Jaunā Gaita nr. 92, 1973

 

 

27.

Latvietis, atgriezies no Austrālijas, žēlojas, ka neesot iznācis satikt turienes slavenāko latviešu gleznotāju. – Vai tad Zusteru? – Nē, Kārli Medni. Amerikā redzēti tikai Medņa 2. šķiras puķu gleznojumi. Mednis varbūt slavenākais, bet Reinis Zusters pats apgalvo, ka viņš esot tas laimīgākais cilvēks pasaulē, jo „es varu gleznot, kā es gribu un kad es gribu, un man vairs nav jāievēro klientu ieskati”.

 

28.

Viktors Eglītis 1920. gadā, rakstot par Rozentāla piemiņas izstādi Rīgā, secina, ka „mākslinieka un viņa darbu gatavības ceļš ir bezgala grūts un gaŗš, un ideāls aizvien paliek nesasniegts. Ka Rozentāls viņu meklējis un ka tam aizvien tuvojies caur akadēmismam, cauri naivam reālismam, cauri vācu secesionismam, cauri franču impresionismam – jo visas šīs skolas cits nekas jau nav, kā tikai daļa no veselā jeb viens no izejas punktiem uz lielo pilnību, tas ir jāievēro katram”. (Latv. Sargs 17.11.1920,4). Ka mākslinieka ceļš neved no viena oriģinālsasnieguma uz otru, derētu iegaumēt arī tam „kritiķim”, kas 11. Austrālijas latviešu jaunatnes kongresa mākslas skatē redzētos gleznotājus nosaucis par „atgremotājiem” un ieteicis apbalvojumus piešķirt izlozes ceļā.

 

29.

Jaunatnes kongresi nekad nav rosinoši māksliniekiem, jo viņu jaunrades izstādes parasti nobīdītas tālākajā un klusākajā konferences stūrītī – laikam, lai nebūtu pa kājām. Kāpēc mākslai it kā jāeksistē ārpus sarīkojuma? 2. VLJK Londonā rīkotāji bija sastādījuši glītu kongresa programmas un lektoru saraksta brošūriņu, bet mākslas izstādei trūka pat kataloga lapiņas. Jāšaubās, ka tāda neuzmanība rosinās jaunos māksliniekus ar lielu sajūsmu vest un sūtīt savus darbus uz nākamo kongresa izstādi.

 

30.

Zusters apceļojis arī Padomju Savienību un tur būdams atklājis, ka mākslinieki līdzīgi kaŗavīriem ir vispriviliģētākā sabiedrības grupa. Austrāliešu korespondentam Zusters stāstījis, ka Krievijā māksliniekiem piešķirot speciālus dzīvokļus un studijas, bet tiem, kas nobeidz mākslas akadēmijas grūto 7 gadu kursu – pat divus oficiālus pasūtinājumus gadā, „parasti kaŗavīrus ar šautenēm”. Rīgā māksliniekiem nesen bija iespēja piedalīties konkursā godināt savus vietējās milicijas un čekas darbiniekus (!)

 

31.

Architekts R. Legzdiņš Stokholmas „Pagrabā” stāstījis, ka trimdā pašreiz esot četrsimt architektu, bet Latvijā simt septiņdesmit. (Latvija 9.9.1972,3). Ievērojot šo ievērojamo latviešu architektu skaitu, kļūst baigi izlasot, ka divi jauni trimdas latviešu architekti sarunājušies par to, uz kādu celtņu projektiem vērts specializēties. Viens teicis, ka jāiemanās uz cietumu būvēm – „Tās ir celtnes ar nākotni”. Jācer, ka pārējie 568 architekti jau nodarbināti citos laukos.

 

32.

No visiem māksliniekiem-arodniekiem, architekti vienmēr šķiet atdalījušies ar zināmu snobismu, bet viņu loma sabiedrībā ir jau citādāka kā, teiksim, peizāžistam. Jau pirmais mūsu akadēmiski izglītotais architekts Jānis Baumanis (1834-91), būdams reizē arī pirmais Rīgas latviešu biedrības priekšnieks un biedrības pirmā nama architekts, esot teicis latviešos bieži atkārtoto atziņu: „ja mēs esam vienprātīgi, tad viss iespējams!”, bet tajā pašā dienā biedrības valde Baumaņa vadībā izlēmusi, ka biedrība no sava vidus izslēdz biedrības ķelneŗus, jo sulaiņi nevar būt tās pašas biedrības locekļi kā kungi, kuŗus tie apkalpo (A. Deglavs Rīga, 1947, 133).

