Jaunā Gaita nr. 76, 1969

 

Uldis Ģērmanis

 

ZEMGALIEŠU KOMANDIERIS

 

English Abstract: Zemgallian Commander

 

Nodaļas:

 

I

JG76

Pa aizputinātām pēdām

II

JG77-78

Vēstures literātūra

III

JG79

Kalpa dēls

IV

JG79

No Apakšvirsnieku bataljona līdz Kaŗa Akadēmijai

V

JG80

LATVIEŠU STRĒLNIEKU BATALJONU TAPŠANA

vi

JG81

zEMGALIEŠU KOMANDIERIS

vii

JG82

STRĒLNIEKI KĀ TRIECIENVIENĪBAS RĪGAS FRONTĒ 1916. GADĀ

viii

JG83

1917. GADA JANVĀŖA OFFENSĪVA (ZIEMSVĒTKU KAUJAS)

IX

JG84-86

FEBRUĀŖA REVOLŪCIJA UN ARMIJAS POLĪTIZĒŠANA

x

JG86-87

REVOLŪCIJAS KRĀŠŅĀKĀ ROZE 

XI

JG88

ZEMGALIEŠI SEDZ 12. ARMIJAS ATKĀPŠANOS NO RĪGAS

XII

JG89-90

OKTOBŖA REVOLŪCIJAS SAGATAVOŠANA UN NORISE ZIEMEĻU FRONTĒ

 

Autora paskaidrojumi un piezīmes

 

Šis apcerējums ir pirmā daļa no iecerētās vēsturiskās monogrāfijas par latviešu strēlnieku pulkvedi Jukumu Vācieti, kuŗu sarežģītā notikumu attīstība noveda līdz padomju armijas pirmā virspavēlnieka postenim. „Zemgaliešu komandierī” apskatītas J. Vācieša gaitas vecajā Krievijas armijā līdz 1917. gada beigām, kad šis karaspēks galīgi sabruka un izira, un viņš pats atstāja 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulku.

Kā atsevišķs pētījums (licenciāta disertācija) tas tika sarakstīts zviedru valodā un nobeigts 1965. gadā. Šī darba latviskā versija nav tiešs tulkojums no oriģināla. Stipri saīsinātas ir nodaļas, kuŗās tēlots laikmeta fons un it īpaši latviešu nacionālās ideoloģijas veidošanās, jo šai laukā lasītājam pieejams mans pētījums par Latvijas neatkarības idejas attīstību (skat. JG nr 58-62 vai arī rakstu krājumu angļu valodā Res Baltica, Leyden 1968). No otras puses izdarīti nelieli papildinājumi, jo pēdējos gados ir parādījušās gan dažas jaunas avotu publikācijas, gan vairāki vēsturiski apcerējumi, kas skaŗ šo tematu.

 

1. piezīme

Notikumi datēti pēc jaunā stila, ko Krievijā oficiāli sāka lietot tikai ar 1918. gada 14. februāri; turpretī paturēti tradicionālie nosaukumi „februāŗa” un „oktobŗa revolūcija”. Lai atvieglotu orientēšanos avotos un Literātūrā, esmu bieži vien pievienojis iekavās datumus vecajā stilā. Norādes visiem latviešu un krievu laikrakstiem, kas iznākuši pirms 1918. gada 14.februāŗa, datumi, protams, ir vecajā stilā (lai dabūtu attiecīgo datumu jaunajā stilā, tam jāpieskaita 13 dienas).

 

2. piezīme

Literātūras un avotu citātos izlaidumi apzīmēti ar daudzpunktēm iekavās; saīsināti satura atstāstījumi un autora paskaidrojumi likti stāviekavās.

 

3. piezīme

Kā apcerējuma tekstā, tā norādēs visnotaļ lietota modernā pareizrakstība; tai pieskaņoti arī agrāko laiku grāmatu un periodisko izdevumu nosaukumi, kā arī avotu citāti. Tagadējā Padomju Latvijā izdotās publikācijas citētas, nemainot tur lietoto ortogrāfiju.

 

Saīsinājumi

 

BrS

Brīvais Strēlnieks, Iskolastrela izdots laikraksts 1917./18.

CK

Centrālkomiteja

DN

zviedru liberālais laikr. Dagens Nyheter

DzA

Dzimtenes Atbalss, nacionāldemokratiski noskaņots laikraksts, iznāca Maskavā 1915./18.

Iskolats

Latvijas Strādnieku, kareivju (zaldātu) un bezzemnieku deputātu padomes izpildu komiteja

Iskolastrels

Latviešu strēlnieku pulku apvienotās deputātu padomes izpildu komiteja

Iskorads (Rīgas)

Rīgas Strādnieku deputātu padomes izpildu komiteja

Iskorads 12

12. armijas tranšeju strādnieku deputātu padomes izpildu komiteja

Iskosols 12

12. armijas zaldātu deputātu padomes izpildu komiteja

JG

žurnāls Jaunā Gaita

KSDSP

Krievijas sociāldemokratiskā strādnieku partija

LE

Latvju Enciklopēdija, red. A. Švābe, I–III, Stokholmā 1950. / 55. Papildinājumi 1962.

LKNS

Latvju Kareivju Nacionālā Savienība

LKP

Latvijas Komūnistiskā partija

LKP 1917

LKP Oktobra Revolūcija 1917. Dokumenti un materiāli, Rīgā 1957.

LKV

Latviešu Konversācijas Vārdnīca, red. A. Švābe, Rīgā 1927./40.

LME

Latvijas PSR Mazā Enciklopēdija, Rīgā 1967./68.

LNDP

Latviešu nacionāldemokratiskā partija

LPNP

Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome

LPSR

Latvijas padomju sociālistiskā republika

L.R.D.

Latviešu revolucionārie darbinieki, Rīgā 1958.

L.R.S.

Latvju Revolucionārais Strēlnieks, I-II, Maskavā 1934./35.

LS

Latvju Strēlnieks, Iskolastrela izdots laikraksts 1917. g. sept.-nov. (aug.-okt.)

l.s.b

latviešu strēlnieku bataljons

L.S.C.

Latviešu strēlnieki cīņā par padomju varu 1917.-1920. gadā. Atmiņas un dokumenti, Rīgā 1960.

LSD

Latvijas Sociāldemokratija

LSDSP

Latviešu sociāldemokratiskā strādnieku partija

LSki

Latviešu Strēlnieki, Latviešu veco strēlnieku vēsturisko dokumentu un atmiņu krājums, Latviešu veco strēlnieku biedrības periodisks izdevums Rīgā (izbeidzās 1940.)

l.s.p.

latviešu strēlnieku pulks

LSS

Latviešu sociāldemokratu savienība

L.S.V.

Latvju strēlnieku vēsture, 1:1,2, Maskavā 1928. (11:2, Maskavā 1934.)

LZS

Latviešu zemnieku savienība

M.G.

Latviešu strēlnieki mūžības gaismā, red. J. Goldmanis, E. Mednis, /ASV/1953.

PAP

U. Ģērmanis – J. Vācietis, Pa aizputinātām pēdām, Stokholmā 1956.

Peniķis, I, II

Ģen. M. Peniķis, Pasaules kaŗš 1914., 1915. un 1916 .gadā un latviešu strēlnieku bataljonu-pulku cīņas, I-II, Rīgā 1935./39.

PLK

Padomju Latvijas Komūnists, LKP CK teorētisks un polītisks žurnāls, iznāk kopš 1945. gada sept.

PSKP

Padomju Savienības Komūnistiskā partija

Vācietis, I, II

 J. Vācietis, Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme, I-II, Pleskavā 1922./24.

VCIK

Viskrievijas strādnieku, kareivju un zemnieku deputātu padomju centrālā izpildu komiteja (to ievēlēja Viskrievijas padomju kongress)

ZAV

Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis, Rīgā

ZvP

Zvaigžņu pulku atmirdza 1915.-1947., red. J. Goldmanis, E. Mednis, Nürnberg 1947.

 

 

I  PA AIZPUTINĀTĀM PĒDĀM

 

 

„Revolūcijas kaŗā katram notikumam ir sava sevišķa nozīme vai cēlonis, kuŗi pa lielākai daļai nav nekur atzīmēti.”

Vācietis, II, 17. lp.

 

 

Pulkvedis Jukums Vācietis, Zemgales latviešu strēlnieku bataljona komandieris. Pa labi un pa kreisi divu J. Vācieša grāmatu vāki.

 

 

Kad nelielā lielinieku partija ar bruņota apvērsuma palīdzību 1917. gada novembrī sagrāba varu pasaules kaŗā nogurdinātās un demoralizētās Krievijas ziemeļrietumu daļā, vairums cilvēku kā Krievijā, tā ārzemēs bija pārliecināti, ka šī režīma dienas drīz vien būs skaitītas. Apvērsuma rīkotājus mēdza apzīmēt par pārgalvīgiem avantūristiem, neatbildīgiem fanātiķiem vai arī gluži vienkārši par bandītiem un laupītājiem.

Maksims Gorkijs, kas vēlāk, kaut arī vilcinādamies, akceptēja padomju varu, rakstīja 1917. gada beigās laikrakstā Novaja Žizņ („Jaunā Dzīve”);

Ļeņins iedomājas, ka viņš ir sociālisma Napoleons un dzen Krieviju galīgā postā (...) Viņš nekad nav dzīvojis tautas vidū. Tikai no grāmatām viņš to pazīst. Viņš grib atraisīt strādnieku instinktus. – Strādnieki Ļeņinam ir tikai tas, kas izejviela metallstrādniekam. Bet tagad rodas jautājums: vai ir iespējams pašreizējos apstākļos no šādas jēlvielas uzcelt sociālistisku sabiedrību? Skaidrs, ka ne. Bet kāpēc tad mēģināt to darīt? Būs taču jāzaudē. [1]

Pirmajos gados pēc revolūcijas ļaudis visās malās vēl vienmēr gaidīja lieliniecisma krišanu „kuŗu katru brīdi”. Vajag tikai pašķirstīt tā laika ārzemju laikrakstu kaudzes, lai atrastu neskaitāmus piemērus šai pārliecībai, kuŗu, protams, stipri vien ietekmēja vēlmju domāšana. [2]

Tomēr nebūs gluži taisnīgi apzīmēt šo tik plaši izplatīto uzskatu par pilnīgi nereālu. Arī pašā lielinieku partijas kodolā bija dažādi ieskati par varas pārņemšanu un par partijas iespējām vienai pašai paturēt un īstenot iegūto varu. [3] Padomju valdībai 1918. un 1919.gadā vairākkārt draudēja lielas briesmas, un pats Ļeņins vairākos gadījumos novērtēja stāvokli diezgan pesimistiski. Tā, piemēram, uzrunājot 1918. gada februārī Pēterpilī četrsimt sevišķi izraudzītus latviešu strēlniekus, kas apsargāja tautas komisāru rezidenci, Smoļnija institūtu, viņš izteicās:

Esmu pārliecināts, ka Pēterpils krišanas gadījumā (...) mēs visi brauksim uz Maskavu un, ja zem kontrrevolūcijas spiediena nāktos atstāt arī Maskavu pretinieka rokās, mēs pārcelsimies uz Uraliem... Sibīriju (...)” [4]

Partijas vadība bija sagatavojusies piedzīvot zaudējumus un izdarīt taktisku atkāpšanos, bet bija apņēmusies turpināt cīņu līdz pēdējai iespējai.

Pretkomūnistiskajās aprindās bija cilvēki, kas jau sākumā notikumu attīstību krievu impērijā novērtēja visai skeptiski. Angļu vēstnieks Pēterpilī (George Buchanan) paskaidroja kādā intervijā Reutera aģentūras pārstāvim 1918.gada janvārī:

(...) lieliniekiem pieder reālā vara, un viņi to paturēs, vajadzības gadījumā lietojot varmācīgus līdzekļus. Lielinieku mācības neapšaubāmi izplatās visā Krievijā, un tās sevišķi vilina tos, kam nekā nav ko zaudēt (...)” [5]

Taču šādas un līdzīgas domu izpausmes nogrima tai balsu plūsmā, kas pareģoja lieliniecisma sabrukumu tuvākajā nākotnē. Šīs cerības izrādījās gaužām maldīgas. Dabiski, ka ļaudis meklēja tam izskaidrojumu. Daudz bija to, kas jutās aicināti izklāstīt un izgaismot notikušā cēloņus. Grāmatu plaukti sāka pildīties ar milzīgiem Literātūras krājumiem par Krievijas revolūciju. Un tomēr par vairākiem nozīmīgiem jautājumiem joprojām trūkst pamatīgāku pētījumu.

