Kas jauns Latvijā?

Nr. 516:  2007. g. 11. - 18. novembris

 

 

Valsts svētkos...

 

 

Ģimenes diena

NRA  11/16/07    Sestdien, valsts svētku priekšvakarā, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs ielūdz ģimenes ar bērniem apmeklēt Ģimenes dienas pasākumu Mana Latvija. Šoreiz tā cieši saistīta ar vēsturiskiem notikumiem, kas pirms daudziem gadu desmitiem risinājušies tieši novembrī un bijuši nozīmīgi Latvijas valsts tapšanā, īpašu uzmanību pievēršot Lāčplēša dienas notikumu skaidrojumam. Pulksten 12 tikšanās ar muzeja darbiniekiem noritēs latviešu valodā, bet pulksten 13.30 – krievu valodā.

 

Aptuveni trešdaļa iedzīvotāju 18.novembra svētkus neatzīmē

DELFI  11/15/07    Latvijas iedzīvotāji Latvijas Republikas proklamēšanas dienu 18.novembrī visbiežāk atzīmē, apmeklējot svētku pasākumus klātienē vai vērojot tos televīzijā, bet aptuveni trešdaļa iedzīvotāju šos svētkus īpaši neatzīmē, liecina mediju, tirgus un sociālo pētījumu aģentūras "TNS Latvia" novembrī veiktā Latvijas iedzīvotāju aptauja.

Visbiežāk Latvijas Republikas proklamēšanas diena tiek atzīmēta, apmeklējot 18. novembrim veltītos pasākumus klātienē (34%) vai vērojot 18. novembrim veltītos raidījumus televīzijā (33 %). Aptuveni piektā daļa iedzīvotāju svin svētkus kopā ar ģimeni, draugiem (20 %). Savukārt aptuveni katrs trešais Latvijas iedzīvotājs nekā īpaši šos svētkus neatzīmē (33 %).

Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju zina, kādi svētki tiek svinēti 18. novembrī, un precīzi nosauc, ka tā ir Latvijas Republikas proklamēšanas diena (82 %).

Savukārt 5% iedzīvotāju uzskata, ka 18.novembris ir vienkārši valsts svētki, 10% nevarēja atbildēt, bet 3% nosaukuši cistus variantus. Iedzīvotāji, kuri zina, ka 18. novembrī tiek atzīmēta Latvijas Republikas proklamēšanas diena, biežāk ir iedzīvotāji vecuma grupā no 35 līdz 44 gadiem, ar augstāko izglītību, iedzīvotāji ar augstiem personīgajiem (virs 300 latiem mēnesī) un ģimenes ienākumiem (200 un vairāk lati uz vienu ģimenes locekli mēnesī), vadītāji, mājsaimnieces, kā arī rīdzinieki. Savukārt, tie, kuri nezina 18.novembra svētku nozīmi, visbiežāk ir jaunieši (15 līdz 24 gadi), nepilsoņi, iedzīvotāji ar pamata izglītību, kā arī pilsētnieki (izņemot Rīgu).

 

Valsts proklamēšanas dienā parādē soļos 700 vīru

TVNET  11/16/07    Svētdien, 18.novembrī, Rīgā, 11.novembra krastmalā, notiks Nacionālo bruņoto spēku vienību (NBS) parāde, kurā piedalīsies arī Valsts robežsardzes un Valsts policijas apakšvienības.

Parādi, kurā soļos vairāk nekā 700 karavīru, zemessargu, robežsargu un policistu, komandēs Zemessardzes komandieris, Rīgas garnizona priekšnieks pulkvedis Juris Bezzubovs, bet to pieņems valsts bruņotā spēka augstākais vadonis – Valsts prezidents Valdis Zatlers.

Par godu Latvijas Republikas proklamēšanas 89.gadadienai Zemessardzes 17.pretgaisa aizsardzības bataljons veiks 21 salūta jeb Nāciju zalvi.

Bruņotos spēkus parādē pārstāvēs Militārā policija, Latvijas Nacionālā aizsardzības akadēmija, Mācību vadības pavēlniecības Instruktoru un Kājnieku skola, Sauszemes spēku 1. un 2. kājnieku bataljons, Jūras spēki, Gaisa spēki, kā arī triju Zemessardzes novadu apakšvienības.

Profesionālā dienesta karavīri parādē soļos jaunajos, bet zemessargi – vēl vecā parauga lauka formas tērpos. Lai iedzīvotājus iepazīstinātu ar nesen bruņotajos spēkos ieviesto karavīru individuālās aizsardzības sistēmu, Sauszemes spēku 1.kājnieku bataljona karavīri parādē soļos pilnā taktiskajā ekipējumā – jaunajos lauka formas tērpos, modulārajās bruņu uzkabes vestēs, ķiverēs un ar jaunajām triecienšautenēm G36.

Parādi noslēgs bruņoto spēku un Valsts robežsardzes tehnikas un transporta demonstrējums, kurā būs redzami arī Gaisa spēku helikopteri un vieglā transporta lidmašīna, kā arī divas Igaunijas Gaisa spēku īrētās mācību reaktīvās lidmašīnas L-39, kuras pilotēs mūsu Gaisa spēku piloti.

Savukārt Daugavā varēs vērot Jūras spēku un Valsts robežsardzes kuģus un kuterus, kā arī Lietuvas Jūras spēku pretmīnu kuģi ''Kuršis''.

NBS vienību parāde sāksies plkst. 14, savukārt tās ģenerālmēģinājums notiks, sestdien, 17.novembrī, plkst. 21.

 

Studenti godina Latvijas valsts dibinātājus un brīvības cīņu dalībniekus

LETA  11/18/07    Ar vērienīgu gājienu no Latvijas Universitātes galvenās ēkas uz Rīgas Brāļu kapiem, studentu korporācijas svētdien godināja Latvijas valsts dibinātājus un Brīvības cīņu dalībniekus.

Gājienā piedalījās aptuveni 2000 dalībnieku, kas bija greznojušies ar korporāciju simboliem.

Lai gan gājienu vēroja tikai atsevišķi agrīni gājēji, cilvēki bija sajūsmināti par šādu kopīgu svētku svinēšanu.

Kā aģentūrai LETA teica pensionāre Aija, kura agrajā rīta stundā devās uz dzelzceļa staciju, viņa esot sajūsmināta par brašajiem studentiem. Viņasprāt, īstu prieku par svētkiem var izjust tikai kopīgā svētku svinēšanā ar draugiem vai radiem.

Šo pasākumu studentu korporācijas rīko jau 17 reizi.

Nodibinoties Latvijas valstij, latviešu studentu korporācijas "Lettonia", "Selonija", "Lettgallia", "Talavija" un "Frateritas Lettica" biedri brīvprātīgi iestājās Atsevišķā studentu rotā un pulkveža Oskara Kalpaka bataljona sastāvā piedalījās Brīvības cīņās.

 

Pētījums: trešajai daļai iedzīvotāju Latvijas proklamēšanas svētki ir ļoti nozīmīgi

LETA  11/18/07    Aptuveni trešajai daļai jeb 32% iedzīvotāju Latvijas proklamēšanas svētki ir ļoti nozīmīgi, un viņi vienmēr vai gandrīz vienmēr tos svin.

Kā liecina mediju, tirgus un sociālo pētījumu aģentūras "TNS Latvia" veiktā Latvijas iedzīvotāju aptauja, 40% aptaujāto šie svētki šķiet maznozīmīgi, un viņi dažreiz tos svin. 26% Latvijas iedzīvotāju šie svētki nepavisam nav nozīmīgi, un viņi tos nesvin.

Salīdzinoši biežāk šos svētkus nesvin jaunieši vecumā no 15 līdz 24 gadiem, cittautieši, respondenti ar vidējo speciālo izglītību un ar personīgajiem ienākumiem no 100 līdz 200 latiem mēnesī, kā arī iedzīvotāji, kuri dzīvo ģimenēs ar pieciem un vairāk cilvēkiem.

Jautāti par to, kas ir raksturīgākais Latvijas simbols, 52% respondenti visbiežāk ir nosaukuši dažādus valsts simbolus. Šajā grupā biežāk jeb 30% gadījumu minēts valsts karogs, 16% - Brīvības piemineklis.

82% Latvijas iedzīvotāju zina, ka 18. novembrī tiek svinēta Latvijas Republikas proklamēšanas diena. Iedzīvotāji, kuri zina, ka 18. novembrī tiek svinēta Latvijas proklamēšanas diena, biežāk ir iedzīvotāji vecuma grupā no 35 līdz 44 gadiem, ar augstāko izglītību, iedzīvotāji ar augstiem personīgajiem ienākumiem - virs 300 latiem mēnesī un ģimenes ienākumiem ar 200 un vairāk latiem vienam ģimenes loceklim mēnesī, vadītāji, mājsaimnieces, kā arī rīdzinieki.

Savukārt tie, kuri nezina 18. novembra svētku nozīmi, visbiežāk ir jaunieši vecumā no 15 līdz 24 gadiem, nepilsoņi, iedzīvotāji ar pamata izglītību, kā arī pilsētnieki, izņemot Rīgu.

Visbiežāk jeb 34% gadījumu Latvijas proklamēšanas diena tiek svinēta, apmeklējot 18. novembrim veltītos pasākumus klātienē, bet 33% vēro 18. novembrim veltītos raidījumus televīzijā.

20% iedzīvotāju svin svētkus kopā ar ģimeni, draugiem. Savukārt 33% Latvijas iedzīvotāju nekā īpaši šos svētkus nesvin.

Aptauju mediju, tirgus un sociālo pētījumu aģentūra "TNS Latvia" veica no 31. oktobra līdz 6. novembrim, aptaujājot 510 Latvijas iedzīvotājus vecumā no 15 līdz 74 gadiem visā Latvijā.

 

 

 

 

Gribīgo koalīcijā, Eiropā un citur pasaulē...

 

 

ANO Spīdzināšanas izskaušanas komiteja vērtē Latvijas paveikto šajā jomā

LETA  11/11/07    8. un 9.novembrī Ženēvā, Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Spīdzināšanas izskaušanas komitejas 39.sesijā izskatīja Latvijas iesniegto otro kārtējo ziņojumu par 1984.gada Konvencijas pret spīdzināšanu un citādu cietsirdīgu necilvēcisku vai cilvēka cieņu pazemojošu apiešanos un sodīšanu izpildi Latvijas Republikā, informē Ārlietu ministrijā.

Ziņojuma aizstāvēšanas laikā īpašu interesi Komiteja izrādīja par Latvijas sasniegumiem tādās jomās kā brīvības atņemšanas iestāžu organizatoriskā reforma, it īpaši uzturēšanās apstākļu uzlabošana, ieslodzīto izglītība un resocializācija, brīvības atņemšanas vietu monitorings; aktualitātes Latvijas kriminālprocesuālajā reformā (izmeklēšanas tiesneša institūts, starptautiskā kriminālprocesuālā sadarbība); sūdzību izskatīšana par brīvības atņemšanas vietu administrācijas un tiesībaizsardzības iestāžu darbinieku rīcību; tiesas kontrole jautājumos par personu piespiedu hospitalizāciju psihiatriskās palīdzības sniegšanai; cilvēktirdzniecības apkarošanas organizatoriskie un tiesiskie mehānismi; tiesiskais regulējums attiecībā uz patvēruma sniegšanu; jautājumi saistībā ar vardarbību ģimenē; kompensācijas un rehabilitācijas mehānismi personām, kuras cietušas no vardarbības.

Komiteja ļoti atzinīgi novērtēja Latvijas panākumus, jo īpaši tiesību normu pilnveidošanā un uzturēšanās apstākļu brīvības atņemšanas vietās uzlabošanā. Cita starpā, Komiteja arī norādīja uz Latvijas pieredzi un piemēru, veidojot un nostiprinot dialogu ar Komiteju, kā vienu no labākajiem piemēriem citām Konvencijas dalībvalstīm.

Ziņojums attiecās uz laika posmu no 2003.gada 1.novembra līdz 2005.gada 20.aprīlim un tika apstiprināts Ministru kabinetā 2005.gada 26.jūlijā un iesniegts ANO 2005.gada 16.augustā. Komiteja bija sagatavojusi papildjautājumus par Latvijas iesniegto ziņojumu, uz kuriem Latvija sniedza atbildes jau pirms Ziņojuma aizstāvēšanas.

Ziņojuma aizstāvēšanai tika izveidota delegācija, kurā tika iekļauti atbildīgo ministriju un dienestu pārstāvji. Latvijas delegāciju vadīja Ministru kabineta pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās I.Reine, delegācijas sastāvā tika iekļauti pārstāvji no Ārlietu ministrijas, Iekšlietu ministrijas, Izglītības un zinātnes ministrijas, Labklājības ministrijas, Tieslietu ministrijas, Veselības ministrijas, Valsts policijas, LR Prokuratūras, kā arī Latvijas Pastāvīgās pārstāvniecības ANO Ženēvā. Papildus tika nozīmētas kontaktpersonas no Bērnu un ģimenes lietu ministrijas, Aizsardzības ministrijas un Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta.

 

Jauc galvu okupācijas jautājumā

Ināra Mūrniece, Latvijas Avīze   11/12/07    Ilga Apine savā nule iznākušajā grāmatā, kas finansēta par valsts naudu, apgalvo, ka Saeima esot atcēlusi deklarāciju, kurā nosodīts komunistiskais okupācijas režīms, un aicina "samierināties ar dažādām versijām un viedokļiem" par Latvijas okupāciju.

Pirms neilga laika dienasgaismu ieraudzīja Ilgas Apines un Vladislava Volkova kopdarbs – grāmata "Latvijas krievu identitāte: vēsturisks un socioloģisks apcerējums". Tās izdošanu finansējis integrācijas sekretariāts. Šajā grāmatā netrūkst ne strīdīgu, ne melīgu un klaji skandalozu atziņu.

Lai veicinātu krievu "pilnvērtīgu iekļaušanos Latvijas valsts un pilsoniskās sabiedrības dzīvē", grāmatas autori iesaka "pastiprināt demokrātiskās un liberālās normas un vērtības". Viņu izpratnē tas nozīmē – "veicināt naturalizācijas procesu", "aktīvi pretoties etniskajai diskriminācijai darba tirgū" un "ksenofobijai sabiedriskajā apziņā" (216. lpp).

Blakusminot autori uzslavējuši arī LPP/"LC", partiju, kuru pārstāv pašreizējais sabiedrības integrācijas ministrs Oskars Kastēns. Aplausus šī partija izpelnījusies galvenokārt tāpēc, ka "rosināja diskusiju sabiedrībā" par pašvaldību vēlēšanu tiesību piešķiršanu nepilsoņiem (215. lpp.).

Taču visvairāk pārsteidz fakts, ka I. Apine vienpersoniski "atcēlusi" Saeimas pieņemto deklarāciju par padomju okupācijas režīma politikas nosodījumu, turklāt dodot mājienu, ka šādu "atriebes un naida" deklarāciju atcelšana ir labs un svētīgs darbs…

I. Apine raksta: "Latvijas krieviem tīri psiholoģisku motīvu dēļ būs ļoti grūti pieņemt Latvijas historiogrāfijas koncepciju par Latvijas okupāciju. Okupācijas fakta atzīšana viņiem vienlaicīgi nozīmē okupanta statusa piedēvēšanu sev. To spilgti parādīja krievu preses vētrainā reakcija uz trešās pēc kārtas deklarācijas pieņemšanu Saeimā par PSRS okupācijas nosodīšanu 2005. gada maijā.

Visa krievu prese (un tāda bija arī krievu iedzīvotāju uztvere) uzņēma šo dokumentu kā atriebības un naida deklarāciju, kas vērsta pret krieviem Latvijā, kam var draudēt repatriācija. Latvijas politiķi neprata pierādīt, ka dokuments neattiecas uz Latvijas iedzīvotājiem. Politiķi neprot komunicēt ar cittautiešu pārstāvjiem un neparedz viņu reakciju. 2007. gadā deklarācija tika atcelta (izcēlums mans. – I. M.), tomēr šī svarīgā politiskā attieksme paliks krievu apziņā un atmiņā."

Cik gan patiesības ir I. Apines rakstītajā? Tiešām, 1996. gada augustā Saeima pieņēma deklarāciju par Latvijas okupāciju. Tā gan nekļuva starptautiski plaši pazīstama, taču tajā Saeima apliecināja, ka Latvija vienmēr "neatlaidīgi atgādinās un aicinās saprast savas tautas traģisko likteni".

Pēc deviņiem gadiem – 2005. gada maijā – Saeima pieņēma vēl vienu deklarāciju – "Par Latvijā īstenotā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības totalitārā komunistiskā okupācijas režīma politikas nosodījumu". Tajā nosodīts padomju režīms un Saeima aicinājusi Krieviju atzīt okupāciju un tās nodarītos zaudējumus Latvijai. Taču ne viena, ne otra deklarācija nav atcelta. Ja tas notiktu, tas būtu skandāls Latvijas politikā.

Izdevuma zinātniskais redaktors vēstures zinātņu doktors L. Dribins pēc ieskatīšanās grāmatā atzina: "Jā, notikusi kļūdīšanās…" Un godīgi atzīst: kļūdu viņš neesot pamanījis. "Bet šajā gadījumā autorei vajadzētu atzīt kļūdu," saka L. Dribins.

Kļūdu, pēc paša teiktā, neesot pamanījis arī grāmatas recenzents – vēstures zinātņu doktors un Daugavpils universitātes mācībspēks Aleksandrs Ivanovs. "Vai jūs domājat, ka šim faktam būs rezonanse? Jā, laikam būs…" visbeidzot piekrīt A. Ivanovs. Pēc paša teiktā, viņš vairāk strādājis ar teksta daļām par vēsturi, bet šī kļūda vairāk saistīta ar mūsdienu politisko situāciju. "Nav īsta attaisnojuma tam, ka šāda kļūda netika pamanīta," saka A. Ivanovs un iesaka to "publiski neakcentēt"…

Šā izdevuma projekta koordinatore Vallija Rone stāsta: grāmata izdota 500 eksemplāru tirāžā. Daļa jau atdāvināta grāmatas prezentācijas laikā, un paredzēts, ka daļa tirāžas tiks nodota grāmatas autoru rīcībā. Atlikušās grāmatas, pēc V. Rones teiktā, nonākušas integrācijas sekretariātā. Tās esot paredzēts dāvināt mazākumtautību un jo sevišķi – krievu biedrībām. Pēc integrācijas sekretariāta preses sekretāres Zanes Lielķikutes teiktā, sekretariāts grāmatas dāvināšot arī studentiem, doktorantiem, augstskolu pasniedzējiem, pētniekiem un citiem interesentiem.

Vaicāju, kā integrācijas ministrs O. Kastēns vērtē šo izdevumu un vai patiesi to gatavojas izplatīt, nenorādot uz tajā esošajiem apmelojumiem un sagrozījumiem? Lūk, kāda integrācijas ministra O. Kastēna atbilde tika piesūtīta no sekretariāta: "Ja atskatāmies vēsturē, tad PSRS Augstākās padomes līmenī jau netieši tika atzīts okupācijas fakts, kad tika nosodīts Molotova–Ribentropa pakts. Pētnieku Ilgas Apines un Vladislava Volkova veiktajā pētījumā "Latvijas krievu identitāte: vēsturisks un socioloģisks apcerējums" ir ietverts tikai viens no daudzajiem viedokļiem, kas valda sabiedrībā. (..) Tiem cilvēkiem, kuriem ir cits viedoklis par pašreizējo Latvijas historiogrāfijas koncepciju un tās saturu, mēs nostāju vienā dienā neizmainīsim. Manuprāt, valsts attīstībai daudz nozīmīgāki ir nevis notikumi, kas risinājās pirms aptuveni 70 gadiem, bet gan centieni meklēt risinājumus, lai veidotu uz vienotām vērtībām balstītu sabiedrību."

Ina Druviete, kas bijusi viena no iniciatorēm 2005. gada deklarācijas pieņemšanai, uzsver: tolaik vienlaikus ritēja darbs arī pie līdzīgas rezolūcijas pieņemšanas Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā: "Veidojot abus dokumentus, vadījāmies no pārliecības, ka, nenosodot komunistiskā totalitārisma ideoloģiju un okupācijas režīma noziegumus pret cilvēci, nevaram nodrošināt mieru un stabilitāti ne Eiropā, ne Baltijā."

Lasot melus par deklarācijas "atcelšanu", I. Druvieti pārņēmis sašutums arī par šo rindu iespējamo zemtekstu. "Tomēr nosodījums emocionālā līmenī vien nedos nekādus rezultātus, jo tiks piesaukta akadēmiskā brīvība un zinātnieka neatkarība, apgalvots, ka atspoguļots tikai noteiktas sabiedrības daļas viedoklis... Tāpēc, atsaucoties uz Zinātniskās darbības likuma 7.2. pantu "Zinātnieks atbild par savu zinātnisko pētījumu rezultātu objektivitāti un par saviem secinājumiem, kas izdarīti, pamatojoties uz šiem rezultātiem", gribētu, pirmkārt, uzzināt, kas un kad 2007. gadā it kā atcēlis šo deklarāciju? Saeimas pieņemto deklarāciju varētu atcelt tikai pati Saeima, bet tāda iespēja pat nav izskatīta. Vai tiešām par deklarācijas faktisko atcelšanu I. Apine varētu atzīt Latvijas–Krievijas robežlīguma parakstīšanu?" ar neizpratni saka I. Druviete.

Pati I. Apine, lūgta komentēt deklarācijas "atcelšanu", teica: "Piekrītu, ka nav juridiski īsti pareizi teikt, ka Saeima atcēlusi 2005. gadā pieņemto deklarāciju. Nav īsti korekti. Bet tā taču sanāca, ka, lemjot par robežlīgumu, Saeima to atlika malā. Jā, Saeima šo deklarāciju vēl nav atcēlusi. Jā, Latvijas okupācija ir fakts. Bet 2005. gadā pieņemtā deklarācija Latvijā saasināja etniskās attiecības. Tā bija naidīga cittautiešiem un tajā bija apslēpta deportācijas ideja."

"Protams, mūsu sabiedrībāir cilvēki, kurus par okupācijas faktu nevar pārliecināt ne skaitļi par desmitiem tūkstošu nomocīto un izsūtīto, ne Baigā gada fotogrāfijas, ne Sibīrijas bērnu atmiņas. Vairākums tomēr grib uzzināt patiesību, kaut smagu, un to izvērtēt. Vai tiešām mums dažu cilvēku garīgā komforta dēļ būtu jāatsakās no savas tautas vēstures, kas šīs klusēšanas dēļ joprojām ir ne tikai pagātne?" vaicā I. Druviete.

Integrācijas sekretariāts šīs grāmatas izdošanai kopumā atvēlējis 9300 latus, un, grozi, kā gribi, valsts par viena grāmatas eksemplāra izdošanu tērējusi 18,6 latus.

 

Riekstiņš: pirms apmainīties ar robežlīguma ratifikācijas rakstiem, jāsagaida ST spriedumu

LETA  11/12/07    Ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP) uzskata, ka, pirms apmainīties ar Latvijas un Krievijas robežlīguma ratifikācijas rakstiem, ir nepieciešams sagaidīt Satversmes tiesas (ST) spriedumu par līguma atbilstību Satversmei.

"Sagaidīsim tiesas spriedumu, lai nedotu iemeslu spekulācijām," aģentūrai LETA sacīja Riekstiņš, piebilstot, ka būtu korekti sagaidīt ST spriedumu, jo par robežlīgumu ir bijušas asas un garas debates.

Ārlietu ministrs gan sacīja, ka konsultācijas ar Krievijas pusi par apmaiņu ar robežlīguma ratifikācijas rakstiem notiek paralēli, gaidot tiesas spriedumu.

Politiķis kā vēlamo formātu robežlīguma ratifikācijas rakstu apmaiņai minēja Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova vizīti Rīgā, kuras laikā varētu vienoties arī par citiem līgumiem, kas tiek sagatavoti, bet vēl nav noslēgti starp abām valstīm.

Riekstiņš atteicās komentēt, vai apmaiņa ar robežlīguma ratifikācijas rakstiem varētu notikt vēl Ministru prezidenta Aigara Kalvīša (TP) vadītās valdības laikā, jo pēc premjera demisijas, kas paredzēta 5. decembrī, pastāv iespēja, ka nebūs vēl izveidota jauna valdība un demisionējušajai valdībai būs jāturpina darbs līdz jaunās valdības izveidošanai.

Iepriekš gan Kalvītis, gan bijušais ārlietu ministrs Artis Pabriks pauda viedokli, ka Latvijai nav nepieciešams gaidīt ST spriedumu, lai noslēgtu Latvijas un Krievijas robežlīguma ratifikācijas procesu, apmainoties ar ratifikācijas rakstiem.

Premjers norādīja, ka starptautiskajā diplomātijā esot pieņemtas normas, kādā veidā norunāt laiku un vietu ratifikācijas rakstu apmaiņai, un, pēc premjera vārdiem, laika un vietas saskaņošana notiks neatkarīgi no ST sprieduma.

Pabriks sacīja, ka tiesas sprieduma gaidīšana varētu novilcināt procesu "bezgalīgi" un ka ST lēmuma pieņemšana "nav un nevar būt saistīta ar ratifikācijas dokumentu apmaiņu".

Lai noslēgtu Latvijas un Krievijas robežlīguma ratifikācijas apmaiņas procesu, abām līgumu parakstījušām pusēm vēl jāapmainās ar ratifikācijas grāmatām.

Savukārt ST spriedums lietā jāpieņem līdz šā gada 30. novembrim, un ST likumā nav paredzēta iespēja šo termiņu pagarināt.

 

Kalniņš: Latvijas atpazīstamība pasaulē joprojām zema

DELFI  11/13/07     Latvijas valsts atpazīstamības līmenis pasaules valstu vidū joprojām ir zems, otrdien Latvijas Neatkarīgās televīzijas raidījumā "900 sekundes" atzina Latvijas Institūta direktors Ojārs Kalniņš.

Kalniņš intervijā atzina, ka Latvijas kā valsts atpazīstamību neveicina tikai reklāmas – tās uzrunājot tikai tūristu auditoriju, taču svarīga nozīme ir arī valstī notiekošajam – valdības lēmumiem un citiem procesiem.

Pēc Kalniņa teiktā, valsts tēlu veido pati sabiedrība, tādēļ valsts institūcijām būtu kopīgiem spēkiem jādomā par šo jautājumu, "lai pasaule teiktu, ka esam gudri un skaisti". Patlaban ārvalstnieki dažādos veidos iegūst informāciju par Latviju, - vieni valsti apmeklē sporta dēļ, citi meiteņu, bet vēl citi pazīst Latvijas kultūru.

 

Peļņā uz ārzemēm brauc arvien mazāk

LNT   11/14/07    Zemais dzīves līmenis Latvijā daudzus cilvēkus piespiež doties peļņā uz ārzemēm. No aizbraukušajiem daļa tur arī paliek uz dzīvi. Vienu brīdi šķita, ka teju vai katram no mums kāds draugs, paziņa vai rads ir aizbraucis. Tomēr pēdējā laikā aizbraukušo skaits samazinās. Izrādās, tā iemesls ir arī augstās algas mūsu valstī.

Lauris Joksts tagad strādā par tehnologu būvmateriālu ražošanas uzņēmumā. Taču arī viņš, tāpat kā daudzi tūkstoši latviešu, savulaik ir devies peļņā uz ārzemēm. Laurim bija vajadzīga nauda studiju maksai.

„Bija iespēja un daudzi brauca tajā laikā, es arī domāju, kāpēc nepamēģināt aizbraukt gan nopelnīt, gan arī tādā nelielā piedzīvojumā, jo jaunībā gribas kaut ko interesantu," saka Lauris.

Lauris Joksts divas vasaras strādāja Lielbritānijā lauksaimniecības jomā.

„Galvenokārt sezonālais vasaras darbs, tad gāja visi augļi – zemenes, avenes, uz rudens pusi āboli, bumbieri. Protams, nebija viegli tur strādāt, vajadzēja arī pasvīst," saka puisis.

Palikt tur uz dzīvi viņam gan negribējās. „Nē, tagad es vairs nebrauktu. Tagad es uzskatu, ka šeit pat... Studijas arī beidzās. Esmu atradis „Big betons” vietu, kur man patīk," skaidro Lauris.

Ir grūti precīzi pateikt, cik pavisam latviešu devušies strādāt uz ārzemēm. Pēdējā laikā vērojama tendence, ka peļņā devušos cilvēku skaits samazinās.

„Varētu apmēram kopumā Latviju pametuši kopš deviņdesmito gadu sākuma pāri par 80-85 tūkstoši cilvēku tiek rēķināts," saka Īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās Oskars Kastēns.

„Ziniet, jā, ir dažas norādes, kas liecina, ka tas aizbraucēju skaits, teiksim tā, dinamika palēninās. Es domāju, ka ar laiku varētu arī apstāties," saka ministrs.

Iemesli tam ir darba algas palielināšanās Latvijā un arī ir mainījusies darba devēja attieksme pret darbinieku, tā kļuvusi pozitīvāka. Ministrs uzskata, ka valstij jāspēj panākt aizbraukušo cilvēku atgriešanās dzimtenē.

„Mēs esam nolēmuši uzturēt informatīvu saikni ar cilvēkiem, iesaistīt Labklājības ministriju un regulāri informēt par tām darba vakancēm, kas ir Latvijā," atklāja Kastēns.

Joprojām visvairāk latviešu peļņā dodas uz Lielbritāniju, Īriju un Vāciju. Tikmēr uz Latviju strādāt dodas arvien vairāk citu valstu iedzīvotāju.

 

Viedoklis: Vai Latvija kādreiz panāks Īriju?

Normunds Grostiņš, Latvijas Nākotnes Institūta direktors

DELFI  11/15/07    No 64 000 kvadrātkilometru mazās Latvijas daudzi desmiti tūkstoši jau devušies vai plāno doties uz 70 000 kvadrātkilometru lielo Īriju. Ja valstu izmēri ir līdzīgi, tad algas un dzīves līmeņi gan tādi nav.

Bet vēl 1987. gadā, četrpadsmit gadus pēc iestāšanās Eiropas Savienībā bezdarbs Īrijā bija 20 procenti, jaunatnes vidū pat 40 procenti. Pirmie 15 gadi pēc iestāšanās ES Īrijā bija dramatisku krīžu periods, kad desmitiem tūkstoši īru katru gadu pameta valsti. Turklāt tolaik Īrija gadā uz vienu iedzīvotāju saņēma vismaz piecas reizes lielākus eirofondus, nekā piekritusi saņemt Latvija.

Ar "Pievienošanās ES līgumu" piekrītot krietni mazākiem eirofondiem, Latvijas toreizējais premjers Einārs Repše un ārlietu ministre Sandra Kalniete pirms referenduma gan solīja Latvijai tādu pat izaugsmi kā Īrijai. Noklusējot par Īrijas pirmajiem 15 krīžu un emigrācijas gadiem.

"Aiz kadra" palika arī Īrijas priekšrocības, kuru Latvijai nav. Īrija nav iestājusies NATO, negatavojas tur stāties un ir neitrāla valsts. Tā pieprasa un saņem sev izņēmumus arī no ES militārās sadarbības. Līdz ar to Īrijas militārie izdevumi ir mazāki par procentu no iekšzemes kopprodukta (Latvija tērē 2 % IKP). Tā atliek vairāk naudas sociālajām programmām, ko labprāt bauda arī turienes latvieši.

Katru jaunu Eiropas Savienības līgumu vai konstitūciju Īrija pieņem tikai un vienīgi referendumā. Tātad Briselei un lielajām ES dalībvalstīm jārēķinās ar Īrijas interesēm un jāpiedāvā tai izdevīgi noteikumi. Piemēram, Īrija referendumā noraidīja ES Nicas līgumu un saņēma sev izdevīgākus noteikumus.

Latvijā nebija referenduma par jauno ES konstitūciju, ko tautas nobalsošanās noraidīja Francija un Nīderlande. Līdz ar to Latvija no Eiropas Savienības saņēma mazāk labumu, nekā referendumu rīkojušās valstis. Arī par jauno ES reformu līgumu referendums Īrijā būs, bet Latvijā vietējie Saeimas politiķi (arī Saeimas opozīcija) brīvprātīgi to nerīkos. Tā Īrija atkal spers soli pareizā virzienā un savās interesēs, bet Latvija rīkosies nepareizi un svešās interesēs. Tā arī ir atbilde jautājumam, vai kādreiz panāksim Īriju.

Lai tauta pati nerīkotu referendumus par ES jautājumiem, 2003. gada maijā kopīgā balsojumā eirooptimisti ("ždanokieši", "tēvzemieši", JL, TP, LPP, ZZS) mainīja Satversmi. Pilnīgā vienprātībā nosauktās partijas atņēma Latvijas tautai tiesības, ierosinot referendumus, aizstāvēt savas intereses pret Briseles diktātu.

Pēc pirmajiem desmit - piecpadsmit krīzes gadiem Eiropas Savienībā Īrija pakāpeniski lielā mērā pārstāja klausīt Briseli, ieviesa zemus nodokļus, sāka rīkoties savās interesēs. Šogad ES katru mēnesi pieņēma 100 - 200 likumu un normatīvo aktu, kas būs spēkā Latvijas teritorijā. Kopumā ES likumu un normatīvo aktu skaits tuvojas 24 000. Cukura rūpniecības likvidācija, ko veica tikai Latvija un Slovēnija, ir vēl viena atbilde uz jautājumu, vai spēsim panākt Īriju. Lai panāktu, būtu jāiet pretējā virzienā. Uzsākot ar uzlabotu Satversmi un jaunu Saeimu.

 

 

 

Politikā, policijā un tiesu lietās...

 

 

Zalāns atjaunos dialogu ar Pašvaldību savienību

Ināra Egle,  Diena  11/12/07    Nu jau bijušā Kuldīgas mēra Edgara Zalāna (TP) iecelšana reģionālās attīstības un pašvaldību ministra amatā ceturtdien notika tik klusu, ka piektdienas rītā daži Dienas uzrunātie pašvaldību vadītāji vēl nebija pamanījuši pārmaiņas ministrijas vadībā. E.Zalāns, kas pats veidoja lielo Kuldīgas novadu, nedomā, ka pašvaldību piespiedu apvienošana veicinās attīstību, tāpēc pieļauj, ka "atsevišķas teritorijas varētu arī nenonākt kopējā straumē, bet pievienoties lielākam novadam pēc laika". Par svarīgāko ministrs uzskata dialoga atjaunošanu ar Latvijas Pašvaldību savienību, kas esot priekšnoteikums, lai līdz maijam varētu pieņemt izmaiņas gandrīz 140 ar administratīvi teritoriālās reformas īstenošanu saistītos likumos.

