Ilze Šķipsna
AIJĀ ŽŪŽŪ
Vāks bija gaišzaļā ūdens krāsā. Radagaiss skaidri atcerējās, ka jau sen bija gribējis lasīt Grāmatu par San Mikelu, par kuŗu viņš laikam kādreiz bija dzirdējis citus runājam un kuŗas nosaukums pats šķita slēpjam kaut ko svarīgu vai pat nepieciešamu. Taču tagad, šai pēkšņi mierīgajā pievakarē, kad nekādi darbi nemācās virsū un prātā nebija nevienas tirdošas domas, roka vienkārši necēlās, lai grāmatu paņemtu no plaukta, kur blakus lasītiem stāvēja arī daudzi citi vēl tikai nodomāti sējumi un pēkšņi nemaz vairs neaicināja. Radagaiss jutās pievīlies, it kā grāmata, kas vēl nesen bija noslēpumaini ņirbinādamās vilinājusi, tagad pēkšņi tam būtu uzgriezusi vienaldzīgu zaļu muguru. Tajā skatoties, Radagaiss tikpat skaidri atcerējās, ka līdzīgus brīžus viņš bija piedzīvojis jau agrāk, tikai, dzīvojot parastajā kārtībā, tie viegli piemirsās, un prātā palika laimīgs tēls par nākotnes brīdi, kad nekas nekavēs piepildīt kādu no daudzajām vēlmēm, kas viņam tāpat kā visiem cilvēkiem vienmēr kā balti mākoņi ozolojās tālās pamalēs, viegli vilinādami, bet bez steidzamības, vēl neaizsniedzami tāli un tomēr vienmēr acīs. Tiešām, ja apvāršņi pilnīgi noskaidrotos, pasaule būtu kaila un nepatīkama - Radagaiss atcerējās, ka bija arī par to jau domājis.
Drusku nedroši viņš pārvilka pirkstu grāmatu mugurām, pacilāja zaļo Latgales podiņu un izvirpota zviedru kristalla delfīnu, ko sieva - kopā ar citiem nieciņiem bija satupinājusi plauktu malās, un tad, it kā kaut ko meklēdams pārstaigāja istabas. Aiz logiem biezu lapotņu ēnā snauda vasara, un šai stundā it kā iesnaudušās bija arī visas Radagaisa dzīvošanas īstenības, ļaudamas novēroties gluži kā apklusuši cilvēki vai skriet pārstājuši sacīkšu zirgi. Radagaiss skaidri zināja, ka visas šis īstenības bija apmaināmas pret citām; viņa dienu kārtība un apkārtnes lietas - lielās vīksnas aiz loga, dzeltenais paklājs uz grīdas, atpūtas krēsls, stāvlampa, mušu sitamais un pasaules karte pie sienas - bija izmaināmas; nekas īpaši nemainītos, ja grīdsega būtu zaļa un krēsls izliekts citādi un ja mušu, kas reiz pa vasaru iemaldījās istabā, nosistu ar saritinātu laikrakstu. Karte bija šad un tad jāmaina tik un tā, jo pasaule pati mainījās. Tāpat izmaināms būtu ikdienas darbs - viņš varētu tikpat labi strādāt kādā citā laboratorijā un skatīties citādos mikroskopiskos notikumos, kas reizēm kā daudzkrāsaini baletnieki virpuļoja, staipījās, sastinga un atkal izšķīda bez mazākām pūlēm un pazuda nepaklanījušies; vai pāriet vispār uz kādu citu pētniecības nozari un vismaz ostīt citas ķīmikālijas; viņš varētu celties citā stundā, ēst pusdienas vakarā, ņemt svētdienu trešdienā, braukt ar ārzemju mašīnu, dzert vietējo alu, pirkt riskantākas akcijas, lasīt kādu citu nedēļas notikumu žurnālu. Visas šīs dzīvošanas īstenības sastāvdaļas bija izmaināmas bez sevišķām grūtībām, un gandrīz ne no vienas nebija lāga iespējams atteikties pilnīgi, ko Radagaiss jau arī nemaz nevēlējās, jo saprata gluži labi, ka dzīvošanai bija jānorisinās nosacītā vietā un laikā, un varēja pat dažkārt labsirdīgi pabrīnīties, kā nejaušību un vairāk vai mazāk ierobežotu izvēļu sekā bija salasījies un iekārtojies tieši šāds lietu un norišu kopums. Tikpat viegli būtu varējis gadīties, ka viņš dzīvotu otrā pilsētas malā, citā pilsētā - pat citā zemē, un tad viņam visapkārt būtu citādas lietas, aiz loga varbūt augtu banānu koki, ārā patlaban lēni vārītos karsta nakts un uz galdiņa stāvētu laikraksts citā valodā.
