Jaunā Gaita nr. 97, 1973. gadā

Laimonis Mieriņš

1972. GADA LATVIJAS TĒLOTĀJAS UN LIETISKĀS MĀKSLAS ASPEKTI

E. Iltners. Rudens. Eļļa.

E. Vīgnere. Zaļā zeme. Gobelēns.

Padomju Latvijas mākslinieku savienības astotā kongresa (19. un 20. aprīlī Rīgā) dalībnieku − gleznotāju, grafiķu, tēlnieku un lietiskās mākslas meistaru galvenais mērķis ir bijis ne tikai novērtēt paveikto darbu, bet arī apsvērt turpmākos uzdevumus. Neiztrūkstošās atskaites centrālā vietā bija valdes priekšsēža gleznotāja E. Iltnera referāts, uzsveŗot domu, ka mākslas darbā pats svarīgākais esot saturs. Šī ideja, bez kuŗas jau īsta „kaujas māksla” grūti iedomājama, uzsvērta īsajā, bet kodolīgajā kongresa vēstījumā Latvijas komūnistiskās partijas centrālajai komitejai, kur teikts (Literatūra un Māksla, 16):

Mūsu lielais radošais kolektīvs savā ikdienas dzīvē jūt atbildību pret partiju un tautu, apzinās, ka mūsu daiļrade ir svarīgs faktors komunistiskās sabiedrības veidošanā, tautu draudzības nostiprināšanā. Būdama lielās internacionālās padomju kultūras sastāvdaļa, arī mūsu tēlotāja un lietišķā māksla kalpo cīņai par mieru visā pasaulē, par progresu. Šī satura ziņā humānistiskā un formas ziņā demokrātiskā māksla ir varens ierocis cīņā pret jebkurām buržuāziskās ideoloģijas izpausmēm.

Mēs, dažādu mākslinieku paaudžu pārstāvji, esam vienoti savos dziļajos un dedzīgajos centienos uzticīgi kalpot tautai un Ļeņina partijai. Mēs esam pārliecināti, ka ikvienam māksliniekam nav nekā cildenāka par uzdevumu patiesīgi parādīt mūsu sociālistisko īstenību, apliecināt dižos komunisma ideālus! Padomju mākslas zinātniekam nav nekā cildenāka par uzdevumu no marksisma-ļeņinisma pozīcijām atsegt mākslas attīstības procesus, apkopot padomju mākslas pieredzi, mērķtiecīgi propagandēt tās sasniegumus.”

Ka dedzīgās apņēmības praksē bieži aiziet citus ceļus, liecina LKP centrālās komitejas oficiālais apsveikums (LuM, 16) kongresa dalībniekiem. Tas satur šādu atgādinājumu:

Tomēr vēl gadās, ka mākslinieks, aizraujoties ar formas oriģinalitātes meklējumiem, dažkārt aizmirst pašu galveno − mākslas mērķi, tās sociālo un sabiedrisko nozīmīgumu, politisko mērķtiecību. Republikas tēlotājā mākslā vēl nav pilnīgi  atspoguļotas lielas pārmaiņas ekonomiskajā, sociālajā un garīgajā dzīvē, kuŗas notiek mūsu sabiedrībā, tai virzoties uz komūnismu . Svarīgs mākslinieku uzdevums joprojām ir attēlot mūsu laikabiedru visā viņa daudzveidībā un skaistumā.

Sociālistiskā reālisma metodi, t.i. oficiālo padomju mākslas filozofiju, kas saistoša māksliniekiem, izgaismo Aivars Goris rakstā „Kritikas cildenā misija” (Māksla, 2). Vienkāršības dēļ šeit citēsim tikai nozīmīgākās vietas:

