Jaunā Gaita nr. 168, augusts 1988

 


Abrenes pils Luāras ielejā Francijā jau vairāk kā gadu ir latviešu īpašums.

Ulža Graša fotogrāfijas

 

Liga Korsts Streipa

ABRENE UN ABRENE

 

Abrene. Kas ir Abrene un kamdēļ Abrene?

"Neaizmirsti un nešaubies!" ir Abrenes pils vecais moto.

Imanta Zilberta zīmējums

„Kamdēļ vajadzīga latviešu tautas augstskola Abrene?” pārprasa Abrenes padomes pagaidu priekšsēdis Austris Grasis. „Abrene ir latviešu īpašums domāts katram latvietim, jaunās, vidējās un vecākās paaudzēs. Tā mums ir nepieciešama, ja gribam pasargāt, turpināt un radīt dzīvu latviešu kultūru. Pārtautošanās nav dabas likums! No tās var izvairīties, ja mīlē savu tautu un grib palīdzēt tai pārdzīvot.” Šāda griba un mīlestība var izveidoties katram, kam ir zināšanas par savas tautas vēsturi un kultūras mantojumu. Tāpēc ir vajadzīga tautas augstskola, kas apmierinātu visu paaudžu izglītības vajadzības, un tāpēc šāda augstskola ir nodibināta Abrenē, pieņemot vārdu, kam jāizraisa pārdomas ne tikai par izglītības vajadzībām.

Jo pasaulē ir divas Abrenes. Viena atrodas Latvijas ziemeļaustrumu daļā, 270 km no Rīgas, no kurienes uz to iet vilciens, neliela pilsētiņa, kas jau 13 g.s. piederēja pie Tālavas valsts. Tagad tā saucas Pitalova un Latvijai vairs nepieder, jo 1945. gadā to pievienoja Krievijas padomju federatīvajai republikai.

Otra Abrene atrodas Francijā, Luāras ielejā, 250 km no Parīzes un 50 km no Turas. Tā ir 16. g.s. pils, agrāk saukta „La Ville au Maire”, kas arī Latvijai nepieder. Arī uz šo Abreni iet vilciens, uz Tūru vai Šinonu. Ja piezvana, no pils kāds atbrauc uz staciju pakaļ. Latvieši no visas pasaules to var apmeklēt, kad vien vēlas, un ir gaidīti kā dienās, tā naktīs. Šajā Abrenē varam pieminēt pirmo Abreni, varam atcerēties mūsu tautai nodarītās pārestības, bet, daudz svarīgāk, varam sapņot un, gaidot dienu, kad abas Abrenes būs vienādi brīvas, strādāt pret pārtautošanos un par mūsu kultūras augšupeju.

Ir paredzēts un daudz jau padarīts, lai Abrene būtu pasaules latviešu centrs un latviešu tautas augstskola, kas cauru gadu piedāvās visu vecumu latviešiem dažādus kursus un seminārus. Pasaulē izkaisītiem, mums arī visā pasaulē dzīvo zinātāji dažādās nozarēs, kas var piepildīt Abrenes augstskolas vajadzības. Dalībnieku skaits tad atkarīgs no tā, cik pievilcīgu un augstvērtīgu programmu Abrene spēs piedāvāt. Tajā būs bibliotēka, lasītava un etnogrāfisku priekšmetu krātuve, būs latviešu mākslinieku un daiļamatnieku centrs. Abrenē būs telpas vasaras skolām, nometnēm, kongresiem, salidojumiem un dažādu latviešu organizāciju pasākumiem. Un Abrene jau tagad sāk izveidoties par latviešu tūrisma centru, kur katrs var pavadīt savu atvaļinājumu latviskā vidē.

Mums ir daudz vērtīgu pasākumu jauniešiem: Beverīna, Dzintari, Gaŗezers, Kursa, Minsteres latviešu ģimnāzija, Rietummičiganas universitātes latviešu studiju centrs... No latviešu sabiedrības pēdējā laikā vairs neaiziet tik daudz jauniešu, kā augstskolas un vecāku gada gājuma cilvēku, kuŗi ikdienas dzīvē sastopas ar latvietības trūkumu. Abrene ir vieta, kur sabraukt latviešiem savu interešu attīstīšanai un papildināšanai, tā dodot iespēju netikai individuāli mācīties, bet pārvest mājās šodienai un nākotnei tik nepieciešamās zināšanas.

