Eiropā un citur pasaulē...

Pagarina NBS dalību operācijā Bosnijā un Hercegovinā

DELFI  11/06/06    Ministru kabinets (MK) pirmdien apstiprināja Aizsardzības ministrijas (AM) izstrādāto Saeimas lēmumprojektu par termiņa pagarināšanu Latvijas Nacionālo bruņoto spēku (NBS) vienības dalībai Eiropas Savienības (ES) vadītajā militārajā operācijā Bosnijā un Hercegovinā.

NBS karavīri turpinās piedalīties ES militārajā operācijā daudznacionālo operatīvo spēku "Ziemeļi" sastāvā. Latviju šajā operācijā pārstāvēs divi karavīri, kuru rotācijas periods ir seši mēneši, informēja AM Sabiedrisko attiecību departamenta Preses nodaļas vecākais referents Artūrs Graudiņš.

Dalībai operācijā nepieciešamo finansējums 84936 latu apmērā AM paredzēs 2007.gada valsts budžeta programmā "Nacionālie bruņotie spēki".

Latvijas NBS starptautiskajā operācijā Bosnijā un Hercegovinā uz ANO rezolūciju pamata piedalās kopš 1998.gada. 2004.gada 12.jūlijā ES pārņēma starptautiskās operācijas Bosnijā un Hercegovinā vadību, tādējādi aizstājot SFOR misiju, kura beidzās 2004.gada decembrī.

Latvija pakāpjas uz 49.vietu korupcijas indeksa sarakstā

DELFI  11/06/06    Starptautiskie analītiķi šogad augstāk nekā pērn novērtējuši Latvijas cīņu ar korupciju un Latvija pieredzējusi neredzētu kāpumu starptautiskajā korupcijas uztveres indeksā (KUI), un šogad ierindojusies 49.vietā korumpētāko valstu sarakstā, portālu "Delfi" informēja sabiedrības par atklātību "Delna" pārstāvji.

Pirmdien publiskotajā globālās pretkorupcijas kustības "Transparency International" - starptautiskajā korupcijas uztveres indeksā (KUI) Latvija ir pakāpusies par 0,5 punktiem iepretim iepriekšējā gada rādītājiem. Ar kāpumu no 4,2 līdz 4,7 no 10 iespējamiem punktiem Latvija piedzīvo straujāko kāpumu kopš mūsu valsts iekļaušanas šajā indeksā, norāda "Delfnas" pārstāvji.

Tomēr kopējais Latvijas rādītāju pieaugums piecu gadu laikā ir tikai viens punkts. Ar 49.vietu 163 valstu sarakstā Latvija joprojām atrodas pasaules korumpētāko valstu sabiedrībā (2005.gadā Latvija ieņēma 57.vietu pasaulē 159 valstu sarakstā, par satraucošiem tiek uzskatīti visi rādītāji zem 5 punktiem).

Eiropas Savienībā sliktāki rādītāji ir tikai Grieķijai (4,4) un Polijai (3,7). Identisku punktu skaitu kā Latvija ir saņēmusi Slovākija. Igaunija (6,7) arī šogad piedzīvo ļoti strauju kāpumu par 0,3 punktiem (ar diviem punktiem divreiz straujāks kāpums kā Latvijai piecu gadu laikā), ieturot līderpozīcijas ES jauno dalībvalstu vidū un pat apsteidzot tādas vecās dalībvalstis kā Portugāle, Itālija un Grieķija. Tikmēr Lietuvas pozīcijas nemainās, piecu gadu laikā stagnējot ar 4,8 punktu rādītāju.

Sabiedrības par atklātību "Delna" padomes priekšsēdētājs Roberts Putnis, komentējot rezultātus norāda, ka

"Tie ir starptautiskās biznesa, mediju un politikas analītiķu vides atzinība aizgājušā sasaukuma Saeimas, valdību un tiesībaizsardzības institūciju veikumam pretkorupcijas jomā," norāda sabiedrības par atklātību "Delna" valdes priekšsēdētājs Roberts Putnis.

Viņš skaidro, ka partiju finanšu regulējums, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja izveide (KNAB), KNAB un prokuratūras neatkarības nodrošināšana, virkne mazāka mēroga pretkorupcijas pasākumu, kā arī nopietnu krimināllietu uzsākšana par koruptīviem darījumiem starptautiskiem ekspertiem ir likuši noticēt, ka Latvija mainās uz labo pusi, skaidro Putnis.

9.Saeimas un jaunās valdības uzdevums būšot turpināt šo darbu, jo jaunākie dati joprojām norāda, ka situācija korupcijas jomā ir ļoti satraucoša, piebilst "Delnas" vadītājs.

Somija jau piekto gadu no vietas iegūst vismazāk korumpētās ES valsts titulu (9,6 punkti). Pērn neapstrīdētās pasaules līderpozīcijas ir zaudējusi Islande (kritums par 0,1 / 9,6), kas šogad pirmo vietu dala ar Somiju un Jaunzēlandi. Par viskorupmpētāko pasaules valsti 2006.gadā tiek uzskatīta Haiti (1,8), uz kuras vietu ar 1,9 punktiem "konkurē" Mianmāra, Irāka un Gvineja. Par pilnīgi korumpētām tiek uzskatītas arī Latvijas kaimiņvalstis Krievija un Baltkrievija ar attiecīgi 2,5 (121.vieta) un 2,1 (151.vieta) punktiem. Tikmēr mūsu Ziemeļvalstu kaimiņi ir gan Eiropas Savienības, gan pasaules līderi pretkorupcijas jomā. Izcilie rādītāji nav mainījušies ne Dānijā (9,5 punkti / 4.vieta), ne Zviedrijā (9,2/6.), ne Norvēģijā (8,8 / 8.).

Korupcijas uztveres indekss (KUI) mēģina salīdzināt valstis pēc to korumpētības līmeņa, balstoties korupcijas uztverē profesionālās grupās, kas tieši ir saistītas ar korupcijas riska jomām, informē "Delna".

Tā kā korupcija ir sabiedriski politiska un krimināla parādība vienlaikus, liela nozīme tās apkarošanā ir sabiedriskajai domai, iedzīvotāju uzticībai valsts pārvaldei un tiesībaizsardzības institūcijām. Tāpēc KUI indeksam nu jau 11 gadus ir liela loma korupcijas izpētē visā pasaulē un tas starptautiski tiek uzskatīts par veiksmīgāko mēģinājumu "objektivizēt" korupcijas problēmu.

Oktobrī palielinājies Latvijas dalības ES atbalstītāju skaits

DELFI  11/09/06    Šī gada oktobrī Latvijas dalību Eiropas Savienībā (ES) pozitīvi novērtējuši 32,8% aptaujāto iedzīvotāju, kas ir par 4% vairāk nekā septembrī, portālu "Delfi" informēja Eiropas Savienības informācijas aģentūras (ESIA) preses sekretāre Dace Apsīte.

Respondentu skaits, kas Latvijas dalību ES vērtē kā "sliktu lietu", palicis nemainīgs – negatīvu attieksmi pauduši 19,7% (septembrī – 19,6%). Taču samazinājies aptaujāto skaits, kas snieguši atbildi "ne laba, ne slikta lieta" – to izvēlējušies 41,2% aptaujas dalībnieku (septembrī – 44,7%).

Latvijas dalību ES par "labu lietu" biežāk nekā caurmērā atzinuši iedzīvotāji vecumā no 18 līdz 24 gadiem, respondenti ar augstāko izglītību, latvieši, valsts sektorā nodarbinātie, aptaujātie ar vidēji augstiem ienākumiem un Kurzemē dzīvojošie.

Neitrālu attieksmi – atbildi "ne laba, ne slikta lieta" – biežāk izvēlējušies aptaujātie vecumā no 25 līdz 39 gadiem un no 55 līdz 64 gadiem, aptaujātie ar zemiem, vidēji zemiem vai vidējiem ienākumiem, Vidzemē, kā arī lauku apvidos dzīvojošie.

Latvijas dalību ES kā "sliktu lietu" biežāk vērtējuši respondenti, kuri vecāki par 55 gadiem, citu tautību pārstāvji, iedzīvotāji ar pamatizglītību, respondenti ar vidēji zemiem ienākumiem, Rīgā dzīvojošie.

Pētījumus veica Sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS.

Viedoklis: Glābiet, izmirstam!

Evija Hauka, Latvijas Vēstnesis  11/09/06     Ir pagājuši gandrīz četri gadi, kopš toreizējais Ministru prezidents Einars Repše savā Jaungada uzrunā atzina: «Mēs izmirstam.» Demogrāfiskās situācijas uzlabošana ir viena no prioritātēm jaunās Aigara Kalvīša vadītās valdības deklarācijā. Demogrāfi atzīst, ka ir pamats nopietnām bažām, jo Latvija līdzīgi kā visa Eiropa atrodas uz depopulācijas sliekšņa.

Tiešāk sakot — esam uz izmiršanas sliekšņa, Eiropa noveco! «Ko līdzēs jaunās tehnoloģijas un ekonomiskie sasniegumi, ja zaudēsim nacionālo un eiropeisko identitāti,» retoriski vaicā demogrāfijas pētnieks Edvīns Vītoliņš.

Prognozes liecina, ka līdz 2010. gadam Latvijā strauji turpinās samazināties bērnu, līdz ar to arī darbspējīgo skaits. Kopējais iedzīvotāju skaits varētu samazināties no 2,3 miljoniem patlaban līdz 2,1 miljonam 2025. gadā un 1,9 miljoniem 2050. gadā. Vienīgā tautība Latvijā, kurai ir pozitīvi demogrāfiskie rādītāji, ir čigāni.

Vācija nākamajos četros gadu desmitos no sava iedzīvotāju skaita var zaudēt apmēram tikpat, cik tā pēc Berlīnes mūra krišanas ieguva ar abu vācu valstu apvienošanos, saka vadošais demogrāfijas pētnieks Pēteris Zvidriņš. Pozitīva demogrāfiskā bilance Eiropā ir vien Islandē un Īrijā. E. Vītoliņš to skaidro ar pabalstu sistēmu, labvēlīgu sociālo vidi un sabiedrisko domu, kas ģimeni uzskata par ļoti svarīgu. Bērnu trūkums nav tikai attīstīto valstu problēma — pēdējie pētījumi liecina, ka arī Krievija un Ukraina noplicinās.

Eiropas Savienības Drošības studiju institūta pētījumā secināts, ka vairums pasaules ekonomiski attīstīto valstu 2025. gadā cietīs no zemās dzimstības un sabiedrības novecošanas radītajām sociālajām problēmām. Eiropā īpaši asi šo problēmu izjutīs Vācija, Itālija un Spānija, kur jau 37% no visiem iedzīvotājiem būs vecāki par 65 gadiem. Tomēr ņemot vērā augstos imigrācijas tempus — no 600 000 līdz pat vienam miljonam gadā, ES kopējais iedzīvotāju skaits pieaugs no 458 līdz 470 miljoniem.

Savukārt Japānā iedzīvotāju skaits turpinās samazināties. Pētījuma autori prognozē, ka ar sabiedrības novecošanas radītajām problēmām sāks saskarties arī Ķīna. Tās kopējais iedzīvotāju skaits tomēr pieaugs un 2025. gadā pārsniegs 1,4 miljardus.

No pasaules ekonomiski attīstītāko valstu piecnieka sabiedrības novecošanos sāpīgi neizjutīs Indija un ASV. Indijā gaidāms ļoti straujš iedzīvotāju skaita pieaugums, kas 2025. gadā jau tuvosies Ķīnas rādītājiem. Arī ASV iedzīvotāju skaits turpinās palielināties, un 2025. gadā šajā valstī jau varētu dzīvot 364 miljoni iedzīvotāju. Tomēr pētījuma autori norāda, ka šādi pieauguma tempi būs iespējami, pateicoties spāniski runājošo ieceļotāju imigrācijai. Tādēļ šajā laikā ASV jau būs lielā mērā bilingvāla valsts.

P. Zvidriņš uzskata, ka Eiropa centīsies demogrāfiskos caurumus aizlāpīt ar imigrācijas politiku. Imigrācija Eiropā notiks no Turcijas un Ziemeļāfrikas, kur dzīvo lielas ļaužu masas un ir daudz gados jaunu cilvēku, stāsta E. Vītoliņš.

Lai gan stereotips, ka šie cilvēki ir mazizglītoti, neatbilst patiesībai — daudziem ir laba izglītība, imigrācijas vilnis radīs jaunas problēmas. Daudzi Eiropas valstu imigranti, mainoties ekonomiskajai struktūrai un lieliem uzņēmumiem pārceļot ražotnes uz Āzijas valstīm, jau nonākuši bezdarbnieku statusā. Pirmdien Latvijas Televīzijas raidījumā «Vakara intervija» urbānās vides pētnieks Harmūts Hoizermans minēja, ka par bezdarbniekiem kļuvusi liela daļa Vācijā ieceļojušo turku. E. Vītoliņš skaidro, ka ne visi ieceļotāji uz Eiropu dodas darba meklējumos. Gluži pretēji — viņi brauc, lai dzīvotu no pabalstiem, kas ir ļoti augsti salīdzinājumā ar darba algām viņu dzimtenē. Savukārt nemieri Beļģijā un Francijā uzrādījuši tikai daļu no problēmām, kādas var rasties, līdzās dzīvojot dažādu mentalitāšu cilvēkiem. E. Vītoliņš uzskata, ka arī nākotnē no pretrunām neizdosies izvairīties. Rietumu civilizācijas vērtību sistēma un pasaules uztvere būtiski atšķiras no Austrumu un islāma pasaules, tāpēc pilnīga integrācija nav iespējama. Sabiedrības novecošana un darbaspēka trūkuma situācija Latvijā saasinās katru gadu. Pētnieki uzskata, ka Latvijā vēl netiek pietiekami stimulēts vietējais darbaspēks. Piemēram, joprojām nepelnīti tiek diskriminēti cilvēki pirmspensijas vecumā, invalīdi, māmiņas.

Kritiskākais periods Latvijā bija no 1994. līdz 1998. gadam, kad ik gadu mirušo skaita pārsvars pār dzimušo skaitu sasniedza 15 līdz 18 tūkstošus un dzimstības līmenis Latvijā bija zemākais pasaulē. Tomēr kopumā joprojām noris demogrāfiskā eksplozija, cilvēku skaits ik gadu pieaug par aptuveni 80 miljoniem. Daudzi no tiem cenšas pārcelties uz dzīvi Eiropā, kur iedzīvotāju skaits sācis sarukt. Pārapdzīvotā pasaule it kā meklē tukšākas vietas. Tādējādi izdzīvošanas jautājums attiecas nevis uz valsti, bet tikai uz latviešu tautu.

Šobrīd Latvijā visvecākie cilvēki dzīvo Rīgā un Latgalē — viņu vidējais vecums ir 41 gads. Aprēķini liecina, ka pēc četrdesmit gadiem Rīgā katrs trešais būs pensionārs, skaidro E. Vītoliņš. Lai demogrāfiskā situācija normalizētos, katrai sievietei reproduktīvajā vecumā vajadzētu laist pasaulē vismaz divus vai vairāk bērnus. Pēc kritiskā perioda deviņdesmitajos gados, šobrīd sievietēm ir vismaz viens bērns.

E. Vītoliņš uzskata, ka rietumvalstu apdrošināšanas sistēma, kas nodrošina cilvēkiem labklājīgas vecumdienas saslimšanas vai invaliditātes gadījumā, paildzinot cilvēku dzīves ilgumu, nespēj nodrošināt pret sabiedrības novecošanu kopumā. H. Hoizermans min, ka lielajās pilsētās ir aizvien vairāk, viņa vārdiem «vecu jaunu cilvēku», ko raksturo mobilitāte, ekonomiskā un sociālā aktivitāte, plašs interešu loks un iespējas realizēt savas vēlmes. Sociālie uzlabojumi nepaglābs no tā, ka jau pēc gadiem divdesmit pieaugs apgādājamo, bet saruks nodokļu maksātāju skaits.

E. Vītoliņš stāsta, ka par katastrofālo dzimstības samazināšanos savulaik demogrāfi informējuši visas valdības, bet neviena ne pirkstiņu nav pakustinājusi, lai ko mainītu. «Tautas partija savā programmā ierakstīja, ka mērķis ir ģimene ar trijiem bērniem. Šī tēma tika izmantota arī partijas simbolikā, bet Šķēles valdība neko nedarīja demogrāfiskās situācijas uzlabošanas labā. Pat prezidente zināja, kāda ir situācija, un neko nedarīja, lai ko mainītu. Pirmais valdības vadītājs, kurš atzina problēmu, bija Einars Repše, un viņa darbības laikā arī sākās reformas.»

Valdība demogrāfisko jautājumu risināšanā iesaistījās jau padomju apstākļos. Toreiz Latvijas direktīvo institūciju vadītāji, riskējot ar Maskavas aizrādījumiem, izšķīrās par problēmas risināšanu, pirmo reizi PSRS īstenojot reģionālus demogrāfiskos pasākumus. 1976. gadā tika izveidota starpresoru komisija demogrāfijas jautājumos ar valdības vadītāja vietnieku priekšgalā. Rezultātā Latvija bija pirmā padomju republika, kurā astoņdesmito gadu vidū tika izstrādāta īpaša demogrāfiskās atveseļošanas programma, kas bija efektīva un par ko interesējās arī ANO speciālisti.

Pašreizējo politiķu izteikumus, ka ir normāli, ja cilvēki pamet Latviju un brauc uz Īriju vai Angliju, kur maksā vairāk, pētnieks vērtē kā absurdus. Pēc viņa domām, tā ir katastrofa, ja tūkstošiem cilvēku pamet valsti un ir jādomā par darbaspēka ievešanu. Perfekta sociālā pabalstu sistēma vien neveicinās bērnu dzimstību, ir pārliecināts pētnieks. Sabiedriskās domas veidotāji — mediji — kultivē patērētāju sabiedrības vērtības. Kamēr šī attieksme nemainīsies, Latvijā nedzims tik daudz bērnu, cik gribētos. Kaut gan Latvija ir jauna patērētāju sabiedrība un ekonomiskā loģika nosaka to, ka cilvēki daudz strādā, veido karjeru, izglītojas, ceļo, iegādājas mājokļus un automašīnas, kas nebija tik viegli pieejamas padomju laikā, E. Vītoliņš uzskata, ka trūkst sabalansētības.

Jaunas sievietes vairs neierobežo sabiedrības tradicionālās uzvedības rāmis, kurā ietilpa ģimene, mājas darbi, rūpes par bērniem un vīru. Tagad viņas tā vietā, lai sēdētu mājās ar mazuli, kuram apsāpējies vēderiņš, izvēlas doties uz jogas nodarbībām, mācīties braukt ar ūdensslēpēm, apgūt japāņu valodu vai notriekt vakaru, tērzējot ar draudzenēm kādā elitārā krodziņā. «Bērns ir eksperiments mūža garumā, tas biedē visvairāk,» saka 31 gadu vecā Dita. Bērnu viņai nav. H. Hoizermans, runājot par pilsētnieku dzīves modeli, min, ka moderni jauni cilvēki vairs nestrādā vienā darbavietā divdesmit gadus kā viņu vecāki.

Sociologs Tālis Tīsenkopfs tomēr mierina, ka nākotnē ģimenes vērtība pieaugs un ģimene kalpos par patvērumu no globalizācijas diktētajiem spēles noteikumiem un straujā ritma.

Viedoklis

Kā risināt dzimstības problēmas?

Edvīns Vītoliņš, demogrāfijas pētnieks:

«Tas nav normāli, ja tūkstošiem cilvēku ekonomisku apsvērumu dēļ brauc prom no Latvijas. Dzimstības problēmas nevarēs atrisināt ar labvēlīgu sociālo pabalstu politiku vien. Ja sabiedrībā turpinās dominēt patēriņa vērtības un mediji mudinās aizvien vairāk pirkt, lietot, izklaidēties, dzimstība nepieaugs. Ļoti svarīga ir sabiedriskā doma, un to veido mediji.»

Prezidente atklās starptautisku konferenci par Eiropas nākotni un Latvijas skatījumu uz to

LETA  11/10/06    Šodien plkst.10 Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga oficiāli atklās Stratēģiskās analīzes komisijas (SAK) un Latvijas Universitātes (LU) Sociālo un politisko pētījumu institūta organizēto starptautisko konferenci "Neskaidrās transformācijas: izaicinājumi nacionālā un starptautiskā līmenī".

aģentūru LETA informēja Prezidenta preses dienestā, konferences atklāšanā runu teiks arī LU rektors Ivars Lācis.

Pasākumā klātesošie tiks iepazīstināti ar jaunākajiem SAK pētījumiem, arī pētījumu par Eiropas nākotni un Latvijas skatījumu uz to. Pētījumā par Eiropas nākotni ir dažādi aspekti - Eiropas vērtības, identitāte, migrācija, konstitūcija, kopējā ārējā un drošības politika, kā arī Lisabonas stratēģija.

Pētījuma rezultāti tiks prezentēti divās konferences daļās - šodien no plkst.10 līdz 12 LU Lielajā aulā, kā arī 11.novembrī no plkst.9.30 līdz 13 LU Sociālo zinātņu fakultātē.

Šovakar plkst.17.30 LU Mazajā aulā tiek rīkota publikāciju "Latvija un attīstības sadarbība", "Demogrāfiskā attīstība Latvijā 21.gadsimta sākumā" un "Demographic Situation: Present and Future" atvēršana.

Apspriedes laikā būs iespējams iepazīties ar SAK pētījumiem par demogrāfisko situāciju Latvijā un SAK Jauno zinātnieku foruma pētījumu "Latvija un attīstības sadarbība". Konferencē tiks apskatīti arī citi Latvijā aktuāli jautājumi - Latvija Eiropas kaimiņu politikā, publiskās komunikācijas transformācijas, mainīgās minoritāšu identitātes un zināšanu sabiedrības veidošana.

Latvija ir pārvērtusies no saņēmējvalsts par donorvalsti, kas var palīdzēt citiem pasaulē, tādēļ ir svarīgi izvērtēt, vai Latvija attīstības politikas veidošanā pieturas pie mērķiem, kuru sasniegšana ir obligāts attīstības sadarbības pozitīva novērtējuma priekšnoteikums.

Rakstu krājums par Latvijas demogrāfisko attīstību 21.gadsimtā ir veltīts demogrāfiskās attīstības likumsakarību noskaidrošanai un problēmu analīzei. Savukārt publikācijai "Demogrāfiskā situācija šodien un rīt" ir izdots tulkojums angļu valodā. Grāmata latviešu valodā tika izdota pagājušā gada nogalē, un, ņemot vērā lielo interesi no ārvalstu sadarbības partneru puses, tā ir tikusi iztulkota arī angļu valodā.

11.novembrī plkst.18 LU Sociālo zinātņu fakultātē tiks demonstrēta televīzijas režisora, SAK locekļa Ginta Grūbes filma par Latvijas zinātniekiem "Atklāts Latvijā". Kinodarba pamatā ir ideja, ka Latvijas kā modernas valsts attīstība nav iespējama bez kvalitatīvas izglītības un jaunām tehnoloģijām. Tam visam pamatā ir tieši mūsdienīga zinātne.

Konferencē aicināti piedalīties visi interesenti.

SAK izveidota 2004.gadā pēc Vīķes-Freibergas iniciatīvas. Komisijas uzdevums ir apvienot Latvijas zinātnisko potenciālu valsts stratēģiskās attīstības un interešu labā, veikt pētījumus par Latvijas kā ES un NATO dalībvalsts iespējām un rosināt dialogu starp izpildvaru, likumdevēju un sabiedrību.

Šogad 28.novembrī un 29.novembrī NATO sanāksmes laikā, SAK sadarbībā ar Vācijas Maršala fondu organizēs starptautisku konferenci "NATO transformācija jaunā, globālā laikmetā".

SAK piedalās Latvijas stratēģisko dokumentu izstrādē. 2005. un 2006.gadā galvenie stratēģiskie dokumenti bija Nacionālais attīstības plāns, Latvijas izaugsmes modelis un prioritārie zinātnes virzieni Latvijā.

Latvija tautas attīstībā pakāpusies par trīs vietām un ieņem 45.vietu pasaulē

DELFI  11/10/06     Latvija tautas attīstības ziņā 177 pasaules valstu vidū, vērtējot pēc izglītības, veselības līmeņa, dzīves ilguma un ienākumiem uz vienu iedzīvotāju, gada laikā pakāpusies no 48. uz 45.vietu, liecina ANO Attīstības programmas ceturtdien publiskotais ikgadējais pārskats par tautas attīstību 2006.gadā.

Latvija tautas attīstības ziņā ir apsteigusi 46.vietā esošo Kataru, 47.vietā esošās Šēseļu salas un 48.vietā esošo Kostariku.

Latvija ir arī vienīgā no Baltijas valstīm, kuras tautas attīstības indekss uzlabojies. Igaunija no 38.vietas noslīdējusi uz 40., Lietuva 39.vietu nomainījusi ar 41, piektdien vēsta laikraksts "Diena".

Latvijas pozīcija uzlabojusies, jo palielinājies jaundzimušo paredzamais mūža ilgums (71,8 gadi), audzis arī iekšzemes kopprodukts un izglītības līmenis.

Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) kultūras, izglītības, zinātnes un veselības statistikas daļas vadītāja Anita Švarckopfa norādījusi, ka šie rādītāji ir valstij patīkams sasniegums, taču kāpiens par trim vietām uz augšu norāda uz milzīgu lēcienu valsts attīstībā.

ANO pētījumā izmantoti nevis paši svaigākie, bet 2004.gada dati, turklāt vairākos rādītājos tie diezgan ievērojami atšķiroties no CSP statistikas.

Visvairāk Latvijas vietu ANO pētījumā ietekmējis straujais iekšzemes kopprodukta pieaugums, kas šogad 2.ceturksnī sasniedza 10 līdz 11% un ir augstākais attīstības rādītājs ES, norāda statistiķi. Kaut gan tiek prognozēts, ka ekonomiskā izaugsme turpināsies, kreditēšanas pieaugums un nekustamā īpašuma tirgus straujā attīstība rada bažas par ekonomikas pārkaršanu, kas var būtiski nobremzēt valsts attīstību, spriež ekonomists Juris Cebulis.

Skaidrojot, kāpēc pagarinās mūža ilgums, Pasaules Veselības organizācijas Latvijas pārstāvniecības vadītāja Aiga Rūrāne minējusi, ka samazinās smēķēšana, uzlabojas ēšanas paradumi, cilvēki ir vairāk informēti par veselības veicināšanu, kas samazina hroniskas saslimšanas un mirstību no tām.

Samazinājusies arī zīdaiņu mirstība, kas norāda uz panākumiem veselības aprūpes sistēmā.

Savukārt izglītības eksperts Guntars Catlaks norādījis, ka Latvijas panākumi tautas attīstības ziņā vairāk skaidrojami ar mūža ilguma un iekšzemes kopprodukta pieaugumu, nevis izglītības rādītājiem.

Viedoklis: Valstsvīri nebrauks tramvajā

Arnis Kluinis, Rīgas Balss  11/10/06    Lai Rīga spētu cienīgi uzņemt NATO dalībvalstu vadītājus, šeit bija jāiegulda daži simti tūkstošu latu valsts naudas laukuma bruģēšanai ap Dailes teātri, nevis daži simti miljonu latu jauna tilta būvēšanai. Ārvalstu vadītājiem taču nenāksies stundām ilgi kavēties satiksmes sastrēgumos pilnīgi neatkarīgi no tā, cik — viens vai desmit, simt — tiltu savieno Daugavas krastus. Rīdzinieki sanāksmes dienās tiks iztrenkāti, privātā autosatiksme — praktiski aizliegta, un tilti rezervēti par dragreisu trasēm dārgo viesu izklaidei, ja vien viņi to vēlēsies. Vēl citā variantā viņi varēs lidināties virs Rīgas ar helikopteriem un slaidi piezemēties jau minētajā laukumiņā pie teātra, bet ne jau nu lavīties uz tramvajiem — pat ne uz zemās grīdas tramvajiem, ja tādi te būtu, lai, atkārtojot rīdzinieku viltības, ar vienīgo vēl kaut cik ripojošo transportlīdzekli paspētu laikā uz pasaulvēsturisko miera līgumu vai varbūt kara pieteikumu parakstīšanu.