Pēdējos gados mūsu mākslas meistari radījuši virkni sabiedriski nozīmīgu darbu. Visu mākslas veidu un žanru attīstību raksturo daudzveidīgi mākslinieciskie meklējumi, mākslinieku centieni dziļāk, pilnīgāk atspoguļot sava laikmeta filozofiskās, sociālās, ētiskās problēmas, atveidot mākslas darbos pilnasinīgus mūsdienu cilvēku tēlus, atklāt viņu bagāto garīgo pasauli. Tas ir likumsakarīgs process. Pati sociālistiskā reālisma metode, kuras būtība ir patiesa un konkrēti vēsturiska īstenības attēlošana tās revolucionārās attīstības procesā, nosaka mūsu mākslas novatorismu, jaunu izteiksmes līdzekļu meklējumus, formas pilnveidošanu atbilstoši laikmeta jaunajam saturam. Tas nozīmē, ka sociālistiskā reālisma metode nebūt nav kāda sastingusi shēma, kurā kā Prokrusta gultā būtu jāiespiež daudzveidīgās dzīves parādības.

Taču atsevišķu mākslinieku praksē dažreiz nākas sastapties ar formas meklējumiem, kam pietrūkst reālās dzīves seguma. Pārmērīga aizraušanās ar asociācijām, simboliem, kas it kā kļūst par autora emociju „pašizteiksmi”, pie tam tādu, ko katrs var tulkot pēc savas patikas, paver ceļu subjektīvai patvaļai. Mākslinieciskās idejas, tēla kā savdabīga objektīvas pasaules subjektīvā attēla aizstāšana ar nesakarīgu asociāciju plūsmu, simbolu rotaļu neizbēgami mazina mākslas kā pasaules izziņas specifiskas formas lomu, mazina mākslas darba idejiski emocionālo iedarbīgumu un līdz ar to tā sociālo un idejisko vērtību.

Tā, piemēram, mūsu republikas presē bija publicēti vairāki raksti par pagājušā gadā Tallinā notikušo starprepublikānisko grafikas izstādi. Šai izstādē bija vērojami daudzveidīgi mākslinieciskie meklējumi, mākslinieku centieni risināt lielas filozofiskas problēmas, padziļināt domas atklāsmi ar asociācijām, simbolu palīdzību. Taču šie izteiksmes līdzekli vien negarantē panākumus. Pilnvērtīga satura atklāšana prasa ne tikai lielu profesionālu meistarību, bet vispirms mākslinieka filozofiskās domas briedumu. Tur, kur nav šī brieduma, abstrakti simboli, līdz galējībai novesti vispārinājumi nekalpo satura atklāsmei, bet pārvēršas par tukšu, bezmērķīgu rēbusu. Tas izpaudās minētajā Tallinas izstādē. Diemžēl ne visi mūsu republikas mākslas kritiķi pietiekami dziļi un principiāli analizēja šai izstādē vērojamo māksliniecisko centienu rezultātus. Grafiķu meklējumus asociāciju plūsmas, abstraktas simbolikas virzienā dažs kritiķis pasludināja par jaunatrastu kvalitāti, kas „garantē tālāku iedziļināšanos dzīves norisēs, smeļot iedvesmu savā fantāzijā un savās tradīcijās” (Māksla 1971, 4 nr. 41 lpp). Koncepcija, kurā par izejas punktu, iedvesmas avotu dzīves parādību mākslinieciskai izpētei tiek pasludināta mākslinieka fantāzija, ir pretrunā ar ļeņinisko atspoguļošanas teoriju, kas par primāro atzīst objektīvo realitāti, nevis cilvēka apziņu, fantāziju, kas ir sekundāra. Fantāzijas lomas pārspīlēšana dzīves mākslinieciskās izziņas procesā var novest pie kļūdainiem rezultātiem.

Aivars Goris izsakās precīzi, nepārprotami. Te kommentāri lieki. Taču situācijas traģēdija vai komēdija, atkarā no kāda viedokļa problēmu aplūko, ir tā, ka kompartijas uzspiestā perversā mīlestība starp „ļeņinisko atspoguļošanas teoriju” un radošo mākslinieku nebūt neaprobežojas tikai ar žargonisko frazeoloģiju, ko atkārto gadu no gada kā baznīcas liturģiju, un kaut gan tā nav totāla visu mākslas dzīvi aptveroša parādība, tomēr katrs mākslinieks ar to rēķinās, iespēju robežās nekompromitējot savu integritāti. Rezultātā mākslinieciskajā jaunradē dominē paseklais, bet profesionāli efektīvais, masu indoktrinācijas procesam domātais, sociālais reālisms.

