Jaunā Gaita nr. 88, 1972

 

 

GAISMAS APLĪŠI SIGNĀLIZĒ ĪSTENĪBU

Aivars Kalve, Sarkans āboliņa lauks. Stāsti. Rīgā: Liesma, 1971. 240. lp.

Vairākkārt JG recenziju slejās nācies kritiski piezīmēt, ka Latvijā publicētie dzejoļu krājumi, un to pašu varētu mierīgi sacīt arī par stāstu un noveļu krājumiem, izraisa samulsumu: tos kārtojot prīmārais, šķiet, bijis kvantitātes princips, nevis vēlēšanās paškritiski izvērtējot dot labāko no tā, kas "lasītājam pienākas". Autoru individuālās attīstības profili tādos krājumos meklējami kaut kur starp skicēm un "mīļiem" jaunības grēciņiem.

Tādēļ ir ļoti iepriecinoši turēt rokās, izlasīt un neaizmirst Aivara Kalves nesen klajā laisto otru stāstu krājumu Sarkans āboliņa lauks. Šajā krājumā nav tādu lappušu, par kuŗām ir vēlēšanās sacīt: Lieka!

Kalve (dz. 1937.g.) debitēja 1967.g. ar stāstu krājumu Loma. Jau tajā varēja nomanīt daudzsološa talanta rokrakstu, bet ar stāstiem krājumā Sarkans āboliņa lauks viņš izrāvies pāri līmenim, līdz kuŗam paceļas tikai paliekošām literārām vērtībām apveltīta autora sniegumi. Šis krājums liecina par tiem vienmēr gaidītiem un vienmēr nepieciešamajiem pagriezieniem, no kuŗiem literātūras attīstība soli pa solim virzās no pagātnes uz nākotni.

Kas izraisījis vēlmi dot šādu Aivara Kalves autora literārās pozicijas vērtējumu?

Vispirms, lai nepaliktu neatzīmēts: Kalves proza ir rakstīta Latvijas šāsdienas kontekstā, tajā "mūsu puse" un "citi" atrodas tieši tur, kur tiem "jābūt". Bet visas īstenības ir relātīvas, visās īstenībās ieausti sarežģīta šķeterējuma pavedieni. Šiem pavedieniem krāsas iegūšana nāk no augšas, no vides, no spēkā esošām normām; tā ir vispārzināma parādība, reālitāte. Bet pavedieniem ir arī pašiem sava pamatkrāsa; un no tā, cik noturīga, atkarīgs ir arī rakstnieka darba rezultāta noturīgums, tā cilvēciskā un vispārcilvēciskā nozīme. Aivara Kalves jaunā krājuma prozā īstenības pavedienam krāsa nav aizskalota projām kaut kādos nevajadzīgos balināšanas procesos, tā ir īsta un noturīga. Tāpēc "konteksta" nozīme ir nesvarīga. Kalves proza ir literāras izaugsmes procesa rezultāts, kuŗā vispārcilvēciskais kļuvis nozīmīgs, ar robežlīnijām iezīmētais - tikai pozicijas norāde uz laiku un vietu, par ko ir runa. Un tā jāakceptē, ja a priori neatsakāmies no saitēm ar reālitāti. Bet visos "laikos" un "vietās", visās "reālitātēs" serde un galvenais pavediens ir cilvēks, jo arī reālitāte izriet no cilvēka, kas savu laiku un vietu redz kā cilvēks. Tas nekad nekļūst par seismografisko svārstību objektīvu reģistrētāju aparātu vai ideālu konstrukciju kādā mechaniskā plānā.

Krājumā Sarkans āboliņa lauks Kalve nostājas mums priekšā kā autors, kas vielu - valodu un situācijas cilvēku dzīvē - pakļāvis literāra darba veidošanas mērķim. Valoda viņam klausa, un viņa rokai paklausīgi padevušās arī no valodas veidotās ainas, cilvēku portreti un vides izgaismojumi, kas viss kopā veido gribēto veselumu. Bet, vienlaicīgi, Kalve ir arī samērā prasīgs autors. Viņš nāk pie lasītājiem un aicina tos līdz radošajā procesā. Lai lasītu un pilnībā izjustu Kalves prozas darbu iekšdedzes spēku, vajag, lai arī lasītājs būtu aktīvs, "iesaistīts" un gatavs redzēt dziļāk, gatavs uztvert, ko signālizē Kalves gaismas aplīši, ielaisti īstenībai acīs. Jā, tie signālizē īstenību - un nekādu starpsienu vairs nav.

Lielos un "vēsturiskos" notikumos cilvēks ir materiāls, no kuŗa veido jauno - labu vai sliktu, ir nesvarīgi. Process ir - neskaitāmu sīku reakciju virkne, kur impulsi pārsviežas no cilvēka uz cilvēku un procesa rezultātā aktīvizētais individs darbojas dotā impulsa virzienā, bet arī - tikai iespējamās perspektīvas ietvaros. Šī perspektīva vienmēr ir aprobežota, bet rīcības konsekvences ietiecas citās, personiski pārdzīvojamās "perspektīvās", un tad jautājums vēršas pret jautājumu: Kā bija pareizāk? Un atbildes nav, jo atbilžu nevar būt, atbildes ir bijušas dažādas dažādos laika un vietas nosacītos apstākļos.

