Jaunā Gaita nr. 76, 1969

 

 

INTERNACIONĀLS RAKSTU KRĀJUMS PAR BALTIJAS TELPU

RES BALTICA. A Collection of Essays in Honor or the Memory of Dr. Alfred Bilmanis (1887-1948). Red. Adolfs Sprudžs un Armins Rūsis. Leidenē: A.W. Sijthoff, 1968. 303 lp.

Šis rakstu krājums ir veltīts pazīstama latviešu diplomāta, publicista un vēsturnieka piemiņai. Grāmatas ievadā bij. Amerikas Savienoto Valstu ārlietu ministrijas Eiropas departamenta vadītāja palīgs un Austrumeiropas sekcijas vadītājs, tagad. "American University" diplomātijas un ārlietu polītikas centra direktors prof. Loijs V. Hendersons raksturo Bīlmani kā pieredzējušu un asprātīgu diplomātu, bagātas uztveres spējīgu zinātnieku, lielisku valodnieku, daiļrunīgu lektoru un interesantu publicistu. Šo rindu autoram nav bijis gods personiski pazīt Dr. Bīlmani, bet korespondence ar šo neparasto personību atklāj viņu kā ļoti sirsnīgu latvieti, ārkārtīgi palīdzīgu un entuziastisku cilvēku un vēsturnieku ar plašām zināšanām pat ļoti speciālos jautājumos. Recenzents ir sastapis daudzus amerikāņu diplomātus, zinātniekus un žurnālistus, kas pat vēl 20 gadus pēc Bīlmaņa nāves, ar sajūsmu un patiku atceras viņa ārkārtīgo enerģiju un dinamiku, lielisko iejūtas spēju citu tautu mentālitātes izprašanai, attiecīgi tai piemērojoties latviešu interešu atbalstīšanai un plašu grupu efektīvai iepazīstināšanai ar viņa pārstāvēto Latvijas valsti un tautu. Daži latviešu valstsvīri aizrādījuši uz Dr. Bīlmaņa pārliecīgā entuziasmā izdarītām pēkšņām svārstībām un kļūdām latviešu polītikas un trimdinieku iekšējo problēmu novērtēšanā. Daži latviešu un lietuviešu vēsturnieki atzīmējuši zināmas paviršības un kļūdas Dr.Bīlmaņa zinātniskajā darbā, taču, perspektīvā raugoties, viņš paceļas galvas tiesu pāri lielākai daļai savu laika biedru. Arī kvantitātīvi vērtējot, neviens ar viņu nevar mēroties publikāciju skaitā par Latviju un pārējām Baltijas valstīm angļu, spāņu, franču un vācu valodā. Šīs publikācijas pa lielākai daļai ir ļoti ietekmīgas, kā to liecina kaut vai neitrālie amerikāņu un citu zemju zinātnisko gradu kandidāti, kas nodarbojušies ar Baltijas problēmām, arī žurnālisti.

Piemiņas krājumā, diemžēl, pavisam maz materiālu par pašu Bīlmani. Ievadā ir 14 lp. gaŗš Adolfa Sprudža raksts un grāmatas beigās mazliet nepilnīgs 16 lp. gaŗš Sprudža sagatavots Dr. Bīlmaņa publikāciju saraksts. Jāievēro tomēr autora grūtības un jāsaka paldies par jau sniegtiem materiāliem.

Šo rindu autoram bija izdevība iepazīties ar Sprudža un Dr. Rūša sākotnēji sagatavoto lielisko grāmatas plānu. Nebija redaktoru vaina, ja šos nodomus nebija iespējams īstenot. Vainojami daži paredzētie autori, kas nevarēja vai negribēja sniegt savus rakstus, un daži apstākļi, kuŗiem te nepieskarsimies. Vienmēr atrodas nelabvēļi, kas cenšas lielas personības nokritizēt vai noklusēt. Varbūt šis "likums" iedarbojies arī šīs grāmatas tapšanā. Grāmata arī tagadējā stāvoklī ir visumā ļoti vērtīga, ar dažiem izņēmumiem. Tajā pavisam uzņemti vienpadsmit, pa lielākai daļai juristu, bet ne vēsturnieku raksti. Tā kā Dr. Bīlmanis bija karsts cīnītājs par Latvijas un latviešu tautas tiesībām un taisnību, tad tas ir attaisnojami.

