Jaunā Gaita nr. 77, 1970

 

Vilis Skultāns

LATVIEŠU AĢENTS STARP HITLERU UN STAĻINU

Visjaunāko laiku vēstures skice.

 

Kā tas šad un tad līdzīgās reizēs mēdz notikt, nejauši uzdūros uz pavisam nemeklētu un nenojaustu notikumu pēdām, kaut meklēju dokumentus par pavisam citām parādībām, norisēm un personām. Runa ir par laiku no 1940. gada augusta līdz 1941. gada jūnijam. Vieta – Berlīne. Pašā centrā kāds mūsu tautietis, ko vācieši dēvējuši par Pēteri. Viņam veltīti daži aktu žūkšņi, kas atrodami tagad pētniecībai pieejamos Vācijas ārlietu ministrijas archīvos. Tā kā pēc manā rīcībā esošām zinām šī gadījuma plašāka apskate rakstos par Otra pasaules kaŗa vēsturi notiks visai drīz, varbūt jau pat tuvākos mēnešos, tad neredzu ne mazākā iemesla, kāpēc par to būtu jāklusē. Taču nezinādams šī mūsu tautieša dzīves vietu Rietumos un nevēlēdamies kaut netīši viņam nodarīt kaut ko ļaunu, neminēšu ne viņa īsto vārdu, ne amatu.– Vairāki dokumenti stāsta par ļoti slepenām iestādēm un personām un viņu izrīcībām liktenīgajos mēnešos starp Vācijas uzvaru Rietumos un krievu un vāciešu kaŗa sākšanos 1941. gada 22. jūnijā. Šis laiks pilnīgi sakrīt ar „baigo gadu” Latvijā.

Ar 1940. gada 17. augustu Berlīnē datēts Ribentropa personīgā stāba locekļa I šķiras sūtniecības padomnieka Rūdolfa Likusa (Likus) ziņojums (kopš 1940. gada 7. maija viņš vada īpašu nodaļu jaunradītajā Vācijas ārlietu ministrijas departamentā „Vācija”.) [1] Ziņojumā cita starpā teikts:

NN, saukts Pēteris, vēstī kādam uzticības vīram, ka pret viņu kopš zināma laika ikvienā izdevīgā gadījumā (bei jeder sich nur bietenden Gelegenheit) vēršas TASSA aģentūras pirmā pārstāvja Filipova spiediens. NN acīm redzami visdziļākā depresijā stāsta, ka Filipovs viņu uzrunā ikkatrā gadījumā un prasa, kā viņš praktiski vēlas izturēties pret jauno polītisko kārtību Latvijā. Filipovs turklāt nemaz nepūloties rīkoties ar diplomātisku taktu, bet mēģinot ar draudu palīdzību panākt viņa pozitīvu nostāju un līdzdarbību vispirms Berlīnes TASSA aģentūrā. Kāda veida šī līdzdarbība būtu, viņš vēl nezinot; par to vēl neesot teikts ne vārds. Pēdējās divās tikšanās reizēs Filipovs tieši noprasījis par ģimenes piederīgiem Latvijā. Vispirms interesējies, vai viņa vecāki dzīvo Latvijā. Atbildei, ka tie jau miruši, sākotnēji nesekojusi nekāda reakcija. Nākamā sastapšanās reizē apvaicājies, vai viņa sievai vēl vecāki mītot Latvijā un kādi vēl piederīgie tur viņam vai viņa sievai dzīvojot. NN apliecina, ka viņš Filipovam atbildējis, ka viņam vispār Latvijā nav neviena piederīgā. [2]

Šeit gandrīz ir visi elementi, kas tādās reizēs nozīmīgi: acīm redzot bez darba un līdzekļiem palikuša emigranta nevēlēšanās atgriezties atpakaļ, vervētāju mēģinājumi iztaustīt saites ar dzimteni, lai tās nesaudzīgi izmantotu, ja tādas būtu. Tālāk – draudi, vilinājumi, visu citu iespējamību izpētīšana. Pretējā pusē emigranta nodrošināšanās ar tās zemes atbalstu, kuŗā viņš spiests palikt. Rezultāts – spēle uz divām pusēm ar acīm redzamu vēlēšanos palikt lojālam pret patvēruma sniedzēju.

