Gribīgo koalīcijā, NATO samitā un citur pasaulē...

Irākā paliktu daži, citi – uz Afganistānu

Gunta Sloga,  Diena  11/21/06     Turpmāk viena no NATO prioritātēm būs Afganistāna. Militāro klātbūtni Irākā pārplāno gan Latvija, gan ASV

Iespējams, jau drīzumā varētu izlemt samazināt Irākā dienošo Latvijas karavīru skaitu, vienlaikus krietni palielinot valsts militāro klātbūtni Afganistānā. Šādu Latvijas karavīru pārgrupēšanas iespēju Dienai pirmdien pieļāva aizsardzības ministrs Atis Slakteris (TP), gan uzsverot, ka pagaidām politisks lēmums nav pieņemts. Taču šis viņa paziņojums izskanējis laikā, kad arī ASV apsver iespēju pārplānot savu klātbūtni Irākā, bet par vienu no svarīgākajām NATO prioritātēm, kas tiks apspriesta arī Rīgas sammitā, kļuvusi miera nodrošināšana Afganistānā.

"Skaidrs ir viens, Latvija Irākā paliek tik ilgi, kamēr situācija normalizēsies," uzsver A.Slakteris. Taču jau labu laiku tiekot apspriesti turpmākie Latvijas līdzdalības veidi. "Tā kā palielinās vietējo irākiešu bruņotās spējas, samazinās uzdevumi mūsu karavīriem, varētu daudz lielāku uzmanību pievērst civilmilitārajai sadarbībai, apmācībai," saka ministrs. Tādējādi esot iespējama "akcentu maiņa" — Latvija uz Irāku vairs nesūta tik daudz karavīru, bet palielina klātbūtni Afganistānā. Pašlaik Irākā ir 125 Latvijas karavīri, Afganistānā — 35.

Pat ja nolems palielināt karaspēka klātbūtni Afganistānā, reāli tuvākajos mēnešos lielāku karavīru skaitu uz šo zemi nevar nosūtīt, Dienai uzsvēra kāds avots bruņotajos spēkos. Karavīriem vispirms esot jāsagatavojas atbilstoši tiem draudiem, ar kādiem jāsaskaras Afganistānā. Līdz šim viņi lielākoties trenējušies darbībai Irākas tuksnešainajos apvidos, bet tad viņiem būs jārēķinās, ka liela daļa Afganistānas teritorijas ir kalnaina. "Paies vērā ņemams laiks," atzīst arī kāds avots aizsardzības struktūrās. Vispirms jāvienojas arī ar citiem Irākā paliekošajiem partneriem, piemēram, Poliju, kuras kontingentā Latvijas karavīri dien Irākā. Līdzīga vienošanās 26 NATO valstīm jāpanāk par savu tālāko klātbūtni Afganistānā.

Laikraksts The Washington Post pirmdien vēstīja, ka ASV militārie stratēģi sagatavojuši slepenu plānu situācijas uzlabošanai Irākā, kurā iekļautas trīs iespējas — palielināt ASV karavīru skaitu, samazināt karavīru skaitu, bet palikt ilgāk, vai vispār aiziet no šīs valsts. Politikas eksperti acīmredzot ieteiks uz īsu laiku nedaudz palielināt ASV karaspēka kontingentu un uzņemties ilgtermiņa saistības mācīt un konsultēt Irākas spēkus, teikts avīzē. Pašlaik Irākā ir izvietoti ap 140 000 ASV karavīru.

'The Economist' Latviju pasaules demokrātijas skalā ierindo 43.vietā

LETA  11/21/06     Žurnāls "The Economist", vērtējot demokrātijas attīstību, Latviju ir ierindojis 43.vietā pasaulē, mūsu valstī valdošo režīmu raksturojot kā "demokrātija ar trūkumiem".

Lai gan, pēc organizācijas "Freedom House" domām, demokrātija pasaulē vērsusies plašumā un kopš pagājušā gadsimta 70.gadiem, bet īpaši pēc komunisma sabrukuma ieguvusi iespaidīgus apmērus, tās izplatība pēdējā laikā kļuvusi lēnāka.

Pēc organizācijas "Freedom House" rīcībā esošajiem datiem, 2005.gada beigās pasaulē bija 122 "vēlētas demokrātijas", kas veido 64% no pasaules valstīm, salīdzinājumā ar 40% astoņdesmito gadu vidū, ziņo žurnāls "The Economist".

"Freedom House" ir ASV organizācija, kas seko globālajām tendencēm politiskajā brīvībā.

Pēc stingrākiem kritērijiem 89 no šīm "vēlētajām demokrātijām" jeb 46% no visām valstīm tika uzskatītas par "politiski brīvām" salīdzinājumā ar tikai 25% 1975.gadā. Tomēr šķiet, ka demokrātijas izplatīšanās pakāpeniski apstājas.

Žurnāla "The Economist" analītiķu grupa radījusi jaunu demokrātijas indeksu, kas ilustrē dažas no šīm tendencēm. Salīdzinājumā ar "Freedom House" tā aplūko demokrātiju dziļāk, izmantojot 60 rādītājus piecās plašās kategorijās: brīvas vēlēšanas, pilsoniskās brīvības, funkcionējoša valdība, politiskā līdzdalība un politiskā kultūra.

Indekss sniedz ieskatu pašreizējā stāvoklī demokrātijas jomā 165 neatkarīgās valstīs un divās teritorijās. Kategorijā "pilna demokrātija" ierindojas tikai 28 valstis ar Zviedriju pirmajā vietā, kurai seko Islande, Nīderlande, Norvēģija, Dānija, Somija, Luksemburga un Austrija.

Gandrīz divreiz vairāk valstu - 54 - ietilpst grupā "demokrātija ar trūkumiem". Par tādām citu starpā atzītas Dienvidāfrika, Čīle, Dienvidkoreja, Taivāna, Igaunija, kas ieņem 33.vietu, Itālija un Indija. Arī Lietuva ierindojas šajā kategorijā, ieņemot 39.vietu 165 valstu vidū. Taču Lietuvā kopš pagājušā gada nav vērojama demokrātijas līmeņa paaugstināšanās un tā palikusi tajā pašā vietā, kur 2005.gadā.

Latvija, pēc "The Economist" vērtējuma, atpaliek no abām pārējām Baltijas valstīm un šogad ierindojusies 43.pozīcijā.

No pārējām 85 valstīm 30 tiek uzskatītas par "hibrīdrežīmiem". Tās ir Albānija, Singapūra, Madagaskara, Bosnija un Hercegovina, Turcija un citas valstis.

Autoritāri režīmi vērojami Pakistānā, Jordānijā, Marokā, Ēģiptē, Kazahstānā, Turkmenistānā un citās valstīs. Pēdējo vietu šajā sarakstā ieņem Ziemeļkoreja.

Viedoklis: Kam dziedās «Welcome to my country»

Baiba Lulle, NRA  11/21/06     Pasaules vides aizsardzības organizācijas «Greenpeace» iespējamā ierašanās Rīgā NATO sammita laikā vieš cerību, ka dezinficētajā, cilvēku pamestajā galvaspilsētā būs arī kāda sociāla rosība. Vienlaikus tā varētu būt labs indikators tam, vai patiesi Latvija ir droša, stabila un demokrātiska valsts, kā to skandēja mūsu valsts augstās amatpersonas tikko pēc ziņas saņemšanas par sammita norisi Rīgā.

«Greenpeace» plāno 27. novembrī ierasties Rīgā un izmantot samitu pasaules uzmanības pievēršanai jautājumam par kodolieročiem, no kuriem NATO joprojām nedomājot atbrīvot pasauli. «Greenpeace» pārstāve Latvijas medijiem apgalvojusi, ka organizācijas aktīvisti uzvedīšoties «mierīgi». «Greenpeace» gan izceļas tieši ar protesta formu daudzveidību, atraktivitāti, centieniem paralizēt kādu darbību, radīt neērtības, pārsteigt, šokēt – jo tikai tā ir cerības panākt savu, akciju nepārvērst par ķeksīša pasākumu, bet jau iepriekšējo gadsimtu filozofi atzinuši, ka likumu, oficiālo normu pārkāpšana ir sabiedrības evolūcijas virzītājs. Tieši protestējot pret 480 ASV kodolieročiem, kas, saskaņā ar «Greenpeace», bet oficiāli neapstiprinātām ziņām, joprojām ir izvietoti sešās Eiropas valstīs, pirms NATO dalībvalstu aizsardzības ministru sanāksmes šā gada jūnijā Briselē organizācijas aktīvisti bloķēja sanāksmes norises ēkas ieeju ar raķetes maketu uz kravas automobiļa, trīs protestētāji pamanījās nokļūt uz slēgtās ēkas jumta. Uz iekļūšanu pastiprinātas drošības objektos, jo īpaši atomelektrostacijās, degvielas termināļos ostās, kā arī uz dažādu sammitu ēku jumtiem, «Greenpeace» ir īpašs talants. Japānas vēstniecību Berlīnē, protestējot pret vaļu medībām, Greenpeace šogad aplaimoja ar pie tās durvīm nogādātu 17 metru garu, jūras izskalotu beigtu vali.

Tāpēc jādomā, ka diez vai «Greenpeace» ar jēdzienu mierīgi saprot to pašu, ko mūsu politiķi un kārtības un drošības sargātāji. Viņiem vai nu liels drauds, vai arī starptautisks nesmukums šķita viena jaunieša lāčkostīmā un viņa pavadones pastaiga Lielbritānijas karalienes Elizabetes vizītes laikā Rīgā. Varas ideoloģiju vārda brīvības apkarošanā praksē demonstrēja policists, kura pārākuma pilno, moralizējošo sarunas toni ar jauniešiem redzējām TV ekrānos, kā arī tiesa, kas, lai arī ar brīdinājumu, bet tomēr oficiāli sodīja jauniešus. Būtībā par viņu pilsonisko pozīciju. «De facto» – par apdraudējumu valstij izskatīties saķemmētākai un vienaldzīgākai, kāda tā ir.

Tāpat ASV prezidenta Džordža Buša vizītes laikā Rīgā mūsu drošībniekiem pārāk draudīgi šķita antibuša plakāti un to veidotāji, ko bez liekām ceremonijām neitralizēja, bet Rīgas centru pārvērta par mirušo zonu, protestētājus aizdzina uz tālāko pilsētas nomali, lai protestē parka zvēriem. Tā vietā, lai rūpētos par sabiedriskās kārtības nodrošināšanu piketos un gājienos, Rīgas saimnieki tos labāk aizliedz; bet tautas kalpi grasās rakstīt likumus par to, kam ļaut un kam neļaut pulcēties pie Brīvības pieminekļa. Tas savukārt nakts aizsegā jāiežogo, lai nelaistu klāt leģionārus, bet žogā iespraustais zieds policistam demonstratīvi jāizrauj un jāaizmet!

«Greenpeace» jau atteikta plānotā ierašanās Latvijā ar kuģi, jo ostas būšot slēgtas. Nebrīnītos, ja organizācijas aktīvisti vai to protesta rekvizīti tiktu tik ilgi pārbaudīti uz robežas, līdz tie vairs nebūtu vajadzīgi, vai arī Rīgas dome protesta akciju nesankcionēšanu kārtējo reizi atstātu tiesas ziņā.

Var dažādi, gan lobiju ietekmes, gan formas izvēles, gan likumu ievērošanas kontekstā vērtēt «Greenpeace» aktivitātes. Skaidrs, ka dūraiņus un dzērvenes «Greenpeace» protestētājiem nedāvināsim un nez vai «Welcome to my country» dziedāsim (lai gan, kāpēc ne?). Tajā pašā laikā varas reakcija uz iespējamajiem protestiem būs Latvijas vizītkartes pielikums un viens no demokrātijas brieduma indikatoriem. Turpinot līdzšinējo protestētāju pazemošanas un apkarošanas praksi, mēs drīzāk demonstrēsim savu valstiskās mazvērtības kompleksu. Un šoreiz jau visai pasaulei.

Bet, ja nu gadījumā «Greenpeace» kā pasaulslavenai organizācijai ieplānota paraugapkalpošana, tādu pašu gribētos saņemt turpmāk arī pašmāju sabiedriskajiem aktīvistiem.

Uzstādīs stendu ar miera simbolu un īpašu sveicienu Bušam

Apollo  11/23/06     Domubiedru grupa «Es par mieru» sveiks NATO sammita dalībniekus ar 4 x 10 metrus lielu vides reklāmas stendu, uz kura attēlots miera simbols. Īpašs sveiciens būs veltīts ASV prezidentam Džordžam Bušam — blakus miera simbolam būs vārdi «Iztēlojies, Džordž?».

Reklāma piektdien tiks novietota šosejas malā virzienā no Rīgas lidostas uz centru. Vides reklāmas uzstādīšanai ir saņemti visi vajadzīgie Rīgas Domes, īpašnieku, pašvaldības un valodas komisijas saskaņojumi.

«Mēs izsakām cerību, ka šogad mieru vēstoša simbola uzstādīšana nebūs spēka pozīciju spēle, bet gan demokrātijas pārbaude. Ņemot vērā to, ka NATO radīts miera uzturēšanai pasaulē, viņus miera simbolika varētu tikai iepriecināt,» pastāstīja viens no akcijas rīkotājiem Ēriks Stendzenieks.

Jāpiebilst, ka pagājušajā gadā prezidenta Džordža Buša vizītes laikā Latvijas drošības iestādes aizsedza miera zīmi, visnotaļ simboliski novietojot tās priekšā bruņu transportierus. Turklāt, piedraudot ar aizvilkšanu atklātā jūrā, piespieda miera simbolu noņemt no peldošās mākslas galerijas «Noass» jumta. Šī drošības iestāžu rīcība vēlāk izpelnījās žurnālistu, politiķu un Valsts prezidentes kritiku.

Ierobežojumu dēļ atsakās no avīžu izdošanas NATO sanāksmes laikā

LETA  11/23/06     NATO sanāksmes laikā noteikto pārvietošanās ierobežojumu dēļ Latvijas preses izdevēji nolēmuši samita dienās - 28.novembrī un 29.novembrī - laikrakstus neizdot.

Šāds lēmums pieņemts Latvijas Preses izdevēju asociācijas (LPIA) rīkotajā apspriedē, kurā piedalījās izdevēji, iespiedēji un preses piegādātāji, kas izvērtēja iespējamās ražošanas un piegādes problēmas, aģentūru LETA informēja LPIA izpilddirektors Dzintris Kolāts.

Pēc viņa teiktā, sanāksmes dienās pastāv iespēja, ka tipogrāfiju darbinieki nevarētu laikus nokļūt līdz darbavietai, kā arī preses izplatītāju transportam varētu būt problēmas ar pārvietošanos Rīgā agri no rīta un naktī.

Kolāts stāstīja, ka otrdien, 28.novembrī, un trešdien, 29.novembrī, neiznāks visi lielākie ikdienas laikraksti - "Diena", "Latvijas Avīze", "Neatkarīgā", "Vakara Ziņas", "Rīgas Balss", "Latvijas Vēstnesis", "Dienas Bizness", "Vesti Segodņa", "Čas", "Telegraf", "Biznes&Baltija".

Laikraksts "Biznes&Baltija" neiznāks arī pirmdien, 27.novembrī.

Izdevniecībā "Žurnāls Santa" aģentūra LETA uzzināja, ka 28.novembrī neiznāks žurnāls "Privātā Dzīve", bet 29.novembrī - žurnāls "Ieva". Šo izdevumu vietā izdevniecība šonedēļ laidusi klajā abu žurnālu dubultnumurus.

Latvijas iedzīvotājiem liela interese par NATO samitu

Zane Dumbre,  NRA  11/23/06      No 20. oktobra visu diennakti darbojas bezmaksas informācijas tālrunis 8008282, pa kuru Latvijas iedzīvotāji var zvanīt, lai rastu atbildes uz viņus interesējošiem jautājumiem, kas saistīti ar NATO samitu Rīgā.

Ik dienas pie operatoriem vēršas simtiem zvanītāju no visas Latvijas. "Visvairāk jautājumu ir par drošības zonām, kur un kā varēs iekļūt un izkļūt, kas jādara cilvēkiem, kuri dzīvo drošības zonās, pēdējā laikā liela interese ir par sabiedriskā transporta kursēšanas grafikiem samita laikā," uzskaita operatoru grupas vadītājs Edgars Sīms. Pa informācijas tālruni zvana ne tikai rīdzinieki, bet gan cilvēki no visas Latvijas.

"Zvanītāji no lauku rajoniem lielākoties interesējas par pašu samitu – kas tas ir un kādi viesi gaidāmi," stāsta E. Sīms, "rīdziniekus vairāk interesē jautājumi par ierobežojumiem samita laikā." Lai atbildētu uz visiem šiem jautājumiem, speciāli apmācīti 40 cilvēki, kuri strādā maiņās. Šajās dienās, neilgi pirms NATO samita, 20 operatori ik dienas atbild uz vidēji 1000 zvaniem. E. Sīms atceras, ka sākumā zvanu bijis mazāk – 200 līdz 300 zvanu dienā. "Godīgi sakot, pirms sāku strādāt, nemaz nezināju, ka Rīgā būs tāds NATO samits," smaida Daniels Dubovskis, kas tagad par gaidāmo samitu zina pat ļoti daudz, jo ir viens no informācijas tālruņa operatoriem.

"Sākumā likās, ka nebūs nekas traks, bet tagad, kad samits nāk tuvāk, zvana ļoti daudz cilvēku," atzīst D. Dubovskis. Neatbildēti jautājumi nepaliek – ja operators nespēj uzreiz atbildēt, jautājums tiek reģistrēts un, tiklīdz uz to rasta atbilde, interesentam uzreiz atzvana. D. Dubovskis stāsta – tā kā informācijas tālrunis ir bezmaksas, pa to ar dažādiem jautājumiem zvana arī bērni, taču muļķīgu jautājumu neesot bijis.

"NATO samits ir nopietna tēma, un par to muļķīgu jautājumu nav," piekrīt arī E. Sīms.

Bezmaksas informācijas tālrunis darbosies līdz pat pēdējai samita dienai, un katrs, kam radušās neskaidrības par kādām norisēm Rīgā NATO samita laikā, var droši vērsties pie operatoriem, lai saņemtu viņus interesējošo informāciju.

NATO izolē Pārdaugavu no sabiedriskās aprites

Sandris Vanzovičs,  NRA  11/24/06     Paanalizējot noteiktos satiksmes ierobežojumus gan transportkustībā, gan sabiedriskā transporta maršrutos 28. un 29. novembrī, tas ir, NATO samita norises dienās, nākas konstatēt faktu, ka Pārdaugavā mītošajiem šajā laikā labāk emigrēt uz lauku rajoniem: iespējas izkļūt no NATO aplenkuma ir vērtējamas kā visai šaubīgas.

Neatkarīgajai aptaujājot dažādus satiksmes speciālistus, izkristalizējās vienots viedoklis: lielākās problēmas NATO samita dienās būs Imantā, Zolitūdē, Bolderājā, Šampēterī un citos rajonos dzīvojošajiem, kuru mītnes vietas atrodas pa labi no Kalnciema un Lielirbes ielām. Lai gan samita organizatori sludina par brīvo koridoru – Ventspils ielu –, ko autovadītāji varēs šķērsot brīžos, kad šai apkaimei cauri nebrāzīsies ar augsto viesu pavadošajām kortežām, tas izskatās itin šaubīgs risinājums. Pirmkārt, nav zināms, tieši kuros brīžos šis zaļais koridors būs atvērts vienkāršajiem mirstīgajiem, otrkārt – Ventspils iela ir visai šaura, atduras praktiski pret nekurieni, un tikšana līdz K. Ulmaņa gatvei ir apgrūtinoša. Pārdaugavā dzīvojošie varētu apdomāt iespēju braukt apvedceļā caur Mārupi vai pat Babīti, kas gan būs vismaz 20 kilometru garāks ceļš, taču aiztaupīs nervu šūnas.

Interesantākajā situācijā ir nokļuvuši Ķīpsalas iedzīvotāji, kuri faktiski pat kājām Rīgas centrā var nokļūt tikai, mērojot diezgan pagaro ceļu līdz Akmens tiltam (kā zināms, Vanšu tilts būs slēgts gan transporta kustībai, gan gājējiem). Neraugoties uz oficiāli noteiktajām drošības zonām, Rīgas kartē var iezīmēt arī neoficiālo slēgto zonu: Vanšu tilts–Lāčplēša iela–K. Barona iela–Vecrīga–Mārstaļu iela–11. novembra krastmala, kurā būtībā autovadītājiem nebūtu nekas meklējams. Tāpat jāatceras, ka Rīgas centrā nebūs vietu automašīnu novietošanai (pat apakšzemes autostāvvieta zem Kronvalda parka būs slēgta), bet nevietā atstātie spēkrati tiks evakuēti. Arī no pašvaldības sabiedriskā transporta prieka būs pamaz, un vājš mierinājums, ka a/s Pasažieru vilciens 28. un 29. novembrī vismaz maršrutos Rīga–Dubulti un Rīga–Sloka norīkos papildu vilcienus.

Samita drošības pasākumos tiks iesaistīti vairāk nekā 10 000 policistu, karavīru un citu drošībnieku, vakar informēja Drošības policijas (DP) priekšnieks Jānis Reiniks. Sīkāk, cik un kādi spēki sargās NATO valstu vadītāju sanāksmi, viņš negribēja raksturot. Drošībniekiem šobrīd nav apstiprinātu ziņu, ka Rīgā varētu ierasties tā sauktie antiglobālisti vai citi trača cēlāji. Oficiāli pieteikta tikai viena akcija – 27., 28. un 29. novembrī pie Reval Hotel Latvija pensionārs Artis Aperjots protestēs pret slikto dzīvi.

Iekšlietu ministrs Ivars Godmanis pēc tikšanās ar iekšlietu struktūru vadītājiem atzina, ka atbildīgie dienesti veltīs visas pūles, lai NATO sanāksme Rīgā no drošības un organizatoriskā viedokļa notiktu augstā līmenī.

NATO ģenerālsekretārs: Rīgas samitā varētu lemt par iespēju pārdislocēt dalībvalstu spēkus Afganistānā

LETA  11/24/06     NATO līderi Rīgas samitā varētu vienoties par iespēju brīvāk pārdislocēt savus karaspēkus Afganistānā, ja šādu nepieciešamību noteiktu ārkārtēja situācija, piektdien reportieriem Briselē paziņoja alianses ģenerālsekretārs Jāps de Hops Shēfers.

"Uzskatu, ka Rīgas samitā jāuzsver, ka ārkārtējā situācijā ikvienas alianses valsts pienākums ir nākt palīgā jebkurai citai alianses valstij, un tas noteikti ir panākams," viņš sacīja.

Pēc Shēfera teiktā, šādu pamatnostādni izprot visu 26 NATO valstu līderi.

NATO spēku komandieri pēdējo mēnešu laikā aicinājuši nosūtīt lielākus spēkus uz Afganistānas dienvidiem, lai cīnītos pret talibu sīvo pretestību.

Taču šo cīņu apgrūtina dalībvalstu izvirzītie nosacījumi.

NATO eksperti norādījuši, ka alianses vadīto starptautisko drošības spēku (ISAF) dalībvalstis iesniegušas simtiem dažādu nosacījumu un iebilžu attiecībā uz savu spēku izmantošanu Afganistānā. Eksperti brīdinājuši, ka tas nopietni sarežģī visu misiju, kas jau tā kļūst aizvien grūtāka.

Vācija un Spānija saņēmušas īpašu kritiku no ASV un Kanādas par atteikšanos pārvietot savus spēkus no relatīvi mierīgajiem Afganistānas ziemeļu un rietumu rajoniem uz nemierīgajiem dienvidiem, taču Shēfers necentās īpaši norādīt uz kādas konkrētas valsts nostāju.

Runājot par Vāciju, viņš sacīja: "Nedomāju, ka tā ir Vācijas problēma. Tas ir vispārējs jautājums, visas NATO jautājums. Jo mazāk nosacījumu, jo labāk," viņš paziņoja, izteikdams pārliecību, ka krīzes situācijā arī Vācija nāks palīgā citām sabiedrotajām.

NATO ģenerālsekretārs pauda viedokli, ka alianses spēkiem jābūt brīvi pārvietojamiem visā Afganistānas teritorijā.

Rīgu aplenc karavīri

Viesturs Radovičs,  NRA  11/25/06     Virs pilsētas nemitīgi riņķojošie armijas helikopteri vakar uzstājīgi atgādināja – tūlīt Rīgā sāksies NATO valstu vadītāju sanāksme. Vērienīgo samitu apsargā vairāki tūkstoši NATO karavīru.

Neatkarīgā novēroja, ka liela bruņoto spēku bāze ir izveidota Rīgā, Spilves lidlaukā. Tā malā izvietotas armijas kravas automašīnas, teltis, pārvietojamie vagoniņi un, spriežot pēc antenas, arī raidstacija. Lidlaukā novietoti arī vairāki helikopteri. NATO sanāksmes preses centra vadītāja Elīna Lazdāne Neatkarīgajai vien norādīja, ka bāzē izvietota daļa no Latvijā esošajiem NATO spēkiem. Sīkākas ziņa par notiekošo Spilvē esot slepenas.

Jau pagājušajā nedēļā Latvijā sāka ierasties NATO valstu militārās vienības, kuras palīdzēs sargāt sanāksmes drošību. Igaunija uz Rīgu atsūtīja bruņutransportierus Pasi un aptuveni 40 bruņoto spēku karavīru. Rīgā ieradusies Čehijas valdības finansēta ķīmisko, bioloģisko un kodolieroču ekspertu grupa. Tā Latvijā uzturēsies līdz 4. decembrim. Latvijā atrodas ASV drošībnieki. Arī Polijas armijas ķīmiskās karadarbības speciālisti piedalīsies plašajā operācijā, lai rūpētos par NATO samita dalībnieku drošību.

"Polijas kontingentu veido 95 karavīri, kuri Latvijā atrodas kopš sestdienas, 18. novembra," sacīja Brodņicā Polijas ziemeļos bāzētās armijas vienības preses pārstāvis Ādams Kačmareks. Polijas karavīri tiks iesaistīti gadījumā, ja teroristi uzbruks ar ķīmiskajiem ieročiem, un nodrošinās samita delegātu evakuāciju, ziņo LETA. Polijas ķīmiskās karadarbības speciālisti palīdzēja rūpēties par drošību arī 2004. gada Atēnu olimpiskajās spēlēs.

Latvijā šobrīd atrodas arī Vācijas, Francijas un Lietuvas spēki. Dažādi avoti Neatkarīgo informēja, ka Francijas militārās vienības lidostā Rīga ievedušas lielu daudzumu militārās tehnikas, savukārt vācieši džipus un citus transporta līdzekļus veduši ar prāmi. Iespējams, daļa no ārvalstu ekspedīcijas korpusiem dzīvo militārajā bāzē Ādažos.

Francijas vēstniecība informē, ka operācijā Riga 2006 piedalīsies apmēram 60 Francijas karavīru, kas sadalīti pa šādām vienībām – Gaisa spēku lidaparāts E3F, divas atmīnēšanas komandas, viena Jūras un viena Sauszemes spēku komanda, Sauszemes spēku kodolieroču, bakterioloģisko un ķīmisko ieroču nodaļa, kā arī divi helikopteri Cougar no Sauszemes spēku gaisa korpusa. NATO taktiskajā vadībā Francijas vienības piedalīsies gaisa telpas uzraudzībā un dalīsies ar Latvijas bruņotajiem spēkiem savā atbalstā un pieredzē tādās jomās kā kodolieroči, bakterioloģiskie un ķīmiskie ieroči, kā arī sprāgstvielu neitralizēšanā.

Vācijas vēstniecības preses sekretāre Ināra Granta Neatkarīgajai apstiprināja, ka Latvijā šobrīd ir vairākas vācu armijas vienības, kuras šeit uzturēsies trīs nedēļas. Militārās vienības ir specializējušās kodolbioloģiskajā un ķīmiskajā aizsardzībā.

Iepriekš Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Edgars Rinkēvičs norādīja, ka Rīgā NATO samita laikā varētu būt aptuveni 2000 citu alianses dalībvalstu karavīru. Kopumā samita drošības pasākumos tiks iesaistīti vairāk nekā 10 000 policistu, karavīru un citu drošībnieku. Virs Latvijas samita laikā patrulēs AWACS sistēmas lidmašīnas, kas darbojas kā mobili radari.

NATO sanāksmes laikā Rīgā būs ierobežotas izklaides iespējas

LETA  11/25/06     NATO sanāksmes laikā izklaides vietās Rīgā būs ierobežotas iespējas atpūsties - tiks slēgta daļa kinoteātru un klubu, liecina apkopotā informācija.

Saistībā ar satiksmes ierobežojumiem 28. un 29.novembrī apmeklētājiem būs slēgts kinoteātris "Daile", informēja SIA "Forum Cinemas" filmu izplatīšanas un biroja menedžere Ginta Lāce.

No 27. līdz 29.novembrim slēgts būs arī kinoteātris "Rīga", informēja kinoteātra reklāmas speciāliste Baiba Kļaviņa.

Savukārt kinoteātris "Coca Cola Plaza" strādās ierastajā režīmā no plkst.10 un piedāvās noskatīties ģimenes filmu "Trauksme mežā", jau par kases grāvējiem kļuvušās filmas "Kazino Royale" un "Borats", kā arī dažāda cita žanra kino filmas, informēja Lāce. Viņa norādīja, ka 27.un 28.novembrī kinoteātrī "Coca Cola Plaza" notiks arī nakts seansi.

NATO sanāksmes laikā strādāt plāno arī kinoteātris "K.Suns".

NATO sanāksmes laikā apmeklētājiem būs slēgti arī vairāki klubi, liecina apkopotā informācija.

No 27. līdz 29.novembrim apmeklētājiem būs slēgts bārs "Mauriciuss", Latvijas Mūzikas akadēmijas studentu klubs un klubs "Kaļķu vārti". Savukārt darbosies klubi "Casablanca", "Četri balti krekli" un "Spalvas pa gaisu", kā arī brīvdienu režīmā plāno strādāt klubs "Hedonia 55".

Samita ēnas uz jumtiem

Viesturs Radovičs,  NRA  11/25/06     Olimpiskā centra apkaimes iedzīvotāji ir noskaņoti optimistiski.

"Ja pārdzīvojām 50 gadu ilgo padomju okupāciju, pārdzīvosim arī šito NATO samitu," optimistiski saka Olimpiskā centra apkaimes iedzīvotāji. Trīs dienas viņu mājokļi būs iežogoti, uz veikalu nāksies iet ar pasi rokās, bet privātās automašīnas nāksies glabāt krietni aiz slēgtās zonas robežām.

Tieši pretī galvenajai NATO samita norises vietai – Latvijas Olimpiskajam centram – atrodas Mālpils ielas 2b daudzdzīvokļu māja. Vairāki ēkas dzīvokļu logi iziet tieši uz centra ieeju, kur nākamnedēļ staigās 26 NATO valstu līderi. Andrejs, kurš ar ģimeni dzīvo nama trešajā stāvā, samita laikā negatavojas bēgt no pilsētas, bet gan būt mājās un pie loga vērot notiekošo. "Jā, drošībnieki bija jau atnākuši. Viņi stāstīja, ka samita laikā nekur nevarēs iet bez pases. Nekādu aizrādījumu, ka nedrīkstēšu stāvēt pie loga, nebija. Logus taisīt ciet ar dēļiem laikam nevajadzēs," stāsta Andrejs.

Pēc drošībnieku apciemojuma pēkšņi aizmūrētas visas nama kāpņutelpās esošās ailes un spraugas. Andrejs spriež, ka tas darīts tādēļ, lai kāds šeit neiedomātos slēpt kādu ieroci vai spridzekli, ko celt laukā samita laikā. "Pirms tam par mūsu šķirbainajām sienām neviens neinteresējās," smejas Andrejs.

Rīgas 66. bērnudārzā, kas atrodas pārdesmit metru attālumā no Olimpiskā centra, dažas dienas pirms samita apzāģētas 39 liepas un pieci citi koki. Bērnudārza vadītāja Natālija Savvina gan pēkšņo koka lapotņu likvidēšanu nesaista tieši ar samita drošības pasākumiem. "Pieteikumu Rīgas domei par koku apzāģēšanu iesniedzām jau pirms trim gadiem. Par mums neviens nelikās ne zinis, nevienam nebija naudas. Te pēkšņi pirms samita nauda atradās un liepām zarus nozāģēja. Es gan neticu, ka tas bija saistīts ar bailēm, ka kokos varētu sēdēt snaiperi, bet tā cilvēki te melš," uzskata bērnudārza vadītāja. Samita laikā bērnudārzs nestrādās, mazuļu vecāki jau iepriekš brīdināti, ka divas dienas viņiem pašiem būs jāparūpējas par savām atvasēm.

Arī viņa pati dzīvo slēgtajā zonā netālu no Olimpiskā centra, tomēr īpaši par gaidāmajiem drošības pasākumiem neuztraucas: "Cik es sapratu, te nekāda brīva staigāšana nebūs. Ar žogiem izveidos tādas kā ejas, pa kurām mēs varēsim aiziet līdz veikalam vai arī tikt ārā no drošības zonas. Pie manis nekādi drošībnieki nav bijuši, bet zinu, ka citiem, kas dzīvo tuvāk tam centra, aizliedza nest pie loga atstarojošas lietas, piemēram, tālskatus.

Inese, kura dzīvo Tomsona ielā, savu gadu veco meitiņu samita dienās gatavojas aizvest uz laukiem pie vecākiem. "Samita dienās grūtības varētu sagādāt aizliegums slēgtajā teritorijā braukt ar auto un vispār to turēt pie mājas. Mēs savu mašīnu, visticamāk, atstāsim kādā maksas autostāvvietā, bet tie atkal ir papildu izdevumi. Ja mājās ir mazs bērns, tad nekad nevar zināt, kad pēkšņi mašīna būs vajadzīga. Tādēļ nolēmu meitiņu šajās dienās aizvest no Rīgas," stāstīja Inese.

Savukārt Airai, kura arī mīt slēgtajā zonā, kvartāla attālumā no Olimpiskā centra, uz visām piecām brīvdienām Rīgu neizdosies pamest, jo kādam būs jāpabaro viņas kaķis Sudrabiņš. "Ar vīru uz laukiem brauksim tikai uz divām dienām, jo ilgāk kaķīti vienu nevar atstāt. Mēs nepaguvām līdz noteiktajam termiņam pieteikt kādu cilvēku, kas varētu nākt Sudrabiņu barot. Tāpat pirms samita pārvietosim mašīnu uz vīra darbavietas stāvvietu, jo mēs pie mājas to nedrīkstēsim turēt," atzina Aira, piebilstot, ka samits īstenībā daudz neērtību nesagādā un visu atsver papildu piešķirtās brīvdienas.

Valdībā, partijās, NVO un tiesu lietās...

Saeimas Cilvēktiesību komisiju vadīs Šmits

DELFI  11/20/06     Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisiju vadīs Latvijas Pirmās partijas/"Latvijas Ceļa" apvienības pārstāvis Jānis Šmits, par kura ievēlēšanu komisijas priekšsēdētāja amatā nobalsoja pieci deputāti, bet divi deputāti balsoja pret.

Par komisijas priekšsēdētāja biedru ievēlēts Leons Līdums (TP), informēja LPP/LC preses sekretārs Edgars Vaikulis.

Šmits par savu darbības prioritāti izvirzīja ģimenes un bērnu tiesību jautājumus, kā arī demogrāfijas un dzimumu līdztiesības jautājumus. Šmits uzskata, ka galvenais darbības princips komisijas priekšsēdētāja amatā ir censties panākt visu cilvēku, nevis atsevišķu izredzēto grupu tiesības uz aizstāvību.

Viņš vēlas arī rosināt sabiedrībā diskusiju par to, ka ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi, un vienu cilvēku tiesības nevar ierobežot citu cilvēku tiesības.

Jau ziņots, ka geju, lesbiešu un transpersonu tiesību aizstāvji, organizācija "Mozaīka" un cilvēktiesību eksperti pauduši neizpratni par Šmita virzīšanu uz komisijas vadītāja amatu, to uzskatot par klaju ņirgāšanos par cilvēktiesībām, jo Šmits aktīvi pauda negatīvu nostāju pret seksuālajām minoritātēm.

Savukārt premjers Aigars Kalvītis iepriekš aicināja LPP/LC apdomāt Šmita virzīšanu komisijas vadītāja amatam, jo pēc premjera domām amatu būtu jāieņem kādam, par kuru nerodas tik daudz jautājumu.

Negatīvi vērtē Šmita ievēlēšanu par Saeimas Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētāju

LETA  11/20/06     Jāņa Šmita (LPP/LC) ievēlēšana par Saeimas Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētāju ir ciniska un nepieņemama, uzskata aptaujātie cilvēktiesību eksperti un mazākumgrupu pārstāvji.

Lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu apvienības "Mozaīka" valdes locekle Linda Freimane pauda viedokli, ka Šmits ir "absolūti nepiemērots" Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētāja amatam.

Viņa uzskata, ka šajā amatā būtu jāstrādā cilvēkam, kas spēj ignorēt savas simpātijas vai antipātijas pret kādu no personu grupām un atrast dialogu ar tām. Savukārt Šmits pierādījis, ka nespēj atrast dialogu ar seksuālajām minoritātēm.

"Dīvaini, ka Latvija plāno nākamgad piedalīties Eiropas Savienības projektā "Vienādas tiesības visiem" ar lielu valsts finansējumu un vienlaikus par Saeimas Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētāju ievēlē personu, kura vēlējās svītrot labojumus Darba likumā, kas paredzēja seksuālo minoritāšu diskriminācijas aizliegumu," sacīja Freimane.

Viņa pauda gatavību vērst uzmanību uz Šmita darbību un lēmumiem, un, ja būs nepieciešams, vērsties cilvēktiesības aizstāvošajās institūcijās Eiropā.

Latvijas Cilvēktiesību centra pētniece Sigita Zankovska - Odiņa sacīja, ka Šmita ievēlēšana Saeimas Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētāja amatā ir ciniska izvēle. Līdzīgi vērtējama Pētera Tabūna (TB/LNNK) ievēlēšana par Saeimas Pilsonības likuma izpildes komisijas priekšsēdētāju, jo viņa pārstāvētā partija vēlas stingrākus ierobežojumus naturalizācijas procesā.

"Cilvēktiesību un pilsonības jautājumu pārvalde nodota partiju pārstāvjiem, kuri tajos vēlas ierobežojumus, un gan Šmita, gan Tabūna ievēlēšana šo komisiju vadītāja amatā ir politisks darījums," sacīja eksperte.

Viņa piebilda, ka sevišķi grūti strādāt apstākļos, kad abu komisiju priekšsēdētāju amatā ievēlēts Šmits un Tabūns, būs īpašu uzdevumu ministram sabiedrības integrācijas lietās Oskaram Kastēnam (LPP/LC), kuram jābūt atvērtam un liberālam pret visām sabiedrības grupām.

Problēmas, viņasprāt, varētu radīt Kastēna sadarbība ar Šmitu, kuram ir pretenzijas pret atsevišķām sabiedrības grupām. Īpašu uzdevumu ministram sabiedrības integrācijas lietās būs jāmēģina ietekmēt partijas biedra uzskatus, pauda Zandovska-Odiņa.

Savukārt Tabūna ievēlēšana Saeimas Pilsonības likuma izpildes komisijas vadītāja amatā varētu ierobežot Naturalizācijas pārvaldes darbību, kura līdz šim guvusi "augstu uzticamību no cittautiešu puses", ko būtu žēl zaudēt, uzskata cilvēktiesību eksperte.

Kā ziņots, par Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāju pirmdien tika ievēlēts Šmits.

Pēc komisijas sēdes viņš teica žurnālistiem, ka "strādās godprātīgi un ievēros Satversmi, kurā visiem Latvijas iedzīvotājiem ir garantētas cilvēktiesības". Šmits nosauca par "lielu muļķību" presē sacelto ažiotāžu ap viņu kā Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāju.

Viņš atgādināja, ka Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija nodarbojas ne tikai ar seksuālo minoritāšu problēmām. Seksuālajām minoritātēm ir tādas pašas cilvēktiesības kā visiem Latvijas iedzīvotājiem, tostarp pulcēties un rīkot gājienus, tikai tiem jānotiek likumā noteiktajā kārtībā.

Jau ziņots, ka vairākas sabiedriskās organizācijas ir veltījušas asu kritiku Šmita kandidatūrai komisijas vadītāja amatam, jo viņš savulaik ir aizvainojoši izteicies par dažādām sabiedrības grupām, liekot apšaubīt viņa izpratni par cilvēktiesībām.

