Eiropā un citur pasaulē...

Par Rīgas naktsklubiem brīdina Lielbritānijas Ārlietu ministrijas mājaslapā

Baiba Lulle,  NRA  12/18/06    Brīdinājumu par nesamērīgām cenām Rīgas bāros Lielbritānijas Ārlietu ministrija iekļāvusi savā mājaslapā, kurā koncentrētā veidā sniegta informācija par valsti un svarīgākajām lietām, kas jāzina tūristiem.

Standartiformācijā par britu ceļotājiem interesantām valstīm Lielbritānijas Ārlietu ministrijas sniegusi īsus aprakstus par to, kāds ir terorisma draudu līmenis, vai nepieciešama medicīniskā apdrošināšana, cik ceļotāju apmeklē konkrēto valsti, ar kādām problēmām britu pilsoņi vērsušas vēstniecībā – visbiežāk, ja nozagta vai pazaudēta pase. Atšķirībā, piemēram, no Lietuvas, Baltkrievijas vai Kazahstānas ceļveža, īso aprakstu rotā arī teksts: "Pēdējā laikā bijuši daudzi ārvalstu tūristu ziņojumi par pieprasītu pārmērīgi (cita starpā tulkojams arī kā varmācīgi) augstu dzērienu maksu Rīgas bāros. Pārbaudiet dzērienu cenu, pirms jūs to pasūtiet, jo īpaši tad, ja kāds svešinieks palūdz to nopirkt viņam."

Par šādas informācijas iekļaušanu britu valdības oficiālajā internetresursā satraukusies Latvijas Ārlietu ministrija (ĀM). Ministrijas preses sekretārs Atis Lots Neatkarīgajai nevarēja pateikt, vai līdzīga informācija iekļauta arī kādos citos aprakstos par Latviju.

Bet šis avots ir "pietiekami nopietns, jo tā ir britu Ārlietu ministrijas mājaslapa!". A. Lots atturējās komentēt, ko par šo tēmu runājuši Lielbritānijas vēstniecības pārstāvji Latvijā ar iekšlietu ministru Ivaru Godmani, bet atzina, ka Lielbritānijas vēstnieks Latvijā Ians Bonds apmeklējis arī Ārlietu ministrijas konsulāro departamentu, interesējoties par iespējām ko darīt lietas labā.

Liebritānijas vēstniecības atašejs Sebastjans Kejs bilst, ka vēstniecībai ir ziņas par vairākiem incidentiem, kuros iesaistīti britu tūristi, bet, uz jautājumu par to, vai Lielbritānija Latviju iekļāvusi tūristu melnajā sarakstā, norādīja uz saiti minētajā Ārlietu ministrijas mājaslapā.

ĀM cer, ka nozarē darbojas arī pietiekami daudz godīgu uzņēmēju, kas nevēlas, ka šādi atsevišķu darboņu un negadījumu dēļ arī viņiem tiktu laupīti klienti, ārvalstīs izplatot informāciju par Latviju kā tūristiem nedraudzīgu valsti. Tādēļ ĀM lūgusi Tūrisma attīstības valsts aģentūru (TAVA) apkopot informāciju par to, "ko paši tūristu apkalpošanā iesaistītie uzņēmēji domā darīt, lai izmēztu savu stalli un dotu iespēju Latvijas viesiem skaidri uzzināt, kuri klubi ir potenciāli bīstamākie". Kad ĀM saņems šo informāciju un kad sadarbībā ar TAVA un policiju būs kas reāls paveikts problēmas novēršanā, ĀM uzrunās britu amatpersonas, rosinot izņemt minēto informāciju no tās informācijas nesējiem.

Tūristu krāpšanas jautājumu iekšlietu ministrs Ivars Godmanis apspriedis arī, tiekoties ar Vācijas vēstnieku Latvijā Eberhardu Šupiusu. Kā ziņo ministra palīgs Krists Leiškalns, amatpersonas spriedušas, ka Latvijas policijas darbinieki varētu operatīvāk sniegt atbalstu gan Vācijas, gan citu valstu tūristiem, kas mūsu valstī nokļuvuši dažādās nelaimēs, tajā skaitā kļūstot par negodīgas uzņēmējdarbības vai noziedzīga nodarījuma upuriem, kad cita starpā izklaides klubos, ēdināšanas uzņēmumos tūristiem tiek piestādīti nesamērīgi rēķini vai viņi iesaistīti konfliktsituācijās. Izskanēja arī viedoklis, ka ārvalstu tūristus vajadzētu informēt, kur zvanīt un kurās iestādēs vērsties pēc palīdzības, ja viņi nokļuvuši nelaimē Latvijā.

TAVA direktora Ulda Vītoliņa padomnieks Armands Muižnieks Neatkarīgajai stāstīja, ka septiņu naktsklubu – Flames, Monroe, Kleoparta, Temple, House of Dolls, Havana Dreams un Crystal – īpašnieki TAVA direktoram uzrakstījuši vēstuli, aicinot sadarboties. Naktsklubu pārstāvji vēstulē sūdzas, ka "pēdējā laikā arvien biežāk tiek atspoguļota sagrozīta informācija par vairākiem naktsklubiem, kuros, izmantojot negodīgas metodes, tiek apkrāpti ārzemju tūristi". Minētajos klubos bieži notiekot Valsts policijas un Pašvaldības policijas pārbaudes, un būtiski pārkāpumi neesot konstatēti. Naktsklubu pārstāvji apgalvo, ka to "ideoloģija galvenokārt balstīta uz ārzemēs uzkrāto pieredzi un tiek pielīdzināta modernākajiem Eiropas lielāko pilsētu klubiem, ko savukārt ārzemju viesi novērtē pozitīvi". TAVA ar vēstules autoriem plāno tikties trešdien.

Arī BBC New pārraidīs sižetu par britu tūristu bēdīgajiem piedzīvojumiem Rīgas klubos, kas dažkārt beigušies ar kautiņiem, lauztiem deguniem un nesamērīgiem rēķiniem.

Jau minēts, ka TAVA sadarbībā ar Patērētāju tiesību aizsardzības centru tūristu pulcēšanās vietās izvietos informatīvus materiālus un no janvāra ierīkos karsto tālruņa līniju tūristu sūdzībām. TAVA izstrādās arī tūrisma kvalitātes zīmolu, bet policija Vecrīgā nodrošinās pārvietojamo policijas dežūrdaļu, kurā strādās angļu valodu zinoši policisti.

Aicinās atpakaļ mājās veidot pašiem savus uzņēmumus

Anna Rancāne,  Diena  12/18/06    Viesstrādnieku atgriešanos Latvijā un sava biznesa sākšanu te veicināt palīdzēs ES projekti.

Anglijas golfa kluba bijušais darbinieks Ernests Plonišs (30) pagaidām ir vienīgais daugavpilietis, kas pēc atgriešanās no vairāku gadu darba ārzemēs uzmeklējis Eiropas informācijas centru (EIC) Daugavpilī, lai lūgtu padomu, kā sākt savu biznesu dzimtenē. Drīzumā viņš sāks mācīties uzņēmējdarbību atbalsta programmas Altum kursos, ko finansē Eiropas Sociālais fonds, valsts budžets un Hipotēku banka, bet janvārī savu biznesa ideju varēs pieteikt arī Līvānu biznesa un inženiertehnoloģiju centra inovatīvo ideju konkursā. Šo abu Eiropas Savienības atbalstīto projektu mērķis ir aktivizēt uzņēmējdarbības vidi Latvijā, kā arī veicināt uz ārzemēm darbā devušos iedzīvotāju atgriešanos, uzsver EIC projektu vadītājs Andris Kucins.

"Strādājot ārzemēs, es atradu ideju savam biznesam, ar ko gribu nodarboties šeit, Latvijā. Ja neesi muļķis, tad to pašu naudu var nopelnīt arī šeit, taču te tu esi savās mājās un maksā nodokļus savai, nevis svešai valstij," auklējot Anglijā dzimušo septiņus mēnešus veco Ēriku, saka Ernests, kas uz ārzemēm devies pirms pieciem gadiem, strādājis golfa klubos Īrijā un Anglijā. Saikni ar Latviju nav zaudējis, ar interneta un preses starpniecību sekojis visam, kas notiek dzimtenē. Pēc kāzām uz Angliju devusies arī sieva Alīna (22). Kad piedzimusi meita, ģimene nolēmusi atgriezties Daugavpilī.

"Man negribējās būt par mazu skrūvīti lielā mehānismā. Mūsējiem tur ir maz cerību kaut ko uzsākt, augstāk par kādu sīku firmiņu vai autoservisu nez vai var pacelties. Anglijā no sava sociālā slāņa vispār ir grūti izrauties, turklāt tur tu tik un tā vienmēr būsi svešais."

Ernests Latvijā ir nolēmis nodarboties ar celtniecības tehnikas servisu. "Ieteicu viņam piedalīties Līvānu biznesa un inženiertehnoloģiju centra konkursā, jo viņa biznesa ideja liekas pietiekami inovatīva. Tā ir iespēja vismaz saņemt konsultācijas," saka A.Kucins.

Līvānieši līdz ar Spānijas un Itālijas partneriem iesaistījušies Interreg III C pārrobežu sadarbības projektā City to city, kur mērķis ir izmantot migrācijas faktoru inovatīvas uzņēmējdarbības attīstībai reģionos. Janvāra sākumā daudzās avīzēs, tajā skaitā Anglijā un Īrijā iznākošajās, parādīsies sludinājums par biznesa inovatīvo ideju konkursu No idejas līdz pirmajiem ienākumiem. Visiem pretendentiem ir jābūt saistītiem ar darbu ārzemēs. Konkursa dalībnieki varēs saņemt gan konsultācijas, gan atbalstu biznesplāna izstrādē, bet trīs labākās idejas saņems grantu 2000 latu apmērā uzņēmējdarbības sākšanai. "Mūs uztrauc tas, ka novadā sāk trūkt darbaspēka, bet mūsu iedzīvotāji strādā kaut kur tālu svešumā. Ar šī projekta palīdzību centīsimies viņus aicināt atpakaļ mājās un veidot pašiem savus uzņēmumus," saka Līvānu biznesa un inženiertehnoloģiju centra vadītāja Inese Gavare.

Vēl labāku iespēju piedāvā atbalsta programma Altum, taču tajā, ja pieteiksies daudz pretendentu, uz mācībām aicinās tikai pēc zināšanu testa. Programmas finansējums ir astoņi miljoni latu, un tās ietvaros līdz 2000.gada aprīlim paredzēts apmācīt 1000 topošo uzņēmēju. 300 labāko biznesa plānu iesniedzējiem tiks piešķirts finansējums gan grantu, gan aizdevumu veidā. Daugavpilī šai programmai jau pieteikušies 70 topošie uzņēmēji.

Ernests domā, ka viņa piemēram drīz sekos daudzi Anglijā strādājošie viesstrādnieki, ja no jaunā gada tiks ieviests likums, kas stingri aizliedz strādāt vairāk par noteiktajām 40 stundām nedēļā. Tagad varot ko nopelnīt tikai tāpēc, ka daudzi strādājot gandrīz vai uz pusi vairāk. Tāpēc labāk mēģināt sākt savu biznesu dzimtenē. Viņš ir nolēmis ņemt kredītu un sākt strādāt, vēl negaidot Eiropas Savienības atbalsta saņemšanu.

"Man nesen palika trīsdesmit gadu, tāpēc ir jādomā par nākotni. Anglijā es to nenodrošinātu, jo es negribu tādu mierīgu, remdenu dzīvi, kā ir tur. Latvijā ir interesantāk, te dzīve iet uz priekšu, tur — stāv uz vietas."

Viedoklis: Kas mums, brīvajiem, s…da Karabaha!

Lato Lapsa,  Apollo  12/18/06    Aizvadītajā nedēļā Latvijas Ārlietu ministrija nāca klajā ar īpašu paziņojumu — kas, starp citu, negadās gluži katru dienu. Turklāt šī paziņojuma tēma vismaz šķietami nu nekādā veidā nebija saistīta ar mūsu aktualitātēm: laikā, kad Krievija aiztur mūsu šprotu kravas, lietuvieši brēc par mūsu īpatnajām pseidoaktivitātēm autopārvadātāju problēmas risināšanā, vācieši joprojām eleganti nospļaujas uz mūsu enerģētikas problēmām, bet mūsu robežlīguma jautājums ar Krieviju joprojām tiek risināts iespējami tālu no sabiedrības acīm, Arta Pabrika vadītais ārlietu resors piedzemdināja pamatīgu tekstu par… Kalnu Karabahas tēmu.

Kas tad nu jau gandrīz vai mūžsenajā Armēnijas un Azerbaidžānas strīdus teritorijā noticis tā-ā-ā-āds — tik tuvs un aktuāls neatkarīgajai, principiālajai un demokrātijas intereses visā plašajā pasaulē kur vārdos, kur miera u. tml. uzturēšanas spēku sastāvā atbalstošajai Latvijai? Izrādās — kaut kas līdzīgs referendumam: divpadsmit gadus pēc asiņainā teritoriālā kara anklāva iedzīvotāji — pēc dzīvi palikušo azerbaidžāņu aizbēgšanas nu jau gandrīz vieni vienīgi armēņi — ne ta paši par sevi, ne ta ar «lielās» Armēnijas atbalstu bija sadomājuši sarīkot tautas nobalsošanu par Karabahas neatkarību un milzum lielā vienprātībā to arī atbalstīja.

Šis notikums Latvijas Ārlietu ministrijas skatījumā ir izrādījies pietiekami būtisks, lai to izvērtētu maksimāli precīzi un principiāli. Un tad nu tā — pirmkārt, šis «konstitucionālais referendums» (pēdiņās šo apzīmējumu liek pati ministrija) vienkārši neesot atzīstams, otrkārt, tas esot neleģitīms, treškārt, pretrunā ar starptautisko tiesību normām, ceturtkārt, neveicinot Kalnu Karabahas konflikta miermīlīgu risinājumu, piektkārt, risinājums vispār tur esot panākams, «tikai balstoties uz vispāratzītiem starptautisko tiesību principiem un normām, kā arī valstu suverenitāti un teritoriālo integritāti».

Te varētu tikai piekrist, jo kā gan citādi — protams, ka referendumi drīkst būt tikai leģitīmi un atzīstami, un skaidra lieta, ka valstu suverenitāte un teritoriālā integritāte ir svēta un neaizskarama. Turklāt ne jau neatkarīgā Latvija un tās Artis Pabriks vieni paši tā domā — galu galā ar līdzīgu paziņojumu tajā pašā dienā nāca klajā arī visa Eiropas Savienība. Un kas nu pret šādām svētām atziņām ir fakts, ka Karabahas kā suverēnas valsts konstitūciju atbalstījuši apmēram 85 procenti no visiem šīs teritorijas iedzīvotājiem…

Kaut kā druscīt jokaini sanāca tikai tas, ka Ārlietu ministrijas paziņojums par «neleģitīmo» Karabahas referendumu dienas gaismu ieraudzīja trīs nedēļas pēc tam, kad Vaira Vīķe-Freiberga 18. novembrī ekumeniskajā dievkalpojumā Rīgas Doma baznīcā Dieviņam teica daudzus aizkustinošus vārdus, cita starpā kvēli un, šķiet, gluži patiesi tautas vārdā gan pateicoties «par savu brīvību un par savu neatkarīgu valsti», gan lūdzot sargāt «visus tos, kas ir gatavi atdot savu dzīvību par mūsu drošību», gan pasargāt «mūs no mūsu ienaidniekiem, kas nīst mūsu neatkarību, no tiem, kas nicina latviešu tautu».

Mjā, tiešām neērti — paši mēs savu neatkarību, ko tagad tā slavē un vērtē Valsts prezidente, gan pirmo, gan otro reizi esam saņēmuši (ieguvuši) tādā attiecīgajam vēsturiskajam brīdim nebūt ne īsti tiesiskā un ne īsti leģitīmā veidā, turklāt nebūt ne «balstoties uz vispāratzītiem starptautisko tiesību principiem un normām, kā arī valstu suverenitāti un teritoriālo integritāti». Faktiski visa neatkarīgās Latvijas izveidošanās vēsture rāda tieši pretēju ainu — mēs te tādi pastāvam tikai tāpēc, ka noteiktos apstākļos esam saņēmušies un uzspļāvuši visām teritoriālajām integritātēm, kas traucēja mums būt brīviem un neatkarīgiem… nu, jā, un arī tāpēc, ka pietiekami daudzām lielvarām mūsu statusa maiņa bija izdevīga vai vismaz pieņemama, un tāpēc, ka kaut kādi mazi valstiskie punduri — piemēram, tādi kā Islande — pirmie padeva balsi un atzina mūsu «neleģitīmo neatkarību» un «tā saukto tautas viedokli».

Tiesa, pēdējos gados mūsu valsts — ja vēlamies to saukt šādi — ir darījusi visu iespējamo, lai parādītu, ka savu vēsturi tā sekmīgi aizmirsusi un par vārdos tik skaļi daudzinātajām vērtībām reālajā dzīvē atceras tikai… jā, kad tad? O, jā, atcerējos — tad, kad «lielie onkuļi» atļauj vai liek. Bet citādi? Par visādām Irākām un citām miera un demokrātijas ieviešanas vietām pat nerunāsim. Atminēsimies tikai, kā bailēs no komunistiskās, klaji nedemokrātiskās Ķīnas mūsu valstsvīri bez mazākajiem kompleksiem atteicās no atbalsta niecīgajai demokrātiskajai Taivānai, bet ekonomiskā izdevīguma vārdā tāpat bez kompleksiem ir zvērējuši kvēlu draudzību vai visiem Vidusāzijas klaji totalitārajiem mūsdienu hanu režīmiem. Kāpēc gan lai visi šie pabriki tagad atbalstītu kaut kādas «neleģitīmas» Karabahas iedzīvotāju vēlmi pēc neatkarības, ja lielie onkuļi liek darīt citādāk?...

Ar vārdu sakot, patiešām labi, ka laikā, kad neatkarību un brīvību vajadzēja mums pašiem, pasaule nebija pilna ar savtīgi pieglaimīgām bezviedokļa Latvijām to aizrautīgajā ceļā uz labklājību un verdziskiem lielvaru dibenlīdējiem pabrikiem. Un patiešām slikti, ka tik atklāti liekulīgi un falši, ņemot vērā visu iepriekšminēto, šoruden skanēja tās pašas Vīķes-Freibergas vārdi pie Brīvības pieminekļa — viņa, lūk, zinot, ka «brīvība nozīmē ne tikvien atgūtas tiesības, bet arī atgūtu atbildības nastu» un «brīvai valstij ir nepieciešami brīvi cilvēki, kas paši ir iekšēji brīvi», taču redzot, ka «tiem, kas šeit kopā ar mani stāv pie Brīvības pieminekļa, Latvijas vārds priekā un lepnumā ir atbalsojies viņu sirdīs», un varot droši vēstīt, ka «mēs esam atguvuši brīvas un neatkarīgas Latvijas godu un līdz ar to savu godu arī».

Bet vai tik šis gods sen nav pazaudēts?

Ārzemēs strādājošie jāinformē par Latvijā notiekošo

Līga Valkovska,  Diena  12/19/06    "Uzsaukums "Brauciet mājās!" vien neder, jāstrādā divos virzienos — jāturpina ilgtermiņa valsts attīstība un jāinformē ārzemēs strādājošie Latvijas iedzīvotāji par te notiekošo, lai viņiem būtu sajūta, ka valsts attīstās," ieceri atgriezt dzimtenē peļņā devušos ar preses sekretāres Aivas Rozenbergas starpniecību komentē Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Diena jau rakstīja, ka īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās Oskars Kastēns (LPP/LC) uzdevis izveidot darba grupu, kas izstrādās reālus priekšlikumus, kā atgriezt mājās pār robežām darba meklējumos devušos Latvijas iedzīvotājus.

"Arī Valsts prezidente izjūt šī brīža imigrācijas tendences sekas sabiedrībā — viņai pienāk vēstules no bērniem, kuru vecāki devušies svešumā," stāsta A.Rozenberga. Pirms pāris dienām prezidente, atbildot uz kāda bērna vēstuli, kurš rakstīja, ka mamma strādā ārzemēs un viņš jūtoties pamests, palūdza atsūtīt mātes adresi un solīja viņai aizrakstīt, lai izstāstītu, cik ļoti bērns pārdzīvo. "Prezidente jau vairākkārt ir aicinājusi apdomāt, vai tās naudas dēļ, kuru vecāki sūta uz mājām, ir vērts nodarīt bērniem tik lielas sāpes, kas uz viņu var atstāt ilgstošas sekas. Nekas bērnam nespēj atsvērt kontaktu ar vecākiem, kaut arī nedzīvo spīdošā materiālā labklājībā," saka A.Rozenberga.

Kā pierādījis prezidentes paspārnē esošās Stratēģiskās analīzes komisijas pētījums par Īrijā strādājošajiem Latvijas iedzīvotājiem, kā svarīgākos priekšnoteikumus, lai dotos atpakaļ, cilvēki izvirza Latvijas ekonomisko izaugsmi un dzīves kvalitātes palielināšanos, tāpēc, pēc V.Vīķes-Freibergas domām, svarīgi ir viņus informēt par pozitīvajām pārmaiņām dzimtenē. Vēl viņa aicina domāt par bērnu, kas devušies līdzi saviem vecākiem uz ārzemēm, iekļaušanu Latvijas skolās pēc atgriešanās.

Krievijas miljardieris uzrunā Kalvīti

Ilze Šteinfelde,  NRA  12/19/06    Lukoil pārpirks un būvēs jaunas benzīna uzpildes stacijas.

Krievijas lielākā naftas kompānija Lukoil plāno aktivizēt darbību Latvijā, paplašinot degvielas uzpildes staciju tīklu – gan būvējot jaunas, gan uzpērkot esošās degvielas uzpildes stacijas, pēc tikšanās ar Ministru prezidentu Aigaru Kalvīti (TP) sacīja Lukoil vadītājs Vagits Aļekperovs.

Krievijas lielākās naftas kompānijas vadītājs, viens no bagātākajiem un veiksmīgākajiem pasaules biznesmeņiem V. Aļekperovs uz tikšanos ar A. Kalvīti ieradās septiņas minūtes pirms tikšanās sākuma. Lai gan dažas minūtes viņam bija jāgaida Latvijas valdības vadītājs, V. Aļekperovs nemulsa daudzo preses fotogrāfu un televīzijas žurnālistu klātbūtnē.

Tikšanās, kas gan noritēja bez preses klātbūtnes, bija ļoti īsa – plānoto 30 minūšu vietā V. Aļekperovs un A. Kalvītis apspriedās vien 15 minūšu.

"Mēs pārrunājām visu, ko bijām vēlējušies, turklāt mēs visi esam aizņemti cilvēki," pēc īsās tikšanās paskaidroja SIA Lukoil Baltija R padomes priekšsēdētāja vietnieks Haims Kogans. Krievijas lielākā naftas kompānija vēlas palielināt savu tirgus daļu Latvijā. Šobrīd tā ir aptuveni astoņus deviņus procentus liela, bet, pēc kompānijas aplēsēm, varētu pat dubultoties. Lai realizētu savus plānus, Lukoil iepirks gan esošās, gan būvēs jaunas degvielas uzpildes stacijas.

H. Kogans neslēpa, ka Latvijas degvielas tirgū netrūkst degvielas uzpildes staciju, kuru īpašnieki vēlas tās pārdot, bet neminēja nevienu konkrētu uzņēmumu. Šobrīd Lukoil pieder 38 degvielas uzpildes stacijas Latvijā, bet nākotnē kompānijas īpašumā varētu būt vismaz 50 DUS. Tīkla paplašināšana prasīšot aptuveni 12–15 miljonus ASV dolāru (6,4–8 miljoni latu). Maijā Lukoil iegādājās vienu degvielas uzpildes staciju no SIA Akords S.P., bet janvārī atvēra jaunu DUS Balvos.

Ekonomiste Raita Karnīte apšauba, ka Lukoil būtu ticies ar premjeru, lai panāktu kādus atvieglojumus vai labvēlīgāku vidi uzņēmējdarbībai, jo "degvielas biznesu stingri uzrauga". Viņa pieļāva, ka V. Aļekperovs ar valdības vadītāju pārrunāja kādas jaunas biznesa darbības sākšanu Latvijā.

To, ka Lukoil gatavojas palielināt savu ietekmi Latvijas degvielas tirgū, viņa novērtēja gan kā pozitīvu, gan kā negatīvu aspektu.

"Lukoil Latvijas degvielas tirgū ir vecs spēlētājs, kas Latvijas tirgu uzskata par savu tirgu. Līdz ar to tas ir elastīgāks un pielaidīgs cenu politikas veidošanā. Tā mērķis ir ilglaicīgs bizness, nevis vēlme ātri nopelnīt. Savukārt slikti ir tas, ka tā ir liela Krievijas privāta kompānija, un Krievijas jautājums ir politiski jutīgs," Neatkarīgajai sacīja R. Karnīte.

To, vai varētu atjaunoties naftas tranzīts caur Ventpils ostu, Krievijas vēstnieks Latvijā Viktors Kaļužnijs izvairījās prognozēt, piebilstot vien, ka tas jau ir nokavēts.

Komentējot darījumu, kurā Polijas naftas kompānija PKN Orlen iegādājās naftas koncernu Mažeiķu nafta, V. Aļekperovs pauda cerību, ka šī kompānija Lukoil būšot labs sadarbības partneris.

V. Aļekperovs uzskatāms par veiksmīgāko Krievijas biznesmeni, kuram ienākumi gada laikā palielinājušies par 8,6 miljardiem ASV dolāru jeb vairāk nekā par 200%. Rīgā viņš ieradās, lai personiski apsveiktu H. Koganu 70. dzimšanas dienā. Dāvanā viņš līdzi bija atvedis suvenīru no Krievijas – sudraba izstrādājumu.

Šā gada pirmajos sešos mēnešos Lukoil strādāja ar 4,01 miljarda dolāru (2,12 miljardu latu) konsolidēto tīro peļņu pēc starptautiskajiem grāmatvedības standartiem, kas bija 1,55 reizes lielāka nekā pagājušā gada pirmajā pusē, ziņo LETA. Kompānijas apgrozījums palielinājās par 38,1% līdz 33,21 miljardam dolāru (11,70 miljardu latu).

Lukoil plānos ietilpst ne tikai Latvijas tirgus daļas palielināšana. Lukoil plāno kļūt par vienu no pasaulē desmit lielākajiem uzņēmumiem. Lukoil vadība plāno līdz 2016. gadam palielināt kompānijas kapitalizāciju no pašreizējiem 66 miljardiem dolāru (37 miljardi latu) līdz aptuveni 150–200 miljardiem dolāru (84,2–112,2 miljardi latu). Saskaņā ar šā gada 4. septembrī apstiprināto Lukoil straujas izaugsmes stratēģiju līdz 2016. gadam uzņēmuma darbībā plānots ieguldīt 115 miljardus dolāru (64,5 miljardi latu), kā arī mainīt naftas pārstrādes struktūru. Lukoil tuvāko desmit gadu laikā plāno palielināt naftas pārstrādi līdz 75% no kopējā kompānijas naftas ieguves apjoma, un šis solis ļaus Lukoil palielināt tīro peļņu par 30%. Lukoil plāno arī uzbūvēt jaunu naftas pārstrādes rūpnīcu, kā arī pārņemt vairākus naftas pārstrādes uzņēmumus Eiropā. Tādējādi Lukoil naftas pārstrādes apjoms nākotnē varētu sasniegt 100 miljonus tonnu gadā.

ASV biznesa žurnāla Forbes izveidotajā 500 pasaules lielāko kompāniju sarakstā Lukoil ar 200 miljardu dolāru kapitalizāciju varētu ieņemt septīto vietu starp ASV un Vācijas autobūves uzņēmumu DaimlerChrysler un ASV naftas kompāniju Chevron. Žurnāla Forbes sarakstā desmito vietu ieņem trešā lielākā ASV naftas kompānija ConocoPhillips, kas kontrolē 18% Lukoil akciju.

Lukoil savus ambiciozos plānus realizē mērķtiecīgi, pirms dažiem mēnešiem tā nopirkusi 376 ConocoPhillips degvielas uzpildes stacijas sešās Austrumeiropas valstīs.

Viedoklis: Turcija — Trojas zirgs

Aigars Dāboliņš, Republika  12/19/06    Latvijai veiksmīgi noslēdzot iestāšanās sarunas ar Eiropas Savienību, vairākums mūsu tautiešu šajā faktā saskatīja fantastisku veiksmi un arī atvieglojumu: beidzot esam tur, kur piederam — Rietumu pasaulē. Kāds politikas lietās augsti izglītots tautietis teica: tu vēl redzēsi, pēc desmit gadiem arī Turcija būs ES dalībvalsts.

Desmit gadi vēl nav pagājuši, bet jau tagad var teikt, ka pēc 11. decembra ES valstu ārlietu ministru lēmuma daļēji apstādināt sarunas ar Turciju par tās dalību savienībā Turcija nekad neiegūs pilntiesīgas dalībvalsts statusu. Protams, mēdz teikt nekad nesaki nekad, tomēr šoreiz tik krasam spriedumam ir nopietns pamatojums.

Tas visspilgtāk parādās nevis globālo stratēģiju vērpumos, ne arī apstāklī, ka ES beidzot ir parādījusi mugurkaulu jautājumā par Kipru, bet gan it kā ar lielo politiku nesaistītā jomā — rakstniecībā. 2006. gada Nobela balvu literatūrā nupat kā saņēmušais turku rakstnieks Orhans Pumuks savu starptautisko atzinību vispirms varēs lietot kā savdabīgu imunitāti pret vajāšanām savā zemē, kur viņam ir izvirzīta apsūdzība par pretturku izteikumiem. Pamuks publiski atzīst turku genocīdu pret armēņiem un diskriminējošo politiku pret kurdiem. Esmu lasījis šos viņa tiesājamos izteikumus. Tie ir korekti, pat maigi, tomēr nesakrīt ar oficiālo ideoloģiju.

Tieši šādu apsūdzību izvirzīšana vairākiem publicistiem un žurnālistiem un viņu tiesāšana Turcijā (Pamuks nav vienīgais) ir tā kliedzošā mūsu asinsgrupu nesaderība, kas izraisa protestu. Kaut kāds absurds, tas taču ir cilvēka eksistenciālo pamatbrīvību noliegums, šī kultūra elpo pilnīgi citu gaisu utt. Un tad kā lavīna nāk informācija par visu citu tik uzkrītoši nepieņemamo: sieviešu diskriminācija — brāļi, tēva sūtīti, vajā savu nepaklausīgo māsu pa visu Eiropu, lai viņu nogalinātu, jo viņa ir apkaunojusi ģimenes godu ar nepaklausību tirāniskām prasībām.

ES valstu ārlietu ministriem, Eiropas Komisijai un citiem politiķiem nebija grūti vienoties par Turcijas sarunu iesaldēšanu vispirms tāpēc, ka viņi labi zināja: šāds lēmums neizraisīs kurnēšanu nevienā ES valstī. Visās cilvēki izjūt iekšēju diskomfortu, dzirdot par Turcijas integrēšanu Eiropā.

“Jūs esat aprobežoti un provinciāli aizspriedumaini, liekot šķēršļus visu laiku lielākajam politiskajam projektam,” tādi komentāri atskan no Atlantijas otras puses. “Jūs nesaprotat, ko jūs darāt un ko esat pazaudējuši! Tilts starp Rietumiem un enerģijas avotiem Tuvajos Austrumos nu ir nodedzināts — traģēdija, katastrofa! Jums vajadzēja atmest jebkādus aizspriedumus, maksimāli atvieglināt nosacījumus un mesties apkampt Turciju. Kādi labumi no tā izriet — tā ir Eiropa, kuru satur kopā nevis ideoloģija, bet ģeogrāfija. Iedomājaties, kāds tirgus! Ar šo ir nopūdelēta iespēja parādīt visai pasaulei, ka Rietumi un Austrumu ir savienojami. Jūs atgrūžat vienīgo demokrātisko musulmaņu nāciju!”

Stop. Tieši par turku demokrātiju mums ir ļoti nopietns protests. Un kurš tad kuru atgrūž? Turcijā ļoti labi apzinās, kāda ir tās integrācijas globāli stratēģiska nozīme, un tāpēc turki spēlē pašapzinīgi: “Ja jums nav pa prātam mūsu tikumi un likumi, tad jūs mums neesat vajadzīgi”.

Ir uzskats, ka Turcija ir rietumnieciska sabiedrība, vienīgi ar citu ticību. Tikai tāpēc atgrūst Turciju būtu negodīgi, jo Eiropa pati jau labu laiku ir sekulāra. Taču tā vairāk ir vēlmju domāšana. Aptaujas un pētījumi rāda, ka mūsdienu Turcija vairāk raugās Ēģiptes virzienā nekā uz Eiropu. Reliģijas nošķirtība no valsts mūsdienu Turcijā ir stipri nepopulāra un arī formāla. Turcija premjera Tajipa Erdogana īstenotās reformās dalība Eiropas Savienībā vairāk ir otršķirīgs projekts. Premjera prioritāte ir cits, acīm redzami svarīgāks projekts: kļūt par vadošu spēku islāma pasaulē. Pašreizējais Turcijas premjers Erdogans tiek uzskatīts par slēptu islāma fundamentālistu, kurš valsti vada ar misiju pagriezt Turciju prom no Kemala Ataturka — mūsdienu Turcijas valsts dibinātāja — pēc 1918. gada sāktā kursa uz Rietumiem, tā ir spiests secināt Turcijas dalību ES intensīvi lobējošais Newsweek.

Visbeidzot provinciālā Eiropa tiek norāta, ka ar Turcijas noraidīšanu tā palaiž vējā teicamu integrācijas iespēju daudzajiem musulmaņu imigrantiem pašu valstīs. Turciju šajā ziņā būtu ļoti palīdzējusi nabaga Eiropai. Manu acu priekšā ir Vācijas piemērs, kur pavadīti daudzi gadi. Redzēti turku integrācijas sasniegumi Kreicbergā — kādā no kādreizējās Rietumberlīnes kvartāliem. To sauc par otru lielāko turku pilsētu pēc Stambulas. Jautājums ir — kurš kuru integrē? Kreicbergā uzaugusī jaunā turku paaudze uzspļauj integrācijas programmām. Tāpēc, ka viņiem spiež kļūt par vāciešiem. Viņu identitāte ir nevis vācu, arī ne turku, tā ir protesta identitāte — dzīvot noliegumā pret tādu valsti, kurā dominē vācieši. Kāpēc viņiem būtu jāpielāgojas, un kāpēc ir jāintegrējas? Galu galā viņi te ir dzimuši un uzauguši jau otrajā paaudzē.

“Mēs bijām ļoti pašpārliecināti un domājām, ka pārveidosim viņus, bet beigās izrādījās, ka viņi ir pārveidojuši mūs...” eksistenciālā atklāsmes brīdi stāsta Rakstnieks no Andreja Tarkovska lieliskās filmā Stalkers. Par šo tēlu allaž gribas domāt, dzirdot runas, ka Turcija tik tiešām būtu lieliska iespēja, lai pārvarētu civilizāciju spriedzi starp Rietumu un islāma pasauli. Eiropiešiem grūti pretoties savas ģenētiskās atmiņas diktātam: bet ja nu Turcijas dalība ES ir Trojas zirgs pie mūsu vārtiem?

Kaļužnijs cer, ka robežlīgumu starp Latviju un Krieviju varētu parakstīt februārī

LETA   12/20/06    Šodien Krievijas vēstnieks Latvijā Viktors Kaļužnijs pauda cerību, ka saglabāsies Latvijas valdības kurss un 2007.gada februārī būs iespējams parakstīt abu valstu robežlīgumu.

Kaļužnijs norādīja, ka kaimiņvalstīm jādzīvo draudzīgi un labvēlīgi jāizmanto ekonomiskais labums, ko var gūt no abu valstu attiecībām.

Tautas partija, pēc Kaļužnija domām, meklē iespēju, kā normalizēt abu valstu attiecības. Tā beidzot esot parādījies politiskais dialogs starp Latviju un Krieviju, tomēr Saeimā, pēc vēstnieka domām, aizvien ir daudzi, kuri stāv uz "vēstures pakāpieniem" un tiražē okupācijas tēmu.

Kaļužnijs sacīja, ka esot smieklīgi runāt par okupāciju, jo tā esot bezperspektīva tēma un nopietni bremzējot abu valstu attiecības.

Vēstnieks pauda neizpratni, kādēļ Latvijā tiek runāts par okupāciju vēsturē un tiek aizmirsts, ka Latvija kopā ar tās sabiedrotajiem esot okupējusi Irāku.

"Ko Latvijai vajag Irākā un kurš atbildēs par bojā gājušajiem cilvēkiem?" retoriski vaicāja Kaļužnijs un piebilda, ka esot smieklīgi, ka Latvija prasa atbildēt par tik dziļu savu vēsturi, bet neatbild par Irākas okupāciju.

Kaļužnijs uzskata, ka Krievijas un Latvijas attiecībās problēmas nav meklējamas sabiedrībā, bet gan augšējos līmeņos. Pagātne jāciena tāda, kāda tā ir, lai arī ir daudz problēmu.

Pēc vēstnieka domām, Latvijas un Krievijas attiecības 15 gadu laikā atradās "ledus periodā", tikai pēdējos divos gados tās uzlabojušās. "Ledus laikmets" ierobežojis Latvijas ekonomiskās iespējas, bet Krievijai minētā "laikmeta" periodu bijis daudz vieglāk pārdzīvot, klāstīja Kaļužnijs.

Vēstnieks akcentēja, ka Latvijas orientējās uz Eiropas Savienību (ES), kas tai šķiet izdevīgāka, tomēr, pēc viņa domām, atšķirības starp ES un PSRS nav nekādas. Kā vienu no problēmām, kas Latvijai radusies pēc pievienošanās ES, vēstnieks minēja cukura rūpnīcu aizvēršanu.

Raksturojot studentiem Krievijas politisko sistēmu, Kaļužnijs atzīmēja, ka prezidentālā valsts iekārta, kas ir Krievijā, esot prognozējamāka, savukārt Latvijā, kurā esot parlamentāra iekārta, bieži vien cilvēki nezinot, ko darīt rīt.

Neskatoties uz to, ka daudzi demokrātijas konceptu izprotot citādi, Krievija ir izvēlējusies savu ceļu - demokrātiju, un pašlaik Krievijā, pēc vēstnieka domām, noritot sarežģīts demokrātijas nostabilizēšanās process.

Kā piemēru demokrātijas attīstībā Krievijā vēstnieks minēja masu mediju situāciju valstī. Tikko tika ieviesta demokrātija Krievijā, masu medijus esot pārņēmuši oligarhi, taču vēlāk, kad Krievija sāka kontrolēt masu medijus, šī situācija ir izskausta. Latvijā gan vēl šāda situācija turpinot eksistēt un masu medijus kontrolējot oligarhi.