Vai arī par to nebija domāts jau daudzkārt? Viņš taču tagad pie sevis tikai atkārtoja jau sen atklāto patiesību, ka tieši šī apmaiņas iespēja ļāva viņam justies brīvam un no dzīvošanas īstenībām neatkarīgam. Lietām un apstākļiem nebija pār viņu nekādas sajūtamas varas. Tās bija kā apģērbs, kas valkājams, bet kas nekādā veidā nepārveido augumu pašu, un visas dzīvībai svarīgās norises taču notiek tajā. Bez tam Radagaiss bija no tiem cilvēkiem, kas sevi sajūt no iekšpuses, nevis nes apziņā savu ārskatu un piemērojas pats sava krekla krāsai, mēģina atbilst restorāna elegances, pludmales vaļības vai ielas skaļuma pakāpei. Šādi piemēroties gan visbiežāk bija sieviešu dabā; kas gan nav redzējis, kā pārmainās sievišķīgās būtes, kad tās uzliek galvā cepuri vai uzvelk mugurā jaunu peldkostīmu var tikai iznāk no virtuves viesu istabā, vai - uztupjas uz aploka kārts! Maijas basās kājas nekur citur nebija gluži tā šūpojušās - Radagaiss pēkšņi jutās priecīgs, jo tā bija pirmā doma, kad viņam šai pēcpusdienā bija ienākusi prātā jauna. Viss cits bija tikai paša senāko domu un spriedumu atcerēšanās un atkārtošana. Arī tas; ka vismaz šai ziņā viņa meita vairāk līdzinājās viņam pašam, Lindas pasmagie gaŗie soļi un plecu grozīšanās nemainījās nemaz, viņa peldēja pa telpu vienmēr vienādi, vienalga, vai bija tērpusies zilās biksēs, pidžamā vai savos skaistākos īsbruncīšos.
Jā, labi. Par to nebija ko domāt. Galvas gabals par apkārtējo lietu apmaiņu un iekšējo brīvību arī bija atkārtots, un Radagaiss turpināja nemierīgo mētāšanos no vienas istabas otrā. San Mikela viņu vairs neaicināja, un viņam negribējās lasīt. Viņam negribējās arī cilāt biezos Latvijas vēstures sējumus, par kuŗiem pirkdams bija spriedis, ka, labā brīdī iesākot, viņš pamazām vien pāris mēnešos savas zināšanas par tautu un zemi papildinās un nostiprinās tā, lai pagātne būtu pārredzama sakarīgi un plaši, it kā no kalna gala skatoties, nevis no lejas paugura, kur pāris tuvākie koki varbūt rādījās nesamērīgi lieli un šķita, ka par pēdējo atstāto mežmalu nekā svarīgāka nebija. Ar laiku pa laikam atplaukstošām jūsmām dzīvot jau nebija aplam, tikai ar tām gluži nepietika. Sajūtas, kas viņu, piemēram, kādreiz uzlīgoja trīcošo mežu galos kopā ar Jāņu dziesmām, nekādi vēsturiski fakti nekā negrozītu, tās bija viņa daļa tieši un bez pastarpinājumiem, kopš senā brīža, kad kuplā kaimiņu saimniece bija iznirusi no rasainās tumsas līgotāju pulka priekšgalā - liela un noslēpumaina kā nakts, pēkšņajā ugunskura gaismā apaļa un vizoša kā saule - un, pienākdama pavisam pārsteidzoši tuvu, bija uzlikusi viņam pļavas zāļu vainagu, kas tūlīt pārslīdēja pāri viņa šaurajai zēna galvai un pielēja nāsis, muti, aizkakli, visu augumu ar putojošu, smaržīgu puķu un smilgu kņudēšanu un nekad neaizmirsto sajūtu, ka viņš grimst - uz augšu.
