Kas jauns Latvijā?

Nr. 472: 2006. g. 4. - 9. decembris

 

 

 

Eiropā un citur pasaulē...

 

 

 

Latvija uz eirozonu dosies bez eiro

Dace Lina-Fisenko,  NRA  12/06/06     Strīdi par to, kā pareizi rakstīt naudas vienību – eiro vai euro, Latvijai var būt liktenīgi. "Ja vēlaties pievienoties eiro zonai, izrunājiet to pareizi – euro, pretējā gadījumā Latvijai draud nepievienošanās eirozonai," vakar paziņojusi Eiropas Centrālā banka (ECB). Līdzīgi kā Latvijai, arī Ungārijai jaunās naudas vienības nepareiza uzrakstīšana var būt par barjeru pievienoties eirozonai. ECB vakar arī paziņojusi, ka Eiropas Savienības (ES) jaunās dalībvalstis panākušas progresu kritēriju izpildē, lai pievienotos eirozonai, taču tām veicams vēl liels darbs. Savā pēdējā konverģences ziņojumā ECB norāda, ka lielais budžeta deficīts rada problēmas Ungārijā, Polijā un Čehijā.

Savukārt Slovākijas, Igaunijas, Latvijas un Maltas ceļā uz eiro ieviešanu galvenais šķērslis ir augstā inflācija, teikts ECB ziņojumā, piebilstot, ka pēdējo divu gadu laikā kopš iepriekšējā konverģences ziņojuma publicēšanas straujā ekonomikas izaugsme un augstās naftas cenas veicinājušas inflāciju vairumā valstu.

"Salīdzinājumā ar situāciju, kas aprakstīta 2004. gadā sagatavotajā konverģences ziņojumā, daudzas no vērtējamajām valstīm panākušas progresu ekonomikas konverģencē, taču dažās valstīs vērojamas arī neveiksmes," norāda ECB.

"Tālāka fiskālā konsolidācija nepieciešama vairumā valstu." ECB paziņojums, ja tas netiks mainīts, paver legālu iespēju Latvijai un Ungārijai pretēji ES iestāšanas līgumam palikt ārpus eirozonas.

 

28 Latvijas kontingenta karavīri dodas uz Afganistānu

LETA  12/06/06     Karavīri dosies uz operāciju rajonu, lai piedalītos Afganistānas provinču atjaunošanas programmā ISAF Ziemeļu reģiona pavēlniecības sastāvā.

Ceļā dosies Latvijas kontingenta novērotāju grupas, atbalsta vienības, kā arī nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas vienības karavīri.

Šis ir pirmais Latvijas kontingents, kurš dodas starptautiskajā miera nodrošināšanas operācijā ekipēts ar jaunajām lauka formām un strēlnieku ieročiem G36.

 

Putina vakariņas Rīgā izjaukuši amerikāņi

Uldis Dreiblats  12/06/06     Kopš 28.novembra, kad kļuva zināms, ka izpaliks gaidītās vakariņas triju valstu prezidentiem it kā kādā no Rīgas armēņu restorāniem, amatpersonas sniegušas visai nekonkrētus skaidrojumus par pasākuma atcelšanas iemesliem. Tāpēc joprojām aktuāls ir jautājums, kādēļ izjuka ieplānotās vakariņas?

Neatkarīgā vērsās pie Krievijas prezidenta administrācijai tuvu stāvošām personām un avotiem Latvijas diplomātiskajos dienestos, lai to noskaidrotu. Saprotamu iemeslu dēļ visi aptaujātie vēlējās palikt anonīmi.

Avots Maskavā Neatkarīgajai norādīja: „Širaka dzimšanas diena - tas bija lielisks iemesls, lai Putins atlidotu uz Rīgu un pavakariņotu kopā ar divu valstu prezidentiem. NATO samita noslēgumā tā būtu lieliska zīme, ka Krievijas un ASV cīņa par ietekmi Baltijā nav beigusies. Ideja par došanos uz Rīgu nāca no Kremļa un iepriekš tika atrunāta starp Krievijas un Francijas prezidenta dienestiem."

Avotu sniegtās ziņas par ieceres realizācijas gaitu sakrīt. Pirmie signāli, ka V.Putins vēlētos ierasties Rīgā, Latvijas diplomātiem pienāca jau ceturtdienas vakarā 23. novembrī, tātad sešas dienas pirms plānotajām vakariņām. Jau nākamajā dienā Krievijas prezidenta atbildīgie dienesti sagatavojuši nepieciešamos dokumentus vīzām, bet svētdien Krievijas prezidentam un viņa pavadošajam personālam vīzas uz trim dienām ieceļošanai Latvijā tika izsniegtas Latvijas vēstniecībā Maskavā. Izsniedzot vīzas, gadījies kāds neliels misēklis. No speciālās ierīces izdrukājot vīzas uzlīmi V.Putinam, tā nedaudz sabojājusies. Ko darīt? Nevar taču Krievijas prezidentam pasē līmēt bojātu vīzu. Nācies veikt garo vīzas norakstīšanas procedūru un izdrukāt to vēlreiz. Otrdienas rītā, jeb NATO samita pirmajā dienā Krievijas prezidenta administrācijas un drošības dienestu darba grupa jau atradās Rīgā.

Skaidrs ir viens - līdz NATO samita pirmās dienas rītam viss ritējis gludi. Kā skaidroja V.Putina administrācijai tuvu stāvošs avots: „Kā pie mums ar humoru mēļo, viss, ko gatavo Putins, notiek negaidīti un tam visam ir specoperāciju piegarša. Drošības apsvērumu dēļ informācija līdz pat pēdējam mirklim tiek turēta slepenībā. Šajā sakarībā jāuzsver, ka nav zināms, cik cieša bija noruna starp Putinu un Širaku par informācijas neizpaušanu, bet, acīmredzot, no Širaka administrācijas puses tā netika ievērota. Ir jāizprot Krievijas valsts vadītāja rakstura īpašības, kas izstrādājušās, ilgi strādājot specdienestos - ja kāds no plānotās operācijas posmiem kļūst šaubīgs vai izgāžas, tad specoperācija parasti tiek atcelta. Tā bija arī šoreiz."

Kompetenta persona Latvijā apgalvoja, ka pasaules ziņu aģentūra Reuter mūsu ārlietu resoru jau sestdien sākusi iztaujāt par plānotajām vakariņām. Jau svētdien kļuvis pilnīgi skaidrs, ka ziņu par Putina plānoto vizīti neizdosies noslēpt.

Tomēr, kā apgalvo avoti gan Krievijā, gan Latvijā, informācijas noplūde neesot bijis galvenais iemesls vakariņu atcelšanai. Presē izskanējusi informācija, ka tam par iemeslu ir bijuši V.Vīķes Freibergas it kā uzstādītie papildu nosacījumi. Turpretī Neatkarīgās avoti apgalvoja, ka patiesībā īpašu nosacījumu neesot bijis, izņemot V.Vīķes-Freibergas lūgumu tikties ar V.Putinu divatā vismaz divdesmit minūtes. Kā norāda augsta Latvijas amatpersona, „diezin vai tas bija iemesls brauciena atcelšanai, jo šādas lietas tiek saskaņotas savlaicīgi - tad jau kurjers no Kremļa vispār nebūtu gājis pēc vīzām."

Otrdien, samita pirmajā dienā, kuluāros kļuvis noprotams, ka attieksme pret Putina vizīti no NATO dalībvalstu vadītāju puses nav viennozīmīga. Īpaši neapmierināti ir bijuši ASV pārstāvji. „Ziņa par Putina ierašanos Džordža Buša administrācijai bija pārsteigums. Viņi to uztvēra visai skeptiski un visādos veidos lieka manīt, ka ir nepatīkami pārsteigti par gaidāmo notikumu," atzina kāds Latvijas diplomāts.

Gan Latvijas, gan Krievijas avoti skaidro, ka negatīvā attieksme pret Putina vizīti tika fiksēta un acīm redzot nonāca līdz Kremlim, kurš, pēc visa spriežot, to ņēmis vērā.

„Kā padomju varas gados ASV amatpersonas nevarēja ierasties Rīgā, nepakonsultējoties ar Maskavu, tā tagad, it īpaši NATO samita laikā, Putins nevarēja ierasties Rīgā, neņemot vērā Baltā nama attieksmi," lielvalstu attiecības skaidroja diplomāts.

Avots Maskavā pastāstīja par vēl vienu triku, ko bija izplānojuši krievu polittehnologi: „Vienu otru NATO vadītāju prombraucot sagaidītu nepatīkams pārsteigums. Proti, vakariņām bija jānotiek ap astoņiem vakarā kādā armēņu restorānā, jo Putins no Pēterburgas varēja izlidot tikai ap sešiem vakarā pēc Latvijas laika - tā diena viņam bija ļoti noslogota. Līdz ar to atsevišķiem NATO valstu vadītājiem būtu jāgaida Rīgas lidostā, kamēr piezemētos Krievijas prezidenta lidmašīna. Tehniski tas būtu nenovēršami, savukārt politiski tas būtu smalks gājiens."

Jāpiebilst, ka cits avots Latvijas diplomātiskajos dienestos apgalvoja, ka vakariņas bija ieplānotas nevis Rīgas centrā armēņu restorānā, bet gan lidostā „Rīga".

 

Viedoklis: Globālo stratēģu fundamentālā kļūda

Bens Latkovski,  NRA  12/06/06     Ilgi gaidītā NATO galotņu tikšanās godam aizvadīta, un Latvija var pamatoti lepoties ar lieliski noorganizēto vērienīgo pasākumu. Eiforija par paveikto jau noplakusi, un pēcsvētku kreņķi par to vai lielie izdevumi bijuši to vērti norimuši. Tagad ar vēsu prātu varam izvērtēt šo pasākumu no saturiskā viedokļa, un tā iespējamās sekas Latvijai.

Nenoliedzami Rīgas samita galvenais jautājums bija par NATO turpmāko rīcību Afganistānā. Latvija apliecinājusi, ka esam uzticīgi sabiedrotie un negatavojamies atstāt kaujas lauku pirms izcīnīta galīgā uzvara. Jau samita noslēguma dienā Latvijas amatpersonas paziņoja, ka palielinās savu militāro klātbūtni Afganistānā. Visu samita pieņemto dokumentu kvintesenci var izteikt ar vienu NATO ģenerālsekretāra Jāpa de Hopa Shēfera teikumu – karš Afganistānā ir uzvarams.

Jau tas vien, ka NATO vadītājam bija jāsniedz šāda atbilde uz gaisā virmojošo, bet skaļi neizteikto jautājumu daudz par ko liecina. Tas nozīmēja, ka NATO dalībvalstīs gan vadītāju, gan sabiedrības līmenī pieaug bažas vai vispār ir iespējams misijas noslēgums, kuru varētu uzskatīt par uzvaru. Samita noslēguma deklarācija dod viennozīmīgu atbildi – iespējams. Diemžēl jākonstatē, ka šoreiz šie vārdi skan visai nepārliecinoši, lai neteiktu tukšvārdīgi. Ar ko pamatots ir šis skarbais apgalvojums?

Pasakot, ka karš ir uzvarams, būtu arī konkrēti jāpaskaidro, kas jāsaprot ar vārdu – uzvara. Kādu situāciju mēs gribam redzēt brīdī, kad NATO varēs paziņot visai pārējai pasaulei – karš Afganistānā ir beidzies ar uzvaru, mūsu mērķi ir sasniegti un karadarbība beigusies. Ne J. de Hops Shēfers, ne mūsu prezidente Vaira Vīķe Freiberga, ne arī kāds cits NATO vadītājs nav spējis pat teorētiskā līmenī izklāstīt daudzmaz pārliecinošu uzvarēta kara vīziju. Kādreiz šāda vīzija bija un nebūs par skādi to atgādināt.

Kad drīz pēc 11. septembra tika pieņemts lēmums gāzt talību režīmu Afganistānā, tad globālajiem stratēģiem Vašingtonā un Briselē viss šķita gaužām vienkārši. Ar militāru spēku jāgāž afgāņu tautas it kā nīstais talību režīms, jāatbrīvo sabiedrība no islāmiskajiem apspiedējiem, tautai jādod iespēja dzīvot demokrātijas un brīvības apstākļos. Pēc jaunas demokrātiskas valsts pārvaldes nodibināšanas jāpalīdz jaunajai varai nostiprināties un pamazām Afganistāna jāatstāj. Tagad, piecus gadus kopš iebrukuma ir pilnīgi skaidrs, ka globālie stratēģi savos plānos pielaiduši rupju, fundamentālu kļūdu. Var pat pabrīnīties cik dažkārt aprobežoti ir cilvēces likteņu lēmēji, kuri nekādi nespēj saprast, ka uz pasaules ir dažādas kultūras un dažādi priekšstati par vērtībām.

Atceros kā pēc NATO (amerikāņu) militāro vienību ieiešanas Kabulā televīzijas reportāžās bez mitas tika rādīti līksmojoši vīrieši, kuri publiski skuva bārdas un sievietes, kuras demonstratīvi norāva no sevis sejas aizsegus. Vēlāk gan izrādījās, ka vairāk viņi līksmojuši par zaļajiem, čaukstošajiem papīrīšiem, kurus saņēma no filmēšanas režisoriem.

Amerikas vidusmēra skatītājs, kurš ik rītu pateicas Dievam, ka tam ir palaimējies piedzimt visbrīnišķīgākajā pasaules valstī – ASV, nudien tic, ka afgāņu vīrieši neko tik ļoti nealkst kā atbrīvoties no it kā talību uzspiestajām bārdām, bet sievietes atsegt sejas un uzvilkt mini. Skatoties TV ekrānā šos rituālos bārdas skūšanas un sejas atsegšanas aktus, caurmēra amerikānis juta neviltotu lepnumu – vēl vienu apspiesto pasaules tautu esam aplaimojuši ar brīvību. Man, kurš ir pietiekoši atskatījies propagandas kadrus ar līksmojošiem latviešiem, kuri sveic sarkanās armijas ienākšanu, šīs reportāžas norādīja uz pavisam ko citu. Proti, ja šis ir tas vēstījums ar kura palīdzību jūs vēlaties atslēgt durvis uz afgāņu tautas sirdīm, tad diez vai esat uz pareizā ceļa.

Rietumos mūsdienās valda pārliecība, ka eksistē kaut kādas universālas vērtības, kuras cilvēkiem piemīt jau kopš dzimšanas un tās visiem ir vienādas. Tādas droši vien ir cilvēku vajadzību zemākajos līmeņos, taču ir pamats apšaubīt augstāku līmeņu (kultūras) vērtību universālo raksturu. Par to liecina kaut vai tas, ka pašā Rietumu civilizācijā šīs vērtības nemitīgi mainās un tas, kas bija cieņā pirms gadiem piecdesmit tagad tiek uzskatīts par novecojušiem aizspriedumiem. Notiek arī pretējs process, piemēram, atdzimst vēlme identificēties pēc etniskās piederības. Ir vērojamas pazīmes, ka mainās attieksme pret dzimumu nonivelēšanās tendencēm. Kāda būs vērtību izpratne vēl pēc piecdesmit gadiem varam tikai minēt, bet droši varam teikt, ka tā būs mainījusies. Citiem vārdiem, arī Rietumu vērtības nav nekas sastindzis un mūžīgs tāpēc mehāniska šā brīža Rietumu kultūras un dzīves veida uzspiešana tautām, kuras gadsimtiem dzīvojuši pēc citiem likumiem un tradīcijām a priori ir lemta neveiksmei.

Vai kāds no divdesmit sešiem NATO dalībvalstu vadītājiem var pārliecinoši pastāstīt kādu viņš redz Afganistānu, teiksim, pēc desmit gadiem? Šo etniski, sociāli, kulturāli un reliģiski neviendabīgo sabiedrību, kuru kopā satur vienīgi uz pasaules ģeogrāfiskās kartes novilkta robeža. Vai tiešām kāds iedomājas, ka kaut kur Vašingtonā sacerēta demokrātiska konstitūcija nodrošinās valstī mieru ilgāk kā pusgadu pēc NATO karaspēka aiziešanas? Pat teorētiski ir grūti iedomāties kaut kādu pieņemamu kara iznākumu, ja par tādu neuzskata proamerikāniska, despotiska, totalitāra režīma nākšanu pie varas, kas savus pretiniekus iznīcina ar aziātisku cietsirdību.

Eiropieši savu pasaules gaismas nesēja slimību daļēji izslimoja koloniālisma laikmeta norietā, kad uz savas ādas izbaudīja vietējo iezemiešu "pateicību" par atnesto civilizāciju. Tieši vēsturiskā pieredze nosaka atšķirīgu attieksmi pret militāra spēka lietošanu citviet pasaulē. Amerikāņi joprojām ir tik pārliecināti par sava pasaules uzskata pārākumu, ka nekādi nevar saprast – kā gan citi var negribēt dzīvot pēc tādiem pašiem principiem kā mēs. Viņiem šķiet, ka jānovāc tikai ārējie šķēršļi, – Irākā Huseins, Afganistānā talībi, Irānā islāma fundamentālisti, un turienes apspiestās tautas ar gavilēm un pateicības vārdiem uz lūpām metīsies baudīt brīvības un demokrātijas labumus.

Civilizāciju sadursmes tēzes autors Semjuels Hantingtons uzsvērdams identitātes meklējumu pieaugošo lomu mūsdienu pasaulē, vienīgo ceļu kā izvairīties no nākotnes konfliktiem un izbeigt esošos, norāda – neiejaukties to valstu darīšanās, kas pārstāv citu civilizāciju. Diemžēl, lai kā mēs gribētu šo ceļu iet, tas šobrīd nav iespējams. Kamēr nav atrisināts Tuvo austrumu jeb Izraēlas – arābu konflikts. Tāpēc kamēr nebūs miers Vidusjūras austrumkrastā, mūsu valsts vadītājiem būs laipni jāsmaida ASV prezidentiem, bet mūsu zēniem vajadzēs karot Afganistānā, Irākā un vēl nezin kur nākotnē.

 

Intervija ar brāli Ahmedu: Pagānisms ir Rietumu reliģija

Sallija Benfelde, Žurnāls "Nedēļa"  12/06/06     Pēc NATO samita, kura uzmanības centrā, tēlaini runājot, bija musulmaņu pasaule, Nedēļa aicināja uz sarunu vienu no Latvijas musulmaņiem, lai pavaicātu, kā viņš raugās uz kristīgās un islāma pasaules līdzāspastāvēšanu un kādas redz Eiropas nākotnes aprises.

Sarunas biedrs, kurš pieņēmis islāma ticību pirms dažiem gadiem, ir viens no tiem latviešiem, kas līdz ar islāma pieņemšanu ir mainījis pasaules redzējumu. Viņa skatījums uz cilvēkiem un pasaulē notiekošo droši vien līdzinās daudzu citu islāmticīgo redzējumam, lai gan arī musulmaņu — tāpat kā kristīgo vidū — Dieva griba un cilvēkiem noliktais ceļš tiek skaidrots atšķirīgi.

Sarunas sākumā viņš lūdz, lai viņu sauc par brāli Ahmedu, un apgalvo, ka visam, kas noticis, pirms viņš kļuvis par musulmani, nav tik lielas nozīmes, lai par to runātu. Ahmeds ir ar mieru atbildēt uz dažiem jautājumiem par savas ticības sākuma ceļu, bet pēc tam labprātāk runā par islāmu un tā nākotni. Patiesībā sarunā visvairāk tiek skarta attieksme pret Dievu un vienīgo pareizo ceļu pie viņa, un pamazām kļūst aizvien skaidrāks, ka tas, ko mēdz dēvēt par civilizāciju konfliktu, nav izlīdzināms ar vienošanos, kad katrs var dzīvot pēc savas sapratnes.

Ahmeds atzīst, ka ne visi cilvēki, kas uzskata sevi par musulmaņiem, ir islāma ticīgie un ka patiesībā pasaulē nav islāma valsts, bet, viņaprāt, tas ir mērķis, kas jāsasniedz, jo ir tikai viena patiesā un pareizā ticība — islāms. Viss pārējais, pēc viņa domām, ir maldi.

- Kas jūs pievērsa islāmam?

- Vispirms gribu pateikt pašu svarīgāko: Dievs ir viens, un Viņa radītais cilvēks nepiepilda savas eksistēšanas jēgu, ja nepielūdz, nekalpo, neslavina un nepateicas Dievam. Un nekas nav pielūgsmes vērts kā vien Dievs. Ne nauda, ne cilvēki, ne karjera, ne slava, ne Lexus vai Casino. Pielūgsmes vērts ir tikai Dievs. Un tas ir pašsaprotams un obligāts cilvēka pienākums pateikties Dievam par visu to svētību, ko Viņš nepārtraukti cilvēkam dod. Patiesībā tas arī ir viss mans ziņojums. Runāt par islāmu ir tāpat kā iet pa mīnu lauku, jo jālaipo starp pārpratumiem, nezināšanu un pārāk sarežģītu konceptu. Turklāt vienmēr jāvelta daudz laika definīciju un terminu skaidrojumam.

Esmu bijis Turcijā, Irānā, Kuveitā, citās valstīs. Savulaik, tāpat kā daudzi Latvijas studenti, biju nodomājis doties kādā ceļojumā, bet, no vienas puses, nevarēju atļauties braukt uz Eiropu, jo nebiju turīgs, bet, no otras puses, mani Eiropa neinteresēja. Izvēlējos Irānu un vēl citas musulmaņu valstis, jo tās ir lētākas un drošākas no kriminogēnā viedokļa.

Gatavojoties ceļojumam, paņēmu — patiesībā briesmīgās — grāmatas, kas par islāmu atrodamas Latvijas grāmatnīcās, bet tajās saskāros ar pavisam īsiem Korāna fragmentiem. Internetā atradu Korāna tulkojumu krievu valodā, lasīju to, un Korāns mani pārliecināja. Varētu sacīt, ka es pieņēmu islāmu, vēl nesaticis nevienu musulmani.

Ir cilvēki, kas meklē sev pieņemamo starp reliģijām un nonāk pie islāma. Ir cilvēki, kas meklē reliģiju grūtos dzīves brīžos, bet ar mani tā nenotika. Man reliģijas jautājums nebija aktuāls, biju humānists agnostiķis, jo Dieva koncepts man neļāva atrast atbildes uz virkni jautājumu tajās kultūrās, kuras ir ietekmējusi kristietība. Es gan biju kristīts un iesvētīts un esmu dziedājis baznīcas korī, bet tas mani nepadarīja par katoli. Starp citu, ieteiktu kristiešiem vairāk lasīt Bībeli, tad viņi uzzinātu par savu ticību, nevis par Baznīcas dogmām.

- Un tā jūs izvēlējāties doties ceļojumā...

- Ceļojumā droši vien tūkstoš reižu sev sacīju: "Tik daudz musulmaņu un tik maz islāma!" Lai kā, manu musulmaņa esību citi musulmaņi nav ietekmējuši, nav pārliecinājuši mani pieņemt savu ticību. Tāpēc notika tā, ka vispirms es kļuvu par musulmani savā būtībā, bet pēc tam pieņēmu islāmu pēc noteiktā rituāla.

Ja cilvēks ir atvērts, Korāns viņu paņem. Cilvēki atver Korānu un gaida, ka saskarsies ar kaut ko, kas ir līdzīgs Vecajai Derībai, bet viņi sastopas ar himnu Dievam. Jā, tur ir arī pamācības musulmaņiem, kā rīkoties dažādās situācijās. Gribu teikt, ka tiem, kas interesējas par islāmu, bieži ir bail, jo islāms tik ļoti ir apmelots un cilvēkiem bieži gadās saskarties ar nejēdzīgiem musulmaņiem, tāpēc viņus pavada bailes. Tomēr Korāns ir brīnišķīgs, un, tajā ieejot, bailes zūd.

- Jūs sacījāt, ka Dievs ir viens, bet cilvēki taču ir dažādi, un droši vien tāpēc izvēlas atšķirīgus veidus, kā ticēt Dievam. Vai tas var būt iemesls, lai savstarpēji nesaprastos?

- Islāms apgalvo, ka cilvēks piedzimst tīrs, viņš ir savā dabīgajā stāvoklī, un tas ir islāms. Tāpēc jebkurš bērns, kamēr nav iemācījies dažādas muļķības, ir musulmanis. Katra cilvēka apziņā jau instinktīvi ir ielikta izjūta, ka Dievs ir viens, kamēr viņš nenomaldās savos sliktajos darbos un izvēlē.

Tas, par ko jūs runājat — Dievs ir viens, bet viņu redz un pieņem dažādi —, tas ir pagānisms. Tas nozīmē pielūgt pašu izdomātu reliģiju, tas nozīmē pašam kontrolēt noteikumus, pēc kuriem dzīvot, nevis sekot tiem likumiem, pēc kuriem licis Dievs. Pagānu dieviņš neteiks, ka nedrīkst uzturēt bordeli vai kandžas tecinātavu. Arābi, kas nepieņēma islāmu, to darīja ne jau sava iedomātā koka elka dēļ, bet tādēļ, lai varētu darīt to, ko islāms aizliedz.

- Kristietis stāv pretī musulmanim, un abi apgalvo, ka tikai viņš zina, ko Dievs patiesībā ir domājis un kā cilvēkam jādzīvo. Kuram no viņiem ir taisnība? Vai vispār kāds zina, ko Dievs ir domājis?

- Jautājums ir par pierādījumiem. Es neatbalstu debates starp kristiešiem un musulmaņiem, jo kristieši parasti apvainojas, viņi nav gatavi klausīties, kas ir islāms. Kristieši apvainojas un noslēdzas sevī. Kristietības avots jau nav tas, ko saka pāvests, bet tā ir Bībele. Kristiešiem nav oriģinālās Bībeles, bet mums ir oriģinālais Korāns. Sāksim ar to, ka Jēzus nerunāja ne latviešu, ne angļu valodā, kristiešiem nav oriģinālā teksta.

