Eiropā un citur pasaulē...

 

Latvijas vēstniecības pārstāvis: Krievijā līgumu ratifikācijas process nav birokrātiski vienkāršs

LETA  04/22/07    Krievijā līgumu ratifikācijas process nav birokrātiski vienkāršs, apstiprinājis Latvijas vēstniecības Krievijā pirmais sekretārs Nils Josts. Kad līgums ir parakstīts, tas tiek nodots Krievijas Federācijas ministrijām un citām valsts institūcijām atzinumu saņemšanai. Pēc atzinumu saņemšanas Krievijas Ārlietu ministrija iesniedz līgumu valdībā.

Vēlāk valdība līgumu iesniedz Krievijas prezidentam, kas to nosūta Krievijas Federālajai sapulcei. Līgums tiek izskatīts Krievijas Valsts domes Starptautisko lietu komisijā un vēlāk - Krievijas Valsts domē.

Pēc tam līgums tiek izskatīts Krievijas Federācijas Padomes Starptautisko lietu komisijā un Federācijas Padomē. Pēc procedūras noslēgšanās līgumu paraksta Krievijas prezidents.

Jau ziņots, ka Latvijas puse saņēmusi apliecinājumu, ka Krievija nekavēsies ar Latvijas un Krievijas robežlīguma ratifikāciju. Krievija ratifikācijas procesu, iespējams, varētu pabeigt līdz Krievijas Valsts domes vasaras brīvdienu sākumam - jūnija beigām, iepriekš Saeimas Ārlietu komisijas deputātus informēja Ministru prezidenta biroja vadītājs Māris Riekstiņš.

Savukārt Latvijā Saeimas Ārlietu komisija likumprojektu "Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas Līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu" virzījusi skatīšanai Saeimā pirmajam lasījumam. Likumprojekts Saeimā pirmajā lasījumā varētu tikt skatīts jau nākamnedēļ, 26.aprīlī.

Likumprojekts paredz pieņemt un apstiprināt Latvijas un Krievijas līgumu par abu valstu robežu. Lai Maskavā starp abu valstu premjerministriem - Aigaru Kalvīti (TP) un Krievijas premjerministru Mihailu Fradkovu - parakstītais Latvijas un Krievijas robežlīgums stātos spēkā, tas jāratificē abu valstu parlamentiem.

Kalvītis iepriekš atzina, ka saņēmis Krievijas Valsts domē apliecinājumu, ka tā ir gatava virzīties uz priekšu robežlīguma ratifikācijā tikpat strauji kā Latvija.

Apvienība TB/LNNK iepriekš paziņojusi, ka neatbalstīs Latvijas un Krievijas robežlīguma ratifikāciju Saeimā un, iespējams, likumprojekta izskatīšanas gaitā TB/LNNK iesniegs likumprojektam priekšlikumus ar atsauci uz tiesisko pēctecību.

Satversmes tiesa (ST) saņēmusi pieteikumus, kuros apstrīdēts parakstītā Latvijas un Krievijas robežlīguma tiesiskums. Vienu pieteikumu iesniegusi partija "Visu Latvijai!", otru parakstījuši visi partijas "Jaunais laiks" (JL) Saeimas frakcijas deputāti, kā arī trīs koalīcijas deputāti Visvaldis Lācis (ZZS), Anna Seile (TB/LNNK) un Gunārs Laicāns (TB/LNNK).

Kalvītis tomēr norādījis, ka Latvijas un Krievijas robežlīguma ratifikācija Saeimā notiks neatkarīgi no līguma nodošanas ST.

Kalvīša skatījumā valsts tiesiskā nepārtrauktība tiks nodrošināta, robežlīgumā atsaucoties uz 1991.gada 21.augustā pieņemto konstitucionālo likumu "Par Latvijas Republikas valstisko statusu", uz kuru, atzīstot Latvijas neatkarību, 1991.gada 28.augustā atsaucās arī Krievija.

Jau ziņots, ka pēc līguma ratifikācijas abu valstu parlamentos iespējama Latvijas prezidenta vizīte uz Maskavu un tikšanās ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu.

 

Irākā apšauda Latvijas karavīru bāzi; cietušo nav

DELFI  04/23/07    Svētdien vakarā Irākā tika apšaudīta militāra bāze, kurā atrodas Latvijas kontingenta karavīri. Latvijas karavīru vidū cietušo nav, liecina Aizsardzības ministrijas sniegtā informācija.

Svētdien aptuveni pulksten 19:30 Divānijas bāzes virzienā raidīta raķete.

Piektdien un sestdien militārajā bāzē Divānijā, kur uzturas Latvijas NBS karavīri, dienas noritēja bez ārkārtas gadījumiem.

Savukārt militārajā bāzē Bagdādē, kur uzturas Latvijas NBS karavīri, pagājušās nedēļas nogale noritēja bez ārkārtas gadījumiem.

Dienestā Irākā atrodas vairāk nekā 120 Latvijas karavīri.

 

Latvijas karavīri Irāku varētu pamest ap Jāņiem

Līga Nestere,  NRA  04/23/07    Šo ziņu tuvinieki uzņēma ar vētrainiem aplausiem, jo, kā atzina vairāki aptaujātie, bija aprasts ar domu, ka viņu mīļie atgriezīsies vien jūlija sākumā, kad beigtos misijas termiņš.

Uz kārtējo tikšanos bija pulcējušās karavīru sievas, bērni, vecāki un citi tuvākie. Ahmadūļinu ģimene no Liepājas rajona Vecpils pagasta teic, ka šādās tikšanās piedalās otro reizi un tās viņiem ir būtiskas, "jo šeit varu satikt citus cilvēkus, kuriem kāds tuvinieks arī atrodas misijā. Šajos pasākumos rodas kopības sajūta," uzsver Gunta Ahmadūļina, kurai starptautiskajā operācijā piedalās dēls Sergejs. "Viņš aizbrauca janvārī. Lai arī ļoti negribēju, ka viņš dodas prom, dēls no šīs ieceres neatteicās. Tāda bija viņa vēlēšanās un mērķis," stāsta G. Ahmadūļina. Viņa teic, ka ar dēlu bieži sazinās telefoniski. "Tiklīdz notikusi, piemēram, kāda apšaude pret mūsu valsts karavīriem, viņš pats uzreiz man piezvana, lai es neuztrauktos. Arī pati regulāri skatos, klausos un lasu ziņas, lai būtu allaž informēta par mūsu karavīru gaitām," norāda G. Ahmadūļina.

Arī rīdziniece Anete Kīna uzsver, ka centīgi seko līdzi visām aktualitātēm, kas notiek Irākā. Uz turieni devies arī viņas vīrs Aleksandrs, kurš starptautiskajā operācijā pilda instruktora pienākumus. "Karavīru tuvinieku tikšanās man ir svarīgas, jo tajās es uzzinu jaunumus par dienējošo gaitām, kā arī tās apmeklēju, lai nosūtītu laba vēlējumus – paciņu savam vīram," stāsta A. Kīna. Viņa teic, ka ar Aleksandru regulāri sazvanās katru otro dienu.

Karavīru tuvinieku tikšanās laikā tika demonstrēta arī īsfilma un foto par dienējošo gaitām un atpūtu Afganistānā. Pēc to noskatīšanās tuvinieki izmantoja izdevību nosūtīt arī video sveicienus misijā esošajiem.

Patlaban starptautiskajās operācijās Afganistānā, Bosnijā un Hercegovinā, Kosovā un Irākā dienē 178 Nacionālo bruņoto spēku karavīri, bet NATO 1. pastāvīgās pretmīnu vienības sastāvā – mīnu meklētājs Namejs ar 41 karavīra komandu. Dienesta pienākumus Irākā pilda 126 Latvijas karavīri, ziņo LETA.

 

Krievu polittehnologs: Lemberga apcietināšanu atbalstījusi Maskava

Ritums Rozenbergs, Uldis Dreiblats, NRA  04/23/07    Krievijas polittehnologa S.Belkovska pētījumi, kā arī publikācijas Latvijas preses izdevumos ļauj izvirzīt versiju, ka pret A.Lembergu vērstās Latvijas tiesībsargājošo iestāžu darbībās bijusi ieinteresēta Maskava.

Polittehnologa, Nacionālās stratēģijas institūta direktora Staņislava Belkovska pētījumi, kā arī publikācijas Latvijas preses izdevumos ļauj izvirzīt versiju, ka pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu vērstās Latvijas tiesībsargājošo iestāžu darbībās bijusi ieinteresēta Maskava. Neilgi pēc A. Lemberga aresta, uzstājoties izdevniecības Argumenti i Fakti preses centrā Maskavā, S. Belkovskis paziņoja: "Noteiktu Kremlim pietuvināto figūru biznesa intereses nospēlēja savu lomu Lemberga liktenī un daļēji arī noteica paša lielākā politiskā skandāla scenāriju visā postpadomju Latvijas vēsturē."

Preses relīze par polittehnologa uzstāšanos atspoguļota Krievijas interneta portālos.

Analizējot notikumus Latvijā, politologs ar vārdiem "Lemberga liktenis" bija domājis pret A. Lembergu vērsto Latvijas tiesībsargājošo institūciju, dažu Latvijas politiķu un uzņēmēju spiedienu, kurš vainagojās ar vērienīgu operāciju uz Ventspils–Rīgas šosejas un Ventspils mēra arestu. Savukārt ar vārdiem "lielākais politiskais skandāls" politologs domājis politisko krīzi Latvijā, kura aizsākās pēc prezidentes Vairas Vīķes– Freibergas paziņojuma saistībā ar grozījumiem valsts drošības iestāžu likumā un tā dēvēto oligarhu ietekmi uz Latvijas politiku.

Pašreizējā Latvijas politiskajā dzīvē S. Belkovkis izceļ konkrētus iemeslus: "Uzbrukumos Lembergam, kuri tagad jau pārauguši uzbrukumos Latvijas valdībai un parlamenta vairākumam, vienlaikus atspoguļojas vairāku galveno politisko spēlmaņu intereses, ieskaitot valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, kura jūnijā pametīs savu posteni. Vīķes-Freibergas un Lemberga viedokļi par nākamo valsts prezidenta kandidatūru būtiski atšķiras. Lielā partija Jaunais laiks, kura pēc 2006. gada vēlēšanām nonākusi opozīcijā un zaudējusi ietekmi, Lemberggeitu uzskata kā vienīgo reālo iespēju gāzt pašreizējo valdību un atgriezties pie varas. Tomēr par galveno A. Lemberga aresta iemeslu būtu jāuzskata sistemātiskais konflikts ap Latvijas naftas tranzīta infrastruktūru, kuras centrālais posms ir kompānija Ventspils nafta. Par A. Lemberga aresta tiešo iniciatoru kļuva viņa bijušais tranzīta biznesa partneris Oļegs Stepanovs ar atsevišķiem ietekmīgiem Krievijas cilvēkiem un kompānijām, kuras vēlas pārņemt kontroli pār Latvijas naftas tranzītu. Viņš pirmām kārtām saistīts ar kompāniju Severstaļtrans, aiz kuras stāv Igora Sečina un Genādija Timčenko, galveno Krievijas prezidenta Vladimira Putina biznesa partneru, intereses."

To, ka pret A. Lembergu naidīgi noskaņotajiem biznesmeņiem ir labi sakari ar Kremļa cilvēkiem, kuluāros runāja jau labu laiku. S. Belkovskis to pirmo reizi paziņoja publiski. Šī atklāsme, iespējams, izskaidro gadījumu ar A. Lemberga lietas procesa virzītāju prokuroru Andi Mežsargu, kurš, izrādot cieņu O. Stepanovam un viņa partnerim Olafam Berķim, devās ar viņiem tiktais restorānā Rīdzene, nevis izsauca biznesmeņus uz nopratināšanu prokuratūrā.

Politologs atklāj arī Krievijas vēstnieka Latvijā Viktora Kaļužnija misiju Latvijas naftas tranzīta infrastruktūras nodošanas mēģinājumos Krievijas uzņēmējiem. "Vēstnieks Kaļužnijs pēdējā laikā atļāvās vairākus tiešus Lembergam vērstus uzbrukumus, liekot saprast, ka cauruļvads nepildās ar Krievijas naftu Ventspils mēra nepiekāpības dēļ. Oļegs Stepanovs un Šveices advokāts Rūdolfs Meroni Latvijas Ģenerālprokuratūrai, kuras vadība atrodas partijas Jaunais laiks ietekmes zonā, nodeva materiālus, kuri veicināja pamatojuma radīšanu Lemberga arestam. Zīmīgi, ka uzreiz pēc aresta oficiālā Krievija, kuras pozīciju pamatā nosaka noteiktu personu biznesa intereses, mīkstināja savu retoriku par nacistiskiem pasākumiem, kuri notika Rīgā 16. martā, tā dēvētajā "SS leģionāru dienā".

To, ka pēdējā laika karstajos Latvijas notikumos redzama Maskavas roka, laikrakstā Dienas Bizness neslēpj arī A. Lemberga pretinieki. "R. Meroni atzina, ka šobrīd notiekošais aizbiedējot potenciālos Ventspils nafta pircējus, lai arī šobrīd par Ventspils nafta iegādi esot liela interese Krievijā. Izrādās, pēdējo 30 dienu laikā no šīs valsts potenciālajiem investoriem regulāri esot saņemti "signāli" par vēlmi iesaistīties Ventspils tranzītbiznesā," raksta Dienas Bizness.

 

Par Daugavas piesārņošanu Baltkrievijai pieprasīs kompensēt nepilnus 400 000 latus

LETA  04/24/07    Kopējie ar Daugavā noplūdušo dīzeļdegvielu saistītie izdevumi un zaudējumi, kurus Baltkrievijai pieprasīs atlīdzināt, varētu būt nepilni 400 000 latu.

Kā informēja Valsts vides dienesta (VVD) ģenerāldirektors Vilis Avotiņš. Daugavas krastu apsekošana, tajos atrastā piesārņojuma sanācija un savākšana, kā arī turpmākā upes monitoringa veikšana izmaksās aptuveni 50 000 latu.

Savukārt degvielas savākšanā izmantoto bonu utilizācijai, kā arī samaksai par atsevišķu uzņēmēju tehniskā nodrošinājuma - vakuumsūkņu un cisternu - izmantošanu kopumā būs nepieciešami aptuveni 10 000 latu.

Jau ziņots, ka no Baltkrievijas Latvijā ieplūdušās dīzeļdegvielas savākšanai līdz pagājušās nedēļas vidum bija iztērēti 289 000 lati, bet videi nodarītie zaudējumi mērāmi 29 500 latos.

Šo izdevumu un zaudējumu kopsumma ir 378 500 lati.

Jau ziņots, ka Latvijas Zivju resursu aģentūra secinājusi, ka zivju resursus un to barības bāzi piesārņojums nav ietekmējis. Tomēr pavasarī dažādu organismu Daugavā ir mazāk, tādēļ secināts, ka pastiprināta upes stāvokļa analīze jāturpina arī turpmāk.

Kā iepriekš atzina Avotiņš, nav izslēgts, ka stipras lietusgāzes gadījumā no krastiem upē tiktu ieskalots sekundārais piesārņojums, tomēr vienošanās ar operatīvajiem dienestiem paredz, ka šādā gadījumā pār Daugavu atkal tiktu pārvilktas bonas.

Jau ziņots, ka pirmdien Daugavā pie Daugavpils tiek noņemtas jūras bonas, ko apmēram pirms mēneša uzstādīja upē no Baltkrievijas ieplūdušās dīzeļdegvielas savākšanai.

Kā atzina Daugavpils ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieka vietnieks Česlavs Šmuksts, viena absorbējošo bonu rinda Daugavā vēl kādu laiku atradīsies, gadījumam, ja upē negaidīti parādīsies kāds dīzeļdegvielas plankums.

Kopumā no Krievijas uzņēmumam "Zapad-transņefteprodukt" piederošā Unečas-Ventspils naftas produktu maģistrālā vada noplūdušas 120 tonnas dīzeļdegvielas, no kurām Latvijas teritorijā nonākušas nepilnas četras tonnas degvielas.

 

Prezidente: Latvijas pilsoņu ārvalstīs dzimušajiem bērniem jādod iespēja saņemt Latvijas pilsonību

LETA  04/24/07    Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga pauda satraukumu, ka Latvijas emigrējušo pilsoņu ārvalstīs dzimušie bērni ne vienmēr pieņem Latvijas pilsonību.

Otrdien pēc tikšanās ar Ministru prezidentu Aigaru Kalvīti (TP) prezidente par minēto situāciju sacīja, ka tā esot "katastrofāla", ņemot vērā valstī esošo demogrāfisko situāciju. Prezidente norādīja, ka esot jāmeklē risinājumi, kas ļautu jauniešiem saņemt Latvijas pilsonību.

Arī Kalvītis apstiprināja, ka tā esot problēma, kas kā būtisks jautājums ir iekļauts viņa vadītās valdības deklarācijā.

Otrdien tikšanās laikā premjers ar Valsts prezidenti pārrunājuši arī Latvijas energoapgādes plānus tālākai nākotnei.

 

Martā Latvijas dalību ES pozitīvi vērtējuši 27,8% iedzīvotāju

DELFI  04/24/07    Šī gada martā Latvijas dalību Eiropas Savienībā (ES) pozitīvi vērtē 27,8% aptaujāto (februārī – 28,4%). Negatīvu attieksmi pauduši 25,5% (februārī – 25,4%), liecina sabiedriskās domas aptaujā iegūtie dati, informēja ES informācijas aģentūrā.

Latvijas dalību ES kā "ne labu, ne sliktu lietu" novērtēja 42% aptaujas dalībnieku (februārī – 42,3%).

Latvijas dalību ES par "labu lietu" biežāk nekā caurmērā atzinuši vīrieši, iedzīvotāji vecumā no 18 līdz 39 gadiem, respondenti ar augstāko izglītību, aptaujātie ar augstiem ienākumiem.

Neitrālu attieksmi – atbildi "ne laba, ne slikta lieta" – biežāk izvēlējušies aptaujātie vecumā no 40 līdz 54 gadiem, aptaujātie ar zemiem vai vidēji zemiem ienākumiem, Vidzemē un Latgalē dzīvojošie, kā arī valsts sektorā nodarbinātie.

Latvijas dalību ES kā "sliktu lietu" biežāk vērtējuši respondenti, kuri vecāki par 55 gadiem, pētījuma dalībnieki ar pamatizglītību, nestrādājošie, citu tautību pārstāvji, respondenti ar zemiem vai vidējiem ienākumiem, Kurzemē un Zemgalē dzīvojošie.

Aptauju veica Sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS ar Eiropas Savienības informācijas aģentūras (ESIA) atbalstu.

 

Pērn dubultojies no Latvijas emigrējušo iedzīvotāju skaits

LETA  04/26/07    Pērn Latvijā par 48,5% pieaudzis imigrantu skaits, bet emigrējušo mūsu valsts iedzīvotāju skaits palielinājies 2,14 reizes, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

2006.gadā Latvijā uz dzīvi apmetās 2801 cilvēks no citām valstīm, un uz pastāvīgu dzīvi citās valstīs aizbrauca 5252 cilvēki.

Kā norāda Centrālā statistikas pārvalde, Latvijas iedzīvotāji, pārceļoties uz dzīvi citās valstīs, pagājušajā gadā lielākā skaitā gadījumu nekā iepriekšējos gados informējuši par to dzīvesvietas deklarēšanas iestādes.

Pērn starpvalstu imigrācijas plūsmā Eiropas Savienības (ES) valstu īpatsvars bija 52,9%, bet emigrācijas - 38,7%.

Lielāks imigrantu īpatsvars bija vīriešiem - 54,6%, bet emigrācijā - sievietēm - 53,5%.

Starpvalstu migrācijas rezultātā Latvijā ieceļoja 805 jaunieši vecumā līdz 19 gadiem, bet izceļoja 2207 darbspējas vecuma un 365 pensijas vecuma iedzīvotāji.

Jauna iezīme starpvalstu migrācijā ir mazgadīgu bērnu imigrācija. Pērn imigrantu vidū bija 615 bērni līdz piecu gadu vecumam, kas veido 22% no visiem imigrantiem. Tas liecina, ka daudzos gadījumos ārzemēs strādājošajiem Latvijas iedzīvotājiem piedzimušie bērni tiek nodoti Latvijā palikušo ģimenes locekļu vai citu radinieku aprūpē.

2006.gadā iedzīvotāju starpvalstu migrācijas rezultātā latviešu skaits valstī samazinājās par 695 cilvēkiem, krievu - par 1282, ukraiņu - par 287, baltkrievu - par 198 cilvēkiem. Turpretī lietuviešu skaits valstī migrācijas rezultātā palielinājās par 79, igauņu - par 45, vāciešu - par 115, zviedru - par 31, bet dāņu par - 37.

No visiem starpvalstu imigrantiem Latvijas pilsonība bija 17,6%, citu ES valstu pilsonība - 37,8%, Krievijas pilsonība - 28,7%. Savukārt emigrantu vidū Latvijas pilsonība bija 36,6%, citu ES valstu pilsonība - 8,8%, Krievijas pilsonība - 14,7%. Latvijas nepilsoņu īpatsvars imigrantu vidū bija 0,1%, bet emigrantu vidū - 26,2%. Gan imigrantu, gan arī emigrantu vidū vislielākais bija neprecējušos īpatsvars, attiecīgi 51,2% un 43,3%. Precēto personu skaits imigrantu vidū veidoja 33,5%, bet emigrantu vidū - 43,3%.

Rīgai ir ievērojami intensīvāki migrācijas sakari ar ārvalstīm nekā pārējām pilsētām un rajoniem. Rīgas īpatsvars Latvijas valsts iedzīvotāju kopskaitā ir nepilni 32%, turpretī no starpvalstu imigrācijas pērn Rīgu par savu dzīvesvietu izvēlējās 55,8% imigrantu. Arī vairāk nekā puse - 51,4% no starpvalstu emigrantu kopskaita 2006.gadā bija rīdzinieki.

Pagājušajā gadā pastāvīgo dzīvesvietu no vienas administratīvās teritorijas uz citu mainījuši 52 482 cilvēki. Visai izteikta ir tendence pārcelties dzīvot valsts galvaspilsētā Rīgā vai citos valsts centrālajos reģionos. Tā, piemēram, 2006.gadā uz dzīvi Rīgā no Zemgales pārcēlās 1741 cilvēks, no Latgales - 1609 cilvēki, no Vidzemes - 1404, bet no Kurzemes - 1304 cilvēki.

 

Pie Igaunijas vēstniecības Rīgā protestē pret Bronzas kareivja pārvietošanu

LETA   04/27/07     Patlaban pie Igaunijas vēstniecības Latvijā notiek pikets, kura dalībnieki protestē pret Bronzas kareivja pārvietošanu Tallinā, novēroja aģentūra LETA. Pretī vēstniecībai ielas otrā pusē piketē vairāk nekā 50 cilvēki, kuri krievu valodā izkliedz saukļus "Fašisti!" un "Kauns!".

Viņu vidū ir arī divi Rīgas domes deputāti no apvienības "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" - Vladislavs Rafaļskis un Aleksandrs Kuzmins.

Pie Igaunijas vēstniecības bija ieradies arī Latvijas Antifašistu komitejas priekšsēdētājs Eduards Gončarovs un Jurijs Kotovs, kurš Rīgā regulāri rīko piketus.

Piketētāji tur rokās Igaunijas valsts karogus ar sēru lenti un nacisma simbolu - melnu ērgli. Daļa no piketētājiem tur rokās aizdedzinātas sveces. Piketētāji dzied dziesmas krievu valodā.

Pie vēstniecības dežūrē arī aptuveni 30 policijas pārstāvju. Daļa no tiem stāv uz ielas braucamās daļas un neļauj piketētajiem nokāpt uz tās.

Neilgi pirms plkst.16 protestētāji izklīda.

Kā ziņots, protestējot pret sākto Bronzas kareivja pārvietošanu, pieminekļa aizstāvji ceturtdien, 26.aprīlī, vakarā sāka demolēt Tallinu. Protestētāji izsita apkārtējo māju stiklus, gāza riņķī automašīnas, bet pēc tam sarīkoja pamatīgus grautiņus Tallinas centrā un izlaupīja veikalus.

Nemieros cietusi arī Latvijas vēstniecība, kas atrodas dažu kvartālu attālumā no Bronzas kareivja. Vairāki Latvijas vēstniecības darbinieki ceturtdien vakarā netika prom no trakojošā pūļa apņemtās vēstniecības ēkas.

Bronzas kareivja aizstāvji Tallinā plosījās līdz aptuveni trijiem naktī. Policija aizturējusi vairāk nekā simts vandaļu.

Pēc Bronzas kareivju aizstāvju ceturtdien vakarā sarīkotajiem grautiņiem Tallinā piemineklis "padomju atbrīvotājiem" naktī demontēts un izvests no Tallinas centra, paziņoja Igaunijas valdība. Pašlaik tas atrodas neizpaustā vietā policijas apsardzē.

 

Pirmo reizi Latviju apmeklēs Japānas imperators

DELFI  04/27/07     Pēc Valsts prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas ielūguma maija beigās Latviju valsts vizītē apmeklēs Viņa Majestāte 125.Japānas imperators Akihito un viņa dzīvesbiedre imperatore Mičiko.

Valsts prezidentes preses dienestā portālu "Delfi" informēja, ka Japānas imperators Rīgā ieradīsies 25.maijā.

Vizītes laikā notiks svinīgā sagaidīšana pie Rīgas pils un tikšanās ar Valsts prezidenti. Tāpat Japānas imperators apmeklēs Okupācijas muzeju, Latvijas Universitāti un noliks ziedus pie Brīvības pieminekļa.

Šī būs pirmā Japānas imperatora vizīte ne tikai Latvijā, bet visā Baltijas reģionā.

 

Tallinā turpinās grautiņi; vardarbīgās sadursmēs ievainoti 74 cilvēki

LETA  04/28/07    Vardarbīgās sadursmēs Tallinā piektdienas vakarā un naktī uz sestdienu ievainoti 74 cilvēki un aptuveni 600 aizturēti.

Nemieri pirmo reizi notika arī ārpus galvaspilsētas Jehvi un Kohtla-Jerves pilsētās Igaunijas ziemeļaustrumos, kur aizturēti 42 vandāļi.

Jehvi izsisti veikalu skatlogi un demolētas automašīnas, kā arī mēģināts aizdedzināt Igaunijas neatkarības kara varoņa, ģenerāļa Aleksandra Tenisona pieminekli.

Tallinu otro nakti satricinot vardarbībai sakarā ar padomju memoriāla aizvākšanu, Igaunijas parlaments nodrošināts aiz barikādēm pirmo reizi kopš padomju tanki 1991.gadā mēģināja sagraut neatkarības kustību.

Piektdienas vakarā vairāki simti pārsvarā gados jauni krievvalodīgie atsāka plosīšanos Tallinā, izsitot Mākslas akadēmijas logus, ielaužoties nacionālajā teātrī un izlaupot alkohola veikalus.

Sadursmēs ievainoti arī deviņi policisti, no kuriem trīs ir smagās stāvoklī.

Nemieri sākas jau piektdienas vakarā, kad Tallinas centrā sāka pulcēties krievvalodīgie jaunieši, no kuriem daudzi bija acīmredzamā alkohola reibumā un agresīvi noskaņoti.

Aģentūras DPA korespondents notikumu vietā novēroja incidentu, kurā stipri piedzēries krieviski runājošs "Bronzas kareivju aizstāvis" vērsās pie kāda žurnālista: "Vai tu esi žurnālists? Uzraksti par to, ko šie pederasti dara ar mūsu mirušo kauliem, vai arī es tevi nogalināšu?" Viņa sacīto papildināja virkne rupjību un noslēgumā viņš vairākas reizes žurnālistam iesita.

Pirmās sadursmes piektdienas vakarā izcēlās starp krievu un igauņu jauniešiem, kurus izšķīra policisti.

Vandāļi sadalījās vairākās grupās un skraidīja pa Tallinas centru, iesaistoties sadursmēs ar policistiem, demolējot ēkas un izlaupot veikalus.

Šajā naktī grautiņos piedalījās mazāk cilvēku, nekā iepriekšējā naktī, kad vairāk nekā tūkstotis vandāļu demolēja Tallinu, kas pieredzēja lielākos nemierus valstī kopš krievu revolūcijas laikiem.

Tallinā pavisam aizturēti aptuveni 600 cilvēki, no kuriem liela daļa bija krievvalodīgie jaunieši alkohola reibumā. Aptuveni simts no aizturētajiem ir nepilngadīgi.

Sestdienas rītā Tallinā iestājās miers, bet amatpersonas un tiesībsargājošās institūcijas gatavojas, ka vardarbība turpināsies.

Sestdien arī nobloķēta pieeja Igaunijas valdības interneta lapai pēc "uzbrukumiem no ārvalstu serveriem".

Igaunijas amatpersonas aicina jauniešus neatsaukties aicinājumiem piedalīties mītiņos.

Parlamenta vicespīkere Kristīna Ojulande mudināja jauniešus nereaģēt uz provokācijām internetā.

"Tas ir tieši tas, ko Krievija nepacietīgi gaida - kautiņi starp igauņu un krievvalodīgajiem jauniešiem," viņa norādīja.

 

Spriedze Tallinā nerimst

Gunta Sloga Tallinā,  Diena  04/28/07     Sākotnējie protesti pret pieminekļa noņemšanu pārauguši igauņu un krievvalodīgo jauniešu konfliktā

Neko tādu Tallina vēl nav piedzīvojusi, nosaka igauņu policists Aivars. Ir piektdienas pievakare. Kamēr Igaunijas galvaspilsēta pamazām atgūstas no iepriekšējās nakts grautiņa, policists ar lielu skaitu kolēģu patrulē netālu no Brīvības laukuma, kur abās ielas pusēs pulcējušās divas jauniešu grupas. Viena krieviski skandē Krievija, Krievija!, otra — ar valsts karogiem — kliedz Igaunija! Sākotnējie protesti pret valdības plāniem izvest no pilsētas centra pieminekli padomju karavīriem jeb Aļošu pārauguši krievvalodīgo un igauņu jauniešu konfliktā.

"Mēs ar četriem autobusiem atbraucām no Narvas, pagaidi pusnakti, tad redzēsi — sprāgs ap tūkstoš Molotova kokteiļu," Dienas korespondentei stāsta Staņislavs (19). Kas organizējis šo braucienu, viņš nevēloties teikt, neļauj arī sevi fotografēt. "Igaunijas valdība mums ir ie…i dvēselē," viņš pamato iemeslu, kāpēc ieradies Tallinā. Viņa vectēvs piedalījies Otrajā pasaules karā un lējis asinis, tagad mazdēls esot gatavs liet asinis par vectēvu. No viņa smako pēc alkohola. Lai arī Igaunijas pašvaldība aizliegusi grādīgo dzērienu tirdzniecību, krievvalodīgo protestētāju rokās vīd pa alkohola pudelei. Siltajā pavasara saulītē ar plakātu, kurā pieprasīta premjerministra Ansipa demisija, un sarkanām neļķēm rokās stāv Tallinas studentes. Aleksandra Pavlova protestējot pret to, ka piemineklis aizvests, un ir pārliecināta, ka tagad sāksies "pilsoņu karš". Palīgā viņiem braucot arī cilvēki no Krievijas. Tiesa, tāpat kā Staņislavs, viņa sīkāk par protestētāju plāniem nestāsta.

Pamazām krievvalodīgo pūlītis kļūst aizvien lielāks. Tas kļūst nemierīgāks, kad no vecpilsētas puses ar valsts karogiem rokās ierodas igauņu jauniešu bars. Policisti mēģina norobežot abas puses, taču ik pa laikam izceļas plūkšanās. Lido pa pudelei vai akmenim. Pamatīgi iekaustīts tiek kāds krievvalodīgais, kurš nejauši nokļuvis igauņu nometnē. Nemierīgākos sastumj policijas mikroautobusos un aizved. Viņi, visticamāk, pievienojas tiem 400, kas aizturēti ceturtdienas nakts vardarbības laikā. Pagaidām neapstiprināta informācija liecina, ka to vidū varētu būt arī viens Latvijas iedzīvotājs.

"Pieminekļa noņemšana ir punkta pielikšana Otrajam pasaules karam," saka otrā ielas pusē stāvošais Urmass (35), kura rokās plīvo Igaunijas karogs. Viņam arī nav pieņemams, ka Aļoša stāvējis igauņiem tik nozīmīgā vietā — starp Nacionālo bibliotēku un vienu no vecākajām pilsētas baznīcām. Vardarbību, vandalismu un veikalu izlaupīšanas viņš nekādi nevarot atbalstīt.

Ceturtdienas nakts vandalismam arī piektdienas pēcpusdienā ir daudz liecību. Ielās, pa kurām virzījās nemiernieki, ēku pirmo stāvu logi aizklāti ar finieri, citviet norit stiklošana, daudzas izdauzītās veikalu, banku un kafejnīcu vitrīnas aizvilktas ar plēvēm. "Mēs notiekošo skatījāmies pa logu. Mans dēls bija pārbijies," ceturtdienas nakts notikumus atminas talliniete Linda. Viņi vērojuši, kā satrakotais pūlis mēģina ielauzties tuvīnajā pārtikas un dzērienu veikalā. Aizdedzināts tuvējais kiosks, izļodzītas ceļa zīmes un izsisti lielie kinoteātra Kosmoss logi. Viena rūts izsista arī Latvijas vēstniecībai, kas ir tikai pārsimt metru no pieminekļa vietas. Tieši pa ielu, kurā atrodas vēstniecības ēka, policija mēģināja atspiest satrakoto pūli. Vienu no viņu lielākajām niknuma izpausmēm izpelnījās uz šīs ielas esošās valdošās Reformu partijas mītne. Aļoša aizvests no Tallinas centra tad, kad satrakojies pūlis bija atspiests tālu prom un policija kontrolēja visas pieejas skvēram, kurā piemineklis novietots.

Vairāki Dienas satiktie tallinieši ir pārliecināti, ka ceturtdienas nakts vardarbība nevarēja būt neplānota un, iespējams, kāds vismaz sākumā to organizējis. To netieši apliecina arī Dienas saruna ar Staņislavu.

Piektdien vietā, kur vēl nesen slējās piemineklis un pagaidām nav sākta apbedīto karavīru ekshumācija, valda klusums. Pāri skvēram slejas balta telts, kas liedz apskatīt konfliktu uzkurinājušo vietu. Iepriekšējās nakts pieredzes dēļ policistu ķēde pamazām atspiež potenciālos nemierniekus aizvien nostāk no skvēra. Taču nedaudz tālāk spriedze kļūst aizvien lielāka. Tallina gatavojas, iespējams, vēl vienai nemierīgai naktij. Visticamāk, situācija būs saspringta līdz 9.maijam. Tieši pie Aļošas šajā dienā parasti pulcējās padomju kara veterāni un viņu atbalstītāji.

Piektdien no plkst.15 līdz 16 pie Igaunijas vēstniecības Latvijā notika pikets pret Bronzas kareivja pārvietošanu Tallinā, ziņo LETA. Vairāk nekā 50 cilvēku krievu valodā izkliedza saukļus "Fašisti!" un "Kauns!". Viņu vidū bijuši divi Rīgas domes deputāti no apvienības Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā — Vladislavs Rafaļskis un Aleksandrs Kuzmins. Piketētāji turēja Igaunijas karogus ar sēru lenti un nacisma simbolu — melnu ērgli. Pie vēstniecības dežurēja ap 30 policijas pārstāvju.

 

Piemineklis šķeļ Igaunijas sabiedrību

Ilze Garoza,  NRA  04/28/07     Igaunijas premjerministra Andrusa Ansipa pirms kāda laika teiktā piezīme, ka «pieminekļiem būtu jāvieno cilvēki.

Bet šis konkrētais piemineklis šajā konkrētajā vietā šķeļ sabiedrību", vakar apstiprinājusies dzīvē, neraugoties uz to, ka tā dēvētais Bronzas kareivis vairs neatrodas savā līdzšinējā vietā Tallinas centrā.