Novadu reforma bija viens no iemesliem, kāpēc premjers Aigars Kalvītis (TP) atlika demisiju līdz 5.decembrim. Pēdējais datums, kad valdība var veikt izmaiņas novadu kartē, ir 7.decembris. Septembrī ministri atbalstīja administratīvi teritoriālo iedalījumu 96 novados un deviņās lielajās pilsētās. Kartes pirmo versiju izskatīja, klātesot ap 100 pašvaldību vadītājiem, kuri lielākoties nepiekrita noteiktajām robežām. Zaļo un Zemnieku savienība, kas nostājusies neapmierināto pašvaldību pusē, nedēļas laikā apkopos to ierosinājumus par korekcijām novadu kartē un saskaņos tās ar pašvaldību ministru E.Zalānu, kā arī ar premjeru, Dienu informēja ZZS deputāts Staņislavs Šķesters, kurš pilda arī Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas vadītāja pienākumus.

Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijā, kura vienīgā var aicināt valdību koriģēt novadu karti, ir iesniegti 11 pašvaldību priekšlikumi par izmaiņām kartē, bet to apkopošana vēl turpinās, informēja ministrijas pārstāve Dace Kārkliņa. ZZS ir saņēmusi aptuveni 30 pašvaldību ierosinājumus. Tostarp ir arī Cēsu rajona Amatas novads, kas ilgi bija vienīgais novads Vidzemē. Tagad to paredzēts iekļaut Cēsu novadā, kam pašvaldība iebilda un veica vēlētāju aptauju. No aptuveni 2000 vēlētājiem aptaujā piedalījušies 720 pilsoņi, Dienu informēja Amatas novada domes priekšsēde Elita Eglīte. Tikai deviņi respondenti atbalstījuši iekļaušanos Cēsu novadā, 503 anketās, kas ir 71%, pausts atbalsts Amatas novada saglabāšanai. Paralēli pašvaldības aptaujai iedzīvotāji savākuši vairāk nekā 840 parakstu pret pievienošanos Cēsīm.

"Ja kāds paliks ārpus novada, nevajag pārdzīvot. Taču katram ir jāapzinās sekas, lai pēc tam nav jāsaka, ka neko nav sapratuši," teica E.Zalāns. Viņaprāt, novados ar labas pārvaldības principiem lauku teritoriju cilvēki būs lielāki ieguvēji nekā pilsētu. Ministrs domā, ka nav pareizi atsaukties uz administratīvo izdevumu samazināšanu kā reformas ieguvumu. "Ja grib labu pārvaldību, administrācijai jābūt stiprai, lai cilvēki jūt, ka tiek labāk apkalpoti," teica E.Zalāns. Finanšu ministrs Oskars Spurdziņš (TP), kas pēc Aigara Štokenberga atbrīvošanas veica pašvaldību ministra pienākumus, arī piesardzīgi raugās uz mākslīgu pašvaldību apvienošanu. Ja viņš amatā būtu palicis ilgāk, aicinātu koalīciju izvērtēt jauno Pašvaldību likumu. E.Zalāns vispirms vēlas tikties ar Latvijas Pašvaldību savienību, lai saņemtu tās piekrišanu projektam.

LPS priekšsēdis Andris Jaunsleinis atzinīgi vērtē ministra vēlmi atjaunot dialogu ar LPS un uzskata, ka vispirms pusēm jāvienojas par prioritātēm, jo novadu karte esot tikai viens no jautājumiem. Pašvaldību likums esot jāskata kontekstā ar rajonu padomju reorganizāciju, kas saskan ar E.Zalāna plāniem. O.Spurdziņš teica, ka pēc A.Štokenberga demisijas, ministrijas darbinieki ir darbu turpinājuši un izvērtējuši situāciju rajonos. Viņu kā finanšu ministru uztraucot tas, ka ministrijas cenšas centralizēt savas funkcijas, kuras būtu jānodod vietējām pašvaldībām.

Sarunas ar ministrijām varētu būt viens no smagākajiem jautājumiem. Izglītības pārvaldes, kas tagad ir rajonu pašvaldībās, varēs pārņemt lielie novadi, bet apgrūtināta būtu to nodošana mazajiem novadiem. E.Zalāns pieļauj, ka juridiski korektu risinājumu varētu rast, ja tās būtu lielajos novados, bet apkalpotu arī mazos. Priekšā vēl ir diskusija par reģionālo reformu — reģionu pašvaldību izveidošanu, kas nozīmētu valsts varas decentralizāciju. Tāpat nav panākta vienošanās par pašvaldību vēlēšanu sistēmu. Līdz 1.decembrim atbildīgā ministrija arī gaida pašvaldību priekšlikumus par perspektīvo novadiem pielāgoto pašvaldību finanšu izlīdzināšanas modeli.

 

TP un JL ķeras pie jaunas valdības veidošanas

TVNET  11/12/07    Partija "Jaunais laiks" (JL) izvirzījusi galvenos uzdevumus, kas visdrīzākajā laikā būs jāveic nākamajai valdībai, lai sakārtotu politisko vidi un izvestu valsti no ekonomiskās krīze, informēja frakcijas "Jaunais laiks" sabiedrisko attiecību konsultante Laila Timrota. Savukārt Tautas partija (TP) jaunas valdības deklarācijas izstrādi sāks ar līdzšinējās deklarācijas pārskatīšanu, informēja TP Saeimas frakcijas vadītājs Māris Kučinskis.

Partija uzskata, ka tiesiskuma stiprināšanai Latvijā būtu jāgroza Satversme, lai dotu Latvijas pilsoņiem tiesības ierosināt Saeimas atlaišanu. Tāpat likumā būtu jānostiprina Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja neatkarība un jānosaka valsts finansējumu politiskajām partijām.

Kā veicamos darbus ekonomiskās situācijas stabilizēšanā JL izvirzījis valsts pamatbudžeta sabalansēšanu, nodokļu sloga mazināšanu darbaspēkam, Latvijas enerģētikas neatkarības palielināšanu un inflācijas apkarošanas programmas īstenošanu.

Kā veicamos darbus sociālajā jomā JL izvirzījis pensiju un pabalstu palielināšanu. Partija uzskata, ka to iespējams veikt, tam novirzot sociālā budžeta pārpalikuma līdzekļus. Partija arī uzskata, ka sociālajā jomā būtu jāgarantē valsts atbalsts jaunajām ģimenēm mājokļa iegādei, kā arī jānodrošina nepieciešamais vietu skaits bērnudārzos.

JL aicina visas Saeimā pārstāvētās labējās partijas uz sarunām, lai vienotos par šiem valdības veidošanas pamatprincipiem un veicamajiem uzdevumiem.

Savukārt Tautas partija (TP) jaunas valdības deklarācijas izstrādi sāks ar līdzšinējās deklarācijas pārskatīšanu, informēja TP Saeimas frakcijas vadītājs Māris Kučinskis.

Kučinskis uzskata, ka pašreizējā valdības deklarācija būtībā esot laba, taču vēlreiz tiks pārskatīta, lai piefiksētu to, kas ir palicis neizdarīts, un sagatavotu rīcības plānu, kas jāiekļauj nākamajā deklarācijā.

TP frakcijas vadītājs apgalvoja, ka partija pagaidām vēl nedomā par kandidātiem, kurus varētu virzīt darbam valdībā, jo svarīgāk esot vienoties par to, kas nākamajai valdībai būs jādara.

Kā ziņots, Ministru prezidents Aigars Kalvītis (TP) paziņoja, ka 5.decembrī atkāpsies no amata.

Savukārt Valsts prezidents Valdis Zatlers ir paziņojis, ka Saeimai jāsāk darbs pie jaunas valdības veidošanas.

 

Koalīcija skeptiska par sadarbību ar JL un SC

Apollo  11/12/07    «Kamēr «Jaunais laiks» (JL) izvirzīs par mērķi veidot kaut kādu pagaidu valdību, mums ir grūti ar viņiem runāt par ilgtermiņa mērķiem,» pirmdien pēc koalīcijas sēdes žurnālisitiem teica premjers Aigars Kalvītis (TP). 

Ministru prezidents pastāstīja, ka tikusi izveidota grupa, kas nākamās desmit dienas spriedīs par topošās valdības galvenajiem mērķiem, un uzstādījumiem. Par ministru prezidenta kandidātu un citiem jaunās valdības ministriem varēs runāt vēlāk.

Kalvītis apstiprināja, ka ne JL, ne «Saskaņas centrs» (SC) pagaidām šajās sarunās nepiedalīsies. «Ja «Jaunais laiks» gatavs ilgtermiņā strādāt, esam gatavi iesaistīt viņus,» teica Kalvītis. Viņš stāstīja, ka valstī vajadzīga stabilitāte, tāpēc nedrīkst runāt par pārejas vai pagaidu valdību.

Premjers arī uzskata, ka SC jaunās valdības veidošanā, visticamāk, nepiedalīsies. Pēc viņa domām, šīs Saeimas ietvaros iespējams izveidot darbaspējīgu labēju valdību, tāpēc «nav nekāda iemesla veidot varavīksnes valdību, vai ideoloģiski pretrunīgu valdību».

Arī satiksmes ministrs Ainārs Šlesers (LPP/LC) JL iesaistīšanos valdībā vērtē atturīgi. «Ja ņem citu partneri, svarīgi zināt, vai tas nostiprinās, vai vājinās koalīciju,» teica Šlesesrs, piebilstot, ka JL vajag izšķirties, vai partija piedāvās konstruktīvu vai destruktīvu sadarbību. «Mums nevajag uzraugu vai kritizētāju,» stāstīja satiksmes ministrs.

Šlesers neizteicās par savas partijas gatavību uzņemt koalīcijā SC, bet apstiprināja, ka pārējie partneri nav gatavi diskutēt par šīs partijas dalību nākamajā valdībā.

 

TB/LNNK piedalīsies jaunās valdības veidošanā

DELFI  11/12/07    Apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK valde pirmdien nolēma piedalīties jaunās valdības veidošanā ar nosacījumu, ka netiek veidota kopīga valdība ar apvienību "Saskaņas centrs" (SC) vai "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" (PCTVL).

TB/LNNK preses sekretārs Rolands Pētersons portālu 'Delfi" informēja, ka "tēvzemieši" arī nolēmuši pagaidām nevirzīt kandidātu vakantajam ekonomikas ministra amatam, jo iepriekš izvirzītais kandidāts Einārs Cilinskis nav mainījis savu viedokli šajā jautājumā, turklāt pašreizējai valdībai esot tikai trīs nedēļu darba laiks, skaidroja Pētersons.

Viņš arī norādīja, ka TB/LNNK pagaidām nevirzīs savu kandidātu premjera amatam, lai gan formāli partijas priekšsēdētājs Roberts Zīle jau iepriekš ir tam pieteikts. "Patlaban nav pamata runāt, ka mums reāli varētu būt premjera amats," skaidroja Pētersons, norādot, ka nekādu oficiālu lēmumu šajā jautājumā neesot.

Jau vēstīts, ka premjers Aigars Kalvītis (TP) plāno 5.decembrī atkāpties no amata. Partijas vienojušās, ka līdz tam tiks panākta vienošanās par jaunās valdība sastāvu. Koalīcijas partiju pārstāvji jau iepriekš izteikušies, ka jauno valdību varētu veidot esošās koalīcijas partijas. Tiesa, līdz šim nebija skaidrs, vai uz "tēvzemiešiem" var paļauties, jo vairākos svarīgos jautājumos, piemēram, par trīs jauno ministru apstiprināšanu amatos trīs TB/LNNK deputāti – Anna Seile, Gunārs Laicāns un Pēteris Tabūns - nepiedalījās.

Tautas partijai Saeimā patlaban ir 21 deputāts, ZZS – 17, LPP/LC – 10, bet TB/LNNK – 7 deputāti, līdz ar to koalīcijai kopumā ir 55 deputātu mandāti.

 

Loskutovs plāno atkārtoti startēt uz KNAB vadītāja amatu

DELFI  11/12/07    Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītājs Aleksejs Loskutovs pēc pusotra gada gatavs atkārtoti startēt konkursā par KNAB vadītāja amatu. Ja tas neizdošoties, tad viņš ir gatavs citiem izaicinājumiem – pat Valsts prezidenta amatam, ja tiktu tam izvirzīts.

Loskutovs intervijā laikrakstam "Biznes & Baltija" atzīst, ka patlaban viņa prioritāte ir darbs KNAB. Pēc pusotra gada viņš plāno atkārtoti piedalīties konkursā par tiesībām vadīt biroju. "Ja to neiziešu – domāju, ka būšu noderīgs citās tiesībsargājošajās struktūrās," sacīja Loskutovs.

Viņš arī atzīst, ka "iespējamību veidot politisku karjeru nevaru izslēgt. Tiesa, pagaidām tīri teorētiski".

Tāpat viņš piekristu tikt izvirzīts arī Valsts prezidenta amatam. "Nu, ja izvirzītu..ietu. Kāpēc ne?" sacīja Loskutovs.

Jau vēstīts, ka ar premjera rīkojumu Loskutovs pagājušā nedēļā atgriezies darbā. Iepriekš pret KNAB vadītāju tika ierosināta disciplinārlieta par Valsts kontroles KNAB atklātajiem pārkāpumiem.

 

Par godīgumu iekšpolitikā un ārpolitikā

Juris Paiders,  NRA  11/14/07     Pavisam nesen polittehnologu aprindās dzirdēju jaunu anekdoti. Armēņu radio uzdod jautājumu: «Kāpēc pēdējā laikā amerikāņu televīzijas ziņu bloku informācija ir tik vienveidīga un garlaicīga?».

dīga un garlaicīga?" Kalifornijas radio nekavējoties steidz atbildēt: "Vai tiešām neesat pamanījuši, ka jau otro nedēļu streiko visi Holivudas scenāristi..."

Anekdote ir anekdote, taču Tuvo Austrumu polittehnoloģijas scenāriji tik tiešām liek domāt, ka viena un tā pati klišeja karu ieganstu radīšanai tiks lietota, kamēr publika būs gatava nekritiski kara propagandu uztvert kā augstākas instances patiesību.

2006. gada 28. jūnijā Izraēla sāka plašu militāro operāciju Gazas sektorā, izmantojot par ieganstu divu izraēliešu karavīru nolaupīšanu. Divu nedēļu laikā tika nogalināti 200 palestīnieši un militāri tika nodrošināta kontrole pār Gazas sektora daļu, no kuras iespējama Izraēlas apšaude. Gazas sektora katjušu (reaktīvo lādiņu palaišanas iekārtu) militārā neitralizācija bija aizmugures nodrošināšana nākamajā karā ar Libānu.

Jau 2006. gada 12. jūlijā, tiklīdz Libānas grupējums Hezbollāh paziņoja par divu Izraēlas karavīru sagūstīšanu, nekavējoties Izraēla sāka tik plašu Libānas bombardēšanu, kāda jau bija salīdzināma ar Otrā pasaules kara mērogiem.

Polittehnoloģiskais scenārijs bija līdz riebumam klišejisks. Militāri spēcīgākas valsts karavīrus saņem gūstā kādas militāri vājākas organizācijas kaujinieki. Gūstekņi tiek turēti gūstā tik ilgi, līdz militāri spēcīgāka valsts iznīcina pretinieka militāro, civilo, sakaru un enerģētisko infrastruktūru.

Libānas un Gazas sektora polittehnoloģoiskais scenārijs tika pieteikts arī 2007. gada martā, kad kāds nezināms kara provokators (ģenerālis) aizsūtīja 15 britu jūrniekus patrulēt uz salām, kuru apkārtni reāli kontrolē Irānas armija. Britu jūrnieki bija tādi kā 15 kamikadzes, kuriem bija jāiet bojā apšaudē. Ja Irāna būtu nogremdējusi britu kuģi, tad kara cēlonis pret Irānu vairs nebūtu jāmeklē. Tas, ka Irāna saņēma gūstā 15 britu karavīrus, atgādināja formālos Libānas bombardēšanas ieganstus. Lai iznīcinātu Libānas ekonomisko infrastruktūru, pietika, ka viens grupējums sagūstīja divus Izraēlas karavīrus. Kad Irānas gūstā nonāca 15 britu karavīri, saspīlējums sasniedza pirmskara stāvokli.

Ja nebūtu runa par karu, tad tas būtu jau smieklīgi, jo tieši tāds pats scenārijs tika pieteikts Turcijas un Irākas kurdu konfliktā. Turcijas armija 22. oktobrī paziņoja, ka pazuduši astoņi turku karavīri, kas varētu būt nonākuši kurdu nemiernieku gūstā. Tieši pirms tam Turcija bija sakoncentrējusi pie Irākas Kurdistānas robežām vairāk nekā simt tūkstošu vīru lielu armiju, saņēmusi Turcijas parlamenta atļauju iebrukt kaimiņzemē utt. Pasaule nodrebēja.

Lai kā gribētos ticēt mūsu NATO sabiedrotā kopējo atlantisko vērtību balstam, Turcijas apgalvojumiem par godīgo ārpolitiku, tomēr kurdu jautājumā man ir nesaprotams, kādas kopējās vērtības Latvijas armija aliansē taisās aizstāvēt kopā ar Turciju? Vai mums jāizliekas, ka visā uzticamies saviem sabiedrotajiem, vai mums ir jāatbalsta, ka atlantisko vērtību vārdā kāds izmanto nodrāztas kara tehnoloģijas?

T. s. kurdu nemiernieki negūstīja Turcijas karavīrus, kad karaspēks nebija koncentrēts pie robežām. Kurdu nemierniekus neinteresēja gūstekņi, kamēr Ankaras parlaments nebija atļāvis veikt militāru operāciju ārpus Turcijas robežām.

Holivudas scenāristu streiks tik tiešām ir jūtams. Visas šīs māžošanās ar gūstekņiem tik nelabi ož pēc Latvijas lasītājiem tik labi zināmās Masļeņņiku provokācijas, kad īsi pirms 1940. gada 17. jūnija Sarkanās armijas iebrukuma Latvijā tika noorganizēta provokācija uz Latvijas robežās. Vēl vairāk! Nepārtrauktā gūstekņu scenārija ekspluatācija karu izraisīšanā sāk atgādināt nacistu metodes. Kaut vai Gleivicas provokāciju 1939. gada 31. augustā, kad, pārģērbjoties par poļu karavīriem, nacistu specdienestu aģenti ieņēma Gleivicas radiostaciju un pārraidīja pret Vāciju vērstus uzsaukums. Hitlers Gleivicas raidstacijas incidentu izmantoja par formālu ieganstu, lai sāktu Otro pasaules karu.

Interesanti, vai tie jaunie politiskie spēki, kas piesakās uz godīgu politiku, attiecinās godīguma jēdzienu uz Latvijas ārpolitiku. Vai Latvijai būtu jāpiedalās karos un ārpolitiskās avantūrās, kur kara ieganstam tiek safabricētas vai izmantotas ar baltiem diegiem šūtas provokācijas?

 

Potenciālie premjeri - Demakova, Riekstiņš, Zalāns, Krastiņš, Spurdziņš un Bērziņš

TVNET/LETA   11/14/07    Patlaban premjera amatam tiek apspriesti pieci seši kandidāti no Tautas partijas (TP) vidus, šodien žurnālistiem sacīja Ministru prezidents Aigars Kalvītis (TP).

Pēc tikšanās ar Valsts prezidentu Valdi Zatleru Kalvītis uzsvēra, ka jaunās valdības veidošanas process ir tikko sācies un primārais būs izvirzīto mērķu sasniegšana, un tikai pēc to definēšanas varētu lemt par konkrēto kandidātu šo mērķu sasniegšanai.

Premjers apstiprināja, ka starp kandidātiem ir jau līdz šim minētie - kultūras ministre Helēna Demakova, ārlietu ministrs Māris Riekstiņš, reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns un Rīgas domes deputāts Edmunds Krastiņš.

Kalvītis norādīja, ka pie šiem kandidātiem var pieskaitīt arī finanšu ministru Oskaru Spurdziņu un bijušo ministru Gundaru Bērziņu. Līdz ar to no šiem cilvēkiem arī veidojoties premjera amata kandidātu loks.

Kalvītis uzsvēra, ka TP ir lielākā Saeimā pārstāvētā partija, tāpēc neizbēgami arī jaunajā valdībā tā spēlēs lielu lomu.

Premjers nesniedza skaidru atbildi, vai jaunais Ministru prezidenta kandidāts varētu tikt nosaukts gaidāmajā Tautas partijas kongresā.

Pēc šodienas tikšanās Zatlers pie žurnālistiem neiznāca, tomēr viņa preses sekretāre Inta Lase uzsvēra, ka prezidents rūpīgi seko līdzi valdības veidošanas procesam un arī šodien tikšanās laikā prezidents vēlējās uzklausīt Kalvīša rīcības plānu.

Pēc Lases teiktā, jau tuvākajā laikā varētu notikt prezidenta un Saeimā pārstāvēto partiju tikšanās, kuru laikā tiks apspriesta jaunās valdības veidošana. Nākamnedēļ Zatleram paredzēta tikšanās ar Saeimas priekšsēdētāju Gundaru Daudzi (ZZS).

Kā ziņots, Kalvītis 5.decembrī atkāpsies no premjera amata.

 

Inteliģenci šķeļ politiskie uzskati

Agnese Margēviča,  NRA  11/14/07    Vieni iet piketēt pie Saeimas un Doma laukumā prezidentam pieprasa parlamenta atlaišanu, citi, kā Jaunā Rīgas teātra galvenais režisors Alvis Hermanis.

neierodas uz Triju Zvaigžņu ordeņa pasniegšanu, lai apbalvojums nebūtu jāsaņem no Valsts prezidenta rokām, vēl citi uzsver, ka negrib kļūt par ieroci politiķu manipulācijās, un iebilst pret apgalvojumiem, ka aiz protestiem stāv visa "tauta" un visa "inteliģence". Tieši Jaunajā Rīgas teātrī piektdien notiks jaunas partijas aizmetņa – no Tautas partijas izslēgtā Aigara Štokenberga veidotās nevalstiskās organizācijas – dibināšana. Daudzi šobrīd saskata inteliģences iepriekš neredzētu politisku grupēšanos un savstarpēju konfrontāciju tās iekšienē. "Tāda kopīga jēdziena "inteliģence" nav, tādēļ nevar primitīvi runāt par divām pretējām nometnēm, dalīt labajos un sliktajos," iebilst dzejniece Māra Zālīte. "Inteliģences vidū tāpat kā visā sabiedrībā valda dažādi uzskati un dažādas politiskās simpātijas. Tas, ka inteliģences pārstāvji kļūst politiski aktīvāki, ir apsveicams un vajadzīgs process," notiekošo Neatkarīgajai vērtē kultūras ministre Helēna Demakova (TP).

"Es biju Doma laukumā 3. novembrī, bet nevienā grupējumā neesmu, un man ir puslīdz vienalga, kas aiz tā visa vai zem tā visa stāv. Es vienkārši gribu pārmaiņas, jo mēslu mūsu valstī ir vairāk nekā saprašanas un es savam piecpadsmitgadīgajam bērnam vairs nevaru ieskaidrot, ka Latvija ir jāmīl," tā saka dramaturģe Lelde Stumbre, tajā pašā laikā piesargoties notiekošo dēvēt par jaunu atmodu – vai tāds vērtējums ir vietā, rādīšot laiks.

Liesmu uzskatu sadursmēm aizvadītajā nedēļā piešķīla komponists un Saeimas deputāts Imants Kalniņš (TB/LNNK), iebilstot, ka viņa sacerēto Dziesma, ar ko tu sācies dziedājuši Doma laukumā pret valdību un Saeimu protestējošie. "Ja Imants Kalniņš būtu bijis Doma laukumā, viņš saprastu, ka tā ir tauta," vilšanos par savu jaunības dienu elku neslēpj L. Stumbre. "Protams, mākslinieka radītais pieder tautai, it īpaši dziesmas. Katram ir iespēja to paņemt un parādīt no cita skatpunkta," viņa uzskata un pēc ilgāka pārdomu brīža uz jautājumu, vai pieņemtu sava darba izmantošanu pasākumā, kas viņai šķistu idejiski nepieņemams, atbild ar stingru: "Jā!"

Savukārt rakstnieks Zigmunds Skujiņš to vērtējošās kritikas vilni, kas vēlies pār I. Kalniņu, dēvē par "noriešanu". Turklāt komponists, viņaprāt, ticis noriets par atšķirīgu viedokli, uz kuru viņam ir demokrātiskas tiesības. "Imanta Kalniņa viedoklis ir jāciena, pat ja tas nesaskan ar ļoti lielas cilvēku daļas viedokli." No vienas puses, atzīstot, ka lietot apzīmējumu "nelietība" pret tiem, kas dziedājuši dziesmu, bijis pārspīlēti, rakstnieks neslēpj, ka vismaz vienā ziņā piekrīt I. Kalniņam – dziesmas ideja nav saskanējusi ar mītiņa ideju, jo savulaik Dziesma, ar ko tu sācies bijusi visas tautas pretošanās simbols, kamēr 3. novembrī

Doma laukumā tā bijusi tikai "iesildīšanās politiskai aģitācijai". "Tā bija tikai daļa sabiedrības," uzsver Z. Skujiņš.

Jaunā Rīgas teātra galvenā režisora A. Hermaņa soli neierasties uz Triju Zvaigžņu ordeņa pasniegšanu, jo esot "daži cilvēki, kuriem roku negribētu spiest", dramaturģe L. Stumbre atbalsta un sakās saprotam: "Man arī ir sajūta, ka es savā tuvumā negribu redzēt šos cilvēkus, šos 100 mūsu ievēlētos, kuri iemācīti televīzijā tā vervelēt, ka riebjas." Dzejniece M. Zālīte, no vienas puses, respektē un atzīst par pareizu A. Hermaņa izvairīšanos liekuļot un spiest roku cilvēkiem, pret kuriem vēl pirms nedēļas piketējis, no otras puses, teic, ka pati tā nerīkotos. Turklāt, neatsakoties no Triju Zvaigžņu ordeņa, A. Hermanis nedodot iemeslu pārmetumiem, ka izrādījis necieņu pret valsti. "Latvijas valsts ir daudz vairāk nekā šā brīža valdība vai prezidents," uzskata M. Zālīte. "Tā ir necieņa pret valsti, nevis atsevišķiem cilvēkiem," kategorisks tikmēr ir Z. Skujiņš. "Valsts prezidents, līdzko ir ievēlēts, simbolizē valsti. Cita lieta, ka viņš kādam var nesimpatizēt kā personība.. Ja kādam no tā gribas taisīt politisku demonstrāciju, lai taisa. Es – netaisītu, bet, paldies Dievam, pie mums ir demokrātija," spriež rakstnieks, A. Hermaņa soli nosaucot par "izlekšanu".

"Jā, noteikti," saka M. Zālīte uz jautājumu, vai dosies uz Valda Zatlera pieņemšanu par godu valsts svētkiem un spiedīs roku prezidentam. "Kā cilvēkam un kā ārstam es Valdim Zatleram esmu lielu pateicību parādā un nedomāju, ka viņš varas hierarhijā ir tas, uz kuru tā indīgā bulta jāraida," atzīst M. Zālīte un spriež, ka prezidents ir kļuvis par simbolu, pret kuru vēršoties, vairāk notiek vēršanās pret to veidu, kādā viņš tika ievēlēts.

***

Viedokļi

Māra Zālīte, dzejniece:

– Tāda kopīga jēdziena "inteliģence" praktiski nav, līdz ar to atkrīt vajadzība runāt par inteliģences šķelšanos. Inteliģences vidū vienmēr ir bijuši visdažādāko uzskatu cilvēki – kreisu, labēju, konservatīvu, liberālu –, tādēļ nevar primitīvi runāt par divām pretējām nometnēm, dalīt labajos un sliktajos. Kas attiecas uz Alvja Hermaņa lēmumu – viņam ir visas tiesības tā rīkoties, un es respektēju šo viņa žestu. Ļoti gudri, ka viņš nav atteicies no ordeņa, līdz ar to viņam nevar pārmest necieņu pret valsti. Latvijas valsts ir daudz vairāk nekā šā brīža valdība vai prezidents. Es pati došos uz Valsts prezidenta pieņemšanu par godu 18. novembrim, un man nebūs problēmas paspiest Valda Zatlera roku – tad cilvēkam būtu jābūt ļoti lielam nelietim, bet prezidents manās acīs nav ne slikts, ne nelietīgs.

Helēna Demakova, kultūras ministre:

– Mēs nevaram runāt par inteliģenci kā par kādu vienotu veselumu, kas "elpo vienā elpā un domā vienā balsī". Inteliģences pārstāvji parasti ir spēcīgas individualitātes, personības. Inteliģences vidū, tāpat kā visā sabiedrībā, valda dažādi uzskati un dažādas politiskās simpātijas. Tas, ka inteliģences pārstāvji kļūst politiski aktīvāki, ir apsveicams un vajadzīgs process. Vecās Eiropas valstīs inteliģences pārstāvji mēdz neslēpt savu politisko piederību – teiksim, rakstnieks Ginters Grāss tika uzskatīts par tuvu bijušā Vācijas kanclera Gerharda Šrēdera padomnieku. Latvijas gadījumā mums nevajadzētu mēģināt konfrontēt, teiksim, Imantu Kalniņu ar Alvi Hermani, bet gan ieklausīties abos. Katra cilvēka teiktais ir ieklausīšanās vērts, savukārt ieklausīšanās ir inteliģences pazīme, vai ne?

 

Jaunais laiks grib ieiet valdībā nepazemots

Ināra Egle,  Diena  11/15/07    Pagājušajā nedēļā Jaunais laiks gribēja veidot pagaidu valdību līdz Saeimas ārkārtas vēlēšanām, kā premjera kandidātu izvirzot Eiropas Parlamenta deputātu Valdi Dombrovski. Koalīcijas pārstāvji to uzņēma ar neizpratni, bet tomēr uzaicināja JL uz nākamajā otrdienā paredzētajām jaunās valdības veidošanas sarunām. Trešdien JL valdes priekšsēdis Krišjānis Kariņš jau izlikās, ka JL nekad nebūtu runājis par pārejas perioda valdību, kā tā dēvēta oficiālajā paziņojumā, bet tikai izvirzījis savu premjera kandidātu un nosaucis nākamās valdības uzdevumus.

JL ir dažādi uzskati par iesaistīšanos valdībā, kam K.Kariņa un frakcijas vadītāja Dzintara Zaķa domubiedri, šķiet, ir visvairāk nobrieduši un tāpēc arī steiguši labot pieļauto kļūdu, taču daļa deputātu uz šādu iespēju raugās rezervētāk. Kopš partija ir paudusi vienoto pozīciju, deputāti izvairās izteikt personīgās domas. Taču vairāki uzrunātie uzskata, ka varas partijas vēlas JL pazemot ar veidu, kādā notiek valdības veidošana. Tā domā gan Linda Mūrniece, gan Artis Kampars, kas atgādināja Satversmes 56.pantu, kurā teikts, ka Ministru kabinetu sastāda persona, kuru aicina Valsts prezidents. Tagad to darot sabiedrības uzticību zaudējušās valdības vadītājs. "Nekad līdz šim nav automātiski pārmantota vara kā tagad, kad koalīcijas kodols ir monopolizēts," teica A.Kampars. Viņaprāt, pazemots tiek ne tikai JL, visa vara, bet arī Valsts prezidents Valdis Zatlers.

Trešdien pēc tikšanās ar premjeru Aigaru Kalvīti (TP) prezidents pie žurnālistiem, kā bija ierasts, neiznāca. Viņa preses sekretāre Inta Lase stāstīja, ka V.Zatlers sekojot līdzi notikumiem, tiksies arī ar Saeimas priekšsēdi Gundaru Daudzi un partijām. Taču viņa nenosauca termiņu, līdz kuram notiks vērošana, kad sāksies konsultācijas un kad sabiedrība uzzinās, vai V.Zatleru apmierina veids, kādā notiek valdības veidošana, kur iniciatīva ir līdz šim valdošajai Tautas partijai un tās līderim A.?Kalvītim.

TP ar 21 deputātu ir lielākā Saeimas partija, un esot loģiski, ka tā uzņemas atbildību par jaunās valdības veidošanu, Dienai sacīja premjers A.Kalvītis. Katrai partijai ir iespēja nākt klajā ar savu piedāvājumu, bet TP neesot vainīga, ka neviens neatsaucās JL priekšlikumam par pagaidu valdības veidošanu līdz Saeimas atlaišanai. Arī A.Kalvītim tas neesot pieņemams, jo esot mēģinājumi apstrīdēt parlamentārās demokrātijas pamatprincipus. Viņaprāt, nav pieļaujami vēlēšanu rezultātu revidēšanas mēģinājumi, līdz ko kādam tie nav bijuši labvēlīgi.

Premjers par apšaubāmiem uzskata arī paziņojumus par sabiedrības uzticību zaudējušo valdību. "Nekādu uzticību es neesmu pazaudējis. Man daudzi ir teikuši, ka nevajadzēja iet projām," teica A.Kalvītis. Taču viņš neplāno mainīt savu lēmumu, ne arī atkārtoti kandidēt uz amatu. Trešdien no rīta A.Kalvītis LNT nosauca četrus premjera kandidātus, par kuriem varot diskutēt — ministrus Helēnu Demakovu, Edgaru Zalānu un Māri Riekstiņu, kā arī Rīgas domnieku Edmundu Krastiņu. Vēlāk viņš sarakstu papildināja ar finanšu ministru Oskaru Spurdziņu un no politikas aizgājušo Gundaru Bērziņu. Taču no TP vadošo politiķu izteikumiem var secināt, ka šajā situācijā TP nevar atļauties nominēt cilvēku, kas "pats nav gatavs vai kuram acīs nedeg uguntiņas". Tāpēc iznākumā varot būt arī negaidīts piedāvājums.

JL uz sarunām ies ar savu valdībā veicamo uzdevumu sarakstu, par principiāli svarīgu uzskatot ar korupcijas apkarošanu saistīto Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja neatkarības nostiprināšanu. TP frakcijas vadītājs Māris Kučinskis sacīja, ka TP nodoms runāt ar JL ir patiess un šai partijai patiešām ir reālas iespējas nonākt valdībā. Koalīcijai tagad ir 48 balsis bez tēvzemiešiem, kas gan ir solījuši visu septiņu frakcijas deputātu atbalstu nākamajai valdībai. Ja ārpus koalīcijas paliek gan JL, gan Saskaņas centrs, tad šo partiju sadarbība opozīcijā varētu apgrūtināt nākamās valdības darbu, jo šīm frakcijām ir iespēja savākt vienas trešās daļas (34) deputātu parakstus, kas dod iespējas sasaukt ārkārtas sēdes, kā arī lūgt apturēt kāda likuma publicēšanu. Visticamāk nākamās valdības veidotāji to negribēs pieļaut, taču JL savukārt vēlas valdības veidošanā iesaistīties uz līdzvērtīgiem principiem kā otra lielākā Saeimas frakcija, kurai ir 18 balsis.

