Gribīgo koalīcijā, Eiropā un citur pasaulē...

Eiropas struktūrfondi – ādere izglītībai un zinātnei

Aisma Orupe, Žurnāls "Nedēļa"  01/15/08     Eiropas struktūrfondu piešķirto finansējumu Latvija izmanto kopš 2004. gada, kad iestājās Eiropas Savienībā. Arī izglītībā un zinātnē jau trīs gadus ieplūst prāvi līdzekļi gan materiālās, gan intelektuālās "bagāžas" attīstībai. Nedēļa skaidroja, kā tās izlietotas, kā arī – cik un kur tās vēl plānots iztērēt.

Teorētiskais sagatavošanās posms ES fondu naudu apguvei izglītībai un zinātnei sākās jau 2002. gadā, taču praktiska to izmantošana tika īstenota 2004. gada beigās, aptverot divus nākamos gadus. Kopējā summa, kas tika apgūta šajos gados, bija 106,6 miljoni eiro: Eiropas reģionālās attīstības fonds (ERAF) piešķīra 37,7, Eiropas Sociālais fonds (ESF) – 68,9 miljonus. Kopumā atbalstu no ERAF saņēma 37 izglītības iestādes, tajā skaitā 28 profesionālās un deviņas augstākās. Otrajā posmā kopējā projektu summa paredzēta daudz iespaidīgāka – 880 989 140 eiro, jo aptver lielāku laiku – no 2007. līdz 2013. gadam – un plašāku projektu loku.

Materiālajam un intelektuālajam jābūt līdzsvarā

Komentējot "pirmo periodu", Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) valsts sekretāra vietniece struktūrfondu jautājumos un Eiropas lietās Lauma Sīka norāda, ka fondos var redzēt lielu atšķirību summās starp materiālo un intelektuālo ieguldījumu. (ERAF līdzekļi ir paredzēti telpu renovēšanai un materiālo līdzekļu iegādei, bet ESF – intelektuālās "bagāžas" – metodiku, programmu u.tml. – pilnveidošanai.) "ERAF projekti tika uzsākti ļoti lielā steigā, taču iespējams, tas pat bija labi, ņemot vērā straujo cenu kāpumu būvniecības jomā pēdējo gadu laikā. Cits jautājums – vai valsts pārvalde ieguldīja pietiekami lielus spēkus, lai skaidrotu grozījumus iepirkumu likumā un šā likuma piemērošanu. Jo 2004.–2006. gadā viss notika, ja tā var teikt, vilcienam braucot. Vienlaikus tika uzsākti projekti, izstrādāta finansēšanas sistēma un ieviesta, sekojot līdzi straujajām normatīvo aktu izmaiņām," par fondu apguvi stāsta Sīka.

Runājot par 2007.–2013. gada periodu, IZM pārstāve teic, ka ES struktūrfondu un nacionālā publiskā finansējuma (15% no kopējās summas) ieguldījums ir 880 898 140 eiro: no tā 34% – ERAF izglītībai, 32% – ERAF zinātnei, 27% – ESF izglītībai, 7% – ESF zinātnei.

"2007.–2013. gadā šajā atbalsta sistēmā beidzot ir līdzsvars starp materiālo un intelektuālo ieguldījumu. Jo mazais ieguldījums vides un līdzekļu uzlabojumā daudzus projektu īstenotājus iedzina izmisumā – ir kāda robeža, ciktāl pedagogs var strādāt tikai ar intelektuālo "kapacitāti", tāpēc IZM sīvi aizstāvēja savu pozīciju, ka nevarēsim gūt progresu ESF izmantošanā, ja tam līdzi netiks uzlabota mācību vide un līdzekļi. Turklāt jāatceras, ka intelektuālajam ieguldījumam rezultāti nāk atpakaļ daudz ilgākā periodā. Taču, no otras puses – tie neizbēgami nāk."

Projektos izmantotās summas svārstās no 20 000 līdz 200 000 eiro, bet ir arī lielie nacionālo programmu projekti par vēl ievērojamākām summām. Šo projektu nolūks – radīt visaptverošas un kompleksas izmaiņas izglītības sistēmā (piemēram, pedagogu tālākizglītības metodiskā tīkla, mūžizglītības tīkla izveide un citi).

"Skolu un augstskolu iniciatīvu projekti ir vērsti uz konkrētu segmentu: augstskolām tās ir studiju programmas un akadēmiskā kvalitāte, doktorantūra, bet skolās uzmanība ir uz mērķa grupām – dabas zinātņu saturu, skolotāju apmācību, darbu ar bērniem un jauniešiem ar speciālām vajadzībām, kā arī ar tiem, kam ir grūtības ar mācību vielas apguvi. Tāpat liela interese ir uz profesionālo orientāciju vērstajiem projektiem (to skolas ļoti aktīvi izmantoja)," skaidro IZM pārstāve.

Uzsvars uz dabas zinātnēm

Liels uzsvars gan "pirmajā", gan arī "otrajā" periodā vispārējās izglītības sadaļā tika vērsts uz dabaszinātņu un matemātikas mācīšanas pilnveidošanu. Kā atzīst IZM, līdz tam nekas daudz šo mācību priekšmetu mācīšanas (atšķirībā, piemēram, no svešvalodām) uzlabošanā netika darīts – kabinetu aprīkojums novecoja, motivācija apgūt šos priekšmetus skolēniem saruka (ņemot vērā rūpniecības sabrukumu, atbalsta trūkumu zinātnei u.c. faktorus), bet daudzi skolotāji darbu skolā pameta. Rezultātā – nepietiekams studējošo skaits dabas zinātņu nozarēs, bet vēl tālāk – darbaspēka resursu trūkums šajās nozarēs. (Centralizētos eksāmenus 2007. gadā kārtoja 35 670 cilvēku, no tiem matemātiku, kas ir pamatpriekšmets visām inženiertehniskām zinātnēm, izvēlējās kārtot mazāk nekā puse – 14 320 skolu beidzēju, savukārt fiziku tikai 3056, bet ķīmiju 1432 skolēni.)

Līdz ar struktūrfondu pieejamību radās iespēja ko darīt šajā jomā. Daļa vidusskolu jau "pirmajā periodā" ieguva iespēju renovēt dabas zinātņu kabinetus un iegādāties jaunu aprīkojumu. Attiecībā uz tām skolām, kas palika "aiz svītras", – tās varēs piedalīties 2007.–2013. gada "kārtā" un saņemt finansējumu šo kabinetu atjaunošanai, uzsver Sīka, piebilstot, ka jāņem gan vērā skolēnu skaita samazinājums, līdz ar to tā nebūs katra vidusskola – aptuveni 60% no esošām skolām. "Ieguldījumi infrastruktūrā, kā jau teicu, ir ar ilga laika "garšu", tāpēc ir svarīgi, lai tā skola, kurā ir šie renovētie kabineti, ir piepildīta un arī perspektīvā tāda būs – turklāt no rīta līdz vakaram. To sauc par projektu rezultātu atdevi – lai pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam no tā būtu labums. Mūsu mērķis nav iekārtas, kas stāv sapakotas, jo tās nav kur izvietot, kā arī telpu remonts un infrastruktūras uzlabošana tur, kur skolēnu skaits acīmredzami samazinās. Bet tās skolas, kurās ir visi noteiktie "parametri", visas pretendē uz iekļaušanu nākamajā projektu ciklā, kas saucas Vispārējās izglītības iestāžu dabas zinātņu kabinetu uzlabošana." Turklāt turpmākajā periodā tiks pievērsta lielāka uzmanību 7.–9. klašu skolēniem, lai nepazaudētu tos gadus, kuros jāieliek interese par dabas zinātnēm.

Var izmantot arī "mazgabarīta" projektus

Attiecībā uz mazajām skolām, kurus lielie projekti nesasniedz, IZM pārstāve uzsver, ka tām vairāk jāstrādā ar pedagoģisko prasmi, ar pievilcīgu vidu, ar spēju individuālāk strādāt – ar to, ko varbūt nevar piedāvāt lielajās skolās. "Savukārt kabinetu aprīkojumi varētu būt tā sauktie mobilie. Jo ir pasaulē otrs virziens, kas vēsta: nav vajadzīgs ķīmijas kabinets – visus eksperimentālos objektus un priekšmetus var sakrāmēt vairākos koferīšos un vajadzības gadījumā izvietot uz galda un izmantot. Arī tajos senajos laikos, kad nekā nebija, bija lielas iespējas, kā ar praktiskiem demonstrāciju darbiem dot ievirzi – kas ir fizika un ķīmija," teic Sīka, piebilstot, ka ESF projektus var izmantot arī "mazgabarīta" izstrādnēs, dodot maza mēroga uzlabojumus.

Diemžēl jāatzīstot, ka ne vienmēr skolu vadība spēj tikt galā ar projekta īstenošanu, jo trūkst perfektu projekta un finanšu vadības zināšanu. Turklāt jāievēro, ka arī pēc tā realizēšanas būs jāveido pamatīga atskaites sistēma. To kā vienu no grūtākajiem punktiem min arī Pumpuru vidusskolas direktore Irēna Kausiniece, kuras vadītā skola piedalījās kā pilotskola ESF projektā Mācību satura izstrāde un skolotāju tālākizglītība dabaszinātņu, matmātikas un tehnoloģiju priekšmetos (tā bija vienīgā Jūrmalas vidusskola, kas ieguva šādu iespēju). Kopumā ar tā rezultātu direktore ir ļoti apmierināta. "Esam daudz no tā ieguvuši, taču tas prasa arī daudz papildu darba un skolotāji ir stipri noslogoti, ņemot vērā gan jaunas metodes, gan darbu uzskaiti. Priecājamies, ka līdz ar šo projektu radās iespēja veikt skolotāju apmācību – arī attiecībā uz mācību līdzekļu un tehnikas izmantošanu." Viņasprāt, jo agrāk arī citas skolas iegūs šādus kabinetus, jo labāk, jo tagad skolēniem ir iespējas kvalitatīvāk mācīties, izstrādāt praktiskos darbus, kas izpaužas arī rezultātos (augusi interese par šiem mācību priekšmetiem, un skolas audzēkņi sākuši piedalīties fizikas un ķīmijas olimpiādēs).

Kā tiek atlasīti pieteiktie projekti?

Ir tā sauktie ierobežotie atlases principi. Lielo nacionālo projektu īstenošana tiek uzticēta kādai konkrētai institūcijai, piemēram, Izglītības satura un eksaminācijas centram attiecībā uz pedagogu tālākizglītību. Šī institūcija uzņemas izstrādāt tādu projektu, kas apmierina visu mērķa grupu (gan informējot par notiekošo, gan konsultējoties ar to). Otrā lielā atlases sistēma ir – atklāti konkursi, kurā iniciatīva ir pašas mērķa grupas pusē (tā tiek norādīta finansējuma saņēmēja tabulā), piemēram, izglītības iestādes, nevalstiskās organizācijas. "Pirmām kārtām šai iestādei kopā ar domubiedru grupu jāizveido projekta uzmetums – ko es gribu darīt? Tajā laikā vajadzētu konsultēties ar Valsts izglītības attīstības aģentūru (VIAA) – kā to visu pārvērst jēgpilnā projektā. Pēc tam kad tiek sagatavots projekts, tas tiek iesniegts izvērtēšanai. Tagad to dara VIAA, pirms tam tas bija IZM kompetencē, kas veidoja atlases komisiju, konsultējoties ar ekspertiem. Faktiski – ministrijas iesaistīšanās nav vajadzīga, ar to ļoti labi var tikt galā VIAA. Pēc tam kad projekti tiek novērtēti, tie tiek sarindoti prioritārā secībā. Izvērtēšana aizņem trīs mēnešus, kas ir optimāls laika periods, kurš atļauj precīzi prognozēt, kad iesniedzējs saņems atbildi par atļauju uzsākt darbus. (Pati izvērtēšana aizņem mēnesi, tad seko birokrātiskā noformējuma daļa.) Jāatzīst, ka 2004.–2006. gadā šis process bija nevajadzīgi garš, lielāko daļu laika aizņēma starpinstitūciju sarakste, saskaņošana u.tml.," nelielu ieskatu projekta gaitā sniedz Sīka.

Kā norāda Sīka, ar līdzfinansējumu problēmu līdz šim nav bijis, 2007.–2013. gadā tas ir 15%, kas ir minimālā – motivējošā – daļa. Attiecībā uz skolām – par to infrastruktūras uzlabošanu atbild pašvaldības, līdz ar to līdzfinansējums jāuzņemas tām. Taču nekas nav ticis apturēts, tāpēc ka pašvaldība atsakās no projekta. Ir bijuši gadījumi, kad atsakās no ESF projekta īstenošanas, jo iestāde nespēj iekļauties termiņos.

IZM pārstāve uzskata, ka "otrajā periodā" vairāk jāiesaista pašas mērķa grupas un ir būtiski iesaistīt arī jauniešus ESF projektu īstenošanā. "Šogad mēs plānojam konkursu jauniešiem Ko tu gaidi no ESF projekta? Jo projekts jau sākotnēji izskatās tāds sauss un neinteresants, lūk, mērķa grupa tāda un tāda... Bet varbūt šī grupa grib, lai to uzrunā tieši – izskaidrojot, kāpēc tas tiek īstenots. Auditorijas sagatavošanai šiem projektiem varētu būt milzīga nozīme. Jo – kāpēc ir vajadzīgs ERAF projekts – ir visiem saprotams, taču – ko dod ESF – ne."

Ko "taustāmu" dos fondu nauda?

IZM paredz, ka atdeve noteikti būs, un tā jau tagad ir jūtama. Taču, ņemot par atskaites punktu 2013. gadu, kad beigsies "otrais" fondu apguves periods, tiek prognozēti šādi rezultāti:

- paaugstinājies skolēnu kompetences līmenis dabaszinātņu priekšmetos, matemātikā, valodās;

- jauniešu īpatsvars, kas pēc pamatskolas pamet izglītību, samazinājies līdz 2% no skolēnu skaita (2004. gadā – 5%);

- jauniešu īpatsvars, kuriem ir vismaz vidējā izglītība, palielinājies līdz 87% no tiem, kam ir 20–24 gadi (2004. gadā – 81%);

- jauno pedagogu īpatsvars skolā pieaudzis līdz 23% no pedagogu skaita (2004. gadā – 15%);

- audzēkņu īpatsvars, kas mācās profesionālās izglītības programmās, pieaudzis līdz 39% no pamatizglītības absolventu skaita (2004. gadā – 29%);

- profesionālās izglītības iestāžu absolventu īpatsvars, kas pēc absolvēšanas spēj atrast piemērotu darbu, sastāda 96% no absolventu skaita;

- nodrošināta tautsaimniecības nozarēm nepieciešamo speciālistu sagatavošana;

- pieaug Latvijas izglītības konkurētspēja Eiropas un pasaules izglītības telpā;

- zinātnisko grādu (doktora) ieguvušo skaita pieaugums līdz 425 doktoriem/gadā (2004. gadā – 85 doktori/gadā);

- visos Latvijas reģionos nodrošināta izglītības pieejamība mūža garumā visām iedzīvotāju grupām.

Aprit ASV un Baltijas valstu hartas 10.gadskārta

DELFI  01/16/08     Trešdien aprit desmit gadi kopš 1998.gada 16.janvārī Vašingtonā ASV, Lietuvas, Latvijas un Igaunijas prezidenti parakstīja ASV un Baltijas valstu Partnerības hartu.

Ārlietu ministrija (AM) uzsver, ka ar Baltijas valstu uzņemšanu NATO un ES 2004.gadā tika sasniegti ASV un Baltijas valstu hartas pamatmērķi. Harta bija konsekvents turpinājums ASV politikai, kura neatzina Baltijas valstu vardarbīgu iekļaušanu Padomju Savienībā, sniedzot politisku un praktisku atbalstu neatkarības atjaunošanai un ievērojami nostiprināja ASV un Baltijas valstu sadarbību politikas, drošības un ekonomikas jomās.

"Uzskatām, ka uz kopīgām vērtībām tādām kā brīvība, demokrātija, cilvēktiesības un brīvais tirgus, kā arī ieguldījumu NATO un ASV vadītās koalīcijas operācijās un atjaunošanas pasākumos, arī turpmāk tiks balstīta Baltijas valstu un ASV sadarbība. Harta stiprina atbildības sajūtu atbalstīt valstis, kuras izšķīrušās par demokrātiskām pārmaiņām un eiroatlantisko integrācijas ceļu, " norāda ĀM.

Saistībā ar ASV un Baltijas valstu hartas 10.gadadienu Baltijas valstu prezidenti - Toomas Hendrik Ilves, Valdis Zatlers un Valdas Adamkus parakstījuši paziņojumu, kurā uzsver hartas nozīmīgumu.

"Ar šo Hartu mēs izveidojām sadarbības ietvaru, kurš galu galā rezultātā palīdzējis mums sasniegt stratēģisko stabilitātes un drošības mērķi, kļūstot par NATO dalībvalsti. Tas ievērojami nostiprināja ASV un Baltijas valstu sadarbību politikas, drošības un ekonomikas jomās, " paziņojumā pauž Baltijas valstu prezidenti.

Prezidenti arī norāda, ka "harta arī izvirzīja uzmanības centrā Amerikas patiesās, dziļās un ilglaicīgās saistības Eiropā, padarot Baltijas valstis par neaizvietojamās transatlantiskās saiknes daļu, kas vienmēr paliks Eiropas drošības un stabilitātes pamatā. Šāda stabilitāte arī palīdzēja Baltijas valstīm kļūt par valstīm ar visstraujāk augošo tautsaimniecību Eiropas Savienībā, un Amerikas Savienotās Valstis tām joprojām ir viens no galvenajiem investoriem. Mēs arī patiesi ceram, ka iekļaujot Vīzu atcelšanas programmā Eiropas valstis, kuras pierādījušas savu draudzību Savienotajām Valstīm, tiks stiprināts mūsdienu partnerības gars starp mūsu zemēm un īstenosies transatlantiskās alianses nākotnes redzējums. "

Prezidenti atzīst, ka ar Baltijas valstu uzņemšanu NATO 2004. gadā, kurai sekoja to iestāšanās Eiropas Savienībā, tika sasniegti ASV un Baltijas valstu hartas pamatmērķi. "Tomēr ASV un Baltijas valstu hartas garu uztur dzīvu četru mūsu nāciju uzticība kopējām vērtībām – brīvībai, demokrātijai, cilvēktiesībām un brīvajam tirgum, kā arī mūsu nepārtrauktais ieguldījums NATO un ASV vadītās koalīcijas operācijās un atjaunošanas pasākumos centienos Afganistānā, Irākā un Balkānos," teikts prezidentu paziņojumā.

"Harta joprojām iedvesmo mūs un stiprina atbildības sajūtu, mums sniedzot palīdzību un atbalstu tiem, kuri izlēmuši iet pa demokrātisku pārmaiņu un eiroatlantiskās integrācijas ceļu. Apzinoties šo atbildību, mēs atbalstām Ukrainu, Gruziju, Moldovu un citas jaunās demokrātiskās valstis reformu gaitā un viņu nākotnes centienos iekļauties galvenajās rietumu demokrātiskās kopienas institūcijās. Arī vēsturiskā NATO dalībvalstu galotņu tikšanās Rīgā liecina par būtiskām izmaiņām šajā kontinentā, " pauž prezidenti.

Latvijas karavīrus Afganistānā iesaistīs kaujas operācijās

DELFI  01/16/08     Turpmāk Latvijas karavīri Afganistānā nodarbosies ar Afganistānas armijas bataljona apmācībām un piedalīsies tā kaujas operācijās, trešdien informē laikraksts "Latvijas Avīze".

Līdz šim Latvijas armijas kontingents NATO spēku rindās nodarbojās ar militārās bāzes apsardzi, patrulēšanu un bumbu neitralizēšanu, taču turpmāk Latvijas pārstāvjiem var nākties iesaistīties kaujas operācijās, vēsta laikraksts.

Latvijas armijas komandieris brigādes ģenerālis Juris Maklakovs laikrakstam pauda, ka ar dažāda lieluma armijas vienību apmācību nodarbojas arī citu NATO valstu kontingenti. Visaugstākajā Ziemeļatlantijas alianses militārajā līmenī noteikts, ka vietējās armijas apmācība, lai paši afgāņi spētu ieviest kārtību savā valstī, ir galvenais NATO spēku uzdevums.

Maklakovs atzīmēja, ka arī citas Baltijas valstis pilda īpašus uzdevumus Afganistānā: igauņiem ir speciālo uzdevumu vienība, bet lietuvieši nodarbojas ar atjaunošanas projektiem. Uz "Latvijas avīzes" jautājumu vai uzdevumu maiņa nepalielinās dienesta bīstamību Latvijas karavīriem, Maklakovs atbildēja, ka "karavīra dienests ir saistīts ar risku: tas ir gan bāzes apsardzē, patruļbraucienos, un tas būs, strādājot ar afgāņu bataljonu."

Pēc Maklakova laikrakstam teiktā, ar afgāņu kareivju apmācībām Afganistānas ziemeļos nodarbosies 40-50 Latvijas kontingenta karavīru, bet aptuveni 100 turpinās pildīt līdzšinējos uzdevumus. Tā kā dažās jomās Latvijas karavīriem nav pieredzes, sākotnēji Latvijas pārstāvju pakļautībā dienēs arī septiņi ASV spēku virsnieki. Pēc bataljona sagatavošanas, to izmantos konkrētu uzdevumu veikšanai, esot iespējamas sadursmes ar "naidīgiem spēkiem," laikrakstam teicis Maklakovs.

Kā informēja NBS komandiera personīgā štāba Preses un informācijas daļas virsnieks kapteinis Normunds Stafeckis, Afganistānas Nacionālās armijas apmācību atbalstam izveidota Operacionālās sadarbības padomnieku grupa, kas kopā ar atbalsta grupas karavīriem palielinās Latvijas kontingentu Afganistānā par 50 cilvēkiem. Pie apmācības uzdevumu pildīšanas padomnieku grupa ķersies šī gada oktobrī.

Latvijā atgriezīsies Afganistānā dienējušie karavīri

LETA  01/17/08    Aizsardzības ministrs Vinets Veldre (TP) Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Štāba bataljonā šodien sagaidīs Latvijas kontingenta karavīrus, kuri atgriezīsies no starptautiskās operācijas Afganistānā pēc sešu mēnešu dienesta tajā.

Kā informēja Aizsardzības ministrijas Sabiedrisko attiecību departamenta Preses nodaļas vadītājs Kaspars Odiņš, Latvijas karavīri dienesta pienākumus NATO vadīto Starptautisko drošības atbalsta spēku (ISAF) sastāvā pilda Kabulā, Meimenā un Mazerišarīfā.

Pēc notikušās rotācijas Afganistānā pašlaik izvietoti 98 Bruņoto spēku karavīri.

Latvijas kontingenta karavīru ierašanās NBS Štāba bataljonā plānota šodien.

Bija plānots, ka Latvijas kontingenta karavīru atgriešanās no starptautiskās operācijas Afganistānā pēc sešu mēnešu dienesta tajā notiks jau vakar, bet tika pārcelta uz vēlāku laiku tehnisku iemeslu dēļ.

Kāpēc kaut kādam anglim ļaut izsmiet mūsu valsts tēlu?

Vitālijs Būcēns   TVNET  01/17/08    Presē nesen parādījās ļoti tendenciozs raksts ar virsrakstu "Latvijas negatīvais tēls ārzemnieku acīs". Šis raksts atsaucās uz tāda Saimona Anholta izteicieniem par Latviju. Anholts ir izveidojis sev karjeru, šķirojot nācijas pēc pašizgudrotiem kritērijiem, saliekot tās kategorijās un piešķirot tām zīmolus - līdzīgā veidā, kā to darītu ar, piemēram, āboliem vai automašīnām. Izgudrodams frāzi „nation branding”, viņš ir sevi izvirzījis par pasaules mēroga padomdevēju šinī laukā.

