Jaunā Gaita Nr. 61, 1967

 

 

 

KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS

 

 

KAPOTE UN INOSTRANNAJA ĻITERATURA

Tā saucamajā Amerikas Bībeles joslā Kanzas pavalsts rietumdaļā kādā farmā netālu no Holkombas (Holcomb) miestiņa 1959. g. 15. novembrī brutāli noslepkavoja visus četrus Klateru (Clutter) ģimenes locekļus — tēvu, māti un divus pusaudžu bērnus. Noziegumu pastrādāja īru kovboja un čerokī (Cherokee) indiānietes dēls Perrī Smits (Perry Smith) un divreiz šķīries vairāku bērnu tēvs Diks Hikaks (Dick Hickock). Viņus pārsteidza zādzības brīdī (Smits vēlējās iegūt naudu laivas iegādei piedzīvojumu braucienam uz Japānu).

Rakstnieks Trumens Kapote (Truman Capote), kam ASV mūsdienu literātūrā ievērojama vieta (par saviem īsstāstiem viņš divas reizes saņēmis O’Henrī godalgu, bet sevišķu popularitāti ieguvis pēc romānu „Zaļā arpa” (Grass Harp, 1951) un „Brokastis pie Tifanija” (Breakfast at Tiffany’s, 1958) sarakstīšanas), piecus gadus vācis informāciju par šo notikumu, gan sistemātiski sarakstoties un pats intervējot Smitu un Hikaku pirms viņu pakāršanas, gan arī iegūstot dažāda veida detalizētas liecības no policijas darbiniekiem, nogalinātā farmera kaimiņiem, Holkombas un turienes apgabala galvaspilsētas (Garden City) iedzīvotājiem. Tādā kārtā radies īpatnējs, dokumentāls, reportāžas veida sacerējums „Aukstasinīgi” (In Cold Blood). Tagad Kapotes grāmata tulkota vairākās valodās, samērā īsā laikā izraisījusi plašu polemiku, un kļuvusi par iemeslu daudzām kontroversām diskusijām. Autors pats lepojas, ka ar šo darbu literātūrā radīts kaut kas jauns, proti „nebeletristiskais romāns” (non-fiction novel), šim „jaunajam žanram” Kapote pievērsies tādēļ, ka jutis vajadzību „bēgt no paša (rakstnieka) radītās pasaules”. Pēc autora domām mūsdienu romānu rakstnieki esot „pārāk subjektīvi”. Viņi sajūsminās paši par savām nabām un apmierinās ar skatu, kas nesniedzas tālāk par viņu kāju pirkstgaliem”. Vairums literātūrkritiķu tomēr atzinuši, ka zinātniskai analīzei līdzīgais darbs (autors ne tikai dokumentē notikumu gaitu, bet mēģina arī iedziļināties Smita un Hikaka dvēseles noslēpumos, lai analizētu cēloņus, kas noveduši viņus pie šī asiņainā ārprāta) literāri mazvērtīgs, lai arī interesants un uzrakstīts ar apdāvināta rakstnieka spalvu; turklāt „nebeletristiskais romāns” kā paraugs jaunam žanram esot pilnīgs absurds. Bet ir arī tādi, kas ar savu entuziasmu radījuši jau kaut ko līdzīgu Kapotes kultam; viņi nevilcinās salīdzināt „Aukstasinīgi”, piemēram, ar Albēra Kami (Camus) romānu „Svešinieks” (L’Étranger, 1943) un citiem slaveniem mūsdienu literātūras piemēriem.