 

JL iekļaušanās valdībā šaubīga

Liene Barisa,  NRA  11/15/07    Jaunlaicieši meklē zemūdens akmeņus aicinājumā sākt sarunas, valdības partijas bažījas par JL vienotību.

Jaunās valdības veidošanas sarunās esot iestājies pārdomu brīdis, kad ar konkrētiem plāniem pārsteigties nevarot, ļauj spriest koalīcijas politiķu stāstītais. Pirmkārt, esot jātiek skaidrībā – cik iespējama ir koalīcijas paplašināšana, piesaistot Jauno laiku (JL), un, otrkārt, jāsagaida Tautas partijas un TB/LNNK kongresi, kas notiks jau nākamās nedēļas nogalē. Arī paši jaunlaicieši šaubās, cik nopietni uztvert koalīcijas partiju runas par viņu iespējamo aicināšanu valdībā, diskusijās par to kārtējo reizi atdzīvinot saspringtās attiecībām partijas iekšienē.

Sarunas koalīcijas partijām ar JL paredzētas pēc valsts svētkiem – nākamotrdien, 20. novembrī. Ja JL tiešām iesaistītu valdībā, visticamāk, pašreizējie partneri katrs skaitliski atteiktos no vienas ministrijas, kuras politisko vadību varētu nodot šīs partijas pārziņā, Neatkarīgajai atzina kāds koalīcijas politiķis, kurš piedalījies arī darba grupas sarunās, kur lemts par jaunlaiciešu aicināšanu uz sarunām. Taču, vai tā tiešām notikšot, esot pāragri spriest. Daudz kas esot atkarīgs no paša JL – ar kādu pozīciju tā pārstāvji nākšot uz sarunām un vai jaunlaiciešiem izdosies panākt vienotu pozīciju savā frakcijā, neslēpa ZZS frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis. Arī kāds cits ietekmīgs koalīcijas politiķis Neatkarīgajai norādīja, ka JL iespējamā šķelšanās apgrūtina lēmumu par viņu iesaistīšanu valdībā. Līdzīgi kā ar tēvzemiešiem, arī par JL nav skaidrs, vai Saeimas balsojumos varēs paļauties uz visām šīs frakcijas balsīm.

Jaunlaiciešu nevienprātība vēl vakar bija jaušama arī frakcijas deputātu publiskajos izteikumos un arī neoficiālajās sarunās. Kamēr, piemēram, JL valdes vadītājs Krišjānis Kariņš un Saeimas frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis teicās uz sarunām iet ar apņemšanos JL dalību valdībā panākt, Linda Mūrniece neslēpa pārliecību, ka, viņasprāt, koalīcijas partijas šādi tikai cenšas pazemot JL un koalīcijas partijas jau lēmumu pieņēmušas. Dažuprāt, ejot kopā ar pašreizējo koalīciju, JL nāksies arī atkāpties no principiem, tāpēc labāk esot palikt opozīcijā. "Uz sarunām, protams, jāiet. Tā ir lieliska iespēja izklāstīt koalīcijas partijām mūsu principus," Neatkarīgajai sacīja Kārlis Šadurskis, taču esot jāskatās, "vai viņi tiešām grib kopā strādāt vai vairāk vai mazāk veiksmīgi mūs atšūt". Partijā, kurā atkal uzvirmojušas iekšējās domstarpības, šķelšanos vai tikai frakcijas daļas pievienošanos koalīcijai deputāti gan noliedza. Tiesa, gaisā virmojošās vēsmas par jauniem politiskiem spēkiem liedz galvot par atsevišķu deputātu ilglaicīgu lojalitāti pašreizējai partijai.

Jāpiebilst, ka nedrošības sajūtu koalīcijai dod ne tikai niecīgais balsu pārsvars parlamentā, jo šābrīža sastāvā galvot varētu tikai par 52 balsīm, bet arī koalīcijas deputātu skaits atsevišķās komisijās, kas gan esot mazāk būtisks, tomēr – ne mazsvarīgs aspekts. Kopš Visvalža Lāča aiziešanas no ZZS frakcijas balsu vairākuma nav, piemēram, Aizsardzības komisijā, kur no deviņiem tās locekļiem tagad tikai četri ir no valdības partijām. Ārlietu komisijā savukārt ir pieci koalīcijas deputāti no desmit komisijas locekļiem.

Kāds TP Saeimas frakcijas deputāts Neatkarīgajai iepriekš gan izteicās, ka JL valdībā vajadzētu ņemt ne tik daudz balsu dēļ, kas dotu lielāku stabilitāti, cik tādēļ, lai sabiedrībā vairotu politisko stabilitāti, pirmkārt, opozīciju ievirzot racionālā gultnē, otrkārt, sabiedrībai parādot, ka valdošās partijas ieklausās un ņem vērā arī citādi domājošo idejas.

 

Viedoklis: Kam krīze?

Aivars Ozoliņš   Diena  11/15/07    Valdības galvenais saglabāšanās aizbildinājums ir "stabilitāte" un "prognozējamība", ko citādi nomainīšot teju pasaules vai vismaz Latvijas valsts gals, taču jebkurā gadījumā "nestabilitāte" vai pat "haoss" un "anarhija". Šādi valdošās koalīcijas politiķu argumenti ir gan caurspīdīgi savtīgi, gan demagoģiski vai vienkārši muļķīgi. Bēdīgākais, ka daudzi no šiem politiķiem laikam tik tiešām uzskata sevi par valsti, kam pretī stāv "zaudētāji" - visi, kas nepiekrīt viņu pretenzijām rīkoties ar valsti kā tās īpašniekiem.

Saeimas kuluāros gadījās dzirdēt asprātīgu vērtējumu, ka pašlaik pie varas esošie uzvedoties kā monarhija.

Nudien, jau Saeimas vēlēšanu naktī pasludinātais, ka tās esot bijušas referendums par valdošo koalīciju, skaidri parādīja, ka konsolidētie paziņotāji uzskata valsts varu par savu īpašumu. Ne velti visuzstājīgāk par vēlēšanām kā referendumu runāja Tautas partijas "ierindas biedrs" Šķēle un "mācītāju" īpašnieks Šlesers, kuri bija visvairāk iztērējušies šim pirkumam un kuru partijas bija visbezkaunīgāk pārkāpušas partiju priekšvēlēšanu izdevumu ierobežojumus.

Bet tagad valdošā koalīcija rīko farsu ar varas nodošanu pašai sev - Kalvītis pat noteicis datumu, kad valdība atkāpsies, lai paliktu "savā vietā" pie varas, vienīgi radušies sarežģījumi ar varas pārņēmēja izraudzīšanos pusduča "troņmantnieku" šaurajā lokā.

To, ko "garants" Kalvītis dēvē par stabilitāti, var nosaukt arī citā vārdā - par stagnāciju. Turklāt, pirmkārt, ir daudz sliktākas lietas arī par nestabilitāti, un visstabilākie, ja atceramies, ir totalitārie režīmi.

Otrkārt, ārpus valdošās koalīcijas subjektīvās un merkantilās vēlmes palikt pie varas nav nekāda racionāla iemesla likt vienlīdzības zīmi starp stabilitāti un TP, ZZS un LPP/LC valdības "kodolu", kas zaudē uzticības pēdējās paliekas, jo acīmredzot sabiedrības vairākumam nemaz nevajag šo koruptīvā korporatīvisma, tiesiskā nihilisma un politiskā cinisma stabilitāti, kuras augļi ir, no vienas puses, dārgākie ceļi un tilti Eiropā un, loģiski, 800 miljonāru, no otras - mežonīgā inflācija, līdz pirmskrīzei novestā ekonomika un gandrīz pusmiljons pensionāru, kuru vidējā pensija knapi sasniedz iztikas minimumu.

Kalvītis uzbur baisas ainas, ka "politiskā krīze valstī", ko varot radīt "Saeimas un valdības nespēja strādāt", izraisītu "smagas sekas" - "politisku haosu" un, iespējams, "finanšu nestabilitāti". Smieklīgi, ka tagad par vienīgo pretlīdzekli šīm nelaimēm uzstājas politiķis, kura valdība konsekventi tuvināja valsti šādām smagām sekām - gadiem ilgi ignorēja brīdinājumus par ekonomikas pārkaršanu un tā vietā, lai nopietni apkarotu inflāciju, apzināti radīja draudus valsts drošībai ar drošības likumu grozījumiem un mērķtiecīgi apkaroja korupcijas apkarotājus. Ar valsti viss būs kārtībā, ja tie paši stabili un prognozējami turpinās darīt to pašu?

Valdošo ieskatā - tieši tā. Bet "politisko haosu" un apdraudējumu valstij radot cilvēki, kuri, pilnīgi likumīgi izmantodami savas tiesības, pulcējās 18.oktobrī pie Saeimas un 3.novembrī Doma laukumā, lai prasītu no politiķiem godīgu un tiesisku rīcību un, jā, arī Saeimas atlaišanu.

Nezin kāpēc Francijā, kur dzelzceļa darbinieku streiks pašlaik paralizējis vilcienu satiksmi, neviens nerunā par "politisko haosu" un apdraudējumiem valstij. Nedz arī Vācijā, kur līdzīgs streiks sākās trešdien. Nedz Itālijā, kur pagājušonedēļ streiki arī radīja nopietnus satiksmes traucējumus. Bet valdības maiņas un parlamenta ārkārtas vēlēšanas šajās un citās Eiropas Savienības valstīs ir normāla demokrātiska procesa daļa.

Nevis Latvijas valsti, bet gan šeit valdošo kliķi piemeklējusi "nestabilitāte" un "politiskā krīze". Valdošo politiķu nespēja to saprast un pārmetumi sabiedrībai krīzes izraisīšanā tikai apstiprina "darītāju" nepiemērotību demokrātiskas valsts vadīšanai.

 

Prezidenta Jūrmalas rezidences remonta tāme padarīta slepena

Zane Zālīte-Kļaviņa,  Diena  11/15/07    Iepirkuma procedūra Valsts prezidenta Jūrmalas rezidences remontam ir valsts noslēpums. Tāds šoreiz ir valsts akciju sabiedrības Valsts nekustamie īpašumi (VNĪ) arguments, kāpēc sabiedrība nevar iepazīties ar ēkas remonta izdevumu tāmi. Valsts prezidenta kanceleja gan uzskata — visas ziņas šajā gadījumā nevar būt slepenas. Tā būtu gatava atklāt informāciju, kas neattiecas uz drošības sistēmām un apsardzi. Taču, kā Dienai apgalvoja prezidenta Valda Zatlera preses sekretāre Inta Lase, VNĪ tāmi nesūtot arī kancelejai. VNĪ informējusi tikai par remonta pirmās kārtas kopējiem izdevumiem — ap Ls 130 000.

Līdz ar prezidentūras maiņu šovasar rezidencē tika konstatēta nepieciešamība pēc kosmētiskā remonta — ēka nebija pieredzējusi nopietnu atsvaidzināšanu kopš uzcelšanas 70.gados. Pašlaik remonts pabeigts tiktāl, ka V.Zatlers esot "pārvākšanās procesā". Rezidence ir VNĪ pārziņā, bet kanceleja — tikai nomnieks, pauda I.Lase. Līdz ar to visus remonta un apsaimniekošanas darbus veic VNĪ. Līdz šim Jūrmalas mājā kosmētiski izremontētas trīs istabas un sanitārās telpas, kā arī daļēji nomainīti logi un elektroinstalācijas. Tomēr, kā informēja I.Lase, kanceleja neesot ne piedalījusies konkursa komisijā, ne izvēlējusies remontdarbu veicēju, ne devusi būtiskas norādes par materiālu, darbu veicošā uzņēmuma vai piegādātāja izvēli. "Piemēram, VNĪ pajautā — vai jūs gribat zilas vai zaļas sienas, un mēs pasakām — zaļas," I.Lase skaidroja, kādas aptuveni bijušas kancelejas "nebūtiskās norādes".

VNĪ pasūtījumam piešķīrusi slepenības statusu pēc Aizsardzības ministrijas (AM) pārziņā esošā Valsts prezidenta drošības dienesta lūguma, teica VNĪ sabiedrisko attiecību speciālists Mārtiņš Kaprāns. Tas nekādā ziņā neesot darīts, lai slēptu informāciju, pauda AM Sabiedrisko attiecību departamenta direktors Airis Rikveilis. Proti, pati rezidence gan nav slepens objekts, taču klasificēta ir informācija, kas attiecas uz apsardzi, sargu maiņām, evakuācijas plānu, kā arī pašas ēkas plānu. Līdz ar to arī iepirkuma procedūra, ciktāl tā attiecas uz fiziskās drošības garantēšanu, ir slepena. Taču kopējā izdevumu summa vai "atsevišķas pozīcijas", kas nav saistītas ar drošību, AM praksē parasti netiekot slēptas. Piemēram, nesenais konkurss par zābaku iepirkumu armijai bija atklāts.

Prezidenta Jūrmalas mītnes gadījumā noslēpuma statuss ir visam iepirkuma procesam. Par atsevišķu tā daļu atslepenošanu var lemt tikai slepenības noteicējs, proti, VNĪ. M.Kaprāns nezināja teikt, vai VNĪ tā varētu rīkoties un vai tad netiktu pārkāpts valsts noslēpuma likums. Vaicāts, vai informācija par, piemēram, grīdas dēļiem vai vannasistabas flīzēm var būt slepena, A.Rikveilis izteicās: "Nevar līniju tik precīzi novilkt, kur drošība sākas, kur beidzas, — viens izriet no otra."

Nevarot arī salīdzināt rezidences un eksprezidentes Vairas Vīķas-Freibergas dzīvokļa remonta izdevumu atklāšanu, jo dzīvoklim nav bijis "tāda apgrūtinājuma", kas saistīts ar klasificētu informāciju. Jau rakstīts, ka VNĪ ilgstoši liedzās atklāt dzīvokļa remonta tāmi par spīti virknes institūciju atzinumam, ka šī informācija nevar būt slepena. V.Vīķes-Freibergas dzīvokļa iekārtošanai tika izlietots ap pusmiljons latu.

 

Gulbis esot nožēlojams blēdis un krāpnieks

TVNET/Latvijas Radio/LETA   11/15/07    Valsts policijas (VP) Iekšējās drošības birojs nav konstatējis, ka policisti pret patlaban apcietināto Saeimas un Valsts prezidenta Drošības dienesta virsnieku Edgaru Gulbi būtu izturējušies vardarbīgi un kriminālprocesu par šo faktu izbeidzis. Taču policija Gulbi sauc par blēdi un krāpnieku, norādot, ka slavenais literārais varonis Ostaps Benders, salīdzinājumā ar viņu, ir tikai zīdainis.

Tiek norādīts, ka Gulbis krāpnieciskās darbības sācis jau pusaudža gados, bijis notiesāts par dzīvokļu zādzībām, viņam nav pat vidējās izglītības un viņš nekad nav dienējis nedz padomju armijā, nedz piedalījies kādā starptautiskā militārā operācijā. Policija apgalvo, ka Gulbis Afganistānā nav cīnījies, kā tas iepriekš bija izskanējis. Tur uzņemtās fotogrāfijas un iegūtie atzinības raksti esot viltoti.

Izmeklējot iespējamo Gulbja spīdzināšanu apcietinājumā, policija atklājusi, ka viņš ir sniedzis nepatiesas liecības, kā arī atklājusi "šokējošus viņa biogrāfijas datus".

Attiecībā uz viņa veselību, policijai radies priekšstats, ka Edgars Gulbis ļoti veiksmīgi simulē, turklāt kārtības sargu rīcībā ir videoieraksts, kurā redzams, kā Gulbis izmainās brīdī, kad pamet policijas izolatoru.

Policija uzsver, ka pret Gulbi uzsākto kriminālprocesu un saistībā ar dažādiem viņa iesniegumiem uzsākto procesu skaits ir lielākais, kāds jebkad uzsākts saistībā ar vienas personas noziedzīgām darbībām.

Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieks ģenerālis Dailis Lūks žurnālistus informēja, ka Gulbis savas krāpnieciskās darbības sācis jau pusaudžu vecumā, bet par septiņu dzīvokļu apzagšanu 1987.gadā notiesāts ar brīvības atņemšanu uz diviem gadiem.

1987.gada 27.februārī, kad Gulbim tika pasludināts spriedums par dzīvokļu apzagšanu, viņš bija tikai 16 gadus vecs, tādēļ sprieduma izpilde tika atlikta uz diviem gadiem. Toreizējā likumdošana paredzēja, - ja šajā laikā netiek izdarīti citi pārkāpumi, no soda personu var atbrīvot, ja tā ir pirmā sodāmība. Pēc Lūka teiktā, 90.gadu sākumā Latvijā sākās vērienīgas izmaiņas jeb "juku laiki" un Gulbim ir izdevies pilnībā izvairīties no cietuma.

Noskaidrojies, ka Gulbja kartīte par viņa sodāmību ir pazudusi no Iekšlietu ministrijas Informācijas centra datu bāzes, un tagad tiks veikta izmeklēšana, lai noskaidrotu apstākļus, kā tā varēja notikt.

Atklājies, ka Gulbis savulaik par nesekmību un stundu kavēšanu atskaitīts no Rīgas 17.profesionāli tehniskās skolas. Vēlāk viņš no Pilsrundāles vidusskolas direktora Aivara Indrikova iegādājies viltotu atestātu par vidējās izglītības beigšanu, ko tikai 2006.gada 4.septembrī iesniedzis Nacionālajos bruņotajos spēkos (NBS). Tagad policijā uzsākti divi kriminālprocesi - gan pret Gulbi, gan pret izglītības iestādes vadītāju saistībā ar viltotā dokumenta izdošanu, pirkšanu un tā izmantošanu nolūkā gūt sev labumu.

Lūks pieļauj, ka izmeklēšana būs jāveic arī bruņotajos spēkos, lai noskaidrotu, kā cilvēks bez jebkādas izglītības varēja ieņemt tik augustu amatu un apmācīt citus sapiera mākslā. Policija jau esot informējusi armijas vadību par saviem atklājumiem.

Indrikovs aģentūrai LETA apgalvoja, ka neesot Gulbim pārdevis viltotu vidusskolas beigšanas atestātu, un Gulbis neesot mācījies šajā skolā. Indrikovs arī nemācēja teikt, vai Gulbis kādreiz dzīvojis Rundāles pagasta teritorijā.

Iepriekš Gulbja dzīvesbiedre Iveta Šteina masu medijiem stāstījusi, ka Gulbis dienējis padomju armijā un bijis pat Afganistānā. Sašutumu "par šādiem meliem" policijai izteikusi Afganistānas kara un citu militāro konfliktu veterānu asociācija, kas informējusi, ka Gulbis nekad nav bijis viņu kolēģis.

Policija kratīšanas laikā izņēmusi "dažādas interesantas lietas", saistītas ar Gulbja viltoto biogrāfiju. Piemēram, atrastas samontētas fotogrāfijas, kurās Gulbis ar draugu it kā redzams Afganistānā. Atrasts arī viltots goda raksts par teicamu dienesta pienākumu pildīšanu, ko parakstījis kādreizējais PSRS prezidents Mihails Gorbačovs.

Šteina sacīja, ka par policijas paziņojumiem ir šokēta, sīkāk gan nepaskaidrojot, vai viņa ir sašutusi par Gulbja krāpnieciskajām darbībām, vai policijas sniegto informāciju. To, ka Gulbim tehnikuma laikā neesot gājis īpaši labi ar mācībām, Šteina zinājusi, bet sešu gadu kopdzīves laikā viņiem neesot bijušas konkrētas sarunas par izglītības iegūšanu vai dienestu armijā.

Valsts policijas Iekšējā drošības biroja (IDB) priekšnieka vietniece pulkvežleitnante Iveta Smoča žurnālistiem pastāstīja, ka ceturtdien izbeigts kriminālprocess, kas tika uzsākts pēc Gulbja iesnieguma par viņa morālo un fizisko iespaidošanu nolūkā piespiest atzīties neizdarītos noziegumos.

Gulbis iesniegumā minējis, ka spīdzināts, atrodoties apcietinājumā pirmstiesas izmeklēšanā izolatorā. Policija, nopratinot aptuveni 50 lieciniekus, saņemot ekspertīžu rezultātus un veicot Gulbja konfrontēšanu ar vienu no izolatora darbiniekiem, secinājusi, ka Gulbis nav nedz fiziski, nedz morāli iespaidots.

Smoča uzsvēra, ka Gulbis, atrodoties izolatorā, nav sūdzējies par ietekmēšanu ne saviem aizstāvjiem, ne arī citām personām, lai gan šāda iespēja viņam bijusi.

Nav noticis noziedzīgs nodarījums, tādēļ process ir izbeigts, skaidroja Smoča. Savukārt patlaban tiek lemts jautājums par jauna kriminālprocesa uzsākšanu pret Gulbi par apzinātu nepatiesu liecību sniegšanu.

Otrā kriminālprocesā, kas tiek izmeklēts IDB, par negadījumu uz Salu tilta vēl notiekot izmeklēšana, jo jāsagaida tiesu medicīnas ekspertīžu rezultāti.

Tikmēr IDB pabeigtas arī trīs pret Organizētās noziedzības un apkarošanas pārvaldes (ONAP) darbiniekiem uzsāktās disciplinārlietas. Par nepareizu un neprofesionālu konvojēšanu sodīti trīs ONAP darbinieki - vienam izteikts brīdinājums par neatbilstību ieņemamajam amatam uz vienu gadu, otram izteikts rājiens, bet vēl vienam izteikta piezīme.

Patlaban pret pašu Gulbi ir uzsākti trīs kriminālprocesi, taču šis skaitlis drīzumā varētu vēl augt. Policija uzsver, ka pret Gulbi uzsākto kriminālprocesu un saistībā ar dažādiem viņa iesniegumiem uzsākto procesu skaits ir lielākais, kāds jebkad uzsākts saistībā ar vienas personas darbībām.

Gulbja advokāti Aleksandrs Ogurcovs un Kārlis Paleps pagaidām nekādus komentārus par policijas paziņojumiem nesniedz. Viņi norādīja, ka nav saņēmuši nekādu informāciju ne par izbeigto kriminālprocesu, ne kādiem iespējami no jauna uzsākamiem procesiem.

Kā ziņots, Gulbis tiek turēts aizdomās par Valsts ieņēmumu dienesta (VID) muitas kriminālpārvaldes priekšnieka Vladimira Vaškeviča automašīnas dedzināšanu un dokumentu viltošanu. Par Vaškeviča apdraudējumu aizdomās tur arī Gulbja draugu Raimondu Štālbergu, kurš ir apsūdzēts arī par izspiešanu no Vaškeviča šķirtās sievas Ināras Vilkastes.

 

Advokāts: nebrīnītos, ja apgalvotu, ka Gulbis bērnībā bijis melnādains

Apollo  11/15/07    Viens no Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienesta virsnieka Edgara Gulbja advokātiem Kārlis Paleps sarunā ar «Apollo» visai skopi komentēja ceturtdien Valsts policijas vadības teikto, taču norādīja, ka nebrīnītos arī par to, ja tiktu paziņots, ka Gulbim bērnībā bijusi melna ādas krāsa un dzīves laikā viņš ar plastisko operāciju palīdzību to būtu mainījis.

Mazāk fantastikas žanru atgādina Palepa izteiktās bažas par to, ka Valsts policija visbiežāk, atsaucoties uz izmeklēšanas noslēpumiem, lietas gaitā neatklāj tās detaļas. Šoreiz noticis pilnīgi pretēji, uzskata Paleps.

Viņš tāpat norādīja, ka Eiropas Cilvēka tiesību konvencijā teikts, ka gadījumā, ja ir aizdomas, ka kāda persona izdarījusi ko pretlikumīgu, tas jāpavēstī aizdomās turētajam. «Gulbim neviens neko nav teicis,» atzina Paleps un piebilda, ka arī pats vēlas iepazīties ar ziņojumiem par ceturtdien atklātiem jaunumiem saistībā ar Gulbi - ka viņš ir viltojis izglītības dokumentus un nekad nav dienējis.

 

Gulbja fikcijas rada jautājumus par dienestu uzticamību

Ivo Leitāns, Inga Spriņģe   11/16/07    Edgars Gulbis netika spīdzināts, turklāt izrādās, ka viņa vidējās izglītības dokuments ir viltots, savukārt pirms divdesmit gadiem viņš sodīts par dzīvokļu zādzībām, paziņoja Valsts policijas (VP) pārstāvji. Šī informācija tika sniegta, pabeidzot izmeklēšanu, ko VP iekšējās drošības birojs sāka pēc atstādinātā Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienesta (SVPDD) virsnieka sūdzības par izolatorā pārciesto morālo un fizisko ietekmēšanu nolūkā piespiest atzīties neizdarītos noziegumos. VP Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieks Dailis Lūks paziņoja, ka literārais varonis afērists Ostaps Benders ir zīdainis salīdzinājumā E.Gulbi, kurš tiek turēts aizdomās par augstas muitas amatpersonas Vladimira Vaškeviča apdraudējumu, kā arī krāpšanu.

Eksperts drošības iestāžu jautājumos Gundars Zaļkalns Dienai pastāstīja, ka pēdējos trīs četrus gadus saskaņā ar NATO prasībām Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienestā strādājošajiem tiek rekomendēts piešķirt vismaz zemākās pakāpes — konfidenciālā līmeņa pielaidi. Lai to iegūtu, līdzīgi kā arī citu līmeņu pielaidēm jāaizpilda anketa, kurā jāatbild uz vairākiem jautājumiem. "Nu, būsim godīgi, ja atbildes izskatās loģiskas un nav manāmas pretrunas, tālākas pārbaudes netiek veiktas," norādīja G.Zaļkalns. Ja E.Gulbim šādas pielaides nav, iespējams, pirms pieciem gadiem, kad viņš stājās amatā SVPDD, pietika ar viņa paša iesniegtajiem dokumentiem. Tiesa, tas gan nedod atbildi uz jautājumu, kādēļ dokumentu par vidējās izglītības iegūšanu viņš Nacionālajos bruņotajos spēkos (NBS) iesniedzis tikai 2006.gada 4.septembrī.

Kā skaidro NBS preses virsnieks Uldis Davidovs, E.Gulbis uz drošības dienestu atnācis no zemessardzes, kur jau bija sevi pierādījis. "Viņš tika raksturots kā ļoti labs karavīrs, kas specializējies sprādzienbīstamu priekšmetu neitralizēšanā. Ar to arī bija tieši saistīti Gulbja pienākumi jaunajā amatā. Atestātu par vidējo izglītību viņš tiešām iesniedza pērn, kad skaitījās pabeidzis vidusskolu," sacīja U.Davidovs

"Atbilstoši dienesta izmeklēšanas slēdzienam tiks lemts par virsleitnanta Edgara Gulbja turpmāko dienestu, kā arī tiks izvērtēta arī atbildīgo amatpersonu rīcība," teikts NBS paziņojumā par dienesta pārbaudes uzsākšanu. Armijas pārstāvji arī uzsvēra, ka atbilstoši prasībām un dienesta specifikai jau tika veiktas pārbaudes, taču līdz šim no atbildīgajiem Iekšlietu ministrijas dienestiem netika saņemta informācija par E.Gulbja nelikumīgajām darbībām un viņa sodāmību.

Satraukumu par to, ka viņa drošības dienestā var strādāt persona, kuras uzticamība ir apšaubāma, pauda Valsts prezidents Valdis Zatlers, kurš uzskata — Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktoram Jānim Kažociņam būtu jāpaskaidro, kā tas bija iespējams. Arī Saeimas Nacionālā drošības komisija vēlēsies uzklausīt drošības dienestu pārstāvjus, pēc kādiem principiem tiek izvēlēti darbinieki.

E.Gulbja dzīvesbiedre Iveta Šteina sacīja, ka par policijas paziņojumiem ir šokēta. To, ka E.Gulbim tehnikuma laikā neesot gājis īpaši labi ar mācībām, I.Šteina zinājusi, bet sešu gadu kopdzīves laikā viņiem neesot bijušas konkrētas sarunas par izglītības iegūšanu vai dienestu armijā, ziņo LETA. Savukārt E.Gulbja advokāts Kārlis Paleps skaidroja, ka vairs ne par kādiem paziņojumiem nebrīnoties. "Tā pēc tādas policijas pozitīvisma kampaņas izskatās. Ikdienā ar lietisko pieradījumu komentēšanu policija ir skopa, bet tagad pēkšņi ir otrādi," sacīja BNS advokāts, kurš domā — tie vairāk izskatoties pēc pieņēmumiem, kas vēl jāpierāda tiesā.

Nopratinot aptuveni 50 lieciniekus, saņemot ekspertīžu rezultātus un veicot E.Gulbja konfrontēšanu ar vienu no izolatora darbiniekiem, IDB secināts, ka viņš nav nedz fiziski, nedz morāli iespaidots, tāpēc kriminālprocess izbeigts. Tāds gan joprojām turpinās saistībā ar incidentu uz Salu tilta, kur E.Gulbis nezināmos apstākļos izkļuva no konvoja mašīnas un ieleca Daugavā, jo tiek gaidīts tiesu medicīniskās ekspertīzes rezultāts. Par pieļautajiem konvojēšanas pārkāpumiem disciplināri sodīti trīs Organizētās noziedzības un apkarošanas pārvaldes (ONAP) darbinieki. Viņiem piemēroti dažādi sodi, kas nav saistīti ar atbrīvošanu no darba: brīdinājums par neatbilstību amatam, rājiens un piezīme.

 

Parlamentārā komisija iztaujās Lapsu un Stepanovu par grāmatas 'Tiesāšanās kā ķēķis' finansēšanu

LETA  11/15/07    Parlamentārās izmeklēšanas komisija, kas pēta iespējamu pretlikumīgu un neētisku rīcību tieslietu sistēmā, tuvākajā laikā uz savu sēdi aicinās žurnālistu Lato Lapsu un, iespējams, arī uzņēmēju Oļegu Stepanovu, lai noskaidrotu, vai patiesībai atbilst komisijas rīcībā nonākusī neoficiālā informācija, ka par grāmatas "Tiesāšanās kā ķēķis" izdošanu Lapsa no Stepanova saņēmis Ls 20 000, paziņoja komisijas vadītājs Juris Dobelis (TB/LNNK).

Viņš piebilda, ka "jautājums ir, kāpēc par grāmatas izdošanu tika maksāta nauda un vai tās devējs ir altruists vai arī rīkojies kāda mērķa vārdā".

Lapsa un Stepanovs komentāros par Dobeļa paziņojumu bija lakoniski.

"Kā zināms, ja cilvēks sāk dubļos cīkstēties ar cūku, agri vai vēlu viņš pamana, ka cūka šo cīniņu patiesībā izbauda. Tā ka, lai "Haritonova pastnieks" šādām nodarbēm pameklē kādu, kam patīk izpriecas viņa stilā," par Dobeļa paziņojumu sacīja Lapsa.

"Ir nožēlojami, ka Saeimas deputāts nolaižas līdz tirgus tantes līmenim un atstāsta baumas," norādīja Stepanovs.

Jau ziņots, ka, iespējams, tikušas noklausītas advokāta Andra Grūtupa biroja stacionāro tālruņu sarunas laika posmā no 1998. līdz 2000. gadam un šo sarunu pārveidoti atšifrējumi publicēti grāmatā "Tiesāšanās kā ķēķis".

Sarunas rada aizdomas par iespējamām koruptīvām saitēm, nelikumīgu un neētisku rīcību tieslietu sistēmā, proti, par "pareizo" tiesnešu sarunāšanu konkrētām civillietām, "pareizu" spriedumu gatavošanu - pat tādu, kurus tiesnesim nodiktē advokāts, tiesvedības taktikas saskaņošanu starp tiesnešiem un advokātiem u.c.

Izveidot Parlamentārās izmeklēšanas komisiju rosināja partiju "Jaunais laiks" un "Saskaņas centrs" deputāti. Saskaņā ar Saeimas prezidija un Frakciju padomes lēmumu komisijā darbojas pa diviem deputātiem no katras frakcijas.

Komisija, visticamāk, nepagūs pabeigt darbu paredzētajā laikā - līdz 6. decembrim, tādēļ lūgs Saeimu pagarināt tās darbības termiņu līdz 6. martam.

 

Lato Lapsa aicina pārbaudīt, vai Dobelis nav viltvārdis

TVNET/LETA  11/16/07    Žurnālists Lato Lapsa vērsies policijā ar lūgumu pārbaudīt, vai kāds viltvārdis neuzdodas par Saeimas deputātu Juri Dobeli (TB/LNNK), kurš vada parlamentārās izmeklēšanas komisiju jautājumos par iespējamu pretlikumīgu un neētisku rīcību tieslietu sistēmā.

Lapsa pastāstīja, ka zvanu no nepazīstama numura saņēmis ceturtdien. Zvanītājs, kurš izklausījies iereibis, agresīvā formā paziņojis, ka esot cilvēks, kas cīkstoties pa dubļiem, bet pēc tam vīrietis apgalvojis, ka esot deputāts Dobelis un gribot Lapsu aicināt uz komisijas sēdi.

Kad žurnālists lūdzis zvanītāju sevi kādā veidā identificēt, nepazīstamais kļuvis vēl agresīvāks un paziņojis, ka saruna tiekot ierakstīta un ka viņš neesot "ne Zatlers, ne Romas pāvests, bet tieši Juris Dobelis".

"Tā kā pārliecinoši identificēt sevi viņš joprojām negribēja un nebija ticams, ka cienījams Saeimas deputāts un atbildīgas komisijas vadītājs nezinātu, kādā veidā, atbilstoši likumam, komisija uz savu sēdi izsauc kādu personu", Lapsa nolēmis lūgt policijai noskaidro, kāds viltvārdis uzdodas par Dobeli un kādu, iespējams, ļaunprātīgu iemeslu dēļ tas tiek darīts.

Dobelis apgalvoja, ka aicinājis Lapsu ierasties uz komisijas sēdi, taču žurnālists neesot vēlējies ar viņu runāt un nometis telefonu. Komisijas Lapsam sūtīs rakstisku lūgumu ierasties uz sēdi, bet, ja tas tikšot ignorēts, tad žurnālists tikšot atvests piespiedu kārtā, kā to paredz likums.

Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likuma 7.pantā ir noteikts: "Ja persona neierodas pēc parlamentārās izmeklēšanas komisijas uzaicinājuma, tiesa pēc komisijas ierosinājuma lemj par personas piespiedu atvešanu".

Kā ziņots, Dobelis ceturtdien aģentūrai LETA paziņoja, ka parlamentārās izmeklēšanas komisija tuvākajā laikā uz savu sēdi aicinās Lapsu un, iespējams, arī uzņēmēju Oļegu Stepanovu, lai noskaidrotu, vai patiesībai atbilst komisijas rīcībā nonākusī neoficiālā informācija, ka par grāmatas "Tiesāšanās kā ķēķis" izdošanu Lapsa no Stepanova saņēmis 20 000 latu.