Lai attaisnotu šī apcerējuma vajadzību un lietderību, gribu norādīt uz dažiem vienkāršiem apstākļiem: 1917. gada novembŗa valsts apvērsums Krievijā vēl neizšķīra lielinieku varas turpmāko pastāvēšanu. 1918. un 1919. gadā komūnisti nāca pie varas arī citās zemēs, piemēram, Ungārijā, Latvijā, Bavārijā.; viņu režīmam tomēr bija visai īss mūžs. Cīņā ar pretkomūnistiskiem spēkiem padomju vara visur gāja bojā, izņemot pašu Krieviju. Trīs gadus (1918-20) tur plosījās nežēlīgs un izmisīgs pilsoņu kaŗš; tā bija uzvara pilsoņu karā, kas izšķīra varas jautājumu.

Rezultāts ir visiem zināms, bet vēl vienmēr tas rada tādu kā izbrīnu, ievērojot, cik izolēti toreiz bija lielinieki un cik samērā lielu materiālu palīdzību viņu pretinieku bruņotie spēki saņēma no vecās Krievijas sabiedrotajiem, antantes valstīm.

Šis darbs ir mēģinājums sarakstīt vēsturisku monogrāfiju par padomju armijas pirmo virspavēlnieku (JG publicē šī pētījuma pirmo daļu). Mans nolūks ir šādā veidā noskaidrot dažus līdz šim maz ievērotus faktorus, kas veicināja lielinieku uzvaru, un nostādīt jaunā aspektā liktenīgo notikumu attīstību Austrumeiropā revolūcijas kaŗa laikmetā.

Tieši šai jautājumā nav bijis neviena priekšgājēja jeb celmlauža. Tas var likties visai dīvaini, jo grāmatas ir sacerētas par daudz nenozīmīgākām personām, kas darbojušās minētajā periodā. Ievērojamus šķēršļus pētniekiem, protams, ir radījušas dažas vēstures avotu īpatības (šai gadījumā nav iespējams iztikt bez latviešu valodas prasmes), kā arī lielās grūtības apzināt un iegūt nepieciešamos materiālus. Bez tam vēl daži citi apstākļi ir kavējuši izpētes darbu, par ko plašāk nākošajā nodaļā.

Pirmais virspavēlnieks parādās šur un tur Rietumos pazīstamās publikācijās par Krievijas revolūciju, it īpaši Trocka sacerējumos. [6] Ar maz izņēmumiem tās ir epizodiska rakstura piezīmes, kas ainu par šo vīru nepadara skaidrāku, nepalīdz izsekot viņa darbībai un viņa rīcības motīviem.

Līdz 1956. gadam vienīgās gaužām trūcīgās biogrāfiskās ziņas par viņu bija atrodamas Lielās Padomju Enciklopēdijas pirmajā izdevumā (Staļina posmā iznākušajā otrā izdevumā viņa vārds svītrots):

Vācietis, Jukums, Jukuma dēls, Krievijas Federatīvās Sociālistiskās Republikas visu bruņoto spēku pirmais virspavēlnieks. Dzimis 1873. gadā Kurzemes guberņā, kalpa ģimenē. 1897. g. beidzis Viļņas Kaŗa skolu un 1909. g. Kaŗa akadēmiju. Piedalījies imperiālistiskajā kaŗā no 1914. līdz 1917. g. (to ieskaitot). Pēdējā dienesta pakāpe vecajā armijā – pulkvedis. Iestājies Sarkanajā armijā, Vācietis komandēja kaŗaspēka vienības, kas operēja pret polu ģen. Duvbor-Musņicka korpusu. 6. un 7. jūlijā viņš vadīja kaŗaspēku, kas apspieda kreiso eseru /kreiso sociālrevolūcionāru/ sacelšanos Maskavā. 1918. gada 10. jūlijā iecelts par austrumu (čechoslovaku) frontes pavēlnieku. Tai pašā laikā viņš komandēja 5. armiju, savienodams šo amatu ar frontes komandieŗa posteni. 1918. gada 4. septembrī Vācieti iecēla par visu Padomju Krievijas bruņoto spēku virspavēlnieku. Vācieša vadībā noorganizējās visas galvenās pilsoņu kaŗa frontes. 1919. gada 8. jūlijā Vācieti atbrīvoja no virspavēlnieka posteņa un pēc neilga laika iecēla par mācības spēku Kaŗa akadēmijā un par priekšsēdi komisijai, kas apsprieda jautājumus par pāreju uz milicijas sistēmu.

Vācieša publikācijas /krievu valodā/:

-          „Par nākotnes kaŗa doktrīnu”, Maskavā 1923.

-          „Kaŗa darbība Austrumprūsijā 1914. gada jūlijā, augustā un septembŗa sākumā . Stratēģisks apcerējums”, Maskavā 1923.

-          „Cilvēks un kaŗš. Apcerējumi par kaŗa sociālo psīcholoģiju”, Maskavā 1925. [7]

Taču Vācieša spalvai pieder vairāk publikāciju (bez tam daži nepublicēti manuskripti) nekā aprādīts Lielajā Padomju Enciklopēdijā. Tas darbs, kuŗā visvairāk ziņu par viņa militāro darbību un kur rodami interesanti fakti par notikumiem Krievijas ziemeļu frontē pasaules kaŗa pēdējos gados un pilsoņu kaŗā, nav minēts nevienā padomju (krievu) enciklopēdijā. Bet tieši daži šīs grāmatas eksemplāri ir nokļuvuši ārpus Padomju Savienības robežām (publikācijas, kas atzīmētas Lielajā Padomju Enciklopēdijā man līdz šim nav izdevies iegūt). Tā izdota latviski ar nosaukumu Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme. Grāmatai ir divi daļas, to publicējis LKP apgāds „Spartaks” Pliskavā 5000 eksemplāros. Pirmā daļa iznāca 1922., otra – 1924. gadā. Šai darbā attēlotie notikumi attiecas uz laiku no 1916. gada marta līdz 1920. gada novembrim. Var secināt, ka grāmata ir sarakstīta 1921.-22. g. Maskavā; otras daļas manuskripts bija pabeigts 1922. gada 10. jūnijā. [8]

Vācietis galvenokārt balstās uz paša pieredzi un atmiņām; iespējams, ka viņam bija saglabājušās arī kādas piezīmes no kaŗa laikiem. Izlietotas arī dažas rakstveida relācijas, piemēram, par kauju pie Pēterpils 1919. gada oktobrī, par kauju ar Deņikina virsnieku divīzijām pie Orlas un Kromiem (tāpat 1919. g. okt.) un par cīņām pret Vrangelu 1920. gada jūnijā un jūlijā. Divu izmantoto relāciju autors ir toreizējais 5. Zemgales l.s.p. komandieris Jānis Gregors (1893.-1944.), trešo sarakstījusi 14.padomju armijas vēstures komisija (kauja ar Deņikinu). Bez tam Vācietis atsaucas arī uz vairākiem oficiāliem dokumentiem un laikrakstu ziņojumiem.

Latviešu strēlnieku vēsturiskās nozīmes priekšvārdos izdevēji (t.i. LKP) izsaka savu kritiku par Vācieša darbu:

Mēs izdodam apcerējumu Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme kā materiālu patiesai vēsturei par latviešu strēlnieku nozīmi Krievijas lielajā revolūcijā un proletāriskās diktatūras nostiprināšanā. Autors apcerējumu raksta galvenām kārtām pēc savām atminām, ne pietiekošā kārtā pamatotiem dokumentiem. Tādēļ apcerējumā ir diezgan daudz nepilnību un nepareizu viena otra strēlnieku darbinieka lomas novērtējumu. (...) autors neslēpj, bet visur izcilus uzsveŗ savu nacionāldemokratisko credo, savu tautiskumu – tīro latviskumu. (...) Šķiru cīņu viņš neizprot (...)” [9]

Šie iebildumi saīsinātā veidā tiek atkārtoti otras daļas priekšvārdos:

Grāmatai ir vēsturiska materiāla nozīme, un tādā kārtā izdevniecība nekādi neuzņemas atbildību par autora polītiskajiem uzskatiem un notikumu novērtējumiem (...)” [10]

Der ievērot, ka autora nepareizais „polītiskais credo divdesmito gadu sākumā vēl nebija šķērslis šī apcerējuma publicēšanai. Taču tas neparādījās atklātībā gluži negrozītā veidā; ir norādījumi, ka partijas darbinieki manuskriptā izdarījuši dažus labojumus un īsinājumus, it īpaši otrā daļā. [11] Pirmajā daļā ir 163 lappuses, otrā – tikai 41 (formāts: 26 x 17 cm). Ievērojot padomju režīma attīstības gaitu trīsdesmitajos gados, maz ticams, ka Vācieša oriģinālmanuskripts varētu būt saglabājies.

1920-to gadu beigās polītiskais klimats Padomju Savienībā kļuva aizvien bargāks: tuvojās Staļina diktatūras periods. Rakstu krājumā par latviešu strēlniekiem, kas iznāca „Prometeja” apgādā Maskavā 1934. gadā, par Vācieša darbu rakstīti šādi vārdi:

Ja pret rakstiem operatīvās apskates daļā nav sevišķi ko iebilst, tad par polītiskā rakstura piezīmēm un slēdzieniem jākliedz. (...) rakstos attīstītie uzskati naidīgi lieliniecismam. (...) J. Vācieša polītiskie uzskati, izejot no minētiem rakstiem, nostāda viņu nacionāldemokratisma ideju paudēju rindās (...) Strēlnieki – šīs vispārējās latviešu lietas avangards, tikai par ‘savu Latviju’ domājuši. (...) Internacionāli revolucionāro latvju strēlnieku vēsturē nevar būt vietas nacionāldemokratiskiem uzskatiem. [12]

Drīz arī klāt bija „lielo tīrīšanu” laiks (1936.-38.g.). Latviešu grāmatu apgādus „Spartaku” un „Prometeju” likvidēja 1937.gadā, [13] tāpat arī visas latviešu kultūras un sabiedriskās iestādes Padomju Savienībā. Konfiscēja visas padomju latviešu grāmatas, brošūras un manuskriptus, no kuŗiem daudz kas pazuda uz visiem laikiem; gāja bojā arī lielākā daļa no padomju latviešu mākslinieku gleznām, kuŗās attēlota strēlnieku darbība un cīņas revolūcijā un pilsoņu kaŗā. [14] Tos, kas bija kritizējuši J. Vācieti viņa aplamo polītisko uzskatu dēļ, pašus likvidēja (Padomju Savienībā tagad saka: „represēja”), piedēvējot viņiem dažādus polītiskus noziegumus. [15]

Nav noliedzams, ka Vācieša grāmatai ir skaidri izteikta tendence. Tā ir vispirms viņa apoloģija, ar kuŗu šis bijušais strēlnieku pulkvedis griežas pie savas tēvzemes – Latvijas demokratiskās republikas. Grāmatas ievadā viņš atklāti apellē pēc atļaujas atgriezties dzimtenē:

Bet tiklīdz mudžeklis būs norimis, un pašreklāmas kliedzieni apnikuši – tauta aptvers, ko priekš viņas ir darījuši tie viņas dēli, kuŗi vēl arvienu bez pajumta klīst pa Krieviju. (...) Sevišķu nelabvēlību pie Latvijas polītiski valdošām aprindām ir ieguvuši tie Krievijas latviešu (kaut arī bezpartejiskie) vadoņi, kuŗu darbs ir izpaudies latviešu strēlnieku pulku organizēšanā un vadīšanā. Vēl līdz šim Latvija priekš viņiem tura aiznaglotas durvis uz praktiskas dzīves ierīkošanu . [16]

Vācietis nerunā kā pazudušais dēls, bet kā vīrs, kas pilnā mērā apzinās savus nopelnus un savas darbības nozīmi. [17] Grāmatā viņš uzsver savu „es”: „es nolēmu”, „es pavēlēju”, „es organizēju”, „es pieteicu kategoriski”, „pateicoties manai enerģijai”, „lieli nopelni pieder man”, „sakarā ar manu iejaukšanos”, „es izstrādāju plānu” un tamlīdzīgi teicieni bieži sastopami viņa darbā. Šo izteiksmes veidu, protams, pa daļai nosaka viņa amats armijā, taču kautrību un atturību viņam piedēvēt nevar. Bet Vācietis arī nemēģina izvairīties no atbildības par savu rīcību.

