Jaunā Gaita nr. 68, 1968

 

 

BAGĀTS GADS

Margarita Kovaļevska, Astoņpadsmit. Vesterosā: Ziemeļblāzma, 1967. 334 lp.

Kopš dažiem mēnešiem mūsu grāmatu galdos ir grāmata, ko nerezervējoties var ieteikt: Margaritas Kovaļevskas Astoņpadsmit. "Kādas iekšējas balss mudināta, esmu izšķīrusies celt no tumsas laukā senus laikus, kas saglabājušies vairs tikai nodzeltējušās piezīmju lapās", priekšvārdos saka autore, bet visam, ko atrodam iespiestu uz vairāk nekā trīssimt lappusēm, nav ne drusciņas no vītuma. Tas ir svaigi uzrakstīts, ar īstenības tiešumu bagāts stāsts - kam pamatā autores dienasgrāmata, piezīmes, kas atstātas uz papīra, atrodoties sava mūža astoņpadsmitajā gadskārtā.

Astoņpadsmit var lasīt kā jebkuŗu saistošu un interesantu romānu, grāmata bagāta notikumiem, noskaņām, jaunības draiskumu un sentimentu. To var lasīt kā tikpat saistošu dokumentu, kas paveŗ vārtiņus uz astoņpadsmitgadīgas meitenes psīchi, (un grāmatā nemana nekādas "psīcholoģiskas skolas", avots, ne interpretācija). Vispēdīgi - to var lasīt kā interesantu reportāžu par to laiku un vidi, kuŗā dzīvojusi astoņpadsmitgadīgā Čiepa, t.i. Margarita Kovaļevska; tajā ir atrodamas lapiņas no mūsu kultūras vēstures, kas - arī tās - nav izgājušas cauri pētītāju klasifikācijām, bet runā uz mums tieši, bez starpniekiem un izskaidrotājiem.

Īsi: Astoņpadsmit noved mūs tiešā saskarē ar cilvēkiem un sabiedrību Latvijā no 1928. gada 8.oktobŗa līdz 1929. gada 15. septembrim, ar laika posmu, kam Latvijas vēsturē nav īpaši spilgtu polītisku vai vēsturisku puķu pušķu, bet kad pilnā sparā bija jaunās valsts sabiedrības konsolidēšanās un noslāņošanās miera apstākļos.

Gluži bez sarkanā zīmuļa recenzentam tomēr negribas atsauksmi laist klajā. Pats nopietnākais iebildums attiecināms uz turpat priekšvārdos tālāk teikto (un tā acīm redzamo rezultātu), ka "nekas būtībā netiks pārveidots citādi, tikai apkopta valoda, vietām izmests vai papildināts kāds epizods vai tēlojums". Par cik teiktais attiecas uz pareizās vietās ieliktiem kommatiem un citām interpunkcijas zīmēm, vienu otru rakstīšanas brīdī nepareizi uzrakstītu vārdu vai teikumu, tad tur nav ko iebilst. Bet cik tālu sniegusies "valodas apkopšana" un cik daudz izlaists vai pielikts? Uz to nav konkrētu norāžu. Šķiet, būtu vairāk no laika gara saglabāts, ja valoda nebūtu tikusi par daudz pieskaņota vēlāk pat ar valdības dekrētiem noteiktām formām, bet paturēta tāda, kāda nu tā bijuši astoņpadsmitgadnieces leksikā - toreiz. Tad būtu vairāk no dokumenta, mazāk no "jaunības romāna", kas tikai celtu grāmatas vērtību. Šķiet, ka autores filoloģiskie padomdevēji bijuši arī pārāk neiecietīgi pret dažiem "barbarismiem" un skolēnu specifisko terminoloģiju. Vai nu tā bija, ka Čiepa savā dienasgrāmatā rakstīja "smalko" vārdu virtuvīte (17.lp; bija taču "ķēķītis", vai ne?) un vēl ilgi pēc divdesmitajiem gadiem meitenes "skaitījās dusmīgas", nevis smalki un nopietni vēstīja, ka tādas izliekas (14.lp), kas, turklāt, ir pavisam kaut kas cits.

