Gribīgo koalīcjā un citur pasaulē...

Turpinās Latvijas kontingenta rotācija Afganistānā

DELFI  07/16/07     Otrdien uz Afganistānu pildīt dienesta pienākumus NATO vadīto Starptautisko drošības atbalsta spēku (ISAF) sastāvā Afganistānā dosies kārtējā Nacionāli bruņoto spēku (NBS) Latvijas kontingenta karavīru grupa.

NBS komandiera personīgā štāba Preses un informācijas daļas speciāliste Agnija Štrausa portālam "Delfi" norāda, astoņi karavīri – septiņi militāro novērotāju grupas karavīri un viens mediķis - dienesta pienākumus pildīs Meimenā izvietotajā Norvēģijas vadītajā Provinču atjaunošanas vienībā (PRT).

Pašlaik Afganistānā atrodas 73 Latvijas kontingenta karavīri un divi Latvijas virsnieki no NATO štāba Polijā.

Provinču atjaunošanas vienības uzdevums ir nodrošināt civilās administrācijas, likumdošanas, tiesu sistēmas, sabiedrisko pakalpojumu, demobilizēšanas un atbruņošanas projektu īstenošanu Afganistānā.

Latvijā ir trešais zemākais uzticības līmenis ES

LETA  07/17/07    Latvijā ir trešais zemākais uzticības līmenis Eiropas Savienībai (ES) starp dalībvalstīm, liecina "Eirobarometra 67. Pavasaris 2007" aptauja.

Gandrīz puse jeb 47% Latvijas iedzīvotāju uzticas ES, 38% - neuzticas, bet 15% iedzīvotāju nemāk sniegt atbildi uz šo jautājumu.

Savukārt Igaunijā uzticības līmenis ES ir viens no augstākajiem - 72% Igaunijas iedzīvotāju uzticas ES. Lietuvā 65% iedzīvotāju uzticas ES.

Vidēji Eiropā uzticību ES pauž 57% iedzīvotāju. Visvairāk ES uzticas Beļģijas iedzīvotāji, bet vismazāk - Lielbritānijas iedzīvotāji.

Latvijā visvairāk ES uzticas jaunā paaudze - studenti un jaunieši vecumā no 15 līdz 24 gadiem. Vislielākā uzticēšanās ES ir pašnodarbināto un uzņēmēju vidū. Viszemākā tā ir ne tikai pensionāru, bet arī ierēdņu un speciālistu vidū.

Tomēr ES Latvijā ir ievērojami augstāks atbalsts nekā jebkurai citai nacionālajai politiskajai institūcijai.

Aptauja Latvijā tika veikta no 14.aprīļa līdz 15.maijam. Tajā tika aptaujāti 1013 Latvijas pilsoņi, kuri ir vecāki par 15 gadiem. Aptauju veica "TNS Latvia".

Pētījums: Latvijas iedzīvotāji Eiropas valstu vidū ir vieni no neapmierinātākajiem ar dzīvi

LETA  07/17/07     Latvijas iedzīvotāji ir vieni no neapmierinātākajiem ar dzīvi Eiropas valstu vidū, liecina vides aizsardzības organizācijas "Friends of Earth" un organizācijas "Nef" veiktais pētījums par Eiropas "laimīgās planētas indeksu".

Kā ziņots, kopumā Latvija pētījumā ieņem 11.laimīgākās valsts Eiropā vietu. Tomēr "laimīgās planētas indekss" tiek veidots no trīs rādītājiem - apmierinātību ar dzīvi, paredzamo mūža ilgumu un resursu izmantošanu.

Visapmierinātākie ar dzīvi Eiropā ir Dānijas iedzīvotāji, savukārt vēl neapmierinātāki par Latvijas iedzīvotājiem ar dzīvi starp 30 pētījuma valstīm ir Lietuvas un Bulgārijas iedzīvotāji.

Latvijas iedzīvotājiem ir visīsākais paredzamais mūža ilgums starp pētījuma valstīm - 70,7 gadi. Visaugstākais paredzamais mūža ilgums ir Šveices iedzīvotājiem - 80,5 gadi.

Savukārt visaugstāko rādītāju Latvija ieņem tieši pēc pēdējā pētījuma mērījuma - augu valsts uzturēšanai nepieciešamās zemes platības, lai absorbētu energoresursu dedzināšanas radītos ogļskābās gāzes izmešus. Šajā rādītājā Latvija ieņem visaugstāko pozīciju.

LETA jau ziņoja, ka saskaņā ar veikto pētījumu Igaunijas iedzīvotāji ir visnelaimīgākie Eiropā, savukārt Lietuva ieņem 25.vietu. Līdzās Igaunijai nelaimīgākās kontinenta valstis saraksta lejasgalā ir Luksemburga, Bulgārija un Grieķija.

Vislaimīgākās Eiropas valsts ir Īslande, Zviedrija un Norvēģija.

Uz Kosovu devušies četri NBS karavīri

DELFI  07/17/07    Pirmdien , lai pildītu savus dienesta pienākumus NATO vadītajos spēkos "Kosovo Force" (KFOR), uz Kosovā devās četri Nacionālo bruņoto spēku (NBS) karavīri, portālu "Delfi" informēja NBS komandiera personīgā štāba Preses un informācijas daļas speciāliste Agnija Štrausa.

Karavīri savus pienākumus pildīs KFOR daudznacionālās brigādes "Centrs" štāba sastāvā un būs izvietoti netālu no Prištinas.

Patlaban dienesta pienākumus Kosovā pilda 19 NBS karavīri – pieci militārie policisti, pieci Militārās novērošanas un sadarbības speciālisti, kā arī deviņi štāba virsnieki un instruktori.

Intervija: Polittehnologa pārdomas

Māris Krautmanis:  NRA  07/17/07    Vjačeslavs Ņikonovs: Baltieši ļoti pārspīlē Krievijas faktoru savā dzīvē.

Fonda Politika prezidents Vjačeslavs Ņikonovs ir viens no pašlaik ievērojamākajiem Krievijas politologiem, biežs dažādu starptautisku forumu viesis, autoritāte, uz kuru atsaucas plašsaziņas līdzekļi. Interesanti arī, ka Ņikonovs ir Staļina laiku PSRS ārlietu ministra Vjačeslava Molotova mazdēls – tā paša Molotova, kurš parakstīja PSRS – Vācijas neuzbrukšanas paktu un kura vārdā nosaukts slavenais kokteilis – stikla pudele ar degmaisījumu un degli korķa vietā. Ņikonovs, protams, ir cita paaudze ar citiem uzskatiem. Par to, kādi ir šie uzskati, šī Ņikonova intervija Neatkarīgajai.

– Jūs nesen piedalījāties videotiltā starp Krievijas un ASV politologiem, iztirzājot abu valstu attiecību samezglojumus. Diemžēl šādi tilti reti tiek rīkoti starp Krieviju un Baltijas valstīm. Taču, ja šodien šāds tilts būtu, par ko tajā būtu runa?

– Tas atkarīgs no tā, kas sēž tilta otrā pusē. Jo Baltijas valstīs ir divējādas sabiedrības, kuras lasa pilnīgi citas avīzes, skatās atšķirīgus televīzijas kanālus, dzied citas dziesmas.

Ja diskusijas būtu ar krievvalodīgajem, tad tās būtu par problēmām, kuras nomāc viņus. Ja ar oficiālajām amatpersonām, tad baltieši runātu par ekonomisku šantāžu no krievu puses, bet krievu puse – par krievvalodīgo tiesībām. Un tad atkarībā no tā, kā paveicas, diskusijas kļūtu konstruktīvas vai otrādi. Bet nu tur neko nevar darīt – tāda būtu darba kārtība.

– Kādas ir Baltijas un Krievijas attiecības pašlaik?

– Ir daudz nianšu. Attiecības nav vienādas. Kopumā tās nevar saukt par saulainām. Eiropas Savienības ietvaros Baltijas valstis ietilpst to valstu četriniekā, kas piekopj ļoti skarbu, nedraudzīgu politiku pret Krieviju. Ja salīdzinām Krievijas un Eiropas Savienības integrāciju ar karavānu, tad Igaunija, Latvija, Lietuva un Polija tajā ir paši lēnākie kamieļi.

Ar Igauniju attiecības pašlaik ir nokaitētas – sakarā ar Bronzas kareivja un padomju karavīru mirstīgo atlieku pārvietošanu projām no Tallinas centra.

Ar Latviju vērojami pozitīvi procesi – gan ekonomiskās sadarbības laukā, gan tāpēc, ka tiek slēgts robežlīgums.

Ar mēreni negatīvu zīmi, bet tomēr stabilu, var vērtēt attiecības ar Lietuvu.

– Vai piekrītat apgalvojumam, ka Krievija mēdz šantažēt Baltijas valstis?

– Jūs pagaidām neviens nav šantažējis. Pat sācis nav.

– Eiropas Savienībā pēdējā laikā daudz tiek runāts par neatkarību no Krievijas energoresursiem, par diversifikāciju. Kā uz šo diversifikāciju raugās Krievija?

– No Krievijas puses viss izskatās citādi. Krievija pilda savas līgumsaistības, un nav bijis gadījuma, kad kāds piegāžu līgums tiktu norauts, neizpildīts.

Dažkārt uzrodas politiskas problēmas. Piemēram, ar Mažeiķu naftu. Krievijas kompānija Rosņeftj piedalījās konkursā uz Mažeiķu naftu, tai, kā tā pati uzskata, bija vislabākais piedāvājums, taču konkursā uzvarēja kāda Polijas firma. Nu tad lai šī Polijas firma vai Lietuvas valdība arī domā, kur ņemt izejvielas. Nebūtu jau arī loģiski, ja par šo problēmu stipri satrauktos Rosņeftj?

Ja kādam kaut ko vajag diversificēt, viņš to var darīt. Bet jāņem vērā, ka tādi enerģijas avoti kā Gazprom, Rosņeftj, Lukoil plāno savu biznesu ilgam laikam uz priekšu. Gazprom, piemēram, uz 25 gadiem. Kad sākas runas par diversifikāciju, kas nozīmē: "Iesim projām no Krievijas enerģijas resursiem un meklēsim citus", līdzīga satura domas rodas arī Krievijas koncerniem: "Meklēsim citus pircējus, diversificēsim patēriņa tirgus."

Kāpēc vilkt cauruli caur valstīm, kuras tik ļoti negrib Krievijas izejvielas? Jēgas nav nekādas.

– Ar Latviju Krievijas attiecības uzlabojas. Vai tas atspoguļosies ekonomikā – tranzīta apjomos, preču apmaiņā?

– Parasti tādas lietas atspoguļojas pozitīvi. Vajadzētu atspoguļoties pozitīvi. Tiesa gan, šajā ziņā pagaidām nav manāms īpaši straujš uzrāviens.

– Kādas ir Krievijas un Latvijas attiecību galvenās problēmas?

– Nepilsoņi.

Nu, un vēl tas, ka Baltijas valstis, tajā skaitā arī Latvija, ieņem krasi pretkrievisku pozīciju visās iespējamajās starptautiskajās organizācijās – ES, ANO un citās. Nav neviena jautājuma, kurā Latvija ieņemtu Krievijai labvēlīgu pozīciju.

– Tajā pašā laikā Krievijas politiķi ļoti interesanti runā – ka Baltijas valstis varētu kļūt par Krievijas lobiju ES. Krievijas parlamenta augšpalātas starptautisko lietu komitejas priekšsēdētāja vietnieks Vasilijs Ļihačovs ir paudis, ka Krievija vēlas, lai Baltijas valstis kļūst tām par stratēģisko partneri.

– Nu tad Baltijas valstīs jābūt citām valdībām ar citām prioritātēm. Līdz šim gan tās ir raudzījušās tikai uz ASV un ES.

Manuprāt, runas par lobiju vai stratēģisku partneri tomēr ir vēlamā uzdošana par īstenību. Krievijas attiecības ar Itāliju un Portugāli, Angliju un Beniluksa valstīm ir labākas nekā ar Baltijas valstīm, tomēr neviens mūsu attiecības nesauc par stratēģisku partnerību.

Vai attiecības ar jūsu nosauktajām valstīm nav labākas tāpēc, ka Krievija pret tām izturas ar lielāku pietāti?

– Negribu gan teikt, ka Krievija pret Latviju izturas ar mazāku cieņu nekā, piemēram, pret Slovākiju, tomēr ar Slovākiju ir labas attiecības. Bet ar Baltijas valstīm nesanāk. Te, protams, sava daļa vainas ir Krievijai, bet arī baltiešiem jāpaskatās spogulī. 15 gadu laikā nav bijis ne mazākās tuvināšanās Krievijai. Baltiešu orientācija ir bijusi tikai uz Rietumiem.

Ja bažas par kādām problēmām Baltijā izsaka ES valstis, tad signāli tiek ņemti vērā, jo pretējā gadījumā draud izslēgšana no klubiņa. Turpretī, kad bažas izsaka Krievija, tas tiek ignorēts, tiek tulkots kā impēriskas ambīcijas un necieņa – jo Baltijai nav stimulu Krievijā ieklausīties.

Liela Baltijas valstu politiķu problēma ir tā, ka tiek milzīgi pārspīlēti Krievijas faktori. Ja paklausās Baltijas politiķus, iznāk, ka Krievija ir šausmīgs naidnieks, kas nakti neguļ, domādams, kādas vēl riebeklības paveikt pret nabaga Baltiju. Krievija skaitās arī visu problēmu cēlonis.

Pie mums, Krievijā, politiskajā telpā Baltija, izņemot Tallinas epizodi, nav manāma. Ir Indija, Ķīna, Irāna. Baltija uz radara ekrāna maliņas parādās tikai, ja notiek kaut kas tāds kā bronzas nakts Tallinā.

– Drīz pēc bronzas nakts tika slēgta svarīga dzelzceļa artērija starp Igauniju un Krieviju – it kā tāpēc, ka vajadzējis steidzīgi remontēt vienu tiltu. Vai tad tas nav politisks spiediens?

– Neesmu speciālists materiālu stiprībā un inženierkonstrukcijās, bet ja notiek tāda sakritība, šādas tādas domas par politikas klātbūtni rodas gan. Nešaubos, ka tiltu vajag remontēt. Droši vien. Uz šādiem jautājumiem ir grūti atbildēt, jo parasti līdzīgos gadījumos ir gan politiskais zemteksts, gan iespējas norādīt uz objektīvi pastāvošu ieganstu. Līdzīgi kā ar starptautisko korporāciju Shell, pret kuru tika vērstas sankcijas Sahalīnā, jo attiecīga komisija izpētīja, ka tās darbības rezultātā sagandētas 500 nārsta upes un vietējā tauta nivhi palikuši bez iztikas. Taču vides aspekti nebija galvenais – galvenais, ka Shell negribēja šķirties no kontrolpaketes Sahalīnas uzņēmumā. Nešaubos, ka tilti, naftas un gāzes vadi ir jāremontē, bet šie remonti kaut kā mēdz sakrist ar citiem notikumiem un šīs sakritības bieži vien nav nejaušas.

Taču sankcijas ir ļoti slikta lieta. Šim ierocim ass un savainojošs ir arī rokturis. Cieš ne tikai tas, pret kurām tās vērstas, bet arī pats sankciju ieviesējs. Ja sankcijas tiek vērstas pret Baltijas valstīm, tas nozīmē, ka cieš arī krievu bizness un tie krievvalodīgie, kas dzīvo šajās valstīs. Neviena valdība nekad un nekur nemaina savu nostāju sankciju dēļ, bet gluži otrādi – stiprinās savā garā un pārliecībā.

– Kas būs Vladimira Putina pēcnācējs?

– Sergejs Ivanovs un Dmitrijs Medvedevs ir visticamākie kandidāti. Putins gan mēdz izspēlēt negaidītus gājinus, taču diezin vai tā būs šajā reizē, jo laika vairs nav daudz. Priekšplānā pašlaik ir Ivanovs. Bet ir arī daudz ļaužu ietekmīgās aprindās, kam šie kandidāti nepatīk. Ap oktobri, novembri pēcnācējs būs zināms, un, visticamāk, tā nosaukšanas forma būs premjera nomaiņa. Valsts kurss nemainīsies – abi kandidāti ir Putina komandas cilvēki.

Putins tagad aizies kā ļoti populāra figūra, viņa reitings aizejot būs vismaz 80–85 procenti. Vēl klāt nāks ļaužu nostalģija pēc Putina: "Ak, tēti, kāpēc mūs pameti!" Putins aizies ar lielām iespējām atgriezties. Pie jums, Latvijā, taču arī politiķi mēdz aiziet un atgriezties, lai strādātu, vai ne? Putins ir jauns – 54 gadi. Domāju, ka mēs esam tikai Putina ēras sākumposmā.

– Vai Putina pēcnācēja politika pret Baltiju būs skarbāka, prasības niknākas?

– Nedomāju, ka prasības būs niknākas. Kurš tad būs šis skarbais vīrs – Ivanovs kā filologs pieprasīs Baltijas valodu politikas maiņu vai Medvedevs kā jurists – lai Baltija pilda starptautisku likumu prasības? Nedomāju, ka kaut kas spēji, strauji varētu mainīties sakarā ar to, ka Krievijā būs cits prezidents.

Prasības, protams, būs. Piemēram, ES konvencijas pauž, ka, ja kādā valstī 20 procenti runā kāda valodā, tad šai valodai pienākas valsts valodas statuss. Bet nu prasības mēdz būt dažādas, un ne vienmēr visi tās pilda.

– Jums uz galda ir laikraksta Novoje russkoje slovo numurs, kurā nosaukti niknākie antikrieviskie politiķi Baltijas un NVS valstīs. Ko par šiem politiķiem varat teikt?

– Jā, Lietuvā topa augšgalā ir Vītauts Landsberģis, Latvijā – Aleksandrs Kiršteins.

Es domāju, ka Krievija tomēr nav tā valsts, kāda tā ir Landsberģa galvā. Es nedomāju, ka Krievijā kāds ar reālu varu apveltītais domā, ka Baltija ir Krievijas daļa un tā jādabū atpakaļ.

– Bet Vladimirs Žirinovskis runā apmēram tādā garā…

– Viņu nevar saukt par politisku figūru. Viņš ir spožs šova taisītājs.

Krievijā ir tāds teiciens, ka tas, kurš neskumst par PSRS sabrukumu, ir bez sirds, bet, ja viņš domā, ka PSRS vajag uzcelt atpakaļ, tad viņam nav smadzeņu. Šis teiciens ļoti precīzi raksturo politisko vidi, politiķu domāšanu Krievijā.

– Un kā tad pie jums ir ar vārda brīvību? Rietumvalstis, ASV par tās trūkumu Krieviju asi kritizē.

– Taču Krievijā nesēdina cietumā žurnālistus par informācijas avotu neizdošanu. Amerikāņiem ir ļoti šaurs, ļoti politkorekts plašsaziņas līdzekļu spektriņš. Turpretī Krievijā šis spektrs ir kilometriem garš, daudzveidīgs, tajā ir arī galēji ekstrēmi pavedieni – gan pa kreisi – komunistiski, gan labēji – nacionālistiski. Jautājumā par varas kontroli pār plašsaziņas līdzekļiem ir taisnība, ka ASV formāli prese netiek kontrolēta, taču tur ir piecas ietekmīgākās mediju korporācijas, un tās šā vai tā ir korporatīvi saistītas ar Balto namu. Pie mums pirmo un otro televīzijas kanālu jeb masu iznīcināšanas ieroci kontrolē valdība, Gazprom kontrolē NTV. Maskavas valdība – TV Centr, kurš kritizē valdību, bet nekritizē Putinu. Vēl ir dažādas kabeļtelevīzijas, kuras ir privātas. Maskavā vien to ir ap 50. Ir pieejamas Rietumu programmas – CNN, BBC un tamlīdzīgi.

– Ko domājat par opozīciju Krievijā – piemēram, par Garija Kasparova aktivitātēm?

– Kasparovs ir lielisks šahists. Taču neviens aptaujātājs nav atradis kādu, kurš gribētu balsot par viņu kā par Krievijas prezidenta amata kandidātu. Turklāt viņš ir iesaistījies tik ļoti īpatnējā koalīcijā kopā ar Eduardu Ļimonovu, kurš cita starpā ir nikns Baltijas naidnieks, kopā ar jaunatnes ultrakomunistu avangardu.

– Saindējies ar radioaktīvu vielu, bojā gāja Aleksandrs Ļitviņenko. Vai tā ir Krievijas varas, Federālā drošības dienesta vaina?

– Ļitviņenko lietā visi figuranti ir Borisa Berezovska cilvēki – viņa draugi, apsargi. Esmu pārliecināts, ka Ļitviņenko nāve ir Berezovska aprindu iekšējo attiecību kārtošanas rezultāts. Nav nopietni apgalvot, ka Federālais drošības dienests būtu gājis pie Andreja Lugovoja lūgt, lai tas nogalina Ļitviņenko. Tās ir blēņas. Nezinu, kādus jautājumus viņi risināja, bet zinu, ka tā ir pašu berezovskiešu iekšējā lieta un ne ar ko citu tas nav saistīts. Tie ir cilvēki, kas mēdz nogalināt. Berezovskis taču ir nobendējis milzum daudz ļaužu, lai kļūtu par to, kas viņš ir. Tā ir bīstama, radioaktīva publika. Berezovskis ir radioaktīvs, slepkavnieks (mokrušņiks).

– Runā, ka Krievijā trūkst demokrātijas…

– Jā, piekrītu – trūkst gan. Ir taču tikai piecpadsmitais demokrātijas gads. Kāda tur var būt demokrātija? Vācijā piecpadsmitajā demokrātijas gadā ievēlēja Ādolfu Hitleru. Amerikā pirmajos 100 demokrātijas gados pastāvēja verdzība. Mēs tomēr tad daudz straujāk attīstāmies un virzāmies uz demokrātiju.

– Jūs zināt, kā Baltijas valstīs vērtē Molotova – Ribentropa paktu, tā sekas. Kā to vērtējat jūs?

– Par šo paktu esmu sarakstījis veselu grāmatu un vēl turpināšu šo darbu. Vērtējums nebūs un nevar būt viennozīmīgs, jo ap paktu ir daudz dažādu nianšu, tam ir dažādi aspekti. Ja par paktu jāizsakās īsi, tad piekrītu Vinstona Čērčila vērtējumam, kas ir visai cinisks, bet precīzs. Pakts bija neizbēgamība. Bija skaidrs, ka Vācija uzbruks Polijai. Jautājums bija – kur apstāsies vācu tanki, un vai tie, kā ieskriesies, tā neapstāsies kaut kur pie Novosibirskas. Tāpēc tika noslēgts šis pakts, un tāds ir šā pakta saturs.

Ir daudz runāts par pakta slepenību, bet šis pats pakts ar visu karti, kurā tika parādītas Vācijas un PSRS ietekmes sfēras, drīz pēc tā noslēgšanas tika publicēts Pravdā.

– Kādu jūs atceraties savu vectēvu Vjačeslavu Molotovu?

– Viņam bija mazliet citāds skatījums uz dzīvi un pasauli. Viņš mēdza teikt, ka Josifa Staļina laikā jau

70 procenti pasaules civilizācijas bija PSRS kontrolē. Ak, bet tad atnācis Ņikita Hruščiovs un visu salaidis dēlī. Viņam, ja tā var teikt, paveicās nomirt tieši īstajā brīdī, lai viņš neredzētu, kā iet bojā viss viņa mūža darbs, sabrūk viņa ideāli – 1986. gadā. Viņam pat paguva iepatikties Mihails Gorbačovs, taču viss tas, kas notika pēc tam, manam vectēvam ļoti, pat ļoti nepatiktu.

Viedoklis: Vai viss ir O.K.?

Māris Krautmanis,  NRA  07/18/07    Iepriekšējais Amerikas Savienoto Valstu vēstnieks Braiens Karlsons Latvijas vēsturē atstāja nedzēšamu sliedi, uzsvērti interesējoties par higiēnas preču izplatītāja, amerikāņu uzņēmuma Procter&Gamble nedienām mūsu zemē.

Kādi latvju uzņēmēji vareno aizokeāna gigantu tā kā bija, kā nebija apkrāpuši, par to bija ierosināta krimināllieta, un tad, lūk, šīs krimināllietas materiālus mūsu ģenerālprokurors Jānis Maizītis aizskrēja atrādīt misteram Karlsonam. Jāteic, glīti tas neizskatījās, bet bija jau arī tādi ļaudis mūsu valstī, kas līdz šai dienai ir palikuši neizpratnē, par ko tur bija vērts sašust un avīzēm ko rakstīt: "A, kas tur tāds?" Nu ja – nekā jau tur tāda nebija – bučot rokas un laizīt kāju pirkstu starpas amerikāņiem par to, ka viņi ir no Amerikas, tā taču ir pilnīgi normāla parādība.

Kaut ko pārlieku pārmest Karlsonam jau arī nebija vērts – no viņa mūsvalsts diplomātiem bija ko pamācīties – kā savas valsts pilsoņi jāaizstāv, ja tiem kāda ķibele. Slikti bija tas, ka mūsvalsts labieši un virsaiši ir tādi kaunpilni iztapoņas.

Bet tagadējā Amerikas vēstniece Ketrina Toda Beilija jau ir cits stāsts, daudz brīnumaināks. Viņas vīrs, liels bagātnieks, bija ziedojis bargu naudu Džordža Buša vēlēšanu kampaņai. Acīmredzot pateicībā par to mājsaimniecei, speciālistei pikniku organizēšanas lietās misis Todai Beilijai tika piešķirts godpilns uzdevums pabūt par vēstnieci attālā Eiropas nomales valstiņā Latvijā, kur viens no pirmajiem viņas darbiņiem bija uzbraucieni Rīgas brīvostas vadībai.

Pēc tam vēstniece par Rīgas brīvostas tēmu apklusa, jo acīmredzot tās aprindas, kurām sākotnēji bija interese par Rīgas atņemšanu vietējiem, kriminālajiem aborigēniem, atklāja, ka Latvijā ir arī citas, daudz pievilcīgākas ostas – piemēram, Ventspils.

Izvērtējot šo kontekstu, nav jau arī nekāds brīnums, ka pēc Ventspils mēra Aivara Lemberga izlaišanas no cietuma draudzīgās lielvalsts vēstniece sacīja šādus vārdus: "Man ir zināms, ka tiesa pieņēmusi lēmumu atbrīvot Lembergu no apcietinājuma un piemērot mājas arestu kā drošības līdzekli, un es gaidu tiesas paskaidrojumu par šo lēmumu."

Jebkurā normālā valstī, kuras amatvīri un politiķi nav zaudējuši pašcieņu, šādi vēstnieces izteikumi tiktu attiecīgi novērtēti, un Amerikas ārlietu resors jau spriestu par kādu citu kandidatūru uz vēstnieka amatu – tādu, kas, aizsūtīts uz Latviju, nemuldēs kā pa ķešu un sapratīs, kas ir pats un kur atrodas. Tulkojumā no angļu valodas Todas Beilijas izteikumi ir neredzēti klaja jaukšanās Latvijas iekšējās lietās, bezkaunīgs spiediens uz Latvijas tiesu varu, kura arī pašā ASV vismaz formāli un mācību grāmatās skaitās neatkarīga no izpildvaras un politikas. Vispār jau varas dalīšanas princips, tiesu varas neatkarība skaitās tā kā demokrātijas pamatu pamats.

Lai gan... var jau būt, ka Amerikas vēstnieces paudumi nav nekas nejaušs – ne pārteikšanās, ne neapdomīga vārdu pasprukšana. Nelaime tāda, ka arī pašā Amerikā ar demokrātijas higiēnu pēdējā laikā ir problēmas. Šoziem ASV tika atlaisti astoņi federālie prokurori. Radās aizdomas, ka prokuroru atlaišanai varētu būt politiski motīvi, tāpēc Kongress grasījās nopratināt divas prezidenta Buša bijušās palīdzes. Taču Bušs šādu pratināšanu aizliedza. Ja jau arī pašu valstī tiesu varas neatkarību no politikas neuzskata par lielu svētumu, tad acīmredzot šādus tikumus var nest pasaulē?

Tomēr kāpēc gan Latvijai būtu jāmācās no sliktiem piemēriem?

Ar Ameriku lielos vilcienos un ilgtermiņā gan jau atkal kādreiz viss būs kārtībā, un demokrātijai tur vajadzētu kaut kad atgūt savas pozīcijas, jo šajā valstī tai ir ilgākas, nepārtrauktākas tradīcijas, tur politiķi ir patriotiskāki un ar asāku taisnības izjūtu.

Pie mums gan ir bēdīgāk – ir bažas, ka, vienreiz iesākot pieļaut tiesu varas politizētu spaidīšanu, gaidīšanu, kad "tiesa sniegs paskaidrojumus", politiski motivētus kriminālprocesus un kriminālvajāšanas, Latvija no šā purva netiks ārā līdz pastardienai. Re, kā, arī par Todas Beilijas izlēcienu – no mūsējiem nekādas reakcijas – it kā viņa neko nebūtu pateikusi, it kā viss būtu O.K.

Uz starptautisko misiju Afganistānā sūtīs arī Latvijas robežsargus

LETA  07/19/07    Viena no Valsts robežsardzes šā gada turpmākās darbības prioritātēm ir robežsargu sagatavošana starptautiskajām misijām Afganistānā un Kosovā.

Pagaidām nav zināms, cik robežsargu un kad varētu doties uz misijām, Valsts robežsardzes šā gada pirmā pusgada darbības atskaites preses konferencē sacīja VRS priekšnieks, robežsardzes ģenerālis Gunārs Dāboliņš.

Konkrētāk par dalību misijās varētu tapt zināms nākamā gada sākumā. Dalība misijās būs brīvprātīga un, pēc Dāboliņa teiktā, brīvprātīgie dienestā jau ir. VRS priekšnieks pieļāva, ka Latvijas robežsargi varētu palīdzēt Afganistānai cīņā ar narkotikām, attīstot tur kinoloģisko dienestu. Viņš pieļāva, ka kinologu praktiskā darba iespējas Afganistānā būs apgrūtināta, jo dienesta suņiem varētu būt grūtības karstajos klimata apstākļos.

Pēc preses konferences tika apbalvoti seši kinologi, kuri sniedza atbalstu ieslodzījuma vietu pārvaldes iestādēm. Vēl četriem kinologiem tika pasniegti goda raksti par teicamiem sportiskajiem un profesionālajiem sasniegumiem starptautiskajās dienesta suņu sacensībās.

Robežsardzei trūkst vairāk nekā 270 darbinieku

LETA  07/22/07     Valsts robežsardzē (VRS) jūlija sākumā bija 278 vakanti amati, liecina apkopotā informācija.

Salīdzinoši, pērn 1.jūlijā bija 171 vakants amats.

Likvidējot VRS Sēlijas pārvaldi, robežsargi pārgāja strādāt uz policiju, skaidroja VRS priekšnieks robežsardzes ģenerālis Gunārs Dāboliņš. Līdz jūlija sākumam 74 robežsargi atvaļinājušies pēc pašu vēlēšanās, bet 41 pārgājis uz citām Iekšlietu ministrijas struktūrvienībām.

Savukārt VRS koledžas Robežsardzes koledžu šogad absolvēja 32 robežsargi. 112 robežsargi apgūst viengadīgu tālākizglītības programmu robežapsardzē. Viņi skolu absolvēs šā gada augustā.

Ar vairākām nozīmīgām vienošanām noslēgusies pirmā Latvijas – Krievijas starpvaldību komisijas sēde

DELFI  07/20/07     Šī gada 20.jūlijā tika aizvadīta pirmā Latvijas – Krievijas starpvaldību komisijas sēde. Tās laikā tika panāktas vairākas būtiskas vienošanās par atsevišķu praktisku divpusējo attiecību jautājumu risināšanu, tajā skaitā par jaunas darba grupas izveidošanu Starpvaldību komisijas ietvaros par sadarbību transporta jomā, portālu "Delfi" informēja LR Ārlietu ministrijas informācijas un sabiedrisko attiecību departaments.

Sanāksmes ietvaros tika pārrunāta darba kārtībā esošo līgumu sagatavošanas gaita, tajā skaitā jau parakstīšanai sagatavotā Līguma par izvairīšanos no dubultās aplikšanas ar nodokļiem un nodokļu nemaksāšanas noslēgšanas iespējām.

Tāpat sanāksmes laikā puses vienojās līdz šī gada beigām uzsākt ekspertu darbu pie starptautiskās multimodālās transporta ass Ventspils – Rīga – Maskava projekta, kā arī apmainījās viedokļiem par dzelzsceļa transporta attīstības perspektīvām un vienojās sadarboties kravu piesaistei dzelzsceļa transportam, kā arī uzsākt darbu pie atbilstošu vienošanos projektu izstrādāšanas.

Puses atzīmēja pierobežas infrastruktūras modernizācijas un uzlabošanas aktualitāti, īpaši Latvijas – Krievijas robežas šķērsošanas punktu darbības pilnveidošanu, lai risinātu robežšķērsošanas kapacitātes celšanas jautājumus un veicinātu automašīnu rindu uz robežas samazināšanos. Tika panākta vienošanās līdz 2007.gada oktobrim organizēt ekspertu konsultācijas par jauna muitas robežas punkta Opoļi – Mogiļi atvēršanu, kā arī par sadarbību robežšķērsošanas jautājumu risināšanā pārrobežas programmas Latvija – Igaunija – Krievija ietvaros.

Sanāksmes laikā puses apstiprināja, ka abu valstu kompetento institūciju eksperti pastāvīgi sadarbosies pārvietoto kultūrvēsturisko vērtību jautājumu risināšanā.

Sēdes laikā puses pozitīvi novērtēja izveidoto Latvijas – Krievijas Lietišķo padomi un atzina, ka tās darbība sekmēs Starpvaldību komisijas darbu un ekonomisko attiecību padziļināšanos kopumā.

Vienlaikus Latvijas – Krievijas attiecībās notikusī komisijas sēde skatāma kā savā ziņā vēsturisks notikums, jo iepriekš Starpvaldību komisijas ietvaros ir notikušas tikai atsevišķas abu pušu līdzpriekšsēdētāju tikšanās, tikušies eksperti darba grupu ietvaros, savukārt, Komisijas sēde pilnā sastāvā notika pirmo reizi.

Komisijas tālākās darbības kontekstā puses vienojās, ka komisijas darba grupas nākamās sanāksmes tiks organizētas ne vēlāk kā 2008.gada pirmajā kvartālā un nākamā Starpvaldību komisijas sēde notiks 2008.gadā Krievijā.

Prezidentūrā un veselības lietās...

Eksprezidentes lietošanā nodots limuzīns gandrīz Ls 67 000 vērtībā

LETA  07/16/07     Bijušajai Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai pēc prezidentūras beigām tiek nodrošināta automašīna - viņai nodots limuzīns, kas iegādāts par 66 994 latiem.

Kā aģentūrai LETA pastāstīja Aizsardzības ministrijas (AM) Sabiedrisko attiecību departamenta direktors Airis Rikveilis, AM par saviem budžeta līdzekļiem ir iegādājusies sudraba krāsas limuzīna klases automašīnu "Mercedes Benz 500". Tā ir 2006.gada izlaiduma automašīna, par ko no AM līdzekļiem ir iztērēti 66 994 latu, ieskaitot pievienotās vērtības nodokli.

Lai gan greznais un dārgais auto iegādāts jau NATO Rīgas sanāksmes vajadzībām, tas praktiski nav lietots un var tikt uzskatīts par pilnīgi jaunu auto, teica Rikveilis.

Automašīna jau ir nodota Vīķes-Freibergas lietošanā. Tās apkope tiks veikta par Nacionālo bruņoto spēku Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienesta kārtējā gada budžeta līdzekļiem.

Kā aģentūru LETA informēja Vīķes-Freibergas sekretāre Karīna Rāviņa-Vimba, eksprezidentei tiks izmaksāta arī pensija. Kā to nosaka normatīvie akti, bijušajam prezidentam pienākas pensija 50% apmērā no pašreizējā prezidenta algas. Līdz ar to Vīķe-Freiberga pensijā saņems 1500 latus mēnesī.

Savukārt eksprezidentes nākamajā dzīvoklī remontdarbi vēl aizvien turpinās, un nav skaidrs, kad viņa uz to varēs pārvākties, sacīja Vimba.

Kā ziņots, VAS "Valsts nekustamie īpašumi", Valsts prezidents Valdis Zatlers un Vīķe-Freiberga ir vienojušies, ka eksprezidente varēs palikt Jūrmalas rezidencē, kamēr viņas jaunajā dzīvoklī beigsies remontdarbi.

Eksprezidentu dzīvoklis ir valsts īpašums. Valsts prezidenta kanceleja apmaksā dzīvokļa īres un komunālos maksājumus un dzīvokļa uzturēšanu lietošanas kārtībā.

Prezidenta Zatlera sniegums kļūst ar katru dienu pārliecinošāks

Agnese Margēviča,  NRA  07/16/07     Vērojot V.Zatlera pirmās uzstāšanās un publiskos uznācienus, kurus par nepārliecinošiem atzina pat viņam lojāli cilvēki, šķietami droši varēja prognozēt, ka tikpat neveiklas būs jaunā Valsts prezidenta pirmās ārvalstu vizītes Igaunijā un Lietuvā.

Daži pat atklāti V. Zatleram pareģoja izgāšanos, it īpaši stāvot blakus politikā pieredzējušajiem smagsvariem Tomasam Hendrikam Ilvesam un Valdam Adamkum. Tomēr prognozes nepiepildījās. Vēl ceturtdien Tallinā V. Zatlera stājā bija izteikti jūtama spriedze un pārsvarā sev ierastajā atbrīvotajā manierē runāja T. H. Ilvess, toties jau nākamajā dienā Viļņā Latvijas jaunais prezidents rādījās kā līdzvērtīgs toņa noteicējs blakus V. Adamkum. Uzteikta tiek jaunā prezidenta spēja ātri aptvert enerģētikas un konkrēti Baltijas valstu un Polijas kopīgās atomelektrostacijas celtniecības problēmu, turklāt V. Zatlers arī pārsteidza, paceļot dienaskārtībā un solot progresu gadu gadiem iesaldētajā Latvijas–Lietuvas jūras robežas jautājumā.

Ar pirmajām vizītēm piedodamu zināmu ārēju neveiklību tikšanās ar kaimiņvalstu prezidentiem izrādījās pārsteidzoši saturiskas. Jau pirms tam prezidenta kancelejas cilvēki bija apgalvojuši – šīs nebūšot tikai formālas "rokas paspiešanas vizītes", būšot sarunas par plašu svarīgu jautājumu spektru. Atslēgas vārds divu dienu vizītē bija "enerģētiskā neatkarība no Krievijas", un politikas vērotāji norāda, ka pirmo reizi šī būtībā valdības kompetencē esošā tēma tādā kvalitātē un intensitātē skarta no prezidentūras puses. Tas liek runāt arī par īpašajiem uzdevumiem un atbalsta, ko no jaunā prezidenta sagaida valdība.

Tāpat nepiepildījās brīdinājumi, ka V. Zatleram katrā ārvalstu vizītē nāksies sarkt par pacientu pateicību un nenomaksāto nodokļu tēmu. Vienīgie, kas ar saviem jautājumiem mēģināja uztaustīt jaunā prezidenta vājās vietas, bija latviešu, nevis igauņu vai lietuviešu žurnālisti. Atsaucību neguva mēģinājums izvilināt kādu kritisku vērtējumu savam latviešu kolēģim, nedz pajautājot T. H. Ilvesam, cik pareiza izrādījusies kāda Igaunijas parlamentārieša tēze, ka patiesais uzvarētājs Latvijas prezidenta vēlēšanās ir igauņu prezidents, nedz atgādinot V. Adamkum par lietuviešu televīzijas joku raidījuma smiešanos par V. Zatlera "kukuļu lietu". Pašu joku raidījumu V. Adamkus neesot redzējis, bet no atstāstījumiem varot teikt, ka tas uz viņu nav atstājis nekādu iespaidu. "Ceru, ka tie, kas to redzēja, spēj atšķirt pelavas no graudiem. Dažreiz arī komiķi ir jāuztver komiski," strikti noteica V. Adamkus. "Tā tauta, kas mēdz jokot, ir vesela un stipra tauta, un tā tauta, kas saprot jokus, arī ir vesela un stipra tauta," kā izskatījās, bez mazākā apjukuma smiedamies atjokoja pats V. Zatlers, kam sekoja ciešs, demonstratīvs rokas spiediens no abu prezidentu puses.

Bija jūtams, ka starp V. Zatleru un abiem kaimiņvalstu prezidentiem tiešām izveidojies labs cilvēcisks kontakts, kā tas tika apliecināts arī vārdos. Iespējams, paldies jāsaka eksprezidentei Vairai Vīķei-Freibergai, kura pirms nedēļas neformālās pusdienās bija iepazīstinājusi T. H. Ilvesu un V. Adamku ar savu pēcteci. Jau toreiz V. Zatlera komandas cilvēks Normunds Beļskis apgalvoja – atmosfēra bijusi sirsnīga un pieredzējušie kolēģi jaunpienācēju pieņēmuši savā vidū bez jebkādiem "bet" un "varbūt". Vēl pirms ievēlēšanas V. Zatlers uz jautājumiem, ko spēs likt V. Vīķes-Freibergas kvalitāšu vietā, atbildēja, ka cilvēciskās īpašības piešķirs jaunas krāsas prezidentūrai. Pirmās ugunskristības saskarsmē ar pieredzējušiem citvalstu politiķiem parādījušas, ka viņa īpašības spēj atvērt tās durvis, kuras iepriekš vēra V. Vīķes-Freibergas šarms. Cienījams kā cilvēks, kā patriots, kā Latvijas lietu zinātājs – tā par Latvijas prezidentu izjusti saka V. Adamkus. "Esmu pārliecināts, ka jūs dabūjāt labu prezidentu. Viņš pilnīgi noteikti ir īstajā vietā," – šo vērtējumu paspilgtina Igaunijas premjerministra Andrusa Ansipa teiktais.

Viedoklis: Smaidošs bakšiša bizness

Viktors Avotiņš,  NRA  07/16/07     Pagaidām varas «filozofija» ir : ja tu, dakter, ar mani dalīsies, es tev palīdzēšu to pacientu aptīrīt.

Veselības ministrijas (VM) darba grupa rādās stipri atpalikusi no "pateicību" tirgus situācijas savā nozarē. Tās priekšlikumi plaukstošo bakšiša biznesu attālina no tā faktiskās tirgus vērtības. Ne tas mūsdienīgi, ne aktuāli.

Interesanti, kāda jēga runāt par "pateicībām" smaidos, puķēs un konjakos, ja to tirgus vērtība zināmās aprindās jau sen mērama ledusskapjos, klēpjdatoros, mājas kinozālēs... Kam cienījamā darba grupa pūš miglu acīs? Puķes un konjaks – tas varbūt der sanitāram kādā ne pārāk iedomīgā valsts klīnikā... Ja vien tas sanitārs uz to pudeli skatās caur palielināmo stiklu. Un smaids – kas tas tāds? Kā to var konvertēt, kādā valūtā? Tā laikam kaut kāda Hipokrata zvērestam līdzīga substance. Kā mediķi saka – "no tā paēdis nebūsi".

Manuprāt, VM darba grupa tīšām veikusi tieši šādu "pirmo soli", tīšām sacerējusi tieši šādu, viegli kariķējamu vai ar sistēmas kontekstu grūti savietojamu priekšlikumu virkni kā bāzi "otrajam solim" – solītai publiskai diskusijai par "pateicībām". Acīmredzot publiskajā medicīnā strādājošo ārstu daļas lobijs, kuram šīs bakšiša industrijas saglabāšana ir ļoti aktuāla, medicīnas birokrātiem arvien šķiet respektējamāks par veselības aizsardzības sistēmas kvalitāti un cilvēku tiesisko vienlīdzību likuma priekšā. Veselības ministram izdevīgāk redzēt debesīs pilnmēnesi, nekā adekvāti reaģēt uz profesionālu paviršību un izskaust no sistēmas amoralitāti (sk. LA, 8. 07. 2007.).

Tagad taču modē operēt ar "zināmu informāciju". Mana dažos gados bez īpašas piepūles gūtā "zināmā informācija" satur jau ap simtu šīs nozares izspiedēju uzvārdu (tikai tādus, ko apliecinājuši vismaz pāris savstarpēji nepazīstami avoti). Nevajadzētu stāstīt pasakas un saukt par "atsevišķiem gadījumiem" to, kas jau ir jūtama sistēmas (piekrītu – sabiedrības) slimība. Un, tā kā sākotnējās informācijas apliecinājums parasti gūts pašā medicīnas iestādē, ir pamats pieņemt, ka profesionālā vide lieliski zina, kas tur ko un kā ēdis.

Uzskatu, ka daļā priekšlikumu darba grupa grib padarīt sistēmas morālās problēmas par manām, pacienta, materiālajām problēmām. Kāds sakars "pateicībām" kā tādām ar pacienta iemaksām? Mani kā pacientu varētu interesēt sistēmiski, ar veselības aizsardzību saistīti priekšlikumi, nevis priekšlikumi, kā uz mana rēķina "sistēmiskot" pateicības. Turklāt nu šī "neobligātā" rūpala uzplaukuma labad man viena cirpēja vietā grasās bāzties virsū divi. Dakteris un valsts slimnīcas vai pašas valsts kase. Un, ja nebūšu spējīgs to naudu maksāt, tad jutīšoties tā kā parādā palicis (sk. V. Boka, NRA, 9. 07. 2007.). Interesanti – par ko gan un kāpēc? Kāda man daļa, ka dakterim gribas "pateicību"? Tā ir profesionālās vides un valsts politikas problēma – gādāt, lai negribas. Manā daļā ir izvēle – pateikties vai nepateikties. Un tai ir jāpaliek absolūti brīvai, bez jebkādiem piespiedu vai izspiešanas elementiem gan no medicīniskā personāla, gan arī no valsts puses. Pagaidām piedāvāto darbu "filozofija" no varas puses ir šāda: ja tu, dakter, ar mani dalīsies, es tev palīdzēšu to pacientu aptīrīt.

Un, kas tad tiek piedāvāts tiem medicīnas darbiniekiem, kam liktenis lēmis palikt sistēmā ārpus "pateicību" industrijas aprites? To esot daudz vairāk par pusi. Ja nekas, un, ja par situācijas lēmēju uzmetas valsts nevis cilvēku brīva vaļa, tad tā būs vistīrākā dikriminācija. Vai, piemēram, ja es gribēšu kādas slimnīcas nodaļā pateikties rezidentam, bet nodaļas spīdeklim teikšu fui!, kur ir garantijas, ka šur tur pastāvošās "iekšējās kārtības" dēļ to rezidentu nenoēdīs?

Ar to gribu teikt, kas sistēmiska risinājuma vietā tiek piedāvāts sektoriāls pseidorisinājums. Vienai daļai tas varbūt sagādās ko labu, taču šis labais nāks uz citu sistēmas problēmu saasinājuma rēķina.