Šķiet, ka kvantitātivi un kvalitātivi labākais ir licenciāta Ulža Ģērmaņa raksts par Latvijas neatkarības idejas attīstību 1917. gadā un 1918. gada sākumā. Autors darbā ielicis ārkārtīgi daudz pūļu un rakstu bagātinājis ne tikai ar 213 vērēm, bet arī ar pieminēto personu īsām biografijām un terminu izskaidrojumiem. Ģērmaņa pieeja bijusi ļoti nopietna un objektīva. Kā visos pētījumos, arī šajā nav bijusi iespēja izvairīties no dažām nejaušībām, piem., attiecībā uz Otto Baueru, Dr. Valteru un viņa laika biedriem, arī tas, ka latviešu strēlnieki nosaukti par nacionālo armiju utt. Pārsteigumu rada fakts, ka Ģērmanis nekur nav pieminējis šo rindu autora grāmatu Latvijas vēsture 1914-1920, kuŗā jau minēta liela dala Ģērmaņa aprakstīto faktu, tikai daudz plašākās detaļās. Toties Ģērmanis pieminējis kādu agrāku recenzenta publikāciju, un arī tikai tā iemesla dēļ, lai izteiktu aizdomas, ka E.Andersons acīmredzot neesot zinājis domes deputāta Jāņa Zālīša sūtīšanas iemeslus uz ārzemēm 1916. gadā (75., v. 37.lp.). Tā ir aplamība. Tā kā recenzents izmantojis savos pētījumos arī Dr. Ičas plašos memuārus, kas nebija pieejami Ģērmanim, viņam par sūtīšanas aizkulisēm ir daudz plašāka informācija nekā Ģermanim no viena laikraksta ziņas. Ģērmanis galvenokārt bazējies attiecīgā laikmeta laikrakstos. Kā vēstures avots laikraksti ir diezgan bīstami, kaut arī nozīmīgi, jo mums nav un varbūt arī vairs nebūs pieejamas laika biedru liecības, korespondence, dienas grāmatas, daļa valdības un vietējo iestāžu rīkojumi, kam būtu daudz lielāka nozīme. Arī laikrakstu vairums ir gandrīz nepieejami. Tādēļ sirsnīgs paldies Ģērmanim par viņa lielo darbu, izēdoties cauri putekļaino laikrakstu blāķiem un papildinot iegūto informāciju ar viņam pieejamiem memuāriem, valdības dokumentu krājumiem un sekundāro literātūru. Ikviens godīgs vēsturnieks tur atradis daudz citur nepieejamu materiālu.

Dr. Volters S. Henčets (Hanchett) pieder pie tās jauno amerikāņu zinātnieku grupas, kas ir eksperti Baltijas jautājumos un saņem stipendijas par pētījumiem attiecībā uz Baltijas valstu stāvokli Padomju Savienības okupācijā. Tā kā viņš neprot baltiešu valodas, viņam jāpaļaujas uz pieejamiem avotiem krievu, vācu un angļu valodā. Šī iemesla dēļ paši svarīgākie avoti viņam paliek nepieejami, un viņa vispārējais ieskats Baltijas problēmās ir fragmentārs. Henčeta raksta virsraksts "Komūnisti un Latvijas lauki 1919-1940" pats par sevi ir nepareizs. Viņš rakstā piemin tikai notikumus no 1919.-1920. g. un no 1940.-1941.g., kā arī sniedz nelielu ieskatu situācijā vēlāk. Viņa raksts izmantojams tikai ar vislielāko uzmanību. Visumā ir tomēr labi, ka amerikāņu jaunākās paaudzes zinātnieki pievērš uzmanību Baltijas problēmām. Viens otrs cenšas iemācīties arī baltiešu valodas.

