Kas jauns Latvijā?

Nr. 441: 2006. g. 14. - 20. aprīlis

Eiropā un citur pasaulē...

Krievu studenti smejas par vēstnieka Kaļužnija jokiem

Agnese Margēviča,  NRA  04/15/06    "Es gaidu 2010. gadu, kad politiskajā arēnā nokļūsiet jūs, kuriem dzīves perspektīva būs svarīgāka par vēstures jautājumiem," 13. aprīlī uzrunājot Baltijas Krievu institūta (BKI) studentus, neslēpa Krievijas vēstnieks Viktros Kaļužnijs, tā paužot cerību, ka sadarbība starp abām valstīm aiznākamās, 10. Saeimas laikā būs ērtāka.

Vēstnieks ceturtdien ne pirmo reizi pauda viedokli par nepieciešamību atteikties no vēsturisku atmiņu iejaukšanas starpvalstu attiecībās, tomēr daudz laika tika veltīts arī Latvijas neapmierinošās ekonomiskās situācijas apcerēšanai, jo V. Kaļužnija lekcijas tēma bija energoresursi. Tika paļāti Latvijas politiķi, kuri "savu ambīciju dēļ nogulējuši trubu", proti, nav spējuši būt pielaidīgāki pret Krieviju citos jautājumos, lai gāzes vads uz Rietumeiropu stieptos pa Baltijas valstu sauszemi, nevis tās apejot – zem Baltijas jūras, kā arī izsmieti Latvijas plāni audzēt rapsi biodegvielas ražošanai. Par pēdējo Krievijas vēstnieka tēzi, kā arī daudzām citām zālē sanākušie pārsvarā ap 20 gadu vecie jaunieši piekrītoši smējās, V. Kaļužnijam ļaujot justies visai omulīgi.

"Latvijas ekonomika ir vājāka nekā Lietuvā un Igaunijā, jo viņi ir nedaudz viltīgāki – ja Latvija ir lokomotīve visos vēsturiskajos jautājumos, tad tās it kā atbalsta, bet klusi. Latvija varētu būt ekonomiski stipra valsts, ja pamatā liktu tranzītu," studentiem klāsta V. Kaļužnijs, neslēpdams, ka sadarbība nevedas, jo Latvija cilā Krievijai nepatīkamus vēstures jautājumus. Ja arī vēsturē kādi pāridarījumi bijuši, tā neesot Krievijas, bet PSRS vaina. "Es gribu, lai jūs saprotat, ka Krievija bija ir un paliks valsts, kas grūtā mirklī pasniegs roku. Un pat lasot [Sandras] Kalnietes grāmatu saistībā, lūk, ar tām, ziniet, kurpītēm sniegā – it kā viņa raksta par kurpītēm sniegā, bet, kad viņa raksta, ka krievi slepus naktī nesa kartupeļus un maizi, lai viņi izdzīvotu, tas runā par to, ka politiķi šeit rada problēmu, bet cilvēki vienmēr pasniegs palīdzīgu roku."

"Tas ir tāpat kā uz Maskavu lidot caur Vladivostoku – apmēram tas pats ir vest gāzi uz Eiropu un tad domāt, kā to nogādāt Latvijā. Nu, es domāju, zināmiem politiķiem tas ir pilnīgi dabiski, tādiem kā Dobelis, kā Kiršteins, viņiem vienalga, kā ausi pakasīt – galvenais pakasīt," līdzībās runā V. Kaļužnijs un demonstrē neveiklu mēģinājumu kreiso ausi pakasīt ar labo roku. Auditorija skaļi smejas. "Man vienmēr rodas vienkāršs jautājums: Inčukalna gāzes krātuve – tas ir zaudējums vai ieguvums, Vanšu tilts – tas ir zaudējums vai ieguvums? 85. gadā Siguldā to kalniņu [visticamāk domāta bobsleja un kamaniņu trase] uzcēla – sakiet, tas ir zaudējums vai nav?" retoriski jautā V. Kaļužnijs, un no zāles uz katru jautājumu skan dedzīgas atbildes: "Ieguvums!", bet arī neslēpti ironisks izsauciens: "Zaudējums ir neuzceltais metro!"

"Protams, mēs vēlētos, lai jūsu valsts vadība būtu pragmatiskāka, skatītos nākotnē, lai šīs pasēdēšanas pie tējas Apvienoto Nāciju Organizācijā, kad prezidente [Vīķe-Freiberga] pasēdēja blakus Krievijas prezidentam [Putinam], tēju padzēra, par nākotni parunāja, lai šī īsā saruna kļūtu par pamatu pozitīviem un dinamiskiem abu pušu soļiem. Diemžēl viņi tēju padzēra un šķīrās, un viss," abu valstu attiecības raksturo Krievijas vēstnieks, un pie viņa pēdējās frāzes auditorija kārtējo reizi izvirst smieklos.

Lukašenko pasmejas par Baltijas valstu valdībām

BNS  04/15/06    Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko uzskata, ka biznesa intereses Baltijas valstīm neļaus sabojāt attiecības ar Baltkrieviju un ka šo valstu vadītāju paziņojumi par stingrāku politiku pret Minsku ir jāuztver mierīgi.

«Ar šiem paziņojumiem viņi vēlas iegūt slavu, bet slava šiem vadītājiem būs slikta. Es uz šiem paziņojumiem skatos mierīgi,» žurnālistiem piektdien paziņoja Lukašenko.

«Ko gan var šo valstu vadītāji, kādas pilnvaras ir, pieņemsim, Latvijas prezidentei? Viņa var tikai paziņot, bet viņa nenosaka Latvijas kursu,» sacīja Baltkrievijas prezidents.

«Paziņojumu ir daudz, tās ir viņu tiesības paziņot, bet mēs esam reālisti un saprotam, ka aiz šiem paziņojumiem nekas nestāv,» bija pārliecināts Lukašenko.

Atbilstoši viņa teiktajam, Latvijā «ir daudz ar veselo saprātu apveltīti politiķi, kursu tur, visdrīzāk, nosaka bizness, ražošanas un tādu uzņēmēju intereses, kuri nekad neļaus kaut kādam prezidentam pārtraukt attiecības ar Baltkrieviju».

«Ja Latvija nevēlas, lai mēs strādātu tās ostās un lai tās bizness sadarbotos ar mums, tad lai sagādā sev šo triecienu,» uzsvēra Lukašenko.

Viņš tomēr uzsvēra, ka «pat Latvijas prezidente paziņoja, ka attiecībā uz Baltkrieviju nedrīkst noteikt ekonomiskās sankcijas».

Lukašenko 8. aprīlī tika inaugurēts Baltkrievijas prezidenta amatā, bet starptautiskā kopiena martā notikušās vēlēšanas uzskata par nedemokrātiskām, un ES ir noteikusi iebraukšanas aizliegumu 31 šīs valsts amatpersonai, tostarp Lukašenko. Pagaidām ES un citas valstis atturas noteikt pret Baltkrieviju ekonomiskas sankcijas, kas varētu negatīvi ietekmēt šīs valsts iedzīvotāju stāvokli.

Viedoklis: Irānas urāns un degvielas cena Latvijā

Juris Paiders,  NRA  04/19/06    Mūsdienu pasaule ir cieši saistīta – agrāk notikumi, kuri norisinājās tālā pasaules malā, tieši neietekmēja Latviju, bet tagad Tuvo un Vidējo Austrumu problēmas var vistiešākajā veidā ietekmēt Latvijas iedzīvotāju ikdienu.

11. aprīlī Irānas prezidents Mahmuds Ahmadinedžads paziņoja, ka Irāna ir pievienojusies to valstu grupai, kurām ir kodoltehnoloģijas. Irānas atomenerģētiķiem ir izdevies rūpnieciski bagātināt urānu līdz 3,5%. 10. aprīlī netālu no Irānas galvaspilsētas Teherānas sāka darboties pirmā urāna bagātināšanas rūpnīca.

Urāna bagātināšana līdz 3,5% līmenim ir pilnīgi pietiekama kodoldegvielas ražošanai.

Ignalinas AES ģenerāldirektors Viktors Ševaldins savulaik sarunā ar Neatkarīgo skaidroja, ka arī tepat no Latvijas robežas netālajā Ignalinas AES kodolreaktorā tiek izmantoti urāna stieņi, kuros urāns ir bagātināts līdz 3%. Šāds urāns ir radioaktīvs, taču tas nav izmantojamas atombumbas radīšanai. Pat tad, ja šāds urāna stienis tiktu nozagts vai kā citādi nonāktu ļaundaru rokās, no šāda urāna nevarēs izgatavot atombumbu. Kodolsprādzienam nepieciešamā urāna izotopa koncentrācija ir pārāk maza. Lai Ignalinas vai kādas citas AES kodoldegvielu varētu izmantot atombumbai, ir nepieciešama urāna koncentrācijas palielināšana vismaz 20 reižu. Mājas, pagrīdes laboratorijas apstākļos to nav iespējams izdarīt. Taču ziņa, ka Irāna ir spērusi ļoti zīmīgu soli kodoltehnoloģiju virzienā, radīja vēl lielākas bažas par iespējamām ASV militāra rakstura darbībām pret Irānas kodolobjektiem.

Turklāt Lieldienu laiks nav bijis veiksmīgs Tuvo Austrumu miera procesam. Irākas parlaments tā arī nespēj vienoties par jaunas valdības apstiprināšanu. Savukārt demokrātiski ievēlētā Palestīnas valdība ir nonākusi finansiālā blokādē. Palestīniešu pašpārvaldes līdzekļus ir iesaldējušas ASV un ES. To izmantoja Irāna, savdabīgi izaicinot ASV un ES, piekrītot palīdzēt palestīniešu valdībai segt svarīgākos rēķinus. Pretstatā stagnācijai vai lēniem attīstības tempiem Eiropā un ASV ievērojamus ekonomiskās attīstības tempus demonstrē Ķīna, kura šogad patērē par 25% vairāk naftas nekā pirms gada. ASV vieglās jēlnaftas cenas pasaules tirgū otrdien sasniedza jaunu visu laiku lielāko cenu rekordu – 70,86 dolārus par barelu. Brent jēlnaftas cena Londonas biržā vakar sakāpa līdz 72 dolāriem par barelu.

Kopš šā gada sākuma ASV vieglās jēlnaftas cena ir palielinājusies par 15%, bet Londonas biržā naftas cena augusi par 22%.

Ja šāds naftas cenu līmenis kādu laiku saglabāsies, tad Latvijā atkārtosies tie degvielas cenu līmeņi, kuri Latvijas autobraucējus sabiedēja 2005. gada septembrī.

Turklāt pat tad, ja pret Irānu netiks lietots militārs spēks, bet tiks ieviestas ANO ekonomiskās sankcijas, tas nozīmēs, ka uz kādu laiku Irānas naftas ieguve var tikt izslēgta no starptautiskās tirdzniecības. Tiek lēsts, ka bez Irānas naftas piegādēm cenas Londonas biržā varētu turēties 80 dolāru par barelu. Tas nozīmētu, ka degvielas cenas līdz ar to varētu būt par ceturtdaļu lielākas nekā šā gada sākumā.

Latvija var laikus gatavoties ļaunākajam notikumu pavērsienam Tuvajos Austrumos un globālajos naftas tirgos. Labākais veids, kā mēs varam reaģēt, ir attīstīt alternatīvas, biodegvielas ražotnes un enerģijas taupīšanas programmas.

Attieksme pret Latvijas dalību ES ir dažāda

Apollo  04/20/06     2006. gada martā veiktajā sabiedriskās domas aptaujā noskaidrota Latvijas iedzīvotāju attieksme pret Latvijas dalību Eiropas Savienībā (ES).

Saskaņā ar pētījuma rezultātiem pozitīvi Latvijas dalību ES vērtēja 27,3% iedzīvotāju (2006. gada februārī — 27,1%). Sniedzot atbildi «slikta lieta», negatīvu attieksmi pauda 25,7% (februārī — 22,4%). Biežāk pausta neitrāla attieksme — atbildi «ne laba», «ne slikta lieta» izvēlējās 40,8% aptaujas dalībnieku (februārī — 45,5%), portālu «Apollo» informēja Eiropas Savienības informācijas aģentūras preses sekretāre Dace Apsīte.

Latvijas dalību ES par «labu lietu» biežāk nekā caurmērā atzinuši iedzīvotāji vecumā no 18 līdz 39 gadiem, respondenti ar augstāko izglītību, latvieši, valsts sektorā nodarbinātie, kā arī aptaujātie ar vidēji zemiem vai augstiem ienākumiem.

Neitrālu attieksmi — atbildi «ne laba, ne slikta lieta» — biežāk izvēlējušās iedzīvotāji vecumā no 40 līdz 54 gadiem, valsts sektorā nodarbinātie, aptaujātie ar zemiem vai vidēji augstiem ienākumiem, Vidzemē un lauku apvidos dzīvojošie.

Latvijas dalību ES kā «sliktu lietu» biežāk vērtējuši respondenti, kuri vecāki par 40 gadiem, iedzīvotāji ar pamatizglītību, vīrieši, cittautieši, nestrādājošie, aptaujātie ar vidējiem ienākumiem, Rīgā dzīvojošie.

Atšķirīgs ir attieksmes sadalījums atkarībā no tā, vai aptaujātais ir Latvijas Republikas pilsonis vai viņam nav Latvijas Republikas pilsonības. Pilsoņi biežāk nekā aptaujātie bez pilsonības atzīst Latvijas dalību ES par «labu lietu» — attiecīgi 30,1% un 16,1%. Negatīvi dalību ES vērtē 21,9% Latvijas Republikas pilsoņu un 41,5% respondentu bez pilsonības.

Aptauju veica Sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS ar Eiropas Savienības informācijas aģentūras (ESIA) atbalstu.

Valdībā un partijās un tiesu lietās…

Centīsies izravēt ZM ēku no pilsētas silueta

Sandris Vanzovičs,  NRA  04/13/06    Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā (VKPAI) uzsākta sabiedriskā apspriešana par vidi degradējoša statusa piešķiršanu Zemkopības ministrijas (ZM) ēkai.

Pēc Rīgas vēsturiskā cetra (RVC) saglabāšanas un attīstības plāna apstiprināšanas speciālisti veikuši analīzi par esošo apbūvi, un lemts, ka mēģinājums nojaukt ZM augstceltni būs kā pirmais solis RVC arhitektūras uzlabošanā. Pēc VKPAI vadītāja Jura Dambja teiktā "šī ēka izteikti kontrastē ar vēsturisko centru sava pārspīlētā apjoma dēļ."

Kultūras ministre Helēna Demakova uzsvēra, ka iespējamā ZM ēkas nojaukšana "nesāksies pēc gada, varbūt tikai pēc pieciem", turklāt tam pilnīgi noteikti netiks tērēta valsts vai pašvaldības nauda. "Šādā vietā [esošas ēkas nojaukšanai] nebūs problēmu piesaistīt līdzekļus uz privātās un publiskās partnerības principiem," apgalvoja ministre. "Ja tagad to nedarīsim, tad, iespējams, 20 gadus nekas nenotiks."

Šādai pieejai nepiekrita ZM ēku apsaimniekojošās valsts SIA Zemkopības ministrijas nekustamie īpašumi valdes priekšsēdētājs Roberts Dilba. Pēc viņa domām, vispirms jāatrod vieta un līdzekļi jaunas ministrijas ēkas būvniecībai. Pašlaik veidojas situācija, kad finansējums ZM ēkas remontam vairs netiks piešķirts, bet nams iet postā un tiek ievērojami apgrūtināti darba apstākļi aptuveni tūkstotim šeit strādājošo. Pašlaik "ar maksimums astoņiem miljoniem latu ēku varētu sakārtot kā puķīti", turklāt ievērojami uzlabojot tās vizuālo skatu, teica R. Dilba. Jaunas ēkas izbūve, ieskaitot infrastruktūras iekārtošanu un zemes iegādi, pēc viņa aprēķiniem, izmaksātu ap 90 miljoniem latu.

VKPAI vadītājs par līdzīgām vidi degradējošām ēkām nosauca arī viesnīcu Reval Hotel Latvija, taču kaut ko mainīt tās izskatā jau ir nokavēts, kā arī ēku, kurā savulaik bija Rīgas modes. Citas ir "vienkārši neglītas ēkas, taču šajā gadījumā nevajadzētu strikti iestāties par nojaukšanu, pietiktu ar fasāžu sakārtošanu," uzsvēra J. Dambis.

Ja ZM ēkai tiks noteikts vidi degradējoša objekta statuss, tas nozīmē, ka objekts paredzēts nojaukšanai un nav pieļaujama tā turpmākā attīstība.

Vērtē Ūdres saistību ar Berezovski

BNS  04/17/06    Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) sācis kriminālprocesu, kurā vērtē Saeimas priekšsēdētājas Ingrīdas Ūdres saistību ar trimdā dzīvojošo Krievijas uzņēmēju Borisu Berezovski. Par to, atsaucoties uz «neoficiāliem, bet drošiem avotiem», svētdien ziņo Latvijas Televīzijas raidījums «De Facto».

KNAB šo informāciju neapstiprina, sakot, ka informācija par lieciniekiem kriminālprocesā nesniedz. Arī Ūdre no komentāriem atsakās.

«De Facto» norāda, ka izmeklēšana koncentrējusies uz četrām personām. Ar Berezovski tikās arī «Latvijas gaisa satiksmes» padomes loceklis Roberts Līcis, viņa dzīvesbiedre Ilona Līce, kā arī toreizējais iekšlietu ministrs Ēriks Jēkabsons.

Berezovskis, spītējot Krievijas dusmām, pērn divas reizes viesojās Rīgā, līdz iekļauts Latvijai nevēlamo personu sarakstā. Pirmās vizītes laikā viņš ticies ar Ūdri un Jēkabsonu, un šis apstāklis kļūst par vienu no iemesliem, kāpēc iekšlietu ministrs rudenī atkāpjas no amata.

Savukārt šogad premjers Aigars Kalvītis paziņoja, ka tiesībsargājošās iestādes nav guvušas apliecinājumu aizdomām, ka Berezovskis finansētu kādu Latvijas partiju.

Berezovski Krievija vaino vairākos noziegumos, tajā skaitā krāpniecībā sevišķi lielos apjomos.

Viedoklis: Ātrā uzticība

Anita Daukšte,  NRA  04/18/06    Šobrīd politiskā procesa vērotājiem ir interesanti divi jautājumi – kā tik ātri izdevās apstiprināt teju pusi valdības un cik ilgi šī valdība noturēsies.

Balsojums Saeimas sēdē apliecināja, ka Kalvīša veidotās valdības mazākums ir tik īsts, cik īsts vien mazākums vispār var būt – valstisku pieeju valdības krīžu risinājumos izrādīja vien pašas koalīcijas deputāti un tie, kuri līdz šim tika ierindoti "politisko līķu" kategorijā, – Jānis Jurkāns un Ēriks Jēkabsons. Dažu sociālistu un kreiso apzinātā neierašanās uz sēdi, kas radīja Jaunā laika Šadurska dvēseles kliedzienu par maksāšanu, gan izskatās ļoti labi pamatojama ar nevēlēšanos redzēt realizējamies pavīdējušo scenāriju ar Tēvzemei un Brīvībai/LNNK, JL un TP valdību tēvzemieša Roberta Zīles vadībā. Kreisajiem šāda valdība nav vajadzīga politisku iemeslu dēļ, un maksas piesaukšana izklausījās pēc muldēšanas bez pierādījumiem. Bet izskatījās gan, ka iepriekšminētā valdības scenārija piesaucējiem no TB/LNNK un JL arī šāda jauna valdība bija vien "konstruktīvā priekšlikuma" māns, jo reāli tādas izveidē nebūtu ieinteresēts neviens no potenciālajiem koalīcijas partneriem. TP tāpēc, ka pārliecinājušies par sadarbības neiespējamību ar JL, TB/LNNK tāpēc, ka būtu aplami atsaukt no eiroparlamenta Robertu Zīli tik īslaicīgas un iekšēji kašķīgas valdības veidošanai, JL tāpēc, ka jau ar aiziešanu no Kalvīša valdības ir pierādījuši – priekšvēlēšanu periodā uzskata par svarīgāku opozicionāru lomu.

Tā kā atbilde uz pirmo jautājumu ir drīzāk tāda – tāpēc, ka vairs neviens negribēja noņemties ar jaunas valdības veidošanu un runāt par skaistajiem veicamajiem darbiem ar jaunu patosu. Jo priekšvēlēšanu periodā no valdības tiek prasīta vien atbildības uzņemšanās par visiem darbiem, grēkiem un neizmantotajām iespējām valsts sakārtošanā. Kā jau parādīja JL aiziešana, šāda atbildības nasta dažām partijām un to ministriem ir nepanesama.

Savukārt uz otro jautājumu – cik ilgi valdība noturēsies – ir vēl vieglāk atbildēt, jo katra jauna diena, proti, laiks, ir šīs valdības labākais stabilitātes garants. Jo tuvāk Saeimas vēlēšanām, jo mazāk iespējams, ka kāds varētu būt ieinteresēts šo valdību gāzt.

Andra Bērziņa (Latvijas ceļš) un Induļa Emša (ZZS) valdību darbs mazākumā ir pierādījums tam, ka šādu Ministru kabinetu veikums nebūt nav sliktāks par vairākuma koalīciju panākumiem valsts labā. Ja šo kabinetu vērtējums ir objektīvs. Tuvojošās Saeimas vēlēšanas gan liek apšaubīt, vai valdības darba vērtējums būs objektīvs, jo Kalvītim jārēķinās ar ārkārtīgi spēcīgu opozīciju abos Saeimas politiskā spektra flangos, turklāt ir mazas izredzes, ka opozīcijas konstruktivitātes solījumi būtu kas cits kā vien apliecinājums izteicienam "solīts makā nekrīt".

Jārēķinās arī, ka valdību gandrīz izjaukušais JL ar saviem kriminālprocesos sapītajiem līderiem Einaru Repši un Krišjāni Kariņu mēģinās darīt visu, lai tomēr kaut kā attaisnotu nevalstisko rīcību, aizejot no valdības. Vienīgais veids, kas izskatās reāls, – ir metodiska skeletu vilkšana no bijušo koalīcijas partneru skapjiem. Kā pierādīja Jūrmalgeita, tas ir iedarbīgs līdzeklis uz sabiedrības apziņu.

Kalvīša otra lielākā cerība uz valdības noturēšanos ir saistīta ar jauno ministru sekmīgu darbu. Viņu vārdi vieš cerības, ka tas arī varētu piepildīties.

Atraidītais Kiršteins citā partijā nemēģināšot stāties

Ilze Upīte,  NRA  04/18/06    Pagaidām nav skaidrs, kā apvienības Tēvzemei un Brīvībai/LNNK nē Aleksandra Kiršteina uzņemšanai partijā ietekmēs kuluāros nerimstošās pārrunas par nacionālo spēku kopīgu startu Saeimas vēlēšanās.

TB/LNNK valdes loceklis un Saeimas deputāts Juris Dobelis neslēpj, ka galvenais iemesls, kāpēc A. Kiršteins atraidīts, bijusi viņa nesen Vakara Ziņās aprakstītā tikšanās ar tēvzemiešus savulaik atbalstījušo uzņēmēju Normundu Lakuču, kuru J. Dobelis sarunā ar Neatkarīgo nodēvēja par "mistisko pelēko kardinālu". "Partija ar N. Lakuču pārtrauca attiecības jau pirms četriem gadiem, un tas, ka Kiršteins tikās ar cilvēku, kurš pagājis nost no partijas, neliecina neko labu par šo cilvēku. Mēs, protams, uzklausījām Kiršteina paskaidrojumus, bet šajā gadījumā nav ticams apgalvojums, ka tā bijusi nejauša tikšanās," sacīja J. Dobelis un piebilda – viņam tomēr esot žēl, ka "ar Kiršteinu tā sanāca".

A. Kiršteins Neatkarīgajai apgalvoja, ka N. Lakuču nejauši saticis uz ielas netālu no sava dzīvokļa un abi brīdi uzkavējušies apakšstāvā esošajā kafejnīcā.

A. Kiršteins nebija visai runātīgs par savu turpmāko rīcību un nacionālu partiju apvienības izveides vīziju, vien norādīja, ka plašāka saruna varētu izvērsties maija vidū, kad būs lielāka skaidrība par sarakstiem. "Es pats nekur nestāšos," teica deputāts. Iepriekš A. Kiršteins savu startu 9. Saeimas vēlēšanās saistīja ar nacionālo spēku – TB/LNNK, Visu Latvijai! (VL) un Tēvzemes savienības – konsolidāciju kopīgā vēlēšanu sarakstā. Jāpiebilst, ka janvāra beigās Tēvzemes savienības kongresā viesu rindās bija redzams arī N. Lakučs.

J. Dobelis vēlreiz apstiprināja tēvzemiešu noraidošo attieksmi pret A. Kiršteina pēdējos mēnešos propagandēto ideju nacionāli noskaņotiem politiskajiem spēkiem gaidāmajās Saeimas vēlēšanās startēt ar kopīgu sarakstu. "Kas tad tur būs par spēkiem? Varu droši teikt, ka Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) nebūs apvienībā, pie viņiem aizgājis nacionālists Visvaldis Lācis. Jo tuvāk nāk vēlēšanas, jo vairāk katrs par kaut ko cīnās. Nenoliedzami, nacionālajā spārnā mums gribēs noņemt balsis," sprieda J. Dobelis.

