Jaunā Gaita nr. 93, 1973

 

 

Henrijs Moors

DZĪVAIS VASKA MŪZEJS

 

Lielpilsēta mocījās bezmiega nakts nemierā.

Tie nebija parastie ielu trokšņi, bet savāda sanēšana, neredzamas stīgas vibrēšana un vēl cita dobja dunēšana, kā miglā noklīduša tvaikoņa vientulīgi sirēnas saucieni.

Vīrietis un sieviete, kas cieši turēja viens otra roku, iznāca neona gaismas laukumā. Viņu priekšā pacēlās melns metalla monstrs, kas stiepa izmisīgas rokas pretim nakts debesīm. Tas bija piemineklis Trešā pasaules karā iznīcinātām paaudzēm.

Viņi gāja tuvāk, lai apsēstos uz tā pakāpieniem un ievēroja sarkanu ziedu un zaļumu krūmus, kas, vienādi un rūpīgi apcirpti, izstaroja savu krāsu spilgtumu. Tikai tagad viņi ieskatījās, ka košumu josla bija no mākslīgas masas, laikam plastikas. Arī tālāk redzamie koki nekustināja lapas nakts spirgtajā vēsmā; tie stāvēja tumšās, smagās rindās, stinguši vaskotā mierā. Viņi vēroja svešo apkārtni ar ieplēstām, baiļu aptumšotām acīm. Viņi taču tikai šodien bija atstājuši simt gadu ilgo projieni - iesaldēti rūpīgi noskaitļotās un katalogos apzīmētās tvertnēs, lai pēc norunas šai dienā kopīgi atkal atgrieztos citādā pasaulē un jaunā dzīvē.

 

*

Jau iepriekšējā gadsimta septiņdesmito gadu beigās zinātnieki bija atraduši lētu un praktisku metodi līķu iesaldēšanai uz iepriekš noteiktu laiku, apstādinot, bet saglabājot visas cilvēka dzīvības funkcijas. Šī atraduma pielietāšana nemaksāja dārgi, un to varēja izmantot ikviens, kam bija vēlēšanās pārtraukt dzīvi atombumbas baiļu ēnā, dzīves apnikuma vai arī tikai drosmīgas ziņkāres dzīti, lai pēc pašu noteiktā laika atkal ļautos atsaldēties un pēc īsas klīniskas apkopšanas atsāktu dzīvi pilnīgi pārvērstā pasaulē. Cits to izdarīja klusi vai pat slepus, cits pazuda pēc trokšņainām un lepnām svinībām, runām un asarainām atvadām. Milzīgās iesaldētavas, kas bija izbūvētas ārpilsētās vai neizmantojamo raktuvju pazemē, sauca par izolācijām, un katra vieta bija iegrāmatota administrācijas sarakstos. Šis zinātniskais sniegums uz laiku bija atbīdījis arī cilvēku dzimstības eksplozijas un strauji pieaugošo pašnāvību draudus.

 

*

Vīrietis un sieviete sēdēja uz pieminekļa kāpnēm un vēroja pilsētu. Viņu rokās bija neliela grāmata ar norādēm, kas bija tik vajadzīgas pēc lielajām pārvērtībām. Šie padomi atgādināja tūristu vadoņus, un tie viņiem bija izsniegti izolācijas informācijas birojā.

Ielām bija vairāki līmeņi, un tās bija ļaužu pilnas. Nelieli, vienādi būvēti, laikam atomenerģijas darbināti spēkrati gandrīz bez trokšņa šalca visos virzienos. Virs kubveida un bezlogu ēku jumtiem krietnā augstumā, pa neredzamu kabeļu vai sliežu ceļiem lielā ātrumā trauca apgaismoti, caurspīdīgi vilcieni. Plūdgaismas kūļi no nezināmiem avotiem raidīja tālus, krāsainus pirkstus debesīs, taustīja baltās, spokainās celtņu rindas un ielas, kur slīdošas ietves vienmuļi dunēdamas nesa klusus, tumšus ļaužu pudurus.