Jāatzīmē šī strēlnieku pulkveža ievērojamais Literārais talants, viņa dzīvā, spraigā valoda. Tēlojumā ir daudz interesantu detaļu, un tur uzskatāmi parādīta tā laika vide; tāpēc tas ir neaizstājams ikvienam, kas nodarbojas ar revolūcijas laikmeta problēmām. Arī grāmatā minētie fakti ir visumā korrekti. Ar iebildēm pret apoloģisko un polemisko iekrāsojumu, Vācieša grāmata vērtējama kā nozīmīgs avots Krievijas revolūcijas un pilsoņu kaŗa un līdz ar to arī Latvijas vēsturē. [18]

Latvju strēlnieku vēstures pirmā sējuma otrā daļā, kas iznāca „Prometeja” apgādā Maskavā 1928. gadā, publicēti pieci Vācieša apcerējumi. Pirmais ir „Rīgas krišana 21. augustā 1917. g.”; tas ir izvilkums no grāmatas Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme (pirmās daļas). Svītrotas ir dažas kritiskas piezīmes par

kareivju komitejām un rindas par pāniku Rīgā vācu uzbrukuma laikā. No otras puses apcerējums papildināts ar faktiem, kas ņemti no dažu krievu un vācu militāro vēsturnieku darbiem.

Otru apcerējumu sauc „Latviešu strēlnieki un 12. armijas lieliniecizēšana”; tas atbilst Latviešu strēlnieku vēsturiskās nozīmes I daļas nodaļai „Stāvoklis 12. armijas frontē”, kas tomēr manāmi pārveidota. Kādās desmit vietās sākotnējais teksts svītrots vai pārgrozīts un papildināts ar jauniem pierakstījumiem. Pazuduši ir dažu latviešu strēlnieku augstāko virsnieku (F. Brieža, K. Goppera) pozitīvie novērtējumi un tādi teicieni kā „neatkarīgā Latvija un Igaunija”, „mums bija vairāk nacionāla spēka”, „mazo tautiņu solidaritāte” u.c. „Igauņu” vietā lietots apzīmējums „igauņu buržuāzija”, „latviešu kaŗaspēka” vietā – „latviešu lielinieciskais kaŗaspēks” u.t.t. Jaunajā versijā pasvītrots, ka pilsoniskās republikas Latvija un Igaunija nekad nav bijušas strēlnieku cīņu mērķis, kamēr iepriekšējā darbā teikts skaidri un vienkārši: „strēlnieku mērķis bija brīvā Latvija”.

Vācieša trešais apcerējums – „Latvju strēlnieku pirmā kauja pilsoņu kaŗa frontē” visumā atbilst nodaļai „Latviešu strēlnieku darbība no Oktobŗa Revolūcijas līdz vācu uzbrukumam 1918. g. pavasarī” iepriekš minētajā darbā. Jaunā versija tomēr dod plašāku un sistemātiskāku aprakstu par latviešu strēlnieku cīņām ar ģenerāļa Dovbor-Musņicka poļu korpusu, kas bija sanācis konfliktā ar padomju varu; turpretī svītroti Vācieša negatīvie izteicieni par kareivju komitejām, un izlaists apraksts par vispārējo chaosu lieliniecizētajā armijā. Iztrūkst arī autora norādījums, ka latviešus maz interesēja cīņas ar poļiem, jo viņi domāja, ka „poļu tautai, tāpat kā latviešiem, esot jāsalasās, lai izcīnītu savu atsvabināšanu”.

Ceturtais apcerējums – „Kreiso sociālistu-revolūcionāru sacelšanās jūlijā 1918. gadā” ir paplašināta versija nodaļām „Kreiso sociālistu-revolūcionāru sacelšanās Maskavā un viņas likvidēšana” un „17 lielgabala šāvieni” Vācieša grāmatas pirmajā daļā.

Piektajā apcerējumā – „Kaujas ap Kazaņu” apskatīti tie paši notikumi, kas attēloti nodaļās „Cīņas pie Volgas” un „Kaujas ap Kazaņu” minētajā grāmatā (I daļā), taču dispozīcija ir pavisam cita, kāpēc šis apcerējums uzskatāms lielā mērā par gluži jaunu darbu.

Salīdzinot Latvju strēlnieku vēsturē (1:2,1928) ievietotos piecus Vācieša rakstus ar tematiski atbilstošām nodaļām viņa grāmatā Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme (I, 1922), jāsecina, ka četri no tiem ir sākotnējā teksta sovjetizēta versija. Nacionāldemokratiskās tendences, par kuŗām partija bija kritizējusi autoru viņa grāmatas ievadā, ir sešus gadus vēlāk krietni vien noklusinātas, un stāstījums pa daļai pietuvināts padomju izteiksmes veidam. Svītrotas ir vairākas kritiskas piezīmes par apstākļiem revolūcijas laikā, un paasināts tonis pret lielinieku pretiniekiem un jaunajām republikām aiz Padomju Savienības rietumu robežām. Nav iespējams pateikt, vai šos pārveidojumus izdarīja autors pats, vai arī tie ir Latvju strēlnieku vēstures rediģētāju (Latvju strēlnieku vēstures komisijas) darba rezultāti. Faktiskais materiāls visumā ir tas pats, kas agrākajā darbā, izņemot dažus vēlākus papildinājumus. Kaut kāda polītiska tendence šai sakarā tikpat kā nav vērojama.

Ievērojot padomju historiogrāfijas kļūmīgo attīstības gaitu turpmākajos gados (par to būs runa nākošajā nodaļā), minētie grozījumi un svītrojumi Vācieša 1928. gadā publicētajos apcerējumos jāatzīst par ļoti mēreniem un apjomā ierobežotiem. Tāpēc arī šie raksti 1934. gadā saņēma bargu partijas kritiku, bet Latvju strēlnieku vēstures redakcijas komisija – rājienu par modrības trūkumu. [19]

Par kreiso sociālrevolūcionāra sacelšanos 1918. gadā un tās apspiešanu Vācietis ir publicējis vēl trešo apcerējumu – „Kreiso eseru dumpis Maskavā”, kas iespiests žurnālā Vojna i revoljucija (Karš un revolūcija) 1927. gadā (nr 10-11). [20] Šim rakstam izmantots tas pats manuskripts, pēc kuŗa minētie notikumi attēloti Latvju strēlnieku vēsturē, tikai krieviskajā versijā nav ievada par Krievijas tā laika ārpolītisko un iekšpolītisko stāvokli. Interesantas ir piezīmes par 9. l.s.p. patvaļīgo rīcību (tas klausa tikai pulka komitejai), kādu nav iepriekš minētajos aprakstos.

1962. gada sākumā padomju presē parādījās Vācieša raksts „Trīs tikšanās ar Ļeņinu”, par kuŗu paskaidrots, ka tas ir izvilkums no Vācieša atmiņām par pilsoņu kaŗa gadiem, „kas nesen atrastas Padomju Armijas Centrālajā Valsts archīvā Maskavā”. [21] Rakstā plašāk attēlots epizods no kreiso eseru dumpja apspiešanas.

1962. gada jūlijā Padomju Latvijas žurnālā Zvaigzne iespiests raksts par Padomju Armijas Centrālajā Valsts archīvā atrastu Vācieša autobiogrāfiju – uz 256 lapām skaidrā sīkā rokrakstā ar zīmuli rakstītu manuskriptu. Aprādīts, ka autobiogrāfiskās piezīmes Vācietis turpinājis līdz 1919. gada septembrim un ka šo piezīmju nobeigumā ir interesanti papildinājumi par viņa nesaskaņām ar S. Kameņevu (Vācieša pēcnācēju virspavēlnieka amatā). Turpat iespiesti arī daži autobiogrāfijas fragmenti. [22]

1966. gada oktobrī, kad studiju nolūkos apmeklēju Rīgu, latviešu padomju vēsturnieks Auseklis Sprēslis man paskaidroja, ka minētajā Maskavas archīvā atrasta ne vien Vācieša autobiogrāfija, bet arī viņa sacerētā latviešu strēlnieku vēsture četrās daļās (mašīnrakstā). Kādu daļu no tās domājams publicēšot. [23] Ārzemju vēsturniekiem šie materiāli diemžēl vēl laikam ilgi nebūs pieejami.

Pirmā pasaules kaŗa laikā, pēc laikraksta Līdums uzaicinājuma, Vācietis sarakstīja īsu autobiogrāfiju, kuŗu kopā ar norādījumiem 5. Zemgales l.s.b. šis laikraksts publicēja 1916. gada 17. (4.) martā. Šie abi nelielie sacerējumi visai labi parāda dažas Vācieša rakstura īpašības. [24]

Virspavēlnieka „Vācieša ziņojumi Ļeņinam” no 1919.gada februāra līdz maijam (ieskaitot) ir publicēti žurnālā Istoričeskij Archiv, 1958, nr 1-2.

Atsevišķi Vācieša raksti bez tam ir iespiesti vairākos periodiskos izdevumos Padomju Savienībā – Krasnaja Armija, Vojna i revoljucija, Izvestija Narodnogo Komissariata po voennym delam (Kara Tautas Komisariāta Ziņas) [25] un iespējams vēl citos, par kuŗiem man pagaidām ziņu nav. Kāds Vācieša apcerējums ir veltīts padomju Kaŗa Akadēmijas piecu gadu jubilejai; tas ietilpst rakstu krājumā Voennaja Akadēmija zapjat’ let (Moskva 1923, 27.-30. lp.). [26]

Kāda daļa no Vācieša pavēlēm un ziņojumiem atrodama dažās avotu publikācijās un darbos par revolūcijas laikmetu (par to turpmāk šai pašā nodaļā).

 

*

Tā kā Jukuma Vācieša spraigākās militārās darbības periods ir cieši saistīts ar latviešu strēlniekiem, tad viņiem manā darbā ierādīta redzama vieta, kaut arī tas nav mēģinājums rakstīt strēlnieku vēsturi. Tāpat nav iespējams iztikt bez zināma laikmeta fona un tā laika polītisko strāvojumu attēlošanas. Esmu tomēr centies šai ziņā būt pēc iespējas lakonisks.

Īsumā mēģināšu raksturot to vēstures materiālu, kas līdz ar iepriekš apskatītajiem Vācieša rakstiem izmantots šai monogrāfijā.

Latviešu padomju grāmatu apgāds „Prometejs” izdeva Maskavā no 1928. līdz 1935. gadam piecus rakstu krājumus par latviešu strēlnieku gaitām. Vispirms iznāca trīs sējumi ar nosaukumu Latvju strēlnieku vēsture (nosaukums slikti izraudzīts, jo nav runas par sistemātisku vēsturisku pētījumu), kam sekoja divi ar titulu Latvju revolucionārais strēlnieks, pavisam kopā ap 2.500 lappušu.

Šī plašā materiāla kvalitāte ir visai dažāda. Blakus vērtīgiem vēstures avotiem (pavēlēm, ziņojumiem, protokoliem, dienasgrāmatu fragmentiem), detaļām bagātām relācijām un atmiņām, tur publicēti arī pavirši atmiņu uzmetumi un polītiski pamfleti. Visu to papildina interesanti vēsturiski attēli un kartes.

Šo piecu sējumu izdevēju nolūks ir bijis parādīt latviešu strēlniekus kā polītiski apzinīgus, nelokāmus un uzticamus cīnītājus par oktobŗa revolūcijas uzvaru visās pilsoņu kaŗa frontēs. Vēstures materiāls ir visumā izraudzīts tā, lai tas atbilstu šim mērķim, un vairums atmiņu rakstītas „no partijas pozīcijām” (ir arī daži izņēmumi, pie kuŗiem pieskaitāmi Vācieša apcerējumi). Šāda atlase nozīmē visai lielu vienpusību, kas rezultējas nepilnīgā un tāpēc kļūdainā vēsturisko norišu atainojumā. Taču tas vēl nenozīmē, ka mums šeit darīšana ar tiešu un rupju vēstures faktu falsifikāciju.

Salīdzinot šos piecus sējumus ar Staļina vienvaldības laika vēstures rakstniecību un ar to, kas paveikts pēc „atstaļinizēšanas”, jāatzīst, ka minētie „Prometeja” izdevumi ar visām nepilnībām, vienpusību un amatierisko apdari ir tomēr joprojām nepārspēti paraugi atklātībai, objektivitātei un patiesībai revolūcijas un pilsoņu kara laikmeta historiogrāfijā Padomju Savienībā. Kaut partejiski un neiecietīgi, šie revolucionāro ciņu veterāni, kas vāca materiālus vai deva savas atmiņas un apceres Latvju strēlnieku vēsturei un Latvju revolucionārajam strēlniekam, bija pa lielākai daļai pašapzinīgi un patstāvīgi vīri, kam pielīšana un apzinīga vēstures viltošana vēl nebija kļuvusi par nepieciešamību. Ar maz izņēmumiem viņi gāja bojā Staļina terrora laikā; to vidū bija arī Latvju strēlnieku vēstures komisijas locekļi. [27]

„Prometeja” apgāds Maskavā un LKP apgāds „Spartaks” Pliskavā divdesmitajos gados un trīsdesmito gadu pirmajā pusē izdeva lielāku skaitu polītisku brošūru, LKP protokolus un rezolūcijas, dažu revolucionāro darbinieku atmiņas un vēsturisku materiālu krājumus par latviešu revolucionāro kustību. Dažas no šīm publikācijām ir noderējušas, lai raksturotu LKP nostāju un darbību.

