Robežlīguma lietā...

Saeima izkustina robežlīgumu

Agnese Margēviča,  NRA  02/02/07    Pilnvarojuma likuma pieņemšana – īsākais ceļš uz referendumu.

Pēc Saeimā sen nepieredzētām emocionālām un par vēsturiskām jau nodēvētām debatēm teju 10 stundu garumā deputātu vairākums vakar, 1. februārī, tomēr konceptuāli atbalstīja likuma pieņemšanu, kas Aigara Kalvīša (TP) valdību pilnvaro parakstīt strīdīgo robežlīgumu ar Krieviju.

Otrajā, galīgajā lasījumā pilnvarojuma likumu skatīs jau nākamceturtdien, 8. februārī, un, visticamāk, likums tiks pieņemts, jo jau vakar, par spīti asajai kritikai no opozīcijas (Jaunais laiks) un pat koalīcijas partneriem (TB/LNNK, kā arī koalīcijas deputāts no ZZS Visvaldis Lācis) balsojums bija pārliecinošs – 65 par un 26 pret. Par Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas un premjerministra no Saeimas tribīnes aizstāvēto robežlīguma risinājumu balsoja arī kreisā opozīcija Saskaņas centrs un PCTVL.

Koalīcijas partiju deputāti, arī vairāki ministri, aicināja nošķirt politisko lēmumu no šī lēmuma iespējamām juridiskām sekām, kuras jau pēc tā pieņemšanas būšot jāizsver juristiem. Teju katrs no koalīcijas politiķiem savā runā piesauca "politiskā atbildība" un "politiskā drosme", kas esot nepieciešama, lai pieņemtu valstiski svarīgus, bet konkrētā vēsturiskā momentā sabiedrībā, iespējams, nepopulārus lēmumus. Vairākkārt tika vilkta paralēle ar vairāk nekā pirms 10 gadiem ne mazāk sīvās debatēs ratificēt nolemto strīdīgo likumu paketi par Krievijas karaspēka izvešanu. Tagad, gluži kā toreiz, lēmums prasa kompromisu, tomēr bez tā veiksmīga valsts attīstība būs traucēta, uzsvēra vairāki runātāji. Valdošā koalīcija nebaidās no tautas referenduma iespējas, gluži otrādi – tika atgādināts, ka šī likuma pieņemšana, kam sekotu robežlīguma parakstīšana, ir īsākais tiesiskais ceļš, lai šādas tautas nobalsošanas sarīkošanu padarītu iespējamu.

Gan pilnvarojuma likuma atbalstītāji, gan tie, kuri to dēvēja pat par nelikumīgu un līdzekli, "lai dotu iespēju pārkāpt Satversmi", kā to uzskata JL deputāte Sandra Kalniete, bija diezgan vienoti vienā – robežlīgums pats par sevi automātiski nenozīmēs tūlītēju attiecību uzlabošanos ar Krieviju un ekonomiskus ieguvumus. Tiesa, kamēr kritiķi aicināja "neiemainīt mūsu zemi pret lētu elektrību" (Dz. Zaķis, JL) un nepieņemt "šprotu likumu" (P. Tabūns, TB/LNNK), tā atbalstītāji uzsvēra, ka robežlīguma parakstīšana uzlabos atmosfēru starp abām valstīm, kas ir nepieciešams priekšnoteikums citiem uzlabojumiem. Vēl viens vairākkārt uzsvērts arguments bija nepieciešamība neatrisināmo robežlīguma problēmu noņemt no iekšpolitiskās dienaskārtības, kur tas jau gadiem ilgi tiek izmantots manipulācijai ar sabiedrisko domu. "Abrene ir svarīga, bet to nav iespējams atgūt" – šādu domu tādā vai citādā formā pauda daudzi runātāji, uzsverot, ka, tiecoties atgūt neiespējamo, Latvija riskē ar veiksmīgu attīstību.

***

Runu fragmenti Saeimas debatēs par Latvijas un Krievijas robežlīgumu

Vents Armands Krauklis (Tautas partija):

– Iedomāsimies tādu situāciju, ka kaimiņos dzīvo lapsa un lācis un lācis ir izlicis slazdu, un šī lapsa šajos slazdos ir iekritusi un pavadījusi ilgāku laiku. Šī lapsa, lai tiktu brīvībā, ir nograuzusi daļu savas kājas. Un ir brīva beidzot un var iet, kur viņa vēlas. (Izsauciens no zāles: "Kliba!") Jā, kliba, viņai tas nav vienkārši, bet viņa ir brīva! Un tagad mēs gribam pieprasīt no lāča šo apēsto kāju, kas jau sen ir pārstrādāta pilnīgi kaut kādā citā… šo kāju atpakaļ. Pamatojoties uz to, ka žogu starp lāča un lapsas īpašumiem bez tās mēs nevaram uzcelt. Īstenībā tas žogs mums ir daudz vairāk vajadzīgs, nekā tā apēstā kāja, kura sen vairs nav kāja.

Visvaldis Lācis (ZZS):

– Abrenes mežiem, zemēm un purviem neapšaubāmi ir ļoti liela vērtība. .. Taču vēl lielāka vērtība nekā šī saimnieciskā vērtība ir mūsu garīgajai stājai, mūsu garīgajai pasaules uztverei. Mūsu garīgajām robežām, kas ir daudz svarīgākas nekā šajā gadījumā esošās dabā novilktās robežas. .. Ar savu piekāpšanos, ar savu izdabāšanu mēs atdodam savas garīgās robežas. .. Es uzaicinu nepiekrist, ka mēs dodam valdībai pilnvaras parakstīt tādu robežlīgumu, kur mēs atsakāmies būtībā no visiem starptautisko tiesību principiem un atdodam zemi bez jebkādas vajadzības.

Dzintars Zaķis (Jaunais laiks):

– Jā, mēs iepērkam visu gāzi un lielu daļu elektrības Krievijā. Jā, mēs esam ar elektrolīnijām un gāzesvadiem savienoti ar Krieviju, nevis ar Eiropu. Bet vai tāpēc pazemoties un pakļauties šantāžai? Nē un vēlreiz nē! Tā vietā, lai mēģinātu iemainīt mūsu zemi pret lētu elektrību, es piedāvāju būvēt savas spēkstacijas un ražot elektrību, kurinot mūsu kūdru un šķeldu. .. Var jau būt, ka Kalvīša kungam kāds kaut ko par šāda līguma noslēgšanu ir sasolījis. Ja tā tas ir, Kalvīša kungs, tad neesiet politikānis, nāciet tribīnē un paskaidrojiet, kas tad konkrēti būs šie ieguvumi, lai to saprot visa tauta, ne tikai Tautas partijas ierindas biedri. Tautai ir tiesības zināt, kāpēc tādā steigā un kāpēc par katru cenu.

Ainārs Šlesers (LPP/LC):

– Desmitiem tūkstoši cilvēku ir atstājuši Latviju. Viņi ir aizbraukuši meklēt labāku dzīvi. Viņi aizbrauca nevis tāpēc, ka mums nav Abrenes, bet tāpēc, ka viņi nav apmierināti ar to dzīves līmeni un apstākļiem, kāds pašreiz ir Latvijā. .. Šodien Latvijai ir jāizdara būtiska izvēle – vai nu mēs būsim province jaunajā Eiropā, kuras robeža būs ar valsti, ar kuru mūsu attiecības būs sliktas, vai mēs kļūsim par ļoti stratēģisku vietu jaunajā Eiropā – par valsti, kas savieno divus lielus tirgus – Eiropas Savienību, kurā dzīvo pusmiljards iedzīvotāju, un bijušo savienību, kurā dzīvo vairāki simti miljoni iedzīvotāju.

Anna Seile (TB/LNNK):

– Kas var sekot pēc tam, ja tiek nobalsots par šo Ministru prezidenta ierosināto likumprojektu? Tas dod Krievijas Federācijai tiesības iejaukties un pieprasīt arī citus starptautiskos līgumus, kuri ne vienmēr var būt Latvijai izdevīgi. Kā, piemēram, legalizēt divvalodību, noliegt okupācijas faktu, neatzīt vainu Latvijas iedzīvotāju represijās, apstrīdēt īpašuma denacionalizācijas procesu, kas ir noticis Latvijā, un var arī pieprasīt Latvijas pusei citu nenormālu prasību izpirkšanu.

Boriss Cilvēvičs (Saskaņas centrs):

– Kā mēs varam atdot vai neatdot to, kā mums nav? .. Būsim atklāti, esmu pilnīgi pārliecināts – ja Jaunais laiks būtu valdībā, tas tikpat dedzīgi atbalstītu šādu līgumu. Vai uzskatāt, ka, atrodoties opozīcijā, jums nav nekādas atbildības? Pozīcijas partijas patiešām demonstrē atbildības sajūtu. Demonstrē spēju mācīties, neatkārtot savas kļūdas, un tas liecina par Latvijas politiskās elites zināmu brieduma pakāpi. .. Šis līgums nav vajadzīgs Krievijai, tā jebkurā gadījumā rīkosies pēc saviem ieskatiem. Šis līgums ir vajadzīgs Latvijas cilvēkiem, Latvijas uzņēmējiem, Latvijas pensionāriem, kuriem būs lielākas pensijas.

Pie Saeimas piketē pret Latvijas-Krievijas robežlīgumu

LETA  02/08/07    Pie Saeimas šodien piketē apmēram 50 dažāda vecuma cilvēku, kas protestē pret Latvijas-Krievijas robežlīguma parakstīšanu.

Piketētāju rindās ir vairāk nekā 10 puspliku jaunekļu no partijas "Visu Latvijai!", kuri stāv bez krekliem, neraugoties uz mīnuss 17 grādu salu.

Piketētāji ik pa brīdim skandē lozungus "Mans gods ir mana tauta", "Brīvību Abrenei" un dzied patriotiskas dziesmas. Plakātos, ko tur piketētāji tiek apgalvots, ka "Robežlīgums ar Putina Krieviju - nāve Latvijas brīvībai", "Jauns robežlīgums - prologs valsts nozagšanas pēdējam cēlienam", "Šodien Abreni - rīt pilsonību". Piketētāji tur arī vairākus Latvijas valsts karogus.

Daži piketētāji plakātos jautā "Kamēr vētra domē, vai Abrene zudīs", citi plakātos pieprasa "Nost Kalvītis ar PSRS laika, LPSR noteiktām Abrenes robežām".

Atsevišķi uz tradicionālo piketu pulcējušies denacionalizēto namu īrnieki, kuri pieprasa "garantētu dzīvokli katram Latvijas iedzīvotājam".

Par kārtību piketā rūpējas vairāki desmiti valsts un pašvaldības policijas darbinieku. Netālu no Saeimas dežurē neatliekamās palīdzības mašīna un policijas mašīna.

Pie Saeimas puskaili jaunieši piketē pret robežlīgumu

DELFI  02/08/07    Protestējot pret Latvijas un Krievijas robežlīguma parakstīšanu, ceturtdien pie Saeimas aptuveni divdesmit jaunieši izģērbās puskaili un aptuveni 40 minūtes dziedāja patriotiskas dziesmas, aicinot deputātus neatdot Krievijai Abreni.

Portāls "Delfi" novēroja, ka protestēt pret Saeimas likumprojektu, kas paredz pilnvarojumu valdībai parakstīt Latvijas un Krievijas robežlīgumu bez tam iepriekš pievienotās deklarācijas, bija ieradušies aptuveni 50 cilvēki, lielākoties, no dažādām nacionāli noskaņotām organizācijām, tostarp "Visu Latvijai!".

Viņi turēja rokās plakātus "Ēzeļa ausis – latviešu partijām!", "Šodien Abrene – rīt pilsonība", "Nost Kalvīti ar PSRS okupācijas laika LPSR noliktām Abrenes robežām!", "Jaunu tautas fronti!", dziedāja patriotiskas dziesmas, kā arī himnu.

Aptuveni 20 jauni puiši bija izģērbušies puskaili un, spītējot lielajam salam, tādi nostāvēja aptuveni 40 minūtes. Jaunieši dziedāja patriotiskas dziesmas, kā arī skaļi nosodīja to partiju politiķus, kas ceturtdien plāno atbalstīt Saeimas pilnvarojumu valdībai parakstīt robežlīgumu. No rīta Rīgā bija aptuveni –15 grādu sals.

Visskaļākos protestus izpelnījās ārlietu ministrs Artis Pabriks (Tautas partija), kuru pūlis pie Saeimas sagaidīja ar saucieniem: "Nodevējs!".

"Mēs gribam parādīt deputātiem, ka ir cilvēki, kas var nedomāt tikai par savu personisko komfortu un labklājību, " skaidrojot vēlmi protestēt puskailiem, portālam "Delfi" sacīja "Visu Latvijai!" līderis Raivis Dzintars.

Savukārt aizdomās par nelikumībām priekšvēlēšanu procesā turētais patlaban jau bezpartejiskais deputāts Juris Boldāns, kuram liegta iespēja piedalīties Saeimas darbā, tika sagaidīts ar atzinību. Protestētāji sveicināja Boldānu un kāda vēcāka gada gājuma kundze pat viņu lūdza parlamentā ienest akcijas plakātu. Viņš gan to nedarīja.

Jau vēstīts, ka Saeima ceturtdien galīgajā lasījumā skatīs likumprojektu, kas paredz pilnvarot Ministru kabinetu parakstīt Latvijas un Krievijas robežlīgumu. Pēc premjera Aigara Kalvīša (Tautas partija) iepriekš paustā, robežlīgumu varētu parakstīt jau šā gada martā.

Sola Saeimas atbalstu robežlīguma parakstīšanai

Gunta Sloga,  Diena  02/08/07    Jaunais laiks apsver iespēju vērsties Satversmes tiesā. Premjers pieļauj, ka līgumu varētu parakstīt martā.

Saeima ceturtdien, visticamāk, galīgajā lasījumā atbalstīs pilnvarojumu valdībai parakstīt robežlīgumu ar Krieviju, liecina gan parlamentā pārstāvēto partiju teiktais, gan premjera Aigara Kalvīša (TP) paustā pārliecība par pozitīvu balsojumu. Tiesa, lai arī tas pavērs ceļu drīzai robežlīguma parakstīšanai ar Krieviju, ir iespēja, ka pilnvarojuma likums vai arī pats līgums tiks apstrīdēts Satversmes tiesā (ST). Iespēju lūgt ST izvērtējumu apsver Jaunais laiks.

"Es prognozētu tādu pašu rezultātu kā pagājušajā nedēļā," par iespējamo Saeimas balsojumu sacīja TP Saeimas frakcijas vadītājs Māris Kučinskis. Pirmajā lasījumā par likumprojektu nobalsoja 65 sēdē klāt bijušie TP, LPP/LC, ZZS, SC un PCTVL deputāti. Pret bija 26 JL un TB/LNNK deputāti, kā arī Visvaldis Lācis (ZZS), vēl viens zaļais zemnieks Leopolds Ozoliņš nebalsoja.

Pēc M.Kučinska teiktā, koalīcijas partiju balsojumā nekādas izmaiņas nav gaidāmas, taču neesot pavisam skaidri zināms, kā rīkosies SC. Neoficiālās sarunās šīs partijas pārstāvji teic, ka balsos tāpat kā iepriekšējā reizē. Tiesa, SC priekšsēdis Nils Ušakovs Dienai uzsvēra, ka ceturtdienas sēdē vispirms vēlēsies gūt pārliecību no valdības, ka tās plāns apmierina arī otru pusi. Arī no PCTVL pārstāvju teiktā noprotams, ka tie varētu balsot tāpat kā pagājušajā nedēļā. Gaidāms, ka parlaments noraidīs gan šo abu partiju, gan TB/LNNK iesniegtos labojumus likumprojektā.

Tikmēr JL, kas neatbalstīs pilnvarojuma likumu, pašlaik apsver iespēju, kad būtu vislabākais laiks vērsties Satversmes tiesā (ST), saka partijas līderis Einars Repše. Visticamāk, JL nelūgs ST izvērtēt pašu pilnvarojuma likumu, bet gan parakstīto vai parafēto robežlīgumu. Lai vērstos ST, nepieciešami 20 deputātu paraksti, JL ir tikai 18. No E.Repšes teiktā noprotams, ka JL uzrunās TB/LNNK, kas ceturtdien solās balsot pret pilnvarojumu valdībai parakstīt līgumu. "Apskatīsimies, vai TB/LNNK arī šajā gadījumā izrādīsies tukši liekuļi, kas, no vienas puses, protestē, bet, no otras puses, neko nedara," uzsver JL līderis. TB/LNNK frakcijas vadītājs Māris Grīnblats saka — visticamāk, tēvzemieši nepievienotos gājienam uz ST, jo tas nozīmētu nonākšanu pretrunā ar koalīcijas līgumu.

Premjers trešdien medijiem pieļāva, ka robežlīgumu varētu parakstīt martā. Tiek vēstīts, ka konkrētas sarunas par līguma parakstīšanas vietu un laiku sāksies, kad likumu būs izsludinājusi Valsts prezidente.

Citur pasaulē...

Maskavas atzinība par darbu tautiešu labā tagad tiek Dolgopolovam

Dita Arāja,  Diena  02/02/07    Gada tautietis — tieši tā Maskavas dome kopā ar Starptautisko tautiešu padomi novērtējušas Saskaņas centra (SC) Saeimas deputātu Sergeju Dolgopolovu, piešķirot viņam atzinības rakstu par sasniegumiem sabiedriski politiskajā darbā Latvijā dzīvojošo tautiešu labā. Pirms pāris gadiem tautiešu balva tika Latvijas eirodeputātei Tatjanai Ždanokai — SC konkurējošās apvienības Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā (PCTVL) līderei. Viņa līdz šim bijusi viena no aktīvākajām sadarbībā ar Maskavas mēriju un Kremli cīņā par tautiešu tiesībām Latvijā, tomēr aizvadītajās Saeimas vēlēšanās SC ieguva trīsreiz vairāk vietu parlamentā nekā PCTVL, kurš iepriekšējā parlamentā no visām kreisajām partijām bija visdāsnāk pārstāvēts. T.Ždanoka un S.Dolgopolovs gan tieši neatzīst, ka Maskavas simpātijas būtu pārbāzējušās atbilstoši politiskajai popularitātei, tomēr politologs Nils Muižnieks saka — Krievija jau pirms laba laika ir aptvērusi savu kļūdu, "visas kārtis liekot uz PCTVL".

"Neredzu šeit politiskas simpātijas. Vajadzēja iedot kādam, kas ievēlēts," saka T.Ždanoka, atgādinot, ka arī viņa tādu pašu atzinības rakstu no Maskavas saņēmusi 2004.gadā pēc ievēlēšanas Eiroparlamentā. Viņa arī atgādina, ka S.Dolgopolovs labas attiecības ar Maskavas mēriju nodibinājis jau tad, kad bijis Rīgas domes vicemērs. Savukārt pats S.Dolgopolovs apbalvojumu saista ar ikdienas darbu ne tikai tautiešu, bet visas sabiedrības labā: "Nekad neesmu dalījis šīs lietas — sabiedrību un tautiešus". Viņaprāt, ir kļūda Maskavas apbalvojumos saskatīt tikai politiskās simpātijas, jo "mums ir stereotipi, ka Maskavu un Krieviju uztveram kā vecās impērijas paliekas", un vienīgie, kas viņa darbu esot novērtējuši, ir vēlētāji.

"Protams, Kremlis zina, ko dara [Maskavas mērs Sergejs] Lužkovs, bet viņiem ir arī sava politika," saka N.Muižnieks, vienlaikus atzīstot, ka "diez vai Lužkovs darītu ko pretrunā Kremlim". Tomēr tik globālam secinājumam, ka tautiešu balva parāda Kremļa un Maskavas simpātiju pārbīdīšanos, viņš nepiekrīt, lai gan pieļauj, ka Krievija "neapšaubāmi saista zināmas cerības" ar S.Dolgopolovu un SC, kam pašreizējā politiskajā situācijā ir "diezgan reālas cerības tikt pie varas".

Pērn Īrijā miris 31 Latvijas iedzīvotājs

LETA  02/04/07    Pērn Īrijā miris 31 Latvijas iedzīvotājs, informēja Latvijas vēstniecības Īrijā pirmais sekretārs Ivars Lasis.

Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, bojā gājušo Latvijas iedzīvotāju skaits Īrijā pieaudzis. 2005.gadā Īrijā bojā gājuši desmit Latvijas iedzīvotāji, bet 2004.gadā - 11 cilvēki.

Personu nāves iemesli ir dažādi - personas mirušas dabīgā nāvē, gājušas bojā nelaimes gadījumos, piemēram, autoavārijās, vai izdarījušas pašnāvību, vai mirušas vardarbīgu uzbrukumu un slepkavību rezultātā.

Visos gadījumos vēstniecība iesaistījusies jautājumu risināšanā par bojā gājušo pārvešanu uz Latviju. Izņēmums ir divi gadījumi, kad 2006.gadā divus Īrijā mirušos Latvijas iedzīvotājus tuvinieki vēlējās apglabāt Īrijā, norādīja Lasis.

Vēstniecība iesaka personām, kas plāno doties uz Īriju, laikus Latvijā apdrošināt savu veselību un dzīvību, vai to izdarīt, esot Īrijā. Nāves gadījumā izmaksas par bojā gājušās personas repatriāciju uz Latviju jāsedz bojā gājušā tuviniekiem.

Tādēļ svarīgi ir nokārtot veselības un dzīvības apdrošināšanas polisi. Ja persona ir apdrošinājusies, tad ārkārtas gadījumos finansiālu palīdzību sniedz un noteiktas izmaksas atbilstoši apdrošināšanas polisei sedz konkrētā apdrošināšanas kompānija, uzsvēra vēstniecība.

Īrijā mirušo Latvijas iedzīvotāju mirstīgo atlieku nogādāšanas uz Latviju izmaksas ir no 4000 līdz 5000 eiro (no 2811 līdz 3514 latiem) vai no 2000 līdz 2500 eiro (1405 līdz 1757 latiem) kremēšanas gadījumā.

Jauziņots, ka pērn novembrī Īrijā nogalināta 28 gadus vecā Latvijas pilsone Baiba Saulīte. Vainīgo slepkavībā vēl aizvien meklē.

Latvijas—Lietuvas robežlīgums strupceļā

Elmārs Barkāns, Žurnāls "Nedēļa"   02/06/07    Kamēr visi valsts politiķi par savu goda un cieņas primāro uzdevumu uzskata izteikties par Latvijas—Krievijas robežlīgumu, pabērna lomā jau vairākus gadus ir atstāts Latvijas—Lietuvas robežlīgums. Jau visu atjaunotās neatkarības laiku abas baltu valstis nekādi nevar ratificēt jūras robežlīgumu.

Teorētiski Latvijas—Lietuvas jūras robežlīgumu varam nesagaidīt līdz pat pasaules galam. Galvenais strīda iemesls ir iespējamās naftas iegulas, kuras var atrasties abu valstu robežlīnijas rajonā. Vai un cik daudz tur ir "melnā zelta", neviens neuzzinās, kamēr netiks noslēgts šis līgums. Katrā ziņā skaidrs ir viens: jūras robežlīguma ratifikācija starp Latviju un Lietuvu ir vairāku gadu jautājums. 14 gadus to ir "muļļājušas" abu valstu valdības un parlamenti. Cik ilgi tas vēl turpināsies?

Ja runājam par to, ka Latvijas—Krievijas robežlīguma nenoslēgšana var draudēt ar abu valstu attiecību sabrukumu, neprognozējamām ekonomiskajām sekām, tad gluži loģiski arī rodas jautājums: vai Latvijas—Lietuvas jūras robežlīguma ratifikācijas aizkavēšanās neradīs kariņu starp šīm abām valstīm? Ja valdošā Tautas partija uzskata, ka Latvijas—Krievijas robežlīgums ir "goda lieta", tad, protams, arī Latvijas—Lietuvas līgumam jābūt vēl lielākai "goda lietai". Ka šāds līgums vēl nav ratificēts, ir jāuzskata par "kauna lietu".

Būtībā Latvijai ar Lietuvu ir daudz konstruktīvākas politiskās un mentālās attiecības nekā ar Krieviju, ne jau velti latviešus un lietuviešus dēvē par brāļu tautām. Pagaidām vēl nav nonācis tik tālu, lai leiši aizslēgtu robežu Laimas šokolādei, bet mēs masveidā sāktu boikotēt Maxima veikalus.

Nedēļa vēlējās noskaidrot, kad tad mēs beidzot ratificēsim robežlīgumu ar Lietuvu un kas ir vainīgs pie tā, ka tas joprojām nav izdarīts.

Lietuvas Ārlietu ministrijas Preses dienesta vadītāja Daiva Rimašauskaite atsūtīja Nedēļai šādu vēstuli: "Lietuva un Latvija parakstīja līgumu par jūras robežu, slēgtās ekonomiskās zonas un Baltijas jūras kontinentālā šelfa līnijas noteikšanu 1999. gada 9. jūlijā. Tā paša gada 28. oktobrī Lietuvas Seims parakstīja šo līgumu.

Kopš tā laika Lietuvai ir konsekventa nostāja šajā jautājumā — tagad ir Latvijas kārta parakstīt līgumu attiecībā uz jūras robežām, īpašo ekonomisko zonu un kontinentālā šelfa līniju Baltijas jūrā.

Pēc stāšanās spēkā līgums uzliks par pienākumu partijām (Respektīvi — abu valstu parlamentiem. — Red.) sākt sarunas par līguma nosacījumiem, kas attiecas uz jūras dibena vai tā zemaugsnes paplašināšanu abu robežu pusēs.

Lietuva gaida šīs sarunas un ir gatava tās risināt pozitīvā un godīgā ceļā, kas pilnībā atbilst divu nāciju labām kaimiņattiecībām. Kā ES un NATO dalībniecēm Latvijai un Lietuvai ir ļoti svarīgi atrisināt šo "veco" jūras robežu jautājumu. Lietuva ir darījusi visu no savas puses līdz līguma ratifikācijai. Lietuva ļoti cer uz jaunievēlēto Latvijas parlamentu un gaida nākamo soli."

Savukārt Latvijas Ārlietu ministrijas Preses dienesta vadītāja Diāna Eglīte Nedēļai sarūpēja šādu atbildi: "Latvijas Republikas un Lietuvas Republikas līgums par teritoriālās jūras, ekskluzīvās ekonomiskās zonas un kontinentālā šelfa robežas noteikšanu Baltijas jūrā ir parakstīts 1999. gada 9. jūlijā. Lietuvas Seims to ratificēja, Latvijas 7. Saeima 1999. gada 30. septembrī to akceptēja pirmajā lasījumā.

2000. gada 27. septembrī 7. Saeimas Ārlietu komisija atbalstīja līguma virzīšanu otrajam (galīgajam) lasījumam, bet debatēs pausto viedokļu dēļ par nepieciešamību pirms ratifikācijas atrisināt zivsaimniecības un ekonomiskās zonas izmantošanas jautājumus līgums otrajā lasījumā Saeimā netika skatīts.

Līdz ar Latvijas un Lietuvas iestāšanos Eiropas Savienībā zivsaimniecības jautājums kļuvis par galveno šķērsli jūras robežlīguma (JRL) ratifikācijai.

Sarunās ar Lietuvas augstākajām amatpersonām tiek regulāri aktualizēts jautājums par Latvijas—Lietuvas starpvaldību darba grupas darbības uzsākšanu, lai kopīgi strādātu pie energoresursu krājumu izpētes un apgūšanas iespējām Baltijas jūras šelfā. Latvija ir deleģējusi Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieci kā darba grupas vadītāju. Gaidām atbildi no Lietuvas puses par darba grupas izveidi (šis jautājums pārrunāts 04.01.2007. un 10.11.2006. ārlietu ministru tikšanās, 31.07.2006. premjerministru tikšanās laikā).

Pirms JRL ratifikācijas Latvijas valsts rīcībā jābūt saskaņotiem pamatprincipiem par potenciālo jūras robežas rajonā esošo naftas ieguves vietu izmantošanas administrēšanu.

Tas, ka JRL nav ratificēts, nav traucējis draudzīgu un konstruktīvu Latvijas un Lietuvas attiecību attīstībai. Šis jautājums ir Latvijas un Lietuvas dialoga dienaskārtībā."

Iepazīstoties ar abu pušu atbildēm, jāsecina, ka jūras robežlīguma jautājums ir nonācis strupceļā. Lietuva konsekventi līgumu grib ratificēt un tikai pēc tam uzsākt sarunas par ekonomiskās izmantošanas un administrēšanas jautājumiem. Savukārt Latvijas puse līgumu ir gatava ratificēt tikai tad, kad būs atrisināti visi jautājumi par ekonomiskās zonas izmantošanu un administrēšanu. Lietuvas puse apgalvo, ka izdarījusi visu, lai līgums tiktu ratificēts, un tagad gaida Latvijas pretimnākšanu. Savukārt mēs proponējam gluži pretējo — tagad kārta spert nākamo soli ir pienākusi Lietuvai.

Ja ne latvju, ne leišu bāleliņi nepiekāpsies, mums jūras robežlīgumu starp pasaulē vienīgajām baltu valstīm tā arī nesagaidīt līdz Pastardienai. Jāņem vērā arī tas, ka robežlīguma neesamību ne visai labprāt piemin politiķi. Tautai par šo problēmu reizi pa reizei tiek atgādināts tikai "tā starp citu".

Vai vispār mums kaut kad — tuvākā vai tālākā nākotnē — ir cerības ar dienvidu kaimiņvalsti noslēgt pilnvērtīgu robežlīgumu. Katrā ziņā tas ir vairāku gadu jautājums.

