Jaunā Gaita nr. 88, 1972

 

Valerija Baltiņa

PAR DZEJU

 

Latviešu valodā vārds „dzeja” ir nozīmē tuvs vārdiem „dzeinis, dzija” – no atsevišķām šķiedrām grodi savīts, ritināts pavediens, aukla. Dzeju var saistīt arī ar vārdu „dzīt - dziedēt”, jo dzeja spēj „brūces dziedēt”, bet dzeja spēj arī dzelt.

Vārdam „dzelt” morfoloģiski vismazāk sakara ar vārdu „dzeja”, taču būtiski varbūt visvairāk, jo dzeja, šis atsevišķu smalku šķiedru savērptais, ritinātais pavediens, apritinās ap cilvēka prātu un sirdi un to sasien, reizēm sāpīgi, teiksim dzeļ, jo dzeja kā roze nav bez dzeloņa.

Ne katra dzeja spēj dzelt, bet, piemēram, Veronikas Strēlertes dzejolis „Nabadzība” dzeļ:

Arvienu skopāka top dvēsles maize,
Ap sīkām druskām skrubināmies klusi,
Un visus sapņus noķer peļu slazds.

Kur aizlidojis pavasara strazds?
Vai dzirdat? Bēru lakstīgala pogā
Un nabagmājas puķes uzzied logā.

Šā dzejoļa atskabargaino pavedienu katrs mēģinās atraisīt, atšķetināt savā īpatā veidā un mākā.

Dzejniece te runā simbolu valodā un lieto priekšstatus, aiz kuŗiem stāv dažādi tulkojams saturs.

Par kādu nabadzību dzejniece runā? Vai domāts atsevišķa indivīda gara apsīkums? Vai runāts par cilvēku, kam dvēseles maize sabirzusi druskās, un viņa sapņi vairs nelido, bet tie pieplakuši zemei un noķerami peļu slazdā? Jeb šī nabadzība ir mūsu svešumā izklīdušās tautas dzīvošanas gala tuvums, ko jau apzvana bēŗu lakstīgala? Varbūt šai nabadzībā apdzejots mūsu dzīvojamais laiks, kur cilvēka nemiera prāts, viņa radītais techniskais progress un atklājumi, kas zina, vai neved pretī iznīcībai, bet telpa, kuŗā patveŗas viņa personīgā brīvība, kļūst arvien šaurāka. Vai tā kļūs par nabagmāju?

Katrs no šiem tulkojumiem iespējams. Tā ir dzejas dzīvība un burvība, ka ap to var dažādi „burties” un tomēr dažkārt neatburt, vai katrs to atbuŗ pēc sava prāta prasmes; un pret to arī nebūtu ko iebilst.

Taču dzejnieka varā ir rādīt pasauli, izjūtas un atziņu daudzveidīgumu, reizumis neskatītā, reizumis neizprotamā tvērumā.

Kā uztversim Strēlertes dzejoli „Dzelmē grimis dievnams”?

Pie teiku ezera stāv aizsapņojies gans,
no dziļumiem dun dobji ēnu zvans.

Dzelmē grimis dievnams,
Zemes saulei bēdzis,
Zaļas vaŗa durvis
Mūžos cieti slēdzis.

Vaska sveces margo,
Spulgo zila rūts,
Viļņu ērģelnieka
Sērā dziesma dūc.

Dzelmē grimis dievnams –
Vai kāds piemin to?
Mēmu zivju pulkiem
Svētnieks sprediķo.

Nodziest gaismas svītras
Ūdens spogulim,
Tikai zvana mēle
Nerimēja dim:

„Dzelmē grimis dievnams
Sauc’ un gaida jūs!
Dzelžu gailis tornī
Nemodināts rūs.

Akmens mūri straumes
Aļģu audiem auž,
Trauslu Dieva maizi
Ūdens žurka grauž.”

Pie teiku ezera stāv aizsapņojies gans,
No dziļumiem dun tumši ēnu zvans.

Kas ir šis nogrimušais dievnams? Kas ir šis ēnu zvans, kas dziļumos dun? Un aizsapņojies gans, kas nespēj atrauties no teiku ezera krasta? Arī šeit iespējami dažādi „pavediena atritinājumi”, dzejas iztulkojumi. Saskatīsim dzelmes svētniekā dzejnieku un ganā dzejas brīnumam atvērtu cilvēka dvēseli. Viņus abus tur kā gūstā dzelmē grimušā dievnama burvība. Šo dievnamu nevar izcelt, bet par viņu var „sprediķi turēt”, un sprediķī var klausīties dzejas mīļotājs, kuŗa dvēseli dzejnieks dzeļ un dziedē.