Sākotnējie Igaunijas valdības plāni, īstenot izrakumus Bronzas kareivja pakājē ar nolūku atrast tur apbedītos 14 padomju karavīrus un pārapbedīt pienācīgākā vietā un tikai pēc tam risināt jautājumu par pieminekļa pārvietošanu uz citu vietu, naktī uz piektdienu tika dramatiski mainīti. Valdība uztraucās, ka pieminekļa apkaimē naktī uz piektdienu izcēlušās sadursmes, kuru laikā viens dalībnieks tika nāvējoši sadurts un ievainojumus guva 44 demonstranti un 13 kārtībsargu, varētu turpināties vai pat pastiprināties. Valdības sasauktā Krīzes vadības grupa piektdienas naktī pieņēma lēmumu nekavējoties demontēt un pārvietot Bronzas kareivi. Šis lēmums agrā rītausmā arī tika īstenots dzīvē. Vietā, kur kādreiz atradās tautā par Aļošu iesauktais piemineklis un to ieskaujošā dolomīta siena, vairs nav palikušas nekādas liecības par pieminekļa kādreizējo esamību.

Lai novērstu pieredzēto nemieru atkārtošanos, iedzīvotājiem adresētā uzrunā Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess nosodīja pieredzēto vandalismu un uzsvēra, ka tam nav nekāda sakara ar Otrā pasaules karā bojāgājušo piemiņu. Palielinātas spriedzes apstākļos Tallinā vakar turpināja patrulēt ievērojams skaits policistu, kuri iepriekšējā naktī guva smagu mācību. "Mēs izvēlējāmies neagresīvu taktiku nemieru apspiešanā. Šī ir pirmā reize, kad mēs saskaramies ar šādu lietu Igaunijā, un šobrīd mums ir kritiski jāizvērtē savas spējas un resursi," atskatoties uz notikušo, Igaunijas Radio paziņoja Valsts policijas komisārs Raivo Aegs. "Mēs to nevaram nosaukt par veiksmīgu operāciju," piebilda amatpersona. Lai arī Tallinas policija vakar noraidīja iespēju par iepriekšējā naktī pieredzēto grautiņu atkārtošanos, šāda iespēja tomēr pastāv.

Vakar vakarā pieminekļa pārvietošanas aizstāvji un pretinieki pēc Bronzas kareivja aizvešanas uz sabiedrībai nezināmu vietu pārcēlās uz Brīvības laukumu, kur ik gadu Igaunijas neatkarības dienā notiek militārās parādes. Aculiecinieki no notikuma vietas ziņo, ka ievērojams pūlis igauņu, vicinot karogus, skaļi saukuši: "Igaunija, Igaunija!" Uz to viņiem pretējā laukuma pusē atbildējis pūlis, kas krievu valodā saucis: "Krievija, Krievija!"

Profesors Raivo Vetiks, kas iestājās pret pieminekļa demontāžu, Tallinas centrā notikušo dēvē par konfliktu starp "Igaunijas valdību un etniskajiem krieviem". Telefonsarunā ar Neatkarīgo R. Vetiks pauž bažas, ka tikai notikušais nepāraug personīga līmeņa konfliktā starp etniskajiem igauņiem un krieviem. "Ja lietas attīstīsies tālāk, tā būs pilnīga katastrofa," uzskata profesors. "Šī pieminekļa pārvietošana ir pret mūsu nacionālajām interesēm," norāda profesors Raivo Vetiks, jo, viņaprāt, tā būtiski ievainos Igaunijā dzīvojošās krievu kopienas jūtas, no kuriem liela daļa ir lojāli Igaunijas pilsoņi.

 

 

 

 

 

Valdībā, partijās, NVO un tiesu lietās...

 

 

TP Jaunatnes organizācija Valsts prezidenta amatā vēlas redzēt Pabriku

LETA  04/22/07    Sestdien notikušajā Tautas partijas (TP) Jaunatnes organizācijas kopsapulcē ar balsu vairākumu kā piemērotākais Valsts prezidenta amatam kandidāts izvirzīts ārlietu ministrs Arti Pabriks (TP), informē organizācijā.

Kopsapulcē piedalījās vairāk nekā 200 jauniešu no 26 TP Jaunatnes organizācijas nodaļām visā Latvijā.

Kopsapulcē jaunieši vērtēja trīs TP Valsts prezidenta amata kandidātus - Pabriku, reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministru Aigaru Štokenbergu (TP) un premjera biroja vadītāju Māri Riekstiņu (TP).

Balsojumā Pabriks saņēmis 109 balsis, Štokenbergs - 69, bet Riekstiņš - 26 balsis.

Kopsapulcē tika ievēlēta arī jauns TP Jaunatnes organizācijas priekšsēdētājs un valde.

Līdzšinējo organizācijas priekšsēdētāju Ivaru Lukaševiču amatā nomainīs Gunārs Elksnis.

TP Jaunatnes organizācija uzskata, ka Valsts prezidentam kā augstākajai valsts amatpersonai būtu aktīvi jāiesaistās iekšpolitisko jautājumu risināšanā, izprotot situāciju valstī, pārzinot esošās problēmas un piedāvājot to iespējamos risinājumus. Valsts prezidentam jāspēj sekmīgi reprezentēt valsti starptautiskā mērogā, pārstāvot Latvijas intereses.

TP Jaunatnes organizācija ir lielākā politiskā jaunatnes organizācija Latvijā, kas dibināta 1999.gadā, un tajā darbojas vairāk nekā 2300 biedru 28 reģionālajās nodaļās.

 

Intervija ar Gunāru Kūtri: Satversme aizvedīs līdz taisnīgumam

Ilze Kuzmina, Latvijas Avīze  04/22/07    Ar jaunievēlēto Satversmes tiesas priekšsēdētāju Gunāru Kūtri sarunājas žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Ilze Kuzmina.

- Jūsu vadītās Satversmes tiesas tuvākais smagākais darbs būs lemt, vai robežlīgums ar Krieviju atbilst Satversmei vai ne.

- Jā, patiešām ir apstrīdēta robežlīguma atbilstība Satversmei jeb tā satversmība vai konstitucionalitāte. Līdz 27. aprīlim jāizlemj, vai pieteikums atbilst mūsu kompetencei un likumā izvirzītām prasībām, tātad vai pieņemam to izskatīšanai. Pieteikums ir izskatāms, ja tajā pateikts, kurš Satversmes pants, pēc iesniedzēju domām, ir pārkāpts un ja iesniedzējam ir bijušas tiesības šādu prasību iesniegt.

- Jau esat saņēmuši divas prasības par robežlīguma neatbilstību?

- Jā, vienu iesniegumu parakstījuši 20 Saeimas deputāti, pārsvarā no "Jaunā laika", otra ir konstitucionāla sūdzība, ko iesniedzis Imants Parādnieks no partijas "Visu Latvijai!". Šobrīd tie ir divi atsevišķi pieteikumi. Ja sūdzību pieņems izskatīšanai, tā nonāks pie tiesneša, kam lieta jāsagatavo izskatīšanai. Pie kura, tas vēl nav zināms. Lietas tiesnešiem nozīmē rindas kārtībā. Lieta izskatīšanai jāsagatavo triju mēnešu laikā.

- Vai pie šīs sarežģītās lietas netiks jaunie tiesneši?

- Viņi rindas kārtībā nav pirmie.

- Maijs, jūnijs, jūlijs... Tātad lieta tiks izskatīta, kad amatā jau būs stājies jaunizvēlētais Valsts prezidents.

- Diez vai spriedums būs gatavs jau vasarā. Mums ir tiesības īpaši sarežģītos gadījumos lietas sagatavošanas posmu pagarināt līdz diviem mēnešiem. Zinot apjomu, kas pirms lietas izskatīšanas jāizpēta, domāju, ka šī lieta, visticamāk, tiks spriesta septembrī, oktobrī.

- Iznāk, ka tiesas spriedums būs gatavs ilgi pēc tam, kad robežlīgums Saeimā būs ratificēts, prezidente jau būs aizbraukusi uz Krieviju paspiest Putinam roku.

- Jūsu aizrādījums ir pilnīgi pareizs, bet likums neliedz ratificēt. Protams, ir jautājums, vai tas ir ētiski.

- Pēc pēdējiem atklājumiem var domāt, ka politiķiem ētikas nav!

- Viņiem ir ētika. Deputātiem ir pat ētikas kodekss, bet vairākums ir pārliecināts, ka viss ir kārtībā, un viņi iet šajā pārliecības virzienā.

Lemjot par likumu atbilstību Satversmei, lemjam tikai tad, kad norma jau stājusies spēkā.

Bet starptautiska rakstura līgumus mums nav tiesības atzīt par spēkā neesošiem un atcelt pretēji tam, kā tas ir ar likumiem. Varam tikai paziņot, ka tas neatbilst kādam Satversmes pantam, un argumentēt, kāpēc neatbilst. Tad Saeimai vai Ministru kabinetam ir pienākums kaut ko darīt. Vai nu jāgroza Satversmes attiecīgais pants, vai jāgroza starptautiskais līgums: jādenonsē, jāaptur, jāatsauc, jo pārkāpts valsts pamatlikums.

Tas pats notiktu, ja kāda Eiropas Savienības norma būtu acīm redzamā pretrunā Latvijas Satversmei. Satversmes tiesa nevar atcelt nevienu Eiropas normu, jo mēs darbojamies tikai Latvijā, bet mēs varam pateikt, ka tas neatbilst Satversmei. Uzsveru, ka valsts pamatlikums ir augstāks par jebkuru citu normu.

Starptautiskās konferencēs esmu vairākkārt ticies ar citu valstu konstitucionālo tiesu pārstāvjiem un vienmēr esam secinājuši, ka neviena starptautiskā norma nevar būt pārāka par valsts pamatlikumu, kas ir valsts suverenitātes pamats. Ja mums pamatlikums atļauj iesaistīties starptautiskās organizācijās, deleģēt tām kaut kādu varu, tā ir cita lieta. Var vienojoties kaut ko nolemt, bet to var nolemt, tikai iesaistoties mūsu pilnvarotajām personām, un šīs personas nedrīkst pārkāpt mūsu valsts pamatlikumu.

- Vismazāk to drīkst mūsu pašu valdība?

- Vislielākā atbildība ir tieši tiem cilvēkiem, kuri sēž visaugstākajos krēslos.

- Nekādi slepeni pakti taču šim robežlīgumam nebūs pievienoti?

- Nedrīkstētu būt.

- Ja tādi būtu, vai tad jums tos drīkstētu rādīt?

- Tas katrā ziņā būtu jādara.

- Tas liecina, ka visiem tiesnešiem ir augstākās kategorijas pielaide valsts noslēpumiem?

- Nav gan. Satversmes tiesai līdz šim nebija vajadzības prasīt pieeju slepeniem dokumentiem, jo mēs nevērtējam neko slepenu, mēs vērtējam tiesību normas, kas tāpat būtu jāzina katram iedzīvotājam.

Nupat gan saskārāmies ar vienu lietu, kuras ietvaros saņēmām slepenu dokumentu. Tā bija saistīta ar valsts drošības likumiem un mums vajadzēja saņemt atļauju, lai iepazītos ar dažiem slepeniem dokumentiem. Taču, ja būsim redzējuši slepenu dokumentu, problēmas radīsies, rakstot spriedumu. Lai tas būtu skaidrs un saprotams, mums būs jāatsaucas uz argumentiem, ko mums būs sniedzis Ministru kabinets vai likumdevējs Saeima. Iedzīvotāji spriedumu nesapratīs, ja pateiksim: argumenti ir sniegti, mēs tos pieņemam, bet tie ir slepeni. Taču ticiet mums! Bet, ja lieta nav saistīta ar valsts drošību, dokumenti nedrīkst būt slepeni.

- Vai jums būs jāpēta ne tikai līguma teksts, bet arī citi dokumenti, piemēram, 1920. gada Miera līgums? Tas ir tikpat nozīmīgs kā tagad slēdzamais robežlīgums.

- Miera līgums ir tāds pats starptautisks līgums kā citi.

Vissmagāk būs tiesnesim, kurš būs lietas galvenais gatavotājs. Sakarā ar to, ka lieta ir apjomīga, daļa darba tomēr tiks sadalīta arī citiem. Būs jāpēta gan vēsturiskais, gan arī starptautisko tiesību aspekts, būs jāveic Satversmes trešā panta analīze.

Valstis, savstarpēji vienojoties, var pārcelt robežas vai nu ekonomisku, vai nacionāli etnisku vai kādu citu jautājumu dēļ. Cits jautājums, vai to pieļauj Satversme, vai 3. pants ļauj valdībai vai parlamentam tā brīvi grozīt robežu. Tas ir tiesiskais jautājums, kas mums jāizšķir.

- Problēma sākās okupācijas rezultātā! Tas fakts tagad tiek "pieklājīgi" noklusēts.

- Satversmes tiesai diez vai būtu jāvērtē okupācijas laika valdības dokuments, ar ko tika pārdalīta Latvijas PSR un Krievijas PFSR robeža. Mums ir jāvērtē 1920. gada Miera līgums un pašreizējās Latvijas valdības rīcība, juridiski mainot Latvijas un Krievijas robežu. Jālemj, vai atbilstoši Satversmei drīkstēja to darīt.

- Varat censties būt ļoti juridisks, bet jūs neizvairīsieties no politiskām konsekvencēm. Šīs lietas esence ir politiska...

- Katrs likums ir zināma politika. Tas ir loģiski. Kad likums pieņemts, tas kļūst par juristu "spēļmantiņu". Ja likumā kas neskaidrs, mēs to interpretējam.

Visvienkāršākā ir likuma gramatiskā izlasīšana. Pēc tam jārok dziļāk: gan vēsturiskajā situācijā, kad likumu pieņēma, lai saprastu, kāpēc tāda norma radās, kas bija apakšā Satversmes 3. pantam, kad 1922. gadā valsts pamatlikumu pieņēma, kāds bija arguments šiem vārdiem par robežu. Pēc tam varam skatīties arī sistēmiski: kāda ir apstrīdētās normas jēga kontekstā ar citām tiesību normām. Kā jebkurš cilvēks nevaram atiet no reālās dzīves, no faktoloģiskā materiāla, bet nedod Dievs, ja tiesa sāks šo lietu lemt politiski... Katram sirdī var būt sava politiskā pārliecība, mājās tuvinieki saka - vai tad tu atdosi Abreni vai kam mums tā Abrene vajadzīga. Mums nāksies aizmirst politisko vēlmi vai nacionālo vēlmi un mēģināt tīri juridiski visu izsvērt.

Būs jāizpēta arī, kā Latvija ar Igauniju un Lietuvu dalīja teritoriju, vai tajā brīdī Satversme jau darbojās vai ne.

- Ahā, meklēsiet precedentus!

- Jā, tie palīdz mums izprast, kā citā līdzīgā gadījumā ir izprasta un piemērota tiesību norma. Ja tolaik bija līdzīga procedūra un Satversmes tēvi to neapstrīdēja, tad, iespējams, ko tādu var darīt arī šodien, bet, ja bija citādi, tad atkal cita situācija. Tas viss sīki jāizvērtē.

Saprotu, ka no politiskā viedokļa šī lieta būs pietiekami smaga. Lai kāds arī būtu spriedums, viena no pusēm nebūs apmierināta. Vieni teiks, ka esam nopirkti, otri teiks, ka mēs esam pārdevušies. Būs smaga atbildības nasta.

Valdība izdarīja savu darbu - lai arī ar pūlēm un sasteigti -, bet robežlīgums tika parakstīts, parlaments ar simts galvām, ņemot vērā koalīcijas pārsvaru, visticamāk, to ratificēs, lai ko arī opozīcija teiktu. Un pēc tam septiņām drīz vien sirmajām galvām būs jāpasaka, vai viss šis garais process bija pareizs vai nepareizs.

- Bet jūs spriedumā varēsiet teikt tikai jā vai nē, likumīgi vai nelikumīgi? Jūs taču nevarēsiet teikt: it kā būtu nelikumīgi, bet, ievērojot apstākļus, reālpolitiku...

- Jā, mums jāpasaka vienīgi, atbilst Satversmei vai neatbilst. Likums neparedz rakstīt blakuslēmumus, taču ir bijuši gadījumi, kad spriedumā secinājumu daļā ierakstām, ka kādas darbības būtiski pārkāpj likumu, varbūt jāstrādā prokuratūrai.

- Uz kuru pusi jūs Satversme var aizvest?

- Satversme var aizvest tikai uz taisnības pusi. Nevarētu būt tā, ka pamatlikumā būtu norma, kas nodrošinātu netaisnīgu spriedumu.

- Valdības arguments: Satversme neļauj atdot veselus novadus, nevis kādus 1200 kvadrātkilometrus.

- Tas ir viens arguments. Būs jāņem vērā abu pušu argumenti. Viedokļi ir ļoti dažādi. Ja pateikšu, kurš man liekas simpātiskāks, es pirms tiesas sprieduma pateikšu savas tiesneša domas un tas nav pieļaujams. Tā ir mana tiesneša nasta: pagaidām klusēt par to, ko es iekšēji jūtu.

Taču, pilnīgi godīgi sakot, man šobrīd stabilas pozīcijas, uz kuru pusi svērties, vēl nav.

- Nu bet 1200 Latgales kvadrātkilometri ir Latvijas valsts teritorija. Ir! Tātad valdība ķērusies pie Latvijas teritorijas dalīšanas bez tautas piekrišanas?

- (Smejas.) Redzēsim. Es nevaru tagad to apspriest. Mums būs jānoskaidro, vai to varēja darīt bez tautas piekrišanas.

Viena lieta gan, ko gribētu vēl teikt, un te es runāšu nevis kā tiesnesis, bet tikai kā jurists. Es būtu samērā dumjš jurists, ja, slēdzot līgumu, es kādam atdotu kaut ko pilnīgi par velti. Man prasītos kaut ko saņemt pretī. Iespējams, ka diplomātiski starpvalstu attiecībās nepieciešams kaut ko atdot bez kompensācijas, bet no jurista viedokļa gribētos tomēr kaut ko saņemt pretī. Manuprāt, vienkāršais iedzīvotājs arī tā domā. Viņš saka, kam man tā zeme vajadzīga, bet tur virsū ir mežs, mēs to mežu varētu pārdot un tad būtu peļņa.

- Endziņa kungs, atstājot amatu, stāstīja, ka ir bijis spiediens uz Satversmes tiesu. Vai, tuvojoties robežlīguma lietas izskatīšanai, jūs tādu spiedienu nejūtat?

- Nē, nejūtu. Saku to pavisam godīgi. Domāju, ka tagad baidās dot kādu tiešāku mājienu.

Viena cita lieta gan mani dara uzmanīgu. Premjers nesen izteicās, ka "JL" pieteikums tiesai nozīmējot nevalstisku domāšanu jeb nevalstisku pieeju. Es to uztvēru diezgan saasināti. Ja valdības vadītājs saka, ka griezties tiesā, lai noskaidrotu tiesiskumu, ir nevalstiska pieeja, tad man jājautā, vai viņš tiešām tā domā vai tā saka tikai tāpēc, lai aprunātu opozīciju.

- Patlaban jūsu tiesai autoritāte augsta...

- Tiesas autoritāte ir svārstīga. No vienas puses, vēl ir uzticēšanās, bet, no otras, aizdomas: ka tik jūs neesat atšķaidīti ar kaut ko tādu, ka uzticība drīz zudīs. Ko tauta grib? Iespējams, ka tā grib, lai mēs katrā spriedumā pateiktu, ka valdība vai Saeima ir slikta. Tā mēs nopelnītu tautas uzticību, bet tad spriedumi nebūtu taisnīgi.

Gan es, gan citi tiesneši pēdējo notikumu dēļ ap Satversmes tiesu jūtam tādu kā papildu spiedienu tieši no sabiedrības. Ja tā nebūtu, varētu strādāt daudz mierīgāk un mums piedotu sīkas kļūdas, kā tas bija, strādājot iepriekšējā sastāvā. Kopš tiesas sastāvs atjaunojies, katru kļūdu var mēģināt izskaidrot ar ietekmi no malas. Nekas cits neatliek kā cerēt, ka nebūs kļūdas.

Protams, ir arī otrs veids, kā tiesa var saglabāt autoritāti. Proti, ar populismu.

- Pēdējā laikā daudz tiek runāts par advokātu godīgumu. Viņi saka: lai tak viņus neidentificējot ar viņu klientiem. Vai jums neliekas, ka darbojoties advokāti paši bieži vien identificējas ar saviem klientiem?

- Advokāti tāpat kā citi cilvēki ir dažādi. Ir arī tādi advokāti, kuri, konsultējot savu klientu, saplūst ar viņu kopā un pat iesaistās tajos pašos darījumos kā dalībnieks, kuram atlec sava daļa, tad vairs advokāts nevar teikt, ka ir tikai advokāts. Advokāti diemžēl domā, ka šādos gadījumos var aizslēpties aiz savas imunitātes.

Dažkārt advokāti nespēj atšķirt, kad viņi konsultē klientu un kad palīdz izdarīt noziedzīgu nodarījumu. Ja advokāts pamāca, kā noziegumu noslēpt, tad tas līdzinās nozieguma izdarīšanai. Advokātiem būtu jājūt šī robeža. Bet, ja tā naudiņa, ko klients maksā, ir tik liela, tad viņam grūti no nelikumīgas juridiskās palīdzības vai konsultācijas atteikties. Advokāti, kuri nostājušies uz lielās naudas pelnīšanas ceļa, bieži vien aizskārumus, kas vērsti pret viņa klientu, uztver kā aizskārumus, kas vērsti pret viņiem pašiem.

- Bet kuram vajadzētu rūpēties, lai tas tā nebūtu? Zvērinātu advokātu padome bieži vien izskatās pārāk bezzobaina.

- Man arī nepatīk, ka šī padome nerīkojas asi pret advokātiem, kuri, manuprāt, pārkāpuši vismaz ētikas normas. Padome saka: ja kriminālprocesa virzītājs liegs kādam advokātam turpināt advokāta darbu, tad arī viņš vairs nestrādās. Tas nozīmē, ka ētika, kurai būtu jādarbojas pirms kriminālprocesuāliem piespiešanas līdzekļiem, nedarbojas.

- Lietu izskatīšana bieži vien kavējas tāpēc, ka advokāti esot aizņemti citā lietā. Tā tiek kavēts tiesas process.

- Neteiksim, ka visi tā dara. Lielākā daļa strādā godīgi, bet pietiek ar karotīti darvas, lai visu samaitātu. Ļoti labi būtu, ja būtu vienota datorprogramma, kurā varētu redzēt, vai advokāts ir vai nav aizņemts citā lietā.

Kanādā tiesas sēdē, ja nav advokāta klāt, tiesas sēde, kurā lemj par apcietinājumu, tā kā tā notiek, bet tiek izsaukts dežurējošais advokāts, kam nav jāiepazīstas ar lietu, bet tikai jāskatās, lai procesā netiktu pārkāptas personas tiesības.

 

Mudina nepilsoņiem ļaut vēlēt pašvaldības

Ināra Mūrniece, Latvijas Avīze  04/23/07    "Latvijas ceļa" rīkotajā konferencē "Pilsonība un vēlēšanu tiesības. Sarkanās līnijas iecietībā" izskanēja aktīvi mudinājumi meklēt "vienošanos politisko spēku starpā", lai izdarītu grozījumu Pilsonības likumā un Latvijas nepilsoņiem piešķirtu pašvaldību vēlēšanu tiesības

Naturalizācijas pārvaldes vadītāja Eiženija Aldermane, informējot par situāciju pilsonības jomā, uzsvēra kādu nepatīkamu tendenci: arvien vājāka kļūst iedzīvotāju piederības sajūta Latvijas valstij. Saikne ar valsti pavājinoties gan nepilsoņiem, gan pilsoņiem. Vēl pirms vairākiem gadiem lepni par savu valsti bijuši 80 procenti pilsoņu un 49 procenti nepilsoņu. Tagad ar Latviju lepojoties vairs tikai 66 procenti pilsoņu un 37 procenti nepilsoņu; ap 2000. gadu vismaz 57 procenti pilsoņu izteica gatavību ar ieročiem rokās aizstāvēt Latviju, bet šogad gatavību aizstāvēt Latviju izteikuši tikai 44 procenti pilsoņu un 28 procenti nepilsoņu, stāstīja E. Aldermane.

Latvijā šobrīd ir 386 322 nepilsoņi (jeb 17 procenti no iedzīvotāju kopskaita), un nepilsoņu kopa salīdzinoši ir gados veca: 49 procenti nepilsoņu ir vecāki par 51 gadu. Naturalizācijas temps samazinoties, un naturalizācijas iesniegumus mēnesī iesniedzot vien ap 300 līdz 400 iedzīvotāju. Visaktīvāk Latvijas pilsonību cenšas iegūt 15 līdz 30 un 30 līdz 41 gadu vecie iedzīvotāji nepilsoņi. Statistika liecinot, ka iedzīvotājiem, kas vecāki par 61 gadu, pilsonības iegūšana nešķiet tik aktuāla.

Līdz ar to no valsts puses pilsonības iegūšanas procesā viņiem būtu nepieciešama pretimnākšana, norādīja Naturalizācijas pārvaldes vadītāja. To, ka no valsts puses būtu nepieciešams šāds "cilvēcisks žests", viņai esot teikuši arī dažu pašvaldību vadītāji.

Naturalizācijas eksāmenu vajadzētu būtiski atvieglot personām, kas vecākas par 65 gadiem, tajā atstājot tikai interviju un Latvijas valsts himnas tekstu, uzskata E. Aldermane.

E. Aldermane "sliecās domāt", ka plašāku politisko tiesību došana nepilsoņiem nemainīšot politisko spēku samēru valstī. Pilsoņu vidū esot "aktīvie pilsoņi", kas savas politiskās tiesības izmanto, un "reālpilsoņi", kas esot kūtrāki un kuru galvenā interese esot – "kāds labums no tā būs man un manai ģimenei?". "Es sliecos domāt, ka nepilsoņu vidū vairāk ir potenciālo reālpilsoņu, nevis aktīvo pilsoņu," apgalvoja E. Aldermane.

"Agrāk vai vēlāk pie jautājuma par pašvaldību vēlēšanu tiesībām nepilsoņiem mēs nonāksim," sarunā ar mani teica E. Aldermane. Taču, pēc viņas domām, "būtu pāragri" nepilsoņiem ļaut piedalīties jau nākamajās pašvaldību vēlēšanās, kas notiks pēc diviem gadiem.

Uz "Latvijas ceļa" rīkoto diskusiju bija ieradušies arī divi "Saskaņas centra" politiķi – Nils Ušakovs un Sergejs Dolgopolovs.

N. Ušakovs stāstīja, ka pats naturalizējies 1999. gadā. Viņaprāt, šobrīd naturalizāciju visvairāk kavējot divi apstākļi: pirmkārt, Krievijas vīzu piešķiršanas atvieglojumi nepilsoņiem (nepilsoņiem par Krievijas vīzu jāmaksā 10 lati, Latvijas pilsoņiem – 40 lati), kā arī vājās latviešu valodas zināšanas.

Daļa gados veco iedzīvotāju uzskata, ka Latvijas pilsonību viņiem nemaz "nevajag", jo "sadzīviskā līmenī Latvijas pase neko nedod", stāstīja N. Ušakovs. Latvijas pilsonību "nevajag" arī jauniešiem bez lielām karjeras ambīcijām, kā arī "darbā tik ļoti aizņemtiem" cilvēkiem, kuriem naturalizācijas eksāmenu kārtot "nav laika". Turklāt viņiem, pēc N. Ušakova teiktā, būtiski ir materiāli apsvērumi, jo par pilsonības iegūšanu algu taču nepalielinot… Esot arī grupa iedzīvotāju, kas Latvijas pilsonību "negrib principiālu iemeslu dēļ". Viņu vidū – gan Latvijas neatkarības pretinieki, gan izglītības reformas pretinieki. Ja nepilsoņiem ļaus piedalīties pašvaldību vēlēšanās, tad "tas veicinās integrāciju" un "nepilsoņi jutīs lielāku piederību valstij", bez argumentiem deklarēja N. Ušakovs.

Savukārt S. Dolgopolovs aģitēja, ka valstij pret nepilsoņiem jāizturas "ar labestību": "Ja gribam, lai valstī neskaitītu dažādas kopienas, lai iedzīvotāji būtu noskaņoti patriotiski un būtu gatavi aizstāvēt valsti, tad arī valstij jādara viss, lai sabiedrību saliedētu, bet bez labestības no valsts puses progresa nebūs."

Diskusijās izskanēja arī atziņa, ka šobrīd Latvijā klīstot runas, ka pēc Latvijas un Krievijas robežlīguma ratifikācijas visiem nepilsoņiem Latvijā pilsonība tikšot piešķirta automātiski.

Lai arī S. Dolgopolovs atklāti izteica neticību, ka, ņemot vērā politisko spēku pašreizējo samēru, varētu tikt atvērts Pilsonības likums, ceļinieki šā mērķa sasniegšanai izteica gatavību "meklēt kompromisu politisko spēku starpā".

Arī Karina Pētersone piekrita, ka "Latvijas valsts kopš 1999. gada nogājusi apziņas nobriešanas ceļu un par agrāk sāpīgajām lietām tagad varam runāt atvērtāk", un izteica neizpratni, kāpēc "Pilsonības likuma atvēršana politiķiem ir tabu". Viņa arī šausminājās par to, ka Naturalizācijas pārvalde tagad atrodoties Tieslietu ministrijas pārraudzībā un to vada tēvzemiešu ministrs, kura partija taču "paziņoja, ka naturalizācija jāaptur". Viņa rosināja Naturalizācijas pārvaldi nodot Sabiedrības integrācijas sekretariāta pārraudzībā un pašu sekretariātu pārveidot par ministriju. "Bet tieši šobrīd pirmo reizi Tieslietu ministrijā es esmu sadzirdēta," protestēja E. Aldermane un apgalvoja, ka Naturalizācijas pārvaldes un Tieslietu ministrijas sadarbība "veidojas labāk nekā jebkad".

Arī LU profesore Ilga Apine savu bezpartijisko balsi pievienoja to korim, kas aģitēja par dažādiem naturalizācijas atvieglojumiem. Runājot par pašvaldību tiesību piešķiršanu nepilsoņiem, "LC" biedrus gan pārāk nesatrauca perspektīva, ka tādā gadījumā pie Latvijas pašvaldību vēlēšanu tiesībām tiktu arī Krievijas pilsoņi. Pēc E. Aldermanes teiktā, šodien nav zināms, cik daudz ir tādu nepilsoņu, kuriem ir gan Latvijas nepilsoņa statuss, gan Krievijas pilsonība. Krievija informāciju par saviem pilsoņiem nesniedzot.

No vairāku "LC" biedru puses izskanēja arī ierosinājumi atļaut dubultpilsonību tiem bijušajiem Latvijas pilsoņiem, kas savulaik bēguši no vācu un padomju okupācijas un grib atgriezties Latvijā, kā arī tagad ES dalībvalstīs dzimušajiem Latvijas pilsoņu bērniem.

Uzkrītoši, ka šajā diskusijā praktiski visi tās dalībnieki pilnībā pievēra acis uz to, ka nepilsoņi var brīvi naturalizēties un iegūt visas pilsoņa tiesības, turklāt Latvijas Pilsonības likums jau tagad ir viens no liberālākajiem Eiropā. Vienīgi Pēteris Simsons (Latvijas Pirmā partija) centās atgādināt, ka "Latvijas valsts taču ir atjaunota" un "pilsonība – mantota", un paklusām iebilda, ka "šo jautājumu taču nevaram risināt citādi".

 

Viedoklis: Jauna partija un vecie brekši

Māris Krautmanis,  NRA  04/24/07    Stipendiātu saraksti, labie un sliktie oligarhi, parakstu vākšana, teorētiski iespējamā parlamenta atlaišana, jaunas partijas vējojums tuvīnos koku zaros.

Stipendiātu saraksti, labie un sliktie oligarhi, parakstu vākšana, teorētiski iespējamā parlamenta atlaišana, jaunas partijas vējojums tuvīnos koku zaros, kā arī baumas un baumas – šāda neveselīga draudu un uzkāpinātu baiļu atmosfēra pašlaik ir uzkultivēta par godu Aigara Kalvīša valdībai un to veidojošajai parlamenta partiju koalīcijai.

Tas nav slikti tādā nozīmē, ka varu baudošajiem tagad nav laika pašapmierināti iemigt, taču, no otras puses, ja ārpussaeimas spēkiem izdotos ārpuskārtas apvērsums, tas nebūtu diezcik patīkams process valstij. Ārkārtas vēlēšanas maksātu dārgi. Tie nav tikai tiešie izdevumi, kas radīsies neparedzētu vēlēšanu rīkošanai, bet arī zaudējumi no Latvijas likumdevējvaras un izpildvaras mazspējas, kas šādos neparastos nestabilitātes apstākļos ir neizbēgama. Iekšējā politiskā nestabilitāte ir arī slikts signāls starptautiskām finanšu institūcijām ar visām no tā izrietošajām negatīvajām sekām. Citvalstu sarunu partneri jau tagad uz Latvijas amatpersonām raugās ar aizdomām – sak, kāda jēga ar latvju ministru kaut ko sarunāt, ja nezini, vai pēc pāris nedēļām viņš vairs būs ministrs.

Šāds valstisks posts gan nemulsina aizkulišu polittehnologus no Sorosa fonda – Latvija un ar šo iestādi tieši vai pastarpināti saistītās aprindas, kurām 9. Saeimas vēlēšanu rezultāti bija kā sāpīgs pliķis. Viņi nespēj nedz ēst, nedz gulēt bez revanša – tauta šoreiz bija nobalsojusi nepareizi un neiedevusi gana spēcīgu mandātu viņu favorītpartijai Jaunais laiks. Turklāt arī Jaunais laiks pievīla cerības un neprata izmantot iegūto ietekmi, lai turētos varas augstumos un pieņemtu vajadzīgos lēmumus.

Kad izšķērdēti milzīgi naudas un darba sviedru resursi, nekas cits neatliek kā ziņot savam patronam ārzemēs, ka tiek darīts viss, lai panāktu latvju valstī pozitīvas pārmaiņas.

Pozitīvas pārmaiņas šajā gadījumā ir iekšpolitiskas jukas, tomēr jābrīnās, ka labi apmaksātās, ar spēcīgām propagandas bazūnēm apgādātās aprindas joprojām nav spējušas sacelt haosu pietiekamos apmēros.

Varas bastionu pamatu tricināšana gan nerimsies, un tas pirmām kārtām būs valdošo koalīcijas partiju diskreditācijas turpināšana, pie viena piekopjot arī skaldi un valdi politiku, lai mēģinātu tās sarīdīt savā starpā. Un partijas Latvijā ir piemērots materiāls, no kā taisīt boksa treniņu maisus – tām visām ir gan savi specifiski grēciņi, gan kopīgs iedzimtais grēks – to pastāvēšanai nepieciešama nauda, un šī nauda nāk no kādām nebūt biznesa aprindām, jo neba no biedru naudām vien tāda partija dzīvo.

Šajā ziņā Latvijas situācija nav unikāla, un lobisms pastāv visā pasaulē, taču Latvijā, kā jau valstī ar ilgstoši varmācīgi pārtrauktām demokrātijas tradīcijām, šajā jomā nav bijis un vēl šobaltdien trūkst pietiekami institucionalizētu spēles noteikumu. Tas savukārt dod iespēju katram, kam nav slinkums, pamanot, ka politiķim ir jelkāda veida sakari ar biznesa aprindām, pilnā balsī taurēt par augstākā līmeņa politisko korupciju. Šādos apstākļos, kad nav skaidri definētas robežšķirtnes, daudziem naudas devējiem un ņēmējiem rodas iespaids, ka viņu piederība labajiem vai sliktajiem atkarīga no tā, cik skaļi un cik reižu viņiem izdosies publiski pārbļaut visus citus – sliktos devējus un ņēmējus.

