Jaunā Gaita nr. 97, 1973. gadā

 

 

Stāsts

 

 

Kājgalī, kur Tillijas parastā guļasvieta, palicis tīkams siltums. Augusts izbāza baso pēdu no segas, pirkstiem uzreiz pielipa drēgnums. Acis neatvēris, viņš pavēloši uzsauca:

- Še, kur tu slamsties!

Tillija klausīgi pienāca pie gultas, nolika galvu uz spilvena, iebakstīja mitro purnu Augustam vaigā un padevīgi nosmilkstējās. Augusts atvēra acis, miegs sen vairs nenāca, bet celties netikās. Istaba trīs dienas nebija kurināta. Un galva smeldzīgi reiba no vakarējiem medību priekiem. Pagriezies pret Tilliju, viņš saīdzis vērās kuces dzeltenbrūnajās acīs.

- Būtu nu labāk sildījusi kājas, - Augusts pārmetoši teica Tillijai. - Vēl taču agrs, kur mums skriet tādā agrumā!

Kuce vainīgi luncināja asti.

Vakarējās medības bija beigušās ar sātīgām dzīrēm, taču viņas kumoss bijis pārāk niecīgs. Neganti gribējās ēst. Viņa nepacietīgi bikstīja saimniekam vaigā. Vai tad naktī nebija sildījusi kājas, vai tad vakar treknākais zaķis netika izdzīts tieši Augusta bises stobra priekšā, vai tumsā, kad saimniekam mežģījās kājas un mēle, viņa nebija vedusi pa noglumējušo taciņu tieši uz māju. Tillija aiztecēja līdz kaktam, kur mētājās viņas bļoda, pārmetumu pilnais skatiens nebija pārprotams. Augusts slinki uzrausās kājās, aizslāja līdz pieliekamajam un nogrieza krietnu gabalu šķiņķa. Tillijas nāsis drebēja, bet cieņu kuce nezaudēja. Viņa lēnīgi paņēma brokastis un pašapzinīgi sāka tās tiesāt .

Augusts, basās kājas cilādams, vēl labu brīdi stāvēja istabas vidū. Mātes slimības laikā mājā saviesusies īsta postaža. Uz galda mētājās patrončaulas, pulvera maišelis un turza ar skrotīm. Pie durvīm pakārta soma ar vakarējo medījumu. Kaktā čurnēja nobristi zābaki un švītīgi zaļā cepure. Viņš būtu priecīgs skrējējs medībās septiņas dienas nedēļā. Un dzīvotu brīvu vīrieša dzīvi, sverot skrotis, pulveri un eļļojot bisi, kopā ar Tilliju klaiņājot pa laukmalēm un mežu skupsnām. Stingrie medību noteikumi Augusta un Tillijas kāri iegrožoja. Reizi nedēļā viņi pievienojās apkārtnes mednieku lokam, bet kas tad tā par medīšanu, suņu varza un troksnis kā kara laukā! Jau pēcpusdienā mednieku pulks satupās ap ugunskuru un cepināja desiņas. Pārgalvji un neveiksminieki meta gaisā cepures un skrotēja tās. Augusts medības ņēma nopietni, tās bija viņa asinīs, tāpat kā Tillijas dzīslās. Medību vietas sākās tepat aiz mājas sliekšņa: purvāja ciņos slēpās viltīgu rubeņu bari, kārklos un grāvmalēs gulšņāja gudrinieki zaķi, aiz purva egļu ielocē lēkāja caunas. Šeit medījis viņa tēvs. Lencis lapsas un ierādījis to dēlam, gaidījis stirnu bukus un mācījis dēlam. Bise un Tillija tika pārmantotas.

Augusts steigšus uzrāva bikses un zābakus. Vispirms viņš apkopa nedaudzos lopus, mātes lutekli govi un veprēnu. Atgriezies istabā, izvilka no somas garausi un pasvārstīja rokās. Tillija luncinājās apkārt, gaidīdama kādu uzslavu. Vai tad viņa nebija tā, kas izcēla zaķi no guļas un aiztrenca mednieku rindai garām tieši tai vietā, kur stāvēja Augusts. Un vai vakar visi vienā mutē nerunāja: „August, tev jau labi, tev tāds suns, tu nekad bešā nebūsi!” Augusts uzrausās pa ļodzīgām kāpnēm bēniņos, tā arī Tilliju neuzteicis. Pie spāres viens garausis karājās no iepriekšējās reizes, Gan māte nokārtos, kad pārnāks no slimnīcas. Nu bēniņos karājās divi zaķi. Izlaipojis starp grabažām, Augusts aizgāja līdz stūrim, kur stāvēja zārks. Tur skaidās viņi glabāja ābolus. Nekam citam koka kaste nederēja. Tēvs to teicās taisījis sev, bet, kad pienāca vajadzība, zārks izrādījās par šauru. Tas bija vienīgais darbs, ko tēva ēvele veikusi lieki. Bet tā jau nevarēja teikt, ābolu uzglabāšanai zārks kalpoja godam. Augusts līdz šai dienai nesaprata, kādu domu dzīts tēvs naglojis šo kasti. Bija labs galdnieks, jautrs cilvēks un izcili veiksmīgs mednieks. Tikai pats sev nemācēja noņemt mēru. Bet to jau retais spēj. Augusts bāza ābolus kabatās. Un kā tad viņš pats sevi mērīja?