Jautājums tagad: kas bija Ribentropa iestāde (Dienststelle), kas bija Likuss un kas ar šo iestādījumu un personu saistītie cilvēki? Pēc varas pārņemšanas 1933. gadā Hitlera Vācijā valdīja grūti aprakstāms chaoss, kas turpinājās līdz pašām beigām – 1945. gada maijam. Šī chaosa neatņemama sastāvdaļa bija (ja vispār chaosa var runāt par sastāvdaļām!) Dienststelle Ribbentrop, kas sāka veidoties jau 1934. gadā. Varbūt pat vairāk nekā citos virzienos šeit izpaudās Hitlera tieksme veidot parallēlismu dažādu polītisku iestādījumu vidū, izraisīt kompetenču konkurenci un nemitīgu antagonismu starp saviem sekotājiem. Neskaidrība piekritībā un divkosība bija Hitlera valdīšanas stils.

1934. gadā Ribentrops – toreiz jauns ienācējs partijā un bez jebkādas pieredzes diplomātijā – bija jau kļuvis par Vācijas pilnvaroto atbruņošanās lietās. Lai stiprinātu pozīcijas, viņš sāka izveidot pats savu biroju, kas bija pilnīgi neatkarīgs no ārlietu ministrijas un atradās tanī pašā Vilhelma ielā, kur oficiālās ārpolītikas resors. Ja arī šis birojs nespēja izveidot parallēlu, jaunu nacionālsociālistisku ārlietu ministriju, tad katrā gadījumā Ribentropa iestāde bija aizvien potenciāls ministrijas apdraudējums. [3] Dažos gados no 15 darbiniekiem Ribentropa iestāde pieauga uz 300.

Pēc vācu vēstnieka amata Londonā 1938. gadā februārī Ribentrops pats kļūst par ārlietu ministru. Būdams „sava kunga balss” un tāds palikdams līdz galam, viņš zināmu daļu savas privātās iestādes darbinieku paņem līdz ārlietu ministrijas darbā. Savam personīgajam stābam viņš dažā ziņā uzticējās vairāk nekā vecajam ārlietu ministrijas personālam. [4] Šis stābs arī veica tādus uzdevumus, kādiem, protams, vecie ierēdņi nebija piemēroti. Arī ārlietu ministrijas ietvaros uzticības vīri joprojām turas kopā kā Dienststelle Ribbentrop, kā tas no sarakstes redzams.

Viens no šī personīgā stāba locekļiem bija Rūdolfs Likuss (Likus), kādreizējais Ribentropa klases biedrs Mecas licejā. Bet pretēji Ribentropam viņš nāca no veco cīnītāju rindām. Likuss bija 1919. gadā karojis Baltijas landesvērā, bija partijas preses vīrs Kaselē un no 1933. gada ieskaitīts Himlera SS vienībā. Tieši viņš bija tips, ko Ribentrops meklēja. Viņam vajadzēja ne tikvien personīgu palīgu un informācijas pienesēju, bet arī cilvēku, kas labi ieredzēts partijā un SS vienībās. Taču, kā raksta vēsturnieks Jakobsens, Likuss pašu Ribentropa vīru vidū, nemaz nerunājot par ārlietu ministrijas veco gvardi, nav ņemts visai nopietni, jo bijis cilvēks ar visai šaurām garīgām potencēm. [5] Daži vaicājuši: ja tāda persona ieņem tik lielu uzticības amatu, tad kaut kas nav kārtībā ar pašu sistēmu.

Katrā gadījumā viņa – Likusa – iniciālis „L” ir uz visiem dokumentiem, kas attiecas uz latvieti Pēteri. Tātad šie ziņojumi ir Likusa paša rakstīti, diktēti vai akceptēti. Mazā ekskursija nacionālsociālistu džungļos bija nepieciešama, lai labāk saskatītu Pēteŗa aktivitātes 1940./41. gadā Berlīnē.