Interesanti, kāpēc tik ļoti negribas ievērot pašu ārstu sistēmiskos problēmas risinājuma piedāvājumus (A. Gulbis, A. Krilova, I. Aizsilniece)? Kāpēc tie – labākajā gadījumā! – top fragmentēti? Tāpēc, ka svarīgi balstīt šo bakšišu lobiju, kurš arī turpmāk grib privāti baroties no publiskās (valsts) medicīnas, aiztaupot sev klapatas, ko sagādātu privātprakse? Tāpēc, ka tas novērš uzmanību no atbildīgo ierēdņu pienākuma beidzot pārvarēt krīzi šajā nozarē?

Zatlers atvainojas pacientiem par sagādātajām neērtībām

DELFI  07/16/07     Valsts prezidents Valdis Zatlers atvainojas saviem pacientiem par neērtībām, ko sagādājis, atzīstot "pateicību" pieņemšanu. Tomēr Zatlers joprojām neatklāj, cik daudz no pacientiem saņēmis "aploksnēs".

Valsts prezidents Valdis Zatlers pirmdien intervijā žurnālistiem "Latvijas Radio" atzina, ka neesot izdarījis vienu lietu.

"Es neesmu atvainojies saviem pacientiem. Piedodiet man, ka es rīkojos tā, ka jums ir jādomā par šīm problēmām, tas jāatsauc atmiņā un jājūt līdz. Liels, liels paldies par to atbalstu, ko man sniedzāt, " sacīja Zatlers.

Viņš žurnālistiem joprojām neatklāja, cik daudz "pateicību" saņēmis un par kādām summām iet runa, norādot, ka dāvanas nav pieņemts skaitīt.

Pēc Zatlera teiktā, viņam ļoti svarīgs ir cilvēka gods un pārējam neesot lielas nozīmes. "Man bija tas gods pievērst uzmanību šim jautājumam," sacīja Zatlers.

Viņš atkārtoti apliecināja, ka nav apmierināts ar speciālistu darba grupas sagatavotajiem jautājumiem pacientu "pateicību" jautājuma sakārtošanai, jo tas nerisinot galvenās problēmas medicīnas aprūpē.

Pēc Valsts prezidenta domām, "pateicību" jautājuma sakārtošana neatrisinās mediķu trūkumu, tāpēc problēmas veselības aprūpes sistēmā jārisina kompleksi un Zatlers sekošot tam, kā tas tiks risināts.

Jau vēstīts, ka speciālistu darba grupa nolēmusi - Latvijas iedzīvotāji turpmāk ārstiem varēs pateikties ar smaidu, ziediem, dzērieniem vai citu mantu, taču "pateicībā" naudu par ārstniecības pakalpojumu varēs maksāt vienīgi slimnīcu kasēs.Veselības ministrija (VM) aicināšot ārstus – amatpersonas sniegt ienākumu deklarācijas un par "pateicībām" būšot jāmaksā nodokļi. Iespējams, mediķiem varētu noteikt "nodokļu brīvdienas" vai līdz 5 % samazināt ienākuma nodokļa likmi.

Speciālistu darba grupa sagatavojusi virkni arī citu risinājuma variantu situācijas uzlabošanai.

Iepriekš plašu rezonansi sabiedrībā izraisīja Zatlera atzīšanās pirms ievēlēšanas amatā, ka viņš no pacientiem ir saņēmis "atlīdzības", taču nekad tās neesot prasījis. VID pēc tam aicināja visus Latvijas mediķus, tostarp Zatleru, iesniegt ienākumu deklarācijas, kurās norādīt saņemtās pateicības. VID aprēķināšot, cik daudz ārstiem jāsamaksā nodokļos un soda naudās valstij. Uz šo aicinājumu atsaucās tikai trīs ārsti. Vēlāk VID nāca klajā ar paziņojumu, ka ārstiem, tajā skaitā Zatleram nodokļi no "pateicībām" nav jāmaksā. Zatleram tika aprēķināts 250 latu sods par cita veida pārkāpumiem deklarācijā, savukārt sabiedrībai tā arī netika izskaidrots, kādēļ jaunajam prezidentam nodokļi par šiem papildus ieņēmumiem nav jāmaksā.

Zatleram piemeklē jaunu «grēku»

Māris Antonevičs, Latvijas Avīze  07/17/07    Valsts prezidents Valdis Zatlers jaunajā amatā nostrādājis tikai nedēļu – šķiet, pārāk īss laiks, lai izdarītu plašākus secinājumus. Tomēr krievvalodīgā prese jau satraukusies – V. Zatlers esot atteicies atbildēt uz kāda televīzijas žurnālista jautājumu krievu valodā. Neesot šaubu, ka jaunais prezidents krievu valodu prot ļoti labi (to kā vienu no jaunā prezidenta pozitīvajām īpašībām minējis arī Krievijas vēstnieks Viktors Kaļužnijs), un te pēkšņi – izvairās runāt. Avīzes «Čas» komentētājs Leonīds Fedosejevs krata ar pirkstu: «Vai tiešām Zatlera kungs neredz, par kādu izsmieklu viņš sevi padarījis, pūloties parādīt, ka ir «lielāks latvietis» kā Aivars Garda vai Raivis Dzintars?»

Grūti iedomāties vēl kādu valsti, kur prezidentam tiktu pārmests tas, ka viņš ar savas valsts žurnālistu sarunājies valsts valodā. Tas taču ir pašsaprotami – ja dzīvo kādā valstī, tad iemācies tās valodu. Ja kāds, piecpadsmit gadus dzīvojot neatkarīgā Latvijā, to vēl nav izdarījis, tad vienīgais izskaidrojums ir nevēlēšanās vai politiski aizbildinājumi.

Krievvalodīgā prese tāpat kā tai tuvu stāvošās partijas jau sen sludina, ka krievu valodai būtu jāpiešķir ja ne uzreiz valsts valodas, tad īpašs «mazākumtautību valodas» statuss. Daļēji šo statusu izdevies panākt, jo krieviski runājošas Latvijas amatpersonas televīzijā nav retums. Acīmredzot šie politiķi norūpējušies, ka viņiem pārmetīs «nacionālismu» vai vēl trakāk – pielīdzinās Raivim Dzintaram un Aivaram Gardam. Ar šo politiķu un amatpersonu ziņu tad arī tiek legalizēta divvalodība Latvijā, oficiāli to gan stingri noliedzot.

Būtu tikai apsveicami, ja izrādītos, ka Valdis Zatlers nolēmis lauzt šo nelāgo tradīciju. Ja Valsts prezidents labi pārvalda vienu vai vairākas svešvalodas, tas ir lieliski un to var izmantot, tiekoties ar citu valstu kolēģiem vai kontaktējoties ar ārzemju presi. Astoņus gadus to ļoti veiksmīgi darījusi Vaira Vīķe-Freiberga. Bet ar Latvijas žurnālistiem viņa vienmēr runājusi latviski un nav dzirdēts, ka kāds kaut ko nebūtu sapratis.

Interesantu rakstu igauņu interneta portālā viņnedēļ publicējis bijušais Igaunijas vēstnieks Krievijā Marts Helme. «Pēc konstitūcijas valsts valoda Igaunijā ir igauņu valoda. Patiesībā Igaunija jau ir kļuvusi divvalodīga (katrā ziņā tās ziemeļu daļa),» viņš raksta, norādot, ka Igaunijā ir krievvalodīgie plašsaziņas līdzekļi, reklāmas divās valodās un daudz kas cits. »...vajadzētu atmest politkorektumu un skaidri pateikt: igauņu valoda ir briesmās un vienīgais patiesais tās drauds ir krievu valoda,» uzskata M. Helme, piedāvājot savu risinājumu – ieviest nodokli krievvalodīgajiem televīzijas kanāliem un avīzēm. Maz ticams, ka šis ierosinājums gūs atbalstu, taču, iespējams, liks politiķiem padomāt. Un ne tikai Igaunijā, bet arī Latvijā, jo diez vai te situācija ir mazāk satraucoša.

Viedoklis: Demokrātisko rituālu politiskā frazeoloģija

Bens Latkovskis,  DELFI  07/18/07    Padomju režīma neatņemama iezīme bija liekulība un divkosība. Jau šķita, ka nelāgā mode runāt vienu, domāt citu, bet rīkoties vēl pavisam citādāk ir pagājusi līdz ar absurdo (piecgadi – četros gados) vai neko neizsakošo (slava – PSKP) lozungu ēru. Taču pēdējo mēnešu notikumi liecina, ka nekur tālu no padomju laiku divkosības neesam tikuši un, iespējams, šis niķis ir ne tik daudz komunistiskā režīma liga, cik visas cilvēces raksturīga īpašība. Vienīgi totalitārās sabiedrībās tā izpaužas spilgtāk un groteskāk.

Palūkosimies uz pēdējo mēnešu politisko frazeoloģiju nevis pieņemot tās jēdzienisko nosacītību, bet gan tieši pēc būtības. Un ieraudzīsim pavisam nepievilcīgu ainu, kura daudz neatšķiras no padomju laikos ierastās, kad tribīnē stāvošais runā tīras blēņas, zālē sēdošie elpojošie manekeni klausās, pēc komandas aplaudē un visi izliekas, ka dzirdētajam tic un to uztver nopietni.

Mēģinot atainot mūsdienu Latvijas politiskās leksikas attīstības tendences, mazāk pieskarsimies opozīcijas izmantotajai frazeoloģijai, jo tā jau pēc definīcijas sevī ietver zināmu demagoģijas devu, bet gan paanalizēsim valdošo politiķu izteikumus, kuri, ja lietas saucam īstajos vārdos, bieži vien nav nekas cits kā tukša muldēšana.

Kā lai citādi sauc valdības vadītāja Aigara Kalvīša pēcreferenduma frāzes – " man liels prieks par tautas lielo aktivitāti, īstenojot Satversmē noteiktos tautas varas principus un augsto pilsonisko atbildību, piedaloties demokrātiskajā procesā". Ar ko šīs rituālās frāzes atšķiras no komunistisko vadoņu publiskajiem apliecinājumiem marksisma ļeņinisma ideāliem? Vai tiešām Kalvītis no tiesas domā, ka kāds daudzmaz politiku saprotošs cilvēks noticēs, ka viņš patiesi runā no sirds. Ka būtu vēl "priecīgāks", ja referendumā būtu nobalsojuši vēl vairāk cilvēku un nedo'dies' būtu savākts kvorums, lai referendumu atzītu par notikušu. Tikai un vienīgi iekārtas (režīma) determinētie nosacījumi liek viņam izteikt šīs rituālās frāzes.

Lai arī man Kalvīša demonstratīvi liekulīgie izteikumi dziļi derdzās, es viņu labi saprotu. Vilku barā atrodoties, kā vilkam jākauc. Varu iedomāties kādu brēku saceltu "demokrātiskās vērtības" aizstāvošā prese, ja Kalvītis atklāti pateiktu, ko patiesībā domā. Proti, "man liels prieks, ka uz referendumu, kurš lielā mērā bija orientēts uz neuzticības izteikšanu manai valdībai, atnāca tik mazs pilsoņu skaits, ka kvorumu neizdevās savākt. Paldies tiem, kuri neuzķērās uz opozīcijas izmestā propagandas āķa un uz balsošanas iecirkņiem neaizgāja". Tiem, kuri varētu iebilst – kā varu zināt, ko patiesībā kāds cits domā, atbildu – par Kalvīša domām daiļrunīgi liecina viņa rīcība, referendumu ignorējot.

Kalvītis politikā jau ir daudzus gadus un ir labi apguvis "demokrātijas" valodas pamatprincipus. Šī valoda viņam, protams, nav dzimtā, taču savā CV viņš droši varētu teikt – pārvaldu brīvi. Jaunais Valsts prezidents Valdis Zatlers politiskajā ķēķī ir tikai dažus mēnešus. LNT veidotajā raidījumā "Cilvēks – Zatlers" tika teikts, ka viņš ļoti ātri un labi apgūst svešvalodas. Klausoties pēdējā laika prezidenta izteikumus, nevar nepamanīt, cik šis apgalvojums ir patiess. Pirmajās nedēļās viņš aiz ieraduma runāja savā dzimtajā latviešu valodā un par to tika nežēlīgi sists. Gluži tāpat kā, ja padomju laikā kāds uzdrošinātos CK Plēnumā uzstāties nevis "dižā Ļeņina", bet gan savā dzimtajā valodā. Daudz runā, ka jaunais prezidents ir neticami strauji audzis. Ja runājam par jaunās svešvalodas apguvi, tad jāpiekrīt. Tagad viņa atbildes uz žurnālistu jautājumiem skan kā iepriekš diskā ierunātas frāzes, kur atliek tikai uz pults nospiest – "track #4", vai "track #7". Atkarībā no uzdotā jautājuma. Bieži vien atbildes ir visai attālas no uzdotā jautājuma būtības.

Tagad, kad prezidents sācis runāt tajā valodā, kādā politiķim pieklājas runāt, viņa pelšana pamazām pierimst. Demokrātijas šķīstuma turētājiem nu viņš jāpieņem kā savējais. Jāpiebilst, ka šajās Zatlera metamorfozēs neko nosodāmu nesaskatu, jo "svešā klosterī ar savu dziesmu grāmatu nenāk". Arī šobrīd apjūsmotā Vaira Vīķe Freiberga tikai otrās prezidentūras laikā un it sevišķi pēdējos gados sāka atļauties runāt brīvāk un izteikt savas domas neietīstot tās šķīstā politiskās frazeoloģijas šķidrautā. Daudz runā, ka politiķi melo acīs skatīdamies un ausis nekustinot. Diemžēl jāsecina, ka tas pieder pie politiskās "kultūras". Atklātība šajā vidē netiek augsti vērtēta un jāatzīst, ka arī sabiedrībā tā netiek atalgota. Atcerēsimies Jurkānu, kurš gan bija teicami apguvis angļu valodu, bet tā arī neiemācījās runāt to, kas vajadzīgs. Arī Šleseram ir grūtības izteikties politiskajā Ezopa valodā. Lai cik tas skumji nebūtu, jāatzīst, ka panākumus gūst tie, kuri prot savas domas paturēt pie sevis un runāt tikai to, ko vēlas dzirdēt apkārtējie. Bet tā tas notiek ne tikai politikā.

Veldre: informāciju par Zatlera pacientiem aizsargā likums

LETA  07/19/07     Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca (TOS) nesniedz Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB) jaunā Valsts prezidenta, bijušā TOS vadītāja un ārsta Valda Zatlera pacientu sarakstus, jo informācija par pacientiem nedrīkst tikt izpausta, pastāstīja veselības ministrs Vinets Veldre.

"Likums aizsargā pacientu," sacīja Veldre, pieļaujot iespēju, ka TOS nepildīs KNAB lūgumu iesniegt Zatlera pacientu sarakstus.

Kā ziņots, KNAB Zatlera pārbaudes gaitā atkārtoti pieprasījis TOS izsniegt viņa pacienta sarakstus. Ir pagājuši gandrīz divi mēneši, kopš KNAB nolēma uzsākt pārbaudi, vai Zatlers, saņemot pateicības no pacientiem par sniegtajiem medicīniskajiem pakalpojumiem, nav pārkāpis normatīvajos aktos noteiktos ierobežojumus.

KNAB jau pirms krietna laika pieprasīja TOS vadībai izsniegt Zatlera slimnieku sarakstu, lai varētu turpināt pārbaudi, taču tie joprojām nav saņemti.

Biroja pārstāvis Andris Vitenburgs sacīja, ka KNAB atkārtoti lūdzis sniegt saskaņā ar likumu pieprasīto informāciju, bet tā vēl nav saņemta, tāpēc pārbaude nevar tikt pabeigta.

KNAB Sabiedrisko attiecību un izglītošanas nodaļas vadītāja Diāna Kurpniece iepriekš sacīja, ka pārbaude uzsākta pēc masu medijos publiskotās informācijas par Zatlera teikto, ka viņš šādas pateicības pieņēmis.

Kā ziņots, Zatlers atzinis, ka pateicības formā ir pieņēmis arī naudu no pacientiem, taču viņš ir gatavs zvērēt, ka nekad nav pieprasījis šādus maksājumus.

KNAB iepriekš pieļāva, ka Zatlers, pieņemot šādu pateicību, varētu būt rīkojies neētiski, taču, visticamāk, tas nav likumpārkāpums.

Ārsti ar Zatleru vienojas par 'kompleksu' risinājumu pacientu 'pateicību' jautājumā

DELFI  07/19/07    Valsts prezidenta Valda Zatlera, veselības ministra Vineta Veldres un vairāku ārstniecības organizāciju pārstāvju tikšanās laikā ceturtdien nolemts veidot stratēģiskās sadarbības padomi, kā arī rast kompleksu risinājumu pacientu "pateicībām".

Valsts prezidenta kancelejā informē, ka pēc Zatlera iniciatīvas ceturtdien kopā sanāca Veselības ministrs Vinets Veldre, Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) prezidents Pēteris Apinis un Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības (LVSADA) priekšsēdētājs Valdis Keris.

Vairāk kā stundu garajā, brīžam emocionālajā diskusijā tās dalībnieki vienojās izveidot stratēģiskās sadarbības padomi, kura medicīnas jautājumus skatītu kompleksi, pārrunātu aktuālākās problēmas un piedāvātu to risinājumu. Tika panākta arī vienošanās, ka turpmāk trīspusējas sadarbības padomes ietvaros pamatīgāk tiks apspriesti medicīnas jomu skarošie likumdošanas jautājumi.

Tikšanās dalībnieki arī atzina, ka nepieciešams rast kompleksu risinājumu tā saucamajām "ārstu pateicībām". Keris uzsvēra, ka vissvarīgāk būtu paaugstināt ārstu algas, vismaz līdz līmenim, kāds solīts valdības noteikumos, tādejādi līdz minimumam samazinot nepieciešamību pēc "pateicībām". Ministrs, savukārt apsolīja, ka šo jautājumu izvērtēs, taču drīzu algu celšanu neprognozēja.

Savukārt Valsts prezidents tikšanās laikā sacīja, ka algu pacelšana vien jautājumu neatrisinās. "Ir skaidrs, ka medicīnā nepieciešami papildus līdzekļi. Viens no avotiem mediķu algu pacelšanai varētu būt obligātās veselības apdrošināšanas ieviešana, taču ministrijai būtu jāpiedāvā vēl arī citi, papildus risinājumi," izteicās Zatlers.

Zatlers tikšanās laikā uzsvēra, ka Veselības ministrijas darba grupas piedāvātie risinājumi vēl būtiski jāuzlabo, no tiem paņemot labākās un konkrētākās idejas, piemēram, sodu par neatļautu pateicību pieprasīšanu un saņemšanu, taču tanī pat laikā tos nepieciešams būtiski papildināt.

Jau vēstīts, ka Zatlers iepriekš asi kritizēja atbildīgo institūciju pārstāvju izveidotās darba grupas priekšlikumus pacientu "pateicību" jautājuma sakārtošanai.

Speciālistu darba grupa iepriekš bija nolēmusi - Latvijas iedzīvotāji turpmāk ārstiem varēs pateikties ar smaidu, ziediem, dzērieniem vai citu mantu, taču "pateicībā" naudu par ārstniecības pakalpojumu varēs maksāt vienīgi slimnīcu kasēs.

Veselības ministrija (VM) aicināšot ārstus – amatpersonas sniegt ienākumu deklarācijas un par "pateicībām" būšot jāmaksā nodokļi. Iespējams, mediķiem varētu noteikt "nodokļu brīvdienas" vai līdz 5 % samazināt ienākuma nodokļa likmi.

Vēl speciāli izveidotā darba grupa bija nākusi klajā ar virkni citu priekšlikumu šo jautājumu sakārtošanai.

Zatlers: algu pacelšana vien «pateicību» jautājumu neatrisinās

Apollo  07/19/07    Algu pacelšana vien tā dēvēto «ārstu pateicību» jautājumu neatrisinās, uzskata Valsts prezidents Valdis Zatlers. «Ir skaidrs, ka medicīnā nepieciešami papildus līdzekļi. Viens no avotiem mediķu algu pacelšanai varētu būt obligātās veselības apdrošināšanas ieviešana, taču ministrijai būtu jāpiedāvā vēl arī citi, papildu risinājumi,» pēc tikšanās ar veselības ministru Vinetu Veldri, Latvijas Ārstu biedrības prezidentu Pēteri Apini un Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības (LVSADA) priekšsēdētājs Valdis Keris sacīja prezidents.

Keris uzsvēra, ka vissvarīgāk būtu paaugstināt ārstu algas, vismaz līdz līmenim, kāds solīts valdības noteikumos, tādejādi līdz minimumam samazinot nepieciešamību pēc pateicībām. Savukārt ministrs apsolīja, ka šo jautājumu izvērtēs, taču drīzu algu celšanu neprognozēja.

Zatlers atzīmēja, ka Veselības ministrijas darba grupas piedāvātie risinājumi vēl būtiski jāuzlabo, no tiem paņemot labākās un konkrētākās idejas, piemēram, sodu par neatļautu pateicību pieprasīšanu un saņemšanu, taču tajā pašā laikā tos nepieciešams būtiski papildināt.

Prezidents uzsvēra, ka šī bija pirmā pēc viņa iniciatīvas rīkota tikšanās, kurā uzaicināts gan Veldre, gan Apinis, gan Keris. «Mēs runājām par to, kas sagaida mūsu medicīnu tuvākajā laikā, ko varētu darīt, jo šis nav tikai aplokšņu jautājums. Tas ir jautājums, pirmkārt, par cilvēku resursiem, – tas nozīmē, vai mums ir pietiekams daudzums māsiņu un ārstu, kas var palīdzēt slimniekiem uz šo brīdi, un kā būs pēc dažiem gadiem. Nozīmīgs ir arī jautājums par to, kas notiks ar mūsu slimnīcām, ar slaveno dižplānu, kā tas tiks risināts tālāk,» sacīja Zatlers.

Intervija ar Valdi Keri: Netaisnīgi pārcelt valsts atbildību uz pacientu pleciem

Ivars Bušmanis, Latvijas Avīze  07/20/07    Aplokšņu darba grupa bija iesniegusi savus priekšlikumus, veselības ministrs tos skaļi nodevis apspriešanai, un mediķus aizstāvošā Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība sasaukusi ārkārtas valdes sēdi. Tūliņ pēc tās sarunājos ar priekšsēdētāju Valdi Keri.

– Jūs esat neiroķirurgs. Kādu diagnozi, mediķu valodā runājot, jūs uzstādītu mediķu darba samaksai veselības aprūpes sistēmā?

– Insufficientia chronica (hroniska nepietiekamība)! Par aploksnēm ārstiem runāts tik daudz, ka mēs, akumulējot visu gaisā sacelto enerģiju, beidzot šo jautājumu varētu atrisināt pēc būtības. Nevis tikai parunāt kā Audergeitas laikā: "Ai, kāds nesmukums!", bet finansējums ārstiem palika nepietiekams, aploksnes turpināja dot.

– Gundars Bērziņš aizgāja ar lepni paceltu galvu, mediķu aplausu pavadīts, kā ministrs, kas izcīnījis viņiem lielāku algu. Vienlaikus viņš uzsāka reālu cīņu pret pateicībām aploksnēs, šo grēku kā sodāmu iedabonot Krimināllikumā. Taču šodien izliekamies, ka ministra Bērziņa nav bijis, un runājam no jauna.

– Tieši tas mani satrauc. Bērziņš spēra šos pirmos reālos soļus aplokšņu došanas un ņemšanas novēršanā, paaugstinot algas veselības aprūpē un iniciējot izmaiņas likumos, no kurām daļa pieņemtas. Mēs bažījamies par to, ka tos darbus, kurus uzsāka ministrs Bērziņš, valdības pašreizējā nostāja faktiski ārda.

– Vai kā arodbiedrības boss jūtaties iepriekšējos gados velti runājis ar Bērziņu, ja atnāk Veldre un visu noposta?

– Nu, viņš varbūt neposta, bet arī pietiekami nepretojas postīšanai. Turklāt Bērziņš ar mums vienmēr pārrunāja darāmo, dokumentus pirms to pieņemšanas, bet tagad visu uzzinām post factum. Divos aizgājušajos gados mediķi sāka ticēt pozitīvām pārmaiņām, kas atstāja iespaidu arī uz ārstu un pacientu attiecībām. Pārmaiņu vējš bija reāls.

– Ko tad atpūta Bērziņa izraisītais pārmaiņu vējš?

– Bērziņa laikā tapa divi fundamentāli dokumenti par cilvēkresursu attīstību veselības aprūpē, kas tika veidoti gadu laikā, piedaloties daudziem partneriem – arodbiedrībām, Ārstu biedrībai, augstskolām. Tika izveidoti ilgtermiņa attīstības projekti, kas pārtapa valdības rīkojumos. Gan 2005. gadā pieņemtās pamatnostādnes*, gan 2006. gadā pieņemtā programma** paredz, ka veselības aprūpē strādājošo darba samaksa tiek piesaistīta vidējai samaksai tautsaimniecībā.

Šogad, paredzot darba samaksu medicīnā strādājošajiem 2008. gadā, to balsta uz prognozi par vidējo samaksu tautsaimniecībā 2007. gadā. Un tad sareizina ar koeficientu. Piemēram, ārstam algai jābūt divas reizes augstākai.

Arī skolotāji tagad prasa proporcionālu daļu – vidējo darba samaksu sabiedriskā sektorā strādājošajiem reizināt ar 1,3. Sāk iezīmēties jauna shēma sabiedriskā sektorā strādājošo atalgojumā – taisnīgu proporciju sistēma, kas ir atklāta un pārskatāma, un visiem saprotama, un nav atkarīga no ministru maiņām. Lai nav tā – kuram ministram lielāks krampis, tas savai nozarei vairāk paņem. Un tad izmanto partiju spēlēs.

– Kas nopostīts?

– Valdība ir pārkāpusi fundamentālo principu, ka mediķu darba samaksa ir proporcionāla darba samaksas pieaugumam tautsaimniecībā. Finanšu ministrija šogad prognozējusi, ka 2007. gadā vidējā darba samaksa tautsaimniecībā būs 356 lati (tā tagad jau ir augstāka), tomēr 2. maijā Ministru kabinets nolēma, ka jāvadās pēc vecās 2006. gadā izteiktās prognozes (321 lats) un 2008. gadā ārstiem mēnesī jāsaņem par 70 latiem, bet māsām – par 42 latiem mazāk, nekā norunāts.

Prognoze visu laiku atpaliek no fakta. Arī par šo gadu programmā bija paredzēts, ka darba samaksai ārstiem jābūt 574 latiem (atvasinot no pērn tautsaimniecībā paredzētās vidējās – 287, kaut gan faktiski tā 2006. gadā bija 302 lati).

2006. gadā pieņemtajā programmā ir paredzēts, ka starpības segšanai starp prognozēto un faktisko būs nepieciešams papildu finansējums, taču valdība visus algu rēķinus 2008. gadam sataisījusi pēc pazeminātās 2006. gada prognozes.

Diemžēl Veselības ministrija nemeklēja arodbiedrības atbalstu, un ar to viss beidzās. Ministrs Bērziņš Rutu Vīksnu vēl mudināja: ja valdība un Saeima noraidīs, tad paņemsim āmurus un ķellītes un nojauksim tai mājai vienu stūri! Tagad notiek atkāpšanās. Ja valdība demonstrē, ka tai nav saistoši pašas izdotie rīkojumi, tad kādu morāli tā vēlas ieaudzināt ārstos?! Tie lēmumi, kas tika pieņemti, lai aizturētu mediķu aizplūšanu uz ārzemēm un lai nodrošinātu kvalitatīvu veselības aprūpi šeit, nav kompromitējami!

– Vai jūs sakāt, ka, kamēr valdība atsakās palielināt ārstu naudu kontos, tikmēr ārsti būs spiesti saņemt piemaksas aploksnēs?

– Ja vienā vārdā, tad: jā! Taču uz pateicībām aploksnē palūkosimies izvērsti – tā taču ir tikai viena detaļa, kas no veselības aprūpes problēmu mijkrēšļa iznirusi prožektora kūlī. Nevar šo vienu detaļu aplūkot, neredzot kontekstu. Kā atbildot uz jautājumu: vai nonāvēt ir labi? Sagaidu atbildi: nē. Tad atlaižam armiju, atlaižam policiju, pretoties uzbrucējam nedrīkst.

Algas veselības aprūpē ir izrādījušās par vienu no vecākajiem un stiprākajiem sociālisma bastioniem. Par neētiski zemām tās tika atzītas jau ministra Jaksona laikā. Visi teikuši: cik slikti! Neviens nekā nedara.

Tagad, kaut arī pamazām tiek sakārtota mediķu darba samaksa, gadu desmitos iegājušos tradīciju nevar tik ātri lauzt. Ja to gribam izskaust, tad jāmaina līdzšinējā domāšana uz savstarpēju zināšanu: pacients zina, ka ārsts saņem proporcionālu taisnīgu samaksu, un ārsts apzinās to pašu. Tāpēc ir tik svarīgi, lai valdība nesagrauj šo principu un pirmos parādījušos ārstu uzticības asnus.

– Tātad tas ir bijis solidārs princips, ka tie, kuri var, ir līdz šim uzturējuši medicīnas sistēmu? Bagātais samaksājis par trūcīgo. Tas, kurš baidījies, ka viņu neapkalpos, samaksājis par skopo?

– Atbildot uz pirmo jautājuma daļu: jā. Es pateicos visiem tiem, kuri ar pateicību aplokšņu naudas palīdzību ir saglabājuši Latvijas medicīnas zelta fondu.

Pacienti šos gadus balstīja veselības aprūpes sistēmu. Maksāja arī par tiem, kuri nevarēja un kuri negribēja. Uz pateicību devējiem un ņēmējiem nevaram skatīties ar morālu pārmetumu. Tāpat kā nevaram pārmest tiem, kuri nav devuši. Es atbalstu tikai to pateicību, ko pacienti, pēc palīdzēšanas atvadoties no ārsta, no brīvas gribas deva, bet ne kukuļus.

Tas ir mīts (ar retiem izņēmumiem), ka slimnieku, kas nav iedevis aploksni, sliktāk operē. Ir jābūt ļoti sliktam ārstam, lai tā darītu. 20 gadus kā neiroķirurgs esmu operējis pacientus, neesmu nevienu tādu kolēģi saticis.

– Ko ar aplokšņu naudu darīt tagad? Darba grupai ir vesela virkne ierosinājumu.

– Arodbiedrības valdes lēmumā noteikti trīs pamatnosacījumi, kuri jāīsteno, lai būtiski samazinātu nelegālos maksājumus. Pirmais – konsekventa mediķu darba algas paaugstināšana. Otrais – jāpalielina finansējums no budžeta, lai samazinātu rindas uz plānveida izmeklējumiem un operācijām. Trešais – būtiski ir nepaaugstināt pacientu līdzmaksājumus, iekams valsts finansējums veselības aprūpei nav sasniedzis 7% no IKP.

– Jūsu – mediķu arodbiedrības – valde uz ierosinājumiem faktiski atbildējusi ar pretprasību: "Maksājiet vairāk!" Neviens Veldres darba grupas ierosinājums tajā nav vērtēts.

– Par tiem diskusijas tikai sāksies. Bet varu izteikties. Piemēram, neuztveru nopietni nodomu administratīvā protokola sastādīšanu par piecu rožu saņemšanu, jo tādu atbildību Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā darba grupa piedāvā paredzēt par prettiesisku materiālu labumu saņemšanu par ārstniecības pakalpojuma sniegšanu. Materiālu vērtību pieņemšanu neuzskatu par nosodāmu ne no ētiskā, ne no juridiskā viedokļa. Jo arī puķes un konjaka pudele ir materiālā vērtība.

Nezinu, kā varētu sarēķināt katra pacienta ārstēšanas faktiskās izmaksas, ja neviens slimnīcās tās nerēķina. Informāciju par pakalpojumiem aprēķināt, uzrakstīt un aizsūtīt pacientam būs ļoti dārgi, jo jāalgo ekonomistu komanda, kas ārsta ierakstus slimības vēsturē pārvērstu ciparos.

Tāpēc, pirms to ievieš, vispirms jāizrēķina, cik maksās šādas informācijas sniegšana.

– Vai slimnīcas vadītājs nedrīkstētu nodarboties ar ārstniecisko darbību paša vadītajā iestādē, kā tagad ierosināts? – Aizliegt to var, bet… Iedomāsimies situāciju, ka no Traumatoloģijas slimnīcas ķirurgs brauc cauri visai Rīgai uz 2. slimnīcu. Bet no tās savukārt uz Traumatoloģijas slimnīcu… Pirmkārt, vadītājs nav slimnīcā. Otrkārt, kāds laika patēriņš! Un cik tas būtu lauku slimnīcām? Bet… labāk taču nebraukāt, bet ļoti precīzi reglamentēt, ko un kurā laikā drīkst darīt slimnīcas vadītājs un cik pacients par to maksā.

– Vai drīkst iemaksāt par konkrētas ārstniecības personas izvēli, ja pacientu neapmierina valsts piedāvātā ārstniecības persona? – Skan skaisti un racionāli. Ir slimnīcu vadītāji, kuri saka, ka tā tas pie viņiem notiek. Var izvēlēties ģimenes ārstu, konsultantu, vecmāti, pat ārstu uz plānveida operāciju. Paredzu, ka problēmas sāksies, ja slimnieks akūtas saslimšanas vai traumas gadījumā nonāks uz operāciju galda. Vai slimnieks drīkstēs izvēlēties citu ārstu vēl bez dežurējošā, ko viņam piedāvā?

– Vai šis punkts slēptā formā neparedz maksājumu par tikšanu pie laba speciālista? Valsts operācijai piedāvās rezidentu, bet lielākā daļa maksās, lai tiktu pie atzīta ārsta?

– Jā, pieļauju, ka tā varētu būt. Bet arī rezidentiem ir jāoperē, lai kļūtu par pieredzējušiem ārstiem.

– Ja es gribu ātrāk tikt pie pases – divās dienās, tad man jāsamaksā sešreiz vairāk. Valsts akceptē lielāku maksu par ātrāku apkalpošanu. Medicīnā tā nevar?

– Bet te nāk klāt ētiskas dabas jautājums: vai par naudu var nopirkt visu? Pieņemsim, ka jūs esat trīsreiz vairāk samaksājis un tiekat gatavots uz operāciju. Atnāk kāds cits un samaksā četrreiz vairāk. Tā nevar spēlēties. Man nepatiktu tā sabiedrība, kura tā to būtu noteikusi. Jābūt citiem noteikumiem.

– Vai šos citus noteikumus saskatāt obligātās apdrošināšanas modelī?

– Diemžēl ne. Obligātā apdrošināšana jau pastāv, jo no iedzīvotāju ienākuma nodokļa zināma daļa tiek virzīta veselības aprūpes finansēšanai. Tas, ko pašlaik piedāvā Veselības ministrija, ir nekas cits kā jauns nodoklis maskētā veidā.

– Ministrs Veldre aicina uzsākt diskusijas par privāto medicīnu, un var manīt, ka viņš iestājas par pacientu lielāku līdzdalību maksāšanā par ārstēšanu. Tieši vai ar apdrošināšanas kompāniju starpniecību. Jūs vairāk iestājaties par valsts līdzdalības palielināšanu un pacientu līdzmaksājumu nepalielināšanu. Kāpēc kā mediķu aizstāvis ieņemat šādu pozīciju?

– Tāpēc, ka visi mūsu arodbiedrības biedri ir potenciālie pacienti, un tāpēc, ka arī es esmu potenciālais pacients. Kamēr mūsu valstī veselības aprūpei nav piešķirti 7% no IKP, būtu netaisnīgi pārcelt valsts atbildību uz pacientu pleciem.

* 2005. gada maijā Ministru kabinetā akceptētās pamatnostādnes "Cilvēkresursu attīstība veselības aprūpē".

** 2006. gada novembrī Ministru kabinetā apstiprinātā programma "Cilvēkresursu attīstība veselības aprūpē 2006. – 2015. gadam"

Sarunas bez smagām aizdomām un Damokla zobeniem

Māris Krautmanis,  NRA  07/21/07    Valsts prezidents Valdis Zatlers pēc sarunas ar ģenerālprokuroru Jāni Maizīti par tā saukto Ventspils amatpersonu lietu vakar neizplūda filozofiskās pārdomās par Damokla zobeniem, kas karājoties mata galā, smagām aizdomām, iegūtām būtiskām liecībām vai zināmu informāciju, kā to dažkārt mēdza publikai nest priekšā viņa priekšgājēja Vaira Vīķe-Freiberga.

Tagad, jādomā, šāda tāda zināma informācija ir arī Zatlera rīcībā, taču viss, ko viņš sola, ir neietekmēt izmeklēšanas gaitu, un tas jau arī ir loģiski – tā tik trūka, ka Valsts prezidents sāktu ietekmēt izmeklēšanas gaitu, uz ko viņam nav ne juridisku pilnvaru, ne morālu tiesību. Labi, ka valstī ir vismaz viens augsts amatvīrs, un tas ir pats Valsts prezidents, kurš spēj apzināties savu vietu un lomu laikā un telpā – to, kur sākas un kur beidzas viņa ietekmes areāls.

Arī Maizītis šoreiz nestāstīja, kā prokuroru pratinātie politiķi sarkuši un bālējuši, bet taisnību neesot gribējuši stāstīt. Tā vietā publikai tiek vien frāze, ka pašlaik neesot būtiskas jaunas informācijas. Un var jau saprast Maizīti – ja viņš tomēr ir jurists, kas negrib pavisam un neglābjami zaudēt sava prestiža atliekas kolēģu acīs, vienreiz jau tā kā jāapraujas un jāpārtrauc darbiņi, kas piestāvētu melno sabiedrisko attiecību firmas darbiniekam, nevis ģenerālprokuroram.

Bet sastrādāts ir ne pa jokam – sabiedriskās domas ietekmēšanai, tiesnešu iebiedēšanai, politiskās situācijas destabilizēšanai ir radītas tādas fantastiskas faktu, norišu, apgalvojumu un aizdomu konstrukcijas, ka trakāk vairs nav kur. Viena pati stipendiātu lieta jau ir gluži vai atombumbas draudīguma apmēros. Ja varētu ticēt uz vārda visiem Maizīša mājieniem vai tam, kas nejauši noplūdis no kādām vārdā neminētām kompetentām iestādēm, par dāsnajiem kukuļiem politiķiem un partijām, un šo kukuļu esot bijis tik daudz, ka visa 9. Saeima esot caurcaurēm stipendizēta. Šis mīts balstās uz šādiem vaļiem: KNAB un Ģenerālprokuratūras rīcībā esot papīrs, uz kura sarakstīti dīvaini segvārdi Krāsotājs, Zvaigznīšu brīdis, Pleskavas šoseja, kuriem blakus pierakstītas kaut kādas summas; otrkārt, kaut kā nejauši atradies sadarbības līgums starp LSDSP un kādiem Ventspils tranzīta nozares biznesmeņiem, treškārt – runas, ka līdzīgi līgumi slēgti arī ar valdošās koalīcijas partijām. Pa gabalu tas izskatās tiešām šausmīgi, taču, kad pievelk fokusu tuvāk, aina veidojas pavisam citāda. Par partiju naudas ņemšanu no kādiem uzņēmumiem neglītība sanāktu vienīgi tad, ja šādu norisi vērtētu no to likumu skatapunkta, kādi spēkā ir pašlaik. Ir pat ļoti ticams, un nebūs nekāds brīnums un pat ne liels noslēpums, ja klajā nāks vēl neviens vien gadus desmit sens starppartiju vai partiju un uzņēmēju sadarbības līgums, kas tolaik bija normāla prakse, jo likums neaizliedza uzņēmumiem finansēt partijas.

Tas, ka gaismā nācis tieši LSDSP un ventspilnieku līgums, ir saprotami – aprindām, kas karo pret valdošo koalīciju, favorītpartija pagaidām ir Jaunais laiks. Tās nekādā gadījumā negribētu piedzīvot, ka mēslu gāšanas orģiju laikā maliņā, tīri palikdami, sāktu atkopties valdošās koalīcijas dabiskie konkurenti – sociķi. Tāpēc ar platu lāpstu pa galvu tieši LSDSP kā pirmajiem – lai pat nedomā celties. Senu un nesenu faktu kopā līmēšana ir tik parocīga nodarbe. Vai tad vienkāršais, saprotošais tautietis ies domāt līdzi, spēs atcerēties un pamanīt, kādi likumi bija spēkā 1998. gadā, bet kādi 2007. gadā; kuri politiķi kādu partiju biedri bija tolaik un kur viņi ir tagad. Tas nekas, ka Latvijas ceļa Kristiānai tagad uzvārds ir Šķēle, LSDSP Jura dēls Bojārs mūsdienās ir Latvijas Pirmajā partijā, un arī tēvs vairs šo partiju nevada, un šādu kūleņu, pa divi un trim lāgiem mainītu partiju piederību un partiju līderu maiņu ir lērums. Kā tad sodīsim šos politiķus – vai pēc partiju piederībām vai pēc uzvārdiem? Kam prasīsim politisko atbildību un par ko – vai par to, ka viņi pirms desmit gadiem ir pārkāpuši to likumu, kas spēkā ir pašlaik?

Jautājumā par Lemberga lomu Lemberga stipendiātu skandālā visu vajadzētu izteikt faktam, ka Lemberga paraksta līgumā ar sociāldemokrātiem nemaz nav. Bet nu politisko cīņu karstumā faktiem ne vienmēr ir nozīme...

Tukšs numurs ir arī saraksts ar zvaigznīšu brīžiem. Kas to lai zina, kā šāds saraksts radies, kurš to sacerējis, kurš kuram to pabāzis, pa pilnam vai pa jokam? Ja saistībā ar šo sarakstu pastāvētu arī kāda reāla faktūra un figuranti, pašlaik jau ietu vaļā tautas nobalsošanas kampaņa par Saeimas atlaišanu. Lai arī Vīķe-Freiberga šad tad piespēlēja antilemberga kampaņas vajadzībām pa kādam divdomīgam izteicienam, redzot, cik švaki sadzejota, sadomāta izskatās stipendiātu būšana, viņas roka uz Saeimas atlaišanas rosināšanu nav cēlusies. Nākamā Zatlera un Maizīša tikšanās paredzēta septembrī, bet varbūt abiem vīriem tik drīz tomēr nav jēgas tikties? Ja jau pašlaik Maizītim nav būtiskas informācijas, tad diezin vai tāda klāt radīsies. Šķiet, Lemberga lietā viņam būtiskas informācijas nav bijis jau agrāk, nav arī pašlaik un, visticamāk, arī nekad nebūs.

Uz Freibergiem iztālēm lūkosies Ļeņins

Imants Vīksne,  NRA  07/21/07     No kaimiņa Meinarda Mēteļa zemes Vairas Vīķes-Freibergas jauniegādātā īpašuma virzienā lūkojas granītā kalts padomju revolūcijas vadonis Ļeņins.

Kluso Kurzemes nostūri bijušās Valsts prezidentes ģimene nolūkojusi atpūtai no pilsētas burzmas. Kuldīgas rajona Īvandes pagastu interesantāku par citiem līdz šim padarījusi dziļi zemes dzīlēs esošā nafta, šeit nekustamos īpašumus nopirkušo miljonāru ķīviņi, kā arī oriģinālā iecere izveidot padomju vēstures liecību parku. Tagad ļaudīm ir radies jauns temats mēļošanai, jo par savējo turpmāk Īvandi sauks bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un viņas ģimene.

Iegādājoties no kādas vācietes 30 hektāru īpašumu, pilnvarotā persona darījumā bija eksprezidentes vīrs Imants Freibergs, īpašums noformēts uz meitas Indras vārda.

Pašlaik tur neviens nedzīvojot, jo notiekot remonts. Kaut ko vairāk stāstīt presei pagasta priekšsēdētājai Andai Uplejai neesot ļauts. Viņa vien piebilst, ka cieminieki par jaunajiem iemītniekiem esot ļoti priecīgi un arī mediji tagad sākuši ļoti interesēties par Īvandi. Ik dienas pagastmājā atskanot kādi desmit zvani – cilvēki lūko uzzināt ko vairāk.

Uzkopjam muižas parku satiktā Spulga Neatkarīgajai atzīst, ka ļoti jau gribētos sastapt bijušo prezidenti – nu kaut vai vietējā veikalā. "Kuldīgā viņu iztālēm redzēju. Tāda vienkārša sieviete šķiet." Ja Spulgas nodoms izdosies, viņa varēs sākt kolekcionēt tikšanās ar svarīgiem cilvēkiem, jo reiz viņai esot palaimējies pie Pinkas ezera sastapt eksprezidentu Gunti Ulmani ar kundzi un pat nedaudz patērzēt.

Īvandes pagasts ir samērā neliels, mazapdzīvots un ļoti zaļš. Cilvēki nodarbojas galvenokārt ar bioloģisko lauksaimniecību, tāpēc vide ir ļoti tīra. Daudzi brauc strādāt uz Kuldīgu vai pat Rīgu. Iedzīvotāju ienākuma nodokļa nodrošinātā rocība pagastam ir pietiekami solīda, lai tas nesekotu Ēdoles piemēram un nepārdotu savu lepnumu – Īvandes muižu.

Runā, ka viens no iemesliem, kāpēc prezidentes ģimene izvēlējusies Īvandi, ir bagātīgie sēņu meži. Sēņošana esot īpaši iemīļota nodarbe Imantam Freibergam. Vai šis apsvērums patiesi bijis noteicošais, Neatkarīgajai noskaidrot neizdevās. Eksprezidentes preses sekretāre Karīna Rāviņa-Vimba lakoniski paskaidroja, ka attiecībā uz Īvandi vairāk nekāda informācija netiek sniegta. Vēl būdama prezidente, V. Vīķe-Freiberga atklāja, ka pēc prezidentūras termiņa beigām cer atpūsties laukos: "Raudzīsimies, lai varētu tikt pie dabas, kā jau katrs latvietis vēlas." Jābilst vien, ka eksprezidentei valsts piešķirtais 66 994 latus vērtais limuzīns Mercedes Benz 500 diezin vai būs īsti piemērots spēkrats braukšanai pa putekļainajiem grants ceļiem.

Faktu, ka Īvande ir lieliska vieta atpūtai no pilsētas burzmas, apliecina Freibergu kaimiņš Kuldīgas domnieks un miljonārs Meinards Mētelis: "Kurzemnieki var būt lepni, ka šeit apmesties nolēmusi izcila persona, kura Latviju ir padarījusi atpazīstamu visā pasaulē. Un arī Īvandes pagasts no tā tikai iegūs." Jāatgādina, ka nu jau bijušo prezidenti padarīt par savu iedzīvotāju cenšas arī Jūrmala, taču pagaidām tas nav vainagojies panākumiem. Iespējams tāpēc, ka 2004. gadā Imanta Freiberga vēlme nomāt zemi Dubultos izraisīja pārlieku ažiotāžu un aizdomas par nepamatotu Jūrmalas domes labvēlību. Beidzot prezidentes ģimene no šīs ieceres atteicās.