Svarīgas vēstures liecības ir arī vairākās krievu padomju publikācijās, kas iznāca divdesmitajos gados, piemēram, žurnālā Krasnyj Archiv (Sarkanais Archīvs), kur atrodami vērtīgi avoti par latviešu strēlnieku darbību ziemeļu frontē oktobŗa revolūcijas dienās. Pilsoņu kaŗa vēsturniekam N. Kakurinam, kas agrāk bijis virsnieks cariskās Krievijas armijā, ir bijušas pieejamas Vācieša piezīmes un materiāli par šo cīņu periodu. Tāpēc Kakurina darbu Kak sražalas’ revoljucija (Kā cīnījās revolūcija) nevar neievērot, apskatot J. Vācieša militāro karjeru 1918. un 1919. gadā. Šī grāmata iznāca divās daļās 1925.-26. g. (Moskva-Ļeņingrad), bet Staļina laikā piederēja pie aizliegtās literātūras. Taču to diezgan cītīgi ir izmantojuši Rietumu vēsturnieki, to vidū arī baltvācietis K. Grimms (Claus Grimm), kas savā darbā Jahre deutscher Entscheidung im Baltikum 1918-19 (Essen 1939) attēlo cīņas ar latviešu sarkanajiem strēlniekiem Baltijā no baltvācu (pa daļai nacistiski iekrāsota) viedokļa. [28] Vienam no redzamākajiem oktobŗa revolūcijas un pilsoņu kaŗa dalībniekiem, V.A. Antonovam-Ovsejenko (likvidēts 1939. g.) bija lielākas domstarpības ar Vācieti par stratēģiju Ukrainā 1918.- 19. gadā. Šīs pretišķības un diskusijas viņš samērā plaši aprakstījis un dokumentējis savā lielajā darbā Zapiski o graždanskoj vojne (Piezīmes par pilsoņu kaŗu), kas iznāca četrās daļās Maskavā no 1924. līdz 1933. gadam. Latviešu lielinieku un strēlnieku nozīmi oktobŗa revolūcijas sagatavošanā un īstenošanā palīdz noskaidrot Antonova-Ovsejenko darbs V Revoljucii, kas izdots Maskavā 1933. gadā. [29] Tā kā šo grāmatu autors „tika represēts”, tad arī viņa apcerējumi līdz piecdesmito gadu vidum Padomju Savienībā bija aizliegti.

No trīsdesmito gadu vidus līdz PSKP XX kongresam (1956. g.) vēstures pētniecība ir paralizēta. Tie darbi, kas šajā „personas kulta periodā” sarakstīti par revolūcijas un pilsoņu kaŗa vēsturi, var interesēt vienīgi kā materiāls metodoloģiskām studijām vēstures viltošanas laukā.

Piecdesmito gadu otrā pusē Padomju Savienībā sāka parādīties avotu publikācijas par revolūcijas laikmetu. Kaut arī vēsturiskie materiāli šais izdevumos prezentēti ar atlasi, ko nosaka partijas polītiskie apsvērumi, tie tomēr, kritiski izvērtēti, palīdz labāk attēlot dažas vēstures norises, tā laika polītiskos viedokļus un cīņas.

1960. gadā Rīgā izdeva Zinātņu Akadēmijas Vēstures institūta sagatavotu atmiņu un dokumentu krājumu Latviešu strēlnieki cīņā par padomju varu 1917.-1920. gadā (tas iznāca arī krievu valodā 1962. g.). Šajā sējumā ir 109 dokumenti (militāras pavēles, ziņojumi) par latviešu strēlnieku cīņām pilsoņu kaŗā, no kuŗiem daļa attiecas uz Vācieša toreizējo darbību. Kopā ar pirmpublicējumiem krājumā uzņemti arī tādi dokumenti, kas pazīstami no agrāk izdotām, bet tagad grūti pieejamām grāmatām. Tas pats sakāms par atmiņām, kas ietilpinātas šajā izdevumā: divi saīsināti Vācieša apcerējumi ir pārņemti no „Prometeja” izdotās Latvju strēlnieku vēstures (1:2).

LKP CK Vēstures institūts Rīgā 1957.-58. gadā izdeva divas biezas (kopā ap 1.250 lappušu) avotu publikācijas, kas apgaismo Latvijas Sociāldemokratijas (lielinieku) darbību 1917.-19.g. [30] Tur samērā daudz materiālu (rezolūcijas, protokoli, uzsaukumi), kas attiecas uz latviešu strēlnieku komiteju, partijas organizāciju un izpildu orgānu darbu. Daļa dokumentu un materiālu ir agrāk publicēti revolūcijas laika presē, kāpēc bija iespējams tos salīdzināt un pārbaudīt. Jākonstatē, ka minētajos padomju izdevumos avotu atlase reproducēta korrekti (ja izdarīti īsinājumi, tad uz to norādīts).

Šai avotu grupai pieskaitāms arī 1957.gadā izdotais sējums Oktjabr’skaja revoljucija v Latvii un lielā publikācija Sovetskaja Latvija v 1919 godu, kas iznāca divās daļās 1959.-60.g.

Šo darbu sagatavošanā piedalījies LPSR Centrālais valsts archīvs un Vēstures institūts. Materiālu krājumā par Padomju Latviju 1919. gadā ir daudz militāru dokumentu, kuru vidū arī septiņas Vācieša pavēles.

Vairāk propagandas nekā zinātniskos nolūkos 1968. gadā Rīgā izdeva nelielu dokumentu un materiālu sējumu par Latvijas valsts tapšanas laikmetu (1918.-20. g.) – Kā tas bija (Kā latviešu buržuāzija nāca pie varas). Taču tur publicēti daži vēstures avoti (LPSR Centrālā valsts archīva materiāli), kas citur nav atrodami.

Vēl atzīmējami 1957. gadā izdotie Padomju varas konstitucionālie akti Latvijā (1917-1957) un publikācija LKP kongresu, konferenču un CK plēnumu rezolūcijas un lēmumi (I daļa: 1904.-1940.), kas iznāca Rīgā 1958.gadā. Turpretī nav izdoti no jauna tie partijas kongresu un konferenču protokoli, kas ir saglabājušies un no kuŗiem daži pat agrāk publicēti, piemēram, par vēsturniekiem visai interesanto VII kongresu 1923. g., kuŗā diskutēja par partijas darbību un kļūdām iepriekšējos gados. [31] Arī izdotajās LKP rezolūcijās un lēmumos ir nepilnības (jau grāmatas nosaukums neatbilst saturam, kas aptveŗ ilgo LSD darbības posmu), jo noklusēti redzamu partijas darbinieku-mazinieku vārdi.

Atzīstot, ka Padomju Latvijā pēc PSKP XX kongresa veikts nozīmīgs darbs vēstures avotu izdošanā par revolūcijas laikmetu, jākonstatē, ka šīs publikācijas visai vienpusīgi un pa daļai tikai formāli apgaismo revolūcijas perioda norises. Pavisam maz iespējams gūt ieskatu par diskusijām, domstarpībām un cīņām, kas norisinājās latviešu strēlnieku pulkos, latviešu sociāldemokratu un sabiedriskās organizācijās. Tai vēstures ainai, ko rāda šie atlasītie avoti, trūkst īstas dzīvības un krāsainības; tur viss it kā noris vairāk vai mazāk sterilā dogmatiskā atmosfairā.

Grūtības vispusīgi rekonstruēt revolūcijas laikmeta sarežģītos notikumus ir milzīgas. Kaŗa postījumi, ātrās režīmu maiņas, cilvēku patvaļīgā rīcība vispārējā sajukumā un nedrošībā bija bieži vien iemesls tam, ka uz visiem laikiem gājuši zudumā neaizstājami vēstures pirmavoti. Bez tam jāievēro, ka tiem ļaudīm, kas strādāja un cīnījās tādos apstākļos, bija maz laika un iespēju izdarīt atzīmes, rakstīt vēstules, vākt un saglabāt rakstu liecības. Daudz svarīgu jautājumu izšķīra mutvārdiem, kas neatstāja nekādas pēdas vēstures tekās. Vācietis to ir trāpīgi formulējis:

„Revolūcijas kaŗā katram notikumam ir sava sevišķa nozīme vai cēlonis, kuŗi pa lielākai daļai nav nekur atzīmēti.”

Aina par rietumvalstu vēsturnieku darba situāciju kļūst vēl drūmāka, ja ievēro, ka tie vēstures avoti, kas saglabājušies padomju archīvos, viņiem nav pieejami.

Taču ir dažas, kaut visai ierobežotas, iespējas paplašināt avotu bazi. Vispirms jāmin L. Trocka privātais archīvs, t.i. dokumentu noraksti un fotokopijas, kuŗas viņš bija paņēmis līdz trimdā. Sociālās vēstures internacionālais institūts Amsterdamā (Internationaal Istituut voor Sociale Geschiedenis) 1936. gadā ieguva šo „Trocka papīru” kopijas , bet 1940. gadā to pašu kopiju dubletus iegādājās Harvardas kolledžas bibliotēka (Harvard College Library). Minētais institūts Amsterdamā nolēma šos dokumentus publicēt, pievienojot tiem tulkojumu angļu valodā un kommentārus. 1964. gadā Hāgā iznāca pirmais sējums –The Trotsky Papers 1917-1922, I (1917-1919), kuŗā daudz materiālu par Vācieti un latviešu strēlniekiem. Lai gan vairāki no šiem dokumentiem ir iespiesti jau agrāk iznākušos darbos (Trocka grāmatās u.c.), šis izdevums ir nozīmīgs ieguvums revolūcijas laikmeta pētniekiem.

1918.-1919. gadā Vācietis darbojās ciešā kontaktā ar kaŗa tautas komisāru Trocki, kuŗa rakstos („Moja žizn’”, „Stalin”, „The Real Situation in Russia”) padomju armijas pirmais virspavēlnieks vairākkārt pieminēts un raksturots. Trocka biogrāfs I. Deučers (I. Deutscher) pat dēvē Vācieti par Trocka protegé, [32] kas man šķiet mazliet pārspīlēts formulējums.

Arī dažas citas avotu publikācijas par revolūcijas laikmetu, kuŗas izdevuši rietumvalstu zinātnieki (J. Bunyan u.c.), dod vienu otru papildinājumu ainai par Vācieša militāro darbību.

1918. gada vasarā, kad padomju varas stāvoklis bija ārkārtīgi kritisks, Vācietim bija sarunas ar vācu diplomātiskajiem pārstāvjiem Maskavā, lai dabūtu atļauju latviešu strēlniekiem atgriezties dzimtenē. Materiāli par to atrodas Vācijas Ārlietu ministrijas Polītiskajā archīvā Bonnā (Politisches Archiv des Auswärtigen Amtes Bonn). [33] Šie dokumenti interesanti arī tāpēc, ka parāda, cik augstu vācu novērotāji Maskavā vērtēja latviešu strēlnieku nozīmi toreizējā cīņā par varu.

Minētie vēstures avoti ir izmantoti un citēti V. Baumgarta plašajā pētījumā Deutsche Ostpolitik 1918. Von Brest-Litowsk bis zum Ende des Ersten Weltkrieges (Wien und München 1966).

Vācijas Ārlietu ministrijas archīva materiāli izlietoti arī nelielai, bet visai instinktīvai avotu publikācijai – Germany and the Revolution in Russia 1915-1918, ed. by Z.A.B. Zeman (London 1958); tajā ir daži dokumenti, kuŗos vērtēta latviešu strēlnieku pulku nozīme Krievijas revolūcijā 1918. gada pirmajā pusē.

Vācu avotus savukārt papildina Rietumu sabiedroto dokumentu publikācijas, piemēram, Papers relating to the Foreign Relations of the United States (sērija par Krieviju 1918., 1919.) u.c.

Latviešu veco strēlnieku biedrība Rīgā neatkarīgās Latvijas laikā izdeva periodisku rakstu sēriju Latviešu Strēlnieki (Latviešu veco strēlnieku vēsturisko dokumentu un atmiņu krājums) par šo karaspēka vienību cīņām Pirmajā pasaules kaŗā. Līdz 1940. gadam iznāca septiņi sējumi (katrā sējumā piecas burtnīcas), kur publicēti gan pirmavoti (vairāki kaujas žurnāli, pavēles), gan veterānu atmiņas un militārvēsturiski apcerējumi, kā arī vērtīgi fotoattēli un kauju schēmas. Šie materiāli izmantoti, lai raksturotu Vācieti kā bataljona un pulka komandieri Rīgas frontē. Minētā biedrība izdeva arī vienu atsevišķu illustrētu rakstu krājumu ar līdzīgu nosaukumu – Latviešu Strēlnieki, Vēsturiski materiāli un atminas, I (Rīgā 1929), lai dokumentētu šo vienību tapšanu un strēlnieku pirmās kaujas 1915. gadā.

