ĪSSTĀSTI UN NESTĀSTI
Rita Luginska, Neej man garām, Rīgā: Liesma, 1969.139 lp.
Skaidrīte Kaldupe, Lielupes sils, Rīgā: Liesma, 1969. 182 lp.
Jānis Sudrabiņš, Pēdējās dienas Kurzemē. Mineapolē: Tilts, 1969. 174 lp.
Pēdējā laikā Padomju Latvijas īsstāsts, šķiet, norāda uz zināmu pārveidošanos šī žanra tematikā un apdarē. Viena no raksturīgākām iezīmēm, kas aizvien biežāk vērojama pie vairākiem jaunākiem autoriem, ir ideoloģisko un polītisko tematu neitrālizēšana. Līdz ar šīs dimensijas pazušanu, īsstāsta perspektīva stingri izmainās. Uzmanības centrā ievirzās individs ar viņa intimiem pārdzīvojumiem un personīgām problēmām, kas rodas saskarē ar sabiedrību, šo nonivelēto, nicināmo, vienveidīgo pūli, kuŗa mietpilsoniskās tieksmes nesniedzas tālāk par vēlēšanos "dzīvot vienā vietā un iegādāties mēbeles." (Alda Darbiņa, Divpadsmit fotogrāfijas, Rīgā: Liesma, 5.lp.). Šajos stāstos nomanāma zināma tendence uz sava veida dumpinieku kultu, kas cenšas pievērst lasītāja simpatijas un apbrīnu pārdrošam sava ceļa gājējam. Šos pusvaroņus un cēlos cietējus sāpina dzīves neglītums un sabiedrības materiālisms, kas katēgoriski noliedz īsto laimi un harmoniju. Viņu sašutums vēršas pret tiem, kuŗa jaunības ideālisms un nemiers pamazām apsūno un ieaug mietpilsoniskā omulībā, tajā "Trekno cūku zemē, kur tik ērti ir karoti aizspraust aiz debesīm."
Tā Skaidrīte Kaldupe risina savus stāstus līdzīgu romantisko iejūtu ietvaros. Viņas stāstu centrālās personas ir savrupnieki, dažreiz dzīves aizlauzti pasapņotāji, kādu tīru jaunības atmiņu glabātāji, kuŗus sagaida vilšanās atklājot cilvēku īsto dabu un dzīves nejēdzīgumu. Stāstu fonā vai raksturos ir vienmēr kādas patētiski sakāpinātas ieskaņas, vienmēr kāds sentimentāls pārspīlējums vai pārdabiskums, kas piedod vietu vietām tādu pasalkanu piegaršu. Paretam, kad rakstniecei izdodas piemaisīt ironisku rūgtumu, stāstos atraisās savdabisks, drusku neizprotams - kā pati dzīve - vērtējums par cilvēku likteņiem. Šis vēlīnais pseudoromantisms, kas varbūt parādās reizē kā reakcija pret literārās ortodoksijas žņaugiem un kā mantojums no bezveidīgā sociālā reālisma sentimentālitātes, ir gandrīz nemanāms Luginskas īsstāstos. Viņas empatiskais skats apstājas pie trūkumā pamestās vecās puķu pārdevējas, kam dzīve atskatā izliekas kā nemitīga Sīzifa cīnīšanās, veļot akmeni kalnup. Kontrastējot ar šo epizodu, Luginska skicē kādu nemīlestības stāstu. Tā darbība norit žurnālistu, mākslinieku un rakstnieku aprindās, kur reklāma, ārējā fasāde, pareizais žests un īstā fraze aizstāj patiesās jūtas. Nav iemesla pasludināt Padomju Latvijas rakstniecības pārdzimšanu, bet ir pārsteidzoši patīkami matīt tīri humānitāras nostājas, kuŗām nav sevi jāattaisno zināmos ideoloģiskos ietvaros.
Jāņa Sudrabiņa stāstu krājums, ja pieņem, ka mēs spējam mācīties no savām un citu kļūdām, varētu varbūt biedināt tos, kas grib maisīt literātūru ar dziļu patriotismu, atceroties mūsu vēstures traģiskāko posmu. Vispirms, kaŗa un gūsta notikumi, kaut arī patiesi un nepārspīlēti aprakstīti, ir par daudz ekstravaganti, lai nepārveidoti iederētos labā literātūrā. Mopasāns to konstatēja, uzsvērdams, ka kādreiz īstenība ir jāpārveido, lai to padarītu ticamāku un literātūrai piemērotāku. Veco polītisko pasaciņu izdaiļošana neiederas daiļliterātūrā, un mūsdienās ir grūti sagremot apgalvojumus, ka Dievs pēdējā kaŗā ir bijis mūsu pusē. Klišejas, kā piemēram, "divas karstas lūgšanas, kā divas baltas dūjas cēlās debesīs", (126) padara šo darbu nelasāmu, un nelaimīgā kārtā, bezgaumīgās un neizteiksmīgās illustrācijas padara šo grāmatu neskatāmu.
Juris Silenieks