Jaunā Gaita nr. 60, 1966

 

 

Iepazīstieties ar Jaunās Gaitas redaktoriem

 

ILMĀRS RUMPĒTERS dzimis 1929. gada 9. martā Daugavpilī. No pēdējās viņš gan maz atceras, jo jau četru gadu vecumā tiek aizvests uz galvaspilsētu. Drīz vien viņa tēvs, būdams liels makšķernieks un ūdeņu cienītājs, sadomā pārcelties uz patālajiem Rīnužiem, kas ir varens zvejnieku miests. Tur Ilmārs ātri vien pierod pie ūdeņiem un tos iemīļo. Viņš sāk mācīties Dombrovska (29.) pamatskolā, iestājas mazskautos un bieži apmeklē skaisto Ziemeļblāzmas pili ar tās lielo parku, kur bieži notiek diži sarīkojumi.

Pamatskolas laikā Ilmārs uzrāda sevišķu talantu zīmēšanā, par ko pārsteigts zīmēšanas skolotājs gleznotājs R. Auniņš. Tas laikam ir Ilmāra tēva nopelns, jo pēdējais nekad neskopojas ar papīru un zīmuļu piegādāšanu dēliem. Bet zīmēt viņš iemācās labi. Viņš paspēj vienu gadu mācīties 2. valsts ģimnāzijā, bet tad arī pienācis laiks atstāt dzimto zemi.

Kad bumbu sprādzieni ir norimuši, Blombergas pilsētiņā nodibinās latviešu ģimnāzija, Ilmārs ar vecāko brāli Visvaldi dodas turp, lai atsāktu skolas gaitas. Viņš piedalās skolas izstādās un gūst ievērību ar saviem darbiem. Dzīve liekas tik jauka, ka viņš pat sāk mācīties dziedāt un piedalīties koncertos komponista un diriģenta Jāņa Norviļa korī, vīru dubultkvartetā, pat dziedot solo dziesmas un duetus ar šarmanto soprānu Annu Hartmani.

1950. gada vasarā Ilmārs ar tēvu atkal stāv uz kuģa klāja un vēro, kā pamazām izgaist Eiropas krasts.

Ilmārs savu karjeru Amerikā sāk ar dažādiem darbiem. Pirmās divas nedēļas viņš nostrādā Menhetenas vācu rajonā, krāsodams zīda kakla saites, kas tajā laikā ir lielā modē. Te viņš iepazīstas ar gleznotājiem Rolandu Kaņepu un Tālivaldi Stubi. Visi trīs zēni raujas, sviedrus slaucīdami, jo vecā nama bēniņu telpa vasaras laikā ir neizsakāmi karsta. Tas ir akorda darbs, un iesācējs Ilmārs nevar vairāk par 17 dolāriem un 99 centiem nedēļā „izsist”. Viņš atmet ar roku un dodas citur laimi meklēt. Drīz viņš krauj lupatas kaudzē, ko cits zellis sagriež lielās ripās un viena tautiete sašuj kopā. Šis ripas pārdod fabrikām mašīnu tīrīšanai.

Paiet kāds laiks bez darba. Beidzot Ilmāra tēvam laimējas sameklēt abiem darbu Ņūdžerzijā, Patersonas pilsētā kādā papīra fabrikā. Ilmārs strādā pie mašīnas trieciena tempā, lai akorda darbā varētu vairāk nopelnīt, bet tēvs bāž kastītes lielākās kastēs. No šī brīža viņi apmetas uz dzīvi Ņūdžerzijā. Taču fabrikas darbs ir smags. Pēc 10 mēnešu ilgas vergošanas Ilmārs to atstāj, lai atkal kā bezdarbnieks klimstu apkārt, labāku darbu meklējot. Beidzot viņam uzsmaida laime, un ar kādas aģentūras palīdzību viņš dabū techniskā zīmētāja darbu. Viņš darbā avansējas un sāk pat domāt par spēkratu iegādi, bet tad visiem sapņiem pārvelk svītru tēvocis Sēms. Komisija Ilmāru atzīst par piemērotu, un tā viņš saka ardievas civilista dzīvei. Virdžīnijas mežos viņš mācās šaut ar šauteni, ložmetēju un pat bazūku. Viņš skrien, lec, duŗ, krīt, rāpo un lien uz muguras cauri dzeloņdrātīm un nedrīkst kājās slieties, jo ložmetēja lodes svilpo virs viņa tikai četru pēdu augstumā. Tikko beidzis speciālos mediķa kursus, Ilmārs sāk strādāt štāba grafiskajā nodaļā par illustrātoru, jo viņa talants ir atklāts, un armijai ir mākslinieku trūkums.

Nepilna gada laikā nāk arī divi dienesta paaugstinājumi. Kādā nedēļas nogalē, ciemojoties Vašingtona pie sava brālēna vijolnieka Andreja Lindberga, Ilmārs iepazīstas ar kādu jauku meiteni no Baltimores. Viņas vārds ir Baiba Bičole. Vientuļā kaŗavīra un lielpilsētas meitenes starpā sākas sarakstīšanās, kam seko iknedēļas nogales apciemojumi Baltimorē, pastaigas mežos un pilsētas muzejos, asarainas šķiršanās vilciena stacijā, un beidzot visam tam kroni uzliek kāzas. Kāzu ceļojums iznāk uz Teksasu, jo drīz pēc kāzām Ilmāra štābu pārceļ uz Sēma Hjūstona cietoksni leģendārajā San Antonio, kur savā laikā cīnījās Deivids Krokets, aizstāvot Alamo pret milzīgu meksikāņu baru. Te jaunajam pārim klājas jauki, kā jau medus mēnesī. Brīvo laiku tie pavada kopā ar labajiem draugiem Ojāru un Ināru Tombergiem, kas arī ir pavisam „svaigi cepts” pāris. Ojārs arī te pavada savu dienesta laiku. Beidzot divi gadi ir nokalpoti, un 1954. gada vasarā Ilmārs ar Baibu dodas uz Ņūdžerziju kopt ģimenes dzīvi, jo gaidāms pirmdzimtais. Ilmārs, pa vakariem un sestdienām strādādams, un ar veterānu stipendijas atbalstu, apmeklē Nuvarkas mākslas skolu un to beidz 1957. gadā. Viņš vairākus gadus strādā par illustrātoru, pēc tam specializējas iesaiņojumu un firmu simbolu zīmēšanā Menhetenā. Patlaban Ilmārs ir nodarbināts Diksona un Parsela firmā par projektu zīmētāju (creative designer) ar biroju Ņujorkas 5. avēnijā. Pa šiem gadiem viņš arī nodevies gleznošanai, piedaloties izstādēs dažādās pilsētās. Ilmārs ir arī illustrējis grāmatas un žurnālus. Kopš 1966. gada pavasara Ilmārs ir JG mākslinieciskais redaktors.

Viņam aug divi dēli un meita. Nesen arī iepirkta māja zaļajā Glen Ridžā, Ņūdzerzijā, kur vēl tagad ielas apgaismo gāzes spuldzes, un kur naktīs ir tik kluss, ka liekas, te nav pilsēta, bet tikai meži un lauki.

 

 

 

Jaunā Gaita