Strādāja pie tēva skrūvsola galdniekdarbnīcā, šaudīja no tēva bises un bija mierā pats ar sevi. Kā lai būtu nemierā, ja nopelnīja labi un nekādas rūpes nemocīja.

Augusts aizcirta zārka vāku. Ābolu mātei šķita pietiekami. Kāpņu galā viņu gaidīja Tillija. Augusts kuci iemānīja istabā, nogrieza vēl krietnu šķiņķa gabalu un nometa zem galda. Tillija šo devību Izprata pārāk labi: viņu atkal ieslēgs uz visu dienu istabā. Kuce glaudās gar Augusta ceļiem un lūdzās. Kad Augusts noskrapstināja atslēgas, kad izgāja pagalmā, viņš redzēja Tilliju stāvam uz galda pie rūts piespiestu purnu. Līdzi uz Noriešiem viņš Tilliju negribēja ņemt, lai puiši nesmietos: „Redz, kur iet galdnieks, galdnieka dēls, ar tēva gudro kuci!”

Viņš gāja gar novadgrāvi uz brigadiera māju. Kūdrainie zemes vaļņi vēl nebija izlīdzināti. Viegls sals ūdens lāmām bija pārvilcis ledu. No purva cēlās palsa migla. Krūmājos vējš čabināja lapas. Augusts uzsita puskažociņa apkakli. Brigadiera mājā viņš ienāca sasārtis. Vecais sēdēja virtuvē pie galda izmeties kreklā un manāmi priecīgs.

- Re, August, pašā reizē! - atņēmis sveicienu, viņš uzsauca. - Velc vien kažoku nost un sēdies klāt, galdniek, galdnieka dēls!

- Es izprasīt bobiku gribētu... - turējās pretī Augusts.

- Kas nu par skriešanu, ja te dod Ķekavas alu! Sēdies un nerunā pretī. Citādi mašīnu nedabūsi!

Augusts piesēda uz ļodzīga ķebļa. Brigadieris pastūma šķīvi ar pīrāgiem un glāzi alus.

- Puikāns šodien aiziet dienestā; tad ar dūša tāda... - savādi noburkšķēja vecais.

- Ko tad svētdienā? - pārjautāja Augusts, piestūķējis muti speķpīrāgiem.

- Jā, sadomājis svētdienā. Gribot vēl Noriešos ar draugiem papriecāties, un tad rīt ar pirmo autobusu... Mājās pīrāgi, alus....

- Nevajag ņemt pie sirds. - mierināja Augusts, skatīdamies brigadiera sasārtušajā sejā.

- Viegli teikt, neņem pie sirds... Dzīvo, plēsies, audzini dēlu... Te viņš pa galda apakšu rāpo... Te viņš aiziet dienestā! Un atkal plēsies, dzīvo... Nu lai tad arī priecājas ar draugiem, ko viņam ar mani, vecu kraķi! Vesela mučele Ķekavas alus!

- Gan jau pievārēsim, tagad gari vakari, - Augusts iebilda.

- Tu jau viņa pusē, ko tad ar tevi! Tu domā, pēc dienesta viņš līdīs šai kaktā! August, man grauž tas, ka tik vienkārši viņš aiziet... Pieber viņam somu ar pīrāgiem, izdzer glāzi alus ceļakājai un ... Kāds prieks no dēla, saki man?

- Nekur jau viņš nepazudīs. Ko tad viņš tētiņa paspārnē... Un „bēdīgi tie vecāki, kas dēlus audzina!...” - iedziedājās Augusts.

- Ne par to, - pārtrauca brigadieris. - Tikai pārāk zibenīgi un vienkārši! Vai viņš padomā par mani?

- Gan jau padomās, - atrunājās Augusts.

- Dzer labāk alu. Es vairāk uz sevi errojos. Paliku viens pie galda kā ērms. Sieva aizgāja uz kūti teļus kopt, labi, ka tu vēl... Tu - sēdi, neblenz uz durvīm! Vēl tev pieliet? Alus tā kā zītars, neesi pats tik tītars!

- Šoreiz pietiks. - Augusts atstūma glāzi.

- Ko tad bobiku ievajadzējies?

- Gribētu māti Noriešos apciemot, es apsolījos.

- Varēji teikt uzreiz. Bobiks nojumē, atslēga turpat. Tikai neesi delveris.

- Kam to saki!

- Aizved viņai kādus pīrāgus un nosveicini, piekodini, lai guļ mierīgi un savam vecajam pakaļ nesteidzas, tur augšā vai apakšā, kur nu viņš iekortelējies, nav ko darīt, tur visi bez darba!

- Viņa uz turieni nemaz netaisās!

- Tad ir labi. Bet par mašīnas lietošanu dosi man no Tillijas kucēnu. Cik reižu vajadzēs lūgt!

