Eiropā un citur pasaulē...

Boriss Jeļcins: ieteikšu Putinam atbraukt uz Latviju

Juris Paiders,  NRA  08/25/06    Latviju apciemoja viena no 20. gadsimta vēstures ietekmīgākajām personām Krievijas pirmais prezidents Boriss Jeļcins. Pateicoties Borisam Jeļcinam, tika novērstas lielākas asinsizliešanas Latvijas neatkarībai kritiskajos brīžos.

1991. gada janvārī un augustā Boriss Jeļcins personīgi brauca uz Latviju un palīdzēja mums, cik vien bija viņa spēkos. Tolaik impēriskie spēki centās sašķelt jaunās neatkarīgās valstis. PSRS revanšisti atbalstīja visdažādākās separātiskās kustības. No tiem laikiem vēl joprojām ir sašķeltas Moldova, Gruzija. Impēriskajiem spēkiem bija plāni ivairākos rajonos Latgalē, Narvas apkārtnē Igaunijā izveidot separātiskus anklāvus. Turklāt Baltijā bija bruņotie spēki – OMON –, kuriem bija militārs pārsvars, lai noturētu varu nelielā teritorijā. 1991. gada augustā Jeļcins panāca, ka OMON no Latvijas tiek atsaukts un Latvijas neatkarību vairāk nekas neapdraudēja. Tieši pateicoties Borisam Jeļcinam, Krievija bija viena no pirmajām valstīm, kas atzina Latvijas neatkarību. Boriss Jeļcins parakstīja līgumu par Krievijas karaspēka izvešanu no Latvijas. Latvijas valsts ir savu pateicību izteikusi, piešķirot pirmajam Krievijas prezidentam Latvijas valsts augstāko apbalvojumu 1. pakāpes Triju Zvaigžņu ordeni.

Savas vizītes pēdējā dienā Boriss Jeļcins atbildēja uz Neatkarīgās un citu Latvijas preses izdevumu jautājumiem.

– Kādi jums ir iespaidi trešajā vizītes dienā Latvijā?

– Lūk, tagad varu pastaigāties pa neatkarīgo Latviju. Esmu ļoti apmierināts ar braucienu. Ļoti apmierināts.

– Kā jūs domājat, vai pēc jūsu vizītes izmainīsies Latvijas un Krievijas attiecības?

– Es ceru. Galvenais, ko redzēju, ir Latvijas iedzīvotāju attieksme pret mani. Mazā pilsētā – Cēsīs –, mani sagaidot, sapulcējās 5000 cilvēku. Visi smaidīja, visi runāja krieviski, nekas nebija jātulko. Visi saprot situāciju un saka paldies par to, ka es palīdzēju Latvijai kļūt par neatkarīgu valsti. Jā, tā tas bija.

– Vai pēc jūsu vizītes tiek gaidīta attiecību uzlabošanās? Reiz jūs teicāt, cik būs jūsu spēkos, jūs to veicināsiet...

– Te ir jāaplūko vairākas pozīcijas. Pirmā – es neesmu oficiāla persona. Es esmu pensionārs. Esmu atvaļināts un pensionārs. Ja es būtu prezidents, tad es tieši atbildētu. Līdz ar to es nevaru atbildēt tieši. Taču, zinot manu autoritāti un manas labās attiecības ar Putinu, tas nozīmē, kas es viņam izstāstīšu visu par savu vizīti. Ka šeit ir vēlme atrisināt attiecību jautājumu. Man šķiet, ka attiecības izkustēsies. Turklāt man bija vairāku stundu ilga saruna ar jūsu prezidenti. Viņa uzsvēra, ka Latvija mainīsies un šo jautājumu mēs atrisināsim. Man bija saruna ar premjerministru, un arī tika teikts: mēs noteikti šo jautājumu atrisināsim. Jā, tika pieļauta neliela kļūda. Kad tika gatavots Saeimas lēmums, tika pieņemts labojums, ko viņi nosauca par iekšējo labojumu.

Jāņem vērā arī tas, ka Eiropa tagad ļoti nopietni gatavojas koplīgumam par nacionālo mazākumtautību demokratizāciju. Jūs no tā nekur neaizbēgsiet. Jums būs jāatbalsta šādi lēmumi. Eiropa jūs atbalsta, un jūs atbalstīsiet Eiropu.

Treškārt. Nevar neņemt vērā, ka Krievija ir jūsu kaimiņvalsts ar milzīgu tirgu. Krievijā ir milzīgs pircējs. Jums pašlaik ir problēmas pārdot produkciju. Eiropa nemaz tā nevēlas pirkt jūsu produkciju. Bet mēs no jums to nopirksim. Ko piedāvāsiet, to nopirksim. Tas ir jums ļoti izdevīgi, arī tas ir jāņem vērā. Robežjautājums vispār ir formāls. Kaut ko izraka no 1920. gada. Tā taču nedrīkst. Vienam pret otru ir jāattiecas godīgi.

Pēc tam žurnālisti mūs apsūdz. Tieši žurnālisti to dara vairāk. Politiķi pat mazāk. Jūs apsūdzat Krieviju Latvijas okupācijā. Vai jums vispār smadzenes ir? Vai jūs vispār varat objektīvi palūkoties uz lietām? Kur šajā laikā bija Krievija? Krievijas nebija. Bija Padomju Savienība. Bija šis monstrs. Monstrs. Padomju komunistiskais režīms, pret kuru mēs kopīgi cīnījāmies. Kopīgi cīnījāmies, īpaši astoņdesmitajos gados. Es biju pirmais, kurš atbalstīja, ka Latvijai jābūt neatkarīgai. Es tolaik Savienības Augstākajā padomē uzsvēru, ka tas ir noteikti jāatbalsta. Tagad pēkšņi Krieviju apsūdz okupācijā. Kāda okupācija, izskaidrojiet to man? Kāda okupācija? Es ļoti lūdzu, izslēdziet no savas valodas šo vārdu. Televīzija, avīzes, žurnāli. Izslēdziet šo vārdu – okupācija –, un jūs uzlabosiet mūsu savstarpējās attiecības. Esmu par to pārliecināts. Okupācijas piesaukšana burtiski kaitina Krievijas iedzīvotājus, kuriem nav ar to nekāda sakara.

Turklāt nedrīkst tā izturēties pret krievu iedzīvotājiem. Pret kara veterāniem. Aizliegts nēsāt ordeņus. Tas ir kaut kāds naids. Tas nepiedien neatkarīgai un solīdai valstij, bet Latvija tagad ir nozīmīgs spēks, īpaši Eiropā. Es to zinu un orientējos politikā. Šādi vārdi ir jāizslēdz no sarunu valodas. Turklāt, kad biju Cēsīs, es ar visiem runāju krieviski, un visi man atbildēja krieviski. Visi zina krievu valodu. Nebūs nekādu problēmu. Nebūs problēmu ar skolām. Galvenais, kas mums ir jāizdara, ir jāparaksta jauns divpusējs līgums, un viss. Ar to visām problēmām ir jāpieliek punkts. Padomājiet tikai, cik daudz krieviem patīk braukt uz Latviju vienkārši atpūsties. Baudīt Latvijas krāšņumu. Esmu Latvijā bijis desmitiem reižu. Tagad esmu trešo dienu. Pulksten sešos šorīt piecēlos. Izgāju uz balkona un baudīju skatu uz jūru. Es mīlu šo vietu.

Pārtrauciet lietot politiskajā leksikā šo vārdu, un tas jau ir solis uz priekšu. Sāciet kampaņu par šādu līgumu. Jums ir izdevīgi ar mums uzturēt tirdznieciskus sakarus. Ļoti izdevīgi. Par gāzi. Par Ziemeļeiropas gāzesvada projektu. Dieva dēļ, iestājieties šajā konsorcijā un saņemsiet gāzi bez jebkādas diskriminācijas. Esmu par to pārliecināts...

– Kāds iespaids jums ir palicis pēc tikšanās ar Valsts prezidenti un Ministru prezidentu?

– Kad braucu šurp, biju ievērojami mazāk optimistisks. Paciemojos pie prezidentes mājās. Biju ciemos kopā ar savu sievu, un sarunās piedalījās arī prezidentes vīrs. Mums iznāca ļoti saturīga saruna. Viņa ir stipra sieviete. Apņēmīga, saprātīga, gudra.

Bet premjers. Viņš ir jaunāks. Ekonomiski saprotošs. Saimniecisks. Viņš labi orientējas ekonomikā un saimniecībā. Labi izprot Eiropas un NATO ekonomikas. Viņš man iepatikās.

– Vai, pirms braukt uz Latviju, jūs par savu vizīti informējāt prezidentu Putinu?

– Jā. Mēs ar viņu pārrunājām manu braucienu. Mēs vērtējām, ka tas ir atbildīgs solis. Esmu pamanāms cilvēks. Tāpēc mans brauciens ir atspoguļots pat visās Eiropas avīzēs, es te pat nepieminu Latvijas masu informācijas līdzekļus. Viņš atbalstīja. Jā, ir jātuvinās. Ir jāmeklē ceļi, kā attīstīt sadarbību politikā, ekonomikā, kultūrā, zinātnē utt.

Politiķiem ir jātiekas biežāk. Tieši par to runāja arī jūsu prezidente. Viņa teica, ka politiķi pārāk reti satiekas. Saskrienas uz piecām minūtēm kaut kur ANO sesijas starplaikā vai kādā citā konferencē. Jābūt oficiālai vizītei nopietnai sarunai par problēmām. Tas ir mums vajadzīgs. Un arī masu informācijai ir svarīga loma. Par to ir jāraksta, un šādas vizītes jāatspoguļo. Un abās valstīs.

– Vai Putins plāno apciemot Latviju?

– To viņš man neteica. Viņš teica: ir jābrauc un jāsāk attīstīt kontakti.

– Vai ieteiksiet prezidentam Putinam apmeklēt Latviju?

– Kad tagad atgriezīšos un stāstīšu par sava brauciena rezultātiem, es viņam ieteikšu atbraukt šurp.

– Kā Latvija ir izmainījusies, kopš jūsu iepriekšējās ciemošanās reizes?

– Jā, ļoti mainās. Mainās cilvēki. Mainās arhitektūra. Es kā celtnieks to īpaši pamanu. Arhitektūra mani īpaši pievelk. Jums ir īpaša arhitektūra. Grūti pat teikt, ar kuru pilsētu var šādu arhitektūru salīdzināt?

Latvija, Jūrmala ir ļoti mainījušās. Jūrmalā agrāk biju ļoti bieži.

– Kā būtu risināms jautājums par Krievijas tautiešiem ārzemēs?

– Kā tas ir jārisina, par to jāspriež oficiālām personām. Prezidente pati teica, ka Latvija mainās un mums šī problēma ir jāatrisina. Tā viņa teica. Tas ir galvenais. Ir jāmeklē ceļi, kā šo jautājumu risināt mierīgā veidā. Taču tas ir apspriežams valstu un valdību vadītājiem.

– Ko jūs ieteiktu krieviem, kurus aicina atgriezties atpakaļ Krievijā. Krievijai trūkst darbaroku, un daudzus tagad aicina atgriezties?

– Es nevienam neko neieteikšu. Katrs lai izvēlas savu likteni. Daudziem patīk Latvijā. Kāpēc viņi nebrauc uz Krieviju? Viņiem patīk Latvija, bet viņiem nepatīk viņu statuss. Iedomājieties vārdu – nepilsonis. Tas apvaino. Nepilsonis. Es ieteiktu jaunajiem mācīties latviešu valodu, apgūt specialitāti. Lai vēlāk var palikt tur, kur vēlas. Ja vēlas uz Krieviju, lūdzu. Ja vēlas palikt, tad tā ir viņu izvēle. Taču nebūs tā, ka visi tagad aizbrauks. Cilvēki paliks, un viņu bērni paliks. Veterānus jūs gan necienāt. Ir arī tādi, kas staigā ar sarkaniem karogiem. Tādi ir pietiekami arī pie mums. Ir tādi, kas joprojām turas pie PSRS pases. Tādi arī ir pie jums, kas saka, atdodiet mums PSRS. Pietiek. Mēs pārāk daudz cietām PSRS. Pietiek. Tagad pagājuši 15 gadi no puča, kad VDK Gorbačova vadībā mēģināja dot atpakaļgaitu vēsturei, lai atkal tiktu slavināts komunisms. Paldies Dievam, mums to kopīgi izdevās novērst. Mums tas izdevās, darbojoties kopā. Tolaik es atbraucu uz Latviju. Es pateicu Gorbačovam. Ja grib mēģināt, tad lai šauj uz mani, uz Krievijas prezidentu. Neviens to neiedrošinājās. Karaspēks un OMON tika izvesti. OMON bija šeit, bet Lietuvā – armija. Pēc tam jums tikai atlika pašiem noformēt savu neatkarību.

– Mēs atceramies, kā jūs apturējāt tankus Maskavā. Jūsu loma Krievijas vēsturē nav pārvērtējama. Kā jūs vērtējat Krievijas beidzamo 15 gadu attīstību?

– Es neesmu ar visu apmierināts. Mēs tiekamies ar Putinu. Mēs runājam viens pret vienu. Es neesmu publisks politiķis. Es nevēlos komentēt prezidenta lēmumus. No manas puses tas nebūtu ētiski. Bet, kad esmu viens pret vienu, kad mēs sarunājamies, tad es pilnīgi atklāti izsaku to, ar ko esmu neapmierināts. Taču, manuprāt, Krievijā ekonomika attīstās labi. Citas problēmas diemžēl netiek tai līdzi.

Nav izslēgta Krievijas dalība NATO sammitā un Putina ierašanās Rīgā

Agnese Margēviča,  NRA  08/25/06    Krievijas un Latvijas ekonomiskās sadarbības līgums varētu tikt parakstīts uzreiz pēc Saeimas vēlēšanām, bet varbūt pat NATO sammita laikā, ceturtdien LNT ziņu raidījumā 900 sekundes pieļāva Krievijas vēstnieks Viktors Kaļužnijs. Šie izteikumi aktualizē iepriekš apspriesto varbūtību par Krievijas prezidenta Vladimira Putina iespējamo ierašanos Rīgā sammita laikā.

Ekonomiskās sadarbības līgums ar Latviju pašlaik iziet saskaņošanas procesu vairākās Krievijas institūcijas un drīz varētu tikt parakstīts, informēja V. Kaļužnijs. "Mēs vēlējāmies to izdarīt [parakstīt līgumu] septembrī, bet, dievs dod, ja mēs to izdarīsim tūlīt pēc vēlēšanām, varbūt pat NATO sammita laikā," teica vēstnieks.

Vēl līdz šim nav zināms, vai novembrī NATO sammitā Rīgā tiks pieaicināti arī blokā neietilpstošu valstu līderi. Martā Krievijas masu mediji izplatīja informāciju, ka V. Putins pa diplomātiskiem kanāliem jau it kā saņēmis ielūgumu no Latvijas prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas sammita laikā ierasties Rīgā. Latvijas puse toreiz uzsvēra, ka šādus lēmumus pieņem NATO dalībvalstis kolektīvi.

V. Vīķe-Freiberga martā izteica domu, ka NATO sanāksmē Rīgā varētu piedalīties tikai alianses dalībvalstis. Viņa uzsvēra, ka iespējamo pieaicināto valstu loks, kā arī sammitā izskatāmo jautājumu tematika ir kolektīvs lēmums. Līdz ar to par novembra sanāksmes dienaskārtību NATO valstis apspriedīsies kopīgi.

Krievijas ziņu aģentūra AIA šā gada agrā pavasarī izplatīja no neoficiāliem avotiem iegūtu informāciju, ka V. Vīķe-Freiberga nolēmusi uz NATO sammitu Rīgā ielūgt V. Putinu, lai uzlabotu attiecības ar Maskavu, kā arī censtos gūt Kremļa labvēlību sāncensībā par ANO ģenerālsekretāra posteni.

Atkušņa nosacījumi

Anita Daukšte,  NRA  08/26/06    Šīs nedēļas trijās dienās – 22., 23. un 24. augustā – Krievijas augstas esošās un bijušās amatpersonas deva padomus Latvijai un arī Igaunijai, iesakot aizmirst par tādu jēdzienu kā "okupācija". Izteikumu konteksts bija dažāds, bet mājieni – vienoti.

22. augustā Krievijas vēstnieks Latvijā Viktors Kaļužnijs intervijā Latvijas Avīzei norāda, ka latviešiem okupācijas jēdzienu vajadzētu aizmirst. 23. augusta intervijā Igaunijas avīzei Eesti Paevaleht Krievijas domes Ārlietu komitejas priekšsēdētājs Konstantīns Kosačovs paziņo, ka okupācija neesot bijusi. Savukārt 24. augustā bijušais Krievijas prezidents Boriss Jeļcins intervijā Latvijas medijiem dod padomu: "Izslēdziet šo vārdu – "okupācija", un jūs uzlabosiet mūsu savstarpējās attiecības."

Nepārprotami, ka visu triju kungu izteikumi ir saskaņota vēstījuma sastāvdaļas. Zīmīgi, ka šīs norādes izskanēja bēdīgi slavenā Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanas gadadienā, kad pirms vairākiem gadu desmitiem tika izlemts Baltijas valstu liktenis tieši šai pašai okupācijai, kuras vārdu, pēc kaimiņvalstu pārstāvju padoma, vairs nedrīkst minēt.

Ieteikums aizmirst par okupācijas jēdzienu nebūt nav jauns. Tas tikai atkal aktualizēts pēc neveiksmīgās robežlīgumu epopejas. Taču šobrīd jo krasāk pavīd izvēles nepieciešamība: atkusnis attiecībās ar Krieviju, kura pazīmes bija vērojamas kopš pavasara, uzliek arī Latvijai pienākumu izšķirties – turpināt līdzšinējo ideoloģiskā kara politiku un turēt karstu vēstures faktu izmantošanu ārpolitikā, vai ekonomiskās sadarbības vārdā uz laiku piemirst nesaskaņas.

Jo ekonomisko sadarbību kā būtisku attiecību attīstības faktoru nepārtraukti uzsver tās pašas Krievijas amatpersonas: Kosačovs apgalvo, ka naftas tranzīta novirzīšana no Baltijas valstīm ir nesaprātīgs lēmums, Jeļcins aicina iestāties gāzesvada celtniecības konsorcijā un izmantot plašā Krievijas tirgus iespējas. Šie ir netieši solījumi, ka Latvijai netiks diskriminēta ne tirdzniecības, ne tranzīta, ne energoresursu jomā, ja spēs pareizi formulēt savu nostāju attiecībā pret konkrētām Krievijas prasībām. Latvijai šeit ir, ko padomāt – atšķirībā no lietuviešiem, kuri ekonomiskajā jomā spēj uz Krievijas šantāžu Mažeiķu naftas jautājumā atbildēt ar tādām pašām metodēm, solot ierobežot kravu tranzītu uz Kaļiņingradu. Mums tādu iespēju nav. No otras puses – pastāv arī Latvijas ieinteresēto uzņēmēju spiediens par nepieciešamību slēgt sadarbības līgumus ar Krieviju ekonomiskajā jomā, jo tas tiešām ir milzīgs neizmantoto iespēju tirgus.

Ir pilnīgi skaidrs, ka Latvijā nevar atbilstoši Krievijas amatpersonu ieteikumiem izslēgt vārdu "okupācija". Kaut vai tikai vairāku desmitu tūkstošu politiski represēto dēļ. Taču vai var atteikties no šā jēdziena uzsvēršanas ārpolitikā? Nenoliedzami, šāda iespēja pastāv, un tā arī būtu Latvijas augstāko ārpolitisko pīlāru izšķiršanās: izsvērt, kas tiek panākts, un galvenais – ko Latvija vēlas panākt, uzsverot pagātnes smago mantojumu.

Var jau pieņemt, ka minētie Krievijas pārstāvju izteikumi ir tikai nejaušība un vāja atblāzma no tā ideoloģiskā presinga, kuru attiecībās ar Latviju izmantojuši kaimiņvalsts ārpolitikas smagsvari. Tā teikt, viegla nodeva, lai atkusnis valstu attiecībās nešķistu pārāk straujš. Jo viegli noprotams arī, ka mājieni par ekonomiskās sadarbības līguma parakstīšanu NATO sammita laikā ir virzīti uz ļoti augstu Krievijas amatpersonu, iespējams, pat Krievijas prezidenta ierašanos Latvijā. Varbūt attiecību uzsildīšana ir tikai pagaidu pasākums līdz NATO sammitam.

Pagaidām nenosakāmi, vai viss atkusnis beigsies līdz ar ekonomiskās sadarbības līguma parakstīšanu un Borisa Jeļcina pieminēto Krievijas "diplomātisko kļūdu" attiecībās ar Baltijas valstīm pārvērtēšanu. Jo norādes par okupācijas aizmiršanu ir liegs atgādinājums, ka pēc atkušņa var arī palikt lielā peļķē.

Eiropas valstis palielinās līdzdalību Libānas misijā, Latvija vēl piesardzīga

Ģirts Kasparāns, Dita Arāja,  Diena  08/26/06    Eiropas Savienības valstu ārlietu ministri piektdien vienojās palielināt Eiropas ieguldījumu miera uzturēšanas misijā Libānā, lai Eiropas karavīri veidotu šīs misijas kodolu. Francijas ārlietu ministrs Filips Dusts–Blazī informē, ka Eiropas valstis varētu nosūtīt uz Libānu ap 6500—7000 karavīru. Pēc ministru sanāksmes Briselē izskanēja ziņas, ka Eiropas kontingentu varētu palielināt līdz pat 8000—9000 karavīru.

ANO ģenerālsekretārs Kofi Annans cerēja uz Eiropas atbalstu, lai līdz novembra sākumam izvietotu Libānā ap 15 000 starptautisko miera spēku karavīru. Tā kā arābiem ir iebildumi pret ASV karavīru izvietošanu šajā reģionā, bet Izraēla negrib samierināties ar dažu musulmaņu valstu iesaistīšanos miera misijā, lielākā atbildība gulstas uz Eiropas valstu pleciem.

ANO miera spēku galvenais uzdevums būs veicināt pamieru, kas stājās spēkā pēc mēnesi ilgā kara starp Izraēlas armiju un Hezbollah kaujiniekiem. Drošības analītiķi norāda, ka ANO karavīriem jādarbojas sarežģītos apstākļos, jo pamiers saglabāsies tikai tik ilgi, kamēr tas būs izdevīgi Izraēlai un Hezbollah. "Eiropai ir alerģija pret karavīru sūtīšanu uz vietām, kur nav nodrošināta ilgtermiņa stabilitāte. Pastāv būtiska atšķirība starp miera uzturēšanu un miera uzspiešanu, un Eiropa negrib nodarboties ar miera uzspiešanu," aģentūrai AP stāsta Eiropas Parlamenta eksperte Jana Hibaskova.

Eiropas valstis līdz šim vilcinājās nosūtīt savus karavīrus uz Libānu, jo baidījās, ka miera spēkiem draudēs briesmas no abām pusēm. Eiropieši vēl labi atceras traģiskos notikumus Ruandā un Bosnijā, kur ANO karavīri bezpalīdzīgi noskatījās, kā tiek slepkavoti civiliedzīvotāji. Tomēr šoreiz ANO miera spēkiem būs plašas pilnvaras, kas karavīriem piešķir tiesības aizsargāt sevi un civiliedzīvotājus. Miera spēku vienības gan neplāno iesaistīties Hezbollah kaujinieku atbruņošanā.

K.Annans vēsta, ka Libānas miera misiju līdz nākamā gada februārim vadīs Francija, bet vēlāk misijas vadību pārņems Itālija. Francija, kas sākumā vilcinājās paplašināt savu līdzdalību Libānas misijā, pēc ilgām pārdomām piekritusi nosūtīt uz šo valsti vēl ap 2000 karavīru. Lielāko ieguldījumu miera spēkos plāno Itālija, kas piedāvā līdz pat 3000 karavīru. ES prezidējošā valsts Somija aicina ziemeļvalstis nosūtīt kopīgu bataljonu ar 800 karavīru. ES lielākā valsts Vācija piedāvā tikai jūras spēku vienības, jo nacistiskās pagātnes dēļ negrib sūtīt uz Izraēlas pierobežu savus karavīrus, kam ārkārtas situācijā, iespējams, būtu jāšauj uz izraēliešiem.

"Es joprojām aicinu rūpīgi izvērtēt iespējas Latvijai aktīvāk iesaistīties lielākajā ES vadītajā misijā," saka ārlietu ministrs Artis Pabriks (TP), kurš piektdien piedalījās ES valstu ārlietu ministru sanāksmē. Viņaprāt, pat ja Latvija nekavējoši neiesaistās Libānas misijā, to varētu darīt perspektīvā. Piemēram, varētu uz Libānu nosūtīt sakaru štāba cilvēkus vai nākotnē — ar munīcijas likvidēšanu un atmīnēšanu saistītos karavīrus, kā arī, iespējams, iesaistīt jūras spēkus. Ārlietu ministrs gan pagaidām ar savu aicinājumu ir stipri vientuļš, jo uz to piesardzīgi raugās pat viņa partijas biedri premjers Aigars Kalvītis un aizsardzības ministrs Atis Slakteris, kas paziņojis, ka patlaban Latvijai nepietiek spēku, lai līdztekus Irākai, Afganistānai un dažām citām misijām uzņemtos vēl vienu.

A.Kalvītis piektdien turējās pie jau agrāk minētās iespējas, ka Latvijā varētu apmācīt atmīnētājus, bet Libānas jautājumu valdībā skatīt tikai tad, ja ANO un ES izsaka konkrētus piedāvājumus par Latvijas iesaisti misijā.

Latvija nesūtīs karavīrus uz Libānu

Liene Barisa, Viesturs Radovics,  NRA  08/26/06    Lai gan Eiropas Savienības (ES) ārlietu ministri vakar vienojās, ka ANO miera uzturēšanas misijā Libānā ES nodrošinās lielāko daļu – līdz pat deviņiem tūkstošiem karavīru –, Latvijas militārpersonu Libānā, visticamāk, nebūs. Latvijas ārlietu ministrs Artis Pabriks iepriekš izteicās, ka Latvija varētu palīdzēt ar sapieriem, taču aizsardzības ministrs Atis Slakteris neredz iespēju nodrošināt karavīrus misijai. Arī Saeimas frakcijas uzskata, ka Latvijai savi bruņotie spēki uz Libānu nav jāsūta.

Līdzīgi pirms tam domāja arī A. Pabriks, taču ceturtdien – dienu pirms došanās uz ES ārlietu ministru ārkārtas sanāksmi, kas veltīta šim jautājumam, – A. Pabriks sprieda, ka palīdzību Libānai varētu sniegt Latvijas sapieri. Tādēļ viņš bija lūdzis aizsardzības ministram A. Slakterim, lai Aizsardzības ministrija sniegtu šādu palīdzību Libānai. Pēc A. Pabrika teiktā, tas būtu «pirmais, ko Latvija varētu darīt», turklāt Latvijas sapieri jau sevi esot pierādījuši, veicot atmīnēšanas darbus Irākā un Afganistānā.

Savukārt aizsardzības ministrs A. Slakteris atzina, ka patlaban Latvijas bruņoto spēku starptautisko misiju resursi ir izsmelti un, ja būtu nepieciešama vienības sūtīšana uz Libānu, nāktos atsaukt vienību no kādas citas misijas. «Protams, mēs varam uz Libānu aizsūtīt kādu vienu sakaru virsnieku, bet mūsu mērķis nav pa visu pasauli izmētāt savus karavīrus. Starptautiskās misijas jau nenozīmē tikai karavīru grupu, kura, piemēram, atrodas Irākā. Šeit, Latvijā, gatavojas nākamā maiņa, tāpat mums jātiek galā ar ekipējumu un apmācību,» sacīja ministrs, uzsverot, ka Latvija kopumā atbalsta ANO spēku darbību Libānā.

Esot tādās pašās domās kā aizsardzības ministrs, neparasti vienotas šajā jautājumā ir arī Saeimas frakcijas, kurām par iespējamo karavīru nosūtīšanu uz Libānu būtu jābalso. Aptaujātie frakciju vadītāji uzsvēra, ka Latvija nevar atļauties ar karavīriem piedalīties miera misijā, tomēr piebilst, ka ANO miera misija kā tāda jāatbalsta. «Mums tur nav ko darīt – mēs neesam milzīga lielvalsts ar milzīgu armiju un milzīgiem resursiem,» norādīja Zaļo un Zemnieku frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis. Līdzīgi arī tēvzemiešu frakcijas vadītājs Māris Grīnblats un Latvijas Pirmās partijas frakcijas vadītājs Jānis Šmits Neatkarīgajai vakar sacīja, ka, izvērtējot valsts iespējas, Latvijai neesot iespējas sūtīt karavīrus vēl kādā miera misijā. «Jāiesaistās uzmanīgi un pārdomāti – aktīvākai darbībai, kāda tā ir šobrīd, nevajadzētu būt,» sacīja Jaunā laika frakcijas priekšsēdētāja vietnieks Artis Kampars. Viņš norādīja – ja Eiropas Savienība kopīgi lemtu sūtīt karaspēku, tad «mums būtu no kaut kurienes jāatsauc».

Savukārt PCTVL frakcijas vadītājs Jakovs Pliners izteicās, ka ārpus Eiropas Savienības robežām Latvijas karavīrus miera misijās vispār nevajadzētu sūtīt, atgādinot, ka Latvijas dalība miera misijā Irākā izmaksājusi 15 miljonu latu.

***

Starptautiskās misijas

Latvija patlaban piedalās piecās starptautiskajās operācijās.

Irākā atrodas 120, Afganistānā – 36, Kosovā – desmit, Bosnijā un Hercegovinā – divi, Gruzijā – viens NBS karavīrs.

Baltijas Jūrā atrod daudz naftas

BNS  08/28/06     Polijas naftas kompānijas "Lotos" meitas uzņēmums "Petrobaltic" ir uzgājis Baltijas jūrā lielāko naftas atradni, kurā jēlnaftas krājumu apjoms tiek lēsts 110 miljonu barelu apjomā. "Šajā atradnē naftas krājumi ir vismaz trīs reizes lielāki nekā atradnēs, kuras "Petrobaltic" ekspluatē pašlaik," sacīja "Lotos" vadītājs Pāvels Oļehnovičs, piebilstot, ka naftas lauks atrodas Polijas ūdeņos.

"Mēs esam veikuši ekonomisko analīzi un gatavojamies darīt visu, lai sāktu atradnes attīstīšanu cik vien drīz iespējams," norādīja "Lotos" šefs.

Naftas atradne atrodas 135 kilometrus uz ziemeļiem no Helas pussalas, 1,6 kilometrus zem jūras grunts. "Lotos", kas ir otrā lielākā Polijas naftas kompānija aiz "PKN Orlen", gadā pārstrādā aptuveni sešus miljonus tonnu jēlnaftas, no kuriem 300 tūkstoši tonnu tiek iegūti Baltijas jūrā.

Krievijas ārlietu ministra vietnieks: Latvijai jāatsakās no revanšistiskām pretenzijām

LETA  08/29/06    Divpusējā robežlīguma parakstīšanas iespējas starp Krieviju un Igauniju, kā arī starp Krieviju un Latviju ir atkarīgas no tā, cik šīs valstis būs spējīgas atteikties no revanšistiskām pretenzijām pret Krieviju, intervijā Krievijas ziņu aģentūrai "Interfax" atzinis Krievijas ārlietu ministra vietnieks Vladimirs Titovs.

Viņš norādījis, ka "situācijas atbloķēšanas" iespējas ir atkarīgas no tā, vai Rīga un Tallina būs spējīgas atteikties no "patoloģiskas tieksmes" šos "ģeogrāfiskos dokumentus" papildināt ar politiskiem papildinājumiem, kurus "var uzskatīt par revanšistiskām pretenzijām pret Krieviju".

"Mēs joprojām esam gatavi parakstīt robežlīgumu ar Latviju. Kas attiecas uz Igauniju, tad, kā zināms, Krievija atteicās parakstīt līgumu ar šo valsti, jo, ratificējot atbilstošo igauņu likumu, tajā bija iekļautas mums nepieņemamas atsauces un konstatējumi. Līdz ar to starptautiski juridiskajā vidē šis dokuments ir beidzis pastāvēt, un mēs piedāvājām veikt jaunas pārrunas, lai noslēgtu abpusējo robežlīgumu," izteicās Titovs.

"Nesen mēs atkal izrādījām savu labo gribu un nodevām igauņu pusei jaunu robežlīguma teksta versiju, kurā, lai nebūtu spekulācijas, tiek piedāvāts fiksēt kā nederīgus visus iepriekš noslēgtos divpusējos dokumentus, kas skar teritoriālos jautājumus. Atbildes no igauņu puses pagaidām nav," pavēstīja Krievijas ārlietu ministra vietnieks.

Baltijas valstis plāno kopējus militāros iepirkumus

LETA  08/30/06    Baltijas valstis plāno kopīgi iepirkt radarus militārajām vajadzībām. Tā pēc Latvijas, Lietuvas un Igaunijas aizsardzības ministru gadskārtējās tikšanās sacīja Latvijas aizsardzības ministrs Atis Slakteris (TP). Radaru iegādi kā prioritāti nosauca arī Lietuvas un Igaunijas aizsardzības ministri.

Pēc Slaktera teiktā, Latvija ieinteresēta, lai Baltijas valstis kopīgi iegādātos arī helikopterus un bruņutransportierus. Lietuvai būtu nepieciešami kuģi, savukārt Igaunija jau veikusi kuģu iepirkumu, iegādājoties tos no Lielbritānijas.

Triju Baltijas valstu aizsardzības ministri tikšanās laikā vienojušies, ka Latvija, Lietuva un Igaunija nesūtīs karavīrus ANO miera uzturēšanas misijā Libānā, informēja aizsardzības ministri.

Lietuvas aizsardzības ministrs Jozs Oleks tikšanās laikā nācis klajā ar iniciatīvu rīkot kopīgas mācības Baltijas valstu zemessargiem.

Baltijas valstu aizsardzības ministri otrdien un trešdien Jūrmalā gadskārtējās tikšanās laikā apspriež Baltijas valstu bruņoto spēku iespējas iesaistīties ANO miera uzturēšanas misijā Libānā, Baltijas gaisa telpas kontroles turpmāko nodrošināšanu un iespējas veidot kopīgus iegāžu projektus Baltijas valstu bruņotajiem spēkiem.

Tikšanās laikā pārrunāta arī turpmākā visu trīs valstu sadarbība aizsardzības jomā, arī Baltijas Aizsardzības koledžas attīstība, Sauszemes spēku sadarbība un Rīgā gaidāmais NATO sammits.

Kastēns pauž neizpratni par Pabrika paziņojumu saistībā ar sapieru sūtīšanu uz Libānu

DELFI  08/31/06    Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājs Oskars Kastēns pauž neizpratni par to, ka ārlietu ministrs Artis Pabriks pārsteidzīgi nāca klajā ar paziņojumu par Latvijas sapieru nosūtīšanu uz Libānu, lai gan Aizsardzības ministrija uzskata, ka tas nav iespējams.

"Vai Artis Pabriks pirms šāda voluntāra paziņojuma bija konsultējies ar aizsardzības ministru Ati Slakteri?", ceturtdien komisijas sēdē vaicāja tās priekšsēdētājs.

Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks Ilgvars Kļava komisijai paskaidroja, ka šajā laikā aktīvi notikušas konsultācijas par Latvijas iespējamo dalību miera uzturēšanas misijā. Šis process vienkārši paralēli ticis atspoguļots arī presē, kā rezultātā parādījusies šāda informācija.

Kastēns gan uzskata, ka dotās atbildes nesniedz atbildi uz jautājumu, vai konsultācijas starp ministrijām bijušas pietiekami aktīvas un savlaicīgas.

Latvija 25.augusta ES ārkārtas Vispārējo lietu un ārējo attiecību ministru padomē darīja zināmu, ka nevar nosūtīt karavīrus dalībai ANO miera uzturēšanas spēkos Libānā. Miera uzturēšanas misijās Irākā, Afganistānā, Kosovā, kā arī Bosnijā un Hercegovinā patlaban atrodas 169 Latvijas karavīri. Vēl aptuveni tikpat karavīru atpūšas Latvijā un gatavojas rotācijas kārtībā nomainīt ārvalstīs dienošos karavīrus.

Līdzīga situācijā ir arī Igaunijai, Lietuvai un Čehijai. Tomēr tas nenozīmē, ka Latvija nav gatava sniegt Libānai civilo palīdzību.

Latvija jau nosūtījusi Libānai divtūkstoš segas un medikamentus par kopējo summu 40 tūkstoši latu. Pieejamā informācija arī liecinot, Libānas valdība tuvākajā laikā oficiāli lūgšot Latvijas palīdzību karadarbībā cietušo kultūras pieminekļu restaurācijā. Latvijā ir nepieciešamie eksperti un mēs varēsim Libānai palīdzēt, apliecināja Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks.

Savukārt Aizsardzības ministrijas Aizsardzības politikas un plānošanas departamenta direktors Andžejs Viļumsons ELK deputātiem paskaidroja, ka nav iespējama arī Latvijas sapieru nosūtīšana uz Libānu. No šā gada jūlija Latvijas sapieri atrodas pusgadu ilgā NATO ātrās reaģēšanas spēku dežūrā. Tas nozīmē, ka 20 mūsu sapieri ir gatavi piecu dienu laikā doties uz krīzes punktiem, kuros izlemtu iesaistīties NATO, teica Viļumsons.

Latvija varētu palīdzēt Libānai kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā

DELFI  08/31/06    Zviedrijā, Stokholmā notiekošajā starptautiska mēroga donoru konferencē par palīdzības sniegšanu Libānai Latvija piedāvās ekspertīzi kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā, piemēram, Čamas ciema un Bālbekas vēsturisko centru – rekonstrukcijas un restaurācijas darbos.

Latvijas eksperti jau veiksmīgi līdzdarbojušies līdzīgos projektos Irākā, informēja Latvijas Ārlietu ministrijas Preses centrā.

Par šādu lēmumu trešdien vienojās ministru prezidents Aigas Kalvītis, ārlietu ministrs Artis Pabriks un aizsardzības ministrs Atis Slakteris. Ārlietu ministrs uzsver, ka mazai valstij kā Latvija iesaistīšanās starptautiskās misijās nodrošina ietekmes palielināšanu un starptautiskās sabiedrības atbalstu, ja tāds ir nepieciešams.

Konferencē piedalās pārstāvji no vairāk kā 40 pasaules valstīm un organizācijām, lai vienotos par palīdzību Libānas valsts atjaunošanai. Latviju konferencē pārstāv Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietniece ekonomiskajos jautājumos Maija Manika.

Šī gada 25.jūlijā Ministru Kabinets pieņēma lēmumu sniegt humāno palīdzību Libānai, nosūtot 2000 segas un 45 dažādus medikamentus 40 000 latu vērtībā.

Valdībā un partijās; tiesu lietās...

Prokuratūra pārbaudīs VID darbības ar Šlesera deklarācijām

DELFI  08/25/06    Organizēto noziegumu un citu nozaru speciālā prokuratūra pārbaudīs Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Finanšu policijas (FP) pārbaudes rezultātus par Saeimas deputāta Aināra Šlesera (LPP) 2003.gada valsts amatpersonas deklarācijā sniegtajām ziņām, portālam "Delfi" apstiprināja Ģenerālprokuratūras preses sekretārs Andrejs Vasks.

Aģentūra LETA iepriekš ziņoja, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītājs Aleksejs Loskutovs otrdien Ģenerālprokuratūrai nosūtīja vēstuli ar lūgumu izvērtēt VID darbību, veicot Šlesera deklarācijas pārbaudi.

VID Komunikāciju nodaļas priekšniece Agnese Grīnberga apliecinājusi, ka VID no KNAB saņēmis materiālus, par kuriem pēc savas kompetences FP veikusi pārbaudi. Pārbaude pabeigta un par rezultātiem informēta prokuratūra.

KNAB vadītājs Aleksejs Loskutovs 17.augusta raidījumā "Pirmās personas" informēja, ka KNAB esot pabeidzis pārbaudi par Šlesera 2003.gada deklarāciju, konstatētas neatbilstības un nepatiesības, tāpēc KNAB materiālus nodevis FP, bet tā esot lietu izbeigusi. Grīnberga ne apliecināja, ne noliedza Loskutova sniegto informāciju, piebilstot, ka VID nesniegs informāciju par pārbaudes rezultātiem. Tā kā pārbaudi veikusi izziņas iestāde FP, tai likums paredzējis noteikt publicējamās informācijas apjomu. Šajā gadījumā nekāda sīkāka informācija netiks sniegta.

Arī aģentūrai LETA Loskutovs atzina, ka viņam "ir aizdomas, ka Šlesera deklarācijā ir nepatiesa ziņu norādīšana, tomēr šīs lietas izmeklēšana ir VID kompetencē".

Loskutovs otrdien Ģenerālprokuratūrai nosūtījis vēstuli, kurā lūdzis izvērtēt VID darbību, veicot Šlesera deklarācijas pārbaudi.

Latvijas Televīzijā Loskutovs sacīja, ka KNAB grasās FP lēmumu pārsūdzēt.

Šlesers apgalvo, ka konstatētais pārkāpums ir tehniska kļūda. Viņš 2001.gadā esot pārdevis kāda uzņēmuma akcijas, taču notikušais darījums esot bijis atliktais maksājums un naudu par to viņš saņēmis vēlāk. Tomēr deklarācijā to nav norādījis.

Mūrnieci aicina atkāpties no amata

Liene Barisa,  NRA  08/25/06    Astoņi pretkorupcijas komisijas deputāti ir rakstiski aicinājuši Jaunā laika (JL) deputāti Lindu Mūrnieci atkāpties no komisijas priekšsēdētājas amata uz laiku, kamēr KNAB veic pārbaudi par melnās kases pastāvēšanu JL.

"Ja Mūrnieces kundze neatkāpsies, tad sabiedrībai vēlreiz tiks parādīts, ka Jaunais laiks savus principus ir iemetis atkritumu tvertnē," Neatkarīgajai sacīja Tautas partijas (TP) frakcijas vadītājs un komisijas deputāts Jānis Lagzdiņš, norādot, ka nav noteikts īpašs termiņš, līdz kuram L. Mūrniecei vajadzētu atsaukties aicinājumam. "Tas atkarīgs no Mūrnieces kundzes godaprāta."

Aicinājumu atkāpties parakstījuši LPP deputāti Dainis Turlais un Valērijs Karpuškins, ZZS deputāti Pēteris Kalniņš un Ingrīda Ūdre, TP pārstāvji Jānis Lagzdiņš, Juris Dalbiņš, Māris Krastiņš un Vaira Paegle. J. Lagzdiņš skaidroja, ka deputāti aicinājumu pamato ar to, ka partija, par kuru ir aizdomas par melno kasi, nevar vadīt šādu komisiju. Turklāt tas ir arī klajš interešu konflikts – komisija, kuru vada JL deputāte, pārrauga arī KNAB darbību, kas veic izmeklēšanu par finanšu apriti partijā.

L. Mūrniece savukārt noliedz šāda interešu konflikta iespējamību. "KNAB darbību uzrauga premjers. Komisija juridiski uzrauga likumības ievērošanu," savu viedokli pauda komisijas vadītāja un sprieda, ka acīmredzot komisijas locekļiem neesot skaidrības, ar ko komisija īsti nodarbojas. "Es ilgstošu laiku gaidīju aicinājumu un biju gatava sasaukt komisiju, bet tā arī neko nesagaidīju. To vēstuli, ko viņi solīja, tā arī neesmu sagaidījusi. Acīmredzot viņi to nemaz negrib apspriest pēc būtības," sprieda L. Mūrniece.

J. Lagzdiņš gan norādīja, ka noteikti notiks arī komisijas sēde, kuru veltīs Rēzeknes lietas izskatīšanai. Drīzumā tikšot iesniegts arī šis iesniegums. Neatkarīgā jau rakstīja, ka pēc tam, kad pretkorupcijas komisijas vadītāja L. Mūrniece neizrādīja iniciatīvu sasaukt sēdi, atzīstot ka publiskotajā nav saskatījusi "problēmas no kolēģu puses", sēdi nolēma sasaukt D. Turlais. Tikai šādā gadījumā ir nepieciešams komisijas deputātu vairākuma parakstīts aicinājums.

TB/LNNK nosauc ministru kandidātus

Ināra Egle,  Diena  08/25/06    TB/LNNK, kas vasaras sākumā pirmā iepazīstināja ar saviem deputātu kandidātiem, ceturtdien izvirzīja arī amata pretendentus darbam valdībā. Partijas premjera kandidāts būs Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle. Vēl viens eiroparlamentārietis Ģirts Valdis Kristovskis nominēts ārlietu ministra amatam.

TB/LNNK deputātu kandidāti jūlijā un augustā 90 apdzīvotās vietās ir tikušies ar vēlētājiem, prezentējot R.Zīles sagatavoto sociāli ekonomisko programmu. Pārstāvju nosaukšana darbam valdībā ir nākamais posms, lai iepazīstinātu sabiedrību ar cilvēkiem, kas varētu programmu īstenot, Dienai sacīja TB/LNNK priekšsēdis Jānis Straume.

Vairākiem kandidātiem jau ir valdības darba pieredze: R.Zīlem, Ģ.Kristovskim, kā arī vides ministra kandidātam Ventam Balodim, iekšlietu ministra — Dzintaram Rasnačam, satiksmes ministra — Andrejam Požarnovam un veselības ministra — Viktoram Jaksonam. Tēvzemieši aicinās atjaunot arī īpašu uzdevuma ministra posteni ES lietās, tam deleģējot Rīgas domnieku Einaru Cilinski, tieslietu ministra krēslā partija vēlas redzēt zvērināto advokātu Gaidi Bērziņu, ekonomikas — Jelgavas vicemēru Juriju Strodu, reģionālās attīstības un pašvaldību lietu — Balvu domnieku Jāni Trupovnieku, labklājības — EP deputāta palīdzi Ilzi Viņķeli, izglītības — SIA Pilsētnieks Madonas biroja vadītāju Normundu Broku, kultūras — Saeimas deputātu, komponistu Imantu Kalniņu, e–lietu — Zinātņu akadēmijas projektu vadītāju Ivaru Pukstu.

Viedoklis: Dzimteni nedrīkst nenovērtēt

Sandris Vanzovičs,  NRA  08/26/06    Ar atraktīviem gājieniem var tikt Rīgas domē, bet vai Saeimā?

Lai gan politiskās patriotiskās apvienības Dzimtene reitings pašlaik mazliet pārsniedz procentu, šo apvienību nedrīkst nenovērtēt. Par to daudziem nācās pārliecināties Rīgas pašvaldības vēlēšanās, kad šķietami bezcerīgie dzimtenieši sasniedza sensacionālus rezultātus un izkaroja astoņas deputātu vietas domē.

Rīgas pašvaldības vēlēšanās dzimtenieši startēja vienotā frontē ar vairākiem politiskajiem spēkiem, no kuriem redzamākie bija pašlaik Saskaņas centram pieslējušies sociālisti ar Alfrēda Rubika atvasi Artūru priekšgalā. Šis trumpis apvienībai nu ir zudis. Tāpat atkārtoti vairs nebūs iespējams izmantot dzimteniešu līdera Jura Žuravļova ruporu – viņam piederošo Radio PIK. Taču joprojām iespējams izmantot viņa naudu no valūtas maiņas firmas Marika kasēm, kā arī nenoliedzami ekstravagantos gājienus, kas bieži vien robežojas ar muļķību.

Savulaik žuravļovieši izcēlās ar asenizācijas automašīnas it kā netīšo braukāšanu gar Brīvības pieminekli un naudas zīmju ar vēlēšanu lokomotīves – ķirurga Viktora Kalnbērza – ģīmetni kaisīšanu no gaisa. Nu ir arī pastkartītes ar J. Žuravļova attēliem (tajās viņš redzams Ostapa Bendera tēlā, ar slaveno "ledus ir sakustējies, kungi!"). Bet gan būs arī citas aktivitātes.

Arī deputātu kandidātu sarakstā iekļauti daudzi cilvēki, kas spēj piesaistīt uzmanību. Dzimteniešu sastāvā vēlēšanās startēs sporta nama Daugava direktors Jānis Misa (viņš gan līdz šim sevi definējis kā eiroskeptiķi, taču nav izvēlējies šo sarakstu), Latvijas čigānu nacionālās kultūras biedrības vadītājs Normunds Rudevičs, Rīgas cirka valdes loceklis Gunārs Katkēvičs, slavenie sportisti Afanasijs Kuzmins un Vera Zozuļa, pianists Rafi Haradžanjans u. c. Nav šaubu, ka šie cilvēki spēs sev līdzi aizraut simtiem cilvēku, un, jo vairāk, jo labāk Žuravļovam. Dzimtenes sarakstā iekļauti arī trīs viņa ģimenes locekļi – brālis Sergejs, sieva Marika un brāļasieva Aina. Interesanti, ka, tiekot pašvaldībā, Žuravļovi nekad nav palikuši bez vietas tajā: jau minētā trijotne dažādos laikos bijuši domes deputāti.

Kandidātu sarakstā ir pietiekami raiba kompānija. Par politiķiem sevi var saukt Rīgas domnieki V. Kalnbērzs (viņš tomēr domē ir frakcijas vadītājs) un Mihails Gavrilovs (Krievu partijas līderis), parlamentā jau pabijušais un domē esošais Modris Lujāns (viņa oratora dotības var apskaust jebkurš) un viņa kādreizējais līdzgaitnieks, bijušais domes deputāts Normunds Ozoliņš, kas tāpat kā Jānis Ločmelis (vēl viens eksdomnieks) savulaik bija Tautas saskaņas partijas biedri. Tāpat par deputātu sevi patlaban sauc Jānis Kuzins, tikai Jūrmalā.