ZZS Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Augusts Brigmanis Neatkarīgajai teica, ka "ZZS ir nacionālo partiju apvienība pati par sevi", tāpēc nedomā, ka tai vajadzētu kādam pievienoties. VL līderis Raivis Dzintars pretēji J. Dobelim uzskata, ka VL un TB/LNNK kopīgais saraksts varētu atvieglot nacionāli noskaņotu vēlētāju izvēli Saeimas vēlēšanās, tāpēc viņš plānojot vēlreiz ar šādu priekšlikumu vērsties pie tēvzemiešiem. R. Dzintars Neatkarīgajai sacīja – kopš A. Kiršteins uzrakstījis iesniegumu tēvzemiešiem, viņi neesot kontaktējušies, tāpēc par tā iecerēm attiecībā uz iespējamām apvienībām neesot informēts.

"Uzskatu, ka pozitīva ir V. Lāča pievienošanās ZZS, jo tas norāda, ka šī partija būs vēl nacionālistiskāka. Bet VL ir sākusi sarunas ar Jaunajiem demokrātiem un Māri Gulbi, jo viņiem nav pretenziju pret mūsu programmu," informēja R. Dzintars.

Aprīļa sākumā R. Dzintars Neatkarīgajai apgalvoja, ka VL "nevienam balsis nost neņems", proti, ja partija jutīs, ka viena pati nespēs pārvarēt 5% barjeru, tad startēs kopā ar vēl kādu politisko spēku, lai nodrošinātu iekļūšanu Saeimā. Ja neizdošoties iecere par kopīga saraksta izveidi, VL pirms vēlēšanām varētu aicināt nacionāli noskaņotus iedzīvotājus vēlēt par "mazāko ļaunumu", pieļāva R. Dzintars. Latvijas faktu 17.–27. marta aptauja rāda, ka par VL patlaban balsotu tikai 1,3 procenti vēlētāju.

Viedoklis: Īlens no maisa

Anita Daukšte,  NRA  04/18/06    Zaļās ceturtdienas vakarā partijas Tēvzemei un Brīvībai/LNNK valde nolēma neuzņemt savās rindās bijušo tautpartijieti Aleksandru Kiršteinu. Lēmums laikam bija pārsteigums daudziem, ieskaitot pašu Kiršteinu, kurš vēl nesen bija rakstījis iesniegumu par iestāšanos partijā ne tikai pārliecības, bet droši vien arī noteiktu solījumu vadīts.

Taču tēvzemiešu valdes formulējums Kiršteina noraidījumam gan bija uzmanības vērts: žurnāls Vakara Ziņas bija publicējis fotogrāfijas, kurās Kiršteins redzams runājam ar kādreizējo TB/LNNK pelēko kardinālu un vairāku ievērojamu tēvzemiešu bijušo biznesa partneri Normundu Lakuču.

Nu jau vajadzētu sist tamburīnus priekā par to, ka tēvzemieši sākuši tādu attīrīšanās procesu no saistības ar pelēkajiem kardināliem! Tikai prasījās jau nu plašāku komentāru par to, vai fotogrāfijas (kurās redzami divi cilvēki sarunājamies, nevis ko citu darām) būtu par pamatu šādam politiskam lēmumam. Īpaši tāpēc, ka pēc Jūrmalgeitas TB/LNNK gan bija nadzīgi mest ārā no partijas Eiženu Cepurnieku, bet par pašu Batjku neteica ne pušplēsta vārda. Tas, kā pašu biedri, līderi Jāni Straumi ieskaitot, jauki guva labu peļņu, uzsitot gaisā kādreiz dāsni valsts iedalītos un vēlāk noprivatizētos dzīvokļus, par to tēvzemieši varonīgi klusē. Jo tur taču viss ir likumīgi, kā nesen raidījumā Kas notiek Latvijā tautai taktiski norādīja Straume. Un tad iznāk, ka par morāli jau vairs neklājas runāt.

Ja jau ētiskie argumenti tik principiāli, tad gadījumā ar Kiršteinu šī dubultmorāle spraucas ārā kā īlens no maisa.

Turklāt būtu vēlams, šādu lēmumu pieņemot, norādīt, kas tad ir bijis Normunds Lakučs partijā un kāpēc tēvzemieši pārtraukuši ar viņu sadarbību, kas tie par politiskā procesa zemūdens strāvojumiem, no kuriem tā jānoskurinās. To acīmredzot tēvzemiešiem ir smagi un nepatīkami atcerēties, tāpēc stingro morālo stāju vieglāk ievērot, par argumentu piesaucot dzeltenajā presē publicētas fotogrāfijas.

Ļoti iespējams, ka Aleksandrs Kiršteins, kurš savā politiskajā biogrāfijā mētājies no vienas partijas pie citas un no pēdējās – Tautas partijas – izslēgts par izteicieniem, kas vilka uz antisemītisma pusi, TB/LNNK nemaz nebija vajadzīgs.

Tik pretrunīgi vērtēts un odiozs politiķis diez vai būtu krāšņojis tēvzemiešu priekšvēlēšanu kampaņu, kurā, kā nojaušams, viņi spilgtu līderu trūkumu mēģinās aizvietot ar programmatiski spēcīgu piedāvājumu. Jo vairāk tāpēc, ka TB/LNNK koķetē par iespēju veidot valdību un cenšas sevi veidot par partiju, kurā bez ilgspēlējošiem Saeimas tribīnes apmeklētājiem ir arī pragmatiski politiķi. Taču tad bija jāizvēlas argumenti bez liekulības – ne tikai jau pieminētie, ar kuriem tiktu izskaidrota pagātnes sadarbība ar Lakuču, bet arī tādi, kas tiešām apstiprinātu Kiršteina Trojas zirga darbību, uz kuru vismaz netieši norādījusi TB/LNNK valde, pieņemot lēmumu par viņa neuzņemšanu partijā.

Lembergs: KNAB noteiktais aizdomās turamā statuss ir JL pasūtījums

LETA  04/19/06    Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) noteiktais aizdomās turamā statuss Ventspils mēram Aivaram Lembergam kriminālprocesā par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, neieceļot Ojāru Grinbergu (JL) Ventspils Brīvostas padomes sastāvā, ir partijas "Jaunais laiks" pasūtījums, uzskata Lembergs.

Ventspils mērs šodien žurnālistiem atgādināja, ka bijušais ekonomikas ministrs Krišjānis Kariņš (JL) Ministru kabineta sēdē pieprasīja atlaist Ventspils domi un tās priekšsēdētāju Lembergu. Savukārt reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Māris Kučinskis (TP), kurš uzrauga pašvaldību darbību, valdības sēdē ir paziņojis, ka "neredz iemeslus Ventspils domes vai Lemberga atlaišanai". Līdzīgu viedokli, pēc Lemberga vārdiem, esot paudusi arī Tieslietu ministrija.

Lembergs pauda viedokli, ka JL mēģina "ar administratīviem līdzekļiem izrēķināties ar politisko pretinieku". Viņš atgādināja, ka Ventspils domes vēlēšanās viņa vadītā partija "Latvijai un Ventspilij" "no katrām četrām vēlētāju balsīm ieguva trīs, bet JL no katrām 10 balsīm - tikai vienu".

Ventspils mērs apgalvoja, ka viņa lēmumu kandidēt vai nekandidēt 9.Saeimas vēlēšanās neietekmēs pret viņu ierosināto kriminālprocesu skaits un "publikāciju apjoms dažos laikrakstos un interneta portālos".

Lembergs uzsvēra, ka viņš izšķirsies par iesaistīšanos lielajā politikā pēc tam, kad būs iezīmējušās 9.Saeimas aprises un kļūs skaidrs, vai ir iespējama "Latvijas valsts politikas privatizācija no Džordža Sorosa un viņu pārstāvošo cilvēku puses".

Lembergs apgalvoja, ka "rezervēti izturas pret augstiem amatiem" un vienmēr apsver, vai tajos viņš varētu būt labāks nekā citi un vai ir priekšnoteikumi, lai viņš tos varētu ieņemt.

Svarīgs esot arī ventspilnieku viedoklis, jo esot daudz iesāktu darbu pilsētas industrijas attīstībā. Lembergs pauda pārliecību, ka arī pēc viņa aiziešanas no Ventspils iesāktie darbi tiks turpināti, un, ja "kāds zilonis ieies trauku veikalā", vēlētāji to noteikti nepieļaušot.

Jau ziņots, ka, veicot pirmstiesas izmeklēšanu pērn decembrī Ģenerālprokuratūras uzsāktajā kriminālprocesā, KNAB izmeklētājs ir nolēmis atzīt Ventspils domes priekšsēdētāju un Ventspils Brīvostas pārvaldes valdes priekšsēdētāju Lembergu par aizdomās turēto dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā.

Pirmstiesas izmeklēšanā noskaidrots, ka, būdams valsts amatpersona, kas ieņem atbildīgu amatu, Ventspils domes priekšsēdētājs ļaunprātīgi izmantojis savu dienesta stāvokli un ar likumu piešķirtās tiesības.

Izmeklētāja vērtējumā, Lembergs "rīkojies pretēji valsts interesēm, apzināti un mērķtiecīgi nenodrošinot valdības 2005.gada 23.februāra rīkojuma par Grinberga iecelšanu Ventspils ostas valdes locekļa amatā izpildi, aizbildinoties ar daudziem nepamatotiem iemesliem un piedaloties lēmuma pieņemšanā par konkursa rīkošanu uz Grinberga amatu. Pieļaujot šāda konkursa rīkošanu un neizmantojot likumā noteiktās pašvaldības priekšsēdētāja tiesības apturēt domes lēmumu, Ventspils domes priekšsēdētājs acīmredzami ir pārkāpis savu dienesta pilnvaru robežas".

Šādas rīcības rezultātā tika būtiski apdraudētas valsts intereses ekonomikas jomā, kaitējot pārvaldības kārtībai un aizskarot fiziskas personas likumīgās intereses un tiesības, nodarot tai materiālu kaitējumu lielā apmērā, uzskata KNAB.

KNAB Ventspils mēram piemērojis drošības līdzekli, kas nav saistīts ar brīvības atņemšanu, aģentūrai LETA apliecināja KNAB Sabiedrisko attiecību un starptautiskās sadarbības nodaļas pārstāvis Andris Vitenburgs. Viņš neatklāja, kāds drošības līdzeklis ir piemērots Lembergam.

Kriminālprocesa likums nosaka, ka drošības līdzekli kā procesuālo piespiedu līdzekli piemēro aizdomās turētajam vai apsūdzētajam, ja ir pamats uzskatīt, ka attiecīgā persona turpinās noziedzīgas darbības, izvairīsies no izmeklēšanas un tiesas.

Izvēloties drošības līdzekli, procesa virzītājs ņem vērā noziedzīga nodarījuma raksturu un kaitīgumu, aizdomās turētā vai apsūdzētā personību, viņa ģimenes stāvokli, veselību un citus apstākļus.

Kriminālprocesa likumā noteikti desmit dažādi drošības līdzekļi - sūtījumu saņemšanas adreses paziņošana, aizliegums tuvoties noteiktai personai vai vietai, noteiktas nodarbošanās aizliegums, aizliegums izbraukt no valsts, uzturēšanās noteiktā dzīvesvietā, personiskais galvojums, drošības nauda, nodošana policijas uzraudzībā, mājas arests un apcietinājums.

Inženiere vadīs e-lietu ministriju

Elīna Lidere,  NRA  04/19/06    Latvijā tikai 15% mājsaimniecību ir dators ar šādu internetu, un tas ir viens no zemākajiem rādītājiem ES.

Kaut arī jaunā īpašu uzdevumu ministre elektroniskās pārvaldes lietās jeb tā sauktā elietu ministre Ina Gudele strādājusi kā nākamā atbildīgā persona aiz iepriekšējā ministra Jāņa Reira, viņa tomēr grasās uzlikt akcentus citām aktivitātēm.

Vismaz pagaidām bezpartejisko I. Gudeli elietu ministra krēslam virzījusi Zaļo un zemnieku savienība. Līdz šim viņa strādāja par elietu ministra sekretariāta vadītāju un bijusi nākamā persona aiz ministra.

I. Gudele īpaši nekritizē sava priekšgājēja J. Reira darbību, taču izmaiņas elietās tomēr grasoties ieviest. "Esmu pārliecināta, ka varēšu aktīvāk Latviju pārstāvēt Eiropas Savienībā," Neatkarīgajai stāstīja I. Gudele. Tas būšot arī viens no jaunajiem akcentiem elietu ministres darbā. Tāpat viņas plānos ietilpstot plašāka šobrīd valsts pārziņā esošo darbu nodošana privāto uzņēmēju rokās. Lai gan atsevišķi speciālisti pauž bažas, ka tas varētu sanākt dārgāk,

I. Gudele uzsver, ka, viņasprāt, esot gluži pretēji un tā sauktā publiskā privātā partnerība, kad valsts sadarbojas ar privāto sektoru, esot pasaulē atzīta prakse.

Šai valdībai būs jārisina arī platjoslas interneta problēma. Latvijā tikai 15% mājsaimniecību ir dators ar šādu internetu, un tas ir viens no zemākajiem rādītājiem Eiropā. Platjoslas internets nodrošina ātrāka interneta un plašākas tehnoloģiju izmantošanas iespējas, un Eiropas Savienība ir noteikusi tā attīstību kā vienu no prioritātēm konkurētspējas veicināšanai. Latvijā ir plānots subsidēt platjoslas interneta ieviešanu tajos reģionos un mājās, kur pakalpojumu sniedzējiem nav komerciāli izdevīgi pievilkt kabeļus.

Pagaidām šis valsts atbalsta sistēmas izveides process ir iestrēdzis, un, lai gan šis jautājums ir Satiksmes ministrijas pārziņā, nozares pārstāvji prasa, lai arī elietu ministrs tam pievērstos.

I. Gudele solīja kopīgi ar satiksmes ministru risināt šo jautājumu. Tāpat ministre teica, ka aktualizēs jau pirms laba laika izvirzīto nozares pārstāvju priekšlikumu ieviest nodokļu atlaides datoru pirkšanai.

I. Gudele sola arī pievērst vairāk uzmanības sabiedrības informēšanai par elietās paveikto. Tikšot veidoti inovatīvie centri informācijas tehnoloģiju attīstībai, kuros praktisku lietu izveidei un izmēģināšanai kā mērķis izvirzīts piesaistīt arvien vairāk studentu. Savukārt J. Reira īpaši atbalstītajam eparaksta ieviešanas projektam jaunā ministre tik lielu uzmanību vairs nepievērsīšot.

Viena no nozīmīgām sekretariāta darba aktualitātēm esot starptautiskas augstākā līmeņa konferences un izstādes Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas – iekļaujošai sabiedrībai organizēšana. Konference notiks 2006. gada 11.–13. jūnijā Rīgā. To apmeklēs aptuveni 500 dalībnieku – Eiropas Savienības valstu dažādu nozaru ministri un citas augstākā līmeņa valsts amatpersonas, kā arī privātā sektora un sabiedrisko organizāciju pārstāvji.

***

Ina Gudele

·        Dzimšanas gads: 1964

·        Ģimenes stāvoklis:

·        Precējusies, ir divi bērni

·        Izglītība: Rīgas Politehniskais institūts, Inženierceltniecības fakultāte, ūdensapgādes un kanalizācijas inženieris

Darba pieredze:

·        no 2006. gada aprīļa – īpašu uzdevumu ministre elektroniskās pārvaldes lietās

·        2005–2006 – īpašu uzdevumu ministra elektroniskās pārvaldes lietās sekretariāta vadītāja

·        2003–2005 – Latvijas Republikas Valsts kanceleja, Informācijas sabiedrības biroja vadītāja

·        2000–2003 – SIA IG Komunikācijas direktore, Latvijas Interneta asociācijas izpilddirektore

·        1997–2000 – SIA Lattelekom, Klientu apkalpošanas un mārketinga daļa, Apollo interneta pakalpojumu vadītāja

·        1996–1997 – Lattelekom, Mārketinga daļa, mārketinga attiecību projektu vadītāja

·        1995–1996 – Lattelekom, Mārketinga daļa, Tirgus izpētes sektora vadītāja

·        1991–1995 – Lattelekom, Dobeles Telekomunikāciju centrs, telekomunikāciju tīklu projektētāja

·        1988–1990 – Dobeles arhitektu birojs, inženiertīklu projektētāja

Valdība vienojas par ES fondu sadali 2007.-2013.gadā

LETA  04/18/06    Valdība šodien vienojās par iespējamo Eiropas Savienības (ES) fondu sadalījumu 2007.-2013.gadā.

Nākamajos septiņos gados Latvijai būs pieejami ES fondu līdzekļi četru miljardu eiro (2,8 miljardu latu) apjomā.

No tiem 2,18 miljardi eiro (1,53 miljardi latu) paredzēti Eiropas Reģionālās attīstības fondā (ERAF), 1,36 miljardi eiro (955,8 miljoni latu) - Kohēzijas fondā, bet 457,02 miljoni eiro (321,19 miljoni latu) - Eiropas Sociālajā fondā (ESF).

2007.-2013.gadā no kopējā ES struktūrfondu finansējuma 39,88% jeb 1,05 miljardus eiro (737,94 miljonus latu) valdība paredzējusi novirzīt cilvēkresursiem un efektīvai izmantošanai. Iepriekš šim mērķim bija plānoti mazāk līdzekļu - 32,54%.

Izglītībai plānots atvēlēt 19,34% no pieejamajiem struktūrfondiem jeb 510,69 miljonus eiro (358,91 miljonu latu), administratīvajai kapacitātei - 1% jeb 26,41 miljonu eiro (18,56 miljonus latu), tehniskajai palīdzībai - 3,84% jeb 101,43 miljonus eiro (71,29 miljonus latu), veselības aprūpei - 9,37% jeb 247,27 miljonus eiro (174,1 miljonu latu), nodarbinātībai - 6,33% jeb 167,12 miljonus eiro (117,45 miljonus latu).

Konkurētspējai un tās virzībai uz zināšanu ietilpīgu ekonomiku nākamajos septiņos gados plānots novirzīt 27,19% no pieejamajiem ES struktūrfondu līdzekļiem jeb 718,18 miljonus eiro (504,74 miljonus latu). No tiem zinātnei un pētniecībai plānots atvēlēt 9,02% jeb 238,07 miljonus eiro (167,32 miljonus latu), inovācijām - 7,92% jeb 209,21 miljonu eiro (147,03 miljonus latu), konkurētspējai - 4,91% jeb 129,76 miljonus eiro (91,2 miljonus latu), finanšu pasākumiem - 5,34% jeb 141,15 miljonus eiro (99,2 miljonus latu).

Publisko pakalpojumu un infrastruktūras uzlabošanai 2007.-2013.gadā paredzēts atvēlēt 869,89 miljonus eiro (611,36 miljonus latu) jeb 32,93% no pieejamajiem ES struktūrfondu līdzekļiem.

No šiem līdzekļiem tūrismam plānots novirzīt 1,6% jeb 42,37 miljonus eiro (29,78 miljonus latu), kultūrvides sociālekonomiskās ietekmes attīstībai - 1,6% jeb 42,37 miljonus eiro (29,78 miljonus latu), videi - 9,23% jeb 243,69 miljonus eiro (171,27 miljonus latu), mājokļu energoefektivitātei - 1,13% jeb 29,97 miljonus eiro (21,06 miljonus latu), transportam un infrastruktūrai - 11,63% jeb 307,11 miljonus eiro (215,84 miljonus latu), informācijas sabiedrībai, komunikāciju infrastruktūrai un pakalpojumiem - 7,74% jeb 204,64 miljonus eiro (143,82 miljonus latu).

No ES Kohēzijas fonda līdzekļiem transporta nozarei paredzēts atvēlēt 619 miljonus eiro (435 miljonus latu), videi - 519 miljonus eiro (364 miljonus latu), ilgtspējīgam transportam - 122,4 miljonus eiro (86 miljonus latu), energoefektivitātei un atjaunojamajiem energoresursiem - 72,4 miljonus eiro (50,88 miljonus latu). Savukārt tehniskajai palīdzībai plānots novirzīt 27,2 miljonus eiro (19 miljonus latu).

Finanšu ministrija par ES fondu sadalījumu vēl diskutēs ar Eiropas Komisiju.

Viedoklis: Bezjēdzīgi un bezzobaini

Pēteris Strautiņš,  Diena  04/19/06    Valdība drīzumā skatīs Ekonomikas ministrijas izstrādāto Tirdzniecības organizēšanas likumprojektu, viens no tā mērķiem ir lielveikalu tīklu ietekmes ierobežošana. Taču tas šo tīklu attīstību, visticamāk, būtiski neietekmēs, jo nedaudzie konkrēti ieskicētie pasākumi nešķiet efektīvi. Tāpēc vismaz pagaidām šim projektam varētu nepievērst uzmanību, ja vien tā pamatā nebūtu vēlme uzlikt nepamatotus ierobežojumus uzņēmējdarbībai laikā, kad no visām iespējamām augstajām tribīnēm tiek solīts pretējais. Uzņēmējdarbību var ierobežot pamatoti, piemēram, lai novērstu kādu kaitējumu videi un sabiedrībai, taču šādus mērķus likumprojekts neuzstāda. Tā mērķis ir "veicināt tirdzniecības organizēšanas formu daudzveidību". Šāda daudzveidība nav uzskatāma par sabiedrisku labumu, kāda noteikti ir arhitektūras vai dzīvnieku valsts daudzveidība. Ja patērētāji vēlētos iepirkties tikai viena veida veikalos, tad tā būtu viņu darīšana un valstij tur nebūtu jāiejaucas. Šī frāze vairāk izskatās kā aizsegs mazāk efektīvu uzņēmumu aizsardzībai pret konkurenci.

Cilvēciski var saprast mazo un nespecializēto veikaliņu īpašniekus, kā arī mazāk konkurētspējīgos pārtikas ražotājus, taču sociālā taisnīguma vārdā nedrīkst nodarboties ar konkurences izkropļošanu, jo šādi radītais kaitējums ekonomikai neatsver ieguvumus. Mazumtirdzniecība ir ļoti svarīgs ekonomikas sektors, tajā strādā pietiekami daudz cilvēku, lai viņu darba ražīgums nozīmīgi ietekmētu kopējo labklājības līmeni. Turklāt lielveikalu ķēžu ekspansija liek modernizēties arī pārtikas pārstrādei, kas lielākajā daļā attīstīto valstu ir pirmajā vietā starp rūpniecības nozarēm strādājošo skaita ziņā. Japānā lielveikalu ķēžu attīstību ar pašvaldību starpniecību sekmīgi nobloķējuši mazo ģimenes veikaliņu īpašnieki, rezultātā darba ražīgums mazumtirdzniecībā tur ir tikai puse no ASV līmeņa, bet pārtikas pārstrādē — 39%, kas ir šokējoši zems rādītājs tik augsti attīstītai zemei. Latvijā, par laimi, mazumtirdzniecība pamatā jau ir modernizēta un atpakaļ šo procesu pavērst nevar. Turklāt likumprojektā ietvertie pasākumi pret "ļaunuma impērijām" ir bezzobaini.

Likumprojektā ir ietverts jēdziens — netaisnīgu noteikumu uzspiešana piegādātājiem, minot dažus piemērus: maksājumi par mārketinga pasākumiem vai preču izvietošanu veikalos. Tos aizliegt būtu tas pats, kas aizliegt automašīnu tirgotājiem noteikt atsevišķu maksu par papildaprīkojumu. Valstij nav šādi jāiejaucas attiecībās starp uzņēmumiem un detalizēti jāregulē, kā tiem sadarboties. Tā ir tirgotāja darīšana, vai viņš ienākumus gūst no samaksas par preču izvietošanu plauktos pircēja acu augstumā vai no iepirkšanas un pārdošanas cenas starpības, vai abiem. Cenas, par kādām darījumus slēdz uzņēmēji, valsts regulēt nevar. Tāpēc šāda mikroregulēšana ir principiāli nepareiza un faktiski neko nemaina. Galu galā visu izšķirs ražotāju spēja radīt produktu, kuru veikalu apmeklētāji vēlas pirkt un konkurence ar citiem piegādātājiem.

Tāpat kā citās nozarēs, arī mazumtirdzniecībā valstij jānodrošina efektīva konkurence. Taču "efektīvs" šajā gadījumā var nebūt tas pats, kas "godīgs" tādā nozīmē, ka visiem uzņēmumiem ir vienādas iespējas. Mazumtirdzniecība no hobija līmeņa nodarbošanās kļuvusi par kapitālietilpīgu nozari, un priekšrocības tajā ir uzņēmumiem ar dziļākām kabatām. Taču šī nauda arī rada augstāku darba ražīgumu un labākus iepirkšanās apstākļus. Dzīvē visiem nekad nebūs vienlīdzīgas iespējas un absolūts taisnīgums nav iespējams. Var vēlēties, ka visās nozarēs būtu maksimāli intensīva konkurence un neviens uzņēmums nevarētu diktēt noteikumus citam. Taču otrā svaru kausā jāliek ieguvumi, ko dod efektivitāte un pakalpojumu kvalitāte, kurus ikdienas preču tirdzniecībā var nodrošināt tikai lieli uzņēmumi. Likumprojektā nekas neliecina, ka tā autori apzinās šo fundamentālo politikas dilemmu. Turklāt Latvijas situācijā lieltirgotāju ekspansija rada vēl citus, mūsu valstij specifiskus ieguvumus. Viens no izskaidrojumiem, kāpēc straujas izaugsmes apstākļos Latvijā 2000. — 2003.gadā bija tik zema inflācija, 2002.gadā pat zemāka par vidējo eirozonā, ir straujais lielveikalu ķēžu tirgus daļas pieaugums šajā laikā. Tas arī veicinājis ekonomikas pelēkās zonas sarukšanu. Tāpēc likumprojekta 2.pantā pasludinātajam, ka tirdzniecības formu daudzveidība nepieciešama patērētāju tiesību un valsts fiskālo interešu sargāšanai, nav nekādas saistības ar realitāti.