M. Mētelis slavē savu jauno kaimiņu izvēli, stāstot, ka Īvande ir pasakaina mierpilna vieta. Abām saimniecībām esot salīdzinoši gara kopīga robeža un ar I. Freibergu jau esot spriests, kā to turpmāk apsaimniekot. Esot pamats domāt, ka kaimiņattiecības izvērtīsies labas. Domājams, tās tikai stiprinās arī abu kaimiņu cieņa pret vēsturi. M. Mēteļa aizraušanās ir padomju laika liecību – pieminekļu, tehnikas, aģitācijas materiālu – vākšana. Uzskatot, ka, tikai zinot savu pagātni, tauta var celt nākotni, miljonārs sācis veidot publisku parku. Šobrīd tā centrālais eksponāts ir kādreiz Bauskas centrā sēdējušais 36 tonnas smagais Ļeņina piemineklis.

Pēc divu mēnešu kavēšanās slimnīca ziņo KNAB par Zatlera pacientiem

Zane Zālīte–Kļaviņa,  Diena  07/21/07    Vairāk nekā divus mēnešus pēc pirmā pieprasījuma saņemšanas Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca (TOS) piektdien ierakstītā vēstulē nosūtījusi Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB) informāciju par pacientiem, kurus Valsts prezidents Valdis Zatlers pieņēma, būdams TOS vadītājs un ārsts. Kavēšanās bijusi saistīta ar šaubām, vai šīs ziņas nododamas trešajai personai, jo pacientu dati ir konfidenciāli, skaidro TOS valdes locekle Inese Rantiņa. KNAB pārstāvis Andris Vitenburgs iebilst — saskaņā ar likumu par KNAB birojam ir tiesības pieprasīt un saņemt dokumentus un citus materiālus neatkarīgi no to slepenības režīma. Par spīti tam, KNAB nācies atkārtoti lūgt TOS sniegt nepieciešamās ziņas.

Jau rakstīts, ka KNAB veic pārbaudi saistībā ar V.Zatlera paziņojumu, ka viņš no pacientiem pieņēmis "pateicības", vienlaikus būdams TOS amatpersona, taču amatpersonas ienākumu deklarācijā šos ienākumus nav norādījis.

I.Rantiņa pastāstīja, ka KNAB vēstule saņemta 10.maijā. Tajā lūgta informācija par V.Zatlera amata un darba pienākumiem, neto ienākumiem, kā arī 2006.un 2007.gadā ārstēto pacientu saraksts ar vārdiem, uzvārdiem un personas kodiem. Tā kā slimnīcas vadītāju amatā apstiprina Veselības ministrija (VM), daļā par V.Zatlera amata pienākumiem TOS lūgusi atbildēt VM. KNAB lūgto pacientu uzskaitījumu un informāciju par laika periodu, kurā V.Zatlers šos cilvēkus ārstējis, TOS nosūtījusi tikai piektdien, jo "ir šie divi likumi" — Fizisko personu datu aizsardzības likums un Ārstniecības likums. "Jāatvainojas pacientiem, jo daudzi droši vien negrib sniegt informāciju par sevi," saka I.Rantiņa. Par to, kā un vai ziņas par V.Zatlera pacientiem sniedzamas KNAB, TOS konsultējusies arī ar veselības ministru Vinetu Veldri (TP).

V.Veldre piekrīt, ka vārdi, uzvārdi un personas kodi var nonākt izmeklētāju rīcībā, taču ne medicīniskā informācija par slimnieka diagnozi, analīžu rezultātiem vai citi sensitīvi dati. "Vajadzētu pajautāt, vai pacients vēlas, lai šī informācija nonāk pie izmeklētājiem," uzskata V.Veldre. Vaicāts, vai tas neapgrūtinātu arī kriminālizmeklēšanu saistībā ar, piemēram, ārstu noziegumiem pret slimniekiem, viņš atbildēja: "Zināmā mērā — jā."

Pēc A.Vitenburga teiktā, šāda diskusija ir bezjēdzīga, jo "mums nevajag paziņojumus, mums vajag, ar ko strādāt". "KNAB pārbauda Zatleru tikai varbūtējā interešu konflikta dēļ, medicīniskā puse mūs pilnīgi neinteresē."

Plāno nomāt limuzīnu eksprezidenta Ulmaņa darbības nodrošināšanai

LETA  07/22/07   Valsts prezidenta kanceleja plāno nomāt vieglā luksus klases pasažieru automobili jeb limuzīnu eksprezidenta Gunta Ulmaņa darbības nodrošināšanai, aģentūru LETA informēja pašreizējā Valsts prezidenta Valda Zatlera preses sekretāre Inta Lase.

Valsts prezidenta kanceleja bija izsludinājusi iepirkuma sludinājumu par viena vieglā luksus klases pasažieru automobiļa jeb limuzīna nomu, un pieteikumus limuzīna nomai varēja iesniegt līdz 20.jūlijam. Tomēr, kā skaidroja Lase, pagaidām neesot korekti minēt pretendentu vārdus, jo pieteikumi konkursam vēl tiekot gaidīti arī pa pastu.

Kad būs saņemti visi pieteikumi, likumā noteiktajā kārtībā tiks sasaukta konkursa komisija, kura atvērs piedāvājuma aploksnes un izvērtēs piedāvājumus atbilstoši likuma prasībām un konkursa nolikumam. Pēc tam, kad komisija būs pieņēmusi lēmumu, tas tiks darīts zināms arī sabiedrībai, skaidroja Lase.

Līgumu plānots slēgt uz 48 mēnešiem jeb četriem gadiem.

Citur partijās, NVO un tiesu lietās...

Delna meklē naudu ārzemju latviešu Dziesmu svētkos

Uldis Dreiblats,  07/16/07     Delnas vadītājs Roberts Putnis jūlija sākumā Indianapoles pilsētā, kur notika 12. Vispārējie latviešu dziesmu svētki ASV, aktīvi nodarbojies ar aģitāciju pret pašreizējo Latvijas valdību un Valsts prezidentu, kā arī aicinājis ziedot naudu Delnai.

Neatkarīgās aptaujātie politiķi uzskata, ka Dziesmu svētki nav īstā vieta, kur nodarboties ar negatīvu politisku propagandu. Savukārt fakti liecina, ka ārzemju latviešu sabiedrība varētu būt pateicīga auditorija, kurā Delnai meklēt ziedotājus.

Pirmkārt, Delna kopā ar ārzemju latviešu organizāciju ELJA 50 pēdējā laikā ir iesaistījusies vairāku politisku pasākumu – divu pilsonisko forumu un parakstu vākšanas – organizēšanā. Šos pasākumus lietpratēji uzskata par jaunas politiskās partijas iedīgli. Otrkārt, Delnas biedri ir vairāki ārzemju latvieši, starp kuriem pazīstamākā ir TB/LNNK virzītā tiesībsarga amata kandidāte Rasma Kārkliņa. Treškārt, Pasaules Brīvo latviešu apvienība (PBLA) jau divus gadus ir viens no lielākajiem Delnas ziedotājiem. Piemēram, 2006. gadā vairāk par PBLA (aptuveni 5000 ASV dolāru) Delnai ziedojis tikai uzņēmējs Edgars Šīns (10 000 latu). Savukārt Delnai piešķirto Sorosa fonda finansējumu, kas veido šīs organizācijas pamatieņēmumus, sorosieši neuzskata par ziedojumiem, bet gan par "grantiem". Ceturtkārt, pērn Delna no Sorosa fonda administrētās Baltijas – Amerikas partnerattiecību programmas (BAPP) saņēma "grantu" 6 030 ASV dolāru apmērā ar mērķi – "Līdzekļu piesaistes kampaņa ASV latviešu centros".

Kā redzams no skaitļiem, līdzekļu piesaistes kampaņai ASV latviešu centros iztērēts par 1000 dolāriem vairāk, nekā reāli piesaistīts. BAPP direktore Ieva Morica skaidroja, ka programmas līdzekļu tērēšanas efektivitāti vēl nevar novērtēt, jo līdzekļu piesaiste "ir ilgstošs un laikietilpīgs process, kas prasa attiecību veidošanu un uzturēšanu ar esošajiem un potenciālajiem ziedotājiem. BAPP atbalstītais projekts ir palīdzējis Delnai uzsākt jaunu attiecību veidošanu ar potenciālajiem ziedotājiem." Šogad BAPP vairs nav piešķīrusi Delnai naudu ziedojumu vākšanai ASV, paskaidroja I. Morica. Tātad R. Putnis Indianapoli apmeklējis par citiem līdzekļiem. Aculiecinieki atzina, ka R. Putnis ārzemju latviešiem stāstījis, cik ļoti korumpēta ir Latvija un cik slikts ir Valdis Zatlers.

Neatkarīgā vairākiem politiķiem vaicāja, vai ārzemju latviešu aktīva iesaistīšanās pēdējā laika politiskajos notikumos kopā ar Delnu neliecina par to, ka ārzemju latvieši varētu būt vieni no iniciatoriem jaunas partijas izveidei.

Partijas Latvijas ceļš (tajā savulaik visvairāk bija ārzemju latviešu) pārstāvis Edvīns Inkēns uzsvēra, ka sabiedrības attieksme pret ārzemju latviešiem "ir mainījusies kā pa sinusoīdu. Sākotnēji tā bija ļoti labvēlīga, jo viņi palīdzēja Tautas frontes veidošanā. Viņiem bija pieredze tirgus ekonomikā un demokrātiskās brīvībās, kādas mums nebija. Pēc tam sekoja vilšanās, jo, protams, brīnumus viņi neatveda. Turklāt tie bija cilvēki ar dažādu kompetenci. Piemēram, Latvijas ceļā bija Inese Birzniece, kura uz Latviju atbrauca jau barikāžu laikā. Šobrīd viņa Eiropas Savienības uzdevumā strādā Gruzijā. Bet bija arī kāds ekonomikas ministrs no ārzemju latviešu vidus, par kura kompetenci vēl tagad ministrijā smejas. Pirmie, kuri atbrauca uz Latviju, nopietni riskēja, jo valsts bija nestabila. Tie, kas brauc tagad, atbrauc uz visu gatavu."

Bijusī PBLA vadītāja, Saeimas Ārlietu komisijas vadītāja Vaira Paegle (Tautas partija) uzskata, ka "ārzemju latviešu politiskā aktivitāte ir pašsaprotama, jo viņi nāk no valstīm, kurās sabiedrība politikā piedalās ļoti aktīvi. Otrkārt, demokrātiskās valstīs tā ir pierasta prakse, ka veidojas sabiedriski politiskas organizācijas, kuras tomēr nepārtop par partijām. Tāpēc es šaubos, vai tieši ārzemju latvieši būs tie, no kuriem nāks iniciatīva veidot jaunu politisko partiju."

Radio Brīvā Eiropa latviešu redakcijas direktors, Saeimas deputāts Uldis Grava (Jaunais laiks) uzskata, ka ārzemju latvieši un to organizācijas jau ir pietiekami labi iesaistījušies Latvijas politikā. Savukārt ELJA 50 bija tikai viena no vairākām organizācijām, kas veidoja pilsonisko forumu. Nekas atsevišķi netiek radīts ārpus esošajām politiskajām partijām. Tie laiki, kad ārzemju latvieši paši veidotu politiku, ir pagājuši." U. Grava atgādināja, ka 5. Saeimā bija 18 deputāti no ārvalstīm, bet šobrīd ir tikai trīs. "Politiskā atdzimšana no ārzemēm nenāks," teica U. Grava.

Uz jautājumu, cik piemērots pasākums ir Dziesmu svētki, kur nodarboties ar negatīvu politisko propagandu, E. Inkēns atbildēja, ka tas ir nekorekti. "Tas ir tik neglīti ārzemēs aģitēt pret Valsts prezidentu, kurš ir demokrātiskā ceļā ievēlēts. Ja uz Delnas bāzes tiešām radīsies jauns politisks spēks, tad šāda aģitācija radīs problēmas un viņi nonāks morāli ētiskās pretrunās." Arī V. Paegle uzskata, ka Dziesmu svētki nav tas forums, kur nodarboties ar negatīvu aģitāciju. "Ja Dziesmu svētku rīkotāji kaut ko tādu ir atbalstījuši, tad tas nav korekti. Ja Putņa kungs ārpus oficiālajiem pasākumiem ir aģitējis, tad tā ir viņa privāta lieta," teica V. Paegle.

U. Grava norādīja, ka no tiem, kuri bijuši šajos Dziesmu svētkos, neviens nav stāstījis par R. Putņa uzstāšanos. "Tātad pamanāma tā nav bijusi," viņš teica, vienlaikus uzsverot, ka, atšķirībā no Neatkarīgās, viņam ir pozitīva attieksme pret Delnu un Providus, jo tās veicinot pilsoniskās sabiedrības veidošanos.

Viedoklis: Grozīšanās

Pauls Raudseps,  Diena  07/16/07     11.jūnijā tika izplatīts finanšu ministra Oskara Spurdziņa parakstīts pārskats par pretinflācijas plāna izpildi, un tā pirmais punkts skan šādi: "Netiek plānots veikt grozījumus 2007.gada valsts budžetā."

12.jūlijā Finanšu ministrijas preses dienests informēja ziņu aģentūru LETA, ka "patlaban turpinās aktīvs darbs pie šā gada valsts budžeta grozījumu izstrādes un sagatavotais projekts izskatīšanai valdībā tiks iesniegts augusta beigās".

Tātad "turpinās aktīvs darbs", kuru vispār nebija plānots sākt? Kāpēc?

Premjers Kalvītis tagad min skolotāju algas un vēstniecību Slovēnijā. Tiesa, valdība maijā piekrita skolotājiem piešķirt piemaksas par burtnīcu labošanu un skolēnu konsultēšanu, taču Ministru kabinets toreiz lēma — un tas pat ir ierakstīts sēdes protokolā — "Finanšu ministrijai kopīgi ar Izglītības un zinātnes ministriju valsts budžeta līdzekļu ietvaros rast finansējumu šī protokollēmuma 1.punktā minētā priekšlikuma [par skolotāju piemaksām] īstenošanai". Kā todien skaidroja Spurdziņš, šim mērķim nepieciešamie desmit miljoni jāatrod, pārskatot esošo Izglītības ministrijas budžetu vai kādu ES programmu līdzfinansējumu, kas netiek pilnībā izmantots. Tātad maijā sāka meklēt, jūnijā vēl domāja, ka atradīs, bet jūlijā tomēr nācās atzīt, ka IZM budžetā nav neviena lieka santīma — nāksies vien no Saeimas prasīt papildu naudu. Tāpat ar to vēstniecību — laikam jau tikai pirms dažām nedēļām uzzinājām, ka slovēņi no 1.janvāra pārņem ES prezidentūru un ka tomēr klātos Ļubļanā būt pārstāvētiem.

Tātad laikā, kad starptautiskajās finanšu aprindās aizvien vairāk tiek apšaubīta Latvijas valdības uzticamība; kad ES finanšu komisārs Almunija šonedēļ intervijā Dienai atkal un atkal uzsver, ka Latvijas valdības fiskālai politikai ir jābūt daudz stingrākai un ka "Latvijai jāpārtrauc nesenā prakse gada beigās atļauties pieņemt budžeta tēriņus palielinošus budžeta grozījumus"; kad Starptautiskais Valūtas fonds uzskata, ka Latvijas budžetam jau šogad ir jābūt ar 2,25% no iekšzemes kopprodukta lielu pārpalikumu, premjers Kalvītis un ministrs Spurdziņš nespēj no Izglītības ministrijas izspiest pat desmit miljonus un tagad tos dosies meklēt Saeimā.

Mūsu parlaments, kas jau maijā ielika kāju 2008.gada budžeta durvīs, paredzot sev 17% tēriņu pieaugumu pārsvarā algām, varbūt nav tā loģiskākā vieta, kur meklēt naudas lietās piesardzīgus cilvēkus, taču jāsecina, ka Kalvītim un Spurdziņam citas izvēles nav, jo no ministriem prasīt taupības pasākumus viņi izrādījušies pārāk mīksti.

Martā pēc pretinflācijas plāna pieņemšanas Spurdziņš Dienai izteica gandarījumu, ka visi ministri esot piekrituši pārskatīt savus budžetus un ieviest taupības režīmu: "Mēs līdz 15.aprīlim gaidām priekšlikumus." Naivais. Neatlika nekas cits, kā nolaist rokas. Jūnija ziņojumā par pretinflācijas plāna izpildi ministriju "funkcionālo auditu" iesniegšanas datums nobīdīts līdz 15.novembrim, un pat tas ir tikai starpfinišs, "attiecīgi pēc audita veikšanas precizējot izdevumus". Par kopējo noskaņojumu valsts aparātā liecina Kalvīša partijas biedra, aizsardzības ministra Slaktera piektdien Latvijas radio teiktais, ka viņa nozarei naudas nepietiek un jāsāk tērēt vairāk.

Nav jau tā, ka teorētiski nebūtu iespējams šā gada budžetu koriģēt, paaugstinot skolotāju piemaksas un atverot vēstniecību Slovēnijā, taču tad pilnīgi praktiski ir jāsamazina izdevumi kaut kur citur. Tautas partijas fatālā nespēja iegrožot savu biedru un koalīcijas partneru rijību tomēr rada nopietnas bažas, ka budžeta grozījumu sūtīšana uz Saeimu ir kārtējais TP triks, līdzīgi kā pirms sešām nedēļām no cilindra izvilka Zatleru. Taču, ja prezidenta vēlēšanu gadījumā šī acu mānīšana apliecināja TP mahinatores spējas, tad nemitīgi mainīgā, neizlēmīgā budžeta politika drīzāk norāda uz viņu nespēju risināt Latvijai tiešām būtiskus jautājumus.

Finanšu ministrija un Kalvītis gan dievojas, ka šogad būšot bezdeficīta budžets, varbūt pat pārpalikums. Plānotie grozījumi esot pavisam nevainīgi, patiesībā budžets tiks nodots Saeimai, lai samazinātu tēriņus. Nu jā, un Māris Riekstiņš ir Tautas partijas prezidenta amata kandidāts.

TB/LNNK izvērtēs Ģirta Kristovska rīcību aizvadītā referenduma kampaņā

DELFI  07/16/07    Apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK valde pirmdien secināja, ka valdes loceklis Ģirts Valdis Kristovskis ir aktīvi piedalījies referenduma kampaņā par grozījumiem drošības likumos, vairākkārt paužot ar partijas vadību nesaskaņotu pozīciju. TB/LNNK valde nolēma aicināt apvienības Revīzijas komisiju un Ētikas komiteju izvērtēt Kristovska rīcības atbilstību apvienības statūtiem un ētikas normām, portālu "Delfi" informē TB/LNNK preses dienests.

Ņemot vērā, ka referendums par konkrētajiem likumu grozījumiem pēc to atcelšanas Saeimā faktiski bija zaudējis juridisku jēgu, tas pēc būtības bija uzskatāms par veidu, kā izteikt neuzticību valdībai.

Tā kā apvienība "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK ir viena no valdību veidojošajām partijām, savukārt referenduma aktivitātes, iespējams, saistītas ar jauna politiska spēka veidošanos, TB/LNNK valdes locekļi izteica neizpratni par Kristovska rīcību.

Dinevičs: «Tautai pienācis laiks atprasīt savas tiesības!»

Māris Antonevičs, Latvijas Avīze   07/16/07     Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija sākusi parakstu vākšanu referendumam par izmaiņām Satversmē, kas dotu iespēju Valsts prezidentu vēlēt tautai. Par šo partijas ieceri LSDSP priekšsēdētāju Jāni Dineviču iztaujāja "LA" žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.

- Kā sociāldemokrāti vērtē jauno Valsts prezidentu Valdi Zatleru?

- Es labi pazīstu gan Zatleru, gan otru prezidenta kandidātu Aivaru Endziņu no Tautas frontes laikiem. Tāpēc man bija ļoti grūti izvēlēties, kuru no viņiem atbalstīt, neko sliktu ne par vienu, ne otru nevaru teikt. Tajā pašā laikā mani neapmierina procedūra, kā tika ievēlēts Valsts prezidents. Bija ažiotāža, viens kandidāts tika nostādīts pret otru. Daudziem pēc šīm vēlēšanām palika aizvainojums, kurš vēl joprojām nav pārgājis. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc mēs sākām vākt parakstus. Simts Saeimas deputātu izvēli var apstrīdēt, bet, ja ir visas tautas vēlēts prezidents, tad mazākumam ir jāsamierinās.

- Bet LSDSP nav starp tiem, kas apstrīd Zatlera ievēlēšanu?

- Nekādā gadījumā! Mēs uzskatām, ka viņš ir ievēlēts par prezidentu atbilstoši pašreizējiem likumiem un vēlēšanu kārtībai. Kā valsts augstākā amatpersona viņš ir pelnījis cieņu. Man nepatika, kā žurnālisti izturējās pret Zatlera kungu viņa pirmajā preses konferencē. Domāju, ka tas bija par traku!

- Jūsu partija nav vienīgā, kas sākusi runāt par tautas vēlētu prezidentu. Citi gan pagaidām vēlas tikai diskutēt, bet jūs esat gatavi rīkoties.

- Sociāldemokrāti ir bijuši konsekventi šīs idejas atbalstītāji jau kopš 2001. gada. Toreiz tika piedāvāta pilnīgi jauna Satversmes redakcija.

- Tā sauktā Bojāra Satversme...

- Tieši tā! Lai gan bez Bojāra tās izstrādē piedalījās vēl vairāki juristi, piemēram, Zembribo kungs un Cielavas kungs. Toreiz izvērtās diezgan vētraina diskusija – daudzi izteicās, ka viņi atbalsta ideju par visas tautas vēlētu prezidentu, taču nedomā, ka tāpēc būtu jāmaina visa Satversme. Šobrīd LSDSP nolēmusi vēlreiz rosināt šo jautājumu citā kontekstā. Mēs piedāvājam mainīt tikai divus Satversmes pantus – 35. pantu, paredzot, ka Valsts prezidentu vēl visi Latvijas pilsoņi, un 36. pantu, ka prezidenta ievēlēšanas kārtību nosaka īpašs Saeimas pieņemts likums. Un viss! Mums pārmet, ka neesam izteikušies par 52., 53. un citiem pantiem, kur tāpat ir runa par to, kā veidojas prezidenta attiecības ar Saeimu. Mēs uzskatām, ka to lemt referendumā ir nepareizi. Ja mēs piedāvāsim grozīt uzreiz daudzus Satversmes pantus, cilvēki vienkārši apjuks un rezultāts būs tieši tāds pats kā ar Bojāra Satversmi. Šo sakārtošanu var veikt pēc tam, kad ir atbildēts uz galveno jautājumu. Parlamentam taču ir tiesības ar 2/3 balsu mainīt arī citus Satversmes pantus, izpildot tautas gribu. Lai tad vēlāk simts gudrās galvas strādā.

Es nesaprotu, kāpēc daudzi deputāti uztraucas, ka tauta varētu kļūdīties un ievēlēt sliktu prezidentu. Tad varbūt, arī vēlot Saeimu, tauta ir kļūdījusies? Varbūt viņi nemaz nav cienīgi atrasties parlamentā?

- Jūs gribat mainīt tikai divus Satversmes pantus, bet pārējos atstāt vēlākai "piekārtošanai". Tātad kādu brīdi varētu būt situācija, ka viens pamatlikuma pants būs pretrunā ar citu?

- Tieši tāpēc tas ir jādara tagad, kad jaunais prezidents tikko ir sācis pildīt pienākumus un viņa pilnvaru termiņš ir četri gadi. Šajā laikā ir iespējams sakārtot likumus, lai tajos nebūtu nekādu pretrunu. Ja mēs ar līdzīgu iniciatīvu nāktu īsi pirms vēlēšanām, tad gan, visticamāk, būtu haoss. Beidzot ir jāizšķiras, vai mēs gribam atbalstīt šo ideju vai ne.

- Vai jums nebūtu tagad jāaptaujā partijas, kuras vēl ir gatavas šo ideju atbalstīt kopā ar jums?

- Tas jau tiek darīts! Mums bija tikšanās ar šobrīd lielāko un ietekmīgāko politisko spēku – Tautas partiju. Es tikos ar Kalvīša kungu, kurš izteicies, ka vajadzētu sākt diskusiju par visas tautas vēlētu prezidentu. "Sausais atlikums" no šīs tikšanās – Kalvītis nav gatavs atbalstīt sociāldemokrātu ierosināto parakstu vākšanu, taču viņš vēlas par šo jautājumu rīkot plašāku diskusiju. Šī diskusija varētu notikt septembrī vai oktobrī, un tajā, kā solīja TP priekšsēdētājs, piedalīsies arī LSDSP. Kalvītis vēlas diskutēt ne tikai par veidu, kā tiek ievēlēts prezidents, bet arī par to, kādam vajadzētu būt varas sadalījumam Latvijā un vai būtu jāpalielina prezidenta pilnvaras. Pēc šīs diskusijas TP ir gatava formulēt savu nostāju.

Par šo jautājumu es esmu runājies arī ar "Saskaņas centra" pārstāvjiem. Ušakova kungs tāpat sacīja, ka viņa vadītais politiskais spēks par šo jautājumu izlems rudenī. Viņš pats ideju vērtē pozitīvi, jautājums tikai, kādā veidā "SC" varētu iesaistīties šajā kampaņā.

Bez šaubām, tiks runāts arī par visiem citiem politiskajiem spēkiem.

- Vai jums ir zināmi kādi stingri pretinieki šai idejai?

- Neviens tā īsti neuzdrošinās atklāti izteikties kā pretinieks. Es zinu, ka iebildumi ir atsevišķiem deputātiem no "Jaunā laika", piemēram, Solvitai Āboltiņai. Lai gan kopumā "JL" it kā varētu atbalstīt šo ideju.

- Jūs pieminējāt, ka Tautas partija vēlas diskutēt par varas sadalījumu starp prezidentu un parlamentu. Vai, mainot prezidenta ievēlēšanas kārtību, obligāti jāmainās arī šīm attiecībām?

- Sociāldemokrāti uzskata, ka vispirms jānoskaidro pamatjautājums – kurš vēlēs Valsts prezidentu. Tālākais jau ir nianses, par kurām vēlāk var diskutēt.

Satversmes otrais pants saka, ka Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Pēc būtības tauta šobrīd ir "aizdevusi" Saeimas deputātiem tiesības vēlēt prezidentu. Un tikpat labi šīs aizdotās tiesības var paprasīt atpakaļ.

- Bet aizdotu mantu ne vienmēr gribas dot atpakaļ.

- Jā, un tāpēc tiek izmantoti visādi argumenti, lai šo ideju noraidītu. Patiesībā LSDSP priekšlikums deputātiem ir ļoti izdevīgs. Viņiem netiek uzspiests nekāds modelis, kādām būtu jābūt prezidenta un Saeimas attiecībām. Tas paliek viņu ziņā.

- Un cik daudz parakstu jau izdevies savākt?

- Pašreiz jau tuvojas diviem tūkstošiem.

- Vai ir arī kādi pazīstami cilvēki – mākslinieki, zinātnieki un citi –, kas atbalsta jūsu ideju?

- Es domāju, ka tuvākajā laikā šai idejai piesaistīšu profesorus Zemribo un Cielavu, kuri kopā ar Bojāru strādāja pie jauna Satversmes projekta. Viņi ir ļoti labi juristi.

Domāju, ka mēs savāksim sākotnēji nepieciešamos 10 000 parakstus. Tālāk Centrālā vēlēšanu komisija izsludinās parakstu vākšanu par referenduma ierosināšanu un būs nepieciešams, lai par šiem Satversmes grozījumiem parakstās vismaz desmitā daļa no tiem vēlētājiem, kas piedalījās pēdējās Saeimas vēlēšanās. Tajā brīdī gan būtu ļoti svarīgi apzināties visu politisko spēku pozīcijas. LSDSP, bez šaubām, viena pati nespēs to izdarīt. Ja nebūs vienošanās starp vairākiem politiskajiem spēkiem, arī tādiem, kas ir pārstāvēti Saeimā, tādā gadījumā pasākums ir lemts neveiksmei.

- Tie, kas neatbalsta ideju par visas tautas vēlētu prezidentu, nereti uzsver, ka tauta noteikti nebūtu ievēlējusi par Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu.

- Bet tajā momentā bija ļoti liela iespēja, ka arī Saeima nobalso pret Vairas Vīķes-Freibergas kandidatūru. Tā bija spilgti izteikta loterija, kurā tika izvilkta veiksmīga loze. Ažiotāža ap prezidenta ievēlēšanu toreiz nebija mazāka kā tagad. Atcerēsimies, kā parādījās V. Vīķes-Freibergas kandidatūra. Juris Bojārs atveda aiz rociņas! Paveicās, ļoti paveicās!

- Ne visiem...

- Arī taisnība. Man ir grūti nosaukt kādas milzīgas kolektīvas kļūdas. Parasti kļūdaini ir tie lēmumi, kas tiek izlemti šaurā lokā. Pēdējās aktivitātes sabiedrībā liecina, ka cilvēki arvien vairāk ir gatavi paši piedalīties politiskajā procesā un lēmumu pieņemšanā, nevis tikai gaidīt, ko nolems ievēlētie tautas priekšstāvji.

- Dažreiz tiek piesaukts Lietuvas piemērs – tauta esot ievēlējusi neveiksmīgu prezidentu Rolandu Paksu, kurš drīz vien bija spiests atkāpties.

- Pilnībā abstrahēties no misēkļiem nav iespējams nevienā sistēmā. Droši vien šādus argumentus no citu valstu pieredzes varētu atrast gan par visas tautas vēlētu, gan par parlamenta vēlētu prezidentu. Bet jautājums ir par to, vai mēs gribam veicināt pilsonisko sabiedrību un cilvēku līdzdalību politiskos procesos. Visas tautas vēlēts prezidents ir laba iespēja to veicināt.

- Kam, jūsuprāt, jādod tiesības izvirzīt Valsts prezidenta kandidātus? Lai neiznāk tā, ka cilvēkiem tiek dotas tiesības vēlēt prezidentu, bet izvēlēties īsti nav ko.

- Nav teikts, ka šīs tiesības jādod tikai partijām. Var būt arī citi modeļi. Piemēram, noteikts skaits vēlētāju, kuram ir tiesības izvirzīt savu kandidātu. Iespējams, te varētu būt sava loma arī pašvaldībām.

- Tātad šobrīd jums vēl nav sabiedroto un viss ir pašu rokās. Cik jūsu partijā ir aktīvu biedru?

- Mēs šobrīd veicam pārreģistrāciju. Ir arī pieņemti jaunie statūti, kas paredz, ka LSDSP būs aktīvie biedri un līdzjutēji jeb atbalstītāji. Šobrīd ir pārreģistrējušies vairāk nekā 1000 biedru, bet šis process vēl turpinās. Tiem, kuri nepārreģistrēsies, būs iespējas palikt par LSDSP atbalstītājiem, saglabājot saikni ar partiju.

-Kā jūsu partijai ir ar finansēm?

- Es varu droši teikt – mums nav neviena oligarha atbalsta. Pārsvarā LSDSP atbalsta mazie un vidējie uzņēmēji. Protams, šai parakstu vākšanas kampaņai ir vajadzīgi līdzekļi, kaut vai, lai samaksātu notāriem. Rēķinām, kopā tas varētu izmaksāt ap 40 000 latu, bet šo naudu mēs noteikti dabūsim.

- Ik pa laikam dzirdam, ka kāds no LSDSP devies pie Pirmās partijas vai pie Tautas partijas. Nesen bijušais partijas priekšsēdētājs Guntars Jirgensons iestājās "Saskaņas centrā".

- "Saskaņas centrs" tiešām ļoti kāro ieņemt sociāldemokrātu nišu Eiropā. Sevišķi aktīvi ar to nodarbojas Boriss Cilevičs, kurš braukā apkārt un stāsta, ka LSDSP – tā ir vēsture, ka patiesībā sociāldemokrātisko virzienu Latvijā šobrīd pārstāv "SC". Lai gan tās ir dumjības. Kad pirms 9. Saeimas vēlēšanām televīzijā notika premjera kandidātu diskusijas, man blakus stāvēja "SC" pārstāvis Jānis Urbanovičs, kurš visai Latvijai paziņoja, ka pārstāv labēju partiju. Cilevičs mēģināja panākt, ka "SC" uzņem Eiropas Sociālistu partijā, tāpēc pie mums brauca īpaša delegācija un interesējās, kas un kā. Taču pēc šā brauciena tika ļoti skaidri paziņots, ka īstie sociāldemokrātijas pārstāvji ir tieši LSDSP.

Jirgensona laikā mums nebija gandrīz nekādu starptautisko aktivitāšu, šobrīd mēs tās esam atjaunojuši. Partijā ir notikušas izmaiņas, šobrīd priekšgalā ir daudzi jauni cilvēki.

- Un vecie ar to nevar samierināties?

- Es uzskatu, ka mums ir jādod iespējas jaunajiem. Taču ir arī kungi, kas ir mazliet īgni. Zināms paaudžu konfliktiņš iezīmējas, taču tā nav šķelšanās. Mans vietnieks šobrīd ir Dainis Īvāns. Mums ir lieliskas attiecības. Partijā vairs nav konfliktu, un tas ir pats galvenais. Visi, kuriem kaut kas nav paticis, ir pagājuši malā.

Viedoklis: Premjers acīgs vienā galā

Viktors Avotiņš,  NRA  07/17/07     «Ir atsevišķas aprindas un ar šīm aprindām saistīti plašsaziņas līdzekļi, kas ļoti pārspīlē savu lomu un vietu sabiedriskajos procesos, savā pašpārliecinātībā ir sākuši neadekvāti spriest,» teica Jurģis Liepnieks Neatkarīgajai (20.10.2006.).

Aigars Kalvītis, savā pašpārliecinātībā atskaņodams, ko redzējis "prokuratūras rīcībā figurējošos dokumentos", varēja vismaz pateikt, kā definējama tā nauda, ko viņš tur redzējis. Partiju no Ventspils saņemtās naudas sakarā viņš teicās redzējis, ka "tie nav desmiti tūkstoši, tie ir simti tūkstoši. (..) Tur pamatā ir runa par politiskajām partijām, ne privātpersonām."

Bet, kā šī nauda kvalificējama, to Kalvītis nesaka. Atkal cerības, ka savējie šo baumu sapratīs pareizi? Bet, ja runa ir pamatā par partiju, nevis konkrētu politiķu saņemtu naudu, tad, visticamāk, runa ir par summām, par kurām laika gaitā, turklāt daudz lielākā zināmas konkrētības pakāpē, nekā to atļaujas premjerministrs, izrakstījušies visi mediji. Un, šos tekstus summējot, runa nav par simttūkstošiem, bet par miljoniem. Un – runa nav tikai par Ventspili, bet par plašu politikā ieinteresēto loku. Šādā kontekstā varētu pieņemt, ka tas, ko teicās redzējis Kalvītis, iezīmē vienu problēmas galu. Bet otru galu iezīmē Jāņa Jurkāna sacītais: "Visi balso, kā liek saimnieki."

Lūk, tas tas ir tas otrs, ko premjeram, lai negvelztu tukšu, vajadzēja pasacīt. To, ka runa ir par naudu, kuras politiska atstrādāšana prokuratūrai šķiet pierādīta. Bet, ja Kalvītim vai kādam citam šādu informāciju prokuratūra tālāk palaišanai nedod, ja prokuratūra pati raustās šīs naudas sakarā lietot vārdus politiskā korupcija (mediji tos ir lietojuši), tad jau runa sliktākajā gadījumā var izrādīties tik vien kā par kaut kādiem partiju finansēšanas noteikumu pārkāpumiem. Bet ij tad – diez vai. Jo uz prokuratūru sauktie deputāti pauž, ka pamatā tirdīti par laikiem, kad diez kādu noteikumu vēl nebija. Partijas varēja ņemt un ņēma ij no juridiskām, ij fiziskām personām, no savējiem un ārvalstu devējiem, no pelēkiem, fiktīviem un mirušiem ziedotājiem, no pašsacerētiem fondiem... Un kur tad vēl mediju apcerētās iespējamās komisijas naudas politikai cerībā uz visādu takaču, berezovsku, mamutu, garēzu... ideju virzību? Šī lietu kārtība tolaik tika definēta kā reāla un uzlabojama bez histēriskiem prokuratūras un vadošo amatpersonu ģīboņiem. "Lai iegūtu finanšu resursus, partijām ir nepieciešams gūt uzņēmēju atbalstu. Lai saņemtu uzņēmēju atbalstu, partijām ir nepieciešams apmierināt viņu intereses. Šī loģiskā ķēdīte demonstrē partiju darbības sekmju atkarību no šauras sabiedrības grupas labvēlības, taču vienlaikus rada virkni iebildumu, pārmetumu un jautājumu." (J. Ikstens, Diena, 6.06.2002.) Arī šobrīd cita mehānisma nav. Tātad galvenais, par ko būtu jātiek skaidrībā – vai partijas saņemto naudu atstrādājušas nelikumīgi.

Trešais, ko premjeram kā valsts un ne tikai savas partijas lobistam pienācās prokuratūrai jautāt, ir – konteksts. Kā izskatās Ventspils nauda kopējā partiju barošanas kontekstā? Ticis gan rakstīts, ka Ventspilij Saeimā ir "divarpus frakcijas", taču, ja vērtēt ar pēdējo triju saeimu vēlēšanām saistītās naudas plūsmas, tad tās partijas, kas asociētas ar Ventspils atbalstu, bijušas trešās vai ceturtās piesaistītās naudas apjoma ziņā. Tāpat, kamēr eksperti TV ik nedēļu mērīja valsts ietekmīgākos cilvēkus, Lembergs reti dabūja augstāku vietu par trešo. Tā ka – konteksts šajā ziņā ir ļoti svarīgs. Ja amatpersona šo kontekstu atmet par labu partiju konkurences vai ietekmes spēlītēm, tas nav smuki.

Bet – svarīgs ne tikai naudas un tās ietekmes konteksts. Svarīgs arī politikas konteksts. "Sesto Saeimu var nosaukt par ekonomisko grupējumu līdzsvara laiku, kurā tie tika mēreni izšķīdināti politiskajā telpā (politisko aizbildņu meklējumos)." (Aldis Bērziņš, NRA, 13.05.1999.) Turpmāk klājās grūtāk. Sākās cīņas. Viļa Krištopana valdības krišana kā klasisks šo cīņu iznākuma piemērs. Ventspils grupas un Ave Lat grupas rīvēšanās (1998., 1999....). Ventspils grupas un LPP saasinātās attiecības (2002.). TP un JL niknās rokādes no valdības uz opozīciju un otrādi... PCTVL sašķelšanā piesauktā Valērija Kargina loma. Sorosītu rosība. Utt. Tas viss stāv avīzēs, un tas redzams arī pašu avīžu cīņās. Jautājums – vai Ventspils grupai bija ietekmes vairākums parlamentā, nomācoša ietekme valdībā? Tik liela, ka tā palika šajās cīņās vinnētāja un allaž dabūja savu? No politiskā konteksta, no partiju ietekmes sadales tas neizriet. Aplam censties izstiept to Ventspils ādiņu pāri visam, ne simtus tūkstošu, bet miljonus vērtajam varas ķēķim.

Intervija ar Aloizu Vazni: «Mani vairs nekas nepārsteidz»

Sallija Benfelde, Žurnāls "Nedēļa"   07//17/07    Jau desmit gadus bijušais iekšlietu ministrs Godmaņa valdības laikā Aloizs Vaznis ir zvērināts advokāts. Nedēļa aicināja viņu uz sarunu par tiesībsargājošajām iestādēm, likumiem un to, kā izprotam savas un citu tiesības.

Iekšlietu ministrs deviņdesmit pirmā gada barikāžu laikā, kad nācās pieredzēt omoniešu bruņoto uzbrukumu ministrijai, Godmaņa padomnieks un visbeidzot zvērināts advokāts — tā dažos vārdos varētu raksturot Aloiza Važņa karjeras ceļus atjaunotās un neatkarīgās Latvijas laikā. Pavisam viņa darba gaitas nu jau sniedzas vairāk nekā piecdesmit gadu garumā, un tagad Vaznis strādā zvērinātu advokātu birojā Platacis un Partneri.

- Kā vērtējat to, kā Latvijā pašlaik tiek vadīta un sakārtota iekšlietu sistēma?

- To ir grūti pateikt, jo iekšlietu sistēma un Iekšlietu ministrija ir vissmagākā un sarežģītākā no visām ministrijām Latvijā — gan pēc darbinieku skaita, gan funkcijām. Labi, ka tagad šīs ministrijas pārziņā vairs nav ieslodzījuma vietu. Atceros, ka vienā no pirmajām Godmaņa valdības sēdēm toreizējais tieslietu ministrs Viktors Skudra man vaicāja, kā tas var būt, ka citās valstīs ieslodzījuma vietas ir Tieslietu ministrijas pakļautībā, bet pie mums — Iekšlietu ministrijas ziņā? Sacīju — raksti, tūlīt izlemjam šo jautājumu, un pēc stundas divas kastes konjaka ir tavas! (Smejas.) Ieslodzījuma vietas toreiz bija kā bumba ar laika degli, un nekad nevarēja zināt, kas tur var notikt. Centrālcietuma ēka bija tā sačākstējusi, ka cilvēki kā skudras staigāja no viena stāva uz otru pa kamerām, kā vien gribēja.

Nepretendēju, ka man noteikti ir taisnība, bet, runājot par iekšlietu sistēmu, otrs, ko es gribētu teikt, ir — ministrijas būtu jāvada nozares speciālistiem. Grūti iedomāties zemkopības ministru, kas neatšķir auzas no kviešiem, vai veselības ministru, kas nezina, kur cilvēkam ir aknas un kur — nieres.

Starp citu, tiek uzskatīts, ka viens no iemesliem, kāpēc Latvijā ir tik lielas problēmas veselības aprūpē, ir tas, ka šo nozari ilgus gadus vadīja mediķi, kuriem katram ir savu grupu intereses un kuri neprot bezkaislīgi paraudzīties uz visu nozari kopumā.

Es saprotu, ka ministram ir jābūt zinošam menedžmentā, tomēr viņam ir jābūt kaut kādai jēgai par konkrēto nozari. Reiz man pie kafijas un konjaciņa par šīm lietām bija saruna ar toreizējo Augstākās Padomes deputātu Ivaru Silāru — viņš gribēja būt iekšlietu ministrs. Toreiz sacīju viņam — labi, nāc, un es iešu par galveno ginekologu, mainīsimies vietām! Mans sarunas biedrs bija ļoti izbrīnījies, kāpēc es uzreiz tā runāju un piedāvāju mainīties, es savukārt vaicāju, kālab visi uzskata, ka tā var būt, bet šitā būt nevar nekad!?

Ja runājam par pašreizējo iekšlietu ministru Ivaru Godmani, tad jāteic, ka viņš ir ļoti enerģisks un strādīgs cilvēks, un man ir cerības, ka viņš ieviesīs kārtību. Godmanim ir vairākas labas un vairākas ne tik labas īpašības, kuras zinu, jo esam strādājuši kopā. Labi ir tas, ka viņš visu uztver no pusvārda, visu ātri saprot un ir ļoti strādīgs. Slikti ir tas, ka viņš visu zina pats un maz klausās citos. Tomēr domāju, ka Godmanis tiks galā ar darāmo.

Lai nu kā, bet dažādi publiskie pasākumi, kas līdz šim vienmēr beigušies ar lielākiem vai mazākiem skandāliem, pašreizējā iekšlietu ministra laikā ir noritējuši veselā saprāta un likuma robežās.

Ļoti svarīgi ir uztvert galveno, un Godmanis to prot. Nevis kā Māris Gulbis — staigāja pa Cēsīm patruļā vai kopā ar policistiem pārbaudīja autovadītājus — tas nav ministra uzdevums. Nevar saņemt ministra algu par "melnstrādnieka" darbu. Ministram jāprot organizēt un jāprot salikt pareizos akcentus pareizajā laikā. Godmanis to prot, tāpēc arī tie jūsu pieminētie pasākumi noritēja bez īpašiem pārkāpumiem un skandāliem publiskajā telpā. Vienīgi jācer, ka ministrs atkal drīz nemainīsies, jo bez pusotra gada darba arī gudrs cilvēks tā īsti par iekšlietu ministru nevar kļūt.

- Kurš, jūsuprāt, ir bijis veiksmīgākais iekšlietu ministrs atjaunotās Latvijas laikā?

- Man to ir ļoti grūti pateikt. Patiesībā nosacījumi ir divi — labs ministrs ir tas, kurš darbu pareizi organizē, un labs ministrs ir arī tas, kurš netraucē cilvēkiem strādāt. Zinu, ka darbinieki šajā ziņā atzinīgi vērtēja nu jau nelaiķi Robertu Jurdžu, kurš neizlikās, ka visu zina un saprot.

- Vai iekšlietu sistēmas nelaimes un problēmas slēpjas naudas trūkumā vai neprasmē strādāt?

- Gan vienā, gan otrā — abējādi. Bet ar naudas trūkumi ir tā — ja jūsu alga ir divi tūkstoši, tad jūs atradīsiet, kā tos iztērēt, un jums nešķitīs par daudz. Ja alga ir divi simti, tad arī ar to naudu izdzīvosiet un izdomāsiet, kā tērēt, lai būtu paēduši. Ar ministrijām ir tieši tāpat. Man rajoni sūdzējās, ka trūkstot degvielas mašīnām. Toreiz sacīju, ka degviela tiks dota tik, cik vajadzīgs, bet ar vienu noteikumu: lai visi pieraksta, kas, kur un kāpēc brauc. Pēc tam izrādījās, ka nevienam papildu degvielu nevajag. Skaidrs, katram gribējās aizbraukt uz mājām pusdienās, aizvest sievu, kur vajag, un tamlīdzīgi. Tāpēc domāju, ka daļēji nauda netiek racionāli izmantota, bet daļēji var piekrist tam, ka tās nepietiek. Protams, tehnika attīstās, un tā ir jāizmanto — ja Kriminālpolicijai tehnikas nebūs, tad žuļikiem tā būs noteikti!

- Vai policistam Latvijā var uzticēties?

- Kā kuram. Ir policisti, kam var uzticēties, bet, protams, ir tādi, kam uzticēties nevar. Tas tomēr ir algu jautājums, taču problēma ir nevis tā, ka algas ir mazas, bet tā, ka citur algas ir lielākas. Labi profesionāļi aiziet strādāt privātajās struktūrās.

- Kuras, pēc jūsu domām, ir ministrijas "vājākās" vietas?

- Domāju, ka lielākās problēmas ir ar Kriminālpoliciju un Ceļu policiju, jo pamatā tur ir kadru jautājums. Lai sekmīgi varētu strādāt Kriminālpolicijā, ir jābūt pieredzei. Ja cilvēki neprot strādāt ar galvu, viņi strādā citādāk, un tas rada negatīvas sekas.