Kas liek visiem šiem cilvēkiem vienoties zem Dzimtenes karoga (apvienībai pieslējušies ap desmit politisko spēku)? Iespējams, J. Žuravļova pārliecināšanas spējas, jo viņš pēdējos gados kļuvis par vienu no talantīgākajiem polittehnologiem. Lai gan par J. Žuravļova rosīšanos domē bieži vien ir smīkņājuši, taču tieši viņš ar saviem diviem pārstāvjiem no Labklājības partijas (tā tobrīd sauca viņa partiju) sāka koalīcijas veidošanu iepriekšējā sasaukuma domē, pa vienam vien lipinot klāt tai deputātu balsis, līdz beidzot izveidojās LSDSP vadītā koalīcija. Šajā sasaukumā tik smags darbs vairs pat nebija vajadzīgs, jo astoņi domnieki ir nopietns spēks, lai arī tie pārstāvēja četrus it kā atšķirīgus politiskos spēkus. J. Žuravļova sieva Marika pat tika Vides komitejas vadībā, no kuras gan diezgan ātri šķīrās.

Bet varbūt kandidātus un vēlētājus piesaista apvienības programma? Ne ar ko īpašu gan tā neizceļas. Dzimtene "reāli izprot, analizē un novērtē esošo situāciju valstī un zina labākos risinājumus, kā uzlabot dzīvi, lai īstenotu katra cilvēka vēlmi dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi" – sludina apvienības priekšvēlēšanu 4000 zīmju programma.

Bezdarba problēmas risināšana, sociālo garantiju nodrošināšana, pensijas palielināšana, cīņa pret oligarhiem, pievēršanās veselības un izglītības sistēmas uzlabošanai, katras Latvijā dzīvojošas tautas un tautības nacionālo tradīciju kopšana utt., u. t. jpr. – nekā sevišķa. Taču nav šaubu, ka dzimteniešu reitings nākamajos mēnešos krietni celsies. Vai tas pārsniegs kāroto piecu procentu barjeru? Diez vai.

Viedoklis: Amata vērtības

Aivars Ozoliņš,  Diena  08/26/06    Ja sūdu metēju partijas īpašnieks Ainārs Šlesers nebūtu kristietis, kas ievēro arī bausli "tev nebūs zagt", nezinātājs viņa amatpersonas deklarācijas varētu uzskatīt par rokasgrāmatu kukuļu un noziedzīgi iegūtas naudas legalizēšanai vai ņirgāšanos par Latvijas valsti un cilvēku veselo saprātu.

KNAB bija konstatējis "neatbilstības un nepatiesības" Šlesera 2003.gada valsts amatpersonas deklarācijā un lūdzis Valsts ieņēmumu dienesta (VID) finanšu policiju veikt pārbaudi par deklarācijā sniegtajām ziņām. "Ir aizdomas, ka Šlesera deklarācijā ir nepatiesa ziņu norādīšana," teica KNAB direktors Aleksejs Loskutovs. Taču tagad uzzinām, ka VID ir izbeidzis pārbaudi un par tās rezultātiem atsakās sniegt jebkādas ziņas. KNAB lūdza Ģenerālprokuratūrai pārbaudīt, cik likumīgi finanšu policija pieņēmusi lēmumu izbeigt viņa amatpersonas deklarācijas pārbaudi. Rezultātā VID bezdarbību tagad pārbaudīs Organizēto noziegumu prokuratūra. Šlesers gan apgalvo, ka KNAB konstatētais pārkāpums esot bijis tehniska kļūda.

Nav zināms, par kādu "tehnisku kļūdu" Šlesers runā, taču, ja izlasa visas viņa amatpersonas deklarācijas kopš 2000.gada, iedomājoties, ka tajās deklarētās "ģimenes vērtības" viņš varētu tomēr nebūt sarausis godīgi un kristīgi, var konstatēt trīs hrestomātiskus paņēmienus valsts amatos nelikumīgi iegūtas naudas legalizēšanai. Tie ir — lieli skaidras naudas uzkrājumi, aizdevumu atmaksa, uzņēmumu daļu pārdošana.

Pirmais — milzīgu it kā skaidrā naudā uzkrātu summu deklarēšana — ir Latvijas amatpersonām vispopulārākais un masveidā izmantots paņēmiens. Šlesers arī šajā ziņā ir bijis viens no līderiem, taču pēc 2003.gadā sasniegtā "maksimuma" — 350 000 ASV dolāru un 65 000 latu skaidrā naudā — viņa tumbočkā turēto summu apmērs sācis sarukt.

Divus iepriekšējos gadus Šleseram vairs neesot bijis ne izsniegto aizdevumu, ne parādsaistību. (Ja paraugās uz "aizdevumu atmaksu" kā kukuļu legalizēšanu, tad, iespējams, šis nav visdrošākais paņēmiens — ja nu mainās VID pašreizējā pamuļķa lutauša labticīgā attieksme pret aizdevumu deklarētāju un kāds iedomājas arī paprasīt aizdevuma saņēmējam, vai tas ir saņemts un kur ir?) Taču bilanci Šlesers 2004.gadā, ja ticam deklarācijai, noslēdza neticami nesekmīgi. Deklarācijā par 2003.gadu viņš bija uzrādījis 5,5 miljonu ASV dolāru un 400 tūkstošu eiro aizdevumus. Nākamajā gadā viņš "aizdevumu atmaksās" saņēmis kopā 3,7 miljonus dolāru (to skaitā 3,1 miljonu no senā biznesa partnera Viestura Koziola) un 225 tūkstošus eiro un deklarējis, ka izsniegto aizdevumu viņam vairs nav. Tātad pazaudējis un "piedevis" 2 miljonus dolāru?

Toties neticami labi amatpersonai Šleseram vienmēr veicies ar "uzņēmumu daļu pārdošanu". Plaši zināms ir gadījums ar Saules akmeni, kura dibināšanā ieguldījuši 16 tūkstošus latu, Šlesers ar Koziolu pēc tam par tā pārdošanu katrs saņēma 900 tūkstošus eiro no SIA Merks. Taču fantastisku vērtības pieaugumu pirms pārdošanas piedzīvojuši arī citi Šlesera tirgoti kaktu kantori. Piemēram, SIA MC Pleskodāle — tajā Šleseram 2002. un 2003.gadā piederējušas septiņas kapitāla daļas 700 latu vērtībā, 2004.gadā — jau 8663 daļas 60 641 lata vērtībā, bet 2005.gadā viņš tās pārdevis SIA VP Market par 833 333 eiro. Vai, teiksim, kaut kāda SIA Aiviekstes birojs, kurā viņam 2002. un 2003.gadā piederējušas 20 daļas 2000 latu vērtībā, 2004.gadā — 30 daļas 3000 latu vērtībā, bet jau 2005.gadā kāds ofšors tās no Šlesera nopircis par 250 tūkstošiem latu. Bet SIA Lauku attīstības innovāciju fonds 50 daļas, kuras 2001.gadā bijušas 5000 latu vērtas, Šlesers 2002.gadā esot pārdevis (Koziolam, protams!) par 796 000 ASV dolāru. (Savukārt kāda SIA Prima SR Šlesera deklarācijā pirmo un vienīgo reizi parādās tad, kad viņš to 2002.gadā pārdod par 2,3 miljoniem dolāru.) Un tā tālāk. Kur ir un ar kādu biznesu nodarbojas šie, spriežot pēc bijušā ministra deklarācijām, savulaik apbrīnojami strauji uzplaukušie uzņēmumi?

Pēdējā deklarācijā Šlesers uzrādījis, ka viņam pieder kapitāla daļas četrās komercsabiedrībās un to kopējā vērtība ir 5020 latu. Tā vien šķiet, ka šo kapitāla daļu vērtība nākamgad būs atkarīga no vēlēšanu iznākuma šoruden. Zinot, kādu milzu naudu maksā jebkura uzņēmuma akcijas, ja tās pieder ministram Šleseram, var paredzēt, ka palikšanai pie varas "kristietim" Šleseram derēs jebkas, ne tikai sūdi maisiņos pamīšus ar reklāmista Stendzenieka "pozitīvo domāšanu".

Krimināllikuma nepilnību dēļ radikālie grupējumi var nesodīti draudēt homoseksuāli orientētajiem ar izolāciju

Dita Arāja,  Diena  08/26/06    Krimināllikumā (KL) neesošais aizliegums diskriminēt cilvēkus pēc seksuālās orientācijas patlaban ļauj radikālajiem grupējumiem neierobežoti izmantot savu vārda brīvību, runās solot būvēt īpašu ārstniecības iestādi, kur izolēt citas seksuālās orientācijas pārstāvjus. To īpaši priekšvēlēšanu laikā aktīvi izmanto uz Saeimu kandidējošā nacionāli radikālā Nacionālā spēka savienība (NSS), kuras pārstāvji ne tikai publiski stāsta, ka jau topot pirmie arhitektu meti tā dēvētajai ārstniecības iestādei, bet arī gatavojas izstrādāt KL labojumus, lai paredzētu kriminālatbildību par homoseksuālisma propagandēšanu.

"Ja [teiktais] robežojas ar konkrētiem aicinājumiem diskriminēt šos cilvēkus, ierobežot viņus, pamatojoties uz seksuālo orientāciju, tad tas būtu kriminālpārkāpums," uzskata Latvijas Universitātes Cilvēktiesību institūta vadītājs Artūrs Kučs. Taču iespējas par krimināliem izteikumiem saņemt atbilstošu sodu pagaidām atduras pret barjeru — KL ir tikai panti, kas paredz sodu par naida kurināšanu un diskrimināciju uz etniskās vai reliģiskās piederības pamata, bet ne uz seksuālās orientācijas pamata, skaidro gan A.Kučs, gan arī Valsts cilvēktiesību biroja juriste Līga Biksiniece. Viņa gan piebilst, ka, iespējams, pie kriminālatbildības naida kurinātājus varētu saukt tad, ja viņi aicina homoseksuālus cilvēkus izolēt ar vardarbīgām metodēm. Taču pagaidām "mēs nevaram demokrātiskā sabiedrībā pateikt, ka viens viedoklis nedrīkst būt," — tā L.Biksiniece.

A.Kučs gan stāsta, ka pēdējo desmit gadu laikā vairāku valstu, piemēram, Zveidrijas, Dānijas, arī Lietuvas, krimināllikumi papildināti tieši ar liegumu diskriminēt cilvēkus uz seksuālās orientācijas pamata. Pēc nesenajām apjomīgajām naida izpausmēm sakarā ar geju un lesbiešu iecerēto gājienu arī Latvijas valdība ir izveidojusi darba grupu, kam būtu jāizstrādā KL labojumi, kas liegtu cilvēkus diskriminēt seksuālās orientācijas dēļ. Pagaidām geji un lesbietes gandarījumu par sava goda un cieņas aizskārumu var meklēt tiesā civiltiesiskā kārtībā.

Bīstama tendence divvalodības virzienā

Māra Libeka, Latvijas Avīze  08/26/06    Šonedēļ stājās spēkā Ministru kabineta protokollēmums, kurā uzdots par pienākumu Valsts cilvēktiesību biroja (VCB) un Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta telpās redzamā vietā izvietot informāciju mazākumtautību valodās, lai informētu, ka šajās iestādēs var saņemt informāciju ne tikai valsts, bet arī citās valodās.

Šāds lēmums tapis pēc VCB vēstules Ministru kabinetam, kurā birojs norāda, ka valdības pieņemtie noteikumi par valodu lietošanu informācijā neveicinot mazākumtautību pārstāvju iekļaušanos Latvijas sabiedrībā. Kā uzskata birojs, valdības noteikumi neatbilstot Satversmei un cilvēktiesībām.

Valsts kanceleja vēstuli nosūtīja Tieslietu ministrijai un tā valdībai sagatavoja minēto protokollēmumu.

Dīvainākais ir tas, ka līdztekus šim lēmuma projektam ministrija ir sagatavojusi saturā absolūti pretēju informatīvo ziņojumu, kurā norādījusi, ka VCB vēstulē izteiktās bažas par noteikumu neatbilstību cilvēktiesībām un Satversmei ir nepamatotas un maldīgas. Jo Ministru kabinets jau ir noteicis gadījumus, kad sabiedrībai pieejamās vietās sniegtajā informācijā līdztekus valsts valodai pieļaujama svešvalodas lietošana (valdības pieņemtajā lēmumā gan ir termins "mazākumtautību valodas", kas nav noteiktas nevienā valsts normatīvajā aktā. – M. L.).

Tieslietu ministrija norādījusi, ka par sabiedrības integrācijas līdzekli Latvijā ir noteikta valsts valoda – latviešu valoda, ka noteikumi "tieši paredz šīm institūcijām iespēju sniegt publisko informāciju svešvalodās ar leģitīmu, demokrātiskā sabiedrībā nepieciešamu un samērīgu ierobežojumu".

Ministrija secinājusi, ka "problēma ir nevis Latvijas Republikas nacionālajā tiesiskajā regulējumā jeb apstrīdētajos noteikumos, bet iestāžu darbā, šos noteikumus piemērojot". Tomēr, neraugoties uz to, ministrijā tapis ziņojumam pretējs lēmums, kuru valdība ir pieņēmusi. Vēl vairāk. Ministru kabinets pēc Tieslietu ministrijas iniciatīvas ir nolēmis, ka Tieslietu ministrijai ir jāveido darba grupa, lai apspriestu iespēju informatīvos materiālus izplatīt svešvalodās. Bet vienlaikus Tieslietu ministrijas informatīvajā ziņojumā valdībai ir lasāms, ka "arī no valodas politikas viedokļa, pamatojoties uz valsts valodas situācijas analīzes rezultātiem, jāsecina, ka Latvijā pašlaik nav pieļaujama nekādu grozījumu veikšana valsts valodas lietošanu reglamentējošos normatīvajos aktos, kas deformētu valsts valodas informatīvo vidi, atvieglojot publiskās informācijas sniegšanu svešvalodā sabiedrībai pieejamās vietās".

Šim viedoklim pievienojusies arī Izglītības un zinātnes ministrija, kura valdībai norādījusi, ka "Valsts valodas likums un tam pakārtotie noteikumi neaizliedz mazākumtautībām lietot dzimto valodu, bet neparedz nepieciešamību visām mazākumtautībām visu informāciju saņemt to dzimtajā valodā. (..) Pat tehniski nav iespējams visu tautību iedzīvotāju valodās valstiskā līmenī sniegt informāciju par viņu tiesībām, bet noteikt kādas privileģētas mazākumtautības būtu citu mazākumtautību acīmredzama diskriminācija."

Iepazīstoties ar Tieslietu ministrijā tapušo lēmumu un informatīvo ziņojumu, ko parakstījis tieslietu ministrs Guntars Grīnvalds, rodas sajūta, ka ministrijā ir divi ministri, kas darbojas pretēji viens otram. Vai tas otrs gadījumā nav parlamentārais sekretārs Vjačeslavs Stepaņenko, kurš jau reiz koalīcijas padomei iestāstīja, ka nebūtu labi pieņemt stingrākus grozījumus naturalizācijas noteikumos?

Arī Valsts kanceleja un Ministru kabinets ir atbalstījis Tieslietu ministrijas lēmumprojektu, tātad pieļāvuši nepamatotus izņēmumus valsts valodas lietojumā. Šādu soli vēl varētu saprast, ja VCB vai Sabiedrības integrācijas lietu sekretariātā būtu vērsušies nepilsoņi, kas vēlas saņemt, piemēram, informāciju par šo iestāžu darbu vai cilvēktiesību jomā izdotajiem normatīvajiem aktiem krievu valodā, lai labāk sagatavotos naturalizācijai. Bet šāda fakta nav. VCB informācijas un sabiedrisko attiecību daļas vadītājs Aigars Smiltenieks nepārprotami pateica, ka esot jāņem vērā reālā situācija – Daugavpils pusē dzīvojot daudz krievu, kas nezinot vai slikti zina valsts valodu un tāpēc viņiem jāpalīdzot saņemt informāciju par cilvēktiesībām viņiem saprotamā valodā. Tas nekas, ka liela daļa no viņiem ir pilsoņi, tātad kārtojuši eksāmenu valsts valodā.

Sabiedrības integrācijas lietu ministre Karina Pētersone teica, ka sekretariātā krievu valodā ir izlikts buklets par pilsonisko sabiedrību (arī angļu valodā) un konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību. Jau vienreiz sekretariātam esot uzlikts naudas sods par normatīvo aktu pārkāpumu, tāpēc K. Pētersone rosinājusi valdību veidot darba grupu, kas izstrādātu grozījumus noteikumos par valodu lietošanu informācijā tā, lai sekretariātam pašam būtu tiesības noteikt, kādos gadījumos tas sniedz informāciju krievu un angļu valodā. Pašreizējie MK noteikumi stingri reglamentē, kad institūcijas drīkst lietot svešvalodu.

Saeimas deputāte un bijusī izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete ("Jaunais laiks") uzskata, ka valdības pieņemtais lēmums ir bīstama tendence, jo, pirmkārt, valodas politika ir vienots veselums un šāds lēmums vai grozījumi MK noteikumos var izsaukt ķēdes reakciju, lai šo veselumu sagrautu. Otrkārt, valdība, liekot minētajām divām institūcijām redzamā vietā izvietot informāciju Latvijā dzīvojošo mazākumtautību valodās, ir pieņēmusi neizpildāmu lēmumu – informācija būs pieejama tikai krievu valodā, nevis vēl ap 50 citās mazākumtautību valodās.

I. Druviete: "Ja valdības politikā parādās neizpildāmi lēmumi, tie diskreditē pārējo lingvistisko likumdošanu. Cilvēktiesību princips ir nonācis klajā pretrunā ar valsts valodas principu, jo šāds lēmums nestimulēs Latvijā dzīvojošās mazākumtautības apgūt valsts valodu, tātad integrēties sabiedrībā. Tā ir pārprasta lingvistiskā tolerance, kas daudziem liks domāt, ka bez valsts valodas var iztikt."

Tiesa vēlreiz liek pārskatīt Lembergam noteikto drošības naudu

LETA  08/28/06    Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa trešo reizi lēmusi par labu Ventspils mēram Aivaram Lembergam un likusi Ģenerālprokuratūrai pārskatīt viņam noteikto drošības naudas apjomu, ziņoja Latvijas Televīzija (LTV).

Arī pēc drošības naudas samazināšanas no viena miljona līdz 800 000 latu Lembergs uzskatīja, ka summa joprojām "ir neadekvāta".

Kā skaidroja Lembergs, viņam jau piemēroti divi drošības līdzekļi - aizliegums izbraukt no valsts un publiski izteikties par sākto kriminālprocesu. Tādēļ, viņaprāt, tik milzīga drošības nauda nav pamatota. Prokuratūras piemērotā drošības naudas summa ir 25 reizes lielāka nekā līdz šim Latvijā lielākā piemērotā drošības nauda.

Kā ziņots, Lembergam sākotnēji noteikta miljona latu drošības nauda. Viņš lēmumu pārsūdzēja, un pēc tiesas lēmuma prokuratūra drošības naudu samazināja līdz 891 284 latiem.

Tomēr arī pēc summas samazināšanas Lembergs to uzskatīja par "neadekvāti augstu" un pārsūdzēja arī šo drošības naudas apjomu. 17.augustā Ģenerālprokuratūra, izpildot izmeklēšanas tiesneša lēmumu, mainīja drošības naudas apjomu un noteica to 800 000 latu apmērā.

Prokuratūras noteikto drošības līdzekli - drošības naudu - iespējams pārsūdzēt bezgalīgi, atzinis Augstākās tiesas priekšsēdētājs Andris Guļāns.

Kā ziņots, Lembergs nav pārsūdzējis prokuratūras noteikto aizliegumu izbraukt no valsts bez procesa virzītāja atļaujas. Tāpat Lembergam noteikts procesuāls pienākums - aizliegums bez procesa virzītāja atļaujas izpaust kriminālprocesa ziņas jeb informāciju, kura iegūta, viņam piedaloties izmeklēšanas darbībās.

Ģenerālprokuratūra 20.jūlijā Lembergam uzrādīja apsūdzību par kukuļņemšanu, noziedzīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizēšanu un amatpersonas ar likumu noteikto ierobežojumu pārkāpšanu.

Ģenerālprokuratūra pret Lembergu sāka kriminālvajāšanu par kukuļņemšanu vairākkārt sevišķi lielā apjomā, kas izdarīta no 1993. līdz 1995.gadam. Lembergs kā kukuli esot pieņēmis Šveicē reģistrētās kompānijas "Multinord AG" akcijas un uz to pamata viņam izmaksātos naudas līdzekļus - 453 000 latu. Ventspils mērs apsūdzēts arī par noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu legalizēšanu. Kopš 1994.gada Lembergs esot bijis "Kālija parka" slēpts akcionārs.

Lembergs uzskata, ka prokuratūras izvirzītās apsūdzības ir nepamatotas, turklāt izmeklētāju rīcībā viņš saskata politiskus motīvus.

Atbalsta Valsts valodas politikas programmu

DELFI  08/28/06    Ministru kabineta komiteja pirmdien atbalstīja Valsts valodas politikas programmu 2006.-2010.gadam, kas paredz kvalitatīvu latviešu valodu apguvi kā latviešu, tā mazākumtautību vidū, valodas zinātnisku izpēti un literārās valodas standartizāciju un latviešu valodas kultūrvides aizsardzību.

Valsts valodas funkcijas pilnvērtīgi spēj veikt tikai mērķtiecīgi attīstīta, kopta un bagātināta valoda, norāda koncepcijas autori . Valsts valodas kvalitātes mērķtiecīgas uzturēšanas nepieciešamība atzīta par svarīgu uzdevumu gandrīz visās pasaules valstīs, tāpēc valsts valodas politikas programmas ir daudzās Eiropas valstīs (piemēram, Francijā, Igaunijā, Lietuvā, Slovākijā, Spānijā).

Programmas tiešā mērķauditorija ir visi latviešu valodas lietotāji Latvijā. Programmas mērķis ir nodrošināt latviešu valodas – Latvijas Republikas valsts valodas un Eiropas Savienības oficiālās valodas – ilgtspēju, tās lingvistisko kvalitāti un konkurētspēju Latvijas un pasaules valodu tirgū.

Programmas mērķu īstenošanai 2006.gadā piešķirtajam finansējumam 1 223 900 latu apmērā ik gadus nepieciešams piešķirt papildu finanšu līdzekļus 1 870 470 latu apmērā no vispārējiem budžeta ieņēmumiem.

Lai nodrošinātu latviešu valodas ilgtspēju un lingvistisko kvalitāti, kā arī tās konkurētspēju Latvijas un pasaules valodu tirgū, Programmā paredzēts pilnveidot valsts valodas funkcionēšanas juridisko pamatojumu, īstenot latviešu valodas kvalitatīvu apguvi kā latviešu, tā Latvijas mazākumtautību pārstāvju vidū.

Tāpat programma paredz veikt latviešu valodas vispusīgu izpēti, zinātniski pamatotu literārās valodas standartizāciju un normu kodifikāciju, attīstot daudzveidīgas izteiksmes iespējas latviešu valodā visās sabiedrības dzīves jomās, paplašināt un aizsargāt latviešu valodas kultūrvidi.

Programmā paredzēts nodrošināt latviešu valodas kvalitāti Latvijas informācijas telpā, jo īpaši plašsaziņas līdzekļos un elektroniskajā vidē, sekmēt latviešu valodas attīstību un popularizēšanu ar literatūras un mākslas līdzekļiem.

Valsts valodas politikas programmas 2006.-2010.gadam īstenošanu vada izglītības un zinātnes ministrs, kurš pārstāv valsts programmu Ministru kabinetā, rūpējas par Programmas izpildei nepieciešamā finansējuma piešķiršanu no valsts budžeta, popularizē Programmas idejas Latvijas sabiedrībā un starptautiskajā informācijas telpā.

Kam un kā jāpalīdz mācīties latviešu valoda ārpus Latvijas?

Latvijas Avīze  08/28/06      Vai valstij ir pienākums nosūtīt skolotāju uz Lejas Bulānu un Krasnojarsku vai vairāk jādomā par Īrijas latviešu bērniem?

Latviešu valodas apguves valsts aģentūras projektu vadītāja Inga Misiņa: – Mūsu aģentūra strādā ar diasporu, kas dzīvo Krievijā. Ir dažas vietas, kur latviešu valoda jau iekļauta Krievijas skolu programmā kā mācību priekšmets, un skolotāji turp jāsūta. Oktobrī skolotājs dosies uz Arhlatviešu skolu Baškīrijā. Tāpat būtu jāatrod līdzekļi, lai skolotāja no Latvijas varētu strādāt Augšbebru

sākumskolā. Taču tur vietējā izglītības pārvalde vēlas, lai pedagogs bez latviešu valodas papildus māca citus priekšmetus un to dara krieviski – fizkultūru, matemātiku, bioloģiju. Jājautā – vai tāpēc mūsu valstij jāsūta turp skolotājs? Gadiem ilgi latviešu valoda ir mācīta Lejas Bulānā. Bet šajā ciemā pašreiz ir pavisam simt iedzīvotāju, kuru vidū ir divi skolēni.

Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta vadītāja Kristīne

Vāgnere: – Problēma ir: kā atlasīt pedagogus, kāpēc un uz kurām valstīm viņus vispār sūtīt. Ir plaša interese no Rietumu latviešu puses. Tur cilvēkitradicionāli visu laiku ir paši maksājuši par savām svētdienas skolām. Viņiem ir vajadzīgi dzīvās valodas nesēji.

I. Misiņa: – Mūsu aģentūrai nešķita neloģiski, ne racionāli turpināt gadu gadiem iesākto tradīciju sūtīt skolotājus uz kādreiz izraudzītām piecām Krievijas vietām. Mūsu priekšlikums: ir jānodrošina skolotājs tur, kur latviešu valodai kā minoritātes valodai ir vieta šīs valsts izglītības sistēmā, kur diasporai ir dots atbalsts arī no valsts. Tā nauda, ko Latvija var atvēlēt, ir jāsadala atklātā konkursa kārtībā starp kopienām.

Žurnāliste un pedagoģe ar pieredzi Rietumu un Austrumu latviešu skolās Ināra Antiņa: – Konkurss noteikti ir vajadzīgs. Jo nekad nepietiks naudas, lai nosūtītu skolotājus pie visiem, kuri to vēlētos. Krievijas latvietim nav naudas, lai nopirktu lidmašīnas biļeti, atbrauktu šurp un iemācītos latviešu valodu. Kanādas, Amerikas vai Zviedrijas latvietis to var izdarīt.

Nākamais jautājums – kāds ir mērķis un kādu rezultātu gribam panākt? Vai lai bērns iemācās latviešu valodu? Krievijas latviešu ciemos tie bērni, kam tagad ir gadu divpadsmit, noteikti nerunātu latviski, ja tur nebūtu strādājis mūsu skolotājs. Un, raugoties no citas puses, – latvieši ārzemēs taču ir mūsējie! Vajadzētu dot iespēju braukt šurp mācīties valodu, ja viņi to grib.

K. Vāgnere: – Par Krieviju runājot, jāteic – latviešu valodas skolotāji ir ļoti vajadzīgi kā Maskavā un Pēterburgā, tā arī Smoļenskā, Pleskavā  un Magadanā, un, protams, tajos ciemos, kur ļaudis jau pieraduši, ka šis Latvijas cilvēks tur ir.

I. Misiņa: – Mēs pagājušajā gadā izstrādājām latviešu valodas mācību programmu diasporai. Tā veidota tā, lai pēc konkrēta mācību laika bērns vai pieaugušais spētu nokārtot pārbaudījumu un saņemt vērtējumu. Jo nākotnē ģ imenes gaidīsim atgriežamies no viesstrādnieku darbiem, taču – ko jaunā paaudze te darīs, ja nezinās latviešu valodu un nevarēs mācīties augstskolā? Izglītības ministrijai jādomā, kā valodas mācīšanu nodrošināt tautiešu blīvi apdzīvotās vietās Īrijā, Anglijā un citur.

K. Vāgnere: – Starp citu, Īrijas valdība ir gatava un ieinteresēta sadarboties. Tā ir piešķīrusi telpas latviešu svētdienas skolai, kurā notiekošās aktivitātes daļēji finansē arī mūsu sekretariāts.

Pēc apsūdzības Lembergs atbrīvojas no kapitāldaļām

LETA  08/28/06    Smagos noziegumos apsūdzētais Ventspils mērs Aivars Lembergs pēc apsūdzības uzrādīšanas atbrīvojies vismaz no divu uzņēmējsabiedrību kapitāldaļām, pirmdien raksta laikraksts "Dienas Bizness" (Db).

Ģenerālprokuratūra 20.jūlijā Lembergam uzrādīja apsūdzību par kukuļņemšanu, noziedzīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizēšanu un amatpersonas ar likumu noteikto ierobežojumu pārkāpšanu. Tajā pašā dienā daļai Lemberga nekustamā īpašuma tika uzlikts arests, lai Ventspils mēram nelabvēlīga tiesas sprieduma gadījumā viņam varētu piemērot konfiskāciju.

Db informē, ka četras dienas pēc apsūdzības uzrādīšanas - 24.jūlijā - Lembergs 24,3 tūkstošus latu vērtos 7,14% SIA "Transventa" pārdevis vai uzdāvinājis šīs pašas kompānijas līdzīpašniekam Aleksandram Rimaram.

Nākamajā dienā - 25.jūlijā - Lembergs atbrīvojies no 95,05% SIA "Puzes ezers". Šo kapitāldaļu nominālvērtība ir 38,5 tūkstoši latu. Pēc darījuma šīs kapitāldaļas nonākušas Ventspils virsmežniecības mežu apsardzes inspektora Aivara Mačtama īpašumā, kuram līdz tam piederēja 0,55% uzņēmuma daļu 223 latu nominālvērtībā.

Kā norāda laikraksts, Lembergs šā gada sākumā pārdevis vai uzdāvinājis sev piederošos 17,42% daļu SIA "Baltimar VT". Par šo daļu, kuru nominālvērtība ir 35,1 tūkstotis latu, jaunajiem īpašniekiem vienādās daļās kļuvuši Lemberga bērni - Līga un Anrijs.

Iespējams, Lembergs šajā laika posmā pārdevis sev piederošos 0,27% AS "Ventbunkers" akciju, jo Uzņēmumu reģistra datu bāzē viņa īpašumtiesības šajā sabiedrībā netiek uzrādītas, raksta Db. Tomēr saskaņā ar Komerclikumu informācijas iesniegšana par akciju sabiedrības akcionāriem Uzņēmumu reģistrā nav obligāta, tādēļ precīza informācija par uzņēmuma akcionāriem pieejama tikai pašā akciju sabiedrībā.

Līdzīga situācija esot ar AS "VB Holdings", kurā Lembergam vēl pērnā gada nogalē piederēja 26,67% akciju.

Ģenerālprokuratūrā laikrakstam norādīja, ka šāda Lemberga rīcība nevar tikt uzskatīta par procesuālu pārkāpumu, jo kriminālprocesam "nepieciešamie" Lemberga īpašumi ir arestēti. Zemesgrāmatu sniegtā informācija liecina, ka arestēti arī tādi īpašumi, kuri vēl pērnā gada nogalē atdāvināti Lemberga sievai.

Ģenerālprokuratūra pret Lembergu sāka kriminālvajāšanu par kukuļņemšanu vairākkārt sevišķi lielā apjomā, kas izdarīta no 1993. līdz 1995.gadam. Lembergs kā kukuli esot pieņēmis Šveicē reģistrētās kompānijas "Multinord AG" akcijas un uz to pamata viņam izmaksātos naudas līdzekļus - 453 000 latu. Ventspils mērs apsūdzēts arī par noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu legalizēšanu. Kopš 1994.gada Lembergs esot bijis "Kālija parka" slēpts akcionārs.

Lembergs uzskata, ka prokuratūras izvirzītās apsūdzības ir nepamatotas, turklāt izmeklētāju rīcībā viņš saskata politiskus motīvus.

KNAB nesola pabeigt JL pārbaudi līdz vēlēšanām

NRA  08/28/06    KNAB nesola vēl pirms 9. Saeimas vēlēšanām pabeigt pārbaudi par melnās kases esamību partijā JL, kā arī par JL deputāta kandidātes I.Zvejsalnieces varbūtē jo likumpārkāpumu, iespējams, no Rēzeknes gaļas kombināta bez maksas pieņemot gaļas izstrādājumus.

Maija Muceniece, kura tāpat kā Rēzeknes gaļas kombināta valdes priekšsēdētājs Guntis Piteronoks Rēzeknes domē ievēlēta no JL saraksta, stāsta, ka zinājusi par izdevumiem vietējai priekšvēlēšanu kampaņai, bet viņa ar pārsteigumu un neticību uzņem ziņas, ka tam tērēta nelegāla nauda. Izdevumi esot bijuši, piemēram, par publikācijām vietējos laikrakstos, bet M. Muceniecei licies, ka toreiz viss notiek likumīgi un ar oficiāliem līgumiem. Viņa kategoriski noliedz iespējamību, ka G. Piteronoka nelegālajā burtnīciņā minētās summas, iepretim kurām pierakstīts "JL" vai "Jaunais laiks", varētu būt tērētas vēlētāju balsu uzpirkšanai – G. Piteronoks patiešām saņēmis ļoti daudz vēlētāju plusiņu, tomēr tas bijis objektīvi, pateicoties viņa aktivitātēm un lielajai

popularitātei Rēzeknē.

Kandidātu skaits var sarukt

Sandris Vanzovičs,  NRA  08/29/06    Tīkotāju saraksts uz parlamentu samazinājies jau par trim.

Paredzams, ka šodien Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) nāks klajā ar paziņojumu par kādu 9. Saeimas deputātu kandidātu, kura dalība vēlēšanās būs problemātiska Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) atzinuma dēļ.

No sākotnēji vēlēšanām pieteiktajiem 1027 deputātu kandidātiem ierindā palikuši vien 1024. Jau pavisam drīz no sarakstiem vajadzēja svītrot Vladimiru Vasiļjevu, kas bija pamanījies pieteikties vēlēšanām gan Tēvzemes savienības, gan Latviešu Latvija sarakstos. Pēc ziņu saņemšanas no Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) kandidātu skaits saruka vēl par vienu – izrādījās, ka Mūsu zeme pārstāvis Kaspars Kravinskis vēlēšanu dienā vēl nebūs sasniedzis 21 gada vecumu.

Iekšlietu ministrijas Informācijas centram pret pieteikto kandidātu personām nav bijis iebildumu: neviens neizcieš sodu slēgta tipa iestādēs, neviens nav arī sodīts par tīšu noziedzīgu nodarījumu, kura smaguma pakāpe prasītu laiku soda dzēšanai. TSDC ziņas varētu ieviest korekcijas kandidātu sarakstos. CVK priekšsēdētāja palīdze Kristīne Bērziņa Neatkarīgajai atzina, ka "daži gadījumi [sarakstu labošanā] varbūt vēl būs", taču atturējās teikto konkretizēt – CVK ar paziņojumu nākšot klajā šodien. TSDC atzinumā fiksētais ir "neskaidrs gadījums, par šo lietu ir pretrunīgi tiesas spriedumi", teica K. Bērziņa. Ja šo vārdā neminēto kandidātu ievēlēs Saeimā, nav pat izslēgts, ka viņš varētu zaudēt deputāta mandātu.

Pēc TSDC sniegtās informācijas, pieci citi pieteiktie kandidāti varētu būt sadarbojušies ar Latvijas PSR Valsts drošības komiteju (VDK). Kā iespējamie VDK aģenti minēti 8. Saeimas deputāts Arvīds Ulme (ZZS), Rīgas domes deputāts Juris Zaķis (LSDSP), Aivars Saliņš (Saskaņas centrs), Māris Druva un Jēkabs Liepiņš (abi no Sociālā taisnīguma partijas). K. Bērziņa uzsvēra, ka par šiem cilvēkiem ir tikai atzinums, ka tie "varētu būt sadarbojušies [ar VDK]", jo nav tiesas sprieduma, kas pierādītu pretējo. Vēlēšanās nedrīkst kandidēt čekas štata darbinieki (tikai Jurim Bojāram Satversmes tiesas ceļā izdevies panākt, ka uz viņu šī norma neattiecas), savukārt aģenti to drīkst un var arī iegūt deputāta mandātu.

Tiesa, informācija par šo piecīšu iespējamo sadarbību ar VDK tiks publicēta gan laikrakstā Latvijas Vēstnesis, gan CVK mājaslapā internetā, turklāt tā būs pieejama arī desmit dienas pirms vēlēšanām atvērtajos iecirkņos. Nav brīnums, ka gandrīz visi piecīši TSDC konstatēto pēc vēlēšanām gatavojas apstrīdēt tiesā, lai nākamajās vēlēšanās varētu startēt bez "aģentu zīmoga".

CVK nācies ieviest arī tehniskus labojumus deputātu kandidātu sarakstos. Pēc PMLP informācijas saņemšanas nācies konstatēt, ka ne visi kandidāti zina savu vārdu un arī uzvārdu pareizrakstību, tāpēc CVK vajadzējis ķerties pie kļūdu labošanas un salikt mīkstinājuma zīmes vai garumzīmes (vai tās noņemt), lai kandidātu vārdi/uzvārdi sakristu ar to pasēs rakstīto...

It kā nav noteikts datums, kad jāveic pēdējie labojumi vēlēšanu zīmēs (biļetenos), tomēr lēmums par to drukāšanu jau pieņemts. K. Bērziņa gan vairījās konkrēti nosaukt biļetenu drukāšanu termiņu, kas esot konfidenciāla informācija. Taču zināms, ka Rīgas vēlēšanu apgabala biļetenu sagatavošanai daudz laika vairs nav atlicis, jo jau līdz 22. septembrim tie jānosūta ārzemēs dzīvojošajiem vēlētājiem.

***

Potenciālie deputāti

9. Saeimas vēlēšanas notiks sestdienā, 7. oktobrī. Centrālā vēlēšanu komisija reģistrējusi 19 sarakstus ar 1024 deputātu kandidātiem. No pieteiktajiem deputātu kandidātiem 755 jeb 73,8 procenti ir vīrieši, 269 jeb 16,2 procenti – sievietes. 839 deputātu kandidātiem jeb 81,9 procentiem ir augstākā izglītība, 185 jeb 18,1 procentam – vidējā, bet vienam deputāta kandidātam – tikai pamata izglītība. 8. Saeimas vēlēšanām bija pieteikti 20 saraksti ar 1019 deputātu kandidātiem.

9.Saeimas vēlēšanās varēs kandidēt bijušais komunists

LETA  08/29/06    Ludzas domes priekšsēdētāja vietnieks Fridijs Bokišs netiks svītrots no «Saskaņas centra» deputātu kandidātu saraksta 9.Saeimas vēlēšanām, kaut arī Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā ir informācija, ka viņš pēc 1991.gada 13.janvāra ir darbojies Latvijas Kompartijā un to pirms 11 gadiem apliecinājusi arī tiesa, aģentūru LETA informēja Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) priekšsēdētājs Arnis Cimdars.

Bokišs no saraksta netiks svītrots, jo par viņa darbību Kompartijas Ludzas rajona komitejā pēc 1991.gada 13.janvāra pieņemti pretrunīgi tiesu spriedumi, kas taisīti, dažādi interpretējot likumu normas.

Saeimas vēlēšanu likuma 5.pants paredz, ka Saeimas vēlēšanām nevar pieteikt par kandidātiem un Saeimā nevar ievēlēt personas, kuras «pēc 1991.gada 13.janvāra darbojušās PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas Sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās».

1995.gada augustā CVK svītroja Bokišu no Latvijas Sociālistiskās partijas (LSP) 6.Saeimas vēlēšanu sarakstiem, jo viņš tikai 1991.gada 23.augustā bija atbrīvots no Partijas darba organizācijas komisijas priekšsēdētāja amata LKP Ludzas rajona komitejā, to likvidējot.

Bokišs šo CVK lēmumu apstrīdēja Rīgas pilsētas Centra rajona tiesā, kura viņa sūdzību noraidīja un spriedumā ierakstīja: «Tiesa atrod, ka tiesas sēdē ir pierādīts, ka Fridijs Bokišs pēc 1991.gada 13.janvāra ir darbojies PSKP (LKP) Ludzas rajona komitejas sastāvā», kas redzams «no lietai pievienotajiem dokumentiem, partijas komitejas darba plāniem».

Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa arī noraida šaubas par dokumentu likumību, jo tie saņemti no Valsts arhīva un apliecināti likumā noteiktajā kārtībā.

Taču 1998.gada 3.septembrī Civilprocesa kodeksā tika iekļauta nodaļa «Lietu izskatīšana par vēlēšanu tiesību ierobežojumu konstatēšanu», kas noteica procesuālo kārtību vēlēšanu tiesību ierobežojuma noteikšanai un tiesas kompetenci, izspriežot lietu.

Vēstulē CVK Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta prokurore Ramona Bērziņa norāda, ka tikai pēc 1998.gada 12.septembra tiesa varēja taisīt spriedumu, ar kuru atzina, ka persona pēc 1991.gada 13.janvāra ir darbojusies PSKP vai LKP.

«Līdz tam tiesa varēja vienīgi pārbaudīt konkrētu vēlēšanu komisijas lēmuma atbilstību likuma prasībām, kas neizslēdza iespēju personai atkārtoti kandidēt vēlēšanās,» raksta prokurore.

Viņa arī norāda, ka ar 2004.gada 1.februāri lietu par vēlēšanu tiesību ierobežojumu konstatēšanu tiesa izskata pēc Civilprocesa likuma noteikumiem par juridiska fakta konstatēšanu.

Izmantojot šo apstākli, Administratīvā rajona tiesa 2005.gada 21.februārī atcēla Ludzas pilsētas vēlēšanu komisijas 2005.gada 8.februāra lēmumu svītrot Bokišu no LSP deputātu kandidātu saraksta Ludzas pilsētas domes vēlēšanās.

Administratīvā rajona tiesa norādīja, ka aizliegums personām, kuras darbojušās PSKP pēc 1991.gada 13.janvāra, kandidēt pašvaldību vēlēšanās tika iekļauts tikai 1996.gada 5.decembrī, tāpēc Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa 1995.gada augustā «ar vispārējās jurisdikcijas tiesas spriedumu nav nepārprotami un viennozīmīgi konstatējusi pieteicēja [Bokiša] aktīvu darbību PSKP (LKP) vai tās reģionālajā komitejā».

Likumos nav noteikts, kam šādā gadījumā būtu jāvēršas tiesā ar prasību «par juridiska fakta konstatēšanu», ja pati persona to nedara. Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš uzskata, kas tas būtu jādara prokuratūrai.

Prezidente uzsver nepieciešamību palīdzēt skolēniem, kuru vecāki strādā ārzemēs

DELFI  08/29/06    Pirms jaunā mācību gada Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, otrdien Rīgas pilī tiekoties ar izglītības un zinātnes ministri Baibu Rivžu, lielu uzmanību pievērsa jautājumiem, kā stiprināt skolēnu interesi par eksakto zinātņu apguvi no pamatskolas līdz augstākās izglītības līmenim un kā palīdzēt tiem bērniem, kuru vecāki ir devušies darbā uz citām valstīm.

Pēc ministres sacītā, šobrīd Latvijā ir daudz ģimeņu, kurās vecāki ir devušies darbā prom no Latvijas, uzticot bērna aprūpi vecvecākiem vai internātskolām, tāpēc Izglītības attīstības vadlīnijās ir paredzēts iedibināt skolotāja palīga amatu, kas palīdzētu tiem bērniem, kam apmācības gaitā ir nepieciešams vecāku atbalsts. Tāpat abas puses uzsvēra nepieciešamību turpināt programmas, kas saistās ar mūžizglītības īstenošanu.

Pārrunājot augstākās izglītības jautājumus, kā būtiska prioritāte tika minēta doktorantu piesaiste Latvijas zinātnei, kā arī atbalsts eksakto zinātņu jomai. Tika pausts gandarījums, ka šogad Latvijas universitātē ir aizpildītas visas budžeta vietas eksaktajās zinātnēs, kas tā nav bijis aizvadītajos gados.

Pēc prezidentes sacītā, svarīga izglītības sistēmas sastāvdaļa ir arodskolu apmācības programmu elastības garantēšana atbilstoši mūsdienu darba tirgus prasībām. Vīķe-Freiberga atzīmēja, ka novadu attīstībai ir svarīgi panākt, lai profesionālā izglītība spētu sekot publiskās sfēras un uzņēmējdarbības prasībām pēc profesionāliem darbiniekiem atbilstošās jomās.

Vēl trīs personām par seksuālo minoritāšu apvainošanu piespriež naudas sodus

LETA  08/29/06    Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesa ar naudas sodiem 25 līdz 40 latu robežās sodījusi trīs personas, kuras 22.jūlijā vērsās pret seksuālajām minoritātēm Rīgā pie "Reval Hotel Latvia", informēja tiesā.

Pirmdien administratīvo pārkāpumu lietā tika izskatīti četru personu - Viktora Birzes, Artūra Apfelbauma, Iļjas Gorjačkina un Laura Vilka - pārkāpumi. Apfelbaums netika sodīts, savukārt pārējās trīs personas saņēma 25, 35 un 40 latu lielus naudassodus.

Jau ziņots, ka iepriekš Rīgas Centra rajona tiesa ar naudas sodiem 25 līdz 50 latu apmērā sodīja četras personas, pret kurām bija uzsāktas administratīvās lietas par seksuālo minoritāšu pārstāvju apmētāšanu un apvainošanu. Trim personām toreiz tika uzlikti naudas sodi 50 latu apmērā, bet ceturtajai - 25 latu apmērā.

Jau ziņots, ka 22.jūlijā pie Anglikāņu baznīcas un pie viesnīcas "Reval Hotel Latvija" seksuālo minoritāšu un citu nevalstisko organizāciju pārstāvju tikšanās laikā protestēja apmēram pussimts cilvēku, protestētāji apmētāja seksuālo minoritāšu pārstāvjus un policijas darbiniekus ar olām, fekālijām, minerālūdens pudelēm un citiem priekšmetiem.

Kalnietes rīcību ar dzīvokļa iegādi vērtē kā neētisku

Agnese Margēviča, NRA  08/30/06    No ētikas viedokļa apšaubāmais veids, kā JL deputāta kandidāte S.Kalniete savulaik tikusi pie diviem dzīvokļiem dārgākajā Rīgas rajonā, Antonijas ielā, ir samērojams ar skandālu, kas maksāja ministres amatu Zviedrijas tieslietu ministrei L.Freivaldei.

Tā uzskata mediju eksperte Sandra Veinberga, kas dzīvo Stokholmā. "Tas, protams, nav ētiski, un es nevarētu Zviedrijā iedomāties līdzīgu situāciju," norāda S. Veinberga, atbildot uz jautājumu, kādas sekas karjerai būtu politiķim Zviedrijā, ja viņš līdzīgi kā S. Kalniete būtu ieguvis ekskluzīvu aizdevumu no valsts budžeta, par ko iegādājies dzīvokli un pēc tam, to ieķīlājot, – vēl vienu. "Latvijā politiskajās aprindās joprojām valda morāle – kas nav aizliegts, tas ir atļauts. Un es pieņemu, ka juridiski Kalniete varētu dzīvot mierīgi un pat vēl pretendēt uz valsts prezidentes amatu. Bet, ja ir atklājies fakts, ka viņa ir izmantojusi savu dienesta stāvokli privātās labklājības uzlabošanai, tā ir viņas politiskā pašnāvība," uzskata mediju eksperte.

Latviešu izcelsmes zviedru politiķei L. Freivaldei nācās demisionēt, uzņemoties politisku atbildību par juridiski korektu rīcību, kas tomēr bija pretrunā ar viņas partijas deklarētajiem sociālās atbildības principiem.

"Jāteic, ka grēks, kurā pieķēra Lailu Freivaldi, bija daudz mazāks grēks. Tas ir kaut kas līdzīgs, tikai viņa neprasīja aizņemties naudu, kā to šajā gadījumā darījusi Sandra Kalniete," spriež S. Veinberga.

Pēc zviedru politiskās kultūras standartiem neētiskā situācija izveidojās, kad L. Freivalde izmantoja savas likumīgās tiesības pieteikties uz viņas ģimenes jau sen īrētā pašvaldības dzīvokļa privatizāciju. Dzīvoklis atradās pašā Stokholmas centrā, bet zviedru sociāldemokrāti uzskata, ka, ļaujot privatizēt visus dzīvokļus, īpaši ekskluzīvos, kas atrodas galvaspilsētas centrā, notiks iedzīvotāju nevēlama segregācija – centrā dzīvos turīgie, bet mazāk turīgajiem, piemēram, daudzbērnu ģimenēm, vajadzēs pārcelties uz piepilsētām. "Zviedru sociāldemokrāti negrib, lai izveidojas situācija, kad noteikti dzīvojamie rajoni pieder noteikta mantiska sastāva cilvēkiem," stāsta S. Veinberga.

Neatkarīgā jau rakstīja, ka diplomāte S. Kalniete 1996. gadā saņēma aizdevumu no Ārlietu ministrijas uz diviem gadiem ar piecu procentu likmi. Tolaik, ņemot vērā 1995. gada banku krīzi, simtiem tūkstošu iedzīvotāju bija zaudējuši ietaupījumus, bankās lielākā daļa kredītu tika piešķirti tikai uz gadu, turklāt ar procentu likmi no 24 līdz 48%. Pēc dzīvokļa iegādes toreizējā diplomāte šo īpašumu izīrējusi, un tas ļāva nopelnīt, bet vēlāk ieķīlājusi bankā, lai, iespējams, par iegūto kredītu nopirktu vēl vienu dzīvokli šajā pašā namā. Abu dzīvokļu vērtība pašlaik ir aptuveni pusmiljons latu.