Atbildot uz kritiku par Krievijas realizēto enerģētikas politiku, vēstnieks jautāja: "Kā var kritizēt Krieviju par energoresursu jautājumiem, bet tai pašā laikā lietot Krievijas energoresursus?" Krievijas monopols energoresursu jomā esot vārdu un izpratnes spēle.

Kaļužnijs studentiem apstiprināja, ka arī esot viena no tā dēvētajām "Kremļa rokām", bet norādīja, ka, iespējams, eksistējot arī tādas "Baltā nama un ES rokas". Krievija nevis vēloties nostiprināt savas pozīcijas kādā teritorijā, bet vēlas tuvināties reģionam, kas ir tuvāks Krievijai.

Krievija atšķirībā no NATO nepaplašinot savas robežas, bet nez kāpēc visi baidoties no Krievijas, komentēja Kaļužnijs.

Jau ziņots, ka šodien plkst.12.30 Latvijas Universitātes (LU) Sociālo zinātņu fakultātē (SZF) ar vieslekciju par Krievijas iekšpolitikas aktuālajiem jautājumiem pēc 2000.gada uzstājās Krievijas vēstnieks Latvijā Viktors Kaļužnijs.

Krievijas vēstnieka viesošanās SZF saistāma ar Politikas zinātnes nodaļā semestra laikā lasīto lekciju kursu tematiku un studentu interesi par kaimiņu valstu politiku.

Semestra laikā apskatīta gan Baltijas jūras reģiona politiskā vēsture, kurā ietverta Krievijas politika, gan Baltijas valstu sadarbība ar Krieviju pēc PSRS sabrukuma.

Vēstnieks norādīja, ka vēlas šādas lekcijas nodibināt kā tradīciju, un aicināja studentus domāt pašiem un pašiem analizēt pašreizējo situāciju.

Valdībā, politikā un tiesu lietās...

Viedoklis: Pastāvēs, kas pārvērtīsies. Nevis izzudīs

Baiba Lulle,  NRA  12/18/06    Nepiekrītu aģentūras LETA aptaujātajiem politikas procesu komentētājiem, kas apgalvo, ka Latvijas Pirmās partijas (LPP) un Latvijas ceļa (LC) apvienošanās ir likumsakarīga, loģiska, apsveicama (Daina Bāra, Arnis Kaktiņš).

LPP kā konservatīvas un LC kā liberālas partijas apvienība ideoloģiski ir tikpat neloģiska un pretrunīga cik konservatīvās lauku partijas Latvijas Zemnieku savienības un dumpinieciskās lielpilsētu Zaļās partijas simbioze. Teorētiski. Un, ja runa nav tikai par varas un naudas dalīšanu un vākšanu. Tur ar pašu velnu var vienoties!

Bet tos, kurus vienā vai otrā partijā iesaukusi asinsbalss, LPP/LC apvienošanās varētu ķert ļoti sāpīgi. Gan ideoloģisko pretrunu, gan atšķirīgās izcelsmes un politiskās pieredzes dēļ partiju saplūšana varētu šķist nepieņemama virknei partijas biedru, jo īpaši LC.

Pirms mesties bagātā brāļa apkampienos, LC būtu jāatskurbst no laimes reibuma pēc atgriešanās pie varas un jāatbild pašiem sev uz pamatjautājumu: kas mēs esam un kādu vēlamies redzēt sabiedrību, valsti? Un pat ja mērķis ir viens – valsts un indivīda labklājība – nu, kaut kā tamlīdzīgi, kā jau visi to skandē, tad – kādu ceļu uzskatām par labāko tā sasniegšanai? Līdzekļos jau šodien ir tā partiju ideoloģiju atšķirība! Vairs nav jautājumi par neatkarību vai atkarību, par vai pret ES vai NATO!

Iespējams, šī vērtību un līdzekļu pārskatīšana veikta detalizētajā LC programmā. Ir atsevišķi jautājumi, kur tās pozīcijas ar LPP īsti nesaskan, citi vienā tiek uzsvērti, otrā nav pat pieminēti, kā, piemēram, par baznīcas attiecībām ar valsti. Līdzīgi LPP par prioritāri valsts atbalstāmo nozari uzskata lauksaimniecību, bet LC teic, ka "arvien pieaugošu daļu no valsts subsīdijām lauksaimniecībai jāpiešķir nelauksaimniecisko darbības veidu attīstīšanai lauku reģionos". LPP runā par diferencētu pensiju indeksāciju, LC ne, LPP uzņēmumu ienākuma, iedzīvotāju ienākuma un pievienotās vērtības nodokļus prasa pakāpeniski samazināt līdz 15%, LC vien sola nepalielināt nodokļu slogu, bet, pilnveidojot nodokļu administrēšanu, samazināt nodokļu nemaksātāju skaitu, kas būšot pamats vien iespējai samazināt nodokļu likmes. No abu partiju programmām tamlīdzīgas utis varētu vilkt un vilkt. Bet no utīm neviens vēl nav nomiris, arī LPP un LC vēlēšanu apvienībai tas nedraud, jo īpaši, ņemot vērā, ka kopīgajā vēlēšanu programmā var ierakstīt tikai tās lietas, par kurām abas spēj vienoties, un tādu nav maz. Līdzīgi kā to darīja ZZS un Saskaņas centrs. Bet šī formula vairs nedarbojas, ja tik atšķirīgu ideoloģiju partijas apvienojas vienā veselumā. Kas uzvarēs? Ideja par patiesi no valsts iejaukšanās brīvu tirgu vai protekcionisms lidostas nodokļu atlaižu politikā? Kuras partijas ministrs, tās uzskatu kopums katrā konkrētā jomā arī dominēs? Tā var palikt plika vara bez idejas.

Ja Ainārs Šlesers saka, ka vienota politiskā spēka veidošana ir vienīgā iespēja, kā sasniegt labus rezultātus, un Ivars Godmanis apgalvo, ka vairumā gadījumu partiju apvienības nav bijušas dzīvotspējīgas vienotas vadības un vienotas programmas trūkuma dēļ, tad jājautā, kāpēc tik daudz vēlētāju nobalsojuši šai pašai vēlēšanu apvienībai pievienotajiem reģionu partiju līderiem, kāpēc tādus panākumus vēlēšanās guva ZZS, ko joprojām veido divas atsevišķas partijas? Vācijā daudz saskanīgākas partijas Kristīgi demokrātiskā savienība un Kristīgi sociālā savienība, kura pārstāvēta tikai Bavārijā, ij nedomā apvienoties, lai gan nacionālajās vēlēšanās vienmēr startē kopā, bet apvienības iekšienē rada veselīgu konkurenci par līderību! Tāda tā varētu būt arī LPP/LC apvienības iekšienē, turklāt, esot divas separātas partijas, tās viena otru Saeimā un valdībā varētu pieskatīt.

Pērnā gada oktobrī pāris LC valdes locekļi, tie, kuri par kaut ko vispār bija dzirdējuši, Neatkarīgajai apgalvoja, ka noteikti nebūs runa par partiju apvienošanos, bet tikai par kopīgu startu vēlēšanās. Var jau būt, ka laiks un jaunie apstākļi domas mainījuši, bet varbūt nepatiesas nebija jau pirms vairāk nekā gada dzirdētās runas par to, ka jau tad tikuši apspriesti apvienošanās jautājumi? Partijas biedru vairumam aiz muguras. Tad gan šo apvienošanos varētu saukt par likumsakarīgu.

Kreisās partijas apvienosies bez Rubika

Dita Arāja,  Diena  12/18/06    No trim apvienības Saskaņas centrs (SC) partijām veidot vienu, monolītu, bet bez Alfrēda Rubika Latvijas Sociālistiskās partijas (LSP), — tā sestdien savā kongresā lēma viena no apvienības dalībniecēm Tautas saskaņas partija (TSP). Debatēs vairāki TSP biedri gan uzsvēra, ka, apvienojoties ar Sergeja Dolgopolova Jauno centru (JC) un Alekseja Vidavska Daugavpils pilsētas partiju, vēlētājiem būs jāspēj izskaidrot, kādēļ jaunveidojamajā partijā netiek pieņemti sociālisti, kuri pārējām trim partijām priekšvēlēšanu laikā lieti noderēja, lai 9.Saeimā iegūtu 17 mandātu. Tomēr pati LSP vismaz pagaidām vēlas saglabāt savu identitāti un arī sestdien notikušajā LSP kongresā nemaz nepieskārās jautājumam par monolītas kreiso spēku partijas izveidi uz SC bāzes. Tā kā Saeimā četri no 17 SC mandātiem pieder LSP, SC priekšsēdētājs Nils Ušakovs pieļāva, ka pēc triju partiju apvienošanās parlamentā varētu saglābāties SC frakcija, kurā ietilptu jaunveidotā partija un LSP.

"Attiecības mums ir ārkārtīgi labas," sacīja N.Ušakovs, noraidot minējumu, ka SC sociālisti bija vajadzīgi tikai, lai ietiktu 9.Saeimā. No līdzšinējā darba gan redzams, ka SC ir diezgan pietuvināts valdošajai koalīcijai, parlamentā atbalstot vairākus tai svarīgus lēmumus, taču koalīcijas partijas norādījušas, ka sadarbība ar SC nav iespējama, kamēr tajā būs kādreizējā Latvijas neatkarības pretinieka A.Rubika LSP. Sociālistu kongresā bija iespējams pārliecināties par atšķirību starp TSP un LSP. Kamēr TSP skanēja, kaut ar kreisu pieskaņu, tomēr demokrātiju izprotošas runas, LSP aprobežojās ar "buržuāziskā parlamenta" kritizēšanu un tēzēm par nepieciešamību atbalstīt "strādnieku šķiru".

"Mums nav domas izpatikt labējām partijām," saka TSP priekšsēdis Jānis Urbanovičs. Tomēr kongresa rezolūcijā par monolītas partijas izveidi uz SC bāzes teikts, ka TSP "uzsāk aktīvu rīcību, lai rastu jaunus sadarbības partnerus starp ideoloģiski tuvām partijām un apvienībām". Presē jau izteikta iespēja, ka SC kā sabiedroto varētu rast LPP/LC apvienību, un arī pats J.Urbanovičs Dienai savulaik izteicies, ka apvienotajā partijā vēlams iesaistīt ne tikai trīs, bet vēl kādu politisko spēku. Pagaidām gan ne LPP/LC, ne TSP iespējamo sadarbību publiski neapliecina, tomēr jaušams, ka vismaz TSP vadība grib uzturēt labas attiecības ar LPP/LC. Kad kāds partijas biedrs skarbi izteicās par TSP pametušo un tagad LPP/LC rindās atrodamo Daini Turlo, J.Urbanovičs aizrādīja, ka citu partiju biedru rīcību neklātos kritizēt.

Par RAPLM valsts sekretāri ieceļ Laimdotu Straujumu

DELFI  12/18/06     Ministru kabinets pirmdien ārkārtas sēdē nolēma par Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas valsts sekretāri ar 1.janvāri iecelt Laimdotu Straujumu, kura jaunajā amatā tiks pārcelta no Zemkopības ministrijas valsts sekretāres amata, informēja RAPLM Komunikācijas nodaļā.

Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Aigars Štokenbergs uzskata, ka Straujumas iecelšana Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas valsts sekretāres amatā "stiprinās ministrijas kapacitāti un ļaus efektīvāk realizēt ministrijas uzstādītās prioritātes".

Valsts sekretāres darba kārtībā būs, piemēram, padziļināta ekonomiskā analīze par visu nozaru ministriju plānotajām investīcijām reģionos un četru gadu plāna izstrāde investīciju piesaistei reģionos, kā arī Nacionālā attīstības plāna īstenošana, ieviešanas vadība un uzraudzība.

Laimdota Straujuma ir beigusi Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultāti, savukārt 1992.gadā ieguvusi ekonomikas doktora grādu. Zemkopības ministrijas valsts sekretāres amatā Straujuma strādāja kopš 2000.gada.

Līdzšinējā Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas valsts sekretāre Ilze Kukute ar 2007.gada 1.janvāri tiek pārcelta Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieka amatā.

Iespējams, ka prezidenta kandidāts būs politisks

Agnese Margēviča, NRA   12/18/06    Valdošās koalīcijas pēdējā laikā demonstrētā vienotība, augstos amatos izvirzot un apstiprinot personas, kuras atklāti saistītas ar kādu partiju, rada augsni spekulācijām par politiska kandidāta iespējamu izvirzīšanu uz Valsts prezidenta posteni.

Par labu šādiem pieņēmumiem vēsta arī citi blakusfaktori, piemēram, premjerministra Aigara Kalvīša (TP) centieni ap sevi koncentrēt ārpolitiskās ietekmes sviras.

Tas apliecina jau iepriekš daudzkārt manīto izpildvaras un Valsts prezidentes konkurenci par toņa noteikšanu ārpolitikā un ļauj prognozēt, ka izpildvara, iespējams, vēlētos, lai Vairas Vīķes-Freibergas pēctecis būtu mazāk aktīvs, vairāk reprezentatīva figūra, ko viegli ietekmēt vēlamā politiskā virzienā.

Šobrīd, kad līdz Saeimas balsojumam par nākamo prezidentu atlicis aptuveni pusgads, valdošā koalīcija vēl nav izšķīrusies starp diviem ticamākajiem scenārijiem – ievēlēt politiski uzticamu un ietekmējamu, bet vienlaikus aktīvu prezidentu vai tādu, kurš vāji orientētos Latvijas iekšpolitikā un kura aktivitātes ierobežotu, spriež eksperti. Turklāt abos gadījumos kandidāti ar politiskajām partijām formāli būtu nesaistīti, spriež politoloģe Ilze Ostrovska.

Lai gan grūtāk īstenojams, tomēr nebūt nereāls esot arī no pirmā scenārija atvasināts variants, kad par prezidentu izvirza kādu spēcīgu un politiski patstāvīgu ar kādu partiju saistītu kandidātu, kurš gan formāli nav iesaistīts aktīvajā politikā.

"Tas varbūt izklausīsies neticami vai pat smieklīgi, bet es neizslēdzu, ka prezidenta amatam varētu izvirzīt pašu Šķēli," spriež politologs Kārlis Daukšts. Viņaprāt, Latvijas politiskajās aizkulisēs ir spēcīgi cilvēki, kuri savu ietekmi realizē caur partijām un citiem spēlētājiem, bet kuriem ir vēlme atteikties no šiem vidutājiem un savu varu realizēt tieši. A. Šķēle piederot pie tādiem, un K. Daukšts nešaubās, ka ekspremjera prātā ir doma par kandidēšanu uz prezidenta posteni.

Savukārt I. Ostrovska, velkot paralēles ar V. Vīķes-Freibergas nonākšanu prezidenta krēslā no īsa perioda Latvijas institūta vadībā, aicina pagaidīt, kā beigsies tiesībsarga izraudzīšanas process, kur viena no kandidātēm ir latviešu izcelsmes ASV politoloģe Rasma Kārkliņa. Viņasprāt, seši mēneši tiesībsarga amatā R. Kārkliņu padarītu sabiedrībai pieņemamu, savukārt viņas vājā orientēšanās Latvijas iekšpolitikā, ko R. Kārkliņai kā ārzemju latviešiem raksturīgu īpašību piedēvē I. Ostrovska, šo kandidatūru padarītu šķietami nekaitīgu partijām.

Visi kā viens eksperti norāda, ka politiskās ietekmes sviras šobrīd stabili atrodas tieši Tautas partijas rokās un tieši šim politiskajam spēkam būs lielākā ietekme uz nākamā prezidenta izraudzīšanos, lai gan, ja ne visas četras, tad vismaz trīs no koalīcijas partijām noteikti par kandidātu spēšot vienoties. Tieši ar Tautas partijas vārdu saistās šobrīd reālākais jaunpienācējs samērā garajā potenciālo prezidenta kandidātu virknē – šābrīža vēstnieks ASV Māris Riekstiņš, kurš šā gada februārī iestājās TP. Janvārī viņš sāks pildīt premjerministra biroja vadītāja pienākumus, un, lai gan paredzams, ka M. Riekstiņam būs plašas pilnvaras, tostarp sarežģītu ārpolitisku problēmu risināšanā, eksperti pauduši izbrīnu par tik spēcīgas personas nonākšanu tik salīdzinoši zemā amatā.

M. Riekstiņa kandidatūra valsts prezidenta amatam būtu ļoti spēcīga, bet viņa jaunais postenis ir pārāk zems, lai no tā startētu uz tik augstu pozīciju, spriež K. Daukšts. Cita lieta esot, ja piepildītos prognozes, ka M. Riekstiņš drīzumā varētu nomainīt ārlietu ministru Arti Pabriku (TP). Pēdējais pirms nedēļas TP kongresā no tribīnes noliedza iespēju aiziet no amata, kā arī baumas par viņa paša iespējamo virzīšanu prezidenta amatam. A. Pabrika pozīcijas gan ārlietu ministra amata saglabāšanai, gan kandidēšanai uz prezidenta posteni, iespējams, stiprina Andra Šķēles ietekmes atjaunošanās TP (A. Pabriks tiek pieskaitīts uzticamākajiem Šķēles cilvēkiem). Savukārt M. Riekstiņš pirms pāris nedēļām intervijā Latvijas Televīzijas raidījumam 100. pants noraidīja pieņēmumu, ka viņš uzskatāms par "Šķēles cilvēku" tikai tādēļ, ka manīts pusdienojam kopā ar ietekmīgo ekspremjeru.

Pašvaldību deputātiem valodas prasmi neprasa

Jānis Āboltiņš, Rīgas Balss  12/18/06    Jau vairāk nekā sešus gadus pašvaldību deputātiem nav jāievēro nekādas valsts valodas zināšanu prasības – tautas kalpi vēlētājus var uzrunāt, piemēram, "mumbu – jumbu" valodā vai dziļdomīgi klusēt, māt ar galvu un tēlot, ka visu saprot.

Saeimā un valdībā beidzot sākuši runāt par to, ka pašvaldību deputātiem vai vismaz augstākajai vadībai būtu labi jāpārzina valsts valoda. Aizvadītajā nedēļā pamatīga jezga sākās Saeimā: TB/LNNK iesniedza likumprojektu, kas paredzēja iespēju pašvaldību deputātiem izslēgt no savām rindām tos kolēģus, kuri pietiekami labi nerunā latviski. Projektu noraidīja ar lielu balsu pārsvaru (28 – par, 21 – pret, 42 – atturējās), turklāt galvenie "atturībnieki" bija valdības koalīcijas partneri. Varētu rasties iespaids, ka vairums labējo partiju pārstāvju neaizstāv valsts valodas lietošanu municipalitātēs. Tomēr tā nav – RB aptaujātie frakciju vadītāji saka, ka latviešu valoda pašvaldību deputātiem jāprot obligāti, bet "tēvzemiešu" priekšlikumi bijuši nesagatavoti vai pat populistiski. Lielākās koalīcijas partijas – Tautas partija (TP) un Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS), visticamāk, arī atkārtotajā balsojumā atturēsies.

Viens no projekta iesniedzējiem, deputāts Juris Dobelis RB teic, ka ir nepatīkami pārsteigts par koalīcijas partneru "mīksto izturēšanos". "Tēvzemiešiem" šķitis, ka jautājums ir visiem skaidrs un saprotams: "Kā vispār var strādāt ievēlēts tautas kalps, ja viņš neprot valsts valodu!?" Arī Saeimas Kārtības rullī noteikts, ka deputātu var atlaist ar parlamenta lēmumu, ja viņš neprot valsts valodu tādā līmenī, kas nepieciešams profesionālo pienākumu veikšanai. Tāpēc būtu tikai loģiski, ja līdzīgu kārtību noteiktu pašvaldībās. Uz RB jautājumu, vai parlamentā šo nosacījumu ievēro visi deputāti, J. Dobelis atbild: "Runā, runā... Mēs kontrolējam, mēs skatāmies..." Viņš atceras, ka savulaik 5. Saeimā ievēlētais no Vācijas atbraukušais latviešu izcelsmes veikalnieks Joahims Zīgerists latviski neprata nemaz un runāja ar tulku palīdzību. "Viens otrs sāka tā māžoties, tāpēc mēs sakārtojām likumus," piebilst J. Dobelis.

Jāatgādina, ka J. Zīgerists, ar pavadoņiem, palaikam ierodoties Jēkaba ielā, nostrādāja gandrīz visu 5. Saeimas pilnvaru laiku – no 1993. gada jūnija līdz 1995. gada augustam, kad viņu atlaida par regulāru neierašanos uz plenārsēdēm.

ZZS frakcijas priekšsēdētājs Augusts Brigmanis TB/LNNK priekšlikumu raksturo kā "dziļi populistisku, absolūti neadekvātu, tendētu uz vēlētāju nacionālām jūtām". Vienlaikus viņš kolēģu rīcību nenosoda, jo "tēvzemiešiem", mazākajai no valdošajām frakcijām, vismaz kaut kā jācenšas gūt nacionāli noskaņoto vēlētāju atzinību. A. Brigmanis piebilst, ka šobrīd par deputātu var kļūt tikai Latvijas pilsoņi un naturalizējoties viņiem jāpierāda pietiekami labas valodas zināšanas. Tas ir labs "siets", lai valodas nepratēji par tautas kalpiem nekļūtu. "Ja mēs sākam vēl kaut ko balsot, paziņojam, ka vieni ir riktīgie pilsoņi, bet citi nav riktīgie, tad nonākam kaut kādā dullumā un stulbumā," uzsver A. Brigmanis.

Taču jāatgādina, ka Daugavpils domes priekšsēdētāja vietnieks Vladislavs Drīksne (LPP), kura valodas neprasmes dēļ projektu Saeimā iesniedza TB/LNNK, ir latvietis. Viņš tikai mācījies krievu skolā, dzīvojis vidē, kurā latviešu valoda nav vajadzīga. Arī nacionālboļševiku līdzskrējējs Beness Aijo ir Latvijas pilsonis un teorētiski varētu kļūt par deputātu. A. Brigmanis piekrīt, ka šādi atsevišķi gadījumi ir, taču situācija jāmaina citādi, piemēram, nosakot dažādus profesiju ierobežojumus atbilstoši valodas zināšanu kategorijām. Šāda lēmuma pieņemšana ir valdības kompetencē.

TP frakcijas priekšsēdētājs, bijušais reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Māris Kučinskis RB saka, ka pēc būtības atbalsta "tēvzemiešu" ideju: deputāts pašvaldībā nevar strādāt, neprotot latviski. Taču frakcija balsojumā atturējusies, jo TB/LNNK nepiedāvā mehānismu, kā skaisto ieceri īstenot, trūkstot pat vispārīgu domu vai ideju. Situāciju sarežģī stipri atšķirīgais deputātu skaits pašvaldībās. Likuma pieņemšanas gadījumā, piemēram, seši kāda pagasta deputāti varētu paziņot, ka septītais tā sliktāk runā, un viņu izbalsot.

Tikmēr, acīmredzot parlamentāriešiem nezinot, valdībā tiek gatavoti jauni profesiju saraksti katrai no sešām esošajām valodas prasmes kategorijām. Kā RB paskaidro Valsts valodas centra (VVC) Kontroles daļas vadītāja pienākumu pildītājs Antons Kursītis, projektā ietverta arī norma, ka pašvaldības priekšsēdētājam, viņa vietniekiem un izpilddirektoram jāprot valsts valoda otrās augstākās - 3A kategorijas līmenī. Tikpat labi valoda jāprot, piemēram, Ministru prezidentam un ministriem, skolotājiem, ārstiem. Augstākā kategorija ir 3B, turklāt interesanti, ka tā pieprasīta šķietami zemāku amatu īpašniekiem, piemēram, dažādu departamentu direktoriem u.c.

A. Kursītis uzskata, ka deputātiem stabilas latviešu valodas zināšanas nav tik būtiskas, jo viņiem nav pārāk bieži jātiekas ar vēlētājiem. Turklāt, piemēram, Daugavpilī TB/LNNK iecerētā kārtība vispār nedarbotos – pilsētā, kurā 85% cilvēku runā krieviski, neviens domes sasaukums neizbalsotu kādu no "savējiem" deputātiem tāpēc, ka viņš nerunā latviski. Šobrīd likums nosaka: deputāta kandidāts pats var vērtēt, vai pietiekami labi prot valsts valodu, un ievēlēšanas gadījumā visu sasaukuma laiku nemaz nerunāt. Jaunie noteikumi mazliet mainīs šo kārtību. Pirms gada VVC saņemta sūdzība arī par kādu Rēzeknes deputātu, taču viņš pametis amatu, pirms inspektori sākuši pārbaudi.

Jāatgādina, ka iepriekšējās "kreisās" Rīgas domes sasaukuma laikā arī RB veica eksperimentu, pārbaudot deputātu valodas zināšanas, un atklājās, ka astoņi krievvalodīgie deputāti latviski saprotami izskaidroties nespēj. Pēc tam VVC centās aicināt viņus uz pārbaudēm, taču vairāki no viņiem sistemātiski no tām izvairījās.

Latvijas Pirmās partijas pārstāvis Edgars Vaikulis RB saka, ka partijas biedrs V. Drīksne par valodas nezināšanu partijas rindās "uz tepiķa nav un arī netiks saukts". LPP vadība cer uz viņa paša atbildības sajūtu un to, ka mediju un sabiedrības spiediens ir pietiekami liels, lai viņš atsvaidzinātu atmiņā dzimto latviešu valodu.

***

RB JAUTĀ Vai jūs varētu iedomāties savu darbu, nezinot valsts valodu?

Sergejs Dolgopolovs, Saeimas deputāts ("Saskaņas centrs"):

Kurš tad mums neprot latviešu valodu? Daugavpils domē? Tādas lietas uzpeld periodiski. Arī iepriekšējā Rīgas domes sasaukumā dažiem deputātiem tika "maigi piedāvāts" kārtot eksāmenu. Likums tādas prasības neparedz – cilvēks pats vērtē, vai viņš var strādāt un vai viņus zināšanas ir pietiekamas. Paklausoties Saeimas deputātu runās, man radās zināmas šaubas, vai viens otrs latviešu izcelsmes deputāts prot valsts valodu pietiekami labi. Bet kurš gan to vērtēs? Satversmes tiesa, Valsts valodas centrs, Dievs vai vēl kāds? Nevienam nevar pārmest arī, ja viņš klusē un nekāpj tribīnē, tas nenozīmē, ka deputāts slikti strādā. Arī mani savulaik izsauca uz valodas cantru, lai pārbaudītu, vai es neesmu nopircis savu valodas prasmes apliecību. Tas viss ir sirdsapziņas un profesionalitātes jautājums.

Vjačeslavs Starostins, Rīgas centra rajona izpilddirektors:

Izpilddirekcijas darbiniekiem valsts valoda ir obligāti jāzina. Daudzus deputātus noteikti izvirza cilvēki, kuri paši neprot valsts valodu. Tāpēc viņiem tas nebūtu nekas šausmīgs. Ja vajag tikties ar iedzīvotājiem, var arī paņemt tulku. Taču vadošajos amatos esošajiem latviešu valoda obligāti jāzina – viņiem regulāri jāuzstājas, jātiekas ar cilvēkiem. Par to nav nekādu šaubu.

***

FAKTS

Šā gada 11 mēnešos VVC saucis pie administratīvās atbildības 427 personas par to, ka tās nezina valsts valodu atbilstoši valdības noteikumos pieprasītajam līmenim. Galvenokārt tie bijuši "Latvijas dzelzceļa", iekšlietu struktūru, krievu mācību valodas skolu skolotāji, pārdevēji, transporta darbinieki. Deputātu sodīto personu vidū nav bijis. Par šo pārkāpumu likums paredz naudassodu līdz 50 latiem, bet ja tas fiksēts atkārtoti gada laikā – no 100 līdz 200 latiem.

Tiesu lūgs uz laiku atlikt Lemberga lietas izskatīšanu

LETA  12/19/06    Ventspils domes priekšsēdētāja Aivara Lemberga aizstāvji Kuldīgas rajona tiesu lūgs uz laiku atlikt lietu, kurā Lembergs apsūdzēts par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un apzināti nepatiesa ziņojuma sniegšanu, aģentūru LETA informēja viens no Lemberga advokātiem Aivo Leimanis.

Leimanis sacīja, ka aicinās tiesu lietas izskatīšanas laiku atlikt, jo ir pieprasīti papildu dokumenti un to saņemšanai un sagatavošanai ir nepieciešams laiks. Viņaprāt, arī apsūdzētajam ir tiesības gatavoties sniegt liecības un tam esot nepieciešams laiks, it īpaši - ņemot vērā arī daudzo liecinieku liecības.

Tomēr Leimanis piebilda, ka tas, uz cik ilgu laiku tiks atlikta lietas izskatīšana, ir tiesas kompetencē.

Tiesa arī šodien tupināja skatīt minēto lietu, un rīt tā uzklausīs vēl vienu liecinieku no Ventspils Brīvostas pārvaldes.

Jau ziņots, ka šodien Kuldīgas rajona tiesa turpināja pratināt lieciniekus krimināllietā, kurā Lembergs apsūdzēts dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā un apzināti nepatiesa ziņojuma sniegšanā.

Jau ziņots, ka lieta saistīta ar 2005.gada 23.februāra Ministru kabineta rīkojumu par Ojāra Grinberga (JL) iecelšanu Ventspils ostas valdes locekļa amatā.

Lembergam celta apsūdzība pēc Krimināllikuma (KL) 318.panta 2.daļas par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un pēc KL 298.panta 2.daļas par apzināti nepatiesu ziņojumu.

Pirmstiesas izmeklēšanā noskaidrots, ka, būdams valsts amatpersona, kas ieņem atbildīgu amatu, Lembergs ļaunprātīgi izmantojis dienesta stāvokli un ar likumu "Par pašvaldībām" piešķirtās tiesības. Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) un prokuratūra uzskata, ka viņš rīkojies pretēji valsts interesēm, apzināti un mērķtiecīgi nav pildījis valdības rīkojumu par Grinberga iecelšanu Ventspils ostas valdes locekļa amatā, aizbildinoties ar daudziem nepamatotiem formāliem iemesliem.

Norādīts arī uz Ventspils domes rīkoto "Ojāru Grinbergu konkursu". Lembergs esot izdevis rīkojumu veidot konkursa komisiju un piedalījies lēmuma pieņemšanā par konkursa rīkošanu.

Neizmantojot likumā "Par pašvaldībām" paredzētās pašvaldības priekšsēdētāja tiesības neparakstīt domes lēmumu un nodot to atkārtotai izskatīšanai, Lembergs, pēc KNAB ieskatiem, ļaunprātīgi izmantojis dienesta pilnvaras, būtiski apdraudējis valsts intereses ekonomikā, kaitējis pārvaldības kārtībai un aizskāris fiziskās personas - Ojāra Grinberga - likumīgās intereses un tiesības, kā arī nodarījis materiālu kaitējumu.

Kriminālprocesa gaitā noziedzīga nodarījuma pazīmes konstatētas Lemberga darbībās, jo 2005.gada 28.novembrī viņš Ģenerālprokuratūrai apzināti sniedzis nepatiesu ziņojumu par sevišķi smaga noziedzīga nodarījuma mēģinājumu nolūkā panākt kriminālprocesa sākšanu pret Ventspils pilsētas domes deputātu Grinbergu un toreizējo ekonomikas ministru Krišjāni Kariņu (JL).

KL 318.panta 2.daļa paredz, ka par valsts amatpersonas izdarītām tīšām darbībām, ļaunprātīgi izmantojot dienesta stāvokli, ja šīs darbības radījušas būtisku kaitējumu valsts varai vai pārvaldības kārtībai, vai ar likumu aizsargātām personas tiesībām un interesēm, izraisot smagas sekas, vai ja šīs darbības izdarītas mantkārīgā nolūkā, soda ar brīvības atņemšanu līdz astoņiem gadiem vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz 150 minimālajām mēnešalgām. Papildus var atņemt tiesības ieņemt noteiktus amatus no viena līdz pieciem gadiem.

KL 298.pants paredz, ka par apzināti nepatiesu ziņojumu par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu nolūkā panākt krimināllietas ierosināšanu pret kādu personu soda ar brīvības atņemšanu līdz vienam gadam vai ar arestu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz 50 minimālajām mēnešalgām.

Lembergs noraida izvirzītās apsūdzības. Viņš uzskata, ka apsūdzības izvirzītas politisku motīvu dēļ.

Jaunlaicietis tiesas priekšā atzīst savējo kļūdas

Uldis Dreiblats,  NRA  12/20/06    Svarīga liecinieka – partijas Jaunais laiks pārstāvja Pāvela Rebenoka – pratināšana Kuldīgas tiesā vakar pabeidza t.s. grinbergu lietas pirmo posmu. Lietas izskatīšanu tagad paredzēts atsākt nu jau tikai pēc vairākiem mēnešiem – 7. martā.

P. Rebenoks ir Jaunā laika biedrs, viņa liecības nekādi nevarēs kalpot, lai apstiprinātu prokuratūras izvirzīto apsūdzību pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu.

Kā zināms, prokuratūra A. Lembergu apsūdzējusi par to, ka viņš Ventspils brīvostas valdes locekļa amatā neesot apstiprinājis Jaunā laika Ventspils nodaļas vadītāju Ojāru Grinbergu. Šāda apsūdzība izvirzīta tāpēc, ka Jaunā laika pārstāvis ekonomikas ministrs Krišjānis Kariņš savulaik Ventspils domes lēmumos saskatīja A. Lemberga vēlmi ieriebt viņa partijai, bet prokuratūra šo viedokli uzskatīja par pamatotu, lai uzsāktu kriminālprocesu par noziegumiem pret valsti.

P. Rebenoks ilgāku laiku bija Ventspils brīvostas valdes loceklis un tiesai liecināja, ka nekādu diskrimināciju savu politisko uzskatu vai partejiskās piederības dēļ šajā amatā nav izjutis. Tādējādi P. Rebenoka viedoklis nekādi nesakrīt ar viņa partijas biedru un grinbergu lietas iniciatoru uzskatiem, ka O. Grinbergs Ventspils brīvostas valdē nav apstiprināts politisku iemeslu dēļ.

Tiesā noskaidrojās, ka, atšķirībā no O. Grinberga gadījuma, P. Rebenoka iecelšana Ventspils brīvostas valdē pretenzijas neradīja vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, viņa identitāte netika apšaubīta, jo P. Rebenoks jau iepriekš bija pazīstams ar A. Lembergu. Proti, viņi vairākkārt bija satikušies Ostu padomes sēdēs, kurās P. Rebenoks piedalījās kā toreizējā premjera Einara Repšes un finanšu ministra Valda Dombrovska padomnieks jūrniecības jautājumos.

Otrkārt, pretenzijas neradīja arī P. Rebenoka kompetence ostu jautājumos. Atšķirībā no O. Grinberga, kurš izglītību guvis Viļņas partijas skolā, P. Rebenokam ir divas augstākās izglītības – gan jūrniecībā, gan jurisprudencē.

P. Rebenoks neatteicās atbildēt arī uz Neatkarīgās jautājumiem. Grinbergu lietas būtību viņš skaidroja, uzdodot retoriskus jautājumus: "Kā pusotra gada laikā Ministru kabineta izvirzītais valdes loceklis (domāts O. Grinbergs) varēja neierasties ne uz vienu valdes sēdi? Tas man nav skaidrs. Man nav arī skaidrs, kādēļ ekonomikas ministrs (domāts K. Kariņš) pusotra gada laikā nebija spējis panākt sava sastādītā rīkojuma izpildi? Šīs divas lietas man nav skaidras."

Vaicāts, kā viņš vērtē tiesvedības procesu grinbergu lietā, P. Rebenoks teica: "Tā ir izrāde ar lētu režiju un paredzamu rezultātu." Vaicāts, vai arī viņš, līdzīgi kā

A. Lembergs un K. Kariņš, neuzskata, ka šo lietu prokuratūra ir izvirzījusi tikai politisku iemeslu dēļ, P. Rebenoks atbildēja diplomātiski: "Spriežot pēc procesa dalībniekiem un ņemot vērā to, ka prokurors man pajautāja, pie kuras partijas es piederu, – no tā var izdarīt secinājumus."

Savukārt šā kriminālprocesa virzītājs prokurors Māris Leja, lūgts komentēt līdzšinējos tiesas procesa rezultātus, teica: "Process ir tikai vidū. Ja man arī kas būs sakāms un ja mēs tiksim līdz debatēm, tad tur arī izteikšos. Tādēļ šobrīd kaut ko komentēt es negribētu."

Vaicāts, vai liecinieku izvaicāšanas gaitā viņš ir guvis papildu pierādījumus celtajai apsūdzībai par noziegumiem pret valsti, M. Leja atbildēja: "Tas gan vairāk attiektos uz tiesu, jo pēc būtības tagad tiek pārbaudīti fakti, kas tika savākti pirmstiesas izmeklēšanā. Tie man jau bija zināmi. Līdz ar to man jāpakļaujas kārtībai, kāda ir procesuāli paredzēta tiesā.

CVK aicina valdību izstrādāt koncepciju 2009.gada vēlēšanām

LETA  12/20/06    Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) priekšsēdētājs Arnis Cimdars ir nosūtījis vēstuli Ministru prezidentam Aigaram Kalvītim (TP), kurā norāda uz nepieciešamību pieņemt konceptuālu lēmumu par 2009.gada pašvaldību vēlēšanām un 2009.gada Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanām, aģentūru LETA informēja CVK Informācijas nodaļas vadītāja Kristīne Bērziņa.

Saskaņā ar pašlaik spēkā esošajiem vēlēšanu likumiem kārtējām pašvaldību vēlēšanām jānotiek 2009.gada martā, savukārt kārtējām EP vēlēšanām - tā paša gada jūnijā. Trīs mēnešu starplaiks starp abām vēlēšanām, kā arī zemā vēlētāju līdzdalība EP vēlēšanās, varētu būt iemesls, lai diskutētu par abu vēlēšanu sarīkošanu vienlaikus, uzskata CVK priekšsēdētājs.

Savukārt, ja abu vēlēšanu apvienošana nav iespējama, tad jārisina jautājums, kuras vēlēšanu komisijas būs iesaistītas EP vēlēšanu sarīkošanā, jo saskaņā ar pašlaik spēkā esošajiem tiesību aktiem vietējās vēlēšanu komisijas izveidojamas triju mēnešu laikā pēc attiecīgās pašvaldības ievēlēšanas. Līdz ar to 2009.gadā vietējo vēlēšanu komisiju izveidošanas laiks sakrīt ar laiku, kurā sagatavojamas EP vēlēšanas.

CVK priekšsēdētājs norāda, ka vēl viens iemesls nepieciešamībai valdības un atbildīgo ministriju līmenī aktualizēt jautājumu par 2009.gada vēlēšanu sarīkošanu ir Ministru kabineta deklarācijā iekļautais uzdevums 2009.gada pašvaldību vēlēšanās izveidot un lietot e-vēlēšanu sistēmu. Deklarācijā nav precizēts, kāda e-vēlēšanu sistēma Latvijā izveidojama. Pasaules praksē atrodami ļoti dažādi e-vēlēšanu sistēmas modeļi, piemēram, elektroniska vēlētāju reģistrācija, balsošanas mašīnas vēlēšanu iecirkņos, balsošana internetā, balsošana ar mobilā telefona īsziņu un citas.