Savukārt par Saeimas Pilsonības likuma izpildes komisijas priekšsēdētāju ievēlēts Tabūns.

Amatus Saeimas komisijās apstiprina bez aizķeršanās.

Liene Barisa,  NRA  11/21/06    Ja ne tracis ap Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītāja krēslu, amatu sadalīšanu Saeimas komisijās varētu pat nepamanīt.

un jelkādas aizķeršanās deputāti apstiprinājuši nu jau visu komisiju vadību, ievēlot kandidātus, par kuriem koalīcija jau iepriekš bija vienojusies. Vakar Saeimā notika priekšsēdētāju, priekšsēdētāja biedru un sekretāru vēlēšanās pēdējās astoņās komisijās. Premjera pārstāvētā Tautas partija pie kāda amata tikusi pilnīgi visās komisijās. Zaļo un zemnieku savienības deputāti amatos ievēlēti 15 komisijās, LPP/LC – desmit. Apvienība TB/LNNK, pēdējā brīdī ielecot koalīcijas vilcienā, tikusi pie septiņiem amatiem Saeimā, ja neskaita sekretāra amatu Prezidijā. Līdz ar to amati komisijās sadalīti, ņemot vērā katras koalīcijas partijas skaitlisko pārstāvniecību Saeimā.

Arī Saskaņas centram, kuru koalīcijas politiķi un arī premjers Aigars Kalvītis iepriekš minēja kā labus partnerus, acīmredzot apmaiņā pret šo partnerību Saeimas komisijās piešķirti divi amati. Jau rakstīts, ka viens saskaņietis – Andrejs Klementjevs – ievēlēts arī Saeimas prezidijā par sekretāra palīgu.

Saskaņas centrs ir vienīgā opozīcijas partija, kas izpelnījusies šādu koalīcijas labvēlību. Neviens amats nav ticis 9. Saeimas mazākajai frakcijai Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā. Arī opozīcijā atstātajam Jaunajam laikam citi politiskie spēki atspēlējušies par pagātnes rīcību un nav atvēlējuši pat nevienas komisijas sekretāra amatu, lai gan savus pārstāvjus jaunlaicieši virzīja arī priekšsēdētāja krēsliem, piemēram, Pieprasījumu komisijā vadītāja amatam – Ingunu Rībenu, Nacionālās drošības komisijā – Lindu Mūrnieci. Partijas līderis Einars Repše pretendēja uz galveno amatu Budžeta un finanšu komisijā, savukārt Izglītības komisijā Kārlis Šadurskis tika izvirzīts pat visiem trim amatiem – priekšsēdētāja, biedra un sekretāra, taču neieguva komisijas locekļu balsu vairākumu. Līdzīgi arī 2002. gadā pēc Einara Repšes valdības apstiprināšanas, dalot amatus Saeimas komisijās, Jaunā laika vadītā pozīcija centās nepieļaut iespēju, ka amatos varētu būt opozīcijas partiju pārstāvji. Tolaik ārpus koalīcijas bija arī Tautas partija, kas 8. Saeimas vēlēšanās ieguva otro vietu pēc Jaunā laika.

Lielāko uzmanību izpelnījusies amatu sadale Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā, par kuras vadītāju tika virzīts Jānis Šmits; viņa izpratni par cilvēktiesībām apšaubījušas vairākas sabiedriskās organizācijas. ZZS frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis gan norādīja, ka koalīcija šīs komisijas vadībā nolēmusi virzīt LPP/LC pārstāvi, un J. Šmita kandidatūru izvēlējās pati LPP. "Mēs respektējam savu partneru viedokli," sacīja A. Brigmanis, uzsverot, ka koalīcijā svarīga ir disciplīna.

Jaunā laika deputāte Ingrīda Circene, kura iepriekš vadīja komisiju un kuru JL atkārtoti izvirzīja šim amatam, sprieda, ka šī esot tā reize, kad koalīcija ir savas disciplīnas upuris. Pēc viņas domām, J. Šmita ievēlēšana bijis "izcils paraugs tam, ka koalīcija disciplīnas vārdā Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētāja amatam virza cilvēkus, kam ir dīvains priekšstats par minoritāšu un citu cilvēku grupu tiesībām".

Pats LPP deputāts J. Šmits gan sola pacensties, lai tiktu ievērotas visu cilvēku, "nevis atsevišķu izredzēto grupu intereses", kuru tiesības tiekot paceltas pāri citām tiesībām. J. Šmits uzsvēra, ka viņa vadīto komisiju nesauc Geju, transpersonu un biseksuāļu komisija, bet Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija, un tas nozīmējot, ka tās darba lauks ir daudz plašāks, rūpējoties arī par represēto, cietumnieku, bērnu tiesībām, dzimumu līdztiesību utt.

***

Amati 9. Saeimas komisijas

Piedāvā Krimināllikumā precizēt nepilngadīgu personu fizisku un intelektuālu aizsardzību internetā

LETA  11/21/06     Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (VBTAI) sagatavojusi jaunu Krimināllikuma (KL) 162.panta redakciju, kas precizē atbildību par nepilngadīgu personu fizisku un intelektuālu aizskaršanu, arī internetā, aģentūru LETA informēja VBTAI sabiedrisko attiecību speciālists Kaspars Ģērmanis.

Izstrādātajos grozījumos atsevišķi izdalītas pilngadīgas personas darbības, kas vērstas uz nepilngadīgā pamudināšanu iesaistīties seksuālās darbībās neatkarīgi no tā, kā pamudinājums izteikts, arī internetā.

Patlaban grūti pateikt, kādā redakcijā KL tiks papildināts, atzina Ģērmanis.

VBTAI pagājušajā nedēļā priekšlikumu iesniegusi Bērnu un ģimenes lietu ministrijā, kas izvērtēs nepieciešamību izstrādātos KL grozījumus virzīt izskatīšanai valdībā. Šī panta ieviešanas nepieciešamību izvērtēšot arī citi speciālisti.

Jau ziņots, ka VBTAI priekšnieka pienākumu izpildītāja Laila Rieksta-Riekstiņa iepriekš atzina, ka pagaidām grūti pateikt, cik ilgi noritēs konsultācijas par priekšlikumiem KL, tādēļ būtu pāragri teikt, cik daudz laika aizņems KL 162.panta jaunās redakcijas izveide un kāda varētu būt galīgā redakcija.

Bērnu pavešanas un aizskaršanas problēma internetā ir aktuāla vairumā pasaules valstu. Tas izskaidrojams ar to, ka internets attīstās nesen un ļoti strauji. Turklāt internetam ir sava specifika, tādēļ daudzviet pasaulē varmācība internetā pret bērniem ir jauna problēma, atzinuši speciālisti.

JL rosina izveidot pretkorupcijas apakškomisiju

DELFI  11/21/06     Partijas "Jaunais laiks" (JL) Saeimas frakcijas deputāte Linda Mūrniece aicina izveidot Saeimas Korupcijas novēršanas apakškomisiju, kas, darbojoties pie Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas, varētu padziļināti strādāt ar korupcijas novēršanas jautājumiem, informēja JL frakcijas sabiedrisko attiecību konsultante Laila Timrota.

Mūrniece uzskata, ka šobrīd likvidētās Saeimas Korupcijas, kontrabandas un organizētās noziedzības apkarošanas uzraudzības komisijas iesāktais ir jāpaveic. Iepriekšējā Saeimas sasaukuma laikā pretkorupcijas komisija bija uzsākusi apjomīgu darbu pie likumdošanas sakārtošanas nozarēs, kurās ir vislielākie korupcijas riski, un jaunās apakškomisijas uzdevums būtu šos darbus turpināt, uzskata JL.

Komisija veikusi pētījumu par priekšvēlēšanu aģitācijas pārkāpumiem, kas iespējami likumu nepilnību dēļ un izstrādājusi nepieciešamos grozījumus dažādos šo jomu reglamentējošos likumos. Nepieciešama diskusija par šiem grozījumiem ar ekspertiem pirms iesniegšanas izskatīšanai Saeimā, un pretkorupcijas apakškomisija būtu īstais forums šādām diskusijām, uzskata Mūrniece.

Likvidētā komisija izstrādājusi arī vairākus grozījumus, kas reglamentē Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja darbību un to darbinieku sociālās garantijas. Daļa paredzēto grozījumu vēl nav pietiekami izdiskutēti un iesniegti Saeimā. Tādēļ JL aicina Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas pārstāvjus atbalstīt JL iniciatīvu par pretkorupcijas apakškomisijas izveidi.

Intervija ar Māri Grīnblatu: Nacionālās nodevības drauds — robeža, kuru nepārkāpsim

Sallija Benfelde, Žurnāls "Nedēļa",  11/21/06    Ja ielūkojas valdības deklarācijā un pēdējā brīdī koalīcijā pieaicināto tēvzemiešu priekšvēlēšanu programmā, skaidri redzams, ka vairākos jautājumos nostādnes būtiski atšķiras. Kā tēvzemieši sadzīvos ar atšķirīgu politiku valodas, pilsonības un nodokļu jautājumos, to Nedēļa skaidro sarunā ar 9. Saeimas TB/LNNK frakcijas vadītāju Māri Grīnblatu.

Pirms 9. Saeimas vēlēšanām tēvzemieši piesaistīja sev uzmanību ar tā dēvēto "Roberta Zīles ekonomisko programmu". Droši vien mazāk tika pamanītas deklarētās nostādnes pilsonības un latviešu valodas jautājumos. Par nodokļiem tēvzemiešu īsajā priekšvēlēšanu programmā bija rakstīts: "Nav taisnīgi, ka no algas ir jāmaksā nodokļi, bet par ienākumu no kapitāla un spekulatīvajiem darījumiem ar nekustamo īpašumu — nē. Tikai apliekot šos darījumus ar nodokli, būs iespējams samazināt nodokļus algota darba veicējiem, un ģimenēm būs pieejams savs mājoklis, nepadarot tās gadu desmitiem par dārgu kredītu vergiem." Savukārt attiecībā uz minimālo algu un neapliekamo minimumu tēvzemieši piedāvāja "ģimenēm, kurās ir vismaz trīs bērni un vecāku ienākumi nepārsniedz divas vidējās algas, nodokļa maksājumus tuvu nullei".

Tāpat Tēvzemei un Brīvībai/LNNK (TB/LNNK) rosināja straujāku neapliekamā minimuma pieaugumu, to saistot ar vidējo algu, nevis fiksētu summu. Par dzimto valodu un pilsonību īsajā programmā varēja izlasīt, ka "latviešu tautas interešu aizsardzība ir Apvienības galvenais uzdevums. To apliecina Apvienības izstrādātie Pilsonības un Repatriācijas likumprojekti, kuru mērķis ir veicināt okupācijas un kolonizācijas seku novēršanu. Tie paredz izbeigt naturalizāciju, ievērojami sašaurināt pilsonības pretendentu loku, rūpīgi pārbaudīt valsts valodas prasmi, vienkāršot pilsonības atņemšanu tiem, kas nav lojāli Latvijas valstij, kā arī palīdzēt aizbraukt no Latvijas tiem, kas nevēlas iekļauties mūsu sabiedrībā. Jāpāriet uz mācībām tikai latviešu valodā mazākumtautību skolās."

Ja palasa valdības deklarāciju, var skaidri redzēt, ka jautājumi par nodokļiem un minimālo algu formulēti ļoti piesardzīgi, bet par spekulatīvo darījumu un ienākumu no kapitāla aplikšanu ar nodokli tajā nav ne vārda. Valdība arī nesola, ka mazākumtautību skolās mācības notiks tikai latviešu valodā un ka jāsašaurina pilsonības pretendentu loks.

- Vai vispār varējāt ietekmēt valdības deklarācijas tapšanu?

- Mēs pie valdības veidošanas galda apsēdāmies pēdējie, kad trīs frakcijas šo deklarāciju jau bija rakstījušas un saskaņojušas vairākas nedēļas. Mēs varējām iesniegt savus priekšlikumus, ko iespēju robežās arī darījām. Ja runā par to, ko varējām ietekmēt, jāatzīst, ka nodokļu politika tika iezīmēta visai aptuveni. Tā gan ir šai deklarācijai visai raksturīga iezīme, ka daudzos jautājumos ir parādīts tikai aptuvens darba virziens, bet tajā pašā laikā ir vesela rinda lietu — piemēram, kultūras objekti —, kas ir pieminēti, norādot pat gadu, kad kaut kas paveicams. Acīmredzot ministra amata kandidāts lielā mērā noteica konkrētības pakāpi.

- Savukārt ekonomikas jautājumos gan Tautas partija, gan zaļie zemnieki un Pirmā partija bija ļoti aktīvi savu vadošo personu interešu pārstāvji.

- Attiecībā uz iedzīvotāju ienākumu nodokli deklarācijā nav konkrēti pateikts, kādā veidā tas tiks samazināts. Savā ziņā mēs par to esam apmierināti, jo tas nozīmē, ka nodokļa samazināšanā no 25 līdz 15 procentiem netiks uzstādīts rekords, bet process notiks lēnāk un atbildīgāk un vairāk atbildīs Latvijas pašvaldību interesēm nezaudēt galveno ienākumu avotu no nodokļiem.

Tas, ka neapliekamais minimums ir jāpaaugstina, deklarācijā ir akcentēts, tāpat kā tas, ka jāpalielina tā summa, ko neapliek ar nodokli par apgādībā esošu bērnu. Šīs nostādnes ir saistītas ar mūsu programmu, un tas ir kompromiss, par kuru visas koalīcijas partijas varēja vienoties.

- Nākamajā gadā minimālā alga un iztikas minimums būs gandrīz vienādi. Atklāts paliek jautājums par neapliekamo minimumu, jo mazie un vidējie uzņēmēji un arī darba ņēmēji vēlas, lai tuvinātos arī neapliekamais minimums un minimālā alga. Pirmie grib samazināt savus izdevumus, kas pieaug, ceļoties algām, otrie grib palielināt ienākumus.

- Ja runājam par uzņēmējiem — protams, tas ir jautājums arī par konkurētspējas veicināšanu, kur savs vārds būtu sakāms ekonomikas speciālistiem un uzņēmējiem praktiķiem, taču mēs atbalstām viedokli, ka, samazinot ar nodokli apliekamo summu, lielākajiem ieguvējiem jābūt cilvēkiem ar maziem ienākumiem, nevis ļoti turīgajiem, kas var samaksāt 25% ienākumu nodokli. Mēs neesam pret turīgiem cilvēkiem, tomēr viņi nenomirs, ja vēl kādu laiku maksās šo nodokli. Tāpēc jādomā par tiem, kuru ienākumi pieaugs, ja tiks paaugstināts neapliekamais minimums, jo viņu ienākumu daļa arī palielināsies — nav runa par konkurētspējas pieaugumu, bet par cilvēku izdzīvošanu.

Mēs uzskatām, ka neapliekamais minimums 50 latu apmērā ir tikai pirmais labais solis. Mūsuprāt, neapliekamais minimums ir jātuvina trešdaļai no vidējās algas. Visu laiku, augot vidējai algai, pieaugtu arī neapliekamais minimums. Savukārt summai, ko neapliek ar nodokli par apgādībā esošu personu, būtu jābūt vienādai ar neapliekamo minimumu. Protams, tam vajadzīgi valdības īpašie lēmumi, lai katru gadu no jauna par šīm lietām nav jādiskutē.

- Mazie un vidējie uzņēmēji, it sevišķi lauku reģionos, ir nobažījušies, ka viņu izmaksas pieaug, jo algās jāmaksā vairāk un arī sociālā nodokļa maksājumi ir lielāki. Ir gadījies uzklausīt viedokli, ka vai nu būs jāsamazina darbinieku skaits, vai atkal jāmaksā aploksnēs, vai arī jāaiziet no uzņēmējdarbības.

- Domāju, ka noteikti jāveicina dialogs starp darba devējiem, arodbiedrībām un valdību, tāpat arī starp nozaru asociācijām, kas var sadarboties ar Ekonomikas un Finanšu ministriju. Valdības deklarācija atstāj pietiekami plašu lauku rīcībai, tāpēc šī situācija ir jāpēta, taču ir jārēķinās ar to, ka nākamajā gadā nevar ieviest pēkšņus un neparedzētus pasākumus, jo budžets tiks pieņemts tuvākā mēneša laikā.

- Vai esat gatavi riskēt ar savu vietu valdībā, lai cīnītos par savu nodokļu politikas redzējumu?

- Ko nozīmē — riskēt? Šobrīd mēs ne ar ko neriskējam, ir jāstrādā valdībā. Bet mēs izmantosim tos instrumentus, kas ir valdības koalīcijas biedru rīcībā — virzīt priekšlikumus caur valdību un apspriest koalīcijas padomē, jo tas ir normāls jautājumu risināšanas ceļš. Tomēr budžeta jautājumos koalīcijai ir jāvienojas par kopīgu nostāju, pretējā gadījumā budžeta pieņemšana kļūst neiespējama. Tātad mūsu ministri ir gatavi iesaistīties nodokļu politikas jautājumu apspriešanā, un arī Roberts Zīle — tajā laikā, kad būs Latvijā, — ir gatavs piedalīties šajā darbā.

- Labi, šogad jāpieņem budžets, tāpēc nav īstais brīdis cīnīties par savu nodokļu politikas redzējumu. Vai esat gatavi riskēt ar vietu valdībā nākamajā gadā?

- Mūsu mērķis ir saprātīgā veidā piedalīties valdības darbā, jo dažas partijas jau ir pārliecinājušās, ko nozīmē taktika "vai nu viss notiek pēc mūsu prāta, vai arī mēs aizejam". Rezultāti bija bēdīgi, un konkurenti priecājās. Ar astoņām balsīm koalīcijā mēs varam ietekmēt tikai zināmu daļu notiekošā.

- Jums bija skaidra un nepārprotama nostāja attiecībā uz kapitāla pieauguma un spekulatīvo darījumu ar nekustamo īpašumu aplikšanu ar nodokļiem. Valdības deklarācija to neparedz, bet runā tikai par nodokļu diferencēšanu atkarībā no tā, vai mājoklis ir cilvēka vienīgā dzīvesvieta.

- Deklarācijā nostādnes šajos jautājumos ir ļoti aptuvenas, un ir skaidrs, ka par spīti dažādajiem uzskatiem visos šajos jautājumos vienprātība valda jautājumā par to, ka nav vēlēšanās strauji kaut ko mainīt. Lielākās izmaiņas deklarācijā, ko panācām, ir tas, ka varētu būt pārmaiņas nekustamā īpašuma nodokļa nodevā par nekustamā īpašuma reģistrāciju, kas dod zināmus atvieglojumus personai, kura ir deklarējusi savu dzīvesvietu ēkā vai dzīvoklī. Protams, šī piekāpšanās ir jāietērpj konkrētos skaitļos un konkrētos likuma grozījumos. Domāju, ka vismaz pusgads vai gads paies nopietnās diskusijās, līdz iegūsim konkrētu rezultātu.

- Cik ļoti esat gatavi piekāpties šajos jautājumos?

- Mēs vēlamies tomēr panākt kaut kādu progresu.

- Jautāšu citādi — kāda ir jūsu kompromisa robeža? Jo nav taču paredzēts, ka kapitāla pieaugums un ienākumi no spekulatīviem darījumiem ar nekustamo īpašumu tiks aplikti ar nodokļiem.

- Par to jāturpina diskutēt, jo gatavu risinājumu nebija, tāpēc valdības deklarācijā tas tiešām netika iekļauts. Es neuzliktu lielāku nodokļu slogu tiem, kam ir daudz īpašumu, bet dotu atvieglojumus cilvēkiem, kas īpašumu izmanto kā savas ģimenes dzīvesvietu. Katrā ziņā tas ir risinājums, ko tuvākajā laikā varētu sasniegt. Kapitāla pieaugumu aplikt ar nodokli nebūs viegli.

- Vai, diskutējot par nodokļu politiku, meklēsiet atbalstu arī ārpus koalīcijas partijām?

- Domāju, ka tāda prakse ir jāturpina, jo, gatavojot priekšvēlēšanu piedāvājumu, mēs regulāri runājām ar Pašvaldību savienību, arodbiedrībām, ar darba devējiem un ar atsevišķiem nekustamā īpašuma tirgus redzamiem pārstāvjiem, lai viņu viedokļi tomēr tiktu ievēroti. Daudzos jautājumos viņu viedokļi ir pretēji, bet ir jārod kompromiss.

- Vai atbalstu savām idejām meklēsiet arī Saeimas opozīcijā?

- Opozīcijas partijas var piekrist vienam vai otram viedoklim, bet, ja valdība grib strādāt, tad kāda no koalīcijas partijām nevar slēgt vienošanos ar opozīciju. Koalīcijas partijām savā starpā ir jādiskutē, lai panāktu labāko risinājumu, kamēr vien tas iespējams. Vismaz budžeta un nodokļu politikas jautājumos jābūt vienprātībai, jo tikai tad valdības darbs var būt kaut cik sekmīgs. Ja trīs nerēķinās ar ceturto, tā vairs nav koalīcija un ceturtais partneris patiesībā tiek atgrūsts. Agrākās valdībās tā reizēm ir bijis.

- Vēlreiz par jau pieminēto konkurētspēju, kas tiek skandēta visai bieži. Deklarācijā ierakstītā zināšanu ekonomika un darba ražīguma paaugstināšana nav apstrīdama, bet ko tas nozīmē praksē? Kā pienākumi un atbildība par šīm lietām tiks sadalīta starp valsti un uzņēmējiem?

- Domāju, ka valsts un valdība ar saviem instrumentiem visu nevar veikt uzņēmēju vietā, bet uzmanība ir jāpievērš iespējamām rezervēm. Ja paraugāmies uz Eiropas naudas apguvi pirmajos divos gados, tad mazo un vidējo uzņēmēju sektorā vēl nav saņemts neviens reāls lats. Apstiprināto projektu skaits ir niecīgs, bet finansēto projektu skaits — nulle. Tātad šis sektors ir visvājākais, un tur ir pietiekami lielas rezerves, lai rīkotos.

Ir jāpēta, kas vainīgs — valsts, uzņēmēju kūtrums vai pārāk sarežģītas un birokrātiskas procedūras. Attīstība šajā sektorā cels arī darba ražīgumu.

- Varbūt ir vajadzīgas kvotas, kas nosaka to, kāda Eiropas naudas daļa paredzēta tikai mazajiem un vidējiem uzņēmējiem un nekam citam?

- Domāju, ka tas ir valdības un ministru ziņā — izpētīt, kāda prakse bijusi līdz šim, un labi, ka mums ir ministrs Eiropas Savienības finanšu pārvaldes lietās. Mēs esam iegājuši Eiropas klubā, bet atsakāmies no visiem ēdieniem pēc kārtas, lai gan patiesībā esam spiesti par šīm pusdienām maksāt. Tā ir neveikla un ačgārna situācija, un par to jāspriež valdībā.

- Jūsu partijas priekšvēlēšanu programmā bija rakstīts, ka mācībām mazākumtautību skolās jābūt tikai latviešu valodā. Vai cerat, ka valdība jebkad pieņems tādu lēmumu?

- Par to runājām, bet no koalīcijas partneru puses bija liela pretestība tādiem formulējumiem, tomēr mēs panācām, ka deklarācijā tiek ierakstīts, ka jāpaaugstina latviešu valodas mācīšanas kvalitāte mazākumtautību skolās pamatizglītībā, lai vidusskolā nebūtu problēmu un nevarētu sacīt, ka nav iespējams mācīties tāpēc, ka nav apgūta latviešu valoda. Varētu pat teikt, ka mēs daļēji savu panācām, un tas bija vieglāk nekā attiecībā uz nodokļu politiku.

Problēmas, protams, radīsies ministriem, kad šīs deklarācijas nostādnes būs jāīsteno dzīvē. Tiesa, deklarācijā rakstītais ne vienmēr nozīmē to, ka tas tiek īstenots, bet mums nu ir pamats draudzīgam dialogam ar izglītības ministri par šiem jautājumiem.

- Tēvzemiešu un pārējo trīs koalīcijas partneru nostāja atšķiras arī jautājumā par pilsonības iegūšanu. Jūsu tieslietu ministrs jau ir izteicies, ka prasībām jābūt stingrākām, un Ministru prezidents jau ir paziņojis, ka nekas Pilsonības likumā un noteikumos netiks mainīts. Vai piekāpsieties?

- Valdība var neko nemainīt likumā, ja visi pārējie par to vienojas, bet citiem ir jārēķinās ar to, ka nekādi īpaši atvieglojumi kaut kādām iedzīvotāju grupām nav panākami, jo mēs noteikti pret to kategoriski iebildīsim.

Savukārt par Ministru kabineta noteikumiem tika runāts gan iepriekšējās, gan arī vairāku citu valdību laikā — tajos varētu būt izmaiņas, lai izslēgtu daudzkārtēju eksāmenu kārtošanu latviešu valodā, jo tā ir tāda "gumijas stiepšana", acīmredzot cerot uz komisijas žēlsirdību. Tas, ka naturalizācijai jāsekmē lojalitāte Latvijas valstij un jāveicina latviešu valodas prasme, deklarācijā ir ierakstīts.

Tāpat ir ierakstīts, ka jāizskauž krāpšanās un korupcija pilsonības ieguves procesā. Tas dod pietiekami plašu iespēju raudzīties, lai Naturalizācijas pārvalde dod priekšlikumus, kā šīs lietas uzlabot esošā likuma ietvaros. Mēs saprotam, ka likumā radikālas izmaiņas tuvākajā laikā netiks izdarītas.

- Tātad runa nav par likuma izmaiņām, bet par esošā likuma ievērošanu un par nelielām noteikumu izmaiņām?

- Jā, process jāpadara vienkāršāks, lai nerastos pārpratumi un iespēja kļūt par pilsoni netiktu ciniski izmantota daudzas reizes, patiesībā negatavojoties pārbaudījumiem. Tomēr baidos, ka domstarpības var rasties, kad sāksies praktiska rīcība. Iniciatīva gan lielā mērā būs Tieslietu ministrijas ziņā. Pieļauju arī atsevišķas, nelielas izmaiņas Pilsonības likumā, bet, protams, tam jānotiek tad, ja visas koalīcijas partijas par to ir vienojušās.

- Kā vērtējat valdības ieceri parakstīt Latvijas—Krievijas robežlīgumu?

- Es personīgi uz to raugos ar lielām bažām, jo līdzšinējie mēģinājumi liecina, ka pašreizējā līguma redakcija mūs neapmierina. Mums nav iebildumu pret robežas iezīmēšanu ar Krieviju, bet mums nebūtu jāparaksta tāds līgums, kas ir izdevīgs tikai Krievijai un kas legalizē Krievijas agrāk nelikumīgi iegūto teritoriju, turklāt radītu iespaidu, ka Latvija izmaiņas, kas notikušas okupācijas dēļ, uzskata par likumīgām un ka tās notikušas pēc mūsu gribas.

Krievija to varētu interpretēt tā, ka mūsu valsts robežas šķērsošana, ko veica tās iedzīvotāji okupācijas laikā, notikusi pēc mūsu gribas. Tas varētu radīt smagas konsekvences, uz kurām vairāki juristi jau ir norādījuši. Zinot Krievijas īpašo politiku, nevajag būt tik lētticīgiem. Nav runa par to, ka mēs šodien pieprasām Abreni, bet par to, lai parakstītā līguma starptautiskās juridiskās sekas nebūtu daudz smagākas par Abrenes zaudēšanu.

- Vai TB/LNNK ir noteikta pozīcija jautājumos, kas saistīti ar Brīvostu? To vienādā mērā pārrauga valsts un Rīgas pašvaldība, un publiski ne reizi vien ir izskanējušas bažas par to, kādi ir Brīvostas darbības slēptie mērķi — proti, dot iespēju dažiem Latvijas miljonāriem tikt pie zemes abpus Daugavai pēc īpaši atvieglotiem noteikumiem.

- Gan valdībai, gan pašvaldībai vajadzētu kopīgi darboties ar vienu mērķi — Rīgas ostas attīstība. Bet konkrēto jautājumu izlemšana ir Brīvostas valdes jautājums. Mūsu partijai nav īpaša mērķa Brīvostā. Par jautājumiem, kas saistīti ar Brīvostu, jārunā ļoti konkrēti, bet nedomāju, ka tur notiek kaut kas īpaši aizdomīgs. Katrā ziņā man par šo jautājumu nav informācijas, tāpēc nevaru spriest par Brīvostas darbu. Nevaru runāt par to, ko zinu aptuveni.

- Vai jūsu frakcija balsos par Jāni Šmitu Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētāja amatā?

- Neapšaubāmi, ka viņam, tāpat kā jebkuram citam, ir tiesības uz savu viedokli un uzskatiem, bet jautājums ir par to, vai cilvēks ar "fundamentālista" pieeju gandrīz visām problēmām spēs būt tolerants un saglabāt līdzsvarotu attieksmi? Piemēram, pirms dažiem gadiem intervijā mūsu žurnālam Šmita kungs apgalvoja, ka visas Latvijas problēmas un nelaimes meklējamas tajā, ka 1988. gadā Mežaparka lielajā Tautas frontes mītiņā tauta nodarbojās ar pagānismu, nevis dievkalpojumā vienojās kopīgā lūgšanā Dievam.

Frakcija par savu attieksmi lems rīt (Saruna notika 14. novembrī. — S. B.). Esmu dzirdējis arī premjera ieteikumu padomāt, vai Šmita kungs spēs veikt savus pienākumus Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētāja amatā, bet gribu sacīt, ka Saeimā nevar ievēlēt nevienu amatpersonu, ja vadās tikai no patikas vai nepatikas.

Koalīcija tomēr ievēro to, ka partija virza savu deputātu un tādējādi ir arī atbildīga par viņa darbu amatā. Parasti koalīcija respektē tās partijas viedokli, kas izvirza amata kandidātu. Gadās, ka pārējām koalīcijas partijām ir iebildumi, un tad deputātu neapstiprina, bet tā notiek izņēmuma gadījumos. Kā būs šoreiz, nezinu.

- Vai tādā gadījumā vispār ir vajadzīgs balsojums, ja par deputātu atbild tikai tā partija, kas to izvirza amatam, bet pārējie vienkārši piebalso, ne par ko neatbildot?

- Tā gluži nav, jo balsošana ir zināma atbildība. Tomēr koalīcijas partijas parasti atbalsta cita citas kandidātus. Protams, balsojumi ir slēgti, bet uzskatu: ja kāds kādu neatbalsta, labāk ir par to iepriekš brīdināt. Bet, kā jau sacīju, mēs par to vēl runāsim.

- Tātad esat gatavi kompromisiem, lai varētu strādāt valdībā. Kam ir jānotiek, lai TB/LNNK aizietu no valdības un vairs nespētu piekāpties?

- Ja, mūs ignorējot, notiks darbības, ko varēs definēt kā nacionālo nodevību būtiskākajos jautājumos, kas skar latviešu valodas statusu, pilsonību un vēl dažas lietas, tad mēs vairs nevarētu piekrist turpināt piedalīties valdības darbā.

Intervija ar Raimondu Graubi: NATO streļķi — brīvi starp brīvajiem

Aigars Dāboliņš, Republika.lv   11/21/06     Latvija ir NATO valsts — tas skan lepni. Bet armijas sejā ir redzami visas sabiedrības vaibsti. Latviešu karavīriem ir laba slava pasaulē. Viņi izšķirošos brīžos arvien ir pratuši būt nācijas cerība, lepnums — tās avangards. Kādreiz kā svešu armiju leģionāri, bet tagad — kā brīvie starp brīvajiem. Gaidāmais NATO samits Rīgā ir liels brīdis ne tikai mūsu armijai un tās godam. Savu pašapziņu var celt visa sabiedrība.

“Ja tautā būs prieks par savu armiju, tad arī virsniekiem acis spīdēs”— tā mūsu sarunu beidza Latvijas militārais pārstāvis NATO ģenerālis Raimonds Graube.

- Ģenerāļa kungs, paskaidrojiet, kas ietilpst NATO militārā pārstāvja pienākumos?

- NATO augstākā politiskā un militārā vadības sistēma sastāv no divām struktūrām. Pirmā ir Ziemeļatlantijas Padome, kurā valsti pārstāv Ārlietu ministrijas iecelts vēstnieks, otra ir militārā komiteja, kurā esmu es un pārstāvu Latvijas Bruņoto spēku komandieri. Tātad mans primārais uzdevums ir pārstāvēt valsti, aizstāvēt tās viedokli un intereses NATO. Tāpat arī — analizēt tendences NATO vadības iekšienē un informēt par to Rīgu. NATO sistēmā mums ir divi uzdevumi: vienlaikus aizstāvēt gan nacionālās, gan alianses intereses. Tas nozīmē — spēt abas apvienot. Mūsu pienākums ir arī piedalīties NATO ikdienas darbā. Jo alianse īsteno operācijas daudzās valstīs, arī attīsta koncepcijas, publicē dokumentus — tas ir praktisks darbs, kurā mēs piedalāmies tāpat kā citi. NATO sistēmā šeit, Briselē, es esmu mūsu nacionālās pārstāvniecības vadītājs. NATO lēmumi vai direktīvas tiek saskaņoti ar mūsu pārstāvniecību, mēs tālāk dodam padomu vai nu Latvijas NATO vēstniekam, kas pieņem lēmumus valsts vārdā, vai arī es ziņoju uz Rīgu NBS komandieriem, un mēs apspriežamies par iespējamiem problēmu risinājumiem.

- Varētu teikt, ka jūs esat arī militārais diplomāts.

- Jā, pareizi. Jo militāro diplomātiju izsaka tas, ka lēmumi militārās komitejas līmenī tiek pieņemt pēc konsensa principa. Ja viena valsts ir pret kādu ierosinājumu vai lēmumu, tad tas vai nu netiek virzīts tālāk, vai arī to atceļ.

- Latvijai tātad arī ir politiskā līdzteikšana NATO. Kurp virzās šī organizācija, un kāds ir tās ceļa mērķis mūsdienu pasaulē?

- Jūs uzdevāt jautājumu, uz kuru atbildes meklēs NATO samits Rīgā, ko mēdz dēvēt par transformācijas samitu. Patlaban ir nepieciešamība pārskatīt NATO uzdevumus saistībā ar drošības situāciju, kāda ir radusies pēc ASV notikušajiem terora aktiem. Pasaule dzīvo terorisma draudu priekšā. Tas nozīmē, ka jādiskutē arī par cīņas veidu, kā risināt ar draudiem saistītus konfliktus. Ir jāņem vērā arī praktiski aspekti — kopš 1999. gada, kad pēdējo reizi nopietni tika pārskatīta NATO politika, divās kārtās ir uzņemtas jaunas dalībvalstis.

- Latvijas plašsaziņas līdzekļos nesen uz jautājumu — kurp virzās NATO — parādījās bijušā NBS komandiera Gaida Zeibota atbilde: “Nezinu.” Ja tas izskan visaugstākajā līmenī, tad jādomā, ko tas nozīmē? Vai mums ir cerība, ka Rīgas samits izbeigs šo neziņu?

- NATO politiskā vadība konceptuālajā un stratēģiskajā līmenī zina, kurp NATO dodas un kāds ir tās uzdevums. Tā ir drošība dalībvalstu teritorijā un to nacionālo interešu lokā. Bet NATO ir nedaudz mainījusi savu koncepciju, tā piedalās militārajās operācijās ārpus dalībvalstu teritorijas, globālā mērogā mēģinot nodrošināt vai veicināt mieru un drošību. Par to būs runa Rīgā. Nav tā, ka NATO nebūtu savas koncepcijas. Būtībā tā jau tiek īstenota. Svarīgi runāt par šo operāciju veidu un par to, kādiem jābūt NATO dalībvalstu bruņotajiem spēkiem. Kādam vajadzētu būtu lēmumu pieņemšanas procesam, lai NATO patiešām būtu efektīva? Jau ir izveidoti NATO ātrās reaģēšanas spēki — tā sauktie NARS. Tie ir piedalījušies operācijās Pakistānā. Jau pusgadu gatavības režīmā tiek turēti 25 tūkstoši karavīru. Tas ir jauninājums, kas izriet no izmaiņām drošības situācijā.

- 1990. gadā, kad NATO samits notika Londonā, tika pieņemta tā sauktā krīžu vadības stratēģija, jo aukstais karš bija beidzies ar uzvaru. Vai mūsu Nacionālo bruņoto spēku militārā doktrīna arī atspoguļo šo jauno stratēģiju?

- Ja mēs runājam par krīzēm plašākā nozīmē, jāsaka: krīžu pārvaldīšanā liela loma ir ne tikai militārajiem instrumentiem — tāda ir vispāratzīta nostāja —, bet arī ekonomiskajiem, politiskajiem un diplomātiskajiem instrumentiem. Rezultātu dod visu to apvienošana. Piemēram, Afganistāna. Varbūt tas nav pietiekami izskaidrots, ka ne jau militārie spēki vien stabilizē situāciju šajā valstī. Militārie spēki tikai rada aizsegu, aiz kura varētu tikt izveidotas nepieciešamās valsts struktūras, lai tās pastāvētu arī tad, kad NATO no valsts aizies. Tieši tā būs diskusiju tēma Rīgā. Bieži vien izšķirošā kauja ir par cilvēku prātiem un sirdīm. Vietējiem iedzīvotājiem ir nepieciešams izskaidrot, kāpēc viņu zemē atrodas svešas valsts karaspēks un kādi ir tā uzdevumi. Tieši tas noteiks, vai cilvēki šajā valstī nepiesliesies teroristu grupējumiem, kas cīnās pret NATO kā pret interventiem. Afganistānā viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir skolu izveidošana. NATO valstu, tostarp Latvijas, karavīru aizgādniecībā cilvēkiem tiek dota iespēja apgūt lasīt un rakstītprasmi. Līdz ar to viņiem ir pieejama informācija, un viņi būs spējīgi nākotnē izdarīt savu izvēli, nevis akli sekot norādēm no ārpuses.

- Vai Latvijas bruņotajos spēkos ir pieejama moderna izglītības bāze šādai kaujai par cilvēku sirdīm un prātiem krīžu reģionos?

- Ir jārunā par dažādiem līmeņiem. Pirmais — karavīri. Visi, kas dodas uz Irāku vai Afganistānu, noklausās lekciju kursu. Varbūt tas nav vēl pienācīgi ilgs un pamatīgs. Bet tas, ko mēs saucam par kauju par cilvēku sirdīm un prātiem, reizēm sākas ar ļoti sadzīviskām lietām un savstarpējo saskarsmi. Ir jāzina, kas šajā kultūrā ir normāli un kas nav. Piemēram, žesti vai acu kontakts. Arī ieroču nēsāšanas veids. Elementārā līmenī mūsu karavīri tam tiek sagatavoti.

- Bet augstākā virsniecība — cik tā atbilst NATO standartiem? Mūsu informācijas avoti liecina, ka tieši šajā kategorijā stāvoklis esot visbēdīgākais. Tikai seši no desmit spējot kvalificēties NATO prasībām.

- Kad jau gadu esmu kalpojis Briselē, mana pieredze rāda, ka par NATO standartiem mēs runājam vietā un nevietā. Tie ir kļuvuši par tādu īpatnēju mērauklu, ar kuru mēs spēlējamies. Jo tāda konkrēta NATO standarta, kādam ir jābūt kvalificētam virsniekam, nemaz nav. Ir noteiktas skolas, kuras ir jāpabeidz, ir jāprot valodas. Tāpat kā visur. Diezin vai Pasaules banka izvirza kaut kādu prasību, kādam ir jāizskatās biznesmenim. Viņiem, protams, ir augsta prestiža skolas, bet nav direktīvas, lai būtu pabeigta kāda noteikta skola, bet citas ir nederīgas. Es pats esmu mācījies Augstākajā kara koledžā Anglijā un Amerikā. Mūsu militārās izglītības sistēmā un tajās ir daudz kā kopīga. Bet ir arī atšķirīgais, jo katrā vietā valda sava nacionālā specifika, savas kultūras vēsture un tradīcija. Atšķirīga mēdz būt arī izpratne par militārajām operācijām un taktiku. Taču NATO mūs visus vieno domāšanas veids. Vadības principi un spēja pieņemt lēmums tomēr ir universāli daudzās militārajās mācību iestādēs gan Latvijā, gan citās NATO valstīs.

Mūsu mantojuma smagums tomēr ir vecā padomju virsniecība. Mēs zinām, kādu domāšanas veidu tā iemiesoja un pārstāvēja.