Starp citu, Jēzus runāja aramiešu valodā, kas ir ļoti tuva arābu valodai. Un kā aramiešu valodā skan vārds "Dievs"? Allāh! Lai kristieši padomā, ko viņi saka: aleluja! Mēs ticam Jēzus evaņģēlijam, nevis Marka, Mateja, Lūkasa vai Jāņa evaņģēlijam. Dievs vienmēr ir sūtījis vienu reliģiju, Viņš un Viņa vēstījums cilvēcei nemainās. Viņš vienīgi var mainīt likumus, kurus piemēro kādai sabiedrībai un laikam. Un šī Dieva reliģija saucas islāms, tā ir padevība, ko sludināja visi pravieši, Jēzu ieskaitot.

Islāms nesaucas kāda vārdā, tas nav muhamedānisms, jūdaisms, budisms vai vēl kaut kas cits. Jēzus nenāca ar kaut ko jaunu, viņš nāca pie Izraēla noklīdušās avs, kas neievēroja likumu, lai atgādinātu par likumu pildīšanu. Tas, ko mūsdienās sauc par kristietību, patiesībā ir pāvilisms, kas balstās Jēzus nekad nesatiktā Pāvila reliģiskajās pārdomās un Baznīcas dogmās, kas tika pieņemtas vairākus simtus gadu pēc Jēzus. Bībele nav pretrunā ar Korānu tikmēr, kamēr tā nav pretrunā pati ar sevi.

- Ko drīkst darīt un cik tālu drīkst iet, lai cilvēkus pievērstu vienīgajai un patiesajai ticībai?

- Es padodos Dieva gribai, un man nav tiesību daudzos jautājumos veidot savu viedokli. Dieva viedoklis ir, ka ticībā nav piespiešanas, jo ticības nonākšana pie cilvēka ir brīva no kļūdas. Nevienu nevar piespiest ticēt, tas ir atkarīgs no iekšējās izjūtas un sapratnes. Islāms uzskata, ka visi nav spējīgi ticēt, un piedāvā toleranci, bet nevajag šā vārda nozīmi jaukt ar akceptēšanu. Islāms neapgalvo, ka ar kristiešiem viss ir kārtībā, islāms nesaka, ka ar ebrejiem viss ir kārtībā.

Islāms vēsta, ka ar viņiem vienkārši neko nevar padarīt — viņiem ir jāpiedāvā tā vēsts, ko Dievs viņiem ir piedāvājis, un, ja viņi to nepieņem, tas ir viņu rēķins ar Dievu. Tas ir mīts un meli, ka islāms tika izplatīts ar zobenu. Karš sākās tāpēc, ka musulmaņiem uzbruka Bizantijas impērija, viņu vēstnešus nogalināja Persija. Stāsts par to, ka kristiešus piespieda pieņemt islāmu, ir Baznīcas sevis mierināšana melos, jo ļoti daudzi kristieši izvēlējās pieņemt islāmu un Baznīcai vajadzēja kaut ko izdomāt, lai to izskaidrotu. Teoloģiski islāms ir nesalīdzināmi spēcīgāks un pamatotāks par kristietību, jo tam ir pierādījumi un argumenti.

- Vēsture liecina, ka kristieši bieži ir nogalinājuši Dieva vārdā, bet tagad arī musulmaņi nogalina Allāha vārdā. Vai tas, ka gan vieni, gan otri ir gatavi nogalināt ticības vārdā, nerada lielo pretīmstāvēšanu?

- Sāksim ar to, kurš kura valsti ir okupējis! Tas ir mediju nopelns, ka musulmaņi tiek iztēloti par slepkavām. Visos gadsimtos ir notikusi šī slepkavošana — atcerieties kaut vai krustnešus —, bet toreiz musulmaņu zemes bija iekarotas. Nu beidzot sākās atbrīvošanās cīņas. Nevienu musulmaņu valsti nepārvalda viņi paši, ja nu vienīgi Dienvidsomāliju pārvalda musulmaņi. Gandrīz visas pārējās valstis pārvalda amerikāņu atbalstītie režīmi.

Kad amerikāņi sola musulmaņiem atdot brīvību — tie ir lielākie meli! Amerikāņi "nedraudzējas" tikai ar dažām valstīm — ar Sīriju, Sudānu un Irānu. Sīrijā ir sekulārs ķeceru režīms. Sudāna ir nosacīta valsts, kas tiek kontrolēta tikai gar Nīlas ieleju. Irāna ir ļoti specifiska valsts, par kuru paši irāņi teic, ka tajā valda milzīga korupcija un revolūcijas ideāli ir nodoti. Amerikāņi melo, sakot, ka vēlas demokrātiju, jo valstis ir vieglāk pārvaldīt ar diktatoru palīdzību. Kad palestīniešiem vēlēšanās uzvarēja tie, kas nepatīk amerikāņiem un Izraēlai, visi vārdi par demokrātiskām vēlēšanām uzreiz tika aizmirsti un sākās izolācija un palestīniešu mērdēšana badā. Libānu varēja pavisam mierīgi bombardēt, neliekoties ne zinis, ka šīs valsts vadība ir demokrātiski ievēlēta. Cilvēkiem tiek pasniegtas fikcijas. Ja kāds vaicā, kāpēc Korāns liek nogalināt visus neticīgos, varu vienīgi atbildēt, lai cilvēks paņem šo grāmatu un izlasa — vai tiešām tur tā rakstīts.

- Un tomēr — arī musulmaņi nogalina un spridzina cilvēkus svētu mērķu vārdā. Vai viņi iet maldu ceļu?

- Pirmkārt, es nezinu, kas ir to cilvēku sirdīs, kuri nogalina. Otrkārt, redzot, kā melo Bušs un Blērs, nezinu, vai tie ir musulmaņi, kas organizē šīs slepkavības. 50. gados tika gāzts demokrātiski ievēlētais Irānas premjers, apvainojot viņu terora aktos. Tagad, pēc piecdesmit gadiem, kad daudziem dokumentiem ir noņemts slepenības zīmogs, varam uzzināt, ka terora aktus rīkoja tie, kas apvainoja Irānas premjeru, jo bija vajadzīgs iemesls, lai viņu gāztu. Patiesā interese bija tā, ka premjers nacionalizēja naftas rūpniecību. Tāpēc nezinu, kas patiesībā notika Londonas metro un vēl pirms tam 11. septembrī Amerikā.

Ir daudz neatbildētu jautājumu un pretrunu, kas liek domāt, ka varbūt patiesais scenārijs bija pavisam cits. Man nav pieņemama nostāja, ka, lūk, viņi, musulmaņi, ir tie ļaunie, viņi nogalina, bet mūsu drosmīgie un labie cīnītāji no lidmašīnām met napalma bumbas, sadedzinot viņu sliktos bērnus. Par to, ka politikas un tirdzniecības interešu dēļ iet bojā cilvēki Āfrikā, neviens neuztraucas. Uztraucas tikai par tiem, kam ir amerikāņu pases un zilas acis.

- Diemžēl bērni un sievietes iet bojā gan "drosmīgo cīnītāju", gan "ļauno musulmaņu" dēļ. Nedomāju, ka vienus var attaisnot, bet otrus ne. Slepkavo gan vieni, gan otri.

- Ziniet, es gribu teikt, ka man ir apnikuši stāsti par to, ka musulmaņi ir veģetārieši, pacifisti un vispār ir tādi pavisam pūkaini un nevainīgi, kas nevienu nekad nenogalina, jo nedzīvo šajā pasaulē. Musulmaņi ēd gaļu — un ne tikai to ēd, bet arī kauj dzīvniekus gaļai, jo nedomā, ka tā rodas tikai lielveikalu plauktos.

Islāms nav pūkains. Musulmaņi dzīvo šajā pasaulē, kurā ir arī kari, un islāms saka, kā rīkoties karā. Bet negribu dzirdēt stāstus par asiņaino islāmu. Korānā nevienā vietā nav minēts zobens, bet Bībelē zobens ir pieminēts vairāk nekā divsimt reižu. Islāma garīdznieki neskaitāmas reizes ir nosodījuši terora aktus, bet to ir dzirdējuši tikai tie, kas to gribēja, — pārējie izliekas neko nedzirdam un nezinām. Un tad vēl tā liekulīgā aicināšana uz dialogu — kāds dialogs var notikt, ja viena puse kontrolē visus komunikācijas līdzekļus.

Vārdu sakot, nav tāda pūkainā islāma, kas aizliedz nogalināt. Tas atļauj nogalināt cilvēku, ja viņš kādu ir nogalinājis vai veicis fitna, kas vienkāršoti nozīmē darbību, kas kaut kādā veidā grauj sabiedrību. Islāma sodi ir preventīvi un taisnīgi. Zaglim sākumā, ja vien viņa zādzība nav pavisam briesmīga, nocērt pirkstu. Ja zaglis turpina zagt, viņam nocērt roku, un tas ir normāli, jo zaglis vairs nevar turpināt savu arodu ar vienu roku.

Citiem vārdiem sakot, katrs musulmanis zina, ko nedrīkst darīt un kāds sods par to pienākas. Pie mums cilvēkus liek cietumā, kur viņi pabeidz tādus kā augstākā līmeņa kursus, un, kad iznāk ārā, tad jau ir kļuvuši par noziedzības lielmeistariem. Manuprāt, tā ir liekulība. Cilvēki apgalvo, ka mūža ieslodzījums ir briesmīgāks par nāvessodu, bet tajā pašā laikā apgalvo, ka nāvessods ir pārāk nežēlīgs un šausmīgs. Tiesa gan, kad tiek nogalināts paša tuvinieks, tad gan tiek kurnēts par to, ka nāvessods ir atcelts. Valstīs, kurās sodi ir atbilstoši islāmā paredzētajiem, noziedzības gandrīz nav. Ir vajadzīgi pareizie likumi. Es mūsu likumdošanu skaidroju tā, ka likumus lielāko tiesu izdomā paši noziedznieki, jo nav noslēpums, ka visās valstīs likumdevēji ir saistīti ar korupciju.

- Jūs tomēr neatbildējāt uz jautājumu, vai islāms atļauj nogalināt citādi domājošos un citas ticības cilvēkus?

- Karavīrus, okupantus, kas karo un nogalina cilvēkus, drīkst nogalināt, jo tas ir karš. Civiliedzīvotājus, cilvēkus, kas nav iesaistīti un neatbild par nodarījumiem, nogalināt nedrīkst. Bērnus, kuri visi pēc būtības ir musulmaņi, nedrīkst nogalināt — tas vispār nav apspriežams. Bet es jau sacīju, ka neesmu pārliecināts, ka musulmaņi ir tie, kas nogalina visus pēc kārtas.

- Kā islāms vērtē Rietumus? Vai lielā atšķirība slēpjas Dieva izpratnē?

- Vispirms laikam ir jādefinē, kas ir Rietumi. Manā izpratnē Rietumi iezīmē nevis ģeogrāfisku vietu, bet gan sabiedrību, kura ir specifiskā sociālās anomijas stāvoklī. Sociālā anomija nozīmē, ka iepriekšējās vērtības ir sabrukušas, bet jaunās vēl nav izveidojušās. Kas sabruka? Sabruka kristietības vērtības, jo tā ir iznīcināta. Rietumi ir ateistiski agnostiķi. Prastākais pagānisms ir tas, kad pielūdz jebko. Sākumā kristiešu sabiedrībai bija savas vērtības, kas vairāk vai mazāk bija definētas viņu reliģijā.

Jau ap 19. gadsimta vidu Baznīca un reliģija ļoti strauji tika diskreditēta kā aizspriedumainu un neizglītotu cilvēku radīts mīts. Savā ziņā notika Baznīcas un zinātnes karš, kurā Baznīca tika gandrīz pilnībā iznīcināta. Reliģija atkāpās no Eiropas, notika straujš vērtību sabrukums. Sākotnējā puslīdz kristiešu viduslaiku, renesanses un apgaismības sabiedrība aizvien vairāk sadalījās trijās grupās jeb stadijās. Pirmā ir kristieši ar kristietības leģitimizētām vērtībām un tradīcijām. Otra ir pārejas posms, kurā, pateicoties tradīcijām, ieradumam un inercei, ir saglabājušās kaut kādas kristietības vērtības, lai gan viņi ir atteikušies no pašas kristietības. Tomēr jau parādījās daudzi izteikti nekristietiski pasaules uztveres un dzīvesveida elementi, kā, piemēram, pagāniskie nacionālisms, materiālisms un citi. Trešie ir rietumnieki, kuri atmetuši ne tikai kristietību, bet arī sabiedrības vērtības. Viņi neredz iemeslu, kādēļ lai pieņemtu šīs vērtības, ja nepieņem kristietību. Šie rietumnieki atsakās ievērot tradīciju, jo vairs nav vērtību leģitimizētāja — reliģijas.

Kristietības kritika aizvien vairāk samazina kristiešu skaitu. Savukārt indivīdi, kas jautā vērtību pamatojumu, neņemot vērā kristietību, palielina trešo — rietumnieku — grupu. To var redzēt arī starp pusaudžiem, kas noliedz vecāku viegli kritizējamo vai nepamatojamo dzīvesveidu. Tā veidojas bezreliģijas sabiedrība, kurā katrs pats sev izdomā vērtības. Kopīgu leģitīmu vērtību nav. Tas, kas ir kopīgs Rietumu sabiedrībai, — neviens netraucē dzīvot otram pēc viņa ieskatiem. Tā sacīt, katrs "jūk prātā" savā veidā. Neviens viņam netraucē, ja vien pats netiek traucēts. Neviens nepretendē uz patiesību — tādas vairs it kā nav. Tā rodas specifiskais individuālais pagānisms, kurā katrs pats sevi uztver par Dievu, kas nosaka, kā jādzīvo, kas jāpielūdz un kam jākalpo.

Klasiskajā pagānismā šamanis ar virsaiti vai kopā ar vietējiem darboņiem izdomā, kas viņiem ir vajadzīgs, un ar izdomāto reliģiju attaisno un padara par labu, pareizu un atbalstāmu sev izdomāto dzīvesveidu. Ir reliģijas, kas ļauj un attaisno laupīšanu, krāpšanos, augļošanu, bordeļu uzturēšanu vai laulības pārkāpšanu. Mūsdienu Rietumu pagānisms ir savdabīgs, jo katrs pats sev izdomā reliģiju—dzīvesveidu. Vienīgā vērtība, kas ir saprotama visiem, — nevajag otram traucēt jukt prātā pēc savas izvēles un patikas.

Savdabīgi ir tas, ka tajā pašā laikā tikai daļa zagļu ir pārliecināti, ka zagt ir labi un pareizi. Skaļi viņi par to nerunā, neapgalvo, ka zog jau visi, tāpēc arī viņi to dara. Tas norāda uz katrā cilvēkā Dieva ielikto instinktīvo izpratni par labo un ļauno. Šīs un sava dzīvesveida un jēgas nezināšana noved pie tipiskām Rietumu slimībām kā depresija un pusmūža (u.c.) krīze. Kopīgu leģitīmu vērtību neesamība nozīmē, ka nevienam nav tiesību pamācīt citu dzīvot kā vien "tolerancē" pret cita ārprātīgo dzīvesveidu. Pat uz ielas mazam bērnam vairs neviens neko nedrīkst aizrādīt, jo nav tādu tiesību. Šajā ziņā mēs esam vairāk Rietumi nekā Rietumi paši, kuriem pēc inerces saglabājušās kaut kādas vērtības vai vismaz tradīcijas, kas dzīvi sakārto ārēji. Pie mums pēc padomijas sabrukuma nav pat tradīciju atlieku. Piemēram, mums Latvijā nav bērnu, un es zinu, ka nebūs.

- Kāpēc Latvijā nebūs bērnu?

- Kamēr cilvēki nekļūs par musulmaņiem, bērnu nebūs, jo bērnus negrib. Viņi nezina, ko ar tiem darīt, viņi nezina, ko tiem mācīt. Protams, cilvēki atrunājas ar naudas trūkumu, bet uz pasaules fona Latvija nav nabadzīga. Patiesībā bērns ir svešs cilvēks, kuram neko neiemāca, tāpēc tas nekad nekļūst tuvs, bet ir tikai svešinieks, kas "nojucis citādi". Tāpēc labāk un izdevīgāk ir braukt ceļojumos, pirkt mantas, nevis nopūlēties ar bērnu. Starp svešiniekiem ir paaudžu konflikti, kādu nekad nav īstiem musulmaņiem, jo viņi dzīvo un mācās ar islāma vērtībām, kuras neatšķiras vienai un otrai paaudzei.

- Vai pagānisms rada tā dēvēto civilizāciju konfliktu?

- Nav civilizāciju konflikta. Es piekrītu Blēram, ka vienā pusē ir nevis civilizācija, bet barbari. Pēc definīcijas "mītiskie" barbari ir tie, kas puspliki klejo apkārt bez vērtībām un bez ierobežojumiem. Civilizētiem cilvēkiem ir augsti attīstītas vērtības un noteikti ierobežojumi. Cilvēki, kuriem nav vērtību, kuri var rīkoties jebkā un sauc to par brīvību vai visatļautību, kuriem ētika ir nesaprotams jēdziens, ir barbari, mežoņi. Tad jūs saprotat, kura puse atbilst "mežoņu", "barbaru" definīcijai... Šiem cilvēkiem galvenais ir korporatīvisms, kad lielās kompānijas, lai saglabātu sev peļņu, saplūst ar valsts varu un izmanto to. Hitlers atrada ienaidniekus — ebrejus —, kurus izmantot, Bušs ir atradis citus semītus — arābus un musulmaņus vispār.

- Kādu redzat Eiropas un Latvijas nākotni?

- Es neesmu pareģis, nevaru prognozēt nākotni. Bet, ja vaicājat manas domas, tad uzskatu, ka Eiropa pamazām pieņems islāmu, ka Eiropa kļūs par musulmaņu pasauli, un arī Latvija ar laiku tāda kļūs. Nezinu, kad tas notiks, bet tā tas notiks.

 

Premjers apliecina Latvijas atbalstu Turcijas ceļā uz ES

LETA  12/07/06    Ministru prezidents Aigars Kalvītis (TP), ceturtdien tiekoties ar Turcijas ekonomikas valsts ministru Ali Babadžanu, apliecinājis Latvijas atbalstu Turcijas ceļā uz Eiropas Savienību (ES).

Premjers žurnālistiem uzsvēra, ka Latvija jau 2004.gadā atbalstījusi Turcijas pievienošanos ES un arī patlaban atbalsta sarunu un dialoga turpināšanos.

Kalvītis uzsvēra, ka Turcijai ir būtiski turpināt iesāktās reformas un pildīt saistības, ko tā ir uzņēmusies. "Latvija kā jauna ES dalībvalsts vienmēr ir atbalstījusi organizācijas "atvērto durvju principu"," uzsvēra premjers.

Premjers arī norādīja, ka Turcija un Latvija jau ir sabiedrotie NATO un abām valstīm izveidojusies laba sadarbība drošības jautājumos.

Arī Babadžans uzsvēra, ka abu valstu sadarbība ir veidojusies ļoti sekmīgi un patlaban attiecības vērtējamas kā ļoti labas.

Palielinoties arī tirdzniecības apjoms starp abām valstīm

Abu valstu pārstāvji kā pozitīvas sadarbības piemēru minēja nesen veikto vēstniecību izveidi, kā arī jaunu avioreisu atvēršanu, kas veicina cilvēku brīvāku kustību no vienas valsts uz otru. Kalvītis īpaši uzsvēra gaidāmos vīzu atvieglojumus, kas vēl vairāk atvieglošot un veicināšot Latvijas iedzīvotāju ceļošanu uz Turciju.

"Nešaubos, ka vēstniecību atvēršana gan Rīgā, gan Ankarā liecina par pieaugošo diplomātisko, politisko un ekonomisko saikni starp mūsu valstīm," sacīja Kalvītis.

Savukārt Babadžans norādīja, ka nākamās dienas Turcijai būšot ļoti svarīgas saistībā ar gaidāmajām sarunām par Turcijas vēlmi pievienoties ES. Viņš pauda pārliecību, ka valstij izdošoties atrisināt īstermiņa jautājumus saistībā ar Kipru un tie netraucēšot īstenot ilgtermiņa mērķi - pievienoties ES.

Turcijas ekonomikas valsts ministrs informēja par Turcijas paveikto ES iestāšanās ekonomiskā un politiskā kritērija izpildē. Valsts ministrs atzīmēja, ka iestāšanās process ES pozitīvi ietekmē valsts attīstību un paaugstina standartus. Turcijas pievienošanās ES palīdzēs veidot liekāku izpratni par ES un tās vērtībām islāma valstīs Vidusāzijā, Centrālajā Āzijā, Kaukāzā un Ziemeļāfrikā.

Tikšanās laikā amatpersonas pārrunāja nākamnedēļ paredzēto ES valstu un valdību vadītāju tikšanos, kurā dalībvalstīm ir jāpieņem lēmums par Turcijas iestāšanās sarunu tālāko gaitu. Kalvītis izteica cerību, ka valstis spēs vienoties par kompromisu, kas nodrošinās sarunu procesa turpināšanu.

Tāpat svarīgi ir panākt vienošanos par Ankaras protokola ieviešanu. Ministru prezidents uzsvēra, ka Turcijai ir svarīgi cieši sadarboties ar ES prezidentūru un Eiropas Komisiju Kipras jautājuma risināšanā un ir jārespektē uzņemto saistību izpilde.

Turcijas ekonomikas valsts ministrs atzīmēja nesen notikušās Saeimas vēlēšanas un pauda cerību, ka Kalvīša vadītajai valdībai izdosies sekmīgi pildīt savus pienākumus.

Babadžans arī apliecināja, ka Turcija sniegs atbalstu Latvijai ceļā uz citām starptautiskajām organizācijām.

 

Līgumam ar Krieviju vairs nepievienos deklarāciju

Diena  12/07/06    Premjeram Aigaram Kalvītim (TP) ir jauns scenārijs, kā bez vienpusējās deklarācijas pievienošanas parakstīt robežlīgumu ar Krieviju, vienlaikus atliekot malā jautājumu par šīs vienošanās iespējamajām juridiskajām pretrunām.

To Dienai 6. decembrī atzina A. Kalvītis, taču atteicās no sīkākiem komentāriem, kāds ir šis scenārijs, kura īstenošana sākšoties tūlīt pēc Jaunā gada. "Koalīcija ir principiāli vienojusies, ka apstiprinās šo scenāriju. Janvārī mēs ķersimies pie tā realizācijas," sacīja A.Kalvītis. Vārdos tikpat skops bija arī ārlietu ministrs Artis Pabriks (TP): "Mēs vienojāmies, ka līdz Jaunajam gadam

par to publiski nerunāsim."

Kāds avots diplomātiskajās aprindās, kas nemin savu vārdu, Dienai stāsta, ka konsultācijas par to, kad un kas varētu parakstīt robežlīgumu, ar Krievijas pusi jau sākušās. Atšķirībā no pērnā gada, kad robežlīguma lietā raisījās nesaprašanās starp valsts ārpolitikas veidošanā iesaistītajām Latvijas institūcijām, šoreiz šis jautājums tiekot koordinēts.

A.Kalvīša valdība savus plānus un iespējamo rīcību saskaņojot ar citiem koalī cijas partneriem un Valsts prezidenti Vairu Vīķi– Freibergu. Prezidenti ar iespējamajiem scenārijiem Latvijas un Krievijas robežlīguma parakstīšanai A.Pabriks iepazīstināja pirms pāris nedēļām. Šajā laikā V. Vīķe– Freiberga ir tikusies ar Krievijas vēstnieku Latvijā Viktoru Kaļužniju un arī paziņojusi, ka

joprojām ir gatava sagaidīt Rīgā kā viesi kaimiņvalsts prezidentu Vladimiru Putinu. "Pašlaik notiek zondēšana," tā amatpersonu kontaktus ar kaimiņvalsts pārstāvjiem raksturo minētais diplomāts. Savukārt kāds tiesību eksperts, kurš pārzina gan pērn īstenotās valdības rīcības motīvus, gan A.Kalvīša jauno scenāriju robežlīguma problēmas atrisināšanai, uzsver, ka šis plāns ir "pagaidu

situācija, ar kuru var sadzīvot". Līgums būšot parakstīts, taču, tā kā deklarācija tam pievienota nebūs, būs iespēja, ka to var apstrīdēt Satversmes tiesā. Taču, tā kā potenciālie apstrīdētāji, piemēram, Saeima vai valdība, būs vienojušies par šādu scenāriju, būs "vispārējs konsenss, ka šis jautājums ir deaktualizēts" un, visticamāk, neviens tiesā nevērsīsies. Protams, šādā

gadījumā Krievija vienpusēja robežlīguma parakstīšanu varētu izmantot savā labā , apstrīdot, piemēram, valsts teritoriālo kontinuitāti, pieļauj jurists. Taču tad esot jāseko attiecīgai Latvijas viedokļa paušanai.

 

Reida laikā par strādāšanu bez darba atļaujām aiztur 19 Bulgārijas pilsoņus

LETA  12/07/06     Valsts robežsardzes (VRS) un Valsts darba inspekcijas reida laikā Rīgā par strādāšanu bez darba atļaujām aizturēti 19 Bulgārijas pilsoņi, informēja VRS Preses un sabiedrisko attiecību dienesta priekšniece Dace Ūdre.

Bulgārijas viesstrādnieki tika nodarbināti kokapstrādes uzņēmuma AS "Bolderāja" jaunās plātņu rūpnīcas būvniecībā Rīgā.

Bulgārijas pilsoņiem noformēti administratīvā pārkāpuma protokoli, un pašlaik notiek lietas apstākļu izmeklēšana.