Kas tad ir dzejnieks? Fricis Bārda saka, ka dzejniekam „viss dziļāk un skaidrāk svērts”. 18. un 19. gs. dzejniekā saskatīja pravieti, kas ar savu dzeju bija atbildīgs cilvēces priekšā. Cilvēces cieņa atradās viņa rokās, jo ar dzejnieka vārdu cilvēce varēja tikt gremdēta vai celta, „Dzejas svētā maģija kalpo kādam gudram pasaules plānam”, sacīja Šillers. Mūsu dzejnieks K. Skalbe sacījis, ka dzejnieka uzdevums ir celt cilvēka sirdi pāri ikdienas stingajam līmenim, likt viņam dzirdēt pāri trokšņiem klusuma meldijas, atrast aiz chaosa visumā iemūžinātu likumību, vest pretim labākas, īstākas dzīves dzīvošanai, iet kultūras ceļu. Arī Skalbes tvērumā dzejniekam pravietiska misija.

Lai kā, bet 20. gs. otras puses dzejnieku vairs nevar saukt par pravieti vai tautas vadītāju. Mūsu dienās grūti sameklēt kādu tautu, kuŗas dzejnieks būtu šīs tautas gara vadonis. Ir mums lieli dzejnieki, bet viņi mēdz būt arī lieli savrupnieki un savrup nostājas arī viņu dzeja.

Pakavēsimies pie dažām īpatām iezīmēm Vakareiropas dzejā, no kuŗas nav atdalāms arī latviešu dzejnieks un viņa dzeja, kas pakļauta un labprāt pakļaujas visām svešām ietekmēm. 20. gs. dzejnieks ir sakņojies sevī un savā dzīvojamā dienā. Viņu mēdz dēvēt par cilvēciskā individuālisma dzejnieku, kas gremdējas savas dvēseles neapzinātajās dzīlēs un dažkārt ceļ ārā psīchedeliskās krāsās spulgojošu pasauli. Šo 20. gs. dzeju raksturo liela uzdrīkstēšanās, sacelšanās un brīvība, kas reizumis pārvēršas anarchijā. Tā arī amerikāņu dzejnieks Audens, ko dēvē par Amerikas dzejas dvēseli, saka, ka jaunie dzejnieki rada anarchiju, nevis mākslu. Viņi noārda „vecās labās robežas’’ un izārda ceļus un takas, bet viņi arī rāda, ka pasaulē var iet arī bez ceļa un takas, vai arī, ka pasaule ir daudz nestaigātu ceļu un taku. 20. gs. dzejniekiem dažkārt pasaule sākas aiz apvāršņa, bez ceļa, un viņi labi jūtas džungļu biezoknī. Viņi var pārmest, ka viņu džungļos meklē torņveida īres namus.

Ir dzejnieki, kas pasniedz savu dzeju kā dīvainus ziedus un dzelkšņainus zarus, tā ir mūsu nelaime, ja mēs to vietā sagaidām apaļas salātu galviņas.

Ierastā pasaule mūsdienu dzejnieka skatā pārmainās jaunatklātā, neierastā zemē, kas eksistē reizēm kaut kādā nekurienē. Viņa dzeja bieži ir pustoņu, pusēnu variācija, ainu mozaīka, dzejisku gleznu virkne, saplosītu izjūtu, saplucinātu iespaidu ņirboņa. Aiz šīs dzejas pavīd komplicēts, nervozs, izsmalcināts, neizprasts un nesaprotams, vientuļais šāsdienas cilvēks. Labi to raksturo Baibas Bičoles dzejolis „Padoms gleznotājam” dzejoļu krājumā Ceļos.

PADOMS GLEZNOTĀJAM

Ar lietu iekaŗos
jumtu un koku ķekaros,
ar vēju, ar sauli iekūstu ielās,

tu brīnies un zūdies,
ka manu seju nevari
audeklā tvert,

– glezno šīs kustības, ņirbu
mijas mirklī,
tumsas lēcienu gaismā
un atlocīšanos atpakaļ.