R. Blumberga. Sprēslīca. Linu pinums.

Ir saprotami, ka šādos apstākļos raizēs par topošās mākslinieku paaudzes potenciālu Mākslas Akadēmijas mācību daļas vadītāja R. Bļodona (LuM, 29), pamatojoties uz vērojumiem jauno mākslinieku diplomdarbos, sūdzas par zināmu sterilitāti. Jaunie gleznotāji esot stagnanti ar tendenci „iet jau ierastus, pārbaudītus ceļus, neriskējot ar jauna satura un izteiksmes līdzekļu meklējumiem.” Arī jauno grafikas nodaļas diplomandu darbos jūtama „pārāk tradicionāla pieeja gan tematikas izvēlē, gan šī temata atklāsmē....” Vēl pesimistiskāk Bļodona vērtē tēlniekus, kas beidz akadēmiju, apgalvodama „ka par nopietnu problēmu izvērtusies viņu pasivitāte turpmākajā darbībā. Jauno tēlnieku darbus izstādēs redzam reti. Kāpēc? Vai tas daļēji izskaidrojams arī ar tēlniecības nodaļas studentu sašaurināto programmu dažādu tehniku apguvē?” Tāpat lietiski dekoratīvās nodaļas diplomdarbi esot „pieticīgi un neproblemātiski.” Vienīgi tekstila nodaļas audzēkņi patīkami atšķiŗoties ar labi attīstītu kolorīta izjūtu uti teicamu technisko gatavību.

Paredzamas, bet pilnīgi pretēja rakstura kritikas mērauklas, ne dažādības labad, lieto Ausma Balcerbule attieksmē pret spējīgo gleznotāju Lidiju Auzu Baltijas republiku glezniecības triennālē Viļņā, kas notikusi ar devīzi „Cilvēks un laikmets”. Izstādē visas trīs valstis pārstāvētas ar 10 autoriem katra, tādējādi reprezentējot mazu daļu no pēdējo gadu snieguma. Balcerbule („Piezīmes pēc izstādes”, Māksla, 3) saka:

Mēģinājumi paplašināt gleznieciskās izteiksmes iespējas nodarbina arī Lidiju Auzu. Viļņā eksponētais diptihs „12. gadsimts” izraisīja domstarpības, taču pretrunīgie vērtējumi skar tikai vienu aspektu − tīri tehnisku paņēmienu pielietošanu − faktūras veidojumu ar dažādu materiālu palīdzību. Glezniecībai ir savas iespēju robežas, bet, kā apliecina visa mūsdienu mākslas virzība, šie žanra specifikas ietvari ir labili. Tomēr mākslinieka veiksmi nenosaka ne stingra iekļaušanās tradicionālo paņēmienu robežās, ne arī šo robežu pārkāpšana. Izteiksmes līdzekļu komplekss nav identificējams ar mākslas tēlu, tie ir tikai viens, kaut arī visai nozīmīgs tā struktūras elements, un, tiklīdz kāds no izteiksmes līdzekļiem tiecas pēc autonomijas, neglābjami sabrūk tēla vizuālā iemiesojuma vienādība. Šāds eksperiments ir gan sava veida protests pret glezniecības tradīcijām, taču aiz šīs negācijas konkrētajā gadījumā nav patiesa novatorisma, kas izaug vienīgi no īstenības materiāla izpētes, no tās rezultātu analīzei un pieredzes vispārinājuma.

 
 

A. Baumane. Meža māte. Gobelēns.

Šie kritiķu citāti jaunajiem māksliniekiem pārmet konservatīvismu, bet Lidijai Auzai eksperimentēšanu ar faktūru. Viņa ir „grēkojusi” ar uzdrošināšanos senlatvietes villaines apkalumu veidošanā lietot neparastus materiālus kā „apbružātus plastmasas pudelīšu aizgriežņus” un metalla skaidas. Kaut ko līdzīgu jau savā laikā darīja kubisti.

