DIVAS RETROSPEKTĪVAS GLEZNU MAPES.
Taira Haļāpina, Ansis Artums. Rīgā: Liesma, 1966. 98 lp.
Juris Soikans, Jūlijs Jēgers un latviešu māksla. Stokholmā: Daugava, 1966. 159 lp.
Latvijas Mākslas Akadēmiju tās pastāvēšanas laikā ir absolvējuši atsevišķi gleznotāji (F.Milts, J.Kalmīte, A. Dārziņa, V. Janelsiņa u.c.), kuŗi vairāk vai mazāk sekmīgi centušies savā mākslā uzņemt un veidot tālāk rietumpasaules glezniecības laikmetīgo ideju strāvojumus. Pārējie, šķiet: savas daiļrades kulmināciju ir sasnieguši vai nu ar diplomdarbu, vai ar īsu radīšanas periodu neilgi pēc akadēmijas beigšanas, vēlāk ieslīgstot stīvā, pastkartītēm līdzīgā bilžainībā, pat amatierismā. Pie šīs pēdējās grupas pieder gleznotāji Ansis Artums un Jūlijs Jēgers.
Ansis Artums (absolvējis 1934.g.) savas mākslas zenītu sasniedz četrus gadus pēc akadēmijas beigšanas. Pēc atgriešanās no studiju ceļojuma pa Franciju viņš glezno vieglas, skicējošas ainavas Parīzes tā laika populāro otras šķiras gleznotāju garā, kā arī smagnējas klusās dabas, kas īpaši attēlo sezaniskus augļus stratēģiski izvietotus uz Matisam līdzīga dekorātīva fona. Kaut arī vēlāk Artums teicās nodibinājis tā saucamo "Tukuma skolu", nekāda vienojoša personiska stila iezīmes viņa darbos neparādās. Četrdesmito gadu beigās Artuma ainavas uz īsu brīdi atslīgst purvītismā. Piecdesmito gadu vidū viņa gleznās pēkšņi iezogas Van Goga triepienu manierismi, kas nekādi neiekļaujas gleznu stilistiskajā noskaņā. Sešdesmito gadu sākumā Artums jau pilnīgi ir piesavinājies kā Van Goga Arles perioda stilu, tā arī vielu, gleznojot ziedošus ābeļu dārzus, dzeltenus, rudzpuķēm piebārstītus laukus, nervozi salauzītus augļu koku zarotņu siluetus. Sešdesmito gadu vidū arī šis stils izplēn, atstājot bezproblēmu glezniecību - verdzisku skaistu dabas stūrīšu attēlošanu, kuŗā nav vērojama ne koloristiku, ne kompozicionālu problēmu risināšana. Zīmējums ir neveikls, krāsa jēla, amatieriska.
Pretēji Artumam, kas, šķiet, nevienā savā glezniecības posmā nav nodarbojies ar toņu attiecību izvērtēšanu, Jūliju Jēgeru daba apveltījusi ar iedzimtu krāsu izjūtu. Pēc akadēmijas beigšanas (1929.g.) viņš glezno dižformāta gleznas vēsos pelēki zāļganos toņos, attēlojot varoņgara apdvestas, romantiskā gaisotnē paceltas kartupeļu lasītājas un siena gubu licējas. Kaut arī Jēgers ir beidzis Tilberga figūrālo meistardarbnīcu, viņa reālistiskās, dažkārt pat stipri naturālistiskās figūras - lai gan anatomiski pareizas - tomēr atstāj neveikluma, sastinguma iespaidu. Apceļojot Eiropas mākslas centrus, Jēgeru visvairāk ietekmē El Greko, no kuŗa viņš piesavinājies tā lāsaino, it kā skicējošo, gaismas un ēnu izkārtojumu, kas stilistiski nesaskan ar viņa statiskajiem, platkaulainajiem, reālistiski tvertiem latviešu tipiem. Četrdesmitajos gados figūru zīmējumā parādās pirmās nevarēšanas pazīmes, kas līdz nometņu laikam Vācijā izvēršas jau par traucējošu kroplību. Noteiktas kompozīcijas idejas vairs nav saskatāmas, taču kolorīts vēl joprojām ir noskaņots un mērķtiecīgs, pēc ierašanās Savienotajās Valstīs piecdesmito gadu sākumā, Jēgers blakus žanram pievēršas puķu gleznojumiem. Šajā periodā toņu struktūra izirst, un gleznotājs nodarbojas tikai ar reālistisku lokālkrāsas reproducēšanu. Jēgera pēdējais darbs ir puķu pušķis vāzē - kompozicionāli komerciālās mākslas paraugklišeja.