Cimdars uzskata, lai izpildītu valdības deklarāciju, līdz nākamā gada augustam valdībai kopā ar atbildīgajām ministrijām, vēlēšanu ekspertiem un IT speciālistiem būtu nepieciešams vienoties par Latvijas situācijai piemērotāko e-vēlēšanu sistēmas modeli un izstrādāt šīs sistēmas ieviešanai nepieciešamos tiesību aktus. Vēlēšanu organizatoru viedoklis ir, ka šis darbs jāpaveic nākamajā gadā, jo e-vēlēšanu sistēmas ieviešana ir resursu ietilpīgs projekts, kura īstenošanai daļa finansējuma nepieciešama jau 2008.gadā.

Kā ziņots, apvienības "Tēvzemei un brīvībai"/LNNK (TB/LNNK) kongresā aizvadītajā nedēļas nogalē tika paziņots, ka valdību veidojošās partijas vēl pirms TB/LNNK piesaistīšanas valdībai esot vienojušās, ka valsts budžeta taupīšanas nolūkā 2009.gadā Eiropas Parlamenta un pašvaldību vēlēšanas varētu tikt rīkotas vienā dienā.

ST: prokuratūrai jāsaglabā neatkarība no izpildvaras

Gunta Sloga,  Diena  12/20/06    Pašreizējais prokuratūras statuss nav pretrunā ar Satversmi, tādēļ tai arī turpmāk ir jāsaglabā sava piederība tiesu varai, kas nodrošinās gan tās neatkarības saglabāšanos, gan efektīvu funkciju izpildi. Tā teikts trešdien pieņemtajā Satversmes tiesas (ST) spriedumā par atsevišķu Prokuratūras likuma pantu atbilstību valsts pamatlikumam. Šis spriedums pieņemts laikā, kad bijusi vērojama virkne mēģinājumu apšaubīt prokuratūras darbu.

ST pārstāvji trešdien atturējās komentēt, kādēļ pieņemts šāds spriedums. ST, apšaubot prokuratūras statusu, bija vērsusies Administratīvā rajona tiesa. Tai prokurors Aivars Rutks bija lūdzis atcelt Ģenerālprokuratūras (ĢP) pavēli par viņa atlaišanu, kā arī pieprasot atlīdzināt mantiskos zaudējumus par darba piespiedu kavēšanu. Vērtējot šo pieteikumu, tiesai radās šaubas par to, kas šajā lietā ir atbildētājs — Latvijas Republika vai ĢP. Tā pieļāva, ka atsevišķi Prokuratūras likuma panti neatbilst Satversmei. Tādēļ tiesa savā pieteikumā ST lūdza noskaidrot iespējamo pretrunu starp Prokuratūras likuma 1.pantu, kas nosaka to kā patstāvīgu tiesu varas institūciju, un Satversmes 58.pantu par valsts pārvaldes iestāžu padotību Ministru kabinetam (MK). Tādējādi būtībā tika apšaubīts prokuratūras statuss.

Savukārt ST uzsver, ka prokuratūra ir tiesu varas institūcija, tādēļ tās statusa atbilstība 58.pantam nemaz nav jāvērtē. Tiesas spriedumā arī uzsvērts, ka viens no varas dalīšanas nozīmīgākajiem priekšnoteikumiem ir tiesu varas institucionāla un funkcionāla nošķirtība no likumdošanas un izpildvaras. "Prokuratūras neatkarība un piederība pie tiesu varas ir garants cilvēka tiesību un brīvību aizsardzībai no iespējamās izpildvaras patvaļas," uzsver ST.

Diskusijas par atsevišķu institūciju statusa atbilstību 58.pantam gaisā virmojušas jau labu laiku. Tā oktobrī ST nosprieda, ka Nacionālās radio un televīzijas padomes statuss atbilst Satversmei, tādēļ arī turpmāk tā ir tiesīga saglabāt savu patstāvību un neatkarību no MK. Pašlaik arī ir sagatavoti grozījumi Satversmes 58.pantā, kuru mērķis ir nostiprināt Latvijas Bankas un Valsts kontroles, izpildvaras padotībā neesošu institūciju, statusu.

Jāpiebilst, ka ST spriedums prokuratūras lietā iegūst papildu nozīmi, ņemot vērā pēdējā gada laikā jūtamos mēģinājumus apšaubīt prokuratūras darbību un izdarīt politisku spiedienu uz to. Tajā skaitā, lai arī pirms vēlēšanām premjers Aigars Kalvītis (TP) solīja, ka Prokuratūras likums netiks mainīts, pēc tām tapušajā valdības deklarācijā apgalvots pretējais.

Intervija ar Valdi Krastiņu: Kurš vedīs to, kas šalkās trīs?

Vija Beinerte, Latvijas Avīze   12/20/06    Kāda ir partijas "Jaunais laiks" pašreizējā loma Latvijas politiskajā dzīvē? Par to Valdis Krastiņš, mūziķis un diplomāts, partijas "Jaunais laiks" dibinātājs, tagad ierindas biedrs, kritiski stāstīja žurnālistiem Voldemāram Krustiņam un Vijai Beinertei.

V. Beinerte: Likt politiķiem valsts intereses turēt pāri visam – vai tas joprojām ir "Jaunā laika" galvenais mērķis?

V. Krastiņš: Sākotnējais uzstādījums joprojām ir aktuāls, un "Jaunais laiks", manuprāt, ir nospēlējis pozitīvu lomu Latvijas politiskajā dzīvē. Vai ar to vien pietiek? Vai "JL" ir darbojies sekmīgi arī kā politiska partija, cik rezultatīvi iesaistījies valsts pārvaldīšanā, cik produktīvs bijis opozīcijā? Domāju, ka "JL" bija un varbūt joprojām vēl ir iespēja kļūt par politisku partiju, kas spēj darboties parlamentārās demokrātijas ietvaros. Taču tagad "JL" ir jāpārorientējas uz ilgstošu darbību opozīcijā, jo šīs Saeimas sastāvā tam valdībā nenokļūt.

- Kā vērtējat pārmaiņas vēlētāju noskaņojumā, kas izpaudās 9. Saeimas vēlēšanu rezultātos?

- Pārmaiņas ir ļoti būtiskas, zināmā mērā negaidītas pat partiju līderiem. 9ie, protams, ir tikai mani pieņēmumi, taču diezin vai TP līderi bija pārliecināti, ka, neskatoties uz visiem saviem tā sauktajiem pozitīvisma pūliņiem, iegūs tādu balsu skaitu. Pieļauju, ka arī "JL" partijas vadītājam iegūtie 18 mandāti bija zināmā mērā pārsteigums… Domāju, viņš bija gaidījis mazāk. Jo reitingi pirms vēlēšanām atklāja diezgan bēdīgu ainu. Tomēr arī 18 salīdzinājumā ar iepriekšējiem 26 nav necik laba liecība.

- Tomēr arī tas nav maz. Kas, pēc jūsu domām, joprojām uzticas "JL" un kāpēc?

- Pirmkārt, tie cilvēki, kas joprojām vēlas godīguma ideālos balstītu pieeju valsts vadīšanai. Otrkārt, tie, kas seko harismātiskajam vadonim, un tādu nav mazums. Un tieši šis "vadoniskais" balsts man patlaban ir pilnīgi nepieņemams. Mani mulsina un arī satrauc tas, ka pašlaik Latvijā daudzi demokrātiskās iekārtas līdzsvara elementi vienkārši nedarbojas, mums, piemēram, nav spēcīgu arodbiedrību. Ja var notikt telefonsarunu noklausīšanās, par ko neviens īpaši nesatraucas, informācijas noplūdināšana, kurai neseko ātra un efektīva darbība, izmeklēšanas procesi tiek stiepti garumā, tas nudien rada nopietnas bažas. Tie ir simptomi, kas gribot negribot liek atcerēties 16 gadus pēc pirmās neatkarības iegūšanas. Es, protams, negribu teikt, ka Ulmanis būtu sliktais, bet viņš savu ideju par valsti īstenoja ar aizsargu palīdzību, apvērsuma veidā. Tagad mums nav aizsargu, taču mūsdienās lietas var risināt citādi. Tādēļ man nopietni jādomā par to, kas notiek Latvijā un kas notiek "JL". Es nevēlos būt vadoņa partijā, un Repšes kunga pārvaldītā Latvijā es arī nevēlos dzīvot. Īstenībā man ir pilnīgi vienalga, kurš kungs pārvaldītu valsti kā vadoņa partijas pārstāvis ar gandrīz neierobežotām pilnvarām, man būtu ļoti nepatīkami dzīvot tādā Latvijā.

- V. Krustiņš: Jūsu kritizētā "JL" konference Bauskā notika pirms Tautas partijas kongresa. Vai jums nešķiet, ka pēc šī kongresa "JL" situācija lielā mērā ir mainījusies? TP pilnīgi skaidri deklarēja, kas notiks ar "JL". Un tie nebija tukši vārdi.

- TP darbojas konsekventi visās jomās, un nav iemesla domāt, ka šinī jomā tā rīkosies citādi.

- Jautājums ir – kā rīkosies "Jaunais laiks"? Diezgan skaidri bija jaušams, ka "JL" labākajā gadījumā varētu pastāvēt vēl četrus gadus. "JL" nav vietas Latvijas politiskajā ģeogrāfijā – no TP viedokļa.

- Es domāju, ka "JL" jau no paša sākuma ir bijis zināmā mērā autsaiders. Var patikt vai nepatikt tas vai cits "JL" biedrs, var piekrist vai nepiekrist vienam vai otram "JL" līderu izteikumam, bet es, vismaz pagaidām, nevaru ieraudzīt šīs partijas biedru saistību ar finanšu kapitālu, ar interešu konfliktiem, izņemot pašu Repšes kungu, pret kuru man arī šajā ziņā ir lieli iebildumi. Atļaujos domāt, ka Repšes kungs, uzsākot tik aktīvu uzņēmējdarbību, es teiktu, spekulāciju, ir zināmā mērā darbojies pret "JL" principiem, nemaz nerunājot par to, ka viņš publiski televīzijā ir mudinājis pensionārus pirkt akcijas, kas, manā uztverē, ir pilnīgs sociāla kurluma un akluma simptoms – nepērciet, teiksim, tējas katliņu, pērciet akcijas.

- V. Krastiņš: Mēs labi zinām Latvijas reālo situāciju, jo īpaši laukos, jo īpaši – pensionāriem. Šī Repšes kunga runa bija pēdējais piliens manas iecietības kausā.

- Kad dibinājās "JL", ļoti daudzi cilvēki uz to raudzījās ar lielām cerībām…

- … jā, arī es!

- Un tomēr ļoti svarīgi ir atšķirt, uz ko tauta cerēja un kādā aspektā tā ir vīlusies. Neviens, un arī citas partijas, publiski nešaubās par godīguma un pārējo "JL" savulaik izvirzīto ideālu nepieciešamību, daudzi tā sauktie mazie cilvēki ar tiem joprojām dzīvo. Tomēr, kā man teica daži spēcīgie zemnieki, – šīs partijas runas ir profesoriskas, reālie darbi paliek nemanāmi.

- …arī mani varat pieskaitīt, arī es joprojām esmu profesors… (Smejas.) Bet, kas attiecas uz saukļiem, var jau teikt – profesoriska runāšana, taču "JL" bija iecerēta kā aktīvas darbības partija.

- Ar politiskas morāles sludināšanu vien ir par maz, jābūt arī darbiem. Un te nāk pretī TP kungi un saka – mēs neesam pļāpas, ja mēs ko ņemam, mēs darām. Un to var just, un tas pievelk.

- Nenoliedzami.

- Tātad kā pietrūkst?

- Tas bija redzams jau Repšes kunga pirmās valdības laikā. Nedomāju, ka tāds ministru prezidents, kurš paziņo, ka pulksten piecos viņš beidz darbu un dodas mājās nodoties savām privātajām lietām, var sekmīgi īstenot valsts pārvaldīšanu. Manuprāt, tolaik ļoti daudzas svarīgas lietas netika veiktas – gan saistībā ar iestāšanos Eiropas Savienībā, gan saistībā ar NATO.

- V. Beinerte: Repšes kunga ministru demisija šā gada aprīlī, kad taču nebija neuzticības balsojuma kaut vienam no viņiem, vai tā notika Latvijas valsts interesēs?

- Noteikti ne! To varu apgalvot pavisam droši. Rezultātā visi "JL" ministri, arī tie, kuri darbojās veiksmīgi, bija spiesti aiziet no valdības. Un Repšes kungam pietika nekaunības dienu pirms vēlēšanām televīzijā teikt, ka, privatizējot "Ventspils naftu", valsts zaudējusi 20 miljonus. Bet, mīļie, nu tad vajadzēja palikt valdībā un privatizēt tā, lai nebūtu šo zaudējumu! Tas taču bija Kariņa kunga rokās.

- V. Krustiņš: Bet uzreiz pēc vēlēšanām Dombrovska kungs pieteicās darboties valdībā, turklāt bez kādiem noteikumiem…

- Lai cik zinīgs ir Dombrovska kungs, lai cik liels ieguvums viņa intelektuālais potenciāls būtu valdībai, viņš ir no "JL", un iemesli, kāpēc nevienu no "JL" neaicināja valdībā, ir acīm redzami.

- V. Beinerte: Tie, kas atdeva savas balsis "Jaunajam laikam", manuprāt, balsoja par tā reiz pasludinātajiem ideāliem. Par ko cilvēki nobalsoja, šajās vēlēšanās dodot priekšroku TP?

- Nobalsoja par stabilitāti. Vēlētājus lielā mērā ietekmēja vairāki faktori, pirmām kārtām tas, ka Latvija ir ES un NATO, tas daudzos cilvēkos ir radījis maldīgu drošības sajūtu. Maldīgu tādēļ, ka šīs organizācijas nekādā gadījumā nesniedz automātisku drošību, lai to iegūtu, pašiem ir nopietni jādarbojas. Otra lieta, ļaudīm tagad ir dota iespēja īstenot dažādus – gan pamatīgākus, gan pieticīgākus – sapņus, tiesa, uz kredīta. Bankas piedāvā kredītkarti ar naudu – ņem pērc, vēlāk atdosi, "Easy Money", "GE Money", piezvani, un jau pēc stundas tev būs nauda. Cilvēkus ar vidējiem ienākumiem šī iespēja vilina. Sava loma ir bijusi arī spožajiem žurnāliem, demonstrējot miljonāru mājas, jahtas, lidmašīnas, dārgus hobijus utt. Zemapziņā daudziem tas rada vēlmi kaut nedaudz līdzināties. Tāpēc, kā jau teicu, vairākums cilvēku nobalsoja par stabilitāti. Tas, protams, bija intuitīvi – drošības ilūzija un viegli pieejamā nauda…

- Valsts attīstības stratēģija jeb ilgtermiņa mērķi – kādi tie šobrīd ir?

- Valdības nostāja – spiežam tik pedāli grīdā, braucam ātri un strauji. Bet ir gana daudz ekonomistu gan neatkarīgajās organizācijās, gan universitātēs un institūtos, kuri neslēpj bažas, brīdina. Ilgtermiņa mērķi – tas, manuprāt, ir viens no pašiem svarīgākajiem jautājumiem. Eiropas naudai caur dažādiem fondiem būtu jānonāk tajos uzņēmumos un tajās nozarēs, kurās Latvijai ir izredzes attīstīties. Ja Eiropas nauda ienāks tikai pie tiem, kas pietuvināti dalītājiem, pavisam drīz mēs būsim Grieķijas līmenī. Un arī šajā jautājumā man iznāca gandrīz vai personisks konflikts ar Repšes kungu – viņš man paziņoja, ka runāt par šīm lietām neesot svarīgi! Ar to brīdi es pagāju malā.

- Un kuri tad vedīs to, kas šalkās trīs?

- To jauno laiku?

- V. Krustiņš: Krastiņa kungs, jūs esat "JL" biedrs – atliek viens no diviem – vai nu nomainīt partijas vadību, vai izstāties no partijas. Cik ilgi var apelēt pie dieviem…

- Pie dieviem apelēt velti, bet var apelēt pie partijas biedriem un veselā saprāta. Es domāju, ka cilvēku ar veselo saprātu "JL" netrūkst. Kādēļ īsti nav notikusi partijas vadības maiņa, to man grūti teikt. Te laikam sava loma Repšes kunga personiskajai harismai un itin spēcīgi paustai vēlmei spēlēt stipro vadoni. Taču tad jārunā par to, ko īsti mēs saprotam ar politisku darbību. Jau teicu – man ir vislielākie iebildumi pret vadoņa partijām. Partijas tapšanas laikā vai kādā atsevišķā vēstures posmā vadoņa tipa partija var pastāvēt un darboties, taču, ja partija ilgstoši balstās tikai uz vadoņa personību, mani pārņem pamatotas bažas. Tā nu ir iznācis, ka esmu diezgan daudz lasījis par jaunā Musolīni darbību, mani tā interesēja vēsturiskā skatījumā, viņa izvirzītie saukļi – attīrīsim Itāliju no korupcijas, pacelsim Itāliju jaunā pakāpē –, tie visi izklausījās patiešām labi, Musolīni turklāt bija izteikti harismātiska persona, un viņam Itālijā bija ļoti daudz sekotāju. Bet kas no tā iznāca? Parlamentārais demokrātisms ar visiem tā trūkumiem un duļķēm, kas ik pa brīdim uzvandās gan darbības gaitā, gan vēlēšanu laikā un pēcvēlēšanu periodā, tomēr ir pats labākais. Un izvēle galu galā ir vienkārša – diktatūra vai parlamentāra demokrātija. Tas būtu jāapzinās gan politiķiem, gan arī vēlētājiem.

Gaidis Bērziņš: svarīgs ir nevis jaunpilsoņu daudzums, bet kvalitāte

TVNET   12/20/06    Šodien, 20. decembrī, tiekoties Naturalizācijas pārvaldes (turpmāk – NP) reģionālo nodaļu vadītājiem un eksaminācijas komisiju locekļiem, tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš uzsvēra, ka nepieciešams vairāk uzmanības pievērst jaunpilsoņu lojalitātei pret Latvijas valsti.

Uzrunājot NP reģionālo nodaļu vadītājus, ministrs norādīja: statistika liecina, ka naturalizācijas pretendentu skaits samazinās, tomēr NP uzdevums nav uzņemt Latvijas pilsonībā pēc iespējas lielāku nepilsoņu skaitu, bet tās personas, kuru zināšanas par Latvijas valsts vēsturi, Satversmes normām un valsts valodas prasme atbilst likumā noteiktajām prasībām un kuras ir lojālas Latvijas valstij.

Naturalizācijas tempu samazināšanās norāda uz masveida naturalizācijas procesa beigām, kas ļauj domāt, ka nākotnē ievērojams naturalizācijas tempu pieaugums nav gaidāms. Šajā situācijā nepieciešams pārskatīt NP funkcijas, apsverot iespēju nodot tās pārziņā arī atsevišķus ar repatriāciju saistītos jautājumus, norādīja G.Bērziņš.

Ņemot vērā to, ka atsevišķās NP filiālēs naturalizācijas iesniegumu skaits ir ļoti zems, jāizvērtē NP reģionālo nodaļu un to filiāļu teritoriālais pārklājums un jāizstrādā tā optimizācijas priekšlikumi.

Ministrs uzsvēra, ka svarīgs jautājums, kam īpašu uzmanību pievērsīs arī Tieslietu ministrija, ir tiesiskuma stiprināšana naturalizācijas procesā, novēršot jebkuru iespēju pilsonību iegūt krāpnieciskā veidā.

Savukārt tiekoties ar eksaminācijas komisiju locekļiem, ministrs atzinīgi novērtēja veiktos pasākumus naturalizācijas eksāmenu kontroles nodrošināšanai. NP eksaminācijas centros ieviesta eksāmenu procesa videonovērošana, kas jau nesusi pirmos rezultātus un pierādījusi tās efektivitāti. Naturalizācijas process jāturpina pilnveidot, uzskata G.Bērziņš.

Nobeigumā ministrs uzsvēra NP darbinieku būtisko lomu pilsoniskas sabiedrības veidošanā, pateicās par to darbu un ieguldījumu naturalizācijas procesa kvalitātes uzlabošanā, kā arī novēlēja tiem priecīgus gaidāmos svētkus.

NP ir Tieslietu ministrijas pārraudzībā esoša iestāde, kas īsteno valsts politiku Latvijas pilsonības jomā. NP ir 8 reģionālās nodaļas un 12 filiāles.

Atbalsta Pildegoviča kandidatūru Latvijas vēstnieka ASV amatam

LETA   12/20/06    Saeimas Ārlietu komisija šodien slēgtā sēdē atbalstīja Valsts prezidenta kancelejas vadītāja Andreja Pildegoviča kandidatūru Latvijas vēstnieka ASV amatam.

Jau ziņots, ka jauns Latvijas vēstnieks ASV tiek meklēts tāpēc, ka pašreizējais Latvijas vēstnieks ASV Māris Riekstiņš nākamā gada sākumā atstās šo amatu, lai kļūtu par Ministru prezidenta Aigara Kalvīša (TP) biroja vadītāju. Riekstiņš ASV pamest plāno 2007.gada 12.janvārī.

Laikraksts "Diena" iepriekš vēstīja, ka Pildegovičs varētu kļūt par vēstnieku ASV nākamā gada jūnijā, kad beigām tuvosies Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas pilnvaru termiņš. Ārlietu ministrs Artis Pabriks (TP) agrāk atzinis, ka vēstnieka Vašingtonā varētu nebūt vairākus mēnešus.

Pildegovičs, kurš studējis Ķīnas kultūru, diplomātiskajā dienestā strādā kopš 1994.gada. Bijis arī Ārlietu ministrijas valsts sekretāra palīgs, preses sekretārs un Āzijas un Āfrikas valstu nodaļas vadītājs. 2000.gadā viņš kļuva par prezidentes ārlietu padomnieku, bet šā gada jūnijā "Latvijas Krājbankas" vadītāja posteni ieņēmušā Mārtiņa Bondara vietā - par kancelejas vadītāju.

Saeimas Ārlietu komisija šodien arī atbalstīja Latvijas vēstnieka Lielbritānijā Induļa Bērziņa kandidatūru nerezidējoša vēstnieka amatam Austrālijā un Jaunzēlandē. Savukārt Latvijas vēstnieks Japānā Pēteris Vaivars būs nerezidējošais vēstnieks arī Dienvidkorejā.

Viedoklis: Mazas, mazas dāvaniņas caurkritušajiem

Egils Līcītis, Latvijas Avīze  12/21/06     Kā zināms, laikmetu, Saeimu un valdību griežos dažas mūsu valsts amatu personas pamanās kompensācijās nopelnīt itin jaudīgu kapitālu. Gadījušies kuriozi, kad par vienas vai triju dienu darbu deputāta rangā saņem atlīdzību vairāku mēnešalgu apmērā, par nedēļas prombūtni no Saeimas makā iekrīt 5000 latu, un ar tādām pašām gratifikācijām laimējas ministriem, valdībām krītot. «Jaunais laiks» nule gribēja drusku apšķērēt šāda tipa izmaksas, taču tik klaji deputātus aplaupošu projektu, protams, daudzbalsīgi noraidīja – labāk ir 8 tortes un 1 svecīte nekā 8 svecītes un 1 torte.

Es jau saprotu: Saeimā un valdībā sēd vīri, kuriem pauru daļā ir tikpat vēss kā ledusskapja saltākajos kambaros, un tikai ar viņu skaidro saprātu un aukstasinīgo rīcību mums veicies novērst armagedonu un zemeslodes sadursmi ar asteroīdu. Tā jau saprotama lieta: ja ministrs piedevām bijis paklausīgs, rātns un visādi citādi feins puika – kādēļ gan lai viņam salavecis neatnestu kaut ko savā maisā?

Tomēr kādi lēnprātīgāki par «Jauno laiku» Saeimas ļaudis izpelnītos lielas nodokļu maksātāju «masas» simpātijas, ja piedāvātu druscīt izlīdzinātāku un samērīgāku prēmiju, dāvanu un kompensāciju sortimentu deputātiem pēc viņu mandātu derīguma termiņa notecēšanas. Piešķirtā nauda ātri iztērēsies, būtu labāk atvaļinātos deputātus apveltīt ar kādu piemiņas lietu. Nu kādēļ gan neizgatavot, piemēram, krūšu nozīmi «LR Saeimas deputāts». Tur varētu attēlot sakrustotas antenas ar ozollapu vītni un pāri titulzīmējumam devīzi – «Paņemt un uzmest!». Tautas noraidītiem un nākamajā parlamentā neiekļautajiem deputātiem dāvanā par atmiņu jāpievieno kaut ko no vērtīgu grāmatu virknes, piemēram, Edmunda Johansona «Čekas ģenerāļa piezīmes».

Pēc 9. Saeimas beigām ļoti labi būtu katram izdot priekšsēdētāja Induļa Emša fotogrāfiju. Arī par atmiņu. Tikai ne to slaveno foto, kur Saeimas spīkers iznirst no jūras putām ģērbies naturālista kostīmā, bet oficiālāku portreju, ko klasificē kā «trīsreiz četri bez galvassegas». Nu un, dabiski, caurkritušiem Saeimas locekļiem diža balva liktos mūža caurlaide vietējās ēdnīcas un zupas virtuves apmeklēšanai.

Valsts ļoti labi tiktu galā ar šiem izdevumiem priekš mazām dāvanām pateicībā par parlamentāriešu darbu. Tie vis nebūtu uzreiz pieci tūkstoši nodokļu maksātāju naudas. Citādi, ziniet, ikreiz, kad krīt valdība vai notiek parlamentu mija, šķiet, it kā Ipsvičas žņaudzējs apmeklējis Latvijas valsts kasi. Tā pielaižoties, drīz riskējam būt pārsteigti ar Kārtības ruļļa ierakstu, ka deputātam, aizejot no darba Saeimā, pienākas viņa bieži lietotais dienesta auto ar visu šoferi, darba galds, pār kuru viņš gadiem liecis savu galviņu, un bonusā uzticami kalpojusi sekretārīte. Tā, skaties, iznāks algot arī miesassargu paglābšanai no nodokļu maksātāju taisnīgām dusmām.

Robežlīgums un mutācijas politiķu smadzenēs

Juris Paiders,  NRA  12/21/06    Cilvēka smadzenes ir iekārtotas tā, ka mēs vislabprātāk saskatām nevis to, kas ir, bet to, ko vēlamies ieraudzīt. Savukārt cilvēkos dažkārt rodas mutācija, kuras rezultātā rodas pavisam cita suga – cilvēkspolitiķis.

Smadzenes ir iekārtotas tā, ka pazūd atmiņa, pazūd informācija par pagātni un faktu vietā no mutes skan izdomātas pasaciņas. Lai gan šī rindkopa izskatās kā parodija par psiholoģijas rokasgrāmatu, tā ir realitāte attiecībā uz valdošās koalīcijas politiķu nostāju par Latvijas un Krievijas robežlīgumu. Pavasarī par robežlīgumu tika apgalvots, ka, to parakstot, ir pārkāpta Satversme, ka no Abrenes nevar atteikties, ja nav noticis referendums vai arī nav pieņemti Satversmes grozījumi, ka tikai Satversmes tiesa var izlemt – jā vai nē utt. Vienīgā izeja, kā iztikt bez referendumiem, grozījumiem un satversmes tiesām, ir līgumam piekabināt politisku deklarāciju. Principā tas viss tika malts kā mantra teju vai veselu gadu.

Visu šo runu laikā vienkāršam cilvēkam palika pilnīgi neizprotams, kāpēc tieši cilvēki, kas sevi dēvē par nacionāliem, sauc pēc Abrenes iekļaušanas Latvijā. Latvija Abreni pat teorētiski varētu atgūt tikai komplektā ar iedzīvotājiem, iekļaujot pilsoņu un nepilsoņu saimē pārdesmit tūkstošus krievu. Jocīgi, kā var par nacionāliem dēvēties politiķi, kuri grib ievērojami palielināt Latvijas krievu skaitu? Partijas, kas nopietni vēlas iekļaut Latvijā pārdesmit tūkstošus krievu, ir jāsauc nevis par nacionālām, bet gan par rusifikācijas veicināšanas partijām. Turklāt, pirms debatēt par Abrenes nākotni, nebūtu grēks arī noskaidrot vietējo iedzīvotāju viedokli.

Kāpēc par Abrenes vietējo iedzīvotāju viedokli nav nekādas intereses? Tāpēc, ka Latvijas politiķu amnēzija ir sasniegusi latīņamerikāņu seriālu cienīgus apjomus. 1990. gada vasarā Pitalovas rajonā notika referendums (nobalsošana) par to, kurai (tolaik PSRS) republikai pievienoties – Latvijai vai Krievijai. Man kā LTF laikraksta Atmoda korespondentam iznāca rakstīt reportāžas no Pitalovas un no Kocēnu ciema (tagad Kačanovo) par referenduma gaitu. Tolaik Pitalovas rajona iedzīvotāju lielākā daļa bija Latvijas pilsoņi vai to pēcnācēji. 90% no visiem iedzīvotājiem nobalsoja par palikšanu Krievijas sastāvā...

Decembrī valdība pēkšņi aptvēra, ka Satversme nemaz nav pārkāpta. Kāpēc robežlīgums, kurš tā apdraudēja Satversmi pavasarī, atbilst Satversmei decembrī? Valdība ir principā tā pati. Saeimā notikušas tikai kosmētiskas izmaiņas. Satversme pa to starpu mainīta netika, referendumu arī nebija.

Atbilde ir meklējama politiķu – mutantu aizmāršībā.

2004. gadā toreizējais Ministru prezidents Einars Repše svinīgi parakstīja Latvijas iestāšanās līgumu ES. Līgumu tajā pašā gadā atbalstīja visas partijas, un referendumā to atbalstīja Latvijas pilsoņu vairākums. Iestāšanās līgumā cita starpā ir definētas arī teritorijas robežas, kura tiek uzņemta ES. Referendumā tika akceptēts, ka Latviju uzņem ES tās faktiskajās robežās. Ratificējot ES iestāšanās līgumu Saeimā, līgumam netika pievienota Abrenes jautājumam veltīta politiskā deklarācija. Ja Abrenes atstāšana ārpus borta, Latvijai iestājoties ES, ir Satversmes pārkāpums, tad Satversmes tiesai vispirms būtu jāsāk izvērtēt līgumu par Latvijas iestāšanos ES, vai tas atbilst Satversmei. Tāpēc debates par Satversmi un tās iespējamiem pārkāpumiem bija jāsāk 2004. gadā. Ja līgums par Latvijas iestāšanos ES pārkāpj Satversmi, tad tas būtu jāanulē. Taču šo līgumu akceptēja pilsoņu referendums. Latvijas pilsoņu vairākums izvēlējās, lai Latviju uzņemtu ES bez Abrenes. To, ka Latvija iestājas ES bez Abrenes un Abrenes jautājumu nepiemin ES iestāšanās referenduma preambulā, vēlējās visas Saeimas partijas, tēvzemiešus ieskaitot. Ar ko tagad kāds ir neapmierināts? Varbūt anulēsim referenduma rezultātus par iestāšanos ES, lai tikai nezaudētu cerības uz Abreni? Vai valdība tam ir gatava?

Par koncertzāles projektu

Līvija Dūmiņa,  NRA  12/20/06    Šodien pulksten 15 valsts aģentūra Jaunie «Trīs brāļi» paraksta līgumu ar Dānijas kompāniju COWI A/S par eksperta konsultatīvo pakalpojumu sniegšanu Rīgas koncertzāles projekta realizācijā.

Dānijas uzņēmums COWI, kas ir viena no pasaulē vadošajām būvniecības konsultāciju kompānijām, atbilstoši līguma nosacījumiem palīdzēs sagatavot darba uzdevumu visām Rīgas koncertzāles projektēšanā iesaistītajām pusēm (arhitektiem un inženieriem, akustikas, teātra un skatuves aprīkojuma projektētājiem, AB dambja rekonstrukcijas projektētājiem), izstrādās jaunās koncertzāles biznesa plānu un pārvaldes struktūru. COWI valsts aģenturas Jaunie "Trīs brāļi" uzdevumā arī darbosies visu iepriekšminēto speciālistu priekšlikumu izvērtēšanā un izstrādās dokumentu paketi Rīgas koncertzāles būvniecības būvuzraudzības pakalpojumiem, sagatavos nosacījumus līgumam par sadarbību starp valsti un Rīgas pašvaldību koncertzāles projekta realizācijā.

Konkursu Par konsultanta pakalpojumiem koncertzāles būvprojekta izstrādes stadijā aģentūra izsludināja šā gada jūnijā. Ar konkursa nolikumu iepazinās kopumā seši – trīs Latvijas un tikpat ārvalstu – uzņēmumi, taču dokumentus iesniedza tikai viena kompānija – COWI A/S. Kompānijas, kuras konsultēto projektu vidū ir, piemēram, Dānijas Karaliskā teātra jaunā ēka, Bahreinas karalistes Nacionālais muzejs un Horvātijas pilsētas Rijekas ostas rajona attīstības projekts, piedāvāto Rīgas koncertzāles tehnisko un finanšu piedāvājumu izvērtēja sertificēts būvinženieris Guntars Liepiņš, bet iepirkumu komisija COWI A/S sākotnēji piedāvāto līguma summu samazināja par Ls 31 436, tādējādi tagad tā ir 247 754 lati. Jāpiebilst, ka vakar Rīgas Domes (RD) Satiksmes lietu komiteja noraidīja koncertzāles būvniecības ieceri uz AB dambja. Galīgais lēmums par celtniecību jāpieņem RD deputātiem.

Aksenoks pārmet valdībai rīdzinieku pazemošanu; Demakova Rīgas mēram - ietiepību

LETA  12/21/06    Rīgas domes priekšsēdētājs Aivars Aksenoks (JL) uzsver, ka neiestājas pret Rīgas koncertzāles celtniecību, taču viņu neapmierina tas, ka valdība pazemo rīdziniekus.

Savukārt kultūras ministre Helēna Demakova (TP) norāda, ka Aksenoka un partijas "Jaunais laiks" (JL) ietiepības dēļ koncertzāles projekts kavējas.

"Es neesmu pret koncertzāles celtniecību, bet mani uztrauc valdības nievājošā attieksme pret Rīgu un rīdziniekiem," šodien pēc tikšanās ar kultūras ministri Helēnu Demakovu (TP) sacīja Aksenoks.

Rīgas mērs pauda nožēlu, ka ieguldījumi kultūras "trīs brāļos" - Latvijas Nacionālās bibliotēkas, koncertzāles un Laikmetīgās mākslas muzeja projektos - ir praktiski vienīgās valsts investīcijas Rīgas attīstībā.

Aksenoks norādīja uz "acīmredzami neproporcionālo" Eiropas Savienības (ES) fondu finansējuma sadalījumu. Rīgai ir cerība saņemt tikai 90 miljonus eiro (63,2 miljonus latu) no četru miljardu eiro (2,81 miljarda latu) ES piešķirtā finansējuma nākamā finansēšanas periodā.

Rīgas domes pārstāvji sarunās Briselē panākuši, ka Latvijai domātais ES finansējums tiek palielināts par pusmiljardu eiro (0,35 miljardiem latu), no kuriem 90 miljoni eiro bijuši "iezīmēti" Rīgas attīstībai - zemās grīdas tramvajam, Austrumu maģistrālei un citiem pilsētas attīstībai svarīgiem projektiem.

Aksenoks teica, ka juties šokēts, kad reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Aigars Štokenbergs (TP) Latvijas Lielo pilsētu asociācijas sēdē paziņojis, ka šis papildu finansējums no ES fondiem tiks sadalīts septiņām lielajām Latvijas pilsētām, izņemot Rīgu un Jūrmalu.

Kā aģentūrai LETA uzsvēra reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra preses sekretāre Dace Kārkliņa, Štokenberga prioritāte ir veicināt līdzsvarotu visas valsts teritorijas attīstību. Ņemot vērā, ka papildus pieejamais ES fondu līdzekļu apjoms ir ierobežots, ministrs esot pārliecināts, ka atbalsts jānovirza tieši reģionālajām pilsētām - Liepājai, Ventspilij, Jelgavai, Rēzeknei, Daugavpilij, Valmierai un Jēkabpilij.

Tas saskanot arī ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda mērķi - atbalstīt attīstības un dzīves līmeņa atšķirību mazināšanu reģionos, finansējumu galvenokārt novirzot infrastruktūras, ražošanas un mazo un vidējo uzņēmumu attīstībai.

Savukārt Demakova apelēja pie 2004.gada 15.jūnijā ar toreizējo Rīgas mēru Gundaru Bojāru parakstītā nodomu protokola, kurā galvaspilsētas pašvaldība apņemas segt līdz 20% tāmes izmaksu "Gaismas pils", Rīgas koncertzāles un Laikmetīgās mākslas muzeja projektos.

Aksenoks norādīja, ka šī Bojāra parakstītā dokumenta oriģināls nav atrodams Rīgas domes lietvedībā un no Kultūras ministrijas iesniegtās kopijas redzams, ka neviena pašvaldības amatpersona nav piedalījusies tā sagatavošanā.

Bijušais Rīgas mērs Gundars Bojārs aģentūrai LETA pastāstīja, ka 2004.gadā parakstījis Kultūras ministrijas ierēdņu sagatavoto nodomu protokolu, kas iepriekš bijis saskaņots ar Rīgas domes Kultūras, mākslas un reliģijas lietu komiteju, kuru toreiz vadīja Bojāra partijas biedrs sociāldemokrāts Dainis Īvāns. Bojārs uzsvēra, ka viņš arī tagad pilnībā atbalsta "Gaismas pils", koncertzāles un laikmetīgās mākslas muzeja celtniecību.

Bijušais mērs nevarēja pateikt, kāpēc viņa parakstītā nodomu protokola oriģināls nav atrodams Rīgas domes lietvedībā. "Jau manā laikā Rīgas domē nebija kārtības, bet tagad ir pilnīgs bardaks," teica Bojārs.

Rīgas mērs Aksenoks uzskata, ka valdības pārstāvjiem - finanšu, satiksmes, kultūras un reģionālās attīstības ministriem - ir jāsēžas pie sarunu galda ar Rīgas domes pārstāvjiem, lai diskusijā rastu skaidrību, kāds būs valdības atbalsts tādu Rīgai svarīgu problēmu risināšanai kā zemās grīdas tramvaju ieviešana, Austrumu maģistrāles, citu satiksmes maģistrāļu izbūve, bērnudārzu un dzīvokļu celtniecība. Tikai kompleksā ar šo problēmu risināšanu Rīgas dome varētu lemt par savu līdzdalību lielo kultūras projektu celtniecībā.

