MĀTE MĀRA UN VIŅAS BĒRNI
Arvīds Brastiņš, Māte Māra. Klīvlendā: Māra, 1967. 310 lp.
Pie trimdas skaistākajām grāmatām katrā ziņā pieder A. Brastiņa 1967.g.izdotā Māte Māŗa. Plašā grāmata liecina par daudzu gadu rūpīgu darbu. Tanī autors sakopojis plašu dainu materiālu, kas iespiests lielajos dainu izdevumos (Kr. Barona, ar turpinājumu P.Šmita un tagad Latvijā izdotajos 3 sējumos), kuŗos minēta Māŗa. Lasītāju gan maldina norāde (6), it kā autors būtu izmantojis Folkloras krātuves un Kr. Barona fonda materiālus. Patiesībā arī šīs dainas ņemtas no jau iespiestiem krājumiem, pa daļai no iepriekš minētajiem, pa daļai no E. Brastiņa darbiem. Ārpusē palicis tomēr lielāks skaits dainu tekstu, kas nav iespiesti šais izdevumos, bet citur, tā, piem., R.Klaustiņa sakārtotajā un J. Endzelīna rediģētajā 12 sējumu krājumā (1927 ss.), žurnālā Latvijas saule, Folkloras krātuves izdotajā B serijā u.c.
Grāmata ir ļoti bagātīgi illustrēta. Blakus teicamām Latvijas ainavu, māju un darba rīku, faunas un floras fotografijām un zīmējumiem atrodamas arī vairāku latviešu gleznotāju darbu reprodukcijas. Vienīgi jānožēlo, ka daudzi, pat pārāk daudzi, no citiem izdevumiem pārņemti uzņēmumi ir ļoti neasi un miglaini. Katrā ziņā tam, kas audzis Latvija, illustrācijas izraisīs patīkamu dzimtenes tuvumu un siltuma sajūtu, skatot vēlreiz latviešu zemnieku vidi, kuŗā mūsu tauta ir pastāvējusi gadu simtos. A. Brastiņš par to ir pelnījis atzinību un pateicību.
Autors pats ir pārliecināts un ar savu darbu grib palīdzēt arī saviem lasītājiem iegūt pārliecību, ka dainās minētā būte Māŗa ir piederīga pie latviešu priekškristīgās reliģijas un ka arī pats vārds Māŗa ir īstas latviskas cilmes. Šīs senās reliģijas pamatā esot "debess Tēvs... un debess Tēva sievišķā puse - zemes Mātē, pasaules Māte (Mira), Dievmāte (sanskritā Deva Mātri) ar īpašvārdu MĀRA (sanskritā Māra un Deva Māra, leišu Mora, Moryne, poļu Zmora, slavu Morana, Marcana, Kiki-Mora, ģermāņu Mahr utt.)" (7). Ka Māŗas vārds nav latviskas cilmes un ka tā savā būtībā nav latviešu dieviete, kaut arī sevi uzsūkusi dažus senās latviešu reliģijas vilcienus, lai man atļauts atgādināt tikai ar pāris norādēm.
1)
A. Brastiņš konsekventi raksta Māra, nekur neminēdams, kādēļ tas tā būtu jādara. Dainu krājumos plaši ir apliecināta forma ar mīksto ŗ (rj) - Māŗa (5033, 5036, 1, 5, 7; 5062, 25590 u.d.c.). Autors visus tekstus, kuros sastopams vārds Māŗa, konsekventi pārlabojis par Māru (salīdz., piem., 433, 5012- 16). Var jautāt, kādēļ oriģinālteksti tā bija jāgroza, it sevišķi, ja ievēro, ka citādi Brastiņš savā darbā lieto mīkstināto ŗ. Tam, liekas, iemesls meklējams apstāklī, ka viņš gribējis izvairīties no dažām pārejas formām, kas liecina, kā mīkstais ŗ ir radies šai vārdā. Tāda pārejas forma ir Mārja (1367,1; 5015, 5; 5038,2 u.c.), ko Brastiņš nav pazinis. Vēl jo zīmīgāk, ka šo dainu dažādos variantos blakus vārdam Mārja ir atrodams arī Māŗa, gluži tāpat kā pamīšus vienas un tās pašas dainas variantos ir formas Māŗa un Māra. Līdz ar to dainas apliecina pārveidošanās procesu: Mārja-Māŗa-Māra. Tādu pašu pārveidošanās procesu rāda, piem., tāds vārds kā kaŗš: karja (32180) - kaŗa (32178) - kara (32170). Tieši pirmatnējā forma Mārja rāda tās tālākos sakarus ar vārdu sv. Mar(i)ja. Šāda saīsināta tautiska forma ir sastopama ne tikai latviešu, bet daudzās citās kristīgās kultūras tautu valodās, tā vācu, krievu, holandiešu, igauņu, somu, zviedru u.c. A. Brastiņa mēģinājumam to iepriekš minētajā citātā saistīt ar senindiešu valodu nav nekāda pamata. Līdzīgi vārdi ir sastopami daudzās citās valodās, kaut tos autors nav pamanījis, piem., turku mar - zalktis, ungaru mar - nīkt u.d.c.