Būtu pavisam aplami izgāzt dusmas uz mūsu augstajiem viesiem par to, ka izrādīšanās tieksmju pārņemtā valdība nedod valsts naudu reālu problēmu risināšanai Rīgā. Tas taču bija tāltālajā 1990. gadā, kad ar pārsvarā laukos dzīvojošo cilvēku balsīm pēdējās Augstākās padomes vēlēšanās pie varas tika tās aprindas, kuras nav varu atdevušas līdz šai baltai dienai. Vai varas grupējums vēl joprojām nav uz valsts, t. i., uz Rīgas rēķina atdevis savu parādu lauciniekiem? Vai tad nav pienācis laiks arī rīdziniekus laist pie valsts naudas lādēm? Vai Latviju patiešām vada sentimentālās atmiņās iegrimuši ļautiņi? Pareizā atbilde vēsta, ka visam notiekošajam nav nekāda sakara ar parāda atdošanu, bet gan ar varas neatdošanu. Dažnedažādu partiju nosaukumi un kombinācijas pēdējos 15 gados ir izmantotas un izmestas kā vecas zeķes, bet naudas plūsmas par labu Rīgai reāli tiks pārdalītas tad, kad (Pie)Rīgā dzīvos un/vai strādās ne tikai valsts iedzīvotāju vairākums, bet arī Saeimas vēlētāju vairākums. Proti, kad laucinieki būs pa lielākai daļai izmiruši un pārcēlušies uz ārzemēm vai tepat uz Rīgu.

Valdībā, partijās, NVO un un tiesu lietās...

Tiesu administrāciju vadīs Gints Karlsons

DELFI  11/06/06    Saskaņā ar tieslietu ministra Guntara Grīnvalda rīkojumu par Tiesu administrācijas (TA) direktoru iecelts Gints Karlsons, informēja Tieslietu ministrijas Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Jana Saulīte.

Karlsons amatā iecelts no pirmdienas uz pieciem gadiem, nosakot pārbaudes laiku līdz 2007.gada 30.aprīlim.

Karlsons dzimis 1972. gadā. 1995.gadā Latvijas Universitātē ieguvis Tiesību zinātņu bakalaura grādu.

No 1992. līdz 1994.gg. Karlsons strādājis gan par iekšlietu ministra palīgu, gan Saeimas deputāta palīgu, no 1995. gada līdz 1998.gadam bijis juriskonsults AS "Parekss banka". No 1998. līdz 1999.gadam bijis SIA "BRC" izpilddirektors. 2000.gadā sāka strādāt BO VSIA "Autotransporta direkcija" par Transporta uzraudzības daļas vadītāju, vēlāk iecelts par direktora vietnieku, bet no 2004.gada novembra līdz 2005.gada decembrim bijis VSIA "Autotransporta direkcija" valdes priekšsēdētāja vietnieks.

Kopš šā gada augusta Karlsons ir VAS "Tiesu namu aģentūra" valsts un privātās partnerības projektu direktors.

No 2002.gada augusta līdz 2003.gada jūlijam Karlsons bija arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta vadības grupas vadītājs. Karlsonam ir kvalitātes vadītāja sertifikāts un kvalitātes auditora sertifikāts. Viņš brīvi pārvalda latviešu, krievu un angļu valodas.

Iepriekšējā TA vadītāja Ilona Beierbaha tika atbrīvota no amata jūlijā. Lēmumu atbrīvot no amata Beierbahu tieslietu ministrs pieņēma, iepazīstoties ar slēdzienu, ko bija sastādījusi pret Beierbahu ierosinātās disciplinārlietas izmeklēšanas komisija.

Disciplinārlieta pret Beierbahu tika ierosināta 2. maijā – par pienākumu nepildīšanu, nenodrošinot TA grāmatvedības un finanšu uzskaites atbilstību normatīvo aktu prasībām. Pārkāpumus TA grāmatvedībā konstatēja Valsts kontrole.

 TP Saeimas frakciju vadīs Māris Kučinskis

DELFI  11/06/06    Tautas partijas valde par Saeimas frakcijas vadītāju izvirzījusi Māri Kučinski, kas tuvākajās dienās atkāpsies no Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra amata.

Savukārt par viņa vietnieku izraudzīts pašreizējais frakcija priekšsēdis Jānis Lagzdiņš. Otrdien no rīta par izvirzītajiem kandidātiem balsos frakcijas deputāti, informēja TP pārstāve Una Pušpura.

Lai arī iepriekš presē izskanēja informācija par Mareku Segliņu kā iespējamo frakcijas vadītāju, valde nolēma viņam uzticēt turpināt vadīt Saeimas Juridisko komisiju.

Tautas partijai parlamentā ir 23 vietas.

Iecietības programmā iekļauj seksuālās minoritātes

LETA  11/06/06     Īpašu uzdevumu sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts Ministru kabinetā (MK) iesniedzis grozījumus Nacionālajā programmā iecietības veicināšanai, papildinot to ar vēl vienu mērķa grupu - seksuālajām minoritātēm.

Grozījumi paredz mainīt Nacionālās programmas iecietības veicināšanai darba grupas sastāvu, tajā iekļaujot arī ekspertu seksuālo minoritāšu jautājumos, pastāstīja sekretariāta preses sekretāre Līga Ivanova.

Līdz šim seksuālās minoritātes nebija iekļautas programmā iecietības veicināšanai kā atsevišķa mērķa grupa. Taču, reaģējot uz protestiem "Rīgas praida 2006" pasākumu laikā, sekretariāts organizēja tikšanās ar abu pušu pārstāvjiem, lai veicinātu savstarpējo dialogu un novērstu vardarbības izpausmes.

Sarunu laikā tika rosināts veikt grozījumus Nacionālās programmas iecietības veicināšanai tekstā un rīcības plānā, papildinot abus dokumentus ar vēl vienu mērķa grupu - seksuālajām minoritātēm. Tāpat tika rosināts darba grupā, kas koordinē Nacionālās programmas iecietības veicināšanai īstenošanu, iekļaut ekspertu seksuālo minoritāšu tiesību jautājumos.

Programmas laikā paredzēta sekretariāta un Latvijas seksuālo minoritāšu nevalstisko organizāciju (NVO) sadarbība un atbalsts iecietības veicināšanai pret seksuālajām minoritātēm Latvijā.

Lai veicinātu iecietību pret seksuālajām minoritātēm, nākamajos divos gados plānoti četri informatīvi pasākumi Latvijas žurnālistiem, sociālajiem darbiniekiem, NVO un Latvijas tiesnešiem un tiesu darbiniekiem par iecietību pret seksuālajām minoritātēm.

Jau ziņots, ka sekretariāts un vairākas NVO parakstījušas sadarbības līgumus par iecietības veicināšanu sabiedrībā. Sadarbība noslēgta projekta "Latvija - vienlīdzība dažādībā II" laikā.

Sadarbības līgums tika parakstīts ar Baltijas Krievu institūtu, Valsts cilvēktiesību biroju, biedrību "Dialogi.lv", biedrību "Mazākumtautību programma "Zelta kamoliņš"", lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienību "Mozaīka", Latvijas Bībeles biedrību un biedrību "Arābu kultūras centrs".

Pagājušajā gadā Eiropas Komisija apstiprināja sekretariāta projektu "Latvija - vienlīdzība dažādībā I", kurš veiksmīgi pabeigts šī gada augustā.

Kalvīša valdība prēmijas saņēmusi divreiz gadā

LETA  11/06/06    Aigara Kalvīša (TP) valdības ministri prēmijas saņēmuši divas reizes gadā, liecina dokumenti, kuriem ar pirmdienas valdības lēmumu noņemts ierobežotas pieejamības statuss.

Prēmijas mēnešalgas apmērā ministri un premjers saņēma pērn jūnijā un novembrī. Ministru prēmēšana pamatota ar ievērojamo ieguldījumu valdības politikas īstenošanā, nodrošinot sekmīgu valdības darbu.

Ar līdzīgu pamatojumu prēmijas mēnešalgas apmērā valdības locekļiem piešķirtas arī šogad - jūnijā un oktobrī.

Patlaban premjera alga ir 2162 lati, bet ministru - 1944 lati mēnesī pirms nodokļu nomaksas.

Induļa Emša (ZZS) valdības laikā ministri un premjers prēmijas saņēma vienu reizi. Par to, novērtējot pašu ieguldījumu sekmīga valdības darba nodrošināšanā, Emša vadītais Ministru kabinets vienojies 2004.gada 30.novembrī, dažas dienas pirms Kalvīša valdības apstiprināšanas Saeimā.

Toreiz premjera atalgojums mēnesī bija 2000 latu, premjera biedra - 1900 lati, bet ministru - 1800 lati mēnesī pirms nodokļu nomaksas.

Savukārt Andra Bērziņa (LC) valdības laikā prēmijas saņēmušas divas ministres - toreizējā kultūras ministre Karina Pētersone (LC) un tieslietu ministre Ingrīda Labucka (LPP). Prēmijas abām valdības loceklēm pamatotas ar paveikto valdības lēmumu īstenošanā.

Bērziņa laikā valdības vadītāja un viņa biedra alga bija 650 lati, savukārt ministri saņēma 615 latus mēnesī pirms nodokļu nomaksas.

Jau ziņots, ka valdība pirmdien noteica kārtību, kādā turpmāk reizi gadā valdības locekļiem un parlamentārajiem sekretāriem varēs piešķirt prēmijas mēnešalgas apjomā.

Ministru prezidentam reizi gadā būs tiesības ierosināt valdībai lemt par valdības locekļu un parlamentāro sekretāru prēmēšanu, izvērtējot viņu veikumu valdības deklarācijas izpildē un valdības darba efektivitātes nodrošināšanā.

Pirmdien valdības locekļi arī vienojās noņemt ierobežotas pieejamības statusu informācijai par iepriekšējos gados valdības locekļiem izmaksātajām prēmijām. Kalvītis šo lēmumu pamatoja ar to, ka informācija par ministru atalgojumu ir publiski pieejama, tāpēc neesot vajadzības slēpt arī lēmumus par prēmiju piešķiršanu.

Līdz šim premjers neesot iedziļinājies tehniskajos jautājumos, tāpēc informācija par valdības locekļu prēmēšanu pēc Valsts kancelejas ierosinājuma bijusi noteikta par ierobežotas pieejamības informāciju.

Sagatavo valdības deklarāciju un koalīcijas līgumu

LETA  11/06/06     Četras nākamo valdību veidojošās partijas dienu pirms paredzētās pilnvaru apstiprināšanas Saeimā sagatavojušas valdības deklarāciju un koalīcijas līgumu, žurnālistus informēja premjera amata kandidāts Aigars Kalvītis (TP).

Koalīcijas līgumu un valdības deklarāciju paredzēts parakstīt rīt, 7.novembrī, kad Valsts prezidente Vaira Vīķe - Freiberga būs oficiāli uzticējusi Kalvītim izveidot nākamo Ministru kabinetu. Kalvītis sacīja, ka deklarācijā galvenais uzdevums nākamajiem gadiem ir ekonomiskā attīstība un labklājības veicināšana.

Līdz ar to, pirmdien tiekoties visām nākamo valdību veidojošajām partijām - Tautas partijai, Zaļo un zemnieku savienībai, Latvijas Pirmajai partijai un apvienībai "Tēvzemei un brīvībai"/LNNK -, ņemti vērā "tēvzemiešu" sagatavotie priekšlikumi nodokļu politikā, gan arī par valsts valodas nozīmību, paredzot iespēju to sākt apgūt jau bērnudārzā.

Koalīcijas līgums neatšķiršoties no jau patlaban esošā un vienīgās sankcijas, ja to neievēros, ir valdības krišana, žurnālistiem sacīja Indulis Emsis (ZZS).

Gan valdības deklarācijas, gan koalīcijas līguma projekti pagaidām vēl nav plašāk pieejami.

Valdības deklarāciju sākotnēji sagatavoja trīs partijas - Tautas partija (TP), Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) un Latvijas Pirmās partijas un "Latvijas ceļa" (LPP/LC) apvienība. Pieņemot lēmumu pieaicināt valdībā ceturto partneri TB/LNNK, tai bija iespēja deklarāciju papildināt.

TP Saeimā ieguvusi 23 deputātu vietas, ZZS un partija "Jaunais laiks" - pa 18 deputātu mandātiem, apvienība "Saskaņas centrs" - 17 deputātu vietas, LPP/LC - desmit deputātu mandātus, TB/LNNK - astoņas deputātu vietas, bet apvienība "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" - sešas deputātu vietas.

Plāno aizliegt smēķēt parkos un uz ielām

DELFI  11/07/06     Sākot ar 2008.gada 1.jūliju nedrīkstēs smēķēt parkos, skvēros, peldvietās, uz ielām un citās publiskās teritorijās, paredz Veselības ministrijas (VM) izstrādātie grozījumi Tabakas likumā.

VM Komunikācijas departamenta pārstāve Zaiga Barvida portālu "Delfi" informēja, ka, līdzīgi kā vairākās citās pasaules valstīs, no 2008.gada 1.jūlija smēķēt būs aizliegts arī kafejnīcās, restorānos un citās sabiedriskās ēdināšanas vietās, tajā skaitā arī āra kafejnīcās.

No 2008.gada 1.jūlija aizliegts būs smēķēt visās izglītības iestādēs. Ārstniecības, sociālo iestāžu un rehabilitācijas institūciju pacientiem un iemītniekiem būs atļauts smēķēt īpaši ierādītā vietā, ja šāda norma būs paredzēta attiecīgās iestādes iekšējās kārtības noteikumos. Barvida norāda, ka turpmāk smēķēt būs aizliegts arī daudzdzīvokļu dzīvojamo māju gaiteņos un citās koplietošanas telpās, nedrīkstēs smēķēt darbavietās darba un koplietošanas telpās. Pilnīgs smēķēšanas aizliegums tiek noteikts arī publiskajās ēkās, būvēs un telpās, tas ir, kinoteātros, koncertu zālēs, sporta zālēs, citās sporta ēkās un būvēs, pasta un citu iestāžu zālēs, diskotēkās, deju zālēs un citur.

Līdztekus stingrākiem smēķēšanas ierobežojumiem, likumprojekts paredz papildināt esošos brīdinošos uzrakstus par smēķēšanas kaitīgumu ar krāsainiem attēliem un citām ilustrācijām. Krāsaini brīdinājuma attēli uz cigarešu paciņām ļautu samazināt smēķējošo cilvēku īpatsvaru. Ministrija prognozē, ka nākotnē tādējādi izdosies samazināt smēķētāju skaitu un uzlabot sabiedrības veselību, skaidro VM pārstāve.

Visas ilustrācijas un attēli tiks izveidoti saskaņā ar Eiropas Komisijas direktīvās noteiktajām prasībām.

Plānots, ka līdz 2008.gada 1.janvārim Ministru kabinets izdos noteikumus par kārtību, kādā speciālie brīdinājumi uz tabakas izstrādājumu iepakojumiem tiek papildināti ar krāsainiem attēliem vai citām ilustrācijām. Brīdinošās ilustrācijas uz cigarešu paciņām varētu parādīties 2009.gadā.

Veselības ministrijas šovasar veiktā sabiedrības aptauja par smēķēšanu publiskās vietās liecina, ka 89% aptaujāto, neatkarīgi no tā vai pats aptaujātais ir smēķētājs vai nav, uzskata, ka pilnīgi jāaizliedz smēķēt vispārizglītojošo skolu iekšienē, 78%, ka augstāko mācību iestāžu iekšienē, 72% - vispārizglītojošo skolu tuvumā, 57% - dzīvojamo māju koplietošanas telpās.

Barvida uzsver, ka no aptaujātajiem visaugstākais smēķētāju īpatsvars bija vecumā no 35-44 un no 45 līdz 54 gadiem vidū – 41,7%. Tomēr vēl arvien ir augsts arī smēķējošo jauniešu īpatsvars. Vecumā no 15 līdz 24 gadiem sevi par smēķētājiem atzīst 29,5% aptaujāto.

Zvērestu nodevuši 99 Saeimas deputāti

DELFI  11/07/06    Pirmajā 9.Saeimas sēdē otrdien svinīgo zvērestu no Saeimas tribīnes nodeva 99 jaunievēlētie deputāti, kuri tādējādi apstiprināja savas pilnvaras.

Jau ziņots, ka Saeimas Pagaidu mandātu un ētikas komisijas parlamenta sēdē pagaidām neapstiprināja 9.Saeimas deputāta mandātu no apvienības "Tēvzemei un brīvībai"/LNNK (TB/LNNK) saraksta ievēlētajam, Kubulu pagasta priekšsēdētājam Jurim Boldānam. Līdz ar to 9.Saeima darbu sāks nepilnā sastāvā.

Saskaņā ar Satversmi katrs deputāts no Saeimas tribīnes teica: "Es, uzņemoties Saeimas deputāta amata pienākumus, Latvijas tautas priekšā zvēru (svinīgi solu) būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās sirdsapziņas. Es apņemos ievērot Satversmi un likumus."

Pirmajā 9.Saeimas sēdē deputātus sveica Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, kura aicināja tautas priekšstāvus uzlabot likumdevēja prestižu un vairot uzticību Saeimai.

Tautas partija (TP) 9.Saeimā ieguvusi 23 deputātu vietas, Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) un "Jaunais laiks" (JL) pa 18 deputātu mandātiem, apvienība "Saskaņas centrs" (SC) - 17 deputātu vietas, Latvijas Pirmās partijas un "Latvijas ceļa" (LPP/LC) apvienība - desmit deputātu mandātus, apvienība "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK (TB/LNNK) - astoņas deputātu vietas, savukārt apvienība "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" (PCTVL) - sešas deputātu vietas.

Kalvītis min Godmanim uz papēžiem

Inga Paparde,  NRA  11/08/06     Tiesa, viņa amats tolaik bija Ministru padomes priekšsēdētājs. Lai gan Tautas partijai pietuvinātais Andris Šķēle premjera amatā pavadījis pat trīs termiņus, tomēr viņš ievērojami atpaliek gan no I. Godmaņa, gan Aigara Kalvīša.

I. Godmani 1990. gadā par Ministru padomes priekšsēdētāju ievēlēja Augstākā padome, un viņš nostrādāja šajā amatā līdz pat 1993. gada augustam, pavisam – 1183 dienas. Pēc 5. Saeimas vēlēšanām, kad I. Godmaņa pārstāvētā Latvijas Tautas fronte neiekļuva Saeimā, I. Godmanis aiziet no politikas. Pēc viņa vairs nevienam nav izdevies nostrādāt šajā amatā ilgāku laiku. Valdis Birkavs, kas pārņem valdības vadītāja amatu uzreiz pēc I. Godmaņa, nostrādājis 408 dienas, savukārt Māris Gailis – 461. Šiem premjeriem seko Andris Šķēle – pirmais bezpartejiskais premjers, kura sastādīto Ministru kabinetu Saeima apstiprina, bet kurš pēc 421 amatā pavadītās dienas atkāpjas. Viņš ir vienīgais premjers, kuru pēc demisijas toreizējais Valsts prezidents Guntis Ulmanis atkal aicina sastādīt valdību. Jaunā valdība, kas tiek apstiprināta bez finanšu ministra, nostrādā pavisam īsu brīdi – 175 dienas, un atkal A. Šķēle atkāpjas.

Nākamais premjers Guntars Krasts nostrādā vairāk nekā gadu, un, lai gan vairākas reizes situācija saasinājusies tiktāl, ka Saeimai pat bijis jālemj par uzticības izteikšanu viņa vadītājai valdībai, amatu tomēr saglabājis līdz pat 7. Saeimas vēlēšanām. Valdības vadīšanu pārņem Vilis Krištopans, kas ievieš tradīciju katru nedēļu doties uz kādu no Latvijas rajoniem, līdz beigu beigās nosauc Latviju par "muļķu zemi" un demisionē. V. Krištopanu atkāpties aicina A. Šķēle, paziņojot, ka pats atkal ir gatavs veidot valdību. To viņš arī izdara, bet valdība nostrādā nepilnu gadu.

Pēc A. Šķēles valdību izveido Andris Bērziņš, kas salīdzinājumā ar citiem premjeriem nostrādā neraksturīgi ilgu laiku – 948 dienas. Līdz ar 8. Saeimas vēlēšanu rezultātiem valdību uzticēts veidot partijas Jaunais laiks līderim Einaram Repšem, kas amatā ir turpat 500 dienas, pēcāk demisējot, bet pēc viņa amatā stājas Indulis Emsis, kas arī atkāpjas. Tūlīt aiz I. Godmaņa ilgāko laiku premjera amatā nostrādājis A. Kalvītis, kas joprojām ir premjerministrs. Viņš valdības vadītāja amatā strādā jau vairāk nekā 1000 dienas.

Valdības deklarācijas teksts - publicēts 8. novembrī

Svarīgi solījumi, par maz konkrētības

Diena  11/08/06    Septiņpadsmit eksperti vērtē, kā valdības deklarācijā solītais ietekmēs Latvijas nākotni dažādās jomās

Par korupciju domāts mazāk

Valts Kalniņš, korupcijas pētnieks

Vērtējot tieslietu sistēmas sadaļu kopumā, deklarācijas teksts ir precīzs un pārliecinošs. Kas atteicas uz politisko korupciju un plašākiem korupcijas jautājumiem, tur viss ir garāmejot rakstīts. Piemēram, skaidri pateikts, ka jānodrošina tiesas spriedumu pieejamība internetā, jāievieš uz objektīviem kritērijiem balstīta tiesnešu kvalifikācijas novērtēšana. Pie korupcijas jautājumiem piedomāts mazāk, apņemšanās ir neko neizsakošas. Tāpat arī par partiju finansēšanu. Apņemšanās novērst tiesībsargājošo iestāžu politizāciju atgādina — tikko kādam politikā strādājošam cilvēkam rodas problēmas ar tiesībsargājošajām iestādēm, viņš sāka saskatīt politiskus motīvus. Taču būsim labticīgi — uzskatīsim, ka ar šo Latvijas valdība apņemas neiesaistīties tiesībsargājošo iestāžu darbā, jo tas būs labākais veids, kā novērst to politizāciju. Tas demonstrēs, ka tiesībsargi var izmeklēt korupciju arī visaugstākajā līmenī un valdība tur neiejaucas.

Nav precizēts pašvaldību jaunais modelis

Juris Cebulis, ekonomists

Kopumā es gribu teikt — ir pozitīvi, ka iezīmēta valsts policentriskā attīstība un vairākās sadaļās atzīmēta reģionu attīstība. Taču nav precizēts pašvaldību jaunais modelis un tādēļ nav skaidrs, vai valdība būs spējīga līdz 2009.gadam pabeigt pašvaldību reformu. Nav skaidrs, kas būs ar otrā līmeņa pašvaldībām, kas būs ar rajoniem. Tā kā nav skaidrības par jauno modeli, ir arī grūti spriest, kā deklarāciju reālistiski izpildīs. Iespējams, tas nav precizēts tādēļ, ka koalīcijas partijas par reformu nespēja vienoties. Arī citviet deklarācija diezgan vispārīga, līdz ar to daudz kas diezgan atkarīgs no satura, ko tur ieliks. No tādām drusku šaubīgākām lietām es minētu to, ka valdība grib palielināt finanšu līdzekļu piešķiršanu infrastruktūras sakārtošanai un investīciju programmām. Pēdējo gadu prakse mums rāda, ka diezgan politizēti tas process notiek. Interesanta un pozitīva ir apņemšanās veidot zināšanu centrus reģionu centros, taču uzreiz jāteic, ka tam vajadzēs daudz naudas un smadzeņu.

Izglītības sistēmas vadības kapacitāte

Marija Golubeva, izglītības politikas eksperte

Deklarācijā neredzu galveno punktu — izglītības sistēmas vadības kapacitātes celšanu. No pozitīvām lietām varu pieminēt apņemšanos pilnveidot pamatizglītības un vidējās izglītības standartus, pastiprināt un uzlabot latviešu valodas apmācību mazākumtautību skolās, uzlabot darbu ar skolēniem ar īpašam vajadzībām, panākt izglītības satura atbilstību skolēnu interesēm un spējām, modernizēt profesionālo izglītību, panākt Latvijas augstskolu turpmāko iekļaušanos Eiropas vienotajā augstākās izglītības telpā. Taču var redzēt, ka valdības veidotāji uztver tehnoloģijas un administratīvās struktūras kā galveno veidu, kā uzlabot izglītības kvalitāti un pieejamību. Tā ir kļūda, jo izglītībā lielāku lomu spēlē pedagogi, un šajā deklarācijā nav skaidru plānu attiecībā uz pedagogu kapacitātes celšanu vai pārkvalifikāciju.

Padarīto nevarēs vērtēt pēc rezultāta

Vita Tērauda, sabiedriskās politikas centra Providus direktore

Deklarācijā uzskaitītās tendences atbilst labas pārvaldības principiem, taču nav atsegts, kas aiz tām stāv. Ko, piemēram, nozīmē apņemšanās nodrošināt iedzīvotājiem tiešu kontaktu ar jebkuru institūciju? Grūti spriest, ko dokuments dos reālajā dzīvē. Būs grūti saukt pie atbildības valdību, jo nebūs iespējams vērtēt padarīto pēc rezultatīviem rādītājiem. Pozitīvi, ka nodrošināts atbalsts tiesībsarga institūcijas darba sākšanai. Tāpat vēlme veikt birokrātisko procedūru auditu. Es būtu gribējusi redzēt konkrētākas atsauces uz atklātību. Korupcija ir visaptveroša valsts pārvaldes problēma. Piemēram, birokrātisko procedūru mazināšana, līdzdalība valsts pārvaldes lēmumu pieņemšanā — tās ir lietas, kas varētu mazināt korupciju, taču nav zināms, vai tās notiks. Nedrošību rada politiskā līmeņa korupcija — neko neizsaka apņemšanās pilnveidot partiju finanšu modeli.

Kāpēc viss minētais netika risināts līdz šim?

Edgars Štelmahers, a/s Rīgas piensaimnieks valdes priekšsēdētājs

Par deklarācijas tekstu nevar teikt neko sliktu, tikai rodas jautājums — kāpēc viss minētais netika risināts līdz šim? Valdību veido tie paši spēki, kas iepriekš, un problēmas palikušas tās pašas vecās. Valdība cīnīšoties ar birokrātiju, demogrāfisko krīzi, veicināšot eksportu. Vai šīs problēmas ir kas jauns? Deklarācijai pie gandrīz katra punkta būtu jāpievieno atskaite, kas izdarīts iepriekš. Piemēram, pieminētā eksporta veicināšana. Līdzšinējā pieredze liecina, ka uzņēmumi parasti cīnās paši, nevis paļaujas uz valsts atbalstu. Bieži vien birokrātiskās procedūras ir tik sarežģītas, ka izdevīgāk ir atteikties no atbalsta.

Deklarācijā minēts, ka valdība nodrošinās konkurētspējīgu algu publiskajā sektorā strādājošiem, taču nekas nav pateikts kāda tieši tā alga vidēji tiek plānota. Man kā uzņēmuma vadītājam šis ir ļoti svarīgs jautājums, lai plānotu sava uzņēmuma tālāko attīstību un vidējās algas privātajā sektorā.

Latviju par Baltijas jūras reģiona kultūras centru

Solvita Krese, mākslas zinātniece

Valdības deklarācijā kā galvenais mērķis minēts Latvijas iedzīvotāju dzīves kvalitātes kāpums. Tā sasniegšanai nepieciešama arī kultūra, kas šajā dokumentā iekļauta nodaļā par dzīves vides uzlabošanu un nevis par izaugsmi vai konkurētspēju. Tas lielā mērā arī iezīmē kultūras sfērā plānoto mērķu un uzdevumu virzību. Pozitīvi jāvērtē pastiprinātas uzmanības pievēršana reģioniem, kā arī kultūras un arhitektūras pieminekļu un nemateriālā mantojuma saglabāšanai. Apsveicami arī ambiciozie plāni veidot Latviju par Baltijas jūras reģiona kultūras centru, veicinot koncertzāļu būvi un veidojot Laikmetīgās mākslas muzeja kolekciju. Būtiski, ka pieminēts ikgadējais 10% finansējuma pieaugums Kultūrkapitāla fondam. Pārsteidz uz pagātnes mantojuma saglabāšanu vērsto aktivitāšu lielais īpatsvars pretstatā jaunrades, inovāciju vai aktuālā kultūras procesa veicināšanai. Akcentējot kultūru kā tautas identitātes veidotāju, nevajadzētu aizmirsts arī kultūru kā komunikācijas līdzekli un jaunu pieredzi, kas palīdz iekļauties starptautiskajā apritē un paaugstināt konkurētspēju.

