Jaunā Gaita nr. 96, 1973

 

Irēne Blūmfelde

DEJOTĀJA

 

Nekādu pārmaiņu.

Vairākas stundas kā gari un vienmuļi staipekņi stiepjas pāri telpai.

Tukšums. Tukšums. Viņā ir tukšums.

Tā ir akmens seja, cieši sakniebtu muti. Bez skaidras apziņas un īsta nomoda nemainīgā stingumā ar mēmumu apjozusies, meitene sēž un neskatās citās trulajās bezizteiksmes sejās un stāvos, kas vienaldzīgi trinas viens otram gaŗām, nerunīgi un nesaprasti. Šķitums ar īstenību te nešķirami sajaucies. Dvēseles aizbēgušas no miesām.

Daudzveidīgā, krāšņā pasaule pazaudējusi krāsas un nozīmi, pasaules nemaz nav, ir tikai šī telpa - plats un gaŗš zaļgans gaitenis, ir tikai šie cilvēki, bezizteiksmes ēnas, kas trinas viens otram gaŗām jau kuŗo reizi, izvalbīti vaibsti, izķēmoti viepļi.

Kāds iekliedzas, un meitene paceļ ilgi noliekto galvu: cik viss svešs un nesakarīgs! Kas tie par ļaudīm, kas nenogurdināmi riņķo še bez mitas kā lēnā karuselī?

Slēģu augstajiem logiem nav, metalla spraišļiem un stieplēm tie aizrežģoti. Ārpusē stāv līksma, spoža diena, zelta kurpēs ieāvusies, bet nedrīkst ienākt. Daži izspraudušies saules stari kāpelē pa režģu savijumiem un uzkrīt uz palodzes.

Bailes no dzīves, bailes no nāves. Pagaist. Zaļš. Zaļš. Skurbi zaļš gaišums plīvo un plandās aiz sīku stiepļu aizpītām rūtīm.

Sejā nekas nepārmainās, bet prātā uzšķiļas jautājums - vai tā ir vasara, kas ņirb un margo zaļoksnējos apstādījuma kokos un kārdinādama sviežas gaŗām šai daudzu acu uzmanītai un apsargātai ēkai? Jāskrien tai pretī ar izplēstām rokām, izlaistiem matiem, gaŗiem un plūstošiem kā jūŗas vāravai. Bet nelaiž. Kājas nelaiž viņu projām no šīs vietas, tās ir piekaltas kā Prometejs pie klints.

Bet vasara?

Gaida, lai ar brīvu un plašu skatu uz visām pusēm klaiņotu pa varenu kalnu mugurām, debess zilumu dzertu, ļautu saules ultravioletiem stariem tekāt pa atkailinātu ķermeni un ar drusku piemiegtām acīm klausītos jautra zaļkājaina sienāža brīnišķīgo prieku bezbēdīgā diešanā, tikai sprīdi no kāda putna lizdas, aptīties ar valgās meža pļavas smaržīgo elpu un nezināt nekā cita - -

Vārdi. Paskaļi vārdi, un tad pirksts uz lūpām.

Bariņš pusmūža sieviešu, sagrupējušās kā koris klasiskajās grieķu drāmās, stāv pie sienas piespiedušās un noslēpumaini sačukstas par jaunu vīrieti, kuŗu kāds slimnieks pagājušajā naktī nožņaudzis.

Meitene novēršas no viņu bēdīgajām sejām un sērīgajām balsīm, gaiteņa otrā stūrī ieraudzīdama ar košām krellēm izgreznojušos dāmu vētraini smejamies. Nepazīstamā dāma kaut ko skaļi un aizrautīgi stāsta pati par sevi un atkal negausīgi smejas. Sirms vecītis, uz krūtīm sakrustotām rokām, šūpo balto galvu un šķībā grimasē noraida kādu uzbāzīgu, tikai viņam vien redzamu traucētāju. Tam pretī uz zema soliņa spilgti sarkanā kreklā pesimistiskā mierā, nekustīgs kā kokā izgriezts, sēž gaužām novājējis jauneklis ar tumšiem matiem, stīviem locekļiem un mazliet pavērtu muti.

Kur es esmu - meitene jautā sev. Vai es maz esmu?

Apkārtne šķiet nereāla kā sirreāla glezna... Es zinu, kur es esmu. Es zinu...

