Jaunā Gaita nr. 75, 1969

 

 

KAS ATGADĪJIES?

Jābrīnās un jāuztraucas, ko citkārt gaišs cilvēks (prof. O. Krātiņš, JG 73) sarakstījis savā recenzijā par Tālivalža Ķiķaukas romānu Leonards. Kas par lietu? Kas atgadījies, ka respektējams literātūras apzinātājs pēkšņi kādā ievērojamā darbā redz konsekventi tikai trūkumus; ka vērtīgās lietas - un to šai grāmatā ir daudz - pilnīgi noklusētas vai pat noliegtas? No Krātiņa iepriekšējiem apcerējumiem spriežot, liekas gandrīz neticami, ka viņš tās nebūtu spējis saskatīt. Šo recenziju gluži vienkārši nevar uzskatīt par pieņemamu darba novērtējumu.

Mans pirmais un lielākais iebildums ir pret Krātiņa nonicināto Ķiķaukas latviešu valodu.

Krātiņš atzīmē, ka romānā prominenta vieta eksperimentēšanai ar pašu valodu" (ne tikai eksperimentēšanai vien. B.V.), bet tad konstatē, ka, "ja pieņem, ka šādu eksperimentu mērķis ikdienas valodu atdzīvināt, nogriezt tai pieraduma garozu, tad Ķiķaukam tas nav izdevies, jo izteiksme vietām tik samocīta, it kā būtu verdzisks tulkojums no svešvalodas." !!! Piemēri nav doti, nevar zināt, kas recenzentam tik samocīts rādījies. Iepazinusies ar šo darbu, gribu apgalvot pretējo: Leonards ir izcils sniegums taisni no valodas un izteiksmes viedokļa. Lasot šo darbu, guvu lielu baudījumu, kavējoties Ķiķaukas tīrajā, elastīgajā, zaļoksnējā latviešu valodā, kas ir spējusi būt vienā laikā jaunlaicīga un dziļi latviska; apbrīnošana un aizkustinājums par to, ka šī dzīvā, brīvā, atjaunojusies latviešu valoda ir izveidojusies taisni te, svešumā. Mazliet pārfrazējot: Viens te ir bijis uzticīgs līdz nāvei un gan iemantojis, dāvinājis vainagu.

Katrā lappusē Ķiķaukam kāds jauninājums, izteiksmes problēmas atrisinājums, vai, visbiežāk, tas ceļ gaismā kādu aizmirstu, novārtā atstātu vārdu vai latviešu valodas iespēju. "Ieziba"; "pielēciens"; "zvīgžnains"; "aizcerojusi taka"; "juceniski"; "iekšzieds" ("Tā mēs saucam vāro stādiņu, kas mīt ikkatrā; tas ir vārs, trausls un prasa meditāciju, klusumu un nepanes mašīnu sanēšanu un slēdzēju tirkšķus"); "teju teju"; "pieskarinājās"; "kaisli aizdziedādamies"; "acu priekšā lokās, vizmo, plok, plandās, vēdās, ris, tek, straumo, irdz un šķetinājas", u.t.t. Protams, visi šie vārdi un teicieni pilnīgi novērtējami tikai redzot, cik organiski un elastīgi tie iekļaujas savā vietā un kopsakarā; bet arī šādā izolētā uzskaitē, manuprāt, katrs, kam ir kāda nojēga par valodu, tūliņ saskatīs to vērtību, lietderīgumu precīzākas izteiksmes panākšanai un, galvenais, mūsu valodas augšanas un attīstības iespējas, uz kuŗām tie norāda. "Aizdziedādamies" - cik vienkārši un izteiksmīgi teikts - tik vienkārši un pazīstami, it kā tas nebūtu nekas jauns (vērtīgie atklājumi parasti pēc atklāšanas liekas milzīgi vienkārši un paši par sevi saprotami); bet īstenībā mēs neesam daudzus šos vārdus un valodas iespējas likuši lietā gadu desmitiem, kādam acīm redzot bija tās par jaunu jāsaskata, te gan jānopūlas pacelt tās gaismā un mums jāparāda, ko iespējams darīt ar mūsu valodu. Patiesībā Leonardā var būt runa par zināmu latviešu valodas augšāmcelšanos. Var diezgan droši pieņemt, ka šī grāmata būs viens no spilgtākiem labiem paraugiem mūsu šī perioda valodas attīstībā.