Vai ir iespējams vienam cilvēkam izprast visas pasaules zemes un bez subjektivitātes vai aizspriedumiem spriest, kā tās salīdzināmas viena ar otru – kura der un kura neder? Nav pārsteidzoši, ka viņš Lielbritāniju (kur viņš ir dzimis) nostāda pirmajā vietā šinī skalā.

Anholts par Latviju esot izteicies: „Ir tāda tauta, ar kuru es nevēlos draudzēties un kas dzīvo valstī, kuru es negribu apmeklēt.” Agrākos laikos šādu stereotipisku raksturojumu uzskatītu par neinteliģentu aizspriedumainību, šodien to uztver kā augstākās gudrības pazīmi. Artis Pabriks steidzās piekrist, ka „Latvijas tēls .. ir ļoti slikts vai arī tā vispār nav.” Ja tā, tad jājautā, ko visus šos gadus ir darījis 1998. gadā dibinātais Latvijas Institūts Latvijas tēla veidošanā un vai bijušās prezidentes pasaules braucieni un kontakti ir bijuši veltīgi?

Pretēji Pabrika kungam es Anholta spriedumus vai aizspriedumus neņemu par pilnu. Es uzskatu to par labu biznesmeņa taktiku. Nopeļot Latvijas tēlu, viņš rada lielāku vajadzību pēc saviem pakalpojumiem. Un tie nav lēti.

Lai arī Anholts Latvijā negribētu savu degunu rādīt, daudzi nedomā tā kā viņš, jo tūristu skaits Latvijā nemitīgi pieaug. Ekonomikas ministrija, kuras pārziņā ir tūrisma attīstība valstī, ziņo, ka pēdējos gados ir vērojams stabils iebraukušo ārzemju ceļotāju skaita pieaugums. Tātad Latvija ir tūrisma attīstības iespējām bagāta zeme, un lietpratēji prognozē, ka tuvākā nākotnē tūristu skaits Latvijā sasniegšot 10 miljonus gadā. Acīmredzot miljoniem cilvēku – pretēji Anholtam – grib Latviju apmeklēt. Un ne tikai Rīgu.

Tas nebūt nenozīmē, ka nepastāvētu daudz problēmu un ka tūrisma situācija nevarētu būt daudz rožaināka. Kā to panākt? Latvija vēl arvien nav apbrīvojusies no tās komunistiskās pagātnes; komunistiskā domāšana vēl sēž smadzenēs daudziem no tiem, kuri uzauga okupācijas laikā. Šī domāšana, kuras neatņemama sastāvdaļa ir birokrātija birokrātijas dēļ, bremzē uzņēmumu ienākšanu Latvijā, tā veicina korupciju un „draugu būšanu” politikā, tā kavē Rīgas sakārtošanu (padomāsim tikai, cik grūti ir ierobežot alkohola, seksa un azartspēļu biznesu), un tā atstāj novārtā Latvijas lielāko vērtību, tās laukus. Sastingušās vecās birokrātijas dēļ Rīgas pasažieru ostas attīstība un modernizācija tika bremzēta no gada uz gadu, kamēr Tallina kruīza kuģu piesaistīšanā aizsteidzās tālu priekšā.

Vairāki Anholta izteicieni ir vienkārši muļķīgi. Piemērs: Ievērojami vairāk cilvēku par savu draugu gribētu malaizieti, nevis latvieti. Tādā garā es pavisam nopietni varu teikt, ka es par savu draugu labprātāk gribētu suni, nevis Anholtu.

Manuprāt, būtu lietderīgāk ielikt naudu un enerģiju Latvijas sakārtošanā – izmēžot vecos komunistus no politiskās skatuves un viņu vietā ievēlot jaunus, patriotiskus spēkus –, nekā šķiest naudu un likt cerības uz dārga propagandista pakalpojumiem.

Afganistānā dienējušos karavīrus šovakar svinīgi sagaidīs un sveiks aizsardzības ministrs

LETA  01/18/08    Starptautiskajā operācijā Afganistānā dienējušie Latvijas karavīri pēc sešu mēnešu prombūtnes mājās atgriezīsies šovakar.

Karavīrus Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Štāba bataljonā sagaidīs un ar atgriešanos mājās sveiks aizsardzības ministrs Vinets Veldre (TP), uzzinājām Aizsardzības ministrijā.

Svinīgā sagaidīšanas ceremonija šovakar plkst. 23.30 notiks NBS Štāba bataljonā, kas atrodas Rīgā, Krustabaznīcas ielā 9/11.

Kā iepriekš sacīja NBS komandiera personīgā štāba Preses un informācijas daļas priekšnieks Uldis Davidovs, lai gan karavīru atgriešanās bija plānota jau 16.janvārī, to tehnisku iemeslu dēļ nācies pārcelt.

Vakar pēcpusdienā karavīri no Afganistānas galvaspilsētas Kabulas izlidoja uz Norvēģijas galvaspilsētu Oslo.

Latvijas karavīri dienesta pienākumus NATO vadīto Starptautisko drošības atbalsta spēku (ISAF) sastāvā pilda Kabulā, Meimenā un Mazerišarīfā.

Pēc notikušās rotācijas Afganistānā pašlaik izvietoti 98 NBS karavīri.

Akceptē ārvalstu bruņotos spēkus uzņemošās valsts atbalsta sistēmas pamatnostādnes

LETA  01/21/08     Šodien Ministru kabineta komiteja akceptēja rīkojumu par Ārvalstu bruņotos spēkus uzņemošās valsts atbalsta sistēmas pamatnostādnēm 2008.-2010.gadam.

Kā skaidro Aizsardzības ministrija, kopš 2002.gada 17.septembrī tika pieņemtas pirmās Ārvalstu bruņotos spēkus uzņemošās valsts atbalsta sistēmas pamatnostādnes, situācija uzņemošās valsts atbalsta sistēmā ir mainījusies, uzdevumi un turpmākās rīcības virzieni, kas tika noteikti pamatnostādnēs, ir izpildīti.

Latvija ir ieguvusi plašu pieredzi, nodrošinot uzņemošās valsts atbalstu Ziemeļatlantijas līguma organizācijas valstu un valdību vadītāju sanāksmes laikā 2006.gadā Rīgā. Turklāt Latvija kopš 2004.gada aprīļa ir pilntiesīga NATO dalībvalsts, kas uzliek pienākumu uzņemošās valsts atbalsta politiku pilnveidot un noteikt jaunas prioritātes.

Ārvalstu bruņotos spēkus uzņemošās valsts atbalsta sistēmas pamatnostādnes 2008.-2010.gadam noteiks sistēmas attīstību nākamiem trim gadiem.

Pirmkārt, pamatnostādnēs paredzēts pilnveidot resursu pieejamību, kas, ņemot vērā ierobežotos Latvijas militāros resursus, ir īpaši svarīgi. Rīkojuma projektā paredzēts izstrādāt pielikumus uzņemošās valsts atbalsta plānam par tajā iekļauto svarīgāko galamērķa lidostu un galamērķa jūras ostu uzņemšanas spējām, kā arī pilnveidot medicīniskā atbalsta sniegšanu.

Otrkārt, paredzēts veicināt starpinstitūciju sadarbību un koordināciju, lai ierobežota laika apstākļos varētu veikt efektīvu un ātru uzņemošās valsts atbalstu plānošanu jomās, kas neskar Aizsardzības ministrijas kompetenci.

Rīkojuma izpilde tiks nodrošināta Aizsardzības ministrijai piešķirto valsts budžeta līdzekļu ietvaros. Tas vēl jāpieņem valdībai.

Viedoklis: Mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba šodien mums jābūt šai gribai

Visvaldis Lācis,  NRA  01/21/08    Neatkarīga valsts ir augstākais sasniegums tautai, kas ilgus gadus dzīvojusi nebrīvē.

Latvieši, savā zemē vairākus gadu tūkstošus nodzīvojuši citu tautu varā, to sasniedzām, mūsu pirmais, tālākais, mērķis bija pievienoties pārējo neatkarīgo valstu saimei. Tāda tieksme piemīt visām valstīm, vecām un jaunām. Arī lielvalstis meklē šo noturību un negrib palikt vienas.

Kad pēc neatlaidīgiem pūliņiem un vairākkārtīgiem noraidījumiem uzvarējušās Antantes Augstākā padome 1921. gada 26. janvārī atzina neatkarīgas Latvijas valsts pastāvēšanas tiesības de iure, latviešu priekiem nebija gala. Viena gada laikā Latvijas valstsvīri un mūsu tauta bija sāpīgi vērojuši lielvalstu mēģinājumus atstāt mūs Krievijas impērijas sastāvā. Mēs šķendējāmies par tādu lielvaru rīcību toreiz, un vēstures grāmatās mūsu vēsturnieki pamatoti norāda uz šo svešzemju valstsvīru neētiskumu un pāri nodarījumu mūsu tautai vēl tagad.

Latvija tiecās iekļūt ANO priekštecē Tautu Savienībā, un tas arī viņai izdevās. Tomēr, tajā darbojoties, rietumvalstis ieņēma vēsu un iedomīgu nostāju pret visiem mūsu diplomātu centieniem nodrošināt Baltijā mieru un noturīgu starptautisko stāvokli. Un atkal toreiz mūsmājās valdīja nemiers un nepatika par rietumvalstu politisko egoismu un šauro, netālredzīgo skatījumu nākotnē.

Visbeidzot, kad 1990. gadā mums izdevās atjaunot neatkarīgu valsti, mēs negribējām palikt vieni pret mūsu vienīgo, bet pastāvīgo draudu – arvien vēl ar imperiālistisku kāri apveltīto Krieviju. Mēs alkām pēc starptautiskas atzīšanas de iure un atkal no jauna redzējām daudzu to valstu nevēlēšanos tūdaļ atzīt Latvijas suverenitāti. Kā izrādījās, tāpat kā 1920. gadā, tā bija ASV, kas slimoja ar lielvalstīm vēl joprojām piemītošo pazīmju kopumu – skatīties uz Latviju ne no starptautisko tiesību viedokļa, bet no izdevīguma viedokļa. ASV prezidents Džordžs Bušs (seniors) nemaz nevēlējās sarkanās Krievijas impērijas sadalīšanos mazāku tautu nacionālo vēlmju dēļ. Un atkal mēs, latvieši, to sāpīgi pārdzīvojām un raizējāmies par mūsu valsts nākotni. Pati pirmā drosmīgi Latvijas valsti de iure atzina tieši vismazākā NATO valsts – Īslande, tikai 300 000 iedzīvotāju tauta.

Taivāna kopš tās dibināšanas brīža de facto ir neatkarīga valsts. Jo valstis ne jau tāpēc vien kļūst neatkarīgas, ka tās pasludina sevi par neatkarīgām, bet gan tādēļ, ka tautai ir vadoņi, kuri ir gatavi vest tautu pretim neatkarībai, un rodas tautas vairākums, kuri grib pa neatkarības ceļu iet.

Taivāniešiem ir milzīgi sasniegumi materiālās un garīgās kultūras laukā. Taivānas republikai ir ceturtās lielākās ārzemju valūtas un vērtspapīru rezerves pasaulē, bet relatīvi uz vienu iedzīvotāju rēķinot, 23 miljoniem taivāniešu šo rezervju ir vairāk nekā 1,3 miljardiem ķīniešu komunistiskajā Ķīnā. Taipejā ir pašlaik visaugstākā – 508 metru – celtne pasaulē. Tās stāvu balsta pāri par 300 dzelzsbetona pāļu. Katra pāļa diametrs ir 1,5 metri. Šie pāļi ir iedzīti 70 metru dziļumā zem zemes virskārtas un nostiprināti klintīs, tā nodrošinot, ka šī celtne ir zemestrīču izturīga, jo Taivāna atrodas zemestrīču joslā. Taivāna ir varena tehnoloģiskajā ziņā attīstīta valsts.

Vairākas pēdējos gados veiktas atzītu starptautisko socioloģisko pētījumu uzņēmumu aptaujas rāda, ka, atbildot uz jautājumu, vai taivānieši sevi uzskata par taivāniešiem vai ķīniešiem, arvien pieaugošs taivāniešu vairākums norāda, ka viņi esot taivānieši. 73% taivāniešu atbalsta Taivānas vēlmi iestāties ANO. ANO ģenerālsekretārs Bāns Gimūns noraida šo Taivānas gribu par iestāšanos ANO. Šajā jautājumā taivāniešus neatbalsta arī ASV, Japāna un Austrālija. Taivāna vēlas, lai to atzītu kā neatkarīgu valsti. Latviešiem un Latvijas valstij lojāliem cittautiešiem jāatceras tās sāpes, skumjas, drūmums, nepatika, pat naids pret to valstu rīcību, kuras kādreiz neņēma vērā Latvijas centienus tikt atzītai kā neatkarīgai valstij un kuras negribēja Latvijas valsti uzņemt citu valstu saimē.

Līdz šim mūsu diplomātiem ir trūcis morāliska spēka patiesību un taisnīgumu ieskatīt ne tikai par Latvijas tiesībām, bet arī par citu tautu tiesībām un nesatricināmā drosmē tos aizstāvēt. Mūsu izcilā domātāja Zenta Mauriņa saka: "Brīvība ir kā Dievs, tā ir vai nu visām tautām, vai nav nevienai." Ja arī rietumvalstis pašreiz joprojām vēl min kājām pašu pasludinātos principus starptautiskās attiecībās un tiesībās, mums tas nav jādara. Politikā mēs nedrīkstam morāli upurēt pragmatiskai mērķtiecībai. Mūsu ārpolitikai jāiegriežas pragmatiskā ideālisma ceļā. Mēs esam pavadījuši vācu nacistu un krievu komunistu varā pusi gadsimta. Tā ir iedzinusi mūsu prātos verdzisku domāšanu, par kuru jau 1917. gadā Kārlis Skalbe un Ernests Blanks ironiski rakstīja: "Tie kungi mums var dot un var arī nedot, viņi var atļaut un neatļaut." Tieši mazu tautu ļaudis nedrīkst kļūt par citu tautu domu vergiem. Atbalstot Taivānas vēlmes, mēs paceļamies pāri citu tautu mums uzspiestai gribai.

Vēstnieks prognozē, ka izraidīs kādu Latvijas diplomātu Krievijā

DELFI  01/22/08    Latvijas vēstnieks Krievijā Andris Teikmanis pieļauj, ka tuvākajā laikā varētu būt gaidāma Krievijas atbildes reakcija Latvijas lēmumam izraidīt Krievijas diplomātu un no Maskavas tiks izraidīts kāds Latvijas vēstniecības darbinieks.

Teikmanis intervijā LNT raidījumam "900 sekundes" uzsvēra, ka Latvijas diplomāti Krievijā strādā saskaņā ar Vīnes konvenciju un nav pamata kāda Latvijas diplomāta izraidīšanai. Teikmanis gan norādīja, ka Krievijas reakcija šādos gadījumos ir šāda, tāpēc sagaidāma Latvijas diplomāta izraidīšana.

Pagaidām Krievijas Ārlietu ministrija uz nolikušo nav reaģējusi.

Teikmanis prognozēja, ka citādi Latvijas un Krievijas attiecības nemainīšoties. Nav pamata arī uzskatīt, ka diplomātiskais skandāls ietekmētu Valsts prezidenta Valda Zatlera vizīti uz Krieviju, norādīja vēstnieks.

Portāls "Delfi" jau rakstīja, ka Latvija nolēmusi izraidīt kādu Krievijas vēstniecības diplomātu, jo šīs personas atrašanās Latvijā radot apdraudējumu valsts drošībai. Pagaidām Ārlietu ministrija oficiāli nekomentē, kurš diplomāts izraidīts, taču neoficiāli pieļauts, ka tas ir Krievijas vēstniecības pirmais sekretārs Sergejs Toropovs.

Birkavs: diplomātiskais skandāls izskatās pēc novēlotas mugurkaula demonstrēšanas

LETA  01/22/08    Patlaban starp Latviju un Krieviju sākušais diplomātiskais skandāls izskatās pēc "novēlotas mugurkaula demonstrēšanas" no Latvijas ārlietu resora puses, otrdien intervijā Latvijas Radio atzina bijušais ārlietu ministrs un premjers Valdis Birkavs.

"Diplomāta izraidīšanai vienmēr ir politisks raksturs," uzsvēra Birkavs, skaidrojot, ka formālais iemesls izraidīšanai vienmēr tiek sagatavots iepriekš.

Gadījumā ar Krievijas diplomāta izraidīšanu nevar apšaubīt, ka šāds formāls iemesls ir bijis, taču būtiskākais jautājums ir - kāds ir bijis Latvijas politiskais mērķis.

Birkavs neizslēdz iespēju, ka šāds lēmums ir saistīts ar to, ka līdz šim Latvija izkrita no kopējā Baltijas valstu konteksta attiecībās ar Krieviju.

Ekspremjers arī norādīja, ka šie notikumi dos Ārlietu ministrijai būtisku papildu informāciju par Latvijas un Krievijas attiecībām. Tagad varēs novērtēt, vai Krievija spers atbildes soli un izraidīs Latvijas diplomātu no Krievijas, kā arī, kas notiks ar Valsts prezidenta Valda Zatlera plānoto vizīti Krievijā.

Jau ziņots, ka Latvija nolēmusi izraidīt kādu Krievijas vēstniecības diplomātu, jo šīs personas atrašanās Latvijā radot apdraudējumu valsts drošībai.

Amatpersonas oficiāli nekomentē, kurš diplomāts izraidīts.

No Latvijas izraidītais Krievijas diplomāts nav Toropovs

DELFI  01/23/08    No Latvijas izraidītais Krievijas diplomāts nav Krievijas vēstniecības pirmais sekretārs Sergejs Toropovs, kā par to iepriekš ziņoja LTV. Neoficiāla informācija liecina, ka izraidītajam ir arī cits amats vēstniecībā.

Laikraksts "Teļegraf" Krievijas vēstniecībā guvis apstiprinājumu, ka Toropovs Latviju pametis jau pagājušā gada augustā.

Jau vēstīst, ka Ārlietu ministrija pirmdien paziņoja, ka izraida no Latvijas kādu Krievijas vēstniecības diplomātu, taču viņa vārds tikšot atklāts tikai pēc tam, kad viņš būs pametis valsti. Trešdien ir pēdējā diena, kad viņš to var izdarīt.

Krievijas vēstniecības darbinieks izraidīts, jo viņa "atrašanās Latvijā radot apdraudējumu valsts drošībai" - šādi parasti tiek apzīmēti gadījumā, kur personas tur aizdomās par spiegošanu.

Nomainīs Latvijas policistus Afganistānā

DELFI  01/22/08    Valdība otrdien atbalstīja divu Latvijas Valsts policijas darbinieku dalību NATO vadītajā Starptautisko drošības atbalsta spēku (ISAF) operācijā Provinču atjaunošanas vienībā Afganistānā.

Iekšlietu ministrija (IeM) informē, ka Valsts policijas Rīgas pilsētas galvenās policijas pārvaldes 2.policijas iecirkņa Kārtības policijas nodaļas priekšnieka vietnieks, kapteinis Romāns Dončenko un Valsts policijas Rīgas pilsētas galvenās policijas pārvaldes 5.policijas iecirkņa Kārtības policijas nodaļas Operatīvās vadības grupas kārtībnieks, seržants Edgars Trapšs nomainīs pērnā gada jūlijā uz Afganistānu nosūtītos policijas darbiniekus.

Viņi piedalīsies NATO operācijā līdz šā gada 31.jūlijam un strādās Norvēģijas vadītajā Provinču atjaunošanas vienībā Maimanas provincē.

Jau vēstīts, ka pagājušā gada vasarā uz Afganistānu devās Valsts policijas Rīgas pilsētas galvenās policijas pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes 1.biroja 1.nodaļas inspektors, kapteinis Dmitrijs Tarasovs un Valsts policijas Dobeles rajona policijas pārvaldes Kārtības policijas biroja 2.nodaļas 1.iecirkņa priekšnieks, virsleitnants Romāns Griškevičs. Viņi atgriezīsies Latvijā janvāra beigās.

Pašlaik Afganistānā dien jau trīs policijas darbinieki.

Latvija var paplašināt ieguldījumu Afganistānas drošībā

LETA  01/22/08    Lai nodrošinātu visaptverošu Latvijas iesaisti Afganistānas atjaunošanā, nepieciešams turpināt jau iesāktās aktivitātes Afganistānā un paplašināt mūsu valsts ieguldījumu, iesaistoties jaunos starptautiskās palīdzības veidos un ar to saistītajos projektos, tādējādi veicinot Afganistānas drošību un stabilitāti, - teikts Aizsardzības ministrijas (AM) izstrādātajās pamatnostādnēs par Latvijas iesaisti Afganistānas atjaunošanā līdz 2013.gadam.

Plāna projektā paredzēto uzdevumu izpilde sekmēs Latvijas Nacionālajā attīstības plānā 2007.-2013.gadam noteikto prioritāšu īstenošanu starptautiskās drošības politikas jomā, uzskata AM.

Normatīvā akta izpilde tiks nodrošināta ministrijām un institūcijām piešķirto valsts budžeta līdzekļu ietvaros. Jautājumu par plāna īstenošanai papildu nepieciešamo valsts budžeta līdzekļu piešķiršanu plāno izskatīt vienlaikus ar visu nozaru ministriju un citu centrālo valsts pārvaldes iestāžu budžeta prioritāšu pieteikumiem, sagatavojot valsts budžeta projektu kārtējam gadam.

Rīcības plānā noteikta virkne uzdevumu, kas būtu jāveic. Nacionālās politikas izstrādes un starpinstitūciju koordinācijas jomā plānots uzdot regulāri vērtēt Afganistānā gūto pieredzi, optimizēt un precizēt līdzdalības mērogu un formas saskaņā ar pamatnostādnēm. Šie uzdevumi jāveic AM, Ārlietu un Iekšlietu ministrijām.

Ārlietu ministrijai (ĀM) līdz šā gada beigām jāizstrādā un jāprecizē normatīvie akti par civilo valstisko un nevalstisko ekspertu piedalīšanos starptautiskajā palīdzībā. Paredzams, ka ĀM būs jāsagatavo Starptautiskās palīdzības likums, kā arī Ministru kabineta noteikumu projekts "Civilo ekspertu dalība starptautiskās misijās un to finansēšanas kārtība".

Tāpat ĀM būs jāizveido atsevišķa budžeta apakšprogramma civilo ekspertu apmācībai un nosūtīšanai starptautiskās palīdzības sniegšanai un finansējuma piešķiršanai. Tas nozīmē, ka valsts budžeta 2009.gadam veidošanas procesā kā jauna politikas iniciatīva paredzēts finansējums civilo ekspertu apmācībai un nosūtīšanai starptautiskās palīdzības sniegšanai.

AM un ĀM būs jāorganizē nacionālo ekspertu apmācība starptautiskās palīdzības sniegšanai un nosūtīšanai misijās.

Politikas īstenošanas jomā AM būs jāturpina Latvijas Nacionālo bruņoto spēku dalība Ziemeļatlantijas līguma

organizācijas operācijā Afganistānā.

ĀM un AM kopīgiem spēkiem būs jāizstrādā priekšlikumi par materiāltehniskās palīdzības sniegšanu ne vien AM, bet arī citās valsts sektora jomās, kā arī iespēju robežās pastāvīgi jāturpina materiāltehniskās palīdzības sniegšana Afganistānas Nacionālajai armijai.