Lapsa komentāros par Dobeļa paziņojumu bija lakoniski: "Kā zināms, ja cilvēks sāk dubļos cīkstēties ar cūku, agri vai vēlu viņš pamana, ka cūka šo cīniņu patiesībā izbauda. Tā ka, lai "Haritonova pastnieks" šādām nodarbēm pameklē kādu, kam patīk izpriecas viņa stilā."

Kā ziņots, Dobelis 1994.gadā toreizējam premjeram Mārim Gailim nogādāja kopumā 360 politiķu, uzņēmēju un citu cilvēku parakstītu vēstuli ar lūgumu atbrīvot no apcietinājuma par reketa karali dēvēto un vēlāk par izspiešanu notiesāto Ivanu Haritonovu.

Arī Stepanovs Dobeļa iniciatīvu raksturoja īsi: "Ir nožēlojami, ka Saeimas deputāts nolaižas līdz tirgus tantes līmenim un atstāsta baumas."

Jau ziņojām, ka tikušas noklausītas advokāta Andra Grūtupa biroja stacionāro tālruņu sarunas laika posmā no 1998. līdz 2000.gadam un šo sarunu pārveidoti atšifrējumi publicēti grāmatā "Tiesāšanās kā ķēķis". Sarunas rada aizdomas par iespējamām koruptīvām saitēm, nelikumīgu un neētisku rīcību tieslietu sistēmā, proti, par "pareizo" tiesnešu sarunāšanu konkrētām civillietām, "pareizu" spriedumu gatavošanu - pat tādu, kurus tiesnesim nodiktē advokāts, tiesvedības taktikas saskaņošanu starp tiesnešiem un advokātiem u.c.

Izveidot Parlamentārās izmeklēšanas komisiju rosināja partiju "Jaunais laiks" un "Saskaņas centrs" deputāti. Saskaņā ar Saeimas prezidija un Frakciju padomes lēmumu komisijā darbojas pa diviem deputātiem no katras frakcijas.

 

Dobelis nosūtījis Lapsam rakstveida lūgumu ierasties uz komisijas sēdi

LETA  11/16/07    Parlamentārās izmeklēšanas komisijas jautājumos par iespējamu pretlikumīgu un neētisku rīcību tieslietu sistēmā priekšsēdētājs Juris Dobelis (TB/LNNK) šodien nosūtījis rakstveida lūgumu grāmatas «Tiesāšanās kā ķēķis» izdevējam Lato Lapsam ierasties uz komisijas sēdi, aģentūru LETA informēja Dobelis.

Deputāts pauda izbrīnu par Lapsas lūgumu policijai noskaidrot, vai viņam nav zvanījis viltvārdis. Dobelis apstiprināja, ka tiešām ceturtdien zvanījis Lapsam un lūdzis viņu ierasties uz komisijas sēdi.

Jau ziņots, ka Lapsa vērsies policijā ar lūgumu pārbaudīt, vai kāds viltvārdis neuzdodas par Saeimas deputātu Dobeli. Lapsa aģentūrai LETA pastāstīja, ka zvanu no nepazīstama numura saņēmis ceturtdien. Zvanītājs, kurš izklausījies iereibis, agresīvā formā paziņojis, ka esot cilvēks, kas cīkstoties pa dubļiem, bet pēc tam vīrietis apgalvojis, ka esot deputāts Dobelis un gribot Lapsu aicināt uz komisijas sēdi. Kad žurnālists lūdzis zvanītāju sevi kādā veidā identificēt, nepazīstamais kļuvis vēl agresīvāks un paziņojis, ka saruna tiekot ierakstīta un ka viņš neesot «ne Zatlers, ne Romas pāvests, bet tieši Juris Dobelis».

«Tā kā pārliecinoši identificēt sevi viņš joprojām negribēja un nebija ticams, ka cienījams Saeimas deputāts un atbildīgas komisijas vadītājs nezinātu, kādā veidā atbilstoši likumam komisija uz savu sēdi izsauc kādu personu», Lapsa nolēmis lūgt policijai noskaidrot, kāds viltvārdis uzdodas par Dobeli un kādu, iespējams, ļaunprātīgu iemeslu dēļ tas tiek darīts.

Dobelis aģentūrai LETA iepriekš apgalvoja, ka aicinājis Lapsu ierasties uz komisijas sēdi, taču žurnālists neesot vēlējies ar viņu runāt un nometis telefonu. Ja komisijas nosūtītais rakstveida lūgums ierasties uz sēdi tiks ignorēts, žurnālists tikšot atvests piespiedu kārtā, kā to paredz likums.

Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likuma 7. pantā ir noteikts: «Ja persona neierodas pēc parlamentārās izmeklēšanas komisijas uzaicinājuma, tiesa pēc komisijas ierosinājuma lemj par personas piespiedu atvešanu.»

Kā ziņots, Dobelis ceturtdien aģentūrai LETA paziņoja, ka parlamentārās izmeklēšanas komisija tuvākajā laikā uz savu sēdi aicinās Lapsu un, iespējams, arī uzņēmēju Oļegu Stepanovu, lai noskaidrotu, vai patiesībai atbilst komisijas rīcībā nonākusī neoficiālā informācija, ka par grāmatas «Tiesāšanās kā ķēķis» izdošanu Lapsa no Stepanova saņēmis 20 000 latu.

Lapsa komentāros par Dobeļa paziņojumu bija lakonisks: «Kā zināms, ja cilvēks sāk dubļos cīkstēties ar cūku, agri vai vēlu viņš pamana, ka cūka šo cīniņu patiesībā izbauda. Tā ka lai «Haritonova pastnieks» šādām nodarbēm pameklē kādu, kam patīk izpriecas viņa stilā.»

Kā ziņots, Dobelis 1994. gadā toreizējam premjeram Mārim Gailim nogādāja kopumā 360 politiķu, uzņēmēju un citu cilvēku parakstītu vēstuli ar lūgumu atbrīvot no apcietinājuma par reketa karali dēvēto un vēlāk par izspiešanu notiesāto Ivanu Haritonovu.

Arī Stepanovs Dobeļa iniciatīvu raksturoja īsi: «Ir nožēlojami, ka Saeimas deputāts nolaižas līdz tirgus tantes līmenim un atstāsta baumas.»

LETA jau ziņoja, ka tikušas noklausītas advokāta Andra Grūtupa biroja stacionāro tālruņu sarunas laika posmā no 1998. līdz 2000. gadam un šo sarunu pārveidoti atšifrējumi publicēti grāmatā «Tiesāšanās kā ķēķis». Sarunas rada aizdomas par iespējamām koruptīvām saitēm, nelikumīgu un neētisku rīcību tieslietu sistēmā, proti, par «pareizo» tiesnešu sarunāšanu konkrētām civillietām, «pareizu» spriedumu gatavošanu — pat tādu, kurus tiesnesim nodiktē advokāts, tiesvedības taktikas saskaņošanu starp tiesnešiem un advokātiem u. c.

Izveidot Parlamentārās izmeklēšanas komisiju rosināja partiju «Jaunais laiks» un «Saskaņas centrs» deputāti. Saskaņā ar Saeimas Prezidija un Frakciju padomes lēmumu komisijā darbojas pa diviem deputātiem no katras frakcijas.

 

Saruna ar Imantu Kalniņu: No lāča bēgām, šakāļiem uzskrējā

NRA  11/16/07    Komponistam, 9. Saeimas deputātam Imantam Kalniņam par viņa kritisko nostāju pret tā saukto tautas sapulci 3. novembrī ir nācies dzirdēt daudz pārmetumu – viņam trūkstot patriotisma. Darbaļaudis ir rakstījuši uz Saeimu sašutuma vēstules. Kāda kinorežisore pat izteicās, ka Kalniņš vairs nesaprotot paša komponētās dziesmas Dziesma, ar ko tu sāksies? jēgu. Šī dziesma tika izmantota pret Saeimu un valdību vērstajā lietussargu revolūcijas piketā Doma laukumā. Kas tad noticis ar Imanta Kalniņa patriotismu?

– Darbaļaužu vēstules… Pēc darbaļaužu vēlēšanās… Tas skan kā mūzika no pavisam nesenas pagātnes. Kas tikai savā laikā nav ticis darīts pēc darbaļaužu vēlēšanās? Interesanti, vai patiešām darbaļaudis ir vēlējušies, lai viņu līdzpilsoņi tiktu vajāti, izsūtīti un nokauti. Bet lai nu paliek pagātne. Šodien mums ir daudz modernāki līdzekļi savu vēlmju izteikšanai – interneta portālu miskastes, kurās katrs var rakņāties pēc sirds patikas un izteikt savas vēlēšanās vispretīgākajā veidā. Bet patriotisms – vai tā nav spēja atteikties no kādas savu vajadzību daļas par labu savai valstij? Cik starp mums ir tādu patriotu? Un vai patriotisma obligāta pazīme ir huligāniski nepieklājīga uzvešanās?

Man ir savādi ap sirdi, ka tajā piketā skanēja mana dziesma. Ko lai dara – kad komponists dziesmu sarakstījis, tā viņam vairs nepieder... Taču šī dziesma kopā ar to, kas tur notika, bija dīvains savienojums.

– Vai lietussargu revolūcija ir jauna Atmoda?

– To, kas pašlaik notiek, var salīdzināt ar kāršu spēli – vīri ir nosēdušies spēlēt, bet viens ierauga, ka viņam iedalītas sliktas kārtis – tik sliktas, ka nav cerību vinnēt. Viņš lec kājās, kliedz un pieprasa, lai kārtis tiktu pārdalītas. Protams, normālā spēlē nenotiek šāda kāršu pārdalīšana. Taču neapmierinātais spēlētājs ar to nav mierā, sāk rosīties, sameklē un iesaista kampaņā par kāršu pārdalīšanu plašsaziņas līdzekļus, sabiedrisko televīziju, nevalstiskas un valstiskas organizācijas, lūk, tuvojas arī arodbiedrību kolonnas, priekšplānā iznāk daži Danko ar svētā sašutumā satumsušu acu skatienu, un mēģinājums vēlreiz pamosties var droši sākties. Spēlētājiem, kas brīnās par šādu dīvainu prasību, tiek draudēts, viņus visādi nogāna, pasludina par riebekļiem, apspļauda un baksta ar lietussargiem. Tiek uzslietas teltis, tiek vākti paraksti par to, lai notiktu referendums, lai valsts konstitūcijā tiktu ierakstīts, ka sliktu kāršu izdalīšanas gadījumā tautai ir tiesības pieprasīt, lai kārtis tiktu pārdalītas. Tāda tautas sapulce visā kopējā pasākumu kompleksā ir tikai viens no daudziem pasākumiem.

– Viens no spēlētājiem, kam rokā palikušas sliktas kārtis, ir Jaunais laiks...

– Tas Jaunais laiks… tā cerību jūra un tas vilšanās okeāns! Es nevaru un negribu teikt ļaunus vārdus par šo politisko partiju, kuru Saeimā pārstāv daudzi enerģiski un apdāvināti cilvēki. Es varu vienīgi aicināt šīs partijas vadoņus saņemt dūšu un nojaukt to terāriju, kurā šie cilvēki tiek turēti, un ļaut viņiem adaptēties normālam politiskam un likumdošanas darbam.

– Bet šīs partijas lozungi taču ir tik jauki – par tiesiskumu, godīgumu...

– Lozungi ir skaisti. Taču realitātē notiek centieni destabilizēt situāciju valstī. Tas, kas notiek pašlaik, ir apbrīnojami: ir virkne partiju, kas ir ieguvušas pārliecinošu vairākumu parlamentā, un šis vairākums neapšaubāmi pārstāv sabiedrības vairākuma intereses. Šis vairākums veido valdību. Šādā situācijā valstī vajadzētu būt stabilitātei, būtu jānotiek mierīgam, konstruktīvam likumdošanas un izpildvaras darbam. Taču no stabilitātes pašlaik nav ne miņas.Tas ir skarbas, graujošas darbošanās rezultāts un nekas cits. Un šī graušana notiek jau sen – sākot ar drošības likumu atgriešanu atpakaļ Saeimā, kas izraisīja pirmo lielo viļņošanos politiskajā vidē un sabiedrībā. Es nevaru spriest par specifiskām šo likumu niansēm, par kādām to iespējamajām nepilnībām piedāvātajos likumu grozījumos, taču varu spriest par to, kas ir acīmredzams ikvienam mūsu valsts pilsonim tajā valsts pārvaldes sektorā, kur atrodas tiesībsargājošās un drošības iestādes. Kukuļņemšana, dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, šantāža, informācijas noplūdināšana un šīs informācijas izmantošana politiskām manipulācijām, tātad jaunu konfliktu radīšanai.

Ar likumu grozījumu palīdzību bija iecerēts pakļaut šo sfēru parlamentārai kontrolei un padarīt efektīvāku, iedibināt pārskatāmu atbildības hierarhiju, organizatorisku kārtību un noteikt atbildības līmeņus. Taču ap šiem grozījumiem tika sacelta neadekvāta histērija, sabiedrībai tie tika tulkoti šausmu gaismā. Vai draudi bija tik lieli, kā tika mālēti? Vai apdraudētas tika kāda eksistenciālās vai politiskās intereses? Protams, veids, kādā tika pieņemti šie grozījumi, 81. panta kārtībā, bija, saudzīgi izsakoties, nesaprotams un nepieņemams. Agri vai vēlu šie likumi būs vēlreiz jāatver un jāgroza. Un jāsāk ir ar atklātu konferenci, ar nozares ekspertu analīzi, ar pasaules pieredzes izpēti šo valstij visbūtiskāko jautājumu risināšanā.

– Ne viena vien partija pašlaik ir tādā kā iekšējas sašķelšanās priekšvakarā. Tajā pašā laikā jau apkārt skraida vīriņi, kas organizē jaunu, skaistu partiju. Kas notiek?

– Jā, koalīcijas partijās, Tautas partijā un TB/LNNK, un, jāteic, tāpat arī Jaunajā laikā ir politiķi, kas izsaka ļoti privātus viedokļus – tādus, kas nav saskaņoti kādās šo partiju institūcijās, kas dažkārt ir absolūti pretēji šo partiju idejām un lēmumiem.

Es domāju, ka te pie vainas ir nevis kādas nopietnas pretrunas, kādi augsti ideāli, bet cilvēciskais faktors, ambīcijas šā vārda gan pozitīvajā, gan negatīvajā nozīmē. Viens no iemesliem varbūt ir vēlēšanās atrasties avanscēnā uz politisko notikumu skatuves. Otrs iemesls varbūt ir tas, ka mēs esam aizskāruši šo cilvēku tik ļoti trauslo pašaizsardzības mehānismu, ko tautā dēvē par patmīlību un ko mēs nedrīkstam aizskart, ja gribam kādu sev pietuvināt. Šī trīšanās un jaunas politiskas piestātnes meklējumi ir raksturīgi tiem, kuri varbūt jūtas nenovērtēti, atstumti savās partijās, kuri domā, ka viņu potenciāls nav izmantots. No vienas puses, ambīcijas – tas ir jauki – tas ir enerģijas avots. Taču, no otras puses, šādi individuāli spēlētāji vājina tās partijas, kuras viņi pamet. Jo vēlētājs tiek mulsināts, viņš nevar paļauties uz partiju, kad redz, ka tai nav vienotas nostājas būtiskos politikas jautājumos.

Pēdējais balsojums par jauno ministru apstiprināšanu parādīja, ka lielas problēmas ir arī pie mums, tēvzemiešiem – tikai četri frakcijas deputāti balsoja par. Šādas situācijas, saprotams, ļoti priecē tos, kas cīnās par Latvijas valsts izpildvaras un likumdevējvaras sabrukumu, sajukumu, autoritātes graušanu. Tautas partijā savukārt tiek darīts viss, lai pārcirstu tās sakarus pašai ar savu dibinātāju Andri Šķēli. Tas arī iederas kampaņā par kāršu pārdalīšanu – tā ir agrāko gadu autoritāšu apšaubīšana un graušana, talantīgu cilvēku atstumšana un izolēšana.

– Ko varam sagaidīt, ja tie, kam nepatīk tiem iedalītās kārtis, panāks, lai tās pārdala? Kas tad vinnēs?

– Es nezinu, ko gaidīt. Rotaļlieta, kad tā ir dabūta, bieži vien tiek ielidināta zem gultas. Bet tā ir bijusi jau daudzu rokās! Arī Jaunā laika rokās. Un kas notika? Saplēsa rotaļlietu, uzmeta lūpu un aizgāja. Nu, varbūt tagad, atpūtušies, būsim jaunus spēkus saņēmušies?

Nevar jau būt nekas iebilstams pret to, ka zaudējuši spēki grib uzvarēt – slikta būtu tāda opozīcija, kura nesapņo kļūt par pozīciju, taču man nepatīk tas stils, veids, kādā notiek ietekmes pārdalīšanas pasākumi – tas, ka tas notiek, diskreditējot ne vien amatpersonas, bet arī valsti, valsts iekārtu.

Nepietiek, ka notiek uzbrukumi spēlētājiem, bet vēl vajag arī mainīt spēles noteikumus – pielāgot arī tos savām vēlmēm. Man tas nav pieņemams, es te neredzu pilnīgi neko pozitīvu. Manuprāt, ir pietiekami laba tā formula, kāda pastāv demokrātiskās valstīs – ka notiek vēlēšanas, ka vēlēšanās ļaudis var izmest no spēles tos, kas viņus pievīluši. Bet pie mums Latvijā visu laiku mēģina iestāstīt, ka spēle jāpārtrauc puslaika vidū un jāsāk no jauna, jo zaudētājs uzskata, ka rezultāts nav pareizs.

– Bet jaunas partijas rēgs klīst pa Latviju. Kādu ceļavēju tam novēlat?

– Protams, ja Latvija ir normāla valsts un kāds domā par kvalitatīvi citu partiju, kas gan tur varētu būt iebilstams.

– Vai šī jaunā partija nebūs Jaunā laika klons? Redzot, ka ar vienu partiju nepietiek, lai iegūtu pietiekamu svaru likumdošanā, varbūt tiek veidots vēl viens Visjaunākais jaunais laiks?

– Pagaidām vēl par agru ko sacīt. Paskatīsimies, kāda vai kādas jaunas partijas tiks izveidotas, kas būs līderi, ar ko viņi kontaktēsies, kādas būs programmatiskās nostādnes. Protams, ir zināmi cilvēki, kas uz to pusi skatās.

– Kā vērtējat aizejošo Aigaru Kalvīti, viņa valdību?

– Manuprāt, tas ir unikāls gadījums, ka sabrūk valdība, kuru izveidoja pārliecinošs parlamenta vairākums un kurai līdz pat pēdējam laikam ir bijusi parlamenta vairākuma uzticība – pavisam nesen taču bija balsojums Saeimā, un tas rādīja, ka vairākuma uzticība tai bija joprojām.

Kalvīti kā premjeru es vērtēju pozitīvi – viņš ir viens no mums, Latvijas pilsoņiem, veidojis savu dzīvi un karjeru no pašas apakšas līdz pašai augšai. Viņš ir pieļāvis kļūdas, taču tās ir bijušas taktiska rakstura kļūdas. Ar tādām pašām problēmām sastapsies un kļūdas taisīs jebkura valdība, jo esam pārejas periodā.

Varu piebilst, ka es Kalvīša vietā nepiekāptos, nepakļautos tādam brutālam spiedienam.

– Kas jādara nākamajam premjeram un viņa valdībai?

– Protams, galvenais ir pilnvērtīgi iedarbināt pretinflācijas programmu. Jāsakārto tiesībsargājošo iestāžu sfēra. Es uzskatu, ka noteikti jāatgriežas pie tās likumu grozījumu paketes, kas regulē šo iestāžu darbu. Manuprāt, tas ir būtiski.

– Diezin vai arī KNAB un Alekseja Loskutova problēmu varēs paslaucīt zem tepiķīša. Kā būtu jārisina tā?

– Tieši tādēļ nepieciešams atgriezties pie drošības sfēras likumu paketes, lai ieviestu pilnīgi pārredzamu un kontrolējamu hierarhiju valsts tiesībsargājošo iestāžu sistēmā. Runājot par KNAB, loģiskāk būtu, ja tas kļūtu par vienu no prokuratūras nodaļām. Bet par to vēl var būt daudz diskusiju.

– Līdzīgi kā Latvijā, ar oranžu krāsu vai neļķēm un teltīm pie valsts iestādēm vara ir gāzta Ukrainā, Gruzijā, Ungārijā. Vai jums nerodas sajūta, ka filmas ir gan dažādas, taču režisori apmēram vieni un tie paši?

– Nu ja – tāda ir šīs visnotaļ demokrātiskās civilizācijas gaita.

– Vai nav tā, ka šie varasvīri, kurus ar šādām revolūcijām ir gāzuši vai sakāvuši vēlēšanās, paši vien ir vainīgi? Varbūt Kalvītis arī pats vainīgs, ka pret viņu izdodas sasaukt ļaužu masas laukumā?

– Es neteiktu – Austrumeiropas civilizācija. Es teiktu – Rietumu civilizācija. Ar cilvēkiem ir ļoti viegli manipulēt. Nevar prasīt no pilsoņiem, lai visi orientētos šajās izsmalcinātajās politiskajās niansēs. Bet, ja cilvēks neorientējas, tad viņu var viegli samulsināt. To redzot, man dažbrīd rodas tāda sajūta – vai tikai nebūsim no lāča izbēguši, bet tūdaļ šakāļu un hiēnu barā ieskrējuši?

– ASV vēstniece Ketrina Toda-Beilija pāris reižu ir nākusi klajā ar ļoti interesantiem paziņojumiem – vispirms, ka gaidīs tiesas paskaidrojumus par Aivara Lemberga lietu, vēlāk – uzstājusies ar ļoti alegorisku runu Latvijas Universitātē. Kā vērtējat viņas devumu Latvijas demokrātijas un tiesiskuma druvā?

– Nabaga Ketrina Toda-Beilija. Man pietika ar to, ko redzēju televīzijā – to auditoriju, kura tur jūsmoja par viņas sacīto. Tā ir tā pati auditorija, kas musina uz duršanu ar lietussargiem. Tā ir tā pati kāršu pārdalīšanas kampaņa. Bet pietiks par skumjo.

18. novembrī mēs svinēsim savu ideālo Latviju. Nemetīsim viens otram ar akmeņiem. Pamāsim cits citam ar ziediem. Varbūt iesākumā no tālienes.

 

Viedoklis: Burbulis un tā plīšanas sekas

Anita Daukšte,  NRA  11/16/07    Pēc divām dienām, tieši valsts svētkos, apritēs mēnesis kopš lietussargu revolūcijas pie Saeimas nama. Mēneša laikā revolucionārais burbulis arī ir pārplīsis. Tas, protams, neizslēdz to, ka var tikt izlaisti jauni burbuļi, kuri briedīs un tiks briedināti, – ziepes, t. i. – nelabvēlīgais ekonomiskais fons, no kuriem izpūst burbuļus, neapšaubāmi pastāv. Taču burbuļa pārplīšana ir acīm redzami manifestējusies ar vairākām patiesībām, kuras būs jāņem vērā.

Pirmkārt, izrādījās, ka jaunas valsts pārvaldes receptes nav nevienam – ne pozīcijai, ne opozīcijai, pat ne tiem varoņiem, kuri nolaidās no politikas komentēšanas kanceles, lai aplaimotu sabiedrību ar fui pateikšanu tiem, kuri tā vai citādi, uzpūtīgi vai pavirši, bet strādāja valsts labā. Fui teicēji atgriezās savās kancelēs, lai gaidītu izdevīgāko mirkli, kad atkal izlīst un pateikt vienkāršāko: "Mēs taču jau teicām, ka tā būs."

Pirmkārt, izrādījās, ka jaunas valsts pārvaldes receptes nav nevienam – ne pozīcijai, ne opozīcijai, pat ne tiem varoņiem, kuri nolaidās no politikas komentēšanas kanceles, lai aplaimotu sabiedrību ar fui pateikšanu tiem, kuri tā vai citādi, uzpūtīgi vai pavirši, bet strādāja valsts labā. Fui teicēji atgriezās savās kancelēs, lai gaidītu izdevīgāko mirkli, kad atkal izlīst un pateikt vienkāršāko: "Mēs taču jau teicām, ka tā būs."

Cita politika ar Tautas partijas atkritēju Aigaru Štokenbergu konsolidējusies turpat, kur bijusi līdz šim, – bārā, veidojot Bāra sabiedrību, oi, piedodiet, Sabiedrību citai politikai. Tak ne jau citu politiku sabiedrībai dos, izrādās, bet otrādi. Oriģināls risinājums, lai neteiktu vairāk. Turklāt šķiet, gauži jau nu populistisks – miljonārs piedāvā ar nodokli aplikt miljonārus. Tak jau labi zinot, ka miljonus var labi un knaši nobēdzināt ofšoros, un nodokļi Latvijas valstij – tu tū. Piedāvāt tik vienkārši atšifrējamas shēmas populistisku lozungu veidā – ai, ai, ai, kā nav kauna.

Bet te nu nonākam līdz – otrkārt – tautsaimniecības attīstības scenārijiem, kuru, kā izrādās, arī nevienam lāga nav. Te vienu dienu valdība teic, ka nav ko veicināt inflāciju un būvēt lielos objektus, lai nepārkarsētu ekonomiku, te atkal vēl esošais premjers Aigars Kalvītis atlaiž – nē, būvēsim gan, lai ekonomika pārāk strauji neatdzistu. Nu, tad būvēsim vai nebūvēsim? Varbūt jau tā ir – Kalvītis tagad, kad paziņojis atkāpšanās datumu, var runāt, ko grib. Lai gan arī līdz šim tā ir bijis – te iesaldēs algas, te neiesaldēs – tā pati runāšana, tas pats stils. Turklāt vēl – populismu var pārmest ne tikai Štokenbergam, valdība arī metusies uz to pašu modi, iesaldējot savas algas. Aizraujoši gan – nu tikai ļoti naivi cilvēki var būt pārliecināti, ka tik strauji kāpjošas inflācijas apstākļos valdības vīri gribēs strādāt par sviestmaizi, kura pagaidām vēl ar lasi, bet drīz no tās var pazust pat sviests, ja vēl kuplāka ģimene uzturama. Turklāt stils – aizejošā valdība iesaldē algas – arī ir interesants – tāds tiltu dedzināšanas scenārijs: sak, nāks nākamie, lai tad atsaldē sev tās algas, uzreiz kļūs tikpat nepopulāri kā mēs. Algu saldēšana Ministru kabinetā ir neliekuļots politiskais paraugs tikai vienā gadījumā – ja pie varas paliek visi tie paši, kuri līdz šim. Tad tiešām tā ir īsta varonība. Bet nez vai tas ir tas, ko visi no šiem gaida.

Treškārt, burbuļa plīšana ir parādījusi arī fundamentālu politiskās elites – un ne tikai tās – kadru trūkumu. Atbildību uzņemties gatavo personu soliņš ir izrādījies katastrofāli īss. Nabadzības apliecība politikā ir izrakstīta, apzīmējums ir atrasts: premjers–pašnāvnieks būs tas, kurš varēs uzņemties tālāko valsts stūrēšanu, kura vismaz nākamā pusgada laikā var izrādīties teju nepaceļams uzdevums. Bet tad vienīgi jāsecina, ka arī citiem valsts varas institūtiem, ja vien nostājušies kritiskā pozā pret tagadējo valdību, ir jāsaprot savas atbildības pakāpe par notiekošo. Nevis tikai jāmeklē malējais, kurš saglābs viņu komfortu neuzņemties atbildību.

 

Meklējot premjeru, raugās uz Godmani

Ināra Egle,  Diena  11/16/07    Tautas partija varētu atvēlēt premjera amatu arī citam politiskajam spēkam, šonedēļ izskanējis TP valdes sēdē, un to ir pieļāvis arī TP līderis, premjers Aigars Kalvītis. Viņš kā piemērotu savu pēcteci jau pirms vairākiem mēnešiem nosauca iekšlietu ministru Ivaru Godmani (LPP/LC). Partija nevirzīs savu premjera kandidātu, taču, ja koalīcija vienosies par I.Godmani un Valsts prezidents Valdis Zatlers aicinās viņu veidot valdību, partija šķēršļus neliks, Dienai sacīja LPP/LC līdzpriekšsēdētājs Ainārs Šlesers.

Nākamajam valdības vadītājam ir jābūt cilvēkam, kas ir gatavs uzņemties šo darbu un kuram acīs deg uguntiņas. Arī tādus kritērijus šonedēļ, runājot par kandidātiem, minēja A.Kalvītis. Viņš kontekstā ar šo posteni nosauca četrus savus kolēģus, par kuriem trešdien arī diskutēts TP valdē — tie irministri Helēna Demakova, Māris Riekstiņš un Edgars Zalāns, kā arī Rīgas domnieks Edmunds Krastiņš. Taču no TP pārstāvjiem izskan, ka reālākie varētu būt H.Demakova un M.Riekstiņš, jo pārējie tagad un agrāk minētie pretendenti nav pauduši gatavību vadīt valdību.

Kopš mediji sāka norādīt uz H.Demakovas emocionālajām izpausmēm, reizēm izplūstot pat asarās, viņa saviem kolēģiem demonstrē izteiktu nosvērtību, apņēmību, un viņas acīs patiešām degot uguntiņas, stāsta zinātāji. A.Kalvītis ir uzlūkojis H.Demakovu arī kā iespējamo izglītības un zinātnes ministri. Taču, ja viņu izvirza premjera amatam, pagaidām vēl nav priekšstata par tagadējās kultūras ministres spēju nodoties ekonomiskās krīzes novēršanas pasākumiem. Atbildot Dienai, viņa atzīst, ka varētu apsvērt iespēju kandidēt uz premjera amatu, ja nākamā valdība par "uzdevumu numur viens noteiktu izglītības sistēmas modernizēšanu — caur ieguldījumiem zinātnē un pētniecībā, kā arī cilvēku radošuma veicināšanā. Tikai tā mēs varam likt pamatus inovatīvai ekonomikai un ilgtspējīgai valsts attīstībai".

Ārlietu ministrs M.Riekstiņš nekad nav strādājis Saeimā un arī ministra amatā ir pirmo mēnesi, ko jau iepriekš kolēģiem uzrādījis kā savu trūkumu. Trešdien LTV raidījumā Kas notiek Latvijā? viņš atzina: "Nedomāju, ka mana kandidatūra būtu tā veiksmīgākā." Varbūt to noteica konkrētā situācija, kad M.Riekstiņš diskusijā jutās visai bezspēcīgs pēc Jāņa Dombura asākajiem jautājumiem. TP kandidātu sarakstā ir arī E.Krastiņš, kas vēl nav noskaņots tik radikālām pārmaiņām savā dzīvē. Savukārt jaunais pašvaldību ministrs, bijušais Kuldīgas mērs E.Zalāns kontekstā ar šo posteni tiekot minēts, lai demonstrētu plašo rezervistu soliņu un dotu pozitīvu signālu vadošajiem partijas biedriem rajonos, ka arī viņiem ir iespējas partijā augt, liecina TP politiķu teiktais.

"Tautas partijai ir kāda iezīme — kad tā sāk runāt par daudziem kandidātiem, tas liecina, ka tai nav kandidātu vispār," novērojis sociologs Aigars Freimanis. Viņš uzskata, ka I.Godmaņa parādīšanās kandidātu lokā jau ir apliecinājums tam, ka ir krīze — viņš vienmēr ir asociējies ar krīzi. TP gatavību amatu atdot LPP/LC, kurai tas ar desmit deputātiem varētu šķist glaimojoši, var tulkot gan kā nespēju izšķirties, kurš kandidāts "varētu būt puslīdz ciešams," gan arī kā atskārsmi, ka nebūtu labi nolikt savu cilvēku zem sitiena valstī grūtā laikā, uzskata sociologs.

JL ir aicināts uz valdības veidošanas sarunām, bet tas nenozīmē, ka kāda no koalīcijas esošajām partijām no tās tiks izstumta, uzsvēra A.Šlesers. Pretēji iepriekš dzirdētajam, ka valdībā var ienākt nevis JL, bet Saskaņas centrs, ja to vada LPP/LC, viņš šādu iespēju nepieļauj — līdzko kāda no četrām partijām tam nepiekristu, tas neesot iespējams. Saeimas deputāts Gunārs Laicāns, viens no trim tēvzemiešiem, par kuru atbalstu valdībai ir izskanējušas šaubas, Dienai sacīja, ka tai būs garantētas visas septiņas TB/LNNK balsis. Neatkarīgi no savstarpējās līderu konkurences visi saprot, ka tikai valdībā varot īstenot savus solījumus. JL vadošie politiķi nav noraidījuši iespēju iesaistīties ne TP, ne LPP/LC valdībās. JL domes priekšsēdis Einars Repše redz tikai divas iespējas — vai nu ārkārtas vēlēšanas, vai JL premjera Valda Dombrovska vadītā valdība. E.Repšes teikto kolēģi gan saista ar to, ka viņš nav piedalījies pēdējās sanāksmēs un nezina noskaņojumu partijā.

 

Sabiedriskās organizācijas dalībnieki sola rast risinājumu situācijas uzlabošanai Latvijā

LETA   11/16/07    Organizācijas "Sabiedrība citai politikai tiesiskā valstī" dibinātāji sagatavos savu piedāvājumu gan politiskās, gan ekonomiskās situācijas uzlabošanai Latvijā, taču pagaidām par politiskās partijas izveidošanu netiek domāts, šodien preses konferencē pēc organizācijas nodibināšanas sacīja tās priekšnieks Aigars Štokenbergs.

Sabiedrībā apvienojušies domubiedri sola sagatavot savu piedāvājumu ilgtspējīgai Latvijas attīstībai, jo, pēc Štokenberga teiktā, sabiedrība vēlas dzīvot valstī, kurā nav jābaidās par savu iztiku. "Mēs spēsim sagatavot labu piedāvājumu, kas spēs iziet no krīzes gan politikā, gan atsevišķās nozarēs," sacīja Štokenbergs.

Bijušais Latvijas Universitātes (LU) rektors Ivars Lācis uzsvēra, ka viņš atsaucies savu bijušo studentu aicinājumam - pievienoties sabiedrībai. Viņš pats gribētu izveidot vadības sistēmu Latvijas izglītībai.

"Es iesaistos sabiedrībā, jo esošā varas krīze ļoti būtiski grauj izglītības vidi. Mums ir jābūt gataviem pašiem nākt ar savu piedāvājumu," sacīja Lācis.

Bijušais ārlietu ministrs Artis Pabriks pauda cerību, ka sabiedrība spēs piedāvāt savas idejas, lai jaunā paaudze, kas grib būt sabiedriski aktīva, varētu tām uzticēties.