Saeimas deputātu grupas sadarbībai ar Lietuvas parlamentu pārstāvis Dzintars Zaķis (Jaunais laiks) Nedēļai skaidroja: "Tas ir ekonomiskas dabas jautājums, jo jūras robežlīnija iet pa teritoriju, kurā ir nopietnas naftas iegulas. Līgums ir jāratificē, jo neviens uzņēmējs negribēs nodarboties ar naftas meklēšanu vai ieguvi, ja nebūs nosprausta konkrēta robežlīnija un ja otra puse var izteikt pretenzijas uzņēmējiem. Domāju, ka tuvāko desmit gadu laikā šis jautājums nopietni pavirzīsies uz priekšu. Ekonomiskā situācija agri vai vēlu piespiedīs līgumu noslēgt. Mums ar Lietuvu ir nepieciešama sadarbība energoresursu jomā — gan saistībā ar dabasgāzes krātuvēm, gan AES. Šeit mūsu intereses saistās ar naftu."

Kamēr nav strikti nosprausta jūras robeža, šajā rajonā neviena naftas kompānija arī nevēlēsies uzsākt ne izpētes, ne ieguves darbus. Tā ka naftas deficīts ar laiku gan Latviju, gan Lietuvu piespiedīs atrast kompromisu. Pagaidām runas par tur esošo naftas daudzumu tā arī ir tikai pieņēmums. Vienkārši no strīdiem jāpāriet pie darbiem. Bet produktīvi var strādāt tikai tie, kas savstarpēji nestrīdas. Dzintars Zaķis pauda, ka līdzīgu jautājumu kā Latvijas—Lietuvas robežlīguma atrisināšana ir "diplomātijas stūrakmens".

Kā uz radušos situāciju skatās profesionālie diplomāti un kādi varētu būt iespējamie atrisinājuma ceļi, Nedēļa jautāja Latvijas Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietniekam Normundam Popenam.

Kāda pašreiz ir Latvijas—Lietuvas robeža? Starp Latviju un Lietuvu kopš 1993. gada pastāv līgums par sauszemes robežu, kura 8. pants paredz, ka tiks slēgts atsevišķs līgums par jūras robežu. Faktiski no 1993. līdz 1999. gadam starp mūsu valstīm notika sarunas par šo jūras robežu. Tās bija ļoti sarežģītas. Vairākkārt tika mainīti sarunu vadītāji, šo jautājumu skatīja dažādās valdībās, kas tolaik mainījās cita pēc citas, līdz beidzot Latvijas Ministru kabinets deva mandātu parakstīt 1999. gadā sastādīto līguma versiju.

Pašlaik šo līgumu Latvijas puse diemžēl nav ratificējusi. Tā laika Saeima to akceptēja pirmajā lasījumā, bet vēlāk — pirms otrā lasījuma — izvirzīja priekšnoteikumu, lai pirms ratifikācijas tiktu parakstīts Latvijas—Lietuvas ekonomiskās sadarbības līgums. Tas, protams, bija iespējams, bet jāņem vērā, ka toreiz faktiski līgums jau bija parakstīts. Lietuvas puse to bija ratificējusi. Tad arī šajā jautājumā iestājās zināms sastingums abu valstu attiecībās. Lietuvas uzskats bija pilnīgi pretējs mūsējam.

Ar šiem pretējiem uzskatiem arī esam dzīvojuši visus šos pēdējos septiņus gadus.

Par kādu teritoriju mēs galu galā strīdamies? Principā runa ir par diviem jautājumiem.

Viens ir par zivju resursiem Baltijas jūrā, bet otrs par ekonomisko zonu — kontinentālo šelfu, kurā teorētiski varētu būt kaut kādi derīgie izrakteņi jeb dabas resursi, kurus arī teorētiski nākotnē kāda no valstīm vai abas kopīgi varētu izmantot. Tas arī bija politiskā strīda iemesls.

Zivsaimniecības jautājums pilnībā atrisinājās līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā (ES), jo ES ir kopīgā zivsaimniecības politika. Tā vairs nav problēma! Jautājums ir par iespējamo robežas pārklāšanos starp derīgo izrakteņu iegulām. Jāteic, pati robežlīnija ir atrunāta, tā tika vilkta kā kompromisa variants, tas bija abu pušu piekāpšanās rezultāts. Protams, neviens īsti nezina, kas tur īsti apakšā ir tajā jūrā, tāpēc arī radās jautājums par šo ekskluzīvo ekonomisko zonu — kontinentālo šelfu.

Pirms septiņiem gadiem, ja tā varētu teikt, viss apstājās. Vai šo gadu laikā tā arī nekur tālāk par apgalvojumu, ka mūsu viedokļi nesaskan, neesam tikuši. Gan vieni, gan otri mierīgi sēž un īpaši nesatraucas...

Neviens nesēž un negaida! Jautājums nepārtraukti tiek aktualizēts un atgādināts. Tā atrisinājums ir atkarīgs no abu pušu politiskās vēlmes.

Pagājušajā gadā mūsu valdība šo problēmu atkal ir aktualizējusi, un tā pārrunāta gan premjeru, gan ekonomikas un ārlietu ministru līmenī.

Esam uzrunājuši Lietuvas pusi ar lūgumu mēģināt tomēr šo jautājumu risināt uz kaut kādas savstarpējās sapratnes principiem. Aicinājām Lietuvu rast iespēju izveidot starpvaldību darba grupu, kas kopīgi strādātu pie energoresursu krājumu un apgūšanas iespējām strīdīgajā Baltijas jūras šelfa rajonā. Pagājušā gada beigās ārlietu ministrs ir aicinājis izvirzīt pārstāvjus šajā darba grupā. Lietuva šobrīd vilcinās ar atbildi, bet mēs ceram, ka šis jautājums tuvākajā laikā pavirzīsies uz priekšu.

Cik ilgi tā — ar cerībām — varam dzīvot?

Principā mēs jau tagad ļoti veiksmīgi dzīvojam un sadarbojamies. Katrā ziņā līguma par jūras robežu neesamība neietekmē ne Latvijas, ne Lietuvas sadarbību nekādās jomās. Sauszemes robeža mums ir pilnīgi skaidra, un tā principā kļūs nebūtiska līdz ar mūsu iestāšanos Šengenas zonā. Jūras robežlīguma problēma nav ietekmējusi sadarbību, tāpēc arī spiediens noslēgt šo līgumu nav tik liels. Tomēr tas, ka mēs gribētu šo jautājumu atrisināt, ir fakts. Liekas, ka tas varētu tikt nokārtots tuvākā gada divu laikā.

Kas tad piekāpsies — latvieši vai lietuvieši?

Es katrā ziņā tā to neinterpretētu. Šeit jautājums ir par kaut kādu sadarbības atjaunošanu.

Bet vai Eiropas Savienībai nav nekādas teikšanas un viedokļa par to, ka tās dalībvalstis nevar savstarpēji noslēgt robežlīgumu?

Šajā jomā ES cenšas neiejaukties savu dalībvalstu kompetencē un neuzlikt kaut kādus stingrus nosacījumus. Tā kā attiecības starp Latviju un Lietuvu ir ļoti, ļoti labas, šis jautājums no ES viedokļa acīmredzot nav tik svarīgs, lai tajā iejauktos arī tās institūcijas.

Jūs teicāt — viens vai divi gadi un tad kaut kas beidzot būs skaidrs...

Tā ir cerība un vēlme. Konkrētu laika periodu neviens nevar pateikt, tas ir tikai minējums. 2006. gadā šo jautājumu esam aktualizējuši, un arī no Lietuvas puses ir jūtama griba to risināt. Domāju, ka šogad šajā ziņā notiks aktivitātes.

Latvijas karavīri dodas uz Afganistānu

TVNET  02/06/07    7.februārī uz Afganistānu dosies septiņi Nacionālo bruņoto spēku (NBS) karavīri. Starptautiskajā lidostā "Rīga" uz operāciju rajonu viņus pavadīs aizsardzības ministrs Atis Slakteris un NBS komandieris brigādes ģenerālis Juris Maklakovs.

Karavīri dienesta pienākumus pildīs NATO vadīto Starptautisko drošības atbalsta spēku (ISAF) Ziemeļu pavēlniecības štābā Afganistānas pilsētā Mazarišarīfā, rotācijas kārtībā nomainot iepriekšējā kontingenta štāba virsniekus.

Jāuzsver, ka viens no štāba virsniekiem pildīs civilmilitārās sadarbības virsnieka pienākumus un sāks projekta realizēšanu, ar kuru Latvija pirmo reizi sniegs nemilitāru atbalstu Afganistānas atjaunošanā.

Jau ziņots, ka projekta realizācijai piešķirti aptuveni 25 tūkstoši latu. Iespējams, ka finanšu līdzekļi tiks novirzīti Meimenas provinces bibliotēkas rekonstrukcijai.

Pēc štāba virsnieku rotācijas, kas noslēgsies februāra vidū, dienesta pienākumus Afganistānā – Kabulā, Mazarišarīfā un Meimenā - pildīs 35 NBS karavīri.

Valdība(s) un partijās un tiesu lietās...

Domniekiem spoži spēkrati

Sandris Vanzovičs,  NRA  02/02/07    Pirks 223 jaunas automašīnas par 2,5 miljoniem latu.

Paredzams, ka visai drīz Rīgas domnieki varēs sēsties jaunos dienesta automobiļos. SIA Rīgas satiksme (RS) struktūrā ietilpstošā autobāze pabeigusi iepirkuma procedūru par autoparka atjaunošanu. Pavisam tiks pirktas 223 jaunas automašīnas par 2,5 miljoniem latu. Daļu no šiem spēkratiem saņems domnieki: pirmais pie jauna auto ticis pilsētas izpilddirektors Ēriks Škapars.

Neatkarīgā novēroja, ka pie rātsnama manāmi vairāki itin jauni spēkrati, kas līdz šim pie domes ēkas nebija viesojušies. Neoficiāli avoti vēstīja, ka pie jaunas dienesta automašīnas ticis pilsētas izpilddirektors Ē. Škapars, kā arī citas domes amatpersonas.

Kā Neatkarīgo informēja RS preses sekretārs Oskars Fīrmanis, jau pirms kāda laika noslēdzies RS konkurss par 223 jaunu automašīnu iegādi. "Šo transportlīdzekļu iegāde nepieciešama, lai nomainītu jau šobrīd nomātās automašīnas sakarā ar ekspluatācijas termiņa beigām un iegādātos auto domes struktūrvienībām, pamatojoties uz Rīgas domes un RS noslēgto deleģēšanas līgumu. Patlaban steidzīgi jānomaina aptuveni simts automašīnas," informēja O. Fīrmanis.

Piegādātāji noteikti, izvēloties saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu pēc šādiem kritērijiem: cenas un tehniskās apkopes izmaksām. Kopumā visu automašīnu iegāde izmaksās 2,5 miljonus latu, "taču šī summa tiks izlietota pakāpeniski vispārīgās vienošanās darbības laikā", informēja O. Fīrmanis. Automašīnas paredzēts piegādāt trīs gadu laikā no vienošanās noslēgšanas brīža. Iepirkums nosaka jaunu automašīnu iegādi, paredzot to piegādātāja atpakaļpirkuma saistību auto paredzamā nobraukuma termiņa beigās. Tāpat pretendentiem jānodrošina arī automašīnu tehniskā apkope, garantijas un pēcgarantijas remonti. Par jauno spēkratu nonākšanu domes amatpersonu rīcībā O. Fīrmanis ieteica interesēties pašvaldībā, jo RS tikai tai iznomājot mašīnas.

Kopumā Rīgas domes centrālais aparāts no RS nomā 34 automašīnas, ieskaitot Īres valdei, saimniecības pārvaldei un citām domes struktūrām atvēlētos dienesta spēkratus. Diezgan liela daļa automašīnu ir visai vecas – ražotas 1998. gadā –, taču ir arī jaunāki spēkrati. Piemēram, Rīgas mērs Aivars Aksenoks brauc ar 2002. gada izlaiduma Audi A8, un viņš pēdējā laikā savu dienesta mašīnu nav mainījis. Pie jaunākiem spēkratiem tikuši Pilsētas īpašumu un privatizācijas lietu komitejas priekšsēdētājs Andris Ameriks, kā arī Komunālo un dzīvokļu jautājumu komitejas šefs Ivars Gaters, kas jaunas automašīnas ieguvuši pērn. Pats svaigākais spēkrats (Audi A6) šobrīd gan ir pilsētas izpilddirektora Ē. Škapara rīcībā, taču formāli tā skaitās RS maiņas mašīna, jo oficiāli vēl viņam nav nodota. Iepriekšējā izpilddirektora dienesta automašīna bijusi gandrīz deviņus gadus veca, absolūti neekonomiska un aizvien vairāk tehnisko apkopi prasoša, tāpēc arī tā nomainīta pret tādu pašu modeli, tikai jaunāku. "Ko domes autobāze dod, ar to viņš brauc," Neatkarīgajai teica izpilddirektora preses sekretārs Uģis Vidauskis. Kamēr notiek autobāzes parka nomaiņa, iepriekšējais Ē. Škapara dienesta auto kalpos par rezerves automašīnu gadījumā, ja esošajām automašīnām atgadīsies kāda tehniska kļūme u.tml..

Ar toreizējā Rīgas mēra Gundara Bojāra 2004. gada oktobrī izdoto rīkojumu par domes nodrošināšanu ar autotransportu noteikta arī konkrēta klasifikācija, kas kuram pēc uzplečiem pienākas. No domes vadības tikai mēram pienākas braukt ar luksusa klases vieglo automašīnu. Šajā līmenī ietilpst Audi A8, Mercedes CL un S klase, Jaguar XJ, Lexus LS un 7. sērijas BMW. Savukārt Rīgas vicemēriem, izpilddirektoram, komiteju priekšsēdētājiem, kā arī departamentu direktoriem pienākas lielās klases vieglais automobilis. Šajā klasē ietilpst Audi A6, 5. sērijas BMW, Volvo V70 un S80, Mercedes Viano un E klase, Jaguar S Type, Lexus GS, Toyota Camry, Nissan Maxima, Peugeot 607, Renault Espace, Škoda SuperB un tamlīdzīgi spēkrati. Sīkākiem domes gariņiem paredzēti arī zemākas klases automobiļi.

Koalīcijas partneri izsaka neuzticību Rīgas mēram Aksenokam

Ināra Egle,  Diena  02/02/07    Rīgas mērs Aivars Aksenoks (JL) turēšoties amatā līdz pēdējam arī pēc Tautas partijas, Latvijas Pirmās partijas un Tēvzemei un brīvībai/LNNK ceturtdien izplatītā aicinājuma nomainīt domes priekšsēdi. Ja nodoms tiks īstenots, uz mēra amatu varētu kandidēt kāds no tagadējiem priekšsēža vietniekiem — visticamāk, tēvzemietis Jānis Birks. Tas tiek saistīts ar nepieciešamību līdzsvarot koalīcijas partiju ietekmi kontekstā ar to pārstāvniecību Saeimā un valdībā, kur TB/LNNK tā ir mazāka. Vairāki JL domes deputāti Dienai pieļāva, ka būtu gatavi strādāt J.Birka vadībā, taču par tik tāliem soļiem nav lemts.

Trīs partneru paziņojums par neuzticību A.Aksenokam, "kuram trūkst Rīgas mēroga vadītājam nepieciešamās vīzijas, stratēģiskās vadības iemaņas un spējas sadarboties ar partneriem", bija atbildes reakcija uz Jaunā laika vēstījumu. JL kā nepamatotu noraidīja aicinājumu atsaukt Rīgas izpilddirektoru Ēriku Škaparu, jo "JL vienmēr ir īstenojis stingru azartspēļu ierobežošanas politiku". Andrim Amerikam (LPP) bija grūti iedomāties, kā A.Aksenoks varēs turpināt vadīt domi, jo "no politiskās kultūras viedokļa viņam būtu jāatkāpjas pašam". Mērs tam neredz pamata, notiekošo saistot ar to, ka JL nebalsoja par akustiskās koncertzāles būvniecību uz AB dambja. A.Aksenoks vēl nevarēja pateikt, vai piekristu strādāt cita mēra vadībā — ja viņu noņems, tad viss sākšoties no nulles un to noteikšot koalīcijas veidotāju attieksme pret JL 14 deputātiem.

Ja mērs pats neatkāpjas, tiek vākta 1/3, jeb 20 deputātu paraksti, lai ierosinātu lēmuma projektu par viņa demisiju ārkārtas sēdē. TP, LPP un TB/LNNK kopā ar LSDSP ir 26 balsis, kas nav mēra nomaiņai vajadzīgais vairākums — 31 balss. Taču LSDSP frakcija jau ceturtdien, Tautas partijas pamudināta ar vēlējumu palielināt savu ietekmi, bija sākusi sarunas ar kreiso deputātiem un noslēgusi sadarbības līgumu ar Modri Lujānu (Dzimtene).

Rīgas vicemērs Almers Ludviks (LPP) nedomāja, ka viņam vajadzētu kļūt Rīgas mēram, bet pārējie divi vicemēri Andris Ārgalis (TP) un Jānis Birks (TB/LNNK) izvairījās konkretizēt, vai varētu kandidēt. Taču abi apstiprināja pārmaiņu nepieciešamību. A.Ārgalis kā iemeslu minēja, ka Rīgā neesot izdarīts neviens vērā ņemams darbs, ja nu vienīgi "Dzelzavas ielā aizbērta būvbedre". J.Birks uzskata, ja mēru šādā situācijā ir novedusi paša partija. Viņaprāt, saimnieciskus jautājumus JL ir politizējis. Kā zināms, arī jautājumā par koncertzāli domes frakcija pakļāvās JL valdes lēmumam.

JL vadītājs Einars Repše uz Dienas jautājumu, vai JL varētu strādāt cita mēra vadībā, atbildēja: "Par to tagad pāragri diskutēt. Šobrīd jāaicina apvērsumus tā iecienījusī trejsavienība pārtraukt destrukciju un netraucēt Rīgas domes un Aksenoka darbu." Domes frakcijas priekšsēdis Olafs Pulks un Rīgas nodaļas vadītājs, domnieks Ivars Gaters, Dienai paužot savu personīgo viedokli un atgādinot, ka JL ir lielākā frakcija domē, uzskata, ka tai ir jāstrādā vairākumā. Bez JL arī neesot iespējams izveidot labēju koalīciju. "JL ir nopietna partija un nākusi strādāt. Mums ir jāspēj paskatīties uz pašvaldību kā saimniecisku struktūru un jāstrādā, jo vēlētāji ir devuši šo mandātu," teica I.Gaters. Ne viens, ne otrs neņēmās paredzēt, vai frakcijā ir deputāti, kas domātu citādi.

JL zudušo iespēju meklējumos

Ināra Egle,  Diena  02/02/07    Piecu gadu jubilejas dienās Jaunais laiks var pazaudēt pēdējo ietekmīgo posteni.

Uzvara 8.Saeimas vēlēšanās, premjera postenis un vairākums ministru valdībā — ko gan vēl varētu vēlēties jauns politiskais spēks, ja nu vienīgi gudrību to visu nosargāt un nepazaudēt. Dienās, kad Jaunais laiks svin piecu gadu jubileju, lai arī nekas par gatavošanos tai neliecina, partija var zaudēt pēdējo, kas tai palicis, — Rīgas mēra amatu, kuru ieņem Aivars Aksenoks. JL ar 18 mandātiem atrodas 9.Saeimas opozīcijā, un tam nav neviena vadoša posteņa parlamentā. Piecos gados JL ir mainījies, taču tas nav mainījis savu līderi Einaru Repši, un nemainīga ir arī viņa pārliecība — partijas mērķis ir godīga valsts pārvalde un JL var būt kopā tikai ar tiem, kas šo mērķi akceptē.

JL nodibināja zīmīgā datumā — 2002.gada 2.februārī. "Vairs nedrīkstam dzīvot tā kā līdz šim. Tas brīdis ir klāt! No sirds solu, ka manā vadībā un ar jūsu visu palīdzību Latvijā nāks jauni laiki jau šogad," tā JL dibināšanas sapulcē sacīja E.Repše, kura paredzējums tā gada rudenī 8.Saeimas vēlēšanās piepildījās. "Mūsu svinības ir darbs," viņš teica tagad, atbildot uz Dienas jautājumu, kā JL atzīmēs jubileju. E.Repšem izdevās saglabāt partijas vadītāja posteni pirms diviem gadiem konkurencē ar Krišjāni Kariņu un nezaudēt to arī pērn — iespējams, tikai tāpēc, ka JL nav atradis citu līderi.

Vērojot JL vadītāju iegrimušu personīgajā datorā, ir iespaids, ka viņš ir nodevies ar likumprojektu rakstīšanu un partijas darba organizēšanu nesaistītām nodarbēm. Publiskajā politikā tikpat kā nemana arī vēlēšanu kampaņas organizētājus Arti Kamparu un bijušo ģenerālsekretāru Edgaru Jaunupu, kurš no aktīvas darbības JL aizgājis un savu viedokli izteica lakoniski — rudenī JL kongresā varēšot vērtēt E.Repšes un arī valdes, ģenerālsekretāra un Saeimas frakcijas darbu, tad arī varēšot izdarīt secinājumus. A.Kampars strādā Saeimā un pat vērtē pozitīvi to, ka JL vairs nav tik redzams un sabiedrībai tas netiek piedāvāts kā kašķīgs politiskais spēks. "JL ir organizēta parlamenta partija un vienīgā alternatīva varai, kura izmanto brutālas metodes," teica A.Kampars. E.Repšes komandai bija iekšējā opozīcija, kura ieguva valdē pārsvaru un par ģenerālsekretāru ievēlēja Saeimas deputātu Jāni Reiru. Taču cerētās pārmaiņas vēl grūti pamanīt.

Dibināšanas dienā JL bija ap 300 biedru, statūti deva lielu varu JL vadītājam, kas izraudzījās arī piecus valdes locekļus — Grigoriju Krupņikovu, E.Jaunupu un Ausmu Ziedoni–Kantāni, kā arī Valdi Dombrovski un Kārli Šadurski, kuri valdē ir arī pašlaik. Tagad JL ir vairāk nekā 1000 biedru, valde 14 cilvēku sastāvā un tā tiek vēlēta daudzās kārtās. "Mēs tagad esam vienīgā demokrātiskā partija, kāda nebijām sākumā, bet tieši Einars Repše veicināja iekšējo diskusiju," sacīja frakcijas vadītājs K.Kariņš.

Pēc aiziešanas no valdības JL zaudēja visus sabiedrotos. Neprasme sadzīvot ar citiem tika izmantota kā arguments, lai JL nepaņemtu Aigara Kalvīša (TP) valdībā. Taču gluži bez domubiedriem JL nav palicis, vienīgi E.Repše nav tas, kas šos kontaktus meklē. Ar Saskaņas centru par sadarbību opozīcijā runā K.Kariņš, un šīm sarunām ir rezultāts — pieteikums Satversmes tiesā, apšaubot valdības rīcības pamatotību, izmantojot Satversmes 81.pantu. JL iespējams gūt labumu arī no SC tuvināšanās Latvijas Pirmajai partijai, ja tā radīs spriedzi koalīcijā.

Ar nacionālo organizāciju Visu Latvijai saprotas frakcijas priekšsēža vietnieks K.Šadurskis, kas piedalījās arī akcijā pret Latvijas un Krievijas robežlīgumu. "Tas ir sarežģīts jautājums. Taču, ja neskaidros savu pozīciju, to neviens neuzzinās," tā savu līdzdalību minētajā notikumā pamatoja K.Šadurskis, gandarīts, ka teiktais tajā esot guvis atspoguļojumu medijos. E.Repše uzsver, ka partija nav nacionāli radikāla, bet nacionāla, kuras ideo-loģija "ir plaukstoša Latvijas valsts, kurā tauta justos kā mājās". Kādā iekšējā sapulcē par JL rīkoto piketu JL vadītājs gan esot sacījis: "Parlamentārās darbības metode nav mūsu viedokļa rakstīšana uz plakāta."

Atrašanās opozīcijā ietekmē arī attiecības Rīgas domē. "Jau-nais laiks atgādina mazu kaķēnu, kas uzrāpies kokā, bet lejā netiek un grib, lai kāds viņu noceļ. Mēs nebūsim tie, kas cels viņu nost," sacīja Rīgas vicemērs Andris Ārgalis (TP), kura teiktais vēl skanēja saudzīgi salīdzinājumā ar citiem izteikumiem. JL uz pāridarījumiem reaģē ar publisku paziņojumu, kas tiek pārtverts kā arguments, lai viņus pašus vainotu nespējā sastrādāties. Pēc pašvaldību vēlēšanām JL neizmantoja iespēju no sava vidus izraudzīties partneriem pieņemamāko mēra kandidātu, par kādu tika uzskatīts Ivars Gaters, un toreizējais lēmums ik pa laikam par sevi atgādina.

"Pārbēdzēji saņem pārbēdzēju algu," teica K.Kariņš, atgādinot, ka neviens no partiju pametušajiem deputātiem 9.Saeimā nav ievēlēts. Esot cerība, ka 9.Saeimā frakcija nevienu deputātu vairs nezaudēs. Taču to ir atstājuši vairāki pārstāvji pašvaldībās. Vietējās vēlēšanās iegūto deputātu mandātu skaita ziņā JL bija viens no līderiem, tagad citi politiskie spēki šajā rādītājā JL ir apsteiguši. Iemesli meklējami arī partijas vadībā, jo vairāki vietējie līderi JL aiziešanu opozīcijā, nekonsultējoties ar pārstāvjiem pašvaldībās, uzskata par kļūdainu soli un arī necieņas izrādīšanu saviem biedriem.

Otrs iemesls saistīts ar sekām, ko palikšana opozīcijā izraisīja. "Mūsu cilvēkiem atklātā tekstā tika piedraudēts — ja neapturēs darbību JL, uz investīcijām nevarēs cerēt," atzina viens no JL līderiem. Izmantojot valsts līdzekļus, varas partijas pašvaldību vadītājus nostādot izvēles priekšā. Tie, kas gadiem gaidījuši valsts atbalstu, savu iedzīvotāju dēļ arī piekāpušies spiedienam. "Tā ir viena no korupcijas formām. Taču, kamēr vēlētāji to pieļaus, ka viņus tā paverdzina un pērk, tikmēr tas varēs notikt," teica E.Repše.

Lai JL izdzīvotu, ir jācīnās par atgriešanos valdībā, nenoniecinot citas partijas, sacīja Aigars Rublis no Jelgavas. Tas gan vairāk atkarīgs no varas partiju savstarpējām attiecībām, ne tik daudz no JL. Tam vienīgi ir jābūt gatavam, ja tāda iespēja pavērsies, neatkārtojot agrākās kļūdas. Neoficiāla informācija liecina, ka valdošo partiju pārstāvji tomēr kuluāros meklējot kontaktus ar JL finansiālajiem atbalstītājiem, "turot Jauno laiku kā iespējamo kārti spēlē pret kādu no varas trijnieka", ar ko domāta TP, ZZS vai LPP/LC. Tagad JL profilējas Saeimā par dažādiem tematiem un katru no tiem prezentē cits JL deputāts — taču tas, vai šo darbību ieraudzīs sabiedrība, vairs esot atkarīgs tikai no mediju labvēlības.

Intervija ar Kalnozolu: Jāmācās būt gudrākiem

Egils Līcītis, Latvijas Avīze  02/02/07     "Latvijas Avīzes" redakcijas viesis ir pazīstamais būvuzņēmējs Valdis Kalnozols. Sarunā ar viņu par Krievijas – Latvijas robežlīgumu un ekonomiskajām attiecībām piedalās žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

- V. Krustiņš: Kā jūs domājat – kas nāks līdzi no robežlīguma noslēgšanas – komerciālajām interesēm? Jums ir pieredze, strādājot celtniecības biznesā Maskavā. Par ko mums priecāties un no kā mums jāuzmanās?

- V. Kalnozols: Man liekas, nekas būtisks nemainīsies, kad noslēgs robežlīgumu. Jāskatās, kādēļ vispār oficiālā, Krievijas Ārlietu ministrijā izstrādātā ārpolitika pret Latviju ir drusku tāda negatīva.

- Drusku negatīva?

- Tas – pieklājīgi izsakoties. Pats esmu ticies ar daudziem Maskavas domes deputātiem un viņu ministriem, ar Valsts domes deputātiem – privāti varu liecināt, ka vismaz vārdos atšķirībā no oficiālās ārpolitikas viņiem ir siltākās un labestīgākās jūtas pret Latviju. Tik par draudzēšanos runā. Oficiālā līmenī tas mainās. Tad sākas runas par "krievvalodīgo apspiešanu" un tādā garā. Nezinu, kāpēc tā, bet, iespējams, ir tieksme atstāt vai veidot tādas "vārgas zonas" gar robežām, ko kādubrīd izmantot noteiktiem mērķiem, kur saglabāt savu ietekmi.

- Esat piesardzīgs, un arī citi šaubās par robežlīguma slēgšanas "tagad, tūlīt, uzreiz" lietderību. Nupat Šlesera kungs ierosinājis dot tiesības vēlēt pašvaldības arī nepilsoņiem, un tad patiešām ir jākļūst piesardzīgiem.

