Jaunā Gaita nr. 75, 1969

 

Gundars Pļavkalns

 

 

ĶECEŖA DZIESMA

Ak brūngansārts un zilzaļš; gaišpelēks un oranžs!
Un burtu starojums pret dūmakainu rietu,
Un lūpas, kas liek domāt
Par apelsīna šķēlēm,
Un lietus siltā tumsā,
Un mūzika vai vārdi, kas ļauj aizpeldēt
No Grietas asarainiem čukstiem,
No Jēča izlikšanās,
No dzejdaŗa, kas kratās
Pa trimdas ceļu rētorikas ratos...
Ak saules ņirboņa un atspīdumi upē!
Lūk, brūngansārts un zilzaļš, gaišpelēks un oranžs...

ATSVEŠINĀTAIS

Tas apjoms, kuŗā tiešām dzīvoju -
Kuŗā vēl spēju palikt -
Kļuvis tik niecīgs,
Ka dažreiz iztēlojos sevi bezmiesīgu,
Neredzamu.
Un ir zilpelēki mākoņi, tāls oranžs,
Un oranži vai zaļi logi,
Salījuši dārzi,
Akmeņogļu dūmi, ēdienu smārdi,
Dižielas trokšņi
Un nedzirdami aizslīd vērotājs,
Kas atgriezīsies Nepasaulē...
Mīlestība? -
Divas melnmatainas grieķu skuķes,
Kas pievakares krēslā tērzē piestātnē,
Sagaida pustukšu autobusu,
Pasmaidot iekāpj
Un aizbrauc uz Kautkurieni...
Es esmu
Šaura uguns straume kamīnā,
Es plūstu, izgaistu tumsā,
Bet allaž vēl atjaunojos,
Pagaidām esmu.

AKROMEGALIJA

Kad visi spoguļi tapa greizi
Un viņš vairs necerēja, ka reiz būs brīvs
No saviem pārvērstajiem vaibstiem,
Arī pasaule šķita pārvērtusies,
Un viņš atkāpās sevī kā partizāns silā.
Logu mirdzums aiz melniem zariem,
Svaigi krāsotu žogu smārdi,
Dzeltenas un sarkanas mašīnas
Lietū pret pelēkām debesīm,
Gangas viļņi vai berbeŗu dejotājas
Tālredzes ekrānā
Viss likās aizmirsts solījums.
Labākos brīžos viņš bija
Kā abasīdu kalifs, kas Samarā
Ceļ palastus, izveido parkus un dārzus,
Ierīko pagalmus, dīķus un strūklakas, -
Bet nekad
Nav kungs pār turku sardzi.

AIZ DEKORĀCIJAM

...Jo aiz šīm dekorācijām,
Kas dažkārt nepastāv pret nevērīgām kustībām,
Var atklāt negaidīto
Nevis lapām apbirušus kvadrātus
Priekšpilsētas dārzā,
Bet taku alas priekšā;
Nevis krūtainas gaišmates plakātā,
Bet grebumus mamuta ilknī;
Nevis apgaismotu logu,
Bet tālu ugunskuru...
Negaidot vari tur kļūt
Par to, kas, aizbēdzis no plūdiem
Un ģinti pazaudējis, tramīgs vēro
Klajumu nepazīto.
Bet atceries, ka reiz bija
Apskaidrots šamans, kas teica,
Ka viedumu atrod
Ievainots mednieks
Tālu no ļaudīm
Sniegainā ausmā.

NEIKDIENA

It kā no citādām dimensijām,
Kur atklājas Vienlaicība, Es redzu
Ir pārdabīgi plaša ainava
Ar tuksnešiem, piramidām, gaisa dārziem,
Ziguratiem, akvēduktiem, autoceļiem;
Ar Nīlu, Eifratu, Donavu, Daugavu;
Ar Marseļu un Marakaibo...
Blakus vikinga gaišbārdainam gaŗģīmim
Es redzu ēģiptieša tumšacaino ovālu.
Es vēroju drūzmu Babilonā, Ņujorkā, Tokio.
Un dažreiz es ieraugu namus, ielas un dārzus,
Kas iznirst it kā no vizmojošiem plūdiem -
Pilsēta, kam vēl nav vārda.
Bet starp mani un šo ainavu
Ir bezgalīgs tālums;
Ap mani -
Neizmērojams tukšums. -
Ja atgriezīšos reiz ikdienā,
Kāds laikam atradīs ģindeni
Aizaugušā dārzā
Pie pussagruvuša mūŗa
Zem nokaltušiem kokiem.

Jaunā Gaita