Negulētas naktis. Negulētas naktis. Daudz negulētu nakšu un grūtu mēnessērdzīgu, noguruma pilnu dienu beigās sagriezās un savērpās neatšķetināmā vijā, kā cilpa ap kaklu. Kā ieziepēta cilpa ap kaklu.

Mute sausa bez siekalām un skropstu gali asaru pilni. Es skrēju, es skrēju, īsā miega murgā galīgā izmisumā es skrēju, cik jaudas, bēgu projām - -

Nu ar šausmām ieraugu ārprātīgu jūŗu - neganti kaucošu bezgalīgu ūdens plašumu augsti cilājamies un, niknumā elsojot, skrienam man pretī. Ar ļaunām, badīgām viļņu rokām sniedzamies...

Bet vēl es esmu. Esmu, aizstājusies aiz klints spraugas, pie sīkas vientuļas priedes un asa čemuraina zāļu kumšķa pieķērusies. Stipri, cik jaudas. Viena. Viena visā pasaulē.

Nežēlīgie ūdeņi bangaini šalc un kāpj uz augšu, putainām šļakatām šķīzdami.

Ātri, ātri, cik jaudas.

Neiespējami ... neiespēj ... cik neiedomājami ātri tie kāpj uz augšu!

Kur paliek zeme? Ak, Dievs, kur paliek cietā, stabilā zeme? Bez salīgošanās, ar galvu uz leju es gāžos uz priekšu un krītu lejup- - lejup- - katru nakti...

Citi vēl vienmēr riņķo aplī kā lēnā karuselī, ar pārvērstām trulām sejām, sacietējušiem viepļiem, mēmi un nedzirdīgi, bez mazākās ziņkāres un sajūsmas prieka. Vai tie kādreiz atdzīvosies un uz cik ilgu laiku?

Kā ķekatainā karuselī viss griežas...

Mēs, visi klātesošie, visi neesošie - cik mūsu daudz zem saules! - svešinieki viens otram un svešinieki paši sev spoguļojamies viens otra aptumsumā un zudušās pasaules nežēlībā.

Kas mūs nobūris kā Kirke Odiseja biedrus?

Viņā gaiteņa galā virs augstajām stenderēm naktīs kvēlodami deg sarkani lielie burti: „IZEJA”.

Izeja atpakaļ dzīvē - daudzveidīgā neaplēšamo, neaptveŗamo pieredzes un pārdzīvojumu nebeidzama plūsmā. Tur pilsētas steidzīgos, bezjēdzīgos un pievilcīgos, neiznīcināmos dārdos un drudžainos ritmos ar monumentālajām celtnēm, stāvajiem debesskrāpjiem pie kājām ik dienas skalojas Atlantijas okeāns, bet pasaules metropoles virmojošā centrā darbojas slavenā Maestro baleta studija.

Bet neveras, neveras durvis. Uz ārpasauli. Ā! Veras gan, tikai slēdzene apgriežas no iekšpuses, nožvadz atslēgu saišķis un pazūd slaida cilvēka kabatā, kas klusiem, gandrīz nedzirdamiem soļiem nāk šurp un apsēžas meitenei blakus uz sola.

- Labdien, kā jūs jūtaties šodien, Ilāra Zāle? - viņš sirsnīgā tonī vaicā.

Meitenes acis sakustas un neuzticīgi un pētīgi raugās runātājā.

- Jūs taču mani atceraties, esmu jūsu ārsts.

Ilāra pašķiebj galvu, ciešāk paskatās ārstā ar izteiksmi, kas atbildes vietā jautā daudz bezvārdu jautājumu, lai gan cieši sakniebtā mute neizlaiž ne skaņu.

Ārsts viņu uzlūko ar laipnām, mierīgām, bet ļoti nopietnām acīm. Tad tās kļūst pavisam siltas un tikko jaušami smaida.

- Jums taču nav bailes no manis? Meitene purina galvu.

- Nē.

- Šodien jūs izskatāties daudz labāk, un jums būs viešņa apmeklējumu laikā.

- Kas?

Nočākst čuksts kā izkausētas karstas alvas ieliešana aukstā ūdenī Jaungada laimei.

Dziļa nopūta un klusums.

Klusu ciešot viņi veras viens otrā.

- Jūs nepriecājaties?

- Nē.

Saka meitene un skaudri atceras slepeno naudas aizņēmumu, kreditora vēstuli, savu dubulto dzīvi, negribētus melus ... miega zāles un - Kā viņa to visu bija varējusi aizmirst!