- Kucēnu tu noteikti dabūsi. Augusts ietina papīrā pīrāgus, atsveicinājās un gāja uz nojumi. Brigadiera gaziks bija dubļiem nošķiests, bet motors iedarbojās uzreiz: kārtīgi to iesildījis, viņš izbrauca uz dangainā ceļa. Rudeņos traktori ceļu izārdīja līdz pamatam, vietumis lāmas vērtās īstos ezeros. Zem riepām lūza pirmais ledus. Augusts brauca uzmanīgi, mašīna lēkāja kā sienāzis, te atkal rakās dubļos līdzīgi brūnai vabolei. Ceļu uz Noriešiem Augusts pazina kā savus piecus pirkstus. Te viņš uz skolu gājis septiņus gadus, slēpies ar puikām grāvjos un spēlējis kārtis uz veco naudu, kādu vien bēniņos varēja sagrābstīt. Naudas žūkšņi bija sabāzti skārda kannā. Pašā dibenā kaudze greznu cara desmitnieku un sauja vara kapeiku ar divgalvaino ērgli, tad nāca švītīgi pieclatu papīrīši, vesels klēpis okupācijas marku. Kad Augusts šo bagātība uzgāja, kanna vēl bija pieblīvēta līdz malām. Viņš izkaisīja bagātību pa grāvjiem, sūri grūti krāto un pelnīto, Tēvs, atklājis zudumu, neko lielu neteica: viņš no naudas krāšanas esot atradināts un savam dēlam jau to nemācīšot, lai zēns spēlējoties, ja tīkot. Māte skaitās uz abiem: tas pie laba nenovadīšot, lai arī tie papīri nekam nederīgi, bet vai tad tie neesot pašu sviedri, lai kanna stāvot, kur stāvējusi, nevienam tā acīs nelecot, blēņas Augustiņam nevajagot ļaut. Pēc šīs sarunas naudu viņš neaizskāra, vai tad trūka citu izdarību.

Tēvs pēdējos gadus dzīvoja vieglu roku, savu darbu jau darīja. Naudiņa nāca griezdamās. Bet cik netika Noriešos jautru prātu notērēts! Māte, uzticējusi govs slaukšanu brigadiera sievai, skrēja vakaros uz Noriešiem, paņēmusi līdzi Tilliju. Māte gaidīja pie bufetes durvīm, gudro Tilliju ielaidusi iekšā. Reti Tillija atgriezās bez tēva. Vecais reizēm mēdza būt iecirtīgs, kur nu vēl vīru barā. Bet Tillijai viņš klausīja. Tie Noriešu prieki tēvu sabeidza, jautra cilvēka slava gan paklīda, bet ko tas maksāja. Vecais nolika karoti, palikdams pie cerības apgulties paša darinātā mājoklī, bet kas to deva. „Laikam bijis stipri jautrā prātā, kad ņēmis mēru, citādi pušieris nevarētu būt, meistars jau viņš bija labs un acs kā retam medniekam visā apkārtnē,” sprieda galdniecības vīri, kad tēvam nācās izlīdzēt pēdējo reizi.

Tādu un citādu domu jundīts, Augusts kuģoja pa izlijušo un naktī piesalušu ceļu. Brigadiera dotie pīrāgi vēl bija silti, to Augusts juta caur kažoka iekškabatas drēbi. Braukšana prasīja īstu žonglēšanas mākslu, piere nosvīda slapja. Taču īdzīgs uz ceļu viņš nebija. Vējš no bērziem atrāva pēdējās lapas un kā retus dālderus nometa dangās. Viss ārs gatavojās sastingšanai pirmajā salā. Ceļa līkumā viņš ieraudzīja Ninetu. Meičas vaigi vējā apsārtuši, kājās gari gumijnieki, pati satuntuļojusies apaļa. Nineta bobikā ieklupa skaļiem smiekliem. Kur tad Augusts, galdnieka dēls, tā braucot, un kur tad Tilliju pametis, ak, pie māmiņas, nu, kāda jauka sagadīšanās!

- Nav nekāda sagadīšanās, es šodien nosolījos, - atrūca Augusts.

Ko tad uzreiz tāds pūcīgs esot, viņai gan prieki, pēc mēneša saņemšot dzīvokļa atslēgas, tikšot reiz ārā no tā velna kakta, apnicis esot līdz kaklam, ne uz kino tikt, ne uz veikalu, ne kādu cilvēku redzēt.

- Vai tad cilvēku apkārtnē trūkst?

Trūkstot jau gan, vecie sakārņi vien palikuši, un kādu jaunu seju arī griboties redzēt, un dzīvoklī siltu ūdeni solot.

- Tu, Augustiņ, atnāc līdzi apskatīties. Varbūt pats sakārosi! - mēļoja Nineta.

- Ko tad man kārot, - izvairīgi atgaiņājās Augusts.

- Kā tad ne. Tevi nākamgad tai purvā iears pavisam. Grāvi jau izraka tavai būdai priekšā. Aiz vaļņa jumts vien redzams.

- Pagaidām es varu iztikt, grāvis mani netraucē.