Pirmie Abrenes tautas augstskolas kursi, 1987. gada vasarā, bija rotu kalšanas kursi, nākošie, 1988. gada pavasarī, latviešu valodas intensīvkursi. Sen jau esam zinājuši, ka bērni valodas iemācās ātri un viegli. Šajos kursos bija jāpārbauda vai to pašu spēj arī pieauguši, vai, līdzīgi rotkaļu mācekļiem, arī valodas mācekļi spēj vērt vārdu pie vārda, teikumu pie teikuma, līdz rodas latviešu valoda tur, kur bija tikai smaids vai cita valoda.

Izrādījās, ka strādājot gandrīz 3 nedēļas, 6 līdz 8 stundas dienā, ieskaitot vakara darbus, to var padarīt. Kursu pirmajās dienās notika Bonnas universitātes baltu valodu lektora Austŗa Graša referāti par latviešu fonoloģiju un Līgas Korsts Streipas un Dainas Vītoliņas valodas stundas. Kamēr pirmajās dienās kursanti nespēja vairāk kā palūgt gabalu franču maizes, zilā siera un glāzi rūgušpiena − jā, tik tiešām, rūgušpiena, pārsteidzoši ātri viņi varēja sākt sarunas par dažādiem tematiem. Sarunas bija lēnas, tik lēnas, ka kursanti bažījās, vai citiem neapniks klausīties. Tomēr, pati jaukākā parādība bija tā, ka katrs pils talcinieks un vēlāk ciemiņš iesaistījās kursu darbībā un kursa dalībniekiem bija ne tikai divi, bet Lieldienu nedēļas nogalē pāri par 90 skolotāju. Varbūt tā ir viena no panākumu atslēgām, ka mēs pārējie centāmies aizmirst savu parasto pieklājību un nepārgājām uz runātājam labi zināmu valodu. Varbūt ka, ja mēs arī savās mājās pārstātu runāt angliski, vāciski, vai zviedriski ar draugiem un radiem, kas grib iekļauties mūsu vidē, mēs palīdzētu ne tikai viņiem, bet arī sev. Neaizmirsīsim, ka daudziem mūsu valoda nav brīva laika tīkmets, bet mīlestības dāvana, ko tie grib sniegt kādam atsevišķam latvietim un ar laiku, visiem latviešiem.

Lieldienu laikā pilī sabrauca tuvu pie simts viesu. Vakaros lielajā zālē, pie kamīna un gaŗajiem galdiem, uz kuŗiem bija traukos saliktas gundegas, salasījās citi valodas glabātāji, dziedātāji un runātāji. Kamīnā sprakstēja liesmas, kāds ielēja vīnu. Ilona sita trejdeksni, Mārtiņš kautko veļas dēlim līdzīgu. Laiku pa laikam Uldis pūta ragu vai Austris dūdas, viņa dēls Kristaps spēlēja ģitāri. Skanēja kokle. Dziesmas atbalsojās baltajās, augstajās zāles velvēs un krita atpakaļ. Skanēja viena pēc otras Dzied, māsiņa, tu pret mani, Saule brida rudzu lauku, Pērkons veda vedekliņu, tad Vecpiebalga un vēl citas un citas, līdz rītam. Dziesmu nepietrūka. Tai brīdī dziesmas negāja pasaulē, tās saistīja dziedātājus pašus. Tie kļuva viens otram tuvāki, tos vienoja katra dziesmas rindiņa, vārds, takts, šai naktij ar to pietika. Rītdienai un parītdienai pietiks, ja dziedātāji dziesmas būs paņēmuši līdzi un nodevuši tās tālāk.

Skatījos Abrenes lielās zāles kamīnā. Spoguļos pazibēja un pazuda francūzietes krinolīnos, ar augstām, pūderētām parūkām, šai brīdi latviešu tautu meitas tur vēl nerādījās. Pie kamīna redzēju uniformētu vācu virsnieku, II. pasaules kaŗa Francijas uzvarētāju pārstāvi, un atcerējos, ka pils pagrabos manīju tur klīstošo franču pretestības cīnītāju ēnas; vēl tur nekavējas senais Nameitis vai mūsu laikam tuvāks Oskars Kalpaks. Vecais Barona tēvs pazibēja un pazuda. Mežā satiku franču zemnieku no revolūcijas laikiem, vēl tur nestaigāja Skalbe vai Akurāters. Nav viegli garam pacelties no vietas uz vietu, vēl Abrenē dzīvojam tikai mēs. Pirmais latviešu Abrenē dēstītais koks, pīlādzītis, aug netālu no lielajiem vārtiem, starp dievkociņiem, jāņogu un upeņu krūmiem, krokusiem, tulpēm un neaizmirstulītēm. Varbūt, ka tas, pēc senču ticējumiem, sargādams Abreni no uguns, vējiem, ūdeņiem, ļaundariem un skauģiem, turpinās pa vārtiem ielaist aizvien vairāk latviskā gara, izturības un uzticības nākotnei.