Hitlers Likusa ziņojumus pa lielākai daļai lasīja pats, kas speciāli atzīmēts ar „Hat dem Führer vorgelegen”, vai arī vienkārši ar burtu „F” un attiecīgo datumu. Hitlera valdīšanas stila iezīme bija arī visai obskūru avotu izmantošana, vadīšanās no dažnedažādu personu ziņojumiem, kas bieži vien izdabāšanas dēļ noklusēja visu nepatīkamo. Sevišķi tas sakāms par stāvokli ārvalstīs. Pēteŗa ziņojumi ir par tobrīd pašu svarīgāko problēmu: vācu un krievu attieksmēm, kam visa pasaule sekoja ar aizturētu elpu. Cik vāji Hitlers bija informēts par stāvokli Padomju Savienībā, to pierādīja visa kaŗa gaita un sekojošā katastrofa. Nepietika ar improvizāciju, taustīšanos, eksperimentēšanu, sekošanu acumirklīgām iedomām. Kaŗam pret Padomiju bija nepieciešami citādi līdzekļi. Bet gandrīz tikpat smagi kļūdījās ari Staļins! Abu taustīšanos zināmā veidā illustrē Pēteŗa gadījums.– Cik tievā diedziņā toreiz karājās miljonu cilvēku dzīvības!

Šīs skices apjomi neļauj chronoloģiski izsekot pilnīgi tam, ko visu darīja latviešu aģents starp 1940. gada augustu, kad rakstīts pirmais ziņojums, un 1941. gada jūniju. Tāpēc šoreiz jāaprobežojas tikai ar dažu faktu apgaismošanu līdz šim nezināmajās izdarībās. Lasot cauri lapu pa lapai nekur neatrodam nekā tāda, kas Pēteri būtu diskreditējis arī no mūsu pašreizējā skatījuma. Dažreiz pat apbrīnojama viņa drosme ziņot vācu vadībai tādas lietas, kādas pašu māju lišķi – vācieši Hitleram nekad nebūtu uzdrošinājušies teikt. Liekas visai tuvu patiesībai ir pieņēmums, ka tieši šīs atklātības dēļ Pēteris bija saniknojis Hitleru un līdz ar to bezmaz zaudēja pašu svarīgāko – galvu.

Nākamais ziņojums – 1940. gada 19. augustā stāsta par Pēteŗa sastapšanos ar otru, vēl „smagāku” padomju aģentu – vēstniecības padomnieku Kobulovu, ar kuŗu viņu iepazīstina TASSA pārstāvis Filipovs. Saruna notiek pa daļai Pēteŗa automašīnā, pa daļai Berlīnes Kranclera kafejnīcā. Kobulovs saka: „Jūs varat atgriezties Latvijā vai arī Padomju Savienībā, kad vien Jūs gribēsit. No mums Jūs saņemsit padomju pasi, bet vispirms Jums jādarbojas Padomju Savienības labā Berlīnē. Vislabākais – saistieties kādas avīzes dienestā, akreditējieties pie vācu iestādēm un pēc tam strādājiet mums.” Pēteris šķietami piekrīt. Likuss sava ziņojuma beigās sniedz Pēteŗa raksturojumu apzīmējot viņu par „krietnu cilvēku”. Pastāvot iespēja, ka Pēteris varētu maskētā veidā strādāt „krievu atmosfairā” vācu interešu labā (––für die deutschen Interessen getarnt in der russischen Atmosphäre).

Priekšnosacījums tam esot, ka vācieši kopā a materiālo pamatu sniegtu viņam arī nepieciešamo morālisko atbalstu.

Un pēc šīs dienas Pēteris aktīs dabū jaunu apzīmējumu: „padomju krievu vēstniecībā Berlīnē strādājošais uzticības vīrs”.