- Ak tu krūmu Augustiņ! - smējās Nineta. Viņas smiekli skanēja plosīgi. Šaurās ačteles zibēja vien. Viņa noraisīja lakatu un izlaida pār pleciem matus. Augustam pret savu gribu bija jāpašķielē uz meičas pusi. Viņa īsti spīganīgu skatienu ieurbās puisī. Augusts pagalam samulsa un nosarka.

- Vai patiešām tu gribi tur visu mūžu nonīkt? - jautāja Nineta.

Augusts klusēja, viņš izlikās saspriegti vērojam ceļu. Ko gan Ninetai atbildēt. Vai tad viņš pats netaisīja daudzajām Noriešu mājām logus un durvis. Pie tāda jauna loga jau var dažādi izprātoties, sak, kad tu taisīsi savas istabas logu... Viņi iebrauca Noriešos. Augusts palika atbildi parādā. Un vai maz Nineta jautāja nopietni, tikai mēli patrina ap galdnieku, galdnieka dēlu, un viņa suni. Vai tad Ninetu aizrunāsi, no viņas vārdi kā skaidas no ēveles.

- Tu aizved vispirms mani un tad varēsi pie māmiņas, - šķelmīgi turpināja Nineta.

- To gabaliņu varēji kājām... .

- Augustiņ, es gribu, lai tu mani pieved līdz pašam slieksnim, māmiņa jau to neuzzinās.

Augusts paklausīja pret savu gribu. Viņi piestūrēja pie jaunās mājas. No baltiem ķieģeļiem celta tā greznojās pašā Sēļupes krastā. Nineta izlēca pirmā, sagrāba aiz kažoka stūra Augustu un izrāva, līdzi. Viņš tika uzvilkts pa kāpnēm trešajā stāvā, iebīdīts telpā, kur kādreiz būs Ninetas dzīvoklis. Nineta pieklupa pie loga.

- Kāds skats uz Sēļupi! Man elpa aizraujas! - viņa klusiņām teica un pagriezās pret Augustu. Puisis sabozies stāvēja kaktā, atspiedies pret tikko apmestu sienu. Nāsīs kņudēja kaļķi.

- Tu man varētu uztaisīt galdiņu televizoram? Tādu ar skapīti apakšā, lai visu ko varētu salikt? - viņa jautāja.

- Vai tad nepietiek ar vizināšanu ? - atrunājās Augusts.

- Es labi samaksāšu, neesmu jau nekāda plikata, - Nineta turējās pretī.

- Tagad visi labi maksā...

- Augustiņ, nu netielējies, tu taču man uztaisīsi! Es noteikti gribu tādu galdiņu un tad vēl plauktu un...

- Man laiks braukt, - viņš pārtrauca Ninetas uzmācību.

- Es gribu vēl palūkoties pa logu.

- To tu vari darīt līdz pašam vakaram un vēl pārnakšņot.

- Augustiņ, paņem līdzi pie māmiņas!

- Diez vai viņa priecāsies, - izvairīgi atteica puisis.

- Ja ne, es pasēdēšu mašīnā. Tu taču vedīsi mani atpakaļ? Un uztaisīsi galdiņu! Man sakrāts šausmīgi daudz naudas!

- To jau tu teici.

- Man šī istaba jau veselu gadu sapņos rādās.

- Un galdiņš arī?

- Augustiņ, kāds tu pūcīgs! Es jau neko, ja negribi, palūgšu citam. Tu domā, liela vajadzība pēc tevis! - atdzēla Nineta.

Augusts steidzīgi apcirtās. Kāpnēs viņš dzirdēja Ninetu sekojam. Klusēdami viņi iesēdās bobikā, klusēdami izbrauca cauri Noriešiem uz bijušo mācītājmuižu, kur jau sen iekārtota slimnīca. Piebraucis pie lieveņa, Augusts izkāpa. Nineta palika sabozusies sēžam.

Mātes gulta atradās plašā telpā pie paša loga. Sarāvusies kamolītī, vecā sieva gulēja zem siltas segas. Viņa dzirdēja motora troksni un pēc soļiem gaitenī uzpazina dēlu. Visu rīta cēlienu viņa bija gaidījusi, bet tagad izlikās vienaldzīga, kaut gan sirds priecīgi ietrīsējās un gribējās pajautāt, vai Tilliju atstājis slimnīcas pagalmā, tad varētu atvērt logu un izmest kādu drupanu.

Augusts, iekams sāka stāstīt par māju, par gočeli, vepri un negantnieku gaili un kā tie visi noilgojušies pēc saimnieces, brīdi vēroja māti. Viņa gulēja zem segas, un Augusts nobrīnījās, cik māte izskatās maza. No segas apakšas rēgojās pēdas, ieautas salāpītās vilnas zeķēs. Māte kopš tēva nāves pati sev nedz adīja, nedz šuva, nedz ko pirka veikalā, valkāja to pašu veco. Vajadzētu nopietni izrunāties, prātoja Augusts, bet kas nu viņš par pamācītāju. Izvilcis no kabatas ābolus un iztinis pīrāgus, viņš apsēdās blakus. Māte uzrausās sēdus un nopētīja dēlu. Viņi sāka klusiņām runāties par mājas būšanām. Augusts prātoja, kā viņš māti aizvedīs uz veikalu un liks sapirkties puķainas kleitas.

