Jaunā Gaita nr. 88, 1972

 

 

"KĀ JAU VAKAR AIZRĀDĪJU..."

Jūlijs Ķipers, Saulespuķe griežas pret sauli. Dzeja. Rīgā: Liesma, 1971. 101 lp.

Ja var ticēt leģendai, Luiss de Leons, kas četrus gadus nonīka spāņu inkvizīcijas cietumos un beidzot tomēr pārliecināja inkvizītorus par savu nevainojamo pareizticību, atsāka lekcijas Salamankas universitātē ar teikumu "Kā jau vakar redzējām" vai tml. Kaut kas uz to pusi vērojams arī Ķipera biografijā, ko grāmatiņas priekšvārdos skicējis Andrejs Balodis, un šai krājumā sakopotajās vārsmās.

Tikko minēto spānieti turēja aizdomās viņa žīdiskās cilmes (un varbūt arī zināmu rakstura īpašību) dēļ; latvieti droši vien tādēļ, ka viņš bija Staļina tīrīšanas akciju vadītājiem nevēlams nekrievs, pie tam tāds, kas kaut cik redzējis pasauli resp. "buržujisko" Latviju un pirmshitlerisko Vāciju. Ķipers partijas labā visādi centies un cīnījies, bet 1937.g. par šīm pūlēm, tā sakot, saņēmis pamatīgu spērienu sēžamvietā. Minētajā gadā viņu "nepamatoti represē, un no 1939.-1956. gadam viņš strādā Noriļskā." (7.lp.) Ķipers rehabilitēts tikai piecdesmitajos gados. Viņš atgriezies Latvijā, dzīvo Rīgā, ir "personālais pensionārs" un šo to raksta. Ķipers tātad piemeklēts daudz smagāk nekā Luiss de Leons, jo rehabilitācija nākusi pēc notiesāšanas un daudz ilgākas nīkšanas "inkvizīcijas cietumos". Tomēr arī Ķipers vēl joprojām pareizticīgs:

Taču kā īsts komūnists viņš arī šai smagajā un nepelnītajā dzīves pārbaudē nezaudē ticību taisnības uzvarai, nekļūst neuzticīgs revolūcijas mērķiem, saglabā optimismu un spēku .... Autors visu savu mūžu veltījis strādnieku cīņai, partijai, atrazdams vienmēr spēku tās dzīvinošajā gaismā, tāpat kā saulespuķe, kas savu ziedu vienmēr pavērš pretī saules siltajam starojumam. (7.-9.lp.)

Ķipers gan necilāka personība nekā minētais spānietis, ar ko drīzāk varētu mēroties talantīgais, bet varen ortodoksais Ojārs Vācietis (kas arī nav varējis izvairīties no "inkvizīcijas" aizdomām). Krājumā sakopotie dzejoļi, kas aptveŗ laika posmu no agrajiem divdesmitiem līdz vēlajiem sešdesmitiem gadiem, liecina par visai ordināru mentālitāti bez diezkādas literārās apdāvinātības. Būtu aplam apgalvot, ka Ķiperam nav nemaz "ķēriena" uz dzejošanu, bet skaidrs, ka jārunā par talantiņu, nevis par talantu. Polītiskais darbinieks nepārprotami dominē - varbūt arī attīstījies uz dzejnieka rēķina. Domāšana visai "papagailīgi" dogmatiska. (Šādu dzejoņu netrūkst arī trimdiniekiem, bet samērā labāk tiem klājas Padomju Savienībā.) Dzejošanas paņēmieni vietām īsti diletantiski. Uzmācas salīdzinājums ar Arnolda Apses Saulespuķēm, bet pat šis salīdzinājums Ķiperam patiesībā glaimo. Nekādas līdzības ar Vācieša, Ziedoņa, Belševicas u.c. labākajiem veikumiem. Ķipera produkcijas augstākās virsotnes ir niecīgi pakalniņi, piem.:

Bij sapnis šonakt brīnišķīgs:
pie manis māte atnāca,

ar zemnieksieru mieloja
un sniedza vēstuli...
Kā zvaigžņu debess ziemeļos
bij marku daudz uz aploksnes
un sievas rokraksts dārgs!

Ar smaidu rītā uzmodos
un nopūtos.

(Sapnis, 1942.g., 68.lp.)

Kaut kas jau te ir arī poētiskā snieguma ziņā, bet autora ordinārā personība novirza pārdzīvojumu uz seklu, sentimentālu izteiksmi, nevis uz lielas dzejas intensitāti, krāsainību, svaigumu. Medenis no šādas vielas būtu izdabūjis daudz vairāk.

Reizēm pavīd itin svaigas vārsmas, kas žigli vien novirzās uz banālitāti:

Pavasars vēlīns
ir Taimiras zemē,
un lietus krīt īdzīgs
tundrāja sūnās.
Sirds pārpilna ilgu
pēc dzimtenes birzīm.
Es vējam tad teicu
sveikas nest draugam...
(70.lp.)

Un tā joprojām. Arī no šādām svešumā nometinātā izjūtām Medenis būtu izveidojis nesalīdzināmi labāku dzeju.

Vietām pamācīgas peršas tādā kā Vecā Stendera garā, piem.:

Kas strādā tik par atalgu
un dzer un dzied uz nebēdu, -
vai tādam būt par priekšzīmi
un vadīt ceļā jaunatni?
(86.lp.)

Gadās arī Raiņa dzejas šķīdinājums:

Ir dzīves saturs-darbs,
tas katram atbalsts, prieks.
Ar sirdi darbam pieķeries
tas vienīgs tevi nepievils.
(87.lp.)

Šur tur (piem., 73. un 74.lp.) kaut kas tā kā no Grota "Vēstulēm Solveigai".

Ja agrīnos dzejoļus salīdzina ar vēlajiem ideoloģiskās nokrāsas ziņā, tad lielu atšķirību nemana, lai gan nometinātais Ķipers un rehabilitētais Ķipers ir (tāpat kā Kolridža kāzu viesis) "viedāks un skumīgāks vīrs" nekā divdesmito un trīsdesmito gadu Ķipers. Gandrīz kā "vakar"...

Uzkrītošu pārvērtību nav arī tīri mākslinieciskā ziņā; nekāda īsta progresa vai lūzuma.

 

Gundars Pļavkalns

Jaunā Gaita