Tāpat ĀM būs atbildīga par to, lai paplašinātu Latvijas politisko klātbūtni valstī, intensificējot Latvijas nerezidējošā vēstnieka Afganistānā darbību, kā arī turpinot organizēt Latvijas valsts amatpersonu vizītes un tikšanās ar starptautisko organizāciju, kā arī vietējās varas pārstāvjiem.

Iekšlietu ministrija un ĀM būs atbildīgas par Latvijas iesaisti Eiropas Savienības policijas misijā. Kā norāda projekta autors - AM, Latvijai jāturpina dalība Afganistānas rekonstrukcijas darbos un atbilstoši pirmā projekta īstenošanas laikā iegūtajai pieredzei jāizstrādā civilās palīdzības plāni 2008.-2013.gadam, kā arī jāizstrādā atbilstošs, progresīvs budžeta finansējuma plāns projektu īstenošanai.

Rīcības plāns arī paredz to, ka ĀM būs jāizstrādā budžeta pieprasījums, lai varētu veikt brīvprātīgas iemaksas Afganistānai paredzētajos speciālajos ANO fondos. Šādām iemaksām jānosaka ilgtermiņa projektu statuss, tādējādi uzņemoties noteiktas saistības un atbildību, uzskata AM.

Saskaņā ar rīkojuma projektu AM būs jāiesniedz Ministru kabinetā ikgadējs pārskata ziņojums par plāna izpildi līdz katra nākamā gada 1.februārim un noslēguma ziņojumu līdz 2013.gada 1.maijam.

Rīkojuma projekts jāpieņem valdībā.

Valdībā, partijās, NVO un tiesu lietās...

Fokuss ar kurmi un zirnekļiem

Māris Krautmanis,  NRA  01/15/08    Vakar Centra rajona tiesa attaisnoja bijušo Drošības policijas Pirmās pārvaldes priekšnieka vietnieku Arni Indriksonu, pret kuru bija izvirzīta apsūdzība par kukuļņemšanu un dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, jo viņš it kā esot organizējis virknes Ventspils tranzītbiznesa uzņēmēju un ar viņiem saistītu personu mobilo tālruņu zvanu izdruku pieprasīšanu no mobilo sakaru operatoriem.

Krimināllieta ir slepena, jo skar ar valsts noslēpumu saistītas nianses, līdz ar to nav zināmi visi argumenti, kas tika lietoti apsūdzības un aizstāvības sacensībā. Lietā iesaistītie, cietušie un liecinieki ir parakstījušies par ziņu neizpaušanu. Zināms ir tiesāšanās rezultāts pirmajā instancē. Ja jau pat īpaši bargais tiesnesis Andis Celms ir Indriksonu attaisnojis, tad acīmredzot prokuratūras rīcībā pret viņu nav bijis pat pierādījumu kripatiņas.

Šāds lietas iznākums gan nepārsteidz, jo Ģenerālprokuratūras stilā pēdējā laikā it bieži ir fantazēt vaļā acīm un tad savas fantāzijas izmantot par vielu apsūdzības rakstu sacerēšanai. Runā, ka Indriksonam esot inkriminētas tādas darbības, kuras viņš nekādi nav varējis veikt, jo vienā gadījumā todien, kad viņš it kā saņēmis kukuli vai nodevis izdrukas tālāk vienam citam lietas figurantam, viņš atradies ārzemēs, citā gadījumā, kad Indriksons it kā atkal iesaistījies nedarbos ar izdrukām, viņš bijis slimnīcā lauztas kājas dēļ.

Tas, ka ar apsūdzības apgalvojumiem kaut kas nav kārtībā un izmeklēšana rakusies šķībā virzienā, bija noprotams arī pēc tā, ka apsūdzību uzturošā prokurore tiesā bija apgalvojusi, ka Indriksons izdruku pieprasīšanu esot organizējis Ventspils mēra Aivara Lemberga un apsardzes dienesta Venta vadības interesēs.

Acīmredzams absurds, kur teikuma sākums nelīmējas kopā ar beigām. Apsardzes firmas Venta kontrolpakete piederēja Ventbunkeram, ko vadīja uzņēmējs Olafs Berķis, kurš, kā zināms, jau sen ir tā sauktajā Lemberga oponentu nometnē. Ar tādiem pašiem panākumiem Lembergam varētu piestādīt rēķinu par ūdeni, kuru izdzēris Berķis.

Interesanti, ka viena no personām, kura Indriksona lietā bija galvenā liecinieka statusā – Jāzeps Meikšāns –, bija Ventas analītiskās nodaļas vadītājs un arī partijas Jaunais laiks līdera Einara Repšes padomnieks tajos laikos, kad Repše bija premjers un aizsardzības ministrs. Ir jābūt apveltītam ar izcilu iztēli, lai izdomātu, ka Lembergs varētu būt savukārt saistīts ar šo Meikšānu. Tad jau iznāk, ka arī ar Repši. Bet – paga! Vai te atkal nav kaut kas līdzīgs kā ar Grinbergu lietu, kur Lembergam tika piekārti visprofesionālākas un godīgākās partijas sētmalā nosprāgušie suņi?

Īpatnēji ir tas, no kurienes vispār izauga šī lieta, kas tagad tiek dēvēta par safabricētu operatīvo pārbaudi, uz kuras pamata tad notikusi izdruku pētīšana un cita spiegošana. Nemaz tik safabricēta sākotnēji tā neizskatījās. Bija satraucošas ziņas, ka lielos apmēros tiek zagta dīzeļdegviela, un problēma pat pacēlās līdz Saeimas līmenim, kur, piemēram, Jaunā laika pārstāve Linda Mūrniece uzsvēra, ka nepieciešama ciešāka cauruļvadu apsardzes un tiesībsargājošo iestāžu sadarbība. Nu tad jau iznāk, ka šis aizrādījums ir ņemts vērā un puiši ir sadarbojušies visnotaļ auglīgi – cik zināms, lietā figurē 14 cietušie, un tie ir gan oponenti, gan neoponenti.

No vienas puses – tas, ka lietā iesaistīti Berķa apakšnieki, protams, vēl nav pietiekams pamats, lai varētu apgalvot, ka spiegošanu pasūtījis Berķis. Taču Berķim vismaz ir kāds sakars ar lietu. Lembergam šāda sakara nav vispār.

Taču acīmredzamais reālo faktu klāsts ne mazākajā mērā nav mulsinājis laikrakstu Diena, kurš vakardienas numurā vienreiz nu ir pārspējis pats sevi un rubrikā Fokuss publicējis rakstu Spiegošana, par kuru noteikti saņemtu uzslavu no doktora Jozefa Gebelsa, ja viņš nebūtu noindējies jau 1945. gadā. Diena ir sekojusi padomam, ka jāmelo tā, lai neviens nespētu noticēt, ka iespējams tik briesmīgi melot. Ar spiegošanu nodarbojusies par Lemberga drošības dienestu dēvētā Venta... Jāvaicā, kas šo firmu tā dēvē? Vai to tā dēvē kaut kur tirgū, autobusā, Dienas redakcijā vai kādā geju klubā?

Lietas daļēji slepenīgais raksturs ir bijis kā medusmaize propagandistiem, kas šo lietu ir nolēmuši izmantot kā lielisku iespēju laist tautā nedz īsti apgalvojamu, nedz noliedzamu informāciju un uz apzināti maldinošu pieņēmumu pamata būvēt aizvien jaunus, nākamos maldinošos pieņēmumus, kamēr tiek uzburta šausminoša konstrukcija par spiegotāju Lembergu. Protams, melnās propagandas materiāla autore lieto dažādus verbālas ekvilibristikas fokusus – iespējams..., vedina domāt, ka..., neoficiāli atsevišķas amatpersonas Dienai ir pieļāvušas, ka... un tādā garā. Laikraksta mītiem un rēgiem pilnajā paranoiskajā apziņā dzīvo kāds zirneklis un arī kurmis.

Nu, ja jau iespējams, tad tiešām ir iespējams, ka šī ir kārtējā reize, kad, iespējams, politiski angažētā Ģenerālprokuratūra, cenšoties izpildīt, iespējams, vienas tranzītbiznesa grupas pasūtījumu pret citiem uzņēmējiem un pilsētas mēru, ir izgāzusies. Tas vedina domāt, ka tikpat nepatiesas ir arī visas pārējās pret Lembergu, iespējams, safabricētās krimināllappuses. Šī, starp citu, ir lieta, kas tieši saistīta ar Lembergam pašlaik piemēroto drošības līdzekli, jo Lembergam tika šūts klāt, ka viņš it kā izspiegojis ļaudis un tāpēc varot mēģināt ietekmēt izmeklēšanu. Tagad vismaz pirmajā instancē ir pierādījies, ka Ģenerālprokuratūras pieņēmumi savā faktūrā daudz neatšķiras no laikraksta Diena beletristikas. Neoficiāli atsevišķas amatpersonas Neatkarīgajai ir pieļāvušas, ka, ja ar Latvijas tiesiskumu nebūtu šādu tādu fokusu, jau nākamajā tiesas sēdē, kur tiks skatīts jautājums par Lembergam piemērojamo drošības līdzekli, Lembergs būtu jāatbrīvo no mājas aresta un nākamajā dienā viņam būtu jāierodas savā darba kabinetā Ventspils domē

Lembergs piesaka bada streiku

LETA  01/15/08    Mājas arestā turētais Ventspils mērs Aivars Lembergs Ventspils policijas pārvaldes priekšnieku Didzi Vilemsonu informējis, ka ceturtdien, 17.janvārī uzsāks bada streiku, kas vērsts "pret policijas un Ģenerālprokuratūras patvaļu", un lūdzis nodrošināt ārsta uzraudzību, aģentūru LETA informēja zvērinātais advokāts Armands Šūmanis.

Advokāts apgalvo, ka Lembergs pagājušā gada 20. un 24.jūlijā, 1. un 3.augustā ir vērsies pie Vilemsona ar iesniegumiem, lūdzot informēt par noteikto ierobežojumu apjomu un kontroles kārtību, bet līdz šim brīdim nav saņēmis rakstisku atbildi pēc būtības, vien paskaidrojumus, ka nevar noteikt ierobežojumu apjomu un kontroles kārtību, jo to nosaka izmeklēšanas tiesnesis vai tiesa.

Kriminālprocesa likuma 282.panta ceturtā daļa nosaka, ka mājas arestā turētajai personai var piemērot šā likuma 271.panta otrajā daļā paredzētos ierobežojumus. Tiesa savā lēmumā ir noteikusi Lemberga korespondences un sarunu kontroli, ierobežojusi Lemberga tikšanos un sazināšanos, izņemot tikšanos ar aizstāvi, kā arī ir pakļauta kontrolei ar Lembergu kopā dzīvojošo personu korespondence un sakaru līdzekļi. Savukārt Kriminālprocesa likuma 271.panta trešajā daļā paredzēts, ka ierobežojumu apjomu likumā noteiktajās robežās tiesa nosaka individuāli, izvērtējot izmeklētāja vai prokurora priekšlikumus. Šādus priekšlikumus no 2007.gada 10.jūlija līdz šim brīdim prokuratūra nav iesniegusi, norāda advokāts.

Lembergs uzskata, ka Ģenerālprokuratūra un policija speciāli rada stāvokli, kad nav zināms viņam noteikto ierobežojumu apjoms un kontroles kārtība, lai jebkurā brīdī liegtu viņam saņemt ārsta palīdzību, medikamentus, pārtikas un saimniecības preces, ierobežotu tikties ar advokātiem, apsaimniekot māju, nelikumīgi rekvizēt korespondenci un neatbildēt pēc būtības uz iesniegumiem.

Lembergs savā iesniegumā pauž viedokli, ka policija, realizējot kontroli pār viņam noteikto mājas arestu, pārkāpj desmit Satversmes pantus, tajā skaitā 90.pantu, kas paredz, ka "ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības".

Advokāts norāda, ka pusgada laikā, kopš Lembergs atrodas mājas arestā, policija un Ģenerālprokuratūra liegusi Lembergam tiesības zināt savas tiesības.

"Šī patvaļa notiek Ģenerālprokuratūras vadībā, izmantojot apstākli, ka par Ģenerālprokuratūras patvaļu var sūdzēties tikai Ģenerālprokuratūrā, kur darbojas princips - vārna vārnai acīs neknābj," uzskata Lembergs. Tādēļ, lai aizstāvētu savas Satversmē garantētās tiesības, viņš nolēmis pieteikt bada streiku.

LETA jau ziņoja, ka kriminālprocess, kas tiek dēvēts par Ventspils amatpersonu lietu, tika sākts 2005.gada 3.oktobrī, pamatojoties uz pārbaudes materiāliem par Ventspils amatpersonu iespējamiem noziedzīgiem nodarījumiem.

No šī kriminālprocesa tika izdalīts cits, kura gaitā 2006.gada 20.jūlijā Ventspils mēram uzrādīta apsūdzība kukuļņemšanā vairākkārt sevišķi lielā apjomā, noziedzīgi iegūtas naudas legalizēšanā un amatpersonai ar likumu noteikto ierobežojumu pārkāpšanā, jo viņš kā kukuli esot pieņēmis AS "Kālija parks" dibinātājas Šveicē reģistrētās kompānijas "Multinord AG" akcijas un par tām viņam izmaksāti naudas līdzekļi.

Savukārt pamatlietas gaitā šā gada 14.martā prokuratūra Lembergam izvirzīja apsūdzību par kukuļņemšanu vairākkārt sevišķi lielā apjomā, ja tas saistīts ar kukuļa izspiešanu, par naudas legalizēšanu vairākkārt un lielā apjomā, kā arī par to, ka viņš nedeklarēja tādas īpašumtiesības, kas deva pastarpinātu ietekmi AS "Latvijas kuģniecība".

Lembergam kā drošības līdzeklis patlaban piemērots mājas arests. Lembergs uzskata, ka prokuratūras izvirzītās apsūdzības nav pamatotas, turklāt izmeklētāju rīcībā viņš saskata politiskus motīvus.

Viņa dēls Anrijs tiek turēts aizdomās par noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu un citas mantas legalizēšanu atkārtoti, lielā apmērā un organizētā grupā, kā arī par to, ka viņš atbalstīja valsts amatpersonas, kas ieņem atbildīgu stāvokli, piedalīšanos mantiskā darījumā mantkārīgā nolūkā, kurai tas saistībā ar dienesta stāvokli ar likumu aizliegts.

AS "Ventspils nafta" padomes loceklis Mamerts Vaivads, uzņēmēji Krists Skuja un Laimonis Junkers, komandītsabiedrības "Ventspils ekspedīcija loģistika KS" darbiniece Gita Grasmane un advokāts Gints Laiviņš-Laivenieks tiek turēti aizdomās par naudas legalizēšanu organizētā grupā, atkārtoti un lielā apjomā. Savukārt Ventspils uzņēmēju Ansi Sormuli tur aizdomās par naudas legalizēšanu lielā apjomā un par atbalstu kādai amatpersonai ņemt kukuļus un piedalīties mantiskos darījumos, kas tai aizliegti ar likumu.

Arī viņi visi savu vainu iepriekš nolieguši.

Patlaban ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis piemērots tikai Ventspils mēram, bet iepriekš vēl vairāki šajā lietā aizdomās turamie uz dažādiem termiņiem bijuši apcietināti vai aizturēti uz vairākām diennaktīm.

Hlevickis tiesā sniedz 36 lappušu garu liecību

LETA  01/15/08    Apsūdzētais bijušais Jūrmalas mērs Juris Hlevickis Augstākajā tiesā (AT) šodien sniedza 36 lappušu garu liecību saistībā ar Jūrmalas mēra vēlēšanu kukuļošanas krimināllietu.

Patlaban tiesa izsludinājusi pārtraukumu lietas izskatīšanā līdz plkst.14.

Kā ziņots, AT Krimināllietu tiesu palāta Jūrmalas mēra vēlēšanu kukuļošanas krimināllietu izskata apelācijas kārtībā.

Pirmdien tiesa uzklausīja vairākus procesa dalībnieku pieteikumus un, neskatoties uz advokātu lūgumu, atstāja spēkā Hlevickim noteikto drošības līdzekli - apcietinājumu.

Hlevicka advokāts Uldis Cakars savā un kolēģa Jāņa Grīnberga vārdā iesniedza tiesai pieteikumu līdz tiesvedības beigām apcietinājuma vietā piemērot bijušajam Jūrmalas mēram ar brīvības atņemšanu nesaistītu drošības līdzekli. Pret Hlevicka atbrīvošanu no ieslodzījuma vietas iebilda prokurore Velta Zaļūksne, kura uzskata, ka drošības līdzekļa maiņai nav pamata.

Kā ziņots, Zemgales apgabaltiesa 2007.gada 23.martā nolēma Hlevickim piemērot piecu gadu cietumsodu ar mantas konfiskāciju. Hlevickis tika apcietināts tiesas zālē un nogādāts Matīsa cietumā. Spriedums tika pārsūdzēts, tāpēc tas vēl nav stājies spēkā.

Lietas materiāliem tika pievienots Hlevicka aizstāvības iesniegts Latvijas Universitātes politoloģijas profesoru pētījums par politiskajiem procesiem Latvijā. Lai gan prokurore neredzēja pamatu šādai rīcībai, advokāts Cakars aģentūrai LETA norādīja, ka materiāli varētu ietekmēt lietas virzību, jo tajos atspoguļots, kā notikusi koalīciju veidošana Saeimā, Rīgas pašvaldībā un valdībā.

Uz lietas izskatīšanu AT neieradās starptautiskajā meklēšanā izsludinātais uzņēmējs Germans Milušs, kuram apgabaltiesa, tāpat kā Hlevickim, piesprieda piecu gadu cietumsodu ar mantas konfiskāciju. Krimināllieta tiek izskatīta Miluša prombūtnē. Viņu tiesā pārstāv advokāts Osvalds Svilāns, kurš norādīja, ka viņa aizstāvamais joprojām nav paudis savu attieksmi par advokāta iesniegto apelācijas sūdzību.

Uz AT nav aicināts trešais krimināllietā apsūdzētais - partijas "Jaunais centrs" deputāta kandidāts Gvido Harijs Volbrugs, jo spriedums daļā, kas attiecas uz viņu, netika pārsūdzēts.

Kā ziņots, Volbrugam apgabaltiesa piemēroja trīs gadu brīvības atņemšanu nosacīti ar trīs gadu pārbaudes laiku.

Apelācijas sūdzības par Zemgales apgabaltiesas spriedumu iesniedza Hlevicka un Miluša advokāti.

Protestu iesniedza arī Ģenerālprokuratūra, kas lūdz atcelt apgabaltiesas spriedumu daļā par Milušam piemērotā drošības līdzekļa - drošības naudas 20 000 latu - atgriešanu viņa sievai. Prokuratūra uzskata, ka drošības nauda, ko pirmstiesas izmeklēšanas laikā prokuratūras depozīta kontā iemaksāja Miluša sieva, jāieskaita valsts budžetā.

Jau ziņots, ka Zemgales apgabaltiesa visiem apsūdzētajiem noteica tādu sodu, kādu bija lūgusi piemērot prokurore Zaļūksne. Tikai Volbrugam netika piespriesta prokurores prasītā mantas konfiskācija.

Krimināllieta izskatīšanas laikā tika sadalīta vairākās tiesvedībās, atsevišķi izdalot apsūdzētā Leonīda Lasmaņa epizodes, jo viņš vairākkārt neieradās uz tiesas sēdēm un viņa atrašanās vieta nav zināma.

Hlevickis, Milušs un Volbrugs apsūdzēti par kukuļa došanu Jūrmalas domes deputātam Ilmāram Ančānam ("Mūsu zeme"), lai viņš domes priekšsēdētāja vēlēšanās nobalsotu par Hlevicki (tolaik LPP).

Milušs jau pagājušā gada 23.martā nebija ieradies uz tiesas sēdi, kurā Zemgales apgabaltiesa pasludināja spriedumu. Prokurore Zaļūksne tolaik pieļāva iespēju, ka Milušs varētu būt aizbēdzis. Sarunā ar aģentūru LETA Zaļūksne atzina, ka šādu notikumu pavērsienu viņa jau prognozējusi un par šādu Miluša rīcību nebrīnās.

Miluša advokāts Svilāns tolaik sacīja, ka viņa klientam esot palicis slikti un viņš esot kādā ārstniecības iestādē. Advokāts nezināja, kur tieši ārstējas Milušs. Aģentūra LETA toreiz apzvanīja visas Rīgas un Jūrmalas stacionārās ārstniecības iestādes, neatliekamās medicīniskās palīdzības staciju, kā arī atsevišķus rehabilitācijas centrus, taču Milušs tajās nebija atrodams.

Mēnesi pēc tam, kad apgabaltiesa pasludināja spriedumu, Milušs tika iekļauts starptautiskās meklēšanas sistēmā, aģentūrai LETA apstiprināja VP Preses un sabiedrisko attiecību biroja priekšniece Ieva Rekšņa. Milušs joprojām atrodas meklēšanā.

Liktenīgais maisiņš Turlā palīgam

Ivo Leitāns, Diena  01/15/08    Saeimas deputāta Daiņa Turlā palīgam par mēslu mešanu tiesa piespriež piespiedu darbu

Simt stundu piespiedu darba — šādu sodu Vidzemes priekšpilsētas tiesa piesprieda draudzes Jaunā paaudze (JP) loceklim uzņēmējam un arī Saeimas deputāta Daiņa Turlā (LPP/LC) palīgam Jānim Dzelmem par to, ka viņš 2006.gada jūlijā meta maisiņu ar smakojošu šķidrumu seksuālo minoritāšu aizstāvjiem. Apsūdzētais deputāta palīgs savu vainu tiesā neatzina. "Šis ir ārkārtīgi svarīgs precedents, kas raidīs stiprus signālus tai sabiedrības daļai, kura uzskata, ka citu cilvēku pulcēšanās un vārda brīvība ir ierobežojama ar vardarbību," par tiesas spriedumu teica Mozaīkas valdes priekšsēdētāja Kristīne Garina.

Tiesā izskatītie notikumi risinājās pēc seksuālo minoritāšu organizācijas Mozaīka Draudzības dienu preses konferences Alberta ielā, kur apmeklētājus sagaidīja aptuveni 30 protestētāju "pret geju propagandu", arī J.Dzelme. 2006.gadā Rīgas dome neatļāva Mozaīkas plānoto seksuālo minoritāšu gājienu, tāpēc tika rīkota preses konference un vēlāk slēgts pasākums viesnīcā. No rīta notika dievkalpojums Anglikāņu baznīcā, pēc kura tā apmeklētājus ārpusē apmētāja ar fekālijām un pārtikas atkritumiem. Dienas gaitā policija aizturēja vairākas personas, kas pārstāvēja arī JP un Nacionālā spēka savienību. Vairākas personas tika administratīvi sodītas, taču vēlāk šo lēmumu noprotestēja prokuratūra. Materiāli tika nodoti Ģenerālprokuratūrai kriminālprocesu. Virsprokurors Juris Pēda uzskata, ka cilvēku apmētāšana ar mēsliem ir rupja necieņas izrādīšana sabiedrībai.

LPP/LC Saeimas frakcijas vadītājs Andris Bērziņš teica, ka J.Dzelmes darbību vērtē negatīvi, taču ar partijas tēlu tā nebūtu saistāma. "Vislabākais kontakts ar viņu ir Dainim Turlajam, viņš ar savu palīgu var aprunāties un lūgt atstāt amatu," sacīja A.Bērziņš. D.Turlais ir viens no tiem LPP/LC deputātiem, kurš regulāri apmeklē JP pasākumus. Draudzes veikalā savulaik pat varēja iegādāties disku Sludina Dainis Turlais. Viņš Dienai sacīja, ka ar J.Dzelmi "nopietni runājis" uzreiz pēc Rīgas praida 2006, viņš esot atvainojies cietušajai sievietei, izteicis nožēlu.