Pirmais iespaids esot tas spēcīgākais. Tāpēc zīmīgi, ka pirmā partija, kuru ķēra blieziens par sadarbības līgumu starp V un S, bija Latvijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP) (lai gan līdzīgus Vinnija un Sivna līgumus esot slēgušas arī citas partijas). Tas tāpēc, lai sociķi neiedomātos, ka ārkārtas vēlēšanas būs domātas viņiem, lai viņi mēģinātu atkopties un labējo partiju savstarpējo gāganu karu laikā kāptu atpakaļ pāri procentu barjerai uz ietekmi likumdevējvarā. Nebūs te nekādas Eiropas demokrātijām raksturīgās sacensības starp kreisajiem un labējiem.

9. Saeimas koalīcijas varu negāzīs kādi dziļi pārmaiņu procesi sabiedrībā, tās nav nopietnas kolīzijas, tā nav neapmierinātība ar valsts varas piekopto labēji liberālo kursu. Tā ir atsevišķu varas elites grupējumu tieksme uz varas pārdali, kas nav realizējusies normālā ceļā – kārtējās Saeimas vēlēšanās. Tāpēc uzzinām tik daudz jaunu ļaunumu par tautas priekšstāvjiem, bet aiz kulisēm jau notiek jaunas partijas ieņemšana no labajiem oligarhiem, un, kas zina, varbūt drīz būs arī dzemdības. Ceļš kādam jaunam populistiskam spēkam jau faktiski ir nobruģēts, un ir tikai tehnikas jautājums, kad un kuri personāži pa to izjās baltos zirgos. Aiz jaunas partijas visticamāk stāvēs apmēram tās pašas aprindas, kas aiz Jaunā laika, ieskaitot Ventspils oponentu pienesumu. Tā kā ar vienu pašu Jauno laiku ir bijis par maz, tad turpmāk jaunie laiki būs daudzi. Un atkal būs jauni, uzfrizēti, saslavēti, vibrējoši, pārspīlēti, izvalbīti līderi un tukši solījumi.

 

Premjers: papildu līdzekļi pedagogu atalgojuma palielināšanai netiks piešķirti

LETA  04/24/07    Valdība pildīs iepriekš solīto par pedagogu algas palielināšanu, tomēr papildu finansējums no valsts budžeta skolotāju jauno prasību izpildei netiks piešķirts, otrdien žurnālistiem uzsvēra Ministru prezidents Aigars Kalvītis (TP).

Premjers norādīja, ka patlaban notiek diskusijas par kompensācijām par skolotāju papildu darba stundām, kā arī par burtnīcu labošanu, bet papildu izdevumi saistībā ar iepriekš neplānotu atalgojuma palielināšanu neesot iespējami.

Valdības rīcībā neesot līdzekļu, ko varētu virzīt jaunam atalgojuma palielinājumam, tāpēc tiks stingri ievērots iepriekš izstrādātais plāns un tās vienošanās, kuras slēgtas ar skolotājiem. Turklāt ar naudas līdzekļu taupīšanu un optimizāciju būšot jāsaskaras visām ministrijām.

Premjers uzsvēra, ka īstermiņā vienas šādas problēmas risināšana un līdzekļu novirzīšana varbūt arī nedaudz palīdzētu, tomēr ilgtermiņā tas var atstāt vēl negatīvāku iespaidu uz valsts kopējo attīstību.

Kā ziņots, Izglītības un zinātnes ministrija neplāno reaģēt uz vairāk nekā 6000 skolotāju nosūtīto vēstuli, kurā tie pieprasa paaugstināt pedagoģiskās darba algas likmi no 178,22 latiem līdz 468,8 latiem pēc nodokļu nomaksas.

Ministrija uzskata, ka tā ir darījusi visu, lai pilnīgotu pedagogu atalgojuma sistēmu.

Jau ziņots, ka vairākām valsts institūcijām adresētā atklātā vēstulē pedagogi pieprasa paaugstināt pedagoģiskās darba algas likmi no 178,22 latiem līdz 468,8 latiem pēc nodokļu nomaksas, bet pedagoģijas budžetu grupas studentiem noteikt par obligātu pēc augstskolas absolvēšanas piecus gadus strādāt skolā, kā arī izstrādāt sociālā atbalsta politiku pasniedzējiem.

Skolotāji skaidro, ka mācību iestādes nespēj uzlabot izglītības kvalitāti un efektivitāti un realizēt Izglītības likumā noteiktos pienākumus. Turklāt skolām tiek izstrādāti papildu uzdevumi - pakāpeniska pāreja uz obligāto vidējo izglītību, preventīvais darbs ar sekmēs vājiem skolēniem, pedagogu profesionālās kvalifikācijas un kompetences paaugstināšana.

Skolu administrāciju aptauja, kuras rezultāti pievienoti vēstulei, liecina, ka 37,89% no aptaujāto 37 Rīgas skolu pedagogiem strādā 1,5-2 slodzes. 3,44% no šo skolu pasniedzējiem ir studenti, 6,32% - pirmspensijas vecumā, 9,51% - pensijas vecumā, bet 2,35% - nav pedagoģiskās izglītības.

 

Vīķe-Freiberga nav izrādījusi interesi ieņemt augstus starptautiskus amatus

DELFI  04/24/07    Lai gan Vaira Vīķe-Freiberga savas astoņus gadus ilgās prezidentūras laikā guvusi starptautisku atpazīstamību, par ko liecina arī viņas dalība ANO ģenerālsekretāra vēlēšanās, Valsts prezidente pagaidām nav izrādījusi interesi pēc savas prezidentūras beigām ieņemt augstus amatus starptautiskās organizācijās.

Tā kā prezidente nav paudusi apņēmību turpināt starptautisku politisku karjeru, Latvijā izskanējuši pieņēmumi, ka Vaira Vīķe-Freiberga vēlas turpināt darboties iekšpolitikā. Valsts prezidente gan to šogad vairākās intervijās medijos noliedza vai izteicās visai izvairīgi.

Starptautiskajā praksē valstis savu atpazīstamāko politiķu turpmāko karjeru augstos un starptautiski nozīmīgos amatos lobē jau ilgu laiku pirms šie amati atbrīvojas, tomēr Ārlietu ministrijā (ĀM) šajā ziņā patlaban nekas netiekot darīts. Ārlietu ministrs Artis Pabriks portālam "Delfi" sacīja, ka ĀM būtu gatava sākt strādāt pie šī jautājuma, ja Vīķe-Freiberga būtu paudusi šādu vēlmi.

"Esam gatavi strādāt pie šī jautājuma, bet vispirms būtu vēlami kaut vismazākie signāli no Valsts prezidentes puses," sacīja Pabriks.

Viņaprāt, Vīķe-Freiberga pēc savas prezidentūras beigām varētu pretendēt uz augstiem amatiem Eiropas Savienībā un NATO, kā arī, iespējams, pat uz NATO ģenerālsekretāra amatu, kad tas atbrīvosies, taču, lai tas notiktu, nepieciešami "vismaz signāli" par aptuvenām Valsts prezidentes vēlmēm, kas neesot gan līdz šim saņemti.

Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas pilnvaras beidzas 7.jūlijā. Līdz šim viņa nav komentējusi savus nākotnes plānus, norādot, ka ir gatava izskatīt visdažādākos piedāvājumus. Viņa arī izvairīgi izteikusies par savu dalību politikā pēc prezidentūras beigām. Iepriekš neoficiāli minēts, ka Vīķe-Freiberga varētu iesaistīties politikā, iespējams, jaunā partijā, taču nekādi oficiāli apstiprinājumi tam nav bijuši.

 

Pabriks uz prezidenta amatu nekandidēs

Apollo  04/25/07    Viens no Tautas partijas prezidenta amata kandidātiem ārlietu ministrs Artis Pabriks nolēmis nekandidēt uz augsto amatu. Ministrs portālam «Apollo» šo savu lēmumu argumentēja ar trīs iemesliem - Pabriku neapmierina pastāvošā, viņaprāt, nedemokrātiskā prezidenta vēlēšanu kārtība, citas partijas neatbalsta viņa kandidatūru, kā arī Pabriks ieplānojis paveikt savus iesāktos darbus ministrijā.

«Pašreizējais prezidenta ievēlēšanas process nav pietiekami demokrātisks un atklāts - ir pārāk maza sabiedrības iesaiste. Pirmajā kārtā izvirzītajiem kandidātiem ir mazas izredzes tikt ievēlētiem, jo tiek izmantotas «pēdējās nakts tiesības» - uzrodas cilvēks no malas un tiek ievēlēts,» sacīja ministrs. Viņš iebilst pret šādu rīcību, jo tā liedzot sabiedrībai laikus izvērtēt iespējamo prezidentu - «cilvēku, kuram ir augstākā politiskā atbildība». Ministrs cer, ka viņa izvēle nekandidēt dos impulsu diskusijai par «pēdējās nakts tiesību» prakses pārtraukšanu.

Kā otru iemeslu Pabriks min negatīvo opozīcijas partiju, tostarp «Jaunā laika», kam nav vēlmes redzēt viņu šajā amatā, attieksmi pret viņa kandidatūru. «Lai gan mani atbalsta aptuveni 70% Tautas partijas frakcijas un valdes pārstāvju, es vēlētos redzēt atbalstu ne tikai no Tautas partijas,» norādīja ministrs. Līdz ar to, ka citas partijas neatbalsta Pabrika kandidatūru, iespēja tikt ievēlētam vēl vairāk samazinās.

Trešais iemesls atteikumam kandidēt Valsts prezidenta vēlēšanās ir Pabrika vēlme turpināt uzsāktos darbus Ārlietu ministrijā, piemēram, izveidot Diplomātisko akadēmiju.

 

Pabriks izstājas, no palicējiem lielākas izredzes Štokenbergam

Agnese Margēviča,  NRA  04/26/07     Pēc ārlietu ministra Arta Pabrika atteikšanās kandidēt uz Valsts prezidenta amatu Tautas partija piektdienas politiskajā konferencē savu kandidātu izraudzīsies starp diviem pretendentiem.

pretendentiem – pašvaldību lietu ministru Aigaru Štokenbergu un premjerministra biroja vadītāju Māri Riekstiņu, tika nolemts TP valdes un Saeimas frakcijas kopsēdē trešdienas vakarā. Lai gan vēl pagājušās nedēļas otrajā pusē bija informācija, ka TP vadība apstiprināšanai konferencē virzīs M. Riekstiņa kandidatūru, jau šīs nedēļas sākumā svaru kausi bija nosvērušies par labu A. Štokenbergam, un viņa izredzes kļūt par oficiālo kandidātu arī tiek vērtētas visaugstāk.

Premjerministrs un TP priekšsēdētājs Aigars Kalvītis vēl pirms valdes un frakcijas kopsēdes trešdien nepaužot atbalstu kādam konkrētam kandidātam, tomēr uzsvēris, ka A. Štokenbergs "ir daudz spēcīgāks un pārāks" par līdz šim vienīgo oficiāli izvirzīto Valsts prezidenta amata kandidāti Sandru Kalnieti (JL), ziņo aģentūra LETA. A. Štokenbergs intervijā Latvijas Radio trešdien, vaicāts, vai nebaidās, ka partija kādā no prezidenta vēlēšanu kārtām varētu atteikties no viņa atbalstīšanas, aizstāvot kādu pēkšņi izvirzītu iepriekš slēptu kandidātu, pieļāva iespēju, ka prezidenta vēlēšanu laikā var veidoties kādi politiskā kompromisa risinājumi, bet vienlaikus viņš nevienu mirkli nepieļaujot, ka "Tautas partija – profesionāli, kompetenti cilvēki – varētu rīkoties kaut kādā veidā negodprātīgi attiecībā pret savas partijas kandidātiem".

Arī A. Pabriks, kurš iepriekš presei bija paudis, ka nevēlas kandidēt, ja nav drošs, vai TP kādā no kārtām neatsakās no viņa atbalstīšanas, kā tas noticis 1999. gadā ar TP kandidāti uz prezidenta amatu Vairu Paegli, trešdien centās mīkstināt šos izteikumus. "Varbūt tie teikumi nebija pilnīgi morāli un ētiski pareizi, runājot par to, ka Tautas partija tā izrīkojās ar Vairu Paegli vai kādu citu," Latvijas Radio atzina A. Pabriks, skaidrojot, ka esošā prezidenta vēlēšanu sistēma gluži vienkārši esot tāda, kas rada lielu iespēju, ka sākotnēji izvirzītie un apspriestie kandidāti var nebūt tie, kas iegūst vairākuma atbalstu. Tieši aplēses, ka viņa kandidatūra varētu negūt Saeimas vairākuma, tostarp opozīcijas, atbalstu, likusi A. Pabrikam atteikties no kandidēšanas. Tieši ārlietu ministram bija lielākais TP Saeimas frakcijas atbalsts, un lielu atbalstu viņš bauda arī partijas biedru vidū un vēlētājos. Kāds TP Saeimas frakcijas deputāts LETA neoficiāli stāstījis, ka A. Štokenbergam frakcijā nav autoritātes, taču tieši frakcijas deputātiem būs jābalso par nākamo Valsts prezidentu. "Ir jūtams, ka pa aizmuguri strādā Štokenbergs, un viņa cilvēki partijas nodaļām ieteic, ka prezidenta amatā ir jāatbalsta Štokenbergs," stāstījis deputāts.

Premjerministrs A. Kalvītis trešdien vēl pirms valdes un frakcijas kopsēdes pieļāva, ka TP var arī nenosaukt vienu konkrētu kandidātu Valsts prezidenta amatam un var sākt sarunas ar koalīcijas partneriem par abiem kandidātiem – A. Štokenbergu un M. Riekstiņu. "Ir variants, ka mēs izvēlamies vienu savu kandidātu vai arī ar koalīcijas partneriem runājam par atbalstu kādam no viņiem," A. Kalvīša teikto atreferē LETA.

Pretendentu Valsts prezidenta amatam TP politiskajā konferencē izraudzīsies atklātā balsojumā, kurā piedalīsies tikai tie konferences dalībnieki, kas saskaņā ar statūtiem ir tiesīgi tajā piedalīties.

Ar balsstiesībām konferencē piedalās TP priekšsēdētājs, valdes locekļi, partijas Saeimas frakcijas deputāti, TP biedri – ministri, parlamentārie sekretāri, kā arī pilsētu domju, rajonu padomju, pagastu padomju priekšsēdētāji, Rīgas domes TP deputāti, TP nozaru komiteju vadītāji, nodaļu valžu priekšsēdētāji un TP Jaunatnes organizācijas priekšsēdētājs. Ar padomdevēja tiesībām politiskajā konferencē var piedalīties valdes pieaicinātie TP biedri.

 

Par referenduma ierosināšanu parakstījušies vairāk nekā 110 000

Apollo  04/25/07    No 3. līdz 25. aprīlim tautas nobalsošanas ierosinājumu par apturēto likumu «Grozījumi Nacionālās drošības likumā» parakstījuši  110 709 pilsoņi, bet tautas nobalsošanas ierosinājumu par apturēto likumu «Grozījumi Valsts drošības iestāžu likumā» — 110 676 pilsoņi, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) trešdien apkopotā informācija.

Parakstu vākšana tautas nobalsošanas ierosināšanai par apturētajiem likumiem ilgs līdz trešdienai, 2. maijam. Parakstu vākšanas vietas būs atvērtas arī brīvdienās un svētku dienās.

Saskaņā ar Satversmi CVK tautas nobalsošana būs jāizsludina, ja parakstu vākšanā likumu nodošanu tautas nobalsošanai būs atbalstījusi ne mazāk kā 1/10 daļa no pēdējās Saeimas vēlēšanās balsstiesīgo pilsoņu skaita jeb 149 064 vēlētāji.

CVK atgādina, ka informācija par parakstu vākšanas vietu adresēm un darba laikiem atrodama pašvaldībās un parakstu vākšanas vietās. Papildus darbojas arī CVK informatīvais tālrunis 7049999, kā arī šī informācija publicēta CVK interneta mājas lapā.

 

Lielo pašvaldību vēlēšanās ieviesīs 5% barjeru

DELFI  04/26/07    Saeima ceturtdien galīgajā lasījumā pieņēma grozījumus pašvaldību vēlēšanu likumā, kas nosaka 5% vēlēšanu barjeru pašvaldībās, kurās reģistrēti ne mazāk kā 20 000 iedzīvotāju.

Saskaņā ar grozījumiem likumā tie pašvaldību deputātu kandidātu saraksti, kuri saņems mazāk par 5% no vēlētāju balsu skaita, nepiedalīsies deputātu mandātu sadalē.

Latvijā patlaban ir 11 pašvaldības, kurās ir vismaz 20 000 iedzīvotāju - Rīga, Daugavpils, Liepāja, Jelgava, Jūrmala, Ventspils, Rēzekne, Valmiera, Jēkabpils, Ogre un Salaspils.

Līdz šim 5% vēlēšanu barjera pašvaldību vēlēšanās noteikta tikai Rīgā. Šāda barjera pastāv arī Saeimas vēlēšanās.

 

Saeima noraida priekšlikumu ļaut nepilsoņiem vēlēt pašvaldības

DELFI  04/26/07    Saeima ceturtdien pēc garām debatēm noraidīja apvienība "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā"(PCTVL) priekšlikumus grozīt pašvaldību vēlēšanu likumu, ļaujot nepilsoņiem vēlēt pašvaldības.

Par PCTVL priekšlikumu baloja 17 deputāti, pret 51 parlamentārietis.

Priekšlikums izraisīja asas debates Saeimā, to atbalstīt aicināja kreiso partiju deputāti, bet pret balsot aicināja apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK, kā arī citu partiju nacionāli noskaņotie deputāti. Savukārt Latvijas Pirmās partijas un "Latvijas ceļa" apvienība(LPP/LC), kas iepriekš bija nolēmusi atbalstīt nepilsoņu tiesības vēlēt, paziņoja, ka atturēsies balsojumā, jo uzskata, ka par šo jautājumu nepieciešams referendums.

Debatēs Zaļo un zemnieku savienības deputāts Visvaldis Lācis sacīja, ka šāda priekšlikuma atbalstīšana būtu "Latvijas tautas politiskā pašnāvība", savukārt Tautas partijas deputāts Dzintars Ābiķis LPP/LC frakcijai, kas atturoties netieši atbalsta kreiso opozīcijas priekšlikumu, atgādināja, ka LPP/LC "faktiski nostājas pret Satversmi, jo tā neparedz vēlēšanu tiesības nepilsoņiem".

LPP/LC nostāju kritizēja arī kreisā opozīcija. Apvienības "Saskaņas centrs" (SC) deputāts Andrejs Klementjevs piedāvāja LPP/LC "ietaupīt 2,5 miljonus, ko būs jau jāizdod jau par referendumu" saistībā ar valsts drošības likumiem, un neorganizēt jaunu referendumu, bet gan palīdzēt un atbalstīt priekšlikumus, ļaujot nepilsoņiem vēlēt pašvaldības. "Viņiem [nepilsoņiem] ir tiesības ieteikt vietējai pašvaldībai, kuru ielu un fasādi remontēt," sacīja Klementjevs.

Savukārt PCTVL deputāts Juris Sokolovskis uzsvēra, ka patlaban likums nosaka, ka jebkurš Eiropas Savienības pilsonis var atbraukt uz Latviju, nodzīvot pusgadu un doties vēlēt vietējo pašvaldību, lai gan viņš "varbūt neprot latviski runāt un ir antihitleriskās koalīcijas dalībnieks". "Tad kāpēc mēs ļaujam balsot iebraucējiem, bet neļaujam vēlēt cilvēkiem, kas šeit nodzīvojuši visu mūžu?" pauda Sokolovskis.

Jau vēstīts, ka LPP/LC nolēmusi atbalstīt nepilsoņu tiesības vēlēt pašvaldības, taču Saeimā šādus likuma grozījumus tuvākajā laikā neiesniegšot, kā arī neatbalstīšot kreisās opozīcijas iniciatīvu. Apvienība uzskata, ka par šo jautājumu 2009.gadā vienlaikus ar pašvaldību vēlēšanām jāorganizē referendums.

 

Ēķim uzrādīta apsūdzība

LETA  04/26/07    Ceturtdien Ģenerālprokuratūrā tā dēvētajā digitālās televīzijas krimināllietā apsūdzība uzrādīta Latvijas neatkarīgās televīzijas (LNT) valdes priekšsēdētājam Andrejam Ēķim un ar politiķi Vili Krištopanu saistītās kompānijas «Interbaltija AG» padomes priekšsēdētājam Gintam Bandēnam. Līdz ar Ēķi šajā krimināllietā kopumā apsūdzētas jau 14 personas.

Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors Edvīns Piliksers nolēmis Ēķi un Bandēnu saukt pie kriminālatbildības pēc Krimināllikuma (KL) 20.panta 2.daļas un 177.panta 3.daļas - par krāpšanu personu grupā, lielā apmērā, un šī noziedzīgā nodarījuma organizēšanu, informēja Ģenerālprokuratūras preses sekretāre Dzintra Vītoliņa.

Ēķis apgalvo, ka apsūdzība viņam esot uzrādīta, pamatojoties uz Tautas partijas bijušā līdera Andra Šķēles kādreizējais biroja vadītājs Jurģa Liepnieka intervijā presei sniegtajām ziņām. Ēķis pauž viedokli, ka šī intervija, kā jebkura cita, ir brīva faktu interpretācija. Viņš uzskata, ka apsūdzība būtu jāceļ arī Liepniekam.

Liepnieks intervijā laikrakstam «Dienas Bizness» pērn paziņoja, ka digitālās televīzijas ieviesējfirmu «Kempmayer» dibinājis Ēķis, vēlāk ar ofšoru starpniecību piesaistot politiķi un miljonāru Šķēli. Ēķis un Šķēle to kategoriski noliedza.

Balstoties uz savāktajiem pierādījumiem, prokurors uzskata, ka Ēķis un Bandēns, izmantodami tobrīd aktuālu progresīvu ideju par digitālās televīzijas virszemes apraides izveidošanu Latvijā, bijuši vieni no «Kempmayer Media Limited» («Kempmayer») akcionāru sastāva izveidošanas organizētājiem, kā arī organizējuši to, ka «Kempmayer» kļūst «par fiktīvu digitālās televīzijas izveidotāju Latvijā».

Prokuratūras ieskatā, viņi šādi rīkojušies nolūkā radīt apstākļus nepelnītu labumu gūšanai no šā projekta tādām personām, kas nebūs patiesie digitālās televīzijas izveidotāji vai citā veidā ar šo procesu tiesiski saistītas personas.

Izmeklēšanā esot noskaidrots, ka Ēķis 2001. un 2002.gadā no saviem personīgajiem līdzekļiem apmaksājis «Kempmayer» administrēšanas pakalpojumus Lielbritānijā 14 mēnešu ilgā periodā. Viņš esot maksājis par izmaiņām «Kempmayer» struktūrā, dokumentācijas uzturēšanu, juridiskās adreses, direktora un sekretāra nodrošināšanu, kā arī apmaksājis viena no «Kempmayer» akcionāriem reģistrēšanas izdevumus.

Savukārt Bandēns, kurš tolaik bija arī AS «Interbaltija Invest» valdes loceklis, organizēdams KML akcionāru sastāva izveidošanu, esot pārsniedzis savas valdes locekļa pilnvaras, par ko viņš apsūdzēts arī pēc KL 196.panta 2.daļas - par uzņēmuma atbildīga darbinieka pilnvaru pārsniegšanu, informē prokuratūra.

Kā norāda Ēķis, viņš nekad neesot slēpis savu dalību digitālās televīzijas ieviešanā. «Par savu dalību esmu liecinājis arī Stokholmas Starptautiskās arbitrāžas tiesā. Tiesa nolēma, ka nekādas krāpšanas šajā lietā nav, bet televīzijas ieviesējs «Digitālās Latvijas radio un televīzijas centrs» (DLRTC) pats ir maldījies,» paziņojumā raksta LNT vadītājs. «To, ka esmu spējīgs dibināt televīziju, var pārliecināties jebkurš LNT skatītājs jau vairāk nekā desmit gadus. Palūkojoties uz pārējiem šajā lietā apsūdzētajiem, saprotu, ka neesmu nemaz nokļuvis sliktā kompānijā. Visi apsūdzētie ir cienījami cilvēki, kuru vaina nav pierādīta.»

Līdz ar Ēķi un Bandēnu šajā krimināllietā kopumā apsūdzētas jau 15 personas. Vītoliņa informēja, ka Ēķim un Bandēnam, tāpat kā pārējām 13 apsūdzētajiem, prokurors kā drošības līdzekli piemērojis aizliegumu izbraukt no valsts bez procesa virzītāja atļaujas, kā arī viņiem jāpaziņo sūtījumu saņemšanas adrese.

Šajā krimināllietā pēc KL 177.panta 3.daļas par krāpšanu lielā apmērā apsūdzēts Šķēles firmas SIA «Uzņēmumu vadība un konsultācijas» (UVK) finanšu konsultants Harijs Krongorns. DLRTC ģenerāldirektors Guntars Spunde apsūdzēts pēc KL 177.panta 3.daļas un 15.panta 4.daļas par mēģinājumu personu grupā veikt krāpšanu lielā apmērā un pēc KL 318.panta 2.daļas par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Bijušais DLRTC māteskompānijas «Latvijas Valsts radio un televīzijas centra» (LVRTC) valdes priekšsēdētājs Māris Pauders ir apsūdzēts pēc KL 177.panta 3.daļas, 20.panta 4.daļas un 15.panta 4.daļas par liela apmēra krāpšanas mēģinājuma atbalstīšanu un pēc KL 318.panta 2.daļas par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Divi bijušie DLRTC valdes locekļi Jānis Plūme un Alfrēds Janevics apsūdzēti pēc KL 319.panta 1.daļas par valsts amatpersonas bezdarbību. Uzņēmējam, SIA «VP Partneri» direktoram, bijušajam apsardzes uzņēmuma «Falck apsargs» valdes priekšsēdētājam Valdim Purvinskim apsūdzība uzrādīta pēc KL 177.panta 3.daļas un 20.panta 4.daļas par liela apmēra krāpšanas atbalstīšanu un pēc KL 196.panta 2.daļas par uzņēmuma atbildīga darbinieka pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu mantkārīgā nolūkā. Bijušie digitālās televīzijas ieviesējfirmas «Kempmayer» meitasuzņēmuma SIA «Kempmayer Media Latvia» (KML) valdes locekļi Juris Ulmanis, Jānis Svārpstons, Jānis Zips un Andrejs Zabeckis apsūdzēti pēc KL 177.panta 3.daļas par krāpšanu lielā apmērā, pēc KL 195.panta 2.daļas par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju lielā apmērā un pēc KL 196.panta 2.daļas par uzņēmuma atbildīga darbinieka pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu mantkārīgā nolūkā. Advokāts Jānis Loze un uzņēmējs Uldis Kokins apsūdzēti pēc KL 177.panta 3.daļas par krāpšanu lielā apmērā un KL 195.panta 2.daļas par noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu legalizēšanu lielā apmērā, bet advokātam Mārtiņam Kvēpam apsūdzība izvirzīta pēc KL 177.panta 3.daļas par krāpšanu lielā apmērā.

Prokurors Piliksers šīs krimināllietas izmeklēšanu sola pabeigt šogad.

Par digitālās televīzijas projekta tapšanu un gaitu tika uzsākta izmeklēšana un ierosināta krimināllieta pēc Krimināllikuma 317.panta par dienesta pilnvaru pārsniegšanu, pēc KL 319.panta par valsts amatpersonas bezdarbību, pēc KL 177.panta par krāpšanu un pēc KL 195.panta par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu.

 

Intervija ar Kristiānu Lībani-Šķēli: Bez politiskām birkām

Anita Daukšte,  NRA  04/26/07    «Neatkarīgā» sarunājas ar Tautas partijas (TP) valdes vadītāju Kristiānu Lībani-Šķēli par «Latvijas ceļa» politikas aizkulisēm pagātnē un pirms Tautas partijas konferences 27. aprīlī, kur šī valdošās koalīcijas partija plānojusi izvirzīt savu Valsts prezidenta kandidātu.

– Neraugoties uz to, ka esat TP valdes vadītāja, jūsu viedokli publiskajā telpā dzird maz – jūs kaut kādu iemeslu dēļ vēlaties palikt ēnā, vai tam ir kādi personīgi iemesli?

– Kopš decembra, kad kļuvu par Tautas partijas valdes vadītāju, man nācies daudz vairāk piedalīties politisko lēmumu pieņemšanā nekā līdz tam. Tomēr skaidrs ir viens – simtprocentīgi, ar pilnu atdevi nodarboties ar politiku Latvijā nav iespējams nekā citādi, kā tikai esot valsts amatpersonai – deputātam, ministram, parlamentārajam sekretāram. Politikā tā ir – vai nu tu esi starp balsotājiem institūcijās, vai nu esi ēnā. Jo nav jau tā, ko politikā sauc par tribīni, lai tavs nedeputāta un neministra viedoklis izskanētu publiski. No otras puses – neviens tā īsti vēl nav pieradis, ka TP ir tāds valdes vadītāja amats. Tas arī netika ieviests ar domu padarīt to par konkurējošu partijas priekšsēdētājam vai valdei kopumā.

– Kādas ir jūsu kā valdes vadītājas attiecības ar Aigaru Kalvīti? Jūs atbalstāt visu, ko viņš dara?

– Tā gluži nav. Mēs jau arī nepārrunājam visu, ko viņš dara. Tikai galveno. Bet kopumā – starp mani un viņu valda ļoti konstruktīva un patīkama saprašanās. Man jāatzīst, ka TP šobrīd pirmā dzirkstele kādai politiskai domai vai viedoklim parasti ir saistīta ar Aigaru Kalvīti un viņa biroju. Kādos 50% gadījumu. 30% – kādā partijas sapulcē, vēl 20% – kādā neformālā situācijā. Protams, vispirms viņš lēmumus pieņem kā Ministru prezidents un tikai tad kā partijas priekšsēdētājs. To ir grūti apvienot, bet principā ir iespējams, lai gan premjerēšana nenoliedzami dominē, jo atbildība par valsti ir lielāka nekā atbildība par partiju.

– Jūs partijā uztver kā Kristiānu Lībani vai kā Andra Šķēles dzīvesbiedri?

– Droši vien – abējādi. Bet partijas biedri noteikti ir ievērojuši, ka tajās sapulcēs vai valdes sēdēs, kur Andris ir bijis aicināts, mūsu viedokļi nav identiski. Tālu nav identiski. Šajā kontekstā mēs noteikti neuzvedamies kā dzīvesbiedri. Es to uzskatītu par kauna lietu, ja mūsu viedokļi būtu jau iepriekš īpaši saskaņoti.

Nav jau noliedzams, ka cilvēki, kopā dzīvojot, mēdz apspriesties un kaut kādā ziņā pieņem viens otra argumentus. Bet vispār dzīves uztverē, politiskās situācijas vērtējumā, piemēram, lasot avīzes vai skatoties politisku ziņu sižetus televīzijā, tas nebūt nav tā, ka mēs abi sēžam, mājam ar galvu un sakām: tā gan, tā gan.

Mums kopīgs ir labējs pasaules uzskats un lojalitāte pret Tautas partiju, bet ne katras konkrētās situācijas vērtējums.

– Šobrīd situācija politiskajā vidē ir tāda, ka aptuveni piecus līdz astoņus gadus veci notikumi politikā tiek izmantoti teju kā pierādījumi par politikas netīrajām metodēm, ļoti ciešajai saistībai ar ekonomiskajām aprindām, kuras it kā noteikušas politisko darba kārtību tajā laikā. Vai jūs kā viena no bijušajām Latvijas ceļa līderēm varat apliecināt, ka tā tiešām bija?

– Ekonomisko aprindu mēģinājums ietekmēt situāciju bija nepārprotami jūtams. Bet tas nenotika ikdienā, nepārtraukti un no rīta līdz vakaram. Jāņem vērā, ka toreiz bija cita partiju finansēšanas kārtība, cits likums. Ne tikai fiziskajām, bet arī juridiskajām personām bija atļauts ziedot politiskajām partijām. Principā bija zināms, kas ir katras partijas lielie sponsori. Lielie ziedotāji bija juridiskas personas, lielie uzņēmumi, un kādas gan tiem citas intereses varēja būt, ja ne ekonomiskas? Tā bija tā laika politikas legāla sastāvdaļa. Un es sliecos domāt, ka situācija arī šobrīd nav tik būtiski mainījusies, lai ekonomiskās intereses no politikas vispār būtu pazudušas.

– Bet tiek runāts par slepeno spiedienu.

– Bet nevarēja jau tik viegli atšķirt vispārzināmo no slepenā. Sociāldemokrātu līgumā tiešām parādās dažādas neētiskas lietas par bārtera attiecībām, par publikācijām presē un tamlīdzīgi. Bet citām partijām tie bija politiskas sadarbības līgumi, kuri tiešām netika ne no viena slēpti.

– Piemēram, LC līgums ar «Latvijai un Ventspilij»?

– Protams, var jautāt – kāpēc tieši ar šo partiju? Galvenais iemesls bija tas, ka tās priekšsēdētājs bija cilvēks, kurš bija ieinteresēts tās Latvijas pilsētas attīstībā, no kuras nāca partijas lielie sponsori. Lai gan viedoklis valdē nebija viennozīmīgs un, ja nemaldos, šis bija viens no retajiem jautājumiem, par kuru notika aizklāta balsošana. Bija arī daudz pret nobalsojušo. Šķiet, ka proporcija bija aptuveni 60:40.

Bet par kādu vispārēju un milzīgu ietekmi var runāt, ja, piemēram, es, ilggadēja LC Saeimas frakcijas vadītāja, ar Aivaru Lembergu esmu tikusies tikai vienu reizi Ventspils pilsētas svētkos un vienīgais vārds, ko mēs jebkad esam viens otram pateikuši, ir bijis labdien?

– Šobrīd LC kādreizējais valdes loceklis Druvis Skulte ļoti aktīvi stāsta par bijušo partijas priekšsēdētāju Panteļējevu, ka tas, lūk, ir bijis stipendiāts. Jums ir bijis kāds priekšstats par to?

– Man nav nekādu šaubu, ka Andrejs Panteļējevs ir personīgi pazīstams ar Aivaru Lembergu. Viņš diezgan bieži bija informēts par to, ko Lembergs domā par to vai citu politisku lietu. Viņi bija pazīstami kopš AP laikiem. Daudzi aizmirst, ka Lembergs bija AP deputāts, kurš balsojis par neatkarību kopā ar citiem tautfrontiešiem. Toreiz tā bija visiem saprotama pazīšanās. Cita lieta, vai visi to atbalstīja. Bija cilvēki, kuri uzskatīja, ka šo pazīšanos vajag kopt un veicināt, un bija tādi, kas uzskatīja, ka to darīt nevajag. Domāju, ka toreiz viss lielā mērā sakņojās personīgo attiecību vēsturē jau kopš neatkarības atjaunošanas, tajā, ko viens vai otrs politiķis domāja par to, ka Ventspils bija bagātākā pilsēta Latvijā. Tomēr Latvijas ceļa politiķus nevar vienkārši pēc saraksta sadalīt labajos un sliktajos.

Nenoliedzami, ka laikā, kad tika veidota Viļa Krištopana valdība, es stāvēju vienās pozīcijās ar Druvi Skulti. Mēs uzskatījām, ka tādu valdību veidot ir neprāts. Man toreiz bija tikai politiski argumenti – kāpēc taisīt mazākuma valdību, ja var uztaisīt vairākuma? Kāpēc valdībai vajadzīgs mistisks sociāldemokrātu atbalsts atsevišķā līgumā, nevis labējs vairākums? Es uzskatīju, ka pretrunas ar TP līderiem var atrisināt pie sarunu galda un nav jāveido valdība ar paredzami īsu mūžu. Bet Vilim Krištopanam izdevās pārliecināt LC vairākumu par mazākuma valdības lietderību. Es biju iekšējā opozīcijā, bet tobrīd viņu atbalstīja vismaz 80% LC biedru. Kamēr viņš pats neuzskata par vajadzīgu savu tā laika izvēli komentēt, mēs, pārējie, nevaram zināt, cik tajā visā bija ekonomisku apsvērumu, cik – politisku un cik – reālas vai iedomātas personīgas nespējas sastrādāties, piemēram, ar Andri Šķēli.