Nerisina darbaspēka plūsmas jautājumu

Ilze Brands—Kehre, Latvijas Cilvēktiesību centra direktore

Ir labi, ka izstrādās jaunu sabiedrības integrācijas programmu, taču nav runāts par darbaspēka plūsmām un to, kas notiek ar jaunienācējiem mūsu valstī. Nevarēju saprast, kādēļ, ja grib uzlabot valsts politikas koordināciju, integrācijas sekretariāta pārraudzībā jānodod Sabiedrības integrācijas fonds. Tas neatrisinās koordināciju un ļoti jāuzmanās ar fonda neatkarību. Ir labi, ka uzlabos pilsonības un naturalizācijas prestižu, bet nav saprotams to saturs. Žēl, ka iecietības sadaļā pilnīgs klusums ir par iecietību pret citas rases un seksuālās orientācijas pārstāvjiem, kas neliecina, ka valdība to gribētu pilnveidot. Nav skaidrs, kādēļ iecietības sadaļā iekļauts starpreliģisks dialogs, kur būtu jāsaka, ka respektēs valsts un baznīcas nošķirtību. Šis punkts ir aizdomīgs, jo LPP ir īpaši uzskati par baznīcām, tādēļ varētu domāt, ka tur ir citi nodomi, nevis savstarpēja iecietība.

Par reģionu attīstību vispār nav nekā

Aivars Okmanis, Rundāles pagasta padomes un Bauskas rajona padomes priekšsēdētājs

Vienīgā pozitīvā vieta deklarācijā ir par infrastruktūras atbalsta palielinājumu. Pārējais ir vairāk vai mazāk deklaratīvs. Arī iepriekš, piemēram, tika solīts uzlabot finanšu izlīdzināšanas sistēmu. Uztrauc tas, ka par reģionu attīstību nav nekā. Iepriekš bija plānots, ka tiks veidoti plānošanas reģioni. Tas prasa citus normatīvos aktus un šī valdības deklarācija to neparedz. Līdz ar to nav skaidra arī tālāka rajona padomju attīstība. Ja aprobežosimies tikai ar novadu reformu, tas neveicinās reģionālo attīstību. Tāpat nekas nav minēts par to, kā reģionus iesaistīt ES fondu apgūšanā. Paliek absolūtā centralizācija un mums būs jācīnās par katru aktu projektu individuāli.

Daudz klonēts no ES cēlajiem mērķiem

Atis Lejiņš, Latvijas Ārpolitikas institūta direktors

Šajā deklarācijā daudz kas ir klonēts no ES augsti cēlajiem mērķiem un politikas. Viss par enerģētiku, konkurētspēju, zināšanās balstītu ekonomiku, kopēju ārējo drošības politiku — tas nav nekas jauns. Taču cita lieta ir, kāda būs realitāte, vai mēs to visu realizēsim. Ja mēs visu ieplānoto izdarīsim, mēs būsim ES paraugbērns. Tiesa, deklarācijā jaušamas pretrunas, piemēram, par enerģētiku. Deklarācija runā par enerģētisko neatkarību, bet [līdzšinējais ekonomikas ministrs Aigars] Štokenbergs intervijā atzinis mūsu enerģētisko atkarību no Krievijas. Ārpolitikas sadaļa ir ļoti ideālistiska. Domāju, tās īstenošana būs sekmīgāka, ja koalīcija neturēsies pie politiskā principa, ka vajag atriebties JL.

Uz sadarbību vērsta domāšana

Aivis Ronis, diplomāts

Ārpolitikas sadaļas ideoloģija ir atbilstoša konservatīvo partiju tradīcijai – egocentrisks pragmatisms. Saprotams, ka tajā neatrodas vieta, piemēram, demokrātijas, reliģiskās iecietības kā arī cilvēktiesību un vides aizsardzības starptautiskajai veicināšanai. Latvijas situācijā tas varbūt pat ir pareizi, taču vajadzētu prast arī mazliet noslēpt savu acīmredzamo vēlmi pašapdāvināšanās nolūkos pārtērēt ES un NATO dāvāto kredītkarti. Agri vai vēlu Eiropas liberāļi šo iecerēto ekstāzi nosodīs un mūsu valdībai atgādinās, ka Latvija gan ES, gan NATO tika uzņemta, pateicoties tieši vērtību politikai un retorikai. Savā diplomātijas valodā mēs nedrīkstam nobaidīt sabiedrotos un maldināt savus pilsoņus ar mantkārīgu attieksmi pret ES un pasauli. Arī Eiropas kaimiņi to var pārprast. Uz solidāro starptautisko sadarbību vērsta domāšana dominē valsts aizsardzības un drošības politikā. Tas gan ir, gan izskatās pareizi.

Trūkst mērķu valsts pārvaldes uzlabošanai

Nils Melngailis, Lattelecom valdes priekšsēdētājs

Pozitīvi, ka valdības deklarācijā ir skarti ne tikai IT nozares un e–pārvaldes attīstības jautājumi, bet arī valsts pārvaldes darba efektivitātes problemātika, jo šie procesi ir cieši saistīti. Diemžēl deklarācijā nav precīzi definētu mērķu par valsts pārvaldes darbības procesu uzlabošanu. Uzskatu, ka tieši Ministru kabinetam ir jānosaka mērķi valsts un pašvaldības iestādēm, lai tās samazinātu izmaksas un uzlabotu darba efektivitāti, turklāt — noteikt konkrētus mērķus un paredzēt, lai paveikto būtu iespējams noteiktā laika posmā izmērīt un konstatēt progresu vai regresu. Ja netiek dots konkrēts valdības uzdevums, tad rodas risks, ka arī ar e–pārvaldi un e–parakstu saistītos jautājumus ministrijas var tulkot dažādi, taču tie lielākoties skar starpministriju sadarbības procesus.

Daudzkārt dzirdētas, pašsaprotamas frāzes

Artis Svece, filozofs:

Daudzas no frāzēm ir daudzkārt dzirdētas un pašsaprotamas, atliek tikai tāds sīkums, kā patiešām modernizēt profesionālo izglītību, patiešām attīstīt reģionālās augstskolas, patiešām piemērot izglītības saturu skolēnu interesēm. Manuprāt, deklarācijas tekstā jūtams, ka tās sastādītājiem tomēr nav īsti skaidrs, kādiem tad vajadzētu būt mūsu izglītības mērķiem. Tehnokrātiskās varas retorika, kas pieprasa kontrolēt un virzīt skolēnus un studentus "pareizajās" sliedēs un padarīt viņus par "noderīgiem" cilvēkiem, atrodas līdzās apgalvojumiem par harmonisku personību. Deklarācijā samanāmais komplekts "dabas zinības un patriotiskā audzināšana" var izrādīties ceļš nevis uz harmonisku, bet fašistisku personību.

Par bērnu problēmām jārunā vienā valodā

Laila Balode, centra Dardedze vadītāja:

Deklarācijā sarakstītais ir ļoti skaists un labvēlīgs bērnu tiesību aizsardzībai. Ja šīm frāzēm apakšā būtu uzdevumi un attiecīgs finansējums, deklarācija būtu ideāla. Mani bažīgu dara tas, ka, lai arī teikts, ka tiks uzlabots izglītības līmenis aprūpes iestādēs strādājošiem sociālo pakalpojumu sniedzējiem, to skaitā bāriņtiesu darbiniekiem un sociālajiem darbiniekiem, svarīgi būtu saprast, kā tas tiks darīts. Tas ir sāpīgākais jautājums, jo speciālistiem bieži vien ir zems izglītības līmenis un vājas zināšanas. Gribās zināt, kurš viņus izglītos — Izglītības un zinātnes ministrija vai Bērnu un ģimenes lietu ministrija. Būtu nepieciešama zināšanu un metožu harmonizācija. Dažas organizācijas ir līderi, taču tās nereti zināšanas guvušas, stažējoties ārzemēs un izstrādājot savas metodes, un ir tādas, kas spītīgi turas pie vecām un sen neesošām patiesībām. Jābūt tā, lai, piemēram, kad bērnu aizved no krīzes centra uz bērnunamu, cilvēki runātu vienā valodā.

Veselības aprūpei nav jārisina sociālās problēmas

Viesturs Boka, Latvijas Ārstu biedrības prezidents

Pamatvirzieni veselības aprūpes jomā deklarācijā norādīti pareizi. Tuvākajā laikā galvenā risināmā problēma būs cilvēkresursi — kā motivēt cilvēkus strādāt medicīnā, kā novērst darbinieku trūkumu. Būtiski, ka valdība apņēmusies turpināt veselības aprūpes struktūrplāna realizāciju, kas faktiski ir daudzinātā veselības aprūpes reforma. Šī ir tikai otrā valdība, kas pēc šī plāna veic slimnīcu centralizāciju, mazo slimnīcu pārprofilēšanu, kas ļaus ietaupīt resursus. Lai būtu rezultāti, tas konsekventi jādara vismaz 7 — 8 gadus. Svarīgi ir atbrīvot veselības aprūpi no sociālo problēmu sloga. Daudzi pacienti ilgstoši uzturas slimnīcās, jo viņiem ir slikti dzīves apstākļi, nav ko ēst, nav transporta, lai nokļūtu pie ārsta.

Gara, grūti lasāma un grūti uztverama

Ojārs Kehris, Ekonomistu apvienība 2010

Deklarācija ir ļoti gara, grūti lasāma un grūti uztverama. Ja salīdzina ar iepriekšējām valdības deklarācijām, arī Tautas partijas gatavotajām, tās bija konkrētākas un vieglāk izvērtējamas. Dokumentā daudz figurē vārdi: atbalstīt, pilnveidot, optimizēt, taču trūkst konkrētības, piemēram, tādos svarīgos jautājumos, kā inflācija un eiro ieviešana. Daudz saturīgāka ir satiksmes sadaļa, kur iezīmēti precīzi veicamie darbi, kas jāpaveic lidostās, ostās, transporta infrastruktūrā. Ļoti nozīmīgajā sadaļā par tiesu sistēmu nav skaidri pateikts, vai tiesnešu skaits tiks regulēts atbilstoši izskatāmo lietu apjomam. Nav arī risināts jautājums, kā panākt to, ka līdzīgās lietās tiesu lēmumi nav krasi atšķirīgi. Kā būtiskāko kļūdu uzskatu punktu, kas paredz neatbalstīt uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) likmes un bāzes harmonizāciju Eiropas Savienībā (ES). Mums nav jāpiekrīt UIN bāzēm un likmēm, kādas ir ES valstīs, taču, ja gribam stipru un konkurētspējīgu ES, nodokļu harmonizācijai ir jābūt. Mums būtu jācīnās, lai nodokļu harmonizācija notiek atbilstoši Latvijas pieejai — zemi nodokļi un mazāka valsts iejaukšanās. Šis jautājums tieši sasaucas arī ar ārpolitikas programmu, saskaņā ar kuru Latvijai jāstiprina sava pozīcija ES.

Kur mēs atradīsim pedagogus?

Laine Ligere—Stengrēvica, privātā bērnudārza Mazulītis Rū vadītāja:

Mani neapmierina nenozīmīgā vieta, kas deklarācijā atvēlēta bērnudārziem. Tā taču ir mūsu nākotne. Jā, protams, patīkami ir solījumi "nodrošināsim", "uzlabosim". Bet — ko tieši? Neradu atbildi, kur mēs atradīsim pedagogus. Nezinu, kā pēkšņi varētu parādīties pedagogi, kamēr viņi saņems mazāku darba samaksu nekā sekretāres. Tāpat deklarācijā netika atrunāts privātās partnerības princips. Ir kaudze pašvaldību, kas atsakās maksāt par privāto bērnudārzu apmeklētājiem. No deklarācijas netapa skaidrs, kā valsts sekmēs jaunu bērnudārzu celtniecību. Piemēram, kāda mana draudzene gribēja Mārupē uzbūvēt jaunu bērnudārzu, un bija jau izstrādāts tā projekts, taču banka atteica kredītu tik nerentablam biznesam. Uzskatu, ka būtu jādomā par valsts garantijām arī šādiem kredītiem.

Bez naudas — vien tukšs papīrs

Māris Andersons, medicīnas sabiedrības ARS valdes priekšsēdētājs

Deklarācijā netieši no vairākiem punktiem izriet, ka veselības aprūpei papildus finansējums ir paredzēts. Ja šī finansējuma nebūs, tad deklarācija būs vien tukšs papīrs. Tāpat ir akūts jautājums par reģionālajām slimnīcām. Pozitīvi ir tas, ka deklarācijā tās paredzēts nostiprināt, remontēt un izmantot dažādiem mērķiem.

***

Neatliekamie uzdevumi, kurus valdība apņēmusies risināt tuvākajos gados

-         Nodrošināt, ka valsts pārvalde, reģioni un pašvaldības, nevalstiskais un privātais sektors darbojas kā partneri, īstenojot Nacionālā attīstības plāna izstrādes un sabiedriskās apspriešanas gaitā panākto principiālo vienošanos par valsts attīstības galvenajiem virzieniem tuvākajos 7 gados

-         Izglītības sistēmas pilnveide, orientējot to uz zināšanām ekonomikas attīstības vajadzībām

-         Priekšnosacījumu izveidošana demogrāfiskās krīzes pārvarēšanai, tajā skaitā atbilstošas migrācijas un reimigrācijas politikas izstrāde un īstenošana

-         Latvijas tautsaimniecības konkurētspējas uzlabošana līdz ES augstākajam līmenim

-         Vidējā termiņā sabalansēta valsts budžeta veidošana un inflācijas samazināšana

-         Valsts enerģētiskās drošības palielināšana, veicinot enerģētisko neatkarību un energoefektivitāti

-         Efektīva valsts budžeta un ES fondu līdzekļu izlietošana; investīciju piesaiste

-         Krīzes pārvarēšana iekšlietu sistēmā, veidojot efektīvu iekšējās drošības sistēmu

-         Funkcionējošas veselības aprūpes sistēmas izveidošana

-         Valsts policentriskas attīstības nodrošināšana un tai atbilstošas administratīvi teritoriālās reformas veikšana

Šmita virzīšanu par Cilvēktiesību komisijas vadītāju vērtē kā ņirgāšanos

Dita Arāja,  Diena  11/08/06    Tā ir ņirgāšanās par cilvēktiesībām un mazākumgrupām — tā cilvēktiesību speciālisti un mazākumgrupu pārstāvji vērtē valdošās koalīcijas vēlmi Saeimas Cilvēktiesību komisijas vadību nodot mācītāja Jāņa Šmita (LPP/LC) rokās. Viņš ir cilvēks, kas 8.Saeimā izcēlies ar homofobiskiem likumdošanas priekšlikumiem, un viņa izteikumi kurinājuši naidu sabiedrībā, taču, kā uzsver LU Cilvēktiesību institūta vadītājs Artūrs Kučs, parlamenta Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētājam "jābūt cilvēkam, kas bauda iespējami dažādu sabiedrības grupu uzticību un kurš, neskatoties uz personiskiem uzskatiem, rīkotos tā, lai tiesību aktos ietvertās cilvēktiesību aizsardzības garantijas tiktu nodrošinātas jebkuram Latvijas iedzīvotājam neatkarīgi no viņa etniskās izcelsmes, reliģiskās pārliecības vai piederības kādai citai sabiedrības grupai".

J.Šmits nav baudījis tik lielu vēlētāju uzticību, lai ar pirmo piegājienu iekļūtu Saeimā, taču krēslu parlamentā viņam nodrošinās tas, ka vairāki LPP/LC frakcijas deputāti sāks ministru karjeras. Tādēļ viņš pagaidām, kamēr nav sācis strādāt parlamentā, atsakās atbildēt uz jautājumu, vai jūtas cienīgs ieņemt Cilvēktiesību komisijas priekšsēža krēslu, ja pēdējā laikā nodarbojies ar neiecietības raisīšanu.

"Šmits ir cilvēks, kas nav sapratis, kas ir cilvēktiesības, un ļoti tiešā tekstā nodarbojas ar naida kurināšanu un sabiedrības šķelšanu," saka geju un lesbiešu organizācijas Mozaīka pārstāve Linda Freimane. Viņa uzskata, ka J.Šmita iecelšana Cilvēktiesību komisijas vadītāja amatā ir apzināta LPP politika, lai vērstos pret cilvēkiem ar citu seksuālo orientāciju un situāciju padarītu vēl asāku, tādēļ Mozaīka nolēmusi savas bažas par J.Šmita kandidatūru darīt zināmas starptautiskajām cilvēktiesību institūcijām. Arī Latvijas Cilvēktiesību centra direktore Ilze Brands–Kehre uzskata, ka par minētās komisijas vadītāju ir "neveiksmīgi izvēlēties cilvēku, kas spēlējis negatīvu lomu cilvēktiesību pozīcijās". Viņasprāt, tas starptautiski būtu "cinisks signāls, ka mums parlamentārā līmenī ir vienaldzīgas cilvēktiesības un ka tas ir formāls postenis".

Arī aizgājušajā Saeimā J.Šmitam bija tā dēvētais "mīkstais" mandāts — kamēr LPP deputāti pildīja ministru pienākumus. Taču viņš paspēja ne tikai vadīt LPP frakciju, bet arī iesniegt priekšlikumu, piemēram, Darba likumā svītrot aizliegumu cilvēkus diskriminēt pēc seksuālās orientācijas. No atmiņas neizdzēst arī J.Šmita izteicienus pret geju un lesbiešu gājienu un viņa sajūsmu par praida aizliegumu: "Tā ir ļoti liela mūsu kā kristiešu uzvara. Mēs parādījām visai pasaulei, ka ir nepieciešams un iespējams nosargāt savus principus".

NVO: Šmits nav kompetents vadīt cilvēktiesību komiteju

DELFI  11/08/06    Vairākas geju, lesbiešu un transpoersonu tiesību aizstāvju apvienības nosūtījušas vēstuli Saeimai, kurā izsaka stingru nostāju pret Latvijas Pirmās partijas deputāta Jāņa Šmita kandidatūru Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja amatam.

Nevalstisko organizāciju pārstāvji pauž uzskatu, ka Šmits daudzkārt ir pierādījis, ka viņš veicina naida kurināšanu pret Latvijas minoritātēm, ka "viņš vairo homofobiju sabiedrībā un ka viņš krasi un apzināti neņem vērā cilvēktiesību normas, kas nostiprinātas gan Latvijas Satversmē, gan starptautiskos dokumentos".

Geju un lesbiešu pārstāvji norāda, ka Šmita izvirzīšana tik svarīgam, ar cilvēktiesību aizstāvību saistītam amatam ir "klaja ņirgāšanās par tām demokrātijai nepieciešamām vērtībām, uz kurām mūsu valsts pamati ir balstīti".

NVO pārstāvji atgādina, ka Šmits Saeimas debašu laikā šī gada maijā par grozījumiem Darba likumā, lai tajā iekļautu diskriminācijas aizliegumu pret seksuālajām minoritātēm, citēja Veco Derību sakot "Ja vīrs guļ kopā ar vīru, kā tikai mēdz gulēt ar sievu, tad tie abi izdarījuši negantību. Tiem abiem ir mirtin jāmirst. Un lai asins paliek uz viņiem".

Geju un lesbiešu interešu aizstāvji tādēļ uzskata, ka Šmits nav kompetents vadīt Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisiju, jo viņš izrādījis elementāras izpratnes trūkumu par cilvēktiesībām un iecietības principiem demokrātiskā sabiedrībā.

NVO pārstāvji lūdz Saeimas frakciju vadītājus un deputātus nepieļaut, ka Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisiju vada politiķis, kas iepriekšējā Saeimā ir "strādājis ne lai veicinātu cilvēktiesību izpratni un ievērošanu, bet gan lai tās ierobežotu".

Vēstuli Saeimas parakstījusi lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu (LGBT) un viņu draugu apvienība "Mozaīka", Eiropas Jaunatnes Cilvēktiesību sadarbības tīkls, Latvijas Studentu vortāls "StudentNet", projekts "Roundtable" (Zviedrijas, Somijas, Polijas un Baltijas valstu LGBT organizāciju jaunatnes līderu koalīcijas), Igaunijas LGBT organizācija "Diversity", "Sorosa Fonds - Latvija", portāls "Dialogi.lv", Kārlis Streips, Jānis Juražs, resursu centrs sievietēm "Marta", sabiedrība par atklātību "Delna", "ILGA-Europe" – Starptautiskās Lesbiešu un geju asociācijas Eiropas reģionālā nodaļa, Jaunatnes līderu koalīcija, Kampaņa pret homofobiju (Polija) un Latvijas Cilvēktiesību centrs.

Godmanis: situācija iekšlietās ir kritiska

DELFI  11/08/06    Jaunais iekšlietu ministrs Ivars Godmanis savā nozarē valdošo situāciju nosaucis par kritisku un nesakārtotu, jo bez esošajām problēmām policijas darbā un konstatētajiem pārkāpumiem, amatus atstājuši arī divi policijas vadības pārstāvji.

Otrdien atlūgumu iesniedzis Valsts policijas (VP) priekšnieka vietas izpildītājs Arvīds Marhels, bet VP Galvenās kārtības policijas pārvaldes priekšnieks policijas ģenerālis Aivars Grigulis pirmdien devies pensijā, trešdien raksta laikraksts "Latvijas Avīze".

VP pārstāvji otrdien apstiprinājuši Marhela atlūguma saņemšanu, taču neesot bijis zināms vai atlūgumu saņēmis VP priekšnieks Jānis Zaščirinskis.

Marhels nolēma iesniegt atlūgumu, kad viņam izteica piezīmi pēc dienesta pārbaudes par nepatiesas informācijas sniegšanu saistībā ar līdzekļu izlietojumu drošības pasākumiem pasaules hokeja čempionātā Rīgā.

Pret Marhelu ierosināta arī pārbaude par informācijas nesniegšanu bijušajam iekšlietu ministram Dzintaram Jaundžeikaram par avāriju ar bojāgājušo, kurā bijs iesaistīts "Jaunā laika" līderis Einars Repše. Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs Aivars Straume pēc izmeklēšanas rezultātu saņemšanas nolēma Marhelu nesodīt.

Savukārt Aivars Grigulis jau pirms mēneša iesniedzis ziņojumu Valsts policijas priekšnieka vietas izpildītājam Marhelam par vēlmi doties pensijā. Marhels parakstījis ziņojumu, kas noteic, ka Grigulis no 6.novembra ir pensijā.

Viņa vietā pagaidām neviens nav apstiprināts. Iekšlietu ministrs Jaundžeikars iepriekš paziņoja, ka Grigulim būs jāatstāj amats saistībā ar jūlijā Valmierā notikušo traģisko apšaudi policijas iecirknī, kur Iekšlietu ministrijas darbinieks nogalināja divus policistus.

Godmanis trešdien intervijā telekompānijai LNT situāciju iekšlietu jomā un it īpaši policijā nosauca par krīzi un skaidroja, ka viņam būšot daudz darba, lai no pirmās dienas ministra amatā sāktu stiprināt policijas darbu.

Godmanis skaidroja, ka policijas vadības darbā vēlas iesaistīt pieredzējušus cilvēkus iekšlietu jomā, kuri pagaidām neieņem amatus iekšlietu struktūrās, kā arī jaunus, sevi apliecināt, gribošus cilvēkus.

Godmanis pagaidām neatbildēja par Zaščirinska palikšanu amatā, jo trešdien jaunievēlētais ministrs plānojis tikties ar VP vadītāju un pārrunāt situāciju policijā.

Viedoklis: Lielais aprēķins un vēlētāju apsmiešana

Māris Antonevičs, Latvijas Avīze   11/08/06    Konjunktūrists, kā vēsta svešvārdu vārdnīca, ir bezprincipu cilvēks, kas savā labā izmanto stāvokli, apstākļus, situāciju, maina savus uzskatus atkarībā no tiem. Konjunktūristi politikā bijuši un būs – citreiz vairāk, citreiz mazāk. Taču 9. Saeimai, kas tikai vakar sanāca uz savu pirmo sēdi, tieši konjunktūrisms kļuvis par vienu no galvenajām raksturojošajām iezīmēm. Tik daudz te jau pagūts piekārtot atsevišķu personu vai grupu vajadzībām.

Šīs vēlēšanas izcēlās ar to, ka vēlētāji gana cītīgi svītroja sev netīkamos kandidātus un vilka krustiņus pie vēlamajiem, tādējādi atstājot "aiz svītras" arī vienu otru partijas favorītu. Tā vietā, lai izanalizētu vēlēšanu rezultātus un izdarītu secinājumus, kāpēc tauta nemīl vienu vai otru līderi, tūlīt pat sākās aprēķini – kas notiks, ja kāds no ievēlētajiem deputātiem kļūs par ministru un uz laiku noliks mandātu. Tad viņa vietā nāks nākamais saraksta deputāts, kurš iegūs tā saukto mīksto mandātu. Līdz šim bija pieņemts, ka pret šādiem "mīkstā mandāta" nēsātājiem Saeimā izturas ar zināmu piesardzību. Piemēram, uzreiz neliek atbildīgos amatos. Šoreiz šādu "aizspriedumu" vairs nav un komisiju vadībai tiek virzīti vairāki, kuri vēl pat nav kļuvuši par deputātiem. Vai to nevar saukt par vēlētāju gribas ignorēšanu?

Bet kāpēc Latvijas Pirmā partija par integrācijas lietu ministru izvirzījusi tieši Oskaru Kastēnu? Iespējams, viņam tiešām ir idejas, kā Latvijā vajadzētu realizēt integrācijas politiku, lai gan no malas viss izskatās vienkāršāk. O. Kastēns tiek virzīts uz Ministru kabinetu, lai viņa vietā Saeimā nokļūtu viens no LPP runasvīriem Jānis Šmits. Viņam turklāt jau esot sagatavots Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja amats.

Lai gan "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK uz visiem trim sev atvēlētajiem ministru amatiem izvirzījusi Saeimā neievēlētus politiķus, nav noslēpums, ka sākumā bija ideja par pašvaldību lietu ministru virzīt Dundagas pagasta padomes priekšsēdētāju Gunāru Laicānu. Tādā gadījumā pie mandāta varētu tikt vēlētāju "izbrāķētais" tēvzemiešu vadonis Jānis Straume. Darījums nesanāca, jo pats Laicāns tam nav bijis gatavs. Tiesa, nu jau ir cits variants. Vakar Saeima neapstiprināja mandātu Kubuļu pagastvecim Jurim Boldānam, kurš tiek vainots vēlēšanu rezultātu viltošanā. Pats J. Boldāns vainu neatzīst, un tiesas sprieduma vēl nav bijis. Tomēr "TB"/LNNK uzstājīgi mudina J. Boldānu no mandāta labprātīgi atteikties. Nākamā "TB"/LNNK kandidāte no Latgales vēlēšanu apgabala ir valodniece Janīna Kursīte-Pakule. Bet viņa ir Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes dekāne, tātad diezgan aizņemts cilvēks. Ja nu arī J. Kursīte-Pakule no mandāta atsakās, "zaļā gaisma" ir Jānim Straumem. Ja šāds scenārijs tiešām tiks izspēlēts, tas būs atklāts "spļāviens""TB"/LNNK vēlētāju virzienā. Kas attiecas uz Boldānu, nedaudz skumji, ka viņš nu kļuvis par vienīgo grēkāzi, lai gan negodīgus paņēmienus (protams, iepriekš pieskaņojot tam likuma pantus un atstājot tajos vajadzīgos "caurumus") šajās vēlēšanās izmantoja arī citi un daudz lielākos apmēros. Taču viņi tagad veido valdību.