Ievērojamais Amerikas lietuviešu politiskais zinātnieks Dr. V.Stenlijs Vardīss (Vardys) sniedzis nelielu rakstu par padomju nacionālitāšu polītiku kā polītiskas sociālizācijas instrumentu. Viņam par padomju nacionālitāšu polītiku ir arī daudz plašākas publikācijas. Divus rakstus sniedzis vācu tiesībnieks Dr. Dītrichs A.Lēbers (Loeber). Abi raksti ir ļoti interesanti un vērtīgi - par kultūras administrāciju Padomju Latvijā un Latvijas pavalstnieku mantas tiesībām vācu tiesu konfliktos. Nenozīmīgs ir Pēteŗa A. Maggsa raksts par negātīvām balsīm padomju vēlēšanās. Par krietno Dr. Zigurda L. Zīles rakstu ("Padomju federālisms kriminālos likumos") var būt dalītās domās. Mēģinādams pierādīt savas, lasītājam varbūt patīkamās, tezes viņš, šķiet, ir aizmirsis dažus Padomju Savienības valdības likumus un izrīcības. Divus rakstus sniedzis arī Dr. Džordžs Ginsburgs, kam attāls sakars ar Latviju, kā arī daudz plašāka erudīcija padomju literātūrā kā Dr. Henčetam. Abos rakstos daudz interesantu, arī svaigu, materiālu. Abi veltīti Baltijas valstu problēmām to bojā ejas laikā un pašreizējā situācijā, bagāti ar vērēm un plašiem ekskursiem internacionālās tiesībās. Vērtīgs ir arī cand. jur. Ilmāra Beķera raksts.

Katram ieteicams izlasīt brīdinošo indieša Dr. S. Prakaša Sinha rakstu par pašnoteikšanos starptautiskās tiesībās un šī principa attiecināšanu uz Baltijas tautām. Raksts pamatīgi bagātināts ar vērēm. Tas skaudri liecina, ka deklarāciju un skaistu principu iedzīvināšanu noteic attiecīgā laikmeta varas un propagandas konstellācijas. Pašreizējā situācijā pašnoteikšanās tiesības neattiecina uz tautām, bet tikai uz agrākajām kolonijām un protektorātiem kā territoriālām vienībām, ignorējot etniskos, sociālos un kultūrālos faktorus. Jaunās Afrikas un Āzijas valstis nav nacionālas bet territoriālas. Tajās visdažādākais tautību un cilšu jaukums. Ja 1. pasaules karā pašnoteikšanās tiesību principus sludināja, lai sagrautu Vācijas, Austro-Ungārijas un Turcijas imperijas, tad pēc 2. pasaules kara tos izmantoja pārnestā nozīmē kā koloniju pašnoteikšanās principus Lielbritānijas, Francijas, Holandes, Beļģijas, Japānas, Italijas, Portugāles, Spānijas un zināmā mērā arī Amerikas Savienoto Valstu imperiju sagraušanai. Šos principus neattiecināja uz Padomju Savienību kā kompaktu masu. Baltijas emigrantu prasības netiek uzskatītas par tādām, kas reprezentē visu tautu, plēbiscītus Baltijas valstīs uzskatītu par iejaukšanos attiecīgās lielvaras iekšējās lietās. Ir jautājums, kuŗai valstij būtu drosme plēbiscītu ierosināt? Amerikas Savienotās Valstis sevi diskreditējušas ar nēģeŗu, meksikāņu, indiāņu, japāņu, tām uzticētām Mikronēzijas salu un citām problēmām.

 

Edgars Andersons

 

Dr. Edgars Andersons patlaban darbojas kā izcils (Distinguished) Eiropas vēstures profesors Livingstona Universitātē un ir Kalifornijas valsts kolledžu sistēmas stipendiāts speciālā pētniecības atvaļinājumā.

Jaunā Gaita