Sēdētāji pieglaudās viens otram vienlaicīgā vajadzībā sajust abu tuvumu. Kaut kur dziļi viņos vēl trauca lielais prieks, ka tie nebija pazuduši viens otram, tikai tagad īsti atjēgdamies no pārdzīvotā fainomena lieliskuma. Un it kā vēlēdamies pārliecināties par skurbinošo tiešamību, viņi piecēlās, apkampās un glāstīja viens otru ar lūpām, kā to bija darījuši sen, tik bezgala sen. Sievietes jaunības starojums mulsināja vīrieti tāpat kā toreiz.

Tad viņi gāja tuvāk kaļķaini baltām, aklajām bezlogu celtnēm, atradās uz ielas, starp cilvēkiem. To balsis noslāpa slīdošo kāpņu un ietvju dunēšana, gaŗām traucošo satiksmes līdzekļu šalkšanā. Viņi ieraudzīja gaŗu stikla telpu ar dažādas krāsas paceltu un iegremdētu līmeņu telpām, kur ļaudis sēdēja pie galdiņiem un ēda. Nu arī viņi pirmo reizi sajuta ēstgribu un sasmaidījās, vienlaicīgi aptvēruši savu atmodināto ķermeņu cilvēciskās vajadzības. Milzīgās telpas priekšplānā jaunas meitenes un jaunekļi, ģērbti caurspīdīgās tunikās, viņiem paskaidroja, ka šai telpā par brīvu dabūjamas koncentrētas pārtikas tabletes, bet kas vēlējās nodoties tūkstoš gadu vecajam ēšanas priekam, varēja iet dziļāk, kur skanēja mūzika, kas, elektroniski raidīta, vibrēja gaisā. Ēdienu karte solīja visus agrāko laiku un no jauna izgudrotus gardumus. Pārsteigti viņi lasīja, ka viesi pirms vai pēc maltītes var izvēlēties arī pretēja dzimuma partneri laika kavēklim rūpīgi noslēdzamās paslēptuvēs. Albumos zem laika kavētāju uzņēmumiem bija īss viņu īpašību apraksts, līdzīgi kā paskaidrojumi par salātiem un mērcēm pie cepeša. Citādi nekas daudz nebija mainījies. Apkalpošana pat bija labāka nekā pirms simt gadiem. Dzērienu viesmīlis ādas priekšautā atnesa pudeli laba vīna, tad viņi izvēlējās zivis, saknes, vēlāk uz dēlīša krāšņi izrindotus siera kumosus un kafiju.

Tad viņi atkal klīda pa ielām. Baznīcu torņi vairs neatdzīvināja plašo avēniju varenos kanjonus. Kristīgā ticība, jau sen būdama mazākuma ticība, tagad bija gandrīz iznīkusi, un norādes grāmatiņā vēstīja, ka tikai nelielas kristiešu grupas vēl satiekas savos slēgtajos kulta klubos.

Lielāko ielu krustojumos viņi ievēroja baltmetalla vitrīnas ar daudzu vārdu plāksnēm un dažādas krāsas nospiežamām pogām. Daži gājēji pētīja uzrakstus un ar mazu, atslēgas veida daiktu grieza pogas. Viņi vaicāja kādam vīrietim, ko nozīmēja šī ierīce.

- Jūs laikam no izolētavas? - viņš ar iecietīgu smaidu pagriezās pret abiem.

- Šīs te ir vēlēšanu skālas. Katram vēlētājam izsniedz mazu atslēdziņu. Ar to viņš uzgriež vēlamā kandidāta vārdu un te sānos citas svarīgas vēlmes, kas nāk nobalsošanā. Kad balsojums izdarīts, atslēdziņa zaudē robus un kļūst nederīga. Bet elektriskais skaitļotājs reģistrē katru pogas pagriezienu vai balsojumu un noraida centrālā iestādē. Kā redzat, šī ir labākā un godīgākā demokrātija, ar kuŗu tagad iepazīsities.