Savukārt Demakova pauda sašutumu par to, ka Rīgas domes JL mēra un frakcijas ietiepības dēļ Kultūras ministrijai netiek ļauts tērēt tās rīcībā esošos 4,2 miljonus latu koncertzāles projekta turpināšanai.

Pēc tikšanās tika izplatīts Demakovas paziņojums, kurā tiek apgalvots, ka "Rīgas mēra nostāja Rīgas koncertzāles jautājumā ir pielīdzināma mēģinājumam šantažēt valdību". Vēl vairāk, tas esot starptautisks kauns Rīgas pilsētai, ka tās vadītājs, kurš pats piedalījies Rīgas koncertzāles projekta arhitektūras konkursa žūrijā, ir nolēmis kavēt projektu virzību, piemeklējot aizvien jaunus ieganstus. Tas viss liecinot, ka "Aksenoka kunga nostājas pamatā ir nevis pilsētas interešu aizstāvēšana, bet gan politiskas intrigas".

Demakovai rodoties iespaids, ka "pilsētas mēru gluži kā marioneti rausta paša partija, kuras spiedienam viņš nespēj pretdarboties, pat ja jautājums ir par gadsimta nozīmes projektiem Rīgas pilsētā, kurus lielākoties finansēs valsts".

Aksenoka kunga mēģinājumi iztēlot, ka valsts neatbalsta Rīgas attīstību neesot patiesi, jo, piemēram, Stradiņa slimnīcā tiks ieguldīti aptuveni 80 miljoni, Bērnu slimnīcā - 18 miljoni, Austrumu slimnīcas izveidošanā - 30 miljoni latu.

Satiksmes jomā no ES vai valsts līdzekļiem 70 miljoni latu tikšot atvēlēti Ziemeļu šķērsojuma projektam, "Latvijas Dzelzceļa" modernizācijai paredzēti 70 miljoni latu, 110 miljoni latu - dzelzceļa pasažieru pārvadājumu nodrošināšanai, Rīgas lidostā tiks ieguldīti vismaz 13 miljoni latu, tāpat 13 miljoni latu paredzēti Rīgas Jūras pasažieru terminālim.

Savukārt kultūras jomā jau tagad esot veiktas piecu miljonu latu investīcijas Dailes teātrī, ir paredzēti pieci miljoni latu Doma baznīcas restaurācijai un četri miljoni latu Mežaparka estrādei, sadarbībā ar "Valsts nekustamajiem īpašumiem" Kultūras ministrija drīzumā ir iecerējusi Jaunā Rīgas teātra ēkas atjaunošanu, Rakstniecības muzeja remontu un citus projektus.

Izsakot aicinājumu būtiski palielināt valsts atbalstu Rīgas pilsētai, pilsētas mērs faktiski aicina valdību uz pilnību absurdu - atņemt naudu reģioniem un novirzīt to Latvijas galvaspilsētai, kura jau tā saņem ievērojamu valsts investīciju daļu un kurā dzīvo lielākā daļa ekonomiski aktīvo iedzīvotāju, kas maksā nodokļus pilsētas budžetā, norāda Demakova.

Pie tam arī lielākā daļa valsts budžeta iestāžu darbinieku strādā Rīgā, saņemot algu no valsts, bet iedzīvotāju ienākumu nodokli maksājot Rīgas pilsētas budžetā. Rīgas pilsētas šā gada budžetā iedzīvotāju ienākumu nodokļa maksājums veido 207 miljonus latu, bet nākamgad tas paredzēts 243 miljonu latu liels.

Arī mēra Aksenoka žēlošanās par to, ka Rīgai nav automātiski paredzēti ES līdzekļi, pēc Demakovas domām, "ir uzskatāms par manipulāciju, jo Rīgas pilsētas pašvaldībai - līdzīgi jebkurai pašvaldībai - ir tiesības izstrādāt projektus ES naudas saņemšanai, taču te svarīga ir pilsētas vadītāja spēja izvirzīt un aizstāvēt pilsētas attīstības vīziju un nodrošināt, ka tiek profesionāli izstrādāti projekti līdzekļu piesaistīšanai".

Kultūras ministre uzskata, ka pret Rīgas domes "Jaunā laika" frakciju acīmredzami ir izdarīts spiediens, lai panāktu Rīgas koncertzāles projekta apturēšanu. Šādos apstākļos Kultūras ministrijai neatliekot nekas cits, kā vien meklēt atbalstu pie Rīgas domes opozīcijas partijām.

Balsojums par atbalstu Rīgas koncertzāles celtniecībai uz AB dambja Daugavā paredzēts nākamā gada janvārī. Demakova šodien sarunā ar žurnālistiem pauda pārliecību, ka par atbalstu koncertzāles celtniecībai nobalsos Rīgas domes kreiso partiju frakcijas, jo tām esot iebildumi tikai pret "Gaismas pili" - latviešu nacionālās atmodas simbolu. Koncertzāle taču ir tik "komerciāli izdevīgs un brīnišķīgs projekts", kura realizēšanai turklāt jau iztērēts daudz naudas - jau apmēram 454 000 latu.

Pētījums: Saeimā valda viedokļu dažādība par Latvijas politikas veidošanu attiecībā uz ES

LETA  12/21/06    Latvijas politisko partiju iekšienē valda viedokļu dažādība par Latvijas politikas veidošanu attiecībā uz Eiropas Savienību (ES), liecina Eiropas kustības Latvijā (EKL) veiktās 9.Saeimas deputātu aptaujas rezultāti.

Jau ziņots, ka EKL aptaujāja 9.Saeimā ievēlētos deputātus, lai noskaidrotu viņu viedokļus par aktuāliem ES jautājumiem un arī uzzinātu, kā deputāti rīkosies, lai sabiedrība vairāk līdzdarbotos ES lēmumu pieņemšanas procesā.

Līdzīgas aptaujas veic arī EKL partnerorganizācijas citās ES dalībvalstīs.

Anketās deputātiem bija iespēja paust savu viedokli par konkrēto jautājumu, kā arī minēt konkrētus soļus, kurus plānots veikt. Deputātiem bija jāatbild uz jautājumiem par sabiedrības iesaistīšanu ES lēmumu pieņemšanas procesā, ES kopējo ārpolitiku, enerģētiku, migrāciju, savienības budžeta reformu, kā arī par savienības attīstības sadarbības un kaimiņu politiku.

Aptaujātie deputāti par nozīmīgākajiem jautājumiem ES un Latvijas attiecību kontekstā uzskata sabiedrības iesaistīšanu ES lēmumu apspriešanā un pieņemšanā.

Par otro svarīgāko jautājumu Saeimas deputāti uzskata migrācijas jautājumus, nedaudz mazāku uzmanību ir izpelnījusies enerģētika un ES Konstitūcija.

Valdības koalīcijas partiju pārstāvji, pretstatā opozīcijai, lielāku uzmanību pievērš enerģētikas un Konstitūcijas jautājumiem, bet opozīcijas partiju vidū šajās jomās vērojama lielāka uzskatu dažādība. Opozīcijas partiju deputāti par svarīgāko atzinuši sabiedrības iesaistīšanu ES lēmumu pieņemšanā un apspriešanā.

77% aptaujāto deputātu apgalvoja, ka viņiem ir priekšlikumi sabiedrības iesaistīšanai ES lēmumu pieņemšanā, īpašu vērību šim jautājumam pievērsa Latvijas Pirmās partijas un partijas "Latvijas ceļš" apvienības deputāti, apvienības "Tēvzemei un brīvībai"/LNNK deputāti, apvienības "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" deputāti un politiskās organizācijas apvienības "Saskaņas centrs" deputāti.

86% no deputātiem uzsvēra gatavību sadarboties un atzina nevalstiskās organizācijas par sabiedrotajiem lēmumu pieņemšanā.

Deputātu ierosinājumi parāda konkrētus un interesantus sabiedrības iesaistīšanas veidus, kas varētu tikt īstenoti nākotnē, uzskata EKL, bet atzīmē, ka diemžēl tikai 33% deputātu, kuri anketas aizpildījuši anonīmi, uzskata sabiedrības iesaistīšanu par nozīmīgu.

Deputāti savās atbildēs norādījuši, ka ir vairāk gatavi veicināt iedzīvotāju atgriešanos Latvijā nekā nodrošināt Latvijas kļūšanu par kvalificēta darbaspēka valsti. Tikai retais deputāts piemin nepieciešamību gādāt par potenciālo emigrantu noturēšanu Latvijā, kas no starptautisko ekspertu viedokļa tiek uzskatīts par Latvijas situācijai vismaz vienlīdz nozīmīgu.

Līdzīgi kā sabiedrība kopumā, arī 75% aptaujāto deputātu atbalsta Eiropas Konstitūcijas tālāku virzīšanu un apstiprināšanu, bet 25% ir pret to. Atbildot uz jautājumu par nepieciešamību turpināt Latvijas konventu par Eiropas nākotni, 55% aptaujāto to ir atbalstījuši, 35% - noraidījuši, bet 10% nav atbildējuši.

Visnegatīvāk noskaņoti bijuši deputāti, kuri anketas aizpildījuši anonīmi - 100% noraidījums konventu turpināšanai. Arī citos jautājumos anonīmie rakstītāji biežāk bijuši nelabvēlīgi noskaņoti.

53% aptaujāto atbalstījuši ES ārlietu ministra nepieciešamību, bet valdības koalīcijas deputātu vidū to atbalsta pat 70%.

Ļoti eiropeisku garu aptaujātie deputāti izrāda citā jautājumā: pretrunu gadījumā ES vērtības un kopējie ārpolitikas uzstādījumi uzskatāmi par svarīgākiem nekā atsevišķu valstu ekonomiskās intereses - atbalsta 57% aptaujas dalībnieku, bet 24% par prioritārām uzskata valstu ekonomiskās intereses.

Vairāki pozīcijas un lielākā daļa aptaujāto opozīcijas deputātu atbalsta Ministru prezidentam pakļautas iestādes izveidošanu šobrīd bieži kritizētās vājās ES jautājumu koordinēšanas un stratēģiskās darbības nodrošināšanai.

91% aptaujāto atbalsta ES kopējo budžeta reformu. Kā zināms, jau vairākus gadus ES līmenī notiek saspringta diskusija Lielbritānijas un Francijas vadībā, kurās viena puse cīnās par budžeta pārdali par labu izglītībai un zinātnei, otra par augsto lauksaimniecības subsīdiju saglabāšanu.

77% ir gatavi ar konkrētiem priekšlikumiem sekmēt sabiedrības mūžizglītību un kvalifikācijas uzlabošanu.

Kā ziņots, pirms 9.Saeimas vēlēšanām EKL veiktā partiju programmu analīze parādīja, ka daudzas partijas vēl nav pietiekami apzinājušās ES nozīmi Latvijas politikā un Latvijas lielās iespējas tajā. Deputātu atbildes savukārt parādīja diskusijas nepieciešamību partiju iekšienē un valstī kopumā, kas ļautu nākotnē arī partiju programmās iekļaut Latvijas politikai būtiskus jautājumus, kas tiek veidoti sadarbībā ar kaimiņvalstīm ES līmenī.

Prokuratūra brīdina 'Neatkarīgo' par telefonsarunu publicēšanu

DELFI  12/21/06    Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta prokurors Agnis Pormalis brīdinājis laikrakstu "Neatkarīgā", ka nav pieļaujama telefona sarunu publicēšana bez šo sarunu dalībnieku piekrišanas, portālu "Delfi" apstiprināja prokuratūras pārstāve Dzintra Vītoliņa.

Prokurors Pormalis laikraksta galvenajam redaktoram Armandam Pučem norādījis, ka telefona sarunu publicēšanu bez to dalībnieku piekrišanas aizliedz likums "Par presi un citiem masu saziņas līdzekļiem", savukārt Satversme un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija aizstāv personas tiesības uz privāto dzīvi un korespondenci, ceturtdien raksta laikraksts.

Prokuratūras likums nosaka - ja personas rīcībā ir konstatētas likuma pārkāpuma pazīmes vai pazīmes, kas liecina par prettiesiskas darbības iespējamību, prokurors šai personai rakstveidā izsaka brīdinājumu par likuma pārkāpuma nepieļaujamību, norādīja Vītoliņa.

Vītoliņa skaidroja, prokuratūrā notiek pārbaude par visiem plašsaziņas līdzekļiem, kuros publicētas telefona sarunas un attiecībā uz kuriem jāizvērtē šīs informācijas sniegšanas atbilstība likumam Par presi un citiem masu saziņas līdzekļiem.

Prokuratūras Preses centrā paskaidroja, ka pēc brīdinājuma izteikšanas izdevumam jāņem vērā prokurora norādes. Saskaņā ar Preses likumu - ja gada laikā izdevums atkārtoti izdarījis šā likuma noteikumu pārkāpumus, tad ģenerālprokuroram ir tiesības ierosināt tiesai izskatīt jautājumu par masu informācijas līdzekļa darbības izbeigšanu.

Savukārt Latvijas Policijas akadēmijas Krimināltiesību katedras docents Andrejs Judins portālam "Delfi" norādīja, ka likumu nesakritības un robu dēļ, medijus nevar saukt pie kriminālatbildības vai administratīvās atbildības gadījumos, kad tiek publicēti noklausīto telefonsarunu ieraksti.

"Prokuratūra neko reāli nevar izdarīt," skaidroja Judins. Šāds gadījumos, kad reāli nevar saukt pie kriminālatbildības vai sodīt administratīvi, lai demonstrētu, ka prokuratūra pilda savas funkcijas, viņi izsaka brīdinājumu, likuma nepilnības skaidro krimināltiesību eksperts.

Laikraksts "Neatkarīgā" redaktors norāda, ka šogad dažādas skandalozas telefonsarunas publicējuši arī citi mediji – portāls "Delfi", Latvijas Televīzijas raidījums "De Fakto" un žurnālists Lato Lapsa, kurš sarunu pilnus tekstus publicēja interneta mājas lapā neliesi.lv.

Prokuratūra savukārt uzsver, ka "Neatkarīgajā Rīta Avīzē publicētā" informācija par to, ka tikai šī laikraksta galvenais redaktors Armands Puče saņēmis prokurora brīdinājumu, neatbilst patiesībai.

"Šobrīd pārbaude vēl nav pabeigta attiecībā uz visiem plašsaziņas līdzekļiem, tāpēc no konkrētas informācijas sniegšanas par pārbaudes rezultātiem prokuratūra pagaidām atturas", norādīja prokuratūras pārstāve.

Puče gan uzskata, ka "skaidri redzam, kuri mediji un kuras partijas Ģenerālprokuratūrai ir mīļas, bet kuru darbība liekas nosodāma." "Par privātās dzīves neaizskaramību Ģenerālprokuratūra pēkšņi sāka rūpēties tikai tad, kad tika publicēti partiju "Jaunais laiks" kompromitējoši materiāli. Bet kad kādu cilvēku sarunās arī pati Ģenerālprokuratūra parādījās ne visai glītā gaismā, tad tika ierosināts arī kriminālprocess," norāda sarātā laikraksta galvenais redaktors.

Jau ziņots, ka medijos publicētas tā dēvētās Jūrmalgeitas sarunas, kurās dzirdamas politiķu un uzņēmēju savstarpējās sarunas pirms Jūrmalas mēra ievēlēšanas. Aprīlī "De facto" publiskoja uzņēmēja Gata Saknīša un advokāta Viktora Tihonova sarunas.

Augustā publicēta daļa no Drošības policijas ierakstītajām partijas "Jaunais laiks" Rēzeknes nodaļas vadītāja un tobrīd arī Rēzeknes domes deputāta kandidāta Gunta Piteronoka telefona sarunām. Tajās spriests, kā noslēpt Finanšu policijas atklātās nelikumības Piteronoka vadītajā Rēzeknes gaļas kombinātā.

Pēc telefonskandāliem starp portāla "Delfi" aptaujātajiem ekspertiem nebija vienprātības, vai operatīvās darbības laikā iegūtās klasificētās informācija publicēšana ir sodāma. Daļa norādīja, ka Krimināllikumā paredzēto atbildību par valsts noslēpuma izpaušanu žurnālistiem piemērot nevar, taču citi izskatīja, ka žurnālisti, kuri ir publicējuši informāciju, kura satur valsts noslēpumu, ir sodāmi.

Preses likuma 7.pants nosaka, ka žurnālists nedrīkst publicēt informāciju, kas ir valsts noslēpums, tad šī likuma pārkāpuma gadījumā žurnālistam var iestāties kriminālatbildība, ko paredz Krimināllikuma 94.pants. Savukārt pretrunā ar to ir Krimināllikuma komentāri, kuros teikts, ka valsts noslēpuma izpaušanas gadījumā "nozieguma subjekts ir speciālais – persona, kurai valsts noslēpumu saturošās ziņas bijušas uzticēts sakarā ar ieņemamo amatu un nepieciešamas, lai pildītu savu dienesta pienākumu, vai arī tādas ziņas darbiniekam darītas zināmas, lai izpildītu doto darbu".

Aptuveni 61 300 personām nav pases

DELFI  12/21/06     Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) datiem pašlaik Latvijā aptuveni 61 300 personas vecumā no 15 gadiem dzīvo bez pases, informēja PMLP Preses un sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Diana Bogdanova.

Tādēļ PMLP aicina iedzīvotājus pārbaudīt pases derīguma termiņu, ja Jaungada brīvdienās ir ieplānots doties ārpus valsts.

Lai saņemtu pasi, jāiesniedz dokumenti PMLP teritoriālajā nodaļā atbilstoši deklarētajai dzīvesvietai. Ja dzīvesvieta deklarēta Rīgā, iesniegt dokumentus var jebkurā PMLP Rīgas pilsētas teritoriālajā nodaļā.

Ja pase nepieciešama steidzami, neatkarīgi no deklarētās dzīvesvietas, var dokumentus iesniegt un pasi saņemt jebkurā Rīgas pilsētas teritoriālajā nodaļā. Savukārt Rīgas rajona iedzīvotāji pasi gan parastajā, gan steidzamajā kārtībā var saņemt Rīgas rajona nodaļā – Rīgā, Gaujas ielā 17.

Saeima atņem privilēģijas Sorosa fondam

Ritums Rozenbergs,  NRA  12/22/06    Balsojot par nākamā gada budžetu, Saeimas deputāti atcēla arī 2000. gadā ieviestās īpašās privilēģijas, kas ļāva organizācijai Sorosa fonds – Latvija nemaksāt iedzīvotāju ienākuma nodokli par izmaksātajām stipendijām un atlīdzībām.

(SFL) nemaksāt iedzīvotāju ienākuma nodokli par izmaksātajām stipendijām un atlīdzībām.

Ja neskaita jau vairākus zaudējumus cīņā par augstiem amatiem valsts pārvaldē, sorosiešu ietekme valsts politikas procesos šādā veidā ir saņēmusi vissmagāko triecienu 9. Saeimas laikā.

Jāatgādina, ka 2000. gada janvārī Saeima steidzamības kārtā vienbalsīgi pieņēma grozījumus likumā Par iedzīvotāju ienākuma nodokli, nosakot, ka ar nodokli turpmāk neapliks "bezpeļņas organizācijas sabiedrības ar ierobežotu atbildību Sorosa fonds – Latvija projektu ietvaros izmaksātās stipendijas un atlīdzības". Tādējādi SFL kļuva par vienīgo organizāciju valstī, kurai likumā tika nostiprinātas īpašas privilēģijas nodokļu jomā. Balstoties uz Valsts ieņēmumu dienesta (VID) informāciju, kuru Neatkarīgā ieguva no paša SFL, pieņemtie grozījumi valstij lieguši iekasēt gandrīz miljonu latu.

Tā laika Saeimas stenogrammās atklājās, ka abos lasījumos nekādas debates par grozījumu nepieciešamību nav notikušas. Tikai divi deputāti – Aija Poča (Latvijas ceļš) Saeimas Budžeta un finanšu komitejas vārdā un Dzintars Ābiķis (Tautas partija) Izglītības komitejas vārdā – deputātiem vispārējos vilcienos skaidrojuši, kāpēc šādi grozījumi nepieciešami.

SFL finanšu atskaišu analīze liecina, ka kopš 1998. gada fonds aptuveni divas trešdaļas no piešķirtajām summām sāka atvēlēt dažādām politiskām programmām. Politiskiem mērķiem SFL iztērējis pat vairākus desmitus miljonu dolāru – summas, kādas politikai līdz šim nav atvēlējusi neviena Latvijas partija.

Aptaujājot politiķus pirms 9. Saeimas vēlēšanām, atklājās, ka lielāko partiju (ieskaitot Jauno laiku) pārstāvji ir vienisprātis – sorosiešiem radītās privilēģijas ir jālikvidē, jo visām sabiedriskajām organizācijām jādarbojas pēc vienādiem nosacījumiem.

Pēc šā balsojuma ir nepārprotami redzams, ka politiķi šajā jautājumā priekšvēlēšanu solījumus izpildījuši. Arī paši Neatkarīgās aptaujātie deputāti par paveikto ir gandarīti.

Piemēram, deputāts Juris Dobelis (TB/LNNK) uzskata, ka balsojums par privilēģiju atcelšanu ir bijis taisnīgs: "Mums jādara viss iespējamais, lai novērstu jebkuru ieinteresētu ārvalstnieku iejaukšanos mūsu valsts politikā. Mūsu partijas kongresā no tribīnes skaidri tika norādīts, ka mēs nekalposim nevienam svešam spēkam, un šajā kontekstā konkrētā vārdā tika nosaukti arī sorosieši. Tādēļ man šobrīd ir aizskaroši lasīt dažos preses izdevumos spriedelējumus, ka apvienībā TB/LNNK ietekmi sāk gūt sorosieši. Es tam nevaru piekrist. Ceru, ka visa valdības koalīcija domā līdzīgi."

Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs Juris Dalbiņš (Tautas partija) uzsvēra: "Likumā izvirzītājām prasībām pret visām sabiedriskajām organizācijām jābūt vienādām. Tas bija jārealizē dzīvē, un šeit nevar būt runas par to, ka kādam kaut kas ir atņemts."

ZZS Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Augusts Brigmanis skaidroja: "Nav pareizi īpaši izcelt kādu konkrētu sabiedrisko organizāciju – vai nu maksājam nodokļus visi, vai nemaksājam neviens. Tādēļ jau arī Saeimas deputāti par šo privilēģiju atcelšanu nedebatēja un nobalsoja par."

Runājot par vienprātīgo koalīcijas balsojumu, TB/LNNK deputāts Dzintars Rasnačs savukārt vērsa uzmanību uz opozīcijas kolēģu reakciju. "Esmu izbrīnīts, kādēļ Jaunais laiks neprotestēja pret šā likuma izmaiņām. Droši vien mainījuši orientāciju. Viens likums – viena taisnība visiem. Jēdzieniem likums un taisnība jābūt sinonīmiem," skaidroja politiķis.

Saimniecībā un biznesā...

Šlesers: Latvijas darba tirgus jāatver ar ierobežojumiem

LETA  12/18/06    Latvijas darba tirgus būtu jāatver ārzemniekiem, tomēr arī jānosaka ierobežojumi, uzskata satiksmes ministrs Ainārs Šlesers (LPP/LC).

Intervijā laikrakstam "Biznes&Baltija" Šlesers norādījis, ka drīzumā Latvijai būs vajadzīgi 4000 darbinieku, kas strādātu autoceļu remonta un izbūves jomā, būvniecībā būs nepieciešami vēl aptuveni10 000 cilvēku.

"Domāju, valdība atvērs darbaspēka tirgu. Tas ir politisks jautājums, kas pēc iespējas ātrāk jāatrisina," minējis satiksmes ministrs.

Šlesers uzsvēris, ka nav ieinteresēts, lai uz Latviju atbrauktu simtiem tūkstošu ārzemnieku, ieraudzītu, ka Rīga ir skaista pilsēta, un neatgrieztos mājās. Pēc ministra domām, jāizstrādā regulējums, lai viesstrādnieki nevarētu doties uz Latviju kopā ar ģimenēm, lai kādā objektā strādātu, piemēram, deviņus mēnešus, bet pēc tam atgrieztos mājās.

"Nedomāju, ka ārzemnieku piesaiste Latvijas darba tirgus deficīta segšanai radīs Rīgā etniskos kvartālus kā, piemēram, arābu Parīzē un Berlīnē," skaidrojis satiksmes ministrs un, piemēram, minējis Šveici, kas kontrolē migrāciju.

Par Latvijas iedzīvotāju došanos strādāt uz ārvalstīm Šlesers teicis, ka šie cilvēki atgriezīsies, kad mūsu valstī varēs saņemt adekvātu atalgojumu.

"Nākamajos četros gados mums vidējā alga jāpalielina līdz 500 latiem," akcentējis satiksmes ministrs.

Jau tagad pieaug iedzīvotāju algas, par ko liecina tirdzniecības centru apgrozījuma pieaugums ik gadu par 30%. Vidējā alga ir lielāka par 300 latiem, un patlaban bezdarbnieki ir sliņķi vai cilvēki, kas vēlas izmantot valsts pabalstu, uzskata politiķis.

"Mēs dzīvojam neierobežotu iespēju valstī," rezumējis Šlesers.

Algu celšanas bums. Skopums jāatmet

Aivis Vincevs, Latvijas Avīze  12/18/06    Lai noturētu darbiniekus uzņēmumā, tā vadītājam jādomā par darbinieku motivēšanu. Galvenais veids, kā noturēt labu amata darītāju, ir algas paaugstināšana, īpaši laikā, kad cenas aug griezdamies. Periodiski dzirdamas ziņas par dažādu preču un pakalpojumu sadārdzināšanos.

Uzņēmumu vadītāji algas ceļ, cik spēj. Aptaujājot dažādu nozaru pārstāvjus, noskaidrojās, ka vismazāk algu pielikumu jūt tieši mazo uzņēmumu darbinieki. Viņu alga gada laikā nereti kāpj vien par dažiem latiem.

Optikas salonu "Vision Express" komercdirektors Mihails Čebotarjovs pastāstīja, ka uzņēmums algas periodiski paaugstina. Līdz šim algas darbiniekiem palielinātas vienreiz gadā – katra gada janvārī. Taču ar nākamo gadu uzņēmumā algu lielumu plāno izskatīt jau divas reizes gadā. Ar nākamā gada sākumu uzņēmuma darbinieki sajutīs kārtējo algu palielinājumu. Veikalos strādājošajiem algas palielinās vidēji par 18 procentiem. Citiem veikalos tās tiek palielinātas pat par ceturtdaļu. Savukārt birojā strādājošajiem no nākamā gada plānots algas pieaugums no 15 līdz 20 procentiem. Vērtējot, par cik katram darbiniekam palielināt algu, tiek izsvērts, kāda bijusi inflācija un ar cik lielu peļņu katrs veikals strādājis, teic Mihails Čebotarjovs.

Patēriņa preču mazumtirdzniecības veikalu tīkla Valmierā SIA "Artavs" direktors stāsta, ka pēdējā gada laikā uzņēmumā algas augušas par 20 procentiem. SIA "Artavs" pieder vairāki veikali, kuros kopā strādā 50 darbinieku. Algu palielināšana notiek reizi gadā. Lemjot, par cik liels būs pieaugums, tiek skatīts, kāda bijusi inflācija un kā uzņēmumam palielinājies apgrozījums.

Jēkabpils rajona Aknīstes vidusskolas direktors Jānis Ķipāns pastāstīja, ka no šā gada 1. septembra skolotājiem maksa par vienu slodzi, kas ir 21 mācību stunda nedēļā, palielināta no 187 latiem uz 240 latiem pirms nodokļu nomaksas. Skolotāji šajā skolā vidēji strādā pusotru līdz pat divām slodzēm. Tad nu mēnesī pēc nodokļu nomaksas iznāk ap 300 latiem vai vairāk. Jānis Ķipāns uzskata, ka skolotājiem par vienu slodzi uz papīra vajadzētu saņemt šādu summu.

Rīgas pašvaldības SIA "Rīgas 1. slimnīca" sabiedrisko attiecību pārstāve Iveta Saksone teic, ka, piemēram, 2006. gadā salīdzinājumā ar pagājušo gadu ārstu alga pirms nodokļu nomaksas palielinājusies par nepilniem 98 latiem. Tā šogad ārsti saņem 440 latus iepriekšējo 340 latu vietā.

Savukārt ārstniecības un pacientu aprūpes darbinieki jeb medmāsas šogad saņem par 57 latiem vairāk nekā pērn jeb 205 latus pirms nodokļu nomaksas. Turklāt ārstniecības un pacientu aprūpes atbalsta personu jeb sanitāru atalgojums šogad palielinājies vien par nepilniem 25 latiem. Šogad viņu darba alga pirms nodokļu nomaksas ir 155,11 lati. Kā norāda slimnīcas pārstāve, atalgojumu medicīnas nozarē strādājošie saņem par vienu slodzi. Iveta Saksone norāda, ka medicīnā strādājošo atalgojums atkarīgs no daudziem faktoriem, tajā skaitā slimnīcas, kurā strādā, izglītības un pieredzes.

"Lattelecom" grupas vecākā finanšu nozares klientu vadītāja Sigita Pilsētniece uzņēmumā strādā jau astoņus gadus. Viņai darba vietas izvēlē algas apmērs ir svarīgs. Sigitai nesen bija iespēja mainīt darbu, jo viņai piedāvāja lielāku atalgojumu. Taču uzņēmuma vadība, izvērtējot Sigitas nozīmi, palielināja viņas atalgojumu. Darbiniece teic, ka algas palielināšana papildu rocību nesniedz, bet gan sedz inflācijas iegrieztos robus, jo lielāki kļuvuši gan komunālie maksājumi, gan dārgākas patēriņa preces.

Tā nu viņa uzsver, ka algas pielikums jūtams vien gadu, maksimums – pusotru, bet pēc tam pielikumu atkal apēd inflācija. Tāpēc algas pielikumu no darba devēja puses viņa uztver kā rūpes par darbinieka finansiālo stāvokli, lai cilvēks būtu spējīgs labi pildīt savus pienākumus, nevis nemitīgi prātot, kā savilkt kopā galus.

Kā pastāstīja personāla atlases un darbinieku nomas uzņēmuma "WorkingDay Latvia" mārketinga direktors Māris Silinieks, pēdējā laikā arvien vairāk algu pieaugumu jūt tieši zemākā līmeņa darbinieki. Sakarā ar darba tirgus robežu atvēršanu uz Eiropas Savienību ir saasinājusies darba devēju konkurence par zemāk atalgotajiem speciālistiem, kuriem darba devējs atsevišķos gadījumos spiests koriģēt atalgojumu pat ik mēnesi. Algu koriģēšana tiek veikta divu iemeslu dēļ – inflācija, kuras kompensācija bieži tiek paredzēta darba līgumā, un galvenais faktors – darbaroku trūkums. Piemēram, pārdevēji drēbju veikalos, degvielas uzpildes stacijās šogad saņem no 200 līdz pat 300 latiem pēc nodokļu nomaksas. Tas salīdzinājumā ar pagājušo gadu ir par 50 līdz 67 procentiem vairāk, kad viņi saņēma vien 150 līdz 200 latus. Pārdevēju alga pārtikas veikalos palielinājusies no 95 līdz 150 latiem pēc nodokļu nomaksas.

Māris Silinieks teic, ka uzņēmuma "Fontes Latvija" pētījumu rezultāti liecina – alga kāpusi par nepilniem 12 procentiem. Savukārt Lietuvā alga pēdējos deviņos mēnešos palielinājusies par 20 procentiem, Igaunijā – par nepilniem 17 procentiem.

Darba devēji prognozē, ka algas turpinās augt arī nākamgad – vidēji par 11 vai 12 procentiem. Savukārt "SEB Latvijas Unibanka" analītiķi prognozē, ka 2007. gadā algas Latvijā augs vismaz par 18 procentiem un turpmāko piecu gadu laikā turpinās celties par 12 līdz 15 procentiem ik gadu.

Grāmatvede Mārīte Pērkone no Kuldīgas apkalpo vairākus uzņēmumus šajā pilsētā. Viņas pārziņā ir arī SIA "Valensa" viesnīcas finanšu pārraudzība. Šajā uzņēmumā strādā tikai trīs darbinieki. Grāmatvede stāsta, ka pēdējā gada laikā šiem darbiniekiem algas palielinājušās vien par pieciem latiem. Tāda algu palielināšanas tendence šajā pilsētā ir arī citiem mazajiem uzņēmumiem. "Mazajiem uzņēmumiem ir ļoti daudz nodokļu, tālab viņi nav ieinteresēti maksāt lielas algas. Neesmu dzirdējusi, ka tuvākajā nākotnē šis un citi mazie uzņēmumi palielinātu algas," stāsta Mārīte Pērkone. Viņa teic, ka lielākoties uzņēmumi saviem darbiniekiem algas palielina vien tad, kad tiek palielināta minimālā alga valstī.'

Centrālā statistikas pārvalde apkopojusi datus par darba samaksas izmaiņām, salīdzinot pērnā gada datus līdz septembrim un šā gada algas trešajā ceturksnī.

Mēneša vidējā bruto darba samaksa, proti, darba samaksa pirms nodokļu nomaksas sasniedza 304,91 latus. Tas ir par nepilniem 23 procentiem vairāk nekā 2005. gadā šajā laika posmā. Lielāks darba samaksas pieaugums bija privātajā sektorā – par 24,1 procentiem. Sabiedriskajā sektorā – valsts un pašvaldību iestādēs un komercsabiedrībās, kā arī komercsabiedrībās ar valsts vai pašvaldību kapitāla daļu vairāk par pusi – darba algas pieaugums veidoja gandrīz 22 procentus.Turklāt mēneša vidējā neto darba samaksa, kas ir pēc nodokļu nomaksas, palielinājās par 23 procentiem un sasniedza 218,24 latus. Centrālā statistikas pārvalde aprēķinājusi, ka, no algas pieauguma atņemot patēriņa preču cenu pieaugumu, algas palielinājušās par mazliet vairāk kā 15 procentiem. Mēneša vidējā bruto darba samaksa, salīdzinot ar iepriekšējā gada šo pašu periodu, visstraujāk augusi ieguves rūpniecībā un karjeru izstrādē – no 258 līdz 353 latiem jeb par 37 procentiem, kā arī būvniecībā – no 222 līdz 299 latiem jeb par 35 procentiem. Veselības un sociālās aprūpes nozarē strādājošajiem algas kāpušas no 240 līdz 300 latiem jeb par ceturto daļu. Nav ietverti dati par neregulāro darba samaksu, ko neaprēķina katru mēnesi – ceturkšņa un gada prēmijām, prēmijām svētkos, 13. algu u. c., kā arī piemaksām pie atvaļinājuma, atvaļinājuma pabalstiem un kompensācijām par neizmantoto atvaļinājumu. Centrālā statistikas pārvalde, apkopojot datus, izmantojusi oficiāli uzrādīto darba samaksu.

Latvija nabadzīgākā ES

LETA  12/19/06    Lai gan Starptautiskais Valūtas fonds prognozē, ka Latvija šogad apsteigs Poliju iekšzemes kopprodukta lielumā uz cilvēku, pērn tā aizvien bija nabadzīgākā ES valsts, ziņo Eurostat. Latvijas IK bija 48% no ES vidējā, tā atpaliek no kaimiņvalstīm Lietuvas (52%) un Igaunijas (60%). Polijas iedzīvotāju pārticība lēsta 50% līmenī. Igaunijas IK uz iedzīvotāju gada laikā audzis visvairāk — par 7%, otrā ir Latvija ar 4% kāpumu.

Lielākais IK uz iedzīvotāju, nerēķinot ES iestāžu finansiāli uzpūsto pundurvalstiņu Luksemburgu, ir Īrijā. Tas Eiropas vidējo līmeni pārsniedz par 40%.

Ceļi – valsts labklājības spogulis!

Aldis Bite, Latvijas avīze  12/19/06     Iespējams, teiktais skan banāli, taču tieši ceļi ļauj spriest par katras valsts labklājību un attīstības līmeni. Ilgi šausminājāmies, ka maršrutam uz Rietumeiropu ceļā jāšķērso Polija. Taisnības labad jāsaka, ka Polijā milzu soļiem rit maksas automaģistrāles Ziemeļi–Dienvidi celtniecība. Jau tagad vairāk nekā pusi no 300 km, kas šķir Varšavu no Poznaņas, var veikt pa pirmšķirīgu maksas ātrgaitas maģistrāli.

Lai cik skumīgi arī nebūtu, bet tieši Latvija ir viens no melnajiem plankumiem apgaismotajā Eiropas autoceļu kartē, kuru krēslas pārņemtu, šauru un pārslogotu ceļu dēļ ātrāk mēģina izbraukt tranzīttransports.

Nesen ar lielu rezonansi vairākas valsts organizācijas veica akciju Latvijas mežu aizsardzībai pret piesārņošanu. Vienā no turpmākajiem numuriem tuvāk pārstāstīsim savu mēģinājumu, kura laikā pēc makšķerēšanas Ventspils pievārtē, iegūto lomu izķidājuši, mājās atsevišķos maisiņos vedām gan zivis, gan to ķidas, pa ceļam bezcerīgi meklējot vietu, kur izmest atkritumus. Atpūtas vietās – stāvlaukumos pie ceļa – atkritumu urnu vienkārši nebija, bet degvielas uzpildes stacijās(DUS) esošie konteineri bija aizslēgti ar piekaramajām atslēgām. Savus atkritumus aizvedām līdz Rīgai, kamēr daudzi autovadītāji šos maisus vienkārši izmet laukā pa logu. Cūcība un necieņa pret dzimtās zemes dabu? Piekrītam – visaugstākajā mērā, taču... Runājot ar ceļu apsaimniekotāja – a/s "Latvijas valsts ceļi" – pārstāvjiem, nevar nesaprast viņu sašutumu par līdzcilvēku autovadītāju zemo kultūru un necieņu pret cita darbu.

Autovadītāju nekulturālības dēļ minēto atpūtas vietu atkritumu urnās tiek izgāzti ne tikai sadzīves atkritumi, bet arī mājlopu kautķermeņi, būvgruži un pat medījumu līķi. Var saprast šo a/s "LVC" argumentu, taču, no otras puses... parādībai ir bumeranga efekts, jo, šos atkritumus izmetot grāvmalās, nešķīstošā draza – plastmasas iepakojums, PET pudeļu tara un citi plastmasas izstrādājumi, kas dabas apstākļos nesadalās, – ar lietus notekūdeņiem nokļūstot grāvjos, tos aizdambē. Rezultātā, pārplūstot notekgrāvjiem, strauji sāk bojāties ceļa pamati, sagrūst uzbērums, izskalojas caurtekas un notiek citi bojājumi, kuru remonts ir nesalīdzināmi dārgāks nekā līdzekļu atrašana nezināmu neģēļu cūcības novākšanai. Agri vai vēlu tas ir bumeranga efekts, kura risinājums ir līdzekļu atrašana personāla algošanai, drazu novākšanai no ceļmalām un sadzīves atkritumu utilizācijai no atpūtas vietām.