"Turlā kungs varbūt ne īsti precīzi zina to, kas noticis," sacīja J.Dzelme. Viņš savu vainu neesot atzinis arī administratīvās lietas izskatīšanā, tomēr sodu nepārsūdzēja. "Esmu pietiekami aizņemts, lai vazātos pa tiesām, tāpēc samaksāju tos 50 latus," teic JP biedrs, kurš tagadējo spriedumu gan apņēmies pārsūdzēt.

Rīgas tiesas apgabala prokurore Vita Hutore sacīja, ka bez pierādījumiem neviens notiesāts netiek. Ir vairākas liecības, ka J.Dzelme no kādas personas pūlī paņēmis smirdošo maisiņu un metis. "Es to nedarīju. Mani ar maisiņu ieraudzīja policisti un aizturēja," apgalvo J.Dzelme, kurš tā arī nezinot, kas bijis liktenīgajā maisiņā. Vaicāts, kas un kāpēc viņam to devis, J.Dzelme no atbildes izvairījās, aizbildinoties ar nevaļu.

J.Dzelmi atbalstīt uz tiesas sēdi bija ieradušies aptuveni 20 JP locekļu draudzes līdera Alekseja Ļedjajeva vadībā. Pēc sprieduma pasludināšanas tiesas gaiteņos varēja dzirdēt A.Ļedjajeva sašutušos izsaucienus par "apkaunojošo tiesas spriedumu". "Politiskais pasūtījums, tiesa ir nopirkta, nebija nekādu pierādījumu. Jānis nav nekāds huligāns, bet gan īsts patriots," teica A.Ļedjajevs

Štokenbergs: "Runa vairs nav par labklājību, bet kā pārciest ziemu"

Ģirts Zvirbulis, Latvijas Avīze  01/15/08    Organizācija "Sabiedrība citai politikai", kuras redzamākā "seja" ir bijušais Tautas partijas ministrs Aigars Štokenbergs, pagājušās nedēļas beigās izplatījusi paziņojumu, kurā aicina Ivara Godmaņa vadīto valdību "steidzami piedāvāt risinājumus, kā kompensēt straujo cenu lēcienu mazturīgajām iedzīvotāju grupām".

Paziņojumā paustas bažas par rekordlielajiem cenu pieaugumiem pārtikai un komunālajiem maksājumiem, kas īpaši smagi skāruši mazturīgos Latvijas iedzīvotājus. Kā zināms, pērn inflācija sasniedza 14,1 procentu, bet, pēc "Sabiedrības citai politikai" ekonomikas speciālistu aplēsēm, tiem Latvijas iedzīvotājiem, kas būtisku daļu savu ienākumu tērē pārtikai un komunālajiem pakalpojumiem, inflācija ir pat 30 procenti. Paziņojuma autori prasa Ministru kabinetam nekavējoties izstrādāt risinājumu, kā kompensēt mazturīgajiem nodarītos zaudējumus.

"Šobrīd runa vairs nav par labklājību, bet par to, kā pārlaist ziemu. Šiem cilvēkiem ir jāmaksā par apkuri un pārtiku, bet visam naudas var nepietikt," drūmās krāsās nākotni zīmēja organizācijas valdes loceklis un Saeimas deputāts Aigars Štokenbergs. Pēc šā brīža datiem viņš prognozēja, ka 2008. gada kopējā inflācija būs aptuveni 10,5%, bet janvārī cenu kāpums varētu grozīties ap 1,3% (decembrī tas bija 0,7%). "Ja valdība mūsu brīdinājumā neieklausīsies, mēs kopā ar arodbiedrībām un pensionāriem spriedīsim par redzamākām akcijām," solīja A. Štokenbergs.

"Sabiedrību citai politikai" pagājušā gada novembrī dibināja kādreizējie "tautpartijieši", šobrīd – pie frakcijām nepiederošie Saeimas deputāti Aigars Štokenbergs un Artis Pabriks kopā ar saviem domubiedriem. Kopā ar viņiem abiem sabiedriskās organizācijas valdē darbojas arī bijusī Hansabankas vadītāja Ingrīda Blūma, jurists Aldis Gobzems, bijušais Latvijas Universitātes rektors Ivars Lācis, sabiedrisko attiecību darbinieks Gints Knoks. Valdi vada uzņēmējs Edgars Štelmahers. Biedrības mērķis esot diskusiju rosināšana par labklājību valstī, sociāli atbildīgas sabiedrības izveidošanu, tiesiskuma un godīgas valsts pārvaldes stiprināšanu.

Šobrīd organizācija jau ir piereģistrēta un noīrējusi biroja telpas Jaunielā Vecrīgā. Tuvākajās nedēļās sākšot darboties biedrības mājas lapa www.parmainas.lv, kur būs iespējams gan iepazīties ar politikas un ekonomikas ekspertu prognozēm, gan piedalīties diskusijās.

"Pašreiz galveno enerģiju veltām savai programmai. Tajā definēsim, kas ir šī sabiedriskā organizācija, un eventuāli – politiskā partija. Konkretizēsim, kādās jomās, mūsuprāt, nepieciešamas reformas un kā tās būtu jāveic," man teica A. Pabriks. Pavasarī organizācija iecerējusi sarīkot konferenci par politisko reformu iespējām Latvijā. Gaidāmas arī biedru viesošanās dažādos novados un tikšanās ar iedzīvotājiem. Pašlaik "Sabiedrība citai politikai" sev piesaistījusi aptuveni 300 biedrus, arvien pieaugot arī atbalstītāju loks. A. Pabriks pastāstīja, ka biedru vidū esot gan pensionāri, gan ekonomiski aktīvi iedzīvotāji – uzņēmēji, akadēmiķi, juristi, ierēdņi, dažādu jomu eksperti un studenti

Rīgas domnieku alga šogad pieaugusi par 33%

DELFI  01/16/08    Rīgas domes izpildinstitūcijās darbinieku algas cēlušās vidēji par 6%, savukārt deputātu darba samaksa — par 33%, trešdien ziņo laikraksts "Diena".

Pērnā gada nogalē Rīgas domes vadība paziņoja, ka atbalstīs valdības centienus apkarot inflāciju un pašvaldības darbinieku algas nepieaugs vairāk par 6%. Bet janvārī domes priekšsēdētāja, vicemēru, komiteju vadītāju un deputātu atalgojums pieaudzis vairāk nekā trešdaļu, jo tādā pašā apjomā cēlusies minimālā alga, kam tas ir piesaistīts.

Mērs Jānis Birks (TB/LNNK) turpmāk "uz papīra" ik mēnesi saņems par 720 latiem vairāk (2880 latus), savukārt ierindas deputāti — par 160 latiem (640 latus). Turklāt otru algu un pat krietni lielāku daži saņem pašvaldības uzņēmumos.

Kopš deviņdesmito gadu beigām Rīgas domē deputātu atalgojumu nosaka pēc minimālās algas, kas šogad cēlusies no 120 līdz 160 latiem mēnesī, reizinot to ar amatam atbilstošu koeficientu. Rīgas domnieki šogad no pieauguma nav atteikušies.

Savukārt Jelgavas dome gada sākumā lēma pilsētas mēra Andra Rāviņa (LZS) algu paaugstināt tikai par 10%, tādejādi sekojot valdības un Latvijas Pašvaldību savienības panāktajai norunai inflācijas ierobežošanā piebremzēt darba samaksas fonda pieaugumu. Laikraksts norāda, ka domē deputāti gūst tikai daļu no saviem ienākumiem, kas, salīdzinot ar to, ko daži pelna pašvaldības uzņēmumos, nesasniedz pat pusi. Ienesīgākā ir Rīgas brīvosta, kur astoņi pārvaldes locekļi gadā katrs saņem vairāk nekā 60 tūkstošus latu, proti, vairāk nekā piecus tūkstošus mēnesī. Bez šīs naudas pārvaldes priekšsēdētājam Ārgalim kā vicemēram domē maksā vēl 2400 latus. Brīvostā darbojas arī Birks, pilsētas attīstības komitejas priekšsēdētājs Edmunds Krastiņš (TP), īpašumu un privatizācijas lietu vadītājs Andris Ameriks (LPP/LC), kā arī koalīciju atbalstošās partijas Saskaņas centrs domes frakcijas vadītājs Mihails Kameņeckis.

Pašvaldības uzņēmumu padomēs darbs nav tik labi atalgots kā ostas valdē, taču, strādājot vairākās, iespējams nopelnīt pieklājīgu summu. Piemēram, lielākais atalgojums — 2100 lati mēnesī — no visiem par darbu trijās padomēs ir deputātam Arim Lācim (TP), nedaudz mazāk nekā tūkstoti saņem vicemērs Almers Ludviks (LPP/LC). Atrodoties visvairāk uzņēmumu — piecu — padomēs, pilsētas izpilddirektors Andris Grīnbergs bez savas 2400 latu algas nopelna vēl 1835 latus.

Vienuviet prāvāko atalgojumu var saņemt divos lielākajos pilsētas uzņēmumos — Rīgas satiksme (RS) un Rīgas ūdens (RŪ). To padomju priekšsēdētāji Imants Rākins (TB/LNNK) un Vladimirs Makarovs (TP) katrs pelna 1200 latus mēnesī, bet padomes locekļi — katrs 900 latu. Atalgojumu valsts un pašvaldības uzņēmumu valdēs un padomēs nosaka atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem pēc gada apgrozījuma un darbinieku skaita. Padomes pārstāvjiem tas nedrīkst pārsniegt 20% no valdes priekšsēdētāja algas, kas augstākā iespējamā ir 6000 latu.

Koķe aicina skolotājus būt līdzatbildīgiem par izglītības attīstību

DELFI  01/16/08    Izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe trešdien, tiekoties ar Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) padomi, aicināja to uz konstruktīvu sadarbību un līdzatbildības uzņemšanos saistībā ar izglītības attīstības nodrošināšanu.

Kā informē Izglītības un zinātnes ministrijā (IzM), Koķe tikšanās laikā uzsvēra: "Valsts, ikviena pedagoga, skolēna un vecāku interesēm atbilstošas izglītības sistēmas attīstība ir iespējama tikai konstruktīvā dialogā un līdzatbildīgā sadarbībā ar sociālajiem partneriem, tajā skaitā – ar LIZDA, kā arī ar valsts institūcijām, pašvaldībām". Sadarbība un līdzatbildības uzņemšanās attiecas gan uz sistēmu kopumā, gan uz konkrētām lietām, piemēram, Valsts kontroles ziņojuma rezultātiem, pedagogu kvalifikācijas kritēriju izstrādi, mācību satura pilnveidi un citiem jautājumiem.

Koķe tikšanās laikā informējusi par savām prioritātēm ministres amatā - izglītības kvalitāte, izglītības pieejamība, finanšu resursu racionāla un efektīva izmantošana. Vienlaikus viņa apliecināja, ka līdzekļi, kas tiks iegūti racionāli strādājot un plānojot, paliks sistēmā un tiks ieguldīti tās attīstībā.

Runājot par mazo skolēnu izglītošanu, Koķe uzsvēra, ka viņa konsekventi iestājas par to, lai izglītības sākumposmā bērnam nodrošinātu iespēju iegūt izglītību pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai. Ministre arī apliecināja, ka gan valdībā, gan sadarbībā ar sociālajiem partneriem rūpējas par izglītības kvalitāti un pieejamību veicinoša skolu tīkla attīstību.

Tikšanās laikā Koķe uzsvēra, ka viena no viņas darba prioritātēm ir arī pedagogu atalgojuma sistēmas pilnveide un ka vienošanās, kas līdz šim panāktas, ir spēkā. Taču vienlaikus Koķe akcentēja pedagogu darba rezultātu un atalgojuma sasaisti, jo pedagogiem jāsaņem atalgojums, izejot no darba kvalitātes un rezultātiem. Ministre piebilda, ka atalgojuma diferenciācija sekmēs skolotāju motivāciju, karjeras izaugsmes iespējas un izglītības kvalitāti.

TB/LNNK aicina aktīvāk aprēķināt PSRS okupācijas režīma radītos zaudējumus

DELFI  01/16/08     Apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK Saeimas frakcija trešdien, tiekoties ar valdības izveidotās komisijas PSRS okupācijas režīma nodarīto zaudējumu aprēķināšanai vadītāju Edmundu Stankeviču, secināja, ka komisijas darbs norit pieņemami, taču varētu tikt intensificēts, kā arī plašāk skaidrots sabiedrībai.

TB/LNNK preses sekretārs Rolands Pētersons informē, ka problēmas komisijai sagādājot arī piekļūšana Krievijas arhīviem, kuros glabājas ļoti daudzi materiāli, kas attiecas uz Latvijas valstij un pilsoņiem nodarītajiem zaudējumiem.

Kā frakcijas deputātiem stāstīja Stankevičs, lielākā problēma komisijas darbā ir ļoti daudzie pētījumu virzieni, kas ietver gan okupācijas režīma veiktās izsūtīšanas, cilvēku nogalināšanas, gan Latvijas valsts un pilsoņu kustamā un nekustamā īpašuma piesavināšanos, gan piespiedu darba un dienesta armijā kompensēšanu, gan Latvijas tautsaimniecībai nodarīto zaudējumu aprēķināšanu u.t.t. Ir grūti atrast kvalificētus speciālistus specifiskiem pētījumu virzieniem, atzina Stankevičs.

TB/LNNK frakcijas priekšsēdētājs Māris Grīnblats uzsvēra, ka jau šobrīd saskata divus virzienus, kā "tēvzemiešu" frakcija varētu reāli palīdzēt komisijas darbā. Pirmkārt, TB/LNNK deputāti varētu rosināt atvēlēt komisijai lielākus līdzekļus par šobrīd atvēlētajiem 200 000 latiem gadā, lai tā varētu palielināt piesaistīto speciālistu skaitu un nozaru ekspertiem piedāvāt viņu specifiskajām zināšanām atbilstošu atlīdzību. Otrkārt, frakcija varētu vērsties pie premjera Ivara Godmaņa un ārlietu ministra Māra Riekstiņa, lai Latvijas un Krievijas starpvalstu sarunās par prioritāti tiktu izvirzīts jautājums par arhīvu pieejamību.

"Tēvzemiešu" deputāti arī uzsvēra, ka komisija ir pārāk maz darījusi, lai informētu Latvijas un starptautisko sabiedrību par pētījumu gaitu un jau izdarītajiem secinājumiem. Stankevičs atzina, ka komisijas darbu tiešām varētu vairāk popularizēt, it īpaši izlaižot dažādas brošūras ar pētījumiem atsevišķās nozarēs latviešu valodā un svešvalodās. Kā piemēru viņš minēja nupat uznākušo grāmatu "Aizvestie", kurā apkopoti 1941. un 1949. gada deportāciju upuru vārdi.

TB/LNNK deputātus interesēja arī, vai komisija aprēķina zaudējumus, kas Latvijai un tās pilsoņiem radušies sakarā ar Abrenes apriņķa pievienošanu Krievijai, uz ko Stankevičs atbildēja apstiprinoši. Komisijas priekšsēdētājs atzina, ka, optimistiski vērtējot, komisijas pētījumi varētu tikt apkopoti un kopējais okupācijas režīma nodarīto zaudējumu aprēķins nosaukts 2011. gadā. Viņš uzsvēra, ka Lietuvai šis darbs ir prasījis desmit gadus, un kaimiņvalstī komisija sāka strādāt jau 1998. gadā, bet Latvijā tikai 2005. gada nogalē.

Cilvēktiesību eksperts: pret Lembergu tiek veikta apzināta patvaļa

LETA  01/16/08    Pret mājas arestā turēto Ventspils mēru Aivaru Lembergu tiek veikta apzināta patvaļa, pārkāpjot daudzas cilvēktiesību normas. Šādu viedokli pēc Lemberga apmeklējuma trešdien pauda Starptautiskās apvienības par cilvēka tiesībām Latvijas nodaļas vadītājs Elmārs Pauls Embergs.

Organizācijas vadītājs ir sašutis par policijas rīcību, jo no šodienas Lembergam esot jādzīvo neapkurinātā mājā.

Pēc Emberga teiktā, ar Ventspils Policijas pārvaldes priekšnieka Didža Vilemsona mutisku rīkojumu ir aizliegts mājā ienest malku, aizliegts uzkopt māju, kurā atrodas Lembergs, un telpas, kurās atrodas viņu apsargājošie policisti.

No šodienas Lembergam esot liegts rakstīt un nosūtīt sūdzības vai iesniegumus Valsts policijas amatpersonām, bet no 14.janvāra apsūdzētais vairs nevarot pasūtīt un saņemt pārtiku. Cilvēktiesību eksperts apgalvoja, ka Lembergam no pārtikas mājās esot tikai kartupeļi, burkāni un bietes.

Sarunā ar Lembergu apsargājošajiem policistiem eksperts guvis tikai atbildes, ka šos visus ierobežojumus ar mutisku pavēli noteikusi Ventspils Policijas pārvaldes vadība. Pēcpusdienā Embergs plānojis tikties ar Vilemsonu un noskaidrot iemeslus šādai, viņaprāt, patvaļai.

Ventspils policija, kontrolējot tiesas noteikto mājas aresta ierobežojumu ievērošanu Ventspils mēram Aivaram Lembergam, nav veikusi nekādas patvaļīgas darbības, kas būtu pretrunā ar tiesas noteiktajiem ierobežojumiem, aģentūru LETA informēja Ventspils Policijas pārvaldes priekšnieks Didzis Vilemsons.

Vilemsons atgādināja, ka ar mājas arestā esošo Lembergu var kontaktēties, sniegt viņam medicīniskos un saimnieciskos pakalpojumus tikai tās personas, kurām to ir atļāvis procesa virzītājs, nevis policija.

Kā skaidroja Vilemsons, lai saņemtu piekļuvi Lembergam, nepieciešams vai nu pašas personas, kura vēlas ar Lembergu tikties, vai tās pārstāvja iesniegums, kā tas bija gadījumā ar Starptautiskās apvienības par cilvēka tiesībām Latvijas nodaļas vadītāju Elmāru Paulu Embergu. Iesniegumu par atsevišķu personu apmeklējuma nepieciešamību var rakstīt arī Lembergs vai viņa advokāti un iesniegt tos procesa virzītājam - Ģenerālprokuratūrai. "Procesa virzītājs arī lemj - atļaut vai neatļaut," skaidroja Vilemsons un piebilda, ka "policija veic tikai tehnisku procesa virzītāja noteikto ierobežojumu izpildi".

Vilemsons tikšanās laikā ar Starptautiskās apvienības par cilvēka tiesībām Latvijas nodaļas vadītāju Elmāru Paulu Embergu esot izklāstījis situāciju saistībā ar Lemberga mājas arestu, un Embergs esot atzinis, ka policija neesot pārkāpusi savas pilnvaras, un paudis pārsteigumu, ka Lembergu pārstāvošie juristi neesot veikuši nepieciešamās procedūras, lai risinātu nepieciešamo personu vai pakalpojumu pieejamību.

Saistībā ar tā saucamo "pārtikas liegumu" Vilemsons paskaidroja, ka Lembergs esot vēlējies izmantot tajā dienā dežurējošā uzraugošā policista palīdzību, uzticot viņam pasūtīt un piegādāt pārtiku. Ventspils policijas priekšnieks skaidroja, ka "policijas darbinieka pienākumos neietilpst šādi pienākumi, tāpēc Lembergam tika atteikts".

Viņš arī atgādināja, ka Lembergam joprojām nav liegts saņemt jebkādu pārtiku jebkuros daudzumos, bet nodot to nevar pa tiešo, ja personai nav procesa virzītāja atļaujas kontaktēties ar mājas arestā esošo Lembergu, bet to var izdarīt ar policista starpniecību.

Savukārt par malkas piegādi mājai Vilemsons skaidroja: kamēr Lembergs atrodas mājā, kas skaitās viņa aresta telpa, arī malku var ienest tikai tas cilvēks, kuram ar procesa virzītāja piekrišanu ir atļauts kontaktēties ar Lembergu. "Kamēr Lembergam ir stundu garās pastaigas ārpus mājas, malku mājā var nest, cik grib," piebilda Vilemsons.

Kā liecina Uzņēmumu reģistra informācija, Starptautiskās apvienības par cilvēka tiesībām Latvijas nodaļa reģistrēta 1999.gada septembrī. Organizācija reģistrēta Jelgavas rajona Valgundes pagastā.

Kā biedrības darbības veidi minēti: risināt problēmas, kas rodas saistībā ar cilvēka tiesību pārkāpumiem, ko izdara Latvijas valsts vai cita valsts pret Latvijas pilsoņiem, reaģēt uz šiem pārkāpumiem saskaņā ar Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas un citu starptautisku tiesību aktu pamatprincipiem, kā arī palīdzēt īstenot cilvēka tiesības, kādas tās nosaka konvencionālie akti par cilvēka tiesībām, Latvijas likumi un citi tiesību akti.

Organizācijas amatpersonas ir Embergs, Irina Nulle un Bērnu un ģimenes lietu ministrijas parlamentārais sekretārs Pēteris Simsons (LPP/LC). Biedrība ir nevalstiskās organizācijas apvienojošās Latvijas Pilsoniskās alianses biedre.

Lemberga advokāts Aivo Leimanis pastāstīja, ka vakar iesniedzis sūdzības iekšlietu ministram Marekam Segliņam (TP) un lietu izmeklējošajam tiesnesim. Sūdzībās vērsta uzmanība uz Ventspils policijas amatpersonu, pēc Lemberga domām, nelikumīgo un nepamatoto darbību un cilvēktiesību pārkāpumiem. Sūdzībām pievienota arī sarakste starp Lembergu un Ventspils policijas vadību.

Kā aģentūra LETA uzzināja Ventspils tiesā, izmeklēšanas tiesnese Sandra Eglīte pa faksu saņemto Leimaņa sūdzību ir pārsūtījusi Ģenerālprokuratūrai. Tās pārstāvis Andrejs Vasks apstiprināja, ka no tiesas pa faksu ir saņemta šī sūdzība. Procesa virzītājs sola ar to iepazīties, izvērtēt un pieņemt kādu lēmumu.

Lai gan Leimanis uzskata, ka beidzot šajā jautājumā iniciatīvu vajadzētu izrādīt prokuratūrai, tomēr viņš arī atzīst, ka tiesas noteikto ierobežojumu izpildi jānodrošina tieši policijai. Advokāts cer, ka sūdzības tiks izskatītas nekavējoties, ņemot vērā to aktualitāti. Leimanis domā, ka iekšlietu ministram vajadzētu uzsākt dienesta izmeklēšanu attiecībā uz policistu patvaļu un likumpārkāpumiem.

Kā iepriekš atzina Lemberga advokāts Armands Šūmanis, joprojām tiek apsvērta iespēja, ka Lembergs varētu sūdzēties Eiropas Cilvēktiesību tiesā vai citās instancēs pret Latvijas valsti. "Pagaidām vēl nekādas sūdzības nav iesniegtas," informēja advokāts.

Lembergs Vilemsonu informējis, ka ceturtdien, 17.janvārī, sāks badastreiku, kas vērsts "pret policijas un Ģenerālprokuratūras patvaļu", un lūdzis nodrošināt ārsta uzraudzību, aģentūru LETA informēja Šūmanis.

