Jaunā Gaita Nr. 61, 1967

 

 

LATVIEŠU GARA ARISTOKRĀTIJA UN TĀS CITADELE

Andrejs Johansons, RĪGAS SVĀRKI MUGURĀ, atceres un apceres, Ņujorkā: Grāmatu Draugs, 1966. g.

 

Pretēji svārkiem kā noģērbjamam, virspusīgam jēdzienam, šī grāmata raksturo Rīgu dziļākā nozīmē - kā dzimtenes, vēstures un kultūras simbolu.

Fiziskās, ģeografiskās, architektoniskās detaļas var dot Rīgas vērotājam tikai virspusīgu iespaidu. Johansons iet tālāk par to, gan vēsturiskos atskatos, gan atturīgos kultūras darbinieku portretos, raksturodams būtisko un vienreizīgo Rīgas atmosfairu. Pagātnei pieder gan baltvācu iestādījumi, kas noteica Rīgas seju līdz 19. gs. beigām, gan tā latviešu sabiedrība, kuŗu pieminam kā mūsu neatkarības ziedu laiku veidotāju. Šīs Rīgas vairs nav un nebūs (74), un tā pastāv tikai vecākās paaudzes atmiņās.

*

Atmiņu rakstīšana ir daļēji nepateicīgs uzdevums. Vienam otram rakstītājam, sevišķi mūža novakarē spalvu cilājot, pāri visam rēgojas neizbēgamais Es. Protams, vairums atmiņu ir autobiografijas, un to nolūks nav tikai vides tēlošana, bet paša autora dzīves notikumu vēsturiska iegrāmatošana. Atmiņas rakstījuši gan rakstnieki, gan dzejnieki, skolotāji, mācītāji, operdziedoņi, polītiķi un polītikāņi. Lielāko daļu šo sacerējumu jaunākā paaudze vēro ar zināmu neuzticību, sagaidot pārspīlējumus, veco, labo laiku parādīšanu rožainā gaismā, personiskas veļas mazgāšanu. Dažs labs mazs skandāliņš atmiņās kļūst par lielu apmēru traģēdiju, viens otrs strīdiņš par izšķirīgu kauju, sīks apvainojums gadu gaitā neizsāp, bet kļūst par nepiedodamu noziegumu. šai ziņā grēkojuši daudzi iemīļoti mākslinieki un filozofi, kas par neitrālām problēmām var spriest gluži bezpartejiski.

*

Andrejs Johansons ir pirmām kārtām grāmatnieks, vērotājs, pētnieks, kas nevēlas spēlēt savās atmiņās primadonnas lomu. Viņa Es samazināts vēl vairāk tādēļ, ka personiskās atmiņas saistās ar gadiem pirms divdesmit trešās dzimšanas dienas.

Grāmatu šķirstot, redzam bez šaubām, ka autora lojālitāte pieder ne atsevišķiem cilvēkiem (kā, piemēram, sev pašam un saviem domu biedriem), bet tam izdarību un iespaidu kopojumam, kas trīsdesmitos gados vai agrāk veidoja latviešu gara dzīves aristokratiju. Šo virzienu raksturo dažas iezīmes:

- mīlestība pret grāmatām (Misiņš: "Vai grāmatas kādreiz var būt par smagām." (67).

- nosvērta apcere, harmonija, iekšējs miers, pieminēts apcerē par Ludi Bērziņu (193), bet pilnīgi attiecināms uz pašu Rīgas svārku autoru un zināmā mērā ideālizēto intelliģento literāta prototipu.

- klusi rezignējošs, sensībls, mazliet noguris donžuans (173), kas bija populārs kā trīsdesmitajos gados, tā arī tagad, apvienojot sevī ir gara aristokratiju, ir to daļu, kuŗu radīja neizbēgamā vilšanās ideālos, patriotiskās mudēs, garīgās dzīves virspusīgajā čaulā.

Grāmatas personāžā sastopam daudzas - skaitā ap sešdesmit - trīsdesmito gadu literārās un mākslinieciskās Rīgas spilgtākās personības. Šie ir ļaudis, kas māk brangi dzīvot, brangi studēt un gudri spriest par rakstniecības un dzīves jēgu. Daļa no tiem ir mūsu vecākās paaudzes pašmācītie publicisti, kas reizēm paklūp uz nevienmērīgās, vietumis nepietiekamās izglītības akmeņiem. Redzam, kaut mazāk izceltu, arī sajūsmināto jauno ģimnazistu un studentu paaudzi, kuŗai tai laikā pieder arī autors, agri savas literārās gaitas iesākdams.

Ir pilnīgi neticami, ka Johansons kā ģimnazists un pirmo kursu students ir varējis tik pamatīgi iekļauties lielajā Rīgas literārajā sabiedrībā. Šeit atklājas viena no viņa grāmatas īpatnībām. Rūpīgi neizceldams savu Es, viņš attēlo slavenus un mazāk slavenus cilvēkus, kuŗus viņš kādreiz saticis - bieži vien gaŗāmejot. Mazs atmiņu uzliesmojums, kāda sarokošanās, dažu vārdu pārmīšana ir diezgan iegansta, lai dotu itin iejūtīgus šo cilvēku personības un darbu raksturojumus. Tāda vareni bagāta tēlu galerija ir tuvākie un tālākie kaimiņi Mežaparka priedainēs un ezermalā. Mežaparks patiesi bija atzīto, panākumiem bagāto literātu privātās dzīves Meka. Līdzīgi Krēsliņu Jānim (Laiks, 1966. g. 25. jūnijā), arī manī šī apvidus pieminēšana izraisīja atmiņu orģijas, jo pirmā saskare ar īstiem, dzīviem rakstniekiem bija sastopot Mežaparka ielās ir pazīstamo Skalbi, ir Ersu, ir Jaunsudrabiņu (jau bez bārdas). Savā dārziņā rušinājoties vēroju arī Mīlberģi - Skuju Frīdi - sabiedrisku darbinieku, gaŗu romānu autoru (Uz tām prūšu robežām) - un neatzītu dzejnieku.