"Es ļoti ceru, ka mēs spēsim attaisnot šīs cerības," sacīja Pabriks.

Savukārt bijusī AS "Hansabanka" vadītāja Ingrīda Blūma norādīja, ka to cilvēku, kas apvienojušies organizācijā, vienīgais savtīgais mērķis ir tas, ka viņi vēlas dzīvot godīgā un pārtikušā Latvijā.

Štokenbergs norādīja, ka tikai laiks rādīs, vai cilvēki, kas iesaistījušies sabiedrībā, gribēs darboties politikā. Primārais esot piedāvāt savas idejas un redzējumu.

Sabiedrības dibināšanā šodien piedalījās 70 cilvēki, taču vēl ir daļa, kuri pasākumā dažādu iemeslu dēļ nevarēja būt klāt, informēja Štokenbergs.

Vērtējot, kurš no sabiedrībā izskanējušajiem premjera amata kandidātiem būtu labākais šim amatam, sabiedrības valdes loceklis Aldis Gobzems norādīja, ka esošās partijas ir izsmēlušas uzticības kredītu un Valsts prezidentam ir jāpieņem drosmīgs lēmums par Saeimas atlaišanu.

Sabiedrības valdes loceklis uzņēmējs Edgars Štelmahers uzsvēra, ka viņš ir darītājs un vēlas strādāt pie programmas izstrādāšanas, kas būtu balstīta problēmu risināšanai, nevis dažu cilvēku interesēs.

Vaicāts, kāda sabiedrībā būs bijušā premjera padomnieka Jurģa Liepnieka loma, Štokenbergs norādīja, ka retais no valdes locekļiem viņu vispār kādreiz ir redzējis.

"Jurģim ir pienācis viņa kļūdu izvērtēšanas laiks," sacīja Štokenbergs un uzsvēra, ka tikai tiesa rādīs, kādā veidā viņš bijis saistīts ar digitalizāciju. Liepnieka kļūda esot arī tā, ka, pateicoties viņam, Tautas partija ieguvusi savai mentālajai kapacitātei neproporcionāli lielu lomu.

"Jurģis cenšas to labot, ar viņu var runāt par vis kaut ko - politiku, gleznām, filozofiju, kartingiem, bet ar [Ministru prezidentu Aigaru] Kalvīti (TP) - tikai par divām lietām - politiku vai medībām," teica Štokenbergs.

Viņš informēja, ka nākotnē sabiedriskās organizācijas finansēšanā varētu piedalīties mazie un vidējie uzņēmumi, bet šodienas pasākumu viņš finansējis no kompensācijas, kas viņam pienācās par atlaišanu no ministra amata.

 

Aptaujā TP mājaslapā vairums balsotāju premjera amatā vēlas redzēt Šķēli

LETA  11/16/07    Līdz šodienas pēcpusdienai balsojumā Tautas partijas (TP) interneta mājaslapā 41% balsotāju bija pauduši vēlmi Ministru prezidenta amatā vēlreiz redzēt "ierindas biedru" Andri Šķēli.

Pa 24% balsotāju premjera amatā vēlētos redzēt kultūras ministri Helēnu Demakovu vai finanšu ministru Oskaru Spurdziņu, savukārt Rīgas domes deputātu Edmundu Krastiņu vai ārlietu ministru Māri Riekstiņu premjera amatā vēlētos redzēt 6% aptaujas dalībnieku.

Pagaidām TP biedru un atbalstītāju vidū nav piekritēju bijušā veselības ministra Gundara Bērziņa, pašreizējā premjera Aigara Kalvīša, Liepājas uzņēmēja Ulda Pīlēna un Saeimas deputāta Mareka Segliņa izvirzīšanai Ministru prezidenta amatam.

Aptaujā nobalsojušo cilvēku skaits gan nav zināms.

Kā ziņots, Kalvītis ir paziņojis, ka decembra sākumā demisionēs, tāpēc pašlaik notiek jaunas valdības veidošana un nākamā valdības vadītāja meklēšana.

 

Vairāk nekā puse pilsoņu atbalsta Saeimas atlaišanu

LETA  11/16/07    Vairāk nekā puse pilsoņu - 62,2% - vairāk vai mazāk pozitīvi vērtē ierosinājumu atlaist 9.Saeimu un izsludināt jaunas Saeimas vēlēšanas, liecina «Latvijas faktu» novembrī veiktā aptauja.

27% ieceri par 9.Saeimas atlaišanu vērtē negatīvi, bet 10,5% nespēj sniegt noteiktu atbildi.

Vairāk nekā vidēji Latvijā par 9.Saeimas atlaišanu iestājas jaunieši vecumā no 18 līdz 24 gadiem, no kuriem parlamenta atlaišanu atbalsta 76,9%, cittautieši, no kuriem par Saeimas atlaišanu ir 69,6%.

Vidzemē 9.Saeimas atlaišanu atbalsta 74% aptaujāto, Rīgā - 66,1%.

Atturīgāk pret ierosinājumu atlaist 9.Saeimu izturas cilvēki vecumā no 55 līdz 64 gadiem, no kuriem tikai 55,5% ir pozitīvi noskaņoti pret šo ieceri. Zemgalē 9.Saeimas atlaišanu pozitīvi uztvertu 50,1% aptaujāto, Kurzemē - 51%, Latgalē - 58,4% aptaujāto.

Ja notiktu referendums par 9.Saeimas atlaišanu, par balsotu 53,1%, pret - 12%, referendumā nepiedalītos 28,2%, bet savu izvēli nav izdarījuši 6,7% aptaujāto.

Lielākais balsotāju «par» referendumā par Saeimas atlaišanu būtu vecuma grupās no 35 līdz 44 gadiem (59%) un no 65 līdz 74 gadiem (56,8%).

Uz referendumu dotos 51% latviešu un 58,9% cittautiešu.

Rīgā gatavību doties uz referendumu pauduši 59,7% aptaujas dalībnieku, Vidzemē - 60%, Zemgalē un Latgalē - 50%, bet Kurzemē - tikai 33,3% aptaujāto.

Aptauja tika veikta telefoniski no 13.novembra līdz 14.novembrim. Tika sazvanīti 530 Latvijas pilsoņi vecumā no 18 līdz 74 gadiem. 60,8% no aptaujātajiem bija sievietes, 39,2% - vīrieši.

 

Viedoklis: Iecietība nav tikai morāls pienākums

Oskars Kastēns, īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās

DELFI  11/16/07    Jau divpadsmito gadu pēc kārtas 16. novembrī visā pasaulē atzīmē Starptautisko iecietības dienu. Šīs dienas atzīmēšana turpina ANO iniciatīvu, kas 1995.gadu pasludināja par Iecietības gadu. ANO pasludinātajos galvenajos "Tolerances principos" teikts: " Iecietība ir saistīta ar zināšanām, atvērtību, savstarpēju komunikāciju un domas, pārliecības un ticības brīvību. Tolerance nav tikai morāls pienākums, tā ir arī politiska un tiesiska prasība. Vienīgi pateicoties iecietībai, iespējams karu kultūru aizstāt ar miera kultūru." Šie vārdi ir aktuāli arī mūsdienu Eiropai, tostarp arī Latvijai.

Par laimi, mēs nevaram runāt par mūsu valstī samilzušiem konfliktiem starp dažādu reliģiju vai nāciju pārstāvjiem. Vēl vairāk – īstenotā integrācijas politika ir viens no mūsu veiksmes stāstiem, kas ļāvis izvairīties no tādiem nemieriem, kādus vēl pavisam nesen piedzīvoja Francija. Taču tas nenozīmē, ka mēs varam ieslīgt pašapmierinātībā un dēvēt sevi par pietiekami tolerantu sabiedrību. Līdz patiesai iecietībai un apziņai, ka publiskajā telpā ir tiesības pastāvēt visdažādākajiem, pat diametrāli pretējiem, viedokļiem un, ka atšķirīgais vienmēr nav jāuztver kā bīstamais, vēl ejams tāls ceļš. Par to liecina gan ikgadēji virmojošās kaislības ap 16. martu, gan atsevišķi huligāniski "izlēcieni" pret citas rases un tautības cilvēkiem. Te jāpiemin nesenais uzbrukums divām čigānu (romu) tautības meitenēm, kas gan pagaidām nav ticis atzīts par etniska naidu rosinātu. Taču detalizētāk par uzbrukuma iemesliem varēs spriest tikai pēc izmeklēšanas pabeigšanas. Jāatzīmē, ka pagaidām Latvijas likumdošanā joprojām ir nepilnības,, tādēļ Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts (Sekretariāts) veido darba grupu, kas izvērtēs tiesisko praksi un tiesiskā regulējuma pilnveidošanas nepieciešamību rasu un etniskā naida kurināšanas novēršanas jomā. Taču daudz svarīgāk par sodu pilnveidi ir veidot sabiedrībā apziņu, ka 21.gadsimta globalizētajā pasaulē iecietība pret dažādo, kas vairs nav aiz trejdeviņiem kalniem, bet tepat līdzās, ir vienīgais veids, kā izvairīties no postošiem konfliktiem, kā "aizstāt kara kultūru ar miera kultūru". Tā kā bieži mūsu neiecietību rada bailes no iedomāta apdraudējuma, viena no Sekretariāta šā gada būtiskākajām prioritātēm līdztekus visdažādāko nevalstisko organizāciju un mazākumtautību kultūras pasākumu atbalstīšanai ir bijusi iecietības veicināšana sabiedrībā. Mēs pie viena galda esam sapulcinājuši gan ekspertus un dažādu nostāju pārstāvjus, gan rīkojuši diskusijas "Rasu un etniskā naida kurināšana: situācija, izaicinājumi, risinājumi", "Čigānu (romu) bērns skolā", kā arī konferenci "Par un pret iecietību". Gribu uzsvērt, ka vienīgais veids, kā rast kompromisu starp dažādiem viedokļiem, ir zināšanās un savstarpējā cieņā balstītas diskusijas, kuru dalībnieki godā tur slavenā Apgaismības laikmeta filosofa Voltēra vārdus: "Es varu nepiekrist nevienam sava oponenta vārdam, taču esmu gatavs atdot savu dzīvību, lai viņam būtu iespējas to paust".

 

Viedoklis: Lai Kalvītis pats atbild par iesākto

Kristians Rozenvalds,  NRA  11/17/07    Būtiskais pavērsiens uz slikto pusi Latvijas iekšpolitikā sākās uzreiz pēc pēdējām Saeimas vēlēšanām.

kad Tautas partijas, koalīcijas un valdības vārdā A. Kalvītis bravūrīgi komentēja vēlēšanu rezultātus, apgalvojot, ka tā ir vēlētāju atzinība valdības līdzšinējam veikumam. Man gan šķita, ka tauta toreiz izvēlējās mazāko ļaunumu, nevis lielāko labumu.

Izskatījās, ka A. Kalvītim izdevās arī pašam sevi pārliecināt par to, ka viņa vadītā koalīcijas valdība un Tautas partija ir kaut ko būtisku paveikusi, un viņš sāka/turpināja rīkoties tā, it kā viņam būtu deleģēta sabiedrības uzticība.

Pašlaik Kalvītim būtu ļoti jāpiepūlas ar pašiedvesmu, lai nepamanītu, ka viņš ir viens no visu laiku nepopulārākajiem Latvijas politiķiem, kaut arī viens no spējīgākajiem un aktīvākajiem. Vai A. Kalvītim, ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir tiesības līdzdarboties jaunās valdības veidošanā? Vai esošā koalīcija drīkst darboties tālāk?

Vai valsts augstāko ierēdņu amati ir tikai balva? Vai jāstrādā ir tikai pirms tam, lai šo amatu iegūtu? Kāpēc ikvienā citā amatā strādājošajiem ir pienākums darbus paveikt līdz galam, nodot lietas u. c.

Manuprāt, esošajai koalīcijai jāuzliek par pienākumu turpināt strādāt! Un nevis tāpēc, ka šajā Saeimas sastāvā cita koalīcija nav reāli izveidojama, bet gan tāpēc, lai ar darbiem pierādītu, ka var atgūt sabiedrības uzticību. Lai sāk ar publisku grēksūdzi, iepriekš izmeklējot katrs savu, kā arī koalīcijas kolektīvo sirdsapziņu!

Lai nav tā, ka sabiedrības spriedze tiek mazināta ar Kalvīša patriekšanu, bet viņa vietā nāk to pašu principu pārstāvošs ieliktenis. Lai nav arī tā, ka tā pati koalīcija, kosmētiski uzlabojot sevi, izliekas par jauno esam, visu vainu noveļot uz iepriekšējo, vienlaikus saglabājot darba stilu.

Latvijā jau ir izveidojusies politiskā elite. Tie paši politiķi, tikai nedaudz pārkārtojoties grupās, valsti vadīs arī turpmāk. Svarīgi, lai notiktu ne tikai kosmētiskas izmaiņas vadībā, bet arī lai esošā politiskā elite, tai skaitā gan pozīcija, gan arī opozīcija, būtiski mainītos. Citādi par sevi atgādina zemnieku dakšas un/vai Saeimas pirmstermiņa vēlēšanas.

 

 

 

Saimniecībā...

 

 

Ceplis jāpērk no dāņiem?

Zane Radzobe,  Diena  11/12/07    KM: a/s Rīgas kinostudija pārdevusi sev nepiederošas tiesības izplatīt latviešu filmas.

Ekskluzīvas tiesības uz latviešu kino zelta fonda filmu izplatīšanu "ētera televīzijā, kabeļtelevīzijā, satelīttelevīzijā, kinoteātros un mājas videoformātā" ieguvusī firma jau izsūtījusi vairākas vēstules ar prasību pārtraukt filmu demonstrēšanu un pieprasa, lai viņiem, nevis filmu veidotājiem, tiktu maksāta autoratlīdzība. Vēstules saņēmušie gan negrasās šo prasību pildīt. Gaismā nākušais skandāls, ka oktobra sākumā a/s Rīgas kinostudija šīs tiesības pārdevusi Dānijā reģistrētai firmai Voxell ApS izskanējis nepilnu pusgadu pēc jurista Antona Petrovska neveiksmīgā mēģinājuma privatizēt 125 Rīgas kinostudijā uzņemtas filmas. Atbildīgās institūcijas Latvijā lūgušas Ģenerālprokuratūru izvērtēt darījuma tiesiskumu, uzskatot, ka a/s Rīgas kinostudija nepieder autortiesības vai blakustiesības uz padomju laikā uzņemtajām filmām, tātad nav tiesību nodot tās citām personām.

Ja līgumu tomēr atzīs par spēkā esošu, kompānijai būs tiesības filmas pārdot demonstrēšanai televīzijām, kino par tādu summu, kādu firma uzskatīs par piemērotu, kā arī izdot filmas video un DVD formātā mājas lietošanai. Bažas par pārlieku dārgiem izcenojumiem, ko Latvijas kompānijas nevarēs atļauties, jau paudusi Latvijas televīzija (LTV). Ekskluzīvās izplatīšanas tiesības attiecas, piemēram, arī uz bijušās PSRS teritoriju, kur Rīgā tapušās filmas vēl aizvien ir populāras, tāpēc potenciālā peļņa no darījuma Voxell ApS solās būt ievērojama. Līguma summu Rīgas kinostudija neizpauž.

Par strīdus ābolu kļuvušas vairāk nekā simt Rīgas kinostudijā no 1964.gada līdz 1993.gadam uzņemtas kino un televīzijas filmas. Kaut arī Latvijā pašlaik nav spēkā atsevišķs kinojomu reglamentējošs likums, Kultūras ministrija (KM) jau agrāk uzsvērusi, ka atbilstoši starptautiskajai praksei, vēsturiskām un pastāvošām likuma normām, autortiesības uz savu darbu pieder filmas veidotājiem, savukārt blakustiesības filmām, kas uzņemtas līdz 1993.gadam, — valstij. Šādu autortiesību un blakustiesību piekritību fiksē arī Filmu likums, kura izstrāde KM tuvojas noslēgumam — valsts sekretāru sanāksmē to plānots izsludināt 22.novembrī. Tas nozīmē — filmas veidotāji (režisors, operators, mākslinieks utt.) tiesīgi saņemt atlīdzību par darba publisku demonstrēšanu, savukārt blakustiesību turētājs (šajā gadījumā valsts) — filmu izplatīt.

Tam nepiekrīt a/s Rīgas kinostudija, kas uzskata — privatizācijas procesā 1997.gadā pārņēmusi arī Rīgas kinostudijai piekrītošās blakustiesības. Līdz 1993.gadam Latvijā bija spēkā LPSR Civilkodekss, kas noteica, ka autortiesības (izņemot filmas veidotāju tiesības katram uz savu darbu) uz kino vai televīzijas filmām pieder uzņēmumam, kas tās ražojis. "Privatizācijā valsts norobežojās gan no tiesībām, gan saistībām," argumentē a/s Rīgas kinostudija valdes priekšsēdētājs Vents Horsts. Tāpēc, viņaprāt, līgums noslēgts likumīgi un līdz 2009.gada vidum televīzijām un izplatītājiem latviešu filmas būs jāpērk no dāņiem.

Nacionālais kinocentrs (NKC) savukārt norāda, ka jau 1991.gadā Augstākā Padome faktiski noteica, ka filmu tehniskie nesēji un autora mantiskās izņēmuma tiesības ir valsts īpašums. Turklāt — kinostudijas privatizācijas noteikumi noteica, ka uzņēmumu privatizē kopā ar intelektuālo īpašumu (reģistrētu preču zīmi), bet neparedzēja autora mantisko izņēmuma tiesību vai filmu tehnisko nesēju privatizāciju. A/s Rīgas kinostudija filmas nav arī reģistrējusi NKC, kā to nosaka filmu izplatīšanas noteikumi, un līdz šā gada oktobrim savas pretenzijas uz autortiesībām vai blakustiesībām nav publiskojusi — ne pieprasot samaksu par filmu demonstrēšanu Latvijas televīzijās, ne reaģējot uz A.Petrovska vēlmi šīs pašas filmas privatizēt. "Mūs samulsināja privatizācijas atteikuma teksts — ka autortiesības pieder valstij," izvairīgi komentē V.Horsts: "Savas tiesības iepriekš nerealizējām tāpēc, ka mums nebija pieredzes filmu izplatīšanā. Tagad esam vienojušies ar Voxell ApS, kas ar panākumiem pārstāv kompānijas NVS valstīs."

"Mani ļoti izbrīna, ka līguma termiņš ir tik īss," norāda Nacionālā kino centra vadītāja Ilze Gailīte-Holmberga, "neviens nopietns izplatītājs tik īsu termiņu neparedzēs." Interesējoties par kompāniju Voxell ApS Dānijas uzņēmumu reģistrā, I.Gailīte-Holmberga atklājusi — uz tās īpašnieka vārda reģistrēti vairāki desmiti uzņēmumu. Kā pārliecinājās Diena, Voxell Media Distribution ApS nav reģistrēts neviens darbinieks. Tāpēc I.Gailīte-Holmberga pieļauj — īsais termiņš ir izmēģinājums, lai skatītos, kā reaģēs valsts. Ja dāņi blakustiesības izlemtu pārdot tālāk, tiesvedība kļūtu ārkārtīgi sarežģīta.

Vēstules no uzņēmuma pārstāvjiem Latvijā saņēmusi arī Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūra/Latvijas Autoru apvienība (AKKA/LAA) un LTV. "Saņēmām arī epastu ar prasību pārtraukt maksāt autoratlīdzību autoriem. Saraksti turpinām, bet to nevar saukt par oficiālu — nav nekādu dokumentu, tonis ir agresīvs — to nevar ņemt nopietni," saka AKKA/LAA raidorganizāciju tiesību nodaļas vadītāja Ance Balode. Kompānijas interpretācijai aģentūra nepiekrīt: "Nevar privatizēt to, kas valstij nepieder — autoru tiesības pieder autoriem." Tādēļ prasības pildīt AKKA/LAA negatavojas.

Līdzīgi uz pieprasījumu pārtraukt demonstrēt latviešu filmas reaģējusi LTV. "Vēstuli atdevām mūsu juristiem, kas tajā neatrada nekā mums saistoša," stāsta LTV ģenerāldirektora vietnieks Edgars Kots. Latviešu filmas LTV turpinās demonstrēt. Arī LTV vadība griezusies prokuratūrā.

Kamēr tiek gaidīts Ģenerālprokuratūras atzinums, KM nosūtījusi vēstules uz citām bijušās Padomju Savienības valstu kultūras ministrijām, informējot, ka Voxell ApS nav tiesību izplatīt Rīgas kinostudijā uzņemtās filmas. Tas tomēr nenozīmē, ka Latvijas kino tā arī nesagaidīs Voxell ApS publiski solīto filmu izplatīšanu video un DVD formātos. 2008.gada budžetā paredzēti naudas līdzekļi latviešu filmu digitalizēšanas sākšanai. Pēc ilgstošām sarunām Latvija ar Krieviju vienojusies, ka latviešiem tiks dota iespēja atjaunot Krievijas arhīvos glabātos Rīgas kinostudijas filmu negatīvus, izveidojot jaunas kopijas, kas nonāks mūsu speciālistu rīcībā. Tas ļaus vairāku gadu laikā padarīt publikai pieejamas klasiskās filmas labā kvalitātē.

***

Viedokļi

Ko saka kino vecmeistari?

Jānis Streičs:

Manā filmā Likteņdzirnas ir teksts — mūsu mežonīgais kapitālisms kontaktā ar Rietumiem izsitīs visus probķus. Nejēgu nekompetence, pēc vieglas peļņas uz cita rēķina alkstošu, bet neprasmīgu cilvēku negodīgas rīcības kalngals. Viņi ir parakstījuši sev boikotu — ja līdz šim bija doma palīdzēt atjaunot kinostudiju, tagad vairs nē. Protams, ka filmas ir valsts īpašums. Bet plāni par biznesu Austrumos ir vienkārši nekompetence. Austrumos šīs filmas jau ir, jo negatīvi glabājas Krievijā un Krievija uzskata, ka filmas ir viņu īpašums. Ceru, ka valsts šo situāciju atrisinās.

Rolands Kalniņš:

Es domāju, ka tas vienkārši ir dažu cilvēku biznesa plāns, kas neatbilst ne valsts, ne radošo cilvēku interesēm. Mani pārsteidz, ka jaunā Rīgas kinostudijas vadība, kas līdz šim nav bijusi nekādā sakarā ar kino ražošanu, tik vieglprātīgi attiecas pret valsts īpašumu. Nekādā gadījumā filmas nevar būt a/s īpašums, jo viņi šo filmu ražošanā nav ieguldījuši nekādus līdzekļus. Līdzekļus ieguldīja PSRS, tātad tās ir vai nu valsts vai Krievijas īpašums — tas ir juridisks strīds.

Varis Brasla:

Tas ir jau otrais precedents, kad cilvēku grupa grib kino uzlikt ķepu tam, kas nav viņu. Otrā ķibele — visus neatkarības gadus juridiskās kino lietas, likums ir nolikts plauktā zem putekļu kārtas, uz priekšu nekas nevirzās. Tāpēc tā notiek — ir putra. Protams, duļķainā ūdenī sāk cierēt līdakas. Jebkurā gadījumā šo filmu kolekciju ir veidojuši konkrēti cilvēki, kuri ne pēc kādiem likumiem — ne Latvijas, ne padomju, ne starptautiskiem — nav beztiesiski. Filmām ir jābūt valsts pārvaldījumā, saglabājot konkrēto autoru tiesības. Tas ir tikai loģiski, un būtu vajadzīgi cilvēki, kas ar pārvaldi nodarbotos ik dienas. Tas ir piņķerīgs darbs, bet tas varētu arī būt valstij ienesīgi. Ja grib saglabāt šīs filmas kā kultūrvēsturisku vērtību, tad, protams, visas būtu jāatjauno jaunajās tehnoloģijās.

 

Reģistrētā bezdarba līmenis samazinājies līdz 4,9%

DELFI  11/13/07    Reģistrētā bezdarba līmenis oktobra beigās samazinājies līdz 4,9%, informē Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA).

Salīdzinājumā ar septembri bezdarba līmenis samazinājies par 0,2 procenta punktiem. Nodarbinātības valsts aģentūrā uzskaitē oktobra sākumā bija 54690, bet oktobra beigās – 52383 bezdarbnieki. Bezdarbnieku skaits valstī mēneša laikā ir samazinājies par 2307 cilvēkiem.

NVA informē, ka oktobra beigās 3936 bezdarbnieki ilgstoši piedalījās aktīvajos nodarbinātības pasākumos, no tiem 1617 bezdarbnieki pasākumu noteiktām personu grupām ietvaros ir iekārtojušies darbā uz noteiktu laiku. Līdz ar to bezdarba līmenis, atskaitot no kopējā bezdarbnieku skaita tos, kuri nav pieejami darba tirgum, jo ilgstoši atrodas aktīvās nodarbinātības pasākumos, oktobrī bija 4,5%.

Oktobrī bezdarbnieka statuss tika piešķirts 7142 personām, tas ir par 894 cilvēkiem jeb 14,3% vairāk nekā septembrī. Bezdarbnieka statusu oktobrī zaudēja 9516 cilvēki, tas ir par 41 cilvēku jeb 0,4% mazāk nekā iepriekšējā mēnesī.

Oktobrī bezdarba līmenis samazinājies 29, palicis nemainīgs 1, bet palielinājies 3 valsts rajonos un pilsētās. Zemākais bezdarba līmenis oktobrī reģistrēts Tukuma rajonā – 3,5%, Jelgavas rajonā – 3,6%, Valmieras rajonā – 3,9%, Cēsu rajonā – 4,1%, Rīgas rajonā – 4,1%, Limbažu rajonā – 4,2%, Bauskas rajonā – 4,5%, Ogres rajonā – 4,5 %, Talsu rajonā – 4,7%, Saldus rajonā – 4,9%, Ventspils rajonā – 5,2 %, Aizkraukles rajonā – 5,3%, Valkas rajonā – 5,4%, Alūksnes rajonā – 5,7%, Liepājas rajonā – 5,8%, Madonas rajonā – 5,8%, Gulbenes rajonā – 6,0%, Kuldīgas rajonā– 6,1%.

No republikas nozīmes pilsētām viszemākais bezdarba līmenis ir Rīgā - 3,2%, Ventspilī – 3,6%, Jelgavā – 4,0%, Daugavpilī – 4,2%, Liepājā – 4,6%, Jūrmalā – 4,9%. Oktobrī Rēzeknē bezdarba līmenis bija 7,0%.

Visaugstākais bezdarba līmenis joprojām ir Latgalē: oktobrī Rēzeknes rajonā tas bija 17,2%, Ludzas rajonā – 14,4%, Balvu rajonā – 14,0%, Krāslavas rajonā – 11,7%, Preiļu rajonā – 10,7%, Daugavpils rajonā – 10,2%.

 

Kalvīšaprāt, lielie kultūras objekti glābs Latvijas ekonomiku

Dienas bizness  11/14/07    No ekonomikas smagās piezemēšanās glābt varētu lielo kultūras objektu būvniecības sākšana. To Dienas biznesa konferencē Biznesa prognozes 2008, jautāts, ko valdība varētu darīt, ja piepildīsies pesimistiskākās ekspertu prognozes un Latvijā nākamgad sāksies strauja patēriņa krišanās, atzinis Ministru prezidents Aigars Kalvītis.

"Tad, patīk tas kādam vai nepatīk, jāsāk lielo objektu būvniecība. Nelielā ekonomikā, kāda ir Latvijā, arī divu trīs lielu projektu īstenošana dos efektu," norādījis Kalvītis. Strauja patēriņa un tautsaimniecības izaugsmes tempu sarukuma gadījumā valstij tautsaimniecībā būtu jāiepludina ievērojami finanšu līdzekļi, lai stimulētu ekonomisko attīstību. Šo gadu valdība plāno beigt ar aptuveni 60 milj. Ls - 70 milj. Ls lielu budžeta pārpalikumu, nākamo gadu - ar 163 milj. Ls lielu budžeta pārpalikumu.

Sākot ar 2008. gadu, valdība ieplānojusi veidot ilgtermiņa stabilizācijas rezerves fondu, kurā tiks ieskaitīti visi valsts pamatbudžeta ieņēmumi, kas pārsniegs gadskārtējā budžeta likumā plānotos, kā arī privatizācijas ieņēmumi.

"Tas būtu vienkāršākais risinājums, bet daudz labāk būtu, ja valsts sarežģītā situācijā vairāk stimulētu tos, kas var radīt pamatu patēriņam nākotnē, proti, rūpniecības nozari. Latvijas Nacionālā bibliotēka ir tīrs naudas "apēšanas objekts", koncertzāle varbūt mazāk, tomēr galvenais akcents būtu jāliek uz rūpniecības attīstības stimulēšanu, piemēram, kredītgarantiju izsniegšanu," komentējot iespēju, ka ekonomiskā izaugsme varētu tikt stimulēta, īstenojot lielo kultūras būvju celtniecības projektus, norāda ekonomiste Raita Karnīte.

Viņasprāt, Latvijas ekonomikai ir "jānomierinās" un iekšzemes kopprodukta pieauguma tempi varētu samazināties, bet, lai radītu stabilu ekonomisko pamatu nākotnei, vairāk uzmanības jāpievērš eksporta veicināšanai.

 

LNB būvnieki jaunam konkursam nepiekrīt

Zane Radzobe,  Diena  11/15/07    Pilnīgi noteikti mēs iebildīsim — lūgts komentēt, kā rīkosies SIA PBLC, ja pēc Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) jaunās ēkas celtniecības konkursa slēgšanas valsts aģentūra Jaunie Trīs brāļi līgumu ar konkursa uzvarētāju tomēr neslēgs, saka SIA PBLC vadītājs Jānis Lancers. Ceturtdien Iepirkumu uzraudzības birojam (IUB) jāsniedz atzinums par LNB celtniecības konkursa rezultātiem. Kā Diena jau rakstījusi, J3B vadītājs Zigurds Magone pieļāva, ka līgumu ar konkursa uzvarētājiem neslēgs, bet pavasarī izsludinās jaunu konkursu par objekta pirmās kārtas būvniecību. Celtnieki ar to nav mierā un sola tiesāties. "Kāds var būt iemesls nepasludināt uzvarētāju? Jautājums var būt tikai par to, kad slēgt līgumu," uzsver RBS Skals vadītājs Māris Saukāns.

IUB jāsniedz atzinums, kurš no diviem pieteikumiem konkursā par LNB būvniecību uzvarējis. Konkursā piedalījās uzņēmumu a/s RSB Skals, SIA Skonto Būve un SIA Re&Re apvienība, kas bibliotēku pieteicās būvēt par 466 miljoniem latu (ierēķinot arī sadārdzinājumu un finansējuma piesaistes izdevumus), kā arī SIA PBLC, SIA Moduls Rīga un SIA PB Fasādes apvienība, kuru piedāvājums bija 554,45 miljonu latu vērts. Gan Jaunie Trīs brāļi, gan Kultūras ministrija un valdība atzina, ka izmaksas ir pārlieku lielas un par šādām summām LNB ēka netiks būvēta.

"Konkurss galu galā ir noticis, un, ja rīkotājs no savas puses nevar pildīt noteikumos fiksēto, tad mēs prasīsim kompensāciju par izdarīto darbu," saka J.Lancers. Viņaprāt, loģiski būtu paziņot konkursa uzvarētāju, lemt par finansēšanas modeļa maiņu un tad uzsākt celtniecību kārtās. Z.Magone iepriekš skaidroja, ka būvniecības pirmajai kārtai līdzekļu aģentūrai pietiek, norādot, ka cer — atkārtoti konkursi ļaus arī samazināt būvniecības izmaksas. "Sliktāku piemēru investoru aizsardzībai nemaz nevar minēt," savukārt atzīst M.Saukāns. "Tas ir jautājums par to, vai šai valstī ir likums vai tā nav. Esam izpildījuši visus nosacījumus, un mēs gaidām, domāju — visa sabiedrība gaida atbildi."

 

LB: Ekonomikā ir sākusies "mīkstā piezemēšanās"

LETA  11/15/07    Patlaban jau var runāt, ka Latvijas ekonomikā ir sākusies "mīkstā piezemēšanās", šodien žurnālistiem sacīja Latvijas Bankas (LB) prezidents Ilmārs Rimšēvičs.

Viņš norādīja, ka ekonomikas izaugsme joprojām ir strauja - trešā ceturkšņa iekšzemes kopprodukta (IKP) pieauguma sākotnējais novērtējums joprojām ir nedaudz virs 11%, taču arvien vairāk indikatoru liecina, ka IKP kāpuma augstākais punkts ir jau aiz muguras un pietiekami skaidri iezīmējas tautsaimniecības stabilizācijas sākums.

Tautsaimniecības attīstībā bija nesamērīgi liela loma iekšzemes pārtēriņam, taču tas sāk stabilizēties, ļoti nozīmīga ekonomikas stabilizācijas procesā ir kreditēšanas izaugsmes pakāpeniska bremzēšanās, turklāt mazinās aktivitāte nekustamā īpašuma tirgū, un vērojams mērens cenu kritums atsevišķos tā segmentos.

Par ekonomisko virzību uz lēnāku izaugsmi liecina arī monetāro rādītāju dinamika, norādīja LB prezidents.

Viņš uzsvēra, ka tekošā konta deficīts joprojām ir ļoti augsts, bet ir svarīgi, ka to nenosaka vāji eksporta rādītāji, bet gan līdzšinējais importa pārsvars pār eksportu, kas bijis ievērojams un nav samazināms īsā laikā.

Skaidrs, ka tekošā konta deficīta līmenis ilgtermiņā pakāpeniski ir samazināms. Tikmēr tā finansēšanas struktūra spēj nodrošināt īstermiņa stabilitāti. Atšķirībā no valstīm, kas ir piedzīvojušas maksājumu bilances krīzes, Latvijas tekošo kontu finansē ilgtermiņa stratēģiskais, nevis īstermiņa spekulatīvais kapitāls, kas vienlīdz ātri gan ieplūst, gan izplūst no valsts.

Lielāko daļu Latvijas tekošā konta deficīta finansē stabilas Eiropas bankas, kuras tirgū ir ienākušas ilgtermiņa interešu vadītas un negrasās Latviju pamest, saskaroties ar pirmajām grūtībām.

Arī lēnāks preču imports ir vēl viena liecība iekšzemes pieprasījuma atslābumam.

Rimšēvičs norādīja, ka, iekšzemes pieprasījumam atslābstot, eksportam jākļūst par izaugsmes dzinējspēku. Taču par to, cik gluda būs "stafetes nodošana" šinī jomā, liek bažīties apstrādes rūpniecības rādītāji.

Neskatoties uz neapšaubāmiem signāliem par straujās izaugsmes piebremzēšanos un sentimenta maiņu tautsaimniecībā, cenas joprojām turpina pieaugt strauji, oktobrī gada inflācijai sasniedzot 13,2% un 12 mēnešu vidējai inflācijai - 8,9%.