2)
Vēl lielākas grūtības rodas, ja apstājas pie priekšmetiem, kas nosaukti Māŗas vārdā. Ir pazīstami vairāki tādi augi: Māŗas papārde, Mārpuķīte, Māras āboliņš, Māras smilga, Mārsiliņi u.c. Taču visi šie augi ir pazīstami arī citām Eiropas tautām. No man zināmiem 13 latviešu Māras augiem 9 Vācijā ir pazīstami ar sv. Marijas vārdu (tuvāk H. Biezais, Die Hauptgöttinnen der alten Letten, 1955, 97 ss). Lielāks skaits šo pašu augu arī Skandinavijā, Holandē, Anglijā, Francijā, arī ASV ir saistīti ar sv. Marijas vārdu. Ja šīs pārējās tautas šo augu nosaukumus būtu pārņēmušas vai nu no latviešiem, vai no kādas kopīgas pirmtautas, tad tām nebūtu bijis vajadzības tos pārdēvēt un saistīt ar sv. Mariju. Patiesība ir tā, ka arī latviešiem, tāpat kā citām Eiropas tautām, daudzu augu nosaukumus atnesa mācītie kristīgie mūki (lieli dārznieki un dabas mīļotāji!). Tas pats sakāms par daudzajiem Latvijas vietvārdiem, kas saistīti ar Māŗas vārdu, piem., Mārupe u.c., kas vēstures avotos ir saistīti ar sv. Marijas vārdu. Te klasiskais piemērs ir Māŗas baznīca Rīgā, kas tā arī daudzkārt minēta dainās. Brastiņa pūles šos augus saistīt ar priekškristīgu Māru, liekas, ir pamatotas šo faktu nepārzināšanā, vismaz tie nav viņa darbā minēti un iztirzāti.
3)
Lai nobeidzam šīs piezīmes ar kādu ainu no katoļu baznīcas svēto dzīves, kad tie nokļuva latviešu zemnieka sētā:
Jānītimi siena kaudze, līgo, līgo!
Jēkabami rudzu guba, lī-ī-go!
Pēterītis, rogainītis, rogām vītis vaiņadziņis;
Miķelītis nokliedzāse auzu kaudzes galiņāji;
Mārtiņisi labs vīrītis, zosu nese rociņāsi;
Mīļa Māra labu ļaužu, otram ļauna nevēlēja;
Jorenītis jauns puisītis, ceļa spieķis rociņāji.
Tā mēs gadu cauri gājam, pie Jānīša nonācami. 54111.
Šo tekstu kļūdaini iespiedis Brastiņš (193).
Tas neapšaubāmi ir ļoti vēla laika īsto dainu atdarinājums, taču to minu te tādēļ, ka to izmanto autors un tas rāda Māŗas īsto sabiedrību, proti, veselu rindu katoļu baznīcas svēto, kas kalendāra gadā saistīti ar tipiskiem zemnieka dzīves un darba brīžiem. Vai Brastiņš ir pamanījis šo Māŗas kristīgo sabiedrību un kā viņš to izskaidro? Zināms, viņš nevar atzīt te minētos svētos par kristīgiem, jo tad būtu jādomā, ka tāda ir arī Māŗa. Tādēļ viņam ir pieticis drosmes apgalvot: "Vārdos saukti Dievadēli Jānis, Pēteris, Miķelis, Mārtiņš, Ūsiņš, Pērkons, Mēness... Citās dziesmās Jēkabs sadarbojas ar Jāni, Pēteri, Miķeli, tādēļ ierindojas Dievadēlu pulkā" (123). Līdz ar šo apgalvojumu esam atstājuši nopietnības lauku. Taču grūti teikt, ka autors pats to apgalvotu bez nopietnības. Šis darbs izraisa kādas dziļākas un nopietnākas pārdomas.
Mēģinājumā padarīt sv. Mariju kopā ar veselu rindu katoļu baznīcas svēto par priekškristīgiem dieviem vai mītiskiem tēliem saklausāma mūsu tautas gadu simtu traģēdija. Tumsā turētais latviešu zemnieks aizdedza savu svecīti sv. Marijas priekšā un nesa savu krustu varonīgi, varbūt varonīgāk par mums. Mūsu tautai, atgūstot brīvību, tumšas ēnas nāk līdz, dažreiz apzinātas, dažreiz neapzinātas. Darba autors, neapzinādamies aizdedzina savu svecīti sv. mātes Marijas altāŗa priekšā. Latviešu Laima varbūt par to raud. Bet mēs neesam vienīgie koloniālo tautu pēcteči, kas netiekam galā ar savu tumšo pagātni un kas, nīzdami savus koloniālos kungus, nīst arī viņu reliģiju un tādēļ aicina atgriezties pie savas senās reliģijas. Kongo tauta balto mesijas vietā atrada savu melno mesiju Kimbangu. ASV indiāņu pēcteči balto mesijas vietā bauda pejota saknes mesiānisko spēku. Bet kā vieni, tā otri nav sapratuši, ka pats mesijas priekšstats ir pārņemts no svešiniekiem. Vēl 1950.g. pāvests Pijs XII lika sv. Marijai uzbraukt debesīs, un mūsu mācītāji katru svētdienu liek draudzei apliecināt, ka Jēzus nokāpis ellē, un pēc tam uzkāpis debesīs. Šais gadījumos ir runa par ticību, dažreiz pat fanātisku. Zinātniski skaidrojumi pret to ir bez nozīmes. Tik ilgi, cik ilgi būs cilvēki, kas grib ticēt, tik ilgi arī viņiem sludinās to, pēc kā viņi ilgojas. Tāda ir arī šīs skaistās grāmatas autora ticība sv.Marijai, ka tā ir latviete. Lai šai ticībā nejustos traucēts, viņš ir atsacījies lasīt pētījumus, ko veikuši citi (L.Adamovičs, P.Šmits, L.Bērziņš, A.Ozols u.c.). Tumsa nav tikai kristīgo priesteŗu daļa.
Haralds Biezais