- Redziet, uzņēmēju vidē kļūst moderni darīt visu, lai savus darbiniekus iesaistītu lēmumu pieņemšanā. Tas skaitās ne tikai labais, bet arī saprātīgākais "tonis". Pēdējo gala lēmumu tomēr vienmēr pieņem vadītājs. Bet tādējādi izskatās, ka uzņēmums ir ne tikai īpašniekam piederošs, bet arī visiem darbiniekiem. Nu, acīmredzot Šleseram ir līdzīga dziņa iesaistīt nepilsoņus valstisku lēmumu pieņemšanā, un par to viņu nebūtu daudz ko pelt. Bet – ja tas pietiekami saprātīgi darīts. Nekas daudz jau nav paveikts, lai šeit iedzīvotāji uztvertu Latviju kā tikai un vienīgi savējo valsti. Paši latvieši ir izdzīvojuši visās vēsturiskās mocībās, bet pamatīgi izkaisīti pa visu pasauli un izkaisās arvien tālāk. Tāpat klājies, teiksim, ebrejiem, čigāniem vai armēņiem, un tad nācijas saglabāšanas vai apasiņošanas vārdā tiek pieņemti būtiski, nerakstīti principi, piemēram, ikviens ir ebrejs, kurš dzimis no ebrejietes. Amerikā, daudztautu sabiedrībā, savukārt kā kausējamā katlā – kas tur iegājis ar kaut ko savu, ārā izlec kā tāds alvas amerikānis, šīs nācijas zaldātiņš. Lai tur nēģeru vai ķīniešu saknes, bet – amerikānis. Atbilstoši viņš rūpējas par savu dzimteni, uzskata sevi par tās pilsoni un lepojas ar savu jauniegūto piederību un identitāti.

- E. Līcītis: Tātad, jūsuprāt, jāsavelk zem sava spārna visi, ko vien varam savilkt un kas ļaujas latviskoties?

- Nu, protams, tie, kas vēlas apstiprināt savu piederību Latvijas pilsonībā un uzticamību valstij.

- V. Krustiņš: Kas jums šķiet pozitīvs, kas negatīvs līdzšinējā Latvijas un Krievijas uzņēmējdarbības praksē?

- Varētu vēlēties labākas attiecības ar Krieviju. Tas, skatoties no tā viedokļa, ka valstij jādara viss, lai iedzīvotāji kļūtu aizvien pārtikušāki. Somi, zaudējuši daudz lielākas teritorijas nekā mēs, sakostiem zobiem veidoja attiecības ar Krieviju sadraudzībā – sevis pašu labā. Paradoksāli, ka, nesen būdams komunistiskajā Ķīnā, novēroju vietējos tīri priecīgus un apmierinātus. Par viņiem valdīšana gādā un rūpējas. Dzīve norit pēc vietējiem ķīniešu sabiedrībā pieņemtiem postulātiem, kur sen kopā sajaukušies Konfūcija vai Mao definētie – atstāti tikai noderīgie. Un kur izpaužas tā saimnieciskā vadības gudrība? Ka amerikāņi lādas, jo savstarpējā tirdzniecībā Ķīnas kasē ieplūduši tie simts miljardi pozitīvās bilances dolāru pērnā gada deviņos mēnešos, kas ASV savukārt ir mīnusā. Ar šo piemēru es pasvītroju, cik svarīgi ir gudri un izdevīgi veidot attiecības vienai valdībai ar jebkuru citu valsti. Tāpat mums ar Krieviju: nav tik būtiski – parakstīs vai neparakstīs robežlīgumu. Būtiski, ka būtu pamanāma cenšanās uzlabot attiecības.

- Nu ir taču cenšanās, Kalvītis vai no ādas lien laukā, kā grib uzlabot.

- Nē, attiecību jautājums ir kā karsta kartupeļu mētāšana. Daudzi valdībā vis neteiks – okei, tagad ciešāk draudzēsimies ar Krieviju.

- Nekritizējiet taču Kalvīti. Viņš visus papīrus sarakstījis tā, lai Krievijai nebūtu ko iebilst. Viss nepatīkamais ir prom, kaut kur noglabāts. Labi, robežlīgumu noslēgs, bet ko jūs kā uzņēmēji no tā iegūsiet?

- Neko lielu. Bet arī es personīgi līgumu noslēgtu, jo tas būtu kāds no simts soļiem, kuri mums vienam pret otru sperami. Ieguvumi, zaudējumi? Dzīvē vienmēr tu uz viena soļa kaut ko vinnē, uz otra kaut ko zaudē. Mūsu "labajās attiecībās" ar Ameriku mēs, piemēram, esam ļoti izpildīgi, tiklīdz mums kaut ko saka, turpretī par atbildi nemaz tik daudz ieguvumu rokās nekrīt. Un, ziniet, ģeogrāfiski un vēsturiski mēs te esam tādām saitēm sieti, ka joprojām gan valstiskā, gan privātā līmenī mēs labāk saprotamies ar kādu Krievijas ministru, nevis Dānijas vai Amerikas amatu personu. Kaut vai sadzīviskā līmenī – izstāstīsi anekdoti krievam, un kopā draudzīgi pasmiesieties, bet dānis bieži vien nemaz nesapratīs, par ko ir runa.

- E. Līcītis: Jūs bijāt Rīgas domes deputāts un kreiso valdīšanas laikā ar Gundaru Bojāru jo bieži un jo intensīvi "dibinājāt sakarus" ar Maskavas domi. Delegācijas devās turp un brauca šurp. Kāds ir sausais iznākums?

- Sauso iznākumu lielā mērā noteica latviešu mentalitāte. Krievs mācēja atnākt un paprasīt – "ja eto hoču, mņe eto nado", bet latvietis tikām minstinājās un mīņājās, vai es arī varu kaut ko pieklājīgi palūgt un vai tas vispār izskatīsies smuki. Tā ka mana atbilde ir: Maskavas – Rīgas sadarbības lielāki ieguvēji ir maskavieši. Viņi ērti ieguldījuši. Salīdzinot ar Krieviju, te viņi drošāki par savu naudiņu.

- Jūsu būvuzņēmums pamēģināja darboties Maskavā, un tas nemaz nebija atkarīgs no tā, vai robežlīgums noslēgts vai ne. Tomēr, cik noprotams, ne visai sekmīgi darbojāties?

- Pie vainas bija padomiskā attieksme – kas nav piesiets, tas ir mans, nepareiza vietējo kadru izvēle, taču nozīmīgākais atkāpšanās iemesls bija celtniecības devītais vilnis, kas gāžas pāri tepat Latvijā. Neraugoties uz visu, mēs būtu palikuši Krievijā, lai strādātu, ja ne šis bums. Es nesaku, ka kādreiz mūsu celtnieki nemēģinās tur atgriezties – viss ir iespējams. Taču tam nudien ir maz kopsakara ar robežlīguma slēgšanu, neslēgšanu. Esmu dzirdējis dažādākās versijas, kāpēc ir kavēšanās ar robežas sakārtošanu. Fantastiskākā, ka kontrabandistiem ir tik liela ietekme un neieinteresētība, lai lietas nokārtotos. Daudz ticamāka teorija, ka no krievu puses ir pietiekami liels skaits uzņēmēju, kas Latvijā glabā savu naudu, kuras izcelsme ir, sacīsim tā – pelēka. Līdz ar to viņiem izdevīgākas ne sevišķi labas Latvijas – Krievijas attiecības, jo tādējādi drošāka jušana, ka no Krievijas tai šaubīgai naudai netiks klāt.

- V. Krustiņš: Daļēji to apstiprinājuši zinoši cilvēki, kuri minējuši, ka lauvas tiesa naudas Latvijas bankās nemaz neesot "mūsu".

- Jā, un savukārt lielākā daļa "svešās" naudas – no Krievijas. Bet tie jau ir banku noslēpumi. Krievu biznesam šeit noguldītā summiņa, kas Latvijā liktos vareni un trakoti liela, pārsvarā ir "spička", un citu kapitāla "čupiņu" viņš pārvedis varbūt uz Šveici, varbūt Londonu vai citās tālēs zilajās. Bet Latvija ir tepat blakus, pietiekami tiesiskā vidē, kur viņa naudiņu ērti sargā un pat vairo – kāpēc gan kādu daļu te neglabāt!

- Nuja, bet mēs arī gribam kaut ko iegūt, apgrozīt un pavairot no robežlīguma slēgšanas. Jūs dzirdējāt, ko Jeļcina kungs teica, – Krievija ir plaša, mēs visu no jums nopirksim.

- Nopirkt jau nopirktu gan, un jo dzīvāka tirdzniecība ritētu, jo attiecības vairāk atsiltu, naidīgums padzistu…

- Kur gan naidojas? Redziet, cik prezidente laipna, Kalvītis vēlīgs, ko no Latvijas puses vēl vairāk priekšā paklāt?

- Maskavā kādam vajag uzturēt Latvijas negatīvo tēlu. Šaubos, vai tik nadzīgi aizliktu bomi priekšā šprotu eksportam, ja nebūtu attiecīgas pavēles, lai inspektori vai muitnieki rīkojas. Tā ir, ka, Latvijā aizturot kādas krievu kravas, viņiem tas būtu ne vairāk par oda kodienu, kamēr šprotu biznesa beigas ir tūkstošiem zaudētu darba vietu, liels iztrūkums eksporta bilancē un budžetā.

- E. Līcītis: Vai mēs nevarētu saņemt dūšu un Krievijai tomēr kaut ko arī paprasīt par līguma noslēgšanu?

- Ebreji, no kuriem daudz var mācīties, vienmēr kaut ko prasa. Es nedomāju, ka Krievija būtu pavisam neieinteresēta tirdzniecības ceļos caur Latviju, mūsu kā tranzītvalsts iespējās. No seniem laikiem tas tā dabiski gājis, pat pirmie no varjagiem cēlušies kņazi turp nogādāti caur mūsu teritoriju. Arī šodien mums jāmāk izmantot to, ka esam ērtākais tirdzniecības ceļš uz Eiropu.

- Vai var pateikt, piemēram, cik procentu ieguldījumu Rīgas dzīvojamo namu celtniecības bumā nāk no Krievijas uzņēmējiem?

- Šādu skaitļu patiešām nav, bet šodien uzbūvēt mājas un pārdot dzīvokļus ir viens no lielākajiem biznesiem, ar ko visi grib nodarboties. Domāju, ka krievu kapitāls te varētu būt par procentiem 10 – 20, bet Jūrmala, kā runā, jau par procentiem 50 piederot Krievijas pilsoņiem. Pārejot uz citu tēmu, es domāju, ka arī politikas celtniecībā Latvijā ir vērojama ļoti iespaidīga citvalstu "kapitāla" klātbūtne – gan no Vašingtonas, gan no Kremļa, gan no citām vietām. Un daudziem labpatīk skaldīt un valdīt, uzturēt šeit domstarpības. Pretim var turēties tikai ar latviešu vienotību, kuras kā vienmēr pietrūkst.

- V. Krustiņš: Šlesera kungs tikko kā solīja nodibināt tādu partiju, kurā varēšot apvienoties visi! Jūs tajā nestāsieties?

- Pagaidām pārdomāšu, vai man tuvāka zaļā domāšana un zemnieku būšanas, vai vairāk patīk stingri organizētas struktūras kā Tautas partija… (Smejas) Nopietni runājot, saistīties ar kādu partiju ir iekšējas pārliecības jautājums un, ja tā pārliecība īsti nav nobriedusi, tad labākais ir nogaidīt.

- E. Līcītis: Runājot par robežlīgumu – varbūt tur arī prātīgākais ir nogaidīt?

- Pasaulē daudzas valstis cenšas draudzēties ar Krieviju un uz daudz ko tur notiekošo pievērt acis. Tā sadarbība parasti ir abpusēji izdevīga – ekonomiski. Latvija tikām paliek malā, atrodoties pavisam blakus Krievijai, un tā tas ir gadiem. Ko pasaulē tagad gaida atplestām rokām? Krievu tūristu! Viņš ir turīgs, pērk šlipses par 100 dolāriem, daudz vis nekaulējoties. Krogā iztērē vairāk par angļiem, bet uzvedas klusāk. Lielos un mazos veikalos tagad speciāli tur vienu pārdevēju, kas "govorit po russki", un tas ir pat tālos pasaules nostūros. Bet es vēlreiz saku – dēļ robežlīguma noslēgšanas nekas būtiski nemainīsies mūsu attiecībās. Tur vēl daudzreiz jānoskaņo instrumenti, lai kopā sāk drusku labāk saskanēt. Un ja Krievijas ārlietu resors būs nolēmis turēt savu stingro kanti lūst vai plīst, tad no savas puses mēs tikpat tur nevarēsim neko darīt. Šīs stingrās pozīcijas cēlonis taču nav tas, ka mēs, lūk, spītīgi neparakstām robežlīgumu, tāpēc arī Krievija no savas puses iecērtas pretī.

- V. Krustiņš: Par cēloni runājot – būsiet taču dzirdējis, ka dažām valstīm labpatīk turēt savas "ietekmes zonas"?

- Es jau teicu, ka ārvalstu politiskā kapitāla iespaids te ir vājprātīgi liels.

- Uz kuru pusi, jūsuprāt, tagad mēs nosliecamies šais "ietekmes zonās"?

- Man liekas, ik pa brīdim notiek paslīdēšana uz vienu pusi, pastumšanās pretī otrai pusei.

Viedoklis: Likumsakarīgs gals

Māris Krautmanis,  NRA  02/03/07    Jaunā laika valdīšana galvaspilsētas pašvaldībā tuvojas beigām – tagad vairs palikuši tikai tehniski jautājumi par procedūru – kurā no tuvākajām Rīgas domes sēdēm notiks balsošana par līdzšinējā mēra Aivara Aksenoka, izpilddirektora Ērika Škapara un visu pārējo šīs partijas dižkungu izmešanu no iesildītajiem amatu krēsliem.

Tās neapšaubāmi ir pozitīvas pārmaiņas, ka beidzot domnieki ir sadūšojušies un nolēmuši pārtraukt šā vārgi mazspējīgā, neadekvāti augstprātīgā, bezkaunīgi populistiskā politiskā veidojuma rosīšanos pa augstiem varas kabinetiem. Politika ir kompromisu māksla, un to, ka Jaunā laika līderiem nav talanta šajā mākslā, viņi ir demonstrējuši jau pasen, nemitīgi gvelžot, ka paši ir gaismas spēki, bet visi citi – noziedznieki. Bet, tiklīdz paskatās uz pašu darbiem, , tā redzams, ka apsaukātos noziedzniekus, piemēram, iepriekšējo domes sasaukumu, jaunlaicēni pārspēj gan alkatības, gan izšķērdības ziņā, kas kombinācijā ar šīs partijas kadriem raksturīgo nekompetenci un tūļību ir bijusi nelāga bremze pilsētas attīstībai. Apbrīnojami ilgs bija jauno valdītāju māceklības laiks – ilgāk par pusgadu kopš šā sasaukuma domes ievēlēšanas pilsētā netika pieņemti gandrīz nekādi svarīgi lēmumi. Taču, kad lēmumus sāka pieņemt... izrādījās, ka labāk tomēr bija tad, kad tos nepieņēma, jo jaunā vara sāka iznīcināt lielāko tiesu tā, ko bija paveikusi, iesākusi iepriekšējā dome.

Nebija jau tā, ka vienā dienā un pēkšņi Aksenoks atnāca un nogāzās. Neapmierinātība pret viņu brieda jau sen, taču ikreiz, kad jau teju vajadzēja notikt viņa krišanai, domniekiem uznāca liekas labsirdības lēkmes un mērs no nepatikšanām izšļuka sveikā. Nu tagad vairs tā nevarētu būt, jo, piemēram, Tautas partija ir līdz sirds dziļumiem apvainojusies par Rīgas domes Jaunā laika frakcijas balsojumu pret kultūras ministres Helēnas Demakovas loloto akustisko koncertzāli. Jā, Jaunais laiks jau nebija vienīgais pretbalsotājs, bet šajā jautājumā ir atšķirība starp, piemēram, Saskaņas centra deputātiem, kuru nostāja pret gaismas pilīm ir sena un tā bija pat viens no viņu priekšvēlēšanu trumpjiem, un Jauno laiku, kurš visu laiku it kā bija vienos uzskatos ar Tautas partiju par kultūras objektu celšanas nepieciešamību, bet te paņēma un uzmeta.

Līdzīgi trulā iespītībā un ieriebt kārē Jaunais laiks darbojas arī Saeimā, kur noliedz un traucē ikvienam parlamenta valdošās koalīcijas solim – tostarp valstiski tik ļoti svarīgajā jautājumā par robežlīguma noslēgšanu ar Krieviju jaunlaicēni ir izvēlējušies pašu vieglāko ceļu – vienkārši ķēzīt virsū valdības mokošajam darbam, kad tā pretrunu mudžeklī cenšas atrast ceļu, lai robežlīguma problēmas mezglu beidzot pārcirstu.

Spriežot pēc tēlainās metaforās paustiem pārmetumiem, ko politiķi pēdējā laikā izteikuši, kāda nebūt atpakaļsadraudzēšanās varianta vairs nav. Aksenoka gāzēju flangs jau ir skaitliski lielāks. Protams, ja aizkulisēs piepeši nebūs notikušas Jūrmalas un Rēzeknes burtnīciņu stila pārrunas, pēc kurām kādi pāris domnieki no Jaunā laika gāzēju flanga spēji nepamodīsies ar atziņu sirdī, ka visu mūžu ir ticējuši repšistu marsiāniskā mesiānisma ideāliem... Taču, pat ja atrastos kāds uzpirkts pārbēdzējs, arī tas diezin vai vairs ko principiāli var mainīt, jo tad domes valdošajām partijām būs jāizvēlas, ko ņemt savā koalīcijā, un droši vien jebkurš kreisais, kas apliecina gatavību sadarboties, ir daudz labāks par destruktīvu bļauri. Ja vien nenostrādās tēvzemiešu faktors, kuri mēdz izrādīt pēkšņu jezuītismu nevietā. Taču partijām, kas vēlas turpmāk strādāt un uzņemties atbildību par galvaspilsētu, nevajadzētu ilgi stiept gumiju ar iepriekšējo amatvīru izbalsošanu un jauno likšanu vietā.

Pagaidām nav zināms, kurš būs nākamais Rīgas mērs, bet viņam nu gan savā pirmajā darba dienā vajadzētu tā labi izvēdināt sava priekšgājēja atstātās telpas. Un nākamajai domes vadībai vajadzētu censties dzīvot, domāt un strādāt tā, lai tik ļauni laiki kā jaunie laiki pilsētai nekad vairs neatkārtotos.

Vējonis: Latvijai ir jāstrādā pie emisiju samazināšanas

LETA  02/03/07    Latvijai ir jāstrādā pie emisiju samazināšanas, lai iesaistītos pasaules cīņā pret klimata pārmaiņām, uzskata vides ministrs Raimonds Vējonis (ZZS).

Sestdien ministrs piedalījās Parīzes vides konferencē par pasaules ekoloģijas pārvaldību. Konferencē piedalījās gandrīz visu Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu vides ministri, Francijas prezidents Žaks Širaks un Eiropas Komisijas (EK) prezidents Žozē Manuels Barrozu, kā arī augsta līmeņa vides eksperti.

Kā informēja ministrs, arī Latviju skarot klimata pārmaiņas un tādēļ ir nepieciešams veikt pasākumus, kas tās ierobežotu, piemēram, emisiju samazināšana.

"Mēs esam neatņemama sastāvdaļa no kopējās pasaules vides politikas," norādīja Vējonis un piebilda, ka Latvijai ir jāstrādā pie emisiju samazināšanas.

Kopumā konferencē ir apspriesti divi galvenie jautājumi: ziņojums par globālajām klimata pārmaiņām un Apvienoto Nāciju organizācijas (ANO) stiprināšana, lai paaugstinātu tās darba efektivitāti vides jautājumos, informēja ministrs.

Konferences noslēgumā, pēc Vējoņa vārdiem, esot pieņemts gala dokuments "Call from Paris", kas ir kā uzaicinājums pasaules valstu valdībām veikt neatliekamus pasākumus klimata izmaiņu samazināšanai un steidzamu reformu veikšanai, lai ANO varētu mērķtiecīgi strādāt pie klimata pārmaiņu samazināšanas.

Parīzes konferences mērķis ir veicināt starptautisko sadarbību, lai pievērstu uzmanību aizvien pieaugošajam vides un ekoloģiskā līdzsvara apdraudējumam visā pasaulē, kā arī lemtu par galvenajiem pasākumiem tā novēršanai.

Tāpat Francijas galvaspilsētā pulcējušies zinātnieki atzina, ka globālā sasilšana var kardināli mainīt Eiropas lauksaimniecību.

Lai gan iespējams, ka siltākā klimatā Eiropas ziemeļdaļā varētu audzēt tādas lauksaimniecības kultūras, kas šobrīd tur neaug, tomēr vienlaikus paredzams arī biežāks un lielāks sausums Eiropas dienvidos un spēcīgākas lietusgāzes ziemeļos. Turklāt atmosfēras sasilšana palielinās augu slimību un kaitēkļu izplatību, kas arī ietekmēs ražas.

Latvija lobēs savas intereses ārvalstīs, lai EK izstrādātais emisijas kvotu sadales plāns no 2008. līdz 2012.gadam attiecībā uz Latviju tiktu mainīts. Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Andris Bērziņš (LPP/LC) iepriekš atzinis, ka mazais piešķirtais emisijas kvotu skaits Latvijai varētu kavēt valsts attīstību.

No vides aizsardzības viedokļa EK emisijas kvotu sadales plāns no 2008. līdz 2013.gadam, kas paredz Latvijas emisijas kvotu gadā noteikt 3,3 miljonus tonnu iepriekš plānoto 7,7 miljonu tonnu vietā, ir pamatots, iepriekš norādīja vides ministrs.

Saeimas komisija nesaņem nevienu priekšlikumu par 'VDK aģentu publiskošanas' likumu

LETA    02/04/07    Saeimas Juridiskā komisija nav saņēmusi nevienu priekšlikumu Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas trešo reizi neizsludinātajiem likuma "Par bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu" grozījumiem, informē komisijas pārstāvji.

Komisijā informēja, ka vēl nav zināms, kad Juridiskā komisija likumprojektu skatīs un virzīs uz Saeimu.

Prezidente šo likumprojektu pagājušā gada 1.novembrī jau trešo reizi nodeva Saeimai atkārtotai caurlūkošanai, jo pēc viņas domām, "Saeima neņēma vērā viņas argumentāciju".

Otrreiz caurlūkojot šo likumprojektu, par to nobalsoja 53 deputāti, pret - 25, bet septiņi tautas kalpi balsojumā atturējās.

Deputātiem nācās izmainīt likuma spēkā stāšanās datumu no sākotnēji plānotā 1.novembra uz šī gada 1.martu, jo Totalitārisma seku dokumentēšanas centra direktors Indulis Zālīte informējis Saeimas Juridisko komisiju, ka nepieciešami vismaz četri mēneši, lai sagatavotu publicēšanai VDK ziņotāju sarakstu.

Likuma spēkā stāšanās datuma maiņa deva formālu iemeslu Valsts prezidentei trešo reizi likumu nodot Saeimai atkārtotai caurskatīšanai.

Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Mareks Segliņš (TP) iepriekš pauda viedokli, ka Valsts prezidentes un Saeimas spēkošanās par VDK aģentu vārdu publiskošanu "atgādina volejbolu". Segliņš uzskata, ka "Saeimai nāksies pagaidīt nākamo Valsts prezidentu, lai galīgi izlemtu čekas maisu likteni".

Pagājušā gada 7.jūnijā Saeima pieņēma minētā likuma grozījumus, kas paredz bijušo VDK aģentu vārdus publiskot laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" pēc 1.novembra. Parlaments nolēma publicēt VDK aģentu uzskaites kartotēku un norādīt par katru kartotēkā minēto personu datus - vārdu, uzvārdu, tēva vārdu, dzimšanas datus, savervēšanas laiku un vietu.

Valsts prezidente pēc tam likumu nodeva otrreizējai caurlūkošanai. Prezidente uzskata, ka, publicējot VDK aģentu kartotēkā esošo personu vārdus, tiks apdraudēti tie cilvēki, kuri ar VDK sadarbojās noziedzības apkarošanā.

Savukārt 26.oktobrī Saeima pieņēma minētā likuma grozījumus, paredzot bijušo VDK aģentu vārdus publiskot laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" pēc nākamā gada 1.marta.

Totalitārisma seku dokumentēšanas centra informācija liecina, ka no 1953. līdz 1991.gadam ar VDK sadarbojās aptuveni 24 000 cilvēku, taču Latvijas valsts rīcībā ir tikai VDK kartotēka par 20.gadsimta astoņdesmito gadu periodu ar 4500 aģentu personas datiem.

TB/LNNK neredz iespēju tuvākā laikā sadarboties ar JL

DELFI  02/05/07    Apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK Saeimas frakcijas vadītājs Māris Grīnblats uzskata, ka sadarbība ar partiju "Jaunais laiks" (JL) tuvākajā laikā nav iespējama, lai gan TB/LNNK un JL esot kopīgs viedoklis atsevišķos jautājumos.

Grīnblats portālam "Delfi" sacīja, ka TB/LNNK no JL nav saņēmis oficiālu priekšlikumu sadarboties un, pēc viņa domām, šāda sadarbība patlaban nav iespējama.

""Jaunais laiks" veidota kā viena līdera partija, tāpēc sadarbība ar partiju, kur ir vairāki vadītāji, var būt ne vien sarežģīta, bet arī problemātiska,"sacīja Grīnblats.

Grīnblats uzsvēra, ka sadarbība ar JL iespējama tālākā nākotnē, tāpat kā ar pārējām labējām partijām – Tautas partiju (TP) un daļēji arī Zaļo un zemnieku savienību (ZZS). To iepriekš medijiem apliecinājis arī TB/LNNK priekšsēdētājs Roberts Zīle.

Savukārt JL valdes loceklis un Saeimas frakcijas vadītāja vietnieks Kārlis Šadurskis portālam "Delfi" atturīgi komentēja Grīnblata piesardzību abu partiju sadarbībā. Viņš norādīja: ""Jaunais laiks" un TB/LNNK jebkurā struktūrā strādājot var būt saskanīgāki par TB/LNNK sadarbību ar "Dzimteni" vai apvienību "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā"".

Šadurskis sacīja, ka tuvākajā laikā ar "tēvzemiešiem" plānotas neformālas sarunas, bet perspektīvā varētu notikt arī abu partiju valžu tikšanās.

"Mēs uzskatām, ka nacionālām partijām ir jāsadarbojas," sacīja Šadurskis. Viņš atgādināja, ka abas partijas jau kopīgi iebilst pret Saeimas pilnvarojumu parakstīt Latvijas un Krievijas robežlīgumu bez tam iepriekš pievienotās deklarācijas.

"Nekas jau cits tā nesaliedē kā kopīgs darbs," pauda JL valdes loceklis.

JL valde piektdien izplatīja paziņojumu, kurā aicināja "tēvzemiešus" uz sadarbību. Partija aicinājumu "tēvzemiešiem" pieņēmusi, atsaucoties uz TB/LNNK priekšsēdētāja Roberta Zīles intervijās presē sacīto, ka partija vēlētos nākotnē sadarboties ar JL. "Ņemot vērā mūsu partiju politisko viedokļu sakritību, tai skaitā robežlīguma jautājumā ar Krieviju, domāju, ka varēsim sastrādāties," pēc valdes sēdes pauda JL Saeimas frakcijas vadītājs Krišjānis Kariņš.

Jūrmalas kukuļošanas krimināllietā apsūdzētais Lasmanis iebraucis Krievijā

LETA 02/06/07      Jūrmalas mēra vēlēšanu kukuļošanas krimināllietā apsūdzētais un meklēšanā izsludinātais partijas "Jaunais centrs" (JC) deputāta kandidāts Leonīds Lasmanis iebraucis Krievijā.

Interpola Krievijas birojs sniedzis atbildi Latvijas tiesībsargājošām institūcijām, ka Lasmanis ir šķērsojis Igaunijas un Krievijas robežu, aģentūrai LETA sacīja Zemgales apgabaltiesas priekšsēdētāja Inguna Preisa.

Zemgales apgabaltiesa nosūtījusi Ģenerālprokuratūrai rakstisku ierosinājumu lūgt ārvalstij personas izdošanu, piebilda Preisa.

Prokuratūra tiesas vēstuli vēl nav saņēmusi.

Lasmani aizturēt gan pagaidām nav izdevies, jo visticamāk patlaban viņš atrodas Krievijā.

Prokurore Velta Zaļūksne aģentūrai LETA iepriekš pastāstīja, ka saskaņā ar Latvijas tiesībsargājošo iestāžu rīcībā esošu oficiālu informāciju Lasmanis 15.janvārī plkst.2 ar autobusu caur Ainažu robežkontroles punktu šķērsojis Latvijas un Igaunijas robežu.

Jau ziņots, ka pēc prokurores lūguma 29.janvārī tika nolemts krimināllietu sadalīt vairākās tiesvedībās, atsevišķi izdalot Lasmaņa epizodes.

Kad Lasmanis tiks atrasts, tiesvedība šajā krimināllietā tiks sākta no jauna, taču likumdošanā nav tādu normu, lai Lasmani varētu sodīt arī par izvairīšanos no tiesas. Prokurore norādīja, ka par izvairīšanos no tiesas apsūdzētajam tika mainīts drošības līdzeklis. Patlaban Lasmanim ir piemērots apcietinājums, un viņš izsludināts starptautiskajā meklēšanā.

Jau ziņots, ka Zemgales apgabaltiesa 29.janvārī sāka skatīt krimināllietu, kurā par kukuļošanu apsūdzēti JC deputāta kandidāts Gvido Harijs Volbrugs, bijušais automašīnu BMW tirgotājs Germans Milušs un bijušais Jūrmalas mērs Juris Hlevickis (LPP). Viņiem uzrādīta apsūdzība pēc Krimināllikuma 323.panta 2.daļas par kukuļa došanu personu grupā pēc iepriekšējas vienošanās.