Kapotes sensacionālais darbs tulkots arī krievu valodā. To iespiedis ārzemju literātūrai veltītais Padomju Rakstnieku Savienības mēnešraksts „Inostrannaja ļiteratura” (1966, 2-4). Bet V. Poznera un V. Čemberdži tulkojumu Maskavas literātūrpolītiķi atļāvuši publicēt tikai pēc pamatīgas ideoloģiskas „attīrīšanas”. Iemesls šādai rīcībai mūs nepārsteidz: kaut arī „progresīvu” centienu paudējs, pašreiz 42 g. vecais autors, reģistrējot bizarros notikumus kapotiskā literārā apdarē, tā sakot, nomaldījies. Oficiālā padomju žargona vārdiem runājot, Kapote, neizprazdams elementāro šķiru cīņas patiesību, nav arī izpratis tagadnes problēmas, nav spējis parādīt ceļu uz nākotni. Pieturoties cieši pie dokumentālās patiesības, faktu patiesības, autors izveidojis pārāk pozitīvu ainu par dzīves veidu, sabiedrību un vidi Amerikas kviešu pavalstī. Tad nu lai nedezorientētu padomju lasītāju, kam Savienotās Valstis jāiedomājas tādas, kādas tās aprakstītas Teodora Dreizera (Dreiser) romānu triloģijā „Financists” (The Financier, 1912), „Titāns” (The Titan, 1914) un „Stoiķis” (The Stoic, 1947), un Erskina Kaldvela (Caldvell) un Breta-Harta (Bret-Harte) novelēs, daudzas vietas patvarīgi pārveidotas, īpaši izlaižot neideoloģiskus teikumus, paragrafus un pat veselas lappuses. No vairākām lappusēm nozudušas automašīnas, sevišķi tad, ja tās piederējušas zemniekiem; uz nobeigtā farmera rakstāmgalda mēs vairs neredzam barometru un tālskati; Klateru dzīvojamā ēkā stipri sarucis istabu skaits; noklusēts fakts, ka namatēvs ieguvis bakalaura grādu Kanzas universitātē.

Neņemot vērā visus šos tendenciozos izlaidumus, tomēr „Inostrannaja ļiteraturas” galvenajam redaktoram Rjurikovam un izdevuma pārējiem redaktoriem jāizsaka atzinība: redakcijas piezīmē melns uz balta lasāms vārdiņš „ saīsināts”. Tas jau ir novatoriski progresīvs pagrieziens sociālistiskā reālisma aprindās. Raugoties šajā neparasti atklātā vārdā, nāk prātā, ka Latvijas Valsts izdevniecība, publicējot Raiņa tā dēvētos „Kopotos rakstus” (1947-1951) četrpadsmit sējumos, ne ar pušplēstu vārdu neieminējās par dramatiskās poēmas „Daugava” (1919), par vēsturiskās traģēdijas „Rīgas ragana” (1928), par Raiņa dienasgrāmatas, par viņa dzeju krājuma „Sveika, brīvā Latvija!” (1919) un citu darbu izlaišanu. Vēl vairāk — partejiskie cenzori neatļāva ievest šos darbus arī Raiņa daiļrades „pilnīgajā” bibliografijā. Docents Arvīds Grigulis, atrazdamies savas slavas zenitā, ne tikai bez mēra slavināja „ģeniālo Skolotāju” ( „Mēs — Staļina vīri, mēs — uzvaras vīri, mēs — cilvēces varenais balsts”), bet atrada laiku, lai izrēķinātos ar Jāni Poruku. Viņš, piemēram, bez kādiem paskaidrojumiem izsvītroja nabaga Šopenhauera vārdu no „bālo zēnu” un „sirdsšķīsto ļaužu” radītāja īsstāstiem (skat. „Reālistiski stāsti”, 1953). Arī pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu beigās sarakstītajos „Mērnieku laikos” tādā pašā garā nogludināja asumus un iztaisnoja nošķiebienus. Arī pārveidošanas darbi nebija nekāds retums. No vesela saprāta viedokļa daži no tiem tuvojas anekdotiskiem „kumēdiņiem”. Nelaiķis Vilis Lācis, piemēram, sava „Zvejnieka dēla” (1934-1935) Oskara Kļavas sāncensi mīlestības lietās — skolotāju Akmentiņa kungu — padomju izdevumā bez jebkādām ceremonijām atbrīvoja no pretsociālistiskām tendencēm un pārveidoja par tā paša Oskara ideoloģisku audzinātāju, kas, pirms apcietināšanas par piederību „kādai pretvalstiskai organizācijai”, apstaigā Zvīņu ciemu ar padusē iežmiegtiem propagandas pamfletiem, mierinādams zvejniekus, ka tuvākā nākotnē dzīves pamati tikšot pārveidoti tādā pašā garā, kā to esot jau izdarījusi „varonīgā krievu tauta”.