– Tātad jūs sakāt, ka tā laika politika nebija nopirkta?

– Ciktāl es varu spriest, tā bija nevis nopirkta, bet ietekmēta tik daudz, cik atļāva tā laika likumi, konkrēti – partiju finansēšanas likums. Domāju, ka lielā mērā tā tas ir arī tagad un būs tikmēr, kamēr Latvijā nebūs no valsts budžeta finansētu partiju. Bet arī tas nebūt nav tas labākais modelis. Tam ir citi trūkumi. Ideālu partiju finansēšanas sistēmu nav.

Kā atsevišķs faktors būtu jāizskata arī politiķu personiska pazīšanā vai pat draudzība ar bagātiem un ietekmīgiem cilvēkiem, lielu kapitālu turētājiem. Bet par to jārunā ne tikai politikas, bet arī citu profesiju, citu sistēmu kontekstā. Kaut vai tiesu sistēma. Var tiesu namos uztaisīt durvis, kas veras tikai uz vienu pusi, lai tiesneša kabinetā nevarētu ienākt kāda no pusēm vai viņu pārstāvjiem. Var aizliegt jebkādas tikšanās ar pušu advokātiem, ja nepiedalās pretējā puse u.tml.; ir milzums pasākumu, ko iespējams veikt, bet jāsaprot, ka 90% Latvijas juristu ir beiguši vienu un to pašu augstskolu, mācījušies pie tiem pašiem pasniedzējiem, daudzi ir kursa biedri, savā starpā draudzējušies, precējušies vai šķīrušies. Līdz ar to sistēma nekad nebūs sterila – tajā ir personīgais komponents, kas rada dažādus riskus. Tāpat jāskatās uz Latvijas politiku.

Negribu īpaši aizstāvēt Panteļējevu vai Krištopanu, bet negribu arī piekrist vienkāršotiem formulējumiem. Drīzāk domāju, ka nedrīkst ne laikus, ne cilvēkus klasificēt ar politiskām birkām un uzskatīt, ka tās precīzi atbildīs patiesībai. Dzīve un politika vienmēr ir sarežģītākas. Jāizvērtē gan intereses, gan individuāla pretdarbība tām, gan vienkārša neitralitāte, kuru, varat man ticēt, bija iespējams izcīnīt un ieturēt. Tikai tas viss kopā veidoja tā laika politisko dzīvi.

– Vai redzat publiskajā telpā un sabiedriski politiskajā darba kārtībā pamatotus argumentus jaunas partijas dibināšanai? Vai arī tā ir tikai tās ietekmes pārdales sekas, kas sāka iezīmēties līdz ar Aivara Lemberga apcietināšanu?

– Ir daudz cilvēku, kuri ir neapmierināti ar iepriekšējo vēlēšanu rezultātu. Šo cilvēku neapšaubāmi favorīti ir tie, kas atrodas Saeimas opozīcijā. Negribu par šiem cilvēkiem izteikties bez pienācīgas cieņas, bet jāsaprot, ka viņiem ir savas politiskās intereses, viņiem ir nozīmīgs atbalsts atsevišķos medijos, un mediju ietekme Latvijā ir ļoti liela. Noskaņojums, kas valda noteiktā sabiedrības daļā, t.i., ka noteikti kaut kam jāmainās – vai nu pirms laika jāievēlē cita Saeima, vai opozīcijas kandidātam jāuzvar prezidenta vēlēšanās, vai jābalso referendumā par jautājumu, kas sen jau atrisināts –, liecina, ka šie cilvēki ir pilni degsmes izmantot jebkurus leģitīmos, demokrātiskos ieročus, lai mainītu situāciju. Tomēr līdztekus ļaudīs dziļi, dziļi, sakņojas vēlme pēc miera, pēc sakārtotības. Pēc augšupejas, kas nav savienojama ar lēkāšanu – divi soļi uz priekšu, viens atpakaļ, ko ienes valdību maiņas ik pēc sešiem, deviņiem mēnešiem.

– Ja jūs sakāt, ka TP šobrīd ir stabilitātes garants, tad tā pretējā puse teiks – bet Andris Šķēle samaksāja trīssimt tūkstošus TP priekšvēlēšanu kampaņai ar trešo personu starpniecību, kas neapšaubāmi ietekmēja vēlēšanu rezultātu! Stabilitāte ir, bet varbūt tā ir tāda tikai no Šķēles viedokļa.

– Sociāldemokrātu un ventspilnieku līgumā bija runa par naudu, kas, ja pareizi saprotu, pārsniedza tā laika atļautos ziedojumu limitus. Turklāt tas bija slepens līgums.

Kas attiecas uz TP un tā saukto pozitīvisma kampaņu, kuras ietvaros ar politiku nesaistītas personas atļāvās pozitīvi izteikties par situāciju un atsevišķiem politiķiem, tad jāatzīmē, un es domāju, ka cilvēki to spēj novērtēt – tur nav bijis nekādas slēpšanās. Šķēles finansiālais ieguldījums šai kampaņā bija zināms jau ilgi pirms vēlēšanām, un cilvēkiem bija iespējas šos TV klipus skatīt un uztvert kā konkrētas personas apmaksātus.

Tas, kādu saistošo interpretāciju šai lietai dos tiesībsargājošās iestādes un vēl jo vairāk – tiesa, ja būs nepieciešamība tajā griezties, lielā mērā noteiks, kāda turpmāk mūsu valstī būs izpratne par tādām pamatbrīvībām kā izteiksmes un vārda brīvība.

Šo lietu var tiesiski tulkot no šauras likumdevēja gribas viedokļa. Un, ja tā tulko, tad nav šaubu, ka Jaunā laika vēlme, iniciējot un pieņemot jaunos partiju finansēšanas un priekšvēlēšanu aģitācijas likumus, protams, vienkāršoti atreferējot, bija – «visiem, kas paši nekandidē, visiem, kas grib ko teikt vai darīt ārpus partijām noteiktās finansējuma kvotas – pirms vēlēšanām MUTES CIET!». Pavisam cits jautājums ir, vai, gramatiski tulkojot, šie likumi iepriekšminēto gribu tik nepārprotami pauž. Un pats galvenais – kā šis mutes ciet! princips saderas ar Satversmē noteikto vārda brīvību .

– TP piesaka nopietnas pretenzijas uz Valsts prezidenta amatu. Kāpēc? Jums taču jau ir premjers! Vai šīs pretenzijas ir pamatotas ar to, ka tur jābūt cilvēkam, kam politiķi var uzticēties (kā saka Kalvītis), vai arī tāpēc, ka tas ir vienkārši varas partijas pienākums?

– Es nedomāju, ka Kalvītis ar uzticēšanos ir domājis iespēju patenkot pie kafijas tases. Savas prezidentūras laikā gan Guntis Ulmanis, gan Vaira Vīķe-Freiberga ir pratuši savu nepolitisko autoritāti turēt tik augstu, ka politiķiem nav bijusi iespēja ar viņiem iesaistīties familiārās attiecībās. Arī šobrīd ir pārliecība, ka nākamais kandidāts būs Valsts prezidents, kurš pratīs noturēt savu autoritāti. Es domāju, ka tā būs, jo politiķi līdz šim ir parādījuši spēju ievēlēt šādus prezidentus.

– Vai šim kandidātam ir jābūt pārbaudītam ar varu?

– Ne obligāti. Bet prezidentam jāpiemīt nosvērtībai. Spējai problēmas un situācijas, pēkšņas politiskas kustības izskatīt no mazliet attālinātas perspektīvas. Viņam jābūt pietiekamai izpratnei par procesiem sabiedrībā kopumā, lai varētu uzticēties, ka viņš spēs neapmaldīties trīs priedēs politisko procesu sakarā. Prezidentam ir tik daudz iespēju asi reaģēt, cilvēku ieklausīšanās Valsts prezidentā ir tik liela, ka katram solim ir jābūt ļoti pārdomātam. Šim cilvēkam ir jāpiemīt lielai dvēseliskai stabilitātei, tad viņam var uzticēties.

– No TP trim nosauktajiem kandidātiem – Aigaram Štokenbergam, Artim Pabrikam (intervija notika pirms viņa atteikšanās kandidēt uz prezidenta amatu – aut.) un Mārim Riekstiņam – kuram šīs īpašības piemīt?

– Es varētu teikt daudz laba par katru no viņiem. (Ilga pārdomu pauze.) Nevēloties nevienu nobīdīt malā, es gribētu uzsvērt, ka TP izšķiršanos par labu kādam no viņiem ļoti lielā mērā noteiks tā sauktais ievēlējamības koeficients. Jo, ļoti iespējams, ka kādam ar pieredzi ārlietās vai valsts pārvaldē nāksies piekāpties kāda cita priekšā, ja partijas vadībai šķitīs, ka šā kandidāta ievēlējamības koeficients nav pietiekami augsts. Lai gan nevienam no nosauktajiem ievēlējamības koeficients nav un nevar būt absolūts.

– Vai TP valdība var krist Valsts prezidenta vēlēšanu dēļ?

– Savulaik Vairas Vīķes-Freibergas ievēlēšana, pareizāk, iespēja atsevišķām pozīcijas – opozīcijas partijām vienoties par kopīga kandidāta virzīšanu, bija tas detonators, kas lika sabrukt Krištopana valdībai.

Patlaban vienošanās starp atsevišķiem koalīcijas partneriem un opozīciju tik smagas sekas neradītu, bet tas būtu nepatīkams moments koalīcijas partiju sadarbībai. Tāpēc TP intensīvi apspriedīsies ar koalīcijas partijām par šo jautājumu.

– Vai TP prezidenta amats būs tik būtisks, ka būsiet gatavi upurēt kādu citu ietekmes sfēru? Piemēram, premjera amatu?

– Ņemot vērā, ka šobrīd sabiedrība dalās tajos, kas grib nestabilitāti, un tajos, kas alkst pēc stabilitātes, – TP neapšaubāmi ir stabilitātes pusē. Partija nealkst pēc dramatiskām politiskām pārmaiņām, un TP apetīte uz amatiem arī nav nesaprātīga.

Taču to cilvēku, kas var pildīt valsts prezidenta amatu, nemaz nav tik daudz. Nav izslēdzama situācija, kurā politiskās kārtis sakrīt tā, ka kāds no TP kandidātiem, nu, piemēram, Māris Riekstiņš, kurš ir ārpolitiski pieredzējis, bet kuram nav ģenētiskas asociācijas ar TP sabiedrības un politiķu acīs, var gadīties, ka viņš ir tuvs ievēlēšanai vai pat tiek ievēlēts. Es neapgalvoju, ka tā notiks. Bet TP nav vienaldzīgi, kas būs Valsts prezidents.

 

Vīķe-Freiberga uzskata, ka netiktu ievēlēta amatā tautas vēlēta prezidenta gadījumā 

LETA   04/27/07     Ja Latvijā prezidentu vēlētu tauta, pašreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga netiktu ievēlēta amatā, uzskata prezidente pati. Vīķe-Freiberga tomēr neizsaka stingru atbalstu ne tautas vēlētam prezidentam, ne parlamenta izraudzītam, jo katrā situācijā ir gan pozitīvas, gan negatīvas iezīmes, informēja prezidentes preses sekretāre Aiva Rozenberga.

Pēc Vīķes-Freibergas domām, tautas vēlēta prezidenta gadījumā augstā amata kandidātiem jārīko priekšvēlēšanu kampaņas, kam nepieciešami milzīgi līdzekļi. Politiķe uzskata, ka ne katrs prezidenta amata cienīgs kandidāts varētu pretendēt uz augsto amatu, jo ne katram ir līdzekļi kampaņai.

Tomēr, ja Latvijā būtu tautas vēlēts prezidents, iespējams, tauta justos tuvāka prezidenta institūtam, uzskata Vīķe-Freiberga. Viņa pieļāva, ka noteiktā mērā arī tagad tauta ir saistīta ar prezidentu, jo viņu ievēlē Saeimas deputāti, kurus izraudzījušies valsts iedzīvotāji.

Jau ziņots, ka Ministru prezidents un Tautas partijas (TP) priekšsēdētājs Aigars Kalvītis rosina sākt diskusiju par tautas vēlētu prezidentu.

"Es domāju, ka tautas vēlēts prezidents, iespējams, ir pieņemams risinājums un mums vajag to pārrunāt," šodien sacīja Kalvītis TP konferencē, kurā jānosauc oficiālais partijas kandidāts Valsts prezidenta amatam.

Premjers uzsvēra, ka Latvijas sabiedrība ir spējīga uz tālredzīgu rīcību. Var ironizēt, ka tauta vienmēr ievēlēs skaistākās frizūras īpašnieku, nevis izcilu politiķi, tomēr Atmodas laiks liecina, ka sabiedrība ir spējīga uz pārdomātu rīcību.

"Es paceļu šo jautājumu šodien ne jau tāpēc, ka uzskatītu par neiespējamu jauna un atbilstoša prezidenta ievēlēšanu Saeimā. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka mums tas izdosies. Es uzskatu, ka mums kā politiķiem, kas uzņemas atbildību par mūsu izvirzīto un atbalstīto kandidātu, ir savlaicīgi jādod ziņa vēlētājiem par to, kādu mēs redzam šī procesa nākotni," minēja Kalvītis.

Premjers akcentēja, ka jautājums par tautas vēlētu prezidentu nav jāsasteidz, taču jau tagad jāsāk diskusija par to, kā vēlēt Valsts prezidentu pēc četriem gadiem.

 

Viedoklis: Vai Saeima ir valdības balsošanas mašīna?

Jānis Urbanovičs,  NRA  04/27/07    Atbildot uz šo žurnālistu jautājumu, valdības vadītājs atbildēja, ka tas tā nav, un piedāvāja minēt kaut vienu vienīgu faktu, kas apliecinātu valdības spiedienu uz Saeimu.

Protams, princips nekad un neparko neatzīties zināmās aprindās ir izplatīts. Tādēļ minēsim šos faktus.

Laikam vispārzināmā epopeja ar nacionālās drošības likumu grozījumiem un tās rezultāts ir jau klasika, tāpēc šo likumu pieņemšanas gaitu un valdības rīcību nav vajadzīgs komentēt. Šo pārsteidzīgo likumprojektu dzinējspēks bija valdība.

Tikko Saeimas apritē ir parādījies likumprojekts par grozījumiem svētku un atceres dienās, kura pieņemšanas vēsture liecina par visai īpatnējām valdības vadītāja un Saeimas attiecībām.

Otrajam lasījumam šis likumprojekts ir sagatavots divreiz, kas ir visai unikāls gadījums Saeimas darbībā.

Pirmajā reizē 2007. gada 29. janvārī atbildīgā Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija atbalstīja opozīcijas un savu priekšlikumu, kas noteica – ja svētku diena iekrīt sestdienā vai svētdienā, tad nākamo darbdienu nosaka par brīvdienu. Latvija ir valsts ar vismazāko svētku dienu skaitu Eiropā. Šis skaits kļūst vēl mazāks, ja svētku diena sakrīt ar brīvdienu, un pretēji daudzām citām valstīm šīs dienas netiek kompensētas. Piedāvātais grozījums ļautu, piemēram, kompensēt Līgo dienu un Jāņu dienu, kas šogad iekrīt sestdienā un svētdienā, 18. novembri, kas šogad iekrīt svētdienā. Pie vislielākās sakritības kalendārā kompensējamo dienu skaits gadā nepārsniegtu 4–5 dienas, kas kaut nedaudz papildinātu šobrīd ar likumu noteiktās 11 svētku dienas.

Bet valdības vadītājam A. Kalvītim tas likās par daudz – bez strādāšanas tauta izlaidīšoties un tautsaimniecībai tikšot nodarīts liels ļaunums. Pēc Ministru prezidenta prasības likumprojekts tika izņemts no Saeimas darba kārtības, ar Saeimas lēmumu speciāli pagarināts priekšlikumu iesniegšanas termiņš, lai A. Kalvīša kungs ar nokavēšanos varētu iesniegt savu personīgo priekšlikumu – kompensēt ar brīvdienām tikai divas svētku dienas – 4. maiju un 18. novembri!

Valdošās koalīcijas deputāti bez ierunām mainīja savu viedokli un paklausīgi nobalsoja par A. Kalvīša kunga priekšlikumiem, atņemot tautai iepriekš izlemtās papildu brīvdienas.

Šie fakti liecina – jā, laikam A. Kalvīša kungam tomēr ir taisnība – Saeima nav valdības balsošanas mašīna. Šis loks ir ievērojami šaurāks – Saeima ir atsevišķu privileģētu personu balsošanas mašīna. Protams, no šā secinājuma Saeimas lomas vērtējums nekļūst labāks. Drīzāk gan otrādi.

 

Lemšana par nepilsoņu vēlēšanu tiesībām – pašas Latvijas rokās

Liene Barisa,  NRA  04/27/07     Līdz ar naturalizācijas gaitas palēnināšanos, integrācijas veicināšanas nepieciešamības un starptautisko organizāciju ieteikumiem, Latvijā arvien vairāk aktualizē jautājumu par nepilsoņu iespējām piedalīties pašvaldību vēlēšanās.

Līdz ar naturalizācijas gaitas palēnināšanos, apelējot pie cilvēktiesībām, integrācijas veicināšanas nepieciešamības un starptautisko organizāciju ieteikumiem, Latvijā arvien vairāk aktualizē jautājumu par nepilsoņu iespējām piedalīties pašvaldību vēlēšanās, un nav izslēgts, ka jau tuvākajos gados par šo jautājumu varētu sagaidīt tautas nobalsošanu. Naturalizācijas pārvaldes dati liecina, ka kopš 1995. gada naturalizācijas kārtībā Latvijas pilsonību ieguvuši 120 000 cilvēku, kas ir aptuveni piektā daļa no nepilsoņiem. Šobrīd kopumā nepilsoņu skaits Latvijā ir tuvu pusmiljonam, un, piešķirot viņiem balsstiesības vēlēšanās, vēlētāju skaits palielinātos par aptuveni piekto daļu jeb 18%.

Tiesa, atsevišķās pilsētās, ņemot vērā Iedzīvotāju reģistra datus, vēlēšanu dalībnieku skaits varētu palielināties daudz vairāk, tādējādi būtiskāk atsaucoties arī uz vēlēšanu rezultātiem. Piemēram, Rīgā, ja pašvaldības varētu vēlēt arī nepilsoņi, viņu īpatsvars šādā balsojumā varētu būt pat 30%. Līdzīgi būtu arī Jūrmalā, Liepājā, kā arī citās lielajās Latvijas pilsētās. Šajās pašvaldībās līdz ar to uz lielāku atbalstu varētu cerēt kreisi orientētās partijas, kas, ņemot vērā iepriekšējo pieredzi Latvijā, ir arī krievvalodīgo elektorāta biežākā izvēle.

Šīs partijas visaktīvāk arī iestājušās par nepilsoņu tiesībām vēlēt. Jāpiebilst, ka priekšlikums par vēlēšanu tiesībām un tiesībām kandidēt vēlēšanās tika skatīts arī vakar, pēdējā lasījumā grozot likumu par pašvaldību vēlēšanām, taču Saeima pēc pusotru stundu garām debatēm to noraidīja. PCTVL frakcijas vadītājs Jakovs Pliners, kura vadītā partija bija iesniegusi šo priekšlikumu, aizstāvot ideju, atsaucās uz Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas, EDSO un citām rekomendācijām, kā arī norādīja, ka šādu rekomendāciju esot devis Eiropas Parlaments, kad Latvija stājusies Eiropas Savienībā.

Eiroparlamenta deputāts Rihards Pīks sarunā ar Neatkarīgo gan iebilda – ES nostāja paredz, ka nepilsoņu tiesības vēlēt ir katras valsts iekšēja lieta. Turklāt vismaz Eiropas Parlamentā par nepilsoņu vēlēšanu tiesībām Latvijā pārāk bieži neinteresējoties. "Tas mums tikai tā liekas, ka te katru dienu par to runā, bet tā jau nav, jo darbu pietiek tāpat," nosmēja R. Pīks. Viņš gan atzina, ka Krievija cenšas atgādināt ES par šo jautājumu. "Krievijas ārlietu ministrs Lavrovs ārlietu ministru līmenī vai kad tiekas Krievijas deputāti ar Eiropas Parlamenta Ārlietu komisiju, kurā arī es esmu, gandrīz vienmēr šo jautājumu piemin," norādīja R. Pīks. Dažkārt šo problēmu Eiropas Parlamentā skarot arī bez vēsturiskā konteksta – par nepilsoņu tiesībām runājot vienkārši kā par lielu minoritāti. Taču tad nākoties skaidrot, kādas Latvijā ir naturalizācijas iespējas un ka "mums ir viens no liberālākajiem pilsonības likumiem, tad atkal ir miers", sacīja R. Pīks.

Viņš gan pieļauj, ka ar laiku – kad būs pietiekams skaits naturalizējušos un kad tie, kas ir nepilsoņi, būs ir integrējušies – šo jautājumu varēs skatīt. Bet šobrīd nedz R. Pīka pārstāvētā TP, nedz arī ZZS, TB/LNNK, kā arī JL neuzskata, ka tas ir iespējams.

Citādās domās ir koalīcijā pārstāvētā apvienība LPP/LC. Par to, ka pienācis laiks runāt par vēlēšanu tiesībām nepilsoņiem, jau janvārī izteicās LPP līderis Ainārs Šlesers, kas nekad nav slēpis, ka viņa vadītā partija vēlas sevi pozicionēt ne tikai kā latviešu partija, bet pretendē arī uz krievvalodīgo elektorātu. Pagājušajā nedēļā priekšlikums par vēlēšanu tiesību piešķiršanu nepilsoņiem izskanēja arī partneru – Latvijas ceļa – organizētajā konferencē. PCTVL priekšlikumu LPP/LC frakcija Saeimā vakar gan neatbalstīja, un arī paši Saeimā šādus grozījumus tuvākajā laikā LPP/LC neiesniegšot. Taču apvienība uzskata, ka par šo jautājumu 2009. gadā vienlaikus ar pašvaldību vēlēšanām būs jāorganizē referendums, ko vakar Saeimas debatēs uzsvēra arī LPP/LC frakcijas vadītājs Andris Bērziņš. Tādējādi apvienība gan izpelnījās koalīcijas partneru – tēvzemiešu – asu kritiku, kārtējo reizi izgaismojot šo politisko spēku saspīlētās attiecības.

 

ST spriedums robežlīguma lietā varētu būt rudenī

Gunta Sloga,  Diena  04/27/07    Satversmes tiesa (ST), kas ceturtdien pieņēma izskatīšanai Saeimas deputātu lūgumu skatīt iespējamo Latvijas — Krievijas robežlīguma neatbilstību Satversmei, spriedumu, visdrīzākais, sagatavos rudenī. Vienlaikus ar līguma vētīšanas sākšanu Konstitucionālajā tiesā, Saeima ceturtdien pirmajā lasījumā atbalstīja Latvijas — Krievijas robežlīguma ratifikāciju.

ST trijos mēnešos jāsagatavo lieta izskatīšanai, taču sarežģītos gadījumos šo termiņu var pagarināt par vienu vai diviem mēnešiem, stāsta ST preses sekretāre Līna Kovaļevska. Pēc tam, kad lieta būs sagatavota, tiks izlemts, vai tiesas process būs rakstveida, vai arī risināsies atklātā sēdē. Lietas izskatīšana ātrākais noslēgsies augusta beigās, bet, ņemot vērā šīs lietas komplicētību, tā var ievilkties līdz vēlam rudenim. ST tagad būs jāanalizē, ko savulaik Satversmes tēvi domāja, rakstot konstitūcijas 3.pantu. ST var nospriest, ka līgums nav pretrunā ar Satversmi, taču, ja tā lemtu pretēji, būtu pavērts ceļš referendumam.

Pieteikumu iesniegušie deputāti uzskata, ka robežlīgums ir pretrunā ar Satversmes 3.pantu, kas nosaka valsts teritoriju, kā arī ar 1991.gada 4.maija de-klarāciju. Tās preambulā noteikts, ka Latvijas un Krievijas attiecības jāveido, pamatojoties uz 1920.gada miera līgumu. Ar šo prasību Saeimā vērsušies 18 JL, divi TB/LNNK un viens ZZS deputāts.

Jāpiebilst, ka opozīcijas deputāti, ceturtdien Saeimai lemjot par robežlīguma ratifikāciju, mudināja nesteigties ar šo balsojumu, kamēr savu spriedumu nebūs teikusi ST. Taču, balsojot ar 56 balsīm par un 22 pret, ratifikācijas likums tika apstiprināts, tā galīgais lasījums plānots 17.maijā.

ST tikmēr noraidījusi organizācijas Visu Latvijai aktīvista Imanta Parādnieka līdzīgu pieteikumu par robežlīgumu. ST viņš būtu varējis vērsties, ja vispirms būtu izmantojis Satversmes 78.pantā garantētās tiesības iesniegt parlamentā vienas desmitdaļas vēlētāju atbalstītu konstitūcijas grozījumu projektu, bet Centrālā vēlēšanu komisija vai Saeima to būtu atteikusies izskatīt, stāsta L.Kovaļevska.

 

Tautas partija Valsts prezidenta amatam izvirza Māri Riekstiņu

DELFI  04/27/07    Tautas partija (TP) piektdien konferencē, aizklāti balsojot, Valsts prezidenta amatam izvirzīja premjera biroja vadītāju, bijušo Latvijas vēstnieku ASV Māri Riekstiņu. Viņš patlaban ir otrs oficiāli nosauktais kandidāts 7.jūnijā gaidāmajām Valsts prezidenta vēlēšanām.

Premjera Aigara Kalvīša (TP) padomnieks Arno Pjatkins portālu "Delfi" informēja, ka TP konferencē Valsts prezidenta amatam izvirzīts Riekstiņš, partija konsultēsies ar Saeimas frakcijām par atbalstu viņam.

Par Riekstiņu TP konferencē balsojuši 68 partijas biedri, bet par otru kandidātu - reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministru Aigaru Štokenbergu - 30 .

Jau vēstīts, ka TP sākotnēji bija trīs kandidāti šim amatam, taču ārlietu ministrs Artis Pabriks šonedēļ paziņoja, ka atsakās no iespējas tikt izvirzītam šim amatam. Pabriks savu lēmumu pamatoja ar neskaidro Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību, atbalsta trūkumu Saeimas opozīcijā, kā arī vēlmi turpināt iesāktos darbus Ārlietu ministrijā.

Riekstiņš patlaban ir otrs oficiāli nosauktais kandidāts Valsts prezidenta amatam. Partija "Jaunais laiks" jau pērn šim amatam izvirzīja Sandru Kalnieti, savukārt citas partijas pagaidām šim amatam izvirzījušas vairākas kandidatūras, nevienu konkrēti nenosaucot.

Politiķi pieļauj, ka partijas pirmajā kārtā nespēs vienoties par atbalstu kādai konkrētai kandidatūrai, tādēļ, iespējams, īstie Valsts prezidenta amata kandidāti varētu parādīties otrā vai trešā valsts prezidenta vēlēšanu kārtā.

 

Partijas nesteidz atbalstīt TP izvirzīto kandidātu prezidenta amatam

LETA   04/27/07     Saeimā pārstāvētās partijas, kurām šovasar būs jāvēlē jauns Valsts prezidents, pagaidām nesteidz atbalstīt Tautas partijas (TP) šodien izvirzīto prezidenta amata kandidātu premjera biroja vadītāju Māri Riekstiņu.

Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) prezidenta vēlēšanās Saeimā neatbalstīs nevienu ar partijām saistītu kandidātu, atkārtoti uzsvēra frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis un pauda viedokli, ka partijas varēs vienoties arī par Valsts prezidentu, kas nav saistīts ar kādu no partijām.

"Mēs nebalsosim ne par TP, ne par Latvijas Pirmās partijas (LPP) kandidātu prezidenta amatam," sacīja Brigmanis.

LPP un "Latvijas ceļa" apvienības Saeimas frakcijas vadītājs Andris Bērziņš savukārt norādīja, ka viņa pārstāvētais politiskais spēks sarunas par prezidenta amata kandidātu nesāks agrāk par 12.maiju, kad partija konferencē izvirzīs pati savu kandidātu.

"Es Riekstiņu labi pazīstu, viņš ir spēcīgs ārpolitikā, taču vispirms mums jālemj pašiem par savu prezidenta amata kandidātu," teica Bērziņš.

Apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK Saeimas frakcijas vadītājs Māris Grīnblats aģentūrai LETA sacīja, ka partija joprojām aicina koalīciju vienoties par vienu prezidenta amata kandidātu: "Nav jēgas uzdot vienas partijas kandidātu par visas koalīcijas pārstāvi, tādēļ jābūt pacietīgiem un jāturpina sarunas par labāko kandidātu."

Partijas "Saskaņas centrs" (SC) priekšsēdētājs Nils Ušakovs uzsvēra, ka SC neatbalstīs nevienu no partijām izvirzītu kandidātu un ir gatavs balsot tikai par bezpartejisku prezidentu.

Jau ziņots, ka TP šodien, aizklāti balsojot, Valsts prezidenta amatam izvirzīja premjera biroja vadītāju Riekstiņu. Par viņu nobalsoja 68, bet par otru kandidātu, reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministru Aigaru Štokenbergu - 30 konferences dalībnieki.

Pēc rezultātu paziņošanas Riekstiņš žurnālistiem atzina, ka noteicošais iemesls, kādēļ TP biedri atbalstījuši viņa kandidatūru, varētu būt bijis premjera un TP priekšsēdētāja Aigara Kalvīša publiski paziņotais, ka viņš balsos par Riekstiņu.

Riekstiņš atzina, ka TP "manu kandidatūru ļoti stipri aizstāvēs" sarunās ar citiem politiskajiem spēkiem, un izteica domu, ka TP ir visas izredzes iegūt Valsts prezidenta amatu.

Politiskajām partijām jāņem vērā nevis pašreizējā politiskā piederība, bet gan prezidenta amata kandidātu regulējumi, sacīja Riekstiņš. Viņš žurnālistiem norādīja, ka lielāka nozīme ir nevis viņa paša, bet gan sabiedrības un deputātu vērtējumam. "Rezultātu noteiks starppartiju konsultācijas. Ievēlētajam prezidentam ir jāspēj norobežoties no partiju uzstādījumiem, jo galvenais ir Satversme un Latvijas likumi."

Kalvītis pauda viedokli, ka Riekstiņš būs piemērotākais Valsts prezidenta amata kandidāts, TP meklējot kompromisus ar citiem politiskajiem spēkiem. Viņš uzsvēra, ka Riekstiņš pārstāvējis valsti desmit gadus, strādājis valsts, nevis atsevišķas partijas labā. "Šeit mēs nevaram runāt par partejiski orientētu kandidātu, bet gan par valstsvīru," teica Kalvītis, "viņam ir stāja un pieredze."

 

«Mūsu demokrātija ir krāsmatās»

Sallija Benfelde, Žurnāls "Nedēļa"   04/27/07    Nedēļa aicināja uz sarunu 9. Saeimas deputātu, Saskaņas centra frakcijas priekšsēdētāju Jāni Urbanoviču, kura vārds izskanējis saistībā ar Ventspils mēra it kā apmaksāto balsojumu Rīgas domē jautājumos par Rīgas Brīvostu.

Jānis Urbanovičs uzņēmēja Jūlija Krūmiņa televīzijas raidījumā sacīto, ka Ventspils mērs Rīgas domē maksājis vairākiem deputātiem, lai viņi balsotu pret zemes nomas līguma pagarināšanu Brīvostā Krūmiņam, un ka pats Urbanovičs šo naudu acīmredzot deputātiem atvedis, sauc par meliem un muļķībām. Saeimas deputāts jau vērsies Prokuratūrā un apgalvo, ka apmelojumus neatstās bez ievērības un ka gaidāma tiesāšanās.

Deputāts arī apgalvo, ka viņš nav tā dēvētajā stipendiātu sarakstā un viņam par šādiem darījumiem politikā ir vien nojausma, bet nav pierādāmu faktu, un saruna sākas lēni un smagi. Tikai pēc vairākkārtējiem atgādinājumiem, ka līdz šim Urbanovičs ir bijis deputāts visās Saeimās kopš neatkarības atjaunošanas, tāpēc maz ticams, ka viņam nav sava skatījuma uz notiekošo, viņš sāk runāt. Tiesa, Jānis Urbanovičs vairāk runā par to, kas būtu jādara, nevis — ko politiķi šajos neatkarības gados paspējuši sastrādāt.

Jā, tas bija pārsteigums. Sākumā vienu brīdi pat domāju, ka varbūt viņš runājis par kādu citu Urbanoviču — piemēram, sajaucis mani ar Daini Urbanoviču. Turklāt man taču ar Rīgas domi nekad nekādu darīšanu nav bijis.

Es neesmu Jūlijs Krūmiņš, lai kaut ko paziņotu un tad sagaidītu asu reakciju uz sacīto. Varu vienīgi pateikt par likumu — agrāk par sponsoriem varēja būt arī juridiskās personas, un tad to bija daudz. Tagad likums atļauj ziedot tikai fiziskām personām, un, protams, tām jābūt bagātām, ar oficiāliem ienākumiem. Pēc būtības nekas nav mainījies, un naudas daudzums partijās ir tikai audzis, jo ir inflācija, dažādu izmaksu cenu pieaugums. Bet cilvēki nestāv rindās pie banku lodziņiem, lai ziedotu saviem mīļajiem politiķiem naudu.

Patiesība ir citāda, un visi to zina — katra partija sacenšas par deputātu vietām Saeimā tautas priekšā vēlēšanu laikā, bet vēl pirms tam iet pie bagātiem cilvēkiem, pie uzņēmējiem un stāsta, ka tai ir laba programma un nodomi, tāpēc būtu labi, ja tiktu ziedots. Jums varbūt tas liksies neticami, bet es vienmēr esmu gribējis, lai šādas lietas tiktu oficiāli fiksētas uz papīra, un man vienmēr arī ir bijis jautājums, kāpēc cilvēks ir ziedojis lielu naudas summu? Parasti tas nozīmēja, ka kāds no manas partijas biedriem bija ar šo cilvēku runājis. Saprotiet, nav nopietnu stihisko ziedotāju, viņi vienmēr no kāda tiek uzrunāti.

Tāpat taču ir skaidrs, ka ziedot var tie, kam ir, un parasti tie ir uzņēmēji. Ir dažādas partijas ar dažādām iespējām palīdzēt uzņēmējam vai uzņēmēju grupai. Mūsu partija nav varas partija un diez vai par tādu kļūs šīs Saeimas laikā, tāpēc mums ziedo tie uzņēmēji, kas, piemēram, ir par ļoti labām attiecībām ar Krieviju — lai mēs turpinātu par to runāt un darītu vismaz tik, cik varam, neļaujot par šo jautājumu aizmirst.

Man nav pārsteigums, ka politiķi tiek uzpirkti. Bet es jums varu pateikt kādu citu lietu, kas varbūt būs pārsteigums jums. Uzņēmēji, kas ir gatavi ziedot partijai pilnīgi oficiāli un legāli, man ne reizi vien ir teikuši, ka ziedos, piemēram, viņu draudzene vai draugs, lai ziedotāju sarakstos neparādītos uzņēmēja uzvārds. Formālajam ziedotājam ir legāli ienākumi, viņš KNAB vai jebkur citur apgalvos, ka ir ziedojis pats.

Tāpēc, ka manis pārstāvētā partija ir opozīcijā un ziedotāju varas partijas "čakarēs". Pie varas esošajiem ir ļoti daudz iespēju aizlikt kāju priekšā uzņēmējam, kas ziedojis opozīcijai. Un sakiet man, vai tāda mutiska saruna starp mani un ziedotāju ir slepena vienošanās? Vai tā ir sodāma? Iespējams, ka tas ir likuma pārkāpums, — nezinu. Bet kas cits viņam atliek? Kāpēc pašvaldību vadītāji tik bieži pēc vēlēšanām vai nu aiziet no savas partijas, vai pat iestājas partijā, kura ir valdībā? Tāpēc, ka pēc kāda laika pašvaldības vadītājs skaidri redz, ka viņa pilsētai vai pagastam nebūs naudas, nebūs pieejas Eiropas fondiem un nav gaidāma nekāda apstākļu uzlabošanās un attīstība. Līdzīgi notiek ar uzņēmējiem.