Lai lieltirgotāji savu tirgus varu neizmantotu ļaunprātīgi, jānodrošina, lai tie savstarpēji konkurētu un netiek noslēgtas citus piegādātājus diskriminējošas vienošanās ar lielajiem ražotājiem. Mazumtirdzniecībā konkurence ir svarīga, taču to var teikt arī par citām nozarēm. Ja tirgus varas izmantošana tieši mazumtirdzniecībā tomēr kļūst par neciešamu ļaunumu un bez speciāliem pasākumiem neiztikt, tiem jābūt pārdomātākiem nekā likumprojektā ietvertie. Varbūt varētu noteikt tirgus daļas maksimumu, kuru viens mazumtirgotājs var iegūt, piemēram, 25%. Lai kāds būtu risinājums, tam pirmkārt jāatbilst patērētāju interesēm. Likumprojektā paredzētā veikalu atvēršanas laiku ierobežošana tām pat tieši kaitētu.

Deviņas partijas pagājušajā gadā ir pārsniegušas atļautos priekšvēlēšanu izdevumus

Dita Arāja,  Diena  04/20/06    Deviņas partijas, kas piedalījās pērnajās pašvaldību vēlēšanās, ir pārkāpušas tām atļauto priekšvēlēšanu izdevumu slieksni, un četras no tām noteikto limitu pārsniegušas vairāk nekā par 5000 latu, kas ir administratīvā soda maksimālā robeža. Šādus datus pēc gadu ilgušās pārbaudes ir publiskojis Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB), kas konkrētāku informāciju par pārkāpējiem solās sniegt 24.aprīlī. Partiju finansēšanas likums liedz KNAB partiju priekšvēlēšanu deklarāciju pārbaudes datus atklāt par katru partiju atsevišķi, tādēļ KNAB pagaidām nevienu partiju — likuma pārkāpēju — vārdā nesauc.

Pašvaldību vēlēšanas 2005.gada martā bija pirmās, kad partiju priekšvēlēšanu tēriņi tika ierobežoti — katra vēlēšanās startējošā politiskā organizācija priekšvēlēšanu kampaņā drīkstēja tērēt 20 santīmu uz vienu vēlētāju. Sabiedriskās politikas centrs Providus uzraudzīja partiju tēriņus un pēc vēlēšanām publiskoja savus datus par ierobežojumu pārsniegšanu. Pēc Providus aplēsēm, visvairāk — gandrīz trīs reizes — atļautos izdevumus pārtērējusi Latvijas Pirmā partija (LPP), kam bija apjomīga vēlēšanu kampaņa un kas atļauto 142 000 latu vietā par reklāmu vien samaksājusi Ls 368 000. Pati LPP gan KNAB norādījusi, ka tēriņus pārsniegusi par 34 876 latiem, jo individuālo deputāta kandidātu kampaņas nebijušas saskaņotas ar partiju.

Providus aprēķini liecina, ka pieļaujamos tēriņus pārsniegusi arī Latvijas kalve — aptuveni par 41 000 latu, Tautas partija, Zaļo un Zemnieku savienība, TB/LNNK — aptuveni par 20 000 latu, bet mazāk par Ls 10 000 — Jaunais laiks un LSDSP. Providus norāda, ka uzskaitītas, iespējams, lielākas summas, jo pētniekiem nav informācijas par iespējamām atlaidēm, ko partijām piedāvājuši mediji.

Patlaban par pārsniegto priekšvēlēšanu izdevumu griestiem paredzams sods līdz 5000 latu. Tomēr KNAB to uzskata par pārāk niecīgu, tādēļ ierosināja labojumus, ar kuriem noteiktu, ka partijām valstij jāatmaksā visa pārtērētā nauda. Tam pretojas valdošās partijas, un patlaban grozījumi iestrēguši Saeimā.

Prezidente neizpratnē par nosacītiem sodiem kukuļošanas lietās

DELFI  04/20/06    Valsts Prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, ceturtdien tiekoties ar Augstākās tiesas (AT) priekšsēdētāju Andri Guļānu, izteica neizpratni par sodu politiku kukuļošanas un narkotiku lietās portālu "Delfi" informēja Prezidentes preses dienestā.

Tikšanās laikā Prezidente norādīja, ka kukuļošanu nedrīkst uzskatīt par vieglu noziegumu, jo tas rada būtisku kaitējumu visai sabiedrībai. Nav atbalstāmi par šādiem nodarījumiem spriest nosacītu sodu vien tādēļ, ka tos veikuši agrāk nesodīti cilvēki un cilvēki ar labu reputāciju.

Tiekoties ar AT priekšsēdētāju Vīķe-Freiberga pārrunāja gan spriedumus kopumā, kas saistīt ar kukuļošanu, gan pieskārās atsevišķiem gadījumiem, kad valstī zināmiem cilvēkiem, kuru vaina kukuļošanā pierādīta, piespriests nosacīts sods.

Arī Guļāns, prezidentei atzinis, ka sodi bieži ir neadekvāti pastrādātajam noziegumam kukuļošanas lietās.

Sarunas laikā pārrunāts, kā veicināt tiesnešu atbildību kukuļošanas lietās. Prezidente izteikusi viedokli, ka bieži vien nosacītam sodam spriedumos trūkst pamatojuma un tāpēc ir neskaidrs, kāpēc cilvēks, kura vaina ir pierādīta, saņem nosacītu brīvības atņemšanu.

Kā arī, tiekoties ar Guļānu pārrunāti plaši jautājumi par tiesu sistēmu, tās prestiža celšanu un AT darbību aizvadītajā gadā.

Valsts prezidente sola atbalstu jaunā Tiesu iekārtas likumprojekta virzībai

LETA  04/20/06    Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga sola atbalstu jaunā Tiesu iekārtas likumprojekta virzībai, jo tas būtu solis uz priekšu tiesu sistēmas attīstībai.

Pēc tikšanās ar Augstākās tiesas (AT) priekšsēdētāju Andri Guļānu Valsts prezidente šodien žurnālistiem atzina nepieciešamību celt tiesu varas prestižu, efektivitāti un uzticību sabiedrības vidū.

Valsts vadītāja norādīja uz tiesnešu disciplinārkolēģijas lielo atbildību, pildot tiesu varas kontroles mehānisma funkcijas un izsverot tiesnešu rīcības adekvātumu konkrētu sūdzību gadījumos.

Ievērojot tiesnešu neatkarību, to iekšējā kontroles sistēma ir svarīga gan pašai tiesu varai, gan valstij kopumā, jo palielina sabiedrības pārliecību, ka Latvija ir tiesiska valsts un ka ir cerības uz taisnu tiesu, atzīmēja Vīķe-Freiberga.

Guļāns, runājot par jauno Tiesu iekārtas likumprojektu, atzina, ka mainoties tieslietu ministram, ir svarīgi kāda būs normatīvā akta tālākā virzība. Prezidente un AT priekšsēdētājs ir vienisprātis, ka nepieciešams turpināt darbu pie tiesu sistēmas pilnveidošanas Latvijā, nostiprinot normatīvajos aktos jautājumus, kas skar tiesu iekārtu.

Guļāns uzskata, ka īpaši būtiska ir iecere veidot konsultatīvu un koordinējošu institūciju - Tieslietu padomi, kas pārstāvētu visu Latvijas tieslietu sistēmu, paustu tās viedokli svarīgākajos jautājumos un nodarbotos ar tiesu varas iekšējo sakārtošanu.

AT priekšsēdētājs norādīja, ka topošajā likumprojektā, kas akceptēts Ministru kabineta komitejā, tiek risināti arī citi nozīmīgi jautājumi, kas varētu ietekmēt tiesu sistēmas attīstību.

Valsts prezidente ar Guļānu pārrunājusi arī Latvijas tiesu praksi sodu piemērošanā. AT priekšsēdētājs norādīja, ka patlaban valstī nav pietiekami skaidras vīzijas vai koncepcijas par sodu politiku, tāpēc būtu nepieciešams plašs pētījums.

Guļāns atzīmēja, ka patlaban Latvija ieņem pirmo vietu Eiropā pēc notiesāto personu skaita. Tāpēc viņš ir pārliecināts, ka būtu nepieciešamas diskusijas par sodu politikas attīstību, izšķiroties, vai tai jābūt bargākai, vai arī to nepieciešams liberalizēt.

AT priekšsēdētājs piekrīt Valsts prezidentes viedoklim, ka bieži vien tiesu piespriestie sodi nav atbilstoši nodarītajam kaitējumam, īpaši kukuļošanas lietās, kur sabiedrībai nodarītais kaitējums nereti ir lielāks nekā tiesas piespriestais sods.

Vīķes-Freibergas un Guļāna sarunā tikusi novērtēta sabiedrības un plašsaziņas līdzekļu arvien lielākā uzmanība, kas tiek veltīta šādiem tiesu spriedumiem, kas ir ieguldījums vispārējas dziļākas izpratnes veidošanai valstī par korupcijas kaitīgumu.

Valsts prezidente atzīmējusi, ka saredz arī turpmāk lielu sabiedrisko un akadēmisko pārstāvju lomu gan vispārējās debatēs par tieslietu sistēmas attīstību, gan arī dialogā ar tiesnešiem par uzticību tiesu varai un par kukuļošanas noziegumu kaitīgo ietekmi uz sabiedrību.

AT priekšsēdētājs par nepieciešamu uzskata tiesnešu izglītošanās programmas izstrādi, jo patlaban pēc tiesu spriedumiem esot redzams, ka tiesnešiem pietrūkst spējas analizēt un tie neievērojot soda preventīvo mērķi - atturēt sabiedrību no noziedzīga nodarījuma izdarīšanas.

Guļāns valsts vadītāju šodien iepazīstinājis arī ar AT darbības pārskatu. Vīķe-Freiberga AT apsveica gan ar labo darbu, gan ar neseno 15.gadadienu.

Saimniecībā un biznesā...

Eksperte: Problēmas darba tirgū pieaug

LETA  04/17/06    Straujā ekonomikas attīstība Latvijā vienlaikus mijas ar aizvien straujāku bezdarba līmeņa samazinājumu - virspusēji skatoties, tendence ir ļoti iepriecinoša, taču problēmas darba tirgū tikai padziļinās, norāda speciālisti.

Iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) un neticami ātri augošā ekonomika sekmējusi dažas zināmā mērā nevēlamas izmaiņas, piebilda bankas "Nord/LB Latvija" Makroekonomiskās analīzes grupas speciāliste Olga Ertuganova.

Ekonomikai strauji attīstoties, pieprasījums pēc jauniem darbiniekiem arvien pieaug, kam it kā būtu jāsamazina nestrādājošo cilvēku skaits. Tomēr situācija Latvijas ekonomikā nav tik vienkārša, un jauno darbavietu rašanās nav vienīgais bezdarba samazinājuma iemesls - ne visi, kas vēlas strādāt, var iegūt darbu tur, kur cilvēki ir ļoti nepieciešami, jo darba meklētājiem trūkst kvalifikācijas un iemaņu, kas nepieciešamas, lai iegūtu šo vietu.

Ekonomikā šādu parādību definē kā strukturālo bezdarbu, kas ir neatbilstība starp cilvēkiem, kas meklē darbu, un piedāvātajām vakancēm. Viens no šīs problēmas risinājumiem ir darbaspēka migrācija, ko veicināja arī Latvijas iestāšanās ES.

Eiropas Kopienas likums balstās uz tā sauktajām četrām brīvībām, viena no kurām ir brīva personu kustība, kas ietver sevī arī brīvu darbaspēka kustību. Pagaidām mēs atrodamies tranzītperiodā - septiņu gadu laikā no ES paplašināšanās 2004.gadā dalībvalstīm ir tiesības ierobežot darbaspēka ieplūdi no citām ES valstīm. Tagad tikai trīs valstis - Īrija, Lielbritānija un Zviedrija - ir atvērušas savus darba tirgus jaunām dalībvalstīm.

Kā uzsver eksperte, jau tagad sekas ir iespaidīgas - no Latvijas uz ārzemēm strādāt ir aizbraukuši vairāk nekā 50 000 iedzīvotāju, bet reālie skaitļi varētu būt vēl lielāki.

Šis process ir ļoti satraucošs, jo jau tagad Latvijas ekonomikas pieaugumu veicinošās nozarēs, it īpaši būvniecībā un rūpniecībā, ir jūtams cilvēku trūkums, uzsvēra eksperte. Turklāt arvien lielāks pieprasījums pēc darbaspēka veicina algu pieaugumu, kas ir pozitīvi vērtējama tendence esošajiem darbiniekiem, tomēr ietekmē ražoto un pārdoto preču cenu, jo izmaksas aug, uzņēmēji palielina cenas, un jau pašlaik augstā inflācija nemazinās.

Sagaidāms, ka šis process turpināsies diezgan ilgu laiku, jo vidējās algas Latvijā ir gandrīz desmit reizes mazākas nekā vidēji ES, bet, ņemot vērā dzīves dārdzības līmeņu atšķirību bagātajās ES dalībvalstīs un Latvijā, tām jābūt ne vairāk kā piecas reizes mazākām par vidējām algām ES valstīs, uzskata Ertuganova.

Jūrmalā mazdārziņi sirmgalvjiem maksā dārgi

Dace Plato,  Diena  04/18/06    Veselīgs dzīvesveids par 430 latiem gadā! Tā ir summa, ko vairākiem desmitiem pensionāru šogad prasa par mazdārziņu nomu Dzintaru pļavās. "Esam pensionāri, represētie, invalīdi, bet mums par mazo zemes pleķīti liek maksāt kā miljonāriem," izrādot savu 300 m2, stāsta Dzintaru dārzkopības kooperatīva priekšsēdētāja Māra Strapcāne.

Dzeloņdrātīm apjoztā "pensionāru paradīzē", kā iemītnieki sauc 1,7 ha lielo ģimenes dārzu koloniju Lielupes krastā, uz pašvaldības zemes saimnieko 33 īpašnieki. Līdz šim par mazdārziņu katrs gadā maksāja pāris latu. Taču nesen saņemts jauns Jūrmalas domes aprēķins par zemes nomu un zemes nodokli, kas vienam īpašniekam ir 430 latu. "Cilvēki ir šausmās, kur tādu naudu maksāt, ja pensija 80 latu," saka M.Strapcāne. Viņa uzskata, ka milzīgā summa aprēķināta nepamatoti kā apbūvējamai zemei, kaut gan nomas līgums šādu iespēju liedz.

Jūrmalas dome pensionārus no dārziņiem padzīt negrasās. Vēl gada sākumā noraidīti vairāki uzņēmēju priekšlikumi zemi privatizēt, un tā saglabāta mazdārziņu vajadzībām, lai veicinātu veselīgu dzīvesveidu. Pensionāri apzinās, ka nākotnē dārziņiem upmalas niedrājā vietas nebūs, taču cer, ka līgums tiks pagarināts vismaz uz pieciem gadiem. Deputāts Ģirts Trencis (JL) Dienai apstiprināja, ka "pieci gadi ir kompromisa lēmums", pēc tam zemi dome izmantos savām vajadzībām vai pārdos izsolē.

Dome meklē risinājumus, kā mazdārziņu turētājiem palīdzēt finansiālā ziņā. Problēma radusies, jo pašvaldība nav rēķinājusies, ka Valsts zemes dienesta noteiktā zemes vērtība nomas maksas aprēķinam būs tik liela — gandrīz 370 000 latu.

Samazinās PVN likmes enerģētikā, frizieriem un mājokļu remontiem

LETA  04/19/06    Finanšu ministrija (FM) izstrādājusi grozījumus likumā par pievienotās vērtības nodokli (PNV), kas paredz samazinātās nodokļa likmes piemērošanu siltumenerģijas, dabasgāzes un elektroenerģijas piegādēm iedzīvotājiem, kā arī frizieru un privātu mājokļu remonta pakalpojumiem.

Patlaban likumā noteikts, ka iedzīvotāju maksājumi par siltumenerģiju ir atbrīvojami no PVN līdz šā gada 30.jūnijam, bet tas ir pretrunā ar Eiropas Savienības (ES) direktīvas prasībām. ES Padome vienojusies, ka dalībvalstis, ja nepastāv konkurences izkropļojuma risks, var piemērot samazinātu nodokļa likmi siltumenerģijas, dabasgāzes un elektroenerģijas piegādēm iedzīvotājiem.

Latvija 5% PVN likumi siltumenerģijas piegādēm iedzīvotājiem gatavojas piemērot no šā gada 1.jūlija. Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus iedzīvotājiem, kas patērē dažādus siltumenerģijas resursus, FM piedāvā no 2007.gada 1.janvāra 5% PVN likmi piemērot arī elektroenerģijas un dabasgāzes piegādēm iedzīvotājiem.

Patlaban frizieru un privātu mājokļu remonta pakalpojumiem Latvijā tiek piemērota 18% PVN likme. Pamatojoties uz ES finanšu ministru vienošanos, FM piedāvā no nākamā gada 1.janvāra šiem pakalpojumiem piemērot PVN samazināto likmi 5% apmērā.

FM izstrādātajam likumprojektam ir tieša ietekme uz inflācijas līmeni. Ar 5% PVN likmes piemērošanu siltumenerģijas piegādēm iedzīvotājiem paredzams inflācijas samazinājums par 0,15 procentpunktiem, savukārt samazinātās PVN likmes piemērošana dabasgāzes un elektroenerģijas piegādēm iedzīvotājiem inflāciju varētu mazināt attiecīgi par 0,07 procentpunktiem un 0,24 procentpunktiem.

Frizieru un privātu mājokļu remonta pakalpojumiem neesot iespējams veikt novērtējumu pēc inflācijas rādītājiem, jo šiem pakalpojumiem nav vienotas cenu noteikšanas metodikas, pakalpojumu cenas dažādās pilsētās krasi atšķiras, ko savukārt ietekmē iedzīvotāju maksātspēja un dažādas izmaksas.

Likumā par PVN piedāvāts arī precizēt ar nodokli apliekamās vērtības noteikšanu cenu atlaides piešķiršanas gadījumos. Tāpat tiks precizēts to personu loks, kurām sniegtie pakalpojumi izglītības jomā netiek apliekti ar nodokli.

Likumprojekts pieteikts izskatīšanai valsts sekretāru sanāksmē. Pat to vēl būs jālemj valdībai un Saeimai.

Bankas izmisīgi meklē latus

Zane Piļka,  Diena  04/19/06   Gūtos ienākumus "apēd" inflācija, taču iedzīvotāju interese par depozītiem palielinās.

Lai arī inflācija Latvijā ir augstāka par banku piedāvātajām depozītu procentu likmēm, iedzīvotāju interese par noguldījumiem pieaug. Tas spēlē par labu bankām, jo tām Latvijas Bankas (LB) prasību dēļ būs nepieciešami papildu resursi. Latvijā joprojām valda patēriņa bums un liela daļa cilvēku visus brīvos līdzekļus parasti iegulda mašīnu, dzīvokļu, mēbeļu un patēriņa preču iegādē. Taču banku nepārtrauktie vilinošie piedāvājumi, regulāri rīkojot dažādas svētku depozītu akcijas un piedāvājot paaugstinātas procentu likmes, liek cilvēkiem izšķirties par labu noguldījumiem bankā, nevis zeķē. Šādi dažas kredītiestādes izmisīgi cenšas piesaistīt papildu naudas resursus (īpaši latu), kas dažām bankām patlaban ir ļoti nepieciešami ne tikai kreditēšanai, bet galvenokārt LB noteikto paaugstināto obligāto rezervju normas prasību izpildei no šā gada jūnija, apgalvo analītiķi.

Privātpersonu noguldījumiem ir tendence pieaugt, jo sabiedrība kļūst bagātāka, atzīst ekonomisti. Viņuprāt, šāda tendence saglabāsies un cilvēki uzkrāt naudu sāks arvien vairāk. Noguldījumi latos februāra beigās bija 6,5 miljardi latu, kas ir par 5% vairāk nekā šā gada sākumā un par 2,5% vairāk nekā janvāra beigās, norāda SEB Unibanka pārstāvis Dainis Stūrmanis. Bankas neslēpj — lielākoties šis pieaugums privātpersonu noguldījumos rodas, pateicoties svētku depozītu mārketinga kampaņām.

Tiesa, lielākā daļa šo noguldījumu ir salīdzinoši mazāk ienesīgie pieprasījuma vai īstermiņa depozīti, kas ir saistīts ar straujo ekonomikas attīstību, kad nauda apgrozās ātri un cilvēki nevar atļauties būtiskas ilgtermiņa naudas investīcijas, piebilst Parex bankas resursu un likviditātes vadīšanas nodaļas vadītājs Normunds Vigulis.

 "Pašreiz Latvijas komercbankas piedāvā starpbanku tirgum neadekvāti augstas depozītu procentu likmes, kas ir saistīts ar banku lielo konkurenci un vajadzībām pēc resursiem veiksmīgi augošajam kreditēšanas biznesam," saka N.Vigulis, piebilstot, ka šādas likmes klienti nevar saņemt ne Lietuvā, ne Igaunijā. Nordea market finanšu produktu eksperts Andris Lāriņš gan teic, ka Latviju uz kopējā Baltijas fona nevar salīdzināt. "Lats nav cieši piesaistīts eiro, savukārt Igaunijas krona un Lietuvas lits gan. Tāpēc procentu likmes latiem ir augstākas nekā kronai un litam," skaidro eksperts.

Šopavasar gandrīz visas komercbankas piedāvā paaugstinātas noguldījumu procentu likmes un nepaaugstina kredītlikmes — būtiskāko banku ienākumu avotu, kas liecina — bankām līdzekļi ir vajadzīgi. "Iespējams, ka ar Lieldienu akciju palīdzību kāds domā papildus sev atvieglot dzīvi pēc jauno obligāto rezervju normas stāšanās spēkā, taču visticamāk, summas, kuras tiks iegūtas šajos depozītos, neko nedos, jo bankas par augstām procentu likmēm ne tikai iegūs papildu latus, bet arī pārmaksās esošajiem klientiem," skaidro A.Lāriņš.

Kopumā no banku piedāvātajām akcijām klients tikai iegūst, ja vien spēj racionāli izvērtēt daudzos un bieži vien emocionāli piesātinātos reklāmas vēstījumus. Gadu laikā cilvēki kļuvuši gudrāki un, pirms izmanto kādu finanšu pakalpojumu, detalizēti salīdzina visu banku piedāvājumus, lai atrastu izdevīgāko variantu, atzīst ekonomisti. Piemēram, atšķirīga izvēle varētu būt tiem cilvēkiem, kuri par galveno uzskata drošību un stabilitāti, un tiem, kuriem svarīgāka ir liela peļņa.

No makroekonomiskā viedokļa noguldījumi pozitīvi ietekmē tautsaimniecības aktivitāti — noguldījumi caur bankām atgriežas tautsaimniecībā aizņēmumu veidā, ļaujot bankām šādiem nolūkiem mazāk līdzekļu piesaistīt ārvalstīs.

Taču patlaban banku maksātie procenti par termiņnoguldījumiem latos ir tikai 3—4% gadā, savukārt patēriņa cenas valstī pēdējos divus gadus pieaug vidēji par 7% gadā. Tas nozīmē, ka depozītnoguldījumu ienesīgums ir daudz mazāks par inflāciju šajā pašā periodā. Hanasabanka gan uzskata, ka labāk ieguldīt kaut kur, nevis turēt mājās, jo kaut neliels procenta ienākums ir labāk nekā nekas, turklāt šāda inflācija, kāda pašlaik ir Latvijā, nav mūžīga, un banka prognozē, ka vidējā termiņa perspektīvā tā samazināsies.

Bankas iesaka izvēlēties depozītiem konkurējošus produktus — ieguldījumu fondus u.c. aktīvus pārvaldes pakalpojumus. "Skatoties uz attīstīto valstu pieredzi, skaidrs, ka arī Latvijā nākotnē ilgtermiņa naudas līdzekļu ieguldīšanā dominēs tieši ieguldījumu fondi, kamēr depozītos apgrozīsies īstermiņa iedzīvotāju uzkrājumi," pārliecināts N.Vigulis.

Kadastrālās vērtības aprēķinu nemaina

Ilze Šteinfelde,  NRA  04/19/06    Lai gan valdības izveidotā darba grupa vēl nav atradusi demokrātisku nekustamā īpašuma nodokļa piemērošanas sistēmu un pastāv bažas, ka nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības aktualizācija varētu radīt dramatisku nodokļa sloga pieaugumu, Ministru kabinets vakar akceptēja jaunos nekustamā īpašuma kadastrālās vērtēšanas noteikumus, kas būtībā neko nemaina esošajā kārtībā.

Valsts zemes dienesta Nekustamā īpašuma vērtēšanas pārvaldes direktora vietniece Rita Pētersone Neatkarīgajai uzsvēra, ka jaunie nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības noteikšanas noteikumi apvieno trīs pašlaik spēkā esošos noteikumus un pēc būtības šī kadastrālās vērtības noteikšanas kārtība nav mainīta – proti, īpašuma kadastrālo vērtību bāze tiek aprēķināta, pamatojoties uz tirgus informāciju.