Viņi pateicās un gāja gaŗām vairākiem apelsīnu krāsas paviljoniem, uz kuŗiem uzraksti piedāvāja dažādas ķermeņa kopšanas labierīcības un atkal telpas sterilai seksa izklaidei, kā to minēja reklāmas trāpīgie aicinājumi. Turpat blakus, aiz zila stikla logiem balti ģērbti kalpotāji svēra, mērīja un saiņoja mazas kārbiņas un pudelītes. Tas atgādināja seno laiku aptieku. Viņu grāmatiņā bija norādījums, ka šeit tiešām pret valsts algota dziedinieka parakstu izsniedz tabletes vai orālās potes ķermeņa pareizai darbībai. Slimību vairs nebija. Cilvēki mira lielā vecumā, parasti tikai no šūniņu izžūšanas un sairšanas. Nebija arī vairs ne sliņķu, nebija melancholiķu, sangviniķu, ne schizofreniķu, ne tādu, kas mocītos ar kompleksiem. Tabletes nelīdzsvaroja bioķīmiskas svārstības, tās iedarbojas uz dažādiem dziedzeriem un smadzeņu centriem. Visi cilvēki tagad bija vienādi. Domāšana, temperaments, emocijas bija nolīmeņotas ar precizitāti, kā to bija noteikusi valsts augstākā vadība.

Kas negribēja šai kārtībai pievienoties, netika sodīti. Tiem ierādīja dzīves vietas lētākās vai dārgās kolonijās, kuŗas tauta sauca par dzīviem vaska muzejiem vai pat par trako mājām. Tur tie varēja dzīvot, kā gribēja, varēja nerroties vai saldināties ar savu laiku pārdzīvojušām smalkajām kaitēm, no kuŗām tie nebija gribējuši šķirties.

 

*

- Vai te nebija Svētā Patrika katedrālei? - sieviete vaicāja. - Vai atceries, kad tuvojās trešais karš un mēs nolēmām sastingt ledū, mēs te atnācām un lūdzām. Tās bija mūsu klusās bēres.

- Ja, atceros, it kā tas būtu noticis vakar. Pēdējo nakti pirms simt gadiem mēs negulējām. Tā nakts bija spokaina. Mēs uzgājām uz mūsu mājas jumta un skatījāmies zvaigznēs. Mēs nekā nerunājām. Apakšā bija melni krūmi, melni celiņi, melnas puķes, bet vidū peldbaseins - zils, apgaismots akvamarīns. Gaismas pievilkti, lidoja un ūdenī krita neskaitāmi nakts tauriņi un insekti. Nekad viņu nebija tik daudz kā to nakti. Mēs atstājām kukaiņiem viņu prieku un neizdzēsām ugunis. Tad mēs braucām uz pilsētu, uz katedrāli, uz agro mesu. Es atceros visu. Priesteris jauca vīnu ar ūdeni. Viņa rokas darbojās gar sudraba traukiem. Divi altāra zēni viņam palīdzēja. Bet katedrāles vairs nav. Man liekas uz tās pamatiem tagad uzcelta garāža. Un lūk, kas par lepnu bāru.

Patiesi, zem agrākajām plašajām kāpnēm tagad bija slīdoša platforma, kas aizritināja spēkratus vairākos līmeņos izbūvētā garāžā. Jaunā ēka bija spilgti krāsota, spožais alumīnijs mainījās ar sintētisku plākšņu abstrakcijām. Jaunas, meičas apkalpoja piebraucējus un rīkoja kustību. Dziļāk bija milzīgs bārs, kuŗa aizmugures dekorāciju veidoja bijušās katedrāles milzu metalla durvis, dzeltānām plūdgaismām aplietas. Durvis bija cietušas kādā katastrofā, varbūt no atombumbas karstuma, jo metalls bija sācis kust, tad atkal sastindzis. Eņģeli, svētie un ķerubi raudāja bronzas asaras, no viņu pirkstiem pilēja sastingusi lava. Ar velnišķu izdomu izplānotā bāra dekorācija fascinēja kā pārdzīvoto šausmu baiga lieciniece.

Bet ziņkārība tos dzina tālāk ielu kanjonos, kur caur daudzstāvu tuneļiem aizdūca mašīnas ar cilvēkiem, iznira slīdošas ietves. Nebija ne kārtībnieku, ne signālu. Virzienus, pārejas un ātrumu noteica dažādi krāsoto auto ceļi un spēcīgie gaismas kūļi, kas iedegās, mainījās un satumsa, tad atkal uzžilbināja pavēlošā modrībā. Mainīgo gaismu izšķērdība bija kā nebeidzamu krāsu katarrakta, kas iznīcināja vismazākās ēnas. Abi gājēji izmirka zilā gaismā, piesūcās ar bāli violetu blāzmu, tad asiņoja sarkanos zibeņos. Viņu rokas kļuva vēsas un mitras, viņi sajuta nogurumu no šīs sintētiskās pasaules, no nebeidzamās kustības, ko rīkoja kāda nezināma, varena roka uz neredzamu nospiežamo pavēļu pogām. Reizēm atskanēja cilvēku balsis, bet tās bija vienmuļas, bez izteiksmes, un šī murmināšana atbalsojās kā tukšās katakombās.