Zīmīgas Baltijas republiku gleznotāju atšķirības minētajā Viļņas triennālē aprāda Aija Nodieva (LuM, 21):

Igauņu mākslinieku stiprā puse ir cilvēka iekšējās, garīgās dzīves atklāsme asociatīvā formā, bet igauņu glezniecība ar nedaudz izņēmumiem ir racionālāka, grafiskāka, mazāk iedarbīga ar savām koloristiskajām kvalitātēm nekā abu kaimiņtautu māksla.

Lietuviešu mākslinieki arī šoreiz izcēlās ar tematiskā satura emocionālāku, gleznieciskāku uztveri un stilistiskās koncepcijas dziļo saistību ar savas tautas mākslas un profesionālās glezniecības tradīcijām. Viņi bija devuši vislielāko sabiedriski un politiski aktuālo tematisko gleznu skaitu figurālajā un portreta žanrā. Šie darbi diemžēl ne visos gadījumos bija sniegti mākslinieciski pārliecinošā formā.

Salīdzinājumā ar kaimiņiem latviešu glezniecības ekspozīcija bija profesionāli stabilāka, vienmērīgāka mākslinieciskajā līmenī un stipra ar savām pārbaudītajām gleznieciskajām kvalitātēm.
 

J. Anmanis. Pēc izrādes. Tempera.

Nav šaubu par pēdējās frazes nozīmi − latviešu glezniecība ir konservatīva, tradicionāla. Un tomēr uz vienmuļā tēlotājas mākslas fona kā notikums ar iespējami tālejošām sekām izceļas jaunā mākslinieka Jāņa Anmaņa (dz. 1945. g.) personālizstāde. Aizrobežu mākslas muzeja pagraba senlaicīgajās telpās skate pilnīgi pārsteigusi rīdziniekus, apburot tos gluži tāpat kā atjaunotais Pēterbaznīcas tornis.

Ar ko tad atšķiŗas šis vispusīgais mākslinieks, kam vienādi tuvas kā glezniecība, tā dzeja, mūzika, pantomīma un filma? Katrā ziņā Anmanis nav revolucionārs mākslas laukā, bet tas jau ir relatīvs jēdziens. Viņš glezno tradicionālā garā miniatūras ar figūrāliem motīviem, sevišķi vecas lietas, tā radīdams sava veida nostalģisku romantismu, kas padomju apstākļos var būt varens skatītāju pievilkšanas spēks. Šie darbi piemērotos ierāmējumos efektīvi kontrastējuši ar viduslaicīgā pagraba ķieģeļu sienām, kas panākts ar īsti profesionālu izkārtojumu un telpas kopējā ansambļa izpratni. Izstādes vispārējo emocionālo noskaņojumu kopā ar attiecīgu apgaismojumu ir papildinājušas autora muzikālās impresijas. Viņš apmeklētājiem lasījis arī savus dzejoļus utt. Anmaņa darbi atšķirīgi ar to, ka tie emocionāli piesātināti ar sevī noslēgtu gara pasauli, kas katrs par sevi necenšas kļūt dārgs mākslas objekts, bet kopēji ar aranžētu vidi, sprediķošanas elementu neizslēdzot, rada sakarīgu mērķtiecību. Interesants ir P. Sutas (LuM, 46) kāda izstādes darba iztulkojums:

Viens no izstādes centrālajiem akcentiem − dizainera portrets zaļajā pļavā, kur līdzīgi puķēm zied sapņu putni. Ko ar to gribējis pateikt mākslinieks? To, ka arī mūsdienu intellektuālis nedrīkst zaudēt spēju priecāties par dabas skaistumu, spēju sapņot, jo bez fantāzijas nav mākslas.

Anmaņa saturīgā personālizstāde, kas nevarēja notikt bez zināmu noteicošās kompartijas aprindu svētības, ir ilgi aizturēts protests ne tikai pret sociālistiskā reālisma radīto bezizeju, bet arī pret nevajadzīgu gandrīz klīnisku glezniecības izolāciju no brīvas saplūsmas ar citu mākslu disciplīnām un technoloģijas jaunradītām iespējām. Zīmīgi, ka oficiālā kritika, pārmetot Anmanim teatrālu emocionalitāti, visumā vērtē izstādi, ar visām tās implikācijām, ļoti labvēlīgi. Piemēram, H. Dubins (LuM, 46) kļūst pat vaļsirdīgs, kas ir retums padomju mākslas kritikā:

Jāņa Anmaņa gleznas ir visai interesanta parādība mūsu sabiedrības dzīvē arī no mākslas uztveres viedokļa. Tomēr bez precīziem socioloģiskiem pētījumiem pagaidām var izteikt tikai hipotētiskus minējumus par jaunā autora daiļrades neparasti lielajiem panākumiem.

