PIEZĪMES PIE RECENZIJAS
Saku sirsnīgu paldies Benno Āberam par vērīgo un vēlīgo ieskatīšanos manos Logos JG 71. numurā. Nedomāju, ka viss, kas pa tiem redzams, ir absolūti pareizs un neapšaubāms. Var būt arī citi skatījumi un vērtējumi. Ir interesanti un auglīgi salīdzināt vienus un otrus, jo tā var izkristallizēties kas kopīgs, apmēram pēc formulas teze-antiteze-sinteze.
Tādā sakarībā gribas pavisam īsi apstāties pie dažām recenzenta domām. Ne lai uzbruktu vai aizstāvētos, bet mierīgai domu izmaiņai.
1.
Ir tiesa, ka rakstā par latviskā gara pamatiem minēts tikai pozitīvais un tikai vienā piezīmē atzīts, ka latviešiem ir arī negātīvas rakstura īpašības. Protams, ka tādas ir. Tanī pašā folklorā dokumentēts arī mūsu nēšpetnums - ļaužu valodiņas, bargā svešā māte, nenovīdība, izdabāšana kungiem u.c. netikumi. Ir patīkami pašiem sevi appaijāt, lielīt savu labestību. Tas ir kārtu kārtām darīts arī Logos. Pie nelādzīgā latvieša nevienam nav bijis dūšas ķerties. Rampas gaismā ir nostādīts gaišais latvietis, netīrais slēpjas aizkulisēs. Vai būtu vēlams arī to izvilkt gaismā?
2.
Pilna taisnība recenzentam tai ziņā, ka pirms Raiņa, jau 1903.g., Latvijas neatkarības domu pauda Dr. M.Valters. Tikai tā vēl neiegāja tautā, ar to "saindējās" nedaudzi intelliģenti. Rainim bija daudz plašāka atbalss.
3.
Totiesu palieku negrozāmā pārliecībā, ka lielajās dabas norisēs "vārgais, kroplais, slimīgais iet bojā, lai dotu vietu veselajam, dzīvot spējīgam". Tur noteicējs ir fizisks un garīgs (viltība, atjautība) spēks. Bet tur ir arī akla, tumša liktenība. Kaŗā, revolūcijā lodes un bumbas vienaldzīgi nogalina "labos un ļaunos", sagrauj krogus un tempļus. Un vai pārmetīsim vilkam, ka viņš plosa jēru? Ar zāli viņš nevar pārtikt. "Kļūt labāks nespēju, jo biju / Tā Kunga Cebaota vilks" (Ē.Ādamsons). Vienīgā morāle, ko tur saskatām, ir nelieli draudzības izpaudumi (kopā auguši suns un kaķis, kaķis un putniņš) un mātes mīlestība. Pēdējā tiešām uzrāda jau augstu uzupurēšanos, pat dzīvības ziedošanu bērnu labā.
Blaumanis ir gandrīz vienīgais, kam netrūcis drosmes ieskatīt trulo, ļauno liktenību. Uz ledus viņš atstāj cēlāko zvejnieku Grīntālu, bet rāvēju Zaļgu izglābj. Mums patiktu otrādi. Dzejolī "Nevar" viņš to pauž klaji: "To tev, bēdu dvēselīt, būs zināt: / Nevar visas kaites izdziedināt". U.t.t. Nelīdz pat "vaidēšana uz augšu" - apellēšana pie varenajiem dieviem - "Nevar, nevar, nevar."
4.
Bet cilvēks kopš senseniem laikiem ir tiecies savu dzīvi un sadzīvi pakļaut morālei un krietniem tikumiem. Ar tiem centušies apaugļot reliģija, māksla, filozofija, pēdējā laikā arī dažādi sociālpolītiski -ismi un strāvojumi. Panākumi diezgan mazi. Vienīgi technika uzrāda žilbīgus panākumus, bet tie neatrisina personīgos un sabiedrības reliģiskos, nacionālos un polītiskos samezglojumus. Ir arī tā, kā Ābers aprāda: kaŗos bieži vien iet bojā drosmīgākie, raksturā stiprākie un ideālu apgarotie. Te gan jāatzīst, ka ar savu ziedošanos un varonību viņi apliecina savu ideju spēku un veicina to uzvaru. Tas ir Raiņa lugu vadmotīvs: varonis iet nāvē, bet viņa idejas dzīvo. Taču Poruks atzīst: "Mūžam augstā kalnā / Tiecas cilvēka skats, / Mūžam dziļā lejā / Nogrimst cilvēks pats."
Nezinu spožākas gaismas par kristietības mīlestības un brālības mācību. Tik vien labestības un cilvēcības ir bijis, cik tā izpaudusies cilvēku dzīvē un sadzīvē. Ar to nedomāju baznīcisko, dogmatisko kristietību. Tā var būt tik pat netīra un nekristīga, kā "sekulārie" iestādījumi. Kristietības ideāli izpaužas arī ārpus baznīcas, arī nekristiešos.
Vai ir kāds labāks ceļš, kāda recepte, metode? Kuŗš? Ja tā nav, nelīdz arī starptautiskie līgumi. Ja tā būtu, lielie samezglojumi kārtotos vienkārši un godīgi. Tās ir pārdomas, ko izraisīja B. Ābera recenzija par Logiem. Domāju, mums saskan.
Hermanis Kreicers