Tad viņi ieraudzīja pilsētas un apkārtnes plānu aiz apgaismotas stikla plāksnes, kas rādīja galvenās avēnijas un masu satiksmes līnijas. Viņi atrada arī Hudzonu, un vienas domas vadīti, meklēdami vilka pirkstus pāri stiklam .

- Te, lūk te, sieviete teica. - Te bija mūsu māja. Lūk, tur ir okeāns, tur ezeri. Tuneļa vairs nav. Šī svītra laikam ir gaisa vilciens. Viņš pienāk pavisam tuvu.

- Iesim, viņi mums pateiks .

Un viņi steidzās, jautāja un meklēja. Stateniska platforma viņus uzrāva lielā augstumā, kur kabeļu tīkli aizzibēja naktī kā liesmainu stīgu pavedieni. Nu viņi tika ātri galā. Viņi iekrita vilciena sēdekļu mīkstumā un tikai gaisa berzes troksnis ļāva tiem nojaust lielo ātrumu, kas tos trauca laukā no pilsētas. Hudzona pazibēja dažās sekundēs, kādas atomspēkstacijas kupoli, tad atkal pilsētas gaismas, tad mežs, un viņi iekliedzās priekā ieraudzīdami okeāna krasta sudrabaino viļņu malu.

Brīdi vēlāk viņi gāja pa spodrināto melno akmeņu dārza ceļu, uznāca kalnā pie piebrauktuves, kur ēkas architektūras priecīgie loki atdalījās pret debess mēļo aizmuguri, kur aizklīda zvaigžņu nemainīgās galaksijas. Likās, ka viss bija kā senāk. Ne mazākā, gaismiņa neatspīdēja ēkā, kas gulēja iekļāvušies klintīs un, tagad milzu kuplumā izaugušos kokos, tikai lielās stikla sienas plaiksnījās mēnesgaismā. Un izejot cauri arkai, tos aplēja laimīgs siltums. Tur bija peldbaseins, kluss, sastindzis, kā rūpīgi nolikts stikla galds.

- Redzi, - vīrietis runāja. - Tas ir tavs ūdens, mūsu ūdens. Tu tur peldēji katru rītu.

- Un dažreiz mēs abi, naktī. Vai atceries?

Pēc simt gadiem viņi tagad tur stāvēja. Kā pārbraukuši no pastaigas.

Viņi gāja apkārt celtnei, ieskatījās lielajos logos, apglāstīja sienas. Liekas, ka daudzie gadi ēkai nebija neko pāri darījuši. Jumta sauļošanās lievenis vēl glabāja vakardienas siltumu.

- Paliksim te, atpūtīsimies, - viņi runāja.

- Palūk, te vēl ir pulka niedres paklāju. - Sieviete nometās uz ceļiem un izstiepa roku. - Nāc.

Tikai tagad tie saprata, ka kļuvuši viens otram vēl tuvāki un pasaule aizgājusi vēl tālāk no viņiem. Viņi bija izmesti citā laikā, citā dimensijā. Bet apakšā vēl bija tie paši koki, kas tur bija šalkuši pirms simt gadiem, no okeāna nāca vēl tā pati remdenā, sāļā vēsma kā toreiz. Viņi aizskāra viens otru un atrada, ka viņi ir tie paši, tāpat kā koki, tāpat kā jūŗa. Viņu augumi pazina viens otru un atrada viens otru. Asiņu ritēšana un elpa viņus savienoja, un viņi vienlaicīgi pārdzīvoja piederēšanas mirkli.

