Jaunā Gaita nr. 84, 1971

 

No kura stāva mēs runājam? Dialogus var iedalīt pa stāviem. Teiksim, pirmā stāva dialogs.

Pirmajā stāvā runā aklais ar aklo, kurlais ar kurlo, ēdējs ar ēdēju, gulētājs ar gulētāju. Te pieder runas par laiku un slimībām, par to, cik bērniņš gudrs un cik kaimiņu Jūle nekrietni izdarījusies.

Kāpēc daudzi cilvēki nevar sarunāties, iesākt un apklust? Pavediens pārtrūkst. Nav par ko runāt. Tāpēc, ka viņi runā katrs savā stāvā.

Viens runā pirmajā, otrs – otrajā. Ko var pateikt caur grīdu? Ko var dzirdēt caur griestiem?

Citā stāvā runā asāks prāts un lokanāka mēle. Tur spēlē tenisu ar vārdu bumbiņām. Sitiens prasa atsitienu, atsitiens – pretsitienu. Tur veikli servē un atņem, gremdē un bloķē. Tur mīt ekvilibristi un vārdu žonglieri. Tur aiz vārdiem slēpjas kā Goldoni komēdijās aiz puķu podiem. Tur spēlē vistiņas. Vārdi flirtē, patskaņi koķetē, līdzskaņi amizējas. Tur stāsta anekdotes. Rotaļīgā gaismā spīd – vārdu mānīgās mozaīkas. Vai šīs piparkūkas ēdīs vai ar tām dekorēs eglīti? Vai šovakar runāsim kardamonu, kanēli vai vanīliju?

Kādā citā stāvā runā maizi. Runā pašcepto maizi. Vārdu, ko pats iejāva citos vārdos, pats gaidīja, kad rūgs. Pats lika uz lizes un šāva krāsnī. Jā, garoza ir atlekusi, šoreiz garoza ir atlekusi, bet abrā rūgst atkal, un vairs neatleks. Tur runā arī akmeņus. Akmeņus, ar kuriem logus dauza, un akmeņus, ko pamatā liek.

Tur runā brezentu. Lai lietus netek cauri. Un, ja tur runā mežģīnes, tad tur runā arī adāmās adatas.

Un šie nav vienīgie stāvi, varbūt arī secība ir cita. Bet zini, mēle, ka vārds ir dienišķā maize, enerģijas nesējs, manas enerģijas nesējs, tev nesējs.

Kad man pietrūks spēka, vai tavi vārdi atnāks un man palīdzēs? Kad mani vārdi būs Jairus meitiņa, vai tavi vārdi būs Jēzus Nācarietis ?

Vai tavi vārdi mani uzcels no miroņiem?

 

*

Un pēkšņi sāka runāt par savu dārgumiņu. It kā visu laiku kāda stīga iekšā skanējusi, nevienam citam ne manāma, ne zināma. Vai nav vienalga, kas runāja? Bet pēkšņi sāka runāt par savu dārgumiņu.

Šodien vēroju simpātijas. Šodien man ir simpātiju diena.

Kad no rīta pamostos, var redzēt, kā plauktos stīgo grāmatas, viņas cita citu meklē – savīties, saskarties, būt tuvumā. Visa istaba ir pilna lielas sirsnības. Majakovskim ir Voiničas Dundura ievainotais gars, bet manā istabā viņi šorīt sarunājas neparasti gaiši un apskaidroti. Ļešjas Ukrainkas sāpe meklē Nikolaju Ostrovski. Hamsuna Ceļinieks klusu koklē, un visi ziemeļnieku meļi pulcējas. Viņi melo skaisti un aizrautīgi, un, kad es eju cauri bibliotēkai, visa istaba ir staru pierežģota. Es lienu simpātiju tīklojumā. Es, dzīvais, te esmu lieks, bet es jūtos labi, viņi mani neievēro, bet es šodien redzu visu. Jaunsudrabiņš no balkona met spiningu saulē. Koridorā stāv Brigaderes Annele, pastaliņas sakaltušas un acīs Iršu dārza dievs.

Jūs, mīļie, kas dzīvē nekad nesatikāties, jūs esat ienākuši manā rītā, manā Simpātiju rītā. Svētiet manas locītavu saites, arī es gribu smagi nest!