 

Tāda ir mūsdienu dzejas seja, kas atklājas vaibstu un vaikstu kustībā, izjūtu ņirbīgajā daudzveidībā, mirkļa mainīgumā, tumsas negantā pāršķelšanā, vijīgā plūsmā. Tur nav cietas zemes kur nostāties. Taču vai reizumis nevar iztikt arī bez zemes un dalīties tādās neparastībās kādas parādās, piem., Bičoles dzejoļu krājumā Ceļos, tur „nakti sakapā druskās, rīts cilā krēpes pār jumtiem, zirga zviedziens palo aiz loga, šodienai pieši pie papēžiem” (32. lp.). Tur arī tumsa „pārsprākst ar paukšķi, koki salecas, nami apmetas augšpēdus un stāv uz dūmu pirkstgaliem” (23 .lp.). Šāda dzeja, kur pasaule tik dīvaini konkretizēta, apmulsina. Mums dažkārt nav laika šo apmulsumu izkliedēt un vai nu tādēļ, vai cita iemesla dēļ, dažs nosaka, ka viņam vienkārši nepatīk šāda dzeja, un viņš negrib nekā par to dzirdēt. Bet ļaudis, kas zina tikai to, kas viņiem patīk, nezina, kas pasaulē un laika tecējumā notiek. Viņi nesadzird arī Bičoles himnu, kas dziedāta cilvēka miesai; to viņa dzied ar pirmatnīgu erotikas kvēli, „izdvašodama” to savā dzejā ar vasaras saules sakarsētās zemes svelmi. Miesas aplaimotājas un verdzinātājas neatvairāmā vara dzīva „izlec” no viņas dzejas rindām un iejūk auglīgās dzīvības plūdumā un nāves apjautā, taustīdamās pēc visuma sirdspukstiem.

Jāsaka, ka svešumā mūsu dzeja idejiski dzīvo ar sava laika prātu un neprātu, ar tā traģismu vai arī iet pret to.

Pret sava laika gājējiem un šo gājēju dzīves izjūtu raksturīgi izteicies jau 19. gs. sākumā vācu dzejnieks Büchners savā „negātīvajā” pasakā par cilvēka bērna likteni. Šī vecmāmiņas stāstītā pasaka bez laimīgām beigām atstāj raudošo cilvēka bērnu izmisuma vientulībā. Šī pasaka atgādina Zinaīdas Lazdas dzejoli „Bērns drupās”.

Angļu un amerikāņu dzejā šī izjūta izteikta vārdā the outsider – nepiederīgais, svešinieks, kas savu pasaules izjūtu izpauž īgnumā. Reizēm mēs negribam pieņemt šos īgniķus un viņu izjūtu, bet viņi eksistē kā Büchnera un Zinaīdas Lazdas bārenis. Ja šādi cilvēki ir dzejnieki, tad viņi sacer dzeju, kuŗā absurdais ir viņu pasaules patiesība un illūzijas – īstenība. Illūzijās top dzīve, ja dažas no šīm illūzijām pieņem veidu un tēlu, tad tā ir īstenība, saka Audiberti.

Mūsu dzeja ir subjektīva, bieži auksta un smaga kā dārgakmeņi, no kuŗiem nevar paēst, bet subjektīvais tāpat kā dārgakmeņi dzīvē ienes krāšņu daudzveidību un mirdzumu, tā tas arī ir ar šādu dzeju. Subjektīvo, īpatno savrupnieku dzejnieku nemēdz pārraudzīt un vadīt dievi kā vidus un klasisko laiku dzejnieku. Atstāts sev, viņš sāk apļot ap sevi, sāk minēt sevi kā neatminamu mīklu, vai atrod atminējumu uzdodams mīklas, un tā kļūdams lasītājam vēl mīklaināks.

Mūsdienu dzejā pietiekami lielu vietu ieņem arī neglītā notēlošana, kas izvēlēts kā pretpols vai protests „pieņemti” glītajam vai daiļajam. Gan ētiskajā, gan aistētiskajā sfairā dzejnieks redz neglītajā dažkārt vairāk patiesas raksturīgas dzīves izpausmes nekā glītajā, viņš šai sakarā izvēl arī žargona vārdus un „ielas” runu, saskatīdams tajā vairāk spēka. Tā, piem., Krāslavietis dzejolī „Sarūgtinātais” saka:

Pazemīgi,
Bet
Apzinīgi
Aizeju meklēt Dullo Dauku
Jā,
Dullo Dauku es aizeju meklēt.