Mēs tā nevaram vairs gluži dalīt. Jo ir jau pagājuši 15 gadi. Visi šajā laikā ir mācījušies un papildinājuši izglītību — gan tie, kuri bija virsnieki PSRS armijā, gan rezervisti, kuri kļuva par virsniekiem jau brīvvalsts laikā. Protams, šis process vēl nav beidzies. Ir jānomainās virsnieku paaudzei, lai mūsu bruņotos spēkus pilnībā veidotu Latvijā izglītoti un uzauguši virsnieki. Tie, kas ir beiguši Latvijas Aizsardzības akadēmiju, tagad ir ieguvuši majora pakāpi. Tā ka grūti teikt, kas ir domāts ar šo augstāko virsniecību. Man ir zināms, ka pašreizējās vadības pārstāvji ir beiguši mācību iestādes Anglijā un Amerikā, Polijā un Čehijā. Mūsu pašu virsnieki nevar iegūt majora pakāpi, nebeidzot Baltijas Aizsardzības koledžu vai kādu līdzvērtīgu skolu ārvalstīs. Man tomēr šķiet, ka process virzās pareizi. Iespējams, sabiedrībā ir priekšstats, ka militārajās struktūrās virsnieki lielāko laiku pavada vai nu ierakumos, vai sēžam štābos. Mācības noris gandrīz nepārtraukti. Es nedomāju kaut kādus īslaicīgus kursus, bet gan ilgstošas studijas akadēmiskā līmenī, kas notiek visā karjeras gaitā. Neviens nevar iegūt ģenerāļa pakāpi, nebeidzis Augstāko kara koledžu vai, kā amerikāņi to sauc, aizsardzības universitāti. Es pats to beidzu pagājušajā gadā.

- Virsniecība tomēr ir arī ētiska kategorija. Krīzes brīžos mēdz teikt: virsnieku kungi, uz priekšu! Vai ir lepnums un gods būt par latviešu virsnieku, un vai tas atmirdz viņu stājā?

- Tas ir plašāks jēdziens, kas saistāms ar kopējo nacionālo lepnumu vai patriotisko noskaņojumu tautā. Vai mums kā tautai ir lepnums par to, ka esam latvieši — kultūras nācija? Vai mums ir lepnums par savu armiju un valsti? Es domāju, ka virsniecība noteikti atdzimst arī jūsu šajā ētiski garīgajā un sociālajā plāksnē. Mūsu dalība Eiropas Savienībā un NATO jau ir apliecinājusi, ka mēs varam būt un esam līdzvērtīgi partneri. Par to es pārliecinos, strādājot Briselē. Mēs protam labi argumentēt, trāpīgi spriest, arī piedāvāt un aizstāvēt savus viedokļus. Ir jābūt ļoti lielam, es pat teiktu — naidīgam, skeptiķim, lai noliegtu to, kas bieži ir izskanējis, proti, ka latvieši ir ļoti labi karavīri un mums ir labi sagatavoti virsnieki. To mēs dzirdam par mūsu darbību kopējās operācijās jau kopš to paša sākuma. Es varu apstiprināt, ka tā nav diplomātiskā pieklājība vien, bet reāla atzinība. Atceros, ka tie, kas pirmie devās uz ārvalstu mācību iestādēm iegūt izglītību, atgriezās ar ļoti labām, pat spožām sekmēm. Man pat ir prasījuši — kā tad jūs atlasāt savus kadrus, ja viņi parāda tik izcilas sekmes? Bet toreiz mums nebija cita kritērija kā vienīgi valodas prasme. Arī tagad tas faktiski ir galvenais nosacījums. Mums nevajadzētu mocīties ar mazvērtības kompleksiem, bet gan gluži otrādi — priecāties par labiem rādītājiem. Ja tautā ir prieks par savu armiju, tad arī virsniekiem spīdēs acis.

Kārli Ulmani aicina izsviest no Rīgas pils

Ināra Mūrniece, Latvijas Avīze   11/21/06     Pirms mēneša laikrakstam "Diena" divi Rīgas Stradiņa universitātes mācībspēki – Veiko Spolītis un Andris Sprūds – bija nosūtījuši vēstuli, kurā aicina K. Ulmaņa portretu izmest no Rīgas pils prezidentu portretu galerijas, kur tam "nav īstas vietas".

Daži mūsu lasītāji šo ierosmi bija pamanījuši un sašutuši aicināja noskaidrot, vai tāpat domā arī visi pārējie Stradiņa universitātes mācību spēki.

"Kopumā es šo rakstu vērtēju pozitīvi," paziņoja pats rektors Jānis Vētra. "Bet ne tāpēc, ka personīgi es pievienotos abu pētnieku gala secinājumiem," uzmanīgi piebilst rektors. Tomēr arī viņaprāt esot pienācis laiks, lai vēsturnieki sāktu "kritiski izvērtēt veidu, kā Kārlis Ulmanis kļuva par Valsts prezidentu, kā arī to, vai viņš no šodienas skatu punkta pēc 1936. gada vēlēšanām būtu jāsauc par Valsts prezidentu." J. Vētra vēl piebilst: "Nē, es negribu teikt, ka Kārļa Ulmaņa portrets būtu jāiznes no pils... Un arī Ulmaņa piemineklis nav jānojauc. "Es nebūt neatbalstu Spolīša un Sprūda kategoriskos secinājumus. Bet ar savu kritiku man negribas apslāpēt viņu pētniecisko garu."

Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātes dekāns Andrejs Vilks savam "visnotaļ pozitīvajam publikācijas vērtējumam" piebilst, ka: "Runājot par Ulmani, ir jāņem vērā arī vērtības, ko viņš kā valstsvīrs savulaik radījis. Ne velti vesels posms Latvijas vēsturē tiek dēvēts par ulmaņlaikiem un tautas vēsturiskajā atmiņā tas palicis kā gaišs un veiksmīgs laiks – ar dzīves līmeņa kāpumu un nacionālās pašapziņas stiprināšanos."

V. Spolīša un A. Sprūda vēstuli, pēc pašas teiktā, "pozitīvi vērtē" arī politikas zinātnes katedras vadītāja Ilga Kreituse. Un kā gan ne, ja viņus pati uz to pamudinājusi. Notiekot "virzība uz autoritāru vadības stilu" šodienas Latvijā.

Arī rektors J. Vētra runāja par valdības rīcības likumību un atbilstību Satversmei, piemēram, premjerministra un valdības ministru "pašprēmēšanās". Kā nojaušam, K. Ulmanis jāmet no pils ārā tā kā A. Kalvīša uzvedības dēļ.

Pašus K. Ulmaņa izmešanas rosinātājus Veiko Spolīti un Andri Sprūdu raksturoja kā "ļoti spējīgus gados jaunus zinātniekus". A. Sprūds jau esot zinātņu doktors, bet A. Spolītis disertāciju gatavojoties aizstāvēt šogad. Abi esot mācījušies ārzemēs: V. Spolītis – Tartu, Ženēvā un Centrāleiropas Universitātē, kas dibināta un pastāv ar ievērojamu Dž. Sorosa atbalstu, A. Sprūds – Polijā.

V. Spolītis visai bieži publicējas laikrakstā "Diena". V. Spolīša tur piedāvāto ideju starpā ir, piemēram, arī ierosinājums "apsvērt ideju" veidot "tālāku un pakāpenisku sabiedrības integrāciju Latvijā uz angļu valodas bāzes".

35 gadus vecais V. Spolītis 2001. gadā kā Zaļo un zemnieku savienības biedrs ievēlēts par Salaspils domes deputātu, bet aizvadītajās pašvaldību vēlēšanās kandidējis un ievēlēts jau kā "Jaunā laika" biedrs.

Noskaidroju, ka K. Ulmaņa portretu no Rīgas pils drīzumā mest laukā negatavojas, vismaz tā to apliecināja prezidentes preses sekretāre Aiva Rozenberga. Vēl pirms dažiem gadiem prezidente V. Vīķe-Freiberga par K. Ulmaņa prezidentūru izteicās: "Pāri visam Kārlim Ulmanim vienmēr bija nevis kāds personiskais labums, kādas materiālās intereses, bet Latvijas valsts un tās augšupeja. Tā bija ideja, kam viņš atdeva visus savus spēkus un izpratni, darbojoties konkrētos iekšpolitiskos un ārpolitiskos apstākļos."

Bet pavisam nesen, uzstājoties 9. Saeimas pirmajā sēdē, V. Vīķe-Freiberga saka tā: "Diemžēl Latvijā jau kopš Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma laikiem, kas pēc varas pārņemšanas caur apvērsumu centās nomelnot demokrātiju un noliegt Satversmes un parlamenta leģitimitāti, tautā ir apzināti kultivēts uzskats, ka parlamentārās domstarpības un debates jau savā būtībā ir negodīgas, netīras un neauglīgas. Šo nediferencēti negatīvo attieksmi pēc tam ilgi turpināja kultivēt komunisma perioda propaganda pret Rietumu buržuāzisko demokrātiju kā līdz kaulam sapuvušu un pret tautu netaisnu.""

Pašvaldības cer atvēsināt ministru

Ināra Egle   Diena  11/22/06    Štokenbergs vēlas pārliecināt par lieliem novadiem.

Var nākt klajā ar dažādiem priekšlikumiem, bet tos būs iespējams īstenot tikai tad, ja idejām būs atbalstītāji, uzskata Novadu apvienības priekšsēdis, Ogres mērs Edvīns Bartkevičs. Viņa vadītā apvienība trešdien vēlas saklausīt reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra Aigara Štokenberga (TP) argumentus negaidītajam piedāvājumam veidot nevis 167 novadus, par ko panākta vienošanās, bet samazināt to skaitu līdz aptuveni 50. "Ministri, kas mēģinājuši tā saukt skaitļus, nekur tālu nav tikuši. Nevar kompromisus panākt tik kategoriskā tonī, bet domāju, ka tikšanās ar novadiem ministru atvēsinās," sacīja Saeimas deputāts, bijušais Pagastu apvienības priekšsēdis Gunārs Laicāns (TB/LNNK).

"Man pat beidzot acīs ir parādījusies degsme," Dienai otrdien teica A.Štokenbergs, atgādinot nesen presē minēto vērojumu, ka viņš amatā stājies bez tās. Ministrs noskaņots pārliecināt novadu pārstāvjus par lielu pašvaldību priekšrocībām. Tajās ir lielākas iespējas piesaistīt investīcijas un, piemēram, likvidējoties divām zāģētavām, pašvaldībā strādājošajiem ir iespēja atrast darbu citviet tās teritorijā. Tādā ir lielāks budžets un līdz ar to — arī manevra iespējas, var optimizēt funkciju izpildi un nodrošināt modernāku administrāciju, kas var sagatavot projektus un nodrošināt speciālistiem iespējas mācīties.

Iepriekšējie pašvaldību ministri zina, cik grūti vienoties ar vietējām varām. Ivara Gatera (JL) laikā tās pat bija noskaņotas protesta akcijām, apturot reformas projekta apstiprināšanu, pirms nav panākts kompromiss. Mārim Kučinskim (TP) salīdzinoši klusu izdevās tikt vistālāk — panākt vienošanos par novadu karti jeb administratīvi teritoriālo iedalījumu, kurā ir 167 novadi. Ir palicis pēdējais valdības lēmums — apstiprināt pašvaldību robežu galīgo variantu. Mainoties Aigara Kalvīša (TP) valdībām, sabiedrību pārsteidza TP lēmums mainīt savus cilvēkus Reģionālās attīstības un pašvaldību ministrijā un A.Štokenberga piedāvājums veidot ap 50 novadus.

"Kāpēc bija jāizēd Māris Kučinskis, kas zināja drēbi. 167 novadi — tas jau bija liels kompromiss. Tagad kaut ko mainīt nozīmē nobremzēt reformu," Dienai sacīja Pagastu apvienības vadītāja pienākumu izpildītājs, Mālpils priekšsēdis Aleksandrs Lielmežs. Tāpat uzskata Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdis Andris Jaunsleinis, kurš ne valdības deklarācijā, ne partiju programmās nav atradis A.Štokenberga minētās idejas. Taču "cilvēkam ir tiesības izteikt savu viedokli un mēs mierīgi uzklausīsim viņa argumentus," sacīja A.Jaunsleinis. M.Kučinskis sava pēcteča rīcību uztver ar izpratni, jo attīstības virzītājspēks esot centri, taču grūtākais šajā piedāvājumā būšot nodrošināt spēcīgākus pakalpojumu centrus bijušajos pagastos, jo pie lieliem novadiem tie iegūstot daudz lielāku nozīmi. Pozitīvais esot tas, ka 9.Saeimā par šo reformu vairs nav nepieciešama diskusija — valdībai 2007.gadā jāpieņem galīgais lēmums par novadu skaitu.

Arī TP valdes loceklis Vents Armands Krauklis piekrīt A.Štokenberga piedāvājumam, bet domā, ka koalīcijā būs jāpanāk vienprātīgs lēmums, par ko viņam esot šaubas, jo Zaļo un Zemnieku savienībā vien jau esot uzskatu dažādība. ZZS līdera Augusta Brigmaņa sacītais liecina, ka ministrs nevar paļauties uz ZZS atbalstu — tā ir par brīvprātīgu novadu veidošanu un šo nostāju neesot mainījusi. G.Laicāna teiktais norāda, ka arī tēvzemieši nesliecas piekrist ministra idejām. Jāatgādina, ka Novadu apvienības priekšsēdis E.Bartkevičs ir no reģionālās partijas, kurai ir sadarbības līgums ar koalīcijā pārstāvēto LPP/LC.

Līdz šim visos ar pašvaldību reformu saistītajos lēmumos TP atbalstīja Jaunais laiks, taču jaunā ministra paziņojums ir pārsteidzis arī šo agrāko sabiedroto. Artis Kampars (JL) norādīja uz ļoti plašo šajā reformā iesaistīto loku, ko nav iespējams salīdzināt, piemēram, ar Ventspils naftas privatizāciju, ko A.Štokenbergam ekonomikas ministra amatā "izdevās veiksmīgi nomenedžēt". Ar neapdomīgiem paziņojumiem varot nobremzēt reformu, ko šī valdība solījusi pabeigt.

***

Pašvaldību reforma — teju desmit gadu

·        1997.gada decembris. Pirmais pašvaldību reformas solis, reorganizējot rajonu pašvaldības, atsakoties no vēlētām rajonu padomēm. To vietā tiek sasauktas pagastu un pilsētu pašvaldību vadītāju deleģētās rajonu padomes, kuras veido šo pašvaldību vadītāji, kas no sava vidus izraugās rajona priekšsēdi.

·        1998.gada oktobris. Saeima pieņem Administratīvi teritoriālās reformas likumu, kas paredz reformu īstenot sešos gados — līdz 2003.gada beigām to veikt pēc vietējo pašvaldību iniciatīvas, pēc tam līdz 2004.gada 30.novembrim — pēc atbildīgās ministrijas projektiem.

·        1999.gada augusts – oktobris. Izstrādātā reģionālās reformas koncepcija paredz, ka reģionālo pašvaldību vēlēšanas notiek 2001.gada martā reizē ar vietējo pašvaldību vēlēšanām. Valdība izšķiras Latvijā veidot deviņus reģionus. 2000.gada aprīlī valdība šo lēmumu atceļ, nosakot pārejas periodu un piedāvājot piecu reģionālo pašvaldību vēlēšanas rīkot reizē ar 2005.gada pašvaldību vēlēšanām.

·        1999.gada novembris. Premjers Andris Šķēle aicina pašvaldību apvienošanos īstenot līdz 2001.gada martā paredzētajām pašvaldību vēlēšanām. A.Šķēle arī uzskata, ka reģionu pašvaldību pārvalde varētu būt iecelta.

·        2001.gada jūlijs. Īpašu uzdevumu ministrs valsts pārvaldes un pašvaldību lietās Jānis Krūmiņš iepazīstina valdību ar ziņojumu par administratīvi teritoriālo iedalījumu 102 novados, ko valdība konceptuāli atbalsta.

·        2003.gada janvāris. Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Ivars Gaters (JL) rosina veidot novadus uz iepriekš izstrādātā 102 novadu modeļa bāzes un reformu pabeigt reizē ar 2005.gada pašvaldību vēlēšanām.

·        2003.gada jūlijs. Parādās viedokļu atšķirība Jaunajā laikā, kura frakcijas vadītājs Krišjānis Kariņš iestājas par novadu veidošanu uz 26 rajonu un lielo pilsētu bāzes (2006.gada rudenī līdzīgu priekšlikumu izsaka Ventspils mērs Aivars Lembergs). Tas rada lielu rezonansi sabiedrībā. Tā gada maijā premjers Einars Repše (JL) arī aicina atteikties no otrā līmeņa — reģionu pašvaldību veidošanas.

·        2003.gada septembris. Pirms galīgā reformas varianta apstiprināšanas valdībā sākas pašvaldību protesta akcijas, to delegācija aptuveni 40 cilvēku sastāvā ierodas valdības sēdē, panākot kompromisu — tiek noteikta sarunu procedūra ar pašvaldībām par novadu veidošanu un apsolīts izstrādāt valsts atbalsta programmu novadu infrastruktūras attīstībai.

·        2004.gada septembris. Pāris mēnešu pirms reformas beigām Tautas partijas valde paziņo, ka neredz iespēju to pabeigt 8.Saeimas laikā.

·        2005.gada septembris. Saeima pieņem vairāk nekā divus gadus diskutētos grozījumus Administratīvi teritoriālās reformas likumā, vēlreiz pagarinot tās termiņu un nosakot, ka novadu veidošana tiks pabeigta reizē ar 2009.gada pašvaldību vēlēšanām. Katrai novadā iekļautajai pašvaldībai infrastruktūras attīstībai paredz 100 000 latus.

·        2006.gada jūnijs. Valdība apstiprina novadu karti, kurā ir paredzēti 167 novadi. Galīgo lēmumu par novadu skaitu valdībai jāpieņem līdz 2007.gada beigām.

Valdība bez debatēm Satversmes tiesai izvirza pretrunīgi vērtētos Skudru un Balodi

Dita Arāja,  Diena  11/22/06       Spītējot pretrunīgajiem vērtējumiem, Ministru kabinets (MK) otrdien Satversmes tiesas (ST) tiesnešu amatiem bez debatēm tomēr apstiprināja divus valdības kandidātus: advokātu Viktoru Skudru un Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes dekānu Kasparu Balodi. Par abiem prominentas juridiskās autoritātes, tajā skaitā ST priekšsēdētājs Aivars Endziņš, izteikušās kritiski. V.Skudras reputāciju ir iedragājusi darbība, kad, pārstāvot Ventspils mēru Aivaru Lembergu, viņš tiesā cēla prasību, ar kuru faktiski tika mēģināts civilprocesuālā kārtībā iejaukties kriminālprocesā. Savukārt K.Balodis kritiku izpelnījās par to, ka Civillikumu uzskatot augstāku par Satversmi. Abi kandidāti ir pārliecināti, ka viņu profesionālā kvalifikācija atbilst darbam konstitucionālajā tiesā.

Par K.Baloža veiksmīgu darbu ST tiesneša amatā liecinot viņa aktīvā zinātniskā darba pieredze un doktora grāds, savukārt V.Skudras piemērotību minētajam amatam nodrošinot viņa autoritāte un personiskās īpašības, kā arī tas, ka neatkarības sākumā viņš pasēdējis tieslietu ministra krēslā — tāds ir Tieslietu ministrijas (TM) pamatojums kandidātu izvēlē. "Kā es varu apšaubīt [bijušā] ministra un dekāna autoritāti," saka valdības vadītājs Aigars Kalvītis (TP). Abus pretendentus izraudzījās vēl iepriekšējais ministrs Guntars Grīnvalds (LPP), taču arī tagadējais ministrs Gaidis Bērziņš (TB/LNNK) neņemas apšaubīt priekšgājēja izvēli, gan nekonkretizējot, kādas kvalitātes nodrošina kandidātu atbilstību izraudzītajam amatam.

TM valsts sekretārs Mārtiņš Bičevskis stāsta, ka iepriekšējais ministrs V.Skudru un K.Balodi izraudzījies, pirms tam konsultējoties ar tieslietu speciālistiem, gan nekonkretizējot, kas tie bijuši. "Viņi ir cienījami juristi. Ja neatbilst Juridiskās fakultātes dekāns, tad kas ir kritērijs?" saka M.Bičevskis. Ministrs konsultējies arī ar valdības koalīciju, vai tā būtu gatava atbalstīt minētās personas.

Koalīcijai ļoti tuvu stāv V.Skudras aizstāvētais A.Lembergs, kurš bijis ZZS kandidāts premjera amatam un faktiski piedalījies valdības veidošanā un deklarācijas sagatavošanā. V.Skudra noraida A.Lemberga ēnu pār sevi, uzsverot, ka advokātu nedrīkst asociēt ar klientu. Tomēr kāds prominents tieslietu eksperts, gan lūdzot neatklāt viņa vārdu, saka — advokātu vērtē nevis pēc klienta, jo viņš var pārstāvēt jebkuru, bet gan pēc tiesai iesniegtā pieteikuma: "Es šaubos, vai ir labi par naudu darīt visu ko, advokātam tomēr jābūt savai ētikai." Konkrētajā A.Lemberga lietā Augstākās tiesas Senāts nosprieda, ka V.Skudras taktika, tiesā vēršoties pret prokuratūras tiesiskās palīdzības lūgumā Šveices tiesībsargiem ietvertām ziņām, kuras A.Lembergs uzskata par apmelojošām, un prasot to apmainīt, nav bijusi pamatota, jo prasība celta par dokumentu, kas noformēts kriminālprocesa kārtībā, ko nevar apstrīdēt civiltiesiski. Savukārt uz A.Endziņa bažām par Civillikuma augstāku vērtēšanu salīdzinājumā ar starptautiskajām un cilvēktiesībām K.Balodis saka — viņš nekad tā neesot sacījis, ko apliecinot viņa zinātniskās publikācijas.

Līdz šā gada beigām ST būs brīvas četras no septiņām tiesnešu vietām — tiesneses amatu jau atstājusi tagadējā Jaunā laika deputāte Saeimā Ilma Čepāne, un pilnvaru laiks beigsies vēl trim tiesnešiem, to skaitā ST priekšsēdētājam A.Endziņam. Uz vakantajām vietām viens kandidāts jāizvirza Saeimai, divi — valdībai un viens — Augstākajai tiesai, kas jau deleģējusi Kuldīgas tiesas priekšsēdētāju Uldi Ķini.

Šmits: seksuālo minoritāšu tiesības nav aktuālas

DELFI  11/22/06     Jaunievēlētais Saeimas Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētājs Jānis Šmits, par kura atbilstību šim amatam nobažījas cilvēktiesību aizstāvji un seksuālo minoritāšu organizācijas, apņemas nošķirt savu personisko viedokli no komisijas viedokļa, un uzsver, ka šobrīd valstī seksuālo minoritāšu tiesības nav aktuālākais jautājums, trešdien raksta "Neatkarīgā Rīta Avīze".

Šmits laikrakstam paudis, ka neatkāpsies no savas līdzšinējās pārliecības un negatīvās nostājas pret seksuālajām minoritātēm. Viņš mierina, ka "ar savu vienu balsi" nevarēs "ierobežot, iemarinēt vai apturēt" kādas likumdošanas iniciatīvas.

Viņaprāt, seksuālo minoritāšu tiesību jautājumi nav tie valstī aktuālākie cilvēktiesību jomā.

Jau ziņots, ka Šmits ievēlēts pirmdien, par viņa ievēlēšanu komisijas priekšsēdētāja amatā nobalsoja pieci deputāti, bet divi deputāti balsoja pret. Par komisijas priekšsēdētāja biedru ievēlēts Leons Līdums (TP).

Šmits par savu darbības prioritāti izvirzīja ģimenes un bērnu tiesību jautājumus, kā arī demogrāfijas un dzimumu līdztiesības jautājumus. Šmits uzskata, ka galvenais darbības princips komisijas priekšsēdētāja amatā ir censties panākt visu cilvēku, nevis atsevišķu izredzēto grupu tiesības uz aizstāvību.

Geju, lesbiešu un transpersonu tiesību aizstāvji, organizācija "Mozaīka" un cilvēktiesību eksperti pauduši neizpratni par Šmita virzīšanu uz komisijas vadītāja amatu, to uzskatot par klaju ņirgāšanos par cilvēktiesībām, jo Šmits aktīvi pauda negatīvu nostāju pret seksuālajām minoritātēm.

Korupcijas apkarotāji vēlas būvēties ekskluzīvā vietā

Sandris Vanzovičs,  NRA  11/23/06     Rīgas domes Pilsētas attīstības komiteja vakar akceptēja lēmumprojektu par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja jaunās ēkas būvniecību Ķīpsalas ielā.

pašvaldības amatpersonas gan pauda pārsteigumu, kāpēc valstij nepieciešams izniekot tik vērtīgu zemi – tiešā Vanšu tilta tuvumā, ja administratīvo ēku tikpat labi varētu būvēt krietni attālāk no pilsētas centra.

Starp Balasta dambi, Āzenes un Ķīpsalas ielu esošais zemesgabals 3879 kvadrātmetru platībā ir Finanšu ministrijas īpašums, nodots valsts akciju sabiedrības Valsts nekustamie īpašumi (VNĪ) pārvaldījumā. Arī ēkas būve tiks finansēta no VNĪ līdzekļiem, un valsts budžeta dotācijas šī nekustamā īpašuma būvniecībai nav paredzētas.

Rīgas vicemērs Andris Ārgalis pauda izbrīnu, ka valsts iestādei nolūkota tik ekskluzīva vieta – pēc viņa domām, tas liecina par nesaimnieciskumu. Arī citi domnieki šaubījās, vai tiek darīts pareizi, KNAB mītnei atvēlot šo zemesgabalu, taču valsts ar sev piederošo īpašumu var rīkoties pēc sava ieskata. Domnieki pauda neapmierinātību, ka pilsēta nekustamā īpašuma nodokļos saņems krietni vien mazāku summu nekā tajā gadījumā, ja šajā vietā slietos komercapbūve. Ironizējot A. Ārgalis ieminējās, ka varbūt arī pieņemts ļoti pareizs lēmums par KNAB ēkas būvniecību šajā vietā, jo Ķīpsalā mājas sabūvējuši arī tādi uzņēmēji, kuriem korupcijas uzraugi deguna priekšā nāks tikai par svētību...

KNAB pašreizējās telpas Alberta ielā jau sen kļuvušas šai iestādei gan par šauru, gan par dārgu, turklāt tās ir neatbilstošas biroja specifiskajām prasībām, Neatkarīgajai norādīja KNAB sabiedrisko attiecību speciālists Andris Vitenburgs. Kad pirms četriem gadiem izveidojās KNAB, telpas Alberta ielā bija izdevīgākais piedāvājums, taču, iestādes štatam augot, dažas nodaļas nācies izvietot citās ēkās. Sarakstē ar VNĪ mēģināts rast piemērotākas telpas, taču piedāvātās tomēr izrādījušās KNAB prasībām neatbilstošas. Pēc tam tika meklēta teritorija jaunas administratīvās ēkas būvniecībai, birojam definējot savas prasības. Par labāko atzīta Ķīpsala. Pēc ēkas uzbūvēšanas KNAB to nomās no VNĪ, taču šī nomas maksa būs ievērojami zemāka par to, kas tiek noskaitīta pašreizējo telpu nomāšanai, teica A. Vitenburgs.

Par būvniecības izmaksām pagaidām ir pāragri runāt, jo projekts ir tikai skiču stadijā, informēja VNĪ preses sekretārs Mārtiņš Kaprāns. Tāpat vēl nav precīzi skaidrs līdzekļu piesaistīšanas mehānisms ēkas celtniecībai: no sabiedrības budžeta līdzekļiem vai arī piesaistot kredītu, garantējot to ar VNĪ pamatkapitālu.

Savu akceptu ēkas būvniecībai vēsturiskā centra aizsardzības buferzonā devusi arī Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija. Pilsētas attīstības komitejas priekšsēdētājs Edmunds Krastiņš pauda, ka svarīgs ir arī sabiedrības viedoklis par šo projektu. Tiesa, būvniecības sabiedriskās apspriešanas gaitā saņemta tikai viena atsauksme – tā pati negatīva, turklāt to ierakstījis kāds Jūrmalas pilsētas iedzīvotājs. Arī viņš norādījis, ka būvniecība paredzēta pārāk tuvu Rīgas centram. Līdz ar to šis projekts tiks virzīts akceptēšanai domē ar negatīvu publiskās apspriedes rezultātu, taču diez vai tas ietekmēs domes lēmumu.

Saeima noraida likumprojektu par atbalstu Latvijas ebreju kopienai

LETA  11/23/06     Saeima šodien nenodeva izvērtēšanai komisijām likumprojektu, kas paredz Latvijas ebreju draudzēm un biedrībām sniegt materiālu atbalstu vēsturisko netaisnīgo seku novēršanai, kas ebreju kopienai radušās nacistiskās Vācijas veiktā holokausta un Padomju okupācijas režīma darbības dēļ Latvijas teritorijā.

Par likumprojekta nodošanu komisijām balsoja 12 deputāti, pret - 6, bet atturējās 67. Projekts tika noraidīts bez debatēm.

Likumprojekts paredz, ka ebreju kopienai laikā no 2007. līdz 2016.gadam tiks piešķirti 31,96 miljoni latu, ik gadu izmaksājot desmito daļu no šīs summas. Turklāt bez atlīdzības ebreju kopienai tiks nodoti vairāki nekustamie īpašumi Rīgā, Jūrmalā, Liepājā, Ventspilī, Kandavā un Kuldīgā.

Likumprojekts paredz, ka valsts piešķirtais atbalsts izmantojams ebreju kultūras mantojuma atjaunošanai un saglabāšanai, ebreju kopienas attīstībai, kultūras, izglītības un citu sabiedrisko pasākumu finansēšanai, sociālās palīdzības nodrošināšanai ebreju kopienas mazturīgajiem locekļiem un holokausta upuriem, kā arī holokausta upuru piemiņas pasākumu organizēšanai.

Atbalsta un nekustamo īpašumu saņēmējs būs Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padome.

Valdība saskaņā ar likumprojektu apņemtos nodrošināt šai biedrībai iespēju uzstādīt valsts un pašvaldību nekustamajos īpašumos, kuri līdz Padomju okupācijas režīma nacionalizācijai piederēja ebreju organizācijām, piemiņas plāksnes ar norādi, ka attiecīgajā īpašumā atradusies sinagoga vai kāds cits ebreju sabiedriskās vai reliģiskās dzīves centrs.

Likumprojekts paredz valsts sniegto atbalstu izmantot vienīgi likumprojektā noteiktajiem mērķiem un pasākumiem - ebreju kultūras mantojuma atjaunošanai un saglabāšanai, ebreju kopienas attīstībai, kultūras, izglītības un citu sabiedrisko pasākumu finansēšanai, sociālās palīdzības nodrošināšanai ebreju kopienas mazturīgajiem locekļiem un holokausta upuriem, holokausta upuru piemiņas pasākumu organizēšanai.

Likumā tiks noteikts aizliegums izmantot valsts sniegto atbalstu saimnieciskās darbības īstenošanai, kuras mērķis ir gūt peļņu.

Atbalsta saņēmējam reizi gadā, bet ne vēlāk kā līdz 1.februārim būs jānodrošina informācijas par atbalsta izlietojumu iepriekšējā gadā iesniegšanu Valsta kontrolei, kam ar šo likumu uzdots nodrošināt atbalsta līdzekļu izmantošanas likumības un lietderības kontroli.

1940.gada jūnijā, Latvijas Republikas neatkarības zaudēšanas priekšvakarā, Latvijā dzīvoja vairāk nekā 90 000 ebreju. Tā kā Latvijā nekad netika ieviesti nekādi pret ebrejiem vērsti likumi, līdz šim laikam Latvijā ļoti aktīvi darbojās ebreju reliģiskās, kultūras, izglītības, saimnieciskas, mākslas, sporta un citas organizācijas, atspoguļojot kopienas dinamisko un pilnasinīgo dzīvi.

Gandrīz simtprocentīgi ebreju organizāciju īpašumi tika nacionalizēti un konfiscēti jau pirmajā padomju varas gadā, un tā tika pabeigta 1944.-1945.gadā, atstājot tikai pāris sinagogu ēkas.

Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes priekšsēdētājs Arkādijs Suharenko aģentūrai LETA sacīja, ka Latvijas ebreji ir gandarīti par izstrādāto likumprojektu "Par atbalstu Latvijas ebreju kopienai". "Uzskatām, ka šāds likums atjauno vēsturisko un cilvēcisko taisnību un pavelk nosacītu svītru zem 20.gadsimta traģiskajiem notikumiem," sacīja Suharenko.

Viņš atzina, ka darbs pie šī likumprojekta ilga vairākus gadus. Latvijas ebreju kopiena kopā ar valsts un pašvaldību pārstāvjiem, vēsturniekiem un citiem speciālistiem aktīvi piedalījās visos likumprojekta izstrādes posmos.

"Mēs tiecāmies, lai šī likuma pieņemšana neizraisītu spriedzi sabiedrībā un neaizskartu privātpersonu intereses - šāda likuma pieņemšanas gadījumā kopiena savā īpašumā iegūs tikai nelielu skaitu sabiedrisko ēku un objektu," uzsvēra Suharenko.

Tāpat ebreju kopiena vēlējusies, lai likums būtu pieņemams arī no budžeta viedokļa. Naudas izmaksu apjoms esot aprēķināts ļoti pieticīgi, ņemot vērā kadastrālo vērtību 2005.gada beigās, kas ir vairākas reizes mazāka par tirgus vērtību. Projekts paredz, ka šīs izmaksas tiks veiktas desmit gadu laikā.

Līdzīgi likumi savā laikā tika pieņemti lielākajā daļā Eiropas Savienības valstu, kurās ebreju kopienas cieta holokausta laikā. Ļoti pozitīvi vērtējams tas, ka Latvijā šāds likums tika izstrādāts, kopienai sadarbojoties ar valsti, stāstīja Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes priekšsēdētājs.

Suharenko pauda cerību, ka sabiedrība un Saeimas deputāti pareizi izpratīs šī likuma mērķus un jēgu un tas tiks pieņemts "saprātīgos termiņos".

Novadu vadītāji Štokenberga 50 pašvaldību modeli nepieņem

Ināra Egle,  Diena  11/23/06   Ja Tautas partija grib noiet no politiskās skatuves un ievest Latviju purvā, tā var īstenot reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra Aigara Štokenberga (TP) radikālo piedāvājumu un ievērojami samazināt novadu skaitu. Šie Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēža Andra Jaunsleiņa vārdi ietvēra tikai daļu no izteiksmes līdzekļiem, kas trešdien izteica Novadu apvienības sanāksmes dalībnieku attieksmi pret jauno pašvaldību ministru. A.Jaunsleinis piedāvāja arī otru iespēju — ministrijai un pašvaldībām kopā īstenot administratīvi teritoriālo reformu uz valdībā jau apstiprinātā un grūtos kompromisos panāktā 167 novadu modeļa bāzes.

Novadu apvienības priekšsēža Edvīna Bartkeviča ierosinājumu formulēt pašvaldību prasības ministram, kā arī ministra prasības pašvaldībām, pēc A.Štokenberga ierosinājuma nolēma īstenot rakstiski divu nedēļu laikā. E.Bartkevičs, apkopojot kolēģu teikto, uzsvēra, ka pašvaldības vēlas stabilitāti, jo tām jārēķinās ar iedzīvotāju viedokli un jāspēj pamatot katru pašvaldības un valdības lēmumu. Ādažu domes priekšsēdis Normunds Breidaks aicināja izbeigt eksperimentus, jo tā reformu nekad nevarēs pabeigt. Viņš atgādināja, ka 15 gadus pašvaldības gājušas uz demokrātijas nostiprināšanu, bet izteiktais priekšlikums nozīmējot soli atpakaļ.

Sapulces dalībnieki vēlējās dzirdēt ministra vīziju par 50, jeb, kā neoficiāli zināms — jau sagatavoto 59 novadu — modeli, taču A.Štokenbergs deva priekšroku sanākušo iztaujāšanai, kas tikšanos padarīja vēl vētraināku. "Pie mums ir kā šovā. Ja kādam uzbruks, apsardze tiks nodrošināta," karstākajā brīdī sacīja A.Jaunsleinis. Varbūt politiskajā folklorā ieies arī pāris A.Štokenberga teicieni, piemēram, "jūs kaut kā pārāk nopietni to uztverat". Lai kliedētu kņadu, viņš jautāja tieši: "Cik naudas jums vajag?" Strīds izvērtās arī par vienreizējo atbalstu katrai novadā iekļautajai pašvaldībai infrastruktūras attīstībai, kas tagad ir 100 000 latu. Iepriekš ZZS līderis Augusts Brigmanis Dienai bija sacījis, ka koalīcija vienojusies noteikt šo summu Ls 200 000 un tik saņems arī pašvaldības, kurām jau piešķirts 100 000 latu.

Ministra galvenais arguments bija lielu novadu priekšrocība tās spējā nodrošināt straujāku attīstību, kam vietējie līderi oponēja, norādot, ka tik lielas teritorijas vairs nav pārvaldāmas un iedzīvotājiem savi deputāti nebūs sasniedzami, domēs dominēs centra pārstāvji, kurus neinteresēs notiekošais nomalēs. Savu partijas biedru aizstāvēja Kuldīgas mērs Edgars Zalāns, kura vadītais rajons sadalījies tikai divos novados. Viņaprāt, racionāla ir A.Štokenberga doma novados integrēt arī lielās pilsētas.

Sašķoba 167 novadu modeli

Daina Veško, Latvijas Avīze  11/23/06     Divas nedēļas dotas Novadu apvienības biedriem, lai sagatavotu savu redzējumu par turpmāko administratīvi teritoriālās reformas gaitu, savukārt Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Aigars Štokenbergs vakar apsolīja šādā pašā laikā sagatavot atbildes pašvaldību vadītājiem. "Manuprāt, tagad piedāvātais teritoriālais modelis par 167 novadiem atrisinās kādas problēmas tuvākajos gados, bet tas nebūs dzīvotspējīgs," teica A. Štokenbergs.

Pagaidām ministra atbildes uz klātesošo jautājumu par 50 novadu modeļa lietderību gan nebija izsmeļošas un pārliecinošas. Viens no A. Štokenberga argumentiem ir, ka tādējādi uz pašvaldībām gultos mazāks administratīvais slogs, rastos iespēja ietaupīt naudu, dažādas tagadējo pašvaldību funkcijas varētu veikt optimālāk. A. Štokenberga iecere ir saplānot nepieciešamās finanses attīstības centriem, pakalpojumu sniegšanas centriem.

Ministru arī uztrauc, kas nākotnē notiktu ar tām pašvaldībām, kuras tagad ir salīdzinoši maz attīstītas. Novadu domju priekšsēdētāji norādīja, ka arī 167 novadu modelī taču katram mazākajam pagastam ir atrasta sava vieta. Iedzīvotāji būšot pret jaunām pārmaiņām, brīdināja novadu pašvaldību vadītāji. Reizē viņi paši nezina, kā jauno vēsti skaidrot saviem iedzīvotājiem, kur nu vēl, kā viņus tuvākajā nākotnē pie vajadzības pārliecināt atkal jaunam administratīvi teritoriālās reformas modelim. "Viņi mūs kokā uzdzīs!" sašutusi trīs gadus sekmīgi strādājušā Vārkavas novada domes priekšsēdētāja Antra Vilcāne. Viens no ministra jautājumiem bija, kā Vārkavas novads cer izdzīvot, ja neiet kopā ar vēl kādu lielāku centru. Tas gan ir novads, kurā ir stabili attīstīta lauksaimniecība un 80% no saimniekiem nodarbojas ar bioloģisko lauksaimniecību. Sanāksmes zālē bija dzirdamas replikas, ka ministram vēl derētu pabraukāt pa Latviju un palūkot, kāds ir reālais pašvaldību darbs un vietējo dzīve. Labi apdomāt iecerēto 50 novadu izveidi mudināja arī Lubānas novada domes priekšsēdētājs Miķelis Gruzītis: "Jau sens teiciens vēsta, ka uz pārceltuves zirgus nemaina. Izveidosim plānotos 167 novadus, aizbrauksim līdz krastam un tad redzēsim, kā dzīvot tālāk. Nacionālās attīstības plāns saka, ka pirmajā vietā ir cilvēks. Kur tad viņš tagad atradīsies?"