Otra problēma. Satiksmes dalībnieki uztraucas, ka lielkravas autotransports stāv slikti izgaismotās lielceļa nomalēs. Zem daudztonnīgo mašīnu svara grūst ceļa pamati, notiek avārijas, kur stāvošajos furgonos ieskrien citi transportlīdzekļi. Atkal maksājam dārgāk nekā tad, ja tiktu izveidots vairāk speciāli aprīkotu atpūtas vietu, kur nakšņot lielkravas furgoniem. Visi taču zinām, ka Latvija ir tranzīta zeme, tātad kravu tranzīts ir ļoti būtisks Latvijas valsts budžetam. Jau tuvākajos gados gaidām kravu apjoma palielināšanos. Kā var nodrošināt citu satiksmes dalībnieku drošu kravu piegādi Krievijā, Skandināvijā vai Rietumeiropā caur Latvijas teritoriju, ja tranzīts mūsu neapgaismoto valsti ar šaurajiem ceļiem cenšas izbraukt bez atpūtas? Mazie attālumi Latvijā nav arguments, jo nesakārtoto robežu dēļ tranzīts šeit uzkavējas vairākas dienas. Kāds gan brīnums, ja gadās lasīt, ka atkal kāds furgons apgāzies, cits avarējis pretējā kustības joslā.

Risinājumi par spīti visam tiek meklēti! Viens no tiem – jaunceļamo ceļu atbilstība starptautiskajiem standartiem un bīstamo krustojumu pārbūve. Savulaik, lai cīnītos par labāku ceļu kvalitāti un pieaugtu krustojumu un viena līmeņa satiksmes šķērsojumu drošība, Lielbritānija pirmā pirms vairāk nekā 20 gadiem ieviesa ceļu satiksmes auditu. Dānijas karaliste šo procesu sāka pirms desmit gadiem. Nu jau vairākus gadus, pārņemot dāņu pieredzi, ar viņu tiešu palīdzību ceļu drošības audits ir obligāts arī Latvijā. CSDD ceļu audita daļā strādā pieci darbinieki ar ceļu būvinženiera praksi un pieredzi. Par viņu tiešo uzdevumu lūdzām pastāstīt CSDD ceļu drošības audita daļas priekšnieku Ziedoni Lazdu:

– Viens no Eiropas Savienības ieteikumiem, lai tuvākajos gados uzlabotu drošību uz ceļiem, ir obligātā ceļu drošības audita ieviešana visās ES dalībvalstīs jau netālā nākotnē. Pašlaik ES iesaka visiem ceļu saimniekiem pasūtīt neatkarīgu auditu. LV jau vairākus gadus tas ir obligāts pasākums, kuru veic CSDD speciālisti. Ceļu būvē pastāv virkne standartu un starptautiski atzītu prasību, taču tieši neatkarīgs ceļu audits spēj novērtēt ceļa atbilstību drošības prasībām. Bieži palīdzam no vairākiem risinājumiem atrast vienīgo satiksmes drošībai atbilstošo. Parasti par auditu maksā projektētājs. Tas nav dārgs pasākums – no Ls 400 (dārgākais līdz šim – Dienvidu tilta audits – ap Ls 3000). Salīdzinoši ar izmaksām, kas vēlāk nepieciešamas, labojot kļūdainu ceļa projektu vai, vēl ļaunāk – pārstrādājot jau gatavu ceļu būves objektu, tā patiešām ir sīknauda. Mūsu neilgajā praksē ir gadījies pārplānot projektus, kur labs, zinošs projektētājs nav rēķinājies ar satiksmes drošību un ir kļūdījies, aprēķinot satiksmes intensitāti vai plānoto kustības ātrumu satiksmes rotācijas aplī. Audita mērķis ir sniegt slēdzienu par iespējamām atkāpēm no projekta vai par kļūdām celtniecības gaitā. Satiksmes drošību nevar aprakstīt nevienā ceļu būves standartā. Projektējot ceļu, ne vienmēr projektētājs ievēro tā saucamos transporta konflikta punktus, nepareizi aprēķina transporta līdzekļu ātrumu vai satiksmes dalībnieku kustības trajektoriju.

Auditam ir piecas stadijas:

1) iespējamības stadija (kad kļūdas tiek novērstas jau sākotnējā stadijā);

2) kad gatavs ir skiču projekts un tiek pieņemti tehniskie risinājumi;

3) gatavs tehniskais projekts (nepieciešamas konsultācijas par ceļa zīmēm, satiksmes organizāciju);

4) pirmsatklāšanas stadija (tiek novērstas projekta un celtniecības kļūdas);

5) ceļu objekta pārbūves nepieciešamības gadījumā (kļūdas vai bīstamība satiksmei).

Mūsu prioritāte – esam informēti par gaidāmajiem satiksmes objektu būvniecības darbiem valstī. Jāatzīst, ka Rīgas problēma slēpjas jau pilsētplānošanas stadijā, jo galvaspilsētai ir daudz maģistrālo ielu posmu, īsu gabaliņu, kas nav saslēgti vienotā tīklā. Pašlaik nav nekādu iespēju novirzīt lielkravas transportu prom no pilsētas centra. Pēc definīcijas maģistrāle ir ātrgaitas ceļš bez vienlīmeņa krustojumiem, kurā var paaugstināt kustības ātrumu. Rīgā nav šādu ceļu. Viens no tuvākajiem lielajiem objektiem – Austrumu maģistrāles posms no Vairogu ielas viadukta līdz Viestura prospektam – iespējams, būs pirmais maģistrāles posms, kas atvieglos kustību pilsētā. Pie šā projekta audita strādājam.

Pašlaik esam veikuši auditu arī valsts un privātās partnerības projektam (VPP) – ceļu posmam no Juglas līdz Murjāņiem. 245 miljonus vērtu projektu finansēs valsts un privātais sektors, bet pēc nodošanas ekspluatācijā valsts ik gadu no Autoceļu programmā paredzētajiem līdzekļiem segs 12 miljonus latu. Satiksmes ministrija ir aprēķinājusi, ka 2009. gadā VVP realizēto projektu atmaksai varētu tērēt 12 miljonus latu. Gadu vēlāk šie maksājumi varētu pieaugt līdz 20 miljoniem. Ceļu inženieri uzskata, ka valsts un privātās partnerības principi ir viens no nākotnes finansējuma avotiem ceļu būvē, kas ļautu sakārtot visu infrastruktūru – kā lielos, tā pirmās un otrās šķiras ceļus. Pašlaik visa mūsu rūpniecība Latvijā ir koncentrēta lielpilsētās (precīzāk būtu teikt – Rīgā). Reģioni neattīstīsies, kamēr netiks piesaistīta arī privātpersonu un pašvaldību nauda. Ceļš kā jebkura būve nevar piederēt visiem. Ja ceļam nav īsta saimnieka, tas aiziet bojā. Jācer, ka jau tuvāko 15 – 20 gadu laikā Latvijā būs attīstīta kvalitatīvu ceļu infrastruktūra.

Tranzītnieku karā atklājas vērienīga noklausīšanās afēra

NRA  12/19/06     Tā dēvētajā Ventspils tranzītbiznesa karā, kura galvenais motīvs ir miljarda dolāru vērta sauskravu ekspedīcijas tirgus atņemšana dažādām kriminālām metodēm, atklājušies skandalozi fakti par nelikumīgu telefonsarunu noklausīšanos.

Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs ierosinājis kriminālprocesu par tranzītkompānijas LSF Holdings vadītāja Edgara Jansona telefona nelegālu noklausīšanos, ko veikuši SIA Jurnet darbinieki. E. Jansons demonstrēja prokuratūras atzinumu, ka viņa telefons noklausīts jau ilgi pirms tranzītnieku konflikta sākuma – sākot ar 2005. gada jūniju, un tas noticis līdz pat šā gada vidum. Tikai pēc tam sākusies masveidīgā kampaņa, kā rezultātā vairākas personas šobrīd pieķertas 7,8 miljonu eiro nozagšanā no holdingā ietilpstošā uzņēmuma SIA LSF Trans, turklāt šīs pašas personas pēc tam, iespējams, viltojušas stividorlīgumus un uz šo viltus līgumu pamata ar savu biznesa partneru un radinieku palīdzību izveidotā šķīrējtiesā mēģinājuši izkrāpt vēl vairāk nekā 8 miljonus latu. Kā vēstulē E. Jansonam atzīst prokuratūra, LSF Holdinga vadītāja telefons gadu noklausīts ar ieganstu, ka numurs esot "zelta zivtiņa", ko lietojot narkodīleri.

Neoficiāli ticis minēts, ka tieši ar šādu ieganstu noklausīts arī uzņēmēja Raimonda Kisiela, Ventspils mēra Aivara Lemberga un citu "Maskačkas narkodīleru" numuri, un tieši ar SIA Jurnet un tā darbiniekiem saistāms pēdējais lielais noklausīšanās skandāls Valsts policijā.

Zināms, ka Jurnet pārstāvjiem atņemti policijas operatīvie materiāli – stundām gari sarunu ieraksti un tikpat lieli sarunu apjomi, kas pārrakstīti datorā.

Turklāt, tā kā noklausīšanās veikšanai nepieciešamā speciālā tehnika un apmācīts personāls oficiāli ir tikai tiesībsargājošo institūciju rīcībā, ir gandrīz droši, ka šī privātā kampaņa ir realizēta par nodokļu maksātāju naudu. E. Jansons Neatkarīgajai demonstrēja ekspertu atzinumu, kurā teikts – diskos atrodamās viņa sarunas "ir pašrocīgi pārmontētas".

Pats interesantākais rodams informācijā, no kurienes SIA Jurnet ņem naudu savu darbību finansēšanai. Firmai ir minimālais pamatkapitāls (Ls 2000), tajā vienīgais valdes loceklis ir kāds 1950. gadā dzimušais Yury Pechkin (tieši šādā transkripcijā, nevis Jurijs Pečkins). Savukārt 100% kapitāldaļu pieder Britu Virdžīnās reģistrētajam ofšoram Strindberg, Ltd.

Savukārt Strindberg, Ltd. ir minēts a/s Latvijas kuģniecība audita dokumentos, kuros aprakstīta vairāk nekā 35 miljonu dolāru aizplūdināšana no kompānijas uz dažādiem ofšoriem 2003. un 2004. gadā, izmantojot darījumus ar mākslīgu frakts likmes samazināšanu. Tādējādi ir iespējama situācija, ka cilvēku izspiegošana, tiesnešu (kas deva atļauju noklausīties) maldināšana un informācijas nodošana nepiederošām personām notikusi, finansējot to no resursiem, kas iegūti, izpumpējot naudu no Latvijas kuģniecības ar Strindberg, Recoletos, Redvow un citu Britu Virdžīnās reģistrētu ofšoru starpniecību. Neatkarīgā jau rakstīja, ka pensiju fonds (ko pārvalda Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, kam piederēja un pieder 10% Latvijas kuģniecības akciju) vien varētu būt zaudējis apmēram trīs miljonus latu, kā norādījusi labklājības ministre Dagnija Staķe.

Taču tranzītnieki, kā norādīja E. Jansons, cīņu turpinās visiem iespējamiem tiesiskajiem līdzekļiem. Tikmēr kritusies Latvijas kā tranzītvalsts kopējā kravu caurlaides spēja – piemēram, kad jūlijā Kālija parks un Ventspils tirdzniecības osta neņēma pretī LSF Trans piesaistītās kravas, vienubrīd uz sliedēm stāvēja 1200 vagonu ar oglēm un kālija sāļiem. Kālija tranzīts sarucis par 1,2 miljoniem tonnu, krities arī pārējo kravu apgrozījums.

Tā rezultātā cieš gan valsts budžeta nodokļu ieņēmumi, gan arī LSF Holdings nespēj ziedot naudu labdarībai un sportam, atzina E. Jansons: "Mūsu ziedojumi kritušies pieckārt, nebūs nauda invalīdiem, mūziķiem, basketbolistiem. Un tas tikai tāpēc, ka daži īstenoja savu privāto kariņu un nolēma sagraut pašu savulaik būvēto tranzītbiznesu!" Saistībā ar tranzītbiznesa kara sākšanu daudzkārt minēts Oļega Stepanova un Valērija Godunova vārds, taču ar O. Stepanovu žurnālistiem neizdodas sazināties jau kopš vasaras vidus, savukārt V. Godunovs savu viedokli par notiekošo vēl tikai gatavojas paust, liecina viņa sarakste ar Neatkarīgo.

Saeima pieņem nākamā gada valsts budžetu

LETA   12/19/06    Šodien Saeima ārkārtas sēdē galīgajā lasījumā pieņēma nākamā gada valsts budžetu un to pavadošos grozījumus 26 likumos. Nākamā gada valsts budžets paredz, ka ieņēmumi būs 4,218 miljardi latu, bet izdevumi - 4,396 miljardi latu.

Budžeta deficīts plānots 1,4% no iekšzemes kopprodukta.

Valsts pamatbudžeta ieņēmumi prognozēti 3,155 miljardi latu, bet izdevumi - 3,498 miljardi latu. Valsts pamatbudžeta izdevumu palielinājums salīdzinājumā ar 2006.gada plānu ir 792,8 miljoni latu jeb 29,3%.

Valsts speciālā budžeta ieņēmumi un izdevumi prognozēti attiecīgi 1,08 miljardi latu un 914,2 miljoni latu. Valsts speciālā budžeta izdevumu pieaugums pret 2006.gada plānu ir 123 miljoni latu jeb 15,5%.

Veidojot nākamā gada valsts budžetu, ņemtas vērā prognozes, ka iekšzemes kopprodukts pieaugs par 9%, bet inflācija prognozēta 5,9% līmenī.

Veidojot valsts budžetu, prognozēts, ka bruto darba alga tautsaimniecībā nodarbinātajiem pieaugs par 17,1%, bezdarba līmenis būs 6,4%, bet preču un pakalpojumu eksporta pieaugums absolūtajās cenās būs lielāks par 17%.

2007.gada valsts budžeta projektā noteikta prioritāte - izveidot funkcionējošu veselības aprūpes sistēmu, kas balstīta uz kvalitatīvas veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību plašiem iedzīvotāju slāņiem.

Prioritāte ir pārvarēt krīzi iekšlietu sistēmā, veidot efektīvu iekšējās drošības sistēmu un pildīt valdības dotos solījumus sistēmā strādājošo darbinieku algu paaugstināšanā. Vēl viena prioritāte ir uzlabot izglītības sistēmu, orientēt to uz zināšanu ekonomikas attīstības vajadzībām un zinīgas, radošas un mērķtiecīgas personas veidošanu.

Iecerēts modernizēt sociālās aizsardzības sistēmu, padarīt to tās pieejamu dažādu sociālo slāņu un ekonomisko iespēju iedzīvotājiem, paredzēt līdzekļus sociālajām vajadzībām un garantēt savlaicīgas izmaksas iedzīvotājiem. Plānots stiprināt tiesībsargājošo iestāžu administratīvo un institucionālo kapacitāti, izveidot skaidru iekšējas kontroles un pārraudzības sistēmu.

Prioritāte ir efektīvi plānot, piesaistīt un izmantot Eiropas Savienības fondu un Eiropas Ekonomikas zonas finanšu līdzekļus, laikus īstenot projektus un sasniegt izvirzītos mērķus.

Prioritāte ir aizsardzības sistēmas pāreja uz profesionālajiem bruņotajiem spēkiem, pildot valsts drošības uzdevumus, kā arī starptautiskajos un starpvalstu līgumos paredzētās saistības.

Svarīgi veidot kvalitatīvu un modernu kultūras infrastruktūru, apmierināt sabiedrības kultūras vajadzības un palielināt izpratni par kultūru kā zināšanu ekonomikas pilnvērtīgu sastāvdaļu, kā arī modernizēt valsts pārvaldes sistēmu un stiprināt tās rīcībspēju, pilnīgot darbinieku profesionalitāti un konsekventi ieviest pakāpenisku vienotas darba samaksas sistēmu publiskajā sektorā.

Likumā paredzēts 387,3 miljonu latu papildu finansējums šādiem nozīmīgākajiem pasākumiem: 80,4 miljoni latu programmai "Valsts aizsardzība, drošība un integrācija NATO", 68,8 miljoni latu veselības aprūpei, no tiem 40,8 miljoni latu - veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanai, 14 miljoni latu - medikamentu finansēšanai un citiem pasākumiem.

14,5 miljoni latu paredzēti minimālās mēneša darba algas palielināšanai no 90 līdz 120 latiem ar 2007.gada 1.janvāri. 10,5 miljoni latu paredzēti tiesnešu, tiesu darbinieku, prokuroru, prokuratūras darbinieku atalgojumu palielinājumam, bet astoņi miljoni latu - investīcijām izglītības infrastruktūrā.

6,1 miljons latu paredzēts veselību uzturošos, veicinošos un augstas klases sporta pasākumos iesaistīto iedzīvotāju skaita saglabāšanai un palielināšanai, 4,3 miljoni latu - profesionālās izglītības iestāžu audzēkņu stipendiju palielināšanai, seši miljoni latu - valsts atbalsta palielināšanai ģimenēm ar bērniem un invalīdiem, bet desmit miljoni latu - atbalstam novadiem.

Nākamā gada budžeta prioritātēs 7,1 miljons latu paredzēts atbalstam mājokļiem un pašvaldībām dzīvokļu jautājumu risināšanai, 4,1 miljons latu - "Microsoft" programmatūras licenču pirkšanai, nomai un atjaunošanai, pieci miljoni latu - valsts siltumapgādes programmai, četri miljoni latu - Mežaparka estrādes rekonstrukcijai, Dziesmu un deju svētkiem, trīs miljoni latu - koncertzāles būvniecībai Liepājā, 3,3 miljoni latu - atalgojuma palielinājumam skatuves māksliniekiem, 3,2 miljoni latu - valsts pasūtījumam pasažieru pārvadājumiem pa dzelzceļu, bet 4,1 miljons latu - dotācijai pasažieru regulārajiem pārvadājumiem ar autobusiem.

Saeima šodien noraidīja visus deputātu iesniegtos priekšlikumus par budžeta līdzekļu pārdali, atbalstot vienīgi deputāta Viļņa Edvīna Breša (ZZS) priekšlikumu, kuru iepriekš bija atbalstījusi valdība un kas paredz par 300 000 latu palielināt VAS "Latvijas Valsts meži" maksājumu valsts budžetā atbalsta pasākumiem meža nozarē.

Deputāti par budžeta pārdali bija iesnieguši 61 priekšlikumu par 170 miljoniem latu.

Nākamā gada valsts budžets stāsies spēkā no 1. janvāra.

Saeima nākamā gada budžetu pieņēma pāris stundu laikā. Atšķirībā no citām reizēm par to šodien nebija garu debašu.

Partijas "Jaunais laiks" frakcijas vadītājs Krišjānis Kariņš norādīja, ka valdība nav pievērsusi nepieciešamo uzmanību nākamā gada budžetā jautājumiem, kas mūsu valstij ir ļoti svarīgi, piemēram, demogrāfijai. Savukārt deputāts Kārlis Šadurskis (JL) pauda nožēlu, ka budžetā nav atrasta nauda Daugavas kreisā krasta ceļiem, bērnudārzu pedagogu algām un dzīvokļu problēmu risināšanai.

Deputāts Aleksandrs Golubovs (SC) aicināja paredzēt no iemaksām starptautiskajām organizācijām un Nacionālo bruņoto spēku personālsastāva centralizētā atalgojuma 500 000 latu sociālajiem pabalstiem. "Varbūt maksāsim mūsu ģenerāļiem par 10-20 latiem mazāk un atdosim šo naudiņu tieši sociālajiem pabalstiem. Ģenerāļi izdzīvos," sacīja politiķis.

Par nākamā gada budžetu balsoja 58, bet "pret" bija 35 deputāti.

Finanšu ministrs Oskars Spurdziņš (TP) pēc budžeta pieņemšanas pauda gandarījumu un uzsvēra, ka jau janvārī sāks darbu pie tā, lai nākamo budžetu varētu pieņemt trīs gadu periodam.

Šampanietis — populārākais alkoholiskais dzēriens Latvijā

Apollo  12/19/06    Šā gada pirmajos deviņos mēnešos populārākais alkoholiskais dzēriens Latvijā bijis dzirkstošais vīns «Rīgas šampanietis», bet iecienītākā alus šķirne — «Aldara Pilzenes», liecina Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Akcīzes preču pārvaldes apkopotie dati par alkohola realizāciju Latvijā.

Līdz šim populārākais dzēriens — ābolu sidrs «Lucky Dog» — pēc deviņu mēnešu realizācijas rādītājiem ierindojies otrajā vietā, bet trešais populārākais dzēriens šogad bijis «3 graudu degvīns». Ceturtais populārākais šogad bijis alkoholiskais kokteilis «Cēsu džins», piektajā vietā pēc realizācijas rādītājiem bijis vīns «Kagor».

Sestajā vietā ierindojies degvīns «LB vodka», septītajā — alkoholiskais kokteilis «Gin Green Lime», kam seko konjaks «Bonaparte», dzēriens «Kaznacheiskaya», bet desmitajā vietā ierindots bumbieru sidrs «Lucky Dog».

Pēc VID datiem, otra populārākā alus šķirne bijusi «Aldara gaišais», bet trešajā vietā ierindojies «Apinītis stiprais», kam seko «Cēsu Premium» un «Cēsu gaišais», sestajā vietā atstājot «Aldara» ražoto «Zelta» alu.

Septītajā vietā ierindojies «Bauskas gaišais», astotajā — «Tērvetes» alus, devītais populārākais bijis alus «Euro», bet desmitais iecienītākais dzēriens — «Aldara» ražotais «Carlsberg».

Visvairāk alkoholisko dzērienu šogad realizējusi, arī nododot pārdošanai vairumtirdzniecības vietās, AS «Latvijas balzams», kam seko SIA «Mobil plus ADV» un AS «Cēsu alus».

Ceturtajā vietā pēc realizētā alkoholisko dzērienu apjoma ierindojusies SIA «L.I.O.N. & Ko», kam seko SIA «Berlat grupa», SIA «Park MV», kā arī SIA «Latalko». Astotajā vietā pēc pārdotā alkohola apjoma šogad ierindojusies AS «Aldaris», devītajā — SIA «Prodimpekss loģistikas grupa», savukārt desmitajā — SIA «Jaunalko».

Pēc realizētā alus apjoma lielākais tirgotājs šā gada deviņos mēnešos bijis AS «Aldaris», tam seko «Cēsu alus», SIA «Griģis un Ko», AS «Lāčplēša alus», SIA «Mamas D», SIA «Bauskas alus», AS «Agrofirma «Tērvete»», SIA «Piebalgas alus» un SIA «VP Market».

Rīgas dome apstiprina pilsētas budžetu 2007.gadam

DELFI  12/19/06    Rīgas dome otrdien pieņēma galvaspilsētas nākamā gada budžetu. Konsolidētā budžeta izdevumu kopējais apjoms 2007.gadā paredzēts 459,4 miljonu latu apjomā, tas ir par 72,9 miljoniem latu jeb 18,9% vairāk nekā šogad. Budžeta deficīts tiek plānots 6,34% apjomā no kopējiem ieņēmumiem.

Ieņēmumu kopējais apjoms 2007.gadā prognozēts 432 miljonu latu apjomā, informēja Rīgas domes Sabiedrisko attiecību nodaļā.

Pamatbudžeta ieņēmumi 2007.gadā paredzēti 370,3 miljoni latu, bet speciālais budžets - 6,8 miljoni latu. Izdevumi 2007.gadam pamatbudžetā plānoti 398,35 miljoni latu, bet speciālajā budžetā - 61 miljons latu.

Rīgas pilsētas pašvaldības 2007.gada pamatbudžeta ieņēmumos lielākais īpatsvars - 65,6% - ir iedzīvotāju ienākuma nodoklim un nekustamā īpašuma nodoklim - 9,2%. Iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi prognozēti 243 miljoni latu. Ieņēmumu pieaugums salīdzinājumā ar 2006.gadam budžeta grozījumos apstiprināto iedzīvotāju ienākuma nodokļa apjomu ir 35,2 miljoni latu jeb 16,9%.

Pieaugums ieņēmumos saistīts ar izmaiņām darba samaksā, arī minimālās algas palielinājumu, kā arī ar pedagogu, medicīnas un citu nozaru darbinieku atalgojuma palielinājumu. Samazinājuma virzienā ienākuma nodokļa ieņēmumus 2007.gadā ievērojami ietekmēs ar nodokli neapliekamā minimuma izmaiņas.

Rīgai 2006.gadā bija jāiemaksā Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā 31,55 miljoni latu, bet iemaksas 2007.gadam noteiktas 46,5 miljoni latu, kas par 14,9 miljoniem latu pārsniedz 2006.gada iemaksas.

Nodokļu ieņēmumi no nekustamā īpašuma 2007.gada budžetā prognozēti 33,9 miljoni latu. Nekustamā īpašuma nodokļa ieņēmumi par ēkām prognozēti 23,6 miljoni latu. Ar 2007.gadu šo nodokli aprēķinās no ēkas kadastrālās vērtības pēc Valsts zemes dienesta datiem. Nekustamā īpašuma nodokļa ieņēmumi par zemi prognozēti 10,3 miljoni latu.

Pārējie ieņēmumi un maksājumi, kuru īpatsvars nepārsniedz 3,8% no kopējiem ieņēmumiem, prognozēti 13,9 miljoni latu: maksājumi Eiropas Savienības struktūrfondu finansētajiem projektiem - 8,9 miljoni latu, azartspēļu nodoklis - trīs miljoni latu, nodevas, soda naudas un citi maksājumi - divi miljoni latu.

Ieņēmumi no budžeta iestāžu maksas pakalpojumiem un citi pašu ieņēmumi 2007.gada budžetā plānoti 26,8 miljoni latu.

Valsts budžeta maksājumi - mērķdotācijas un dotācijas - 2007.gadā plānotas 52,7 miljoni latu. Ieņēmumos 2007.gadam plānota valsts budžeta dotācija piecu miljonu latu apjomā dzīvokļu jautājumiem.

Vislielākie izdevumi pamatbudžetā plānoti izglītības nozarei - 115,8 miljoni latu, kas ir 32,1% no pamatbudžeta programmām paredzētā kopējā apjoma, starp tiem valsts budžeta mērķdotācijas un dotācijas līdzekļi ir 47,6 miljoni latu. Sociālajām problēmām 2007.gada pamatbudžeta programmās paredzēti izdevumi 36,4 miljoni latu apjomā, kas veido 10,1% no pilsētas pamatbudžeta izdevumu kopējā apjoma.

Pamatbudžeta finansējums satiksmes infrastruktūras un transporta programmām plānots 72,3 miljoni latu, kas ir 20% no pamatbudžeta kopējā apjoma.

Dotācijas kopējais apjoms pilsētas sabiedriskajam transportam 2007.gada budžetā paredzēts 37,9 miljoni latu, dotācija daļēji sedz arī zaudējumus par Rīgas domes noteiktajām braukšanas maksas atlaidēm pasažieru pārvadāšanai.

Pašvaldības teritoriju un mājokļu apsaimniekošanas programmām plānoti 14,5 miljoni latu, kas ir 4% no pamatbudžeta izdevumu apjoma.

Vides aizsardzībai 2007.gada pamatbudžetā plānoti 1,2 miljoni latu: paredzēts turpināt šogad sākto papeļu likvidēšanas programmu, piešķirti 50 000 latu jaunai programmai - meliorācijas sistēmu apsaimniekošanai.

Atpūtas un kultūras programmām Rīgas 2007.gada budžetā plānoti 17,4 miljoni latu, kas ir 4,8% no pamatbudžeta izdevumu kopējā apjoma.

Rīgas domes Kultūras departamenta pārziņā esošajām programmām finansējuma palielinājums par 0,98 miljoniem latu paredzēts bibliotēku, kultūras centru un namu uzturēšanai, atalgojuma palielinājumam tautas mākslas un pašdarbības kolektīvu vadītājiem, kā arī jaunām programmām.

9,3 miljoni latu 2007.gada budžetā paredzēti sabiedriskajai kārtībai: Rīgas Pašvaldības policijai - 8,2 miljoni latu, bet bāriņtiesai - 1,1 miljons latu. Rīgas pašvaldības kopējās aizņēmumu saistības 2008.gada 1.janvārī varētu pieaugt līdz 102,1 miljonam latu.

Investīciju programma 2007.gadam plānota 36,5 miljonu latu apjomā.

Viedoklis: Patērētājus krāpj. Viņi neaizstāvas

Guntars Gūte, Republika.lv  12/20/06    Attīstoties ražošanai, palielinās arī uzņēmēju iespējas uzlabot produkta īpašības, izmantojot dažādas pārtikas piedevas, kas pastiprina tradicionālo garšu. Pārtikas piedevu lietošanu stingri reglamentē dažādi normatīvi, kas pasargā patērētāju no iespējamā kaitējuma veselībai. Tomēr ražotāji mēdz grēkot. Turklāt ne tikai ar pārtikas piedevām, bet arī ar produktu falsifikāciju.

Pārtikas piedevas lieto jau gadsimtiem ilgi, un tās mums visiem ir sen zināmas — sāls, cukurs, citronskābe. Tās ir vielas, ko atsevišķi parasti neizmanto. Kopumā visdažādākās pārtikas piedevas tiek iedalītas 20 grupās — tie ir antioksidanti (nodrošina, lai produkts ātri neskābtu), cietes, biezinātāji, garšas pastiprinātāji, krāsvielas, saldinātāji un citi. Katrai pārtikas piedevai ir piešķirts trīs vai četru ciparu skaitlis, burts E un funkcionālā klase. Dažiem E burtiem līdzās cipariem var atrast mazos burtus a, kas norāda uz pārtikas piedevas sīkāku iedalījumu. Burts E pārtikas piedevu apzīmēšanai izvēlēts, jo ar to sākas angļu valodā vārds ēdams — edible.

Latvijā attiecībā uz pārtikas piedevām ir daudz likumdošanas aktu, kas balstīti arī uz Eiropas Savienības pārtikas ekspertu pieredzi un izstrādātajiem kritērijiem. Ir spēkā noteikumi, kuriem produktiem drīkst un kuriem nedrīkst pievienot pārtikas piedevas. Tāpat ir produktu grupas, kurām pārtikas piedevas atļauts pievienot ierobežotā daudzumā, savukārt dažām piedevām ierobežojuma kritēriji nav noteikti (piemēram, sālim vai cukuram). Pavisam pasaulē ir klasificēts aptuveni 1500 piedevu, no kurām Latvijā atļauts lietot aptuveni tūkstoti.

Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) Pārtikas izplatīšanas uzraudzības daļas vadītāja Tatjana Marčenkova atzīst — gan Latvijas, gan starptautiskā likumdošana nosaka, ka patērētājam ir tiesības zināt, kādas piedevas ir konkrētajam produktam, tāpēc uz produkta marķējuma ražotāji norāda attiecīgā produkta sastāvdaļas. Diemžēl jāatzīst, ka patērētāji Latvijā ir samērā maz izglītoti pārtikas piedevu jomā, tāpēc bieži apzīmējumus E uz produkta etiķetēm uztver kā mākslīgos un neveselīgos piemaisījumus, bet patiesībā, piemēram, apzīmējums E330 nozīmē, ka produktam ir pievienota citronskābe. PVD speciālisti regulāri pārbauda gan produkcijas marķējuma pareizību, gan pašus produktus, kā arī reaģē uz saņemto informāciju par iespējamiem pārkāpumiem pārtikas apritē.

Svarīgi ir apzināties, ka produkta marķējumā norādītās sastāvdaļas vairāk ir domātas kā informatīvs materiāls patērētājam. Sevišķi svarīgi tas ir cilvēkiem, kuriem ir kādas veselības problēmas vai pastiprināta pretreakcija uz kādu pārtikas piedevu. Piemēram, ja cilvēkam ir problēmas ar aknām, viņam vēlams izvēlēties tos produktus, kas nesatur sintētiskās krāsvielas, saka Marčenkova. Viņa atgādina par Veselības ministrijas sāktajām aktivitātēm, kā dēļ no skolu ēdnīcu un kafejnīcu plauktiem pazuda bērniem ne īpaši veselīgie produkti, tostarp tie, kuru sastāvā bija arī sintētiskās krāsvielas. Speciāliste uzsver — lai arī šajos produktos pieļaujamais piedevu daudzums atbilst normai, tomēr tās nav labākās uzturvielas augošam organismam.

Kad ražotājs vēlas sākt jauna produkta ražošanu, viņam nopietni jāargumentē, kāpēc ražošanas procesā nolemts izmantot attiecīgās pārtikas piedevas. Šādā gadījumā uzņēmējam jāiesniedz produkta recepte un jāpierāda, ka produkts būs drošs un nekaitēs patērētāja veselībai. Vienlaikus jāsaprot, ka ar pārtikas produktiem ir līdzīgi kā ar medikamentiem — kas der un nekaitē vienam, citam var izraisīt alerģisku pretreakciju, teica Marčenkova.

Ir situācijas, kad uzņēmēji negodprātīgi rīkojas un pārtikas piedevas lieto vairāk, nekā atļauts, bet brīdī, kad tiek pieķerti, taisnojas, ka nav bijuši informēti par normatīviem, kas regulē piedevu lietošanu. Speciāliste gan atgādina, ka likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības, un piebilst, ka šādu gadījumu tomēr ir salīdzinoši maz. Diemžēl realitāte Latvijā ir tāda, ka patērētājam nav iespējams vērsties tiesā pret negodprātīgu ražotāju. Latvijas tiesu sistēmā nav bijis precedenta, kad pārtikas patērētājs iesūdzētu tiesā negodprātīgu ražotāju un tiesā uzvarētu. Mūsu tiesu sistēma šajā jomā ir primitīva, jo neuzskata par lietiskiem pierādījumiem attiecīgu speciālistu viedokļus un slēdzienus par faktoriem, uz kuriem balstoties iespējams pierādīt, ka attiecīga pārtikas produkta lietošanas dēļ pircējam radušās veselības problēmas.

“Esam ne reizi vien mēģinājuši kā pierādījumu iesniegt savus slēdzienus, bet mūsu aktivitātes ir noraidītas,” stāsta PVD pārstāve. “Piemēram, Nīderlandē pārtikas eksperti regulāri tiek pieaicināti tiesu procesos, kuros tiek izskatīti šādi strīdi. Mana personīgā prognoze ir, ka pirmais precedents Latvijas tiesu sistēmā, kad pārtikas ražotājs būs spiests aizstāvēties tiesā par nekvalitatīva produkta realizāciju, būs pēc aptuveni gadiem desmit.” Tik pesimistiskas prognozes pamatā ir fakts, ka Latvijas patērētāji ļoti slikti pārzina savas tiesības un līdz ar to lielākoties samierinās ar zaudējumu, taču nekādas prasības pret ražotāju neizvirza. Patērētājam ir jāzina savas tiesības un pienākumi, un valsts uzdevums ir informēt savus pilsoņus par to.

Paradoksāli, taču patērētāju tiesību aizsardzību Latvijā nenodrošina viena iestāde. Ekonomikas ministrijas pārraudzībā ir Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, kura nosaukums jau pats par sevi norāda, ko šī iestāde dara. Taču, ja pircējam rodas pretenzijas saistībā ar pārtikas produktiem, šo jautājumu skata PVD. Pēc Marčenkovas domām, būtu loģiski, ja valstī darbotos vienota struktūra, kuras uzdevums būtu informēt patērētājus par viņu tiesībām, veicināt veselīgu dzīvesveidu, kā arī koordinēt un kontrolēt patērētāju tiesību aizsardzību pilnīgi visās jomās.

PVD pārstāve arī atzīst: gan vecajai Eiropai, gan ASV raksturīgi, ka patērētāji paši ir ļoti aktīvi savu tiesību sargi, tur darbojas dažādas nevalstiskas patērētāju tiesību aizsardzības organizācijas, kas gan kontrolē šo tiesību aizsardzību, gan informē cilvēkus par viņu tiesībām. Latvijā šāda sabiedrības aktivitāte nav vērojama, un diez vai tuvākajā laikā kaut kas mainīsies. Vēl jo vairāk tāpēc, ka ikdienā daudziem aktuāla ir izdzīvošanas problēma. Ja cilvēki neredz, ka valstī kaut kas mainās uz labo pusi, neredz sava darba augļus, viņi kļūst pasīvi, vienaldzīgi pret notiekošo, atzīst PVD speciāliste.

Marčenkova stāsta, ka pārtikas piedevu normatīvi nav vienīgais, ko uzņēmēji mēdz pārkāpt. Šogad janvārī PVD saņēmis sūdzību, ka zivju konservos skumbrijas vietā konstatētas citas zivis. Sākot pārbaudi, PVD secinājis, ka gandrīz visi zivju pārstrādātāji grēko un bieži vien konservos tiek ieliktas pavisam citas zivis, nekā rakstīts uz etiķetes. Speciāliste ir pārliecināta, ka šādi gadījumi jau jāuzskata par patērētāju krāpšanu, precīzāk sakot — par produkta falsifikāciju. Marčenkova atzīst, ka vienam dienestam ar tam piešķirtajiem resursiem ir grūti nodrošināt pilnīgu kontroli pār tirgu. Katram ražotājam jau nevar visu laiku blakus stāvēt kontrolieris, skumji smaidot, saka speciāliste. Pēdējā laikā, par laimi, vairs nav bijis tāda mēroga patērētāju tiesību pārkāpumu kā deviņdesmitajos gados, kad aptuveni 10 tūkstoši patērētāju inficējās ar dizentēriju, lietojot uzturā Jelgavas piena kombināta produkciju, kuras ražošanā nebija ievērotas higiēnas prasības.

"Vertikālā pasaule" par 60 miljoniem eiro vēlas iegādāties Preses nama ēku

LETA  12/21/06    Starptautiskā koncerna "S.P.I. Resources B.V." meitaskompānija "Vertikālā pasaule" ir izteikusi piedāvājumu AS "Ventspils nafta" vadībai iegādāties tai piederošo Preses nama ēku par 60 miljoniem eiro (42 miljoni latu), aģentūru LETA informēja "S.P.I. Resources B.V." sabiedrisko attiecību pārstāve Aiga Aizpuriete.

"Vertikālā pasaule" jau iecerējusi attīsta vērienīgu nekustamā īpašuma projektu "Z-torņi" Pārdaugavā.

"S.P.I. Resources B.V." ir "S.P.I. Group" meitaskompānija. Tai piederošās SIA "Vertikālā pasaule" nekustamā īpašuma projekts paredz šajā vietā izveidot daudzfunkcionālu augstceltņu kompleksu, kurā atradīsies moderni A klases biroji, pasaulē labi pazīstama tīkla viesnīca un to apkalpojošās sfēras uzņēmumi, kā arī sakārtot un labiekārtot ievērojamu teritoriju Daugavas kreisajā krastā.

Vieta, kur pašlaik atrodas Preses nama augstceltne, iekļautos topošā kompleksa infrastruktūrā.