- Visvairāk negatīvā ir dzirdēts par Kriminālpolicijas sastāvdaļu — Ekonomikas policiju, par kuru uzņēmēji reizēm stāsta gluži neticamas lietas gan par izmeklēšanas novilcināšanu un darbinieku pilnīgu nekompetenci, gan par to, ka vajadzīgos rezultātus tur var pasūtīt.

- Nav izslēgts, ka tā notiek. Aizejiet pie policijas ēkas un paskatieties uz mašīnām, kas tur stāv un ar kurām viņi brauc. Ar tām algām tādas mašīnas nevar nopirkt. Varbūt kādam ir bagāti vecāki vai laulātie draugi, es jau neko nesaku. Ja Ekonomikas policijā strādātu Šlesera vai Šķēles bērni, man jautājumu nebūtu, bet kaut kā negribu ticēt, ka tur strādā tikai bagātnieku radinieki.

- Kā lai sakārto šo darbības jomu? Vai nekas nav līdzams?

- Katrā vietā ir tā dēvētās iekšējās drošības nodaļas, kam būtu jāuzrauga savi darbinieki un viņu darītais. Grūti pateikt, cik objektīvi ir šie dienesti. Savā darbā bieži saskaros ar policiju un prokuratūru. Un tad notiek dažādi. Pastāstīšu jums kādu gadījumu no savas prakses. Cilvēku aiztur aizdomās par slepkavību. Viņš izkāpj no mašīnas, viņu uz ielas nogāž zemē un tad ieceļ policijas mašīnā, aizved uz Rīgas pārvaldi, ieved kabinetā, atkal nogāž zemē un, neko nerunājot, nejautājot, nepaskaidrojot, sāk viņu sist, un spert ar kājām. Cilvēks zaudē samaņu, viņu dabū pie samaņas, bet viņš nevar piecelties. Zēni nobīstas, vai nav kaut kas salauzts, un aizved viņu uz 1. slimnīcu, uz rentgenu. Pārbaude atklāj, ka kauli nav lauzti, viņu atved atpakaļ un ievieto kamerā, joprojām neko nepaskaidrojot. Nākamajā rītā viņu aizved uz tiesu medicīnisko ekspertīzi un dabū zīmi, ka viņam nav miesas bojājumu. Tad viņš tiek pie advokāta un visu man izstāsta. Mēs uzrakstām par notikušo iesniegumu, iekšējās drošības dienests to pārbauda, bet aizturētajam vispār neko neprasa un ar viņu nerunā, tikai paprasa paskaidrojumus policistiem. Viņi, protams, uzraksta, ka nekas tāds nav noticis. Mēs saņemam atbildi, ka sūdzība nav apstiprinājusies. Es uzrakstu vēl vienu iesniegumu, kurā lūdzu paskaidrot, kāpēc bija vajadzīgs vest aizturēto uz slimnīcu, lai veiktu rentgena izmeklēšanu, un kāpēc tika veikta tiesu medicīniskā ekspertīze? Saņemu atbildi, kurā rakstīts, ka neviens likums neaizliedz policijai vest aizturēto uz slimnīcu uz medicīnisko ekspertīzi. Viss. Cilvēks ir dzīvs. Starp citu, izmeklēšanā noskaidrojās, ka šim cilvēkam nav nekāda sakara ar noziegumu, par kuru viņu aizturēja.

Tomēr briesmīgākais nav tas, kas notika. Briesmīgākais ir tas, ka cilvēki, kas to darīja, tika cauri sveikā, un tas nozīmē, ka viņiem rodas izjūta: var visu, un likumi uz viņiem neattiecas. Briesmīgi ir arī tas: ja jūs uzrakstāt ģenerālprokuroram, tad viņš to nosūta apgabala prokuroram, kas iesniegumu nosūta rajona prokuroram, kurš savukārt to nosūta tai policijas nodaļai, par kuru sūdzējāties. Tie, par kuriem sūdzējāties, paši par sevi uzraksta atbildi, ka viss, protams, kārtībā, pārkāpumu nav bijis.

- Vai tas nozīmē, ka jebkuru no mums var aizturēt uz jebkādu teorētisku aizdomu pamata, pēc tam piekaut un pēc tam skaidrot, vai mums vispār ir kāds sakars ar izmeklējamo lietu? Tā sacīt, vispirms "sods avansā" un izmeklēšana pēc tam?

- Jā, tā var notikt ar jebkuru no mums. Var būt, ka notiekošā saknes un būtība meklējama tur, ka prokuratūra vienlaikus ir procesa virzītāja — izmeklētāja — un arī uzraudzītāja. Tā sacīt — paši pūta, paši dega. Es domāju un nekādi nevaru saprast vienu. Zinu, ka mums ir četras varas: likumdevējs jeb Saeima, izpildvara jeb Ministru kabinets, tiesu vara un plašsaziņas līdzekļi, kurus dēvē par ceturto jeb neoficiālo varu. Kas ir prokuratūra? Un kas ir KNAB?

- Ja runājam par neatkarību un patstāvību, tad galvenais arguments vienmēr ir neatkarība no politiķu vēlmes ietekmēt objektīvo izmeklēšanas gaitu. Neapšaubāmi, ka rodas absurdas situācijas, kā, piemēram, ar Satversmes tiesas un Augstākās tiesas prēmijām. Tiesneši drīkst tās saņemt, bet priekšsēdētāji nedrīkst, jo nav amatpersonas, kas tās varētu viņiem piešķirt.

- Situācija ir absurda, bet tas ir tāpēc, ka, manuprāt, tiesnešiem vispār nevar piešķirt prēmijas. Par ko tās piešķir? Par to, ka tiesnesis ir rīkojies pēc likuma? Tātad likuma ievērošana ir kaut kas ārkārtējs, kas jāapbalvo? Lai nosaka, piemēram, Satversmes tiesā algas kaut vai piecus tūkstošus, man nav iebildumu. Bet pret prēmijām tiesnešiem gan iebilstu. Tāpat kā pret to, ka pirms prezidenta vēlēšanām valsts neizdarība, nesakārtojot šīs lietas, tiek novelta uz politikā nevēlama kandidāta pleciem, taisot traci par Aivaru Endziņu. Tas bija ļoti nekorekti. Mēs neviens neesam bez grēka. Ja tā būtu, mums jau sen būtu spārniņi un mēs lidinātos ap to Kungu. Turklāt visi juristi, kas mācījās padomju laikos, bija spiesti pieminēt Marksu. Ļeņinu, Engelsu un tamlīdzīgi un visu pakārtot viņu tekstiem. Labi atceros, kā man atdeva atpakaļ kursa darbu ar prasību ierakstīt vēl vairāk Marksa un Ļeņina citātu. Tāpēc apvainojumi Endziņam bija nekorekti no visiem viedokļiem. Tāpat kā nekorekti bija pārmetumi jaunajam prezidentam, jo valsts visu šo laiku nav gribējusi sakārtot šos pateicību jautājumus. Jā, varbūt Zatlera kungs neapsvēra, ko dara, un viņam vajadzēja atteikties, zinot, ka šis lietas nav sakārtotas, tas ir cits jautājums.

- Atgriezīsimies pie jūsu stāsta par cilvēka piekaušanu — kas, jūsuprāt, nosaka šādu policijas attieksmi pret aizturēto? Galu galā būtu tikai normāli, ja vispirms notiktu izmeklēšana un pēc tam vajadzības gadījumā par sodu lemtu tiesa.

- Attieksme veidojas no inteliģences un zināšanu pakāpes. Kāpēc ir izvarotāji? Tie ir cilvēki, kas nespēj un negrib veidot un uzturēt normālas attiecības ar sievieti, viņiem nav prāta galvā, bet ir kaut kur citur, piemēram, viņiem ir fiziskais spēks. Ir noziegums, bet policists nezina, kā to atklāt un pierādīt, tad nu viņš dara to, ko māk. Trakums ir tas, ka sistēmai pašai vajadzētu pret to cīnīties, bet diemžēl tas nenotiek. Nav jau pareizi un patriotiski tagad teikt kaut ko labu par padomju laikiem, bet toreiz, piemēram, dabūt sankciju arestam nebija tik vienkārši. Sankcijas arestam tolaik deva prokurors, uz kura galda bija jānoliek visi dokumenti un pierādījumi. Prokurors parasti rūpīgi pārbaudīja, vai arestam ir pamats, vai tiesa varēs pierādīt noziegumu un varēs cilvēku notiesāt. Ja cilvēku arestēja, bet pēc tam attaisnoja, tad prokurors varēja rēķināties ar savas karjeras norietu. Tagad es aizeju uz tiesu un skaidroju, ka nav nekādu materiālu, kas apliecinātu cilvēka saistību ar lietu, un tāpēc arests nav vajadzīgs. Tiesnesis man atbild, ka viņi jau neskata lietu pēc būtības, bet pēc tā, vai cilvēks var aizbēgt un traucēt izmeklēšanu vai nevar.

- Tātad arestēt var jebkuru cilvēku pat tad, ja nav nekādu pierādījumu par viņa saistību ar lietu? Neticami!

- Diemžēl tā var notikt, un tur neko nevarēs līdzēt.

- Tad jau ir pilnīgi bezjēdzīgi arī apspriest, vai tiesa ir rīkojusies pareizi, atbrīvojot, piemēram, Lemberga kungu no apcietinājuma?

- Būtu jāskatās, vai tiesa ir rīkojusies pareizi, dodot sankciju Lemberga arestam, un vai rīkojās pareizi, viņu atbrīvojot. Man ļoti patika pēdējā ģenerālprokurora intervija, kurā viņš runāja par iespējamiem noziegumiem. Tātad nozieguma varbūt vispār nav bijis. Tiesa jau lems par vainu, bet ģenerālprokurors runā par to, vai noziegums vispār ir izdarīts, ja jau tiek lietots termins "iespējamais noziegums". Netiek arī teikts, ka kāds no deputātiem ir izdarījis noziegumu, bet runā par iespējamiem noziegumiem. Arī bijusī Valsts prezidente runā par to pašu. Vakar (10. jūlijā – aut.) bijusī prezidente dabūja atpakaļ bumerangu — avīzē Rītdiena ir rakstiņš (rāda avīzi), kurā rakstīts: "Iespējams, ka Imants Freibergs ir saņēmis 100 tūkstošus eiro no Ventspils", tātad iespējams, ka arī eksprezidentes vīrs ir Ventspils "stipendiāts". Un tur neko nevar iebilst, jo nekas netiek apgalvots, ir tikai izteikta varbūtība. Saprotiet, visos šajos gadījumos vispār nav runas par noziegumu un par to, ka jāpierāda kāda cilvēka vaina. Runa patiesībā ir par to, ka varbūt noziegums ir izdarīts, bet varbūt tā nemaz nav. Es domāju: ja nozieguma izdarīšana tikai ir iespējama — un kas gan šajā pasaulē nav iespējams!? —, tad visiem ir jāklusē, līdz tiek atrasti neapstrīdami pierādījumi, un publiskajā telpā par to nedrīkst runāt. Tikpat labi avīzēs varētu sākt rakstīt par to, ka, iespējams, es esmu slepkava, bet jūs esat laupītāja. Es neesmu pret to, ka tiek izmeklētas, piemēram, ar Ventspili saistītās lietas un Lemberga loma tajās. Es esmu pret publisku runāšanu, ja viss ir tikai iespējamības līmenī.

- Tomēr es kaut ko nesaprotu. Gan ģenerālprokurors, gan bijusī prezidente ir zinoši un pieredzējuši cilvēki — vai tiešām viņi publiski runātu par noziegumiem, kuru vispār varbūt nemaz nav? Drīzāk tas izskatās pēc atpakaļceļa bruģēšanas, lai pamazām atkāptos un lietu vispār izbeigtu. Lemberga atbrīvošana varbūt ir tam liecība?

- Jā, tā tas izskatās, tāpēc jau vaicāju, vai tā drīkst rīkoties prokuratūra, vai tā drīkst rīkoties KNAB? Bijusī prezidente nav juriste, pieļauju, ka viņa visā tajā ir ievilkta, bet ko domā juristi? Nedrīkst jaukt krimināltiesības ar politiku. Tās ir divas dažādas lietas. Katram ir jādara savs darbs, un prokurors, izmeklētājs un tiesnesis nedrīkst jaukties politikā. Pastāstīšu kādu piemēru no savas prakses.

Man ir klients, Pļaviņu pilsētas domes deputāts. Domē ir deviņi deputāti, no kuriem pozīcijā ir pieci, bet opozīcijā četri deputāti. Skaidrs, ka sev vajadzīgos lēmumus vieglāk ir pieņemt, ja ir četri pret četri, tad tomēr ir kaut kādas izredzes. Mans klients ir pozīcijas deputāts. Ko dara opozīcija? Tiek sarunāts ar domes sekretāri, lai viņa lūdz manam klientam palīdzību sarunāt inventarizatoru, jo viņa darbs ar to ir saistīts. Sekretāre teic, ka viņas mājai vajadzīga jauna inventarizācija, kas, protams, ir maksas pakalpojums — aptuveni divi simti latu. Sekretāre ienāk mana klienta kabinetā un dod viņam divsimt latu, sakot, ka tā ir nauda par inventarizāciju, viņa labāk to uzreiz atdošot viņam. Viņš paņem naudu, sekretāre lūdz to pārskaitīt, lai nerastos pārpratumi, un cilvēks to pārskaita, apliecina, ka tiešām ir šī summa, un ieliek naudu kabatā. Tajā mirklī pa durvīm ienāk Drošības policijas darbinieki, un deputāts tiek aizturēts par kukuļņemšanu. Izmeklēšanā izrādās, ka cilvēks ir sarunājis inventarizāciju vēl diviem citiem cilvēkiem un vienā gadījumā viņš inventarizatorei iedevis divus, otrā gadījumā — piecus latus degvielai, jo inventarizatore uz objektu braukusi ar savu personīgo mašīnu. Tātad viņš tiek turēts aizdomās arī par to, ka divas reizes devis kukuli inventarizatorei. Naudas došanu viņš nenoliedz un saka, ka viņa taču braukusi ar savu personīgo mašīnu, viņai nav jāmaksā no savas kabatas par degvielu. Mans klients nosēdēja apcietinājumā cietumā četrus mēnešus. Sacīju Drošības policijas inspektoram, ka apsūdzība ir muļķības, ka tiesa viņu attaisnos un ka mēs sniegsim prasību par kompensācijas izmaksu. Inspektors atbild — lai mans klients atzīstas par divām epizodēm, tad viņu uzreiz atbrīvos no apcietinājuma. Noraidīju šo priekšlikumu, jo klientam nav par ko atzīties. Viņi tomēr bija spiesti atbrīvot no apcietinājuma un mainīja drošības līdzekli. Vai drošības līdzeklis ir sods? Nē! Mans klients ir deputāts, viņam ir ģimene, bērni, sava māja, darbs Pļaviņās. Trīs reizes nedēļā viņam ir jābūt Aizkrauklē divos dienā, lai pieteiktos policijā. Paskatījos, kā brauc sabiedriskais transports. Trīs reizes nedēļā viņš nevar iet uz darbu. Turklāt no vienpadsmitiem vakarā līdz sešiem rītā ir aizliegts iziet no mājas. Vaicāju inspektoram, vai viņi domā, ka cilvēks naktī dos kukuļus vai uz ceļa laupīs? Ja nu viņš grib kaut kur aiziet ciemos vai aizbraukt uz teātri? Uzrakstījām iesniegumu, ka cilvēkam ir liegts apmeklēt koncertus, teātrus un tamlīdzīgi, jo viņš dzīvo Koknesē un nevar pagūt atgriezties mājās līdz vienpadsmitiem vakarā. Mums atbildēja, ka katrā atsevišķā gadījumā jāraksta iesniegums un tad policija to izskatīs un izvērtēs. Manuprāt, tā ir ņirgāšanās par cilvēku. Ir pagājis gads, viņš joprojām ir aizdomās turamais, apsūdzība vēl nav celta, nekas nenotiek. Visi ierobežojumi joprojām ir spēkā, domē viņam ir aizliegts ieņemt amatus, un viņš kā deputāts tagad saņem 37 latus mēnesī. Viņš nedrīkst piedalīties valsts un pašvaldību iestāžu sanāksmēs, nedrīkst tikties ar daudziem cilvēkiem un tamlīdzīgi — aizliegumu saraksts ir garš. Turklāt četri opozīcijas deputāti nepārtraukti raksta par viņu sūdzības, jo viņam aizliegts piedalīties šo iestāžu sanāksmēs, bet viņš kā deputāts piedalās deputātu sēdēs. Skaidroju, ka viņš piedalās vēlētas institūcijas, nevis iestādes sanāksmēs, bet tas nemazina sūdzību skaitu. Vārdu sakot, tā ir jēla politika, nekas cits. Un nav, kam par to visu sūdzēties.

- Ja ir tā, kā jūs stāstāt, tad šķiet, ka šajā valstī ir visai nedroša dzīvošana.

- Varu jums pastāstīt vēl dažus gadījumus. Jūs zināt, ka pašlaik "slaveni" ir kļuvuši divi cilvēki, kas ir mūsu biroja klienti: Ināra Vilkaste, miljonāre, un viņas bijušais vīrs, Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora vietnieks un Muitas Kriminālpārvaldes priekšnieks Vladimirs Vaškevičs.

Vilkaste nodarbojas ar nekustamā īpašuma biznesu, par trīs miljonu eiro izspiešanu no viņas tika aizturēts viņas biznesa partneris, kurš savukārt apgalvoja, ka trīs miljoni viņam pienākas par darījumu, un vērsās KNAB par to, ka Vilkaste nav samaksājusi visus nodokļus un devusi kukuļus amatpersonām. Savukārt šogad maijā notika mēģinājums uzspridzināt Vaškeviču, kurš bija jau trešais uzbrukums viņam. Turklāt plašsaziņas līdzekļos izskanējusi informācija, ka Vaškevičs brauc ar ļoti dārgu auto un joprojām dzīvo savas bijušās sievas mājā.

Es nezinu, vai viņi ir godīgi vai nav, bet tas ir pavisam cits jautājums. 26. aprīlī pie Vaškeviča, augstas VID amatpersonas, tiek veikta kratīšana darba vietā un arī mājās. Kratīšana tiek veikta arī darba vietā un mājās pie viņa bijušās sievas. Kratīšana tiek veikta arī viņa meitas bankas seifā. Līdz šim brīdim neviens neko nav prasījis ne Vaškevičam, ne Vilkastei, viņi nav saukti uz pratināšanu. Vaškevičam nav ne aizdomās turamā, ne apsūdzētā, ne liecinieka statusa, bet publiski viņš ir, piedodiet man par izteicienu, apķēzīts no galvas līdz kājām.

Pie pirmavotiem. Šķēle stāsta

Egils Līcītis, Latvijas Avīze   07/17/07    "Latvijas Avīzes" redakcijā viesojās Tautas partijas dibinātājs un bijušais premjerministrs ANDRIS ŠĶĒLE. Ar viņu runāja žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

V. Krustiņš: – Šķēles kungs, jūs esat aktivizējies! Par jums daudz runā un raksta, jūs esot kaut kādā mērā neapmierināts ar valdības darbu, kamdēļ rudenī notikšot lielas pārmaiņas un tas esot tikai demokrātiski. Kad tā dzird stāstām, jāvēršas pie pirmavotiem. Palūgsim jūs raksturot psiholoģiski politisko ainavu pēc notikušā referenduma, pēc jauna prezidenta apstiprināšanas – kā to redzat savām acīm.

A. Šķēle: – Cilvēku dzīve sastāv no posmiem, arī politiskā dzīve sastāv no nogriežņiem, piemēram, no vienām Saeimas vēlēšanām līdz nākamajām. Tas tāds četru gadu cikls, kuru var dalīt arī sīkāk – ar pašvaldību vēlēšanām pa vidu, arī ar prezidenta ievēlēšanu. Mēs esam tajā nogriežņa daļā, kad ne pārāk sen ir nobalsots par parlamentu un nule apstiprināts jauns prezidents. Tā ka esam pašā nogriežņa sākumā...

E. Līcītis: – ...cerību laikā.

– Jā, varbūt cerību, varbūt jaunu izaicinājumu un jaunu personību laikā. Šobrīd, ikdienā tiekoties ar ļaudīm, es jūtu, ka lielākā daļa no viņiem ir motivēti darboties un ir optimistiski. Visas ļaunās prognozes un dubļu vannas ir aiz muguras. Lielos vilcienos – valstī ir stabilitāte un viss ir kārtībā.

V. Krustiņš: – Tie 340 tūkstoši, kuri aizgāja uz referendumu – viņi arī ietilpst kādā "nogrieznī".

– Jā, referendumā piedalījās 23% no vēlētāju kopuma. Tas ir pietiekami nozīmīgs skaits. Tas nav ļoti liels, nav taču 50%, kā daži bija sasapņojušies, tomēr vērā ņemams skaits cilvēku, kas savu viedokli pauda ar piedalīšanos.

– Vai tas drīzāk nebija politisks nekā tiesisks referendums?

– Katrs referendums ir ar divām slodzēm – ar juridisko, to it kā neinteresantāko daļu, un ar emocionālo. Emocionālajā pusē tad nu gandrīz vai katram pilsonim bija savi argumenti – balsot pret "slikto valdību", pret "slikto premjeru", pret visām netaisnībām, kuras mīt šajā neideālajā pasaulē. Uz referendumu aizgāja arī daudz eiroskeptiķu. Ar vienu vārdu sakot – katram referendumā gājējam uz sirds bija sakrājies savs rūgtums.

– Jāatzīstas, ka es arī gāju uz referendumu, pamanīju, ka turpat balsoja arī V. Zatlers. Iniciatīva rīkot referendumu nāca no vienas personas, un jautāsim – vai tas no eksprezidentes nebija arī ar vienu politisku mērķi?

– Zīmīgi, ka Centrālā vēlēšanu komisija, balstoties uz savu pieredzi, un lai nu kuram, bet Cimdara kungam ir gan pieredze, pieņēma gudru lēmumu – noteikt par tautas nobalsošanas dienu 7. jūliju. Domāju, ka tas pasargāja referenduma iniciatorus no, varētu teikt, vēl lielākas vilšanās. Līdz tai mēs ekrānā daudz redzējām prezidentes uzstāšanos un aicinājumus – atbalstīt viņu un viņas viedokli. Līdzīgi darīja arī daži politiskie spēki – piemēram, "Jaunais laiks". 7. jūlijs kulminēja kā Vairas Vīķes-Freibergas pēdējā darba diena amatā.

Nešaubīgi Vaira Vīķe-Freiberga ir izcila personība. Tie, kas strādājuši kopā ar viņu, ir sajutuši, ka viņai piemīt pārliecība par savu izcilību un, pat varētu teikt, izredzētību, par savu īpašo misiju. Piekrītu, ka daudzkārt šī nebūt ne viennozīmīgā īpašība ir kalpojusi lielu darbu labā. Ārpus Latvijas diplomātiskos kontaktos izstarojot savu "izcilību", tas uz daudzām personām atstāj visnotaļ spēcīgu iespaidu. Un to eksprezidente spēja lieliski! Bet ilgstošā rutīnas darbā, spriežot par ikdienas dzīves problēmām, ar šo īpašību ir grūti piedalīties argumentētā politiskā diskusijā par reālo dzīvi. Tie glaimotāji, kuri vienmēr spieto ap pirmajām personām, iespējams, prezidenti mudināja un rosināja, ka ir jārīko tāds referendums. Ka nu jāmēģina nomērīt, kāds kuram ir atbalsts. Kad man uz ielas jautātu – vai mums bija laba prezidente? – es kā respondents atbildētu ar pārliecinošu "jā". Bet kad man jāiet uz referendumu, kam fonā rēgojas iespējama nestabilitāte valstī, draudi mainīt valdību, padzīt parlamentu un sazin kas vēl, tad cilvēki un tāpat arī es, sāk apsvērt: pag, pag, ap ko te lietas grozās? Mēs katrs savu rīcību referenduma sakarā tomēr rūpīgi apdomājam.

– Prezidente taču saņēma kritiku arī no citas puses – ka viņa neesot izmantojusi iespējas, kuras viņai bija, proti, negāja līdz galam un neatlaida Saeimu.

– Viņas personības lielums brīžos, kad kūdītāji, glaimotāji ķeras svārku stērbelēs ar "vajag, vajag", tomēr ļauj lemt ar vēsu galvu. Tikko pēc 9. Saeimas vēlēšanām nav bijis ne mazākā pamata atlaist Saeimu. Taisni otrādi – pirmoreiz atjaunotā Latvijā premjers Aigars Kalvītis ir spējis turpināt darbu arī pēc vēlēšanām, tādējādi ļaujot runāt par zināmu noteiktību un stabilitāti. Cilvēki nemēdz plaukšķināt rokas "cik laba valdība"! Nav loģiski un pat ne piedienīgi slavēt valdību – tās, varētu tā teikt, ir kā radītas, lai tiktu kritizētas. Bet 2007. gada Latvijā ir dibināti iemesli runāt arī par nobriedušu politiku, par pēctecību, pamatīgumu un pārmantojamību. Protams, ir ļaudis, kuriem vēlēšanu iznākums galīgi nepatika.

– Es gan neesmu dzirdējis no Tautas partijas valdības vīriem atzīšanos – ziniet ko, mēs kļūdījāmies ar tiem drošības likumiem...

– ... premjers to atzina.

– Ne pārāk noteikti. Vai Šķēle atzīst misēkli, vai atzīst, ka nevajadzēja tā steigties, bez izskaidrošanas un diskusijas uztiept savu gribu?

– Tobrīd pirmo reizi savā mūžā biju trīs nedēļas atvaļinājumā ārpus Latvijas. Ja kāds būtu uzskatījis, ka vajag ar mani, bijušo premjerministru, apspriesties par šiem 81. panta kārtībā pieņemtajiem labojumiem, droši vien es būtu ieteicis, ko precizēt un kā koriģēt nianses. Bet kopumā valdības proklamētā virzība nav ačgārna. Ko valdība gribēja? Lai civilā vara nodrošinātu efektīvu kontroli pār valsts drošības iestādēm. Pat tādās lielvarās kā ASV vai Anglija specdienesti šo valstu vadītājus, ja tā var teikt, aptina ap pirkstu Irākas kara sakarā. Kā galu galā beidzās "ugunsizturīgā teflona" premjera Blēra karjera? Ar drūmu izgāšanos Irākā, ko sekmēja drošības dienestu piegādātā sagrozītā informācija plus iztapīgums, ko ekspremjeram Blēram pārmeta attiecībās ar prezidentu Bušu. Ne velti Blērs dabūja palamu "Buša pūdelis". Ko pasācis jaunais britu premjers Brauns? To pašu, par ko kritizēja Kalvīti. Brauns veido Nacionālo drošības padomi ar lielām parlamentam deleģētām tiesībām pārraudzīt valsts drošības iestādes. Redziet, visur un vienmēr drošībnieki ir pārņemti ar vēlmi uzkundzēties civilai varai un pakļaut sev indivīdus. Savervēt, ietekmēt, izmantot viņu vājības utt. Ar to vēlētai civilai varai ir jāspēj tikt galā. Klasificētā, vēl jo vairāk – uz NATO attiecināmā informācija ir pietiekami aizsargāta, jo tur valda princips – vai konkrētajai personai, pildot darba pienākumus, ir vajadzība to zināt. Ja premjeram nav vajadzības zināt par mūsu karavīru specoperāciju rīt no rīta kādā afgāņu ciemā, tad viņš nemaz nesaņem šo informāciju.

– Par to neviens nešaubās. Jautājums ir, vai premjeram un vēl vairāk citiem ir jāzina, kad un uz kura stūra rīt no rīta KNAB dzīsies aizturēt kādu pilsētas priekšnieku?

– Nē! Pilnīgi precīzi uzreiz gribu teikt – visi, kas piesaukuši šādas ieceres kādam prātā esam, ir, maigi sakot, meļi. Jautājumus, kurus regulē Kriminālprocesa likums, savukārt neregulē valsts drošības likumi. KNAB nav valsts drošības iestāde! Tur nav ne mazākā sakara.

E. Līcītis: – Ja tā, par ko tad Loskutova kungs uztraucas? Taču viņš teicis, ka īsajā sprīdī, kamēr darbojās tagad noraidītie likumu labojumi, attiecīgie deputāti jau paguvuši iesniegt pieprasījumu iepazīties ar konkrētas lietas konkrētiem operatīvās izmeklēšanas materiāliem.

– Nezinu, vai tā notika. Nacionālās drošības komisijas deputāti, protams, ir tiesīgi uzdot jautājumus Ģenerālprokuratūrai vai KNAB, bet tas var būt tiktāl, ciktāl tas neskar izmeklēšanas noslēpumus. Tie ir īpaši aizsargāti – ar likumu par kriminālprocesu un likumu par prokuratūru. Tajos likumos nekādus grozījumus neveica. Manuprāt, pārspīlējumiem ap referendumu un drošības likumiem lielākoties bija politiski mērķi. Viens no tiem – panākt Kalvīša demisiju un valdības krišanu.

V. Krustiņš: – Lai kāds iznākums būtu referendumā, tas nekādi nevarēja juridiski pakalpot politiskiem mērķiem, jo no tā neizrietēja nepieciešamība valdībai atkāpties.

– Protams, ka tā, bet pieņemsim, ka pie urnām aizietu nevis 23%, bet 73% vēlētāju. Opozīcija ne minūti nekavētos laist gaisā šo emocionālo lādiņu – nē Kalvītim, nē valdībai. Redzējām, ka pirms referenduma 30 dienas no vietas izraudzīto Valsts prezidentu Zatlera k-gu lēja ar dubļiem un vazāja pa netīrumiem, cik vien varēja, paralēli gatavojoties referendumam. Bija cerība uz 7. jūliju kā dienu, kad visi saldie sapņi piepildīsies.

– Tātad kaut netīkams, bet secinājums, ka referendums tika rīkots, lai organizētu spiedienu uz pastāvošo valdību?

– Akurāt tā.

– Tad ir redzams arī organizators?

– Protams. Tāpēc izsaku nožēlu, ka Vīķei-Freibergas k-dzei piemītošais augstais intelekts un atbildīgas morāles izjūta šoreiz nenobremzēja viņai piemītošo "izredzētības un vienīgās taisnības" izjūtu. Šinī gadījumā diemžēl tas nenotika.

– Mēs gan gaidām secinājumus no Tautas partijas un arī citām valdošajām 340 tūkstošu dalībnieku vārdā. Pats atzināt, ka tas nav mazais skaits.

– Labi zinot, cik nospriegotas ir Ministru prezidentu darba dienas, diez vai Kalvīša k-gs būs paguvis salikt visu pa plauktiņiem un nākt klajā ar saviem secinājumiem. Esmu pārliecināts, ka tādi būs, jo, kā redzam, Kalvītis ir spējīgs politiķis un sekmīgs valdības vadītājs.

– Partijas valdes priekšsēdētāja Lībane-Šķēle intervijā mums sacīja, ka viņas amats izveidots, lai atbalstītu premjerministru tajās lietās, kuras viņš nepagūst aptvert. Tāpēc domāju, ka no TP puses varēja nākt mājieni, kā partija uzņēmusi referenduma rezultātus.

– Droši vien tas ir nepieciešams, un gan jau valde to izskatīs "pa punktiem". Būs, gan jau būs šis publiskais viedoklis. Tomēr es aicinātu nepārspīlēt referenduma "milzīgo" skaitlisko sasniegumu – tie bija 23 procenti vēlētāju.

– Tie bija 340 tūkstoši pilsoņu. Valsts prezidents Zatlers gāja uz referendumu.

– Paskatīsimies uz to laika sprīdi no janvāra līdz referendumam un Valsts prezidenta Zatlera ievēlēšanai. Jābūt pilnīgi aklam, lai noliegtu, ka katru nedēļu, katru dienu daži mediji meta ugunskurā visu "malku", ko vien varēja atrast, droši vien pat "aplauza zaļojošus ozolus un liepas", lai tikai kurtos un lēktu politiskās dzirksteles pa gaisu.

– Tā notika ar politiķu ziņu dienestu.

– Ne tikai. Piedalījās arī jūsu profesijas pārstāvji, žurnālisti, kuri acīmredzot arī grib pretendēt uz savu kā "vienīgo" patiesību .

– Vai jūs būtu gatavs apstiprināt, ka avīze "Diena" caurcaurēm taisa politiku?

– Tā tas ir, protams.

E. Līcītis: – Kalvīša kungs izteica nožēlu, ka politiku taisot arī tie, kuri algu saņem no valsts kases.

– Nezinu, par ko viņš runāja konkrēti, bet, bez šaubām, domāju, ka sabiedriskā TV šo mēnešu laikā stingri izgājusi ārpus rāmjiem, kuri būtu jāievēro sevi cienošai sabiedriskai televīzijai. Manā uztverē tas būtu: ja tu saņem budžeta, nodokļu maksātāju naudu, tad aptuveni spēj aptvert sabiedrībā esošo viedokļu proporciju. Tuvākais proporcijas spogulis ir nesen ievēlētā parlamenta sastāvs. Tātad apmēram par tik būtu jābūt labējo partiju viedoklim, par tik kreiso, par tik klerikāļu un nacionāļu domām.

A. Šķēle: – Nav profesionāli un demokrātiski, ka ir tikai viens viedoklis un tas nāk no opozīcijas. Un otra viedokļa nemaz nav.

V. Krustiņš: – Kā jums izdevās pārliecināt Zatlera kungu iet par prezidentu? Vai jums neliekas, ka TP neizdevās skaidri pārliecināt sabiedrību, kāpēc viņi izvēlējās atbalstīt Zatlera kandidatūru? Vienubrīd viņš pat likās pamests viens pats, itin kā pats būtu pieteicies amatam.

– Demokrātisku debašu rezultātā TP savā konferencē pārliecinoši atzina Māri Riekstiņu par labāko savu kandidātu. Daudziem tas bija pārsteigums. Māris Riekstiņš jau pēc izvirzīšanas, tiekoties gan ar zinātnieku, gan ar tautsaimnieku, gan ar politiķu aprindām, rādīja savas dialoga spējas, kompetenci un intelektu, tādējādi apliecinot, ka mūsu izvēle bija pareiza. Tajā brīdī "JL" uzturēja savu kandidāti Sandru Kalnieti, bet neapšaubāmi kā spēcīgākais no koalīcijas partijām nāca Riekstiņš.

Biju uzaicināts valdes sēdē, kur priekšsēdētājs Kalvītis informēja par situāciju koalīcijas iekšienē un saviem vērojumiem. Kļuva skaidrs, ka pārējie no koalīcijas nav gatavi līdztekus stabili strādājošam premjeram dot Tautas partijai vēl otru posteni valsts galvgalī. Tad valde Kalvītim ļāva izskatīt arī citus risinājumus.

Es domāju, ka no tā brīža viņš sāka pētīt arī pie partijām nepiederošo cilvēku kandidatūras. Arī Valsts prezidente toreiz bilda, ka, viņasprāt, cerības tikt ievēlētai ir tikai "nepolitiskai" figūrai. Arī viņa pati, lai atceramies, kļuva par prezidenti no līdzīga statusa. Tad bija tā svētdiena, kad saņēmu Kalvīša kunga zvanu aizvietot ārpus valsts esošo, arī bijušo TP priekšsēdētaju Slaktera kungu un ārpus galvaspilsētas Valmierā atrodošos frakcijas vadītāju Kučinska kungu, lai piedalītos pārrunās ar Valdi Zatleru. Neapšaubāmi, man kā partijas pirmajam priekšsēdētājam, kaut arī šobrīd ierindas biedram, neklājās atteikt savas partijas tagadējam vadītājam. Tā tas nenotiek. Sarunā Zatlera kungs man radīja atvērta, godīga, latviska, visnotaļ spējīga cilvēka priekšstatu. Jūs teiksiet, ka godīgi, atklāti, latviski ir daudzi. Ziniet, ja mēs sastādītu profesiju listi "kur raudzīt prezidentu", tad, es pieņemu, pirmajā rindā būtu juristi. Tiem tā kā piedienētu šis augstais amats, un daudzviet tradicionāli juristi arī kļūst par prezidentiem. Tāpat sarakstā iederētos diplomāti, rakstnieki un zinātnieki.

Ļoti augsta vieta noteikti būtu atvēlēta arī ārstiem. Ārsti ir ieguvuši profesiju ļoti ilgā izglītošanās procesā. Šī profesija ir starp pašām humānākajām. Tā daudzreiz prasa izšķirties un pieņemt lēmumus, no kuriem atkarīgas cilvēku dzīvības. Valdis Zatlers nekad nav saukts par sliktu vai negodīgu ārstu, neviens nav teicis, ka viņš bijis nespējīgs klīnikas vadītājs. Tas viss dod cerības, ka viņam ir pietiekams potenciāls būt labam prezidentam, ātri uzkrājot tam nepieciešamo kompetenci.

– Mēs to neapšaubām, bet vajadzēja visu pateikt tad, kad Zatleru izvirzīja.

– Droši vien. Es piebildīšu, ka Zatlers ir humānists pēc savas dabas. Viņš nav augstprātīgs un neliek sev virsū pārakmeņojušos masku, kad sarunas ievirzās par Zatleram nepatīkamiem jautājumiem. Viņš ir latvietis, kurš zina ne tikai angļu valodu, bet runā arī tajā valodā, ko lieto šeit pēc dramatiskajiem Otrā pasaules kara notikumiem nonākušie. Zatlers kā ārsts, labi zinādams, kas ir radiācija, devās likvidēt Černobiļas katastrofas sekas.

– Nesaucot vārdā, jūs pieminējāt starp citiem cittautiešiem nepilsoņus. Kā jūs domājat, vai Zatlera kungam izdosies panākt saliedētību valstī, par ko viņš izteicies? Un – vai šajā nolūkā nepilsoņiem jāpiešķir viņu prasītās pašvaldību vēlēšanu tiesības?

– Vēlēšanu tiesības, es domāju, nav jāpiešķir. Tā ir ekskluzīva pilsoņu tiesība lemt par šiem jautājumiem. Latvijas likumi attiecībā uz pilsonības iegūšanu ir pietiekami liberāli, nebūt ne sarežģītākie ES. Tādēļ nav jātaisa izņēmumi spēkā esošajā un stabilajā kārtībā. Savukārt Zatlera kungam, kā saka daudzi, kuri ar viņu runājušies divatā vai šaurākā lokā, piemīt tāds patīkams naivums. Viņa kolēģi saka – pozitīvs cilvēks, bez politiskās rafinētības un pārākuma apziņas, tāds labdabīgs vīrs. Lai arī man negribētos Valsts prezidentu apbēdināt, tomēr atzīšos domājam, ka Zatlera k-ga liktie saliedēšanas mērķi nav vienā prezidentūras termiņā sasniedzami. Vēl ir gana liela iedzīvotāju grupa, kas spītīgi un diezgan apzināti nav vēlējušies iemācīties latviešu valodu un izprast pamatnācijas vēsturiskās sāpes. To nevar pārvērst dažos gados. Ja Zatlera k-gu ievēlēs atkārtoti un ja viņam izdosies sabiedrību vairāk vienot, tad tas jau būs uzskatāms par lielu panākumu. Bet sekmes es viņam novēlu. Viņa personībai piemīt iezīmes uz prasmi saliedēt. Ārsti nemēdz taujāt pēc cilvēka pilsonības, uz ielas sāpēs pakritušo ir ar mieru uzklausīt latviski, krieviski, angliski vai zīmju valodā, ja tikai izdodas sniegt pirmo palīdzību. Ārstam nepiemīt reliģiski, rasu vai šķiru aizspriedumi. Ārsts jau ir zvērējis simtkārt pārbaudītu Hipokrāta zvērestu pirms tikko nodotā valsts amata zvēresta, kļūstot par Valsts prezidentu.

– Pēc Hipokrāta zvēresta Zatlers vis nevaldīs Latvijā. Būs citas realitātes un ieskati. Diez vai uz krievu žurnālistiem, kuri ļoti vēlas ar Latvijas prezidentu runāties krieviski, ir attiecināmi tie paši principi, kādus dakteris Zatlers godātu saziņā ar cietušajiem cilvēkiem.

– Gribu jums piekrist. Jāmācās no frančiem, kuri likumdošanā nostiprina savu valodu, kā vien var. Un ievēro dzīvē. No prezidenta līdz ierēdnim, noturot publiskas runas, ir jāizsakās franciski.

E. Līcītis: – Vai ekonomikas ministram nevajadzētu vienreiz sākt uzdot jautājumus – stop, mīļie regulatori, kādēļ nemitīgi "pēc līdakas pavēles""Latvijas gāzei", "Latvenergo" un visiem citiem ļauj celt tarifus, kad un kā vien tiem iegribas?

– Jā, vienkāršoti var teikt arī tā. Viņam ne tikai jāuzdod jautājumi, bet, iespējams, jāsāk runāt par tarifu iesaldēšanu vai izstiepšanu citā laika griezumā. Nav tā, ka Latvija ir pilnīgā pabērna lomā lielās Krievijas priekšā. Mums ir stratēģiska gāzes krātuve. Jautājums ir – vai mēs trīs vai piecu gadu laikā aizskrienam līdz Eiropas gāzes cenai? Varbūt ekonomikas ministram daudz biežāk vajadzētu tikties ar savu kolēģi Maskavā, lai skrējiena tempu palēninātu. Ir "n" instrumenti, kurus var izmantot, lai nebūtu tikai akla kustība uz priekšu. Bet bez runāšanas ministram ir iedarbīgāks instruments, kas saucas Konkurences padome. Tai būtu jārūpējas, lai, skatoties pavisam citā griezumā, Latvijas ražotāji, kuriem jātiek citos pasaules tirgos, kļūst stiprāki, labāk kapitalizēti, ar iespēju pirkt uzņēmumus ārpusē. Savukārt preču piegādātāji un izplatītāji jāuzmana, lai tie nespētu monopolizēt nevienu cenu, nevienu pakalpojuma veidu. Šobrīd sajūta ir, ka Latvijas rūpniecībā ir liela sadrumstalotība. Pārāk vāji kapitalizēti uzņēmumi, kuriem nav spēka cīnīties pretī lielajām mazumtirdzniecības ķēdēm. Boksa ringā laiž apmēram viena svara bokserus, nevis spalvas kategorijas sportistam liek cīnīties ar supersmago. Ja ražotāju, piemēram, pārtikas pārstrādes nozarē ir daudz, tā teikt – vieglāki par lielveikalu ķēdēm, viņi zaudē, un tirgotāji diktē, ko un kā grib. Iepirkumiem var nospiest cenu lejā, bet veikalā – uzlikt augstu.

– Vai viss ir viena ekonomikas ministra ziņā – vai tas tomēr nav valdības jautājums? Varbūt jāmaina ministrs, regulatore Andrejeva?

– Kā redzams, šis jautājums ir valdības uzmanības lokā. Pirms pāris nedēļām valdība vienojās par izmaiņām Konkurences likumā, kas zināmā mērā vērstas pret lielveikalu ķēdēm, šiem Latvijas mēroga gigantiem, var teikt, kurināmā piemetējiem inflācijas ugunskurā. Personāliju izmaiņas – tas gan ir jautājums, kas Kalvīša k-ga kompetencē.

– Andrejevas kundze vienmēr tik nelaimīgu sejas izteiksmi māk izskaidrot – ko es varēju teikt pretī, kad uz Regulatoru atnāca "Latvijas gāzes" pārstāvji, nolika papīrus, zinātniski un tehniski pierādīja, ka tarifus nevar necelt, ka viņiem vajag naudu investīcijām, trubu maiņai un sazin kam vēl.

– Mēs neredzam šīs tāmes, droši vien tās aizsargā komercnoslēpums. Redzam vairākos desmitos miljonu izmērāmu peļņu, ko "Latvijas gāze" arvien uzrāda pēc saimnieciskā gada beigām. Man šķiet, ka tur kaut ko var gan "paregulēt".

V. Krustiņš: – Ko jūs, finansisti, saprotat ar terminu "ekonomikas pārkaršana"? Vieni mierina, ka tas ir dabiski, ekonomikai skrienot uz priekšu, citi raizējas, cik tas bīstami.

– To var salīdzināt ar Latvijā modīgo aizraušanos ar ātru braukšanu. Labai mašīnai nav problēmu braukt 140 km stundā – ja ir gluds ceļš, pieredzējis šoferis un ir pārliecība, ka priekšā neizskries meža zvērs un no takas neizgriezīsies baļķvedējs. Ekonomikā atļauto 90 km stundā – vietā, kas salīdzinoši būtu ļoti labs kopprodukta pieaugums par 6 – 7% gadā, mēs nesamies ar 140 km ātrumu, tas ir, daudz straujāku izaugsmi. Un nav drošības, ka ceļā netrāpīsies baļķu vedējs, bedre vai negludums. Ka šoferis vienmēr būs tik pieredzējis. Mūsu tirgi ārpus Latvijas vēl mums ir jauni un nestabili. Nav garantētu trīs, piecu un vairāk gadu ilgtermiņu līgumu, lai piegādātu tiem preces. Redzam šobrīd, kā Latvijā aiztaisa ciet vienu lielu mēbeļnieku uzņēmumu, jo tas ar savām cenām, savām precēm, īstermiņa izejvielu kontraktiem vairs nevar konkurēt ārpus mūsu robežām. Algas jāmaksā, cenas visam pieaug, uzņēmums to neiztur un bankrotē. Tikpat nedroša ir pārlieka aizņemšanās, cerot uz mūžīgi stabilu algu vai citiem ieņēmumiem. Var gadīties, ka uzkrīt nelaime, un parādīsies viens aiz otra cilvēki, kuri kredītus nespēj atdot. Televīzijā ir reklāma, kur vīrs ar sievu piebrauc mašīnā, vīrs tā kā grib kaut ko vienu pirkt līzingā, bet sieva tik skubina ņemt vēl – velosipēdu, ledusskapi – dodiet visu ko. Tik dodiet! Kā nu ne, ja mēneša procentu maksājums izskatās gana ciešams, salīdzinot ar šā brīža ģimenes ienākumiem.

E. Līcītis: – Diez vai vienmēr vajag klausīt, uz ko sievas skubina.

– Šajā jautājumā noteikti jābūt vēsam. Atliek, nedo' Dievs, vīram uz pusgadu saslimt un padzīvot no pabalsta, kā klāt būs citi vīri. Vīri, kas atnākuši paņemt ledusskapi, velosipēdu, mašīnu un vēl māju. Ja tā ir viena ģimene, tai, protams, tas ir traģiski, bet valsts mērogā nemanāmi. Taču, ja tā neveicas simts, piecsimts cilvēkiem, tad sāksies lavīna. Tā ka jākonstatē – ekonomika mums brauc drusku par ātru.