 

33.

Gleznotājs J. Jēgers, Anglijā, atceras, ka valsts pirmajos gados Rīgas pilsētas amatniecības vakarskolā pēc programmas būtu vajadzējis skicēt kailus modeļus, bet pilsētas valde tādas lietas neesot atļāvusi. „Morāli tajos laikos turēja augstu. Klases priekšā nostādīja kādu no meitenēm vadmalas kleitā. Modeli vajadzēja iedomāties kailu un uzzīmēt no priekšas, sāniem un muguras. Vēlāk kailajām figūrām vajadzējis uzskicēt virsū kleitu, mēteli vai kostīmu.”

 

34.

Ar morāles glābšanu gadus atpakaļ nodarbojies arī Dr. Hugo Vītols. Proti, sakarā ar Sigismunda Vidberga 75 gadu jubileju 1965. gadā Vītols sagatavojis īsu monogrāfiju Sigismunds Vidbergs 75, kur 28. lp. lasām, ka „Vidbergs savā mākslā nekad un nekur nav bijis „erotisks, seksuāli motivēts”. (Pastrīpojumi mani. G.A.) Tas nu ir gauži subjektīvs spriedums, pie kuŗa vērts pakavēties. Jādomā, ka Vītols tā kaut ko rakstīja, ne jau gluži bez mākslinieka ziņas. Vai vecuma dienās jaunības „grēciņi” sāka nomākt garu?

 

35.

Latviešu mākslinieku vidū 20. gados Vidbergs ir izcilākais erōtiķis ar Eiropas klasi. Kā Vītols norāda (18. lp.), Vidbergs nav jutis dvēselisku tuvumu ar renesanses itāliešu un vācu meistariem, bet sniedzies tiem pāri uz klasiskās Hellādas laikmetu. Taisni seno grieķu urnu un vāžu rotājumos saglabājušies fauni, nimfas, satiri un jaunieši priapiskās izpriecās, jo seno grieķu reliģisko rituālu vizuālos atveidos dominē dzīvības un spēka falliskie simboli. Šo Vidberga uzticību grieķu mākslai apliecina arī Vītols, (piem. 23. lp.).

 

36.

Prof. Jānis Siliņš kādā sarunā konstatēja, ka tā ir nelaime, ka jaunākā paaudze (vēsturnieki un kritiķi) bieži pārtiek tikai no avīžu ziņām, pārspiež visu, kas vecās avīzēs, bet neizjūt laikmeta atmosfairu. Tā ir taisnība, tādēļ ceru, ka dažs domu fragments rosinās kultūras darbiniekus un māksliniekus izgaismot un papildināt dažu nepareizu, noklusētu vai sagrozītu faktu. Nekautrēsimies!

 

37.

Vidbergam draudzībā ar LTA (latviešu telegrāfa aģentūras) direktoru Richardu Bērziņu-Valdesu, kas pats arī raksta erotisku bulvāra beletristiku, rodas virkne mākslinieciski nevienādu zīmējumu, kuŗus iespiež apgāds „ARS” un LTA izdotais Ilustrētais žurnāls. Tā, piemēram, 1923. gada vasarā žurnālā parādās virkne krāsaini pin-up stila zīmējumi – kailas un pusģērbtas jūrmalas koķetes. Žurnāls sevi uzskatīja par izdevumu, kuŗā „vienuviet sakrāts vissvarīgākais no mūsu valsts pirmo gadu polītikas, kulturāli sabiedriskās un mākslas dzīves”. Vidberga vieta te nodrošināta. Žurnāls iespiež ari „Manonas Lesko un kavaliera de Grijē piedzīvojumus” ar Vidberga necilām illustrācijām, kuŗas nespētu satricināt pat radikālākos morāles sargus. Latvijā dzīve vēl risinās tik fragmentāri, ka trūkst vienojošu morāles standartu. Kamēr no vienas puses smalkajiem pilsoņiem nerātno tautasdziesmu sējumu pārdod kopā ar piekaŗamo atslēdziņu, avīžu slejās mākslas un teātra kritikas varēja lasīt līdzās paziņojumiem par dzīvnieku lecināšanas punktu atvēršanu, piedāvājot buļļu, kuiļu un teļu pakalpojumus. Tautai vēl netrūka zemnieciskā humora izjūtas un Rīgas dzejnieku un mākslinieku aprindās apgrozījās smalki aistētiķi, franču fauni un zemnieku papi ar gaŗām bārdām.