Projekts "Z-torņi" jau guvis plašu atpazīstamību ar netradicionālo arhitektonisko risinājumu. Projektu izstrādājis arhitektu birojs "FL Tadao & Lukševics", kas 2005.gadā saņēmis Latvijas Gada balvu arhitektūrā. Arhitekts Uldis Lukševics norādījis, ka šis unikālais nekustamā īpašuma projekts, kas būs divu 30 un 25 stāvus augstu savstarpēji savienotu augstceltņu komplekss, varētu kļūt par vienu no atpazīstamākajiem objektiem Baltijas valstīs.

Projekta būvniecību īsteno Austrijas kompānija "Strabag", kas ir viena no lielākajām un pazīstamākajām būvniecības kompānijām Eiropā un īstenojusi lielu skaitu augstceltņu projektu visā pasaulē, tostarp Centrālajā un Austrumeiropā.

"S.P.I. Group" ir starptautisks holdings, kas dibināts 1997.gadā un nodarbojas ar alkoholisko dzērienu ražošanu un tirdzniecību, nekustamo īpašumu projektiem un lauksaimniecību.

AS "Latvijas balzams" lielākais akcionārs "S.P.I. Distilleries. B.V.", kam pieder 88,05% akciju, ir “S.P.I. Group” meitasuzņēmums.

LETA jau ziņoja, ka "S.P.I. Group" divu savstarpēji saistītu augstceltņu būvniecībā netālu no estakādes pār Zunda kanālu, Pārdaugavā, Rīgā plāno investēt apmēram 130 miljonus eiro (91 miljonu latu), aģentūru LETA informēja uzņēmuma sabiedrisko attiecību pārstāve Aiga Aizpuriete.

LIDO kalns uzbērts 285 metru augstumā

Kristaps Kārkliņš,  NRA  12/22/06    Gunārs Ķirsons: «Mēs uztaisīsim ko vērienīgu, tādu, ko Eiropa vēl nebūs redzējusi».

Uzņēmēja Gunāra Ķirsona vērienīgās ieceres būvēt atpūtas centru Madonas rajona Vestienas un Bērzaunes pagastos saskaras ar vērienīgu pretsparu. Šī iecere līdz februārim piedzīvos pirmās kārtas noslēgumu – ekspluatācijai nodota viesnīca ar labiekārtotiem 48 numuriem, neskaitot LIDO kalna slēpošanas trasi, kura jau tagad gaida slēpotājus.

Pēkšņi saradušies zaļie – Vides ministrijas konsultatīvā padome un Vides pārraudzības valsts birojs Ķirsona apsaimniekotajā teritorijā meklē dažādus tārpiņus, ieganstus, kuru dēļ teritorija ir jāierobežo un jārada visādu veidu aizsargājamie biotopi, kas nekad iepriekš te nav atradušies. Tā viens no uzskatāmākajiem pārkāpumiem ir Eiropas nozīmes aizsargājamo Natura 2000 teritoriju novērtējuma procedūras neievērošana.

Nākotnes vīzijā Gunārs Ķirsons tuvāko divu triju gadu laikā blakus esošajam Gaiziņkalnam plāno izveidot LIDO atpūtas un veselības uzlabošanas centru.

Sešus gadus apsaimniekotajā Viešūrā šogad ielaistas trīs tonnas samu un nepilnas trīspadsmit tonnas karpu. Tas darīts apzināti, lai tautiešiem nebūtu jābrauc makšķerēt uz Skandināviju.

Pagaidām jaunajā objektā strādā 20 cilvēku, kas tieši nodarbināti pie atpūtas centra un viesnīcas kompleksa būvniecības darbu pirmās kārtas pabeigšanas. Tuvāko triju gadu laikā darbinieku skaits būs 300, taču to algas nebūs zemākas kā galvaspilsētā.

"Mūsu algas ir konkurētspējīgas. Jau tagad darbinieki saņem no 340 līdz 480 latiem pēc nodokļu nomaksas mēnesī. Laukos nedrīkst saņemt mazāk nekā pilsētā, jo cilvēki strādā raženi un daudz vairāk," Neatkarīgajai stāsta LIDO prezidents Gunārs Ķirsons. Viņš runā par iecerēm krūmiem aizaugušu vietu vērst brīnumskaistā atpūtas centrā.

"Ja spēks un varēšana būs, ekonomika arī nav problēma, tad visu izdosies realizēt laikā. Labas lietas vienmēr nāk atpakaļ. Mēs gribam uztaisīt tādu centru, lai vienuviet varētu veikt Taizemes masāžu, indiešu jogu, ķīniešu SPA. Protams, būs latvieši ar visām medicīnas lietām. Varēs pastaigāties dabā. Būs 15–20 kilometru garas pastaigu takas. Tās būs mīksta klājuma virsmas, lai nebūtu slodze mugurai," komentē saimnieks.

Saimniecības teritorijā atrodas vēsturiski sauktais Riekstu kalns, jo netālu ir saimniecība ar līdzīgu nosaukumu, taču tagad tas ir nodēvēts par LIDO kalnu, jo to uz 99 gadiem apsaimnieko šis uzņēmums.

Kalnam ir piebērti apmēram desmit metri, tā kopējais augstums nepārsniedz 285 metrus. Daži pasteigušies ar priekšlaicīgiem secinājumiem par Gaiziņkalna augstuma pārsniegšanu.

"Tās ir kaut kādas muļķības! Cilvēki te nav bijuši, taču fantazē dažādas lietas. Skaidrs, ka mūsu kalns, kas tagad ir bez nosaukuma, tiek veidots ar reljefu, lai ar laiku tas būtu acij tīkams un ziemā varētu slēpot, bet vasarā baudīt dabas krāšņumu," norāda īpašnieks. Kamēr Gaiziņkalna saimnieki plāno skatu torņa uzstādīšanu, G. Ķirsona komanda jau ir izstrādājusi vairākas versijas skatu tornim. Padomāts, lai cilvēki vasarā varētu baudīt dabu.

"Omītes un invalīdus varēs uzcelt augšā ar speciālu liftu. Būs iespēja samaksāt vienu latu un ar pacēlāju uzbraukt LIDO kalna virsotnē. Ja kādam nepatiks, demontēsim. Lai tagad tam dabūtu dokumentus, tas Latvijā nav reāli. Vispirms uzcelsim, uzliks sodu, un tikai tad dos atļauju," apgalvo LIDO prezidents.

Skatu torņa augstums plānots desmit līdz divpadsmit metru, koki tam jau ir noskatīti.

Vides ministrijas ierēdņi saņēmuši 720 000 eiro par Gaiziņa dabas parka aizsargāšanu, tagad vēršas pie uzņēmēja ar dažādām represijām, lai ierobežotu attīstību. Ik pa laikam pie G. Ķirsona ierodas komisijas un veic neskaitāmas pārbaudes.

"Tie gudrie anši pārbauda dokumentus krustām šķērsām. Ja valstī nav sakārtota likumdošana, tad tā ar steigu jāsakārto. Piemēram, ja mēs uzceļam ēku ātrāk, nekā tas ir plānots, nodošanas dokumentus ekspluatācijai mums neviens nedos, jo, lūk, esam pārāk ātri pabeiguši iecerēto," skaidro saimnieks.

"Viņi fantazē, kāda būs pie mums transporta kustība. Par pārsātinājumu runājot, neviens uz šejieni nebrauks, jo tad varēs teikt, ka tā ir otra pilsēta, jo mašīnu būs par daudz. Cik daudz cilvēku un ar kādām mašīnām būs, pateikt ir grūti. Skaidrs ir tas, ka autostāvvieta no objekta būs kādus divus trīs kilometrus, lai saglabātos svaigs gaiss. Tagad dzirdam, ka Vides ministrijā grib izdot noteikumus, kuri būs kā likums, lai ierobežotu transporta kustību. To izstrādā tie, kas neko nesaprot no reālās situācijas."

Līdzīgs stāsts attiecināms par ideju veidot jaunus dīķus. Uzņēmējs saņēmis atteikuma vēstuli, kurā norādīts uzdevums veikt pārbaudi.

"Ir jāizpēta vide, jo varbūt, ka būs noslīde Gaiziņkalnam, tāpat kā Turaidas pilij. Šis dīķis, ko iecerējām būvēt, ir divi kilometri no Gaiziņa. Pašā Gaiziņa pakājē pirms dažiem gadiem esam par Eiropas naudu izrakuši dīķi, taču to ir akceptējusi Eiropa. Tagad, kad gribam daudz tālāk ko darīt, Gaiziņam var rasties neizskaidrojama noslīde," ironizē īpašnieks.

Uzņēmējs uzskata, ka "dažas zaļo organizācijas, kuras saņemot naudu, palīdz tiem, kam nevajag palīdzēt. Palīdzību vajag bērnunamiem, veciem cilvēkiem, invalīdiem, nevis tam, kam to nevajag. Tagad speciāli izveidota sabiedriskā organizācija Gaiziņkalna aizsardzības parks, kura nav bijusi te 20 gadu. Tā izveidota pirms gada, pusotra, ar mērķi pētīt biotopus. Taisa Gaiziņkalna izpēti un meklēs tārpiņus, biotopus. Pieņemsim, manā zemē grib ieriebt, tad atrod zilo tārpiņu, cits to sauc par zili zaļo. Eiropā varbūt neviens cits tāds nav. Tad izdomā, ka tas tārpiņš jāsargā. Taču, kas notiks, ja dedzinās kūlu. Tārpiņš nodegs, un vairāk mākslīgi radītā biotopa vairs nebūs. Valdība ir pateikusi, ka prioritāte ir tūrists. Mēs zinām, ka Eiropa kategoriski negrib, lai esam tūrisma valsts. Viņi grib, lai šeit būtu kaut kāda lauksaimniecības valsts, priekš viņiem tā vienmēr būs eksotika. Ja zeme būtu pārdota ar apgrūtinājumiem, tad to varētu saprast, ka šeit ir aizsargājamā teritorija, taču tagad grib izdot dokumentus ar likuma spēku. Taču, ja par to saņem naudu, tad vairs neviens neredz nevienu tārpiņu. Nodedzis. Un tad, lūk, uzrakstīs, brauciet 200 kilometru no Rīgas un atradīsiet tārpiņu. Varbūt, ka to neatradīs, taču braukuši būs. Kādam ir interese, lai šeit nekas nenotiktu. Kādu interesē, ka tik kaut ko var izspiest". Tā atklāti teic LIDO prezidents Gunārs Ķirsons.

***

VIEDOKĻI par ieceri blakus Gaiziņkalnam veidot LIDO atpūtas centru

Andrejs Ceļapīters, Madonas pilsētas domes un rajona padomes priekšsēdētājs:

– Tas ir milzīgs ieguvums Madonas rajonam, ja šāds projekts tiek realizēts, kas dos tiešu ieguldījumu tūrisma nozarē. Tas ir fantastisks projekts, mums visiem spēkiem ir jāatbalsta Gunāra Ķirsona ieceres realizācija. Tas ir ne tikai Latvijas mēroga, bet visas Baltijas mēroga projekts, kas dos plusus tūrisma attīstībā. Nav saprotams, kādu motīvu dēļ tiek bremzēts šis projekts. Gluži pretēji, to vajag ar pozitīvām emocijām atbalstīt, lai neliktu sprunguļus riteņos.

Inese Jakobi, māksliniece, izstāžu kuratore:

– Es domāju, ka tā vieta nekad nepaliks tukša. Tā ir pārāk populāra. Lai kaut ko spriestu, kurš ir saudzīgāks vai mazāk saudzīgs, grūti teikt. Gunārs Ķirsons vienkārši ir pasteidzies ar savu domu un vērienu, ko tur dara. Domāju, ka nav vērts runāt, kā būtu, ja būtu.

Raimonds Melderis, Bērzaunes pagasta uzņēmējs:

– Ja kādam vietējam nepatīk, tas ir saprotams, taču kopējais iedzīvotāju atbalsts ir acīm redzams. Ja tie ir 30 miljoni, kas projektā uzrakstīti, tas nozīmē, ka šeit būs darbošanās. Ja dienā vidēji trīs tūkstoši cilvēku apmeklēs šo centru, tad visam būs vērojams pieaugums – palielināsies ēdināšanas pakalpojumu klāsts, būs tūrisma nozares strauja attīstība.

Prezentēs pētījumu krājumu par nabadzības un atstumtības cēloņiem Latvijā

LETA  12/22/06    Šodien plkst.12 Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē notiks zinātniskā rakstu krājuma "Sociālā atstumtība un sociālā iekļaušana: situācijas izvērtējums Latvijā" atvēršana.

Rakstu krājums tapis, Latvijas pētniekiem sadarbojoties ar "Fafo" Lietišķo sociālo pētījumu institūtu Norvēģijā un Tartu universitāti.

Pētījumu krājums ir Latvijas, Igaunijas un Norvēģijas pētnieku kopprojekta "Nabadzība, sociālā palīdzība un sociālā iekļaušana" noslēgums apkopotu publikāciju veidā.

Projekta izstrādes laikā katrā valstī strādāja projekta koordinatori un pētnieku grupa. Tāpat notika vairāki semināri Oslo, Tartu un Rīgā. Latvijā projekta koordinatore bija Latvijas Universitātes (LU) profesore Feliciana Rajevska. Projekts tika noslēgts ar konferenci Rīgā 2006.gada maijā, LU Sociālo zinātņu fakultātē.

Projektā piedalījās Linda Zīverte, Ilze Trapeniece, Zane Loža, iesaistījās arī Agita Kaupuža, Līga Stafecka, Inga Sadovska. Par projekta tematiem tika aizstāvēti arī bakalaura un maģistra studiju programmas darbi.

Projekts aptvēra četras problēmas - nabadzības attīstības tendences un sociālās atstumtības struktūras, rīcībpolitikas, kas orientēta uz sociālo iekļaušanu un nabadzības mazināšanu, analīzi, sociālās prakses - politikas īstenošanas un tās ietekmes uz situācijas maiņu - apraksts, kā arī politikas mācīšanas un politikas pārņemšanas iespēju analīzi.

Par kopprojekta pamata uzdevumiem tika izvirzīts noskaidrot, kuras iedzīvotāju grupas uzskatāmas par atstumtajām, kā šie cilvēki skaidro situāciju, kādus risinājumus viņi redz katrā no pētījumā iekļautajām valstīm, kā problēmu risina un kādas nākotnes perspektīvas darbā ar šīm sabiedrības grupām redz sociālie darbinieki - cilvēki, kas strādā ar šīm personām, kā arī noteikt un analizēt nabadzības indikatorus visās iesaistītajās valstīs un to ietekmi uz sabiedrības noslāņošanos.

Izglītībā un kultūrā...

Grāmatu grozs

NRA  12/18/06    

Pēters Brūveris.Aiz stikla. Apgāds Zvaigzne ABC, 2006.

Aivars Eipurs * * * * *

Dzejnieks nopūlas, lai viņa dzejas latiņa nenoslīd zemāk. Šo latiņu viņš pats uzlika, kad vēstīja laikabiedriem par savas tetraloģijas Valodas ainava ieceri. Un, ja pirmā grāmata bija izcila, tad arī citām tādām būs būt. Līdzīgi kā Pētera citos krājumos, tetraloģijas otrajā grāmatā Aiz stikla vieta ir arī tulkojumiem – gan pamīšus ar paša dzejoļiem, gan pielikumu veidā. Iztēlē sarunājoties ar pasaules dzejniekiem, Pēters nereti izvēlas autorus, kuru tēlu pasaule ir mazāk blīva par pēterējo (Vladislavs Hodasēvičs, Orhans Veli). Šajā grāmatā Pēters laiku pa laikam sevi atpūtina no augstākas mākslas gan ar dzirkstošām, gan smagi ironiskām rindām un atkal dodas atpakaļ kā kurpnieks pie savām liestēm: "..lūk, kāds pazīstams, salijis vīrs ieiet bārā, aiz stikla/var redzēt, kā viņš pieiet pie bāra letes kā Lētes/un pret dažām dzejoļu rindām iemaina tik un tik gramus/roka paceļas lēnām kā veļu pagastā akas vinda,/dzīve, čomiņ, atkal ir skaista, maza/prieka sekunde tikko bij tuva, tik tuva,/jebšu pēc mirkļa jau nesasniedzama.."(8. lpp.). Pēters neslēpj, ka daži dzejoļi rodas, tulkojot citus autorus, tieši darba procesā, un neuzdod tos par diži suverēniem, lai gan tie tādi ir, bet identificē tos skaidri un gaiši, piemēram, Tulkojot Henriku Radausku, Dzejolis, tulkojot Tomu Venclovu. Brīvi improvizē četrdaļīgajā dzejolī (ciklā) Cirkus Palmu alejā, pirmo dzejoli veltot Liānai Langai, otro un trešo dzejoli paņemot Iz Vladislava Hodasēviča, bet ceturtā daļa jau gluži autonoma – dzejolis Šahs ar paviānu. Pat atsevišķas banalitātes Pēteram joņo savā stihijā un veidojas par neatņemamu kopainas sastāvdaļu. Vēl jāpiebilst, ka Pētera krājumā garumzīmes uzrodas vietās, kur tās neesam pieraduši redzÄ“t, piemÄ“ramuot;, "un pārklāties ar mūzejiskiem putekļiem". Bet, ārpus tā, ak, cienījamā kundze, – dzejnieka kuģis peld.

Jānis Rokpelnis * * *

Pēters Brūveris ir pamatoti ambiciozs autors. Viņš pieder tai audzei – no 40 līdz 50 gadiem –, kurā patlaban ir visvairāk spēcīgu un joprojām aktīvi rakstošu dzejnieku. Nesauksim to par literāro paaudzi – pārāk dažādos laikos ir debitējuši Amanda Aizpuriete, Inese Zandere, Edvīns Raups, Liāna Langa, Eduards Aivars u. c. Dzejnieks bez dūšas, dzejnieks bez ambīcijām (vienalga, skaļi paustām vai neizsacītām) riskē nekad nesasniegt sava talanta griestus. Jaunākās grāmatas sākumā citētie Arsēnija Tarkovska vārdi: "Dzeja vismazāk ir literatūra. Tā ir veids, kā dzīvot un nomirt…" vienā ziņā precīzi ataino šajā krājumā dominējošo pasaules izjūtu: tas ir nepietēlots izmisums, dzīves jēgas veltīgu meklējumu apziņa. Taču dzeja tomēr ir literatūra. Un te nu atklājas šajā krājumā iegrāmatotā tik tiešām (vai to būtu vēl jāpierāda?) izcilā dzejnieka Pētera Brūvera vājība – paškritikas trūkums. Gluži normāla parādība: nespēja atšķirt savos darbos āžus no avīm piemīt, teiksim, arī man. Bet Pēters ir iespītīgs – drukā tik nost itin visu ("Orhana Veli motīvs, II"). Jā, vulkāniskais poētiskais temperaments nekur nepazūd, virtuozā dzejas tehnika arī, tomēr jaunā grāmata liekas sasteigta, salasīta un stipri vien neizjusta. Mudž brūveriskie štampi: "rasi", "jebšu", klišejiskais "dzenis kaļ" sirdi, deniņus etc reizes četras. Nelīdz žanriskais raibums – no metafiziskas elēģijas līdz pakreisam feļetonam. Krājumā valda saprāts un meistarība (to Josifa Brodska lokā dēvēja par hm… "neerektētu" dzeju). Un gribas jau citā intonācijā atkārtot: "Dzeja (..) ir veids, kā dzīvot un nomirt…"

***

Konstantīns Bībls. Jaunais Ikars. Apgāds Tapals, 2006

Aivars Eipurs * * * *

Iepazīstamies ar nozīmīga čehu dzejnieka modernista ievērojamāko darbu, četrdaļīgu poēmu, kas datēta ar 1929. gadu. Tās fragments atdzejotājam (Kārlis Vērdiņš no Aigas Veckalnes parindeņa) iepaticies pirms pārdesmit gadiem izdotajā, reiz lasītajā nelielajā Konstantīna Bībla dzejas izlasē latviešu valodā. Grāmatas saturam un laika garam visnotaļ atbilst noformējumā izmantotās Kārļa Padega grafikas. Grāmata ir izdota bilingvā. Protams, čehu valoda nav vācu, angļu vai spāņu, taču mums kā mazai tautai jāciena arī citas ne pārāk lielas tautas valoda. Varbūt kāds lasītājs no čehiski drukātajām rindām sajutīs nākam neizprotamu vilinājumu, un tas mudinās iemācīties čehu valodu, lai tulkotu. Pietiktu pat ar vienu tādu cilvēku, lai šis projekts šādā veidā būtu sevi attaisnojis.

Čeha Mihala Jareša pēcvārdā ir interesanti uzzināt, ka ar Gijoma Apolinēra dzeju čehus iepazīstinājis prozaiķis Karels Čapeks. Šī rīcība radījusi avangardu čehu dzejā, kuru raksturoja brīva asociāciju straume, bet kuru vēl neapzīmēja kā sirreālismu. Tā kā poēmā Jaunais Ikars Bībls, pēc čehu literatūrzinātnieka Zbigņeva Pešata domām, pāriet no "apziņas plūsmas uz zemapziņas plūsmu", mēs, manuprāt, nevaram iztikt bez sapņu pasaules, kurā ir vieta arī arhetipiem, tātad simboliem, kuri nu gan Pirmā pasaules kara šausmu atraugās tika saraustīti lupatu lēveros. Bībla dzejā vēl nedominē franču vai nedaudz matētais, maigākais zviedru, kā vēlāk igauņu zviedram Lābanam, sirreālisms; Jaunajā Ikarā veidojas simbolisma, ekspresionisma un sirreālisma sadura, piedevām vēl nedaudz eksistenciālisma; tīrā veidā šeit pastāv dzejnieka stils, taču ne literārais virziens. Šī grāmatiņa arī otrreiz nelasās viegli.

Jānis Rokpelnis * * * *

Konstantinam Bīblam, kā grāmatas nedaudz juceklīgā pēcvārdā norāda Mihals Jarešs, patiesi piemīt līdzība ar Čaku – gan kreisajos uzskatos, gan poētikā. Par Bībla kreisumu nav jāizbrīnās – atminēsimies franču sirreālistu savienību ar komunistiem. Jo komunisms, lai arī ārēji pretendē uz skaidra saprāta diktatūru, patiesībā sakņojas mītos, cilvēku instinktos, zemapziņā. Protams, Jaunā Ikara izteiksme ir radikālāka nekā Čakam, taču atkal abus dzejniekus vieno nesen piedzīvotais karš un pagājušā gadsimta divdesmitos gados tieši kreiso dzejnieku aizraušanās ar orientāliem motīviem (latviešu dzejā šo Austrumu kultu gan vairāk izkopj Valdis Grēviņš). Latviski neliela Konstantina Bībla izlase Akords Olgas Lisovskas sastādījumā un atdzejojumā (arī no parindeņiem) nākusi klajā 1975. gadā. Tajā ietverta Jaunā Ikara otrā nodaļa. Ar parindeņiem ir traka lieta – tu, lasītāj un valodas nepratēj, nevari izšķirt, vai nokļūdījies ir parindeņu izgatavotājs, vai tā ir atdzejotāja interpretācija. Ja Olgai Lisovskai ir "zaldāta katliņš", tad Kārļa Vērdiņa atdzejojumā "alvas tasīte" (spilgts tēls vai pārpratums? Sākumā metos meklēt čehu vārdnīcas, bet tad mitējos. Tad nu man pienāktos izgatavot visu parindeni no jauna). Karu piedzīvojusī Olga Lisovska padara tekstu vietumis skaidrāku, emocionālāku, tādējādi mazāk, tā sacīt, sirreālu. Kārļa Vērdiņa atdzejojums ritmiski enerģiskāks un leksiski vīrietiskāks. Pāris neuzmanības kļūdas varētu šajā bilingvālajā izdevumā iznīdēt acīgs korektors (piemēram, slavenā amerikāņu lidotāja Lindberga pārvēršanu Linderbergā). Šķiet, ka Jaunais Ikars atlidojis latviešu valodā pašā laikā un var iedūšināt uz radnieciskiem lidojumiem arī dažu mūsu dzejdari.

***

Georgs Trākls. Sebastiāns sapnī. Apgāds Jaunā Daugava, 2006

Aivars Eipurs * * * * *

Ar šo grāmatu tiek aizpildīts būtisks laukums dzejas pilsētā, kas elpo latviski. Viens no izcilākajiem 20. gadsimta vācu valodā rakstošajiem dzejniekiem Georgs Trākls (1887–1914), iespējams, atņemts austriešiem un uzdāvināts pasaulei. Atšķirībā no, piemēram, Bībla Trāklu neklājas pieskaitīt kādai tautai. (Pārējie pieminētie viņa draugi un paziņas saukti par austriešiem.) Īstenojies tas, ko vēl žurnāla Avots laikos bija iecerējuši Pēters Brūveris un Amanda Aizpuriete – izdot Trākla dzeju grāmatā. Abi arī vienlīdz daudz iztulkojuši (katrs – 21 dzejoli), grāmatā arī 11 Jura Boiko, pieci Kārļa Vērdiņa (viņš arī sakārtojuma, pēcvārda un komentāru autors) un viens Raiņa atdzejojums. Labi, lai būtu ekspresionisms, kura tīro pārstāvju skaits pasaulē nav liels, arī Trākls tāds nav – te var atrast arī nedaudz simbolisma, mazliet jaunromantisma sēru. Pie latviešiem ekspresionismu parasti saista ar Pēteri Ērmani. Trākla dzejā to nosaka Pirmā pasaules kara areāls. Dzejnieks savos garadarbos uzrāda cilvēka dzīles, kuras reizēm ir svešādas, reizēm tik ļoti tavas (bet vai tuvas?), ka bail sametas. Daudz dzejas pērļu.

Var, protams, analizēt atsevišķus tulkojumus un piesieties atsevišķām vietām, taču šoreiz negribas skaldīt matus. Var nepatikt vāka noformējums, kurā izmantots Maksa fon Esterles Georga Trākla zīmējums (tā rakstīts pasītē), taču šo grāmatu es gribētu vienalga ar kādu vāku.

Jānis Rokpelnis * * * * *

Bīstami sapņojumi – lai uzrakstītu ko lielu un paliekošu, dzejniekam nepieciešams vētrains dzīvesveids. Vai vētraini laiki. Bet ir Rainis un Ziemeļnieks: Rainim – vētraini laiki (bet citādi gan tie nemēdz būt), Ziemeļniekam – vētrains dzīvesveids. Tā ka kādu eksaktu sakarību te nav. Dzejnieka dullums (bieži vien veiksmīgi ārēji nobēdzināts) šā kā tā ir viņa dubultajā dzīvē – reālajā un iztēlotajā. Jā, trakais vizionārs Trākls. Viņa dzejas asinis jau sen ir sajaukušās ar latviskajām. Pēters Brūveris un Amanda Aizpuriete bez šā arī pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu Latvijā leģendārā dzejnieka darbu izdzīvošanas varbūt zaudētu kaut ko no savu labāko dzejoļu iracionālās pievilcības. Un šķiet pagalam savādi un netaisnīgi, ka Georga Trākla apjomīgs sējums iznācis tikai šogad. Grūti spriest, kādu iespaidu tas atstās uz jaunāku paaudžu lasītājiem. Taču es nespēju nolīmēt savas senās emocijas un noskaņas, šo dziļo, rēgaino, ar mītiem un strutām notašķīto dzeju lasot.

Un prieks, ka Trākla latviskošanas veterānu pulkam nu veiksmīgi piebiedrojies arī Kārlis Vērdiņš.

Grāmatas

Arno Jundze,  NRA  12/18/06

Asini prātu. Jāņa Rozes apgāds, 2006. Jāņa Rozes apgāds piedāvā noplēšamo dienu kalendāru, kura teksti atbilst tā nosaukumā liktajam virsrakstam Asini prātu. Krustvārdu mīklas, testi, interesanti fakti katrā kalendāra lappusē padarīs ierasto pasākumu – noplēst kārtējo nodzīvotās dienas lapiņu – par aizraujošu intelektuālu nodarbi.

Ketrina Eljota. Neesmu no tādām. Tulkojusi Dina Kārkliņa. Kontinents, 2006

Henrieta savos trīsdesmit gados apjauš, ka iestigusi ikdienas pelēcībā. Pēc ģimenes mudinājuma, viņa nolemj atgriezties darbā. Drīz vien viņas vīrs pieķer Henrietu divdomīgā situācijā ar jauno bosu – pazīstamo TV pārraižu vadītāju Loriju. Bet Henrieta taču nav no tādām! Šis ir jaunākais sirsnīgā humora pavēlnieces Ketrinas Eljotas romāna tulkojums latviešu valodā.

Latvijas futbolam 100. Sastādītājs un autors Miķelis Rubenis. Tapals, 2006

Grāmata visiem Latvijas futbola faniem. Miķelis Rubenis tajā savācis ne mazums interesantu faktu un stāstu iz Latvijas kājbumbas spēles vēstures. Un izrādās – simt gados piedzīvots itin daudz.

Noa Gordons. Dziednieks. Tulkojis Ilmārs Zvirgzds. Jāņa Rozes apgāds, 2006

Robs, nabadzīgas Londonas ģimenes atvase, deviņu gadu vecumā zaudē vecākus. Liktenis viņu saved kopā ar ceļojošo dziednieku Kroftu, kura vadībā zēns mācās ārstēt slimos. Uzzinājis, ka Isfahānā, Medicīnas akadēmijā, darbojas Avicenna, Robs nolemj doties ceļā.

Ministre sola divu gadu laikā katram skolotājam savu datoru

LETA  12/18/06    Lai skolotāji skolēniem varētu nodot savas zināšanas, jāpanāk, lai divu gadu laikā katram Latvijas skolotājam būtu savs dators, pirmdien Jelgavā notiekošajā seminārā par projekta "Latvija@Pasaule" īstenošanu uzsvēra īpašu uzdevumu ministre elektroniskās pārvaldes lietās Ina Gudele (ZZS).

Ministre uzskata, ka tas esot reāli iespējams, jo nākamgad valdība labošot iepriekšējo valdību kļūdas un atvēlēšot daudz līdzekļu skolu informatizācijai. Jau pašlaik sākti projekti "e-skola" un "e-klase", skolās tiek ieviestas interaktīvās tāfeles un citas mūsdienīgas tehnoloģijas.

Gudele piebilda, ka sākumā būtu labi, ja katram skolotājam klasē būtu savs dators, bet ar laiku katram pedagogam vajadzētu būt savam portatīvajam datoram.

Ministre norādīja, ka šogad skolām nopirkti 1780 jauni datori, kas esot nepietiekami. Patlaban skolās esot 22 541 dators, turklāt 70% no tiem ir novecojuši. Mācību procesā tiekot izmantoti 17 500 datori, bet pārējos lietojot skolu administrācija.

Projekta "Latvija@Pasaule" galvenais mērķis ir lauku iedzīvotāju labklājības līmeņa paaugstināšana, kas būs iespējama līdz ar datoriemaņu iegūšanu un piekļuvi tehnoloģijām.

Spāņu grāmatas satracina latviešu izdevējus

Elmārs Barkāns, Žurnāls "Nedēļa"   12/18/06    Latvijā notiek dīvainas lietas. Grāmatu apgādi vaino laikrakstu „Diena” tirgus kropļošanā, Konkurences likuma neievērošanā un patērētāju veselības bendēšanā.

Savukārt „Diena” no apvainojumiem norobežojas un teic, ka lētā sērija „XX gadsimta klasika” ir citas valsts — Spānijas — produkts, ko laikraksts tikai izplata.

Līdz ar laikraksta „Diena” lētās bibliotēkas „XX gadsimta klasika” parādīšanos Latvijas grāmatniecības tirgū notikušas būtiskas pārmaiņas. Tradicionālo grāmatu apgādu apgrozījums strauji krītas, un tie, kā jau minēts, vaino „Dienu” negodīgā konkurencē un tirgus kropļošanā.

To, ka lēto grāmatu sērijas izdevumi nav saistīti ar Latviju, liecina grāmatām piešķirtais ISBN kods. To grāmatu izdevējiem piešķir nacionālie Bibliogrāfijas institūti (arī Latvijā tāds ir), un katram izdevumam tas ir unikāls. Bez šā koda izdevējs nedrīkst izlaist grāmatu, jo tad tā praktiski būtu nelegāls izdevums. Nedemokrātiskās valstīs ISBN koda piešķiršana vai nepiešķiršana ir arī režīma cenzūras ierocis.

Latvijā, tāpat kā pārējās Eiropas Savienības valstīs, tas ir tīri tehnisks process. ISBN kods ļauj sistematizēt grāmatas, nodrošināt to nonākšanu nacionālās bibliotēku krātuvēs un tamlīdzīgi. Piemēram, visiem izdevējiem, kam piešķirts Latvijas ISBN kods, ir pienākums grāmatas nosūtīt arī Latvijas Nacionālajai bibliotēkai (LNB). To nekādā gadījumā nevar uzskatīt par izdevējus ierobežojošu rīcību vai cenzūru. Tas ir pašsaprotami, ka Latvijā iznākušajām grāmatām ir jāatrodas arī valsts nacionālajā grāmatu krātuvē.

Tomēr sērijai „XX gadsimta klasika” obligāti nav jābūt LNB plauktos. Tas nenozīmē, ka šīs grāmatas izzudīs no pasaules grāmatniecības vēstures. Vienkārši tās atradīsies Eiropas dienvidos — Spānijas Nacionālajā bibliotēkā. Lieta tāda, ka šo grāmatu sēriju izdod Spānijas mediju kompānija „Mediaset Group” un tai attiecīgi arī piešķirts Spānijas ISBN kods.

Tātad laikraksta „Diena” bibliotēka nav nacionāls, bet gan ārzemju produkts. Šeit jāpiebilst, ka „XX gadsimta klasika” arī drukā Spānijas tipogrāfijās. „Nedēļas” aptaujātie speciālisti uzskata, ka tam ir diezgan loģisks izskaidrojums, jo Dienvideiropā, salīdzinot ar Latviju, tipogrāfijas izmaksas ir lētākas.

Analoģiskas sērijas, izrādās, tiek izdotas arī citās valstīs. „Dienas” piedāvātās sērijas „XX gadsimta klasika” klonus „Mediaset Group” izdod sadarbībā arī ar citu Austrumeiropas un Balkānu valstu lielākajiem nacionālajiem laikrakstiem. Vienīgā atšķirība, ka sērijā tiek iekļauti katras valsts vietējās klasikas darbi. Lietuvā, piemēram, šī sērija iznāk sadarbībā ar laikrakstu „Lietuvas Rytas”.

Interesanti, ka internetā atrodama informācija, ka uzņēmums ar nosaukumu „Mediaset Group” ir reģistrēts Itālijā ar filiāli Spānijā. Šī „Mediaset Group” ir viena no bijušā Itālijas premjerministra Silvio Berluskoni mediju impērijas sastāvdaļām.

Nebūtu jau nekā nosodāma, ka starptautiskais konglomerāts izdod klasiķu darbus latviešu valodā. Savā ziņā tas būtu pat apsveicami, ja vien tas nedraudētu ar nacionālo izdevniecību pagrimumu, tā uzskata „Dienas” konkurenti.

Dažu mēnešu laikā vairākām pazīstamām un lielām Latvijas izdevniecībām, ja tā var teikt, sācies «norieta» laiks. Iepriekšējos gados pirms Ziemassvētkiem un Jaungada strauji kāpa grāmatu tirdzniecības apjomi, jo daudzi par labāko svētku dāvanu draugiem un radiem izvēlējās grāmatas. Šoziem noticis gluži pretējais. Vairāki „Nedēļas” aptaujātie izdevniecību vadītāji atzina, ka viņu apgrozījums sarucis par 20—30%. Attiecīgi ir krities arī grāmatnīcu apgrozījums, jo lēto „XX gadsimta klasiku” izplata nevis caur grāmatu namiem un bāzēm, bet gan caur abonēšanas centru „Diena”, preses tirdzniecības vietām un lielveikalos. Lasītāji tagad izvēlas divas un pat trīs reizes lētāko „Dienas” bibliotēku, nevis apgādu izdotās krietni dārgākās grāmatas.

Lasītāju izvēli par labu minētās sērijas grāmatām, protams, nosaka to cena, bet ar šo faktoru vien laikam ne vienmēr pietiek. Ar publikas gaumi strādā arī agresīva un masīva „Dienas” grāmatu sērijas reklāma. Vienā no lielākajiem un prestižākajiem nacionālajiem dienas laikrakstiem ir piedzīvota līdz šim nepieredzēti liela reklāmas kampaņa. Oktobrī vien grāmatu sērijas pašreklāma „Dienas” pamatavīzē aizņēma 240 kvadrātmetru (!) lielu laukumu, neskaitot „Dienas” nedēļas pielikumus, piemēram, „Kultūras Diena”, „Sestdiena” un „Izklaide”. Novembra pirmajās desmit dienās reklāmas kampaņa bija vēl agresīvāka, un tā jau aizņēma 123 kvadrātmetrus avīzes laukuma. Šādus aprēķinus veikusi Latvijas Grāmatizdevēju asociācija. Vienlaikus grāmatizdevēji sūdzas par to, ka „Dienā” praktiski vairs netiek drukātas recenzijas par citu izdevniecību izdotajām grāmatām. Tātad lasošā publika ir meistarīgi «ieciklēta» tikai uz vienas izdevniecības grāmatu lasīšanu.

Ņemot vērā, ka «vidējais latvietis» mēnesī izlasa labi ja vienu grāmatu, apgādu satraukums ir pamatots. Sevišķi to, kuri izdod tulkoto un latviešu oriģinālliteratūru. Ekonomisku apsvērumu dēļ lasītājs, protams, izvēlēsies lētākos izdevumus, kaut arī kvalitātes ziņā tie atpaliek no krāšņajiem un gaumīgajiem analoģisku nosaukumu un autoru darbiem.

Pasaules praksē, sevišķi ASV, ir pierasts, ka iznāk daudz lētu, sīkā drukā iespiestu grāmatu. Turklāt izdevēji autoriem par tiem maksā mazāku autoratlīdzību. Tā ir arī šajā gadījumā. Jāteic, ka absolūtais vairākums sērijas „XX gadsimta klasika” grāmatu kādreiz jau ir iznākušas un to izdevējiem nav nepieciešams piepūlēties ar rediģēšanu. „Mediaset Group” nav nepieciešami ne teksta ievadītāji, ne redaktori, ne korektori. Ar modernām tehnoloģijām tiek «nolasītas» jau esošās grāmatas un no kopijām izveidots jauns datorsalikums. Savukārt vienošanās ar Latvijas autortiesību aģentūru AKKA/LAA paredz, ka autoriem un grāmatu tulkotājiem tiek maksāta zemāka autoratlīdzība, nekā to dara «parastās» izdevniecības. Tā, piemēram, kādam tulkotājam par viņa tulkojama izmantošanu tika piedāvāti 300 lati, kaut gan dažus mēnešus iepriekš kāda cita izdevniecība par to jau bija samaksājusi 2000 latu.