Tiesa nolēma skatīt lietu atklātā tiesas sēdē, jo lieciniekam Jūrmalas domes deputātam Ilmāram Ančānam ("Mūsu zeme") noņemts procesuāli aizsargājamās personas statuss. To tiesai janvāra sākumā lūdza pats Ančāns.

Lietā nopratināti vairāki liecinieki.

Kā ziņots, saskaņā ar apsūdzību kukulis dots Ančānam, lai viņš mēra vēlēšanās nobalsotu par Hlevicki.

Krimināllieta par kukuļdošanu ierosināta 2005.gada 18.martā. Maksimālais paredzētais sods par šādu noziegumu ir 12 gadu brīvības atņemšana ar mantas konfiskāciju.

Pēc krimināllietas ierosināšanas Milušs, Lasmanis un Hlevickis noslēguši laulību līgumus, kas paredz visas mantas šķirtību. Īpašumi galvenokārt reģistrēti uz viņu sievu vārda. Milušs noliedzis, ka līguma slēgšana būtu saistīta ar krimināllietu.

Latvijas Televīzijas 2006.gada 12.marta raidījumā "De facto" demonstrēti Jūrmalas mēra vēlēšanu kukuļdošanas lietā iesaistīto uzņēmēju un politiķu telefonsarunu atšifrējumi. Tajās runāts par trūkstošās balss iegūšanu Hlevicka ievēlēšanai mēra amatā un par Ančāna piekukuļošanu.

Publiskotajās sarunās piedalījās ne tikai lietā apsūdzētie Milušs, Volbrugs, Lasmanis un Hlevickis, bet arī bijušais Tautas partijas līderis Andris Šķēle, Latvijas Pirmās partijas līderis Ainārs Šlesers, uzņēmējs Eižens Cepurnieks, uzņēmējs Valērijs Barjers un vairākas citas personas.

Sākotnēji Zaļūksne krimināllietu nodeva Rīgas apgabaltiesai, bet lieta pārsūtīta Zemgales apgabaltiesai, jo Rīgas apgabaltiesā strādā Hlevicka brālis.

27 Rīgas domes deputāti pieprasa Aksenoka demisiju

LETA  02/06/07    Rīgas domes deputāti šodien iesniedza domes priekšsēdētājam Aivaram Aksenokam (JL) pieprasījumu par viņa demisiju.

Pieprasījumu parakstījuši 27 pašvaldības deputāti. Viņi saskaņā ar likuma "Par pašvaldībām" 65.pantu pieprasa atbrīvot no amata Aksenoku. Minētais likuma pants paredz, ka domes priekšsēdētāju, aizklāti balsojot, var atbrīvot no amata, ja to pieprasa vismaz viena trešdaļa domes deputātu.

Saskaņā ar Rīgas domes nolikumu domes priekšsēdētājam ārkārtas domes sēde šī jautājuma izskatīšanai ir jāsasauc divu nedēļu laikā, vai arī jautājums jāizskata kārtējā domes sēdē.

Kā ziņots, Tautas partijas (TP), apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK (TB/LNNK), Latvijas Pirmās partijas (LPP) un Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) Rīgas domes frakciju deputāti šodien parakstīja pašvaldības jaunās koalīcijas līgumu.

Šim koalīcijas līgumam individuāli pievienosies arī citu frakciju deputāti. Visticamāk, tie būs no partijas "Jaunais laiks" (JL), sacīja koalīcijas virzītais Rīgas domes priekšsēdētāja amata kandidāts Jānis Birks (TB/LNNK).

Pēc viņa teiktā, pašlaik norit sarunas ar atsevišķiem JL deputātiem, kas, visticamāk, nodrošinās pietiekamu balsu skaitu balsojumā par pašreizējā Rīgas mēra Aksonoka atstādināšanu.

Aksenoks žurnālistiem pauda viedokli, ka saistībā ar centieniem izveidot Rīgas domē jaunu koalīciju un nomainīt Aksenoku uz vairākiem JL Rīgas domes koalīcijas deputātiem tiek izdarīts liels spiediens. To Rīgas mērs secinājis no dažās neoficiālās sarunās izskanējušas informācijas.

"Daļa no deputātiem varētu zaudēt darbu, un to daži cenšas izmantot," norādīja Aksenoks. Deputātus, uz kuriem izdarīts spiediens, Aksenoks nosaukt nevēlējās. Rīgas mērs noraidīja iespēju, ka pats atkāpsies no amata.

TP Rīgas domē ir astoņas deputātu vietas. TP frakcijai pievienosies bijusī LSDSP biedre Baiba Rozentāle, kas stāsies mandātu nolikušā Māra Tralmaka (LSDSP) vietā. LPP ir septiņi deputāti, TB/LNNK - seši deputāti, bet LSDSP - pieci deputāti.

JL Rīgas domē pārstāv 14 deputāti, apvienību "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" - deviņi, apvienību "Dzimtene" un Latvijas Sociālistisko partiju - seši, bet "Saskaņas centru" - četri deputāti.

Intervija: Godmanim ir plāns. Arī ielu var slēgt

Ilze Kuzmina, Latvijas Avīze   02/06/07    Ar "Latvijas ceļa" vadītāju un iekšlietu ministru Ivaru Godmani sarunājas žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Ilze Kuzmina.

- Jūs esat sācis jaunu ēru Iekšlietu ministrijā. Iepriekš no amatiem atvadījās pulkveži, jūsu laikā jāaiziet ģenerāļiem.

- Es nomainu vienus ģenerāļus ar citiem. Vēl precīzāk sakot: es papildinu ģenerāļu skaitu augstos amatos. Bijušais policijas priekšnieks Jānis Zaščirinskis tagad strādā Iekšlietu ministrijā, ir valsts sekretāra padomnieks.Ģenerālis Lūks, kurš tagad vadīs Valsts policiju, ilgus gadus bija ģenerāļa, policijas priekšnieka Aloiza Blonska vietnieks. Viņš ir profesionāls policists ar ilgu praksi. Arī ģenerālis Lieljuksis, kurš tagad ir Valsts policijas priekšnieks, "izgājis" visas policijas pakāpes no pirmās līdz pēdējai. Ticiet man, par ģenerāli policijā kļūt ir ļoti grūti.

- Bet vai jums nepārmetīs, ka netuvināt sev jaunos?

- Otrs uzdevums ir virzīt uz augšu jaunos un perspektīvos. Diemžēl iepriekš daudzi jaunie un perspektīvie, tie, kuriem tagad vajadzētu būt pulkvežiem, no policijas aizgājuši. Faktiski viena paaudze no policijas izslaucījās ārā.

- Viņi aizgāja galvenokārt mazo algu dēļ?

- Viņi aizgāja gan naudas dēļ, gan dēļ politisko partiju cīņām.

- Vai izmaiņas gaidāmas arī pilsētu un rajonu policijas pārvaldēs?

- Vietējo pārvalžu darba kvalitāte atšķiras. Piemēram, Liepājā līmenis tiešām ir ļoti normāls. Darba rādītāji ir stipri virs vidējā, kaut no preses publikācijām izskatās, ka Liepājā ir lielas kriminālās problēmas. Tādas publikācijas par Liepāju top tāpēc, ka šajā pilsētā strādā asi korespondenti. Dažas pilsētu pārvaldes diemžēl lielas problēmas pašas negrib risināt. Tikko kaut kas nopietns notiek, jābrauc Organizētās noziedzības apkarošanas biroja darbiniekiem. Īpaši tas vērojams Latgalē. Pamazām sāk izskatīties, ka tur uz vietas policisti darbojas pārāk maigām rokām. Tad viņiem jāpaskaidro, ka nebūs tā, ka brauks policisti no Rīgas un risinās visas nelegālā alkohola un kontrabandas problēmas, jo kādam nolūkam tad Latgalē sēž vietējie policisti? Vietējiem arī ir jāstrādā un nav ko atrunāties, ka mums kā vietējiem cilvēkiem ir ļoti grūti kādam pieķerties klāt.

Daugavpilī, piemēram, sen darbojās firma "Pallāda", kura ražoja arī nelegālo alkoholu, bet aizturēšana bija jāveic drošības policijai. Arī Preiļos nelegālā alkohola tirgotājus tvarstīja ONAB darbinieki. Taču tieši vietējam kriminālpolicistam būtu jāzina, kurā vietā pilsētā ir riska vietas, kur tirgo narkotikas, kur varētu būt nelegālais alkohols. Un jāzina ne tikai točkas, jāzina arī, kur varētu pievest lielākas partijas un, ja tiešām nepieciešama palīdzība no "centra", pēc tās vērsties.

- Vai jūs nesekosiet citu valstu piemēram un nelikvidēsiet dienesta pakāpes policijā? Pat Ulmaņa režīmā Latvijā policijā dienesta pakāpju nebija, bija tikai amati.

- Vienu brīdi bija salaisti vienā putrā civildienesta un speciālie dienesti, kur ir armijas sistēma. Tagad speciālie dienesti ir kaut kas pa vidu starp civildienestu un armijas sistēmu, un mēs domājam, kā rīkoties tālāk. Es personīgi uzskatu, ka jāpaliek pie dienestu pakāpju sistēmas. Lietuvā pakāpju sistēmu likvidēja, bet pēc tam bija spiesti pie tās atgriezties.

Policijai pietrūkst desmit procentu darbinieku, ugunsdzēsējiem – divi trīs procenti. Bet pat ja darbam policijā piesacītos zinātņu doktori un profesori, es viņus nevarētu paņemt, jo darbs dienestā prasa speciālu izglītību, kas iegūta policijas skolā, koledžā vai akadēmijā. No tā izriet, ja es gribu ātri iegūt darbiniekus, man ir tikai trīs ceļi. Tas pirmais ceļš būtu atgūt cilvēkus, kuri aizgājuši no darba policijā. Tas nav vienkārši, jo viņi droši vien jau atraduši citu vietu dzīvē.

Otrs variants ir intensificēt policijas izglītības iestāžu darbību, lai viņi izlaistu sev cauri pēc iespējas vairāk cilvēku. Bet tad rezultāts nav ātrs.

Trešā ideja ir pārbīdīt policistus iekšēji. Piemēram, man trūkst policistu, kas strādātu patruļdienestā uz ielas. Es varu paņemt policistus, kuri strādā VP apvienībā "Apsardze", un pārbīdīt patruļdienestā. Jo sevišķi, ja viņi sargā kādu firmu, ko var sargāt arī privāta apsardzes firma. Lai paceltu algu policistiem, es varu prasīt papildu naudu no budžeta, bet es varu arī samazināt dažādu uzskaitvežu un rēķinvežu skaitu, ieviešot iekšlietu sistēmā jaunākās tehnoloģijas. Tādējādi es ietaupīšu uz algām un naudu varēšu novirzīt tiem policistiem, kuri strādā uz ielām.

- Bet ja jums pastāvīgi trūkst desmit procentu policistu, varbūt šie desmit procenti jums nemaz nav vajadzīgi?

- Piemēram, Daugavpilī visas štata vietas ir aizņemtas. Visvairāk darbinieku trūkst Rīgā. Nākamgad man atkal jāprasa valdībai nauda algu palielināšanai. Nedomāju, ka man to dos arī tukšajām vietām.

- Paņemiet tos desmit procentus algu fonda, kas paredzēti neesošajiem darbiniekiem, un par šo naudu palieliniet algas!

- Tad sanāk tā, ka struktūrvienībā, kur ir visi darbinieki, algu fondā piemaksām naudas nav, bet tur, kur cilvēku trūkst, var maksāt piemaksas. Tas man nešķiet sevišķi godīgi.

Iekšlietu struktūrās ir arī problēma ar darba laika uzskaiti. Bieži vien, ja kāds policists ir slims, citiem uzreiz jāstrādā virsstundas. Kā ir virsstundas, tā ir dubulta darba samaksa. Es jau Lieljuksim teicu, vai vienmēr, ja kāds ir slims, automātiski kādam citam jāapmaksā virsstundas. Vai slimā aizstājējs var vienlaikus atrasties uz Valdemāra ielas un dežurēt uz Lāčplēša ielas?

Pavisam nesen valdība samaksāja visus pabalstu parādus policistiem. Vēlreiz parādos iebraukt nedrīkst. Tāpēc esmu teicis: organizējiet darba laiku tā, lai vairāk parādu nebūtu! Lai pārskata kaut vai darba laikus! Varbūt darbinieku skaitu, kuri strādā no pulksten 9 līdz 17, var samazināt, ja šajā laikā parasti tiek veikts mazāks skaits noziedzīgu nodarījumu. Savukārt pēc pieciem strādājošo skaitu varētu palielināt, lai neveidotos virsstundas. Ir fiksētas nepilnības arī darba uzskaitē. Auditā konstatēts, ka bijuši gadījumi, ka darba uzskaitē rakstīts tā, ka cilvēkam, kurš bijis atvaļinājumā vai slims, pierakstītas virsstundas. Izrādās, priekšnieks virsstundas vienkārši izdala uz galviņām un cilvēks, kurš tiešām nostrādā vairāk stundas, ar šo sistēmu kļūst ļoti neapmierināts.

- Jūs teicāt, ka trūkst policistu. Pieņemsim, veselīgs lauku puisis gribētu kļūt par policistu. Kāda karjera viņu gaida?

- Lai tiktu līdz ģenerālim jādien vismaz 25 gadi.

- Visi par ģenerāļiem nekļūst. Bet kāda būs policista labklājība, pensijā ejot?

- Ja jaunietis grib strādāt policijā, viņam jābūt vidusskolas izglītībai un jāmācās policijas skolā. Skolā viņš nodod zvērestu un saņem pirmo dienesta pakāpi, kļūst par kaprāli. Pēc gada skolā viņš iet gadu ilgā praksē, parasti uzrauga kārtību uz ielas. Pēc tam var turpināt izglītību policijas koledžā. Tur viņam jāmācās divarpus gadi.

Mācības skolā un koledžā ir valsts apmaksātas. Tas ir tas lielais pluss, kura dēļ aicinu nākt strādāt pie manis. Turklāt, jau uzsākot mācības skolā, jaunais policists saņem minimālo algu un koledžā viņš saņem jau pilnu, piemēram, kārtībnieka algu, kas ir tikpat liela, kā būtu, ja viņš strādātu. Problēma ir, ka pārvalžu priekšniekiem nav izdevīgi savus padotos sūtīt mācīties uz koledžu, jo tad viņi uz laiku zaudē darbinieku, kuram jāmaksā tāda alga, it kā viņš strādātu. Ja padotais nav ticis budžeta grupā, tad jāsamaksā vēl puse mācību maksas. Augstskolu likums patlaban paredz, ka no valsts budžeta studijas var segt tikai tad, ja students mācās dienas grupā. Šī norma jālabo, lai policisti varētu strādāt un mācīties vakara vai neklātienes grupās.

- Bet jūs nepateicāt, vai jaunais policists, lauku puisis, varēs ģimeni uzturēt.

- Mans uzdevums ir panākt, lai viņš to varētu. Vidējā alga policijas darbiniekam šobrīd ir 414 lati. Līdz šim bija 270 lati. Vidēji visos dienestos algām vajadzētu palielināties par 100 latiem uz rokas. Uz papīra pielikti 160 lati. 2008. gadā gribētu pielikt vēl 100 latus klāt, bet tikai tad, ja darbs tiks paveikts kārtīgi.

Jau šobrīd policists pensionārs atšķiras no parastā pensionāra. Pirmkārt, izdienas pensiju var saņemt jau no 50 gadu vecuma, ja vien policijā nostrādāti ne mazāk kā 20 gadi. Bet tas nenozīmē, ka 50 gados jāiet no darba prom. Priekšnieks var ļaut turpināt strādāt, ja viņš atbilst visiem nepieciešamajiem fiziskajiem normatīviem.

Pensiju rēķina ne tikai no darba algas, bet no vidējās darba samaksas, kurā ietilpst piemaksas. Un tiem, kuri strādā īstā frontē, piemēram, cīnās ar organizēto noziedzību, piemaksas ir prāvas.

Valdībā tagad virmo idejas izdienas pensijas vecumu paaugstināt līdz 57 gadiem. Es esmu kategoriski pret to, jo tad daļa policistu varētu ātri aizmukt no dienesta.

Bet, runājot par policistu materiālo nodrošinājumu, nevajag aizmirst, ka ne jau visi strādā tikai vienu darbu. Lieljuksim teicu: noskaidrojiet, kur vēl strādā policisti. Faktiski dienestu darbiniekiem, lai strādātu vēl vienu darbu, ir jāsaņem atļauja no priekšnieka.

Gribam noskaidrot, vai firma, kur papildus strādā mūsu dienesta darbinieki, ir solīda, vai papilddarbs netraucē darbu policijā.

Ir tādi darbi, amati, ko ļoti labi var apvienot ar vēl vienu darbu. Teiksim, tu nodežurē diennakti un pēc tam tev trīs diennaktis ir brīvas. Ugunsdzēsējiem un VP apvienības "Apsardze" pamatā visiem ir tāda sistēma. Tātad vēl vienu diennakti var strādāt vēl kaut kur. Un reāli viņi saņem divas algas.

- Vai tad jebkurš policists ar jebkuru pakāpi, ieņemdams jebkuru amatu, var strādāt otru darbu?

- Nē. Jebkurš nevar.

- Vai kriminālizmeklētājs var strādāt pie krimināli izmeklējamiem?

- Tā nevajadzētu būt. Tāpēc Lieljukša kungs ir uzsācis darbu, lai noskaidrotu, kurš kur strādā un cik saņem. Turklāt ir pietiekami lielas iespējas datu bāzēs noskaidrot, vai cilvēka izdevumi atbilst viņa ienākumiem. Var noskaidrot, vai viņš nebrauc ar pārāk dārgu mašīnu, vai nebrauc dārgos atvaļinājumos, vai nemaksā kredītus par milzu summām.

- Tad jau vajag pārbaudīt arī radiniekus. Citādi negodīgi ceļu policisti savus dārgos džipus reģistrē, piemēram, uz brāļa vārda.

- Pārbaudīs arī radiniekus. Lieljuksis nāk no prokuratūras, ilgu laiku strādājis nelegālās naudas apkarošanas jomā. Man viņš šajā ziņā nav jāmāca.

Riska grupas policijā ir ekonomiskā policija, ceļu policija. Ko dara Valsts policijas iekšējās drošības birojs? Tas netiek klāt nopietnām lietām, jo jāpārbauda katras tantiņas iesniegums par to, ko viens policists dara vai nedara. Labi, tas arī, jo cilvēkus nedrīkst kaitināt.

Bet vajag pievērsties arī otrai pusei. Jāuztaisa datu bāze, kas kuram policistam pieder, kas pieder viņa radiniekiem. Ja redzēsim, ka kāds tērē vairāk, nekā pelna, sauksim un prasīsim: "Mīļais draugs, kur ņēmi naudu?" Ak, nevari pateikt? Tad pa durvīm ārā!

Vai arī saliksim visur mikrofonus un kameras un paši viņus pieķersim.

Bija gadījums: Organizētās noziedzības apkarošanas biroja darbinieka mamma 80 gadu vecumā nopērk džipu. Ne viņai tiesību, ne kā.

- Ko jūs vēl, esot amatā, gribat paveikt?

- Jāaktivizē pazudušu cilvēku meklēšana, citādi man avīzē jālasa: bērni pazūd, bet neviens viņus nemeklē.

Otra lieta: jāapkaro mobilo telefonu laupīšanas. Par to sāka runāt jau 1998. gadā. Pēc tam šis jautājums "noslīka". Katru dienu var redzēt, ka smagi noziegumi, kas saistīti ar vardarbību un laupīšanu un par ko var dabūt sešus gadus vismaz, pārsvarā izdarīti mobilo telefonu dēļ. Ja cilvēks iet pa ielu, viņam skaidras naudas varbūt nav līdzi, dārglietu arī nav, bet mobilais telefons ir un to arī viņam nolaupa.

Tāpēc mans uzdevums ir izdarīt tā, lai tajā brīdī, kad mobilais ir nozagts, viņu nekad vairs nevarētu lietot. Lai viņu nevarētu pārdot "Latgalītē" vai internetā.

Ir jāpanāk, lai nozagtus telefonus visi telekomunikāciju operatori tā nobloķētu, ka tos vairs nav iespējams lietot. Tad zudīs interese tos zagt. Ceru, ka telefonu operatori mani atbalstīs. Ja ne, tad cīnīšos citām metodēm, lai viņus piespiestu mani atbalstīt. Jau šā gada laikā ceru šo problēmu atrisināt.

Otra karstā tēma, par ko jūsu avīze arī daudz raksta, ir nelegālais šņabis. Lai to iznīdētu, vispirms jāķeras pie valsts robežas. Patlaban Krimināllikums paredz sodu tikai par narkotiku nelegālu ievešanu. Jāievieš sods arī par alkohola ievešanu – krimināls sods jau par pirmo reizi. Pieci gadi brīvības atņemšanas!

Robežsardzei jāiemācās labāk to šņabi atrast. Robežsardzei ir dienesta suņi, starp citu, vieni no labākajiem ES. Redzēju, kā suns pieskrien pie mašīnas un momentā atrod noslēptas narkotikas. Prasīju, vai nevar viņu apmācīt, lai suns tāpat saostu šņabi. Var viņu tā apmācīt!

Ekonomikas policijā ir 5. nodaļa, kas atbild par nelikumīgām vielām. Tai jāatklāj, kur to ievesto šņabi sadala, no kurienes nogādā uz točkām. Jo nav vērts cīnīties tikai pret točkām. Ir jācīnās pret piegādātājiem. Ja ekonomikas policija to nedarīs, nu tad...

Policistiem jādod lielākas tiesības točku apkarošanā. Kā ir tagad? Pieņemsim, es esmu kārtībnieks. Man ir informācija, ka uz Lienes ielas tirgo krutku. Man jāuzvelk cita cepure, vēl kaut kā jānomaskējas. Tirgonis galu galā man pārdod pudeli, es viņu ķeru pie rokas. Stiepju viņu uz iecirkni, viņš pasaka, ka ir Jānis Kalniņš. Paskatos datu bāzē: iepriekš pieķerts nav. Par pirmo reizi tikai administratīvs sods, tāpēc jālaiž vaļā. Pudele jāsūta uz ekspertīzi, jo varbūt viņš tirgo tikai burkānu sulu. Noskaidro, ka tur tomēr ir spirts. Sastādu protokolu, sūta uz Valsts ieņēmumu dienestu, kurš savukārt sūta Jānim Kalniņam pavēsti, lai viņš samaksā sodu. Bet Jānis Kalniņš nemaksā sodu. Viņš ir pazudis krūmos! Policists veicis tik daudz darbību, bet tas viss aiziet smiltīs!

Policistam nav nekādu instrumentu, lai viņš točku varētu nopietni ņemt priekšā.

Tāpēc nākamceturtdien iešu pats runāt uz Saeimu, lai likumā noteiktu, ka jau pirmo reizi tiek piespriests kriminālsods. Paredzu, ka Saeimā būs smagas debates, bet mēs neatkāpsimies.

- Vai no drošības policijas jūs ģenerāli Reiniku prom nerotēsiet?

- Runājot par drošības policijas turpmāko darbu, karstākā tēma ir Satversmes tiesas jaunākais spriedums, kas liek atvieglot piketu, sapulču un gājienu pieteikšanas kārtību. 1. februārī gaidu priekšlikumus par to, kā mums tālāk rīkoties.

Pagājušajā ceturtdienā aizgāju uz Saeimu, nostājos pie durvīm un skatījos, kā notiek pikets. Pēc Satversmes tiesas sprieduma piketētājiem vairs nevajag ieturēt 50 metru distanci ne no Saeimas, ne no citām iestādēm. Tagad stāv rokas stiepiena attālumā. Apvainojumus vairs nevar nedzirdēt, bet tas vēl nekas. Tik mazs attālums draud ar daudz lielākām nepatikšanām. Labi, šajā piketā pie Saeimas vēl bija miermīlīgi cilvēki, kuri gan mūs apsaukāja par nodevējiem.

Bet tur var atnākt arī asāk noskaņoti cilvēki. To pieļaut nedrīkst.

Saskaņā ar spriedumu mēs tagad varam visi nostāties pie valdības durvīm, bļaut, izritināt plakātus un neviens mums neko nevar prasīt. Policists var pavaicāt, vai jūs esat piketa dalībnieks, mums pat nav jāatbild. Vistrakākais ir tas, ka var atnākt vēl citi cilvēki, kuri ir pilnīgi pretējās domās, un viņiem nebūs jāievēro nekādi attālumi starp sevi un mums. Viņi var uzkāpt mums uz galvas ar visām no tā izrietošām sekām.

Tie cilvēki, kuri nav piedzīvojuši deviņdesmito gadu sākuma smagās situācijas, domā, ka tagad dzīve ir pārāk mierīga. Bet tā ir spēle ar uguni.

- Satversmes tiesa ir par brīvu viedokļa izteikšanu.

- Brīvu viedokli var izteikt arī 50 metru attālumā, nav jāstāv pie pašām durvīm.

Iepriekš pikets bija jāpiesaka. Policija zināja, ka tas būs, un sagatavojās. Tagad neinformē nevienu. Pēc manām domām, tas ir nepieļaujami un nepieņemami.

Satversmes tiesa dažus pantus vēl nav atcēlusi, bet tie tiks atcelti no 1. jūnija. Runa ir par pantiem, kas nosaka gājienu un sapulču kārtību. Ja līdz 1. jūnijam nepagūsim likumu sakārtot atbilstoši Satversmei, tad 2. jūnijā vienā dienā un vienā laikā var pieteikt gājienu trīs, četras, piecas pretējas organizācijas, kas gatavas viena otru apkarot visiem iespējamiem līdzekļiem. Šajā dienā, starp citu, paredzēts praids.

Bet man ir plāns, kā nepieļaut vardarbību.

- Kāds ir jūsu plāns 16. martam?

- Es negribu teikt, man plāns vēl jāapdomā. Bet tas nebūs žogs ap Brīvības pieminekli.

Gājiens tādai vai citai organizācijai tiks atļauts. Pēc manā rīcībā esošās informācijas, jau ir pieteikti divi gājieni un viena publiskā sapulce. Ne jau visi pieteicēji ir vienādi domājoši, bet viss notiks gandrīz vienā vietā – ap Brīvības pieminekli. Mēs izdarīsim tā, lai nebūtu iespējas sarīkot nekārtības, kas varētu draudēt ar cilvēku fizisku aizskaršanu un tā tālāk. Akmeni var aizmest aptuveni 100 metru attālumā. Mans uzdevums ir pieļaut, lai viena puse otrai nebūtu tuvāk par 100 metriem.

- Tad jau jums būs jāslēdz ielas. Un to jūs nevarat.

- Es varu slēgt ielas.

- Tad jau tracis būs lielāks nekā jebkad!

- Labāk lai ir tracis, nekā cilvēki pēc tam tiek aizvesti uz slimnīcu. Punkts.

Viedoklis: Ivara Godmaņa «jaunā ēra»

Lato Lapsa,  02/07/07    Visā Latvijas iekšlietu sistēmā teju teju sāksies pat ne jauni laiki – īsta jauna ēra. Godmanim ir plāns. Arī ielu var slēgt.

Speciāli apmācīti suņi meklēs kontrabandas šņabi, uzskaitvežu un rēķinvežu vietā stāsies jaunākās tehnoloģijas, ļaujot lielākus līdzekļus tērēt algām, nozagtus mobilos telefonus operatori tā nobloķēs, ka neviens cits vairs nevarēs tos lietot, policisti tiks «iekšēji pārbīdīti», vajadzības gadījumā apvienības «Apsardze» darbiniekiem pārceļoties uz patruļdienestu un oficiālajā darba dienā strādājošajiem – uz nakts darbu, jo pa dienu taču tiek pastrādāts mazāk noziegumu.

Protams, ne visiem šī jaunā ēra un jaunā kārtība būs pa prātam, taču ar tādiem nekāda ilgā ceremonēšanās nenotiks. «Viņi var uzkāpt mums uz galvas ar visām no tā izrietošām sekām» – bet nekas viņiem nesanāks. Par nelegālu alkohola ievešanu – pieci gadi brīvības atņemšanas jau pirmajā reizē! Būs smagas debates ar likumdevējiem? «Mēs neatkāpsimies!»

Policisti, kas pelna sazin kur? «Jāuztaisa datu bāze, kas kuram policistam pieder, kas pieder viņa radiniekiem. Ja redzēsim, ka kāds tērē vairāk, nekā pelna, sauksim un prasīsim: «Mīļais draugs, kur ņēmi naudu?» Ak, nevari pateikt? Tad pa durvīm ārā!» Ak, sakaru operatori nebūs sajūsmā par pieprasīto «tehnoloģisko revolūciju»? «Cīnīšos citām metodēm, lai viņus piespiestu mani atbalstīt!»

Šīs ieceres un šie citāti pieder jaunajam iekšlietu ministram Ivaram Godmanim, kurš tos vakar sev raksturīgā veidā bija plaši izklāstījis pāris labticīgiem un sajūsmīgiem žurnālistiem, kas tik vien bija spējuši kā aizgrābti noelsties – ohohohoho, «jūs esat sācis jaunu ēru Iekšlietu ministrijā»…

Aizgrābtība patiešām būtu saprotama, ja uzklausītāji būtu nupat aizvēruši vidusskolas durvis un pirmoreiz saskārušies ar vienu tādu pārliecinātu, bārdainu, kategorisku, pat nedaudz harizmātisku personību, kura viņiem tik pārdomāti, lietišķi un trīskārt kategoriski stāsta – kārtības nav, bet kārtība būs, kungi!