Kalves stāstos "Zāģa spēle", "1. Kā bezdelīga ligzdu" un "2. Zem putna spārna" (neskaidrs, kāpēc autors lieto šādu "numerāciju") laikmetiskā un cilvēciskā sadursme atainotas literāri ārkārtīgi kāpinātā intensitātē, šie "izgriezumi" ir tiešām "no dzīves": lasot jūtam skaudro sāpi, kas trīc cilvēku dvēselēs, mēģinot veselumā pārveidot pretrunīgo un nesavienojamo. Un vēl viena dimensija: jaunā paaudze, kas prasa norēķinus par tēvu un māšu rīcību toreiz, kad viņi bija jauni, bet rīkojās tā, ka lēse beigu beigās būs maksājama tiem, ko toreiz neviens nezināja esam ceļā uz īstenību.

Kalve nerīkojas ar savu materiālu brutāli, viņš uzticas lasītājam un samierinās ar ieskicējumiem, kam izgaismot problēmu. Stāstā "1. Kā bezdelīga ligzdu" Kalve to, piemēram, dara ar šādiem īsiem teikumiem:

Viņi rakstīja līniju burtnīcās: 'Volfgangs Amadejs Mocarts'. Visa klase - deviņi zēni un trīspadsmit meitenes, divi no viņu klases aizgāja kaŗa pirmajās dienās, piecus paņēma leģionā, Daunis izpirkās ar speķi.

Šie ieskicējumi, gaismas aplīši uz īstenības vaiga, vienmēr mainoties gadu plāksnēm, šķautnei saslienoties pret šķautni, vispār raksturīgi Kalves prozai, bet šajā stāstā kāpinājums ir gandrīz vai neizturami intensīvs, lasot rodas gluži vīzuāla aina: liekas, dzirksts lec no ciņa uz cini, iedegas gaisma, izgaismo, lec tālāk, aina ieplūst ainā, bet, dzirkstij dziestot, tumsa kļūst vēl melnāka; tad jauna dzirksts, jauns izgaismojums - sit pa maņām, smadzenes strādā izmisīgi, lai apvienotu, bet nāk jauna aina un papildina, rauj līdz.

Ne jau visos stāstos līdzīgi sakāpināts literārs veikums. Krājuma beidzamās deviņas miniatūras ir ar līdzīgām radošās metodes iezīmēm, bet vietumis pietuvojas miniatūru rakstītāju tradicionālajam sīkdaļu, "dzīves sīkumu" aprakstam, taču šīm miniatūrām nav nekā kopīga ar "minitūristu" turpat vai klasisko dabas liriku prozā. Tās ir, joprojām, īstenības skices ar īstu, dzīvu, reālu cilvēku (vai vairākiem) izgaismojuma centrā.

Kalves cilvēki ir "ikdienas cilvēki", "nevaroņi" (taču ne "antivaroņi"). Tie ir dažādi. Tur ir kaŗa jukās pazuduša, varbūt partizānu gaitās aizgājuša leģionāra jauniņā sieva, iedzīta uzticības, apslāpētu kaislību un vīramātes uzraudzības strupceļā ("Zāģa spēle"). Tur ir vecs saimnieks, kas kļuvis par kolchoza priekšnieku ("Sarkans āboliņa lauks"). Tur "mūžīgā meitene" ("Ullīte"), kas piedeŗ daudziem un no kuŗas visi aiziet. Tur - lielais stiprinieks, šoferis Gaspars, kam aizdegas siena vezums, kas negribot kļūst varonis, un viņam blakus meitene, kuŗa šķūnītī sienā gulēdama bubina ("Ugunsdancis"):

- .., kad tu nāc pie manis .., kad tu esi pie manis .., kad tu aizej no manis ... kad tu nāc pie manis .., kad tu esi pie manis ... kad tu bēdz no manis...

(Tā ir vieta Kalves grāmatā, kur viņa proza ļoti tuva un radnieciska Montas Kromas dzejai krājumā Lūpas. Tu. Lūpas. Es. Piemēram citāts:

Kad mēs negribējām ieņudzēt dunošā ielā...
Kad mēs gribējām atgriezties atpakaļ uz šīs salas...
Kad mēs meklējām, kad neatradām vairs šo salu...
Kad mēs sapratām - arī mēs ejam šai salai cauri...

Bet šī radniecība ir tikai šķitums - jaunā meklētāju pēkšņa saskriešanās, mainot virzienu uz ielas, ceļā uz meklējamo.) Kas ir tas labais un jaunais, ko autors var dot literātūrai, lai devums bagātinātu nepieciešamo daudzveidību, vairotu īstenības izgaismoto šķautņu daudzumu? Taču laikam: ka autors uzraksta kaut ko, kas negaršo pēc brūvējuma, kas nav viņa paša; ka tajā nepeld šabloni; ka pats stāstījums netek pa jau citu sulās nodzeltējušu krūzes šņibīti. Ja tas tā, tad nobeigsim šīs piezīmes pēc Aivara Kalves grāmatas Sarkans āboliņa lauks izlasīšanas ar konstatējumu: Te viņš ir, Aivars Kalve. Savā līdzenumā. Vai arī savā kalnā.

 

Gunars Irbe

Jaunā Gaita