Bez tam aiz šī Ķiķaukas valodas snieguma, aiz tā, kas mums grāmatā dots melns uz balta - vai pamatā tam - ir vēl kas: kāda cilvēciska, ētiska un hēroiska vērtība, kas arī varbūt nav gluži ignorējama un izslēdzama no mākslas darba novērtējuma un izprašanas. Proti - te ir atkal kāda no tām retām, labām, vērtīgām reizēm, kur kāds individuāli, vientulīgi un uzticīgi ir darījis savu darāmo, nedomādams par aprēķinu un izdevīgumu, un rezultātā cēlis gaismā vērtības, kas bagātina gan viņu pašu, gan citus. Tas ir daudz. Tam nevar neredzīgi un nicīgi paiet gaŗām, nenoliekot pats sevi zaudētāja lomā.

Īss, raksturīgs Ķiķaukas prozas paraugs:

"-Esi viesis manā mājoklī, kas aptveŗ tevi, tavu tagadni, pagātni un nākotni, kas tev nav ļāvis paiet gaŗām, un kuŗā tu savas spītības un drūmuma dēļ nedomādams esi ienācis.-" Leonards pārsteigts apstājās, acis izbrīnā ieplētās, viņš gribēja kāpties atpakaļ, bet tad, aiz muguras sajuzdams vieglu pieskārienu, veikli apmetās apkārt. Un viņš viņu ieraudzīja. Viņa stāvēja pavisam brīvi, nepiespiesti, balstīdamās uz zaļgana stiebra, kas, ar lāsumainiem smaragdiem izrotāts, meta gaismas zaķīšus uz visām pusēm.

Kas te samocīts? Vai pēdējo, piemēram, drīzāk nevar uzskatīt par laba teikuma paraugu, kuŗā organiski apvienojas formas skaidrība, iztēles spēcīgums un uzskatāmība un, galvenais, stiprs tas nedefinējamais, bet nepieciešamais "kaut kas", kas ir noteicējs jebkuŗā mākslinieciskā izpausmē? Un tālāk: vai šis īsais izvilkums, lasītājam nezinot ne iepriekšējo, ne tālāko, jau viens pats kaut ko nedod? Vai šie daži teikumi, vārdi, to sakārtojums, to kopiespaids tiešām ir tikai tukša vārdu spēle, rotaļa, bezjēga un abstrakcija, bez sakara ar pieredzi, pagātni un lietu pasauli? Taču ne. Manuprāt, tie, pat izrauti no kopsakarības, jau ir spējīgi kaut ko dot un komūnicēt. Šai detaļai vien jau ir savs īstenības aizkārums. "Esi viesis manā mājoklī ... kuŗā tu savas spītības un drūmuma dēļ nedomādams esi ienācis." Mēs te kaut ko pazīstam! Daudziem līdz ar Leonardu un tā autoru būs zināmas šis dīvainās reizes, kad drūmi, spītīgi, bēdīgi, bezcerīgi tālāk ejot, cilvēks pēkšņi negaidot iemaldās laipnās mājās - savā noliktajā paradīzē. Uz brīdi. Šī ir raksturīga un skaista Ķiķaukas prozas īpašība: neraugoties uz savu vijīgumu, vieglumu un šķietamo rotaļīgumu, tā ir pilna un smaga; atturīgi, netieši, it kā starp citu, tikai pāris vārdi, tikai kāda teikuma daļa vien jau ietveŗ veselu domu, dzīves pieredzi vai atziņu. Tāpēc mēs labprāt atgriežamies un kavējamies pie šī stāstījuma. Katrā lappusē lasītājs var dalīties ar Leonardu dzīves piedzīvojumos un izjūtās.

