BRĀLU TAUTU DRĀMATIĶU TRĪS LUGAS
Algirds Landsberģis, Pieci stabi. Drāma 3 cēlienos. Three Rivers: Treji Vārti, 1967. 112 lp.
Mārtiņš Zīverts, Ķīnas vāze. Komēdija 3 cēlienos. Otrs iespiedums. Mārtiņa Zīverta lugas, XIX. Sidnejā: Salas apgāds, 1967. 66 lp.
Mārtiņš Zīverts, Kaļostro Vilcē. Komēdija 3 cēlienos. Mārtiņa Zīverta lugas, XX. Sidnejā: Salas apgāds, 1968. 74 lp.
Lielākā atzinība pienākas Treju Vārtu apgādam, kas laidis klajā spējīgā lietuviešu drāmas rakstnieka Algirda Landsberģa (Algirdas Landsbergis) lugu latviešu valodā. Par maz mēs vēl zinām par to, kā mūsu brāļu tauta izteic literātūrā savu dzīves ziņu un laikmetīgās izjūtas. Tulkojums skan labi, to veicis baltu filologs Zariņu Jānis. Gaumīgu vāku zīmējis Ojārs Jēgens. Vērtīgi ir lietuviešu literātūras zinātnieka Rimvīda Šilbajora priekšvārdi ar pieticīgo virsrakstu: "Daži vārdi par Piecu stabu autoru". Šilbajora ievads iepazīstina lasītājus ar faktiem par drāmas autoru Landsberģi un iejutīgi iztirzā recenzējamo lugu Pieci stabi (Penki stulpai turgaus aikštēje). Landsberģis dzimis 1924.g., pašlaik ir literātūrvēstures mācības spēks Farleja Dikinsona universitātē un darbojas arī par redaktoru un tulkotāju.
Ievadvārdu autors plašāk apraksta Landsberģa drāmu Vējš vītolos (1958), Mīlestības skolā (1965), romānu Ceļojums (1955), noveļu krājumu Gaŗā nakts (1956) un drāmu Pieci stabi. Varam būt vienis prātis ar Šilbajora atzinumu, ka drāmā Pieci stabi tēlots kāds no vistraģiskākiem un visgrūtāk tulkojamiem Lietuvas vēstures posmiem, proti, partizānu cīņu sabrukums padomju varas pārspēkā un ka Landsberģis to tēlo kā paradoksu un neatrisināmu problēmu pārpilnu. Tāpat Šilbajors izcēlis galvenās drāmas iezīmes - stingri kontrolētu darba uzbūvi, kuŗā dažādas ideju, jūtu un reālitātes plāksnes krustojas, padziļinās, galvenajam konfliktam samezglojoties ap sadursmi starp pienākumu un mīlestību, tā izveidojot it kā modernu mistēriju, kas ved mūs pa sarežģītām un dažreiz divdomīgām problēmām. Beidzot apceres autors izceļ drāmas valodu, kas tāpat kā situācijas ir pilna kontrastu un ironijas, paradoksu un apslēptas nozīmes sakariem starp domām, kuŗas pirmajā brīdī liekas pretrunīgas. Tāds rakstīšanas veids esot zīmīgs Landsberģa daiļradei.
Latviešu lasītājam gan ievada apcere, gan pati drāma pauž kaut ko svaigu, nebijušu un reizē ļoti tuvu. Landsberģa personā mēs sastopamies ar lielu humānistu, kas meklē patiesību un paceļas pāri traģiskajam ar ironiju un humoru. Drāmas uzbūvē viņš tāpat kā Mārtiņš Zīverts nododas arvienu jauniem eksperimentiem. Drāmas Pieci stabi dažas iezīmes atgādina Zīvertu, tomēr viss ir pavisam savdabīgi veidots. Teicēja tēls, kādas nākotnes civīlizācijas cilvēks un tāpēc ar objektīvu distanci no mums tik tuviem notikumiem, atgādina Benu-Džonsenu Zīverta drāmā Āksts.
Landsberģa valodā bieži skan tīrs lirisms, liriska dzeja. Lugas tekstā iestrādātas tautasdziesmas, valoda bagāta ar krāšņiem un izteiksmīgiem dzejas salīdzinājumiem. Dziļa sirsnība, jūtu spēks ir līdzsvarots ar gaiša prāta skaidrību, tā spilgti parādot situācijas daudzplākšņainību, par ko runā Šilbajors. Īpaši trešajā cēlienā kontrastē drāmas virspusīgi redzamā darbība ar slēptajām domām un jūtām.
Raksturi ir īsti cilvēciski ar savām gaišajām un dzelmīgi tumšajām pusēm, it īpaši Pratinātājs un Albīna. Galvenie raksturi atklājas un veidojas laikmetā, par kuŗu rakstnieks saka: "Lauvas laiki pagājuši, sākas lapsas laiki". Pēc partizānu kaŗa sākas laiks, kad vara mēģina tautu pieveikt ne ar brutālitāti, bet ar viltību. Šai laikā reāliste Albīna grib saglabāt tautas dzīvību, strādājot jaunos apstākļos, bet saviem sākotnējiem ideāliem uzticīgais partizānu vadonis Antons cīnās līdz galam, kamēr iet bojā. Kas pareizāk, to pateikt nav mākslas darba uzdevums, to arī nezina neviens. Autora nolūks ar savu darbu bijis, Dzilnas vārdiem runājot: "Nekad neaizmirst, nekad neaizmirst". Vai Teicēja domai sekojot: "...klausaities puisēna soļos, kas, ikvienā gadu simtenī iet uz savu upuŗu vietu, piespiedis puķes sev pie sirds." Būtu vērtīgi sagaidīt latviešu valodā vēl citus Landsberģa darbus.