"Mainīta ir procedūra, respektīvi, nekustamo īpašumu kadastrālā vērtība tiek pārrēķināta vienlaikus visā valsts teritorijā ik pa četriem gadiem, starplaikā indeksējot kadastrālās vērtības ar tirgus korekcijas koeficientu," skaidroja R. Pētersone.

Līdz ar to noteikumu projekts atvieglošot pašvaldību darbu, neparedzot vērtību zonējumu ierosināšanas, sabiedriskās apspriešanas un saskaņošanas ar pašvaldībām kārtību, kāda pastāv šobrīd.

R. Pētersone uzsvēra, ka bažām par īpašuma nodokļa straujo pieaugumu, aktualizējot kadastrālās vērtības, nav pamata, jo valdība februārī vienojās līdz 2008. gadam atlikt iepriekš plānotās izmaiņas nekustamā īpašuma nodokļa aprēķina kārtībā, kas saistībā ar kadastrālā novērtējuma aktualizēšanu no nākamā gada varēja izraisīt strauju nodokļu maksājumu pieaugumu. Šobrīd pie šā jautājuma strādā valdības izveidotā darba grupa. Tiesa, pagaidām darba grupa, kuru vada finanšu ministrs Oskars Spurdziņš un kurā ir pārstāvji no Finanšu ministrijas, Tieslietu ministrijas, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas, kā arī Valsts zemes dienesta, Latvijas Pašvaldību savienības, Jūrmalas domes, Latvijas Īpašumu vērtēšanas asociācijas, Ārvalstu investoru padomes un Latvijas Darba devēju konfederācijas, nav vienojusies par skaidru un demokrātisku nekustamā īpašuma nodokļa piemērošanas sistēmu visā valsts teritorijā. Idejas ir bijušas vairākas, piemēram, ieviest ar nekustamā īpašuma nodokli neapliekamo minimumu, piemērot atšķirīgu koeficientu, aprēķinot nekustamā īpašuma nodokli dažādos Latvijas reģionos.

O. Spurdziņš uzsvēra, ka viens no šīs darba grupas uzdevumiem ir novērst situāciju, ka nekustamā īpašuma nodokļa būtiska pieauguma dēļ iedzīvotāji to nespētu nomaksāt un laika gaitā būtu spiesti mainīt dzīvesvietu vai paciest kādas citas neērtības. Turklāt šādā situācijā grūtības rastos arī pašvaldībām ar šā nodokļa administrēšanu.

Jaunajos kadastrālās vērtības aprēķināšanas noteikumos ir mainīta lauku zemju kadastrālās vērtības noteikšanas kārtība, kas paredz šīs vērtības noteikšanā izmantot tirgus informāciju. Pašlaik lauksaimniecības un mežsaimniecības zemju kadastrālo vērtību aprēķina vairāk uz imitācijas metodes pamata, skaidroja R. Pētersone. Pa jaunam aprēķinātās lauku zemju kadastrālās vērtības varētu stāties spēkā ne agrāk kā 2008. gadā.

Jaunās kārtības ieviešana četru gadu laikā no valsts budžeta prasīs vairāk nekā 610 000 latu.

***

Fakti

Šobrīd kadastra informācijas sistēmā ir reģistrēti aptuveni 4,9 miljoni kadastra objektu, tai skaitā:

- 911 000 zemes vienību,

- 4900 zemes vienību daļu,

- 1 332 000 būvju.

Latvijai būtu jādraud ar izstāšanos no ES, lai panāktu vienlīdzīgu atbalstu zemniekiem

LETA  04/20/06    Lai panāktu vienlīdzīgu atbalstu lauksaimniecībā strādājošajiem jaunajās un vecajās Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs, Latvijai būtu jādraud ar izstāšanos no ES, šādu viedokli ceturtdien preses konferencē pauda Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas (LLKA) valdes loceklis un kooperatīva "Latraps" vadītājs Edgars Ruža.

Vienlaikus viņš norādīja, ka diezin vai kāds šo priekšlikumu Latvijas valsts iestādēs varētu uzklausīt nopietni. Taču mūsu valsts jautājumā par atbalsta sabalansēšanu ES mērogā varētu vairāk sadarboties ar citām jaunajām ES dalībvalstīm, kuru lauksaimnieki arī saņem mazākus atbalsta maksājumus, salīdzinot ar veco ES dalībvalstu zemniekiem pieejamajiem.

Ruža pauda viedokli, ka, vērtējot pašreizējo situāciju nozarē, lauksaimniecības produkcijas ražotāji no Latvijas iestāšanās ir vairāk zaudējuši nekā ieguvuši. Pēc valsts pievienošanās ES būtiski sadārdzinājās lauksaimniecības produkcijas ražošanas izmaksas, bet produkcijas cena palika aptuveni tādā pašā apmērā kā iepriekš.

Ņemot vērā, ka veco ES dalībvalstu lauksaimnieki saņem daudz lielāku atbalstu, Latvijas un arī citu jauno ES dalībvalstu lauksaimnieki ir nostādīti nevienlīdzīgas konkurences apstākļos. "Kropļojošā tendence starp jaunajām un vecajām dalībvalstīm ir graujoša," preses konferencē atzina biedrības "Zemnieku saeima" (ZSA) vadītājs Valters Bruss.

Pēc viņa teiktā, Latvijas zemnieki visos atbalsta maksājumos, tostarp gan ES, gan nacionālajos, saņem nedaudz mazāk kā 200 eiro (140 latus) par hektāru. Šie līdzekļi būtu pietiekami, ja šāds, vienāds atbalsts būtu pieejams visu ES valstu zemniekiem.

Saskaņā ar Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta pētījumiem, Latvijas zemniekiem pieejamais kopējais atbalsts par lauksaimniecības zemes hektāru ir pat sešas reizes mazāks, salīdzinot ar atsevišķu veco ES dalībvalstu zemnieku saņemto atbalstu. Līdz ar to lauku strādnieka alga Latvijā nevar būt adekvāta tai, ko saņem strādnieks Īrijā.

Vislielāko kopējo atbalstu saņem Nīderlandes lauksaimnieki, kas atbalstā par lauksaimniecībā izmantojamās zemes hektāru vidēji saņem vairāk nekā 1200 eiro (843 latus). Seko Somija ar aptuveni 1100 eiro (773 lati) par hektāru, Beļģija - nedaudz virs 1000 eiro (702 lati) par hektāru, Grieķija - nedaudz zem 1000 eiro, Austrija un Luksemburga - ap 600 eiro (421 lats) par hektāru. Viszemāko atbalstu vecajām ES dalībvalstīm saņem Spānijas zemnieki - ap 300 eiro par hektāru.

Patlaban izskatās, ka Latvijas zemniekiem pieejamais atbalsts nekad nesasniegs veco ES dalībvalstu atbalsta līmeni, ņemot vērā pašreizējo lauksaimniecības politiku. References rādītāji deviņdesmitajos gados, pēc kādiem aprēķināts atbalsta apmērs, bijuši zemi, jo toreiz šie rādītāji "nebija tiek labākie". Tā rezultātā Latvijas zemniekiem pieejamais atbalsts ir viens no zemākajiem ES, apsteidzot vien Igauniju, teica ZSA vadītājs.

Bruss atzina, ka lauksaimniecība ES ir ļoti regulēta, taču tas neattaisno to, ka jauno dalībvalstu zemniekiem tiek maksāts mazāks atbalsts. Visu ES dalībvalstu lauksaimnieki strādā vienotā ekonomiskajā telpā, realizē savu produkciju par aptuveni vienādu cenu, taču jauno valstu zemnieki, atšķirībā no veco, saņem daudz mazāku atbalstu.

Kā norādīja ZSA vadītājs, ar 2013.gadu Latvija vairs nevarēs atbalstīt zemniekus no nacionālā budžeta, līdz ar to lauksaimniekiem būs pieejami tikai ES maksājumi. Savukārt vecās dalībvalstis, piemēram, Francija un Vācija, savus zemniekus drīkstēs atbalstīt no nacionālā budžeta.

"Ir pēdējais brīdis, lai sāktu kaut kādas diskusijas attiecībā uz nākamo reformu. Tā varētu notikt ne ātrāk kā 2014.gadā. Tas tagad šķiet tālu, bet tas laiks pienāks," teica Bruss, norādot, ka Latvijai vajadzētu ieņemt stingrāku pozīciju saistībā ar nākamo reformu, kurai būtu jāparedz vienlīdzīgus atbalsta nosacījumus ES mērogā.

Bruss atzina, ka patlaban ar savu ES lauksaimniecības politikas redzējumu ir nākušas klajā divas ES dalībvalstis - Francija un Lielbritānija. Izanalizējot Francijas piedāvājumu, var secināt, ka tas būtiski neatšķiras no jau pašreizējās ES lauksaimniecības politikas. "Tā ir pilnīga nevienlīdzība," teica ZSA vadītājs, norādot, ka Lielbritānijas piedāvājums ir pretējs - tas ir ļoti liberāls.

Pēc ZSA vadītāja domām, Latvijai vajadzētu izstrādāt savu modeli, kādai mūsu valsts skatījumā vajadzētu būt nākamajai ES lauksaimniecības politikas reformai. Iespējams, ka šo modeli varētu izstrādāt sadarbībā ar līdzīgi domājošajām ES dalībvalstīm.

Pēc Brusa teiktā, ES lauksaimniecības politika agri vai vēlu tiks reformēta, jo tiek saņemts "pārāk liels spiediens" no pārējās pasaules.

Latvijā saglabājas augstākā inflācija ES

LETA  04/20/06    Neskatoties uz inflācijas samazināšanos salīdzinājumā ar iepriekšējo mēnesi, gada inflācija Latvijā arī šā gada martā ir bijusi augstākā Eiropas Savienības (ES) valstīs, liecina ceturtdien publicētie ES statistikas biroja "Eurostat" dati.

Latvijā inflācija martā ir pazeminājusies par 0,4 procentpunktiem - līdz 6,6%, bet, neskatoties uz to, jau divdesmito mēnesi pēc kārtas ir bijusi augstākā ES.

Pēc Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes iepriekš paziņotajiem datiem, gada inflācija Latvijā martā bija 6,5%.

Augsta gada inflācija martā reģistrēta arī Slovākijā - 4,3%, Igaunijā - 4% un Spānijā - 3,9%, liecina "Eurostat" dati. Zemākā inflācija bija Polijā - 0,9%, Somijā - 1,2%, Austrijā - 1,3% un Nīderlandē - 1,4%. Lietuvā gada inflācija, pēc "Eurostat" datiem, martā bija 3,1%.

Martā, salīdzinot ar februāri, septiņās ES valstīs gada inflācija paaugstinājās, 12 valstīs pazeminājās, bet piecās valstīs nemainījās.

Visās 25 ES valstīs gada inflācija martā bija 2,1% - par 0,1 procentpunktu zemāka nekā 2,2% inflācija februārī. Arī pirms gada martā inflācija 25 ES valstīs bija 2,1%.

Eirozonā gada inflācija martā bija 2,2% - par 0,1 procentpunktu zemāka nekā februārī. Pirms gada inflācijas rādītājs eirozonā bija 2,1%.

Eirozonas valstīs lielākais cenu pieaugums šā gada martā, salīdzinot ar februāri, bijis mājokļiem - par 5,1%, transportam - par 4,1% un alkoholiskajiem dzērieniem un tabakas izstrādājumiem - par 3%.

Sakaru pakalpojumu cenas eirozonā pazeminājušās par 3,5% un izklaides un kultūras pakalpojumu cenas - par 0,1%.

Kāpēc Īrijā strādāt izdevīgāk

Jānis Grasis Banku augstskolas docents, Latvijas Avīze  04/20/06   Arvien vairāk un vairāk Latvijas iedzīvotāju dodas Īrijas virzienā, un Latvijas tautsaimniecībai katrs aizbraucējs rada zaudējumus: neienāk valsts budžetā ne iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN), ne sociālās iemaksas (SI); mūsu tautieši rada peļņu Īrijas kompānijām, kas maksā Īrijas budžetā uzņēmumu ienākuma nodokli (UIN). Tāpat mūsu tautieši vienlaikus dod pieaugumu Īrijas iekšzemes kopproduktam; dzīvojot Īrijā, netiešie patēriņa nodokļi – pievienotās vērtības nodoklis un akcīzes nodoklis paliek Īrijas budžetam.

Esam nonākuši pat tik tālu, ka piecpadsmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā sāk trūkt darbaspēka un sākas runas par darbaroku ievešanu no Baltkrievijas, Ukrainas…. Vai tiešām, dzīvojot jau piecpadsmit gadus savā nacionālā valstī, mūsu politiskā elite grib paveikt to, ko nespēja ne vācu baroni, ne krievu cari, ne padomju vara: lai Latvija paliek bez latviešiem?…

Brīnumaini, bet valdība tikai norāda – tirgus visu saliks savās vietās. Ja mēs neko kardināli nemainīsim darbiniekiem un uzņēmējiem, tad patiešām lielākā daļa strādājošo var turpināt jau iesākto masveidīgāko protesta akciju Latvijas vēsturē un visi pamazām aizbraukt strādāt uz ārzemēm, tostarp Īriju!

Ja atskatāmies uz Īrijas straujās attīstības brīnumu, tad jāatzīst, ka pēc iestāšanās ES Īrijas valdība nebaidījās aizņemties naudu, bet aizņemto naudu ieguldīja attīstībā! Tā, piemēram, laika posmā no 1973. gada līdz 1988. gadam Īrijas budžeta deficīts vidēji bija 10% no iekšzemes kopprodukta, bet atsevišķos gados tas sasniedza pat 13 – 15% no IKP.

Mērķtiecīgas investīcijas paralēli ar sekmīgu Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu apguvi ļāva izveidot apstākļus ļoti sekmīgai sabiedrības attīstībai un ekonomiskās izaugsmes nodrošināšanai, jo strauji pieauga eksports un rūpnieciskā ražošana.

1973. gadā IKP uz vienu iedzīvotāju Īrijā bija 48% no tā laika ES sešu dalībvalstu vidējā līmeņa, bet 2001. gadā tas sasniedza jau 125% (!). Apstākļos, kad, piemēram, brūk kopā Latvijas autoceļi, nav citas iespējas kā aizņemties, lai būtu gan līdzfinansējums ES naudai, gan vienkārši naudas līdzekļi, ko ieguldīt Latvijas autoceļos. Ar šādu ceļu segumu mēs aizbaidām jebkuru potenciālo naudas ieguldītāju valsts ekonomikā.

Atsevišķs aspekts ir arī nodokļu politika, kas ļoti atšķiras katrā valstī. Īrijā jau sen ir iedibināts maksātspējas princips nodokļu uzlikšanā: pirmās nepieciešamības precēm nodokļi ir mazāki; palielinoties maksātspējai, pieaug nodokļu slogs (skt. tabulu).

Piemēra pēc salīdzināsim PVN likmes Latvijā un Īrijā. Lai arī Latvijā PVN standartlikme ir 18%, bet Īrijā 21% un šķietami Īrijā šā nodokļa slogs ir lielāks, tomēr pirmās nepieciešamības preču un pakalpojumu grozam PVN slogs iedzīvotājiem Īrijā ir mazāks.

Pirmās nepieciešamības precēm, kā, piemēram, pārtikai, PVN likme Īrijā ir daudz zemāka nekā Latvijā; savukārt juvelierizstrādājumiem vai kažokādām nodoklis ir lielāks! Ja mēs paņemtu vidusmēra cilvēka patēriņa grozu Latvijā un Īrijā, tad Īrijā kopējais samaksātais PVN slogs ir mazāks.

Interesanta situācija veidojas, ja mēs salīdzinām IIN Latvijā un Īrijā. Pie mums visi maksā nodokli 25% neatkarīgi no ienākuma līmeņa. Turklāt pastāv daudzi atbrīvojumi, kas ir izdevīgi tikai turīgiem iedzīvotājiem (ar nodokli neapliek ienākumu no saņemtām dividendēm, kapitāla daļu un akciju pārdošanas utt.; nemaz nerunāsim par nekustamā īpašuma sektoru, kur šobrīd Latvijā valda «beznodokļu zona», un valsts budžetā no nekustamo īpašumu attīstītājiem neienāk summas, kas mērāmas vismaz ar 7 cipariem).

Kā redzams, tad mūsu tautiešiem, kas saņem vidusmēra cilvēka darba samaksu Īrijā (piemēram, celtniecībā vidējā pamatalga ir 26 921 eiro gadā; minimālā darba algas likme stundā ir 7,65 eiro), IIN nodokļu slogs ir mazāks nekā Latvijā! Turklāt jāņem vērā, ka augstākā likme 42% attiecas tikai uz to ienākumu daļu, kas pārsniedz noteikto slieksni (Piemēram, 29 400 eiro gadā)! Es jau nemaz nerunāju par augsto neapliekamo minimumu Īrijā (vairāk nekā 3000 eiro gadā), atbrīvojumiem par bērniem, īrēto dzīvokli utt.

Salīdzinot Latvijas un Īrijas IIN, jāsecina, ka ar daudz augstāku dzīves līmeni un ienākumiem Īrijā vidusmēra cilvēka nodokļu slogs ir mazāks nekā Latvijā. Un nevaram mēs tikai vainot Latvijas komersantus, kas maksā algas aploksnēs; atbildība ir jāuzņemas arī Finanšu ministrijai, kuras realizētā nodokļu politika neatbilst lielākās daļas uzņēmēju un iedzīvotāju interesēm.

Latvijā sociālo iemaksu likmes šobrīd veido 33,09%, kas sadalās starp darba devēju un darbinieku šādā proporcijā: 24,09% un 9%. Pašnodarbinātām personām ir jāmaksā 30,50%, fiziskām personām, kas apsaimnieko nekustamos īpašumus un ir reģistrējušās kā saimnieciskā darbā gūtā ienākuma nodokļa maksātājas, nodokļa likme ir 28,74%. Maksimālais nodokļa objekts Latvijā ir 19 900 latu gadā.

Īrijā darbinieki ir pakļauti tā saucamajai ar darba samaksu saistītai sociālajai un veselības apdrošināšanai. A klasē (kas ir standartklase algota darba veicējiem) likmes ir 6% darbiniekam un 10,75 darba devējam. Savukārt pašnodarbinātajam šīs likmes ir kopumā 5% no visiem ienākumiem… Manuprāt, tās nav lielas summas par sociālo un veselības drošību, turklāt ir ievērojami mazākas nekā Latvijā.

Daudzi Latvijas politiķi ir piesaukuši Īriju kā paraugu, lai samazinātu uzņēmumu ienākuma nodokli vēl zem 15%. Un patiesi – parastā UIN likme Īrijā ir 12,5%. Tomēr jāņem vērā, ka par kapitāla pieaugumu UIN likme ir 20%, par atsevišķiem ienākuma veidiem nodokļa likme ir 25% (piemēram, ienākums no izīrēšanas, kalnrūpniecības, naftas utt.).

Ikgadējās amortizācijas likmes Īrijā ir zemākas, piemēram, ēkām un būvēm: Latvijā – 5%, Īrijā – 4%; skaitļošanas iekārtas: Latvijā – 35%, Īrijā – 12,5%; citi pamatlīdzekļi: Latvijā – 20%, Īrijā – 12,5 utt. Tā ka apgalvojums, ka nodokļu slogs Īrijā ir zemāks nekā Latvijā, nav gluži korekts.

Ja uzņēmējam būtu jāizvēlas, kur strādāt vai ieguldīt naudu – Latvijā vai Īrijā? Neapšaubāmi, no nodokļu sloga viedokļa šobrīd Īrija ir pievilcīgāka zeme. Lai Latvijā sabalansētu trīs lietas: valsts un pašvaldību budžeta ienākumus, iedzīvotāju labklājību un komersantu intereses (izskaust aplokšņu algas), tad Latvijas nodokļu sistēma ir jāsakārto atbilstoši maksātspējas principam.

Kā primāros soļus var minēt: valsts nedrīkst uzlikt IIN ienākumam, kas nepārsniedz Centrālās statistikas pārvaldes aprēķināto iztikas minimumu vienam iedzīvotājam (šobrīd 112 lati); ir jādiferencē IIN pēc ienākuma līmeņa; jāpaplašina IIN bāze turīgām personām, kas šobrīd Latvijā bauda «nodokļu paradīzes» oāzi; jāsamazina PVN pārtikai un citām pirmās nepieciešamības precēm.q

***

PVN likme (%) atsevišķām precēm un pakalpojumiem Latvijā un Īrijā

Preces vai pakalpojuma veids; Likme Latvijā; Likme Īrijā

Pārtikas preces 18 0; 4,4 vai 13,5

Medikamenti 5 0

Dabasgāze 18 13,5

Elektrība 18 13,5

Bērnu apģērbi 18 0

Ēku rekonstrukcija vai restaurācija 18 13,5

Kažokādu izstrādājumi 18 21

Juvelierizstrādājumi 18 21

Vīns 18 21

Iedzīvotāju ienākumu nodokļa likmes Īrijā

Nodokļu maksātāja statuss; Taksācijas gads – 2006.

Persona bez bērniem Līdz 32 000 eiro gadā – 20% Virs 32 000 eiro gadā – 42%

Persona ar vienu bērnu Līdz 41 000 eiro gadā – 20% Virs 41 000 eiro gadā – 42%

Precēts pāris (viens gūst ienākumus) Līdz 41 000 eiro gadā – 20%

Virs 41 000 eiro gadā – 42%

Precēts pāris Līdz 41 000 eiro gadā – 20% (abi laulātie gūst ienākumus) (ar papildu atvieglojumu līdz 23 000 eiro gadā par vienu no laulātajiem) Virs 41 000 eiro gadā – 42%

Kultūrā un izglītībā...

Skolu direktori piedāvā viņu algas noteikt pēc skolēnu skaita skolās

LETA  04/17/06    Latvijas Izglītības vadītāju asociācija (LIVA) ir iesniegusi Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM) projektu, kas paredz skolu direktoru un vietnieku algas pieauguma koeficientu atkarībā no skolēnu skaita skolā.

Mutiskas sarunas "nekad nav vainagojušās panākumiem", tāpēc tagad IZM nolemts iesniegt priekšlikumus rakstveidā, sacīja LIVA prezidente Laima Grebska. Asociācijas prezidente izteicās, ka izglītības darbinieki ir piekusuši no ministru maiņas, jo tā rada atbildīgu lēmumu politizēšanu.

LIVA uzskata, ka skolu direktora funkciju apjoms ir nesamērīgi audzis un ideālā gadījumā direktora algai būtu jāsasniedz 1000 latu pirms nodokļu nomaksas, ja skolā mācās vairāki simti skolēnu.

Šobrīd direktori papildus algai saņem nelielas piemaksas par darba kvalitāti un mācību stundu vadīšanu. Piemēram, Neretas pagasta vidusskolas direktores alga ir 337 lati mēnesī, bet mācību pārzines - 222 lati mēnesī. Skolā mācās 348 skolēni.

IZM jau ir solījusi lemt par iespējām nākotnē paaugstināt algas skolu direktoriem un viņu vietniekiem.

Teātra ciba

NRA  04/15/06

Rudens un ziema

Nacionālajā teātrī

- Autors Laršs Nurēns

- Režisors Felikss Deičs

- Scenogrāfs Ivars Noviks

- Kostīmu māksliniece Ieva Kundziņa

Anda Burtniece

Režija * * * * *

Aktierdarbs * * * * *

Scenogrāfija * * * *

Kostīmi * * * *

Izrāde, manuprāt, ir psiholoģiskā teātra meistardarbs un apliecina šā virziena dzīvotspēju. Iestudējums risina ģimenes dzīves problēmas, dziļi un niansēti atkājot katra tēla atšķirīgo individualitāti. Balss, intonācija, žests, kustības, skatiens, pauze, līdz galam nepateikta frāze u.c. Viss veido blīvu, nozīmēm bagātu otro plānu, kas ļauj vienas ģimenes ietvaros saskatīt arī sabiedrības attiecību sarežģīto pretrunu pilno stīgojumu. To var salīdzināt ar pilienu, kurā atspoguļojas jūra. Cilvēka iekšējā pasaule bieži tik neizskaidrojama, grūti atminama, skatienam tiek pavērta gan no tumšās ēnas, gan no gaismas puses. Ik mirkli ir sajūtams, ka izrādē grūtākās cīņas tiek izcīnītas varoņu dvēselēs. Spēcīgāk par vārdiem runā Ulda Dumpja (Henriks) klusējošais skatiens un dzīves smagmes pielijušais vīra augums. Apbrīnu un cieņu raisa katra aktiera veikums. Negaidīti, krāsām bagāti izrādē pavērta cilvēka dabas vienreizējā, pretrunīgā būtība. Ikviens no četriem ģimenes locekļiem te ir vienlīdz nozīmīgs un pelna īpašu uzmanību. Lolita Cauka (Margareta), Uldis Dumpis (Henriks), Indra Roga (Eva) un Evija Skulte (Anna) – neraugoties uz raksturu, dzīves pieredzes un likteņu atšķirību uzrunāja ar viegli ievainojamas dvēseles atvērtību un cilvēcisku tiešumu, ar sevis pārvarēšanu un sāpīgu uzticēšanos, ka tiks saprasti, ar vientulības smeldzi un alkām pēc tuvības. Neliela iebilde vai, iespējams, neizpratne man radās pret lugu un tās autoru, taču izrādes veidotāju sniegums – režisora, aktieru, scenogrāfa un skaņu operatora smalkjūtīgais darbs – izraisīja patiesu prieku un gandarījumu. Paldies, paldies par to.