Nezinu, vai viņš ir devis naudu visām partijām un vai visām naudu ir devis slepus. Atceros, ka Aivars Lembergs un Andris Šķēle savstarpēji nikni cīnījās, bet bija brīži, kad viņi bija gandrīz nešķirami partneri. Acīmredzot biznesa vides sakārtošana ir nonākusi tajā fāzē, kad viņi varēja kļūt par partneriem. Tāpat atceros arī, kā Ainārs Šlesers cīnījās pret Lembergu un Šķēli, bet tagad viss ir mainījies. Es uz to noraugos mierīgi, kā uz cinisku un politisku procesu. Cilvēki mainās, un paliks tikai tie, kas mainīsies.

Es vienkārši citēju to, ko savulaik sacīja abi strīdnieki žurnālistiem. Atceros, tas bija laikā, kad viens no viņiem bija premjers, bet otrs — tikai pašvaldības vadītājs. Žurnālisti vaicāja, par ko abi runājuši tikšanās laikā, un tad skanēja šī atbilde, kas man labi palika atmiņā.

Ir gan, ir. (Smejas.) Manas interpretācijas ir tikpat plašas kā jūsējās — žurnālistu — interpretācijas. Man šis teiciens palika labā atmiņā tāpēc, ka aiz tā var nolikt jebko — sākot ar politiskiem un beidzot ar intīmiem jautājumiem. Mums gan nav bijis sevišķi daudz skandālu ar politiķiem, kas saistīti ar intīmiem jautājumiem. Bet varbūt arī tie ir nobrieduši, jo laiks tāds — pumpuri sprāgst pušu...

Es būtu pilnīgs aunapiere un galīgs sliņķis, ja šajos gados nebūtu pamanījis neko no tā, kas notiek, ja nebūtu redzējis faktus, kuri ir krājušies kaudzēs. Un es redzu, ka situācija patiesībā ir attīstījusies ļoti likumsakarīgi. Atceros, kā 5. Saeimā notika strīdi starp partijām, frakcijām un arī pašās partijās līdz vēlai naktij par jautājumiem, kas šodien šķistu tīrie sīkumi. Visi gribēja, kā labāk un godīgāk. Pat, ja kāds vēlējās aizstāvēt citu intereses, viņš bija spiests meklēt argumentus un pamatot savu nostāju.

Ar katru Saeimu demokrātiskās institūcijas — parlaments, arī valdība — erodē aizvien vairāk. Pašlaik viss ir krāsmatās, bet tas vairs nevienu neizbrīna. Cilvēki ir sapratuši— balso par ko gribi, pie varas visu laiku būs vieni un tie paši. Vēlētājus vairs neinteresē politiskais process, ja nu vienīgi skandāli un "asinis" televīzijā, to var paskatīties, jo viņi ir sapratuši, ka neko šajā valstī nevar ietekmēt. Patiesībā daļa vēlētāju balso "ar kājām" — dodoties uz Dublinu, daļa nodzeras, un pat inteliģenti cilvēki lumpenizējas.

Tā ir vispārpieņemta situācija, ka viena iedzīvotāju daļa klaji, augstprātīgi un ciniski ignorē visus pārējos, skatās acīs un nu jau vairs pat nerunā pareizos vārdus, bet vienā mierā "sakārto uzņēmējdarbību". Ar teju revolucionāru patosu pieņem likuma grozījumus, bet pēc tam ar tādu pašu patosu visu groza atpakaļ un jūtas labi. Nevienu tas pat vairs neuztrauc, ka budžets vairs netiek apspriests. Mēs esam piesmējuši no citiem pārņemtās demokrātijas tradīcijas.

Es un mana partija uzskata, ka jāmaina vēlēšanu sistēma. Varbūt, ka ir vēl kāds cits veids, kā sapurināt sabiedrību, varbūt, ka pašreizējie skandāli to palīdzēs izdarīt, bet ir skaidrs — kamēr vēlētāji nebūs ieinteresēti un nejutīsies atbildīgi par to, ko ievēl, nekas nemainīsies.

Būtisks ir jautājums, kā panākt, ka sabiedrība interesējas par to, ko dara ievēlētie deputāti, nevis reizi četros gados, bet biežāk? Mažoritārajā vēlēšanu sistēmā ievēlēts deputāts ir tautas atsaucams. Deputātu vērošana, kontrole un arī atsaukšana pasaulē nav nekas jauns, šī sistēma gadu gaitā ir pilnveidojusies un ir labi zināma. Tagad man nav iespēju aiziet pie saviem vēlētājiem un pateikt, ka Jūlijs Krūmiņš mani apmeloja.

Mani ievēlēja no četriem apgabaliem, bet tika izvēlēta Rīga. Mažoritārajās vēlēšanās man būtu viens apgabals, un tā vēlētāji var mani pasaukt un uzdot jebkuru jautājumu. Jebkurā gadījumā — vēlētājiem tad būtu iespējas un tiesības atsaukt ievēlēto deputātu.

Nē, nedomāju, ka cilvēki tika apcietināti tāpēc, ka mums beidzot ir tiesiska valsts. Bet es jums nepiekrītu: palieku pie saviem pātariem, jūs — pie saviem. Vajag citu vēlēšanu sistēmu, lai maksimāli sarežģītu dzīvi tiem, kas prot sev par labu izmantot esošo situāciju. Vienmēr būs tādi, kas veiklāk pratīs izmantot privatizāciju, politiku, citas lietas, bet jautājums ir: kā pēc iespējas vairāk līdzsvarot tautas masas tiesības un iespējas ar tiem, kas tiek ievēlēti un bieži vien iegrābjas vēlētāja kabatā? Ar pierunāšanu šie cilvēki nemainīsies, tāpat kā nekas nemainīsies pat tad, ja desmit vai simts korumpantu nositīs, jo tās ir mūsu tradīcijas — izmantot sev par labu visu. Tādēļ gribu, lai tiem, kas ir veiklāki, būtu grūtāk.

Tagad jūlijā būs prezidenta vēlēšanas. Kāpēc prezidentu nevar izvēlēties tauta? Sarīkojam referendumu, un lai politiķi pēc tam ievēl to cilvēku, par kuru tauta nobalsos. Ja viss turpināsies tā, kā tas notiek pašlaik, beigu beigās mēs visi būsim ļoti pārsteigti par to, kas kļūs par prezidentu. Un tas būs pierādījums tam, kādā valstī mēs dzīvojam.

Nē, nenojaušu. Goda vārds, es pat nevaru iedomāties, kurš tas būs. Esmu dzirdējis daudzas versijas, bet esmu nolicis tās malā un par tām nedomāju, jo tam nav jēgas. Patiesībā jautājums ir cits un tikai viens: vai šī Saeima vēlēs prezidentu? Ja Saeimai būs sākusies atlaišanas procedūra, tā nevarēs vēlēt prezidentu.

Tas, kas tagad notiek, neveicina sabiedrības aktivitāti, — valdības nespēja uzrakstīt kvalitatīvus likumus, Saeimas zemā darba kvalitāte, kad ar dienas starplaiku tiek pieņemti pilnīgi pretēji lēmumi, un visbeidzot skandāli un neticība visiem un visam.

Es domāju, ko es darītu, ja ar savām mazajām kājiņām varētu iekāpt prezidenta lielajās kurpēs. Astoņus gadus prezidente ir cīnījusies par savu vērtību izpratni, bet nu viņai jāaiziet, un visas demokrātiskās vērtības ir krāsmatās. Prezidente tomēr ir līdzatbildīga par to, kas notiek, un viņai atliek vai nu pieprasīt pārmaiņas, vai visus patriekt. Būtu referendums, un tauta nobalsotu par ārpus kārtas vēlēšanām. Nesaku, ka pēkšņi rastos jauns, labāks politiskais spēks, bet rastos politiskais caurvējš, kas šajā sapuvušajā vidē ienestu svaigu gaisu. Līdz šim vienmēr ir bijis tā, ka balso, par ko gribi, pie varas ir vieni un tie paši. Viņi savā starpā plēšas, un mēs kaut ko uzzinām, tikai tam pateicoties.

Labi, paraksti tiks savākti, un tas būs caurums valdības prestižam. Notiks referendums — tas atkal būs vēl viens caurums valdības prestižam. Un tālāk? Tas būs tāpat, kā visu laiku kliegt, ka vilks aitās, bet tad, kad tiešām vilks ir klāt, neviens vairs par to neliekas ne zinis. Tā ir cilvēku enerģijas zādzība. Tā ir pozitīvās pārmaiņu enerģijas izniekošana skaļai svilpei.

Es ietu un parakstītos, ja tas būtu jautājums par Saeimas atlaišanu vai neuzticību valdībai. Citās valstīs valdībai un parlamentam savas domas un rīcību liek mainīt pat sabiedriskās domas aptaujas, bet pie mums šim referendumam nebūs nekādas nozīmes. Tā rezultāti varētu vienīgi būt arguments partiju savstarpējos kariņos. Tāpēc mūsu partija saka, lai katrs rīkojas kā grib, bet, pēc mūsu domām, tam nav nekādas jēgas. Patiesībā jau mēs kopā ar Jauno laiku apturējām šos likuma grozījumus un Saeimas komisija nobalsoja, bet pienāca sestdiena, un prezidente paziņoja, ka neuzticas valdībai, jo tā var pēc tam atkal šos grozījumus pieņemt. Tātad prezidente neuzticas valdībai, kuras vadītāju viņa pati nominēja. Es gribu teikt: "Mīļā prezidentes kundze! Esiet konsekventa!" Loģiski būtu paziņot par Saeimas atlaišanu, bet tas nenotiek. Izniekot tautas enerģiju — tas ir liels noziegums!

Politiķi ar vēlētājiem un sabiedrisko domu manipulē ļoti veikli — kaut vai runas par stukačiem saistībā ar grozījumiem Kriminālprocesa likumā. Protams, ļoti daudziem cilvēkiem tādu jēdzienu lietošana uzreiz atsauc atmiņā okupāciju, čeku un vēl citas lietas.

Protams, bet ir jārunā ne tikai par manipulēšanu ar cilvēkiem. Prezidente "ir uz viļņa", viņa var teikt daudzas lietas, un viņa paziņo par to, ka no Satversmes jāsvītro 81. pants. Politiķi piebalso, lai izskatītos labāki tautas acīs, savukārt vēlētāji uzticas prezidentei un tic, ka pie visiem drošības likumu grozījumiem vainojama šā panta esamība.

Vienīgais, ko varu sacīt: tas ir kaut kas traks! Šis pants ir domāts, lai valdība varētu darboties, ja notiek kaut kas ārkārtējs, bet mēs tā pavisam vienkārši to svītrojam. Saprotiet, pirms izsaka dažādus aicinājumus un priekšlikumus — it īpaši ja to dara cilvēks ar lielu autoritāti —, ir jāuzņemas arī atbildība par sekām. Kad ieminējos par to, ka būtu visai neapdomīgi šo pantu svītrot, saņēmu tādu pretsparu!

Labi — nobalsojām, jo valdība to prasīja, visas komisijas brēktin brēca, ka 81. pants jāizņem no Satversmes. Pagāja nedēļa, un Juridiskā komisija sāka runāt tos pašus tekstus, par kuriem es jau biju dzirdējis kaudzi pārmetumu, — ja nu valstī ārpus kārtas situācija, ja nu parlaments lielajā atvaļinājumā, ja nu vēl kaut kas... Nu, mīļie! Būsim vienreiz konsekventi, nu tad padzīvosim bez šā panta, ja tas tik ļoti vēl pirms nedēļas traucēja valstij dzīvot.

Tāpat notika ar robežlīgumu — klausījos politiķu tekstos un kniebu sev rokā: vai tas, ko dzirdu, man liekas? No pozīcijas puses skanēja visi tie paši teksti, kurus es un mani domubiedri bija runājuši visu iepriekšējo gadu laikā! Runājot par grozījumiem Kriminālprocesa likumā, jāatceras, ka mēs dzīvojam pasaulē, un šī pasaule jau labu laiku izmanto šādus principus, lai varētu tikt galā ar saviem al kaponēm. Nekur mēs nespruksim.

Tas ir pats nejaukākais, ka cilvēkiem ir nevis stingra pārliecība, bet — ka tā ir stingri mainīga.

 

Kalvītis rosina diskutēt par biežāku referendumu rīkošanu

DELFI  04/27/07     Premjers Aigars Kalvītis (Tautas partija) uzskata, ka Latvijā būtu jāuzsāk diskusijas par demokrātisko tradīciju tālāku attīstību un jāizvērtē iespējas veikt izmaiņas līdzšinējā praksē, kas ļautu aktīvāk izmantot tautas nobalsošanas mehānismu.

Kalvītis piektdien, uzrunājot TP konferences biedrus, sacīja, ka Latvijā "acīmredzami aktuāls kļuvis jautājums par demokrātisko tradīciju tālāku attīstību," portālu "Delfi" informēja premjera padomnieks Arno Pjatkins.

"Nevalstiskās organizācijas, arodbiedrības, reliģiskās konfesijas vēlas aktīvi paust savu viedokli. Un mums ir jārēķinās ar lielāku pilsoniskās sabiedrības aktivitāti un iesaisti lēmumu pieņemšanas procesos. Aktivitāte, ar kādu sabiedrība iesaistījusies parakstu vākšanas procesā par tehniski sarežģītiem un specifiskiem drošības likumu jautājumiem, ir apsveicama, jo tā liecina par sabiedrības ieinteresētību demokrātiskos procesos. Tā liecina arī par autoritāti un spēku, kas pieder prezidenta figūrai Latvijā. Mēs nedrīkstam to ignorēt, " sacīja premjers.

Kalvītis norādīja, ka pašreizējā situācijā "būtu uzsākama diskusija par izmaiņām līdzšinējā praksē, kas ļautu aktīvāk izmantot tautas nobalsošanas mehānismu. Ne tikai, lai protestētu pret jau pieņemtu likumu, bet arī konsultatīvos nolūkos. Pieredze rāda, ka šāds mehānisms būtu bijis noderīgs daudzos gadījumos. Tas nenoliedzami palīdzētu politiķiem lēmumu pieņemšanas procesā par strīdīgiem jautājumiem, tas ļautu mazināt sabiedrības neuzticību parlamentam un valdībai. Tas vienotu cilvēkus labāku risinājumu meklēšanā, tā vietā, lai šķeltu protesta balsojumos."

Jau vēstīts, ka pēc nedēļas būs zināmi rezultāti parakstu vākšanai par referenduma organizēšanu saistībā ar Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas apturētajiem valsts drošības iestāžu likumu grozījumiem.

Patlaban likums par tautas nobalsošanu paredz, ka referendums jārīko, ka Saeima ir grozījusi Satversmes 1., 2., 3., 4., 6. vai 77.pantu, ja Valsts prezidents ir ierosinājis Saeimas atlaišanu, ja Valsts prezidents ir apturējis likuma publicēšanu uz diviem mēnešiem un šo divu mēnešu laikā ir saņemts ne mazāk kā vienas desmitās daļas vēlētāju pieprasījums nodot apturēto likumu tautas nobalsošanai, ja Saeima nav pieņēmusi bez satura grozījumiem ne mazāk kā vienas desmitās daļas vēlētāju iesniegtu likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu, ja izlemjams jautājums par Latvijas dalību Eiropas Savienībā, ja izlemjams jautājums par būtiskām izmaiņām nosacījumos par Latvijas dalību Eiropas Savienībā un to pieprasa vismaz puse Saeimas locekļu.

 

Premjers kritizē prezidenti par mazu uzmanību iekšpolitiskajiem jautājumiem

DELFI  04/27/07     Premjers Aigars Kalvītis, piektdien uzrunājot Tautas partijas konferences dalībniekus, netieši kritizēja Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas darbu, norādot, ka viņas prezidentūras laikā mazāka uzmanība pievērsta iekšpolitiskiem jautājumiem.

Kalvītis piektdien TP konferencē sacīja, ka Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga "noteikti iekļūs Latvijas vēsturē kā īpašs gadījums."

"Īpašs daudzējādā ziņā. Pirmā sieviete tik augstā amatā, cilvēks no politikai tālākām aprindām – pirms ievēlēšanas viņa nav bijusi ne valsts amatos, ne politiskās partijās, taču ātri spējusi apgūt un ar interesi iesaistīties likumdošanas un starptautisko attiecību procesos. Skaidrs, ka tieši pateicoties viņai Latvija ir ieguvusi to tēlu, kāds šobrīd mūsu valstij ir pasaulē. Pateicoties viņai, mums ir tik ciešas saites ar ASV un NATO. Viens no Vairas Vīķes-Freibergas panākumu cēloņiem bija viņas atbilstība tai lomai, ko prezidentam uzlika Latvijas dalība aktuālos starptautiskos procesos – iestāšanās Eiropas Savienībā, NATO, valsts tēla veidošana un sabiedroto meklēšana Rietumos. NATO samita rīkošana Rīgā, Latvijas klātbūtne miera uzturēšanas spēkos pasaules karstajos punktos, robežlīguma ar Krieviju noslēgšana, " sacīja Kalvītis.

Tomēr viņš arī netieši kritizēja prezidentes darbu. "Mazāka uzmanība no prezidenta puses līdz šim tikusi pievērsta iekšpolitiskiem jautājumiem – stabilu valdību nodrošināšanai, sabiedrības integrācijai un konsolidācijai, kopīgu nacionālu mērķu uzstādīšanai, stingrai finansu politikai. Domāju, ka arī tie ir svarīgi uzdevumi, kuru realizācijā labs prezidents varētu izdarīt daudz, " sacīja premjers.

Savā uzrunā Kalvītis raksturoja arī bijušos Latvijas prezidentus.

"Latvijas valsts pirmais prezidents Jānis Čakste bija izcila personība ar plašu pieredzi ne tikai politikā, bet arī sabiedriskā darbā, kultūrā un akadēmiskā jomā. Viņš kļuva par prezidentu 63 gadu vecumā un godam reprezentēja jauno valsti – izglītots, solīds, ar pašcieņu apveltīts vīrs. Viņa nokļūšana šajā amatā nebija nejauša. Par viņu balsoja pārliecinošs Saeimas vairākums. Lai arī konkurenti (gan uz pirmo termiņu, gan arī uz otro) bija spēcīgi – tautas mīlētais dzejnieks Rainis un enerģiskais, politiskajā vidē ietekmīgais Kārlis Ulmanis. Runājot par standartiem, kas nosaka, kādam jābūt prezidenta kandidātam – Čakste ir uzlicis augstus kritērijus: plašs redzesloks, pieredze dažādās nozarēs, akadēmiska izglītība un sabiedriska aktivitāte, " sacīja premjers.

"Viņa sekotājs Gustavs Zemgals tiek minēts kā vienkāršs cilvēks. Viņš ar aizdomām izturējies pret oficiāliem protokoliem, taču spējis vienot dažādu slāņu un politisko uzskatu pārstāvjus. Viņš iedibināja demokrātiska un tautai pieejama prezidenta tradīciju. Un mums latviešiem tas ir svarīgi – redzēt, ka prezidents nevairās un nebaidās no tautas, spēj runāt ar to un saprast tautas intereses. Spēj runāt ar tautu tās valodā,' Zemgalu raksturoja Kalvītis.

Savukārt Albertu Kviesi premjers pieminēja kā prezidentu, kas Latvijas vēsturē iegājis kā kultūras cilvēks, dedzīgs Dziesmu svētku atbalstītājs. "Prezidents, kas stingri ievērojis politisko neitralitāti, lai arī ievēlēts ar nelielu balsu pārsvaru no Zemnieku savienības, viņš nav jaucies Saeimas darbā. Un, diemžēl, samierinājies ar tās atlaišanu 1934. gadā," pauda Kalvītis.

"Visstrīdīgākais Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis ir arī viszināmākā figūra pirmskara Latvijas vēsturē. Lai arī uzņēmies prezidenta pienākumus ar paša izdota likuma palīdzību, apejot Satversmi, viņš ir baudījis tautas uzticību un spējis izveidot dzīvotspējīgu leģendu par "ulmaņlaikiem" Latvijā. Viņa vārds paliekoši saistīts ar latviešu tautsaimniecības un nācija pašlepnuma uzplaukumu. Viņa politiskās metodes 30. gadu beigās nav vērtējamas kā demokrātiskas, taču viņa vārds ir kļuvis par simbolu. Simbolu, kas padomju okupācijas gados daudziem nozīmējis atmiņas par neatkarīgu Latviju un cerības uz to, ka reiz tā kļūs atkal iespējama. Atļaušos apgalvot, ka savā ziņā Latvijas valstiskuma atjaunošanai 90. gadu sākumā Kārlis Ulmanis ir izdarījis pat vairāk kā pirmskara Latvijas labā," sacīja Kalvītis.

"Pirmais atjaunotās Latvijas prezidents Guntis Ulmanis savā amatā nokļuva visai sarežģītā laikā. Ar viņa vārdu mums saistās daudzi vēsturiski notikumi - Krievijas armijas izvešana no Latvijas teritorijas, demokrātiskas daudzpartiju sistēmas veidošanās, likumdošanas attīstība, starptautisko attiecību izveidošanās un divpusējo līgumu slēgšana – ļoti daudz kas notika bez īpašiem starpgadījumiem tieši pateicoties Gunta Ulmaņa mieram un nosvērtībai, " pauda premjers.

Jau vēstīts, ka Valsts prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas pilnvaras beidzas šā gada 8.jūlijā. Partijas līdz šim oficiāli nosaukušas divus kandidātus šim amatam – Tautas partija virza Māri Riekstiņu, bet partija "Jaunais laiks" – Sandru Kalnieti.

 

Lembergs komentē Ventspils uzņēmēju un sociāldemokrātu noslēgto līgumu

DELFI  04/27/07     Kukuļošanā, naudas atmazgāšanā un citos smagos noziegumos apsūdzētais Ventspils mērs Aivars Lembergs ar advokāta Armanda Šūmaņa starpniecību izplatījis paziņojumu, kurā komentē atklātībā nonākušo Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) vadības un Ventspils uzņēmēju 1999.gada vienošanos.

Izplatītajā paziņojumā apcietinātais Ventspils mērs apgalvojumu, ka viņš iesaistījies "augstākā līmeņa politiskajā korupcijā", "nopircis sociāldemokrātus" un "lobējis personiskās intereses", nosauc par fantāzijām.

Lembergs vēstulē norāda, ka minētās fantāzijas radījuši divi cilvēki – žurnālists Jānis Domburs un bijušais LSDSP līderis Juris Bojārs. "Domburs publiskojis līgumu starp "V" un "S" pusēm ar aizkrāsotiem parakstiem un citām detaļām, bet Bojārs paziņojis, ka līgumu parakstījis ar Lembergu," teikts izplatītāj paziņojumā.

"Domburs aizkrāsoja, bet Bojārs sameloja (vai varbūt piemirsa?)," pārliecināts Lembergs. Līguma publiskošanu Lembergs nosauc par mēģinājumu no "sliktiem" par "labiem" pārvērstu "Ventspils uzņēmēju Olafu Berķi un co, kas līgumu parakstīja". Ventspils mērs vēstulē norāda, ka pēc Dombura publiskotās vienošanās un Bojāra paziņojumiem nevienu vairs neinteresēja, ka "Lembergs šo "V un S" dokumentu nemaz nav parakstījis."

Domburs sarunā ar portālu "Delfi" norādīja, ka publiskotajā dokumentā nav veicis nekādas korekcijas. "Es saņēmu dokumentu tādu, kādu vēlāk portālā "Delfi" publiskoju," uzvēra žurnālists. Viņš apliecināja, ka šādu liecību sniedzis arī pratināšanā prokuratūrā.

Žurnālists izteica gandarījumu, ka atklātībā nonākušais dokuments ir radījis šādu pretuzbrukumu no Lemberga puses, "acīmredzot ir trāpīts vājajā vietā". Žurnālists portālam "Delfi" uzsvēra, ka labprāt tiešajā televīzijas ēterā par šiem jautājumiem ar Lembergu padiskutētu.

Lemberga izteiktos pārmetumus par žurnālista sadarbošanos ar Bojāru Domburs noraida, sakot, ka ārpus darba ar bijušo politiķi nav saticies. "Tās ir žurnālista un politiķa attiecības," norādīja Domburs.

Lembergs vēstulē skaidro, ka līgums ar sociāldemokrātiem pēc būtības ir par toreizējās koalīcijas veidošanu, nosakot, ar kuru partiju līguma slēdzēji nedrīkst vienoties.

Ar advokāta starpniecību izplatītajā paziņojumā Lembergs pieļauj, ka atklātībā var nonākt arī citas vienošanās gan par dažādām koalīcijām, gan par dažādu cilvēku nokļūšanu amatos.

Portāls "Delfi" jau rakstīja, ka Domburs publiskoja sociāldemokrātu vadības un Ventspils uzņēmēju 1999.gada vienošanos. Vēlāk noskaidrots, ka vienošanos parakstījuši trīs Ventspils uzņēmēji - toreizējais AS "Ventbunkers" prezidents Olafs Berķis, AS "Ventamonjaks" vadītājs Krists Skuja un bijušais AS "Ventspils nafta" prezidents Jānis Blaževics.

Savukārt Bojārs iepriekš Latvijas Televīzijas raidījumā "100.pants" atzina, ka tika noslēgta vienošanās starp Ventspils mēra Aivara Lemberga kontrolētājiem ekonomiskajiem spēkiem un LSDSP. Vienošanās paredzēja, ka LSDSP saņem 70 000 latu gadā un, ja vienošanās netiek pildīta, partijai nauda jāatmaksā Ventspils uzņēmējiem.

 

Pirmā latviešu oligarha viedoklis no cietuma

Aivars Lembergs,  NRA  04/28/07     Šobrīd nav nekā vieglāka, kā Lembergu nesodīti noliet ar dubļiem – viņam nav nekādu iespēju uz to pienācīgi atbildēt.

Tiem politiķiem, kuri Lembergu uzskatīja par savu nopietnāko konkurentu, un tāpēc visādi veicināja pēdējā laika notikumus, mana apcietināšana ir ļoti ērta. Ierobežoto resursu dēļ es neatkārtošu tās tēzes, kuras jau paudu uzreiz pēc Valsts prezidentes mākslīgi izraisītās politiskās krīzes, kas bija pamatota ar it kā drošības iestāžu likumu nepareiziem grozījumiem. Pēdējo dienu notikumi aizvien vairāk pierāda, ka man jau tobrīd bija taisnība – Vīķes-Freibergas kundze rīkojās politisku iemeslu dēļ un (apzināti vai neapzināti) 9. Saeimas revanšistu interesēs.

No iepriekšminēto politiķu viedokļa, protams, vēl labāk būtu, ja Lembergu tagad labi ātri apsūdzētu arī terorismā, jo tad mani varētu ieslodzīt Guantanamo bāzē. Tad, protams, Latviju nesasniegtu pat ar advokātu starpniecību no manis sūtītās ziņas. Es tur nezinātu pilnīgi neko, kas notiek Latvijā, līdz ar to ikviens nesodīti varētu sacerēt jebkādas fantāzijas gan par "Lemberga stipendiātiem", gan par "Lemberga noslēgtiem līgumiem" u. tml.

Bet kamēr vēl neesmu Guantanamo, es kā Latvijas "pirmais oficiālais oligarhs" pilnīgi no malas un bez reaģēšanas iespējām novēroju vienas "fantāzijas par Lemberga tēmu" radīšanas mēģinājumu. Šis mēģinājums pat bez mana viedokļa bija neveiksmīgs, jo ātri vien sapinās pretrunās. Tagad Sorosa fondam lojālajiem ekspertiem un medijiem būs krietni jāpiepūlas, lai šīs pretrunas kaut kā noslīpētu.

Proti, es redzēju, kā top fantāzija par to, ka, noslēdzot līgumu starp "V" un "S", Lembergs esot iesaistījies "augstākā līmeņa politiskajā korupcijā", "nopircis sociāldemokrātus", "lobējis personiskās intereses" u. tml.

Man nav citu iespēju atbildēt uz šo fantāziju, kā vienīgi ar advokāta starpniecību izplatīt sekojošas tēzes.

Tēzes.

2007. gada 27. aprīlis.

1. Iepriekšminēto fantāziju radīja divu cilvēku – žurnālista Jāņa Dombura un bijušā sociāldemokrātu līdera Jura Bojāra – publiska sadarbība (cik cilvēku pie šīs fantāzijas radīšanas darbojās "pelēkajā zonā", es, protams, nezinu). Domburs līgumu starp "V" un "S" ar aizkrāsotiem parakstiem un citām detaļām izvilka savā TV raidījumā, bet Bojārs tūlīt pat ideoloģiski radniecīgā TV raidījumā samelojās, ka pats personīgi šo līgumu esot parakstījis "ar Lembergu".

Tieši Bojāra publiskā "atzīšanās" (dažas dienas pēc viņa "viesošanās" prokuratūrā) nospēlēja vislielāko lomu Lemberga "atmaskošanā" un "Berķa & Co" piesegšanā, jo kurš gan vēl kaut ko pētīs, ja viens "noziedznieks" jau atzinies?

2. Kas gan kopējs Domburam ar Bojāru? Vairākums kliegs – pilnīgi nekas. Tomēr, ja padomās, tad izrādīsies, ka viņiem ir kopējs "niķis" – pat atrazdamies it kā "ēnas pusē", abi vienmēr ir gribējuši spēlēt "pirmo vijoli" mazās Latvijas politikā, jeb vismaz iztēlot sevi par augstas klases spēlmaņiem.

Tieši līguma starp "V" un "S" slēgšanas laikā abi bija savas lomas zenītā.

Piemēram, Domburs tolaik vadīja kādu "neatkarīgu" firmu, kuras "neatkarība" izpaudās tā, ka šī firma izpildīja vairāku Latvijas lielāko uzņēmumu pasūtījumu pētīt informāciju. Savukārt Dombura lielo sabiedrisko aktualitāti nodrošināja laikraksts Diena, tolaik pastāvīgi publicējot rakstus par viņa firmas "neatkarīgajiem" pētījumiem. Vēl no tā laika man atmiņā, ka Domburam bija īpašas attiecības un darījumi ar kādu no Ventspils naftas vadītājiem, kurš turklāt vēl pietiekami plašam interesentu lokam stāstīja – šis cilvēks visu laiku apgalvo, ka ir "par maz".

Savukārt Juris Bojārs tolaik vadīja Sociāldemokrātu partiju, kas bija ieguvusi pietiekami lielu balsu skaitu Saeimā, tomēr palikusi politiskajā "ēnā", jo "labējie" to negribēja laist pie varas. Bojārs nespēja savu partiju novest pie varas, tomēr personīgi spēja izcelties arī tobrīd, ievedot Saeimas mājā nākamo prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu. Šī nasta joprojām pat pašai Vīķes-Freibergas kundzei liek sapīties, bet Bojārs droši vien ar to ieguvis pat tādu kā indulgenci, tāpēc drīkst melot sabiedrībai un prokuratūrai. Bet, ja jau viņš atceras, kā "V un S" līgumu parakstījis, tad kāpēc neatminas, kā saņēmis dokumentā minēto naudas summu un kā pēc tam to iztērējis?

3. Tātad – Domburs aizkrāsoja, bet Bojārs sameloja (vai varbūt piemirsa?). Un pēc tam jau nevienu vairs neinteresēja, ka Lembergs šo "V un S" dokumentu nemaz nav parakstījis. Tad atkal bija jāpalaiž ekvilibristika, lai no "sliktiem" par "labiem" pārvērstu līgumu tik tiešām parakstījušos Olafu Berķi & Co. Ekvilibristika šeit bija nepieciešama tāpēc, ka Berķis & Co šobrīd Sorosa fondam lojālajos medijos ir kļuvuši par "labajiem", jo gatavojoties finansēt "jauno un nekorumpēto" partiju, kuras līderi būšot Sandra Kalniete un Ģirts Valdis Kristovskis. Pēdējais, kā raksta Diena, "nav ļāvis Lembergam nozagt Ventspili". Ja šis cilvēks tiešām kaut ko tādu ir teicis, tad viņam tas būs jāpierāda.

4. Lai arī pagaidām nav noskaidrots, slikti vai labi, tomēr fakts ir tas, ka "V" puse tiešām līgumu ir parakstījusi. Bet kas šajā līgumā rakstīts? Līgums pēc būtības ir par toreizējās koalīcijas veidošanu, nosakot, ar kuru partiju līguma slēdzēji nedrīkst vienoties.

Vai tiešām šis ir pirmais līgums par koalīcijas veidošanu Latvijā un pasaulē? Ja tiešām tā, tad tas dokuments ir jāvirza uz Ginesa rekordu grāmatu.

Bet, ja tomēr tā ir parasta prakse visā demokrātiskajā pasaulē, tad Sorosa fonda propagandistiem būtu jāpievaldās, citādi var tikt vilktas laukā arī visas citas vienošanās gan par dažādām koalīcijām, gan par dažādu vīru un sievu nokļūšanu amatā. Piemēram, kur palikušas vienošanās par Vīķes-Freibergas kundzes vai Jāņa Maizīša nonākšanu amatā?

5. Skatos TV raidījumu De facto un brīnos – partijām piecos gados vispār esot saziedoti 13 miljoni latu. Propagandas raidījums pat neuzdrošinās nosaukt to niecīgo daļu no šīs summas, ko ir devis Lembergs personīgi vai "V" puse savā "labajā" vai "sliktajā" hipostāzē.

Bet ja "sliktie" šo summu nav ziedojuši, tad to ir sametuši politiski "pareizie". Tātad nabagi uz partiju kasēm ir nesuši savas minimālās algas, pensijas, invalīdu pabalstus.

Tāpat mūsu likumdevēji un KNAB droši vien priecājas par jaunajām dāmām, kuras savu mīļāko dāvināto naudu netērē augstās modes dizaineru tērpu vai smalkas apakšveļas iegādei, bet gan regulāri ziedo šo naudiņu partijām. Protams, viņas to dara tikai un vienīgi tāpēc, ka iepazinušās un pilnībā atbalsta šo partiju programmu, kas apliecina kalpošanu tautas interesēm. Tādējādi veiksmīgi ir novērsta bagātnieku ietekme un jebkāda politiskā prostitūcija.

Diemžēl šobrīd nevaru paņemt no atvilktnes dokumentus, lai precīzāk atcerētos šos deviņus gadus vecos notikumus. Tāpat nevaru ierasties tiešajā TV ēterā un padiskutēt ar saviem oponentiem, kā pareizi tulkot vienu vai otru kāda sena līguma normu. Tomēr gribu norādīt – vēl daudz par agru sarosīties maitu kraukļiem, kuri gribētu ieperināties it kā atbrīvotajā politiskajā ligzdā. Lielajā rijībā var gadīties ierīt arī kādu āķi vai pat saindētu barību. n

Ar cieņu, Aivars Lembergs

 

 

 

Saimniecībā un biznesā...

 

 

 

 

«Gāzēja bezmaz vai līdz grīdai»

Ilze Zālīte,  Diena  04/21/07    Ekonomisti: bankas ir daļēji līdzvainīgas ekonomikas karsēšanā, taču ekonomikas attīstība ir valsts ziņā.