Ar to nonākam pie prof. Krātiņa otras smagas un netaisnas apsūdzības: ka īstenība Leonardā ir aiz trejdeviņiem kalniem; ka gan izteiksmē, gan uzbūvē šis romāns atraisījies no reālitātes, ka tas kļuvis par tīru spēli, stereotipisku priekšstatu karikatūru un tādēļ ir bez kādas jēgas un kapitulē dzīves priekšā; ka "groteskā pārpilnība vienīgi nogurdina, nevis stimulē, jo aiz tās nevar vairs sajust īstenību." Bet var! Pie tam zīmīgi - pastiprinātā veidā, nesalīdzināmi daudz vairāk nekā vidusmēra literātūrā. Taisni otrādi: Ķiķaukas proza savās detaļās ir piesātināta - tā ir kā izmērcēta īstenībā un pieredzē - un šī īpašība tur mūs cieti un ļauj piemirst zināmas neskaidrības, kas saistītas ar fābulu un grāmatas uzbūvi. Varētu pievienoties Krātiņam, ka tendence atraisīties no lietu pasaules noteic šīs grāmatas uzbūvi. Es gribētu zināmu vienkāršojumu fābulas līnijā, varbūt arī stingrāku kontroli kompozicijā. Par to varētu diskutēt. Krātiņš šo "atraisīšanos no lietu pasaules" attiecina arī uz Ķiķaukas valodu, izteiksmi un fantaziju, un šis nu vienreiz ir pilnīgi nepieņemams spriedums. Ķiķaukas Leonards ir paraugs prozai, kas organiski un neškiŗami sakņojas īstenībā. Katrā Ķiķaukas teikumā ir kāds īsts, dzīvs moments, vienalga, vai no formas, intellekta, valodas, redzes, izjūtu, eksperimentēšanas, aistētiskā, patiesības vai kāda cita viedokļa raugoties. Ķiķaukas teikumi liek domāt par "tropiski audzelīgiem" Kalifornijas vīteņiem, kas, stiepdamies gaŗumā, aizaugdami tālu projām no oriģinālās saknes, izveido pie saviem stiebriem mazus piesūcekņus un vēlāk saknes, ar kuŗām tie no jauna piesaistās zemei un dzīvībai, kas nāk no zemes. Tāpat ar šādiem neskaitāmiem smalkiem, bet īstiem un dzīviem sakariem viss šis fantastiskais romāns ir neatraujami un neatšķetināmi pieaudzināts pie īstenības. Pēc mana vērtējuma tieši šis Ķiķaukas darba virspuses milzīgais dzīvīgums, viņa valodas, stila un fantazijas sīkstā, nepārtrauktā sakņošanās dzīvē un īstenībā ir grāmatas pirmā vērtība un galvenais sniegums. Mēs te piedzīvojam, tā sakot, paši savā acu priekšā, kā šī īpašība grāmatu "iznes", parauj mūs pāri vietām, kur varētu būt runa, Krātiņa apzīmējumus lietājot, par spēli, karikatūru, bezjēgu, nonākšanu pie absurda vai ko tamlīdzīgu. Lai gan viss tas grāmatā nepārtraukti rēgojas un mūs mulsina, Ķiķaukas valoda, izteiksme un viņa no īstenības augošā fantazija ir kā dzīvas, zaļas saites, kas mūs visu laiku stingri tur un neļauj "absurdajā" iegrimt un pazust. Un arī šai punktā atkal ir viena parallēle ar dzīvo dzīvi.

Nē, Leonards nav "viens vienīgs kolosāls joks, kas apsmej visu". Viņš nav ne bāls diegs, ne arī viņš ir sterilā tuksnesī, Profesors ir kaut ko palaidis gaŗām. Viņa recenzija bija kā spēriens no zilām debesīm. Paraugs, cik neiedomājami šķībi var nošaut arī labs šāvējs - kad, laikam, sāk šaut pa roku galam. Tomēr tas reizē ir arī stingrs atgādinājums, cik patstāvīgi un kritiski jāpieiet katrai kritikai. Leonards ir lielisks sniegums latviešu literātūrai; bet tas ir dāvinājums arī mums - visiem tiem atsevišķajiem, dzīvajiem cilvēkiem, kam ir kāda daļa gar latviešu valodu.

 

Benita Veisberga

 

[Skat. Ulda Ģērmaņa komentāru JG 77.]

Jaunā Gaita