Pagaidām konjunktūrisms spilgti izpaužas amatu dalīšanā. Sliktāk, lai gan ļoti ticami, ja tāpat notiks arī ar idejām. Piemēram, ja kāda nacionāla partija atmetīs savu līdzšinējo stingrību, pretī saņemot savu varas kumosiņu.

Viedoklis: Āzi par dārznieku

Kārlis Streips, Apollo  11/08/06    Vakar pirmo reizi pēc ievēlēšanas tikās 9. Saeima. Deputāti noklausījās Valsts prezidentes uzrunu un izveidoja parlamentāro struktūru — gan Saeimas Prezidiju, gan arī pietiekami daudzās parlamentārās komisijas.

Šajā kontekstā konstatējamas divas lietas. Pirmkārt, valdošās koalīcijas paziņojums, ka «Jaunajam laikam» (JL) Saeimā nekādas teikšanas nebūs, stipri atgādina bērnudārza apmeklētāju plosīšanos smilšu kastē. Turklāt konkrēts spļāviens JL virzienā bija paredzētais lēmums, vienu vietu Saeimas Prezidijā tomēr uzticēt pārstāvim no citas opozīcijas partijas — no Alfrēda Rubika pārstāvētā «Saskaņas centra». Tātad — partnerattiecības ar valsts nodevēja aliansi veidot var, bet ar «Jauno laiku» nevar. Jauki gan. Tiesa, JL lielā mērā sevi var uzskatīt par vainīgu, jo laikā pēc 8. Saeimas vēlēšanām 2002. gadā partija uzvedās precīzi tāpat, taču vienalga nebūtu par daudz prasīts, lai bērnišķīgums valsts pārvaldes darbā ietu mazumā.

Nopietnāks jautājums ir par Saeimas komisijām un to vadītājiem. Nepārprotami pats trakākais lēmums — Saeimas Cilvēka tiesību komisijas vadībā likt Latvijas Pirmās partijas (LPP) pārstāvi Jāni Šmitu. Te nu absolūtā mērā jādomā par āzi, kuram piešķirts dārznieka amats. Gan LPP, gan it īpaši Šmits pazīstami ar visu ko, bet ar sabiedrisku iecietību un atbalstu cilvēka tiesībām nudien ne. Kad Saeima debatēja par Eiropas Savienības darba likuma apstiprināšanu, lai novērstu diskrimināciju pret seksuālo minoritāšu pārstāvjiem, Šmits bļaustījās par Amerikā rakstītu dokumentu, kurā geji it kā sola pārņemt visu pasaules varu. Ja šis cilvēciņš būtu pavadījis kaut piecas minūtes internetā, viņš ļoti ātri būtu konstatējis, ka šis teksts tika rakstīts kā satīra par homofobu pārliecību, nevis kā kaut kāds manifests. Ja Jānis Šmits to zināja, tad viņš ir liekulis, ja nezināja, tad viņš ir pamatīgi neinformēts, un ne viena, ne otra Saeimas komisijas vadītājam nav īpaši vēlama rakstura īpašība.

Vakar laikraksts «Diena» citēja LPP īpašnieku Aināru Šleseru apgalvojam, ka Šmits «centīsies izvēlēties pareizos izteicienus, mēs viņam uzticamies, un esmu pārliecināts, ka viss būs kārtībā». Lai nu kā, bet tik bagāts cilvēks kā Šlesers nevar būt tik ļoti dumjš, lai nesaprastu, ka būtība jau nav tajā, ko cilvēks saka, bet gan tajā, kāda ir viņa pārliecība. Protams, tas ir tas pats Šlesers, kas visas priekšvēlēšanu kampaņas garumā rāvās satiksmes ministra amata virzienā, it kā vairs nebūtu svarīgs iemesls, kādēļ viņš tika padzīts no iepriekšējās valdības, proti — bēdīgi slavenais Jūrmalgeitas skandāls, un ne tikai tas. Tiesa, gan Šlesers, gan Šmits darbosies valdībā, kuras vadošā partija jau sen pateikusi, ka morālei valsts pārvaldē nav nekādas vietas, tāpēc acīmredzot neviens nesaskata problēmu tajā, ka cilvēka tiesības Saeimā pārraudzīs cilvēks, kuram cilvēka tiesības ir ļoti tāls jēdziens. Nožēlojami.

Kas attiecas uz jauno valdību, nekādus lielus pārsteigumus nevaram gaidīt. Pietiekami liels skaits ministru turpinās darbu. Tautas partiju pārstāvošie Artis Pabriks un Helēna Demakova savu darbu darīja labi iepriekšējā un savu darbu darīs labi arī šajā valdībā. Izglītības ministres amatā Baiba Rivža (ZZS) bijusi visnotaļ nepārliecinoša, bet varbūt attīstīsies. Būs interesanti skatīties, ko iekšlietu ministra amatā sadarīs kādreizējais premjerministrs, bet pēc tam vairāk ar mūzikas lietām saistītais Ivars Godmanis. Pavisam jauna seja ir TB/LNNK pārstāvis Jurijs Strods ekonomikas ministra amatā («Dienas Biznesā» viņš vakar teica, ka patlaban joprojām «skatās kafijas biezumos», lai spriestu par darāmo) un Normunds Broks, kas kļūs par «Eiropas Savienības naudas apguves lietu» ministru. Šis darbiņš, protams, tika radīts tikai tāpēc, ka «tēvzemiešiem» valdībā bija vajadzīgi trīs portfeļi. Katrā ziņā vēl viens birokrātijas līmenis ES finansēšanā nekādi nav vajadzīgs, būs jāskatās, ko Broks šajā amatā darīs.

Valdošās koalīcijas pārstāvji sakās esam pārliecināti, ka valdība nostrādās visus nākamos četrus gadus. Pārsteigums tas nebūtu, it īpaši ņemot vērā, ka vienmēr kašķīgie «tēvzemieši» valdību var pamest un tai vienalga būs vienas balss vairākums Saeimā. Masīvais cinisms, kāds pavadīja Tautas partijas un LPP/LC priekšvēlēšanu kampaņu, neko labu nesola, ja domājam par tādām politikas kategorijām kā godīgums un atklātība. Taču ar visu to valsts izaugsme turpinās, un tas nav mazsvarīgi. Šeptēties šī valdība pratīs — galvenais būs nodrošināt modru sabiedrības uzraudzību, lai dažādi nesmukumi tomēr nāktu gaismā.

Cik maksās Saeimas deputātiem?

Irīna Perepelica, Vakara Ziņas  11/09/06    Norūpējušies par priekšvēlēšanu kampaņu, jaunizceptie Saeimas deputāti, šķiet, aizmirsuši noskaidrot, kādu algu saņems par jauno darbu. Uzzinot no «Vakara Ziņām» oficiāli zināmo algas apmēru — 912 lati mēnesī bez piemaksām —, aptaujātie deputāti pauda lielu izbrīnu. «Jā-ā? Tik daudz?!» no sirds nopriecājies svarcēlājs Viktors Ščerbatihs. «Privātā sektorā var vairāk nopelnīt,» secina apvienības «Saskaņas centrs» (SC) priekšsēdētājs Nils Ušakovs.

Vakar notikusī 9. Saeimas pirmā plenārsēde daudziem deputātiem bijusi pirmā mūžā. «Sportā esmu 23 gadus. Saeimā — tikai vienu dienu. Man grūti spriest, kur ir labāk. Es domāju, ka darbošos sportā un vairāk panākumu man būs tieši šajā lauciņā. Bet, ja Dievs man devis iespēju tikt Saeimā, mēģināšu palīdzēt sporta jomai, darbojoties deputāta amatā,» teic spēcīgākais Saeimas deputāts Viktors Ščerbatihs. Svarcēlājs esot pārsteigts, ka ticis Saeimā, bet lielāku izbrīnu viņam radīja ziņa par deputāta atalgojumu. «Tas ir brīnums. Līdz šim vidēji man maksāja 200 latu,» atklāj Ščerbatihs, vēlāk precizējot šo summu — 245 latus.

Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) biedrs norūpējis, kur labāk paēst, jo sportistam jāuztur svars — 140 kilogramu. Līdz ar to jāēd vismaz trīs reizes dienā. «Es vēl nezinu, kur ēdīšu pusdienas — Saeimā vai ārpus tās. Bet ceru, ka tas, ko esmu redzējis, garšo tikpat labi kā izskatās,» — tā Viktors Ščerbatihs pusdienas pārtraukuma laikā. Svarcēlājs apgalvo, ka neesot lutināts. Uzturā viņš pārsvarā lieto gaļu un visaugstāk novērtē mājās pagatavotu maltīti. «Ar ikriem bieži nemielojos, bet dienā ēšanai jātērē ap piecpadsmit latu,» atklāj Ščerbatihs.

Ščerbatiha partijas kolēģis Visvaldis Lācis, vecākais «zaļais» un vecākais deputāts (82), nebija pārsteigts, ka ticis Saeimā. «Kad pirmo reizi tikos ar Induli Emsi, runājām par mūsu pozīcijām. Es zināju, ka man ir bijis augsts reitings, lai gan man šis vārds nepatīk. Man jau iepriekš dažādas partijas («tēvzemieši», «zaļie zemnieki», Tautas partija — I. P.) piedāvāja nākt uz Saeimu, bet tad es nolēmu pats kaut kur iet. Izdarīju politisku kļūdu,» «Vakara Ziņām» pauž Lācis. Sabiedrībā pazīstamais publicists esot pretrunīga personība. Savā priekšvēlēšanu kampaņā viņš neslēpa, ka esot eiroskeptiķis. «Es zināju, ka man būs daudz mīnusu. Lielākā Latvijas tautas daļa atzinīgi vērtē Valsts prezidenti, bet es viņu daudz kritizēju, izņemot par NATO. Tomēr esmu ticis. Lai gan politikā jāmeklē kompromisi, es balsošu pēc savas sirdsapziņas, ja būs pretrunas,» atklāj Lācis.

Deputāts pauž, ka ZZS ir liberāla partija, kas viņam ir tuvāka nacionālpolitiskajā laukā. Valoda, pilsonība, naturalizācija, imigrācija, cilvēktiesības un starptautiskās tiesības ir tieši tie jautājumi, kuros Lācis jūtas kompetents, jo ilgi strādājis ar tiem. Rakstnieks teic, ka 912 latu liela alga būs lielākā, ko kādreiz esot saņēmis. «Lai gan 18. novembrī tiks izdota mana trīspadsmitā grāmata, bet par četrpadsmito jau noslēgts līgums un manas grāmatas izpārdod papildu metienos, vairāk par 250 latiem neesmu pelnījis. Latvijas rakstniekiem ir tāds liktenis. Esmu gandarīts par algu, ko saņemšu Saeimā, bet jau ne tās dēļ gāju uz Saeimu,» — tā Visvaldis Lācis. Deputāts grasās nopelnīto naudu ieguldīt mājas pilnveidošanā un grāmatu pirkšanā.

Apvienības «Saskaņas centrs» priekšsēdētājs Nils Ušakovs pirmajā darba dienā Saeimā lielu interesi izrādīja par dažādām detaļām, piemēram, kurā atvilktnē kāds papīrs jāliek. Jaunizceptais deputāts par saviem panākumiem neesot pārsteigts, jo labi zināja savas perspektīvas. «Mēs labi pastrādājām,» saka Ušakovs. Vaicāts, kādu darba samaksu tagad saņems, viņš skatās mapītē un pēta dokumentu, kur sarakstītas algas. «Privātajā sektorā var nopelnīt vairāk,» secina SC priekšsēdētājs, piebilstot, ka tas viņu nesatrauc, jo zinājis, uz ko gājis. «Alga nav mērķis. Svarīgākais ir cilvēki, kas mums uzticas un kas gaida mūsu rezultātus,» atzīst Ušakovs.

Vēl viens apvienības «Saskaņas centrs» biedrs Ivans Klementjevs gan pārdzīvoja par saviem rezultātiem vēlēšanās. «Kad parādījās pirmie rezultāti, nebiju sarakstā. Nolēmu nesatraukties un gaidīt. Nu esmu sagaidījis,» priecīgs esot Klementjevs. Viņš atklāj, ka gājis uz to mērķtiecīgi. Bijušais kanoe airētājs vēlas popularizēt sportu kā veselīgu dzīvesveidu. «Tā nav lielākā alga, ko esmu saņēmis. Spānijā maksāja 3000 eiro mēnesī. Bet 912 lati ir normāla alga, kura atbilst pašreizējam dzīves līmenim Latvijā,» teic Ivans Klementjevs.

Daudz lielāku naudu, strādājot ārzemēs, pelnījis Uldis Grava. «Man maksāja gan 90 tūkstošus dolāru gadā, gan 120. Bet 912 lati arī ir normāla alga. Saeimas deputātiem labi jāmaksā, lai nebūtu vilinājuma saņemt papildu naudu no citiem avotiem. Tas novērstu korupciju,» pauž partijas «Jaunais laiks» biedrs. Pirmajā darbā dienā Grava vairāk uztraucies par Saeimas darbību. «Mēs sākam jaunu lapu Saeimas vēsturē. Ir vairāk jādara nekā jārunā,» pārliecināts dūšīgākais Saeimas deputāts.

Bijušais Rīgas mērs, valsts premjerministrs, daudzkārtējais ministrs un nu patlaban partijas «Latvijas ceļš» biedrs Andris Bērziņš pirms Saeimas plenārsēdes ilgāku laiku pavadījis smēķētavā. Arī viņš par savu algu neko nezinot. «912 lati? Tā laikam ir vislielākā alga, kāda man kādreiz bijusi. Tomēr mans atalgojums nav tā doma, kura mani pašlaik nodarbina. Es domāju par to, kā kalpot tautai. Mums jau ir priekšvēlēšanu solījums, ka Latvijā pēc četriem gadiem vidējai algai jābūt vismaz 500 latu apmērā, bet pensijai — 200 latu,» skaidro Bērziņš. Partiju apvienības LPP/LC Saeimas frakcijas priekšsēdētājs pauda, ka izveidot valsts budžetu ir tāpat kā rakstīt mūziku — ja divas taktis, tad divas, ja četras, tad četras. «Visam jābūt ļoti precīzam. Manuprāt, vislabāk Finanšu un budžeta komisijas priekšsēdētāja amatā darbosies Aija Poča vai Imants Kalniņš,» spriež Andris Bērziņš.

Neatšķirtās valdības veidošanas lapas

Ināra Egle  11/10/06    Izskanējušas dažādas versijas, kāpēc vienu ministru vietā nākuši citi.

Valdības apstiprināšana notika tik zibenīgi, ka tās veidotāji nepaguva sabiedrībai pastāstīt, piemēram, kāpēc nomainīts iekšlietu ministrs un Dzintara Jaundžeikara (LPP) vietā stājies nevis ceļinieks Andris Bērziņš, bet gan viņa partijas biedrs Ivars Godmanis. Māra Kučinska (TP) vietā pašvaldību ministra krēslā tagad sēdēs viņa partijas biedrs Aigars Štokenbergs, kuru gatavoja izglītības un zinātnes ministra postenim. Taču viena no lielākajām valdības veidošanas intrigām bija saistīta ar ārlietu ministru Arti Pabriku. Ja vieni ir pārsteigti, kā politiķim izdevās palikt amatā, tad, cituprāt, neizpratni varētu radīt viņa nomaiņa — A.Pabriks vēlēšanās bija otrs populārākais TP deputātu kandidāts un šo vērtējumu ieguva bez Jurģa Liepnieka pārstāvētās organizācijas atbalsta.

Bijušais tieslietu ministrs Guntars Grīnvalds (LPP) bija pirmais, kas uzzināja, ka amats būs jāzaudē. To gan pavēstīja nevis premjers Aigars Kalvītis (TP), bet gan LPP līderis Ainārs Šlesers. Pēc pēdējās sēdes uz valdības nama kāpnēm G.Grīnvalds kādā privātā sarunā atzina, ka premjers pat paldies neesot pasacījis, vēlāk gan lūdzot to nepublicēt. Taču šajā gadījumā viss bija skaidrs — LPP no viena posteņa bija jāatsakās, un tā izvēlējās koalīcijas kolēģiem atdot atbildību par tieslietām.

Nākamā kuluāru ziņa liecināja, ka apdraudētas ir A.Pabrika iespējas palikt Ārlietu ministrijā. Tas ir skaidrots gan ar TP savulaik (kad viņš stājās partijā) it kā doto solījumu ārlietu ministra amatu pēc vēlēšanām uzticēt Latvijas vēstniekam ASV Mārim Riekstiņam. Vienlaikus dzirdēts, ka nemierā ar ministra darbību ir Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, kas ārlietām vienmēr pievērsusi īpašu uzmanību un vairākās uzstāšanās reizēs norādījusi arī uz neatrisināto Latvijas un Krievijas robežlīguma jautājumu. Uzrunājot jauno valdību, prezidente minēja arī vairākus Ārlietu ministrijas uzdevumus. Taču savas domas par ministru kandidātiem, ko prezidente vienmēr ir darījusi zināmas valdību veidotājiem, viņa nemēdz izklāstīt publiski, Dienai sacīja prezidentes preses sekretāre Aiva Rozenberga. A.Pabriks esot palicis amatā, pateicoties spējai cīnīties par sevi. Neoficiāli dzirdēts, ka viņš bijis noskaņots pat aiziet no partijas. Lūgts pastāstīt, kā izdevies amatu saglabāt, A.Pabriks atbildēja: "Tas bija gandrīz neiespējami. Paldies vēlētājiem." Viņš skaidri nepateica, vai būtu atstājis partiju, ja nāktos šķirties no posteņa, taču piebilda: "Es būtu apvainojies."

Bijušais iekšlietu ministrs Dz.Jaundžeikars bija otrs valdības loceklis, par kura iespējām saglabāt posteni, pēc neoficiālām ziņām ,šaubas izteikusi V.Vīķe-Freiberga. Jāatgādin a, ka ministra rīcība praida laikā tika visai pretrunīgi vērtēta. LPP arī nepretojās ministru maiņai, taču nebija gatava atdot posteni TP, kurai par to bijusi pastiprināta interese. Taču dzirdēts, ka pirmais LPP/LC nosauktais kandidāts bijis nevis I.Godmanis, bet gan A.Bērziņš. Vieni teica, ka pret viņu iebilduši premjeram tuvu stāvoši cilvēki, citi savukārt norāda uz valdības veidošanas pilntiesīgā dalībnieka Aivara Lemberga izšķirošo vārdu, jo A.Bērziņš savulaik pārstāvēja Ventspils mēram nedraudzīgo Latvijas ceļa spārnu. Dažuprāt, A.Bērziņa neiekļaušana valdībā saistāma ar iepriekšējo darbību Parex bankā.

Taču LPP līderis A.Šlesers nokārtoja šo situāciju tā, ka sabiedrība pat nemanīja iekšējo nemieru. A.Bērziņš, kas pārstāv nevis LPP, bet LC, tika deleģēts vadīt abu partiju kopīgo Saeimas frakciju, kā arī ieteikts Ārlietu komisijas priekšsēža amatam. Uz jautājumiem par ministru izvēli A.Šlesers tagad saka: "Valdība ir izveidota, sākusi strādāt, un tur vairs nav ko komentēt." Premjers A.Kalvītis norādīja, ka ministru kandidātus izvirzījušas partijas, noliedzot, ka viņš būtu tām ieteicis vienu vai otru cilvēku.

Jau no valdības veidošanas sākuma kaislības sākās arī ap reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministru amatu, kas iepriekšējos gados bija pēdējais, kuru kāds tīkoja. M.Kučinskim par tā pieņemšanu savulaik bija jāizšķiras piecu minūšu laikā pirms valdības deklarācijas parakstīšanas.

Tagad TP bija gatava no šī krēsla šķirties par labu pieaicinātajai TB/LNNK. Taču līdz ko izskanēja valdības veidotāju šaubas par tās piedāvāto kandidātu Gunāru Laicānu, kas pārstāvēja vienu pašvaldību grupu, tā tēvzemiešiem postenis vairs nebija vajadzīgs — ja G.Laicāns aizietu uz valdību, Saeimā būtu iespēja ienākt TB/LNNK līderim Jānim Straumem.

Kad TP neizdevās atkarot no Zaļo un Zemnieku savienības izglītības un zinātnes ministra amatu, kura saglabāšanā ZZS arī esot jāpateicas A.Lemberga stingrajam viedoklim, kā no laivas izmests bija A.Štokenbergs. Viņa līdz šim vadītā Ekonomikas ministrija jau bija atdota TB/LNNK.

Saeimā strādāt viņš īsti negribēja, jo "es pēc rakstura esmu tāds cilvēks, kam patīk praktiskas lietas". Taču kā A.Kalvīša viens no tuvākajiem domubiedriem, kas premjera aprindās raksturots kā "nenormāli augošs politiķis, kurš nākotnē varētu kļūt pat par premjeru", viņš nevarēja palikt ārpus laivas. Tā M.Kučinskis zaudēja amatu, kuru ieguva A.Štokenbergs, taču šajās dienās viņa acīs vēl nav redzēta tā degsme, ar kādu viņš savulaik saņēma ekonomikas ministra portfeli.

Degsme nebija arī M.Kučinska acīs. Ja A.Pabriks tikai solīja apvainoties, tad viņš to, šķiet, bija arī izdarījis, jo esot atteicies no piedāvājuma vadīt Valsts pārvaldes un pašvaldību komisiju, atklāja kāds politiķa partijas biedrs. Dienu pirms valdības apstiprināšanas, partija piedāvāja M.Kučinskim kļūt par Tautas partijas frakcijas priekšsēdi, par ko kuluāros jau iepriekš bija minēts Mareks Segliņš, kas savukārt vadīs Juridisko komisiju.

Pēdējā brīdī vēl vienas izmaiņas ministru komandā veica arī LPP/LC, Kārinu Pētersoni sabiedrības integrācijas ministra amatā nomainot ar Oskaru Kastēnu, kas esot bijusi ceļinieku pašu vēlme.

Vēl tikai jāpiebilst, ka savulaik tik nepopulārie izglītības, kā arī pašvaldību ministru amati ir ieguvuši vērtību, jo tieši šīm ministrijām ir ievērojama loma ES līdzekļu apguvē.

Saeima sadala Tautsaimniecības komisiju, likvidē Korupcijas novēršanas komisiju

Ināra Egle,  Diena  11/10/06    Jaunais laiks bija ļoti nopietni gatavojies Pretkorupcijas komisijas aizstāvībai, taču tās 9.Saeimā tomēr nebūs. Deputātu vairākums, tikai JL un PCTVL balsojot pret, ceturtdien nolēma izveidot Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisiju, kas nozīmē atteikšanos no Korupcijas, kontrabandas un organizētās noziedzības novēršanas un apkarošanas uzraudzības komisijas. Deputāti veica arī ar šiem Kārtības ruļļa grozījumiem saistītas izmaiņas Nacionālās drošības likumā. Grozījumi Kārtības rullī arī paredz divu komisiju izveidošanu tagadējās Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas vietā.

Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītājs Aleksejs Loskutovs, lūgts novērtēt Saeimas lēmumu, Dienai atzina, ka runa nav tik daudz par komisiju struktūru, kā par attieksmi pret pretkorupcijas pasākumiem. Viņaprāt, Aizsardzības un iekšlietu komisijai nebūs laika tik lielu uzmanību veltīt korupcijas novēršanai, kā to darīja līdzšinējā komisija, kas atbalstījusi KNAB aktualizētos jautājumus, aizstāvējusi šīs iestādes intereses budžeta grozījumos un virzījusi Saeimā KNAB likumdošanas iniciatīvas.

"Šī komisija ir neērta politiķiem, kas vēlas pievērt acis paši uz saviem iespējamajiem pārkāpumiem nākotnē," sēdē sacīja komisijas bijusī vadītāja Linda Mūrniece (JL). Koalīcijas pārstāvji aizstāvēja izmaiņas Kārtības rullī ar nepieciešamību "pacelt šo jautājumu likumdošanas komisijas statusā". Boriss Cilevičs (SC) sacīja: "Tā bija nevis korupcijas apkarošanas, bet Jaunā laika reklāmas komisija." Koalīcijas priekšlikumu atbalstīja arī Saskaņas centrs, jo, kā sacīja frakcijas vadītājs Jānis Urbanovičs, opozīcija koalīcijas plānus nevar mainīt, tā var tikai nobremzēt likumprojektu pieņemšanu uz divām nedēļām, vienlaikus aizkavējot Saeimas un valdības darba sākšanu, kamēr ministri nebūs nolikuši mandātus. Tikai pēc tam parlaments lems par komisijas sastāvu apstiprināšanu un vadību, kas tagad plānota nākamnedēļ.

Kļūt par Saeimas deputātiem nekāro

Sandris Vanzovičs, NRA   11/10/06    Lai gan uz ministra pienākumu pildīšanas laiku vairāki Saeimas deputāti nolikuši mandātus, tā dodot iespēju tikt tautas kalpa godā kolēģiem no savām partijām, ne visi šo iespēju izmanto.

Bijušais satiksmes ministrs Krišjānis Peters (LPP/LC) nepieņems Saeimas deputāta mandātu uz laiku, kamēr viņa frakcijas kolēģe Inese Šlesere atradīsies bērna kopšanas atvaļinājumā. K. Peters būs satiksmes ministra Aināra Šlesera padomnieks un biroja vadītājs. Kā sacīja K. Peters, viņš secinājis, ka partijas dotos solījumus vēlētājiem viņš labāk varēs īstenot, strādājot ministrijā. Līdz ar to I. Šleseres mandātu saņems Vjačeslavs Stepaņenko, kas darbojās jau 8. Saeimā.

Četru citu LPP/LC deputātu uz ministra amata pienākumu laiku noliktos mandātus saņems Inta Feldmane, Jānis Šmits, Dzintars Jaundžeikars un Dainis Turlais.

Arī zaļo zemnieku rindās ne visi kāro tikt pie deputāta mandāta uz laiku. No ZZS ievēlētie ministri tuvākajā laikā noliks mandātus, un uz ministru pienākumu pildīšanas laiku tos saņems pašvaldības deputāts Uldis Augulis, bijušie Saeimas deputāti Vilnis Edvīns Bresis un Andis Kāposts. Savukārt Dobeles slimnīcas galvenais ārsts Andrejs Spridzāns atteicies no deputāta pienākumu pildīšanas uz laiku, tādēļ Saeimā aicināta zemniece Ligita Silaraupa.

Kā zināms, arī Tautas partijas par ministriem tapušie grasās nolikt mandātus. Līdz ar to Saeimu varētu papildināt arī Vaira Paegle, Kārlis Leiškalns, Jānis Porietis, Māris Krastiņš, Ziedonis Rubezis, Ērika Zommere un Valdis Ģīlis.

Gunārs Dāboliņš: Latvijā nevajag Šanhaju!

Guntars Gūte, Republika.lv   11/10/06    Pēc desmit gadu darba Valsts robežsardzes priekšnieka amatā Gunārs Dāboliņš nesen paziņoja par vēlmi aiziet no amata. Galvenais robežsargs savu aiziešanu skaidroja lakoniski — pienācis laiks jaunajiem! Dāboliņš arī pieļāva iespēju — ja politiķi iekšlietās darīs kaut ko šķērsām, viņš ies politikā un cīnīsies.

- Kāpēc radās doma aiziet no amata?

- Jau vienpadsmito gadu esmu Robežsardzes priekšnieks, un acīmredzot ir pienācis brīdis, kad jāizvērtē padarītais un jānosaka sev jauni uzdevumi. Ir jābūt iekšējai harmonijai. Mana principiālā nostāja ir šāda — jebkuras struktūras vadītājam, kurš nav atnācis, lai ļoti ātri veidotu savu karjeru (ir bijuši gadījumi, kad amatu izmanto kā pakāpienu savas turpmākās, īpaši politiskās, karjeras veidošanai), bet profesionāli strādātu, ir jāpilda konkrēti uzdevumi. Uzskatu, ka nopietnam dienesta priekšniekam, kurš neveido savu karjeru, tikai izmantojot šo amatu, lai atzīmētos un skrietu kaut kur tālāk, ir jābūt ne tikai formālam, bet arī neformālam līderim. Tad arī kolektīvs vadītāju labi saprot, un nav vajadzīgas nekādas īpašas pavēles. Pilnīgi pietiek, ja esi līderis kolektīvā.

