LAIKS

Sestdien, 1998. g. 21. februāri

 

Jaunā polītiskā nācija - jeb negātīvā brīvība un iedomātā kopiena

 

Austris Ruņģis avīzes "Laiks" 10. janvāra numurā savā polemikā pret "jaunās polītiskās nācijas" ideju piesauc nesen mūžībā aizgājušo Oksfordas universitātes filozofu sēru Jezaju Berlinu kā savu sabiedroto. Mēs varot būt lepni, ka visas pasaules laikrakstos nekrologos par sēru Berlinu pieminēts, ka viņš bijis "Latvian born", ko varot saprast gan kā "Latvijā dzimis", gan kā "dzimis latvietis". (Patiesi, es pats arī esmu lasījis, ka sērs Berlins visu mūžu par Latviju un latviešiem runājis tikai labu). Īsi pirms nāves viņš esot daudz runājis ar tuviniekiem nesaprotamā valodā - it kā latviski. Austris Ruņģis saka, ka sēra Berlina identificēšanās ar savu dzimto zemi esot priekšzīme latviešu tautai. Mums vajagot prasties savas latviskās identitātes dēļ noraidīt "jaunās polītiskās nācijas" ideju.

Kas tā "jaunā polītiskā nācija" tāda ir, to mums arī drusku paskaidro Austris Ruņģis, uzsvērdams, ka tā esot slikta lieta, jo tā prasītu saviem pavalstniekiem atteikties no vēsturiskas atmiņas un savas valodas, lai pārtaptu par "cipariem". Plašākus paskaidrojumus pirms pāris mēnešiem, no 1997. g. 18. oktobra līdz 8. novembrim, "Laikā" deva Aivars Ruņģis četru rakstu serijā, no kuriem izrietēja, ka jaunā polītiskā nācija ir daudztautību nācija, kuŗā latviešiem būtu jāatdod sava zeme okupantiem un kolonizātoriem un jāatsakās no savu senču mantojumu sargāšanas. Daudz vietas savā rakstu serijā Aivars Ruņģis veltījis tiem, kas šo ideju mēģinājuši aizstāvēt, tos nosodot. Piemēram, polītoloģijas profesore ASV Rasma Kārkliņa esot "Dienā" rakstījusi, ka "Polītiskās nācijas centrā ir katra pilsoņa individuāla valstiska apziņa, līdzdalība valsts dzīvē, patriotisms, kas nav atkarīgs no etniskās izcelsmes..." Aivars Ruņģis komentē: Ir gandrīz neiespējams iedomāties, ka šī demokrate un savas izcelsmes patriote jebkad varētu iedomāties, ka mums latviešiem un Latvijas tautai no vienas puses un krieviski runājošiem okupācijas, kolonizācijas, pārkrievošanas, genocīda polītikas īstenotājiem no otras puses būtu kopīgi 'polītiski mērķi un intereses' gan agrāk, gan tagad." Aivars Ruņģis rakstīja: Vai tā ir savas tautas nacionālo (...) interešu nodevība aiz akluma, naīvitātes, vientiesības? Aiz savtīgām interesēm?"

"Jaunās polītiskās nācijas" ideju Jānis Peters proponēja kā pretstatu Latvijā topošai divkopienas nācijai": labāk veicināt krievvalodīgo Latvijas nepilsoņu pārtapšanu par pilntiesīgiem Latvijas pilsoņiem, nevis atstumt viņus kā nacionālām interesēm neglābjami naidīgus.

Te nu man pašam ir vēlēšanās pamēģināt pieskarties šiem vārdiem - nācija un nacionālisms. Vispirms piesauksim to pašu sēru Jezaju Berlinu. Berlins visskaidrāk savu pamatdomu izteica jau 1950. gadā Oksfordā kādā slavenā uzrunā, "Divi brīvības priekšstati" (Two Concepts of Liberty). Šajā runā Berlins apskatīja "negātīvo brīvību" (freedom from.." un "pozitīvo brīvību" (freedom to..). Negātīvā brīvība nozīmē individam būt brīvam no citu iejaukšanās un no ierobežojumiem. Tā ir katra individa brīvība rīkoties tā, kā katrs pats vēlas, kamēr šī rīcība netraucē citus būt brīviem. Pozitīvā brīvība turpretim ir individa brīvība ierobežot citus cilvēkus, pavēlēt tiem, pamācīt, it kā ar nolūku tiem palīdzēt sasniegt savu individuālo vislabāko (potential) kopienas labad. Šādu pozitīvo brīvību allaž piesauc autokrati un diktātori, lai attaisnotu apspiešanas un terroru. Visu savu mūžu Berlins ir centies veicināt negātīvo brīvību un apkarot pozitīvo. Šī viņa pamatdoma ir pretrunā ar daudzu vispārpieņemamu Rietumu intelektuāļu polītisko domāšanu. Piemēram, Amerikā gan kreisā demokratu partija, gan labējā republikāņu partija ir vienprātīgas attiecībā uz Ķīnas valdību - svarīgāk ķīniešu tautai dot ekonomisko brīvību uzlabot savu dzīves standartu totālitārā iekārtā, nevis dot tai polītisko brīvību veidot pašai savu dzīvi. Berlins šādu viedokli nekad neaizstāvētu. Viņš teica, ka neuzticas nevienam, kas sludina jebkādu savu taisnību par neapstrīdamu, un viņš vienmēr turēja aizdomās idejas par pasaules lāpīšanu, kas neņem vērā vietējos dzīves apstākļus dotajā laikā. Viņš bija pārliecināts, ka tādas idejas galu galā noved tikai pie cilvēka gara varmācīgas nonivelēšanas un tirannijas.