Jāņa Anmaņa gleznu un viņa izstādes noformējuma kvalitātes pašas par sevi tomēr nevar pārliecinoši izskaidrot jaunā autora popularitāti, tāpat kā to nevar līdz galam izskaidrot arī viņa mākslas tuvība valdošajai ievirzei materiāli garīgajā kultūrā. Liekas, ka šī popularitāte ne tik daudz saistīta ar Jāņa Anmaņa daiļradei piemītošām vērtībām, kā ar garīgu vajadzību pēc tādām vērtībām, kas skatītājam mūsu mākslā patlaban pietrūkst. 

Šķiet, ka skatītājam mūsu mākslā trūkst patiesi dziļas emocionalitātes. Neparasti straujais ieinteresētības pieaugums par dzeju vispār, par senlaicīgo mūziku, par tādiem uzvedumiem kā „Spēlē, spēlmani”, par literatūru ar esejas un memuāru raksturu, par filmu „Granātu krāsa”, par Č. Aitmatova „Kad pasaka beigusies” un R. Gijo „Baltkrēpi” liecina par šo garīgo nepieciešamību. Tieksme pēc emocionalitātes attīstās un arvien vairāk attīstīsies kā likumsakarīga parādība mūsu sabiedrības locekļu vispusīgās izaugsmes procesā.

Skatītājs acīmredzot vēlas īstas, nemākslotas vērtības tēlotājā mākslā. Un šādas vērtības mums ir. Vienlaicīgi ar Jāņa Anmaņa izstādi notika Valsts Mākslas muzejā nelielas mākslinieku grupas izstāde, kas jau savā laikā bija eksponēta Viļņā un turpināja ceļu uz Rostoku. Tajā piedalījās O. Ābols, B. Baumane, E. Grūbe, E. Iltners, Dž. Skulme, R. Valnere, I. Zariņš un daži citi mākslinieki. Izstādē bija darbi, kas idejisku un estētisku vērtību ziņā daudzkārt pārspēj Jāņa Anmaņa radītās vērtības. Bet skatītājs šo patiesi interesanto izstādi neievēroja, jo kritika un masu komūnikācijas līdzekli viņu par to pilnīgi neinformēja. Un tā nebūt nav vienīgā reize, kad informācijas trūkuma dēļ skatītājam paslīd garām nopietnas vērtības.

Turklāt liekas, ka skatītājs ilgojas pēc vēl daudzpusīgākām mākslas iespējamībām nekā tās, kas patlaban ir konstatējamas mūsu tēlotājā mākslā.

K. Sūninš. Ziedi. Akvarelis.

Dž. Skulme. Spāņu dejotāja. Eļļa.

Sakarā ar Anmaņa izvirzītajām problēmām, šoreiz jauno mākslinieku kārtējās izstādes kontekstā, kuŗai bijusi konservatīva koncepcija, Literatūra un Māksla, 40. num., publicējusi gaŗu, sirdīgu mākslas interesenta Elmāra Kurša (dz. 1939. g.) rakstu. Tajā daudz liecības par nopietnās, domājošās jaunās paaudzes daļas neapmierinātību tekošā mākslas situācijā. Kursis kaislīgi aizstāv Anmaņa eksponēto darbu „Ieviņa”, cita starpā asi, bet trāpīgi teikdams:

Nereti uz jauno skatās ar vecām acīm un aizgājušo saturu meklē jaunajā. Ja tā nav (kas, dabīgi, nevar būt), tad labākā gadījumā „meklētājs” aizver acis un ļaujas atmiņām − tik tīkamām kontūru maiguma dēļ.