- Pīrāgi vēl gluži silti, pats brigadieris sūta, ņem tik aiz gala.

- Tencini viņu.

- Dēlam par godu izcepis.

- Tad aiziet gan tas delveris dienestā.

- Jā, rīt pat.

- Sen bija laiks, tur viņu vedīs pie saprašanas, izdzīs to delverību kā likts.

- Vai tad nu viņš kāds lielais palaidnis, - brigadiera dēlu Ali centās aizstāvēt Augusts.

- Tāds slaists mūsu pusē sen nav matīts, ka es saku - spurojās māte. - Tēvam kaunu nodarījis pār mēru, paņemt grožos, bet ko tādam briedim padarīsi...

- Vēl jau viņš zaļš.

- Ūsas audzēt un papirosu zelēt nav par zaļu! - skaitās māte.

Augusts centās viņu nomierināt. Lai taču neuztraucoties, gan jau Alis kļūšot prātīgāks, izdienēšot, izmācīšoties kādu amatu... Un lai pati guļot, cik ilgi vien ārsts prasot. Pa šo laiku nokniebis divus zaķus, nākamreiz atvedīšot ārstam, kā šoreiz neesot iedomājies, bet medījumam pastāvēt nekaitot un it sevišķi zaķim, lai tik māte guļot bez bēdu, gotiņa apkopta un izslaukta, viņš varot visu, bet tagad laiks uz māju, labāk pie gaismas, ceļš vienās bedrēs. Vai Tilliju paņēmis līdzi? Nē, neesot vis, lai kucīte atpūšoties un sargājot māju.

Beidzot māte skubināja dēlu celties. Viņi atvadījās. Augusts pie sevis nosolījās pirkt mātei kādu jaunu apģērba gabalu, Nineta varētu palīdzēt, un zeķes arī vajadzētu gluži jaunas, nebūs nekāda tēvam līdzi taisīšanās.

Vecā, pavērusi aizkara maliņu, vēroja, kā dēls iekāpa brigadiera gazikā. Viņa pārsteigta atskārta - tur sēdēja kāda sieviete puķainā lakatā. Viņa ar skubu grābstīja pēc brillēm, lai labāk saskatītu, bet braucamais apmeta cilpu un pazuda starp parka resnajām liepām. Večiņu pārņēma neskaidras sajūtas, viņa aptupās gultā un nedzirdēja, ko bezzobainām mutēm melsa kaimiņienes, visādi uzteikdamas viņas gādīgo dēlu.

Nineta pirmā pārtrauca klusumu.

- Cik tu ilgi tā niknosies uz mani. Negribi, netaisi galdiņu, liela bēda! Nopirkšu Rīgā vēl labāku. Tikai nebozies, Augustiņ, brauksim uz Lietuvas pusi salīgt mieru.

- Vai tad pāri Sēļupei labāka miera līgšana? - pasmaidījis jautāja Augusts.

- Viņiem stiprāks alus.

- Kas nu viņiem par alu, mūsējam nestāv blakus!

- Mēs atkal saķīvēsimies, Tu aizskar manu uz pusi lietuvisko lepnumu!

- Gar tavu lepnumu man nav daļas, valkā vesela. Brigadiera bobiku pa krogiem nevaru dzenāt.

- Kas tad tevi tur ķers! Ak, jēra dvēsele, tu neesi atsities savā tētiņā, viņš gan bija jautrs cilvēks! Vienmēr kabatā sauja šokolādes konfektīšu bija... Un kā prata uzcienāt...

Augusts piesarka, apcirta gaziku tā, ka Ninetai aizrāvās valoda. Ar spēju joni viņš drāza pāri tiltam. Lietuvas pusē nobremzēja par krodziņu pārbūvētas vecas stadulas priekšā. Garajā telpā griezās zilas dūmu vērpetes. Alus patiešām nebija peļams, drīz vien kaimiņš ar kaimiņu draudzīgi badījās pierēm. Kausus uz letes sviešus svieda izmanīgs vīrs garā ādas skotelē. Sārtie vaigi staroja kā taukiem ieziesti.

No sākuma Augusts alu dzēra negribīgi, vairāk sūkādams grauzdētu garozu. Bet pēc brīža viņš juta: ceļgals saskārās ar Ninetas celi. Atvērusi kažociņu, lūpas alū veldzējusi, viņa smaidīja pretī. Augustam malks iesprūda kaklā, ko tad viņš tiepās, tādu galdiņu uztaisīt būtu viens nieks, vēl nopulētu godam, un maksājums nebūtu prasāms rubļos vien. Viņu dubļiem notrieptie zābaki glaudās kopā arvien ciešāk. Nineta dzēra alu, galvu atgāzusi. Augusts ar vienu acs kaktiņu vēroja, kā cilājas meičas kuplie apaļumi. Kad Augusts bija tik tālu iesilis, lai solītos izgatavot televizora galdiņu, labo noskaņu sapostīja skaļš jauniesaucamo bars. Sasprauduši baltas asteres pogcaurumos un pie cepurēm, viņi bļaurīgi iebruka krodziņā. Priekšgalā dižojās Alis.