Var jau būt, ka vispār nav pareizi spriedelēt par to, ko sērs Jezaja Berlins būtu teicis, ja viņš vēl būtu dzīvs, par "jaunās polītiskās nācijas" ideju Latvijā. Tomēr, ņemot vērā viņa paša pausto "negātīvās brīvības" pamatideju, uzdrošinos minēt, ka viņš būtu novēlējis Latvijai veidoties tik pievilcīgai, lai tajā katrs svešinieks gribētu asimilēties.

Nesen Tīmekļa (Internet) "Sveiks" kopā parādījās kāda tautieša ziņojums, ka Rīgas krievu valodas avīzē (SM) (bijušā "Soveckaja Moloģož") pirmajā lappusē pašā vidū lieliem burtiem bijis uzraksts (krieviski): "CILVĒKAM JĀDZĪVO TUR, KUR VIŅŠ PIEDZIMIS!" Tautietis komentēja: "Aiz brīnumiem avīzi nopirku. Izrādās, ka redakcija rīkojusi telefona 'tiešo vadu', un īstenībā visi aptaujātie (kas bijuši jaunieši divdesmitajos gados) tā domājot... Tie dullie avīžnieki neapjēdz, ka viņu tekstus taču arī vecie 40.-60. gadu iebraucēji lasa..." Laikam jau nav nemaz viegli visai cilvēcei pateikt priekšā, kur īsti katram jādzīvo, kur ne. Padomju vara to kaut kā vēl kādu laiku varēja, bet vai demokratiskajā Latvijas Republikā okupācijas sekas varam izdzēst ar līdzīgiem "pozitīvas brīvības" paņēmieniem?

Un kas tad vispār ir "nācija" un ko darīt, lai saglabātu mūsu tautas latvisko identitāti un dzīvotspēju? Ieteicu katram angļu valodas pratējam, kuŗam interesē šis jautājums, izlasīt Kornela universitātes starptautisko zinību profesora Benedikta Andersona grāmatu "Iedomātas kopienas: pārdomas par nacionālisma izcelsmi un izplatīšanos" (Imagined Communities: Reflections on the Origins and Spread of Nationalism), Verso, 1983, 1991.

Andersons ieteic šādu nācijas definīciju: Tā ir iedomāta polītiska kopiena - iedomāta, ierobežota un suverēna."

Tā esot tikai iedomāta, nevis kaut kādā asinstīrībā vai etnosā pamatota. Pat vissīkākās nācijas piederīgie nekad nevar iepazīt visus tās locekļus. Nevar tos ne sastapt, ne par visiem individuāli ko uzzināt, taču katra tai piederīgā prātā ir dzīva un spēcīga iedoma jeb iztēle par šo kopienu. Šī iztēle (imagining) veidojas no nacionālās literātūras un sakariem, kuŗus izplata plūrālistiska, kapitālistiska iespiestā vārda rūpniecība.

Iedomātā nācija ir ierobežota, jo pat vislielākai no tām, kas aptveŗ varbūt biljoniem dzīvu cilvēku, piemīt konkrētas, ja arī elastīgas robežas, aiz kurām atrodas citas nācijas. Neviena nācija nekad nav iedomājusies sevi aptveram visu cilvēci tā, kā, teiksim, zināmos laikmetos kristieši ir sapņojuši par vienu apvienotu kristīgu planētu.

Iedomātā nācija ir suverēna, jo tā tapa laikmetā, kad apgaismība un revolūcijas jauca un ārdīja dievišķībā pamatoto hierarchisko dinastisko dzimtbūšanas iekārtu. Tā tapa laikmetā, kad pat visticīgākajiem universālo reliģiju piekritējiem bija jāatduŗas pret šo dažādo reliģiju neizbēgamo plūrālismu, pret nesakritībām starp atsevišķu reliģiju ontoloģiskajiem sludinājumiem un to territoriālo ierobežotību. Tātad nācijas dzima brīvas - un ja arī zem Dieva, tad tomēr ar Dieva gribu brīvas. Andersons raksta: "Šīs brīvības mērs un emblēma ir neatkarīga valsts."