Šo tradīciju trimdā cenšas turpināt Latviešu strēlnieku kopa ASV (Latvian Veterans Association, Inc.), kas izdod žurnālu Strēlnieks; no 1957. līdz 1969. gadam iznākuši 19 numuri, sākumā Ņujorkā, vēlāk Čikāgā. Strēlnieka saturā pārsvarā atmiņu tēlojumi, diskusijas par strēlnieku vēstures problēmām un recenzijas. Trimdā iznākuši arī divi nelieli rakstu krājumi par latviešu strēlniekiem (Nirnbergā 1947., ASV 1953). Arī šiem izdevumiem izsekots, rakstot šo apcerējumu.

Vērtīgu vēstures avotu fragmenti atrodami ģenerāļa M. Peniķa lielajā darbā Pasaules kaŗš 1914., 1915. un 1916.gadā un Latviešu strēlnieku bataljonu-pulku cīņas, I-II(Rīgā 1935, 1939). Autora rīcībā ir bijuši arī latviešu strēlnieku bataljonu (vēlāk – pulku) kaujas žurnāli; savā grāmatā viņš ievietojis vairākus izrakstus no Vācieša, t.i. 5. Zemgales l.s.b. kaujas žurnāla. Šis Peniķa nopietnais darbs, kaut grūti pārskatāms, ir bagāts ar faktiem un datiem par strēlnieku cīņām Rīgas frontē.

Pretlielinieciskas propagandas nolūkā atvaļināts kapteinis O. Vīcups 1931. gadā Rīgā publicēja illustrētu vēstures materiālu krājumu Melnā grāmata (Kas un kā izcīnīja Latvijas neatkarību 1918.-1920.g.), kur vairāki dokumenti attiecas uz latviešu sarkano strēlnieku un daži arī tieši uz Vācieša darbību; tie pārņemti no citām publikācijām un periodiskiem izdevumiem.

Divdesmitajos gados Rīgā žurnālists Arturs Tupiņš sastādīja dažus nelielus rakstu krājumus par strēlnieku cīņām Rīgas frontē, kuŗiem maza vērtība; no tiem zināmu interesi varbūt pelna izdevums Tīreļa purvos (1924), kas apskata t.s. Ziemsvētku kaujas.

 


L. Trocka personiskajā archīvā un grāmatās ir samērā daudz ziņu par J. Vācieti. Attēlā kāda padomju kaŗaspēka parāde, kuŗu pieņem tautas kaŗa komisārs L. Trockis (pirmais no labās) un virspavēlnieks J. Vācietis (trešais no labās). Laiks: 1918. g. beigas vai 1919. g. pirmā puse.

 

Tupina pasākto darbu trīsdesmitajos gados turpināja žurnālists Jānis Porietis, laižot klajā trīs paviršas dažādu materiālu (arī lielinieku) kompilācijas par strēlniekiem, kas nekā jauna nedod; tās var izmantot tikai ar lielu piesardzību.

Iepriekšējos vēstures materiālus interesantā veidā papildina dažas baltvācu publikācijas, piemēram, A. fon Hedenstrēma (Alfred von Hedenström) Rigaer Kriegschronik 1914-1917 (Riga 1922) un Dr. V. Līvena (Dr. Wilhelm Lieven) dienasgrāmata Das rote Russland, Tagebuchsblätter (Berlin 1918). Šai grupai pieskaitāms arī G. Popova (George Popoff) dokumentārais apraksts The City of the Red Plague (London 1932), kas attēlo apstākļus Rīgā padomju varas piecos mēnešos 1919. gadā.

Daži svarīgi norādījumi par Vācieti un latviešu strēlniekiem ir latviešu lielinieku vadoņa Pētera Stučkas darbā Pjat’ mesjacev Socialističeskoj Sovetskoj Latvii, I (Sociālistiskās Padomju Latvijas pieci mēneši), kas izdots Pliskavā 1919. gadā. [34]

Ļoti plašajā memuāru Literātūrā par Pirmo pasaules kaŗu, Krievijas revolūciju un pilsoņu kaŗu ir daudz dažādu ziņu, vērojumu un vērtējumu par latviešu strēlniekiem un viņu vadoņiem. Šo sekundāro avotu vērtība, protams, ir ārkārtīgi dažāda. Blakus rūpīgi dokumentētiem atmiņu tēlojumiem tur ir tādi, kas ar vieglu roku sarakstīti, paļaujoties vienīgi uz atmiņu; daži darbi ir publicēti ar mazu laika atstarpi no aprakstītajiem notikumiem, citi – pēc vairākiem gadu desmitiem. Autoru polītiskie uzskati (kas laika gaitā dažkārt radikāli mainījušies), sabiedriskais stāvoklis un dzīves ievirze gluži dabiski dod zināmu iekrāsojumu šiem darbiem, taču diezgan bieži jāsastopas arī ar atmiņām, kur pārsvarā apoloģija un polemika, un sakarā ar to apzinīgi izdarīti dažādi sagrozījumi vai arī noklusēti svarīgi fakti. Pie „vilku bedrēm”, ar ko jāsastopas šīs literātūras izmantotājam, pieskaitāmas arī viena otra memuāru sacerētāja literārās zādzības, t.i. šāds autors par savām atmiņām uzdod to, ko viņš norakstījis no citām grāmatām un brošūrām. Diezgan parastas ir kļūdas, kas radušās aizmāršības vai paviršības dēļ – nepareiza notikumu lokalizācija laikā un telpā, samainītas vai „piedzejotas” personas, kas piedalījušās dažādos pasākumos u.tml.

Ģenerāļa Kārļa Goppera atmiņas – Četri sabrukumi (Rīgā 1920), Strēlnieku laiki (Rīgā 1931) un ģenerāļa Rūdolfa Bangerska Mana mūža atmiņas, I (Kopenhāgenā 1958) ir interesantas jau tādēļ, ka abi šie latviešu strēlnieku pulku bijušie virsnieki bija Vācieša kaŗabiedri Krievijas ziemeļu frontē, bet pēc tam cīnījās pretējā pusē (Kolčaka armijā) pilsoņu kaŗā. Bangerskis savas atmiņas diemžēl rakstīja mūža pēdējos gados un nepaguva tās pabeigt; tajās nav tikpat kā nekā par pilsoņu kaŗu Sibirijā 1918.-1919. g. Daudz dažādu autoru ir sacerējuši īsākus atmiņu tēlojumus par „strēlnieku laikiem”, kas izkaisīti pa dažādiem žurnāliem un rakstu krājumiem. Tie palīdz izprast strēlnieku mentalitāti, viņu ikdienas dzīvi ierakumos un atpūtā un izgaismo vienu otru detaļu notikumu gaitā.

Latviešu virsnieku dēkas pretlielinieciskajā pagrīdē aprakstītas leitnanta Sergeja Staprana atmiņās Caur Krievijas tumsu pie Latvijas saules (Rīgā 1928) un kapteiņa Indriķa Reinberga memuāru grāmatās (Piektā fronte, Rīgā 1935 u.c.). Autori raksturo tā laika vidi, latviešu strēlniekus Krievijā (S. Staprana darbā ir arī dažas liecības par Vācieti Rīgas frontē) un pretlieliniecisko organizāciju darbību; viņu relācijas ir interesanti salīdzināt ar K. Goppera Četriem sabrukumiem un padomju materiāliem.

Daži Rietumu diplomāti, slepenie aģenti un žurnālisti revolūcijas un pilsoņu kaŗa laikā ir bijuši vai nu tiešā saskarē ar latviešu strēlniekiem, vai arī novērojuši viņu aktīvo uzstāšanos. No šīs liecinieku grupas vispirms jāmin angļu diplomātiskā aģenta R.H.B. Lokarta (Lockhart) Memoirs of a British Agent (New York 1933), kuŗā aprakstīts mēģinājums pārdabūt antantes pusē latviešu strēlniekus, un kas iegājis vēsturē ar apzīmējumu „Lokarta afēra”. Sājā pasākumā lielā mēra bija iejaukts arī angļu veiklais aģents S.G. Reilijs (Reilly-Rosenblum), kuŗa atmiņas izdotas pēc viņa nāves (Londonā 1932). [35] Tāpat daži interesanti vērojumi ir angļu slepenā dienesta aģenta G. Hilla (George Hill) grāmatā (Londonā 1932). Latviešu strēlnieki parādās arī prokomūnistiskā amerikāņu žurnālista Džona Rīda (John Reed) darbā Ten Days That Shook the World (New York 1919), bet Vācieša darbība apskatīta laikrakstā Manchester Guardian korespondenta F. Praisa (Philips Price)grāmatā My Reminiscences of the Russian Revolution (London 1921).

Ar zviedru militāro atašeju ziņojumiem no Pēterpils 1917.-1918. g. man bijis iespējams iepazīties Kaŗa archīvā (Krigsarkivet) Stokholmā. Taču tas izrādījās gaužām trūcīgs ziņu avots. Turpretī Pēterpilī akreditēto antantes vēstnieku (J. Noulens u.c.) memuāros ir dažas ziņas, kas noderējušas šim apcerējumam.

Latviešu polītisko un sabiedrisko darbinieku atmiņu skaitā izceļas diplomāta Jāņa Seska saturīgais darbs Latvijas valsts izcelšanās pasaules kaŗa notikumu norisē (Rīgā 1938), kuŗā reģistrēti interesanti novērojumi un vērtējumi par latviešu strēlniekiem Krievijā. Padomju varai ārkārtīgi nozīmīgās cīņas pie Kazaņas 1918. gadā palīdz apgaismot sociāldemokrata un bij. Latvijas ārlietu ministra Fēliksa Cielēna memuāri Laikmetu maiņā, I (Lidingö 1961). [36] Visai subjektīvas, bet arī ļoti atklātas un tiešas ir advokāta V. Beķera Manas atmiņas par Latvijas valsts nodibināšanās laikmetu (Rīgā 1925). Svaigi tvertas laikmeta ainas un refleksijas ir profesora Egona Dārziņa dienasgrāmatā Pavasara straumes, 1916-1920 (Linkolnā 1961) un rakstnieces Ivandes Kaijas no Rīgas horizonta izdarītajās piezīmēs par laiku no 1918. līdz 1921.gadam – Mana dienasarāmata (Rīgā 1931).

Daudz pieredzējušā žurnālista Jāņa Bankava grāmata 1919. gads. Lielo notikumu mazās epizodes (Rīgā 1935) diemžēl ir pavirši un oportūnistiski uzrakstīta (pieglaimošanās K.Ulmanim). Turpretī atmiņu krājumā Ģenerālis Jānis Balodis (Rīgā 1931) ir dažas vērā liekamas liecības (A. Plensnera u.c.). Latviešu mazinieku un lielinieku cīņas LSD IV (Briseles) kongresā attēlo sociāldemokrata Voldemāra Caunes īsās, bet faktiem bagātās Konspiratora piezīmes (Rīgā 1931).

Rakstnieka, mācītāja un polītiķa Andrieva Niedras masīvajā apoloģijā Tautas nodevēja atmiņas, I-IV (Rīgā 1923-1934) [37] kā nekā ir daži nozīmīgi dokumenti un asprātīgi laikabiedru raksturojumi. Viens no viņa pretiniekiem, Latvijas pagaidu valdības loceklis Spricis Paegle, lai arī ne gluži bez kļūdām, ir atstājis visumā lietišķīgu un solīdu laikmeta liecību savā darbā Kā Latvijas valsts tapa (Rīgā 1923). Atzīmējams, ka savdabīgā filozofijas profesora Pētera Zālītes grāmatās Latviešu tautas dvēsele (2. izd. Rīgā 1932) un Vācu varas pastari Latvijā (Rīgā 1925) ir atmiņu fragmenti, kas var interesēt vēsturniekus.

