Jaunā Gaita nr. 71, 1968

 

 

CIEŅA PRET PATIESĪBU

Richards Rīdzinieks, Patiesību meklējot rakstītas piezīmes, lasāmas skaļā balsī. Dzejoļi. Kopenhagenā: Imanta, 1967.32 lp.

Kā manāms no mājieniem kādā Rīdzinieka prozas sacerējumā ("Caur Pirandello prizmu") un dažos šī "īskrājuma" dzejoļos, Rīdziniekam piemīt mērena slieksme atzīt, meklēt un veidot "audzinošo" elementu daiļliterātūrā. Izlasot šai krājumā sakopotās vārsmas, top skaidrs, ka Rīdzinieka darbos šis elements saistās nevis ar melīgu propagandu (kā sociālistiskajā reālismā), bet gan ar neviltotu respektu pret patiesību. Tādēļ dzejolis "Lazaretē", kas ir spilgts piemērs šai patiesības mīlestībai, atbrīvots no visiem uzpūsta varoņgara un izskaistināšanas piejaukumiem. Lasītāju "audzināšana" Rīdziniekam varbūt šķiet vēlama par tik, par cik tā dabiski izriet no nesaudzīgi atkailinātas patiesības - vai apmēram tā. Un liekas, ka patiesības meklēšana šīs grāmatiņas autoram vēl svarīgāka nekā lasītāju ietekmēšana.

Rīdzinieks meklē arī dzeju - gan dzīvē (kā viņš to apliecina dzejolī "Tev"), gan literātūrā. Tā kā viņš ir ar ģenuīni māksliniecisku iedabu un koptu gaumi, tad nav nekāds brīnums, ka viņa sacerētajās vārsmās palaikam var sastapties ar poēziju (kam liroepiska vai tīri liriska nokrāsa). Īstai dzejai raksturīgā dzejnieka psīches iespiešanās, "iesūkšanās" (te vietā salīdzinājums ar tintes pilienu un dzēšlapu) dzejdarba vielā jūtama kaut vai dzejolī "Ilzei":

Vienā mirklī viena pasaule izgaist.
Bet laikrakstus iespiež kā vakar
un gaiss tikpat dzidrs kā vakar.
Saule sniega paliekas kausē,
grantainie ceļi jau sausi;
drīz vasara būs.

Vienā mirklī viena pasaule izgaist;
bet ilgi vēl atspīdēs zāļu vakaru ziedos
un ilgi manam priekam
sāpīgu ēnu piedos
. (19)

Šī dzejoļa pēdējā rindā atskaņas dēļ lietots nepiemērots vārds, kas zināmā mērā bojā kopiespaidu; bet sensitīvs ārpasaules vērojums še sekmīgi apvienots ar smeldzīgu intensitāti; radies kaut kas pamatos līdzīgs dažiem pantiem Tenisona dzejojumā "In Memoriam": arī tajos līksmi pavasarīgas ainas veido pretstatu izjūtām, kas saistās ar tuva cilvēka nāvi.

Visumā tomēr nevar atvairīt iespaidu, ka Rīdzinieks ir drīzāk "dzimis" epiķis resp. daiļprozas rakstnieks nekā liriķis, jo viņa tīri liriskās vārsmas pa lielākai daļai nav sevišķi iezīmīgas, bet iezīmīgākajos dzejoļos episkais elements tik stiprs, ka gribas runāt drīzāk par kaut ko līdzīgu Hemingveja spilgtajām īsprozas viņetēm nekā par liriku vai liroepiku. Viduvējs tīri lirisks dzejolis ir, piem., "Latvijas vasara":

Dzeltenos liepu ziedos dūc bites,
uz meldriem (šaipus ūdensrozēm)
sēd spāres.
Es guļu un lūkojos debesīs;
visapkārt ir smaržas, saule un Dievs.
(9)

Šis vasarīgais, panteistiski iekrāsotais tēlojums jau ir tiešām jauks, bet, diemžēl, arī drusku banāls un bez tā konkrētības spilgtuma, kas atrodams daudzos Virzas vai Čaka dzejoļos. Kaut kā trūkst... Daudz iezīmīgāks ir kaut vai " Rūgtais kanaks":

Laiks atkal ziedot?

Netīrā baltkrievu sādžā
atstāju ziedu bez vainas.
Vēl tagad,
kad saule ar lietu mainās,
kreiso kāju sev jūtu,
it kā tā man vēl būtu.
Dažreiz tā nogurst un tirpst,
mirdzot metalla skaidām,
kad gadījies ilgāk
virsstundas strādāt pie virpas.

Dažreiz spogulī skatos,
kā austrumu vaibstos platos
ieviešas rievas
un vakaros steidzos
tikt ātrāk pie miera un sievas.

Tādēļ mierā lieciet jūs mani. (5)

Te ir īsti meistarisks, reizē stingrs un jūtīgs zīmējums un tā spilgtā konkrētība, kuŗas trūkst iepriekšējā citātā. Diemžēl, lietišķība manāmi atšķaida dzejisko intensitāti, neļauj rasties gluži pietiekamam "pacēlumam". Kaut kas atkal nav kārtībā, lai gan sacerējums daudzējādā ziņā it efektīvs. - Bez šādiem trūkumiem un ar tikko minētajiem "plūsiem" ir dzejolis "Arjergardā". - Gribētos arī citēt tīri liriskā dzejolīša "Acis" ļoti labo otru pantu:

Neraud mirušas acis,
tik stingas un aklas
klejo telpā un laika.
(13)

Rīdzinieka dzejoļu metriskais un strofiskais veidojums visumā brīvs, bet nav paviršs. Ritms piekļaujas attiecīgā temata rosinātajām izjūtām. Šur tur atskaņas vai asonances.

Jāatzīst, ka šai grāmatiņā tiešām sakopotas "ritmiskas piezīmes". Tās sacerējis talantīgs daiļprozas rakstnieks, kam dažreiz it labi padodas arī lirika vai liroepika. Autoram kā dzejniekam visumā tomēr labāk veicies ar patiesības nekā ar dzejas meklēšanu. - Šaubos, vai šīs "piezīmes" tiešām "lasāmas skaļā balsī"; varbūt šāda lasīšana piemērota krājuma mazāk liriskajiem darbiem.

Grāmatiņa glīti brošēta un iekārtota. Ilgvara Šteina vāka zīmējums mazliet ekstravagants, bet katrā ziņā gaumīgs.

 

Gundars Pļavkalns

Jaunā Gaita