Lai arī „ļaunie laiki” vairs nav tik ļauni, dzīves faktu papildināšana un atlase, t.i., falsificēšana, notiek vēl šodien, par ko liecina Kapotes „nebeletristiskā romāna” tulkojums krievu valodā. Bet — rokas spiediens par atklātību!

Rolfs Ekmanis

 

 

 

 

PABLO NERUDA IET MEITĀS

Par vienu no iemesliem, kāpēc Rainim netika Nobela prēmija, min apstākli, ka latvieši polītisku iemeslu dēļ nevarējusi vienoties par Raiņa kandidatūru. Pilnīgi citu ceļu iet Čīle. Kaut gan tur pie varas kristīgie demokrati, un Pablo Neruda ir pārliecināts un Maskavai uzticīgs komūnists, jau pirms laba laika Čīles vadītājas aprindas izmantojušas ts. diplomātiskos ceļus, lai ietekmētu Zviedru akadēmiju, kas piešķiŗ gadskārtējās Nobela prēmijas literātūrā. Čīliešu „aprunāšanās” notikusi gan ar zviedru diplomātiem ASV un Apvienotajās Nācijās, gan meklējot iespaidīgu amerikāņu atbalstu. Nerudas ceļojums uz Ņujorku un Kaliforniju panācis gan to, ka trīsdesmit Kubas rakstnieku un dzejnieku vēstulē Nerudam pārmetuši viņam „flirtēšanu” ar „amerikāņu kapitālistiem”, turpretī centieni Nobela prēmijas virzienā izrādījušies veltīgi. Zviedru diplomāti, kas šajā jautājumā kontaktēti, norādījuši, ka prēmijas piešķiršana Zviedru akadēmijas locekļu lieta un valdībai nav nekādu iespēju viņus ietekmēt. Žurnālistu izjautāts, Pablo Neruda izteicies, ka Nobela prēmijas piešķiršana esot kaut kas, ko Čīles publicisti ieņēmuši galvā, viņam pašam prēmija esot vienaldzīga, un viņš iespēju saņemt prēmiju vērtējot tāpat kā kuŗu katru laimestu loterijā.

Īsi pirms 1966. gada Nobela prēmijas piešķiršanas „nerudieši” tomēr izmēģinājuši „pēdējo trumpi”, sarīkodami Pablo Nerudas darbu izstādi Stokholmā, šī neatlaidīgā „meitās iešana”, kā to nodēvējuši vairāki zviedru laikraksti, izraisījusi Zviedrijā vairāk vai mazāk ironiskus kommentārus presē, kas tai pašā reizē atgādinājusi Nerudas seismografiski jūtīgo spēju izsekot visiem polītiskā klimata pagriezieniem Maskavā. Sindikālistu nedēļas laikraksts „Arbetaren” norāda arī, ka Neruda, būdams Čīles konsuls Parīzē, atteicies palīdzēt tiem spāņu bēgļiem no Franko režīma, kuŗi nav bijuši nepārprotami komūnisti.

Zviedru akadēmija 1966. gada Nobela prēmiju literātūrā piešķīrusi Izraēlas prōzistam Samuēlam Josefam Agnonam un Zviedrijā dzīvojošai žīdu cilmes vācu dzejniecei Nelijai Zachsei (Sachs). Zachse ieradās Zviedrijā kā bēgle 1940. gadā; viņas dziļi izjustā, Mozus ticības reliģisko motīvu iekrāsotā lirika veltīta tiem, kuŗus skārusi Eiropas žīdu minoritātes traģēdija šī gadu simteņa pirmajā pusē. Ar Nobela prēmiju Zviedru akadēmija godinājusi trimdinieci, kas veltījusi savu mūža darbu cilvēkiem, kas polītiski vajāti.