"Mēs visi dzīvē esam mazāk vai vairāk ētiski, bet tajā brīdī, kad vēlamies kļūt par politiķiem, par līderiem, vēl jo vairāk par prezidentu, uz ko pretendē Kalniete, jābūt zvaigznei un jāprot spīdēt. Politiķim arī savā privātajā dzīvē jāspēj pierādīt, ka viņš ir spējīgs realizēt dzīvē to, ko pieprasa no citiem, te ir princips – neklausies manos vārdos, skaties uz maniem darbiem," izveidojušos situāciju komentē S. Veinberga.

Kārlis Streips: Apspiestība un politiskā konjunktūra

Kārlis Streips  08/30/06    Viņnedēļ Latvijas parlamenta augstākā amatpersona viesojās vienā no pasaules lielvalstīm Ķīnā. Kā jau tas pienākas augsti stāvošai personai, mūsu augsti stāvošo personu pieņēma ķīniešu augsti stāvošas personas. Kad augsti stāvošas personas sāk runāt par augsti stāvošiem politiskiem jautājumiem, tad nereti tas notiek bez plašākās sabiedrības piedalīšanās, taču diplomātija un starptautiskā politika — tās ir dzirnas, kuras lēni, lēni maļ.

Taču ne vienmēr. Šoreiz, kamēr mūsu augsti stāvošā persona atradās Ķīnā, viņai ienāca prātā piezvanīt uz mājām. Pat atrodoties daudzu tūkstošu kilometru attālumā no Rīgas, mūsu augsti stāvošā persona nevarēja nedomāt par darbu Saeimā. Acīmredzot gluži piepeši viņas galviņā ieskrēja doma, ka no sarunām ar pasaules lielākās komunistu diktatūras vadoņiem brīvajā laikā viņa varētu parevidēt tās Saeimas deputātu sadarbības grupas, kas cenšas sadarboties ar parlamentiem citās valstīs. Mūsu augsti stāvošā persona ir persona ar ļoti, ļoti lielu pieredzi šāda veida sadarbībā, jo viņa pati piedalās sadarbības grupās, kuras draudzējas ar parlamentiem Amerikas Savienotajās Valstīs, Dānijā, Ēģiptē, Filipīnās, Francijā, Grieķijā, Gruzijā, Indijā, Itālijā, Izraēlā, Īrijā, Japānā, Kanādā, Korejā, Krievijā, Kubā, Kuveitā, Ķīnā, Lielbritānijā, Marokā, Norvēģijā, turklāt ir Starpparlamentu savienības Latvijas nacionālās grupas vadītāja. Ja vēl ņem vērā, ka mūsu augsti stāvošā persona ir arī Saeimas priekšsēdētāja, tīri jābrīnās, kur viņa atrod laiku bizot pa ārzemēm un ciemoties pie komunistiem.

Ja nopietni, tad Saeimas priekšsēdētājas Ingrīdas Ūdres plašsaziņas līdzekļos ziņotais zvans uz Saeimu pierādīja, ka te nu ir viena augsti stāvoša persona, kura nekad, nekad, nekad un vēlreiz nekad nedomā, kā ož tas, ko viņa ik pa brīdim sacep. Tā tas bija, kad I. Ūdre vadīja «zaļo zemnieku» negodīgās 2002. gada priekšvēlēšanu kampaņas finanses, tā tas bija, kad I. Ūdre laipni smaidīdama tikās ar strīdīgo (maigi teikts) oligarhu Borisu Berezovski, tā tas bija, kad viņa daudzus vakarus pēc kārtas un par velti rotāja pašas labākās vietas ļoti krieviskajā Jūrmalas festivālā (un pēc tam apgalvoja, ka tā neesot bijusi dāvana), un tā tas izskatās arī šoreiz, kad viņa vienpersoniski nolēmusi samazināt divu Saeimas sadarbības grupu statusu — viena saistās ar Tibetu, un otra saistās ar Taivānu. Kļūst gluži žēl slavenās aktrises Lilitas Ozoliņas, kas palīdz veidot I. Ūdres tēlu — smuki jau mūsu spīkere izskatās, labi prot apģērbties, bet, citējot klasiķi, tas, kas nāk no iekšām, tas nu nemaz nav jauki.

Starptautisko lietu pārzinātāji zinās, ka Taivāna un Tibeta ir divas teritorijas, kurās tai pašai Ķīnai, kur viesojās mūsu augstā amatpersona, ir ļoti konkrētas intereses. Pavisam konkrēti runājot, Tibetu Ķīna jau sen ir okupējusi, tāpat kā Padomju Savienība reiz okupēja Latviju. Savukārt Taivānu Ķīna uzskata par revolucionāru provinci, kurai, ja tā pārāk daudz sāks pīkstēt par neatkarību, vajadzēs uzbrukt ar bargu militāru spēku. Varētu padomāt, ka abos gadījumos ļaudis tieši priecāsies, ka tālajā Latvijā kāds par viņiem domā. Taču ne jau Saeimas spīkere — viņa nolēmusi, ka sadarbība ar grupām Taivānā un Tibetā ir nevis parlamentārās sadarbības grupa pirmajā un atbalsta grupa otrā gadījumā, bet gan sadarbība saistīta ar «deputātu darbību saistītu interešu apmierināšanu». Un tā, protams, nebija sakritība, ka šī domu pērle augstajai amatpersonai ienāca prātiņā tieši tad, kad viņa atradās minētajā komunistiskajā diktatūrā.

Vienlaikus ar Tibetas un Taivānas grupām statuss tika mainīts arī divām citām — tai, kas cenšas veicināt demokrātiskus procesus Čečenijā, un tai, kas cenšas to pašu izdarīt Baltkrievijā. Arī šīs tagad ir saistītas ar «deputātu darbību saistītu interešu apmierināšanu». Arī te ir runa par lielu un ietekmīgu valsti — ja ne gluži komunistisku diktatūru, tad stipri autoritāru valsti gan. Laikā, pirms Latvijas iedzīvotāji pieņēma vienīgo iespējamo pareizo lēmumu par iestāšanos Eiropas Savienībā, Ingrīda Ūdre visiem klārēja, ka nav jau vajadzīga Eiropas Savienība, Latvija varot kļūt par ofšoru starp Eiropu un Krieviju un tad gan visi dzīvosim uz zaļā zara. Laikam Saeimas spīkerei sirds nodreb katru reizi, kad kāda no pasaules lielvalstīm ierūcas par savām interesēm «tuvajās ārzemēs». Vien tādā gadījumā jājautā, ko viņa meklē parlamentārajā sadarbības grupā ar Kubu? Amerikāņiem tas noteikti nepatīk. Tiesa, kubiešiem nav teritoriālu pretenziju pret kaimiņvalstīm, kā nekā — sala, taču princips tomēr ir princips. Žēl, ka Saeimas spīkerei acīmredzot īpašu principu, izņemot īstermiņa politisko konjunktūru, tomēr nav.

Taivānas un Tibetas grupas ir jāatjauno. Taivāna ir viena no pasaules bagātākajām valstīm un nebauda plašu diplomātisku atzīšanu tikai un vienīgi tāpēc, ka «lielā» Ķīna vienmēr to ir bloķējusi. Savukārt Tibeta ir viens no pasaules nelaimes stāstiem, un valsts, kura 50 gadus nodzīvoja zem Padumjās savienības okupācijas jūga, nu reiz ir tā valsts, kurā ļaudis spēj saprast, ko nozīmē Padumjās Ķīnas jūgs Tibetā. Kā nekā, kad šurp atbrauca tibetiešu tautas garīgais līderis dalailama, mūsu valsts politikāņi klupšus krišus devās mesties pie viņa kājām — bet nu izrādās, ka atbalsts viņa apspiestajai tautai saistās tikai ar individuālu deputātu interesēm.

Kas attiecas uz mūsu augsti stāvošo personu, te nu jācer, ka piepildīsies senais ticējums — kas augstu kāpj, tas zemu krīt. 7. oktobrī Latvijas pilsoņi dosies uz vēlēšanām, un tas ir pareizais brīdis, kad atbrīvoties gan no augsti stāvošām personām, kuras pārāk daudz cenšas bučot pēcpusi pasaules atlikušajiem diktatoriem, gan arī no partijām, kuras šīs personas bīda augstos amatos. Ja kas, tad šīs augsti stāvošās personas pārstāvētā partija ir tā pati, kura domā, ka vienkārši lieliski būtu par Latvijas Republikas premjerministru izvirzīt personu, pret kuru celta kriminālapsūdzība par naudas atmazgāšanu un kukuļošanu...

Gudele: valstij daļēji jāfinansē e-paraksta iegāde

LETA  08/30/06    Īpašu uzdevumu ministre elektroniskās pārvaldes lietās Ina Gudele ierosina elektroniskā paraksta iegādei un izmantošanai nepieciešamos izdevumus iedzīvotājiem daļēji finansēt no valsts budžeta, lai veicinātu e-paraksta izmantošanu un elektronisko pakalpojumu pieejamību.

Ministre atzinīgi vērtē VAS "Latvijas pasts" paveikto darbu, lai iedzīvotāji un uzņēmumi jau septembra otrā pusē varētu lietot drošu elektronisko parakstu – apstiprināt elektroniskā pasta vēstuli vai dokumentu, komerciālus un finanšu darījumus, kā arī elektroniskus datus, t.i., piešķirt elektroniskiem dokumentiem juridisku spēku.

Paredzēts, ka privātpersonai karte ar elektronisko parakstu uz diviem gadiem izmaksās 24 latus, savukārt par katru laika zīmogu papildus būs jāmaksā 35 santīmi.

",Elektroniskie pakalpojumi tiek veidoti ar mērķi, lai tie kalpotu sabiedrības ērtībām un uzlabotu mūsu dzīves kvalitāti, tāpēc tiem jābūt pieejamiem ikvienam iedzīvotājam," uzskata Gudele.

Ministre uzsver, ka vairākās Eiropas valstīs, piemēram, Beļģijā, Dānijā, Čehijā, Igaunijā u.c., tiek piešķirts valsts vai pašvaldību finansējums daļējai elektroniskā paraksta izmantošanas izdevumu segšanai.

Gudele aicina atbalstīt Īpašu uzdevumu ministra elektroniskās pārvaldes lietās sekretariāta (sekretariāts) iniciatīvu droša elektroniskā paraksta izdevumu daļējai finansēšanai no valsts līdzekļiem, kuru sekretariāts gatavojas ierosināt apstiprināšanai Ministru kabinetā.

Valsts finansējums e-paraksta iegādes un izmantošanas izmaksas iedzīvotājiem varētu samazināt apmēram uz pusi, tādējādi elektroniskie pakalpojumi būtu pieejami arvien plašākai sabiedrībai un tiktu veicināta to attīstība.

Lembergam atceļ drošības naudu

DELFI  08/31/06    Ģenerālprokuratūra atcēlusi Ventspils mēram Aivaram Lembergam noteikto drošības līdzekli - drošības naudu, jo prokurors nesaskata iespēju turpināt iesaistīties drošības naudas apmēra samazināšanas procesā, kas var ilgt bezgalīgi, portālu "Delfi" informēja prokuratūras pārstāvis Andrejs Vasks.

Lembergs apsūdzēts kukuļņemšanā, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanā un amatpersonai ar likumu noteikto ierobežojumu pārkāpšanā.

Prokurors uzskata, ka turpmāka naudas summas samazināšana nenodrošinās kriminālprocesa mērķu sasniegšanu, kā arī būs acīmredzami nesamērīga ar noziedzīgā nodarījuma raksturu un kaitējumu.

Prokuratūra norāda, ka Kriminālprocesa likums paredz iespēju personai, kurai piemērots šis drošības līdzeklis, pārsūdzēt procesa virzītāja lēmumu daudzkārt, līdz brīdim, kad drošības līdzekļa noteikumi viņu apmierina.

Vasks arī uzsver, ka daudzkārtējā lēmuma pārsūdzēšana ievilcina izmeklēšanu un apdraud procesa pabeigšanu saprātīgā termiņā.

Izvērtējot procesa virzītāju lēmumu pārsūdzēšanas praksi, prokuratūra apkopos un izvērtēs izmeklēšanas tiesnešu lēmumu un iesniegs Tieslietu ministrijai priekšlikumus likuma normu pilnveidošanai.

Šobrīd Lembergam spēkā paliek drošības līdzeklis, kas aizliedz viņam izbraukt no valsts.

Jau ziņots, ka sākotnēji Lembergam noteikta viena miljona latu drošības nauda, vēlāk tā samazināta līdz 890 000 latu, un pēc tam līdz 800 000 latiem. Taču Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa uzdeva prokuratūrai arī trešo reizi pārskatīt drošības naudas apjomu.

Sola plašu sirdi un slavē sevi

Dita Arāja,  Diena 08/31/06    Jaunais laiks uzsver nodokļu samazināšanu, taču neskaidro, kā atvēsināt ekonomiku un noturēt darbaspēku.

Ilgi tapusi, plaša un visaptveroša, bet ar nosacītu konkrētību — tāda Dienas ekonomikas ekspertu kritiskajam skatam atklājusies partijas Jaunais laiks (JL) priekšvēlēšanu programma. Tajā neiztrūkst JL tipiski patētiskā toņa, atšķirībā no konkurentu partijām izklāstot 8.Saeimā veikto un akcentējot JL līdera Einara Repšes valdības darbus. "Mēs vienkārši parādām, ko jau esam izdarījuši, lai redzētu, no kurienes nāk programmatiskās nostādnes," skaidro viens no JL premjera kandidātiem Valdis Dombrovskis. Ekspertu vērtējumā JL piedāvājums, līdzīgi kā jaunlaiciešu sīvākajiem konkurentiem Tautas partijai (TP), svārstās starp trim un pieciem populisma banāniem septiņu iespējamo skalā.

"Nodokļu politika ir JL sirdslieta," secina SEB Unibankas tirgus un nozaru analīzes pārvaldes vadītājs Andris Vilks. Viņa vērojumu apstiprina fiskālajai politikai veltītā daļa, kur savērpti rīcības piedāvājumi ar ilgtermiņa mērķi — nodrošināt ilgtspējīgu valsts budžeta ieņēmumu pieaugumu. JL piedāvā pakāpeniski samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokli līdz 15% un ik gadu paaugstināt neapliekamo minimumu. Solīts arī 2007.gadā līdz 15% samazināt ienākuma nodokli individuālajiem uzņēmējiem, kā arī visus ieņēmumus no iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieskaitīt pašvaldību budžetā.

A.Vilks vērtē, ka JL piedāvājumi var likties simpātiski gan uzņēmējiem, gan ikvienam iedzīvotājam, jo, viņaprāt, tie ir skaitliski pamatoti, paredz nodokļu sloga atvieglojumu un akcentē nepieciešamību cīnīties ar ēnu ekonomiku un nepārdomātiem budžeta tēriņiem, taču "vēlamo rezultātu var traucēt sasniegt sabiedrības un politiķu nevēlēšanās atvadīties no pelēkās ekonomikas apskāvieniem". Rīgas Ekonomikas augstskolas pasniedzējs Andris Strazds gan šaubās par solījumu izpildi. JL, līdzīgi kā citas partijas, sola pazemināt nodokļus un vienlaikus palielināt izdevumus, paaugstinot minimālo algu un pensiju, palielinot izdevumus izglītībai (līdz 8% no iekšzemes kopprodukta (IK)) un zinātnei (3% no IK līdz 2010.gadam), "taču nepasakot, no kurienes tiks ņemta nauda šiem mērķiem". Kaut JL ierosina aplikt ar nodokli spekulatīvos darījumus ar nekustamo īpašumu un vērtspapīriem, A.Strazds ir pārliecināts, ka ar to var būt par maz, lai sasniegtu mērķus un vienlaikus nodrošinātu bezdeficīta budžetu.

Hansabankas ekonomists Mārtiņš Kazāks atgādina vēlmi veselības aprūpei atvēlēt līdz 7% no IK un uzmanību pievērst nodokļu nemaksāšanas izskaušanai, tomēr viņš nav pārliecināts, vai JL iezīmētā bilde neprasīs budžeta deficīta palielinājumu. "Trūkst 6,32% no IK jeb ap 565 miljoniem latu," aprēķinājis Rīgas Ekonomikas augstskolas pasniedzējs Vjačeslavs Dombrovskis. Viņš secina, ka JL programmas autori vai nu "nav salikuši kopā" visus savus solījumus, vai arī "tas ir apzināts populisms".

Valdis Dombrovskis gan apgalvo, ka programma balstās uz aprēķiniem, un skaidro, ka nodokļu iekasēšana "ir jāsaista ar cīņu ar kontrabandu, pievienotās vērtības nodokļa krāpšanu, aplokšņu algu izskaušanu", kā arī jārēķinās ar straujo ekonomikas izaugsmi. Viņš atgādina, ka E.Repšes valdības laikā JL pie zemākiem ekonomikas attīstības tempiem izdevies gan samazināt nodokļus, gan palielināt algas budžeta iestādēm.

Visi eksperti uzsver, ka JL trūkst priekšlikumu ekonomikas pārkaršanas mazināšanai. "Jāsecina, ka JL izvairās no diskusijas par šo tēmu," — tā V.Dombrovskis. A.Vilks gan min, ka JL ir priekšlikumi nekustamā īpašuma jomas sakārtošanā, kas ir daļa no ekonomikas pieauguma buma. Tomēr M.Kazāks nav atradis konkretizējumu, kā JL apliks ar nodokli nekustamā īpašuma spekulatīvos darījumus, un atgādina, ka atkarībā no tā, kā tiks definēti spekulatīvie darījumi ar vērtspapīriem, būs atkarīgs, cik strauji mazināsies interese par fondu biržu. "Attiecinot to arī uz uzkrājošiem fondiem, tiks bremzēta vēlme uzkrāt, kas nav atbalstāms situācijā, kad aktuāli pārkaršanas riski," skaidro M.Kazāks. Valdis Dombrovskis stāsta, ka izvērstu inflācijas apkarošanas priekšlikumu nav, jo tiem JL veltījis atsevišķu programmu.

JL priekšvēlēšanu solījumos atrodami diezgan nenoteikti priekšlikumi par darba tirgu. V.Dombrovskim nenopietns šķiet solījums veidot "attīstības programmas, lai novērstu turpmāku darbaspēka aizplūšanu no valsts". M.Kazāks viņu papildina, dažus JL priekšlikumus dēvējot par naiviem un deklaratīviem: "Piemēram, "piesaistīt un vismaz trīskāršot augstas kvalitātes darbinieku skaitu uzņēmumos, tādējādi veicinot tajos attīstības un pētniecības aktivitātes". Skaisti, bet kāpēc tieši trīskāršot un kā to panākt?" Viņš arī vērš uzmanību, ka par vienu no Latvijas akūtākajām problēmām — migrāciju kā darba tirgus regulēšanas mehānismu — JL vispār nerunā.

Valdis Dombrovskis gan saka, ka uz šo jomu attiecas pats efektīvākais solījums — palielināt algas, jo tieši zemais atalgojums ir iemesls, kādēļ darba ņēmēji atstāj Latviju.

A.Vilkam simpātiska šķiet JL vēlme padarīt labāk apmaksātus un konkurētspējīgākus valsts iestāžu darbiniekus, kā arī īstenot reformas valsts pārvaldē. Viņš gan atgādina, ka "JL savulaik jau ir apdedzinājies ar šo reformēšanu, saniknojot lielu daļu valsts iestādēs strādājošo".

Par apsveicamu JL ideju M.Kazāks uzskata ideju pārcelt daļu valsts iestāžu uz reģioniem. Savukārt V.Dombrovskim simpātiska šķiet JL doma pašvaldību pārziņā nodot sabiedrisko transportu un slimnīcas. "JL ir efektīvāka reģionālā politika nekā TP," vērtē V.Dombrovskis, skaidrojot, ka TP stratēģija ir masīvas investīcijas reģionu infrastruktūrā, savukārt JL — spēcīgas pašvaldības, kam būtu motivācija un līdzekļi novadu attīstībai.

Valsts ilgtspējības veicināšanu JL balsta uz zināšanām, inovācijām, uzņēmējdarbības veicināšanu un Latvijas pilnīgu neatkarību elektroenerģijas ražošanā. Tomēr arī te M.Kazāks saskatījis nerealizējamus solījumus, piemēram, "līdz 2010.gadam nodrošināt, ka vismaz 64% no universitāšu akadēmiskā personāla ir doktori".

***

Kā vērtējat Jaunā laika programmu?

Andris Strazds, Rīgas Ekonomikas augstskolas pasniedzējs:

Pozitīvi, ka programmā daudz izmērāmu mērķu, pēc kuriem nākamās Saeimas darbības beigās varēs novērtēt partijas darbību. Programma interesanta arī ar izdarīto darbu uzskaitījumu, taču mazliet dīvaini lasīt, ka viss Einara Repšes valdības laikā paveiktais tiek pasniegts kā JL izdarītie darbi. Nez vai varam teikt, ka citi koalīcijas partneri neko nedarīja. Pie populisma noteikti pieskaitāms priekšlikums "ieviest goda nosaukumu kuplai ģimenei" kā vienu no veidiem demogrāfiskās situācijas uzlabošanai. Savukārt dažām būtiskām problēmām, kā darbaspēka trūkumam un cenu pieauguma mazināšanai, tā arī nav pievērsta uzmanība.

Mārtiņš Kazāks, Hansabankas galvenais ekonomists:

Visaptveroša programma, bet trūkst konkrētības. Kā uzdevums minēts dzīves dārdzības pieauguma mazināšana, bet, kā to panāks, nav paskaidrots. Ekonomikas pārkaršana nav identificēta kā problēma. Tiek paziņots par ilgtermiņa mērķi virzībai uz bezdeficīta budžetu, bet ko nozīmē "ilgtermiņa"? Ņemot vērā, ka pārkaršana ir īstermiņa problēma, restriktīva fiskālā politika ir nepieciešama tieši pašlaik, bet ienākuma nodokļa samazināšana patlaban nav vēlama tieši pārkaršanas risku dēļ. Svarīgi ir paustie centieni apkarot korupciju un mazināt administratīvās barjeras uzņēmējdarbībai, tomēr nav skaidrs, kā īsti tas tiks darīts.

Andris Vilks, SEB Unibanka analītiķis:

Konkrētiem priekšlikumiem bagāta programma, kurā nevar nemanīt sociālo jautājumu un valsts pārvaldes sakārtošanas vēlmi, tajā pašā laikā saglabājot ekonomikā plašu brīvību, mazu nodokļu slogu un konkurētspējīgu ekonomiku. Būtiska uzmanība pievērsta nodokļu politikai, pāris vietās "iekožot" arī ES birokrātiskajām prasībām. Ekonomikas sadaļā mijas liberāli uzņēmējdarbības atbalsta principi un sociāldemokrātisks skatījums uz darba ņēmēju aktualitātēm. Ir vēlme redzēt Latviju kā vienu no tām retajām ES valstīm, kas īstenotu Lisabonas stratēģiju, proti, konkurētspējīgas ekonomikas izveidi pasaules kontekstā.

Vjačeslavs Dombrovskis, Rīgas Ekonomikas augstskolas pasniedzējs:

Programma vērtējama kā visaptveroša un pamatīga. Salīdzinot ar TP un ZZS, JL solījumi ir visai skaidri un konkrēti. Katrā jomā definēti kvantitatīvi mērķi, piemēram, zinātnes finansēšana līdz 3% no IK. Nav skaidrs šo mērķu veidošanas mehānisms. Visticamāk, tie balstās uz JL biedru personīgo novērtējumu. Daži mērķi ir pārspīlēti, piemēram, dubultot tūristu skaitu. Diez vai šāds solījums balstās uz nopietnu pētījumu, bet ir labi, ka JL reālos sasniegumus var salīdzināt ar izvirzītajiem mērķiem. Tomēr ir nozīmīgas problēmas. Pirmkārt, programma nav fiskāli sabalansēta un tāpēc pēc būtības ir populistiska. Otrkārt, mērķi ir pārmērīgi un diez vai pamatoti.

Ierēdņi bēg no beigtām zivīm

Andris Grīnbergs, Latvijas Avīze  08/31/06    Atbildīgās amatpersonas, kam vajadzētu būt ieinteresētām noskaidrot patieso beigto zivju mazuļu skaitu Rīgas HES pēc Daugavas ūdens līmeņa nesenās pazemināšanas, izvairās runāt skaidru valodu, cenšas atrakstīties, saka, lai zvana citai amatpersonai, īsi sakot, vilcinās ar patiesības noskaidrošanu.

"Latvijas Avīze" 25. augusta numurā rakstīja par savdabīgā zivju kapulauka rēķinu – četri vīri pēc savas iniciatīvas

700 x 150 metru lielā atsegtā platībā uz sauszemes konstatējuši vairāk nekā 563 000 bojā gājušu zivju mazuļu. Tagad zināms, ka šajā platībā, kurā pavasara zivtiņas – raudas, asari, brekši, akmeņgrauži, zandarti – neizdzīvoja arī seklajās peļķītēs, kopā gājušo mazuļu skaits sasniedz 1,9 miljonus.

Vakar atpūtas kompleksa "Sniedzes" īpašnieks Eižens Kanskis, viens no četrotnes, kas atsegtajā platībā Ķeguma teritorijā mērīja, uzskaitīja un aprēķināja bojā gājušo zivju mazuļu skaitu, sašutis stāstīja: "Sabiedrību māna presē izskanējusī informācija, ka ūdens nolaišana Rīgas HES nokauj divus miljonus zivju mazuļu. Tie divi miljoni taču konstatēti tikai vienā mazā konkrētā platībā. Īstenībā Rīgas HES visā atsegtajā platībā ap 35 kilometru upes garumā nokāvis vismaz divdesmit miljonus zivju mazuļu.

Tur jau tas āķis, ka atbildīgajām amatpersonām nav intereses uzzināt patieso bojā gājušo zivju skaitu. Mēs jau arī netikām pie īstā skaitļa, jo beigtos mazuļus sākām skaitīt tikai trešajā dienā pēc Daugavas ūdens līmeņa pazemināšanas, kad uzmanību saistīja lidojošie zivju gārņi un vārnas. Daļa zivju bija jau kritusi par medījumu ne vien putniem, bet arī lapsām un pat mežacūkām. Ja pieskaitītu arī šos mazuļus, skaitlis būtu vēl lielāks."

E. Kanska viedoklis, ka akciju sabiedrības "Latvenergo" rīcība ir ciniska – samaksā par zivju mazuļu zaudējumiem ūdens nolaišanas dēļ gadā no 3000 līdz 6000 latiem, un viss. Visi zinot, kas notiek, ja cilvēki laikā nesamaksā elektrības rēķinu, tad kāpēc pats "Latvenergo" nemaksājot pilnu zivju kapulauka rēķinu?

Valsts vides dienesta pilnvarotā persona jeb, kā tautā saka, sabiedriskais zivju inspektors Pēteris Šķeltiņš, otrs četrinieka pārstāvis, uzskata, ka arī divdesmit miljoni nav īstais skaitlis, jo būtu jāpieskaita klāt arī bojā gājušās zivtiņas Pļaviņu HES baseinā. Arī šī spēkstacija katru gadu pazemina ūdens līmeni.

Pēc P. Šķeltiņa domām, būtu bijis jārīkojas pavisam citādi. "Ja valsts patiešām gribētu noskaidrot bojā gājušo zivju mazuļu skaitu, tad oficiālā līmenī vajadzēja vairākas komisijas, kas uzskaiti veiktu visās atsegtajās platībās" viņš uzsver. "Turklāt katrā komisijā obligāti vajadzētu HES pārstāvi. Tagad spēkstacijas nav ieinteresētas patieso zaudējumu noteikšanā.

Vēl vairāk. Vairākas pašvaldības ieguldījušas naudu, lai pavasarī veidotu mākslīgās nārsta ligzdas. Bet nauda izmesta vējā, jo daudzie mazuļi ūdens līmeņa pazemināšanas dēļ aizgājuši bojā.

"Latvenergo" ārējo komunikāciju daļas vadītājs Andris Siksnis uz maniem konkrētiem jautājumiem rakstiski atbild diplomātiski – "Latvenergo" pagaidām neveic statistisku uzskaiti par bojā gājušiem zivju mazuļiem, šo vienreizējo "četru vīru" aprēķinu nevar uzskatīt par kādu konkrētu normu, katrā konkrētā gadījumā šie aprēķini atšķiras atkarībā no dažādiem apstākļiem, maksājumi tiek veikti katrā konkrētā gadījumā atsevišķi saskaņā ar Valsts vides pārvaldes piestādīto aktu un aprēķinu un tamlīdzīgi.

Arī citi ierēdņi neatbild pēc būtības. Jūras un iekšējo ūdeņu pārvaldes direktora vietniece Evija Šmite teic, ka zivju resursu zaudējumu aprēķinā neņemot tikai bojā gājušo mazuļu skaitu, bet visu kopumā.

Latvijas Zivju resursu aģentūrā, kam jāuzskaita un jāaprēķina bojā gājušo zivju mazuļu skaits, man lika zvanīt citiem speciālistiem. Aģentūras zivju audzētavas "Dole" vadītājs Aivars Ignatovs sacīja, ka "Latvenergo" nerēķinoties ar viņiem, pat nepaziņojot, kad pazeminās Daugavā līmeni. Viņš neko nevarot pateikt, esot bijis atvaļinājumā, par bojā gājušiem mazuļiem uzzinājis tikai no avīzēm.

Arī vides ministrs Raimonds Vējonis diplomātiski apgalvo, ka esot par to, lai patiešām noskaidrotu īsto zivju mazuļu bojā iešanas apmērus un atbalstot četru vīru pūliņus. Un ka naudas summas, ko "Latvenergo" maksā par zaudējumiem, varot būt par mazām. Tas esot uz Latvijas Zivju resursu aģentūras sirdsapziņas.

Kā lai te nepiekrīt Pasaules dabas fonda direktora Uģa Rotberga domai, ka "Latvenergo" kā kārtīgam saimniekam pašam pirmajam vajadzēja būt klāt, kad četri vīri mērīja, skaitīja, aprēķināja? Diemžēl dzīvē nevienu nevarēja sagaidīt.

Milžu cīņās un divkaujās...

Aleksandrs Kiršteins (ZZS) vs. Nikolajs Kabanovs (PCTVL)

DELFI  08/24/06    Priekšvēlēšanu laikā – bez rediģēšanas un labojumiem, bez baltiem cimdiem… duelis.

Portāla "Delfi" publisko debašu forums, kurā politiskās partijas ir aicinātas spēkoties argumentu kaujā sadaļā " Duelis". Pieci jautājumi un pieci argumenti no katras puses "Delfi" lasītāju izvērtēšanai.

Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) deputātu kandidāts Aleksandrs Kirštiens aicināja apvienības "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" (PCTVL) atbildēt uz ZZS jautājumiem.

Uz ZZS jautājumiem atbild apvienības "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" deputāts, deputātu kandidāts Nikolajs Kabanovs.

- Vai jums zināms, ka tā saucamais pilsonības "nulles variants" Latvijā vienreiz jau tika realizēts, kad ar 1919.gada 23.augustā Tautas padomes pieņemto Pavalstniecības likumu par pilsoņiem tika atzīti visi, kas Latvijas teritorijā dzīvoja līdz 1914.gada 1.augustam? Ja jā - vai PCTVL uzskata, ka optācija - kārtējais "nulles variants" jāizsludina pēc katras jaunas okupācijas?

- Latvijas republikas valstiskums tā pilnā apjomā tika atjaunots ar 1991.gada 21.augusta Konstitucionālo likumu. Latvijas Republikas Augstāko padomi, kas to pieņēma, ievēlēja VISU Latvijas pilsoņu kopums uz 1990.gada martu. Tādā veidā, ja mēs neatzīstam viņu tiesības, tad te rodas šaubas par paša LR neatkarības atjaunošanas fakta leģitimitāti 1991.gadā. Man liekas, ka Lietuvas pieredze rāda – "nulles variants" nenonāk pretrunā ar nacionālās valsts interesēm. Starp citu, tagad nepilsoņu īpatsvars (20%) ir samērojams ar mazākumtautību skaitu Lietuvā 1991.gadā. Domāju, ka arī Latvijai jāparāda politisko vīrišķību un pieņemt "nulles variantu".

- Krievijas prezidents Putins mīl atsaukties uz 1939.gada "Savstarpējās palīdzības paktu starp Latviju un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību" un uztur mītu par Baltijas valstu labprātīgu iestāšanos PSRS. Vai jums zināms, ka minētais pakts paredzēja stiprināt 1920.gada miera līgumu un solīja neaizskart Latvijas ekonomisko un politisko suverenitāti? Vai čekas terors, īpašumu nacionalizācija, lata nomainīšana pret rubli, kolhozu dibināšana, Abrenes pilsētas un sešu Latvijas pagastu pievienošana jāuztver kā šo solījumu izpilde?

- Tiesību normu pārkāpumi, kas pastāvēja Staļina valdīšanas laikā, ir nosodīti vēl padomju laikos. Vairākums nelikumīgi represēto cilvēku atgriezās Latvija, viņi paši un viņu bērni saņēma bezmaksas izglītību, medicīnas pakalpojumus un faktiski bezmaksas dzīvojamo platību. Par to arī nevajadzētu aizmirst! Kas attiecas uz Pitalovas rajonu, tad tā iekļaušana Krievijas Padomju Sociālistiskās republikas sastāvā var izskaidrot, pirmkārt, ar 90% krievu iedzīvotāju šajā teritorijā ( saskaņā ar 1920.gada līgumu Pitalovo tika iekļauts LR sastāvā kā svarīgs dzelzceļa mezgls), otrkārt, ar nacistu palīgu - latviešu īstenotu cietsirdīgu izrēķināšanos ar krievu iedzīvotājiem, kuri palīdzēja partizāniem Lielā Tēvijas kara laikā. Abrenes apgabals 1941.-1944.gados bija rajons, kur visaktīvāk darbojās sarkanie partizāni.

- Kā PCTVL, zinot, ka PSRS AP nekad nav balsojusi par daļas Latvijas teritorijas pievienošanu Krievijai, kā arī to, ka starp Latviju un Krieviju nav neviena līguma, kurā Latvija atsakās no daļas savas teritorijas, un ka nav noticis referendums, domā atrisināt robežlīguma un īpašumtiesību problēmas?

- PCTVL uzskata, ka starpvalstu restitūcijas problēma pati par sevi nav politiski provokatīva. Bet faktiski, gandrīz visi īpašuma atdošanas gadījumi kādreizējiem īpašniekiem Latvijas jaunākajā vēsturē bija liela mēroga blēdības. Turklāt, PSRS un Krievija faktiski uzdāvināja Latvijai lielāko daļu nekustamo īpašumu objektu, kuri tiek krāpnieciski "prihvatizēti" pēdējo 15 gadu laikā.

- Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Krievija kā PSRS tiesību mantiniece neaicināja mājās savus pilsoņus, no kuriem daudzi balsoja pret Latvijas neatkarību, bet dara to tikai tagad (prezidenta Putina 2006.gada 22.jūnija rīkojums par pasākumiem, kas veicami, lai atbalstītu brīvprātīgu ārvalstīs dzīvojošo tautiešu pārcelšanos uz Krievijas Federāciju). Kā PCTVL domā palīdzēt Krievijas tautiešiem atgriezties savā etniskajā dzimtenē?

- PCTVL iestājas par cilvēku kustības brīvību. Mēs esam pārliecināti, ka, pieaugot Latvijas labklājībai un attīstoties ekonomikai, tā atkal kļūs darbaspēkam pievilcīga. Izejot no ģeogrāfiskiem un etniskās kultūras faktoriem, uz Latviju pirmām kārtām brauks cilvēki no Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas. Mēs pieļaujam dažu tūkstošu krievvalodīgo pensionāru aizbraukšanu uz dzimtajām zemēm, un sveiksim šeit desmitiem tūkstošu jaunu profesionāļu, kas palīdzēs mūsu ekonomikas attīstībai, kas slāpst no darba spēka trūkuma. PCTVL stratēģiskā prioritāte ir darbs jauniem "jauniem" imigrantiem, viņu integrācija, un, pēc iespējas, viņu masveida Latvijas pilsonības pieņemšana ar tālāko līdzdalību politiskajā dzīvē. Tas taču ir skaidrs – viņi nekad nebalsos par kiršteiniem, dobeļiem un citiem pabrikiem!

- Ja tādās Eiropas Savienības valstīs kā Francija vai Vācija, kur dzīvo miljoniem bijušo PSRS pilsoņu, nav skolu krievu valodā, kāpēc PCTVL Latvijā cīnās par izglītību krievu valodā?

- Jums ir novecojusī informācija. Francijā un Vācijā deviņdesmitajos gados tika atjaunotas dažāda līmeņa skolas ar krievu mācību valdu, kuras eksistēja 1920.-tajos 1930.-tajos gados. Es ceru ka vēl Kiršteina kunga dzīves laikā krievu valoda kļūs ne tikai par Eiropas savienības oficiālo valodu, bet arī par Latvijas oficiālo valodu. ES dalībvalstīs jau tagad dzīvo četras reizes vairāk krievvalodīgo, nekā latviešu. Nākotnē šī tendence tikai pieaugs. Mūsu valoda un kultūra – objektīvi ir daļa no Eiropas. Esmu pārliecināts, ka arī krievu izglītība Latvijā ir pieprasīta Eiropā. To pierāda uz Baltijas Krievu institūta bāzes izveidotās Baltijas starptautiskās akadēmijas panākumi. Vispār, viss mums sanāks, Kiršteina kungs, nepārdzīvojiet!

Aleksandra Kiršteina atbildes uz PCTVL jautājumiem

- Kiršteina kungs, cik partijas drīkst nomainīt politiķis, lai viņš netiktu uztverts kā politiskā prostitūta?

- Politiska prostitūcija nav partiju, bet bieža uzskatu maiņa vai arī atrašanās tādā partijā, kurai nav stingras nostājas nevienā valstij svarīgā nacionālā vai politiskā jautājumā. Ja partijas valde kādu aizmuguriski izslēdz tikai par to, ka politiķis nevēlas locīties īslaicīgas konjuktūras dēļ, tad, manuprāt, par to nebūtu jākaunas.

- Kāpēc Jūs, tik nacionāli-patriotiski noskaņotu deputātu, noņēma no Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāja amata?

- Es atkāpos no Ārlietu komisijas priekšsēdātāja amata, jo biju opozīcijā TP laipošanas pozīcijai, konsekventi atgādinot, ka attiecības ar Krieviju nevar uzlabot, kamēr Latvijā atrodas liels skaits nepilsoņu, kas pēc būtības ir PSRS mantinieces Krievijas pilsoņi un kamēr Krievija turpina okupēt daļu Latvijas teritorijas.

- Darbaspēka emigrācijas uz Rietumeiropu rezultātā, mūsu valstī ir vērojams tā deficīts. Vai ir iespējams atrisināt šo problēmu neievedot masveidā jaunus imigrantus Latvijā?

- Jā ir, ceļot izglītības kvalitāti – pārkvalicējot darbaspēku, ieviešot vienotu izglītības sistēmu valsts valodā.

Latvijas PSR ekonomika, galvenokārt rūpniecība, bija izveidota, lai darbotos uz ievestā darbaspēka rēķina, ar lielu energoietilpību un zemu pievienoto vērtību, paredzot, ka Latvijā dzīvos nepilni 3 miljoni iedzīvotāju.

Mums ir jāmācās no tādām mazajām valstīm kā Islande, Luksemburga vai Slovēnija, kurās iedzīvotāju skaits ir 0,3 līdz 2 miljoni un kuras ražo produkciju ar augstu pievienoto vērtību.

Ukraiņu metinātājiem nav jābrauc uz Latviju, labāk lai norvēģi paši metina kuģu karkasus un sūta tos uz Latviju, kur mūsu speciālisti tos aprīkos ar elektroniku un sarkankoka kajītēm, nevis otrādi.

Mūsu nākotne ir uzņēmumi ar augstu tehnoloģiju un mazu darbinieku skaitu.

Vēl viens no emigrācijas iemesliem ir diskriminējošā ES lauku atbalsta politika. Īru zemnieki saņem trīs reizes lielākus maksājumus par vienu un to pašu darbu kā latviešu zemnieki, kas ļauj viņiem panākt lielāku darba ražīgumu un maksāt lielākas algas.

Likvidējot šo diskrimināciju, atšķirības atalgojuma ziņā izzudīs un cilvēki brauks atpakaļ.

- Ko Jūs kā bijušais arhitekts domājat par "Gaismas pils" celtniecību, koncertzāles celtniecību un vispār par aģentūras "Jaunie "Trīs brāļi"" darbību?

- Bibliotekas celtniecība ir iesākta un to vajag pabeigt pēc iespējas ātrāk. Koncertzāle izmaksās nevis 30 miljonus, kā apgalvo kultūras ministre, bet gan vismaz 130 miljonus un lēmumu par tās celtniecību un atrašanās vietu varētu pieņemt tikai pēc pilnīgas transporta un inženiertehnisko problēmu atrisināšanas. "Trīs brāļi" nav vajadzīgi, jo rada iespaidu, ka tie izveidoti tikai naudas plūsmu pārdalīšanai par labu partijas kasei.

- Kāda ir Jūsu attieksme pret Vairu Vīķi-Freibergu? Kādām īpašībām ir jāpiemīt nākamajam Latvijas prezidentam? Kāda ir Jūsu attieksme pret visas tautas prezidenta vēlēšanām?

- Vaira Vīķe Freiberga ir daudz darijusi, lai panāktu ASV atbalstu Latvijas uzņemšanai NATO .

Nākošais prezidents nedrīkstētu būt no ārzemēm, lai labāk izprastu latviešu tautas ilgas un cerības. Viņam būtu jābūt ne tikai labi izglītotam, bet arī stingram savos uzskatos, aizstāvot Latvijas intereses. Viņam būtu jāciena leģionāri un nacionālie partizāņi. Laba humora izjūta un skeptiska attieksmi pret lielvalstu glaimiem un ieteikumiem palīdzētu noraidīt bieži vien muļķīgus padomus un ieteikumus.

Visas tautas vēlētu prezidentu, kā to rāda Lietuvas bēdīgais piemērs, atbalsta tikai tās partijas piekritēji, kas viņu ir izvirzījuši. Šādas vēlēšanas ir ļoti dārgas, notiek vairākās kārtās un sašķeļ sabiedrību, jo pretējā puse cenšas konkurentus nomelnot.

Kiršteins: Mēs braucam turp, kur opozīcija jau apšauta

Radio SWH   08/25/06    Politiskajā duelī "Kurš būs Puškins?" tiekas Vaira Paegle (TP) un Aleksandrs Kiršteins no Zaļo un Zemnieku savienības. Kuru izbalsos kā Puškinu?

M.Z.: Vai Latvijai jāatsakās no teritoriālajām pretenzijām uz Abreni?

V.P.: Nē.

A.K.: Protams, ne.

M.Z.: Vai Latvijai tuvāko mēnešu laikā jāizved karavīri no Irākas?

V.P.: Nē.

A.K.: Jā.

M.Z.: Vai Rīgā ir atļaujami seksuālo minoritāšu gājieni?

V.P.: Jā.

A.K.: Vispirms atļaujami nūdistu gājieni gar Brīvības pieminekli... Nē, protams.

M.Z.: Vai varat nosaukt lietas, kas jūsuprāt TP vadītajā Latvijas ārpolitikā būtu kļūdainas un labojamas?

A.K.: Nepārtraukti skandāli ar mūsu zilo linu vēstniecībām ārzemēs, pirms Baltkrievijas bija Norvēģija. Otrs - daudz nopietnāks - nespēja precīzi formulēt attieksmi pret Krieviju. Okupācijas jautājums, kur Krievija atsakās savus pilsoņus izvest; liekulīgā TP valdes attieksme (par ko mani palūdza aiziet no Ārlietu komisijas vadītāja amata) pret 6. Latvijas pagastu un Abrenes pilsētas pievienošanu Krievijai. Faktiski Krievija turpina okupēt gandrīz 2% no Latvijas teritorijas, bet ne ārlietu ministrs, ne ministru prezidents par to nedrīkst runāt.

M.Z.: Kā jūs teicāt, zilo...?

A.K.: Zilo linu vēstniecības, par to neatbild TP, bet viņi nevar sakārtot to. Faktiski tas ir Birkava laikā radies, jo nepārtraukti vēstnieki ar citādu orientāciju iekuļas politiskos skandālos. Bijām spiesti izskatīt Norvēģijas vēstnieka lietu, viņu neatbrīvoja, jo pie mums nedrīkst diskriminēt minoritātes. Nožēlojami, ka šādi cilvēki strādā ārlietu dienestā. Tikpat melīgi komentāri bija par notikumiem Baltkrievijā.

V.P.: Nedomāju, ka TP ārpolitiku var raksturot ar šādiem gadījumiem, ārpolitika ir kas daudz vairāk: Vai ārpolitiskie darboņi ar savu rīcību ievaino valsti. Atsevišķi gadījumi absolūti neatspoguļo to, ko dara Ārlietu ministrija. Kopumā Latvija gan ES, gan NATO iezīmē sevi kā ļoti spēcīgu, mēs tiekam ievēroti. Latvijas tēlu gan ir ievainojis tas, ka mēs ierobežojam mūsu pilsoņu tiesības un neļaujam vārda brīvību, kas rezultējas gājienos.

M.Z.: Runa ir par praidu.

A.K.: Vai jūs domājat leģionārus?

V.P.: Nē. Leģionāri paši pieteicās, ka nevēlas politizēt situāciju, ka piedalīsies savos pasākumos Lestenē. Viņiem nekas netika ierobežots.

A.K.: Kārtējā liekulība, jo leģionāru tuvinieki nevarēja pieiet pie Brīvības pieminekļa. Klasisks gadījums, kad tiek ierobežotas nepilsoņu mazākuma intereses, jo Latvijas pilsoņiem nav neviena, kam nepatīk vai traucē leģionāru gājiens. Izdabājot ārkārtīgi nelielai nepilsoņu grupai, tika ierobežota pieeja pie pieminekļa. Tajā pašā laikā absolutizē citas mazas grupas intereses, kuriem atļauj iet.

M.Z.: Vai, jūsuprāt, Latvijas valsts veic izskaidrošanu ārzemēs par 16. martu? Vai tas ir bezcerīgs gadījums - skaidro, cik gribi, nekas nemainās.

V.P.: Šogad nevajadzēja liekuļot, piekrītu Aleksandram, vajadzēja skaidri uzrunāt tautu, leģionārus un teikt, ka mums ir bažas un informācija par to, ka drošība var tikt apdraudēta, tāpēc ierobežosim pieeju piemineklim. Tas pats notika Amerikā pēc 9/11, līdz šai dienai Brīvības piemineklim un Vašingtona piemineklim netiek klāt.

Esmu pati redzējusi sagatavotus materiālus mūsu vēstniecībās par leģionāriem, un skaidrota situācija.

M.Z.: Kas ar to informāciju tālāk notiek?

V.P.: Tā tiek izplatīta.

A.K.: Neviens Eiropas tūrists nelasīs informāciju par leģionāriem, tā nevienu neinteresē. Tiek samaksāts lielai grupai Krievijas korespondentu, kuriem šeit jāizprovocē nekārtības. Tiek samaksāts nelielai grupai nepilsoņu... Zemessardze faktiski varēja nodrošināt kārtību, jo, ja vieni iet demonstrēt, tad otri nelaiž baloniņus ar muļķīgiem uzrakstiem, un nekas nevienam nav jāpaskaidro. ASV nacionālsociālisti Losandželosā iet un demonstrē, viņiem konstitūcija to neaizliedz. Bet Latvijā ir mūžīgas bailes, ka tik kāds ko nepadomā, ka tik kādam neliekas, ka mēs neesam pietiekami zili vai rozā...

V.P.: Mūsu valsts uzdevums ir nodrošināt kārtību valstī. Ja mēs to varējām nodrošināt Klintona, Buša vizītes laikā, hokeja laikā, tad mums tas jāspēj citos gadījumos.

A.K.: Somijā Ziemas kara varoņu piemiņai (somi nekaroja antihitleriskajā koalīcijā, viņi aizstāvēja savu neatkarību, un tolaik viņi to varēja darīt, tikai sabiedrojoties ar Vāciju) valsts prezidente nekautrējās aiziet uz kara varoņu pasākumu. Mūsu augstākās amatpersonas izbrauc uz ārzemēm un paniski baidās, ka tik kāds ko nenodomā.

M.Z.: Parasti saka: ja nu kas ir veiksmīgs mūsu ārpolitikā, tad tā ir V.Vīķes-Freibergas darbība. Cik šis tēls ir sniegbalts?

V.P.: Viņas veiksmes ārpolitikā skaidro, tas, ka viņa bijusi prezidente astoņus gadus. Ārpolitikā svarīgākā ir ietekme - pēctecība. Tik biežā valdību un ārlietu ministriju maiņa, kurus neviens nepazīst.... Diplomātijā ir svarīgi nevis, ko tu zini, bet ko tu pazīsti.

A.K.: Saskaņā ar Satversmi valsts prezidente nav atbildīga, par viņas ārpolitisko atbildību atbild Ārlietu ministrija. Esmu ārkārtīgi sašutis par meliem, ar kādiem tika pieņemts lēmums sūtīt mūsu militāro kontingentu uz Irāku. Mums stāstīja par tūkstošiem tonnu ķīmisko ieroču, par raķetēm... To mums stāstīja, neskatoties uz mūsu kritiskajiem iebildumiem un jautājumiem, gan ārlietu ministre Kalniete, gan Kristovskis (aizsardzības ministrs), gan Repše, gan valsts prezidente, kura tika maldināta ne tikai no ASV vēstniecības puses, bet ļoti lielā mērā no Ārlietu ministrijas puses, kurai bija jāpasaka, ka mums nav šādu datu. Un tad es dzirdēju ārkārtīgi bezkaunīgu teikumu ar kājas piesišanu: "Es taču esmu apsolījusi ārzemēs, ka mēs brauksim uz Irāku, kā gan jūs uzdrīkstaties (kaut kāds parlaments) kaut ko darīt!?"