Kā iepriekš sacīja Ģenerālprokuratūras preses pārstāvis Andrejs Vasks, prokuratūrā nav saņemta neviena oficiāla sūdzība vai iesniegums par policijas rīcību vai šo notikumu, tāpēc prokuratūrā nav sākta notikušā izvērtēšana, un līdz ar to procesa virzītājs nekādus komentārus nevar sniegt.

Kriminālprocess, kas tiek dēvēts par Ventspils amatpersonu lietu, tika sākts 2005.gada 3.oktobrī, pamatojoties uz pārbaudes materiāliem par Ventspils amatpersonu iespējamiem noziedzīgiem nodarījumiem.

No šī kriminālprocesa tika izdalīts cits, kura gaitā 2006.gada 20.jūlijā Ventspils mēram uzrādīta apsūdzība kukuļņemšanā vairākkārt sevišķi lielā apjomā, noziedzīgi iegūtas naudas legalizēšanā un amatpersonai ar likumu noteikto ierobežojumu pārkāpšanā, jo viņš kā kukuli esot pieņēmis AS "Kālija parks" dibinātājas Šveicē reģistrētās kompānijas "Multinord AG" akcijas un par tām viņam izmaksāti naudas līdzekļi.

Savukārt pamatlietas gaitā šā gada 14.martā prokuratūra Lembergam izvirzīja apsūdzību par kukuļņemšanu vairākkārt sevišķi lielā apjomā, ja tas saistīts ar kukuļa izspiešanu, par naudas legalizēšanu vairākkārt un lielā apjomā, kā arī par to, ka viņš nedeklarēja tādas īpašumtiesības, kas deva pastarpinātu ietekmi AS "Latvijas kuģniecība".

Lembergam kā drošības līdzeklis patlaban piemērots mājas arests. Lembergs uzskata, ka prokuratūras izvirzītās apsūdzības nav pamatotas, turklāt izmeklētāju rīcībā viņš saskata politiskus motīvus.

Viņa dēls Anrijs tiek turēts aizdomās par noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu un citas mantas legalizēšanu atkārtoti, lielā apmērā un organizētā grupā, kā arī par to, ka viņš atbalstīja valsts amatpersonas, kas ieņem atbildīgu stāvokli, piedalīšanos mantiskā darījumā mantkārīgā nolūkā, kurai tas saistībā ar dienesta stāvokli ar likumu aizliegts.

AS "Ventspils nafta" padomes loceklis Mamerts Vaivads, uzņēmēji Krists Skuja un Laimonis Junkers, komandītsabiedrības "Ventspils ekspedīcija loģistika KS" darbiniece Gita Grasmane un advokāts Gints Laiviņš-Laivenieks tiek turēti aizdomās par naudas legalizēšanu organizētā grupā, atkārtoti un lielā apjomā. Savukārt Ventspils uzņēmēju Ansi Sormuli tur aizdomās par naudas legalizēšanu lielā apjomā un par atbalstu kādai amatpersonai ņemt kukuļus un piedalīties mantiskos darījumos, kas tai aizliegti ar likumu.

Arī viņi visi savu vainu iepriekš nolieguši.

Patlaban ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis piemērots tikai Ventspils mēram, bet iepriekš vēl vairāki šajā lietā aizdomās turamie uz dažādiem termiņiem bijuši apcietināti vai aizturēti uz vairākām diennaktīm.

Vaznis un iepriekšējie „auni”: kas no tā sanāca 1991. gadā?

Lato Lapsa, Sandris Metuzāls, Kristīne Jančevska ,  TVNET  01/16/08     Plašu TVNET lasītāju interesi izraisījušas kādreizējā iekšlietu ministra, tagadējā advokāta Aloiza Važņa pārdomas par stāvokli valstī. Taču interesanti, ka A. Važņa atklāsmes dienas gaismu ieraudzījušas tieši 1991. gada janvāra notikumu kārtējā gadadienā, un vēl interesantāk, ka arī pirms 17 gadiem A. Vaznis šķita pārliecināts, ka pietiekami lielas cilvēku grupas uzskatāmas vienkārši par auniem.

Kas no tā sanāca – to rāda šis fragments no apgāda „Atēna” izdotās grāmatas „Mūsu vēsture 1985-2005”, kas jau nākamnedēļ nonāks grāmatveikalu plauktos.

Vēl 1990. gada 15. maijā omonieši pie Augstākās Padomes ēkas ar stekiem izdzenāja karaskolu kursantu pūli, kas, protestējot pret Neatkarības deklarācijas pieņemšanu, mēģināja ielauzties parlamenta ēkā, bet jau gada vidū viņi faktiski bija izgājuši no Latvijas varas iestāžu pakļautības. Zināmā mērā par to var „pateikties” jaunieceltajam iekšlietu ministram Aloizam Vaznim, kura attiecības ar omoniešiem jau no paša sākuma veidojās diezgan saspīlētas. Pirmie konflikti izcēlās drīz vien pēc ministra stāšanās amatā, kad vairāki omonieši A. Vaznim atgādināja viņa priekšgājēja Bruno Šteinbrika solījumu apgādāt vienības vīrus ar dzīvokļiem ārpus kārtas. Jaunais ministrs uz to atteica, ka atbildību par nepārdomātiem solījumiem uzņemties netaisās. Sekoja domstarpības par Latvijas PSR prokuratūras (tobrīd pastāvēja Augstākajai Padomei lojālā Latvijas Republikas prokuratūra un Maskavas rīkojumus pildošā LPSR prokuratūra) apsardzi: to bija uzņēmies uz OMON bāzes veidotais apsardzes kooperatīvs Vikings, savukārt A. Vaznis omoniešiem pavēlēja prokuratūras apsardzi izbeigt. OMON šo rīkojumu ignorēja, kas vēlāk noveda pie likumsakarīga rezultāta – ar Augstākās Padomes lēmumu kooperatīvs Vikings tika aizklapēts ciet.

Eļļu ugunij pielēja diezgan asos toņos aizritējusī ministra tikšanās ar OMON vīriem, pēc kuras A. Vaznis presei paziņoja, ka ar omoniešiem acīmredzot attiecības būs jāveido kā ar psihiski slimiem cilvēkiem – pa labam, mierīgi un draudzīgi, vismaz līdz brīdim, kamēr tie nesāks ālēties. Kad OMON un republikas varas iestāžu attiecības bija jau pāraugušas atklātā konfliktā, A. Vaznis mēģināja tikt no vienības vaļā un pieņēma lēmumu aizvākt to no Iekšlietu ministrijas štata, atdodot Maskavai pakļautajai iekšlietu karaspēka 42. divīzijai. Taču iznāca tikai vēl sliktāk – rezultātā vienība tā īsti vairs nepakļāvās nevienam, atskaitot vien dažus cilvēkus Maskavā. Kuriem tieši – to vienības komandieris Česlavs Mliņņiks pat 1991. gada augustā pēc puča izgāšanās uzskatīja par labāku neteikt.

Protams, nekādā gadījumā nevar apgalvot, ka pie visa vainīgs būtu tikai A. Vaznis, kurš omoniešu acīs bija tāds kā ļaunuma iemiesojums. Ļoti lielu ieguldījumu OMON kaujinieku „zombēšanā” deva PSPK līnijai uzticīgie partija darbinieki, bet jo īpaši vienības „pelēkais kardināls” un politiskais vadītājs Andrejs Čeckis. Turklāt ne visiem vienības vīriem komunistiskās propagandas sliktāko paraugu garā ieturētā smadzeņu kompostrēšana apvienojumā ar no likumības viedokļa apšaubāmām spēka akcijām bija pa prātam, tādēļ laiku pa laikam kāds OMONu atstāja.

Interesanti, ka A. Vaznis, maigi izsakoties, kutelīgā situācijā iekūlās arī tā paša 1991. gada augustā – PSRS puča laikā. Viņam pašam jau pēc puča beigām bija virkne pretenziju pret jaunizveidoto policijas bataljonu un tā komandieri Juri Vectirānu: „Uzzinot par puču, bataljona vadība bez iepriekšēja brīdinājuma un saskaņošanas 19. augustā noņēma apsardzes vīrus no iekšlietu ministra pieņemamās telpas un Policijas akadēmijas, atstājot tās savam liktenim. Pats bataljona komandieris J. Vectirāns nozuda viņam vienīgajam zināmā virzienā, neaizmirsdams pirms tam izņemt no bataljona konta bankā skaidru naudu 636 329 rubļu, par kuriem pēc tam nespēja atskaitīties.”

J. Vectirāns savukārt vēlāk stāstīja, ka esot devies uz laukiem veidot bruņotas pretošanās kustības vienības, taču ar atskaiti par naudu viņam tiešām, cik noprotams, radās problēmas. Ja ticam A. Vaznim, tad sākotnēji J. Vectirāns apgalvojis, ka naudu noslēpis mežā, lai puča uzvaras gadījumā izlietotu Latvijas neatkarības atjaunošanas labā. Mazliet vēlāk stāsts koriģēts, norādot, ka nauda iztērēta, nopērkot no padomju zaldātiem ieročus. Tomēr ar aktu tikusi norakstīta ne visa summa, bet tikai 89 500 rubļu, turklāt aktu parakstījis pats J. Vectirāns, trīs viņa padotie un Augstākās Padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš, kurš nekad nebija slēpis savas simpātijas pret J. Vectirāna bataljonu, kas beigu beigās tika transformēts Drošības dienestā, izņemts no iekšlietu ministra pakļautības un nodots Augstākās Padomes pakļautībā, tā izbeidzot jebkādas diskusijas par noklīdušo tūkstošu likteni.

Taču arī policijas bataljona vīriem bija savas pretenzijas pret iekšlietu ministru, kas, pēc viņu domām, padotos bija pametis likteņa varā un pats nozudis nezināmā virzienā, puča dienās slēpjoties kaut kur Latgalē un Jūrmalā...

Plašāka informācija par grāmatu „Mūsu vēsture 1985-2005” – mājas lapā www.musuvesture.lv

Saeimas deputāti plenārsēdēs sākuši runāt iecietīgāk

LETA   01/16/08    2007.gada otrajā pusē krasi samazinājās Saeimas plenārsēdēs izskanējušu neiecietīgu izteikumu skaits, secinājuši sabiedriskās politikas centra "Providus" pētnieki.

Savukārt masu mediji turpinot publicēt neiecietīgus rakstus - pārsvarā par seksuālajām minoritātēm, nelatviešiem un nevalstiskajām organizācijām (NVO), Latvijas masu mediju un Saeimas monitoringā secinājuši "Providus" pētnieki.

Monitoringa gaitā "Providus" pievērsa uzmanību politiķu, žurnālistu un citu viedokļu līderu izteikumiem, kā arī politikas un likumdošanas iniciatīvām, caur kurām var notikt pilsoniskās līdzdalības ierobežošana, mēģinot panākt sabiedrības grupu - minoritāšu, NVO un citu - izslēgšanu no publiskās telpas.

Saeimas monitorings aptvēra Saeimas plenārsēdes un likumdošanas iniciatīvas. Saeimas monitoringa gaitā no pagājušā gada marta līdz jūnijam pētnieki identificējuši vairākus gadījumus, kad, vēršoties pret sabiedrības grupām un oponentiem, deputāti savās runās pārkāpa Saeimas Ētikas kodeksu.

Savukārt mediju monitorings aptvēra laikrakstus "Diena", "Neatkarīgā", "Latvijas Avīze", "Telegraf", "Čas", "Vesti Segodņa" un "Rītdiena".

Projekta mērķis ir nostiprināt minoritāšu un NVO tiesības uz klātbūtni publiskajā telpā un uz līdzdalību politiskajā procesā.

Ar detalizētākiem monitoringa rezultātiem pētnieki iepazīstinās otrdien, 22.janvārī, kad notiks projekta "Izaicinājums pilsoniskajai līdzdalībai" gada ziņojuma prezentācija, pastāstīja projekta vadītāja Marija Golubeva. Ziņojuma prezentācija notiks plkst. 11 "Providus" telpās Rīgā, Alberta ielā 13, 6. stāvā.

Intervija ar Pēteri Bankovski: Valdnieku vietā kučieri nāk

Ritums Rozenbergs,  NRA  01/17/08    Pēteris Bankovskis – kultūrkritiķis, Latvijas Kultūras fonda valdes priekšsēdētājs, savulaik pabijis laikraksta Literatūra un Māksla redaktora amatā, sniedzis padomus premjeram Mārim Gailim, arī ministriem, vadījis raidījumus Latvijas televīzijā par kultūras dzīvi, neskaitāmu publikāciju autors par filozofiskām, socioloģiskām, kulturoloģiskām un citām tēmām.

Intervijā Neatkarīgajai P. Bankovskis demonstrē, kā uz apkārt notiekošajiem procesiem un parādībām raudzīties ar visai neordināru skatu.

– Jūs savulaik darbojāties Sorosa fonds – Latvija (SFL) finansētā projektā. Vai varam vilkt šķirtni starp sākotnējām Sorosa fonda aktivitātēm Latvijā un tām, kuras redzamas šodien, proti, politisko darbību?

– Nodoties politiskām idejām ir vieglākais ceļš, kā tikt vaļā no jebkurām idejām. Politika ir tādu vīru kļūmīgā godkāre, kuri dzimuši būt kučieri. Tā, kā var izlasīt Ievas Lešinskas rakstā jaunākajā Rīgas Laika numurā, esot teicis portugāļu dzejnieks Fernandu Pesoa. Runājot par šķirtni – jā, varam!

Sākotnēji ar SFL finansiālo atbalstu tika nodibināts Sorosa Mūsdienu mākslas centrs, ko vadīja Jānis Borgs. Arī es kādu laiku biju šā centra valdē. Toreiz darbojoties Sorosa finansētājā Mūsdienu mākslas centrā, ne mani, ne Jāni Borgu neinteresēja, vai tas ir politisks tausteklis.

Kopš astoņdesmito gadu beigām latviešu mākslā, līdzīgi kā visur citur Austrumeiropā, valdīja īslaicīga eiforija. Laikmetīgā māksla pat ar visķēmīgākajām tās izpausmēm kļuva par personas izpausmes un brīvības veidu. Sākotnēji Soross šo laikmetīgās mākslas centru finansēšanai deva naudu. Pamazām naudas došana dila.Interese mazinājās gan mākslas dzīves darbiniekiem, gan Sorosam un viņa struktūrām. Pēc tam šis Sorosa mūsdienu mākslas centrs pārtapa Latvijas laikmetīgās mākslas centrā. Tas eksistē joprojām, tikai šim centram nav nekāda sakara ar Sorosu. Savulaik, pateicoties Sorosa naudai, tika izdota arī grāmatu sērija Cilvēks un sabiedrība. Par to bija un joprojām ir liels gandarījums. Taču sērija bija vienpusīga, kliba. Tika tulkoti galvenokārt kreisi liberāli orientēto autoru darbi, sākot ar Mišelu Fuko un beidzot ar angļu un amerikāņu sociālantropologiem un sociologiem. Grāmatu sērija ievirzījās, kā man šķiet, pārspīlēta liberālisma virzienā.

– Vai agresīvais liberālisms bija finansētāju uzstādījums?

– To es nezinu. Varbūt tā bija to cilvēku, kuri šīs grāmatas tulkoja un izdeva, vēlēšanās sekot modei. Nenoliedzami, tolaik bija tāda akadēmiskā mode. Tā turpina pastāvēt. Šie agresīvā liberālisma domātāji ir skaļāki, tāpēc lielā mērā nosaka laikmeta intelektuālo modi.

– Neilgi pēc tam, kad Sorosa struktūras sāka nodarboties ar politiku, parādījās arī termins "sorosieši". Kas ir sorosieši?

– Ir konservatīvā un liberālā sabiedrības daļa, jeb, es pat teiktu, libertīniskā. Šīs grupas savā starpā saspēlējas. Jāvaicā terminoloģijas komisijai, vai vārds "sorosieši" saucams par terminu. Ja terminoloģijas komisija akceptēs jēdzienu, tad to varēs ieviest. Ja tas tiks ieviests, tad tas varētu būt apzīmējums radikālajiem liberāļu strāvojumiem. Tam nav nekāda sakara ar etnisko vai teritoriālo piederību. Šis termins drīzāk ir saistīts ar starptautisko korporāciju pārvaldības modeli, kurš, izskatās, pasaulē ir noteicošais.

– Jūs teicāt "konservatīvo un liberālo saspēle". Bet izskatās, ka Latvijā starp šīm grupām notiek pamatīga cīņa?

– Spēle jau ir sava veida cīņa, un cīņa ir spēle.

– Vai varam raksturot konservatīvo un liberāļu vērtības?

– Šādu vērtību raksturošana vienmēr izvēršas par banalitāšu sēriju. Tas nedaudz mulsina. Ja pateiksim, ka vērtība ir, pieņemsim, nacionāla valsts, tad tūdaļ apkārtējā pasaule liks ieraudzīt, ka šobrīd nacionālas valsts ideja nestrādā nevienā vietā.

Piemēram, sešdesmitajos gados, kad izvērsās Āfrikas atbrīvošanās kustība un šķita, ka visas jaunās politiskās vienības sāks nodarboties ar nacionālo valstu būvniecību, Eiropa ieraudzīja, ka tur atsākas cilšu, grupējumu, un citu apvienību karš. Daudzi cilvēki Āfrikā notiekošos procesus pat dēvē par trešo pasaules karu. Runājot par Eiropas nacionālajām valstīm – vai tās vairs ir nacionālas valstis? Eiropas Savienībā pārsvarā ir runa par globālajiem tirgiem. Pārvaldības modeļi vairs netiek realizēti karaļnamos vai ministru kabinetos, bet gan biržās un tamlīdzīgās vietās. Kādus gan vērtību definēšanas atskaites punktus mēs varam izvēlēties? Mēs viegli varam pateikt, ka tie tur, lūk, ir konservatīvie, bet tie – otrā pusē – liberāļi, un ar to arī beigt. Bet pateikt, kas tie ir – tas ir ārkārtīgi grūti. Cits piemērs: "klasiska" vērtība – tradicionālā ģimene. Taču, tikko mēs to pasakām, sadzirdam iebildumus ar visai nelabvēlīgu statistiku vai atsauces, sacīsim, uz Viktorijas laiku Angliju, kuru mēs bieži vien iztēlojāmies kā tradicionālas ģimenes cietoksni, bet kur dienasgaismā bez pūlēm izvelkami neskaitāmi piemēri, kā ģimenes nefunkcionēja. Mēs tūlīt pat izdzirdēsim jautājumu – kas tā tāda ģimene vispār ir? Vai tā ir patriarhālā ģimene, par kādu varam lasīt Virzas Straumēnos? Un vēl: kas ir latviešu konservatīvo aprindu vērtības – lauku sīksaimniecības, trīs cukurfabrikas, Kārlis Ulmanis? Šķiet, 20. gadsimts ir bijis pārāk dramatisks, lai būtu iespējams runāt par vērtību pārmantotību. Un, lai arī bez kristietības nebūtu Eiropas, es piesargātos teikt, ka konservatīvi domājošu cilvēku vairākumam kristietība patiešām ir vērtība.

– Bet agresīviem liberāļiem vērtības gan ir skaidri definētas: piešķirt īpašas tiesības homoseksuāļiem, noniecināt kristīgo baznīcu, nonievāt nacionālo valsti, diskreditēt nacionālas valsts leģitīmi ievēlētu varu, zem atvērtās un pilsoniskās sabiedrības saukļiem pielūgt internacionālismu.

– Šeit varam runāt par cilvēktiesību principiem un to izpratni. Liberāļiem būtiskas ir indivīda tiesības, mazāk – pienākumi. Indivīda tiesības tiek celtas visaugstākajā pjedestālā. Jebkuram liberālim tās ir aprioras vērtības.

– Neviens jau neapstrīd cilvēktiesību prioritāti.

– Cilvēktiesības var viegli novest līdz absurdam. Rietumu pasaulē ir dažādas kustības. Piemēram, ir tāda dāma Tonija Vernelli. Divdesmit septiņu gadu vecumā viņa sterilizējās. Motivācija? Lai viņai nedzimtu bērni un lai tie, elpodami un rosīdamies, nevairotu ogļskābās gāzes piesārņojumu uz zemeslodes. Tādā veidā viņa, redz, palīdzot glābt zemeslodi. Nesen kādā intervijā viņa teica, ka daudzi viņu uzskatot par vājprātīgu. Turpretī viņa pati ir pārliecināta, ka vājprātīgas ir tās sievietes, kuras sadzemdē bērnus un pēc tam ar automobiļiem braukā šurpu turpu, bērnus vadādamas uz skolām un pulciņiem, vairojot pieprasījumu pēc pārtikas produktiem, piesārņojot gaisu ar ogļskābo gāzi un tuvinot pasauli iznīcībai. Nav dzirdēts, ka šādas aktīvisma izpausmes būtu Latvijā, bet Rietumeiropas valstīs, kuras, šķiet, pašas strauji tuvojas savai dabiskajai nāvei, šādas kustības vēršas plašumā. 2006. gadā Oksfordas universitātes izdevniecība laida klajā Keiptaunas universitātes filozofijas katedras vadītāja Deivida Benatara grāmatu Labāk būt nekad nebijušam (Beter Never to Have Been: The Harm of Coming into Existance). Profesors Benatars pamato, kādēļ labāk būt nedzimušam un nemaisīties pa pasauli. Šī klaji izteiktā nāves filozofija, kuras intence laikam gan ir, ka cilvēkiem uz zemeslodes vispār nevajadzētu būt, ir cilvēka tiesību realizācijas galējā stadija. Prominentā Oksforda universitātes izdevniecība šādas grāmatas laiž klajā, un acīmredzot tās tiek lasītas un arī kaut kur apspriestas. Šajā gultnē, kā ma šķiet, itin labi ierakstās arī geju, praidu un visas tamlīdzīgās kustības. Es te netaisos vērsties pret katra cilvēka tiesībām veidot pasaules ainu. Es tikai minu piemērus.

– Pēdējos gados aktivizējusies leģitīmi ievēlētās varas metodiska apliešana ar samazgām. Kādēļ tā notiek?

– Arī šajā jomā Latvija ne ar ko neizceļas. Samazgu liešana vienmēr iet kopsolī ar tā dēvētās ceturtās varas aktivitātēm. Apzīmējumu "ceturtā vara" ieviesa angļu konservatīvais politiķis Edmunds Bērks kaut kad 19. gadsimta sākumā. Redziet, demokrātijā neglābjami notiek tā, ka visvisādu funkciju veikšanai cilvēki no sava vidus izvirza kādus, kas to vai nu grib, vai citi gluži vienkārši neatrodas. Izvirzītie, to pasaka jau valoda, izvirzās ārā no izvirzītāju masas, attālinās, kļūst grūtāk aizsniedzami. Pārējo padara mediji. 19. gadsimta angļu ģenerālis Gārnets Volslijs kara korespondentus esot nosaucis par armijas lāstu, kas aprij cīnītājiem paredzēto pārtiku. Ar preses pārstāvjiem tā arī ir. Varbūt viņi savos sirds dziļumos vēlas paši kļūt par izvirzītajiem, varbūt vēlas kļūt par rakstniekiem vai ko citu. Beigu beigās, nespējot kļūt ne par šo, ne to, viņi pauž savu neapmierinātību.

– Tātad mediji vainīgi pie varas apgānīšanas?

– Medijs savu neapmierinātību mēģina uzspiest vēl kādām personu grupām, un parasti tas arī izdodas.

– Vai no tā varam secināt, ka tieši medijiem izdevās sakacināt pūli pie Saeimas un Doma laukumā?