Dega sveces. Marga no Anglijas iemeta kamīnā malkas šķilu, tā deva gaišu liesmu un patīkamu siltumu. Uz balta zvilņa sēdēja Daugavas vanags no Vācijas, lielām, mazliet naivām acīm. Turpat blakus snauda Roberts, slaids minsterietis, pirms tam un pēc sava Minsteres gada, no Ņujorkas. Dienu nostrādājis talkas darbus, viņš ik vakaru aizmiga pirms pārējie izbeidza vakara sarunas. Pie dziedātājiem un nīcējiem sēdēja vietējais zemnieks, francūzis, ar kokli klēpī. Tā viņa mātes, kas cēlusies no Latvijas, netālu no Rīgas viņas baltvācu ģimenei piederējusi muiža. Skatījos liesmās un domāju: cik daudz vēl jādzied, lai piedziedātu pili līdz pēdējai šķirbiņai, no pagraba, kur kuŗas ne sevišķi uzticamā Berta, līdz torņa lodziņam, pa kuŗu nesen no Latvijas izbraukušais Mārtiņš no rīta fotografēja bērzu stādītājus? Vai mēs to izdarīsim? Pagāja stundas, viena pēc otras, bet tovakar nešķīrās neviens.

Abrenes patreiz brīnišķīgākā spēja ir piedāvāt katram piederības sajūtu un draudzību. Ar laiku tā cer piedāvāt ne tikai skaistu vietu ar latvisku vidi, bet arī pilnu apkalpi un ērtības. Parīze vai citi lieli centri tā to nespēj − Eiropas ceļojumā latvietim vajadzēs ierēķināt laiku arī Abrenes apmeklējumam.

Pili parasti iedomājās kā masīvu celtni maziem lodziņiem, bieziem mūŗiem, varas simbolu. Abrene tāda nav. Tā ir atklāta, viegla, gracioza. Visur redzami smilšakmenī kalti rotājumi un pasaku figūras. Jau iebraucot pa vārtiem pils aicina un laipni lūdz iepazīties. Tā ir renesances tipa pils 32 hektāru parkā; tur atrodas 14 ēkas, guļamtelpas, kopmītnes un pati pils ar 72 istabām un sarīkojumu zāli 500 klausītājiem. Taču ar visu to Abrenei augot būs vajadzīga paplašināšana un telpu pārbūve, jo Abrene nav liela pils. Lai uzņemtu tūristus, kā arī izveidotu dažādos augstskolas un archīvu plānus, tai ir nepieciešama uzlabošana un remonts. Pagaidām darbus veic ar brīvprātīgu darba spēku. Talcinieku pagaidām netrūkst un jātic, ka Abrene spēs uzturēt garu, kas pievilks nākamos.

Rūpju par Abreni daudz. Visas mīlestības, darba, visa ieliktā, ziedotā, dāvāta nepietiek, lai Abreni nostādītu uz drošām kājām. Abrenei vajadzīgi arī līdzekļi − pircēji pajām un mantu ziedotāji. Pajas maksā Fr. 2500 (apmēram ASV $450) gabalā. Pamati vēl arvien liekami − financiāli. Lai Abrene spētu pastāvēt, tai vajadzīga palīdzība. Vajadzēs arī laiku visu uzcelt un nostiprināt.

Ja paši neticēsim saviem spēkiem, kas tiem ticēs? Virs Abrenes pils galvenās ieejas durvīm ir ierakstīts moto franču valodā „Neaizmirsti un nešaubies!” Apkārt īpašumam ir mūŗa sēta, kas šķietami šo latviešu „cietoksni” nodrošina pret apkārtnes traucējumiem. Iekšpusē ir seni tuneļi, ķiršu dārzi, kastaņu alejas, pļavas ar meža zemenēm un dažādām latviešu literatūras un dabas mīļotājiem pazīstamām puķēm un augiem.

Abrene un Abrene. Vai un cik tās vajadzīgas, par to jālemj katram pašam. Šai brīdī atcerēsimies tikai to, ka pārtautošanās tiešām nav dabas likums, un to, ka domājot par vienu Abreni varam palīdzēt otrai, varam nepraktisku romantiku apvienot ar praktisku devumu latviskai kultūrai, politikai un ticībai. Ceļot vienu Abreni varam otrai smelt spēku šodienai un rītdienai.

Latviskām Lieldienām vajadzīgas latviskas šūpoles, kuŗu pakāršanai izlietoja 60 m stipras kaņepju virves. Vismaz šogad odiem Abrenē nevajadzētu kost.

 

Jaunā Gaita