167 novadu modelis noteikti nodrošinās policentrisku valsts attīstību, sacīja Novadu apvienības un Ogres novada domes priekšsēdētājs Edvīns Bartkevičs. Latvijas vecākā novada – Kandavas novada – domes priekšsēdētājs Alfreds Ķieģelis iestājas par to, ka novada teritorija nevar pārsniegt 15 kilometru rādiusu, citādi tā nav pārraugāma. Jau tagad jūtama administratīvi teritoriālās reformas gaitas kavējuma garša un atkal visu sākt no sākuma būtu neprāta darbs, uzskata Līvānu novada domes priekšsēdētājs Andris Vaivods. Vēl vienu mīnusu pašvaldību vadītāji saredz faktā, ka vara no iedzīvotājiem attālināsies. Jau tagad redzams, ka Saeima viņiem šķiet neaizsniedzama, bet, ja vēl nebūs īsti ar ko asociēt vietējo lēmējvaru? Pat ja iedzīvotājiem būs pieejami visi līdzšinējie pakalpojumi, tad tieši varas attālināšanās jautājums var izrādīties 50 novadu modeļa viens no kritiskākajiem punktiem.

"Ministriju durvis ar kāju tagad virina lielās pilsētas, Eiropas Savienības institūcijās tāpat pagaidām tikai tās nopietni uztver. Vai mēs arī tālāk gribam dzīvot kā laucinieki? Kuldīgas rajons jau iepriekš bija gatavs startēt kā viens novads," vienīgais no pašvaldību pārstāvjiem ministra jauno ideju pozitīvi vērtēja Kuldīgas domes un rajona padomes priekšsēdētājs Edgars Zalāns. Viņaprāt arī tagad pašvaldību deputātiem nemaz nav tik cieša saikne ar iedzīvotājiem.

Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs Andris Jaunsleinis aicināja A. Štokenbergu un viņa pārstāvēto Tautas partiju aizdomāties, vai tā vēlas strādāt pēdējo sasaukumu Saeimā, jo iedzīvotāji tik kardinālas izmaiņas var vērtēt negatīvi, to paužot ar savu attieksmi nākamajās vēlēšanās.

A. Jaunsleinis, kā arī citi pašvaldību vadītāji norādīja ministram, ka ne vien ekonomiskais izdevīgums ir jāvērtē novadu izveidē, bet jāņem vērā arī cilvēciskais faktors, vietējās tradīcijas. E. Bartkevičs brīdināja – ja iedzīvotāji valstī nespēs saskatīt stabilitāti, tad aizvien netrūks tādu kā viņa paziņas, kuram esot divas augstākās izglītības, aizceļo uz Īriju un raksta vēstules par turienes labo dzīvi un attieksmi pret cilvēku.

Gājieniem un piketiem nevajadzēs pašvaldības atļauju

DELFI  11/23/06     Turpmāk, lai rīkotu gājienus un piketus nevajadzēs pašvaldības atļauju, jo šāda prasība likumā ir pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmi, Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, konstatējusi Satversmes tiesa (ST).

Turpmāk par gājienu, piketu vai sapulču organizēšanu pašvaldība būs jāinformē, lai tā varētu garantēt netraucētu pasākuma norisi un aizsargāt personu drošību, nevis jāprasa pašvaldības atļauja pulcēšanās brīvības īstenošanai.

Satversmes 103.pants, kurā noteikts, ka valsts aizsargā iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču un gājienu, kā arī piketu brīvību, uzliek likumdevējam pienākumu pieņemt tādas normas, kas ievieš paziņošanas sistēmu, nevis atļauju sistēmu, ST spriedumu skaidroja tiesas preses sekretārs Arvis Ērmiņš.

Tāpat arī tiesa atzina par nesamērīgu un Satversmei neatbilstošu ierobežojumu sapulces, piketus un gājienus rīkot tuvāk par 50 metriem no Valsts prezidenta rezidences, Saeimas, Ministru kabineta, pašvaldību domju (padomju) ēkām, tiesām, prokuratūras, policijas, ieslodzījuma vietu un ārvalstu diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību ēkām.

Tiesa norāda, ka valstij ir pienākums nodrošināt ne vien to, lai sapulce, pikets vai gājiens notiek, bet arī to, lai vārda un pulcēšanās brīvība ir efektīva, proti, lai rīkotais pasākums sasniedz mērķauditoriju.

ST tomēr norādīja, ka pašvaldībai vai citām valsts institūcijām būs iespēja iejaukties pulcēšanās brīvības īstenošanā. Likumdevējam būs jāparedz saprātīgs paziņošanas sistēmas mehānisms, kas sevišķos gadījumos ļaus pieteikto pasākumu aizliegt vai arī tā norisi pārtraukt.

Tā kā apstrīdētajā likumā "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem" noteiktā atļauju sistēma neatbilst Satversmes 103.pantam, kā arī likumā nav noregulēta spontānās pulcēšanās brīvības īstenošanas kārtība, ST uzskatīja, ka šo trūkumu novēršanai nosakāms termiņš līdz 2007.gada 1.jūnijam.

Lai Sapulču likuma normu piemērošana līdz šim termiņam neradītu personām Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumu, minētās normas valsts pārvaldes iestādēm un tiesām šajā laikā jāpiemēro atbilstoši Satversmes 103.pantam un Latvijai saistošām starptautisko tiesību normām.

Tiesa tāpat arī atzina par Satversmei neatbilstošu un spēkā neesošu no sprieduma publicēšanas brīža normu, saskaņā ar kuru pašvaldība izsniedz izziņu vai motivētu atteikumu pasākuma organizēšanai ne agrāk kā 10 dienas un ne vēlāk kā 48 stundas pirms pasākuma sākuma.

Tiesa par neatbilstošām Satversmei atzina arī normas, saskaņā ar kurām pasākuma organizatoriem bija nepieciešams rakstveida līgums ar kārtības uzturētājiem, tika prasīts paaugstināts kārtības uzturētāju skaits gadījumos, kad saņemta informācija par pasākuma mierīga un organizēta norises apdraudējumu, kā arī definīcijā ietverto normu, saskaņā ar kuru piketa laikā aizliegts izteikt saukļus un lozungus.

Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Tas stāsies spēkā ar publicēšanu laikrakstā "Latvijas Vēstnesis".

Deputāts Ozoliņš grib Rīgā pieminekli Reiganam

DELFI  11/23/06     Rīgas domes Pieminekļu padome pieņēmusi zināšanai Saeimas deputāta Leopolda Ozoliņa iesniegumu, kurā rosināts Rīgas centrā izveidot pieminekli 40.ASV prezidentam Ronaldam Reiganam, informēja Rīgas domes Sabiedrisko attiecību nodaļā.

Saistībā ar deputāta Ozoliņa vēstuli saņemts arī atzinums no Latvijas Ārlietu ministrijas, kurā teikts: "minētā iniciatīva būtu veiksmīgs atgādinājums ASV atbalstam, ko Latvija ir saņēmusi padomju okupācijas laikā, valsts neatkarības atgūšanas periodā, kā arī apliecinātu Latvijas un ASV stratēģisko partnerību šobrīd".

Pieminekļu padome ceturtdien nelēma par šāda pieminekļa atrašanos Rīgā, taču uzsvēra, ka ikvienam ir tiesības papildināt esošo pieminekļu programmas sarakstu ar jaunām idejām.

Liepnieks: aiz 'Kempmayer' stāvējis Ēķis un Šķēle

DELFI   11/23/06     Skandalozo "Kempmayer Media Limited" ir dibinājis telekompānijas LNT vadītājs Andrejs Ēķis, vēlāk ar ofšoru starpniecību piesaistot politiķi un miljonāru Andri Šķēli (TP), ceturtdien publicētajā intervijā laikrakstam "Dienas Bizness" (Db) apgalvo bijušais Šķēles biroja vadītājs Jurģis Liepnieks.

Ēķis un Šķēle to noliedz.

Liepnieks pats pieteicies laikrakstā, lai izklāstītu savu versiju par tā saucamo digitalizācijas lietu. Tomēr viņa izteikumi esot tikai Liepnieka interpretācija par notikušo.

Ēķis laikrakstam kategoriski noliedzis, ka būtu dibinājis KML. "Zinu, kas ir "Kempmayer", jo esmu konsultējis tā direktoru (Toniju) Flanaganu. Bet […] tikpat skaidri es zinu un varu pateikt, ka "Kempmayer" es neesmu dibinājis." Laikrakstam neizdevās iegūt vēl vienas sarunā minētās personas — advokāta Jāņa Lozes komentāru.

Liepnieks nolēmis laikrakstam stāstīt par "Kempmayer" dibinātājiem, jo viņaprāt, digitālās televīzijas afēras izmeklēšana ir politizēta un tajā ir notikusi informācijas noplūde. Tagad viņš paudis, ka iesaistīšanas digitalizācijas lietā, "izmantojot savstarpēju pazīšanos un kompāniju, kurai aizkulisēs darbojas Latvijas uzņēmēji, ir bijusi liela kļūda, kas tagad šiem uzņēmējiem nesusi skandālus un miljonu zaudējumus, nevis iecerēto peļņu".

Viņš skaidrojis, ka toreiz, uzsākot digitalizācijas projektu 2000. – 2001.gadā, tā dalībnieki nevēlējās atklātību un caurspīdīgumu, jo domāja, ka tad viņu rīcība tiktu pārprasta un nomākta, bet viņi "nekādā gadījumā nav izdarījuši neko krimināli sodāmu".

Liepnieks skaidrojis, ka Ēķis negribēja atklāti piedalīties projektā, jo bijis vienas konkrētas televīzijas vadītājs, un to varētu negatīvi vērtēt konkurenti. Ēķis esot lūdzis Liepniekam palīdzību, piesaistot finansiāli ietekmīgus cilvēkus. Toreiz Liepnieks bijis Šķēles uzticības persona, un viņš uzrunājis Šķēli par šo projektu.

Liepnieks laikrakstam stāstījis, ka Šķēle sākotnēji nebija viegli pierunājams, jo personīgi nepazina Ēķi, turklāt "Ēķa bizness tika kaut kā saistīts ar (Vili) Krištopānu, ar kuru Šķēlem tolaik attiecības bija diezgan naidīgas". Vēlāk Ēķis piekritis atdot Šķēlem 50% kompānijā un ietekmi menedžmentā. "Kā nodomu apstiprinājums parādījās ideja, ka es varētu iesaistīties "Kempmayer" dibināšanas procesā un pēc tam Šķēle, tad viņš varētu uz šiem 50 % kaut kādā brīdī pretendēt," klāstījis bijušais Škēles padomnieks.

Kad Šķēle piekritis piedalīties projektā, viņš Liepniekam esot ieteicis vērsties pie advokāta Jāna Lozes, kurš var iedot kontaktus ar kādu ārzonas kompāniju, kura varētu iesaistīties projektā. Pēc Liepnieka domām, šī kompānija bijusi saistīta ar Šķēli.

Savukārt, Ēķis, pēc Liepneika stāstītā, esot nopircis kompāniju, nodēvējis to par "Kempmayer" un nodevis 50% Liepniekam, lai viņš tos nodod Škēlem. "Darbības uzsākšanas brīdī, šai Lamanšas salu kompānijai [ko ieteicis Loze] palika 25 % un man palika 12.5 %, un pārējie tātad palika citiem akcionāriem, pašam Ēķim un tiem, ko Ēķis bija piesaistījis no saviem veciem biznesa partneriem," stāstījis Liepnieks.

Liepnieks atzinis, ka ieteicis Flanaganam Lozi kā galveno juridisko konsultantu KML, Hariju Krongornu kā finanšu padomnieku. Kā tika piesaistīts KML vadītājs Juris Ulmanis, Liepnieks precīzi neatminējās. Liepnieks apgalvojis, ka visi iesaistītie sapratuši, ka tā ir ar Ēķi saistīta kompānija. Liepnieks laikrakstam uzsvēris, ka digitalizācijs projekts bija apjomīgs un dārgs, taču nebija domāts kā krāpšana. Liepnieks pauda, ka Einara repšes valdības laikā vajadzēja "noķert lielos blēžus un vajadzēja noķert korumpantus, un vajadzēja noķert valsts izzadzējus. Un te pēkšņi, kā Dieva dāvana, mums ir līgums, līgums par milzīgām summām ar kompāniju, par kuru faktiski kuluāros ir zināms, ka viņa ir saistīta ar vietējiem cilvēkiem, un tas ir tas, kas ir vajadzīgs".

Šķēle laikrakstam paudis, ka "Liepnieka kunga intervija ir interesanta un visnotaļ savdabīgā žanrā. Faktoloģija mijas ar fantāzijām, kurās vēlamais uzdots par esošo. Daudzi minētie, it kā "notikušā apstiprinoši " fakti man ir jaunums".

Šķēle gan nenoliedza, ka vēlējies iegūt šo projektu savā kontrolē un pat īpašumā, taču tas nav sanācis. Viņš pat šobrīd paudis gatavību piedalīties privāti digitālās TV ieviešanā Latvijā, ja tas būtu iespējams. Šķēle arī uzsvēris, ka Liepnieks nekad nav saņēmis viņa pilnvarojumu pārstāvēt viņa intereses jebkādā biznesā.

Oktobra sākumā portāls "Delfi" ziņoja, ka, būdams premjera biroja vadītājs, Jurģis Liepnieks, bijis arī skandalozās "Kempmayer Media" līdzīpašnieka "Gedney" direktors. Saskaņā ar Lielbritānijas Uzņēmumu reģistra jeb "Companies` House" datiem 2000.gadā "Gedney" piederēja 50% kapitāla daļu Londonā reģistrētajā "Kempmayer". Savukārt Delaveras uzņēmumu reģistra izsniegts dokuments rāda, ka "Gedney" direktori bijuši Liepnieks un Džonatans Moslejs.

Dokuments, kura kopija ir "Delfi" rīcībā, un kurš norāda uz "Kempmayer" akcionāru sastāvu 2000.gadā, ir iegūts "Companies` House".

Šobrīd advokāts Jānis Loze, advokāts Mārtiņš Kvēps, uzņēmējs Uldis Kokins un SIA "Kempmayer Media Latvia" valdes loceklis Andrejs Zabeckis apsūdzēti tā dēvētajā "digitalās televīzijas" lietā. Šīm personām celto apsūdzību būtība ir tāda, ka laikā no 2001.gada jūlija līdz 2002.gada novembrim ar viltu tika iegūta iespēja 2002.gada 14.novembrī noslēgt līgumu ar "Kempmayer Media Limited" par digitālās televīzijas izveidošanu Latvijā. Apsūdzības šajā lietā uzrādītas arī "Kempmayer Media Latvia" valdes locekļiem Jurim Ulmanim, Jānim Svārpstsonam un Jānim Zipam. Lietas ietvaros tika aizturēts arī tuvs Jurģa Liepnieka domubiedra – politiķa un uzņēmēja Andra Šķēles – līdzgaitnieks Harijs Krongorns.

2003.gadā KNAB krimināllietu par amatpersonu rīcību digitālās televīzijas projekta ieviešanā ierosināja gan par tīšu rīcību, gan par pienākumu nepildīšanu, kad valstij pastarpināti piederošais "Digitālais Latvijas radio un televīzijas centrs" 2002.gada 14.novembrī noslēdza līgumu ar Lielbritānijas kompāniju "Kempmayer Media Ltd" 53,5 miljonu ASV dolāru vērtībā par digitālās televīzijas ieviešanu Latvijā.

Savukārt Stokholmas Starptautiskās tirdzniecības palātas šķīrējtiesa šogad atzina "Kempmayer Media" un SIA "Digitālais Latvijas radio un televīzijas centrs" noslēgto līgumu par spēkā neesošu, un piesprieda "Kempmayer" atmaksāt 6 976 737,5 ASV dolārus (aptuveni 3,8 miljoni latu). Tie tika samaksāti, pamatojoties uz līgumu par digitālās televīzijas ieviešanu. Tāpat tika noraidīta vairāk nekā desmit miljonus latu vērtā "Kempmayer" pretprasība pret valsti.

Liepnieks: aiz Kempmayer stāvējis Ēķis un Šķēle...

Juris Kaža,  Dienas Bizness  11/23/06     Skandalozo Kempmayer Media Limited esot dibinājis Latvijas neatkarīgās televīzijas (LNT) vadītājs Andrejs Ēķis, vēlāk caur ofšoriem piesaistot politiķi Andri Šķēli. Viņi to noliedz.

Tā Db apgalvoja sevi par šo darījumu līdzdalībnieku dēvējošais, PR speciālists un tālaika A. Šķēles uzticības persona Jurģis Liepnieks. Viņš klāstīja, ka skandalozo britu uzņēmumu Kempmayer Media Limited (KML) esot dibinājis A. Ēķis, vēlāk caur ofšora kompānijām piesaistot politiķi un uzņēmēju Andri Šķēli, kas arī savas saites ar KML nevēlējās afišēt.

A. Ēķis Db kategoriski noliedza, ka būtu dibinājis KML: "Zinu, kas ir Kempmayer, jo esmu konsultējis tā direktoru (Toniju) Flanaganu (Tony Flanagan). Protams, pazīstu arī cilvēkus, kas saistīti ar digitālās televīzijas projekta ieviešanu Latvijā, jo pats televīzijas biznesā strādāju visu mūžu, jo vairums šo cilvēku ir televīzijas profesionāļi. Bet tikpat skaidri es zinu un varu pateikt, ka Kempmayer es neesmu dibinājis." Db neizdevās iegūt vēl vienas sarunā minētās personas - advokāta Jāņa Lozes komentāru.Kā iemeslu, kādēļ vēršas pie Db, J. Liepnieks min, viņaprāt, politizēto t.s. digitālās televīzijas afēras izmeklēšanu, kurā noplūdusi informācija. "Nekad neesmu slēpis, ka esmu bijis iesaistīts šajā lietā, un nebaidos atbildēt ne par vienu savu vārdu vai darbību," viņš norāda.

Db J. Liepnieks atzina, ka cenšoties īstenot digitālās televīzijas ieviešanu, izmantojot savstarpēju pazīšanos un kompāniju, kurai aizkulisēs darbojas Latvijas uzņēmēji, ir bijusi liela kļūda, kas tagad šiem uzņēmējiem nesusi skandālus un miljonu zaudējumus, nevis iecerēto peļņu. Tomēr viņš uzstāj, ka viņš un citi digitālās televīzijas projekta līdzdalībnieki ir rīkojušies, iedomādamies, ka atklāta un caurspīdīga rīcība Latvijā tobrīd (ap 2001. - 2002. gadu) tiktu pārprasta un nomākta, bet nekādā gadījumā nav izdarījuši neko krimināli sodāmu.

Piedāvājam lasīt visu sarunu ar J. Liepnieku.

- Kādēļ, jūsuprāt, Andrejs Ēķis Anglijā nodibināja Kempmayer Media Limited, kompāniju, kas vēlāk parakstīja apstrīdētu un arbitrāžas tiesā anulēto digitālās televīzijas līgumu, bet nevēlējās, lai uzzinātu, kam tā pieder?

Jurģis Liepnieks (J.L.) - Pirmkārt jau A. Ēķis ir vienas konkrētas televīzijas vadītājs un, es domāju, tolaik arī īpašnieks. Ir leģitīms arguments, ka, teiksim, citi konkurenti un citu televīziju pārstāvji un kabeļtelevīzijas operatori varētu uz visu to raudzīties ar zināmām aizdomām vai greizsirdību. Viņi redzētu, ja A. Ēķis ir tas, kurš virza šo digitālās televīzijas projektu, kas protams, radikāli izmaina televīzijas tirgu.

- Bet īstenībā pirmā informācija par to projektu nāca it kā no valsts puses, kad tā dibināja Digitālo Latvijas radio un televīzijas centru ...

J.L.: - Es domāju tas viss notika apmēram vienlaicīgi. Protams, tur kaut kādas koncepcijas taisīja, bet es pieņemu, ka tie televīzijas cilvēki par šīm te lietām runāja un domāja vēl, pirms tās lietas plašāka sabiedrība pamanīja vai zināja.

- Vai bija kaut kāda saite starp A. Ēķa darbbu un valdības inciatīvu?. Vai viņš kaut kādā veidā ietekmēja vai pārliecināja?

J.L.: - Uz tādiem jautājumiem es atbildēt nevaru. Es pieņemu, ka Andrejs bija ļoti entuziastisks un aizrauts šo ideju un droši vien to neslēpa un ar visiem par to runāja.

Mana iesaistīšanās faktiski radās, jo Andrejs bija izdomājis, ka šis ir ļoti liels projekts un sarežģīts. Tadēļ vinš būtu priecīgs, ja viņam kā partneri būtu vēl kādi cilvēki ar lielu finansiālo ietekmi un menedžmenta pieredzi. Es tolaik biju Andra Šķēles uzticības persona un tiku uzrunāts - vai nebūtu labi, ja mēs piedāvātu A. Šķēlem iesaistīties šajā projektā. Tas dotu it kā tādas papildu garantijas tam, ka šis projekts varētu būt veiksmīgs. Un es ar prieku uzņēmos misiju runāt ar A. Šķēli.

- Kāpēc vienkārši nedibinājāt, piemēram, SIA Andrejs un Andris?

J.L.: - Jāsaprot Latvijas specifika. Jūs nodibināsiet, teiksim, SIA Andrejs un Andris un tas jau pats par sevi ir skandāls uz līdzenas vietas. Tas piesaista nenormāli daudz uzmanības. Tad vispār nav iespējams izbēgt no visādām spekulācijām un nevar cerēt, ka šādi akcionāri varētu daudz sasniegt.

- A. Šķēle bija no politiskās skatuves pa daļai nogājis, viņš nebija valdībā, viņam kaut kādu interešu konfliktu nevarēja pārmest, vai ne?

J.L.: - Protams, viņš varētu būt akcionārs, bet saprotat, it īpaši jau 2000. gadu sākumā, Šķēlem jau faktiski pārmeta jebko, ko viņš darīja. Tas publiskais fons bija tāds diezgan pasmags.

- Par A. Ēķi to nevarētu teikt, izņemot, ka viņš ir tāds kā televīzijas magnāts.

J.L.: - Arī tas televīzijas bizness, ja jūs paskataties, tradicionāli ir bijis tāds, ka nez vai katrs tik viegli varētu pateikt, kurš ir mūsu privāto televīziju īpašnieks, to noskaidrot līdz fiziskām personām. No vienas puses varētu teikt, ka tā ir tāda tradīcija, vai laba vai slikta, cits jautājums. Bet tāda ir bijusi tā biznesa prakse. Šodien, protams, es arī domāju, ka tie bija nepareizi lēmumi, bet nu tādi viņi bija.

- Jūsu uzdevums bija pierunāt Šķēli atklātā vai arī neatklātā veidā piedalīties priekšdarbos brīdim, kad varēs iziet ar uzņēmumu, kas varētu uzņemties šos digitālās televīzijas darbus?

J.L.: - Jā. Ar A. Šķēli sākotnēji tik viegli negāja. Pirmkārt, viņš tolaik nebija personīgi pazīstams ar Andreju. Otrkārt, Andreja biznesa darbība tika kaut kādi saistīta ar (Vili) Krištopānu, ar kuru A. Šķēlem tolaik attiecības bija diezgan naidīgas.

Škēlem tas nekādu lielu interesi neizraisīja, īpaši, jo tika piedāvāts ieņemt mazākuma akcionāra pozīciju.

- Tas nebija viņa stils?

J.L.: - Jā, tas nav viņa biznesa stils. Viņa atbilde, stingri ņemot, bija, šāds piedāvājums mani īpaši neinteresē. Varbūt vēlāk, varbūt pie citiem nosacījumiem mēs varētu iesaistīties.

- Divtūktošo gadu sākumā, tātad bija tikai tās sarunas un darbība, lai dibinātu KML vēl nebija notikusi?

J.L.: - Bija tā, ka Andrejs jau bija Londonā aizrunājis to kompāniju.

- Nopirka tādu "no plaukta" kompāniju?

J.L.: - Nu, principā, jā. Tālāk tie notikumi attīstījās tā, ka, Andrejs kaut kā īsti ar Šķēles atbildi nebija mierā, nolēma neatkāpties. Ideja bija tāda, ka, labi, mēs esam gatavi, teiksim, atdot Škēlem 50 % un visos veidos, kādus viņš vēlas, ietekmi menedžmentā. Kā nodomu apstiprinājums parādījās tā ideja, ka es varētu iesaistīties Kempmayer dibināšanas procesā un pēc tam Šķēle, ja viņam nepatiktu runāt ar citiem akcionāriem, un tad viņš varētu uz šiem 50 % teiksim, kaut kādā brīdī pretendēt. Tā es iepazinos pirmo reizi ar Toniju Flanaganu (Tony Flanagan, vēlk KML amatpersonu), jo visa tā A. Ēķa biznesa vide un partneri zināja A. Flanaganu, vii bija strādājuši kopā iepriekš.

- Kas T. Flanagans bija bija pirms tam?

J.L.: - Viņš ir ļoti augstas klases administrators. Viņš vada gan finanses un visu to juridisko pusi, vispār vada kompānijas.

- Bet viņš televīzijas cilvēks nebija?

J.L.: - Nē.

- Un kad KML dzima vai tas viss piederēja Ēķim no sākuma, vai 50 procenti un 50 procenti, kas bija tā kā iecerēts, atvēlēts Šķēlem? Kā tas viss bija?

J.L.: - Tur tā situācija ir ilgstoši bijusi tādā plūstošu izmaiņu procesā. Beidzās tas viss ar to, ka es turpināju ik pa laikam mēģināt pārliecināt A. Šķēli, ka tas tomēr var būt labs projekts, ka tas visādā ziņā varētu būt mums interesanti iesaistīties kopīgā biznesā ar šo televīzijas procesu. Beidzās ar to, ka Škēle teica - nu, labi, lai es aizejot pie (advokāta Jāņa) Lozes. Loze man iedošot kontaktus ar kompāniju, kura tad varētu iesaistīties projektā. ..

- Caur ofšoru?

J.L.: - Nu tas bija kaut kādās Kānalu salās (domāts kādā no Lamanšas salām, Channel Islands -red.) reģistrēts uzņēmums.

- Tobrīd A. Ēķis jau bija nopircis "plaukta kompāniju 007" un to nosauca par Kempmayer?

J.L.: - Jā. Iedevis man 50 procentus.

- 50 procentus iedevis, lai varētu vēlāk tos atdot A.Šķēlem?

J.L.: - Jā.

- Tādā veidā, kas netiktu afišēts Latvijā, bez skandāliem..?

J.L.: - Jā, un faktiski es paziņoju T. Flanaganam, mēs jau toreiz kontaktējāmies, kas ir kompānija, kura tad būs finansu investors..

- Kāds bija nosaukums šai Kānalu salu jeb Lamanšas salu kompānijai?

J.L.: - Es, goda vārds, to vairs neatceros, bet to noteikti kaut kur var atrast. Tad es viņus savedu ar T. Flanaganu un faktiski nu no tā brīža vairs sīki nevaru komentēt, kā veidojās akcionāru struktūra, jo runāja tur visi juristi un akcionāru pārstāvji savā starpā.

- Tad bija pienācis brīdis, kad paņēma to piedāvāto daļu..?

J.L.: - Jā. Beigās sanāca tā, ka uz darbības uzsākšanas brīdi, šai Lamanšas salu kompānijai palika 25 procenti un man palika 12.5 % no ...

- .. No tiem 25 %, jo 50 % jau bija A. Ēķim?

J.L.: - Bija sākumā, it kā 50 : 50. Man palika 12.5 % , 25 % šai te firmai un pārējie tātad palika citiem akcionāriem, pašam Ēķim un tiem, ko Ēķis bija piesaistījis no saviem veciem biznesa partneriem un tā...

- Tātad kopumā kādi 62 % piederēja Ēķa sfērai un atlikušais piederēja tā kā Šķēles sfērai?

J.L.: - Jā, tieši tā.

- Un kad tas viss bija sadalīts, kas bija nākamie notikumi?

J.L.: - Tanī brīdī akcionāru līmeni visi jutās komfortabli, jo Ēķis atbildēja par visu to televīzijas pusi. A. Ēķis arī pats nav nu nekāds nabags. Tur vēl bija, teiksim, A. Škēle, vēl kaut kāds papildu akcionārs , ko Škēle ir ieteicis un un nu līdz ar to it kā visi jutās ērti.

Nākamais solis tad pēc tam bija padarīt to kompāniju operacionālu.

- Pieņemt tai darbiniekus, valdi?

J.L.: - Tā kā darbība būs Latvijā, tad nu es, tā kā es sākotnēji biju prezentēts T. Flanaganam kā konsultants un vietējo apstākļu zinātājs, tad es attiecīgi ieteicu visus , kuri būtu to galveno visādu funkciju veicēji. Es biju tas, kurš ieteica viņam J. Lozi kā galveno juridisko konsultantu KML, kuru viņš jau pazina kā cilvēku, kas saistīts ar vienu akcionāru. Ieteicu Hariju Krongornu kā finansu padomnieku: cilvēku, ko es ilgi pazīstu un droši varēju rekomendēt kā ekspertu.

- H. Krongorns bija Šķēles sfēras cilvēks?

J.L.: - Jā.

- Tātad komandu sāka komplektēt. Tas bija ap kuru laiku?

J.L.: - Šis notika pirms līguma (par digitālās televīzijas ieviešanu) sarunām. Uzņēmums arī diezgan veiksmīgi funkcionēja, proti, to, kas attiecas uz tehniskās puses izstrādi un televīzijas pusi, par to visu rūpējās A. Ēķis un izmantoja tur ļoti plaši visus LNT resursus.

- Kā tika sameklēts KLM Latvia vadītājs Juris Ulmanis?

J.L.: - Es neatceros, kur radās tā ideja, bet atceros, kad tā ideja bija radusies un tad mēs ar Andreju bijām tie, kas sarunāja tikšanos. Es atceros sēdējām Čarlstonā un stāstījām J. Ulmanim, ka ir tāda ideja, ka ir tāda kompānija, vai viņš nebūtu ar mieru, vai viņu tas neinteresētu? Viņš bija vadījis Motorola pārstāvniecību. Mēs domājam - te ir cilvēks, kas šādā tehniskā biznesā varētu strādāt un to vadīt.

- Vai J. Ulmanis saprata, kas KML ir? Vai KML vienkārši bija anonīma juridiska persona caur kuru, kā starpnieki Ēķis un jūs piedāvājat viņam darbu?

J.L.: - Nevaru pilnīgi droši zem zvēresta apliecināt, ka viņam tā tika teikts, bet skaidrs, ka nu visi, arī J. Ulmanis saprata, ka tā ir ar A. Ēķi saistīta kompānija, gan pilnīgi nešaubīgi to saprata arī visi no DLRTC, ar kuriem vēlāk notika sarunas, (tālaika Latvijas Valsts radio un televīzijas centra/LVRTC direktors Māris) Pauders, vai (DLRTC tālaika direktors Guntars) Spunde, kas visi ir faktiski bijušie A. Ēķa darbinieki.

- Pretējā puse: visi saprata, M. Pauders, G. Spunde visi saprata?

J.L.: - M. Pauders un G. Spunde simtprocentīgi to zināja. Es domāju, ka arī daudzi LVRTC padomes locekļi to zināja. Nu, piemēram, (Ojārs) Rubenis to noteikti zināja. Visi vecie draugi to noteikti taču zināja. Par to nav, es domāju, nekādu šaubu. Nebija tā, par ko viņi šobrīd tiek apvainoti, ka viņi ir it kā noslēguši līgumu ar kādiem pilnīgi anonīmiem, nesaprotamiem cilvēkiem. Tik traks jau neviens nav.

- Ir jau divi pārmetumi. Viens, ka ir neprāts noslēgt līgumus ar anonīmiem un nezināmiem cilvēkiem. Otrs ir, ka viņi ir to darījuši tāpēc, ka viņi pārāk labi pazina šos cilvēkus un tas turklāt apstiprina to "bāleliņu" teoriju, ka digitālās TV ieviesēji faktiski meklējami Latvijā.

J.L.: - Protams, ka Einārs Repše tad, kad ar šo slaveno izteikumu nāca klajā, arī zināja. Cita lieta, ka īpaši tajā Repšes valdības atmosfērā, nevienam vairs nebija ne mazākās vēlēšanās nākt un publiski to aizstāvēt. (Latvijas televīzijas žurnāliste Ilze) Jaunalksne katru nedēļu rādīja jaunākos izmeklēšanas materiālus. Visas valsts augstākās valsts amatpersonas runāja par blēdību, par afēru un tādā garā, skaidrs, ka tur neviens, tajā brīdī nevēlējās tikt sists krustā.

Un par šo personu ciešām saistībām. Es nedomāju, ka nedz M. Pauderam, nedz G. Spundem par kādu no lēmumiem būtu doti kukuļi nu vai, ka viņi būtu materiāli vai kaut kā citādi ieinteresēti. Vismaz sākumā visi bija kaut kādā idejas varā. Digitālā televīzija tiešām likās brīnišķīga ideja, kas paver nebeidzamas visādas izaugsmes iespējas.

- Vai nevienam kaut kur agrāk vai vēlāk neienāca prātā, ka tas viss varētu beigties, citējot Blaumaniskos ebrejus, kā "viene liele šmuce"?

J.L.: - Nu neienāca! Tas prātā neienāca. Protams, bažas varēja radīt tie skaitļi, tie skaitļi ir milzīgi (53 milj. USD - red.), bet tur neviens nav vainīgs. Tie skaitļi nekad arī mazāki nebūs. Kur ir milzīgi skaitļi, tur par visādiem publiskiem riskiem ir jādomā. Un es domāju, visi rēķinājās, ka tas komunikāciju darbs būs milzīgs. Bet nu katrā ziņā neviens mūžā nedomāja, ka tas varētu šādi izvērsties, it īpaši tāpēc, ka pēc tā grafika faktiski to televīziju bija paredzēts uzbūvēt zibens tempā.

- Līgums jau tika pildīts līdz tam brīdim, kad viss apstājās.

J.L.: - Protams. Tas temps kādā tas bija paredzēts bija tik milzīgs , ka visi arī paļāvās uz to, ka pat ja arī sākumā būs kaut kādas komunikāciju problēmas, tad tur jau tūlīt būs gatavs produkts, kurš visiem ir labs.

- Kur tā kļūda bija? Kāpēc nevarēja to klaji darīt, tā kā Amerikā, ja Bils Geitss (Microsoft dibinātājs Bill Gates) ko dara, visi skrien skatīties un aplaudēt, kādēļ tad Latvijā, ja A. Ēķis vai A. Šķēle ko darītu, tad it kā nāktu pūlis ar mēslu dakšām un lāpām un viņus abus sistu krustā?

Tadēļ iznāca tā, ka aizgāja pa kaktiem un pažobelēm un nodibināja kautko tālajās zilajās, līguma pretējā pusē sēdēja viņu draugi, paziņas, čomi un bijušie darba kolēģi. Tiem, visiem, pamirkšķinot acis un saprotot, piedāvājās angļu KML un viņi parakstīja to līgumu. Tomēr tai darījumā varētu redzēt tādu kā draugu, paziņu, čomu korupciju...

J.L.: - Bet jūs saprotat, Latvijas valstī cilvēki, kas kaut ko prot no televīzijas tehniskā nozīmē, viņu ir, nu, cik, 15 ? Kur viņi strādā, šie cilvēki, kas kaut ko saprot? Nu viņi strādā vai nu televīzijās vai DLRTC. Tad nu mums ir ar likumu jānosaka, ka šauri profesionālās jomās mums ir jāsauc palīgā igauņi, es nezinu....

- Starptautiskais tenderis nebija.

J.L.: - Starptautiskais tenderis nebija, bet DLRTC bija uzsācijs kādu darbību pirms tam, projektu izstrādē ar BBC. Tās cenas, tie pakalpojumi, ko jums varētu sniegt kaut kādi tādi, tās būtu trīs reizes un četras reizes dārgākas. DLRTC bija pilnīgi pārliecināts, ka zināja, ko dara.

- Un tobrīd likums konkursu neprasīja?

J.L.: - Tobrīd likums to neprasīja šādam uzņēmumam. Tad jūs pieņemat tos lēmumus tā, kā tas iet ātrāk un par kuriem jūs esat pārliecināts. Var ķīveties, vai tas bija labākais vai pareizākais veids, bet tas, ka tur tā juridiskā puse bija absolūti nevainojama, to tomēr nevajadzētu aizmirst, jo visi tie lēmumi taču izgāja visas iespējamās institūcijas līdz pat ministram. Un nav jau arī tā, ka tur visi čomi kādam. Ir taču padomes un ministrijas un departaments Un iedomāties to ko prokuratura mēģina teikt - ka visi tie cilvēki ir kaut kāda mafija. Tas kļūst tomēr absurdi, jo tad tā mafija sastāv no gandrīz simts cilvēkiem.

- Es neesmu redzējis nevienu no tām apsūdzībām: par ko tad t.s. digitālā afērā viņi īsti ir apsūdzēti?

J.L.: - Krāpšanā. Man neviens nav varējis izskaidrot, kā tas ir domāts, jo juristi stāsta, ka krāpšana paredz iepriekšēju nodomu nedarīt to, kas tiek solīts.

- Pamatā krāpšanas teorija ir tāda, ka it kā tika solīts ieviest digitālo televīziju, bet īstenībā būtu bijis tā - paķeram naudu un bēgam: "take the money and run.." , bet nekas tamlīdzīgs nav noticis.

J.L.: - Jā un vēl es avīzēs esmu lasījis versiju par to, ka mērķis bijis nozagt LMT (Latvijas mobilā telefona) daļas, kas ir arī pilnīgs absurds, jo tas tīri teorētiski nav iespējams. Kā tu viņas nozagsi? Nu, respektīvi, pat ja DLRTC viņas ieķīlātu bankā..

- Ja nemaksās, daļas nonāks bankai ...

J.L.: - Protams. Pēdējais pārmetums, kas ir izskanējis ir - par dārgu, par dārgu tas kastītes, vispār, par dārgu! Cik es zinu un saprotu, tur kaut kādas ekspertīzes un pētījumi ir veikti un ir fiksēts, ka KML ir vēlējies tur nopelnīt 6 procentus vai ko tamlīdzīgu. Nu protams, KML vēlējās ko nopelnīt, bet jebkurš, ar kuru slēgtu līgumu, vēlētos kaut ko nopelnīt, vai ne? Šīs (krimināl)lietas mīnus ir tas, ka viņā 90 procenti ir tāds PR. Bija politiski motīvi, vajadzēja noķert lielos blēžus un vajadzēja noķert korumpantus un vajadzēja noķert valsts izzadzējus. Un te, pēkšņi, kā Dieva dāvana, mums ir līgums, līgums par milzīgām summām ar kompāniju, par kuru, faktiski, kuluāros ir zināms, ka viņa ir saistīta ar vietējiem cilvēkiem un tas ir tas, kas ir vajadzīgs.

- Bet šie fakti, kad nu tas viss ir izstāstīts, pārceļ to būtību no tās krāpšanas sfēras (kas visticamāk nebija) uz tās čomu, paziņu neformālas korupcijas līmeni. Tā šmuce jau nepazūd...

J.L.: - Bet tad kādas ir konsekvences? Es jau desmit gadus strādāju Latvijā sabiedrisko attiecību sfērā, valdībā un tā tālāk. Es visus principā tā vai citādi pazīstu, kas valstī kaut ko dara. Man ir bijušas tādos vai citādos laikos attiecības, kontakti par darbu, klienti ... Man ir tāpēc jāemigrē? Nu, tā ir! Īpaši vēl nu šādā šauri profesionālā jomā. Jūs ņemat cilvēkus, kas kaut ko saprot no televīzijas tehniskās puses. Tur neko nevar darīt. Viņi ir daži. Kur viņi radīsies vairāk, kā viņi radīsies vairāk? Nu viņi ir čomi..?

- Bet tomēr apstiprinās tas sliktākā gadījuma scenārijs (worst case scenario), ka viss ir bijis viena bāleliņu shēma, ja to tā grib prezentēt...

J.L.: - Jā, ir tā bijis ...

- Vai varētu kas trakāks būtu noticis nekā tagad - H. Krongorns notupēja cietumā, visus pārējos ņems pie dziesmas, digitālā televīzija sajaukta un izputināta uz ilgu laiku- ja būtu dibināts SIA Andrejs un Andris Digital, un tie atklāti izgājuši un pateikuši - no vienas puses, no Šķēles puses nāk stiprs finansējums un nauda un juristi, menedžeri? No A. Ēķa puses nāk televīzijas kompetence, mēs esam lētāki nekā jebkura ārzemju kompānija, to var uzrādīt, parādīt dokumentos, vēstulēs un piedāvājumos no BBC. Šmuce nebūtu.