Citdien kāpņu telpa bija tukša, bet šodien es viņus visus redzu, – tos, kas bija vienmēr gribējuši piezvanīt pie manām durvīm. Pirmajā, otrajā un visos stāvos ir daudz cilvēku, pareizāk sakot – tie nav viņi, tā ir viņu lielā vēlēšanās nospiest manu zvana pogu. Viņi cits citu neredz, viņi nāk un iet, cits citam garām un cauri, klusi un priecīgi, ka viņus neviens neredz. Bet es redzu. Redzu ziedus, kurus tev gribēja atnest, bet neatnesa, augļus, kurus gribēja dāvināt, bet neiedāvināja. Jo vienaldzībā atzīstas viegli, bet mīlestību slēpj. Mīlestība ir putna ligzda mežā, bailīga un noslēpusies.

Bet šodien ir lielā simpātiju diena un nepārtraukti skan zvans pie tavām durvīm. Tu to nedzirdi? Tava pastkastīte ir pilna vēstulēm. Vai viņu tur nav? Tad saproti jel, ka šodien ir lielā simpātiju diena, un pieņem viņus visus, atceries viņus visus, kas uz tevi ir garu ceļu nākuši un pie durvīm sakautrējušies, daudzreiz nākuši un nav atnākuši. Vai tu izgāji pretī? Tad izej šodien. Un saki: es, cilvēciņš, – kā lai es sevi sadalu jums, kas mani klusībā esat cienījuši?

Šodien ir tā diena, kad es redzu cilvēku starojumu.

Pie mūsu nama apstājās taksometrs. Izkāpa meitene un aizgāja tā, kā tikai meitenes to prot. Kad es, iekāpu taksometrā, tā meitene vēl tur bija. Šofera acīs vēl bija viņas matu lente un ausīs viņas smiekli. Jā, viņa mācēja ar viņu runāt, tādu meiteni viņš nebija vedis. Viņa iekāpa mašīnā kā Jāņu vakars un bija tik īslaicīga. Viņa rokā vēl bija viņas dotā nauda, bet skaitītāja cipari bija izbiruši uz grīdas. Viņš tos nelasīja augšā un varbūt neredzēja ari mani iekāpjam. Viņa bija aizgājusi kā motors no mašīnas, kā riepa no riteņa, un startera atslēdziņa raudāja. Es to visu skaidri jutu šajā brīdī un zināju, ka no šī brīža viņš vēros ne ceļu, bet trotuārus. Taču vairs neatradīs. Un, ja ieraudzīs, tad krustojumā aiz sarkaniem semaforiem. Tādas meitenes vienmēr parādās aiz sarkaniem semaforiem. Un tieši tad, kad tu esi pie stūres.

Un, kad pie manis nāk, vai man neviena nav, kam atzīties?

– Savu kliņģeri es tev gribēju dot, bet suns apēda.

– Savu cepuri es tev gribēju dot, bet vējš mani tev aizrāva garām.

– Saulespuķi pie tava loga es iesēju, bet togad bija sausa vasara.

– Daudzus gadus es lūdzu vēju tavai brigantīnai, vai tu nezināji?

– Tevi es esmu cienījis kā burbuli saulē, kā naktstauriņu ugunī, kā sērkociņu vējā.

– Es esmu mīlējis baložus. To dziesma kā tavs vārds skan ar U.

– Ko es tev, vecomāt, esmu vēlējis? Toreiz, pēdējo reiz – vieglas smiltis. Vai tev tika no tā vieglāk?

–  Bet tevis man bija žēl. Tu biji kā stirnu bērns, es redzēju, ka tev ir atņēmuši mežu. Bet tu neaizbēgi. Savus bērnus tu baro ar veikala pienu.

Uz visiem jums es esmu palicis pusceļā.

Nu zvanu pie durvīm: savu nepateikto gribēju pateikt – cik mēs tuvu bijām.

 

*

Katrai dienai ir savs vārds. Tas atnāk dažreiz kā melodisks motīvs, uzpeld, pārņem un neatstājas.

Skaidas...

Mašīna brauca pa ielu, un pāris ēveļskaidu vējš izrāva no kravas un nesa pa gaisu man pāri.

Viena skaida pazuda pilsētas bezgalībā, bet man nu smaržo visa diena. Skaidas man ir dzīves vitālākā zīme. Un nemaz nav savādi, ka skaidu smarža man – no tā zārka. Tas stāvēja klētsaugšā skaidu pilns, un mēs tam izdauzījām zaru caurumus. Mēs klētsaugšā spēlējām jūrniekus, un vectēva nāve man nelikās bēdīga: viņš aizkuģoja un nogrima mūsu šķirstā diezin kur. Tikai skaidu smarža palikusi.

Man patīk, kā skaidas griežas virpuļos. Tās man atgādina lipsi, bolero, ča-ča-ča.