Taču šis nav tas gadījums. Lai nu kam, bet Voldemāram Krustiņam – tieši viņš bija viens no aizgrābti jūsmīgajiem jaunā ministra plānu uzklausītājiem – jau nu būtu vajadzējis atcerēties baisi traģikomisko notikumu virzību deviņdesmito gadu sākumā.

Protams, Ivars Godmanis kā valdības vadītājs toreiz izdarīja milzīgu darbu, taču citu valsts pārvaldes darbinieku atmiņā viņš vienmēr paliks arī ar savu «pažarnieka» darbības stilu – neko līdz galam neizdomāt, lietas apgūt procesā, ķert un grābt visu «svilstošo» bez kādas sistēmas un plāna, nekritiski paļauties uz jokainu konsultētāju padomiem un vēl regulāri dramatizēt visu, kas vien dramatizējams.

Kā skaidri un gaiši izriet no Ivara Godmaņa – nu jau iekšlietu ministra – intervijas, kopš tā laika viņš nav mainījies ne par gramu un joprojām uzskata sevi par vīru, kuram vienmēr ir taisnība un kurš uzupurējas, lai ieviestu taisnību un kārtību.

«Nedrīkst pieļaut… es piespiedīšu… mēs runāsim citādāk… mums ir savas metodes…» – tieši tā pati leksika, kas figurēja laikos, kad premjerministrs Ivars Godmanis, daudz nedomājot par kaut kādām tur demokrātijām vai citām blēņām, piemēram, vienkārši aizliedza avīzēs publicēt noteiktas ziņas (smieklīgā kārtā šo dokumentu ne tik sen publicēja tā paša īsatminīgā Voldemāra Krustiņa pārstāvētā «Latvijas Avīze»).

Protams, katrs cilvēks ir tiesīgs uzskatīt sevi kaut vai par mesiju – ar ko gan Ivars Godmanis sliktāks par, piemēram, Einaru Repši? Taču laiki, atvainojiet, ir citi – deviņdesmito gadu sākums bija ļoti īpašs, taču nu, par laimi, tas tomēr tā kā ir aiz muguras. Un ar ko draud tas, ka nu mums ir jauns iekšlietu ministrs, kurš to nav pamanījis?

Protams, kas tikai pa šiem gadiem nav izplosījies pa iekšlietu sistēmu – jokainas «haizivis», lēti populisti, atklāti nejēgas – partiju ielikteņi; kaut kā nav dzirdēts, ka kāda ministrēšanas laikā policija būtu sākusi justies labāk. Varbūt tagad viens «veco laiku» Godmanis ar «cieto roku» tiešām izrādīsies īstais, ko?

Protams, varētu izrādīties, ja «cietajai rokai» papildus vēl būtu arī vēss prāts, praktiski strādājoša galva un apjēga par to, kā patiešām dzīvo tāds vidusmēra policists (un nevis visu deviņdesmito gadu otro pusi visnotaļ labā maizē dzīvojuša kunga prātuļojumi par to, ka prioritāte ir – noskaidrot, vai ģimenes uzturēšanas nolūkā otrajā vai trešajā darbā strādājošam policistam šī te darba vieta tiešām ir «solīda»).

Savukārt ar reālu plānu – kā un kas reāli tiks (un tiek) darīts – jaunais ministrs kaut kā nelielās, kaut simt dienas amatā tūlīt jau būs pavadītas. Protams, Godmanis šajā laikā ir pajautājis par suņu spējām uzostīt šņabi un nonācis vēl pie daudzām interesantām atziņām (nu gluži kā deviņdesmito gadu sākumā) – bet nez kāpēc liekas, ka labāk par jaunām «Godmaņa krāsniņām» tomēr būtu viens pārdomāts un saprātīgs plāns. Bet kad būs? Un vai vispār būs?

Eksperti: Apsīša kandidatūra tiesībsarga amatam ir labākā

LETA  02/06/07    Satversmes tiesas (ST) tiesneša Romāna Apsīša kandidatūra vakantajam tiesībsarga amatam ir optimāla un labāka, norādīja aģentūras LETA aptaujātie eksperti.

Par Apsīša kandidatūru tiesībsarga amatam Saeimai būs iespējams vienoties, uzskata Latvijas Universitātes Politikas zinātnes nodaļas lektors Ivars Ijabs un norāda, ka Apsīša kandidatūra ir labākā par citām iespējamām.

Apsītis, pēc Ijaba vārdiem, ir cilvēks ar savu juridisku pozīciju, 'kurš nelocīsies kā niedre vējā" un nesekos koalīcijas iegribām. Apsītim esot pieredze politikā un viņš varēs savlaicīgi novērtēt politiskos riskus, norādīja politologs un piebilda, ka Apsītim ir arī liela autoritāte.

Tomēr, pēc politologa domām, tiesībsarga institūcijas nākotne nav atkarīga tikai no personības, bet gan no tā, kā institūtu respektēs galvenie politiskie aktieri: valdība, Saeima un lielākās pašvaldības.

Arī Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Ivars Indāns norādīja, ka daļa no opozīcijas varētu atbalstīt Apsīša kandidatūru tiesībsarga amatam. Apsītim esot augsta autoritāte un nevainojama reputācija.

Pats Apsītis esot norādījis, vai tiesībsarga amatam nevajadzēja izraudzīties jaunāku un enerģiskāku cilvēku, tomēr no autoritātes viedokļa, pēc Indāna domām, tā ir optimāla izvēle.

Apsītis ir piekritis Ministru prezidenta Aigara Kalvīša (TP) aicinājumam kandidēt uz vakanto tiesībsarga amatu. Premjers pēc sarunas ar Apsīti nolēmis viņu izvirzīt tiesībsarga amatam, un atbalstu Apsīša kandidatūrai koalīcijas padomē paudušas arī pārējās valdību veidojošās partijas, iepriekš informēja Tautas partijas (TP) frakcijas vadītājs Māris Kučinskis.

Saskaņā ar aģentūras LETA arhīva datiem, 67 gadus vecajam Apsītim ir plaša juridiskā darba pieredze, viņš ir tiesību zinātņu doktors, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors un Latvijas Universitātes (LU) asociētais profesors.

Darba gaitas Apsītis uzsācis 1962.gadā, kļūstot par Rīgas pilsētas Maskavas rajona prokuratūras izmeklētāju. Pēc obligātā karadienesta padomju armijā Apsītis 1965.gadā sāka darbu Latvijas Valsts universitātē (tagad - LU), kur bijis asistents, aspirants, vecākais pasniedzējs, no 1981. līdz 1999.gadam - docents, kopš 1999.gada - Tiesību teorijas un vēstures katedras asociētais profesors.

Apsītis bijis PSKP biedrs. Komunistiskās partijas biedra karti viņš nolika 1990.gadā un iestājās Latvijas tautas frontē (LTF), bijis LTF domes valdes loceklis. Vēlāk viņš piedalījies savienības "Latvijas ceļš" dibināšanā, bet no partijas izstājās pēc tam, kad kļuva par ST tiesnesi.

Apsītis bija viens no 1990.gada 4.maija deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu autoriem, balsojis par Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Viņš bija Latvijas Republikas Augstākās padomes, 5. un 6.Saeimas deputāts, Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs, tieslietu ministrs Māra Gaiļa (LC) valdībā.

Par ST tiesnesi Saeima Apsīti apstiprināja 1996.gadā, bet 2000.gadā viņš kļuva par ST priekšsēdētāja vietnieku.

Apsīša pilnvaras ST tiesneša amatā beidzās 2006.gada decembrī, bet viņš vēl turpina strādāt tiesā, jo jāpabeidz darbs pie iesāktajām lietām. Darbu ST Apsītis varētu atstāt ne ātrāk kā 23.februārī.

Cirks atbraucis!

Baiba Lulle,  NRA  02/07/07    Valdības sēdes reģionos – parodija par varas decentralizāciju.

Valdības politakrobāti sagatavojuši jaunu programmu skatītājiem, ko izrādīs Latvijas reģionos. Uzveduma rozīnīte – arī skatītāji kļūst par uzveduma dalībniekiem.

Gods raudzīt unikālo programmu pirmajiem ticis valmieriešiem. Sākotnējā uzveduma norises vietā – Vidzemes augstskolā – gan nevarēja uzstādīt akrobātu drošības troses, arī skatītāju ietilpība bija pārāk maza, lai kaut morāli atlīdzinātu izdevumus, ko veido akrobātu un tos pavadošās trupas vešana pa pieputinātajiem ceļiem (bet šoreiz varbūt īpaši tīrītiem?) uz Valmieru un aprīkojuma uzstādīšana izbraukumā. Tādēļ izrāde pārcelta uz kultūras namu. Sarežģītākie triki no programmas izslēgti.

Katram politakrobātam uzdots parūpēties par savam tēlam atbilstošās auditorijas integrēšanu izrādē. Ainars Baštiks rūpēsies par bērnu, jauniešu un to izglītotāju un aizstāvju, Baiba Rivža – par studentu piesaisti, Jurijs Strods centīsies rast kopīgu valodu ar uzņēmējiem, Aigars Štokenbergs – ar pagastvečiem. Pat cietumnieki netiek smādēti – atzīmēšanās viņu auditorijā, atveidojot tieslietu ministra lomu, paredzēta Gaidim Bērziņam. ES līdzekļu apguves lietu ministru atveidojošais Normunds Broks, kurš nebija paspējis sagatavot īpašus trikus, tiks aizsūtīts apbrīnot par ES fondu līdzekļiem Kauguru pamatskolā ievilkto internetu. Dagnija Staķe sagatavojusi īpašu programmu sociāli uztrauktākajiem iedzīvotājiem, Helēna Demakova – teātra darbiniekiem, Mārtiņš Roze – zemniekiem, Vinets Veldre – vienlaikus ārstiem un slimniekiem, bet pats Aigars Kalvītis spēlēs uz plašām skatītāju masām.

Nekā daudz pārspīlēta šādā alegorijā nav – valdības izbraukuma sēdes darba kārtība piegludināta, lai sēde noritētu gludi, kā iepriekš iestudēts uzvedums, ministriem sarīkotās tikšanās noteikuši nevis notikumi, aktualitātes, bet pievilktas aiz ausīm tikai tāpēc, ka ministrs atbraucis. Šī ir parodija par varas decentralizāciju un tās sasaisti ar realitāti.

Tikšanās ar vēlētājiem ir katra politiķa pienākums, jo īpaši deputātiem, bet arī ministriem šim nolūkam tiek atstātas nosacīti brīvas dienas, kuras tad arī tam var izmantot. Daudz auglīgākas par ķeksīša pasākumiem būs plānotās tematiskās vai karstās tikšanās, uz kurām turklāt ministrs var ierasties ar jomas speciālistiem, nevis tikai miesassargiem. Nu labi, ja vēl ministram var atrast pasākumus, ko pievilkt klāt, bet kāda jēga četras stundas ceļa laika tērēt valsts kontrolierim, Latvijas Bankas šefam, ģenerālprokuroram un citiem valdības sēžu obligātajiem dalībniekiem?

Lielākais labums no izbraukuma sēdes būtu iespēja vienkāršajam cilvēkam vismaz vienreiz dzīvē redzēt, kā tad īsti noris tās valdības sēdes, lai saprastu, ka nekā pārdabiska un interesanta tur nav. Rutīnas darbs. Tāds pats kā viņējais. Un vēl – reiz redzēt vaigā savas politiskās līdzdalības augļus. Būtībā patiešām izbraukuma izrāde. Vai šie ieguvumi samērojami ar izmaksām, politiķu un ierēdņu laika patēriņu, tām gatavojoties un tajās piedaloties? Tad jau lētāk un efektīvāk sarīkot vienu lielu atklāto valdības sēdes izrādi, piemērām, Arēnā Rīga.

Un kāpēc tieši Valmiera? Pirmo reizi ziņa par izbraukums sēdi izskanēja no Kalvīša mutes 22. janvārī. Premjers argumentēja, ka ministri varēs labāk iedziļināties reģionu problēmās, iedzīvotāji – tikties ar ministriem. Lai arī Kalvītis sacīja, ka Ministru kabineta sēdes turpmāk regulāri tiks rīkotas reģionos, nākamās sēdes vieta un laiks līdz šim vēl, vismaz publiski, nav izskanējis. Tāpēc, ņemot arī vērā šīs akcijas apšaubāmo lietderību, nebrīnītos, ka visa sākums varētu būt bijis gluži nenopietns. Nu, fantazējot varētu uzburt ainu, kā Tautas partijas šūpulī, Valmieras uzņēmēju grupas dalībnieku draudzīgā Jaungada svinību saietā pirtiņā kāds uzņēmējs un partijas balsts lielmanīgi taujā – nu kāpēc gan mums jābrauc uz valdību? Lai valdība brauc pie mums! Tiek noslēgtas derības, ka tas arī tiks panākts.

Patiesi! Kāpēc Valmiera? Nedarbojas alfabēta princips, tā nav arī lielo pilsētu septiņniekā, nedz tuvākā no Rīgas, nedz tālākā. Vai tikai tāpēc, ka Tautas partijai sirdij tuvākā? Ja pēc šāda principa tiks rīkotas valdības izbraukuma sēdes, tad jēga no visām pārējām būs vēl mazāka, ministriem sarūpētie pasākumi vēl formālāki.

Ministru kabineta sēdi Valmierā pavada aplausi

Gunta Sloga,  Diena  02/07/07     Valmieras kultūras centra zāli otrdienas pēcpusdienā atkal un atkal pāršalc aplausi. Taču te nenotiek ne izrāde, ne saviesīgs pasākums, bet gan pirmā valdības izbraukuma sēde. Tajā piedalās ne vien ministri, ministriju ierēdņi, Valsts kancelejas darbinieki un žurnālisti, kas ir ierastā Rīgas sēžu publika, saietā nolūkoties ieradušies ap 200 vietējo iedzīvotāju.

Par to, ka otrdien kultūras namā norisinās kas neparasts, liecina jau daudzie policisti, kas izvietojušies ap ēku. Pie ieejas namā pulcējies arī paprāvs no Rīgas atgādāts drošībnieku pulciņš. Viņi ar metāla detektoriem pārbauda visus, kas nolēmuši pavērot Valmierai neierasto notikumu. Tie lielākoties ir skolēni, studenti un tuvējo pašvaldību pārstāvji.

Kultūras centra zāles iekārtojums atgādina kādu Jaunā Rīgas teātra izrādi. Skatītāju sēdvietas atrodas uz tāda kā paaugstinājuma, zāles vidū spoži izgaismoti V–veidā izvietoti galdi ar portatīvajiem datoriem. Drīz vien izgaismotajā laukumā sapulcējas ministri. Pasākumu sāk premjers Aigars Kalvītis (TP), sirsnīgi sveicot dzimšanas dienā Valsts kancelejas direktori Guntu Veismani. Malā sēdošie valdības sēdes skatītāji skaļi aplaudē. A.Kalvītis īsi pastāsta par sēdes norisi un paprāvo pūli, kas lūkojas viņā no augšas, brīdina, ka "jautāt neko nevarēs".

Rīgas sēdēm neierastie aplausi atskan atkal un atkal. Jo īpaši, kad Gulbenes domes priekšsēdētājs un Vidzemes plānošanas reģiona attīstības padomes vadītājs Nikolajs Stepanovs izklāsta novada attīstības prioritātes. Ministri steidz viņu izjautāt. Kāds no ministriem, uzrunādams N.Stepanovu, apsveic viņu dzimšanas dienā. "Stepanova kungam dzimšanas diena šodien? Sveicam!" skaļi iesaucas A.Kalvītis, un zāli atkal pāršalc aplausu vētra. Galu galā valdība atbalsta Vidzemes attīstības perspektīvas.

Ne valdības, ne premjera preses sekretāri Dienai nevar atbildēt, cik izbrauciens uz Valmieru izmaksājis, un sola aplēst izmaksas pēc sēdes. Katrs ministrs ieradies ar savu auto, un benzīna izmaksas sedzot viņu ministrijas, par telpu īri un sakariem nemaksājot — to nodrošina pašvaldība.

Pēc valdības sēdes ministri pulcējas kādā slēgtā telpā kultūras namā, kur semināra veidā sākta apspriešanās par vidējā termiņa valsts budžetu, pēcāk stāsta premjers, sastapts pirms vakara sarunas ar valmieriešiem. Gan atklātā valdības sēde, kas izpelnījusies tik lielu uzmanību, gan arī seminārs esot viņu pārliecinājis, ka arī turpmāk jārīko šādi valdības izbraukumi. Nākamais varētu būt pēc trim mēnešiem.

A.Kalvīti ar aplausiem sagaida arī ap 100 vietējo iedzīvotāju. Premjeram jautā par izglītību, inflāciju, Jauno trīs brāļu celtniecību, pensijām un robežlīgumu. Kāda skolniece taujā, vai valstī ir tādi likumi, kas pastāv tikai uz papīra. Premjers atzīst: "Diemžēl ir likumi, ko neievēro pat politiķi."

Otrdien Valmieras iedzīvotājiem ir iespēja tikties ar ministriem — tie apmeklē katrs sevi interesējošu vietu — slimnīcu, teātri, cietumu, skolas. Veselības ministrs Vinets Veldre Gulbenes slimnīcu apmeklējis jau plkst. 8.00.

Vakarā A.Kalvītim un ministriem beidzot pašiem ir iespēja aplaudēt — viņi Valmieras teātrī noskatās izrādi Trīs draugi.

Lemberga un "Dienas" strīdā par ziņu atsaukšanu pratinās mediju ekspertes

LETA  02/08/07    Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesa šodien paredzējusi nopratināt mediju ekspertes Ventspils mēra Aivara Lemberga prasības lietā pret laikrakstu "Diena" par, viņaprāt, nepatiesu ziņu atsaukšanu, kas publicētas 2005.gada 25.februāra rakstā "Šveice gatava atbildēt, taču to kavē Lemberga sāktā tiesas prāva".

Uz tiesas sēdi plkst.10 iepriekš tika lemts uzaicināt Latvijas Universitātes (LU) komunikāciju zinātņu ekspertes - Sociālo zinātņu fakultātes dekāni un asociēto profesori Intu Brikši, kā arī asociēto profesori Vitu Zelču.

Šāds lēmums pieņemts, jo tiesa saņēmusi viņu atzinumu par to, kā interpretējams un piemērojams likuma "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" 21.pants par nepatiesu ziņu atsaukšanu. Likuma pants paredz, ka par nepatiesām atzīto ziņu atsaukums jāpublicē tādā pašā šriftā, tajā pašā izdevuma nodaļā jeb raidījumā, kurā bija publicētas nepatiesās ziņas.

Par šo atzinumu jautājumi radušies "Dienas" advokātei Dzintrai Sniedzei, tāpēc ekspertes tiks aicinātas uz tiesas sēdi, aģentūra LETA iepriekš uzzināja tiesā.

Lembergs prasībā norādīja, ka konkrētais raksts bijis publicēts laikraksta pirmajā un ceturtajā lappusē, turklāt ceturtajā lappusē virsraksts bijis lieliem burtiem, taču informācijas atsaukums izvietots tā paša gada 15.marta laikraksta numurā trešās lapas apakšējā stūrī un nav bijis tik pamanāms kā sākotnējā informācija. Viņš uzskata, ka atsaukums būtu jāpublicē tādā pašā formātā, kā publicētas apstrīdētās ziņas.

2006.gada aprīlī pēc Lemberga advokāta Elvija Vēbera lūguma prasībā pret laikrakstu tiesa noteica komunikāciju zinātnisko ekspertīzi. Lūgumam piekrita arī "Dienas" advokāte Sniedze.

Vēbers iepriekš tiesā sacīja, ka starp Lembergu un "Dienu" neesot strīda par to, ka nepatiesās ziņas tikušas publicētas, taču starp abiem strīdniekiem pastāv domstarpības par atsaukuma publicēšanas formu.

Lemberga pārstāvis lūdza noteikt ekspertīzi, lai LU komunikāciju eksperti izšķirtu, kā interpretējams un piemērojams likuma "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" 21.pants par nepatiesu ziņu atsaukšanu. Pēc viņa teiktā, konkrētā norma ir virspusēja un neskaidra, turklāt neesot mainīta kopš 1990.gada, kad Latvijā neesot bijis "nekādas sajēgas" par brīvu presi.

"Dienas" advokāte Sniedze piebilda: lai eksperti vērtē, ko likumdevējs 1990.gadā domājis ar jēdzieniem "atsaukums" un "brīva prese". Viņa lūdza ekspertīzi uzticēt LU Sociālo zinātņu fakultātes ekspertiem vai Rīgas Stradiņa universitātes speciālistiem.

Veselības lietās...

Pērn par mediķu rīcību saņemtas 1518 sūdzības

DELFI  02/05/07    Pagājušajā gadā Medicīnas aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcija (MADEKKI) saņēmusi 1518 sūdzības, tai skaitā decembrī – 117 sūdzības, informēja inspekcijas vadītāja Aija Mežsarga.

Salīdzinoši 2005.gadā MADEKKI saņēma 1224 sūdzības iesniegumus, kas ir par 353 vairāk, nekā 2004.gadā.

Pagājušā gadā inspekcija paspējusi izskatīt 854 sūdzības, no kurām 178 atzītas par pamatotām. Salīdzinoši 2005.gadā par pamatotām tika atzītas 243 sūdzības vai piektā daļa no visām iesniegtajām, bet 2004.gadā par pamatotām tika atzītas vairāk nekā puse iesniegto sūdzību jeb 55% no iesniegto kopskaita.

Neskatoties uz sūdzību skaita pieaugumu, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, reāli sodīto personu skaits nekļūst lielāks. Pērn par administratīviem pārkāpumiem medicīnā naudas sods tika uzlikts 127 ārstiem, 2005.gadā – 118, bet 2004.gadā – 204 mediķiem.

Visbiežāk MADEKKI sūdzības saņem par medicīnas iestādēm un ieslodzījumu vietām, taču daudzas bijušas arī par dažādu profesiju ārstiem.

MADEKKI pērn saņēmusi 283 iesniegumus par nepamatotu slimības lapu izsniegšanu, 96 – par ķirurgu darbu, 46 – par psihiatru darbu, 42 – par ģimenes ārstu darbu, 39 – par ginekologu un vecmāšu darbu, 38 – par zobārstu darbu, 34 – par terapeitu darbu, 18 – par neiropatologu darbu, 18 – par onkologu darbu, 15 – par neatliekamās medicīniskās palīdzības darbu, 11 – par narkologu darbu, bet 106 – par citu speciālistu darbu.

Svarīga attieksmes maiņa

Liene Barisa,  NRA  02/07/07    Veldre: man nav iebildumu – lai ārsti brauc poršos vai džipos, bet lai nomaksā nodokļus.

Par padarīto pirmajās darba dienās, savu redzējumu un plāniem veselības aprūpē intervijā Neatkarīgajai stāsta jaunais veselības ministrs Vinets Veldre.

– Arī Gundars Bērziņš, kad sāka ministra gaitas, pirmo apmeklēja Bērnu slimnīcu...

– Tas ir likumsakarīgi. Es biju dzirdējis gan labu, gan sliktu, kā tas mēdz būt par jebko. Un gribēju pats pārliecināties par iekšējo darba organizāciju, par iekšējo slimnīcas personāla vīziju. Ziniet, kādi ir secinājumi? Ir daudz ieguldīti līdzekļi, idejas ir īstenotas, un var redzēt, ka dzīvē tās darbojas.

(..) Slimnīca ir ļoti veca – biju arī pašā vecākajā korpusā. Jā, vecs, bet tīrs – no tā var izdarīt secinājumus. Bet ir jājauc nost un jābūvē no jauna. Ir doma, ka vasarā sāksim būvēt.

– Un kad būs gatavs?

– Skatīsimies. Ar tām būvniecības beigām ir tā, ka celtnieki sola, bet reti kad izpilda. Es PVD uzcēlu vairākus desmitus māju, arī laboratorijas un tā tālāk, un nekad nav izpildījies būvniecības grafiks – nekad. Vienmēr ir bijusi nobīde. Gan budžetā neparedzētiem izdevumiem, tad grunts jāstiprina, tad cements pazudis, tad tur vēl kaut kas.

Bet vīzija ir pietiekami skaidra (..). Stradiņos – tieši tas pats. Tur ir dažādu profilu ārsti, kas ir ne tikai Eiropas, bet arī pasaules spīdekļi – profesori, mācībspēki.

Tad, kad būvēsim slimnīcas lauku teritorijās, un tas agri vai vēlu būs, tad Stradiņu, Bērnu klīniskās slimnīcas uzņemšanas nodaļas speciālisti, iespējams, citi, tiks aicināti braukt pieredzes apmaiņā, padzīvot tur mēnesi, varbūt divus, lai izstāstītu un parādītu darba organizāciju. Grāmatā vienkārši izlasīt to nevar. Un ne vienmēr visu nosaka nauda. Bieži vien tā ir attieksme.

Un te ir ļoti būtiskas divas lietas, ja mēs gribam, lai personāls maina attieksmi. Cilvēkam daudz kas pielec, ja viņam vienkārši pasaka. Tur nevajag nekādus burkānus, ne draudēt. Vienkārši vajag pateikt. Tas ir viens. Otrs – jāuzlabo gan ārstu, gan medicīnas māsu komforta apstākļi darba vietā. Viņš, cilvēks, ir nostrādājis piecas, sešas stundas pie operācijas vai visu dienu kilometriem noskraidījis pa palātu; un likt viņam sēdēt koridorā pie galda un rakstīt ar zīmuli grāmatā atskaites – es domāju, ka nē.

Kas nosaka pacienta domas par veselības aprūpi? Cik tas dārgi maksā. Vai viņam apdrošināšana visu nosedz. Cik ir tas, kas būs jāmaksā ārstam aploksnē. Un vai viņam ir ilgi jāsēž rindā. Kā attiecas māsiņa pret viņu, kad viņš sēž ar lauztu roku pusstundu un gaida. Vai uz rentgenu viņu sūta vienu māju tālāk, vai no poliklīnikas uz slimnīcu, lai gan turpat arī rentgens ir, vienkārši ārsts uz veikalu ir aizgājis...

– Kā to mainīt?

– Tā ir attieksme. Sabiedriskā aptauja – viens, cilvēku resursu pārdislokācija – divi, un slimnīcu indeksācija – trīs. Ko es saprotu ar slimnīcu indeksāciju? Pēc pieejamajiem profiliem. Līdzīgi mēs viesnīcas mākam sadalīt – divas zvaigznes, trīs zvaigznes, piecas, četras, piecas pēc aprūpes – kvalitātes. Protams, līdzi iet arī cena.

Ir divas sociālās grupas, kurām ir jābūt aizsargātām, – tie ir bērni zīdaiņi, var būt runa par jauniešiem. Speciāli saku – var būt runa par jauniešiem. Un vecie ļaudis, kuri jau savu ir atstrādājuši līdz šim. Tas ir tas, ko valsts var dotēt un uzturēt.

Par honorāriem. Kāpēc nebūt honorāriem? Var reģistrēties VID un maksāt kā brīvās profesijas pārstāvji. Tad arī viss atrisinās. Problēma no valsts viedokļa ir tā, ka, saņemot aploksnes, nenomaksā nodokļus. Pieņemu, ka daudzi mediķi, kas saņem aploksnes, būtu gatavi to legalizēt, maksājot nodokļus. (..) Dažs labs kolēģis nupat nesen stāstīja, ka tad, kad viena daļa mediķu streikoja pirms kāda laika, dažam labam ārstam aiz stūra bija atstāts Porsche Cayenne – kas ir tāds pieticīgs pārvietošanās līdzeklis, viens no dārgākajiem džipiem. Man nav iebildumu – lai ārsti braukā poršos vai džipos. Bet, lai samaksā par to nodokļus, un lai pacients redz, ka jau valsts par viņu ir samaksājusi – tā ir tā problēma.

– Bet, no pacienta puses, problēma ir tā, ka viņam tai aploksnē nav ko ielikt, bet ārsts uzreiz – ar citu attieksmi...

– Varbūt. Jā, jums taisnība. Ir cilvēki, es piekrītu – tās ir tās sociāli aizsargājamās grupas, kas nevar to samaksāt (..)

Vienmēr būs godīgie, un tādu, paldies Dievam, ir vairāk. Un vienmēr būs negodīgie, kas mēģina naudu dabūt no valsts, no apdrošinātāja un vēl no klienta trīskārt, lai gan valsts par pacientu jau to ir samaksājusi. Tas tā būs vienmēr, jārēķinās. Bet tur ir darīšana policijai.

Bet es ceru, ka tas mazināsies. Kā to var mazināt? Sazīmējot struktūrshēmas – nelielas izmaiņas ministrijas līmenī. Ir nepieciešams palielināt birokrātiju – es domāju, ka tā ir attaisnota. Viens postenis, kas jāizveido, – ir galveno medicīnisko profilu vai galveno ārstu vienība. Netaisos viņus pārtaisīt par ierēdņiem, bet taisos nostiprināt speciālistu, kas koordinē vai ir lietas kursā par konkrēto nozari valstī.

Un kur ir problēma ar aplokšņu algām? Daudz manipulācijas valsts apmaksā 100%. Cilvēki vienkārši to nezina. Manipulācija maksā piemēram 10, 30 latu. 100 latu un vairāk. Bet cilvēks samaksā 50 santīmu, viņš to nezina – cik valsts par viņu samaksā. Ja to uzzinātu, varbūt rastos vairāk lokālpatriotu.

– Bērziņš intervijā pirms pāris gadiem teica tieši to pašu.