Absolūta Satversmes ignorēšana. Bet Vīķes-Freibergas nopelni ir pozitīvs ASV balsojums, tikai es negribētu vēl vienu prezidentu, kurš absolūti ignorētu latviešu tautas intereses, bet tikai ieklausītos, ko viņam čukst ārvalstu vēstnieki vai citas aizdomīgas organizācijas.

V.P.: Es kā Vjetnamas laika bērns zināju, ka šis karš ir kļūda, ka tiešām sabiedrība tiek mānīta. Arī tas, kas šobrīd notiek Libānā, ir šī kara sekas. Vai Latvijai tur vajadzēja piedalīties?

A.K.: Mēs varējām izteikt atbalstu ar transportu, gaisa telpu, bet ne jau sūtot cilvēkus.

V.P.: Bet tagad, kad ASV un sabiedrotie tur radīja nelabvēlīgo situāciju, atstāt Irāku haosā, starptautiskā sabiedrība nes par to atbildību.

M.Z.: Mēs paši to haosu radījām, pašiem jāmēģina atrisināt.

A.K.: Sprādzieni turpinās. Tūkstošiem cilvēku iet bojā, meli turpinās.

M.Z.: Vai Latvijā ir ārpolitika attiecībā uz Izraēlu-arābu pasauli? Mums vispār ir nostāja?

V.P.: Pēc iestāšanās ES un NATO ārpolitika kļuva daudz sarežģītāka, jo jāizvēlas, kad mēs pievienojamies sabiedrotajiem, kad nākam ar savu ārpolitikas viedokli. Līdz brīdim, kad sanākam kopā ar sabiedrotajiem un veidojam konsensu, Latvijai jābūt pašai savam viedoklim.

Nevienam nav īsti skaidrs, kas notiek Tuvajos Austrumos. Tas ir sprādziens, kas agri vai vēlu notiks. Tur ir nesavienojamas intereses.

M.Z.: Vai Latvijas ārpolitika šai jautājumā ir proizraēliska?

A.K.: Drīzāk proamerikāniska. Manā izpratnē Izraēlai nav nekādas ārpolitikas, arī Libānai uzdrīkstējās uzbrukt, jo ASV iedrošināja, apgādāja ar precīzā tēmējuma bumbām, utt. Izraēla ir nonākusi diezgan traģiskā situācijā - tā vietā, lai sarunu ceļā panāktu kaut vai žoga būvēšanu palestīniešu teritorijās, tā ieiet viņu teritorijās.

Latvijas politika šai gadījumā bijusi proamerikāniska, kas arī nav slikti, jo viņi ir mūsu galvenais stratēģiskais partneris. Bet, ja arī lielais draugs kļūdās, mazajam draugam ir jāpasaka, ka ne vienmēr mēs visam piekrītam.

Vēstniecību politika mums bijusi pilnīgi absurda - mums ir vēstniecība Izraēlā, Turcijā (kas nav arābu valsts) un Ēģiptē būs. Bet nav nevienas vēstniecības arābu valstīs, kas ir ārkārtīgi liela kļūda. Vai tie būtu Emirāti, vai Jordānija, ir cits jautājums.

V.P.: Ilglaicīga, ne tikai šī brīža kļūda.

M.Z.: Tātad nav Latvijas politiskajā elitē panisku baiļu no Izraēlas vēstniecības, no Izraēlas valsts par jebkuru mēģinājumu bilst ko pretī un tikt apvainotiem antisemītismā.

V.P.: Domāju, ka nē.

M.Z.: Ja jūs gribētu, jūs varētu paust Izraēlai pretēju viedokli?

V.P.: Kaut Hisbollah izraisīja draudus, būdama Amerikā, es publiski paudu viedokli, ka (Izraēlas) reakcija bija nesamērīga.

A.K.: Mēs pieņēmām Ārlietu komisijā lēmumu, kas nosoda Izraēlas rīcību, bombardējot civilās infrastruktūras objektus.

V.P.: Starp "pret Izraēlu" un antisemītismu nav liekama vienlīdzības zīme. ASV ebreji paši ļoti nosodīja to, kas notika pret Libānas mierīgajiem iedzīvotājiem.

M.Z.: Vai Latvijā ir antisemītisms?

V.P.: Es domāju, ka nav.

A.K.: Latvijā nav antisemītisma, bet kļūdaina Izraēlas ārpolitika, kā tas bija Libānas gadījumā, var provocēt nepatiku pret šo valsti, neanalizējot, kas tur dzīvo (arī kristieši, armēņi, pareizticīgie).

Politisku antisemītismu Latvijā ļoti provocē no Krievijas iebraukušo ebreju kopienas pārstāvji. Ārkārtīgi netaktiski, neizprotot Latvijas vēsturi un to, ka leģions tika radīts 1943.g., kad represijas pret ebrejiem beigušās, runā par to, ka leģions ticis radīts (lasīju paziņojumus "Vesti" un "Čas"), ka leģions tika radīts nolūkā iznīcināt ebrejus.

M.Z.: Kas ir šīs kopienas pārstāvji?

A.K.: Vairākums no Krievijas iebraukušie, kuri gājuši krievu skolās un nav integrējušies.

M.Z.: Latvijai ir jāsūta savi cilvēki uz Libānu?

A.K.: Absolūti nē. Tā nav NATO misija.

V.P.: Nē.

M.Z.: Parunāsim sīkāk par Baltkrieviju!

A.K.: Baltkrievija nodrošina ap pusi mūsu ostu apgrozījuma (kālijs, minerālmēsli, naftas produkti) un līdz 40% dzelzceļa kravu apgrozījuma. Oficiāli apgrozījumi un investīcijas sniedzas simtiem miljonos, neoficiāli esmu redzējis pāri par 600 miljoniem latu, kas ir nesalīdzināmi vairāk kā, piemēram, ASV ieguldījums Latvijas ekonomikā. Šādā situācijā tā vietā, lai noklusētu gadījumu, kad mūsu pārstāvis tiešām tirgoja pornogrāfiskus materiālus un sākumā meloja, ka esot izplatījis kasetes par tikšanos ar nevalstiskām organizācijām, zinot, ka Baltkrievijas likumi neatļauj šādu materiālu izplatīšanu...

Pirmais aizturēts tika nevis tas, kas bija filmā, bet cits, tad uzstādīja novērošanas kameru. Otri meli no Ārlietu ministrijas puses bija, ka tas ir diplomātiskais dzīvoklis. Baltkrievijā joprojām ir mājas grāmatas kā PSRS laikā, tajās nav šā diplomāta vārds un uzvārds ierakstīts. Arī Vīnes konvencija paredz ievērot tās valsts tradīcijas un noteikumus. Taču problēma nav ar orientāciju - tā vietā, lai viņu klusi atsauktu, mūsu ārlietu ministrs paziņo, ka netiksies ar Baltkrievijas vēstnieku. Uzbrauciens Baltkrievijai, kur, manuprāt, demokrātijas līmenis ir nesalīdzināmi augstāks nekā komunistiskajā Ķīnā, atkal rāda milzīgo liekulību. Uz Ķīnu strīpām vien brauc visas Latvijas augstākās amatpersonas....

V.P.: Ieskaitot ZZS...

A.K.: ZZS nevada ārlietas.

V.P.: Bet vada Saeimu.

A.K.: Jūs jūtat atšķirību? Baltkrievija nav sliktāka par Ķīnu, ja braucat uz Ķīnu, brauciet uz Baltkrieviju ar. Kāpēc šī liekulība? Tāpēc, ka tēvocis Sems palūdza vispār boikotēt ekonomiski Baltkrieviju.

M.Z.: Precizēsim. Protams, ZZS nevada Latvijas ārpolitiku, bet šīs savienības locekle Ūdres kundze ir Saeimas priekšsēdētāja. Kā jūs vērtējat, ka aizbrauc spīkere uz Ķīnu, viņai nāk atklāsme, ka ar demokrātiju un cilvēktiesībām tur viss kārtībā, un viņa saka: likvidējam Tibetas un Taivānas sadarbības grupas!

A.K.: Man nav informācijas, ka šīs grupas būtu likvidētas, tikko tikāmies ar Taivānas pārstāvi. Jautājums ir par nosaukuma maiņu.

M.Z.: Vai jums ZZS ir divas ārpolitikas - Kiršteina un Ūdres?

A.K.: Mums ir viena ārpolitika pret, teiksim, Uzbekistānu, Ķīnu un Baltkrieviju.

V.P.: Ķīna ir ļoti tālu. Baltkrievija, mūsu kaimiņvalsts ir Eiropas valsts, kurā ir nežēlīga diktatūra, tas ir pavisam kas cits. Ekonomika un demokrātija nav vienmēr jāsaliek vienā maisā. Nesen bija apjomīgs pētījums par to, vai Latvijas atbalsts opozīcijas spēkiem ietekmē mūsu ekonomiskos sakarus.

A.K.: Es īsti nesaprotu - uz Kazahstānu var braukt, uz Baltkrieviju - ne.

M.Z.: Ar ko Nazarbajevs labāks?

V.P.: Es runāju par demokrātiju kaimiņvalstī, kuras opozīcijas spēki lūdz mūsu atbalstu. No Kazahstānas neviens nebrauc...

A.K.: Viņu nošautu vienkārši. Tāpat kā Ķīnā.

V.P.: Atgriežoties pie pētījuma un pēc brauciena uz Baltkrieviju, varu teikt, ka Lukašenko ir vajadzīga mūsu ekonomiskā sadarbība, mūsu tranzīts, citādi viņš paliek pilnīgi atkarīgs no Putina, tajā ir sava bīstamība.

M.Z.: Mēs nonācām pie savdabīga ārpolitikas koncepta - ja mūs nelūdz atbalstīt demokrātiju, mums ir pilnīgi vienalga, vai tur apšauj demonstrācijas vai ne.

V.P.: Tā es neteicu. Mēs nevaram būt visur. Bet tas nenozīmē, ka, braucot uz Ķīnu, mēs nerunājam par demokrātiju.

M.Z.: Paegles kundze, jūs esat pārliecināta, ka šīs amatpersonas šo viedokli tur pauž?

A.K.: Mēs braucam turp, kur opozīcija jau ir apšauta, kā Ķīnā, Uzbekistānā un Kazahstānā, nevis turp, kur tā vēl ir.

M.Z.: Jūs esat bijušais un esošā Saeimas ārpolitikas komisijas vadītāji. Cik nopietns, cik uzpūsts ir nepilsoņu jautājums un kā tas var mūs ietekmēt no ārpolitikas viedokļa?

A.K.: Šeit nav nepilsoņu pēc būtības. Normāli būtu bijis, ja šos PSRS pilsoņus pēc savienības sabrukuma Krievija kā tiesību pārmantotāja (kā to uzsver Igaunijas inteliģence) būtu pasaukusi mājās. Protams, nav runa par deportācijām. Uzaicināt cilvēcīgi mājās cilvēkus, kuri apmaldījušies viņiem svešā ģeopolitiskā vidē, nezina valodu un nekad to neiemācīsies, jo viņiem riebjas maza valsts. 1991.g. pusmiljons nobalsoja referendumā pret Latvijas neatkarību, pēc tam viņi aizskrēja uz Gorbačova rīkoto PSRS atbalsta referendumu un tas pats pusmiljons nobalsoja par PSRS saglabāšanu. Tā vietā, lai Krievija viņus izvāktu ārā, nāca Karaganova doktrīna Baltijas valstīs un bijušajās sociālistiskajās valstīs neapmierinātu cilvēku skaitu, kuri šeit visā īsteno Krievijas politiku.

Kad Krievijā sāka trūkt cilvēku, Putins izdeva aicinājumu braukt mājās ar visiem pārcelšanās izdevumiem utt.

V.P.: Kas nav īstenots.

A.K.: Ārkārtīgi kautrīgi pret šo dokumentu izturas gan Latvijas ārlietu ministrs, gan ministru prezidents. Tā vietā, lai sēstos pie galda un īstenotu Saeimas pieņemto dokumentu - deklarāciju par totalitārisma seku nosodīšanu. Tur skaidri teikts: Ministru kabinetam sākt sarunas ar Krievijas pārstāvjiem par materiālas palīdzības sniegšanu cilvēkiem, kuri vēlas atgriezties savā etniskajā dzimtenē. Un Krievija pie saviem 140 miljardiem naftas dolāru ekonomiskās valūtas rezerves mierīgi varētu izdalīt 2-3 miljardus, lai nopirktu katram no 18 000 virsniekiem dzīvokli pretī Lielajam teātrim, lai viņam nebūtu jāsmok šeit pie fašistiem.

V.P.: Šis jautājums starptautiskā mērogā gandrīz vairs nepaceļas, jo EDSO ir pateicis, ka te nav nekādu pārkāpumu pret minoritātēm. Kas attiecas uz repatriāciju, jāvaicā Aleksandram, kurš vairāk bijis Saeimā un komisijās, kas darīts šai sakarā.

Krievijā ir miljoniem iedzīvotāju bez statusa, jo Krievijai nav bijusi sava repatriācijas politika. Tā nav mūsu, bet Krievijas problēma.

M.Z.: Ko tad darīsim ar viņiem?

M.Z.: Ir jautājums par Latvijas attiecībām ar Krieviju. Kas var mainīties, kas jādara?

A.K.: Nav jāmelo un skaidri jāpasaka, ka robežlīgumam nav vajadzīgas nekādas pievienotas deklarācijas, jo mums ir likums par robežu, kurā teikts - ja robeža nesakrīt ar 1920.g. robežu, tā saucas demarkācijas līnija, un tas Krievijai ir skaidri jāpasaka. Ratifikācijas aktā ierakstīsim, ka tā saucas demarkācijas līnija, kas nozīmē pagaidu robežu, pie kuras varam atgriezties pēc 10-20 gadiem.

Mēs krieviem sakām: tā nav jūsu problēma, to pieņēma PSRS Augstākās padomes prezidijs bez Augstākās padomes balsojuma. Un tas Krievijai skaidri jāpasaka. Bet tas tiek noklusēts.

Par nepilsoņiem godīgi jāpasaka, ka nekādas deportācijas nenotiks, bet 100-200 tūkstoši, kuri nekad neiemācīsies latviešu valodu, kuriem nepatīk šeit dzīvot, pieļauju, ka no pusmiljona, kas balsoja pret neatkarību, te palikusi puse. Viņiem ir jāpalīdz, bet humāni. Tur nevajag gaidīt starpresoru komisiju, Kalvītis tik sirsnīgi apkampās ar Jeļcinu....

M.Z.: Vai viņš bija skaidrā?

V.P.: Attiecībās ar Krieviju jānoliek malā divi jautājumi, ko Krievija vienmēr iepin: krievvalodīgo statuss un robežjautājums. Robežjautājums mums nav vienīgajiem, pasaulē tādu ir 40. Jārunā par pragmatiskām lietām, sākot ar starpvaldību komisiju izveidošanu, ar sarunām par ekonomiku. Jāatzīst, ka attiecību uzlabošana skar visas Krievijas kaimiņvalstis.

M.Z.: Vai Krievija vēlas nolikt šos divus jautājumus malā? Vai tas ir iespējams?

A.K.: Krievija to nevēlas, un ģeopolitiski tai trūkst iedzīvotāju. Otrkārt, ES spiež noslēgt robežu. Krievijai tas agri vai vēlu jānoslēdz, Viņi tagad arī igauņus kārdina, lai mēs atsakāmies no teritoriālajām pretenzijām, mums nav nekādu pretenziju, mēs gribam tikai sākt sarunas. Bet piedodiet, 2% no Latvijas teritorijas, kas ir ierakstīta Zemes grāmatā, lai es kādam dāvinātu? Atšķirībā no citām valstīm Latvijai nav starpvalstu līguma šai jautājumā, mums nav bijis karastāvoklis ar Krieviju un mēs nekad neesam redzējuši nevienu dokumentu, kas būtu bijis vajadzīgs pēc viņu pašu principiem.

V.P.: Sarunas ir ļoti svarīgas. Uzlabošanās būs tad, kad būs konkrēts rezultāts.

M.Z.: Kā jūs komentētu to, ka, gaidot NATO sammitu, mēs te visādi izpildāmies ar ugunskrustiem, kas nedrīkst būt cimdos?

A.K.: Vēl trakāk - Beļģijā kāds no lidmašīnas bija pamanījis, ka kāda strūklaka nedaudz atgādina ugunskrustu. Šī strūklaka tika korekti pārtaisīta.

M.Z.: Tad mēs neesam sliktāki par beļģiem.

A.K.: Tas, protams, ir smieklīgi, bet cilvēkiem jādod dāvanas, kas viņiem patiktu.

V.P.: Kāpēc izaicināt negatīvu reakciju ar ugunskrustu, kurš gan ir tik daudz senām kultūrām?

A.K.: Es domāju, ka to varētu uztvert kā humoru un piebilst, ka mums tas bija 2000 gadu garumā.

M.Z.: Vai, jūsuprāt, Latvija spēj aizstāvēt savas intereses ES (cukura jautājums)?

V.P.: Ne tik labi, kā es to gribētu. Mums ir vajadzīgi ļoti labi sagatavoti pieredzējuši cilvēki visās ministrijās.

A.K.: ES pieļauj ārkārtīgu diskrimināciju. Tas, ka īru zemnieki nebrauc uz Latviju lasīt zemenes, nav viņu gudrības pamats, bet viņu fermeri saņem tieši trīsreiz lielākus lauku atbalsta maksājumus. Tā ir cūcība, mūsu Ārlietu ministrijai nav par to jārunā ar baltiem cimdiem, tā ir klasiska ņirgāšanās. Jo ES princips ir maksāt tiem, kas bagāti, - franču zemniekiem.

***

Radio SWH klausītāji balsojumā par Puškinu izvēlējās Vairu Paegli no Tautas partijas.

Ja celsies darba ražīgums, nebūs vajadzīgs guculis ar kapli

Radio SWH ,  08/30/06

Radio SWH politiskajā duelī tiekas "Jaunā laika" pārstāvis Dzintars Zaķis un Indulis Emsis no Zaļo un zemnieku savienības.

M.Z.: Vai Latvijā būtu jāatjauno nāvessods?

I.E.: Nē.

Dz.Z.: Nē.

M.Z.: Vai Latvijā būtu jālegalizē publiskie nami?

I.E.: Jā.

Dz.Z.: Nē.

M.Z.: Vai esat kādreiz nestāstījis patiesību žurnālistiem?

I.E.: Jā, ir gadījies.

Dz.Z.: Nav gadījies.

M.Z.: Vai jums nav žēl, ka labu laiku jūs bijāt ZZS premjera kandidāts, bet tad pēkšņi - Emsis vairs nav kandidāts. Škrobe nav?

I.E.: Kā to ņem, ne jau tāpēc man gabals nokritis vai es sliktāks palicis, ja ir uzradies kāds labāks vai cilvēks, kam vairāk pulvera un gribas kaut ko jaunu teikt. Es šo konkurenci uztveru kā pagodinājumu, jo vienmēr ir jēga censties, varbūt viss ir sasniedzams.

Dz.Z.: Man nešķiet ētiski normāla situācija, ka krimināli vajāts cilvēks tiek nominēts. Vai tiešām jums liekas, ka šāds cilvēks varētu būt labāks premjers nekā jūs - pieredzējis un zinošs cilvēks daudzās jomās?

I.E.: Iepriekšējās vēlēšanās bezmaz tika sākta kriminālvajāšana arī pret Rāviņu (Jelgavas mēru). Ja cilvēks ir notiesāts (ar tiesas lēmumu), tad šāda situācija nevarētu rasties. Turpretī, kamēr ir aizdomas par vainu un vaina nav pierādīta, cilvēks ir nevainīgs un var ieņemt jebkuru amatu, pat tikt izvirzīts par Latvijas prezidentu.

Lemberga padarītais liecina, ka, iespējams, viņš ir viena no tām personām, kuras Latvijā tiešām var veikt dziļas reformas - piespiest strādāt valsts pārvaldes sistēmu (kas Ventspilī ir izdarīts) - pilnībā sakārtota uzņēmējdarbības vide, infrastruktūra un sociālā, kultūras un pārējās dzīves jomas ir ar pluszīmi.

Dz.Z.: Es no sirds ieteiktu jūsu premjera kandidātam vispirms izmēģināt spēkus kādā pilsētā, kur nav naftas vada, piemēram, savā dzimtajā Jēkabpilī.

I.E.: Ja mēs spēlētu šo spēli, es uzreiz piekristu, zinot Lemberga spējas un darba spējas, attieksmi pret darbu. Kad es sāku politisko karjeru un Lembergs arī - bija 90. gadu pats sākums, kad mūs ievēlēja Augstākajā Padomē, kopš tiem laikiem Ventspils ir pārveidojusies neiedomājami. Tā bija ekoloģiskās katastrofas zona.

Dz.Z.: Normāla uzņēmējdarbība un valsts attīstība ir normāla demokrātija, praksē ir pierādījies, ka jebkādai demokrātijas ierobežošanai ilgtermiņā nekad nav bijis labs rezultāts. Metodes, ar kādām strādā Lemberga kungs, diemžēl nav demokrātija. Birojā ir atrasti izsekošanas dokumenti, dažādas lietas, ka liecina, ka demokrātija nav šā kunga darba metode. Man ir ļoti lielas bažas, ka ar šādām metodēm Latvija ilgtermiņā neko nevarētu sasniegt.

I.E.: Es varētu piekrist Dzintaram, bet mēs ar demokrātijas graušanu esam saskārušies reālajā dzīvē, un Repšes ārdīšanās demokrātijas laukā bija spilgtāks piemērs, tas, kā ierēdniecība tika satracināta līdz baltkvēlei un darba nespējai, kā ostu likumā bija paredzēts izdarīt izmaiņas, kur pilsētu valdībām vairs nebūtu nekādas teikšanas... Šai ziņā demokrātijas ierobežošana, Satversmes pārskatīšana, Saeimas pilnvaru ierobežošana, prezidentālas varas kultivēšana ir dzirdēta no citas - JL puses.

Dz.Z.: Tam nevar piekrist, jo par ostu, kur bija jāievieš kārtība, priekšlikumi bija vēsti uz situācijas sakārtošanu.

M.Z.: Vai jūs nesaistāt ap Lembergu notiekošo ar to, ka ZZS ir krities (SKDS) reitings?

I.E.: Neapšaubāmi, mums ir neliels kritums, bet mums tas nav dzīvības vai nāves jautājums. Galarezultāts priekš mums tomēr ir pozitīvs, mēs netaisāmies savu politiku mainīt.

M.Z.: Vakar šeit studijā Šadurskis (JL) un Leiškalns (TP) vienojās par to, ka Lemberga kungs nebūs premjers. Kā komentēsiet?

I.E.: Tas, ka partijas priekšvēlēšanu periodā izvirza ministru prezidenta kandidātus, vēl nav ierakstīts akmenī, ka tā arī būs. Tā ir sava veida pozicionēšanās un retorika.

M.Z.: Esmu sapratis, ka par programmām ir bezjēdzīgi runāt, jo tās ir ļoti murgainas. ZZS mājas lapā vispār nevar saprast, par kuru Saeimu runa ir. Vienkārši - vēlēšanas un programma. Vai arī jums ir liela pārmantojamība, ka programmu nemaināt. Vai jums ir skaidrs priekšstats par to, vai šai valstī budžeta izdevumi kādās pozīcijās ir samazināmi?

I.E.: Ļoti maz ir šādu aiļu, jo dzīves īstenība nemitīgi prasa uzlabojumus, kas nozīmē arī valsts iejaukšanās palielināšanu. Mums ar Dzintaru Zaķi ir vienots viedoklis, ka daudzas funkcijas varētu deleģēt vai nodot nevalstiskajām organizācijām, privātajām kapitālu sabiedrībām, tādējādi no valsts budžeta sistēmas pārceļot uz pelnošām sfērām. Konkrēti - Satiksmes ministrijā, kur ir runa par telekomunikāciju nozari, satiksmes organizācijas lietām... Tas būtu taisnīgāk no ekonomiskā viedokļa, jo uzņēmējiem jākonkurē tirgū.

Dz.Z.: Ārpakalpojums tiešām ir viena no receptēm, kā panākt, lai kapitāls arvien vairāk konkursa kārtībā nonāktu apkalpojošajā sfērā. Bet vienas lielas receptes, kā panākt izdevumu samazinājumu, nav un nevar būt, jo, katru mazo izdevumu skatoties, var panākt tā samazinājumu, pieejot loģiski un pragmatiski. Privātā biznesa iesaistīšana jau arī nozīmē to, ka daudz uzmanīgāk tiek sekots tam, kas notiek.

Piemēram, Saeimas budžets. Vai vajag Saeimai 8 luksus Jūrmalā, autobāzi? Ekonomikas ministrijā savulaik ļoti veiksmīgi tika galā ar nomātiem auto un datoriem.

M.Z.: Cenas gan bija diezgan dīvainas.

DZ.Z.: Mūsu laikā cenas bija normālas, nekas īpašs tur nav mainījies. Ekonomikas ministrijā struktūra bija sakārtota, ko nevar teikt par dažu labu citu ministriju.

M.Z.: Vai tiešām Latvijas ierēdniecībā, valsts pārvaldē nav funkcijas, ko varētu radikāli samazināt?

I.E.: Ja no ārpuses ienāk, liekas, ka šai sistēmā daudz ko var pārbūvēt, bet, tikko detaļās to izanalizē, aizvien mazāk paliek pāri, ko reducēt. Tas, ko var samazināt, budžetam būs tikai asaras. Tāpēc mūsu pamatdoma ir atraisīt rokas uzņēmējiem, lai viņi būtu aktīvāki, lai naudas būtu vairāk. Eiropa visu laiku mums pārmet kapacitātes trūkumu, man kā premjeram bija sāpīgi to klausīties. Jūs par maz atbalstāt budžeta institūcijas, jums ir nekonkurētspējīgi cilvēki, jums strādā valsts iestādēs pēdējo kursu studenti...

M.Z.: Tikai tāpēc, ka kāds jefiņš Briselē uzraksta kādu sarakstu, Latvijai tas ir jādara?

Dz.Z.: Taisnība, ka mūsu budžets pārsvarā sastāv no algām. Žēl, ka tik maz naudas izdodas ieguldīt infrastruktūrās, nākotnē. Viens šāds eksperiments Ekonomikas ministrijā jau bija - Kalvīša ministrēšanas laikā tika nodibināta Konkurences padome. Naudas tika iedots tikpat kā necik, pēc tam to nogrieza uz totālāko bada režīmu, kā rezultātā ne viena vien stipri apšaubāma lieta ir izveidojusies. Kāpēc lielveikali sāk izskatīties pēc dominējošos stāvokļos esošiem; kāpēc degvielas tirgotāji... Sataupīt var, bet rezultāts ir slikts.

M.Z.: Manuprāt, summas, par ko Iekšlietu ministrija varētu izremontēt kādu cietumu, summas, ko subsidē un dod no valsts budžeta kaut kādiem valsts laikrakstiem... Miljons pie miljona, un beigās sanāk jauns cietums.

I.E.: Veselības aizsardzībā, skolotāju algās, pensijās mēs neietaupīsim. Šīs trīs lielās pozīcijas nosaka budžetu.

Dz.Z.: Tieši tā.

I.E.: Pārējais ir kapeikas, no kā nesanāk cietums, pat ne ūdensvads.

M.Z.: Visiem vajag naudu, vai jums ir skaidras prioritātes?

I.E.: Iekšējā drošība. Komisijā strādājot, es jūtu arvien stiprākus signālus, kas rada bažas. Iekšlietu sistēmas ilgstošā mazspēja un naudas nedošana tai var novest pie ļoti neprognozējamām sekām. Ja cilvēks vairs nejūtas drošs uz ielas, savā mašīnā, mājā, valsts nav normālā sektorā ierindojama. Ir runa par 150 miljonu lielu pieaugumu ik gadus.

Dz.Z.: Galvenā lieta ir izglītība, zinātne un zināšanas, to pārnese uz uzņēmējdarbību.

M.Z.: JL vēlas dubultot inovatīvo uzņēmumu skaitu. Ko tas nozīmē?

Dz.Z.: Viena no svarīgākajām lietām lai palielinātu produktivitāti, no valsts puses jāpalīdz uzņēmējiem ieviest inovācijas. Dubultosim finansiāli, ne tā kā iepriekš, kad deva miljonus bez precīziem mērķiem. Ekonomikas ministrija ir precīzi noteikusi, kā definēt inovāciju un cik tālu maksājams.

M.Z.: Kur to var uzzināt?

Dz.Z.: Ekonomikas ministrijas mājas lapā tam jābūt.

M.Z.: Kā nauda tiks dota?

Dz.Z.: Neesmu skatījies, cik no ES precīzi iedalīts, tie varētu būt vairāki desmiti miljonu latu. Tā domāta pārsvarā paraugmodeļu izstrādei ar inovatīvu procesu. Ja es savā firmā, kur ražoju plastmasas pudeles, gribu sākt ražot stikla pudeles, kā mūsu tirgū, teiksim nav...

M.Z.: Tā ir jūsu vai JL prioritāte?

Dz.Z.: JL prioritāte.

I.E.: Es nupat nosaucu manu prioritāti - iekšējo drošību. Mūsu oficiālā prioritāte sakrīt ar JL prioritātēm. Bet ar inovācijām būs problēmas. Bez Eiropas naudas no nacionālā budžeta var būt lielas problēmas, kā to sadalīt. Rindas variants jau negāja cauri, bet uzņemties atbildību ministrijai, kam dot, kam ne, ir slidens gājiens. Var paslīdēt.

Dz.Z.: ES šādiem mērķiem naudu dod. Neņemt - muļķīgi.

M.Z.: Kā jums patīk Lemberga cīņa ar Sorosu, Emša cīņa ar tīklu organizācijām utt.?

Dz.Z.: Klasiska sazvērestības teorija, tādas vēsturē bijušas neskaitāmas: Hitleram pēkšņi likās, ka viena nācija ir pārāka; Lembergam šobrīd liekas, ka Soross sazvērējies pret Latviju kopumā un pret viņu personīgi. Tas nav jāņem nopietni.

I.E.: Arī tiem, kas negrib redzēt, ir jāredz acīmredzamas lietas. Latvija ir interešu sfērā ļoti interesants ģeopolitiskais punkts, mums pievērš skatienus no dažādām malām un ne jau tāpēc, lai mūs vienmēr turētu labā demokrātiskā līmenī. Bieži vien, lai realizētu savas intereses. Tās neredzot, mēs bieži kalpojam un savu tautu nostādām vasaļa līmenī, nevis ceļam saimnieka līmenī. To nevajag pārspīlēt, tā ir tikai viena no pazīmēm, runājot par Sorosu. Bet ja gadā var ieguldīt 60 miljonus nevalstiskajās organizācijās, kas visos masu medijos figurē kā eksperti, valsts institūciju uzraudzītāji u.tml. Mums ir tūkstošiem nevalstisko organizāciju, un neviena no tām nav bijusi tik cienījama kā Sorosa finansētās mazskaitlīgās dažu cilvēku organizācijas, kas saņem šo milzīgo naudu un uzvedas tā, it kā būtu patiesības ministrija. Tas nozīmē politiskās varas graušanu, politiskās varas spējas mazināšanu un multinacionālā kapitāla varas palielināšanu.

Dz.Z.: Ja mums šķiet, ka problēma ir tas, ka atsevišķām nevalstiskajām organizācijām ir lielāks spēks nekā citām, ir daudz vairāk jāuztur dialogs ar nevalstisko sektoru kopumā.

M.Z.: Ko JL darījis, lai runātu ne tikai ar Delnu vai Providus, bet ar citām?

Dz.Z.: Kad komisijā skatām jautājumus, ir klāt dažādas organizācijas, neizvēlamies mēs tā selektīvi, citus viedokļus nelaižot klāt.

M.Z.: Ir jautājums par partiju kopumā.

I.E.: Par to, kā Tautsaimniecības komisiju vada Zaķa kungs, var tikai priecāties. Mani uztrauc tas, ka kapitāls, kas grib iesakņoties Latvijā, izskalo no valsts vietējos uzņēmējus. Man ir žēl, ka mums vairs nav "Laimas", kauns, ka nav "Staburadzes", ka pazaudējām visu zivju pārstrādes industriju. Tam ir sakars ar tīklu organizācijām tādā nozīmē, ka Latvijā galdiņš tiek uzklāts jebkuram, kas nāks no ārpuses, bet viss tiks aizvākts tam, kurš būs no iekšpuses gatavs pats organizēt uzņēmējdarbību. Tik maz pozitīvu izņēmumu.

Dz.Z.: Manuprāt, lielā problēma ir tā, ka privatizācija ir beigusies valstī nevēlami, neesam panākuši mērķi, lai uzņēmumi te attīstās un strādā, bet vēl sliktāk, ka daudzi kombinatori spēja uzņēmumus par mazu naudu dabūt. Vairumā viņi arī ir tie, kas to galdu klājuši ienācējiem.

M.Z.: Kur ir jūsu atbildība? Kāpēc neesat darījuši tā, lai tas galds netiktu rauts nost?

I.E.: Bet iepriekšējais stāsts par to, ka uzņēmumi, kas veiksmīgi attīstās, valsts atbalstīti, tie dabū pa cepuri? Tad ir korupcijas aizdomas, droši vien tas uzņēmējs jūs atbalsta, kāpēc jūs viņu atbalstāt, tātad politiskā korupcija... Savukārt ārvalstniekiem papīri ir tīri, tiem nepārmet, tie nedrīkst arī politiķus atbalstīt, tātad tos var atbalstīt uz vella paraušanu. Nav korekti radīta gaisotne, ka te viss balstīts uz krāpšanos, shēmām...

M.Z.: Kurš šo gaisotni rada?

I.E.: Tā ir pēdējo četru gadu gaisotne.

M.Z.: Tas atkal tā kā JL virzienā?

I.E.: Zināmā mērā jā. Tas ir manis minēto tīklveida struktūru rokās, jo tie starptautiski uztur un kultivē Latvijas tēlu. Tas mums nav izdevīgs, arī politiķiem rada problēmas. Tagad atbalstīt nacionālo uzņēmēju - tu kļūsti par nodevēju.

Dz.Z.: Vai ZZS spīkerim vajadzēja tikties un pieņemt dāvanas arī no tīklveida darboņa, kā Berezovska? Vai jūsu premjera kandidāts nealkst savu tranzītuzņēmumu pārdot kādam ne-Latvijas kapitālam?

I.E.: Mans redzējums ir pretējs. Lemberga ekonomiskie panākumi un ostas infrastruktūras esība nacionālās politikas kontrolē, Ventspils pašvaldības kontrolē ir pēdējais punkts, kas mums ir jāatņem. Es valsts nozagšanu redzu daudz plašāk. Tad, ja jums atņem dabas resursus (ostas), atbrīvo no lielajiem uzņēmumiem, infrastruktūras objektiem, tādā veidā valsts tiek nozagta. Jo zaudējat nacionālo kontroli, tāpēc mans lozungs ir atgūt nacionālo kontroli pār mūsu dabas resursiem. Mēs sākām ar celulozes kombinātu, kas, manuprāt, bija mēģinājums koksnes tirgu pakļaut skandināvu varai. Tāpēc mēs to noprotestējām, ne jau tāpēc, ka celuloze būtu slikta. Tas pats sakāms par ostu infrastruktūru. Kāpēc kladzina, ka Rīgas osta esot krievu mafijas rokās, piemēram? Tas nozīmē, ka šo infrastruktūru vajag pārņemt pilnībā citā kontrolē un tad mēs, bāleliņi būsim mierīgi, varēsim dejot tautasdejas un neviens mums vairs neko nepārmetīs.

Dz.Z.: Stratēģiskās lietas - Latvenergo, Latvijas valsts meži, pieļauju, arī ostas, protams, ir jāpatur valsts kontrolē. Bet valstī ir jārada situācija, lai nāk iekšā investīcijas.

M.Z.: Ko darīt ar darbaspēka ievešanu?

Dz.Z.: Pats galvenais - veicināt darba ražīgumu, lai var palielināt darba algas, lai nebrauc neviens prom. Cilvēki ir jāmāca, un beigās viņi spēs ar savām zināšanām pelnīt vairāk. Bet, ja nonākam pie situācijas, ka ir totāls darbaspēka trūkums, var spert soļus pretī augsti kvalificēta darbaspēka ziņā. Zemu kvalificēta darbaspēka ziņā tas vēl ilgi nenotiks Latvijā. Ja sāksim laist iekšā, kā kolhozu laikos saucām, - gucuļus, vietējie nekad nesaņems lielākas darba algas un viņiem tik un tā būs ceļš prom uz Īriju. Ja darba ražīgums celsies, nebūs vajadzīgs guculis ar kapli, to visu paveiks kombains.

Valsts sektors ir cita lieta, jāceļ minimālā darba alga, neapliekamais minimums, bet nedrīkst pārcensties ar solījumiem. Daži jau sasolījuši nezin kādas naudas, kā rezultātā hiperinflācija būs viens divi klāt.

M.Z.: Mēs varētu ministrijās ievest gucuļus, lai strādā.

I.E.: Šai ziņā mūsu uzskati ir ļoti tuvu. Jāapbēdina būvnieki, tie, kam ir fabrikas un pie lentēm strādājošie, - valsts radīs un mēs palīdzēsim radīt šķēršļus, lai šāds darbaspēks neiebrauktu. Cits jautājums - ir dažas inženiertehniskās specialitātes, kur vajadzēs nopirkt inženierus, jo to trūkums ir katastrofāls. Iespējams, ka arī dakterus.

M.Z.: Vai ZZS ir izdarījusi visu, lai Eiropas nasta nebūtu tik smaga? Ko mēs reāli varam ietekmēt?

I.E.: Varam, esam izdarījuši vairākus veiksmīgus mēģinājumus. Piemēram, kādas prasības tika izvirzītas Sanitārajam dienestam. Mēs konstatējām, ka ir pagrābtas prasības no visaugstākā plaukta. Kad sāk analizēt, izrādās, Eiropa to nemaz neprasa.

Mēs atbalstīsim, pirmkārt, Eiropā pārskatīt Eiropas normatīvus, jo arī tur ir sapratuši, ka par daudz saražots direktīvu un regulu, ka viena daļa ir jāmet miskastē. Tas pats jādara Latvijā.

Dz.Z.: Mums ir daudz darāmā Latvijā, bet Eiropa ir paņēmusi kursu uz dažādu administratīvo aktu vienkāršošanu. Eiropā mēs esam īsu laiku, prasmes un iemaņas, kā lobēt, kā panākt savas lietas, mums vēl nav pietiekamas. Vecie Eiropas dalībnieki dara to sekmīgi. Mums ir jāmācās un jāstrādā.

M.Z.: Vai jūsu vadītās ministrijas nekādi nav piedalījušās papīru kalnu saražošanā?

I.E.: Mēs uzskatām, ka arī ministrijas ir pieļāvušas kļūdas.

M.Z.: Rozes kungs, piemēram...

I.E.: Mums ir parlamentāra republika, parlamentam ir jāprasa no ministrijām izdarīt to, ko prasa. Bet pie mums bieži ierēdniecība nosaka dzīves toni, un tas nav pareizi. Tam par iemeslu ir lielās Saeimas maiņas, kad paliek tikai 30% veco deputātu. Jaunie, kamēr iestrādājas...

Dz.Z.: Esam centušies darīt pēc labākās sirdsapziņas un daudz esam paveikuši. Gribētos sagaidīt valdību, kas strādā 4 gadus, stabilitāti no šā viedokļa, tad arī rezultāti būs labi.

M.Z.: Vai, rakstot programmas, jūs visu solāt, vai neesat nekauņas, jo ko esat panākuši jūs? To ir panācis bizness un sabiedrība. Jūsu pienesums ir ļoti mazs. No jums tiek prasīts, lai jūs netraucējat.

I.E.: Zelta vārdi, bet cilvēka pašapziņa nosaka viņa darbaspējas. Ja visi domās, ka viņi ir kaut kas pie rata pielipis un labāk būtu, ja atkristu nost, tad darbaspējas nevairotos. Tāpēc politikā jānāk strādāt ar lielām ambīcijām.

Dz.Z.: Ir jābūt vīzijai, kā valsts attīstīsies. Pati no sevis tā neaizies vajadzīgajā virzienā.

***

Radioklausītāji izbalsoja Dzintaru Zaķi no "Jaunā laika".

Saimniecībā un biznesā...

Lielākās būvkompānijas apvienojas jaunā organizācijā

LETA  08/25/06    Vairākas no lielākajām Latvijas būvkompānijām - LEC, "Re&Re", "Skonto būve" un "RBS Skals" - apvienojušās jaunā organizācijā "Būvniecības attīstības stratēģiskā partnerība" (BASP), informēja biedrības valdes priekšsēdētājs Valdis Birkavs.

Organizācijas dibināšanas mērķis ir sekmēt ar būvniecību attīstību saistītu jautājumu efektīvāku un ātrāku risināšanu.

Līdz šim šīs būvkompānijas bija Latvijas Būvnieku asociācijas (LBA) sastāvā. Šo gadu laikā asociācijas biedru skaits ir sasniedzis gandrīz 200 kompānijas, kuru vidū ir ne tikai būvnieki, bet arī tirgotāji, apdrošinātāji, būvmateriālu ražotāji, kā arī citi uzņēmumi.

Ņemot vērā lielo biedru skaitu un dažādo profilu, kļuvis aizvien grūtāk definēt vienotus mērķus un efektīvi risināt konkrētas problēmas un stratēģiskos jautājumus saistībā ar pašas būvniecības nozares attīstību, norāda BASP.

Šo būvfirmu lēmums par izstāšanos no LBA bijis pārdomāts solis, kas nav uzskatāms kā protests pret organizāciju, bet drīzāk kā solis uz izvirzīto mērķu un uzdevumu efektīvāku sasniegšanu, kas sasniedzami, turpinot sadarbību ar LBA un citām ar būvniecību saistītām biedrībām.

Jaunā biedrība par savām prioritātēm izvirzījusi būvniecības sakārtošanu un attīstību. Piemēram, Latvijā joprojām aktuāls ir jautājums par aplokšņu algu maksāšanu, kas katastrofāli ietekmē Latvijas ekonomiku, nepieciešams aktualizēt jautājumu par cenu indeksāciju, kā arī vienotas būvniecības lietu ministrijas izveidi, informē organizācija.

Būvkompānijas uzsver, ka, pieaugot būvniecības apjomam, katru brīdi palielinās arī aktuālu problēmu loks, kurām nepieciešams tūlītējs, ātrs un efektīvs risinājums.

"Runa nav ne par konkurenci, ne funkciju dublēšanos ar LBA. Jaunās organizācijas dibinātāju redzējums uz būvniecību un ar to saistītajām problēmām ir saturiski vienots un orientēts uz attīstības stratēģiskajām prioritātēm," stāstīja Birkavs.

Izvirzīto uzdevumu vidū ir būvniecības attīstības sekmēšana ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās. Jārisina ar būvniecības perspektīvām saistītās problēmas, jāierosina nepieciešamo normatīvo aktu grozījumi.

Lai to nodrošinātu, "Būvniecības attīstības stratēģiskā partnerība" plāno cieši sadarboties ar visām valsts un sabiedriskajām organizācijām, kuras ir ieinteresētas modernizēt un pilnveidot nozares likumdošanu un pārvaldi, kā arī veicināt ārvalstu investīciju piesaisti būvniecībai un attīstīt Latvijas būvuzņēmēju konkurētspēju pasaules tirgū.

Biedrības dibinātāji uzskata, ka nepieciešams daudz aktīvāk izpētīt Eiropas Savienības (ES) ekonomikas interešu grupas, Eiropas būvniecības tehnoloģiskās platformas, kā arī citas ES iniciatīvas un iespējas izmantot tās Latvijas būvniecības attīstības interesēs, kā arī organizēt analītiskos procesus Latvijas būvniecības stratēģijas izstrādes veicināšanai.

Pētījums: Latvijā privātie uzkrājumi vecumdienām ir nepietiekamā līmenī

LETA  08/25/06    Patlaban Latvijā privātie uzkrājumi vecumdienām, tostarp dzīvības apdrošināšanas izmantošana ir nepietiekamā līmenī, liecina jaunākā socioloģisko un tirgus pētījumu uzņēmuma "Inmind" aptauja, kas veikta pēc Latvijas Apdrošinātāju asociācijas (LAA) pasūtījuma.

Uz pieaugošā patēriņa fona dažādās jomās, kā arī kontekstā ar jaunākajiem datiem par iedzīvotāju novecošanu gan Latvijā, gan visā pasaulē Latvijas iedzīvotāju veidoto uzkrājumu līmenis ir kritiski zems.

Aptauja liecina, ka 63% respondentu dažādu iemeslu dēļ uzkrājumus vecumdienām neveic nemaz - 25% no tiem nav tādas iespējas, 12% par to nedomā, bet 26% to uzskata par bezjēdzīgu.

Eksperti uzskata, ka steidzami jāmaina sabiedrības domāšana. Preses konference, kurā nozares pārstāvji pārrunās pašreizējo situāciju un iespējamos risinājumus, vadoties pēc pasaules prakses, kā arī iepazīstinās ar aptaujas rezultātiem, notiks otrdien, 29.augustā, plkst.12 viesnīcā "Bergs".

Konferencē piedalīsies LAA prezidents Juris Dumpis, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras direktore Inese Šmitiņa, Latvijas Universitātes sociāli ekonomiskās demogrāfijas profesors Juris Krūmiņš un Rīgas Ekonomikas augstskolas pasniedzējs, ekonomists Andris Strazds.

Čipsiem šogad kartupeļu pietiks

Ilze Šteinfelde,  NRA  08/25/06    Čipsu ražošanai atjaunotajā ražotnē Ādažos kartupeļu pietiks, tomēr nebūs iespējams tāds izejvielas eksporta apjoms kā iepriekšējos gados, Neatkarīgajai stāstīja Latfood agroservisa direktors Ilgvars Krūmiņš.

Pēc čipsu ražotāja aplēsēm, aptuveni 30% iestādīto kartupeļu, kas paredzēti čipsu ražošanai, vēl ir ar zaļiem lakstiem, tādēļ ir cerība, ka tie vēl turpinās augt līdz ražas novākšanas laikam. Zemnieki, kas audzē kartupeļus speciāli čipsu ražošanai un kam šogad ir jaunā kartupeļu šķirne "Marlen", cer uz nedaudz lielāku ražu.

"Priecājamies, ka šogad ar "Marlen" kartupeļu šķirni apstādīta vismaz trešā daļa to kartupeļu tīrumu, no kuriem novāktā raža nonāks čipsu ražotnē. Jau pagājušā gada rezultāti liecināja, ka sausā laikā jaunā šķirne ir izturīgāka nekā tradicionālā čipsu ražošanā izmantojamā šķirne "Saturna". Tā kā pēdējās dienās ir nolijis, pazīmes liecina, ka kartupeļi turpinās augt," skaidro I. Krūmiņš.

Visas zemnieku saimniecības šogad ir cietušas sausā laika dēļ. Lai gan agronomu apsekojuma rezultāti liecina, ka lielākā daļa kartupeļu šogad nesasniedz standarta izmēru – 38 milimetrus –, čipsiem kartupeļu pietiks, būs mazāks izejvielas eksports.

I. Krūmiņš skaidro, ka "vispirms tiks nodrošināta ražošana atjaunotajā rūpnīcā, taču sausuma dēļ nebūs iespējams nodrošināt plānoto izejvielas eksportu uz Krieviju".

Darbs ārzemēs, kredīts — Latvijā

Zane Piļka,  Diena  08/25/06   Bankas: ārvalstīs strādājošie mājokļa kredītus Latvijā ņem arvien vairāk.

Latvijas iedzīvotājam, kas strādā un dzīvo ārzemēs, saņemt mājokļu kredītu kādā no Latvijas bankām nav nekādu problēmu, apgalvo Dienas aptaujātās kredītiestādes. Viena atšķirība tomēr esot — vajadzīga detalizētāka informācija par oficiālajiem ienākumiem un darba devēju. Latvijas iedzīvotāji ļoti reti izmantojot iespēju ņemt kredītu kādā no ārzemju bankām — tās nekreditējot īpašumu iegādi Latvijā, ko parasti vēloties ārzemēs dzīvojošie. Turklāt bankas ārzemēs nevēloties strādāt ar tā sauktajiem klientiem "bez vēstures".

"Nu jau kādu laiku visa ģimene dzīvojam Īrijā, jo šeit strādā mans vīrs. Pelna viņš samērā labi, tāpēc jau labu laiku spriežam par kredīta ņemšanu kādā no Latvijas bankām dzīvokļa iegādei Latvijā — ikmēneša maksājumus mierīgi varētu atļauties," stāsta Ilze Korola. Tiesa, ģimene vēl nav spērusi šo soli, jo uzskata — dzīvokļu cenas ir nesamērīgi dārgas. Taču, tā kā pašlaik nekas neliecina, ka tās varētu kristies, abi ar vīru pamazām sāk pētīt Latvijas banku piedāvājumus.

Lai arī patlaban no kopējā banku kredītu portfeļa šo klientu skaits ir niecīgs, tas ar katru gadu tomēr pieaug, norāda kredītiestādes. "Ārzemēs nodarbinātajiem ir lielākas iespējas nopelnīt vairāk, nekā strādājot Latvijā tajā pašā nozarē. Acīmredzot daļa ārzemēs strādājošo Latvijas iedzīvotāju neizslēdz iespēju atgriezties Latvijā, un viņu finansiālās iespējas ļauj jau tagad iegādāties sev mājokli Latvijā. To viņi arī izmanto," norāda Aizkraukles bankas klientu apkalpošanas pārvaldes vadītāja vietnieks Zigmārs Bērziņš.