Guna Zeltiņa

Režija * * * *

Aktierdarbs * * * *

Scenogrāfija * * * * *

Kostīmi * * * *

Scenogrāfa Ivara Novika prasmīgi izveidotā priekšmetiskā vide, kur pārdomāts katrs objekts un detaļa, no kamīna sākot un ar svečturiem un sauso ziedu kompozīcijām beidzot, un panākta reti veiksmīga saplūsme ar Nacionālā teātra Aktieru zāles interjeru, jau pirms izrādes sākšanās rada emocionāli harmonizējošu iespaidu un priekšstatu par ģimeniska mājīguma oāzi. Šādā vidē jo iedarbīgāks ir šķietami labklājīgās ģimenes problēmu un fobiju šķērsgriezums, kam režisors Felikss Deičs un aktieru ansamblis atraduši psiholoģiski niansētu interpretāciju.

Vietumis pietrūkst striktāka temporitma un rotē gan iekšējā, gan ārējā darbība, taču Nacionālā teātra lielākā vērtība – aktieru individualitātes un to spēja padarīt caurspīdīgas savu varoņu psihes kustības – sevi apliecina neapšaubāmi. Smalks aktierdarbs Lolitai Caukai dažādi vērtējamās mātes lomā, spēcīgā dramatiskā piesātinājumā atklājas Indras Rogas Eva. Izaicinoši un spilgti savas ģimenes teroristes ambīcijas realizē Evija Skulte, atbruņojošs cilvēciskums un atpazīstamība raksturo Ulda Dumpja tēvu. Dzīvs un tīrs psiholoģiskais teātris.

Ingrīda Vilkārse

Režija * * * *

Aktierdarbs * * * * *

Scenogrāfija * * *

Kostīmi * * *

Izrāde – apslāpēts kliedziens pēc neiemantotas mīlestības, kura izpausmes ir tikai konvulsīvi izlauzušās elsas, kas tiek pieklusinātas, nomierinātas, un līdz pamatiem nojauktā ģimenes idillē, attiecību ķieģelīši atkal tiek glīti sakārtoti atpakaļ. Piedalīšanās vienas ģimenes locekļu psiholoģiskās preperēšanas seansā, lai atrastu bez vainas vainīgos un ieskatītos cilvēku zemapziņā, vairāku stundu garumā nekļūst apgrūtinoša, jo režisora Feliksa Deiča pārliecinoši stiprā puse vienmēr ir bijusi smalku psiholoģisko attiecību tamborējums, kas vairāk nolasāms nevis no skaļi izteiktiem vārdiem, bet gan aktieru acīm, mīmikas, mirkļa pārvērtībām. Pārliecinošos aktierdarbos atdzīvinātie tēli – Lolitas Caukas mātes Margaretas, vienmēr klusējošā, sevī noslēgtā un neizlēmīgi apspiestā Ulda Dumpja tēva Henrika, dzīves veiksminieces/dziļi nelaimīgās meitas Evas – Indras Rogas un tās māsas/pretmeta mūžīgi nepieradināmās, neizaugušās un neapmierināmās "pusaudzes" Evijas Skultes Annas – veido savstarpēji vienotu un polifoniski piesātinātu attiecību zīmējumu, kurā melns tiek izkrāsots par baltu un otrādi.

Īsti gan nekļūst skaidrs un izrādē nenolasās, kāpēc muzikālās partitūras izejmateriāls smelts no japāņu mūzikas kultūras, tāpēc motīvs par "ziedošajiem ķiršiem" (kā pretmetu rudens un ziemas sasalumam) paliek vairāk kā analītiski un racionāli izskaitļojams lielums, nevis emocionāli papildinošs vēstījums.

* Talants atpūšas, mūzas skumst

* * Labas epizodes neveido kopumu

* * * Godprātīgi, bet bez pārsteiguma

* * * * Radoša veiksme

* * * * * Izcili

Neatkarīgi no miesas un valodas

Egīls Zirnis,  Diena  04/18/06    Nora Ikstena, kopā ar Imantu Ziedoni veidojot grāmatu Nenoteiktā bija, pievēršas biogrāfiskajam žanram.

Klasiska mūzika, kurā brīnumsaskanīgi iekļaujas terminators ar urbi, pabeigdams darbus apmeklētājiem jau atvērtajā viesnīcas Islande restorānā Reikjavika, balti galdauti un gluži vai Islandes ainavas aiz loga: melna zeme un akmeņi, zālīte viesnīcas priekšā vēl tikai būs — pavasaris novēlojies, un rakšanas darbi vēl nav galā. Pavasarīgākais akcents te šobrīd ir Nora Ikstena saulesbrillēs un sarkanā mētelī, romāna Dzīves svinēšana autore. Izstāstījusi par paveikto un iecerēm biogrāfiskajā žanrā, kam viņa tagad rādās pievērsusies ne pa jokam (pirms Lieldienām tika atvērta grāmata Nenoteiktā bija, Noras Ikstenas un Imanta Ziedoņa kopdarbs, dzejnieka atmiņas par savu bērnību, kuras viņš ar Noras palīdzību restaurējis, atkopdamies pēc insulta), Nora piebilst: "Vispār es dzīvoju arī, ne tikai rakstu."

Kā tev iet?

Nezinu... Pagājušogad un arī šogad ļoti daudz esmu blandījusies apkārt. Kad tu bieži brauc no vienas vietas uz otru, tu nekur nepaspēj saprast, nevari noķert to sajūtu — kā tev īsti iet. Visu laiku kaut kas mainās, nav iespēju apsēsties un ilgi domāt par to, kas notiek. Nē, nu... tagad man ir sajūta, ka dzīve rit.

Vai tev ir bijusi arī sajūta, ka dzīve nerit?

Jā, ir bijusi. Šajā dzīves posmā mani šāds ritms apmierina — ka nav pārāk daudz jākoncentrējas un jāpārdomā. Baudu un izdzīvoju to, kas notiek.

Kas ar tevi notiek? Intensīva radošā dzīve vai personiskā?

Pēc Ziedoņa grāmatas tagad patiešām citādi skatos uz lietām. Cilvēki mēdz sarežģīt lietas, izdomāt problēmas. Man šī sajūta ir pazudusi... nē, nevis pazudusi, bet nav vairs tuvumā. Pieņemu dzīvi tādu, kāda tā ir, mēģinu justies labi ar tām lietām, kas ir ap mani. Skatos nevis uz to, kas man nav dots, bet uz to, kas ir dots — jo nav dots ļoti daudz. Senāk gribēju tās lietas, kas man nav dotas. Lauzos durvīs, kas nebija atvērtas man.

Ja aplūkojam rakstnieku dzīvi, bieži šķiet, ka nekā laba tur nav, un vēl nepatīkamākas ir beigas...

Bet pēc rakstnieka paliek.

Nu jā, bet kāds tam sakars ar viņa dzīvi? Tas jau paliek citiem, nevis viņam... Strādājot ar Imanta grāmatu, radās sajūta: ja to, ko tu savas dzīves laikā sastrādā vai kas ar tevi notiek, tu pavērs tādā labā veidā, tad dzīves beigās tev tiek dota pozitīva iespēja. Ir tik daudz stāstu par šausmīgām beigām. Bet tas, ka Ziedonis, cīnoties par savu veselību un īsti vairs nespējot neko ne uzrakstīt, ne arī gandrīz vai izstāstīt, tomēr var radīt šādu grāmatu (ar manu palīdzību), dod cerības.

Tev vai Ziedonim?

Abiem. Vispār, kopumā. To tumšo, sarežģīto, fatālo lietu īstenībā apkārt ir tik daudz. Jau manā paaudzē daudzi cīnās ar slimībām un visādām nolemtībām. Kur atrast to, kā dēļ tu vairāk vai mazāk priecīgi turpini eksistēt?

Spītā.

Jā, spītība ir tā, kas cilvēkus var turēt pie dzīves.

Kā jūs sākāt veidot Nenoteikto biju? Kurš kuru sameklēja?

Ziedonis mani. Acīmredzot kaut kādi iemesli viņam bija, ka viņš piezvanīja tieši man. Pašā sākumā tas bija pilnīgs solidaritātes darbs. Tam nebija nekāda sakara ar to, ko no tā varētu uztaisīt — "literatūru", "bērnības grāmatu" vai ko citu. Ceru, ka jūsu paaudzē rakstnieku solidaritāte vēl pastāv — kad tu neuzdod sev jautājumu, vai no tā kas sanāks, bet ej un dari.

Šajā gadījumā es Ziedonim palīdzēju noformulēt un pateikt to, ko viņš pats var izdarīt tikai ar ļoti lielām grūtībām, nerunājot par pierakstīšanu. Biju viņa palīgs.

Ko šis kopdarbs deva tev?

Man tas bija pierādījums, ka radošais gars pastāv neatkarīgi no miesas un valodas. Gars eksistē arī tad, ja valodas spēja tev ir atņemta, bet ir atstāts tavs skaidrais prāts un izcilā domāšana. Mums tikai ir jātiek tam klāt. To mēs abi darījām — Ziedonis centās pastāstīt, man tas bija jānoķer vai ar intuīcijas starpniecību jāmēģina saprast. "Tas tik būtu joks — uzrakstīt par to, kā tu vairs nevari uzrakstīt," tā šo situāciju mēģināja formulēt Ziedonis.

Ko viņš tev stāstīja?

Par bērnību — par to viņš nekur citur nav runājis. Tas tomēr ir viņa kardinālais pirmsākums un pamats. Ļoti būtiski ir arī tas, ka šajos stāstos var redzēt: dzejnieki nerodas sterilā skolas solā, viņi rodas tur, kur par dzeju runā un domā vismazāk. Šajā gadījumā — Ragaciemā, kur neviens grāmatas nelasīja. Imanta pirmos rakstījumus un dienasgrāmatas viņa māte sagrieza un uzsprauda tualetē uz nagliņas, jo viņai likās, ka nevar būt lielākas laika nosišanas.

No otras puses, šādā attieksmē izpaudās apkārtējo cilvēku mīlestība un solidaritāte. Viņi saka: "Tas taču dara grūtu galvu." Viņiem ir žēl tā nabadziņa, kas mokās rakstīdams un kura galvā visu laiku kaut kas notiek. Droši vien manam tēvam arī ir tāds solidārs žēlums par to, kas manā galvā notiek...

Kāpēc Ziedonis piezvanīja tev?

Droši vien domāja, ka būšu pietiekami pacietīga, ka neatlaidīšos. Pēc pirmajām reizēm man bija sajūta, ka mēs mēģinām izdarīt to, kas nav izdarāms, tomēr esmu pacietīga un neatlaidīga, ja runa ir par pieredzi un valodu.

Ja klausītājs, šajā gadījumā es, intuitīvi sāk just, ko otrs — Ziedonis — grib teikt, viņš ieiet ritmā un pēkšņi pasaka četrus piecus tādus teikumus, kādus nekad nepateiktu, būdams savā vecajā stāvoklī. Šī grāmata ir tik ļoti askētiska un tīra no visa liekā, kāda tā nekad nebūtu bijusi, ja Ziedonis pats būtu rakstījis par savu bērnību. Viņš būtu izdomājis visādas virāžas, cakas un paradoksus, un katra lieta novestu pie nākamās metaforas... Tagad tā visa tur nav.

Ap to laiku biju domājusi rakstīt pati savu darbu, romānu, bet tas viss pazuda, izgaisa, pačibēja.

Ko tev Imants Ziedonis nozīmēja pirms jūsu kopdarba?

Esmu taisījusi intervijas ar viņu. Man ļoti patīk, ja cilvēkā apvienojas izcils dzejnieks un tai pašā laikā ļoti racionāls un pragmatisks cilvēks, kurš ir spējis savu ideālu piepildīt pavisam reālās lietās. Vai mums ir daudz tādu dzejnieku, kas kājām izstaigājuši Kurzemīti, kā viņš? Jeb arī tas, kā viņš ilgu laiku varēja uzturēt ideālā vienotībā dižkoku atbrīvotājus. Tas ir praktiskais ideālisms. Tai pašā laikā viņš var uzrakstīt vistrauslāko un visparadoksālāko dzejoli. Man patīk šo divu lietu apvienojums un arī Ziedoņa mērķtiecība un ļoti lielā spītība. Viņš jau ar savu trauslo veselību bez pašnospraustas pragmatiskas programmas nebūtu ne tik daudz uzrakstījis, ne ilgi nodzīvojis.

Protams, nevar teikt, ka tāpēc mazāk vērtīgs ir tāda cilvēka mūžs, kurš sevi ir it kā apzināti sadedzinājis...

Rūpīgi sadedzinājis.

Nu ja. Bet man tomēr patīk, ja cilvēks tiek ar sevi galā. Turpinot pastāvēt, šādi cilvēki faktiski palīdz citiem. Viņu vitalitāte rada ļoti labu sajūtu. Bet varbūt man vienkārši ir iznācis vairāk draudzēties ar šādiem cilvēkiem.

Bet ar sevis dedzinātājiem?

Nē. Ar viņiem mana dzīves izjūta nesakrīt, lai gan pati esmu bijusi ļoti tuvu tādam stāvoklim. Acīmredzot man ir bijusi sajūta, ka tas nav mans ceļš.

Cik ilgi jūs ar Ziedoni strādājāt?

Pagājušogad agrā pavasarī sākām, un visa vasara pagāja. Oktobrī aizbraucu uz rakstnieku namu Visbijā. Kad ieraudzīju pierakstīto tekstu, iesākumā īsti nesapratu, ko ar to darīt.

Kā tu pierakstīji?

Visu, ko Ziedonis runāja, tūlīt rakstīju datorā. Protams, tur bija daudz atkārtojumu, bija domas, kuras aizgāja līdz pusei un turpinājās pēc desmit teikumiem... Bet Visbijā es atcerējos to sajūtu, kas radās sarunu brīžos, un teksts pats padevās un izvērtās.

Vai tu katru rudeni brauc uz Visbiju?

Pirms diviem gadiem tur uzrakstīju Dzīvesstāstus. Jā, laikam man ir īpašas attiecības ar Visbiju. Ir jau arī vajadzīgs laiks, kurā uzrakstīt. Nevaru un negribu rakstīt katru dienu, man ir vajadzīgs viens brīdis, kurā koncentrējos un uzrakstu to tekstu.

Kas notika ar to romānu, kuru biji paredzējusi rakstīt? Atlikās?

Nesanāca. Bet patiesībā tas mani neuztrauc, nekādi nejūtos sev kaut ko noņēmusi vai neizdarījusi — darbs kopā ar Imantu man ir devis daudz, daudz vairāk nekā mans kārtējais romāns.

Vai sarunu gaitā Ziedonis tev parādījās citā gaismā?

Viņš parādījās ļoti patiess un neaizsargāts, domāju, tāds, kāds viņš nevienam nav rādījies. Nezināju, ka apakšā zem tā, kādu mēs pazīstam Imantu Ziedoni, viņš ir tik labdabīgs un vienkāršs. Teiksim, viņa attieksme pret savas bērnības cilvēkiem. Skarbi, bet fakts — literatūrā bieži tiek izmantota apkārtējo dzīves pieredze, pārdzīvojumi vai noslēpumi. Bet viņš pateica brīnišķīgu teikumu: "Tie ir mani cilvēki, es nekādu mākslu no tā nevaru taisīt." Laikam tāpēc viņš šo bērnības posmu ir tik ilgi sargājis, ka nav gribējis, lai tas būtu kāds mākslas objekts.

Pārsteidzošs bija arī viņa drastiskums, azarts, vides robustums...

Kaušanās.

Jā, visi tie Ragaciema kautiņi! Un kautrīgums no meitenēm! Viņš parādījās kā foršs puika. Nedomāju, ka viņš ar šiem stāstiem norauj sev kādu masku, bet parāda, ka tieši šajā dzīves posmā rodas tā lielā vērtība, ko mēs saprotam ar Imantu Ziedoni. Viņš tai grāmatā skaidri un gaiši pasaka: "Tālāk mēs varam nerunāt, jo tālāk jau mans intelekts sāk strādāt." Par Imantu Ziedoni viņš kļūst, kad sāk apzināti veidot savu rakstniecības karjeru, bet, ja viņam nebūtu šī pamata, tad viņš nekļūtu par to, kas viņš ir.

Vai viņa bērnības atmiņās izjuti paaudžu atšķirību?

Protams, vide ir cita, bet es atradu tur ļoti daudzas līdzības. Piemēram, mēs, lauku skolas bērni...

Vai tu esi gājusi lauku skolā?

Jā, Ikšķile tolaik bija lauki! Mēs vispār visu laiku sēdējām kolhoza vagās, skola mums sākās tikai oktobrī. Vasarā divus mēnešus ravējām, pēc tam septembrī novācām ražu. Bietes, burkāni, bezgalīgās ravējamās vagas...

No turienes tev tā pacietība!

Tiešām! Divus hektārus biešu bez pacietības izravēt nav iespējams! Arī Imanta bērnībā tas parādās — auksts, visu laiku darbs... Beidzot vidusskolu, kad viņam jau ir parādījusies tuberkuloze, viņš strādā smagu fizisku darbu, darvo ceļus.

Var jau būt, ka tagad viss notiek citādi. Bet es sekoju līdzi portālam Satori, kur nosacīti jaunie literāti ņemas anonīmajā realitātē, risinot visu ko, sākot ar intīmajām attiecībām, — un man šī realitāte šķiet nedzīva un neīsta. Ja no tā kādreiz radīsies īsta literatūra, tad ņemšu savus vārdus atpakaļ. Taču nedomāju, ka tur tā var rasties — tikai parafrāze par anonīmo, nedzīvo realitāti. Neko citu jau šajā pasaulē neviens nevar izdomāt, tikai savu pieredzi.

Vai Ziedonis pārlasīja, ko biji uzrakstījusi?

Es viņam lasīju priekšā. Tas bija ļoti emocionāls un labs process. Man šķiet, viņš arī pats nebija īsti drošs, kas no visa tā iznāks. Klausoties viņš bija priecīgs, ik pa brīdim teica: "Es to pastāstīju, es to pastāstīju."

Pārlasīt man palīdzēja arī viņa māsa Anita Bumbure un sieva Ausma Kantāne.

Vai stāstīšanā Kantāne bija klāt?

Brīžiem. Pārsvarā mēs bijām divi vien.

Vai kaut kas no tā, ko runāji ar Ziedoni, palika ārpus Nenoteiktās bijas?

Jā, grāmatā neiegāja viņa stāstītais par savām vietām Latvijā. Šogad mēs pasaulei rādāmies kā paraugbērni — NATO sanāksme būs, karalienes brauks —, bet iekšpusē ir parādījušās lielas problēmas: prombraucēji, politiskā šmuce, prezidente, kas parāda, ka tauta ir stulba, kad viņai vienreiz pasaka kaut ko neglaimojošu... Tad liekas, ka Latviju ir viegli noliegt. Kad tu meklē, kas ir tas, kas ļautu tev viņu nenoliegt, tad ieraugi, ka apkārt ir vietas un cilvēki, kas to ļauj. Tāpat ir Ziedonim, kurš Latviju ir izbraukājis un iepazinis cilvēkus, kuri, man šķiet, tagad viņa domās it īpaši dzīvo — teiksim, tantes Tiņģerē, kuras apgalvo, ka ir redzējušas rūķus... Arī viņa bērnībai vijas cauri vīzijas, teiksim, šķūnis Ragaciemā. Sapnī viņam ir licies, ka viņš it kā šo šķūni ir pārlidojis, un veļi vai ļervas, kā viņš sauc veļus, tur it kā piedzīvo. Šis viņa sapnis ir bijis ļoti vielisks, reāls.

Vai tu pati sapņos vēl lido?

Sen neesmu lidojusi, bet senāk gan lidoju. Zini, kā? Tā, ka ieskrienos un paceļos, kā lidmašīna! Lēkā, lēkā un pēkšņi esi gaisā un nekrīti zemē. Necik tālu no zemes gan savos lidojumos vēl neesmu tikusi, bet sajūta ir ļoti forša.

Mjā, es arī sen vairs neesmu lidojis... Tagad rādās tikai sapņi, kur esmu pliks sabiedriskās vietās. (Man arī tādi ir, piebalso fotogrāfs Kristaps Kalns.) Negribu gan teikt, ka es tajās sapņu situācijās labi jūtos...

Tādus gan es neesmu piedzīvojusi! Varbūt tie ir specifiski vīriešu sapņi?

Tādas lietas pat sapņos neatļaujies.

Tikai nevajag — es vispār peldos tikai pa pliko!

Tad jau tālu jābrauc. Tagad visā jūras piekrastē ir cilvēki.

Mēs ar meitenēm katru vasaru ejam gar jūras krastu un vienmēr atrodam vietas....

...un pa kāpām jums seko fanu pulciņš.

Mēs jau savus maršrutus nereklamējam. Starp citu, katoliskās Lietuvas parastajās pludmalēs cilvēki sauļojas un peldas pa pliko.

Vai gar jūru ejat katrreiz citu maršrutu?

Jā. Ar Maimu Grīnbergu un Gundegu Blumbergu (tagad ar mums iet arī Līga Ribicka) esam nogājušas visu Latvijas un Lietuvas krastu, un Igaunijas trakāko daļu — Sillamē, Kohtla–Jervē, Narvā krasti ir šausmīgi akmeņaini, tur neviens normāls cilvēks klāt nelien. Skaisto krastu Igaunijā ir ļoti maz.

Cik zinu, tev ar lībiešiem ir sakars ne tikai šajos gājienos gar jūru.

Jā, esmu bijusi tāda kā Latvijas lībiešu labākās daļas pīārīste, un nupat esmu iecelta par galveno personu Lībiešu draugu biedrībā Latvijā. Igauņi un somi grib, lai Latvija šo biedrību atjauno. Man patīk tie lībieši!

Kultūrvēsturiskā aspektā? Īstu lībiešu jau vairs nav.

Tā nevar teikt. Uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi cilvēki joprojām runā lībiski. Tartu universitātē var mācīties lībiešu valodu. Lībiešu kultūras centra cilvēki aktualizē to, kas no mantojuma palicis. Viņi nemētājas ar augstām frāzēm, bet cenšas darīt visu, lai tā valoda nepazustu.

Vai laikmetīgu kreņķi lībiešu valodā var izteikt?

Valts Ernštreits var. Viņš ar igauņu profesoru Tītu Reinu Vītso var tērzēt lībiski, esmu dzirdējusi, kā viņi to dara.

Ko tu dari ar Regīnu Ezeru?

Vai, par to es negribu neko teikt, jo tas viss ir vēl tikko sācies! Tagad pateikšu, ka daru, un tad vairs nebūs citas iespējas...

Varbūt tieši tāpēc ir vērts pateikt? Jeb vai tev tagad ir arī kas cits prātā, kāds romāns?

Nē, romāns nav, un tiešām gribu pievērsties biogrāfiskajam žanram. Mani tas interesē. Man nav tik labi veicies ar tām biogrāfiskajām grāmatām, ko esmu rakstījusi, gribu sevi pilnveidot šajā jomā.

Kāpēc nav veicies? Ziedoņa Nenoteiktā bija taču arī ir biogrāfisks žanrs.

Jā, bet tas ir īpašs gadījums... Ja varētu uzrakstīt Ezeras pēdējo romānu par viņu, Esamība, ko viņa neuzrakstīja — to es gribētu.

Kāpēc izvēlējies Ezeru?

Neteiksim, ka gluži izvēlējos. Pārlasot viņas darbus, ir skaidrs — ja Ezera būtu rakstījusi kādā no lielajām valodām, viņa būtu tāda paša ranga rakstniece kā Airisa Mērdoka vai Virdžīnija Vulfa, Andžela Kārtere vai Dženeta Vintersone. Pasaules mēroga stāstniece un prozaiķe. Kad Ezera sāka pievērsties psiholoģijai, padomju cenzūrai tur vairs nebija, ko darīt, jo šie darbi bija ārpus politikas. Par Zooloģiskajām novelēm viņa gan laikam dabūja pa cepuri.

Mēs parasti domājam, kā labāk parādīt dokumentalitāti. Bet Regīnas Ezeras darbu realitāte ir tik ticama, ka aizmirsti, ka tā nav dokumentalitāte — tev liekas, ka tā ir bijis. Teiksim, vēstules jaunajai literātei Irēnai romānā Nodevība — šādas Irēnas nekad nav bijis, tas ir Ezeras dialogs ar sevi.

Kā Ezeras meitas izturas pret tavu ieceri?

Aija Vālodze solīja palīdzēt, kā varēdama.

Vai viņa pati nav gribējusi par mammu rakstīt?

Ir gribējusi, bet, kā viņa teica, "ķirurgi savējos negriež".

Bet vispār jau es ne tikai rakstu — dzīvoju arī. Jo, kā teica Vizma Belševica, nekas labs jau no tā rakstnieces likteņa nav — sabojāti nervi un liels dibens. Paldies Dievam, mans Beķeris dara visu, lai es nejustos kā rakstniece.