– Bet Bērziņš jau ir daudz ko izdarījis. Un rezultāts, kur ir? Budžets. Veselības aprūpē cenu pieaugums ir 6,1–6,8 procenti. Budžets ir panākts pretī diezgan liels. Panākts pretī arī ar slimnīcu būvniecību, un ne tikai slimnīcu. Veidotas ģimenes ārstu kopprakses. Kādreiz kaut ko līdzīgu sauca par poliklīnikām. Tas ir tas burkāniņš – iedot 20, 12 tūkstošus latu jaunas prakses veidošanai.

– Bet laukos, ne jau tikai finanses, trūkst arī normālas infrastruktūras.

– Veselības ministrija ceļus nebūvēs. Tas arī ir skaidrs.

– Bet tad varbūt vajag ar Satiksmes ministriju sadarboties?

– Līdz šim jau to dara. Protams, jums taisnība. Daudz kur ir sociālistisks jautājums, infrastruktūra un tā tālāk. Bet tas burkāns ir finanses. Un būs viens nosacījums – apvienot prakses. Ar aprēķinu, ka mēs šeit trīs sēžam un izdomājam, ka katrs specializējas vienā jomā. Ko mēs panākam? Mēs panākam, ka mēs viens otru varam aizstāt. Un tomēr mēs specializējamies un panākam būtiskāko – ka tanī perimetrā mēs visi trīs nodrošinām divu vai trīs dažādu profilu pieejamību. To, ko nevar izdarīt viens, to var izdarīt trīs.

– Kas notiks ar Gaiļezera slimnīcu? Jūs jau esat plānojis tikties ar Rīgas domes vadību, jo Bērziņš promejot brīdināja, ka Gaiļezers pat var palikt ārpus modernizācijas – vienoties nevar, pievienot nevar.

– Pievienot var visu!

– Sarunāt nevar!

– Nevajag jau īpaši sarunāt. Kas ir tas, ko pašvaldība dara savā perimetrā – okei – iekārtas, ieceļ galveno ārstu. Kas ir tas, kas finansē slimnīcu? Kā nākas, ka pašvaldība ieceļ vadītāju, bet finansē cits? (..) Darba grupa jau diezgan ilgi ar to strādā.

Gaiļezerā būtu jābūvē jauns komplekss turpat blakus. Mana pieredze ir tomēr pierādījusi, ka vecu vai padomju laika ēku renovācija maksā dārgāk par jaunas uzcelšanu.

– Un tagadējo – jaukt nost?

– Vispirms uzbūvēt jaunu un tad. Tikai tā. Bet vēl jāpārskata māsterplāns, jo ir gan inflācija, gan auguši būvniecības izdevumi, kas tur bija paredzēti.

– Jūs jau esat paskatījies – vietās, kur slimnīcu apvienošana notikusi – Jelgavā, Liepājā, Daugavpilī –, vai ir tie ieguvumi tādi, kā solīja – administratīvo izmaksu samazinājums, optimizācija?

– Atsevišķos finanšu posteņos ir. Bet atsevišķos posteņos ir pieaugums. Ir vairāk zinātnes daļu izveidots. Tā ka: plus, mīnus – nulle.

Bet pēc ceturkšņa mēs konkrēti skatīsimies, kur ir plusi, kur ir mīnusi. Atskaite par māsterplānu man jāraksta uz gada beigām, bet gada vidū mēs pētīsim arī iespējamos ierosinājumus par korekcijām. Visu paredzēt nevar.

Piedāvāju arī iet tālāk – neaprobežoties tikai ar funkciju apvienošanu. Funkciju apvienošana ir šodienas jautājums. Es gribu redzēt rītdienu – kā šīs apvienotās iestādes strādās. Un uz dažu bāzes domāju veidot Nācijas veselības institūtu. Kur ir problēma mums taisīt Eiropas valstu mēroga, Baltijas valstu mēroga struktūrvienību, kas analizē sabiedrības veselību. Kur ir problēma? Nav nekur problēmas! Budžetu var dabūt. Ēkas ar var sameklēt. Problēma varētu būt cilvēkresursi. Bet nu jābūt vienkārši gribai to darīt. Kāpēc mums mūžīgi par visādiem jautājumiem jālido uz Briseli?

– Cilvēkus satrauc rindu jautājums. Rindā uz endoprotezēšanu jāgaida padsmit gadu. Šobrīd reģistrēti 15000 cilvēku.

– Neesmu vēl to skatījies. Kas tur par problēmu – trūkst protēžu vai finansējuma? Valsts vai privātā?

– Valsts. Un arī privātā, jo, ja grib tikt ātrāk, puse jāmaksā pašam, bet arī tas ir 600–900 latu.

– Un apdrošināšana kur?

– Jūs domājat, vajag ieviest obligāto apdrošināšanu?

– Apdrošināšanai ir daudz un dažādu modeļu veselības aprūpē. Arī, kad visu veselības aprūpes finansēšanu noliek uz apdrošināšanu – jā, arī tā var darīt.

Bet kāpēc 15 000 – profilakse tad kāda? Nedzert pienu, sēdēt tikai uz veģetāro pārtiku, un tad brīnīties, ka osteoporoze ir uz mūža beigām?! Kāpēc pēc tam apmaksāt no valsts? Nesaprotu! Kāpēc, piemēram, asinsvadu skalošanu apmaksāt cilvēkam, kurš pīpējis visu mūžu? Tā jānostāda jautājumi – kas ir cēlonis. (..) Kādi ir pacienta pienākumi? Pildīt ārsta norādījumus. Kāpēc to nedara, pie ārsta iet trīs reizes – bet valsts par to maksā?! Atbildības sviras ir jāmaina – kur ir tiesības, kur ir pienākumi.

– Runājot par Stradiņiem un P. Dussmann. Jaunā kompleksa atklāšanā pagājušajā vasarā, runājot par izcēlušos skandālu, jūs teicāt – nezinu, kas būs ar tiem ierēdņiem, kas nav informējuši ministru, jo jūs par šo ieceri zinājāt jau pirms gada. Kā vērtējat Bērziņa rīcību; jūs būtu rīkojies citādi?

– Es zināju par projektu, jo būvniecības saskaņošana jau gāja caur PVD. Es pieļauju, ka šeit – vai nu ministrijā, vai kaut kur citur – ir bijis kaut kāds plastilīns, ka ministrs nav visu līdz galam zinājis. Bet tajā brīdī arī man nebija visas informācijas par pārējām lietām – man informācija bija tikai par virtuvi, par būvprojektu, par iekārtām. Projekts jau ir izdevies. Tur tā melnā šleifīte iet līdzi dažādos aspektos, bet rezultāts ir. Ēka ir uzbūvēta un darbojas. Tur jāiet tālāk – kā notiek pārtikas piegāde uz palātām. To varēs acīmredzot risināt tad, kad sāksies jaunā būvniecība.

– Bet runājot par trešās personas piesaistīšanu ēst gatavošanā – to jūs arī neatbalstītu?

– Domāju, ka var. Bet Bērziņam bija tādā ziņā taisnība – izrādījās, ka trešās puses piesaiste padara divreiz dārgāku pakalpojumu. No valsts viedokļa tas nav pareizi.

Lai gan ar tām izmaksām un kvalitāti arī ir atšķirīgi jautājumi. Par to pašu būvniecību.

Neesmu no naivajiem. Īpaši jutīgs korupcijas poligons ir jebkuri valsts pasūtījumi – vai tā ir iekārtu iepirkšana vai būvniecība, vai zāļu pirkšana. Tie paši būvnieki jau korporatīvi vienojas, kurai valsts iestādei ko būvēs un kādu pakalpojumu piedāvās dārdzības ziņā. Mazie tur netiek iekšā, jo prasa apgrozījumu. Mazajos strādā bieži vien dzērāji. Lielie bieži vien slēpjas aiz mazajiem – pieņem desmit mazās firmas, un tur ir tie paši dzērāji pretī. Un tāpēc termiņi noraujas. Jūs prasījāt – kad pabeigs bērnu slimnīcu? Konkrētu datumu pateikt un pēc tam neievērot? Nē!

– Viena no Bērziņa priekšrocībām kā veselības ministram bija ietekme politikā, ietekme valdībā – arī Ministru kabinetā viņš sēdēja vistuvāk premjeram. Jūs tagad – kā jaunākais ministrs – vistālāk, galda galā. Nebiedē, ka ietekmes faktors var mazināt caursišanas panākumus?

– Vilku baro kājas – ir tāds teiciens, ja par bailēm runājam. Domāju, ka nē, nebiedē. Skatīšos. Ja jūs gribat vēl uzdot jautājumu: kurā partijā stāšos, tad, ja es stāšos partijā, kas varētu būt izšķiroši nozarei – uz budžeta pārdali vai budžetēšanu –, tad Tautas partijā. Un es tā parasti viedokli nemēdzu mainīt. Lai gan es pagājušogad dzirdēju, ka "Veldre tanī partijā jau sen ir" – tā, par ko runāja, nebija Tautas partija.

Veldre sola legalizēt ārstu "honorārus"

Jānis Āboltiņš, "Rīgas Balss"   02/08/07    Nesen amatā apstiprinātais veselības ministrs Vinets Veldre sola lielas pārmaiņas. Slimnīcu vadītāji var rēķināties ar "neoficiālām vizītēm", lai noskaidrotu, kas valda ārstniecības iestādēs - kārtība vai haoss.

Savukārt ārsti un pacienti var gaidīt "aplokšņu naudas" legalizāciju, ko nodēvēs par honorāriem un par kuriem maksās nodokļus. Sarunā ar RB V. Veldre teic, ka šogad valsts budžetā paredzētie vairāk nekā 457 miljoni latu veselības aprūpei ir "nenormāli" liela summa, jāprot tikai pareizi naudu izmantot.

Apkalpojošā personāla attieksme. Cilvēks ar lauztu roku uzņemšanas nodaļā sēž 10 – 15 minūtes, un neviens pie viņa nepienāk. Vidējais gaidīšanas laiks ir 30 – 40 minūtes, un šādu attieksmi V. Veldre apņēmies "izdedzināt ar karstu dzelzi". "Māsas staigā garām, iet uzpīpēt, iet ēst. Arī viņas ir dzīvi cilvēki, arī viņām ir savas vajadzības, nav šaubu. Bet vai viņas nāk uz darbu, lai pīpētu un ēstu? Darba organizācija ir jānodrošina slimnīcas administrācijai. Galvenajam ārstam ir jāpaceļ sava pēcpuse un kādu dienu jāapstaigā savas slimnīcas perimetrs. Jāpavēro, kur veidojas rindas, kā tās mazināt," saka ministrs.

Ārstu smagie darba apstākļi – viņi ir pārslogoti un bieži nespēj sadalīt darba funkcijas ar māsām un ārstu palīgiem. Ārstu profesijas prestiža trūkums.

Cilvēku bezrūpīgā attieksme pret veselību. "Obligātās veselības pārbaudes jāveic ja ne reizi gadā, tad vismaz divos gan. Nav runa par finansējumu vai laika trūkumu. Viss atduras pret cilvēka gribu kaut ko darīt. Lai paskraidītu pa mežu vai nopeldētos jūrā, īpaši daudz naudas nevajag. Dažkārt cilvēki ārstus nicina. Tas ir tādos gadījumos, kad viņi visu mūžu grauj un ņirgājas par savu veselību, bet vecumā veselība ņirgājas par viņiem," paskaidro V. Veldre. Arī ministrs atzīst, ka par savu veselību nav rūpējies pienācīgi un uzdod retorisku jautājumu – kāpēc valstij jāmaksā par šādu cilvēku ārstēšanu?

"Perimetra" apguve: iepazīšanās ar normatīvajiem aktiem, budžetu, reorganizācijas plānu. Sarunas ar pašvaldībām, profesionālajām organizācijām.

Vizītes veselības aprūpes iestādēs, turklāt sākotnēji – neoficiālas. "Atbraucam, patrinamies gar stūriem, papētām situāciju, paskatāmies," ministrs stāsta. Pēc šādas apstākļu pārbaudes sekos oficiālas vizītes, un iestādes vadītājam aizrādīs par trūkumiem, ja tādi būs. Mērķis gan neesot mainīt vadību: ja prasības pacientu uzņemšanai, medikamentu krājumiem, derīguma termiņiem u.c. tiek ievērotas, satraukumam neesot pamata. "Ja nav, tad gan varētu būt satraukums. Pirmajā reizē noskaidrosim, kāpēc kaut kas nav izdarīts, atgādināsim, kam jāpievērš uzmanība. Otrajā reizē vēl būs atgādinājums, bet trešajā – jau smagāka runa. Nevajag nevienu pārbaidīt, vienkārši likt saprast, ka ir jāatbild par savu darbu," paskaidro V. Veldre.

Stāstīs sabiedrībai, ka ārsta izglītības iegūšanai vajadzīgi vismaz 12 gadi pēc vidusskolas, kā arī to, cik daudz dzīvības viņi izglābj, cik stundu pavada operāciju zālēs. "Arī ārstiem pašiem jāstāsta par sevi, lai cilvēki saprot, kāpēc šī ir profesija numur viens. Ar to saskaras jebkurš," spriež ministrs.

Vairākos etapos turpināsies algu paaugstināšana. Jau šobrīd notiek sarunas ar arodbiedrībām par kārtējo darba samaksas pieaugumu 2009. gadā.

Ieviesīs honorārus ārstiem, kuri jau tagad tādus saņem no pacientiem aploksnēs, tikai – nelikumīgi. Par tiem būs jāmaksā arī nodokļi, un katrai operācijai vai citam pakalpojumam būs noteikta tirgus cenai atbilstoša summa, ņemot vērā reģionālo specifiku un cilvēku maksātspēju. Tiks lemts par to, cik lielu daļu apmaksās valsts, cik – pacients. Honorārus neprasīs no bērniem, pusaudžiem un pensionāriem. Šobrīd cilvēks bieži vien par 2000 vai 5000 latu vērtu operāciju samaksā 100 latu, un uzskata, ka tas ir ļoti daudz.

Stingrāk kontrolēs finanšu plūsmu. Piemēram, šobrīd atsevišķās slimnīcās ar 30 gultām, no kurām tikai puse aizņemtas, it kā tiek veikti 60 rentgena uzņēmumi dienā. Tādējādi tiek nepamatoti tērēti valsts līdzekļi. Tiesa, ministrs ir pārliecināts, ka vismaz 90% ārstniecības iestāžu strādā godīgi.

Galvenais cēlonis – personāla trūkums, Latvijā trūkst 400 ģimenes ārstu un apmēram 70% medicīnas māsu. "Ārsti arī ir dzīvi cilvēki. Dažiem šķiet, ka viņi darbojas tāpat kā televizors – nospied zaļo pogu, un uzreiz ierodas pie pacienta," saka V. Veldre.

Daudzi dodas pie ārsta, būdami veseli, lai saņemtu darba nespējas lapu un pasēdētu mājās. "Viņam maksā slimības naudu, bet viņš patiesībā malku skalda. Es pats kā darba devējs esmu ar to saskāries. Tāpat kā visi pārējie, esmu sirsnīgs cilvēks – ja mans kolēģis un darbinieks slimo vairāk nekā trīs četras dienas, tad ir jārod palīdzīga roka: jāaizved viņam uz mājām sula vai augļi. Aizbraucam, paskatāmies un konstatējam: cilvēks nedēļu nav darbā un tiešām ir smagi slims, bet ar citu slimību – komai līdzīgā stāvoklī guļ gultā, un apkārt mētājas alus un šņabja pudeles. Valsts šajā laikā maksā par viņu gan kā par pacientu, gan kā par darbinieku," skaidro ministrs. Viņš apņēmies novērst situāciju, kad ģimenes ārsti kļūst par darba nespējas lapu rakstī–tājiem.

Piesolot tūkstošiem latu, veicinās ārstu kopējo prakšu jeb poliklīniku veidošanu, kas daudzās vietās likvidētas, īpaši laukos. Tādējādi ārstiem būs iespēja vienam otru aizvietot, bet cilvēki vienā vietā varēs saņemt dažādus medicīniskos pakalpojumus.

Pilsētas ar tīriem un asfaltētiem ceļiem mēģinās apgādāt ar lielākām un smagākām, labāk ekipētām automašīnām, kas spētu maksimāli palīdzēt pacientiem izbraukuma vietā. Laukos, kur ceļi grūti izbraucami, ieviesīs pilnpiedziņas auto. Taču arī tas nelīdzēs ziemās, kad piebraucamie ceļi pie viensētām ir aizputināti, un ārsti spiesti vismaz kilometru brist pa sniegu ar medikamentu somu.

Izveidos vienotu datu centru, lai ar satelīta palīdzību kontrolētu katras ekipāžas atrašanās vietu. Vienotā sistēmā iekļaus visas valsts neatliekamās palīdzības mašīnas, atdalot tās no slimnīcām, ambulancēm un arī no Katastrofu medicīnas centra. Tas ļaus taupīt gan laiku, gan degvielu, jo šobrīd ir gadījumi, kad "ātrās palīdzības" izmanto kā taksometrus, lai vestu uz mājām ārstus vai galvenajam ārstam atvestu no dārza kartupeļus. "Tagad tas viss pieder pie lietas. Ieviešot satelīta kontroli, tas būs kā ar roku noņemts," brīdina ministrs. Līdzīga prakse privātos pārvadāšanas uzņēmumos bijusi ļoti efektīva.

Apsvērs iespējamo autoparka atjaunotāju un remontētāju nomaiņu. V. Veldre pieļauj, ka privātās struktūras šobrīd šos pakalpojumus spēj nodrošināt lētāk nekā valsts un pašvaldību iestādes.

Ministrs atzīst, ka ģimenes ārsti varētu būt ieinteresēti nestāstīt pacientiem par bezmaksas pakalpojumiem vai iespējām saņemt kompensējamos medikamentus, tomēr tas esot mediķu darba organizācijas jautājums. V.?Veldre ir pārliecināts, ka vairums ārstu par naudu nedomā un strādā godprātīgi.

Pacientiem svarīgi zināt, kādus pakalpojumus valsts apmaksā. "Pretējā gadījumā par darbu samaksā valsts, cilvēks pats privāti un finālā vēl kādam aploksni iedod," konstatē V.Veldre.

Ministrijas struktūras pastiprināti strādās, lai regulāri nodotu medijiem informāciju par valsts apmaksātajiem ārstniecības pakalpojumiem un svarīgākajiem veselības aprūpes jautājumiem.

Saimniecībā un biznesā...

Latvijā kavējas ES struktūrfondu apguve

DELFI  02/05/07    Latvijai nespējot vienoties ar Eiropas Komisiju (EK) par Eiropas Reģionālā attīstības fonda (ERAF) finansējuma sadali pilsētvides attīstībai, kavējas visu pārējo Eiropas Savienības (ES) 2007. – 2013.gada fondu līdzekļu apguve.

Finanšu ministrijas (FM) ES fondu departamenta Informācijas un publicitātes nodaļas vadītājas vietniece Lita Kokale portālam "Delfi" atzina, ka Latvijas pārstāvji pagājušā nedēļā ar EK nespēja vienoties par pilsētvides attīstībai jeb tā dēvētajai "urbānajai" prioritātei paredzēto 263 miljonu eiro (184,8 miljoni latu) sadali, tādēļ kavējas pārējo 94,2% struktūrfondu līdzekļu jeb 4,2 miljardu eiro apguves uzsākšana.

FM piesardzīgi prognozē, ka struktūrfondu līdzekļu apguve praktiski varētu sākties tikai šā gada vidū, taču tas atkarīgs no sarunu rezultātiem jautājumā par pilsētvides attīstības finansējuma sadali.

"Kamēr nav panākta šī vienošanās, nevarēs turpināt darbu pie pārējo līdzekļu apgūšanas," sacīja Kokale.

Bez šīs vienošanās valdība arī nevar apstiprināt stratēģiju nākamās septiņgades ES fondu piešķīruma apguvei un tai pakārtotas programmas, kā arī pieņemt nepieciešamos Ministru kabineta noteikumus, lai sāktos reāla naudas apguve.

Kokale norādīja, ka pagājušā nedēļā Latvijas amatpersonām, tiekoties ar EK pārstāvjiem, neizdevās vienoties par "urbānajai prioritātei" paredzētā finansējuma sadali, jo, pēc EK amatpersonu domām, "urbānās prioritātes" finansējums nav sīki dalāms. Latvijas puse iepriekš esot iesniegusi "pārāk paplašinātu" piedāvājumu, ierosinot Latvijā izveidot aptuveni 40 attīstības centrus, savukārt citās nelielās ES valstīs ir tikai daži šādi attīstības centri.

Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra Aigara Štokenberga preses sekretāre Dace Kārkliņa portālam "Delfi" sacīja, ka Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija (RAPLM) ar ES fondu atbalstu vēlas veicināt līdzsvarotu visas Latvijas izaugsmi, finansējumu novirzot ne tikai nacionālas nozīmes attīstības centriem - lielajām pilsētām, bet arī reģionālas nozīmes attīstības centriem.

RAPLM uzskata, ka tādējādi tiks sekmēta attīstība reģionos, jo, atbalstot infrastruktūras projektus, piemēram, sabiedriskā transporta, uzņēmējdarbības un citus reģionālajās pilsētās, izaugsme paredzama arī apkārtējās teritorijās.

Ministrija šonedēļ sagatavos jaunu piedāvājumu EK, kurā tiks pieminētai vairāk nekā astoņi vai deviņi reģionālie attīstības, stāstīja Kārkliņa.

2007. - 2013.gada ES struktūrfondu, tostarp ERAF, Eiropas Sociālā fonda (ESF) un Kohēzijas fonda (KF) piešķīrums Latvijai ir 4,5 miljardi eiro (3,15 miljardi latu), no tiem 529 miljoni eiro (370 miljoni latu) Latvijai aizvadītā gada nogalē iedalīti papildus pēc tam, kad EK veica pārrēķinu ES dalībvalstīm. Daļa šī papildu piešķirtā finansējuma - 263 miljoni eiro (184,8 miljoni latu) ERAF līdzekļu varētu tikt tā dēvētajai "urbānajai" prioritātei.

Ingrīda Ūdre pievēršas uzņēmējdarbībai

LETA  02/04/07    Bijusī 8.Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre (ZZS) pievērsusies uzņēmējdarbībai, tādēļ atstājusi darbu VAS "Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs" (LVRTC) padomē, informē Ūdres partijas biedri.

Ūdre nav atklājusi, ar ko saistīta viņas darbība, taču tiek pieļauts, ka bijusī politiķe nodarbosies ar finanšu konsultāciju sniegšanu.

Pirms iesaistīšanās politikā Ūdre darbojās kā zvērināta revidente. Laikā no 1993. līdz 1997.gadam viņa strādājusi SIA "Coopers & Lybrand Latvija" (vēlāk "PriceWaterhouseCoopers") par revīziju vadītāju.

Pievēršoties privātajam biznesam, Ūdre atstājusi darbību LVRTC padomē. Kā liecina Uzņēmumu reģistru apkalpojošās firmas SIA "Lursoft" informācija, Ūdre LVRTC padomes locekļa amatā bija no pagājušā gada 7.decembra līdz šā gada 18.janvārim.

Janvārī lidostas 'Rīga' pārvadāto pasažieru skaits palielinājies par 20 procentiem

LETA  02/03/07    Janvārī starptautisko lidostu "Rīga" izmantojuši par 20% pasažieru vairāk nekā pagājušā gada pirmajā mēnesī, aģentūru LETA informēja VAS "Starptautiskā lidosta "Rīga"" sabiedrisko attiecību speciāliste Ginta Bormane.

Visvairāk, 28 046 pasažieri jeb 15,2 procenti no kopējā pasažieru apjoma, lidojuši uz Londonu, savukārt Īrijas galvaspilsētu Dublinu par galamērķi bija izvēlējušies 17 365 pasažieri jeb 9,4 procenti, sacīja Bormane.

Līdzīgi rādītāji ir tuvākajām sekotājām Kopenhāgenai, Berlīnei, Frankfurtei un Stokholmai, kas pārvadājušas no 11 677 līdz 10 638 pasažieriem, sacīja Bormane.

Savukārt veiksmīgāko aviokompāniju saraksta sākumā atrodas Latvijas nacionālā lidsabiedrība "airBaltic", kas pārvadājusi 79 tūkstošus pasažierus jeb 41,1 procentu no kopējā lidostas "Rīga" pasažieru skaita. "airBaltic" ar 55 tūkstošiem un 28,8 procentiem seko "Ryanair". Savukārt trešo vietu ar astoņiem tūkstošiem pasažieru ieņem aviokompānija KLM, kam seko "EasyJet Airlines" ar 7285 pasažieriem un CSA ar 6051 pasažieri.

23,5 procentu pieaugums novērots arī lidostā "Rīga" ielidojušo un izlidojušo lidmašīnu skaitā, savukārt pārkrauto kravu apjoms pieaudzis par 15,8 procentiem.

28,3 procenti no visām kravām bijis pasts. Pavisam janvārī lidostā "Rīga" pārkrautas 607 tonnas kravu.

Piketē, cenšoties uzvelt ministrijai vainu par paaugstinātiem tarifiem

Imants Liepiņš,  NRA  02/07/07    Vakar pie Satiksmes ministrijas piketēja aptuveni simts a/s Kālija parks darbinieku, protestējot pret, viņuprāt, pārāk augstajiem dzelzceļa tarifiem, kuru dēļ viņu darbavieta var bankrotēt.

Piketētājiem rokās bija plakāti "Nost ar nopirktiem ierēdņiem!", "Latvija zaudē tranzītkravas, mēs – darbu!" un tamlīdzīgi. Kālija parks jau iepriekš skaidroja, ka saskaņā ar jaunajiem VAS Latvijas dzelzceļš tarifiem kālija tranzīts caur Ventspils ostu kļūšot nerentabls, jo visu iespējamo peļņu nākoties atdot Latvijas dzelzceļam. Savukārt dzelzceļnieki, kā arī Satiksmes ministrija, kuras pārraudzībā atrodas valsts dzelzceļa kompānija, pārmetumus noraida.

Kā izdevās noskaidrot Neatkarīgajai, visticamāk, šajā situācijā vainojams pats Kālija parks. "Tieši Kālija parks nesamērīgi paaugstinājis pārkraušanas darbu tarifus," sacīja bijušais augsta ranga šī uzņēmuma darbinieks, kurš joprojām ir labi informēts par tranzītbiznesa aizkulisēm. "Taču Kālija parka vienkāršie darbinieki – dokeri – atbalsta savu kolektīva vadītāju, padomes priekšsēdētāju Nikolaju Baštavoju, un viņi vainos kādu citu, nevis paši savu vadību. Šajā gadījumā viņi cenšas vainot ministriju un Latvijas dzelzceļu, bet ne savas vadības alkatību," viņš komentēja.

Interesanti, ka par dzelzceļa tarifiem sūdzas vienīgi Kālija parks, bet iebildumu nav a/s Ventspils tirdzniecības osta, a/s Ventbunkers, k/s Ventbunkers loģistika, SIA LSF Holdings un citiem par Kālija parku pēc apgrozījuma daudz lielākiem stividoriem un ekspeditoriem. Pēc loģikas, arī tiem vajadzētu ciest to pašu paaugstināto dzelzceļa tarifu dēļ. Vēl vairāk – piemēram, SIA LSF Holdings valdes priekšsēdētājs Edgars Jansons Kālija parka piketu nodēvēja par bezjēdzīgu sacīja, ka "Kālija parks nodarbojas ar demagoģiju".

Kā var secināt no pieejamajiem datiem, Kālija parks kopš pagājušā gada pavasara, kad vienpusēji lauza strikto līgumu ar SIA LSF Trans un vairs neņēma pretī šīs ekspeditorkompānijas sagādātos kālija vagonus, iekļuvis dziļās nepatikšanās. Kā vienīgais arguments bija apgalvojums, ka Kālija parks vēloties atbrīvoties no ekspeditoru pakalpojumiem. Likumsakarīgi, ka līguma lauzēji iedzīvojās gandrīz 38 miljonu latu soda naudā, ko Kālija parks faktiski nespēj nomaksāt, un tas varētu nozīmēt, ka pazīstamais uzņēmums var nonākt zem āmura, atzina E. Jansons. "Mums nav tāda mērķa – pietiesāt kompensāciju, bet gan panākt, lai Kālija parks ņemtu pretī mūsu sagādātās kravas," viņš sacīja, jo tā dēvētajā Ventspils tranzītbiznesa karā pagājušajā vasarā vienubrīd uz sliedēm stāvēja 1200 vagonu ar kāliju, oglēm un citām kravām, kuras Kālija parks un VTO neņēma pretī.

Kālija parkam līdz šim bijusi vēl kāda biznesa problēma – tas ir atkarīgs no dažiem lielajiem klientiem, no kuriem lielāko daļu kravu no Ventspilī pārkrautajiem nepilnajiem četriem miljoniem tonnu gadā nodrošina Baltkrievijas Belkaļij, bet pārējais kālijs nāk no Uralkaļij un Soļikamskas Siļvinit. Pēc ekspeditorlīgumu laušanas darbs pie jaunu klientu piesaistes nesokas (līdz tam piesaistīt kravas bija ekspeditoru bizness), un situācijā, kurā patlaban uzņēmums nonācis, tam draud finansiālas grūtības. Klaipēdas ostā patlaban strādā jaudīgs kālija sāļu terminālis, un, tā kā no Belkaļij līdz Klaipēdai ir daudz tuvāk nekā līdz Ventspilij, kravas pamazām novirzās uz turieni. Arī savstarpējā tranzītnieku karošana par sauskravu ekspedīcijas tirgu neuzlabo Latvijas kā tranzītvalsts reputāciju.