 

*

Viņi nebija iemiguši, varbūt tikai noguruši, kad manīja austrumos tuvojošās dienas zīmes. Nokāpuši pie baseina, tie izģērbās un iegāja ūdenī. Viņi apkampa viens otru un priecājās par ūdens vēsuma un viņu ķermeņu siltuma divkāršo tīksmi. Tad, vēl neapģērbušies, viņi atkal gāja apkārt mājai. Šoreiz caur logiem jau varēja saskatīt iekšējās telpas. Dažās istabās bija daudz rotaļlietu, bet lielajā patio bērnu zīmējumu un māla primitīvo darinājumu klāsts.

- Viņi te ierīkojuši bērnu dārzu, - vīrietis klusu teica.

- Tev taisnība. Palūk, te ir arī uzraksts, ko naktī nemanījām. Un lejā, kur agrāk bija dārznieka namiņš, tagad ir spēkratu novietošanas laukums. Bet viss cits saglabājies.

- Kur mēs paliksim? - vīrietis bažīgi ieminējās.

- Mēs nevaram viņiem atņemt bērnu dārzu. Varbūt vēlāk, bet ne tagad. Brauksim atpakaļ uz cietsirdīgo pilsētu. Vai atceries, mīļais, ko mums teica? Tie, kas negrib iekļauties jaunā gadu simta dzīvē, var atgriezties atkal izolētavas aukstumā vai izmēģināt dzīvi restaurētās pagātnes kolonijā.

- Ko tauta sauc par dzīvo vaska muzeju vai zvēru dārzu vai... Labi, brauksim, pirms te sāk ierasties bērni.

Viņi aši saposās un pēc krietna gājiena atrada gaisa vilciena pieturu.

Visu dienu viņi pavadīja pilsētā un tikai vēlā pēcpusdienā nonāca pie liela parka iebrauktuves. Spēkrati locījās gar siltumnīcām, jājamo ceļu, golfa un tenisa laukumiem un apstājās pakalnā. Viņu priekšā bija tāls, zaļš lēzenums ar mēļiem koku puduŗiem, koptu pļavu plaši izmestiem paklājiem, nelielām upēm un sudraba vītolu kaudzēm. Citur bija klinšu grausti, kas vakara saulē krāsojās asins sarkanumā. Varenajā plašumā bija izkaisītas ēkas, kas atgādināja pagājušā gadsimta augstāko ienākumu ģimeņu īpašumus, citas pieticīgākas, bet mājīguma apauklētas, paretam arī vairākstāvu, lietišķīgā atturībā celtas ēkas, domātas laikam sabiedriskām vajadzībām. Tā bija aina no pagātnes. Tur tagad dzīvoja ļaudis, kas nebija gribējuši iekļauties pēckaŗa pasaulē ar nospiežamās pogas ērtībām, sterilo mīlestību, standartizēto labklājību, kur nebija putekļu, nebija ēnu un kur visām slimībām bija atrastas pretpotes, izņemot gara slimībām. Te kā brīvdabas muzeja noslēgtībā bija apmetušies vai ievietoti vecie, kam nebija dūšas iesaldēties, vai jaunie, kas te bija nonākuši, protestēdami pret iekārtu, gluži tāpat kā agrāk to citā veidā bija darījuši viņu, toreiz par radikāliem sauktie, vectēvi.

Administrācijas ēkā varēja reģistrēties gluži kā viesnīcā. Abiem atnācējiem ieteica vispirms iepazīties ar restaurētās pagātnes kolonijas ēkām un apkārtni un izvēlēties mājvietu pēc līdzekļiem. Viņu rīcībā nodeva mazu elektrisku vagoneti, kas tos mērenā ātrumā aizvizināja pa labi asfaltētiem celiņiem. Viņi pabrauca gaŗām dažām skolēnu un tūristu grupām, kas pavadoņu vadītas, bija ieradušās apskatīt koloniju. Viņi izstaigāja ēku, kur dzīvoja cienījama izskata kungi, kas vēl valkāja degunkniebju acenes un pulksteņa važu pāri vestei un kur vecīgas dāmas šūpojās atzveltņos ar adīkli klēpī. Priekštelpā jau kurējās kamīns, virs kuŗa bija liela eļļas glezna: jauna sieviete ar vēja suni pie kājām un dūjām uz baroka kāpnēm blakus. Dārzā aiz mājas pie maziem galdiņiem pēcpusdienas tēju un liķieri iebaudīja pusbalss sarunās iegrimušie iemītnieki. Uz neliela paaugstinājuma neliels kamermūzikas orķestris atskaņoja Bokerini menuetu. Smaržoja tēja un cigāri. Gurdens miers un menuets bija iestindzis akmens nimfu, cirpto krūmāju un puķu mazajā pasaulē.