Par izmestajiem epizodiem grūti spriest. Viss var būt, ka tie bijuši nenozīmīgi, taču ja arī tur būtu kaut kas par rasola gatavošanas receptēm (tādas lietas redzētas "nočieptās" meiteņu dienasgrāmatās), grāmatā būtu kultūrvēsturisks elements. Papildinājumus turpretī būtu vēlēšanās redzēt vai nu kursīvā, iekavās vai citādi iezīmētus, lai varētu atšķirt autentisko no atmiņām. Tagad tādas vietas jāuzmin. Un liekas, visai plašais Kovaļevsku ciltskoka apskats gan nebūs radies autores padsmitgadnieces iedvesmas brīdī. Tajā pašā perspektīvā vērtēta, drusku neticama šķiet Čiepas jūsma par "nesamaitātiem" un raksturā īstiem lauku cilvēkiem kontra kompleksainajiem pilsētniekiem, kas par daudz atgādina tagad nereti. dzirdēto "kas nu šeit; Latvijā, tur gan bija." Arī dažas visai plašās erotiskās romances spiež lasītāju pieņemt, ka starp notikšanu un uzrakstīšanu guļ labs laika sprīdis. Daļa šo papildinājumu, bez šaubām, ir ārkārtīgi vērtīgi, pat nepieciešami, bet to bezrobežu iekļaušana "dienasgrāmatā" padarījusi pēdējās autentiskumu ievērojami apšaubāmu un grāmatas kultūrvēsturisko nozīmību mazina.

Un tomēr- grāmatā iezīmīgi parādītas topošās mākslinieces urdītājas tieksmes un grafiskā apkārtnes uztvere, kas ainu ap viņu - un ar viņu pašu kā biti centrā - parāda uzskatāmi un plastiski. Šajā plastiskajā ainā parādās divdesmito gadu Latvijas sabiedrība, kuŗā nostiprinājusies "vidusšķira" ar tai tipisko sterilo normu gaisotni, aizspriedumiem un uzskatiem, kas ir pareizi un kas nav pareizi. Cauri šim slānim spraucas jaunā intellektuālā paaudze, kas savos meklējumos gūst vairāk ar saknēm spiežoties dziļāk "vienkāršo zemnieku" robustajā īstenumā nekā vidusšķiras solidumā. Čiepa ir "melnā avs", viņa vienmēr ir pret kaut ko un vienmēr viņai grib uzspiest kaut ko tādu, kas svešs viņas individuālitātei, bet kas "ir par pareizu pieņemts". Un grāmatas beidzamās lappusēs mēs sastopamies ar gaišo solījumu, ka asns izspraucies cauri "vidus slānim" un pats tiecas pēc savas saules.

Čiepai šis ir bagāts gads. Turpat vai pārbagāts. Pēdējais ne mazumis attiecināms uz viņas sakariem ar "velliem", t.i. vīriešiem. Nav maz to, ko viņa pagūst "izņemt cauri" šī viena gada laikā. Bet būtu nežēlība to visu kaut daļēji atklāt jau recenzijā -Astoņpadsmit lappusēs viss tas būs un paliks daudz labāk un tiešāk izstāstīts.

Beigās vēl jāpiezīmē, ka šī nav grāmata par censoni. Tas caurcaurēm ir autores mākslinieces talants, kas nes viņu augšup pa kāpnēm uz Mākslas akadēmijas pusi. Tādi ir arī viņas kollēgas. Viņi noraida to, ka nedrīkstētu būt citādi, un ar to nostājas mūsu priekšā savā cilvēka augumā.

 

Gunars Irbe

Jaunā Gaita