Daļa vainas par saspringto situāciju ekonomikā ir jāuzņemas arī bankām — tās "gāzēja bezmaz vai līdz grīdai", cīnoties par savu vietu strauji augošajā hipotekāro kredītu tirgū, norāda ekonomisti. Viņu vērtējumā kredītiestādes konservatīvākas kļuvušas pēdējā laikā, kad draudi par Latvijas ekonomikas pārkaršanu izskan arvien biežāk. Līdz tam bankas maz reaģēja, — ja to darītu viena atsevišķa banka, tad tā zaudētu savu tirgus daļu. Toties, ja bankas kopīgi mēģinātu vienoties par kreditēšanas pieauguma tempu mazināšanu, tad sekotu sankcijas no konkurences uzrauga par aizliegtu vienošanos. "Līdz ar to šeit ir tikai viena iespēja — valsts iejaukšanās, nosakot stingrākas prasības kredītu kvalitātei. Te ir līdzīga situācija kā nekustamā īpašuma tirgū, kur [SIA Latio valdes priekšsēdētājs, Edgars] Šīna kungs jau labu laiku bļauj — uzlieciet man vismaz kaut kādus nodokļus," Dienai sacīja ekonomists Andris Strazds.

Kredītu izsniegšana ir banku darbības pamatu pamats, kas pēdējos gadus Latvijā ir strauji palielinājusies. Straujāk attīstījusies privātpersonu, lēnāk — uzņēmumu kreditēšana. "Taču tieši tā var radīt pamatu ilgtspējīgai izaugsmei — lielākam eksportam, noturīgam ienākumu kāpumam, līdzsvarotākai piedāvājuma un pieprasījuma attīstībai. Savukārt patēriņa un nekustamā īpašuma kredītu bums tuvinājis ekonomikas nesabalansētību," teica Latvijas Bankas (LB) pārstāvis Kristaps Otersons. Banku fiziskajām un juridiskajām personām izsniegto hipotekāro kredītu apjoms pēdējo piecu gadu laikā ir pieaudzis 13 reizes. Turklāt, ja 2002.gadā šādi kredīti veidoja 19,9% no kopumā izsniegtajiem, tad pērn — jau 52%, liecina Finanšu un kapitāla tirgus komisijas informācija. No Latvijā lielākajām bankām hipotekāro kredītu portfelis pēdējos piecos gados straujāk ir audzis DnB Nord bankai, bet lēnāk — SEB Unibankai, tāpat ir ar peļņu. Cik nozīmīgu daļu peļņā veido tieši hipotekāro kredītu procentu ieņēmumi, bankas izvairās atklāt, taču ekonomiste Margarita Dunska lēš, ka tie ir gana būtiski.

Ekonomisti atzīst, ka bankas stingrāku kreditēšanas nosacījumu trūkuma dēļ ir daļēji līdzvainīgas ekonomikas karsēšanā, taču to ziņā nav rūpēties par valsts ekonomikas attīstību. "Tad jau jāvaino visus cilvēkus, kas ņem kredītus, jo grib dzīvot labāk," piebilda M.Dunska. Privātais sektors strādā, lai gūtu peļņu un vairotu savu vērtību, nevis uzlabotu ekonomiku, Dienai norādīja a/s Parex banka viceprezidents Gatis Kokins. "Tas ir valsts uzdevums gādāt, lai likumi būtu tādi, kas uzņēmumu un darbinieku rīcību ievirza sabiedrībai labvēlīgā gultnē," noteica a/s Hansabanka Finanšu pārvaldes vadītājs Toms Siliņš. Kā atzīst LB pārstāvis, banku kredītpolitika pēdējo mēnešu laikā ir kļuvusi konservatīvāka un kredītu saņemšana — grūtāka. "Tam gan lielā mērā talkā nākuši notikumi procentu likmju tirgū, jo sadārdzinājušies kredīti visās Latvijā populārajās valūtās," teica K.Otersons. Tagad zviedru finansisti steidzina valdību ātrāk ieviest pretinflācijas pasākumus, kuru ieteikumos ir vērts ieklausīties tāpēc vien, ka tie pārdzīvoja un guva mācību Zviedrijā 90.gadu sākumā notikušajā krīzē, kad daudzi kredītņēmēji nespēja atdot savus kredītus, uzskata eksperti. "Līdz šiem notikumiem Zviedrijas bankām nebija īstas sapratnes par kredītpolitiku. Tagad tā ir vēsture, un sāpīgā mācība lika ieviest pārdomātu kredītpolitiku un kredītu piešķiršanas uzraudzības metodoloģiju," teica a/s SEB Unibanka pārstāve Agnese Gribuste.

 

ĀM inflācijas ierobežošanai valstī plāno iespēju robežās samazināt atsevišķus izdevumus

LETA  04/22/07     Īstenojot valdības apstiprināto inflācijas ierobežošanas plānu, 2008.gadā Ārlietu ministrija (ĀM) plāno iespēju robežās samazināt finansējumu komandējumu un dienesta braucienu izdevumiem, kā arī pasta, telefonu un citiem sakaru pakalpojumiem, informē ĀM Informācijas un sabiedrisko attiecību departamentā.

Tomēr ministrija uzsver, ka tai ir jānodrošina tās funkcijas, kas tai ir uzticētas, piemēram, attiecībā uz konsulārās darbības nodrošinājumu un iemaksām starptautiskajās organizācijās.

Īstenojot valdības apstiprināto inflācijas ierobežošanas plānu, Aizsardzības ministrija (AM) ir nedaudz samazinājusi savus izdevumus divās budžeta programmās.

Samazinājums veikts programmā "Valsts drošības aizsardzības" un programmā, kas paredz no valsts aizsardzības budžeta finansēt citu valsts institūciju izdevumus par aizsardzību.

 

Viedoklis: Draud atraisīties jauna inflācijas spirāles vītne

Bens Latkovskis  NRA  04/22/07    Inflācija Latvijā bīstami pietuvojusies līmenim par kuru jau sen nobažījušies ekonomisti. Proti, draud atraisīties tā dēvētā inflācijas spirāle. Kad cenu kāpums sāk diktēt vispārēju algu pieauguma pieprasīšanu, kas savukārt ceļ cenas un tā tālāk lavīnveidīgi. Vairākas pazīmes liecina, ka tas jau notiek.

Saeima sākusi izskatīt likumprojektus, kuru pieņemšanu paredz valdības izstrādātais inflācijas apkarošanas plāns. Šis plāns, kuru, ne bez pamata, daudzi uzskata par mazefektīvu, labākajā gadījumā vērtējams kā valdības labā griba kaut ko darīt lietas labā. Šī plāna būtiskākais punkts ir apņemšanās pirmo reizi šajā gadu tūkstotī gada vidū negrozīt Valsts budžetu, par spīti tam, ka budžeta ieņēmumi pārsniedz prognozētos.

Inflācijas bīstamība slēpjas apstāklī, ka to ir ļoti grūti iegrožot. Tas iespējams tikai vienā veidā – samazinot pieprasījuma pieaugumu, kas vienmēr ir sāpīgs, jo cilvēkiem ir vēlme patērēt vairāk. Visizplatītākā metode daudzmaz attīstītā ekonomikā, kura balstās uz visaptverošu kreditēšanu – samazināt kredītu pievilcīgumu, paaugstinot aizdevumu procentu likmes. Apstākļos, kad Latvijas valūta ir cieši piesaistīta eiro, nedz Latvijas Bankai, nedz valdībai reālas iespējas ietekmēt banku noteiktās aizdevumu likmes nav. To mūsu vietā dara Eiropas centrālā banka.

Interesanti atzīmēt, ka laikā, kad mūsu plašsaziņas līdzekļi ļoti daudz runā par inflāciju un valdības donkihotiskajiem centieniem to samazināt, tikpat kā nepieminēts palika fakts, ka nesenajā Eiropas centrālās bankas padomes sēdē tika nolemts bāzes procentu likmes nemainīt.

Ja reiz mēs aizdevuma procentu likmes ietekmēt nevaram, tad paliek otra pieprasījuma samazināšanas svira. Budžeta izdevumu daļas iegrožošana. Iepriekšējā rindkopā es minēju, ka inflāciju ir ļoti grūti iegrožot. Var iebilst, deviņdesmito gadu vidū tas izdevās pārsteidzoši viegli. Taču šis šķietamais vieglums ir mānīgs. Tolaik situācija bija pavisam cita. Kredītu sistēma pastāvēja pat ne bērnu autiņu līmenī, bet gan tikai iedīglī. Sabiedrībā, no šodienas skatu punkta raugoties, valdīja neiedomājama pieticība un samiernieciskums. Valdībām bija izdevies sabiedrībai iestāstīt, cik svarīgs ir mazs budžeta deficīts un, ka jātiecas uz bezdeficīta budžetu. Uz jebkurām sociālajām prasībām bija ļoti pārliecinoša un, galvenais, sabiedrības akceptēta atbilde – budžetā nav naudas un mēs nevaram tērēt vairāk nekā nopelnam.

Rezultātā Latvijai ir salīdzinoši maz nācies uzklausīt kritiku no starptautiskām finanšu institūcijām par augstu budžeta deficītu un valdības parāds attiecībā pret iekšzemes kopproduktu ir trešais mazākais Eiropas Savienībā (aiz Igaunijas un Luksemburgas). Latvijas sabiedrība deviņdesmitajos gados varas ērtību labad bija gatava savilkt jostu un paciest trūkumu. Valdības parāds gan saglabājās salīdzinoši zemā līmenī, bet tajā pašā laikā mirstība pārsniedza dzimstību divas reizes.

Tagad situācija ir pavisam cita. Sabiedrība, kura gadu desmitiem ir dzīvojusi apspiestu vēlmju apstākļos, ir gluži kā no ķēdes norāvusies. Viegla un lētu kredītu pieejamība ir radikāli mainījusi sabiedrības apziņu. Doma – tērēju šodien, maksāju rīt – šķiet pašsaprotama. Lai ko teiktu ekonomiskās izaugsmes noliedzēji, vispārējais patēriņa līmenis pēdējos desmit gados ir audzis nesalīdzināmi. Bet, kā zināms, apetīte rodas ēdot. Ir vieglāk paciest trūkumu, ja arī apkārt visi dzīvo pieticīgi, taču daudz grūtāk, ja redzi, ka nespēj sev un savai ģimenei nodrošināt to, ko var atļauties kaimiņš, draugs vai sievasbrālis, nemaz nerunājot par labi barotām sejām glancētajos žurnālos.

Šādā gaisotnē izglītības darbinieku prasības vairākkārt palielināt algas likmi par vienu slodzi ir labi saprotamas. Pat roka neceļas rakstīt kaut ko nosodāmu. Un tomēr. Valsts budžetā ir iestrādāts algu paaugstinājums skolotājiem par piecdesmit latiem no šā gada 1. septembra saskaņā ar iepriekš saskaņoto algu palielināšanas plānu. Var tikai piekrist, ka pirms diviem gadiem apmierinošais algu palielināšanas plāns šodien skolotājus vairs nevar apmierināt. Taču, ko lai dara?

Likumdošanas grozījumi, kurus patlaban izskata Saeima, labākajā gadījumā dos niecīgu inflācijas samazināšanas efektu un tos ar vienu rāvienu pārvērtīs nulles vērtībā, ja valdība piekāpsies un tiks pieļauti budžeta grozījumi. Negribas šeit uzstāties kā valdības advokāts, tāpēc runāšu no savām egoistiskajām interesēm.

Savs paraksts ir jāciena. Mēs visi zinām izglītības darbinieku arodbiedrības vadītājas Astrīdas Harbacēvičas kaismīgo kareivību un par to viņu cienām. Tieši tādai jābūt arodbiedrību vadītājai. Tomēr, ja reiz viņa pirms diviem gadiem parakstīja vienošanos ar valdību, kuras ietvaros tika apstiprināts algu palielināšanas plāns līdz 2010. gadam, tad pie šīs vienošanās ir jāpieturas, jo valdība no savas puses tajā iekļautos nosacījumus pilda. Ja tagad izrādās, ka inflācijas līmenis lielā mērā noēd algu palielinājumu un vispārējais algu pieaugums ir straujāks, tad par to vajadzēja domāt pirms likt savu parakstu zem panāktās vienošanās teksta. Nekas netraucēja šos momentus atrunāt vienošanās tekstā. Ja šādas atrunas netika iekļautas, tad vaina ir jāuzņemas nevis valdībai vai sabiedrībai, bet gan dokumenta sastādītājiem un parakstītājiem, kuri šodien pauž savu neapmierinātību.

Apņēmība ar kādu Harbacēviča savulaik pieprasīja algu palielinājumu skolotājiem, izraisīja vienīgi cieņu, taču tagad pieprasot pārskatīt pašas parakstītu vienošanos, cieņa vairs nerodas. Pat, ja atzīstam, ka skolotāju prasības ir pamatotas, tad pie sarunu galda būtu jāsēžas citiem, jo no valdības puses būtu pagalam necienīgi parakstīt kādu vienošanos ar cilvēku, kurš savu parakstu neuzskata par saistošu. Valdība un konkrētajā gadījumā arī sabiedrība ir visai sarežģītā situācijā. Skolotāju algas patiesi ir nepietiekamas. To, šķiet, nenoliegs neviens. Valdība izjūt milzu spiedienu, ka tā nerūpējas par sabiedrības interesēm. Tiek draudēts ar streikiem ārkārtīgi jūtīgā laikā – izlaidumu priekšvakarā un politiski sakarsētā gaisotnē. Varētu jau mīļā miera labad meklēt kādus kompromisus un skolotājiem kaut ko papildus jau solītajam piemest. Bet, ja budžeta maisam gals būs vaļā, tad ir skaidrs, ka par inflācijas samazināšanos ir jāaizmirst. Gaidīsim jaunu inflācijas spirāles vītni. Daudz kas būs atkarīgs no sabiedrības viedokļa. Kurā pusē tā nostāsies, jo šis ir gadījums, kad variants – vilks paēdis un kaza dzīva nav iespējams.

 

Cīņai ar inflāciju varētu stimulēt uzkrājumus pensiju fondos

LETA  04/23/07    Cīņā ar inflācijas samazināšanu tiek apsvērtas iespējamās rīcības likumdošanas jomā, lai veicinātu sabiedrības uzkrājumu veidošanu, piemēram, pensiju fondos, pirmdien žurnālistiem sacīja finanšu ministrs Oskars Spurdziņš (TP).

Viņš gan norādīja, ka šādas darbības pensiju fondu jomā ir rūpīgi jāizvērtē, jo, stimulējot ieguldīšanu un pieaugot ieguldījumu apjomam, pastāv bažas, ka šie līdzekļi var arī nonākt atpakaļ hipotekārajā tirgū, dodot jaunu stimulu inflācijai.

Spurdziņš uzsvēra, ka patlaban tiek vēl apkopoti iespējamie priekšlikumi un papildinājumi inflācijas mazināšanai izstrādātajiem likumprojektiem, lai tos varētu iesniegt Saeimā līdz maija sākumam, kad plānota likumprojektu izskatīšana otrajā lasījumā.

Valdība 6.martā atbalstīja inflācijas apkarošanas plānu, kas paredz spert vairākus radikālus soļus - ierobežot kredītu izsniegšanu, ieviest bezdeficīta budžetu un ar nodokļiem aplikt spekulatīvos darījumus ar nekustamajiem īpašumiem, lai līdz 2011.gadam inflāciju Latvijā pazeminātu līdz 2%-2,5%.

Pēc tam Ministru kabinets akceptēja grozījumus vairākos likumos, kas sagatavoti inflācijas apkarošanas plāna realizācijai. Patlaban grozījumi atrodas Saeimā.

Finanšu ministrija no visām ministrijām, īpašu uzdevumu ministru sekretariātiem, Latvijas Bankas, Latvijas Darba devēju konfederācijas un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības pieprasīja informāciju par esošajām un plānotajām darbībām inflācijas samazināšanas plānā minēto pasākumu izpildei, kā arī konkrētus termiņus, kādos attiecīgie pasākumi tiks īstenoti.

 

Vērtīgākās Latvijas šovbiznesa zvaigznes pērn - "Cosmos"

LETA  04/23/07    Vērtīgākās Latvijas šovbiznesa zvaigznes pērn bija grupa "Cosmos", šodien raksta laikraksts "Dienas Bizness" (DB). DB publiskojis Latvijas 75 vērtīgāko pērnā gada šovbiznesa zvaigžņu sarakstu.

Latvijas šovbiznesa zvaigžņu saraksta veidotājs "Baltic Screen" uzsver, ka Latvijā joprojām nav "tumšākas" ekonomikas nozares par šovbiznesu, kur liela daļa finanšu līdzekļu ceļo skaidrā naudā un starp privātpersonām, iztiekot bez uzņēmumu dibināšanas un nodokļu maksāšanas.

Kamēr citur pasaulē tiek veidoti pietiekami objektīvi šovbiznesa gada ienākumu saraksti, Latvijā tas fiziski nav iespējams un šīs jomas zvaigžņu vērtība jānosaka, izmantojot citus kritērijus. Žurnāla "Forbes" krievu izdevums, ņemot vērā kaimiņzemes specifiku, reizē ar šovbiznesa zvaigžņu ienākumiem mēra vēl divus parametrus - "spīdekļu" publicitāti un publikas interesi par tiem, tādējādi iegūstot zvaigznes reālo vērtību.

Savukārt Latvijā objektīvākie izmērāmie kritēriji izrādījās publicitāte un zvaigžņu komerchonorāri, teikts DB publikācijā.

Pirms gada "Cosmos" bija otrie, bet nu spējuši pakāpties uz pirmo vietu. Grupas honorārs ir no 3200 latiem, bet publicitātes apjoms pērn bijis visaugstākais.

Pērn pirmie, bet šogad otrie ir grupa "Prāta vētra", kuru honorārs ir no 15 000 latu. Grupai pērn bijusi mazāka publicitāte nekā "Cosmos".

Trešajā vietā topā ierindots Intars Busulis, kura honorārs ir no 1500 latiem. Ceturtajā vietā ierindota Marija Naumova ar pavadošo sastāvu, kuras honorārs ir no 2500 līdz 4000 latu, savukārt topa piektajā vietā atrodas aktieris Artūrs Skrastiņš ar honorāru ap 850 latiem.

 

Identificē īsziņu izplatītāju par lata devalvāciju

LETA  04/24/07    Drošības iestādēm izdevies identificēt vainīgo personu, kas iesaistīta īsziņu sūtīšanā un baumu izplatīšanā par lata devalvāciju, otrdien žurnālistiem sacīja Ministru prezidents Aigars Kalvītis (TP).

Premjers norādīja, ka sākts kriminālprocess, tāpēc vainīgās personas vārds pagaidām netiks atklāts.

Drošības policijā informēja, ka izmeklēšana šajā kriminālprocesā vēl nav pabeigta. Lēmums par procesa turpmāko virzību tikšot pieņemts nākamnedēļ.

Baumas par lata devalvāciju iekšlietu ministrs Ivars Godmanis (LPP/LC) iepriekš nodēvēja par nopietnu pārkāpumu un piebilda, ka Drošības policija strādā, lai noskaidrotu baumu izplatītāja motivāciju.

Drošības policija februārī sāka kriminālprocesu par kaitniecību, jo izplatītas baumas par lata devalvāciju.

Kriminālprocess sākts pēc Krimināllikuma 89.panta par darbību, kas vērsta uz finanšu sistēmas, kā arī iestāžu vai organizāciju darbības graušanu nolūkā kaitēt Latvijai. Minētais likuma pants paredz sodu - brīvības atņemšanu no pieciem līdz 12 gadiem, konfiscējot mantu.

Jau ziņots, ka Satversmes aizsardzības birojs (SAB) pēc Kalvīša lūguma identificēja personas, kuras veikušas aktīvas darbības un izplatījušas informāciju par iespējamu lata devalvāciju.

SAB iegūtā informācija nodota Drošības policijai.

Drošības dienestiem bija uzdots izzināt, kas ir tās personas, kuras pēdējā laikā izplata baumas par lata devalvāciju, iepriekš žurnālistiem skaidroja Kalvītis.

Kāds mērķtiecīgi izplata baumas par lata devalvāciju, norādīja premjers. Pēc viņa teiktā, drošības dienesti gandrīz jau esot izzinājuši, kas ir šie cilvēki.

Skaidrs, ka ir kāds, kas grib nopelnīt vieglu naudu, ceļot paniku sabiedrībā, piemēram, sūtot īsziņas, sacīja premjers.

Kalvītis uzsvēra, ka runām par lata devalvāciju nav nekāda pamata. "Lats ir stabils, kā jebkad ir bijis," teica premjers. Viņš akcentēja: ja cilvēki paļausies šīm domām, tad tikai ļaus nopelnīt tiem, kuri izplata ziņas par lata devalvāciju.

Jau ziņots, ka, augstai inflācijai turpinot graut Latvijas konkurētspēju, var rasties nepieciešamība to atjaunot ar lata devalvāciju, laikrakstā "Diena" norādījis Rīgas Ekonomikas augstskolas Ekonomikas nodaļas vadītājs Mortens Hansens.

 

Preču eksportu it kā stimulē, pieaugums niecīgs

Atis Rozentāls, Žurnāls "Nedēļa"   04/25/07    Ekonomikas ministrija 17. aprīlī atskaitījās valdībai par plānotajiem pasākumiem un finansējumu konkurētspējīgas produkcijas un pakalpojumu eksporta veicināšanai. Pētījums rāda, ka eksporta apjomi joprojām bezcerīgi atpaliek no importa rādītājiem.

Pētījums ne vien konstatē "posta apjomus", bet arī sniedz ieteikumus, ko darīt, lai situāciju mainītu. Tomēr izskatās, ka daudzās jau notikušās aktivitātes nav sasniegušas cerēto rezultātu. Nedēļa nolēma sīkāk papētīt minēto dokumentu un uzklausīja dažu nozaru pārstāvju viedokli par situāciju.

Ierēdnieciski gludi nostrādātajā ziņojumā prognozēts, ka "vidējā termiņā tekošā konta deficīts pakāpeniski samazināsies. Tas notiks galvenokārt strukturālo reformu nodrošināta straujāka eksporta pieauguma dēļ. Tomēr saglabāsies arī salīdzinoši augsts pieprasījums pēc importa, ko noteiks turpmāka tautsaimniecības modernizācija un tautsaimniecības atvērtības pieaugums. Lai nodrošinātu eksporta straujāku pieaugumu, svarīgākais ir eksportspējīgo nozaru konkurētspējas paaugstināšana, produkcijas pievienotās vērtības celšana un finanšu resursu pieejamība."

Ziņojumā arī atgādināts, ka "eksporta veicināšanas instrumenti ir ietverti īpaši šim nolūkam izstrādātajā Latvijas eksporta veicināšanas programmā 2005.—2009. gadam" un "svarīga ir tiešo eksporta veicināšanas instrumentu pielietošana, tai skaitā eksporta kredītu garantiju izsniegšana". Eksporta kredītu garantiju sistēmas ieviešanas mērķis ir palielināt pieeju tirgiem ar augstāku riska pakāpi un vienlaikus ļauj efektīvāk izmantot uzņēmuma iekšējos resursus eksporta operāciju veikšanai. Eksporta kredītu garantijām nepieciešamais finansējums šogad ir 3 093 100 latu. Ekonomikas ministrija (EM) sola, ka tieši šīm garantijām pieprasīs līdzekļus, kad valdība izskatīs budžeta grozījumus.

Skaitļi liecina, ka preču eksporta pieaugums 2006. gadā bijis daudz lēnāks (par 13% faktiskajās cenās) nekā importa (par 29%). Latvijas lielākie tirdzniecības partneri 2006. gadā bija Lietuva — 14% no kopējā ārējās tirdzniecības apgrozījuma, Vācija — 13%, Igaunija — 9%, Krievija — 8%, Polija — 6 %, kā arī Zviedrija — 5,6%. Preču eksporta apjomi 2006. gadā palielinājās gandrīz visās preču grupās, jo īpaši metālapstrādes produktu grupā, kura nodrošināja turpat 30% no kopējā eksporta apjoma pieauguma.

Savukārt ievērojami saruka minerālo produktu eksports (galvenokārt uz ES valstīm), nepalielinājās koksnes un tās izstrādājumu eksports. Eksports uz ES valstīm 2006. gadā bija par 10% lielāks nekā iepriekšējā gadā. Lielāko pieaugumu šajā sektorā deva metālapstrādes produkcija. Uz NVS valstīm eksports 2006. gadā turpināja palielināties samērā strauji — par 30%, galvenokārt, pieaugot mašīnbūves produkcijas un ķīmiskās rūpniecības produkcijas eksportam, attiecīgi — 20% un 19% no kopējā eksporta pieauguma uz šīm valstīm. Starp visām valstīm, uz kurām tiek eksportēta Latvijas produkcija, līderu grupa ir ES "vecās" dalībvalstis (43%), uz Lietuvu un Igauniju aizceļo 27% no visa Latvijas eksporta apjoma, uz pārējām ES valstīm tikai 4%, uz NVS valstīm — 14%, bet uz pārējām — 11%.

Ministrijas pētījumā atsevišķa sadaļa veltīta priekšlikumiem eksporta spēju palielināšanai. Tiek uzskaitīti pasākumi, kas jau veikti šā mērķa sasniegšanai: "sniegtas konsultācijas uzņēmējiem ar eksportu saistītos jautājumos, organizēti eksporta prasmju semināri, pilotprogrammas uzņēmējiem par eksporta uzsākšanu, veikta tirgus izpēte prioritārās nozarēs mērķa valstīs, sniegts atbalsts Latvijas eksportētāju dalībai starptautiskās izstādēs un tirdzniecības misijās, īstenoti ārējā mārketinga pasākumi un izplatīta informācija ārvalstīs par Latvijas nozaru, produktu grupu un atsevišķu kompāniju potenciālu, īstenotas sadarbības partneru atrašanas programmas, organizētas uzņēmēju vizītes ārvalstīs valsts augstāko amatpersonu vizīšu ietvaros, biznesa dienas, tirdzniecības misijas un uzņēmēju kontaktbiržas".

Tāpat tiek ieteikts atvērt jaunas ekonomiskās pārstāvniecības, kādas šobrīd darbojas desmit valstīs: Vācijā, Lielbritānijā, Zviedrijā, Francijā, Krievijā, Kazahstānā, Nīderlandē, Dānijā, Norvēģijā un ASV. Ministrija sit sev pa plecu, sniedzot skaitļus: 2006. gadā ir uzsākti 400 jauni eksporta projekti, sniegtas 2596 konsultācijas Latvijas un ārvalstu uzņēmumiem, organizētas 27 tirdzniecības misijas ārvalstīs un astoņi nacionālie stendi nozīmīgākajās starptautiskajās izstādēs, izdoti 30 mārketinga materiāli. Tomēr, kā šis pats pētījums pierāda, ar to acīmredzot nepietiek.

Interesantu interneta mājaslapu — Latvijas eksporta un importa direktoriju — uztur Latvijas investīciju un attīstības aģentūra (LIAA). Tajā ārzemju uzņēmēji ievieto sludinājumus par partneru meklēšanu Latvijā. Interesi par mūsu valsti kā noieta tirgu izrāda gan Chianti vīna darītava, gan akmens apstrādes uzņēmums no Ķīnas, Izraēlas autotransporta firma grib pārpirkt kādu uzņēmumu Austrumeiropā, bet Indijas naftas uzņēmums vēlas iepirkt takelāžu no pieredzējušiem metālapstrādes uzņēmumiem. LIAA sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Vineta Vilistere–Lāce atzīst, ka mājaslapas pamatmērķis bijis dot iespēju ārvalstu uzņēmējiem atrast partnerus Latvijā.

To, vai šādi kontakti izveidojas un cik sekmīgi attīstās, aģentūra nekontrolē. "Mūsu pamatmērķis ir veicināt eksportu, jo imports nav atkarīgs no mums. LIAA uzdevums ir piedāvāt, stāstīt un rādīt, ka Latvijas prece ir ļoti laba. Visskaļāk tas izdodas Valsts prezidentes vizīšu veidā, kad līdzi brauc uzņēmēji. Šogad plānotas trīs šādas vizītes: uz Maroku, Kipru un Brazīliju, kuru tirgi interesē mūsu uzņēmējus," skaidro Vilistere–Lāce. Pagājušajā gadā šādas vizītes notikušas Izraēlā ar 58 uzņēmumu pārstāvjiem, Moldovā, kur pārstāvēti 42 uzņēmumi, 29 firmu delegāti viesojušies Somijā, uz Slovākiju prezidente līdzi ņēmusi vien deviņus uzņēmējus, savukārt vizītēs Lielbritānijā un Kanādā tikuši pārstāvēti pa 30 uzņēmumiem. Vilistere–Lāce gan norāda, ka aģentūra var tikai savest kopā uzņēmējus, bet tālāko kontaktu attīstīšana jau ir pašu rokās. Ļoti daudz rīkoti eksportprasmju semināri, darbojas Eiropas informācijas centrs, kur katrs uzņēmējs var iegūt informāciju par noieta tirgiem un likumdošanu visās ES valstīs. Tiek stāstīts arī par iespējamiem šķēršļiem biznesā. Tie uzņēmēji, kas nevar atļauties piedalīties ar atsevišķiem stendiem starptautiskās izstādēs, tur nonāk LIAA paspārnē.

Viena lieta ir valsts institūciju pasākumi, otra — reālā situācija pašos uzņēmumos. Nedēļa aptaujāja vairāku nozaru pārstāvjus, vaicājot, kāda situācija valda eksporta un importa jomā. Logu un durvju ražotāju asociācijas izpilddirektors Ivars Brants stāsta, ka Latvijas logi uz ārzemēm tiek sūtīti salīdzinoši maz, vairāk pieprasītas ir stiklotās fasādes. Asociācija iesaistījusies ES projektā, kurā veikts pētījums par katrā valstī izmantotajiem logu tipiem. Izrādās, ES kopumā ir vairāki simti atšķirīgu tipu logu. Katrā valstī ir savas tradīcijas, arī celtniecības paņēmieni ir dažādi. "Piemēram, Skandināvijā logus ver uz āru, pie mums — uz iekšu. Lai konkurētu šajā tirgū, pilnībā jāpārkārto ražošana, un diez vai tas atmaksājas," uzskata Brants.

Viņu visvairāk satrauc "aizdomīgas" izcelsmes poļu logu ienākšana Latvijas tirgū, jo to cena ir par 20—30% zemāka nekā Latvijas vidējās tirgus cenas, un šādu atšķirību Brants sauc par nereālu. "Mēs esam pētījuši — Polijā logi maksā tikpat, cik pie mums, reizēm varbūt pat dārgāk. Ja šeit šādus logus piedāvā lētāk, kaut kas nav kārtībā. Esam vērsušies arī valsts institūcijās, jo ir aizdomas, ka netiek maksāti nodokļi gan Polijā, gan šeit. Lielākā problēma nav tā, ka viņi bojā dzīvi mūsu ražotājiem ar negodīgu konkurenci, bet sarežģījumi ir patērētājiem, jo kvalitāte ir zema. Šobrīd domājam, kādu pretsparu šādiem tirgotājiem dot, jo tās ir Latvijas firmas, kas šādu produkciju izplata," sūrojas Brants.

Zivsaimniecības pārvaldes apkopotie dati par 2006. gada pirmajiem deviņiem mēnešiem (jaunāki dati vēl tiek apkopoti) liecina, ka pērn zivju produkcijas imports salīdzinājumā ar iepriekšējā gada attiecīgo periodu palielinājies par 8,8%, kas veidoja 21,2 tūkstošus tonnu. Savas līdera pozīcijas starp zivju izejvielu piegādātājvalstīm ir nostiprinājusi Lietuva (22,3% no kopējā zivju produkcijas apjoma) un Norvēģija (17,9%), tikai nedaudz atpaliek Zviedrija, Lielbritānija un Igaunija. Ievērojami vairāk zivju produkcijas ieveda arī no Somijas, Ķīnas, bet samazinājās imports no Nīderlandes, Argentīnas, Dānijas un Vācijas. No Lielbritānijas galvenokārt tika importētas saldētas brētliņas, makreles un siļķes, bet no Lietuvas papildus vēl — saldētas sardīnes un sardinellas. Zviedrijas zivju produkcijas eksporta lielāko daļu veidoja saldētas brētliņas un atvēsināts lasis.

Tas, ka Latvijā ieved zivju produkciju no citām valstīm, ir tikai loģiski, jo vietējie ražotāji visu sortimentu nodrošināt nespēj, uzskata Zivsaimniecības pārvaldes priekšnieks Normunds Riekstiņš. Viņš arī atzīst, ka tā produkcija, ko šobrīd ražo mūsu zivju pārstrādātāji, pamatā spēj ieinteresēt tikai Austrumu kaimiņus, jo arī Latvijā cilvēki nav tik nabadzīgi, lai diendienā ēstu konservus, un to noiets vietējā tirgū nav īpaši liels. "Uz konserviem vidējais Latvijas pircējs nav orientēts, citādi ir ar kūpinājumiem un zivju kulināriju, un tur arī daļa Lietuvas un Igaunijas firmu iesaistās konkurences cīņā. Citu valstu pārstrādātāji ieved Latvijā to produkciju, ko var ilgi uzglabāt, — saldētas filejas, Grenlandes garneles. Mūsu ražotāji nav tik spēcīgi, lai izpildītu visas pircēju vēlmes," atzīst Riekstiņš.

Asāka cīņa esot starp Baltijas un Norvēģijas lasi. Taču lielākā daļa zivju pārstrādātāju par vietējo tirgu domā maz, viņi strādā tikai eksportam, un Latvijas veikalos lētu šprotu kārbas parādās tikai tad, kad "nobrūk" eksporta tirgus, kā tas bija pērn. Pagājušajā gadā zivju konservus no Latvijas eksportēja uz 44 valstīm, sasniedzot eksporta apjoma pieaugumu, toties diezgan krasi — par 20% — samazinājās citas zivju produkcijas eksports. Riekstiņš atzīst, ka lielākoties tiek eksportētas saldētas brētliņas un reņģes, kas nonāk Krievijā, Ukrainā, Baltkrievijā un Kazahstānā, kur uz vietas tiek pārstrādātas atkal jau konservos.

Riekstiņš arī lepojas, ka mēs esam gadu gaitā iemācījušies izmantot pārtikā zivis, ko citur Eiropā maļ zivju miltos, — tās pašas brētliņas. Ja pēkšņi pieprasījums pēc tām samazinātos, arī Latvijas zivju pārstrādātājiem atliktu iespēja pāriet uz zivju miltu ražošanu. Pārvaldes priekšnieks arī atzīst, ka daļa mūsu zivju pārstrādātāju lielā mērā ir atkarīgi no importa, jo ieved izejvielas — saldētās makreles, lielās siļķes no Atlantijas okeāna, pat daļa brētliņu nāk nevis no pašmāju zvejniekiem, bet no zviedriem un dāņiem. No ievestās produkcijas top zivju kulinārijas izstrādājumi, kuri pamatā paliek vietējā tirgū, jo Austrumos cilvēki neesot tik bagāti, arī piegādātāji nelabprāt ņem pretī preci, kuras derīguma termiņš ir neilgs (konserviem tas ir izdevīgs lielu partiju realizācijai — 2,5 gadi).

Baltijas tirgū zināma zivju kulinārijas rotācija notiek — mūsu ražotāji ved preci uz Lietuvu un Igauniju, bet mēs savos veikalos ieraugām kaimiņos kūpinātas skumbrijas un citas zivis, kā arī salātus. "Zivis ir internacionāls bizness," rezumē Riekstiņš, kurš cer, ka "šprotu kari" neatkārtosies un līdzšinējie eksporta maršruti paliks spēkā arī turpmāk.

Lai atbildētu uz jautājumu, vai eksporta un importa bilanci var pavērst par labu Latvijas ražotājiem, pastāv risks bezcerīgi aizmaldīties dažādu kopsakarību labirintos. Ražošana pie mums joprojām ir diezgan neattīstīta, un ir vairāk nekā skaidrs, ka daudzās nozarēs imports vienmēr būs lielāks nekā eksports. Taču eksporta pieaugums ir tieši atkarīgs no katras nozares konkurētspējas un produkcijas kvalitātes un pašizmaksas. Ar dažu lappušu tekstiem vien ko saglābt nav iespējams.

 

Viedoklis: Pensiju fondi tiek notrallināti

Juris Paiders,  NRA  04/26/07    Aplūkojot Latvijas 2. līmeņa pensiju uzkrājumu rezultātus pašlaik, topošajiem pensionāriem kļūst nelabi.