Vai tad mēs nekā tev nespējam dot?
Vai ar tevi jau tiešām ir ļauni? –
sašutumā sauc mani draugi.

         Ar mani ir ļauni. –

Vispirms man tā ausu vaina
(ai, kāpēc jūs nebeidzat tarkšķēt?).

Un tad vēl tā acu vaina:
– tavu savādo būšanu –
acis neiztur vairs
mūžīgo miglas pūšanu.

Ko jūs no kurla un akla vēl gribat? –
Atstājiet mani vienu –
Vācieties,
         gudrie brāli...

Pie Dullā Daukas es aizeju,
aizeju dulluma mācīties.

Savu sarūgtinājumu jeb protestu Krāslavietis izceļ ar vārdiem: tarkšķēt, savādā būšana, miglas pūšana un izsaucienu: vācieties!

Cieta, metalliska skaņa ir mūsdienu dzejai, kuŗā dažādos veidos dzejnieks apliecina, ka viņš grib būt brīvs. Brīvs no kā? No visa. No tēva, no mātes, no skolām, no pienākuma, no Dieva. Savā brīvībā viņš tomēr dažkārt ir nebrīvs un apmaldījies, iekļuvis kādā dīvainā pazemē, no kurienes viņš neprot atrast ceļu ārā. Krievijā attīstījies dzejas virziens, ko apzīmē ar krievu vārdu saīsinājumu „ņiboņičo” – bez Dieva, bez velna.

Bieži mūsdienu dzejnieks kļūst par vārdu mechaniķi, par strādnieku, kuŗam spalva kļuvusi par mechanisku darba rīku, ar ko viņš pieskrūvē vārdus papīram.

Viņš mēdz arī izvēlēties vēsos statiskos lietvārdus, nevis norises paudējus noriseņus, viņš grib chaosu pakļaut likumam, dinamisko, kustīgo pasauli padarīt statisku, mierīgu un varbūt tādējādi atrast patvērumu savai vientulībai un dzīves bailēm. Piemēram varētu minēt Gunu Ikonu, kuŗas dzejoļu krājums Kodols Daugavas Vanagu godalgots. Viņas dzejolī „Dzirdi” ap 40 lietvārdu un 4 noriseņi.

DZIRDI

Savu ādu pārdotu
pasaules polītirgū
vairāksolīšanā
kā Mikelandželo iekarinātu
(pēc pabeigta darba)
pastarās tiesas stūrī
ar savām dzīslām
(ielocījuma rakstā)
austu jaunās brīvības autus

Dzirdi
Zemzemju slāņos
murmināšana apspiesto
(no Baltijas līdz Balkaniem)
vienotājs esperanto

Sniegos starmeši
putna pēdās
suņi ošņā
apslēptas domas

Skaitu dienas
rožu un ērkšķu kroņus
spēku krājumus
pārgaitai

Vai džetu ātrums nerunā pretī statiskumam? Liekas, ka ne: motors gan izplatījumā joņo, bet cilvēks aizjoņo zemes dzīvei gaŗām, mierīgi sēdēdams.

Tādas ir dažas mūsu modernās dzejas pazīmes, kuŗās atklājas mūsu laiks un tā saturs. No modernās dzejas varētu atdalīt (tās nozari) tā saucamo modes dzeju, kas rāda mūsu laika viendienas gaumi.

Pašlaik modē naturālistiskā tiešumā tverts, pārkairināts erotisms jeb sekss.

Arī mūsu jaunās paaudzes vadītāji nolēmuši savās sanāksmēs iztirzāt ar jauniešiem seksa problēmu latviešu klasiķu darbos un studēt latviešu nerātnās tautasdziesmas.

Savā laikā Latvijas universitātē mūsu lielākais tautasdziesmu pētnieks prof. un dzejnieks Ludis Bērziņš savās lekcijās, iztirzādams tautas dzeju, nekad nepieskārās nerātnajām tautasdziesmām. Arī savos tautasdziesmu semināros viņš tās neiztirzāja, atstādams šo dziesmu krājumu pašu studentu ziņā. Viņš aizrādīja, ka pat mīlestības vārds tautasdziesmās nav daudzināts, jo personīgām jūtām latvietis piegājis ar lielu smalkjūtību un kautru atturību.

Nerātnās tautasdziesmas skandējušas vecas sievas, parasti kāzu trešajā dienā, kad alus mucas bijušas jau krietni paplakušas.