- Hē, galdnieks, galdnieka dēls, un... - viņš aprāvās, Tillijas zem galda nebija.

- Galdnieka dēls un Nineta priekšā!.., - nesamulsis nobeidza Alis.

- Ko tad tu plosies, - nīgri uzrūca Augusts.

- Vai var piesēst?

- Var jau, var.

- Tu uzliksi, kaimiņ, kādu kausiņu trūcīgam zaldātam?

- Ko tad no mājām skrēji prom, tur vesela mučele palika.

- Kas nu mājās par sēdēšanu! Tad jau ķertam jābūt, lai varētu nosēdēt.

- Varēji vismaz vecajam par sirdsmieru, - aprāja Augusts.

- Viņam tā mučele palika, lai mierina sevi, kā pats prot. Es viņam kā dadzis acīs, ko nu vairs, no kakla nost, basta! Mani ņem lidotājos!

- Necel nu asti! - iesmējās Nineta..

- Nē, patiesi, - piesarka Alis.

- Kas tad tu par lidotāju ar tādām krēpēm un ūsām! - ķircināja Nineta.

- Jūs vēl visi redzēsiet, - cirta pretī Alis manāmi sasarcis un dusmīgs. - Man ir krampis, varbūt pacīkstēsimies rokām? - viņš piedāvāja Augustam.

- Tavs krampis pie lidošanas nebūs vajadzīgs, tur galviņa derētu, bet tev pinkas vien! - smējās tālāk Nineta.

Glābdams Ali, Augusts uzlika elkoni uz galda, abi sadevās plaukstām. Galdnieka platā ķetna uzgūlās puiša rokai, saspieda pirkstus kā knaiblēs. Augusts redzēja, kā pretinieka acīs sariesās asaras. Palika zēna žēl, vai tad viņš pats senāk nealka padižoties, pierādīt spēku un izveicību, kad vēl kauli bija gluži zaļi. Augusts šļaugi palaida roku, lai Alim tiktu uzvara, varbūt viņam tas šobrīd svarīgāk - ap galdiņu pulcējās puišu bariņš ar alus kausiem rokās. Alis steidzīgi paslēpa roku kabatā.

- Nu, kaimiņ, ko es teicu!

- Kas to zina, kas no tevis iznāks, - atrunājās Augusts.

- Kaimiņ, tilta galā Ķersta stāv. Tu ar mana fātera mašīnu uzmanīgāk. Ķersta tevi nojūgs, - kā atdarīdams Augustam par uzvaru, piebilda Alis.

- Vai tad ir saodis? - iespurdzās Nineta.

- Lietuvas alu milicis Ķersta sajūt pa deviņām verstīm, - nobeidza Alis. Puiši apsēdās savrup. Viņi sāka cilāt kausus, atdarinot šai rituālā vīrus. Augusts tiecās pavērst acis uz tikko atklāto Ninetu, taču prāts bija nemierīgs. Miliča nagos nokļūt - tā tik vēl trūka! Ķersta vaļā nelaidīs uz galvošanu, sastādīt protokolu, tā viņam īsta medusmaize.

Atminēdama Augusta bažas, Nineta ierunājās:

- Tu nebēdā, pasēdēsim līdz tumsiņai un tiksim, pāri braslā. Lai Ķersta salst ragā, ja nav uzvilcis siltas apakšbikses!

Augusts smējās, kopā ar Ninetu nevarēja nemaz raizēties, kas tad liels no kausiņa alus. Viņš pielēca kājās, nopirka riekšavu pašu dārgāko konfekšu un sabēra tās Ninetas klēpī, lai redz, ka viņš ir devīgs un nav nekāds īgņa.

Rudens vakars satumsa ātri. Augusts gar Sēļupes krastu izslēgtām ugunīm aizkūlās līdz braslam. Brīdi vēl pagaidīja, lai tumsa ap viņiem savelkas ciešāk. Kad Augusts iebrauca straumē, motors vel strādāja vienmērīgi, ap riepām sitās ledus vižņi, ūdens klusu šļakstēja. Pēc desmit metriem ūdens jau skalojās uz gazika grīdas, riteņi iestiga glūdamā dūksnājā, cietais brasla pamats pazuda. Motors trīs reizes noklepojās un apslāpa. Iestājās nomācošs klusums. Aiz kabīnes švirkstēja apledojuši meldri. Viņš gribēja pavērt durvis, bet Nineta atturēja.

- Trakais, varbūt tur dziļums!

- Vai tad visu nakti sēdēsim Sēļupes vidū!

Jā, viņa esot ar mieru, viņa sēdēšot Sēļupes vidū. Augusts taču viņu nepametīšot, cik labi, ka viņi beidzot divatā un gluži vieni Sēļupes vidū. Lai viņš neraujoties prom, lai atpogājot kažoku un ņemot viņu azotē, tā būšot siltāk. Viņa tik uzlikšot uz sēdekļa kājas, tikai zābaki papriekš novelkami, lai Augusts sasildot viņas mazās un nosalušās pēdiņas!