 

38.

1928. gadā apgāds „ARS” izdod Pjēra Luisa Bilites dziesmu ar Vidberga illustrācijām, kuŗām klišejas gatavo valstspapīru spiestuve, bet iespiešanu veica Latvju kultūras” spiestuve Rīgā. Gadu vēlāk ar Vidberga illustrācijām „ARS” apgādā iznāk Valdesa īsstāstu krājums Skumjā kafejnīca, kuŗā arī daži erotiski zīmējumi. Erotika nav meklējama tikai Vidberga darbu saturā, bet arī mākslinieka apzinātā mērķtiecībā nostādīt skatītāju liecinieka voyeur lomā, pārsteidzot mīlniekus kompromitējošā situācijā. Esmu pārliecināts, ka māksliniecisko no obscēna šķiŗ nevis darba saturs, bet gan mākslinieka meistarība sintezēt izraudzīto vielu, pakļaut to savam rokrakstam. Neesmu redzējis Vidberga illustrētos Kama Sutra un Erotika sējumus, bet, spriežot pēc nosaukumiem, nedomāju, ka šie darbi jūtami papildinātu vai mainītu izteiktās atziņas.

 

39.

Uzskatāmi Vidberga „erotika” reljefajās salīdzinājumā ar dažu mūsu mākslinieču aktu gleznojumiem. Piemēram, ar Mairas Reinbergas akvareļzīmējumiem vai Hildas Vīkas teiksmainajiem figūru risinājumiem vai visbeidzot ar Birutas Baumanes „pirtiņas” žanra gleznojumiem.

 

40.

Māksliniekiem idejas vizuāli konkretizēt palīdz verbālizācija, pie kam ir svarīgi brīvā asociācijā radīt jaunus terminus ik reizes, kad vecie nepalīdz pilnveidot iecerēto. Runājot par populārām mākslas problēmām, tradicionālā terminoloģija bieži kļūst par sprostu, uzspiež novecojušus konceptus. Mākslinieku žargonā un mākslas kritikā tāpēc arī lasām par hepeningiem, komisijām, zemes darbiem, kinētiku, kibernētiku, minimālismu, pēcminimālismu utt.

 

41.

Arī Latvijas mākslas izdevumos parādījušies jauni un ilgi nelietoti termini, kuŗi palīdz māksliniekiem tīri verbāli izprast sava radošā darba iespējas.

 

42.

Vai arī Gaŗezerā radies terminu bads? Izstādi tur rīkojuši „mālnieki” resp. podnieki un keramiķi. Mālniekiem jautājums: Ko tālāk – viss taču mainās! Fridrichs Mālberģis (!) reiz dzejoja:

Mēs līdz ar viļņiem cīniņā
Gan ceļamies, gan vīstām;
Jo straujā dzīves strautiņā
Vis miera nepazīstam.
Tik trūdiem pieder atdusa...

43.

Mākslas vēsturē viens vārdiņš var radīt veselu laikmetu, apvienojot māksliniekus un viņu domu biedrus, kā piemēram, impresionistus, kubistus, dadaistus, ekspresionistus utt. Arī latviešu tautas vēsturē ir piemēri vārdu spēkam:

 

44.

„Latviešu tautas tagadējais stāvoklis ir tāds, ka šī tauta mostas, 1853. gadā rakstīja barons Drachenfelss. „Latvieši tagad pamodušies, konstatē Mājas Viesa redakcija 1860. gadā. „Mēs varam priecīgi gavilēt, ka mēs esam uzmodušies pa to mazo laiciņu” – Kr. Valdemārs 1865. gadā. „Prieks redzēt, ka latvieši jau mostas, kustas un raustās...” – Kronvalds Atis 1870. gadā. „Tie lielākie darbi vēl stāv mums priekšā; vēl lielākā tautas daļa snauž dziļā garīgā tumsībā” – Kr. Valdemārs 1873. gadā (citāti pārņemti no A. Altementa raksta Latv. vēstures institūta žurnālā, 1939/1, 45). Pēc visas tās mošanās, šos divdesmit kritiskos gadus tagad saucam par Atmodas laikmetu.

 

Gvido Augusts

Jaunā Gaita