Epigoņi kompromitējot temu, tā laika zobs esot saēdis vienu otru slavenu darbu, kas neesot bijis piepildīts ar individuālo „es”. Kursis jautā un atbild: „Kas tad īsti veido laikmeta temu? Varbūt ārējās pazīmes? Man šķiet, ka īsta laikmeta tema ir Cilvēks, nevis tās drēbes, ko laikmets uzšuj.” Viņš sūdzas arī par „sadomātu liriku, imitētu romantismu, māksliniecisku modelēšanu”, kas esot „pārāk sausa un sterila, lai ilgi apmierinātu cilvēka garīgās prasības” utt. Kursis raksta tālāk:

Māksla ir just, prast un izprast, ar prātu, tāpat kā ar spējām vien, ir daudz par maz! Ir jābūt pilsonim un ir jājūt, jājūt, jājūt. Gan − kur sākas kompromiss, gan − kur „māksla − un vēl dažiem”. Diemžēl māksla just kļūst arvien retāk sastopama ... Varbūt akadēmijā var un drīkst iestāties ar zināmu varbūtību, bet, to nobeidzot, jau jābūt skaidrībai, vai diplomam ir segums dvēseles bankā. Neizlēmība un pašapmāns ir traģēdijas sākums, un māksla kļūst nevis aicinājums, bet ienākumu avots.

Kurša, Anmaņa un viņu domu biedru paustie uzskati ir pilni jaunības ideālisma, optimisma, evaņģēliskas neiecietības un pretrunā valdošai dogmai. Tēlotājā mākslā Latvijā sākusies dziļa krize, zemestrīce, kuŗas īstais dzinulis ir jaunās paaudzes pieaugošais specifiskais svars. Augdama technoloģijas un aizejošās zemnieciskās pasaules konflikta atmosfairā, tā meklē pati savu seju, identitāti, kas ir normāla, veselīga parādība jo garantē mākslai nevis atkārtošanos, bet kontinuitāti.

Kā otra sevišķi nozīmīga ir atzīmējama 17. jūnija laukuma izstāžu zālē notikušā interjera un dizaina mākslinieku izstāde, ar tēmu „Sabiedrība un vide”. Technoloģijas radītā pasaules izjūta mērķtiecīgi veido pamatus jaunai mākslai. Te liels nopelns Bauhaus idejām un padomju mākslas koncepcijām agrīnajā pēcrevolūcijas posmā (Tatlins u.c.). Taču izstādes galvenais nolūks ir bijis uzskatāmi „modificēt kastes veida tilpni”, jo cilvēks allaž izjūt telpu kā sprostu savai miesai un garam. Autori šo „mūžīgo problēmu” ir risinājuši interesanti un efektīvi, pielietojot gan apgrieztās perspektīvas, gan krāsu mijiedirbes iespējas, nebaidoties arī no radikālu, jaunu ceļu iešanas. Kritika un publika izstādi uzņēmusi ļoti atsaucīgi.

 

K. Dobrajs. Studenti. Eļļa.

J. Mauriņš. Naktssargs. Granīts.

Lietiskās mākslas turpina attīstīties laikmetīgā garā, jo tās relatīvi brīvas no „ļeņiniskās atspoguļošanas teorijas” jūga. Pēdējā republikas lietiski dekoratīvās mākslas izstādē bijuši skatāmi labi, moderni ādas plastikas darbi, grāmatu iesējumi utt. Izstādē ievērību guvusi Tallinas Mākslas Institūta absolvente I. Preisa. Mūsdienu ādas plastikas darbos maz dominējot etnogrāfiskie elementi, bet vairāk moderni, ģeometrisku laukumu ritmi, dažādu rotājošu techniku vai materiālu kombinējumi.