Ir zīmīgi, ka Johansona pietāte pret šo ideālo literātu sabiedrību ir tik liela, ka viņš atturas no neglītāku tenku vai negātīvu parādību pieminēšanas. Kaut arī tā zināmi mesli nesti pozitīvismam (tas demokratiskā iekārtā nelabs vārds), šai gadījumā dots būtiskais, nezūdošais, ko dod mūsu pagātnes apskatīšana.

Tenku trūkums šīs grāmatas lappusēs labprāt piedodams. Grūtāk piedodams kāds cits trūkums - kaut cik pamatīgāka Johansona paša laika biedru attēlošana. Ģimnazists, jaunais students taču būs saticies arī ar savu paaudzi, ne tikai ar zinātnes un publicistikas milžiem. No Rīgas ģimnazistu un studentu sabiedrības pavīd tikai bērnības dienu draugs Peķka - un arī tas caur saprotamām dūmakām. Gaŗām ejot pieminēta Skolu Dzīve. Kaut kur taču atradās vēl kāda jauno literātūras mīļotāju paaudze, kas satikās ir svētdienas rakstnieku rītos Nacionālajā teātrī, ir paši savos literāros pulciņos un, mazliet vēlāk, jampampos. No viņiem tikai daži vēlāk kļuva par pazīstamiem rakstniekiem. Tomēr šī paaudze pelnījusi pieminēšanu, ja ne slavenību virknē, tad beidzamo neatkarības gadu pazudušās paaudzes raksturojumā. Zināmā mērā šie jaunieši radīja pretstatu vēl ātrāk zūdošajai vecajai paaudzei - kā tai rakstnieku rītā Nacionālajā teātrī 1943. gadā, kuŗā viens pēc otra uzstājās Jēkabsonu Kārlis ar savu fantastisko japāņu pasaku, Valdemārs Dambergs ar nebeidzami gari stieptiem Visvalža Tūla jaunības atmiņu fragmentiem, un Kārlis Krūza, kas, sāņus pagriezies, skaitīja trioletus un slaveno aculiecinieka dzejoli par Poruku parkā.

Bez dzīvās, organiskās paša laikmeta vides Johansona grāmata vietumis kļūst par paziņu portretu katalogu. Protams, arī tad, pat šāsdienas skatījumā, varam nojaust, kādēļ vecā paaudze tik dzelžaini un izmisīgi turas pie trīsdesmito gadu atmiņām. Pat mums, kas esam redzējuši un piedzīvojuši garīgās un materiālās dzīves centrus citur pasaulē, šie Rīgas ļaudis liekas gluži apskaužami.

Protams, nav jāaizmirst, ka daļa pašreizējo jaungaitnieku pirmo iedvesmu ieguvuši saskarsmē ar to intimo sabiedrību, kuŗu veidoja Rīgas literāti, pusliterāti, avīžnieki un īpatņi. Šī kopības sajūta ir turpinājusies arī "trimdas" gados - tikai Rīgas priekšpilsētas vietā tās locekļus šķiŗ septiņjūdžu zābakiem pārvarami transkontinentāli un transokeaniski atstatumi. Tā latviešu dzejnieks - Ņujorkas vai apkaimes koledžas profesors - satiekas ar Čikagas gleznotāju vai kādas citas universitātes dženitoru vēl 1000 jūdžu tālāk. Viņus visus vieno viena mīlestība - latviešu literātūra.

*

Andreja Johansona valoda ir kopta, literāra, bez pārspīlējumiem, izlēcieniem, arī bez sevišķas īpatnības. Tikai vienā otrā vietā pamirdz pa izskaistinātai dzejiskai dzirkstij. Iezīme, ko lasītājs ievēro, ir samērā bagātīgā svešvārdu lietošana. Protams, mūsu valoda aizgājušajos gados ir mainījusies, daudz aizņemtu, pielāgotu vārdu kļuvuši par mūsu valodas it kā neatņemamu sastāvdaļu. Tomēr vietumis Rīgas svārkos pavīd tādi pitoreski kalambūri, kā, indiference, relikti, ģenuīns, koncīzs, antikonvencionāls, hipermoderns, kontaktēt, tradēt, idols, allūzija, u.c. Protams, ja jau varam precīzi izteikties, tad kāpēc gan ne koncīzi; ja atļaujamies illūzijas, tad jāpieņem arī allūzijas. Tomēr sapņi par mūsu valodas nākotni var viegli kļūt par lietuvēna murgu. Nebūtu jābūt Rainim, lai šo svešvārdu vietā atrastu kaut ko mazliet latviskai valodas izjūtai vieglāk panesamu.

Andreja Johansona grāmata liek samanīt vienu otru īpatnību, kas rēgojas Rīgas attīstībā kā klints vēsturisko notikumu plūdumā. Tā palīdz saprast mūsu dzimtenes veidotāju spēku trijiedirbi - vāciešus, kas ieveda rietumu kultūru, krievus, ne tikai cara valdības ierēdņus, bet arī krievu rakstniecības milžus, kuŗu paēnā uzauga mūsu vecākā paaudze, un beidzot pašu latviešu pieaugošo spēku, kas no atmodas laikmeta līdz 1940. gadam paātrinātā gaitā pievarējis virkni attīstības posmu, kas citām tautām ir paņēmis gadsimtus.

 

Dr. P. Vasariņš