Liels skaits īsāku atmiņu skicējumu iespiests Latvijas neatkarības laika un trimdas periodikā. Jāpiezīmē, ka trimdā iznākušo latviešu memuāru standarts, ar maz izņēmumiem, ir visai zems. [38]

Apmēros ievērojama ir pretkomūnistisko krievu vadoņu un trimdinieku (padomju terminoloģijā: krievu baltgvardu) memuāru Literātūra un dokumentārie apraksti (žurnālā Archiv Russkoj Revoljucii u.c.). Polītiskā ziņā autori veido ļoti heterogēnu grupu – no sociāldemokratiem līdz dažādu nokrāsu monarchistiem. Šīs liecības starp citu rāda šo aprindu noskaņojumu, polītiskos mērķus un kā tās vērtēja latviešu strēlnieku nozīmi pilsoņu kaŗā. Arī par strēlnieku darbību ziemeļu frontē līdz oktobŗa revolūcijai ir dažas ziņas krievu trimdinieku darbos. Kādreizējais Baltijas militārais ģenerālgubernators P.G. Kurlovs grāmatā Gibel’ imperatorskoj Rossii (Ķeizariskās Krievijas bojā eja, Berlīnē 1923) pieskaŗas latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanai, bet ģenerālis V. Gurko (B. Gourko) savās 1918. gadā Londonā izdotajās atmiņās – Ziemsvētku kaujām. Samērā daudz par pulkvedi Vācieti un strēlniekiem runā Krievijas pagaidu valdības komisārs ziemeļu frontē Vojtinskis (W.S. Woytinsky) grāmatā Stormy Passage (New York 1961); taču šai darbā ir vairākas acīm redzamas kļūdas, kas radušās aizmāršības dēļ. Aleksandram Kerenskim (Kerenskij, Kerensky) bija daudz nepatīkamu piedzīvojumu, un dažos jautājumos viņš ir „negribīgs liecinieks”: par savu nostāju nacionālajā jautājumā, par latviešu strēlniekiem u.c. Tas sakāms sevišķi par viņa grāmatu The Catastrophe (New York - London 1927). Vecās krievu impērijas koloniālo raksturu gribot negribot labi parāda ģenerāļa A.I. Deņikina atmiņas The Russian Turmoil (London 1922) un Očerki russkoj smuty (Apcerējumi par krievu jukām), kas iznāca piecās daļās (Paris-Berlin 1921-1925). Polītiskā un militārā avantūrista Bermonta-Avalova (Bermondt-Awaloff) apcerējums Im Kampf gegen den Bolschewismus (Glückstadt-Hamburg 1925) veido pāreju no krievu trimdinieku rakstu liecībām uz to Literātūru, ko sacerējuši vācu brīvprātīgie kaŗotāji Baltijā, t.s. Baltikumkämpfer ar „polītisko ģenerāli” grāfu R. fon der Golcu (Goltz) priekšgalā.

Padomju Savienībā pēc Staļina nāves vairāki dzīvi palikušie revolucionārie darbinieki ir laiduši klajā savas atmiņas, kuŗām kā izziņas avotam visai ierobežota nozīme, salīdzinot ar līdzīgiem apcerējumiem divdesmitajos gados. No tiem atzīmējami M.D. Bonč-Brujeviča, P.D. Maļkova un Z. Ordžonikidzes darbi. Sarakstīts arī lielāks skaits biogrāfiju par rehabilitētiem „personas kulta laikmeta” upuŗiem un par jaunu izdoti daži viņu agrāk publicētie un vēlāk aizliegtie apcerējumi, kas diemžēl parasti vairāk vai mazāk pārrediģēti. Teiktais, protams, vēl lielākā mērā attiecas uz tiem darba rezultātiem, kas šajā laukā panākti Padomju Latvijā. To uzskatāmi parāda neliela teksta analīze publikācijā 1917. gads Latvijā, Revolūcijas dalībnieku atmiņas (Rīgā 1957). Daži atmiņu tēlojumi šai grāmatā ir pārņemti no Latvju strēlnieku vēstures, I:2 (Maskavā 1928), kāpēc tos iespējams salīdzināt. Izrādās, ka jaunajā izdevumā izdarīti vairāki zīmīgi svītrojumi un pārgrozījumi:

1) A. Feldmaņa atmiņās jaunajā izdevumā (219. lp.), kur minēts sociāldemokratu (lielinieku) skaits latviešu strēlnieku pulkos, svītrots teikums: „Priekš krievu armijas kaŗaspēka daļām tas ir pasakains procents” (L.S.V., 1:2, 90. lp.).

2) J. Fabriciusa atmiņās par padomju varas nodibināšanu 12. armijas rajonā 1928. gada izdevumā (403. lp.) teikts: „Šo atbildīgo uzdevumu (...) mēs nevarējām uzticēt nevienam citam kā tikai latviešu strēlnieku pulkiem (...)”; 1957.gadā iespiests: „Šo atbildīgo uzdevumu (...) XII armijas rajona Kara revolucionārā komiteja uzticēja latviešu strēlnieku pulkiem (...)” (341. lp.).

3) K. Gaiļa atmiņas par Kaŗa revolucionāro komiteju Latvija ir visnotaļ pārveidotas: daudz teksta svītrots un atlikušajā izdarīti dažādi „pārlabojumi”. Pirmpublicējumā autors salīdzina oktobŗa revolūcijas norisi Latvijā un Krievijā, konstatējot, ka „Latvijā nenotika nekāda svārstīšanās un ceļu meklēšana” (385. lp.). 1957. gada izdevumā šis teikums nosvītrots.

Runājot par oktobŗa dienām ziemeļu frontē, K. Gailis rakstīja 1928.gadā (387. lp.): „Tajā momentā vienīgais revolucionāri organizētais Revolucionārās Komitejas kaŗaspēks sastāvēja no latviešu strēlnieku pulkiem frontē. (...) Ar krievu kaŗaspēka daļām bija daudz bēdīgāka lieta (...).” Jaunajā izdevumā svītrots pēdējais teikums un vārds „vienīgais” iepriekšējā teikumā.

Teksta turpinājumā svītrots autora norādījums par „latviešu strēlnieku izcilus nozīmi revolūcijā”, kas „komitejas darbībā un revolūcijas gaitā galveno lomu uzlika latviešu strēlniekiem”, tāpat arī viss nākošais teikums: „Komitejas darbojošais sastāvs pastāvēja gandrīz vienīgi no latviešu strēlniekiem un galvenās operācijas tika izvestas no latviešu strēlniekiem” (L.S.V., I:2, 388. lp.).

Drīz pēc oktobŗa revolūcijas latviešu strēlnieki okupēja arī 12. armijas organizatorisko centru – Valku, nodibinot tur padomju varu. K. Gailis raksta, ka Valkas ieņemšanai nozīmēts arī viens krievu (Novoladogas) pulks – „kuŗš tika pievienots galvenā kārtā /tādēļ/, lai nedotu iemeslu vest pret šo operāciju nacionālu kūdīšanu” (390. lp.). Šī paskaidrojuma nav jaunajā izdevumā, tāpat svītrots arī norādījums, ka Pēterpils proletariātam „dažas dienas pēc oktobŗa sacelšanās vajadzēja prasīt aktīvu pabalstu no Latvijas frontes” (389. lp.) u.t.t. No visiem atmiņu tēlojumiem „izrediģēts” laukā Trocka vārds, un latviskie apzīmējumi „lielinieki” un „mazinieki” aizstāti ar krieviskajiem – „boļševiki” un „meņševiki”.

Šis ekskurss apgaismo vienu no svarīgākajiem noteikumiem, kas jāievēro tagadējai padomju historiogrāfijai: nedrīkst radīt šaubas par progresīvās lielās krievu tautas vadītāju nozīmi vēsturiskajā attīstības procesā, pārāk atklāti un objektīvi attēlojot nekrievu ietekmi Krievijas vēstures norisēs, vienalga, vai tas attiektos uz senākiem laikiem (piemēram, vikingu laikmetu), vai uz revolucionārās kustības izaugsmi un padomju varas nodibināšanu (par šo conditio sine qua non vairāk nākošajā nodaļā). Lai sasniegtu šo mērķi, Padomju Savienībā joprojām tātad falsificē sekundārus vēstures avotus (nevēlamos primāros avotus vienkārši nepublicē), lai gan atbildīgi partijas darbinieki oficiāli ir nosodījuši vēstures viltošanu „personas kulta periodā”.

Bieži vien ir visai grūti noteikt šīs izrīcības apjomu, jo iespējas kritiski un komparātīvi izvērtēt padomju publikācijas ir ierobežotas. Taču vienmēr jāpatur prātā brīdinājums: visi pēc Staļina nāves Padomju Savienībā sarakstītie vai par jaunu izdotie revolucionāro darbinieku memuāri, tāpat arī īsāki atmiņu tēlojumi, ir padoti minētajam noteikumam un tāpēc vairāk vai mazāk falsificēti.

Tā kā šai monogrāfijā bija nepieciešams zināmā mērā izsekot tā laika polītiskajām cīņām un diskusijām, tad esmu centies pēc iespējas izmantot polītiskas brošūras, pamfletus, partiju programmas, uzsaukumus un rakstus periodikā.

Pirmā pasaules kaŗa un jo sevišķi revolūcijas laika prese ir bijusi liels atbalsts darbā. Pēc februāŗa revolūcijas līdz ar citām pilsoniskām brīvībām Krievijā pasludināja preses brīvību, ko lieliniekiem pēc oktobŗa apvērsuma tikai pamazām izdevās noslāpēt. Bet arī vēl pilsoņu kaŗa gados pašu lielinieku laikraksti bija visai brīvdomīgi un atklāti, salīdzinot ar viņu preses attīstību vēlākā laikā. Laikraksti atspoguļo ne vien toreizējo noskaņojumu, polītiskās un sabiedriskās debates un dzīves apstākļus, bet tur publicēts daudz rīkojumu, likumu, militāru pavēļu un ziņojumu, dažādu kongresu un apspriežu protokoli, rezolūcijas un lēmumi, intervijas, „ziņojumi no vietām” u.t.t. Tādā kārtā laikraksti ir palīdzējuši aizstāt dažu labu robu padomju avotu publikācijās un ļāvuši konkrētāk un niansētāk attēlot laikmeta norises.

Pirmkārt, protams, izlietoti latviešu strēlnieku laikraksti – Brīvais Strēlnieks, Latvju Strēlnieks, Latvijas Komūnas Strēlnieks u.c., tāpat kā latviešu sociāldemokratu (lielinieku un mazinieku) un pilsoņu preses izdevumi, kas tai laikā iznāca gan Latvijā, gan vairākās Krievijas pilsētās – Pēterpilī, Maskavā, Pliskavā u.c. Taču arī šai materiālā ir robi, jo ne vienmēr bijis iespējams iegūt pilnus laikrakstu komplektus (t.i. mikrofilmas no šiem laikrakstiem).

No krievu preses izdevumiem izlietoti Russkij Invalid, Pravda, Izvestija, Žizn’ Nacional’nostej u.c.

Samērā interesanta informācija iegūta arī no zviedru preses, īpaši no kreisā spārna laikrakstiem. Jāievēro, ka pasaules kaŗa un Krievijas revolūcijas laikā Stokholma bija ievērojams starptautisku intrigu, propagandas un informācijas centrs; tā bija arī transita mezgls ceļotājiem un bēgļiem no Krievijas uz Rietumeiropu un otrādi. Tādēļ tur saplūda daudz dažādu ziņu un liecību, no kuŗām daļa nonāca laikrakstos.

Izlietotas arī ziņas par Vācieti laikrakstā New York Times un Rīgas vācu avīzē Rigasche Rundschau. Bez tam izmantots Sigtūnas legāta laikrakstu izgriezumu archīvs (Sigtunastiftelsens klipparkiv) un Zviedrijas ārlietu ministrijas laikrakstu izgriezumu krājums Valsts archīvā (Utrikesdepartementets tidningsklippsamling i Riksarkivet).

Pēc PSKP XX kongresa 1956. gadā latviešu un krievu padomju presē ir parādījies lielāks skaits rakstu par Vācieti, latviešu strēlniekiem, ievērojamiem latviešu lieliniekiem un augstākiem virsniekiem no revolucionāro cīņu laikiem. Tur atrodami daži noderīgi biogrāfiski dati un viens otrs norādījums par jaunatrastiem vēstures materiāliem.

Diskusijas un piemiņas raksti par strēlniekiem un viņu vadoņiem latviešu tagadējā trimdas presē galvenokārt atklāj tās lielās domstarpības, kas joprojām saistās ar šiem vēstures jautājumiem.

Esmu intervējis (pa daļai sarakstes ceļā) personas, kam bijusi saskare ar Vācieti un vīrus, kas paši bijuši šai apcerējumā attēloto notikumu aculiecinieki. Vairāki man agrāk nepazīstami cilvēki (Vācieša māsasdēli ASV, vecie strēlnieki u.c.) paši ir devuši man interesantus norādījumus. [39] Turpretī visi mēģinājumi iegūt kontaktu ar Vācieša sievu un meitām, kas pēc dažām ziņām piecdesmito gadu beigās dzīvoja ASV un Rietumvācijā, [40] beidzās nesekmīgi.

Latviešu strēlnieku spraigās un sarežģītās kaŗa gaitas pasaules kaŗā un Krievijas revolūcijā ir devušas vielu daudziem literāriem darbiem – prozā un dzejā (strēlniekus apdzejojuši ne vien latviešu, bet arī vairāki cittautu dzejnieki). Šī literātūra dažkārt izlietota propagandas nolūkos, [41] un tā atstājusi pēdas arī vēstures debatēs. Daļa rakstnieku un dzejnieku paši ir bijuši strēlnieku rindās vai arī pazīstami kā aktīvi revolucionāri; viņi bieži vien izmantojuši savu pieredzi, reāli attēlojot tā laika vidi, strēlnieku mentalitāti, stāju un žargonu. Uz šo literātūru vietumis norādīts arī turpmāk.