Izcils ir latviešu tekstilmākslas standarts, kas Vissavienības gobelēnu izstādē Maskavā ir saņēmis atzinīgus vērtējumus. Citēsim te daļu no G. Ivanovas (LuM, 4) informatīvā salīdzinājuma:

Nereti, skatot mūsu gobelēnus republikas izstādēs, kā pašu par sevi saprotamu uzskatījām šo darbu sakņošanos lietišķi dekoratīvās mākslas tradīcijās. Izrādās ka tā ir liela mūsu gobelēnu skolas priekšrocība. Tas sevišķi skaidri kļuva redzams, kad salīdzināju mūsu mākslinieku gobelēnus ar vairāku citu republiku autoru darbiem, kuŗos bija manāma gan tematiskās glezniecības principu pārprasta ievešana dekoratīvajā mākslā, radot nesaskaņu starp materiālu, sižetu un tehnisko izpildījumu, gan arī nedzīva naturālisma iespaidi.

Izstāde parādīja, ka mūsu mākslinieki sākuši atkāpties no tradicionālās klasiskā gobelēna četrstūra formas, arī mūsu tautas mākslas tradīcijās raksturīgās audumu formas (E. Vīgneres „Nakts”), attālināšanos arī no sienas − ievedot gobelēnu telpā, radot tā sauktos apjomīgos vai telpiskos gobelēnus (asamblāžas), piemēram, A. Baumanes „Meža māte”. Darba izpildījumā bez gobelēna tiek iesaistītas arī citas tekstilmākslas tehnikas, kā arī netekstila materiāli. Domājams, ka tieši formas un jauktās tehnikas meklējumos būs daudz sekotāju. Mūsdienu interjerā (piemēram, kafejnīcās) šādi gobelēni varētu derēt kā telpas norobežotāji, intīmas vai mājīgas noskaņas veidotāji.

Aizgājušā mākslas dzīves gadā notikušas ap 150 dažādas izstādes. Pieminama arī t.s. mākslinieku dienu organizētā tikšanās ar autoriem un atvērtajām darbnīcām visas republikas mērogā. No ārzemju izstādēm aizrobežu mākslas muzejā bijusi redzama čechu moderno rotas lietu un slovaku tekstiliju skate.

Visādi rosīgās Latvijas mākslas dzīves degpunkts bez šaubām bija Anmaņa, interjeru un dizaineru izstādes. To pavērtās nākotnes perspektīvas, kā arī kritikas un publikas reakcija, liecina par gluži normālu mākslas attīstības gaitu, progresu, jo mūsdienu modernā sabiedrība nav statiska. Kā mēdz teikt, pāris bezdelīgas vien vasaru neatnes, tāpēc, pastāvošajos apstākļos, ir pamats jautāt ar dziesminieka Jāņa Ruģēna (1817-1876) vārdiem: „Kad atnāks latviešiem tie laiki, ko citas tautas tagad redz?”

A Kļaviņš. Keramiķa P.Martinsona portrets. Eļļa.

V. Celms. Kinētisks objekts.

Gleznotāja Maija Tabaka. (Viestura Vasiļevska uzņēmums)

 

 

---

 

 

 

INTERVIJA AR LAIMONI MIERIŅU

 

Jaunā Gaita: Vai tev Latvijā bija kādas sarunas par Jauno Gaitu un emigrācijas kultūras dzīvi vispār?

Laimonis Mieriņš: Nebraucu uz Rīgu risināt sarunas, tomēr gadījās informatīvas pārrunas par dažādām kultūras dzīves problēmām; piemēram, tika pieminēta gleznotāja Raimonda Staprāna gleznu izstāde, komponista Gundara Pones koncerts utt. Sākumā jābūt pieticīgam un ļoti uzmanīgam, varbūt vēlāk var notikt daudz plašāka un atklātāka kultūras vērtību apmaiņa, tāpēc jāšaubās, vai delikātajai situācijai būs līdzēts, ja atbraukuši nodarbosimies ar nepārdomātu, pamācīgu lekciju nolasīšanu. Dzirdēju dažādus kommentārus par emigrācijas izdevumu vecmodīgo valodu, ar Jauno Gaitu kā vienīgo daļējo izņēmumu, Radās iespaids, ka Jaunās Gaitas kritiskās apceres tiek uzņemtas profesionāli bet bieži ar dalītām jūtām, sevišķi literātūras laukā.

 

J.G.: Vai tu apmeklēji arī kādas mākslas izstādes, muzejus?