V. Krustiņš: – Bankas, aizdevēji gluži vai skrien pakaļ. Bet kad runā par "tuvu stāvošiem satricinājumiem", vai nav jāsāk uztraukties tiem, kuri nevis aizņēmušies, bet noguldījuši naudu?

– Nav noguldītājiem jāsatraucas. Vienkāršoti sakot – kamēr pie teikšanas būs Kalvītis ar Spurdziņu, tikām būs labi. Esiet mierīgi.

E. Līcītis: – Zinām. Kalvītis ir stabilitātes garants.

– Garants par daudz teikts, es viņus abus nosauktu par lietpratīgiem cilvēkiem. Satraukumam, protams, ir pamats un bankas jāpieskata vēl rūpīgāk, lai ļaudis nomierinātos. Latvijas Bankas rezerves toties ir pietiekamas. Latvijas latus var samainīt pret jebkuru valūtu visā pilnībā. Lati ir nosegti simtprocentīgi un vairāk, mēs esam pret devalvāciju nodrošināti. Ir, kas mēģina ar to biedēt, bet tas nedraud. Kritiskais moments ir tieši minētajās mājsaimniecībās, kur nepiesardzības dēļ nav novērtēti iespējamie riski un naudu aizņēmušies nekontrolēti. Latviešos izmainījies tēvutēvu raksturā esošais – ka tik neiestigt parādos! Šī piesardzība pagaisusi, un ne bez ēterā valdošā narkotiska efekta reklāmu iejaukšanās. Neielīst parādos nebija slikts tikums, bet sevišķi jauni ļaudis to vairs lāgā negrib ievērot. Ziniet, ar tādu pašu intensitāti un tikpat skaļā ruporā vajadzēja par valsts naudu pārraidīt pretējas, brīdinošas reklāmas, izskaidrojot – esi prātīgs, netrako.

A. Šķēle: – Bankas aizdošanai pieiet ar absolūtu aprēķina dzedrumu un nesaudzību, tām viss izdevīgums ir iepriekš izskaitļots, un bankas zaudētājos nebūs. Jāpiebilst gan, ka pēc pretinflācijas plāna pieņemšanas visas skandināvu bankas ir sākušas samazināt naudas plūsmas savām Latvijas bankām. Vietējās bankas mācās iztikt ar to, kas tām ir, un nu ir procenti augšā noguldītājiem. Jā, ir brīdis, kad finansēs, ekonomikā jūtami mazi drudža elementi, bet, ticiet man, šī ir vēl ārstējama kaite.

– Ak, šīs laikam būs tās nopietnās lietas, ko jūs "Rīdzenes" viesnīcas kafejnīcā esat pārrunājis ar ministru Štokenbergu. Nebūsiet vis nodarbojies ar ministra "audzināšanas un profilakses" darbu, kad taču Štokenbergs neaizgāja uz Zatlera svinīgo inaugurācijas aktu, bet gan uz izsmējīgu pretpasākumu.

– Jūs lasāt avīzi "Diena". Nu tad es gribētu ieviest skaidrību kā no pirmavota. Biju TP birojā, kad Štokenberga kungs man jautāja – vai neiesim iedzert tasi kafijas? Teicu, ka labprāt, tik vien kā pabeigšu sarunu ar kolēģi. "Rīdzene" ir birojam tuvākā vieta. Laikam telepātiskā veidā mūsu pasēdēšana un parunāšanās no cilvēkiem tukšā ēstuvē kļuvusi avīzei "Diena" zināma. Tas bija ārpus darba laika, ap deviņpadsmitiem vakarā. Kā saka – brīvā valstī un privāta saruna. Protams, es Štokenberga k-gam jautāju par neiešanu pie Valsts prezidenta. Saprotams, ka Aigars Štokenbergs varēja iet, kur un pie kā vien vēlas. Bet kā ministram un valstsvīram Aigaram Štokenbergam, manuprāt, vajadzēja piedalīties Valsts prezidenta inaugurācijas pasākumā, nevis inaugurēt zaķi vai kādu citu zvēru. Es norādīju uz šo atšķirību starp brīvdomātāju Štokenbergu, kurš var atļauties būt pat nepieklājīgs, ja tā vēlas, un ministru Štokenbergu, kam jārīkojas ar valstsvīra stāju. Bet tā īpaši gan neizvērsāmies par šo tēmu. Lielāko daļu norunājām tik tiešām par ekonomiku, konkurences, inflācijas un citām lietām. Ministrs pats ieminējās par Riekstiņa kungu, kurš uzrādījis ļoti labas kvalitātes, būdams prezidenta amata kandidāts, un mēs bijām pilnībā vienisprātis, ka viņa potenciāls ir augošs un ka viņš ir vēl nenovērtēts politiķis. Bet mani mulsina tas, ka mūsu privātās sarunas sadaļas guvušas publicitāti avīzē. Es sarunas divatā nepubliskoju. Un šobrīd to daru vienīgi ar nolūku viest skaidrību.

– Sakiet godīgi, vai jūs ticat, ka Lembergu notiesās? Vai tāds tiesnesis maz ir piedzimis?

– Es drīzāk domāju, ka vietā būtu jautājums: vai daudz būtu Latvijā tiesnešu, kas būtu gatavi notiesāt, ja pierādījumu pietrūks. Vai daudz būs tiesnešu, kuru profesionalitāte un godaprāts būs augstāki par to masivizēto spiedienu, kuru publiskajā telpā attīsta daži plašsaziņas līdzekļi ar tiešu un nepārprotamu mērķi – ietekmēt sabiedrību un galu galā tiesu. Manuprāt, mērķis šādam spiedienam ir viens – panākt, lai visiem rodas sajūta, ka nenotiesāt vienkārši nav iespējams. Būs jābūt ļoti augstas raudzes tiesnesim, lai varētu neņemt vērā to, kas tiek publiski rakstīts un runāts par Lemberga k-gu. Juristam ar lielo burtu, lai varētu rūpīgi izsvērt visus par un pret tam, ko priekšā cels apsūdzība un uz ko norādīs aizstāvība. Un galu galā – lai taisītu taisnīgu spriedumu. Pašreizējā pirmstiesas izmeklēšanas procesā brīžam ir sajūta, ka mēs dzīvojam pie lielas skatuves, pa kuru staigā aktieri, suflieri, arī režisori un atbalstītāji, kritiķi (gan jāsaka – tādi paklusi) un līdzjutēji, tiek pārbīdīti krēsli un dekorācijas, tiek publiski meklēti jauni "slikto" lomu spēlētāji. Un tas viss, atainojot īslugu ar nosaukumu – "Lembergu cietumā!" Runājot par drošības līdzekļiem, es tiešam nedomāju, ka Lemberga kungam bija "jāsēž". Jūs zināt, ka Lemberga kungs man nav ne draugs, ne rads. Bet visiem mums cilvēks, kurš balsojis par Latvijas neatkarību, pieņemot 4. maija deklarāciju. Tad lielai daļai šodienas "patriotu" aste vēl nebija augstu gaisā. Jo nevarēja zināt, kas notiks otrajā dienā pēc balsojuma. Par to toreizējie Augstākās Padomes deputāti, tajā skaitā Lembergs, pelna cieņu un novērtējumu. Ja nav sevišķas bīstamības vai apdraudējuma citai personai, tad diez vai cilvēki ir turami cietumā. Tāda ir arī Eiropas valstu prakse – neaizrauties ar nevajadzīgu un nesamērīgu cilvēku brīvības ierobežošanu.

V. Krustiņš: – Jūs pirms vēlēšanām pozitīvisma kampaņai esot devis 300 tūkstošus latu. Viņiem nebija citur jābrauc prasīt naudu.

– Vārda brīvība ir būtisks demokrātijas pamats. Un nevalstiskas organizācijas arī. Bet par partiju finansēšanu. Es esmu par to, lai partiju finansētāji ir sabiedrībai zināmi. Es esmu pret to, ka partijas sponsorē no pagultēm un čemodāniem. Noteikti ir svarīgi, lai tauta jau pirms vēlēšanām zina, no kurienes nākuši lati. Izvēlaties, par ko tad īsti iestājaties! Es esmu par skaidru bildi šajās lietās. Par skaidru naudas avotu.

E. Līcītis: – Vai Lemberga kungs ir ar jums sazinājies, kopš viņam nākas atrasties mājas arestā?

– Nē. Neko par viņu šobrīd nezinu. Mums nav tādu attiecību.

Šķēle kritizē LTV par viedokļu proporcijas neievērošanu

DELFI  07/17/07    Tautas partijas (TP) ierindas biedrs Andris Šķēle uzskata, ka sabiedriskā televīzija (Latvijas Televīzija, LTV) pēdējā laikā "stingri izgājusi ārpus rāmjiem", jo neievēro sabiedrībā esošo viedokļu proporciju.

Šķēle intervijā "Latvijas Avīzei" norāda, ka "sabiedriskā TV šo mēnešu laikā stingri izgājusi ārpus rāmjiem, kuri būtu jāievēro sevi cienošai sabiedriskai televīzijai."

"Manā uztverē tas būtu: ja tu saņem budžeta, nodokļu maksātāju naudu, tad aptuveni spēj aptvert sabiedrībā esošo viedokļu proporciju. Tuvākais proporcijas spogulis ir nesen ievēlētā parlamenta sastāvs. Tātad apmēram par tik būtu jābūt labējo partiju viedoklim, par tik kreiso, par tik klerikāļu un nacionāļu domām, " sacīja Šķēle, norādot, ka "nav profesionāli un demokrātiski, ka ir tikai viens viedoklis un tas nāk no opozīcijas. Un otra viedokļa nemaz nav."

Šķēle kritizē ekonomikas ministra darbu

DELFI  07/17/07    Tautas partijas (TP) ierindas biedrs Andris Šķēle uzskata, ka ekonomikas ministrs Jurijs Strods (TB/LNNK) un atbildīgās iestādes nedara visu, lai mazinātu inflāciju valstī. Arī "ekonomikas pārkaršana" radot valstī problēmas, taču, kamēr pie teikšanas būšot premjers Aigars Kalvītis(TP) un finanšu ministrs Oskars Spurdziņš(TP), tikām viss būšot labi.

Šķēle intervijā laikrakstam "Latvijas Avīze" otrdien kritizē ekonomikas ministra darbu, norādot, ka viņam ne vien esot bijis jāuzdod jautājumi regulatoram, "bet, iespējams, jāsāk runāt par tarifu iesaldēšanu vai izstiepšanu citā laika griezumā."

" Nav tā, ka Latvija ir pilnīgā pabērna lomā lielās Krievijas priekšā. Mums ir stratēģiska gāzes krātuve. Jautājums ir – vai mēs trīs vai piecu gadu laikā aizskrienam līdz Eiropas gāzes cenai? Varbūt ekonomikas ministram daudz biežāk vajadzētu tikties ar savu kolēģi Maskavā, lai skrējiena tempu palēninātu. Ir "n" instrumenti, kurus var izmantot, lai nebūtu tikai akla kustība uz priekšu," sacīja Šķēle.

Viņš arī norāda, ka "bez runāšanas" ekonomikas ministram ir arī citi instrumenti inflācijas apkarošanai.

"Kā redzams, šis jautājums ir valdības uzmanības lokā. Pirms pāris nedēļām valdība vienojās par izmaiņām Konkurences likumā, kas zināmā mērā vērstas pret lielveikalu ķēdēm, šiem Latvijas mēroga gigantiem, var teikt, kurināmā piemetējiem inflācijas ugunskurā. Personāliju izmaiņas – tas gan ir jautājums, kas Kalvīša k-ga kompetencē," sacīja Šķēle.

Viņš arī laikrakstam pauž viedokli par "ekonomikas pārkaršanu' taču apgalvo, ka naudas noguldītājiem patlaban nevajagot satraukties.

"Nav noguldītājiem jāsatraucas. Vienkāršoti sakot – kamēr pie teikšanas būs Kalvītis ar Spurdziņu, tikām būs labi. Esiet mierīgi," sacīja TP ierindas biedrs.

Jau vēstīts, ka pēdējā laikā medijos vairākkārt izskanējusi informācija, ka augustā vai vēlāk rudenī Kalvīša valdībā varētu mainīties ministri. Premjers uzsver, ka par ministru nomaiņu patlaban esot pāragri runāt, taču viņu darba vērtējums būšot zināms rudenī, kad tiks apkopots padarītā izvērtējums.

Iepriekš neoficiāli minēts, ka rudenī varētu "sašūpoties" ekonomikas ministra Jurija Stroda (TB/LNNK), izglītības un zinātnes ministres Baibas Rivžas(ZZS) un labklājības ministres Dagnijas Staķes(ZZS) krēsli.

Šķēle: Štokenbergam kā valstvīram nevajadzēja 'inaugurēt zaķi'

DELFI  07/17/07    Tautas partijas (TP) ierindas biedrs Andris Šķēle uzskata, ka reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministram Aigaram Štokenbergam (TP) kā ministram un valstvīram vajadzēja doties uz Valsts prezidenta Valda Zatlera inaugurācijas balli, nevis "inaugurēt zaķi vai kādu citu zvēru".

Šķēle otrdien intervijā "Latvijas Avīzei" sacīja, ka tikšanās ar Štokenbergu notikusi nejauši.

"Biju TP birojā, kad Štokenberga kungs man jautāja – vai neiesim iedzert tasi kafijas? Teicu, ka labprāt, tik vien kā pabeigšu sarunu ar kolēģi. "Rīdzene" ir birojam tuvākā vieta. Laikam telepātiskā veidā mūsu pasēdēšana un parunāšanās no cilvēkiem tukšā ēstuvē kļuvusi avīzei "Diena" zināma. Tas bija ārpus darba laika, ap deviņpadsmitiem vakarā. Kā saka – brīvā valstī un privāta saruna. Protams, es Štokenberga k-gam jautāju par neiešanu pie Valsts prezidenta. Saprotams, ka Aigars Štokenbergs varēja iet, kur un pie kā vien vēlas. Bet kā ministram un valstsvīram Aigaram Štokenbergam, manuprāt, vajadzēja piedalīties Valsts prezidenta inaugurācijas pasākumā, nevis inaugurēt zaķi vai kādu citu zvēru, " sacīja Šķēle.

Viņš intervijā laikrakstam atklāj, ka Štokenbergam "norādīju uz šo atšķirību starp brīvdomātāju Štokenbergu, kurš var atļauties būt pat nepieklājīgs, ja tā vēlas, un ministru Štokenbergu, kam jārīkojas ar valstsvīra stāju."

Šķēle skaidroja, ka sarunā ar Štokenbergu īpaši neesot izvērsuši šo tēmu, bet gan runājuši par ekonomiku, konkurences, inflācijas un citām lietām. "Ministrs pats ieminējās par Riekstiņa kungu, kurš uzrādījis ļoti labas kvalitātes, būdams prezidenta amata kandidāts, un mēs bijām pilnībā vienisprātis, ka viņa potenciāls ir augošs un ka viņš ir vēl nenovērtēts politiķis, " skaidroja Šķēle.

Jau vēstīts, ka laikraksts "Diena" iepriekš ziņoja, ka Šķēle pieprasījis Štokenbergam paskaidrojumus par to, kāpēc ministrs Andrejsalā apmeklējis valsts pirmā zaķa inaugurācijas pasākumu Zatlera inaugurācijas dienā, bet nav piedalījies oficiālajā pasākumā Jelgavas pilī.

Viedoklis: Nodevības posts

Andris Grūtups, zvērināts advokāts, Rīgas Laiks  07/17/07    Kādu bruņotu čehu laupītāju, kas specializējies "McDonald's" restorānu aplaupīšanā, sagrābusi aiz auss un aizvedusi uz policiju paša māte. 44 gadus vecā Prāgas iedzīvotāja Katka Zahradnikova vietējās televīzijas raidījumā par noziedzību demonstrētajos novērošanas kameru kadros atpazinusi savu 20 gadus veco dēlu Mihalu. "Viņš atzinās, ka aplaupījis vairākus ātrās ēdināšanas restorānus, un nepretojās, kad viņa aiz auss to atveda pie mums un piespieda dot liecību," sacīja policijas pārstāvis. "Pat mēs to nebūtu varējuši izdarīt labāk."

LETA Ananova, 2007. gada 11. jūnijs

Četrdesmitajos gados, okupantu režīmam iesakņojoties Latvijā, valstij pāri vēlās ģimenes locekļu savstarpēju nodevību vilnis. Pagājušajā vasarā, vācot vēsturiskus tiesas materiālus, man izstāstīja 1946. gada atgadījumu Kurzemē. Tur mežos iebrucējiem tolaik pretojās latviešu mežabrāļi.

Partizānos bija arī kāda ģimene – divi brāļi un māsa. Vienu no brāļiem, ejot uz tikšanos vietējās mājās, čeka ievilinājusi lamatās. Puisis ticis apdullināts un attapies tikai čekas mājā, kur, visticamāk, fiziski iespaidots. Tur viņš salūzis un izstāstījis ceļu uz mežabrāļu slēpni. Čekisti devušies turp un visus apšāvuši, tai skaitā arī viņa brāli un māsu. Tolaik, saskaņā ar instrukcijām, tā sauktos "nacionālistiskos bandītus" bija atļauts nošaut uz vietas. Dzīvajos palikušais brālis nosēdēja ap 10 gadiem cietumā, un visu atlikušo dzīvi pavadīja sirdsapziņas pārmetumos, nespēdams sadzīvot ar faktu, ka nodevis savus tuvākos. Viņa laikabiedri stāstīja, ka cilvēks visu mūžu juties kā nodevējs, cietis no depresijas, ne mirkli nevarēdams atbrīvoties no milzīgās vainas nastas par savas māsas un brāļa pazudināšanu.

Nodevība turpinājās visu komunistiskā režīma valdīšanas laiku, arī pēc kara beigām, kad to vairs neprovocēja dzīvības draudi. Laikā, kad vēl strādāju prokuratūrā, ap 1978. gadu, biju liecinieks kolēģu, pieredzējušu profesionāļu, neformālām sarunām. Par saimniecisku noziegumu bija tiesājuši kādu sievieti, kas, izmantojot valsts īpašumu, nelikumīgi papildinājusi ģimenes budžetu. Tiesā pret sievieti liecināja viņas vīrs, kuru "noziedzniece" visu mūžu uzturējusi, jo pats nebija spējīgs sev iztiku pelnīt nedz godīgā, nedz negodīgā veidā. Pēc tiesas sēdes prokuratūras pārstāvji savā starpā pie glāzītes runājot, vienprātīgi nonāca līdz slēdzienam, ka šis cilvēks ir pēdējais draņķis. Sabiedrība, kur likumu tur augstāk par cilvēku savstarpējām attiecībām, jau ir totalitāra. Tā sakropļojusi daudzu psihes.

No pirmā acu uzmetiena atgadījums ar makdonaldu aplaupītāju Čehijā šķiet amizants, pat pozitīvi didaktisks, tomēr pienāk brīdis, kad esi dzīvojis un redzējis pietiekami, lai zinātu – nav lielāka grēka par nodevību ģimenē. Nav nodarījuma, kas atstātu postošākas sekas. Mihals Zahradnikovs, neatkarīgi no tā, ko lems tiesa, jau ir sodīts. Viņš saņēmis tik smagu sodu, ko neviens nevar būt pelnījis. Smagāku par jebkuru sodu, kas paliek ģimenes robežās un noteikumos, destruktīvāku par to, ja viņa uz savu dēlu teiktu – "ej savu ceļu, no šī brīža mēs esam sveši cilvēki". Man nav citu vārdu, kā vien – šī māte ir muļķe, un viņas rīcība – bezjēdzīga. 44 gadu vecumā cilvēks acīmredzot nav sapratis galveno – maz būs to, kas dzīvē tevi atbalstīs un palīdzēs. Ģimene ir vienīgais, uz ko vispār iespējams cerēt un paļauties. Un, ja tur iezogas nodevība, ja tam pāri stāda kaut kādu Krimināllikumu, sekas ir graujošas. Grūti to attaisnot ar "kalpošanu sabiedriskajam taisnīgumam".

Demokrātiskos režīmos, arī Latvijā, likums zemtekstā pauž cieņu ģimenei. Kriminālprocesa un Civilprocesa likumos ir teju analoģiski panti, kas ļauj atteikties liecināt pret tuviniekiem. Līdz ar to, šajā gadījumā nav iespējams runāt par bailēm, vienīgi – par nevajadzīgas, muļķīgas nodevības radīto postu.

Krimināllikums, atšķirībā no ģimenes, ir pārejošs. Kas šodien noziegums, tas rītdien nodarījums bez nozieguma sastāva. Piemēram, spekulācija padomju laikā bija ārkārtīgi smags noziegums, autoritārā plānveida ekonomiskajā iekārtā – tikpat bīstams kā korupcija mūsdienās. Uzskatīja, ka tā grauj saimniecisko dzīvi, pasliktina iedzīvotāju iespējas iegādāties preces. Mūsdienās šī "spekulācija" ir viens no pīlāriem, kas balsta valsts iekārtu. Ir muļķība neredzēt, ka ir augstākas un stabilākas vērtības par Krimināllikumu.

Ģimenes institūcija neapšaubāmi ir augstāka par valsts institūciju. Daudz pastāvīgāka, paliekošāka un svarīgāka cilvēka dzīvē. Mīlēt savus bērnus, sekot vecāku padomam, uzticēties tuviniekiem ir vienīgais, kas cilvēkam spēj radīt drošības sajūtu un sniegt gandarījumu. Visi, kas pietiekami ilgu laiku pavadījuši šajā pasaulē, agri vai vēlu nonāk pie secinājuma, ka ģimenes un patiesas draudzības attiecības ir vienīgais, kā dēļ bijis vērts dzīvot. Pēc savas dziļākās pārliecības varu apgalvot, ka neklausīt vecākus vai nemīlēt bērnus ir sliktāk kā neklausīt Krimināllikumu. Ja šo ignorē, sabiedrības kopējais zaudējums ir daudz lielāks, nekā labums, ko tā iegūst, formāli izpildot likuma pantus. Nevienam nav noslēpums, nedz politiķiem, nedz presei, ka lielākajai daļai cilvēku nav pašiem sava viedokļa un viņi gluži vienkārši atdarina piemērus. Šāds gadījums ir ļoti slikta piemēra demonstrācija. Likuma rāmis nekad nav sakritis ar absolūto morāles rāmi, to, kas ilgākā laika periodā izrādās noteicošais veselīgas sabiedrības veidošanā.

Partijās virmo iekšējie konflikti

Agnese Margēviča, NRA  07/18/07    Par spīti vasarai un Saeimas sesiju starplaikam, kam vajadzēja būt klusajai sezonai politikā, gan valdības koalīcijā, gan partiju iekšienē jūtami signāli gaidāmām izmaiņām.

Vairākumā gadījumu politiskā viļņošanās saistīta ar personāliju jautājumu. Atsevišķu redzamu politiķu neapmierinātība tikusi saistīta ar labvēlīgu augsni jauna politiska spēka izveidei. Kāds redzams koalīcijas politiķis gan norāda – nesenā referenduma rezultāti parādījuši, ka vēlētāji nav tik viegli mobilizējami, lai, jaunai partijai nodibinoties, jau tagad tā spētu uzturēt atbalstu savā potenciālajā elektorātā kaut vai līdz pašvaldību vēlēšanām, tādēļ pagaidām ar to tikšot nogaidīts. Līdz ar to nogaidoši ir arī politiķi, kuri pieskaitāmi neapmierināto kategorijai un varētu iesaistīties jaunajā partijā.

Pēdējās skaļākās personāliju nesaskaņas vērojamas opozīcijas partijā Jaunais laiks, kur notikusi vēršanās pret vienu no līderēm Solvitu Āboltiņu, un valdības koalīcijas partnerī TB/LNNK, kuras valde faktiski izteikusi mājienu savam iekšējam opozicionāram eiroparlamentārietim Ģirtam Valdim Kristovskim izšķirties – strādāt komandā vai aiziet. Tomēr neapmierināto un tātad no jaunveidojamas partijas uzrunājamo politiķu kategorijai, pēc citu domām, pieskaitāmi arī tie, kam nodarīts pāri nesenajās prezidenta vēlēšanās – tautpartijieši Māris Riekstiņš, Aigars Štokenbergs un Artis Pabriks.

TB/LNNK valde pirmdien aicinājusi partijas Revīzijas komisiju un Ētikas komiteju izvērtēt Ģ. V. Kristovska rīcības atbilstību apvienības statūtiem un ētikas normām, jo viņš aktīvi piedalījies referenduma kampaņā par grozījumiem drošības likumos, vairākkārt paužot ar partijas vadību nesaskaņotu pozīciju. Referendums pēc būtības bija uzskatāms par veidu, kā izteikt neuzticību valdībai, norāda TB/LNNK valde. Par dalību Aigara Kalvīša valdībā savukārt iepriekš lēmusi partijas dome, un šis lēmums nav atcelts, tātad ir saistošs valdes loceklim Ģ. V. Kristovskim.

Neoficiālās sarunās tiek skaidrots, ka šis ir valdes mēģinājums Ģ. V. Kristovski pamudināt uz izšķiršanos – palikt un strādāt komandā vai aiziet no partijas pašam, turklāt otrais variants tiek uzskatīts par reālāko. Tuvāko pāris nedēļu laikā TB/LNNK Revīzijas komisija un Ētikas komiteja izvērtēs Ģ. V. Kristovska rīcību. Ja tiktu konstatēts statūtu vai ētikas normu pārkāpums, partijas biedram teorētiski iespējams izteikt brīdinājumu, rājienu vai izslēgt viņu no partijas, turklāt tas ir vienīgi valdes kompetencē, kura uz nākamo sēdi sanāks 6. augustā. Tomēr Ģ. V. Kristovskim bargākais no trim iespējamajiem sodiem nedraud, jo valdes locekli no partijas izslēgt nevar. Teorētisks risinājums esot pagaidīt TB/LNNK nākamo kongresu novembrī, kad Ģ. V. Kristovski varētu nepārvēlēt valdē. Tiesa, eiroparlamentārietim ir plašs atbalsts partijā, un līdz nesaskaņu iznākšanai uz āru viņš tika uzskatīts par reālāko partijas kandidātu Valsts prezidenta amatam.

Pats Ģ. V. Kristovskis, lai gan valdes rīcību vērtē kā "apkaunojošu", negrasoties pamest TB/LNNK un sola, ka "cīnīsies līdz galam". Arī iepriekš viņš Neatkarīgajai apgalvoja, ka pauž kritiskas nostājas, lai mainītu savu partiju, un tas nav saistāms ar plāniem iesaistīties kādā jaunveidojamā spēkā.

Demakova: 'Gaismas pils' celtniecībā viena no prioritātēm būs energoefektivitātes veicināšana

LETA  07/18/07    Inženiertehniskie risinājumi, izstrādājot valsts nozīmes kultūras infrastruktūras objektu būvprojektus, tiks meklēti atbilstoši visaugstākajiem standartiem un pieaugošajām prasībām energoefektivitātes veicināšanas jomā, vēstulē vides ministru Raimondu Vējoni (ZZS) informējusi kultūras ministre Helēna Demakova (TP).

Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) ēkai pašlaik ir izstrādāts tehniskais projekts, kurā objekta konstrukcijas un fasādes plānotas, ievērojot optimālus siltuma pārvades un caurlaidības koeficientus, nolūkā maksimāli samazināt iekštelpu klimata uzturēšanai nepieciešamo energoresursu patēriņu, norādījusi Demakova.

Elektroenerģijas patēriņa samazināšanai LNB ēkā plānots izvietot gaisa padeves ierīces ar maināmu gaisa daudzumu atkarībā no oglekļa dioksīda daudzuma, bet gaisa kondicionēšanas sistēmas kompresoru dzesēšanai paredzēts izmantot Daugavas ūdeni.

Lai samazinātu saules radiācijas ietekmi uz telpām, ēkas dienvidu puses fasādē tiks izmantots matēts stikls, bet visa ēka būs aprīkota ar vadības sistēmu, kas automatizēs un sinhronizēs apkures, vēdināšanas un gaisa kondicionēšanas iekārtu darbību. Tāpat bibliotēkā tiks ierīkoti termostati, kustību jūtīgi gaismas slēdži, izmantotas ekonomiskās spuldzes un pielietotas citas zema enerģijas patēriņa un augstas efektivitātes ierīces.

Lai gan Rīgas koncertzāles un Laikmetīgās mākslas muzeja projekti patlaban ir sākotnējā metu stadijā, arī tajos jau laikus ir domāts par energoefektivitāti uzlabojošiem risinājumiem, uzsvērusi Demakova.

Jau ziņots, ka Vējonis nosūtījis vēstuli Demakovai, lūdzot informēt Vides ministriju (VidM) par energoefektivitāti veicinošiem pasākumiem, plānojot un projektējot Latvijas Nacionālo bibliotēku, akustisko koncertzāli un Laikmetīgās mākslas muzeju.

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu par ēku energoefektivitāti, kas nosaka energoresursu efektīvu izmantošanu, kas savukārt samazina siltumnīcefekta gāzu emisijas un klimata pārmaiņas, katrai dalībvalstij ir jārūpējas par enerģijas patēriņa samazināšanu ēkās.

Vējonis toreiz uzsvēra, ka publiskajam sektoram būtu jārāda piemērs enerģijas taupīšanā un klimata pārmaiņu samazināšanā.

Tāpēc vēstulē viņš aicināja, projektējot jaunos kultūras objektus, vērst uzmanību uz to draudzīgumu videi un klimatam no energoresursu patēriņa viedokļa, paredzot vēlamo siltumenerģijas patēriņu jaunajās ēkās ne lielāku, kāds tas ir citās Ziemeļeiropas valstīs, piemēram, Zviedrijā, kur tas ir 50 kilovatstundas uz kvadrātmetru gadā.

Pašlaik Latvijā vidējais enerģijas patēriņš dzīvojamām ēkām ir aptuveni 220 kilovatstundas uz kvadrātmetru gadā.

«Uzvaras» piemineklis uzjunda kaislības

Ināra Mūrniece, Latvijas Avīze   07/18/07    Ko iesākt ar tā dēvēto Uzvaras pieminekli – par to vakar diskutēja dažādu sabiedrisko organizāciju pārstāvji.

Partijas "Visu Latvijai!" līderis Raivis Dzintars diskusijas sākumā atgādināja: ar pieminekļa pārvietošanu saistītie notikumi Igaunijā liecina, ka pieminekļu jautājums "ir aktuāls un sāpīgs" arī Latvijā. Šobrīd, pēc viņa domām, esot būtiski apzināt, ko par t. s. Uzvaras pieminekli domā Latvijas sabiedrība. Diskusijā apkopotos viedokļus "Visu Latvijai!" solīja iesniegt Rīgas domē un valsts augstākajām amatpersonām.

Partija "Visu Latvijai!" jau agrāk vairākkārt mudinājusi Rīgas domi pievērst uzmanību faktam, ka Rīgas centrā atrodas okupācijas varu slavinošs monuments, uz kura izvietota norāde, ka tas domāts "Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no fašisma". Tā kā Rīgas domes priekšsēdētājs Jānis Birks ("TB"/LNNK) atbildēja, ka "pārlieku strauja šā jautājuma risināšana Latvijai nodarīs kaitējumu" un aicināja "Visu Latvijai!" ieņemt "saprātīgu nostāju", partija nolēmusi, ka neatliek nekas cits kā diskusiju rīkot pašiem.

"Mēs šajā gadījumā darām Rīgas domes nepadarīto darbu," norādīja R. Dzintars. Viņa partija jau agrāk aicinājusi tā saukto Uzvaras pieminekli pārvietot uz Sedu un tur izveidot dažādu ļeņinekļu parku.

Lai arī "Visu Latvijai!" iniciatīvas J. Birks nosauca par "radikālām", ar patiesu radikālismu sanākušos pārsteidza Nacionāli demokrātiskās partijas pārstāvis barkašovietis Jevgeņijs Osipovs. Tā kā viņam diskusijā netika ļauts runāt krieviski, J. Osipovs krievu valodā sāka klaigāt: "Ja pieminekli pakustinās kaut par metru, tad būs karš!" Incidents beidzās ar J. Osipova izvadīšanu no zāles. Diskusijas dalībnieki secināja, ka tie bija draudi un par to jāziņo drošības policijai.

Otru bumbu šajā sanāksmē iemeta bijušais prokurors Uldis Strēlis. Viņš rādīja Rīgā, Sarkandaugavas ielā, uz kādas ēkas sienas nofotografētu uzrakstu krievu valodā "Visi latvieši gansi, smirdošie dirseļi, krieviem visiem spēks, latviešiem kaps". Šis uzraksts, pēc U. Strēļa teiktā, atradies netālu no Puškina liceja un 150 metrus no Rīgas pilsētas Galvenās policijas pārvaldes 6. iecirkņa. Viņaprāt, piemineklis Uzvaras parkā sekmē izkropļotas vēstures iesakņošanos krievu jauniešu prātos, līdz ar to radot arī naidu un nicinājumu pret latviešiem.

Vairāki diskusijas dalībnieki uzskata: "Pārdaugavas monstra" gadījumā var līdzēt tikai kardināli risinājumi, proti, nojaukšana.

Latvijas Nacionālās frontes līderis Aivars Garda uzsver: šis piemineklis celts par godu sarkanajai armijai, kas uzdodas par Latvijas atbrīvotājiem, bet "paši palika padzīto iebrucēju vietā un sāka uzvesties kā iebrucēji – dedzināt, laupīt, slepkavot, izvarot. Vienīgais, no kā padomju armija Latvijā atbrīvoja, ir dzīvība un brīvība. Tie, kas savulaik centās pieminekli uzspridzināt, nākamībā tiks godināti kā savas tautas varoņi, jo centās likvidēt šo savai tautai pazemojošo kauna stabu". Nav nekādas garantijas, ka arī turpmāk Latvijas patriotos nemodīsies šāda vēlme, piebilda A. Garda. Viņš piedāvā sarīkot "šovu" un uzspridzināt t. s. Uzvaras pieminekli, kā savulaik Skrundas lokatoru.

Organizācijas "Daugavas vanagi Latvijā" vadītājs Jānis Krūmiņš šajā diskusijā izteica savus personiskos uzskatus, jo organizācijā kopīgs viedoklis vēl neesot izkristalizējies. "Uzskatu, ka visi latvieši ir fašisti, viena krieviskās sabiedrības daļa vai iezīdusi reizē ar mātes pienu. Kā to apliecināja Osipova kungs, viņi diskutēt nespēj. (..) Lai cik lielā mērā latvieši piekāptos, viņi to nespēj novērtēt un no viņiem dzird tikai jaunas un jaunas prasības," secina J. Krūmiņš. Viņaprāt, pieminekli varētu uzdāvināt Krievijai, ja tur kāds to vēlētos ņemt.

Arī Latvijas Nacionālo partizānu apvienības vadītājs Ojārs Stefans ir pret to, ka šis piemineklis paliktu Uzvaras laukumā: "Tas simbolizē padomju okupācijas varu, kurai nacionālie partizāni pretojās vēl divpadsmit gadus pēc kara beigām. Šis piemineklis mums, nacionālajiem partizāniem, ir kā pliķis sejā. Tas jānoārda."

Latvijas Nacionālo karavīru biedrības pārstāvis Leonīds Roze aicināja apzināties, ka nez vai kāds kardināls lēmums te būs iespējams bez valdības un Saeimas ziņas. Tomēr, pēc viņa vārdiem, cerību uz jautājuma izkustēšanos no vietas esot maz. Viņš aicināja pētīt likumus, lai noskaidrotu, vai starptautiskās saistības un ar Krieviju noslēgtās vienošanās patiešām Latvijai liedz šo pieminekli kustināt, kā tas no augstāko amatpersonu puses izskanējis.

Citu organizāciju pārstāvji pieminekļa nojaukšanai iebilda. Rīgas Politiski represēto biedrības pārstāvis Jānis Lapiņš domā – pieminekli vajadzētu "kaut kā pārveidot", lai tas nebūtu pretrunā ar vēstures faktiem.

Biedrības "Tēvzemes aizstāvju barikādes" dalībniece Zigfrīda Teikmane iesaka Uzvaras laukumu pārveidot par okupācijas pieminekļu parku.

"Man arī šis piemineklis nepatīk," apgalvoja zemessardzes majors Roberts Millers. Bet, ja izšķirtos par pieminekļa saglabāšanu, tad vajadzētu uz katras no trim pieminekļa malām izvietot plāksnes ar datiem par trim Latvijas okupācijas posmiem: Baigo gadu, vācu okupāciju un padomju okupāciju. Uz šīm plāksnēm jānorāda, cik iedzīvotāju attiecīgajā posmā nogalināts, cik izsūtīts. Uzvaras laukumu R. Millers ierosina pārdēvēt par Represiju vai Okupācijas laukumu.

"PCTVL" bija vienīgā Saeimas partija, kas tika pārstāvēta šajā diskusijā. "PCTVL" deputāts Nikolajs Kabanovs bija satraucies: pēc viņa teiktā, neesot "nekāda pamata" runāt par pieminekļa demontāžu. Gluži pretēji – Uzvaras laukumu vajag labiekārtot, tur ierīkot bērnu rotaļlaukumus un stūrīšus sportošanai. Arī Latvijas Antifašistiskās komitejas līdzpriekšsēdētājs Josifs Korens izteicās, ka piemineklis jāsaglabā kā "Rīgas vēstures sastāvdaļa".

***

UZZIŅA

- Uzvaras parks ir lielākais parks Rīgā.

- To sāka veidot 1909. gadā.

1923. gadā par godu nesen izcīnītajām brīvības kaujām, kas deva iespēju izveidot neatkarīgu Latvijas valsti, šo parku pārdēvēja par Uzvaras parku.

- 1938. gadā tur notika 9. Dziesmu svētki.

- Tika izsludināts projektu konkurss Uzvaras laukuma izveidei. Tauta šim nolūkam saziedoja 2,7 miljonus latu, bet šo ieceri pārtrauca Otrais pasaules karš.

1946. gada 3. februārī Uzvaras laukumā Rīgā pēdējo reizi publiski pakārti cilvēki. Tādējādi PSRS karaspēks iebiedēja iedzīvotājus.

- 1985. gadā atklāts tā dēvētais Uzvaras piemineklis, kuram iedzīvotāju apziņā vajadzēja aizēnot Brīvības pieminekli.

- 1996. gadā notika pieminekļa spridzināšanas mēģinājums Abi spridzinātāji aizgāja bojā.

(Dati no "Visu Latvijai!" prezentācijas)

Pētījums: Saeima un valdība neattaisno iedzīvotāju uzticību

Vita Dreijere,  Diena  07/19/07    Sasteigti, šaurā lokā pieņemti lēmumi, kas nav gana izdiskutēti sabiedrībā, noveduši pie tā, ka iedzīvotāju uzticība Saeimai un valdībai ir ievērojami sarukusi. Tā Dienas uzrunātie eksperti komentē jaunāko sabiedriskās domas pētījumu Eirobarometrs 67, kura rezultāti liecina, ka Saeimai un valdībai uzticas attiecīgi 18% un 20% iedzīvotāju. Visvairāk pēdējā pusgada laikā ir sarukusi uzticība valdībai, jo, salīdzinot ar pērn oktobrī veikto pētījumu, tā zaudējusi vairāk nekā trešdaļu savas uzticības kredīta.

"Tie ir visnotaļ ticami skaitļi," komentē politologs Ivars Ījabs. Filozofs Artis Svece tos skaidro ar pēdējā laikā vērojamo valdības augstprātību, kam piekrīt arī sabiedriskās politikas centra Providus pētniece Iveta Kažoka. "Kā var uzticēties, ja tie, kas vēlas aktīvāk iesaistīties lēmumu pieņemšanā, iebilstot pret valdības darbībām, no valdības vadītāja puses tiek nosaukti par kvaukšķiem?" viņa retoriski vaicā. I.Kažoka uzsver, ka iepriekšējās Aigara Kalvīša (TP) valdības laikā netika pieļautas tik daudzas no sabiedrisko attiecību viedokļa rupjas kļūdas un lēmumi tika plašāk apspriesti.

Jāatzīmē, ka pētījums veikts laika posmā no aprīļa līdz maija vidum, kad valsti satricināja vairāki politiski skandāli — Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga apturēja drošības likumu grozījumu publicēšanu, publiski izteica bažas par oligarhu ietekmi Latvijas politikā, sākās parakstu vākšana par referenduma ierosināšanu, un vien dažas nedēļas iepriekš bija apcietināts Ventspils mērs Aivars Lembergs, kurš koalīcijas padomes sēdēs bija sēdējis līdzās valdības vadītājam. "Taču ne valdība, ne Saeima nevarētu atrunāties, ka šis ir ekstraordinārs laiks. Uzticības līmenis samērā zems ir bijis vienmēr," saka I.Kažoka. Viņa vērš uzmanību, ka jau ierastais pēcvēlēšanu "vilšanās process" ir sācies samērā ātri — iedzīvotāju uzticība gan Saeimai, gan valdībai samazinājās, kad abas valsts institūcijas bija strādājušas vien pusgadu, kad nav bijis nepopulāru sociālpolitisku lēmumu, izņemot inflācijas apkarošanas plānu. Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūta direktors Nils Muižnieks pieļauj, ka "pēc Zatlera epopejas" sabiedrība politiķiem uzticēsies vēl mazāk.

Citu Eiropas Savienības valstu iedzīvotāji nacionālajai valdībai un parlamentam uzticas vidēji divreiz vairāk. Valdībai mazāk nekā Latvijā uzticas tikai Rumānijā un Polijā, parlamentam — Bulgārijā, Lietuvā un Polijā. Pēc I.Kažokas teiktā, Latvijai būtu jātiecas pēc Skandināvijas un Igaunijas reitingiem (piemēram, 66% Igaunijas iedzīvotāju uzticas savai nacionālajai valdībai).

Eksperti uzsver: pētījumu rezultāti Saeimai un valdībai būtu rūpīgi jāizvērtē un jāmācās adekvātāk reaģēt uz kritiku un skaidrot savus lēmumus, kā arī jāiesaista plašāks cilvēku loks to pieņemšanā. Viņi gan nelolo cerības, ka politiķi to darīs. "Sabiedrības uzticība nav nedz šīs valdības, nedz Saeimas prioritāte. Drīzāk viņi to pieņems zināšanai un saistīs ar slikto tīklotāju darbībām," domā I.Ījabs. "Droši vien, ka politiķi visvairāk uztrauksies tad, kad tuvosies vēlēšanu laiks," uzskata A.Svece. Viņš atgādina 8.Saeimas vēlēšanu precedentu — toreiz Saeimā neiekļuva iepriekšējā premjera Andra Bērziņa pārstāvētā partija Latvijas ceļš, kas pierāda, ka "tie prieki var ātri beigties".

Godmanis valdības spēju pabeigt novadu reformu saista ar koalīcijas pastāvēšanu

DELFI  07/19/07    Partijas "Latvijas ceļš" (LC) priekšsēdētājs un iekšlietu ministrs Ivars Godmanis uzskata, ka jautājums par administratīvi teritoriālās reformas pabeigšanu "ir arī koalīcijas pastāvēšanas jautājums".

Godmanis intervijā laikrakstam "Latvijas Avīze" uzsver, ka koalīcijai jābūt vienotai teritoriālās reformas pabeigšanas lēmumu pieņemšanā un īstenošanā.

"Esam koalīcijā par to jau runājuši un sapratuši, ka tas ir arī koalīcijas pastāvēšanas jautājums, atbildības jautājums. Valdībā mums par reformu ir jāvienojas tā, lai visa koalīcija būtu gatava atbalstīt šo lēmumu. Nebūs tā, ka atkal kāda no koalīcijas partijām teiks: ziniet, mēs esam pret to. Tādā gadījumā lēmums var izgāzties un es neizslēdzu, ka kāds to var likt "uz referendumu"," sacīja Godmanis.

Viņš norāda, ka "valdība to [šo jautājumu] uz referendumu neliks tāpēc, ka tā ir mūsu atbildība. Par novadu veidošanu tautas nobalsošanā nav arī vienkārši nobalsot. Ko tad liks uz nobalsošanu: katra novada robežas? Bet novadi ir atšķirīgi: ir novadi, kuros visi akceptē reformu un saka, ka tas ir vislabākais, bet ir novadi, kuri saka, ka nekādā gadījumā reformu nevajag. Katrā pagastā atsevišķu referendumu taisīt? Tas viss ir blēņas!"

Godmanis arī prognozē, ka "reformu nobeigumā būs pilnīgi histēriska diskusija. Es gaidīju nopietnu sarunu par šo tēmu jau pēdējā Pašvaldību savienības kongresā, bet LPS priekšsēdētājs Jaunsleiņa kungs runāja līdzībās, ka jāiztur pārbaude ar naudu, ka ceļi ir pats galvenais un ka veidojas virtuālie novadi. Es sapratu, ka politiski šis jautājums būs ļoti smags."

Jau vēstīts, ka koalīcijā ietilpstošā Zaļo un zemnieku savienība katogoriski iebilst pret nevadu apvienošanu piespiedu kārtā.

Intervija: Godmanis visu liek uz ekonomiku

Ilze Kuzmina, Latvijas Avīze   07/19/07    Ar partijas "Latvijas ceļš" priekšsēdētāju un iekšlietu ministru Ivaru Godmani sarunājas žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Ilze Kuzmina.

– Otrdien jaunais Valsts prezidenta kungs bija valdības sēdē un izteicās, ka referendums ir svarīgs un nozīmīgs. Jūs tikmēr piekrītoši mājāt ar galvu. Man jums kā pašreizējās valdības ministram un pēc stāža vecākajam valdības loceklim un visbeidzot kā partijas priekšsēdētājam jāuzdod nopietns jautājums: referendums ir noticis, vairāk nekā 300 tūkstoši cilvēku uz to gāja ar zināmām cerībām, tāpēc gribam zināt, kas no tā izriet valdībai, kādas būs sekas.

– Valdībai ir vairāki neatliekami risināmi uzdevumi, un tie galvenokārt saistās ar ekonomiku. Es domāju, ka tauta pārsvarā gāja uz referendumu arī ekonomisku iemeslu dēļ. Vienojošais motīvs un prasība valdībai ir: uzlabot ekonomisko situāciju, lai šo uzlabošanos justu katrs cilvēks. Tas vienmēr ies līdzās jebkuram referendumam.

– Tātad, jūsuprāt, cilvēkus uz referendumu dzina ekonomiski apstākļi?

– Jā, arī tie. Kas cilvēkiem liek uztraukties par ekonomiskiem jautājumiem?