No ļoti plašās vēstures literātūras par apskatāmo laikmetu, it īpaši par Krievijas revolūciju, galvenokārt izmantoti darbi, kuŗu autori izlietojuši man nepieejamus vēstures avotus (vairāki pēdējos gados izdotie latviešu un krievu padomju vēsturnieku pētījumi), vai arī vispār nozīmīgā veidā virzījuši uz priekšu dažādo problēmu izpēti.

Šai nodaļā esmu mēģinājis raksturot dažādas vēstures materiālu grupas, kas noderējušas monogrāfijai par latviešu strēlnieku pulkvedi Jukumu Vācieti. No katras grupas esmu izvēlējies vairākus piemērus, kas pa daļai novērtēti; sīkāka avotu kritika izdarīta turpmākajā darba gaitā. (Monogrāfijas pirmajā daļā, protams, izlietoti materiāli, kas attiecas uz laiku līdz 1917. gada beigām).

Materiāli apzināti un vākti LPSR Zinātņu Akadēmijas Fundamentālās bibliotēkas J. Misiņa latviešu grāmatu nodaļā un LPSR Valsts revolūcijas muzejā Rīgā, Strādnieku kustības archīvā (Arbetarrörelsens arkiv) un Karaliskajā bibliotēkā Stokholmā, Universitātes bibliotēkā Helsinkos, Stokholmas universitātes Slavu institūta bibliotēkā un Valsts bibliotēkā Mārburgā (Staatsbibliothek der Stiftung Preussischer Kulturbesitz, agrākā Westdeutsche Bibliothek). Daļa materiālu iegūta (mikrofilmās) no Ļeņina bibliotēkas Maskavā, no Ņujorkas un Čikāgas publiskajām bibliotēkām un no atsevišķiem grāmatu krājējiem. Izpalīdzīgi bijuši mani kollēgas un vairāki kultūras darbinieki Rietumeiropā, Latvijā un ASV. Par to viņiem sirsnīgs paldies.

 

*

Kā redzams no iepriekšējā pārskata, mani avoti ir diezgan nepilnīgi. Liela daļa no izmantotā vēstures materiāla ir polītisku kaislību, personisku simpātiju un antipātiju ietekmēta. Vairums publicēto pirmavotu ir izraudzīts tā, lai tas atbilstu PSKP un krievu nacionālajam viedoklim. Padomju Savienības archīvi par revolūcijas periodu rietumvalstu pētniekiem nav pieejami.

Esmu bijis spiests lielā mērā izlietot sekundārus avotus, kam bieži vien apšaubāma vērtība, un tomēr daži posmi Vācieša dzīvē ir palikuši nenoskaidroti. Uz daudziem jautājumiem nav bijis iespējams rast skaidru atbildi, par daudz ko man nācies aizbildināties. Apzinos, ka uzdevumu nav bijis iespējams pilnā mērā un nekļūdīgi atrisināt. Tas ir mēģinājums pēc iespējas attīrīt kādas laika tecējumā ar un bez cilvēku nodoma aizputinātas pēdas. Es tomēr ceru, ka man arī tādā veidā izdosies parādīt joprojām aktuālās Krievijas revolūcijas un pilsoņu kara vēstures problēmas jaunā aspektā un izlabot dažu labu kļūdu līdzšinējā historiogrāfijā.

Padomju vēstures rakstniecība ir spiesta sekot partijas norādījumiem un pamācībām; tā gribot negribot ir svārstījusies starp tendenciozu (padomju terminoloģijā: „no principiālām un partejiskām pozīcijām”) vēstures attēlošanu un rupju vēsturiskās patiesības un vēstures avotu viltošanu. Rietumvalstu pētnieki pa lielākai daļai tikai ar milzīgām grūtībām spējuši iedziļināties un iejusties Austrumeiropas vēstures problēmās. Bieži vien viņi piegājuši savam darbam ar pieņēmumiem, kam maz sakara ar reālajiem apstākļiem Austrumeiropas telpā. Tas, protams, nav palicis bez nelabvēlīgām sekām, kaut arī atsevišķos jautājumos sasniegti teicami rezultāti.

Tādēļ nākošajā nodaļā sakāmi daži vārdi par historiogrāfiju šajā laukā.

 

(Turpinājums JG77-78)

 


 

Viens no interesantākajiem latviešu lielinieku laikrakstiem Krievijā 1918.gadā; tajā cita starpā publicēti lielinieku emisāru ziņojumi par latviešu dzīvi, viņu noskaņojumu un organizācijām dažādos Krievijas apgabalos un pilsētās.

 


NORĀDES



 

[1] Cit. pēc zviedru laikr. Social-Demokraten, 8.l2.17., 1. lp.: DzA, 23.12.17. nr 92, 2. lp. sniedz izvilkumus no M. Gorkija raksta laikraksta Novaja Žizņ 19. dec. numurā, kur plašāk motivēta viņa negatīvā nostāja pret lielinieku diktatūru: „Proletāriāts nekur un neko nav uzvarējis (...) Idejas nevar tikt uzvarētas ar fizisku spēku, uzvarētāji parasti ir augstsirdīgi, bet proletariāts nav augstsirdīgs (...) Cilvēks tiek vērtēts tikpat lēti kā agrā­k. ‘Jaunā priekšniecība’ tikpat rupja un jezuītiska kā agrākā, tikai ārīgi vēl mazāk noslīpēta (...) Kā agrāk ņem kukuļus un kā lopus dzen cilvēkus baros pa cietumiem (...) Nav ģifts ļaunākas par varu pār cilvēkiem. To mēs nedrīkstam aizmirst, lai vara mūs nesaģiftētu, pārvēršot cilvēkēdājos, pret kuŗiem mēs visu mūžu cīnījušies.”; amerikāņu žurnālists Džons Rīds (John Reed), kas revolūcijas dienās bija Krievijā, rakstīja savā grāmatā Ten Days That Shook the World, New Yprk 1919 (117. lp.): „That the Bolsheviki would remain in power longer than three days never occurred to anybody – except perhaps to Lenin, Trotzky, the Petrograd workers and the simpler soldiers.”

 

[2] Daudz šādu ziņojumu un pareģojumu ir arī neitrālas Zviedrijas presē. Skat., piem, Social-Demokraten, 2.8.18.: „Vai Ļeņina dziesma jau galā?”: Nya Dagligt Allehanda, 27.10.18,: „Kad lielinieku vara reiz ies bojā, tad droši vien tikai dažs retais latviešu strēlnieks izglābsies no patiesi pelnītās sodības, kas tiem sagaidāma no viņu mocītās un apsmietās krievu tautas”; idem, 6.12.18.:
„Kopš vācieši atvilkuši savu kaŗaspēku, lielinieku dienas ir skaitītas”; idem, 14.12.18.: „Lielinieki domā par kapitulāciju”; Göteborgs Morgonpost, 1.10.19.: „Padomija oficiāli paziņojusi, ka tā gatava kapitulēt, Prasa netraucētu izbraukšanu uz Dienvidameriku 12 vadoņiem, to vidū Ļeņinam un Trockim”; Atfontidningen, 3.10.19.: „Ziņo, ka Ļeņins esot gāzts (...)”; idem, 17.10.19,: „Domā, ka Deņikins pēc pāris nedēļām varēs būt Maskavā.”; Nya Dagligt Allehanda, 6.10.19.: „Lielinieku varas gāšanu var gaidīt pēc pāris mēnešiem.”; Svenska Dagbladet, 6.10.19.: „Maksims Gorkijs tic padomju varas krišanai.”; idem, 14.10.19.: „Lielinieku armijā sabrukums. Deņikins būs Maskavā pēc mēneša (...) Komisāri domā bēgt uz Turkestanu.”; Stockholms Tidningen, 16.10.19.: „Petrograda jau kapitulējusi?”; Svenska Morgonbladet, 18.10.19.: „Lielinieku vara sava sabrukuma priekšvakarā.”; Politiken, 21.10.19.: „Visas pilsoņu sirdis dauzās sasprindzinātās un priecīgās gaidās uz padomju režīma krišanu (...)”; Stockholms Tidningen, 1.12.20.: „(...) kad šī lielgabalu gaļa būs iztērēta, lielinieku valsts stāvēs savas Sevastopoles /t.i. sakāves/ priekšā (...)”

 

[3] Skat. D. Shub, Lenin, Stockholm 1949, XIII un XIV nod.; tāpat I. Deutscher, The Prophet Armed, Trotsky: 1879-1921, London - New York - Toronto 1954, 327 ff.

 

[4] P. Akm. /A. Feldmaņa/ atmiņas žurnālā Celtne, Maskavā 1930, nr 3, cit. pēc laikr. Literatūra un Māksla, Rīgā 1957, nr 16, 2. lp.; skat arī A. Laicēna atminas, L.R.S., II, 283.-284. lp.

 

[5] Cit. pēc zviedru laikr. Social-Demokraten, 22.1.18., 3. lp.; visai pesimistiski noskaņots bija arī publicists J. Bankavs ievadrakstā „Tagadējais laiks” (DzA, 25.11.17. nr 84, 1. lp.): „Kļūda ir vēsturiska (...) Nāks ilgi nabadzības, posta un verdzības gadi. Ciešanās krievu darba tautai nāksies dzīves un brīvības cīņu no jauna sākt, lai panāktu evolūcijas ceļā to, ko viņa neprata panākt revolūcijas ceļā.”

 

[6] Skat., piem., R.R. Abramovitsh, The Soviet Revolution 1917-1939, London 1962; W. Baumgart, Deutsche Ostpolitik 1918. Von Brest-Litovsk bis zum Ende des ersten Weltkrieges, Wien und München 1966; E.H. Carr, The Bolshevik Revolution 1917-1923, I-III, London 1950-53 /ziņas par Vācieti ir nepareizas/; W.H. Chamberlin, The Russian Revolution 1917-1921, I-II, New York 1935 (jauns izd. 1957); I. Deutscher, op.cit.; idem, Stalin, a Political Biography, Oxford 1949; J. Erickson, The Soviet High Command 1918-1941. London 1962; D. Footman, Civil War in Russia, London 1961; C. Grimm, Jahre deutscher Entscheidung im Baltikum 1918/19, Essen 1939; idem, Vor den Toren Europas 1918-1920, Geschichte der Baltischen Landeswehr, Hamburg 1963; Illustrierte Geschichte des Bürgerkrieges in Russland 1917-1921, hrsg. von J. Thomas, Berlin 1929; Ph. Price My Reminiscences of the Russian Revolution, London 1921; D. Shub, op.cit.: G. Stewart, The White Armies of Russia. New York 1933; L. Trockij, Moja Žizņ, Riga 1930 (vācu izd.: L. Trotzki, Mein Leben, Berlin 1930); L. Trotsky, Stalin, 3rd ed. New York - London 1946; G. Welter, Histoire de la Russie Communiste (1917-1935), Paris 1936: idem, La guerre civile en Russie 1918-1920, Paris 1936; D. Wheatley, Red Eagle, London 1938; W.S. Woytinsky, Stormy Passage, a Personal History through Two Russian Revolutions to Democracy and Freedom: 1905-1960. New York 1961 u.c.

 

[7] Boļ’šaja Sovetskaja Énciklopedija, 1 .izd. Moskva 1928, IX, 100. lp.; līdzīgi arī Malaja Sovetskaja Énciklopedija, 2. izd., Moskva 1934, II, 262. lp. No padomju enciklop. ziņas par Vācieti pārņēmusi LE, III, 2543. lp.; plašāka Vācieša biografija, ko sarakstījis U.Ģ., iespiesta LE Papildinājumos, 201. lp.; Vācieša nāves datums (1938. gada 28. jūlijs) pirmo reiz parādās Malaja Sov. Énc. 3. izd., 176. lp. (slejā).

 

[8] Vācietis, II, 41. lp.; arī PAP, 319. lp.

 

[9] Vācietis, I, V lp.; PAP, 308.-309. lp.

 

[10] Vācietis, II, 1. lp.; PAP, 320. lp.

 

[11] „Šīs grāmatas otrā daļā ir izdarīti daži saīsinājumi kā technisko, tā arī redakcijas iemeslu labad.” (Vācietis, II, 2. lp.; PAP, 320. lp.); LKP dokumentos bez tam atrodams šāds P. Stučkas paskaidrojums: „Arī to /strēlnieku vēstures sarakstīšanu/ nav bijis iespējams veikt, jo nav bijis cilvēku, kas savāktu un apstrādātu materiālus. Bija jāķeŗas pagaidām ar pārlabojumiem un piezīmēm pie tāda darba drukāšanas kā Vācieša grāmata. Mūsu strēlnieki ir pelnījuši, lai arī šo darbu neatstātu novārtā.” Skat. LKP VII kongress (...) 1923. g. Protokoli un rezolūcijas, LKP izdevn. Spartaks /Pliskavā/ 1924, 18. lp.