Gribēju redzēt arī robežsargu reakciju uz manu lēmumu par aiziešanu, jo tas ir kā indikators, kas dod iekšējo pārliecību, vai neesi ieslīdzis rutīnā. Kā tajā multfilmā par Maugli, kur vilku barvedis atzīst, ka ir kļuvis vecs un ir vajadzīgs jauns līderis. Tāpēc es uzrakstīju vēstuli, kurā paudu savu vēlmi atstāt amatu. Redzēju, ka tas bija liels pārsteigums daudziem, īpaši robežsargiem. Esmu saņēmis atbalstu gan no pārvalžu priekšniekiem, gan instruktoriem. Uzsver — kamēr tiek risināti daudzi nopietni jautājumi, man nevajadzētu atstāt šo amatu.

- Kāpēc tieši tagad gribējāt iet prom?

- Vienkārši sakritība. Tas nebija saistīts ne ar vēlēšanām, ne ko citu. Desmit gadi amatā ir pavadīti... Godīgi sakot, es savus turpmākos plānus pārdomāju arī tad, kad šajā amatā biju nostrādājis piecus gadus. Labi saprotu, ka ārsts savā profesijā var nostrādāt visu mūžu, attīstot savu profesionalitāti. Bet Latvijā līdz šim bija pieņemts, ka dienestu priekšniekus ik pēc laika noņem no amata. Vienkārši noņem, un viss. Es sev uzdevu jautājumu — varbūt man ir pienācis laiks pārdomāt savu attieksmi pret dienestu, cilvēkiem. Varbūt es attīstos nevis uz augšu, bet lēnām zaudēju savu profesionalitāti un kādu dienu mani vienkārši noņems. Tāpēc ar sava lēmuma paziņošanu vēlējos noskaidrot apkārtējo vērtējumu par manu darbību.

- Kā jūs vērtējat Latvijas Robežsardzes situāciju tagad?

- Robežsardze ir izveidota par eiropeiska tipa struktūru. Robežsardze no militāras struktūras ir pārtapusi par tiesībsargājošo struktūru. Tas prasīja daudz enerģijas, bija nepieciešamība mainīt cilvēku psiholoģiju. Mēs esam izveidojuši vairākus jaunus dienestus — imigrācijas, peldošo līdzekļu, kinoloģisko un aviācijas dienestu. Tās ir pilnīgi jaunas nozares Latvijā, ko izveidojām no nulles. Saistībā ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā visi jautājumi, kas bija atkarīgi no Robežsardzes, tika atrisināti precīzi un laikus. Tagad jebkurš ārzemnieks, kurš šķērso mūsu valsts robežu, saņem augsta līmeņa apkalpošanu. Eiropas Savienības eksperti ir augstu novērtējuši Latvijas Robežsardzes darbu un atzinuši to par labāko praksi — tas nozīmē, ka tādai sistēmai būtu jābūt ikvienā valstī. Tas ir augsts novērtējums. Pēdējā gada laikā man bijusi iespēja salīdzināt Latvijas Robežsardzi ar tādām pašām struktūrām Moldovā, Ukrainā, Azerbaidžānā — arī šīs valstis no jauna izveidojās pēc PSRS sabrukuma. Taču jāsecina, ka tās ir gājušas to pašu ceļu, ko PSRS laikā. Mēs ļoti būtiski atšķiramies no viņiem ar savu filozofiju, inteliģenci, tehnisko un juridisko nodrošinājumu.

- Kas mainījās Robežsardzei pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā?

- Galvenās izmaiņas paredzamas saistībā ar pievienošanos Šengenas līgumam. Mēs intensīvi strādājam, lai līgumam pievienotos jau 2007. gadā. Līdz ar to resursus novirzīsim Latvijas austrumu robežai, jūras robežai un aviācijai. Lielu daļu — arī imigrācijas dienestam, jo, pievienojoties Šengenas līgumam, ar citām Eiropas Savienības valstīm mēs vairs neveiksim robežkontroli. Vienlaikus mums ir jāizveido tā sauktais kompensējošais mehānisms, lai tomēr varētu kontrolēt ārzemnieku atrašanās likumību Latvijā. Neraugoties uz Šengenas līgumu, atbilstoši likumiem ārzemnieki Latvijā tomēr drīkst uzturēties ne ilgāk par 90 dienām pusgadā. Lai to pārbaudītu, mēs pastiprināsim mūsu imigrācijas dienesta darbību iekšzemē. Taču, ņemot vērā to, ka Eiropas Savienība nav gatava izveidot informatīvo sistēmu SIS-2 un ir pieņemts lēmums jaunajām dalībvalstīm pievienošanos šai sistēmai pārcelt uz 2008. gadu, skaidrs, ka mums būs grūtāk strādāt. Mēs jau bijām sākuši pārstrukturizāciju. Turklāt mums ir mazāk resursu tā sauktās zaļās robežas kontrolei — teritorijām starp robežkontroles punktiem.

- Kā vērtējat Robežsardzes personālsastāvu?

- Mums ir gados jauns personāls. Kolektīva kodolu veido aptuveni 400 cilvēku, kuri dienē robežsardzē kopš 1992. gada. Tie ir cilvēki, kuriem ir vismaz 15 gadu pieredze valsts robežas sargāšanā. Ir dažādu vecumu cilvēki — gan četrdesmitgadnieki, gan trīsdemitgadīgie. Ir arī daudz jauno. Robežsardzē gandrīz viena trešdaļa ir sievietes, kas rada pozitīvu emocionālo gaisotni. Mūsu speciālistiem ir laba izglītība, taču diemžēl daudziem nav tieši robežsarga izglītības. Lai gan mums vieniem no pirmajiem izdevās izveidot robežsardzes koledžu, ir bijuši tikai divi virsnieku izlaidumi. Liela daļa instruktoru ir mācījušies dažādos centros, taču viņiem nav bijis viena gada speciālās apmācības. Šāda situācija izveidojās, jo mūsu skolas un koledžas renovāciju un paplašināšanu, apturot koledžas būvniecību, nobremzēja Einara Repšes valdība. Tāpēc šajā jomā iekavējām divarpus gadus. Tagad koledža ir pabeigta, un gan mācību, gan materiāli tehniskā nodrošinājuma ziņā ir viena no labākajām reģionā. Kolektīvs ir nacionāli noskaņots, inteliģents un izglītots. Ar viņiem ir prieks strādāt!

- Vai robežsargi ir lepni par savu darbu?

- Diemžēl neesmu apmierināts ar Iekšlietu ministrijā notiekošo. Iepriekš katrai jomai — Robežsardzei, policijai un citām — bija savs likums, kas noteica dienesta gaitu, prasības un nosacījumus. Tagad tas viss ir nonivelēts, un mēs visi esam Iekšlietu ministrijas darbinieki. Skaidrs, ka tas jauniem cilvēkiem ne visai patīk. Jauns cilvēks nāk ar skaidru mērķi — viņš grib būt robežsargs. Piemēram, es lepojos, ka esmu robežsargs. Ja man būtu jāiet uz policiju vai ugunsdzēsības un glābšanas dienestu, diez vai es būtu motivēts. Tā nav finansiālā motivācija. Pat Eiropas Savienības līmenī izskanēja priekšlikums visu Iekšlietu ministrijas struktūrvienību darbiniekiem staigāt zilā formā. Es nekad negribētu staigāt zilā formā, jo es esmu robežsargs. Kaut kam ir jābūt atšķirīgam, jo mums ir citi uzdevumi un funkcijas. Robežsargi dienē tieši pie valsts robežas — attālākajos valsts rajonos. Nokļūt dienesta vietā un pildīt savus uzdevumus uz robežas ir pavisam kas cits nekā strādāt policijā, kuras nodaļas atrodas apdzīvotu vietu centros.

- Kāpēc nesen no cietuma izbēgušajiem četriem noziedzniekiem tik netraucēti izdevās tikt pāri valsts robežai?

- Redziet, es neatbildu par noziedznieku sargāšanu cietumos. Ja skatāmies plašāk, tad, pirmkārt, viņiem nebūtu jāizkļūst no cietuma, pārzāģējot restes un pārlecot pāri visiem žogiem. Otrkārt, apkārt Latvijas valstij nav Berlīnes mūra, tāpēc visi jautājumi, kas saistīti ar drošību, ir atkarīgi no perfektas dažādu dienestu sadarbības. Šajā gadījumā sadarbība starp cietuma administrāciju, policiju un Robežsardzi nenostrādāja visos trijos līmeņos — noziedznieki no cietuma izmuka, līdz robežai nokļuva, turklāt ļoti ātri — pusotras stundas laikā, jo cilvēki bija gatavojušies šim pasākumam. Izanalizējot visus apstākļus, secinājām, ka mēs informāciju par noziedznieku izbēgšanu uzzinājām tikai tajā brīdī, kad noziedznieki jau šķērsoja valsts robežu. Par to liecina robežkontroles dati — šajā laikā valsts robežu šķērsoja viena noziedznieka tēvs. Acīmredzot noziedznieki tobrīd bija kaut kur blakus. Latvija ir maza valsts, un līdz robežai ir aptuveni simts kilometru. Ja mums nav informācijas, ir daudz grūtāk novērst šādu bēgšanu pāri robežai. Ja informācija būtu saņemta laikus, visticamāk, noziedznieki netiktu pāri robežai.

- Vai mums tagad, kad esam Eiropas Savienības valsts, būtu pamats uztraukties par nelegālās imigrācijas pieaugumu?

- Mums jāskatās reāli. Tagad tas ir fakts — un to ir atzinusi arī Eiropas Savienība —, ka lielākā daļa nelegālo imigrantu Eiropas Savienībā nokļūst pa Vidusjūru. Vecās dalībvalstis — Spānija, Itālija, Francija — nav spējīgas nodrošināt savas jūras robežas. Lai cik dīvaini tas būtu, mums ir jārēķinās, ka visa nelegālā imigrācija nenāks ne no Krievijas, ne Baltkrievijas. Par to liecina mana pieredze. Turklāt Krievija un Baltkrievija labi apsargā savas robežas. Latvijā nelegālās imigrācijas plūsma nāks tieši no Eiropas Savienības vecajām dalībvalstīm cauri Lietuvai. Un tie galvenokārt būs ekonomiskie nelegālie imigranti, kuri virzīsies uz ziemeļiem nolūkā apgūt teritorijas. Es negribētu Latvijā pieļaut tādu situāciju, kāda ir vērojama Eiropas Savienības lielajās galvaspilsētās, kur ir ķīniešu, vjetnamiešu, citu tautību kvartāli. Viņus tur sauc par šanhajiem vai tamlīdzīgi. Tajos rajonos ir ļoti apgrūtināta tiesībsargājošo struktūru darbība, jo cilvēkiem ir citāda mentalitāte, likumu izpratne, tradīcijas. Es neesmu pret to, ka cilvēki atbrauc, strādā, ceļo. Ja viņiem ir juridisks pamats te atrasties, tad nav nekādu problēmu. Bet Latvijā, kur ir daudz iekšēju problēmu, kas saistītas ar integrāciju, pielikt vēl klāt nelegālo imigrantu jautājumu nebūtu pareizi. Tāpēc mēs darīsim visu, lai izveidotu tādu sistēmu, kas nedotu iespēju Latvijā nelikumīgi uzturēties ārzemniekiem.

- No jūsu teiktā saprotu, ka problēma ir aktuāla un par to ir nopietni jādomā.

- Tā nav tik aktuāla un arī nevar izveidoties tāda, kā, piemēram, Norvēģijā, kur atbildīgās struktūras nezina, cik nelegālo imigrantu pie viņiem ir. Tur jāveido speciāla institūcija, kas šos cilvēkus meklē pa visu valsti, un pēc tam, izmantojot speciālu Eiropas Savienības līdzfinansējumu, organizē lidmašīnu čarterreisus, lai nogādātu mājās. Katru dienu šiem jautājumiem jāpievērš nopietna uzmanība, lai vienu skaistu dienu mēs nepamostos un neteiktu — vai, re, kur ir, bet mēs visu laiku dzīvojām un neko neredzējām. Skaidrs, ka tagad, kad Latvijā trūkst darbaspēka un liela daļa mūsu tautiešu aizbraukuši peļņā uz Īriju un citām valstīm, tas, ka pie mums ierodas cilvēki no citām valstīm un strādā, nav nekas slikts. Nav problēmu, bet jāskatās, lai pēc tam viņi arī aizbrauc. Taču daži uzņēmumu pārstāvji uzsver, ka kompānijas attīstībai vajag valstī ievest, piemēram, 800 citas valsts pilsoņu... Viņi te iebrauks, bet vai katrs iesniegums tiks izskatīts individuāli atbilstoši likumiem, nevis masveidā, balstoties uz kaut kādiem nesaprotamiem sarakstiem. Mēs kategoriski esam pret to.

- Kādu iemeslu dēļ ik pa laikam izskan bažas par Latvijas spēju pievienoties Šengenas līgumam?

- Ja mēs runājam par Latvijas gatavību pievienoties Šengenas līgumam, problēmu nav. Lielākā problēma ir informatīvā sistēma, jo Eiropas Savienībā ir daudz dalībvalstu, un cilvēku apjoms, kuri šķērso robežu no trešajām valstīm, arī ir liels. Tagad jau tiek izskatīts jautājums par to, vai nevajadzētu vienkārši uzlabot veco informatīvo sistēmu. Tās ir valstis, kuras ir gatavas pievienoties līgumam un pakāpeniski arī pievienoties šai sistēmai. Tā bija ar Dāniju, Somiju. Šoreiz paplašināšanās gaitā pievienojās lielāks valstu skaits, tāpēc bija ideja veidot otrās paaudzes informatīvo sistēmu. Tas aizņems ilgu laiku un prasīs lielus finansiālos resursus. Tas vēl jāizlemj Eiropas Savienības atbildīgajām institūcijām. Man kā profesionālim, teikšu atklāti, — jo ilgāk būs iekšējās robežas, jo labāk. Jo ilgāk būs jebkādi šķēršļi, jo mazāk būs iespēju Latvijā iebraukt cilvēkiem, kuri ir izdarījuši likumpārkāpumus citās valstīs. Mums būs vieglāk viņus atklāt Bet, ja tiek pieņemts lēmums par pievienošanos sistēmai, mēs neliksim nekādus šķēršļus cilvēku brīvai kustībai Eiropas Savienības robežās.

- Kāda ir jūsu sadarbība ar austrumu kaimiņiem?

- Ir divi faktori. Pirmais – Eiropas Savienības normatīvi nosaka, ka ir jābūt ļoti labai sadarbībai ar kaimiņiem. Tā ir filozofija, kas dod iespēju kopā strādāt, sargāt robežu. Tā ir pārrobežu sadarbība. Ne tikai robežsargu, bet arī pašvaldību, ekonomiskajā līmenī. Mēs šajā jomā strādājam ļoti labi, īpaši ar Baltkrievijas kolēģiem. Ar Krievijas kolēģiem sadarbību varētu vēlēties labāku, bet tajā valstī pēc reorganizācijas robežsargi ir iekļauti Federālajā drošības dienestā. Un te ir tas otrais faktors — Latvijā ir cilvēki, kuriem, no vienas puses, tas ir pienākums, bet, no otras puses, daži mēģina izmantot šo mūsu sadarbību, lai pārmestu — redziet, jūs sadarbojaties ar Krievijas Federālo drošības dienestu, un tur visādi var būt... Pilnīgi droši varu apgalvot — nav bijis neviena gadījuma, kad robežsargi būtu nodevuši kādus valsts noslēpumus, bet reizēm daži cilvēki uz tā rēķina spekulē, lai parādītu, ka aktīvi darbojas. Ja godīgi — robežsargi daudz valsts noslēpumu nemaz nezina, mēs strādājam galvenokārt ar cilvēkiem, kuri šķērso robežu, un nekādi īpaši militārie noslēpumi mums nav vajadzīgi.

- Vai jūs savā darbā esat izjutis apgrūtinājumu kādu politisku procesu dēļ?

- Desmit gadu pieredze ir bagāta un liela. Tāds attiecīgi ir arī informatīvais materiāls. Skaidrs, ka Robežsardzes priekšnieks nav politisks amats, bet priekšniekam ir jābūt lietas kursā, jāuztur sakari, jāzina, ko partijas domā tajā vai citā jomā. Loģiski, ka ne vienmēr cilvēki, kuri iecelti augstos amatos, ir profesionāļi visās jomās. Tāpēc vieni ministri konsultējas, izpēta situāciju, mācās un pēc tam dod rekomendācijas no politiskā viedokļa. Citi vienkārši sāk diktēt vai ieviest pēc sava redzējuma jebko — tas ir pilnīgi greizi. Klasisks piemērs — nekad neesmu to slēpis, ka mums bija ļoti grūti Einara Repšes valdības laikā, it īpaši, kad iekšlietu ministra pienākumus pildīja Māris Gulbis. Bija ļoti grūti strādāt. Jebkādu sīku jautājumu saskaņošana tika pārvērsta par sistēmu. Kad vajadzēja risināt stratēģiskos jautājumus, gribējās parādīt savu popularitāti, uzstāties televīzijā. Turklāt tam visam klāt nāca neuzticība, jo Repšes kungs aicināja tautu rakstīt par visiem — mēs tagad visus zagļus un neliešus pieliksim pie vietas. Bija cilvēki, kuri to izmantoja, lai atriebtos. To es pats labi izjutu, kad cilvēki, kuri par disciplināriem pārkāpumiem bija atvaļināti no dienesta, rakstīja anonīmas vēstules — tās tika ņemtas par pamatu, lai veiktu izmeklēšanu. Tas, protams, ir jādara, bet tikai tad, ja ir pamats. Ņemt par pamatu anonīmās vēstules un pēc tam tricināt visus dienestus ar neskaitāmām izmeklēšanām — tas bija ļoti smags laiks. Nemaz nerunājot par budžeta veidošanas gaitu — tīri voluntāri vispirms lika veidot budžetu pēc vienas sistēmas, tad — pēc citas, tad atkal pa horizontāli, un beigās tas viss tika izmests papīrgrozā. Voluntāri no budžeta tika noņemti septiņi procenti līdzekļu tikai tāpēc, ka kaut kādu politisku iemeslu dēļ tā bija jādara. Visu laiku esi gājis uz attīstību, taču šajā brīdī viss sāka iet uz leju. Nerunājot jau par to, ka tika lauzti daudzi līgumi un bija jāmaksā soda naudas firmām, tika apturētas investīcijas. Tas viss notika pirms pašas iestāšanās Eiropas Savienībā. Tas ir psiholoģiski smagi. Bet, paldies Dievam, vēlēšanas ir garām, viss ir nostabilizējies, un ir skaidrs, ka būs politikas pārmantojamība un nekādu stresu vairs nebūs.

- Iekšlietu ministrs Jaundžeikars pauda uzskatu, ka nebūtu īsti pareizi, ja ministra amatā ieceltu kādu no iekšlietu struktūrvienību vadītājiem, jo tādējādi attiecīgo struktūru pārstāvošais ministrs vairāk sliektos atbalstīt savu iepriekšējo jomu. Vai piekrītat?

- Tas ir atkarīgs no cilvēka. No viņa izglītības, profesionālās un politiskās pieredzes. Protams, dienestu priekšnieki tiekas ar politiķiem — gan piedaloties Saeimas komisiju sēdēs, gan runājot par savas jomas jautājumiem. Daudz kas ir atkarīgs no attiecīgā cilvēka redzesloka plašuma — ja viņš visu dzīvi ir strādājis un domājis tikai par ļoti specifisku jomu, var rasties šī problēma. Ideāls variants ir tā sauktais zelta vidusceļš, kad dienesta priekšnieks būtu strādājis arī ministrijā. Patlaban gan šādas iespējas nav, jo izveidojusies situācija, ka dienesta priekšniekam ir vai nu ilgi jāstrādā savā amatā, vai jābūt noņemtam no amata, jo kāds politiķis grib sevi piesegt. Lai uzkrātu darba pieredzi, šādam dienesta priekšniekam būtu nepieciešams strādāt arī par valsts sekretāra vietnieku, taču diemžēl šos amatus ieņem lielākoties cilvēki no malas, kuri nepārzina sistēmu, kā es saku — nekad nav stāvējuši ierindā. Piemēram, ASV prezidenta priekšvēlēšanu kampaņās viens no stūrakmeņiem ir fakts, ka topošais prezidents ir dienējis armijā. Pie mums es neesmu dzirdējis, ka kāds lepotos, ka ir dienējis armijā.

- Vai nākotnē saredzat iespēju, ka cilvēki leposies ar dienestu Latvijas armijā?

- Robežsardzē jau kopš 1997. gada nav obligātā dienesta. Man patīk Somijas modelis — jauniešiem ir iespēja brīvprātīgi pieteikties obligātajā militārajā dienestā. Somijā tas gars, tradīcijas un arī Somijas vēsture pierāda, ka ir jābūt noteiktai tautas daļai, kas ir apmācīta karot. Latvijā ir Zemessardze, un jauniešiem ir iespēja doties dienestā šajā struktūrā. Tomēr, ja arī Robežsardzē būtu iespēja iesaukt aptuveni 200 cilvēku gadā, viņi pat nedienētu uz robežas, bet mācītos mācību centrā un, kad apguvuši zināšanas, tiktu atvaļināti. Šādus speciālistus mēs nepieciešamības gadījumā varētu iesaukt dienestā Robežsardzē, un viņi pārzinātu savus pienākumus.

- Vai esat domājis, ko darīsiet pēc šā amata atstāšanas?

- Nē. Absolūti nē. Es nevēlos tā rīkoties — vispirms izdomāt, kur iešu, un, kad atradīšu, doties prom. Ir cita motivācija. Ja esi spējīgs profesionālis, tad problēmu atrast jaunu darbu nevar būt. Kad atstāšu šo amatu, vēlos atrast stabilu darbu citā jomā. Piedāvājumi man tiek izteikti, arī no nopietnām struktūrām un uzņēmējiem. Arī labās biznesa struktūrās trūkst labu administratoru.

- Vai jums ir izteikti piedāvājumi iestāties kādā politiskajā partijā? Varbūt pats esat par to domājis?

- Doma bija. Pirms šīm vēlēšanām pavasarī, jo es tad šo amatu varēju atstāt. Toreiz man bija piedāvājums iestāties partijā, bet tas man nederēja no politiskā viedokļa, pārliecības. Tas bija kreiso spēku piedāvājums, kas man nebija pieņemams. Es sev uzdevu jautājumu — vai man būtu svarīgi un interesanti iesaistīties politikā? Interesanti būtu, bet svarīgi tas šajā laika posmā nav. Ja iet politikā pēc pārliecības, tad jāieņem kāda noteikta loma, lai izdarītu kaut ko ļoti labu, vismaz iekšlietu jomā. Patlaban iekšlietu jomā notiek būtiskas izmaiņas, valdība ir nopietni pievērsusies svarīgāko jautājumu risināšanai un saprot, ka jārūpējas ne tikai par ārējo, bet arī iekšējo drošību. Tātad viss ir kārtībā! Ja augstākā vadība šo nepieciešamību nesaprastu, tad būtu vērts iet politikā un mēģināt cīnīties un virzīt šos jautājumus.

- Tātad jūs neizslēdzat iespēju, ka noteiktos apstākļos jūs tomēr varētu iet politikā?

- Ja es iešu, tad sākšu no pašvaldībām. Jo esmu pieradis kaut kādā līmenī sākt no lejas. Arī Robežsardzē es savu darbību sāku kā ierindnieks. Ņemot vērā manu iepriekšējo pieredzi, es ātri nostiprinājos, un desmit gadus esmu šīs struktūras vadītājs. Ir jābūt profesionālim savā jomā, nevar uzreiz ielēkt un tikai staigāt un runāt. Ir jāsaprot, kā tas mehānisms darbojas. Es labi saprotu pašvaldību darbu, jo šo gadu laikā esam daudz sadarbojušies, ņemot vērā, ka Robežsardze atrodas lielākoties pierobežas rajonos. Pierobežā dzīvo robežsargi, kuru sociālie jautājumi ir jārisina, jāzina, kāds ir vietējo iedzīvotāju noskaņojums, kādi uzņēmēji strādā pierobežā — vai tie ir godīgi, vai viņus velk uz citu pusi... Esmu piedalījies pašvaldību sanāksmēs, kurās kopīgi esam risinājuši dažādus jautājumus. Jāsāk no zemākā līmeņa, un pēc tam, ja būs nepieciešams, var iet arī uz augšu.

- Vai esat lepns, ka esat Latvijas pilsonis? Vai lepojaties ar savu valsti?

- Noteikti! Godīgi sakot, es nesaprotu cilvēkus, kuri nav lepni par savu valsti! Dzīvot Latvijā un negribēt kļūt par Latvijas pilsoni — tas ir nonsenss. Tas vispār nav aptverams! Es nespēju izprast tos cilvēkus, kuri lieto izteicienu — es nezinu, kas notiek šajā valstī! Viņi nelieto terminu mūsu, manā valstī! Un tādus vārdus lieto daudzi, pat augstos amatos esoši cilvēki. Kā mēs varam nelepoties, ja izcīnījām neatkarību, izveidojām politisko un ekonomisko sistēmu, pārvarot dažādas grūtības — banku krīzes, privatizāciju... Skaidrs, ka visos līmeņos ir bijušas kļūdas, bet, kas neatzīst savas kļūdas un nepaskatās atpakaļ, tas vienkārši ir muļķis. Mēs esam iestājušies Eiropas Savienībā un NATO. Ekonomiskā izaugsme Latvijā sasniegusi 12%, mēs ejam uz priekšu lieliem soļiem! Paskatoties, kā attīstās citas bijušās PSRS valstis, ir skaidrs, ka viņi ir pazaudējuši desmit gadus; šīs valstis atrodas tādā līmenī, kādā Latvija bija 1996. gadā. Lai gan šīs valstis ir bagātas ar izejvielām, politiskajā līmenī to tauta netika mobilizēta kopīgu mērķu sasniegšanai. Latvijā konsolidācija tomēr notika, piemēram, balsojumā par pievienošanos Eiropas Savienībai. Tagad ir jādefinē nākamie uzdevumi, ko vēlamies sasniegt turpmākajos desmit gados, un jāiet uz priekšu! Es, piemēram, negribētu atgriezties 1991. gadā. Absolūti nē!

Valsts bezdarbniekiem piedāvās e-apmācību

Apollo  11/10/06    Valsts turpina attīstīt un pilnveidot bezdarbnieku apmācības sistēmu un turpmāk bezdarbnieku konkurētspējas palielināšanai piedāvās arī e-apmācību, teikts Labklājības ministrijas piektdien izplatītajā paziņojumā.

Jau novembra vidū sāksies neklātienes apmācība tiem bez darba esošajiem vecākiem, kuri pēc bērna kopšanas atvaļinājuma vēlas atgriezties darba tirgū, tādējādi sniedzot viņiem elastīgākas iespējas profesionālās kvalifikācijas ieguvei. No valsts budžeta šim mērķim ir atvēlēti gandrīz 30 tūkstoši latu.

Labklājības ministre Dagnija Staķe norāda: «Lai darba tirgū iesaistītu pēc iespējas vairāk bezdarbnieku, tajā skaitā arī vecākus pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, svarīgi ir ne tikai nodrošināt šiem cilvēkiem iespējas iegūt profesionālu izglītību, bet arī piedāvāt viņiem jaunas un elastīgas apmācību formas – e-apmācību, tālmācību u.c. Īpaši nozīmīgi tas ir pašreizējos apstākļos, kad nepietiekošo pirmsskolas izglītības iestāžu skaita dēļ bieži vien vecākiem, kuri plāno atgriezties darbā, nav iespējas uzlabot savu konkurētspēju mainīgajā darba tirgū».

Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) piedāvātās neklātienes apmācības ietvaros vecākiem pēc bērna kopšanas atvaļinājuma tiks piedāvāta iespēja iegūt trešo profesionālās kvalifikācijas līmeni grāmatveža kvalifikācijā. 