- Audžu māte ļoti nobažījusies par jums, noskumusi un grib jums palīdzēt, kā mācēdama, kā varēdama.

Šis ir tikai pagaidu, pārejas stāvoklis - jūs droši vien esat ievērojusi, ka ļaudis un sejas te mainās bieži - un arī jūs te nepalīksit mūžīgi, drīz jūs būsit atpakaļ dzīvē un varēsit darīt, kas jums patiks.

- Patiks? Bet audžu mātes aizliegums?

- Viņa baidījās jūsu trauslās veselības dēļ, jūs agrāk esat daudz slimojusi, un dejošana ir grūts darbs, tā nav viegla profesija.

- Ne man.

- Viss ir izkārtots, jūs varēsit dejot, - ārsts saka un uzmanīgi vēro pacienti.

Pusminūti sastingusi, Ilāra urbjas caur ārsta aceņu stikliem viņa mierīgajās acīs, un kad ārsta vārdi viņas apziņu aizsnieguši, pēkšņi viņas pašas acis atkal sakustas, īsu mirkli tajās uzliesmo drusku aizdomīga, tomēr priecīga izbrīnīšanās, kam seko ātrs, uzbudināts, iekšējā aizgrābtībā skaļš izsauciens, kas gaviļaini izviļņo cauri visam viņas augumam un atbalsojas telpā.

- Dejot?

- Jā. Jūs vārēsit dejot.

Ārsts pieceļas, Ilāra sajūt vieglus pirkstu galus uz sava pleca, un viņš ir pazudis. Bet Ilārā iešūpojies trauksmains prieks sāk manāmi celt viņu augšup kā milzīgs vilnis.

Pēkšņa klavieru akordu straume, dobji burzguļodama, dažādiem tempiem mainoties, ieskrien telpā un apžilbina dzirdi.

Dejot! Dejot! prasās Ilāras ilgi nelocītās kājas, redzokļi paplēšas, acis kļūst lielākas. Meitene sagrozās, pakustas, bet neuzdrošinādamās celties, paliek turpat sēžam. Nemiers pieaug.

Mūzikas skaņas nerimtīgi plūst un pālo.

Dejo, Ilāra! Nepretojies pati sev.

Negaidīti gaitenī ieskanas kādu laiku nedzirdēta nobrieduša vīrieša sulīga balss. Gaitenī? Patiesībā tikai Ilāras ausīs, tikai viņai liekas, ka visi klātesošie to dzird tāpat kā viņa. Balss, atdalījusies no teicēja. Tomēr viņu tā neiztrūcina, nepārsteidz, tik dabiska tā izklausās šai laikā un vietā. Šo balsi viņa pazītu, atmodināta, vēl samiegojusies nakts vidū. Tā ir Maestro, viņas dejas skolotāja, fanātiskā baleta mīlētāja stingrā un noteiktā balss, kuŗai nevar neklausīt.

- Dejo!

Kā tikko izliets, jauns tvirts zvans atbalsojas šis vārds visās šūnās, visos audos, aizkārdams un spontāni sakustinādams aizsērējušo būtību, ar pārvarīgu spēku pēkšņi vaļā atraudams visdziļākās esmes vitālos avotus.

Drūmā piere apskaidrojas, akmens vaibsti pilnīgi izdzisdami pārvēršas gara atspulgā, dvēsele atdzimst.

Skropstu ietrīcēšanās. Sirds puksti. Ilāra dzird pati savus sirds pukstienus. Dzīvības ritmi saviļņo mēmās asinis, piepeši nedēļām snaudošos slābanos locekļos instinktīvi ietek vingrums. Ilgi noslogotais, pēkšņi atraisīts, neatturams spēks izdzen viņu ārā no stinguma, no daudzu dienu pamiruma. Muskuļi atspringst. Gaišredzīgā priekšnojautā, bezierunu padevībā meitene paliecas uz priekšu, novelk kurpes, bez piepūles un grūtībām atraujas no sola, uzspurdz augšā viegla kā putns, basās pēdas uz kailās, vēsās slimnīcas gaiteņa grīdas uzlikdama.