G. I.

 

 

 

 

 

NEMIERNIEKS UN MĀCĪTĀJS

Reiz, ejot pa Ģetzemanes kapsētu Bostonā, kur dus visvairāk latviešu ieceļotāju, uzmanību saistīja kāda kapa plāksne: „Ivan Klein.” Kāds savādu vārdu savienojums! Kas gan aizgājējs varētu būt bijis — krievs vai vācietis? Šis atradums man iesēdās atmiņā. To atstāstīju kādās viesībās, kur starp viesiem bija arī pianiste Emīlija Gūtberga.

 „Viņš ir latvietis, es viņu pazinu,” atbildēja Ingrīdas un Karīnas māte. „Ivans Kleins bija mācītājs Bostonā, un viņa draudzē es atradu pirmo darbu Amerikā — spēlēt ērģeles. Viņš bija aizmirsis latviešu valodu tiktāl, ka nespēja vairs izteikties, kaut vēl to saprata. Viņš teica, ka Rainis bijis viņa vismīļākais latviešu dzejnieks, kas ar dziļajām domām viņu pievērsis prātniecībai un mūžības idejām.” Šis stāsts mani ieinteresēja izsekot Kleina gaitām.

Viņš dzimis 1885. g. 11. janvārī Rīgā, kristīts ar vārdiem Johans Antons. Kleina tēvs ir Jūlijs, bet māte Baltijas vāciete — Vilhelmine von Uhk. Kleins 1905. g. Rīgā beidzis ģimnāziju. Lai gan pusvācietis un ar vecāku īpašumu Rīgā, viņš bijis revolucionāri noskaņots un 1906. gadā ar latviešu revolucionāru plūdiem uz rietumu puslodi nonācis Amerikā.

No 1907. g. līdz 1916. g. Kleins piedalās latviešu sabiedriskā dzīvē un raksta dzejoļus latviešu valodā, no kuŗiem daži ievietoti laikrakstā „Strādnieks”, kas iznāca Bostonā Dr. J. Ozola redakcijā; vēlāk raksta arī recenzijas par teātŗa izrādēm. Pēdējo dēļ radies strīds ar sociālistu partijas vīriem. Konflikts audzis, un Kleins, tāpat kā prof. Kārlis Puriņš, pagriezis muguru latvietībai. Saka, ka Ivana vārdu viņš nebūtu vis pieņēmis no krieviem, bet gan — no īriem. Amerikāņi viņu saukuši par Džonu, kas viņam ļoti nepaticis. (Rīgā šim vārdam nebija laba skaņa. Tas saistījās ar klaidoņiem Daugavmalā, kas naktis pārlaida zem laivām...). Sākot ar 1915. g. Ivans Kleins studē teoloģiju (Medvillē — Pensilvēnijā, Čikāgā, Londonā). 1921. g. 13. oktobrī viņu ordinē par juniteriāņu mācītāju Litletonā, Ņūhemšairā. Viņš te strādā līdz 1924. g., tad Berlīnē, Masačusetā, bet no 1941. g. pāriet uz Bostonu. Kleins šķiet pirmais latvietis, kas ordinēts un strādājis par juniteriāņu mācītāju. Viņš bija neprecējies. Ivans Kleins miris 1960. g. 9. septembrī, kopš 1957. g. bijis pensijā.

Neraugoties uz uzvārda skaņām un jaukto cilmi, Kleins sevi uzskatījis par latvieti, kam tuvi mūsu tautas likteņi un pārdzīvojumi. Savu pārliecību un piederību J. Kleins apliecina kādā dzejolī:

Tu nomāktā tauta, es esmu tavs dēls,
Man sirdī kaist tavs dusmu kvēls.
Ar tevi dusmu šķēpu tvert,
Un atriebības malku dzert...
Jau asins dzīslās verd un tūkst,
Viss apkārt mutuļo un rūgst,
Ar tevi nāvē — uzvarā —
Tev pieder mana dzīvība.