Nācija ir kopiena, jo, neskatoties uz dažādību un nevienlīdzību, kas varētu vienu atsevišķu nāciju raksturot, nācijas pamatā tomēr ir dziļa un plaša draudzība. Šīs nacionālās brālības dēļ tautas bieži, kā redzams no dažādu nāciju vēstures, labprātīgi devušās nāvē, lai to aizstāvētu.

Andersona grāmatā aprakstīti trīs nāciju veidošanās laikmeti. Chronoloģiski pirmais bija kreolu (Creole) jeb kolonijās dzimušo nāciju posms, apmēram no 1760.-1830. gadam, kad Eiropas kolonijas Jaunajā pasaulē izcīnīja neatkarību. Otrais - nāciju veidošanās Eiropā uz lingvistisko kopienu pamata no 1820.-1920. gadam, un trešais ir tas, kas notiek pēc Otrā pasaules kaŗa līdz pat šaidienai, pēdējām imperijām izirstot. Andersons uzsveŗ, ka nacionālisma ideja Eiropā veidojās uz Jaunās pasaules koloniju brīvības kustību parauga, nevis otrādi.

Viena no pirmajām, un mūslaikos pati visstiprākā nācija Jaunajā pasaulē izveidojās Jaunanglijā - tagadējā ASV. Tur Ziemeļamerikas austrumkrastā jaunajai nācijas idejai bija visauglīgākā zeme, jo tur cilvēki bija apmetušies blīvāk, nekā citur, un tur strauji attīstījās rūpniecība un tirdzniecība, ieskaitot brīvo kapitālistisko iespiesto vārdu, brīvu no Eiropas vecajām dinastiskajām un reliģiskajām autoritārajām struktūrām. Zīmīgi, ka visdemokratiskākais no ASV nācijas dibinātājiem Benjamins Franklins bija spiestuves īpašnieks, izdevējs un pasta sistēmas organizētājs.

Eiropā viens no pirmajiem nacionālisma teorētiķiem 18. gadsimta beigās bija Johans Gotfrīds Herders, kuŗa krūšutēls stāv mazajā Herdera laukumā Rīgas Doma pavēnī. Rīgā dzīvodams, viņš novēroja latviešu tautas sīksto un stūrgalvīgo savrupību iepretī vācu kungu kultūrai un secināja, ka katrai tautai ir sava īpaša kultūra un sava īpaša valoda, kas to padara par dzīvu, organisku būtni ar savām skaidrām, lai arī elastīgām robežām un ar savu tieksmi uz suverēnitāti. Šo parādību viņš laikam pats pirmais nosauca par nacionālismu.

Katrs, kas latviešu vēsturē ieskatījies, zina, ka mūsu nacionālā piedzimšana jeb "pirmā atmoda" notika vienlaicīgi ar iespiestā vārda izplatīšanos ar brīvas necenzējamas kapitālistiskas preses starpniecību. Bet vai tā bija atmoda vai piedzimšana? Nācijas pamatveidols meklējams mītos un tai pašā nacionālistiskajā literātūrā, kas tika izplatīta ar jauno spiestuvju palīdzību, jo senatnē mēs tik vien bijām kā tādi paši "indiāņi", kādus eiropiešiem Jaunajā pasaulē nācās apslaktēt, pirms varēja tur likt savu nāciju pamatus.

Domājot par debatēm Latvijā (un "Ārlatvijā") par " jaunās polītiskās nācijas" ideju, vajadzētu paturēt prātā, ka neviena nācija pasaulē nav īpaši veca, un visas nācijas pēc būtības ir polītiski plūrālistiskas. Latvijai laime ir uzsmaidījusi, ka tā ir atguvusi savu brīvību, savas robežas un savu suverēnitāti dabiskā kārtā. Paldies Dievam, Latvijai ir bijuši un, cerams, nākotnē arī būs tādi draugi kā sērs Jezaja Berlins. Pašiem latviešiem atliek padoties dabiskajam tautas pievilkšanas spēkam un bez lieka naida ļaut veidoties par jaunu mūsu polītiskajai nācijai no "tiem māliem, kas tur ir" . Pieskaitīsim ari tos mālus, kas ir ārpus Latvijas: mūsu latviešu izcelsmes amerikāņus un citus "Latvian born" ļaudis. Galu galā, apzināsimies arī, ka mūslaikos sakaru technoloģija, ar kuras starpniecību mēs savstarpēji sazināmies un cits citu "iztēlojam", ir pat stiprāka par vecajām spiestuvēm.

JURIS ŽAGARIŅŠ