– Nebiju klāt. Nezinu, kādi cilvēki tur gāja. Pieņemu, ka tur devās cilvēki ar ļoti dažādām interesēm. Protams, medijiem ir svarīga loma, spriežot pēc tā, kā cilvēki reaģē uz medijos paustajām ziņām. Daudzi tur pausto ņem ļoti nopietni. Mediju darbinieki neapmierinātību, savu psiholoģisko stāvokli, jau gribot negribot ieplūdina tekstā. Te rodas noslēgtais aplis: mediji ziņo, ka publika pieprasa negatīvās sensācijas; savukārt publika saka, ka mediji viņiem uzspiež negatīvās sensācijas.

– Kas tās ir par cīņām, kas Latvijā notiek?

– Brīžam liekas, ka visi cīnās pret visiem. Tāpat var runāt par interešu grupu cīņu. Ideoloģiju cīņa maz kur pasaulē notiek. Ja nu vienīgi islāma pasaulē. Rietumiem ideoloģijas nav.

– Kam Latvijā pieder vara?

– Jautājums: pieder vara uz ko, vai pret ko? Katram no mums ir vara pār savu ķermeni. Vismaz mums tā šķiet. Tā ir tā vara, ko mēs varam apjēgt. Ļoti grūti mums ir apjēgt to varu, kādu pār mums izpleš, piemēram, Valsts ieņēmumu dienests. Šo "muitnieku un nodokļu piedzinēju" cilvēkiem bijis grūti apjēgt kopš Jēzus laikiem.

– Vai tad cilvēkiem ar lietussargiem vienlaikus ienāca prātā traukties uz Saeimu? Kāds taču to organizēja. Cits piemērs: kurš vada kampaņas pret latviešu uzņēmējiem Lembergu, Šķēli un citiem?

– Kampaņas pret uzņēmējiem droši vien ietekmē citi uzņēmēji. Tam, kurš nav uzņēmējs, šādas kampaņas neinteresē.

– Vai kampaņas ir ievads tam, lai atsavinātu uzņēmēja mantu?

– Protams! Viss ir atkarīgs no indivīda spējas kaut ko izmantot mērķu sasniegšanai. Kā vēsturē, tā mūsdienās ir cilvēki, kuriem ir valdnieka dotumi. Citi nez kādēļ viņiem pakļaujas. Jūsu slavinātais Lembergs Ventspilī darbojas kā viduslaiku valdnieks ar visām labajām un sliktajām īpašībām, kādas piemīt valdniekiem. Cepuri nost, viņš ir skaidri izteikts valdnieka tips. Arī Andris Šķēle, liekas, tāds ir. Jebkurā sabiedrībā šādu cilvēku ir maz. Toties ļoti daudz ir manis jau pieminēto "kučieru".

– Varbūt kāds ir ļoti ieinteresēts, lai šādu valdnieku mūsu sabiedrībā vispār nebūtu, lai valsti valdītu kučieri, kuri ir regulējami un ietekmējami?

– Te varētu liet ūdeni uz Naomijas Kleinas un tamlīdzīgu domātāju dzirnavām, sakot, ka šobrīd pasaulē pie varas ir tikai un vienīgi starptautiskais kapitālisms, no kura izvilkt ārā konkrētas personālijas ir tikpat kā neiespējami. Var jau būt. Dzirdēju stāstu, ka jūsu nesen intervētajam Gundaram Bērziņam esot vajadzējis pamest politiku, jo viņš, būdams veselības ministrs, cīnījies par to, lai skolēni Latvijas skolās lietotu veselīgus dzērienus, tādējādi nonākot pretrunā ar Cocacola interesēm. Tas varētu nozīmēt to, ka, sacīsim, ASV vēstniecība efektīvi aizstāv Cocacola intereses. Var jau būt, ka pasauli pārvalda starptautiskais kapitāls un valdības tikai ampelējas, ieskaitot ASV valdību, lai arī tā skaitās spēcīgākā un ietekmīgākā pasaules valsts. Ko gan lai runā par Eiropas valstīm, kuras izmirst, deģenerējas, iet bojā?

– Vai tas, ka tiek vajāti nacionālie uzņēmēji, ir labi vai slikti?

– Man, latvietim, tas šķiet slikti. Ja mēs vēlamies sajust to, ko mēs dēvējam par latviešu tautu, tur ir jābūt visiem – gan lieliem uzņēmējiem, gan sīkiem gariņiem kā mēs ar jums. Tajā ziņā jaunlatviešu aicinājums vairot sev mantu bija ļoti pareizs. Taisnība bija arī Andrievam Niedram, kurš aicināja latviešus konkurēt ar tā laika zemes īpašniekiem vāciešiem.

– Bet citi uzskata, ka nacionālo uzņēmēju noriešana ir laba.

– Tie ir cilvēki, kam nav ne tēvijas, ne mājas.

– Vai tas nozīmē, ka noteikta cilvēku grupa uzurpē tiesības runāt sabiedrības vārdā?

–Tieši tā! Jo sabiedrība jau ir visi tie cilvēki, kuri ir šeit Latvijā. Ja nav visi, nevar runāt par sabiedrību. Un vēl kas: mēs, cilvēki, gribam to vai ne, aizvien ieslīgstam nenozīmīgos sīkumos. Vienīgais lielais un nozīmīgais ir Dievs, kas visu rada un vada, kas liek planētām un zvaigznēm kustēties. Tas, kas uz šīm planētām kustas un knosās, ir tikai sīkas monādas. Lielumu cilvēkam un jēgu pasaulei spēj dot vienīgi dievatziņa. Taču to cilvēki gandrīz vienmēr aizmirst. Burzīdamies līmenī, kur redzami tikai atkritumu konteineri un veikali, cilvēki ierauga visas mūsu apspriestās problēmas.

Viedoklis: Brīvības iztirgotāji

Aivars Ozoliņš,  Diena  01/18/08    Gadskārtējais organizācijas Freedom House pasaules valstu brīvības pētījums, kurā secināts, ka Latvijā pagājušajā gadā pasliktinājusies situācija politisko tiesību jomā, kam par iemeslu augstākā līmeņa korupcija, tikai apstiprina to, ko redz vairākums Latvijas iedzīvotāju, kuri neuzticas ne Saeimai, ne valdībai: korupcija augstākajā varas līmenī apdraud demokrātiju un brīvību.

Vājš mierinājums, ka brīvības mazināšanās Latvijā atbilst kopējai pasaules tendencei. Lai gan par "brīvām" atzīto valstu skaits nav mazinājies (un Latvija, protams, ir starp šīm 90 valstīm), gan šajā, gan "daļēji brīvo" un "nebrīvo" valstu kategorijā - piektdaļā visu pasaules valstu - pētījums reģistrējis politisko tiesību un pilsonisko brīvību stāvokļa pasliktināšanos. Turklāt Centreiropā un Austrumeiropā demokrātijas konsolidēšanas process turpinājis attīstīties, un tikai Latvijā un Bosnijā un Hercegovinā notikusi tā pasliktināšanās.

Pilsonisko brīvību ziņā Latvijai atkal visaugstākais iespējamais vērtējums, taču brīvības indekss ir krities, jo vērtējums pazemināts politisko tiesību ziņā. Šajā jomā Freedom House vērtē trīs kritērijus - vēlēšanu sistēmu, politisko plurālismu un valsts varas aparāta darbību. Tieši korupcijas iespaids uz valsts pārvaldi ir bijis Latvijas brīvības indeksa pazemināšanas iemesls.

Runājot tieši un vienkārši - valsts nozadzēji un pērkami politiķi iztirgo mūsu brīvību.

Arī pēc KNAB pasūtījuma SKDS veiktā sabiedriskās domas pētījuma rezultāti parāda -, lai gan administratīvajā līmenī korupcija samazinās, arvien lielāka sabiedrības daļa uzskata, ka augstākā līmeņa korupcija pieaug. Pērn novembrī veiktajā plašajā aptaujā tikai 9,5 procenti respondentu atbildēja, ka uzskata Saeimu par godīgu (kritums par 9 procentiem, salīdzinot ar 2005.gadu), bet valdību par godīgu uzskata vairs tikai 7,8 procenti (kritums par 6,2 procentiem). Vairāk nekā puse uz jautājumu par korupcijas ietekmi atbildēja, ka tā grauj iedzīvotāju ticību Latvijas valstij. Vairāk nekā 60 procenti ir pārliecināti, ka, tikai apkarojot augstākā līmeņa korupciju, izzudīs arī zemākā.

Kāds var iebilst, ka runa ir tikai par priekšstatu par korupciju un ka to ietekmējuši pēdējā laika skaļie skandāli, bet tie - Jūrmalas mēra kukuļdošanas lieta, prokuratūras apsūdzības Lembergam, tā dēvētā digitalizācijas lieta, tiesnešu nonākšana uz apsūdzēto sola un citi - paši par sevi liecina drīzāk par sekmēm cīņā pret korupciju. Taču tam var piekrist tikai tiktāl, ka korupcijas apkarotāji strādā arvien labāk, tomēr tas nenozīmē, ka augstākā līmeņa korupcija būtu jūtami mazinājusies. (Tad būtu jāvaicā, kādēļ politiķi gluži kā apmāti cenšas radīt par sevi priekšstatu, ka ir korumpēti?)

Diemžēl minētie skandāli paver skatu uz varas aizkulisēm, kurās korupcija ir nevis kukulis šur, kāds čomisks darījums tur, bet gan gadu gadiem izkopta, plaša un ikdienišķa sistēma, ko paši tās dalībnieki acīmredzot tad arī uzskata par savu darbu jeb "politiku". Bijušā premjerministra Kalvīša brutālais mēģinājums izrēķināties ar šīs aizkulises ieraudzīt palīdzējušā KNAB vadītāju diemžēl liecina, ka valdības un parlamenta līmenī drīzāk ir vēlme apkarot korupcijas apkarotājus, nevis korupciju. Freedom House direktors Kristofers Vokers Dienai atzina, ka tieši šis nepieļaujamais varas pārstāvju mēģinājums atstādināt Loskutovu bija Latvijas indeksa krituma galvenais iemesls.

Plašie protesti pērnruden parādīja, ka liela daļa sabiedrības jau tik ļoti nav mierā ar "politiskajai elitei" ierasto lietu kārtību, ka ir gatava pati iesaistīties politiskajā procesā. Taču jārēķinās, ka šai aizkulišu sistēmai tas ir izdzīvošanas jautājums. Jo nav jau runa par banālu kukuļu došanu un ņemšanu un pat ne tikai par "sakārtotiem" valsts iepirkumu konkursiem jeb publisko resursu piesavināšanās shēmām.

Ir runa par korupcijas kultūru, no kuras tās iekopēji vienkārši nepratīs paši atteikties. Šī pretestība pārmaiņām izpaužas visplašākajā amplitūdā. To redzam, piemēram, kā pašreizējā veselības ministra klaunādi ar kukuļu, piedodiet, "pateicību" vai nu legalizēšanu, vai nu atstāšanu, kā ir, līdz brīnumainai pašizzušanai. Arī kā dzelzsbetona pretestību "antimafijas" grozījumiem Kriminālprocesa likumā, kuri palīdzētu gan atklāt vērienīgu ekonomisku noziegumu īstos organizētājus, gan izbeigt vienkārši bandītisku vai teroristisku grupējumu darbību. Pagājušā gada sākumā šie paši politiķi bija gatavi ar grozījumiem drošības likumos dažu "krusttēvu" interesēm upurēt pat valsts drošību un pilnvērtīgu dalību NATO.

KNAB pētījums rāda, ka tikai ar nesaudzīgu vēršanos pret korupciju valsts vara var atgūt sabiedrības uzticību, bet Freedom House pētījums ir brīdinājums, ka pretējā gadījumā būs apdraudētas fundamentālas Latvijas iedzīvotāju brīvības un valsts starptautiskais stāvoklis.

Viedoklis: Apdomā, kā beigsi, tad sāc!

Dainis Lemešonoks, īpaši Latvijas Avīzei  01/18/08    Badastreiks ir ļoti riskanta protesta forma. Drīzāk jau pat pavisam bezcerīga. Tā uzsācējam noteikti ir jārēķinās, ka viss, ieskaitot paša organismu, var vērsties pret viņa ieceri, turklāt iespējas panākt savu prasību apmierināšanu ir pavisam niecīgas. Šī ir loterija ar vienu pilnu lozi, kas varbūt nemaz nav ielikta laimes ratā, bet visas pārējās tukšās lozes nozīmē vai nu bezjēdzīgas mocības ar letālām beigām, vai arī publisku nosodījumu un pat izsmieklu. Turklāt daudz svarīgāki par paša protestētāja apņēmību ir ārējie, no viņa neatkarīgie apstākļi — piemēram, vai viņam izdodas izraisīt publikas žēlumu un solidaritāti, kas rada morālu spiedienu uz attiecīgā jautājuma lēmējiem.

Valsts iestāžu nostādne attiecībā uz badastreikiem ir pavisam skaidra — tās nedrīkst padoties šantāžai. Ja piekāpsies vienam cilvēkam, sāksies masveidīga šīs metodes pielietošana. Badastreika pieteicējs praktiski tiek uzskatīts par tādu pašu teroristu kā tie, kuri sagrābj lidmašīnas vai skolas, — tikai citu cilvēku vietā viņš par ķīlnieku izmanto pats sevi. Tāpēc britu valdība 70./80. gadu mijā nepiekāpās Belfāstas cietuma «H blokā» ieslodzītajiem īru republikāņu armijas pagrīdniekiem, kuri ar badošanos vēlējās panākt «tik vien», lai viņus atzītu par politiskiem cietumniekiem, ļautu nēsāt privātas drēbes, nevis ieslodzīto formas tērpus, un saņemt sūtījumus. 1981. gadā desmit ieslodzītie nomira pēc vairāku nedēļu ilgas badošanās, un daudziem cilvēkiem (ne tikai TV programmas «Laiks» informētiem PSRS iedzīvotājiem) valdības vienaldzība par teroristu likteni šķita pārmēru brutāla.

Tomēr pati sabiedrība šajā ziņā kļūst arvien skarbāka un skeptiskāka. Arī mūsu valsts iedzīvotāji ar mediju un īpaši ar televīzijas palīdzību jau ir pieraduši pie tā, ka cilvēki nereti ir gatavi panākt savu vajadzību vai vēlmju piepildīšanu ar pagalam neadekvātiem līdzekļiem. Tagad Krievijas cietumos «kriminālās autoritātes», cenšoties uzspiest ieslodzījuma vietu administrācijai savas prasības, organizē kolektīvas vēnu griešanas.

Ja badastreika pieteikšana ir (vai pat tikai no malas izskatās) kā šaušana ar lielgabalu pa zvirbuļiem, tad uz publikas žēlumu nav ko cerēt. Šāds protests sabiedriskajai domai šķiet pieļaujams vien tad, ja tā pieteicējs rīkojas galīgā izmisumā, ja visi citi ietekmēšanas līdzekļi tam nav pieejami vai ir jau izmantoti. Tieši tāpēc ļaudis noteikti būs daudz atsaucīgāki pret vecām kundzēm, kuras censtos uzveikt savus namīpašniekus.

Savukārt politiķa Valda Birkava 2000. gada februārī pieteiktais badastreiks — ar prasību Saeimas parlamentārajai izmeklēšanas komisijai atklāt pierādījumus par tās nosaukto amatpersonu saistību ar pedofilijas lietu — izvērtās gluži iznīcinošs viņa reputācijai. Ne jau tāpēc, ka protestētāja nedēļu ilgā apņēmība beidzās bez kardināliem rezultātiem, bet gan tāpēc, ka tieslietu ministra rīcībā noteikti ir pietiekami daudz citu iespēju, kā nodrošināt sava vārda labās slavas aizsardzību. Gluži tāpat 2002. gadā tika izsmiets «Latvijas ceļa» politiķu sarīkotais pikets pie Iekšlietu ministrijas, kad tika apcietināti pret Tautas partiju vērsto skrejlapu drukātāji — Ministru prezidenta partija nez kāpēc uzvedās tā, it kā tai nebūtu ne kripatiņas valsts varas.

Tāpēc Aivaram Lembergam patlaban būtu pilnīgi bezjēdzīgi ietiepties un patiešām mēģināt nopietni sākt badoties. Sabiedrība zina, ka viņam ir iespējas savas likumīgās tiesības aizstāvēt ar profesionālu un/vai augsti apmaksātu advokātu palīdzību. Vai, pārmaiņas pēc, pat ar pēkšņi sevi pieteikuša visai kolorīta cilvēktiesībnieka palīdzību. Turklāt, salīdzinot ar izvirzītajām prokuratūras apsūdzībām, šis iespējamais policijas patvaļas gadījums būtu viegli atšķetināms. (Kādā no preses konferencēm pats Ventspils pilsētas galva aizrādīja, ka pret tiesībsargājošo iestāžu patvaļu viņš publiski uzstājās ne tik daudz sava, kā vispārēja labuma vārdā: viņam sevis juridiskajai aizsardzībai naudas pietikšot, bet vai šādi līdzekļi ir, piemēram, klātesošiem žurnālistiem? Tas tiešām bija ļoti precīzi mērķēts jautājums...)

Ja viņš tomēr ietiepjas, lai neaizmirst līdz ar šķidrumu lietot sāli, kas neļauj krist asinsspiedienam, novērš miegainību un samaņas zudumus. Tieši ar sāls palīdzību īru republikāņi sasniedza savus šokējošos «rekordus».

Štokenbergs ar LSDSP karogu?

Ināra Egle,  Diena  01/21/08    Sociologa Aigara Freimaņa doma varētu šķist neprātīga vai vismaz neticama, taču, viņaprāt, būtu tikai loģiski, ja kreisas idejas vēstošie bijušie Tautas partijas biedri Aigars Štokenbergs un Artis Pabriks (SCP) meklētu kontaktus ar šīs ideoloģijas pārstāvjiem jau esošajās partijās.

LSDSP ir aicinājusi visus sociāldemokrātiski noskaņotus cilvēkus pievienoties, atgādināja LSDSP ģenerālsekretārs Ansis Dobelis, tāpēc, viņaprāt, ar Sabiedrības citai politikai (SCP) vadību ir nepieciešamas sarunas un, "ja mēs varam vienoties par kopējiem sociāldemokrātiskiem principiem, neredzu īpašus šķēršļus turpmākai sadarbībai". Daudz rezervētāki ir Citai politikai pārstāvji.

Latvijas faktu direktors A.?Freimanis savu ideju uzlūko kā investīciju projektu ar abpusējiem ieguvumiem. LSDSP, par kuras prestiža atjaunošanu, kā Diena jau rakstīja, ir sācis runāt arī Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, Brīvības un solidaritātes fonda priekšsēdis Atis Lejiņš, ir pārstāvēta visā Latvijā, tajā ir ap 1000 biedru, nosaukums ar vēsturiskām saknēm un zīmols. LSDSP ir pozicionējusies pret pārējiem politiskajiem spēkiem, par kuriem balso latviešu vēlētājs, un "tādai abu pušu sarunai neizbēgami ir jābūt, tā varētu izraisīt interesi LSDSP ierindas biedros", uzskata A.Freimanis. Viņaprāt, LS-DSP ir acīmredzams līderu trūkums, un "Pabrika, Štokenberga pienesums tai varētu būt nozīmīgs, bet viņiem izveidot jaunu partiju nebūs viegli".

Tā noteikti būs jauna partija, un, visticamāk, jau šajā gadā - tā Dienai apgalvoja Citai politikai valdes loceklis, bijušais ārlietu ministrs A.Pabriks. Viņš norāda, ka partija katrā ziņā piedalīsies pašvaldību vēlēšanās, bet tās pašmērķis neesot starts Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Turpretim LSDSP galvenais uzdevums būšot nodrošināt pārstāvniecību EP.

Citai politikai pirmais lielākais uznāciens būs 28. un 29.martā, kad tā rīkos plašu konferenci par labas pārvaldības un labklājības valsts veidošanu ar ārvalstu ekspertu līdzdalību. Sadarbības atjaunošana ar sociāldemokrātiem Skandināvijā ir arī viens no A.Lejiņa un tagadējās LSDSP vadības mērķiem.

Modernie sociāldemokrāti

Atzīstot, ka A.Štokenbergs un A.Pabriks ir spēcīgas personības, "kas sevi vēl Latvijas politikā parādīs", A.Dobelis uzskata - sarunās ar viņiem būtu svarīgi noskaidrot, vai šo politiķu uzskati ir sociāldemokrātiski vai tie ir vienkārši politiskās nišas meklējumi, jo abi ilgu laiku bijuši vadošas figūras labējā partijā.

Par bijušo partijas biedru kreisumu pērnā gada nogalē intervijā Neatkarīgā izteicies TP dibinātājs Andris Šķēle: "Tur būs mēģinājums piedāvāt kaut ko līdzīgu modernai sociāldemokrātijai. Domāju, ka tas notiek ne tāpēc, ka šie kungi būtu patiesi sociāldemokrāti, bet gan tāpēc, ka absolūti ciniski nolēmuši, ka šī niša ir pabrīva un tāpēc to varētu aizpildīt. To nebūs viegli realizēt, ja paši braukā ļoti dārgās mašīnās - poršos un mersedesos, dzīvo ekskluzīvos Vecrīgas dzīvokļos un ir Rīgas naktsklubu dzīves baudītāji."

A.Štokenbergs, par kura atpūtu kādā Vecrīgas klubā līdzās viņa dzīvesvietai reiz rakstīja dzeltenā prese, A.?Šķēles teikto komentējot, sacīja: "Šķēles kungs acīmredzot ir domājis kādas citas personas autoparku." Taču nav noliedzams, ka viņš ir turīgs.

Tiesa, pārticis bija un ir joprojām arī bijušais Rīgas mērs Gundars Bojārs, kas vairs nav sociāldemokrātos, bet kļuvis par LPP/LC līdzpriekšsēdētāja Aināra Šlesera sabiedroto. LSDSP ir atstājis arī viņa tēvs, bijušais priekšsēdis Juris Bojārs un vairāki viņa domubiedri. Šīs izmaiņas sociāldemokrātu biedru sastāvā, pēc A.Lejiņa domām, ir īstais brīdis, lai sāktu domāt par LSDSP autoritātes atjaunošanu, ko uzsvēra arī partijas priekšsēdis Jānis Dinevičs.

"Ja paskatās LSDSP likteni, tad tas ir skumju stāsts," uzskata A.Štokenbergs, tā pamatojot savu skepsi pret iespēju kādreiz startēt ar LSDSP karogu. Viņu nepārliecina atgādne par izmaiņām partijā, kurā vērā ņemama loma tagad ir jauniešiem - to pārstāvis A.Dobelis ir arī LSDSP vadībā. "Tur joprojām ir Jānis Dinevičs un visi tie, ar kuriem bija kopā Bojāri," teica A.Štokenbergs.

"Savā piedāvājumā mēs būsim eiropeiskāki, kreisāki nekā pašreizējās labējās partijas, bet tas nenozīmē, ka pretendēsim uz sociāldemokrātu nišu," norādīja A.?Pabriks. Jaunās partijas mērķis būšot dot alternatīvu piedāvājumu tiesiskuma, sociālajos, labklājības jautājumos, jo tikai tad šajā valstī būšot stabilitāte, ja tajā izveidosies vidusšķira.

Skandināvu virzienā

Par skandināvu modeli, kas ietver arī sociālo solidaritāti, ir runājis ne tikai A.Lejiņš, A.?Štokenbergs, bet arī premjers Ivars Godmanis (LPP/LC), Jaungada uzrunā tautai sakot: "Premjeram jābūt gatavam atbildēt uz jautājumu - kurp mēs ejam? Es teikšu tā. Mēs ejam Ziemeļvalstu attīstības virzienā. Mēs esam piederīgi šim reģionam, šim sabiedrības modelim un šai demokrātijai. Mēs ejam turp, kur jaunie, stiprie un bagātie pelna un maksā nodokļus. Bet vecie, vājie un maznodrošinātie jūtas pasargāti un droši par rītdienu."