Ūdre norādīja, ka saskaņā ar administratīvo pārkāpumu kodeksu juridiskajai personai, kas nodarbinājusi bulgārus, draud naudassods no 2000 līdz 10 000 latiem, bet bulgāriem draud naudas sods no 100 līdz 500 latiem.

Pagaidām Ūdre nevēlējās nosaukt personas, kas nodarbinājušas bulgārus.

 

Pabriks: Latvijā nebūs ierobežojumu bulgāru un rumāņu darbaspēkam

DELFI 12/08/06    Ārlietu ministrs Artis Pabriks, piektdien uzstājoties konferencē "Migrācijas ietekme uz Eiropas politisko domu un lēmumu pieņemšanas procesu", uzsvēra, ka Latvija vienmēr iestājusies pret ierobežojumiem brīvai darbaspēka kustībai Eiropas Savienībā. Tādēļ, Latvija neieviesīs ierobežojumus darba spēkam no Bulgārijas un Rumānijas pēc to pievienošanās ES 2007.gada 1.janvārī, informēja Ārlietu ministrijas Informācijas un sabiedrisko attiecību departaments.

Ārlietu ministrs norādīja, ka nepieciešama saturīga diskusija Latvijas politiskajā vidē un akadēmiskajās aprindās par to, vai migrācija ir ieguvums, vai drauds. Valsts līmenī nepieciešams skaidrs redzējums, kāds darbaspēks Latvijā no trešajām valstīm nākotnē būtu nepieciešams. Tam jābūt ekonomiski pamatotam un balstītam Latvijas darbaspēka struktūras, uzņēmēju vajadzību un svarīgāko tautsaimniecības nozaru attīstības iespēju analīzē. "Ceru, ka nozīmīgu ieguldījumu šajā diskusijā sniegs arī konference", pauda ārlietu ministrs.

Ārlietu ministrija ir atbalstījusi starpministriju darba grupas izveidi Iekšlietu ministrijas vadībā, kas šogad sākusi darbu un izstrādā koncepciju par migrācijas politiku nodarbinātības kontekstā. Darba grupā iesaistījušies arī Latvijas Darba devēju konfederācijas un Brīvo arodbiedrību savienības pārstāvji.

"Taču migrācija ir ne tikai Latvijai aktuāls jautājums. Tā ir sāpīga problēma gan Eiropas Savienībā kopumā, īpaši ES dienvidu valstīs, gan arī globāli. Politiķi ir spiesti rēķināties ar attiecīgajās valstīs valdošām bažām gan par darba vietu zaudēšanu, gan arī par drošības apsvērumiem, piemēram, noziedzības un terorisma draudiem", atzīmēja ārlietu ministrs.

 

Intervija ar Andri Grūtupu: Nevajag tirgoties ar vēsturi!

Guntars Gūte, Republika.lv   12/08/06    Ilgi un klusi tapis, pēkšņi lielā ātrumā apstiprināšanai Saeimā tika virzīts likumprojekts par atbalstu ebreju kopienai. Tas bez vairāku nekustamo īpašumu atdošanas paredzēja arī izmaksāt kompensācijas vairāk nekā 30 miljonu latu apjomā. Saeima likumprojektu tomēr noraidīja. Advokāts Andris Grūtups uzskata, ka likumprojekts tikai rada spriedzi nāciju attiecībās.

- Valdība runāja par to, ka šis likumprojekts ir izstrādāts trīs gadus, bet tajā pašā laikā valdība pēdējās savas darbības dienās ļoti klusi un neatlaidīgi to virzīja apstiprināšanai Saeimā. Par ko tas liecina?

- Pie manis pirms aptuveni pusotra gada bija atnācis viens ebreju kopienas pārstāvis, kurš tolaik zondēja viedokļus par šo jautājumu. Es teicu, ka esmu kategoriski pret šādu ideju, un pamatoju savus argumentus. Es nezinu, kas to likumprojektu gatavoja, varbūt ebreju kopiena, tobrīd tajā bija deviņi panti. Tagad ir palicis vēl mazāk — tikai septiņi. Kāds tur trīs gadu darbs... Mēs jau no teksta redzam, ka tas nav juridisks, bet gan politisks dokuments, kurā teikts, cik jāmaksā latviešiem, kas viņiem jāatdod, un tad teikts, ka vairāk neko neprasīs. Tā ir visa jurisprudence šajā dokumentā. Skaidrs, ka tas kopš paša sākuma bija iecerēts kā konfidenciāls jautājums. Man stāstīja, ka likumprojekts parādījās iepriekšējās Aigara Kalvīša valdības pēdējā sēdē kā ārpuskārtas jautājums — negaidīti, ministriem par to iepriekš nezinot. Tas liek domāt, ka likumprojektu gribēja pasniegt kā pārsteigumu gan ministriem, gan deputātiem cerībā, ka viņi neiedziļināsies īsajā, bet saturiski ļoti būtiskajā dokumentā un pieņems to.

- Jums varbūt ir kāda nojausma, kāpēc likumprojekts šādā veidā tika virzīts?

- To es īsti nezinu. Ja vēsturiski skatās, tur ir runa arī par visām kulta ēkām. Tās visas (reliģisko organizāciju īpašumus) varēja atgūt jau atbilstoši likumam par reliģiskajām organizācijām. Bet toreiz atbilstoši likumam, sevišķi Kurzemē, īpašumi nemaz netika prasīti atpakaļ.

- Tātad viņi nevis nokavēja termiņus, bet nemaz negribēja atgūt šos īpašumus?

- Jā, negribēja! Reiz savas intereses dēļ vasarā apbraukāju Kurzemi un apskatīju visas sinagogas. Runāju arī ar vietējiem cilvēkiem par šīm celtnēm. Viņi teica, ka atbraukuši ebreji, apskatījuši ēkas, bet viņi neprasīšot tās atpakaļ, viņus tās neinteresējot... Nu un kāpēc tagad interesē? Acīmredzot tad, kad Latvijas zeme un uz tās esošie īpašumi ir ieguvuši vērtību, interese ir radusies. Taču tagad visi termiņi ir nokavēti, un tāpēc vajag jaunu likumu.

- Dzirdētas runas, ka uz Latviju izdarīts spiediens no ārpuses.

- Es piekristu tam, ka premjeram ārvalstīs ietekmīgi ebreji par to ir prasījuši. Es neizslēdzu tādu iespēju.

- Likumprojekta izstrādes darba grupu vadīja premjera biroja vadītājs Jurģis Liepnieks.

- Es varu tikai minēt, kāpēc tieši viņš virzīja. Kāda bija motivācija? Labāk viņam pašam piezvaniet, viņš jau tagad sniedz plašas intervijas par dažādiem saimnieciskiem jautājumiem. Es, protams, augstu vērtēju viņa publisko attiecību speciālista talantu, bet es pirmo reizi dzirdu, ka arī civiltiesībās, īpašuma jautājumos viņš pretendē uz kaut kādām zināšanām... Tas man bija liels pārsteigums. Augstākās padomes laikos visas īpašuma reformas darba grupas vadīja cilvēki ar zināšanām, nevis politiķi.

- Jūs teicāt, ka īpašumam Latvijā ir būtiski pieaugusi vērtība. Likumprojektā gan viens no pantiem īpaši nosaka, ka saņemto atbalstu ebreju kopienai aizliegts izmantot saimnieciskās darbības īstenošanai — tātad gūt peļņu.

- Ja atdotu šos īpašumus, pēc gadiem sen visi būtu aizmirsuši šo punktu. Un tas ir tikai deklarācijas līmenī uzrakstīts pants, kas praktiski nav ne izkontrolējams, ne izsekojams, jo nauda ir bezvārda dokuments. Uz tās nav rakstīts virsū, ka to drīkst izmantot tikai bērnunama atbalstīšanai. Nauda ir nauda.

- No jūsu teiktā jāsecina, ka atgūtie īpašumi pēc kāda laika varētu tikt pārdoti, lai gūtu ienākumus.

- Protams.

- Tātad īpašumu atgūšanas mērķis nav vis ebreju sabiedriskās dzīves nodrošināšana, bet atgūto īpašumu pārdošana.

- Sagatavotajā sarakstā ir īpašumi, piemēram, Liepājā. Vai tad Liepājā ir ļoti daudz ebreju? Jā, pirms Pirmā pasaules kara Liepājā bija daudz ebreju, bet tagad neesmu dzirdējis, ka šajā pilsētā būtu plaša ebreju kopiena. Vai Ludzā, Kuldīgā. Es nezinu — varbūt pieci ebreji tur dzīvo, bet, iespējams, tur nav neviena. Kādām vajadzībām šis īpašums tur pašreizējā brīdī vajadzīgs? Latviešiem būtu jāmaksā nomas nauda, ja viņi vēlētos izmantot ebrejiem atdoto īpašumu. Un kā varētu izkontrolēt, kādā veidā tiek izmantota iegūtā nomas nauda?

- Ko sakāt par aprēķināto summu, ko bija plānots izmaksāt? Sākotnēji šī summa bija aptuveni 20 miljoni, tagad — 32 miljoni latu...

- Es uzskatu, ka nav vērts vispār diskutēt — kam un cik? Svarīgs ir jautājums — kāpēc vispār maksāt? Uzskatu, ka nav nekāda pamata. Pati summa ir interesanti aprēķināta — 2005. gada cenās. Visiem pārējiem represētajiem, kuriem tika maksātas kompensācijas, īpašumu vērtība tika rēķināta par 1940. gada summām. Te pēkšņi 2005. gads... Nu mēs nevaram vienus padarīt vienlīdzīgākus par pārējiem. Tas Latvijā tikai radīs tautību naidu un neko vairāk! Šis likumprojekts pilnīgi droši radītu antisemītismu, un zaudējumi būtu daudz lielāki nekā šķietamais ārpolitiskais ieguvums.

- Man neizpratni rada likumprojekta anotācijā teiktais, ka dokumenta izstrādes gaitā nav notikušas konsultācijas ar nevalstiskajām organizācijām. Savukārt Latvijas ebreju kopienu padomes vadība pēdējā laikā — tieši pretēji — norāda, ka viņi ir piedalījušies likumprojekta izstrādē. Dokuments ir slikti sagatavots, vai tajā, maigi sakot, ir pausta nepatiesība?

- Domāju — gan tas, gan tas. Ar ebrejiem konsultācijas bija. Nezinu, vai ar organizācijām, bet ebreji piedalījās. Tagad jau es zinu, kas tur ir piedalījies. Nevienam citam jau nav prasīts.

- Interesants ir Saeimas balsojums par šo likumprojektu. 67 deputāti atturējās — faktiski tā ir valdošā koalīcija. Būtībā arī atturēšanās ir balsojums pret. Kā tad sanāk — tā pati valdošā koalīcija iepriekšējās Saeimas laikā projektu izvirza, bet tagad noraida.

- Manuprāt, šā likumprojekta pieņemšana valdībā saistās ar gļēvumu. Citādi to nevar nosaukt. Ir kāds spiediens, kādam kāds Amerikā kaut ko pasaka, palūdz. Pēdējā brīdī valdības sēdē jautājums tiek izvilkts, un ministri tiek pārsteigti, viņi nokļūst divdomīgā situācijā. Viņi nobalso, izņemot Gundaru Bērziņu (veselības ministru — Red.), kura reakcijas ātrums ir pietiekami liels, lai novērtētu dokumentu. Bet pārējiem, pieļauju, tas ir gļēvums. Savukārt iepriekšējā dienā pirms Saeimas sēdes acīmredzot ir bijušas frakciju sēdes, kurās nolemts balsojumā atturēties. Skaidri negrib balsot pretī, bet faktiski tas ir noraidījums. Es pozitīvi vērtēju Saeimas vairākuma lēmumu noraidīt šo likumprojektu.

- Vai Saeimas balsojums ir sava veida signāls arī ebreju kopienai?

- Jā! Domāju, ka pasaules ziņu aģentūras bija pilnas ar ziņām par Saeimas balsojumu.

- Ir publiski izskanējis, ka likumprojektā minēto īpašumu īpašnieki un tiešie mantinieki ir iznīcināti. Latvijas ebreju kopienu padome ir dibināta 2003. gadā kā jauna organizācija. Vai atbilstoši civiltiesībām viņiem vispār ir tiesības pretendēt uz bezsaimnieka īpašumu?

- Es negribētu šo jautājumu analizēt. Kā jau teicu — nav svarīgi, kam un cik. Svarīgs ir pats princips — ir vai nav mums jāmaksā? Un es ebreju vietā negribu lemt — ir vai nav viņi tiesīgi pretendēt uz šo kompensāciju? Uz pirmo jautājumu ir jāatbild ar kategorisku — nē! Mēs nevaram būt atbildīgi. Mums galu galā te ir 150 gadu vecs civillikums, kas nosaka — ja nav mantinieku, īpašumu pārņem valsts. Deviņdesmitajos gados Latvijā bija ļoti demokrātiski likumi. Atbilstoši tiem Latvija atdeva visus īpašumus mantiniekiem neatkarīgi no viņu pilsonības. Tad, kad likums tika pieņemts, daudzi Latvijas ebreji bija emigrējuši uz Izraēlu un ieguvuši Izraēlas pilsonību, līdz ar to viņi bija pārsteigti, ka tomēr ir tiesīgi pretendēt uz mantotajiem īpašumiem.

- Likumprojekta virzība ir apturēta, acīmredzot valdībai būs jādomā, ko darīt turpmāk.

- Droši vien, ka tas tā nebeigsies.

- Kādas varētu būt turpmākās darbības?

- Negribu skriet notikumiem pa priekšu, bet pieļauju, ka pēc kāda laika mēģinās bīdīt citu variantu. Dokumentā pieminēts ebreju biedrības nams Rīgā, Skolas ielā. Atceros, šo namu vēl Ivara Godmaņa vadītā valdība nolēma atdot ebrejiem, taču iepriekšējais ebreju kopienas vadītājs acīmredzot nebija neko izdarījis, lai šo īpašumu reģistrētu Zemesgrāmatā. Kāpēc tas netika izdarīts? Kāpēc šis īpašums figurē šajā sarakstā? Šo ēku taču vienreiz jau atdeva ebrejiem.

- Valdības vadītājs Kalvītis publiski izteicies, ka pašreizējā situācija varētu sabiedrībā rosināt diskusiju par šo jautājumu. Vai par to ir vajadzība diskutēt?

- Diskutēt vienmēr ir veselīgi. Bet no tiem zvaniem man uz biroju vai sarunām ar nepazīstamiem cilvēkiem uz ielas, kuri nāk klāt un atbalsta manu nostāju, es nojaušu, kāda ir attieksme lielākajai daļai latviešu. Es nezinu par krievu attieksmi, jo viņiem vispār nebija iespējas krievu valodā šo likumprojektu izlasīt. Bet lielākā latviešu daļa ir pret šo likumu! Īpašuma reforma Latvijā ir beigusies. Visi jau ir ieguldījuši namos līdzekļus — vai tas būtu valsts vai pašvaldības īpašums, institūts, skola vai kāda cita iestāde. Kas notiks? Jūs ieguldījāt līdzekļus, bet tagad atdodiet īpašumu un turpmāk maksājiet nomu, vai arī celsim jaunu objektu. Liepājnieki jau pateica — nu tad dodiet mums arī 30 miljonus, mēs celsim jaunas ēkas. 30 miljonu latu mēs jau tā atdodam ebreju kopienai, un nu vēl mums būs nepieciešami līdzekļi, lai uzceltu jaunus objektus. Tā no likuma iniciatoru puses nav laba rīcība — nabagus apbižot. Mēs esam viena no nabadzīgākajām valstīm Eiropā. Tā nav kristīga rīcība nabagus apbižot.

- Vai šāda ideja par kompensācijas izmaksu neizraisa pārdomas, ka mēs atrodam miljonus vienai konkrētai biedrībai, taču tajā pašā laikā valdība nevar atrast naudu algu palielināšanai dažādu jomu speciālistiem.

- Mums trūkst līdzekļu daudz un dažādām vajadzībām. Protams, tas viss rada ļoti nelabvēlīgu fonu šim likumprojektam. Ja tāds tiktu pieņemts, tas radītu tikai naidu. Tas ir nepārprotami skaidrs.

- Bet ne jau tikai latviešu naidu, arī pārējās Latvijas sabiedrības — vienalga, vai latvietis, krievs vai ukrainis...

- Jā. Tajā brīdī, kad līdz krievam aizies šī informācija, viņam arī radīsies jautājums — kāpēc man pensiju nepaaugstina?

- Tas ir bīstams precedents. Tikpat labi arī pārējās kopienas Latvijā var sākt pieprasīt īpašumus vai kompensācijas.

- Domāju, tas izraisītu ķēdes reakciju. Mēs vispār zaudētu kontroli pār šo teritoriju. Mēs taču visus šos gadus cenšamies latviešu nācijai piesaistīt pārējos, kuri šeit dzīvo. Kas notiktu? Tieši tā — nākamie varētu prasīt krievi, latvieši. Mums tāpat avantūristu pietiek, viņi justu, ka nu ir īstais brīdis.

- Vai jums ir nojausma, kas tad ir tie spiediena izdarītāji — Izraēlas valdība, kādi ebreju atbalstītāji? Kas?

- Neesmu dzirdējis, ka tie būtu Izraēlas valdības oficiālie pārstāvji. Esmu dzirdējis, ka tie ir Amerikas ebreju kopienas pārstāvji. Bet es jums nevaru nosaukt nevienu uzvārdu, jo es nezinu. Tas jāprasa premjeram, prezidentei.

- Jūs pieļaujat, ka prezidente bija lietas kursā par šādu likumprojektu?

- Domāju, ka varat mierīgi viņai uzprasīt, vai viņai arī bijušas sarunas, kurās bijuši kādi slēpti mājieni. Mums arī būtu tiesības to zināt.

- Bet vai jums ir nojausma, ka viņa bija lietas kursā par likumprojekta veidošanu?

- Es pieļauju. Nevaru konkrēti pateikt — konkrēti tad un tad. Bet esmu dzirdējis, ka iniciatīva nākusi no Amerikas ebreju kopienas.

- Vai tas nozīmē, ka viņu rīcībā ir tik spēcīgi instrumenti, lai spētu ietekmēt neatkarīgas valsts valdības vadītāju?

- Kāpēc gan ne? Mums jau tās krievu avīzes arī lielākoties pieder ebrejiem. Dzīve ir dzīve. Starp ebrejiem ir daudz miljonāru. Kam ir nauda, tam arī ir teikšana. Kas tur būtu ko slēpt.

- Bet ko iegūst Amerikas ebreju kopiena, spiežot uz Latvijas valdību?

- Viņu pozīciju es absolūti saprotu. Ir skaidri jāzina ebreju tautas ētiskie principi, visa reliģiskā bagāža. Neviens jau neapstrīd, ka tā ir unikāla cilvēku kopība, kuru saista tūkstošiem gadu veci principi, kas precīzi nosaka, ka ebrejiem ir jāpalīdz vienam otram, jāaizstāv sava kopiena. To var tikai apsveikt! Es būtu priecīgs, ja reiz latviešiem tā būtu. Tur es nekā slikta nesaskatu. Ebreju interese te ir pilnīgi skaidra un saprotama.

- Latvijā nez kāpēc baidās runāt par ebreju tēmu. Tomēr interesanti būtu zināt jūsu viedokli par abu mūsu Valsts prezidentu — gan Gunta Ulmaņa, gan Vairas Vīķes–Freibergas — atvainošanos ebrejiem latviešu nācijas vārdā par viņiem nodarīto okupācijas laikos?

- Redziet, viens ir, kad Valsts prezidents šādus vārdus pasaka politikas labad. Politiskā pragmatisma vārdā var daudz ko pateikt. Bet es arī nejūtos vainīgs! Turklāt atcerēsimies, ka latvieši šajā teritorijā Otrā pasaules kara laikā vispār nevarēja ne par ko lemt! Mums valsts bija atņemta 1940. gadā ar visiem lēmējiem, kuri varētu tautas vārdā uzstāties. Visu lēma no Berlīnes un īstenoja augsti vācu ierēdņi. Latviešiem bija atvēlēts, mūsdienu terminoloģiju lietojot, civildienesta pārvaldes funkcijas. Ja mēs nevarējām lemt, tad arī nevaram atbildēt par notikušo! Jebkuru summu atmaksāšana civiltiesībās ir saistīta ar vainu, bet kāda mums var būt vaina, ja mēs nepieņēmām lēmumus — ne mēs organizējām ebreju iznīcināšanu, ne mēs to īstenojām.

- Kāpēc latvieši neprot pasaulei pateikt, ka mēs neesam mazāk cietuši?

- Mums tikai 15 gadu ir bijis laiks saprast pagātni, 50 gadu padomju okupācijā mēs vispār nedrīkstējām pīkstēt. Mūs mācēja mīlēt nevis pašiem sevi, bet krievus. Un mēs nedrīkstējām par šo tēmu runāt. Mēs pat savu vēsturi nezinājām — tā bija noslēpta. Latvijas valsts ideju nesošos cilvēkus iznīcināja laikā no 1940. līdz 1953. gadam. Pirmā PSRS okupācija iznīcināja valsts struktūru, Vācijas okupācija paņēma tautas dzīvo spēku. Savukārt otrā PSRS okupācija līdz 1953. gadam ar vislielāko nežēlību iznīcināja nacionāli domājošos cilvēkus. Ja nebūs pārāk lielu satricinājumu, ar laiku nacionālā apziņa varētu izveidoties.

- Jūsu balsī skan cerība, ka mēs tomēr spēsim būt vienota nācija.

- Domāju, ka šajā ziņā metodiski ir jāstrādā. Nevar visu laiku priekšplānā virzīt tikai cilvēktiesības, nedrīkstam aizmirst nācijas intereses. Vienu brīdi ir geju tiesības, citu brīdi citas, bet ir jāpatur prātā, ka nācijas intereses būs mūžīgas! Padomju laikā mūs mācīja, ka nācijas izzudīs, ka visiem jāmācās krievu valoda. Tā nenotika. Mūsu nācija joprojām pastāv, cits jautājums, kāda tā tagad ir. Lielā mērā dezorientēta, liela daļa cilvēku nezina savu vēsturi, pat savu dzimtu vēsturi nezina! Beidzot mums ir jāsāk mīlēt pašiem sevi! Jāapzinās, ka šeit ir latviešu valsts, un jārada lepnuma izjūta par valsti. Protams, mēs nevaram atteikties no atbildības par citām tautām, kuras te dzīvo.

- Vai vēstures nezināšana ir iemesls, kā dēļ mēs baidāmies runāt arī par kutelīgām tēmām, piemēram, ebrejiem?

- Vislielāko cieņu rada atklāta un godīga saruna. Kad cilvēki acīs saka vienu, bet pa stūriem runā kaut ko citu, tas cieņu nerada. Lai ir skarba vēsture, bet mums jārunā atklāti. Līdz šim mēs zinām tikai Cukuru vai Arāju, vai Šustinu, taču mums atklāti jāparāda viss spektrs. Domāju, būs ļoti interesanti fakti. Vēsturi jau nevar pārtaisīt.

- Tiešām — kāpēc mēs noliecam galvu un ļaujam sevi nopērt par Cukuru, Kalēju, bet baidāmies runāt par to pašu Šustinu, Noviku...

- Par to ir jārunā! Tas ir vēstures uzdevums parādīt visus represētājus, un tur parādīsies daudz un dažādu nacionalitāšu cilvēki...

- Vai būs cilvēki, kuri uzdrošināsies to izdarīt?

- Bet kāpēc to nedarīt? Upurus mēs esam apzinājuši. Tagad vajadzētu apzināt represētājus. Kāpēc par to nerunāt?

- Kam būtu uzdevums to darīt?

- Pirmām kārtām vēsturniekiem, kuri par to ir mācījušies un ir profesionāli sagatavoti.

- Un politiķiem?

- Politiķis vienmēr ir veicis specifisku uzdevumu. Viņš vienmēr skatīsies caur sava vēlētāja prizmu.

- Kāpēc līdz šim par to esam klusējuši?

- Mums nav bijis laika. 50 gadu bija absolūti vienpusēja vēsture. Ebrejiem bija iespēja runāt. Mēs par saviem upuriem un represētājiem nevarējām pīkstēt ne vārda. Ir pagājis pārāk maz laika pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Īstā vēstures atspoguļošana sākas pēc 50 gadiem, kad var daudz atklātāk runāt. Tagad ir pienācis laiks sākt mums par to runāt.

- Vai mūsu pieminētais likumprojekts un troksnis ap to varētu būt stimuls sākt diskusiju par šo tēmu?

- Jā, piekrītu, tas varētu būt stimuls. Te ir gadījums, kad mums uzspiež tirgošanos ar savu vēsturi. Ar vēsturi nevajag tirgoties! Vēsture ir tāda, kāda tā ir. Un mūsu vienīgais uzdevums ir to patiesi atspoguļot, neatkarīgi no tā, kurai cilvēku grupai tas patiks vai nepatiks. Nav tur tikai Arājs vai Cukurs! Ir daudz interesantāks spektrs un daudz vairāk interesantu uzvārdu, par kuriem vērts runāt. Bet šo likumprojektu es tieši tā uztveru — samaksājiet, un tad mēs atlaidīsim vainu jums!

 

Februārī sāks Latvijas reklāmas kampaņu Eiropas valstīs

LETA  12/09/06    Februārī starptautiskos televīzijas kanālos un vides reklāmās lielākajās Eiropas pilsētās tiks uzsākta Latvijas tūrisma reklāmas kampaņa. Tā Tūrisma foruma dalībniekiem teica Tūrisma attīstības valsts aģentūras direktors (TAVA) Uldis Vītoliņš. Reklāmas tiks raidītas tādās televīzijās kā CNN un Francijas Televīzija. Tāpat reklāmas tiks izvietotas piecu valstu presē, kā arī internetā. Viens no reklāmu veidotājiem ir reklāmas aģentūras «ZOOM!» radošais direktors Ēriks Stendzenieks.