Citā ēkā bija tikai jaunatne vai ļaudis, kas jutās jauni. Tie bija pagājušā gadsimta nemiera un protesta pilnās paaudzes pēcnācēji, kas daudz neatšķīrās no saviem vecākiem. Arī šie jaunieši valkāja gaŗus matus un apdilušas bikses ar dažādu simbolu uzšuvēm. Un tāpat kā tā paaudze, kuŗu viņi tagad atdarināja, viņi gulēja uz vēdera zālē, tupēja uz pakāpieniem ar alus kārbām rokās vai kūpināja kādu nezāli. Daži nikni strīdējās, visvairāk par notikumiem pēdējās dekadās: par Ķīnas un Padomju Savienības atjaunoto draudzību un militāro aliansi, revolūciju Savienotās Valstīs un atomkaŗu. Aiz stikla logiem troksnis bija vēl lielāks. Tur bija diskotēka, un ļaužu bars raustījās un kratījās roka ritmos, kas tagad ārpus kolonijas bija tikpat aizmirsts kā kadriļa. Pulciņš ekskursantu, jaunieši, kas bija ieradušies no pilsētas, nāca laukā no deju halles, uzjautrināti par skatu, kas viņiem likās aizvēsturisks kā vecā mēmā filma.

- Vai atceries, - sieviete teica ar smaidu.

- Mēs reizēm dejojām un aušojāmies tāpat kā viņi, kad bijām iztukšojuši pudeli šampanieša.

Vīrietis atsmaidīja, un viņi brauca tālāk. Viņi apskatīja arī sabiedriskās ēkas, skolas, kur mācīja pēc simt gadu vecām programmām, klubus, kur kungi sūca šeriju un spēlēja šachu, iemaldījās viesību namos, kur uzposušies ļaudis čaloja ar kokteiļa glāzēm rokā.

- Mums stāstīja par kolonijas priekšpilsētu, par vientuļajām savrupmājām. Uzmeklēsim tās. Mēs taču gribam būt vieni, vai ne, mīļā?

Viņi atrada pareizo ceļu, kas tos izveda klajā laukā virs ielejas, kur tālumā aizstiepās zaļas pļavas ar maziem ezeriņiem, lielākiem un mazākiem peldbaseiniem, vītolu maigumā un papeļu melnumā ieplakušām mājām. Dažas bija baltas, spāniešu stila celtnes, dažas būvētas tai, kādreiz modernā vērienā, kur celtnieks tuvāko apkārtni - klintis, kokus un ūdeņus bija ieplānojis ēkas architektoniskā vienībā.

- Vai redzi, šī ir brīva, - vīrietis iesaucās satraukts. - Mēs te paliksim, vai ne?

Rati iegriezās koku krēslā un viņi devās apskatīt māju, kas bija ērts četrstūris no stikla un spodrinātām iežu plāksnēm. Izejot cauri vēsai akmens nojumei, viņi atradās iekšējā pagalmā, kuŗa vidū murmināja ūdens, kas šļāca no kūkumainām klints radzēm un dzeltānām kaļķakmens plāksnēm.

- Atgādina mūsu māju. Un palūk, aiz kokiem ir baseins. Daudz mazāks nekā mūsu vecais, bet diviem liels diezgan.

Sieviete novilka kurpes un iegremdēja kājas ūdens vēsumā.

- Jā, mēs te paliksim, - viņa teica, - kamēr mums te patiks. Redzi, zāle te ir īsta, tā nav no plastikas, un arī koki ir īsti. Viss kā agrāk. Un mēs paši arī. Un viņa izstiepa rokas pretim vīrietim, kas nometās viņai blakus.

Un vējš, kam bija simt gadu, atnesa viņiem pirmo vakara vēsmu, un mākonis, kas arī bija laikam simt gadu vecs, atnesa viņiem sārtu paklāju, nometa to uz viņu pleciem.

Un tā viņi palika šai vientulībā, ko ļaudis sauca par dzīvo vaska muzeju.

Jaunā Gaita