J.L.: - Bija jau mēģinājums, novēlots mēģinājums, kad gan (Baltkom koncerna direktors Pēteris) Šmidre, gan A. Šķēle piedāvāja nopirkt DLRTC un digitālo projektu un viņus aizsūtīja tālāk, vispār pat neapspriežot to...

- P. Šmidri pasūtīja, bet tad jau A. Šķēle uzradās pats sevi pirkt, patiesībā...

J.L.: - Nē, nē, runa bija par DLRTC. Bet teica, ka mums tas viss nav vajadzīgs, mēs te visu nepareizi, kļūdaini, un tā tālāk.

- No P. Šmidres puses, viņš būtu piedāvājis savu naudu, bet no A. Šķēles puses, viņam jau viena līgumpuse it kā piederēja, pa daļai, caur visiem ofšoriem un pārējo...

J.L.: - Un vienalga, produkts būtu ieviests. Protams, ka visu šo lietu varētu atdot privātās rokās tagad. Arī tagad privātie atrastu risinājumu. Bet mūsu valstī mēs nevaram nevienu publiskās privātās partnerības projektu īstenot. Tas tāpēc, ka viss jau uzreiz tiek saistīts ar korumpēšanos, ar valsts nozagšanu. Moderni valsts pārvaldes instrumenti, kas paredz privātā kapitāla iesaisti, šajā atmosfērā, kas Latvijā valda, nav iespējami, vienkārši nav iespējami.

- Tagad trakākie murgi piepildās, un pretējā gadījumā, ja tas būtu darīts atklātāk, tad teiktu, OK, vismaz varam lētāk izdarīt..

J.L.: - Tāpat nekas nebūtu iznācis. Nav neviena gadījuma valstī, kas pierādītu, ka kaut kas tāds varētu sanākt. Protams, mēs varam runāt par to, kā mēs valstī veidojam kaut kādus biznesa standartus un ētiku...

- Tur ir tā problēma..

J.L.: - Pieņemsim ka, jā, šis bija slikti un nepareizi, es esmu gatavs to atzīt. Bet vai šeit bija kaut kādi noziegumi, kriminālpārkāpumi, vai kāds gribēja kādu apmānīt, izkrāpt kaut ko? Es tiešām nekā tāda neredzu. Tik stulbs un traks jau arī neviens nav, ka iedomājās, ka varēs no valsts nezin kādus tur miljonus paņemt un kaut kur, nu nezin, aizbēgt.

Piedevām, ts digitālās iekārtas jau tika nopirktas un atgādātas, neskatoties uz to, ka tā nauda bija iesaldēta. KML jau beigās maksāja ar savu naudu un būs iztērējis kādus desmit miljonus USD, kas būs tīrākie zaudējumi..

- Un tas viss būs palaists vējā....

J.L.: - Nu, protams.

- Tā īstenībā tad ir abu akcionāru nauda, kas tur ir plaista vējā...

J.L.: - tā ir akcionāru nauda.

- Un iznāk, ka A. Ēķim un A. Šķēlem un viņa līdzfinansētāju plejādei, visa tā lielā sarežģītā spēle beidzās ar 10 miljonu zaudējumiem...

J.L.: - Tieši tā. Parēķiniet, ko nozīmē tiesāties tai Stokholmā? Ko nozīmē visu laiku visu šito uzturēt. KML ir gatavi tagad samaksāt naudu. Prokuratūra, es nesaprotu ko viņi dara, goda vārds, nesaprotu, kādēļ rada šķēršļus naudas atmaksai tagad, kad KML sāk vest sarunas par to, kā atdot naudu. Tagad Jānis Svārpstons vairs nevar būt valdes priekšsēdētājs. Visu laiku varēja, netraucēja ne izmeklēšanai nedz kam. Līdz ko aizgāja uz ministriju pārrunāt, kā mēs to darīsim, tā viņam ... Nu, acīmredzot, tāpēc, ka lieta izjūk. KML samaksās, acīmredzot, nevarēs pierādīt kaut kādus zaudējumus. Bet tā taču nedrīkst, tās taču nav valsts intereses, tas nav ne ar ko attaisnojams.

- Ja mēs tagad skatamies, varbūt no PR, no biznesa konsultācijas, no biznesa vadības viedokļa kāda ir mācība?

J.L.: - Mācību te ir daudz. Latvija ir valsts, kas ļoti strauji attīstās un visa cita starpā, ļoti strauji arī attīstās izpratne par to, kas ir labi, kāda ir biznesa ētika, kādi ir tie standarti un tās normas, kuras ir pieņemamas, kuras "iet cauri", kuras neiet cauri. Protams, ka 1992. gadā šāda shēma nekādus jautājumus neradītu. 2002. gadā tas vairs nebija iespējams.

- Ko? Šie cilvēki neko nebija mācījušies šai desmit gadu laikā, ka varēja atkal raut vaļā kā 1990. gadu sākumā, kā 1992.?

J.L.: - Nu, acmredzot, tā bija tā kļūda, kas bija pieļauta. Tagad jau ir ļoti viegli: jūs ziniet kā dzīvē ir, nu jūs pēc kāda laika saprotat kaut ko, kādas savas kļūdas, tajā brīdī, kad jūs to darāt, jūs to nesaprotat. Nu, ko, tā dzīvē gadās. Kaut kāda mežonīgā kapitālisma laiki ir beigušies un skaidrs, ka īpaši visā, kas attiecas uz publisko naudu, tie standarti, kas Latvijā ieviešas, ir ārkārtīgi augsti.

- Atkārtoties kaut kas tāds vairs nevarēs? Vai ir pienākuši laiki, kad varētu darboties tāds SIA Andrejs un Andris un varētu iziet un netikt nomētāts ar kaut kādiem pārmetumiem, konkurēt blakus citiem un teikt, mums ir labākais un lētākais piedāvājums? Vai tā vide ir mainījusies?

J.L.: - Es domāju, ka tā vide lēnām mainās, bet, vienalga, ir kaut kādi sliekšņi. Sabiedriskā doma pieļauj, ka jūs varētu nopelnīt mazliet vai vadīt kādu nelielu projektu. Nu, jums vajag uzcelt māju vai valstij vajag uzcelt skolu. Bet ja vajadzētu uzcelt debesskrāpi, tad noteikti tiks pieņemts, ka latviešu celtnieki diez vai ar to spēs tikt galā, viņi taču nav cēluši nevienu debessskrāpi, un tur milzīga nauda. Tur noteiki pusi nozags. Labāk to dosim kādam citam. Tāda domāšana, es domāju, vēl aizvien pastāv.

Es gribu teikt to, ka esam darījuši to, ko esam darījuši. Pats, ja esmu kaut kur kļūdījies, nejūtos pie tā vainīgs tapēc, ka tu katrreiz dari, cik labi vari. Nesanāk, vai arī kļūdies, tapēc tas vēl vienmēr nenozīmē, ka tas ir noziegums.

Viedoklis

Savdabīgas fantāzijas

Andris Šķēle, Uzņēmumu vadība un konsultācijas vadītājs, bijušais politiķis un premjers

Liepnieka kunga intervija ir interesanta un visnotaļ savdabīgā žanrā. Faktoloģija mijas ar fantāzijām, kurās vēlamais uzdots par esošo. Daudzi minētie, it kā "notikušā apstiprinoši" fakti man ir jaunums. Neesmu slēpis, ka esmu vēlējies iegūt šo projektu savā kontrolē un pat īpašumā. Bija cerības iegādāties 90% kontrolpaketi no KML vai 100% DLRTC. Žēl, nesanāca. Un šis augsti tehnoloģiskais nākotnes projekts šobrīd Latvijā ir apturēts. Pat šobrīd esmu gatavs piedalīties privāti digitālās TV ieviešanā Latvijā, ja tas būtu iespējams. Man piederošais īpašums, kā arī saistības ir atspoguļotas manās attiecīgā perioda amatpersonas deklarācijās. Tās ir aizpildītas precīzi, kā arī vairākkārt pārbaudītas gan KNAB, VID, gan Ģenerālprokuratūrā. Neatbilstības nav konstatētas. Liepnieka kungs nekad nav saņēmis manu pilnvarojumu pārstāvēt manas intereses jebkādā biznesā (un droši vien arī nesaņems...). Es un manas kompānijas Uzņēmumu vadība un konsultācijas darbinieks H.Krongorns, kā zināms, esam snieguši J.Lozes advokātu birojam uz līguma pamata nepieciešamo atbalstu, šajā projektā mums prasītās kompetences ietvaros. Esmu pārliecināts, ka šai "bēdu stāstā" ir vairāk politikas un negodīgas žurnālistikas, un nekā nav no krāpšanas, naudas atmazgāšanas vai akciju zagšanas, ko arī nekonstatē Stokholmas Starptautiskā arbitrāžas tiesa.

Daudzas šīs Liepnieka kunga atklāsmes būtu lieti "noderējušas" pirms nevainīgu cilvēku apcietināšanas, apsūdzētā darba kabinetu un privāto telpu kratīšanas.

Digitālās ētera televīzijas attīstība Latvijā pilnībā apstājusies

Satiksmes ministrijas (SM) sakaru departaments izstrādājis koncepciju, kas paredz digitālās apraides izbūvi, izmantojot Latvijas valsts radio un televīzijas centra (LVRTC) resursus un, iespējams, privātu investoru līdzdalību. Konkrēti pasākumi digitālās TV izbūvei vēl nav atsākti kopš Kempmayer Media Limited (KML) praktiski pārtrauca darbus 2003. gada nogalē, vēl 2004.g. janvārī pagūstot ievest pirmos digitālos raidītājus, kas tā arī palika muitas noliktavās.KML līgumu ar LVRTC meitas uzņēmumu Digitālo Latvijas radio un televīzijas centru (DLRTC) Stokholmas arbitrāžas tiesa pasludināja par spēkā neesošu, tādēļ iestrādes KML projektam, visticamāk, jālikvidē un jāatmaksā DLRTC veiktās apmaksas un priekšapmaksas. Atmaksai sarežģījumus rada Ģenerālprokuratūras lēmums aizliegt vienam no t.s. digitālā afērā apsūdzētajiem, KML Latvijas meitas uzņēmuma valdes priekšsēdētājam Jānim Svārpstonam ieņemt šo amatu. Prokuratūra uzskata, ka J. Svārpstons esot rīkojies KML vārdā bez pilnvarojuma, sniedzis nepatiesas ziņas par kādu bankas kontu Maltā un it kā izteicis draudus novilcināt atmaksu sakarā ar DLRTC izteikto viedokli par arbitrāžas spriedumu. Kopš Eināra Repšes valdība 2003. gada vasarā apturēja digitālas TV ieviešanu, valsts iestāžu galvenā darbība šajā jomā ir bijusi visa darījuma izmeklēšana uz aizdomu pamata par liela apjoma krāpšanu un citām negodīgām rīcībām. Izmeklēšanu rezultātā apsūdzības celtas pret 11 personām.

Bez J. Svārpstona apsūdzēti arī juristi Jānis Loze un Mārtiņš Kvēps, KML (Latvia) bijušais izpilddirektors Juris Ulmanis, bijušais valdes loceklis Andrejs Zabeckis un bijušais tehniskais direktors Jānis Zips, kā arī LVRTC bijušais direktors Māris Pauders un DLRTC bijušais direktors Guntars Spunde, SIA VP Partneri direktors Valdis Purvinskis, uzņēmējs Uldis Kokins un A. Šķēles uzņēmuma Uzņēmumu vadība un konsultācijas finanšu speciālists Harijs Krongorns.Digitālās TV ieviešanas līgums paredzēja tērēt 53 milj. USD jaunās tehnoloģijas ieviešanas pirmajam posmam, to lielā mērā finansējot no tobrīd DLRTC piederošajām 23 % Latvijas mobilā telefona (LMT) daļām, kā arī, iespējams, šīs daļas ieķīlājot. Visas valsts digitalizācijas izmaksas lēsa ap 150 milj.USD.Starplaik tehnoloģiju attīstība ir apsteigusi sākotnējos digitālās televīzijas plānus.

Liepnieka intervija uzjundī digitalizācijas lietu

Liene Barisa,  NRA  11/24/06     Intervija ar Jurģi Liepnieku laikrakstā Dienas Bizness, kurā viņš apgalvo, ka skandalozo Kempmayer Media Limited, kas pirms pāris gadiem Latvijā vēlējās ieviest digitālo televīziju, ir dibinājis Latvijas Neatkarīgās televīzijas ģenerāldirektors Andrejs Ēķis un vēlāk caur ārzonām ar paša Liepnieka starpniecību piesaistījis Andri Šķēli, pamatīgi saduļķojusi vietējo pīļu dīķi. Pats J. Liepnieks vakar – dienā, kad tika publicēta intervija – bija atslēdzis mobilo telefonu un saziņai nebija pieejams. A. Ēķis un A. Šķēle kategoriski noliedza J. Liepnieka stāstīto.

Bet partija Jaunais laiks, izmantojot situāciju, iniciēja parlamentārās izmeklēšanas komisiju. JL deputāte Linda Mūrniece sacīja, ka šobrīd ir būtiski izvērtēt ne tikai juridiskās nianses, bet arī politisko atbildību, jo dažs no digitalizācijas lietā iesaistītajiem joprojām ir augstos amatos. Līdztekus jau minētajam A. Šķēles vārdam L. Mūrniece vērsa uzmanību arī uz premjera Aigara Kalvīša iespējamo saistību ar digitalizācijas lietu – arī viņa paraksti varētu būt uz vairākiem dokumentiem, kurus viņš "uzlicis" laikā, kad, ekonomikas ministrs būdams, aizvietoja satiksmes ministru. Premjera preses sekretārs Arno Pjatkins gan uzsvēra, ka centieni saistīt A. Kalvīša vārdu ar notiekošo ir nepamatoti. Taču mēģinājumi izveidot parlamentārās izmeklēšanas komisiju neesot nosodāmi, un partijām ir tādas tiesības, sacīja A. Pjatkins. Lai izveidotu komisiju, jāsavāc 34 paraksti un pietiktu, ja dokumentu parakstītu opozīcijas pārstāvji (42). SC vēl nedēļu domāšot, jo nepieciešams vairāk informācijas.

A. Šķēle par šādu Jaunā laika ieceri smīkņāja, spriežot, ka JL esot atradis veidu, kā novērst uzmanību no partijas "bojāejas". Vienlaikus viņš kategoriski noliedz PR speciālista un tālaika A. Šķēles uzticības personas J. Liepnieka intervijā pausto informāciju, ka viņš bijis saistīts ar Kempmayer – kā minēts, 62% piederējuši "Ēķa sfērai" un atlikušās daļas – "Šķēles sfērai". Dienas Biznesam A. Šķēle apgalvojis, ka daudzi minētie it kā "notikušā apstiprinoši" akti viņam esot jaunums. Neatkarīgās lūgts to precizēt, A. Šķēle sacīja, ka jaunumu esot "no vienas vietas" un intervija esot pilna ar pretrunām. Kādēļ J. Liepnieks to sniedzis, A. Šķēle nezinot. Vairākas nedēļas, kā pašam šķiet – kopš tā brīža, kad J. Liepnieks aizgāja no premjera biroja, A. Šķēle neesot ar viņu kontaktējies. Dienas Biznesam A. Šķēle arī sacījis: "Neesmu slēpis, ka esmu vēlējies iegūt šo projektu savā kontrolē un pat īpašumā. Bija cerības iegādāties 90% kontrolpaketi no KML vai 100% DLRTC. Žēl, nesanāca." Taču viņš norādījis, ka J. Liepnieks nekad neesot saņēmis pilnvarojumu pārstāvēt A. Šķēles intereses jebkādā biznesā. Arī LNT ģenerāldirektors Andrejs Ēķis noliedz, ka būtu dibinājis uzņēmumu.

JL grib veidot 'digitālgeitas' parlamentārās izmeklēšanas komisiju

LETA  11/23/06     Partija "Jaunais laiks" (JL) sākusi vākt parakstus, lai veidotu parlamentāro izmeklēšanas komisiju, kas izvērtētu augstu amatpersonu iespējamo saistību ar digitalizācijas lietu, ceturtdien informēja frakcijas deputāte Linda Mūrniece.

Lai izveidotu komisiju, JL jāsavāc 34 paraksti.

Mūrniece sacīja, ka izveidot komisiju ir ļoti svarīgi, ņemot vērā masu medijos izskanējušo informāciju. Viņa norādīja, ka digitalizācijas lietā ir gan tagadējā Ministru prezidenta Aigara Kalvīša (TP), gan bijušā premjera Andra Šķēles paraksti.

Jau ziņots, ka skandalozo "Kempmayer Media Limited" (KML) dibinājis telekompānijas LNT vadītājs Andrejs Ēķis, vēlāk ar ofšoru starpniecību piesaistot politiķi un miljonāru Andri Šķēli (TP), intervijā laikrakstam "Dienas Bizness" (Db) apgalvo bijušais Šķēles biroja vadītājs Jurģis Liepnieks.

Šādi Šķēle piesaistīts, jo viņš nav vēlējies savu saikni ar KML afišēt. Taču Ēķis un Šķēle to kategoriski noliedz.

Runājot par KML dibināšanu, intervijā Db Liepnieks norāda, ka Ēķis ir "vienas konkrētas televīzijas vadītājs un, es domāju, tolaik arī īpašnieks". Konkurenti uz šādām viņa aktivitātēm varētu raudzīties ar "aizdomām un greizsirdību", tāpēc KML dibinātāji nevēlējās publicitāti.

Liepnieks projektā iesaistīts, jo "Andrejs [Ēķis] bija izdomājis, ka šis ir ļoti liels un sarežģīts projekts". Tādēļ viņam bija nepieciešami partneri ar lielu finansiālu ietekmi un menedžmenta pieredzi. "Es tolaik biju Andra Šķēles uzticības persona un tiku uzrunāts - vai nebūtu labi, ja mēs piedāvātu Šķēlem iesaistīties šajā projektā. Tas dotu it kā tādas papildu garantijas tam, ka projekts varētu būt veiksmīgs. Un es ar prieku uzņēmos misiju runāt ar Šķēli," norāda sabiedrisko attiecību speciālists.

Skaidrojot slepenību, kas izmantota KML dibināšanā, Liepnieks norāda: "Jūs nodibināsiet, teiksim, SIA "Andrejs un Andris", un tas jau pats par sevi ir skandāls uz līdzenas vietas. Tas piesaista nenormāli daudz uzmanības. Tad vispār nav iespējams izbēgt no visādām spekulācijām un nevar cerēt, ka šādi akcionāri varētu daudz sasniegt."

Liepnieks stāsta, ka sarunas ar Šķēli bijušas sarežģītas, jo viņš tolaik nav pazinis Ēķi. Tāpat Ēķa darbība "tika kaut kā saistīta ar [Vili] Krištopanu", ar kuru Šķēlem tolaik bijušas diezgan naidīgas attiecības.

Šķēlem sākotnēji piedāvājums lielu interesi nav izraisījis, jo viņam piedāvāts kļūt par mazākuma akcionāru.

Tomēr Ēķis nav atkāpies un pieļāvis iespēju, ka "mēs esam gatavi, teiksim, atdot Šķēlem 50% un ietekmi menedžmentā". Kā nodomu apstiprinājums parādījusies ideja, ka Liepnieks varētu iesaistīties KML dibināšanā un pēc tam Šķēle varētu uz šiem 50% kādā brīdī pretendēt.

"Tā es iepazinos pirmo reizi ar Toniju Flanaganu. Viņš ir ļoti augstas klases administrators. Viņš vada gan finanses, gan visu to juridisko pusi, vispār vada kompānijas," piebilst Liepnieks.

Pēc tam situācija ilgi bijusi "tādā plūstošu izmaiņu procesā". Liepnieks ik pa laikam mēģinājis pārliecināt Šķēli, ka tas ir labs projekts. "Beidzās ar to, ka Šķēle teica - nu, labi, lai es aizejot pie [advokāta Jāņa] Lozes. Loze man iedošot kontaktus ar kompāniju, kura tad varētu iesaistīties projektā," stāsta Liepnieks.

Tas bijis Normandijas salās (Channel Islands) reģistrēts uzņēmums. Visticamāk, uzņēmuma īpašnieku sarakstā Šķēle neparādījās, bet miljonārs ar to bija saistīts.

Tajā brīdī Ēķis bija "iedevis" Liepniekam 50% no KML, lai varētu vēlāk tos atdot Šķēlem.

Darbības uzsākšanas brīdī minētajai Normandijas salās reģistrētajai kompānijai piederēja 25%, bet Liepniekam - 12,5% no KML. Pārējās daļas bija Ēķa un citu viņa piesaistīto akcionāru īpašumā.

"Tanī brīdī akcionāru līmenī visi jutās komfortabli, jo Ēķis atbildēja par visu to televīzijas pusi un vēl bija kāds papildu akcionārs, ko Šķēle ir ieteicis," skaidro Liepnieks.

Jau ziņots, ka "Digitālā Latvijas radio un televīzijas centra" un "Kempmayer" vienošanās paredzēja vairākos posmos ieviest digitālo televīziju un uz Latviju nogādāt dažādu specifisku aparatūru digitālajai apraidei.

Projekta kopējās izmaksas iepriekš lēstas aptuveni 150 miljonos ASV dolāru (82,2 miljonos latu). Saskaņā ar līgumu Latvijas mājsaimniecībām būtu jāpiegādā 800 000 digitālās televīzijas uztvērēju.

Par digitālās televīzijas projekta tapšanu un gaitu sākta izmeklēšana un ierosināta krimināllieta pēc Krimināllikuma (KL) 317.panta par dienesta pilnvaru pārsniegšanu, pēc KL 319.panta par valsts amatpersonas bezdarbību, pēc KL 177.panta par krāpšanu un pēc KL 195.panta par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu. Apsūdzības šajā lietā uzrādītas 13 personām.

PCTVL pārstāvjiem būs grūtības ar piekļuvi valsts noslēpumam

Ritums Rozenbergs, Uldis Dreiblats,  NRA  11/25/06     Apvienības Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā virzītais pārstāvis Saeimas Nacionālās drošības komisijā Vladimirs Buzajevs var nesaņemt piekļuvi valsts noslēpumam, jo piedalījies nesankcionētu pret Latvijas valsts politiku vērstu pasākumu organizēšanā.

(PCTVL) virzītais pārstāvis Saeimas Nacionālās drošības komisijā (NDK) Vladimirs Buzajevs var nesaņemt piekļuvi valsts noslēpumam, jo piedalījies nesankcionētu pret Latvijas valsts politiku vērstu pasākumu organizēšanā.

Bez piekļuves valsts noslēpumam trijās Saeimas komisijās – NDK, Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas, kā arī Ārlietu – darbs faktiski nav iespējams.

Savukārt Saeima ir nolēmusi, ka NDK var veidot, ievēlot pa vienam deputātam no katras frakcijas. Tas nozīmē, ka arī PCTVL frakcijai ir tiesības virzīt savu pārstāvi darbam šajā nozīmīgajā komisijā.

Kā zināms, NDK vadīs Latvijas Pirmās partijas pārstāvis Dzintars Jaundžeikars. Komisijā ievēlēti arī Tautas partijas pārstāvis Mareks Segliņš, Zaļo un zemnieku savienības līderis Indulis Emsis; Linda Mūrniece no Jaunā laika, Juris Dobelis no TB/LNNK un Andrejs Klementjevs no Saskaņas centra.

Pārlapojot preses arhīvu, redzams, ka V. Buzajevs savulaik ir pat sodīts par nesankcionētu mītiņu organizēšanu. Proti, 2004. gada vasarā Rīgas Centra rajona tiesa par nesankcionēta izglītības reformas pretinieku mītiņa organizēšanu V. Buzajevam piespriedusi 100 latu naudassodu. Pēc gada Saeima atļāvusi V. Buzajevu administratīvi sodīt par neatļauta piketa organizēšanu.

Atbilstīgi likumam Par valsts noslēpumu sodāmība rada papildu šķēršļus piekļuves saņemšanai. Neatkarīgā noskaidroja, ka jautājums par iespējamām problēmām V. Buzajevam ar piekļuvi jau ticis apspriests visai augstā līmenī.

Patlaban jaunie NDK pārstāvji čakli aizpilda SAB anketas piekļuves saņemšanai. Tajās parādījušies arī daži līdz šim nebijuši jautājumi, kurus deputāti atturējās citēt.

Satversmes aizsardzības biroja (SAB) preses sekretāre Baiba Rāta-Saliņa, vaicāta, vai var izsniegt piekļuvi darbam ar valsts noslēpumu personām, kas ir piedalījušās nesankcionētos piketos un par to administratīvi sodītas, skaidroja: "SAB piekļuvi darbam ar valsts noslēpumu saturošu informāciju izsniedz, vadoties pēc likuma prasībām un personu pārbaudes laikā noskaidrotajiem faktiem. Lemjot par personas atbilstību darbam ar klasificētu informāciju, tiek veikta rūpīga personas pārbaude un izvērtēta virkne kritēriju un personas biogrāfijas faktu, lai pārliecinātos par personas spēju saglabāt valsts noslēpumu. Atbilstoši likuma Par valsts noslēpumu 9. panta prasībām alkohola atkarība un iepriekšēja sodāmība ir fakti, kas personas pārbaudes laikā tiek izvērtēti, lai konstatētu, vai tie nedod pamatu apšaubīt personas uzticamību un spēju saglabāt valsts noslēpumu."

PCTVL Saeimas frakcijas vadītājs Jakovs Pliners, vaicāts, kādu lēmumu pieņems frakcija, ja V. Buzajevam piekļuvi neizsniegs, teica: "Skatīsimies, kā tas tiks juridiski noformēts, un vērtēsim, vai varam par šo lietu cīnīties. Ja ne, tad viņš ies strādāt citā komisijā. Pagaidām viņš aizpilda nepieciešamās anketas."

Jāpiebilst, ka arī pašam J. Plineram un citiem PCTVL frakcijas deputātiem var rasties problēmas ar piekļuves saņemšanu. Piemēram,

J. Pliners ne tikai aktīvi piedalījies pret skolu reformu vērstu pasākumu organizēšanā, dažādu reakciju izpelnījies arī viņa galvojums par Rucavas gaļas kontrabandas lietā apsūdzēto uzņēmēju Aleksandru Basu. 1998. gadā J. Pliners jau ir bijis NDK loceklis, bet tolaik bija mazāk stingri nosacījumi piekļuves saņemšanai.

Savukārt deputāts Nikolajs Kabanovs šā gada sākumā jau tika atsaukts no Saeimas Ārlietu komisijas, jo ar savu darbību radot Latvijai kaitējumu. Bet deputāts Miroslavs Mitrofanovs 2000. gadā Saeimā sarīkojis preses konferenci ar nacionālboļševiku piedalīšanos. Deputāts Valērijs Buhvalovs iezīmējies kā aktīvs J. Plinera cīņu biedrs.

Priekšvēlēšanu reibonis ir pārvērties smagās paģirās

Juris Paiders,  NRA  11/25/06     Atziņa, ka politikas medusmēnesis ir beidzies, tika pausta jau nākamajā nedēļā pēc vēlēšanām. Latvijas politiķi valdības veidošanas laikā uzvedās vairāk nekā dīvaini.

abi zināja, ka tā nepildīs priekšvēlēšanu laikā faktiski visu partiju izteiktos solījumus par iedzīvotāju ienākuma nodokļa samazināšanu. Taču valdības koalīcija Saeimā likuma grozījumus pieņēma. Tikai pēc likuma pieņemšanas finanšu ministrs traucās pie Valsts prezidentes, aicinot glābt nāciju no izputēšanas un atdot likumu atpakaļ. Koalīcijas partijas iedzīvotāju ienākuma nodokļa izmaiņu solījumu pildīt nevēlējās.

Ja neskaita nelielu brēku no opozīcijas, vēlētāju reakciju var raksturot kā pilnīgu apātiju. Kāpēc? Kāpēc vēlētāji neizgāja ielās, kad tika atklāts, ka visu valdības partiju līderi pirms vēlēšanām bezkaunīgi melojuši? Latvijas eirobrāļi – ungāri – pēc tam, kad atklājas, ka premjerministrs ir melojis, sarīkoja tādu grautiņu Budapeštā, kādu maģāru tauta nebija redzējusi kopš laika, kad PSRS tanki blieza pa Ungārijas parlamenta ēku 1956. gadā. Lūk, padomājiet tikai – premjers sameloja. Latvijā vēlētājus rupji piekrāpa visu vadošo partiju politiķi, bet neviena degmaisījuma pudele nav trāpījusi nedz Ministru kabinetu, nedz valdošo partiju birojus? Vai tiešām latvieši no 1905. gada revolucionāriem ir pārvērtusies par rāmiem jēriem un Eiropā tikai ungāriem un Francijā dzimušajiem arābu pēctečiem ir karstas asinis?

Domāju, ka ne! Garlībs Merķelis (1769–1850) par latviešiem rakstīja, ka tie dusmās kļūt lopiski mežonīgi. Līdz tādai stadijai latvieši nav novesti. Par politiķu krāpšanos ar iedzīvotāju ienākuma nodokli lielu dusmu nav. Mazo uzņēmumu diskriminācija sākās 2001. gadā. Tad SIA īpašnieki sāka maksāt mazāku peļņas nodokli, bet individuālajiem uzņēmumiem visu laiku bija jāmaksā

25% nodoklis. Latvijai ieviesa patiesi regresīvu nodokli. Ja citviet (piemēram, ASV) mazajiem uzņēmumiem nodokļi ir mazāki nekā lielajiem, tad Latvijas mazajiem komersantiem daudzus gadus lika maksāt gandrīz divas reizes lielākus nodokļus nekā lielajiem. Daudzus gadus ekonomikas komentētāji, Neatkarīgā un mazā biznesa apvienības aicināja novērst diskrimināciju. Politiķi svaigu ideju trūkumā šo problēmu atcerējās 2006. gada rudenī. Par vēlu, draugi.

Latvijas iedzīvotāji nav tādi vientieši, ka ļausies sevi diskriminēt sešus gadus. Mazo uzņēmumu diskriminācija sākās 2001. gadā. Tas pats Garlībs Merķelis rakstīja, ka latvietis "nezina citu gudrību, kā neļaut sevi pieķert zādzībā". Vai tiešām Latvijas mazie uzņēmēji kā pēdējie vientieši ļāva sev sešus gadus darīt pāri? Tā kā politiķi vēlētājus atceras tikai priekšvēlēšanu laikā, tad vēlētāji taisa virsū visām šādām valdībām. Kamēr vieni meklē laimi svešumā, mazo uzņēmumu īpašnieki diskrimināciju novērsa ar ierastām metodēm. Ja mazajam ir jāmaksā divas reizes lielāks nodoklis, tad peļņu uzrādīt vispār nevajag... Lai ir tikai izmaksas un zaudējumi. Savukārt tie, kuriem tā veicas un peļņa ir tik liela, ka to vairs nenoslēpsi, tad pārreģistrē savu i/u par SIA un maksā nevis 25%, bet 15% kā visi lielie!!! Politiķi iekāpa vilcienā, kas sen jau bija aizgājis, un novērsa diskrimināciju, kas lielos vilcienos sen jau bija novērsta. Izreklamētās izmaiņas vairāk nevienam nebija vajadzīgas.

Koalīcijas vadošie politiķi publiski atzinās, ka mēdz bezkaunīgi melot. Tagad to zina Latvijas vēlētāji, bet to nezina Latvijas sabiedrotie – NATO alianses partneri. Viņi naivi domā, ka Latvijas valdība ir uzticams sabiedrotais, kas izpildīs visas saistības un solījumus. No samita NATO ģenerāļi aizbrauks svētā ticībā, ka Latvijas valdības koalīcija vienmēr pildīs solīto. Ja Latvijas vadošie politiķi var tik bezkaunīgi mānīties savās mājās, kas atturēs valdību apmānīt alianses biedrus?

Tad Dievs pasargā, ja NATO vīri un sievas uzticēs Latvijai kādu izšķirīgu misiju. Kāds ministrs aizskries pie Valsts prezidentes, un viņa atsauks mūsu vīrus no svarīgākā frontes iecirkņa, un čiks, visa NATO kampaņa būs zaudēta. Bēdīgākais, ka tagad koalīcijas līderiem daudzi neticēs arī tad, kad tie kādā pēkšņā atklātības lēkmē sāks runāt patiesību un tikai patiesību.

Saimniecībā un biznesā...

Vai trauksme ekonomiskās situācijas stabilitātei Latvijā?

Arnis Kluinis, Rīgas Balss  11/20/06     «Zviedrijā, kur man visbiežāk jāstāsta par ekonomisko situāciju Latvijā, finansisti jau ir priekštrauksmes stāvoklī,» atklāja «Hansabankas» valdes priekšsēdētāja Ingrīda Blūma.

Arī Latvijā tiek celta trauksme par šādām noskaņām Zviedrijā, kur finanšu aprindas uztraucas ne jau par Zviedriju, bet gan par Latviju - par saviem ieguldījumiem Latvijā galvenokārt caur «Hansabanku» un «Unibanku», bet arī pa citiem kanāliem. Diez vai daudz savādāk domā un jūtas arī vācu un pārējo valstu banku, ieguldījumu fondu u.c. naudas krājumu pārvaldnieki, kuri pieņem lēmumus par aizvien jaunu aizdevumu piešķiršanu Latvijas bankām u.c. uzņēmumiem, kā arī valdībai. Tiklīdz šādu naudas pieplūdumu nomainītu kapitāla bēgšana, Latvija izrādītos dziļā ekonomiskā krīzē, kur iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugumu nomainītu tā sarukums un inflāciju nomainītu deflācija.

Šīs tēmas pagājušās nedēļas nogalē tika iztirzātas divos ekonomistu pasākumos. Latvijas Ekonomikas attīstības forums (LEAF) kopā ar studentu zinātnisko darbu konkursa uzvarētāju apbalvošanu noklausījās Latvijas Nekustamo īpašumu darījumu asociācijas prezidenta Edgara Šīna lekciju par viņa pārstāvēto nozari, kuras vētrainā attīstība diktē IKP kopējo pieaugumu Latvijā. «Ekonomistu apvienība 2010» pasniedza Spīdolas gada balvu ekonomikā «Hansabankas» valdes priekšsēdētājai Ingrīdai Blūmai un piedāvāja apvienības biedra Ulda Oša lekciju, kuru pēc tam komentēja Blūma. Visi trīs prominentie lektori runāja par to, ka un kāpēc, citējot Osi, «pašreizējais Latvijas ekonomiskās un sociālās attīstības modelis nav ilgtspējīgs».

Šīns datēja pašreizējā ekonomiskā perioda sākumu ar 2000. gadu, kad beidzās Krievijas valsts faktiskā bankrota ietekme uz Latviju un Latvijas IKP sāka pieaugt par 8 - 10% gadā un šā gada pirmajos ceturkšņos virs 10%. Nekustamo īpašumu cenas šajā laikā ir vidēji septiņkāršojušās, bet ne tāpēc, ka Latvijas iedzīvotāji būtu apguvuši kādas sevišķas prasmes ražošanā un pakalpojumu sniegšanā. Vienīgā prasme ir bijusi aizņēmumu dabūšana, bet, kā teica Šīns, «aizņēmumi ir izčurāti lielveikalos». Viņš atgādināja, ka pirms gadiem desmit viņa vadītā firma «Latio» mēdza aizdot saviem darbiniekiem pa trīs tūkstošiem ASV dolāru, lai šie darbinieki varētu nopirkt sev dzīvokļus. Tagad līdzīgos gadījumos «Latio» darbinieki vēršas bankās un saņem 200 tūkstošu eiro aizdevumu tādu pašu dzīvokļu nopirkšanai. «Kas tādā gadījumā ir inflācija? Kas nosaka šādu dolāra pirktspējas kritumu?» Šīns - pēc augstskolas diploma celtniecības speciālists - uzdeva jautājumus sev un citiem, uz kuriem diplomētie u.c. veidos titulētie ekonomisti nekādu skaidru atbildi nedeva.

Iespējams, ka Šīna uzrādītās inflācijas dēļ nekāda IKP pieauguma Latvijā arī tagad nemaz nav. Proti, Latvijas statistiķi šķiet atraduši veidu, kā neiekļaut nekustamo īpašumu cenu kāpumu inflācijas vai varbūt ražošanas cenu (izmaksu) rādītājā, bet IKP pieaugumu taču aprēķina, no saražoto preču un pakalpojumu kopējās cenas atskaitot inflācijas ietekmi. Ja faktiskā inflācija ir ievērojami augstāka nekā atskaitījums, tad taču lielu daļu vai visu IKP pieaugumu veido tikai preču un pakalpojumu cenu, nevis to apjoma palielināšanās. Šādu varbūtību neatspēko acīmredzamais celtniecības bums Rīgā un pašā pēdējā laikā pat tālāk no Rīgas. Celtniecība taču notiek vienlaikus ar jau esošo ēku nolietošanos, kurai pretī jāliek naudas uzkrāšana, lai cilvēki un tieši tāpat firmas vai iestādes nepaliktu uz ielas, kad to aizņemtās ēkas būs kļuvušas par graustiem. Tādu pašu naudas aizplūšanu nozīmē aizņēmumi ēkas uzcelšanai: pēc tam ēkas īpašnieks naudu gan dabū, bet tikai tādēļ, lai to tūlīt atdotu kreditoriem. Ja parādniekam pietiek naudas tikai kredīta atdošanai, tad praktiski viņš šo kredītu atdot nespēj, jo dzīve prasa arī citus izdevumus.

Izdevumus var vismaz mēģināt segt ar aizvien jauniem aizņēmumiem. Osis atzīmēja, ka Latvijas ārējais parāds kopš 2000. gada ir četrkāršojies galvenokārt uz privāto aizņēmumu rēķina, kas izsniegti caur komercbankām. Blūma apgalvo, ka bankas jau tagad izvirzot aizvien stingrākas prasības kredītņēmējiem jo sevišķi gadījumos, kad kredīts tiek ņemts jaunu nekustamo īpašumu celšanai. Tad taču ir jāparedz, vai nekustamo īpašumu vēlākajiem pircējiem un īrniekiem pietiks naudas, lai samaksātu īpašniekam un dotu tam iespēju norēķināties ar banku. Vai Latvijā jau nav izveidojusies situācija, ka bankas aizdod - ir spiestas aizdot - naudu īpašumu pircējiem tikai tāpēc, lai šī pati nauda varētu atgriezties bankā caur īpašuma pārdevējiem? Cik ienesīgi šis īpašums tiks izmantots turpmāk? Cik ilgi var turpināties šāds naudas apgrozījums? Vai tas rada vai nerada naudas pieaugumu? Nekustamo īpašumu cenu celšanās apliecina šādu pieaugumu un izsūc naudu no visām pārējām tautsaimniecības nozarēm, kuras nodrošina labi ja 1/10 daļu (Šīna izteikts novērtējums) no tādas peļņas, kāda pēdējo 5 - 6 gadu laikā ir gūta no nekustamo īpašumu būvēšanas un tirdzniecības. Nekustamo īpašumu celšanā un tirdzniecībā ieguldītā naudas daudzuma pieaugums nosaka nekustamā īpašuma cenu pieaugumu. Tas uzliek ēku pircējiem, ja vien tādi patiešām ir atradušies, turpmākajos gados un gadu desmitos pelnīt nevis daudz, bet ļoti, ļoti daudz naudas, lai varētu norēķināties par savu vērtīgo īpašumu. Šie pelnītāji tad nu cenšas, cik vien var - cik var pacelt cenas, lai uz to rēķina segtu parādus gan par firmas ražošanas telpām, gan firmas īpašnieka (īpašnieku) savrupmāju, bet, kā atzīmēja LEAF prezidente Inese Vaidere, ne visi vēl viņiem veiksmi: pietiekami daudzi Latvijas iedzīvotāji cer uz ekonomisko krīzi kā iespēju beidzot tomēr tikt pie labām un lētām, t.i., nocenotām telpām.

Latvija tuvākajā laikā neapsteigs nevienu ES valsti ekonomiskajā attīstībā

DELFI    11/20/06     Lai gan Latvija ekonomiskajā attīstībā apsteigusi Poliju, tuvākās konkurentes ES valstu vidū - Lietuva un Slovākija, spriežot pēc ekonomikas attīstības rādītājiem un prognozēm, drīzumā nav apsteidzamas. Līdz ar to Latvija ES nabadzīgāko valstu sarakstā nebūs pēdējā tikai pateicoties Bulgārijas un Rumānijas uzņemšanai ES, bet pašreizējo 25 ES valstu vidū neglaimojošo nabadzīgākās Eiropas valsts nosaukumu dalīs ar Poliju.