Piecās valstīs - Vācijā, Lielbritānijā, Krievijā, Somijā un Zviedrijā - paredzēts veikt netradicionālas reklāmas kampaņas. Piemēram, Londonā Latviju kā tūrisma galamērķi popularizējoši plakāti tiks izvietoti metro. Plānots, ka reklāmas kampaņa tiks uzsākta 17.februārī.

Vītoliņš norādīja, ka vislielāko atdevi dod reklāma, kas ceļo «no mutes mutē», tādēļ nākamgad TAVA plāno aktualizēt jautājumu par tūrisma pakalpojumu kvalitāti, tiks izstrādāts tūrisma kvalitātes zīmols, bet janvārī darbu sāks tūristu «karstais telefons».

Nākamā gada 7.janvārī darbu sāks «karstais telefons», kas uzklausīs tūristu sūdzības par pārkāpumiem un krāpšanas gadījumiem. Par «karstā telefona» izveidi šonedēļ vienojās TAVA direktors Uldis Vītoliņš, Rīgas Galvenās policijas pārvaldes Kriminālpolicijas priekšnieks Ints Ķuzis un Patērētāju tiesību aizsardzības centra vadītāja Baiba Vītoliņa.

Palielinoties dažādu sūdzību skaitam par neadekvāti augstām cenām un apšaubāmiem piedāvājumiem, 2006.gadā TAVA uzsākusi darbu pie kvalitātes zīmes izveides, kas kvalitatīvos tūrisma pakalpojumu sniedzējus izceltu starp pārējiem. Šāda kvalitātes zīmola ieviešana mudinātu tos uzņēmumus, kuru šī brīža darbība, iespējams, neatbilst noteiktajām prasībām, aktīvāk strādāt pie uzlabojumiem un ar laiku tomēr iegūt labāku novērtējumu, uzskata Vītoliņš. Šie uzņēmumi tiktu īpaši izcelti TAVA izdotajos materiālos, Latvijas oficiālajā tūrisma portālā «www.latviatourism.lv», speciālajos Rīgas un Latvijas ceļvežos un citur.

Līdzīgi kvalitātes zīmes standarti ir ieviesti citās Eiropas valstīs, piemēram, Austrijā un Šveicē, kur šāds zīmols ir kļuvis par atpazīstamu standartu, ko potenciālais ceļotājs uzskata kā vienu no galvenajiem kritērijiem, izvēloties galamērķi un piedāvātos pakalpojumus.

Tāpat izteikta ideja par nākotnē iespējamu «melnā saraksta» publicēšanu tūristiem pieejamos informatīvajos materiālos, kas ļautu tiem laikus iepazīties ar iestādēm, kas piedāvā apšaubāmus pakalpojumus.

 

 

 

 

Valdībā un partijās, NVO un tiesu lietās...

 

 

 

 

Apstiprināts valsts budžets nākamajam gadam

Apollo  12/05/06     Valdība otrdien apstiprināja valsts budžeta projektu nākamajam gadam. Projekts paredz, ka valsts konsolidētā budžeta ieņēmumi un izdevumi pārsniegs četrus miljardus latu, tie plānoti attiecīgi 4,218 un 4,369 miljardu latu apmērā.

Valsts pamatbudžeta ieņēmumi prognozēti 3,155 miljardi latu, un izdevumi plānoti 3,498 miljardu latu apmērā. Valsts pamatbudžeta izdevumu palielinājums, salīdzinot ar 2006. gada plānu, ir 29,3%.

Valsts speciālā budžeta ieņēmumi un izdevumi prognozēti attiecīgi 1,080 miljardu latu un 914,2 miljonu latu apmērā. Valsts speciālā budžeta izdevumu pieaugums pret 2006. gada plānu ir 15,5%.

Nākamā gada budžeta deficīts plānots 1,4% apjomā no iekšzemes kopprodukta. 2007. gada budžets veidots, prognozējot, ka iekšzemes kopprodukts Latvijā nākamgad  pieaugs par 9%, bet gada vidējā inflācija būs 5,9%.

Likumprojektā paredzēts papildu finansējums 387,3 miljonu latu apmērā, tādiem nozīmīgākajiem prioritārajiem pasākumiem kā programmai «Valsts aizsardzība, drošība un integrācija NATO» (80,4 miljoni latu), veselības aprūpes jomai (68,8 miljoni), tajā skaitā veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanas nodrošināšanai un medikamentu apmaksāšanai.

14,5 miljoni latu atvēlēti minimālās mēneša darba algas palielināšanai no 90 uz 120 latiem, 10,5 miljoni — tiesnešu, tiesu darbinieku, prokuroru, prokuratūras darbinieku atalgojumu palielinājumam, savukārt 8 miljoni — investīcijām izglītības infrastruktūrā. 6,1 miljons latu paredzēts veselību uzturošos, veicinošos un augstas klases sporta pasākumos iesaistīto iedzīvotāju skaita saglabāšanas un palielināšanas nodrošināšanai, bet 4,3 miljoni latu — profesionālās izglītības iestāžu audzēkņu stipendiju palielināšanai.

Nākamā gada budžetā paredzēti 6 miljoni latu valsts atbalsta palielināšanai ģimenēm ar bērniem un invalīdiem, 10 miljoni — atbalstam novadiem, savukārt 7,1 miljons latu — atbalstam mājokļiem un pašvaldībām dzīvokļu jautājumu risināšanai.

4,1 miljons latu atvēlēti «Microsoft» programmatūras licenču pirkšanai, nomai un atjaunošanai, 5 miljoni — valsts siltumapgādes sektora programmas īstenošanai, bet 4 miljoni paredzēti Mežaparka estrādes rekonstrukcijai un Dziesmu un deju svētku nodrošināšanai.

Koncertzāles būvniecībai Liepājā atvēlēti trīs miljoni, savukārt 3,3 miljoni latu — skatuves mākslinieku algu palielināšanai.

Valsts pasūtījumam pasažieru pārvadājumiem pa dzelzceļu paredzēti 3,2 miljoni latu, bet dotācijai pasažieru regulārajiem pārvadājumiem ar autobusiem un citiem transporta līdzekļiem — 4,1 miljons latu.

 

TB/LNNK tiesībsarga amatam virzīs Rasmu Kārkliņu

LETA  12/05/06    Apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/ LNNK (TB/LNNK) Saeimas frakcija nolēmusi tiesībsarga amatam izvirzīt Ilinoisas universitātes politikas zinātņu profesori Rasmu Kārkliņu, aģentūru LETA informēja TB/LNNK preses sekretārs Rolands Pētersons. Kārkliņa ir Latvijas Universitātes Profesoru padomes locekle, Zinātņu akadēmijas ārzemju locekle, Ilinoisas universitātes Čikāgā politikas zinātnes profesore, daudzu zinātnisku publikāciju un četru grāmatu autore. Kārkliņa kopš 90.gadu sākuma aktīvi pēta politiskos procesus Latvijā.

TB/LNNK frakcija šodien tikusies gan ar Kārkliņu, gan ar Tautas partijas izvirzīto tiesībsarga amata kandidātu Ringoldu Balodi.

Kā atzinuši TB/LNNK deputāti, Kārkliņa ir piemērotāka kandidatūra tiesībsarga amatam, jo ir politiski neitrāla, ļoti labi izglītota un viņas zinātniskā darbība bijusi vērsta uz Latvijas valsts pārvaldes darba uzlabošanu.

Kā LETA jau ziņoja, Tiesībsarga biroja likums paredz, ka tiesībsarga kandidatūru izvirzīt var pieci Saeimas deputāti, bet amatā viņš tiks apstiprināts ar parlamenta balsojumu.

8.Saeima noraidīja Satversmes grozījumus, kas paredzēja tiesības izvirzīt tiesībsarga amata kandidatūru Valsts prezidentam.

Par tiesībsargu varēs apstiprināt Latvijas pilsoni ar nevainojamu reputāciju, kurš sasniedzis 30 gadu vecumu, kuram ir augstākā izglītība, zināšanas un darba pieredze tiesību aizsardzībā un kurš atbilstoši likuma prasībām ir tiesīgs saņemt speciālu atļauju pieejai valsts noslēpumam.

Likums arī paredz, ka, uzņemoties tiesībsarga pienākumus, viņš Saeimas sēdē dos svinīgo solījumu. Tajā tiesībsargs solīs "būt godīgs un taisnīgs, aizstāvot personu tiesības un brīvības saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmi, likumiem un starptautiskiem līgumiem".

Tiesībsarga biroja likuma mērķis ir veicināt cilvēktiesību aizsardzību un sekmēt, lai publiskā vara tiktu īstenota tiesiski un lietderīgi.

 

Prezidenta kandidātu loks paplašinās

Ināra Egle,   Diena  12/06/06    Koalīcija cer vienoties par vienu kopīgu nākamo Rīgas pils saimnieku.

Profesore Žaneta Ozoliņa kā prezidenta kandidāte varētu saņemt tagadējās Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas atbalstu. Presē izskanējis, ka NATO sammita laikā viņu esot pamanījuši arī ārvalstu līderi. Taču V.Vīķe–Freiberga oficiāli nekad nepaudīs atbalstu kādam kandidātam un ir norādījusi uz Saeimas kompetenci izvēlēties viņas pēcteci. Nākamajam prezidentam ir jābūt cilvēkam, par kuru vienojušās visas koalīcijas frakcijas un kuram ir politiskā pieredze, Dienai sacīja LPP līderis Ainārs Šlesers, neizslēdzot iespēju, ka amatā var būt arī ar partijām saistīts cilvēks.

Nepieciešamībai koalīcijai vienoties par vienu kandidātu piekrīt arī viens no TP līderiem, premjers Aigars Kalvītis. Tādā gadījumā izpaliktu formālā pirmā vēlēšanu kārta, kad sacenšas partiju virzīti pretendenti, no kuriem neviens netiek ievēlēts. Tāpat kā A.Šlesers, arī A.Kalvītis atzīst, ka Ž.Ozoliņa noteikti esot pozitīvi vērtējama un varētu būt to cilvēku vidū, par kuriem notiktu diskusija koalīcijā, taču — ne vienīgā.

Oficiāli prezidenta kandidātu ir izvirzījis Jaunais laiks, nominējot Sandru Kalnieti. 16.decembrī partijas kongresā pretendentu uz augstāko amatu, iespējams, nosauks arī Tēvzemei un brīvībai/LNNK. Tēvzemiešu kandidāts varētu būt kāds no Eiropas Parlamenta deputātiem — visticamāk, Ģirts Valdis Kristovskis. Taču šī nominācija vairāk uztverama kā partijas taktisks solis. Arī JL frakcijas vadītāja vietnieks Kārlis Šadurskis atzina — ja līdz jūnijam, kad vēlēs prezidentu, nemainās politiskā situācija, JL kandidātam nav izredzes.

Neoficiāli medijos minēto kandidātu loks ir daudz plašāks. Tajā joprojām figurē eirokomisārs Andris Piebalgs, taču vairāki politiķi šaubās, vai viņš varētu piekrist. Pirms vairākiem mēnešiem kā viens no reālākajiem kandidātiem bija minēts Latvijas institūta direktors Ojārs Kalniņš, bet tagad par viņu, tāpat kā par atsevišķu TP biedru nosaukto Arti Pabriku, runā mazāk.

Taču ir parādījušies jauni uzvārdi — piemēram, Latvijas vēstnieks ASV, nākamais premjera biroja vadītājs Māris Riekstiņš un pats premjers A.Kalvītis. Viņš Dienai sacīja, ka noteikti neplānojot kandidēt uz augsto posteni, ko "varbūt daži vēlētos, jo viņus interesē premjera vieta, kas tad atbrīvotos". Var pieļaut, ka atsevišķi uzvārdi tiek "piespēlēti" medijiem, lai redzētu sabiedrības un šo cilvēku reakciju.

A.Kalvītis arī noliedza, ka TP plānos būtu virzīt M.Riekstiņu uz prezidenta amatu. "Viņš būs mans biroja vadītājs," teica A.Kalvītis, pieļaujot, ka visām koalīcijas partijām būtu ļoti grūti vienoties par atbalstu kādam ar partijām saistītam kandidātam. Savukārt A.Šlesers, lūgts vērtēt M.Riekstiņa izredzes, atteicās no komentāra, nesakot ne jā, ne nē.

Vairāki TP biedri arī apšaubīja M.Riekstiņa virzīšanu, jo premjers ir plānojis dot sava biroja vadītājam lielas pilnvaras un licis saprast, ka ar viņu saista lielas cerības ne tikai uz pāris mēnešiem. Cituprāt, premjera biroja vadītājs neesot tas amats, no kura varētu cienīgi startēt uz prezidenta posteni. Kuluāros arī dzirdēts, ka pret Ž.Ozoliņu varētu iebilst koalīcijā pārstāvētā Zaļo un Zemnieku savienība jeb tās viens no ietekmīgākajiem lēmējiem Ventspils mērs Aivars Lembergs. ZZS frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis norādīja, ka partija savu viedokli par prezidenta kandidātiem noformulēs nākamā gada sākumā Zemnieku savienības kongresā.

"Jauna prezidenta vēlēšanas uzliek Saeimai milzīgu atbildību. Vēsture 9.Saeimu vērtēs arī pēc tā, kādā kvalitātē būs noritējusi šī izvēle un ar to saistītās debates. Būtu ļoti svarīgi, lai Saeima raudzītos uz Valsts prezidenta ievēlēšanu no valsts ilgtermiņa interešu viedokļa, spējot pacelties pāri šauri partijiskām interesēm un īstermiņa iekšpolitiskajai konjunktūrai," tā sacīja Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, uzrunājot 9.Saeimu tās pirmajā sēdē. Prezidente izteica cerību, ka viņas pēctecis kopā ar Saeimu turpinās atbalstīt Latvijas Vēsturnieku komisiju, Stratēģiskās analīzes komisiju un Valsts valodas komisiju. V.Vīķe–Freiberga arī uzsvēra, ka savas prezidentūras laikā kā pirmo un svarīgāko uzskatījusi Latvijas suverenitātes un prestiža nostiprināšanu.

Prezidente aicināja sākt diskusiju par iespējamajiem Rīgas pils saimniekiem. Viņas preses sekretāre Aiva Rozenberga atzina, ka V.Vīķei–Freibergai patiešām nav vienalga, kas būs nākamais prezidents un kā šajā amatā tiks nodrošināta pēctecība, kā arī turpināta demokrātijas principu iemiesošana dzīvē. Taču "kandidātu uzvārdi un prezidenta ievēlēšana ir Saeimas rokās," piebilda A.Rozenberga.

Koalīcijas partiju pārstāvji izvairās sākt šo diskusiju, aizbildinoties ar svarīgākiem uzdevumiem, piemēram, valsts budžeta pieņemšanu. Taču A.Kalvītis arī atzina, ka šobrīd vēl neviens nevarot pateikt, kurš būs nākamais prezidents, jo pēdējā brīdī varot "notikt visneiedomājamākie manevri un negaidīti pavērsieni".

 

Noraida visus trīs Satversmes tiesas tiesnešu amatu pretendentus

LETA  12/06/06     Saeimas Juridiskā komisija šodien slēgtā balsojumā noraidīja visus trīs Satversmes tiesas (ST) tiesnešu amatu pretendentus. Juridiskās komisijas deputātu atbalstu neguva nedz Ministru kabineta izvirzītie ST tiesnešu amatu pretendenti advokāts Viktors Skudra un Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes dekāns Kaspars Balodis, nedz Augstākās tiesas virzītais Kuldīgas tiesnesis Uldis Ķinis.

Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš žurnālistiem skaidroja, ka Juridiskās komisijas negatīvais balsojums automātiski nebloķē balsojumu par Ministru kabineta un Augstākās tiesas izvirzītajām ST tiesnešu kandidatūrām Saeimas plenārsēdē. Šis balsojums, visticamāk, varētu notikt nākamnedēļ.

Kusiņš uzskata, ka tik stingrs ST tiesnešu kandidātu vērtējums ir saistīts ar augstajām prasībām, kuras deputāti un sabiedrība izvirza ST.

ST ir septiņi tiesneši, kuru pilnvaru termiņš ir desmit gadi. Šogad pilnvaras beidzas četriem ST tiesnešiem, kuri ir jāpārvēlē. No septiņiem ST tiesnešiem divu kandidatūras iesaka Ministru kabinets, divu - Augstākā tiesa, bet trīs - Saeimas deputāti.

Tieslietu ministrija, virzot ST tiesneša amatam Balodi, pauda viedokli, ka viņš atzīstams par piemērotu pretendentu tiesneša amatam, par ko liecina viņa aktīvā zinātniskā darbība, darba pieredze un pamatotais viedoklis ar turpmākām attīstības iespējām.

Balodis ieguvis tiesību doktora grādu, kas ir pozitīvi veiksmīgai darbībai attiecīgajā amatā un sniegs ieguldījumu turpmākajā Satversmes tiesas darbā. Pasniedzēja darba pieredze Juridiskajā fakultātē arī apliecina amatam atbilstošās profesionālās prasmes, norādīja ministrijā.

Skudra arī atzīstams par piemērotu pretendentu Satversmes tiesneša amatam, jo ir autoritāte ar augstu morālo stāju, norādīja ministrija. Skudras plašā profesionālā pieredze, tostarp tieslietu ministra amats no 1988.gada līdz 1993.gadam, kā arī viņa personiskās īpašības apliecinot piemērotību Satversmes tiesas tiesneša amatam, lai sniegtu ieguldījumu turpmākajā tiesas darbā.

Augstākās tiesas virzītais Kuldīgas rajona tiesas priekšsēdētājs Ķinis savukārt ir zinātņu doktors un universitātes lektors, aģentūru LETA informēja Augstākās tiesas administrācijas vadītāja Anita Kehre.

 

Ierosina anulēt latviski nerunājošo pašvaldību deputātu pilnvaras

Apollo  12/06/06     Apvienības «Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK Saeimas frakcija vēlas likumā «Par pilsētas domes, rajona padomes, novada domes un pagasta padomes deputāta statusu» iekļaut normu, kas dod tiesības pašvaldības Domei vai padomei anulēt deputāta pilnvaras, ja viņš neprot valsts valodu tādā apjomā, kāds nepieciešams profesionālo pienākumu veikšanai.

«Lai gan Satversmes 101. pants šobrīd jau nosaka, ka pašvaldību darba valoda ir latviešu valoda, citos normatīvajos aktos neparādās prasība pašvaldību deputātiem zināt valsts valodu un sankcijas, kas draud par latviešu valodas nelietošanu. Saeimā šī problēma ir atrisināta ar Saeimas Kārtības ruļļa palīdzību, tajā paredzot, ka deputātu ar Saeimas lēmumu var izslēgt no Saeimas sastāva, ja viņš neprot valsts valodu tādā apjomā, kāds nepieciešams profesionālo pienākumu veikšanai,» teikts apvienības paziņojumā plašsaziņas līdzekļiem.

TB/LNNK frakcijas sašutumu izraisījušas presē publicētās ziņas, ka Daugavpils Domes priekšsēdētāja vietnieks Vladislavs Drīksne, kas jau astoņus gadus ir Daugavpils Domes deputāts, joprojām neprot latviešu valodu. «Tēvzemieši» uzskata, ka šāda prakse ir nepieļaujama un liecina par klaji arogantu attieksmi pret Latvijas valsti, norāda apvienības preses sekretārs Rolands Pētersons.

 

Kam latviešu valoda, ja ir daudz naudas

Aija Cālīte, Latvijas Avīze   12/06/06    "Pēc iedzīvotāju sūdzībām man bija jāsoda Daugavpils domes priekšsēdētāja vietnieks Vladislavs Drīksne – par to, ka viņš neprot un nelieto valsts valodu," intervijā "Latvijas Avīzei", kas lasāma pirmdien, sacīja Valsts valodas centra kontroles daļas vadītājs, inspektors Antons Kursītis.

Bet izrādās, ka ne Valsts valodas likums, ne arī Ministru kabineta noteikumi, kuros uzskaitītas profesijas, kurās strādājošajiem valsts valodas prasme ir obligāta, neparedz to, ka latviski jāprot runāt pašvaldību vadītājiem un to vietniekiem. Vispirms inspektors latviski jautājis, vai V. Drīksne runā valsts valodā, bet, kad domes priekšsēdētājas vietnieks godīgi atzinās, ka latviski neprot un, protams, ikdienā šo valodu nelieto, pārgājuši uz krievu valodu.

Vladislavs Drīksne, kandidējot pašvaldību vēlēšanās no Latvijas Pirmās partijas saraksta, Centrālajai vēlēšanu komisijai savu valsts valodas prasmi novērtējis kā "labu". Jautāju LPP preses sekretāram Edgaram Vaikulim, kā tas gadījies, ka partija izvirzījusi tādu deputāta kandidātu, kas neprot valsts valodu – lai gan formāli šādas tiesības pastāv, jo Valsts valodas likums nenosaka, ka dažādu līmeņu deputātiem vajadzētu zināt valsts valodu.

E. Vaikulis sacīja, ka partija uzticējusies tam, kā savas zināšanas novērtējis pats V. Drīksne, tāpēc viņa valodas prasmi īpaši nav pārbaudījuši. Turklāt LPP apmēram trešā daļa ir cittautiešu un līdz šim nav nācies ar tādu problēmu kā valsts valodas neprasme saskarties. Jāpiebilst, ka V. Drīksne regulāri ziedo naudu LPP.

Māris Kučinskis (Tautas partija), vēl nesen pats bijis Valmieras mēra, bet pēc tam reģionālo un pašvaldību lietu ministra amatā, brīnījās, ka tādi pašvaldību vadītāji vai vietnieki kaut kur vēl sastopami, jo vismaz viņam, esot ministram, šādu valodas nepratēju nav nācies sastapt – arī Latgalē ne.

Andris Jaunsleinis, Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs, domā: jānodala divi jautājumi. Viens – protams, ir tādi Latvijas reģioni, kur latviešu valoda tiek lietota maz vai tikpat kā nemaz, tāpēc tā tur neiedzīvojas. Bet tajā pašā laikā izšķirošā ir paša ievēlētā deputāta attieksme. Ja viņš, valsts valodu neprotot, bet ieņemot vadošu amatu pašvaldībā, apzinās, ka tas uzliek arī par pienākumu iemācīties latviski, un nekavējoties sāk to darīt, tas vērtējams citādi nekā paziņojums: "Neprotu un nerunāšu!" (Jāpiebilst, ka no "Latvijas ceļa" V. Drīksne Daugavpils domē tika ievēlēts jau 1998. gadā, septiņos gados, līdz 2005. gada vēlēšanām, latviski iemācīties varētu pat Daugavpilī, ja būtu tāda vēlēšanās.) "Visādiem līdzekļiem jāpanāk, lai cilvēki apzinātos – latviešu valodas prasme, strādājot par deputātu, ir norma," uzskata A. Jaunsleinis.

Vladislavs Drīksne, vadoties pēc pases datiem, latvietis, ir viens no pašiem bagātākajiem Daugavpils cilvēkiem, miljonārs, sešu "Ditton" firmu prezidents, viceprezidents vai valdes loceklis, Daugavpils Futbola federācijas prezidents, futbola kluba "Ditton" prezidents, Latvijas Pirmās partijas Daugavpils nodaļas valdes loceklis. Šķiet, angļu valodas prasme V. Drīksnem gan nav bijusi šķērslis, lai mācītos "British Open University".

 

Opozīcija pārmet lielo deficītu nākamā gada valsts budžetā

LETA  12/07/06    Ceturtdien, gandrīz piecas stundas debatējot par nākamā gada valsts budžeta projektu, opozīcija valdībai pārmeta, ka budžetā ir liels deficīts, kā arī lielo steigu, kādā likumprojekts tiek virzīts pieņemšanai.

"Kopš iestāšanās Eiropas Savienībā pastāvīgi augsta inflācija nepazūd un neiet prom, mēs nevaram pieļaut budžeta deficīta palielināšanu gadu pēc gada. Mums šīs dzīres ir jābeidz un jābūt atbildīgiem pret vēlētājiem," debatēs sacīja partijas "Jaunais laiks" priekšsēdētājs Einars Repše. Viņš uzsvēra, ka smēķētājs ar plaušu slimībām varbūt arvien vēl teiks: "man taču gribas smēķēt", bet ārsts saprot, kādas tam ir sekas.

Deputāts Valērijs Agešins (SC) uzsvēra, ka partija nevar atbalstīt nākamā gada valsts budžetu, jo valdība piedāvā turpināt valsts finanšu līdzekļu koncentrāciju valdības rokās. Deputāts arī uzsvēra, ka valdība vēlas pieņemt budžetu bez Saeimas līdzdalības, jo deputātiem tiek piedāvātas dažas stundas, lai sagatavotu savus priekšlikumus.

Deputāts Jakovs Pliners (PCTVL) norādīja: "Vai jūs nepazemo tas, ka mēs visi esam marionetes, jo tikai vakar Saeimā tika iesniegts budžeta projekts, ar kuru fiziski nevarēja iepazīties neviens deputāts."

Deputāte Inguna Rībena (JL) uzsvēra, ka kultūras objektu būvniecībai paredzētā nauda ir "cilpa kaklā neskaitāmām turpmākajām paaudzēm, tā ir finansiāla afēra".

Savukārt finanšu ministrs Oskars Spurdziņš pauda uzskatu, ka budžets ir balstīts uz tādu izaugsmes modeli, kura centrā atrodas Latvijas iedzīvotājs. "Valdība ar šo budžeta projektu plāno palielināt katra Latvijas iedzīvotāja dzīves kvalitāti," solīja ministrs.

Kā ziņots, Saeima šodien pirmajā lasījumā atbalstīja nākamā gada valsts budžeta projektu un to pavadošos likumprojektus.