„XX gadsimta klasikas” izdevēji ietaupa gan uz redakcijas, gan reklāmas izdevumiem, jo pašiem taču ir sava avīze. Arī maksa par tipogrāfiju, cik noprotams, ir zema, kaut gan, protams, jāpierēķina grāmatas transportēšanas izdevumi no Spānijas uz Latviju. Arī uz „Dienas” bāzes izveidotais tirdzniecības un izplatīšanas tīkls būtiski atvieglo tirāžas izplatīšanu. Ir izveidoti visi priekšnoteikumi, lai „XX gadsimta klasiku” veiksmīgi izplatītu un tās cena būtu ievērojami zemāka nekā citu izdevniecību grāmatas.

Tā kā „Dienas” bibliotēkas projekts Latvijā visai īsā laikā būtiski ietekmējis grāmatu tirgu, Latvijas Grāmatizdevēju asociācija (LGA) ir satraukusies par savu biedru nākotni. Pastāv pamatotas aizdomas, ka „Diena” varētu turpināt lēto grāmatu sēriju izplatīšanu vai izdošanu. Pasaules praksē ir pieņemts, ka šādas akcijas neapstājas tikai pēc viena projekta veiksmīgas realizācijas.

„Nedēļa” vērsās ar lūgumu izskaidrot radušos situāciju gan pie vairāku izdevniecību vadītājiem, gan pie „Dienas” pārstāvjiem. Interesanti, ka visi labprāt piekrita sarunai, bet tikai ar vienu nosacījumu: sarunai jābūt anonīmai. Acīmredzot ne vieniem, ne otriem nav vajadzības publiski sanaidoties.

„Diena” uzskata, ka veic labu darbu — popularizē grāmatas un lasīšanu. Tajā pašā laikā uzsver, ka ir tikai grāmatu izplatītāja, nevis izdevēja. Šis ir mārketinga pasākums. Juridiski tādi uzņēmumi kā laikraksts „Diena”, abonēšanas centrs „Diena”, izdevniecība „Dienas Grāmata” un „Mediaset Group” ir atsevišķi uzņēmumi, tāpēc visu bāšana «vienā maisā» esot nekorekta.

Savukārt grāmatizdevēji apgalvo, ka „XX gadsimta klasikas” izdošana ir Konkurences likuma pārkāpums. Protams, tas tā ir gadījumā, ja daiļliteratūras izdošanas segmentā ar šo sēriju tiktu aizņemts 20% tirgus un grāmatu cenas tiktu dempingotas. Tā pašlaik arī varētu būt, bet to tik viegli nemaz nenāktos pierādīt, ja šo grāmatu sēriju definē par mārketinga pasākumu. Mārketinga akcijās ir pieļaujama arī tāda forma kā dāvināšana. „Diena” jebkurā laikā var apgalvot, ka šis ir mārketinga pasākums (kas lielā mērā tā arī ir) — lasītājiem jeb klientiem «dāvina» daļu grāmatu vērtības.

Problemātisks „Dienai” varētu būt fakts, ka korekti netiek pildīts grāmatu sērijas iesākumā proponētais apgalvojums (un reizē arī solījums), ka vienas grāmatas nosaukums tirgū būs tikai vienu nedēļu. Laikraksta redakcijā iepriekšējo nedēļu izdevumus var nopirkt par astoņiem latiem gabalā.

Katrā ziņā grāmatizdevēji nu algo augstas klases juristus, lai šo sēriju, tās izdevējus un izplatītājus sūdzētu tiesā. „Nedēļai” kļuvis zināms, ka Slovākijā jau notiek analoģisks tiesas process. Ja Slovākijas grāmatizdevēji šajā procesā uzvarēs, „Mediaset Group”, iespējams, viņiem būs jāatmaksā radītie zaudējumi.

Latvijas grāmatizdevēji uzskata, ka „XX gadsimta klasika” ne tikai kropļo grāmatu tirgu, bet arī lasītāju veselību. Sērijas sējumu salikums ir ļoti «saspiests» un grūti izlasāms — šis process prasa pastiprinātu redzes piepūli. Tādējādi, pastāvīgi lasot šāda salikuma tekstus, cilvēkam var rasties redzes problēmas. Padomju laikā, kad bija spēkā standarti, kas noteica grāmatu tekstu rindu garumu, burtu atstarpes un tamlīdzīgi, šāds salikums «neietu cauri». Tagad Latvijā šādu standartu nav. Kāda Latvijas apgāda direktors uzskata: ja Latvijas Patērētāju aizsardzības centrs kopā ar okulistiem veiktu grāmatu ekspertīzi, „XX gadsimta klasiku” varētu atzīt par «veselībai bīstamu preci».

Tomēr vēl bīstamāka prece tā ir grāmatu apgādiem, kuri nespēj konkurēt ar „Dienas” bibliotēku un kuru noliktavās krājas neiztirgoto grāmatu pakas. Grāmatizdevēji nu īsteno vairākus trikus, lai iztirgotu savas savulaik izdotās tādu pašu nosaukumu grāmatas, kādas tagad iznāk „Dienas” sērijā. Piemēram, izdevniecība „Jumava” tajā nedēļā, kad „Diena” izplatīja Remarka „Rietumu frontē bez pārmaiņām”, to pārdeva par 1,99 latiem, bet Bulgakova „Meistaru un Margaritu” — par 2,59 latiem. Tas bija ievērojami lētāk nekā „Dienas” sērijas 2,99 lati (te vēl jāpierēķina, ka kopā ar grāmatu pircējam vajadzēja iegādāties arī laikrakstu „Diena” par 0,45 latiem). Tāpat izdevniecība „Zvaigzne ABC” grāmatas tirgoja par «bankrota cenām». Tomēr citu izdevniecību grāmatas nepiedzīvoja tikpat lielu noietu kā „Dienas bibliotēka”, jo tām nebija tik plašas reklāmas un informācijas telpas.

Ja grāmatu izdevēji zaudēs «karā» ar laikrakstu „Diena”, var prognozēt, ka Latvijas grāmatu tirgū iestāsies kardinālas pārmaiņas. Arvien lielāku segmentu ieņems lēto grāmatu sērijas, kuras, starp citu, izdos ne tikai ar laikrakstu „Diena” saistīti izdevēji. Savukārt ekskluzīva, kvalitatīva un krāšņa daiļliteratūra kļūs dārgāka, jo kritīsies pieprasījums pēc tās. Dažas izdevniecības, kuras pašlaik gadā izdod tikai pāris grāmatu, un Latvijā tādas ir vairāki desmiti, pat bankrotēs.

Savukārt specializēto izdevniecību jomā, kas izplata mācību grāmatas, vārdnīcas, tehnisko literatūru un tamlīdzīgi, lielas izmaiņas nav paredzamas. Vienīgi iespējams, ka specializētās izdevniecības, kā „Zinātne” un „Zvaigzne ABC”, varētu sašaurināt daiļliteratūras izdošanu un orientēties tikai uz zinātnisko un mācību literatūru.

Protams, atklāts vēl paliek jautājums, kādu nākotni piemeklēs bērnu un jaunatnes literatūras lauciņš, jo, salīdzinot ar „Lata romāna” un „Dienas bibliotēkas” «pieaugušo» sērijām, bērnu grāmatas ir ievērojami dārgākas. Tā ir joma, kurā vēl varētu iespiesties kāda «lētā» izdevniecība.

Šāda «lēto» grāmatu izdevniecību un sēriju pastāvēšana pats par sevi nav nekas slikts. Tomēr mazās valstīs, kur lasītāju skaits ir ierobežots un kur dzīves līmenis nav spīdošs, tas būtiski var ietekmēt grāmatu izdošanas klāstu, lasīšanas kultūru un grāmatu izskatu un kvalitāti.

Izstādes

Līvija Dūmiņa,  NRA  12/19/06

- Galerijā Anna skatāma Ievas Kalniņas (dz. 1962. g.) gleznu izstāde 17 mirkļi pavasarī. Ieva Kalniņa 1988. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu. Māksliniece glezno klusās dabas, ainavas, ziedus, īpašu uzmanību savos darbos veltot priekšmetu laukumu izvietojumam un to nosacītībai. Klusajās dabās Ievu interesē savīt kopā reālistisko ar abstrakto. Mākslinieces darbi sniedz iespēju pakavēties dažādos mirkļos pavasarī, vasarā, rudenī, ziemā.

- Andrejsalā, Korpusu cehā, šodien pulksten 18 tiks atklāta Ilvas Kļaviņas personālizstāde Avots. Ilva Kļaviņa līdz šim darbojusies video un instalācijā, bijusi māksliniece vairākām filmām, tomēr paralēli pievērsusies arī glezniecībai. Izstādē būs redzami gan jaunāki, gan senāk tapuši darbi. Jaunajā sērijā māksliniece atsaucas uz fabrikas cehu atmosfēru – sienu faktūrām un krāsām, radiatoru funkcionālo dizainu, kas viņai šķitis saistošs.

- Ārzemju mākslas muzejā aplūkojami norvēģu tekstilmākslinieku darbi, kurus piedāvā Norvēģijas Tekstilmākslas asociācija. Izstādes mērķis ir paplašināt mūsdienu mākslas izteiksmes iespējas un iepazīstināt ar māksliniekiem, kurus vieno mūsdienu tekstilmāksla. Pašreizējās tendences tekstilmākslā nešaubīgi demonstrē tekstilmākslas individualitāti un neatkarību, ko raksturo iztēle, inovācijas, eksperimenti, atvērtība un starpdisciplināras infiltrācijas.

- Andrejsalā apskatāma jaunā mākslinieka Raida Kalniņa personālizstāde Nelaime ciematā. Raidis Kalniņš Latvijas mākslas telpā ir savrupa personība, kas izkopj komiksu, savdabīgu seriālu manierē ieturētu stāstījuma formātu. Ar nervozu, jutīgu līniju mākslinieks veido šausmu ainiņas un nekrofilus motīvus. Raidis Kalniņš līdz šim ir piedalījies vairākās grupu izstādēs, tomēr kopumā mākslinieka darbi plašākai publikai nav bijuši apskatāmi.

- Galerijā Mākslas dārzs notiek Kristīnes Luīzes Avotiņas personālizstāde Jūtu rasa. K. L. Avotiņa pašlaik studē Latvijas Mākslas akadēmijā glezniecību. Viņa ir viena no daudzsološākajām jaunajām gleznotājām. Par savu izstādi māksliniece saka: "Kopš strādāju glezniecībā, par tās pamatu vienmēr ir bijusi daba un cilvēks. Daba kā bezgalīgas enerģijas un skaistuma avots, un cilvēks kā daļa no tās." Jūtu rasa ir glezniecības stāsts par dabu un jūtām, par krāsu un tās spēku, par cilvēku un dabu. Izstādē apskatāmi šā gada laikā tapušie darbi.

- Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas telpās Slokas ielā 37 ceturtdien, 21. decembrī, pulksten 17 atklās pirmo sērijas Dvēseles mūžīgie noslēpumi izstādi. Tajā varēs apskatīt dažādu novirzienu mūsdienu autoru mākslas darbus, ko vieno cilvēka mūžīgā tiekšanās pēc patiesības un skaistuma, pārdomas par labo un ļauno, Dieva meklējumi sevī un ārpus mums.

- Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē apskatāma Ģirta Muižnieka gleznu izstāde Salut! Mākslinieks Latvijas Mākslas akadēmiju beidzis 1982. gadā. Izstādēs piedalās kopš studiju laikiem, bijušas desmit personālizstādes, un piedalījies daudzās grupu izstādēs. Par izcilu radošo sniegumu – personālizstādēm Rīgas galerijā un Ivonnas Veihertes galerijā – Ģirts Muižnieks 2003. gadā saņēma Latvijas Mākslinieku savienības Gada Lielo balvu 2003. Personālizstāde Salut! ir plašākā viņa darbu skate un sniedz visai pilnīgu pārskatu par mākslinieka radošās darbības dažādiem periodiem.

Latvijas teātru Ābolu ķocis

Diena  12/19/06

Dzeja. Ambients

Fricis Bārda

Jaunais Rīgas teātris

Režisors Alvis Hermanis

Henrieta Verhoustinska * * * *

Pirmajās trīs minūtēs šķiet — miegs neizbēgams. Liegās kokles skaņas (nevar apgalvot, ka virtuozā izpildījumā), rimtais balss plūdums... Taču atverot apziņu Friča Bārdas dzejai, pārsteidz un saviļņo tās skaistums. Valodas skaistums, lai arī esmu starp tiem nepatriotiskajiem lietotājiem, kas bieži sodās par latviešu valodas nabadzību. Acīmredzot tā ir manas, ne latviešu valodas problēmas. A.Hermanis ar gudru ziņu aktrisēm aizliedzis pārspīlēt ar dzejas lasījumiem ierasto izteiksmīgumu. Taču nav aizliedzis būt tādām, kādas tās ir — spurainajai, noslēgtajai Janai Čivželei, romantiskajai, viegli aizkustināmajai Lienai Šmukstei, dziļajai, noslēpumainajai Maijai Apinei ar dūmakaino balsi un sievišķīgi pieredzējušajai, samtainajai Regīnai Razumai. Šīs četras balsis un kokles, kas, pateicoties Jēkaba Nīmaņa mūzikas lakoniskajam, taču emocionālajam skanējumam, itin kā atārda vēl vienu, bezvārdu dzejas slāni, ir kā īstā dāvana Ziemassvētkos. Vienīgi — mazliet traucē radioefekts, ko rada aktrišu lietotie mikrofoni — Mazajā zālē, šķiet, pietiktu ar "akustisko", dzīvo skaņu.

Silvija Radzobe * * * *

Alvis Hermanis atkal pārsteidz ar jaunām, radošām iniciatīvām. Regīna Razuma, Liena Šmukste, Jana Čivžele, Maija Apine iznāk tukšā telpā. Viņas koklē Jēkaba Nīmaņa ambienta stila mūziku un neitrālā intonācijā runā Friča Bārdas dzeju. Aktrises runā cita pēc citas, tikai dažkārt balsis savijas lietus čaboņu koku lapās atgādinošā kora runā. Priekšnesuma mērķis nav jēdzieniskā līmenī iedziļināties latviešu klasiķa dzejā, bet izmantot to līdzīgi kādiem rituāliem lūgšanu vārdiem kā iemeslu iedarbināt balsis, kuras kopā ar muzikālo fonu rada meditatīvu atmosfēru "maigā pieskāriena" noskaņā. A.Hermaņa eksperimentālais darbs tipoloģiski atgādina simbolisma teātra tiekšanos primāri iedarboties uz skatītāja juteklisko uztveri, paverot vārtus uz kādu paralēlo pasauli. XX gs. sākumā līdzīgu pieredzi arī Latvijā centās ienest Biruta Skujeniece, Intīmajā teātrī organizējot dzejas lasījumus. Varbūt režisors varēja ķerties arī pie radikālākiem risinājumiem — vairāk eksperimentējot ar balsu iespējām, kā arī izšķiroties par meditatīvā seansa norisi tumsā, jo nabadzīgais vizuālais iespaids dažkārt sāk nomākt, novēršot no galvenā uzmanības objekta.

Normunds Naumanis * * * *

JRT Kultūras nams zem zīmola Made by Alvis Hermanis sācis jaunu komercatrakciju — psihoterapeitisku kolektīvās meditācijas seansu, kas iepakots kokles (komponists J.Nīmanis) un latvju mistiķa F.Bārdas ezoterisko vārsmu skaņās, ko nodrošina izrunātās un skanošās enerģijas mediatores — četras jaukas aktrises (eksaltēti nopietnā R.Razuma, ironiski labestīgā M.Apine, naivi zvirbuliskā J.Čivžele un mierīgi sirsnīgā L.Šmukste). No teātra profesiju viedokļa F.B.A. nav, kur piesieties — aktrises dzeju runā un muzicē veikli, režisora veidotā tekstu kompozīcija tematiski noapaļojas, apcerot nāvi un brīvību, un pat noskretušais Mazās zāles interjers attaisnojams kā atsauce uz Bārdas piesaukto būdiņu romantiku. Taču no mākslas jēgas skatpunkta gribas zināt, vai šis acīmredzami konceptuālais A.H. solis — absolūts un tīrs, pat destilēts teatrālais minimālisms — pieder Anatolija Vasiļjeva proponētajai teātra kā ļoti spēcīga lingvistiskās programmēšanas ieroča izpētei Latvijā, vai arī ir tikai citos projektos nenodarbinātu aktieru mājas vingrinājums? Atbildi sniegs laiks. Daudz vielas pārdomām par latviešu valodu un vīrieša — dzejnieka dvēseli.

Kultūrziņas

Arno Jundze,  NRA  12/20/06

- KAS KUR KAD. Apgāds Jumava piedāvā enciklopēdiju, kurā hronoloģiskā secībā ik pa gadam apkopoti svarīgākie fakti un izšķirošākie notikumi gadsimtu gaitā gan Latvijas, gan pasaules kontekstā. Atrodama arī informācija par ievērojamiem cilvēkiem politikā, reliģijā, filozofijā, zinātnē un tehnikā, kultūrā un mākslā. Enciklopēdiju veidojis autoru kolektīvs – Mirdza Bušmane, Beata Kempele, Jolanta Sirsniņa, Aivars Siliņš.

Arno Jundze,  NRA  12/21/06

- KAS KUR KAD. Apgāds Jumava piedāvā enciklopēdiju, kurā hronoloģiskā secībā ik pa gadam apkopoti svarīgākie fakti un izšķirošākie notikumi gadsimtu gaitā gan Latvijas, gan pasaules kontekstā. Enciklopēdijā atrodama arī informācija par ievērojamiem cilvēkiem politikā, reliģijā, filozofijā, zinātnē un tehnikā, kultūrā un mākslā. Enciklopēdiju veidojis autoru kolektīvs – Mirdza Bušmane, Beata Kempele, Jolanta Sirsniņa, Aivars Siliņš.

Sveiks Zigmundu Skujiņu

Arno Jundze,  NRA  12/20/06    Šovakar Rīgas Latviešu biedrības namā tiks godināts rakstniecības meistars Zigmunds Skujiņš – viņam Ziemassvētkos apritēs astoņdesmit.

Zigmunda Skujiņa darbi miljonu tirāžās savulaik aptvēruši visu bijušo Austrumu bloku, iemantojot neskaitāmus cienītājus daudzviet ārpus Latvijas robežām. Apbrīnojami, bet rakstniekam reizēm pat pārmestā unikālā dabas dotā prasme rakstīt par aktuālām un sabiedrību interesējošām lietām, allaž nonākot publikas uzmanības centrā, ir tieši tas, kā mūsdienu latviešu literatūrai pietrūkst visvairāk. Varbūt tāpēc pienācis laiks atzīt, ka Zigmunds Skujiņš savos darbos allaž pratis domāt un pacelties plašos mērogos – arī mūsdienās viņa Rakstos jaunizdotos romānus un stāstus pārlasot, tie ir un paliek publikai pievilcīgi. Turklāt šī prasme patikt nav izdabāšana – Skujiņam vienmēr bijis ko teikt, arī tagad, kad pārkāpts ne vien jaunā gadsimta, bet arī jaunā gada tūkstoša slieksnis.

Tas nav absolūtais rekords, bet Zigmunds Skujiņš latviešu literatūrā darbojas vairāk nekā 50 gadu. (Kā teiktu viņa bieži piesauktais Džuzepe Tomazi di Lampedūza – ja ir runa par vairāk nekā piecdesmit gadiem cilvēka dzīvē – tā jau ir mūžība.) Viņa pirmā grāmata iznāca 1954. gadā. Kopš 1955. gada viņš ir Latvijas Rakstnieku savienības biedrs, kopš 1998. gada – Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis. Sarakstījis deviņus romānus, 11 stāstu krājumus, periodikā publicējis rakstus par literatūru, teātri un kultūru.

Nav bieži minēts, bet ne mazāks ir Zigmunda Skujiņa ieguldījums tajā, ko tagad dēvējam par Rīgas kinostudijas mākslas filmu klasiku – sācis ar Leonīdu Leimani, rakstot scenāriju Šķēpam un rozei, kam sekojušas Līdz rudenim vēl tālu, Tauriņdeja, Vīrietis labākajos gados, Spēle.

Šovakar RLB Zelta zālē paredzētajā Zigmunda Skujiņa jubilejas sarīkojumā, kam dots nosaukms Literatūra, teatrālības, laikabiedri un atmosfēra, piedalīsies literāti Velta Sniķere, Ēriks Hānbergs, Lija Brīdaka, Māra Svīre, Vladimirs Kaijaks, Nora Ikstena un Pauls Bankovskis, aktieri Indra Burkovska un Rūdolfs Plēpis, mūziķi Mārtiņš Brauns, Niks Matvejevs un Artis Gāga. Pasākumā notiks arī Zigmunda Skujiņa Rakstu ceturtā sējuma Vērsis teātrī svinīgā atvēršana.

Balvas jaunajiem mūziķiem

Lauma Mellēna  NRA  12/21/06    Šodien Latvijas Mūzikas akadēmijā svinīgā ceremonijā ar tai sekojošu koncertu tiks pasniegtas Hansabankas balvas jaunajiem mūziķiem un Tālivalža Ķeniņa balva kompozīcijā.

(LMA) svinīgā ceremonijā ar tai sekojošu koncertu tiks pasniegtas Hansabankas balvas jaunajiem mūziķiem un Tālivalža Ķeniņa balva kompozīcijā.

Hansabanka ar Latvijas Mūzikas akadēmiju sadarbojas jau trešo gadu, un tas ir apsveicami, jo ne tikai sniedz jaunajiem talantiem nelielu finansiālu atbalstu, bet arī ļauj sabiedrībai uzzināt ko vairāk par tiem, kas vēl tikai aug un veidojas, lai mazinātu provinciālismā slīgstošos klausītājus, kuri vispirms sagaida kādu vērā ņemamu starptautisku atzinību un tikai tad atzīst konkrēto mākslinieku par mūsējo. Savukārt Tālivalža Ķeniņa balva kādam latviešu jaunajam komponistam ir ekskluzīva. Pērn Tālivaldis Ķeniņš tika apbalvots ar Lielo mūzikas balvu, taču Kanādā dzīvojošais skaņradis no naudas balvas atteicās par labu kādam jaunam un talantīgam Latvijas skaņradim. Šo balvu izpelnījusies Gundega Šmite. Naudas izteiksmē Ķeniņa balva (Ls 400) ir mazāka nekā Hansabankas balva (Ls 700), tomēr tai ir pilnīgi cita, vienreizības vērtība. Gundega Šmite šovakar sēdīsies pie klavierēm, lai pavadītu mecosoprānu Ievu Paršu, kas dziedās trīs franču dziesmas. Koncertā LMA lielajā zālē muzicēs arī Hansabankas balvas ieguvēji – kontrabasists Gunārs Upatnieks, sitaminstrumentālists Rihards Zaļupe un mācībspēku balvas laureāts pianists Jānis Maļeckis. Abi jaunie talanti pauž prieku, ka dīvainā kārtā šo balvu ir ieguvis tieši bass un sitējs, kas neesot bieža parādība Latvijas mūzikas dzīvē. Gunārs Upatnieks koncertā spēlēs Dž. Rotezīni Koncertu kontrabasam ar orķestri, bet Rihards Zaļupe pirmoreiz plašākai publikai nodemonstrēs nesen iegādāto personīgo marimbu, atskaņojot E. Sežornē koncertu marimbai un stīgu orķestrim.

Jānis Maļeckis ir studentu mīlēts profesors, smalks pianists, izcils ansambļa meistars un patiesībā divu mūzu kalps, jo bez mūzikas profesors nodarbojas arī ar gleznošanu. Kā smejas pats, par balvu noteikti jāpateicas saviem studentiem, kas nu jau guvuši laurus arī pasaulē. Jānis Maļeckis koncertā spēlēs Latvijā vēl nedzirdētu programmu kopā ar kvartetu RIX.

Svinīgajā pasākumā tiks piešķirts arī LMA goda profesora tituls. To saņems Norvēģijas mūzikas akadēmijas profesore, vokālā pedagoģe Barbru Maklunda-Pētersone, kas šoruden kopā ar Oslo akadēmijas vokālo nodaļu viesojās Rīgā un vadīja meistarklases topošajiem dziedātājiem. Visi laureāti saņems arī pēc īpašas gravīras izgatavotu vēsturisku LMA diplomu un zeltītu nozīmīti.

Klasiskie skolu žurnāli pārvēršas e–žurnālos

Vita Dreijere,  Diena  12/20/06    Klašu žurnālus vairs nevarēs nozagt, turklāt atkritīs daudzas ar "papīra būšanu" saistītas lietas — tas būs iespējams, ja vien skolas izmantos tām piedāvātos elektroniskās skolvadības sistēmas e–klase elektroniskos klases žurnālus, saka īpašu uzdevumu ministre elektroniskās pārvaldes lietās Ina Gudele. Tie jau ir saskaņoti Izglītības un zinātnes ministrijā un varēs pilnībā aizstāt klasiskos skolu žurnālus. Izmantojot elektroniskos žurnālus, skolotājam tikai reizi datorā jāievada informācija par skolēna sekmēm. Pārējo darbu, piemēram, atskaišu sagatavošanu, sistēma veiks automātiski, stāsta e–klases projekta īstenotāja uzņēmuma Digitālās ekonomikas attīstības centrs (DEAC) valdes priekšsēdētājs Andris Gailītis.

Tikšot atvieglota arī skolotāja saziņa ar vecākiem, jo viņi sava bērna sekmes varēs redzēt internetā, uzreiz pēc atzīmju ievadīšanas. To par vienu no galvenajiem ieguvumiem, ieviešot jauno sistēmu, sauc gan Āgenskalna ģimnāzijas direktore Sandra Sīle, kuras vadītā skola to izmēģināja pirmā, gan izglītības un zinātnes ministre Baiba Rivža (ZZS).

S.Sīle gan norāda, ka pašlaik e–žurnālus izmanto tikai vidusskolā, jo, lai iesaistītos pārējie skolotāji, nepietiek datoru. I.Gudele sola, ka tuvāko divu gadu laikā visiem pedagogiem, kas būs izgājuši datorapmācību (pašlaik to jau izdarījuši 80%), tiks nodrošināti portatīvie datori.

Pašlaik e–klasi finansē tikai uzņēmums DEAC, kas projektā jau ieguldījis 130 000 latu, taču nākotnē iespējama arī valsts budžeta un Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļu piesaistīšana, saka I.Gudele, piebilstot, ka "tas būtu ļoti labs piemērs privātajai un publiskajai partnerībai".

Neraugoties uz to, ka, arī izmantojot iespēju skolēna sekmes apstrādāt elektroniski, skolām tās jāizdrukā un jāglabā 75 gadus, B.Rivža pagaidām negrasās mainīt normatīvus, jo klašu žurnāli "ir ļoti būtiski dokumenti". Viņa pieļauj, ka tas varētu tikt darīts vēlāk, kad būs bijusi iespēja pārliecināties par elektroniski saglabāto datu drošību.

Intervija ar Helēnu Demakovu: Es esmu nenormāli enerģiska

Māris Zanders, Nedēļa  12/20/06    Kultūras ministre Helēna Demakova visa gada garumā ir bijusi populārākā valdības locekle. Līdztekus tam sabiedrībā ir visai atšķirīgi viedokļi par viņas lolotā projekta Trīs brāļi lietderību, caurspīdīgumu un īpaši par to, vai Gaismas pils un Rīgas koncertzāles izmaksas nav pārāk liels slogs valstij, kura nevar lepoties ar bagātību.

Sarunā ar Nedēļu ministre skaidro savu redzējumu par projektu un iezīmē tās izmaiņas, ko grib panākt kultūras jomā.

- Vēlēšanas jau krietni aiz muguras, tomēr kaislības ap tavu lolojumu, Trīs brāļu projektu, lielā mērā turpinās. Turklāt rodas sajūta, ka principā šīs trīs ēkas ir tāds kā dzīvības vai nāves jautājums. Bet Latvijas kultūras dzīve taču nav tikai Trīs brāļi...

- Man ļoti negribētos, ka Jaunos "Trīs brāļus" skata atrauti no nozarēm. Ja iztirzājam katru no brāļiem, redzam, cik ārkārtīgi lielas komponentes nāk līdzi. Un uzdevumi, kas nāk līdzi, ir grandiozāki nekā Trīs brāļu uzbūvēšana. Tas ir vienīgais iemesls, kāpēc turpinu darīt šo darbu. Jā, es to daru ar prieku, tomēr īstenībā mans dzīves aicinājums ir rakstīt garlaicīgus tekstus par mākslu saujiņai interesentu (Smejas.), nevis skriet un menedžēt.

Ja skatāmies uz pirmo brāli — Nacionālo bibliotēku —, var teikt, ka tas, kas veicams attiecībā uz bibliotēkas saturu un Gaismas tīklu, ir tikpat vērienīgs. Bija nedaudz jāsaņem dūša un jāatvilina no Lemberga kunga labākais speciālists (Armands Magone, pirms tam — Ventspils domes izpilddirektora vietnieks IT jautājumos. — Red.), jāieliek aģentūrā Kultūras informācijas sistēmas, un tas ir tas, ko daru diendienā, — es stiprinu nozari.

Paskaidroju. Lai mēs dabūtu šo lielo ziedojumu — 24 miljonus ASV dolāru — no Geitsu fonda un Microsoft, mēs nevarējām vienkārši lūgties. Bija nenormāli smagi jāstrādā gada garumā, un aģentūra ar tās iepriekšējo kapacitāti to paveikt nespēja. Es, aizbraucot kopā ar Aigaru Kalvīti uz Sietlu un nebūdama kaktā sēdētāja, izrunājos ar industrijas pārstāvjiem: "Vīri, man vajag labāko!" Izrādījās, ka labākais ir Ventspilī. Tad nu palūdzu Armandu Magoni atnākt, ļoti nopietni izrunājāmies, lai gan jāatzīst, ka lietoju arī nedaudz negodīgus paņēmienus: teicu, ka vīrietim ir vajadzīgi lieli izaicinājumi, ka mēs te taisām veselu revolūciju, ka 2007.—2013. gadā no Eiropas nāks naudas lielajām programmām utt.

- Atvaino, ka pārtraucu: cik lielas šīs naudas būs?

- IT sektorā no struktūrfondiem bibliotēkām, muzejiem un arhīviem tie būs apmēram 20 miljoni eiro.

Nu, jā. Tad es teicu, ka ir jātiek galā, piemēram, ar arhīviem. Jau savas ministrēšanas pašā sākumā uztaisīju milzīgu troksni Ministru kabinetā, ejot katru otrdienu ar informatīvo ziņojumu, un Emsis nebija priecīgs, ka iekļāvis mani valdības sastāvā, jo šajā plānošanas periodā mums IT lietām nebija paredzēts ne santīms. Ar milzīgu kampaņu es dabūju pirmos trīs miljonus. Tad sāka buksēt arhīvu lietas, viņi paši nespēja savstarpēji vienoties, un man vajadzēja top menedžeri, kas to vezumu izkustinātu, un tas ir noticis.

Kas attiecas uz Andri Vilku, uz Nacionālo bibliotēku, tu radio kaut kur teici, ka nabaga Demakova esot raudājusi valdībā. Tas nebija tā, ka es būtu jutusies iedzīta stūrī. Tas bija no noguruma, ka tu tērē tik milzīgu enerģiju kaut kādām muļķībām, cīnoties ar lūzeriem un tumsoņām, tā vietā, lai ražīgi strādātu. Nu, jā... Tātad tās asaras bija saistītas ar to, ka izdevās dabūt miljonu digitālās bibliotēkas projektam. Šogad palaidām pirmo "pilotu" (Pilotprojektu. — Red.), tika veidots Jāzepa Vītola fails ar ļoti interesantu meklēšanas sistēmu. Kad es tikos pirms nedēļām sešām ar vienu no pasaules IT topa speciālistiem, viņš pateica, ka mūsu digitālā bibliotēka, tas, kādu to veidojam, ir labākā Eiropā!

Īsi sakot, nav runa par to, ka vienkārši jāuzbūvē smuka ēka, simbols utt. Mēs strādājam paralēlās upēs, kas saplūst kopā Gaismas pils projektā. Un vēl gribu teikt, ka esmu bijusi ļoti daudzās valstīs, un bibliotēkas tur ir pilnas ar apmeklētājiem. Un vēl — Horvātijā jauno bibliotēku uzbūvēja kara laikā. Tas tā — piebilde tiem, kas apšauba projektu.

- Precizē, lūdzu, kur tā Microsoft nauda tiks izlietota.

- Microsoft līdzekļi ir programmatūras ziedojums visiem par Geitsu fonda naudu pirktajiem datoriem. Geitsu nosacījumi ir ārkārtīgi strikti. Projekts ir jāīsteno līdz 2008. gada vidum. No šīs naudas mēs nedrīkstam maksāt mūsu pusē nekādus administratīvos izdevumus, tāpēc Kultūras informācijas sistēmām ir palielināts pamatbudžets. Naudu varam tērēt trim pozīcijām. Pirmkārt, paši datori — mēs nopērkam 3833. Otrkārt, apmācām bibliotekārus un iedzīvotājus. Treškārt, ieviešam bezvadu internetu. Projekts pārklāj visu valsts teritoriju.

- Otrais brālis — koncertzāle. Nevarētu teikt, ka arī tā neizsauktu iebildumus publikā...

- Ir jāskatās plašākā kontekstā. Situācija nozarē ir traģiska, jo naudas trūkums visvairāk ir novājinājis muzikālos kolektīvus. Mūzika ir starptautiski konvertējama lieta, tāpēc visi, kas puslīdz spēlē, ir prom ārzemēs. Situāciju tirgū — jā, es nebaidos lietot šo vārdu — mēs varam mainīt, tikai krasi palielinot finansējumu. Ja tirgus situācija ir izkropļota, tā nav dabīga, un mēs nevaram paļauties, ka tā pašregulēsies.

- Atvaino, īsti nesapratu.

- Saproti, mazā finansējuma dēļ viņi ir nospiesti uz ceļiem, tā aina nav adekvāta. Ja palielinās finansējumu, atgriezīsies liela daļa uz ārzemēm aizbraukušo. Būs tā, kā savulaik darīja Andrejs Žagars: brauca un iepirka izcilus baletdejotājus no Baltkrievijas un vēl kaut kur... Šnē, tagad veidojot jaunu orķestri, ar visu to, ka naudas vēl nav pietiekami, dabūja starptautiski atzītus mūziķus no Moldovas u.c. Tirgus vēl nav atvērts, bet mums tas ir jāizdara.

Ir jāskatās uz nozari kopumā. Gods un slava Lūsiņai, un tomēr... Tā nevar būt, ka mūzikas kritikas ziņā eksistē monopols. Cits aspekts — kas notiek mūzikas skolās. Kad es pārņēmu nozari, budžeta grozījumos izdevās pirmoreiz iekļaut naudu — 130 000 latu —, lai Mūzikas akadēmija dabūtu divus steinvejus. Latvijas valsts jau to var atļauties. Mēs nevaram iet uz jauno koncertzāli, ja negatavojam mūziķus uz atbilstošiem instrumentiem. Pašlaik notiek milzīgs lēciens! Pirmoreiz pa ilgiem gadiem diviem orķestriem — Šnē Simfonetai un Nacionālajam simfoniskajam orķestrim — budžeta grozījumos iedalīti 300 000 latu instrumentu pirkšanai.

Kas notiek paralēli... Kultūrkapitāla fonda padome kultūrizglītību ir pasludinājusi par prioritāti, un visa nauda, ko mēs fondam, tā teikt, atsaldējām (jo Repše savulaik tos miljonus atņēma), tiek novirzīta materiāli tehniskās bāzes uzlabošanai mākslas un mūzikas skolās Latvijā.

Cita starpā te veidojas paradoksāla situācija, un te nu gan man jāuzslavē Lembergs... Viņš man saka: "Kā tas var būt, ka es Ventspilī, Sesks Liepājā jūs lūdzamies, lai būtu reģionālās koncertzāles, nākam ar pusi finansējuma, bet Rīgā pašvaldība nav ieinteresēta?!" Jā, te parādās tā cilvēku niecība, ka kaut kādas politiskās greizsirdības dēļ trūkst atbalsta. Bija ļoti smagas sarunas ar Eiropas Komisiju, tomēr izdevās panākt, ka apmēram 25 miljoni eiro saņems reģionālās koncertzāles.

- Kāpēc sarunas bija smagas?

- Eiropas Komisija uzskatīja, ka tā nav mūsu prioritāte. Par laimi, mans draugs, Austrijas kultūras ministrs, palīdzēja ar informāciju, ka arī vienā no Austrijas zemēm šāda koncertzāle ir celta ar Eiropas fondu atbalstu. Mēs arī iniciējām pētījumu par šādu koncertzāļu ietekmi uz tūrismu, to pievienoto vērtību. Proti, uzceļot kultūras objektus, palielināsies turīgo tūristu skaits, nevis lētā seksa tīkotāji, kas tā pieklieguši Vecrīgu, ka sirds sāp. Pat ja Lielo Ģildi izremontētu, mūziku šīs kliegšanas dēļ klausīties tur nevar...

- Laikmetīgās mākslas muzejs kā projekts laikam ir labāk pieņemts sabiedrībā?

- Ja runājam par Laikmetīgās mākslas muzeju, īpaši jāuzsver, ka pirmos 600 000 eiro arhitektam ir jau nomaksājuši privātie uzņēmēji — Jaunrīgas attīstības uzņēmums. Un privātajiem ir gatavi uzcelt šo muzeju, tāpēc šobrīd strādājam pie līguma. Un vispār... Lai man pasaka, kura ministrija vēl ir piesaistījusi tik daudz privātās naudas. Šobrīd notiek sarunas ar vēl vienu banku par vēl vienu miljonu vēl vienam projektam.

Ja skatāmies plašākā kontekstā, ir taču jāatzīst, ka pēdējos divdesmit gados latviešu dzīvo mākslinieku māksla faktiski nav krāta. Nacionālais Mākslas muzejs koncentrējas uz klasiķiem, turklāt naudas ir tik, cik vajadzīgs iepirkumiem. Labi, nākamgad — pirmoreiz kopš neatkarības atgūšanas — budžets Mākslas muzejam ir iedalījis pašam savu naudu iepirkumiem, tas vairs nebūs atkarīgs no Kultūrkapitāla fonda. Grozījumos ir atrasta nauda arī jaunam — Koļcovas un Sutas — muzejam. Tas ir jādara, jo nevar virzīties uz priekšu, ja nav līdzsvara un netiek pievērsta uzmanība arī "vecajam".

Un tomēr — atgriežoties pie Laikmetīgās mākslas muzeja — mūsdienu mākslas krāšana līdz šim ir klibojusi. Tagad ir noslēgts līgums ar Aizkraukles banku, ka ik gadu viņi iepirkumiem atvēl ne mazāk par 100 000 latu. Ir jau iepirktas Imanta Lancmaņa gleznas, Jura Boiko, Barbaras Gailes, Ievas Iltneres darbi, un kolekcija reāli sāk veidoties.