Pirmkārt, tas ir nenoliedzams cenu pieaugums. Radies jautājums: cik ilgi šis cenu pieaugums būs, vai valdībai izdosies to nobremzēt vai mazināt. Šis cenu kāpums skar katru, jo īpaši, ja pārtikas cenas gada laikā ir pieaugušas par 12,5 procentiem, bet vissāpīgāk skar tos, kuriem naudas ir mazāk. Inflācijas temps ne tikai tiem, kas balsoja referendumā, bet arī daudziem citiem, es domāju, ir jautājums numur viens. Otrs svarīgs jautājums, kas būs jārisina valdībai, ir reģionālā reforma – novadu izveide. Līdz gada beigām tai būtu jāpieliek punkts. Kaut arī pagaidām nekas vēl par to neliecina, šī reforma līdz galam tiks novesta politiski ļoti sakarsētā gaisotnē. Valdība strikti apņēmusies jau šajā gadā pieņemt lēmumu par jauniem novadiem. Gada beigās tā būs dominējošā tēma, un tā ir saistīta arī ar pirmo jautājumu, ar to, kādas iespējas ir valdībai, kādas iespējas ir pagastiem, apvienojoties novados, uzlabot ekonomisko situāciju uz vietas.

Trešais jautājums, kas saistīts ar abiem jau minētajiem, ir – ko darīt ar nodokļiem. Valdībā jau uzsākta diskusija, ko darīt ar zemes un nekustamo īpašumu nodokli. Tas ir ārkārtīgi svarīgs, un mēs nedrīkstam kļūdīties, jo citādi varam piedzīvot referendumu ne tikai ar 300 000 dalībniekiem, jo zemes un nekustamā īpašuma jautājumi skar katru Latvijā.

Ceturtais svarīgais jautājums: kā praktiski attīstīsies attiecības ar Krieviju pēc iespējamās robežlīguma ratifikācijas Krievijā. Jautājums ir, vai līguma ratificēšana dos jūtamu ekonomisku, tautsaimniecisku pienesumu.

– Kādiem četriem cilvēkiem jau šis līgums kaut ko atnesīs.

– Ja atnesīs tikai četriem, atkal būs iespējams referendums.

Mēs varam piedzīvot situāciju, ka sabiedrība sāks arvien vairāk un vairāk prasīt referendumus. Tas notiks, ja politiskās partijas neattīstīsies un neveiks savu darbu kārtīgi, ja parlamenta un valdības pieņemtie lēmumi nebūs tādi, lai sabiedrība varētu mums uzticēties. Ja sabiedrība to nevarēs, tā gribēs vai nu mūs nomainīt, vai pati lemt par katru jautājumu.

– Valdība pēc referenduma solījusi tautas viedokli vairāk cienīt, vairs tā nesasteigt lēmumus. Tad kāpēc netiek sarīkots referendums par to pašu novadu reformu, kas arī attiecas faktiski uz katru?

– Es neizslēdzu arī šāda referenduma iespēju. Taču valdība nevar ierosināt referendumu.

– Godmaņa kungs, nestāstiet, ka Latvijā valdība nevar kaut ko izdarīt! Ja gribēsiet, jūs nokārtosiet i Satversmes labojumos, i visu ko.

– Var atrast dažādas formas, kā to nokārtot. Tur jums taisnība. Taču šī reforma skar katru un tā iet uz priekšu tik lēni tāpēc, ka šo reformu kā nenovēršamu daudzi neņem nopietni.

– Kurš tieši neņem nopietni?

– Pašvaldību cilvēki, kuri cer, ka valdība stingru lēmumu par novadu veidošanu tomēr nepieņems, ka neiesim pret daudzo pagastu pretestību, ka paši nobīsimies no politiskām problēmām.

Taču tā ir pēdējā nopietnā reforma, kas vēl Latvijā ir jāveic. Citas priekšā stāvošas reformas es vairs īsti neredzu. Visas citas reformas – naudas reformu, cenu reformu, īpašuma reformu – tā vai citādi esam veikuši, kaut ne vienmēr bijis salds un skaists rezultāts.

 – Jūs apsolāt, ka šī būs pēdējā reforma? Un kā tad ar prezidenta vēlēšanu reformu? Ir tak spēki, kas prasa, lai ļauj tautai vēlēt prezidentu!

– Ar šādiem "smukiem" jautājumiem var labi aiziet prom no smagajām tēmām. Tāda ir žurnālistu mode! Par to tik jūs gribat runāt, kurš būs prezidents, kā vēlēsim. Tā, protams, ir interesanta problēma, bet tā tik ļoti neskar katra cilvēka dzīvi kā novadu reforma.

– Skar katru cilvēku, jo, ja būs reforma, es arī varēšu vēlēt prezidentu!

– Ejiet, vēliet, ko jūs gribat! Mani uztrauc kas cits: lai pārvarētu arī cenu kāpuma problēmu, nepieciešams Latviju teritoriāli reformēt, lai būtu novadi, kas ir spējīgi ne tikai izdzīvot, bet arī noturēt uz vietas cilvēkus, attīstīties, īpaši tagad, kad vēl ir pieejama Eiropas nauda. Un tas ir daudz svarīgāk par prezidenta ievēlēšanas veidu.

– Vai tad tās par novadiem pārveidotās pašvaldības cenas noteiks?

– Nē, jautājums ir cits. Es paredzu, ka par reformu nobeigumā būs pilnīgi histēriska diskusija. Es gaidīju nopietnu sarunu par šo tēmu jau pēdējā Pašvaldību savienības kongresā, bet LPS priekšsēdētājs Jaunsleiņa kungs runāja līdzībās, ka jāiztur pārbaude ar naudu, ka ceļi ir pats galvenais un ka veidojas virtuālie novadi. Es sapratu, ka politiski šis jautājums būs ļoti smags.

Esam koalīcijā par to jau runājuši un sapratuši, ka tas ir arī koalīcijas pastāvēšanas jautājums, atbildības jautājums. Valdībā mums par reformu ir jāvienojas tā, lai visa koalīcija būtu gatava atbalstīt šo lēmumu. Nebūs tā, ka atkal kāda no koalīcijas partijām teiks: ziniet, mēs esam pret to. Tādā gadījumā lēmums var izgāzties un es neizslēdzu, ka kāds to var likt "uz referendumu". Valdība to uz referendumu neliks tāpēc, ka tā ir mūsu atbildība. Par novadu veidošanu tautas nobalsošanā nav arī vienkārši nobalsot. Ko tad liks uz nobalsošanu: katra novada robežas? Bet novadi ir atšķirīgi: ir novadi, kuros visi akceptē reformu un saka, ka tas ir vislabākais, bet ir novadi, kuri saka, ka nekādā gadījumā reformu nevajag. Katrā pagastā atsevišķu referendumu taisīt? Tas viss ir blēņas!

– Te nu mēs redzam. Te nu beidzās tā demokrātiskā izrunāšanās par ieklausīšanos tautas balsī. Valdība neko negrib dzirdēt pret savu viedokli.

– Bet tā jau mēs varam bezgalīgi to novadu reformu vilkt! – Kāpēc lai demokrātiskajā Latvijā cilvēks pats nevarētu izvēlēties, kādā Latvijā viņam dzīvot?

– Lēnām pār tiltu ar demokrātiju! Līdz šim jau visu laiku ir bijusi brīvprātīga apvienošanās, kad pagasti paši pieņēma lēmumu iet kopā vienā novadā.

Taču jautājums ir par tiem, kuri nebūs ar mieru brīvprātīgi apvienoties. Uz šo lietu nevar raudzīties tikai demokrātiski. Ar to būs par "īsu". Jāskatās arī tautsaimnieciski un ekonomiski.

Kaut kāda atbildība taču jāatstāj arī valdībai. Ja jau visu varētu izlemt referendumos, kam mums vispār valdība būtu vajadzīga? Vai vajag ņemt "dzērājšoferiem" mašīnas nost? Referendumu!

Ja parunājam vēl par novadu reformu, tad tak jāatzīst, ka ir virkne problēmu. Lielai daļai mazo pagastu spēja piesaistīt līdzekļus un līdz ar to attīstīties ir ārkārtīgi minimāla. Lielāks pagasts nav jātaisa tikai tāpēc, ka kādam tā gribas. Bet nevaram jau arī teikt, ka reforma tūlīt uzlabos dzīvi. Būs zināms pārejas periods, jāizbūvē labi ceļi, lai līdz novadu centram varētu tikt, jāskatās, kāda būs pēc reformas skolu sistēma... – Ne jau visos mazajos pagastos dzīve ir slikta. Turklāt padomju laikā arī nabagu kolhozus mēdza kārt virsū citiem. Valdība arī tagad rīkojas kā īsti "kolhozņiki"!

Lai cilvēki varētu izlemt, vai piekrist reformai vai ne, ir skaidri jāpasaka, kādas iestādes būs novada centrā, kas paliks pagasta centrā! Bet to skaidri nepasaka.

– Pilnīgi piekrītu. Diskusijai par šo tēmu būtu jābūt pilnīgi detalizētai un argumentētai. Un valdībai uz jūsu uzdotajiem jautājumiem pirms lēmumu pieņemšanas būs jāatbild. Jāiedrošina cilvēki, ka pamatpakalpojumi paliks uz vietas vecajā pagastmājā. Aizvērt pamatskolu arī nevar, lai katrā apdzīvotā vietā saglabātos vieta, kur svinēt 18. novembri, citus valsts svētkus, Ziemassvētkus, lai būtu kaut neliela kultūras vieta.

Mūsu partiju LPP/"LC" apvienībā šo lietu jau mēģinājām kārtīgi izdiskutēt. Pirms Jāņiem saaicinājām visus mūsu apvienības pašvaldību pārstāvjus un speciālistus no Reģionālās attīstības un pašvaldību ministrijas, kas pašvaldību pārstāvjiem varēja izstāstīt visu jaunāko par finansiālo atbalstu novadu veidotājiem. Pašvaldībniekiem ļoti strikti noprasījām, kas konkrēti notiek novadu veidošanā. Uzzinājām "temperatūru", kāda novadu reformu jomā ir uz vietām. Ir situācijas, kad cilvēki ir vienojušies novadu veidot un gaida valdības finansiālu atbalstu. Ir arī situācijas, kad novadu it kā grib veidot, bet ir pagasti, kuri nevēlas iekļauties konkrētajā novadā vai nevar izdomāt, kuram novadam pievienoties. Un trešais ir sliktākais variants: ir pietiekami bagātas pašvaldības, kam tie 200 tūkstoši, ko jauno novadu veidošanai dod valdība, nav izšķiroši, un viņi saka: it kā jau nu vajadzētu tautsaimniecības attīstības interesēs veidot novadu, bet tad mums jāņem klāt nabadzīgās pašvaldības. Pašvaldību vadītāji saka: ja apvienosimies ar tiem, kuri ir stipri trūcīgāki, pasliktināsim dzīvi elektorātam, kurš par mani vēlēja, un tad draud situācija, ka nākamajās vēlēšanās vairs netikšu ievēlēts.

Tātad vismaz sava politiskā spēka ietvaros esam nofiksējuši, kāda ir situācija uz vietām. Arī citām partijām to vajadzētu darīt. Kad situācija būs apzināta, visiem jāliek "bilde kopā".

Tā vai citādi, lēmums par novadiem būs jāpieņem. Var gadīties, ka šādas reformas brīvprātīgi vien īstenot nevar.

 – 1949. gads parādīja, kas jāizdara, lai varētu nodibināt kolhozus.

– Jā... Kāds būtu rezultāts, ja mēs būtu taisījuši referendumu par Latvijas rubļa ieviešanu, ja būtu taisījuši referendumu par zemes reformu? Nevar visu uz referendumiem vien nogrūst.

Piemēram, tagad rudenī valdība grib prasīt parlamentam, lai ļauj budžeta ieņēmumu pārpildi novirzīt deficīta segšanai un pabeigt gadu ar nulli deficītā. Tas arī ir viens no pretinflācijas pasākumiem. To arī uz referendumu liksim?

Tāpēc palieku pie tā, ka lēmums par novadiem jāpieņem valdībai, kaut gan pirms tam vajag arī aktīvu un detalizētu diskusiju. Un tikai tad, ja valdība nespēj šo lēmumu pieņemt un arī parlaments nespēj, parādās referenduma iespēja.

– Jūs teicāt: visai koalīcijai būs jāvienojas par reformu. Bet ZZS taču pastāv tikai uz brīvprātīgu apvienošanos. Tā ir viņu politiskā maize, no kā viņi neatteiksies.

– To vēl nevar teikt, mēs valdībā vēl neesam par to konkrēti runājuši. Ja kāda no koalīcijas partijām nostāsies pret reformu, tad jāskatās, ko darīt.

– Nav jau obligāti vienmēr jābūt referendumam, bet kāpēc valdība nepasūta sabiedriskās domas aptaujas pirms svarīgu lēmumu pieņemšanas?

– Tas ir nopietns priekšlikums, kas tiks apspriests.

Negribētos, lai ir tā, ka cilvēkiem, kuri balsoja referendumā, būtu sajūta, ka referendums nemaz nav noticis un nekas nemainīsies.

– Bet kas tad mainīsies?

– Šis tas jau ir mainījies. Satversmes 81. panta vairs nav. Savas kļūdas dēļ, steigā pieņemot grozījumus drošības likumā, valdība zaudēja tiesības pieņemt noteikumus ar likuma spēku.

Opozīcija rudenī grasās prasīt valdības atkāpšanos, bet es vienam otram opozicionāram esmu pateicis: ja jau gribat teikt, ka mums ir jāatkāpjas, tad, lūdzu, nediskutēsim tikai par to, cik valdība laba vai slikta, bet piedāvājiet savu risinājumu katrā no sāpīgajiem sektoriem.

– Ko valdība darīs, lai mazinātu jūsu pieminēto inflāciju?

– Iepriekšējais Nacionālās attīstības plāns, ko gatavoja Andra Bērziņa valdības laikā, tādu inflācijas lēcienu neparedzēja. Taču vajadzēja būt pilnīgi skaidram, ka, tikko iestāsimies Eiropas Savienībā, tiks atvērtas robežas un katrs, kurš gribēs nopelnīt vairāk, varēs braukt prom un daudzi to arī darīs. Un tas nozīmē, ka te strādājošo paliks aizvien mazāk un mazāk. Tie, kuri paliks, ies pie darba devēja un teiks: tev man jāmaksā vairāk, citādi es došos prom. Darba devējam nebūs kur sprukt, viņam jāmaksā vairāk, un, pēc pēdējiem datiem, gada laikā darba samaksas pieaugums bijis 23 procenti. Sākot ar šo gadu, darba samaksas pieaugums pārsniedz produktivitātes pieaugumu, un tas nozīmē cenas pieaugumu. Līdz ar to mēs esam iekļuvuši "velna aplī": ja algu neceļam, cilvēki brauc prom, nav kas strādā. Vest iekšā lētāku darbaspēku ir ļoti liels risks. Nesen runāju ar kādu spāni no Katalonijas. Tur nepilnos desmit gados sabraukuši viens miljons imigrantu. Ekonomika plaukst, viss attīstās, bet, kad jautāju: kā jūs tiekat galā ar imigrantiem, viņš atzina, ka tā ir problēma, jo iebraucēji ir musulmaņi, kuri sabiedrībā neiekļaujas. Teicu: "Ekonomiski jūs labāk dzīvojat, bet esat dabūjuši imigrantu problēmu." Man atbildēja: "Bet mums jāsacenšas ar citām valstīm un reģioniem, lai neaiziet mums garām."

Labi, privātajā sektorā algu maksā uzņēmēji, valdībai par to nav it kā nekādas darīšanas. Taču valdībai jāmaksā alga visiem pārējiem: ierēdņiem, skolotājiem, policistiem, ugunsdzēsējiem, mediķiem utt. Un valdība nevar neņemt vērā, cik maksā uzņēmēji saviem darbiniekiem, "valsts darbā" strādājošo algas jāvelk līdzi.

Inflāciju ceļ arī tas, ka Latvijā ienāk nauda no ārpuses, nauda, kas nav nopelnīta šeit. Vislielākā nauda ir banku nauda, kas ienāk no ārzemēm, kas taisa "bumu" nekustamo īpašumu tirgū. Mūsu bankas pārsvarā ir ārzemju banku meitasuzņēmumi. Tās šo naudu saņem par ļoti zemu cenu no savām mātesbankām Vācijā, Norvēģijā, citās valstīs. Ārzemju bankas labi zina, ka savā valstī var saņemt daudz mazākus procentus nekā Latvijā, tāpēc tās riskē un sūta naudu šurp. Ne valdība, ne Latvijas Banka šeit neko daudz ietekmēt nevar. Šī nauda pārsvarā diemžēl netiek ieguldīta ražošanā, bet nekustamos īpašumos, patēriņā utt.

Otra lielākā naudas summa nāk no Eiropas struktūrfondiem. Trešā lielā masa nāk no mūsu viesstrādniekiem Īrijā un Lielbritānijā, kuri sūta naudu saviem radiniekiem. Tā ir vēl viena naudas plūsma, kas spiež uz tirgu.

Ceturtā ir "karstā" nauda no Austrumiem, par kuru pērk īpašumus Jūrmalā, lai cik arī tie maksātu.

Un tikai piektā nauda, kas ienāk tirgū, ir valdības nauda, kas tiek maksāta no budžeta. Lai vismaz to samazinātu, valdībai ir jānolemj, ka tagad maksāsim par 1,4 procentiem mazāk un likvidēsim budžeta deficītu, pat mēģināsim dzīvot ar atlikumu budžetā, bet tas naudas apriti daudz neietekmēs.

Otrs, ko valdība var darīt, ir skatīties, vai cenas netiek celtas vienojoties. Piemēram, būvmateriālu cenas gada laikā pieaugušas par 36 procentiem. Ekonomikas ministrs pēta, vai nav kādas nelikumīgas tirgotāju vienošanās. It kā pirmajā brīdī neko tādu neredz.

Iespējams, ka nauda ienāk tādā daudzumā, ka nepaspēj pieražot, pievest būvmateriālus, tāpēc cena kāpj.

Nav skaidrs, kāpēc tik strauji kāpj pārtikas produktu cenas. Piemēram, gaļas iepirkuma cenas ir pat samazinājušās par 7 līdz 10 procentiem, piena ir palikušas uz vietas. Tad nu gribētos sagaidīt, ka krītas arī gala produkcijas cena. Bet nekā! Tā ir pieaugusi pat par 12 procentiem!

Jāveido bezmaz vai cenu policija, kas uzmanīs, lai cenas nepieaug ļaunprātīgi.

– Cilvēkus, ko tieši skar cenu pieaugums, šīs teorijas nenomierinās!

– Jā, iedzīvotājus neinteresē, vai pārstrādātāji paņem vairāk, nekā viņiem pienāktos, vai arī pārdevēji. Cilvēki domā, ka valdība slikta, ja tagad pārtika par 12 procentiem dārgāka nekā pirms gada.

– Skaidrs, ka tāda valdība ir slikta!

– Ja ir tik augsta inflācija, tad neesam kaut ko kārtīgi nostrādājuši. Ja inflācija vēl pieaugs, būs jādomā, kā palīdzēt trūcīgajiem, kuriem nav iespējas darba devējam paprasīt lielāku algu. Es zinu, ka labklājības ministre Staķe ir jau uzrunājusi premjeru Kalvīti par to, ka šādos dzīves dārdzības pieauguma apstākļos būtu jāpaceļ no 19 uz 40 santīmiem piemaksa par katru nostrādāto gadu tiem pensionāriem, kas aizgāja pensijā līdz 1996. gadam, kam ir vismaz 30 gadu darba stāžs un pensija mazāka par 135 latiem mēnesī, kas dotu papildus vidēji 12 latus mēnesī katram šādam pensionāram.

Situācijā, kad inflācija ir 8,8 procenti, ar pensiju indeksāciju vien cauri vairs netiksim.

Ja pieprasījums palielinās, bet preču daudzums ne, tad pieaug cena. Varētu domāt, ka pārtikas precēm jāsamazina pievienotās vērtības nodoklis, lai cenas kristos. Pēc teorētiskās ekonomikas jau tā sanāk: ja samazina nodokli no 18 līdz pieciem procentiem, tad par 13 procentiem vajadzētu kristies preču cenai. Bet realitātē pastāv iespēja, ka cenas veikalā nebūt nemazināsies un šos 13 procentus savā kabatā "iebāzīs" tirgotājs kopā ar pārstrādātāju. Bet valsts budžetā paliks mazāk naudas, jo kritīsies ieņēmumi no PVN. Tā ka šajā ziņā asas kustības diez vai būtu pieļaujamas.

Domāju, ka valdībai līdzīgi kā Vācijā 2004. gadā vajag noalgot labākos ekonomiskos prātus no uzņēmēju un akadēmiskās vides, lai viņi izstrādā plānu, ko darīt tālāk inflācijas apkarošanai, eksporta veicināšanai, nodokļu optimizēšanai. Bet tad padomdevējiem būtu arī jāuzņemas atbildība par ieteikumiem, nevis vienkārši jāparunā kā kādā diskusiju raidījumā.

– Viens Ekonomikas augstskolas profesors jau pasvieda ideju: jādevalvē lats!

– Tā viņš varēja teikt tieši tāpēc, ka ne par ko neatbild. Ko mums dotu lata devalvācija, ja tik daudz ko pērkam par eiro vai dolāriem – visu enerģētiku, izejvielas? Ja devalvēsim latu, par katru naftas litru un gāzes gramu maksāsim daudzreiz dārgāk.

Es varbūt dabūšu pa galvu, ka runāju ar jums par šīm tēmām, kas īsti nav manas tēmas, bet neko darīt, izteikts vārds nav atpakaļ griežams.

– No kā tad jūs dabūsiet pa galvu: vai no premjera?

– Nē, nē, es premjeram teicu, ka šajā sarunā pacelšu šos jautājumus.

Bet piebildīšu arī par policijas darbu. Es gribēju pateikt, ka attaisnojās miera noslēgšana starp politiķiem un policijas vadību un tas, ka netika pieņemta pavisam jauna policijas vadība, bet gan pieredzējuši cilvēki. Policija pēdējos mēnešos ir noķērusi visus, kas bija jānoķer. Un, lai noķertu visus, vajag, protams, arī veiksmi, bet vajag arī gribu. Ir atklāti visi sabiedrībā plašu rezonansi guvušie noziegumi.

– Kā viņiem tas izdevās?

– Viņi man visu par savām darba metodēm nesaka. Lieljuksis un Lūks, iespējams, bija laimīgā loze. Un labi, ka esam tikuši vaļā no agrākās modes, kad, ja bija problēmas, vainīgi bija tikai policisti, bet, ja gāja labi, tad "vainīgs" bija tikai ministrs. Nedrīkst visu nogrūst tikai uz "poličiem". Kārtības policiju es īpaši gribētu uzslavēt, jo viņi tika galā gan ar 16. marta, gan ar 9. maija un 3. jūnija pasākumu uzraudzīšanu.

Problēma ir tā, ka arī pēc algu paaugstināšanas neesam atguvuši tos policistus, kuri no mums aizgāja agrāk. Laukos cilvēki ir atgriezušies darbā policijā, Rīgā gan ne.

2008. gadā plānojam jaunas tehnikas iepirkumu ugunsdzēsējiem, kas ir "visdegošākais" jautājums. Algas viņiem tagad ir palielinātas, tās vairs nav tāds "štrunts", ka jāskrien prom no darba.

Taču godīgi, tas ceļš no "apakšas" šajos dienestos tikai ir uzsācies un tas nebūs viegls un rozēm kaisīts.

Zatlers un Kalvītis izvairīgi komentē Šķēles izteikumus par Lembergu

LETA   07/19/07    Ministru prezidents Aigars Kalvītis (TP) un Valsts prezidents Valdis Zatlers atturīgi komentē Tautas partijas dibinātāja Andra Šķēles izteikumus par tiesas darbu Ventspils mēra Aivara Lemberga lietā. Šodien pēc tikšanās ar Zatleru premjers apgalvoja, ka neesot lasījis Šķēles intervijas un viņam esot grūti tās komentēt.

Arī Zatlers atturējās sniegt komentārus, sakot, ka piekrīt premjera viedoklim. Viņš neapgalvoja, ka nebūtu lasījis Šķēles interviju laikrakstā "Latvijas Avīze", bet norādīja, ka "katram cilvēkam ir tiesības uz savu viedokli".

Jaunais Valsts prezidents piebilda, ka tiesu vara Latvijā ir patstāvīga vara.

Kā ziņots, Šķēle intervijā laikrakstam "Latvijas Avīze", vērtējot Lembergam izvirzītās apsūdzības, norādīja, ka tiesai būs ļoti grūti lemt taisnīgu spriedumu.

Jautāts, vai viņš tic, ka Lembergu notiesās, un vai Latvijā ir tāds tiesnesis, kas spētu pieņemt šādu lēmumu, Šķēle atbildējis ar pretjautājumu, kas viņa skatījumā būtu vairāk vietā: "Vai daudz būtu Latvijā tiesnešu, kas būtu gatavi notiesāt, ja pierādījumu pietrūks?"

"Vai daudz būs tiesnešu, kuru profesionalitāte un godaprāts būs augstāki par to masivizēto spiedienu, kuru publiskajā telpā attīsta daži plašsaziņas līdzekļi ar tiešu un nepārprotamu mērķi - ietekmēt sabiedrību un galu galā tiesu? Manuprāt, mērķis šādam spiedienam ir viens - panākt, lai visiem rodas sajūta, ka nenotiesāt vienkārši nav iespējams. Būs jābūt ļoti augstas raudzes tiesnesim, lai varētu neņemt vērā to, kas tiek publiski rakstīts un runāts par Lembergu. Juristam ar lielo burtu, lai varētu rūpīgi izsvērt visus par un pret tam, ko priekšā cels apsūdzība un uz ko norādīs aizstāvība," teicis Šķēle.

Šķēlem pirmstiesas izmeklēšanas procesā brīžam radusies sajūta, ka "mēs dzīvojam pie lielas skatuves, pa kuru staigā aktieri, suflieri, arī režisori un atbalstītāji, kritiķi, gan jāsaka - tādi paklusi, un līdzjutēji, tiek pārbīdīti krēsli un dekorācijas, tiek publiski meklēti jauni "slikto" lomu spēlētāji". "Un tas viss, atainojot īslugu ar nosaukumu - "Lembergu cietumā!"."

Runājot par drošības līdzekļiem, Šķēle neuzskata, ka Lembergam bija "jāsēž".

"Jūs zināt, ka Lembergs man nav ne draugs, ne rads. Bet viņš ir cilvēks, kurš balsojis par Latvijas neatkarību, pieņemot 4.maija deklarāciju. Tad lielai daļai šodienas "patriotu" aste vēl nebija augstu gaisā. Jo nevarēja zināt, kas notiks otrajā dienā pēc balsojuma. Par to toreizējie Augstākās Padomes deputāti, tajā skaitā Lembergs, pelna cieņu un novērtējumu. Ja nav sevišķas bīstamības vai apdraudējuma citai personai, tad diez vai cilvēki ir turami cietumā. Tāda ir arī Eiropas valstu prakse - neaizrauties ar nevajadzīgu un nesamērīgu cilvēku brīvības ierobežošanu," savu nostāju pamatojis ekspolitiķis.

Šķēle uzsver, ka pēc Lemberga atbrīvošanas no apcietinājuma nav ar viņu sazinājies: "Neko par viņu šobrīd nezinu. Mums nav tādu attiecību."

Viedoklis: Plikie

Aivars Ozoliņš,  Diena  07/20/07     Eirobarometra sabiedriskās domas aptaujas rezultātus, ka Latvijā cilvēku uzticēšanās valdībai un parlamentam kopš pērnā gada rudens vēl vairāk kritusies un ir teju viszemākā visā Eiropas Savienībā, premjerministrs Kalvītis droši vien arī uzskatīs par "nomelnošanu" un mēģinājumu "destabilizēt situāciju", par ko jāvaino visādi "kvaukšķi" — "opozīcija", pārējie "zaudētāji" un, protams, prese ar tās "negatīvismu". Valdošajai koalīcijai par sava tēla uzlabošanas galveno paņēmienu diemžēl kļuvusi spoguļa dauzīšana. Aptaujas rezultāti ir šādas attieksmes loģiskas sekas.

Aptauja parāda, ka valdībai Latvijā uzticas vairs tikai 20 procenti iedzīvotāju (kritums par 12 procentpunktiem kopš iepriekšējās aptaujas un par 15 kopš visaugstākā uzticēšanās līmeņa 2005.gada pavasarī), bet Saeimai — tikai 18 procenti (pērn rudenī bija 24, pirms diviem gadiem — 27%). Vidēji ES valstīs valdībai uzticas 41%, parlamentam — 43%. Mazāk nekā Latvijā valdībai uzticas tikai Polijā un Rumānijā, parlamentam — Polijā, Lietuvā un Bulgārijā.

Viszemākais uzticēšanās līmenis valdībai un Saeimai, kopš Latvijā pēc iestāšanās ES divreiz gadā tiek veikta šī aptauja, ir, iespējams, ievērojamākais, ko valdošajai koalīcijai izdevies sasniegt. Šķiet, ka kopš aptaujas veikšanas laika — no 14.aprīļa līdz 15.maijam — koalīcija šo rādītāju varētu būt vēl pasliktinājusi ar Zatleriādi un citiem pastāvīgajiem "Lagzdiņa sveicieniem" sabiedrībai.

Valdības arvien agresīvāka nerēķināšanās ar sabiedrisko domu un tās vadītāja draudi izrēķināties ar citādi domājošajiem un pat tiesībsargātājiem, ja tie godīgi darīs savu darbu, šo plaisu starp varu un sabiedrību nemazinās. (Der atzīmēt pārsteidzošo faktu, ka profesionālās piederības ziņā vismazāko uzticēšanos valdībai izrāda "ierēdņi/speciālisti" — nieka 8% no viņiem.) Neko labu valdības popularitātei nesola arī tas, ka vislielākās bažas cilvēkiem rada inflācija (63%), problēma, kuras risināšana politiķiem ir smagā konfliktā ar savas un "savējo" turības vairošanu.

Valdošie Latvijā rīkojas tā, it kā būtu apzināti izlēmuši sagraut jebkuras demokrātiskas sabiedrības vēlmi cienīt savus priekšstāvjus. Šī vēlme redzēt valsts vadītājus rīkojamies piedienīgi paradoksālā kārtā varbūt pat uzskatāmāk nekā attieksmē pret Vairu Vīķi–Freibergu (kas uz valdības nepievilcīgā fona gandrīz vienīgā spēja piedāvāt politiķim cienīgu stāju un rīcību) izpaužas attieksmē pret Zatleru. Lai cik skandalozi ciniska bija viņa iecelšana un lai cik acīmredzami amatam nepiemērots pats kandidāts, daļai sabiedrības viņa piemērotības apšaubīšana izraisa automātisku un šķietami iracionālu sašutumu. Vēl vairāk ir tādu, kuriem neērtības sajūtu par savas valsts jauno reprezentētāju pārmāc neērtības sajūta par viņa kritizēšanu, tāpēc viņi izvēlas klusēt. Valdībai ir grūtāk iemantot tautas mīlestību nekā prezidentam. Taču mūsējā izvēlējusies mērķtiecīgi piesmiet un pazemot cilvēku dabisko vēlmi cienīt savu valsti un līdz ar to sevi un noraksta viņus pie "zaudētājiem", apsaukā un truli baksta ar pirkstu sejā, ka — mēs darīsim, kā gribēsim, un jums par spīti.

Igaunijā, kur pilsoņi lepojas ar savu jauno prezidentu Ilvesu, valdībai uzticas 66% iedzīvotāju. Latvijā augstāko uzticību bauda televīzija — 72%, radio — 66% un prese — 47% (tikpat daudz uzticas Eiropas Savienībai). Diemžēl Kalvīša valdības domāšanas stils liek bažīties, ka tā varētu mēģināt kompensēt katastrofālo uzticības deficītu drīzāk ar sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu graušanu, nevis savas attieksmes un rīcības mainīšanu. Ka tās ieskatā pietiktu, ja Latvijas iedzīvotāji tikpat vienoti kā plikā karaļa galms slavētu Kalvīša krāšņo tērpu. Eirobarometra aptauja parāda, ka sabiedrības vairākumam valdības plikums ir acīmredzams.

Vaškevičs intervijā Vakara Ziņām vēršas pret KNAB un Dienu

Vita Dreijere,  Diena  07/21/07    Vienreiz ir jāveic nopietna pārbaude gan Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB), gan dažās citās organizācijās. Tā intervijā žurnālam Vakara Ziņas norāda Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Muitas kriminālpārvaldes vadītājs Vladimirs Vaškevičs. No viņa atbildēm uz jautājumiem izriet, ka viena no muitnieka minētajām "citām organizācijām" ir arī Diena, kas pēdējā gada laikā vairākkārt rakstījusi gan par aizdomīgajiem muitnieka tēriņiem, gan viņa šķirtās sievas Ināras Vilkastes darījumiem ar nekustamajiem īpašumiem.

V.Vaškevičs intervijā izdara pieņēmumu par Dienas sadarbību ar KNAB, to pamatojot ar Dienā publicētajām viņa un I.Vilkastes privātajām fotogrāfijām, kas esot pazudušas pēc tam, kad pavasarī KNAB veica vairākas kratīšanas V.Vaškeviča darba vietā un viņa šķirtās sievas savrupmājā. Diena jau rakstīja, ka par kriminālprocesa iemeslu neoficiāli tiek minēta dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, V.Vaškevičam lobējot Baltijas lielākā olu ražotāja Balticovo intereses un slēpjot savas īpašumtiesības šajā uzņēmumā. Muitnieks prokuratūrai lūdzis pārbaudīt, kā Dienas rīcībā nonākušas minētās fotogrāfijas.

Dienas žurnāliste Inga Spriņģe, kuras rīcībā nonāca minētās fotogrāfijas, muitnieka apgalvojumus par viņas sadarbību ar KNAB sauc par nepamatotiem. Viņa jau liecinājusi prokuratūrā, ka, lai arī nevar atklāt fotogrāfiju ieguves avotu, tas nav meklējams tiesībsargājošajās iestādēs. Turklāt fotogrāfijas viņas rīcībā nonākušas jau vairākus mēnešus pirms KNAB veiktās kratīšanas. Ģenerālprokurors Jānis Maizītis piektdien žurnālistiem atzina, ka pārbaude par to, kā atklātībā nonāca klasificēta informācija un fotogrāfijas, šobrīd nav pabeigta, līdz ar to pagaidām nav pamata runāt par apsūdzībām, ziņo LETA.

Laikraksta Diena galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte vērš uzmanību, ka V.Vaškeviča izteikumus pēc to satura un formas varētu interpretēt kā draudus, piebilstot, ka Dienas žurnāliste materiālus par muitnieku gatavojusi "atbilstoši profesionālajiem un ētiskajiem standartiem". KNAB gan V.Vaškeviča norādes par nopietnas pārbaudes nepieciešamību vairās saukt par draudiem, taču biroja pārstāvis Andris Vitenburgs pieļauj, ka V.Vaškevičs, izmantojot publisko telpu, vēlējies diskreditēt iestādes reputāciju, tādējādi traucējot veikt izmeklēšanu. Proti, graujot KNAB reputāciju, birojs zaudē cilvēku uzticību, taču, ja cilvēki neuzticas un nesniedz informāciju, korupciju atklāt kļūst teju vai neiespējami. A.Vitenburgs norāda, ka "KNAB no pārbaudēm nebaidās", jo jau līdz šim izteikti dažādi pārmetumi par biroja "tirgošanos un informācijas nopludināšanu žurnālistiem", taču nekas neesot pierādīts.

Jāatgādina, ka V.Vaškevičs patlaban ārstējas Gaiļezera slimnīcā, jo maija beigās mēģināja uzspridzināt viņa automašīnu. Tas nav pirmais V.Vaškeviča spridzināšanas mēģinājums — pērn pavasarī sprādzienā nedaudz tika bojāta viņa mašīna, bet pāris nedēļu vēlāk kāda automašīna taranēja žogu pie viņa šķirtās sievas mājas, kur dzīvo arī pats muitnieks. Toreiz premjers Aigars Kalvītis (TP) uzbrukumus saistīja ar muitnieka profesionālo darbību. Ar pašu V.Vaškeviču Dienai piektdien sazināties neizdevās.

Saimniecībā un biznesā...

Centīsies palielināt darba meklētāju izpratni par Latvijas darba devēju vērtībām

LETA  07/15/07    Interneta personāla atlases kompānija "CV Market" ar mērķi palielināt darba meklētāju izpratni par Latvijas darba devēju vērtībām, motivācijas sistēmu un vakancēm organizēs konkursu "Iepazīsti Latvijas darba devēju", informēja uzņēmumā.

Kā skaidroja "CV Market" direktors Vladimirs Korickis, galvenā konkursa mērķauditorija ir kompāniju personāla atlases speciālisti vai personas, kas atbild par personāla atlasi un vadīšanu kompānijā.

Piesakoties dalībai konkursā, kompānijas īsi iepazīstina ar sevi, raksturojot savu darbības sfēru, galvenās kompānijas vērtības un darbinieku motivācijas instrumentus uzņēmumā.

Lai palielinātu atsaucību savas kompānijas sadaļai "CV Market" vortālā, kompānija var uzrakstīt izglītojošu materiālu par vienu no darba meklētājus interesējošu tēmu. Piemēram, kādas metodes kompānija izmanto darbinieku atlasē un darba intervijās, kādam jābūt CV un pieteikuma vēstulei, lai tā īpašnieku uzaicinātu uz pārrunām un uz citiem darba tirgū vienmēr aktuāliem jautājumiem.

Savukārt darba ņēmēji aicināti balsot par labākajiem darba devējiem un uzdot tiem jautājumus par darba vidi un vakancēm. Darba devēji, kas iegūs augstāku vērtējumu no darba ņēmēju puses, saņems balvas no konkursa atbalstītājiem.

Latvijas uzņēmums izveido ražotni Igaunijā

Ilze Šteinfelde,  NRA  07/16/07     Latvijas sauso būvniecības maisījumu ražotājs SIA Sakret Igaunijā, Paidē, atklājis ražotni. Tās izveidē ieguldīti 3,9 miljoni latu, un tā ir lielākā Latvijas investīcija Igaunijas ekonomikā.

ūpnīca ik gadu saražos 150 000 tonnu sauso celtniecības materiālu, kas trīskāršos Sakret ražošanas jaudu Baltijas reģionā. Atklājot jauno rūpnīcu Igaunijas vidienē, Latvijas Ministru prezidents Aigars Kalvītis izteica cerību, ka ražotnes atklāšana Igaunijā nozīmēs tirgus paplašināšanu ne tikai Baltijā, bet arī Skandināvijā un NVS valstīs. Viņš mudināja Latvijas uzņēmējus sekot Sakret piemēram un plānot Latvijas investīcijas Igaunijā, Lietuvā, Skandināvijā un citās ES valstīs.

3,9 miljonus latu vērtā Sakret rūpnīca šobrīd ir lielākā Latvijas investīcija Igaunijas ekonomikā. Savukārt Igaunija ir trešā nozīmīgākā investorvalsts Latvijā.

Igaunijas premjers Andruss Ansips uzsvēra, ka jaunā rūpnīca nodrošinās ar celtniecības materiāliem ne tikai Igaunijas, bet arī Skandināvijas tirgu. "Sakret ātri iekaroja mūsu celtniecības materiālu tirgu, un tas liecina par to, ka valsts ekonomika attīstās un tai ir nepieciešami celtniecības materiāli," sacīja A. Ansips.

Pirms rūpnīcas svinīgās atklāšanas ceremonijas abu valstu premjeri tikās darba pusdienās, kuru laikā tika pārrunāti dažādi Baltijas un Eiropas Savienības aktuāli jautājumi. Premjeri apsprieda enerģētikas jautājumus saistībā ar pagājušajā nedēļā Viļņā notikušo triju Baltijas valstu premjerministru tikšanos un tālāko Ignalinas atomelektrostacijas celtniecības procesu.

Sakret ir viens no lielākajiem sauso celtniecības materiālu ražotājiem pasaulē ar vairāk nekā 60 šī zīmola ražotnēm dažādās valstīs un 26 piegādes uzņēmumiem Eiropā. Latvijā SIA Sakret pilnībā pieder vietējiem uzņēmējiem. SIA Sakret darbība Latvijā noris, pamatojoties uz franšīzes licenci, ko uzņēmums iegādājies no Eiropas sauso celtniecības materiālu ražošanas uzņēmuma Sakret, kas bāzējas Vācijā. SIA Sakret Latvijā pieder 35% liela tirgus daļa, un uzņēmums šobrīd eksportē savu produkciju uz Igauniju, Lietuvu, Īriju, Vāciju, Baltkrieviju, Krieviju, Somiju, Zviedriju, Norvēģiju. Sakret pērn nopelnījis vienu miljonu latu, kas ir divreiz vairāk nekā 2005. gadā. 2006. gadā Sakret savu apgrozījumu palielināja līdz septiņiem miljoniem latu, kas bija par 3,8 miljoniem latu vairāk nekā 2005. gadā. Tiek plānots, ka 2007. gadā uzņēmuma apgrozījums pārsniegs desmit miljonu latu robežu. Prognozētā peļņa varētu pārsniegt miljonu latu, tuvojoties 1,5 miljonu latu robežai. SIA Sakret direktors Andris Vanags atklāja, ka uzņēmums liek pamatus sauso maisījumu ražotnei arī Lietuvā, kuras izveidē paredzēts ieguldīt aptuveni 5,6 miljonus latu.

***

Viedokļi

Andruss Ansips, Igaunijas premjers:

– Igaunijas ekonomika ir labvēlīga investoriem, tai skaitā investoriem no Latvijas. Turklāt nozīmīgi, ka šīs rūpnīcas izveide ir ne tikai vienas no lielākajām Latvijas investīcijām Igaunijā, bet tās nonāk Igaunijas vidienē, kas veicina reģionālo attīstību

Aigars Kalvītis, Latvijas premjers:

– Investīcijas ārpus Latvijas liecina par mūsu spēju būt sekmīgiem globālajā konkurencē, kurā noteikti ir vieta arī Latvijas vārdam, Latvijas uzņēmējiem un Latvijas zīmoliem

***

Fakti

Latvijas Igaunijas savstarpējās investīcijas

- 2006. gadā Latvijā reģistrēti 1249 Igaunijas – Latvijas kopuzņēmumi

- 2005. gada 3. ceturkšņa beigās Latvijas tiešās uzkrātās investīcijas Igaunijā bija 7,7 miljoni latu

Pieci lielākie Igaunijas investori Latvijā (26.10.2005), milj. Ls

- Hansapank As (banka) 116,05

- As Lohmus Haavel&Viisemann (investīciju banka) 7,31

- Alexela oil (degvielas mazumtirdzniecība) 6,79

- A.Le Coq (dzērienu ražošana) 6,38

- Merko Ehitus (būvniecība, nekustamie īpašumi) 6

Sašutušie tālbraucēji atkal bloķē ceļu

Sandris Vanzovičs,  NRA  07/17/07    Par mums ņirgājas kā par pēdējiem idiotiem.

"Par mums ņirgājas kā par pēdējiem idiotiem. Divas diennaktis esam nostāvējuši, un pat vēl puse rindas nav izstāvēta, un tas viss tikai tāpēc, ka robežsargi – īpaši krievu pusē – bakstās un vienkārši nestrādā, kaut kontrolpunkta caurlaidību momentā varētu palielināt par vismaz 20–25%. Mūsu pacietības mērs ir pilns," – tā vakar pulksten 14.58 viens caur otru sauca tālbraucēji Krievijas pierobežā, sakāpa mašīnās un vairāk nekā četru kilometru garumā bloķēja ceļu.

Pa divām, trijām, pat četrām diennaktīm rindā nostāvējušie tālbraucēji atzina, ka kļuvuši viegli aizkaitināmi, taču protesta akcija briedusi jau ilgāku laiku. "Tā bezjēdzīgā un mākslīgi radītā nīkšana ir jāizbeidz. Šādi ceram pievērst sabiedrības un amatpersonu uzmanību," Neatkarīgajai sacīja viens no akcijas dalībniekiem Voldemārs Utāns.

"Mums jau tā ir jādod kukuļi: pa diviem simtiem dolāru, ja mašīnai viss ir ideālā kārtībā, katram Krievijas robežsargam, muitniekam un autoceļu inspekcijai. Ja ar kravu ir kādas problēmas – bet krievu amatpersonas tās māk teicami atrast –, tad maksa ir tūkstoš dolāru. Un vēl šī stāvēšana tikai tāpēc, ka tur kontrolpunktā apsēdināts viens robežsargs, kurš acīmredzot ir jauniņais, tāpēc ar vienu pirkstu bakstās, meklējot burtus," sacīja vēl kāds tālbraucējs. Cits piebalsoja: "Pietiek stāstīt cilvēkiem tās muļķības, ka situācija stabilizējas. Ja pat tagad, atvaļinājumu laikā, kad daudzas kompānijas ir slēgtas un kravu pārvadājumi vispār nenotiek, šeit stāvam pa trim diennaktīm, tad kas notiks vēlāk, kad visi atsāks normālo režīmu un kravu pārvadājumu intensitāte pieaugs?"

Sākoties akcijai, šoferi apgalvoja, ka pāri ceļam mašīnas stāvēs vismaz stundu, bet varbūt arī ilgāk. Reāli akcija turpinājās līdz pulksten 17, kad to pārtrauca policijas attapība un pašu akcijas dalībnieku nepietiekamā vienotība. Policisti daļai tālbraucēju, kas apsolīja akcijā nepiedalīties, ļāva pa apbraucamajiem ceļiem policijas pavadībā virzīties protestētājiem garām.

Redzot, ka vienotības nav un kolēģi vienkārši aiziet priekšā rindai, ceļu satiksmei atbrīvoja arī akcijas dalībnieki.

Nedēļas nogalē kravas mašīnu rindas uz Latvijas un Krievijas robežas atkal pieauga, pārsniedzot kritisko 1000 transporta vienību robežu: vakar Terehovas robežkontroles punktā (RKP) rindā gaidīja 1082 kravas automašīnas, bet Grebņevas RKP izbraukšanu no valsts gaidīja 490 auto. Līdz bēdīgajam rekordam gan vēl mazliet pietrūka – maija beigās šajos RKP rindā nīka ap 1500 kravas automašīnām, taču viss liecina par to, ka šis skaits drīzumā varētu tikt pārsniegts.

"Tas jau bija gaidāms," no Neatkarīgās uzzinot par šoferu veikto ceļa bloķēšanu, izteicās Latvijas starptautisko autopārvadātāju asociācijas Latvijas auto (LA) prezidents Valdis Trēziņš.

Viņš atgādināja, ka arī pērn jau augustā sācies kravas automašīnu skaita pieaugums uz robežas, pārsniedzot 1000 transporta vienību skaitu, savukārt šogad acīmredzot pārvadātāju aktivitātes ir sākušās nedaudz agrāk. "No Krievijas uz Eiropu ir aizvien lielākas kravu plūsmas, aizvien vairāk pieteikumu pārvadājumiem. Pērn par 2500 automašīnām pieaudzis Latvijas autopārvadātāju ritošā sastāva parks, līdzīgi nāk klāt mašīnas arī poļiem, lietuviešiem, krieviem. Ostā vai dzelzceļā aktivitātes tomēr nav tik lielas, jo šie tomēr ir pārvadājumi no durvīm līdz durvīm, konkrētam klientam var kravu pievest klāt, tomēr te mēs redzam problēmas," bilda V. Trēziņš.