Nākamā gada valsts budžeta projekts paredz, ka ieņēmumi būs 4,218 miljardi latu, bet izdevumi - 4,396 miljardi latu.

Budžeta deficīts plānots 1,4% no iekšzemes kopprodukta.

Valsts pamatbudžeta ieņēmumi prognozēti 3,155 miljardi latu, bet izdevumi - 3,498 miljardi latu. Valsts pamatbudžeta izdevumu palielinājums salīdzinājumā ar 2006.gada plānu ir 792,8 miljoni latu jeb 29,3%.

Valsts speciālā budžeta ieņēmumi un izdevumi prognozēti attiecīgi 1,08 miljardi latu un 914,2 miljoni latu. Valsts speciālā budžeta izdevumu pieaugums pret 2006.gada plānu ir 123 miljoni latu jeb 15,5%.

Veidojot nākamā gada valsts budžetu, ņemtas vērā prognozes, ka iekšzemes kopprodukts pieaugs par 9%, bet inflācija prognozēta 5,9% līmenī.

 

Pauž bažas par Satversmes tiesas politizēšanu

LETA  12/08/06    Piektdien Satversmes tiesas (ST) desmit gadu jubilejai veltītā starptautiskā konferencē "Satversmes tiesas loma Latvijas Republikas Satversmē nostiprināto vērtību aizsardzībā: desmit gadu pieredze un attīstības perspektīvas", tika paustas bažas par tiesas politizēšanu.

Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš uzsvēra, ka tiesā jāstrādā tiesnešiem, kuriem uzticas sabiedrība un politiķi.

Pēdējos gados sabiedrības uzticība ST ievērojami pieaugusi. To veicinājuši arī pieņemtie grozījumi likumos, kas ļauj tiesā vērsties arī fiziskām un juridiskām personām, ja tā uzskata, ka pārkāptas viņu tiesības.

Endziņš pauda bažas par Satversmes tiesas politizēšanu. Viņaprāt, iespējama sabiedrības uzticības samazināšanās, ja būtiski mainīsies ST sastāvs.

ST ir neatkarīga tiesu varas institūcija un tieša vai netieša iejaukšanās ST darbībā, kas saistīta ar tiesas spriešanu, ir nepieļaujama, uzvēra Endziņš. Viņš aicināja politiķus, apstiprinot Satversmes tiesas tiesnešus, nedzīvot pēc principa "no rokas mutē", bet raudzīties nākotnē.

Satversmes tiesas tiesnešus ar 51 balsi no 100 apstiprina Saeima.

Trīs Satversmes tiesas tiesnešus apstiprina pēc ne mazāk kā desmit Saeimas deputātu priekšlikuma, divus - pēc Ministru kabineta priekšlikuma un vēl divus - pēc Augstākās tiesas plēnuma priekšlikuma. Augstākās tiesas plēnums izraugās Satversmes tiesas tiesneša amata kandidātus no Latvijas Republikas tiesnešu vidus

Kā ziņots, Saeimas Juridiskā komisija noraidīja visus trīs Satversmes tiesas (ST) tiesnešu amatu pretendentus.

Juridiskās komisijas deputātu atbalstu neguva nedz Ministru kabineta izvirzītie ST tiesnešu amatu pretendenti advokāts Viktors Skudra un Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes dekāns Kaspars Balodis, nedz Augstākās tiesas virzītais Kuldīgas tiesnesis Uldis Ķinis.

 

Viedoklis: Kurš gavilē, kurš asaru nobirdina

Māris Krautmanis,  NRA  12/09/06    Latviešiem ne tikai dzejnieku, bet arī partiju netrūkst, tāpēc tā sagadījies, ka šodien dažādās Rīgas vietās uz saviem kongresiem pulcējas triju dažādu partiju biedri – Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, Tautas partija un Latvijas ceļš.

Latvijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku partija (LSDSP), Tautas partija (TP) un Latvijas ceļš (LC). Visām trijām darba kārtība ir apmēram identiska – vadītāju pārvēlēšana, šādu tādu rezolūciju un nākamo rīcības plānu pieņemšana.

LSDSP kongresa noskaņojums solās nebūt nekāds līksmais – 9. Saeimas vēlēšanās ciesta pamatīga sakāve un nav dabūts neviens mandāts parlamentā, nepārvarot 5% barjeru. Sociāldemokrāti it kā visu darīja pareizi – demonstrēja tieksmi apvienoties, nevis šķelties, arī reklāmas kampaņa bija pamanāma – ar cirvi, kas draudēja pārcirst nabadzības mezglu, un emocionālu Daiņa Īvāna uzrunu tautai. Taču nekas nelīdzēja. Acīmredzot reklāmas kampaņā netika likts uz pareizo zirdziņu – vēlētājs, šis dažkārt neprognozējamais subjekts ar bieži mainīgo noskaņojumu, bija kurls pret sociāldemokrātu solījumiem veikt pārmaiņas nodokļu sistēmā, lai valstij tiktu vairāk naudas un lai tad tā tiktu veselībai, bērniem un nabagiem. Ļaužu masas, kā izrādījās, bija noskaņotas pozitīviski, kamēr sociāldemokrāti viņiem centās stāstīt, ka viss ir slikti.

Pagaidām gan pāragri prognozēt, vai sociāldemokrātiem ir nākotne vai nē. Ja Latvijas iekšpolitika attīstīsies līdzīgi, kā tas ir citviet Eiropā un Skandināvijā, tad sociāldemokrātiem ir brīva milzu niša un tapšana kādreiz par vienu no galvenajiem spēkiem, kas kādubrīd valda, bet tad atkal atdod stūri labējiem. Turpretī, ja latvieši būs nokāvuši zociķi savā sirdī un ies pa Amerikas taku, paliks tikai viena – labēja – partija, kuras frakcijas tad tiks uzskatītas par partijām, lai gan starp tām nebūs ideoloģisku atšķirību.

Bet šajā reizē sociāldemokrātu izredzes noraka tas, ka savulaik smagā darbā tika rūpīgi kopts Gundara Bojāra kā diža partijas līdera tēls, taču pats līderis pirms vēlēšanām pazuda.

Ja TP laikus neapjaustu, ka mūžīgi nevarēs dzīvot uz viena paša Andra Šķēles sudrabainās bārdas un skumjo acu rēķina, šī partija šodien droši vien būtu ne tikai zaudējusi vēlēšanās, bet vispār aizmirsta, taču tautpartijnieki ir bijuši gana viltīgi un pārkārtojušies.

Jā, un arī pārtērējušies savā vēlēšanu kampaņā, kā to atzinusi Augstākā tiesa, taču tāpēc jau neviens vēlēšanu rezultātus vairs neatcels. TP savā kongresā var svinēt savu milzu varenību, lielāko iegūto mandātu skaitu un partijas līderi Aigaru Kalvīti, kurš bija premjers pirms vēlēšanām un paliek premjers arī tagad. Turklāt Kalvītim ir visas iespējas turpināt premjerēšanu ilgi un dikti, jo ir izdevies saāķēt strādātspējīgu koalīciju, kuras sastāvdaļas vismaz pagaidām nav noskaņotas savā starpā kašķēties.

Šādas tādas ekspertu aprindas, kas savulaik TP cēla vai debesīs, bet tagad peļ, nicīgi izsakās par Kalvīti kā tādu, kurš varētu būt tīkams Krievijai vai pat jau esot tīkams, un tādā garā. Kad dzirdam, ka kāds tiek gānīts par promaskaviskumu un apsaukāts par Kremļa kalpu, varam būt gandrīz pilnīgi droši, ka runa ir par kādu politiķi, kurš veic vai grasās veikt kādus soļus attiecību uzlabošanā ar kaimiņvalsti. Tas patiesi būtu tikai slavējami, ja Kalvītis vienreiz ņemtos un kaut ko redzamu attiecību uzlabošanā paveiktu.

Veiksmīgi pieāķējoties Latvijas Pirmās partijas ešelonam, kurš uz Saeimu drāzās, pateicoties līdzīgai pozitīvisma iešpricei un pārtēriņam kā TP, Saeimā pārstāvniecību ir atguvuši vecie kareivji ceļinieki. Tas ir visnotaļ interesanti, ka pēc tik ilgiem gadiem atkal ir Godmaņa laiki, tiesa gan, ne visai valstij, bet tikai iekšlietu nozarei. Neviena cita nozare nav pieredzējusi tāda apmēra kadru izsvēpēšanu kā iekšlietas. Katrs jauns ministrs ir gribējis tikt vaļā no kādiem sev nevēlamiem iekšlietu struktūras darbiniekiem, kā rezultātā sistēmu ir pametuši milzīgi daudz profesionāļu, bet viņu vietā nekas vēl nav radies. LC līderis šo problēmu ir sācis risināt, aicinot atpakaļ darbā Aldi Lieljuksi, kuram nu jāskrien uz ķīmisko tīrītavu mazgāt savu apputējušo mundierīti. Partijas līdera Ivara Godmaņa iekšlietu ministra postenis nav no bezrūpju saulainākajiem. Ja kādā nozarē var droši prognozēt nepatikšanas, tad tā ir iekšlietas, un pat daži datumi ir zināmi – piemēram, nākamā gada 16. marts, vēlāk – geju parāde. Šī norises rādīs, vai Godmanim vēl ir krampis.

Laiki mainās, un paliek jautājums: "Kas notiek Latvijas partijās?" Cerams, ka visās trijās partijās, kurām šodien ir kongresi, viss notiks tikai uz labu un Latvijai par labu.

 

Šlesers aicina LC un LPP apvienoties vienā politiskā spēkā

LETA  12/09/06    Vienīgā iespēja kā sasniegt labus rezultātus ir veidot vienotu politisku spēku, šodien partijas "Latvijas ceļš" (LC) kongresā sacīja Latvijas Pirmās partijas (LPP) priekšsēdētājs Ainars Šlesers.

"Bez vienotas vadības, grūti nonākt pie vienota rezultāta," sacīja Šlesers, tāpēc LC, LPP un reģionālajām partijām ir jāizdara izvēle par to kā strādāt tālāk. Viņaprāt apvienībai nepieciešams vienots partijas birojs un vienota vadība.

"Šāda spēka galvenais uzdevums būtu konsolidēt Latvijas sašķelto sabiedrību," sacīja Šlesers. Viņš norādīja, ka šis vienotais spēks spēs apvienot divas etniskās kopienas Latvijā, jo pašlaik apvienība ir viena trīs ietekmīgākajiem politiskajiem spēkiem valstī. "Būtiski jautājumi netika izlemti, bez mūsu atbalsta," teica Šlesers.

Arī LC priekšsēdētājs Ivars Godmanis norādīja, ka partijai ir jāizlemj par to, vai arī turpmāk LC un LPP strādās apvienībā vai arī izveidos jaunu partiju. Viņš uzsvēra, ka vairumā gadījumu līdz šim partiju apvienības nav bijušas dzīvotspējīgas, vienotas vadības un vienotas programmas trūkuma dēļ.

Par to vai nostiprināt esošo apvienību, vai arī veidot jaunu partiju LC, LPP un reģionālajām partijām jāizlemj līdz pašvaldību vēlēšanu priekšvēlēšanu kampaņu sākumam.

Tāpat Godmanis savā uzrunā partijas biedriem sacīja, ka LC jāstrādā, lai Latvija kļūtu par pārticīgu un turīgu Eiropas valsti, 8 -10 gados sasniedzot Eiropas Savienības vidējo dzīves līmeni.

"Sabiedrība pieprasa, lai labklājība tiktu nodrošināta ātri un bez revolucionāriem satricinājumiem. Visur mēs esam iestājušies tādēļl pārejas periods Latvijā ir beidzies," teica Godmanis.

Par šādu mērķu sasniegšanas līdzekļiem viņš minēja infrastruktūru sakārtošanu un darba spēka aizplūšanas problēmu risināšanu.

Jau ziņots, ka šodien viesnīcā "Radisson SAS Daugava" notiek partijas "Latvijas ceļš" (LC) 21.kongress.

Kongresā LC priekšsēdētājs Ivars Godmanis sniedza ziņojumu, kurā analizēja politisko situāciju un partijas galvenos uzdevumus pēc 9.Saeimas vēlēšanām.

Kongresa delegāti arī noklausījās Saeimas Latvijas Pirmās partijas (LPP) un LC vēlēšanu apvienības frakcijas priekšsēdētāja Andra Bērziņa ziņojumu.

Sanāksmē tiks ievēlēta jaunā LC vadība - partijas priekšsēdētājs, vietnieks, valde, Revīzijas komisija un Ētikas komisija.

LC interneta mājaslapā publiskotā informācija liecina, ka LC nodaļas kā vienīgo kandidātu LC priekšsēdētāja amatam izvirzījušas Godmani.

Saskaņā ar LC statūtiem partijas kongress ievēlē 16 valdes locekļus, valdē darbojas arī partijas ģenerālsekretārs. Valdes locekļu pilnvaru termiņš ir viens gads.

LC nodaļas ievēlēšanai valdē izvirzījušas 36 kandidātus.

9.Saeimas vēlēšanās LC kandidēja apvienībā ar LPP un ieguva desmit mandātus.

Spriežot pēc balsojuma LC interneta mājaslapā, LC savienību ar LPP atbalsta 21% aptaujas dalībnieku, 7% uzskata, ka tā veicina valsts attīstību, 28% šo savienību uzskata par priekšvēlēšanu nepieciešamību, 5% ir pārliecināti, ka LC no šīs savienības neko labu negūs, 5% aptaujāto tā ir vienaldzīga, bet 4% apgalvo, ka pirmo reizi par kaut ko tādu dzird.

 

Par LSDSP vadību Dinevičs cīnīsies ar Ertu

Ināra Egle,  Diena  12/09/06    Daļa sociāldemokrātu pirms sestdien paredzētā LSDSP kongresa partijas vadību tai ļoti grūtā situācijā pēc otrās neveiksmes Saeimas vēlēšanās plāno uzticēt plašākā sabiedrībā mazpazīstamajam Islande hotel radošajam direktoram Jurim Ertam. Šo piedāvājumu atbalsta arī tagadējais vadītājs Guntars Jirgensons, kuru tāpat kā viņa vietnieku Jāni Dineviču priekšsēža amatam ir atbalstījis vislielākais nodaļu skaits. Taču G.Jirgensons uzskata, ka pēc zaudējuma vēlēšanās viņam vajadzētu paiet malā, un aicina J.Dineviču rīkoties tāpat, nekandidējot uz līdera posteni.

Taču J.Dinevičs, kas ir partijā kopš tās atjaunošanas 1989.gadā, negatavojas piekrist šim priekšlikumam un startēs uz vadītāja amatu. Līdz ar to var paredzēt, ka cīņa kongresā var izvērsties starp viņu un J.Ertu, jo lielākā daļa nodaļās izvirzīto kandidātu, kuru vidū ir arī bijušie priekšsēži Juris Bojārs un Dainis Īvāns, plāno savas kandidatūras atsaukt. J.Dinevičs uzskata, ka viņš piedāvās izveidot komandu, kas var novadīt partiju līdz ārkārtas kongresam, līdz tam sagatavojot arī nepieciešamas strukturālās izmaiņas, lai partijas organizatorisko darbu padarītu efektīvāku. Vienlaikus esot nepieciešama diskusija arī par potenciālajam sabiedrotajiem. "Ja pēc pusgada jutīšu, ka nekas nesanāk, tad būs iespējas to atzīt," piebilda J.Dinevičs.

J.Erts (1962) savu politisko karjeru sāka Latvijas ceļā, bet 2001.gadā mainīja politisko piederību. Aģentūras LETA arhīvs liecina, ka J.Erts ir bijis Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona izpilddirektora vietnieks. J.Erts Dienai sacīja, ka viņu priekšsēža amatam ir izvirzījusi partijas reformu iniciatīvas grupa, tāpēc viņš nevarētu atteikties. J.Erts piedāvās aktivizēt LSDSP darbību, jau sākot gatavošanos nākamajām vēlēšanām. Ja viņš zaudēšot cīņā ar J.Dineviču, tad nekāda šķelšanās neesot paredzama, jo visiem ir jāstrādā kopā, taču "Jānim arī ir jāsaprot, ka viņš nav vienīgais, un jājūt elpa pakausī", teica J.Erts.

G.Jirgensons Dienai apstiprināja, ka plāno atteikties no kandidēšanas uz līdera amatu un aicinās tajā ievēlēt J.Ertu. Viņš pats gatavs strādāt valdē, kurā vajadzētu būt arī J.Dinevičam, taču LSDSP vadībā vajadzētu nākt citu cilvēku komandai. G.Jirgensons uzskata, ka LSDSP ir jākļūst par plašu masu partiju, kurā ir arī lielas iespējas katram izteikt savu viedokli — tas varbūt mazina organizācijas darba efektivitāti, taču tā ir sociāldemokrātu būtība. Tā arī esot būtiskākā atšķirība J.Dineviča un G.Jirgensona skatījumā uz partijas nākotni. Saeimas vēlēšanās LSDSP nepārvarēja iekļūšanai parlamentā nepieciešamo procentu barjeru — par to nobalsoja 3,5% vēlētāju, kuri visvairāk bija atbalstījuši D.Īvānu un J.Dineviču, kā arī politisko sabiedroto līderus Ilgu un Aivaru Kreitusus, Rihardu Eigimu.

 

Pēc veiksmīgas atgriešanās varā LC atkal uzticēsies Godmanim

Ināra Egle,  Diena  12/09/06    Pirmā ietekmīgākā varas partija pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas ceļš, kas līdz neveiksmei 2002.gadā 8.Saeimas vēlēšanās gandrīz desmit gadu bija pārstāvēta valdībās, ir atgriezusies Saeimā un arī Ministru kabinetā, kura ieņem iekšlietu ministra amatu. Tajā ceļinieki deleģējuši savu līderi Ivaru Godmani un plāno viņam uzticēt LC vadību arī sestdien paredzētajā partijas kongresā. Tajā aizsāksies arī diskusija par iespējamo LC un Latvijas Pirmās partijas apvienošanos. Partiju kopīgajā apvienībā pēc četriem opozīcijā aizvadītajiem gadiem ceļiniekiem izdevās atgriezties uz politiskās skatuves.

Lai arī I.Godmaņa aizņemtība valdībā var mazināt viņa rūpes par partiju, nav arī nekāda iemesla apšaubīt viņa piemērotību LC līdera amatam, jo aizvadītais periods partijai ir bijis veiksmīgs, Dienai atzina LC ģenerālsekretārs Juris Šmits, kas arī bija viens no septiņiem nodaļu izvirzītajiem priekšsēža kandidātiem. Valde arī uzskatījusi, ka priekšsēdim ir jābūt vai nu Saeimā, vai valdībā, līdz ar to kandidātu lokā vairs palika tikai trīs cilvēki, taču Andris Bērziņš un Kārina Pētersone atteicās.

LC līderi pārvēl katru gadu un kandidātus izvirza nodaļas mēnesi pirms kongresa. "Partija ir vienota, nekādi citi attīstības virzieni nav paredzēti, tāpēc ir loģiski, ka Ivars Godmanis turpina to vadīt," sacīja J.Šmits. Viņš arī uzsvēra, ka diskusija par iespējamo apvienošanos ar LPP kongresā tiks aizsākta, bet tā turpināsies nodaļās līdz ceļinieku konferencei aprīlī. Tās galvenais uzdevums gan ir sagatavot izmaiņas partijas programmā, kas esot novecojusi un vairāki uzdevumi jau ir izpildīti. Lai arī politiskie konkurenti bija izteikuši aizdomas, ka liberālajiem ceļiniekiem būs grūti ilgi sadzīvot ar mācītājiem, pagaidām nekas neliecina, ka partijas nevarētu sastrādāties, norādīja LC ģenerālsekretārs. Diena jau rakstīja, ka LPP priekšsēdis Ainārs Šlesers bija plānojis straujāku partiju apvienošanos, taču LC ir ļoti demokrātiska lēmumu apspriešanas procedūra nodaļās, tāpēc šāda izšķiršanās nenotiks tik drīz.

LC ir dibināts 1993.gadā un 5.Saeimas vēlēšanās ieguva 36 mandātus parlamentā. I.Godmanis gan partijai pievienojās tikai pēc vairākiem gadiem. 9.Saeimā LPP/LC un reģionālo partiju apvienība ieguva 10 vietas, no kurām trīs ir LC — frakcijas vadītājs A.Bērziņš, viņa vietnieks Jānis Dukšinskis, kā arī Saeimas priekšsēdētāja biedre K.Pētersone. Vitālijs Aizbalts frakcijā pārstāv reģionālo partiju Mēs savam novadam, ar ko ceļinieki sadarbojās jau savos ziedu laikos, bet pārējie deputāti ir no LPP.

 

Viedoklis: Pret tautas vēlētu prezidentu

Ilze Kuzmina, Latvijas Avīze  12/09/06    Saeimas frakcijas "Saskaņas centrs" iesniegtie labojumi Satversmē, kas paredz noteikt, ka Valsts prezidentu ievēl tauta, visticamāk, negūs Saeimas atbalstu, taču saskaņieši varētu mēģināt panākt referenduma rīkošanu šajā jautājumā.

"SC" frakcijas priekšsēdētājs Valērijs Agešins pastāstīja, ka Satversmi vēlas labot tāpēc, ka priekšvēlēšanu laikā, daudz tiekoties ar vēlētājiem, saskaņieši manījuši, ka vairākums balsstiesīgo labprāt paši vēlētu valsts galvu, nevis atstātu šo privilēģiju Saeimas rokās.

"Iesniedzot šo likumprojektu, mēs izpildām tautas gribu, turklāt arī savā pirmsvēlēšanu programmā rakstījām, ka atbalstām tautas vēlētu prezidentu," sacīja V. Agešins. "Esam pārliecināti, ka Latvijas vēlētāji ir ne mazāk gudri kā Saeima."

Vienīgie valdošās pozīcijas pārstāvji, kas nesaka skaidru "nē" tautas vēlētam prezidentam, ir Zaļo un zemnieku savienības frakcijas deputāti, un tikai tie, kuri pārstāv Latvijas Zemnieku savienību.

ZZS nav vienotas nostājas

ZZS Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Augusts Brigmanis teica: "Protams, būtu labāk, ja tauta vēlētu prezidentu, jo, ja kāda procesa apspriešanā iesaistās visa sabiedrība, tas veicina demokrātiju."

Taču tas esot viņa kā LZS priekšsēdētāja viedoklis. Kā frakcijas vadītājs A. Brigmanis neko tādu nedrīkstētu teikt, jo zaļie tautas vēlētu prezidentu neatbalsta.

Tāpēc vēl nav skaidrs, ko ZZS darīs ceturtdien, kad, visticamāk, būs jābalso par grozījumu nodošanu izskatīšanai Saeimas komisijās. Iespējams, LZS pārstāvji nebalsos vispār, iespējams, atturēsies, bet varbūt tomēr nobalsos par. "Mums jārīkojas tā, lai mēs savā starpā frakcijā nesakašķētos," sacīja A. Brigmanis.

Zaļās partijas negatīvo nostāju pret šādām Satversmes izmaiņām apliecināja Saeimas priekšsēdētājs, Zaļās partijas līderis Indulis Emsis, kurš uzskata: tik būtiskas izmaiņas valsts politiskajā sistēmā var radīt pat nestabilitāti un tas nāktu par labu tikai Latvijai nedraugiem.

Negrib mainīt politisko sistēmu

Arī citi politiķi pauž, ka nevar ieviest tautas vēlētu prezidentu, nemainot funkciju sadalījumu starp valsts institūcijām. Neesot iespējams, ka visas tautas vēlētam prezidentam būtu galvenokārt tikai reprezentatīvas funkcijas, kā tas ir pašlaik. Tiek uzsvērts, ka Latvija ir parlamentāra republika, kas arī pateikts Satversmē. Ja tauta vēlētu prezidentu, Latvija būtu jāpārveido par prezidentālu valsti.

I. Emsis uzskata, ka Satversmē esot perfekti sadalīta augstāko amatpersonu hierarhija, to kompetence.

"Ja būs tautas vēlēts prezidents, jāpalielina viņa vara," ir pārliecināts "TB"/LNNK frakcijas priekšsēdētājs Māris Grīnblats. "Tās būtu ļoti lielas izmaiņas Satversmē, par kuru iespējamību varētu diskutēt, bet ne jau īsu brīdi pirms nākamā prezidenta vēlēšanām."

Tautas partijas frakcijas priekšsēdētājs Māris Kučinskis nosauca saskaņiešu ierosinājumu pat par radikālu, turklāt tas esot vērsts "uz visas valsts pārvaldes sistēmas strauju maiņu".

Latvijas Pirmās partijas/"Latvijas ceļa" frakcijas priekšsēdētājs Andris Bērziņš gan uzsvēra, ka frakcijā nav spriests, kā izturēties pret saskaņiešu ierosinājumu. Taču viņš pats uzskata, ka Saeimā tik nopietni Satversmes grozījumi būtu jāapspriež tikai pēc tam, kad būtu notikusi visaptveroša diskusija par nepieciešamību pēc tautas vēlēta prezidenta un par to, vai un kā tādā gadījumā vajadzētu mainīt valsts galvas funkcijas. "Vajag, lai izsakās eksperti, akadēmiski cilvēki. Nepietiek tikai ar šā likumprojekta apspriešanu Saeimā," sacīja A. Bērziņš.

Gribot stingro roku, ne tautas prezidentu

Taču vai tiešām lielākajai daļai politiķu vienalga tas, ka vairākums tautas savām rokām gribētu iecelt prezidentu?

"Domāju, ka sabiedrība grib tautas vēlētu prezidentu tāpēc, ka nav informēta, kas tādā gadījumā mainīsies. Tas ir tāds tautā dzīvs stereotips, ka tautas vēlētam prezidentam izdosies visu valstī mainīt uz labo pusi," uzskata A. Bērziņš.