 

[12] L.R.S., I, 342-343. lp.

 

[13] LME, I, 584. lp.; skat. arī A. Vilsona rakstu nedēļas laikr. Literatūra un Māksla, Rīgā 1958, nr 23 un E. Plinka, „Latviešu komjaunatnes un pionieru prese Padomju Savienībā”, rakstu krājumā Cīņas balsis, Rīgā 1959, 511. lp.; par apgādiem „Prometejs” un „Spartaks” dažas ziņas ir arī rakstā LKP vēstures apcerējumi, PLK, 1963, nr 5, 62.-63. lp.; par apgāda „Prometejs” likvidēšanu skat. vēl Dz. Vīksna, Latviešu kultūras un izglītības biedrība „Prometejs” Padomju Savienībā, ZAV, 1966, nr 9 (230), 11. lp.

 

[14] Par latviešu kultūras un izglītības darbu Padomju Savienībā, ko sagrāva 1937. gadā skat. Dz. Vīksna, op.cit.; par gleznu iznīcināšanu skat. E. Miške, „Valsts latviešu teātris „Skatuve” 1919.-1938. gadā Maskavā” (Atmiņas), Rīgā 1963, 159. lp. un U.Ģ/ērmanis/, „Kas viņiem labāk patīk. Saruna ar latviešu padomju rakstniekiem Stokholmā”, Laiks, 15.1.64. nr5, 3. lp.; cf idem, Zili stikli, zaļi ledi. Rīgas piezīmes, /Ņujorkā/ 1968, 171, un 240. lp.  (padomju latviešu vēsturnieki izsakās par minētajiem jautājumiem).

 

[15] Par „lielajās tīrīšanas” likvidētajiem ievērojamiem latviešu tautības militārajiem darbiniekiem un latviešu komūnistiem, kas ieņēma augstus amatus padomju valsts un partijas aparātā skat. cita starpā Boris Souvarine, Stalin, 2:a uppl., Stockholm 1940, 372., 377.-379. un 399. lp., kur minēti šādi vārdi: Alksnis, Apse, Boķis, Eiche, Eidemanis, Feldmanis, Kaktiņš, Knoriņš, Lācis, brāļi Mežlauki, Miezis, Ozoliņš, Peters, Reķis, Rudzutaks, Smilga. Taču tie ir tikai atsevišķi piemēri, jo iznīcināto latviešu skaits, kas toreiz ieņēma vairāk vai mazāk atbildīgus amatus Padomju Savienībā jāskaita tūkstošos; skat arī Walter Kolarz, Russia and Her Colonies, 3rd ed., London 1956, 107. lp.

 

[16] Vācietis, I, 7. lp; PAP, 306. lp.; par Vācieša pūlēm iegūt atļauju atgriezties Latvijā 1921. gadā rakstīja arī Rīgas laikraksti. Skat., piem., Rigasche Rundshau, 9.7.21. nr 151, 2. lp. („Flucht aus dem Paradies”), idem, 10.8.21, nr 178, 6. lp. („Die Familie des Generals Wahzeet”), un idem, 14.12.21. nr 284, 2. lp.(„General Wahzeetis”); par šo jautājumu skat. arī PAP, 43.-44. lp.

 

[17] „Daži grib noliegt to lielo vēsturisko nozīmi, kuŗa bez šaubām pieder latviešu divīzijai. Citu varoņdarbi tiek drīz aizmirsti. Tos aizmirst visātrāk tie, kuŗiem pašiem nav ko ierakstīt vēstures lapās.” (Vācietis, I, 125. lp.; PAP, 236. lp.)

 

[18] Ar nosaukumu Pa aizputinātām pēdām Vācieša darbu par jaunu izdeva „Daugavas” apgāds Stokholmā 1956. gadā. Pirmo daļu pārspieda negrozītu, bet otru (lai nepārsniegtu ieplānotā sējuma apmērus) – pa daļai atstāstītā veidā. Jaunajam izdevumam es pievienoju divus apcerējumus ar historiografisku un biogrāfisku saturu, kā arī kommentārus un izmantotās Literātūras sarakstu (visai nepilnīgu). Vācieša darba otras daļas fotokopijas ir deponētas Karaliskajā bibliotēkā Stokholmā.

 

[19] Ra /R. Bērziņš/, Piezīmes par Latvju strēlnieku vēstures 1. sējuma otru daļu, L. R.S., I, 342.-343. lp.

 

[20] Šis Vācieša apcerējums uzņemts arī rakstu krājumā Étapy bol’šogo puti. Vospominanija o graždanskoj vojne, Moskva 1962; tas izdots arī latviski – Lielā ceļa posmi. Atmiņas par pilsoņu karu, Rīgā 1964 (Vācieša apcerējums aizņem 274.-288. lp.).

 

[21] „Tri vstreči s Leninym” (Trīs tikšanās ar Ļeņinu), Izvestijas svētdienas pielikums Nedelja, 1962, nr 7 un Sovetskaja Latvija, 21.2.62.; to pašu rakstu latviešu valodā iespieda Rīgas Balss, 28.3.62.; skat. arī „Stāsta pirmais padomju virspavēlnieks”, Cīņa, 23.11.63. (Vācieša atmiņu fragments par kreiso eseru dumpi).

 

[22] Z. Nurgalifa, „Atradums archīvā, Virspavēlnieka autobiogrāfija”, Zvaigzne (Rīgā), 5.7.62. nr 13. 3.-4. lp.

 

[23] Skat. U. Ģērmanis, Zili stikli, zaļi ledi, 165. lp.; cf A. Sprēslis, „Pirmais virspavēlnieks”, Rīgas Balss, 2.12.66. (A.S. šai rakstā par Vācieti izsakās: „Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados viņš uzrakstīja daudz darbu par pilsoņu kara vēstures jautājumiem; daļa no tiem publicēta, bet daļu, kuriem ir liela zinātniska vērtība, pēdējā laikā atrada arhīvos. Maskavā pašlaik gatavo publicēšanai dažus no šiem darbiem.”) Cik man zināms, līdz 1969. gadam nekas vēl nav publicēts, ja neskaita iepriekš minēto rakstu „Trīs tikšanās ar Ļeņinu” padomju presē. U.Ģ.

 

[24] „Podpalkavnieks Jukums Vācietis – V. Zemgalijas Latviešu Strēlnieku Bataljona komandiers” un „Atgādinājums 5-tā Zemgales Latviešu Strēlnieku Bataljona Strēlniekiem”, Līdums, 4.3.16. nr 50, 5. lp.

 

[25] Par to skat. Vācietis, I, 132. lp.; PAP, 247, lp.

 

[26] Norādījumi par to ir bibliogrāfiskajā izdevumā Istorija sovetskogo obščestva v vospominanijach sovremennikov 1917-1957 (Padomju sabiedrības vēsture laikabiedru atmiņās 1917-1957), Moskva 1958, 128. lp.

 

[27] Latvju strēlnieku vēstures komisijas savāktie materiāli, kuŗus tā nebija paguvusi publicēt, ilgu laiku padomju pētniekiem nebija pieejami. A. Sprēslis par šiem materiāliem raksta: „Tagad tie atrodas LKP CK archīvā /Rīgā/. Starp tiem –Vācieša darbi rokrakstā par pilsoņu kaŗa vēsturi, kuŗi līdz šim laikam diemžēl nav ieraudzījuši dienas gaismu.” Skat. A.I. Spreslis, Latyšskie strelki na straže zavoevanij Oktjabrja 1917.-1918. g. (Latviešu strēlnieki Oktobŗa iekarojumu sardzē 1917.-1918.g.), Rīga 1967, 12. lp. /Ārzemju vēsturniekiem šis archīvs nav bijis pieejams. U.Ģ.

 

[28] 1963. gadā Hamburgā iznāca šī K. Grimma darba jauns pārveidots izdevums ar titulu Vor den Toren Europas 1918-1920. Geschichte der Baltischen Landeswehr. Par to skat. J. fon Hēna (Jürgen von Hehn) rec. žurnālā Zeitschrift für Ostforschung, 1963, Heft 4, 763.-766. lp.

 

[29] Tas izdots latviski ar nosaukumu Revolūcijas dienas, Rīgā 1957.

 

[30] Pirmais sējums saucas LKP 1917. gadā, otrs – LKP 1918. un 1919.gadā. 1963. gadā Rīgā iznāca 1 sējuma krietni vien papildināts izdevums krievu valodā – Kommunističeskaja partija Latvii v Oktjabr’skoj revoljucii 1917.

 

[31] Skat. 11. norādi.

 

[32] I. Deutscher, Stalin, Stockholm 1951, 237. lp.

 

[33] Otra pasaules kaŗa beigu posmā Vācijas ārlietu ministrijas archīvs nāca Rietumu sabiedroto rokās, kas to mikrofilmēja un pēc tam nodeva atpakaļ Vācijas Federatīvajai Republikai, kur šie dokumenti tagad pieejami pētniekiem.

 

[34] Divdesmit apcerējumi no šīs retās grāmatas ievietoti P. Stučkas rakstu izlasē Par padomju varu Latvijā 1918.-1920. (Rīgā 1958), kas, papildināta ar kommentāriem un personu rādītāju, izdota arī krieviski – P. Stučka, Za sovetskuju vlast’ v Latvii 1918-1920, Riga 1964.

 

[35] Lokarta un Reilija dēkas Krievijā aktualizējās 1966. gadā sakarā ar rakstiem angļu laikrakstos Times (14.3.66.) un Sunday Times, kā arī vācu žurnālā Der Spiegel (28.3.66. nr 14). Drīz pēc tam padomju prese publicēja intervijas ar pensionēto latviešu čekistu Jāni Buiķi Maskavā, kas ar segvārdu Šmidchens (Šmithens) 1918. gada vasarā kā aģents provokātors bija stājies sakarā ar Lokartu. Skat. Polkovnik V. Kravčenko, „Pod imenem Šmidchena” (Ar Šmidchena vārdu), Izvestijas Nedelja, 1966, nr 11, 7. lp. un V. Kravčenko, É. Cerkover, „Poručeno partiej” (Partijas uzdevumā), Izvestijas Nedelja, 1966, nr 13, 7. lp; skat arī B. Spridzāns, „Laiks spodrina patiesību” /saruna ar J.Buiķi/, Padomju Jaunatne, 13.5.66. nr 92, 2. lp. un V. Hermanis, „Kā izpļāpājās Lokarts”, Cīņa, 30.4.66, nr 101, 3. lp. – Par to, kā S. Reilijs 1925. gadā beidzot tomēr ievilināts čekas slazdos stāstīts Pravdā, 26.11.67.,un laikr. Dagens Nyheter, 21.11.67., 14. lp. Skat. vēl Geoffrey Bailey /Pseudonims/, The Conspirators, New York 1960 (arī vāciski – Paul List Verlag, München).

 

[36] Skat. U. Ģērmaņa rec. „En revolutionär ser tillbaka” (Kāds revolucionārs met skatu atpakaļ), Dagens Nyheter, 14.7.63.

 

[37] A. Niedras Tautas nodevēja atmiņu IV daļa no jauna izdota Rīgā vācu okupācijas laikā (1943. g.) ar nosaukumu Kā tās lietas tika darītas. Vienīgā atšķirība ir tā, ka otrs izdevums iespiests modernā ortogrāfijā.

 

[38] Par to skat. U. Ģērmanis, „Meklējoties atmiņās”, Brīvība, Stokholmā 1967 nr 4, 5. lp.

 

[39] Publikācijā PAP es griezos pie lasītājiem ar aicinājumu palīdzēt man iegūt informāciju un vēstures materiālus par plkv. Vācieti un strēlnieku gaitām. Uz to atsaucās Vācieša māsasdēli, vairāki vecie strēlnieki un personas, kas bija satikušas Vācieti revolūcijas laikā.

 

[40] Dr.phil. J. fon Hēna (Hehn) vēstule autoram, 4.7.60.

 

[41] Skat. E. Andersones literāri polītisko apcerējumu „Sarkanais strēlnieks latviešu Literātūrā 1917-1940” (Rīgā 1963); skat. arī P. Vīksne, „Strēlnieku cīņu attēls latvju rakstniecībā”, Latviešu Literātūras kritika V:2 (1917-1940), Rīgā 1964, 34.-57. lp. Abi autori apskata šos jautājumus no padomju viedokļa.

 

Jaunā Gaita