NORA IKSTENA (1969)

Studējusi latviešu filoloģiju LU (1987—1992), angļu val. un literatūru Kolumbijas universitātē Misūri (1994—1995)

Prozas darbi

·        Jaunavas mācība. Atēna (2001)

·        Dzīves svinēšana. Atēna (1998)

·        Dzīves stāsti. Atēna (2004)

·        Pasakas ar beigām. Pētergailis (2002)

·        Maldīgas romances. Jāņa sēta (1997)

·        Nieki un izpriecas. Karogs (1995)

Biogrāfijas

·        Imants Ziedonis. Nora Ikstena. Nenoteiktā bija. Dienas Grāmata (2006)

·        Māra Zālīte: Zīdtārpiņu musināšana. Pētergailis (2003)

·        Vija Vētra: Deja un dvēsele. Atēna (2001)

·        Brunis Rubess: Brīnumainā kārtā. Nordik (1999)

·        Anna Rūmane–Ķeniņa: Pārnākšana. Garā pupa (1993)

Citi darbi

·        Dz. Sodums. Raksti, 1.—3., Atēna (2001 — 2003)

·        Sarakstījusi scenāriju dokumentālajai filmai par latviešu rakstniekiem trimdā Pasaules nepasaule (2001)

Saņēmusi Literatūras gada balvu (2001) Spīdolas stipendija (2001)

Kultūrziņas

Arno Jundze,  NRA  04/18/06

- Literārais mēnešraksts Karogs. Žurnāls Karogs aprīļa numurā piedāvā dzejnieka Pētera Brūvera dzejoļu ciklu No Valkas burtniecības, Ilzes graudiņas stāstu Atpakaļ uz Poliju, kā arī fragmentu no apmēram 400 lappušu gara Ādama Purmaļa (1846–1917) manuskripta, kas 2002. gadā atrasts Mazsalacā un tagad ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu tiek gatavots publicēšanai. Juris Zaķis meklē fiziķiem un liriķiem kopīgo, bet Dens Dimiņš recenzijā par Riharda Bargā dzejoļu krājumu Labi uzskatāmi atklāj to kultūrtelpu, ko nevēlas un neprot saskatīt tie dzejas kritiķi, kuri savā domāšanā palikuši 20. gadsimta vidus līmenī.

- Sākas filmu pieņemšana. Starptautiskais jauno autoru īsfilmu festivāls 2 Annas sāk filmu pieņemšanu 2006. gada konkursa programmām. Darbu pieņemšanas termiņš ir 2006. gada 1. maijs, bet festivāls norisināsies no 25. līdz 28. maijam. Precīza informācija par konkursa noteikumiem, iesniedzamo darbu formātu un vecuma cenzu atrodama festivāla mājaslapā www.2annas.lv

Sapņu pīpe vīru balsīs

Lauma Mellēna,  NRA  04/18/06    Latvijā skaitliski sieviešu ir vairāk nekā vīriešu. Ja nedaudz ironiski savienojam šo proporciju ar jaunizgudroto Latvijas logo – Zeme, kas dzied, statistika vispār iznāk bēdīga, jo dziedošu vīriešu nepavisam nav daudz. Viņi ir gandrīz aizsargājami. Rīgas Tehniskās universitātes vīru koris Gaudeamus ir ne tikai dziedošu vīriešu oāze, bet arī mākslinieciski baudāmu priekšnesumu meistars. Pagājušajā gadā koris nosvinēja 45 gadu jubileju. Šogad pavasarī Gaudeamus atkal sagatavojis jauku koncertprogrammu ar vairākiem pārsteigumiem.

Vīrietim labākajos gados taču ļoti piedien tāds aksesuārs kā pīpe. Koncerti notiks nedēļas nogalē – 21. aprīlī Aizkraukles pagasta kultūras namā un 22. aprīlī LU Lielajā aulā – un to nosaukums ir Sapņu pīpe. Varbūt daudziem nosaukums saistās ar Imanta Skrastiņa disku, taču šī ir pavisam cita sapņu pīpe, turklāt pirmatskaņojums. Turpinot komponistu iesaistīšanu jaunu skaņdarbu radīšanā un vīru koru repertuāra pilnveidošanā, Gaudeamus un diriģents Ivars Cinkuss gatavojas nodot klausītājiem Latvijā dzīvojošā Kanādas komponista un džeza saksofonista Nika Gothema četrdaļīgu ciklu vīru korim un pūtēju orķestrim Sapņu pīpe ar Ērika Ādamsona dzeju. Gothema viltus vieglais, daudzveidīgos ritmos balstītais rakstības stils orķestrim eleganti harmonē ar robusti tēsto, bet vietām ļoti smalko balsu rakstu korim.

Pirmatskaņojumā piedalīsies arī pūtēju orķestris Rīga. Programmas otrajā daļā skanēs 2005. gadā pirmo reizi atskaņotais un klausītāju lielu atsaucību guvušais Uģa Prauliņa desmit daļu cikls Venus et Amor, radīts kā "muzikālas atbildes Karlam Orfam un viņa Carmina Burana, kas iemieso vīrišķā gara un miesas stāvokli, kādā viņi ik pavasari meklē Skaistumu, Mīlu, Pavasari, Krogu un vīnu". Himnā pavasarim un mīlas reibumam īsti orfiskā garā vienosies solisti Ieva Parša un Ivars Cinkuss, instrumentālos krāsu triepienus atstājot Jurim Kulakovam, Uģim Prauliņam, Sarmītei Ārentai, Aināram Paukšēnam un perkusionistiem Edgaram Saksonam un Ivo Krūskopam. Sapņu pīpe un Venus et Amor, iespējams, vēl šogad iegūs maza un spīdīga ripulīša formu, kas ar noteiktu tehnisko nodrošinājumu īpašniekam sniegs pavasarīgu sajūtu jebkurā gadalaikā.

Tracis par divplūsmu skolu novērsts

Līga Nestere,  NRA  04/18/06    Rasts kompromiss strīdos par Ludzas ģimnāzijas neatbilstību valdības noteikumiem.

Šoziem pēc konstatētās neatbilstības valdības noteikumiem tika apšaubīts Ludzas ģimnāzijas statuss. Skola, pilsētas dome, vecāki nespēja rast kopīgu valodu. Sākās pat runas par divplūsmas atjaunošanu. Patlaban ir rasts kompromiss: ģimnāzijā vēl gadu turpina mācīties skolēni no 1. līdz 12. klasei, uz Ludzas 2. vidusskolu piespiedu kārtā nepārceļot nevienu klasi. Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) šo risinājumu atbalsta.

Gandrīz vai skandāls sākās pēc tam, kad IZM Izglītības valsts inspekcija šā gada 21. februārī uzrakstīja atzinumu, ka Ludzas ģimnāzijas situācija neatbilst Ministru kabineta noteikumiem par ģimnāzijas statusu, ko var piešķirt izglītības iestādei, kura īsteno vispārējās izglītības programmu un daļējas pamatizglītības programmu no 7. līdz 9. klasei. Ludzas ģimnāzijā telpu trūkuma dēļ mācījās skolēni no 1. līdz 12. klasei. Inspekcija lūdza līdz 2006. gada 1. augustam novērst pārkāpumu, lai saglabātu pašreizējo skolas statusu.

Ludzas dome kā variantu ieteica atdalīt no ģimnāzijas 1.–6. klasi (330 skolēnus) un pārcelt uz Ludzas 2. vidusskolas telpām. Šī skola īsteno mazākumtautību izglītības programmu. Līdz ar to sākās ažiotāža par divplūsmu skolas veidošanu. Ģimnāzijas direktore Veronika Putāne stāsta: "Bija domes iecere veidot divplūsmu skolu. Bet pret to kategoriski iebilda skolas darbinieki, vecāki, jo tas būtu solis atpakaļ [Ludzā jau reiz bija divplūsmu skola]." Direktore norāda, ka Ludzā esot jūtama krievvalodīgo vide. "Daudzi bērni no krievvalodīgo ģimenēm nāca uz mūsu skolu, lai iemācītos latviešu valodu. Vecāki vēlējās, lai viņu atvases izglītotos latviskā vidē." V. Putāne gan piebilst – dome tagad noliedzot, ka viņu nodoms bija divplūsmu skolas izveide.

Domes priekšsēdētāja Valentīna Lazovska Neatkarīgajai apliecina: "Mēs ierosinājām 1.–6. klasi pārcelt uz vidusskolas telpām un izveidot atsevišķu pamatskolu, nevis divplūsmu mācību iestādi. Skolēni atrastos vienās telpās, bet mācītos katrs pēc savas programmas." Lai izveidotu pamatskolu, būtu jāizremontē telpas, bet priekšsēdētāja atzīst, ka nav bijis finansējuma šim mērķim.

Pastarpināti runām par iespējamās divplūsmu skolas izveidi ģimnāzijas kolektīvs nolēma lūgt domi skolu pārdēvēt par vidusskolu. Direktore teic: "Pārtopot par vidusskolu, mēs varētu beidzot mierīgi strādāt. Skolā varētu mācīties visi bērni no 1. līdz 12. klasei." Tomēr domes priekšsēdētaja pret šādu ierosinājumu ir kategoriski pret. "Ģimnāzijas statuss nozīmē kvalitāti. No tā dome vairs neatteiksies nekāda spiediena dēļ," uzsver V. Lazovska.

Viņa piebilst, ka nākotnē iecerēts – pilsētas ģimnāzija iegūst valsts ģimnāzijas statusu. Neatkarīgajai skolas direktore gan uzsver – valsts ģimnāzijas statuss nozīmē arī lielākas prasības.

"Pirmkārt, skolēnu skaita ziņā mēs varam neatbilst šīm prasībām, jo skolēnu ir aizvien mazāk. Otrkārt, skolēnu zināšanu līmenis nav tik augsts. Lai arī pēdējos gados centralizētajos eksāmenos 60 procentiem mūsu skolēnu vērtējums nav bijis zemāks par C līmeni [valstī tas pērn bijis tikai 43,3%], valsts ģimnāzijas statuss pieprasa, lai tik labs vērtējums būtu 75 procentiem skolēnu."

Lai arī vairākos jautājumos nav vienprātības, gan direktore, gan domes priekšsēdētāja atzīst – ir atrasts pagaidu risinājums saistībā ar pilsētas ģimnāzijas likteni. "Vismaz gadu nekas nemainās. Ģimnāzijā, kā līdz šim, mācās visu klašu bērni. Neviens netiek pārcelts uz Ludzas 2. vidusskolu," stāsta V. Putāne.

Galīgo lēmumu dome pieņems maija beigās vai jūnijā. Priekšsēdētāja informē, ka maijā plānots sākt sporta halles celtniecību, šajā ēkā arī izveidojot 12 telpas, kur mācīties skolēniem. Līdz ar to atrisinātos jau vairākus gadus aktuālā problēma par telpu trūkumu ģimnāzijai un nepieciešamību atdalīt 1.–6. klasi, lai nezaudētu skolas pašreizējo statusu.

Neatkarīgā noskaidroja – ja dokumenti par ēkas celtniecību IZM tiek iesniegti līdz jūlijam, ministrija neiebilst, ka vēl gadu ģimnāzijā mācās visas 12 klases.

Izstādes

Maija Rudovska,  NRA  04/19/06

- SIA Domenikss Mercedes-Benz salona telpās Rīgā, Krasta ielā 34, līdz 22. maijam apskatāma izstāde Kontrastējošās pieredzes, kas piedāvā mākslas darbus no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma. Izstādē eksponēti R. Piņņa, Ģ. Muižnieka, I. Iltneres, S. Krastiņas, J. Baklāna, V. Maldupes, A. Baušķenieka, B. Delles, D. Lielās, I. Celmiņas, A. Jurjānes, D. Dagnijas, L. Dombrovskas-Larsenas un A. Vītoliņa darbi. Ekspozīcijai atlasītās piecpadsmit gleznas ļauj runāt par latviešu mākslas attīstību gandrīz pēdējo simts gadu laikā, kaut arī izstādītie mākslas darbi gleznoti 20. gadsimta 70., 80. un 90. gados, bet jaunākais – 2004. gadā.

- Galerijā Bastejs līdz 14. maijam skatāma izstāde Zaļš, Balts, Zils, kurā redzamas Jāņa Medņa fotogrāfijas un dzirdama Raimonda Tigula mūzika.

- Karostas laicīgās mākslas galerijā K. Māksla? Liepājā skatāma Lauras Šulcas personālizstāde Zāles atmiņas. L. Šulca saka: "…gribu atgādināt 1. Mozus grāmatas 1. nodaļas 11. panta daļu: "Tad Dievs sacīja: "Lai zeme izdod zaļu zāli, stādus, kas nobriedina sēklu"..." Izstādē ir tikai daži fragmenti no tā, ko redz un atceras zāle, no manām domām par to, ko zāle varētu atcerēties."

- Galerijā Carousell notiek gadskārtējs galerijas projekts – portretu fotoizstāde Brīnišķīgā seja. Tajā piedalās jau atzinību guvuši Latvijas fotomeistari un jaunie fotomākslinieki. Attēlā Didža Grodza darbs.

- Latvijas Fotogrāfijas muzejā šodien pulksten 18 atklās Andreja Granta fotoprojekta Koknese. 2004, 2005 izstādi. Tā ļauj redzēt, kā 70–80 gadu pēc fotogrāfa Kārļa Lakšes Kokneses kolekcijas viņa dzimtajā vietā, uz tās pašas skatuves un nedaudz izmainījušos dekorāciju fona, nedaudz citādi ģērbušies koknesieši atkal spēlē sevi fotogrāfa kameras objektīva priekšā. No šodienas aplūkojama arī muzeja krājuma izstāde Kārlis Lakše. Portreti.

- Rīgas galerija informē, ka izstāde Ķermeņa spēks tiek pagarināta vēl līdz 22. aprīlim, bet

27. aprīlī tiks atklāta izcilā latviešu modernista Jāzepa Grosvalda (1891–1920) darbu izstāde un prezentēta izdevniecības Neputns sagatavotā grāmata Džo. Jāzepa Grosvalda dzīve un māksla, kuru sarakstījis mākslas zinātnieks Eduards Kļaviņš. Izstādē būs eksponētas gleznas gan no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja, gan no vairākām privātkolekcijām. Aplūkojami būs arī 12 mākslas darbi no privātkolekcijas Zviedrijā, kuri agrāk nekur Latvijā nav bijuši eksponēti. 27. aprīlī pie ēkas Rīgā, Aspazijas bulvārī 20, tiks atklāta J. Grosvaldam un viņa ģimenei veltīta piemiņas plāksne, kas izgatavota ar Rīgas domes finansiālu atbalstu.

Muzikāli zaļumi pavasarī

Lauma Mellēna,  NRA  04/20/06    Lieldienas saistās ar pirmajiem zaļajiem asniem, ar pamodušos dabu un līksmu cerību uz beidzot siltāku laiku, plaukstošiem kokiem un bērzu sulām. Tieši nedēļu pēc Zaļās ceturtdienas Lielajā ģildē plānots īsti pavasarīgs Zaļais koncerts ar īsti pavasarīgi svaigu dalībnieku sastāvu – kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri (LNSO) vakara programmā pirmoreiz muzicēs ne tikai diriģents Mārtiņš Ozoliņš, bet arī jaunā latviešu vijolniece Vineta Sareika, kura pašlaik mīt Parīzē, un baritons Jānis Apeinis, kā arī Valsts akadēmiskais koris Latvija.

Ideja par Zaļā pavasara koncertu rīkošanu pieder bijušajai LNSO direktorei Ilonai Breģei, no kuras orķestra vadības stafeti nesen pārņēmis klarnetists Ints Dālderis. Taču ideja arī šogad nav palikusi pusceļā, un Zaļā koncerta programma solās būt ļoti interesanta gan solistu, gan repertuāra ziņā. Šo koncertu var uzskatīt par jauno profesionālo mūziķu parādi – lai arī gadu ziņā varbūt zaļi, mūzikā gan Vineta Sareika, gan Jānis Apeinis, gan arī Mārtiņš Ozoliņš ir labi skoloti profesionāļi ar lieliskām iespējām attīstīties un veidot savu profesionālo karjeru ne tikai dzimtenes, bet arī pasaules ūdeņos.

Mārtiņa Ozoliņa vārds koncertu un operas izrāžu afišās manāms arvien biežāk. Sadarbībā ar LNSO muzicēts specializētajās mūzikas programmās bērniem, taču šopavasar diriģentam pirmoreiz uzticēts sastādīt programmu vakara koncertam. Pavasarīgi spoža ir Mārtiņa iecere atklāt publikai angļu 20. gadsimta sākuma mūziku gan instrumentālajā, gan vokālajā žanrā. Britu 20. gadsimta komponisti, varbūt atskaitot Bendžaminu Britenu un Edvardu Elgāru, nav plaši pazīstami. Šodien izskanēs vairāki britu mūzikas šedevri – tai skaitā 45 minūtes garais Elgāra Vijoļkoncerts un Viljama Voltona oratorija Belsacara dzīres ar baritona solo. Pirms simfoniskā diriģenta karjeras Mārtiņš Ozoliņš jau sadarbojies ar akadēmisko kori Latvija diriģenta un kormeistara ampluā. Tajā laikā arī sev atklājis Voltona mūziku, kas pirms gadiem sešiem atskaņota ne vienu reizi vien Rīgā un arīdzan Viļņā. Oratorija Belsacara dzīres, kurai Bībeles tekstus pielāgojis Osberts Sitvels, joprojām ir viens no iespaidīgākajiem angļu kora mūzikas darbiem. Tas sacerēts laikā no 1929. līdz 1931. gadam pēc BBC pasūtījuma. Par spīti labajām atsauksmēm, pēc pirmatskaņojuma 1931. gadā Līdsas festivālā oratorija tomēr netika atskaņota līdz pat 1958. gadam, kad autora vadībā tika veikts oratorijas ieraksts. Kopš tā laika oratorija Belsacara dzīres ir viens no visbiežāk atskaņotiem komponista skaņdarbiem.

Oratorijas pamatā stāsts no Vecās derības, no Dāvida grāmatas. Ebreji izraidīti trimdā uz Babiloniju. Pēc dzīrēm, kurās Babilonijas ķēniņš Belsacars apgāna svētumu, izmantodams ebreju svētos biķerus savu pagānisko dievu pielūgšanai, viņš tiek nogalināts, ķēniņa valsts iet bojā, un ebreji atgūst brīvību. Skaņdarba partitūra rakstīta ļoti lielam orķestra sastāvam, astoņbalsīgam korim, kora grupai un baritonam. Jānis Apeinis sevi spoži pierādījis vairākās operlomās LNO, taču šis būs spilgts priekšnesums kamermūzikā, turklāt vienīgā solista ampluā.

Savukārt, Vinetu Sareiku, kuru tīri labi jau pazīst Francijas un Itālijas publika, Latvijā šādā koncertā arīdzan dzirdēsim pirmoreiz. Savulaik, vēl pusaudze būdama, viņa muzicējusi LNSO bērnu programmās, šoruden arī radio Klasika jubilejas koncertā, kā arī pa vienai reizei kopā ar Liepājas simfonisko orķestri un Rīgas kamermūziķiem. Zaļais koncerts lieliskā Gvarnēri instrumenta skaņās klausītājiem priekšā cels izcilu mūzikas pērli. Elgāra vijoļkoncerts, ko jaunā māksliniece iekļāvusi arī sava diplomeksāmena programmā, šopavasar absolvējot Parīzes konservatoriju, Latvijā nav skanējis teju ceturtdaļgadsimtu. Ar Elgāra mūziku Vinetai Sareikai pirmoreiz nācies saskarties pagājušajā gadā, muzicējot pie koncertmeistares pults Eiropas Jauniešu orķestrim Zalcburgas mūzikas festivālā. Vijolniece atzīst, ka šobrīd ir līdz ausīm iemīlējusies šajā romantiskajā, ar plašu emociju gammu bagātajā mūzikā, īpaši izceļot koncerta trešo daļu.

Allaž ir prieks par jauno talantu izaugsmi un ērkšķaino ceļu uz zvaigznēm. Lai zaļais dzīvesprieks un entuziasms pavada mūsu jaunos mūziķus arī turpmāk. Mēs esam par viņiem lepni – taču vēl svarīgāk, lai viņi justos lepni par piederību savai valstij. Un tas jau ir kultūrpolitisks uzdevums.

Apstiprinātas kultūrpolitikas vadlīnijas

Henrieta Verhoustinska,  Diena  04/20/06     Ministru kabinets apstiprinājis Kultūras ministrijas (KM) izstrādātās valsts kultūrpolitikas vadlīnijas 2006.—2015.gadam. Dokumenta Nacionāla valsts. Ilgtermiņa politikas pamatnostādnes darba grupas vadītāja, KM valsts sekretāra vietniece kultūrpolitikas jautājumos Dace Melbārde skaidro, ka šīs pamatnostādnes iezīmē skatpunkta maiņu kultūrpolitikā. "Iepriekš kultūra tika skatīta kā atsevišķa nozare ar apakšnozarēm, kā nacionālajā programmā Kultūra, taču jaunajā dokumentā kultūra ir uzlūkota kā aktīva kopējās valsts attīstības sastāvdaļa ar saviem stratēģiskiem uzdevumiem. Pie pareizas politikas, pareiza resursu pielietojuma kultūrai iespējams spēlēt daudz lielāku lomu tautsaimniecībā nekā pašreiz." Dokuments izvirza kultūrpolitikas stratēģiskos mērķus, un nākotnē pieņemtajiem ar kultūru saistītiem likumiem un noteikumiem jābalstās šais nostādnēs.

Turklāt mērķiem ar vidējiem termiņiem jau doti galvenie uzdevumi. "Bija svarīgi definēt ne tikai vīziju, bet arī pateikt, kas būs nākamais solis tās realizācijā", saka D.Melbārde. "Piemēram, sadaļā Kultūra un ekonomika viens no mērķiem ir sadarbība starp kultūru un tautsaimniecības nozarēm. Savukārt viens no pavisam konkrētiem uzdevumiem ir attīstīt radošās industrijas (tas paredz vispirms pētījumu par tām, tad valsts atbalstu utt.)".

Klementjevs: izglītības reforma joprojām ir nepilnīga

DELFI  04/20/06    Izglītības reforma nav veiksmīga, joprojām nav sagatavots štats, mācību materiāli un grāmatas, lai tā krievu skolās īstenotos, ceturtdien telekompānijas LNT raidījumā “900 sekundes” sacīja Saeimas deputāts, “Saskaņas centra” frakcijas pārstāvis Andrejs Klementjevs.

Klementjevs uzsvēra, ka nepilnības pirms reformas uzsākšanas tika norādītas, taču tā brīža izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis tās neņēma vērā.

“Reformas rezultāts būs redzams tad, kad pirmie vidusskolēni mēģinās stāties valsts augstskolās,” uzskata deputāts. Viņš raidījumā sacīja, ka prestižās vidusskolās tiks meklētas iespējas, lai skolēni varētu veiksmīgi absolvēt skolu, taču citu skolu audzēkņiem var rasties grūtības.

Klementjevs norādīja, ka arī viņa bērni mācās skolās, tāpēc viņš ir informēts par tur notiekošo.

Trešdien jaunā izglītības un zinātnes ministre Baiba Rivže teica pretēju viedokli – reforma skolās ir realizēta veiksmīgi.

Jau ziņots, izglītības reforma krievu skolās tika ieviesta pirms diviem gadiem.

Lieldienu izskaņā…

Viedoklis: Jauns un vecs

Gundega Repše, rakstniece,  Diena  04/15/06    Visu nedēļu laiku pa laikam nācās domāt par patoloģisko jaunības kultu, kas izpleties publiskajā telpā kā izlijusi zupa uz balta svētku galdauta. Līdzjūtīgi skumu par simtiem tīšā stresā un depresijā novestiem cilvēkiem, kurus šaušalīgā skaistuma propaganda pārvērtusi panikas nodzītos skaistuma tēlnieku potenciālajos klientos.

Dzīve ir tieši tik nežēlīga, lai uz cilvēka bailēm kļūt vecam un tātad neveiksmīgam citi (kas tāpat taču nomirs) varētu kāst naudu. It kā tāpat jau stresa nepietiktu. Vēroju tuvākā apkārtnē mītošos vecos cilvēkus un invalīdus, kuriem skaistums bijis nebijis, ka tik veselība. Viņi klīst ar iepirkumu tīkliņiem stīvā, nogurušā gaitā, acis asfaltā, bērni neko čakli neapciemo, jo laikam nekas nav atstājams mantojumā, elpas trūkst, bet nav kur atsēsties un atvilkt elpu, jo Rīgā cīņa ar bezpajumtniekiem izpaužas soliņu noārdīšanā. Es meklēju pagrieziena punktu, kurā vecums latvju sabiedrībā kļuvis nicināms. Literatūras klasika un bērnības atmiņas rāda, ka vecs cilvēks bija nevis formāli godāts, bet pašsaprotami uzskatīts par viedu, mīļu un pat īpašu.

Cita lieta bija pārspīlējumi un pārmērības, kad vecums kā tāds varēja tikt uzskatīts par īpašu nopelnu un ar to varēja manipulēt citus cilvēkus. Bet kurā brīdī tas viss pārvērtās un vecie ļaudis kļuva balasts, akmens kaklā i valstij, i sabiedrībai? Nupat kāds valstsvīrs TV sacīja, ka Rīga ir katastrofāla pilsēta, jo pilna ar pensionāriem. Patiesībā jau atbilde nav tālu jāmeklē. Ja par vērtību tiek uzdota tikai miesa, nauda, materiālie labumi, tad skaidrs, ka vecs cilvēks ir noderīgs tikai jaunu cilvēku tās pašas mantas vairošanai. Taču mūsu seniori bija maķenīt citādi audzināti, padomju vara neļāva neko daudz salaupīt, līdz ar brīvestību atgūtie īpašumi bija izpostīti un paldies par to, ka vispār mums bija vecvecāki un vecāki, sarūpējām nožēlojamas pensijas. Bēdu leja. Bet tai nav objektīvu iemeslu. Ačgārna domāšana un kropla vērtību izpratne to bēdu leju iekopusi, ne ģeoloģiskas svārstības.