Piemēram, Parex bankā no kopējā jauno darījumu skaita šāda veida kredīti ir apmēram 5%. "Vairāk šo klientu ir Latvijas reģionos, ne Rīgā. Bieži ģimenes ir dalītas — vieni strādā Latvijā, bet citi ģimenes locekļi ārzemēs. Kredītu var ņemt Latvijā dzīvojošs klients, kam nav pietiekami augsti ienākumi, un ārzemēs strādājošais ģimenes pārstāvis var būt kā galvotājs," norāda Parex bankas kreditēšanas attīstības daļas vadītāja Liene Satovska, piebilstot, ka reģionos gandrīz pusei klientu, kas ņem kredītu lauksaimniecības vajadzībām, kāds no ģimenes locekļiem strādā ārzemēs.

"Ārzemēs strādājošajiem algas galvenokārt tiek maksātas, pārskaitot naudu uz kontu un ieturot visus attiecīgajā valstī paredzētos nodokļus. Tāpēc par ienākumu apjoma apstiprinošu dokumentu kalpo ne tikai izziņa no darba devēja, bet arī ārzemju konta apgrozījums," norāda SEB Unibankas kredītu produktu projektu vadītāja Kristīne Bukša. Viņa stāsta — ja Latvijas iedzīvotājam un ārzemju bankai ir izveidojusies ilgstoša (3—5 gadi) un veiksmīga sadarbība, ārzemju banka var izsniegt rekomendācijas vēstuli, kas ir papildu garants bankai. "Vajadzīga būtu arī papildu informācija par darba devēju, ja tā nav plaši pazīstama starptautiska kompānija. Atkarībā no situācijas tā var būt arī publiski pieejama informācija par uzņēmumu, kas pieejama internetā," stāsta Hansabankas privātpersonu kreditēšanas daļas vadītāja Anita Bērziņa. Iedzīvotājiem, kuri ārzemēs strādā nelegāli, bankas ar kredīta piešķiršanu gan nevarēs palīdzēt, jo nav iespējas pārliecināties par klienta maksātspēju.

Bankas nebaida, ka, atgriežoties no ārzemēm, cilvēks var palikt bez darba un nebūt spējīgs maksāt. "Maz ticams, ka cilvēks, kas reiz izbaudījis, ko nozīmē pelnīt atbilstošu atalgojumu, Latvijā paliks bez darba un ienākumiem. Arī jebkurš Latvijā strādājošais jebkurā brīdī var zaudēt darbu, un būs vajadzīgs laiks, lai atrastu jaunu," atzīst Nordea bankas pārstāve Irina Grase, aicinot klientus būt atklātiem un runāt ar banku, lai laikus varētu sagatavoties šādiem dzīves gadījumiem. Tiesa, pret klientiem, kuri strādā profesijās, kuras ir ļoti zemi atalgotas, Latvijā bankas kreditēšanā ir atturīgas.

Kopumā finanšu iestādes ārzemēs strādājošus Latvijas iedzīvotājus vērtē pozitīvi. "Latvijas valsts ekonomikai tas ir pat izdevīgi, jo šādi cilvēki ārzemēs nopelnīto naudu iegulda Latvijas ekonomikas izaugsmē, iegādājoties īpašumus Latvijā, kā arī finansiāli palīdzot savām ģimenēm, kuras palikušas Latvijā," norāda Z.Bērziņš. Viņaprāt, uz ārzemēm strādāt dodas vieni no uzņēmīgākajiem cilvēkiem, kuri ir prasmīgi sava aroda pratēji. Jau pašlaik esot novērojama tendence, piemēram, celtniecībā, ka daļa Latvijas iedzīvotāju atgriežas atpakaļ ar uzkrātu kapitālu, attīsta savu biznesu vai arī strādā savā nozarē ar stipri līdzīgu atalgojumu kā ārzemēs.

Maizes cenas divkāršosies

Jānis Āboltiņš,  Rīgas Balss  08/25/06    Tuvāko pāris gadu laikā maizes cenas divkāršosies, bet jau šoruden par aptuveni 10 procentiem dārgākas kļūs olas un arī maizes kukulītis maksās par pāris santīmiem vairāk.

Latvijas Maiznieku biedrības priekšsēdētājs Valdis Circenis informē, ka sausās vasaras dēļ būtiski pieaugs graudu iepirkuma cenas, līdz ar to tās būs jāceļ arī miltu ražotājiem. Oktobrī ar viņiem tiks slēgti jaunie līgumi, un novembrī būs zināms, cik lielā mērā vasaras sausums laukos ietekmēs katra klaipiņa cenu Rīgas veikalos. Speciālists piebilst, ka šis nav vienīgais iemesls, kādēļ maizīte kļūst dārgāka, — pieaug arī darbaspēka, transporta izmaksas u.c. «Tādējādi inflācija rada jaunu inflāciju. Maizes cena ir pieaugusi jau šobrīd, tas notiek pakāpeniski,» viņš skaidro.

Speciālists uzsver, ka ražotāji jādala divās grupās: lielās fabrikas, kuras cep maizi tuneļkrāsnīs, un mazie vai vidējie ražotāji, kas vairāk izmanto roku darbu. Parasti vidējo cenu pieaugumu rēķina tieši rūpnieciski izgatavotajai maizei, un rudenī tas varētu būt 10–15 procenti, kas naudas izteiksmē ir apmēram divi trīs santīmi par vidēji lielu kukulīti. Mazās ceptuvēs izceptai maizei, kas jau tāpat ir dārgāka, cenas pieaugums varētu būt lielāks. Circenis piebilst, ka arī pērn maizes cenas kāpušas — pētījumi liecina, ka «vidējam industriālam produktam» — baltmaizei tās palielinājušās par 18, rudzu maizei — par 15, bet tostermaizei — par 8 procentiem.

Circenis ir pārliecināts, ka cenas kāps arī nākamajos gados, jo Latvijā maize ir stipri lētāka nekā citās ES dalībvalstīs. Šāda starpība vienotajā tirgū ilgi saglabāties nevar. Maizes izstrādājumu ir ļoti daudz, katrā valstī tie ir dažādi, tāpēc salīdzināt ir grūti. Taču vidējs rūpnieciski ražots 400 gramu baltmaizes kukulītis vai aptuveni 700 gramu rupjmaizes kukulis vecajās, attīstītākajās ES valstīs maksā 2–2,5 eiro. Polijā, Čehijā vai Ungārijā līdzīgu izstrādājumu cena ir ap vienu eiro jeb 70 santīmiem. Visticamāk, pēc apmēram diviem gadiem arī Latvijā nāksies maksāt tikpat. Biedrības priekšsēdētājs piebilst, ka maize Latvijā ir viens no lētākajiem produktiem un, piemēram, dārzeņi šogad kļuvuši ļoti dārgi. Pietiekami zemu cenu ļauj uzturēt lielā konkurence ražotāju starpā.

Circeņa teikto apstiprina arī Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra (LTVC) direktore Ingūna Gulbe. «Nekas lētāks nepaliks. Pieaug darbaspēka izmaksas, degvielas cenas, elektrības tarifi. Daudziem pārtikas produktiem iepakojuma izejviela ir nafta, uz tā rēķina būs jūtams kāpums,» viņa stāsta. Tomēr pieaugums katrai produktu grupai būs atšķirīgs, un tas tieši atkarīgs no situācijas ES tirgū. Piemēram, piena produkti dārgāki nekļūs, jo cenas Latvijā jau sasniegušas ES līmeni. Ja ražotāji iedomātos prasīt vēl dārgāk, viņus izkonkurētu lētāks piens, krējums vai siers no kaimiņvalstīm. Arī cūkgaļa nekļūs dārgāka, jo līdzīgas kvalitātes gaļai Latvijā un citās ES valstīs cena ir aptuveni vienāda. Tiesa, citur Eiropā piedāvā daudz vairāk augstas kvalitātes gaļas, kas atbilstoši ir arī dārgāka. Savukārt tādiem produktiem kā maize, olas un liellopu gaļa cenas kāps būtiski.

Resursu sadārdzinājums un šīs vasaras sausuma izraisītais lopbarības graudu trūkums liek ražotājiem pacelt olu cenas par aptuveni 10 procentiem — to jau mēneša vidū paziņojis «Balticovo» valdes priekšsēdētājs Arnis Veinbergs. Pēc viņa teiktā, olu cenas būtiski nav mainījušās vairākus gadus. Savukārt visu galveno izejvielu un pakalpojumu cenas gada laikā cēlušās stipri, un tas palielinājis olu pašizmaksu par 15 procentiem. Tātad, ja šobrīd desmit olas veikalā maksā, piemēram, 63 santīmus, jārēķinās, ka būs jāmaksā 68–69 santīmi.

Arī Gulbe saka, ka olu cenas ilgi bijušas stabilas un to pieaugums ir likumsakarīgs. Tomēr tas vairāk izskaidrojams tieši ar resursu sadārdzinājumu, nevis ar graudu cenu kāpumu. Speciāliste aizrāda, ka šobrīd var iestāties lietaināks laiks un visi samirkušie graudi tiks izmantoti lopbarībai. Tādējādi, iespējams, dējējvistu pārtika, atšķirībā no rīdzinieku lietotās, šoruden nemaz nepadārdzināsies.

LTVC apkopotā statistika liecina, ka olu cenas 2006. gada pirmajā pusgadā par 5 procentiem pārsniedz iepriekšējā gada līmeni. Līdzīgā mērā palielinājušās taukvielu cenas. Šokolādes cenas palielinājušās par 5–10 procentiem, bet visvairāk — par 21 procentu — augušas kafijas cenas. Tas saistīts ar kafijas pupiņu cenu pieaugumu pasaules tirgū.

KP: paziņojumi par maizes cenas kāpumu neatbilst godīgai konkurencei

Apollo  08/25/06    Konkurences padome (KP) ir izvērtējusi plašsaziņas līdzekļos izskanējušos paziņojumus par iespējamo graudu un maizes cenas kāpumu sakarā ar nelabvēlīgajiem laika apstākļiem un informē, ka uzskata šāda veida paziņojumus par neatbilstošiem godīgas konkurences noteikumiem, interneta portālu «Apollo» informēja KP.

Viens no godīgas konkurences priekšnosacījumiem ir katra uzņēmuma noteikta un īstenota cenu politika, kas nozīmē, ka katrs uzņēmums izvērtē tirgus situāciju un izvēlas visefektīvāko saimniekošanas veidu, iepirkumu un pārdošanas stratēģiju.

Konkurences likuma 11. panta pirmās daļas 1. punkts nosaka: «Ir aizliegtas un kopš noslēgšanas brīža spēkā neesošas tirgus dalībnieku vienošanās, kuru mērķis vai sekas ir konkurences kavēšana, ierobežošana vai deformēšana Latvijas teritorijā, to skaitā vienošanās par tiešu vai netiešu cenu (..) noteikšanu jebkādā veidā vai to veidošanas noteikumiem, kā arī par tādas informācijas apmaiņu, kura attiecas uz cenām vai realizācijas noteikumiem (..).» Saskaņā ar likuma pirmā panta 11. punktu vienošanās ir «divu vai vairāku tirgus dalībnieku līgums vai saskaņota darbība, kurā tirgus dalībnieki piedalās».

Attiecīgā Konkurences likuma tiesību norma attiecas ne tikai uz formāli noslēgtu rakstveida līgumu, bet arī uz uzņēmējsabiedrību sadarbību, kas tiek sasniegta ar daudz neformālāku sapratni, un to sauc par saskaņotu darbību.

Ir pamats uzskatīt, ka šādu paziņojumu publiskošana laikā, kad vēl nav beigusies graudaugu ražas novākšana, kā arī nav sākta līgumu par miltu piegādi noslēgšana, kas parasti notiek oktobra beigās un novembrī, ir patērētāju sagatavošana it kā neizbēgamam cenu kāpumam un varētu atbilst saskaņotas darbības kritērijiem.

Godīgas un no vienošanām brīvas konkurences apstākļos katrs uzņēmums meklē iespēju saglabāt un plašināt savu klientu loku, arī izmantojot tādu spēcīgu ieroci kā cenu politika. Tādējādi, ja nepastāv aizliegtas vienošanās, uzņēmums, kurš nav spējīgs efektīvi strādāt un ir spiests palielināt cenas, zaudē savu konkurētspēju, salīdzinot ar citiem uzņēmumiem, kuru darbs ir efektīvāks.

Konkurences padome vērš uzmanību uz to, ka graudaugu bilance jau vairāku gadu garumā parāda tendenci, ka pārtikas vajadzībām tiek izmantota viena ceturtā daļa no saražotajiem graudaugiem, tā ka nevarētu pastāvēt tieša cenu sakarība starp ražas zudumiem un maizes cenu, jo pat pie nosacījuma, ka tiek iegūta tikai puse no plānotās graudaugu ražas, graudu Latvijas iekšējam patēriņam būs pietiekami.

Runājot par pārtikas kviešu iepirkuma cenām, jāteic, ka Eiropas Komisijas apkopotie dati rāda, ka 2005. gadā vidējā cena Eiropas Savienībā bija 100 eiro par tonnu, savukārt Latvijā — 97 eiro par tonnu, salīdzinot Vācijā — 106 eiro par tonnu un Francijā — 105 eiro par tonnu, savukārt Ungārijā — 86 eiro par tonnu. No jaunajām dalībvalstīm augstākas iepirkuma cenas bija vienīgi Igaunijā un Slovēnijā. No iepriekš teiktā varam secināt, ka, paaugstinot iepirkuma cenu, Latvija varētu sasniegt līmeni, kāds ir Eiropas Savienības valstīs, kur iedzīvotāju ienākuma līmenis būtiski pārsniedz ienākumu līmeni Latvijā.

Konkurences padome vērš uzmanību arī uz to, ka Latvija ir maza atvērta ekonomika, un tas nozīmē, ka tā pakļauta ārējo ekonomisko apstākļu ietekmei, kas, no vienas puses, ir risks, bet, no otras puses, dod iespēju diversificēt savas ekonomiskās aktivitātes tādā veidā, lai, ja vajadzīgs, piesaistītu resursus no ārvalstīm. Tas attiecas arī uz nelabvēlīgiem laika apstākļiem lauksaimniecībā. Pastāvot patiesam izejvielu deficītam, tos var ievest no citām valstīm. Izmantojot citās valstīs pieejamos lētākos resursus, iespējams panākt situāciju, kad izmaksas samērīgi sadalās starp ražotāju un patērētāju, neuzliekot visu maksājumu nastu patērētājam.

Aug Latvijas eksports

Dace Lina-Fisenko,  NRA  08/26/06    2006. gada 2. ceturksnī, salīdzinot ar 2005. gada attiecīgo ceturksni, vienības vērtība (VV) eksportētajām precēm kopumā pieauga par 8,0%, importētajām precēm – par 10,0%. Salīdzinot ar iepriekšējo ceturksni, VV eksportprecēm palielinājās par 3,0%, bet importprecēm – par 3,2%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

2006. gada 2. ceturksnī, salīdzinot ar 1. ceturksni, vidējo eksporta VV līmeni visvairāk (par 1,5 procentpunktiem) paaugstināja VV celšanās metāliem un to izstrādājumiem. Par 0,8 procentpunktiem vidējo eksporta VV līmeni palielināja minerālproduktu (galvenokārt degvielas), kā arī satiksmes līdzekļu un to aprīkojuma sadārdzināšanās. Savukārt nozīmīgākā pazeminošā ietekme bija vienības vērtības kritumam pārtikas rūpniecības ražojumiem (par 0,2 procentpunktiem).

Šā gada 2. ceturksnī, salīdzinot ar iepriekšējo ceturksni, visvairāk (par 1,9 procentpunktiem) kopējo importa vienības vērtības līmeni paaugstināja VV kāpums minerālproduktiem (galvenokārt benzīnam un dabasgāzei).

Igauņi piesaka karu Latvijas šprotēm

Ilze Šteinfelde, NRA  08/26/06    Igaunijas Veterinārā un pārtikas pārvalde paziņojusi par bīstamu vielu atklāšanu Latvijas zivju produktos Šprotes eļļā un Šprotu pastēte. Šprotēm – tāpat kā pārtikas produktiem Kārums un Cido greipfrūtu sulai, par kuru kvalitāti savulaik sūdzējās kaimiņvalstis – Latvijas eksportā ir liels īpatsvars.

Pēc Igaunijas Veterinārās un pārtikas pārvaldes datiem, Zentenes zivju kombināta ražotajos konservos Šprotes eļļā benzopirēna daudzums astoņas reizes pārsniedzis noteikto normu, kompānijas Saiva 1 ražotajos konservos Šprotes eļļā benzopirēna daudzums noteikto normu pārsniedzis divarpus reizes, bet SIA Gamma-A ražotajā šprotu pastētē – divas reizes. Benzopirēns ir kancerogēna viela, kas atrodama dūmos. Savukārt šprotes, kā zināms, tiek kūpinātas dūmos, lai iegūtu tām raksturīgo garšu un smaržu.

Latvijas Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) vakar ar ātrās brīdināšanas sistēmu atbildīgajam Igaunijas dienestam nosūtījis pieprasījumu informēt par Latvijas uzņēmumu ražotiem zivju produktiem, kuros ir konstatēts paaugstināts benzopirēna līmenis, Neatkarīgajai pastāstīja PVD Sabiedrisko attiecību daļas vadītāja Ilze Meistere. Līdz vakardienas vakaram PVD nav saņēmis oficiālu informāciju par konstatētajām bīstamajām vielām. Kad informācija no Igaunijas tiks saņemta, PVD to izvērtēs un lems par turpmāko rīcību.

Šprotes jau gadiem ir viens no Latvijas eksportētākajiem produktiem. Šogad astoto reizi notikušajā konkursā Made in Latvia par eksportspējīgāko produktu tika atzīts SIA Gamma-A ražotās šprotes eļļā.

Nepatikšanas benzopirēna dēļ Latvijas zivju pārstrādātājiem nav pirmo reizi. 2003. gadā gadā paaugstināta benzopirēna koncentrācijas līmeņa dēļ PVD apturēja divu zivju pārstrādes uzņēmumu – Brīvais vilnis un SIA Unda – šprotu eksportu uz Vācijas pavalsti, kā arī uz Somiju.

Pārtikas produktu skandālos lielākoties iekļūst tie Latvijas produkti, kas sekmīgi tiek eksportēti.

2005. gada jūlijā Lietuvas Veterinārais un pārtikas dienests paziņoja par paaugstinātu kancerogēnās jeb vēzi izraisošās vielas patulīna līmeni Cido ražotajā greipfrūtu sulā. Latvijā divās neatkarīgās laboratorijās veiktās sulas paraugu analīzes neuzrādīja paaugstinātu patulīna līmeni sulā. Pēc tam Lietuvas atbildīgā dienesta veiktās atkārtotās Cido greipfrūtu sulas pārbaudes apliecināja, ka patulīna līmenis produkcijā atbilst normai. Lietuva ir lielākais Cido produkcijas eksporta tirgus.

2002. gada decembra sākumā Lietuvā tika sacelta ažiotāža ap akciju sabiedrības Rīgas piensaimnieks ražoto biezpiena sieriņu Kārums. Tajā Lietuvas atbildīgie dienesti it kā bija atraduši salmonellas baktērijas.

Taču šai ažiotāžai nebija pamata, jo tā arī netika gūti pierādījumi, ka salmonelozi izraisošās baktērijas sieriņā nonākušas ražošanas procesā. Rīgas piensaimnieka vadība toreiz pauda viedokli, ka tā varētu būt provokācija, kuras mērķis ir ar neētiskām metodēm izspiest no Lietuvas tirgus veiksmīgu Latvijā ražotu produktu.

Pēc šā skandāla uzņēmums kādu laiku Lietuvas tirgu zaudēja, jo bija pātraukts šī produkta eskports uz šo valsti, bet pēc zināma laika uzņēmums sieriņa eksportu uz Lietuvu atjaunoja.

***

Pārtikas skandāli

2002. gada decembra sākumā Lietuvā tiek sacelta ažiotāža ap a/s Rīgas piensaimnieks ražoto biezpiena sieriņu Kārums

2003. gada februārī paaugstināta benzopirēna dēļ tiek apturēts a/s Brīvais vilnis un SIA Unda šprotu eksports uz Somiju un Vāciju

-2005. gada jūlijā Lietuvas Veterinārais un pārtikas dienests paziņo par paaugstinātu kancerogēnās vielas patulīna līmeni Cido ražotajā greipfrūtu sulā

2006. gada augustā Igaunijas Veterinārā un pārtikas valde paziņo par bīstamu vielu atklāšanu no Latvijas importētajos zivju produktos Šprotes eļļā un Šprotu pastēte

Latvijā kūtri uzkrāj līdzekļus vecumdienām

Dace Plato,  Diena  08/30/06    Vairāk nekā 80% Latvijas iedzīvotāju netic, ka valsts vecumdienās garantēs pietiekamu pensiju. Tomēr lielais vairums mūža nogalei neveido nekādus uzkrājumus un dzīvo pēc principa "tērēt šodien, nevis krāt", liecina Latvijas Apdrošināšanas asociācijas (LAA) otrdien publiskotais pētījums.

Sociālantropologs Roberts Ķīlis šo īstermiņa domāšanu raksturo kā normālu reakciju uz pagātnē piedzīvoto, kad cilvēki zaudēja uzkrājumus. Savukārt Lattelekom izpilddirektors, ASV dzimušais un augušais Nils Melngailis, līdzīgi kā Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) direktore Inese Šmitiņa kā vienu no iemesliem min zemos ienākumus, kas tiek iztērēti pamatvajadzībām — mājoklim, mašīnai, bērnu izglītībai, bet uzkrājumiem nepietiek. Augot ienākumu līmenim, situācija mainīsies.

"Ir pēdējais laiks cilvēkiem sākt uzņemties atbildību par savu nākotni, jo ar valsts atbalstu būs par maz," sacīja LAA prezidents Juris Dumpis, kā vienu no Latvijā maz izmantotām iespējām veidot uzkrājumus vecumdienām minot pasaulē populāro dzīvības apdrošināšanu.

Arī I.Šmitiņa piekrīt — Latvijā nav tradīciju pašiem rūpēties par savu nākotni un papildus valsts pensijai veidot privātus uzkrājumus, kā to cītīgi dara daudz apskaustie ārzemju pensionāri. 63% Latvijas iedzīvotāju pensijas gadiem neveic nekādus uzkrājumus — daļai nav līdzekļu, daļai tas šķiet bezjēdzīgi, gados jaunie par to vispār nedomā. Neraugoties uz labvēlīgo likumdošanu, dzīvības apdrošināšanas tirgus īpatsvars Latvijā ir viens no mazākajiem Eiropā: pērn tas bija tikai 7%, kamēr Lietuvā — 26%, Igaunijā — 30%, bet Somijā 2004.gadā — gandrīz 80%.

Būtiskākie iemesli, kāpēc Latvijā nekrāj, ir zemie ienākumi, lielais aplokšņu algu īpatsvars, kuru saņēmēji nevēlas legalizēt savus ienākumus, mazāk — informācijas trūkums vai neuzticēšanās sistēmai, skaidro I.Šmitiņa, atzīstot, ka situācija tomēr nav galīgi pesimistiska. Piemēram, pārsteidzoši daudz cilvēku iesaistījušies pensiju sistēmas 2.līmenī. Tā dalībnieki aktīvi maina pensiju plānus un pārvaldītājus, kas liecina par interesi saņemt lielāku pensiju.

Ilgtermiņa uzkrājumi dzīvības apdrošināšanā un privātajos pensiju fondos ir viens no veidiem, kā Latvijā mazināt patēriņa buma radīto augsto inflāciju, jo samazina patēriņam pieejamos līdzekļus, uzsvēra J.Dumpis.

Latvijas Universitātes profesors Juris Krūmiņš vērsa uzmanību uz straujo Latvijas sabiedrības novecošanos, kas nākotnē, tāpat kā Eiropā, valsts pensiju sistēmai var radīt lielas grūtības. Tāpēc svarīgi arī pašiem rūpēties par vecumdienām. "Nav pareizi, ka par desmit latiem apmainīt mašīnai riepas neliekas dārgi, bet, ja šī summa ik mēnesi jāmaksā par veselības apdrošināšanu vai pensiju, tad tas ir dārgi un lai citi par to gādā," sacīja profesors.

***

VIEDOKĻI: Kāpēc Latvijā cilvēki kūtri uzkrāj vecumdienām?

Roberts Ķīlis, sociālantropologs:

Latvijā cilvēkiem ir raksturīgs īstermiņa skatījums uz dzīvi kopumā. Īstermiņa domāšana un princips "labāk zīle rokā nekā mednis kokā" ir normāla reakcija uz pagātnē piedzīvoto. Līdz 90.gadu sākumam cilvēka dzīvi plānoja valsts, pēc tam visa stabilitāte sabruka, cilvēki zaudēja uzkrājumus. Latvijas kļūšana par ES dalībvalsti, dzīves dārdzības pieaugums, neziņa par nākotni šo tendenci vēl pastiprina. Manī raisa smīnu tie, kas aicina krāt, kaut gan nav valstī izveidota sistēma, kas cilvēkos radītu drošību. Būtiski, ka par vecumdienām rūpēties var ne tikai uzkrājot. Var ieguldīt nekustamajā īpašumā, uzturēt labas attiecības ar bērniem.

Nils Melngailis, Lattelekom izpilddirektors, dzimis un audzis ASV:

Atšķirībā no ASV vai Eiropas Latvijas iedzīvotājiem ir tikai 15 gadu pieredze tirgus ekonomikā. Trūkst zināšanu, uzticības finanšu institūcijām, dominē īstermiņa domāšana. Kamēr algu līmenis ir salīdzinoši zems, lielākā daļa ienākumu aiziet pamatvajadzībām — mājoklim, mašīnai, bērnu izglītībai, bet uzkrājumiem nepietiek. Augot ienākumu līmenim, dzīves dārdzībai, situācija mainīsies. Cilvēki sāks domāt, kā palielināt savas pensijas, ja negribēs, lai bērni viņus uztur. Amerikā ir pilnīgi neiedomājami, ka cilvēkam nebūtu dzīvības vai veselības apdrošināšanas.

Uldis Cērps, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas padomes priekšsēdētājs:

Kaut gan situācija uzkrājumu veidošanā joprojām ir nepamierinoša, tā ir būtiski mainījusies. Interese uzkrāt vecumdienām aug. Pirms pieciem gadiem Latvijā privātie pensiju fondi vispār nebija attīstīti un 98% iemaksu tajos veica darba devēji pēc savas iniciatīvas, bet 2005.gada beigās jau gandrīz trešdaļa iemaksu PPF nāca no individuāliem dalībniekiem. Pozitīvi ir tas, ka arī 2.pensiju līmenī pieteicās negaidīti daudz dalībnieku, kuri vecuma dēļ varēja to nedarīt. Acīmredzot cilvēki mazāk tic solījumam, ka nākamās paaudzes viņiem maksās labu pensiju, tāpēc izvēlas naudu kontā, ko dod 2.līmenis.

Viedoklis: Inflācijai jāļauj «nomirt» pašai

Mārtiņš Krūtainis, investīciju bankas a/s IBS Suprema izpilddirektors,  Diena  08/30/06    Jau labu laiku, apskatot Latvijas ekonomiku, visvairāk prātus nodarbina augstā inflācija un cīņa ar to. Diskusijas par inflācijas ierobežošanu norisinās ilgi, bet reāli pasākumi tās mazināšanai tā arī nav iedarbināti. Rodas jautājums — ko mēs varam darīt lietas labā un vai mums ir instrumenti inflācijas nesāpīgai mazināšanai.

Galvenokārt inflāciju veicina energoresursu cenu kāpums, pārtikas cenu izlīdzināšanās ar pārējo Eiropas Savienību (ES), pieprasījuma pieaugums viesnīcu/restorānu segmentā, un nodokļu likmju un kvalitātes prasību piemērošana ES prasībām. Daļēji cenu pieaugumu veicina arī pieprasījuma pieaugums, bet objektīvi pieprasījums vietējā tirgū nevar ietekmēt degvielas vai gāzes cenu. Pie mazāka patēriņa, iespējams, realizētu mazāk degvielas, bet ir maz ticams, ka cena kopumā kristos, jo to nosaka globālais tirgus.

Pasaulē ir pieņemts, ka ekonomiku īstermiņā regulē centrālā banka ar monetārās politikas palīdzību. Visklasiskākais piemērs ir procentu likmju pacelšana, sadārdzinot pieejamos līdzekļus un ļoti maigā veidā samazinot ekonomikas tempus. Ilgtermiņā ekonomikas attīstību daudz vairāk nosaka fiskālā politika un valsts budžeta izlietojums — investīcijas infrastruktūrā, cilvēkos, tiesu sistēmā. Būtiskā atšķirība starp monetāro un fiskālo politiku ir to reakcijas tempā. Centrālā banka procentu likmes var pacelt nekavējoties, sākoties inflācijas pieaugumam, savukārt valdībai, lai saskaņotu nodokļu paaugstinājumu vai izdevumu samazināšanu var aiziet pat gads, kad šī iejaukšanās vairs var nebūt aktuāla.

Veidojot Latvijas ekonomikas pamatprincipus, jau deviņdesmito gadu sākumā tika nolemts, ka Latvijas valūtas kursam jābūt piesaistītam kādai starptautiskai valūtai, nodrošinot stabilitāti eksporta/importa tirgū. Vienlaikus Latvijas Banka būtībā atteicās no iespējas ietekmēt ekonomiku ar citiem monetārās politikas instrumentiem, piemēram, procentu likmēm. Līdz ar to Latvijā nav pieejama efektīva monetārā politika. Latvijas Bankai paceļot procentu likmi, vietējās bankas aizņemsies nepieciešamos līdzekļus Eiropā par zemāku cenu un samainīs latos par fiksētu kursu, apejot likmju kāpumu. Otrs izmantotais monetārās politikas instruments — rezervju prasība — nostāda negodīgā konkurences pozīcijā vietējās bankas pret citu ES valstu bankām, kurām ir atļauts strādāt Latvijā, bet uz kurām neattiecas Latvijas Bankas rezervju prasības. Šis arguments gan ir tikai daļēji pamatots, jo, piemēram, Igaunijas Centrālā banka nesen paaugstināja rezervju prasību līdz 15%, salīdzinot ar 8% Latvijā, un pagaidām nav novērots, ka vietējās bankas strauji zaudētu tirgus pozīcijas ārzemju konkurentiem.

Latvijai līdz ar to ir pieejami divi risinājumi inflācijas samazināšanai — mainīt fiskālo politiku vai nedarīt neko. Valdības rīcībā ir trīs fiskālās politikas instrumenti:

1) samazināt vai ierobežot pieaugumu valsts iestāžu/uzņēmumu darbinieku atalgojumā, pensijās, citos maksājumos;

2) samazināt investīcijas, kas nozīmē mazāk atjaunotu skolu, mazāku līdzfinansējumu ES projektiem, ceļu būvei u.c. projektiem;

3) ieviest jaunus nodokļus vai arī aktīvāk iekasēt esošos.

Saprotamu iemeslu dēļ neviens no šiem pasākumiem netiks realizēts līdz vēlēšanām un, domājams, ne arī drīz pēc tam — būtiski cietīs liela daļa sabiedrības, īpaši maznodrošinātie.

Variantu "nedarīt neko", līdz šim neviens nav apskatījis pietiekami detalizēti, kaut gan tas atbilst faktiskai pašreizējās valdības taktikai. Pirmkārt, tas nenozīmē nedarīt absolūti neko — šis variants ietver Latvijas Bankas centienus palielināt gan rezervju prasības, gan procentu likmes, kas vismaz īstermiņā ierobežotu kreditēšanu. Tāpat tas ietver centienus aktīvāk iekasēt nodokļus, kas varētu ietekmēt pieprasījumu. Tomēr ir maz ticams, ka šie pasākumi strauji samazinās inflāciju.

Skatoties vidējā termiņā, ekonomikā ir iestrādāti mehānismi, kas paši novedīs pie inflācijas līmeņa krišanās līdzīgi kā deviņdesmito gadu sākumā, kad inflācija saruka no 109% 1993.gadā līdz 4,7% 1998. gadā.

Uzturot augstu inflāciju, konkurētspēju zaudē vietējie uzņēmumi, jo Latvijā izmaksas aug straujāk nekā tirgos, kuros šī prece tiek realizēta vai ražota. Īstermiņā produktus var tirgot par to pašu cenu, samazinot peļņu, bet ilgākā laikā tas nav iespējams un uzņēmumi būs spiesti pārtraukt darbību. Vietējiem uzņēmumiem ir divi risinājumi: 1) sākt ražot produktus ar augstāku pievienoto vērtību, 2) pilnveidot ražošanu.

Jaunu produktu ražošana ir sarežģīts process. Aizvietot divdesmit mazkvalificētus strādniekus ar vienu augsta ražīguma iekārtu ir vieglāk, un, visticamāk, daudzi izvēlēsies šo ceļu. Tas savukārt radīs jaunus bezdarbniekus, kuri varētu atslogot pārējos darbaspēka trūkumu izjūtošos ekonomikas sektorus, kā arī samazinātu pieprasījuma pieaugumu. Daļa uzņēmumu nespēs piemēroties un pārtrauks savu darbību, kas atkal rezultēsies jaunos bezdarbniekos.

Cits būtisks faktors, kas veicina ekonomikas izaugsmi un rada inflācijas spiedienu, ir nekustamais īpašums. Daudzi iedzīvotāji, izjūtot savā īpašumā esošo dzīvokļu/māju vērtības pieaugumu, jūtas ievērojami pārtikušāki, nekā to varētu liecināt viņu ienākumi. Apstājoties šo īpašumu vērtības kāpumam vai pat krītoties, samazināsies mājsaimniecību pārliecība par to pārticības pieaugumu, kas varētu samazināt to tēriņus.

Protams, nedarot neko, pastāv risks, ka ekonomika piedzīvos nevis lēnu izaugsmes samazinājumu, bet strauju kritienu. Taču šobrīd nav instrumentu, kas ļautu saudzīgi samazināt inflāciju. Praktiski vienīgais pieejamais efektīvais instruments — ekonomiskās izaugsmes ierobežošana ar fiskālo politiku — līdz ar inflācijas samazināšanu var arī vienlaikus kļūt par galveno iemeslu ekonomiskajai krīzei. Apzinoties šos apsvērumus, valdība līdz šim ir atturējusies no būtiskas iejaukšanās. Tajā pašā laikā valdība veicinājusi piedāvājuma pieaugumu, novēršot konkurences ierobežojumus gan no likumdošanas puses, gan caur konkurences padomi.

Ekonomiskajai attīstībai piemīt ciklisks raksturs, un Latvija no šīs aksiomas nespēs izvairīties. Pēc pārāk straujas izaugsmes ir jāseko atslābumam, kas attīstītajās valstīs parasti izpaužas kā ekonomikas saraušanās (IKP kritums). Ņemot vērā Latvijas ekonomikas zemo attīstības pakāpi, šāds tempu samazinājums varētu izpausties nevis IKP kritumā, bet gan zemākā IKP izaugsmes tempā. Līdz ar to var piekrist argumentam, ka Latvijas ekonomika ir pārkarsusi un agrāk vai vēlāk notiks ekonomiskās izaugsmes tempu samazinājums un inflācijas kritums, bet Latvijai šis samazinājums diez vai radīs būtiskas sekas — bezdarbnieku skaits nepieaugs, reālās algas turpinās augt un uzņēmumi pelnīt.

Viedoklis: Šķēres

Pēteris Strautiņš,  Diena  08/30/06    Darbaspēka trūkums pašlaik ir karstākais temats diskusijās par ekonomiku. Var gan strīdēties, vai tā ir problēma vai Latvijai nepierasta, taču gluži normāla situācija, kurai jāpielāgojas. Vai tas, ka vēlamo darbinieku sameklēšana liek uzņēmējiem saspringt vai koriģēt savus plānus, ir kaut kas ārkārtējs un nepieļaujams?

Cilvēki ir katras attīstītas ekonomikas dārgākais resurss, un valsts iedzīvotāju skaits ir katras ekonomikas izaugsmes nepārvaramākā robeža. Milzīgais darbaspēka pārpalikums, kas Latvijā radās pēc PSRS sabrukuma, bija īpaša situācija, un jācer, ka tā vairs nekad neatkārtosies. Tagadējais darbaspēka "trūkums" drīzāk uzskatāms par normālu situāciju, kurai uzņēmējiem jāpielāgojas. Ja kaut kā trūkst, tas jāizmanto efektīvāk — jāceļ darba ražīgums un jāatsakās no mazāk ienesīgām aktivitātēm. Turklāt Latvijā joprojām daudzi nestrādā algotu darbu, jo nevar atļauties braukāt vai pārcelties uz vietām, kur šāds darbs ir. Liela viņu problēma ir izkliedētība neapdzīvotos vai strādāt negribošu cilvēku apdzīvotos lauku plašumos. Diemžēl uzņēmēji nevar uzbūvēt rūpnīcu jebkurā pagasta centrā un cerēt uz simtiem vai pat tikai desmitiem potenciālo darbinieku.

Satraukums par pašreizējo stāvokli darba tirgū šķiet pārspīlēts, taču nākotnē šis tirgus var attīstīties virzienā, kas, nepieņemot dažus nepatīkamus politiskus lēmumus, var apdraudēt ne tikai ekonomikas vitalitāti, bet pat valsts dzīvotspēju. Nākamās dekādes sākumā ekonomika sāks nopietni izjust deviņdesmito gadu sākumā notikušo dzimstības kritumu. Visbiežāk šo procesu saista ar vēl asāka darbaspēka trūkuma risku. Taču vai darbaspējīgo vecumu sasniedzošu jauniešu skaita samazināšanās automātiski radīs darbaspēka trūkumu?

Šķietami pašsaprotamais "jā" ir plaši izplatīts kļūdains priekšstats, ka ekonomikā ir kāds nemainīgs paveicamā darba apjoms. Vadoties pēc šīs "loģikas", franču sociālisti ieviesa savā zemē 35 stundu darba nedēļu, lai "taisnīgāk" sadalītu darāmo visiem, taču bezdarbu šis solis būtiski nesamazināja. Nevar uzskatīt, ka dzimstības sarukums pats par sevi radīs darbaspēka deficītu. Ja uzņēmējiem nebūs izdevīgi nodarbināt cilvēkus, bezdarbnieku būs daudz, lai kāda būtu demogrāfiskā situācija. Uzņēmējiem tas var nebūt izdevīgi tāpēc, ka sarūkošs darbaspējīgo skaits galu galā nozīmē ne tikai sarūkošo preču un pakalpojumu piedāvājumu, bet arī pieprasījumu pēc tiem. Ja nākotnē būs salīdzinoši maz darbaspējīgo, bet daudz pensionāru, kuriem garantētas "tiesības" baudīt komfortablas vecumdienas, šīs tiesības paliks tikai uz papīra, jo jaunākās paaudzes nespēs vai nevēlēsies viņām tās nodrošināt. Uzkrājumi fondēto pensiju sistēmā vēl ilgi nesasniegs tādu līmeni, lai varētu būt nozīmīgs ienākumu avots pensionāriem līdzās tobrīd strādājošo pensiju maksājumiem.

Darbaspēka trūkuma "problēmu" lielā mērā atrisina tās pārdefinēšana par iespēju, taču arvien nelabvēlīgāka strādājošo un uzturamo skaita attiecība tāpēc patiešām būs nopietns drauds. Ja šīs attiecības pasliktināšanos nenovērsīs, politiski arvien aktīvo pensionāru uzstājīgās prasības novedīs pie augstākiem nodokļiem, kas savukārt stimulēs darbaspējīgo cilvēku aizbraukšanu un radīs nepieciešamību pēc vēl augstākiem nodokļiem. Šāda spirāle var aizvest vēsturisko projektu Latvija līdz vietai, no kuras nav iespējama atgriešanās.

Imigrācija tuvākajās desmitgadēs diez vai būs politiski pieņemama latviešu nepārliecinošā vairākuma dēļ, turklāt arī viesstrādnieki reiz kļūs veci un imigrācija var tikai attālināt, nevis atrisināt problēmu. Tikai divi notikumi var atrisināt problēmu pašos pamatos — pensijas vecuma paaugstināšana un straujš dzimstības pieaugums. Pēdējais būtu "patīkamāks" risinājums, taču to nevar ieviest ar attiecīgiem Ministru kabineta lēmumiem. Drusku ironizējot, varētu teikt — tā kā tauta grimst materiālisma, statusa un vieglas dzīves kulta purvā, ja vien pār to nenāks apskaidrība par patieso dzīves jēgu, ienākumu celšanās bērnu skaitu nepalielinās. Acīmredzot jaunākajai un vidējai pašlaik strādājošo paaudzei būs jāstrādā ilgāk, kas būs "sods" par nepietiekama bērnu skaita izaudzināšanu. Pensionēšanās vecums Latvijā šobrīd ir 62 gadi (61 gads sievietēm), un tā saglabāšana tālākā nākotnē ir pilnīgi neiespējama. Lielākajā daļā Rietumeiropas valstu un ASV pensionēšanās vecums ir ap 65 gadiem, taču pie pašreizējā dzimstības līmeņa tālākā nākotnē arī šāds līmenis būs par zemu. Saprotams, ka pirms vēlēšanām politiķi par tādām lietām nerunā, taču nākamās Saeimas darbības laiks būs pēdējais brīdis, kad jāpieņem lēmums par tālāku pensijas vecuma paaugstināšanu, lai tālākā nākotnē pakāpeniski tuvinātu pensionēšanās vecumu 70 gadiem.

Tas, protams, nenozīmē, ka visiem būtu jāstrādā tik ilgi. Cilvēki var darba mūža laikā veidot privātus uzkrājumus, kas ļautu pensionēties agrāk, bet valstij būtu jādod iespēja pelnītā atpūtā aiziet tiem, kam veselība tik ilgi strādāt neļauj. Taču tikai neliela daļa strādājošo mūsdienās veic fizisku darbu, un lielākajai daļai cilvēku mūsdienās ir iespēja saglabāt labu veselību līdz lielam vecumam, to tīšuprāt nebojājot.

Darba resursu stratēģijas vietā — viesstrādnieki

Aisma Orupe,  Nedēļa  08/30/06    Šobrīd daudzi runā par paradoksālo situāciju — augsts bezdarbs un vienlaikus katastrofāls darbaroku trūkums. Kā Nedēļa noskaidroja, valstiskas pieejas šim jautājumam diemžēl nav — trūkst stratēģijas, kā risināt darba resursu papildināšanu, bet pa to laiku Latvijā jau sabraukuši un strādā vairāki tūkstoši viesstrādnieku.

Lai gan bezdarba procents pie mums joprojām ir aptuveni 7%, tas tomēr, izrādās, nav risinājums nozarēm, kurās izteikti trūkst darba roku. Kā liecina statistika, patlaban Latvijā jau strādā 3119 viesstrādnieku — galvenokārt būvniecībā, apstrādes rūpniecībā, pakalpojumu sfērā. Tajā pašā laikā oficiālās institūcijas diezgan izvairīgi runā par bezdarbnieku pārorientāciju vai citiem situācijas risinājumiem, un arvien biežāk tiek pieminēts strādnieku "imports".

Ja, no vienas puses, viesstrādnieku tēmas apcilāšanu varētu uzskatīt par tādu kā rūpnieku lobija izlūkgājienu, sak, redzēs, ko sabiedrība saka, tad valdība šajā jautājumā, šķiet, pilnīgi guļ uz ausīm vai arī nolēmusi izlikties liberālāka par vislielāko liberāli — tā teikt, tirgus pats visu noregulēs. Skaidrs arī, ka pirms vēlēšanām tas ir īpaši slidens temats, jo daudziem Latvijas iedzīvotājiem vārds "viesstrādnieks" saistās ar nevēlamām ļaužu straumēm no bijušās PSRS vai pat no Āzijas un Āfrikas. Pirmais variants patiesībā jau īstenojas, tomēr visi izliekas, ka tas ir tikai tālas nākotnes jautājums. Taču jāatgādina, ka sociālās spriedzes draudi viesstrādnieku pieplūduma gadījumā ir daudz nopietnāki nekā vietējo streikošana par algām, tāpēc jelkādas stratēģijas trūkums no valdības puses ir traģisks.

Raugoties formāli, viesstrādnieku piesaiste, ņemot vērā spēkā esošās likumu normas, patlaban ir ļoti sarežģīta procedūra. Par katru strādājošo ik mēnesi jāmaksā 35 latu valsts nodeva, uzturēšanās atļaujas saņemšana maksā līdz pat 170 latiem, izglītības dokumentu pārbaude — 47,2 lati. Turklāt likums nosaka: iebraucēja alga nedrīkst būt zemāka par vidējo valstī — tas ir, 246 lati, kas savukārt nav taisnīgi pret vietējiem strādniekiem, kuri ne vienmēr saņem minēto summu.

Par spīti šiem visai striktajiem noteikumiem, Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA) jau vērsušies 17 uzņēmumi ar lūgumu ievest viesstrādniekus, jo mēneša garumā nav varējuši aizpildīt nepieciešamās vakances no vietējiem resursiem. NVA apliecina, ka 2006. gada pirmajā pusgadā apstiprināti 330 izsaukumi trešo valstu iedzīvotājiem. Šā gada septiņos mēnešos Latvijā kopumā iebraucis 1151 ārvalstu pilsonis, kas ir par 84 cilvēkiem vairāk nekā pērn. Pēc pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem, šobrīd Latvijā oficiāli strādā 3119 viesstrādnieku no 71 valsts (ieskaitot ES valstis): no Lietuvas 449, no Krievijas 418, no Ukrainas 203.

NVA sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājs Dainis Jukonis atzīst, ka dažviet darbaroku trūkums jūtams īpaši. Tā, piemēram, Liepājas metalurgs lūdzis NVA nodrošināt ar 70 vakancēm. Ja tas neizdosies no vietējiem resursiem, uzņēmums plāno aicināt viesstrādniekus.

Kā liecina NVA statistika, strādājošo trūkums jūtams ne tikai metālražošanā. Vislielākais deficīts ir šādās profesijās: mazumtirdzniecības veikala pārdevējs — 1767, palīgstrādnieks ražošanas uzņēmumos — 1399, apkopējs — 555, krāvējs — 553, celtnieks — 485, pavārs — 462, mūrnieks — 443, gadījuma darbu strādnieks — 433, palīgstrādnieks lauksaimniecībā — 390, kravas automobiļa vadītājs — 379.

Diemžēl jaunākais NVA pētījums par bezdarbnieku sociālpsiholoģisko portretu konstatē, ka Latvijas darba tirgū var integrēt tikai līdz 40% reģistrēto bezdarbnieku. "Šobrīd tā ir reāla darbaspēka rezerve, kuras pilnvērtīgā izmantošanā ir nepieciešama darba devēju un aģentūras cieša sadarbība. Aģentūra piedāvā darba devējam pasūtīt apmācību vajadzīgo speciālistu sagatavošanai. Darba devējam ir iespēja piedalīties bezdarbnieku atlasē pirms nosūtīšanas uz mācībām, piedāvāt mācību prakses vietas bezdarbnieku profesionālajai apmācībai, piedalīties eksāmenos un tieši to laikā "noskatīt" brīvajai darba vietai nepieciešamo speciālistu. Darba devējiem ir arī iespēja pašiem "izaudzināt" vajadzīgo darbinieku, iesaistoties darba vietu piedāvāšanā jauniešu darba praksei un subsidētajai nodarbinātībai," par bezdarbnieku iespējamo piesaisti stāsta NVA pārstāvis, piebilstot, ka kvalificēta darbaspēka trūkums nav radies pēkšņi, to veicinājuši gadiem neatrisinātie sociālie, ekonomiskie, reģionālās attīstības un plānošanas, kā arī profesionālās izglītības jautājumi. Viņš pieļauj: ja ražošanas attīstībai nepieciešamās kvalifikācijas darbaspēka vietējā darba tirgū nav, tas, iespējams, būs jānodrošina no ārpuses. Aģentūra darba izsaukumus viesstrādniekiem apstiprinot 10 dienu laikā. Tomēr situācijā, kad valstī joprojām ir neizmantota darbaspēka rezerve, darbaspēka ievešana varētu būt sociāli neatbildīgs lēmums. "Neaizmirsīsim, ka darbaspēka ievešana ir saistīta ar nepieciešamību nākotnē ieguldīt lielus finanšu līdzekļus darbam Latvijā uzaicināto speciālistu un viņu ģimenes locekļu integrēšanā. Nodarbinātības valsts aģentūra īsteno valdības politiku atbilstoši savām funkcijām un pilnvarām, tādēļ, lai saņemtu atbildes uz jautājumu "Kas strādās Latvijā?", aģentūra septembra beigās rīkos atklāto forumu, aicinot uz sarunu politiķus, sociālos partnerus, nozaru ekspertus un citus valsts ekonomiskās politikas veidotājus."

Savukārt Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) ir pārliecināta: lai atrisinātu problēmas, ko nākotnē izraisīs nelabvēlīgā demogrāfiskā situācija un darbaspēka novecošanās, kā arī zemā izglītības kvalitāte un neatbilstība darba tirgus prasībām, ir jāizstrādā īsa, vidējā un ilgtermiņa migrācijas stratēģija, kurā ietverti imigrācijas, emigrācijas un integrācijas aspekti. LDDK aicina Ekonomikas ministriju uzņemties nodarbinātības politikas līdera lomu un minēto stratēģiju izstrādi.

"Lielais darbaspēka trūkums apliecina, ka vietējie iedzīvotāji nespēs aizpildīt darba vietu vakances, kas nepieciešamas uzņēmējiem. Latvijas iedzīvotājiem jāapzinās, ka vairākums rūpnieciski attīstītu valstu saskaras ar līdzīgām demogrāfiskām problēmām kā Latvija un ka norisināsies sīva cīņa pēc ierobežotā apjomā pieejamiem, kvalificētiem strādniekiem. Latvijā pieaugs prasības pēc prasmīgu strādnieku piesaistes un noturēšanas programmām mūsu darba tirgū, lai konkurētu, nodrošinātu ekonomisko izaugsmi un sociālo mieru," lielu optimismu attiecībā uz darbaroku problēmu nepauž LDDK ģenerāldirektore Elīna Egle. Viņasprāt, Latvijas politikas plānošanas dokumentiem būtu jāvērš uzmanība arī uz kvalificēto strādnieku vajadzību izzināšanu un viņu prasmju potenciāla pilnīgu izmantošanu. Tāpat jāveic uzlabojumi vīzu izsniegšanas kārtībā un to kārtošanai nepieciešamā laika samazināšanā.