Papildu spēcīgajam iekšzemes pieprasījumam un būtiskajam produkcijas vienības darbaspēka izmaksu kāpumam, inflācijas pieaugumu noteica arī administratīvi regulējamo tarifu - siltumenerģijas, komunālo pakalpojumu cenu - ietekme un globālās norises pārtikas produktu tirgos, turklāt atsākās arī degvielas cenu pieaugums.

Inflācijas rādītājam ir raksturīga inerce, tādēļ nevar gaidīt strauju sarukumu vienlaikus ar pirmo ekonomiskās situācijas atveseļošanās pazīmju parādīšanos. Turklāt jāņem vērā, ka pavisam drīz ir gaidāmi jauni administratīvo tarifu palielinājumi.

Tādēļ tuvāko mēnešu laikā inflācija turpinās nedaudz palielināties un gada inflācijas kritums ir sagaidāms, tikai sākot ar 2008.gada pavasari, uzsvēra LB prezidents.

Turklāt darba tirgū joprojām nosacījumi ir saspringti, un darba algu pieaugums būtiski pārsniedz produktivitāti un rada spiedienu uz cenu kāpumu. Tādēļ darba algu sabalansēšanai ar produktivitāti ir būtiska nozīme, lai radītu priekšnosacījumus cenu stabilitātei un augstākai Latvijas uzņēmumu konkurētspējai.

Patlaban Latvijas tautsaimniecība atrodas pretrunīgu rādītāju periodā. Mainoties līdzšinējai attīstības tendencei, tas ir neizbēgami. Tomēr "mīkstā piezemēšanās" nevar notikt pati par sevi - tai pamatā ir jābūt ne tikai investoru rīcībai, bet to ir arī jāatbalsta ar piemērotu valsts ekonomisko politiku.

Pozitīvās norises apliecina, ka, lai gan daudzi no inflācijas apkarošanas plānā minētajiem pasākumiem joprojām nav pilnībā īstenoti, tomēr plāns ir iedarbināts un tas strādā. Tomēr pašlaik vēl būtu pāragri priecāties par sasniegtajiem rezultātiem, jo virkne jautājumu vēl gaida risinājumu.

Līdz ar saspringto situāciju darba tirgū un pārmērīgo algu kāpumu nopietnas bažas rada arī apstrādes rūpniecības attīstība. Izaugsme apstrādes rūpniecībā pēdējā laikā ir gandrīz apstājusies. Mazinoties iekšzemes pieprasījumam, daudz lielāka loma būs jāieņem eksportam, virzot tautsaimniecību uz sabalansētas izaugsmes ceļa, sacīja Rimšēvičs.

Ekonomikā notiek pretēji procesi - parādās aizvien jaunas pozitīvas norises, kas liecina par pakāpenisku ekonomiskās aktivitātes vājināšanos vairākos sektoros un tautsaimniecības stabilizāciju, taču reizē saglabājas būtiski ar ekonomikas pārkaršanu saistīti riski, kas atsevišķās sfērās ir pastiprinājušies, tostarp nozīmīgi palielinās inflācija.

Tādēļ ekonomikas politikas veidotāji nedrīkst šajā posmā apstāties. Ir jāturpina darbs, īstenojot inflācijas apkarošanas plānā paredzētos, bet vēl neīstenotos pasākumus un iekļaujot tajā jaunus ekonomikas stabilizācijas līdzekļus, par kuriem šobrīd jau ir uzsākta diskusija valdībā, norādīja Rimšēvičs.

 

Latvijā saglabājas augstākā inflācija Eiropas Savienībā

LETA  11/15/07    Gada inflācija Latvijā oktobrī ir palielinājusies par 1,7 procentpunktiem - līdz 13,2% - un joprojām ir augstākā Eiropas Savienībā (ES), liecina ceturtdien publiskotie ES statistikas biroja «Eurostat» dati.

Ar nelieliem pārtraukumiem inflācija Latvijā jau vairāk nekā trīs gadus ir bijusi augstākā ES. Pirms dažiem mēnešiem uz īsu brīdi inflācijas līderpozīcijas bija ieņēmusi Ungārija, bet pēdējos mēnešos Latvijas inflācijas rādītājiem pietuvojusies Bulgārija, kur inflācija, pēc «Eurostat» datiem, oktobrī bijusi 10,6%.

Nākamā augstākā inflācija šā gada oktobrī bija Igaunijā - 8,7%, Lietuvā - 7,6%, Rumānijā un Ungārijā - 6,9% un Slovēnijā - 5,1%. Zemākā inflācija oktobrī bija Nīderlandē un Maltā - 1,6%, Dānijā un Somijā - 1,8% un Zviedrijā - 1,9%.

Oktobrī, salīdzinot ar septembri, 25 ES valstīs gada inflācija paaugstinājās, vienā valstī pazeminājās un vienā valstī saglabājās nemainīga.

Visās 27 ES valstīs gada inflācija oktobrī bija 2,7%, salīdzinot ar 2,2% septembrī. Pirms gada oktobrī inflācija ES valstīs bija 1,8%. Eirozonā gada inflācija oktobrī bija 2,6%, salīdzinot ar 2,1% septembrī. Eirozonā pirms gada inflācija bija 1,6%.

Eirozonas valstīs šā gada oktobrī, salīdzinot ar pagājušā gada oktobri, viskrasāk pieaugušas izglītības pakalpojumu cenas - par 9,5%, transporta pakalpojumu cenas - par 4,1% un pārtikas cenas - par 3,8%. Savukārt sakaru pakalpojumu cenas pazeminājušās par 2,1%, bet izklaides un kultūras pakalpojumu cenas nav mainījušās.

 

Biedē ar Latvijas bankrotu

NRA  11/16/07    Lielbritānijas Barclays banka iesaka saviem klientiem pelnīt ar Latvijas valsts maksātnespējas draudu pieaugumu.

Neatkarīgās rīcībā ir nonācis Barclays bankas 7. novembra apkārtraksts saviem lielākajiem klientiem, kuriem tik ieteikts veidot grozu no vērtspapīriem, kurus varētu nosaukt par Latvijas, Bulgārijas un Rumānijas valsts vērtspapīru apdrošināšanas polisēm. Savu ieteikumu Barclays pamato ar standartfrāzēm par Latvijas un tās bēdumāsu ekonomisko rādītāju pasliktināšanos, kuru loģiskās sekas būtu valstu nespēja atmaksāt savus parādus. Tas varētu notikt kaut kad turpmāko piecu gadu laikā. Tajā pašā laikā Barclays izsakās pietiekami uzmanīgi, lai neuzņemtos nekādu atbildību, ja Latvijas valsts visas savas saistības piecu gadu laikā izpildīs. Arī tādā gadījumā daži Barclays klienti būs paguvuši nopelnīt atbilstoši Barclays padomiem par CDS (Credit Default Swap) pirkšanu un pārdošanu tālāk. Maksimālo peļņu gūtu tas, pie kura šīs polises atradīsies Latvijas maksātnespējas pasludināšanas brīdī, ja tāds vispār kādreiz pienāktu. Tad Latvijas vērtspapīru tā brīža turētājs būtu spiests bagātīgi dalīties ar apdrošināšanas polises turētāju, jo viņi abi kopā dotos pie apdrošināšanas polises emitenta atprasīt starpību starp Latvijas valsts parādzīmju nominālo un tajā brīdī atlikušo tirgus vērtību. Ja Latvijas maksātnespēja neiestāsies, tad nopelnīs apdrošināšanas polises emitents un pirmie pircēji, kuriem izdosies polises pārdot dārgāk, nekā viņi nopirkuši.

Pēc Neatkarīgās lūguma komentējot Barclays rekomendāciju, Latvijas Valsts kase atzina, ka CDS cenai ir tieša sakarība ar emitenta kredītriska līmeni, kuru parasti raksturo piešķirtais kredītreitinga līmenis – jo augstāks ir šis risks, jo dārgāka tā apdrošināšana. Tālāk Valsts kase apstiprināja, ka Latvijas makroekonomiskie dati "joprojām uzrāda ne visai pozitīvas tendences", par ko vairākas kredītreitingu aģentūras jau samazinājušas Latvijas kredītreitingu. Tādējādi izveidojas slikto ziņu aplis, kurā Barclays ieteikumu var izmantot Latvijas kredītreitingu pazemināšanai, kaut arī Barclays ieteikums tikai atkārto citiem vārdiem to pašu ziņu par kredītreitingu pazemināšanu.

"Financial Times parūpēsies, lai šādu ziņu plūsma tuvākajā laikā neapstātos," savu prognozi Neatkarīgajai izteica Parex bankas finanšu analītiķis Zigurds Vaikulis. Tagad ir izveidots mehānisms, kā šādas ziņas pārvērst naudā, emitējot Latvijas vērtspapīru apdrošināšanas polises un atrodot finanšu institūcijas, kuras iegulda tajās naudu ar cerību nopelnīt uz apdrošināšanas prēmiju pieaugumu.

Valsts kase savā komentārā atzīmēja, ka Latvijas CDS līgumu tirdzniecība ir samērā neaktīva un tāpēc to cenu lēciens šā gada augustā, kas grafiski attēlots Barclays apkārtrakstā, var notikt tikai dažu darījumu ietekmē. Nav izslēgts, ka šādi darījumi veikti speciāli cenu koriģēšanas nolūkā. Vēl krasāk Barclays ieteikumus par "baidīšanas metodi" u.tml. novērtēja Latvijas Banka. Hansabankas analītiķis Mārtiņš Kazaks minēja piemēru ar Danske Bank, kuras nepārtrauktos brīdinājumus par Latvijas ekonomiskajām problēmām ir iespējams izskaidrot arī ar Danske Bank ļoti aktīvo piedalīšanos vērtspapīru riska apdrošināšanas produktu tirdzniecībā.

CDS darījumu aktivitāte ir pieaugusi visā pasaulē sakarā problēmām (zaudējumiem) ASV hipotekāro kredītu tirgū. Investori grib nodrošināties pret jebkādiem zaudējumiem, kaut vai pārsaucot tos par izdevumiem apdrošināšanas produktu pirkšanai. CDS darījumi tiek slēgti gan uz valstīm ar visaugstāko kredītreitingu AAA (uz ASV, Vāciju, Franciju u.c.), gan arī spekulatīvā reitinga valstīm. To pašu var attiecināt uz lielākajiem pasaules finanšu un korporatīvā sektora uzņēmumiem. Z. Vaikulis atzīmēja, ka Barclays vērtspapīru apdrošināšana nav lētāka par Latvijas vērtspapīru apdrošināšanu.

 

 

 

Kultūrā un izglītībā...

 

 

Tiks pasniegti Triju Zvaigžņu un Viestura ordeņi

DELFI  11/11/07    11. novembrī Rīgas pils Ģerboņu zālē plkst. 17:00 notiks svinīgā valsts apbalvojumu pasniegšana, informē Valsts prezidenta preses dienestā.

Šogad valsts apbalvojumu saņem:

Par Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieku tiek iecelts:

Mārtiņš Virsis, Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Vācijas Federatīvajā Republikā, vēstures doktors, par sevišķiem nopelniem atjaunotās neatkarīgās Latvijas Republikas ārlietu dienesta un ārpolitikas veidošanā un ieguldījumu Latvijas starptautiskā prestiža stiprināšanā.

Par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieci tiek iecelta:

Vija Artmane, leģendārā latviešu teātra un kino aktrise, par mūža ieguldījumu latviešu teātra un kino mākslā.

Tālivaldis Deksnis, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors, ērģeļu mākslinieks un pianists, par iniciatīvas pilno un nenogurstošo darbību latviešu ērgeļmūzikas attīstībā, jaunās paaudzes ērģelnieku izglītošanā.

Tamāra Ēķe, Latvijas Kultūras akadēmijas lektore, dejas pedagoģe un horeogrāfe, par īpaši nozīmīgu devumu skatuves dejas un kustību mākslas attīstībā Latvijas profesionālajā teātrī.

Dzintra Hirša, Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta pētniece, filoloģijas doktore, par nenogurstošu darbu latviešu valodas aizsardzībā, tās nostiprināšanā par valsts valodu un Latvijas valstiskuma nodrošināšanu.

Gaida Krūmiņa, radioloģe, Klīniskās universitātes slimnīcas "Gaiļezers" Radioloģijas klīnikas vadītāja, Rīgas Stradiņa universitātes Radioloģijas institūta direktore, profesore, habilitētā medicīnas doktore, par izcilu ieguldījumu Latvijas medicīnas attīstībā, neiroradioloģijas nozarē, veselības aprūpē un medicīnas izglītībā.

Andris Liepa, baletdejotājs un baletmeistars, par izcilu sniegumu baleta mākslā, Latvijas vārda popularizēšanu ārvalstīs.

Arnis Radiņš, Valsts aģentūras "Latvijas Nacionālais vēstures muzejs" direktors, vēstures doktors, par izciliem nopelniem Latvijas muzeju nozares attīstībā un nacionālā kultūrvēsturiskā mantojuma popularizēšanā ārvalstīs.

Ellionora Testeļeca, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Stīgu instrumentu katedras profesore, čelliste un pedagoģe, par mūža ieguldījumu latviešu atskaņotājmākslā, tās attīstībā un jauno mūzikas talantu izglītošanā.

Jānis Vētra, Rīgas Stradiņa universitātes rektors, profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors, habilitētais medicīnas doktors, par Rīgas Stradiņa universitātes izveidošanu, medicīnas izglītības tradīciju turpināšanu un attīstību.

Arnis Vīksna, medicīnas vēsturnieks, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis, akadēmiķis, medicīnas goda doktors, par plašo un fundamentālo darbību medicīnas vēstures jomā.

Lilija Sabīne Zobena, kultūras darbiniece, soliste, diriģente un mūzikas pedagoģe, Mūzikas izdevniecības "Mūzika Baltika" dibinātāja un līdzīpašniece, par nozīmīgu veikumu trimdas latviešu sabiedriskajā un kultūras darbā.

Par Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri tiek iecelta:

Ilze Līduma, Jāņa Jaunsudrabiņa muzeja "Riekstiņi" vadītāja, par radošu un profesionāli augstvērtīgu darbu rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa piemiņas saglabāšanā un pilnveidošanā Latvijā un ārpus tās.

Aina Matīsa, Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra un audiovizuālās mākslas katedras asociētā profesore, teātra režisore, skatuves un publiskās runas pedagoģe, par būtisku ieguldījumu Latvijas teātra un kino jauno aktieru izglītībā, par radošo mūžu Latvijas profesionālā teātra attīstībā.

Emīlija Varkale, Aizkraukles rajona Mazzalves pamatskolas vēstures skolotāja, novadpētniece, Vēstures muzeja vadītāja, par mūža ieguldījumu vēstures skolotāja darbā, aktīvu novadpētnieces darbību, par latviskās identitātes uzturēšanu un saglabāšanu.

Par Viestura ordeņa komandieri tiek iecelts:

Mārtiņš Šics, Katastrofu medicīnas centra directors, par nesavtīgo un īpašo ieguldījumu NATO Rīgas Samita sagatavošanā un norises nodrošināšanā.

Andžejs Viļumsons, bijušais Aizsardzības ministrijas Aizsardzības politikas un plānošanas departamenta directors, par pašaizliedzīgo ieguldījumu Rīgas NATO Samita organizēšanā un norises nodrošināšanā.

Par Viestura ordeņa virsnieku tiek iecelts:

Ēriks Irgenss, Norvēģijas un Latvijas Rezerves virsnieku asociācijas biedrs, atvaļinātais komandkapteinis, par nesavtīgo ieguldījumu Latvijas Rezerves virsnieku asociācijas darbībā.

Georgs Kerlins, Latvijas Republikas Nacionālo bruņoto spēku Sauszemes spēku 1.kājnieku bataljona komandieris, majors, par nozīmīgo ieguldījumu Nacionālo bruņoto spēku Sauszemes spēku karavīru profesionālajā sagatavotībā vairākām starptautiskām miera uzturēšanas operācijām Irākā.

Afanasijs Kuzmins, olimpiskais čempions, vienpadsmitkārtējais pasaules čempions un desmitkārtējais Eiropas čempions šaušanā, sporta treneris, atvaļinātais policijas pulkvežleitnants, par izciliem sasniegumiem sportā un Latvijas vārda popularizēšanu ārvalstīs.

Par Viestura ordeņa kavalieri tiek iecelts:

Arnolds Edgars Dambis, Latviešu Virsnieku apvienības biedrs, atvaļinātais virsleitnants, par ieguldījumu zemessardzes veidošanā un attīstībā, jaunsargu un skolu jaunatnes patriotiskajā audzināšanā.

Benita Feldmane, Rīgas Stradiņa universitātes Militārās medicīnas studiju un pētniecības centra vadītāja, Latvijas Rezerves virsnieku asociācijas prezidente, ārste, atvaļinātā virsleitnante, par ieguldījumu militārās medicīnas izglītības atjaunošanā un attīstībā un aktīvu sabiedrisko darbību.

Ēriks Keisters, Nacionālo bruņoto spēku Sauszemes spēku 1.kājnieku bataljona Operatīvās nodaļas virsnieks, virsleitnants, par augsti profesionālu un pašaizliedzīgu dienestu starptautiskajā operācijā Irākā 2007.gada maijā, par drosmi un varonību, par Nacionālo bruņoto spēku karavīru tēla spodrināšanu NATO, koalīcijas spēku un sabiedrības vērtējumā.

Rihards Šķeltiņš, Nacionālo bruņoto spēku Sauszemes spēku 1.kājnieku bataljona 1.kājnieku rotas 1.kājnieku vada komandieris, virsleitnants, par pašaizliedzīgu un profesionālu dienestu starptautiskajā operācijā Irākā 2007.gada maijā, par augsto profesionalitāti kaujas uzdevumu izpildē, rūpēm par personālsastāvu, uzturot saikni starp karavīriem un viņu tuviniekiem Latvijā.

Ar Viestura ordeņa Zelta goda zīmi tiek apbalvota:

Maija Zālīte, Latviešu Virsnieku apvienības biedre, sabiedriskā darbiniece, par aktīvu sabiedrisko darbību, valstiskās apziņas ieaudzināšanu skolu jaunatnē, sagatavojot tos kalpošanai savai valstij un zemei un savas valsts un zemes nelokāmai aizsargāšanai.

Ar Viestura ordeņa Sudraba goda zīmi tiek apbalvots:

Viktors Buivids, Nacionālo bruņoto spēku Sauszemes spēku 1.kājnieku bataljona 3.kājnieku rotas 2.kājnieku vada seržants, par izcili un profesionāli izpildītiem vada komandiera pienākumiem un drosmi starptautiskajā miera uzturēšanas operācijā Irākā 2006.gada decembrī.

Ar Viestura ordeņa Bronzas goda zīmi tiek apbalvots:

Arvīds Bleidels, Nacionālo bruņoto spēku Sauszemes spēku 1.kājnieku bataljona 3.kājnieku rotas 1.kājnieku vada 3.kājnieku nodaļas komandiera vietnieks, kaprālis, par pašaizliedzīgu un priekšzīmīgu dienestu, par nesavtīgo un varonīgo rīcību, glābjot Latvijas rotas tulka dzīvību starptautiskajā operācijā Irākā 2007.gada maijā.

Sergejs Kevra, Nacionālo bruņoto spēku Sauszemes spēku 1.kājnieku bataljona 3.kājnieku rotas 1.kājnieku vada 1.kājnieku nodaļas komandiera vietnieks, dižkareivis, par pašaizliedzīgu un priekšzīmīgu dienestu, par nesavtīgo un varonīgo rīcību, glābjot Latvijas rotas tulka dzīvību starptautiskajā operācijā Irākā 2007.gada maijā.

Mārīte Ozoliņa, Nacionālo bruņoto spēku Sauszemes spēku brigādes Kaujas nodrošinājuma rotas Medicīnas vada Ārstniecības nodaļas Ārstniecības atbalsta grupas laborante, dižkareive, par pašaizliedzīgu un priekšzīmīgu dienestu starptautiskajā operācijā Irākā, par augsti profesionālu rīcību, drosmi un varonību , glābjot Latvijas rotas karavīra dzīvību starptautiskajā operācijā Irākā 2006.gada decembrī.

Igors Stepiņš, Nacionālo bruņoto spēku Sauszemes spēku 1.kājnieku bataljona Kaujas atbalsta rotas Mīnmetēju vada 2.mīnmetēju nodaļas vecākais mīnmetējnieks, dižkareivis, par ieguldījumu Nacionālo bruņoto spēku attīstībā un pašaizliedzīgu dienestu un izcili veiktajiem karavīra pienākumiem starptautiskajā miera uzturēšanas operācijā Irākā 2007.gada maijā.

 

Hermanis atteicies apmeklēt Triju Zvaigžņu ordeņa pasniegšanas ceremoniju

LETA  11/13/07    Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs un režisors Alvis Hermanis 11.novembrī neieradās uz Triju Zvaigžņu ordeņa pasniegšanas ceremoniju Rīgas pils Ģerboņu zālē principiālu apsvērumu dēļ, Latvijas Televīzijas raidījumā "Aculiecinieks" skaidroja Hermanis.

"Man nav nekas pret ordeni, bet ir daži cilvēki, kuriem es roku negribētu spiest. Labāk, lai ordeni man atsūta pa pastu uz mājām vai teātri," sacīja Hermanis.

Mākslinieks uz situāciju valstī skatās pesimistiski. Pēc viņa teiktā, "vairs galīgi nav skaidrs, kas ir labi un kas nav labi, jo kukuļi saucās par pateicībām, demokrātijas iznīcināšana saucās par pozitīvisma kampaņām, bet cilvēki, kuriem ir lielas problēmas ar kriminālkodeksu, pārvalda valsti".

"Viss ir apgriezies otrādi tieši ētiskajā līmenī," izteicās Hermanis. "Es nešaubos, ka Latvija agri vai vēlu sasniegs tos materiālos labklājības standartus, kādi ir "vecajā" Eiropā, bet vai paceļam būtu jāzaudē tās garīgās lietas? Es domāju, tas ir ļoti, ļoti bīstami."

Viņš uzskata, ka "Latvijas valsts ir morāli bankrotējusi". "Latvieši nav izmantojuši to iespēju, kas viņiem tika dota pēdējo 15 gadu laikā. Viņi praktiski to ir saķēzījuši."

 

KM mājaslapas izstrādei tērēs 11 761 latu

LETA  11/13/07    Kultūras ministrija (KM) paredzējusi slēgt 11 761 latu vērtu līgumu ar SIA "Digitālās ekonomikas attīstības centrs" par ministrijas interneta mājaslapas "www.km.gov.lv" dizaina un funkcionālā risinājuma izstrādi un ieviešanu.

Kā liecina Iepirkumu uzraudzības biroja interneta mājaslapā pieejamais paziņojums par lēmuma pieņemšanu, "Digitālās ekonomikas attīstības centra" piedāvājums atzīts par izdevīgāko no diviem, ko KM bija saņēmusi šajā konkursā.

KM interneta mājaslapas koncepcijas nepienācīga izstrādāšana tika minēta kā viens no iemesliem, kura dēļ no amata 2006. gadā tika atbrīvots ministrijas sabiedrisko attiecību speciālists Kristaps Kārkliņš.

Viņš lēmumu pārsūdzēja tiesā. Pirmās instances tiesa uzdeva KM speciālistu atjaunot darbā. Ministrija gan šo spriedumu pārsūdzēja, taču līdz šā gada janvārī paredzētajai tiesas sēdei domstarpība tika atrisinātas ārpus tiesas un tiesāšanās process tika izbeigts.

Kārkliņš patlaban vairs KM nestrādā.

 

Kultūrziņas

Līvija Dūmiņa,  11/14/07

- KORIS LATVIJA PIEDALĀS EUROPALIA. No 13. līdz 15. novembrim Valsts akadēmiskais koris Latvija ar trim koncertiem piedalās prestižajā festivālā Europalia Beļģijā, tai skaitā Karaliskās konservatorijas zālē Briselē un de Singel koncertzālē Antverpenē. Koris Latvija reprezentēs valsti šajā festivālā sadarbībā ar Tallinas Filharmonijas kamerorķestri, kas pārstāv Igauniju. Koncerti ir likumsakarīgs veiksmīgas sadarbības turpinājums gan ar Igaunijas orķestri, gan ar diriģentu Andresu Mustonenu, kuri jau daudzus gadus ir sekmīgi sadarbības partneri kora Latvija rīkotajā Starptautiskajā garīgās mūzikas festivālā un kora aktivitātēs Igaunijā.

- MĀKSLAS DARBU KONKURSS. Mākslas galerija Laipa Valmierā izsludina mākslas darbu konkursu Pasaule ir balta, kas norisināsies līdz 28. novembrim. Tā mērķis ir veicināt mākslinieku izaugsmes iespējas, turpinot jau tradicionālo Ziemassvētku konkursu, kura nobeigumā notiks Ziemassvētku izstāde. Elektroniski konkursa nolikums pieejams galerijas mājaslapā www.galerijalaipa.lv, kā arī saņemams, sūtot pieprasījumu uz adresi galerijalaipa@valmiera.lv. Šogad darbus var iesniegt tikai trīs tehnikās – fotogrāfijas, akvareļus un eļļas gleznas. Konkursa nobeigumā notiks ikgadēja Ziemassvētku izstāde, kuru atklās 7. decembrī, bet uzvarētāji saņems naudas balvu.

Līvija Dūmiņa,  NRA  11/15/07

- LATVIJAS REPUBLIKAI – 80. Šodien kino Rīga Jaunajā zālē Latvijas Kinematogrāfistu savienība piedāvā noskatīties1998. gadā veidoto dokumentālo videofilmu Latvijas Republikai – 80. Tās pamatā Latvijas arhīvu materiāli un intervijas ar vēstures pētniekiem un aculieciniekiem.

 

Tehnikas laikmets «drupina» Rīgas Domu

Aisma Orupe, Žurnāls "Nedēļa"  11/12/07    Rīgas Doms 2011. gadā svinēs savu astoņsimtgadi. Visu šo gadusimteņu garumā tas ir vairākkārt pārbūvēts un atjaunots, un darbu izpildījumu noteica tā laika pieredze, zināšanas, politiskie un ekonomiskie aspekti. Nedēļa devās noskaidrot uz vietas, kādā stāvoklī ir senā celtne un kas tiek darīts, lai to saglabātu nākamajām audzēm.

Pēdējie lielākie remonti Domā tika veikti pagājušā gadsimta 80. gados, pirms tam arī 1959. gadā, kad dievnamu pielāgoja koncertzāles prasībām. Taču visvērienīgākā restaurācija notika 19. gadsimta beigās baltvācu arhitekta Vilhelma Neimaņa vadībā. Doma atjaunošanas nodaļa sākotnēji cerēja, ka izdosies lielo jubileju sagaidīt jaunā izskatā, taču finanšu trūkuma dēļ šos plānus ir nācies krietni "apcirpt". Savu iespēju robežās notiek gan izpētes darbi, gan atjaunošana, taču ne tik kompleksi, kā to vajadzētu.

Šobrīd baznīca ir visai sliktā tehniskā stāvoklī – par to liecina arī plašie izpētes darbi, kas veikti pēdējo gadu laikā. Uztraukumu rada sāļu ietekme uz ēkas būvkonstrukciju un pamatiem, kurus, kā izrādās, bojā arī degvielas piesārņojums – slēdziens par to, kas darāms šajā virzienā, būs zināms šā gada beigās. Starp citu, Doms ir ierakstīts Pasaules Pieminekļu fonda 2006. gada simts apdraudētāko objektu sarakstā.

"Ēkai 2011. gadā būs 800 gadu, un no sākuma it kā gribējām šo jubileju tā cienīgi sagaidīt, taču skaidrs, ka tik īsā laika sprīdī daudz izdarīt nevarēsim, bet nav jau tā, ka brūkam un gāžamies – situācija nav tik dramatiska," mierina Doma atjaunošanas vadītājs Ronalds Lūsis, pašreizējo Doma stāvokli raksturojot kā visai nenoteiktu.

Pirms pāris nedēļām aizbērti pēdējie "atrakumi", nu tiekot apkopoti laboratoriskie slēdzieni, un, domājams, gada beigās tiks saņemts gala atzinums par baznīcas pamatiem. Tas ļaus tikt skaidrībā, vai tur ir vajadzīgi nopietni nostiprināšanas darbi vai vēl var pagaidīt. "Sākotnēji jau cerējām, ka pamatu izpēte tiks izdarīta gada laikā, bet nu jau pagājis pusotrs gads. Turklāt, veicot urbumu, uzzinājām par piesārņojumu ar naftas produktiem vienā ēkas daļā," teic Lūsis, piebilstot, ka ar vecām ēkām jau ir tā nelaime – ja sāc pētīt no viena gala, kas tur notiek, tad atklājas, ka nepieciešami daudz plašāki darbi. Arī šoreiz, kad sākuši "inspicēt", cerējuši, ka nekādus "ekstra" darbus nevajadzēs, taču pašās beigās izrādījās, ka tomēr nepieciešama papildu izpēte – lai noteiktu, cik liels ir grunts piesārņojums ar naftas produktiem. Par laimi, Kultūras pieminekļu inspekcija bijusi atsaucīga un atradusi finansējumu, lai šos izpētes darbus varētu veikt.

Secinājums bijis maz iepriecinošs: gruntsūdens ir piesātināts ar dīzeļdegvielu, kuras vecums ir ap 20 gadiem (plus mīnus divi gadi). "Saņēmām informāciju, ka blakus mājā, kad tur pirms kāda laika notikuši arheoloģiskie izrakumi, arī uzrādījies piesārņojums. Ļoti iespējams, ka to radījis šķidrais kurināmais, kas izmantots mājas apsildīšanai. Muzejs nevarēja būt šīs noplūdes vaininieks, jo savulaik to apkurināja ar oglēm. Bija pat vēl kāda doma: kādreiz baznīcā apgaismošana notika ar petroleju, ko glabāja zem altāra otrā līmeņa (savulaik altāra daļa bija divos līmeņos) – apakšā esošajā noliktavā. Taču diez vai tās krājumi bija lielāki par 100 litriem, bet piesārņojums uzrādīja, ka tik mazs degvielas apjoms nav bijis," par piesārņojuma iemesliem spriež Lūsis, uzsverot, ka ir skaidrs, ka būs jāveic sanācija – "būs jādodas uz Vides reģionālo pārvaldi ar izpētes rezultātiem, un saņemsim tehniskos noteikumus, kas un kā ir darāms tālāk un cik daudz līdzekļu tam būs nepieciešams".

Bez visa minētā raizes dara arī sāls ietekme uz baznīcas mūriem. Lūsis rāda uz sienām redzamos "atsegumus" – akmens tiešām ir noslāņojies un drūp. "Šis pilastrs ir piesātinājies tikai un vienīgi ar nātrija hlorīdu – puskilograms uz kvadrātmetru," noplāta rokas būvinženieris. Viņš teic, ka Igaunijā rasts cits risinājums sniega kausēšanai, kas nekaitē celtnēm. Taču te sāls dara savus posta darbus ne tikai Doma laukumā, bet visā vecpilsētā. Diemžēl ēkās izmantotie materiāli nav piemēroti šādiem pārbaudījumiem. Vienubrīd esot pat domāts baznīcā šo pilastru atstāt neatsāļotu (tas ir lēns un darbietilpīgs process), bet saglabāt kā kultūrvēsturisku faktu. Cēlonis sāls "uzbrukumam" ir Doma laukuma kanalizācijas sistēma, kas īstenībā nedarbojas, līdz ar to daļa sāls krājumu nonāk pie baznīcas mūriem.

Kā būtisku problēmu būvinženieris min arī trokšņa radīto piesārņojumu. Tas Doma laukumā nav tīkams ne tikai ausīm, bet arī rada vibrācijas, kas postoši iedarbojas uz baznīcas vitrāžu logiem. Tie ir iestiprināti svinā, un lielāki decibeli tos diezgan viegli izkustina. Šā gada sākumā, apsekojot vitrāžas, tajās konstatēja tādus bojājumus kā dekoratīvā stiklojuma elementu izslīdēšana no stiprinājumiem un saplaisāšana.

"Valstī pastāv likumdošanas normas par trokšņu robežlīmeņiem, un Doma gadījumā ir izveidoti speciāli aizsardzības noteikumi, kas nosaka pieļaujamos trokšņa līmeņus publisku pasākumu rīkošanai Doma baznīcas un klostera ansambļa aizsardzības zonā," Lūsis ir noraizējies.

Lielāka skaidrība ir par baznīcas jumtu, kam tūlīt būs gatavs tehniskais projekts. Pēc tam tiks rīkots konkurss, izvēloties firmu, kura veiks remontu, kas ir ļoti vajadzīgs, lai saglābtu brūnās koksnes trupes bojātos konstrukcijas atbalsta elementus. Raizes rada arī Doma torņa mūros esošās plaisas, kas atrastas jau 1899. gadā. Toreiz bija pat ieteikums barokālo torni nojaukt un uzcelt senāko – gotiskajā stilā celto – torni. Tomēr finanšu trūkuma dēļ šis nodoms netika īstenots.

Runājot par summu, kas būtu vajadzīga visai ēkas restaurācijai, Lūsis teic, ka tā noteikti ir ļoti liela, taču konkrētu skaitli nosaukt nevarot: "Tas ir visai spekulatīvi, jo nezinām vēl, vai būs jāveic pamatu stiprināšana." Pērn Domam piešķīra finansējumu valsts budžeta grozījumos. Bet skaidrs, ka uz valsts atbalstu ne šogad, ne arī nākamgad diez vai varēs cerēt. Iesniegumi tika doti, taču acīmredzot ir citas prioritātes, kas prasa finansējumu, spriež būvinženieris, piebilstot, ka atjaunošanai lietā tiek likti arī Kultūrkapitāla fonda piešķirtie līdzekļi un pašu nopelnītais, kas iegūts no tūrisma un koncertiem.

Piemēram, Kapitula zālē, kur notiek vācu draudzes dievkalpojumi, par pašas baznīcas gūtajiem ieņēmumiem ir paveikts liels darbs – noņemts pirms 100 gadiem uz sienām uzliktais apmetums ar stikla klājumu, kas bija stipri pabojājis ķieģeļu segumu. Kāpēc bijusi tāda aizsardzības kārta? Lai siena saglabātos skaista un uz tās neparādītos uzsāļojumi, un, tā kā tolaik nebija cita risinājuma, palika pie šāda. Kas būtu jādara tālāk? Jāveic hidroizolācija, taču – tā kā siena līdz pat logiem sakarā ar kultūras slāni, kas kopš 13. gadsimta pieaudzis par trim metriem, atrodas zemes līmenī – tas ir apjomīgs pasākums, uz ko vēl neesot sadūšojušies.