Tā čalodama, Nineta ierosījās zem Augusta kažoka. Viņš sildīja plaukstās meičas pēdas. Nineta spiedās arvien ciešāk, no viņas garoja siltums. Viegli reiba galva. Ja tā padomā, viņi nemaz nenosaltu.

Čaukstinādama konfekšu papīrīšus, Nineta rosījās puiša azotē.

Cik viņa priecīga esot par šo gadījumu, un lai viņš nemaz neraujoties prom, tā būšot siltāk, gan jau rīt viņus ar traktoru izvilkšot, tad varēšot teikt: braukuši taisni pāri uz ciema padomi, gribējuši drīzāk pieteikties uz precēšanos, bet tā nu iznācis, nošķiebušies no brasla, kas to būtu domājis. Lai Augusts nerunājot pretī, viņa visu nupat esot izdomājusi, jaunajā dzīvoklī viņiem abiem pietikšot vietas, lai Augusts nedzīvojot zem mātes tupeles, varēšot vecenītei palīdzēt sapļaut sienu, cik tad tālu aizskriet, bet Noriešos pavisam cita dzīve, lai Augusts visu pa nakti labi pārliekot.

No sākuma viņš pabrīnījās, ko Nineta tik daudz var runāt. Nepatīkamā situācijā viņš iekūlies bez visas apvārdošanas. Saviem spēkiem ārā neizkļūt. Varētu vēl izbrist un sadabūt kādu traktoristu, tad tūdaļ klāt būtu Ķersta, bet rīt notikušo uzzinās Noriešos tāpat. Nineta pieplaka mīkstām un ar šokolādi sasaldinātām lūpām.

Augusts mulsa un laikam arī sarka, viņš juta, ka svilst ausis, bet tad viss pagaisa. Varēja arī tā: sēdēt Sēļupes vidū un gaidīt tālāko, paļauties Ninetas vārdiem, viņas spīganīgi karstajai elpai.

Kādu brīdi Augusts vēl gribēja būt brīvs mednieks septiņas dienas nedēļā. Brīvs mednieks vēlā rudenī, kad medījumam labākais akots, kad rokās tēva bise un gudrs suns tinas gar kājām... Bet tad pārņēma siltums, mierinoši čabēja meldri, azotē karsa Ninetas ļāvīgais augums, viņa ērtāk iegrozījās zem mīkstā kažoka.

Vēl kāda veca sieviete gaidīja satumstam svētdienas vakaru. Viņa tupēja gultā un ik pa brīdim blenza slimnīcas logā. Ķiriene nepiedalījās klusajā tērgāšanā. Prāts par mājām un Augustu nebija mierīgs, sadomājis viņas slimības laikā lakstoties, vai tādam galvā vairs lopiņi! Kad satumsa, viņa izmanījās gaitenī, zagšus paņēma virsdrēbes, apāva kājas un izgāja parkā. Neviens viņu durvīs neaizturēja. Ķiriene zināja: medmāsa šai stundā garlaikojas pie spoguļa. Autobusu pieturā zem vienīgās gaišās laternas dīca pulciņš jauniesaucamo, saķērušies viņi stāvēja aplī un šūpojās. Baltās puķes pie viņu cepurēm locījās neskaidrās dziesmas taktī. Puiši nīkuļoja Noriešu centrā, visādi izrādot savu aiziešanu dienestā. Kāds no pulciņa pamanīja Ķirieni. Puiši kā pēc pavēles paskatījās - visi reizē uz viņas pusi. Vajadzēja taču kādu, kas viņus redzētu, kas pievērstu viņiem uzmanību. Ķiriene steidzās pa garo Rīgas ielu tālāk, pēc iespējas turoties tumsā.

- Hei, tantiņ, tantiņ! - kāds skaļi sauca viņai pakaļ - Kur tā skriedama, kaimiņien!

Pēc balss viņa pazina delveri Ali. Ķirienei sametās kājas. Vai nebija neprāts - nakts melnumā sākt ceļu uz mājām. Taču soļi šķīrās paši no sevis. Viņa pazuda tumsā, aiz muguras palika Noriešu pēdējās ugunis. Koku zari. kā melni pirksti kļāvās ap ceļu. Zem kājām drupa kukuržņi. Ķiriene viegli kā vāvere aplieca stingstošās grambas un ūdens lāmas. Ceļu uz mājām viņa atrastu aizsietām acīm. Cik reižu vēlā vakarā pa šo ceļu nebija vedusi apskurbušo vīru. Viņš meimuroja nopakaļ, skaļi lādēdams pasauli, bet viņa nesa rokās vīra lapsādas cepuri, citādi tā iekristu dubļos vai pazustu grāvī. Sen viņa pazaudējusi bijušās saimniekmeitas godu, pie ceļa nācās pierast. Apprecējās Ķiriene vēlu, kad jaunības gadi jau aiz kalna. Viņa krāja grasi pie graša. Vīrs bija krietni jaunāks, pieradis pie jautras amatnieka dzīves. Pieradis klaiņot no mājas uz māju, viņš bija grūti noturams. Dēliņa piedzimšana viņu uz kādu laiku apvaldīja, bet tikai uz laiku. Un ko līdzēja viņas lielā naudas krāšana. Visi pūliņi pelēja uz bēniņiem kannā, viņas pūra nauda, jaunības gadu sviedri purva pļavās, visa bezgalīgā knapināšanās.