Pretstatā nopietniem rietumpasaules gleznotājiem, kuŗi ar katru nodzīvoto gadu desmitu kļūst drosmīgāki un brīvāki savos meklējumos, vairums mūsu akadēmijas absolventu pēc īsa eksperimentēšanas perioda ir atslīdējuši konvencionālismā un techniskā nevarībā. Aizbildinājumi par specifiskām grūtībām, ar kādām jāsastopas latviešu māksliniekam, neiztur kritiku: Gleznotājiem jebkuŗā vēstures posmā bijis jācīnās gan ar naidīgu publiku, gan materiālām grūtībām. Ir tiesa, ka, salīdzinot ar citām profesijām, latviešu mākslinieku stāvoklis trimdā ir grūts, taču ne grūtāks kā vietējiem gleznotājiem. Ir arī tiesa, ka padomju režīms apkaŗo kā "modernismu", tā "formālismu". Taču šim šķērslim nevajadzētu kavēt tos gleznotājus, kuŗu kopējais devums veidoja mūsu brīvvalsts pēdējo desmit gadu glezniecības seju - skolu, kas, pozitīvisma ietekmēta, tīri ērti varēja iekļauties boļševiku "sociālistiskā reālisma" ietvaros. Tādēļ, ja vērojam, ka trimdā sekmīgi glezno tādi gleznotāji kā F. Milts un Latvijā - nevērojot oficiālo mākslas ideoloģiju - veidojas jauni, apdāvināti spēki kā I. Blankenburgs un E. Iltnere, būtu nepareizi aizbildināties tikai ar trimdas nelabvēlīgajiem apstākļiem vai padomju ideoloģisko spiedienu Latvijā. Vaina meklējama gleznotājos pašos un skolās, kuŗās viņi ir mācījušies. Šajā gadījumā krietna daļa atbildības pienākas Latvijas Mākslas Akadēmijai, kas neveicināja eksperimentēšanas garu un ieaudzināja savos audzēkņos neuzticību pret rietumpasaules modernās mākslas meklējumiem, to vietā mācot - aiz latviešu "nacionālās" mākslas plīvura - cara laika Pēterburgas akadēmijas reālistiskā, impresionisma doktrīnas.
Tairas Haļāpinas īsā biografiskā apcere par Ansi Artumu ir vietām neskaidra un sentimentāla: "Katrā jaunā izstādē mākslinieka darbu dzidrums, krāsainība, dzīves prieks, viņa lielā dzimtenes mīlestība atplaukst kā magones zieds" (9). Tomēr esejas koptonis ir simpatisks, jo gandrīz nemaz nav ierasto, padomju režīmam veltīto propagandas saukļu. To pašu gan nevarētu teikt par Juŗa Soikana plašo apceri "Jūlijs Jēgers un latviešu māksla". Pēdējā mēs par jaunu sastopam latviešu trimdas sabiedrības antiintelektuālisma tendences un kultūrālo paranoiju: "Aiz mūsdienu saukļa mākslā - nost ar nacionālās vienreizības īpatnību iezīmēm! - slēpjas viltus pravieši. Šis šķietami jaunais virziens galu galā liek domāt par kādu rafinētu plānu, kas savukārt kalpo zināmas polītiskas programmas iedzīvināšanai... Tā ir programma, kuŗas gala mērķis - anacionālas, kosmopolītiski domājošas sabiedrības radīšana un tā saucamo pasaules pilsoņu savairošana... Rietumu internacionālisms cenšas iznīcināt nacionālo vienreizību ar absolūtas aistētikas bezpersonisko abstrakcionismu... (153). Jūlijs Jēgers... cauri polītisko manipulāciju plakātiskajam skaļumam spēj sadzirdēt mūžīgo patiesību balsis. Tās brīdina no pārspīlētas brīvības tendencioziem lozungiem, kas tiecas uz garīgu anarchismu... (154). Cenšanās ieaugt brīvo, tomēr mūsu garam svešo patvēruma zemju kultūrās var pakalpot personiskām ambīcijām, tomēr būtiski tā ir nacionālo interešu nodevība" (157).
Ceru, ka ar saviem apgalvojumiem Soikans nav izteicis savas paaudzes mākslinieku vairākuma uzskatus.
Raimonds Staprāns
Raimonds Staprāns ir studējis glezniecību Vašingtonas universitātē un Kalifornijas universitātē Berkelejā. Viņam bijušas izstādes Parīzē, Londonā, Ņujorkā, Losandželosā un Sanfrancisko.