Nē, paša pārdzīvojumiem nekādi vēstures fakti nebija vajadzīgi, taču tos sakarīgi nepārredzēt bija tāpat kā nezināt nekā par tēvu un māti, un nezināt, piemēram, kur cēlies viņa paša vārds, ko viņš jau arī sen bija nodomājis sīki izpētīt, bet nekad necik tālāk par vārdnīcu pašķirstīšanu nebija ticis. Varbūt tas atrastos tajās pašās vēstures grāmatās? Radagaiss apgriezās uz papēža, bet paspēra tikai pāris soļu. Grāmatas un atbildes šobrīd nevilināja un nesauca, tās pat gluži noteikti griezās prom, aizsteigdamās kā baltas mākoņu gubas pamalē un draudēdamas pazust aiz apvāršņa pavisam. Paša rokas viņam rādījās kā tauriņu ķeramā tīkla kāti vai kā gaŗās kārtis, kuŗu galā bija piestiprinātas robmalainās kulītes un ar kuŗām viņš kādreiz bija sniedzies bumbieŗu koka galotnē, kur saulē kusa vissaldākie augļi. Mākoņus ar tādām nebija ne mazāko cerību nozvejot, un Radagaisa rokas palika kokaini karājoties gar sāniem. Aplam snaicoties mākoņus varētu tikai izkliedēt, un reiz tie būs prom, apvāršņu tukšums spiedīsies virsū kā lāsts.
Arī to Radagaiss taču jau zināja. Kas tā bija par sodību? Tādi brīži kā šodien, kad viņam bija laiks un miers, kad sieva bija aizbraukusi savākt meitu pēc universitātes vasaras semestra un abas neatgriezīsies ātrāk par divām dienām, bija tik reti, ka šī atduršanās pret jau zināmām domām un piedzīvotām sajūtām radīja viņā vilšanās trīsas un gandrīz bailes. Ko tas līdzēja, ka apmainīt varēja ārējās īstenības, ja viņa paša iekšējā kārtība noķēra viņu kā lamatās? Pacietīgs cilvēks būdams, viņš bija ilgi, ar vingrinātu mieru, savu laiku gaidot, staigājis gaŗām dažādām savām iespējām kā daudzām aizvērtām durvīm, kā durvīm, kas veda dziļāk iekšienē, kur nekas nebija padots nekādām apmaiņām un kas bija vienīgā vieta, kur brīvība patiesi derēja - un nu šīs durvis vienkārši nevērās, tāpat kā nebija vērušās pagājušo un aizpagājušo reizi, pirms trim un pieciem gadiem, tikai starplaikā viņš to bija paguvis aizmirst, viņa kuģis starp divām ostām bija gluži nemanot uzvilcis labo cerību aijā-žūžū buŗas!
Aizpagājušo reizi viņš bija aizbraucis ciemos pie drauga. Pagājušo reizi, vairs citiem negribēdams atzīties, ka nezina ko sadarīt, viņš bija devies uz kaimiņu pilsētu ziemeļu virzienā un divās dienās noskatījies četras teātra festivāla izrādes. Nejauši pametis acis pa logu, viņš redzēja, ka turpat ielas malā arī tagad stāvēja viņa paša vēl necik daudz nebrauktā mašīna. Arī tā snauda, tāpat kā visas lietas - Radagaiss juta, ka klusuma un nekustības vieglais stingums pārvelk gaišpelēkas plēves pāri visam, ko aizsniedza viņa acis un domas. It kā viņa skats sastindzinātu un iztukšotu visas lietas, kas dzīvoja un rosījās savā nodabā, kad viņš tās neredzēja.
Nāvīgā vienaldzība! Radagaiss to pazina pēkšņi un tūlīt atcerējās, ka to visu jau bija piedzīvojis. Nekā viņam negribējās. Spējā nepacietībā viņš aizmiedza acis un purināja galvu, jau iepriekš zinādams, ka tas nekā nelīdzēs; tā nebija drusku brīnumainā, pārdabiskā sajūta, kas viņu palaikam bija pārņēmusi agrāk, sevišķi bērnībā, kad likās, ka šis brīdis, šī vieta un notikums ir nesaprotamā kārtā pazīstams, jau piedzīvots kādā citā vai agrākā dzīvē. Tāda mirkļa pilnīgās pazīšanas sajūta bija viņu reizē mulsinājusi un aizrāvusi, atcerēšanās mēģinājums bija kā rāpšanās gar augstu, kailu mūri, kam otrā pusē nezināmās sakarības gulēja kā pareizi izlikts un labi pārredzams dārzs, un lai gan viņam nekad nebija izdevies tikt tik tālu, ka tajā varētu ieskatīties, tad rāpšanās pati un noslēpuma tuvums un drošums vienmēr bija viņā atraisījis lielu nomodu un lielisku rosmi. Ai, šī sniegšanās! Tāda bija bijusi viņa paša neapmaināmā īstenība. Tagad no tās nebija ne vēsts. Šo nevarības brīdi viņš patiešām bija jau piedzīvojis, šo sevis pazaudēšanu brīdī, kad vajadzēja varēt sniegties, kad pamales mākoņiem vajadzēja nolaisties viņam pretī un ietīt mīkstās un baltās gaismās, bet kad patiesībā nenotika itin nekas - šo brīdi viņš diemžēl pazina pavisam droši un atcerējās bez mazākās šaubīšanās kā paša iepriekš piedzīvotu un pārciestu.