Katra lielās polītikas brāzma rod savu atbalsi arī Pēteŗa stāstītos un Likusa rakstītos ziņojumos. Par spīti Francijas sakaušanai 1940. gada vasarā, Hitlers jau agrā rudenī ir lielā neziņā, ko darīt tālāk. Iemesls – gaisa ofensīvas neveiksme pret Angliju, sarežģījumi Balkānos, milzīgs padomju spiediens pret Rumāniju, kur atrodas Vācijai tik nepieciešamā nafta.

Pēteris 1940. gada 4. septembrī dabū no Kobulova uzdevumu ievākt ziņas, kā Vilhelma iela vērtē vācu un krievu attiecības. Esot ļoti svarīgi saņemt informāciju par tiem Berlīnes avotiem, kas pēdējā laikā pastiprināti apgādā ar materiāliem pretpadomju čukstu propagandu. Tālāk Kobulovs uzdevis piecu vācu preses un propagandas darbinieku vārdus, par kuriem jāievāc šādas ziņas: kādi ienākumi šiem kungiem? Vai viņi spēlē kārtis vai citas laimes spēles? Kādas vispār viņiem kaislības? [6] Pirmo reizi figurē Hitlera iniciālis „F” ar datumu – 6.9.1940.

Hitlers tanī laikā jau bija devis rīkojumu izstrādāt kaŗa plānu pret Padomju Savienību, bet nebija īsti skaidrībā, kad sākt un vai tuvākā laikā vispār sākt, gan vairākkārt uzsvērdams, Padomijas satriekšana atņemtu Anglijai pēdējo cerību Eiropā. Taču Hitleram pirms galīgā lēmuma bija padomā mēģināt vēlreiz salīgt ar Maskavu, vismaz pagaidām. [7]

Un 1940. gada 2. oktobrī Kobulovs „uzticības vīram” vaicā: „Kāpēc Vācija atkal par jaunu uzsveŗ vācu un krievu draudzību? – Vai tam pamatā polītiski iemesli, godīga pārliecība vai darīšana ar militāru nepieciešamību?”

Sabiedrotais un laupījuma dalīšanas partners bija aizdomīgs katrā gadījumā – vienalga vai viņš rāda naidīgu, vai draudzīgu seju! – Molotova viesošanās Berlīnē 1940. gada 12. un 13. novembrī bija nesekmīga un rezultāti negatīvi. Tie abām pusēm rādīja, ka ilgstoša saprašanās nav iespējama. [8]

Jau 1940. gada 4. decembrī Pēteris saņem uzdevumu, ka viņam „jākonstatē, kādi Vācijai ir garnizoni, kaŗaspēka koncentrācijas, lidlauki un galvenokārt kādi nocietinājumi (vai kādus tos Vācija izveido) visā austrumu robežas gaŗumā no Somijas līdz Melnajai jūrai”. Viņam par visu to jāsniedz ziņas un, ja iespējams, arī zīmējumi un plāni.

1940. gada 18. decembris ir nozīmīgs datums. Hitlers galīgā veidā akceptē uzbrukuma plānu pret Padomiju – „Barbarosu”. Savā runā 5000 kadetiem Berlīnes Sporta pilī viņš vērš jūtami izmanāmu smaili pret Maskavu un beidzot pieņem jauno padomju vēstnieku Dekanozovu akreditēšanās audiencē. Pēdējais bija NKVD ārzemju spiegošanas nozares vadītājs, Lietuvas inkorporētājs, Staļina un Berijas uzticības vīrs, kuŗu likvidēja kopā ar Beriju 1953. gadā. [9]

Pēteris ziņo 1940. gada 19. decembrī: „ –– līdz ar vēstnieku maiņu padomju vēstniecībā manāma pastiprināta rosība. –– Kobulovs tālāk prasīja bijušā latviešu sūtņa Edgara Krieviņa adresi. Viņam esot vēl daži rēķini ar šo kungu nokārtojami. ––”

30. decembrī Kobulovs vēlas, lai Pēteris sagādā Hitlera 18. decembra runas tekstu, ko vēloties pats Staļins. Šī runa, ko vācu prese nav publicējusi, Staļina kungu ļoti interesējot un viņš vēloties ar pilna teksta palīdzību pats pārliecināties par šīs runas noslieci. Tālāk – uzticības vīram jākonstatē, kādās īsti aprindās apgrozās šķietamā aktrise baronese Eika (Eyck), kuŗa mīt Kurfürstendamm 46 vai 47.