Līdz šim mēs tikām baroti ar stāstiņiem, ka pensiju fondus nevar pārvaldīt Valsts kase. Tas, lūk, izkropļojot konkurenci, un pensiju fondus pārvaldīt ir jāuztic profesionāļiem, baņķieriem, ieguldījumu speciālistiem, kuri solīja sadalīt ieguldījumus pēc riska grupām un veidot dinamiskus, konservatīvus utt. ieguldījuma plānus.

Tagad, izvērtējot praktiski visu banku rezultātus pensiju 2. līmeņa līdzekļu pārvaldījumā, ir jāsecina, ka pensiju nauda lielos vilcienos tiek pasvilpta.

Ja pilnīgi konservatīvs cilvēks savus ietaupījumus menedžētu pats un izvietotu ietaupījumus tikai drošos ieguldījumos (banku ilgtermiņa depozītos un Eiropas valstu valdību parādzīmēs), tad rezultāti būtu labāki, salīdzinot ar jebkura komercbankas pensiju 2. līmeņa fondu menedžeru manipulācijām. Tieši tā rīkojās Valsts kase, kurai valdība atņēma tiesības pārvaldīt pensiju 2. līmeni. Valsts kase naudu ieguldīja drošos vērtspapīros – valsts parādzīmēs vai ilgtermiņa depozītos – un nekādas citas manipulācijas ar šo naudu neveica, bet pensiju nauda vairojās uz procentu rēķina. Savukārt banku profesionāļi, kas ar naudu veica kaut kādas manipulācijas, demonstrē pilnīgu izpratnes trūkumu, kā pārvaldīt līdzekļus. Naudas ienesīgums pieaug ievērojami mazāk par inflāciju. Principā tagad 2. pensiju līmenī nauda nevis uzkrājas, bet gan zūd. Pateicoties komercbanku banku menedžeriem, pensiju kapitāla pirktspēja dramatiski samazinās.

Nav jau tā, ka Latvijas komercbankas neprastu pārvaldīt jebkurus līdzekļus. Īpašnieku kapitālu Latvijas komercbanku vadība spēj vairot fantastiski. 2. pensiju līmeņa neveiksmīgo ienākumu stratēģija ir pilnīgā pretrunā ar komercbanku peļņas rādītājiem. Jo lielākā tintē ir pensiju fondu rezultāti, jo lielāka ir peļņa attiecīgajām komercbankām. Komercbanku peļņa šaujas debesīs kā raķete ar 2. kosmisko ātrumu, bet 2. līmeņa pensiju rezultāti grimst dziļās dūkstīs. Kaut kas neiet kopā – bankas menedžments savu īpašnieku naudu spēj pārvaldīt, bet valsts nākotnes pensiju naudu – ne! Pensiju fondu naudu nespēj izvietot tā, lai kompensētu inflācijas zudumus.

Iespējams, ka īpašnieku naudas pārvalde komercbankās ir uzticēta vistalantīgākajiem un visveiksmīgākajiem, bet visdumjākos, nespējīgākos un pilnīgus neveiksminiekus nozīmē vadīt 2. līmeņa pensiju fondus?

Nu, ja pat komercbankas rāda tik nenopietnu attieksmi pret valsts nākotnes pensiju naudas pārvaldi, tad valdībai ir jāiejaucas un jāliedz tiesības pārvaldīt 2. pensiju līmeni tām bankām, kuras atklāti notrallina pensiju naudu, to nemākulīgi izvietojot.

Diemžēl Latvijas politiķiem nav laika. Tie aizrāvušies ar dažu manipulatoru uzspiestām debatēm par to, kas un kāpēc 1999. gadā slēdza līgumus ar partijām. Politiķi, ministri, deputāti, atveriet acis! Kamēr jūs skaldāt matus par to, vai pirms 10 gadiem bija ētiski parakstīt līgumus ar reģionālajām partijām, komercbanku neveiksmīgie biržu spekulanti notrallina mūsu un jūsu, un 2. līmeņa pensiju uzkrājumus.

Vai jums par to nekas nav sakāms? Varbūt ir jāpieņem likums, kas aizliegtu komercbankām uzticēt pensiju 2. līmeņa pārvaldi pilnīgām nullēm un lūzeriem, ka pensiju nauda bankām nav resurss, ar ko segt zaudējumus no spekulācijām valūtu tirgos un biržās.

Bet varbūt ir vērts atjaunot Valsts kases pārvaldīto pensiju plānu, un tas liks komercbankām drusku pierauties? Citādi tagad komercbankas notrallina mūsu nākotnes pensijas.

 

Skolēniem vasaras brīvlaikā būs iespēja strādāt 10 496 darba vietās

LETA  04/26/07     Skolēniem vasaras brīvlaikā būs iespēja strādāt 10 496 darba vietās, ko piedāvājuši 1002 darba devēji visā Latvijā, aģentūru LETA informēja Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Ilona Jurševska.

d pieteikušies par 174 darba devējiem mazāk nekā pērn. Arī skolēniem piedāvāto darba vietu skaits sarucis par 2547vietām salīdzinājumā ar pagājušo gadu.

Visvairāk darba vietu skolēniem piedāvāts Rīgas reģionā, kur skolēni varēs strādāt 3918 darba vietās pie 230 darba devējiem. Šogad Rīgas reģionā piedāvātas par 447 darba vietām mazāk salīdzinājumā ar pagājušo gadu.

Kurzemē šogad varēs strādāt 1639 skolēni pie 190 darba devējiem, Vidzemē - 1477 skolēni pie 225 darba devējiem, Zemgalē - 1649 skolēni pie 148 darba devējiem, bet Latgalē - 1813 skolēni pie 209 darba devējiem.

Šogad viszemākā darba devēju aktivitāte bijusi Jūrmalā, kur pieteikušies tikai 20 darba devēji, Dobeles un Balvu rajonā - 21 darba devējs, Ludzas un Valkas rajonā - 25 darba devēji. Aktīvi bijuši 69 Madonas uzņēmēji, 55 Saldus uzņēmēji un 53 Daugavpils uzņēmēji.

NVA darba devēju pieteikumus skolēnu darbam vasaras brīvlaikā pieņēma no 19.marta līdz 20.aprīlim.

Jau ziņots, ka darba devējam, kurš piedāvā pieņemt darbā pusaudžus vasaras brīvlaikā, NVA piešķir dotācijas - pasākuma dalībnieka darba samaksai 50% apjomā no minimālās mēneša darba algas, ja pasākuma dalībnieku nodarbina pilnu darba dienu, un 25% apjomā, ja pasākuma dalībnieku nodarbina nepilnu darba dienu, kā arī darba vadītāju darba samaksai un samaksai par sanitārās grāmatiņas noformēšanu.

NVA ceturto gadu organizē skolēnu vasaras nodarbinātības pasākumu. NVA šovasar skolēniem piedāvās iespēju strādāt algotu darbu no 15.jūnija līdz 16.augustam.

Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem šovasar strādāt varēs arī bērni, kuri sasnieguši 13 gadu vecumu. Šogad, tāpat kā iepriekšējā gadā, darbu piedāvās arī bērniem un pusaudžiem ar speciālām vajadzībām, ja viņu darba vietai nav nepieciešams speciāls pielāgojums.

Trīspadsmit un četrpadsmit gadus veco pasākuma dalībnieku darba dienas ilgums nedrīkst pārsniegt četras stundas. Viņu mēneša atalgojumu veidos NVA piešķirtā dotācija 60 latu apjomā un darba devēju finansējums, kuram jābūt ne mazākam kā desmit lati.

Skolēni vecumā no 15 gadiem varēs strādāt septiņas stundas dienā, par ko saņems ne mazāk kā 120 latus: 60 latus maksās NVA, bet 60 latus - darba devējs. Lai pusaudžu atalgojums būtu virs minimālās mēnešalgas, darba devēji aicināti veikt arī papildu piemaksu.

Skolēni, kuri vēlas piedalīties nodarbinātības pasākumā vasaras brīvlaikā, NVA filiālēs varēs pieteikties no 11.maija. Šogad pusaudzim jāreģistrējas tās administratīvās teritorijas NVA filiālē, kurā viņš vēlas strādāt. Reģistrējoties jāuzrāda personu apliecinošs dokuments un medicīnas izziņa.

 

Spurdziņš: Latvijā eiro varētu ieviest ne ātrāk kā 2011.gadā

LETA   04/26/07    Pašreizējā situācijā Latvijā eiro varētu ieviest laika posmā no 2011. līdz 2013. gadam, šodien žurnālistiem sacīja finanšu ministrs Oskars Spurdziņš (TP). Ir pilnīgi skaidrs, ka Latvijai augstās inflācijas dēļ neizdosies eiro ieviest iepriekš plānotajā termiņā - 2008.gadā, norādīja ministrs.

Spurdziņš uzsvēra, ka patlaban Latvija neizpilda tikai vienu eiro ieviešanai nepieciešamo nosacījumu - inflācijas rādītāju. Ministrs uzsvēra, ka nozīmīga loma būs valdības apstiprinātajam inflācijas novēršanas plānam, kam vajadzētu pakāpeniski pazemināt inflāciju, tāpēc par eiro ieviešanu varētu runāt pēc četriem gadiem.

Spurdziņš arī pieļāva iespēju, ka, straujāk pazeminot inflāciju, par eiro ieviešanu varētu runāt jau 2010.gadā.

Līdz šim spiediena no ārvalstīm neesot bijis, tomēr uzsvērts, ka būtiski ir laikus sākt procesus, lai ieviestu eiro.

Patlaban likumos eiro ieviešanas termiņš ir 2008.gads, tāpēc valdībai būs jālemj par jauna termiņa noteikšanu tiesību aktos.

Ministrs norādīja, ka patlaban neesot arī skaidra noteikuma paredzēt vienotu visu trīs Baltijas valstu pievienošanās datumu eiro, jo katru valsti vērtēs atsevišķi. Atbildīgo ministru tikšanās laikā neformālā gaisotnē gan tiekot pārrunāta situācija katrā valstī, tomēr kopējas norādes pievienoties eirozonai neesot.

Jau ziņots, ka, pēc ekspertu domām, Lietuvā un Igaunijā eiro nevarēs ieviest agrāk par 2010.gadu, bet Latvijā - agrāk par 2012.gadu. Tomēr neviena no Baltijas valstīm nav konkrēti pateikusi, kad varētu ieviest eirozonas valūtu.

 

Jauna ekonomika vai jauna verdzība?

Maikls Hadsons, Džefrijs Samerss,  Diena  04/28/07

Izaicinājumi Latvijas uzplaukumam

Pēc sešpadsmit gadu neatkarības pār Baltijas valstīm draudoši klājas jauns rēgs: parādu verdzība, nekustamā īpašuma un parādu burbulis (aktīvu cenu inflācija) un ar tiem saistītā iedzīvotāju masveida izceļošana, kas savukārt saistīta ar neoliberālo ekonomisko politiku, kura ir vēl ekstremālāka nekā jebkur citur Rietumeiropā vai Ziemeļamerikā. Šo problēmu galvenie iemesli Latvijas ekonomikā ir nevis lielās algas, bet gan sliktā nodokļu politika, ko vēl vairāk pasliktina neapdomīgā kredītu prakse.

No pirmā skatiena šķiet, ka Rīga zeļ un plaukst. Īsā laikposmā daudzi cilvēki tik tiešām ir guvuši labumu no pagājušo divu gadu ar divciparu skaitli izteiktā ekonomiskā pieauguma, galvenokārt no nekustamā īpašuma. Šī augšupeja nāk pēc daudzu desmitu gadu aizturētās attīstības pusgadsimtu ilgās okupācijas laikā pēc Otrā pasaules kara. Astoņdesmitajos gados visā padomju ekonomikā jau bija sākusies lejupslīde, korupcija bija visaptveroša, un jaunā birokrātiskā oligarhija ieņēma pozīcijas, lai gūtu labumu no šā jucekļa. Visbēdīgākais bija tas, ka naftu un metālus varēja nopirkt par valsts cenām un pārdot pasaules tirgos, privatizējot milzīgo sabiedriskā sektora peļņu.

Pēc Padomju Savienības iziršanas ražošanas līdzekļi, kā arī produkcija tika privatizēti, sagādājot vēsturē nepieredzētu peļņu "saviem cilvēkiem". Militārās iekarošanas un fiziskās apspiešanas vietā, uz kuru pagājušajos gadsimtos balstījās zviedru un vācu valdīšana un vēl nesen arī padomju vara, mūsu dienās ekonomiskā iekarošana notiek ar politiskiem "savu cilvēku" darījumiem un finansiālo ekspropriāciju. Tajā gandrīz nav ne miņas no ekonomiskās demokrātijas. Īpašumi tika sagrābti, stīvējoties gan no austrumiem, gan no rietumiem, un arī vietējā elite cenšas gūt pastāvīgu labumu uz pārējās sabiedrības rēķina.

Pēcpadomju telpā vairākums Latvijas iedzīvotāju ieguva, privatizējot vienīgo sabiedrisko īpašumu, kas bija viņu rīcībā — savu mājokli. Tas sniedza zināmu drošību ekonomiskās pārejas juku laikā. Tomēr tagad situācija draud pārtapt no drošas par nedrošu. Aizvien pieaugošās īpašumu cenas var veidot plaši izplatītu ģimenes bagātības pamatu. Taču augstākas mājokļu, komercplatību un zemes cenas darbojas kā nodoklis ģimenēm, kurām vajadzīgs mājoklis, un biznesa struktūrām, kurām nepieciešams nekustamais īpašums. Pašreizējās īpašuma cenas sasniegušas tādus galvu reibinošus augstumus, ka Latvija riskē atkal radīt bagāto dzimtīpašnieku šķiru, kas balstītos uz nekustamo īpašumu. Stāvoklis kļūst vēl sliktāks, kad nekustamais īpašums tiek iegādāts, aizņemoties naudu un paliekot parādā bankām gan pašu mājās, gan ārvalstīs. Parāds paliks, pat ja nekustamā īpašuma cenas kritīsies. Ja parādi ir ārvalstu valūtā, piemēram, eiro vai Šveices frankos, Latvijas maiņas kursa vājums (kā tas notika pie "februāra sagrīļošanās") padarīs arādu nastu proporcionāli smagāku. Tā tas nesen notika Ungārijā, kur nekustamā īpašuma burbulis bija daudz vājāk izteikts nekā Baltijas valstīs.

Pamatproblēma ir tā, ka pieaugošās nekustamā īpašuma, akciju, vērtspapīru un privatizēto kompāniju cenas nav tā bagātības forma, kas atspoguļo bagātības radīšanu, no kuras gūst labumu visa sabiedrība. Pieaugošās nomas maksas un monopolu peļņa ir sava veida nodokļi, kas tiek iekasēti no pārējās sabiedrības. To pašu var sacīt par aizvien pieaugošo parādu apkalpošanu. Finanšu un īpašuma augošās izmaksas palielina izmaksas visā ekonomikā, padarot to mazāk konkurētspējīgu ārvalstu tirgos un pat pašu mājās. Importa atkarības rezultāti un eksports tiek izspiesti no tirgiem, vēl vairāk apgrūtinot ekonomikas izkļūšanu no parādiem.

Šo procesu baro kredīti. Latviešiem sacenšoties ar ārvalstu kapitālu, lai iegādātos mājokļus uzpūstajā tirgū, jāņem kredīti — bieži vien no zviedru bankām. Latvija finansē savu aizvien lielāko tirdzniecības deficītu aizņemdamās, un saņemtie aizdevumi tiek izmantoti, lai dotu iespēju aizņēmējiem uzdzīt augšup īpašumu cenas. Tas rada neskaidras nākotnes draudus, kurā nomas maksa tiks nosūtīta uz ārvalstīm kā hipotekārā kredīta procenti. Tomēr Latvijai tiek stāstīts, ka parādi tai nākot par labu — kamēr tie tiek izmantoti, lai celtu īpašumu cenas straujāk, nekā pieaug parādi.

Kredīts var būt produktīvs, kad tas tiek ieguldīts reālā ekonomikā, lai ražotu preces un sniegtu pakalpojumus. Taču, kad kredīts tiek izmantots, lai tikai uzkurinātu spekulāciju, tas kļūst aizvien uzņēmīgāks pret strauju sabrukumu, jo ekonomika kļūst trauslāka.

Latvijas nekustamā īpašuma bums neatspoguļo vis pārticību, bet gan draud padarīt ekonomiku riskantāku, ar augstākām izmaksām un tāpēc bīstamāku, jo vājina valsts spēju konkurēt pasaules tirgos. Ārvalstu kreditori un šaurs pašmāju spekulantu slānis iedzīvojas bagātībā ātri. Tie ir aptuveni 15% Latvijas iedzīvotāju, kuri ņem hipotekāros kredītus, lai spekulētu, balstoties uz nekustamā īpašuma cenu celšanos. Taču aizvien pieaugošā bagātība Latvijas ekonomiskās piramīdas augšgalā nepadara bagātāku visu sabiedrību. Patiesībā to aizvien biežāk iegūst uz pārējās ekonomikas rēķina. Ģimenes, kurām jāpērk mājokļi, un kompānijas, kurām jāpērk vai jāīrē biroju telpas, nekustamā īpašuma burbulis draud iegrūst parādos un citos izdevumos, kas draud izspiest darbaspēku un rūpniecību no ārvalstu tirgiem un pat no iekšējā tirgus.

Liela daļa šo parādu ir ārvalstu valūtā, kas nospiež latu, jo tie aiznes Latvijas bagātību. Vissliktākais ir tas, ka īpašumu cenu inflācija novirza Latvijas iedzīvotāju ietaupījumus projām no tiešajām investīcijām un kapitāla veidošanas īstajos bagātību radošajos ražošanas un pakalpojumu uzņēmumos. Tā vietā nauda tiek ieguldīta spekulācijās ar nekustamo īpašumu. Augstās cenas ir nodoklis tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuriem jāpērk pašiem savas mājas, un kompānijām, kuras nodarbina Latvijas strādniekus.

Mājokļu cenas paaugstināsies līdz pieejamā kredīta līmenim, lai finansētu īpašuma pircējus. Krievija, kurai tagad ir pilnas kabatas ar naftas naudu, var mēģināt ieguldīt savu bagātību Baltijas nekustamā īpašuma tirgos un panākt to, ko tai neizdevās sasniegt ar oficiālu militāro okupāciju, kontrolējot Baltijas valstis ekonomiski un finansiāli. Kā sekas vai ar nolūku tā būs Krievijas ārpolitikas uzvara, pārplūdinot Latvijas relatīvi mazo ekonomiku ar ārvalstu aizdevumiem.

Tā pati tendence darbojas no Rietumiem. Ārvalstu investīcijas reālajā ekonomikā varētu būt vēlamas, taču pašreizējās finanšu spekulācijas Baltijas īpašumu tirgos draud izspiest latviešus un nodot kontroli ārvalstu kreditoriem un pircējiem. Kaut arī uzkrītoši liels skaits Latvijas iedzīvotāju šajā procesā gūst krietnu peļņu kā aizņēmēji, pārdevēji un starpnieki, viņi, šķiet, tērē savus ieguvumus, pērkot poršus, bentlijus, mersedesus un citas luksusa preces, kas vēl vairāk palielina Latvijas tirdzniecības deficītu.

Galvenā problēma Latvijas iedzīvotājiem ir parādu nasta, ko viņi uzņemas, lai iegādātos mājokļus, kurus viņi aizvien biežāk nevar atļauties. Bijušā padomju bloka valstīs hipotēkas ir ļoti zemas kā procents no IK, kas parasti izsakāms ar viencipara skaitli. Baltijas valstis izceļas ar savu augsto hipotēkas līmeni. Latvijā tas pārsniedz 45%. Visās citās bijušā Austrumu bloka valstīs tas ir daudz zemāks. Vienīgi Ungārija tuvojas Igaunijai un Latvijai, taču tur hipotēku līmenis, izteikts procentos no IK, ir uz pusi zemāks.

Igaunijas un Latvijas lielākie skaitļi vairāk atbilst rietumvalstīm. Taču Latvijā un Igaunijā ir daudz lielākas darbaspēka izmaksas, ko rada šo valstu izvairīšanās aplikt ar nodokļiem īpašumu. Šī destruktīvā politika radījusi mākslīgu īpašuma bumu un uzvēlusi fiskālo nodokļu nastu ražojošajiem darbaspēka un rūpniecības sektoriem. Un tas, ka lielākā daļa Igaunijas un Latvijas hipotēku ar mainīgajām procentu likmēm ir denominētas eiro vai citās valūtās, gatavo šīs tautsaimniecības smagam kritienam, ja panika šo valstu trauslajos īpašuma tirgos piespiedīs devalvēt to valūtas attiecībā pret eiro.

Pašreizējā situācija nav uzturama. Īpašumu vērtība nevar bezgalīgi pieaugt tempos, kas apsteidz pakalpojumu un ražošanas sektoru paplašināšanos. Visiem "bumiem" pienāk gals, izplūstot stagnācijā vai ciešot smagāku sabrukumu. Ārvalstu naudas pieplūdums apsīkst un valūta tiek devalvēta — vai arī procentlikmes paaugstinās tiktāl, ka nomāc ekonomisko pieaugumu. Valūtas devalvācija neatrisina problēmu. Tai jākrītas tiktāl, lai ekonomika pārtrauktu pirkt vairāk, nekā tā pārdod, un parādi ārvalstu valūtā veselu paaudzi izposta gluži kā trešās pasaules stilā.

Pieaugošās īpašumu cenas arī rada inflāciju, kas padara mājokļa iegādi nepieejamu. Tas dzen uz ārvalstīm aizvien vairāk Latvijas iedzīvotāju — viņu skaits jau sasniedz tādu līmeni kā Staļina deportācijās vai latviešu emigrācijā 1940.gadā. Šī nesenā migrācija ir Latvijas iedzīvotāju masveida bēgšanas trešais vilnis, kas daudzējādā ziņā ir daudz sliktāks Latvijas dzīvotspējai nākotnē, ņemot vērā zemo dzimstību. Tā vietā, lai turpinātu Latvijas demogrāfisko sarukšanu un potenciālo ekonomisko sabrukumu, ir jāpārskata nodokļu politika un jānovirza bagātība uz reālo ekonomiku, kas ražo preces un pakalpojumus, lai saglabātu ilgtspējīgu ekonomisko pieaugumu un paturētu mājās savu visvērtīgāko resursu — cilvēkus.

Pat ja nekustamā īpašuma cenām izdosies nesabrukt, ir labāk mainīt Latvijas nodokļu politiku, lai stimulētu eksportu mežsaimniecībā, celtniecībā, lauksaimniecībā un tranzītā, kas dod pievienoto vērtību, nevis subsidēt spekulatīvos darījumus ar īpašumu, kamēr tirdzniecības deficīts palielinās. Lai īstenotu šo jauno fiskālo politiku, kas vairāk līdzinātos ASV un citām augošajām rietumvalstu tautsaimniecībām, ir jāizstrādā precīzas Rīgas, Jūrmalas, Ventspils un citu Latvijas teritoriju zemes kartes. Tas ir vienīgais veids, kā var iekasēt reālus īpašuma nodokļus. Piemēram, lielākā daļa ASV pilsētu pārvērtē visu savu teritoriju un nekustamo īpašumu aptuveni reizi trijos gados. Zemes izmantošana par nodokļu bāzi neļauj atdot kreditoriem ekonomisko nomu un tādējādi palīdz noturēt īpašumu cenas zemākā līmenī, nekā tās citādi būtu. Zemes aplikšana ar nodokļiem arī dod iespēju neaplikt ar nodokļiem darbaspēku un rūpniecības kapitālu, tā pazeminot cenu, pie kuras tie sevi atpelna. Tas stimulē tiešās investīcijas reālajā ekonomikā. Tas palētinātu mājokļus un biroju telpas, dodot iespēju vairāk Latvijas iedzīvotājiem atrast darbu mājās, lai atjaunotu savu valsti.

Ir svarīgi saprast, ka Latvijas problēma nav augstais algu līmenis. Darbaspēku pašu mājās un ārvalstīs izspiež no tirgiem augstais fiksētais nodoklis, kas uzņēmējiem jāmaksā, un augstās mājokļu izmaksas, kas darbaspēkam jāsedz, lai vienkārši paliktu "pa nullēm".Tā vietā, lai padarītu Latviju bagātu, fiksētais nodoklis un zemes nodokļa trūkums draud iedzīt ekonomiku bankrotā, nomācot nodarbinātību un vājinot valūtu, jo imports no valstīm, kuras ir brīvas no šādas destruktīvas fiskālās politikas, var pārdot savu produkciju par zemākām cenām nekā Latvijas ražotāji.

Nesenie notikumi Ungārijā līdz ar Latvijas vājuma brīdi februārī liek Eiropas finanšu presei šaubīties, vai Latvija un tās Baltijas kaimiņvalstis varēs pievienoties eirozonai pārredzamā nākotnē. Ja valdība mēģinās stabilizēt maiņas kursu, paaugstinot procentu likmes, parādnieki kļūs maksātnespējīgi, kā tas jau notiek citās valstīs. Pamatscenārijs ir tāds pats kā Īslandē pagājušajā gadā, kad tā finansēja savu tirdzniecības deficītu, aizņemoties ārvalstīs. Šīs problēmas var labot, un Latvija var turpināt baudīt nepārtrauktu pārticību, balstoties uz reālu ražošanas un pakalpojumu apjoma palielināšanos, ko veicinās pareiza nodokļu politika.

Dr. Maikls Hadsons, Ilgtermiņa ekonomisko tendenču pētījumu institūta direktors; Dr. Džefrijs Samerss, Zīda ceļa projekta līdzdirektors Stokholmas Ekonomikas skolā Rīgā

 

 

 

Izglītībā un kultūrā...

 

 

Kultūrziņas

Arno Jundze,  NRA  04/25/07

- LIEPĀJA DŽEZA VARĀ. Rīt Liepājā sāksies un līdz 29. aprīlim turpināsies otrais starptautiskais džeza mūzikas festivāls Aile Jazz. Džeza mūzika skanēs gan festivāla koncertos, kas norisināsies Liepājas Latviešu biedrības namā un Liepājas teātrī, gan arī pilsētas mūzikas klubos un Liepājas mūzikas vidusskolā. Kopš nedēļas sākuma notiek Liepājas simfoniskā orķestra un Liepājas bigbenda mēģinājumi Jēkaba Ozoliņa vadībā, bet festivāla spožākās zvaigznes ir pianists, komponists un All Stars Big Band vadītājs Džulians Džozefs (Lielbritānija) un džeza vokālistu meistarklašu vadītājs Klīvlends Votkiss (Lielbritānija), kuru ierašanās Liepājā tika paredzēta jau vakar.

- HANSABANKAS KORIS UZVAR TALLINĀ. Starptautiskā koru konkursā The 10th International Choir Festival Tallin 2007 jaukto koru grupā uzvarējis Hansabankas koris diriģenta Artūra Ancāna vadībā. Konkursā piedalījās 38 kori no Igaunijas, Latvijas, Somijas, Zviedrijas, Austrālijas, ASV, Dienvidāfrikas Republikas, Polijas, Slovēnijas, Anglijas, Dānijas.

- FRANCIJAS JAUNAIS CIRKS VENTSPILĪ. Šodien Ventspilī pulksten 19 Lielajā laukumā festivāls Francijas pavasaris piedāvā Francijas jaunā cirka pirmizrādi Pēc lietus. Ventspilniekiem būs iespēja baudīt avangarda cirka mākslu arī rīt un parīt.

- SEVRAS PORCELĀNS RĪGĀ. Šodien festivāla Francijas pavasaris ietvaros Ārzemju mākslas muzejā tiek atklāta izstāde Sevras porcelāns, kas piedāvā aplūkot kolekciju no pasaulslavenās franču porcelāna manufaktūra. Izstāde būs apskatāma līdz Jāņiem.

- PAVASARA TALKA PEDVĀLĒ. Gatavojoties sezonas Akmens. Ainava atklāšanai, kas notiks 2. jūnijā un kas būs tēlnieka Ojāra Feldberga sešdesmitās jubilejas un trīsdesmit piecu radošā darba gadu akcija, Pedvāle aicina visus interesentus un atbalstītājus 29. un 30. aprīlī un 1. maijā piedalīties vides mākslas objektu veidošanā un parka teritorijas sakopšanā. Āra darbiem piemērotās drēbēs tērpušies talcinieki tiks sagaidīti pie Pedvāles muižas laikā no pulksten 9.30 līdz 10 un no turienes tālāk dosies parka kopšanas darbos. Pēc darba talcinieki varēs atpūsties pie lielā putras katla. Visi atbalstītāji aicināti

Kultūrziņas

Līvija Dūmiņs,  NRA  04/26/07

- ALVIS HERMANIS DEVIES PĒC BALVAS. Vakar Alvis Hermanis un Garās dzīves aktieru ansamblis devās uz Salonikiem Grieķijā, lai piedalītos Europe Theatre Prize pasākumos. 29. aprīlī Alvim Hermanim tiks pasniegta Eiropas teātra balva par jaunu teatrālo realitāti. Europe Theatre Prize ir viena no svarīgākajām Eiropas balvām, kas tiek piešķirta izcilām personībām vai teātra kompānijām, kuru radītie kultūras notikumi veicina sapratni un zināšanu apmaiņu starp cilvēkiem. Šovakar Grieķijā tiks rādīta Garā dzīve, bet piektdien notiks Alvim Hermanim veltīta konference, kurā piedalīsies teātra kritiķe Undīne Adamaite, aktieri Baiba Broka un Kaspars Znotiņš, māksliniece Monika Pormale, teātra kritiķis no Krievijas Romāns Dolžanskis. Konferencei sekos publiskais mēģinājums no Alvja Hermaņa topošās izrādes Klusuma skaņa. Sestdien Salonikos būs skatāms Hermaņa jaunākais iestudējums Cīrihes Schauspielhaus – Tēvi.

- VALSTS KONKURSS. Piektdien Aizkrauklē notiks Mākslas dienu pasākums: profesionālās ievirzes mākslas izglītības iestāžu audzēkņu darbu valsts konkurss, kurā piedalīsies 150 audzēkņi no 74 mākslas skolām Latvijā, veidojot skulptūras un ciļņus. Šogad konkursa uzdevums saistīts ar mācību priekšmetu Veidošana, tēma – Es esmu. Konkurss un mākslas skolu audzēkņu darbu izstāde notiks Aizkraukles novada ģimnāzijā. Žūrija tēlnieka Igora Dobičina vadībā vērtēs gan izstādē skatāmos darbus, gan konkursa dalībnieku uz vietas veidotos tēlniecības objektus. Izstāde Aizkraukles novada ģimnāzijas zālē būs apskatāma līdz 12. maijam.

- VĒL VAR PASPĒT. Vēl tikai līdz 7. maijam (4. maijs – pasta zīmogs) iespējams iesniegt darbus īsfilmu festivālam 2Annas. Darbus pieņem trīs programās: starptautiskā konkursa programma, Baltijas īsfilmu skate, Zaļās Annas konkursa programma. Konkursā tiek pieņemtas no 2005. līdz 2007. gadam tapušas visu veidu žanru īsfilmas (spēlfilmas, animācijas, dokumentālās, eksperimentālās, mūzikas video u. c.), kas nav garākas par 30 minūtēm. Iesniegšanas formāti: Betcam, DV, Digital 8, DVD, CD, VHS, SVHS.

- SKURSTEŅSLAUĶIS UN MŪRNIEKS. Šodien pulksten 15 Mūrnieku un Matīsa ielas zaļajā skvērā notiek Mākslas dienu pasākums: Ģ. Burvja un K. Īles skulptūras Skursteņslauķis un mūrnieks atklāšana – tā ir veltījums Latvijas amatniekiem. Skulptūras atklāšana turpina Mūrnieku ielas kā jauna kultūras tūrisma objekta atpazīstamības veicināšanu Latgales priekšpilsētā, vienā no vecākajām un tradīcijām bagātākajām administratīvajām teritorijām – Grīziņkalnā, veidojot skaistu un acīm tīkamu ansambli, kas iepriecinās ne tikai vietējos iedzīvotājus, bet arī tūristus un, protams, stiprinās vecās amatnieku tradīcijas Latgales priekšpilsētā.

- ZIEMEĻVALSTU KINO LTV1. No 1. maija otrdienās piecas nedēļas pēc kārtas Latvijas Televīzijas 1. kanālā pēc Panorāmas kino baudītājiem būs iespēja vērtēt ziemeļvalstīs atzītāko četrdesmitgadnieku paaudzes režisoru pēdējos gados tapušās filmas. Dāniju pārstāvēs Anetes K. Olesenas 2004. gadā uzņemtā filma Tavās rokās, Norvēģiju – Jenss Līens ar pērn uzņemto filmu Neērtais cilvēks, Islandi – Baltasars Kormakurs ar 2000. gadā veidoto filmu 101 Reikjavīka, zviedru kino pārstāvēs Lukass Mudisons ar komēdiju Kopā, bet Somiju – režisors Aki Kaurismeki ar 2000. gadā uzņemto filmu Cilvēks bez pagātnes. Filmu demonstrēšanu atbalsta Ziemeļu Ministru padomes birojs Latvijā, pasākums iekļauts kultūras festivālā Ziemeļu pavasaris 2007.

 

Viedoklis: Par izglītības prioritātēm

Egils Līcītis, Latvijas Avīze  04/26/07    Kad viņnedēļ valdības galva uz septiņām dienām nometa valsts stabilitātes garanta mantiju, paziņodams, ka beidzot uzģērbs «ģimenes tēva» vienkāršo, stingrās līnijās ieturēto frenci, tā runāja, ka Kalvītis šo laiku veltīšot ceļojumam uz Ameriku, lai lūkotu, kur rudenī iekārtot skolā savu vecāko dēlu — hokejistu.

Ja tā būtu bijis, eksperti domā, ka nevajag daudz šausmināties un lauzīt rokas, ka premjera mantinieks izglītosies Amerikā. Protams, allaž atradīsies, kas bakstīs, cik tas nav labi un nacionāli, cik nesolidāri ar koalīcijas partneri, izglītības ministri Baibu. Sazvērestību teorijās iegrimušie pat lūkos pierādīt: ka tik tā skola nav krusttēva Džordža Sorosa aizgādē — blēņas un muļķības! Lai aizdara mutes tie, kas dzīrušies iekaukties kā bojas — Kārlis Ulmanis gan tā nedarītu!

Pardon, Kārlis Ulmanis pats Amerikā izmācījās gudrībā, visi mūsu vadošie hokejisti sapņo tikt uz ripas un nūjas Meku, un ir viegli izsecināt, kur prezidents Ulmanis sūtītu savu dēlu, ja valsts stabilitātes nodrošināšanas uzdevumi pirmā vietā nebūtu viņam lieguši pildīt kā ģimenes tēva, tā vīra pienākumus.

Ko lai pārmet princim Čārlzam — ka viņš laiž puiku par leitnantu uz Irāku? Vai padomju gadu republikas vadītāji, ģimenes vectēvi arvien negādāja, ka mazbērni katru vasaru nobrauc uz Arteku? Mūslaiku nedrošajos apstākļos Saeimas deputāta dēlam pietiek ieiet naktslokālā, kad viņa dzēriena glāzē tūlīt teroristi saber kaut kādus graudiņus, pulverīšus vai tik stipras granulas, ka nākas jauneklim ciest bargu sodu! Kas gan būtu ar Ministru prezidenta dēlu, viņam paaugoties, bail iedomāties. Tikai, ka pastāvīgi jānēsā līdzi hermētiski aizvākotas pudeles un vakuuma ēdiena trauki. Ikviens vecāks uz to kritis, lai viņa pēcnācējiem labāki klātos, lai tie izveicībā un panākumos tāli pārspētu savus sencīšus. Eksperti gan domā uz ko citu, proti, šogad pasaules hokeja čempionātu Maskavā nevajadzētu Jaundžeikaru un Kalvīšu ģimenēm apmeklēt kopā, kā tas citkārt mēdza notikt. Ir jau sava izdevība, ka tēviem ceļā līdz Maskavai gauži ērti daudz ko pārrunāt — gan par bērnu audzināšanu un skološanu, gan par nacionālās drošības likumu uzlabošanu, gan par moderniecību, lasi, piensaimniekošanu.