(Strādnieks, 1909. g. 48. n-rā) Raiņa ietekme jūtama dzejolī „Kādam”:

Tu saki: „Ko darāt, veltīgs viss,
Jums cīņa uzvaru nenesīs —
Un galva tik lepni izslieta,
Zem pretvaras tiks noliekta.”

Un kaut mums ar simtkārt atpakaļ slīgt,
šis lielais uzsākums nevar nīkt,
Nav kauns, ja cīnoties nespēkā plokam,
Kauns, ja mūžam nebrīvē smokam

(Strādnieks, 1909. g. 12. martā)

Manos materiālu krājumos būs kādi astoņi publicēti dzejoļi, bet Kleina dzejoļu skaits droši vien bijis daudz lielāks. Viņa raksti nez vai būs saglabājušies, jo testamentā viņš velējies, lai visu viņa archīvu pēc nāves iznīcinātu. Kāda Bostonas trīsvienības draudzes programma glabājas J. Zīberga muzejā, kas vēstī par „Jaunekļu biedrību un Sieviešu biedrību, kas kopīgi izrīkos Svētdien, 1. Jūnijā, 1907. g. Memorial dienas piemiņu.” Piedalīšoties arī J. Kleins, deklamēdams savus dzejoļus: „Es nesaprotu” un „Vecāku māju atstājot”.

Sprediķos, kā stāsta draudzes locekļi, Kleins ielicis dziļas domas, dziļu kultūru un tālas vīzijas.

Osvalds Akmentiņš

 

 

 

 

 

JAUNĀKAIS PAR TOTĀLO PROPAGANDU

1956. gadā Brūno Kalniņš Stokholmas universitātē aizstāvēja vācu valodā sarakstītu doktora disertāciju valsts zinībās par tematu „Der sowjetische Propagandastaat. Das System und die Mittel der Massenbeeinflussung in der Sowjetunion” (276 lp.). Viņa darbs izpelnījās plašu ievērību ārzemēs, un vairākās universitātēs tas kļuva par mācības grāmatu polītisko zinātņu nozarē.

Tagad, pēc desmit gadiem, iznācis šī darba jauns, modernizēts un saturā koncentrēts izdevums (Bruno Kalnins, Agitprop. Die Propaganda in der Sowjetunion, Europa Verlag, Wien-Frankfurt-Zürich 1966, 154 lp.). Īpaši balstīdamies uz padomju avotiem, Kalniņš apskata padomju aģitācijas un propagandas ( „agitpropa”) organizāciju, līdzekļus un metodes, kā arī mēģina iespēju robežās novērtēt propagandas ietekmi dažādās sabiedrības šķirās un grupās. Autors konstatē, ka nevienā diktatūras valstī nekur pasaulē līdz šim nav bijusi izveidota tik totāla, permanenta un sistemātiska propaganda sabiedriskās domas ietekmēšanai kā tas ir Padomju Savienībā. Tā pavada padomju pilsoni no šūpuļa līdz kapam, vienalga, vai tas mācās, strādā, atpūšas vai izklaidējas, šajā kompartijas vadītajā un rūpīgi izstrādātajā sistēmā, šķiet, tiešām nav robu. Ar savu milzīgo kvantitāti tā jau gluži mechaniski panāk zināmu ietekmi padomju masās.