Ārlietu ministrijas referents Hitlera galvenajā mītnē Hevels (Hewel) ar roku uz lapas pierakstījis klāt: „Fīrers vēlas, lai šāda veida ziņas no padomju vēstniecības tiktu vāktas tekoši.”

Ribentrops savukārt piezīmējis: „Mēs varētu uzticības vīru instruēt, kā mēs vien vēlamies. R.”

Divas nedēļas vēlāk – 1941. gada 13. janvārī Pēteris kopā ar Kobulovu brauc automašīnā, lai identificētu namu, kur īsti mīt Krieviņš. Pirms tam Pēteris savam „priekšniekam” minējis nepareizu adresi, bet tagad acīm redzot spiests teikt, ka namu pazīs pēc izskata. Taču māja joprojām nav atrodama... Beigās 13. janvāŗa ziņojumā teikts: „Kobulovs lika apturēt Savigny laukumā, lai izkāptu. Uzticības vīram ir iespaids, ka tur jāatrodas kādam slepenam birojam, kur darbojas krievu tulki. Beidzot Kobulovs vēlreiz apvaicājās par to, kādi sabiedriski kontakti ir aktrisei Eikai.

Hevela piezīme: „Fīrers vēlas, lai ļoti uzmanīgi būtu uzraudzīta aktrise Eika un nams Savigny laukumā. Es fīreram atbildēju, ka tas jau notiek. Fīrers bez tam vēlas, – un to jau es minēju iepriekšējā ziņojumā – ka šāda veida vēstis sakrātu īpašos aktu vākos.” [10]

Ar 1941. gada 17. martu datēts ziņojums par ministru Alfredu Bērziņu, kas tanī laikā uzturējies Berlīnē. Bērziņš Pēterim stāstījis par incidentu ar čekistu Vetrovu Rīgā. Ziņojums pilnīgi sakrīt ar šī paša temata vēlāko attēlojumu grāmatā Labie gadi. [11] Ziņojumā bez izskaistinājuma pieminēta Muntera saruna (Bērziņa atstāstījumā) ar Staļinu 1939. gada oktobrī: „Staļins viņam (Munteram) teicis, ka reichsministrs fon Ribentrops 1939. gada augustā piedāvājis Baltijas valstis līdz Daugavai, un, proti, tūlītējai okupācijai.” Ar šo ziņojumu Pēteris piespēlēja Ribentropam un Hitleram tieši to, ko viņi tik ļoti negribēja dzirdēt!

Kaŗa mākoņi Vācijas un Padomju Savienības starpā sabiezē aizvien vairāk. Negaidīti ātra vāciešu militāra uzvara zibeņkaŗā pret Dienvidslāviju un Grieķiju 1941. gada aprīlī liek Staļinam pēkšņi mainīt taktiku un darīt visu iespējamo, lai novērstu Hitlera domas no uzbrukuma. Notiek gluži neiedomājamas lietas. Maskavas stacijā, izvadot Japānas ārlietu ministru Matsuoku 13. aprīlī, Staļins apkampj vācu vēstnieku un militāratašeju, teikdams: „Mēs paliksim vienmēr draugi!”