Vēl nesasniedzamāks Latvijai ir vidējais ES labklājības līmenis, kas valstu ekonomiskās attīstības iespaidā nepārtraukti pieaug, un pietuvošanās tam varētu notikt tikai pēc 10 līdz 15 gadiem. Rīgas reģions varētu sasniegt un pārsniegt vidējo ES pirktspējas rādītāju tikai 10 gadu laikā, savukārt Latvijai kopumā būtu vajadzīgi vismaz 20 gadi lai pietuvotos ES vidējam pirktspējas līmenim, uzskata portāla "Delfi" aptaujātie ekonomikas eksperti.

Savukārt Ministru prezidents Aigars Kalvītis iepriekš pauda pārliecību, ka Latvija starp 20 Eiropā bagātākajām valstīm varētu iekļūt piecu gadu laikā, bet vēl pēc pieciem gadiem – starp 20 pasaulē bagātākajām valstīm. Apstiprinājies gan tikai premjera teiktais par Polijas apsteigšanu pēc iekšzemes kopprodukta (IKP) uz vienu iedzīvotāju 2006.gadā.

Pērn Polijas IKP uz vienu iedzīvotāju bija 49,8% no vidējā ES līmeņa, bet Latvijas 47,2%. Savukārt šī gada beigās Polijai prognozētais IKP uz vienu iedzīvotāju ir 51,2%, Latvijai 51,3%. Nākamgad Polijai IKP uz vienu iedzīvotāju tiek prognozēts 52,2%, bet Latvijai 55% no ES vidējā līmeņa.

Aptaujātie ekonomikas speciālisti norāda, ka Latvijas ekonomika attīstās nesabalansēti. IKP pieaugumu veicina iekšzemes patēriņš (augsts kreditēšanas līmenis), valstī ir viena no augstākajiem inflācijas līmeņiem ES, joprojām ir vāji attīstīta rūpniecība, un eksporta pieaugums, salīdzinot ar Igauniju un Lietuvu, ir vājš, norādīja "Unibankas" Tirgus un nozaru analīzes pārvaldes vadītājs Andris Vilks.

Viņš uzsver, ka Latvija attīstās dažādos ātrumos. "Rīgas reģionam ir iespējas sasniegt un pārsniegt vidējo pirktspējas rādītāju ES tuvāko desmit gadu laikā," saka Vilks. Savukārt Latvijai kopumā būs vajadzīgi vismaz 20 gadi lai pietuvotos ES vidējam līmenim, jo aptuveni 70% Latvijas teritorijas attīstoties pārāk gausi.

"Eurostat" 2005.gada statistika par IKP uz vienu iedzīvotāju ES dalībvalstīs (GDP per capita in PPS) liecina, ka Latvijas iedzīvotāju pirktspēja pērn sasniedza tikai 47,2% no ES vidējā līmeņa, bet šogad prognozētā Latvijas iedzīvotāju pirktspēja ir 51,3%. Tikmēr Lietuvai jau pērn IKP uz vienu iedzīvotāju bija 52,1%, bet Slovākijai 55% no ES vidējā līmeņa. Šogad Lietuvai prognozēti 55%, bet Slovākijai 57,1% no ES vidējā līmeņa.

Vēl nesasniedzamāks Latvijai ir Igaunijas rādītājs, kas saskaņā ar "Eurostat" datiem pērn bija 60,1% no ES vidējā līmeņa, bet šogad tika prognozēts 65,3%.

Arī Latvijai prognozētie IKP rādītāji liecina par ekonomiskās attīstības nesabalansētību un riskiem. Šogad IKP pieaugums Latvijā prognozēts 11%, bet nākamgad jau par 2,1 procentu punktu zemāks, bet 2008.gadā 8% apmērā. Savukārt Lietuvā IKP tempu samazināšanās prognozēta vienmērīgāk - no 7% nākamgad uz 6,5% 2008.gadā, bet Igaunijā 9,5% nākamgad uz 8,4% 2008.gadā.

Līdz ar to Latvija ES nabadzīgāko valstu vidū paliek arī tad, kas ES tiek uzņemta Rumānija un Bulgārija, jo attīstītāko valstu līemni sasniegt pagaidām nav iespējams. Saskaņā ar "Eurostat" datiem IKP uz vienu iedzīvotāju Rumānijā 2006.gadā prognozēts 36,4%, bet Bulgārijā 33,3% no ES vidējā līmeņa. Nākamgad IKP uz vienu iedzīvotāju Rumānijā tiek prognozēts 37,7%, bet Bulgārijā 34,6% no Es vidējā līmeņa.

"Mums būs grūti noķert Igauniju tuvākajos 10 gados, taču Lietuva ir pa ķērienam. Domāju, ka pēc gadiem 10 dzīves līmenis Latvijā un visā Baltijā būs visai tuvs, ja ne pat augstāks kā tādām valstīm kā Ungārija, Slovākija, Čehija, Grieķija, Portugāle," komentējot statistiku, pieļauj Vilks.

Ekonomists uzsver, ka daļa Latvijas ekonomiskā potenciāla slēpjas ēnu ekonomikā, kura paliek statistiski neuzskaitīta un kuras daļa Latvijā ir augstāka nekā kaimiņvalstīs. Taču lai panāktu stabilu labklājības līmeņa kāpumu jānotur IKP pieaugums 6% līmenī un "jārīkojas gudri," saka "Unibankas" pārstāvis un piebilst, ka "pagaidām mēs to ne vienmēr darām un dzīvojam patēriņa buma skavās".

Būtiskāka par tuvāko nabadzīgo valstu apsteigšanu ir tuvošanās ES vidējam pirktspējas līmenim, portālam "Delfi" norādīja "Hansabanka" Makroekonomikas un finanšu tirgus analīzes daļas vecākais ekonomists Dainis Stikuts. Viņš uzsver, ka nepārtraukti pieaug arī ES vidējais labklājības līmenis.

Stikuts arī norāda, ka pašreizējie ekonomiskās izaugsmes tempi nesaglabāsies ilgstoši, jo izaugsme saistīta ar iekšzemes patēriņu uz aizņēmumu rēķina, bet parāda lielumu ierobežo nākotnes ienākumi. "Tāpēc ir nepieciešami citi mehānismi – inovācija, ieiešana jaunos eksporta tirgos, ražošanas restrukturizācija un atkarības no darbaspēka mazināšana," skaidro bankas speciālists.

Ja valsts kopumā spēs sabalansēt patēriņu ar ienākumiem, stabilizēt nekustamā īpašuma tirgu, samazināt atkarību no darbaspēka (t.i., restrukturizācija), eksporta nozares strauji pievērsīsies augstākas pievienotās vērtības precēm, tad Latvijā arvien attīstīsies strauji ari turpmāk (6-8%), pārliecināts Stikuts.

Pretējā gadījumā uzkrāto pārkaršanas risku izraisītā korekcija IKP izaugsmes tempos izraisīs krasu optimisma kritumu, kam sekos nekustamā īpašuma cenu un iekšzemes pieprasījuma samazināšanās, bankrotu skaita pieaugums, darba samaksas kritums, straujāka darbaspēka emigrācija un ilgstoša IKP stagnācija, brīdina ekonomists.

Arī Baltijas Starptautiskā ekonomikas politikas studiju centra direktors Alfs Vanags norāda, ka Latvijai esošajā situācijā nav lielu cerību stabili tuvoties ES vidējam pirktspējas līmenim, turklāt nevar izslēgt, ka valsts ekonomikā iespējama kāda krīze, kas var būtiski samazināt izaugsmes tempus vai apstādināt to pavisam.

Vanags uzskata, ka pat visoptimistiskākajā situācijā tuvākajos gados Latvija pat nevar pietuvoties Slovākijas vai Lietuvas labklājības līmenim. Ekonomists skaidro, ka valdības dokumentos pēc diviem gadiem prognozēts 6 – 8% IKP pieaugums gadā, un Lietuvā, kura ir nākamā labklājības ziņā Eiropā, arī tiek prognozēts tāds pats IKP pieaugums, tādēļ arī neesot pamata cerībām uz Lietuvas apsteigšanu.

Sīka ķeza un ilgtermiņa nelaimes

Mārtiņš Krautmanis,  NRA  11/21/06     Eksperti esot konstatējuši, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju savus ģimenes un personīgos budžetus veido tā, ka līdz bankrotam un spējai norēķināties par ņemtiem kredītiem vai īri un komunāliem pakalpojumiem viņus šķir apmēram viena mēnešalga.

Vecās, labklājīgās rietumvalstīs šis attālums līdz nullei makā caurmērā esot vismaz trīs algu attālumā. Citiem vārdiem sakot, vidējais aritmētiskais latvis dzīvo no rokas mutē, un tas nav tikai vieglprātības dēļ – vienkārši tā tagad ir, jo viss top dārgāks un aizvien dārgāks, un kaut kāda iekrāšana zeķē vai bankas kontā nesanāk.

Taču valsts, diženā Latvijas Republikas būve, nevar atļauties būt vieglprātīga, un tai savs budžets jāplāno vismaz tā, lai nākamā gada cipari izdevumu un ieņēmumu ailēs daudzmaz saskanētu. Šajos aprēķinos gan ir mazliet citi principi nekā mājsaimniecību saņemtajās ģimenes locekļu algās un gājienos uz lielveikalu, un jēdziens budžeta deficīts nav tāds, kura dēļ valstij būtu jāpārvācas nakšņot patiltē, tomēr arī ekonomistu leksikā vārdkopa budžeta deficīts ir ar negatīvu nokrāsu. Tā arī tagad, tiklīdz jaunizveidotā valdība sāka atzīt, ka būs budžeta deficīts apmēram 1,4% apmērā no iekšzemes kopprodukta, uzreiz atskanēja norājumi no Latvijas Bankas vadības puses, ka tas ir slikti, un jādomā, ka ne tikai centrālā banka būs tā, kas valdību pakauninās. Noslīdējumi makroekonomikas skaitļos var izraisīt starptautisko finanšu institūciju jautājumus, aizdomas, un tad, pirmkārt, Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, nevis valdības galva Aigars Kalvītis būs tas, kuram būs jātaisnojas pasaules ekonomikas procesu virzītāju priekšā.

Nākamā gada deficīta cēloņus ir viegli izskaidrot – bija Saeimas vēlēšanas, un visi kaut ko solīja. Lai nebūtu tā, ka solījumi bija tukša skaņa, valdošās koalīcijas partijām ir kaut kas no solījumiem arī jāizpilda. Lai izpildītu solījumus, vajag naudu. Bet, ja vajag naudu, tad rodas budžeta deficīts. Nu pavisam mazliet. Nu ir arī cerības, ka tas varētu beigās nebūt pat tik liels, kā sanāk pašreizējos aprēķinos. Vēl valdībai jāapņemas pēc šā deficītainā budžeta turpmāk vairs tā nedarīt un 2008. un nākamos gadus plānot ar bezdeficītu.

Vēlēšanu iespraukšanās varas plūdumā jau ir iekavējusi budžeta izskatīšanas un pieņemšanas procedūras, tā ka tagad jaunajai vecajai valdībai un Saeimai būs mazliet jāsaspringst un jāsarauj, lai viss notiktu laikus.

Budžets ir tikai sīka ķeza, bet ir arī ilgtermiņa nelaimes. Jārēķina, jāprognozē, jāpieņem programmatiski dokumenti. Valdība ir sarakstījusi savu valdības deklarāciju, kas gan nav tālumtālas nākamības, bet nupat izveidotās valdības mērķu izklāsts nākamajiem četriem gadiem, ap piebildi, ja tā tik ilgi ar dievpalīgu pastāvēs.

Un vēl ir plānošanas un paredzēšanas augstākais līmenis – piemēram, tāds dokuments kā Latvijas nacionālās attīstības plāns, ko šā gada vasarā akceptēja Ministru kabinets. Daļa ekonomikas ekspertu to novērtēja kā nekonkrētu un aizmirsa, taču ir citi eksperti, kas šo plānu ceļ augšā un tā kontekstā pauž visnotaļ satraucošas atziņas. Profesors Uldis Osis: "Pašreizējais Latvijas ekonomiskās un sociālās attīstības modelis nav ilgstoši dzīvotspējīgs un neatbilst nacionālā attīstības plāna filozofijai un nostādnēm." Osis uzskata, ka Latvija par daudz balstās uz tradicionālām nozarēm, kas gan nodrošina mērenu stabilitāti, taču ierobežo tālāku izaugsmi. Pēc Oša domām, būtu jāveic radikāla izglītības un zinātnes sfēras reforma, veicinot tirgus attiecību un konkurences mehānismu ieviešanu, izglītības iestāžu konsolidāciju, šajā jomā būtiski palielinot investīcijas; jāizstrādā radikāla administratīvi teritoriālā reforma, kas jāīsteno, pieņemot pašreizējos plānošanas reģionus par reģionālās attīstības galvenajiem virzītājspēkiem.

Taču gan izglītības, gan reģionālās politikas sfērā ar vienu rāvienu kaut ko panākt neizdosies – abos gadījumos sagaidāma pretreakcija, nepatika ne vien pret reformām, bet pat pret vārdu reforma, kas izglītības un reģionu politikas sfērā strādājošajiem no agrākiem laikiem ir kļuvis par sinonīmu vārdam jukas vai nestabilitāte un ir apnicis kā rūgta nāve.

Tirgotāji paliek mazākumā

Ilze Zālīte,  Diena  11/21/06     Tieslietu ministrija vairs neprotestē pret Konkurences likuma grozījumiem, neiebilst arī Eiropas Komisija

Pēc ilgām sarunām Ekonomikas ministrijai (EM) nav izdevies gūt tirgotāju labvēlību iecerētajiem Konkurences likuma grozījumiem, kas neļaus lielākiem veikalniekiem uzspiest netaisnīgus nosacījumus piegādātājiem. Neskatoties uz to, valdība jau drīzumā lems un, visticamāk, arī akceptēs likuma grozījumus, jo pret tiem vairs neiebilst arī Tieslietu ministrija — iepriekšējā ministra, kādreizējā Rimi darbinieka Guntara Grīnvalda (LPP) vadības laikā tā grozījumus asi kritizēja. Arī Eiropas Komisija (EK) nav izteikusi pretenzijas pret Latvijā iecerētajām normām, Dienai sacīja Konkurences padomes (KP) vadītāja Ieva Jaunzeme.

Diena jau ziņojusi par pārtikas ražotāju neapmierinātību ar lieltirgotāju nosacījumiem, kas mēdz būt diskriminējoši. Konkurences uzraugi var vērsties tikai pret tirgū dominējošiem uzņēmumiem, taču tik liels neviens nav. Tādēļ pārtikas piegādātāji lūdza valdību iegrožot tirgotājus ar mazāku tirgus daļu, ko iecerēts darīt ar Konkurences likuma grozījumiem. Tirgotāji gan iebilst, ka tādējādi var celties pārtikas cenas, uz ko ražotāji oponē, sakot — "izmirstot" ražotājiem, sašaurinātos vietējās produkcijas klāsts.

Normatīvā akta projekts paredz noteikt jaunu regulējumu — būtisku ietekmi — un aizliegumu to izmantot ļaunprātīgos nolūkos. Šis regulējums attieksies vien uz mazumtirgotājiem ar 70 miljonu latu neto apgrozījumu gadā vai 25% tirgus daļu. Likuma grozījumus bija iecerēts skatīt valdībā jau šo otrdien, taču ekonomikas ministra prombūtnes dēļ jautājums pārcelts uz nākamo sēdi, Dienai sacīja EM valsts sekretāra vietnieks Anrijs Matīss. Normatīvais akts ir saskaņots ar visām ministrijām. Līdz ar to patlaban vienīgie iebildumi ir no Latvijas Tirgotāju asociācijas un Ārvalstu investoru padomes (ĀIP) Latvijā. Tirgotāji uzskata, ka nesaskaņas palīdzēs risināt Tirdzniecības labas komercdarbības prakses kodekss un likuma grozījumi nav nepieciešami.

"Konkurences likuma grozījumi satur kritērijus, kas ir interpretējami un vērtējami neviennozīmīgi un neatbilst ES likumdošanas normām, tādējādi, iespējams, radot juridiskas neskaidrības," iebildumus Dienai skaidroja ĀIP vadītājs Ģirts Greiškalns. Kā atzinumā ĀIP norādījusi ES likumdošanas speciāliste Katrīna Nīmane–Metkalfa, likuma grozījumi var novest pie nevajadzīgas iejaukšanās tirgū — Latvija var riskēt ne tikai ar savu labo slavu, bet arī ar finansiālām sekām. Tam oponē KP vadītāja Ieva Jaunzeme, kas sarunā ar Dienu sacīja, ka šādi ierobežojumi pastāv jau citviet, piemēram, Īrijā, Vācijā u.c. Turklāt, pret tiem neiebilst EK Konkurences ģenerāldirektorāts, kas pēc šī jautājuma aktualizēšanās Latvijā interesējies par centieniem uzlabot situāciju. "Ja jau visu esam izdarījuši, varam veikt nepieciešamos pasākumus, ja uzskatām tos par vajadzīgiem. Tie nebūs pretrunā ar ES konkurences tiesībām," piebilda I.Jaunzeme.

***

Salīdzinājums: Kā cīnīties ar negodprātīgiem tirgotājiem?

·        Tagad konkurences uzraugi var vērsties tikai pret ļaunprātīgu dominējošā stāvoļa izmantošanu, ja ir 40% un lielāka tirgus daļa.

·        Nākotnē* varēs vērsties arī pret būtiskas ietekmes ļaunprātīgu izmantošanu. Regulējums attieksies uz mazumtirgotājiem ar 25% tirgus daļu vai 70 miljonu latu neto apgrozījumu gadā.

* ja tiks pieņemti Konkurences likuma grozījumi

***

VIEDOKĻI: Vai Konkurences likuma grozījumi atrisinās ražotāju un tirgotāju konfliktu?

Baiba Anda Rubesa, SIA Latvija Statoil izpilddirektore

Lieliski saprotu vēlmi sakārtot pārtikas piegādātāju un lielveikalu ķēžu attiecības — šis jautājums ir aktuāls arī citviet Eiropā. Taču uzskatu, ka šī mērķa sasniegšanai jāveic labojumi speciālajos likumos. Latvijai ir lieliska iespēja izmantot citās ES valstīs iegūto pieredzi un risināt šo jautājumu, neapdraudot pilnvērtīgu Konkurences likumu. Satrauc, ka izstrādātie likuma grozījumi padara neprognozējamu Latvijas uzņēmējdarbības vidi, neatbilst Konkurences likuma būtībai un ES likumdošanai.

Aivars Žimants, augļu un dārzeņu pārstrādes SIA Pure Food vadītājs

Pozitīvi vērtēju iecerētos Konkurences likuma grozījumus, jo lielveikali līdz šim ir izmantojuši visas iespējas, lai ražotājiem diktētu savus nosacījumus. Prieks, ka Konkurences padome nāk palīgā ar ierosinājumiem uzlabot situāciju, kas īpaši nāks par labu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Es to visnotaļ atbalstu!

Piektā daļa strādājošo saņem līdz 100 latiem mēnesī

DELFI  11/22/06     Nedaudz vairāk kā piektdaļa – 22,1% strādājošo Latvijā saņem algu, kas nepārsniedz 100 latus mēnesī, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) darbaspēka apsekojums šī gada trešajā ceturksnī.

Katram vienpadsmitajam (9,4%) darba ņēmējam pamatdarba vietā saņemtās neto darba algas lielums bija līdz 81 latam mēnesī, katram astotajam (12,7%) 81-100 lati, bet katrs ceturtais (22,5%) algotu darbu strādājošais saņēma algu 100-150 latu robežās.

Neto algu 150 līdz 200 latu saņēma 20,7% strādājošo, sestdaļa (17,9%) darba ņēmēju saņēma algu 200-300 latu robežās, katrs desmitais (9,8%) darba ņēmējs saņēma 300-500 latu robežās, 2,4 % darba ņēmēju saņēma algu 500-1000 latu robežās, savukārt, tikai neliels skaits (0,5%) bija tādu, kas saņēma algu virs 1000 latiem.

Darbaspēka apsekojuma rezultāti liecina, ka 55,6% nodarbināto strādāja likumdošanā noteiktās 40 stundas nedēļā, katrs desmitais (10,2%) strādāja mazāk par 40 stundām nedēļā (pārsvarā tās bija sievietes), bet katrs ceturtais (28,3%) - vairāk par oficiālo darba nedēļu (savukārt šajā grupā lielākā daļa bija vīrieši).

Aptaujas rezultāti liecina, ka 2006.gada 3.ceturksnī 59,3 tūkst. cilvēku (5,3% no nodarbināto kopskaita) bija papilddarbs. Taču iespējams, ka to skaits bija lielāks, jo ne katrs aptaujātais vēlas atklāt savu papildienākumu avotu un sfēru, kurā darbojoties tie iegūti, norāda CSP.

Gandrīz trim piektdaļām (57,3%) aptaujāto iedzīvotāju galvenos ienākumus veidoja darba alga, trešdaļai (32,5%) iedzīvotāju atbalstu (gan naudā, gan citādi) sniedza radi, draugi vai ģimenes locekļi, ceturtdaļa (23,5%) iedzīvotāju saņēma pensiju, septītā daļa (14,6%) saņēma kādu no Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras izmaksātajiem pabalstiem (bezdarbnieku, maternitātes, slimības, apbedīšanas u.c.).

Trūcīgie nākamgad saņems putraimus

DELFI  11/21/06     Valdība otrdien atbalstīja Zemkopības ministrija (ZM) izstrādātos grozījumus valdības noteikumos, kas paredz nākamgad vistrūcīgākajām personām vienu reizi mēnesī dalīt putraimus.

Vienā reizē vienam trūcīgajam tiks izsniegts viens kilograms miežu vai kviešu putraimu. Līdz ar to 2007.gada programmai mainās trūcīgajām personām izsniedzamais produkta veids un daudzums. Iepriekš vistrūcīgākajiem valsts iedzīvotājiem tika dalīta baltmaize, informēja ZM Preses un sabiedrisko attiecību nodaļā.

Dokuments nosaka, ka iespēja saņemt pārtikas produktus būs personām, kuru ienākumi, neskaitot pašvaldību sociālās palīdzības pabalstus, iepriekšējos sešos mēnešos uz vienu ģimenes locekli ir zemāki par 50 % no attiecīgajā gada sākumā valstī noteiktās minimālās algas.

Grozījumi "Kārtība, kādā tiek administrēti un uzraudzīti tirgus intervences pasākumi augkopības un lopkopības produktu tirgū, īstenojot Eiropas Komisijas programmu vistrūcīgākajām personām" arī paredz, ka transporta izmaksas vairs netiks segtas no nacionālā līdzfinansējuma, jo Komisijas regula, ar ko pieņem plānu, kā dalībvalstīm sadalīt 2006.budžeta gadā iekļautos līdzekļus pārtikas piegādei no intervences krājumiem vistrūcīgākajām personām, noteiktajiem finanšu līdzekļiem 4 % paredzēti dažādām izmaksām. Maizes piegādātājiem ar tiem jāsedz transporta izmaksas.

Rīgas koncertzāles celtniecība varētu izmaksāt 90 miljonus eiro

NRA  11/22/06     To aprēķinājuši Vācijas speciālisti, spriežot pēc būvniecības izmaksām savā valstī. Koncertzāles ēka varētu izmaksāt aptuveni 56 miljonus eiro (39 miljonus latu), Trijādības ielas tilts - aptuveni piecus miljonus eiro (3,5 miljonus latu), bet gājēju tilts uz AS "Hansabanka" ēku - aptuveni miljonu eiro (700 000 latu).

Neesot īsti skaidras AB dambja rekonstruēšanas izmaksas, bet kopējā summa varētu sasniegt aptuveni 90 miljonus eiro (63 miljonus latu). Tie gan ir nepārbaudīti un aptuveni skaitļi, projekts vēl nav izstrādāts, piebilda Sīlis.

Pilsētas attīstības komitejas deputāti šodien atbalstīja Rīgas koncertzāles būvniecību.

Koncertzāle uz AB dambja iecerēta 22 000 kvadrātmetru platībā. Lielajā zālē būs 1400 skatītāju vietas, bet mazajā zālē - 350 vietas. Mēģinājumu zāle būs aptuveni 375 kvadrātmetrus liela.

Lai apmeklētāji varētu ērti piekļūt koncertzālei, AB dambi ar Trijādības ielu savienos četru joslu tilts. Gājējiem būs paredzēts atvāžamais tilts uz Ķīpsalu. No Akmens tilta sabiedriskā transporta pieturvietas paredzēts "vieglās konstrukcijās segts gājēju piekļuves ceļš".

AB dambī paredzēta apakšzemes autostāvvieta 400 automašīnām.

Tā dēvētajām VIP personām paredzēta atsevišķa ieeja, pa kuru varēs nokļūt rezervētajās vietās, nešķērsojot koplietošanas platības.

Koncertzāle būs mājvieta trim muzikālajiem kolektīviem - Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim, Valsts akadēmiskajam korim "Latvija" un kamerorķestrim.

Iecerēts, ka ēka būs pieejama plašam lietotāju lokam. To izmantos pašmāju un starptautiskiem pasākumiem. Telpas tiks iznomātas. Tā kā zāle būs nozīmīga ne tikai kā Latvijas un Baltijas valstu kultūras un mākslas centrs, bet arī kā Eiropas un pasaules klases objekts gan arhitektoniskā, gan kultūras kontekstā, paredzama pasaulē slavenu mākslinieku interese par lielu pasākumu un koncertu rīkošanu.

Ikdienā koncertzālē paredzēts piesaistīt apmeklētājus ar restorāniem, konferenču un izīrējamām telpām.

Publiskās apspriešanas laikā Rīgas pilsētas Būvvaldē saņemtas 1272 iedzīvotāju atsauksmes. No tām 995 minēts atbalsts gan idejai par koncertzāles nepieciešamību, gan arhitektūras risinājumam un iecerētajai atrašanās vietai.

Principiāls atbalsts koncertzāles būvniecībai izteikts vēl 164 anketās, kurās norādīts ka nepieņemams ir arhitektūras risinājums - 36, nepieņemama ir izvēlētā atrašanās vieta - 92, savukārt 36 atsauksmēs par nepieņemamu atzīta gan atrašanās vieta, gan arhitektūras risinājums.

Pret koncertzāles būvniecību izteikušies 113 iedzīvotāji.

Lēmums par koncertzāles būvniecību uz AB dambja būs jāpieņem Rīgas domes deputātiem balsojot.

Pašmāju melnais zelts un tā perspektīvas

Gunārs Valdmanis, BNS, speciāli Republikai,  11/22/06    Līdz ar pēdējos gados vērojamo straujo energoresursu cenu kāpumu naftas kompānijas ir intensificējušas melnā zelta meklējumus. Savukārt daudzas valstis izmisīgi cenšas piesaistīt investoru uzmanību savu zemes dzīļu potenciālajiem krājumiem. Latvijā līdz šim nekādas vērā ņemamas aktivitātes naftas meklēšanas jomā nav sākušās, tomēr sagaidāms, ka tas notiks, jo interesi par iespējām iegūt naftu Latvijā vairāki potenciālie investori pauž jau ilgi.

Teorētiski ogļūdeņražu — naftas un dabasgāzes — krājumi ir atrodami gandrīz visās pasaules valstīs, tomēr lielākajā daļā no tām tie nav guvuši īpašu ģeologu uzmanību. Arī Latvija ir starp šādām valstīm — fakts, ka Latvijas zemes dzīlēs ir nafta, ir zināms jau vairākus desmitus gadu, tomēr šo gadu laikā Latvijā diez vai ir iegūts vairāk par dažām tonnām naftas. Nezinātajam var šķist dīvaini, ka dažos reģionos naftas dēļ izraisās kari, kamēr citviet naftas iegulas neinteresē nevienu. Iemesls ir ļoti vienkāršs — ekonomiskie apsvērumi. Jo vairāk naftas satur atradnes un jo vieglāka ir ieguve no tām, jo tās ir ekonomiski izdevīgākas. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, kad tika atklāti Latvijas naftas resursi, cenas bija salīdzinoši zemas un naftas ieguve bija neizdevīga, it īpaši salīdzinot, piemēram, ar aptuveni tajā pašā laikā atklātajām naftas atradnēm Rietumsibīrijas plašumos.

Ja situācija globālajā naftas tirgū joprojām būtu tāda kā sešdesmitajos gados, tad ideja par Latvijas naftas resursu apgūšanu varētu izklausīties smieklīga. Tomēr investoru lokā aizvien biežāk nonāk tādi naftas resursi, kas pirms dažiem gadiem tika uzskatīti par bezperspektīviem. Galvenais iemesls ir tehnoloģiju pilnveidošanās, ar kurām naftu par saprātīgām izmaksām ir iespējams iegūt arī no tehniski sarežģītām, nelielām vai arī noplicinātām atradnēm. Otrs iemesls, protams, ir arī naftas cenas — jo augstākas tās ir, jo vairāk paplašinās potenciāli pievilcīgo naftas atradņu loks. Piemēram, naftas ieguve Ziemeļjūrā attīstījās, pateicoties galvenokārt 1973. gada Arābu naftas embargo, jo embargo dēļ naftas cenas piedzīvoja strauju lēcienu un ieguve salīdzinoši skarbajos jūras apstākļos kļuva pietiekami rentabla. Savukārt pēdējo gadu laikā līdzīgu attīstību ir piedzīvojusi naftas ieguve no tā sauktajām naftas smiltīm Kanādā. Saskaņā ar ekspertu aplēsēm pirms dažiem gadiem naftas barela pašizmaksa, piemēram, Saūda Arābijā bija aptuveni trīs dolāri, Krievijā — aptuveni seši dolāri, naftas smilšu atradnēs Kanādā — aptuveni 16 dolāru.

Šis piemērs atspoguļo, cik ļoti nosacīts un svārstīgs lielums var būt naftas ieguves rentabilitāte un kāpēc Latvijas naftas bagātības līdz šim ir palikušas ārpus naftas kompāniju redzesloka. Tomēr fakts, ka noteikts naftas ieguves potenciāls Latvijai ir, nav noliedzams — uz sauszemes uzskatāms piemērs tam ir jau labi zināmās Gudenieku atradnes, kā arī atradnes Lietuvā. Savukārt pierādījums naftas resursu esamībai jūras dzīlēs ir Latvijas teritorijai salīdzinoši tuvās, veiksmīgi apgūtās naftas atradnes Kravcovskoje. Tās tika atklātas 1983. gadā un atrodas netālu no Kuršu kāpas Krievijas daļas, te tiek iegūti vidēji 12 tūkstoši barelu dienā, aptuvenais iegūstamās naftas apjoms atradnēs tiek lēsts aptuveni 67 miljonu barelu apjomā. Pēc ekspertu aplēsēm, pašreizējos apjomos ieguve no atradnēm būs iespējama aptuveni septiņu gadus, savukārt atradņu ekspluatācija kopumā ilgs gadus trīsdesmit. Lietuvas atradņu perspektīvas gan ir daudz vājākas — lielākā daļa no tām ir ieviestas ekspluatācijā deviņdesmitajos gados, un jau tagad tām ir vērojams ieguves apjoma kritums un iegūtās naftas kvalitātes pasliktināšanās.

Tā kā Latvijas teritorijā līdz šim ir veikti tikai vispārēji pētījumi un nav veikta padziļināta potenciālo atradņu izpēte, pietiekami precīzu datu, cik daudz naftas varētu slēpt Latvijas zemes un jūras dzīles, nav. Visbiežāk minētie skaitļi, kas balstīti uz pieejamajiem ģeoloģiskās izpētes datiem, sasniedz aptuveni 100 miljonus barelu sauszemes atradnēm un aptuveni 360 miljonus barelu — atradnēm Latvijas kontrolētajā jūras teritorijā. Šos apjomus var vērtēt dažādi. No vienas puses, tas ir pietiekams, lai apmierinātu pasaules apetīti pēc naftas aptuveni piecas dienas, turklāt jāņem vērā, ka no šā naftas apjoma atkarībā no naftu saturošo iežu un iegulu īpatnībām var apgūt tikai daļu — aptuveni 20–50%. No otras puses, šo apjomu nevar nenovērtēt, jo tas ir pietiekami liels, lai teorētiski uz aptuveni 30 gadiem nodrošinātu Latvijas naftas patēriņu, kas patlaban tiek lēsts ap 40 tūkstošiem barelu diennaktī. Teorētiski tāpēc, ka patiesībā šāds resursu apjoms, it īpaši, ja tas ir izvietots vairākās nelielās atradnēs, ir pārāk mazs, lai spētu saražot Latvijai nepieciešamo naftas apjomu. Līdzšinējās aplēses liecina, ka lielākajās un patlaban vienīgajās apzinātajās sauszemes atradnēs būtu iespējams iegūt vidēji ap pieciem tūkstošiem barelu diennaktī, savukārt jūras atradnēs prognozētais apjoms ir no pieciem līdz desmit tūkstošiem barelu diennaktī. Protams, šādas prognozes drīzāk līdzinās zīlēšanai, jo precīzu apjomu spēs noteikt tikai izpētes urbumi. Latvijas izredzes īstermiņā uz savas naftas industrijas attīstību lielā mērā noteiks arī tas, cik veiksmīgi vai neveiksmīgi būs pirmie izpētes urbumi. Tie ir dārgi, tāpēc naftas kompānijas tādos salīdzinoši mazperspektīvos reģionos, kāda ir Baltijas jūra, jau pēc dažām neveiksmēm turpmākajiem pētījumiem, visticamāk, atmetīs ar roku.

Ilgtermiņā gan ir paredzams, ka naftas investoru aktivitāte Latvijā palielināsies. Pirmkārt, lielu un viegli apgūstamu naftas resursu pasaulē tiek atklāts aizvien mazāk, tāpēc naftas kompānijas, it īpaši mazākās, ir gatavas uzņemties lielāku risku un meklēt veiksmi līdz šim novārtā atstātos reģionos. Otrkārt, pakāpenisku attīstību piedzīvo gan naftas izpētes, gan ieguves tehnoloģijas, tāpēc nelielu, bet no naftas kompāniju viedokļa izmantojamu atradņu loks palielinās.

Nav grūti apjaust, ka no Latvijas energoapgādes drošības viedokļa šis apjoms ir visai maznozīmīgs. Tā kā Latvijā naftas pārstrādes ražotņu nav, pat no naftas ieguves viedokļa vislabvēlīgākajā situācijā valsts joprojām būtu spiesta turpināt naftas produktus importēt no ārvalstīm. Savukārt ideju par iespēju būvēt naftas pārstrādes rūpnīcu pašmājās speciālisti ir noraidījuši jau vairākkārt, uzsverot, ka pārskatāmā nākotnē tā nespētu konkurēt ar citām Ziemeļeiropas reģiona ražotnēm. Speciālistu vidū valda nepārprotams viedoklis — ja tiks nodrošināts pienācīgs politisks un ekonomisks atbalsts, daudz lielākas perspektīvas un ieguldījums enerģētiskajā drošībā Latvijā būs biodegvielas ražotnēm.

Taču noniecināt Latvijas naftas atradnes nevajadzētu — pat rēķinoties ar pieticīgāko attīstības scenāriju, naftas ieguve var kļūt par Latvijas mērogiem visai apjomīgu biznesu. Pavisam vienkāršoti aprēķini liecina, ka uzņēmums, kas iegūtu vidēji piecus tūkstošus barelu diennaktī (pasaules naftas industrijas mērogā tas būtu uzskatāms par punduruzņēmumu), ja naftas cena sasniedz 55 ASV dolāru līmenī par barelu, gadā apgrozītu vairāk nekā 100 miljonus dolāru, tādējādi nodrošinot arī vairākus desmitus miljonu lielus ieņēmumus arī valsts budžetā. Tieši tāpat veiksmes gadījumā uz visai pieklājīgu, vairākos miljonos mērāmu, peļņu gadā varētu pretendēt arī investori, ja vien naftas meklējumi būtu veiksmīgi un ja kāds no tiem saņemtos un sāktu reālu naftas ieguvi. Piemēram, atradņu Kravcovskoje apgūšana to īpašniecei LUKoil izmaksāja aptuveni 120 miljonus dolāru, kas ir līdzvērtīgs apjoms šajās atradnēs pusgada laikā iegūtās naftas kopvērtībai. Latvijas gadījumā, protams, ir stipri pāragri runāt par jebkādām izmaksām, tomēr Kaļiņingradas atradņu piemērs ļauj apjaust nepieciešamo investīciju aptuvenos mērogus potenciālajām atradnēm jūrā. Tiesa gan, ir maz ticams, ka Latvijas ūdeņos varētu slēpties kaut kas līdzīgs.

Rudenī radio klausījies 81% Latvijas iedzīvotāju

LETA  11/23/06     Šā gada rudenī vismaz reizi nedēļā radio klausījies vidēji 81%, bet reizi dienā - 63% Latvijas iedzīvotāju, liecina mediju, tirgus un sociālo pētījumu aģentūras "TNS Latvia" pētījuma dati par radio auditoriju.

ms liecina, ka rudenī darba dienās radio klausījušies 80% Latvijas iedzīvotāju, savukārt brīvdienās - 63%. Viens iedzīvotājs rudenī radio klausījies vidēji 264 minūtes dienā, kas ir par 23 minūtēm mazāk nekā vasaras periodā.

"TNS Latvia" radio un patēriņa pētījumu projektu vadītāja Signe Hokonena norādīja: lai arī radioklausītāju skaits Latvijā ir nemainīgs, tomēr laiks, ko vidēji viens iedzīvotājs veltījis, lai klausītos radio, ir nedaudz sarucis.

Latvijā rudens periodā visiecienītākā radio klausīšanās vieta bija mājas, kur radio klausījušies 56% no vidējās radio klausītāju auditorijas, otra populārākā radio klausīšanās vieta minēta darbavieta - 29%, savukārt trešā populārākā bijusi automašīna - 11%, liecina pētījums.

Rudenī Rīgā palielinājies to iedzīvotāju īpatsvars, kuri radio klausījušies vismaz reizi nedēļā. Ja vasarā vismaz reizi nedēļā radio klausījās 75% rīdzinieku, tad rudenī tie bija 79%.

Vismaz reizi dienā radio rudenī klausījušies vidēji 61% galvaspilsētas iedzīvotāju, kas ir par 5% vairāk nekā vasarā - 56%. Hokonena norādīja, ka, iespējams, šāda tendence skaidrojama ar iedzīvotāju atgriešanos no atvaļinājumiem un darba sezonas atsākšanos.

Pētījuma rezultāti liecina, ka par 37 minūtēm samazinājies vidējais radio klausīšanās laiks, ko viens rīdzinieks veltījis radio. Salīdzinot ar vasaru, kad vidējais klausīšanās laiks dienā bija 294 minūtes jeb 4,9 stundas, rudenī tas samazinājās līdz 257 minūtēm jeb 4,3 stundām.

Darbavieta – Latvijas armija

Viesturs Radovičs, NRA  11/23/06    No piektdienas Latvijas Nacionālie bruņotie spēki kļūst profesionāli. Tas nozīmē – armijā dienēs tikai brīvprātīgie, kuri par savu darbu saņems algu.

Nacionālajos bruņotajos spēkos (NBS) pašlaik dien profesionālā dienesta 5003 karavīri, no kuriem 1411 Sauszemes spēkos, 539 – Jūras spēkos, bet 292 Gaisa spēkos. 22 gadus vecais dižmatrozis Sandis Āboliņš ir viens no armijas flotē dienošajiem, viņa darbavieta ir apgādes kuģis Varonis. Uz šī kuģa viņš sācis dienēt jau obligātā militārā dienesta laikā, bet pēc demobilizācijas nolēma tur palikt kā profesionālā dienesta matrozis.

"Pēc vidusskolas nemaz nedomāju iet armijā. Cerēju, ka mani nemaz neņems. Biju iestājies augstskolā un paralēli arī strādāju. Augstskolu pabeigt nesanāca, un tad mani savāca armijā. Toreiz nemaz nezināju, kas ir sauszemes spēki un kas ir jūras spēki. Prasīju, lai mani sūta dienēt uz Liepāju, jo es tur dzīvoju. Piedraudēju, ka gadījumā, ja sūtīs citur, – bēgšu prom," smejas Sandris, kurš arī nonācis Jūras spēkos, bet pēc tam nosūtīts uz Varoni.