Arodbiedrības aicina neizniekot cilvēku darbspējas

DELFI  02/08/07    Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS) aicina Latvijas Darba devēju konfederāciju (LDDK) neizniekot cilvēku darba spējas, bet gan paaugstināt darba ražīgumu, lai papildus brīvdienu piešķiršana par sestdienās vai svētdienās iekritušajiem valsts svētkiem neradītu zaudējumus Latvijas tautsaimniecībai.

LBAS portālu "Delfi" informēja, ka ar arodbiedrības nevar piekrist darba devēju viedoklim, ka darba dienās iekritušo svētku kompensēšana ar papildus brīvdienām vienas dienas laikā iekšzemes kopproduktu samazinātu par 0,04 %.

Arodbiedrības norāda, ka saskaņā ar statistikas datiem Latvijā pilnas slodzes darbinieks vidēji mēnesī, ieskaitot visas svētku dienas, strādājot par pusotru darba dienu jeb 12,17 stundām vairāk nekā viņu kolēģi Lietuvā. Turklāt latvieši par šo "garāko" darba mēnesi saņemot krietni mazāku atalgojumu.

"Darbaspēka izmaksas - algas, prēmijas, piemaksas, nodokļi un citi "bonusi" - darba devējam Latvijā ir vidēji 302,82 lati, bet Lietuvā par "īsāku" darba mēnesi – 389, 06 lati. "Eirostata" dati rāda, ka Latvijā par vienu stundu darba devēji maksā par 55 santīmiem mazāk nekā Lietuvā," norāda arodbiedrību savienības priekšsēdētāja vietnieks Egīls Baldzēns.

Viņš aicina darba devējus paaugstināt ražīgumu, ieguldot tehnoloģijās, apmācībā un darba organizācijā, "nevis darba intensificēšanā uz darbinieku atpūtas, ģimenes un veselības rēķina".

Jau vēstīts, ka LDDK uzskata, ka brīvdienu noteikšana, ja svētku diena sakrīt ar sestdienu vai svētdienu, Latvijas tautsaimniecībai var nodarīt zaudējumus - iekšzemes kopprodukts vienas zaudētas dienas laikā var samazināties par 0,04%.

Saeima tuvākajā laikā otrajā lasījumā skatīs grozījumus likumā par svētku, atceres un atzīmējamām dienām, kas paredz papildus brīvdienu noteikšanu, ja valsts svētku dienas iekrīt brīvdienās. Šie grozījumi gan neattiektos uz Lieldienām un Vasarsvētkiem, kas vienmēr tiek atzīmēti svētdienās.

Latviju pozicionēs kā citādu un drošu tūrisma mērķi

DELFI  02/08/07    Ekonomikas ministrija starpinstitūciju saskaņošanai nodevusi Latvijas Tūrisma attīstības rīcības plāna 2007.gadam projektu, kas paredz šogad palielināt tūristu skaitu par aptuveni 15%, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, kad Latviju apmeklēja aptuveni četri miljoni tūristu. Plānā paredzēts Latviju pozicionēt kā atšķirīgu, drošu un atpazīstamu tūrisma galamērķi, informēja ministrijas Sabiedrisko attiecību nodaļā.

Tāpat paredzēts attīstīt ienākošo un vietējo tūrismu, kā arī veicināt sadarbību starp Latvijas tūrisma industrijas pārstāvjiem, starptautiskajiem partneriem un nodrošināt valsts interešu pārstāvniecību Eiropas un pasaules tūrisma attīstības politikas veidošanā.

Rīcības plāna projektā noteikti 2007.gadā sasniedzamie politikas rezultatīvie rādītāji, salīdzinot ar 2006.gadu. Paredzēts tūrisma nozares pievienotās vērtības (faktiskajās cenās) pieaugums vidēji par 15%, tūrisma nozares īpatsvara IKP (faktiskajās cenās) pieaugums vidēji par 20%, tūristu nakšņojumu (diennakšu) skaita pieaugums vidēji par 20%, ārvalstu ceļotāju skaita pieaugums no Latvijas tūrisma tirgum augsti prioritārajiem un prioritārajiem tirgiem vidēji par 15%.

Tāpat paredzēts tūristu uzturēšanās ilguma pieaugums līdz 2,2 diennaktīm, tūristu izdevumu pieaugums vidēji par 15% gadā, tūrisma nozarē tieši nodarbināto skaita pieaugums par 500 cilvēkiem.

Rīcības plānā noteikto pasākumu īstenošanai paredzēti 2 183 109 lati no valsts budžeta un pašu ieņēmumiem, 189 825 950 latu valsts, pašvaldību un reģionālo autoceļu uzturēšanai un attīstībai no valsts budžeta un pašu ieņēmumiem, kā arī vispārējās infrastruktūras, tūrisma infrastruktūras un produktu attīstības projektiem pieejams finansējums no Eiropas Savienības struktūrfondiem un Kohēzijas fonda. Rīcības plānā ietvertie pasākumi tiks īstenoti 2007.gadā piešķirto valsts budžeta līdzekļu ietvaros.

Latvijas Tūrisma attīstības rīcības plāns 2007.gadam ir plānošanas dokuments tūrisma attīstības politikas ieviešanai. Plānā ietverti Tūrisma attīstības valsts aģentūras, Ekonomikas ministrijas, Vides ministrijas, Kultūras ministrijas, Izglītības un zinātnes ministrijas u.c. institūciju īstenotie pasākumi tūrisma attīstības veicināšanai, noteiktas atbildīgās institūcijas, paredzamais finansējums, kā arī izpildes termiņi un novērtēšanas rādītāji.

Paredzēto pasākumu īstenošana ļaus sasniegt Latvijas Tūrisma attīstības politikas pamatnostādnēs 2004.-2008.gadam izvirzīto mērķi - tūrisma īpatsvara pieaugumu Latvijas iekšzemes kopproduktā.

Inflācija janvārī – 7,1%

DELFI  02/08/07    Inflācija Latvijā turpina pieaugt, un patēriņa cenu līmenis šā gada janvārī, salīdzinot ar pagājušā gada janvāri, palielinājies par 7,1 %.

Centrālās statistikas pārvaldē (CSB) portālu "Delfi" informēja, ka, salīdzinot ar iepriekšējā gada janvāri, šā gada janvārī patēriņa cenas pieauga par 7,1%, tai skaitā precēm par 6,4%, pakalpojumiem – par 9,3%.

Lielākā ietekme uz patēriņa cenu izmaiņām janvārī bija dārzeņu, ēdināšanas pakalpojumu, elektroenerģijas un degvielas cenu kāpumam, kā arī apģērba, apavu un dabasgāzes cenu kritumam.

Sezonas ietekmē dārgāki kļuva dārzeņi, kuru cenas pieauga par 25,9%. Cenas turpināja pieaugt maizei, kas kļuvusi dārgāka par 2,2%, kā arī graudaugu un konditorejas izstrādājumiem, piena produktiem, cukuram, gaļai un gaļas izstrādājumiem.

Dārgāka kļuva kafija un minerālūdens, bet akciju ietekmē cenas nedaudz samazinājās sieram un olām.

Janvārī dārgāki kļuva ar mājokļa uzturēšanu saistītie pakalpojumi un preces: ūdens piegādes un kanalizācijas izmaksas pieaugušas par 5 %, elektroenerģija par 6,3%, mājokļa remonta pakalpojumi 4,4%, bet siltumenerģija par 1,1%.

Samazinoties pievienotās vērtības nodokļa likmei, par 14,1% lētāka kļuva dabasgāzes piegāde.

Savukārt turpināja sadārdzināties ēdināšanas pakalpojumi, kuru cenas palielinājušās par 2,8%, īpaši maksa par pusdienām skolās.

Par 5 % dārgāki kļuva frizieru un personīgās aprūpes iestāžu pakalpojumi. Cenas pieauga arī medicīnas pakalpojumiem, kas sadārdzinājušies par 5,4%, īpaši zobārstniecības un ārstu – speciālistu ambulatorajiem pakalpojumiem.

Sakarā ar akcīzes nodokļa likmju pārskatīšanu, vidēji par 3,4% dārgāka kļuva degviela. Ievērojami sadārdzinājās arī transportlīdzekļu apkopes un remonta pakalpojumi. Dzelzceļa biļešu cenas vidēji pieauga par 24,3%.

Janvārī pieauga laikrakstu, atpūtas un sporta pakalpojumu un apdrošināšanas pakalpojumu cenas, bet, sākoties izpārdošanas kampaņām, lētāki kļuva apģērbi un apavi. Cenas turpināja samazināties TV, video, foto un datortehnikai.

Bērnu lietās un izglītībā...

Politiķi gatavi izvērtēt, kā panākt, lai nauda sekotu bērniem

Vita Dreijere,  Diena  02/03/07     Naudai jāseko bērnam — par to ir vienisprātis gan pašvaldību pārstāvji, gan ministri. Sarunās ar Dienu viņi iezīmē divus ceļus, par kuriem tā varētu sekot: katram bērnam rezervēt naudas summu, ko vecāki var tērēt pēc saviem ieskatiem (ievietot bērnu pašvaldības bērnudārzā, privātajā pirmsskolas izglītības iestādē, algot auklīti vai arī audzināt bērnu paši), vai arī bērnu, kuri netiek pašvaldību bērnudārzā, vecākiem piemērot nodokļu atlaides.

Diena jau rakstīja, ka pašlaik katram bērnam, kas apmeklē pašvaldības bērnudārzu, teju visas Latvijas pašvaldības atvēl aptuveni divas reizes vairāk naudas nekā tam, kurš iet privātajā bērnudārzā vai arī tiek audzināts mājās. To, ka pašvaldību bērnudārzos bērni ir priviliģētākā stāvoklī, nenoliedz reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Aigars Štokenbergs (TP). Tādēļ katram bērnam jāparedz fiksēta naudas summa, kas, ņemot vērā pašreizējo maksu par privātajiem bērnudārziem un auklīšu pakalpojumiem, būtu jāsasniedz aptuveni Ls 200. "Tas beidzot pavērtu kaut kādu tirgu," norāda A.Štokenbergs, paskaidrojot, ka tagad pašizmaksu dempings pašvaldību bērnudārzos liedz piesaistīt privāto sektoru šī pakalpojuma sniegšanai.

Latvijas pašvaldību savienības priekšsēdis Andris Jaunsleinis uzskata, ka "nauda seko bērnam" principa ieviešanai jākļūst par vienu no pašvaldību prioritātēm, taču šis jautājums jārisina kompleksi, proti, jāpanāk, lai nauda sekotu visā bērna attīstības procesā. Taču, lai noskaidrotu, kādas ir valsts finansiālās iespējas šādu sistēmu ieviest, vispirms jāaprēķina bērnudārzu pašizmaksa, saka A.Štokenbergs.

Kā Diena jau ziņoja, viena no iespējām, kā atjaunot gan sociālo, gan fiskālo taisnīgumu, ir piešķirt nodokļu atlaides tiem vecākiem, kuru bērni nav tikuši pašvaldības bērnudārzā. Šo iespēju kā piemērotāko min arī Rīgas domes izglītības, jaunatnes lietu un sporta komitejas priekšsēde Baiba Brigmane (JL), sakot, ka, ja valsts ieviestu šādas nodokļu atlaides, pašvaldība būtu gatava atteikties no kādas ienākumu nodokļa daļas, kas ieplūst tās kasē.

Nodokļu atlaides ir labs instruments, vērtē A.Jaunsleinis. Viņš gan piebilst, ka "vispirms būtu jāizveido sistēma, lai saspiestu nelegālo nodokļu daļu, citādāk atlaides tiks piešķirtas arī tiem, kas jau tāpat nemaksā visus nodokļus".

Lai arī finanšu ministrs Oskars Spurdziņš (TP) nenoliedz, ka naudai jāseko bērnam, viņš piesardzīgi uzlūko iespēju ieviest nodokļu atlaides: "Esam savos nodokļos iedibinājuši tādu plakanu kārtību — visiem vai nevienam." Turklāt arī nodokļu administrēšana būtu sarežģīta, viņš norāda. Taču, lai arī ministrs pagaidām ir skeptisks, ja pašvaldības nāktu ar šādu ierosmi, viņš būtu gatavs to apspriest, "jo tad ir jāpaskatās, jāpamodelē, ko tas valstij nozīmētu vismaz vidējā termiņā". "Tā arī darīsim," sola B.Brigmane.

Vairāk nekā 800 studentu no Latvijas studē citās valstīs

LETA   02/04/07    Šajā mācību gadā 829 studenti no 25 Latvijas augstskolām studē citu valstu augstskolās, liecina Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) apkopotā statistika. Visvairāk studentu devušies papildināt savas zināšanas uz Vāciju, Somiju un Zviedriju, bet kopumā dažādās apmaiņas programmās ir iesaistījušās 36 citu valstu augstskolas.

Piemēram, no Latvijas Universitātes (LU) apmaiņas studiju programmā piedalās 176 studenti, no Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) - 92, no Vidzemes augstskolas (ViA) - 67, no Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) - 29, no Rīgas Ekonomikas augstskolas (REA) - 33, bet no Rēzeknes augstskolas - 86.

Kopumā studenti apmaiņas programmas laikā savas zināšanas papildina 36 citu valstu augstskolās.

Daudzās augstskolās ir izveidotas speciālas starptautisko sakaru struktūrvienības, kuru uzdevums ir koordinēt, veicināt un nodrošināt informācijas apmaiņu starptautiskās sadarbības jomā. Ļoti svarīgs šo struktūrvienību uzdevums ir informēt studentus par iespējām saņemt speciālās stipendijas, grantus un cita veida ārvalstu piedāvājumus, kas veicina studentu mobilitāti. Pēdējos gados šāda veida ārvalstu palīdzība ir visai plaši attīstīta, norāda IZM.

Pašlaik Latvijas studentiem studijām ārvalstu augstskolās ir iespējas saņemt stipendiju piedāvājumus no Ziemeļvalstu Padomes, Vācijas Akadēmiskā apmaiņas dienesta, Somijas un Dānijas Izglītības ministrijas, Britu Padomes, "Sorosa" fonda.

Ārvalstu augstskolās studējošajiem arī ir iespējas saņemt studiju kredītu.

Savukārt Latvijas augstskolās pērn studējuši 1425 ārvalstu studenti kopumā no 57 valstīm.

Nākamajos gados Latvijā vēlas aktīvāk veicināt mūžizglītību

LETA   02/05/07    Valdības komiteja šodien akceptēja Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) izstrādātās mūžizglītības politikas pamatnostādnes no 2007. līdz 2013.gadam, kuru ilgtermiņa mērķis ir nodrošināt izglītību mūža garumā atbilstoši cilvēku interesēm, spējām un reģionu sociāli ekonomiskās attīstības vajadzībām.

Nodrošinot mūžizglītību, Latvija stiprina savu iekļaušanos starptautiskajā apritē, jo mūžizglītība ir viens no Eiropas kopējās attīstības priekšnosacījumiem, stāstīja izglītības un zinātnes ministres Baibas Rivžas (ZZS) padomniece komunikāciju jautājumos Agnese Korbe.

Mūžizglītības pamatideja ir sekmēt cilvēka personīgo izaugsmi, pašpilnveidi katrā dzīves posmā, visās dzīves jomās mūža garumā, tādējādi radot priekšnosacījumus katra iedzīvotāja uzņēmības, adaptācijas spēju attīstīšanai un panākot sociālo iekļautību, nodarbinātību, aktīvu pilsonisku līdzdalību.

Savā būtībā tas balstās uz personas iekšēju vajadzību vai ārēju faktoru izraisītu nepieciešamību iegūt un papildināt savas zināšanas, prasmes un kompetences. Mūsdienu informācijas un komunikācijas tehnoloģiju laikmetā skolās un arī augstskolā iegūtās zināšanas un prasmes noveco arvien ātrāk. "Lai cilvēks varētu veiksmīgāk pielāgoties pārmaiņām, nezaudētu darbu, būtu sociāli un ekonomiski aktīvs, viņam nepieciešams pastāvīgi papildināt savas zināšanas, iemaņas un prasmes," sacīja Korbe.

Izglītība mūža garumā ar īpaši organizētu gan formālo, gan neformālo tālākizglītības sistēmu var piedāvāt nepieciešamās izglītības programmas un kursus, kas ļauj cilvēkam paaugstināt savu kvalifikāciju vai pārkvalificēties.

Nākamo septiņu gadu laikā paredzēts sekmēt uz zināšanu sabiedrībā pieprasītām prasmēm orientētu izglītības standartu, programmu satura kvalitātes un skaita pieaugumu. Tā paredzēts izstrādāt 50 jaunus standartus.

Paredzēts sekmēt izglītības iestāžu darbinieku un audzēkņu, darba devēju un vietējās sabiedrības sadarbības attīstību, tādā veidā izveidojot sešus reģionālos sadarbības tīklus.

Nākamo gadu laikā paredzēts nodrošināt 3500 mācību prakses vietas uzņēmumos, kā arī izstrādāt 30 mācību materiālu komplektu un ar mūsdienīgu materiāli tehnisko bāzi aprīkot 50 profesionālās izglītības iestādes.

Pamatnostādnēs noteikts izveidot 48 karjeras izglītības un atbalsta centrus un īstenot 150 karjeras izglītības projektus. Tāpat arī paredzēts izveidot sešus mūžizglītības kompetences centrus.

Saskaņā ar Valsts stratēģisko ietvardokumentu no 2007. līdz 2013. gadam mūžizglītības politikas ieviešanai plānoti 86 969 948 eiro (aptuveni 60 440 000 latu) no Eiropas sociālā fonda (ESF). Līdzekļu apguve tiek saskaņota noteiktā kārtībā. Lai nodrošinātu mūžizglītības politikas ieviešanu ilgtermiņā, sākot ar 2008.gadu, nepieciešams piesaistīt valsts budžeta līdzekļus, kuru apjoms balstīsies uz plānošanas reģionu iesniegtajiem Rīcības plāniem mūžizglītības attīstībai.

Priekšlikumi valsts budžeta piesaistei tiks izstrādāti "Rīcības programmas Mūžizglītības politikas pamatnostādņu īstenošanai" ietvaros, sadarbojoties atbildīgajām un iesaistītajām institūcijām, norādīja IZM.

Latvijas bērnus adoptē uz ārzemēm

Daiga Kalniņa,  NRA  02/08/07    Ārzemju adoptētāju Latvijas bērniem joprojām ir vairāk nekā pašmāju adopcijas gadījumu.

Zem politiskā uzstādījuma jumta – pēc iespējas mazāk bērnu ievietot bāreņu namos, lai tos izskaustu, pastāv sociālā situācija ar vardarbību, atkarībām un cita veida problēmām ģimenēs. Tikmēr trūkst materiāli nodrošinātu pašmāju audžuģimeņu, kas būtu gatavas audzināt svešus bērnus. Latvija tādējādi zaudē savus pilsoņus

Uz diviem miljoniem Latvijas iedzīvotāju vairāk nekā 4000 bērnu pašlaik atrodas valsts aprūpētās iestādēs, un tas ir daudz, uzskata sociālās aprūpes centra Tērvete direktore Daina Roze. Pēc viņas domām, bērnunamos mītošie adoptētājiem Latvijā nav vajadzīgi, jo finansiāli ģimenes te ar grūtībām uztur savus, kur nu vēl svešus bērnus, kā arī Latvijā ir mazāk to ģimeņu, kurām nevar būt savu bērnu.

Pašmāju adoptētāji nereti dzird frāzi: kā tu vari ņemt svešu bērnu, tu taču nezini viņa gēnus! Kādā bāriņtiesā arī ārvalstu adoptētāji – jauka ģimene – mēģināta atrunāt: "Padomājiet, ko jūs darāt!" Bet citu valstu adoptētāji nebaidās – ja vēlas, paņem bērniņu. Citās valstīs arī no sabiedrības tas tiek jūtami atbalstīts kā pareizs solis, uzmundrinot, norāda D. Roze, kura centru Tērvete vada jau 11 gadus. Šajā laikā no centra Latvijā adoptēts tikai viens trīsgadīgs puisītis, bet audžuvecāki uz ārzemēm aizveduši jau 12 bērnus, kuri visi bijuši vecāki par 10 gadiem. "Latvijas adoptētāji vēlas skaistu mazu bērniņu ar zilām actiņām un gaišiem matiņiem, taču ārzemju adoptētājiem svarīgākā ir cilvēciskā saikne, jo viņi tiešām vēlas bērnam palīdzēt un bērns vēlas pieņemt šo palīdzību. Ja mūsu valstī ģimeņu iztikas grozs sakārtotos, arī sociālā un morālā vide mainītos," uzsver D. Roze.

"Latvijā atrast vecākus, kas rūpētos par audžubērniem, ir grūti, jo ne katra ģimene ir gatava rūpēties par svešiem bērniem ar nezināmu iedzimtību, nezināmiem gēniem, vēl jo vairāk – par bērniem ar veselības problēmām," atzīmē bāreņu nama Līkumi direktore Zenta Geistarte.

Bērnu un ģimenes lietu ministrijas (BĢLM) Ārpusģimenes aprūpes departamenta adopcijas nodaļas vecākais referents Jānis Veinbergs norāda, ka ne visi bērni, kas atrodas aprūpes iestādēs, ir juridiski brīvi, jo bieži vecāku vara tiek atņemta uz laiku. J. Veinbergs piezīmē, ka šobrīd valsts aprūpē atrodas daudz bērnu, kurus pašmāju adoptētāji neņem. No 1293 bērniem, kuri 2006. gada decembrī bija juridiski brīvi, gandrīz 1000 bija vecumā no 10 līdz 18 gadiem. Viņiem ģimenes Latvijā atrast esot gandrīz neiespējami. "Kā lauzt stereotipu, ka adoptēt arī vecāku bērnu nav nekas slikts, ko veiksmīgi dara ārzemnieki?" jautā referents. Tomēr kopš 2004. gada vietējai adopcijai piesakās aizvien biežāk. Pašlaik ministrija izdevusi 122 rīkojumus adopcijai Latvijā, no kuriem 88 gadījumos pieņemts tiesas spriedums. Līdz gada vecumam uz ārzemēm adoptēti trīs, Latvijā – 33 bērni. Adoptēšanai uz ārzemēm izsniegtas 147 atļaujas, no kurām 138 jau apstiprinātas tiesā – biežāk uz vecākiem bērniem, nereti vairākiem brāļiem un māsām – diviem, trim vai pat četriem bērniem uzreiz. Visvairāk – 83 – bērnu no Latvijas adoptēti uz Franciju, uz Itāliju – 41, uz ASV – 21, bet uz Sanmarīno – divi. Adopcijas process gan vietējiem, gan ārvalstu adoptētājiem ir bez maksas, izņemot tulka un notāra pakalpojumus, ko personas sedz pašas. Divus gadus pēc adopcijas vismaz reizi gadā ārvalstu institūcijām jāsniedz BĢLM informācija par to, kā jūtas adoptētais bērns, par viņa psiholoģisko un garīgi fizisko veselību. Ārvalstu adopcija nebūt nenozīmē, ka to nevar kontrolēt, bilst J. Veinbergs. Tāpat Latvijā aizvien plašāk attīstās audžuģimeņu un aizbildņu institūts, kā arī iespējamo audžuģimeņu apzināšana un apmācība. Latvijā pašlaik jau ir ap 260 audžuģimenēm, no tām visvairāk – 90 – Tukumā. No aizbildnības 2006. gadā adoptēti 29 bērni, no audžuģimenēm – divi.

Vairākās valstīs darbojas viesģimeņu programmas, kuru pārstāvji Latvijā uzmeklē juridiski brīvus bērnus un uzaicina iepazīšanās apciemojumā pie sevis. Bāreņu nama Līkumi direktore stāsta, ka 2006. gada vasarā kopā ar vairākiem Līkumu bērniem piedalījusies viesģimeņu projektā New horizon for children, mēnesi uzturoties ASV Džordžijas štatā, Atlantā, kur bāreņi viesu ģimenēs uzņemti pārsteidzoši sirsnīgi – kā pašu bērni, tūlīt tikuši ievadīti vietējā sabiedrībā – vesti uz baznīcu, skolu, izklaides vietām. Cits citu iepazinuši, vēlāk šie bērni, kuri ir vecāki par 10 gadiem, visdrīzāk, tiks adoptēti. Tas nenotiktu, ja bērni to nevēlētos, bilst Z. Geistarte. Atlantā pie audžuvecākiem jau dzīvo trīs māsiņas, bijušās Līkumu iemītnieces.

Z. Geistarte uzskata, ka Latvijā netiek pietiekami veicināti apstākļi, lai pieaugtu vietējās adopcijas gadījumu īpatsvars. Bieži nācies sastapt ģimenes, kurās pietiek emocionālo resursu un mīlestības, lai ņemtu audzināt citu bērnus, taču pietrūkst materiālo līdzekļu. Daudzi adoptētāji vēl nav sasnieguši vidējo ienākumu līmeni, lai to darītu. Citās ģimenēs naudas ir vairāk, bet vecāki to nopelna, strādājot vairākos darbos, dodas peļņā uz ārzemēm, nevar laiku veltīt bērniem. Pieņemot svešu bērnu – tas prasa daudz: jāpiesaista speciālisti un daudz jāmācās pašiem, uzsver BN Līkumi direktore.

Citu valstu adoptētājus nebaida ne bērnu slimības, ne invaliditāte. Viņi nenoliedz esošo un nebrīnās, uzņem kā faktu un gatavi rīkoties. Tā uz ārzemēm adoptēta akla meitenīte ar vienu nierīti, citus audžuvecākus nav atturējis tas, ka bērnam no mātes iedzimta sifilisa dēļ bija nepieciešama ādas pārstādīšana. Kāds bērniņš, kuram Latvijā paredzēja, ka viņš nestaigās, Francijā sācis staigāt. Adoptētajiem tūlīt tiek atrasti ārsti, mājskolotāji. Adoptētāji pat izteikuši vēlmi palīdzēt audžubērnu īstajiem vecākiem, piemēram, izārstēties no alkoholisma. Latvijā adoptētāji no slimiem bērniem parasti atsakās. BN Līkumi direktorei nācies saskarties ar absurdu uzskatu par adopciju kā biznesu. Kādā telefonsarunā jautāts, cik maksās, ja paņems aizgādnībā kādu bērnunama bērnu. "Šādam cilvēkam vajadzīga nauda, ne bērni," secina Z. Geistarte. Dažkārt ārzemju ģimenes interesē bērni, vecāki par 12 gadiem, kad likums adoptētājiem ļauj turpināt strādāt, stāsta Z. Geistarte. Gadījumos, ja bērni audžuvecākus nepieņem, nerod ar tiem kontaktu, adopcija nav pieļaujama, taču tādu direktores praksē vēl nav bijis.

Jēkabpils domes sociālo lietu un veselības aizsardzības komitejas priekšsēdētājs un deputāts Uldis Urtāns, kura ģimenē aug seši pašu bērni, bilda, ka vienreizējā atlīdzība par bērna adopciju 1000 latu apmērā un 35 latu mēneša atlīdzība aprūpei nav pietiekami, lai vietējās adopcijas gadījumu skaits augtu. "Ārzemēs ģimenēm, kuras adoptē, tiek lielāks valsts un sabiedrības atbalsts, tādēļ tiek adoptēti arī slimi bērniņi," saka U. Urtāns.

Latviešu bērniem amerikāņu ģimenes

Daina Meistere, Kurzemes vārds   02/08/07    Sociālā dienesta Liepājas bērnu nama vadītāja Anita Vižla pagājušā gada nogalē saņēma vēstuli no starptautiskās viesu programmu korporācijas "New Horizons for Children" ("Jaunais horizonts bērniem"), kurā bija aicinājums gadumijā viena mēneša garumā gan vadītājai, gan konkrētiem bērniem apmeklēt Amerikas Savienotās Valstis, lai ciemotos viesģimenēs. Tā uz ASV no Liepājas devās Anita Vižla kopā desmit zēniem un meitenēm.

– Šis projekts ir daudzslāņains. Tā mērķis ir ļaut zēniem un meitenēm, kuri ir pusaudžu vecumā, iepazīt dzīvi ģimenē, kā arī Amerikas Savienoto Valstu kultūru, tradīcijas, valodu, ticību. Tas ir Bērnu un ģimenes lietu ministrijas atbalstīts projekts, kurš darbojas jau vairākus gadus, – pastāstīja Anita Vižla. Projektā ir iesaistīti visi Latvijas bērnu nami, un gadumijā Amerikas Savienoto Valstu ģimenēs ciemojās 28 Latvijas bērni. Viņiem līdzi aizbrauca divi pieaugušie.

– Projektā ir noteikts, ka organizācija uzņemas pilnu atbildību par šiem zēniem un meitenēm. Viņiem tika nodrošināta ne tikai dzīvošana ģimeniskā atmosfērā, ekskursijas un veltīta mīlestība, bet arī bija padomāts par medicīnisko aprūpi. Mūsu bērniem, piemēram, salaboja zobus. Kam vajadzēja, to aizveda pie acu ārsta, – teica Anita Vižla. Taču šim braucienam bija vēl viens aspekts – iespējamo nākamo ģimeņu atrašana Latvijas bērnu namu bērniem.

Iespaidos par Amerikā pavadīto laiku dalījās četras meitenes – Natālija, kurai ir astoņi gadi, māsas Lorita, kurai ir desmit gadu, un par viņu pusotru gadu vecākā Anna, kā arī četrpadsmit gadus vecā Marina. Bērni dzīvoja dažādos štatos, bet visi viņi bija aprūpēti un baudīja dzīvi ģimenēs, kuras pieņēma mazos Latvijas iedzīvotājus kā savējos. Piedzīvojumu un pārdzīvojumu netrūka.