Bet Berlīnē nemiers aug. Kobulovs un Filipovs aizvien neatlaidīgāk bombardē Pēteri ar savām prasībām, kas pieņemas skaitā un apjomā. 11. aprīlī, piemēram, Kobulovs atgādina Pēterim viņa padomju pilsoņa pienākumus un liek uzzināt visu, kas notiek Vilhelma ielā. Viņam nepieciešami dokumenti par vācu plāniem pret Padomju Savienību. Ap 90% esot par to, ka Vācija tuvāko 6 nedēļu laikā gatavo iebrukumu Ukrainā. – Turklāt – ko darot latviešu un lietuviešu organizācijas Berlīnē, vispirms bijušais militāratašejs Blenzer (domāts, protams, Plensners) un bijušais sūtnis Kreenwich (Krieviņš)? Pēteris paskaidrojis, ka Plensners ir nekaitīga persona ar dzejnieka dabu, kuŗš nekā nesaprot no organizēšanas. Kobulovs runājis pretim un teicis, ka pulkvedis Plensners attīstījis ļoti rosīgu darbību. Tas norāda – secinājis Pēteris – ka Kobulovs ir pilnīgi nepareizi informēts. Pulkvedis Plensners ir gandrīz pilnīgi sabrucis, viņam ir četri bērni, trūkst naudas un nav daudz cerību. Viņš šad un tad spēlē ar saviem draugiem šachu, vai ari runā ne sevišķi pozitīvi par vispārējo polītisko stāvokli. – Vairāki dokumenti stāsta par vēl delikātāku uzdevumu: par tuvināšanos kādai mašīnrakstītājai, kas strādā bruņoto spēku virspavēlniecības stābā Berlīnē. Līdz pat kaŗa sākumam šis pienākums palicis neizpildīts...

Un tā tas turpinās – aizvien ātrāk un trakāk līdz pat finālam jūnijā. Ja neviena puse vairs nespēj no pretinieka izvilināt informāciju, tad abas kopējo aģentu cenšas izmantot dezinformācijas izplatīšanai. Katrā gadījumā ar Pēteŗa palīdzību vācieši mēģina krieviem iestāstīt, ka kaŗa psīchozes nav un kaŗaspēka koncentrācija austrumos nav vērsta pret Maskavu, bet krievi savukārt, – ka viņi sekos savai miera polītikai arī turpmāk.

Pēc Hitlera vietnieka Hesa bēgšanas lidmašīnā uz Angliju 1941. gada maijā seko vairākkārtīgi vaicājumi par Vācijas un Anglijas miera sarunām un izlīgšanas mēģinājumiem uz Padomju Savienības rēķina.

Pēteris nekavējas piespēlēt vācu pusei ziņas, kas varētu Hitleram arī nepatikt un kas viņam kaŗa priekšvakarā der vismazāk. Tā 14. jūnijā viņš atstāsta, ka Filipovs, runādams par eventuālo vācu uzbrukumu, izteicies šādi: „Spiediens var būt tik ilgi iedarbīgs, kamēr tas notiek mazā telpā. Ikviena telpiska izplešanās Vācijai nozīmētu vājināšanos, un Hitlers noteikti to negribēs. – Ja Hitlers tiešām uzbruktu, kas ir hipotētisks gadījums, tad Ukrainas un Baltijas valstu ieņemšana pati pa sevi nekā nenozīmētu.” [14]

Te jāpiebilst, ka ziņas par Hitlera gatavošanos kaŗam pret Padomju Savienību Staļins saņēma aizvien lielākā skaitā no visām debesu pusēm – no angļiem un amerikāņiem, no saviem spiegiem – Zorges un citiem. [15] Taču Staļins neatkāpās no savas polītikas šķietami izdabāt Hitleram, darīt visu iespējamo, lai kaŗa sākšanos paildzinātu, norijot pazemojumu pēc pazemoja. Izteiktas domas: viņš pat ticējis, ka vācu kaŗaspēka koncentrēšana (runa taču bija par trim miljoniem!) bijusi tikai Hitlera draudu un izspiešanas līdzeklis, bet ne gatavošanās īstam uzbrukumam. [16]

Ko īsti domājis Staļins, par to zinātnieku vidū īstas skaidrības nav. Ir zināms tikai tas, ka viņš situācijas vērtējumā smagi kļūdījās un no spīlēm izkļuva ārā pateicoties vēl daudz fantastiskākiem Hitlera maldiem. Padomju vēstures rakstīšanā katrs, kas pārāk uzsveŗ Staļina vainas, var nonākt nepatikšanās. Par to bija jāpārliecinās arī akadēmiķim A.M. Nekričam, kas cita starpā bija intervējis Padomju Savienības ģenerālstāba izlūkošanas pārvaldes priekšnieku 1940. un 41. gadā – maršalu Goļikovu (tātad Kobulova un līdz ar viņu arī Pēteŗa priekšnieku). Goļikovs lepni stāstījis, ka viņa iestāde arī pašā Vācijā ievākusi pietiekamu informāciju, kas ļāvusi secināt par uzbrukuma gatavošanu pret Padomiju. Nekričs no savas puses konstatē: „Bet šie brīdinājumi tika ignorēti.” [17]

