Jaunā Gaita nr. 70, 1968

 

 

„SECESIJA, SUVERENITĀTE UN PAŠNOTEIKŠANĀS TIESĪBAS”

Padomju konstitūcijas pants, kas pelnī ievērību.

 

Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas konstitūcijas 15. pants nosaka: „Latvijas PSR patur sev tiesību brīvi izstāties no Padomju Sociālistisko Republiku Savienības.”

Centrālās varas iestādes Maskavā, ierakstīdamas šo pantu Padomju Latvijas pamatlikumā, nepiešķīra ar to latviešu tautai padomju virskundzības laikā nekādu priekšrocību. Līdzīgi panti atrodami visu padomju savienoto republiku satversmēs un Staļina konstitūcijas 17. pants paredz: „Katrai savienotai republikai nodrošinātas tiesības brīvi izstāties no Padomju Sociālistisko Republiku Savienības.”

Padomju valststiesības un komūnistu doktrīna uzskata šo konstitucionālo noteikumu par visspilgtākajām suverenitātes tiesībām, kādas piešķirtas padomju savienotajām jeb federatīvajām republikām.

Iekams novērtējam Latvijas PSR konstitūcijas 15. panta un Staļina resp. Padomju Sociālistisko Republiku Savienības konstitūcijas 17. panta reālo vērtību, iepazīsimies ar padomju tiesību teoriju un komūnistu ideologu viedokli.

Ļeņins apkaroja nevien krievu imperiālismu cara laikos, bet arī līdzīgu noslieci, kas parādījās pēc Februāra revolūcijas 1917. gadā Krievijas pagaidu valdības „aneksionistiskajā polītikā attiecībā uz Somiju, Kurzemi, Ukrainu un tā joprojām”. Viņš 1917. gada sākumā teica: „Biedri strādnieki un zemnieki! Nebaidieties atzīt visu šo nāciju atdalīšanās brīvību. Nevis ar varmācību jāiesaista citas tautas savienībā ar lielkrieviem, bet tikai ar tiešām labprātīgu, tiešām brīvu vienošanos, kas nav iespējama bez atdalīšanās brīvības.” Ka šiem Ļeņina vārdiem nebija gadījuma raksturs, bet tie sakņojās viņa toreizējos uzskatos, redzams no tā, ka jau pirms tam viņš bija izteicies: „Nacionālajā jautājumā proletāriskai partijai vispirms jāprasa, lai tiktu pasludināta un nekavējoties realizēta pilnīga brīvība atdalīties no Krievijas visām nācijām un tautībām, ko apspieda carisms un kas varmācīgi bija pievienotas vai varmācīgi tika turētas valsts robežās, t.i. anektētas.”

Ļeņina rakstos atrodam atkārtotus norādījumus par pašnoteikšanās tiesību atzīšanu apspiestajām tautām, kā arī par tiesību atdalīties no Krievijas, Tomēr jāievēro, ka viņa uzskatos parādās svārstības un šo tiesību izskaidrojumos pielietota dialektika. Gluži neievērotu viņš arī tad nevarēja atstāt Kārļa Marksa tezi, ka nevar būt brīva tā tauta, kas apspiež citas tautas. Krievu revolucionārais demokrats un filozofs Aleksandrs Hercens šo pašu domu bija izteicis citiem vārdiem: „Nevar sākt brīvības ēru savā dzimtenē, savelkot auklu ap sava kaimiņa kaklu”. Ļeņins uzskatīja cara impēriju ne vien par „tautu cietumu’’, bet arī par otru koloniālo varu pasaulē (apjoma ziņā). Lieliniekiem, cīnoties varas dēļ, kas notika paša Ļeņina vadībā, likās taktiski izdevīgi ar pašnoteikšanās tiesību un secesijas (atdalīšanās tiesību) prasību, iegūt sev draugus nekrievu tautu piederīgos. Ja arī latviešu lielinieku vadoņi nacionālo jautājumu nevien ignorēja, bet pat sīvi apkaroja, tad tautiskā pašapziņa plašākajos tautas slāņos bija modrāka un Ļeņina ideoloģiskie saukļi šinī jautājumā likās pievilcīgāki. Ļeņins pie tam ar savu viedokli pašnoteikšanās un secesijas jautājumā nepalika viens. Kaut arī atdūries uz manāmu opozīciju savas partijas rindās, tas panāca, ka Krievijas sociāldemokratu strādnieku (boļševiku) partijas VII aprīļa konferencē pieņēma rezolūciju viņa formulējumā. Tanī teikts:

„Visām nācijām dodama tiesība no Krievijas brīvi atdalīties un nodibināt patstāvīgu valsti. Krievijas republika nedrīkst sev pievienot citas tautas un tautību grupas ar varu. Tai jādod iespēja tām brīva lēmuma ceļā nodibināt patstāvīgu valsti. Visu zemju proletāriešu vienība un brālīga savienība nav iedomājama ne ar tiešu, nedz netiešu citu tautu apspiešanu.”

Šādu pašnoteikšanās tiesību neatzīšana nozīmētu, – tā izteicās minētajā konferencē Staļins – iekarošanas un aneksijas polītikas atzīšanu. Lielinieku partijas aprīļa konference atzina par lieku pat federatīvu Krievijas valsts uzbūvi. Turpretim Krievijas tautu kongress, kas notika 1917. gadā no 8. līdz 15. septembrim Kijevā, nosvērās par „Krievijas demokratiski federatīvās republikas” dibināšanu, paredzot atsevišķām tautām pašnoteikšanos...

 

Sākums no Ādolfa Šildes raksta „Secesija, suverenitāte un pašnoteikšanās tiesības”. Universitas, 20, 1967.

 

 


 

 

...Nemaz nenoliedzot faktu, ka vietnamiešu nacionālās ilgas un pretkoloniālā nostāja ir tikušas izlietotas šajā cīņā, savā pamatā tā ir komūnistu agresija. To nekad nav slēpusi ne Ziemeļvietnamas valdība, ne arī vietkongu pārstāvji. Vietkongi vēlas redzēt komūnistisku Dienvidvietnamu. Vai un cik liela interese t.s. „brīvai pasaulei” ir pretoties šādai agresijai tieši Vietnamā, ir cits jautājums, bet mums ir jābūt noteiktai skaidrībai par to, kas ir viens no šī konflikta galvenajiem cēloņiem. Tāpat arī jautājums, vai A.S.V. rīcība ir bijusi vienmēr pareiza Dienvidaustrumāzijā, arī nemaina šo faktu. Šajā sakarā mums ir īpaši jāapzinās fakts, ka vietkongi grib nodibināt totalitāru varu Dienvidvietnamā, kas pēc sava rakstura būs naidīga kristīgai ticībai un reliģijas brīvībai vispār. Kāda būtu kristīgās baznīcas nākotne vietkongu uzvaras gadījumā, mēs varam noskaidrot, paskatoties Ziemeļvietnamā un Ķīnā. Ikvienam kristietim, kuŗš demonstrē pret kaŗu Vietnamā, ir jābūt skaidrībā par savas rīcības eventuālām sekām...

Prof. Dr. V. Klīve „Kristīgā ticība, kaŗš un Vietnama”, Ceļa Biedrs 1 (121/1968)

 

 

Jaunā Gaita