Pēc viņa teiktā, "robežas joprojām neattīstās, Terehovā, kā bija pērn ceļš ar bomi priekšā, tāpat ir arī šogad". Lai gan pēc lielajiem autopārvadātāju nemieriem pērn atbildīgās amatpersonas solīja dažādus uzlabojumus, viss joprojām palicis projektu līmenī. "Ir braukuši, ir runājuši, ir bijuši dažādi paziņojumi, bet tas arī viss: neviens ceļš nav platāks uztaisīts, ir tikai kaut kādas stāvlaukumu aprises," norādīja LA prezidents.

Ludzas rajona Kārtības policija fiksējusi 48 kravas automašīnas, kas piedalījās ceļa bloķēšanā

LETA  07/17/07     Ludzas rajona Kārtības policija ir fiksējusi 48 kravas automašīnas, kas piedalījās ceļa bloķēšanā pie Terehovas robežkontroles punkta, aģentūrai LETA pastāstīja Ludzas rajona Policijas pārvaldes Kārtības policijas priekšnieks Jānis Bernāns.

Starp nekārtību cēlājiem lielākā daļa bijuši šoferi, kuri vadīja kravas automašīnas ar Lietuvas valsts numura zīmēm, mazāk - autovadītāju no Latvijas, Polijas un Krievijas.

"Mums trūkst kadru, lai katram autovadītājam pieliktu klāt uzraugu un soģi. Nevaram arī novilkt automašīnas no ceļa bez speciāliem vilcējiem. Viss notika kā Holivudas filmās - veicām pārrunas un pēc divām stundām tālbraucēji piekāpās," stāstīja Bernāns.

Ceļa blokāde neesot traucējusi ne sabiedriskā transporta kustību, ne neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta darbu.

Kā vienu no iemesliem rindām robežkontroles punktos Kārtības policijas priekšnieks minēja noteikumus, kas aizliedz tālbraucējiem turpināt ceļu bez atpūtas. "Pienāk šofera kārta šķērsot robežu, taču viņam vēl divas stundas jāstāv. Lai nezaudētu savu vietu, kravas automašīnas vadītājs nelaiž garām citus tālbraucējus," sacīja Bernāns.

Bernāns par notiekošo ņēmās vainot arī žurnālistus, kas esot izprovocējuši šoferus uz aktīviem protestiem. "Žurnālistiem būtu jāsēž Rīgā pie kabinetu durvīm, nevis jāsaasina situācija," teica Bernāns.

Patlaban neviens ceļa bloķēšanā iesaistīto kravas automašīnu vadītājs pagaidām nav saukts pie administratīvās atbildības, informēja Ludzas rajona Policijas pārvaldes priekšnieka palīdze Jeļena Rutkovska.

Pēc viņas teiktā, tiek lemts par vairāku autovadītāju saukšanu pie atbildības pēc Latvijas administratīvo pārkāpumu kodeksa 149.10 panta "Apstāšanās un stāvēšanas noteikumu pārkāpšana" 6.daļas. Izmeklēšanas nolūkos policija pagaidām neatklāj konkrētu skaitu autovadītāju, kas var tikt saukti pie administratīvās atbildības pēc minētā panta.

Jau ziņots, ka vakar ap plkst.15 autovadītāji netālu no Terehovas bloķēja ceļu aptuveni četru kilometru garumā. Protestējošie šoferi kravas automašīnas bija novietojuši šķērsām ceļam.

"Mums ir viena un konkrēta prasība - lai palielina automašīnu caurlaidību caur robežpunktiem," aģentūrai LETA pastāstīja viens no autovadītājiem Voldemārs Utināns.

Satiksmes ministrijas (SM) Autosatiksmes departamenta direktors Māris Pēkalis aģentūrai LETA sacīja, ka risinājumi problēmai tiks meklēti nepārtraukti. Ir notikušas vairākkārtējas tikšanās starp Latvijas un Krievijas satiksmes, muitas un citu institūciju pārstāvjiem, izveidota darba grupa, taču tūlītēja risinājumu problēmai nav.

Aizvadītajā diennaktī kravas automašīnu rindas uz Latvijas un Krievijas robežas ir samazinājušās, un šorīt Terehovas robežkontroles punktā rindā gaidīja 900 smagās un 40 vieglās automašīnas, bet Grebņevā izbraukšanu no valsts gaidīja 310 kravas automašīnas.

Vieniem turība aug, citi savelk jostu

Elizabete Rutule,  Diena  07/17/07     Straujo patēriņa izdevumu pieaugumu radījis ienākumu kāpums, kam gan tiek prognozēta piebremzēšanās.

Apliecinot kopējo labklājības pieaugumu valstī, pārtikas tēriņu īpatsvars, lai arī tikai par dažiem procenta punktiem, pērn Latvijas mājsaimniecību budžetos samazinājies, savukārt atpūtas un kultūras izdevumu īpatsvars — audzis. Ienākumu palielināšanās ir arī galvenais iemesls tam, ka pagājušajā gadā mājsaimniecību patēriņa izdevumu pieauguma līmenis bijis augstākais pēdējo gadu laikā, uzskata eksperti. Taču vienlaikus viņi norāda, ka ienākumi strauji auga tikai daļai Latvijas iedzīvotāju, un pieļauj, ka dzīves līmeņa nevienādības palielināšanās tik drīz neapstāsies. Turklāt līdzās inflācijas pierimšanai tiek prognozēta ienākumu pieauguma tempa samazināšanās.

Mājsaimniecību patēriņa izdevumi, rēķinot uz vienu tās locekli mēnesī, pērn sasniedza 155 latus, kas ir par 21% vairāk nekā pirms gada. Izdevumu pieaugums bijis gandrīz divas reizes straujāks nekā 2005.gadā, kad izmaksas pieauga par 12%, tā provizoriski secinājusi Centrālā statistikas pārvalde, apkopojot aptuveni 400 000 mājsaimniecību rakstītās dienasgrāmatas par ikdienas tēriņiem un pašu izaudzētā un saražotā izlietojumu. Piekrītot, ka izdevumi auguši arī inflācijas dēļ, Dienas aptaujātie eksperti tomēr norāda, ka tam bijusi salīdzinoši mazāka nozīme blakus tādiem ienākumus veicinošiem faktoriem kā darba algas pieaugums un kredītu pieejamība.

Latvijas krājbankas Investīciju pārvaldes galvenā analītiķe Olga Ertuganova uzsver, ka līdz šim ienākumu pieaugums ar uzviju pārsniedzis inflācijas tempus tikai daļai Latvijas iedzīvotāju, kamēr lielai daļai cilvēku ienākumi nav pieauguši vai pieauguši ļoti nenozīmīgi, un viņu pirktspēja un tēriņi arvien samazinās. "Tādējādi ienākumu un dzīves līmeņa nevienādība valstī palielinās, un, visticamāk, šis process tik drīz neapstāsies."

Lai gan šā gada pirmajā ceturksnī reālo ienākumu un arī patēriņa cenu kāpums paātrinājās, Hansabanka prognozē, ka gada otrajā pusē inflācija stabilizēsies, savukārt ienākumu pieaugums noteikti kļūs lēnāks. Nākamā gada laikā, pēc Hansabankas vadošā sociālekonomikas eksperta Pētera Strautiņa domām, inflācija samazināsies būtiski, taču arī ienākumu pieauguma tempu kritums kļūs vēl izteiktāks.

Vērtējot izdevumu struktūru dažādām sociālekonomiskām grupām, var secināt, ka pārtikas izdevumu īpatsvara pieaugums bijis tikai uzņēmēju un pašnodarbināto mājsaimniecībām — šie tēriņi pērn auguši par četriem procentpunktiem. Lai gan tas šķiet pārsteidzoši, daļai uzņēmēju, īpaši mazajiem un vidējiem, varētu būt nācies samazināt personiskos izdevumus ļoti straujā darbinieku atalgojuma kāpuma dēļ, pieļauj P.Strautiņš. Viņš gan norāda, ka to varētu būt iespaidojušas atsevišķu respondentu biznesa neveiksmes, ja aptauja aptver nelielu uzņēmēju un pašnodarbināto skaitu. Savukārt pensionāru tēriņu struktūra palikusi nemainīga, ko O.Ertuganova skaidro ar šīs grupas ļoti nelielajiem ienākumiem, kas ir nepietiekami, lai ko mainītu.

Lai gan iekšzemes kopprodukts (IK) uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes, ko uzskata par vienu no dzīves līmeņa rādītājiem, Latvijā pērn bija zemāks nekā Lietuvā, šajā kaimiņvalstī mājsaimniecības pārtikai tērējušas vairāk — 34% no patēriņa izdevumiem. Latvijā šie tēriņi veidoja tikai 28,1%, Igaunijā — 25%. Eksperti atzīst, ka bez detalizētas izpētes to grūti izskaidrot. "Šāds paradokss ir vērojams gadiem ilgi," saka P.Strautiņš, piebilstot, ka par zemāku dzīves līmeni Lietuvā liecina vairāki indikatori. Viņš arī norāda, ka neviena valsts precīzi nezina, cik liels ir tās IK un cik tieši cilvēku tajā mīt, līdz ar to IK uz vienu iedzīvotāju ir koeficients starp diviem novērtējumiem, nevis precīzi zināmiem faktiem. "Var izteikt minējumu, ka caurmēra Lietuvas statistiķis ir lielāks optimists par Latvijas statistiķi. Nevar arī izslēgt iespējamību, ka mūsu kaimiņzemē ir atšķirīgi patēriņa ieradumi."

Žurnāls: no Latvijas kuģniecības pazuduši 46,5 miljoni ASV dolāru

LETA  07/17/07    Pagājušajā gadā no a/s Latvijas kuģniecība (LK) naudas līdzekļiem pazuduši 46,5 miljoni ASV dolāru (23,7 miljoni latu), liecina Baltic Screen publikācija žurnālā Nedēļa. Kā raksta žurnāls, šopavasar publiskotajā LK gada pārskatā varēja pamanīt dīvainu faktu — agrāk kā uzņēmuma naudas līdzekļi bija uzrādīti 79,6 miljoni dolāru (40,5 miljoni latu), bet auditorkompānijas Ernst& Young Baltic auditētajā gada pārskatā bija atlicis tikai 33,1 miljons dolāru (16,9 miljoni latu). Tajā pašā LK auditētajā gada pārskatā atrodami arī pirms gada vēl neesoši aizņēmumi un pārējie debitoru kredīti 47,995 miljonu dolāru (24,477 miljonu latu) apmērā.

No paskaidrojumiem gada pārskatā izriet, ka runa šajā sadaļā ir par banku depozītiem ar termiņu virs trim mēnešiem un uzkrātajiem procentiem. Tas nozīmē, ka LK, kas agrāk ceturkšņu un neauditētajā gada pārskatā rakstīja, ka tai esot gandrīz 80 miljoni dolāru (40,8 miljonu latu) naudas līdzekļi, 2006.gadā 46,5 miljonus dolāru noguldījusi bankā kā depozītu. LK šo darījumu nekomentē.

Baltic Screen norāda, ka var uzskatīt, ka ilgāku laiku LK valde un padomes locekļi nav zinājuši vai arī ir zinājuši, bet slēpuši faktu, ka 46,5 miljoni dolāru uzņēmuma naudas nav bijuši kompānijas kontos, bet plašākai publikai neatklātiem nosacījumiem noguldīti nezināmā kredītiestādē. Turklāt šis fakts publiskajā gada pārskatā acīmredzami iekļauts tikai pēc tam, kad kompānijas darbības rezultātus pārbaudījuši starptautiskie auditori.

Aptaujātie finanšu analītiķi pauž, ka šādā gadījumā LK ir izdevies noguldīt savus 46,5 miljonus dolāru izcili izdevīgi vai arī runa tomēr ir nevis par depozītu, bet gan par aizdevumu ar īpašiem noteikumiem. Var izdarīt vispārēju pamatotu pieņēmumu, ka 46,5 miljoni dolāru kompānijas pārskatos nevar būt vienkāršs depozīts, jo peļņas norma šajā pozīcijā ir pārāk augsta.

Mēnesi pirms aptuveni aplēstā depozīta noguldīšanas tika noslēgtas galīgās vienošanās par 38,6% a/s Ventspils nafta (VN) izsoles nosacījumiem un kļuva skaidrs, cik līdzekļu apmēram vajadzēs akumulēt šīs akciju paketes kārotājiem. Lielu daļu no šīs paketes ieguva starptautiskā naftas un gāzes tirdzniecības kompānija Vitol Group.

Savukārt pašā LK kontrolpakete pieder VN, bet LK audita komisijā — tajā pašā, kurai kopā ar kompānijas valdes un padomes locekļiem vajadzēja pamanīt kļūdu 46,5 miljonu dolāru iegrāmatošanā, saskaņā ar publisko informāciju 2003.gadā tika ievēlēts Ventspils mēra Aivara Lemberga dēls Anrijs Lembergs, kā arī Igors Rodins, Edgars Jansons, Andris Vilcmeiers un Ilona Pavāre.

Viedoklis: Eksports buksē, valdība minstinās

Bens Latkovskis, Žurnāls "Nedēļa"   07/19/07    Viens no Latvijas ekonomikas sāpju bērniem ir salīdzinoši niecīgais preču un pakalpojumu eksports, kas būtiski atpaliek no importa, radot kritiski augstu maksājumu bilances tekošā konta deficītu. Nedēļa skaidro, kas tiek darīts, lai situāciju uzlabotu.

Pērn Latvijas eksporta kopvērtība bija 3,3 miljardi latu, kas ir par 14,2% vairāk nekā 2005. gadā. Vienlaikus importa kopvērtība bija gandrīz divas reizes lielāka — 6,4 miljardi latu. Šogad pirmajos četros mēnešos eksporta kopvērtība salīdzinājumā ar tādu pašu laikposmu pirms gada pieaugusi par 22,2%. Lai gan šogad vērojams eksporta pieauguma tempa kāpums, tas tomēr ir visai nepietiekams, jo Latvijas eksports ir mazāks nekā Lietuvā, kas vēl būtu saprotams, bet arī — nekā Igaunijā, kuras ekonomika absolūtos skaitļos ir mazāka.

Premjers Aigars Kalvītis uzdevis Ekonomikas ministrijai izstrādāt konkrētus priekšlikumus eksporta veicināšanai. Šī it kā loģiskā ziņa izraisa visai dīvainas izjūtas. Jau gadiem tiek runāts par nepieciešamību veicināt eksportu, un gandrīz ik gadu tiek pieņemtas jaunas eksporta veicināšanas programmas. Taču, kā uzsver vairākums uzņēmēju un nozaru asociāciju, tālāk par vārdiem un uz papīra uzrakstītām programmām reāla rīcība neseko.

Uz premjera pārmetumiem Ekonomikas ministrija atbild ar priekšlikumu piešķirt no privatizācijas ieņēmumiem nedaudz vairāk par trim miljoniem latu ik gadu eksporta kredītu garantiju sistēmas izveidei un vairāk nekā pusmiljona latu divu jaunu ekonomisko pārstāvniecību atklāšanai un uzturēšanai Polijā un Japānā. Kaut atklāti jāatzīst, ka Ekonomikas ministrijas reālās iespējas veicināt eksporta palielināšanos ir visai ierobežotas, tomēr, ņemot vērā, ka Latvijas eksporta apjoms pērn pārsniedza trīs miljardus latu, prasītās summas ir teju vai mikroskopiskas. Asociāciju Latvijas koks un Latvijas mēbeles izpilddirektors Andris Plezers neslēpj ironiju, izbrīnā sakot: "Ko tad par trim miljoniem var garantēt?" Viņaprāt, eksporta veicināšanai varētu izmantot valsts īpašumā esošo Hipotēku un zemes banku. Protams, vispirms izdarot grozījumus bankas nolikumā.

Uzņēmēji no valdības gaida vairāk nekā jaunu pārstāvniecību atklāšanu un niecīga apjoma kredītlīniju garantijas. Pēc uzņēmēju domām, valdība nav gatava pieņemt radikālus lēmumus un izšķirties par striktu rīcību. Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības uzņēmumu asociācijas valdes priekšsēdētājs Vilis Rantiņš, runājot par eksporta pieauguma šķēršļiem, norāda uz nelabvēlīgo biznesa klimatu tieši ražotājiem. "Mums skaidri jāsaprot, ka Latvijas eksporta struktūru veido pamatā ražošana, tas ir, Latvijā ražotās preces. Tā, piemēram, no visa Latvijas eksporta 31,5% veido tieši mašīnbūves un metālapstrādes nozare. Kā redzams, valdība negrib saprast — lai veicinātu Latvijas preču eksportu, ir jārada diferencēta pieeja tieši ražotājiem, tādējādi veicinot arvien lielāku daļu uzņēmēju iesaistīšanos ražošanā, kas ir Latvijas eksporta pamats. Diferencētai pieejai ir jāizpaužas ar dažādu nodokļu atvieglojumiem. Piemēram, labi zinām, ka ražošana ir kapitālietilpīga sfēra, kas prasa relatīvi lielākas ēkas un zemes platības, tāpēc nekustamā īpašuma nodoklim būtu jābūt 5 līdz 10 reizes mazākam nekā esošais. Latvijas IKP struktūrā apstrādes rūpniecība aizņem tikai aptuveni 12%, un situācija, maigi izsakoties, ir traģiska, jo tieši no šiem 12% veidojas Latvijas preču eksports. Jāsecina: ja ražošana procentuāli Latvijā nepieaugs, tad uz krasu eksporta pieaugumu mums necerēt. Tāpēc neizbēgami jārada labvēlīgāki apstākļi ražošanai, lai to veicinātu.

Pēdējais laiks arī ar valsts atbalstu strādāt ar jauniešiem pamatskolās, skaidrojot par ražošanas procesiem, vest uz rūpnīcām, mācīt rasēšanu, darbmācību, ko daudz kur vairs nedara. Ja nebūs šo jauniešu ar izpratni par ražošanu, tad viņi turpmāk neizvēlēsies šīs profesijas, kas jo vairāk palielinās inženierzinātņu speciālistu trūkumu. Jāuzlabo materiāli tehniskā bāze tehniskajās skolās, jo patlaban šo mācību iestāžu prestižs jauniešu acīs ir ļoti zems. Valdība ļoti kūtri ieklausās dažādos mūsu priekšlikumos un ieteikumos, tāpēc situācija attiecībā uz eksportu ir tāda, kāda tā ir tagad," uzsver Rantiņš.

Arī Plezers ir pārliecināts, ka valdībai ir vairāk jāpievēršas ražotājiem un ar konkrētiem pasākumiem viņi jāatbalsta. Jāmaina likumdošana un jāparedz nodokļu atlaides investīcijām, kas ieguldītas uzņēmumu attīstībā, proti, jāizdara grozījumi likumā Par uzņēmuma ienākuma nodokli, paredzot samazināt uzņēmumu ienākuma nodokļa apliekamo daļu par investīciju summām, kuras ieguldītas uzņēmuma attīstībā. "Patlaban, kad trūkst darbaspēka, fantastiski pieaug kokmateriālu cenas un strādnieku izmaksas, arī citas izmaksas, tas ir vienīgais glābiņš, kā uzņēmums varētu investēt un būt konkurētspējīgs. Jāstimulē jaunu iekārtu un tehnoloģiju iepirkšana un veco nomaiņa. Ja to nedarīs, nebūs ražošanas un nebūs arī eksporta," uzskata Plezers. Viņš stāsta, ka "jautājumu par ienākuma nodokļa apliekamās daļas samazinājumu par investīciju summām, kuras ieguldītas uzņēmuma attīstībā, esam ierosinājuši visām valdībām jau kopš 2000. gada, bet vezums nav izkustējies no vietas. Tagad, kad eksporta apjoms samazinās, vairāki uzņēmumi kļūst nekonkurētspējīgi un bankrotē, šis jautājums prasa tūlītēju risinājumu".

Uz jautājumu, kāpēc Latvijai no Baltijas valstīm ir mazākais eksports un lielākais importa pārsvars pār eksportu, atbildēt ir grūti. Līdz šim pārliecinošs izskaidrojums nav dzirdēts. Uzņēmēji nosauc vairākus šķēršļus, kuri traucē strauju eksporta pieaugumu.

"Viens no šķēršļiem ir tas, ka Latvijas uzņēmumiem ir ierobežoti resursi, ko atvēlēt eksporta tirgu attīstīšanai, jo eksporta tirgū ir globālo kompāniju konkurence, kas ir liels pārbaudījums," skaidro Gutta valdes priekšsēdētājs Didzis Zālītis. Viņš uzskata, ka valstij būtu jāatbalsta ražošanas uzņēmumi, kas ir pierādījuši, ka ir spējīgi ražot un eksportēt konkurētspējīgus produktus. Eiropas Savienības atbalsta līdzekļi primāri būtu jāpiešķir ražojošo un eksportējošo uzņēmumu atbalstam. Turklāt būtu stingri jānosaka valstij svarīgās attīstības prioritātes, jo visas nozares atbalstīt nav iespējams.

Nacionālajā attīstības plānā kā prioritāras nozares iekļautas kokapstrāde, farmācija un informācijas tehnoloģijas. Kavējošs eksporta apjoma pieauguma faktors, pēc Zālīša domām, ir arī pieaugošās darbaspēka izmaksas un darbaroku trūkums. Lai problēmu risinātu, valdībai būtu jāpieņem lēmumi attiecībā uz darba tirgus liberalizēšanu.

Kokrūpniecībā un mēbeļu ražošanā galvenais iemesls, kāpēc samazinās eksporta apjoms, uzskata Plezers, ir — Latvijas iekšējais tirgus. Pēdējos četros gados strauji aug pieprasījums vietējā tirgū pēc kokrūpniecības materiāliem un mēbelēm. Piemēram, mēbelēm pēdējos četros gados ir četrkāršojies vietējais patēriņš. Tirgot šeit ir daudz vienkāršāk nekā eksportēt. Arī izstrādājumu cenu pieaugumu labāk saprot Latvijā, nevis ārvalstīs.

Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerālsekretāre Elīna Egle līdztekus darbaspēka, elektroenerģijas un nekustamā īpašuma nodokļu izmaksu pieaugumam kā ražošanu bremzējošu faktoru min grūti prognozējamas izmaiņas uzņēmējdarbības vides normatīvajā regulējumā. "Spēles noteikumi būtiski var tikt mainīti īsā laikā, balstoties uz politiskā un sabiedriskā noskaņojuma izmaiņām. Pašvaldībās un valstī joprojām augsts ir administratīvais slogs, trūkst izsvērta ilgtermiņa attīstības scenārija," uzskata Egle.

Viens no veidiem, kā veicināt eksportu, ir eksporta kredītu valsts garantijas. Kā finanšu instruments tas tiek izmantots arī citās valstīs, un interesi par eksporta garantijām šīs programmas izstrādē uzņēmēji ir izrādījuši, saka Egle. Diemžēl niecīgo finanšu resursu dēļ būtiski ietekmēt eksporta apjomu pieaugumu tā nevar. Tomēr arī par šo mazumiņu ražotāji ir pateicīgi. "Jebkuru jaunu eksporta tirgu apgūšana saistīta ar papildu izdevumiem un riskiem. Ir labi, ja valsts paredz sniegt uzņēmējiem kaut nelielu atbalstu, apgūstot jaunus noieta tirgus. Uzņēmēji ir gatavi izmantot visas iespējas, lai veicinātu eksportu," uzskata Latvijas Kokapstrādes uzņēmēju un eksportētāju asociācijas izpilddirektors Jānis Mārciņš.

Viņš uzsver: lai Latvijā ražotā produkcija būtu konkurētspējīga ES un citās valstīs, jāsamazina eksporta produkcijas pašizmaksa, un to var izdarīt, tikai paaugstinot darba ražīgumu, izgatavojot produkciju ar augstāku pievienoto vērtību. Ceļš ir viens — jānomaina esošās mašīnas ar jaunām, ražīgākām. Uzņēmēji to visu zina, bet peļņa ir par mazu, lai vienīgi saviem spēkiem modernizētu ražošanu. Bankas aizdevumus izsniedz tikai tad, ja uzņēmējam ir iespējas kredīta summu nodrošināt ar ķīlas saistībām trīskāršā apjomā. Produkciju eksportam ražo galvenokārt lielie un vidējie uzņēmumi (pēc Latvijas mērogiem). Ļoti vēlama būtu valsts garantēta atbalsta sistēma šai uzņēmumu grupai, saņemot bankās kredītu, ja tas paredzēts augstražīgu tehnoloģisko iekārtu iegādei vai jaunām, inovatīvām tehnoloģijām. Uzņēmēji domā par ražošanas procesa modernizāciju, darba ražīguma celšanu, bet iespējas saņemt bankās kredītu ir ierobežotas.

Viens no praktiskiem pasākumiem, kā veicināt eksportu, ir Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras pārstāvniecību tīkla izvēršana ārvalstīs. Ekonomikas ministrija plāno nākamgad atklāt jaunas pārstāvniecības Polijā un Japānā, kā arī ik gadu atklāt vienu jaunu pārstāvniecību. Par šo pārstāvniecību darba efektivitāti domas ir atšķirīgas. Egle visai skeptiski izsakās par līdzšinējo ekonomisko pārstāvniecību darbu. "Diemžēl pārstāvniecību efektivitāte ir vāja, izvirzītie mērķi un izpildes rādītāji netiek saskaņoti ar uzņēmējiem, nenotiek rezultātu apspriede un jaunu uzdevumu noteikšana, kas būtu par pamatu pārskatāmam un efektīvam valsts līdzekļu izlietojumam. Pārstāvniecību tīklam ir jākalpo par tiltu uz svarīgākajiem ārvalstu tirgiem un ārvalstu uzņēmējiem uz Latviju, tomēr pirms jaunu iestāžu atvēršanas ir jābūt pārliecībai, ka ieguldītie līdzekļi atmaksāsies. Patlaban ar ārvalstu pārstāvniecību atvēršanu tiek audzēts valsts pārvaldes aparāts, kas bieži darbojas atrauti no tiem, kuru vajadzībām tas tiek veidots. Daudzkārt esam pārliecinājušies, ka efektīvāk, no līdzekļu izmantošanas viedokļa raugoties, ir izmantot Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas diplomātiskās pārstāvniecības un Latvijas godu konsulu ārvalstīs padomu un atbalstu," uzskata Egle. Viņa atbalsta pārstāvniecības izveidi Polijā, taču domā, ka Japānā pietiktu ar ekonomikas atašeju vēstniecībā. "Jāpārskata esošās [pārstāvniecības] un jāapzina uzņēmējus interesējošie tirgi, šo tirgu attīstības potenciāls un administratīvais regulējums. Tām jābūt valstīm, kurās ir augsts tirgus potenciāls un iespējams attīstīt Latvijas un vai Eiropas Savienības uzņēmumu, to preču un pakalpojumu zīmolus. Manā rīcībā nav pietiekamas informācijas, lai apstiprinātu pārstāvniecības Japānā atvēršanas lietderību. Pārstāvniecības ir nepieciešamas, ja no uzņēmējiem ir liela interese par konkrētu valsti un šo interesi darba apjoma dēļ nevar pietiekami efektīvi apmierināt, izmantojot diplomātiskās pārstāvniecības. Vienlaikus jābūt pārliecībai, ka šāda sadarbība būs ilglaicīga, pretējā gadījumā pēc gada var izrādīties, ka iestāde jāslēdz," stāsta Egle.

Arī Rantiņš pauž zināmas bažas par lietderību atvērt pārstāvniecību Japānā. "Polija, manuprāt, ir atbalstāms reģions ģeogrāfiskā izvietojuma dēļ, par Japānu grūti spriest, jo mūsu nozares eksports uz turieni nav nozīmīgs. Japāna vairāk varētu kalpot par valsti, no kuras pārņemt zināšanas. Lietderīgi būtu atvērt pārstāvniecību Baltkrievijā, Somijā, Zviedrijā, respektīvi, apkārt visai Baltijas jūrai," spriež Rantiņš. Viņš arī norāda uz augsto birokratizācijas līmeni valsts atbalsta sistēmā. "Eksporta kredīta garantēšana ir atbalstāma tik, cik visas birokrātiskās formalitātes ar tās noformēšanu ir lietderīgas. Sistēmai jābūt elastīgai un ar maksimāli mazākām administrēšanas izmaksām."

Savukārt Mārciņš pilnībā atbalsta ekonomisko pārstāvniecību attīstīšanu pēc iespējas plašāk. Viņa sadarbības pieredze ir pozitīva. "Asociācija sadarbojas ar ekonomiskiem pārstāvjiem ārvalstīs, un ir noorganizētas Latvijas uzņēmēju tikšanās ar Dānijas un Zviedrijas uzņēmējiem. Šādas mērķa grupu tikšanās neprasa lielu laika patēriņu, ir produktīvas un ekonomiski izdevīgas. Produkcijas noieta tirgu paplašināšana ir tikai apsveicama. Ekonomiskie pārstāvji uz vietas attiecīgā valstī iepazīst vietējo patērētāju intereses, tiekas ar uzņēmējiem, un ir iespēja organizēt kontaktbiržas pēc mērķa auditorijas principa ar iepriekš saskaņotu darba programmu." Viņaprāt, būtu lietderīgi analizēt tirdzniecības iespējas ar Tunisiju, Maroku, Ēģipti un pārējām Ziemeļāfrikas valstīm.

Arī Plezers apsveic jaunu pārstāvniecību atvēršanu jebkurā valstī. Pēc viņa domām, kokrūpniecībai pēdējā laikā ir ļoti interesanta Japāna, arī Polijai nav ne vainas. "Ja man jautātu, kur būtu vēlams atvērt jaunas pārstāvniecības, tad teiktu — pirmkārt, visās valstīs Eiropā, jo tas ir mūsu tuvākais tirgus. Otrkārt, jāsāk pievērsties Āfrikai, kur dažas valstis strauji attīstās. Mums interesantākās varētu būt šā kontinenta ziemeļu daļas valstis, kā arī Libāna, Izraēla, Jordānija un citas Āzijas valstis."

Exigen Services DATI Baltijas reģiona vadītājs Guntis Urtāns jebkuras aktivitātes ārvalstīs uzskata par lietderīgām un apsveic jaunu pārstāvniecību atklāšanu, kaut pats to palīdzību izmanto ne pārāk bieži. Vienlaikus viņš atzīst, ka vienmēr, kad tajās vērsies, saņēmis nepieciešamo atbalstu un informāciju. Pieticīgajā eksporta apjomā viņš nevaino valdību un citas valsts institūcijas, bet gan pašus uzņēmējus. "Galvenais šķērslis vienmēr esam mēs paši — pirmām kārtām jau uzņēmības trūkums. Domāju, ka valsts uzņēmēju viedoklī ieklausās, taču traucē joprojām visai smagā jebkādas atbalsta programmas birokrātija, kas rada situācijas, kad uzņēmējiem ir izdevīgāk tērēt pašiem savus līdzekļus, nevis pieteikties uz valsts atbalstu. Ir jāsaprot, ka sagaidīt ļoti krasu eksporta pieaugumu īsā laika periodā ir nereāli. Virzība kopumā šķiet pozitīva, ko apliecina arī statistikas dati par eksporta pieaugumu," secina Urtāns. Viņam piekrīt Plezers, uzskatot, ka "pašam jāizrāda iniciatīva, jo neviens uz šķīvīša klāt neko nenesīs. Cik esmu iesaistījies šajā sadarbībā [ar pārstāvniecībām ārvalstīs], vienmēr esmu saņēmis atbalstu un izpratni". Arī Rantiņš atzīst, ka uzņēmēji varētu būt aktīvāki, sadarbojoties ar ekonomiskajām pārstāvniecībām ārvalstīs. "Asociācija bieži ir informējusi savus biedrus par iespējām jebkurus biznesa jautājumus risināt ar ārvalstīs esošo ekonomisko pārstāvniecību palīdzību, bet, pēc manā rīcībā esošās informācijas, uzņēmumi šajā ziņā ir diezgan kūtri. Kāpēc? Manuprāt, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrai vajadzētu sastādīt konkrētu sarakstu ar jautājumiem, kuros pārstāvniecības bez maksas ir spējīgas palīdzēt uzņēmējiem."

Uzklausot uzņēmēju viedokļus, kopumā rodas iespaids: valsts pārvaldes iestādes joprojām ir pārliecinātas, ka visu nosaka tirgus, konkurence un uzņēmējiem pašiem ar visu jātiek galā, valstij iejaucoties iespējami mazāk. Valstis ar daudz lielāku ekonomisko potenciālu no šīs pārliecības sen jau atteikušās. Vai arī mums nebūtu laiks darīt to pašu?

Jūrmalas zemes atdotas nomā par santīmiem

LETA  07/20/07     Ar Jūrmalas eksmēra Jura Hlevicka (savulaik - LPP) gādību vairāki desmiti vērtīgu Jūrmalas zemesgabalu ir iznomāti par maksu, kas ir mazāka pat par santīmu kvadrātmetrā, raksta laikraksts «Dienas Bizness» (Db).

Vairāk nekā deviņus mēnešus domes deputāti lūdza domes vadību izsniegt viņiem advokātu biroja «Liepa, Skopiņa/Borenius» izvērtējumu zemes nomas līgumiem, kurus noslēdzis Hlevickis, kurš tagad Matīsa cietumā izcieš sodu, ko Zemgales apgabaltiesa viņam piespriedusi par kukuļdošanu Jūrmalas mēra vēlēšanu laikā.

Tikai pēc vēršanās pie reģionālās attīstības un pašvaldības lietu ministra Aigara Štokenberga (TP), kurš norādījis, ka šādi dokumenti domniekiem ir jāizsniedz, domes izpilddirektors Gatis Truksnis, kurš izpilddirektora pienākumus sāka veikt laikā, kad mērs bija Hlevickis, liekot katram domniekam parakstīties par to, ka informācijas izpaušanas gadījumā viņiem draud kriminālatbildība, deputātiem šo dokumentu kopijas tomēr izsniedzis.

Deputāti sašutuši vēlreiz vērsušies pie atbildīgā ministra un saņēmuši atbildi, ka domes vadībai šādi rīkoties nav bijis nekāda pamata un informācija nekādi nav uzskatāma par slepenu.

«Var tikai minēt, kāpēc mazpazīstamām Tukumā vai Zirņu pagastā reģistrētām firmām tikuši ekskluzīvi zemes nomas līgumi bez nekādiem nosacījumiem, bieži nesasniedzot pat santīmu par kvadrātmetru zemes nomu,» raksta laikraksts.

Advokātu birojs uzsvēris, ka noteikums, kas vislielākā mērā skar pašvaldības intereses, ir nomas maksa. Tā visos Hlevicka noslēgtajos nomas līgumos esot paredzēta zemāka par 10 santīmiem kvadrātmetrā. 11 līgumos maksa par kvadrātmetru nesasniedzot pat santīmu. Lielākoties nomas maksas apmērs noteikts atbilstoši domes apstiprinātajai «Zemesgabalu nomas maksas noteikšanas metodikai», ņemot par pamatu minimālu nomas maksas likmi, tomēr sešos līgumos nesasniedzot pat to.

«Šāda rīcība ir atzīstama par likuma «Par valsts un pašvaldību finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanu» pārkāpumu, saskaņā ar kuru pašvaldībai sava manta ir jānodod citas personas lietošanā par iespējami

augstāku atlīdzību,» teikts advokātu atzinumā.

Miljonāru un miljardieru salidojums

Diena  07/21/07    Paredzams, ka uz festivālu Jaunais vilnis ieradīsies ne tikai estrādes, bet arī Krievijas naudas zvaigznes. Triju gaidāmo viesu naudas apjoms pret Latvijas ekonomiku izsakāms šādā formulā: Abramovičs+Usmanovs+Vekseļbergs=Latvijas iekšzemes kopprodukts

Viktors Vekseļbergs (10 miljardi ASV dolāru)

49 gadus vecs naftas oligarhs, kurš pie kapitāla ticis, pateicoties darbaholismam un alumīnija rūpniecības privatizācijai 90.gadu sākumā. Žurnāls Forbes pērnā gada Krievijas bagātāko cilvēku sarakstā V.Vekseļbergs ieņem desmito vietu. V.Vekseļbergam kapitālu pamatā veido naftas un gāzes bizness. Pieder holdinga kompānija Renova group, kas pirms pāris gadiem pavēstīja par ieceri Rīgā, Mežaparkā, izbūvēt veselu dzīvojamo mikrorajonu. Projektu Latvijā vada bijušais Rīgas mērs Gundars Bojārs, un tajā paredzēts ieguldīt līdz pat 800 miljoniem eiro.

Miljardiera V.Vekseļberga vājība ir slaveno Faberžē olu kolekcija. 2004.gadā viņš iegādājās lielāko šo ekskluzīvo izstrādājumu privātkolekciju, baumo, ka dārgo nieciņu cena bijusi 100 miljonu dolāru.

Ališers Usmanovs (5,6 miljardi ASVdolāru)

Kompānijas Gazprominvestholding direktors, kurā ietilpst vesela rinda uzņēmumu gan pašā Krievijā, gan ārzemēs. Gazprominvestholding pilnībā pieder Gazpromam un nodarbojas ar finanšu operācijām. A.Usmanovs ir holdinga Metalloinvest līdzīpašnieks, kompānija pārvalda vairāku Krievijas metālrūpniecības uzņēmumu aktīvus, viņam pieder arī izdevniecības nams Kommersant. Taču par viņa visekstravagantāko pirkumu var uzskatīt slaveno padomju multiplikācijas filmu kolekciju iegādi no ASV uzņēmuma Films by Jove. Šī darījuma vērtība tika lēsta ap 10 milj. dolāru.

Romans Abramovičs (19,2 miljardi ASV dolāru)

Viņu gaida katru gadu, un arī šoreiz gan politiskajās, gan biznesa aprindās baumo par bagātākā krieva iespējamu vizīti Jaunā viļņa laikā. Daži joko, ka varbūt viņš šoreiz nemanāmi ieradīsies ar savu grezno zemūdeni. Taču, pat ja Čukotkas gubernators un futbola kluba Chelsea īpašnieks tiešām apciemos Latviju, diez vai varēsim redzēt viņu aplaudējam koncertos — uzņēmējs noteikti nav no tiem, kam patīk runāt ar presi un zīmēties TV ekrānos. Tiesa gan, kā iemesls viņa iespējamai vizītei tiek minētas nevis biznesa intereses, bet vēlme atpūsties draugu lokā, viens no kuriem ir, piemēram, S.P.I. Group īpašnieks Jurijs Šeflers. R.Abramovičs bijis Borisa Berezovska biznesa partneris, kapitālu ieguvis 90.gados, kad nodarbojās ar naftas tirdzniecību. Nesen šķīrās ar sievu Irīnu, kas pēc šķiršanās saņēma 300 milj.dolāru.

Izglītībā un kultūrā...

Pirmajā pieteikšanās dienā liela interese par studijām lielākajās Latvijas augstskolās

LETA    07/16/07     Pirmdien bija vērojama liela studentu interese par studijām lielākajās Latvijas augstskolās.

Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) bakalaura un profesionālajās studiju programmās pieteikumus iesnieguši 524 jaunieši. No tiem medicīnas fakultātē iesniegti 140 pieteikumu. Tomēr vislielākā interese topošo studentu vidū ir par studijām Starptautisko attiecību studiju programmā, kur iesniegti 34 pieteikumi, informēja RSU.

Liela studētgribētāju interesē pirmdien bija vērojama arī Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU), kur uzsākusies dokumentu pieņemšana pilna laika pamatstudiju programmās. RTU vēl nav apkopojis, cik daudz pieteikumu studijām pirmdien iesniegts, taču norāda, ka vislielākā interese bijusi par studijām Būvniecības fakultātē, kur pieteikušies vairāk nekā 600 studētgribētāju, un Inženierekonomikas fakultātē, kur pieteikušies vairāk nekā 300 studētgribētāju.

Savukārt Banku augstskolā (BA) pieteikumus bakalaura studiju programmās iesnieguši 264 studētgribētāji. Vislielākā interese bijusi par uzņēmējdarbības vadīšanu un finansēm.

Jau ziņots, ka RTU studētgribētāji savus dokumentus pilna laika pamatstudiju programmās varēs iesniegt līdz 24.jūlijam, laikā no plkst.9 līdz 17, izņemot 22.jūliju. Dokumentus nepilna laika - neklātienes un vakara pamatstudiju - programmās pieņems no 30.jūlija līdz 4.augustam no plkst.12 līdz 18.

Dokumenti iesniedzami RTU Uzņemšanas komisijai Kaļķu ielā 1, 121.telpā.

Savukārt RSU Medicīnas, Stomatoloģijas, Farmācijas, Rehabilitācijas, Māszinību, Sabiedrības veselības un Eiropas studiju fakultātes reflektantiem bakalaura un profesionālajās studiju programmās dokumentu pieņemšana notiek līdz 20.jūlijam no plkst.10 līdz 17, 21.jūlijā no plkst.10 līdz 15, kā arī no 23.jūlija līdz 25.jūlijam no plkst.10 līdz 17.

Pieteikties studijām varēs RSU telpās Rīgā, Dzirciema ielā 16.

BA pilna un nepilna laika studijām - 1.līmeņa studijām, bakalaura studijām un maģistrantūrai - varēs pieteikties līdz 21.jūlijam un no 23.jūlija līdz 25.jūlijam.

Dokumentus varēs iesniegt darba dienās no plkst.9 līdz 18 un sestdien no plkst.9 līdz 15 Rīgā, K.Valdemāra ielā 1b.

Studētgribētāju rindas vēl garākas nekā citugad

Vita Dreijere,  Diena  07/17/07    Labāk zvaniet nedaudz vēlāk, jo tagad šeit ir baigie pūļi un mums visu gāž apkārt, — saka kāds Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) pārstāvis, kad Diena jau pirmajā dienas pusē interesējas par pirmās studētgribētāju dokumentu pieņemšanas dienas rezultātiem. Līdzīgi kā LLU arī lielā daļā citu Latvijas augstskolu šonedēļ studijām sāk pieteikties topošie studenti. Augstskolu pārstāvji Dienai stāsta, ka šogad pirmajā dienā studētgribētāju rinda ir garāka nekā iepriekšējos gados, turklāt daži jaunieši tajā iestājušies jau pašā rīta agrumā.

Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) uzņemšanas komisijas atbildīgais sekretārs Ivars Odītis jauniešu rindu šogad sauc par "izcili lielu", sakot, ka viņam radies iespaids, ka "visa Latvija pie mums sabraukusi". Lai gan pieteikšanās laiks neietekmēs konkursa rezultātus, aģentūra BNS ziņo, ka pirmie studenti vietas rindā dokumentu iesniegšanai RTU esot aizņēmuši plkst. 4 no rīta. Arī Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) un Liepājas Pedagoģijas akadēmijas (LPA) pārstāvji pauž, ka pirmajā dokumentu pieņemšanas dienā topošo studentu rindas bijušas garākas nekā citugad. Pirmdien dokumentus pamatstudijām Latvijas Universitātē (LU) pieņēma tikai Hansabankas reģionālajās filiālēs, taču otrdien tos pieņems arī LU centrālajā ēkā, kur iepriekšējos gados pirmajās dokumentu iesniegšanas dienās jauniešu rinda stiepusies arī uz ielas. LU pieļauj iespēju, ka arī šogad situācija būs līdzīga, saka LU pārstāve Ilona Vilcāne.

Augstskolu pārstāvji prognozē, kaut gan ir studētgribētāju skaita pieaugumu pirmajā dokumentu pieņemšanas dienā, kopumā tas neatšķirsies no pagājušā gada rādītājiem. Arī Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) lēš, ka pamatstudijās uzņemto skaits būtiski nepieaugs un gluži kā iepriekšējos gados pārsniegs 30 000, saka IZM pārstāve Dace Jansone. Viņa to skaidro galvenokārt ar demogrāfiskajiem rādītājiem, jo vidējās izglītības ieguvēju skaitam ir tendence samazināties. Tieši uz demogrāfisko situāciju atsaucas arī augstskolu pārstāvji, skaidrojot, kāpēc šogad augstākās izglītības iestādes sākušas sevi aktīvāk reklamēt. Turklāt konkurenci augstākajā izglītībā palielina ārzemju augstskolas, jo pēdējos gados arvien vairāk jauniešu izvēlas studēt citās valstīs, stāsta I.Vilcāne.

Diena jau rakstīja, ka nākamajā mācību gadā pieaugs studiju maksas. Piemēram, LU studiju maksa ir palielināta par aptuveni 300 latiem un tagad lielākajai daļai LU studentu par vienu mācību gadu būs jāmaksā vairāk nekā 1000 latu. Citās lielākajās augstskolās maksas sadārdzinājums ir mazāks, taču aizvien vairāk augstskolās vidējā studiju maksa nav zemāka par vismaz 800 latiem. Salīdzinājumā ar pagājušo gadu aptuveni 1000 cilvēkiem vairāk būs iespēja studēt par valsts līdzekļiem. Procentuāli vislielākais budžeta vietu skaita pieaugums ir doktorantūrā.

Izstādes

Sniedze Sofija,  NRA  07/17/07

- SIEVIETE UN PAPAGAILIS. Vēl tikai līdz 27. jūlijam galerijā Sidegunde Lāčplēša ielā 10 (ieeja no pagalma) var aplūkot mākslinieces Dainas Dagnijas krāšņo tekstilkolāžu izstādi Sieviete un papagailis.

- LABĀKO ZĪMĒJUMU SKATE. Līdz 12. augustam vēl var paspēt apskatīt Latvijas Nacionālā mākslas muzeja programmas Es un māksla dalībnieku gada eļļas pasteļu zīmējumu izstādi Arsenālā. Jau septiņus gadus, pirmos divus Aijas Zariņas, bet pēdējos piecus – Baibas Sprances vadībā, muzejs jebkuram interesentam piedāvā iespēju praktisku nodarbību ceļā iepazīt mākslu un tās izteiksmes līdzekļus. Savdabīgā atmosfēra, kas apvieno kā pieaugušos, tā bērnus, rezultātā atraisa mīlestību pret mākslas pasauli. Izstādē būs apskatāma labāko zīmējumu skate gan veiksmīgāko kopiju, gan brīvo kompozīciju veidos. Tēmas risinājumus papildina uzdevumu apraksts. Šogad nodarbību atmosfēra tika ieturēta Gustava Šķiltera, Valdemāra Tones, Raimonda Staprāna, Kurta Fridrihsona, Ģirta Muižnieka, Leonīda Āriņa, Aijas Zariņas personālizstādēs un izstādēs Publiskie spoguļi, Bordo Mākslas muzeja kolekcijas Fovisma skats. Franču glezniecība 20. gadsimta sākumā, Fovisma atskaņas. Latviešu glezniecība: 1910–1980, Pieci iepirkumu gadi, atkājot kā pašmāju, tā ārvalstu mākslas burvību.