Līdzīgi teica M. Grīnblats: "Aptauju rezultāti rāda, ka tauta pārspīlēti cer, ka tautas vēlēts prezidents atrisinās visas problēmas. Taču patiesībā nāks klāt tikai vēl viena priekšvēlēšanu kampaņa, kurā tiks izšķiesta nauda. Bet brīnums – jauns Kārlis Ulmanis – neradīsies."

"Sabiedrība grib nevis tautas vēlētu prezidentu, bet gan stingru roku," piekrīt I. Emsis.

M. Kučinskis domā: ja prezidentu vēlētu tauta, būtu lielāks risks, ka netiek izvēlēts tas labākais kandidāts. Savukārt Saeima pagaidām kļūdas prezidenta izvēlē neesot pieļāvusi, tāpēc godu vēlēt valsts galvu tai nevajadzētu atņemt.

I. Emsis atgādina, ka valstīs, kur tauta vēl prezidentu, biežāk ir ar šo institūciju saistīti skandāli, kā, piemēram, nesenais impīčmenta process pret Rolandu Paksu Lietuvā. Turklāt prezidentālās valstis darbojas smagnējāk, tāpēc neesot iespējams efektīvi reaģēt uz valstij akūtām problēmām, klāsta I. Emsis, pieminot jauniešu nemierus Francijā.

V. Agešins atzina, ka tiešām būtu jāmaina arī prezidenta funkcijas, ja viņu vēlētu visa tauta, un teica, ka Satversmes labošanai ir gan plusi, gan mīnusi. Saeimai iesniegtajā likumprojektā par funkciju maiņu nekas nav teikts tāpēc, ka "tas būtu jānosaka īpašā likumā". Tāds pagaidām nav tapis, jo šobrīd saskaņieši tikai gribot uzsākt sabiedrībā diskusiju par tautas vēlētu prezidentu.

"SC" pieļauj, ka gadījumā, ja Saeima labojumus Satversmē neatbalstīs, saskaņieši mēģinās savākt vismaz 10 000 vēlētāju parakstus. Ja tas izdosies, saskaņā ar likumu "Par tautas nobalsošanu" Centrālajai vēlēšanu komisijai būs jāturpina parakstu vākšana. Ja par šādām izmaiņām Satversmē parakstītos ne mazāk kā desmitā daļa vēlētāju, būtu jāizsludina tautas nobalsošana.

 

Par Tautas partijas priekšsēdētāju ievēlēts Aigars Kalvītis

LETA   12/09/06    Šodien Dailes teātrī notiekošajā Tautas partijas (TP) kongresā Ministru prezidents Aigaru Kalvīti uz četriem gadiem ievēlēts par partijas priekšsēdētāju. Par Kalvīša ievēlēšanu priekšsēdētāja amatā balsoja 810 sapulcējušos biedru, bet astoņi viņa kandidatūru neatbalstīja.

Aizsardzības ministrs Atis Slakteris savā uzrunā partijas biedriem pateicās saviem TP biedriem par atbalstu un paziņoja, ka atkāpjas no partijas priekšsēdētāja amata un jaunajā partijas vadītāja amatā aicināja Kalvīti.

"Es zinu kā pareizi rīkojas Olimpiskie čempioni pēc zelta medaļas saņemšanas, viņi sāk gatavot nākamo komandas biedru uzvarai pēc četriem gadiem, lai uz augstākā pakāpiena stāvētu cits cilvēks, bet himna būtu tā pati - arī karoga krāsa oranža," uzrunā sacīja Slaketris.

Savukārt Kalvītis uzrunājot partijas biedrus apgalvoja, ka TP ir centrālais politiskais spēks valstī. Līdz ar to pēc viņa domām TP ir jāprot strādāt un attīstīties jaunajos apstākļos un izmantot to ne tikai partijas, bet arī visas valsts labā.

"Es esmu pārliecināts TP ir īsti piemērots mehānisms Latvijas politikas veidošanai, pārbaudīts un noregulēts un kas pats galvenais strādājošs," sacīja Kalvītis un piebilda, ka TP nekad nav sevi pozicionējusi kā šauru grupu interešu pārstāvi.

Šodien TP kongress ir pulcējis lielu biedru skaitu un tas tika atklāts ar vīru kora "Absolvents" dziemsām, kuras pie klavierēm pavadīja partijas biedrs maestro Raimonds Pauls.

Jau ziņots, ka šodien Dailes teātrī notiek TP kongress, kura delegāti noklausījās TP priekšsēdētāja Slaktera ziņojumu par paveikto, Ministru prezidenta Kalvīša ziņojumu, TP revīzijas komisijas priekšsēdētājas Žanetes Vasaraudzes un goda tiesas priekšsēdētāja Valda Ģīļa ziņojumu, kā arī apstiprinās grozījumus partijas statūtos.

TP kongresā tiks arī pārvēlēta partijas valde, revīzijas komisija un goda tiesa.

Kā liecina aģentūras LETA rīcībā esošā informācija, TP valde ir noraidījusi priekšlikumu ieviest partijas priekšsēdētāja vietnieka amatu, jo tāds nav paredzēts TP statūtos. Ja Kalvītis aizņemtības dēļ nevarēs piedalīties kādā valdes sēdē, tās vadīšana tikšot deleģēta kādam valdes loceklim.

Saskaņā ar TP statūtiem valdē ir 11 locekļi - partijas priekšsēdētājs un desmit valdes locekļi. Valdes sēdēs ar balss tiesībām piedalās TP Saeimas frakcijas priekšsēdētājs un TP Jaunatnes organizācijas priekšsēdētājs.

Tiek prognozēts, ka no pašreizējiem valdes locekļiem atkārtotai ievēlēšanai tiks izvirzīti Artis Pabriks, Helēna Demakova, Kalvītis, Edmunds Krastiņš, Uldis Pīlēns un Vineta Muižniece.

Valdē varētu tikt ievēlēti arī Kristiāna Lībane-Šķēle, Andris Ārgalis, Oskars Spurdziņš un Aigars Štokenbergs.

TP valdē vairs nebūs Venta Armanda Kraukļa, Jāņa Lagzdiņa, Dzintara Ābiķa un Jura Dalbiņa.

TP 9.Saeimas vēlēšanās ieguva 19,56% vēlētāju atbalstu, kas tai nodrošināja 23 deputātu mandātus.

 

Kārtējo reizi sola atjaunot ārpolitiskās debates Saeimā

Baiba Lulle,  NRA  12/09/06    Šis gan nav jauns un oriģināls priekšlikums – regulāras ārpolitiskās debates solījušas vairākas valdības, bet īsti tās nav iedzīvinātas. Līdzīgi kā tas bija daudzās Rietumvalstīs, ārpolitisko debašu tradīciju Saeimā iedibināja pirmais Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics, bet pēc valsts neatkarības atgūšanas politiskās, ne tikai ārpolitiskās debates ar valdības pārstāvju piedalīšanos īpaši spraigas bija Augstākās padomes darbības laikā.

Kopš 90. gadu vidus nemitīgi tiek runāts par ārpolitisko debašu iedzīvināšanu, bet runas par darbiem uz neilgu laiku pārvērtās vien 1997. gadā, kad debates uzsāka toreizējais ārlietu ministrs Valdis Birkavs, ar mērķi «noskaidrot partiju pozīcijas ārpolitiskā procesa sakarā, uzklausīt ierosinājumus, rūpīgi tos izvērtēt, bet vienlaikus arī stiprināt jau esošo vienprātību par ārpolitikas pamatvirzieniem un ilgtermiņa mērķiem».

Bet nedz Viļa Krištopana valdība, kuras deklarācijā bija rakstīts: «Regulāri notiks ārpolitiskās debates Saeimā», nedz Einara Repšes valdība, kuras ārlietu ministre Sandra Kalniete lūdza deputātus atjaunot šīs debates, nedz Induļa Emša valdība, kura solīja tās atjaunot, to neizdarīja. Vēl vairāk – 8. Saeimas laikā, piemēram, Eiropas Savienības konstitūciju Saeima steigā ratificēja ar visām tulkojuma kļūdām, nemaz nerunājot par iedziļināšanos saturā. Karstākās diskusijas par ārpolitiskām tēmām Saeimā biežāk risinājās starp labējām un kreisajām partijām, bet tās drīzāk bija populistiska, nevis kvalitatīva rakstura.

Arī iekšlietu ministrs Ivars Godmanis, neilgi pirms 9. Saeimas pilnvaru sākuma, «Neatkarīgajai» norādīja uz politisko debašu nepieciešamību parlamentā par aktuāliem jautājumiem. «Tas, cik kvalitatīvas iznāk šīs debates, atkarīgs no deputātiem, bet tās ir ļoti būtiskas,» sacīja Godmanis.

Aigara Kalvīša valdības deklarācijā solījums par ārpolitisko debašu atjaunošanu gan nav atrodams, bet Pabriks noskaņots panākt to iedzīvināšanu. Atjaunota tikšot ārpolitiskās padomes darbība. Kā stāstīja līdzšinējā Ārlietu ministrijas valsts sekretāra padomniece Elita Gavele, kas no pirmdienas vadīs ministra biroju, darbībai padomē «tiks meklētas jaunas sejas, domas giganti.»

Pabriks noraidīja runas par viņa iespējamām karjeras beigām ministra amatā. «Jūtos pietiekami vitāls un strādāšu ministrijas vadībā ne mazāk, kā jau esmu nostrādājis,» solīja Pabriks.

 

 

 

 

Saimniecībā un biznesā...

 

 

 

 

Šlesera lidostas atlaides — lidos vai nelidos

Bens Latkovskis, Žurnāls "Nedēļa"  12/05/06      Satiksmes ministra Aināra Šlesera ieceres par lidostas Rīga attīstību izklausās kā fantāzijas. Kā citādi vērtēt ideju Rīgu pārvērst par Ziemeļeiropas aviācijas citadeli ar 30 miljoniem pasažieru gadā? Konkurences padomes lēmums atzīt pašreizējās lidostas nodevu atlaides par nelikumīgām šos plānus krietni iedragā.

Lai Šlesera sapņi pārvērstos īstenībā, vēl ejams tāls ceļš. Atbilstoši Satiksmes ministrijas (SM) aplēsēm šogad lidosta Rīga varētu apkalpot nepilnus divarpus miljonus pasažieru, bet nākamgad jau trīs. Līdz 2013. gadam pasažieru skaits jāpalielina līdz 15 miljoniem, respektīvi, sešu gadu laikā tas jāpieckāršo. Pat cilvēkiem ar vērienīgu iztēli šīs ieceres, šķiet, labākajā gadījumā pārdrošas, bet sliktākajā — slimīgi ambiciozas, kurām maz saistības ar realitāti.

Tiesa, lidosta Rīga ir visstraujāk augošā lidosta Eiropas Savienībā (ES) un 2004. gadā saņēma godalgu kā vislabāk ES prasībām atbilstošā lidosta jaunajās dalībvalstīs. Ja 2004. gadā Rīga apkalpoja tikai nedaudz vairāk par miljonu pasažieru, tad jau nākamajā gadā 1,6 miljonus, bet šogad gaidāma aptuveni 2,3 miljonu liela pasažieru plūsma.

Apgrozījuma pieaugums tiek skaidrots ar diviem galvenajiem faktoriem. Pirmkārt, pēc iestāšanās ES arvien vairāk mūsu pašu bāleliņi dodas uz ārzemēm gan ceļojumos, gan darba meklējumos, kā arī pieaugusi interese par mūsu valsti vecajās ES dalībvalstīs. Otrkārt, un, iespējams, galvenokārt, pieaugums panākts, lidostā ienākot lētajām aviosabiedrībām Ryanair un easyJet, kas veicināja gan jaunu maršrutu atklāšanu, gan lidmašīnu biļešu cenu strauju palētināšanos. Būtiska loma šajā cenu kritumā ir arī lidostas piekoptajai atlaižu politikai.

Lidosta Rīga pasažieru nodevu atlaides ieviesa 2004. gada 23. jūlijā pēc tieša SM rīkojuma. Jau no atlaižu ieviešanas pirmās dienas tās tika nesaudzīgi kritizētas kā nevienlīdzīgas. Atlaižu lielums atbilstoši pārvadāto pasažieru skaitam neizdevīgākā situācijā nostādīja tās aviokompānijas, kurām Rīga bija tikai viens no galamērķiem, savukārt ieguvējas bija tās lidsabiedrības, kuras no Rīgas kā izlidošanas vietas veica lidojumus uz vairākiem galamērķiem. Rezultātā par vieniem un tiem pašiem lidostas pakalpojumiem dažādas aviokompānijas maksāja atšķirīgas lidostas nodevas.

Maksimālās atlaides (80% no pasažieru nodevas) var saņemt aviokompānijas, kuras gadā apkalpo vairāk nekā 250 tūkstošus pasažieru. Pēc 2005. gada darbības rādītājiem tādas ir divas — airBaltic un Ryanair. Pārējām kompānijām atlaides nebija tik lielas, bet daudzām, kuru gada apgrozījums nepārsniedza 25 000 pasažieru, tās netika piemērotas vispār. Praksē tas izpaudās tādējādi, ka, piemēram, airBaltic par katru pasažieri maksāja lidostas nodevu mazāk nekā trīs eiro, kamēr Polijas aviokompānija LOT — vairāk nekā divpadsmit eiro.

Skaidrs, ka daudzas aviokompānijas ar šādu kārtību nebija apmierinātas. Tika meklēti juridiski argumenti, lai šo atlaižu sistēmu atceltu. Tādi tika atrasti Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 82. pantā, kas paredz dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizliegumu.

2004. gada 29. oktobrī Konkurences padome (KP) saņēma sešu aviosabiedrību — Austrian Airlines, Czech Airlines, Finnair, British Airways, Deutshe Lufthansa AG un KLM Royal Dutch Airlines — iesniegumu, kurā tika lūgts izskatīt atlaižu sistēmas likumību. Aviosabiedrības norādīja, ka šādas atlaižu sistēmas ieviešana rada nevienlīdzīgas konkurences apstākļus dažādām aviosabiedrībām, turklāt atlaižu apjomam nav ekonomiska pamatojuma, un tas rada nevienlīdzīgas izmaksas aviosabiedrībām, kas strādā maršrutos ar salīdzinoši mazāku tirgus potenciālu.

SM uzskatīja un joprojām uzskata, ka nav nekāda pamata šīs atlaides atzīt par nelikumīgām, jo tās nav noteiktas kādai konkrētai aviosabiedrībai, bet tās var saņemt ikviena kompānija, palielinot pasažieru plūsmu.

Pēc Šlesera domām, visa jezga ap lidostas atlaidēm ir konkurējošo lidostu rūpīgi izstrādāta sazvērestība, kuras mērķis ir nepieļaut lidostas Rīga strauju izaugsmi un kļūšanu par reģionālo aviācijas tranzīta centru. "Stokholmas un Helsinku lidostas patlaban stāv tukšas. Tās strauji zaudē savu tranzītpasažieru pārvadājumu centra statusu, tāpēc tiek darīts viss, lai šo nišu neaizņemtu Rīga," savu viedokli pauž Šlesers.

Ministra teiktajā ir zināma loģika. Lai kaut daļēji piepildītos Šlesera ambiciozie plāni, nepietiek tikai ar tiem pasažieriem, kas izlido vai atlido tieši uz Rīgu. Nepieciešami tranzītpasažieri, kuriem Rīga būtu pārsēšanās vieta ceļā uz citiem galamērķiem. Lielākajās pasaules lidostās tieši tranzītpasažieru plūsma rada lielāko apgrozījumu. Lai nodrošinātu šo plūsmu, nepieciešams pēc iespējas lielāks tiešo maršrutu skaits. Tiešie reisi no Rīgas uz Buenosairesu vai Kualalumpuru tik drīz nav gaidāmi, taču uz Latvijai tuvākām vietām neatklātu maršrutu ir pietiekami.

Bezkaislīgi paraugoties kartē, redzams, ka austrumos ir Maskavas lidostas ar savām neierobežotajām tranzīta iespējām, ziemeļos — Helsinki un Stokholma ar senām tradīcijām aviobiznesā, rietumos — Frankfurte, Londona un — kas Latvijai būtiski — Kopenhāgena, kas patlaban pilda reģionālā tranzītpārvadājumu centra lomu. Lai pakamptu kādu riecienu no šā jau it kā sadalītā pīrāga, Rīgas lidostai ir tikai viena iespēja — tā jāpadara par lētāko reģionā, nodrošinot augstu apkalpošanas kvalitāti. Fakts, ka pērn samazinājies to pasažieru skaits, kas izlidojuši vai ielidojuši Rīgā no līdz šim tik tradicionālajām tranzītlidostām Helsinkos vai Kopenhāgenā, liecina, ka pirmais solis šajā virzienā ir sperts.

Pēc situācijas izpētes vairāk nekā divu gadu garumā KP padome šā gada 22. novembrī pieņēma lēmumu atzīt lidostas Rīga atlaižu sistēmu par nelikumīgu un uzdeva lidostai ne vēlāk kā pēc 90 dienām pārtraukt atlaižu piemērošanu. Pēc KP uzskata, lidostas pārkāpums izpaužas kā atšķirīgu atlaižu piemērošana maksājumos par līdzvērtīgiem lidostas sniegtajiem pakalpojumiem. Lidostas atlaižu politikas dēļ vairākos maršrutos ir ievērojamas izmaksu starpības konkurējošām aviosabiedrībām, kā arī nevienlīdzīgas iespējas tām konkurēt par ienākšanu citos un jaunos pārvadājumu maršrutos, kas rada nevienlīdzīgus konkurences apstākļus starp aviokompānijām.

Viena no sūdzību iesniegušajām aviokompānijām — British Airways — jau paziņojusi, ka aiziet no Rīgas. Lai gan kompānija savā paziņojumā tieši nenorāda uz lidostas nodevu atlaižu sistēmu kā galveno šā lēmuma iemeslu, tiek pieļauts, ka lidostas nevienlīdzīgā attieksme bija viens no pamudinājumiem.

Tādējādi, pēc KP domām, pastāv risks, ka, aizejot vēl kādai aviokompānijai, samazināsies lidostas ienākumi un tiks apdraudēta tās tālākā attīstība. KP secina, ka lidostas Rīga atlaides, kas noved pat līdz pieckārtīgām cenu atšķirībām, pēc savas būtības nav atlaides, bet daudzkārt atšķirīgas cenas, kuras rada nevienlīdzīgus konkurences nosacījumus, liekot vienām aviosabiedrībām segt citu radītas izmaksas, turklāt lidosta atlaižu ieviešanu nav pamatojusi ar iegūto apjoma efektu. KP ir saņēmusi atzinumu arī no Eiropas Komisijas, kura ir aicinājusi Latvijas varas iestādes pārvērtēt lidostas Rīga nodevu atlaižu sistēmu.

Arī ekonomikas ministrs Jurijs Strods pārmet SM, ka tā nav izstrādājusi rūpīgu atlaižu sistēmas ekonomisko analīzi, bet gan vairāk balstījusies uz emocionāli izskaistinātām nākotnes vīzijām. Viņš ir norūpējies par iespējamām sekām, ja aviokompānijas nolems turpināt tiesāties un pieprasīt atlīdzināt nelikumīgi piemēroto atlaižu dēļ radušos zaudējumus. Tāpat ekonomikas ministrs izsaka bažas, ka SM nav nekāda alternatīva plāna un tā rīkojas, it kā nemaz nepieļautu atlaižu sistēmas atcelšanas iespēju. Šlesera rīkojums uzdot lidostai Rīga apstrīdēt KP lēmumu Administratīvajā tiesā liecina, ka šīm bažām ir zināms pamats.

Satiksmes ministrs vēl pirms KP galīgā lēmuma pieņemšanas asi izteicās par šīs neatkarīgās valsts institūcijas iespējamo atzinumu, izpelnoties atsevišķu kolēģu nosodījumu par tik atklātu iejaukšanos tās darbībā. Arī pēc lēmuma saņemšanas viņš Konkurences padomes lēmumu nosauca par nekompetentu, neatbilstošu nacionālajām interesēm un uzdeva lidostai to apstrīdēt. "Kā labā, godātā KP, jūs strādājat?" ar sev raksturīgo tiešumu jautā Šlesers. Viņaprāt, KP lēmums pieņemts, izdabājot tiem, kas nevēlas redzēt lidostu Rīga kā reģionālu aviopārvadājumu centru.

"Jājautā, kur bija KP, kad vēl nesenā pagātnē lidostā darbojās tikai dažas aviokompānijas, kad patiesi bija vērojams konkurences trūkums, kad bija saskatāmas dominējošā stāvokļa izmantošanas pazīmes," retoriski jautā satiksmes ministrs. Viņš izsaka nožēlu, ka laikā, kad aviācijas nozare sasniedz arvien jaunus attīstības rekordus, kad lidosta Rīga kļūst par straujāk augošo lidostu Eiropā, kad Latvijā ienāk jaunas aviokompānijas un biļešu cenas samazinājušās vairākkārt, KP ir pieņēmusi lēmumu, kas apdraud nozares turpmāku attīstību.

Ministrs arī noraida izteiktās bažas, ka atlaižu sistēmas dēļ no Rīgas varētu aiziet vairākas citas nopietnas aviokompānijas. Netieši šo viņa viedokli apliecina British Airways lēmums aiziet no Rīgas vēl pirms KP lēmuma. Šī lielā aviokompānija aizgājusi, visticamāk, nevis atlaižu dēļ, bet gan tāpēc, ka pieaugošās konkurences dēļ biļešu cenas ir samazinājušās tiktāl, ka peļņa no aviopārvadājumiem vairs nav tik liela kā gribētos un pasaulē netrūkst vietu, kur, organizējot lidojumus, peļņas norma ir augstāka.

Jāpiebilst, ka vairākas no aviokompānijām, kuras bija sūdzības iesniedzēju vidū, pērn visvairāk palielinājušas apkalpoto pasažieru skaitu. Tā KLM to palielinājusi par 72%, bet Austrian Airlines — par 59%. Savukārt airBaltic, lai gan saņēma vislielākās atlaides un palielināja apkalpoto pasažieru skaitu, savu tirgus daļu samazināja no 50,1% 2004. gadā līdz 41% pērn.

Jo lielāka konkurence, jo zemākas cenas Pasažierus maz interesē lidostu un aviosabiedrību konkurences cīņas. Tiem daudz svarīgāk šķiet, kā mainīsies lidmašīnu biļešu cenas pēc atlaižu atcelšanas. Ja tas notiks. Gan KP, gan SM uzskata, ka biļešu cenām nevajadzētu būtiski mainīties. Tiesa, Satiksmes ministrija pieļauj būtisku cenu celšanos, ja atlaižu atcelšanas dēļ no lidostas Rīga aizietu lētās aviokompānijas un samazinātos konkurence. Aviokompānijas un lidosta Rīga pagaidām izsakās ļoti atturīgi un uzkrītoši nevēlas komentēt KP lēmumu.

Pati KP faktiski nav pret zināmu atlaižu noteikšanu, taču iebilst pret noteikto atlaižu piemērošanas formulu. Šobrīd tā ir šāda. Atlaides tiek noteiktas, sākot no 10% par katriem 25 tūkstošiem apkalpoto pasažieru gadā līdz 150 tūkstošiem un pēc tam vēl 10% par katriem 50 tūkstošiem pasažieru. Tādējādi jebkura kompānija, kas apkalpo virs 250 000 pasažieru gadā, saņem 80% atlaides.

Jāpiebilst, ka atlaides saņem nevis pasažieri, kas lido ar konkrētu aviosabiedrības lidmašīnu, bet gan pati aviokompānija, kurai pēc gada rezultātiem tiek atmaksāta šī nodevu atlaide. Ņemot vērā, ka pasažieru nodevas aviokompānijām veido tikai apmēram 6% no lidojuma izmaksām, ir zināms pamats apgalvojumam, ka, saglabājoties augstai konkurencei, lidojumu cenas pasažieriem varētu būtiski nemainīties.

Citāda situācija ir pašai lidostai, kurai nodevas ir galvenais ienākumu avots. Pērn, lai gan apkalpoto pasažieru skaits ievērojami pieauga, lidostas Rīga peļņa palielinājās pavisam maz: 2004. gadā tā bija 184,6 tūkstoši latu, bet 2005. gadā — 201,9 tūkstoši. Šie skaitļi ir pavisam niecīgi, salīdzinot ar aviosabiedrībām atlaižu dēļ atmaksātajām summām. Piemēram, airBaltic 2005. gadā apkalpoja 769 tūkstošus pasažieru, un atlaides par katru no tiem bija 9,74 eiro. Tātad šī aviokompānija saņēma atlaižu atmaksu vairāk nekā septiņu miljonu eiro apmērā. Kopumā atlaižu dēļ lidosta ir atmaksājusi lidsabiedrībām vairāk nekā 12 miljonus eiro.

Jāatzīmē, ka lidostas Rīga apgrozījums no tiešajiem ar aviāciju saistītajiem pakalpojumiem pērn bija 10,2 miljoni latu un, pēc KP aprēķiniem, tieši aviokompānijas, kuras saņēma nelielas atlaides vai tās nesaņēma nemaz, veidoja šā apgrozījuma lielāko daļu. Tas liek domāt, ka, iespējams, pamatnodeva ir noteikta pārāk augsta un jāpiemēro mērenāka summa. Te gan parādās cita problēma. Sešu aviokompāniju iesniegtajā sūdzībā Konkurences padomei nav runa par atlaižu lielumu, bet gan par atlaidēm kā tādām par vieniem un tiem pašiem pakalpojumiem. Šajā situācijā visai neskaidrs ir KP izteiktais viedoklis, ka vienlaikus ar esošās atlaižu sistēmas atzīšanu par nelikumīgu padome atbalsta pazeminātas lidostu nodevas, kas stimulējušas lidostā Rīga pieaugošo pasažieru plūsmu.