- Un kur šie darbi būs redzami, pirms uzcels muzeju?

- Tie noteikti tiks izstādīti Andrejsalā, vai sarunāsim kādu no muzejiem. Nacionālās bibliotēkas Sila kroga krātuvēs šiem darbiem ir sagādāta speciāla vieta.

Ir jau vēl arī citas darāmas lietas, bet man personīgi nav laika ar tām nodarboties — kā teica "klasiķis" Gundars Bērziņš (Helēnas Demakovas partijas biedrs, veselības ministrs. — Red.), vairāk par trim arbūziem rokās noturēt nevar. Tad lai nu citi papūlas ar tiem "apelsīniem". Piemēram, daži kungi, man nezinot, ir pieteikuši nopietnu reformu arhīvu nozarē. Paradoksālā kārtā te vienojušies Edmunds Krastiņš un Aivars Lembergs, veidojot šīs valdības deklarāciju. Runa ir par to, lai izveidotu vienotu valsts nacionālo arhīvu, un cilvēkam pēc izziņām vai nepieciešamiem dokumentiem nebūtu jāstaigā pa dažādiem arhīviem. Tam, protams, ir nepieciešama papildu nauda. Nākamgad paralēli algām arhīvi saņems 600 000 latu. Lai valsts sekretāre, kas ir entuziasma pilna, strādā ar šo jautājumu!

- Tomēr — kā Tev izdodas šo naudu izsist? Krīti valdības večiem tikmēr uz nerviem, kamēr viņi padodas?

- Mēs abi ar Šleseru esam nenormāli enerģiski, lai gan ir zināma atšķirība... Ja viņš iet cauri sienām, tad manā gadījumā drīzāk ir tā — ja izgrūž pa durvīm, es lienu atpakaļ pa logu.

Lai gan ne mazāk svarīgi ir tas, ka es nekautrējos par kultūru runāt ekonomikas kategorijās. Es saku: jā, ir vajadzīga summa x projektam y, bet viņi — vienalga multiplikācijas studija vai mūziķi — caur nodokļiem atmaksās vairāk. Veiksmīgi kultūras projekti ģenerē ap sevi aktivitāti. Kultūra ir strauji augoša ekonomikas nozare, un var jau teikt, ka par kultūru tā nedrīkst runāt, tomēr tā skaidrāk redzams, kāpēc valstij ir izdevīgi investēt kultūrā.

Pamatskolās skolotāju palīgu uzdevums būs veicināt skolēnu sekmību

Monika Sila, NRA  12/21/06     Ar 2007.gada septembri Latvijā pamatskolās skolotāju palīgu uzdevums būs veicināt skolēnu sekmību.

Izglītības un zinātnes ministre Baiba Rivža ceturtdien Gulbenē, tiekoties ar vadošajiem rajona izglītības un pašvaldību darbiniekiem, informēja, ka Latvijā vispārizglītojošajās skolās ir pānots ieviest skolotāju darba kvalitātes sistēmu, pie kuras izveides kopīgi strādā ministrija un arodbiedrība.

Atkarībā no skolotāja izglītības, stāža, darba sasniegumiem viņš iegūs jaunākā skolotāja, vecākā skolotāja, skolotāja eksperta statusu. Ieviesīs arī tā saucamo skolotāja palīgu, kas faktiski ir skolotājs un kura pienākums ir strādāt papildus, strādāt pēcstundas ar skolēniem, kam ir problēmas.

"Skolotāja palīgs sevišķi vajadzīgs pamatskolās, skolās, kur mācās bērni invalīdi, kur skolotājam ar visu grupu ir grūti tikt galā. Skolotāja palīgs mācību stundās varētu bērnam pieiet klāt. Tāpat vajadzētu palīdzēt klasēs, kur ir kāds nervozāks bērns ar mentālām problēmām, kas traucē stundas norisi. Skolotāja palīgs varētu parunāt ar šo bērnu, nomierināt," sacīja Rivža.

Šāda sistēma kalpos pedagogu darba kvalitātes novēšanai, piemaksājot pie algas, un izglītības darba organizēšanai, lai palīdzētu skolotājiem viņu darbā vienlīdz gādāt par talantīgo, sekmīgo un mācībās atpalikušo skolēnu mācīšanu.

"Ne jau katrs skolotājs strādā ar mācību olimpiāžu uzvarētājiem. Svarīgi arī pateikt paldies tiem skolotājiem, kas strādā ar bērniem, kam grūtāk iet vai kuriem vecāki ir aizbraukuši, vai kādas citas problēmas ir. Svarīgi gādāt, lai bērni mācībās neatpaliek, jo tad vairs nenāk uz skolu, pazūd. Tomēr ir liels skaitlis bērnu, kas paliek bez 9.klases beigšanas diploma ar liecību vien. Un cik tad skolēnu jau 7. un 8. klasē ir "atbiruši"? Tā problēma ir liela," teica Rivža.

Skolotāja palīgs arī varētu palīdzēt aizvietot skolotāju, kas ir atvaļinājumā.

Intervija ar Baibu Rivžu: Izglītības problēmas — lielas vai mazas?

Sallija Benfelde,   Nedēļa  12/21/06    Baibai Rivžai jau otrajā Aigara Kalvīša valdībā iedots izglītības un zinātnes ministres portfelis, taču par ministrijas darbu visbiežāk runā dažādu skandālu sakarā. Nedēļa ministrei jautā, ko īsti viņa domā par izglītības kvalitāti un kritērijiem.

Pēdējo gadu laikā par mūsu izglītības sistēmu gadījies uzklausīt visdažādākos vērtējumus — no klaji noliedzošiem (piemēram, to vaino dažādu nozaru speciālistu trūkumā) līdz slavinošiem (mūsu skolēni un studenti esot ar daudz plašāku redzesloku nekā rietumvalstu jaunieši).

Skolotāji savukārt ik pa laikam atgādina, ka ar viņu algām nepietiek izdzīvošanai, kur nu vēl garaspēka un zināšanu uzturēšanai. Eļļu ugunij pielējis arī skandāls ap Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) nekustamajiem īpašumiem un to apsaimniekošanu, kā arī ministres ilgstošie ķīviņi ar bijušo ministrijas valsts sekretāri. Toties par Noteikumiem par valsts vispārējās vidējās izglītības standartu un vispārējās vidējās izglītības mācību priekšmetu standartiem jau krietni paguvusi uzjautrināties prese, apgalvojot, ka standarti var kalpot tikai stereotipu un frāžu iekalšanai.

Sarunā ar Nedēļu ministre daudz smaida un runā gandrīz vai liegi. Baiba Rivža izsaka daudz labu vārdu par skolotājiem un izglītības sistēmā notiekošajām pārmaiņām un visai bieži raugās uz intervijā klātesošo IZM Vispārējās izglītības departamenta direktoru Gunti Vasiļevski, kas brīžiem atbild arī ministres vietā. Intervijas beigās tomēr gribas jautāt, vai tiešām viss ir tik labi un skaisti un kāpēc īsti par izglītības ministrijas darbu tik daudz neizpratnes un emociju? Nepamet sajūta, ka kaut kas palicis nepateikts, taču īstā atbilde acīmredzot tiešām nāks pēc laika, kā ministre saka. Tad viņas teikto apstiprinās vai noliegs fakti.

- Vispirms jautāšu, vai atlaidāt daudz darbinieku, kad pagājušās Saeimas laikā kļuvāt par ministri, un kādi bija kritēriji, pēc kuriem vērtējāt darbiniekus?

- Personīgi es kā ministre nomainīju ministra biroja darbiniekus, jo katrs ministrs nāk ar saviem un iepriekšējie aiziet. Turklāt aizgāja tikai daži, piemēram, parlamentārais sekretārs, jo tas bija neizbēgami.

- Ja runājam par izglītības kvalitāti un tās kritērijiem — kuras šajā ziņā, jūsuprāt, ir tās lielākās problēmas, kas jārisina nekavējoties?

- Katrā izglītības līmenī ir savas problēmas. Ja raugāmies uz izglītību līdz augstskolai, visproblemātiskākā ir profesionālā izglītība. Mums ir arī labas profesionāli tehniskās skolas, bet lielā daļā to materiāli tehniskā bāze ir ļoti novecojusi. Diemžēl arī bērni lielākoties ir tādi, kas nekur citur mācīties nav varējuši. Vispārējais uzskats ir tāds, ka tie, kas sevi ciena, iet mācīties uz vidusskolu. Šis uzskats būtu jālauž, bet jautājums — kā to panākt?

- Daudzām profesijām, ko iegūst šajās skolās, nemaz nav tik zems prestižs, tomēr šīs skolas kā bijušas, tā palikušas ar ļoti zemu prestižu. Kāpēc?

- Darba devējam ir vajadzīgs darbinieks, kurš prot strādāt ar modernām ierīcēm, tāpēc skolu novecojusī materiāli tehniskā bāze ir jāmaina, un ar to jāsāk. Ja mums ir iespēja izmantot Eiropas struktūrfondus, tad tas ir jādara.

Otrs jautājums ir par stipendijām, un tās tiks paaugstinātas no astoņiem līdz divdesmit latiem. Trešais — ir skolotāji, jo arī uz profesionālajām skolām attiecas algu paaugstinājums. Vēl viens jautājums ir par investīcijām, jo šīm skolām to nekad nav bijis. Tagad pirmo reizi skolas saņems investīcijas gan materiāli tehniskās bāzes atjaunošanai, gan remontiem un vides uzlabošanai — vide uz bērniem atstāj ļoti nopietnu iespaidu.

Ir jau vēl arī subjektīvā puse — sabiedrības attieksme pret šīm skolām un profesijām, ko tajās iegūst. Kā vienīgais mērķis tiek atzīts augstākā izglītība, bet pēc profesijas iegūšanas, kas cilvēkiem taču ir vajadzīga, neviens neliedz mācīties tālāk, ja vien ir tāda vēlme.

- Sacījāt, ka ir skolēni, kas neplāno studēt augstskolā, tomēr aiziet mācīties uz vidusskolu, jo tā šķiet pareizāk. Cik jauniešu katru gadu iestājas augstskolās, vai tikpat, cik pabeidz vidusskolu?

- Divpadsmito klasi beidz aptuveni septiņpadsmit tūkstoši, bet augstskolās katru gadu iestājas aptuveni divdesmit tūkstoši, tajā skaitā arī tie, kas vidusskolu beiguši iepriekšējā gadā vai vēl pirms tam. No labām skolām par studentiem kļūst līdz pat 90% absolventu. Vidējais rādītājs valstī ir ap 60%. Koledžas ir kā buferis, jo to izglītība ir lētāka, bet dod profesiju, pirmā līmeņa augstāko izglītību, un cilvēks var iesaistīties darba tirgū, sākt pelnīt un domāt, vai studēt tālāk. Tomēr, ja profesionālās skolas būtu ar lielāku prestižu un spēcīgākas, tad vairāk cilvēku izvēlētos iegūt profesiju un spriedze būtu mazāka, jo absolvents neatrastos gandrīz vai bezizejas priekšā — profesijas nav, bet augstskolā iekļūt grūti.

- Vai 1.—9. klašu izglītības jomā viss ir kārtībā? Vai ir pilnīgi skaidrs, kādi ir izglītības kvalitātes kritēriji, un vai iegūtā izglītība atbilst noteiktajam standartam?

- 1.—9. klasei ir jauni izglītības standarti, kas vairāk akcentē tās prasmes, kas cilvēkam vajadzīgas, lai viņš spētu patstāvīgi domāt, izmantot iegūtās zināšanas un prastu strādāt komandā. Eiropas pētījumi liecina, ka mūsu skolēniem ir labas teorētiskās zināšanas, bet visai vājas spējas lietot tās praksē.

Otrs jautājums ir par to, ka 1.—9. klasē mācības ir ļoti intensīvas, programmas nav vieglas. Pirms kļuvu par ministri, strādāju pie prezidentes Stratēģiskās analīzes komisijā. Tika pētīts, kā uz Īriju aizbraukušie vērtē Latvijas izglītības sistēmu. Vērtējums bija, ka mūsu izglītība ir laba un mūsu 5. klases skolēns spēj mācīties arī Īrijā 5. vai pat 6. klasē, bet otrādi vairs nav tik vienkārši, jo no Īrijas uz Latviju atbraucis skolēns var netikt līdzi programmai. Tāpēc varu teikt, ka zināšanu daudzums, ko apgūst mūsu bērni, ir pietiekams, taču jautājums ir par prasmi šīs zināšanas izmantot.

- Ja ar programmām un bērniem viss ir puslīdz kārtībā, tad jājautā, vai skolotāji spēj un grib šīs prasmes skolēnam iedot? Vai tiek mācīts, ka zināšanas var radoši izmantot?

- Šodien sākās Eiropas struktūrfondu finansēts projekts, kas ir domāts skolotāju tālākizglītībai. Domāju, ka jārada viņiem atbalsta sistēma, jādomā, kādus priekšmetus mācīt, kādas semināru nodarbības vajadzīgas un kādas papildu zināšanas psiholoģijā skolotājiem nepieciešamas. Latvijā šiem nolūkiem tiek likta kopā gan valsts, gan Eiropas struktūrfondu nauda. Pirms gada skolotāju tālākizglītībai bija piešķirti simt trīsdesmit tūkstoši, šogad — četrsimts tūkstoši latu, bet nākamajam gadam paredzēti jau septiņsimts tūkstoši.

- Kāds ir šīs tālākizglītības saturs? Vai tiek dots papildu zināšanu apjoms fizikā, ķīmijā vai kādā citā priekšmetā vai arī tas ir psiholoģisks darbs ar skolotājiem, mācot viņus vispirms saprast pašiem sevi, bet pēc tam arī skolēnus?

- Ir vairākas psiholoģijas programmas. Mēs domājam par to, ka 30% priekšmetu skolotājiem varētu mācīt centralizēti, bet pārējos 70% pedagogi varētu izvēlēties pēc tā, kas viņiem vairāk vajadzīgs. Principā šobrīd tālākizglītības galvenā metode ir parādīt skolotājam dažādas metodes, ar kurām viņš var strādāt klasē.

Piemēram, kādā nodarbībā matemātikas skolotājiem tika pārrunāta iespēja, kā rakstīt eseju. Es varētu jums aizsūtīt eseju, kuru fizikas skolotāji rakstīja par ledusskapi, — tajā ir daudz pareizu un vajadzīgu zināšanu fizikā, kuras izpaustas labā un interesantā latviešu valodā.

Daudz tiek runāts arī par to, ka zināšanas dabas zinātnēs ir saistītas, jo tas pats atoms ir gan ķīmijā, gan fizikā. Ir jāpanāk, lai skolotājs divreiz nestāsta vienu un to pašu. Jārēķinās arī ar to, ka ir dažādi uztveres veidi un, strādājot klasē ar bērniem, kuri ir tik dažādi, ir jālieto dažādas mācību metodes.

- Aptuveni pirms gada runāju ar kādu Latvijas Universitātes pasniedzēju, kurš strādā humanitārā fakultātē. Viņš sacīja, ka jaunieši zina un prot daudz, bet pirmais pusgads aiziet, mēģinot izveidot viņos kultūras kontekstu un zināmu inteliģenci. Vai tas nav skarbs vērtējums mūsu izglītības sistēmai, par kuru taču apgalvo, ka tā ir pārāk humanitāra un tai pietrūkst dabaszinātņu?

- Varbūt steigas pilnā dzīve un datorizētā pasaule kaut ko atņem. Man bija interesanta tikšanās ar Japānas izglītības ministru, un viņš stāstīja, ka pirms gadiem trīsdesmit viņi Japānā sākuši intensīvu dabas zinātņu mācīšanu, samazinot programmās vēstures, filozofijas, ētikas un estētikas un citu humanitāro priekšmetu apjomu. Tika uzskatīts, ka ir nepieciešams vairāk fizikas, ķīmijas un matemātikas, lai Japāna "izsistos" uz augšu.

Ministrs sacīja, ka sabiedrību nu uztraucot tas, ka jaunatne kļuvusi pārāk vardarbīga, ka tai zudušas dvēseles vērtības. Tagad ir nolemts, ka vidusskolā atsāks mācīt vēsturi, filozofiju, ētiku un citus humanitāros priekšmetus, jo ir jābūt līdzsvaram starp tehnisko un garīgo, bet pasaule cilvēkam vairāk uzspiež to, kas ir saistīts ar tehniku.

- Kuri būs tie cilvēki, kas līdzsvaros apgūstamo tehnisko un humanitāro zināšanu daudzumu? Kādas būs viņu pilnvaras?

- Tā ir mana pārliecība, ka ir jāsaglabā līdzsvars, bet tajā pašā laikā man tomēr jāteic, ka mūsu prioritārie virzieni ir dabaszinātnes un inženierzinātnes.

- Bērnam ir raksturīga zinātkāre, ja vien vecāki vai skola to nenokauj. Vai mūsdienu skola prot saglabāt zinātkāri un vēlmi uzzināt par pasauli vairāk?

- Domāju, ka skola to saglabā un izraisa. Atceros skolotājus, ar kuriem tikos vakar, šodien, un redzu, ka mācībspēki ir labas gribas pilni. Mūsu uzdevums būtu palīdzēt pedagogiem, lai ikdienas sadzīves lietas viņus tik ļoti nenomāktu.

Mani baida tas, ka ģimene visus savus darbus pārliek uz skolas pleciem. Pagājušajā gadā Stratēģiskās analīzes darba grupa nolēma noskaidrot, kāpēc bērni bieži ir neapmierināti ar skolu un vecākiem, vecāki ir neapmierināti ar skolu un arī ar bērniem, bet skolotāji ir neapmierināti ar vecākiem un bērniem. Pētījumiem izvēlējāmies Daugavpili un Jelgavu. Kāda bērnudārza audzinātāja teica, ka mainās vecāku attieksme pret bērniem — agrāk vasarās bērnudārza grupiņas bija pustukšas, jo vecāki savu atvaļinājumu gribēja pavadīt kopā ar bērniem, bet tagad tā vairs neesot. Vecāki uzskata, ka viņi ir pelnījuši atpūtu — arī no bērniem.

- Ģimenei būtu jābūt pamatam, bet mūsdienās bieži vien tā vairs nav, vecāki ir aizņemti. Cik daudz var un spēj iedot skola?

- Skola šobrīd lielā mērā pilda arī vecāku funkcijas, tāpēc uz skolotāja pleciem gulstas pārāk liela nasta. Domāju, ka mums ir vairāk jāiestājas par skolotājiem.

- Kādā veidā ministrija varētu iestāties par skolotāju?

- Pirmām kārtām jāveido sabiedriskā doma un jāpasaka paldies par padarīto. Mēs skolotājam uzstādām pārāk augstu latiņu.

- Jūs teicāt, ka atbalstāt premjera Aigara Kalvīša sacīto, ka šobrīd varētu atlikt malā prasību skolotājam būt ar augstāko pedagoģisko izglītību.

- Jā, es to atbalstu, bet tas nozīmē, ka jaunajam skolotājam vajag atbalstu un palīdzību no pieredzējušā pedagoga un nākamo divu gadu laikā viņam ir jāsāk pedagoģijas mācības. Runa ir par to, ka pašlaik, kad 17 tūkstošiem skolēnu trūkst skolotāja vienā mācību priekšmetā, uzreiz neprasītu augstāko pedagoģisko izglītību.

- Vai visiem skolotājiem, kas agrāk strādājuši skolā bez pedagoģiskās izglītības, tagad tā ir?

- Jā, no pagājušā gada pedagoģiskā izglītība ir visiem skolotājiem.

- Vai šīs prasības par pedagoģisko izglītību attiecas arī uz visiem tiem, kas nodarbojas ar interešu izglītību? Vai, piemēram, arī šaha pasniedzējam, kas jau ir vecumā īsi pirms pensijas, ar steigu jāsāk mācīties pedagoģija?

- Jā, rodas jautājums, vai tādā gadījumā mēs nezaudējam vairāk nekā iegūstam. Droši vien šajos jautājumos ir vajadzīga elastīgāka pieeja.

- Tātad šaha trenerim jāmācās divi gadi un pašam jāfinansē sava augstākā pedagoģiskā izglītība?

- Viņam jāmācās divi gadi un par mācībām jāmaksā pašam. Ja viņš to nespēj, tad arī strādāt nevar. Var taču ņemt studiju kredītu, ko, visticamāk, pašvaldība dzēsīs, ja viņš strādās pedagoģisku darbu. Varbūt tagad situācija mainās, bet latvieši ir ļoti piesardzīgi kredītu ņemšanā.

- Cilvēkam pirmspensijas vecumā kredītu ņemt ir visai liels risks. Vai tiešām interešu izglītībā nevarētu jautājumu risināt nedaudz elastīgāk, kā jūs sakāt?

- Mēs esam iesnieguši likuma labojumus, kas paredz, ka var sākt strādāt skolā bez pedagoģiskās izglītības, bet divu gadu laikā jāsāk studēt pedagoģija. Jautājums ir, vai katru gadījumu var izskatīt individuāli — tas būtu pats labākais — un vai varam atrast speciālistus, kas šos jautājumus izskata. Ja to var atrisināt, tad sistēmu var padarīt elastīgāku.

- Vai atbalstāt domu, ka nākotnē skolotājiem vajadzētu pildīt psiholoģiskos testus, lai pārliecinātos, vai cilvēks ir piemērots darbam ar bērniem?

- Es atbalstu tādu ideju. Jautājums ir, ka varbūt tādu testu varētu izpildīt jau pirms iestāšanās augstskolā.

- Kad tāds piemērotības tests varētu kļūt par īstenību, ņemot vērā, ka jau tagad trūkst skolotāju?

- Man no testiem nav bail, jo domāju, ka tests jaunam cilvēkam palīdz. Varbūt tādā veidā mēs kādam palīdzēsim laikus saprast, ka viņa vieta nav skolā. Grūti pateikt, kad šādu testu varētu sākt izmanot, bet domāju, ka jau tagad ar to varētu nodarboties karjeras centri.

- Programmas tātad ir apjomīgas un informatīvi ietilpīgas, skolotāji strādā no sirds... Vai tiešām, jūsuprāt, izglītības sistēmā nav problēmu?

- Protams, problēmas ir. Domāju, ka viss sakārtojas un ar laiku atrisināsies. Mūsu izglītība ir laba, pārējais ir darba un laika jautājums.

Citādā ziņā...

Geju laulības? Nekādā gadījumā, saka 84% latviešu

Sanita Jemberga Briselē,  Diena  12/19/06    Latvijas iedzīvotāji ir visskeptiskākie Eiropā gan par viendzimuma laulībām, gan homoseksuālu pāru iespējām adoptēt bērnus, un attieksme ir naidīgāka nekā tradicionāli reliģiskās valstīs, liecina šonedēļ publiskota ES mēroga sabiedriskās domas aptauja.

Tikai 12% latviešu uzskata, ka Eiropā būtu jāatļauj geju laulības, kas ir zemākais rādītājs starp visām ES valstīm. Tabulu noslēdz tradicionāli reliģiozās valstis — Kipra, Grieķija, Polija, Lietuva un Malta, taču visās atbalsts ir lielāks nekā Latvijā. Adopciju atbalstītu 8% Latvijas iedzīvotāju, kas kopā ar Maltu un Poliju (7%) ierindojas pēdējās vietās. Dati rāda, ka iecietīgākā attieksme pret geju partnerattiecībām ir valstīs, kur tās atļautas, piemēram, Nīderlandē un Zviedrijā.

"Atvērtība pret homoseksualitāti Eiropā ir visai ierobežota. 32% eiropiešu uzskata, ka gejiem vajadzētu ļaut adoptēt bērnus. 14 no 25 valstīm to atbalsta mazāk nekā ceturtdaļa. Attieksme ir tolerantāka pret laulībām — 44% uzskata, ka tās jāatļauj," teikts pētījumā.

Rezultāti kalpo kā pierādījums populārajai teorijai par toleranci kā patieso robežšķirtni starp ES vecajām un jaunajām valstīm. Vecajās 15 valstīs geju laulības atbalsta 48% aptaujāto un 45% ir pret, jaunajās tās aizstāv 23% un pretojas 71%. Līdzīga aina paveras jautājumā par adopciju — 36% rietumeiropiešu to uzskata par pieņemamu, bet austrumos tam piekrīt 11%.

Vidējais statistiskais latvietis uzskata, ka mūsdienās ir par daudz tolerances un noziedznieki būtu jāsoda stingrāk (84%, kas ir tuvu vidējam rādītājam). Vairākums gatavs atdot daļu personisko brīvību lielākas vienlīdzības un drošības vārdā, bet mazāk nekā lielākajā daļā Eiropas valstu (57%, vidēji ES 64%). Latvietis uzskata, ka imigrācija valstij nedod nekādu labumu (16% domā citādi salīdzinājumā ar 40% ES vidēji). Lai gan līdzīgās domās ir 52% citu valstu iedzīvotāju, zemāka iecietība pret imigrāciju ir tikai Slovākijā. Tikai 12% uzskata, ka marihuānas legalizēšana paša lietošanai būtu atbalstāma, kas Latviju ierindo legalizācijas pretinieku pirmajā piecniekā (ES vidēji 26%). Arī pēdējos gados pastiprinājušies nācijas evaņģelizācijas mēģinājumi latviešiem netraucē — tikai 27% uzskata, ka tās loma sabiedrībā ir pārāk liela (ES vidēji 46%). Tikai 3% eiropiešu uzskata, ka reliģija ir starp svarīgākajām personiskajām vērtībām.

Par šausmām darba devējiem, vairāk nekā puse (52%) Latvijas iedzīvotāju atzīst, ka brīvais laiks ir svarīgāks nekā darbs. Tiesa, latviešus, kuri tabulā kūļājas pa vidu, pārliecinoši apsteidz igauņi — 67% brīvais laiks uzvar darbu prioritāšu sarakstā. Par viņiem vairāk to mīl tikai Kiprā — vismaz statistiski.

Zem senas ēkas atrod zelta saktu

Imants Vīksne,  NRA  12/20/06    Atjaunojot Kurzemes hercogistes senāko skolas ēku, zem tās pamatiem uzieta zelta saktiņa.

Tā zemē sagulējusi kopš 18. gadsimta sākuma. Visticamāk rotaslietas īpašniece bijusi latviete, varbūt lībiete, taču pilnīgi noteikti viņa nav bijusi augstāko sabiedrības slāņu pārstāve.

Puzes senkapos vairāku gadu garumā notikušie izrakumi arheologiem ļāva nonākt pie negaidītas atziņas – vienkāršie Ziemeļkurzemes ļaudis bijuši gana turīgi, lai aizgājējam kapā līdzi dotu desmitiem saktu, gredzenu, aproču. Arī nule Ventspilī uzietā zeltlieta liecina, ka vēsturnieku kādreizējie stereotipi par vācu jūga nomāktu nabadzīgu tautu bijuši stipri vien pārspīlēti. Rietumkurzemē valdījusi pārticība. Par saktas īpašnieces iespējamo nevācisko izcelsmi liecina tas, ka uz rotas nav tradicionālo cunftes meistaru atzīmju, tātad saktiņa nav smalko pilsētas juvelieru darinājums. Otrkārt, tajā ir iegravēti burti LAV.B., kas varētu norādīt uz īpašnieces vārdu, piemēram, Lavīze.

Atrast dārglietu laimējās Ventspils muzeja direktora vietniekam zinātniskajā darbā profesoram Armandam Vijupam, un tā jebkuram arheologam ir liela veiksme, kas gadās varbūt reizi mūžā. Par vērtīgo atradumu paziņots gandrīz ar mēneša novēlošanos – lai nodrošinātos pret nelegāliem zelta meklētājiem. Tagad šo vietu jau sedz betons.

Kādreizējā skolas ēkā, kur nākamgad sāks darboties amatniecības centrs, muzejs veic kādreizējās skolas ēkas rekonstrukcijas arheoloģisko uzraudzību – šeit plānots izvietot amatniecības centru. Tomēr pati atraduma vieta neko daudz nevar liecināt. Sakta atrasta visai dziļi zem ēkas pamatiem, un tas nozīmē, ka tā gulējusi zemē jau pirms skolas celtniecības 1763. gadā. Tātad runa ir, vēlākais, par 18. gadsimta sākumu. Blakus saktai atrastas tika arī monētas, apzeltīta poga, muskešu lodes – iespējams, ka šīs lietas zemē nonāca dzīvā ļaužu pulcēšanās vietā un arī saktiņa tās valkātājai vienkārši nokrita un tika iemīdīta dubļos. Iespējams, tāds pats liktenis piemeklēja vēl vienas kurzemnieces rotu – tikai Sabiles apkaimē pie kādas baznīcas. Arī šoruden atrastā zelta sakta ir gandrīz identiska Ventspilī atraktajai, tikai ar citiem burtiem gravējumā. Precīzāka informācija par šo atradumu netiek sniegta, nodrošinoties pret dievnama apkārtnes nesankcionētu izrakņāšanu.

Soda īrnieku pazemotājus

Sandris Vanzovičs,  NRA  12/20/06    Rīgas domes Administratīvā komisija vakar diviem namīpašniekiem uzlika sodus 400 un 500 latu apmērā par pamatpakalpojumu nesniegšanu īrniekiem.

nama K. Valdemāra ielā 27/29 apsaimniekotājs, kā arī ēkas Brīvības ielā 182 īpašnieks vai to pilnvarotie pārstāvji nebija atraduši iespēju uz sēdi ierasties.

Uzklausot cietušo īrnieku pārstāvi no pēdējās nedēļās bēdīgu slavu iemantojušā nama K. Valdemāra ielā 27/29, Administratīvās komisijas locekļi guva apstiprinājumu iepriekš izskanējušajai informācijai par to, ka šī māja nesen tikusi izdemolēta. Salauztas durvis un logi, savukārt īrnieku mantas izmestas zem klajas debess pagalmā. Arī pirms tam īrniekiem nācies saskarties ar namīpašnieku patvaļu. Kopš 6. oktobra mājā bez iepriekšēja brīdinājuma atslēgta ūdens padeve, netiek nodrošināta arī apkure un kanalizācijas pakalpojumi, un nams šobrīd vairs praktiski nav apdzīvojams.

Neatkarīgā jau rakstīja par nama K. Valdemāra ielā 27/29 īrnieku bēdīgo likteni. Pēc Rīgas pilsētas Īres valdes priekšsēdētāja Andra Vilka sniegtās informācijas, šis nams pieder kādam Viktoram Gusevam. Par viņa rīcību iedzīvotāji sūdzējušies jau sen, taču visus valdes sūtītos brīdinājumus un sastādītos protokolus namīpašnieks līdz šim klaji ignorējis. Pašu skaļāko gājienu namīpašnieka pilnvarotās personas izspēlējušas pavisam nesen, patvaļīgi uzlaužot dzīvokļu durvis un izmetot īrnieku mantas pa logu. Tā rezultātā pagalms izskatījās pēc lietoto mantu uzpirkšanas punkta. Nav arī izslēgts, ka daudzas no īrnieku mantām ir pazudušas. Administratīvā komisija vakar nolēma nosūtīt lietas materiālus Valsts policijai, kas par vandalismu šajā mājā uzsākusi kriminālprocesu. Namīpašniekam papildus piespriestajam sodam ar blakuslēmumu uzdots arī nekavējoši atsākt pamatpakalpojumu nodrošināšanu,

Smagā situācijā nonākuši arī īrnieki no mājas Brīvības ielā 182, jo nama līdzīpašniece novembra sākumā pēkšņi paziņojusi, ka dzīvokli šogad neapkurinās. Tā kā dzīvoklī kādreiz mūrētās krāsnis līdz ar centrālapkures pieslēgšanu nojauktas, nav iespēju izvēlēties alternatīvu apkures veidu. Dzīvoklī valda mitrums un ir izveidojies pelējums. "Reizēm rodas sajūta, ka, nesniedzot pamatpakalpojumus savu īres namu iedzīvotājiem, daži īpašnieki šādā veidā cenšas atbrīvoties no īrniekiem. Pašreiz spēkā esošās soda sankcijas nav samērojamas ar tiem zaudējumiem, kas tiek nodarīti īrniekiem. Tas ir rosinājis komisiju vērsties Saeimā ar priekšlikumu no nākamā gada palielināt maksimāli piemērojamo soda apmēru par šādu pārkāpumu," informēja domes Administratīvās komisijas priekšsēdētāja vietnieks Kārlis Bružuks.

"Gatavojamies par šo situāciju informēt arī domes Drošības un kārtības jautājumu un Komunālo un dzīvokļu jautājumu komiteju, lūdzot tās savas kompetences ietvaros sniegt atbalstu un palīdzību nama iedzīvotājiem."

Svētku dienās laikraksti neiznāks

LETA  12/20/06    25.decembrī, 26.decembrī un 1.janvārī Latvijā laikraksti un žurnāli neiznāks.

SIA "Mediju nams" valdes priekšsēdētājs Armands Puče aģentūru LETA informēja, ka 26.decembrī neiznāks žurnāls "Māja", un, lai kompensētu tā neiznākšanu, 19.decembrī iznāca dubultnumurs.

"Latvijas Avīzes" sabiedrisko attiecību speciāliste Linda Rumka aģentūru LETA informēja, ka 25.decembrī un 1.janvārī neiznāks laikraksta ielikums "Izglītība. Karjera", bet 26.decembrī neiznāks laikraksta ielikums "Auto. Tehnika" - abi šie ielikumi netiks izdoti citās dienās.

Pēc viņas teiktā, 29.decembrī neiznāks laikraksta pielikums - žurnāls "Mājas Viesis", 23.decembrī iznāks žurnāls "Praktiskais Latvietis" - 25.decembra numura vietā, bet 1.janvārī "Praktiskais Latvietis" neiznāks.

25.decembrī un 1.janvārī neiznāks laikraksta "Vesti Segodnja" pielikums "Deloviji Vesti", bet 26.decembrī un 2.janvārī neiznāks pielikumi "Nedvižimostj" un "Auto", kuri iznāks 27.decembrī, bet 1.janvāra "Deloviji Vestji" numurs iznāks 3.janvārī, aģentūra LETA uzzināja izdevniecībā "Fenster".

25.decembrī un 1.janvārī neiznāks laikraksta "Čas" pielikums "Delovoj Čas", bet 26.decembrī neiznāks šī laikraksta pielikums "Euro Futbol", aģentūra LETA uzzināja izdevniecības namā "Petits".

26.decembrī neiznāks žurnāls "Privātā Dzīve", un tas tika kompensēts ar dubultnumuru 19.decembrī, savukārt 27.decembrī neiznāks žurnāls "Ieva", kura neiznākšana jau ir kompensēta ar 20.decembra numuru, aģentūra LETA uzzināja izdevniecībā "Žurnāls Santa".

Savukārt no 27.decembra uz 28.decembri ir pārcelts žurnāla "Kas Jauns?" numurs, aģentūru LETA uzzināja izdevniecībā "Rīgas Viļņi".

25.decembrī neiznāks laikraksta "Diena" pielikums - žurnāls "Lietišķā Diena", bet tā 1.janvāra numurs ir pārcelts uz 2.janvāri, savukārt 26.decembra "Karjeras Diena" netiks kompensēta ar ielikumu citā dienā, aģentūru LETA informēja "Dienas" Preses pārdošanas nodaļas vadītāja Guna Spurava.

Par sliktumu

Līvija Dūmiņa,  NRA  12/20/06     «Paskatieties, kas tur notiek!» pieturvietā stāvošajiem uzsauc vīrietis, pats uzmanīgi lūkojoties tālumā – tur četrrāpus pāri ielai lēni rāpo mētelī ietīstījies radījums. "Ir nu gan cilvēki," moralizē viņam līdzās stāvošā sieviete. "Būtu kāds palīdzējis..." "Jā, palīdzēt – netīrs taču, piedzēries," vīrietis ir sašutis. "Kāpēc uzreiz piedzēries?" sieviete aizsvilstas. "Varbūt cilvēkam slikti..."

Ziemassvētku laiks ir akciju laiks. Atlaižu bums veikalos un labdarības pasākumi ir tie, kas it bieži pirmie atgādina par svētku tuvošanos. Protams, ne tiem, kas, gatavojoties priecīgajai Ziemassvētku vēstij, savu domu klusumā izdzīvo adventes laiku, iespēju robežās noslēdzoties no drudžainā pilsētas pirmssvētku ritma. Citi gatavojas. Brīvdienām, mielastam, dāvanām.

Šai laikā gribas sajust mieru sevī un visapkārt. Izkrist no ikdienas orbītas, sajust to īpašo noskaņu, kas paceļ augstu virs ikdienas zaņķa. Svētku noskaņu var radīt arī tikai mandarīnu un piparkūku smarža, negaidīts apsveikums pastkastē un sniegs. Šogad jo īpaši tas. Katrs var izvēlēties arī kādu koncertu – tie šajā laikā notiek gan koncertzālēs, gan baznīcās un kultūras namos, un daži par baltu velti. Savs piedāvājums arī teātriem – dažādiem vecumiem un īpašam dvēseles noskaņojumam. Šis – mūsu laiks – ir tik nežēlīgs un ar akūtu garīgu vērtību un ticības trūkumu, uzsver arī Rēzija Kalniņa un Valdis Liepiņš, veidojot savu Ziemassvētku koncertu Dailes teātrī. Tumsu uzveic gaisma – to mēs zinām, bet salds atgādinājums var arī kādam izrādīties svētīgs. Ar cerību par dabas kārtības un likumsakarības īstenošanos trauslākā un netaustāmā matērijā.

Ziemassvētkus pieņemts skaidrot kā pārdomu laiku, lai apstātos un attaptos. Tikai zināms jau, ka vārdi ir tikai vārdi, kamēr atziņa ko mainīt neatnāk pati pa pieredzes biežāk jau ērkšķaino ceļu.

Un tad ir slikti. Ne tāpēc, ka kājas neklausa pārlieku liela promiļu daudzuma dēļ vai slimības pieveiktas. Tas sliktums grauž kaut kur iekšienē. Pie serdes. Un paša personīgais eņģelis, šķiet, paņēmis brīvdienas. Indra Roga svētdien LTV1 Portretu galerijas raidījumā uz Mārītes Balodes repliku, ka šie Ziemassvētki viņas ģimenei varētu būt gaiši, atbildēja: "Paspēsim sajust – būs." Paspēt un sajust – to vajadzētu.

L a i k s
joprojām ir nemainīgi

silts,vienīgi naktīs termomet-

ra stabiņš noslīd zem 0^oC. Un tas

savukārt veido apledojumu uz ielām, jo

tāpat kā aizvadītajā nedēļā lietus mijas

ar slapju sniegu. Aizvakar gan sagaidījām

jau tādu kārtīgu sniedziņu! Taču tā kā

pa dienu ir silts, tad tas strauji kūst...

...Bet Ziemassvētki ir brīnumu laiks,

tāpēc, kas zina, varbūt tomēr

tie būs balti....

Anda Jansone, trešdien, 20. decembrī

* * * * *        MĪĻUS UN GAIŠUS ZIEMASSVĒTKUS!        * * * * *