Jaunā Gaita Nr. 79, 1970

 

KĀ IZSKAIDROJAMA KRIEVU IEPLŪŠANA LATVIJĀ?

 

Esmu pret Padomju Savienību. Bet nacionālais lepnums man neatļauj piebiedroties tiem poļu koŗiem, kas nicina un izsmej krievus. Meroševskis (Mieroszewski)

 

Kā izskaidrojama krievu ieplūšana Latvijā? Kā jau brīviem cilvēkiem pienākas, par šo jautājumu emigrantu presē daudz rakstīts. Diemžēl, daudzi no rakstītājiem problēmas analīzi sajauc ar propagandu, argumentu iztirzāšanu ar pajēlu un irracionālu pretkrievismu. Cik plaši pretkrievisms izplatīts Latvijā, nav precīzi nosakāms. Dažādi avoti ļauj nojaust, ka Latvijā tas retāk sastopams nekā emigrācijas intelliģence to vēlētos redzēt. Emigrācijā pretkrievisms varbūt ir vienīgā ideja, kas kopēja dažādu paaudžu un partiju intelliģencei. Tas parādās Laika, Studiju Grupas Biļetena, Latvijas Amerikāņu Brīvības slejās.

Emigrantu pretkrievismam ir dažādi nozarojumi un noskaņas, bet kā parasti tautu naida sludinātājiem tiem trūkst teorētiskas nianses un precizitātes. Latvieši, protams, nav vienīgie krievu pretinieki. Sevišķi augstu emocionālu vilni pretkrievisms pašlaik sasniedzis Čechoslovakijā, kur, piemēram, skolotāji atsakās mācīt krievu valodu un skolēni − to mācīties. Pretkrievisms paradoksālā kārtā ir arī izplatīts starp Rietumzemju internacionāli domājošo intelliģenci − it sevišķi Anglijā un Amerikā.

Starp pretkrieviem ir divi galvenie novirzieni − tie, kas tēmē zemu, un tie, kas − augstu. Ir tādi, kas krieviem piedēvē daudz pasaules dumjību, utis un uzbāzību, un tie, kas uz krieviem skatās kā uz abstraktu vēsturiski filozofisku vai ģeopolītisku jautājumu. Krieviem tiek piedēvēta kādreiz atklāta, citreiz konspiratīva kāre pēc imperiālisma un minoritāšu apspiešanas un izmantošanas. Ekspansija esot krievu dabā. Šāda veida filozofēšanas rezultātā bieži rodas spriedums, ka nav starpības starp trešās Romas un trešās internacionāles ideoloģiju. Polītiskas formas nākot un ejot, ideoloģijas dzimstot un mirstot, bet attieksmē pret Krieviju viens elements esot mūžīgs un pastāvīgs − lielkrievs. Šāda veida filozofēšana nav nekas cits kā ačgārns un saduļķots panslavisms un slavofīlisms. Šīs historiomitoloģiskās idejas bija absurdas 19.gs., kad tām pieslējās daļa krievu intelliģences. Tās nav ieguvušas augstāku respektu tagad, kad tās sagrozītā veidā izmanto nekrievu intelliģence un akadēmiķi. Šeit mēs, pirmkārt, sastopam ļoti apšaubāmu Krievijas vēstures iztulkojumu un, otrkārt, nepareizu polītisko faktoru novērtēšanu valstu, šinī gadījumā Krievijas valsts uzbūvē.

Akadēmiskiem un uzmanīgiem pretkrievisma teorētiķiem, piemēram, būtu ļoti nozīmīgi izšķirt, vai krieviem šī dziņa piemīt kā iedzimtība vai ari kā kulturāli nacionāls mantojums. Tad arī nozīmīgi būtu uzzināt, vai šī lielkrievu lielummānija piemīt visiem lielkrieviem vai tikai lielkrievu valdniekiem. Ja tā piemīt lielkrievu vadītājām grupām, kādēļ lielākie Krievijas valsts ekspansionisti bija Katrīna Lielā un Staļins? Rurika dinastijas radu raksti ir sarežģīti, bet pašā saknē arī tie nebija krieviski. Turpretim, ja šī apspiešanas un ekspansionisma kāre piemīt visiem lielkrieviem, tad no teorētiskā viedokļa būtu nozīmīgi uzzināt, kādā veidā atšķiras lielkrievu un baltkrievu muziķu uzskati un daba. Jautājumu ir daudz, un teoretizēšana varētu būt liela.

Ja šīs pretkrievu teorijas būtu pierādāmas, tad tas nozīmētu, ka ir atrasts un izolēts viens vēstures likums jeb determinisma faktors. Tas būtu liels sasniegums, un vēsture kļūtu pareģojama un, zīmējoties uz Latviju, pareģota. Tad nebūtu vairs jautājuma, vai latviešiem būs nākotne, bet gan, kādēļ tiem bijusi pagātne. Tad pat skaļas balsis un dusmīgi vārdi būtu lieki.

Laimīgā kārtā latviešiem šāda veida iedzimtības jeb nacionāla mantojuma teorijas ir apšaubāmas. Ja vēsture radusies nelokāmu likumu rezultātā, tad polītikai tautu likteņos nav nozīmes. Tā kā tautu dzīvē nav iedomājama bez polītikas, tad racionālā plāksnē ar determinisma teorijām jāoperē ļoti uzmanīgi. Padomju Savienība ir polītisks iestādījums. Komunisms ir polītiska ideja. Ļeņins, Staļins un Chruščovs bija polītiķi. Bet šeit ir viens āķītis. Teikt, ka kaut kas ir polītiska problēma, nenozīmē teikt, ka tā ir viegla problēma vai pat atrisināma problēma. Bet tas nozīmē, ka katra polītiska problēma ir pakļauta cilvēcīgām vājībām un fortūnas cietsirdībai. Polītika ir divpusīgs zobens − tā ir ietekmējama ar morāliskiem un racionāliem argumentiem, bet tā var arī būt upuris intrigām, viltum un tumšiem un kļūdainiem motīviem.

Ja mēs meklējam atbildi uz jautājumu par krievu ieplūšanu Latvijā, tad to meklēt kaut kādos krievu dvēseles tumšos kambaros būtu maldīgi un sterili. Ja uz šo jautājumu rodama atbilde, tad tā slēpjas Kremļa labirintiskos koridoros. Piedēvēt krieviem kā tautai kaut kādas ekspansionisma dziņas nozīmē aizmirst, ka krievu tauta kā tāda nekad kungs nav bijusi savā zemē un tās domas un vēlēšanās nekad nav konsultētas. Vai Kremlis jebkad tieši nolēmis pārkrievot Baltijas tautas, nav zināms, bet, protams, iespējams, ka tāds lēmums kādreiz bijis. Mēs zinām, ka Kremlis ir lēmis industrializēt Baltijas telpu, un no šī lēmuma izriet krievu ieplūšana Latvijā. Bet šai lietai ir arī vēl cita plāksne. Kremlis ir arī lēmis industrializēt Sibīriju un Āzijas republikas, bet krievi tur ne labprāt brauc. Latvija pievelk krievus tādēļ, ka dzīve tur ir patīkamāka, varbūt pat brīvāka un no materiālā viedokļa izdevīgāka nekā Iekškrievijā. Citiem vārdiem krievi, kas ieplūst Latvijā ir sava veida bēgļi.

Saprast krievu ieplūšanu, protams, nenozīmē pārkrievošanās briesmu novēršanu. Novērst var tikai nesakarīgu runāšanu.

 

Andrievs Ezergailis

Jaunā Gaita