"Pirms tam biju strādājis par bārmeni, arī izglītība man ir atbilstoša. Tādēļ mani nosūtīja uz kuģa virtuvi – kambīzi. No sākuma biju stjuarts, iznēsāju ēdienu un arī palīdzēju kokam gatavot. Tagad esmu kuģa 2. koks. Sākumā bija jāmācās visas kuģa lietas, reglamenti, ierindas mācība, kuģa uzbūve. Manuprāt, dienests uz kuģa ir krietni interesantāks nekā uz sauszemes. Tur ir tāda parasta nīkšana, bet uz kuģa ir diezgan jautri. Turklāt jūrniekiem nāk klāt dažādas piemaksas par bīstamību," stāsta dižmatrozis.

Sandris dedzīgi apraksta, kā ir būt uz kuģa lielā vētrā: "Pirms diviem mēnešiem pie Liepājas tikām vētrā. Kuģis svērās no vieniem uz otriem par 45 grādiem. Viļņi sitās stūres mājas logā. Citi komandas biedri vēma. Es ne, lai gan labi nebija." Pagaidām viņš ar Varoni ir kuģojis tikai pa Baltijas jūru, bet nākamgad plānoti arī tālāki izbraucieni.

Šobrīd puisis vēl nav izdomājis, ko darīt tālāk: "Tiešām nezinu, vai palikšu dienēt Jūras spēkos. Kapteinis ieteica studēt par stūrmani, bet es vēl neesmu neko izlēmis. Pagaidām šeit nav garlaicīgi. Man te patīk, arī komanda ir laba. Par atalgojumu īpaši sūdzēties nevar."

Jau šodien Varonis no savas piestātnes Daugavgrīvā pa Daugavu dosies uz Rīgas centra pusi, kur tas dežurēs NATO samita laikā. Līdz šim uz kuģa nekāds bruņojums nav bijis, bet par godu samitam šajās dienās Varoni aprīko ar ložmetēju. Šonedēļ strādnieki arī steidz nemilitāri balto kuģi pārkrāsot pelēku.

Piektdien, 24. novembrī, dienesta vietas pametīs pēdējie obligātā dienesta karavīri un armijā paliks tikai profesionāļi. No 1991. gada rudens līdz pērnā gada 24. novembrim obligātajā militārajā dienestā (OMD) iesaukti 40 718 jaunieši. Katru gadu dienestā tikuši iesaukti 1200 līdz 1600 karavīri.

Līdz deviņdesmito gadu vidum OMD dienesta ilgums bija 18 mēneši, bet pēc tam tas tika saīsināts līdz 12 mēnešiem.

Katru gadu dienestam derīgo vecumu sasniedza 12 000 līdz

15 000 jauniešu. No tiem medicīniskās komisijas pārbaudi veica aptuveni 7500 līdz 9000 jauniešu. Tikai nedaudz vairāk par 30 procentiem jauniešu medicīniskā komisija atzina par dienestam derīgiem, Neatkarīgo informēja NBS preses virsnieks Normunds Stafeckis.

Pašā pirmajā OMD iesaukumā 1991. gadā iesauca 172 jauniešus, kuri pēc apmācības Valsts dienesta mācību centrā Mālpilī sāka dienēt Valsts robežsardzē. Pēc neatkarības atjaunošanas deviņdesmito gadu sākumā karavīri dienēja gan NBS un Zemessardzes vienībās, gan Iekšlietu ministrijas padotības iestādēs. Centralizēta OMD karavīru pamata apmācība tika veikta kopš 1998. gada NBS Kājnieku skolā Alūksnē. 30 iesaukumos militārajam dienestam sagatavots vairāk nekā 9800 karavīru.

Pēdējais obligātā dienesta iesaukums notika pagājušā gada 24. novembrī, kad uz dienesta vietu Mobilo strēlnieku bataljonā Alūksnē devās 160 obligātajā dienestā iesauktie, lai apgūtu karavīru pamata apmācības kursu.

Profesionālā dienesta karavīru atalgojums

Algas*

Ģenerālleitnants, viceadmirālis no 996 latiem

Ģenerālmajors, kontradmirālis no 850 latiem

Pulkvedis no 484 latiem

Majors, komandleitnants no 392 latiem

Leitnants no 254 latiem

Virsseržants, bocmanis no 255 latiem

Dižkareivis, dižmatrozis no 200 latiem

Kareivis, matrozis no 190 latiem

Piemaksas

· Karavīrs, piedaloties starptautiskā operācijā, papildus algai mēnesī saņem piemaksu 900 latu apmērā, ko reizina vēl ar attiecīgās misijas koeficientu no 1,0 līdz 2,0 (Irāka, Afganistāna - 1,8). Karavīrs par nesprāgušas munīcijas neitralizēšanu mēnesī saņem piemaksu 200 latu apmērā.

Speciālās piemaksas karavīriem:

· Piemaksa karavīriem par tādu dienesta uzdevumu izpildi, kas saistīti ar paaugstinātu risku karavīru veselībai (dzīvībai), piemēram, nesprāgušas munīcijas neitralizēšanas speciālists, sapieris - 80 lati, ūdenslīdējs -50 lati

· Piemaksa karavīriem par dienestu specifiskos (apgrūtinošos) apstākļos, piem., karavīrs par dienestu uz kuģa jūrā - 1,25 latus stundā , gaisa kuģu apkalpes loceklis - 70 latus

· Piemaksa karavīriem par specifisku, NBS spēkiem īpaši nepieciešamu izglītību un dienestu šai izglītībai atbilstošā amatā, piemēram, IT vai sakaru speciālists ar bakalaura grādu -100 lati

· Piemaksa (apmēru nosaka, algu reizinot ar koeficientu no 0,1 līdz 0,3) karavīriem par paaugstinātu atbildību, kas saistīta ar pakļautībā esošā personālsastāva vadību

*Algas lielums ir atkarīgas no izdienas

Avots: Nacionālie bruņoti spēki

Valdībai iesaka steidzami domāt par inflācijas samazināšanu

LETA  11/23/06     Valdībai steidzami jādomā par inflācijas samazināšanu, aģentūrai LETA sacīja aptaujātie eksperti.

Trešdien Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas padome atbalstīja «Latvenergo» jauno elektroenerģijas tarifu gala projektu, kas paredz elektrības cenu pieaugumu par vidēji 18%. Jaunie tarifi stāsies spēkā nākamā gada 1.janvārī, lai gan iepriekš pieļauta iespēja, ka to spēkā stāšanos atliks līdz 1.martam.

«Nordea bankas» finanšu produktu eksperts Andris Lāriņš sacīja, ka var tikai strīdēties, cik procentu desmitdaļas inflācijai pievienos elektrības cenas, bet pieaugums noteikti būs. Tomēr satraucošāks ir jautājums, vai valstij ir konkrēts rīcības plāns inflācijas samazināšanai. Regulētās cenas ir viens no instrumentiem, ar ko valsts var rīkoties, bet tad diskriminēto lomā nonāk kompānijas, kuras operē regulēto cenu tirgū. «Skaidrs ir viens - dzīve lētāka nepaliek un «Latvenergo» agri vai vēlu būtu spiesta paaugstināt elektroenerģijas tarifus, tā izdarot papildu spiedienu uz inflāciju Latvijā,» norādīja eksperts.

Ekonomists Roberts Remess uzsvēra, ka jaunam elektrības cenu kāpumam neizbēgami būs ietekme arī uz inflācijas pieaugumu. Patlaban gan esot grūti prognozēt, par cik varētu palielināties inflācijas rādītāji, bet esot skaidrs, ka elektrības cenu kāpums ietekmēs arī citas nozares. Elektrības cenas patlaban veido 2,2% tiešo ietekmi uz inflāciju. Tiesa, daudz lielāku iespaidu atstāj netiešā ietekme, jo elektroenerģijas cenas ietekmē arī citas nozares.

«Parex bankas» Tirgus analīzes daļas vadītājs Zigurds Vaikulis uzsvēra, ka elektrības tarifu kāpuma tiešā ietekme uz inflāciju būs samērā neliela - 6% pieaugums iedzīvotājiem inflāciju pacels par aptuveni 0,15 procentpunktiem. Savukārt netiešā ietekme ražošanas izmaksu pieauguma dēļ šinī gadījumā varētu būt nedaudz lielāka par tiešo - aptuveni 0,3-0,5 procentpunkti. Tomēr elektrības tarifu kāpums nav vienīgais, kas nākamgad draud. 2007.gadā neizbēgami augs gāzes un līdz ar to arī siltuma un elektrības tarifi. Pieskaitot klāt «Rīgas satiksmes» plānus, skaitļi kļūst pavisam biedējoši, sacīja eksperts.

Ja «Latvijas gāzes» un «Rīgas satiksmes» vēlmes tiks apmierinātas, nākamā gada laikā patēriņa cenas var pieaugt pat par 9%.

Nesašūpos pat Latvijas armija

Nils Konstantinovs,  Diena  11/24/06     Decembrī Dienvidu tilta konstrukcijas savienos abus Daugavas krastus, līdz braukšanai pāri vēl jāpaciešas

Ja paraugās lejup, tad starp slideno dēļu spraugām tālu lejā var redzēt Daugavas tumšo ūdeņu vērpetes. Ejot tālāk, dēļi ieliecas zem gājēju svara un vējš ir tik spēcīgs, ka draud nopūst no galvas ķiveri, tādēļ jāpieturas pie dzeltenas virves, kura norobežo pusmetru plato pāreju no Daugavas dzelmes. "Nāciet vien tālāk! Kas zin, kad nākamreiz atbrauksiet," mundri uzsauc pa priekšu soļojošais vīrs. Nākamā reize, visticamāk, būs tikai 2008.gada vasarā, kad ir paredzēta Dienvidu tilta nodošana ekspluatācijā.

Tad gan būs pabeigta tikai pirmā kārta — autobraucēji, velosipēdisti un gājēji no Slāvu dzelzceļa pārvada varēs nonākt Pārdaugavā uz Bauskas ielas. Vēlākos divos būvniecības posmos ir plānota vērienīga pievedceļu rekonstrukcija un celtniecība. Gala variantā Dienvidu tilta trase ir plānota 8 km garumā, un tā pilnībā varētu tikt pabeigta 2012.gadā. Kopējās izmaksas plānotas vairāk nekā 90 miljonu latu apmērā. Tiltu būvē sabiedrība Dienvidu tilts, kurā apvienojušās četras Latvijas būvsabiedrības.

Pa dēļu laipu, kura stiepjas pāri topošā tilta pontoniem, patlaban var aiziet gandrīz līdz Daugavas otram galam. Jau decembrī tilts savienos abus upes krastus. "Tilti vieno ne tikai krastus, bet arī likteņus," svinīgi nosaka ceļvedis, nonācis līdz pēdējam pontonam, kur laipiņa izbeidzas ūdens bezdibeņa priekšā. Viņa dzīves ceļš pavisam noteikti stiepjas no tilta līdz tiltam, jo inženieris konstruktors Jurijs Čefranovs ir Latvijā vecākais strādājošais tiltu speciālists jeb, viņa paša vārdiem, tiltnieks. Savu tiltnieka karjeru Jurijs sāka pagājušā gadsimta vidū, un šobrīd viņam ir 75 gadi, taču, raugoties kā vīrs, kūpinot cigareti, naski laipo pāri tilta sastatnēm, šķiet, viņš ir pašā karjeras pilnbriedā. "Īpašas atšķirības tiltu būvniecībā nav — gan pirms 50 gadiem, gan tagad, jo tilta funkcijas jau nemainās," viņš nosaka. Šos vārdus apliecina J.Čefranova kabinets — visi rasējumi top ar cirkuli un zīmuli, bet datoram uz darba galda vieta nemaz nav ierādīta.

Vaicāts, cik tiltu ir viņa kontā, J.Čefranovs vien nosmaida. "Ui, nē, to es vairs neatceros," atzīst tiltnieks un tūliņ piedāvā noskaitīt šim tematam veltītu dzejoli – dzejošana ir viņa iemīļotākais vaļasprieks. "Tiltus uzcēlis esmu simtiem, bet atmiņā iegūluši vien trīs no tiem," skan šī dzejoļa pirmās rindiņas. Tiesa, neviens no atmiņā iegūlušajiem neatrodas Latvijā un ceturtais nebūs arī Dienvidu tilts.

Lai arī tas ir viens no lielākajiem tiltnieka karjerā, taču īsti pie sirds neiet. "Pārāk sarežģīts ekspluatācijā — gan daudzās lampiņas, gan tehniskie risinājumi," viņš komentē, tomēr uzreiz piebilstot, ka tilta vērtība no tā nemazinās. "Tilts ir iespaidīgs, izturīgs un skaists," novērtē Jurijs.

Par tilta vizuālo vērtību pārliecināts ir arī Dienvidu tilta projekta vadītājs Dmitrijs Bahmanovs. "Tilts būs elegants. Tajā tiek izmantota šprengeļu sistēma – vantis gan izgrezno tiltu, gan arī veic noteiktu tehnisko funkciju, pasargājot tilta konstrukcijas no deformēšanās," skaidro D.Bahmanovs, izrādot pie visām četrām sava kabineta sienām izkarinātos tilta rasējumus. Rīgas sastrēgumu problēmu palīdzēs risināt trīs automašīnu joslas katrā virzienā, bet velosipēdistu ērtībai un drošībai paredzēts izbūvēt atsevišķu veloceliņu.

Īpaši projekta vadītājs lepojas ar tilta betonēšanas tehnoloģiju — pirmo reizi Latvijā tiks veidota vienlaidu betona plātne, kura sāksies tilta vienā galā un bez salaiduma vietām turpināsies līdz pat Daugavas otram krastam. Lai nodrošinātu šīs plātnes izturību, tiek veikti rūpīgi betona un metāla konstrukciju temperatūras un citu īpašību aprēķini. Bet betona sagatavošanai tilta teritorijā ir uzbūvēta pat īpaša betona rūpnīca.

Par daudzo lampiņu nomaiņu gan projekta vadītājs nebēdā — tā nebūšot problēma, jo ir padomāts par speciālu iekārtu, kas apkalpos prožektorus. Daudz lielākas raizes tilta celtniekiem sagādājot klimatiskiem apstākļi. "Ziemā un lietus laikā nevar veikt ne betonēšanas, ne hidroizolācijas darbus, bet apstāties mēs arī nevaram, jo darbi ir jāpaveic laikus un katra aizkavēšanās nozīmē lielus finansiālos zaudējumus, tādēļ nepārtraukti meklējam jaunas tehnoloģijas un risinājumus, tā ka tilts celsies arī ziemā," ir pārliecināts D.Bahmanovs.

Latvijas vecākais tiltnieks tikmēr paglābjas no lietus savā pārvietojamā celtnieku birojā un piedāvā, sildoties ar karstu tēju, noklausīties dzejas par tilta celtnieku dzīvi lasījumu. Viņš pastāsta, ka īpašas tradīcijas tiltniekiem neesot — kad tilts ir gatavs, to atzīmē ar ierasto "apmazgāšanas" ceremoniju. Par tautā mītošo māņticību, ka, pārejot pirmoreiz pār tiltu, vajag iedomāties kādu vēlēšanos, vecais vīrs arī tikai pasmīkņā — tad jau viņam būtu vairāki simti piepildītu vēlmju. Bet tas, ka armija, soļojot pār tiltu, nedrīkst maršēt, gan esot taisnība — ja vien karavīri dodas pār virvju tiltu. "Dienvidu tiltu neiešūposi pat ar visu Latvijas armiju, un vēl Igaunijas armijai vieta atliks," nosmīn J.Čehranovs.

***

Rīgas tilti pār Daugavu

- Visvecākais – Dzelzceļa tilts garums 827m, atklāts 1914.g. (atjaunots 1951.g.)

- Visīsākais – Akmens tilts garums 500m, atklāts 1957.gadā

- Visgrākais – Salu tilts garums 3,5km, atklāts 1976.g

- Visjaunākais – Vanšu tilts garums 595m, atklāts 1981.gadā

- Dienvidu tilts — garums 803m, plānots atklāt 2008.gada jūlijā, kopējais trases garums – 8km, plānots pabeigt 2012.gadā.

Lietuvas robežkontroles punktos auto rindas samazinājušās

LETA   11/26/06    Šorīt plkst.7 vairāki simti kravas automašīnu gaidīja rindā gan uz Latvijas austrumu robežas, gan Lietuvas robežpunktos, aģentūru LETA informēja Valsts robežsardzes Preses un sabiedrisko attiecību dienesta priekšniece Dace Ūdre.

Salīdzinājumā ar vakardienu kravas automašīnu rindas uz Latvijas un Krievijas robežas augušas, savukārt uz Latvijas un Lietuvas robežas rindas mazinājušās.

Uz Latvijas un Krievijas robežas iebraukšanu Krievijā pie Terehovas robežkontroles punkta šorīt gaidīja 632 kravas automašīnas, bet pie Grebņevas robežkontroles punkta - 237 kravas automašīnas.

Vakar izbraukšanu uz Krieviju pie Terehovas robežkontroles punkta gaidīja 490 kravas automašīnas, bet pie Grebņevas robežkontroles punkta - 190 kravas automašīnas. Tas gan ir mazāk nekā šīs nedēļas sākumā. Piemēram, pirmdien, 20.novembrī, iebraukšanu Krievijā pie Grebņevas robežkontroles punkta gaidīja 500 kravas automašīnas, bet pie Terehovas robežkontroles punkta - aptuveni 1030 transportlīdzekļu.

Savukārt uz Latvijas un Lietuvas robežas iebraukšanu Latvijā pie Grenctāles robežkontroles punkta šorīt gaidīja 75 kravas automašīnas, pie Medumu robežkontroles punkta - 350 kravas automašīnas, informēja Ūdre.

Vakar pie Medumu robežkontroles punkta iebraukšanu Latvijā gaidīja 400 kravas automašīnas, pie Grenctāles robežkontroles punkta - 250 kravas automašīnas, bet pie Meitenes robežkontroles punkta - 110 kravas automašīnas.

Kā ziņots, iekšlietu ministrs Ivars Godmanis (LPP/LC) un Lietuvas iekšlietu ministrs Raimonds Šuķis vakar tikšanās laikā atzina, ka kravas automašīnu rindas uz Lietuvas un Latvijas robežas, kā arī uz Latvijas un Krievijas robežas netiks samazināta īsā laika posmā.

Tikšanās laikā amatpersonas pārrunāja problēmas īstermiņa un ilgtermiņa risinājumus, informēja iekšlietu ministra preses sekretārs Krists Leiškalns.

Kā īstermiņa problēmas risinājums tika minēts ceļu posmu, kur gaida kravas automašīnas, piemērošana esošajai situācijai. Primārais ir nodrošināt kārtību un drošību kravas automašīnu rindā, secinājuši ministri.

Runājot par situācijas risināšanu ilgtermiņā, amatpersonas vienojās, ka problēma ir jārisina plašākā mērogā. Kā viens no iespējamiem risinājumiem būtu veicināt kravas automašīnu tranzītu uz Krieviju caur Baltkrieviju.

Jau ziņots, ka kritiskās situācijas uz Lietuvas un Latvijas robežas dēļ Lietuvas Zarasu, Rokišķu un Pasvales rajonos izsludināts ārkārtas stāvoklis. Lietuvas Ārlietu ministrija nosūtījusi Latvijai protesta notu, kurā apsūdz to Lietuvas autopārvadātāju diskriminēšanā un Eiropas Savienības normu pārkāpšanā.

Izglītībā un veselības lietās...

Latvieti ievēl Eiropas Pieaugušo izglītības asociācijas valdē

LETA  11/20/06     Sestdien, 18.novembrī, Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) parlamentārā sekretāre Tatjana Koķe ievēlēta Eiropas Pieaugušo izglītības asociācijas (EPIA) valdē.

Kā informēja izglītības ministres preses sekretāre Agnese Korbe, Koķe ir Latvijas Pieaugušo izglītības apvienības valdes locekle un pirmo reizi divu gadu garumā pārstāvēs visu triju Baltijas valstu intereses EPIA.

Balsojums notika EPIA ģenerālās asamblejas sēdē Spānijā, un Koķes kandidatūru atbalstīja 190 no 230 pārstāvjiem.

Valdē IZM parlamentārā sekretāre darbosies kopā ar desmit pieaugušo izglītības speciālistiem no Ungārijas, Lielbritānijas, Šveices, Vācijas, Somijas, Francijas, Spānijas, Īrijas, Nīderlandes un Beļģijas.

Koķe uzsver: "Šī ir nebijusi izdevība Latvijai, un tā pavērs lieliskas iespējas Eiropas līmenī aktīvāk iepazīstināt ar mūsu ilggadējām tradīcijām mūžizglītībā un pieaugušo izglītībā, kā arī starptautiskā līmenī aizstāvēt Latvijas intereses un pozīciju."

EPIA ir pasaules līmeņa atzinību guvusi starptautiska sabiedriska organizācija, kas aktīvi sadarbojas ar Eiropas Komisiju un citām Eiropas Savienības institūcijām, konsultē šīs institūcijas pieaugušo un mūžizglītības dokumentu izstrādē, ieviešanā un uzlabošanā.

Skolotāju nav, rīcības plāna arī 2

Vita Dreijere,  Diena  11/22/06     Eksperti kritizē valdībā iesniegto priekšlikumu ļaut skolā strādāt cilvēkiem bez pedagoģiskās izglītības.

Rīgas 41.vidusskolas izlaiduma klašu skolēnu vecāki ir izmisumā — rit jau mācību gada trešais mēnesis, bet joprojām nav notikusi neviena fizikas stunda. Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM) viņiem atbildēts, ka radikālākais risinājums būtu mainīt skolu. Taču arī citas mācību iestādes šogad īpaši asi izjūt pedagogu trūkumu. Ja valsts izglītības politika nemainīsies, situācija tikai pasliktināsies, prognozē izglītības eksperti, politiķu aktuālāko priekšlikumu pazemināt skolotāju kvalifikācijas prasības vērtējot kā īstermiņa risinājumu. Valdība atzīst, ka konkrēta plāna, kā risināt problēmu ilgtermiņā, vēl nav, taču pasākumi, kas būtu jāveic, esot zināmi.

Man ir 46 gadi, un es esmu pelnījis beidzot padomāt par sevi, saka Ziemeļvalstu ģimnāzijas latviešu valodas skolotājs Andrejs Grāpis, kas pirms dažām nedēļām pameta darbu. Skolā nostrādājis 16 gadu, izdevis vairākus mācību līdzekļus, bet nu sapratis, ka viņa zināšanas nevienam nav vajadzīgas. Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc viņš izlēma aiziet, ir nepietiekamais atalgojums un zemais skolotāju darba prestižs: "Pat strādnieks neies labot ceļu par 240 latiem."

To, ka šādu stāstu netrūkst, Dienai agrāk ir apliecinājušas arī citas skolas. Statistika, saskaņā ar kuru šā mācību gada sākumā Latvijas skolās trūka 253 pedagogu, pēc Izglītības valsts inspekcijas vadītāja Aivara Stankeviča teiktā, varētu vairs nebūt precīza (vēlreiz situācija tiks apzināta nākamā mācību gada sākumā), bet ziņu, ka kādā skolā nebūtu neviena, kas varētu pasniegt priekšmetu, inspekcijai neesot. Taču tāda problēma pastāv. Piemēram, Iļģuciema vidusskolai joprojām nav izdevies atrast mājturības skolotāju zēniem, tādēļ šīs stundas aizstāj ar sportu. Savukārt Rīgas 41.vidusskolas skolēnu vecāki apsver domu algot privātskolotāju bailēs, ka līdz mācību gada beigām varētu nenotikt neviena fizikas stunda. Tas 9.klašu skolēnus neatbrīvos no valsts pārbaudes darba dabaszinībās kārtošanas, toties divpadsmitklasniekiem, kuri vēlēsies kārtot centralizēto eksāmenu fizikā, būs jākonkurē ar tiem, kas to mācījušies visus vidusskolas gadus.

IZM vispārējās izglītības departamenta direktors Artūrs Skrastiņš uzskata, ka šajā gadījumā atbildība jāuzņemas pašai skolai. Izglītības eksperts Guntars Catlaks tam kategoriski iebilst, norādot, ka "būtībā šī ir izglītības politikas atbildība". Jau tā statistiski skolēnu skaits uz vienu skolotāju esot salīdzinoši mazs, "bet, ja arī šādā gadījumā mums trūkst skolotāju, tā ir ārkārtīgi izteikta politikas mazspēja". Valdībai jau vajadzēja būt plānam ar desmitiem variantu, kā piesaistīt skolotājus, uzskata G.Catlaks.

"Amatpersonas ir sākušas saprast, ka skolotāji tiešām nenāk uz skolām un nu ir nepatikšanas," saka A.Skrastiņš. Un, lai tiktu pie trūkstošajiem speciālistiem, valdība, iespējams, jau nākamajā sēdē pēc NATO sammita pieņems grozījumus Ministru kabineta noteikumos, kas ļaus skolā strādāt cilvēkiem bez pedagoģiskās izglītības ar nosacījumu, ka divu gadu laikā viņiem būtu jāizglītojas pedagoģijā.

Šis ir īstermiņa risinājums, Dienai apgalvo gan premjers Aigars Kalvītis (TP) gan izglītības un zinātnes ministre Baiba Rivža (ZZS), taču izglītības eksperti to asi kritizē. Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes dekāns Andris Kangro uzskata, ka, neiegūstot pedagogu kvalifikāciju, cilvēks nezinās, kā pasniegt apgūto zinātni, jo nebūs mācījies, piemēram, saskarsmes psiholoģiju un mācību metodiku. "Varbūt Kalvītis ir konsultējies ar saviem Āfrikas kolēģiem," piebilst G.Catlaks, norādot, ka Eiropas valstu valdībām, kuras ir īslaicīgi pārtraukušas jebkādu valsts regulējumu un valsts kvalitātes kontroles prasības izglītībā, esot negatīva pieredze. "Visi pētījumi liecina, ka tas nedarbojas," viņš saka. Pašlaik līdzīgi eksperimenti turpinoties to Eiropas valstu skolās, kur ir labējas radikālas valdības, bet tur turīgie vecāki rod iespēju savus bērnus izglītot privātskolā. Tā būs arī Latvijā, un tas radīs sašķeltu Latīņamerikas tipa sabiedrību, prognozē G.Catlaks.

Taču arī neraugoties uz to, A.Kalvīša nostāja paliek nemainīga — pedagogu kvalifikācijas latiņa jāpazemina, bet par minētajiem piemēriem viņš nevarot spriest, jo tā esot IZM atbildība.

"Arī ilgtermiņa plāns ir savā ziņā skaidrs — palielināt skolotāju profesijas prestižu un darba samaksu," saka A.Kalvītis. Divus minētos aspektus par galvenajiem uzskata arī Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības priekšsēde Astrīda Harbaceviča. Viņa cer, ka valdībai izdosies zemāko pedagogu darba samaksu piesaistīt vidējai sabiedriskajā sektorā strādājošo darba algai. Patlaban lielākoties Latvijas skolu pedagogi mēnesī saņem aptuveni 100—500 latu atalgojumu, līdz 2010.gadam ik gadu plānots to paaugstināt par 50 latiem. A.Skrastiņš nenoliedz, ka IZM varētu griezties valdībā ar lūgumu skolotāju darba samaksu palielināt vēl vairāk.

Kā risinājums skolotāju piesaistīšanai varētu būt arī efektīva studiju kredītu dzēšanas mehānisma izstrāde, proti, tiem jauniešiem, kas pēc studijām augstskolā noteiktu laiku nostrādā skolā, valsts varētu dzēst studiju kredītus, stāsta B.Rivža. Tāpat IZM plāno uzlabot pedagogu izglītības un tālākizglītības sistēmu. Izglītības politikas veidotajiem vajadzētu censties arī panākt skolas, kā izglītības vietas un kā darba vietas tēla modernizāciju, tas uzlabos gan topošo skolotāju vēlmi tur strādāt, gan skolēnu motivāciju kļūt par skolotājiem, uzskata izglītības politikas eksperte Marija Golubeva.

Konkrēta plāna, kā palielināt skolotāju skaitu, arī nebūs, bet šie jautājami tiks iekļauti rīcības plānā, ko IZM izstrādās, balstoties uz valdības deklarācijā paustajām nostādnēm, sola B.Rivža.

Tūkstošiem jauniešu visā Eiropā svin Eiropas Valodu dienu

TVNET   11/23/06     Valoda ir tilts, tā ir tikai taciņa uz cilvēka iekšējo pasauli, tomēr, jo vairāk taciņu mēs atradīsim un apgūsim, jo bagātāki kļūsim... Valoda ir atslēga, ar kuru tu atvērsi jebkuras durvis...

Tieši šīs nedēļas ceturtdienā, 23. novembrī, visā Eiropā tiek atzīmēta AEGEE Eiropas Valodu diena. Šā starptautiskā pasākuma mērķis ir mudināt ikvienu būt atvērtam jaunu valodu apguvei kā savstarpējas bagātināšanās līdzeklim - motivēt jauniešus apgūt citas valodas; piedāvāt iespējas apgūt šīs valodas – informēt; atbalstīt valodas apguvi visas dzīves garumā sevis un sava potenciāla attīstīšanai, kā arī uzlabot cilvēku izpratni par Eiropas un visas pasaules kultūru dažādību un lingvistisko mantojumu.

Eiropas Valodu dienas ietvaros ikvienam ir iespējams piedalīties diskusijās, konferencēs, lekcijās, tradicionālo ēdienu pagatavošanā, skatīties dažādu valstu kino oriģinālvalodā un izmēģināt savus spēkus Eiropas un ne tikai Eiropas valodu apgūšanā. Jau sesto gadu piedalīties Eiropas Valodu dienā iespējams arī latviešiem, jo Eiropas Studentu foruma Rīgas organizācija (AEGEE-Rīga) arī šogad rīko Eiropas Valodu dienu tepat Rīgā. NATO samita dēļ esam gan pārcēluši šo pasākumu par nedēļu vēlāk un tas notiks 1. un 2. decembrī, lai dotu iespēju piedalīties pasākumos ikvienam, kurš to vēlas!

1. decembrī jebkuram ir unikāla iespēja uzzināt, kā tad īsti strādā vēstniecības, kādus darbus tās veic un kā tur iekšā vispār izskatās. Sadarbībā ar AEGEE-Rīga Nīderlandes vēstniecība Latvijā, Īrijas vēstniecība Latvijā un Itālijas vēstniecība Latvijā vērs savas durvis apmeklētājiem. Pārstāvji no vēstniecībām vai pat paši vēstnieki pastāstīs par savu dzimto valodu, savas valsts kultūru un tradīcijām, kā arī, protams, par vēstniecības darbu. Ikviens varēs uzdot jautājumus. Iepriekš ļoti lūdzams pieteikties, rakstot uz AEGEE-Rīga e-pastu aegee_riga@yahoo.com, jo vēstniecību telpas tomēr nav bezizmēra!

Savukārt 2. decembrī no plkst. 12 līdz plkst. 17 mēs gaidām visus Rīgas Ekonomikas augstskolas telpās (Strēlnieku ielā 4a), kur četrās telpās vienlaicīgi savas valstis, valodas un kultūras (pat dažas dziesmas un dejas!) prezentēs dažādi ārzemju jaunieši. Viņi arī palīdzēs apgūt visnepieciešamākās frāzes ikdienas komunikācijai jauniešu vidū, piemēram, "Labdien!", "Mani sauc...", "Kā tev iet?", "Ko tu dari šovakar?" un daudzus citus īsus praktiskus izteicienus, kas noder, sarunājoties ar cittautībniekiem. Apgūt varēs zviedru, holandiešu, vācu, franču, itāļu, spāņu, slovēņu, turku, skotu, pat latgaļu un c. valodu. Katram no viņiem būs 60 minūtes laika, lai sniegtu kaut nelielu ieskatu viņa pasaulē. Praktiskās nodarbības vadīs gan pasniedzēji no "Berlitz valodu centra", gan ārzemju studentu un brīvprātīgie, kas šobrīd uzturas Latvijā, gan arī dažādi citi ārzemju jaunieši. Iepriekš vēlams pieteikties, rakstot uz aegee_riga@yahoo.com, lai varam plānot aptuveno cilvēku skaitu, tomēr gaidīti tiek arī tie, kuri nebūs pieteikušies. Priekšzināšanas nav nepieciešamas, un visi pasākums ir bezmaksas!

Vakarpusē no plkst. 20 Micrecbārā (Krišjāņa Barona ielā 4) notiks noslēguma pasākums, kurā varēs redzēt un dzirdēt, kas tad praktiskajās nodarbībās ticis mācīts. Plānoti nelieli uzvedumi un brīvais mikrofons, lai dalītos ar saviem iespaidiem. Jāskumst nebūs, jo notiks atraktīvāko, ašāko, runātīgāko, klusāko, iespējams, pat graciozāko un visādi citādi lieliskāko dalībnieku apbalvošana. Neiztikt arī bez AEGEE–Rīga vislielākā garduma – šokolādes tortes - un visjautrākās AEGEE–Rīga dejas.

Eiropas Studentu forums (AEGEE) ir 1985. gadā dibināta studentu organizācija, kas šobrīd darbojas aptuveni 50 valstīs, tai ir vairāk nekā 17 tūkstoši biedru. AEGEE galvenais mērķis ir Eiropas procesu popularizēšana un integrēšana jauniešu reālajā dzīvē. Savukārt AEGEE-Rīga ir viena no 260 antenām. Tā dibināta 2001. gada 20. jūnijā un apvieno vairāk nekā 70 biedrus no dažādām Latvijas augstskolām.

Šogad Latvijā reģistrēti 272 jauni HIV inficēšanās gadījumi

LETA  11/26/06    Šā gada desmit mēnešos Latvijā reģistrēti 272 HIV inficēšanās gadījumi, bet kopumā Latvijā reģistrēti 3604 HIV inficētie, informēja AIDS profilakses centra Informācijas un izglītības daļas vadītāja Iveta Skripste.

Pēc viņas teiktā, šogad AIDS apstiprināts 47 pacientiem, bet kopumā Latvijā līdz šim apstiprināts 441 AIDS saslimšanas gadījums. Šogad Latvijā miruši 11 AIDS slimnieki, bet kopumā Latvijā miruši 87 AIDS slimnieki.

Salīdzinot ar 2001.gadu, kad Latvijā bija vislielākais gada laikā reģistrēto HIV gadījumu skaits - 807, jauno HIV gadījumu skaits samazinājies par 63%, taču vienlaikus saglabājas ļoti augsta HIV testēšanās aktivitāte - ik gadu tiek veikti ap 70 000 izmeklējumu, informēja Skripste.

Jaunu inficēšanās gadījumu skaits, lietojot intravenozi narkotikas, salīdzinot ar 2001.gadu, sarucis par 85%. Tas panākts, veicot mērķtiecīgus, intensīvus HIV profilakses pasākumus intravenozo narkotiku lietotāju vidē jau kopš 1998.gada, uzsvēra Skripste.

Viņa atzina, ka nevienā citā pasaules valstī nav vērojama tik strauja jauno HIV gadījumu skaita samazināšanās kā Latvijā. To nodrošina ļoti labi organizētā epidemioloģiskās uzraudzības un monitoringa sistēma, kas ļauj precīzi izsekot visām izmaiņām, novērot un analizēt tendences, kā arī laikus veikt profilaksi. Tāpat to nodrošina vērienīgie profilakses pasākumi intravenozo narkotiku lietotāju vidē, kuru vidū izveidots zema sliekšņa HIV profilakses punktu tīkls.

Kopīgais HIV gadījumu skaits turpina pieaugt, bet ir pieejama efektīva ārstēšana, līdz ar to ar AIDS saistīto nāves gadījumu skaits ir neliels, stāstīja Skripste.

Viņa uzsvēra, ka intravenozo narkotiku lietotāji veido vislielāko proporciju HIV inficēto vidū - 65%. Epidēmija ir koncentrēta intravenozo narkotiku lietotāju vidē, bet vienlaikus arvien vairāk pieaug iespēja iegūt infekciju seksuālo kontaktu ceļā - patlaban tas vistiešāk skar narkotiku lietotāju dzimumpartnerus, bet iedzīvotājus kopumā šī tendence pagaidām neapdraud.

Latvijā iestājies relatīvs HIV infekcijas izplatības stabilizācijas periods, tomēr šis līdzsvars ir ļoti trausls, stāstīja Skripste.

AIDS profilakses centra pārstāve atzina, ka Latvijai ir ļoti labas iespējas, lai kontrolētu epidēmijas izplatību, bet jārēķinās ar bīstamiem ārējiem faktoriem - jaunām tendencēm narkotiku lietošanā un jauniem infekcijas izplatības uzliesmojumiem intravenozo narkotiku lietotāju vidē, tālāku infekcijas izplatību seksuālās transmisijas ceļā, kas saistīta ar tādām grūti kontrolējamām parādībām kā iedzīvotāju migrācija un seksa bizness.

Pēc Skripstes teiktā, lai saglabātu šī brīža stabilo situāciju, nedrīkst atslābināt vai pārtraukt sāktās profilakses programmas intravenozo narkotiku lietotājiem un jāattīsta jaunas profilakses programmas infekcijas izplatības ierobežošanai seksuālā ceļā, īpaši pastiprinot uzmanību uz migrējošiem un homoseksuāli orientētiem cilvēkiem.

Kultūrā...

Izstādes

Maija Rudovska,  NRA  11/21/06     Vitebskā, Marka Šagāla mākslas centrā, apskatāma Latvijas un Baltkrievijas mūsdienu mākslas ceļojošā izstāde, kurā izstādīti 23 Daugavpils reģiona mākslinieku asociācijas biedru un 30 Vitebskas mākslinieku darbi.

- Rīgas galerijā trešdien atklās gleznotājas Līgas Purmales darbu izstādi Variācijas par tēmu, kurā būs skatāmi jaunākie, šogad tapušie darbi. Variācijas par tēmu ekspozīcijas pamatā ir četras lielformāta kompozīcijas, kurās attēlota mūsdienu pilsētas dzīve, tās ritmi un enerģētika. Tā ir apstādinātā realitāte, kurai mēs noticam, taču patiesībā tās ir pašas mākslinieces aranžētas un inscenētas situācijas, kurām par pamatu ņemtas fotogrāfijas no avīzēm un citiem avotiem.

- Arhitektu namā skatāma arhitektes Ausmas Skujiņas izstāde Diskusija par vietas un laika nozīmi arhitektūrā, kurā eksponētas viņas veidotās skices un projekti. Tajos redzami gan realizēti, gan nerealizēti projekti Liepājai, Rīgai un citām vietām.

Kultūrziņas

Arno Jundze,  NRA  11/22/06

- STREIKS NESĀKSIES. Sazinoties ar Latvijas Nacionālās operas administrācijas un orķestra pārstāvjiem, Neatkarīgajai izdevās noskaidrot, ka puslīdz drošs ir fakts, ka iepriekš paredzētais LNO orķestra streiks šodien nesāksies. Operas administrācija iesniegusi pretprasību tiesā, kuras sēde nozīmēta uz piektdienu, 24. novembri. Mūziķi izteica viedokli, ka gaidīs tiesas lēmumu šajā jautājumā un tad lems par turpmāko rīcību.

- KAROGS. Literatūras mēnešraksts novembrī piedāvā noskaidrot, vai klasiķis Marģeris Zariņš bija vai nebija pirmais latviešu postmodernists. Karogā arī Paula Bankovska un Jāņa Einfelda proza, daudz dzejas un virkne recenziju par Gundegas Repšes darbu Vara rati.

Arno Jundze,  NRA  11/23/06

- KRONBERGS LONDONĀ. Dzejnieka Jura Kronberga grāmatu Wolf One-Eye (Vilks Vienacis), kurā dzejoļi lasāmi gan angļu, gan latviešu valodā, sērijā Visible Poets (ievērojami dzejnieki) izdevis Lielbritānijas apgāds Arc Publications. Šis ir pirmais kāda latviešu dzejnieka dzejoļu krājums, ko atdzejojumā no latviešu valodas angliski pilnā apjomā izdevis ārzemju apgāds. Krājumu angliski atdzejojusi Jura Kronberga dzīvesbiedre dramaturģe un tulkotāja Māra Rozītis, grāmatas priekšvārdu sarakstījis igauņu dzejnieks Jāns Kaplinskis.

Nepabeigtajā dievnamā skanēs bazūnes

Imants Vīksne,  NRA  11/24/06     Grandiozākais no Latvijas brīvvalsts laikā uzceltajiem dievnamiem – Liepājas Lutera baznīca – šobrīd īsteno gadu desmitiem lolotu sapni – šajos Ziemassvētkos pirmo reizi kopš baznīcas uzcelšanas tur atskanēs ērģeļu bazūnes.