LDDK vērš uzmanību, ka Latvijā ir joprojām pienācīgi neapgūti cilvēku resursi, un iesaka:

1. Izskaust negodīgo konkurenci, t.sk. nedeklarēto darbu;

2. Paaugstināt darba ražīgumu, investēt jaunās tehnoloģijās, ņemt vērā energoresursu un izejvielu cenu pieaugumu;

3. Investēt darbinieku pārkvalifikācijā un tās paaugstināšanā;

4. Uzlabot darba organizāciju, darba vidi un tiesiskās attiecības;

5. Ieviest elastīgu darba formu — darba laiku un ITK izmantošanu, ieviešot attālināto darbu u.c.

Egle kā labu piemēru min kaimiņvalstu pieredzi, norādot, ka Igaunijā starp valdību un darba devējiem notiek aktīva diskusija, bet Lietuvā jau rīkojas — viesstrādnieki tiek iesaistīti valsts ekonomikā, jo ir atvieglota imigrācijas procedūra. "Diemžēl mūsu kaimiņvalsts Lietuva ir konkurētspējīgāka šāda darbaspēka piesaistes ziņā galvenokārt administratīvo izmaksu un patērētā laika dēļ, kas jāiegulda darba devējam viesstrādnieku uzņemšanai. Raugoties no nozares izaugsmes perspektīvām, pārdomāta imigrācijas politika ir noteikti nepieciešama. Tam par paraugu var būt daudzu attīstītāko valstu piemēri." LDDK uzskata, ka tomēr nevar uzkraut atbildību uz darba devēju pleciem, runājot par produktivitātes un algu celšanu, ko daudziem uzņēmumiem neļauj nodokļu un nodevu slogs, administratīvo procedūru gūzma, negodīgi konkurenti, kā arī zemā iedzīvotāju pirktspēja un joprojām aizvērtie ES un Krievijas tirgi.

Viens no lielākajiem uzņēmumiem Lauma atšķirībā no sava "kaimiņa" Liepājas metalurga negrasās piesaistīt viesstrādniekus. "Neplānojam šādi risināt darbaroku problēmu, lai gan Liepājā šuvēju patiešām trūkst. Mēs izmantojam citu variantu — organizējam šūšanu "lētākās" valstīs, piemēram, Baltkrievijā un Ukrainā, vedam atpakaļ uz Latviju un tad tirgojam. Tā iznāk lētāk, nekā ievest viesstrādniekus, turklāt nodrošinot arī dzīves apstākļus," sava uzņēmuma taktiku skaidro Laumas viceprezidents Viktors Aišpurs. Viņš pieļauj, ka ne jau visos gadījumos šādu pieredzi var izmantot un Metalurgs diez vai varēs atvērt ražošanas filiāles citās valstīs, tāpēc varbūt viesstrādnieki ir vienīgais risinājums. Taču principā šo problēmu jārisina valstiskā mērogā, arī par algu palielināšanu un sociālo garantiju nodrošināšanu, lai tādā veidā mūsu pašu cilvēki būtu motivēti strādāt tepat, nevis braukt peļņā uz ārzemēm.

Taču valsts, vismaz Ekonomikas ministrijas veidolā, runā ļoti abstrakti, norādot, ka "šobrīd ir apzināta situācija darba tirgū un Ekonomikas ministrija no 2007. gada 1. jūlija būšot tā iestāde, kas koordinēs darba tirgus vidēja un ilgtermiņa prognozēšanas sistēmas izveidi valstī". Tātad vēl jāgaida gads, līdz tikai sāks koordinēt.

Vietējiem uzņēmējiem nerūp savi darbinieki

Inga Balode,  NRA  08/31/06    "Viens no būtiskākajiem iemesliem tam, ka speciālisti dodas peļņā uz ārzemēm, ir tas, ka Latvijā daudzi darba devēji nerūpējas par saviem darbiniekiem – nerada labu darba vidi un darba apstākļus," secina SIA Eiropersonāls vecākā konsultante Arta Biruma.

Kāpēc daudzi cilvēki pēdējā laikā dodas lielajā peļņā uz ārzemēm?

"Protams, pirmais iemesls, ko viņi min, ir nauda. Latvijā par līdzīga veida darbu darbiniekiem maksā krietni vien mazāku atalgojumu nekā ārvalstīs, taču šos skaitļus nevar vienkārši salīdzināt, jo arī dzīves dārdzības ir atšķirīgas, līdz ar to, iespējams, lielā peļņa veidojas tikai ar īpašu piedomāšanu un taupīšanu, ar lielāku darba apjomu, lai vairāk nopelnītu. Bieži vien, izvērtējot reāli nostrādāto stundu skaitu, ierobežojumus (piemēram, dzīvošana kopmītnē, nelielā istabiņā vairākiem cilvēkiem kopā, lētākās pārtikas un citu preču lietošana, atteikšanās no jebkāda veida izklaides u. c.), nākas secināt, ka, dzīvojot un strādājot līdzīgos apstākļos Latvijā, iekrātā nauda summa nebūtu īpaši atšķirīga. Neskatoties uz iepriekš minēto, arvien vairāk un vairāk cilvēku no bijušajām austrumu bloka valstīm dodas labākas dzīves meklējumos uz Rietumeiropas valstīm un pat vēl tālāk Jau tagad daudz tiek runāts, ka Latvijā trūkst darbinieku, un daži uzņēmumi pat vērsušies Nodarbinātības valsts aģentūrā, piesakot vakances un norādot, ka neizslēdz iespēju piesaistīt arī viesstrādniekus," situāciju komentē A. Biruma.

SIA Eiropersonāls veiktais pētījums par darbinieku apmierinātību ļaujot secināt, ka ar atalgojumu darbinieki drīzāk ir neapmierināti nekā apmierināti, taču šis nav vienīgais faktors, kas pamudina darbinieku uzsākt darba meklējumus.

"Visbiežāk darbinieki meklē citu darbu, ja viņus neapmierina tiešais vadītājs, kolēģi, darba apstākļi, darba drošība, darba vides sakārtotība," saka A. Biruma.

Paši darbinieki nereti tomēr atzīstot, ka daudz svarīgāka par citiem labumiem ir alga. A. Biruma gan uzsver, ka šāda veida politika, kad vienīgais darbinieku motivācijas veids ir alga, uzņēmumā veiksmīgi darbosies tikai īstermiņā, jo pienāks brīdis, kad darba algu palielināt vairs nebūs iespējams un darbinieks izteiks daudzus citus iemeslus, kādēļ viņš vairs nevar turpināt darbu uzņēmumā.

"Padomājiet paši, kādos gadījumos jums ir bijusi vēlme meklēt jaunu darbu, un atbildiet sev godīgi. Noteikti – visbiežāk tā nav bijusi alga, kas ir likusi meklēt citu darbu. Veiksmīgi darba meklējumi parasti beidzas ar labāku darba piedāvājumu, tāpēc visbiežāk atalgojumu arī min kā iemeslu darba maiņai. Pareizi veidojot uzņēmumu, rūpējoties par darbiniekiem būtiskiem darba aspektiem, ir iespējams panākt, ka, maksājot salīdzinoši viduvējas algas, var nodrošināt to, ka darbinieki ir lojāli uzņēmumam, jo viņi nāk uz darbu ne tikai pelnīt naudu, bet arī labi pavadīt laiku, realizēt savas ieceres un apgūt jaunas prasmes, līdz ar to arī darbinieku mainība ir salīdzinoši neliela. Darbiniekiem nav iemesla uzsākt darba meklējumus," norāda A. Biruma. Lai saprastu, vai uzņēmumā darbinieki ir apmierināti ar darba apstākļiem, tiešo vadītāju un citiem darba aspektiem, parasti uzņēmumos tiekot veiktas darbinieku apmierinātības aptaujas, kurās darbinieki var paust savu viedokli.

Pēdējo dienu var pieteikties valsts un pašvaldību īpašumu privatizācijai

LETA  08/31/06    Ceturtdien pēdējo dienu var iesniegt valsts vai pašvaldību īpašumu privatizācijas ierosinājumus, kā arī pieteikumus lietošanā nodotās lauku un pilsētu zemes izpirkšanai.

Vēl ceturtdien ikviens interesents var iesniegt privatizācijas ierosinājumus par valsts vai pašvaldību īpašuma objektiem - nekustamajiem īpašumiem, kapitālsabiedrībām, kapitāla daļām vai citu mantu, apbūvētiem un neapbūvētiem zemesgabaliem.

Privatizācijas ierosinājumus par valsts īpašumu privatizāciju var iesniegt Privatizācijas aģentūrā (PA), bet par pašvaldību īpašumu privatizāciju - attiecīgajā pašvaldībā.

Par valsts īpašumu nodošanu privatizācijai Ministru kabinetam, bet par pašvaldību īpašumu - attiecīgi pašvaldības domei vai padomei, lēmums jāpieņem četru mēnešu laikā no privatizācijas ierosinājuma saņemšanas dienas. Privatizācijas ierosinājumu var arī noraidīt, sniedzot pamatotu atteikumu.

Valsts vai pašvaldību īpašumus, par kuriem nebūs saņemti privatizācijas ierosinājumi, varēs atsavināt saskaņā ar Valsts un pašvaldību mantas atsavināšanas likumu.

Tuvojoties privatizācijas beigu termiņam, iedzīvotāju interese privatizēt valsts īpašumus būtiski palielinājās. Kopš 2005.gada 1.septembra, kad spēkā stājās privatizācijas pabeigšanas likums, līdz pagājušajai nedēļai PA bija saņēmusi 953 privatizācijas ierosinājumus par 1252 objektiem.

Tāpat ceturtdien noslēdzas termiņš, lai iesniegtu dzīvokļu privatizācijas pieteikumus. Pēc Reģionālās attīstības un pašvaldību ministrijas aprēķiniem, tiesības privatizēt dzīvokļus varētu zaudēt 70 000 dzīvokļu īrnieki.

Valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizācija notiek saskaņā ar likumu "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju". Līdz jūlija beigām privatizācijai bija piedāvāti 493 347 valsts un pašvaldību dzīvokļi jeb 99,22% no kopējā skaita. Privatizēti ir 415 573 dzīvokļi jeb 83,58% no kopējā privatizējamo dzīvokļu skaita.

Saskaņā ar likumu tiesības iesniegt privatizācijas ierosinājumus pēc 31.augusta saglabāsies 674 dzīvokļu īrniekiem 96 valsts un pašvaldības dzīvojamajās mājās, kā arī aptuveni 1400 valsts un pašvaldību dzīvojamo māju īrniekiem, par kurām privatizācijas komisijas nav pieņēmušas lēmumu par privatizācijas uzsākšanu.

Savukārt lietošanā nodotās lauku apvidus zemes izpirkšanai pieteikumi līdz ceturtdienai tiek gaidīti Valsts zemes dienestā (VZD), bet pieteikumi lietošanā nodotās pilsētu zemes izpirkšanai - attiecīgajā pašvaldībā.

Līdz pagājušajai nedēļai lietošanā nodotās lauku zemes izpirkšanai VZD bija saņēmis aptuveni 41 000 pieteikumu. Kopumā lietošanā piešķirtas 113 200 zemes vienības.

Iesniedzot pieprasījumu zemes izpirkšanai, lietotājam neradīsies saistības zemi iegūt savā īpašumā, bet viņam būs tiesības to izpirkt par kadastrālo vērtību un ierakstīt zemesgrāmatā iegūtās īpašumtiesības. Pieprasījuma iesniegšana arī nodrošinās zemes lietošanas tiesību saglabāšanu pēc šā gada 1.septembra.

Ja zemes lietotājs līdz ceturtdienai neiesniegs izpirkuma pieprasījumu, pēc 1.septembra tiks zaudētas zemes lietošanas tiesības un iegūtas nomas pirmtiesības. Tas nozīmē, ka zemi varēs apsaimniekot, nomājot to no attiecīgās pašvaldības un maksājot nomas maksu 0,5% apjomā no zemes kadastrālās vērtības.

Zemes izpirkšana jāpieprasa lauku apvidus zemes pastāvīgajiem lietotājiem - fiziskajām un juridiskajām personām, kurām zemes reformas laikā zemi pastāvīgā lietošanā ar attiecīgu lēmumu piešķīrusi pašvaldība vai zemes komisija.

Iegūstot tiesības zemi izpirkt, gadījumā, ja zeme nav uzmērīta, līdz 2008.gada septembrim tas ir jāizdara un VZD jāiesniedz zemes robežu plāns. Zemes izpirkšana jāveic līdz 2009.gada 31.decembrim. Iespējams arī līdz 2008.gada 1.septembrim veikt priekšapmaksu, iesniedzot VZD attiecīgu apliecinājumu. Šajā gadījumā zemes uzmērīšana jāveic līdz 2009.gada 31.decembrim.

Ja zeme jau uzmērīta, zemes izpirkšana jāveic līdz 2009.gada 31.decembrim.

Domnieks piesakās privatizēt gandrīz visu Rīgu

Sandris Vanzovičs,  NRA  08/31/06    Pats viņš to skaidro ar vēlmi panākt lielāku privatizācijas caurspīdīgumu, savukārt domes atbildīgās amatpersonas šo rīcību noraksta uz pilnmēness iespaidu un sauc par destruktīvu. Privatizācijas pieteikumus var iesniegt līdz šā gada 31. augustam (ieskaitot), un pēdējās dienās Rīgas domi kaut ko privatizēt gribētāji gāž vai riņķī. Taču domes deputāts Igors Pimenovs izcēlies īpaši – viņš pieteicies uz visu (!) brīvo pašvaldības īpašumu privatizāciju, kuru kopskaits ir apmēram 24 000.

Pilsētas īpašumu un privatizācijas lietu komitejas priekšsēdētājs Andris Ameriks Neatkarīgajai teica, ka šos pieteikumus, protams, izskatīs likumā paredzētajā kārtībā. Viņš solījās I. Pimenovu saukt uz komitejas sēdi par katru no šiem 24 000 iesniegumu, lai deputāts pamato savu vēlmi privatizēt konkrētos objektus un skaidro, ar kādu mērķi tas tiks darīts. I. Pimenovs esot vienkārši pārrakstījis publiskajā reģistrā pieejamās adreses un iesniedzis visu sarakstu. Kopumā tas gan aizņēmis vairāk par pustūkstoti lappusēm.

"Var jau būt, ka tas ir pilsoniskās aktivitātes apliecinājums, varbūt vainojams pilnmēness, bet vispār – tā ir destruktīva darbība," sodījās A. Ameriks. I. Pimenovs Neatkarīgajai skaidroja, ka šādi rīkojies, lai visiem Latvijas iedzīvotājiem būtu iespējams piedalīties pašvaldības brīvo īpašumu izsolē. Publisko reģistru viņš novērtēja kā "neatklāto atklāto", proti, bez dažādām nenozīmīgām detaļām par īpašumiem tajā ir minētas tikai divas būtiskas lietas: adrese un kadastra numurs. "Kāda ir īpašuma platība, vai uz tā atrodas būves, vai tas apgrūtināts ar nomas līgumiem – šādas informācijas tur nav!" skaidroja deputāts. Izskatot privatizācijas pieteikumus un nododot īpašumus izsolei, būs pieejama daudz plašāka informācija, un cilvēki varēs izvēlēties, vai ieguldīt tajos savus līdzekļus un sertifikātus.

I. Pimenovs esot gatavs doties uz Pilsētas īpašumu un privatizācijas lietu komiteju, taču, pēc viņa domām, savi privatizācijas mērķi viņam nebūšot jāskaidro: "Nekādi paskaidrojumi nav vajadzīgi, tā ir mana vēlme – es gribu [privatizēt], un punkts!" Neatkarīgajai painteresējoties, ko viņš iesāks, ja pēkšņi Rīgas pašvaldība atbalstīs, piemēram, pusi no viņa iesniegtajiem privatizācijas pieteikumiem, domnieks uz brīdi samulsa. "Es atrodu iespējas šo problēmu atrisināt," jau pēc brīža I. Pimenovs atguva kareivīgumu. Pēc A. Amerika noskaņojuma gan bija noprotams, ka I. Pimenovam nespīd tikt kaut vai pie viena akceptēta privatizācijas pieteikuma.

Pēdējās dienās dome tiek pārplūdināta ar privatizācijas pieteikumiem – dienā institūcijas saņem aptuveni 250 pieteikumu, pavisam kopā jau ir iesniegti vairāk nekā 3000 šādu dokumentu, informēja A. Ameriks. Turklāt šie pieteikumi tiek iesniegti dažādās institūcijās: gan Vienas pieturas aģentūrā, gan pašam A. Amerikam, gan domes Īpašuma departamentā R. Vāgnera ielā, kur "rindas ir no trešā līdz piektajam stāvam", klāstīja domnieks. Privatizācijas pieteikumu straume esot tik apjomīga, ka darbinieki pat nespējot tos reģistrēt – šobrīd tiek vienkārši pārbaudīts, vai pieteikums atbilst visām prasībām, savukārt tā iereģistrēšana tiek atlikta uz piektdienu, 1. septembri. Tad arī tiks apkopots, cik īsti pieteikumu saņemts.

Izglītībā...

Maznodrošināto jauniešu atbalstītājs svin piecgadi

Vita Dreijere,  Diena  08/25/06    "Man tas bija labs atspēriena punkts studiju sākumam," stāsta Vītolu fonda stipendijas saņēmējs Jānis Salinieks, kurš šogad sāks studijas Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes 3.kursā. Pirmos divus studiju gadus viņš saņēma 830 un 800 latu stipendiju. Summa bija līdzīgi sadalīta mācību gada mēnešiem, un ar to iesākumam pilnīgi pieticis — puisis varēja samaksāt par kopmītni, iegādāties transporta mēnešbiļeti un arī pārtikai naudas pieticis. Piecu gadu darbības laikā fonds līdzīgi atbalstījis arī citus maznodrošinātos jauniešus un bāreņus, stipendijās izmaksājot gandrīz miljonu latu.

"Atbildu diviem stipendiju saņemšanas nosacījumiem — vidusskolā man bija augsta vidējā atzīme un mani audzināja tikai mamma," skaidro Jānis un nebēdā, ka nākamgad vairs stipendiju nesaņems. "Tas ir normāli, jo 3.kursā students jau ir iekārtojies un sāk meklēt darbu."

Vītolu fonda ziedotāji ir privātpersonas, uzņēmumi, organizācijas un citi fondi, kuri vēlas nevis dot kaut kam, bet gan dot rezultātam, labdaru galveno mērķi Dienai skaidro fonda valdes priekšsēdētāja Vita Diķe. Lielākie labdari esot ārzemju latvieši. V.Diķe klāsta, ka stipendiju veidotāju mērķi ir dažādi. Ir kāds ziedotājs, kas atbalsta Liepājas jauniešus, jo pats kādreiz dzīvojis Bārtā. Kāds cits piešķīris naudu latgaliešu puisim, jo pats kara laikā bijis ierakumos ar latgalieti, kurš viņam izglābis dzīvību. Vislielāko ziedotāju atbalstu līdz šim ir saņēmuši topošie ķīmiķi, mediķi, būvnieki un datorspeciālisti.

Visiem stipendiju ieguvējiem divreiz gadā ziedotāji jāinformē par sekmēm un jāraksta viņiem vēstules, kurās jāpastāsta, kā pavadījuši pusgadu un kā izlietojuši saņemto naudu. "Mēs tās saucam par mīlestības vēstulēm," saka V.Diķe. Jaunajā mācību gadā, pateicoties 69 ziedotājiem, studijas sāks 341 stipendiāts, kuru stipendijas apmērs būs Ls 1000 gadā. Pārsvarā jaunieši studējot budžeta grupā, bet pieciem jauniešiem fonds šogad segs arī studiju maksu.

Kas kopš Atmodas noticis ar izglītību?

Gundega Bičevska, Republika.lv   08/25/06    Vai kopš izmisuma laikiem, kad skolotāji klauvēja pie valstsvīru sirdsapziņas, ir kaut kas mainījies? Vai skolotājs vēl aizvien spēj saglabāt autoritāti skolēnu un visas sabiedrības acīs?

Par Oskara Kalpaka Rudbāržu pamatskolas direktoru un ģeogrāfijas skolotāju Dzintaru Strautu zinātāji saka — īstens sava amata paraugs. Viņš pats gan šādus komplimentus neuztver ar koķetu sajūsmu. “Man vēl daudz kas jāizdara,” atzīst skolmeistars, kurš savā profesijā šogad sagaidīs jau divdesmito 1. septembri.

Kāds, jūsuprāt, patlaban ir skolotāja profesijas prestižs? Uz šo jautājumu nevar atbildēt viennozīmīgi. Man pašam, un es domāju, arī daudziem maniem kolēģiem — gan skolu direktoriem, gan skolotājiem, netrūkst pašapziņas un nav šaubu par sava darba augsto sabiedrisko nozīmi. Latvijas skolotāji pašaizliedzīgi strādā, lielākā daļa sabiedrības izprot skolotāja profesijas sūtību un apzinās, cik svarīgi, lai skolās strādātu godprātīgi un profesionāli pedagogi. Tomēr, ja mēs paskatāmies uz skolotāja algu, tad šajā ziņā profesijas prestižs vērtējams ar lielu, lielu mīnusa zīmi. Par to nepārprotami liecina skolotāju darba tirgus. Latvijas skolās trūkst simtiem skolotāju. Tie, kuri palikuši strādāt savā profesijā, ir gaužām pārslogoti. Viņi strādā vismaz pusotru reizi vairāk, nekā tam vajadzētu būt. Ir jārunā arī par to, kā skolēni un viņu vecāki izturas pret skolotājiem, kādas ir viņu attiecības. Tā būtu gara saruna... Ja pieskaramies šo attiecību ēnas pusei, tad diemžēl jāatzīst, ka daļa skolotāju tiešām nav pienācīga līmeņa profesionāļi. Ir skolotāji, kas savu personisko īpašību dēļ nespēj izveidot labas attiecības ar skolēniem un viņu vecākiem, bieži rada un grūti risina konfliktus. Ir skolotāji, kuriem neizdodas pedagoģiski pareizi organizēt skolēnu darbu un nodrošināt mācību darbam tik nepieciešamo skolēnu disciplinētību. Zemais atalgojums neveicina to, ka brīvās skolotāju darba vietas aizņem ar nepieciešamo motivāciju un vislabāko pedagoģisko sagatavotību apveltīti cilvēki. Ļoti negatīvu iespaidu rada skolotāju pārslodze. Cēloņus varētu saukt un saukt. Tas kopumā veicina skolēnu uzvedības problēmas un nesekmību. Te gan tūlīt jāpiebilst, ka skolotāji un viņu darbs noteikti ir pelnījis daudz lielāku interesi, iedziļināšanos, izpratni un atbalstu no skolēnu vecāku puses.

Pārāk lielā skolotāju slodze taču samazina mācību kvalitāti. Te es varu atsaukties uz kādu rakstu skolvadības mācību grāmatiņā, kas izdota Latvijā apmēram pirms divdesmit pieciem gadiem. Tajā minēts kāds piemērs par sakarību starp skolotāja noslogotību un darba atdevi. Ja skolotājam tiek palielināta nedēļas mācību stundu slodze klasē no 18 stundām līdz 33, tad kopējais darba laiks, ko skolotājs velta savam pedagoga darbam skolā pieaug nevis par 15 stundām, bet gan tikai par 5. Līdz ar slodzes palielināšanu skolotāja devums vienai mācību stundai samazinās. Pieļauju, ka ir skolotāji, kas veiksmīgi tiek galā ar trīsdesmit mācību stundām nedēļā, kaut normāli būtu, ja tās būtu ne vairāk kā divdesmit piecas... Manuprāt, katrai mācību stundai, lai tā būtu kvalitatīva, skolotājam ir nepieciešama vēl apmēram stunda tās sagatavošanai un izvērtējumam. Ir skolas, kuru skolotāji spiesti strādāt ar dubultu slodzi — vairāk nekā četrdesmit stundām nedēļā. Te jau ir runa par darba virsstundām, par kurām direktoriem varētu būt grūtības samaksāt skolotājiem darba algu, jo līdz šim neviens vēl nav aizdomājies, ka skolām vajadzētu piešķirt budžeta līdzekļus šādu virsstundu apmaksai. Arī ministrijā nav vienotas atbildes uz jautājumu, vai skolotājs nedēļā drīkst strādāt vairāk par četrdesmit stundām. Teorētiski, ņemot vērā manis minēto darba daudzumu stundu sagatavošanai, ,,divi vienā” strādājoša skolotāja darba apjomam vajadzētu būt vairāk nekā 16 stundas dienā. Mums nesen bija diskusija skolu direktoru arodbiedrībā, kurā piedalījās arī Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvis. Viņš izteica atziņu, ka skolotāju algas bāzes līmeņa celšanas ziņā Latvija ir ļoti daudz nokavējusi deviņdesmito gadu vidū, kad piecus sešus gadus pēc kārtas Saeimā nav bijis gandrīz neviena aicinājuma paaugstināt skolotāju algas. Izņemot vienu lūgumu — par septiņiem latiem... Es nezinu, var jau būt, ka šajā laikā skolotāji savilka ciešāk jostas, strādāja un gadiem pacietīgi gaidīja savu algas pielikumu līdz ar privatizācijas virzītāju solīto valsts vispārējo uzplaukumu. Bet nesagaidīja... Tikai pēdējos gados ledus sakustējies. Ar šā gada 1. septembri pieredzējuša pamatskolas skolotāja alga par darba slodzi, kas atbilst vienai skolotāja likmei jeb 21 mācību stundai nedēļā tiks palielināta par 50 latiem un būs 240 latu mēnesī. Vēl skolotāji saņems piemaksu par darba kvalitāti — vidēji 24 latus jeb 10 % no minētās summas. Tātad par normālu darba apjomu skolotājs saņems 264 latus pirms nodokļu nomaksas. Bet ja viņš strādās vairāk, piemēram, aizpildot divas darba vietas, noturot ik dienas 8-9 mācību stundas — 528 latus. 2010. gadā par 21 mācību stundu nedēļā valdība plāno maksāt, ja nemaldos, turpat 500 latu.

Jums ir liela darba pieredze. Laikam ejot, jūs varat izdarīt secinājumus, kā ir mainījušies skolēni. Pirms divdesmit gadiem bērnos varēja just tā laika autoritāro sistēmu. Bērni bija diezgan iebaidīti un sasaistīti. Skolās bija diezgan strikti ierobežojumi attiecībā uz apģērbu, frizūrām, rotaslietu nēsāšanu. Bērni tika publiski kaunināti un sodīti. Bet pašus skolēnu vecākus audzināja ne tikai skolā, bet arī viņu darbavietās. Mūsdienu bērni ir atraisītāki, pašapzinīgāki un brīvāki savās izpausmēs un attiecībās ar skolotājiem. Viņi daudz labāk apzinās savas tiesības. To veicina arī bērnu tiesību aizsardzības organizāciju rīkotās kampaņas. Bet medaļai ir arī otra puse. Bērnam ir jāizmanto ne tikai savas tiesības, bet jāizpilda arī pienākumi. Bērnu tiesību aizsardzības likumā 23. pants ir par bērna pienākumiem pret sabiedrību. Kādā direktoru sanāksmē es pa pusei nopietni ierosināju, ka bērnu tiesību inspekciju vajadzētu pārdēvēt par bērnu tiesību un pienākumu inspekciju. Tad inspekcijas darbinieki varētu aizstāvēt ne tikai bērnus, bet arī palīdzēt mums, skolotājiem, piespiest bērnus izpildīt savus pienākumus: mācīties, ievērot skolas iekšējās kārtības noteikums, pienācīgi uzvesties, neaizskart skolasbiedru un skolotāju tiesības un intereses. Diemžēl līdz ar iegūto brīvību skolās attīstās arī negatīvas tendences – pieaug ar pusaudžu disciplīnu un huligānismu saistītās problēmas. Skaidrs, ka padomju laikā būtu grūti iedomāties, ka skolā dežūrē milicis, bet nu jau kādu laiku vairākās Latvijas skolās policista klātbūtne ir ikdiena. Pagājušajā gadā arī mūsu skolā bija uzvedības ziņā nepatīkama pusaudžu grupa. Tā traucēja skolotāju darbu, trokšņoja, apzināti bojāja skolas īpašumu. Vairākkārt skolas pedagogi runāja ar šiem skolēniem. Kādu vakaru noorganizējām īpašu sapulci, kurā kopā sanāca bērni, vecāki, pedagogi, skolas padomes un pašvaldības pārstāvji. Tovakar mēs diskutējām vairāk nekā trīs stundas. Sapulces laikā dažu pusaudžu bravūrīgā attieksme parādīja, ka draugu klātbūtnē pat vecāki viņiem vairs nav autoritāte. Sajūta bija diezgan neomulīga. Bet mēs nekad nedrīkstam zaudēt cerību un šo pusaudžu audzināšana mums, protams, ir pacietīgi jāturpina.

Vecākos dominē uzskats, ka bērns jāaudzina skolai? Jā, ir tādi vecāki, kuri ir atklāti skolotājiem pasacījuši — ko tad mēs ar viņu varam izdarīt, ja pat jūs skolā netiekat ar viņu galā?! Īstenībā šis darbs ir jādara skolai un vecākiem kopā, vienam otru atbalstot.

Ir vairāki viedokļi, kas runā par labu skolēniem. Pēdējā laikā ir pārāk liela mācību slodze, neinteresantas mācību programmas, neieinteresēti skolotāji. Tās ir pārspīlētas runas? Mācības tomēr ir darbs, kas prasa piepūli. Visu par izklaidi nepārvērtīsi... Ir vajadzīga disciplinētība un sevis organizēšana. Nesen runāju ar kādu sākumskolas skolotāju, un viņa teica — mēs varam vainot vai nevainot to programmu, bet izšķirošais faktors ir paša skolotāja darbs. Starp citu, ja skolotāju neapmierina valsts piedāvātā mācību priekšmeta paraugprogramma, viņš var sastādīt pats savējo. Tās ir viņa likumā paredzētās tiesības.

Dažādu reformu dēļ mācību grāmatu bizness zeļ un plaukst... Jau otro gadu pamatskolās turpināsies jaunā valsts standarta ieviešana, un tas paredz arī jaunas mācību grāmatas. Jauno mācību grāmatu ir daudz, bet... izvēle nav viegla. Nupat no kādas skolotājas dzirdēju atskārsmi — cik labi bija kādreiz, kad zinātniskie institūti izstrādāja kvalitatīvas grāmatas. Toreiz tās kritizēja par pārlieku sausumu , bet grāmatās viss bija salikts pa plauktiņiem, ko nevarētu teikt par pēdējā laika izdevumiem. Ir dzirdēts, ka jaunās grāmatas sīvās konkurences dēļ tiekot izdotas lielā steigā, nepietiekoši pārbaudītas praksē. Kolēģi ir atzinuši, ka reizēm bērniem priekšā jāliek gluži vai trīs grāmatas. Ja grāmatas nebūtu tik dārgas un skolotājiem slodze nebūtu tik liela, un viņi varētu atlicināt laiku ilgstošai mācību stundu sagatavošanai, tad varbūt arī šī pieeja nebūtu peļama.

Ko darīt, lai skolēni nemācītos tikai atzīmju dēļ? Skolās būtu jāstrādā tādiem pedagogiem, kas prot atraisīt bērnos motivāciju strādāt arī bez atzīmēm. Mēs skolā pievēršam uzmanību tam, lai skolēnos attīstītu pašnovērtēšanas prasmes.

Kāds ir jūsu bardzības slieksnis? Esmu gana labestīgs. Cenšos būt mierīgs un iecietīgs. Ar skolas darbiniekiem asus vārdus gadās pārmīt reti. Bet reizēm tas ir bijis vajadzīgs. Ar skolēniem man ir labas attiecības. Lai gan ir bijuši konflikti ar skolēniem, kas nerespektē skolas noteikumus. Lai strādātu skolā, bērnos vispirms jāspēj saskatīt cilvēks. Un vienmēr ir jācenšas uzturēt dialogu. Ar klaju moralizēšanu nav jēgas aizrauties. Bērniem ir jāmāca atbildēt par padarīto. Kādreiz ir jāsaņem sods, citreiz jāuzslavē.

Kāpēc jūs tik ilgi un pārliecinoši darbojaties savā profesijā? Tas bija 1986. gads, kad sāku strādāt skolā. Jau pēc diviem gadiem kļuvu par direktoru. Sākotnēji šķita, ka jānostrādā vismaz pieci gadi un tad jādomā, ko darīt turpmāk. Bet man aizvien nav zudis dzinulis strādāt skolā. Man patīk šis darbs. Vienīgais, kas pašlaik neļauj tik optimistiski runāt, ir mans šībrīža nogurums. Darbs ir nervozs, jārisina ļoti daudz problēmu. Tas viss kaut kur arī summējas. Bet direktoram ir jābūt enerģiskam, ar stabilu nervu sistēmu, ar savu izpratni par apkārt notiekošo un noteiktiem principiem. Ir jāprot arī pārējos motivēt darbam.

Vai jums ir zināmi tādi bērni, kuriem būtu jāiet uz skolu, bet materiālo apstākļu dēļ... Jā, zinu tādus jauniešus. Bet gribu uzsvērt, ka tas noteikti nav materiālo apstākļu dēļ! Mūsu Rudbāržu pagasts ļoti lielu uzmanību pievērš sociālajiem jautājumiem. Pateicoties pagasta nodokļu maksātāju naudai, bērniem bez maksas ir pieejamas mācību grāmatas. Tāpat tie skolēni, kuriem ir vismaz apmierinoša uzvedība, var saņemt brīvpusdienas. Ģimenēm, kurās mācības sāk pirmklasnieks, pienākas vienreizējs pabalsts. Pagastā ir arī maznodrošināto pabalsti. Rīkojam bērniem bezmaksas ekskursijas. Ja bērns neiet uz skolu, tad iemesls visbiežāk ir klaiņošana vai ģimenes konflikti.

Kas nākamajai Saeimai būtu jāizdara izglītības labā? Visiedarbīgākais līdzeklis Saeimas deputātu rokās, protams, ir valsts budžets. Kamēr valsts ir apņēmusies nodrošināt skolu pedagogu algas, Saeimai ir jābūt tai institūcijai, kas tuvāko gadu laikā kopā ar valdību un pašvaldībām novērš visas būtiskākās pretrunas, kas saistītas ar jau minētajiem pedagogu darba apjoma un samaksas jautājumiem. Manuprāt, nākamajai Saeimai ir jāsagatavo patiess vēstījums tautai par to, kas kopš Atmodas laikiem ir noticis ar izglītības sistēmu, kādā situācijā tā ir patlaban un ko valsts izglītības jomā apņemas sasniegt nākotnē. Informācija, kas tagad parādās plašsaziņas līdzekļos, ir tikai kopainas atsevišķi fragmenti.

Bērnus uztrauc alkoholisms, vardarbība un vientulība ģimenē

Ilze Upīte,  NRA  08/26/06    Daļa bērnu un pusaudžu savas nedienas uztic Bērnu uzticības tālruņa darbiniekiem. Ja saņemtā informācija liecina par draudiem zvanītāja drošībai, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija sūta vēstules bāriņtiesām vai pagasttiesām ar lūgumu apsekot konkrētās ģimenes.

Šajos trauksmes zvanos visbiežāk minētās problēmas ir mātes vai tēva vardarbība pret bērnu, vecāku alkoholisms, kā arī bērnu atstāšana novārtā.

2006. gada pirmajā pusgadā bāriņtiesām un pagasttiesām nosūtītas 76 vēstules ar lūgumu pārbaudīt, kas notiek ģimenēs, par kurām saņemtas sūdzības, – vispirms jau to, vai sniegtā informācija bijusi patiesa. Tā, piemēram, 11 gadījumos ziņots, ka māte bijusi fiziski vardarbīga, deviņos gadījumos – emocionāli. Savukārt tēvs izrādījis fizisku vardarbību 10 gadījumos, emocionālu – astoņos. Situācija ar alkoholu ir vēl bēdīgāka, jo māšu alkoholiķu ir trīsreiz vairāk nekā tēvu, proti, trīs gadījumos konstatēts, ka tēvs lieto alkoholu, deviņos – māte, bijuši arī pieci gadījumi, kad alkoholiķi ir abi vecāki.

"Bāriņtiesas un pagasttiesas mūs informē par noskaidroto, atsūtot atbildes vēstules. Dažos gadījumos gan atbildes, mūsuprāt, ir tikai tāda atrakstīšanās," teic Bērnu un ģimenes lietu ministrijas Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas sabiedrisko attiecību speciāliste Evija Sokolova-Jurševska.

Februārī uzticības tālruņa darbinieki saņēma informāciju no Vārmes par regulāru bērna atstāšanu novārtā. Neatkarīgā vēlējās noskaidrot, kā šī situācija atrisinājusies. "Secinājām, ka meitene patiesi mājās atradās viena, jo vecāki labu laiku nebija parādījušies dzīvesvietā, turklāt mātei ir problēmas ar alkoholu. Biju gatava tajā pašā brīdī ņemt bērnu ārā no ģimenes un tās vietā meklēt audžuģimeni, bet atturēja vecāmāte, kura dzīvo turpat blakus. Vienojāmies, ka viņa uzņemsies rūpes par bērnu, un vecāmāte apņemšanos arī pilda. Mēs noorganizējām mātei un meitenītei kopējus psihologa apmeklējumus, bet viņa tos dzeršanas dēļ neizmantoja," stāsta pagasttiesas priekšsēdētāja Lelde Ose.

Šī neesot bijusi pirmā reize, kad tā noticis, jo, kā atzīst L. Ose, par problēmām ģimenē pagasttiesa zinājusi vismaz trīs vai pat četrus gadus – tobrīd meitenei bijuši pieci gadi. L. Ose teic, ka vairākkārt notikušas sarunas ar vecākiem, taču nevarēja paskaidrot, kādēļ nesekoja aktīva rīcība problēmas risināšanā.

"Tas nav moderns fenomens, jo vardarbība un alkoholisms bijuši arī agrāk, vienkārši bērniem ir iespēja izteikties un viņus uzklausa, kas ir ļoti labi," teic sociālantropologs Roberts Ķīlis.

Viņš norāda, ka iespējams izdalīt vairākas tendences, kas tieši vai netieši veicina visas tās ķibeles ģimenē, par kurām ziņo mediji, un arī tās, kuras notiek ik dienas, nevienam nezinot. "Vēlīnā kapitālisma stadijā mājas ir atstatus gan no sabiedrības, gan valsts – nav kontroles pār to, kas notiek ģimenēs, mājās. Paaugstinājies dzīves temps, darba intensitāte, tādējādi ģimene vairs nav uzmanības, saspridzinājuma centrā. Ja ir konflikts, tam seko vardarbība, ja stress, tad to kliedē ar alkoholu, un darba intensitātes dēļ bērni atrodas otrajā plānā," klāsta R. Ķīlis. Pēc viņa domām, situācija labojama pakāpeniski, un pirmajam solim noteikti vajadzētu būt cilvēku apmācībai, kā rīkoties konflikta situācijās.

Privātskola – alternatīva izvēle

Kristīne Langenfelde,  NRA  08/26/06    Vecāki var izvēlēties alternatīvu valsts finansētajām vispārizglītojošajām iestādēm

Septiņus gadus vecais Kārlis Valainis šogad būs viens no tiem pirmklasniekiem, kas mācības sāks nevis valsts skolā, bet gan vienā no Latvijas privātajām skolām. Viņa vecāki Viktors un Ilona atzīst, ka ne mirkli nav šaubījušies par savu izvēli.

Patlaban Latvijā darbojas 33 privātās vispārizglītojošās skolas un šis skaits jau pāris gadu ir nemainīgs. Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Vispārējās izglītības departamenta direktors Artūrs Skrastiņš atzīst, ka patlaban privātskolu skaits ir nostabilizējies un piedāvājums apmierina pieprasījumu.

"Visas skolas strādā pēc valstī izstrādātām licencētām programmām, pārbaudes darbi ir vienādi gan privātajās, gan valsts skolās, izglītības iestādes regulāri tiek akreditētas. Vienīgā atšķirība ir izglītības iestāžu finansēšanas kārtībā – privātās no valsts saņem tikai mērķdotācijas pedagogu algām: 347 lati gadā uz vienu pamatskolēnu un 385 lati gadā uz vienu vidusskolēnu. Pārējais nepieciešamais finansējums ir jāsarūpē pašai skolai. Nav veikts pētījums par to, pēc kādiem kritērijiem vecāki izvēlas bērnus izglītot valsts vai privātajās skolās, taču, šķiet, ka visbiežāk tas ir mazais skolēnu skaits klasēs un iespēja daudz individuālāk strādāt ar katru skolēnu."

Tas, ka mazais Kārlis mācības sāks privātajā skolā, esot tikai likumsakarīgi – viņš jau pāris gadus apmeklēja privāto bērnudārzu Alfa, kas nu, turpinot savu attīstību, Jelgavā izveidojusi privāto sākumskolu, un šogad tajā mācīsies jau pirmo četru klašu skolēni.

"Viss sākās ar to, ka Kārli aizvedām uz parasto bērnudārzu, bet tās izrādījās īstas mocības. Kārlis nemitīgi atkārtoja, ka viņam tur nepatīk, neizpalika arī asaras. Bet mums nepavisam negribējās, lai bērns savu lielāko dienas daļu pavada vietā, kur nejūtas komfortabli. Sapratām, ka Kārlis nespēj justies labi lielā barā. Bija jāmeklē cita alternatīva, un to arī atradām –privātajā bērnudārzā, kur dēls jau no pirmās dienas jutās labi, uz dārziņu gāja ar prieku un apguva pat tādas lietas, par kurām mēs vēl tagad nespējam nobrīnīties," stāsta jelgavnieks Viktors Valainis.

Par to, ka Alfā mazais Kārlis spēs iegūt kvalitatīvu izglītību, vecāki nešaubās. "Zinu, ka pastāv stereotips – ja jau privāta, tad atliek vien vecākiem samaksāt un labas atzīmes garantētas. Taču vecākiem ir jāspēj izvērtēt un izprast, cik šādi stereotipi var būt maldinoši. Kārlis, jau ejot šajā bērnudārzā, iemācījies vairāk nekā dažs labs pirmajās klasēs. Lielākais pārsteigums bija pērn, kad kopā ar dēlu devāmies uz Igauniju – tur pamanu, ka viņš sarunājas ar igauņu meiteni. Ne viņš krieviski, ne igauniski prot! Izrādās dārziņā, kur mācās arī citu valstu bērni un strādā labi angļu valodas speciālisti, viņš jau apguvis angļu valodu tā, lai varētu sarunāties," atceras tētis.

Runājot par finansiālo pusi, vecāki nenoliedz, ka tas nav lēts prieks, taču atzīst, ja ģimenē šādi ienākumi ir, tad tas ir labākais veids – investēt bērna izglītībā, nevis izlietot citiem, gaisīgākiem, mērķiem. "Mēs ar Viktoru jau apspriedām – tas nav lēti, taču, ja zinām, ka tas sniegs mūsu bērnam labāko, ko varam viņam sarūpēt, tad par to nav ko diskutēt," atzīst mamma.

SIA Starptautiskais mācību centrs "Iesākums" privātajā sākumskolā Alfa patlaban izglītojas jau aptuveni 100 bērnu – gan pirmsskolas izglītības programmā, gan sākumskolas klasēs. Valdes priekšsēdētājs Arvis Gailis stāsta, ka viņa sieva, amerikāniete, savulaik devusies misijā uz Kostariku – tas viņu tā iespaidojis, ka radies sapnis izveidot savu skolu ārpus ASV. Pēc vairākiem gadiem sapnis īstenojies – ģimene pārcēlusies uz dzīvi Latvijā un radusies iespēja veidot privātu izglītības iestādi Jelgavā.

"Es nekad neteikšu, ka valsts sniegtā izglītība ir sliktāka par privātā skolā iegūtu – mēs strādājam pēc tām pašām izglītības programmām, īstenojam tos pašus mērķus un darām to pēc labākās sirdsapziņas. Vienīgā atšķirība ir tā, ka privātās skolas piedāvā papildu iespējas bērniem un vecākiem. Protams, ka galvenokārt tās var īstenot tāpēc, ka klasē neuzņemam vairāk par 15 bērniem, kas ļauj veidot šo individuālo pieeju katram skolēnam. Pie mums divreiz gadā tiek rīkotas individuālas pārrunas ar bērnu, vecākiem un skolotāju. Tāpat regulāri katru nedēļu tiek rakstīts ziņojums vecākiem par bērna gaitām skolā, analizētas veiksmes un neveiksmes. Ja katrs kritums vai kāpums tiek pamanīts, tad tas ļauj objektīvāk raudzīties uz bērna attīstības spējām un individuāli tās kāpināt," spriež A. Gailis.

Viņš arī atklāj, ka skolā mācās ne tikai ļoti turīgu ģimeņu bērni. "Pie mums nāk bērni arī no ģimenēm, kur, piemēram, vecākiem pašiem savulaik nav izdevies iegūt labu izglītību, šobrīd nākas strādāt ne to vislabāk apmaksāto darbu, taču viņi vēlas investēt sava bērna izglītībā un, iespējams, savelk ģimenes jostu ciešāk, bet saprot, ka tas ir ilgtermiņa ieguldījums, kas ļaus viņu bērnam vieglāk atrast savu ceļu nākotnē."

***

Privātās vispārizglītojošās skolas Latvijā

Kopumā valstī – 33, no tām:

Rīgā – 20, Liepājā – 3, Jelgavā – 2, Cēsīs – 2, Rīgas rajonā – 2, Talsos – 1, Madonā – 1, Ogrē – 1, Rēzeknē

Jaunie arhitekti sapņo par estētisku Rīgu

Aija Klefelde,  NRA  08/26/06    Vakar ar studentu prezentācijām atklāja Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātes un Starptautisko un sabiedrisko attiecību departamenta organizētās vasaras universitātes Industriālais arhitektūras mantojums mūsdienu pilsētvidē laikā tapušo darbu izstādi. 26 arhitektūras studenti no 14 pasaules valstīm sniedza priekšlikumus Rīgas vēsturiskās industriālās vides attīstībai.

No 14. augusta RTU mācībspēku un vieslektoru vadībā studenti risināja pilsētvides problēmas Valmieras ielā, Centrāltirgū, kā arī starp Aristīda Briāna, Annas, Miera un Maiznīcas ielu. Vasaras universitātes studenti izlozes kārtībā tika sadalīti komandās. RTU Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātes 3. kursa studente Baiba Tračuma, kopā ar jauniešiem no Gruzijas, Beļģijas, Slovākijas un Itālijas risināja pilsētvides problēmas Aristīda Briāna ielā. "Mūsu komandas vadmotīvs bija saglabāt šīs vietas vidi. Taču jebkuru no vasaras skolas objektiem nav plānots realizēt, jo divās nedēļās izstrādāt reālu projekta koncepciju nav iespējams, tam vajadzīgs daudz ilgāks laiks," stāsta B. Tračuma.

RTU Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātes profesors Jānis Krastiņš pastāstīja, ka, piemēram, Valmieras ielas apbūvei studenti no Gruzijas piedāvā dzīvojamo māju virkni ar apzaļumotām terasēm, bet Krievijas pārstāvji ieplānojuši vērienīgu ēku kompleksu ar pārejām augstākos līmeņos. Savukārt RTU praktiskais docents Uģis Bratuškins stāsta, ka šogad vasaras universitātē piedalījušies ne vien topošie arhitekti, bet arī daži citu specialitāšu studenti – mākslas vēsturnieki un ģeogrāfi. "Lai izzinātu pilsētvidi, studenti ir veikuši katra rajona analīzi un uz tās pamata lielā mērā balstīts arhitektoniskais risinājums. Aplūkojot darbus, nākas secināt, ka no arhitektūrai radniecīgo nozaru speciālistu redzes punkta vēlamais arhitektoniskais risinājums reizēm izskatās pavisam citādāks," stāsta U. Bratuškins.

Izstādes organizatori ir pārliecināti, ka Latvijā, līdzīgi kā citur Eiropā un pasaulē, liela daļa industriālā mantojuma ēku ir bēdīgā stāvoklī, tāpēc ir vajadzīgas idejas, kā tās saglabāt, pārveidot un attīstīt nenojaucot. Tāpēc arī vasaras universitāte ir esot viens no mēģinājumiem kā uzlabot ēku vizuālo tēlu.

Bez vietas bērnudārzā šogad paliks vairāk nekā 1000 bērnu

LETA  08/29/06    Uzsākot jauno mācību gadu, vairāk nekā 1000 bērniem netiks nodrošinātas vietas pirmsskolas iestādēs, otrdien Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē sacīja Rīgas domes Izglītības, jaunatnes lietu un sporta komitejas priekšsēdētāja Baiba Brigmane (JL).

Šī problēma tiks risināta, pārveidojot sākumskolas par bērnudārziem, kā arī laužot līgumus ar telpu īrniekiem mācību iestāžu telpās. Tādējādi plānots nodrošināt papildu 700 vietas.

Tomēr tas neizslēdz iespēju, ka būs jāceļ jauni bērnudārzi, sacīja Brigmane.

Patlaban Rīgā bērnudārzus apmeklē 24 000 bērnu.

Rīgas domes pārstāvji Saeimas komisijas sēdē apliecināja, ka bērnudārzu pieejamība viennozīmīgi ir pašvaldības prioritāte.