Lieldienu laikā man vienmēr šķitis, ka notiek brīnumi. Personiski brīnumi un personiskas augšāmcelšanās. Un notiek jau arī. Kāda vecmāmiņa uzsāk privātnodarbības dziedāšanā, sirma atraitne iestājas Austrumu valodu fakultātē, vectēvs sāk gleznot. Par spīti tam, ka valstiski viss kļuvis iepriekšparedzams līdz apnikumam. Kā jau melu zemē.

Domājot par to, ka pirms simt gadiem Rainis devās trimdā, sarodas daudzi neveselīgi jautājumi, bet šī raksteļa kontekstā — vai Rainis bija vecs cilvēks? Ja nevar īsti pateikt, tad — kāda nozīme lineārajam laikam?

"Cilvēks mirst, objektīvi viņš neir, bet, kad mēs jūtam iespaidu no viņa personības, darbiem, domām, tad viņš ir. Priekš mums eksistence ir tikai iespaidā un kustībā. Arī dzīvs būdams, cilvēks var būt miris, kad nedara iespaidu uz cilvēkiem, kuru apziņā vien dzīvo. (..) Es esmu piemērs miršanai pie dzīvām masām un nemiršanai pie nedzīvām. Visas dzīves parādības no manas puses un no ļaužu puses notiek citur nekā tur, kur es fiziski dzīvoju. Tātad es dzīvoju citur, ārpus sevis, neatkarīgi no miesām, un dzīvoju tagad, dzīvošu arī vēlāk, kamēr mani darbi darīs iespaidu. Tā pats daru savu dzīvi un savu nemirstību." Rainis 1912.g. 11.IX

Lieldienu eksperiments izdodas

Zane Zālīte–Kļaviņa,  Diena   04/18/06    Baznīcēni un prāvests atzinīgi novērtē neparasto mākslas projektu Rīgas Sv.Marijas Magdalēnas katoļu baznīcā

Agri Lieldienu rītā ielas ir tukšas, bet Rīgas Sv.Marijas Magdalēnas katoļu baznīcā pamazām sarodas arvien vairāk ļaužu — astoņos jāsākas Svētajai Misei. Vairākas sirmas kundzes paklusām dzied korāļus. Baznīcēni, ienākot dievnamā, noslīgst ceļos un pārmet krustu. Pēc tam visi loka ceļus iepretim labajā pusē novietotajam platajam plazmas ekrānam, šķiet, nemaz nemulstot, ka šoreiz Lieldienās baznīcā tas kļuvis par galveno svinību vietu. Tajā redzams jauns kails vīrietis. Viņš atveido Jēzu Kristu, guļošu kapā. Rokas saliktas uz krūtīm, acis ciet, neelpo, ap pieri ērkšķu vainags.

Ap ekrānu saliktas vāzes ar kallām un pūpolu zariem, virs tā novietots Svētais sakraments. Ieslēgts Lielajā piektdienā, mākslinieku Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna radītais spilgtais un skaidrais attēls krasi atšķiras no patumšajām baznīcas gleznām un senatnīgajiem rotājumiem, tomēr nešķiet neiederīgs. "Vai jūs domājat to televizoru? Skaisti," vienkārši nosaka kāda vecāka kundze. "Pagaidiet, tur kaut kas notiks," viņa zinīgi piebilst.

Kreisajā pusē pulcējas baltā tērptas meitenes un vīrieši, kuri rokās tur karogus, gatavojoties svinīgajai procesijai. Šurpu turpu satraukti staigā baznīcas darbinieki, parādās vairāki vīri ar mūzikas instrumentu futrāļiem. Pulkstenis ir astoņi, atskan zvans, visi pieceļas kājās, un videoaltāri ir gandrīz neiespējami saskatīt. Kāds filmē ar rokas videokameru, cits fotografē. Nodzied draudzes koris, altāra priekšā ceļos nometas priesteri ar pavadoņiem. Vīrietis ekrānā ievelk elpu, pieceļas un izgaist. Kaps paliek tukšs, to klāj vienīgi balta drāna, tomēr skatītāji attieksmi pret pieredzēto patur sevī un nešalc izbrīnā.

Godinot svēto sakramentu, baznīcēni dodas gājienā ap dievnamu, iekšā palicēju vidū esošās sievietes dzied Aleluja. It kā lai pārliecinātos, vai tiešām kaut kas mainījies, dažs tiecas saskatīt, vai tēls no ekrāna nozudis, taču kapa altāra priekšā ceļos neviens vairs nekrīt. "Ne jau televizoru mēs pielūdzām, bet Svēto sakramentu," skaidro viena no dievlūdzējām, vārdā Ruta. "Televizors tagad katram ir mājās." Ar atzinību balsī viņai līdzās stāvošā jaunā sieviete piebilst: "Tas bija kaut kas nepieredzēts Latvijas katoļu baznīcā."

Pēc brīža, skanot pūšamajiem instrumentiem un mazu puisēnu skandinātiem zvaniņiem, procesija atgriežas baznīcā. Mijoties latīņu un latgaļu valodai, baznīcēnu pārpilnajā svētnīcā sākas augšāmcelšanās dievkalpojums. Lieldienas pašas par sevi kristiešiem ir īpaši svētki, un šā gada mākslas projekts to nozīmi vēl vairāk izcēlis, atzīst Sv.Marijas Magdalēnas priesteris Juris Škapars. "Tas bija sava veida eksperiments, bet man pašam šķiet, ka tas bija veiksmīgs." Tas parādot, ka arī kristieši ir cilvēki, kas domā un dzīvo līdzi laikam.

Divas trešdaļas iedzīvotāju jūtas laimīgi

DELFI  04/18/06    Divas trešdaļas Latvijas iedzīvotāju sevi uzskata par vairāk vai mazāk laimīgiem, bet ceturtdaļa iedzīvotāju nejūtas laimīgi, liecina sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS veiktā aptauja.

Salīdzinot ar 2005.gada sākumu "laimīgo" īpatsvars ir nedaudz samazinājies, tas tomēr ir ievērojami lielāks nekā šīs desmitgades pirmajā pusē.

Saskaņā ar sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS 2006.gada janvārī veiktās aptaujas datiem, lielākā daļa (66%) Latvijas iedzīvotāju sevi atzinuši par kopumā laimīgiem. Biežāk to norādījuši gados jauni respondenti, respondenti ar augstāko izglītību un respondenti augstākiem ienākumiem. Sevi par kopumā nelaimīgiem ir atzinuši tikai ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju.

Saskaņā ar aptaujas datiem, 66% Latvijas iedzīvotāju atzinuši, ka jūtas kopumā laimīgi (atbildes 'jā' un 'drīzāk jā'), savukārt, to, ka nejūtas laimīgi (atbildes 'nē' un 'drīzāk nē'), norādīja 25% respondentu.

Šā gada janvārī iedzīvotāji sevi par kopumā laimīgiem ir atzinuši nedaudz retāk nekā gadu iepriekš, jo par trīs procentu punktiem ir samazinājies laimīgo (2005.gadā tādi bija 69% iedzīvotāju), bet par pieciem pieaudzis nelaimīgo (2005.gadā – 20%) iedzīvotāju īpatsvars.

Savukārt salīdzinājums ar šīs desmitgades pirmajā pusē veikto aptauju datiem liecina, ka kopumā laimīgo Latvijas iedzīvotāju īpatsvars šobrīd ir ievērojami lielāks nekā 2001., 2003. un 2004.gados, kad attiecīgi tādi bija 48%, 54% un 55% iedzīvotāju.

Salīdzinot dažādu sociālo un demogrāfisko grupu atbildes, var secināt, ka biežāk nekā caurmērā sevi par kopumā laimīgiem atzinuši gados jaunie respondenti (vecumā no 18 līdz 34 gadiem), iedzīvotāji ar augstāko izglītību, valsts sektorā nodarbinātie un aptaujas dalībnieki ar augstiem ienākumiem.

Pētījums liecina, ka sabiedrībā pastāv sakarība starp vecumu, ienākumiem un laimes sajūtu – jo gados jaunāks ir bijis respondents, jo lielāka varbūtība, ka viņš ir norādījis, ka jūtas laimīgs. Līdzīga sakarība ir vērojama ienākumu grupās – jo augstāki ienākumi, jo biežāk attiecīgie respondenti ir atzīmējuši, ka jūtas laimīgi. Tomēr jāievēro, ka arī zemākajā ienākumu grupā (līdz 70 latiem vidēji mēnesī uz vienu ģimenes locekli) 60% respondentu sevi ir atzinuši par vairāk vai mazāk laimīgiem.

Savukārt to, ka kopumā nejūtas laimīgi, biežāk nekā caurmērā norādījuši iedzīvotāji, kuri vecāki par 45 gadiem, aptaujātie ar pamatizglītību, iedzīvotāji bez Latvijas pilsonības un iedzīvotāji ar zemiem ienākumiem.

Veselēbas lietās...

Latvijā šogad ar HIV inficējušies gandrīz 100 cilvēki

LETA  04/17/06    Šā gada pirmajos trīs mēnešos Latvijā ar HIV inficējušies 95 cilvēki, bet 16 cilvēkiem slimība pārgājusi AIDS stadijā, liecina AIDS profilakses centra apkopotā informācija.

20 cilvēki šogad inficējušies heteroseksuālu kontaktu ceļā, 20 - intravenozi lietojot narkotikas, viens - homoseksuālu kontaktu ceļā, bet 54 personām inficēšanās ceļš nav noskaidrots.

Šogad ar HIV inficējušies 54 vīrieši un 41 sieviete.

Kopumā pašlaik Latvijā reģistrēti 3427 HIV inficētie, 410 AIDS slimnieki. Līdz šim Latvijā miruši 58 HIV inficētie un 49 AIDS slimnieki. Šogad seši cilvēki miruši HIV stadijā, bet divi - AIDS stadijā.

Pašlaik visvairāk HIV inficēto ir Olainē, kur reģistrēts 321 HIV inficētais. Rīgā un Rīgas rajonā reģistrēti 311 HIV inficētie, Ventspils rajonā - 273, Jūrmalā - 241, Tukuma rajonā - 100, bet Kuldīgas rajonā - 90.

Šā gada pirmajā ceturksnī Latvijā ar HIV inficējies līdzīgs skaits cilvēku kā pērn šajā laika posmā. 2005.gada pirmajos trīs mēnešos Latvijā ar HIV inficējās 98 cilvēki, bet desmit personām slimība pārgāja AIDS stadijā.

Kā ziņots, 2005.gadā Latvijā tika reģistrēti 299 jauni inficēšanās gadījumi ar HIV, bet 72 personām infekcija pārgāja AIDS stadijā.

Lielākais HIV inficēto skaits Latvijā tika reģistrēts 2001.gadā, kad atklāti 807 jauni HIV inficēšanās gadījumi. 2002.gadā reģistrēti 542, 2003.gadā - 403, bet 2004.gadā - 323 HIV inficēšanās gadījumi.

AIDS profilakses centra prognozes liecina, ka šogad jaunu HIV inficēšanās gadījumu skaits būs aptuveni tāds pats kā pērn - aptuveni 300 gadījumu. Turpmākajos gados jaunu HIV gadījumu pieaugums būs neliels un stabils, 2015.gadā Latvijā varētu būt 6500 HIV inficētas personas.

Pastāv iespēja, ka palielināsies to cilvēku skaits, kuriem infekcija pārgājusi AIDS stadijā, jo aptuveni 30% inficēto neārstējas.

Turpinās pieaugt arī seksuālās transmisijas īpatsvars, un dominēs heteroseksuālais inficēšanās ceļš, kā dēļ mazināsies atšķirības starp inficēto vīriešu un sieviešu skaitu, prognozē AIDS profilakses centrs.

Vēl jāgaida gājputni no Āfrikas, putnu gripas piesardzības pasākumus neatceļ

Zane Zālīte–Kļaviņa,  Diena  04/19/06    Latvijā jau atgriezušies gandrīz visi migrējošie ūdensputni — zosis, pīles un gulbji, ko uzskata par galvenajiem putnu gripas izplatītājiem, tomēr pagaidām mājsaimniecībām noteiktos piesardzības pasākumus mājputnu aizsardzībai pret varbūtēju saslimšanu atcelt vēl esot par agru.

Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) veterinārās uzraudzības departamenta direktors Mareks Samohvalovs pastāstīja, ka šogad putnu gripas pārbaudes veiktas vairāk nekā 70 kritušiem putniem (lielākoties savvaļas, to vidū pīlēm, gulbjiem un stārķiem). Šāds mirušu spārnaiņu skaits gan neesot uzskatāms par lielu, ja ņem vērā, ka migrācijas laikā Latvijai pārlaižas miljardiem putnu, pauda Latvijas Dabas muzeja ornitologs Dmitrijs Boiko. Mirušo putnu daudzums varot būt vēl lielāks, taču par daudziem, visticamāk, neviens neuzzina, jo PVD lielākoties sasniedz ziņas par beigtiem lidoņiem cilvēku dzīvesvietu tuvumā. "Ja kāds putniņš mežā ir nomiris, nokritis zemē un lapsa to apēd…," minēja D.Boiko.

Putnu gripa nevienam kritušajam putnam nav konstatēta, taču tā neesot zīme, ka varētu atcelt putnu audzētājiem noteiktos piesardzības pasākumus — aizliegumu ļaut mājputniem pastaigāties nenožogotos āra pagalmos, ēst no barotavām, kas sasniedzamas savvaļas putniem un citus, teica M.Samohvalovs. Proti, ne visi gājputni atgriezušies. D.Boiko pastāstīja, ka vēl gaidāmi "tālie migrētāji", kas ziemu pārlaiduši Āfrikā: griezes, dzeguzes, vakarlēpji, svīres, čurkstes un bezdelīgas, kā arī ķauķi un lakstīgalas, kas parasti parādoties aprīļa beigās vai maija sākumā. Joprojām gaida pārrodamies arī melno stārķi Maiju, kas pašlaik ir Turcijā, liecina www.flyingover.net. Par stārķa Vara likteni joprojām ziņu nav.

Valdības noteikumi paredz, ka putnu gripas piesardzības pasākumi ir spēkā līdz maija beigām. Pēc D.Boiko teiktā, putnu migrācija gan turpinās arī pēc tam, piemēram, jūnijā jāpārrodas jaunajiem gulbjiem. Savukārt jau jūlija beigās pirmie putni atkal posīsies uz siltajām zemēm.

Citādā ziņā...

Cīņas par tikumību

Ineta Lipša, Latvijas Avīze  04/17/06    "Kara apstākļos mūsu sabiedrības tikumība stipri ir dragāta. Baudu un uzdzīves kāre pārņēmusi visus, no pusaudžiem līdz sirmgalvjiem. Vecāko paaudzi, cik tā maitāta, vairs nevaram labot, tamdēļ sabiedrībai un it sevišķi audzinātājiem, skolai un vecākiem jāpieliek visi spēki, lai pornogrāfiskie netikumi neieviestos jaunatnē," 1926. gada 31. janvārī Rīgas pilsētas skolu padomju pārstāvju sapulcē teica universitātes lektors Laimonis Gailītis.

Skolotāji nolemj lūgt Izglītības ministriju nodibināt pornogrāfijas apkarošanas komisiju. Tieši pirms 80 gadiem 13. aprīlī aktīvisti sastāda tās iespējamo sastāvu – 36 pārstāvji no 31 organizācijas.

Sāksim ar būtisku piebildi — toreiz vārdu "pornogrāfisks" uztver ne tik viennozīmīgi kā mūsdienās. Par pornogrāfiju 20. – 30. gados dēvē arī tādas parādības kā spilgti aprakstītās pašnāvības, zādzību, slepkavību, izvarošanu un citu kriminālnoziegumu sīkos aprakstus, personu noķengāšanu presē. "Pornogrāfiskā" sinonīmi ir seksuāli kairinošs, netikumīga satura, kailuma kults, sēnalas, neķītrības, izvirtība. Vārdu sakot, nevēlamas, kaitīgas parādības literatūrā un mākslā vai vispār kultūrā, ko par tādām uzskatīja cilvēki starpkaru Latvijā. Un, ja reiz kaut kas ir nevēlams, tātad – iznīdējams. Ik pa laikam notiek kampaņas, kuru mērķis – nostiprināt valsts likumdošanā savus priekšstatus par to, ko piedien redzēt publiskajā telpā. Trīs tādus "kara gājienus" vadīja avīze "Jaunākās Ziņas", lai piespiestu valsts varu ierobežot neķītra satura preses izdevumus. Tas liecināja, ka priekšstatam – presei jābūt "tautas morāliskās elpošanas orgānam" (Jāņa Akuratera salīdzinājums 1922. gadā), kura mērķis ir censties pāraudzināt vienkāršo cilvēku, – bija radusies alternatīva, tā dēvētā bulvārprese, ko šodien mēdz saukt par dzelteno.

Pirmo pretpornogrāfijas kampaņu starpkaru Latvijā producēja "JZ" 1925. gadā tāpēc, ka avīzes "Rīgas Ziņas" redaktors Arturs Tupiņš publicēja "bezkaunīgo" Lūcijas Zamaičas rakstu par "JZ" kultūras nodaļas vadītāju Arturu Bērziņu. "JZ" Tupiņu iesūdzēja tiesā par frāzi, kas šodien, visticamāk, neizraisītu emocijas – "Drukājos visos žurnālos un laikrakstos, kur nododu manuskriptus, izņemot "JZ", kuru literāriskās nodaļas vadītājs Arturs Bērziņš vairāk nekā gadu nēsā manas dzejas krūšu kabatā uz pašas sirds, lai gan viņam ir jau otrā sieva, kurai pienāktos šī vieta". Ļoti interesanta ir "bezkaunīgās" frāzes tālākā metamorfoze. Jau 1926. gadā žurnāls "Aizkulises" to pārfrāzēja kā sensacionālo prāvu "par to "sirdi bikšu kabatā"", savukārt žurnālists Oļģerts Liepiņš 1982. gadā izdotajās atmiņās šo faktu atspoguļoja tik sagrozīti, ka tajā fiksēja nevis īstenību, bet izpratni par šīs prāvas būtību, kas bija saglabājusies viņa atmiņā: "Kādā feļetonā bija frāze par jēlām olām, kas Artūram Bērziņam esot ieliktas bikšu kabatā. Iejaucās dzejniece Lūcija Zamaiča un sagrozīja šo teikumu uz pornogrāfisku pusi." 1925. gada 5. maijā Rīgas apgabaltiesa Tupiņu un Zamaiču katru notiesāja ar 100 latiem vai 1 mēnesi arestā (rakstniece tobrīd jau atradās ilgākā ceļojumā Francijā).

Zamaičas raksta publicēšana tikai veicināja procesu, kurā sabiedrība formulēja attieksmi attiecībā uz jaunā tipa, proti, bulvārpresi. "JZ" tik efektīvu atsaucību izdevās panākt tāpēc, ka tobrīd 1925. gada preses tirgus deva pamatu īstenot pornogrāfijas apkarošanas kampaņu.

1924. gada septembrī Latvijā sāka izdot pirmo bulvārpreses izdevumu: ilustrētu žurnālu visām un visiem "Sensācija". 1926. gada janvārī latviešu bulvārpresē tādu bija vismaz septiņi. Rakstnieks Andrejs Upīts kritizēja tos kā atbaidīgi robustus, tādus, kas drukā "dzeju", ko pašpuikas bez kautrēšanās var rakstīt uz publisku atejvietu sienām, un raksturoja šādi: "Vīrietis te tiek iztēlots par kaut kādu anormālu dzimumdzīves vergu un sieviete par prostitūtu pēdējā stadijā." Taču pedagogi trauksmi sita jau 1923. gadā – vidusskolas skolotāju 2. kongress janvārī iebilda pret "nekautrīga erotisma un seksuālu kairinājumu ģifti", ko modernajā latviešu literatūrā ieveduši daži rakstnieki, nostādot dažāda veida seksuālos pārdzīvojumus gluži vai "par visas cilvēka dzīves centrālproblēmu". Uzsvēra, ka "visiem, kam mīļa mūsu tautas nākotne, visiem, kam dārgas cilvēces augstākas vērtības, ar īgnumu jāprotestē pret minēto parādību". Kongress nolēma "lūgt valdības iestādes aizliegt seksuāli kairinošas un šausmu filmas kinoteātros kā bērniem, tā pieaugušiem".

Tā paša gada 5. novembrī notika pirmā pornogrāfijas tiesas prāva Latvijā, ko aprakstījis jurists Andris Grūtups grāmatā "Tiesāšanās kā māksla. Pirmā daļa". Pie kriminālatbildības par apzināti nekaunīgu sacerējumu izplatīšanu sauca rakstnieku Pāvilu Rozīti un avīžu "Latvijas Vēstnesis", "Jaunākās Ziņas", "Latvijas Sargs" redaktorus un izdevējus. Raugi, jau 1921. gada vasarā viņi nodrukāja Rozīša stāstus "Gustavs Grasis", "Grāfs Lavendreks", "Apkārtnes Donžuāns", kuros bija aprakstīti arī stāstu varoņu erotiskie piedzīvojumi. Prokurors lūdza katru apsūdzēto sodīt ar vienu mēnesi aresta (maksimālais sods bija 3 mēneši). Tiesa pieņēma lēmumu apsūdzētos attaisnot.

Atgriežoties pie 1925. gada, — kampaņa izvērtās tiktāl, ka pornogrāfijas apkarošanas saukli, piemēram, "Demokrātiskais centrs" izmantoja 2. Saeimas priekšvēlēšanu kampaņā un Rīgas skolotāji stājās "pie jaunatnes glābšanas no tikumiskas pagrimšanas". 1926. gada sākumā pedagogi pieprasīja nodibināt izvirtības apkarošanas komisiju, jo "bērnus kairina žurnālu raibie zīmējumi ar sārtu miesu un baltu apakšveļu". Bibliofils Jānis Misiņš Rīgas pilsētas valdes izglītības komisijas 5. marta sēdē atzina, ka visu mūžu cīnījies pret cenzūru, bet tagad mūža beigās tā jāsaucot atpakaļ, jo "ar izvirtības literatūru 7 Latvijas brīvības gados tauta samaitāta vairāk nekā 700 verdzības gados".

Rezultātā 1926. gadā Izglītības ministrijas kompetencē nodeva Kinocenzūras kolēģiju, kas līdz tam atradās Iekšlietu ministrijas pakļautībā, un galu galā izveidoja pat divas komisijas. Pirmā – Kaitīgo kultūras parādību (preses interpretācijā – pornogrāfijas) apkarošanas komisija – darbojās uz sabiedriska pamata un nodarbojās ar jaunatnei ieteicamās literatūras sarakstu sastādīšanu. Savukārt otrā – Jaunatnei kaitīgās literatūras apkarošanas komisija, ko nodibināja, pamatojoties uz 1927. gadā izdotajiem Noteikumiem par jaunatnes pasargāšanu no sēnalu un neķītrību literatūras, – nodarbojās ar kaitīgo grāmatu saraksta stādīšanu. Pirmo sēnalu literatūras sarakstu "Valdības Vēstnesī" tā publicēja jau 20. jūlijā. Starp citu, noteikumus izstrādāja, par paraugu ņemot analogu, kas Vācijas reihstāgā tobrīd bija izskatīts jau 2. lasījumā.

Otrreiz "JZ" cīņā par tikumību devās 1930. gadā. Arī šoreiz priekšplānā izvirzījās avīzes darbinieka aizskartais gods.

Ja apsūdzētais tiesas prāvā, ko tik sīki atspoguļoja avīze "Pēdējā Brīdī", nebūtu bijis Ilgas Zvanītājas izvarošanā apsūdzētais "JZ" redaktors Jānis Benjamiņš (viņu attaisnoja), tad 1930. gadā sabiedrība, iespējams, arī nepiedzīvotu pretpornogrāfijas kampaņu. Tās ietvaros Latvijas rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības valde 20. decembrī pieņēma lēmumu, kurā nosodīja "tādus nekulturālus preses paņēmienus kā sensāciju radīšanu un privātās dzīves ķengāšanu". Savukārt "attiecībā uz dažu preses orgānu izlaidīgo un pagrimušo toni" paziņoja, ka "Pēdējā Brīža" un citu privātās dzīves aizkulišu laikrakstu redakciju locekļi" nav arodbiedrības biedri, tāpēc tā "par viņu darbību morālu atbildību nenes".

Trešo iespaidīgo "JZ" uzturēto kampaņu starpkaru sabiedrība piedzīvoja 1934. gadā, kad pianistes Lilijas Kalniņas-Ozoliņas pašnāvība 9. februārī aktualizēja šo morāliski nosodāmo netikumu — privātās dzīves tendenciozu izklāstīšanu presē. Žurnāls "Aizkulises", kura faktiskais redaktors bija Tupiņš (viņu "JZ" konsekventi savās slejās dēvēja par "naktspodu žurnālistu"), publicēja ziņu: "Radiofona populārais trio draudot izirt. Mandarins no sava drauga dabūjis belzienu un ieradies darbā ar saskrambātu seju. Raudājis un kritis histērijā visu darbinieku priekšā. Likumīgais pēc skandāla ieradies konservatorijā galīgi nelietojams. Daiļais, kā lilija, radījums žēlojis abus, skriedams no konservatorijas uz radiofonu. Mūziķi ar savu trio priekšgalā beidzamā laikā ir nodevušies Bakhusa kultam, un agrāko sodu vietā tagad mandarins pārkāpējiem draudzīgi uzsit uz pleca un liek šmaukt uz mājām." Tikai šauru aprindu cilvēki varēja saprast, ka mandarins ir komponists Jānis Mediņš, likumīgais – čellists Alfrēds Ozoliņš, bet lilija – pianiste Lilija Kalniņa-Ozoliņa. Par viņu attiecību trijstūri "Aizkulises" 1934. gada janvārī vienu reizi jau bija ironizējušas: "Pirmā vakarā ložā redzēti Lilija Kalniņš ar savu vīru Ozoliņu. Balkonā sēdēja grupa konservatoristu. Kad Pipsis [populārs divertismentu personāžs] jautāja: "Kur palicis Ozoliņš?", konservatoristi no balkona kliedza: "Ozoliņš sēž ložā, bet kur palicis Mediņš?" Pat tad, ja pēdējais piliens pianistes ciešanu kausā nebija vis "Aizkulišu" ziņa, kā neatlaidīgi uzstāja "JZ", bet gan vīra aizcirstās durvis, atstājot pirms dažām stundām žurnālu izlasījušo mākslinieci dzīvokļa ārpusē, svarīgi, ka daudzi to tiešām atzina par reālu iemeslu pašnāvībai un gānīja nepieklājīgo presi, ko par tādu padarot spekulēšana uz cilvēku zemākiem instinktiem.