Šlesers ir noskaņots kareivīgi un nedomā piekāpties. Aviācija ir viņa šābrīža jājamzirdziņš, un viņš šajā lauciņā jau sen jūtas kā saulvedis. Kaut negribīgi, viņš tomēr atzīst, ka pieļāvis vienu kļūdu. Proti, rīkojies pārāk atklāti. Šlesers nenogurstoši atkārto, ka atlaižu sistēma darbojas gandrīz visās pasaules lidostās, taču citur tā ir vairāk vai mazāk maskēta, tādējādi padarot to juridiski grūtāk ievainojamu. Latvijas kļūda, pēc Šlesera domām, iespējams, bijusi tā, ka "mēs visu gribējām padarīt vienkārši saprotamu un caurspīdīgu, lai ikvienam būtu skaidri spēles noteikumi. Diemžēl jāsecina, ka Eiropā šie principi nav diez cik lielā cieņā. Tur priekšroka tiek dota viltīgi samudžinātiem, juridiski neviennozīmīgiem noteikumiem."

Taču arī Šlesers neaprobežojas tikai ar skaļiem izteikumiem par atsevišķu valsts institūciju un mediju pārspīlētu izpatikšanu Rietumu varenajiem un nacionālo interešu nodošanu, bet mēģina atrast juridisku pamatojumu savai taisnībai. "Mēs joprojām turpinām uzskatīt (un neesam saņēmuši pārliecinošus argumentus par pretējo), ka šobrīd ar Eiropas Savienības tā sauktajām liberalizācijas regulām EP 2407/92, EP 2408/92 un EP 2409/92 noteiktais brīvais iekšējais pārvadājumu tirgus nevienam pārvadātājam neliedz pēc savas izvēles brīvi veidot aviokompānijas maršrutu tīklu no jebkura punkta Eiropas Savienībā, vienlaikus pilnīgi brīvi izvēloties lidojumu skaitu. Turpretī izmantot vai neizmantot šīs tiesības un iespējas ir katras aviokompānijas lēmums, un tam nav nekāda sakara ar jautājumu par konkurences ierobežošanu," uzskata Šlesers. Acīmredzot cīņa par to, kurš diktēs noteikumus lidostā Rīga, ir tikai sākusies.

***

Aviokompāniju apkalpoto pasažieru skaits lidostā "Rīga" (tūkst.; 2005. gadā)

airBaltic 769 (atlaide 80%) Ryanair 427 (80%) Latcharter 97,6 (30%) ČSA 87,8 (30%) KLM 87,1 (30%) British Airways 77,2 (30%) EasyJet 76,1 (30%) Lufthansa 67,9 (20%) Finnair 47,7 (10%) Aeroflot 29,6 (10%) Uzbekistan Airlines 28,8 (10%) Austrian Airlines 25,2 (10%)

Avots: Lidosta Rīga.

***

Lidostas "Rīga" apkalpoto pasažieru skaits (tūkst.)

2000.g. 574 2001.g. 623 2002.g. 633 2003.g. 712 2004.g. 1060 2005.g. 1878 2006.g. 2500*

* — prognoze.

Avots: Lidosta Rīga.

 

Preiļu pils nomas tiesības iegūst SIA Projektu attīstība un investīcijas

Daiga Kalniņa, NRA  12/05/06    Vakar Preiļu novada domes organizētajā Preiļu muižas apbūves kompleksa daļas - Preiļu pils un zemesgabala 4,2 hektāru platībā – ilgtermiņa nomas tiesību izsolē tiesības nomāt minēto objektu uz 50 gadiem ieguvusi SIA Projektu attīstība un investīcijas.

Kā Neatkarīgajai stāsta Preiļu novada domes izpilddirektors Vladimirs Ivanovs, izsoles noteikumus paņēmušas pavisam trīs juridiskas personas, taču izsolē piedalījās tikai viens – SIA Projektu attīstība un investīcijas. Domes deputāti uzskata, ka nomātājs ir nopietns pretendents, kuram ir vairāki citi tālejoši plāni Preiļu novadā, kā arī ieceres iegādāties vairākus citus īpašumus Preiļos, kas saistīti ar pils infrastruktūru.

Desmit dienu laikā Preiļu novada domes sēdē tiks apstiprināts izsoles protokols, pēc kā ar uzņēmumu tiks noslēgts līgums par pils nomas tiesību izsoli, līdz ar ko pils tiks nodota ilgtermiņa nomā uz 50 gadiem. Noteiktā nomas maksa gadā ir 1610,47 lati (ar PVN). Kopējā Preiļu parka platība ir 42 hektāri, bet nomā plānots nodot ap 1500 kvadrātmetrus lielo pili un 4,9 hektārus parka teritorijas. Pils nomniekam būs jāmaksā 30 000 latu kompensācija par pašvaldības ieguldījumu ar Preiļu muižas apbūves kompleksu saistīto projektu izstrādē. Tāpat pils nomas līguma projekts paredz, ka nomniekam jāuzņemas Preiļu parka vārtu restaurācija un 40 mēnešu laikā jāatver viesnīca. Izpilddirektors bilda, ka nomnieks var izmantot pašvaldības izstrādāto pils un parka kompleksa rekonstrukcijas projektu, bet var to arī pārstrādāt, saskaņojot ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju (VKPAI).

Kā iepriekš atzīmējis Preiļu novada domes priekšsēdētājs Jānis Eglītis, pašvaldība Preiļu muižas apbūvi, Preiļu pils ar piebūvi un tai piekritīgo zemesgabalu nolēmusi nodot ilgtermiņa nomā, jo VKPAI iebildusi pret pašvaldības iecerēm šo kultūrvēstures objektu pārdot. Eglītis uzskata, ka ilgtermiņa noma nav sliktākais variants, jo pašvaldība varēs justies droši par pils nākotni.

Pēc Eglīša teiktā, šāds lēmums pieņemts, jo ERAF projektu konkursā netika atbalstīts Preiļu novada domes projekts par Preiļu pils un parka renovāciju. Pašvaldības rīcībā ir ierobežoti finanšu resursi pils renovācijai. Pašvaldībā sacīja, ka ilgāk vairs nevar neziņā gaidīt, vai tiks atbalstīti projekti par Preiļu pils renovāciju, jo objekts iet postā.

Viduslaikos Preiļu novads ar pili piederēja Livonijas ordenim, bet kopš 1382.gada - barona fon Borha dzimtai.

Preiļu viduslaiku pils nopostīta Ivana Bargā iebrukuma laikā 1558.-1582.gadā. Borhi nopostīto pili neatjaunoja, bet uzcēla jaunu, kura 18.gadsimta sākumā nodega. Tās vietā uzcēla atkal jaunu kungu māju, bet, kad tā vairs neapmierināja saimnieku prasības, 1860.-1865.gadā tika uzbūvēta jauna pils Tjūdoru neogotikas stilā. Kā iespējamie projekta autori minēti Šahts un Beļeckis.

Preiļu pils ir izcils Latgales 19.gadsimta historisma laika muižu arhitektūras paraugs. Pils arhitektūra izteiksmīgi raksturo romantisma periodu Latvijas muižu mākslas un sabiedriskajā dzīvē.

Pilī bijuši ozolkoka paneļi, ornamentāls plastisks dekors, kas veidoja romantisku interjeru. No sākotnējās interjera apdares nekas nav saglabājies. Preiļu muižas jaunā pils jau vismaz vairākus gadu desmitus stāv bez starpsienām, logiem, durvīm, grīdām un telpu iekšējās apdares, ēka ir avārijas stāvoklī. Kopš 30.gadiem pilī atradusies gan lauksaimniecības skola, gan vidusskola, gan šūšanas cehs, to postījis arī ugunsgrēks.

 

Viedoklis: Kā izšķērdēt valsts naudu un sabojāt labu ideju jeb Kā radīt iestādi

Kristiāna Lapiņa  12/06/06    Principā jums nekas daudz nav jādara. Pilnīgi pietiek ar to, ka jūs padzirdat kādu labu ideju un esat «īstais cilvēks» īstajā vietā un laikā.

Jums var nebūt atbilstošas izglītības un nav vajadzīga arī izpratne par notiekošo. Pilnīgi pietiek, ja jums ir dzelžaina apņēmība pelnīt naudu jeb, precīzāk, izmantot piedāvāto resursu. Protams, jums jāpiemīt harismai — citādi nekas nesanāks. Atmaskošana sekos visai drīz. Lai aizkavētu šo procesu, jūs varat ķerties pie laba līdzekļa — pasludināt, ka attiecīgo projektu var realizēt tikai un vienīgi valstiski atbalstīta struktūra, kurai, kā jau valsts iestādei, jābūt «iestrādātai likumā».

Daži centīga darba mēneši, un, skat, jūsu ideja plaukst un zeļ. Nav svarīgi, vai tā patiešām ir realizējama un vai tiks ievēroti visi nosacījumi — parasti šādi fiksi likumiski darījumi ir ļodzīgi un nepārdomāti, bet tas nekas. Tas patiesībā ir nebūtiski, galvenais ir neaizmirst manipulēt ar frāzēm «tā ir citvalstu pieredze», «tur un tur tā jau dara trīsdesmit gadu» un tā joprojām.

Nākamais ir štats. Vispirms saaiciniet paziņas — kā mūsu deputāti — sievas un bērnus, radus un draugus — nauda galu galā ir vajadzīga visiem. Šeit jūs arī varat neraizēties par izglītību — galu galā, kāda nozīme izglītībai, ja vien cilvēki labi. Tad, kad ir nodibināts administratīvais aparāts (burvīgs nosaukums — precīzi ilustrē notiekošo), tad var lēnām sākt domāt, ka, ja jau iestādi izdevies radīt, tai vismaz aptuveni un attāli jāmēģina realizēt savas funkcijas.

Lai izkļūtu no šā kļūmīgā stāvokļa, jums jāpaplašina štats — to jūs izdarāt, nākot klajā ar plašu vervēšanas kampaņu, turklāt uzstādot pēc iespējas augstākas prasības topošajiem pretendentiem. Viņi nāk. Redzot, cik haotiski noris darbs jūsu iestādē, loģiski, daļa darbinieku pacels cepuri uzreiz, citi mēģinās kaut ko mainīt, bet, saprotot, cik ātri birokratizējas jebkurš projekts vai idejas realizācija, ja vien to labi nepieskata, ļausies lēnai sajukšanai prātā jeb, citiem vārdiem sakot, pārvērtīsies par parastiem ierēdņiem. Tas ir likumsakarīgs rezultāts, jo jebkuram domājošam cilvēkam, redzot pilnīgu procesa bezjēdzību un iracionalitāti, rodas nepārvarama vēlēšanās kaut ko mainīt. Ja viņš to nevar, atliek padoties pārspēkam, sajust sevī mūžveco konformismu un atmest visam ar roku.

Savādā kārtā bieži vien iestādēs, lai kādam mērķim tās arī tiktu izveidotas, papīri jeb dokumentācija kļūst par absolūto prioritāti. Nav nekādas nozīmes faktam, ka attiecīgā iestāde tikusi izveidota ar mērķi palīdzēt kādai sociālajai grupai vai konkrētiem cilvēkiem. Cilvēks nav nekas, bet papīri ir viss. Ja vēl padomā par tādiem sīkumiem kā darbinieku drošības pasākumi, par kuriem var aizmirst, algas, kurām jābūt pēc iespējas zemākām, un sociālajām garantijām, mēs iegūstam perfektu iestādi, kura ir, bet no kuras nav nekādas jēgas. Loģiski būtu, ka tāda mirst dabiskā nāvē, bet, tā kā parasti ir piesaistīta valsts nauda vai nauda no tā saucamajiem starptautiskajiem projektiem, iestāde tiek nepārtraukti reanimēta.

Tas ir tāds īsais pārskats. Protams, iestādes var funkcionēt paredzamajiem mērķiem un pildīt paredzētās funkcijas, bet lielākoties tas neizdodas. Savādi, bet fakts.

 

Sniega trūkums paralizē tūrismu

Kristaps Kārkliņš,  NRA  12/08/06    Klimata izmaiņas būtiski ietekmē slēpotājus.

Šim gadalaikam nepierasts siltums turpina uzstādīt Latvijā gaisa temperatūras rekordus. Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūra ziņo, ka 5. un 6. decembris bijušas vissiltākās dienas Latvijā pēdējo 83 gadu vēsturē.

Maksimālā gaisa temperatūra dažviet sasniegusi plus 12 grādu atzīmi. Viens no skaidrojumiem klimata izmaiņām meklējams dienvidu vēju un silto gaisa atmosfēru plūsmā no Āfrikas. Tas negatīvi atsaucas uz ceļotājiem, kuri jau labu laiku iepriekš ieplānojuši braucienus uz kādu slēpošanas kalnu ne tikai Latvijā, bet arī visā Eiropā. Klimata izmaiņu diktētais radījis neērtības ne tikai cilvēkiem, bet arī dzīvniekiem.

Tie, kas iegādājušies slēpošanas ceļojumus šajā laikā, piemēram, uz Alpiem, spiesti dzīvot viesnīcās, jo sniega vietā līst lietus. To atzīst arī slēpošanas grupu organizētāji. "Rezervētās aviobiļetes nākas atcelt. Vienu grupu 7. decembrī jau atcēlām, jo nebija 100% garantijas, ka būs piemēroti slēpošanas apstākļi," komentē SIA Impro ceļojumi valdes priekšsēdētājs Vilnis Klimovičs.

"Nav jau pirmā reize, kad sniegs uzkrīt decembra otrajā pusē. Tad arī viss var sākties. Galvenais ir tas, ka klienti paniku neceļ. Arī iepriekšējos gados ir bijusi līdzīga situācija – pēkšņi sniegs var krist biezā slānī trīs dienas no vietas," stāsta ceļojumu biroja Express Travel direktore Ruta Berkmane.

Vienā no lielākajiem slēpošanas centriem Latvijā – Žagarkalnā – trases ir slēgtas un aktīvā sportošana ir apstājusies, taču pirmie slēpotāji sniega priekus izbaudīja pirms mēneša.

"Tad laika apstākļi bija pateicīgi, tāpēc sākām tik agri sezonu. Sniegu nevienam nevajag. Mums vajag tikai salu. Nevajag lielu. Pietiek, ja ir mīnus trīs grādi un šāda temperatūra noturas vismaz pusotru diennakti. Tad ar sniega lielgabaliem, mums ir deviņi stobri, varam stundas laikā izpūst gaisā divas naftas cisternas ar ūdeni. Tas ir apmēram 120 kubikmetru, ko šie lielgabali spēj norīt. 30 stundās var nobērt viena kalna nogāzi ar pusmetru bieza sniega segumu," skaidro kalna īpašnieks Juris Žagars.

Viņš, būdams aktieris, pat pārtrauca filmēties Latvijas televīzijas veidotajā seriālā Neprāta cena. "Tajā brīdī, protams, viss tiek apturēts. Mana dzīve tiek pakļauta vienīgi sniegam, jo no tā viss ir atkarīgs. Tajā laikā cenšos neieplānot pirmizrādes un citas svarīgas lietas. Tagad katrs rīts sākas ar garastāvokļa sabendēšanu, jo pusstundu nākas pavadīt interneta portālos, lai pētītu laika ziņu prognozi un satelīta attēlus," atzīst aktieris. Tikai vienreiz Žagarkalns ir atvērts īsi pirms Ziemassvētkiem, taču šogad cerības tiek liktas uz janvāri, kad temperatūras stabiņš noslīdēs zem nulles. "Tas nozīmē, ka sezonas beigas varētu noslēgties vēlāk. Teorētiski tas varētu būt aprīļa vidū," precizē J. Žagars.

"Ziemas ir kļuvušas daudz siltākas. Pēc maniem novērojumiem, šajā datumā tikai divi gadi pēdējo sešu laikā bijuši ar mīnuss temperatūru, taču četri ar plusu. Man ir piefiksēts, ka 2003. gada 6. janvārī Zosēnos tika reģistrēti mīnus 37,6 grādi. Tā paša gada 11. janvārī Gulbenē reģistrēja mīnus 31 grādu," skaidro gaisa temperatūras novērotājs Jānis Zušs.

 

Ekonomikas pārkaršanas riski Latvijai joprojām saglabājas

Antra Ērgle,  Diena  12/08/06    Iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums šogad ir straujāks, nekā prognozēts, un eksperti norāda, ka joprojām saglabājas nesabalansētas attīstības riski, kas raksturo ekonomikas pārkaršanu. Arī inflācija aug straujāk, nekā cerēts pēc iepriekšējo divu mēnešu palēninājuma, tāpēc gadā šo rādītāju eksperti prognozē ap 6,5%.

Latvijā gada inflācija novembrī joprojām ir lielāka nekā Lietuvā un Igaunijā, ziņo BNS. Šogad novembrī, salīdzinot ar pērnā gada novembri, Latvijā patēriņa cenas augušas par 6,4%, Lietuvā — par 4,4%, Igaunijā — par 4,6%. Parex Asset Management analītiķis Zigurds Vaikulis pauž, ka novembrī, salīdzinot ar oktobri, Latvijā prognozēta relatīvi augsta 0,6—0,7% inflācija, tomēr pārtika, mājokļa uzturēšana un siltumenerģija sadārdzinājās straujāk, un šis rādītājs fiksēts 1% līmenī.

Šā gada deviņos mēnešos IKP, salīdzinot ar pērnā gada attiecīgo periodu, audzis par 11,9%, ziņo Centrālā statistikas pārvalde. Hansabankas vecākais ekonomists Dainis Stikuts Dienai atzīst, ka divu sektoru attīstība pārsniedz prognozes: "Mēs nebijām paredzējuši, ka tik strauji attīstīsies komercpakalpojumi, tai skaitā operācijas ar nekustamajiem īpašumiem. Mēs sagaidījām, ka arī šajā sektorā būs atslābums, līdzīgi kā būvniecībā. Otru būtisko novirzi no prognozes deva pārsteidzoši laba attīstība apstrādes rūpniecībā. Iepriekš tā neattīstījās tik strauji, proti — 4% pārtapa par 7,6%." Eksperti pārskatīšot gada prognozes, jo IKP pieaugums noteikti būs virs 11%. Līdzīgu pieaugumu tuvu 12% paredz arī Ekonomikas ministrija.

D.Stikuts secina, ka Latvijā turpina strauji attīstīties uz iekšzemes patēriņu orientētās nozares — tirdzniecība un komercpakalpojumi, tostarp darījumi ar nekustamajiem īpašumiem. Lēnāk aug būvniecība, kas tuvojas maksimālajai kapacitātei un izjūt darbaspēka un izejmateriālu trūkumu. Tāpēc nepieciešams samazināt iekšzemes pieprasījumu, piemēram, ar nodokļu politikas līdzekļiem. Apstrādes rūpniecības izaugsme varētu būtiski pozitīvi ietekmēt eksportu nākotnē. Eksperts norāda, ka vēl nevar runāt par ekonomikas atdzišanu, bet ir pārkaršanas riski — darbaspēka trūkums, straujš algu pieaugums, liela inflācija, iekšzemes pieprasījuma un tekošā konta deficīta pieaugums.

DnB NORD Bankas analītiķe Olga Ertuganova gan norāda, ka "īstenībā neviens nevar pateikt, kādā tempā reāli aug mūsu ekonomika, jo ēnu ekonomikas īpatsvars joprojām ir diezgan liels". Pēdējos gados notiek aktīva ēnu ekonomikas legalizēšanās, tādēļ skaidrs, ka ekonomika neaug par 11—12% procentiem, bet gan par 2—3 procentpunktiem lēnāk, uzskata speciāliste.

 

Dzīve Latvijā kļuvusi stabilāka

Evita Goze,  Diena  12/09/06   Lai gan pēc sešiem Londonā pavadītiem gadiem Maksims Kurčavenko (29) uz Latviju atbrauca vien apraudzīt tuviniekus un aiziet pie zobārsta. Ieraudzījis šeit notikušās pārmaiņas, viņš izlēma atgriezties, un kopā ar tēvu dibināja celtniecības uzņēmumu. "Dzīvesveids Latvijā ir mainījies kardināli. Varbūt cilvēki, kas šeit dzīvo, to nepamana, taču mājas aug ne pa dienām, bet stundām. Netrūkst iespēju paņemt kredītu. Pat nevajag meklēt statistiku, pietiek iziet uz ielas un paskatīties visapkārt," pārliecināts Maksims. Viņaprāt, vairs nav vērts doties peļņā uz ārzemēm, jo Latvijā, ja vien ir vēlēšanās, iespējams nopelnīt tikpat daudz. Turklāt citviet vienmēr būsi svešais, viņš runā lēni un apdomā sacīto.

Ne tikai atgriešanās, bet arī došanās peļņā uz Angliju bija nejaušība. Pirmā turp strādāt devās viņa meitene, un Maksims, sailgojies pēc viņas, aizbrauca ciemos. "Redzēju, ka dzīve tur ir daudz stabilāka, netrūkst pārliecības par nākotni. Neviens tur nedzīvo no algas līdz algai un, ejot uz veikalu, makā neskaita santīmus. Taču Latvijā tobrīd nebija stabilas ekonomikas, ražošana bija praktiski apstājusies. Daži brauca uz Viļņas tirgu, citi veikalā pārdeva pienu. Nopelnīt nebija iespējams," atceras Maksims. Viņš izlēma palikt Londonā.

Sākums bija grūts. Maksims stāsta, ka zina cilvēkus, kas pat dzīvoja uz ielas un parkos, gulēja autobusos: "Valodu viņi īpaši labi nezināja, tādēļ atrast darbu nebija vienkārši. Taču cilvēki nepadevās". Maksima pirmā darba vieta bija rūpnīcā pie konveijera, kur viņš izturēja vien trīs stundas. Pēc tam sāka strādāt celtniecībā, kur, īpaši nepiepūloties, esot iespējams nopelnīt pietiekami daudz. Lielākais, cik viņš saņēma, bija 1400 sterliņu mārciņu nedēļā.

Maksima meitene savukārt strādāja viesnīcā kā administratore. Piedzima bērniņš. "It kā jau neko vairāk dzīvē nevajag: ģimene ir, naudas pietiek, taču ārzemēs, lai arī cik labi pārvaldītu valodu, tev vienmēr uz pieres būs rakstīts, ka neesi vietējais," spriež Maksims. Visi ir laipni, tomēr, kā nonāc līdz tuvākām attiecībām, sajūtams vēsums.

Taču kā sakāmvārdā — cilvēkus satuvina grūtības. Viņš draugus atrada starp lietuviešiem, kuru Londonā ir ļoti daudz. "Viens par otru rūpējāmies, palīdzējām meklēt darbu. Sākumā dzīvojām vienā mājā, ar laiku katrs nostājās uz savām kājām, taču turpinājām tikties. Joprojām ar dažiem sazvanos," stāsta Maksims.

Dzimtenes viņam nepietrūka. "Zinu cilvēkus, kuri gandrīz vai mira aiz tā, kā gribēja atpakaļ, skaitīja dienas. Es, jau strādājot jūrā, biju pieradis pusgadu nebūt mājās. Pa tik īsu laiku valstī nekas nemainās, attiecības ar paziņām kļūst vēsākas, bet tuvinieki vienmēr paliks tuvinieki," uzskata Maksims.

Taču, atvaļinājumā atbraucot uz Latviju, viņš bija patīkami pārsteigts. "Kad paziņas teica, ka šeit nopelna 400, 500, pat vairāk nekā 1000 latu, es neticēju. Atbraucot sapratu, ka te patiešām var nopelnīt tikpat daudz kā Anglijā. Nav vairs tik milzīgas atšķirības, tādēļ patlaban braukt prom peļņā ir bezjēdzīgi," pārliecināts Maksims. Londonā, strādājot vienkāršu darbu, iekrāt naudu, ko ieguldīt Latvijā, arī vairs nav iespējams. "Piemēram, dzīvokli Jelgavā iepriekš varēja nopirkt par trim tūkstošiem latu, tagad tas maksā piecdesmit tūkstošus."

Turklāt Maksimam gribējās mainīt dzīvesveidu un nevis strādāt pie kāda, bet darboties pašam. "Tā ir interesantāk. Neesmu cilvēks, kas sēž uz vietas. Vienmēr gribas ko mainīt, augt, meklēt ko labāku," Maksims saka. Tādēļ viņš kopā ar tēvu Latvijā dibināja savu celtniecības uzņēmumu.

Maksima prombūtnes laikā gan radusies jauna problēma — trūkst darbinieku. "Šeit jaunieši grib saņemt daudz un uzreiz. Anglijā vispirms sevi jāpierāda. Kā varu pateikt cik maksāšu, ja nezinu, kā viņš strādās. Taču liela daļa grib iet uz darbu nevis nopelnīt, bet vienkārši saņemt naudu," spriež Maksims. Viņš atceras, ka pirms desmit gadiem cilvēki strādāja par kapeikām un baidījās zaudēt to pašu niecīgi atalgoto darbu. "Saraksti sludinājumu sadaļā "meklēju darbu" bija gari, bet piedāvājumi tikai daži. Tagad viss ir otrādāk," salīdzina Maksims. Uz viņa avīzē ievietoto darba piedāvājumu mēneša laikā atsaukušies vien trīs cilvēki.

Latvijā joprojām valdot arī diezgan liela birokrātija. "Ja dodies uz nodokļu inspekciju, vajag izskatīties noteiktā līmenī. Ārzemēs viss notiek daudz vienkāršāk. Cilvēki nedomā, kā piekārtot lieku matiņu," viņš stāsta. Muļķīgas šķiet arī pārspīlēti milzīgās zemes cenas Latvijā. "Spānijā vai Francijā īpašumu var nopirkt trīsreiz lētāk nekā Jūrmalā," viņš piebilst.