Pēteŗa afēras beigas varētu apzīmēt par tādām kam netrūkst zināmas likteņa ironijas, pat komikas, ja vien situācija nebūtu tik nopietna. Tik nopietna, ka viegli varēja maksāt dzīvību pašam rosīgajam aģentam.

Likuss 1941. gada 17. jūnijā raksta, ka Filipovs uzdevis „padomju vēstniecībā strādājošam uzticības vīram” papūlēties, lai viņš sagatavo skices no vācu lidlaukiem Breslavā un Vīnes Neuštatē, turklāt precīzi atzīmējot angarus un pretgaisa aizsardzības lielgabalu pozīcijas. Saruna pēc tam pievērsusies polītiskiem tematiem. Uzticības vīrs prasījis: „–– kas vācu un krievu konflikta gadījumā notiks ar mani, jo man nav ne mazākās vēlēšanās palikt Vācijā. Filipovs atturīgā veidā man atbildēja, ka 1) vācu un krievu kaŗa iespēja joprojām tālu no īstenošanās un 2) – konflikta gadījumā es joprojām turpināšu strādāt GPU uzdevumā. Karaļa Borisa un ģenerāļa Antonesku apciemojumam Filipovs neveltīja vairs nekādu interesi. [18] Atvadoties viņš man vēlreiz piekodināja pievērst visu uzmanību uzdevumam, lai noskaidrotu, vai starp Vāciju un Angliju patiešām notiek miera sarunas.”

Šo ziņojumu Hevels nodevis Hitleram tanī pašā dienā – 17 .jūnijā. Hitlers ar sarkanu zīmuli pasvītrojis vārdus „ģenerālim Antonesku” un „neveltīja vairs nekādu interesi”, malā pielikdams vēl lielu jautājuma zīmi. Apakšā uzrakstīts „Schwindler!” ar izsaukuma zīmi un diviem pasvītrojumiem. Likuss godbijīgi kā pie jautājuma zīmes, tā arī pie vārda „Schwindler” pierakstījis vārdu „Führer”, acīm redzot, lai nākamām paaudzēm tas būtu zināms. Krāpnieka (Schwindler) apzīmējums neattiecas uz Antonesku, ne uz Filipovu, ne arī uz Likusu, bet gan uz mūsu latviešu Pēteri. To, ka Filipovs šķietami nav izrādījis interesi par Antonesku, tieši to Hitlers spēj sagremot vismazāk: ar viņu taču norunāts sākt 22. jūnija uzbrukumu.

Dienu vēlāk – 1941. gada 18. jūnijā un četras dienas pirms kaŗa sākuma Hevels Hitlera uzdevumā raksta „Notiz für den Reichsaussenminister”. Tajā teikts:

Fīrers vairākkārt izteicis aizdomas, ka „pie padomju vēstniecības strādājošais uzticības vīrs”, kas bieži pieminēts Likusa ziņojumos, ir krāpnieks. Viņš (t.i. Hitlers) sevišķi analizēja 17. jūnija ziņojumu, un tur ietvertos jautājumus, par kuŗiem šķietami runājis Filipovs, apzīmējis par neloģiskiem un bērnišķīgiem. Sevišķi teikumu, „Karaļa Borisa un ģenerāļa Antonesku apciemojumam Filipovs neveltīja vairs nekādu interesi”, viņš apzīmēja par pilnīgi neiespējamu, jo krievu interesei par ģenerāla Antonesku apciemojumu jābūt sevišķi lielai. Rodas jautājums, ko tad šis uzticības vīrs krieviem ziņojis, ja tik ilgu laiku viņi parādījuši tam savu uzticību? Fīrera vēlēšanās ir šo uzticības vīru rūpīgi novērot, lai zināmā laikā viņu noteikti varētu saņemt ciet.