Šī runa palikusi prātā arī J.Dinevičam, kurš bija gandarīts, ka "premjers ir atzinis sociāldemokrātisko ideju nepieciešamību Latvijā". J.?Dinevičs un I.Godmanis gan ir seni un tuvi politiskie domubiedri. Rīgas domē LSDSP ir koalīcijā ar tagadējām valdības partijām.

J.?Dinevičs, kurš ir arī Rīgas vicemērs, optimistiski raugās uz partijas nākotni, lai gan viņam šis optimisms bija pirms katrām vēlēšanām, bet veiksme tajās tikai attālinājās no LSDSP. Tas ļauj secināt - ja nenotiks būtiskas pārmaiņas, veiksme diez vai atgriezīsies.

LSDSP kongress ir paredzēts vasaras vidū, un tajā nav plānota vadības maiņa. A.Freimanis domā - ja sarunas ar jaunajiem sociāldemokrātu ideju nesējiem tomēr notiek, tad būtisks var izrādīties jautājums, kā tagadējie LSDSP līderi reaģē uz to, ka parādās cilvēki ar dominējošu ietekmi partijā. Savukārt A.Pabrikam un A.?Štokenbergam ideoloģiskais lēciens no nacionāli konservatīvas partijas uz kreisu politisko spēku var izrādīties pārāk liels, taču sabiedrībai tas, visticamāk, neradītu problēmas, uzskata sociologs.

Rīga atsviesta par desmit gadiem atpakaļ

Sandris Vanzovičs,  NRA  01/21/08    Ar pāris negaidītiem cirtieniem mazāk nekā mēneša laikā Satversmes tiesa (ST) būtībā apgriezusi kājām gaisā lielu daļu no Rīgas attīstības plāniem. Šonedēļ gan Rīgas dome, gan Rīgas osta, gan Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija (RAPLM) plāno spriest par savu turpmāko rīcību, taču pagaidām visās šajās institūcijās valda mērens šoks.

Šodien saistībā ar ST atcelto Rīgas brīvostas plānojumu 2006.–2018. gadam uz apspriedi plāno kopā sanākt ostinieki, piesaistot arī satiksmes ministru Aināru Šleseru. Savukārt rīt galvas kopā liks domes koalīcijas padomes pārstāvji, par šo pašu jautājumu lems arī Vides komiteja. "Šāds tiesas lēmums bija sagaidāms. Diemžēl iepriekšējais Rīgas galva Aivars Aksenoks, kurš vadīja plānojuma pieņemšanu, neņēma vērā ne manus, ne komitejas un vides speciālistu iebildumus, ka brīvostai pirms teritorijas zonējuma un robežu maiņas vajadzētu sākt likumā paredzēto ietekmes uz vidi novērtējumu un sabiedrisko apspriešanu. Ja tas tiktu veikts jau toreiz, šodien osta strādātu bez bažām par materiālajiem zaudējumiem, ko tai un rīdziniekiem nesīs tiesas spriedums. Saprātīga vides līdzsvara likumu ievērošana Daugavas grīvā patiesībā neapdraud ostinieku saimnieciskās ieceres," norāda komitejas vadītājs Dainis Īvāns.

Pašreizējā situācija ir vairāk nekā duāla. ST atzinusi par spēkā neesošu to Rīgas teritorijas plānojuma daļu 2006.–2018. gadam, kas attiecas uz brīvostas teritoriju, tātad tajā – un to apliecina arī ST spriedums – spēkā ir Rīgas attīstības plāns 1995.–2005. gadam. Kā vienā pilsētā var sadzīvot desmit gadu seni attīstības nosacījumi ar pašreizējiem, kā pilsēta ar ostu attīstīsies pēc dažādiem scenārijiem – nav skaidrs. Turklāt, iespējams, ka Koalīcija dabas un kultūras mantojuma aizsardzībai (pēc tās iesnieguma tapa ST spriedums) būs izdarījusi lāča pakalpojumu ne tikai Rīgas pilsētai un ostai, bet arī brīvostas teritorijā dzīvojošajiem: iepriekšējais attīstības plāns bija pat videi nedraudzīgāks, un nav izslēgts, ka atkal var sarosīties investori, kas, piemēram, vēlējās būvēt naftas termināļus Kundziņsalā. To plāns 1995.–2005. gadam pieļāva, bet jaunais – vairs ne.

Neatkarīgās aizdomas apstiprināja arī brīvostas valdes priekšsēdētājs Andris Ārgalis, kas ST spriedumu sauca par "tautsaimniecībai graujošu". Pēc viņa teiktā, šobrīd ar lielu jautājuma zīmi ir divi projekti: ogļu pārkraušanas termināļa būve Krievu salā (bet tas nozīmē, ka šis terminālis turpinās darbību Kundziņsalā, tuvu centram) un konteinertermināļa būve Kundziņsalā (šis grandiozais objekts Valsts kasei nodokļos varētu dot 400–500 miljonu latu gadā). Starp citu, kundziņsaliešiem, kas bija izrādījuši gatavību pamest salu, bija plānots piešķirt kompensācijas mājokļu iegādei Pakalniešu ielā, savukārt citiem ļauts turpināt būvēšanos uz salas, bet nu šīs būvatļaujas nāksies anulēt, arī uz kompensācijām necerēt.

Par šiem aspektiem pārdomas paudis arī Rīgas mērs Jānis Birks. "Ir ļoti daudz neatbildētu jautājumu. Kā tas ir iespējams, ka šis attīstības plāns tika saskaņots atbildīgajās ministrijās, bet divus gadus pēc tā pieņemšanas tiek apstrīdēts. Kāda ir likumiskā bāze, lai mēs varētu normāli strādāt un domāt par pilsētas attīstību?" pagājušajā nedēļā LNT raidījumā 900 sekundes prātoja J. Birks. Pēc viņa teiktā, speciālisti rūpīgi izvērtēs sekas, kādas uz ostas attīstību atstās ST spriedums, bet vispirms nepieciešama analīze par situāciju – ko šis ST lēmums vispār nozīmē. "Pastāv bažas, ka lēmums atstās negatīvas sekas ne tikai uz Rīgas, bet Latvijas ekonomiku, īpaši jau tā sarežģītajā ekonomiskajā situācijā, kādā valsts atrodas," tā mērs. Šonedēļ plānotas arī sarunas ar valdību, jo ST lēmums ir pietiekami nopietns signāls ārvalstu investoriem.

Pilsētas attīstības departamenta speciālisti norāda, ka brīvostas teritorijai nāksies izstrādāt jaunu plānu, taču darbs pie tā varētu aizņemt pat divus gadus, kuru laikā brīvostas attīstības perspektīvas ir neskaidras. Nāksies apzināt izsniegtās būvatļaujas, būvniecības ieceres, saskaņojumus utt., no kuriem dažus vajadzēs atcelt. Lieki piebilst, ka arī osta ir šokā, jo izrādās, ka līdz šim veiktās darbības tās teritorijā kopš 2006. gada 4. janvāra neatbilst Satversmei. "Brīvosta vienmēr darbojusies pēc esošās likumdošanas, un šajā gadījumā tas ir Rīgas attīstības plāns. Osta kopš 2006. gada uzsākusi virkni biznesa projektu, ieguldītas investīcijas, pamatojoties uz leģitīmajiem noteikumiem un pieņemto pilsētas attīstības plānu, tāpēc jāizvērtē, kādi būs zaudējumi un kas kam tos kompensēs," tā Rīgas brīvostas pārvaldes Sabiedrisko attiecību departamenta direktore Anita Leiškalne.

***

UZZIŅAI

Satversmes tiesas spriedums Par Rīgas teritorijas plānojuma daļas 2006.–2018. gadam, kas attiecas uz Rīgas brīvostas teritoriju, atbilstību Satversmes 115. pantam.

Satversmes 115. pants noteic, ka valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu.

Satversmes tiesa secināja, ka, izstrādājot apstrīdēto teritorijas plānojuma daļu, ir pieļauti vairāki procesuāli pārkāpumi:

- Apstrīdētajam Rīgas teritorijas plānojumam stratēģiskais ietekmes uz vidi novērtējums veikts neatbilstoši normatīvo aktu prasībām. Rīgas dome bez likumīga pamata deleģējusi stratēģiskā ietekmes uz vidi trūkumu novēršanu Rīgas brīvostas pārvaldei jau pēc plānojuma apstiprināšanas. Turklāt nav vērtēta plānojuma ietekme uz Eiropas nozīmes aizsargājamām dabas teritorijām.

- Rīgas dome teritorijas plānojuma izstrādes gaitā nav saņēmusi Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas atzinumu. Konkrētajā lietā inspekcijas atzinums ir nozīmīgs teritorijas plānojuma redakcijas izstrādei un pieņemšanai, jo teritorijas plānojuma izstrādes procesā iestādes vai institūcijas atzinums var radīt atšķirīgu plānojuma galīgās redakcijas pieņemšanu. Turklāt inspekcija nevarēja sniegt atzinumu Rīgas domes bezdarbības dēļ – Rīgas dome inspekcijai nebija iesniegusi izvērtēšanai nepieciešamos materiālus.

Tiesa atzina Rīgas teritorijas plānojuma daļu 2006.–2018. gadam, kas attiecas uz Rīgas brīvostas teritoriju, par neatbilstošu Satversmes 115. pantam un spēkā neesošu no tās spēkā stāšanās brīža, tas ir, 2006. gada 4. janvāra. Tiesa noteica, ka Rīgas brīvostas teritorijā spēkā ir Rīgas attīstības plāns 1995.–2005. gadam.

Šlesers aicina Rīgas ostu nepārvērst par zoodārzu un putniem meklēt citas ligzdošanas vietas

LETA   01/21/08    Rīgas vadībai būs jāpieņem lēmums, vai Rīgas osta kļūs par lielu zoodārzu, kur vest tūristus, vai tā attīstīsies kā nozīmīgs tranzīta punkts, šodien satiksmes konferencē "Rīga krustcelēs" sacīja satiksmes ministrs Ainārs Šlesers (LPP/LC).

Līdz ar pagājušajā nedēļā pieņemto Satversmes tiesas (ST) lēmumu, ar kuru atcelts Rīgas ostas attīstības plāns, ostas attīstība tiek atlikta uz nenoteiktu laiku, norādīja ministrs.

Vēsturiski Rīga ir veidojusies kā osta, taču tagad tas ir aizmirsts, sacīja Šlesers, aicinot ļaut Rīgas ostai attīstīties ekonomiski.

Viņš arī norādīja, ka starp dabas un cilvēku interesēm nepieciešams atrast līdzsvaru un putni savas ligzdošanas vietas varētu pārcelt uz citām vietām, kas netraucētu ostas attīstībai.

"Šobrīd esam nonākuši absurdā situācijā, jo ST lēmumu apstrīdēt nevar, tāpēc būs jādomā par izmaiņām attiecīgajos likumos vai pat Satversmes grozījumiem," sacīja Šlesers, atkārtoti uzsverot, ka ST lēmums apdraud Rīgas ostu.

Viņš arī norādīja, ka tuvākajā laikā par radušos situāciju būs jālemj arī valdībai.

Kā ziņots, ST 17.janvārī par neatbilstošu valsts pamatlikumam atzina Rīgas teritorijas plānojuma 2006.-2018.gadam daļu, kas attiecas uz izmaiņām brīvostas teritorijā.

Plānojuma uz ostu attiecināmā daļa atzīta par neatbilstošu Satversmes 115.pantam, kas nosaka, ka valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu. Saskaņā ar ST spriedumu apstrīdētā plānojuma daļa ir spēkā neesoša no tās spēkā stāšanās brīža, tas ir, no 2006.gada 4.janvāra.

Tiesa noteica, ka Rīgas brīvostas teritorijā spēkā ir Rīgas attīstības plāns 1995.-2005.gadam un attiecīgie Rīgas pilsētas apbūves noteikumi.

Lieta tika ierosināta pēc "Koalīcijas dabas un kultūras mantojuma aizsardzībai" pieteikuma. Rīgas dome šo pieteikumu neatzina par pamatotu.

ST spriedumā norādīja, ka lēmumi un normatīvie akti, kas var aizskart personas 115.pantā noteiktās pamattiesības, visbiežāk var būt saistīti ar nozīmīgu ekonomisko interešu īstenošanu. Satversmes 115.pants "a priori" neparedz pastāvošās vides saglabāšanu, liedzot ar ekonomiskajām interesēm saistītu projektu īstenošanu. Taču, izstrādājot teritorijas plānojumu, pašvaldībai pēc iespējas jālīdzsvaro sabiedrības ieinteresētība dzīvot labvēlīgā vidē, no vienas puses, un saimnieciskās attīstības veicināšana, no otras puses.

ST secināja, ka, izstrādājot apstrīdēto Rīgas teritorijas plānojuma daļu, ir pieļauti vairāki procesuāli pārkāpumi.

ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Tas stājās spēkā pasludināšanas brīdī. Spriedums tiks publicēts laikrakstā "Latvijas Vēstnesis".

„Pirmie Godmaņlaiki”: kā tas bija

Lato Lapsa, Sandris Metuzāls, Kristīne Jančevska   01/21/08     Laikā, kad iestājušies „otrie Godmaņlaiki”, īsti vietā būtu atcerēties spilgtākos atgadījumus no Ivara Godmaņa pirmās premjerēšanas perioda. Tos atgādina šie fragmenti no apgāda „Atēna” nule izdotās grāmatas „Mūsu vēsture 1985-2005”.

Godmanis un nauda

Ja ticam cilvēkiem, kam deviņdesmito gadu sākumā gadījušās darba darīšanas ar I. Godmani, gana aizraujošs, lielā mērā pateicoties premjera darba stilam, bija, piemēram, savas naudas ieviešanas process. Viena no pirmajām koncepcijām, ko izvirzīja premjera padomnieks Gints Marga, paredzēja ieviest tā saukto balto naudu, būtībā kaut ko stipri līdzīgu čekiem. Tā laika ekonomikas ministrs Jānis Āboltiņš gan „baltās naudas” koncepciju savos memuāros nolīdzināja līdz ar zemi: „I. Godmanim nekad nav pieticis laika, tādēļ viņš neiedziļinās nevienā problēmā līdz galam. Ja viņš to izdarītu, tad labi redzētu, ka padomnieks G. Marga, „baltās naudas” ideologs, nopietnā balsī stāsta blēņas.”

Un tas nebija viss, ko atminējās J. Āboltiņš: „Bija periods, kad premjers aizrāvās ar „baltās naudas” ieviešanas ideju. Kad viņš par to informēja Eiropas līmeņa ekonomistus, ārzemju ekspertiem mutes palika vaļā. Premjers apgalvoja, ka „baltā nauda” glābs Latviju. Viņš pat jau runāja par tās ražošanas sīkumiem – cik kokvilnas, cik linu šķiedras un cik stikla šķiedras jāizmanto. Vai cita paviršība: „Kad ieviesīsim latu, mēs to brīvi mainīsim pret dolāriem,” ārzemju ekspertiem teica premjers. „Bet vienlaikus aizliegsim visiem izbraukt no Latvijas.” Eiropas līmeņa ekonomisti nevarēja saprast, par ko Latvijas valdības vadītājs runā.”

Zvaigāšana par I. Godmaņa svaidīgumu svarīgu ekonomisku jautājumu pieņemšanā tolaik bija pieņēmusi masveidīgus apmērus – pilnā nopietnībā tika runāts, ka premjera galvā parasti pārsvaru ņemot tās domas, kuru aizstāvi viņš pēdējo satiekot pirms lēmuma pieņemšanas. Lūk, piemēram, baņķiera Valērija Kargina atmiņas:

„Ekonomiskās teorijas, ko viņš sludināja, bija vismaz dīvainas. Godmanis strādāja no rīta līdz vakaram, ārkārtīgi daudz, pašaizliedzīgi minot pedāļus vadības velosipēdam, kas stāv uz vietas. Mēs savā kompānijā pret daudzajiem fantasmagoriskajiem Godmaņa paziņojumiem izturējāmies ar ironiju. Piemēram, dzima, tika noformēta un aizgāja nebūtībā ideja aizliegt valūtas veikalus. Gandrīz vai aizliedza maksāt algu ārzemju valūtā. Visā nopietnībā apsprieda domu par naudas piespiedu inkasāciju no veikaliem, kuru pienākums vairs nebija nodot skaidro naudu Valsts bankā. Iegūtos līdzekļus izlietotu algu izmaksai.”

Te gan jāpiebilst, ka deviņdesmito gadu sākumā topošās Parex bankas vadības un premjerministra attiecības vispār bija diezgan īpatnējas. Cenu brīvlaišanas kulminācijas laikā I. Godmanis „pareksiešus” publiski pieskaitīja pie ēnu ekonomikas balstītājiem, par ko topošie baņķieri ne pa jokam apvainojās. Savs pamats gan „uzbraucienam” arī bija. „Pirmais, ko sāku prasīt: ē, kā tur ir, vai čeku arī izraksta? Man atbild: nav nekādu čeku! Es: kooo? Visiem tiem kantoriem uzlaidu virsū Finanšu inspekciju…” – tā vēlāk atminējās toreizējais valdības vadītājs.

Arī V. Kargins vēlāk nenoliedza, ka viņa nu jau 70-80 valūtas maiņas punktu impērijiņā 1991. gada rudenī patiešām plosījusies pamatīga Valsts ieņēmumu dienesta pārbaude, parādījušās versijas pat par iespējamām provokācijām pret Parex, „troksnis bija liels” un pat „izplatījās tenkas, it kā mēs esot izgrūduši traku naudu, lai dabūtu licenci valūtas maiņai”. Toties kardināli atšķiras versijas par to, kā tad valdības vadītājs un nākamais baņķieris īsti vienojušies. I. Godmanis to atceras šādi: „Tad pie manis atskrēja Kargins, Parex vadītājs. Mums bija ļoti asa saruna. Es teicu: „Ja vēl reizi dzirdēšu, ka tu pēc naudas maiņas neizdod čeku, otrā dienā visi tavi maiņas kantori, kioski ciet... Uz visiem laikiem!”

Savukārt V. Kargins nekādus valdības vadītāja ultimātus nepiemin, toties atceras, kā tikšanās dienā – precīzi 1992. gada 9. janvārī – pēc pamatīgas premjera uzrunas un neveikla starpgadījuma, baņķiera slepus līdzpaņemtajam diktofonam ar skaļu klikšķi izslēdzoties visnepiemērotākajā brīdī, viss beidzies uz gluži citas nots: „Ieturējis pauzi, premjers jautāja to, kādēļ arī biju nācis uz tikšanos: no kurienes tomēr radušies sākuma kapitāli? Sapratis, ka jāmaina sarunas tonis, piecēlos un pusčukstus teicu: „Tikai jums Ivar, kā noslēpumu: mums tos uz laiku patapināja Izraēlas biznesmeņi.” Pasaules cionisma pieminēšana atstāja uz Godmani iespaidu. Ar tāda cilvēka izskatu, kas beidzot panācis patiesību, viņš pateica dažus teikumus, kas liecināja par atbalstu Izraēlas kapitāliem...”

Godmanis un tauta

Tā nu sanāca, ka I. Godmanis bija viens no pirmajiem, kurš pēc valsts neatkarības atgūšanas iemiesoja sevī jauno varas eliti ar visām tās labajām un ne tik labajām īpašībām. Otrās, protams, acīs dūrās vairāk, īpaši jau tā barjera, ko drīz vien starp sevi un tautu uzslēja nesenie tautas tribūni. Lūk, kā J. Āboltiņš savos memuāros aprakstīja pārmaiņas varas elites dzīvesveidā jau pāris mēnešus pēc augusta puča: „Visvairāk satrieca bruņotu vīru un ar ugunīm signalizējošu mašīnu parādīšanās Ivara Godmaņa svītā. Sagadījās, ka no Maskavas atlidojām kopā ar Andreju Krastiņu. Lidostā pie kungu vārtiņiem ieraudzīju plankumainos kombinezonos tērptus vīrus ar automātiem. Augstākās Padomes apsardze sagaidīja A. Krastiņu. Komēdija! Varbūt slimība? Īpaši laikā, kad ielu un ceļu patruļdienestam trūkst darbinieku. Pompoza valstsvīru braukšana speciālmašīnu un bruņotu vīru pavadībā kļuvusi par modes lietu. Tā darot arī Edgars Savisārs, ar šādu atrunu viņi aizbildinājās. Vienīgi Anatolijs Gorbunovs noturējās līdzsvarā.”

Mierinājumam te var kalpot ja nu vienīgi fakts, ka līdzīgā kārtā tiešām centās izrādīties arī abu kaimiņvalstu vadītāji E. Savisārs un Vītauts Landsberģis. „Nolaižamies Viļņā, tur nostādīta karavīru godasardze. Gāju ārā pēdējais, lai kaut kā saglabātu nopietnu sejas izteiksmi. Brīžiem man šķiet, ka E. Savisārs un V. Landsberģis viens otru grib pārsteigt ar pompozitāti. Izbrauktuvēs no lidostas gar ceļa malām – posteņi, visos krustojumos – policisti, kas aptur satiksmi,” – tā J. Āboltiņš aprakstīja vienu no pirmajām oficiālajām Latvijas valdības vizītēm Lietuvā 1991. gada rudenī.

Tiesa, deviņdesmito gadu sākumā varas elites pārstāvji vēl reizēm mēģināja iejusties vienkāršo cilvēku ādā. Te kā piemērs var kalpot gadījums ar kādu kundzi, kura pieteica bada streiku, protestējot pret to, ka valdība nenodrošina linu izstrādājumu ražošanas uzņēmuma Larelini darbiniekiem algas. I. Godmanis šo gadījumu vēlāk atstāstīja visai krāšņi: „Redz, kas par stulbumu – viņi visu saražoto ieliek noliktavā, paši nemāk pārdot un dzīvo bez algas, jo naudas nav, ja neprot mantu pārdot. Bet vainīga ir valdība! Tas bada streiks bija viens no pirmajiem, ja ne pats pirmais. Visas avīzes raksta: kundze ies nāvē... Es arī muļķis – man vajadzēja nospļauties. Bet es aizbraucu uz arodbiedrību namu, skatos – viņai apkārt puķes saliktas, un viņa jau ģībstot. Tad es kaut ko tur saorganizēju – sarunāju [Ivaru] Strautiņu no Turības, ka viņi nopirks tās linu ķisenkules, lai tik liekas mierā. Cūcība!... neilgi pēc tam es to kundzi satiku lidmašīnā – viņa atgriezās no kaut kādām ārzemēm. Man ir skaidrs, ka tā kundze taisīja sev popularitāti, patiesībā viņai bija pie vienas vietas, vai kāds tur naudu saņem vai ne...”

Godmanis un tirgus ekonomika

Var jau I. Godmaņa pirmajai valdībai pārmest rūpniecības un lauksaimniecības nolaišanu uz grunti, taču jāatceras, ka tolaik ministriem nācās strādāt apstākļos, kas ievērojami atšķīrās no līdzšinējiem, – sociālisma plānveida ekonomika, kas strādāja būtībā tikai PSRS iekšējam patēriņam, bija jāpārveido par atvērtu tirgus ekonomiku. Vienlaikus nācās reformēt arī pašu pārvaldes sistēmu, atslogojot ministrijas no pienākumiem, kas mūsdienās vispār liktos pilnīgi absurdi. Pats I. Godmanis pārveidojumu nepieciešamību argumentēja šādi: „Ministrijām radikāli jāatsakās no ražošanas funkciju vadīšanas. (..) Ministrijas, tai skaitā arī Lauksaimniecības ministrija, vairs nebūs atbildīgas par apgādes un ražošanas jautājumiem, bet pamatā nodarbosies ar valsts pārvaldes, kontroles un konsultāciju funkcijām.”