Cik naktis, nesot vīra cepuri un klausoties viņa nepiedienīgajos vārdos, netika birdinātas asaras. Labi vēl, ka Tillija rādīja ceļu. Vēlāk viņa vairs neraudāja, gāja vīram pakaļ pieraduma dēļ un lai vecais kaut kur grāvmalā nenonīktu. Nebija jau slikts cilvēks viņas vecais, visādi mīļoja Augustiņu, līdz beidzot sāka skolot galdnieka prasmē.

Vai viņa pati nesolījās visas ēveles kopā ar veco maisu sadedzināt. Vai tad viņi nevarēja Augustiņu laist pilsētas skolās. Bet vecais uzstāja: viņš gribot, lai dēls ietu viņa pēdās, viņš nezinot labāku amatu, galdnieka darbs esot labākais un drošākais, lai dēls strādājot ar koku, ko pa zemi urbināšoties, pašam zeme neesot pie sirds un dēlam arīdzan diez vai būšot, jo tas esot viņa dēls, un lai viņu abu darīšanās nejaucoties, viņam tas saimnieka gods līdz kaklam, nebūtu dēlēna, ņemtu maisu pār pleciem. Vai tad viņa nenopriecājās, kad veco iecēla par kolhoza galdniecības vadītāju, būs reiz miers un laime mājās. Revīzija atklāja kokmateriālu iztrūkumu, un atkal viņai vajadzēja knapināties. Augustiņš gāja skolā, un viņa baidījās, ka tēva negods izies valodās. Vecais errojās: viņa jautrie draugi to skādi esot izdarījuši, tici nu vēl draugiem, solījuši laikā iztrūkumu nolīdzināt, solīts makā nekrītot. Bet no ēveles vecais nešķīrās, rūgtums ar laiku pierima. Un viņa atkal priecājās, kad Augusts pārnesa mājā savām rokām nopelnītu naudu. Nevienam viņa nespēja vārdos izsacīt, kā mīlēja dēlu. Augusts bija viņas acuraugs, viņas vienīgais, kā viņa drebēja, kad vecais puiku sāka ņemt līdzi medībās, visādas nelaimes varēja gadīties, zēns varēja iekrist grāvī, varēja nejaušs šāviens iet vaļā, cik visādas nelaimes nav dzirdētas.

Dzestrajā gaisā elpot bija viegli. Nemanot zagās klāt gurdums, muguru klāja auksti sviedri. Vecā sieva līkumoja pa izbraukto ceļu. Starp koku zariem atspīdēja retas zvaigznes, bet pret tām viņa savas tuvredzīgās acis nepacēla. Nespēks sagula ceļos. Ķiriene pārkāpa pāri grāvim un atspieda muguru pret koku, aptupties viņa baidījās, jo nebija droša, vai pietiks spēka piecelties. Vecā aizgūtnēm elpoja, svaigais gaiss reibināja. Šai vietā vecais reiz bija dīcis „nodzersim mēs vecenei to būdu, to būdu, to būdu.” Bet tādas lietas aizmirst.

Vecā sieva alka būt līdzās dēlam, piedalīties ar savu padomu viņa dzīvē, cik vien tas būs viņas spēkos. Un, ja reiz sadomājis ņemt sievu, tad viņai tā jāredz vispirmajai, kāda tad varēja būt vaļošanās pa gultu.

Ķiriene, iegājusi sētā, apstājās un ieklausījās. Tumšās baļķu sienas viņu uzrunāja, mājas pagalms nemanot atjaunoja viņas gaistošos spēkus. Šeit viņa jutās drošībā un aizvējā. Viņa pagriezās uz kūts pusi.

Miklajā siltumā iemavās govs, lopiņš viņu pazina uzreiz. Ķiriene taustījās uz govs pusi, tā sniedzās pretī ar asu mēli, satvēra mēteļa stūri un sāka zelēt. Vecā nolika govs priekšā klēpi siena, aptupās mīkstajos salmos turpat, kur stāvējusi. Nespēks bija uzveicis. Ķiriene pusnemaņā pasmaidīja: viņa pārnākusi, uzveikusi garo ceļa gabalu, kūts siltums saņēmis valgos. Viņa vēl dzirdēja, kā govs skrimšķināja sienu.

Aizvērtajos plakstos dejoja zaļas liesmas, tās riņķoja arvien ātrāk, līdz sagriezās žilbinošos apļos, tad pēkšņi pierima.

Laktā dziedāja gailis.

 

LuM 11, 1972.gada 2.decembrī

 

Jaunā Gaita