Kautrība, jūtu atturība, personīgo izjūtu tabu ir raksturīga latvieša dvēselei un latviešu klasiķim ne vien pagājušā, bet arī šai gadsimtā.

Mums pazīstams kā iezīmīgs latvietis kautrais puisis Blaumaņa stāstā, kas pārvērtās mēmā preciniekā, jo nevarēja runāt par mīlestību. Tādu latvieti ir rādījis mūsu klasiķis Blaumanis, kuŗa darbos mīlestība un kaislība ir pamatmotīvs. Šai sakarā varam pieminēt arī Anšlava Eglīša prātojumu par mīlestību romānā Cilvēks mežā. Kad Pērse Turaidam jautā: „Kāpēc tu apprecēji mani?”, viņš nezināja ko atbildēt. „Nevarēju taču teikt mīlestības dēļ.” Šim terminam mūsu dienās piemita gluži cita nozīme. Vārdu „mīlestība” rakstīja uz raibi izkrāsotiem automobiļiem, vagoniem, kuŗos varēja iekārtot arī guļas vietas.

Pinkainais jauneklis pacēla gaisā divus pirkstus dakšas veidā un teica: „Mīlestība”.

Turaids kautrējās šo vārdu lietot. Varbūt arī aiz kautrības runājam par seksu, bet ko lai iesāk kautrais latvietis, ja pasaule prasa nekautrību?

Erotiskās dzejas latviešiem kā vītālai tautai nekad nav trūcis, sākot ar tautasdziesmām un beidzot ar mūsu dienām, par tām runājot, jau tika pieminēts Baibas Bičoles erotikas sātinātais krājums Ceļos. Nebūtu jāpaiet arī gaŗām Hertas Kraujas Ardievām vasarai, ko gribētos, drīzāk nosaukt par „Labdienām rudenim”, jo tik līksmi un ar tādām dzīvības gavilēm apsveikts šis dzīves rudens posms, erotikas iezīmēts. Herta Krauja nepieder pie jaunās paaudzes dzejniekiem. Mūsu domāšana gan, diemžēl, pašlaik tā ievirzīta (kas ir nelatviska gultne), ka nozīmīgs ir tikai tas, ko sniedz jaunie, vienalga, cik tas labs, un, ja ir slikts, tad tomēr labs, jo ir jauns. Taču, ja nezinām Hertas Kraujas gadus, tad lasām viņas mīlestības dzeju kā jaunas sievietes kaislu, atdevīgu jūtu atklāsmi, kur mīlestība pārvērtusies par dzīvības gavilēm un sāpēm. Viņas atdevībā iemīlētajam, viņas jūtu vaļsirdībā klausoties, nav jānosarkst, jo viņa „ar zvaigzni kā krustu rokā” cērt tumsā ceļu un meklē dzīvības koku, „kas mūžībai cauri aug.”

Dzejnieku mums ir daudz un dažādu, vienā reizē mēs varam pieminēt tikai dažus un izcelt tikai dažas viņu dzejas iezīmes, ko zīmogo laiks, mode, daudzveidīgi gara strāvojumi un meklējumi. Atsevišķais, katra viena izvēlētais dzejnieks, viņa pasaules tvērums, viņa pārdzīvojums bagātina mūsu pasauli, paveŗ citus apvāršņus mūsu gara skatam.

Ar katru jaunu, īstu dzejnieku mēs sastopamies ar dzīvības nebeidzamo tūkstošiespēju izpausmi, „ar dzīves brīnišķīgo nejaušību”, kā teiktu Astrīde Ivaska vai citā Ivaskas dzejolī:

Ar kādu spēku tu gribi apturēt manu kritienu
pāri ikdienas malai.
(Ziemas tiesa, 76)

Dzejnieks aptur no kritiena ikdienā, kas mūs velk un pievelk ar stipriem sīku rūpju pirkstiem. Ir labi ļaut dzejniekam skart un iešūpot mūsu dvēseles stīgas projām no bīstamās ikdienas, lai dvēsele sāk skanēt kādai jaunai vai aizmirstai izjūtai, domai, priekam. Ir labi būt ganam, kas, aizsapņojies teiku ezera krastā, sadzird dziļumos ēnu zvanu dunam. Viņš nepamet Dieva maizi žurkām un svētdienas sprediķi mēmam zivju pulkam.

Jaunā Gaita