Soli pa solim mūzika viņu ved, soli pa solim, it kā ar sudraba irkli irdamas, iedejo dejotāja telpas vidū un apstājas, bet tikai mirkli. Viegli rokas augšup paceļot, viņa strauji atbīda rēgaino apkārtni tālu projām no sevis un līgana ieiet jaunos krastos. Atvērtos plakstos - no tukšas un tumšas izplatījuma bezgalības virspusē uznirst un kūpēdami no apslēptiem dziļumiem paceļas jauni iesākumi, vēl juceklīgi, vēl neskaidri, bet jau apjausti.

Augums saslejas, pēkšņi uzliesmo acis, tvirtā mute notrīs. Tad, it kā zvīļojošus gaismas kūļus aumaļaini plaukstās satvērusi, šķautnainām zemūdens klintīm, neticamām bēdām, dvēseles ēdām pāri tijusi, dejotāja dejo, dejotāja runā - ar augumu, atraisīto locekļu kustībām, vaibstu spēlēm un profila līnijām. Kustības dažādojas, ritmi mainās, maigo pēdu vieglie piesitieni riņķo apkārt telpai, augums šūpojas, vijas un lokās kā ūdens zāle. Taisnes, līknes, apļus un spirāles gaisā vilkdama, no rokām nesataustāmiem elementiem, no acīm nesaskatāmas vielas viņa ceļ un darina pati savu pasauli, savu universu.

Nobālušās lūpas kļūst sārtas, vaigi iedegas, un acīs spožo debesu atspulga mirdz.

Pati sava kosma aukās griezdamās kā ass, šaudās kā atspole. Virpuļo. Virpuļo. Eksaltācijā virpuļo. Kustību līniju režģi un veidoli tinas un atsedzas ap augumu kā fantastisks plīvurs.

Dejotāja dejo, dejotāja līksmo.

Parādās un pazūd slaidās kājas platā ģērba kroku plīvā, rokas ceļas un krīt, galvu atmetot, garie vaļējie mati kā vējā atglaužas no sejas; kā linu kodeļa, kā komētas aste.

Drīz trauksmainā pārvērtība izlīdzinās, kustības kļūst gludākas un vienmērīgākas, līdz arvien neatkarīgāka, sevī atgriezdamās, liegā skurbumā viņa ieiet savā universā kā mājās, agrāk nekad nepazītās, nebijušās un neizbaudītās mājās.

Ilāras pēkšņā, tik drīz neparedzētā augšāmcelšanās apstādina nervozos staigātājus izbrīnā, sapulcina pārējos pacientus sev apkārt.

Baltā virsvalkā žēlsirdīgā māsa, pienākuma domām aizņemta, pulkstenī skatīdamās, riteņoto metalla medicīnas piederumu galdiņu, uz kura salikti balti papīra zāļu trauciņi, grūzdama, termometru rokā, grib steigties garām, bet neviļus apstājas. Kāds cits darbinieks, kas ienācis māsu kabinetā pēc kādas steidzīgas izziņas, paliek stāvam ar atvērtu muti. Tam piepulcējas kopējas, dažas palīgmāsas un no guļamistabām iznākušie pacienti.

Gandrīz kā nerealitātē, kā sapnī virsmāsai blakus ārsta nopietno acu pāri pamanījusi, meitene drusku apjūk, kā mazliet no līdzsvara izsista, ar acīm jautā – dejošanu pārtraukt?

- Turpiniet! - viņš priecīgi pamāj ar galvu, un viņa skatiens iemirdzas.

No pagaldes, savas nocietinājuma vietas, kā liels kāpurs lēni izrāpo pinkains pusaudzis ar lakotu papīra puķi rokā, kailām krūtīm, bez krekla un atvarainām acīm, vakar ievests narkotiķis, izspraužas pūlim cauri un pašā priekšā nostājies, mākslīgo ziedu strauji vicinādams, sauc:

- Bravo!

Meitene riņķo lēnāk.

Elkoņi piegrūžas viens otram, mutes sačukstas:

Cik interesanti! Nezināju, ka Ilāra ir dejotāja.

Brīdi skatījušies, viņi redz, ka tagad majestātiskā cildenumā pirkstgalos paceltais, nepieciešamai rutīnai ilgi kustībās nevingrinātais augums mirkļiem tikko manāmi sazvārojas, bet virs galvas izstiepto, kustīgo roku pirkstos – universs - zaļš dzīvības pilns universs neierobežoti milzt un zvaigznēs un saulēs dzirksteļo. Dzirksteļo.

Jaunā Gaita