Intervija ar Maiju Kūli: Kas atšifrēs acu aizmiglošanu?

Republika.lv  08/29/06    Par to, kāpēc mūsu izglītība ir pakļauta tirgus prasībām un vai filozofija ir gatava cīnīties ar dažādām mūsdienu ideoloģijas manipulācijām, saruna ar Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta direktori Maiju Kūli.

— Mēs dzīvojam laikmetā, kurā ir sasvērušās pamatvērtības, kas cauri laikiem ir bijušas stabilitātes garants. Šorīt, redzot avīžu stendu, man ienāca prātā doma, ka mūsdienu situāciju varētu nosaukt par piecu minūšu laikmetu, jo aptuveni tik daudz laika tiek veltīts tekstam un pārdomām. — Vorhols runāja par piecpadsmit minūtēm...

— Jā, kopš viņa šis sprīdis kļuvis vēl īsāks! Šie un līdzīgi procesi tiešā veidā ietekmē klasiskās (universitātes) izglītības kvalitāti. Te ir krietni par maz ar piecām minūtēm, vajadzīgi, kā agrāk, vismaz pieci gadi. Klasiskā izglītība un universitāte ir pamatvērtības, un, tām ļogoties, ļogās līdzi visa sabiedrība. Kā jūs komentētu šos procesus?

— Tāds process patiešām ir sācies. Es negribu teikt, ka tas raksturīgs tikai Latvijai, bet gan Eiropai kopumā. Ātrais laika ritums atstāj ļoti lielu iespaidu uz izglītības sistēmu, uz vērtību sakārtojumu un cilvēku dzīves stilu. Padomju Latvijā bija citi izglītības sistēmas mērķi, bet kopš deviņdesmitajiem gadiem ceļā uz Eiropas Savienību mēs patiešām aizvien vairāk secinām, ka ātrais laika temps ienāk mūsu dzīvē pa visām spraudziņām.

Eiropas izglītībā, manuprāt, ir bijušas divas lielas tendences. Viena saistās ar 19. gadsimta klasisko periodu, kam raksturīgs, ja tā varētu teikt, Humbolta uzstādījums. Ne velti Berlīnē viena universitāte nosaukta viņa vārdā. Humbolts pauda pārliecību, ka izglītība veido cilvēku. Tas ir apgaismības laika noskaņojums, kas pauž domu, ka centrā nav jāliek profesionalizācija, bet gan cilvēka audzināšana, izglītošana vai, runājot franču garā, viņa veidošana par sabiedrības locekli, pilsoni. Man šķiet, ka šādā klasiskā variantā tas viss lielā mērā bija sabalansēts.

Nenoliegsim, 19. gadsimta universitātē humanitārajām zinātnēm bija liela loma. Vēsturē, arheoloģijā bija uzplaukums, arī kultūras zinātnēs, etnoloģijā. Tāpat jāmin psiholoģijas dzimšana, visbeidzot arī filozofijai bija pietiekami liela nozīme. Taču vēlāk Eiropu pāršalca divi pasaules kari, un tas mainīja gan cilvēka dzīves orientāciju, gan vērtību sistēmu. Pašai Eiropai kā civilizācijai, lai tā aizstāvētu savas vērtības, bija nepieciešams aizvien lielāku akcentu likt uz inženieru zinātnēm, tehnoloģijām un dzīves matematizāciju. Par to runā Galilejs, arī Huserls. Eiropa to cītīgi ir darījusi. Mēs to redzam Lisabonas deklarācijās izglītības jomā, kur tiek uzsvērts, ka cilvēkam pirmām kārtām jāapgūst prasmes, jāiegūst profesija un iespējami ātrāk jānonāk darba tirgū, lai viņš maksimāli efektīvāk atdotu savu darbu Eiropas kopējam uzplaukumam.

— Bet šīs merkantilās darba tirgus prasības aizvien vairāk atbīda prom pamatvērtības, par kurām runājām sākumā.

— Es domāju, ka darba tirgum pakārtots tiek ļoti daudz. Kaut gan esmu dzirdējusi, ka arī Eiropā ir dažas universitātes (it sevišķi tiek piesaukti vācieši), kuras joprojām turpina saglabāt uzticību klasiskajam izglītības modelim, humanitārajām vērtībām. Cilvēkam, kuram kā būtnei veselumā ir lielāka nozīme nekā cilvēkam kā darbaspēkam.

Baltijas valstu universitātes pēc neatkarības iegūšanas ļoti ātri uztvēra šo tirgus ievirzi un sekoja tai. Tā universitātes nonāca tirgū, un tur, kā mēs redzam, valda savi noteikumi. Tāpēc studenti, kas stājas universitātē, pirmām kārtām domā par savu nākotnes profesiju, peļņas iespējām un karjeru. Tā nu priekšgalā ir izvirzījusies ekonomikas vadība, psiholoģija, jurisprudence, zināšanas mārketingā, jā, arī grāmatvedībā.

— Vai šajās specialitātēs nav iestājusies pārprodukcija? 20. gadsimtā lielās krīzes gados tika radīta tāda ekonomiskā teorija: ja kādu laiku visi steidzas tikai uz vienām durvīm, tad attiecīgi tās durvis, kuras ir pamestas novārtā, kļūst par izeju no krīzes. Un patlaban tās, šķiet, ir humanitārās zinātnes...

— Dažas fakultātes gan par to saka: nē, nē, mums nekādu problēmu ar to nav, mēs atrodam arvien jaunas nišas, kur mūsu studenti aiziet strādāt. No malas skatoties, tiešām jāsāk domāt, ka tā tas ir. Piemēram, juristiem. Pieredze rāda, ka jauni cilvēki pēc augstskolas beigšanas ar cerību par spožu nākotni aiziet strādāt bankās vai notāru birojos, bet, kad viņi sāk stāstīt par savu darbu, izrādās, ka tas ir šāds: aiznest dokumentus notāram, nosēdēt darbadienu. Juristi paši atzīst, ka cerējuši uz milzīgu karjeru, bet acīmredzot tirgus jau ir pārsātināts, un tajā kļūst arvien grūtāk. Tas gan neizslēdz situāciju, ka arī starp juristiem rodas zvaigznes, kas iesaistās politikā un taisa biznesu.

— Filozofu dienās ar studentiem diskutējām par prasībām, ko mūsdienu laikmets izvirza filozofijai. Savulaik mēs neļāvām laikmeta konjuktūrai diktēt virzienus filozofijā. Taču diskusiju vadītāju uzstādījums bija: kā filozofijai iztapt konjunktūrai. Vēlāk sarunā ar pasniedzējiem izskanēja doma, ka viņi nesaprot, kāpēc tik daudz studentu nāk uz šo fakultāti, jo tai taču nav perspektīvas...

— Es domāju, ka tā īsti nav taisnība, filozofijas nodaļa nekad nav sevi reklamējusi, atšķirībā, piemēram, no augstskolas Turība, kas studentus rauj iekšā, piesola datorus un visādas citas labas lietas. Droši vien, ka filozofijas nodaļai vairāk vajadzētu savas pozīcijas izklāstīt vidusskolēniem. Taču tā nebūtu aicināšana, bet gan paskaidrojums par filozofiju: kas tā ir, un kāda ir tās loma mūsdienu Eiropā un pasaulē.

Es šo lomu redzu tā: filozofija ir elitāras zināšanas, es no šā vārda nebaidos. Tā tas ir bijis divarpus gadu tūkstošus, nu varbūt drusku mazāk, jo pēdējā gadsimtā filozofija sāka strauji atkāpties no šīs domas. Kādreiz filozofija vairāk kalpoja teoloģijai, tagad — ideoloģijai. Tomēr nekas labs un prātīgs no tā nav iznācis, tie ir tādi filozofijas atzari. Tie iet bojā, jo pašas ideoloģijas iet bojā. Ideoloģiju mūža garums ir nesalīdzināmi mazāks nekā filozofijas domas garais laiks. Tomēr skolēni nāk un stājas augstskolā, es to parasti esmu apbrīnojusi.

Mums ir relatīvi liels konkurss. Filozofijas nodaļā pirmajā gadā uzņemam nepilnu simtu studentu. Mani pasniedzējas novērojumi ir šādi: parasti studenti dalās trīs daļās. Vieni studiju laikā ir patiešām spoži un zina, ka viņi mīl filozofiju. Taču jautājums ir — vai viņi gūst prieku no nodarbošanās ar abstraktām lietām, vai viņi spēj uzturēt sevī romantiski ideālistisku domāšanu par dzīvi, kad priekšplānā netiek izvirzīts jautājums, kur es strādāšu un cik naudas man par to dos? Tādi ir katrā kursā, un tas ir filozofijas zelta fonds.

Otra trešdaļa ir labi izglītoti un grib mācīties filozofiju, bet taustās un prāto, kur gūtās zināšanas varēs izmantot. Parasti viņi darbu atrod vai nu presē, vai televīzijā, tulkošanā vai lielajā biznesā...

— ...un politikā...

— Jā, vai saistībā ar politiku. Bet mēs to neuzskatām par nodevību attiecībā pret filozofiju. Mūsdienās filozofijas izglītību ieguvušie var izvērsties ļoti plašās vidēs. Šīs grupas pārstāvji nav metafiziķi, tie dziļie domātāji. Un ir tā saucamā trešā kategorija, kuri varbūt nav tikuši iekšā kādā citā fakultātē, piemēram, psihologos, vai kuriem šķiet, ka humanitārās studijas būtu vieglākas par eksaktajām – fiziku, ķīmiju, bioloģiju. Daļa studentu vēlāk arī atkrīt, bet tas ir pilnīgi normāls process.

— Kad lasīju lekcijas par vācu klasisko filozofiju un fenomenoloģiju, studentu grupa, kurus jūs droši vien ierindotu trešajā kategorijā, noraidīja prasību lietot un saprast abstraktus jēdzienus. Pasniedzējs ar savām prasībām it kā apspiežot studenta iekšējo dzīvi. Iebildu — vai, teiksim, studējot tēlotāju mākslu, students klasiskās galvas zīmējuma vietā uzdrošinātos nodot baltu lapu ar punktiņu? Viņi bez vilcināšanās atbildēja: jā.

— Starp citu, arī mūsu Mākslas akadēmija lepojas ar savu nostādni, ka tā liek studentiem apgūt klasiku. Un tikai tad, kad students ir izgājis cauri klasiskajiem zīmēšanas un gleznošanas kursiem, kad viņš var uzzīmēt grieķu statujas galvu bez kļūdām, viņš var sākt nodarboties ar instalācijām, abstrakto mākslu vai brīvu jaunradi. Daudzās Rietumu augstskolās vadība ir atkāpusies no šīs pozīcijas, bet mūsu fakultāte rīkojas tāpat kā Mākslas akadēmija. Vispirms ir jāapgūst visas klasiskās domāšanas formas, jāzina stili, autori un teksti. Pēc tam, ja tiešām esi talantīgs, lūdzu, radi kaut kādu postmoderno filozofiju komiskā formā, ar ko spēj pārsteigt pasauli. Bet, ja tu sāc ar nostādni, ka es tagad kaut ko radīšu no savas nabas, bet neesmu studējis Hēgeļa Gara fenomenoloģijas ceturto daļu, tad es tevi nevaru atzīt par filozofu.

— Mundiera gods filozofijai tātad ir svarīgs...

— Jā, tas tiesa. Ir ļoti daudz dažādu zinātņu nozaru, dažādu viltīgu metodiku un paņēmienu, kas pēta, kā darbojas modernais tirgus, kā darbojas modernā propaganda un ideoloģija. Speciālisti, kuri strādā šajās sfērās, tiek ļoti labi apmaksāti. Uz to ir vērstas daudzas jaunmodīgas zinātnes – vadības zinātne un tamlīdzīgi. Es domāju, ka filozofijai šajos laikos, kad visapkārt redzams tik daudz manipulēšanas, ir morāls pienākums atšifrēt viņu darbību. Tā būtu spēja atšifrēt to, kurš tev aizmiglo acis. Mūsdienu filozofija to dara pārāk maz, jo tas prasa piepūli. Šāds darbs vienmēr būs neapmaksāts vai slikti apmaksāts. Tā ir zināma pašuzupurēšanās idejas vārdā. Man tomēr šķiet, ka šim procesam ir jāpastiprinās. Filozofijas misija vairs nav apgaismība, bet gan tieši — šī atšifrēšana. Tas nesagādās filozofijai vieglas dienas. Gluži otrādi – tai uzbruks un mēģinās aizbāzt muti.

— Varbūt varētu teikt – atmaskošanā?

— Tādam apzīmējam tomēr būs tāda marksistiska piegarša. Arī neomarksistu centienus, kā zināms, vadīja ideoloģiski motīvi. Mums vēl ir jāatrod atbilstošs apzīmējums.

Rīgas izglītības iestādēs trūkst aptuveni 250 pedagogu

LETA   08/29/06    Tuvojoties jaunajam mācību gadam, Rīgas vispārizglītojošajās skolās patlaban trūkst aptuveni 150 skolotāju, bet bērnudārzos - aptuveni 100 audzinātāju.

Pedagogu trūkums ir būtiskākā problēma Rīgas skolās, šodien preses konferencē atzina pilsētas mērs Aivars Aksenoks (JL), piebilstot, ka izglītība šobrīd ir pašvaldības prioritāte.

Šogad izglītībai Rīgas dome pamatbudžetā atvēlējusi aptuveni 106 miljonus latu, no kuriem 63 miljoni latu paredzēti darba samaksai izglītības iestāžu darbiniekiem. Kopā ar dažādām investīciju programmām izglītībai atvēlēti 124 miljoni latu, kas ir aptuveni 40% pašvaldības budžeta.

Pedagogu un citu izglītības iestāžu darbinieku trūkums skaidrojams ar zemo atalgojumu, uzskata Aksenoks. Valdība nolēmusi no 1.septembra pedagogu darba samaksu vienai slodzei palielināt par 50 latiem, tomēr papildu finansējumu pašvaldībai šim nolūkam nav piešķīrusi. Tādējādi vēl šogad Rīgas domes budžetā būs nepieciešams vairāk nekā miljons latu, savukārt nākamgad - 3,5 miljoni latu.

Izglītības iestādēs zemā atalgojuma dēļ trūkst arī saimnieciskā personāla darbinieku. Rīgas mērs pastāstīja, ka šogad budžeta grozījumos paredzēts palielināt saimnieciskā personāla darba samaksu par desmit latiem mēnesī, savukārt nākamgad to plānots palielināt par 30 latiem.

Viņš informēja, ka plānots palielināt darba samaksu bērnudārzu auklītēm - līdz 140 latiem pirms nodokļu nomaksas. Patlaban auklītēm pašvaldības pirmsskolas izglītības iestādēs noteikta 100 latu liela darba samaksa. Nākamajā gadā iecerēts palielināt darba samaksu līdz 200 latiem mēnesī par pilnu slodzi.

Lai piesaistītu pedagogus darbam pašvaldības bērnudārzos, Rīgas dome patlaban apmaksā izglītības iegūšanu 190 studentiem, kuri noslēguši līgumu ar pašvaldību, ka pēc studiju beigšanas strādās tās izglītības iestādēs.

Lai stimulētu izglītības iestāžu darbiniekus strādāt Rīgas skolās, pašvaldības Izglītības, jaunatnes un sporta departaments (IJSD) šogad kopā par 900 000 latu apdrošinājis pašvaldības pedagoģiskos un skolu tehniskos darbiniekus, pastāstīja departamenta direktors Elmārs Vēbers.

Rīgas domes Izglītības, jaunatnes lietu un sporta komitejas priekšsēdētāja Baiba Brigmane (JL) informēja, ka iepriekš tikšanās laikā ar premjerministru Aigaru Kalvīti (TP) saņēmusi solījumu mainīt likumdošanu, lai bakalaura grādu ieguvušie jaunieši drīkstētu strādāt pedagoģisko darbu savā nozarē, apgūstot īsu mācību kursu pedagoģijā.

Savukārt Aksenoks pastāstīja, ka Rīgas vispārizglītojošo skolu pedagogi patlaban saņem par 20 latiem lielāku atalgojumu nekā skolotāji citviet Latvijā. Tādējādi pašvaldība vēlas stimulēt viņu motivāciju strādāt skolā.

Misija iemācīt domāt

Kaspars Zaviļevskis,  NRA  08/30/06     Jau šonedēļ kalendārs vēsta par septembra iestāšanos, un mācību iestādēs tas nozīmē jaunas sezonas sākšanos. Izņēmums nav arī Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultāte, kuras dekāne Inta Brikše nule kā nosvinējusi

50. dzimšanas dienu.

Daudzi, kuriem ar Intu Brikši nācies saskarties tikai nedaudz, virsroku ņem iespaids, ka Inta ir barga un ātri uzliesmojoša personība. Sava daļa taisnības šādā apgalvojumā ir, taču patiesība ir nedaudz citāda – daudzus tagadējos žurnālistus reiz skolojusī Brikše vienkārši ir ātras dabas, emocionāls cilvēks, kurš vienubrīd var sirsnīgi smaidīt, bet jau pēc mirkļa var pārvērsties īstā dusmu izvirdumā. Un pēc brīža atkal smaidīt.

"Ja sestdien man bija jubileja un pirmdienā esmu atnākusi uz darbu, tad tas jau ir labs rādītājs!" viņa sāk ar joku un tādā pašā garā turpina: "Man nešķiet, ka 50 gadi būtu kas īpašs. Ja es būtu alkoholiķe vai augstkāpēja montiere, tad tas tiešām būtu nozīmīgs sasniegums – nodzīvot līdz šādam vecumam, neskatoties uz skarbajiem dzīves apstākļiem." Viņa gan atzīst, ka stresa komunikāciju un akadēmiskajā vidē pietiek, taču tā esot normāla parādība daudzās profesijās. "Turklāt es esmu sieviete un mazāk iekrītu uz dažādiem stresiem," Inta smej.

Lai arī Brikše ieņem atbildīgo dekānes amatu, viņa turpina strādāt arī par pasniedzēju un atzīst, ka tas ir svarīgāk nekā veikt administratīvos darbus. Viņa neslēpj, ka šo divu pienākumu savstarpējās attiecības ir sliktas un vēl sliktākas tās izskatās tad, ja paņem klāt trešo lietu – pētniecību. "Universitātes dzīvē vajadzētu balstīties nevis uz mācīšanu, bet uz pētīšanu," viņa stāsta. "Vajag pētīt un tad nākt un mācīt, jo citādi jau nezini, ko mācīt. Man šie abi darbi ir daudz interesantāki, tāpēc pieļauju iespējamību, ka varētu atkāpties no dekāna amata vēl pirms mana jau otrreizējās ievēlēšanas laika beigām."

Tas gan nenozīmē, ka Brikše no dekānes darba nebūtu neko ieguvusi. Viņa saka, ka tas labāk ļāvis saprast – viņas ātrās reakcijas var būt cilvēkiem aizskarošas. "Mani ir pietiekami labi jāpazīst, lai neņemtu galvā, sadotu ātri pretī, sabučotos un dzīvotu tālāk!" viņa saka. "Taču pati uzskatu, ka tā ir laba īpašība – neturu neko sevī ilgi. Esmu eksplodējusi, savu viedokli pateikusi un... viss."

Pasniedzēja darbā par skaistāko viņa, daudz nedomājot, nosauc gudrus studentus. Turklāt – tīri egoistiski, jo viņai tad esot interesantāk strādāt. Visvairāk pasniedzēju aizskar tas, ja viņu var uztvert kā atkritumu spaini, kurā var iemest neloģiskus, no kaut kurienes sakopētus darbus. "Tas ir aizskaroši, jo es nesaprotu, kā cilvēki var tik nekvalitatīvi nodarboties ar to, ko paši ir izvēlējušies," Brikše stāsta. "Un, tā kā manas dzīves fons tomēr ir žurnālistika, es ļoti sāpīgi uztveru arī necieņu pret tekstu. Mēs katrs ik pa brīdim domājam citādi, un es labprāt piestrādāju pie teksta, ja tas cilvēkam pašam kaut ko nozīmē." Šo problēmu viņa nosauc par sava darba garozu – studentiem ir jāiemāca domāt, nevis tikai ņemt visu, ko dod, un vienkārši atražot.

Katrai lietai ir divas puses, un bez tā, ka pasniedzējai ir interesanti darboties kopā ar gudriem studentiem, viņa atzīst, ka cenšas novērtēt arī to jaunības enerģiju, kas nāk no jauniešu puses. "Brīžiem man šķiet, ka es pat neprotu adekvāti novērtēt to, ka reāli dzīvoju kopā ne ar sava vecuma cilvēkiem," viņa saka. "Bet noteikti esmu iemācījusies mācīties no saviem dēliem. Un varbūt mācos arī no studentiem."

Izklausās banāli, bet Brikše var godīgi teikt, ka viņai neatliek daudz brīva laika. "Es nepieskaitu sevi darbaholiķu kategorijai un, ja varētu strādāt mazāk ar atbilstošiem ienākumiem, tad noteikti tā darītu," viņa godīgi atzīst. "Tādēļ lielā mērā manu darba apjomu nosaka tas, ka viens dēls studē un otrs mācās skolā..."

Otra lieta gan esot tā, ka Inta nemākot neko nedarīt. Nav gan runa par kādiem hobijiem, jo tad arī šīm lietām būtu jāpieiet ar ierasto rūpību. "Nevaru tos uzturēt un sistematizēt," asociētā profesore piebilst izteikti akadēmiskā stilā. "Es lasu, aizeju uz kino. Ikdienā satieku tik daudzus cilvēkus, ka, lai nekļūtu par cilvēku nīdēju, man no viņiem vajag atpūsties. Tāpēc ārpus darba satiekos tikai ar tiem, ar kuriem tiešām vēlos satikties. Nestaigāju uz svešām, jocīgām prezentācijām..."

"Žurnālistiku uztveru kā vienu no misijas darbiem. Nevar visu mērīt pēc popularitātes vai uzrakstīto rindu daudzuma. Būtu labi, ja jaunie cilvēki, kuri vēlas studēt žurnālistiku, nāktu uz ar izpratni, ka tas ir misijas darbs," viņa rezumē. Vai strādāšana universitātē arī ir misija? "Re, kā es pati iekritu savās lamatiņās!" pēc īsas pauzes viņa smej. "Es nevēlos būt vēstītāja līmeņa misionāre, jo man ir bail. Kad pasniedzējs sāk ko stāstīt, tad arī pats konstruē jaunas idejas, un, ja tie cilvēki, kas tās klausās, sāk visu nekritiski pieņemt, tad tas ir neprāts no viņu puses. Mana misija ir panākt, lai viņi domātu līdzi."

***

Inta Brikše

- LU Sociālo zinātņu fakultātes dekāne

- Dzimusi 1956. gada 26. augustā Aucē

- Mācījusies Rīgas 49. vidusskolā, studējusi žurnālistiku Latvijas Valsts universitātē un Maskavas Valsts universitātē, kā arī papildus studējusi Norvēģijā, Zviedrijā un ASV

- Strādājusi laikrakstos Sports, Padomju Jaunatne un Padomju Students, jau 25 gadus strādā universitātē, dekāne kopš 2000. gada

- Dzīvo Zaubes pagastā un Rīgā

- Ir divi dēli – Pēteris un Oskars

***

Gusts Kikusts, Latvijas Radio žurnālists un Intas Brikšes bijušais students:

– Par dabas stihijām, kā tās atspoguļojas cilvēkā, daudz nezinu – lai arī uguns un ūdens bieži komunicē, komunikācijas zinātņu studijās to mums nemācīja. Bet Inta Brikše ar savu rakstura piemēru vien spēj parādīt, kā dažādas stihijas var mājot vienā šerpā dāmā: gan ugunīgums (tas vairāk augstskolas gaiteņos un organizatoriskajā darbā), gan ūdens (varbūt bija dažas lekcijas, kurās plūduma tā pavairāk), arī gaisīgs plašums domas lidojumā un apņemšanās – līdz pat apvāršņu tālēm. Un vēl. Tas mazais, vienkāršais jautājums, ko mēdz uzdot katrs pirmkursnieks par studiju organizāciju, man pirmajā reizē palika bez atbildes, jo Brikše, spalgi saucot "tikai neprasiet man neko!", pāris pirmkursniekiem gaitenī burtiski palidoja garām... Enerģija! No tās var iedvesmoties, jo iemācīties jau nevar.

Starptautiska kvalitatīva izglītība

NRA  08/30/06    Ar LR Ministru kabineta šā gada 8. augusta rīkojumu Baltijas Krievu institūts (BKI) ir ieguvis jaunu paaugstinātu statusu un nosaukumu – Baltijas Starptautiskā akadēmija (BSA).

Šogad BSA svin piecu gadu jubileju, kopš Jelgavā atvērta toreizējā BKI filiāle. Jelgavas filiāles direktors dr. oec. as. profesors Vladimirs Jefremovs atceras, ka pirmajā gadā tika uzņemti 250 studenti. Tagad filiāle atrodas Ozolniekos un telpas draudzīgi dala ar Psiholoģijas augstskolu, kopā dodot iespēju mācīties 700 studentiem. Paplašinājušās iespējas izvēlēties specialitāti – juridiskā programma piedāvā apgūt tiesību zinātnes, ekonomiskā programma: uzņēmumu vadību un starptautisko menedžmentu, sabiedriskās attiecības, un kā jaunums šogad tiek piedāvātas tūrisma zinātnes.

Pastāv sīva konkurence augstākās izglītības tirgū, un tāpēc BSA īpašu uzmanību pievērš akadēmiskajam sastāvam. Apmēram 50 procenti pasniedzēju ir ar doktora grādu, un tiek piesaistīti labākie no 10 Latvijas augstskolām. Tāpat studenti tiek sagatavoti reālam darbam un jau mācību laikā bieži sāk strādāt savās prakses vietās. Tāpēc jau trešā kursa laikā daudzi pāriet no dienas nodaļas uz vakara nodaļu, savienojot mācības un darbu. Ozolniekos mācās studenti no Rīgas, Jelgavas, Saldus, Dobeles, Bauskas, Tukuma rajona. Profesors uzskata, ka rīdziniekam, kurš dzīvo Pārdaugavas pusē, ir vieglāk nokļūt Ozolniekos nekā pa Rīgas sastrēgumiem aizbraukt līdz Lomonosova ielai, kur atrodas BSA centrālā ēka. Izcils akadēmiskais sastāvs un moderna augstskola gaida savus jaunos studentus.

Trīs somālieši skolas gaitas sāks Rāmuļu pamatskolā

LETA  08/30/06    Trīs somālieši 1.septembrī sāks skolas gaitas Cēsu rajona Rāmuļu pamatskolā, pastāstīja biedrības "Zvannieku mājas" pārstāve Sandra Dzenīte.

15 gadus vecā Azīza mācības sāks piektajā klasē, 16 gadus vecais Nasīrs mācīsies sestajā klasē, bet 18 gadus vecais Huseins mācīsies astotajā klasē.

Somālieši nokārtojuši iestājpārbaudījumus matemātikā, lai noteiktu, kurā klasē katram no viņiem jāsāk mācīties. "Par rezultātiem biju patīkami pārsteigta, tie tiešām bija labi, ņemot vērā, ka bērni vairākus gadus nebija mācījušies," sacīja Dzenīte.

Somālieši joprojām mitinās biedrības "Zvannieku mājas" nomātajā īpašumā "Veczvannieki".

Biedrības pārstāve stāstīja, ka tuvākajā laikā pieaugušie somālieši sāks strādāt. Visticamāk, viņi darbu sāks kādā viesnīcā, kuras nosaukumu biedrības pārstāve vēl nevēlējās atklāt. Tur somālieši strādāšot apkalpojošajā sfērā.

"Viesnīcas saimnieki ir ļoti pretimnākoši, viņi piedāvājuši somāliešus izmitināt darba dienu laikā, bet brīvdienās viņi varēs ciemoties "Zvanniekos"", sacīja Dzenīte.

Somālieši saņems arī personu apliecinošus dokumentus, kas gan būs derīgi tikai Latvijas teritorijā, taču ļaus saņemt sociālās garantijas un bēgļi varēs darīt visu to pašu, ko ikviens Latvijā dzīvojošs nepilsonis - atrast darbu, īrēt dzīvokli un izmantot savas tiesības.

Pilngadīgie somāliešu bēgļi turpmākos deviņus mēnešus saņems pabalstu minimālās mēnešalgas apjomā, bet nepilngadīgie - 30% apmērā no minimālās mēnešalgas.

Jau ziņots, ka somālieši 2005.gada 5.augusta rītā ieradās pie Latvijas Sarkanā krusta durvīm Rīgas centrā, stāstot, ka atkuģojuši no karu plosītās dzimtenes. Šovasar viņiem Latvijā piešķirts alternatīvais statuss.

Prezidente satraukta par alkoholisma izplatību

LETA  08/30/06    Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga ir satraukta par alkoholisma izplatību Latvijā un aicina arī skolēnus, uzsākot jauno mācību gadu, "nestaigāt apkārt blāvām acīm".

Šodien pēc tikšanās ar Ministru prezidentu Aigaru Kalvīti (TP) valsts vadītāja žurnālistiem pauda, ka Latvijā izveidojusies nopietna situācija saistībā ar pārmērīgu alkohola lietošanu.

"Alkoholisms Latvijā ir nopietna problēma," uzskata Vīķe-Freiberga, norādot, ka valstī ir liels hronisko alkoholiķu skaits un tas rada daudz problēmu.

Par alkohola lietošanas negatīvajām sekām prezidente, tuvojoties 1.septembrim, vēloties atgādināt arī skolēniem. Viņa norādīja, ka alkohola lietošana sākas bezatbildības dēļ, bet tas rada dramatiskas sekas.

Dārgais 1. septembris bezmaksas izglītībā

Guntars Gūte, Republika.lv  08/31/06    Astoņu gadu laikā — kopš 1997./1998. mācību gada — pirmklasnieku skaits Latvijā ir samazinājies par 48%. Vēl nav apkopota informācija par to, cik pirmklasnieku uz skolu 1. septembrī dosies šogad. Pirms vasaras brīvlaika Rīgas skolās 2006./2007.mācību gadam bija pieteikti 4483 pirmklasnieki, kas ir ievērojami mazāk nekā pērn.

Ar vēsu prātu palūkojoties uz situāciju Latvijas izglītības sistēmā, diemžēl pat gribot nesameklēsi daudz pozitīvu tendenču. Gadu no gada palielinās prasības skolotājiem — gan attiecībā uz izglītību, gan skološanas metodēm, taču par algām aizmirstam... Nez vai ar pārdesmit latu pielikumu pie pašreizējās pedagoga algas valsts spēs piesaistīt augsti kvalificētus pedagogus, īpaši svešvalodās, matemātikā, datorzinībās. Nav noslēpums, ka šo specialitāšu cilvēki privātajā sektorā var nopelnīt vismaz divas reizes vairāk nekā skolā. Un statistika ir nepielūdzama — gadā izglītības sistēmu pamet aptuveni 200 skolotāju ar augstāko pedagoģisko izglītību. Arī Izglītības valsts inspekcijas apkopotie dati nav iepriecinoši — pēdējos gados būtiski samazinājies jauno speciālistu skaits, kuri sākuši darbu skolās pēc augstskolu pedagoģisko programmu apgūšanas. Iepriekš darbu skolā sāka 400–600 augstskolas absolventu, taču 2004. gadā — tikai 244 jaunie speciālisti. Jāpiebilst, ka vidēji gadā augstskolas absolvē 1300–1500 jauno pedagogu. Mazais atalgojums un salīdzinoši grūtais darbs ne īpaši vilina izvēlēties skolu, ja ir iespēja strādāt citur un pelnīt vairāk.

Ne viens vien skolotājs ar ironiju gada beigās aizpilda kaudzi papīru, ko prasa dažādi Izglītības un zinātnes ministrijas normatīvi. Sevišķi interesanti ir pavērot sākumskolas skolotāju nodarbināšanas programmu, kad semestra beigās ar pildspalvu jāaizpilda katra skolēna liecība. Turklāt jāaizpilda tā, ka vecāki var izlasīt tikai to, ko bērns apguvis, bet tas, ko nav apguvis, netiek norādīts... Tas jāuzmin pašam. Ja sākumskolas skolēna vecāki vēlas precīzi zināt sava bērna zināšanu līmeni mācību semestra laikā, vienīgā iespēja ir pēc stundām tikties ar skolotāju un izrunāt šo jautājumu vispārsaprotamos terminos. Jo īsti nav skaidrs, kādu uzdevumu pilda pirmklasnieka vai otrās klases skolēna dienasgrāmatas atzīmju ailīte, kurā nevienu atzīmi tā arī neieraudzīsi. Un vēl lielāku izbrīnu izraisa skolēna liecība semestra beigās. Bet skolotāji privāti vien nosaka — atbilstoši norādījumiem no augšas atzīmes tagad likt nedrīkst, jo citādi, ja ieliek sliktu atzīmi, tiekot traumēta bērna psihe... Atliek secināt — mēs visi esam izauguši ar traumētu psihi. Skolotāji kopā ar vecākiem pasmejas par šo procesu, jo kopējā mērķa vadīti jau atrod veidu, kā informēt par bērna sekmēm. Taču satrauc kaut kas cits — augšas tik izgudro un rada brāķi, bet apakšas neuzdrošinās iebilst pret šo nejēdzību.

Šad tad dzirdētas bažīgas runas, ka ar katru gadu Latvijā samazinās pirmklasnieku skaits. Tam meklēti iemesli. Un arī atrasti — deviņdesmito gadu sākumā krasi sāka samazināties dzimstība. Un to ļoti skaidri var redzēt, analizējot pirmklasnieku skaitu kopš 1997. gada 1. septembra. Ar katru gadu pirmklasnieku skaits krītas, un līdz pagājušā gada pirmajai skolas dienai tas sarucis uz pusi. Faktiski tikai astoņu gadu laikā. 1997./1998. mācību gadā savas pirmās skolas gaitas sāka 36,5 tūkstoši pirmklasnieku visā Latvijā — nosacīti viņus var dēvēt par neatkarības bērniem, kuri dzimuši Latvijas neatkarības atgūšanas laikā. 1997./1998. gadā uz skolu aizgāja pavisam 360 000 bērnu, bet pēc astoņiem gadiem — 2005. gada 1. septembrī — 284 000 skolēnu, no viņiem pirmklasnieki bija vairs tikai 18,9 tūkstoši. Tieši dramatiskais pirmklasnieku skaita samazinājums visu šo gadu laikā ir ietekmējis kopējo skolēnu skaitu. Izglītības valsts inspekcija savā pārskatā par 2004. gadu secina, ka kopējais skolēnu skaita samazinājums ir izskaidrojams ar dzimstības samazināšanos. Speciālisti norāda, ka 1997. gadā dzimušo bērnu skaits valstī, kuriem bija jāsāk mācības pirmajā klasē 2004. gadā, ir par 836 mazāk nekā 1996. gadā dzimušajiem. Izglītības valsts inspekcijas speciālisti uzskata, ka pirmsskolas vecuma bērnu skaita samazināšanās arī turpmāk diezgan būtiski ietekmēs skolēnu skaitu pamatskolā.

2005./2006. mācību gada sākumā valstī bija 983 vispārizglītojošās dienas skolas. 1998./1999. mācību gada sākumā — 1074 vispārizglītojošās skolas. Tiek prognozēts, ka līdz 2010. gadam ik gadu skolēnu skaits samazināsies par 14–15 tūkstošiem, kas savukārt izraisīs arī skolotāju un skolu skaita turpmāku samazināšanos. Tas jau notiek, piemēram, Latgalē šogad 1. septembrī mācību gadu neatsāks četras mācību iestādes — Rēzeknes, Krāslavas un Jēkabpils rajonā, kā arī Daugavpilī. Vienlaikus Latgalē kaut nedaudz, tomēr pieaug pirmklasnieku skaits. Daugavpils Izglītības pārvaldes vadītājs Jānis Dukšinskis aģentūrai LETA stāsta, ka Daugavpilī šogad pēc ilgāka pārtraukuma pirmās skolas gaitas sāks 930 bērnu, pērn bijuši 868 pirmklasnieki. Vienlaikus viņš atceras, ka pirms desmit gadiem Daugavpilī bijis aptuveni 2000 pirmklasnieku. Skaitļi runā paši par sevi.

Ja jau runājam par skolu un skolēniem, nekādi prātā nekombinējas Satversmē ietvertās tiesības uz bezmaksas izglītību un cilvēku rindas ar maciņiem rokās augustā pie mācību grāmatu veikaliem. Protams, nav protestu pret to, ka sporta tērps un apģērbs bērnam ir vecāku ziņā. Tāpat zīmuļi, burtnīcas un citas vajadzīgās lietas. Taču izbrīnu rada kas cits — kāpēc skaisti runājam par bezmaksas izglītību, ja mācību grāmatas arī ir jāpērk vecākiem pašiem? Katram bērnam atkarībā no tā, kurā klasē viņš mācās, vidēji nepieciešamas septiņas līdz desmit mācību grāmatas. Katra maksā ne mazāk kā divus latus. Jaunāko klašu skolēnu vecākiem vēl papildu izmaksas ir par divām darba burtnīcām, bez kurām bērnam neiztikt. Aizvien vairāk vecāku sāk kooperēties — vienojas ar iepriekšējā gada skolēnu vecākiem par viņu bērnam nu jau nevajadzīgās mācību grāmatas iegādi lētāk. Tomēr ietaupījums. Ir arī pašvaldības, kas atrod līdzekļus, lai iegādātos vismaz daļu nepieciešamo mācību grāmatu skolas bibliotēkai. Taču tādu ir maz. Un kur ir garantija, ka pēc pāris gadiem mācību saturs attiecīgajā klasē nemainīsies un grāmatas būs jānodod makulatūrā? Pieminēšanas vērts ir arī fakts, ka, piemēram, trešās klases skolēni dažādu rajonu pašvaldībās mācās no dažādām grāmatām — katrai cits autors un cita izdevniecība. Un bieži vien arī vielas saturs tajās ir atšķirīgs. Protams, ir noteikti izglītības satura standarti, uz kuriem pamatojoties mācību materiāli tiek sagatavoti. Un arī vairākas izdevniecības nav nekas slikts — lielāka konkurence, lielāka iespēja grāmatu nopirkt lētāk. Taču kāpēc gan katra mācību gada beigās skolēniem tiek izsniegti saraksti ar grāmatām un darba burtnīcām, kuras jāpērk nākamajam mācību gadam, klāt pievienojot arī autoru un izdevniecības nosaukumu ar piekodinājumu — pērciet tieši šīs! Visu izdevniecību un autoru grāmatas taču ir paredzētas, piemēram, trešās klases skolēnam. Taču — nopirksi nevis Krūmiņa, bet Liepiņa grāmatu komplektu, varēsi to ielikt sekcijā aiz stikla, jo tās saturs ir atšķirīgs no pārējo klasesbiedru grāmatām. Atbildīgie ierēdņi skaidru un konkrētu atbildi uz šo jautājumu nespēj sniegt, vienīgi norāda, ka mācību metodika visās skolās ir vienāda, bet katras skolas ziņā ir atstāta iespēja izvēlēties, tieši ar kādu mācību materiālu noteiktās zināšanas ir apgūstamas. Viss jau ir labi, ja tikai man pašam reiz nebūtu misējies nopirkt bērnam nepareizo grāmatu komplektu. Bet par katru mācību ir jāmaksā mūsu bezmaksas izglītības juceklī.

Inženierim jābūt arī izgudrotājam

Inga Balode,  NRA  08/31/06    "Lielā uzņēmumā inženieri – enerģētiķi, elektrotehniķi, augstas klases mehāniķi – ne tikai pārrauga sarežģītas iekārtas, bet dara arī izgudrotāja un zinātnieka darbu, kas optimizē iekārtu darbību," stāsta a/s Aldaris galvenais inženieris Arnolds Birulis.

Tā, piemēram, a/s Aldaris inženieru komanda, modernizējot iekārtas un optimizējot to darbu, panākuši, ka produkcijas ražošanai uzņēmums tērē trīs reizes mazāk enerģijas nekā pirms dažiem gadiem, lai gan produkcijas apjomi ir dubultojušies.

"Tehnoloģijas mainās strauji, tāpēc arvien jāseko līdzi arī citu inženieru sasniegumiem. Es un mani kolēģi, kas strādā Baltic Beverages Holding (BBH) grupā, kurā ietilpst arī a/s Aldaris, tiekamies vienu divas reizes gadā, lai dalītos pieredzē par jaunākajiem sasniegumiem. Esam braukuši arī uz ārzemēm, piemēram, Šveici un Vāciju, lai apgūtu jaunās tehnoloģijas.

Pētījumus par jaunajām tehnoloģijām un metodēm, kas izmantojamas inženiera darbā, lai optimizētu ražošanas procesu, esmu izmantojis arī, studējot maģistrantūrā Rīgas Tehniskās universitātes Transporta un mašīnzinātnes fakultātē. Par mūsu sasniegumiem interesējas pat citu valstu augstskolu inženiertehnisko specialitāšu mācībspēki," stāsta A. Birulis.

Tehnika, konstruēšana un izgudrojumi A. Birulim patikuši jau bērnībā, tāpēc par nākamo profesiju pēc vidusskolas neesot bijis grūti izšķirties – viņš izvēlējies apgūt inženiera elektriķa profesiju Rīgas Politehniskajā institūtā (tagadējā Rīgas Tehniskajā universitātē). Vēlāk zināšanas ekonomikā viņš papildinājis Zviedrijā, Upsalas universitātē.

Studiju laikā A. Birulis sācis strādāt par elektriķi trikotāžas fabrikā. "4. kursā pieteicos darbā a/s Aldaris par inženieri, vēlāk kļuvu par elektroceha vadītāju, tad – galveno enerģētiķi, līdz nonācu galvenā inženiera amatā," stāsta A. Birulis, kam inženiertehnoloģijās un zinātnē ir vairāk nekā 20 gadu darba pieredze.

Inženieris uzņēmumā esot atbildīgs par t. s. neredzamo komunikāciju (elektroenerģijas padeves, ventilācijas, siltumtehnikas u. c. iekārtas) darbu, tāpēc viņam augstā līmenī jāpārzina tehnoloģijas, dažādas inženiertehniskās iekārtas, taču tas neesot rutīnas darbs. "Inženiera darbs ir interesants un radošs un paver iespējas strādāt arī zinātniski pētniecisko darbu, piedalīties dažādos starptautiskos zinātnes jautājumiem veltītos semināros, jauno tehnoloģiju izstādēs," stāsta A. Birulis.

Viņš ar nožēlu atzīst, ka jauniešu vidū pašlaik nav populāri apgūt inženierzinātnes, lai arī inženiera darbs ir labi apmaksāts, tāpēc līdz ar ražošanas atjaunošanos arvien vairāk uzņēmumu jaunos speciālistus ir spiesti mācīt paši. Neatkarīgās rīcībā esošā informācija liecina, ka jauna speciālista atalgojums varētu būt 400–500 latu mēnesī.

A/s Aldaris ražošanas un tehniskās attīstības direktore Ināra Šure uzsver, ka, līdz ar jaunu un sarežģītu tehnoloģisko iekārtu ieviešanu ražošanā, īpaši pārtikas un kokapstrādes nozaru uzņēmumos, arvien vairāk trūkst inženiertehnisko speciālistu. "Mēs apsveram iespēju labākajiem inženierzinātņu studentiem piešķirt stipendijas un nodrošināt prakses vietas, jo dzīve rāda, ka augstskolu absolventu praktisko iemaņu bagāža nereti ir niecīga un, sākot darba gaitas, viņiem viss jāapgūst gandrīz no nulles," situāciju raksturo I. Šure.

***

Plusi un mīnusi

+ Radošs darbs, allaž ir iespēja izgudrot ko jaunu, lai optimizētu ražošanas procesu.

+ Nemitīgi jāseko līdzi jaunajām tehnoloģijām

+ Iespēja doties pieredzes apmaiņā uz ārzemēm

+ Labs atalgojums

+ Liels pieprasījums gan vietējā, gan ārzemju darba tirgū

- Iespējams darbs arī brīvdienās

- Jābūt gatavam strādāt jebkurā diennakts stundā un orientēties sarežģītās situācijās

Avots: a/s Aldaris

Kultūrā...

Kultūrziņas

Līvija Dūmiņa,  NRA  08/25/06

- Vācietis. Novembris. Klavierkoncerts CD formātā. Apgāds Valters un Rapa sarūpējis īpašu piedāvājumu latviešu dzeju un mūziku mīlošajiem lasītājiem – izdevumu, kurā apvienots skaņu ieraksts un Ojāra Vācieša dzejas grāmata. Skaņu ieraksta pamatā ir 2003. gada 1. novembrī Dailes teātrī pirmizrādītais muzikālais uzvedums korim, solistiem un divpadsmit klavierēm Vācietis. Novembris. Klavierkoncerts, kas bija veltīts Ojāra Vācieša septiņdesmitajai jubilejai. Ierakstā Artura Maskata dziesmas ar Ojāra Vācieša vārdiem izpilda Latvijas Radio koris un solisti, diriģents – Sigvards Kļava. Ojāra Vācieša dzeju lasa aktieri Vija Artmane, Aldis Jurisons, Lauris Dzelzītis, Gints Grāvelis, Intars Rešetins, Gundars Silakaktiņš, Aldis Siliņš, Lauris Subatnieks un Madars Zariņš. Ierakstā izmantoti arī Ojāra Vācieša balss ieskaņojumi.

Arno Jundze,  NRA  08/26/06

- Top Naži vistās videoversija. Kaut gan Dailes teātrī pašlaik notiek intensīvi remontdarbi, mazajā zālē rosās nevis strādnieki, bet izrādes Naži vistās komanda. Sadarbībā ar Film Angels Studio notiek Deivida Harovera lugas Naži vistās izrādes videoversijas filmēšana. Režisors ir Gatis Šmits, operators Andrijs Parehs no ASV. Jaunas sievietes lomu izrādē un arī tās videoversijā atveido Rēzija Kalniņa, Zirgu Viljamsu – Valdis Liepiņš, bet Gilberta Horna lomā – Artūrs Skrastiņš.

- Džuljarda skolā mainās vadība. Pasaulslavenajai ASV mūziķu kalvei – Džuljarda skolai – ir jauns dekāns; ir sācies pusgadu ilgs pārejas posms, kura laikā Stīvens Kleps nodos savas funkcijas Aram Guzelimjanam, kurš līdz šim strādājis ne mazāk pazīstamajā Kārnegiholā. Izmaiņas esot saistītas ar to, ka Stīvens Kleps nolēmis pilnībā pievērsties pedagoga karjerai.

- Sākusies biļešu iepriekšpārdošana. Rīkotāji informē, ka biļetes uz 5. starptautiskā ērģeļmūzikas festivāla koncertiem Liepājā jau var iegādāties Liepājas Latviešu biedrības nama kasē. Festivāls notiks no 7. līdz 17. septembrim divās Liepājas baznīcās: Sv. Trīsvienības baznīcā un Sv. Jāzepa katedrālē; plānoti koncerti arī Rucavā un Kuldīgā.

- Būs Čehova festivāls. Gatavojoties Antona Čehova 150. jubilejai 2010. gada janvārī, Krievijā radusies ideja šo notikumu atzīmēt ar festivālu, kurā piedalīsies pasaules labāko režisoru Čehova lugu iestudējumi. Aicināmo režisoru pulkā minēts japānis Tadaši Sudzuki, kā arī Pīters Bruks, Pīters Hols, Trevors Nans. Festivāla programmā varētu tikt iekļautas piecas līdz septiņas izrādes un tas varētu sākties Japānā 2009. gada beigās.

- Ņujorkieši stāv rindās. Milzu ažiotāža šomēnes valda pie Ņujorkas Centrālparka Delacorte Theater biļešu kasēm. Bertolda Brehta klasiskās lugas Kuražas māte iestudējumā Kuražas mātes lomu atveido Holivudas superzvaigzne Merila Strīpa. Izrādes šajā brīvdabas forumā paredzētas līdz 3. septembrim, un jādomā, ka biļešu visiem tomēr nepietiks.

- Topā ienāk Krīze. Prestižajā The New York Times grāmatu topā pagājušajā nedēļā nav būtisku pārmaiņu. Augstākajā ailītē jau otro nedēļu ir Džemsa Patersona un Endrū Grosa Judge & Jury, otrajā vietā – latviešu lasītājiem no apgāda Kontinents tulkojumiem iecienītā Nora Robertsa ar Angels Fall. Vien trešajā vietā iespaidīgs jaunums – nepārspētā medicīnisko trilleru klasiķa Robina Kuka spriedzes romāns Crisis. Līdzīgi kā cits amerikāņu 20. gadsimta klasiķis Arturs Heilijs, Robins Kuks raksta par lietām, kuras pārzina. Savulaik ieguvis ārsta diplomu, viņš izmanto augstskolā un ārsta darbā apgūtās zinības, lai ar fantastiskiem panākumiem turētu spriedzē miljoniem lasītājus, atklājot tās biedējošas šausmas, kādas jebkurš var piedzīvot, pārkāpis slimnīcas slieksni. Robina Kuka Crisis vēsta par asinis stindzinošiem notikumiem, kas saistīti ar nelikumīgu medicīnisko praksi.

Literāro karjeru rakstnieks sāka tālajos 70. gados ar kulta trilleri Koma, kas ne vien tika atzīts par gada labāko šā žanra darbu, bet arī piedzīvojis iespaidīgu režisora Maikla Kraitona veiktu ekranizāciju Holivudā ar Ženevjevu Bužo un Maiklu Duglasu galvenajās lomās.