Radagaiss noskurinājās.
Tad viņš atbīdīja nost banālo patiesību, ka lielākā daļa cilvēku bēgtin bēg no vientulības, un sāka par jaunu staigāt pa istabām. Viņš atvēra un aizvēra skaņu plašu skapi, izņēma un atlika atpakaļ kastītē stabuli, pabīdīja zem dzeltenā rakstāmgalda papīra pirmīt brālim aizsākto vēstuli, salika bioķīmijas abstraktu numurus secīgā kārtībā un atstāja uz galda neatvērtus, vēl arvien sajuzdams, ka neviena no šīm lietām nebija nepieciešama, izšķirīga vai kādā nozīmīgā sakarā ar viņu pašu. Viņš pavirināja ledus skapja durvis un apēda trīs radīsus, sāli iekaisīdams izlietnē un paraustīdams plecus. Apmaināmās lietas un kārtības! Drusku ilgāk Radagaiss pastāvēja Lindas istabas durvīs, pārdomādams, kā šajā telpā viss bija mainījies un apmainījies gluži pasakainā veidā. Zīdaiņa grabuļi bija gluži neticamā ātrumā pārvērtušies rotaļu lācīšos un bilžu grāmatās, mākslīgās lelles pazuda bez vēsts, kad istabu uz vairākiem gadiem pārņēma zirgu attēli un jāšanas piederumi, kamēr to vietu iekaroja tālrunis, kas kopā ar skaņu plašu atskaņotāju vēl arvien pārvaldīja istabu un tās iemītnieci, kad tā atgriezās.
Ne meitu, ne sievu Radagaiss nekad īsti pie apmaināmām lietām nebija pieskaitījis, taču Lindas istabas durvīs stāvot un redzot, kā Maija to tagad bija sakopusi ne vairs meitenes, bet gan jaunas sievietes sagaidīšanai - parastajā saldumu vietā bija nolikts krāsains vēstuļpapīrs un aizdomīgi mazs dāvanas sainītis, bet vecais apaļais spogulis bija apmainīts pret jaunu, visa auguma garumā-viņš jauta pavisam skaidri, ka viņas bija apmainījušās pašas, un līdz ar to kādā dīvainā veidā it kā labprātīgi piebiedrojušās apkārtnei, kur nekas nebija neaizstājams, kur viss bija izmaināms kā apģērba gabali, pārbīdāms kā pulksteņa stundas un pārceļams kā valodas.
Radagaiss mazliet pabrīnījās gan, ka atklājums par abām sievietēm viņu nepārsteidza. Varēja būt, ka tas tikai tā likās, kad viņu pašu nebija klāt - cilvēki tomēr nebija lietas, un vismaz pats sevi viņš vienmēr bija turējis par neapmaināmu. Viņš pats taču stāvēja visam vidū, un ja izrādītos, ka viņš ar kaut ko nebija nepieciešams tieši tāds, kāds viņš bija, tad viņa pasaule izirtu kā smiltis, pašķīstu kā kāda saules sistēma, kas pazaudējusi centrālo pievilkšanas spēku, vienīgo, kas turēja visus pārējos lielumus kopā. Viss izirtu un izšķīstu uz visām pusēm nepaticamā ātrumā. Viņa alu jau rīt veikalā nopirktu kāds cits, viņa laikrakstu lasītu kaimiņš, viņa skaņu plates klausītos svešinieki, viņa grāmatas nonāktu vecpapīra tirgotavā un viņa mašīna varbūt pēkšņi, it kā vairs neturēta, it kā palaista vaļā, sakustētos un pati aizbrauktu prom pa ielu.
Bet ja nu viņš nebija nepieciešams tieši tāds, kāds viņš bija?