Apmācību programma noritēs divos veidos – tālmācībā, kad apmācāmie no savām mājām patstāvīgi iepazīsies ar izglītības iestādes atsūtītajiem mācību materiāliem un veiks viņiem uzdotos uzdevumus un klātienes nodarbībās attiecīgās pilsētas izglītības iestādē vai NVA filiālē.

Studiju laikā, kas ilgs aptuveni 1 gadu (960 stundas), izglītības iestāde nodrošinās izglītojamos ar nepieciešamo tehnisko aprīkojumu - datortehniku, interneta pieslēgumu, kā arī rūpēsies par tehniskā aprīkojuma uzturēšanu. Papildus iepriekšminētajam, mācīties gribētāji mācību laikā saņems arī stipendiju 40 latu apmērā.

Pēc Labklājības ministrijas rīcībā esošās informācijas šogad Kurzemes un Zemgales reģionos, Jūrmalā un Rīgā, atbilstoši NVA reģistrēto bezdarbnieku vēlmēm, tālmācībā programmas apguvi uzsāks 30 bez darba esošie vecāki pēc bērna kopšanas atvaļinājuma. Šobrīd notiek līgumu slēgšana ar bezdarbniekiem par apmācību uzsākšanu.

NVA piedāvātos apmācību pasākumos ir tiesības iesaistīties tikai tiem bezdarbniekiem, kuri aģentūrā reģistrējušies bezdarbnieka statusa iegūšanai.

Saimniecībā un biznesā...

'Krājbanka': viesstrādnieki nepieciešami izaugsmei

LETA  11/06/06    Bez ievestā darbaspēka ir maz ticama valsts turpmākā izaugsme, uzskata "Latvijas Krājbankas" ("Krājbankas") Tautsaimniecības procesu analīzes grupas eksperti.

Patlaban izveidojusies situācija, kad lielie rūpnieki jau apsver savu ražotņu pārcelšanu uz ārvalstīm strādnieku trūkuma dēļ, veikali saīsina darba laiku, bet kafejnīcās un restorānos krītas apkalpošanas līmenis. Tas liecina vismaz par divām problēmām - būtiskiem trūkumiem personāla vadībā, kā arī arvien pieaugošu darba roku trūkumu, norāda eksperti.

Turklāt darbaspēka trūkums jau kļuvis par pastāvīgu faktoru, kas negatīvi ietekmē personāla vadības līmeni, uzsver "Krājbankas" speciālisti.

Risinājumi ir vairāki, tostarp pēc iespējas plašākus sabiedrības slāņus piesaistot darba tirgum, kā arī ievedot darbaspēku. Lai panāktu pirmo mērķi, nepieciešams novērst jebkāda veida diskrimināciju, tostarp pēc vecuma un dzimuma. Par šiem pasākumiem liecina arvien biežāk redzamās sociālās reklāmas kampaņas, aicinot atteikties no profesiju stereotipiem.

Arī veicot darbaspēka tirgus restrukturizāciju, iespējams optimālāk izmantot valsts iekšējos resursus, taču jau tagad ir skaidrs, ka ar to vien nepietiks. Jauno tehnoloģiju izmantošana, stājoties trūkstošo darba roku vietā, ir vēl viens ārkārtīgi būtisks paņēmiens, taču šo risinājumu raksturo arī finansiāla slodze.

Valstis, kurās strādā Latvijas darbaspēks - Īrija un Lielbritānija, izmanto ievesto darbaspēku. Pretējā gadījumā šo valstu ekonomiskā izaugsme vairs nebūtu iespējama.

Kā norāda eksperti, Latvijā pašlaik izvairīgi tiek runāts par "acīmredzamu patiesību" - bez ievestā darbaspēka maz ticama valsts turpmākā izaugsme. Izvairoties no risinājuma meklēšanas, tiek runāts par sociāla rakstura problēmām, kādas varētu radīt ievestais zemas kvalifikācijas darbaspēks.

Kā atzīst "Krājbankas" eksperti, tiešām vēlamāks risinājums būtu zinātņu ietilpīgo nozaru izvēršana. Tas ļauj produkciju ar augstu pievienoto vērtību ražot ar mazāku, toties profesionāli kvalificētāku strādājošo skaitu. Tādējādi ilgtermiņā tam būtu pozitīvs efekts arī zinātnes attīstībai Latvijā, tas vēl vairāk nostiprinātu valsts konkurētspēju.

Tomēr pagaidām rīcības pietrūkst, aprobežojoties ar fakta konstatēšanu - aktīvāk būtu jānotiek reālam izglītības reformēšanas procesam, lai nodrošinātu augsta līmeņa speciālistus zinātņu ietilpīgās produkcijas ražotnēm.

Kā norāda "Krājbankas" Tautsaimniecības procesu analīzes grupas speciālisti, nav pieļaujams, ka procesa pasīva vērošana kļūtu par galveno rīcības stratēģiju. Piemēram, Īrija apturēja savu iedzīvotāju aizplūšanu un uzlaboja valsts ekonomiku ar aktīvu un stratēģiski pārdomātu rīcību.

Valstij jāizšķiras par labāko veidu, kā nodrošināt augošās ekonomikas vajadzības. To svarīgi atcerēties, arī veidojoties jaunajai valdībai un izvirzot ilgtermiņa prioritātes. "Krājbanka" aicina mērķtiecīgi īstenot zinātņu ietilpīgo nozaru veicināšanu un stratēģiski risināt arvien pieaugošo darba roku deficītu.

"Ekonomistu apvienības 2010" balvu šogad saņems Ingrīda Blūma

LETA  11/07/06    Gadskārtējo "Ekonomistu apvienības 2010" balvu par ieguldījumu ekonomikā šogad saņems AS "Hansabanka" prezidente Ingrīda Blūma.

Balva tiks piešķirta par sekmīgas, atvērtas, inovatīvas un sociāli atbildīgas finanšu institūcijas izveidi Latvijā, kura spēj piedāvāt klientiem brīvā tirgus principiem atbilstošus un dzīves kvalitātes paaugstināšanai piemērotus finanšu risinājumus.

Balvu Blūma saņems 18.novembrī.

Kā ziņots, apvienības balva ekonomikā tiek pasniegta reizi gadā. No 1997. līdz 2002.gadam tā tika pasniegta sadarbībā ar Latvijas Kultūras fondu, tādēļ ieguva Spīdolas balvas nosaukumu.

2004.gadā tika mainīta balvas koncepcija, tagad tās galvenā dominante ir konkrētas personas ieguldījums ekonomiskās brīvības palielināšanā Latvijas tautsaimniecībā.

Balvu iepriekš ir saņēmuši Jakovs Beļčikovs un Valērijs Praude, Gundars Ķeniņš-Kings, Inese Spīča, Raita Karnīte, Roberts Škapars, Ērika Šumilo un Atis Švinka, Einārs Repše, Andris Šķēle un Bertolds Fliks.

Kandidātus balvai nominē apvienības biedri, laureāts tiek noteikts balsojot. Balva ir individuāla, un kopš 2004.gada tā ir ābeles statuete, kas simbolizē radošo spēku, bagātību, ražību un labklājību.

Inflācijas samazināšanās Latvijā ir īslaicīga

Dace Lina Fisenko,  NRA  11/09/06    Oktobrī patēriņa cenu pieaugums Latvijā bijis 5,6%, kas ir par 0,3% mazāk nekā pirms mēneša.

Cenas precēm gada laikā palielinājušās par 5,3%, bet pakalpojumiem – par 6,7%, liecina vakar publiskotie Centrālās statistikas pārvaldes dati.

A/s DnB NORD bankas analītiķe Olga Ertuganova norāda, ka, neraugoties uz rādītāju nelielu samazināšanos, ir pāragri runāt par inflācijas tempu palēninājumu. Viņa uzsver, ka, sākoties apkures sezonai, energoresursu sadārdzinājums būs būtiskākais. "Diemžēl jaunajā gadā mūs gaida kārtējais tarifu palielinājums – palielināsies gāzes, elektroenerģijas, ūdens, transporta un siltumenerģijas cenas. Neņemot vērā citus inflāciju ietekmējošos faktorus, energoresursu sadārdzinājums spēcīgi ietekmēs Latvijas iedzīvotāju maksātspējas samazināšanos," stāsta O. Ertuganova.

A/s DnB NORD bankas analītiķe O. Ertuganova atgādina, ka tarifu pieaugums nozīmē ne tikai lielākus rēķinus par mājokli, jo energoresursu sadārdzinājums veicinās izmaksu pieaugumu Latvijas ražotājiem un uzņēmējiem, kas mudinās viņus celt cenas citām precēm. "Diez vai nākotnē sagaidīsim būtisko inflācijas samazinājumu. Šī gada vidējā inflācija varētu tuvināties pagājušā gada rādītājam, tuvojoties 7 procentiem. 2006. gadā prognozējam inflācijas tempu palēninājumu līdz 5,5 procentiem, kas tik un tā joprojām ir liels rādītājs," paskaidro O. Ertuganova. Arī a/s Hansabanka makroekonomikas un finanšu tirgus analīzes daļas ekonomiste Lija Strašuna norāda, ka patēriņa cenu pieauguma tempa samazināšanās neturpināsies un gada pēdējos mēnešos – novembrī un decembrī – gada inflācija būs lielākā. "Inflācijas palielināšanās nākotnē ir saistīta ar siltumenerģijas cenu kāpumu, jo Rīgā šīs cenas varētu augt par aptuveni 11,9%, kas patēriņa cenu izmaiņas palielinās par aptuveni 0,4 procentpunktiem. Savu ietekmi atstās arī NATO samits Rīgā, kad varētu pieaugt viesnīcu un restorānu cenas," prognozē L. Strašuna.

Ekonomikas ministrijas (EM) speciālisti norādīja, ka lēnāku cenu pieaugumu šā gada oktobrī galvenokārt noteica divi apstākļi. Pirmkārt, ievērojami mazāk palielinājās mājokļa uzturēšanas izdevumi nekā 2005. gada oktobrī. Otrkārt, samazinājās izdevumi par transportu, galvenokārt degvielas cenu pazeminājuma dēļ. Tomēr pārtikas cenas šogad oktobrī pieauga nedaudz straujāk nekā iepriekšējā gadā.

EM prognozē, ka šā gada vidējā inflācija varētu būt aptuveni 6,4%. Finanšu ministrs Oskars Spurdziņš (TP) uzsvēra, ka nākamgad inflācijas rādītājus negatīvi var ietekmēt gāzes cenu kāpums, kā arī nepieciešamība palielināt akcīzes nodokli degvielai, ko prasa Latvijas saistības pret Eiropas Savienību.

Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, preču cenas oktobrī pieauga par 0,6%, bet pakalpojumu cenas – par 0,4%. Salīdzinot ar cenu kritumu iepriekšējos mēnešos, oktobrī dārzeņu cenas pieauga par 16,3%. Dārgāka kļuva gaļa un gaļas izstrādājumi (+1,5%), maize (+0,9%), labības produkti (+1,4%), konditorejas izstrādājumi (+1,7%). Cenas pieauga arī pienam un piena produktiem, sieram, olām, eļļai, taukiem, cukuram. No pārtikas produktiem cenas nemainījās augļiem, bet samazinājās kartupeļiem, svaigām zivīm, kafijai un atspirdzinošajiem dzērieniem. Apģērbu cenas pieauga par 2,6%, bet apavu par 2,9%, ko galvenokārt noteica izpārdošanas akciju noslēgums un jaunās sezonas preču tirdzniecības sākums. Par 1,9% palielinājās siltumenerģijas, bet par 1,2% cietā kurināmā cenas. Dārgāki kļuva alkoholiskie dzērieni, mājsaimniecības preces un sadzīves aprīkojums, transportlīdzekļu iegāde, auto rezerves daļas, laikraksti, grāmatas, ziedi, kā arī mājas aprūpes, sporta, atpūtas, ēdināšanas un personiskās aprūpes iestāžu pakalpojumi. Oktobrī turpināja samazināties degvielas cenas (–6,3%). Akciju ietekmē par 1,0% lētāki kļuva tabakas izstrādājumi. Stājoties spēkā ziemas sezonas cenām, par 10,8% lētāki kļuva viesnīcu pakalpojumi. Cenas samazinājās arī TV, video, audio un foto tehnikai, sporta un atpūtas piederumiem, ceļojumiem. Lielākā ietekme uz patēriņa cenu pārmaiņām 12 mēnešu laikā bija ēdināšanas pakalpojumu, dārzeņu un siltumenerģijas cenu kāpumam, kā arī degvielas un telekomunikāciju pakalpojumu cenu kritumam.

Patēriņa cenu gada pieauguma temps oktobrī turpināja samazināties. Tāpat kā pirms mēneša, to visbūtiskāk ietekmēja degvielas cenu kritums. Tempa samazināšanos veicināja arī lēnāks nekā pērn cenu pieaugums siltumenerģijai un gāzei. Savukārt pārtikas produktu, īpaši gaļas izstrādājumu, labības produktu un dārzeņu ietekme uz kopējo cenu līmeni ir pieaugusi.

***

Uzziņai

Preces un pakalpojumi, kas mēneša laikā vidējā cenu līmeņa pārmaiņas ietekmēja visvairāk, procentpunkti

Dārzeņi, kartupeļi +0,15

Apģērbs +0,11

Gaļa un gaļas izstrādājumi +0,11

Siltumenerģija +0,07

Tabakas izstrādājumi –0,03

Degviela –0, 29

Preces un pakalpojumi, kas gada laikā vidējā cenu līmeņa pārmaiņas ietekmēja visvairāk, procentpunkti

Ēdināšanas pakalpojumi +0,61

Dārzeņi, kartupeļi +0,53

Siltumenerģija +0,52

Maize un graudaugu izstrādājumi +0,44

Telekomunikāciju pakalpojumi –0,31

Degviela –0,48

Avots: LR Centrālā statistikas pārvalde

Pētījums: Latvijas iedzīvotāji nebaidās zaudēt darbu

DELFI  11/09/06    Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju – 87% ir pārliecināti, ka tuvāko mēnešu laikā nezaudēs savu darbu, savukārt 54% iedzīvotāju pārliecināti, ka darbu nezaudēs arī tuvāko divu gadu laikā, liecina "Eurobarometer" veiktais pētījums Eiropas Savienības valstīs.

Turklāt pārliecība par darba saglabāšanu Latvijā ir vairojusies, jo salīdzinājumā ar pērno gadu tā ir pieaugusi par 12 procentu punktiem. Līdzīga situācija vērojama arī kaimiņvalstī Lietuvā, kur par darba saglabāšanu pārliecināti 73% iedzīvotāju un tas ir 13 procentu punktiem vairāk nekā pērn.

Turklāt Latvijas iedzīvotāji pētījumā pauduši pārliecību, ka darba zaudēšanas gadījumā bez problēmām atrastu sev piemērotu darbu sešu mēnešu laikā. Latvijas iedzīvotāji savas spējas atrast darbu novērtējuši ar 7,1 punktu no 10 iespējamajiem.

Pētījumā arī secināts, ka 74% no aptaujātajiem Latvijas iedzīvotājiem uzskata, ka Eiropas Savienība (ES) pozitīvi iespaido jaunu darba vietu radīšanu un cīņu ar bezdarbu.

Savukārt 59% no Latvijas iedzīvotājiem būtu ieinteresēti saņemt vairāk informācijas par ES darba un sociālo politiku.

Pētījumā atklājas, ka lielākā daļa ES iedzīvotāju pozitīvi vērtē ES lomu nodarbinātības un sociālajā sfērā, taču pozitīvāk pret to galvenokārt ir jauno dalībvalstu un kandidātvalstu iedzīvotāju vidū.

Čekas maisos...

Raimnonds Staprāns: Tup’ un turies

Gints Grūbe, Rīgas Laiks  11/09/06    Ar gleznotāju un dramaturgu Raimondu Staprānu sarunājas Gints Grūbe

Gints Grūbe: Jūsu izstāde pirmo reizi Latvijā bija 1972. gadā. Tā notika Padomju Latvijas Kultūras sakaru komitejas telpās.

Raimonds Staprāns: Jā, un to aiztaisīja tūlīt ciet...

Grūbe: Bet kā vispār LPSR bija iespējams sarīkot jūsu izstādi?

Staprāns: Es sāku sarakstīties ar latviešu gleznotājiem. Galvenais mans kontakts bija Uldis Zemzaris, savā ziņā Džemma Skulme. Es pamēģināju bilst – kāpēc man nesarīkot izstādi Latvijā? Toreiz veidojās čekas sakaru komiteja, un, Mākslinieku savienībai ar to sadarbojoties, man piedāvāja izstādi kaut kādās labās telpās.

Grūbe: Bet kurš no Kultūras sakaru komitejas vērsās pie jums?

Staprāns: Ķezbers, mūsu pašu Ķezbers, kas ņēma nelabu galu. Viņš toreiz bija tas sakaru komitejas priekšsēdētājs. Protams, ka viņš jau toreiz kā tāds nevarēja būt, viņam bija jābūt relatīvi augstam čekas ierēdnim, padotam Adjukevičam, kas toreiz bija čekas priekšnieks Latvijā. Man bija solīta šī izstāde un katalogs, ka viss būs. Gleznas tomēr tika atsūtītas, un kā par brīnumu tās nonāca galā. Un tad es ierados. Prasīju, kur tad ir tā izstāde. Viņi teica: ziniet, mums ir mazas problēmas. Izstāžu telpa pašlaik tiek remontēta, bet mēs tās jūsu bildes pašreiz... Kamēr izstāžu zāle tiek remontēta, mēs izstādīsim jūsu bildes sakaru komitejas telpās. Tikai uz to laiku, tiklīdz tā telpa būs izremontēta, mēs tās pārnesīsim uz normālām izstāžu telpām.

Grūbe: Bet kurš tad varēja iet skatīties tās bildes uz Kultūras sakaru komiteju?

Staprāns: Tās bija izstādītas, un es prasīju, kur tas katalogs, kas tika solīts. Ar katalogu mums atkal grūtības, nevarējām to laikā iespiest, bet, tiklīdz jūs aizbrauksiet, katalogs tur būs un bildes būs izstādītas. Visi man tā saka. Notiek vakars, ir daži cilvēki, es prasu – kā tik maz cilvēku? Tikai tie vietējie čekisti un daži gleznotāji no ārpuses. Uldis Zemzaris kā protestējot šajā vakarā neieradās. Es prasu Ķezberam, kāpēc tik maz cilvēku, un viņš saka – mākslā jau neviens nav ieinteresēts. Tā tas vakars noritēja, bija tās oficiālās, trafaretās runas. Otrā dienā es aizeju uz izstādi, jo tās bildes nelabi sakārtas pie griestiem – tām apakšā esot mēbeles, ko nevar kustināt. Bet telpa izrādās tukša, tikai viens tāds vecītis ar slotu slauka. Gleznu nav. Es prasu – kur izstāde? Man atbild, ka te nekad nekāda izstāde nav bijusi.

Grūbe: Tad tas bija tikai tāds teātris?

Staprāns: Satiku pārējos māksliniekus un prasīju, kas noticis ar izstādi. Visiem bija mutes ciet. Izstāde? Kāda izstāde? Nekāda izstāde nav solīta, te ir noticis pārpratums. Tā arī apmēram tas viss beidzās.

Grūbe: Bet jūs pēc tam Džemmai Skulmei vai Uldim Zemzarim esat prasījis, kas notika?

Staprāns: Nē... Tas viens čekists, kurš pārbēga. Nu, kā viņam vārds?

Grūbe: Lešinskis?

Staprāns: Jā, viņš atbrauca pie manis uz Sanfrancisko. Mēs tā no sirds izrunājāmies, un viņš izstāstīja, ka šī izstāde tiešām bijusi iecerēta, ka katalogs bijis domāts, bet Adjukevičs personīgi apskatījies manas gleznas teicis – mēs tās nevaram rādīt. Bet mākslinieki teikuši – te brauks mākslinieks, mums taču viņam kaut kas jādod. Dodiet vienu vakaru izstādei, pēc tam ņemiet gleznas nost.

Grūbe: Kultūras sakaru komiteja taču neko nedarīja tāpat vien. Acīmredzot viņi pēc tam izmantoja jūs savai propagandai?

Staprāns: Nu, varbūt tas tika mēģināts. Nu... (Skatās pulkstenī.) Man šausmīgi jāatvainojas, man jābūt pie notāra vēlāk... Runājot par propagandu. No čekas tika izdoti lieli līdzekļi propagandai uz ārpusi, bet tā propaganda bija tik naiva, ka tas ir interesanti – Padomju Savienība izdeva lielos līdzekļus, bet čekai nebija ieskata, pret ko šī propaganda vērsta. Tā bija absolūti neefektīva.

Grūbe: Bet jūs nožēlojāt, ka bijāt saistījies ar viņiem?

Staprāns: Es nenožēloju.

Grūbe: Bet ko jūs no tā ieguvāt?

Staprāns: Es ieguvu... kontaktu ar cilvēkiem Latvijā un ar Latvijas māksliniekiem, jā.

Grūbe: Vai tad tie nebija čekai pietuvināti mākslinieki?

Staprāns: Visi jau nebija, bija tādi, kas uzskatīja, ka šie sakari ir jāuztur, nu, kaut vai ar pašu velnu. Uzturot kontaktu, varbūt durvis tiks pavērtas. Tika sūtītas grāmatas, publikācijas. Dažas tika pārtvertas un novietotas speciālos fondos. Tā ka, skatoties no šodienas, tā bija vērtīga lieta. Ieguvām tikai mēs, čeka neieguva neko.

Grūbe: Kā to uzvēra trimdas cilvēki?

Staprāns: Viena daļa uzskatīja, ka mēs esam čekas pakalpiņi.

Grūbe: Un uzskata tā vēl aizvien?

Staprāns: Nē, tas mainījās, jo tie, kuri bija pakalpiņi, saņēma Trīszvaigžņu ordeņus. Mūsu tagadējā prezidente bija pakalpiņš Nr. 1. Tas radikāli mainījās, jo pēkšņi tie, kas bija tie čekas pakalpiņi, pēkšņi bija tie labie cilvēki. Interesanti, ka te tagad Latvijā ir viena grupa, kas saka, ka mēs tagad esam šie bijušie čekas pakalpiņi. Es esmu saticis vairākus, kas teikuši – jūs sadarbojāties ar čeku.

Grūbe: Tas varētu nozīmēt, ka jūsu vārds ir atrodams čekas maisos?

Staprāns: Es noteikti maisos esmu. Neesmu pārbaudījis, bet, ja maisi tiktu atvērti, es noteikti tur būtu iekšā. Vienā vai otrā veidā. Tāpat mūsu tagadējā prezidente būtu tur iekšā. Interesanti, ka tie pārmetumi ir no abām pusēm. Es te biju pie ārsta, un viņš man saka – jūs bijāt tāda grupa, kas sadarbojās ar čeku, izmantojāt viņu līdzekļus un naudu. Tagad tas nāk no šejienes. Vienai daļai joprojām ir iespaids, ka čeka bija visuvarena, visgudra un efektīva, bet tas viss ir nieki.

Grūbe: Kurā brīdī jūs sākāt sevi uztvert nopietni?

Staprāns: Es domāju, ka tas šausmīgi bīstami, pašam sevi uztvert nopietni. Tad dzīve paliek ļoti grūta, ja tu dzīvi uztver ļoti nopietni.

Grūbe: Bet to, ko jūs darāt, jūs arī neuztverat nopietni?

Staprāns: Jā, nu tas ir labs jautājums, vai es to uztveru... Glezniecība – tā savā veidā ir spēle. Ir tur tā vecā Pikaso klišeja – es vēlētos gleznot kā bērns. Es no sākuma to nesapratu, bet tagad ar katru gadu es to saprotu arvien vairāk. Tev ir jāaizmirst, tev ir jāspēlējas, te jāiet tā, kā tu to jūti tajā brīdī, nedomājot ne par ko citu. Jāļauj, lai lietas tā tek uz priekšu pašas no sevis. Pašplūsmā. Tad, kad izdarīts, tad tu apskaties, vai tur kas ir, vai nav. Gribēšana zīmēt kā bērnam nozīmē būt atbrīvotam. Varētu teikt, ka visi bērni jau glezno, bet kāpēc viņi to dara... Noliek bērnam priekšā viņa krāsainos zīmuļus, un viņš uzreiz sāk zīmēt, aizmirst visu. Man liekas, ka ir kas dziļāks iekšā. Kaut kas nāk augšā no zemapziņas, tāda vajadzība... Cilvēkam ir ģenētiski ieprogrammēts, ka viņam ir jāzīmē. Kāpēc tas tā, to es nekad neesmu sapratis. Arī interesanti, ka tad, kad bērni sāk zīmēt, viņi lielākoties zīmē cilvēkus. Vienmēr ir tas cilvēks. Galva, kājas, viņš mēģina...

Grūbe: Bet jūs savās biogrāfiskajās atmiņās rakstījāt, ka jau kopš četru gadu vecuma paticis zīmēt zārkus un melnus līķa ratus...

Staprāns: Tas tāpēc, ka es dzīvoju tepat, Matīsa un Šarlotes ielā, otrā māja no stūra un tur bija kapliča. Es dzīvoju trešā stāvā, un man logs gāja tieši uz to kapliču. Katru dienu tur piebrauca līķa rati. Zārkus nesa iekšā un ārā. Man likās, ka es zīmēju to, ko es redzu. Es tur sazīmēju diezgan daudz tos zārkus un līķa ratus. Cilvēki teica, kāds morose bērns. Tādā veidā tas apmēram radās. Zīmēt to, kas pa rokai. Toreiz man varēja būt ap četriem gadiem.

Grūbe: Jūs savulaik stāstījāt, ka rakstāt lugas tāpēc, lai organizētu savu domāšanu, ka ar literatūru esat sācis nodarboties tāpēc, lai organizētu savu prātu. Vai gleznošanai domāšana nav vajadzīga?

Staprāns: Es domāju, ka tāda apzināta kalkulācija gleznošanai ir sava veida nāve. Tad jau tu sāc apzināties, ka tev jāglezno labi, jāglezno smuki, jābūt oriģinālam. Tā ir gleznotāja nāve. Ir jāpārslēdzas uz primitīvu līmeni un jādara lietas tā, kā tās nāk. Ir tāda plūsma, kad lietas tiek dabīgi tvertas un tev par to nav jādomā... Bet rakstīšana ir pavisam kaut kas cits. Tas ir ļoti disciplinēts process. Es domāju, ka dramaturģijā ir jābūt vēl disciplinētākam. Jādarbojas ar smadzeņu korteksu. Ja tev nav disciplinēts prāts, tu jau nevari neko uzrakstīt. Vienmēr, kad strīdos ar kādu paziņu vai draugu par kādu domu, es viņam saku – tu uzraksti, kā tu to domā. Un tur ir milzīga starpība. Tu vari runāt, runāt, bet, tiklīdz tu sāc rakstīt, tad tu redzi, ka tā ir pavisam cita lieta nekā tā pati runāšana. Tad tu redzi, ka tev jāatrod pareizie vārdi un tie pareizi jāsaliek teikumos. Tev jādomā, lai otrs to saprastu, ko tu saki.

Grūbe: Jums bija luga “Prezidenta pods”, kas bija rakstīta angļu valodā. Pēc tam pārstājāt rakstīt angliski, un visas pārējās lugas bija tikai latviešu valodā.

Staprāns: Jā, to es uzrakstīju 60. gados. Tā bija satīra par vienu amerikāņu senatoru, kurš visu laiku meklēja publicitāti, lai par viņu raksta visādos veidos. Es to lugu mēģināju traktēt, ka viņš dod ziņojumus presei, ka viņš ir aizgājis uz poda, ka viņam ir aizcietējis vēders. Uzreiz liela krīze – senatoram ir aizcietējis vēders. Un tagad nu visi sanāk apkārt un gaida, kas notiks. Tad viņš ņem zāles, un vēders ir izgājis. Pēkšņi valstī ir liels atvieglojums, jo senatoram ir izgājis vēders. Nu ir viss valstī kārtībā. To uzveda, luga piedzīvoja dažus uzvedumus un tad tā nomira dabīgā nāvē. Un taisnīgi, ka nomira, dialogs nebija labs, jo angļu valoda nav mana dzimtā valoda. Tev jābūt tur uzaugušam un dzimušam, lai tu varētu tur rakstīt. Par nožēlošanu tas ir jāņem vērā. Īsti labi rakstīt tu nevari. To mēs redzam no tiem nožēlojamajiem tulkojumiem, kas tagad tiek tulkoti no latviešu valodas. Man ir kauns tos rādīt saviem amerikāņu kolēģiem.