Līvija Dūmiņa,  NRA  08/30/06

- Vizuālo mākslu žurnāla Studija augusta/septembra numura tēma ir māksla un nauda, tāpēc lasāmas pārdomas par valsts tēlu un kā to pārdot, par mākslu kā preci, Rīgas galeristu pārdomas par tirgus perspektīvām Latvijā, kā arī par mākslas ēnu ekonomikas pārstāvjiem – mākslas priekšmetu zagļiem. Margarita Zieda intervējusi Berlīnes galeristu Mihaelu J. Veverku, vēl iespaidi no Bāzeles starptautiskā mākslas tirgus, Maskavas laikmetīgās mākslas tirgus Art Moscow un modes nama Louis Vuitton mākslas galeriju Espace Vuitton. Daudz saistošu materiālu rubrikā Notikumi – Laimas Slavas intervija ar Felicitu Pauļuku, vairāki raksti par izstādēm Londonā un ieskats pašmāju izstāžu dzīvē.

Līvija Dūmiņa,  NRA  08/31/06

- Kamēr... gaida jaunus dziedātājus. 4. un 5. septembrī pulksten 18 visi dziedāt gribētāji tiek aicināti uz noklausīšanos Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, jo arī šogad jauniešu koris Kamēr... uzņems jaunus dziedātājus soprānu, altu, tenoru un basu balsu grupās. Tuvākajos daudzkārt godalgotā kora nākotnes plānos ietilpst gatavošanās gruzīnu komponista Gijas Kančeli skaņdarba Styx ierakstam diriģenta Māra Sirmā vadībā Rīgas Doma baznīcā kopā ar Liepājas simfonisko orķestri un solistu altistu Maksimu Risanovu, koris dziedās NATO sammita svinīgā pasākumā Rīgā, kā arī gatavos jaunas programmas koncertiem Latvijā un ārvalstīs.

- Drīz notiks Viestura Kairiša spēlfilmas Tumšie brieži pirmizrāde. 15. septembrī kinoteātrī Coca – Cola Plaza pirmizrādi piedzīvos režisora Viestura Kairiša spēlfilma Tumšie brieži, kas tapusi pēc Ingas Ābeles tāda paša nosaukuma lugas, ko savulaik Viesturs Kairišs iestudējis Jaunajā Rīgas teātrī. Galvenajā – 15 gadu vecās meitenes Rias – lomā redzēsim Kristīni Krūzi, pārējās lomās – Elita Kļaviņa, Maija Doveika, Juris Žagars, Kaspars Dimiters, Pēteris Martinsons. Filmas operators ir Gints Bērziņš, māksliniece – Ieva Jurjāne.

Garajai dzīvei pirmie augļi Edinburgā

Zane Radzobe,  Diena  08/26/06    "Šī izrāde var kļūt par vienu no lielākajiem pārsteigumiem Edinburgas starptautiskā teātra festivāla programmā un viens no atmiņā paliekošākajiem notikumiem teātrī šogad", par Jaunā Rīgas teātra (JRT) izrādi Garā dzīve raksta laikraksts The Scotsman. "Alvis Hermanis ir atklājis iztrūkstošo posmu, kas saista Čarliju Čāplinu un Semjuelu Beketu," tā The Herald. Uzvedumu slavē par filigrāno aktierspēli, lielisko Monikas Pormales scenogrāfiju un cilvēciskumu. Pēc pirmās izrādes Edinburgā Garās dzīves trupa, citējot JRT ārējo sakaru daļas vadītāju Elīnu Adamaiti, "saņēma tādus aplausus, kādi vēl nebija dzirdēti".

Kā stāsta JRT mākslinieciskais vadītājs, izrādes režisors Alvis Hermanis, uztraukums par izrādes panākumiem esot aiz muguras. "Es mazliet bažījos, jo angļu teātrī (un Edinburgas festivāls koncentrējas uz angļu un amerikāņu teātri) daudz runā. Garajā dzīvē nerunā vispār. Bet acīmredzot ar Bīnu viņi ir uztrenējušies." Tā kā saņemtas pirmās piecu zvaigznīšu atsauksmes, viņš piebilst: "Viss ir kā parasti. Garā dzīve vienmēr nostrādā."

Tomēr Laine Volkere The Independent nelielā atsauksmē raksta: "Kaut arī izrādē nerunā ne vārda, daudz kas ir zudis tulkojumā." Savukārt Roberts Dovsons Skots recenzijā Times Online norāda, ka, viņaprāt, A.Hermanis ir vienkārši liekulīgs — intervijās pārmetot eiropiešiem, ka tie pametuši savus vecos cilvēkus, pats ņirgājas par vecumu uz skatuves.

Garā dzīve ir viena no piecām izrādēm, kas izpelnījušās godu tikt iekļautas festivāla oficiālajā programmā. Līdz šim latviešu teātra trupas piedalījušās t.s. fringe programmā, kurā starp simtiem citu sevi parādīt var katrs.

Izstādes

Maija Rudovska,  NRA  08/29/06

- Galerijā Māksla XO līdz 5. septembrim aplūkojama nu jau par tradīciju kļuvusī izstāde Klusā daba. Lietu daba. Ceturto gadu pēc kārtas tiek rīkoti īsti svētki – klusās dabas teātris – krāsās, formās un sajūtās, kas risinās uz audekla un telpā. Izstāde atklāj dažādu paaudžu latviešu gleznotāju, tēlnieku un arī dizaineru redzējumu dabas formu un krāsu pasaulē, kur katram priekšmetam tiek piešķirts savs saturs ar konkrētu jēgu. Kluso dabu. Lietu dabu šogad ar saviem darbiem bagātina mūsdienu klusās dabas meistari: V. Ozols, I. Vecozols, E. Grūbe, M. Vaičunas, kā arī citu vizuālās mākslas veidu pārstāvji: A. Jurjāne, H. Heinrihsone, I. Iltnere, L. Bikše, V. Zariņa, E. Gornova, G. Okonova-Treice, T. Krivenkova, I. Sproģe u. c.

- Latvijas Mākslinieku savienības galerijā atklāta izstāde par godu latviešu vecmeistara Nikolaja Breikša 95 gadu jubilejai. Ainavas un klusās dabas meistars N. Breikšs ir ievērojamā ainavista Vilhelma Purvīša skolnieks. Izstāde veidota no mākslinieka sievas Marijas Treikales kolekcijas.

- Rīgas galerijā 6. septembrī tiks atklāta fotogrāfa Arņa Balčus personālizstāde Epizodes. Tas ir mākslinieka jaunākais projekts, kas sastāv no diviem foto stāstu sējumiem Volume I un Volume II, kā arī video darbiem. A. Balčus izmanto B kategorijas filmu estētiku un komiksu mediju, lai veidotu stāstus melnbaltu fotogrāfiju sērijās, apspēlējot stereotipiskus un banālus sižetus par mīlestību, naidu, labo un ļauno, seksu un vardarbību. Pirmajā sējumā autors runā par sievietes seksualitātes spēku un sagroza tradicionālos priekšstatus par sieviešu un vīriešu lomu sadalījumu, kamēr otrā sējuma uzmanības centrā ir vīrietis. Video darbi veidoti kā parodijas par trilleru tēlu stereotipiem un to sižetu prognozējamību, turklāt tie uzdod jautājumu, vai fotogrāfija var būt tikpat stāstoša kā kino. Rīgas grāmatnīcās jau pieejams A. Balčus foto stāstu izdevums Episodes Vol. I. Tajā iekļauti četri foto stāsti – Killing Rampage, Enemy Within, Mercy Croft un Four Sisters.

- Jūrmalas pilsētas muzejā trešdien pulksten 16 tiks atklāta metālmākslinieka Gunāra Platpīra izstāde Strūklakas un gleznas. G. Platpīrs (1957) beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Metāla dizaina nodaļu. Izstādēs piedalās kopš 1983. gada. Izstādē ietvertas pēdējā gadā tapušās strūklakas un gleznas, kas darinātas no nerūsējošā tērauda, kapara un emaljas. Metāldarbu sērija veltīta dažādām ziedu variācijām.

- Talsu novada muzejs kopā ar Latvijas Fotogrāfijas muzeja speciālistiem ir uzsācis ilgtermiņa vizuālās mākslas studiju programmu, kuras mērķis ir apzināt un izpētīt pēdējā ceturtdaļgadsimtā Latvijas fotogrāfijas nozarē radītās vērtības. To paredzēts īstenot, uzsākot pārskata izstāžu programmu. Kā pirmā iecerēta izstāde Portrets. Latvijas fotogrāfija. 1980.–2005., kas notiks no šā gada 3. oktobra līdz 5. novembrim Talsu novada muzejā. Izstādē aicināti piedalīties autori, kuru pastāvīgā dzīvesvieta vismaz pēdējo piecu gadu laikā ir Latvijas Republika un kuri identificē savus darbus kā piederīgus Latvijas kultūrai. Darbiem jāatbilst portreta žanram un fotogrāfijas jāiesniedz līdz 15. septembrim (pulksten 17) Talsu novada muzejā vai Latvijas Fotogrāfijas muzejā.

- Galerijā Bastejs atvērta galerijas izstāde, kurā aplūkojami Daces Lielās, Frančeskas Kirkes, Ivara un Helēnas Heinrihsonu, Rituma Ivanova, Agates Apkalnes, Janas Briķes, Daigas Krūzes, Anitas Melderes, Kristapa Zariņa, Jura Jurjāna, Lāsmas Kondrātes darbi.

- Gētes institūtā Rīgā 4. septembrī pulksten 18.15 tiks atklāta 1960. gadā Minhenē dzimušā Zoltāna Jokai fotoizstāde Portreti. Autora portretu sērijas ir psiholoģiski un emocionāli izteiksmīgi stāsti par laimes un svešatnes niansēm.

Grāmatas

Arno Jundze,  NRA  08/29/06

Sūzana Elizabete Filipsa. Sekojot sapnim. Tulkojusi Biruta Vaivode. Kontinents, 2006

Nevarētu teikt, ka šai dāmai ļoti veiktos – Reičela Stouna atgriežas pilsētiņā, kur viņu visi ienīst. Maks tukšs, auto – dūmojošs lūznis, piedevām vēl piecus gadus vecs dēlēns, kas jāaudzina vienai pašai. Jaunā atraitne tomēr izrādās apņēmības pilna. To, kā viņai klāsies un kāpēc ieziemieši viņu tik ļoti necieš, lasiet amerikāņu rakstnieces Sūzanas Elizabetes Filipsas romānā. Šīs autores vārds saistīts ar ASV romantiskās un sieviešu literatūras žanru. Nebūs pārspīlēts apgalvot, ka S. E. Filipsa šobrīd ir radošo spēku pilnbriedā. Rīt ASV tirgū jāparādās viņas romānam Match Me if You Can mīkstajā iesējumā, bet februārī gaidāms jaunums – Natural Born Charmer.

Haruki Murakami. Mīļotais sputņiks. Tulkojis Edgars Katajs. AGB, 2006

Daži Haruki Murakami dēvē par intelektuāli, citi par lubeņu autoru, kura romāni, tulkoti teju vai visās Eiropas valodās, nopērkami pat avīžu kioskos. Latvijā pirms kādiem gadiem izcēlās polemika par viņa romānu Norvēģu koks, izdots arī romāns Uz dienvidiem no robežas, uz rietumiem no saules. Lai nu kā, šoreiz pie darba tulkojuma ķēries pats Edgars Katajs – tāpēc, cerams, vismaz izpaliks strīdi par tulkojuma precizitāti.

Pols Terū. Moskītu krasts. Tulkojusi Māra Poļakova. AGB, 2006

Kad biogrāfiem vajadzēs precizēt, kādas valsts literatūrai pierindot Pola Terū daiļradi, viņiem nāksies krietni pasvīst. Kanādas francūža un itālietes ģimenē ASV dzimušais rakstnieks bijis literatūras pasniedzējs, kurš strādājis Itālijā, Singapūrā, Ugandā un Malavi. Apmēram 15 gadu viņš nodzīvojis Lielbritānijā, tagad atgriezies ASV, taču tur tikpat kā nav sastopams, jo daudz ceļo. Moskītu krasts tapis Pola Terū britu periodā, izpelnoties virkni ļoti nopietnu literāro godalgu, kuru pamatkritērijs ir darbu kvalitāte, nevis komerciālie panākumi. Moskītu krasts ar Harisonu Fordu galvenajā lomā savulaik ticis ekranizēts Holivudā. Romāns vēsta par kādu amerikāņu ģimeni, kas pārceļas uz Hondurasas džungļiem, kur plāno izveidot jaunu un labāku civilizāciju.

Inta Pētersone. Zeme un ļaudis. Drukātava, 2006

Intas Pētersones monumentālais pētījums Zeme un ļaudis veltīts Rencēnu pagasta vēsturei. Tā autore bibliotekāre, muzeju speciāliste un kādreizējās Galvenās enciklopēdiju redakcijas vecākā redaktore radījusi iespaidīgu sējumu, kas pārsniedz ierastās novadpētniecības robežas, kļūstot par daļu no Latvijas vēstures. Kā Neatkarīgajai pastāstīja izdevēji – šī grāmata ierobežotā finansējuma dēļ izdota nelielā tirāžā, tāpēc neatlieciet tās iegādi uz vēlāku laiku.

Ingrīda Sokolova. Gaismas avotus verot. Drukātava, 2006

Ingrīdas Sokolovas 48. grāmatā Gaismas avotus verot atradīsiet virkni rakstu, kas veltīti dažādām autorei tuvām tēmām – Vilim Lācim, Mūrmuižai. Lai arī šķietami nesaistīti, tie veido labu priekšstatu par rakstnieces pēdējo gadu literārajām interesēm un darbošanos.

Tur un te

Arno Jundze,  NRA  08/30/06    Alvja Hermaņa, Jaunā Rīgas teātra un izrādes Garā dzīve panākumus Edinburgas festivālā var uzskatīt par notikušu faktu. Lai gan skeptiķi varbūt teiks – tas nav brīnums, bet likumsakarība – Garā dzīve ar panākumiem izrādīta divdesmit valstīs, kāpēc lai tai neveiktos arī divdesmit pirmajā, tomēr gan aktieriem, gan viņu režisoram ir ar ko lepoties. Iekarots viens no prestižākajiem Vecās pasaules festivāliem, kamēr daudziem izciliem māksliniekiem sapnis par Edinburgu paliek un paliks nesasniedzams.

Kā Neatkarīgā jau rakstīja – pāris nedēļas pirms festivāla sākuma no desmit izrādēm izpārdotas bija astoņas – dažas biļetes bija aizķērušās vien uz septembra sākuma izrādēm. Visticamāk, būs tieši tā, kā sūrojās ne viens vien Garās dzīves skatītājs – žēl, ka Edinburgā to redzēs tik maz skatītāju – vien desmit izrāžu. Skatītāju atsaucība ir viens no galvenajiem jebkuras izrādes panākumu stūrakmeņiem, tomēr šoreiz ar komplimentiem neskopojās arī gana skarbie britu kritiķi, kuri, gods godam, atšķirībā no Latvijas kolēģiem, sastopoties ar vājiem darbiem, tos noslāna tik nežēlīgi, ka, piemēram, saņemot tādu vērtējumu par savu kārtējo sacerējumu, dažs labs mūsu rakstnieķelis rikšiem vien joztu uz mežu slīcināties – par pārjūtīgajiem skatuves māksliniekiem nerunāsim.

Zinot kritiķu dabu, īpašs prieks, ka Garajai dzīvei bargie briti pēc pirmizrādes deva pat piecas zvaigznītes no piecām. JRT vārds noskanēja tādos nopietnos izdevumos kā The Scotsman un The Herald, bet recenzija bija lasāma pat 5 min skotu līdziniecē The Metro.

Monētai tomēr ir arī otra puse. Kamēr JRT, tāpat Gaļina Poliščuka ar Pūt, vējiņi!, aizvien vairāk iziet starptautiskajā apritē, pašu mājās teātra saimniecībā problēmu ir vai cik – sākot no simtgadnieka Liepājas teātra hroniskās vadības agonijas, beidzot ar noplukušām teātru ēkām un nepiemērotiem spēles laukumiem Rīgā. Lieku reizi par to varēju pārliecināties leģendārajā valmieriešu Spilvencilvēka izrādē pagājušo trešdien Nacionālā teātra jaunajā zālē. Nav jau runa par mobilo telefonu simfoniju vien – tā vien šķiet, šo piebūvi savām vajadzībām projektējis pats Frankenšteins: smacīgi, karsti, neērti krēsli, kuros normāla auguma cilvēkam nav ko pasākt, ventilācija nez kāpēc gaisu pūš gaitenī, nevis zālē. Atliek vien izteikt līdzjūtību aktieriem, kam tādos apstākļos jāstrādā.

Totalitāro režīmu upuru piemiņas vietu Koknesē veidos pēc japāņu ainavu arhitekta koncepcijas

LETA  08/30/06    20.gadsimta totalitāro režīmu dēļ cietušajiem un bojāgājušajiem latviešiem Kokneses piemiņas vietā sala Daugavas vidū, Kokneses baznīcas vertikāle un pilsdrupas veidos telpisku trijstūri, kuru šķērso likteņupe Daugava. Šādu koncepciju iecerējis starptautiskā ideju konkursa uzvarētājs japāņu ainavu arhitekts, dzenbudistu mūks Šunmjo Masuno.

Ainavu arhitekta ideju projektā "Meisow" jeb "Pļava" paredzētas divas zonas. Viena no tām atgādinās par pagātni, savukārt otra aicinās veidot gaišu nākotni.

Uz salas, galvenajā piemiņas vietā, paredzēts oļu segums no 600 000 akmeņiem, kas simbolizē 600 000 totalitārā režīma upurus. Plānots, ka apmeklētāji paši nesīs līdzi pa nelielam akmenim, lai veidotu kopīgu kalnu ar upuru piemiņai novietotajiem oļiem.

Iecerēts, ka oļu klāto teritoriju apjozīs ūdens kanāls, kas simbolizē izlietās upuru asinis. Kanāls būs savienots ar Daugavu vietā, kur 18.novembrī, Latvijas Republikas proklamēšanas dienā, vērojams saulriets.

Šeit paredzēts arī izvietot ūdenī septiņus lielus akmeņus. Masuno šodien preses konferencē pastāstīja, ka japāņiem, tāpat kā latviešiem, akmenim, ūdenim un ugunij ir svēta nozīme un šajā vietā iecerēta šo elementu apvienošana - vienuviet būs Daugavas ūdens, akmens un saulriets kā uguns simbols.

Piemiņas vietā plānotas arī divas ēkas. Viena no tām būs izveidota apļa formā, un uz tās sienas varēs izlasīt totalitārā režīma upuru vārdus un uzvārdus.

Otrajā ēkā tiks izvietota izstāžu zāle un kafejnīca, no kuras varēs vērot skatu uz Kokneses pilsdrupām. Piemiņas vietas apstādījumos galvenokārt plānots izmantot Latvijas augus.

Lai gan Latvijā vasaras sezona, kad cilvēki atpūšas brīvā dabā, ir tikai dažus mēnešus, patlaban nav skaidra piemiņas vietas izmantošana ziemā un rudenī, atzina ainavu arhitekts.

Kokneses fonda pārstāvji, kuri rīkoja starptautisko ideju konkursu, piemiņas vietu - Dvēseļu dārzu - iecerējuši veidot kā "dvēseļu pulcēšanās vietu, kas nemodina drūmas un nomācošas izjūtas, bet gan kalpo atcerei, apskaidrībai un mierinājumam". Masuno ideja atbilda žūrijas izvirzītajam uzdevumam.

Ainavu arhitekts par izstrādāto ideju saņēma 10 000 eiro (7028,04 lati) prēmiju.

Ideju konkursā bija iesniegti 207 ideju pieteikumi no 31 valsts. Šodien tika apbalvots arī viens no oriģinālāko ideju autoriem - četrus gadus vecais Kristofers Rubins, kurš bija atradis vienkāršu, bet ietilpīgu metaforu, kura iemieso universālu vienotības ideju.

Patlaban norit Masuno paredzētas pārrunas ar Kokneses fonda pārstāvjiem un arhitektu Andri Kronbergu par piemiņas vietas turpmāko attīstību un sadarbību. Kronbergs sadarbosies ar japāņu ainavu arhitektu piemiņas vietas projekta realizēšanā Latvijā.

Kokneses fonda valdes priekšsēdētājs Vilis Vītols pastāstīja, ka pagaidām vēl nav zināms, cik izmaksās piemiņas vietas izveidošana. Tas kļūs skaidrs, kad tiks izstrādāts projekts.

Līdzīgu parku ierīkošana maksā aptuveni trīs līdz piecus miljonus eiro (divus līdz 3,5 miljonus latu), sacīja Vītols.

Nepieciešamo finansējumu, viņaprāt, būtu jāpiesaista ar nelieliem visas tautas ziedojumiem - līdzīgi kā ceļot Brīvības pieminekli. Parks varētu būt gatavs pēc aptuveni desmit gadiem, prognozēja Kokneses fonda valdes priekšsēdētājs.

Jau ziņots, ka Kokneses fonds rīkoja ideju konkursu, lai rastu māksliniecisko un filozofisko konceptu, kādai jābūt piemiņas vietai 20.gadsimta totalitārajos režīmos cietušajiem un bojā gājušajiem latviešiem.

Saskaņā ar Kokneses fonda sniegto informāciju Masuno ir vienīgais praktizējošais dzenbudistu mūks pasaulē, kurš nodarbojas ar dārzu veidošanu. Dārzu veidošana ir viena no dzenbudisma izpausmēm, īpašu uzmanību pievēršot akmeņu izvietojumam.

Būdams Kenkohji tempļa galvenais priesteris, savas dārzu izveides firmas "Japan Landscape Consultants" vadītājs, Tamas Mākslas universitātes profesors, Masuno pasniedz arī vieslekcijas dažādās slavenās universitātēs, piemēram, Hārvarda un Kolumbijas universitātē, un konferencēs. Masuno ir plašu publikāciju, interviju un grāmatu autors, viņš saņēmis prestižas nacionālas un starptautiskas balvas un apbalvojumus.

NVO...

Baznīca pretendē uz cenzūras tiesībām

Dita Arāja,  Diena  08/25/06    Lielākās Latvijas baznīcas lūdz deputātus cenzēt izglītības programmu un plašsaziņas līdzekļus

Cenzūra ir skaļi neminētais, taču nepārprotami uztveramais atslēgas vārds četru lielāko tradicionālo Latvijas kristīgo konfesiju vadītāju parakstītajā vēstulē Saeimas deputātiem. Katoļu, luterāņu, pareizticīgo un baptistu baznīcas galvas — Jānis Pujats, Jānis Vanags, tēvs Aleksandrs un Pēteris Sproģis — lūdz visām parlamenta frakcijām mainīt izglītības, reklāmas, elektronisko mediju un preses likumus, lai aizsargātu laulību starp vīrieti un sievieti, nevis atbalstītu viendzimuma partnerattiecības. Šo baznīcu iniciatīvu atbalsta arī Latvijas Pirmā partija (LPP), kas ir gatava tūlīt sākt likumu labošanu. Cilvēktiesību speciālisti šādu baznīcas un LPP nostāju sauc par cenzūru, kas nav savienojama ar demokrātiju un cilvēktiesībām, kuras liedz ierobežot vārda brīvību un aizliegt izplatīt informāciju sabiedrībai par konkrētu mazākumgrupu.

Nevalstiskās organizācijas iespiežas skolā un "veic skolēnu starpā dzimumaudzināšanu", degradējot izpratni par tradicionālo ģimeni, un "tēlo homoseksuālismu kā normālu dzīvesveidu". Tāda ir viena no apsūdzībām, ko baznīcas galvas veltī izglītības sistēmai, uzsverot, ka šos grēka darbus pastrādājot bez skolēnu vecāku piekrišanas un nesaskaņojot ar mācību programmu. Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Vispārējās izglītības departamenta direktors Artūrs Skrastiņš gan nav saņēmis sūdzības no izglītības valsts inspekcijas, pašvaldībām vai skolu direktoriem par homoseksuālisma propagandu skolās. "Neviens skolas direktors nav laidis iekšā personu kaut ko darīt bez viņa ziņas."

A.Skrastiņu izbrīna mācītāju minējums, ka "ir izskanējis ierosinājums skolās ieviest t.s. iecietības mācību, ar to atzīstot homoseksuālisma praksi kā normālu parādību", jo šādas domas IZM neesot. Patlaban skolā par iecietības lietām runājot sociālo zinību, ētikas un reliģijas mācības stundās un bērniem skaidrojot arī kristīgās un ģimenes vērtības. "Iecietību mācām visplašākajā izpratnē plašā ētiski filosofiskā nozīmē — cienīt citu cilvēku dzīvesveidu, bet neakcentējam vienu iecietību pār citu," skaidro A.Skrastiņš. Ja baznīca grib jaukties izglītības saturā, vai tā mēģina bērniem aizliegt lasīt homoseksuālu rakstnieku Hansa Kristiana Andersena un Oskara Vailda pasakas vai mūsu pašu Rūdolfa Blaumaņa darbus? Par to neizpratnē ir Latvijas Cilvēktiesību centra pētniece Anhelita Kamenska.

Mācītāji, kā ierasts, atsaucas uz Satversmes 110.pantu, ko pēc LPP iniciatīvas laboja Saeima, precizējot, ka Latvijā ar laulību saprot savienību starp vīrieti un sievieti. Rīgas Juridiskās augstskolas pasniedzējs Mārtiņš Mits atgādina, ka valsts pamatlikumā ir arī 116.pants, kas nosaka, ka reliģiskās pārliecības paušanu var ierobežot attiecībā uz cilvēktiesībām, to skaitā vārda brīvību garantējošā 100.panta nosacījumu pamata. Tādēļ nav pamata baznīcu un LPP vēlmei cenzēt plašsaziņas līdzekļus. Integrācijas sekretariāta pārstāvis Deniss Hanovs uzsver, ka politisko partiju uzdevums ir pilsoniskās sabiedrības stiprināšana un iecietīgas sabiedrības veidošana, taču, "ja partijas kurinās naidu un neiecietību, tas būs vēl viens līdzeklis, kā vājināt vēl jauno Latvijas demokrātiju".

***

VIEDOKĻI

Kā vērtējat baznīcas vēlmi iejaukties izglītībā un mediju darbā?

Anhelita Kamenska, Latvijas Cilvēktiesību centra pētniece:

Šis ir baznīcas mēģinājums ietekmēt izglītības saturu un mēģinājums mediju kontekstā ierobežot vārda brīvību. Tas ir spiediens uz politiķiem, un tas turpina vairot neiecietību. Es teiktu, ka baznīca grib kļūt par neatkarīgās Latvijas glavļitu. Manuprāt, izglītības sistēmai ir jāmāca cieņa citam pret citu. Tas ir viens no cilvēktiesību pamatprincipiem, kas nozīmē atzīt sabiedrību visā tās daudzveidībā — gan pēc tautības, ādas krāsas, dzimuma, seksuālās orientācijas.

Deniss Hanovs, Integrācijas sekretariāta pārstāvis:

Jebkura kristīgā konfesija ir atdalīta no valsts un nedrīkst ietekmēt valsts procesus, bet var paust viedokli kā sabiedrības daļa. Taču šajā gadījumā baznīca, izmantojot vārda brīvību, aicina ierobežot vārda brīvību, kas ir bijusi demokrātiskās Latvijas atjaunošanas galvenais mehānisms. Baznīcai jāatceras padomju laiks, kad tā pati bija apdraudēta. Jebkuram pilsonim, vai viņš ir kristietis vai krišnaīts, primārais ir Satversme, un reliģiskās jūtas un to izpausmes ir tikai privātā sfēra.

Seksuālās minoritātes vēlas diskutēt par partnerattiecību reģistrēšanu

Vita Dreijere,  Diena  08/25/06    Lai ļautu dzīvesdraugam, arī nestājoties laulībā, pretendēt uz mantojumu un regulētu neprecēto pāru sociālās attiecības, ir jāsāk diskusija par partnerattiecību institūcijas nepieciešamību, uzskata lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienība Mozaīka. Šādas institūcijas izveidei būtu jāmaina likumdošana, taču seksuālo minoritāšu apvienību pārstāvji atzīst, ka sabiedrība ar šo ieceri jāiepazīstina pakāpeniski.

"Partnerattiecību institūcijas būtība ir tāda pati kā laulībai. Vienīgā atšķirība — tās neslēdz baznīcā un arī nosaukums ir cits," stāsta Mozaīkas valdes locekle Kristīne Garina. Tās būtu gan viena dzimuma, gan dažādu dzimumu partnerattiecības, no kurām izriet juridiski pienākumi un sekas, skaidro Valsts cilvēktiesību biroja juriste Līga Biksiniece. Piemēram, šobrīd Latvijā nav iespējas pretendēt uz dzīvesdrauga mantojumu, ja vien pāris pirms tam nav stājies laulībā vai arī "savā starpā noslēdzis kādu īpašu līgumu", viņa piebilst.

"Ir divi varianti. Varētu veidot atsevišķu partnerattiecību likumu, kas paredzētu speciālu attiecību regulējumu. Otrs variants būtu papildināt civillikumu," par iespējamām izmaiņām likumdošanā stāsta L.Biksiniece.

Taču geju un lesbiešu organizācijas ILGA Latvija izpilddirektors Imants Kozlovskis norāda, ka par izmaiņām likumdošanā runāt ir pāragri: "Nevajag atkal satracināt sabiedrību, vispirms tā jāizglīto." K.Garina atzīst, ka "sabiedrība diskusijām noteikti ir gatava". Ja partnerattiecību institūcija paredzētu tikai civiltiesisiskās attiecības, lielu problēmu nebūtu, uzskata L.Biksiniece. Viņasprāt, iecere varētu pieredzēt sabiedrības noraidījumu tad, ja seksuālo minoritāšu apvienību ambīcijas pieaugtu un viņi vēlētos slēgt oficiālu laulību vai adoptēt bērnus. Viņa iesaka doties pie Saeimas deputātiem un rosināt viņus uz diskusiju. I.Kozlovskis norāda, ka ILGA Latvija jau esot aicinājusi deputātus uz diskusiju. Atsaukušās tikai divas Saeimā pārstāvētās partijas. Lielākie politiskie spēki Tautas partija un Jaunais laiks aicinājumu ignorējuši. Sociālantropologs Roberts Ķīlis norāda, ka uz politiķu atbalstu nevajadzētu paļauties, to pierādot viņu iepriekšējie homofobiskie izteikumi.

Viendzimuma pāru tiesības reģistrēt attiecības ir atzītas 13 Eiropas Savienības valstīs — Zviedrijā, Somijā, Dānijā, Islandē, Slovēnijā, Francijā, Čehijā, Īrijā, Luksemburgā, Vācijā, Lielbritānijā, Šveicē un Andorā. Beļģijā, Nīderlandē un Spānijā pat ir atļautas viendzimuma pāru laulības.

***

VIEDOKĻI

Vai Latvijas sabiedrība ir gatava viendzimuma partnerattiecību reģistrēšanai?

Līga Biksiniece, Valsts cilvēktiesību biroja juriste:

Ir gadījumi, kad likumdevējiem ir jāsper solis uz priekšu un jādomā par visām sabiedrības grupām. Vēl jo vairāk tagad, kad neredzu citu personu tiesību apdraudējumu. Starptautisko tiesību normas gan neuzliek Latvijai par pienākumu garantēt oficiālu partnerattiecību reģistrāciju, bet ļoti daudzās Eiropas valstīs šādi mantisko un sociālo attiecību regulējumi pastāv.

Roberts Ķīlis, sociālantropologs:

Socioloģijā ir termins "pseidoviedoklis". Tas nozīmē, ka cilvēkam nav zināšanu, bet ir viedoklis. Ja uz ielas cilvēkiem pajautātu, vai viņi atbalsta partnerattiecību reģistrēšanu, viņi atbildētu, ka diez vai. Bet, ja viņiem censtos izskaidrot un iznīcinātu pseidoviedokli, visticamāk, viņu domas mainītos. Problēma ir ideoloģiska, jo dažiem homofobiski noskaņotiem cilvēkiem šis paziņojums būs kā uguns pakulās.

Zīdaiņu mirstības rādītāji pērn bijuši rekordzemi

DELFI  08/28/06    Zīdaiņu mirstības līmenis (jaundzimušo mirstība pirmajā dzīves gadā), kas ir viens no svarīgākajiem demogrāfisko situāciju raksturojošajiem rādītājiem, pagājušajā gadā bija zemākais pēdējos 60 gados - 7,8 mirušie uz 1000 dzimušajiem. Arī šī gada pirmajos sešos mēnešos, salīdzinot ar pērnā gada pirmo pusgadu, zīdaiņu mirstība samazinājusies par 14,5 %.

Kopumā šī gada pirmajā pusgadā Latvijas iedzīvotāju skaits turpināja samazināties, taču iedzīvotāju skaita samazināšanās tempi vairs nav tik strauji kā pirms pieciem gadiem. Šā gada 1. jūlijā Latvijā dzīvoja 2 miljoni 288 tūkstoši iedzīvotāju - par 6,9 tūkstošiem cilvēku jeb par 0,3 % mazāk nekā gada sākumā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Kopš 1999.gada Latvijā pēc 11 gadus ilguša dzimstības krituma perioda iezīmējās neliela dzimstības pieauguma tendence. 2005.gadā valstī bija augstākā dzimstība pēdējos desmit gados - piedzima 21,5 tūkstoši bērnu. Dzimušo skaits šā gada sešos mēnešos (10,7 tūkstoši) ir aptuveni tādā pašā līmenī kā 2005. gada pirmajos sešos mēnešos.

Mirstības līmenis pēdējos gados bija samērā nemainīgs, taču 2005. gadā tas pieauga. Arī 2006. gada sešu mēnešu dati liecina par tālāku mirstības pieaugumu. Mirušo skaits bija 17,4 tūkstoši salīdzinājumā ar 16,9 tūkstošiem cilvēku pagājušā gada attiecīgajā periodā. Mirstība uz 1000 iedzīvotājiem salīdzinājumā ar pagājušā gada pirmo pusi pieaugusi par 4,1 %.

Kopš 2002.gada Latvijā vērojama laulību skaita pieauguma tendence. 2005. gadā tika reģistrētas 12544 laulības, kas bija lielākais skaits kopš 1993. gada. Arī šogad laulību skaita pieauguma tendence saglabājas. 2006.gada pirmajā pusgadā reģistrētas 4765 laulības - par 600 laulībām vairāk nekā 2005.gada pirmajos sešos mēnešos. Laulību skaits uz 1000 iedzīvotājiem pieaudzis par 17 %.

Šā gada sešos mēnešos augstākie dzimstības rādītāji bija Ogres un Rīgas rajonā, attiecīgi, 5,6 un 5,3 dzimušie uz 1000 iedzīvotājiem, bet zemākie - Preiļu (3,6), Balvu (3,6), Ludzas (3,8) un Krāslavas (3,8) rajonā.

Augstākais mirstības līmenis bija Krāslavas, Rēzeknes un Ludzas rajonā, zemākais - Rīgas, Ogres un Talsu rajonā. Visaugstākie negatīvie dabiskā pieauguma rādītāji šā gada pirmajā pusgadā bija Krāslavas, Ludzas, Balvu, Rēzeknes un Daugavpils rajonā.

Garda kā NVO pie Kalvīša

Dita Arāja,  Diena  08/31/06    Ekstrēmistiski noskaņotā un drošības policijas uzraudzītā Latvijas Nacionālā fronte trešdien līdztekus citām nevalstiskajām organizācijām (NVO) pievienojusies valdības un NVO sadarbības memorandam, kur blakus premjera Aigara Kalvīša (TP) parakstam nu greznosies arī radikāli noskaņotā Aivara Gardas autogrāfs. Pagaidām šis ir pirmais gadījums, kad valdība tik tieši pastiepj roku pretī organizācijai, kura balansē uz ekstrēmisma robežas un pret kuras biedriem ir sākti kriminālprocesi par naida kurināšanu. Premjera birojs plāta rokas — veidojot NVO un valdības sadarbības stratēģiju, nevienam nav ienācis prātā iekļaut kritērijus, pēc kuriem izsvērtu sadarbības iespējas ar konkrētām NVO. Demokrātija neļauj šķirot NVO, skaidro premjera padomnieks Ilmārs Šlāpins.

A.Gardas domubiedrenes izplatījušas paziņojumu presei, ka A.Garda ar A.Kalvīti apspriedis "jautājumu par krievvalodīgo kolonistu likumīgu izraidīšanu no Latvijas". Premjera preses sekretārs Arno Pjatkins gan skaidro, ka tieši pretēji — kad A.Garda premjera tikšanās laikā ar NVO sācis izklāstīt savus uzskatus, premjers viņam norādījis, lai dibina politisko partiju, jo valdības un NVO memoranda būtība — nevalstiskā sektora problēmu risināšana.

"NVO var paust viedokli, lai kāds arī tas būtu," saka Latvijas Pilsoniskās alianses direktore Rasma Pīpiķe, skaidrojot, ka memorandu var parakstīt ikviens, kurš vēlas kopīgi risināt NVO jautājumus. Taču tajā pašā laikā viņa uzskata, ka jāvienojas par nosacījumiem, kā darboties memoranda parakstītājiem, lai tikšanās reizes nepārvērstos par agresivitātes un uz naidu aicinošas attieksmes demonstrāciju, bet gan būtu vērstas uz kopējo mērķi — NVO stiprināšanu.

Citādā ziņā...

Notiks Latvijas čempionāts sēņošanā

LETA  08/28/06    Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultāte un AS "Latvijas valsts meži" (LVM) 9.septembrī rīkos otro Latvijas čempionātu sēņošanā, informēja LVM.

Sacensības notiks Ogres rajona Tomē pie Ratakalna. Komandu uzdevums būs savākt pēc iespējas vairāk sēņu.

Sēņošana būs jāveic ar kājām, sacensību organizētāju norādītajā apvidū. Dalībniekiem būs jāorientējas apvidū pēc sacensību rīkotāju izsniegtām kartēm, pārvarot dabiskos un mākslīgos šķēršļus.

Dalībnieku reģistrācija sāksies plkst.9.

Kā ziņots, pērn pirmajā Latvijas čempionātā sēņošanā bija pieteikušās 28 komandas un seši individuālie dalībnieki - kopumā 90 cilvēki. Sacensību laikā tika savākti 30 kilogrami sēņu.

Ogres iedzīvotājs Juris Leimanis čempionātā ieguva pirmo vietu, salasot nedaudz vairāk par puskilogramu sēņu.

Sacensību mērķis ir popularizēt un attīstīt latviešu nacionālo tradīciju - sēņošanu, sagādāt prieku aktīvas atpūtas cienītājiem, popularizēt sēņošanu kā vienu no meža resursu izmantošanas veidiem un attīstīt to kā sporta veidu, kā arī iepazīstināt dalībniekus ar skaistākajām sēņošanas vietām.

Pēc ūdens nolaišanas Rīgas HES bojā gājuši vismaz 2 miljoni zivju mazuļu

DELFI  08/29/06    Pārāk straujā ūdens nolaišana Rīgas HES šogad iespējams nogalinājusi vairāk nekā divus miljonus zivju mazuļu, otrdien raksta laikraksts "Diena".

Vides inspektoru un ihtiologu metodikas aprēķini liecina, ka, par diviem metriem nolaižot ūdens līmeni Rīgas HES ūdenskrātuvē iepretī Ogrei, bojā gājuši 1,9 miljoni zivju mazuļu, no tiem lielākais daudzums raudas, arī asari, zandarti, akmeņgrauži un brekši.

Ūdens līmenis HES ūdenskrātuvē tiek nolaists, lai apsekotu Rīgas HES dambja augšbjefa nogāžu betona virsmas, informēja energouzņēmumā "Latvenergo". Rīgas iekšējo ūdeņu kontroles sektora vadītājs Andris Strautiņš "Dienai" stāstījis, ka tik liels bojāgājušo zivju mazuļu skaits agrāk neesot dzirdēts.

"Latvenergo" arī noliedz, ka ūdens nolaišana HES būtu notikuši pārāk strauji. Uzņēmuma pārstāvis skaidrojis, ka ūdens līmenis pazemināts pakāpeniski — pa metram dienā, stāstījis "Latvenergo" preses sekretārs Andris Siksnis.

Par zivju resursu zaudējumiem ūdens nolaišanas laikā "Latvenergo" ik gadu maksājot kompensāciju Zivju resursu fondā — 3000 līdz 6000 latus. Ūdens līmeņa pazemināšana saskaņota Valsts vides dienestā, 16. un 17.augustā ūdens tika nolaists no 18 metriem līdz 16 metru atzīmei.

Pēc vietējo iedzīvotāju un makšķernieku sūdzībām VVD vides inspektori apmeklēja ūdenskrātuves kreiso krastu trešajā dienā pēc ūdens līmeņa pazemināšanas. Tobrīd lielu daļu zivju jau bija apēdušas kaijas, zivju gārņi un vārnas. Turklāt krastā redzētas arī mežacūku, lapsu un jenotu pēdas. Līdz ar to bojā gājušo zivju varēja būt vairāk nekā divi miljoni, pieļauj Šķeltiņš.

Apsekota tika vairāk nekā 433 000 kvadrātmetru platība, kas bija palikusi sausumā, un visvairāk bojāgājušo zivju mazuļu atradās nelielās ūdens peļķītēs, kur ūdens līmenis nepārsniedza trīs centimetrus.

Šķeltiņš norāda, ka šogad vairākas pašvaldības ieguldīja līdzekļus, lai Daugavas krastā veidotu mākslīgas nārsta ligzdas. Nārsts esot bijis veiksmīgs un mazuļu bijis daudz. Taču mazuļi līdz zināmam vecumam nepametot dzimšanas vietu, tādēļ gājuši bojā.

Latvijas zivju resursu aģentūrā Diena uzzināja, ka zaudējumi par šā gada zivju bojāeju Rīgas HES ūdenskrātuvē tiks aprēķināti, ņemot vērā VVD inspektoru sastādīto apskates protokolu.

Visapkārt tik sēnes, sēnes vien

Nils Konstantinovs,  Diena  08/30/06    Dažviet aizvien sūdzas par nelabvēlīgu sausumu, toties citviet no meža laukā stiepj baraviku kalnus

Tuvojoties rudenim un iestājoties mitrākam laikam, visā Latvijā uzbangojušas sēņu kaislības. Jau šonedēļ sēņošanas profesionāļi no visas valsts sacentīsies sēņu lasīšanas čempionātā, vienkāršie sēņu entuziasti tiek aicināti uz Pasaules Dabas fonda rīkoto Sēņu nakti, sestdienas vakarā sāksies sēņošanas maratons līdz pat rīta gaismai. Mežos ir devušies gan nopietnie sēņotāji, kuri jau gadiem ar meža veltēm nodrošina sev iztiku, gan pilsētas atpūtnieki, tīkojot pēc aktīvas pastaigas svaigā gaisā un pašu rokām sagādātiem ziemas krājumiem: marinētām, ceptām un sālītām sēnēm. Sēnes garšo visiem, un, ja vien nebūs neparedzēts sausums, tad šoruden Latvijas mežos ir gaidāma bagātīga sēņu raža, prognozē Latvijas Dabas muzeja sēņu speciāliste Inita Daniele. Patlaban visvairāk sēņu esot Latgales mežos, kā arī reģionos ar lielāku mitruma līmeni, tādēļ Diena sēņu un sēņotāju meklējumos devās Tukuma virzienā, Ķemeru dabas parka teritorijā.

"Lai kādas arī sēnes es negatavotu, visas būs pa pirmo zorti," nosaka sēņotāja Valentīna, kura jau vairākus gadu desmitus par savu sēņošanas teritoriju izvēlējusies Ragaciema apkaimi. Kulinārijas prasmes, kurās ietilpst sēņu marinēšana, sālīšana un cepšana eļļā, Valentīna dēvē par savu hobiju, kuru laimīgā kārtā novērtē ne tikai viņas mazbērni, bet arī kāds Jūrmalas restorāns. Ekipējusies ar diviem lieliem spaiņiem un ap vidukli ar virvi nostiprinātu mugursomu, aktīvā večiņa mērojusi veselus 17 km garo ceļu uz sēņu vietām, un dienas guvums ir divi kurvji visdažādāko sugu sēņu. Šādi gājieni tiek plānoti visu rudeni, jo vienā sezonā Valentīna sagatavo 300 burkas ar baravikām un gandrīz tikpat ar sviesta bekām, kā arī sēņu asorti. "Vienīgi gailenes gan es nemīlu. Kas tā par sēni, kuru pat tārpi neēd," daudzu iecienītās sēnes nekautrējas kritizēt Valentīna.

Nedaudz pesimistiskāk šāgada prognozes novērtē sēņotājs Genadijs no Apšuciema. "Šogad sēņu nav tur, kur bija agrāk, bet tās parādās negaidītās vietās," saka Genadijs, kurš sēnes ne tikai ēd pats visu ziemu, bet arī pārdod citiem. Viņš atšķirībā no Valentīnas gailenes ir pat ļoti iecienijis. Genadijs tās mēdz sacept eļļā un uzglabāt ledusskapī, kur gailenes saglabā savas garšas vērtības un kvalitāti visu ziemu. "Kopš izzāģēja bērzu audzes, tā pazuda arī gailenes. Es tikai pēc tam uzzināju, ka gailenes barojās no bērzu lapām," paskaidro Genadijs, kurš mitinās nelielā mājiņā dziļi mežā, tādēļ sēņu lasīšanā roka jau ievingrināta.

Viņš ir arī novērojis, ka pēdējā laikā ir stipri pieaudzis pilsētnieku — sēņošanas amatieru skaits. "Sēņotāju ir čum vairāk. Drīz jau sēnes ar uguni vajadzēs meklēt," spriež Genadijs. Tomēr viņš uzskata, ka arī no pilsētas sēņotājiem esot savs labums — reizēm tie nevēlas no sēņošanas atgriezties tukšā, tādēļ sēnes iepērk no Genadija.

Arī sēņu pārdevēju vidū ir vērojama konkurence. Netālu no Ķemeru dabas parka apkaimes sēņošanas vietām, vienuviet ir pulcējušies pat pieci sēņu eksperti, kuri piedāvā kārdinošas gailenes, bekas, baravikas un meža šampinjonus. Viņi visi sarosās, kad ierodas pircēji — no spīdīga Lexus apvidus auto izkāpj divas kundzes, tērpušās krāsainos gumijas zābakos un ērtā sēņošanai piemērotā apģērbā. Diemžēl, uzzinot, ka maksāt par sēnēm ar kredītkarti nevar, sēņu cienītājas dodas tālāk.

Sēņu pārdevējs Gvido šādi piepelnās kopš septiņu gadu vecuma. Tagad 11 gadus vecajam zēnam jau ir zināmas daudzas slepenās sēņu vietas. Zēns savu individuālo uzņēmējdarbību plāno turpināt līdz pat 2.septembrim, kad ienesīgo nodarbi nāksies ziedot izglītības labad. Gvido lepojas arī ar pārsteidzošām praktiskām dabas zināšanām — lai arī visu sēņu nosaukumus viņš nezina, tomēr pēc izskata spēj nemaldīgi atšķirt ēdamās no indīgajām.

Kā atzīst sēņu speciāliste Inita Daniele, indīgo sēņu Latvijas mežos ir diezgan daudz. Indīgākā no tām ir baltā mušmire, kuru līdzīgā izskata dēļ reizēm sajaucot ar šampinjoniem. Par šampinjoniem dēvētās sēnes patiesībā saucot par atmatenēm, jo vārds "šampinjons" nozīmē vienkārši sēne, tikai franciski.

***

Jāzina

- Visiem sēņotājiem vajadzētu potēties pret ērču encefalītu. Ērces ir aktīvas, kamēr temperatūra ir vismaz +5 grādi.

- Latvijā ir tikai viena indīga čūska – odze. To var pazīt pēc zigzaga līnijām uz muguras. Cauri zābakam čūskas nespēj izkost, bet jābūt uzmanīgam, jo tās mēdz sildīties uz celmiem un akmeņiem, kā arī slēpties mētrās.

- Ārsti neiesaka sēnes ēst maziem bērniem un veciem cilvēkiem ar gremošanas traucējumiem.

- Grozā drīkst likt tikai tādas sēnes, par kuru nekaitīgumu sēņotājam ir pilnīga pārliecība.

- Par saindēšanos ar sēnēm liecina slikta dūša un vēdersāpes. Tādā gadījumā ir jāzvana uz Toksikoloģijas centru pa tālruni 7042473 (visu diennakti).

Lai nenomaldītos

- Jāņem līdzi uzlādēts mobilais telefons.

- Jāpievērš uzmanība apkārtnei un pazīmēm – aizlauztiem kokiem, pļavām, strautiem un tml.

- Ja mežā ir grūti ar orientēties, nedrīkst sēņot vienatnē.

- Ja šķiet, ka esat apmaldījies, nedrīkst zaudēt savaldīšanos un krist panikā. Bieži vien cilvēki apmaldās nelielā teritorijā, piemēram, Bolderājas mežā, un vienmēr tiek izglābti vai arī paši atrod ceļu, tiklīdz ir nomierinājušies.

Dati: VUGD

***

Sacensības

- 2.IX Nakts sēņošanas čempionāts

Ķeguma rajona Sniedzēs,Tālr. 7505640

Ierašanās — plkst.20.30

- 9.IX Latvijas čempionāts sēņošanā

Ogres rajona Tomē pie Ratakalna

Dalībnieku reģistrācija — plkst.9.00

Laiks joprojām ir mainīgs –

gan saulīte uzspīd, gan lietutiņš uzlīst...

Un kā jau tuvojoties rudenim, rīti ir vēsi, bet

pa dienu gaiss sasilst līdz +18^o - +20^oC. Taču

tā kā nu jau uzlīst arvien biežāk, tad mežos sāk

parādīties sēnes... Un lai arī ūdens temperatūra

upēs un ezeros ir krietni pazeminājusies, tomēr

ir manīti daži drosminieki, kas labāk izvēlas

atvēsinošu peldi, nevis pirmo sēņu

meklēšanu mežā . . .

Anda Jansone, Trešdien. 30. augustā