"Taču skaidrs, ka tikai no mūsu ieņēmumiem lielus darbus paveikt nav iespējams. ES fondos esam snieguši (bet atbalstu nesaņēmām) projektus tūrisma attīstībai – attiecībā uz jauna tūrisma produkta radīšanu. Taču diez vai te ir iespējams piedāvāt ko pilnīgi jaunu – piemēram, baznīcas, tai skaitā arī torņa, apskati, kas nebūt nav drošs pasākums, jo lifta tur nav, ir tikai kāpnes. Var jau arī, protams, piedāvāt dažādas atrakcijas, piemēram, teātra ainas no mūku dzīves vai ko tamlīdzīgu. Ir par to domāts, un, iespējams, tādā virzienā arī iesim. Taču, ja no šā projekta 70–80% izmaksu nav saistītas ar tā realizāciju, bet ar restaurāciju, tad skaidrs, ka īsti šiem ES fonda kritērijiem neatbilstam. Īstenībā jau mums nevajag jaunu produktu, mums vajag savest māju kārtībā," atzīst Lūsis.

Runājot par atjaunošanu, Lūsis min arī krāsojumus, kas kādreiz rotājuši Doma sienas. Pēdējie no tiem radušies 1721. gadā, bet ar laiku tikuši aizkrāsoti, un tā palēnām baznīcas iekšpuse kļuvusi arvien baltāka. No "krāsainā" laika ir saglabājies viens vējtveris, uz kura vēl redzams zīmējums. Iemesls, kāpēc palēnām gleznojumi izzuda, tiek skaidrots ar to nomācošo iespaidu. Piemēram, kora daļā bijis gleznojums Pastarā tiesa – 18. gadsimta beigās cilvēki iebilduši, ka tādi skati lieki biedējot ļaudis. Tolaik pret vēstures mantojumu izturējās daudz brīvāk – neko nesaskaņoja. Ja izlēma, ka jāaizkrāso, tad tā arī darīja. "Vai to visu vajadzētu atjaunot? Būtībā jau nezinām, kādā stāvoklī tie ir. Atsegsim, un beigās tur būs tikai krāsaini pleķi – tāds šobrīd ir redzams uz baznīcas ārsienas Ziemeļu pusē, kur lietus ūdens (bojāta jumta dēļ) noplūdinājis 13.–14. gadsimta fresku," spriež Lūsis, piebilstot: ko un kā atjaunot – tas jau ir filozofijas un ētikas jautājums.

Turpat baznīcā norobežotā telpā notiek arī ērģeļu prospekta restaurācija (šīs ērģeles gan nav skanējušas jau 100 gadu). Koka detaļas, kas tapušas 16.–18. gadsimtā, bija jau krietni laika zoba pabojātas. "Detaļas ir pagatavotas ļoti rūpīgi, katrs koka tēls izstrādāts līdz pat pogām pie tērpa. Arī pārējie elementi liecina par amatnieku godprātīgu attieksmi pret darbu. Pirms atjaunošanas esam sastiprinājuši detaļas ar nagliņām, lupatiņām, kociņiem, lai tās varētu paglābt no sairšanas. Lūk, te ir labi saskatāmi visi krāsu slāņi. Mēs esam attīrījuši līdz zilajam – 18. gadsimta – krāsojumam. Sākotnējais bija brūns ar zeltu, pēc tam sekoja zilais, divi balti, divi brūnie toņi. Vecuma noteikšana ir visai ķimerīgs darbs – to konstatējam pēc krāsojuma "modes". Lūk, šādi izskatās, kad krāsojums ir noņemts, aizpildīti mazie krāsas zuduma laukumi. Jāuzsver, ka mēs nepārkrāsojam, tikai tonāli aizpildām robiņus, kur zudusi krāsa," stāsta restauratore Aida Podziņa, rādīdama attēlus ar gadsimtos notikušajām pārmaiņām – piemēram, kokgriezums ir bijis simetrisks, bet pēc tam nogriezta daļa. Izmaiņas notikušas ar visu instrumentu, kam par pamatu ir vēsturiskie notikumi baznīcā, instrumenta un balkona pārbūve, – tas viss ir ietekmējis izskatu.

Restaurācijas gaita (tā uzsākta 2000. gadā) un darbu tempi ir atkarīgi no finansējuma – ja tas būtu pietiekams, prospekta restaurāciju varētu pabeigt gada laikā. "Var jau strādāt viens cilvēks, divi un desmit. Ir bijuši brīži, kad neviens te nestrādāja," teic restauratore, izsakot cerību, ka darbs turpmāk virzīsies uz priekšu bez pārtraukumiem.

 

Juris Cālītis – «Mēs topam!»

Autors: Egils Līcītis,   Latvijas Avīze,  11/15/07    "Latvijas Avīzē" viesojās mācītājs JURIS CĀLĪTIS. Pašreiz priesteris vada dievkalpojumus Anglikāņu baznīcā un kalpo arī luterāņu draudzē. Ar Cālīša kungu sarunājas redakcijas žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

J. Cālītis: – Kopš zināma laika savus universitātes Teoloģijas fakultātes dekāna pienākumus esmu nodevis jaunākam kolēģim Ralfam Kokinam. No 1. augusta esmu asociētais profesors. Esmu mācītājs Reformātu brāļu evaņģēliski luteriskajā draudzē, kuru, kā zināt, Latvijas luteriskā baznīca atstūma. Apmēram 50 cilvēkiem vadu dievkalpojumus arī Anglikāņu baznīcā, bet starp viņiem varbūt viens ir īsts anglikānis, citi ir šeit dzīvojošie ārzemnieki, gan arī latvieši, kas vēlas dzirdēt sprediķi angļu valodā. Ir arī tādi latvieši un krievi, kas ir sameklējuši alternatīvu draudzi.

V. Krustiņš: – Jūs ieklausāties, kas šeit apkārt notiek, dzirdat vaimanas par uzticības kredīta trūkumu politiķiem, valdībai, visiem. Bet kāds ir baznīcas "uzticības kredīts" šajā interesantajā situācijā?

– Pirms dažiem gadiem baznīca un uzticība tai kotējās visai augstu. Kā pamanām no publiskām aptaujām, nu tā slīd uz leju. Mani izbrīnītu, ja tā nebūtu. Viens iemesls ir acīmredzams: ka baznīca sevi parāda kā tādu, kas ir kopā ar visiem citiem sabiedrībā, ar sava labuma meklētājiem. Mācība ir, ka baznīca vienmēr ir šķirta no skriešanas pie kopīgās siles. Bet, ja vēl piedevām novēro konjunktūru baznīcai turēties kopā ar politiskajām partijām, tad nav ko brīnīties, ka krīt uzticība – reizē ar šo partiju un viņu politikas reitingu pazemināšanos. Kā lai attaisno, ka baznīca uzrāda sevi kā vienu no rindā stāvētājiem, lai tiktu pie naudas, pie kumosa?

– Droši vien reizēm mēģina salīdzināt grūti savienojamas lietas. Parasti sociologi norāda, ka televīzija cilvēkiem liekoties visuzticamākā, bet televīzija taču nav viena. Prese turas ap kādu ceturto vietu. Vai dieniņ, cik dažādas ir avīzes! Baznīca tradicionāli ir turējusies augšgalā, tāpēc jāvaicā: kurai baznīcai krītas uzticība?

– Jā, tas ir grūti vērtējams, tāpat viennozīmīgi nevar izsvērt, kas ir "uzticība", kā mēs to mērām? Vai – tu paļaujies uz savu mācītāju? Vai – tev patīk būt baznīcā? Vai – tevi iejūsmina baznīcas vadības principialitāte? Es vairāk vados pēc cilvēku runātā, turklāt it kā šķērsodams "divas pasaules". Man ir darīšana gan ar smalkāku publiku, kultūras ļaudīm, gan pavisam vienkāršiem cilvēkiem. Pēc viena vai otra augstāka baznīcas vīra publiskas uzstāšanās es nevaru teikt, ka cilvēkiem, ar kuriem runājos vai saejos, būtu liels prieks, gandarījums vai labpatika par dzirdēto. Tas vēl maigi teikts, patiesībā kritika ir diezgan smaga.

– Tā gandrīz liekas, ka mazāk populāro baznīcu cilvēki ir tādi kā sirsnīgāki, atvērtāki, vienkāršāki, kamēr daļa no tradicionālajām baznīcām kļūst aizvien greznāka, ģērbjas skaistās drānās.

– Luterāņi pēdējos 150 gados bija pazīstami ar savu lielāku vienkāršību. Melnais talārs no protestantisma sākumiem jau ir domāts kā visvienkāršākais tērps, lai pārklātu savas ikdienas drēbes bez izrādīšanās un greznošanās. Ja vērtējam godīgi un profesionāli, un šinī brīdī izteikšos kā Teoloģijas fakultātes mācībspēks, atšķirības starp Romas katoļu baznīcu un evaņģēliski luterisko baznīcu nepastāv. Neredzu, kāpēc vajadzētu būt divām tik līdzīgām konfesijām Latvijā. Lai abas apvienojas! Teoloģiski, rituāli, ar ārējo greznību un pēc viedokļu, pozīcijas sakrišanas tas taču ir viens un tas pats. Man par to žēl. Latviešiem laupīta iespēja piedzīvot, pirmkārt, īstu protestantismu, otrkārt, vairs nav izvēles iespējas. Nupat luterāņi ievēlējuši divus jaunus bīskapus, tādējādi mainot līdzšinējo sistēmu, kad bija arhibīskaps un prāvesti. Visa vara baznīcā pārgājusi triju cilvēku rokās. Centralizācija šādā veidā, manuprāt, neko pozitīvu nenes. Un arī te ir katoļu sistēmas pielāgošana luterāņiem. Katoļiem tāda administrācija bijusi no laika gala, luterāņiem – pilnīgi no jauna.

– Sakiet – kā jūs vērtējat tā saucamo netradicionālo ticību ienākšanu Latvijā?

– Tādu ienācēju ir pāri par simts, un šī parādība nav sveša visā Eiropā.

E. Līcītis: – Un pārsvarā visas jaunās ticības ieved vai eksportē no Amerikas?

– Ne tikai. Pēc neatkarības iegūšanas šo ticību sludinātāji lielā skaitā un aktīvi ieradās no ASV, bet tagad vairāk ir orientēšanās uz austrumos dzimušām mācībām. Skaitliski viņiem nav daudz piekritēju – salīdzinot ar tradicionālistiem, tie ir viens vai divi procenti ticīgo. Varbūt šie jaunie cenšas vairāk sevi parādīt, reklamēt, tāpēc izskatās, ka viņu ir vairāk, viņi ir pamanāmāki.

– "Jaunā paaudze" savos saietos izmanto zāles sporta nama izmērā.

– Nu jā, un daļēji iesaistās politikā, iespējams, ka savā rīcībā tur diezgan lielus finanšu resursus.

– Vai ir novērojama kaut kāda mode, ka pēkšņi kāds reliģijas virziens kļūst populārāks, bet tad atkal pazūd atplūdos?

– Ziniet, Latvija vienmēr bijusi tendēta uz orientu. Tā ir mūsu stihija, ļoti pievilcīga. Nesenā pagātnē ņemšanās ar Rēriha biedrību un tā līdz mūsu dienām.

– Vai nav mazliet dīvaini, ka latvietis – un krišnaīts?

– Jā, ja pieliek zīmolu "krišnaīts", tad ir sajūta, ka tas ir kaut kas svešs. Bet, ja paskatāmies mūsu kultūrā, redzam, ka austrumnieciskais vislabāk klātesošs ir latviešu mākslā. Daži pētnieki norāda uz mūsu saknēm Indijas teritorijā, bet šīs sakarības vēl nav adekvāti izzinātas. Taču no senvēstures baltu apdzīvotās teritorijas vērtētās kā garīgi ļoti spraigas. Šeit skaitījās īpaši burvju mākslu un garīguma centri. Ar to bijām pazīstami. Te slēpjas kas unikāls, jo mēs pievelkam vislielāko dažādību, latvietis ir ievirzīts uz meklējumiem pa labi un pa kreisi – no sendienām.

– Bet kā to novērtēt?

– Kā mūsu rakstura īpašību. Apmēram 80 procenti latviešu formāli nav saistīti ne ar vienu no t. s. tradicionālajām konfesijām, bet, kad jautā, pie kuras reliģiskās tradīcijas sevi pieskaitāt, tad pavisam mazs procents ir to, kuriem nav nekādas reliģiskas tradīcijas. Statistika pierāda, ka piederība baznīcām ir apmēram tajā pašā proporcijā kā pirms 2. pasaules kara – ar Lutera baznīcas piekritējiem vadībā, tikai mūsdienās otra lielākā konfesija ir pareizticīgie un trešie katoļi. Tas – daudzo pēckara iebraucēju dēļ. Starp latviešiem apzināšanās, ka viņš ir saistīts ar kristietību, ir ļoti lielos apmēros. Taču aktīvajā daļā, cilvēkos, kas izdzīvo savu garīgo dzīvi, es redzu lielu dažādību un daudzus meklējumus. Man neliekas, ka baznīca šodien īsti spēj, māk vai grib uzrunāt latviešus. Kaut vai iepriekšminētais ārišķīgums. Nedomāju, ka tas latvieti kaut kā īpaši uzrunātu. Pat otrādi, mēs jūtam, ka tās ir svešas spalvas, ko kāds grib piespraust pie cepures. Atceros, arhibīskaps Gailītis tika ievests amatā. Par godu viņam no Zviedrijas dāvanā atsūtīja melnu apmetni. Pirms dievkalpojuma tādēļ cēlās liels satraukums. Gailītis negribēja pieņemt dāvanu. Mācītājs Plāte mani lūdza aprunāties ar viņu, neatraidīt apmetni un uzlikt to ceremonijā. Kad tā darīju, Gailītis attrauca – kam man to? Mēs taču esam latvieši. Mēs nenodarbojamies ar šitām ārišķībām. Es domāju, ka intuitīvi viņam bija ļoti precīza izjūta.

V. Krustiņš: – Sakiet, lūdzu, vai no padomju laika tikpat kā oficiālās politikas karojošā ateisma jūs jūtat kādu atblāzmu? Kā pasniedzējs pastāvīgi runājat ar studentiem. Vai viņi ievērojuši attieksmi, kas nostājas pret baznīcu vispār?

– Studentiem mācu ievadu teoloģijā. Iepazīstoties arvien jautāju, vai viņi ir saistīti ar kādu reliģisko tradīciju, baznīcu vai draudzi. Pirms šā gada vairākums, kādi sešdesmit procenti Teoloģijas fakultātes studentu izrādījās bez saites ar kādu konfesiju. Pārējie bija piederīgie vai nu Lutera, vai katoļu u. c. baznīcām. Tā sanācis, ka šogad reliģisku studentu skaits procentuāli bija daudz lielāks. Bet viens jaunietis gan atzina, ka esot ateists. Daudzi iegūst izglītību mūsu fakultātē vienkārši dzīves jēgas meklējumos un nemaz netaisās pēc absolvēšanas kļūt par praktizējošiem mācītājiem vai teologiem. Varbūt gan iegūst kādu garīgu arodu, piemēram, par kapelānu armijā vai sociālajā sfērā. Agrāk, lietojot tādu vārdu, fakultāte "ražoja" gandrīz visus luteriskās baznīcas mācītājus. Tagad tā daļa ir mazāka, bet kopumā mūsu absolventi ir apmēram 65 procenti no luterāņu mācītājiem Latvijā. Par ateismu mans novērojums ir, ka Latvijā joprojām ir izteiktas antipātijas pret reliģiju. To saprotu, kad mūsu absolventi meklē darbu. Daži spiesti nepieteikt, ka viņu universitātes grāds iegūts Teoloģijas fakultātē. Tas dažu darba devēju acīs viņus tūlīt iezīmē fanātiķu, dīvaiņu, psihiski nestabilu ļautiņu kategorijā. Es domāju, šis ieskats, pārsteidzoši, vēl ir samērā izplatīts.

E. Līcītis: – Tas būtu no jauna iedibināts vai kā mantojums no padomju laikiem?

– Es domāju – iemantots, jā. Piecdesmit gadus kultivēja pārliecību, ka visi ar reliģiju saistītie ir nestabili, nenormāli cilvēki.

– Jūsu novērojumi ir interesanti. Tātad slēptā veidā parādās nepatika pret baznīcu. Publiskajā zonā baznīcu arvien ceļ godā, dievkalpojumus izrāda TV, daudzi politiķi kā Oļiņiete ar dievvārdu mutē vien staigā un cenšas izrauties pirmajās rindās ticīgo pasākumos. Reliģijas lietas var mācīties skolā, un atzīšanos ateismā reti no kura tagad skaļi var sagaidīt. Tas nav populāri.

– Mūsu fakultāte saistīta ar Izglītības ministriju, kas veido mācību programmu standartus, un tur nebūt nav viennozīmīgi pozitīva attieksme pret reliģiju. Man liekas, arī Universitātē humanitārajās zinātnēs padomju laika mantojums ir ļoti smags. Attieksme pret teoloģiju, īpaši Vēstures un filozofijas fakultātē, ir visai interesanta.

– Nuja, bet valsts krējums taču pulcējas Lūgšanu brokastīs, parāda cieņu ticības lietai.

– Tā varētu būt politiskā mode. Abas puses ieinteresētas. Uzskatu, ka gan politikai, gan baznīcai ir neveselīgi, ja šīs instances sarokojas, jo tas neļauj reliģijai būt neatkarīgai un paust ļoti vajadzīgo – citādo viedokli. Saprotams, ka politiķi ļoti naski izmanto šo pozitīvo sava tēla veidošanas iespēju.

– Vai jūs iebilstat, ja mācītāji – kā Šmits Saeimā vai Baštiks valdībā – iet un darbojas politikā?

– Mans viedoklis vienmēr ir bijis – tu nevari būt reizē mācītājs un politiķis. Ieejot politikā, tu noliec savu talāru un kļūsti par kārtējo pilsoni, kurš uzņēmies ļoti svarīgu funkciju. Man nav saprotami, kā viens draudzes loceklis, uz kanceli raudzīdamies, varētu atšķirt, kad tur uzkāpušais runā kā mācītājs un kad – kā savas partijas pārstāvis. Kaut gan Baštika kungs man šķiet ļoti spējīgs ministrs, toties par cilvēku tiesībām un brīvībām Saeimā atbildīgais Šmita kungs ar saviem izteikumiem paudis tāda līmeņa neiecietību, par ko jābrīnās. Viņa iecelšana amatā uzskatāma par vienu no šīs valdības kļūdām.

V. Krustiņš: – Šmitam ir ļoti stingri uzskati.

– Tie nav stingri uzskati. Šie uzskati šķeļ tautu, nespēj rūpēties par visu pilsoņu tiesībām un nav nemaz sevišķi attapīgi.

– Vai jums nešķiet, ka mācītāju no kanceles lasītie sprediķi kļūst aizvien politiskāki, laicīgāki, varbūt lietišķāki, mazāk dvēseliski? Un kāds ir jūsu skats uz tuvākajām politiskajām pārmaiņām, kādas pār mums var nākt?

– Ļoti skaidrs, kas šeit notiek un notiks. Mistērijas nav. Man ir priekšrocības redzēt šejienes notikumus kontekstā ar paša piedzīvoto ārpus Latvijas. Sabiedriskie apstākļi, vide, politika laika gaitā palēnām veido cilvēka attieksmi un arī raksturu. Okupācijas piecdesmit gadi...

– … ko jūs laimīgā kārtā neesat piedzīvojis.

– Tieši, kā jūs sakāt, laimīgā kārtā ne. Šie gadi izveidojuši viegli iezīmējamu cilvēku. Salīdzinot ar rietumniekiem, paranojas līmenis Latvijā ir daudzkārt lielāks – mēs esam gatavi noticēt visādām aizkulisēm, sazvērestībām, mesijām. Man būtu ļoti "jāapstrādā" ikviens amerikānis, lai viņam iestāstītu – paklausies, tur notiek bodīte. Tas nenozīmē, ka Rietumos nenotiek bodītes, bet tā gluži nav kā Latvijā, kur politika ir vienas šaura ķēķa grupas darījums, kas pēc tam tiek prezentēts pārējiem un iesmērēts kā visiem pieņemams. Vara ir dažu cilvēku rokās.

J. Cālītis: – Baiļu līmenis Latvijā ir acīmredzami lielāks nekā citur. Bailes uzmācas par nākotni, par sevi pašu un savu dzīvi. Kā var būt drošs, ja piecdesmit gadi nodzīvoti vidē, kas nemācīja būt noteicējam pār savu likteni. Es to jūtu pat savu studentu vidū.

E. Līcītis: – Jaunie cilvēki taču nav dzīvojuši padomju iekārtā.

– Tas būs pārmantots no vecākiem, tas var turpināties no paaudzes uz paaudzi. Cerība ir, ka ar laiku notiks izplēnēšana, negāciju izzušana, bet to nav tik viegli izskaust. Piemēram, izplatīts uzskats, ka politika saistīta tikai ar varas iegūšanu un realizēšanu. Jā, politiķi iet pēc varas, bet uzdevums ir arī ieviest ideālus sabiedrībai. Par to tikai pasmīn, it kā Saeimai, valdībai nebūtu jārāda mums kaut kāda priekšzīme, jārada kaut kādi ideāli. Te nav grūti pamanīt, ka amatā bieži ieceļ nekompetentus, nekvalitatīvus cilvēkus un cik raiti notiek kolektīvā varas pārstāvju skriešana pie siles. Var jau saprast, cik ļoti gribas labumus pēc nebrīves gadiem. Bet lai tādēļ viņi būtu gatavi izmantot savu politisko varu – nu tas civilizētai pasaulei ir pilnīgi neadekvāti.

– Partijām jāpabaro visas savas avis.

– Bet tā taču atkārtojas padomjlaiku variants! Ja tev bija amats un vieta nomenklatūrā, tad varēji tikt pie privilēģijām un labumiem. Tev vērās kādas sānu vai aizmugures durtiņas. Izveidot tiesisku un demokrātisku valsti ir lēns process. Tas prasa ne tikai citu Saeimu un valdības maiņu, bet arī citādu pilsoni, citu paaudzi. Dīvaini ir prasīt no deputātiem, lai viņi uzreiz būtu godīgāki, nekā mēs pārējie esam. Ja kopumā esam ar mieru dot kukuļus, atstāt atvērtas aizmugures durvis un izmantot pazīšanos, lai kārtotu savus darījumus, tad tas automātiski pārnesas uz tiem, kas to var darīt lielākos apmēros, ar visas valsts varas jaudu un mašinēriju. Pozitīva tāpēc ir tautas pēdējā laika saviļņošanās. Tātad ir iespēja pastāvēt citādam redzējumam, nopietnai prasībai pēc tiesiskas valsts. Kalvīša kungs bez mitas atkārto, ka viņi jau tāpēc esot par tiesisku demokrātiju. Tas nav tas jautājums. Jautājums – vai un ko tu dari, lai nostiprinātu šīs demokrātiskās iespējas un iemaņas? Šī, tāpat kā visas iepriekšējās valdības, ir bankrotējusi tieši tāpēc, ka labākajā gadījumā ar sakostiem zobiem, bet pārsvarā ar lielu nepatiku un pretestību veido tās institūcijas, kas var nodrošināt tiesiskas valsts vertikāli, pilsoniskās tiesības un iespējas. Esmu ļoti priecīgs, ka ir cilvēki, kas jūt tiesiskuma deficītu un pieprasa visiem spēkiem stiprināt demokrātiju, tautvaldību. Priecājos, ka nesamierināmies ar upura lomu kaut kur zemu, kamēr ievēlētie stāv augstu pāri. Priecājos, ka sakustas tik pasīvais latvietis. Mums jāņem sava lieta savās rokās, lai cik lēnā procesā tas būtu un lai cik ilgi jāgaida uz patiesu demokrātiju. Vēlreiz saku – varbūt jādzimst jaunam cilvēkam un jānāk jaunām paaudzēm. Viss vedina mūs atpakaļ uz sarunas sākumu par baznīcām. Mums nav reliģiskas organizācijas, kas var rādīt valstī kādus ideālus, atvērtību, pilsonisku sapratni, kas aicina uz izlīdzinājumu un mieru, nevis konfliktiem un dažādu grupējumu izstumšanu "ārpus". Ja baznīca to nedarīs, jāskatās apkārt, kas tad mūsu valstī ieviesīs veselīgo redzējumu? Baznīca parasti ir ideālu krātuve, bet ne te un tagad. Tukšo vietu mēģina aizpildīt kādi citi. Ziniet, pat ateisti, nepiekrizdami sludinātājam, tomēr nereti atzīst, ka baznīcā ir kaut kas skaists un labs. Vai viņi šodien tā teiktu par mūsu baznīcu? Mana sajūta ir, ka tikai ar lielumlielu labvēlību var pierakstīt šīm konfesijām kādu labdabīgu pienesumu valstij.

V. Krustiņš: – Partijās daži sakās novērojuši pārmaiņu meklējumus. Vai tad Pabrika kungs izstājās no TP dēļ uzskatu atšķirības? Nē, nekur rakstos tas neapstiprinās. Tātad dibinās tik jaunas partijas, kurās darbosies politiķi ar tādiem pašiem uzskatiem kā vecajās, kā labad?

– Tā būs vēl kādu laiku. Mums jābūt pacietīgiem. Tā vien jautā, kad būs pārmaiņas? Nedomāju, ka tās nāks pēkšņi, ar jaunu partiju un baltā zirgā. Tas notiks, un esmu pozitīvi noskaņots, bet tikai ļoti garā evolūcijas ceļā. Taču šajā ceļā redzēsim aizvien vairāk un vairāk pozitīvu zīmju. Lai cik truli pār mums valdījuši šais gados, tas labums ir, ka vienalga esam gājuši uz augšu, nevis uz leju. Mēs topam! Jāatceras, ka Latvijas intelektuālais zieds, savu dzīvību glābjot, pameta Latviju vai tika nopļauts un nokauts. Nevar no vienas mazas valsts izraut ārā tās inteliģenci, saimnieciski rosīgos cilvēkus un tad dažos gados atjaunot visu, kā bijis. Un piedevām piecdesmit gadus likt tautai dzīvot spaidos un nebrīvē, nekādi neveicinot brīvības, atbildības, apzinības alkas. Tomēr latviešiem ir lielas dotības. Izceļotāji nesēdēja, stūrī iespiesti. Viņi tiecās pēc izglītības un drīz atkal tika iecelti augstos amatos. Mums ir laime un nelaime būt krustcelēs. Vienmēr bijusi cīņa, vai mūs izdosies ievilkt austrumu pagrimumā vai mēs varēsim piepildīt savas ilgas, tiecoties pēc sev tuvām rietumnieciskām vērtībām.

– Šodienas jaunākais lozungs – mēs esam pragmatiķi. Mēs rēķinām, kas ir izdevīgi.

– Jā, pragmatiķis pielāgosies jebkam. Krievijas spiediens tādai mazai Latvijai nav nekāds joks. Mani ļoti pārsteidz, ka nesaceļ trauksmi atkal oficiālā līmenī uzņemtais virziens uz austrumiem. Ka tas neskaitās skandalozi, ja atkal mēģina vest pretī Maskavas apkampieniem un ietekmei.

 

Pētījums: Latvijas skolotāji darbojas visai autoritāri

LETA  11/15/07    Latvijas skolotāji savā darbā izmanto visai autoritāras darba metodes, secināts pētījumā "Skolotāju tolerances barometrs".

Kā secinājuši pētījuma autori Ivars Austers, Marija Golubeva un Ieva Strode, daudzi skolotāji Latvijā sabiedrībā un darbā paļaujas uz autoritāti un hierarhiju, nevis sadarbību ar skolēniem un savstarpēju cieņu.

Skolotāju atbildes liecinot, ka, saskaroties ar jautājumiem par toleranci un sabiedrības dažādību, skolotāji retāk meklē palīdzību kursos un metodiskajā literatūrā, bet biežāk paļaujas uz savu dzīves pieredzi. Tāpat daļa skolotāju neesot gatava klasē novērst un risināt konfliktus, kas ir saistīti ar skolēna atšķirību no citiem, piemēram, tautību, rasi vai seksuālo orientāciju.

Kā norādīja pētījuma autori, skolotājiem pietrūkst orientieru tolerances tēmās un izpratnes par to, ko aptver tolerances jēdziens un cieņa pret dažādību.

Pētījums balstās uz skolotāju aptauju 48 skolās visā Latvijā ar latviešu, krievu un poļu mācībvalodu. Pētījuma mērķis bija izpētīt skolotāju attieksmi pret cilvēku dažādību, pedagogu gatavību mācīt toleranci, kā arī viņu iespējamās reakcijas uz neiecietības izraisītām konfliktsituācijām klasē.

Autori norādīja, ka izglītības veidotāji nereti izvairās no tolerances jautājumu akcentēšanas politikas dokumentos, vairāk uzsverot patriotiskās audzināšanas aspektus.

Tai pašā laikā Īpašu uzdevumu ministra integrācijas lietās sekretariāta pārstāvis izteicis gatavību sadarboties ar pētniekiem, lai dokumentos iestrādātu pētījumos paustās ideja un ieteikumus. Tāpat gatavību sadarboties jau izteicis Izglītības satura un eksaminācijas centrs, lai tālākizglītības programmās iekļautu pētījuma rekomendācijas.

Kā norādīja "Sorosa fonda - Latvija" Cilvēktiesību un sociālās integrācijas programmas direktore Liesma Ose, pētījums ir labs un tam ir vajadzīgs turpinājums. Tai pašā laikā viņa atzina, ka "nevar mūžīgi pētīt, ir kaut kas arī jādara".

 

Izdomātie Rīgas sargi

Dita Rietuma,  Diena  11/16/07   

Spēlfilma Rīgas sargi. Režisors Aigars Grauba, producents Andrejs Ēķis

Drīz būs apritējusi nedēļa kopš Rīgas sargu pirmizrādes — filmas uzjundītās patriotiskās emocijas, Lāčplēša dienas paspilgtinātas, būs pierimušas, lai ar vēsu prātu saprastu, ko tad mums nozīmē šis latviešu kino dārgākais, ambiciozākais kino projekts, kurā tik daudz kas ir darīts pirmo reizi. Jā, protams, vien Latvijas mērogā, un tieši tāpēc. Šaubu nav inscenējuma vēriens, sagrautās Rīgas skati, specefekti — "ar datoru" pavairotiem karavīru pulkiem, lidmašīnām — tā "anturāža", vide, kurā norisinās Rīgas sargu stāsts, vien ir atsevišķa tēma. Varbūt pat būtiskākā, pārliecinošākā no filmas sastāvdaļām.

Negrasos Rīgas sargus analizēt vēsturiskās patiesības/precizitātes griezumā. Savā ziņā tas būtu tikpat bezjēdzīgi, kā salīdzināt Holivudas Troju vai Aleksandru Lielo — kostimētās vēsturiskās drāmas, kuru darbība gan noris daudz attālinātākā pagātnē, ar vēsturnieku liecībām un arhīvu materiāliem. Jā, Rīgas sargu noklātais laika sprīdis — cīņas par starptautiski vēl neatzītās Latvijas neatkarību XX gs. 1918.—1921.gadā — gan būtu daudz kontrolējamāks, jo tuvāks laiks. Tomēr līdzīgi pieminētajām un vēl vairāk nepieminētajām Holivudas filmām Rīgas sargu autori neizvirza sev vēsturiskās precizitātes uzdevumu, bet gan rada plašam skatītāju lokam adresētu "produktu" un kinomitoloģiju. Tur sava vieta atvēlēta gan varoņiem/fikcijām — aizrautīgajam ideālistam Mārtiņam (Jānis Reinis), gan viņa trim draugiem Artūra Skrastiņa, Viļa Daudziņa un Andra Keiša atveidā, kuriem šīs filmas kontekstā atvēlēta tikpat principiāla loma Rīgas aizstāvībā pret Bermonta/Golca armija kā vēsturiskajiem personāžiem — Ulmanim u.c.

Vārdiem "radīt produktu" kultūras telpā piemīt nepelnīti nelāga piegarša. Jo, ko tad mēs citu ražojam, ja ne "produktus", kuru patēriņu mērām ar topiem, aptaujām un galu galā — peļņu? Ko tad mēs citu ar retiem izņēmumiem skatāmies ķinīšu pamatrepertuārā, ja ne veiksmīgāk vai mazāk veiksmīgi izveidotus produktus ar mērķuzdevumu trāpīt tajā vai citā skatītāju auditorijā un nišā? Filmas producents Andrejs Ēķis jau kopš Rīgas sargu ieceres rašanās ir skaidri deklarējis savu uzstādījumu — izveidot filmu par Latvijas vēsturi, valstiskās neatkarības dzimšanas brīdi, kas gan ieviestu skaidrību daudzu visai aptuvenajos priekšstatos par notikumu gaitu, gan arī piedāvātu emocionālu, līdzpārdzīvojumu raisošu stāstu. Stāstu, kas ļautu identificēties ar filmas varoņiem — jauniem un ideālu pilniem, uzšvunkājot patriotisma garu.

Fakts, ka filmas Rīgas sargi ideju savulaik inspirējusi igauņu filma Vārdi marmorā/Names in the Marble (2002) — vēsturiska sāga par Igaunijas valsts rašanos, jauniem puišiem, viņu ideāliem, mīlestībām, varētu būt būtisks tikai vienā aspektā. Tieši Vārdi marmorā bija tā filma, kas principāli Igaunijā izmainīja attiecības: nacionālais kino — igauņu skatītājs — kino finansētājs, proti, valsts. Vārdi marmorā, kas specefektu un vēriena ziņā salīdzinājumā ar Rīgas sargiem tagad šķiet kā pieticīgs un askētisks "mazbudžets", principāli izmainīja gan skatītāju attieksmi pret igauņu nacionālo kino — tādu pašu paīgnu, neizprotošu, ignorējošu, kāds tas lielos vilcienos izveidojies arī Latvijā, gan arī valsts finansējuma apjomu. Protams, to būtiski palielinot, par ko Vārdiem marmorā igauņu kino industrija var būt pateicīga joprojām. (Fakts, ka Vārdi marmorā kļūst par nacionālo kases hitu, savācot 150 000 skatītāju, kļuva par spēcīgāko lobija ieroci nacionālā kino finansējuma straujai palielināšanai.) Kopš Vārdi marmorā taranēja kūtro igauņu skatītāju, tie atguva uzticību savam kino un uzticas tam joprojām. Filmas Igaunijā ražo vairāk, turklāt dažādas — gan "kases", gan bērnu, gan tā saucamās festivālu filmas — autorkino, kuras gūst ļoti nozīmīgas balvas. Turklāt tās ir daudzkārt populārākas pašu mājās nekā latviešu filmas savējās. Kāds visam šim sakars ar Rīgas sargiem? Tikai tāds, ka, ja nebūtu Rīgas sargu, tos latviešu kino videi nāktos izdomāt — nāktos izštukot produktu/filmu, kas var spēlēt pēc visai brutāliem tirgus likumiem un konkurēt tirgū ar Holivudas produktiem, piedāvājot jau uzskaitīto — vērienu, efektus utt. Jā, turklāt vēl nacionālās identifikācijas iespējas, emocijas, kurām būs gatavs atsaukties plašs skatītāju loks.