Grūbe: Bet jums nav bijis latviešu valodā par maz vārdu?

Staprāns: Vienmēr trūkst vārdu, sevišķi dzīvojot trimdā. Jo paliek vecāks, jo vārdu trūkst. Tev doma ir, bet tu nekādi nevari atrast pareizo vārdu. Tev galvā ir, bet vārda nav. Tanī ziņā, esot prom no Latvijas un dzīvojot trimdā, valoda paliek nabadzīgāka. Ja tu nemaz nerunā, tad tā aizmirstas pavisam. Trimdā esot ir viens tāds fenomens, ko varētu nosaukt par bezvalodniecību, kad tu aizmirsti savu mātes valodu, bet neiemācies tās otras zemes valodu, kurā dzīvo. Un pēkšņi vienā brīdī tev nav ne vienas valodas, ne otras. Tas tāds diezgan parasts fenomens. Cilvēki sūdzas, ka pēkšņi vairs nevar komunikēt.

Grūbe: Jūs ar gadiem runājat arvien mazāk?

Staprāns: Jā, katrā ziņā, bet tas ir personīgi. Jā, es runāju arvien mazāk. Arvārdsakot, tā ir tāda personīga īpatnība. Varbūt tas ir psihiskais stāvoklis. Tu paliec vecāks, un cilvēkam mācas virsū zināma veida depresija. Es vienmēr esmu cietis no depresijas, neirozēm. Vairāk nekā viens otrs cits, un tas katrā ziņā ietekmē komunikāciju ar cilvēkiem. Es domāju, ka tas cilvēka psihē nāk no dzimšanas. Citi cilvēki vairāk padoti depresijai, citi mazāk. Bet, jo tu paliec vecāks, jo tev šī depresija aug augumā. Ja es rakstītu par savu dzīvi... Viens otrs saka, lai es rakstu memuārus, kaut kādas muļķības... Te jau tie memuāri tiek rakstīti pa labi un pa kreisi. Un tad es rakstītu, ka es visu mūžu esmu cīnījies ar bailēm. Angliski to sauc anxiety. Tāda vispārēja neizteikta baiļu sajūta. Ar to es esmu cīnījies no bērnības. Tas ir tā kā tāds slogs uz maniem pleciem. Es esmu 30. un 40. gados teicis, ja es būtu reliģisks cilvēks un ja būtu Dievs un es viņam varētu ko lūgt, tad es viņam lūgtu tikai vienu lūgšanu. Es teiktu viņam – atņem man šo baiļu sajūtu, un ar pārējo dzīvi es pats ļoti viegli tiktu galā. Tas ir pavadījis visu manu dzīvi. Tā ir ģenētiska lieta, jo manai mātei un vecaimātei bija tāpat. Vai esat gadījumā lasījuši Melāniju Vanagu? Viņa sarakstījusi sešas grāmatas. Viņa man ir tante. Un viena no šīm grāmatām saucas “Baiļu birga”. Tur ir daudz aprakstu, un es lasu šo grāmatu un redzu, ka tas arī esmu es. Tā sajūta iet paaudzēs, tāda ģenētiska sajūta.

Prezidentes pārstāvji noliedz minējumus par viņas vārda atrašanos čekas maisos

LETA   11/09/06    Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas pārstāvji noliedz gleznotāja un dramaturga Raimonda Staprāna intervijā žurnālam "Rīgas laiks" izteikto apgalvojumu, ka Vīķe-Freiberga esot atrodama čekas maisos, kas savukārt kalpo par iemeslu, lai trešo reizi Saeimai caurskatīšanai atdotu likumu par bijušo Valsts drošības komitejas (VDK) aģentu sarakstu publiskošanu, šodien vēsta laikraksts "Vakara Ziņas".

Staprāns intervijā stāsta, ka arī viņa paša vārds ir atrodams tā saucamajos čekas maisos, tomēr viņš arī droši esot apgalvojis, ka VDK aģentu vai informatoru sarakstos ir Vīķes-Freibergas vārds.

Mākslinieks stāsta, ka uzturējis kontaktus ar čekistiem un to nenožēlo, bet uz jautājumu, kā šo sadarbību uztvēra trimdas latvieši, viņš atbildēja, ka viņi tika uzskatīti par pakalpiņiem. "Laika gaita attieksme mainījās, jo tie, kuri bija pakalpiņi, saņēma Triju Zvaigžņu ordeni. Mūsu tagadējā prezidente bija pakalpiņš Nr.1," teikts laikrakstā.

Savukārt Valsts prezidentes preses sekretāre Aiva Rozenberga laikrakstam noliedza žurnālā publicēto viedokli, sacīdama, ka kārtējo reizi izskanējušas baumas.

"Prezidente nekad nav vadījusies pēc principa - pašai patīk vai nepatīk, un tas attiecas uz visdažādākajām situācijām. Visi argumenti, kas prezidentei bijuši svarīgi, ir publiski pieejami," sacīja Rozenberga.

Viņasprāt, Vīķes-Freibergas darbošanās prezidentes amatā, viņas kandidēšana uz ANO ģenerālsekretāra amatu sniedz skaidru atbildi uz jautājumu par viņas vārda atrašanu vai neatrašanu tā saucamajos čekas maisos.

"Baumas tiek laistas ar mērķi vai arī bez tā, un iespējams, kāds cilvēks vai cilvēku grupa ir ieinteresēta diskreditēt prezidenti," teica Rozenberga.

Prezidente un drošības dienests noraida aizdomas par viņas sadarbību ar čeku

Dita Arāja,  Diena  11/10/06     Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas vārds nevarētu būt čekas maisos, jo prezidentūras laikā viņa skrupulozi pārbaudīta un viņai piešķirta sevišķi slepena pielaide NATO dokumentiem, kas nebūtu iespējams, ja prezidente būtu sadarbojusies ar Valsts drošības komiteju (VDK). To Dienai apgalvo Valsts prezidentes preses sekretāre Aiva Rozenberga, pašmāju slepenais dienests un Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) vadītājs Indulis Zālīte. Pārliecību, ka prezidentes vārds atrodams čekas kartotēkā, žurnālā Rīgas Laiks (RL) paudis trimdas gleznotājs un dramaturgs Raimonds Staprāns. Viņš gan nekonkretizē, kādi fakti nostiprinājuši šādu domu, toties ir pārliecināts, ka arī pats ir maisos, jo savulaik kontaktējies ar čekas kultūras sakaru komiteju.

"Šādas baumas ir nepatiesas un nepieņemamas," saka A.Rozenberga un uzsver, ka, stājoties amatā, V.Vīķes–Freibergas pagātni drošības dienesti izpētīja un "ir visi atzinumi, ka nav faktu" par viņas sadarbību ar VDK. Viņa arī uzsver, ka prezidente vada NATO dalībvalsti, ir sadarbojusies ar NATO Zinātnes komisiju, kā arī Rīgā gaidāmais NATO sammits noraida šādas šaubas. Arī Satversmes aizsardzības biroja preses sekretāre Baiba Rāta–Saliņa skaidro, ka saskaņā ar likumdošanu Valsts prezidentam amata pienākumu pildīšanai nepieciešama pieeja sevišķi slepeniem valsts noslēpuma objektiem un sevišķi slepenai NATO informācijai. "Šādu pielaižu izsniegšanas fakts izslēdz iespēju, ka Valsts prezidents ir sadarbojies ar VDK vai citas valsts speciālo dienestu," uzsver B.Rāta–Saliņa.

R.Staprāns gan RL stāsta, kā pats kontaktējies ar čekas kultūras sakaru komitejas cilvēkiem un ka trimdas tautieši viņu un citus šādus trimdiniekus uzskatījuši par čekas pakalpiņiem: "Mūsu tagadējā prezidente bija pakalpiņš nr.1." V.Vīķe–Freiberga 1999.gadā tūlīt pēc ievēlēšanas prezidenta amatā Dienai ir atzinusi, ka kultūras sakaru komitejai par viņu kā trimdas zinātnieci bijusi ilgstoša interese un "starpnieks šai ziņā parasti bija pats akadēmiķis [Vilis] Samsons, kam es atklāti izskaidroju, ka principiālu apsvērumu dēļ nevēlos sadarboties ar šo iestādi". Tolaik tūlīt pēc ievēlēšanas prezidente bija pieprasījusi izziņu no TSDC, vai gadījumā arī viņas vārds nav kartotēkā. TSDC ziņas par iespējamo sadarbību ar čeku sniedz tikai konkrētajai personai, bet, ja kāds ir nolēmis kandidēt Saeimas vēlēšanās, par kandidāta sadarbību ar čeku paziņo Centrālajai vēlēšanu komisijai. Šāda kārtība neattiecas uz Valsts prezidentu.

Tomēr arī I.Zālīte saka, ka V.Vīķe–Freiberga nevarētu būt čekas maisos tādēļ vien, ka viņa vada Nacionālās drošības padomi, kur nepieciešama pielaide sevišķi slepenai informācijai: "Viņa ir pārbaudīta krustām šķērsām, ne tikai caur maisiem."

Izglītībā un kultūrā...

ST vērtēs pedagogu darba samaksas noteikumus

DELFI  11/07/06    Satversmes tiesas (ST) 3.kolēģija ierosinājusi lietu par Ministru kabineta (MK) noteikumiem, kas nosaka samazinātu darba samaksu pedagogiem, kuri iegūst profesionālo augstāko izglītību vai pedagoģisko izglītību, informēja ST preses sekretārs Arvis Ērmiņš.

Saskaņā ar apstrīdēto normu pedagogiem, kuri iegūst profesionālo augstāko izglītību attiecīgajā nozarē vai normatīvajos aktos noteiktajām prasībām atbilstošu pedagoģisko izglītību, darba alga tiek samazināta, piemērojot noteikumu pielikumos noteiktajai likmei koeficientu 0,78.

ST būs jāizvērtē MK 2004.gada 24.augusta noteikumu Nr. 746 "Pedagogu darba samaksas noteikumi" 23.5. punkta atbilstību Satversmes 107.pantam, kas garantē ikvienam darbiniekam tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu.

Lieta ierosināta pēc Ritas Sirmovičas konstitucionālās sūdzības. Pieteikuma iesniedzēja šobrīd studē augstskolā, bet pedagoģisko darbu strādā 23 gadus. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka, lai arī pedagoģisko darbu veic pilnā apmērā, viņa tomēr nesaņem veiktajam darbam atbilstošu samaksu, jo darba alga tiek samazināta par apstrīdētajā normā noteikto koeficientu.

ST uzaicinājusi MK līdz 2006.gada 7.decembrim sniegt atbildes rakstu ar lietas faktisko apstākļu izklāstu un juridisko pamatojumu.

Aicina apgūt lībiešu (līvu) valodu

TVNET   11/07/06    Īstenojot Valsts ilgtermiņa mērķprogrammā "Lībieši Latvijā" noteiktās prioritātes, Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts turpina atbalstīt lībiešu sabiedrisko organizāciju pieteiktos un īstenotos projektus, kas veicina lībiešu valodas apguvi, uzturēšanu un attīstību. Jau no šā gada 13.novembra ikvienam interesentam atkal būs iespēja bez maksas apgūt lībiešu (līvu) valodu.

Lībiešu (līvu) valodas nodarbības notiks katru pirmdienu Sekretariāta telpās, Blaumaņa ielā 5a, 5. stāvā, no plkst. 18.00 līdz 20.00, un tās organizē Sekretariāta Lībiešu (līvu) lietu nodaļa sadarbībā ar Līvu savienību. Nodarbības vadīs Ērika Krautmane – Latvijas Universitātes Moderno valodu fakultātes lektore, Tartu universitātes maģistrante, kas lībiešu (līvu) valodas pasniegšanas praksi apguvusi, strādājot vairākās lībiešu (līvu) bērnu vasaras nometnēs un piedaloties lībiešu valodas pratēju semināros.

Svinot līvu kultūras darbinieka un pirmā lībiešu atmodas veicinātāja Jāņa Prinča 210 gadu jubileju, 13. novembrī plkst. 18.00 Sekretariāta telpās, Blaumaņa ielā 5a, 5.stāvā, notiks lībiešu valodas mācību nodarbību atklāšanas pasākums, kurā klātesošos sveiks Sekretariāta vadītāja Kristīne Vāgnere un Ē.Krautmane, kā arī būs aplūkojama izstāde "Lībieši senatnē – jaunieguvumi Sateseles pilskalna izrakumos", ar kuru iepazīstinās Dr.hist., asoc. prof., arheologs Guntis Zemītis.

Izstādes

Maija Rudovska,  NRA  11/08/06

- Rīgas Porcelāna muzejā aplūkojama porcelāna mākslinieces Ineses Līnes personālizstāde Ir varianti…. Mākslinieces porcelāna darbi izceļas ar sievišķīgu trauslumu un metaforismu. Izstādē tiks eksponēti porcelāna lējumi dažādās formās un tehnikās.

- Fotoklubā Rīga tiks atklāta starptautiska izstāde – projekts Sieviete – nezināmas izcelsmes dievība. Šis ir pirmais projekts, kas apvieno dažādu valstu fotogrāfus un palīdz pieredzes un kontaktu apmaiņai. Foto projekts ir radies Krievijā sadarbībā ar Ukrainas, Lietuvas un Latvijas fotomāksliniekiem. Latviju šajā izstādē pārstāv G. Binde, V. Brauns,

A. Grants, J. Deināts, A. Dubrovskis, G. Rozenfelds u.c. Izstādē apkopotie darbi ir pirmais atskaites punkts šajā projektā, kura attīstība ir pašā sākumā un turpināsies sadarbībā ar Čehijas, Izraēlas, Francijas, Holandes un ASV radošiem fotogrāfiem.

- Galerijā Mākslas dārzs apskatāma metālmākslinieka Aivara Benuža personālizstāde Nepieradinātie, kurā skatāmi dažādi objekti un skārda gleznas. A. Benuža mākslas darbi ir kā jaunas asociācijas par vecām lietām – ikdienišķi priekšmeti ieguvuši citu valodu. Šoreiz objektos vizuāli saskatāma līdzība ar suņiem – ironiski un smalki attēlots katra raksturs un uzvedība, bet izsalkušu suņu iedabā kaukt un vaimanāt mākslinieks saskatījis līdzību ar priekšvēlēšanu cīņām un gaušanos.

- Teksasas universitātē Huntsvilā ASV atklāta latviešu mākslinieka Māra Grosbaha darbu izstādi Nosēdumi. Izstādē blakus M. Grosbaha darbiem tiks izstādīti arī amerikāņu jaunā mākslinieka Džeses Bilmaksa darbi. M. Grosbahs projektā prezentē multidisciplinārus darbus, kuros atspoguļotas tēmas par cilvēka identitāti personiskajā un publiskajā telpā. M. Grosbahs ieguvis bakalaura grādu Latvijas Mākslas akadēmijā, maģistra grādu – Kalifornijas universitātē ASV. Šogad Grosbahs debitējis Jaunajā Rīgas teātrī režisores Elīnas Cērpas veidotajā izrādē Maigums un ir nominēts Spēlmaņu naktij kā gada scenogrāfs.

- Ārzemju mākslas muzejā apskatāma lietuviešu mākslinieka Stasa Eidrigeviča (dz. 1949. g.) fotogrāfiju izstāde. S. Eidrigevičis darbojies dažādos mākslas veidos: grafikā, glezniecībā, tēlniecībā, veidojis performances, instalācijas utt. 1973. gadā

S. Eidrigevičs absolvē Viļņas Mākslas akadēmiju un no 70. gadu vidus sāk piedalīties izstādēs Polijā. Kopš 1970. gada viņa darbi izstādīti vairāk nekā simt autorizstādēs visā pasaulē, kur saņēmuši ļoti augstu novērtējumu un apbalvoti ar vairākiem Grand Prix. S. Eidrigeviča darbos vienojošais motīvs ir seja – maska, kas ļauj nekļūdīgi pazīt viņa darbus.

- Andrejsalā, projektu telpā Ēdnīca, aplūkojama Ievas Jerohinas personālizstāde Satiktie. Izstādē apskatāmi 12 pusaudžu portreti, kas tapuši rezidences laikā Diseldorfā. Māksliniece pusaudžus fotografējusi viņu istabās un interjeros, papildinot fotogrāfijas ar teksta daļu – katra pusaudža atbildēm uz jautājumiem "Kas tevi dara laimīgu?" un "Tavs sapnis par nākotni". Portreti, kas fotografēti pašu pusaudžu istabās, apvienojumā ar viņu pārdomām par laimi un nākotni labi atspoguļo gan pašu jauniešu intereses, gan liek domāt par sabiedrību kopumā. Kolekcija Satiktie ir tikai daļa no lielāka Ievas Jerohinas projekta – pusaudžu fotogrāfiju sērijas no dažādām valstīm.

Kristīgais un latviskais vienā rekviēmā

Inese Lūsiņa,  Diena  11/08/06    Rīgas Domā 15.novembrī Georga Pelēča Requiem Latviense pasaules pirmatskaņojums.

Latviešu rekviēms. Requiem Latviense. Tā savu jauno lielopusu, kura pasaules pirmatskaņojums gaidāms Rīgas Domā 15.novembrī (plkst.19), nosaucis komponists Georgs Pelēcis. Latviešu mūzikas vēsturē tapis skaņdarbs, kurš savā gandrīz pusotru stundu garajā skanējumā apvieno gan tradicionālo kristīgās baznīcas koncepciju, gan latviešu tautas nāves uztveri. Pirmā izteikta kanoniskajā tekstā latīņu valodā, bet otrā klausītājiem atklāsies latviešu valodā, caur rekviēmā izmantoto mūsu tautas bēru dziesmu folkloras tekstu un meldiju materiālu. Tāpēc partitūrā, kurā diriģenta Māra Sirmā vadībā jau iedziļinās valsts akadēmiskais koris Latvija, iepretim korim, ērģelēm un četriem solistiem paredzēta arī atsevišķa instrumentu grupa (ar kokli) un tautas dziesmu teicēja.

"Rekviēms nav traģisks. Tā ir cilvēka dzimšana. Cilvēks piedzimst vairākas reizes: pirmā piedzimšana ir bērna ieņemšanas brīdis — tad piedzimst nemirstīgā dvēsele. Otra ir fiziskā piedzimšana, trešā — kristības. Arī nāve ir piedzimšanas brīdis, kad aizejam mūžībā, un, beidzot, Pastardiena, kad būs galīgais spriedums un cilvēkam pavērsies pēdējie vārti," tā profesors G.Pelēcis izskaidro cilvēka eksistenci kā dzimšanas brīžu amfilādi, kurā rekviēms saistīts ar vienu no tiem. "Arī latviešu tautas bēru dziesmās traģisms ir bez asarām un spēka pilns," uzsver komponists, kurš sava Latviešu rekviēma saturā vēlējies "sintezēt reliģiozo noskaņojumu, sēras un lēnprātību, Dieva slavinājumu, tautas gara filozofiju ar mūzikas vispārēju lirisko kopsaucēju."

Skaņdarbs ir veltīts Rīgas Domam, kura plašajā telpā, akadēmiskā rekviēma dziedātāji — koris un Latvijas Nacionālās operas solisti Kristīne Gailīte (soprāns) un Krišjānis Norvelis (bass), kā arī vokālās grupas Cosmos kontrtenori Andris Sējāns un Jānis Šipkēvics pulcēsies augšā pie Kristīnes Adamaites spēlētajām ērģelēm, savukārt tautas dziesmu izpildītāji muzicēs pie altāra. Viņu vidū arī tautas dziesmu teicēja Anda Akmentiņa, kura atradusies kora Latvija altu grupā. "Cilvēka sajūsma un pateicība Dievam par mūžīgās dzīves dāvinājumu ir skaņdarba svarīgākais rezumējums," saka polifonijas profesors G.Pelēcis, kurš paša radītās mūzikas kontrapunktos gan dažādu pasauļu dialogā, gan kopskanējumā mēdz savīt dažādas idejas, kultūras un laikmetus. Latviešu rekviēma pasaules pirmatskaņojumu organizē producents Vladimirs Rešetovs.

Kultūrziņas

Līvija Dūmiņa,  NRA  11/10/06

- Lemj par Rakstnieku savienības Liepājas nodaļas atjaunošanu. Nedēļas nogalē uz sarunu par Latvijas Rakstnieku savienības Liepājas nodaļas atjaunošanu pulcējās vairāki Liepājas puses literāti, Latvijas Rakstnieku savienības biedri, kā arī Liepājas kultūras pārvaldes vadītāja Lelde Vīksna. Tikšanās mērķis bija diskutēt par Latvijas Rakstnieku savienības reģionālās nodaļas atjaunošanas nepieciešamību, organizācijas dibināšanas kārtību un nākotnē veicamajiem darbiem. Liepājas kultūras pārvalde nākamajā gadā iecerējusi atbalstīt organizācijas izveidošanu, lai veicinātu Liepājas literātu profesionālo darbību, sakarus ar kolēģiem ārvalstīs, jauno rakstnieku literārās konsultācijas, Rakstnieku savienības biedru darbu publicēšanu un citas aktivitātes.

- Mūzikas akadēmijai jauni flīģeļi. Pirmdien, 13. novembrī, pulksten 16 J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Kamerzālē notiks divu jaunu flīģeļu Yamaha ieskandināšanas svētki. Abu instrumentu iegāde bija iespējama, pateicoties Mūzikas akadēmijas atbalstītājas Regīnas Pumpuras kundzes privātajam ziedojumam. Koncertā piedalīsies Andrejs Osokins, Endijs Renemanis, Antra un Normunds Vīksnes (klavieres), Darja Smirnova, Baiba Biezā (vijole), Darija Kozlitina (alts), Lolita Lilje (čells). Programmā J. Brāmss, F. Lists, A. Bendžamins un T. Ķeniņš.

Baltijas Asamblejas literatūras balvu piešķir rakstniecei Norai Ikstenai

LETA  11/10/06     Baltijas Asamblejas (BA) balvu literatūrā nolemts piešķirt rakstniecei no Latvijas Norai Ikstenai, balvu zinātnē - Lietuvas biologam Ģediminam Valkiūnam, bet balvu mākslā - Igaunijas māksliniekam Andreasam Tali, šodien paziņoja BA žūrijas komisijas vadītājs Petrs Skirmants.

Žūrijas komisijas pārstāve no Latvijas Liāna Vanaga sacīja, ka balva literatūrā Ikstenai piešķirta par darbu "Nenoteiktā bija", kur autore ne tikai prezentējusi "augstas kvalitātes prozu, bet arī sadarbojās ar dzejnieku Imantu Ziedoni, kurš savas slimības dēļ pats nevarēja pierakstīt savas bērnības atmiņas un uzticēja šo darbu Ikstenai".

Kā citu motīvu balvas piešķiršanai Vanaga atzīmēja rakstnieces darbību kultūras laukā un humānisma ideju nostiprināšanā.

BA balva zinātnē piešķirta Lietuvas biologam Valkiūnam par viņa pētījumiem, kas ir pazīstami pasaulē, kā arī par ciešas saiknes veidošanu zinātnē ar partneriem un kolēģiem no pārējām Baltijas valstīm - Igaunijas un Lietuvas, stāstīja BA žūrijas pārstāvis Valdemārs Razums.

Savukārt balva mākslā piešķirta Igaunijas māksliniekam Tali, ņemot vērā BA balvas vērtības - profesionalitāti un dinamiskumu. Tali kā profesionālis ir veicis dinamisku darbu, uzrunājot arī jauniešus un vienmēr atrodoties jaunā meklējumos, sacīja BA žūrijas komisijas locekle Elo Tusta.

BA apbalvos balvu ieguvējus par viņu sasniegumiem kopējās Baltijas kultūras telpas un kultūras dažādības veicināšanā decembrī Viļņā.

BA literatūras balvai bija izvirzīts arī pārstāvis no Lietuvas Marcelijs Martinaitis un Igaunijas literāts Fransuā Serpāns, kurš ir plaši pazīstams kā rakstnieks ar savu inovatīvo poēmu kolekciju "2004".

BA apbalvojumam mākslā bija izvirzīts arī pārstāvis no Lietuvas Antans Sutkus un Pēteris Martinsons no Latvijas par sasniegumiem, dibinot starptautiskus kontaktus, savukārt BA apbalvojumam zinātnē bija izvirzīts arī Gunārs Preinbergs no Latvijas un Eije Oravs no Igaunijas.

Lāčplēša dienā...

Lāčplēša dienai veltītajā parādē piedalīsies 300 karavīri

LETA   11/08/06    Rīgā Lāčplēša dienai veltītajā parādē 11.novembrī piedalīsies 300 Nacionālo bruņoto spēku (NBS) karavīri, informēja NBS komandiera personīgā štāba Preses un informācijas daļas preses virsniece Agnija Štrausa.

Parāde sāksies plkst.13 ar svinīgu godassardzes maiņu pie Brīvības pieminekļa. Muzicēs NBS Štāba orķestris.

Parādē soļos karavīri no NBS Godassardzes rotas, Jūras spēkiem, Nacionālās aizsardzības akadēmijas, Sauszemes spēku 1. un 2. bataljona, Zemessardzes un Latvijas armijas karoga vada.

Lāčplēša dienai veltītas NBS parādes notiks arī Alūksnē, Rēzeknē, Cēsīs un Liepājā.

Pētījums: 15% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka Lācplēša diena tiek svinēta par godu Lāčplēsim

LETA  11/10/06    15% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka 11.novembris, Lāčplēša diena, tiek svinēta par godu Lāčplēsim, liecina mediju, tirgus un sociālo pētījumu aģentūras "TNS Latvia" veiktā Latvijas iedzīvotāju aptauja. Pagājušajā gadā 17% aptaujāto uzskatīja, ka Lāčplēša diena tiek svinēta par godu Lāčplēsim, aģentūru LETA informēja "TNS Latvia" mārketinga vadītāja Laura Briča. Arī šogad aptaujātie norāda, ka Lāčplēsis ir nacionālais varonis, karotājs, daži uzskata, ka Lāčplēsis ir slavens latviešu rakstnieks vai dzejnieks, kā arī vēl joprojām ir cilvēki, kuri uzskata, ka 11.novembris ir Lāčplēša dzimšanas diena, sacīja Briča.

Kopumā 31% Latvijas iedzīvotāju nezina, kādēļ 11.novembrī tiek svinēta Lāčplēša diena.

Šogad mazāk nekā desmitā daļa jeb 8% aptaujāto precīzi norādījuši, ka Lāčplēša diena ir piemiņas diena Rīgas atbrīvošanai no Bermonta karaspēka. Salīdzinot ar 2005.gada līdzīga pētījuma rezultātiem, redzams, ka šis rādītājs ir samazinājies gandrīz uz pusi.

Pēc viņas vārdiem, 22% aptaujāto norāda, ka svētki ir kaut kā saistīti ar militārismu, kaujām. Cilvēkiem ir daļēja izpratne par Lāčplēša dienu, piemēram, viņi to traktē kā "Latvijas atbrīvošanas dienu", "Latvijas karaspēka dienu", "latviešu uzvaru pār vāciešiem", "karavīru dienu", "kaut ko, kas ar kaujām saistīts", "varoņu piemiņas dienu" u.c.

Vēl 8% aptaujāto norāda, ka šī diena ir kaut kādā veidā saistīta ar vēsturiskiem notikumiem, piemēram, "kaut kas saistīts ar vēsturi", "par godu vēsturiskam notikumam" u.c., informē Briča.