Taču šai propagandas sistēmai piemīt būtiski un nenovēršami trūkumi, kas neļauj tai pilnīgi sasniegt izraudzītos mērķus, šie trūkumi nav novēršami ne ar organizatoriskām pārmaiņām propagandas aparātā, ne ar uzlabojumiem metodēs, jo tie sakņojas pašā diktatūras režīmā. Sociālais un nacionālais (nekrievu tautu) nemiers padomju šķiriskajā sabiedrībā un asais pretstats starp skarbo dzīves īstenību un propagandas apgalvojumiem ir kavēkļi aģitācijas un propagandas darbam, kas nav pārvarami, nemainot pašus krieviski komūnistiskās diktatūras pamatus. Turklāt permanentā, monotonā, šabloniskā un dogmatiski sausā propaganda ātri notrulina un gaŗlaiko šīs propagandas uztvērējus.

Kalniņš parāda arī šīs propagandas pēdējā laikā pieaugošo krieviski šovinistisko raksturu, kas neglābjami saasina nacionālās attiecības Padomju Savienībā. Bet, kā minēts, autors arī nenovērtē par zemu šīs totalitārās propagandas ietekmi, it īpaši priviliģētajās padomju šķirās un šovinistiski noskaņotajās lielkrievu masās ( „kungu tautā”). Smagākas neveiksmes padomju propagandai bijušas kolchozu zemnieku vidū, lielā daļā strādnieku, apspiestajās nekrievu tautās un jaunās paaudzes kritiski domājošos intellektuāļos. Šajā darbā sakopots un sistematizēts bagāts faktu materiāls un tas noder par rokas grāmatu ikvienam, kas ātri grib orientēties padomju aģitācijas un propagandas jautājumos.

Uldis Ģērmanis

 

 

 

 

 

 

DIE REIHEN FEST GESCHLOSSEN

Lommelē mūsu piemiņas plāksnes nebūs, š.g. 7. janvāra numurā ziņoja Vācijā iznākošais laikraksts LATVIJA. Rakstā teikts: „DV Centrālā valde savā laikā iecerēja piemiņas plāksnes uzlikšanu Lommeles kaŗavīru kapos Beļģijā apbedītajiem latviešiem. Centrālās valdes prezidijs sazinājās ar vācu kaŗavīru kapu pārvaldi un lūdza šādas piemiņas zīmes uzstādīšanas piekrišanu. Diemžēl, vācu kaŗavīru kapu pārvaldes atbilde ir negatīva, kas pamatota ar to, ka Lommeles kaŗavīru kapos apbedīti 14 nāciju piederīgie, un, atļaujot vienai tautībai uzstādīt saviem kaŗavīriem atsevišķu plāksni, būtu radīts precedents un piemiņas plāksnes vēlētos uzstādīt arī pārējās tautības. Tām visām neiznāktu vietas kapu hallē, tās izjauktu arī tagadējo vienveidību...”

Konsekvence paliek konsekvence. Latviešus un citus, kas cīnījušies vācu pusē, uzvaras gadījumā bija paredzēts „ievācot”, ģermānizēt. Lai panāktu vienveidību”. Vācu kaŗavīru kapu pārvalde palikusi šim plānam uzticīga līdz galam. Kādēļ tad vācu un vēl kādas četrpadsmit nācijas, ja pietiek ar vienu vienveidīgu ārisku vācu nāciju!

Te nav runa par ābolu, kas nekrīt tālu no ābeles. Tā ir tā pati vecā ābele, kas runā. Die Fahne hoch! Die Reihen fest geschlossen. Rindas ir tiešām slēgtas!

Sens moral: Maldās tie, kas varbūt pacēluši cerīgas acis uz Holzštrāsi 49 Minchenē. Reižu pa reizei Ādolfam Hitleram pasprucis arī pa prāta vārdam. Piemēram šis: Nacionālsociālisms nav nekāda eksportprece.

Vai latviešu kapu kopiņas Lommelē ir identificējamas? Ja tā, DV Centrālajai valdei derētu izlietot saziedotās 3000 markas apbedīto latviešu pārvešanai uz latviešu kapu nodalījumu kādā Beļģijas kapsētā. Par to vienveidību, ko pārstāv vācu kaŗavīru kapu pārvalde, vismaz vairums šo latviešu galvas nav nolikuši.

Gunars Irbe

 

Jaunā Gaita