- INTIMUS. No 19. jūlija līdz 14. augustam galerijā Māksla XO varēs apskatīt mākslinieces Helēnas Heinrihsones pašportretu un portretu izstādi Intimus, kas paralēli Latvijas Nacionālajā muzejā notiekošajai jaunāko darbu ekspozīcijai dos iespēju aplūkot arī agrāk tapušus darbus. Viņas portretējumus raksturo kādu precīzu detaļu izmantojums, kas ļauj pazīt konkrēto personību, pārējo atstājot savai izjūtu fantāzijai.

- LELDES VINTERSORES GLEZNAS. No 19. jūlija līdz 28. jūlijam galerijā Mūrnieks būs apskatāma gleznotājas Leldes Vinters-Ores izstāde Gleznotprieks, kas jau paspējusi apceļot citas Latvijas pilsētas: Jelgavu, Priekuli, Aizkraukli, Lielvārdi un Ķegumu. Lelde Vinters-Ore pieder pie tiem daudzajiem uz ārzemēm emigrējušo vecāku bērniem, kas uzauguši trimdā. Māksliniece izglītību guvusi Čikāgas mākslas institūtā, 1959. gadā to absolvējot, bet viņas rokrakstu var nosaukt par Čikāgas abstraktā ekspresionisma skolai piederīgu – ekspresīvi, dekoratīvi un bespriekšmetiski gleznojumi, kuru radītā enerģija rosina uz asociatīvu apceri. Leldes Vinters-Ores gleznās valda tīru krāsu laukumu salikumi, ko nereti pārtrauc gaišāku līniju akcenti. Gleznu tematikā reizēm ir kāds atmiņu un iztēles uzplaiksnījums vai izteiksmes līdzekļu izraisīta noskaņa. Latvijā ilgu laiku mākslinieces darbi nebija plašāk zināmi, taču Amerikas Savienotajās Valstīs, jau sākot ar 1960. gadiem, viņa ir aktīva personālo un grupu izstāžu dalībniece.

- KĀRĻA VEITNERA SIMTGADE. 20. jūlijā pulksten 16 Latvijas Nacionālā mākslas muzeja mazajā zālē tiks atklāta gleznotāja Kārļa Veitnera simtgades piemiņai veltītā izstāde. Kārlis Veitners bija personība ar plašu redzesloku, studiju gados īslaicīgi apguvis tiesību zinātnes, klasisko filoloģiju, teoloģiju un no 1940. līdz 1948. gadam gleznošanu Latvijas Mākslas akadēmijā, bet viņa lielākā dzīves kaislība bija daba – tā ar savu skaistumu nemitīgi devusi iedvesmu gleznošanai – pārsvarā iemūžinot Pārdaugavas ieliņas, Māras dīķa apkārtni un ārpilsētas skatus liriskās plenēra ainiņās. Pateicoties savai rosībai algotā darbā Valsts akadēmiskajā operas un baleta teātrī un interesei par skatuves tērpu noformējumiem, Kārlis Veitners tika iekļauts Latvijas Mākslinieku savienības scenogrāfu sekcijā, 1968. gadā kļūdams par tās biedru. Izstādē no mākslinieka ģimenes un galerijas Birkenfelds eksponētās gleznas būs apskatāmas līdz 19. augustam.

Kultūrziņas

Līvija Dūmiņa,  NRA  07/18/07

- LIELAIS KRISTAPS. Vēl līdz 27. jūlijam var iesniegt filmu pieteikumus nacionālajam filmu festivālam Lielais Kristaps, kas šogad notiks no 28. septembra līdz 7. oktobrim. Festivāla nolikums un pieteikuma anketa pieejama Nacionālā kino centra mājas lapā www.nfc.lv. Nacionālo balvu Lielais Kristaps festivāla noslēguma ceremonijā 6. oktobrī saņems labākās filmas septiņās kategorijās un labākie kinoprofesiju pārstāvji 16 kategorijās. Tiks pasniegta arī balva par mūža ieguldījumu Latvijas kinomākslā.

- KONKURSS FOTOGRĀFIEM. Ārlietu ministrija Latvijas prezidentūras Baltijas jūras valstu padomē (BJVP) ietvaros un sadarbībā ar Laikmetīgas mākslas centru izsludina foto konkursu ...Where the Baltic Sea and People Meet..., kurā tiek aicināti piedalīties Baltijas jūras reģiona valstu jaunie fotogrāfi vecumā no 18 līdz 30 gadiem. Konkursa nolikums un dalībnieku pieteikuma anketa pieejama Latvijas prezidentūras BJVP mājas lapā www.am.gov.lv/CBSS.

Līvija Dūmiņa,  NRA  07/19/07

- TEKSTILA RESTAURATORU MEISTARDARBNĪCA. Līdz 20. jūlijam Ventspilī notiek Latvijas Restauratoru biedrības organizēta un Ventspils muzeja atbalstīta vasaras nometne – meistardarbnīca. Nometne veidota sadarbībā ar Krēfeldes Tekstila muzeju Vācijā. Nometnes darbā piedalās tekstila restauratori no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja, Rundāles pils muzeja, Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja, Kara muzeja, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja.

- JAUNIE LATVIJAS GLEZNIECĪBĀ. Zināmi izstādes Jaunie Latvijas glezniecībā dalībnieki – kopumā izstādē, kas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls tiks atklāta šā gada 16. novembrī, piedalīsies 40 jaunie mākslinieki. Tiekoties ar vairāk nekā 150 jaunajiem Latvijas gleznotājiem un apsekojot aptuveni 100 mākslinieku darbnīcu, izstādes dalībnieku vidū iekļauti gan Latvijā zināmi jaunie mākslinieki, gan Latvijas Mākslas akadēmijas studenti, kas uzrādījuši atzīstamu meistarību un viesuši cerības par sasniegumiem nākotnē. Visi izstādes dalībnieki saņems projekta finansiālā atbalstītāja SIA Alfor piešķirtās vienreizējās stipendijas simt latu apmērā, lai iegādātos nepieciešamos materiālus izstādes darbu radīšanai. Paredzēts, ka autori izstādē būs pārstāvēti ar vairākiem darbiem, tādējādi būs gūstams pilnīgāks priekšstats par katra individuālo rokrakstu un interesējošo tēmu loku.

- KLUSA DABA. 25. un 26. augustā Eiropas mūsdienu kultūras foruma Baltā nakts ietvaros otro gadu Rīgā notiks ambientās mūzikas festivāls Klusa daba. Festivālā uzstāsies ap 16 mūziķu, dīdžeju, vīdžeju un skaņu dizaineru no Somijas, Zviedrijas, Dānijas, Norvēģijas un Islandes, kā arī mūziķi un dīdžeji no Eiropas, Krievijas un Baltijas valstīm.

- KVADROFONIJA. Piektdien pulksten 13 Raiņa mājā Berķenelē Daugavpils rajonā tiks atklāta grenlandiešu mākslas izstāde Kvadrofonija. Tā piedāvā iespēju iepazīt eksotisko Grenlandi fotogrāfijās un mākslas darbos četru mākslinieku skatījumā – Latvijā pazīstamais, Grenlandē dzīvojošais fotogrāfs Ivars Sīlis iepazīstinās ar savu jaunāko fotogrāfiju izlasi no Dienvidgrenlandes, viņa dzīvesbiedre māksliniece Aka Hēge izstādīs akvareļus un pasteļus, meita Bolatta – gleznas, dēls Inuks – figūriņas un nelielus konceptuālus darbus.

- PIEZĪMES LAIKĀ. Stikla galerijā Laipu ielā 6 no 20. jūlija līdz 14. augustam apskatāma jaunās stikla mākslinieces Annas Veseles personālizstāde Piezīmes laikā. Izstādē aplūkojamie darbi tapuši pagājušajā gadā, studējot stikla mākslu doktorantūrā Sunderlandes universitātē Lielbritānijā. Izstādes idejas pamatā ir divi līdzīgi notikumi, kas ietekmējuši divas radniecīgām saitēm saistītas dzīves, kam savā starpā nav bijis lemts satikties. Abus notikumus šķir vairāk nekā astoņdesmit gadu, tomēr laiks ieviesis tikai minimālas korekcijas izjūtās un pasaules skatījumā. Piezīmju grāmatiņā ierakstītie vārdi pārtop citā izteiksmes līdzeklī – stiklā veidotajos darbos.

Līvija Dūmiņa,  NRA  07/20/07

- DIEVS, TAVA ZEME DEG!. 5. augustā Rīgas Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā pulksten 18 dzejnieka Andreja Eglīša 95 gadu atcerei notiks izrāde Dievs, Tava zeme deg!. Tās scenārija autors un režisors ir Māris Druva, pie izrādes vēl strādā režisores Laura Groza un Māra Siliņa. Aizbraucēja lomā būs Valmieras Drāmas teātra aktieris Aigars Vilims, izrādē piedalīsies kori Sonore, Rāte, Cantus, solistes Brigita Saiva, Aļona Ševjakova.

- JĀNI BALTVILKU PIEMINOT. 24. jūlijā, Jāņa Baltvilka (1944–2003) 63. dzimšanas dienā, dzejnieka draugi, kolēģi un lasītāji tiek aicināti uz piemiņas brīdi viņa atdusas vietā Pirmajos Meža kapos (pulcēšanās pulksten 12 pie ieejas). Jau kļuvis par tradīciju dzimšanas dienā Jānim Baltvilkam atnest ne vien ziedus, bet arī dažus jaunus dzejoļus. Piemiņas brīdī piedalīsies Baltvilka balvas laureāti, bērnu rakstnieki un mākslinieki, žurnālu Zīlīte un Ezis veidotāji, Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padomes dalībnieki.

Unikāla liecība par lībiešiem pirmās Latvijas brīvvalsts gados

Arno Jundze,  NRA  07/18/07    Varbūt maldos, bet lībiešu jautājums Latvijā parasti aktualizējas reizi četros gados – pamatā pirms kārtējām Saeimas vēlēšanām.

Tad galvenokārt politisko sīkbūtņu aprindas, kam katra balss dārga, pēkšņi atminas par šīs tautas šķietamo eksistenci un, daudz nedomājot, pasludina kādu versmaini sviestainu saukli par Latvijas pamattautu neatņemamajām tiesībām uz savu valodu, kultūras autonomiju u.tml. utopiskām vērtībām.

Sviestainu un utopisku tādēļ, ka daži desmiti lībiešu valodas pratēji nudien nav tas elektorāts, uz kura fona iesist sev politisko kapitālu. Turklāt viņi, ne reizi vien izbaudījuši, ka solīts makā nekrīt, labi zina, cik vērti ir šādi solījumi un cik nožēlojami maz no tiem īstenoti dzīvē. Tieši tāpēc prieks, ka laiku pa laikam notiek kaut kas tāds, kas par lībiešiem atgādina nevis apšaubāmu lozungu, bet gan reālu darbu – kaut vai izdotu albumu veidā. Lībiešu dzīves tapšanas vēsture – katrs to var izlasīt kādā no trim komentāru burtnīcām: latviešu, angļu vai lībiešu valodā – ir tipiska ilustrācija lībiešu liktenim 20. gadsimta Latvijā. Tas, Pizes skolas bērnu savākts, pateicoties lībiešu patriota Pētera Damberga 20. un 30. gadu kultūras iniciatīvai un nesavtībai (palasiet, cik lēni viss tapa, cik maz lībiešu kultūras kopšanā latviešu nopelnu un ar kādām grūtībām Dambergam bija jāsaskaras), līdz mūsdienām nodzīvojis tikai brīnumainu sakritību dēļ.

Pirms Otrā pasaules kara albums nonācis Tartu 9. pamatskolas ģimnāzijā, vēlāk pārcēlies uz pilsētas 4. sešgadīgo skolu. 1949. gadā, kad notika lielā to grāmatu un dokumentu dedzināšana, kas atgādināja vecos laikus, albumu paglābis un mājās slēpis vēstures skolotājs un skolas direktors Kārels Kotsars. Tur tas glabājies visus šos gadus, un tikai pavisam nesen Lībiešu dzīve nonākusi Tartu universitātes profesora Tīta Reina Vītso rokās, bet ar viņa starpniecību arī "savā un lībiešu tautas dzimtenē, pie lībiešu pēctečiem, lai viņi neaizmirst lībiešu vēsturi, lai neizzūd lībiešu gars un valoda". Jācer, ka patiesi atgādinās, jo, lai gan lībiešu valoda ir tikpat kā zudusi, par mūsu radniecību ar somugru tautām liecina ne viens vien šķietami latvisks, bet nepārprotami lībiskas cilmes dzimtas māju vārds vai uzvārds un ne viena vien tīra latvieša nepārprotami lībiskā vaigu kaulu forma, kas bez vārdiem čukst – lībietis tepat vien ir, nekur nav pazudis, vien paslēpies aiz latvieša čaulas.

Jaunais albums, kā jau skolas bērnu vākts, varbūt arī neatklāj kādas milzīgas un slēptas ziņas par lībiešu dzīvi Kurzemes pusē 20. gadsimta sākumā, tomēr tajā aplūkojamie fotoattēli būs noderīga liecība katram, kas interesējas par Latvijas vēsturi, jo senie materiāli sniegs noderīgas ziņas tiem, kas pratīs ieskatīties. Tāpat vēstules, dziesmas Lībietis esmu vārdi un notis, Pizes bērnu zīmējumi un laikraksta Līvli numurs – tas viss veido aizraujošu stāstu par to, kāda bijusi piejūras ciemu dzīve 20. gadsimta pirmajā pusē.

Papildu ekstra talantīgajiem

Vita Dreijere,  Diena  07/18/07    Turpmāk Latvijas Universitātes studenti varēs vienlaikus studēt divās programmās.

No jaunā mācību gada arī Latvijas Universitātes (LU) studentiem vairs netiks liegta iespēja studēt divās programmās vienlaikus. Tiesa gan, šis LU Senāta lēmums attieksies tikai uz tiem studentiem, kas studijas LU sāks jaunajā mācību gadā, pārējiem spēkā būs esošajā studiju līgumā ietvertais nosacījums, kas neļauj vienlaikus apgūt vairākas programmas.

Par šādu LU soli vēl neesot informēti Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pārstāvji, kas to vērtē piesardzīgi. Taču LU Studentu padomes priekšsēde Vita Duka uzsver, ka neesot iemeslu bažām, ka tas pazeminās studiju kvalitāti, jo tā būšot tikai "papildu ekstra, nevis iespēja, kas tiks plaši izmantota".

Jaunajā mācību gadā pirmkursnieki gan vēl nevarēs studēt vienlaikus divās LU programmās, jo neesot radīti visi juridiskie priekšnosacījumi, kas ļautu reģistrēties uzreiz divās programmās.

Toties jaunieši drīkstēs mācības LU apvienot ar studijām kādā citā augstskolā vai arī studijas vēl kādā LU studiju programmā sākt otrajā kursā, stāsta LU pārstāve Ilona Vilcāne. "Ierindas" studentiem V.Duka iesaka apdomāt, vai viņi ir spējīgi izturēt tādu mācību slodzi, paskaidrojot, ka iespēja studēt vairākās programmās radīta apdāvinātākajiem studentiem, jo studiju slodze laika gaitā piemērota vidējam studentam.

Lai gan arī citas lielākās Latvijas augstskolas ļauj saviem studentiem vienlaikus apgūt divas studiju programmas, ārzemēs šāda prakse neesot izplatīta un papildus liegumam studēt vairākās programmās pat noteikti ierobežojumi darbam studiju laikā.

IZM augstākās izglītības departamenta direktora pienākumu izpildītājs Anatolijs Melnis ir ārvalstu modeļa piekritējs. Tikai no Dienas uzzinot par LU Senāta lēmumu, viņš to novērtēja piesardzīgi, jo "augstskolai būtu jānodrošina tāda studiju slodze, lai studenti varētu pilnvērtīgi studēt tikai vienā studiju programmā".

Grāmatas

NRA  Arnao Jundze,  07/21/07

Ratavuts Lapčaroensaps. Ainas. Tulkojusi Diāna Smilga. AGB, 2007.

Čikāgā dzimušais Ratavuts Lapčaroensaps savos stāstos aizved lasītājus uz mūsdienu Taizemi, vietu, kur, neraugoties uz tūristu apjūsmoto idilli, valda diezgan skarba dzīves realitāte, kurā galvenā teikšana pieder tiem, kam vara. Sāpes, pazemojumi, cilvēku reakcijas ikdienišķi ekstrēmās situācijās atklāj to taju tautas pasauli, kuru baltais cilvēks parasti nemaz nepamana.

Žans Ešnozs. Es aizeju. Tulkojusi Irēna Auziņa. Zvaigzne ABC, 2007

Romāns, kas 1999. gadā saņēmis prestižo Gonkūru prēmiju, stāsta par Parīzes mākslas galerijas īpašnieku Ferēru, kurš, sasniedzis 50 gadu vecumu, nolemj sākt jaunu dzīvi. Atstājis sievu, viņš dodas ekspedīcijā, lai meklētu inuītu dārgumus, kas, iespējams, atrodas ledājos iesaluša kuģa vrakā.

Frīdrihs Nīče. Ecce homo. Tulkojis Viktors Gammeršmidts. Zvaigzne ABC, 2007

Klasiskais Frīdriha Nīčes darbs, kas tiek uzskatīts par viņa garīgo testamentu, risina jautājumus par to, "kā cilvēks top tas, kas viņš ir". Ecce homo ir teiciens, kas cēlies no latīņu valodas. Pēc leģendas, prokurators Poncijs Pilāts esot ar ērkšķu vainagu izvedis no tiesas nama cilvēku, sakot – redziet, kāds cilvēks!

Patriks Nīts. Sīko gaismiņu pilsēta. Tulkojusi Karīna Tilberga. AGB, 2007

Privātdetektīvs, kurš tāds ir tikai reizēm, pamostas šausmīgās paģirās un saņem pasūtījumu atrast prostitūtas Melodijas kolēģi prostitūtu sexyrusian.co.uk, kas pēdējo reizi redzēta ar klientu kādā Meifēras nakstbārā. Patriks Nīts aizved lasītāju uz 21. gadsimta Londonu, mēģinot rast atbildi uz jautājumu, ko nozīmē būt britam mūsdienās.

Elfrīde Jelineka. Mihaels. Jauniešu grāmata infantilajai sabiedrībai. Tulkojis Jānis Krūmiņš. AGB, 2007

Austriešu literatūras negribētais bērns un birģeriskās sabiedrības kauna traips – Nobela prēmijas laureāte Elfrīde Jelineka – savā apziņas šausmenē šokē ar sadistisku zemapziņas slēptāko kaktu revīziju, modelējot jaunu pasaules kārtību, kurā dominē murgaini identificēšanās mēģinājumi mediju vai drīzāk traumētas psihes dezinformētā telpā.

Intervija ar Martu Čoe: Globālo bibliotēku iniciatīva

078/21/07    Bila un Melindas Geitsu fonds bez ASV sadarbojas tikai ar trim valstīm, t. s. ar Latviju.

Bibliotēkas kā informācijas ieguves avots, bibliotēkas kā vieta, kur apgūt jaunas iemaņas un uzlabot savas un kopienas dzīves kvalitāti, – aptuveni šādi varētu raksturot Bila & Melindas Geitsu fonda ietvaros izveidotās Globālo bibliotēku iniciatīvas uzstādījumu, sniedzot finansiālu atbalstu bibliotēkām dažādās pasaules valstīs, to skaitā Latvijai. Kā to paredz projekts, 874 Latvijas bibliotēkās līdz nākamā gada vidum tiks uzstādīti jauni datori un uzlabota interneta darbība, bibliotēku darbiniekiem būs iespēja pilnveidot savas datoru un interneta izmantošanas iemaņas, ko tālāk no bibliotekāriem varēs apgūt bibliotēku lietotāji.

Savās pārdomās par pērn iesāktā projekta attīstību sarunā ar Neatkarīgo dalās Bila un Melindas Geitsu fonda Globālo bibliotēku iniciatīvas vadītāja Marta Čoe, kura pagājušajā mēnesī viesojās Latvijā, lai ar šīs programmas īstenotājiem apspriestu tā norises gaitu.

– Kā tika veikta programmas dalībvalstu atlase?

– Vispirms gan es vēlētos sniegt nelielu ieskatu fonda darbības vēsturē, kas izskaidrotu kontekstu. Fondu izveidoja Bils un Melinda Geitsi, kas balstās uz ļoti vienkāršu, bet spēcīgu principu, ka visiem cilvēkiem ir vienāda vērtība. Diemžēl ne vienmēr tā ir realitāte. Šajā situācijā fonds pievērsās nevienlīdzības mazināšanai jomās, kurās ir novērojama vislielākā nevienlīdzība, kas ietver globālās veselības uzlabošanu un valstu attīstības veicināšanu tur, kur tas ir visvairāk nepieciešams. Globālo bibliotēku iniciatīvas vīzija bija pievērsties nevienlīdzības mazināšanai informācijas un tehnoloģiju pieejamības jomā. Jo, kā mēs zinām, ja cilvēkiem ir pieeja šiem resursiem, tas var uzlabot viņu un kopienu dzīvi.

Attiecībā uz jūsu jautājumu par valstu atlasi, mēs pievērsāmies valstīm, kuru attīstības stadija ir raksturojama kā pārejas stāvoklis. Attīstītākajām valstīm mēs neesam vajadzīgi. Un valstīm ar vislielākajām pamatvajadzībām ir tādas prioritātes kā pārtika un izglītība, un tās nav tādā attīstības stadijā, kur būtu lielas jēgas sadarboties bibliotēku darbības pilnveidošanas jomā. Mēs mērķējām uz valstīm, kuras būtu spējīgas dalīt projekta izmaksas un kuras būtu spējīgas to turpināt, pēc tam, kad beigsies mūsu piešķirtais finansējums.

Šādā veidā mēs atsijājām aptuveni 40 valstis, kas atbilda mūsu izvirzītajiem kritērijiem divās, mūsuprāt, galvenajās kategorijās. Viena no tām ir valsts īpašās vajadzības. Mēs skatījāmies, kur, pieņemsim, nākamo piecu gadu laikā liela daļa iedzīvotāju joprojām būs bez pieejas internetam un datoriem. Protams, ir daudz valstu, kurās ir šāda veida vajadzība. Tad mēs raudzījāmies, vai valsts ir gatava piedalīties šāda veida projektā – vai tajā ir stabila valdība, valdība, kas atbalsta caurskatāmību, un zināšanu sabiedrība. Mēs raudzījāmies pēc liecībām par investīcijām, ko valdība ir devusi tehnoloģiju un informācijas jomā. Vai valstī ir spēcīga bibliotēku sistēma, vai tā ir nodrošināta ar tik vienkāršām lietām kā elektrība un internets, īpaši lauku reģionos. Tāpat raudzījāmies, vai valsts ir spējīga līdzfinansēt projektu un atbalstīt to ilgtermiņā. Izmantojot šos konkrētos kritērijus, mēs 35 līdz 40 valstis izraudzījāmies kā potenciālos partnerus.

– Šobrīd gan jūs ārpus ASV sadarbojaties tikai ar trim valstīm?

– Jā, bet mēs risinām sarunas vēl ar vairākām. Es ceru, ka varēsim jau šogad paziņot par partnerību arī ar citām valstīm, kuras visas vienos viens elements – spēcīga bibliotēku sistēma, un kuras būs apņēmušās vienot daudzas valsts daļas un pilsoņus ar interneta un tehnoloģiju palīdzību un kuras būs spējīgas sadarboties finansiāli.

– Kā jūs raksturotu sadarbību ar Latviju?

– Mēs esam ļoti gandarīti, redzot to progresu, kādu demonstrē Latvija. Mēs esam pieredzējuši spēcīgu līderību visos pārvaldes līmeņos, sākot ar premjerministru, prezidenti, kultūras ministri līdz projektu direktoram, līdz reģionālajiem koordinatoriem un pašvaldību vadītājiem. Un tā patiesi ir ideāla sadarbības aina. Klausoties par progresu plānošanā, mēs esam ļoti patīkami pārsteigti, cik tālu tas ir virzījies, lai saprastu, kādas ir vietējo iedzīvotāju vajadzības. Jo, lai raksturotu projekta izdošanos, tas patiesi nav par datoriem, bet gan par to, kā tie tiek izmantoti. Un, lai to varētu apzināt, mēs esam organizējuši sarunas ar vietējām pašvaldībām un vietējiem iedzīvotājiem un veidojuši programmu tā, lai tā apmierinātu iedzīvotāju vajadzības.

– Vai maz ir iespējams kaut kādā veidā izmērīt izdošanos šāda veida projektā?

– Tas ir lielisks jautājums. Tas patiesībā ir jautājums, uz ko ir ļoti grūti atbildēt, jo daudzos līdzšinējos tehnoloģijas projektos tika lēsts, cik datoru ir uzstādīts, cik cilvēku tos izmanto. Tas viss ir nozīmīgi, bet galvenais jautājums tomēr ir, kā tas ietekmē cilvēku dzīvi. Mēs cenšamies rast atbildi uz šo jautājumu. Projekta komanda strādā pie stratēģijas, kā izveidot pieeju, lai novērtētu to sociālo ietekmi, kas radusies šī projekta rezultātā – kā ir uzlabojusies cilvēku dzīve un kā ir uzlabojusies kopienu dzīve. Mēs strādājam ar projekta komandu, lai izstrādātu šādu novērtēšanas metodi, kas ir ļoti sarežģīti. To ir daudz sarežģītāk aplēst nekā vienkārši uzskaitīt, cik daudz jaunu datoru ir uzstādīts, vai to, cik cilvēku tos lieto. Fonds tiešām vēlas apzināt sociālo ietekmi. Projekta komandai ir svarīgi būt spējīgiem sniegt šādu informāciju un liecības valdībām, kas līdzfinansē šo projektu.

– Vai jūs varētu minēt kādus no šāda veida novērtēšanas elementiem un kritērijiem?

– Novērtēšana tiks veikta, vadoties pēc prioritātēm, ko noteikusi konkrētā valsts. Mēs zinām, ka Latvija liek lielu uzsvaru uz epārvaldi un izglītību, kultūras mantojumu, rakstītprasmi. Un tās būs lietas, ko mēs atbalstīsim, un meklēsim veidus, kā to izmērīt. Jautājums ir, vai mēs patiesībā varam novērtēt, vai datori un internets ticis lietots, lai iegūtu jaunas darba vietas tehnoloģisko iemaņu pilnveidošanas rezultātā, ko piedāvā bibliotēkas. Vai viņi pieteikušies darbam internetā, izmantojot datorus bibliotēkās. Tās ir dažas no lietām, ko mēs ceram noteikt un izvērtēt nākamo gadu laikā.

– Cik ilgs laiks, jūsuprāt, paies, lai baudītu šī projekta augļus?

– Mēs prognozējam, ka lielākā projekta daļa tiks īstenota nākamo 12 mēnešu laikā. Tas nozīmē, ka būs pabeigta sākotnējā bibliotēku darbinieku apmācība, bet mēs paredzam rīkot arī turpmākas apmācības. Mēs paredzam, ka tiks uzlaboti apstākļi bibliotēkās, kas attiecas uz to labiekārtošanu, papildu drošību un remontdarbiem. Un to ir plānots paveikt vēl pirms datoru piegādāšanas. Mēs prognozējam, ka datori bibliotēkās nonāks līdz gada beigām. Savukārt nākamā gada sākumā turpināsies šī pakalpojuma popularizēšana. Šobrīd lielākā daļa plānošanas ir paveikta. Savukārt plāna īstenošana norisināsies nākamo 12 mēnešu laikā. Tomēr paies zināms laiks, lai apmācītu bibliotēku apmeklētājus, kā izmantot šīs tehnoloģijas. Un tas, mēs prognozējam, turpināsies ne vienu vien gadu, vairākas reizes gadā. Es domāju, ka šādā veidā mums radīsies iespēja aplēst un salīdzināt to ietekmi, ko radīs šis projekts vairāku gadu garumā. Šogad ir plānots veikt bibliotēku lietotāju aptauju, un līdzīgi dati tiks iegūti arī nākamgad un aiznākamgad.

– Vai jūs uzskatāt, ka bibliotēku loma tās pašos pamatos ar laiku mainīsies?

– Es domāju, ka bibliotēkas mainīsies. Es domāju, ka cilvēki nāks uz bibliotēkām, lai izmantotu jaunākās tehnoloģijas. Kā liecina mūsu pieredze citās valstīs, šādā veidā palielināsies bibliotēku lietotāju skaits un arī apgrozījums, jo, cilvēkiem atnākot uz bibliotēku, viņi pamanīs, kādi resursi vēl tur ir pieejam, tādi kā periodiskie izdevumi, laikraksti. Protams, tehnoloģiju laikmetā bibliotēkām ir jauna loma informācijas sadalē. Es domāju, ka tas būs aizraujošs laiks bibliotēkām, kļūstot par šo tehnoloģiju nodrošinātājām.

– Kā jūs saredzat Latvijas lomu turpmākā programmas attīstībā, īstenojot līdzīgas iniciatīvas citās pasaules valstīs?

– Mēs jau šobrīd manām, ka Latvija ir kļuvusi par resursu citām valstīm tā iemesla pēc, ka Latvija veic lielisku darbu un tā ir nedaudz attīstītāka. Līdz ar to tās dalīšanās informācijā un pieredzē ir ļoti nozīmīga. Mēs domājam, ka šajā jomā ir ļoti daudz iespēju.

Jūsu kaimiņvalsts Lietuva arī ir kļuvusi par mūsu granta ieguvēju. Mēs zinām, ka viņu projekta komanda ir apmeklējusi Latviju, lai uzzinātu, kā lietas tiek darītas šeit. Mēs esam ļoti gandarīti redzēt šāda veida sadarbību un dalīšanos informācijā.

Mēs plānojam sapulcēt programmas dalībvalstis, lai organizētu formālāku dalīšanos informācijā. Pagājušajā gadā sapulcējām granta saņēmējus, tajā skaitā Latviju un Lietuvu, Meksiku, Botsvānu un Čīli. Tas ir ļoti spēcīgs veids, kā projekta komandas var mācīties cita no citas, kā risināt problēmas un stāties pretī līdzīgiem izaicinājumiem. Mēs secinājām, ka tas ir ļoti, ļoti vērtīgi, un plānojam to atkārtot, tikai vēl nezinām, kad un kur.

– Cik ilgi fonds plāno atbalstīt Globālo bibliotēku iniciatīvu?

– Mēs ceram, šo projektu turpināt kādus piecus līdz septiņus gadus, kuru laikā mēs sadarbosimies ar iepriekš izraudzītajām valstīm.

***

Marta Čoe

- Globālo bibliotēku iniciatīvas vadītāja.

- Ilgus gadus strādājusi kompānijā Boeing.

- Bijusi Vašingtonas štata Kopienas, tirdzniecības un ekonomikas attīstības departamenta direktore.

- Divus četru gadu termiņus bijusi pārstāvēta Sietlas pilsētas padomē.

- Bijusi vairāku Bank of California filiāļu viceprezidente.

- Strādājusi publiskajā sektorā, bijusi vidusskolas pasniedzēja.

Izglītība

- Bakalaura grāds etnostudijās, Vašingtonas universitāte.

- Maģistra grāds biznesa administrācijā iegūts Sietlas universitātē.

***

Uzziņai

- Bila & Melindas Geitsu fonda Globālo bibliotēku iniciatīvā iesaistītas ASV, Čīles, Meksikas un Latvijas bibliotēku sistēmas, līdzīgus projektus plānots izvērst arī Botsvānā un Lietuvā

- Globālo bibliotēku iniciatīvas ietvaros Latvijas bibliotēkas no Bila & Melindas Geitsu fonda saņems 16,2 miljonus ASV dolāru, bez tam Latvija saņems arī 7,9 miljonus ASV dolāru vērtu programmatūru, ko piešķīra kompānija Microsoft.

Granta ietvaros:

- 874 bibliotēkās tiks uzstādīti 3833 datori;

- 17 bibliotēkas pirmo reizi tiks pieslēgtas internetam;

- 853 bibliotēkās tiks uzlabota interneta darbība;

- 874 bibliotēkās tiks instalēta tehnika bezvadu internetam;

- tiks veikta bibliotekāru un bibliotēku apmeklētāju apmācība.

Rīgas Stradiņa universitātē pirmajā uzņemšanas nedēļa saņemti 1692 pietiekumi

DELFI  07/21/07    Pirmajā uzņemšanas nedēļā, no 16. līdz 21. jūlijam Rīgas Stradiņa universitātes (RSU)Uzņemšanas komisija ir saņēmusi 1692 pieteikumus bakalaura, 1.līmeņa profesionālo un maģistrantūras studiju programmām, portālu "Delfi" informēja RSU Sabiedrisko attiecību nodaļa.

Medicīnas un veselības aprūpes studiju programmās visvairāk pieteikumi pirmajā uzņemšanas nedēļā saņemti Medicīnas fakultātē – 389 pieteikumi uz 280 budžeta vietām. Kā prioritāti studijas medicīnas fakultātē norādījuši 305 reflektanti. Salīdzinājumam pagājušā gada uzņemšanas noslēgumā medicīnas studijām bija saņemti 388 pieteikumi uz 250 budžeta vietām. Otrajā vietā pieteikumu skaita ziņā ir Fizioterapijas studiju programma – 199 pieteikumi. Liels konkurss kandidātu skaita ziņā šobrīd ir studiju programmā Zobārstniecība – 3,8 kandidāti uz vietu.

Sociālo zinātņu studiju programmās visvairāk pieteikumus saņēmušas studiju programma Sabiedriskās attiecības (šajā programmā arī visvairāk pirmās prioritātes pieteikumu – 86 ) un jaunā studiju programma Starptautiskais mārketings un reklāma – 103 pieteikumi uz katru no programmām.

Atgādinām, ka dokumentu pieņemšana 1.līmeņa profesionālajām un bakalaura studiju programmām RSU, Dzirciema ielā 16, turpināsies līdz 25. jūlijam. Konkursa rezultāti tiks paziņoti 30.jūlijā, savukārt studiju līgumus uzņemtie studenti varēs slēgt 31. jūlijā un 1. augustā.

Pieteikumus maģistrantūras studiju programmām varēs iesniegt vēl līdz 22.augustam.

Citādā ziņā...

Krāšņi Jūras svētki Ventspilī

Kristaps Kārkliņš,  NRA  07/16/07     Šogad pirmo reizi Latvijā Jūras svētki svinēti kā oficiāli atzīmējama diena, jo 26. jūnijā stājās spēkā Saeimas pieņemtie likuma Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām grozījumi, kas nosaka vienu jaunu svētku un piecas atzīmējamās dienas, arī Jūras svētkus.

Jūras svētki ik gadu būs jūlija otrajā sestdienā. Nākamgad Jūras svētki notiks 12. jūlijā.

Jūras svētku pasākumi Ventspilī sākās ar tradicionālo tirdziņu Vecpilsētas laukumā, kur galvenā un reizē pieprasītākā produkcija bija svaigas karsti kūpinātas zivis. Notika piemiņas brīdis pie akmens Jūrniekiem un zvejniekiem, kuru kaps jūras dzelmē.

Meijām rotāta pilsēta, dažādu valstu karogiem dekorēti kuģi un kuģīši Ventā, zivju tirdziņš, dejas, dziesmas lieliem un maziem, ar lielisku noslēguma balli Reņķa dārzā – tā īsumā var raksturot notikumiem bagāto sestdienu Ventspilī, kur atzīmēja Jūras svētkus.

To laikā dūdu un bungu mūzikas grupa Auļi ieskandināja pārējo kultūras notikumu programmu. Ikvienam visas dienas garumā bija iespēja doties bezmaksas izbraucienā ar kuģīti Hercogs Jēkabs pa Ventu līdz jūrai. Savukārt krastā palicēji varēja doties pa Ostas ielas promenādi, kur risinājās jūras vilkiem raksturīgas izdarības – jautras dziesmas Ziņģu vietā, azartiskas dejas Danču placī, bet joki, dižošanās un sacenšanās Joku un plātīzeru galā.

Ostas ielas promenādē bija piestājis Latvijas robežsardzes kuģis, kuru varēja apskatīt ne tikai no krasta, bet arī uz tā uzkāpt un redzēt, ar kādu tehniku tiek apsargāta Latvijas ūdens robeža.Tie, kas devās izbraucienos pa Ventu, varēja redzēt gada sākumā uz sēkļa uzskrējušo Golden Sky kuģi, kas tagad atrodas Ventspils ostas teritorijā.

Danču placī Agra Daņiļēviča vadībā ikviens varēja izkustināt kājas un iesaistīties dejās. Tradicionālos latviešu mūzikas ritmus, ko veidoja Latvijas Universitātes folkloras deju kopa Dandari, nomainīja ugunīgā salsa deju centra Nianse vadībā. Svētku programmu Danču placī noslēdza deju grupa Dzirnas. Varēja sadziedāties un klausīties dažādas dziesmas, ko piedāvāja grupa Iļģi, Auļi un Normunds Rutulis. Ventspilī uzstājās arī Radio SWH raidījuma BB brokastis viesmākslinieki Brigadieru brokastis, Suņa stunda un Arvīds Cellers.

Gados jaunākie brīvi varēja baudīt dažādas atrakcijas, iesaistīties lidojošo pūķu gatavošanā. Jūras svētku programma Ventspilī vakarā noslēdzās ar filmu Kapteiņa Enriko pulkstenis un balli Reņķa dārzā.

Šogad dzimušo vairāk

Inga Paparde,  NRA  07/18/07    Šāgada piecos mēnešos Latvijā reģistrēti 9500 jaundzimušo, kas ir par 7,7 procentiem vairāk salīdzinājumā ar pagājušā gada pirmajiem pieciem mēnešiem.

Latvijā šāgada piecos mēnešos piedzimuši 9500 mazuļu (attiecīgajā periodā pērn – 8900). Centrālās statistikas pārvalde apkopojusi dzimstības rādītājus par pagājušo gadu kopumā. Demogrāfiskajā situācijā Latvijā pēdējos gados iezīmējusies dzimstības līmeņa pieauguma tendence, informē Iedzīvotāju statistikas daļas speciāliste Elmīra Seņkāne. Pagājušajā gadā valstī piedzima 22 264 bērni jeb par 767 bērniem vairāk nekā 2005. gadā, taču salīdzinājumā ar 1987. gadu, kad Latvijā bija vislielākais dzimušo skaits – 42 100, tas ir 1,9 reizes mazāk. Tiesa, pērn dzimušo skaits uz 1000 iedzīvotājiem – 9,7 bērni – ir augstākais rādītājs pēdējos 13 gados.

Vidējais bērnu skaits, kas varētu piedzimt sievietei viņas dzīves laikā, salīdzinājumā ar 2005. gadu pieauga no 1,31 līdz 1,35 jeb par 3,4 procentiem. Normālai paaudžu nomaiņai šim dzimstības rādītājam vajadzētu būt 2,1–2,2 bērni, kas Latvijā bija vērojams astoņdesmito gadu vidū. Jaundzimušā mātes vidējais vecums pēdējo

20 gadu laikā pieaudzis no 26 līdz 28 gadiem, bet, piedzimstot pirmajam bērnam, – no 23 līdz 25 gadiem. Vecums, kad tiek reģistrēta pirmā laulība, kopš 1990. gada sievietēm pieaudzis par trim gadiem un pašlaik ir gandrīz 26 gadi.

51,7 procenti no pērn dzimušajiem bija pirmie bērni ģimenē, bet 32,1 procents – otrie bērni. Reģistrētā laulībā dzimušo bērnu īpatsvars ir būtiski samazinājies – no 83 procentiem 1990. gadā līdz 56,9 procentiem pērn.

1987. gadā Latvijā bija 650 000 sieviešu 15–49 gadu vecumā. Šā vecuma sieviešu skaits ik gadu samazinājās un 2000. gadā tas bija 590 000. Tā kā šo vecumu jau sasniegušas astoņdesmitajos gados dzimušās meitenes, tālāka šā vecuma sieviešu skaita samazināšanās vairs nenotiek. Arī šāgada sākumā, tāpat kā 2000. gadā, Latvijā bija 590 000 sieviešu 15–49 gadu vecumā jeb 48 procenti no visu sieviešu kopskaita. Augstākie dzimstības rādītāji ir sievietēm 20–29 gadu vecumā. Arī šīs grupas sieviešu īpatsvars pieaudzis līdz 28,7% šāgada sākumā. Gados jaunu sieviešu skaita pieaugums, kā arī laulību intensitātes pieaugums ļauj prognozēt arī tālāku dzimstības pieaugumu.

Augstākie dzimstības rādītāji ir sievietēm 20–29 gadu vecumā. Gados jaunu sieviešu skaita, kā arī laulību intensitātes pieaugums ļauj prognozēt arī turpmāku dzimstības pieaugumu, – situāciju vērtē statistiķi.

41% Latvijas iedzīvotāju savu brīvo laiku pavada mazkustīgi

DELFI  07/18/07    Aptuveni 41 % Latvijas iedzīvotāju savu brīvo laiku visbiežāk pavada skatoties televizoru, lasot vai kā citādi atpūšoties bez fiziskas piepūles, konstatēts Sabiedrības veselības aģentūras pētījumā.

Pētījumā, ko veicis tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS, konstatēts, ka fiziski aktīvāk savu brīvo laiku pavada jaunieši - 78% , kā arī iedzīvotāji ar augstāku izglītības līmeni -65%.

Kūtrāki nodarboties ar fiziskajām aktivitātēm ir pensionāri - 59,6%. Tikai ceturtā daļa pensionāru savā brīvajā laikā dodas pastaigā, brauc ar divriteni vai piekopj citas vieglas fiziskas nodarbes.

Vīriešiem brīvā laika pavadīšana nedaudz biežāk ir saistīta ar fiziskām aktivitātēm.

Jau vēstīts, ka, aicinot iedzīvotājus brīvo laiku pavadīt fiziski aktīvi, pavasarī notika kampaņa "Kas kustīgs, tas lustīgs ". Kampaņas laikā tika izrādīts klips Latvijas Televīzijā, izvietoti informatīvi baneri lielākajos ziņu portālos, kā arī dažādās Latvijas pilsētās rīkoti brīvdabas pasākumi ģimenēm.

Tā kā mazkustīgums ir viens no galvenajiem daudzu slimību riska faktoriem, Sabiedrības veselības aģentūra arī turpmāk rīkos informatīvus pasākumus, kas izglītos iedzīvotājus par veidiem, kā uzlabot un uzturēt savu veselību, tai skaitā mainot brīvā laika pavadīšanas paradumus.

Rīgā šajā pusgadā samazinājies reģistrēto noziegumu skaits

Artūrs Andžs,  Diena  07/19/07    Rīgā pirmajā pusgadā reģistrēti 13 477 noziegumi, tas ir par 6,1% mazāk nekā pērn līdzīgā laikā. Galvaspilsētā izdarīts katrs otrais no valstī reģistrētajiem noziegumiem.

Būtiski audzis ar narkotiskajām vielām saistīto noziegumu skaits. Rīgas Galvenās policijas pārvaldes (RGPP) apkopotie dati rāda, ka gada pirmajos sešos mēnešos sākti 306 kriminālprocesi ar narkotiskajām vielām saistītajos noziegumos, kas pirmajā pusgadā pērn bija 213. RGPP preses pārstāvis Edgars Dudko domā, ka tas skaidrojams ar kriminālpolicijas darba efektivitātes palielināšanos. Par to liecina ievērojamais izņemto narkotisko vielu daudzums — atsavināti 33,7 kilogrami nežāvētas marihuānas, 282,6 grami heroīna (+271), 3500 gramu kokaīna (+3385), 1626 grami amfetamīna (+1548) un 3375 tabletes MDMA (+2865).

Narkotiku cenas melnajā tirgū nav būtiski mainījušās, lai gan Lietuvā un citās Eiropas valstīs, no kurām šīs vielas tiek ievestas Latvijā, vairumtirdzniecības cenas ir samazinājušās, uzsvēra E.Dudko.

Reģistrēti 2623 sevišķi smagi noziegumi, kas ir par 1629 vairāk nekā pērn. Šo noziegumu īpatsvars kopējā noziedzības struktūrā ir 19,4%. Taču samazinājies smago un mazāk smago noziegumu skaits — attiecīgi 3802 (–360) un 2985 (–747). Šogad reģistrēti 124 (–33) tīšu smagu miesas bojājumu skaits, bet palielinājies smagu miesas bojājumu skaits, kas bijis par iemeslu cietušā nāvei — 21 (+9). Reģistrēts 1961 kriminālpārkāpums, kas ir par 110 pārkāpumiem mazāk nekā pērn.

Diennakts laikā Rīgā vidēji diennaktī reģistrētas četras zādzības no dzīvokļiem, trīs laupīšanas, divas auto zādzības un piecas apzagtas automašīnas, kā arī viena zādzība no tirdzniecības objektiem un viena krāpšana. Sākti 11 430 kriminālprocesi, un tas ir par 20,7% mazāk nekā pērn. Kopumā aizturētas 1128 personas (+8,6%).

Ievērojami pieaudzis no tirdzniecības izņemto nemarķēto cigarešu skaits — konfiscētas 606 500 cigaretes, un tas ir par 211 660 vienībām vairāk nekā 2006.gadā. Taču ievērojami samazinājies izņemtā nelegālā alkohola daudzums: šogad konfiscētas 1968 vienības, bet pērn — 6284. Iesaistot vairāk nekā 2000 policistu, pusgada laikā sarīkoti 338 reidi cīņai ar akcīzes preču, galvenokārt alkohola un cigarešu, nelegālo tirdzniecību. Pārbaudītas 658 tirdzniecības vietas, izņemts 1720 litru alkohola un 2688 paciņas cigarešu.

Sešos mēnešos kopumā sastādīti 8809 administratīvā pārkāpuma protokoli, kas ir par 1404 protokoliem vairāk nekā pērn līdzīgā laika posmā. Šogad Rīgas kārtības policija piedalījusies 392 (+109) masu pasākumos, kur nodrošinājusi sabiedrisko kārtību un ceļu satiksmes drošību. Pārskata periodā nozīmīgākie pasākumi bijuši Draudzības dienas un Otrā pasaules kara upuru atceres diena. Kopumā abu pasākumu laikā aizturētas 37 personas, sastādīti 108 administratīvo pārkāpumu protokoli un sākts viens kriminālprocess par vieglu miesas bojājumu nodarīšanu.

B e i d z o t
ir iestājies patiesi jauks laiciņš –

gaisa temperatūra dienā ir ap +25^oC, naktī –
ap +15^oC. Arī ūdens gan jūrā, gan upēs ir tik silts,

ka to vien gribas kā plunčāties siltajā ūdentiņā. Bet
pēc lietainās aizvadītās nedēļas, mežos ir parādījušās
sēnes... Tāpēc, ja no karstuma negribas veldzēties
ūdenī, patvērumu var meklēt koku ēnā sēņojot...

...vai mēģināt paslēpties no saules ogu
krūmu paēnā...

Anda Jansone, trešdien, 18. jūlijā