Tomēr pilnīgi noteikti, ka Maskavā Kalvīša kungam ir pašam savas individuālas darīšanas, jo jāapciemo jauniegūtie «dorogoj drug» kategorijā ierindotie Kremļa iemītnieki, 4. maijā ar viņiem kopā jānosvin Latvijas neatkarības atjaunošanas gadadiena.

No kā gan jābrīdina — tā baida, ka vispār jau neesot droši braukt uz Maskavu par līdzjutēju. Bet uz to lai Kalvīša nelabvēļi necer, ka zem Kremļa zvaigznēm notiks kāds briesmīgs negadījums ar lāci Pūku.

 

«Jāzeps», Rainis un slepenie ziņojumi

Viesturs Sprūde, Latvijas Avīze   04/28/07     Latvijas atpazīstamība latviešu diplomātiem ārzemēs darīja rūpes arī pirms 80 gadiem – tas izriet no patlaban Latvijas Valsts vēstures arhīvā (LVVA) apstrādē esošajiem Latvijas sūtniecības Londonā dokumentiem. Tā sauktais "Londonas arhīvs" citustarp satur ap 50 svešumā mirušo latviešu jūrnieku un pēc Otrā pasaules kara Rietumos mirušo agrāko latviešu leģionāru personiskās lietas – vēstules, dokumentus, priekšmetus.

Latvijas sūtniecība Londonā, kā zināms, turpināja pastāvēt arī pēc Otrā pasaules kara, tāpēc arhīvs, ko pirms pieciem gadiem Ārlietu ministrijai (ĀM) nodeva Lielbritānijā dzīvojošā privātpersona I. Šmite, satur dokumentus par posmu no 1919. līdz 1984. gadam. Pirms samērā neilga laika ministrija daļu šo dokumentu atdevusi LVVA, kurā nu rit darbs pie materiālu sakārtošanas un reģistrēšanas. Arhīva speciālisti stāsta, ka pārsvarā ir runa par pirmskara laika sūtniecības lietvedības dokumentiem.

20. un 30. gados Latvijas diplomātiem, šķiet, vēl biežāk nekā nesenā pagātnē gadījies reaģēt uz dažādām aplamībām presē. Tā sūtņiem Londonā ilgu laiku nācies skaidrot, ka jāraksta "Liepāja", nevis "Ļibava" vai "Libau", un Daugavu nevar saukt par "Dvinu".

"Man pats interesantākais bija Latvijas sūtņu un konsulāro pārstāvju ziņojumi par iekšpolitisko situāciju valstīs," atzīst LVVA vadošais pētnieks Jurijs Koškins, kura atbildībā ir saņemtā arhīva sakārtošana. Konfidenciālie Latvijas diplomātu pārskati par situāciju viņu atbildības zonā esošajās valstīs – PSRS, Francijā, Polijā, Vācijā, Ziemeļeiropas zemēs un citur – patiešām aizrauj. Šie ziņojumi saplūda ĀM Rīgā, attiecīgi tika pavairoti un izsūtīti visām Latvijas sūtniecībām. Pat ātri pāršķirstot uz plānā zīdpapīra drukātās lapiņas, kuras stāsta par stāvokli laikā no 1927. līdz 1933. gadam, uzreiz redzams, ka Latvijas ārpolitikas veidotājiem nebija ilūziju, piemēram, par procesiem PSRS: kolektivizāciju, represijām, bruņošanos un agresīvajiem ārpolitiskajiem nolūkiem. Lūk, ko 1927. gada 28. oktobrī Rīgai ziņoja sūtnis Maskavā Kārlis Ozols: "Tā vien liekas, ka [padomju] tauta, izņemot komunistiskās partijas galotnes, ir pazaudējusi ticību savam darbam, tai nav vajadzīgā un veselīgā dzīves prieka, tā nevar sevi saukt par laimīgu. Sakarā ar dažādām nebūšanām padomju valdība spiesta, tāpat kā tas bija cara laikos, organizēt stipru armiju, izdot priekš tās uzturēšanas lielas naudas summas un stiprināt arvien jo vairāk politisko apsardzi (GPU), tuvinoties tāda veida diktatūrai, kura ne ar ko neatšķiras no tām diktatūrām, pret kurām humānā pasaule un agrāk paši lielinieku vadoņi ar visstingrāko ir uzstājušies. Armija un GPU ir tagadējais Padomju Krievijas reālais spēks, ar kuru jārēķinās katram Krievijas pilsonim, kas citādi gribētu domāt, nekā viņam pienākas pēc Krievijas valdības ieskatiem."

1930. gada martā sūtnis PSRS Jānis Seskis slepenajā pārskatā par 1929. gada saimniecisko un politisko situāciju Padomju Savienībā brīdināja: "Pie Latvijas robežām "Kominternes" aģenti strādā cītīgi, tie sūta naudu un aģentus uz Latviju, kur tie aģitē, dibina komunistu šūniņas latvju strādnieku starpā Rīgā, it sevišķi Latgalē." Latvijai tajā laikā bija aktuāls 1927. gadā sociāldemokrātu valdības parakstītais Latvijas–PSRS tirdzniecības līgums, kurš, līdzīgi mūsdienu Latvijas–Krievijas robežlīgumam, tika pretrunīgi vērtēts. Sūtnis Seskis minētajā pārskatā ziņoja: "Īpatnēju lomu Latvijas un Padomju Savienības attiecībās spēlē Latvijas–PSRS tirdzniecības līgums. Krievi šo līgumu uzskata galvenā kārtā kā politisku, tas ir, kā tādu, kuram ne tikai saimnieciska nozīme, bet kuram arī jāuzlabo politiskās attiecības ar PSRS. Rodas iespaids, ka krievi par šā līguma pildīšanu no Latvijas sagaida kā pateicību labas attiecības. (..) Visā visumā tomēr jāatzīst, ka tirdzniecības līgums ar Krieviju mūsu ārējai tirdzniecības bilancei ienes prāvu skaitli. Daļa mūsu preses un sabiedrības tirdzniecības līgumu uzskata par Latvijai neizdevīgu un izlieto katru gadījumu, lai šo līgumu apkarotu."

Dziļi personiskus situācijas vērtējumus un apziņu par izpostītām ģimenēm un likteņiem glabā tā Latvijas sūtniecības arhīva daļa, kas attiecas uz Rietumos mirušo latviešu jūrnieku un bijušo leģionāru dokumentiem, vēstulēm, dienasgrāmatām, dziesmu un dzejoļu, bieži vien pašsacerētu, kladēm. Ar pietāti ielūkojoties par vēstures liecībām kļuvušajās svešajās vēstulēs, pārņem smeldzīga sajūta. Cits vācu karaspēkā iesaukts un Dānijā britu sagūstīts latviešu karavīrs dienasgrāmatā ierakstījis: "1945. gada 14. jūnijs. Šodien mūs pēkšņi aplidoja negaidīta vēsts, ka varēs braukt uz Latviju. Nekāds prieks par to mūsu starpā nebija manāms. (..) It kā acis būtu redzējušas to, ko sirds tik ilgi kāroja, un tad atkal aizvēries drūmais plīvurs. Maz, maz gan laikam būs to, kas sekos šim uzaicinājumam. Visi boļševikus pazīst pārāk labi, lai tiem uzticētu sevi un savu dzīvību.""Dzimtene un meitenes – tās ir divas lietas, par kurām visbiežāk domājuši šie gados jaunie cilvēki," norāda Koškins, kam, kārtojot arhīvu, darba specifikas dēļ nācies izlasīt ne vienu vien arī intīmākas iepazīšanās nolūkā rakstītu vēstuli.

Sūtniecības dokumenti liecina, ka pēc kara daudzi latvieši drīz atteicās no Latvijas pasēm un pārgāja citas valsts pilsonībā, jo nevēlējās maksāt par Latvijas ārzemju pasu saņemšanu. Savukārt sūtniecība mēģinājusi pārliecināt, ka Latvijas pases ir kā valsts pastāvēšanas simbols. "Finansiālais stāvoklis pēc kara cilvēkiem bija ļoti grūts. Naudas dēļ daudzi bija gatavi atteikties no pilsonības. Tas ir cilvēcisks stāsts. Viņi jau vairs necerēja, ka Latvijas neatkarība varētu atjaunoties. Daudziem bija bērni," saka Jurijs Koškins.

Šķiet, vērtīgākā "Londonas arhīva" daļa ir materiāli par latviešu autoru darbu tulkošanu un lugu uzvešanu Anglijā. Divdesmito gadu beigās ĀM darbiniece M. Grosvalde tulkojusi angļu valodā Annas Brigaderes "Sprīdīti" un tas uzvests kādā no Londonas teātriem, tomēr, kā saprotams no dokumentiem, manuskripts gadu gaitā pazudis. Nopietnāks pasākums divdesmito gadu vidū bija britu izdevniecības "J. M. Dent & Sons Ltd." apņemšanās izdot Raiņa "Jāzepa un viņa brāļu" tulkojumu, kā arī latviešu autoru stāstu izlasi "Romas atjaunotāji" ("Builders of New Rome"), pēc tāda paša nosaukuma Jāņa Poruka darba. Sagatavošanā atradās latviešu gramatikas mācību grāmatas angliski. Sūtnis Londonā Georgs Bisenieks uzskatīja, ka grāmatas dos lielu ieguldījumu angļu sabiedrībai teju nepazīstamās Latvijas tēla veidošanā, tādēļ spēkus nežēloja. ""Jāzepu" apņēmusies tulkot kāda Mrs. Grace Rhys, vecāka dāma un laba tulkotāja," 1924. gada 5. februārī grāmatizdevējam Ansim Gulbim raksta Bisenieka kungs. No abu vīru sarakstes izriet, ka lugas tulkošana no vācu versijas ilga trīs mēnešus un tās gaitā izdarītas dažas korekcijas: "Par "Jāzepu" Rhys kundze izsakās, ka to vajadzētu drusku piemērot angļu garšai. Piemēram. Jāzeps esot ļoti kārs uz bučošanos, un, ja recenzents, šķirstīdams grāmatu, redz, ka Jāzeps bučojas vienā lappusē, pēc tam atkal nākošā atšķirtā lappusē utt., tas var neielaisties grāmatas pienācīgā izlasīšanā un uzskatīt dzeju par ļoti salkanu – tāpēc neieteicamu." Jāmaina bija arī lugas nosaukums, jo izrādījās, ka kādam angļu autoram ir darbs ar tieši tādu pašu titulu. Izdevēji apstājās pie versijas "The sons of Jacob". Jāpiebilst, ka par tulkošanu Rīsas kundze saņēma no A. Gulbja izdevniecības honorāru 50 mārciņu apmērā. Zīmīga un laiku raksturojoša detaļa – darbs tika veikts bez līguma, vien abpusēji uzticoties. "Līgumu ar Mrs. Grace Rhys nekādu nevajaga – ja otra puse uz to nepastāv. Es vispār savā mūžā esmu ļoti maz līgumus slēdzis, tiesājies neesmu ne ar vienu cilvēku, jo pēc manas pārliecības attiecības starp literātu un izdevēju nokārtojamas uz goda vārda," Biseniekam rakstīja izdevējs.

Dokumentos, kas parāda "Jāzepa un viņa brāļu" ceļu pie britu publikas, izgaismojas arī Raiņa personības īpatnības. Kad 1924. gada jūnijā gatavi grāmatas signāleksemplāri, sūtnis Bisenieks ar šausmām konstatēja, ka burtliča nolaidības dēļ uz vāka nav autora vārda, tāpēc steidzami raksta Gulbim, lai to nerāda Rainim, kurš "varētu justies aizskarts, ka viņa vārds nav minēts". Izdevējs ir saprotošs: ""Jāzepa" korektūras eksemplārs, kuru parādīju izglītības ministrim un dažiem literātiem, izsauca lielu prieku un gandarījuma saviļņojumu. Gribās patiešām teikt, ka ar skaistajiem angļu izdevumiem, kuri pārspēj vācu tulkojumus, mēs patiešām ieiesim vispasaules literatūrā. (..) Rainim es korektūru nerādīju, jo viņa nervozais gara stāvoklis, redzot eksemplāru bez viņa vārda, to vēl vairāk saspīlētu. Patiesībā viņš ir liels bērns, kuram nevar zināmas darīt ne mazākās nepatikšanas."

Jāuzsver, ka LVVA 295. fonds "Latvijas sūtniecība Londonā" līdz rudenim plašam interesentu lokam nebūs pieejams, jo vēl jāpabeidz jaunieguvuma sakārtošana.

 

Grāmatu grozs

NRA  04/28/07

Māris Rungulis. Zaļā menca. Zvaigzne ABC.

Ilze Stikāne * * * *

Dzimtajai Liepājai veltītās grāmatas 15 atmiņu stāstos par bērnību, tēlojot zēnu ikdienu, delverības, piedzīvojumus un pārdzīvojumus, precīzi radīta reālā laika un telpas – XX gs. 60. gadu Liepājas – kopējā noskaņa. Tā labi uztverama pieaugušajiem, kas pieredzējuši padomju laikus ar rindām pēc cukura, automašīnām Pobeda, RAF, ZIL, pirmajiem no ārzemēm atsūtītajiem flomāsteriem, skolnieču baltajiem priekšautiem u.c. laika zīmēm,

bet pusaudžiem, ja viņi nezina vēsturi, pilnībā saprotama nav. Sižeti daudzveidīgi, varoņi visumā kolorīti. Labākajos stāstos (Trīs apaļas stundas, Piešu vīrs, Gliemežvāki un akmentiņi, Vecā līdaka) psiholoģiski precīzi iezīmētas zēna izjūtas gan dramatiskos, gan komiskos atgadījumos un atklāts, kā tās summējas, veidojot pieredzi un dziļāku izpratni. Krājuma kopējā reālistiskajā plūdumā neiederas stāsts Alnis, kur izmantota pasakas stilistika. Kopējā noskaņa arī mākslinieciski vājākos stāstus iekļauj vienotā veselumā, kas laiktelpas izjūtu atspoguļo visai pārliecinoši.

Aija Kalve * * *

Māra Runguļa stāstu krājums Zaļā menca paver vēl vienu savdabīgu lapaspusi latviešu autoru atmiņu grāmatu klāstā. Krājumā iekļauto 15 stāstu tematika atspoguļo pusaudža pasaules redzējumu un izjūtas. Grāmatas vēstījums raits, notikums seko notikumam, un, uzburot acu priekšā autora tik reāli tēlotās ainas, tā vien gribas iesaukties: "Trakie puikas!" Taču ar katru nākamo stāstu lasītājam kļūst arvien vairāk skaidrs, ka vēlme pašapliecināties un riskēt, sapņi par piedzīvojumiem, cīņa ar bailēm, optimisms bīstamās situācijās Liepājas zēniem ir pilnīgi parasta lieta.

Emocionāli spēcīgākie liekas stāsti Piešu vīrs, Trīs apaļas stundas un Gliemežvāki un akmentiņi. Šais stāstos autors ne tikai lieliski pastāsta fabulu, bet arī atklāj galvenā varoņa visdažādāko izjūtu gammu: bravūru, azartu, nožēlu un sāpes (stāstā Piešu vīrs), izmisumu, bailes, cerības (stāstā Trīs apaļas stundas), sajūsmu un vilšanos (stāstā Gliemežvāki un akmentiņi). Precīzi salikti emocionālie akcenti un spraigs darbības kāpinājums izjūtams stāstos Alnis un Cūkpriede. Pārdomas izraisa neparasti plašais pusaudžu slenga lietojums. Daļēji autoram ar to palīdzību izdevies radīt tēloto notikumu laikmeta fonu, bet, kas par daudz, tas par skādi.

Kad pirmo reizi ieraudzīju šo grāmatu, nodomāju, cik dīvains nosaukums. Sāku lasīt un nospriedu, ka nekā savāda te nav: jūras tuvums, azartiska makšķerēšana, cerības par bagātīgu lomu. Te arī menca labi iederas. Bet kāpēc zaļā? Tas lai pagaidām paliek noslēpums.

Lita Silova * * * *

Grāmatā uzzināma un līdzdzīvojama apmēram 60. gadu puikas pieredze. Tajā nedaudz ieskicēta ģimenes dramatiskā situācija, bet tikai tik daudz, cik tas varētu būt aktuāli pusaugu zēnam (vecvecāki atgriežas no Sibīrijas, viņiem nav iespējas dzīvot savā lauku mājā). Ar māsīcas Ellas ierašanos veidojas Rīgas jaunkundzes atšķirīgais tēls – hennas krāsotiem sarkaniem matiem un lieliem riņķiem ausīs. Grāmatā ir skaidroti vairāki apvidvārdi un žargonvārdi (īpaši padomju situāciju un norišu skaidrojumā), bet tas nav darīts līdz galam konsekventi, tādējādi teksts paredz, ka galvenais lasītājs ir tolaiku Elmāra šodienas vienaudži. Galvenais šajos atsevišķajos tekstos ir vēlme pēc piedzīvojumiem (Ella un vardes, Cūkpriede, Piecdesmit divas!, Trīs apaļas stundas), svarīgs un izcelts ir makšķernieku azarts (Uz zušiem, Vecā līdaka), pamanāma arī dabas pētnieka iejūtība (Alnis), pieteikta skolas un pionieru pieredze (Gliemežvāki un akmentiņi, Avīžu kiosks, Zaļā menca), būtiskas ir pirmās jūtas (Pliņķītis ar bučošanos, Ella un vardes, Zaļā menca). Visjaukākais šajā grāmatā, ka izdevies to uzrakstīt ar aizrautību; tad netraucē pat atsevišķs pazīstams fragments. Simpātiska ir izvēlētā nevis pārgudro, bet normālo bērnu pozīcija. Mūsdienu pusaudžu situācijā neparasta varētu likties toreizējā radošās izdomas brīvība – neviens nesūdzējās, ka nav ko darīt, ka vēlas kādas īpašas nodarbes – paši izdomāja, paši noskaidroja iespējas (aptuvenās), paši piedzīvoja un prata arī rīkoties un sevi aizstāvēt.

Jāzeps Osmanis. Zivju vējš.

Annele

Ilze Stikāne * * *

Četrdesmit septiņi bērnu dienu atmiņstāsti, šķiet, ar lielāku interesi lasāmi pieaugušajiem, ne jauniešiem, kas tik labi nepārzina vēsturi. Zēna pieredzētais un izjustais konkrētā laikā (30. gadu beigas, karš, pats pirmais pēckara posms) un telpā (Lielvārde, Ķegums, Daugavas krasti) iezīmējas stipri nevienādā mākslinieciskā līmenī – gan spilgti un emocionāli (stāstos Zivju vējš, Parunāsim par "to", Tēva pīpe pa trim), gan arī stipri virspusīgi. Tieši smagākie pārdzīvojumi netiek dziļāk atklāti (krievu karagūstekņu pakāršana, tēva aizvešana uz koncentrācijas nometni). Grāmatas neskaidrā kompozīcija – stāstu izkārtojums, neievērojot vēsturisko hronoloģiju, apgrūtina plašākas laikmeta kopainas veidošanos. Iecere pasniegt lasītājam bērnības atmiņas "kā krāsainus taureņus" izdevusies tikai daļēji – pietrūkst krāsainības un viegluma, pamaz humora un dzīvesprieka, līdz ar to vēstījums pabāls. Vietām valdzina valodas vijīgums un tēlainība, vietām veselas rindkopas skan pārnopietnā un frāžainā pieauguša cilvēka balsī <242. lpp.>.

Aija Kalve * * * *

"Bērnības atmiņas ir kā krāsaini taureņi, tie lido ne tikai vasarā, bet arī ziemā," ar šiem vārdiem autors pavada savu atmiņu grāmatu ceļā pie lasītāja. Stāstu krājumā hronoloģiskā secībā virknējas atmiņu fragmenti, sākot no agrās bērnības līdz pusaudžu vecumam, un katram no tiem ir sava krāsa, smarža un noskaņa. Autors pasaulē lūkojas bērna acīm. Liekas, tieši tāpēc šie atmiņu stāsti šķiet tik saistoši, patiesi un sirsnīgi. Rakšanās cauri zemei, lai nokļūtu Amerikā (stāsts Gaismas pils), pirmais raunds boksā (stāsts Zem augstsprieguma līnijas), došanās uz lielceļu bez mātes ziņas (stāsts Ķegums – Gaismas pils) – tās ir tikai dažas spilgtas ar iejūtību veidotas agrās bērnības epizodes – bezrūpīgas un gaišas.

Citādas noskaņas jaušamas pusaudžu gadu tēlojumā. Ir apjausma par to, kas ir karš un ko nozīmē māju un tuva cilvēka zaudējums (stāsti Steidzīgās atvadas, Cūkas laime, Karātavas). Tomēr notikumi netiek dramatizēti. Tie iezīmē teksta fonu un noskaņu. Dzīve rit savu gaitu, tikai sajaukta ir lietu kārtība – bērni rotaļājas pamestā tankā, no lielgabala lādiņa tiek gatavota vāze, ar tik lielu degsmi celtā Ķeguma spēkstacija tiek sagrauta. Nozīmīga vieta atmiņu grāmatā ierādīta autoram tuvo cilvēku tēlojumam. Tos iepazīt palīdz meistarīgi veidotie spilgtie portreti un raksturojums. Te viņi visi ir: mīļie vecāki un māsa, enerģiskā un darbīgā vecmāmiņa, radiņi, draugi un vēl daudzi citi, kuri palikuši rakstnieka atmiņā.

Lita Silova * * *

Savu vērtējumu piekrītu likt vien iekavās, bet tas neko neliecina par grāmatas vērtību vai būtību, tas tāpēc, ka, manuprāt, šīs bērnības atmiņas nav vērtējamas pusaudžu literatūras kontekstā. Tas galu galā ir jau mūžsens jautājums – par paredzamo auditoriju (sagaidāmo lasītāju) visu paaudžu rakstnieku atmiņu grāmatām.

Jāzepa Osmaņa darbā galvenais ir pati atmiņu informācija, paša pieredzes, emociju, domu fiksācija, nevis, piemēram, teksta veidojuma īpašie knifiņi, ar kuru palīdzību piesaistīt mūsdienu pusaudžus kā lasošu (tas būtu ideālais variants!) auditoriju. Tādējādi grāmata ir interesanta novada literatūras, rakstnieka personības iepazīšanas aspektā. Savukārt, manuprāt, lieliskāko versiju, kā vēl neviens latviešu literatūrā pirms viņa nav veidojis bērnības atmiņu grāmatu, rakstnieks ir palaidis garām – lai gan ideju pats vēstījuma sākumā ir pieteicis. Te es domāju darbā nerealizēto spēli par to, cik fantastiski atšķirīgi spēj bērni uztvert vienu un to pašu viņiem stāstīto informāciju utt.

Justeins Gorders. Apelsīnu meitene.

Zvaigzne ABC

Ilze Stikāne * * * * *

Pasaulslavenais norvēģu rakstnieks arī ceturtajā latviski tulkotajā grāmatā filozofiski piesātināti rosina lasītāju – pusaudzi – domāt par pasaules un dzīves pamatjautājumiem. Mūsdienu reālās ikdienas tēlojums it kā nemanot arī lasītāju iesaista dzīves jēgas jautājuma risinājumā dzīvības un nāves attiecību kontekstā. Autora prasme vērpt satraucošu intrigu – mīklainā vēstule, ko piecpadsmitgadīgais Georgs saņem no pirms 11 gadiem mirušā tēva, stāsts par noslēpumaino Apelsīnu meiteni, Georga atmiņu un šodienas izjūtu saslēgšanās – aizrauj un izraisa spēcīgu līdzpārdzīvojumu. Tēva nopietnā saruna ar dēlu par dzīvi un pasauli, uzdodot negaidītu jautājumu – vai ir vērts dzīvot, ja skaidri zināms, ka būs jāaiziet, – liek arī lasītājam domāt, kā būt patiesam šajā pasaulē. Gudri un emocionāli akcentētas cilvēciskās būtības nozīmīgas vērtības – mīlestība, atbildība, patiesums un drosme –, jo "tev ir dotas tikai šīs divas iespējas. Jo tādi ir noteikumi. Ja tu izvēlies dzīvi, tu izvēlies arī nāvi." <142. lpp.>

Aija Kalve * * * * *

Grāmata, kurā satiekas tagadne, pagātne un nākotne. Pirms 11gadiem mirušais tēvs ir uzrakstījis dēlam vēstuli – stāstu par Apelsīnu meiteni, stāstu par savas dzīves lielo mīlestību. Šai vēstulē, kas nāk no pagātnes, tiek uzdoti jautājumi, kas būtiski var ietekmēt zēna nākotni. Taču atbildes ir jāatrod tagad, tāpat kā tieši tagad ir jāizprot šī vēstījuma jēga. Grāmatas saturs ir plašs un daudzslāņains. Tajā daudz neparastu sižeta pavērsienu, retorisku jautājumu un filozofisku pārdomu. Autors soli pa solītim liek lasītājam izstaigāt labirinta ceļus un taciņas, kas aizved cilvēku pie cilvēka, kas aizved pie atbildes.

Kas es esmu šai pasaulē? Kas ir pasaule ap mani? Kāpēc esmu šai pasaulē? Tie ir jautājumi, ko agrāk vai vēlāk uzdod sev ikviens. Uz šiem jautājumiem atbildes meklē arī piecpadsmitgadīgais zēns, un daudzas no atbildēm ir rodamas tēva vēstulē.

Lita Silova * * * *

Darbs kompozicionāli veidots paralēlu tekstu versijā, kas sākas ar šokējošu teikumu – mans tēvs nomira pirms vienpadsmit gadiem. Divu vēstījuma aspektu rezultāts ir grāmata, kas līdzās tēva vēstules lasīšanai top veidota, t.i., rakstīta, apzinot un apkopojot jaunieša (dēla) iespaidus. Viena no veiksmēm šajā grāmatā varētu būt empātijas spējas attīstīšana: kā atrast vērtību dzīvē – ģimeni, kā saprast, ka arī parastais cilvēks var būt īpašs un neatkārtojams (te zīmīga ir līdzība par gleznošanai domātajiem apelsīniem, kas nekad nelīdzinās cits citam). Bet laikam pats būtiskākais, it kā vienkāršs ir galvenais jautājums – cik daudz (maz) mēs zinām paši par saviem vecākiem. Un tad top skaidrs, ka nav jāmeklē liktenīgas mīlestības stāsts kaut kur citur. Tāpēc arī darbā konceptuāls ir noslēdzošais uzdevums lasītājiem – iztaujāt pašiem savus vecākus. Vienīgais, kas traucēja grāmatas lasīšanas gaitā – vēstītāja un vēstules autora teksts valodas aspektā ir maz atšķirīgs; tēvs Jans Ūlavs (vēstulē stāstītajos notikumos bijis medicīnas students) varbūt kļuvis mīlestības dēļ bērnišķīgs, bet dēls savos 15 gados ir savukārt stipri gudrs, pat pārāk. Arī vairākas tulkojuma redakcionālas iedabas problēmas dūrās acīs (piemēram, acis trīs).

Te acīmredzot piedāvāta it kā pretenzija uz puišu auditoriju, ja spriež pēc jaunieša pozīcijas izmantojuma. Tomēr vairāk stāsts varētu piesaistīt meitenes, kurām patīk pustoņi, maiga noslēpumainība, mīlestības liktenība.

 

 

 

 

 

Citādā ziņā…

 

 

 

Kaijas pamazām pārņem Rīgu

Jānis Ogle,  NRA  04/25/07    Ja kādreiz galvaspilsētā no lidoņiem lielāko īpatsvaru veidoja zvirbuļi un baloži, tad pēdējos gados aizvien straujāk Rīgu ieņem kaijveidīgie.

Rīgā, par laimi, vēl nav tik draudīga situācija kā netālu esošajā Somijā: tur ornitologi lauza galvas, kā atbrīvoties no sanitārā bieda.

"Kaijveidīgajiem ir radīti visi priekšnoteikumi, lai tie pietiekami ērti justos, dzīvojot pilsētā. Putni vairs neizjūt nepieciešamību iegūt barību dabiskā ceļā, jo visapkārt ir atkritumi un cilvēki, no kuriem iegūt visu nepieciešamo," Neatkarīgajai norādīja Ornitoloģijas izpētes centra speciālists Jānis Bunde. Ornitologi skaidro, ka kopumā kaiju populācija nav būtiski pieaugusi, taču globālās sasilšanas dēļ mainījušās to iecienītās uzturēšanās vietas. "Kaijveidīgie no siltajām zemēm parasti pārceļo lielākos baros. Nereti liela daļa šo putnu labprātāk apmetas līdzās citiem bariem, tā arī neatgriežoties savās mājvietās, tāpēc rodas iespaids, ka šo putnu ar katru pavasari kļūst arvien vairāk," stāsta ornitologs Ivars Ķera.

Savukārt Somijas galvaspilsētai Helsinkiem nepatīkamu pārsteigumu sagādājušas kaijas, kas, izbadējušās pēc garajiem pārlidojumiem, centušās izlaupīt vietējās pārtikas tirgotavas. Laikraksts Helsinki Daily notiekošo salīdzina ar Hičkoka filmu Putni: kaijas uzglūn cilvēkiem pie veikaliem, kafejnīcām, nikni vicinot spārnus un nelabi ķērcot, katru rītu sagaida pārtikas pievedējus un mēģina sev iegūt laupījumu. Putnu izdarības Helsinkos kļuvušas arī sanitāri bīstamas, un šobrīd somu ornitologi kopā ar varas pārstāvjiem meklē risinājumus, lai pasargātu pilsētu no kaiju izlēcieniem.

"Kaiju radītie sanitārie draudi Latvijai šobrīd nav aktuāli, jo Latvijā atšķirībā no Somijas šādi kaiju baru apciemojumi nav raksturīgi. Tomēr cilvēkiem būtu jāievēro higiēnas un piesardzības pasākumi, iegādājoties pārtiku no vaļējām tirgotavām," Neatkarīgajai teica Pārtikas un veterinārā dienesta ģenerāldirektora pienākumu izpildītājs Mareks Samohvalovs.

 

Starptautisko sieviešu dienu - 8.martu iekļauj atzīmējamo dienu sarakstā

DELFI  04/26/07    Saeima ceturtdien, otrajā lasījumā skatot grozījumus likumā par svētku, atceres un atzīmējamām dienām, atbalstīja brīvdienās iekritušo svētku dienu kompensēšanu, kā arī 8.marta – Starptautiskās sieviešu dienas - iekļaušanu atzīmējamo dienu sarakstā.

Saeima noraidīja apvienības "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā"(PCTVL) priekšlikumu par svētku dienām noteikt arī 6. un 7.janvāri – pareizticīgo un vecticībnieku Ziemassvētkus, pareizticīgo un vecticībnieku Lielo Piektdienu, Pirmās Lieldienas un otro Lieldienu dienu, kā arī 8.martu – Starptautisko sieviešu dienu.

Saeima atbalstīja apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK priekšlikumus par svētku dienu noteikt arī 24.decembri – Ziemas saulgriežus.

Saeima atbalstīja premjera Aigara Kalvīša (Tautas partija) priekšlikumu, kas paredz, ka gadījumā, ja 4.maijs un 18.novembris iekrīt sestdienā vai svētdienā, tad nākamās darbdienas nosaka par brīvdienām.

Debates izraisīja apvienības "Saskaņas centrs" deputāta Valērija Agešina priekšlikumu par atzīmējamu dienu noteikt 8.martu – Starptautisko sieviešu dienu. Šo priekšlikumu atbalstīt aicināja Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) deputāts Pēteris Hanka, atgādinot, ka paši deputāti šajā dienā sveicot Saeimas sievietes. Savukārt kritizēja to apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK deputāts Dzintars Rasnačs, norādot, ka ar "vītušu ziedu dalīšanu" nodarbojas tikai atsevišķi parlamentārieši un tā neesot nekāda tradīcija.

Par 8.marta iekļaušanu atzīmējamo dienu sarakstā balsoja 35 deputāti, pret 9, bet atturējās 22 tautas kalpi, līdz ar to Starptautiskā sieviešu diena tika iekļauta atzīmējamo dienu sarakstā.

Saeima ceturtdien arī noraidīja Latvijas Pirmās partijas un "Latvijas ceļa" apvienības (LPP/LC) priekšlikumu pareizticīgo un vecticībnieku Lieldienas noteikt par atzīmējamām dienām. Tāpat tika noraidīts PCTVL priekšlikumus atzīmēt maija sākumā Uzvaras dienu, kā arī pieminēt fašisma sagrāvi, kas izraisīja asas debates starp kreiso partiju politiķiem un nacionāli noskaņotajiem tautas kalpiem. ZZS deputāts Visvaldis Lācis emocionālā uzrunā stāstīja par savām gaitām leģionāros, kā no tribīnes dziedāja. Savukārt TB/LNNK deputāts Pēteris Tabūns aicināja "sadot pa zobiem" kreiso partiju politiķiem par šādiem priekšlikumiem.

Saeima arī noraidīja Bērnu un ģimenes lietu ministrijas priekšlikumu atzīmējamo dienu sarakstā iekļaut Tēvu dienu, jo, kā vēlāk izrādījās, šajā dienā jau tiekot atzīmēta Visu mirušo dzīvnieku diena.

Deputāti atbalstīja priekšlikumu oktobra pirmajā svētdienā svinēt Skolotāju dienu, bet jūlija otrajā sestdienā- Jūras svētku dienu. Tāpat tika atbalstīts arī bērnu un ģimenes lietu ministra Ainara Baštika (LPP) priekšlikums atzīmējamo dienu sarakstu papildināt ar 15.maiju - Starptautisko ģimenes dienu, kā arī 1.jūniju - Starptautisko bērnu tiesību aizsardzības dienu.

Par likumprojektu Saeimai vēl būs jālemj trešajā lasījumā.

Jau vēstīts, ka svētku, atceres un atzīmējamo dienu likumprojekts skatīts arī 8.Saeimā, taču toreiz pirms vēlēšanām tajā tika iebalsotas vairākas pretrunīgi vērtētas svētku un atceres dienas, kā rezultātā galīgajā lasījumā deputāti likumprojektu noraidīja.

 

Pētījums: 40% Latvijas iedzīvotāju neatceras, kad pēdējo reizi devušies atpūtā pie dabas

LETA  04/26/07    VAS "Latvijas Valsts meži" veikuši pētījumu, kurā noskaidrots, ka 40% Latvijas iedzīvotāju neatceras, kad pēdējo reizi devušies atpūtā pie dabas. 36% rīdzinieku trūkst informācijas par atpūtas iespējām brīvā dabā.

Atpūta mājās, iepirkšanās, izklaides naktsklubos vai kultūras un mākslas pasākumu apmeklēšana ir Latvijas iedzīvotāju visiecienītākie brīvā laika pavadīšanas veidi.

Tikai retais savās brīvdienās labprāt dodas pie dabas, priekšroku dodot aktīvai vai relaksējošai atpūtai kopā ar ģimeni vai draugiem. Trešdaļa Latvijas iedzīvotāju nezina, kur meklējamas atpūtas vietas brīvā dabā un kādas brīvdienu pavadīšanas iespējas sniedz Latvijas dabas bagātības.

Lai tuvinātu Latvijas sabiedrību dabai un mudinātu to arvien vairāk iepazīt Latvijas dabas pirmatnējo skaistumu, VAS "Latvijas Valsts meži" turpina projektu "Mammadaba".

Pētījumu par iedzīvotāju atpūtu pie dabas aprīļa beigās veica "OMD Snapshot".

 

 

 

 

Visapkārt
viss zaļo un zied – pļavās
zied māllēpes, dārzos – narcises.

 . . . Zeme ir zaļa, debesis – zilas,

zilas ar baltiem mākonīšiem tajās . . .

. . . Ir saulains, nedaudz vējains,

bet ļoti silts – gaisa temperatūra
dienā ir ap +18^oC . . . nu gluži
kā skaista pavasara
pasakā . . .

 

Anda Jansone,  Ceturtdien, 26. aprīlī