Rīgas sargu autoriem mērķis ir sasniegt vismaz 100 000 skatītāju. Visticamāk, viņi to īstenos, kaut vai tā iemesla dēļ, ka konsekventi piestrādā, lai filmu redzētu arī laukos. Tur, kur latviešu filmas faktiski nenonāk. Ja tā tiešām notiks, skat, varbūt pat varēsim atkārtot to igauņu "scenārija" daļu, kurā igauņu tauta atsāka mīlēt igauņu kino. Ja tā, tad Rīgas sargu "populiskā kultūrpolitiskā" misija būs izpildīta spoži. Tās kino uzņemšanas tehnoloģiskās latiņas pacelšanas pieveikto misiju jau pieminēju.

Kas vēl? Jā, pati filma — kā vienots, pabeigts mākslas darbs, kā raiti vai ne tik raiti izstāstīts stāsts, kurā summējies aktieru, operatora un režijas veikums. Par vienu no ilgā uzņemšanas procesa iemesliem autori min vairākkārt pārstrādāto scenāriju, ko ļauj manīt dažs labs negludums — īpaši "pozitīvo tēlu", Rīgas sargu "nometnē". No četriem draugiem — bez streļķu gaitās aizgājušā un līgavas Elzas ilgi gaidītā ideālista un patriotisma gara pārpilnā Mārtiņa (Reinis), kas atgriezies īsu mirkli pirms Bermonta armijas tuvošanās Rīgai, pie lomas telpiskuma palaimējies tikt faktiski vien Artūra Skrastiņa varonim, pārējiem (V.Daudziņa un A.Keiša atveidā) būtībā atstājot vien epizodiski ieskicētu tēlu telpu. Jēdzieniski ne īpaši lielāku kā Normunda Laizāna pamanāmi un skarbi notēlotajai bezvārda lomai — vācu karavīram/varmākam, kas kā

"sarkanais pavediens" izvijas cauri filmas gaitai un filmas finālā ir deleģēts izcīnīt garumgaro un nedaudz komisko dūru cīņu ar Mārtiņu (jo pārāk burtiski neskaitāmus Holivudas paraugus imitējošo labā/ļaunā izšķirošo konfrontāciju) Torņakalna baznīcas tornī.

Savukārt vēsturiski "sliktajiem" filmā ir izstrādātas spožas partitūras. Ģirta Krūmiņa solo Bermonta lomā, elegantais un pārsteidzošais Romualda Ancāna de Golcs — lieliski aktierdarbi, kas atklāj negaidītas šķautnes viņu aktierpotenciālā. Gana raiti ir arī "uzrakstītas" lomas un epizodes, kas iezīmē vēsturisko fonu un de Golca savērpto intrigu ar Bermonta piesaistīšanu vācu karaspēkam. Uz šo krāšņo ļaundaru fona blāvāk aktieriski izzīmēts Ulmaņa (…) un viņa padomnieku "komplekts", kaut te situāciju glābj dramatisms — mūžam čīkstošais, konformismu sludinošais Niedra (P.Krilovs) pret stūrgalvīgo Ulmani, kurš atdevis Rīgas likteni Mārtiņa rokās. Ja meklējat atbildi uz jautājumu — kāpēc tieši viņa, Ulmaņa "čomiskās" attiecības ar Mārtiņu — vismaz to ieganstu — filma gan nepaskaidro, vien nopozē.

Emocionālā atskaites punkta — filmas personāža, kuram autori uzticējuši aizkadra balss un komentētāja lomu, slodzi īsti neiznes arī Elitas Kļaviņas spēlētā Elza. Viņas aizkadra monologi gan ieved filmas pasaulē, gan rezumē tos pretrunu un šaubu mirkļus, kam cauri gājuši gan Latvijas neatkarības aizstāvji, gan viņa pati savās jūtās pret ilgi gaidīto līgavaini. Var tikai minēt, vai Elza pie teicējas funkcijas tikusi filmas pārveides, pārrakstīšanas procesā. Šķiet, ka viņas tēlam pēcāk uzkrauta daudz lielāka nasta, nekā sākotnēji bijis iecerēts. Arī Elzas tēla fragmentārisms un vietumis neloģiskā rīcība (piemēram, nemotivētā aina mašīnā ar Jansona kungu, lūdzot apturēt, lai dotos atpakaļ pie Mārtiņa, kuru tikko pametusi) viņai īsti neļauj būt filmas centrālajai varonei, turklāt autoru pārstāvei — kam dotas aizkadra komentētājas tiesības. Tad jau krāšņā Ināras Sluckas krodziniece/viesnīcniece Justīne, sava dulbura un parazīta, "sūda muzikanta" (A.Skrastiņš) barotāja un apčubinātāja, ir tā būtne, kuras vitalitāte un temperaments, arī slēptais dramatisms piesien aci. Gluži tāpat kā ausi piesien vitālie, varbūt pat pārāk mūsdienīgie dialogi, kas tik bravūrīgi skan Skrastiņa varoņa mutē. Un arī vietumis visai precīzi mūsdienu skatītājam adresētie dialogi, kuros konfrontējas ideālisms un vienkāršā vēlme "beidzot dzīvot", vai latviešu politiķu piesardzīgie ķīviņi un subjektīvo patiesību uzstājīga sludināšana.

Rezumējot: ko esam ieguvuši no Rīgas sargiem — bez infrastruktūras izlabojumiem (Cinevilla), pierādījumiem, ka varam uzķibināt specefektus pašu spēkiem un sarīkot/nofilmēt visai ticamu kariņu? Raiti uztveramās bildēs izliktu "komiksu" — vēstures stāstu kino bildēs, kas nepretendē uz vēsturisko precizitāti, tomēr lielos triepienos iezīmē gan situāciju, gan iemeslus, kālab Rīga tolaik tika nosargāta. Filmu, kas piedāvā simpātiskus varoņus (kaut ne visiem veicies ar vienādi atvēlētu telpu), kolorītus ļaundarus, lakoniski, bet saprotami iezīmētu vēsturisko fonu, un arī labā/ļaunā mačošanos riktīgi puicisku action filmu garā.

Filmā ir arī viena patiesi skaista epizode, kas šķiet izkāpusi no pilnīgi cita kino — ne cītīgi meistarota produkta nacionālajam tirgum — kadrs, kurā ļauts ar Dieva aci — no debesīm — ieraudzīt Elzu baltā un netīrā līgavas kleitā, nobrāztiem ceļiem un Mārtiņu bumbu izrautā bedrē. Tā varētu būt aina no citas filmas — jutekliskas un "neizštukotas". Filmas, kurā spilgta režisora neizskaitļojamais, pārsteidzošais talants nepieļauj ne mirkli aizdomāties par "biznesa plānu" un kultūrpolitikas utilitārajiem mērķiem.

 

 

 

 

 

 

Latviešu valodas lieta...

 

 

Druviete: mazākumtautības valodas statuss Latvijā jāpiešķir visām minoritāšu valodām

LETA  11/13/07    Mazākumtautības valodas statuss Latvijā būtu jāpiešķir ne tikai krievu, bet arī poļu, ukraiņu, baltkrievu un pārējām tradicionālo minoritāšu valodām, šovakar Latvijas Televīzijas raidījumā "100.pants" norādīja Eiropas Nacionālo valodu institūciju federācijas (EFNIL) viceprezidente, Saeimas deputāte Ina Druviete (JL).

Viņa uzskata, ka šāda statusa piešķiršana Latvijas tradicionālo mazākumtautību valodām būtu apliecinājums valsts valodas politikas stabilitātei, kā arī novērstu jebkuras šaubas par latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statusu nākotnē.

"Tā kā Latvija ir ratificējusi nacionālo minoritāšu aizsardzības konvenciju un Latvijas valodas politika atbilst arī Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu hartā noteiktajiem standartiem, gan latviešu valodas, gan mazākumtautību valodu tiesību nodrošināšanai nepieciešams sakārtot valodu statusa juridiskos jautājumus," uzsver Druviete.

Saeimas deputāts Juris Dobelis (TB/LNNK) nepiekrita Druvietei, paužot viedokli, ka šāds lēmums "neatrisinās pilnīgi neko".

"Pilnīgi garām!" kolēģes priekšlikumu novērtēja Dobelis, prognozējot, ka "lielkrievu šovinisti cīnīsies tālāk" un minoritāšu valodas statusa piešķiršana krievu valodai apdraudēs latviešu valodu.

Viņš pauda bažas, vai Krievijas amatpersonu nesenie izteikumi par krievu valodas kā otras valsts valodas statusa noteikšanu kaimiņvalstīs un Druvietes iniciatīva nav saistīti notikumi.

Šādu pieļāvumu Druviete noraidīja, uzsverot, ka daudz bīstamāki latviešu valodai ir iecerētie grozījumi Administratīvo pārkāpumu kodeksā, kas samazinātu sodus par valsts valodas normu pārkāpumiem.

Apvienības "Tēvzemei un brīvībai"/LNNK Saeimas frakcija kritizējusi un par nepieņemamiem uzskata Druvietes izteikumus par iespējām piešķirt krievu valodai Latvijā minoritātes valodas statusu.

Druviete ar šādu priekšlikumu šonedēļ nāca klajā Rīgā notiekošajā EFNIL ģenerālajā asamblejā un tai veltītajā gadskārtējā konferencē par Eiropas Savienības valodas politikas pamatprincipiem.

Druviete uzsvēra, ka dažādām valodām vienā valstīs var būt atšķirīgs juridiskais, bet līdzīgs sociolingvistiskais statuss. Piemēram, Latvijā oficiālā valsts valoda ir latviešu, tomēr ikdienā vienlaicīgi un bez sociāliem ierobežojumiem tiek lietota gan latviešu, gan krievu valoda.

Druvietes viedoklim nepiekrīt arī tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš (TB/LNNK), kura pārraudzītās ministrijas pakļautībā atrodas Naturalizācijas pārvalde. Bērziņš uzskata, ka "šādi priekšlikumi neveicina sabiedrības integrāciju, bet gan šķeļ sabiedrību", jo Latvijā ir daudzas nacionālās minoritātes, tādēļ "nav saprotami aicinājumi piešķirt kādai no tām īpašu statusu".

 

TB/LNNK izbrīnīta par Druvietes ideju par minoritātes valodu

DELFI  11/13/07    Apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK Saeimas frakcija ir izbrīnīta par partijas "Jaunais laiks" pārstāves Inas Druvietes ierosināto ideju piešķirt krievu valodai Latvijā minoritātes valodas statusu, un uzskata to par nepieņemamu, informēja TB/LNNK preses sekretārs Rolands Pētersons.

TB/LNNK frakcija uzsver, ka šobrīd daudz aktuālāka ir latviešu valodas pozīciju nostiprināšana privātajā uzņēmējdarbībā, kur bieži vien tiek ignorētas pat Valsts valodas likuma prasības saziņai ar klientiem.

"Runas par kāda īpaša statusa piešķiršanu krievu valodai var kalpot tikai par pamudinājumu latviešu valodas ignorēšanai, cerot, ka nākamais solis būs krievu valodas kā otras valsts valodas ieviešana," norada "tēvzemieši".

Latviešu valodas kā valsts valodas pozīcijas pēc TB/LNNK frakcijas ierosinājuma ir nostiprinātas Satversmē. Ņemot vērā Latvijas okupāciju un tās laikā īstenoto pārkrievošanas politiku, kuras sekas jūtamas vēl šodien, jebkādi ierosinājumi piešķirt īpašu statusu krievu valodai ir nepieņemami, un vedina domāt par izpatikšanu promaskaviski orientētajiem politiskajiem spēkiem, uzskata apvienības deputāti.

 

Druviete: mazākumtautību valodu ieviešana stiprinātu latviešu valodas kā valsts valodas statusu

DELFI  11/13/07     Eiropas Nacionālo valodu institūciju federācijas viceprezidente Ina Druviete koreferātā par Eiropas Savienības valodas politikas pamatprincipiem uzsvēra, ka mazākumtautības valodas statusa noteikšana Latvijas tradicionālo mazākumtautību valodām būtu apliecinājums Latvijas valodas politikas stabilitātei, kā arī novērstu jebkuras šaubas par latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statusu nākotnē.

Druviete uzsvēra, ka valodu noturība un attīstība ir viens no svarīgākajiem Eiropas Savienības uzdevumiem, informēja Druvietes pārstāvis Didzis Šenbergs.

12. un 13. novembrī Rīgā notiek Eiropas Nacionālo valodu institūciju federācijas (EFNIL) Ģenerālā asambleja un konference "Eiropas Savienības un tās dalībvalstu valodas politika", kurā 25 valstu oficiālo valodas attīstības institūciju pārstāvji apspriež sadarbību valstu oficiālo (valsts) valodu nostiprināšanā gan dalībvalstu, gan Eiropas Savienības institūciju līmenī.

Tā kā Latvija ir ratificējusi Nacionālo minoritāšu aizsardzības konvenciju un Latvijas valodas politika atbilst arī Eiropas Reģionālo vai minoritāšu valodu hartā noteiktajiem standartiem, gan latviešu valodas, gan mazākumtautību valodu tiesību nodrošināšanai nepieciešams sakārtot valodu statusa juridiskos jautājumus.

Jau ziņots, ka neizpratni par šādiem Druvietes izteikumiem pauda apvienība "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK. "Runas par kāda īpaša statusa piešķiršanu krievu valodai var kalpot tikai par pamudinājumu latviešu valodas ignorēšanai, cerot, ka nākamais solis būs krievu valodas kā otras valsts valodas ieviešana," norada "tēvzemieši".

 

Uzmanības lokā mazo ES valstu valodas

Ināra Mūrniece, Latvijas Avīze   11/14/07    Eiropas Savienībā īpaši jāaizsargā tās mazās valodas, kurām ir oficiālo jeb valsts valodu statuss, – ar šādu atziņu Rīgā noslēdzās Eiropas Nacionālo valodu institūciju federāciju (EFNIL) pārstāvju sanāksme.

Vaicāts, kāpēc Eiropas sabiedrībai ir tik būtiska mazo valsts valodu aizsardzība, EFNIL prezidents GerhardsŠtikels uzsvēra: "Eiropas kontinents nevar lepoties ar bagātīgiem dabas resursiem – naftu un oglēm. Mūsu īstā bagātība ir kultūras vērtības, kultūras dažādība, un tā savukārt balstās uz valodu dažādību. Ja Eiropā valodu skaits saruktu – kaut vai tikai par vienu valodu –, kristos arī Eiropas kultūras vērtība. Tā iespējams nonākt līdz ārkārtīgi nepatīkamam simptomam – kultūras makdonaldismam.

Doma, ka mūsu mazbērni varētu sazināties vienīgi sliktā un noplicinātā angļu valodā, vairākumam Eiropas iedzīvotāju uzdzen drebuļus. Mums jāsaglabā valodu bagātība, un tas attiecas ne tikai uz lielajām valodām – angļu, vācu, franču vai spāņu –, bet arī uz mazajām valodām. Kā to panākt? Runājot par Latviju, tās iedzīvotājiem ir valoda jāiedzīvina, proti – tajā jārunā. Lai arī tas izklausās vienkārši, tas ir ārkārtīgi būtiski. Turklāt latviski jārunā arī tādās jomās kā, piemēram, uzņēmējdarbība, izglītība, zinātne – jomās, kur, šķiet, ērtāk varbūt būtu pāriet uz kādu citu valodu. (..) Cik noprotu, daļa Latvijas iedzīvotāju neprot nevienu citu valodu, izņemot krievu, un atsakās runāt citā valodā… Bet valodas ilgtspēja ir atkarīga vienīgi no tās runātājiem. Ja latviešu valoda tiks atstāta novārtā, to var piemeklēt latīņu valodas liktenis," brīdina G. Štikels. Pēc viņa domām, latviešu valodas prestiža celšanu un popularizēšanu veicinātu arī tās aktīvāka mācīšana ārvalstīs, kā arī stipendiju piešķiršana tiem ārvalstu studentiem, kas Latvijā vēlētos apgūt latviešu valodu.

EFNIL viceprezidente Ina Druviete: EFNIL loma ir jūtama arī nesen pieņemtajos Eiropas Savienības dokumentos, kas ir vērsti uz valodas aizsardzību, ņemot vērā konkrētās valodas situāciju. Arvien noteiktāk tiek runāts par to, ka nevar izveidot vienotus nosacījumus visu Eiropas valodu aizsardzībai, vadoties tikai pēc valodu statusa, proti, vai tā ir valsts valodas vai minoritātes valoda. Tiek atzīts, ka jāņem vērā arī tas, cik liels ir šīs valodas runātāju skaits, kādas ir konkurentvalodas, vai visi valsts iedzīvotāji prot un lieto valsts valodu.

Līdz ar to Eiropas mazo valstu oficiālās jeb valsts valodas ir īpaša grupa, ko pietiekami neaizsargā ne tirgus mehānismi, kas sargā lielās valodas, ne arī starptautiskie standarti lingvistisko tiesību jomā, kas sargā minoritāšu valodas. Šādas nepietiekami aizsargātas valodas ir latviešu valoda, slovēņu, lietuviešu, igauņu, maltiešu, arī somu un zviedru valoda. Šo valodu aizsardzībai ir nepieciešama koordinēta darbība gan ES līmenī, gan pašu ES dalībvalstu starpā. Konferencē iezīmējām skaidras vadlīnijas, kā šāda sadarbība būtu panākama.

– Jūsu apgalvojums, ka krievu valodai jāpiešķir minoritātes valodas statuss, satrauca visai lielu sabiedrības daļu. Ko tas dotu?

– Valodām kādā teritorijā var noteikt divu līmeņu statusu: vai nu tā ir valsts jeb oficiālā valoda, vai arī tā ir minoritātes valoda. (Te gan nav runa par jaunākā laika ieceļotāju jeb imigrantu valodām.) Minoritāšu valodas statusa piešķiršana tradicionālo mazākumtautību valodām – piemēram, poļu, baltkrievu, lietuviešu, igauņu un arī krievu valodai – nodrošinātu pārliecību, ka latviešu valoda Latvijā ir un būs vienīgā valsts valoda, un novērstu dažādas spekulācijas par oficiālās valodas statusa piešķiršanu krievu valodai.

Minoritātes valodas statusa piešķiršana krievu valodai pieliktu punktu arī diskusijām, ka krievu valodai Latvijā it kā būtu kāds īpašs statuss.

Roberts Filipsons, britu izcelsmes valodnieks, kurš strādā un dzīvo Dānijā, uzsver: "Valoda ir tautas kultūras vēstures daļa, kas nosaka gan tās pagātni, gan arī nākotni. Valsts valoda vieno kādas valsts iedzīvotājus, un ir viennozīmīgi skaidrs, ka latviešu valodai Latvijā ir un viennozīmīgi jābūt vienīgajai valsts valodai."

Vērtējot izglītības reformu krievu skolās, R. Filipsons uzsver, ka mācības divās valodās cilvēkam ir tikai ieguvums, un izglītības reformas saistīšana ar cilvēktiesību pārkāpumiem ir pat absurda. "Tas pilnīgi noteikti nav lingvistisko cilvēka tiesību pārkāpums! Divu valodu zināšanas šai iedzīvotāju grupai ir liela vērtība. Turklāt cilvēkiem, kuri mācās divās valodās, bieži vien attīstās spēcīgākas izziņas alkas un saziņas iemaņas," saka R. Filipsons.

Komentējot Krievijas izteiktās pretenzijas Latvijai un prasību, lai krievu valodai te tiktu piešķirts oficiālās valodas statuss, R. Filipsons teica: "Nav pieļaujami, ka Latvijā tiktu apstrīdēta latviešu valodas kā sabiedrību vienojošas valodas statuss un loma. Ir bijuši centieni valodu jautājumu dažādi interpretēt (..) Es neredzu nekādu juridisku pamatu šādām prasībām no krievu puses, kaut vai tāpēc, ka lielākā daļa Latvijā dzīvojošo krievu ir nevis vēsturiskā minoritāte, bet te uzturas salīdzinoši īsu laiku. Laikā, pirms Latvija atguva neatkarību, krievu valodai Latvijas teritorijā bija dominējošā loma, un var saprast, ka daļa iedzīvotāju zudušos laikus atceras ar nostalģiju. Bet tas nav konstruktīvs veids, kā lūkoties nākotnē. Krievu minoritātes tiesības Latvijā jau šobrīd ir ārkārtīgi labi aizsargātas."

 

Rivža ieslēdz atpakaļgaitu

Ināra Mūrniece, Latvijas Avīze  11/15/07    Paužot satraukumu par iespējamo ieceri likvidēt Izglītības un zinātnes ministrijas Valodas politikas departamentu, Saeimas deputāti lūdza valodas jomā tomēr "iztikt bez asiem rāvieniem".

Valsts valodas politikas jautājumiem Saeimā vakar tika veltītas pat divas sēdes. Saeimas deputāti par IZM ieceri likvidēt vai reorganizēt Valsts valodas politikas departamentu bija uzzinājuši no "LA" publikācijas "Vai likvidēs Valodas politikas departamentu?" (1. 11. 2007.).

Vakar "LA" publicēja izglītības un zinātnes ministres Baibas Rivžas atbildi, kur viņa šādus IZM plānus gan noliedz. Taču Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretārs Mareks Gruškevičs, vakar tiekoties ar Saeimas deputātiem, tik strikts kā ministre nebija. Kad "Jaunais laiks" ministrijai lūdza sniegt skaidru atbildi, vai tiešām tiek plānots likvidēt ministrijas Valodas politikas departamentu, Saeimas Pieprasījumu komisijas sēdē IZM valsts sekretārs Mareks Gruškevičs vakar teicis: ministrijā šobrīd notiekot audits, un atkarībā no tā rezultātiem tikšot lemts, vai departamentu likvidēt. Pret šādu nodomu asi iebilst "Jaunā laika" deputāti. "Ir radusies pārliecība, ka pieprasījums iesniegts īstajā brīdī," stāstīja "Jaunā laika" deputāte, sociolingviste Ina Druviete. No M. Gruškeviča stāstītā viņai radies iespaids, ka Izglītības un zinātnes ministrija turpmāk plānojusi nodarboties nevis ar valodas politiku kopumā, bet tikai ar to valodas politikas daļu, kas attiecas uz izglītību.

"Pieprasījumu komisijas sēdē uzzinājām, ka ministrijā tiek veikts audits un valsts sekretārs vēl vērtēs tā rezultātus. Tātad, pēc viņa teiktā nopratu, ka Valodas politikas departamenta statusu var pārskatīt. Mareks Gruškevičs neapliecināja, ka viņš varētu parakstīties zem izglītības ministres vēstules. Tā ka, iespējams, dažāda veida pārmaiņas vēl notiks, un šajā ziņā nav pamata mierīgam miegam," ar sašutumu stāstīja "Jaunā laika" deputāte Inguna Rībena.

Uz Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdi, kas vakar notika drīz pēc Pieprasījumu komisijas sēdes beigām, ieradās IZM valsts sekretāra vietniece nozares politikas jautājumos Kristīne Vāgnere, IZM Valodas politikas departamenta direktora pienākumu izpildītāja Zaiga Sneibe, Latviešu valodas apguves valsts aģentūras direktore Dace Dalbiņa, Valsts valodas aģentūras direktors Jānis Valdmanis un Tulkošanas un terminoloģijas centra direktors Māris Baltiņš. Valodnieki stāstīja par savu iestāžu paveikto, uzsverot: IZM Valodas politikas departamenta galvenais uzdevums ir sadarbības veidošana šo iestāžu starpā. Jāteic, Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas deputāti pret iespējamo ieceri likvidēt IZM Valodas politikas departamentu vai to pārveidot par nodaļu izturējās daudz noraidošāk nekā Pieprasījumu komisijā. Vairākums deputātu piekrita, ka šāda iecere rada bažas, un vienojās, ka IZM Valodas politikas departamentu vajadzētu tikai stiprināt. Šobrīd Valodas politikas departamentā, pēc tā vadītājas pienākumu izpildītājas Zaigas Sneibes teiktā, atlikuši vairs tikai trīs darbinieki un departamentam ar visiem uzdevumiem tikt galā patiesi esot grūti.

K. Vāgnere iebilda: IZM jau nerunājot par Valodu departamenta likvidāciju, bet "tikai" reorganizāciju… Pēc Z. Sneibes teiktā, arī šī ideja nav pieņemama, jo tas nozīmētu, ka iestādei, kas veido valodas politiku, tiek pazemināts statuss: "Sabiedrība šobrīd vēl uzticas ministrijām, un vārdam "departaments" ir nopietnāks skanējums nekā "nodaļa"."

Deputāts Pauls Putniņš (ZZS), emocionāli uzrunājot institūcijas, kas nodarbojas ar valsts valodas politiku, bilda: "Jūs esat centrā," un aicināja tās nezaudēt nozīmīguma apziņu, "jo tauta bez valodas būtu tikai bars." Savukārt tēvzemietis Pēteris Tabūns aicināja deputātus par valodu nerunāt tik pašapmierināti: "Mēs esam pārāk pieticīgi, runājot par latviešu valodu, kamēr krievu valoda Latvijā dominē un uzbrūk." Jo sevišķi tas esot vērojams uzņēmējdarbībā. "Satraukumu raisa arī izskanējusī informācija, ka veikalos gatavojas ieviest īpašas norādes pie kases, paziņojot pircējiem, kādā valodā viņus apkalpos. Es kā latvietis neesmu apmierināts ar valodas politiku Latvijā," teica P. Tabūns. "Ir pienācis laiks pārskatīt Valodas likumu un ieviest stingrākas valodas prasības. Aģentūras, kas nodarbojas ar valsts valodu, strādā godprātīgi, bet valodas situācija ir neapmierinoša un te visiem kopā kas jādara, jābūt kaujinieciskiem," mudināja P. Tabūns. Viens no risinājumiem būtu būtiski stiprināt Valsts valodas centru, kas šobrīd pilda valodas inspekcijas uzdevumus.

Jānis Strazdiņš (ZZS), Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vadītājs, ministrijas pārstāvjiem zīmīgi lūdza "nodot sveicienus" Gruškeviča kungam ministrijā un piebilda: "Ja ministre teikusi vienu, tad ierēdnim nevajadzētu runāt pretim." Viņaprāt, IZM Valodas departamentam ir būtiski paturēt līdzšinējo statusu. "Tas ir politisks jautājums. Dažādu audita taisītāju ir daudz, bet saglabāsim vēsu prātu un valodas politikā iztiksim bez krasām pārmaiņām!" teica J. Strazdiņš.

 

Viedoklis: Mums jādara viss, lai stiprinātu tieši vienu valsts valodu – latviešu valodu

prof. Ina Druviete, Eiropas Nacionālo valodu institūciju federācijas viceprezidente

DELFI  11/16/07    2004. gada 12. un 13. novembrī Rīgā notika Eiropas Nacionālo valodu institūciju federācijas (EFNIL) Ģenerālā asambleja un konference "Eiropas Savienības un tās dalībvalstu valodas politika"". Šajā federācijā apvienojušās 27 Eiropas valstu institūcijas, kas ir atbildīgas par attiecīgās valsts valodas statusa noturību un valsts valodas attīstību. Tā kā Eiropas Savienībā beidzamajos gados ir pieņemti vairāki programmatiski dokumenti valodu daudzveidības, multilingvisma veicināšanas un valodu attīstības jomā un kopš 2007. gada 1. janvāra darbojas Multilingvisma komisārs un viņa kabinets, ir svarīgi iezīmēt vadlīnijas turpmākajai sadarbībai starp Eiropas Savienības un tās dalībvalstu valodas politikas veidotājiem.

Konferencē tika uzsvērta arī pieredzes un informācijas apmaiņas nepieciešamība. Kaut arī valodas situācija valstīs ir atšķirīga, pastāv universāli nosacījumi valsts valodas konkurētspējas paaugstināšanai, piemēram, adekvāts finansējums valodas attīstībai, valodas politikas institucionālās sistēmas sakārtotība, kā arī skaidrs valodu statusa definējums normatīvajos aktos.

Valodām (izņemot imigrantu valodas) valstī var tikt noteikts vai nu valsts valodas vai mazākumtautības valodas statuss, kas nozīmē arī skaidru hierarhisku sistēmu un funkciju sadalījumu. Latvijas Republikā saskaņā ar Satversmi valsts valoda ir latviešu valoda. Latvijas tradicionālo mazākumtautību – poļu, baltkrievu, krievu, lietuviešu u.c. – valodu statuss Latvijas tiesību aktos nav definēts. Tiesiskā valstī šāds juridisks vakuums nebūtu vēlams. Šāda nenoteiktība rada pamatu spekulācijām par mazākumtautību valodu, īpaši krievu valodas, lomu Latvijā un regulārus nepamatotus aicinājumus piešķirt šai valodai oficiālās valodas statusu. Juridiski nosakot gan citām mazākumtautību valodām, gan krievu valodai mazākumtautības valodas statusu, gan Latvijas, gan ārvalstu sabiedrībai tiktu sūtīts skaidrs signāls par Latvijas valodas politikas stabilitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu gan tagadnē, gan nākotnē.

Valodu statusa definēšana šajā zinātniskajā konferencē tika minēts kā tikai viens no daudzajiem pasākumiem latviešu valodas kā valsts valodas statusa stiprināšanai. Tā bija profesionāla diskusija, kas neatspoguļo partijas Jaunais laiks uzskatus. Vienlaikus norobežojos no jebkādām spekulācijām par iespējamu uzskatu līdzību ar kreisi orientētiem politiķiem. Mana pārliecība un mērķi ir pilnīgi atšķirīgi - mums jādara viss, lai stiprinātu tieši vienu valsts valodu – latviešu valodu. Valodas politika ir gan sociolingvistikas, gan iekšpolitikas nozare. EFNIL konferencē izteiktās domas piedāvāju nopietnai, ilgstošai diskusijai gan zinātnieku, gan politiķu aprindās.

 

 

 

 

 

Citādā ziņā...

 

 

Iela ar kafijas smaržu un mūziku

Anna Rancāne,  Diena  11/15/07    Daugavpilieši nolēmuši atdzīvināt vecāko gājēju ielu Latvijā, izveidojot tajā jaunus krodziņus, bodītes, strūklakas un skulptūras.

Silti pelēcīgā granītā izcirsts purva bruņurupucēns, kas, paslējis galviņu, spītīgi rāpjas tikai uz priekšu, jau nākamgad sagaidīs Daugavpils viesus, kas apmeklēs pilsētā vienīgo gājēju ielu — Rīgas ielu. Tēlnieka Ivo Folkmaņa veidotais bruņurupucis, ko Daugavpils dome izvēlējusies par savu neoficiālo logotipu, būs pirmā no mazajām tēlniecības un arhitektūras formām, kuras paredzēts izvietot visā Rīgas ielas garumā, lai tās atraktīvi vēstītu par pilsētas vēsturi un šodienu. Tā ir viena no sastāvdaļām vērienīgajā projektā, kas paredz ne tikai atjaunot bojāto bruģa segumu un apakšzemes komunikācijas, bet arī izveidot šo ielu pievilcīgu gan mazo veikalu un kafejnīcu īpašniekiem, gan iedzīvotājiem un tūristiem.

"Kāpēc pirmais ir bruņurupucis? Pirmkārt, Daugavpilī atrodas Latgales zoodārzs, kas ir daudz darījis šīs Latvijā izmirstošās populācijas saglabāšanai. Otrkārt, mēs paši gribam būt kā šis izturīgais dzīvnieciņš, kas dzīvo ilgu mūžu, turklāt, nemitīgi attīstīdamies," smaida Daugavpils domes attīstības departamenta vadītāja Inga Goldberga.

Rīgas iela Daugavpilī ir pirmā iela Latvijā, kas pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados pārveidota par gājēju ielu, līdz šim tā nav tikusi rekonstruēta. Pēc attīstības departamenta projektu administratores Oksanas Jačmeņovas teiktā, līdz ar jauno lielveikalu izbūvi pilsētas centrā, līdz tam dzīvīgā iela kļuva tukša, cits pēc cita pazuda mazie veikaliņi un kafejnīcas.

"Mēs gribējām izdomāt kaut ko tādu, lai dabūtu pircējus un uzņēmējus atpakaļ uz Rīgas ielu. Mūsu veiktās aptaujas secinājums bija tāds — ielai ir jākļūst par promenādi ar maziem krodziņiem, suvenīru un ekskluzīvu preču veikaliņiem, lai apvienotu iepirkšanos ar patīkamu pastaigu," stāsta Oksana. Sievietes pārsvarā gribējušas, lai ielas segums nebojātu kurpju papēdīšus, bet jaunieši vēlējušies, lai ielā skan mūzika un būtu strūklakas. Daudzi daugavpilieši izteikuši sapni par to, ka Rīgas iela varētu smaržot pēc labas kafijas un svaigi ceptām maizītēm.

Par pirmo soli kļuva neliels pārrobežu sadarbības INTERREG projekts Uzņēmējdarbības attīstība kā pilsētvidi veidojošs elements, kura rezultātā tapusi Rīgas ielas attīstības koncepcija. Projektā bija paredzēti arī līdzekļi (5000 eiro) mazo arhitektūras formu izvietošanai. "Ar bruņurupuci jau viss nebeigsies. Te būs gan strūklakas, gan interesanti apgaismes objekti. Pie tā patlaban strādā mūsu mākslinieki, savukārt muzeja darbinieki ir savākuši ziņas par interesantām vietām un personībām, kas saistītas ar Rīgas ielu. Gribam, lai iela būtu kā vesels stāsts," saka I.Goldberga.

Ar Eiropas Savienības (ES) Kohēzijas fonda finansiālo atbalstu paredzēts atjaunot ielas ūdens un kanalizācijas sistēmu. Tikmēr par pilsētas līdzekļiem jau top ielas rekonstrukcijas tehniskais projekts, kura realizācijai daugavpilieši cer piesaistīt ES pilsētbūvniecības pieminekļu atjaunošanas programmā paredzētos līdzekļus, jo viss Daugavpils vēsturiskais centrs ir vēstures un arhitektūras piemineklis.

 

 

Pirmais sniedziņš
tiešām nokusa, taču tā kā
nedēļas sākumā ik pa laikam sniga,

tad nu jau atkal zemi klāj balta sedziņa.

Pagaidām tā vēl nav bieza, bet tomēr balta...

Tā kā sniegs brīžiem bija arī slapjš, un
temperatūra svārstās ap 0oC, tad
ielas vietām klāj plāna
ledus kārtiņa...

 

Anda Jansone,  trešdien, 14. novembrī