Viņa uzsver, ka, salīdzinot ar pagājušā gada rezultātiem, redzams, ka palielinājies to iedzīvotāju īpatsvars, kas nevar nosaukt precīzi, kāpēc tiek svinēta Lāčplēša dien. Kopumā aptuveni divām piektdaļām Latvijas iedzīvotāju jeb 38% aptaujāto ir vismaz daļēja izpratne par Lāčplēša dienu un tās nozīmi.

Lielāka izpratne par Lāčplēša dienu ir latviešiem, cilvēkiem ar augstāko izglītību, kā arī iedzīvotājiem vecumā no 50 līdz 74 gadiem. Savukārt jaunāka gada gājuma iedzīvotājiem - vecumā no 15 līdz 34 gadiem, cittautiešiem, cilvēkiem ar pamatizglītību, kā arī Latvijas nepilsoņiem izpratne par Lāčplēša dienu ir vājāka, informē "TNS Latvia" Mārketinga vadītāja.

Pētījums liecina, ka Lāčplēša diena ir ļoti nozīmīga diena 16% iedzīvotāju, un viņi vienmēr vai gandrīz vienmēr to svin. Salīdzinoši biežāk Lāčplēša dienu par ļoti nozīmīgu dienu uzskata iedzīvotāji vecumā no 35 līdz 49 gadiem un vecumā no 65 līdz 74 gadiem, latvieši un laukos dzīvojošie.

Lielai daļai iedzīvotāju jeb 42% aptaujāto šie svētki ir maznozīmīgi, bet 4% - tie nav nozīmīgi. Iedzīvotāji vecumā no 25 līdz 34 gadiem, rīdzinieki, cittautieši, aptaujātie ar zemiem ģimenes ienākumiem - līdz 50 latiem uz vienu ģimenes locekli mēnesī, kā arī nepilsoņi ir tie, kuriem Lāčplēša diena salīdzinoši biežāk nepavisam nav nozīmīga, stāstīja Briča.

Pētījums liecina, ka visbiežāk Lāčplēša diena tiek svinēta, apmeklējot dažādus Lāčplēša dienai veltītus pasākumus. Šādi Lācplēša dienu svin 16% aptaujāto. 15% aptaujas dalībnieku vēro Lāčplēša dienai veltītos raidījumus televīzijā. Svecīti logā ieliek 8% iedzīvotāju, bet draugu lokā šo dienu svin 7% aptaujāto.

Šā gada pētījuma rezultāti rāda, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju nekādi nesvin šos svētkus. 56% aptaujāto norāda, ka šo dienu nesvin. Tie, kuri neatzīmē šos svētkus, visbiežāk ir 15 līdz 34 gadus veci, cittautieši, rīdzinieki, kā arī iedzīvotāki ar zemiem ģimenes ienākumiem.

Pasākumi Lāčplēša dienā

TVNET  11/10/06   Sestdien, 11. novembrī, organizācija „Daugavas Vanagi Latvijā” un Latvijas Okupācijas muzejs aicina uz Latvijas Republikas 88. gadadienas Lāčplēša dienai veltītiem pasākumiem.

Tāpat kā 1919. gadā, 11. novembra rītā plkst. 9.00 tiks ieskandināti Rīgas baznīcu torņu zvani, lai atgādinātu par Brīvības cīņās atbrīvoto Rīgu no Bermonta-Avalova vadītā sešas reizes lielākā karaspēka.

Plkst. 17:00 gadskārtējā lāpu gājienā no Brāļu kapiem mūžīgā uguns tiks aiznesta līdz 11. novembra krastmalai, lai ar uguns plostu nestu piemiņu tiem karavīriem, kuru kapavietas mums nav zināmas.

Plkst. 18.30 Strēlnieku laukumā (pie Okupācijas muzeja) sāksies koncerts, kurā piedalīsies folkloras kopas “Skandinieki”; “Vilki”; “Vilcenes”, „Vilkači”. Uz ekrāna tiks projicēta vizuāla informācija par latviešu nacionālajiem karavīriem. Koncerta laikā apmeklētāji varēs vērot senāku laiku un mūsdienu militārās tuvcīņas paraugdemonstrējumus un sildīties ar karstu tēju pie uguns bluķiem. Koncertu noslēgumā lāpu gājiens no Strēlnieku laukuma līdz Daugavas krastmalai pie Rīgas pils, kur notiks ugunsplosta laišana Daugavā, piemiņas svecīšu iedegšana un tautas kopīga sadziedāšanās.

Pasākumu atbalsta Rīgas dome un Aizsardzības ministrija.

11.11.2006. Programma

09.00 Rīgas baznīcu zvanu iezvanīšana, pieminot Rīgas atbrīvotājus pirms 91 gada.

11.00 – 12.00 Vainagu nolikšanas ceremonija Brāļu kapos.

13.00 – 16.00 Piemiņas pasākumi, iededzot mūžīgo uguni:

•  Nāves sala,

•  Ložmetēju kalns,

•  „Varoņu altāris” pie Mazās Juglas,

•  Sudrabkalniņš,

•  O. Kalpaka piemiņas vieta „Airītēs”.

17.00 – 18.30 Lāpu gājiens no Brāļu kapiem līdz Strēlnieku laukumam.

18.00 – 18.15 Lāpu gājiena dalībnieki pie Brīvības pieminekļa.

18.30 – 18.35 Svētku koncerta atklāšana.

18.35 – 18.50 Svinīgā vakara junda.

18.50 – 19.00 Dzied folkloras kopa “Vilcenes”.

19.00 – 19.10 Seno cīņu un folkloras kopa „Vilkači”.

19.10 – 19.20 Seno cīņu paraugdemonstrējumi - „Vilkači”.

19.20 – 19.35 Dzied folkloras draugu kopa „Skandinieki”.

19.35 – 19.45 Dzied Latvijas Etnokultūras centra folkloras kopa.

19.45 – 20.00 Helmaņa grupas militārās tuvcīņas paraugdemonstrējumi.

20.00 – 20.20 Dzied vīru kopa “Vilki”.

20.20 – 20.30 Lāpu gājiens līdz Daugavas krastmalai pie Prezidentes pils.

20.30 – 20.40 Ugunsplosta laišana Daugavā.

20 30 – 21.00 Tautas sadziedāšanās Daugavmalā pie Rīgas pils.

Citādā ziņā...

Vai Munters bija nodevējs?

Viesturs Avots, Žurnāls "Nedēļa"  11/08/06    Jau 30. gadu nogalē lielas runas visos sabiedrības slāņos bija par ārlietu ministru Vilhelmu Munteru un viņa sievu Natāliju. Šo runu cēlonis bija Muntera (pusvācietis; vācietis?) un Munteres (krieviete) tautība, ministra ciešā draudzība ar Ulmani, daudzi citi fakti un apstākļi, sagadīšanās. Munters joprojām ir diskutabla personība mūsu vēsturē, kas pelnījusi plašākus pētījumus un vērtējumus.

Baumas par nodevību uzliesmoja pēc Otrā pasaules kara. Tās veicināja arī šādi fakti: Munteri veiksmīgi pārdzīvoja deportāciju un ieslodzījumu. Munters (deportēts 1940. gada 16. jūlijā) pat Voroņežā strādāja par pasniedzēju Svešvalodu institūtā. Pēc aresta 1941. gada jūnijā (Vilhelmu — 26., Natāliju — 27. jūnijā) Munteriem ieslodzījumā bija privileģēts statuss. Natālija pat pamanījās izbēgt (!) no cietuma un nokļūt līdz pašai Maskavai (!), ASV vēstniecības vārtiem (!). Pēc atbrīvošanas 1954. gadā Munters strādāja Vladimiras traktoru fabrikā. 1958. gadā pāris jau ar čekas akceptu atgriezās Latvijā. Šeit viņi uzticami kalpoja okupantiem. Munters strādāja par tulkotāju žurnālā LPSR ZA Vēstis, apgādā LVI. Sākot ar 1962. gadu, laikrakstos Izvestija, Cīņa, Dzimtenes Balss publicēja virkni rakstu. Iznāca arī Muntera grāmatas Pārdomas, Savu tautu ienaidnieki. Visās publikācijās viņš apmeloja Latvijas brīvvalsti, trimdas latviešus, cildināja okupantus. 1964. gadā tika iecelts par locekli bēdīgi slavenajā čekas filiālē — Latvijas Komitejā kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs.

"Kungi, viss kārtībā!" 1943.—1944. gadā paša rediģētajā ilustrētajā žurnālā frontei un tēvzemei Junda savas "piezīmes" (Patiesībā memuārus. — V. A.) par Latvijas liktenīgajām dienām Tā bija publicēja žurnālists Aloizs Klišāns. Tajās sniegta interesanta un koša Latvijas bojāejas aina. Protams, vācu cenzūras rediģēta. Daudzi interesanti vērojumi veltīti arī Munteram. Žurnālista atmiņas sākas ar 1939. gada vasaras notikumiem.

Viņš raksta, ka vienu brīdi licies — baumas par gaidāmo karu tā arī paliks tikai baumas. Tomēr starptautiskais stāvoklis kļuva arvien saspīlētāks. "Latvijas Ārlietu ministrijas namā 29. augustā notika kārtējā Ministru Kabineta sēde. Tā sākās tieši noteiktajā laikā, jo Valsts prezidents necieta nokavēšanos. Ministri ieradās dažas minūtes pirms sākuma. Uz žurnālistu jautājumiem viņi smaidot atbildēja, ka arī viņiem nekas par šīsdienas sēdi neesot zināms. Ar parasto diplomāta smaidu sejā kā pēdējais ieradās ārlietu ministrs Munters. Acumirklī Preses istabā iestājās klusums. No visām pusēm žurnālistu ielenkts, ministrs noklausījās jautājumus, tad atbildēja: "Kungi, mazliet pacietieties. Viss ir labākā kārtībā. To, kas man ziņojams, es ziņošu valdības sēdē, pēc tam jūs saņemsit attiecīgo informāciju."

Pēc pāris stundām ieilgušo sēdi pārtrauca. Preses istabā iznācis Ulmanis un teicis: "Priekš jums šodien nekādu lēmumu nebūs. Varat iet mājās, sēde vēl turpināsies."

Dažas minūtes pēc tam Valsts kancelejas vadītājs žurnālistiem nodiktēja ziņojumu presei: "Valdība noklausījās ārlietu ministra Muntera ziņojumu par starptautisko stāvokli, kā arī par piesardzības līdzekļiem un saimnieciskā rakstura soļiem, kas pēdējās dienās pielietoti vairākās valstīs. Ziņojumus papildināja attiecīgo resoru vadītāji. Pārrunājot praktiskos jautājumus un uzdevumus, ko šinī virzienā tekošais moments uzstāda valdībai, Ministru Kabinets deva nepieciešamos norādījumus atsevišķiem resoriem, neatrodot par vajadzīgu ķerties pie jebkādiem ārkārtējiem līdzekļiem.""

Klišāns vēsta, ka tajā pašā dienā, tūlīt pēc valdības sēdes, zemkopības ministrs Jānis Birznieks kopā ar citiem saimniecības darbiniekiem aizbrauca uz Maskavu, lai apmeklētu PSRS Lauksaimniecības izstādi. "Viņš un pārējie delegāti atbrauca un aizbrauca. Šķitis, ka nekas nav mainījies. Un tomēr… Žurnālisti saņēma klusu norādījumu vairāk interesēties par lielā Austrumu kaimiņa dzīvi, mākslu, kultūru un visām citām lietām. PSRS vārdu klaji un atklāti izrunāt vēl neatrada par izdevīgu. Pēc MK sēdēm Munters, kas parasti bija slavens ar savu klusēšanu un atturīgām atbildēm uz žurnālistu jautājumiem, pēkšņi kļuva dzīvāks un deva plašākas atbildes, tiklīdz kāds jautājums skāra "lielo Austrumu kaimiņu". Bet bija taču gluži dabīgi, ja ārlietu ministrs labāk par citiem valdības locekļiem bija informēts par kādu ārvalsti."

Memuāru autors stāsta, ka līdz ar Otrā pasaules kara uzliesmošanu 1939. gada 1. septembrī Latvijā sākās spraiguma pilns laikmets. Kamēr Vācija un PSRS saplosīja Poliju, tikmēr no Austrumiem sāka pacelties draudu rēgs Latvijas neatkarībai. 19. septembrī, izmantojot Tallinā internētās poļu zemūdenes Orzel aizbēgšanu, PSRS sāka draudēt Baltijas valstīm.

Čekists Muntera dzīvoklī Klišāns raksta, ka šie draudi radīja lielu satraukumu Baltijas valstīs.

"Vēloties iegūt tuvāku informāciju par valdības diplomātiskiem soļiem, Rīta uzdevumā ierados Muntera privātdzīvoklī, kas atradās Valdemāra ielā 11a. Īstenībā nama numuram vajadzēja būt 13, bet pēc ministra vai, kā valdības aprindās atklāti teica, pēc ministra kundzes vēlēšanās 13. numura vietā likts neitrālais 11a. Pie ministra nama stāvēja ZIS automašīna ar PSRS sarkano standartu. Vestibilā, gaidot ministru, no blakus istabas pēkšņi iznāca kāds augstāks Sarkanarmijas virsnieks viena civilista pavadībā."

"Virsnieku redzēju pirmo reizi, bet civilistā pazinu PSRS sūtniecības sekretāru Vetrovu. Par viņu preses aprindās bija zināms, ka īstenībā viņš ir čekas pilnvarotais pārstāvis un faktiskais sūtniecības vadītājs. Abi kungi sirsnīgi atvadījās no ministra kundzes un aizgāja. Tūlīt pēc tam iznāca ministrs un aicināja savā darba istabā. Uz manu jautājumu, vai TASS paziņojums par zemūdenēm Baltijas jūras ostās nesatur kādus draudus Baltijas valstīm, ministrs īsi un skaidri pateica: "Nē, nekādā gadījumā. Mūsu attiecības ar PSRS ir vislabākās, un TASS paziņojums uzskatāms tikai par sīku starpgadījumu, kas jau pilnīgi noskaidrots."

Vēlu naktī mani redakcijā izsauca pie telefona PSRS sūtniecības sekretārs. Tas pats kungs, kas pirms dažām stundām sastapa mani pie Muntera. Viņš jau bija informēts par manu sarunu ar ministru un lūdza, vai nevarot viņam šo interviju pa telefonu nolasīt. Saņēmis atbildi, ka tā nav domāta drukāšanai, bet tikai Rīta informācijai, Vetrovs pateicās un atvainojās par traucējumu, lūdzot par to nevienam redakcijā neko nesacīt. Tas esot tikai pilnīgi privāts jautājums."

Turpinot Klišāna stāstu par turpmākajiem notikumiem, vispirms uz Maskavu izsauca Igaunijas ārlietu ministru un piespieda parakstīt savstarpējās palīdzības paktu. Pēc Igaunijas pienāca Latvijas kārta.

Klišāns turpina: "Jau 1. oktobrī Latvijas valdība sapulcējās uz ārkārtējo sēdi. ĀM namā, kur sēdei vajadzēja notikt, valdīja drūms noskaņojums. Prezidenta adjutants, plkv. Lūkins, vienmēr jautrais un priecīgais virsnieks, kas bija populārs ar aukstasinību un smaidu, šoreiz bija drūms un satraukts. Arī žurnālisti klusēja. Visi gaidīja ierodamies vienīgo ministru, kas varētu kaut ko vairāk pateikt, — Munteru. Ar galvas mājienu apsveicinājies, Munters uz brīdi apstājās, it kā gaidot, ka žurnālisti viņu ielenks un, kā parasts, uzstādīs veselu virkni jautājumu. Ar parasto diplomāta smaidu sejā ministrs stāvēja lielās telpas vidū un gaidīja. Bet, par brīnumu, neviens no žurnālistiem nekustējās no savas vietas. Neviens neko nejautāja. Arī adjutants, kas parasti katram ministram pateica dažus laipna prieka pilnus vārdus, pēkšņi bija atradis svarīgu nodarbošanos ar kaut kādiem papīriem.

Pagāja minūtes pilnīgā klusumā. Ministra sejā diplomāta smaids lēni izdzisa. Tad viņš strauji pagriezās un lēniem, pašapzinīgiem soļiem iegāja valdības sēžu telpā.

Pēc stundas sēdē ieradās pa telefonu izsauktais ĀM Austrumu nodaļas vadītājs. 10 minūtes vēlāk viņš aizgāja. MK sēde bija beigusies. Pavisam negaidīti iznāca prezidents un preses ļaudīm teica: "Ārlietu ministrs Munters jau šodien brauks uz Maskavu. Arī mums pienākusi Igaunijas kārta." Viens no žurnālistiem jautāja: vai tad Latvija arī slēgs tādu pašu līgumu kā Igaunija? Prezidents skumji paskatījās uz jautātāju, pasmaidīja un atbildēja: "Ko tad jūs darītu manā vietā, zinot, ka pie mūsu robežām stāv maršēšanai gatavas 30 padomju tanku divīzijas?" Žurnālisti klusēja. Ar klusu galvas mājienu prezidents atvadījās uz aizgāja. Tūlīt pēc tam prese saņēma oficiālo ziņojumu par sēdes gaitu."

Munters uzreiz pēc valdības sēdes aizlidojis uz Maskavu. Viņu pavadīja ĀM Līgumu departamenta direktors Kampe. Vienlaikus aizlidoja arī PSRS sūtnis Zotovs, tirdzniecības atašejs Terentjevs. "Kamēr lidmašīnu gatavoja startam, žurnālisti sarunājās ar Kampi. Sarunā skāra dažādus tematus, tikai ne Maskavā paredzamās sarunas. Igaunijas piemērs jau bija radījis skaidrību. Jau fakts, ka Munteru pavadīja Līgumu departamenta direktors, rādīja, ka ministram līdzi ir visplašākās pilnvaras līgumu slēgšanai. Munters bija vienīgais no triju Baltijas valstu ārlietu ministriem, kas ieradās Maskavā rīkoties ar pilnvarām pēc sava ieskata. Igaunijas un Lietuvas ārlietu ministri sarunu laikā sazinājās ar savām valdībām.

Kad žurnālisti kāpa automašīnā, lai dotos atpakaļ uz pilsētu, piesteidzās PSRS sūtniecības sekretārs Vetrovs. Viņš atgādināja presei neaizmirst savos ziņojumos, ka līdz ar ministru aizlidojis arī tirdzniecības atašejs Terentjevs, jo sarunām Maskavā būšot tīri tirdzniecisks raksturs. Vetrovs teica taisnību. Maskavā tiešām notika tirdznieciska darījuma slēgšana starp PSRS un Vilhelmu Munteru."

Dzīres padomju salonvāģī Klišāns atceras interesantu tikšanos ar Munteru jau pēc līguma slēgšanas. 6. oktobra priekšpusdienā viņš saņēmis Rīta rīkojumu izbraukt uz Krustpili un tur sagaidīt Munteru, kas ar vilcienu no Maskavas atgriezīsies Rīgā, lai dabūtu no ministra interviju par pakta noslēgšanu.

"Izbraucot no Rīgas, stacijā satiku vēl cita Rīgas laikraksta pārstāvi, kam bija tāds pat uzdevums. Ceļu turpinājām kopā. Krustpilī pie stacijas dežuranta noskaidrojām, ka Munters brauc padomju salonvagonā, kas visu ceļu ir noslēgts. Tā ka iekšā tikt mums nebūšot iespējams. Tas mūs tomēr neatbaidīja. Maskavas vilcienam pienākot Krustpilī, ātri sameklējām padomju salonvagonu un, uzkāpuši katrs savā galā pie vagona ārējām durvīm, sākām klauvēt. Taču dežurantam bija taisnība. Neviens nenāca mūs laist iekšā. Dežurants nāca mums talkā un pat aizturēja stacijā vilcienu pāris minūtes ilgāk, cerot, ka mēs tiksim vagonā. Vilciens sāka kustēties. Mēs bijām spiesti iekāpt blakus esošos vagonos un mēģināt tikt iekšā pa gala durvīm.

Pēc mūsu neatlaidīgās klauvēšanas beidzot manā galā parādījās kāds padomju dzelzceļnieks. Viņš rādīja man zīmēm, ka iekšā nevarot nākt. Tāpat zīmēm rādīju pretī, ka man tomēr iekšā jātiek, vilkdams ārā dažādas apliecības un papīrus, kādi kabatā gadījās. Tas nelīdzēja. Atlika pēdējais līdzeklis. Izvilku no kabatas Latvijas 5 latu monētu un parādīju dzelzceļniekam. Tas, protams, bija risks, bet 5 latu monēta līdzēja. Durvis kā pēc burvja mājiena atvērās un aiz manis tūlīt noslēdzās. Saņēmis naudu, padomju dzelzceļnieks gribēja nozust. Bet es prasīju, lai viņš atslēdz durvis arī otrā vagona galā un ielaiž manu kolēģi. Vēl viens pieclatnieks mainīja īpašnieku.

Sākām vagona pārmeklēšanu. Pirmās kupejas durvis izrādījās noslēgtas. Otrā kupeja bija ierīkota kā darba istaba un izrādījās tukša. Trešā bija guļamistaba un arī bija tukša. Tuvojoties ceturtajai kupejai, dzirdējām iekšā sarunas. Nesaņemot atbildes uz mūsu klauvējieniem, durvis vienkārši atvērām. Kupeja bija iekārtota kā ēdamzāle — ar pakavveidīgu galdu un polsterētiem sēdekļiem visapkārt. Visas vietas pie bagātīgi klātā galda bija aizņemtas. Tieši pretim ieejai sēdēja Munters, viņam blakus kāda dāma, otrā pusē kāds augstāks padomju virsnieks. Viņu biju jau reiz redzējis un tūlīt arī atcerējos, kur. Tas bija tas pats virsnieks, ko biju saticis kopā ar PSRS sūtniecības sekretāru Vetrovu Muntera dzīvoklī.

Šampanieša glāzes patlaban bija pilnas. Acīmredzot mēs bijām ieradušies vispriecīgākā brīdī. Varbūt jau nākošā mirklī Muntera kungs ar padomju "biedru pulkvedi" un daiļajām dāmām un kungiem būtu pacēlis glāzes uz Latvijas "neatkarības stiprināšanu".

Mūsu parādīšanās kupejas durvīs atstāja bumbas sprādziena iespaidu. Vienā mirklī kupejā bija pilnīgs klusums. Mans kolēģis, neizrādot nekādu samulsumu, smaidot paklanījās un krievu valodā teica: "Lūdzu mūs atvainot! Mēs tikai gribējām lūgt mazu sarunu ar Muntera kungu." Tai pašā brīdī Munters piecēlās un atstāja kupeju, arī mūs izbīdot laukā. Ministra seja bija pieņēmusi asu izteiksmi. Parastais smaids nozudis.

Vagona ejā mēs lūdzām atbildēt uz dažiem jautājumiem par Maskavas sarunām. Jau minūti vēlāk Munters atkal bija vienmēr laipnais un smaidīgais ārlietu ministrs. Munters draudzīgi saņēma mūsu rokas un smaidot teica: "Mani kungi, es diemžēl neko jums nevaru pateikt. Vispirms man jāziņo prezidentam. Tālāko informāciju jūs tad saņemsit ĀM."

Laipni pamājis ar galvu, Munters atgriezās kupejā. Tā kā vagons joprojām bija noslēgts, mums nekas cits neatlika, kā braukt līdz Rīgai padomju salonvāģa gaitenī. Rīgas stacijā ministru sagaidīja mūsu kolēģi ar fotogrāfiem. Tūlīt arī pienāca Vetrovs un, pasaucis mūs sāņus, pateica: "PSRS sūtniecība nevēlas, lai par ministra atgriešanos presē būtu vairāk par pāris informatīvām rindām. Arī fotouzņēmumi nav vēlami. Es ceru, ka jūs mūs sapratāt." Mēs sapratām.

"Noskaņojums tautā ar katru dienu kļuva drūmāks. Draudi no Austrumiem bija kļuvuši tik lieli, ka tos nevarēja neredzēt. Tomēr šķita, ka valdība tos neredzēja vai arī negribēja redzēt. Uz žurnālistu jautājumiem ministri vai nu klusēja, vai arī atbildēja ar parastām frāzēm, ka nekādas briesmas latviešu tautai vai Latvijas neatkarībai nedraudot. Šais sarunās varēja izlobīt, ka arī ministri bija sākuši nojaust, ka Munters spēlē augstu spēli, turklāt pagaidām ar ievērojamiem panākumiem. Munters bija pratis iegūt pilnīgu prezidenta uzticību un līdz ar to arī diezgan lielas pilnvaras.

Prese uzzināja, ka vairāki ministri Ulmani brīdinājuši no Muntera, norādot, ka viņi gatavi pat iesniegt demisiju. Prezidents tomēr palicis noteikts — uzticību pret Munteru nekas nespējis dragāt. Būdami uzticīgi prezidentam un paklausot viņa norādījumiem, šie ministri bija spiesti izbeigt opozīciju Munteram. Tas gan notika tikai oficiāli. Privāti attiecības starp Munteru un dažiem ministriem vēl vairāk saasinājās. Daži ministri atklāti atteicās sasveicināties ar Munteru, bet tas viņu neuztrauca. Presei radās pārliecība, ka Munters skaidri redz savu ceļu. Viņš zināja, ko grib un ko dara. Viss pārējais viņam bija vienaldzīgs. Arī vācu repatriācija iederējās Muntera politikā. Tā deva iespēju legāli atbrīvoties no vienas tautības grupas, kas viņa politikai varēja izrādīties visbīstamākā."

Te nu Klišāns stipri pārspīlē. 1939. gadā uz Vāciju repatriējās arī Muntera māte un māsa. Pēc nepārbaudītām ziņām, viņas veiksmīgi pārdzīvojušas Otro pasaules karu. Savukārt Austrālijā dzīvoja Natālijas Munteres māsa.

Rātsnama zvani atskaņos Ziemassvētku melodijas

TVNET   11/07/06     Paredzēts, ka, sākot ar Pirmo Adventi, Rātsnama zvani atskaņos speciāli Ziemassvētku laikam aranžētas melodijas. Rīgas pilsētas izpilddirektoram Ērikam Škaparam (JL) tiekoties ar komponistu Mārtiņu Braunu, tika panākta vienošanās par tālāku sadarbību un komponists apņēmās minētās melodijas pielāgot zvanu skanējuma specifikai. "Līdzšinējā sadarbība ar Brauna kungu ir bijusi ļoti pozitīva, un ar viņa palīdzību Vecrīgas torņu mūzika ieguvusi jaunu skanējumu," atzina pilsētas izpilddirektors.

Cita starpā Ē. Škapars ar komponistu vienojās, ka pakāpeniski tiks nomainīts repertuārs, lai dažādās svētku dienās arī turpmāk varētu atskaņot tematiski piemērotas melodijas.

Kā zināms, Rātsnama zvani ik pa stundai jau atskaņo M. Brauna aranžētās melodijas, kuras guvušas atsaucību rīdzinieku un pilsētas viesu vidū. Šobrīd no pulksten deviņiem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā zvani atskaņo tautā pazīstamas un iemīļotas kopumā 15 klasiskas melodijas, piemēram, "Pūt, vējiņi", "Rīga dimd", "Nevis slinkojot un pūstot" u.c.

Kā ziņots, no Vācijas atvestie un šīs valsts speciālistu marta beigās uzstādītie 30 datorizētie zvani atrodas uz Rātsnama terases un ir pašvaldības SIA "Rīgas nami" dāvinājums pilsētai. Projekta izmaksas, apmēram 35 tūkstoši latu, iegūti "Rīgas namu" saimnieciskās darbības rezultātā.

Nedēļas nogalē
mūs pārsteidza sniegs – jau

piektdien visu Latviju klāja bal-

ta, apm. 20 cm bieza, sniega sega . . .

Balti bija arī koki, taču to zaros vēl jopro-

jām ir lapas! Sniegs nenokusa arī pirmdien, jo

temperatūra pat dienā bija ap -8^oC, taču otr-

dien uz vakara pusi gaiss sasila līdz +2^oC,

bet šodien jau ir +10^oC un no sniega

tikpat kā ne vēsts.To palīdzēja

nokausēt arī lietus, kas ik

pa laikam uzlīst.

Anda Jansone, trešdien, 8. novembrī