L.M.: No kārtējām izstādēm dabūju apskatīt Valsts Mākslas Muzejā iekārtoto plašo, tagad mirušā gleznotāja Nikolaja Breikša skati, bet Mākslas Salonā Padomju bulvārī − Leonida Āriņa personālizstādi. Pēdējā laikā ar dekora nosaukumu un bez liela trokšņa Rīgā parādījušās arī pāris „abstraktās mākslas” izstādes. Varbūt iecietīgākajai gaisotnei ceļu sagatavoja pirms pāris gadiem Valsts Mākslas Muzejā noorganizētās atceres izstādes Jēkabam Kazakam (1895-1920) un Gustavam Klucim (1895-1944). Pēdējais bija Maskavas konstruktīvistu grupas aktīvs loceklis, kas brīvi lietojot fotogrāfiskus izteiksmes līdzekļus, izveidoja plakātu par iespaidīgu polītiskās mākslas formu, tā kļūstot par vēlākās popart priekšteci. Svētīga bija iespēja iepazīties ar latviešu tēlotājas mākslas oriģināliem Valsts Mākslas Muzeja plašajos fondos (glabātuvēs), kuŗus līdz šim pazinu tikai no fotoattēliem. Tur netrūkst laba izlases materiāla reprezentācijas izstādēm lielajos Rietumu kultūras centros, piemēram, latviešu glezniecības dekada 1910-1920, Gustava Kluča izstāde u.c.

 

J.G.: Tu esi paidagogs, lektors Džeikoba Kramera mākslas kolledžā Līdsā. Vai bija iespējams pašam iepazīties ar Valsts Mākslas Akadēmijas darbu?

L.M.: Apmeklēju Valsts Mākslas Akadēmiju un Rīgas lietiskās mākslas vidusskolu, kuŗas simbols ir kamoliņš. Bija liels pārsteigums par atklājumu, ka glezniecības, grafikas un tēlniecības katedras joprojām vada pēc vecās cariskās Pēterburgas Mākslas Akadēmijas 19. gs. izstrādātās mācību programmas. Kur palicis revolucionārais t.s. „brīvās mākslas darbnīcas” ideāls? Diezgan pasausie diplomdarbi un zīmējumu paraugi liecināja par pietiekamu uzdevuma izpratni un amata prasmi. Pilnīgi pretēja, modernāka pieeja sastopama lietisko mākslu katedrās, kas būtiski maz atšķiras no Rietumu pasaules līdzīgām mākslas skolām. Sevišķi spēcīga un izdomā bagāta ir tekstilmākslas katedra − drošs pamats Latvijas tekstilmākslinieku tālākiem starptautiskiem panākumiem. Rīgas lietiskās mākslas vidusskolas audzēkņu gadskārtējā darbu skate liecināja par augstu standartu un sekmīgu, interesantu senās tautas mākslas un modernu, laikmetīgu ideju sintēzi.

 

J.G.: Tu esi Jaunajā Gaitā vairākkārt rakstījis par mākslas dzīvi Padomju Latvijā. Vai tagad, kad Latviju esi redzējis pats savām acīm, tu vēlētos kaut ko mainīt vai papildināt savos rakstos, ieskaitot šai numurā publicēto apskatu par mākslas dzīvi Padomju Latvijā 1972. gadā?

L.M.: Jācer, ka redzētais, kas nav konfliktā ar manu līdzšinējo rakstu saturu, ir padziļinājis ieskatu Latvijas mākslas dzīvē un tās parādību izpratnē. Protams, varētu šinī numurā publicēto, gadmijā uzrakstīto apskatu paplašināt, bet tas negrozītu tā esenci.

 

J.G.: Vai tu vēlies kaut ko piebilst savā intervijā Jaunās Gaitas lasītājiem?

L.M.: Jā. Nav jābūt acīgam vērotājam, lai drīz vien saskatītu otru Rīgas panorāmu... Vai uz katra soļa jūt latviešu vitalitāti, mērķtiecību un totālu orientāciju pastāvošajos apstākļos. Viss tas reizē iepriecina, stiprina, bet arī apbēdina un satriec, jo tikai dzimtenē esot var tā pilnīgi izjust, cik gan plāna ir mūsu emigrācijas latvietība...