Baznīcas liktenis nav bijis vienkāršs. Vispirms ambiciozā projekta īstenošanu pārtrauca Pirmais pasaules karš un naudas maiņa. Celtniecībai Jaunliepājas iedzīvotāju vāktie līdzekļi pilnībā zaudēja vērtību. Pēc Latvijas neatkarības proklamēšanas talkā nāca valsts, un tikai 1934. gadā dievnams, kaut arī nepabeigts, vēra baznīcēniem savas durvis. Arī pašlaik baznīcai trūkst arhitekta rasētā torņa, kas slietos 16 stāvu augstumā, monolītā betona griestus imitē plāns preskartons, bet Sigismunda Vidberga zīmētās vitrāžas aizstāj vienkāršs stiklojums. Taču pēc neilga laika mācītāja Raita Šēvera vadītie dievkalpojumi iegūs jaunu dziļumu, jo beidzot ir sākta ērģeļu montāža. Turklāt šī būs vienīgā vieta Latvijā, kur ērģeles atradīsies aiz altāra, nevis dievnama dziļumā, kā tas ir pierasts.

Pirms 72 gadiem atklājot dievnamu, viena no daudzajām pārāk lielo izmaksu dēļ nepabeigtajām lietām bija ērģeles. Prezidents Kārlis Ulmanis pagaidu risinājumam draudzei uzdāvināja rūpnīcā VEF ražotas elektriskās ērģeles. Otrais pasaules karš un padomju vara īstas ērģeles ar īstām stabulēm padarīja par šķietami nesasniedzamu sapni. Pēdējās lampas elektriskajā aizvietotājā izdega deviņdesmito gadu sākumā, un kopš tā brīža liturģija noritēja sintezatora pavadībā.

Uz grīdas starp noteiktā kārtībā izliktiem desmitiem stabuļu, koka un metāla detaļu sēžot, mācītājs R. Šēvers saka: "Nevaru vien sagaidīt, kad beidzot tās ieskanēsies. Mēs tik ilgi gaidījām šo brīdi." Pirmo reizi ērģeles skanēs Ziemassvētkos, taču pilnīgi pabeigt un arī iesvētīt tās plānots februārī. Mācītājs uzsver, ka luterāņu baznīcā ērģelēm esot ļoti liela nozīme – to skaņas pavada liturģiju, draudzes dziedājumu, šādi pagodinot Dievu. Šobrīd gan vienīgi Latvijas slavenākajam ērģeļbūvētājam Jānim Kalniņam zināms, kā katra stabule iekļausies kopējā harmonijā. Tieši viņš, kādas Zviedrijas draudzes taujāts, kam atdāvināt vecās 1968. gadā būvētās ērģeles, ko nolemts aizvietot ar lielākām, atminējās par Lutera baznīcas tukšo balkonu. Meistars ir pārliecināts, ka, pabeidzot montāžu, skaņošanu un veicot vairākus būtiskus uzlabojumus konstrukcijā, šīs ērģeles lieliski iekļausies kopējā Liepājas ērģeļu ainavā un arī pilsētā ik gadu notiekošais ērģeļmūzikas festivāls iegūs jaunas iespējas, jo šī būs vienīgā baznīca, kur varēs atskaņot baroka repertuāru – pārējie instrumenti Liepājā esot izteikti romantiski.

Liepājas Lutera baznīca ir pirmais vērtīgais objekts, kas paveras, iebraucot pilsētā no Rīgas puses. Jaunās ērģeles dievnamu pilnveidos iekšēji, taču ārējais tēls joprojām ir nepabeigts, un draudze nav atmetusi cerības uzcelt iztrūkstošo baznīcas torni. Draudzes priekšnieks Andris Birze stāsta, ka pērn ar šo ieceri startēts projektu konkursā uz Eiropas fonda ERAF līdzekļiem, taču nepieciešamā vēriena un izmaksu dēļ saņemts atteikums. Tagad arhitekta Gundara Vīksnas stiklotā vīzija par kādreiz akmenī iecerēto baznīcas torni izmaksu ziņā no aptuveni pusmiljona latu varētu būt sadārdzinājusies uz 700 tūkstošiem. Inflācija. Protams, draudzei šādu līdzekļu nav, tāpēc lielas cerības tiek liktas uz privātiem ziedotājiem.Pēdējā pirmās brīvvalsts laikā uzceltā baznīca ar savu arhitektonisko netipiskumu vislabāk atklāj jaundibinātās Latvijas valsts garīgos meklējumus.

Spēlmaņu nakts provokācija

Inese Lūsiņa,  Diena  11/24/06     Teātra zinātnieki komentē Teātra gada balvas 2005./2006.gada sezonas rezultātus.

Spēlmaņu naktī uz Liepājas teātra skatuves, saņemot Gada režisora balvu par Dailes teātrī iestudēto Albēra Kamī lugu Kaligula un vēl nezinot, ka pēc brīža tā piedevām vēl tiks gratulēta kā sezonas izrāde, pārsteigtais Dž.Dž.Džilindžers ironiski atzina, ka līdz šim pieradis būt tikai močīts un močīts un bija cerējis labākajā gadījumā saņemt balvu par mūža ieguldījumu. "Tāpēc man ir aizdomas, ka tā ir provokācija. Tur kaut kas nav tīrs (…) Būs slikti!" viņš noteica, pirms tam retoriski ievaicājies: "varbūt kritiķi sajukuši prātā?" Zālē valdīja daudz pozitīvu emociju, kuras Gada aktrise Rēzija Kalniņa nodēvēja par mīlestības klātbūtni šajā vakarā. Apbalvotie bija saviļņoti un aizkustināti, tomēr šķiet, ka galvenās balvas pārsteidza ne tikai to ieguvējus. Lūdzām teātra zinātniekus gan žūrijā, gan ārpus tās komentēt šī gada Spēlmaņu nakts rezultātus, atbildot uz diviem jautājumiem.

1. Kā vērtējat teātru skates rezultātus?

2. Kas būtu jāmaina, jāuzlabo žūrijas darbā, publicitātē ap to, lai vairotu balvas prestižu?

Lilija Dzene, teātra zinātniece

1. Žūrijas lēmumu reizēm ietekmē ļoti pašpārliecinātā un plaši pārstāvētā ārzemju kritiķu klātbūtne, kura daudzos gadījumos konfrontējas ar mūsu kritiķu vērtējumu, īpaši attiecībā uz abām Valmieras teātra izrādēm. Es arī izvirzītu O.Krodera un F.Deiča izrādes Valmierā un nevaru piekrist asajai kritikai (Kultūras Forumā), ka tie ir vecmodīgi tekstu lasījumi. Šie apzīmējumi ir savā skarbumā netaisni. Nominācijas ļoti labi atspoguļoja teātra kopainu, uz daudzām bija vienādi spēcīgi pretendenti. Apsveicu Kaligulu, ko uzskatu par izcilu izrādi. Man patīk, ja teātra vērtēšanas aina nav vienpusīga.

2. Teātru skatei vienmēr būs prestižs. Pagājusī sezona bija ļoti interesanta, ar daudziem labiem darbiem, taču skatītāju un kritiķu simpātijas ir subjektīvas un kādam vienmēr sāpēs sirds. Visas apbalvotās ir vērtīgas lietas, tas ir pats galvenais. Samulsina, ka ir divi labākie aktieri: atgriešanās pie jau pirms gadiem nokritizētas un novērstas atkāpes sasīcina nomināciju. Tomēr vajadzēja izšķirties un visu godu atdot vienam māksliniekam. Un kāpēc ir tikai balets? Kur tad opera palika? (Mcenskas apriņķa lēdijā Makbetā mani pārliecināja gan A.Žagara režija, gan aktierdarbi: K.Opolais, S.Izjumovs.)

Normunds Naumanis, kritiķis

1.Neapšaubu Džilindžera prasmi profesionāli tvirti veidot provokatīvus teātra šovus, kas balansē uz bulvārteātru un to apņirgšanas šķautnes (jo Kaligula — tas ir politiskais kabarē). Tomēr kategoriski iebilstu pret žūrijas profesionāļu ar Kaligulas kā gada labākās izrādes sūtīto ziņu, ka uz izklaidi un komerciju orientēta māksla būtu mūsu teātra attīstības perspektīvas etalons. It īpaši situācijā, kad vispār tika ignorētas vai atbalstītas ar tā sauktajām kompensācijas balvām tādas nopietnas, mūsdienīgas, dziļas izrādes kā Idiots (VDT), Ledus (JRT) Naži vistās (Dailes t.), Maigums (JRT).

2. Nezinu, vai šādi ekscentriski teātra balvas rezultāti radušies skaidru kritēriju trūkuma, vai mehāniskas balsošanas rezultātā, taču droši zinu, ka atsevišķām žūrijas biedrēm kritēriji ir. Rodas jautājums, cik profesionāli prasmīga un izsvērta ir bijusi žūrijas vadīšana. Katrā ziņā ir skaidrs, ka līdzšinējā sistēma nestrādā. Tikai mehāniski skaitīt balsis nedrīkst, jo mākslas vērtēšana nav frizieru vai daiļslidošanas konkurss.

Silvija Radzobe, teātra zinātniece, kritiķe

1.Lielākā daļa no Spēlmaņu naktī apbalvotajiem māksliniekiem, manuprāt, balvas bija pelnījuši. Par dažām pozīcijām kā vienmēr var strīdēties. Taču žūrijas lēmumam divās galvenajās pozīcijās es nevaru piekrist. Tas manī radīja pat nelaimes sajūtu, jo neatspoguļo ne reālo situāciju Latvijas teātrī, ne arī latviešu teātra kritiķu viedokli par teātri. Domāju, ka Dž.Dž.Džilindžers varēja saņemt vienu, bet nevis abas šīs balvas.

2.Kaut arī pati strādāju žūrijā, manos spēkos izmainīt šo lēmumu nebija. Spēlmaņu nakts prestižs joprojām pēc inerces teātra vidē ir augsts, taču tas tiešām var mazināties. Bez tam šīgada žūrijas viedoklis nav profesionālās teātra kritikas viedoklis, bet gan Teātra darbinieku savienības izvēlēto uzticamības personu viedoklis, jo pēdējā brīdī, acīmredzot tādēļ, ka kāds izjuta neuzticību kritikai, žūrija tika papildināta ar 3 cilvēkiem, kuri pieder pie citām profesijām. Ja kādreiz man vēl piedāvātu strādāt žūrijā, tad šādā "lēmēju komandā" es vairs nepiedalītos, jo gribu atbildēt par darbu, ko daru, un savu vārdu.

Jānis Siliņš, žūrijas priekšsēdētājs, Latvijas Teātru darbinieku savienības valdes loceklis, LKA rektors

1. Rezultāti ir ļoti interesanti un daudzslāņaini. Gan teātrinieki, gan vērtētāji ir sapratuši, ka jau nominējot latiņa pacelta ļoti augstu un katrs nominētais ir augstu novērtēts. Par Kaligulas uzvaru: es ļoti priecājos par veiksmīgu tradicionālās lielās skatuves inscenējumu, jo tā ir pēdējo gadu problēma latviešu teātrī. Ir vērtīgi, ka pirms gala balsojuma tiek diskutēts un diskusijā piedalās arī eksperti, tātad loks ir paplašināts. Katram var likties, ka ikviens cits nominants varētu saņemt balvu, bet ir jārespektē žūrijas izvēle. Diskusijas atkārtojas gads no gada, bet tās būtu pozitīvi jāvērš uz attīstību.

2. Balvas prestižs ir ļoti augsts, pat augstāks kā Mūzikas balvai, jo te ir pārsteigums, intriga. Prestižu nodrošina arī procesa analīze, jo eksperti noskatās visas profesionālos teātros iestudētās izrādes. Būtu labi, ja teātru teorētiķi un praktiķi plaši un analītiski diskutētu presē jau tad, kad tiek nominētas izrādes. Tas vairotu interesi par katru no iestudējumiem un par mākslinieku darbu. Nākamajā žūrijā būs cits sastāvs: Henrieta Verhoustinska, Undīne Adamaite, Līvija Dūmiņa, Viesturs Akots, žūriju vadīs Guna Zeltiņa.

Undīne Adamaite, teātra kritiķe

1. Man ir prieks, ka Džilindžers ir saņēmis profesionālu novērtējumu. Tomēr Kaligula kā vienīgā virsotņu virsotne šai sezonā, manuprāt, iedod visai ačgārnus akcentus sezonas kopainai, kas bija visai bagāta ar līdzvērtīgi stiprām, rokrakstos tik dažādām izrādēm. Cunftes ētika neļauj pārāk uzbrukt kolēģu izvēlei, zinu arī, cik pārcilvēcisks uzdevums ir no "pieciem pirkstiem" izvēlēties tikai vienu, tomēr jāatzīst, ka sanācis tā, ka vairākām latviešu teātra attīstībai principāli būtiskām izrādēm (te nav runa par gaumi) ierādīta pārāk necila loma (Naži vistās, Idiots).

2. Prestižs rodas no tā, ka pašiem ir prieks un lepnums piedalīties. Es arī nezinu, kā īsti vajadzētu. Viens tomēr skaidrs. Princips —žūrijā apvienot kritiķus ar citu teātra profesiju pārstāvjiem un vēl citu mūzu kalpus — īsti nedarbojas. Lielākas "objektivitātes" meklējumos tiek panākts pretējs rezultāts. Dažbrīd rezultāts mulsina pat pašus žūrijas locekļus. Nu nenoved aritmētiskais vidējais pie lielāka taisnīguma. Ir pienācis laiks izšķirties, kas īsti šo balvu piešķir. It sevišķi situācijā, kad aizvien profesionālāk darbojas Delfu tautas žūrija. Protams, ja vien Latvijas teātra vide ir nobriedusi uztvert teātra kritiķi kā profesiju, kurā nepulcējas a priori negodīgi un dumji cilvēki, pieskatāmi ar "starpžanru novērotāju" palīdzību. Ja nav, lai lemj kāds cits. Baleta, operas izvērtēšanu vēlētos atstāt Lielās Mūzikas balvas ziņā.

Evita Mamaja, teātra kritiķe

1. Rezultāti ir tādi paši kā nominācijas — smieklīgi. Pēdējo gadu žūrijas untumi, dīvainības un neprofesionalitāte degradējušas šīs balvas prestižu tik lielā mērā, ka to grūti uztvert nopietni. Protams, ka uzvarētāji ir pelnījuši šo balvu — to būtu nekorekti apspriest. Taču žūrijas ietiepīgā ilggadējā vēršanās pret visu, kas saistīts ar Oļģerta Krodera izrādēm — līderēm, pagājušajā gadā Hedu Gableri un šogad Idiotu — jau kļūst likumsakarīga.

2. Tas, ka balso pieci cilvēki, kuriem beigās pieaicina vēl dažus, atgādina privātu ballīti. Būtu jābūt vairāk cilvēkiem, kas varētu ne tikai nobalsot kā skaitļojamās mašīnas, bet arī pārrunāt, apspriest, argumentēt, ja nepieciešams — mainīt balsojumu, lai rezultāts nesanāktu nejaušs, kā bieži notiek. Turklāt pārmaiņas pēc tie varētu būt cilvēki, kas tomēr kaut ko no teātra saprot un izjūt to, nevis vērtē diletantiskās kategorijās: "patika — nepatika." Pats galvenais — žūrijai būtu jāsāk balsot "par" nevis "pret", lai tikai par katru cenu balvu nedabūtu kāds netīkams. Iepriekšējo gadu balvu ieguvēju apkopojumā uzkrītoši, ka ļoti reti uzvarētājs iegūst šo balvu tiešām par savu spilgtāko sniegumu teātrī — izrāde, loma, režija utt. Lielākoties tie ir šo mākslinieku daiļradē margināli darbi vai, aktiergadījumā, nebūt ne tās lomas, kas ierakstīs viņus teātra vēsturē. Tas liek visai aizdomīgi attiekties pret žūrijas kompetenci.

Ausmas Skujiņas sarunas

Andrejs Ģelzis, arhitekts,  Diena  11/24/06     Ausmas Skujiņas sarunas — tā varētu nodēvēt Arhitektu namā nule atklāto izstādi — diskusiju Vietas un laika nozīme arhitektūrā. Ne vieta, ne laiks nav mūs lutinājuši ar grandioziem sasniegumiem pasaules kontekstā. Tieši tāpēc ir nozīmīgi redzēt un saprast, kā intelektuāli un radoši spēcīgas personības mūsu ierobežoto iespēju lauciņā rod piepildījumu savu spēju un vitāli nepieciešamās smadzeņu darbības apmierināšanai.

Arhitekta profesija ir vienreizēja ar iespēju strādāt savā profesijā arī tad, kad citi vienaudži jau bauda pensijas vecumu mīkstās čībās pie televizora. Ausma Skujiņa ar savu enerģiju un nemitīgo interesi par pasaulē notiekošo iemieso principu "izglītība un darbs mūža garumā".

Skujiņas daiļrade un izstāde ir cieši saistāmi ar jēdzienu "Latvijas arhitektūras skola". Ausmu var ierindot to radošo personību skaitā, par kuru rašanos mums jāpateicas vēstures posmam pēc Staļina nāves un Hruščova atkušņa ar pasaulē tolaik valdošo ticību gaišajai nākotnei, ar humānismu un personību lomu tajā.

Ausma nav domājusi atskaitīties par iepriekš paveikto. Tas nav viņas raksturā. Nemitīga sevis un citu cilvēku urdīšana, jautājumi un atbildes ir viņas interešu lokā. Tas nekas, ja jūti — Ausma pati zina daudzas atbildes. Viņu interesē izziņas process ar līdzcilvēku iesaistīšanu. Ekoloģiskās arhitektūras tēmas, vides problēmas. Ausma nav vienkārša sarunu vedēja, viņai ir vajadzīgi spēcīgi un amatus ieņemoši sarunu biedri. Nereti tie ir pilsētu galvenie arhitekti, nozari pārstāvošie politiķi, nekustamā īpašuma biznesa pārstāvji. Pilsētu publiskās telpas jēdziens ir arhitektes domu degpunktā. Tāpēc pašlaik viņas biežāk pieminētais un vēlamais sarunu biedrs ir Jānis Dripe, Rīgas pilsētas galvenais arhitekts. Viņš pēc Ausmas scenārija arī atklāja izstādi. Skujiņa ir nemitīgā katarsē no domām par diskusijām un arhitektūras procesu ietekmēšanu pozitīvā virzienā. Izstādes atklāšana izvērtās par profesionālu domu apmaiņu, piedaloties daudziem viņas dažādo projektu līdzautoriem.

Domāt lielas un svarīgas domas. Tas savā veidā redzams izstādes eksponātos un tēmās. Laumas un Ezerkrasta dzīvojamie mikrorajoni Liepājā. Atskats pagātnē, tā laika idejas un rezultātu konfrontējot ar mūsu ikdienu un šodien pasaulē redzētajiem piemēriem. Cilvēku vajadzību apmierināšana un dzīves stila audzināšana ar telpiskiem un mākslinieciskiem līdzekļiem. Entuziastu talku rīkošana un teritorijas labiekārtojuma elementu pašrocīga noformēšana.

Brīvības (reiz Ļeņina) ielas publiskā telpa. Atgādinājums par arhitektu iniciatīvām un kompleksu pilsētvides domāšanu pirms 30 gadiem. Mēģinājums ģenerēt nākotnes modeļus, bāzētus vēsturiskajos faktos un sociālistiskās padomju sistēmas iespējās. Kompozīcijas centrs — tālaika pasaules naba — Ļeņina muzejs. Domas par "labajiem tukšumiem apbūvē" un to pielāgošanu publiskās telpas un pilsētvides vajadzībām, to demokrātisku izmantošanu.

Rīdzenes tēma. Vesela intelektuāla ofensīva bijušās upes gultnes vizuālai un semantiskai iezīmēšanai Vecrīgas teritorijā. Domu biedru grupa, nemitīgi konceptuāli priekšlikumi, procesijas ar Skandiniekiem. Apzaļumošanas un ūdens iezīmēšanas vietu un veidu meklējumi pāri ēkām, jumtiem, ielās un skvēros. Intelektuāli spēcīgs pasākums. Liekas, viss jau veikts, attīstības iecerēs iekļauts un nav tikai papīra arhitektūra. Vai tiešām iznākums ir tikai redzamās viļņveida puķu dobes un soliņi Līvu laukumā?

Latvijas lauku tēma. Ekoloģiskās salmu mājas un Valdorfa skola pie Valmieras. Pārcelšanās no Rīgas, no darba centrālajā projektēšanas institūtā uz Vecpiebalgu un darbs kā kolhoza arhitektei. Savlaicīga atziņa, ka jāpārvar kabineta projektētāja nošķirtība no klienta? Ticība, ka, esot ciešā kontaktā ar pasūtītaju un celtniekiem ikdienā, var radīt jaunas, labākas ēkas? Vecpiebalgas posmu arhitekte izstādē nerāda, taču tam ir vistiešākā saistība ar izstādītajām baznīcu celtnēm. Vecpiebalgā Ausma atjaunoja savu pirmo dievnamu, ieliekot tajā sirdi un dvēseli, piešķirot tam savas domāšanas veidolu, meklējot kompromisus ar realitāti, pat pieļaujot domu, ka torni varētu atjaunot kā ūdenstorni, ja no tā atkarīga projekta realizācija.

Skujiņas baznīcas — dievnami ar pagānisma elpu. Tikpat "pagāniskas" kā dāņu, norvēģu un somu jaunlaiku baznīcu celtnes. Uzskatāma izvairīšanās no dogmām un kanoniem, dabīgās dienas gaismas izmantošana interjerā, dabiski materiāli: koks, ķieģelis, raupja sienu faktūra. Vai ticība dievam ir tik svarīga, radot šīs celtnes? Ausma saka, ka nē. Es viņai ticu.

Dziesma zaļajam kokam Vecrīgā. Ēka laukumā pie Pēterbaznīcas. Konkursa projekts. Savas domas un teorijas aizstāvība.

Arhitektu namā aplūkojams labs izziņas materiāls visiem, kuri grib ilgstoši strādāt radošu darbu. Zīme tiem, kas domās ir par savu pilsētu, savu zemi, bet vēl nevar atrast pareizo spēka pielikšanas punktu.

Rīgas cirks dzīvs? Jau 118. sezonu

Aisma Orupe, Žurnāls "Nedēļa"   11/24/06     Rīgas cirks, kas ir vienīgais ziemas cirks Baltijas valstīs, šoruden atklāja 118. sezonu — tajā pašā Merķeļa ielas ēkā, kur atradies visu savu pastāvēšanas laiku. Par spīti sarežģītajām īpašuma attiecībām un finansiālajām grūtībām tas joprojām dzīvo. Bet kāda iezīmējas Rīgas cirka nākotne?

Rīgas cirka ēka, kas, kopš 2003. gadā iekļauta Valsts nozīmes arhitektūras pieminekļu sarakstā, visu savu pastāvēšanas laiku nav sagaidījusi ne renovāciju, ne citus nopietnus remontus. Par biļetēm iekasētā nauda izmantota visnepieciešamākajiem remontiem. No pašvaldības un valsts nekāda palīdzība netika saņemta neskaidro īpašuma attiecību dēļ. Tomēr ledus ir sakustējies — pērn Rīgas cirkam no valsts kases pēc ilgiem gadiem tika piešķirti 16 000 latu siltummezgla sakārtošanai. Šogad šī piešķirtā summa ir vēl lielāka — 100 000 latu, kas ļaus kaut nedaudz uzlabot cirka materiāltehnisko aprīkojumu.

Gandrīz divdesmit gadu pie Rīgas cirka stūres atrodas Gunārs Katkēvičs — cirka ilggadējais direktors, tagad valdes loceklis. Sarunā ar Nedēļu viņš atzīst, ka liela nozīme tam, ka cirks darbojas vēl šobaltdien, ir pašai vēsturiskajai ēkai: "Nezinu, cik ilgi izdosies saglabāt šo unikālo arhitektūras pieminekli, kas tika uzcelts 1888. gadā. Jāpiebilst, ka cirku uzcēla kā pagaidu namu nepilnos piecos mēnešos. Acīmredzot tolaik prata būvēt tā, lai pat pagaidu ēka kalpotu ilgu laiku. Ēkas kupolam izmantota ļoti asprātīga konstrukcija, kuras pamatā ir dzelzceļa sliedes, kas spēj izturēt lielas slodzes, un, kā atzīst eksperti, kupols ir labā stāvoklī joprojām. Bez kapitālā remonta un rekonstrukcijas turpinām strādāt vēl šodien."

Katkēvičs atzīst, ka labo pārmaiņu sākums noticis pagājušajā gadā, kad viņš ticis uzaicināts uz valdības sēdi, lai atskaitītos par to, kas notiek cirkā. Šāda interese premjeram Aigaram Kalvītim radusies pēc cirka izrādes apmeklējuma, kur viņš bija noskatījies izrādi kā "ierindas" skatītājs. "Tad arī sēdes laikā tika dots rīkojums ministrijām, it īpaši Kultūras ministrijai, padomāt par cirka nākotni, lai turpmāk tā būtu valsts budžeta organizācija un lai šis mākslas veids arī turpmāk varētu attīstīties. Pretējā gadījumā ar mūsu cirka māksliniekiem notiks tas pats, kas ar daudziem citiem Latvijas iedzīvotājiem, kas labākas peļņas nolūkā devušies uz ārzemēm," atzīstas ilggadējais cirka vadītājs.

Pērn cirkam piešķīra 15 000 latu, kas tika izlietoti siltuma sistēmas rekonstrukcijai. Šobrīd projekts jau ir gatavs, un drīzumā sāks darboties jaunā katlumāja. "Kā atzina Rīgas Siltums, vecais siltummezgls ir zem katras kritikas un neatbilst nekādām Eiropas prasībām. Lai gan vecā padomju laiku iekārta joprojām strādā. Mēs to visu laiku uzturējām kārtībā — ja kas izgāja no ierindas, detaļas gādājām kādā no krāmu tirdziņiem. Šomēnes mums tika iedalīti vēl 100 000 latu, turklāt uzzinājām, ka nu esam valsts budžeta organizācija. Tas patiešām ir būtiski, jo būs vieglāk tikt galā ar visiem maksājumiem. Līdz šim — kā nu varējām — paši centāmies ar visu tikt galā, iztiekot ar pašu nopelnītajiem līdzekļiem, bez jebkādas palīdzības no ārpuses," ar zināmu atvieglojumu saka Katkēvičs.

Viņš priecājas par katru sīkumu, ko izdevies īstenot, — piemēram, izremontēt tualetes, salāpīt jumtu, grīdas. Tāpat iegādāts jauns kaučuka pārklājs manēžā, un tagad būs iespējams pasūtīt vēl jaunus pārklājus, kurus Latvijā nevar nopirkt. Ir jau vēl daudz citu vajadzību: nepieciešams savest kārtībā apgaismes sistēmu un nomainīt pulti. Savu laiku nokalpojis arī autoparks, bez kā nu nekādi nevar iztikt, jo ik dienu jāved un jāizved skaidas, pārtika un citas cirka lietas.

Runājot par samezglotajām cirka ēkas īpašuma attiecībām, Katkēvičs uzsver, ka gribētos, lai nams arī turpmāk piederētu tiem, kam tas pienākas pēc likuma, nevis tiem, kas tikai grib īpašumā ēku Rīgas centrā. Protams, cirka vadītājs vēlētos arī turpmāk te redzēt cirku, un tas, viņaprāt, ir iespējams, taču tāpat pieļauj iespēju pārcelt cirku uz citu — jaunuzceltu — ēku. "Vērsos pie pilsētas mēra Aivara Aksenoka ar priekšlikumu izvērtēt iespēju uzbūvēt jaunu ēku kompleksu citā vietā, kur atrastos ne tikai cirks, bet gan daudzfunkcionāla celtne ar varietē, teātri, konferenču zāli. Tagad tādu uzcelt nav problēmu, un tā būtu pilsētai ļoti nepieciešama ēka. Vajadzētu tikai pilsētas zemi, pārējam naudu atrastu."

Rīgas mērs gan izteicis vēlmi redzēt cirku arī turpmāk jau esošajā vietā, atjaunojot vēsturisko ēku. Ja to izdotos saglabāt pilsētas īpašumā, arī rekonstrukcijai Katkēvičs solās atrast līdzekļus. Lai vajadzības gadījumā veiktu namā ekspertīzi, savu palīdzību piedāvājuši Amsterdamas speciālisti. Diemžēl uz vēstuli, ko Rīgas cirks adresējis pilsētas mēram, aicinot izvērtēt jauna kompleksa celtniecību, atbilde saņemta visai izvairīga un nekonkrēta, minot, ka nav iespējams šādu ideju īstenot. Katkēvičs sola atkārtoti vērsties pie domes priekšsēdētāja, lai saņemtu argumentētāku atbildi.

Diemžēl jaunu ideju īstenošanu apgrūtina tas, ka tiesāšanās ap ēku un zemi nav beigusies. Nākamais jeb kārtējais "raunds" paredzams 22. novembrī, kad ir noteikta tiesas sēde par zemes īpašumu. "Manā skatījumā tas ir krimināls gadījums, ka šobrīd trīs ceturtdaļas zemes pieder Dzintrai Žildei. Starp citu, Zemesgrāmatā dokumenta oriģināls nemaz neatrodas uz vietas, turklāt dāvinājuma līgums arī sastādīts svētdienā, klātesot Žildei un notāram. Tāpat ir ar testamentu — kas kam rakstīja, nav saprotams. Zinot vēl visus mīklainos blakus apstākļus…

Tomēr cilvēks pretendē uz visu cirka ēku. Viņa grib panākt, lai mēs maksājam īres maksu par zemi — astronomisku summu — un lai mums tiek ierādīts tas zemes gabals, pa kuru nedrīkstam staigāt. Un tā nu šobrīd skaidrības nav nekādas. Valdība iejaukties tiesas procesā nevar. Kad tiks noteikti īpašnieki, valdība varēs piedāvāt savu modeli — atpirkt vai piedāvāt kompensāciju, vai obligāti noteikt, ka te var būt tikai cirks," peripetijas ap īpašuma lietām skaidro Katkēvičs.

"Esam tikuši galā ar saimnieciskajām lietām pat visgrūtākajos laikos. Taču uz skatītājiem inflācija ir atstājusi daudz lielāku iespaidu — par spīti tam, ka pēdējos gados neesam cēluši biļešu cenas (tās maksā no diviem līdz septiņiem latiem). Diemžēl lauku ļaudīm un attālāku pilsētu iedzīvotājiem šīm izmaksām vēl jāpieskaita klāt transporta izdevumi un kāds našķis bērniem, līdz ar to kopumā tāds brauciens daudziem vairs nav pa kabatai. Savulaik skolēni un kolektīvi brauca ar autobusiem uz izrādēm, nu kolektīvo pieteikumu skaits ar katru gadu sarūk. Šobrīd ir tikai dažas privātpersonas un organizācijas, kas rīko bērniem šādus braucienus," stāsta Gunārs Katkēvičs, piebilstot, ka šogad pieteikumu kritums jūtams īpaši un lielākoties uz cirku nākot tikai rīdzinieki un Rīgas rajona iedzīvotāji.

Kā klājas citu valstu cirkiem? Katkēvičam vairāk informācijas ir par tiem, kuros pēdējā laikā viesojušies mūsu mākslinieki, lai gan viņš paskumji iestarpina, ka par "mūsu" jeb Rīgas cirka māksliniekiem var runāt tikai nosacīti. Šeit gan ir "bāzes" vieta, kur viņi trenējas, taču štata darbinieku algas un nodokļus maksāt cirkam iespēju neesot. Nu, lūk, šajā sezonā mākslinieki bijuši Somijā, Zviedrijā, Vācijā, Dānijā, Japānā, kur izrādes noritējušas labi. Arī tā sauktais mazais pārbraucamais cirks, kurā strādā mūsu mākslinieki, sezonu beidzis apmierinoši. Taču Krievijā esot bēdīgāk. "Protams, vislielākajās pilsētās problēmu nav, taču ārpus tām, kur savulaik tika uzbūvēti 40 stacionāri jauni cirki, situācija ir sarežģītāka. Jo tur ar maksātspēju ir vēl sliktāk, arī arodbiedrību atbalsta vairs nav."

Runājot par šo sezonu Rīgā, Katkēvičs atzīst, ka tā šogad iesākta ar nelielu kavēšanos, bet kopumā ir ļoti interesanta, jo izdevies sapulcināt spēcīgus māksliniekus, tajā skaitā no Latvijas. Piemēram, kāda gaisa vingrotāja, izrādās, ir paša cirka direktora audzēkne. Tāpat šajā sezonā Rīgas cirkā uzstājas "mūsu džigiti Lazarovi", kas ilgus gadus darbojās Japānā, bērnus smīdina jautrs klauns, lāči akrobāti, sunīši, un ir vēl daudz citu numuru. Iluzionisti, ar kuriem savulaik Katkēvičš pats mācījies kopā, dažkārt pat taisa sarežģītākus trikus nekā slavenais Koperfīlds.

Atliek cerēt, ka cirks Rīgā pastāvēs arī turpmāk — par spīti visiem sarežģījumiem.

Citādā ziņā...

Viedoklis: Arī tā var izteikt savu riebumu pret valsti, kurā dzīvo

Māris Pļavnieks,  Diena  11/21/06     Valsts Proklamēšanas diena… Kurš, tajā paceļ glāzīti, kurš nē – tā ir katra brīva izvēle. Kurš šo dienu sajūt kā kaut ko nozīmīgu, kuram tā atkal neko nenozīmē. Diemžēl, arī man šī diena nav svētku diena – pārāk daudz netīru cilvēku salipis ap Latvijas neatkarības vārdu.

Es šo dienu drīzāk vērtēju kā atceri milzīgajam ieguldījumam, ko devušu sen jau aizsaulē aizgājušie Jānis Čakste, Gustavs Zemgals, Alberts Kviesis, Rainis, Atis Ķeniņš, Kārlis Skalbe un daudzi daudzi citi. Es šajā dienā atceros vīrus, kas izveidoja Latviešu nacionālo padomi, pēc tam Tautas padomi, kura 1818. gada 18, novembrī vēlākā otrā Latvijas valsts prezidenta vadīta proklamēja neatkarīgo Latvijas valsti. Arī manas valsts karogu.

Ir lasīts par tā dēvēto "itāļu streiku", kad visi ierodas darbavietās un strikti dara tikai to, kas jādara. Likums nosaka – karogi ir jāizkar, citādi būs jāmaksā sods. Karoga saplēšana vai citāda iznīcināšana jau ir krimināli sodāms noziegums. Bet var jau ieriebt "itāliski" šai tik ļoti nīstajai valstij. "Karogu es izkāru, bet tā, lai garāmgājēji - domubiedri papriecājas: re, kādas lupatas rēgojas!"

18.novembrī Imantā – Dammes un Slokas ielas stūrī. Par karogu pie piecstāvu mājas sētnieks pie sevis smīnēdams taisnosies, ka vainīgs vējš un pieskatīt palaikam, pēc kā izskatās izkārtais "vīkšķis", viņam nav bijis kad, jo bijis pie Prezidentes uz pieņemšanu. Karoga "aizvietotājs" pie ēkas, kas ir paralēli Dammes ielai liek padomāt par vēl dziļāku tā izvietotāja domu: tas ir pusmastā!

Šajā mājā dzīvojoša kundzīte, kas bez uzpurņa bija izvedusi ārā savu suni, neizpratnē brīdi skatījās: "A čto zdjes sņimajut?"

Mani novērojumi par iespējamo nevaldāmā vēja ātrumu nesakritīs ar atbildīgo par šo incidentu taisnošanos. Tādi tie karogi izskatījās ap 10 no rīta, kad braucu garām, tādi tie joprojām bija vēl 16 vakarā. Kādēļ es nerāpos un nepiņķerēju vaļā? Tādēļ, lai papiņķerētos vainīgie, tai skaitā arī Municipālā policija, kura visā dienas garumā šo zaimošanu nevēlējās ieraudzīt.

Varbūt šādiem mūsu valsts naidniekiem labāk atļaut vispār Latvijas karogu neizkārt, nevis dot iespēju par to ņirgāties? Kādēļ obligāti jāizkar valsts karogs pie skolām, kurās darbojas dažādi štābi, palaikam notiek parakstu vākšanas pret Satversmes pamatnostādnēm? Ticiet, ja ieviesīs par šādiem noziegumiem soda veidu: uz laiku aizliegt izkarināt Valsts karogu pie attiecīgas mācību iestādes, šāds lēmums tur tiks svinēts kā ekvivalents pirmā Putina tanka ienākšanai Latvijas teritorijā.

Ar šo gadījumu lieliski sasaucas valsts "gudrāko" galvu klajā ņirgāšanās par Satversmi un pašu uz papīra deklarētajiem pamatprincipiem. Valodas inspektoriem 2007. gadā plānots maksāt minimālo algu (Ls 120) un vēl 10 latus. Pirmkārt, jau tā trūkstošie kadri trūks vēl vairāk, otrkārt, ja pret mani šitā, tad es labāk nestādu protokolu, bet vakarā sievai uz galda nolieku kādus "piecīšus".

Kas vainīgs? Mūsu "draudzīgā" lielvalsts? Cik labi atrast vainīgo no malas. Bet varbūt Kalvīša izcili veiksmīgā valdīšana, kuras otro termiņu šādā veidā apsveic integrētie un Latvijai un Kalvītim tik lojālie (?) iedzīvotāji.

Trimdā dzīvojošā prezidenta Gustava Zemgala meita Anda savās atmiņās stāsta, ka, ierodoties ASV, jau pēc trim mēnešiem runājusi angliski. Viņa saka: "Gluži neviļus nāk prātā krievvalodīgie, kuri Latvijā dzīvo desmitiem gadu ilgi, bet nevar latviski iemācīties. Šovinistiskā nostāja Amerikā nezinīšus nostādītu ne tikai neērtā, bet pat beztiesiskā stāvoklī. Vīzdegunība izgaistu ļoti drīz."

Vīzdegunību šeit kultivē ne tikai Maskavas apmaksātie mediji, kurus neuzdrošinās pat brīdināt par slēgšanu, jo "Maskava mūs nesapratīs". Vīzdegunību visvairāk kultivē tieši mūsu politiķi, arī "nacionāli svētās govis". Un te kārtējais rezultāts: nacionālā karoga apgānīšana (juristi teiks – nē, tika pavirša, nevērīga attieksme). Es labprāt turpinātu maksāt nodokļus mūsu gudrajo algām, bet tikai, ja ievēlēšanas periodu viņi pavadītu Kalnciema akmeņlauztuvēs, pēc tam nākamie…

Rīgas Rātslaukumā būs 17 metrus augsta Ziemassvētku egle

LETA  11/24/06     Rīgas Rātslaukumā tiks izvietota 17 metrus augsta Ziemassvētku egle.

Egli šodien Tīreļu mežniecībā izraudzījās Rīgas domes priekšsēdētājs Aivars Aksenoks (JL) un bērnunama "Imanta" audzēkņi.

Izraudzītā egle bija kuplākā no tuvākajā apkārtnē augošajām eglēm. Egli paredzēts nozāģēt nākamnedēļ, tāpat nākamās nedēļas laikā iecerēts to izgreznot.

Aksenoks sacīja, ka ideja pilsētas egli izvēlēties kopā ar bērnunama bērniem radusies, kad viņš to bija darījis kopā ar saviem bērniem. "Redzēju, ka bērniem tas sagādā prieku, un nolēmu - kāpēc nesagādāt prieku vairākiem bērniem," sacīja Rīgas domes priekšsēdētājs.

Pēc egles nolūkošanas bērni varēja ugunskurā cept desiņas, tāpat viņi saņēma Rīgas pašvaldības dāvanas.

Kā LETA jau ziņoja, svētku egles Rīgā tiks izvietotas arī Doma laukumā, pie Rīgas Kongresu nama, Latgales priekšpilsētā, pie VEF Kultūras pils, pie kultūras centriem "Imanta" un "ļģuciems", pie Rīgas 2.mūzikas skolas, Rīgas 4.mūzikas skolas un koncertzāles "Ave Sol".

Dažbrīd

ir stipri vējains, bet brīžiem

vēja nav nemaz...Taču dienas pārsvarā

ir apmākušās. Ik pa laikam līst lietus. Bet

laiks joprojām ir neticami silts, ņemot vērā

ka ir novembris – dienā termometra stabiņš

uzkāpj pat līdz  +10^oC atzīmei. Un stā-

ta, ka šāds laiks pieturēsies visu

nedēļu...

Anda Jansone, trešdien, 22. novembrī