Tā skrullējas apiņu stīgas, ūsu galos tā ripuļos griežas lielība, un, kad es redzu sivēnu astes, man kļūst priecīgi.

Galvenais, tad es varu daudz strādāt. Varbūt tieši tāpēc, ka skaidas smaržo pēc darba. Es atceros veco laivu meistaru mūsciemā. Viņa cepure, viņa istaba un pat viņa suns smaržoja pēc skaidām.

Es eju pa trotuāru un redzu, kā svīķurbis griežas klucī, apaļi nesdams augšup mazus aplīšus, un vecais Miklāvs saka: – Nu, puika, atmini manu mīklu – „Auniņš d... ripultiņus”.

Skaidu smarža allaž man sajaucas ar žāvētu reņģu smaržu. Milzīgās skaidu kaudzes zivju fabrikas sētā, mēs, trīs puikas, kaudzes galā sitam kārtis, aiz sētas jūra, debesīs brēc kaijas, bet lejā sver un sāla, un žāvē, dūmi griežas, un sargs lamājas pilnā rīklē – sola ādu pār acīm nomaukt. Māte smaržoja pēc skaidām un žāvētām reņģēm, un vecāmāte; man liekas, ka visas vecvecmāmuļas tur aizsaulē staigā, skaidu smaržās satinušās, un žāvē vecajam Pēterim reņģes.

Tagad nāk modē skaidu paneļi. Tā man liekas drausmīga vardarbība. Es iedomājos mazas koka drupiņas saspiestajā plaknē blakus citām drupatām no cita koka un citas koksnes, ar kaut kādu mākslīgu līmi zem preses salīmētas kopā, un tikai šī līme tās satur, nekas cits. Kā pārprastā laulībā. Kā aprēķina draudzībā.

Skaidrs, ka šai līmei ir cita formula. Turklāt daudz vienkāršāka par manējo. Neorganiskas vielas formula. Bet koka skaidiņa ir organisks savienojums. Ozola skaidas formula nav vēl uzrakstīta.

Bērza skaida ir mana māsa, tikpat dzīva un organiska kā es. Es šo skaidu pazīstu un cienu, kad to, sulas urbjot, izrauj no bērza dzīvās miesas. Lai tā satrūd pie sava bērza saknēm, pārvēršas zemē, izkūst sulā un atkal kāpj zaros, bet paneli mēs nemīlam. Tas ir mehānisks savienojums. Tas ir plakans. Un visriebīgākā ir līme, kas satur kopā – mākslīgā un neorganiskā. Man patīk skaida, kas atšķelta no sava koka, savu vērtību nezaudē. Grozu sapin bez līmes, bez naglām. Skals pie skala un no viena koka. Un tas ir skaists!

Pret skalu, kas sadeg sprakšķēdams, es izjūtu tikpat lielu cieņu kā pret pašu priedi.

Kad es guļu skaidu čupā, man liekas, ka ikkatra skaida ap mani elpo – brīvi elpo un pašapzinīgi. Kā sava koka delegāti svešas pasaules asamblejā.

Man Liekas, ka viņi aizstāvēs katrs savu koku. Apvienoto Koku organizācijas šķirotavās, zāģētavās un malkas laukumā.

Neļaus lapegli mest upē pludināt un noslīcināt, jo lapegle ir smagākais mūsu zemes koks un upe to pazudinās.

Neļaus oša koku atdot malkā, kamēr tik daudz vēl priežkoku cirvjkātu un šķipeļkātu izļogās un lūst. Kastaņas skaida aizstāv kastaņas tiesības lapot mozaīkā, kur blakus lielajām lapām ir mazas lapiņas, kaut arī to nekā un nekādi nesaprot bērzs un egle. Bet sēru bērzs drīkst savus zarus liekt lejup, tāpēc viņš savām skaidām ir visskaistākais bērzs pasaulē.

Kad es guļu tādā skaidu čupā, tad esmu kā mežā un ap mani ir tūkstošiem koku. Un tad man liekas: ja es būtu skaida, tikai plika skaida, – arī tad es savu vērtību nezaudētu, jo esmu skaida no tā koka, kam ir saknes.

Tajā nokaltušajā zarā vārna ķērc, bet tajā lokanajā pakārta sulu pudele. Es redzu vīrus ar zāģiem, urbjiem un cirvjiem. Tie iet uz mežu. Skaidas lido. To ir pilna pasaule. Un skaidas man ir dzīves vitālā zīme.

 

Jaunā Gaita