Viss Pēteŗa gadījums liecina par Ribentropa grupas mēģinājumu vākt informāciju „uz savu roku”, attaisnot sevi un izcelties sava kunga priekšā. Tas notika cīņā pret vairākām citām konkurējošām grupām un iestādēm. Pasākums daļēji izdevās, bet kā liecina 18. jūnija notice, tikai ļoti, ļoti ierobežotā veidā! Pēteŗa gadījums liecina arī par fantastisku vistiņu spēli divu pasaules lielvaru starpā abu valstu viskritiskākajā vēstures posmā. – Hitlera dusmas liekas vērsās ne tik daudz pret Pēteŗa varbūtējo neuzticamību, bet gan pret to, ka viņš nebija baidījies teikt arī nepatīkamas lietas.

Pēteris pats acīm redzot visas pārbaudes ir izturējis, pārdzīvojis kaŗu, un ir sveiks un vesels vēl šodien. Lai šis raksts būtu pamudinājums viņam izteikties arī no savas puses, ja vien tam nestāvētu ceļā nepārvarami šķēršļi! Mūsu memuāru literatūra ir vairāk nekā nabadzīga!

 

Norādes

[1] Akten zur deutschen Auswärtigen Politik X, Serie D, 492. lp.

 

[2] Auswärtiges Amt Bonn, Politisches Archiv, Dienststelle Ribbentrop.

 

[3] Erich Kordt, Nicht aus den Akten, Stuttgart, 1950. 79., 125. lp. Hans Adolf Jacobsen, Nationalsozialistische Aussenpolitik 1933-1938, Frankfurt am Main, 1968, 282. lp.

 

[4] Erich Kordt, 183., 184. lp. Paul Seabury, Die Wilhelmstrasse, Frankfurt am Main, 1956, 160.-165. lp.

 

[5] Hans Adolf Jacobsen, 278. lp.

 

[6] Šis pēdējais uzdevums atkal ir klasisks! K. acīm redzot meklē cilvēkus, kas līdzinās Pīka dāmas Hermanim vai Karmenas Donam Hozē!

 

[7] Andreas Hillgruber, Politik und Kriegsführung 1940-1941, Frankfurt/M, 1965, 224. lp. Dr. Philipp W. Fabri, Der Hitler-Stalin-Pakt, Darmstadt, 1962, 364. lp. Sir Llewellyn Woodward, British Foreign Policy in the Second World War, London, 1962, 143.-146. lp.

 

[8] Andreas Hillgruber, 358. lp.

 

[9] Walter Schellenberg, Memoiren, Langerich, 1959, 387. lp. Latvju Enciklopēdija, Stokholmā, 1950, 804. lp.

 

[10] T.s. Lielvācijas „vadonis”, kuŗa rokās toreiz atradās puse Eiropas un miljonu armijas, šeit rīkojas kā trešās šķiras privāta detektīvbiroja direktors!

 

[11] Alfrēds Bērziņš, Labie gadi, Ņujorkā, 1963, 310. un 311. lp.

 

[14] „Hipotētiskais gadījums” tiek iztirzāts 9 dienas pirms kaŗa sākuma!

 

[15]  Zorge – vacu žurnālists Tokijā – pat noteica precīzi uzbrukuma sākuma dienu – 22. jūniju,

 

[16] Andreas Hillgruber, 443. lp.

 

[17] A.M. Nekrič, 1941 22 ijunja, Moskva, 1965, 124., 125. lp.

 

[18] Bulgārijas karalis Boriss III apciemoja Hitleru 1941. gada 7. jūnijā Berchtesgadenā, bet ar Rumānijas diktatoru Antonesku Hitlers sastapās 12. jūnijā Minchenē. Apspriedēs ar pēdējo iztirzāti uzbrukuma plāni pret Padpmiju. Rumānija no pašas pirmās dienas piedalījās vācu un krievu kaŗā.

 

Jaunā Gaita