Maksims pirms neilga laika Jelgavā nopircis dzīvokli un gatavojas tajā veikt remontu. Sieva ar bērniņu gan joprojām dzīvo Londonā. "Negribas raut viņu uz šejieni, ja vēl nav kur atgriezties," skaidro Maksims. Tomēr mīlestība pa attālumu, viņaprāt, nav mīlestība. "Cilvēks vēlas sajust rūpes un maigumu no apkārtējiem. To zinot, vēlos dzīvot kopā ar meiteni un bērnu," viņš saka.

Maksims stāsta, cik runājis ar jauniešiem, tie vairs nedomā braukt projām, bet gan redz savu nākotni Latvijā. Viņš uzskata, ka tuvākajos gados liela daļa peļņā aizbraukušo noteikti atgriezīsies. "Iespējams, paliks tie, kuriem ārzemēs piedzimuši bērni, jo tur tomēr ir daudz lielākas sociālās garantijas. Bērns, kas piedzimis tur, varēs dzīvot bez problēmām. Turklāt viņš būs savējais."

 

 

 

Kultūrā un izglītībā...

 

 

 

 

Izstādes

Maija Rudovska,  NRA  12/05/06

- Latvijas Dabas muzejā līdz 10. decembrim skatāma mākslinieka Arņa Zupiņa gleznu izstāde, kas veltīta mākslinieka 80. gadu jubilejai.

š savos mākslas darbos īpaši bieži gleznojis dzimtās puses – Talsu – dabas ainavas un senās ēkas. Darbos redzamās ainavas ir miera pilnas un optimistiskas.

- Liepājā, galerijā Māja, līdz 14. decembrim skatāma Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas 80. jubilejas izstāde Avots, kurā eksponēti absolventu, audzēkņu un pasniedzēju keramikas darbi. Tajā aplūkojami dažādu paaudžu 57 autoru 74 darbi, kas izpildīti dažādos žanros un tehnikās. Izstādes nosaukumā liktā avota simbolika uzrunā kā dzīvinošo spēku pirmsākums, skaidrības un auglības pārpilnība, neizsmeļama garīgā un emocionālā enerģija caurvij izstādes ekspozīciju.

- Galerijā Antonija skatāma gleznotāja Ārija Skrides 100 gadu atcerei veltīta retrospektīva izstāde. Tā sniedz plašu ieskatu mākslinieka daiļradē, piedāvājot darbus gan no trīsdesmito gadu sākuma, gan vēlīnākiem laika periodiem. Ārijs Skride (1906–1987) studējis Latvijas Mākslas akadēmijā, V. Purvīša dabasskatu meistardarbnīcā. Mākslinieka daiļradē galveno vietu ieņem ainavas žanrs, viņš ir gleznojis arī mazpilsētu motīvus, tirgus ainas, ostu skatus, lauku darbu norises un marīnas. Attēlā – Ārija Skrides 1964. gadā gleznotais Pavasaris Ērgļos.

- Valmierā, galerijā Laipa, atklāta Vidzemes mākslinieku darbu izstāde Iepazīšanās Ziemassvētkos. Tā iecerēta kā iespēja redzēt mākslas daudzveidīgumu vietējo meistaru izpildījumā, novērtēt Vidzemes mākslinieku darbību un pārliecināties par katra autora individuālo rokrakstu un personisko pasaules redzējumu. Galerijai Laipa tā ir arī iespēja apzināt un uzrunāt vietējos radošos cilvēkus, kas darbojas mākslas lauciņā. Ekspozīcijā ir pārstāvēti dažādi mākslas žanri.

- Jēkabpilī, tautas nama Baltajā zālē, no ceturtdienas būs aplūkojama Aleksandra Kalniņa dokumentālā foto izstāde Zelta zeme Birma. Tempļi un sejas. Autors šovasar pavadījis divas nedēļas Mjanmas Savienībā (tagadējais Birmas nosaukums) un savus iespaidus par šo ceļojumu apkopojis gandrīz trīsdesmit foto uzņēmumos. Redzētie vēstures un kultūras pieminekļi nesaraujami saistās ar Birmā satikto cilvēku sejām – aziātiski skarbām, tomēr ieinteresētām sarunai ar svešinieku.

- Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā piektdien pulksten 16 atvērs latviešu vecmeistaram Gustavam Šķilteram veltītu izstādi Jau miglas tēli kopā lasās. Pasakas, teikas un vīzijas Gustava Šķiltera daiļradē. Izstādē tiks eksponēti akvareļi, grafikas un skulptūras no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Gustava Šķiltera memoriālās kolekcijas. Gustavs Šķilters (1874–1954) ir pirmais latviešu profesionālais tēlnieks. Mākslinieka talants atklājies ļoti daudzpusīgi – ne tikai tēlniecībā un lietišķajā mākslā, bet arī akvareļglezniecībā, stājgrafikā un miniatūrgrafikā. Mākslinieks izpaudies arī literatūrā, rakstot stāstus, dzejoļus un publicējot rakstus par mākslu. Lielākā daļa izstādē pārstāvēto darbu tematika balstīta latviešu tautas mitoloģijā – pasakās, teikās, tautasdziesmās, kā arī ekspresīvi kāpinātās dabas ainavās, alegorijās un simbolos.

 

Kultūrziņas

Arno Jundze,  NRA  12/06/06

- DĀVANA MUZEJAM. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumi papildinājušies ar unikālu Valdemāra Tones gleznu kolekciju, ko uzdāvinājusi mākslinieka dzīvesbiedre Aina Tone-Baker, kura dzīvo Lielbritānijā, Hovē. Pēckara Latvijā Valdemāra Tones emigrācijas laika mākslu pazina vienīgi no dažām melnbaltām reprodukcijām. Arī pēc valsts neatkarības atgūšanas meistara pēdējo divpadsmit mūža gadu darbi nonāca tikai dažās privātās kolekcijās, bet Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā līdz šim bija tikai divas klusās dabas, tāpēc Ainas Tones-Baker dāvinājums – 42 Valdemāra Tones no 1945. līdz 1958. gadam Vācijā un Lielbritānijā radītās gleznas – būtiski papildinās Latvijas glezniecības 20. gadsimta kopainu. Dāvinājums tiks nodots skatītāju apskatei Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Mazajā zālē.

Arno Jundzis,  NRA  12/08/06

- NEPARASTAS FILMAS. Šodien un rīt Liepājas promenādē līdzās klubam Fontaine Palace tiek piedāvāts Crusading Network filmu festivāls, kuru rīko Kultūras un informācijas centrs K@2. Šovakar pulksten 18 notiks tā atklāšana, bet, sākot no pulksten 11 nākamās dienas rītā, festivāls turpināsies līdz vēlam vakaram. Lielākā daļa festivāla filmu nāk no The Observatory Archives – neatkarīga, tematiski strukturēta mediju arhīva, kura darbības mērķis ir apkopot mūsdienu komerckultūru kritizējošus mākslas produktus. Festivāla filmas tiks demonstrētas oriģinālvalodā ar subtitriem angļu valodā. Ieeja pasākumā ir bez maksas.

- SĪTARAS VIRTUOZS. Pirmoreiz pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas Rīgā uzstāsies slavenais indiešu sītarists Ustads Šahids Parvezs. Koncerts, kuru organizē Latvijas Kultūras ministrija sadarbībā ar Indijas vēstniecību Latvijā un aģentūru Absolute, notiks 17. decembrī Lielajā ģildē pulksten 18.

- IZSLUDINA FILMU KONKURSU. Ar fonda Erinnerung und Zukunft finansiālu atbalstu Gētes institūts Rīgā izsludina jaunu starptautisku īsfilmu konkursu Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi. Pieteikšanās līdz 2007. gada 31. janvārim! Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju ANO Ģenerālā asambleja pieņēma 1948. gada 10. decembrī, tomēr cilvēktiesību interpretācija un realizācija vēl joprojām ir strīdīgs jautājums – jo īpaši attiecībā uz deklarācijas 1. pantu: "Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi savā cieņā un tiesībās. Viņiem ir saprāts un sirdsapziņa, un viņiem citam pret citu jāizturas brālības garā." Saistībā ar Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pieņemšanas 60. gadskārtu 2. starptautiskais īsfilmu konkurss aicina jaunos kinematogrāfistus kritiski palūkoties uz deklarācijas 1. pantā sludinātajām tiesībām uz brīvību un vienlīdzību cieņā un tiesībās. Informāciju par konkursu noteikumiem meklējiet Gētes institūtā Rīgā.

- PUTNU OPERA. Māras Zālītes un Jāņa Lūsēna Putnu opera tagad sākusi jaunu dzīvi DVD formātā. Vakar Latvijas Nacionālajā operā notika svinīga jaunā diska prezentācija. Putnu opera ir pirmais LNO iestudējums, kas izdots DVD formātā.

- MEŽAPARKA LOGOTIPS. Šodien Rīgas pašvaldības aģentūra Mežaparks izsludināja atklātu radošu konkursu par kultūras un atpūtas zonas Mežaparks atpazīstamības zīmes – logotipa izstrādi. Konkursa mērķis ir radīt logotipu, ar kuru turpmāk Mežaparks tiks prezentēts un pazīts gan Latvijā, gan ārpus tās robežām kā lielākais un vēsturiski nozīmīgākais aktīvās atpūtas centrs. Darbi iesniedzami līdz 2007. gada 15. janvārim pa pastu vai atnesot personīgi uz pašvaldības aģentūru Mežaparks Rīgā, Mežaparka Lielajā estrādē, LV-1014. Konkursa nolikumu un darba uzdevumu iespējams saņemt pašvaldības aģentūrā Mežaparks.

- BEZMAKSAS EKSKURSIJAS PA VECRĪGU. Rīgas Tūrisma koordinācijas un informācijas centrs informē, ka 19. decembrī un 20. decembrī Informācijas sistēmu menedžmenta augstskolas studenti – topošie tūrisma speciālisti – rīkos bezmaksas ekskursijas skolēniem pa Ziemsvētku noskaņās rotāto Vecrīgu. Tās notiks 19. un 20. decembrī pulksten 10, 12 un 14 latviešu un krievu valodā. Rīkotāji lūdz pieteikties bezmaksas ekskursijām laikus, jo grupu skaits ir ierobežots. Pieteikšanās pa tālruni 7037900 no pulksten 10 līdz 15 darbdienās.

 

Pedagogi aizvien ir neapmierināti ar algām un gatavi streikot

DELFI  12/07/06    Pedagogi uzskata, ka skolotāju algas arī turpmāk būs vienas no zemākajām valstī un arodbiedrību informējuši par gatavību streikot, laikrakstam "Neatkarīgā" sacījis Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) priekšsēdētājas vietnieks Jānis Krastiņš.

Krastiņš laikrakstam uzsver, ka jau tagad redzams – grafikā paredzētais darba samaksas pieaugums atpaliek no pašreizējiem tautsaimniecības attīstības rādītājiem – inflācijas un sabiedriskā sektora vidējās algas pieauguma tempiem.

Saeima ceturtdien sākusi skatīt likumprojektu "Grozījumi Izglītības likumā", kas paredz, ka pedagogam ar atbilstošu profesionālo kvalifikāciju darba samaksa par vienu slodzi nebūs zemāka par valdības apstiprināto pedagogu darba samaksas paaugstināšanas grafiku.

Krastiņš norāda, ka arodbiedrības prasība bija un ir skolotāju atalgojumu piesaistīt sabiedriskā sektora vidējai algai ar koeficientu 1,3. LIZDA uzskata, ka pedagogu algas piesaiste noteiktam tautsaimniecības rādītājam rada garantijas, ka viņu atalgojums nākotnē tiks pietiekami paaugstināts.

LIZDA uzskata, ka pirmsvēlēšanu solījums "nepieļaut pedagogu algas atsaiti no minimālās algas valstī bez piesaistes citam objektīvam ekonomiskam rādītājam – vidējai darba algai sabiedriskajā sektorā nodarbinātajiem vismaz ar koeficientu 1,3," ir piemirsts.

Krastiņš norāda, ka pēc vēlēšanām Ministru prezidents Aigars Kalvītis (TP) jau skaidroja LIZDA pārstāvjiem, ka nevar vienai darbinieku kategorijai radīt īpašus apstākļus. arī finanšu ministrs Oskars Spurdziņš (TP) norādījis, ka jebkura piesaiste "nav laba, veidojot kārtējo budžetu".

Krastiņš laikrakstam uzsvēris, ka pieņemot grozījumus, situācija ar trūkstošajiem pedagogiem tikai pasliktināsies.

Jau ziņots, ka valdības akceptētais likumprojekts paredz, ka pedagogi nākamgad saņems aptuveni 280 latu algu, 2008.gadā - 340 latus, 2009.gadā - 410 latus, bet 2010.gadā - 500 latus mēnesī.

Veidojot 2007.gada budžeta projektu, pedagogu darba samaksai bāzes izdevumos jāparedz 89 330 000 latu, un saskaņā ar valdībā apstiprināto darba samaksas paaugstināšanas programmu, papildus tam no 2007.gada 1.septembra nepieciešami 19 140 000 latu, lai paaugstinātu darba samaksu vēl par 50 latiem par likmi un sasniegtu paredzētos 284 latus.

 

Nav zināms, vai būs brīvpusdienas

Inga Paparde,  NRA  12/08/06    Diskusijas valdībā un vārdu pārmaiņu starp diviem ministriem – finanšu un bērnu un ģimenes lietu – izraisījusi iecere par brīvpusdienām visiem skolēniem no pirmās līdz ceturtajai klasei.

Finanšu ministrs Oskars Spurdziņš noteic, ka "tā esot Baštika ātrā ideja", bet bērnu un ģimenes lietu ministrs Ainars Baštiks norāda, ka pats Ministru kabinets ir konceptuāli vienojies par šo soli un tā ir arī valdības deklarācijas prioritāte.

Valdībai, lemjot par nākamā gada budžetu, bija jāvienojas, vai atvēlēt naudu brīvpusdienām sākumskolas klašu bērniem, taču, tā kā valdības apstiprinātajā budžeta projektā 2007. gadam nauda brīvpusdienām nav paredzēta, bezmaksas maltīšu nākotne bērniem ir neskaidra.

Valdības deklarācijā, sadaļā par atbalstu ģimenēm ar bērniem, ir teikts: nodrošināsim brīvpusdienas sākumskolas skolēniem un palielināsim finansējumu mācību līdzekļu iegādei skolās. Iecere par brīvpusdienām iekļauta arī Bērnu un ģimenes lietu ministrijas stratēģijā un rīcības plānā koncepcijas Valsts ģimenes politika īstenošanai 2004.– 2013. gadam, kas akceptēta jau pirms diviem gadiem. Ministru kabinets pieņēmis arī konceptuālu lēmumu, atbalstot šo ideju. A. Baštiks sacīja, ka brīvpusdienas sākumskolas skolēniem ir veids, kā atbalstīt ģimenes ar bērniem, nepiešķirot naudu tiešā veidā, bet novirzot to bērnu vajadzībām. "Tas ir efektīvs mehānisms, jo nepastāv risks, ka līdzekļus varētu izmantot nelietderīgi," atzina ministrs. Pirms valdībai piedāvāt šo ideju, veikti aprēķini – nepieciešamais finansējums uz gadu ir 11,3 miljoni latu, bet no septembra – 4,8 miljoni latu. Brīvpusdienas saņemtu vairāk nekā 75 tūkstoši skolēnu. Bērnu un ģimenes lietu ministrijas dati liecina, ka ģimenēm, kurās ir vairāk bērnu, ir mazāki ienākumi – ja ģimenei ar vienu bērnu vidējie ienākumi uz cilvēku mēnesī ir 100 lati, ģimenei ar diviem bērniem – 87 lati, bet ģimenei ar trim un vairāk bērniem – tikai 54 lati.

"Mums nav iebildumu pret brīvpusdienām," saka finanšu ministrs O. Spurdziņš, "lai gan valdība to vēl neiekļāva budžeta projektā, brīvpusdienas ir noteiktas kā prioritāte pie budžeta grozījumiem." Tas nozīmē, ka finansējumu brīvpusdienām varētu piešķirt kaut kad nākamā gada vidū un īstenot šo ideju no septembra. Ir bijušas diskusijas par to, ka brīvpusdienas varētu būt jau no 1. janvāra, taču tā esot pārāk sasteigta ideja. "Vēl ir jāizspriež, kā to visu noorganizēt, jārīko konkursi, tāpēc agrāk par septembri to nav iespējams īstenot," norāda O. Spurdziņš.

"Sākotnēji mēs bijām iekļāvuši pamatbudžetā un, ja iespējams, arī no pavasara jau sākt visus sākumskolas bērnus barot bez maksas, taču, rēķinoties ar to, ka budžets nav no gumijas, piekāpāmies un esam jau samierinājušies, ka nauda būs tikai septembrī. Protams, mēs būtu vēlējušies, lai šī summa būtu iekļauta jau no gada sākuma, taču ierobežoto līdzekļu un izvirzīto prioritāšu sarakstā laikam neietilpām," ar nožēlu atzīst bērnu un ģimenes lietu ministra biroja vadītājs Viesturs Kleinbergs. Brīvpusdienas ir viena no divām galvenajām prioritātēm nākamā gada budžetā; otra ir jaunatnes politika. Uz Neatkarīgās jautājumu, kāpēc visiem bērnudārza bērniem nav paredzētas brīvpusdienas, ministrijas pārstāvis Taivo Trams saka: ir jāsāk no kaut kā viena, jo visu uzreiz ierobežotā budžeta dēļ nav iespējams īstenot.

 

Augstskolu un koledžu skaits divkāršojies

Dace Lina-Fisenko,  NRA  12/09/06    Pēdējo desmit gadu laikā ir divkāršojies augstskolu un koledžu skaits, audzis arī audzēkņu un studentu skaits šajās mācību iestādēs.

2004. gadā tie bija 46,7 tūkstoši, bet 2005. gadā jau 131,1 tūkstotis, liecina Centrālās statistikas pārvaldes apkopotie dati krājumā Bērni Latvijā.

Kā liecina dati, 1995. gadā koledžu un augstskolu skaits Latvijā bija 28, bet 2005. gadā jau 57. Taču krietni samazinājies profesionālo izglītības iestāžu skaits – 1995. gadā Latvijā bija 133, bet pēc desmit gadiem to skaits saruka līdz 96.

Audzēkņu skaits gan šajās mācību iestādēs nav mainījies. 1995. gadā profesionālajās izglītības iestādēs bija 42,4 tūkstoši, bet 2005. gadā šis skaits palielinājās vien līdz 42,7 tūkstošiem.

Savukārt pirmsskolas iestāžu skaits sarucis no 608 1995. gadā līdz 553 pirmsskolas izglītības iestādēm 2005. gadā. Neskatoties uz to, audzēkņu skaits pirmsskolas izglītības iestādēs ir audzis. 1995. gadā audzēkņu skaits pirmsskolas izglītības iestādēs bija 72,8 tūkstoši, bet 2005. gadā 75 tūkstoši.

 

Atvadas no Valdemāra Ancīša

Arno Jundze,  NRA  12/09/06     Kā informē Latvijas Rakstnieku savienība, šodien pulksten 12 Saldū no Skolēnu nama uz Čāpātāju kapiem pēdējā gaitā tiks izvadīts leģendārais latviešu literatūrzinātnieks, rakstnieks un bibliogrāfs Valdemārs Ancītis (6.VI.1921. – 5.XII.2006.).

Liktenis pavilcis svītru zem izcila, literatūrai ziedota mūža, kas, neraugoties uz nepareizo biogrāfiju – savulaik Valdemārs Ancītis tika iesaukts leģionā –, godbijīgi kalpojis Latvijas kultūrai.

Erudīts darītājs – tā par viņu atsaucas literāti un laikabiedri, apbrīnojot Valdemāra Ancīša paveikto, gan savulaik Kritikas gadagrāmatu literārās dzīves hroniku veidojot, gan kārtojot šķietami nepamanāmās, bet literatūrzinātnes un bibliotēku zinātnes pamatus veidojošās bibliogrāfijas. Tās bija un ir vajadzīgas gan studentiem, gan augstskolu profesoriem, pētniekiem un bibliotekāriem. Sarakstītas monogrāfijas, grāmatas, raksti, novadpētnieciskie teksti, vairāk nekā 400 apceres par latviešu kultūras darbiniekiem: literatūrpētniecība, daiļliteratūra, folkloristika, reliģijas jautājumi, enciklopēdijām pielīdzināmie kalendāri... Lai nosauktu visu Valdemāra Ancīša paveikto, bez pārspīlējuma būtu nepieciešams izdot īpašu grāmatu.

Latvijas kultūra zaudējusi izcilu prātu, Latvijas valsts – Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri, Saldus pilsēta – savu goda pilsoni. Gribas tomēr ticēt, ka Valdemāra Ancīša mūža veikums nav nedz izdzēšams, nedz kā citādi deldējams, jo arī tagad, kad Valdemārs Ancītis aizgājis viņsaules laukos, viņa publicēšanai sagatavotās grāmatas vēl ilgi priecēs lasītājus.

 

 

 

Citādā ziņa...

 

 

 

Rīkos sanāksmi par godu Baldones Riekstukalna Šmita teleskopa 40. gadadienai

LETA  12/09/06     Šogad aprit 40 gadu, kopš uzsākti novērojumi ar Baldones Riekstukalna Šmita teleskopu.

Kā aģentūru LETA informēja Latvijas Universitātes (LU) Astronomijas institūta vadītājs Ilgmārs Eglītis, 1966.gada 8.decembra naktī Baldones observatorijā tika iegūts pirmais šī teleskopa uzņēmums.

Šodien LU Astronomijas institūta Astrofizikas observatorijā Baldones Riekstukalnā notiks teleskopa darbības 40 gadu sanāksme.

Teleskops izrādījies ļoti labs gan optiskās sistēmas, gan mehānikas un elektronikas ziņā. "Tāpēc to bija iecienījuši un brauca uz Baldoni fotografēt gan zvaigznes, gan zvaigžņu kopas, gan galaktikas astronomi no Odesas, Tartu, Maskavas, Pulkovas, Urāliem," sacīja Eglītis.

Ar Šmita teleskopu iegūtos fotouzņēmumus izmantojuši zvaigžņu un komētu pētnieki no Kijevas, arī Lietuvas astronomi.

Uz Šmita teleskopa novērojumiem balstītas daudzas zinātniskas publikācijas - vairāki desmiti rakstu starptautiskos žurnālos, speciāli pašu izdoti rakstu krājumi un monogrāfijas, kas tulkotas ASV.

Bez daudziem zvaigžņu fotometrijas un spožuma mainīguma pētījumiem laika gaitā atklātas 318 iepriekš nereģistrētas oglekļa zvaigznes un ap 70 novu spirāliskajā galaktikā M31.

Teleskops ar labiem panākumiem ir izmantots arī starptautiskajās komētu novērošanas programmās.

Ar teleskopu iegūto dažādo debess apgabalu tiešo un spektru uzņēmumu katalogs pieejams LU Astronomijas institūta mājaslapā.

 

Notiks Ziemassvētku labdarības pasākums maznodrošinātajiem rīdziniekiem

LETA  12/09/06    Šodien plkst.18 Latvijas Nacionālajā teātrī notiks teātra izrāde "Minhauzena precības".

Uz šo teātra izrādi jau uzaicināti un ielūgumus saņēmuši 820 invaliditātes un vecuma pensiju saņēmēji.

Rīgas pašvaldība organizēs Ziemassvētku labdarības pasākumus maznodrošinātajiem rīdziniekiem, no kuriem vairāki būs bez maksas, aģentūru LETA informēja pašvaldībā.

21.decembrī plkst.19 Latvijas Nacionālajā teātrī notiks Ziemassvētku koncerts. Koncertu apmeklēs 820 invaliditātes un vecuma pensiju saņēmēji, kuri par ielūgumiem var interesēties savas deklarētās dzīvesvietas rajona vai priekšpilsētas sociālajos dienestos, sākot ar 18.decembri.

Pašā Ziemassvētku priekšvakarā, 23.decembrī, uz Ziemassvētku koncertu plkst.18 atkal aicinās Latvijas Nacionālais teātris. Un atkal iespējas baudīt Ziemassvētku noskaņu paredzētas 820 invaliditātes un vecuma pensiju saņēmējiem. Rīgas domes Labklājības departaments lūdz par ielūgumiem interesēties rajona vai priekšpilsētas sociālajos dienestos, sākot ar 18.decembri.

Pirmajos un Otrajos Ziemassvētkos - 25.decembrī un 26.decembrī - Rīgas dome lūdz pilsētas maznodrošinātās personas, vientuļos cilvēkus un ģimenes ar bērniem uz Latvijas mūzikas zvaigžņu Ziemassvētku koncertiem Ķīpsalas hallē.

Katrā koncertā ir paredzēta iespēja vismaz 2500 Rīgas pašvaldībā dzīvojošām maznodrošinātām personām baudīt skaistu mūziku, dziesmas un Ziemassvētku melodijas labāko un populārāko mākslinieku izpildījumā. Arī par ielūgumiem uz šiem koncertiem Labklājības departaments aicina interesēties rajona vai priekšpilsētas sociālajos dienestos pēc deklarētās dzīvesvietas, sākot ar 18.decembri.

 

 

. . .   j o p r o j ā m

ir neticami silts – šodien tem-

peratūra jau no paša rīta bija +10C !!!

Parkos turpina ziedēt puķes un zālīte ir tik

zaļa kā pavasarī. Plaukst arī visīstākie pavasara

vēstneši – pūpoli . . .  Tā kā temperatūra ir vairākus

grādus virs nulles, un pārsvarā laiks ir apmācies

un lietains, tad ierasto sniega kupenu vietā

ir peļķes. Bet sniegs netiek solīts vēl

vismaz divas nedēļas . . .

 

Anda Jansone, trešdien, 6. decembrī