Natālija jau 26.februārī aizlido uz Amerikas Savienotajām Valstīm pie savas ģimenes, arī vārds viņai ir dots cits – Lusija. Bērnu nama vadītāja sacīja, ka projektā piedalās tikai juridiski brīvi zēni un meitenes, kurus likumā noteiktā kārtībā var adoptēt. Kā arī viņiem ir jābūt vismaz astoņus gadus veciem, tāpēc ka Latvijā bērniem, kas jau ir skolas vecumā, praktiski nav cerību atrast sev ģimeni.

Lusija dzīvos Džordžijas štatā, Atlantā pie saviem jaunajiem vecākiem. Meitene ir ļoti laimīga, viņa pastāsta, ka viņai būs mamma, tētis, vecāks brālis. Ar saviem vecākiem meitene bija kopā jau vasaras projektā, kad divas nedēļas dzīvoja kopā viesnīcā "Poriņi". Tas laiks ļāva viņiem citam citu iepazīt. Iepazīšanos vēroja un vērtēja Bāriņtiesas speciālisti, lai pārliecinātos, ka bērns un viņa jaunie vecāki spēs būt viena ģimene. Martā uz ASV pie savas jaunās ģimenes dosies vēl viens vasaras projekta dalībnieks – desmit gadu vecais Jānis.

– Mēs, pavadoņi, arī Amerikā vērojām, kā veidojas ģimeniskās attiecības. Un pašlaik man ir informācija, ka no tiem divdesmit astoņiem Latvijas bērniem, kuri bija ziemas projektā, deviņpadsmit zēniem un meitenēm ir uzsākta dokumentu kārtošana adopcijai. To vidū ir arī liepājnieki, – sacīja Anita Vižla, kura zina, cik ļoti bērni cer, ka viņiem būs pašiem sava ģimene.

Uz to cer māsas Anna un Lorita, kuras dzīvoja Kalifornijā. Meitenes pastāsta, ka viņām tur bijuši arī dzīvnieki – kaķi un sunītis. Tieši Ziemassvētkos viņas ar savu ģimeni bija ciemos Floridā, pie mammas vecākiem. Anna saka, ka viņai tur ļoti paticis, cilvēki ir bijuši tik laipni. Marina dzīvoja Virdžīnijā, arī viņai tur ļoti paticis. Kopā ar Marinu šajās mājās dzīvoja arī zēns no Cēsīm.

– Šīs trīs meitenes piedalīsies arī vasaras projektā, lai vēl un vēl pārliecinātos par raksturu un garīgo saderību, kas tik nepieciešama ģimenē, – turpināja A.Vižla.

Bērni, kas ir bioloģiskie brāļi un māsas, adoptējot netiek šķirti. Tā jaunu ģimeni ir atradušas divas māsas, kurām ir desmit un divpadsmit gadu, un viņu sešus gadus vecais brālītis.

– Bet visi bērni ir vienisprātis, ka brauciens ir bijis īsts Ziemassvētku brīnums, – saka Bērnu nama vadītāja, piebilstot, ka tie zēni un meitenes, kas piedalās projektā, ir kļuvuši daudz citādāki – viņi ir mierīgāki, līdzsvarotāki, pārliecinātāki par sevi, sākuši labāk mācīties skolā, jo ir cilvēki, kam viņi ir vajadzīgi. Ar ģimenēm notiek sarakste internetā, telefona sarunas, bērni saņem dāvanas no cilvēkiem, pie kuriem viesojās.

Šonedēļ Liepāju apmeklēja projekta koordinatore Li Enna Dakake no Amerikas Savienotām Valstīm, lai turpinātu sarunas par darbību projektā, kurā bez šiem bērniem iesaistīsies vēl citi.

Kultūrā...

Dižā balva Ilgai Reizniecei

Zane Radzobe,  Diena  02/03/07    Nosaukti Lielās folkloras gada balvas laureāti.

Tradicionālās kultūras darbinieki svinīgā ceremonijā 18.februārī plkst.14 Kultūras un tautas mākslas centrā Mazā ģilde godinās 2006.gada labākos, kuri saņems Lielo folkloras gada balvu.

Izvērtējot 52 pieteikumus, žūrija etnomuzikoloģes Andas Beitānes vadībā balvas piešķīrusi desmit nominācijās. Dižo balvu un Ls 700 prēmiju saņems grupas Iļģi vadītāja Ilga Reizniece par izcilu veikumu tautas mūzikas un tradīciju interpretācijā un popularizēšanā.

Balvu par mūža ieguldījumu un Ls 800 katra saņems etnogrāfiskā ansambļa Gudenieku suiti dziedātāja, rokdarbniece Marija Sedliņa un Rucavas teicēja Anna Trautmane. Abas strādā sava novada kultūras mantojuma saglabāšanai un popularizēšanai. Pārējās kategorijās apbalvotie saņems naudas prēmiju Ls 300. Par tradicionālās kultūras mantojuma un novadu savdabības glabāšanu, aizsardzību un kopšanu kolēģu atzinību izpelnījušies tautas lietišķās mākslas studija Rēzeknes apriņķa pūdnīki, Turku pagasta folkloras kopas Turki vadītāja Terēzija Rubene, biedrība Rucavas tradīciju klubs un tā vadītāja Anna Strautmale, Aizputes skolotāja, tautas tradīciju vācēja Mirdza Birzniece, kas savākusi un sastādījusi grāmatu Lejaskurzemes teikas, nostāsti un spoku stāsti.

Kategorijā Zinātniskā izpēte un materiālu dokumentēšana un publicēšana balvu ieguvusi Latviešu Folkloras krātuves pētniece Elga Melne par darbu pie grāmatas Senos laikos Umurgā. Būtisku izglītošanas darbu veikuši Kurzemes kultūras mantojuma centra Kūrava vadītāja Ina Celitāne un dūdu, bungu grupas Auļi vadītājs Kaspars Bārbals.

Balvu par tradicionālās kultūras izmantošanu jaunradē saņem Rīgas bērnu un jauniešu muzikālais teātris RīBēJaMuTe. Par tradicionālās kultūras projektu organizēšanu apbalvots NATO valstu un valdību vadītāju sanāksmes organizācijas birojs un tā vadītājs Edgars Rinkēvičs, folkloras kopas Grodi vadītāja Aīda Rancāne, Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Tautas mākslas nodaļas vadītāja Daina Kraukle.

Novērtēts etnomuzikoloģes, Latvijas radio 3 Klasika programmu vadītājas Gitas Lanceres darbs, stāstot par tradicionālo kultūru radioklausītājiem. Par gada etnogrāfisko ansambli kļuvis Beņislavas etnogrāfiskais ansamblis (vadītāja Regīna Čudarāne), gada folkloras kopa — Upītes jauniešu folkloras kopa Upīte (vadītāja Santa Matisāne).

Konkursu un balvas pasniegšanas ceremoniju rīko Autentiskās mūzikas un mākslas centrs sadarbībā ar Tautas mākslas centru.

Izstādes

Maija Rudovska,  NRA  02/06/07

- DĀRZĀ. Fotoklubā Rīga līdz 23. februārim aplūkojama Ulda Muzikanta foto izstāde Dārzā.

- ZĪDS UN PORCELĀNS. Galerijā Sidegunde aplūkojama Ievas Krūmiņas un Āra Segliņa darbu izstāde Zīds un porcelāns.

- ROTU IZSTĀDE. Galerijā Istaba šodien pulksten 19 tiks atklāta mākslinieces Annas Faniginas rotu izstāde Bargie lāči savā starpā dzīvo mierā. Anna Fanigina rada savus darbus ar zīmolu VERBA (Vārdi), katrai rotai piešķirot latīņu frāzi. Šoreiz latīniski sāks runāt mazie lāči, kuru fotogrāfijas savienojumā ar kalnu kristāliem izmantotas jaunu sudraba rotu un medus karošu kolekcijas radīšanā. Lāča tēlā saskatāma līdzība ar cilvēku, kas pēc seniem priekšstatiem norāda uz mūsu kopējo izcelsmi. Lācis tika uztverts kā cilvēka priekštecis, viņu sens radinieks, totēms, cilvēka dubultnieks zvēru pasaulē utt. Šīs izstādes galvenā ideja ir aicinājums ieskatīties paralēli eksistējošā lāču–lācīšu pasaulē, sajust viņu labās kristāltīrās domas, mīlestību un draudzīgas rūpes par mums, cilvēkiem.

- LITOGRĀFIJA. Latvijas Mākslinieku savienības galerijā ceturtdien pulksten 18 tiks atklāta biedrības Grafikas kamera litogrāfiju izstāde Akmens atmiņa. Izstādi veidos divas daļas: pirmajā ietverti darbi no Latvijas Mākslinieku savienības muzeja litogrāfijas darbu kolekcijas, kas tapusi laikā no 1960. līdz 1990. gadam, otrajā parādīta litogrāfijas attīstība mūsdienās. Eskpozīcijā būs redzami gan tādi Latvijas grafikas klasiķi kā J. Antimonova, B. Ancāne, J. Elgurts, N. Gūtmans, M. Muižule, I. Helmūts, M. Ārgalis, I. Poikāns, I. Krūmiņa, A. Dembo, M. Dragūne u.c., gan gleznotāji, kas darbojas grafikas tehnikās – H. Heinrihsone, I. Heinrihsons, A. Naumovs, K. Zariņš, Kristaps Zariņš, V. Zariņa, I. Neilande, I. Celmiņa, E. Grūbe, I. Lūse u.c., gan jaunā paaudze, kas lielākoties vēl atrodas sava rokraksta meklējumos – L. Kocere, E. Vēvere, I. Zīle, M. Mackus, S. Salmiņa-Balode, V. Baškirovs un daudzi citi.

- PRINCESE UZ ZIRŅA. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles Arsenāls radošajā darbnīcā piektdien tiks atklāta mākslinieces Aijas Zariņas personālizstāde Princese uz zirņa. A. Zariņa (1954) ir viena no pretrunīgāk vērtētajām latviešu māksliniecēm. Sarežģīta, traģiska un talantīga personība. Izstādes mērķis ir apskatīt A. Zariņas mākslu retrospektīvi un to parādīt sava laikmeta kontekstā, prezentēt viņu kā sociāli aktīvu mākslinieci vairāk nekā 20 gadu radošās darbības amplitūdā. Princesē uz zirņa tiks apkopoti visi mākslas žanri, kuros darbojusies māksliniece – glezniecība, grafika, instalācijas, vides objekti, landart, performances, scenogrāfija, grāmatu grafika utt. A. Zariņas mākslu raksturo ekspresīva izteiksme – vērienīgi darbu mērogi, intensīvas krāsas, tīši akcentēta formas brutalitāte, robustas formas figūras.

Kas man ar tevi, latviešu valoda?

Maija Baltiņa, valodniece  Diena  02/06/07    Pie sāktās sarunas par mītiem, kuri tur mūs pie valodas, šī gada laikā vēl atgriezīsimies. Šai reizē par to, ka pie valodas mūs tur vārdi kā pārsteidzoši valodas fakti. Ja tiek cildināti pārsteidzoši mākslas fakti, tad tiek cildināta arī valoda, arī vārds. Viens no rīkiem — sauksim to šoreiz tā — kā izteikt un pastāstīt par pārsteidzošiem mākslas faktiem.

Tā jau tāda hrestomātiska skolas gados iepazīta patiesība, ka vārds ir pārsteidzošs mākslas fakts. Jā, ir. Bet saistošs ir veids, kā tas notiek, un vēl jo vairāk saistošs ir veids, kā par to tiek pavēstīts. Piemēram, tikko kā iznākušajā LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta rakstu krājumā Latviešu dzejnieku portreti (Zinātne, 2007) Māris Salējs izsaka domu, ka pārsteidzoši poētiskās valodas fakti rodas, ja dzejnieks spēj ar vārdiem panākt lineārā un cikliskā laika saduri (Un mēs, lasītāji/ dzejas valodas baudītāji, to redzam, jūtam, pieņemam). Piemērus M.Salējs ņēmis no Ulda Bērziņa dzejas un stāsta par to pārsteidzoši tēlaini — ka U.Bērziņam piemīt spēja uzrakt dziļos pirmatnējos valodas slāņus un izcelt ārā neskartus poētiskos iežus.

Lingvistiskās poētikas skatījumā šādus pārsteidzošus valodas faktus ierasts raksturot kā metaforas. Un te nu arī valodniekiem ir ko bilst. Mūsdienu valodā metafora ir ne vien spēcīgs, bet arī iecienīts tēlainās izteiksmes rīks ar pārsteidzoši ātru izplatīšanās spēju. Piemēram, vārdu savienojums Briseles valoda, kas mūsu acu priekšā no tēlaina metaforiska valodas fakta pārtop jēdzienā, ar kuru apzīmēt ES tulkojumu tekstu valodu. Mūsu kolēģis prof. T.Fennells, kurš šo valodai piemītošo spēju ir pētījis seno tekstu valodā, uzskata, ka šādiem valodas faktiem piemīt tas pārākums, ka tie nav iepriekš paredzami. Mūsu soļi (vērojumi) kļūst kļūmīgi tad, kad piemirstas grūti skaidrojamās vārdu savstarpējās sasaistes likumības. Piemēram, tiek jautāts — kā vērtēt šad tad TV rīta raidījumos dzirdamo: "Ejam/aizejam reklāmas pauzītē!" Tieši tā arī varētu vērtēt — ka nav precīzi paredzams brīdis, kad parādīsies jauns negaidīts vārdu savienojums, bet ka tā var notikt, tas jāapzinās. Vārdu savienojumi ar lokatīva locījumu, kuros apvienota laika un stāvokļa pazīme, taču pastāv: Braucam brīvdienās! Ejam atvaļinājumā! Turklāt šādā nozīmē lietotu lokatīva locījumu formu kļūst arvien vairāk, jo arvien vairāk laika cilvēki pavada vidē, kur laika un telpas un stāvokļa nozīmes kļuvušas jo ciešas — tā ir tīmekļa vide.

Kā vēl vārds kļūst par pārsteidzošu valodas faktu? Protams, izmantojot senseno spēles paņēmienu. Bet vienmēr prieku un pārsteigumu sagādā veids, kā tas tiek darīts. Un šai mēnesī nevar palikt nepieminēts literārais pārsteigums Vidvuda stāsts. Mazā cilvēka derība, ko pierakstījuši J.Elksnītis un E.Krasts (skat N.Ikstenas recenziju KD 26.I). Es šajā slejā tikai par pārsteigumu lingvistiskajā skatījumā — par pārsteidzošo veiksmi un prasmi uzburt literāru darbu gandrīz un vienīgi no tekstuālām klišejām, ņemtām/atrastām/sameklētām dažādu stilu un laikmetu tekstos. Interesanti. Tāpēc, ka klišeja ieguvusi stilistisku vērtību. Interesanti arī tāpēc, ka atrodami daži pareizrakstības pārsteigumi. Piemēram, 54.lpp., 55.lpp., 78.lpp. Ja tā bijusi pierakstītāju stilistiski provokatīva iecere, tad tiešām stilīgi!

P.S. Nebūtu labi, ja tie, kuri vēl tikai lasīs neparasto tekstu, taptu maldināti — neizpaliek arī pierakstītāju jaunrade, piemēram, epizodē, kur aprakstīts kāda nesena laikmeta arhitektūras piemineklis: ".. viņš droši iesoļoja ēkā, kuru par skaistu varēja nosaukt tikai pilnīgi iebiedēts cilvēks."

Kāpēc nav neviena klišeju piemēra? Jāmeklē! Meklēšana esot viens no dzīves veidiem mūsdienās, tik pārpilnās ar pārsteidzošiem dzīves, mākslas, valodas faktiem (Par to skat. citu šī mēneša jaunumu: Dž.Batels (John Battelle) Meklēšana, Atēna, 2007).

Sola naudu mūziķiem

Arnis Kluinis,  NRA  02/07/07    Kultūras ministrija sola palielināt simfonisko orķerstru mūziķu atalgojumu aptuveni līdz Latvijas Nacionālās operas orķestra dalībnieku prasītajam apmēram apmaiņā pret solījumu sniegt ne tikai muzikālus priekšnesumus.

(LNO) orķestra dalībnieku prasītajam apmēram apmaiņā pret solījumu sniegt ne tikai muzikālus priekšnesumus, bet arī "māksliniecisko vīziju".

"Nav ne jausmas, kam par godu tas noticis," sarunā ar Neatkarīgo ironizēja Latvijas Nacionālās operas orķestra arodorganizācijas līderis Aldis Grunde. Kultūras ministrijas priedāvājums pamatos sakrīt ar šā orķestra mūziķu prasībām, kas tika stiprinātas ar streika gatavošanu. LNO administrācijai izdevās streiku izjaukt ar tiesas palīdzību, bet palika iespaids, ka vismaz šā orķestra mūziķi būtu pacentušies izpildīt nosacījumus, ar kādiem valsts kā lielākais darba devējs valstī ir tālredzīgi sarežģījusi streikošanu.

Pirms pāris nedēļām LNO administrācija nāca klajā ar ideju palielināt orķestra mūziķu saņemto atalgojumu tādējādi, ka mūziķi piekrīt kļūt par pašnodarbinātajiem un maksā mazākus nodokļus. Tomēr tas nozīmē arī mazākas sociālas garantijas, kam mūziķi nepiekrita. LNO administrācijai ir izdevies padarīt par pašnodarbinātajiem garderobistus, kas tiek pamatots tādējādi, ka šiem darbiniekiem ir ļoti neregulārs darba režīms. Vēl citiem vārdiem sakot, šie darbinieki ir daudz mazāk kvalificēti un daudz vieglāk aizvietojami nekā mūziķi. Turpretī ar mūziķiem tas nav iespējams, pat lai tikai saglabātu tagadējo priekšnesumu līmeni, nemaz neķeroties pie Kultūras ministrijas solījuma "padarīt Rīgu un Latviju par Baltijas jūras reģiona kultūras, tai skaitā mūzikas, dzīves centru". Šis mērķis ir pamatojums ministrijas piedāvājumam celt algas arī Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra, kamerorķestra Sinfonietta Riga, Liepājas simfoniskā orķestra un Kremerata Baltica dalībniekiem. Mākslinieciskie kolektīvi tāpēc tiek aicināti sastādīt sava snieguma kvalitātes paaugstināšanas plānus un "vīzijas". Gan A. Grunde, gan LNO administrācijas pārstāve Mairita Brice solīja ķerties pie šo pānu rakstīšanas. Maija sākumā jākļūst skaidram, vai šie plāni apmierina ministriju un vai tā patiešām ir izbrīvējusi naudu orķestru mūziķu algu palielināšanai.

Kultūrziņas

Līvija Dūmiņa,  NRA  02/08/07

- UZVARĒJIS ANDRIS SĒJĀNS. Beidzies aptaujas Mūsu dziesmas otrajā kārtā izvēlēto latviešu mīļāko dziesmu aranžēšanas konkurss.1. un 3. vietu ieguvis Andris Sējāns par dziesmu Savādā un Es nenācu šai" vietāi aranžēšanu kordziedāšanas vajadzībām. Dalīta 2. vieta piešķirta Aināram Virgam un Jēkabam Ozoliņam par Ziņģe par bailēm un Julianam par Kāpēc man dziedāt svešu dziesmu aranžēšanu. Veicināšanas balvas ieguvis Jānis Ozols ar Uz krustcelēm mazs bērniņš un Kārlis Lācis ar Mežrozīti.

- KOZINCEVA HAMLETS. Šodien pulksten 19 kinoteātra Rīga jaunajā zālē aktrises Elzas Radziņas piemiņas vakarā tiks demonstrēta, 1964. gadā tapusī Georgija Kozinceva filma Hamlets. Elza Radziņa tajā redzama Ģertrūdes lomā.

Pieminēs dzejnieci Mirdzu Ķempi simtajā dzimšanas dienā

Ieva Kolmane, LRS priekšsēdētāja,  Diena  02/08/07    Mirdzas Ķempes (1907—1974) vārds ir zināms katram. Būdama spilgta personība un ne mazāk spilgta dzejniece, viņa jau 1957.gadā tiem laikiem izaicinoši atļāvās paziņot: "Es esmu sieviete." Viņas vadībā izaugušas vairākas jauno dzejnieku paaudzes. Taču vien retajam zināms, ka M.Ķempe joprojām strādā Rakstnieku savienības labā. Proti, viņa testamentā Rakstnieku savienībai novēlējusi ne tikai lielu daļu savas mantas, bet arī "ienākumus no autora honorāriem". M.Ķempe bijusi ne vien īpatna un joprojām iemīļota dzejniece, bet arī ražīgi tulkojusi labus spāņu, angļu, krievu u.c. autoru darbus. Tā nu Rakstnieku savienība ar autoru biedrības AKKA/LAA starpniecību ik gadu joprojām saņem atlīdzību par Mirdzas Ķempes oriģināldarbu un tulkojumu publikācijām un to izmantošanu, tajā skaitā arī darbu publisko izpildījumu, piemēram, par lasījumiem radio un TV. Kopš 2006.gada — arī atlīdzību par viņas darbu publiskās patapināšanas tiesībām, proti, ja bibliotēkā lasītājs izvēlējies, piemēram, M.Ķempes latviskoto Servantesa Donu Kihotu, Stīvensona Bagātību salu, Marka Tvena, Rabindranata Tagores un citu autoru darbus.

Pieminot Mirdzu Ķempi viņas 100.dzimšanas dienā, ar pateicību, atzinību un bijību pie dzejnieces 9.februārī dosies Latvijas Rakstnieku savienības un AKKA/LAA delegācija — dzejnieks un Ķempes māceklis Jānis Peters, indologs Viktors Ivbulis, LRS priekšsēdētāja Ieva Kolmane un AKKA/LAA izpilddirektore Inese Paklone. Piemiņas brīdis Raiņa kapos notiks plkst.15.

Citādā ziņā...

Pogainajiem roņiem jāmācās vairoties citādi

Jānis Ogle,  NRA  02/03/07    Kā pogainajiem roņiem iemācīt pāroties un dzemdēt mazos ronēnus. Kā palīdzēt, ja šogad Baltijas jūra nav pārvilkusies ar šīm nodarbēm paaudžu paaudzēm ierasto ledus kārtu – par šo globālo klimata izmaiņu radīto problēmu šogad lauza galvas somu un latviešu dabas pētnieki. Ja dzīvnieki nepielāgosies klimatiskajām izmaiņām, tuvāko 20 gadu laikā šis roņu paveids no Baltijas jūras krastiem pazudīs.

Atšķirībā no citiem sugasbrāļiem pogainie roņi ir izteikti ledus mīļi ar visai konservatīviem dzemdēšanas paradumiem. Gadu tūkstošiem roņu mātītes pēc 11 grūtniecības mēnešiem, tiklīdz jūra pārvilkās ar ledus kārtu, devās uz ledājiem dzemdēt, bet pēc tam slēpa savus mazuļus starp dreifējošā ledus klučiem un sniega sanesām.

Tas ir gadu gaitā izstrādājies instinkts, lai pasargātu mazuļus no briesmām, tādēļ sadūšoties uz mazuļu laišanu pasaulē, kad jūra ir brīva no ledus patvēruma, viņiem nav viegli.

"Mātītes, nesagaidot ledus iestāšanos, pārtrauc augļa attīstību, apturot grūtniecību, tomēr tas nav līdz galam izpētīts," problēmu Neatkarīgajai skaidro roņu pētnieks Valdis Pilāts. Šī nebūt neesot pirmā ziema, kad pogainajiem roņiem rodas problēmas. Pēdējo desmit gadu laikā ir bijušas vairākas siltas ziemas, kas traucējušas šo dzīvnieku populācijai, bet šī ziema ir izteikti ekstrēma, jo ledus nav vispār. "Un ir bažas, ka arī turpmākās ziemas būs līdzīgas," Neatkarīgajai teic V. Pilāts.

Rīgas līcī pogainie roņi parasti vairojas janvāra beigās, bet Ālandu salu rajonā – februāra sākumā, kad šais apvidos jūru klāj biezs ledus slānis. Šogad ledus Baltijas jūrā vēl nav parādījies, un visai apmulsušie jūras zvēri pat nav mēģinājuši uzsākt mīlas rotaļas, bet, tieši otrādi, ir visai agresīvi noskaņoti, tiek ziņo laikrakstam Helsink Sanomat. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūrā, Neatkarīgajai apstiprināja, ka līdz šim brīdim ledus Baltijas jūrā pie Rīgas jūras līča vēl nav parādījies un tuvākajā laikā nav gaidāms. Arī dabas draugi, kuri apsekoja situāciju Baltijas jūrā, neko labu neprognozē.

Dabas pētnieks no Somijas Anti Halka Neatkarīgajai skaidro, ka šim roņu paveidam būtu jāpielāgojas klimatiskajām izmaiņām, jo pretējā gadījumā jau nākamo 20 gadu laikā tie Baltijas jūrā pilnībā izzudīs. "Manas prognozes, ja saglabāsies klimatiskās izmaiņas, tad šie īpatņi, pārtraucot pārošanos, nodzīvos savu mūžu bez pēcnācējiem, un suga iznīks," viedokli pauda V. Pilāts.

Pogainie roņi (Phoca hispida) senāk bija sastopami daudzviet pasaulē, taču, atkāpjoties ledājiem un krustojoties dažādām radniecīgām roņu sugām, to skaits ir krietni samazinājies. Šobrīd šī roņu suga galvenokārt ir sastopama polārajos un subpolārajos reģionos, kā arī Norvēģijas fjordos un Somijas krastos, neliels skaits šīs sugas īpatņu ir sastopams arī pie Rīgas jūras līča.

Jelgavā sācies Modernais ledus laikmets

Kristīne Langenfelde,  NRA  02/08/07    Visas nedēļas garumā Jelgavā mākslinieki no desmit valstīm, ņemot talkā urbjus, zāģus, gludekļus un kaltus, no ledus veido mākslas darbus, lai jau sestdien un svētdien 9. starptautiskajā ledus skulptūru festivālā tos nodotu žūrijas un skatītāju vērtējumam.

Jelgavas pašvaldības aģentūras Kultūra projektu vadītājs Ivars Pirvics atklāj, ka, neraugoties, uz šoziem neraksturīgajiem laika apstākļiem, festivāla organizatori ne mirkli nav pieļāvuši, ka festivāls nenotiks. "Jau oktobrī sākās mākslinieku atlase, un mākslinieku atsaucība bija ļoti liela. Skices par festivāla tēmu Modernais ledus laikmets iesūtīja 52 mākslinieki no 16 valstīm. Taču iespējas realizēt modernā ledus laikmeta vīzijas ledū tika dotas 20 žūrijas komisijas izraudzītiem māksliniekiem no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Čehijas, Krievijas, Lielbritānijas, Dānijas, Nīderlandes, Čīles un Īrijas."

Festivāla tēma Modernais ledus laikmets izvēlēta, lai katrs cilvēks aizdomātos, kur mūs ved globalizācijas procesi. Kādas varētu būt industriālās darbības sekas, kam par piemēru ir pasaules sašķobītā ekosistēma.

Gatavošanās šāgada festivālam sākās jau pērn februārī, kad no Jelgavas apkārtnes ūdens krātuvēm zāģēti ledus bloki, kas aizvesti uz firmas FFL saldētavām Smārdē, kur tie veselu gadu gaidīja brīdi, kad pārtaps par ledus skulptūrām. Savukārt kopš aprīļa notika mākslīgā pārtikas ledus bloku saldēšana un glabāšana Vollers–Rīga noliktavās –saldētavās. Katrs bloks sver 120 kilogramu, un tos izmanto mazajām skulptūrām.

Kopumā festivālā taps 20 mazās un desmit lielās ledus skulptūras, kā arī piecas lielas sniega skulptūras.

Lielākā daļa mākslinieku festivālā jau piedalījušies arī iepriekšējās reizēs un atzīst, ka jelgavnieku prasme rīkot šāda mēroga pasākumu ir apskaužama. "Vairs nav pat vajadzīga reklāma – vienreiz te pabijis mākslinieks atkal un atkal vēlas atgriezties un to iesaka arī saviem kolēģiem. Organizācija ir vienkārši izcila – māksliniekiem šis simpozijs ir nr. 1 Latvijā," atzīst tēlnieks Ģirts Burvis, kurš kopā ar dēlu Gaitu sevi var uzskatīt jau par festivāla veterāniem, jo ledus skulptūras Jelgavā veido jau ceturto gadu. Tēvs un dēls uzsver arī īpašo radošo auru, kas visu nedēļu valda Jelgavā. "Te nav striktu nosacījumu kā citos festivālos – māksliniekiem ir dota radoša brīvība, tāpēc nemitīgi notiek eksperimenti un atrastas jaunas metodes, ko pielietot, lai skulptūra izdotos pēc iespējas veiksmīgāka," stāsta Ģ. Burvis.

Mākslinieks Jans Fedorčaks no Čehijas Jelgavā ir otro gadu un neslēpj, ka viņam šeit ļoti patīk. "Fantastiska gaisotne, laba organizācija un galvenais – auksts laiks, prieks, ka varu savu vaļasprieku demonstrēt citiem."

Festivālu organizē Jelgavas dome un pašvaldības aģentūra Kultūra sadarbībā ar Parex banku.

Tikpat ātri
cik uzsniga, tik ātri arī nokusa...

atkal kļuva siltāks un viss skaistums pa-

zuda kā nebijis. Nu aukstums ir atgriezies, taču

sniedziņa tikpat kā nav. ...Sals kniebj ausis un de-

gungalus, aukstais vējš padara sarkanus vaigus, bet

tas netraucē paslidot, jo vismaz ledus vēl ir sagla-

bājies. Un, neņemot vērā auksto vēju un salu,

laiciņš ir tīri jauks, jo dienas pārsvarā

ir  saulainas...

Anda Jansone,  trešdien, 7. februārī