Pirmīt sajustās bailes pēkšņi atrada savu īsto avotu: bailes, ka nevis viņš pats bija centrs vai kodols, kas saturēja kopā dzīvošanas īstenības un, būdams no tām neatkarīgs, varēja tās dažādi izmainīt, bet gan, ka tās visas kopā tikai radīja tēlu, ka viņš pats patiešām vēl ir, un iemānīja viņu pārliecībā, ka aiz daudzajām durvīm uz iekšu, uz galveno īstenību, kam viņš vingrinātā mierā tik ilgi bija staigājis garām, vispār kaut kas atrodas.
Ā! Lielākā daļa cilvēku bēgtin bēg no vientulības nevis tāpēc, ka tajā jāsastopas pašam ar sevi, kas izrādās nepatīkami vai gaŗlaicīgi, bet gan tādēļ, ka vienatnes brīžos bija jāatklāj, ka sevi vispār nevar vairs atrast. Šis pats, kas vienmēr it kā turas blakus, skatās visur līdz, čukst ausīs piezīmes, pielipina sapņus un liekas nebeidzami ilgojamies pēc brīža, kad būs laiks apstāties un tam pagriezties pretī - šis pats izšķirīgajā brīdī pazūd un izgaist bez pēdām!
Radagaiss uzmanīgi aizlaipoja atpakaļ līdz atpūtas krēslam, cenzdamies nekustēties lieki vai pārsteidzīgi. Viņš juta, ka atrodas uz kādas robežas, it kā kāda slazda malā, kas kuŗu katru brīdi varēja viņu iesprostot nebūtībā uz nepārredzamu laiku vai palaist vēl neapjaustā plašumā un brīvībā. Tagad nedrīkstēja skatīties apkārt, arī ne aizdedzināt cigareti, pat ne pārāk dziļi elpot -
Bija jāsaprot:
Dzīvošanas īstenības drūzmējās kopā kā viens un vienaldzīgs lielums. Sapņi un vēlmes ozolojās neaizsniedzamās apvāršņu malās. Durvis uz iekšu bija mānīgs aicinājums uz tukšumu. Pats pazuda brīdī, kad gribēja tam ieskatīties acīs. Un tomēr kaut kur viņš bija; viņa paša īstenība, nenotveŗama, bet nepieciešama, atradās kaut kur visam citam starpā un saturēja visu kopā.
Gaisā starp dzīvošanas īstenībām un mākoņu gubām. Tikai šai attiecībā? Tikai pievilkšanas spēkā, pār kuŗu viņam nebija varas un kas darbojās pats no sevis? Viņš pats bija tikai šis neatkarīgais un neaizkaŗamais spriegums?
Radagaiss neizturēja. Viņš sakustējās, iededza uguni, un tai pašā brīdī visas domas izgaisa, izira kā vesels augsts mūris un sabira viņam virsū ar sīku un bezkrāsainu smilšu kaudzēm.
Pēkšņi steidzīgs viņš uzvilka svārkus, aptaustīja kabatas maku un aizslēdza durvis. Kaimiņu pilsētā uz dienvidiem pēc stundas sākās zirgu skriešanas sacīkstes. Kāpdams mašīnā, Radagaiss apzinājās, ka tā nokārtosies dzīvošanas īstenības, laiks paies nemanot, viņš mainīs zirgus, apmainīs numurus un izmainīs naudu, dzīvošanai bija jānorisinās nosacītā vietā un laikā, nevis paša galvā.
Motors iedūcās. Vai viņš bija kaut ko svarīgu aizmirsis, atstājis mājās? Mašīna sakustējās. Sabiezējušajā krēslā viņš vēl paguva saskatīt, ka reizē ar viņu no nama bija iznākusi sīka ēna, kas nometās zemē un palika viena pati zem lielajām vīksnām, ar nolaistiem pleciem, it kā rādīdama, ka cits nekas neatliek. Aizbraukdams, Radagaiss sev par pārsteigumu dzirdēja lūgsnu.
„Mīļo Dieviņ,” teica bērna balss, „lūdzu liec, lai man gribas --”
Beigas Radagaiss nevarēja sadzirdēt. Mašīna jau skrēja. Drīz skries zirdziņi. Beigas laikam bija svarīgas. Viņš tās uzzinās, vēlāk, kādā mierīgā brīdī. Cik labi tomēr, ka kaut kas svarīgs bija gaidāms, kaut kas nozīmīgs, kam pievērsties, tiklīdz būs laiks un pareizais brīdis. Aijā žūžū.