Abos iepriekšējos incidentos redaktori Tupiņš un "Pēdējā Brīdī" redaktors Jānis Grīnblats tika cauri ar publisku izpļaukāšanu (Tupiņš vismaz divas reizes — vienreiz pieņemšanā Krievijas sūtniecībā, otro Nacionālajā teātrī, Grīnblats — vienreiz). Turklāt, ja Žurnālistu un rakstnieku biedrība, kas "uzskatāma kā sabiedrības domu izteicēja", nolēma Tupiņu, kurš ar "Rīgas Ziņām" ir ienesis pornogrāfiju latviešu avīžniecībā, neielaist 1926. gada preses ballē, tad šajā gadījumā 32 Nacionālās operas darbinieku grupa izdemolēja J. Lukstiņa un biedru spiestuvi, kas izdeva žurnālu "Aizkulises". 23. martā "Aizkulišu" demolēšanas prāvā pie atbildības sauca 23 personas par trokšņošanu un miera traucēšanu. Komponistu Jāni Kalniņu un diriģentu Teodoru Vēju notiesāja ar 20 latiem vai 5 dienām arestā par trokšņošanu, baleta mākslinieku Boļeslavu Mileviču ar tādu pašu sodu par Lukstiņa aizskaršanu ar darbiem. No Vēja piesprieda arī 5 latu civilprasību (viņš tintes pudeli "ielaida" logā). Pārējos apsūdzētos attaisnoja. "JZ" to raksturoja kā spontānu sašutuma izpausmi, tomēr jāpiekrīt žurnālistam Oļģertam Liepiņam, ka "līdzīgas akcijas nekad nerodas spontāni".

Savukārt vara zibenīgi ķērās izstrādāt papildinājumus likumā par jaunatnes pasargāšanu no sēnalu un neķītrību literatūras, jo to pieprasīja virkne darba kolektīvu un biedrību, kuru pārstāvji (aktieri, mūziķi) bija teju vispopulārākie cilvēki sabiedrībā: Nacionālās operas, Nacionālā teātra, Dailes teātra, Strādnieku teātra direkcijas un personāli, Aktieru arodbiedrība, Operas solodziedātāju biedrība, Latvijas baletdejotāju biedrība, aicinot pievienoties arī citas kultūras organizācijas. Valsts kanceleja 12. februārī deva rīkojumu Latvijas Telegrāfa aģentūras direktoram Rihardam Bērziņam turpmāk "Letas" kioskos vairs nepieņemt pārdošanai izdevumus "Aizkulises", "Dzimtene" un "Intīmā Rīga" kā izdevumus, kuru saturs veltīts citu personīgās dzīves noķengāšanai. Iekšlietu ministrs Gustavs Mīlbergs tajā pašā dienā uzdeva preses un biedrību nodaļai izstrādāt papildinājumus likumā par sēnalu un neķītrību literatūras apkarošanu (periodiskos politiskos izdevumus likums liedza uzņemt sēnalu un neķītrību literatūras sarakstā, un to izmantoja arī, piemēram, "Aizkulises"), kas piešķirtu plašākas pilnvaras un rīcības brīvību sēnalu un neķītrību literatūras apkarošanas komisijai, paredzot, ka tas būs izdarīts jau 13. februārī, lai tajā pašā dienā to iesniegtu Ministru kabinetam, bet vakarā — Saeimai. 15. februārī valdība pieņēma un nolēma iesniegt Saeimai pārgrozījumus likumā par jaunatnes pasargāšanu no sēnalu un neķītrību literatūras, jauno likumprojektu nosaucot "Likums par kaitīgās literatūras apkarošanu". 16. februārī to nodeva Saeimas izglītības un juridiskajām komisijām, taču 23. februārī Ministru kabinets lūdza Saeimu izsniegt tam atpakaļ grozījumu projektu likumā par jaunatnes pasargāšanu no sēnalu un neķītrību literatūras, abas komisijas tam piekrita, un tas arī tika izdarīts. Apritē tie parādījās tikai autoritārajā režīmā, kas tos uzskatīja par tik būtiskiem, ka rīkojums par to, ka likumā par jaunatnes pasargāšanu no sēnalu un neķītrību literatūras minētos izdevumus aizliegts atklāti izlikt vai piedāvāt, bija starp pirmajiem, ko valdība izdeva jau 1934. gada 18. maijā.

Papes pļavās izmitinās vēl 12 sumbrus

DELFI  04/18/06    Otrdien 12 lielākie Eiropas zālēdāji – sumbri – dodas ceļā no dabas parka Nīderlandē uz Latviju, lai jau piektdien tiktu izlaisti Liepājas rajonā esošā dabas parka "Pape" pļavās, informēja Pasaules dabas fonds.

Sumbru atgriešanās Latvijā ir Pasaules Dabas Fonda projekts, kura ietvaros plānota trīs lielo savvaļas zālēdāju (savvaļas zirga, taura un sumbra) atgriešana dabā. Papes pļavās 12 jaunie iemītnieki pievienosies četriem tur šobrīd mītošajiem sumbriem, kā arī vairākiem desmitiem savvaļas zirgu un tauru. Mūsdienās lielie zālēdāji atgriezti dabā tikai dažās atsevišķās valstīs, arī Latvijā.

"Tieši lauksaimniecībā neizmantotās zemes platības sniedz mums vēsturisku iespēju atjaunot sumbru un citu lielo zālēdāju populāciju. Šis ir ieguvums ne tikai Latvijas dabai, bet arī ekonomikai un cilvēkam," uzsver Pasaules Dabas Fonda direktors Uģis Rotbergs.

Nepilnu tonnu smagie un gandrīz divus metrus augstie dzīvnieki no Latvijas faunas pazuda jau viduslaikos, tādēļ šobrīd tie atgriežas savās pirms vairākiem tūkstošiem gadu apdzīvotajās teritorijās. Kādreiz sumbri dzīvoja mērenās joslas lapu koku mežos un pļavās no Britu salām līdz pat Sibīrijai. 1919.gadā Polijā tika nogalināts pēdējais savvaļā mītošais sumbrs.

Lielāko daļu laika sumbri pavada ganoties – tēviņš dienā apēd līdz pat 32 kilogramu barības, bet mātītes - 23 kilogramus. Ganoties sumbri nodrošina dabisko pļavu pastāvēšanu, kas ir mājvieta daudziem citiem augiem un dzīvniekiem. Veiksmīgi īstenojot Pasaules Dabas Fonda lielo zālēdāju projektu, Eiropas lielākais zālēdājs kļūs par neatņemamu Latvijas dabas sastāvdaļu.

Kūlas dedzināšana tuvojas rekordam

Laura Dzērve,  Diena  04/19/06    Dedzināšanai nerimstot, šopavasar skaits varētu līdzināties visa pērnā gada kūlas ugunsnelaimju apjomam.

Iepretim Latvijas Lauksaimniecības universitātes Siguldas filiālei rāmi, bet neatlaidīgi uguns aprij sauso zāli un vareno latvāņu armiju, tā manīgi izlokās starp daudzajām ābelēm un līkņā gar koku stumbriem. Tepat līdzās novietota pašvaldības policijas mašīna, un gar ābeļdārzu nāk divi Siguldas novada pašvaldības policijas darbinieki. Viņi apgājuši liesmojošo dārzu, vainīgos noķert nav izdevies, gaida ugunsdzēsējus. Sākumā kārtības sargi domājuši, ka uguni dārzam pielaiduši bērni, tagad viņi noraidoši purina galvu. "Uguns pielaista ļoti gudri — pret vēju, lai lēnītēm izdedzinātu zālīti. Nevis tā ātri pārskrietu," saka inspektors Anatolijs Petrovs.

Rīgas rajons šopavasar ierindojas otrajā vietā, kur kūla degusi visvairāk. No 22.marta līdz 18.aprīlim Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD) reģistrējis 109 izbraukumus. Lieldienu brīvdienās vien te notikuši 28 kūlas ugunsgrēki. Vienīgā diena bez ugunsgrēkiem bija 15.marts, jo uzsniga sniegs.

Kopumā šogad notikuši 1320 kūlas ugunsgrēki, izdeguši 3382 hektāri zemes. VUGD sabiedrisko attiecību nodaļas priekšnieka pienākumu izpildītāja Inese Veisa stāsta — ja tuvākās nedēļas kūlas dedzināšana turpināsies ar tādu degsmi kā līdz šim, šopavasar gadījumu skaits varētu līdzināties visa pērnā gada kūlas ugunsnelaimju apjomam — 1541. Pērnais gads gan iztika bez cilvēku upuriem, taču šogad sausās zāles svilināšana paņēmusi jau divas dzīvības.

Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Māris Kučinskis (TP) uzskata, ka dedzināšanas sērgu varētu mazināt lielāka pašvaldību iesaistīšanās problēmas risināšanā, izstrādājot saistošos noteikumus, kuri paredzētu lielāku atbildību un sodus par lauku nekopšanu. "Ja kūlas dedzināšanas gadījumu skaits šogad būs audzis, vienīgā iespēja būs ministrijām valstiskā līmenī pieprasīt izstrādāt šādus noteikumus, nevis tikai ieteikt," norāda ministrs.

Arī vides ministrs Raimonds Vējonis (ZZS) uzskata, ka saistošo noteikumu izstrāde mazinātu kūlas dedzināšanas gadījumus, stāsta ministra padomnieks Didzis Jonovs. Līdz ar to pašvaldībām būtu lielākas iespējas vērsties pret tiem, kuru zemes nav lauksaimniecības teritorijas. Diena jau rakstījusi, ka zemniekiem, kuru lauksaimniecības zemju īpašumā degusi pērnā zāle, atbalsta maksājums Lauku attīstības plāna ietvaros tiks samazināts par 10%. Vides ministrs neuzskata, ka šopavasar veiktā sociālā kampaņa būtu neefektīva.

Sociālo reklāmu veidotājs Andris Akmentiņš norāda, ka kampaņai pret kūlas dedzināšanu būtu jāsākas jau rudenī, lai zemju saimnieki pievērstos zāles pļaušanai. Viņaprāt, efektīvs veids arī būtu pieķertos dedzinātājus iesaistīt sabiedriskajā darbā — palīdzēt atklāt citus dedzinātājus.

 "Vislabākie dedzinātāju ķērāji ir paši dedzinātāji. Viņi sodu varētu atstrādāt. Piemēram, simt latus pārvērst desmit dienās sabiedriska darba — vai nu maksā, vai nāc palīgā ķert citus," viņš stāsta.

Savukārt sociālantropologs Roberts Ķīlis norāda — kūlas dedzinātājus no postošās ieceres varētu atvairīt kombinācija — apjomīgi sodi un efektīva novērošanas un reģistrācijas sistēma plus sabiedrisko attiecību kampaņa, kura mainītu sabiedrības attieksmi. Abi risinājumi gan ļoti lēni sasniedzot mērķi. Viņaprāt, sodiem jābūt presē un sabiedrībā atspoguļotiem, lai cilvēki zinātu, ka dedzinātājus patiešām soda. "Valdošais viedoklis ir šāds: ja kāds dedzina un jūs nededzināt kūlu, jums būs sliktāk. Uguns var aizlaisties arī uz jūsu lauku un nodedzināt jūsu māju. Turklāt kaimiņš par nodedzināto nemaksā. Lai to nepieļautu, jūs dedzināt savu lauku," viņš stāsta. Pēc R.Ķīļa domām, arī sodu apjoms ir pārāk mazs, tiem vajadzētu būt ļoti iespaidīgiem, vismaz tūkstoš latu apjomā. "Varbūtības jēdzienos 100 lati izšķīst un ir niecīga summa, ja skatāmies, kāda ir cilvēku attieksme pret braukšanu dzērumā," viņš norāda.

***

Kur dedzina

Visvairāk kūlas dedzināšanas gadījumu (no 22.marta līdz 18.aprīlim)

·        Daugavpils pilsēta 140

·        īgas rajons 109

·        Rīgas pilsētas Kurzemes rajons 65

·        Rēzekne 63

·        Jūrmala 52

Administratīvie sodi:

Kūlas dedzinātājus var sodīt administratīvi, izsakot brīdinājumu vai uzliekot naudas sodu fiziskām personām — 100 latus, juridiskām — 1000 latus. Par kūlas dedzināšanu 2004.gadā administratīvi sodītas 372 personas, 2005.gadā — 110. 2006.gada Lieldienās reidu laikā sastādīti 113 administratīvie protokoli par sausās zāles svilināšanu.

Ar reidiem sargās nārstojošās zivis

Laura Dzērve,  Diena  04/20/06    Kopš piecus gadus rudeņos Latvijā notiek akcija Lašiem būt, šo zivju skaits ūdeņos palielinājies aptuveni 10—12 reižu. Šie taustāmie rezultāti devuši iedvesmu rīkot citu akciju — Dzīvais ūdens, kas atgādinās, ka bez lašiem un taimiņiem arī daudzām citām zivīm nārsta laikā nepieciešama aizsardzība. Sākot no piektdienas mobilās grupas, kurās darbosies vides inspektori, sabiedrisko organizāciju un pašvaldību pārstāvji, Latvijas ezeros, upēs, dīķos un jūrā sekos līdzi, kā iedzīvotāji ievēro makšķerēšanas noteikumus zivju pavasara nārsta laikā un arī vasaras periodā.

"Nelegāla zvejniecība kritiski mazina daudzu zivju skaitu. Svarīgākās pavasarī nārstojošās zivis, kuras cieš no maluzvejniekiem, nemaz nevar nosaukt. Zem ledus un kūstot ledum, nārstot jau sākušas līdakas, jānosargā būs arī sami, zandarti, asari, vimbas," saka akcijas rīkotājas Latvijas Makšķernieku asociācijas prezidents Egons Simsons. Viņš atceras, ka, piemēram, pirms 12 gadiem Salacā makšķernieku sacensību laikā varēja noķert pa 12 vimbām, bet pērn sacīkstēs 60 cilvēku noķēra vien sešas vimbas.

Mobilās grupas tuvākajos mēnešos dosies regulāros reidos, aptuveni divas līdz četras reizes nedēļā. Inspektoriem būs sagādātas laivas un mašīnas ar piekabēm, aprīkojumu 10 000 latu apmērā finansējusi Vides ministrija. Ja tiks atklātas nelikumīgas darbības, piemēram, zivju ķeršana ar tīkliem vai žebērkļiem, grupu dalībnieki noformēs protokolus un pārkāpējiem konfiscēs nelikumīgos zvejas rīkus.

Brīvības piemineklis cieš no kļūdām

Zane Atlāce, Rīgas Balss 04/20/06    Kaut arī formāli Brīvības pieminekļa atjaunošanas darbiem tiek dota vismaz 20 gadu garantija, monumenta iepriekšējā restaurācija pierāda, ka patiesībā pieminekļa ilgmūžību garantēt nevar. Par tautas saziedotu naudu 2001. gadā izslavētiem meistariem uzticētais darbs izrādījies brāķis, un pārliecinošu argumentu, ka tā nebūs arī šoreiz, nav.

Tikai pirms pieciem gadiem par tautas saziedotiem līdzekļiem tika pabeigta vērienīga, uz zinātniskās izpētes darbiem balstīta Brīvības pieminekļa restaurācija. 600 000 latu vērto darbu ietvaros tika tīrīts skulptūras akmens materiāls, pāršuvoti akmens bloki, labotas nesošās konstrukcijas. Piemineklis tika tīrīts un pārklāts ar aizsargpārklājumu. Tika labota arī Mildas rokās turēto zvaigžņu konstrukcija, tās zeltītas no jauna. Ņemot vērā lielos ieguldījumus un rūpīgo darbu, kuru veica un uzraudzīja pieredzējuši speciālisti, piemineklim, īpaši no jauna zeltītajām zvaigznēm, tika dota vismaz 20 gadu garantija. Bet nekā — zelts no zvaigznēm paspējis atlobīties jau nieka piecos gados. Paskaidrojums vienkāršs — zvaigznes neesot zeltītas pēc pareizās tehnoloģijas. Tagad spīdekļu restaurācijai papildus vajadzīgi vēl 8000 latu, kas sākotnējā Brīvības pieminekļa apkopes darbu tāmē nebija paredzēti. Bet garantijas, ka šoreiz lietotās zeltīšanas metodes būs pareizās un zvaigznes Brīvības statujas virsotnē mirdzēs vismaz pāris desmitu gadu, nav.

Pieminekļa atjaunošanas darbu veicēja, uzņēmuma «Akmens apstrādes centrs AKM» direktors Pēteris Zvaunis RB atzīst, ka iepriekšējā zvaigžņu zeltītāja Jautrīte Mežsarga strādājusi pēc labākās sirdsapziņas, tāpēc pārmest paviršību viņai nekādā ziņā nevarot. «Latvijā ir pieci vai seši zeltīšanas meistari. Gan toreiz, gan tagad izvēlējāmies vecmeistaru ar labām rekomendācijām. Atliek vienīgi paļauties uz viņu profesionālo meistarību. Citas garantijas kā vien meistara vārds mums nav. Gan mēs, gan viņi apzinās, ka uzņemas zeltīt pašu dārgāko un augstāko, kas vien var būt — Brīvības pieminekļa zvaigznes. Tāpēc ļaunprātība vai paviršība pilnīgi noteikti ir izslēgta. Acīmredzot iepriekš zvaigžņu zeltīšanā tika pieļauta kļūda, kuru es nevēlos tiesāt,» teic P. Zvaunis. Viņš stāsta, ka parasti zeltījumi netiek apklāti ar lakas kārtu. Taču, kad iepriekšējās rekonstrukcijas laikā aktuāls kļuva jautājums par zvaigžņu aizsardzību no putniem, kas diezgan labprāt un bieži mēdz uz tām piesēst, zvaigznes tomēr tika pārklātas ar lakas kārtu. «Varbūt konkrētā laka vai šī metode, bet kaut kas izrādījies kļūdains, tāpēc arī zvaigznes nepieciešams atjaunot. Domāju, ka lielākais sods jau ir tas, ka neizvēlamies to pašu meistaru — šoreiz zvaigžņu zeltīšanu esam nodevuši vīrieša rokās (tās zeltīs restaurators Gazis Habibuļins — aut.). Kas zina, varbūt veiksies labāk,» domā P. Zvaunis. Viņš piebilst, ka pieminekļa atjaunošanā nekas netiek izlemts vienpersoniski: gan iepriekš, kad darbi tika veikti par tautas ziedotiem līdzekļiem, gan tagad, kad atjaunošanas darbiem tiek tērēta valsts nauda, ikvienu darbu un rīcības plānu profesionālā līmenī izvērtē restauratoru un ekspertu padome.

Arī Rīgas Pieminekļu aģentūras direktors Guntis Gailītis RB atzīst, ka kļūdas tik vērienīgu restaurācijas darbu procesā ir normāla parādība un pārmetumus neviens nav pelnījis. «Tas nebija tīšām. Bija vairāki varianti, kā aizsargāt zvaigznes no putniem, piemēram, likt speciālu aparātu, kas rada vibrācijas, lai putni nelido. Beigās tomēr izšķīrās par labu lakai, kas tomēr izrādījās kļūdains lēmums. Bet varbūt tā bija lakas vaina,» pieļauj G. Gailītis. Jautāts, kāda ir garantija, ka šoreiz zvaigžņu zeltīšanai izvēlētā metode nepievils, aģentūras direktors uzsver, ka G. Habibuļins ir «labākais speciālists, viņš visu zina». G. Gailītis neatklāj, kāda tieši metode tiks izmantota putnu atbaidīšanai, tomēr varianti esot dažādi, tāpat kā argumenti pret tiem. Proti, putniem varētu traucēt adatas uz zvaigznēm, vai tas pats vibrāciju mehānisms, bet speciālistu viedokļi par vai pret tiem atšķiras, tāpēc risinājums būs restauratora ziņā. G. Gailītis atklāj, ka pirmdien Bīriņos tiks izmēģināta īpaša, uz elektromagnētisko viļņu bāzes izstrādāta tehnoloģija, kas ļauj regulēt pieminekļa mikroklimatu, proti, izdzen mitrumu. Speciālistu domas par šādas tehnoloģijas izmantošanu Brīvības pieminekļa apkopē dalās tāpat kā domas par to, vai pieminekli turpmāk varētu tīrīt ar lāzeru, kas ir plaši izmantota tehnika citviet pasaulē. «Par to visu notiek garas un plašas speciālistu diskusijas, tāpēc arī nereti nav jābrīnās, kāpēc atjaunošanas darbi tiek plānoti vai notiek daudzus gadus. Iespējas ir dažādas, un izvēlēties to pareizāko nav viegli,» teic G. Gailītis.

Pieminekļa apkopes darbu vadītāji un uzraugi domā, ka darbu izpildes termiņi netiks kavēti: ja nekas ārkārtējs nenotiks, pieminekļa apkope, kā solīts, tiks pabeigta 2. maijā. Pretējās domās ir Kultūras mantojuma nozares ekspertu komisijas priekšsēdētāja Dace Čoldere. Viņa uzsver, ka apkopes darbi ir ļoti nepieciešami un tiem, kā minimums, jānotiek ik pēc četriem līdz sešiem gadiem. «Jautājums ir tikai par laika apstākļiem, kādos tas notiek. Ar mitrumu un ķimikālijām saistītiem darbiem nepieciešams noteikts klimats. Pie akmens mazgāšanas, kas vēl notiks, jābūt vienmērīgai temperatūrai gan dienā, gan naktī. Minimums, tie ir plus seši grādi. Pašlaik ārā nav tādu apstākļu,» atgādina D. Čoldere. Kaut arī atļauju apkopes darbu uzsākšanai izsniedza Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija, tā tika izdota ar atsevišķiem nosacījumiem, uzskaitot visas klimata prasības un citus noteikumus, kas jāievēro. «Es ieteiktu pagarināt darbu pabeigšanas termiņus, lai darba kvalitāte būtu garantēta. Citādi varam nonākt pie tā, ka piemineklis kādā brīdī sagrūs. Noteikti tas nenotiks aizparīt vai pēc pāris gadiem, bet, nepienācīgi kopjot šo materiālu, tas bojājas,» uzsver speciāliste. D. Čoldere skaidro, ka travertīns ir akmens, kuru caurvij lieli caurumi. Mazgājot šo materiālu, tajā iekļūst ūdens. Ja ārā ir auksts, ūdens sasalst un plēš materiālu, radot plaisas akmenī, līdz ar to tas kļūst neizturīgāks. Tas arī var paātrināt sabrukšanu. «Ja gribam labu kvalitāti un tomēr izturēties ar cieņu pret šo pieminekli, ko mēs uzskatām par nacionālo simbolu, tad būtu jāievēro visi priekšnosacījumi,» iesaka D. Čoldere. Viņa atzīst, ka skulptūra pēc iepriekšējās restaurācijas ir labā stāvoklī — vienīgais negods sanācis ar zvaigznēm. «Tas ir slikti, acīmredzot ir pieļauta kļūda. Lai restauratoru sabiedrībā tiktu skaidrībā un lai mēs arī pārējai sabiedrībai varētu pateikt, kāpēc tas tā ir, tiek veikta izpēte, kāds tad ir bijis iemesls. Vai viss ir ievērots, vai uzklāti visi slāņi, kam tur vajadzēja būt, cik daudz pie vainas ir laka, kas tika uzklāta virsū? Diemžēl tā ir kļūda restaurācijas procesā. Pēc kvalifikācijas rādītājiem gan iepriekšējā restauratore Jautrīte Mežsarga, gan tagadējais Gazis Habibuļins ir vecmeistari, un faktiski viņiem ir jāatbild par to, ko viņi dara. Restauratora profesiju bieži vien salīdzina ar ārstu: nevienam ārstam nevar tā vienkārši pienākt kāds no malas un pateikt, vai viņam jāgriež tā vai tā. Viņš pats ir atbildīgs, jo savām rokām to dara. Arī kontrolējot un uzraugot restauratora darbu, nav tā, ka viņam nepārtraukti stāv kāds klāt. Restauratoram pašam ir jāprognozē iespējamās sekas un rezultāts,» uzskata D. Čoldere.

Laiks
ir vienkārši burvīgs –

spīd saulīte, pūš maigs dienvidvējš,

balti mākoņi gozējas zilajās debesīs . . .

Ar katru dienu kļūst arvien siltāks, tāpēc

biezās ziemas jakas tiek noliktas skapjos.

. . . Jāgaida tik kārtīgs lietutiņš, lai aiz-

skalo ziemas putekļus. Un tad jau

pavisam drīz zaļi būs koki

un krūmi...

Anda Jansone, otrdien, 18. aprīlī