IRONISKA SIMFONIJA UN PATRIOTISKA RAPSODIJA
Kārlis Zariņš, Brāļu dēli, Romāns. Mineapolē: Tilts, 1968. 240 lp.
Anna Brigadere, Dzelzs dūre. 1917.- 1918.g. piezīmes. Mineapolē: Tilts, 1968. 175 lp.
Kārļa Zariņa romāns Brāļu dēli un Annas Brigaderes "piezīmes" Dzelzs dūre dod divus diezgan pretējus skatījumus uz apstākļiem, kādos veidojās neatkarīgā Latvijas valsts. Zariņa romāns izseko divu brālēnu dzīves gaitām no Pirmā pasaules kaŗa sākumiem līdz 1919.gadam, dodot arī panorāmisku latviešu polītisko un sabiedrisko apstākļu tēlojumu dzimtenē un svešumā. Chronoloģiskā ainu secība reizēm ir žilbīgi ātra, reizēm autors pakavējas pie kāda epizoda, lai dziļāk ieskatītos galveno personāžu emocionālos sarežģījumos. Vietām autors pāris vārdos atstāsta vairāku gadu tecējumu, vai arī liek lasītājam vērot straujo notikumu norisi no olimpiskiem augstumiem. Citreiz viņš sagaida no lasītāja empatisku tuvināšanos atsevišķo likteņu traģikai.
Brālēni Ojārs un Laurs Krācumi ir divi pretēji savdabīgi un reizē arī varbūt tipiski tā laika jaunekļi. Pirmā pasaules kaŗa chaosā viņu likteņi velk divas daļēji ironiski, daļēji traģiski tvertas attīstības līnijas, kas reizēm iet parallēli, reizēm krustojas, reizēm saduŗas. Ojārs Krācums, kas būtu varējis būt latviešu zelta jaunatnes censonis, ir notēlots kā šī tipa deģenerācijas spilgts piemērs. Ojāra tēvs, kas ar sūru darbu, izdevīgu ieprecēšanos un veikliem veikaliem ir ticis pie zināmas labklājības un pašcieņas, var atļauties dēlam Pēterpilī sagādāt tik ērtu dzīvi, ka Ojāram neatliek laika studēt. Viņa brālēns Laurs, kuŗa tēvs ir panīcis Kurzemes saimnieciņš, ir spiests dzīvot seminārista nerocībā, no kurienes viņš drīz pievienojas kreiso strādnieku nelegālām kustībām. Brālēni sastopas dažādās situācijās, un Ojāra materiālais pārākums vienmēr nospiež jauno marksistu, kam nekad neizdodas pierādīt savu ideoloģisko pārākumu par Ojāra dīkdienību un gļēvulību. Īsi pirms kaŗa izcelšanās Lauru apcietina. Cietumā Laurs iepazīstas ar citiem uzskatiem, kas satricina viņa marksista pārliecību. Bet, iznākot no cietuma, Laurs konstatē, ka tikai komūnisms var viņam dot iespēju tikt pie varas un pašcieņas. Romāna beigās brālēnu ceļi atkal krustojas. Ojārs, pieredzējis gūsta un svešuma postu un nabadzību, nolemj piedāvāt savu darbu komūnistu varai un dodas pie komisāra Laura Krācuma, Laurs noraida Ojāra cēlo žestu un nodod Ojāru polītiskās policijas rokās.
Romāna darbība risinās dažādos Sabiedriskos slāņos un polītiskos noskaņojumos, dodot Zariņam iespēju pavīpsnāt par mūsu pakurtējušiem ideāliem. Tur autoram pasprūk sarkastiska piezīme, aprakstot Pēterpils patriotisko biedrību sanāksmes, kur apgrozās gan dažāda apmēra avantūristi, gan uzpūtīgi patrioti, gan naīvi jūsmotāji. Tur autors ironizē par mūsu pavācisko Rīgas mietpilsonību. Skati no priekšpilsētas strādnieku vienkāršās dzīves, bēgļu posta svešumā un bēdīgās atgriešanās dzimtenē kontrastē ar priekškaŗa tukšo opulenci. Taču autors nekur neatrod patiesu ideālismu. Cēlas domas skandina ikviens, bet viņu īstenošana ir vai nu tikai godkāres un atriebības apmierināšanai vai materiāli izdevīga.
Brigaderes piezīmes skicē 1917. un 1918.gadu notikumus. Ja Zariņš uztur zināmu distanci starp sevi un savu darbu, Brigadere metas tajā ar sirdi un dvēseli, ar visiem saviem aizspriedumiem un ātriem vispārinājumiem un ne vienmēr pamatotiem secinājumiem. Ja Zariņa redzes aploks ir plašs, distancēts, reizē pārredzot pagātni, tagadni un nākotni un tur ievilktās individu likteņu zīmes, tad Brigadere vēro monumentālos vēsturiskos notikumus it kā no pūlī iejaukta, neziņas un nesaprašanas pilna cilvēka perspektīvas, kam nav svarīgi, kā vēsturnieki izskaidros šo satraucošo laikmetu. Katrs sīkākais epizods, katra mazākā viņete dziļi ietekmē rakstnieces apzinu: tur sirds iesāpas žēlās un sašutumā, klausoties bēgļu stāstā par pārestībām un netaisnībām; tur rakstnieces acis ierauga Rīgas uzpūtīgos vāciešus un lišķīgos žīdus, un vecie aizspriedumi atkal uzkurina fanātisko šovinismu. Brigadere mērī notikumus tikai ar vienu mērauklu: nacionālismu. Viņas stāsts ir tik ļoti personiskas nostājas piesātināts, ka arī lasītājs spiests emocionāli reaģēt uz rakstnieces rapsodisko izteiksmes veidu. Šī personiskā iesaistīšanās, šis neizbēgamais rakstnieces tuvums, dažreiz varbūt pat par daudz uzmācīgs un pamācīgs, padara lasīšanu kā kādu nemitīgu cīkstēšanos ar autori. Grāmatu varētu aiz niknuma aizsviest, bet grūti būtu pie tās aizmigt. Stāstījums ir ātrs, vietām saraustīts, it ka rakstniece, satraukumā un bailēs elpu aizturēdama, nespētu savas joņojošās domas izteikt pilnos vārdos.
Rakstniece nenoklāj lasītāja acu priekšā veikli izstrādātu sižetu, kas uzbūvēts pēc labākiem aistētiskiem principiem, ar loģisku sākuma punktu un neizbēgamu nobeigumu. Lasītājs ir spiests dzīvot līdz autorei no viena notikuma uz otru, kā viņi nāk dzīves juceklīgā ātrumā. Brigaderes grāmata ir patriotiska rapsodija, kuŗā nevajadzētu meklēt vēsturisko patiesīgumu vai kritisku un objektīvu saimniecisko un polītisko apstākļu vērtējumu.
Abas grāmatas zināmā mērā viena otru papildina. Un ja lasītājam izdodas sintezēt šos divus stāstījumus un izteiksmes veidus, vēsturiskais periods, kad veidojās doma par Latvijas neatkarību un tapa latviešu valsts, iegūst dzīvīgumu, ko bieži velti meklēt vēstures grāmatās, un dimensionālu dziļumu, jo tas skatīts no diviem dažādiem izejas punktiem.
Abām grāmatām būtu vajadzīga piezīme iekšvākā, no kāda iepriekšēja izdevuma tās pārspiestas.
Juris Silenieks