Salas apgāds Austrālijā publicējis divas Mārtiņa Zīverta komēdijas, no kuŗām Ķīnas vāze iespiesta pirmoreiz 1940.gadā, bet Kaļostro Vilcē sarakstīta 1965./66. gadā. Lugām pievienotas autora piezīmes par darbu tapšanu, idejām, biografiskas un bibliografiskas ziņas, kam dokumentāla vērtība.
Ķīnas vāze, sacerēta 1940.g., sīksti turējusies repertuārā cauri visām polītiskām maiņām. Autors pats šo komēdiju kvalificē par psīcholoģisku kamerlugu. 7 personu sastāvā (4 sievietes, 3 vīrieši) norisinās raksturu atklāšanās bagātā tirgotāju ģimenē, kas dzīvojusi labā saskaņā, neparādoties rakstura vājībām uz ārieni. Kāds neparasts notikums - Ķīnas vāzes atsūtīšana mirušam tēvam - izraisa neparastas problēmas, slēptie raksturu vilcieni kļūst redzami. To izsaka Valdis šādi: "Katrā no mums dzīvo savs pūķis. Kamēr viņš guļ, ir miers. Bet reizēm viņš paceļ galvu un ierēcas." Lugas notikumi ietverti kā gredzenā ar labo saskaņu sākumā un beigās, bet pa vidu notiek plānveidīga cilvēcisko vājību atsegšana. Vislielākā no vājībām ir spītība, bet atklājas arī turīgo aprindu snobisms, mantkārība, greizsirdība, nenovīdība, neuzticēšanās, nesavaldība, aizvainots pašlepnums. Pat labdabīgā Cērpa kundze ilgi netiek pāri domai, ka viņa audzina bērnu no sievietes, ar ko reiz vīrs viņu pievīlis. Notāra personā ir nevien likuma pārstāvis, bet arī loģisks tālreģis, kas reizē ir visa cilvēciskā ieskatītājs un kuŗa humānisms, reizē arī autora humānisms, izteicas vārdos: "Cilvēks ir labāks par patiesību" (43). Ironizēšana par intelliģenci (26, 44, 49) arī ir reizē autora apliecinājums humānismam. Komēdija uzbūvēta ar telpas un laika vienību - darbība norit nepārtraukti trīs dienas vienā telpā, tai kāpinoties, līdz nāk atrisinājums reizē ar vāzes saplēšanu. Ar komēdijai raksturīgo rotaļību un asprātību replikās ik skats pārsteidz lasītāju, tā ka tas nemaz nepamana dažviet pusaudzes Leksītes vecīgo viszinību vai darbnīcu mechaniķa Valža naīvumu un reizē augsti filozofisko gudrību, kā arī citas raksturīgas savdabības, bet uztveŗ komēdijas dzirkstošo valodu un pamatidejas. Rotaļā izšūpots traģisms siltā gaismā atblāzmo bezdibeņus. Komēdija bagāta ar zīvertisku filozofiju, piemēram - "Patiesība tikai ļoti nedaudziem cilvēkiem ir pa spēkam. Ar to lepojas tik ilgi, kamēr tā ir patīkama. Bet līdz ko patiesība kļūst neērta, tā tūlīt liekas visriebīgākā lieta pasaulē" (44).
Komēdija Kaļostro Vilcē ir vājāks darbs par Ķīnas vāzi, jo raksturi te neatklājas un neattīstās, bet darbojas vairāk kā vides - diezgan aprobežotas muižniecības - raksturotāji. Galvenā persona ir blēdis Kaļostro, kas nodibinājis Jelgavas brīvmūrnieku t.s. ēģiptiešu ložu un visur, arī Vilcē, māna ļaudis ar maģiskām meditācijām, kuŗām pa daļai tic arī viņš pats. Viņš visiem melo, bet tie nav simpatiskie sapņotāja Minchauzena meli, kas iepriecina viņu pašu un citus, tie ir meli, lai iegūtu naudu un baudas. Nav īsti precīzi, ja autors piezīmēs saka, ka Kaļostro melo naudas dēļ. Viņš melo arī baudas dēļ. Viņš saka: "Ne hercogiste man vajadzīga, bet Elīze" (61), vai "Es nevaru bez viņas dzīvot" (44). Zīverta filozofija šī blēža mutē ne ikreiz pārliecina, piemēram: "Man viss ir iespējams, ja vien es esmu laimīgs" (56). Lasītājs paliek neziņā, ko tad īsti Kaļostro saprot ar laimi. Kaļostro līdzgaitnieks Vilems šķiet morāli tīrāks un līdzīgi Jukumam Minchauzena precībās dialogos spīd ar asprātībām, pārspējot Kaļostro. Lai gan šai komēdijā netrūkst ne asprātību, ne domu graudu, valoda tajā nav brīva no liekvārdības, pavīd arī pa jau dzirdētai frāzei no iepriekšējām lugām (14), pa vulgāram vai groteskam teicienam, kas nebija nepieciešami (17, 19, 50 u.c.lp.). Dažkārt duŗas acīs arī atkārtošanās, piemēram, Kaļostro teiciens: "No muļķības es viņu nevaru atbrīvot, bet no naudas gan" (68), ir arī 45. lp. Beidzot komēdija kļūst par spēli spēlē ar pagaŗo teātrālo skatu, kuŗā Vilems parādās pārģērbies par sātanu, bet Sapīte par garu Hanasielu. Daudzas lugas asprātības zaudē savu spožumu, jo tās pamatojas lielā lētticībā un muļķībā, kas gaŗlaiko visus trīs cēlienus.
Magdalēne Rozentāle