Nav brīnums, ka, strādājot krīzes apstākļos, arī premjera izteiksmes veids kļuva arvien skarbāks un drūmāks, pieņemot tās formas, kas ar laiku folklorizējās. Piemēram, par pārtikas cenu brīvlaišanu deviņdesmito gadu sākumā I. Godmanis pavēstīja sev raksturīgajā manierē, tiešā tekstā paziņojot, ka ziepes būs. Diez vai iedzīvotāju optimismu vairoja, teiksim, šāds premjerministra paziņojums: „Ļoti atklāti runājot, es pateikšu skaidri un gaiši: sakarā ar brīvo cenu ieviešanu mani interesē tikai viens – kā mēs nodrošināsim ar pienu mazos bērnus. Mani vairs neinteresē situācija ar strādājošiem cilvēkiem, situācija ražojošās organizācijās. (..) Nekāda auklēšanās politika pret studentiem no valdības puses nebūs!”

Tikpat skarbā formā I. Godmanis paziņoja par kases aparātu ieviešanu: „Kas šo aparātu nepirks, otrā dienā būs ciet. Dienas laikā tas tiks organizēts ar bruņotu apsardzi. Un, kamēr šā kases aparāta nebūs, tā bode vispār būs ciet. Ir iespēja, ka šos kases aparātus lauzīs un ignorēs. Par laušanu būs tikai viens sods – tā bode būs ciet un tā manta tiks visa konfiscēta!” Nelaime tik tā, ka ļoti reti šie draudi patiešām arī tika īstenoti.

Taisnības labad gan jāteic, ka izpratne par brīvo tirgu tobrīd vispār bija diezgan īpatnēja, un tas attiecas arī uz cilvēkiem, ko mūsdienās pieņemts uzskatīt par ekonomikā visnotaļ prātīgiem. Tā pats I. Godmanis atminas – toreizējam lauksaimniecības ministra vietniekam Andrim Šķēlem bez īpašām grūtībām esot izdevies viņam iestāstīt, ka sausās vasaras dēļ jāiepērk no zemniekiem graudi valsts rezervei, citādi draudot palikšana bez maizes un bads. Tas, ka gan jau brīvā tirgus apstākļos privātuzņēmēji kaut kā maizi sagādās, nevienam prātā neienāca. „Tagad mēs esam tādi gudri, bet tolaik domājām: pirmām kārtām jāglābj savi labības audzētāji. Un tā nu pusi naudas rezerves iedalījām degvielai, bet otru pusi – labībai,” vēlāk stāstīja I. Godmanis. „Bija precīzi skaidrs, ka maizes rezerve ir trim četrām dienām. Joku nekādu! Ha, lielā neatkarība ātri sabruks, ja nebūs maizes, ko ēst. Mums bija jāsaprot viena lieta. Ka tādai mazai valstij kā Latvija, kurai ir tik lielas robežas, pārtiku taču elementāri var savest no kaimiņiem!”

Godmanis un lauksaimniecība

To, ka deviņdesmito gadu sākumā lauksaimniecības politikā ne viss bija pareizi, I. Godmanis pats ir godīgi atzinis. Tiesa – tikai labu laiku pēc savas pirmās premjerēšanas beigām, kad kādā intervijā, atskatoties uz zemes reformas izstrādes laikiem, secināja: „Te ir viena interesanta lieta: raugi, lielākā daļa lauksaimnieku parlamentā, tostarp arī mūsu frakcijā, bija kolhozu priekšsēdētāji. Un viņi man pauda pilnībā pretēju viedokli, ka zemes reforma jārealizē pilnībā, atgriežot to bijušajiem īpašniekiem arī rentablajos kolhozos. Tajā brīdī es pakļāvos viņu argumentiem. Bet ir viena nianse: proti, nezin kāpēc vēlāk sanāca tā, ka par tiem lielākajiem fermeriem kļuva tieši lielākā daļa bijušo kolhoza priekšsēdētāju, galveno agronomu un citi vadošie speciālisti ar to pašu tehniku, kas iepriekš piederēja kolhoziem. Es nerunāju par kaut kādu zagšanu, jo viss jau bija atbilstoši likumdošanai, pajām un tamlīdzīgi…”

„Parādījās briesmīga pretruna: zeme kā ražošanas priekšmets nonāca vienu rokās, bet darba līdzekļus – traktorus, mašīnas – par pajām iegādājās citi. Nodalījās šīs abas puses. Viss! Kāds rezultāts? Tā kā zemes reforma ir primāra, otra puse sašķīda. Arī izvazājot,” – vēl viens citāts no tās pašas intervijas. Un izvazāt bija ko, jo 1991. gadā kolhozu rīcībā Latvijā bija tikai 40 000 traktoru vien, nerunājot par citu tehniku. Pirmais neatkarīgās Latvijas premjers pieminēja arī vēl kādu kļūdu: „Mēs lauksaimniecības ražošanas līmeni gribējām noturēt tā – kolhozi iet uz leju, bet to vietā nāk privātie un viss paliek, kā bija. Un tur mēs galīgi nokļūdījāmies. Neveiksmīgi... Visi gājieni bija lemti neveiksmei!”

Gods kam gods, savu vainu ekspremjers nemēģināja mazināt: „Man bija jāsaprot, ka tajā valstī, uz kuru ejam, tādas vietas, kāda lauksaimniecībai bija, nekad tai vairs nebūs. Un tas ir objektīvi. Kaut kādā mērā es to intuitīvi jutu, bet tik smalki nevarēju izdomāt – pārāk daudz problēmu pakaļ dzinās. Savukārt Lauksaimniecības ministrija strādāja pēc inerces kā PSRS laikos – pēc iespējas vairāk izsist resursus, apelēt pie tā, ka zemniekiem laukos viss jādod, jāmaksā par gaļu un pienu... Televīzija un radio visu laiku par to klaigāja. Var jau būt, ka bija iespējams lauksaimniecību glābt kaut kā citādāk...”

Plašāka informācija par grāmatu „Mūsu vēsture 1985-2005” – mājas lapā www.musuvesture.lv

Viedoklis: Par auniem janvārī un citos mēnešos

Lato Lapsa,  www.musuvesture.lv  01/21/08    «Pie mums Doma laukumā sanāk vienkopus aunu bars, no kura 90% nezina, kāpēc viņi tur atnākuši. Esmu ar šiem cilvēkiem runājis un vaicājis — kāpēc jums nepatīk Kalvītis? Viņi man atbild: «Viņš tāds pašapzinīgs.» Bet vai tas ir slikti, ka Ministru prezidents ir pašapzinīgs? To, kas konkrēti Kalvīša darbā bija nepareizs, neviens tā arī nevar pateikt,» — tā nesen intervijā «Neatkarīgajai Rīta Avīzei» vēstīja savulaik caurkritušais iekšlietu ministrs, tagadējais advokāts Aloizs Vaznis.

«Es šobrīd notiekošo neuztveru kā lielu traģēdiju. Piemēram, tie paši širmīši Doma laukumā. Nu, traģikomiski! Tur taču nepulcējās ļumpens! Pārtikuši, stabili ļautiņi, kuri šajā dzīvē jau ir diezgan labi iekārtojušies. Esmu secinājis: jo labāk dzīvojam, jo vairāk mums gribas protestēt. Paskatieties, valstīs, kur tiešām valda liela nabadzība, nekādu demonstrāciju nav. Cilvēkiem ir citas, eksistenciālas lietas, ko risināt. Bet mēs gribam arvien vairāk, gribam būt arvien bagātāki. Tie širmīši jau nebija «būt vai nebūt» jautājums,» — ar šādām atklāsmēm vēl tikai aizvadīto piektdien «Dienas Biznesa» pielikumā klajā nāca bijušais Valsts prezidents Guntis Ulmanis...

Atzīšos, ka es tiešām esmu ļoti tāls no dažādu sazvērestības teoriju atbalstītāju vides. Piemēram, kad dzirdu, kā jau atkal kāds grib nozagt mūsu valsti vai zombēt visus tās pilsoņus — Lemberga/Šķēles duets, «sorosīti» (bieži saukti arī par «sorožīdiem»), «zilā brālība» vai varbūt masoni —, man uzreiz nāk prātā nelaiķa deputāta Gundara Valdmaņa nedaudz pajokainie memuāri, kuros cita starpā bija ļoti krāšņi aprakstīts, kā tikai ļaunu spēku sazvērestība nav ļāvusi... Latvijai kļūt par pasaules šitake sēņu audzēšanas supermegalielvalsti.

Tā nu arī acīmredzamo faktu, ka daži kungi savu viedokli par «ļautiņiem» un «auniem» nolēmuši izteikt salīdzinoši vienā laikā, man nav nekādas īpašas vēlmes saistīt ar kādu jaunu sazvērēšanos — teiksim, ka bariņš kādreiz cienītu cilvēku sadomājuši savstarpēji pabalstīt savu (vai kāda cita) viedokli par sabiedrības daļas vēlmi «nomelnot leģitīmi ievēlētu politisko varu». Tomēr ir šis tas šādos un līdzīgos izteikumos, uz kuriem tomēr gribētos vērst uzmanību.

Teiksim, viena lieta — šķiet, mūsu kādreizējās prominences acīmredzami ir pārliecinātas, ka tā tauta, kas lasa vai uzklausa viņu atklāsmes, ir pietiekami stulba, lai norītu un sagremotu pilnīgi jebko. Lai gan — var jau būt, ka, piemēram, tāds Guntis Ulmanis, dzīvojoties pa savu mucu... tas ir, Latvijas lauku idilli, patiešām ir pārliecināts, ka pasaulē demonstrācijas rīko tikai turīgie ļaudis un ka «valstīs, kur tiešām valda liela nabadzība, nekādu demonstrāciju nav». Var jau būt, ka mūsu jaunizceptais miljonārs patiešām neko nav dzirdējis par kaut kādām tur nenozīmīgām, «ļumpena» apdzīvotām Dienvidamerikām, Āfrikām, Indijām, Pakistānām ar to simttūkstošu un miljonu demonstrācijām un nemieriem.

Tieši tāpat var jau būt, ka eksprezidents patiešām no tīras sirds apgalvo — viņam «grūti savas prezidentūras laikā atcerēties tādus cilvēkus, kas rāvās vienīgi pie siles». Izteiksim līdzjūtību par laikus uzmākušos sklerozi — un miers. Jo vairāk, ka nav jau šādi ulmaņi un važņi nemaz tik atšķirīgi no tagadējiem «jefiņu zvejotājiem». Nu, pirmais, kas nāk prātā, — kaut vai tagadējais satiksmes ministrs Ainārs Šlesers, kuram par viņa tiešā pārziņā esošo Latvijas Pastu un tā atklāti bezjēdzīgo darbību līdz šim pēc būtības ir bijis sakāms, lūk, kas: pirmkārt, ministrs nekādi nevarot piekrist, ka pasta nespējas dēļ nodrošināt normālu preses piegādi tiekot iedragāts izdevēju bizness, bet, otrkārt, pasts jau tāpat reģionos strādājot zem pašizmaksas, tā ka vispār neesot ko žēloties.

Faktiski tas nozīmē, ka ministrs, kuram pašam laiku pa laikam patīk palielīties ar it kā godīgā biznesā sapelnītiem miljoniem (un kuram tātad pilnīgu analfabētismu uzņēmējdarbībā nu nekādi nevar pārmest), bez mazākās sarkšanas mēģina apgalvot: ja transporta kompānija jūsu saražoto pienu līdz veikalam aizvedīs nevis šodien, bet pēc divām nedēļām, tas nekādā veidā negraus jūsu biznesu! Savukārt otrs jaunā «stulbeņu meklētāja» biznesa princips saskaņā ar viņa publiski teikto sanāk šāds: ja jūs esat noslēguši līgumu par kādiem darbiem, bet tad apjēdzat, ka strādāsiet zem pašizmaksas, esiet mierīgs — dariet (vai nedariet), kas nu kā sanāk (vai nesanāk), un miers. Ko — līgumi, uzņēmēja ētika, elementārs godaprāts? Atbilstoši «Šlesera biznesa izpratnei» — nenozīmīgi nieki!

Protams, satiksmes ministrs nebūt nav vienīgais, kurš mūsu valdībā šķiet pārliecināts par stulbeņu noteicošo lomu sabiedrībā. Ar ko gan labāks jaunais Ministru prezidents Ivars Godmanis, kurš vēl aizvadītajā nedēļā televīzijā «saviem» stulbeņiem visā nopietnībā (un tradicionāli bez sarkšanas) apgalvoja — nevienam neesot jāuztraucas par viņa (kā bijušā iekšlietu ministra) paspārnē notikušajām nelikumībām pasu izdošanā: jaunā parauga pases nelikumīgi izdot faktiski neesot iespējams, jo tajās taču esot iestrādāti biometrijas dati, kurus nevar izdomāt.

Pat nerunāsim par tādu sīkumu, ka, cik saprotams, runa visā šajā lietā ir nevis par primitīvu pasu viltošanu, bet gan par pilnas datu paketes sagatavošanu «klientiem». Taču atminēsimies tā paša Ivara Godmaņa pakļautībā bijušās — un nevis pirms desmit gadiem, bet gan nieka pāris mēnešiem — Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes apliecinājumus pagājušā gada novembrī: tikai un vienīgi no šā gada jūlija pasēs iestrādātajās mikroshēmās būs iestrādāti pases īpašnieka pirkstu nospiedumi, savukārt līdz tam no biometriskajiem datiem čiks vien tur ir. Bet, protams, ja ir pārliecība, ka uzrunātie ir stulbeņi, kamdēļ gan runātājam domāt par šādiem sīkumiem?

Ar vārdu sakot, par to, ka pie varas bijušajiem un esošajiem agri vai vēlu pielīp indeve gan «pārtikušos ļautiņus», gan «ļumpenu» uzskatīt par pēdējiem auniem, nebūtu īpaši jābrīnās. Gluži tāpat kā tikai uz mirkli mani pirms kāda laika pārņēma neizpratne, noraugoties, kā Valsts prezidents Valdis Zatlers — tas pats, kurš tik pārliecinoši klāstīja par savu vēlmi kļūt par visas tautas prezidentu, — šo vēlmi praksē apliecināja, kaucoša un uguņojoša eskorta vadībā joņojot uz... televīzijas rīta raidījumu. Acīmredzot tā tam visam jābūt, un miers.

Līdz ar to saistībā ar ulmaņiem, važņiem un viņiem līdzīgajiem īstu izbrīnu rada tikai viens. Redz, vajag patiešām lielu nekaunību (vai varbūt vienkārši stulbumu), lai tieši janvāra barikāžu laika priekšvakarā «ļumpenam», «pārtikušiem ļautiņiem» un «tiem, kuri nav tikuši pie siles» eleganti iespļautu sejā ar vārdiem — ko jūs, auni, vispār iedomājaties?! Jūsu tagadējā pulcēšanās ir pārmērīga treknuma izraisīta niķošanās, un arī jūsu barikādes — kur mēs, protams, ne aci nerādījām — tāda aunu padarīšana vien bija...

Lai gan — kāpēc nespļaut, ja reiz ir pārliecība, ka auni sagremos un aizmirsīs arī to, cik ļoti šie ulmaņu-važņu izteikumi atgādina, piemēram, šādus pirms gada publiski teiktus vārdus: «Pašas barikādes es vairākkārt apbraukāju. Tiesa, ne dienesta mašīnā un ne tajā cepurē, kurā es parasti braukāju un ar kuru mani atpazina. Nekā tāda biedējoša tur nebija. Visur notika dzerstiņš, dega ugunskuri. Tas ir, tā bija provokācija, bet ne kaut kāda cīņa. Lai gan daudzi to šodien pasniedz kā varenu pretošanos un kliedz par saviem nopelniem. Bet nekur nebija pat dūru cīņas.» Šo vārdu autoru, starp citu, sauc Alfreds Rubiks.

TB/LNNK satrauc Latvijas un Krievijas sadarbības līgums izglītības jomā

Apollo  01/21/08    Apvienības «Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK (TB/LNNK) Saeimas frakcija trešdien tiksies ar izglītības un zinātnes ministri Tatjanu Koķi, lai iepazītos ar Izglītības un zinātnes ministrijas izstrādāto un patlaban saskaņošanai ar Krieviju iesniegto Latvijas un Krievijas sadarbības līguma projektu izglītības jomā, portālu «Apollo» informēja TB/LNNK preses sekretārs Rolands Pētersons.

TB/LNNK deputātus satrauc masu saziņas līdzekļu pieļāvumi, ka līguma projektā paredzēta Latvijas krievu skolu mācību programmu saskaņošana ar Krieviju, kā arī Krievijā izdoto mācību grāmatu plaša izmantošana Latvijas krievu skolās. TB/LNNK deputātus īpaši interesē, lai netiktu pieļauta Krievijas ideoloģiskā ietekme uz Latvijas krievu skolu skolotājiem un audzēkņiem, kā arī ministres nostāja šajā jautājumā.

Jau vēstīts, ka pērnā gada nogalē Latvijā pabeigts darbs pie līguma projekta, kas paredz Latvijas un Krievijas sadarbību izglītības jomā. Līguma projekts 2007. gada decembrī iesniegts saskaņošanai Krievijas pusei.

Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāve Agnese Korbe laikrakstam «Latvijas Avīze» iepriekš sacīja: «Šis līgums paredz atbalstīt un veicināt savstarpēji izdevīgu sadarbību, kopīgu pasākumu īstenošanu izglītībā un zinātnē atbilstoši katrā valstī spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem un ņemot vērā Latvijas Republikas dalību Eiropas Savienībā un no tās izrietošās saistības.»

Taču par to, ko tieši šis līguma projekts paredz, nosaka un atļauj, — ne vārda! Arī iepazīties ar līguma projektu nav iespējams: to nepieļauj ne IZM, kur tas esot tapis, ne Ārlietu ministrija, kas dokumentu iesniegusi «Krievijas pusei». «Tas ir darba dokuments, un atbilstoši pieņemtajai kārtībai ar tā tekstu jūs iepazīstināt nevaram,» saka Ārlietu ministrijas preses sekretārs Ivars Lasis.

Sociologs: 'Cita politika' varētu pievienoties sociāldemokrātiem

DELFI  01/21/08    Būtu loģiski, ja bijušo Tautas partijas (TP) biedru Aigara Štokenberga un Arta Pabrika pārstāvētā 'Sabiedrība citai politikai' (SCP), kuras programmā iekļautas kreisas idejas, meklētu kontaktus ar jau pastāvošajām šīs ievirzes partijām, laikrakstam "Diena" paudis sociologs Aigars Freimanis.

LSDSP ģenerālsekretārs Ansis Dobelis laikrakstam atzinis, ka nepieciešamas sarunas ar SCP vadību un, ja abām kustībām izdotos vienoties par kopējiem sociāldemorkātiskiem principiem, nevajadzētu būt īpašiem šķēršļiem turpmākai sadarbībai. SCP pārstāvji gan šādu perspektīvu vērtē daudz atturīgāk, vēsta "Diena".

Pēc Freimaņa domām, abas partijas tikai iegūtu no apvienošanās. LSDSP ir pārstāvēta visā Latvijā, tajā ir ap 1000 biedru, nosaukums ar vēsturiskām saknēm un zīmols. Tā kā LSDSP ir sevi pozicionējusi pret pārējiem politiskajiem spēkiem, par kuriem balso latviešu vēlētājs, "abu pušu sarunai neizbēgami ir jābūt," laikrakstam teicis Freimanis.

Savukārt LSDSP, kurai trūkst līderu, acīmredzami iegūtu, ja tai pievienotos Pabriks un Štokenbergs, uzskata Freimanis, norādot, ka abiem bijušajiem TP biedriem izveidot jaunu partiju būs grūti.

Dobelis laikrakstam atzinis, ka Štokenbergs un Pabriks ir spēcīgas personības ar perspektīvu Latvijas politikā. Tomēr viņaprāt, būtu svarīgi noskaidrot, vai abu politiķu uzskati tiešām ir sociāldemokrātiski vai arī runa vienkārši ir par politiskas nišas meklējumiem.

"Diena" atgādina, ka pagājušā gada nogalē TP dibinātājs Andris Šķēle, komentējot Štokenberga un Pabrika iniciatīvu jaunas politikas veidošanai, laikrakstam "Neatkarīgā" paudis, ka abi piedāvās ko līdzīgu modernai sociāldemokrātijai. Taču pēc Šķēles teiktā, šī niša izvēlēta nevis abu sociāldemokrātiskas pārliecības dēļ, bet tāpēc, ka Štokenbergs un Pabriks "nolēmuši, ka šī niša ir pabrīva un tāpēc to varētu aizpildīt."

Ar Vaskeviču saistītais skandāls pieņemas spēkā

Jānis Zvērs,  NRA  01/21/08    Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Muitas kriminālpārvaldes šefa Vladimira Vaškeviča vārds pēdējo divu gadu laikā masu medijos pavīd ļoti bieži – visskaļāk tas izskanēja pērn maijā, kad nezināms ļaundaris palika zem V. Vaškeviča mašīnas spridzekli, kuram sprāgstot, Muitas kriminālpārvaldes priekšnieks guva kāju traumas.

Sabiedrības uzmanībā nonākusi arī V. Vaškeviča šķirtā sieva Ināra Vilkaste – tiesa šodien turpina skatīt lietu, kurā par vairāku miljonu latu izspiešanu no viņas tiesā I. Vilkastes bijušo darījumu partneri Raimondu Štālbergu. Šajā lietā dīvainā gaismā parādījies Valsts policijas cilvēku meklēšanas nodaļas priekšnieka, bijušā Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes (ONAP) izmeklētāja Ruslana Dervana vārds. Pēc laikraksta Telegraf ziņām, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) papildinājis lēmumu par viņam aizdomās turamā statusa piemērošanu. Pēc neoficiālas informācijas, KNAB izmeklēšanu sācis par R. Dervana darbībām, izmeklējot lietu pret R. Štālbergu. Telegraf vēsta – bijušais izmeklētājs aicināts liecināt, ka V. Vaškevičs un I. Vilkaste "materiāli stimulējuši" ONAP, lai R. Štālberga izspiešanas lieta virzītos vēlamajā virzienā, bet, kad R. Dervans šādas liecības sniegt atteicies, viņam pēkšņi uzrādīts lēmuma par aizdomās turamā statusa piemērošanu papildinājums.

Savukārt laikraksts Diena pagājušajā nedēļā publicēja informāciju, ka V. Vaškevičs, iespējams, saistīts ar vērienīgu degvielas kontrabandas lietu. Pērn laikraksts informēja, ka V. Vaškevičs neatļauti lobējis uzņēmumu Baltic Ovo, taču līdz šim tas tā arī nav apstiprinājies. Laikraksts informē, ka apjomīgās naftas kontrabandas krimināllietā, kurā apsūdzēts SIA OVI valdes priekšsēdētājs miljonārs Vladimirs Oderovs, pieejamie materiāli liecina – iespējamajiem kontrabandistiem bijis jumts valsts struktūrās jeb patiesais kontrabandas shēmas autors. Lietas dokumentos šis cilvēks tiek saukts par izmeklēšanā nenoskaidrotu personu, tomēr laikraksts šo publikāciju ilustrē ar V. Vaškeviča fotogrāfijām.

VID Muitas kriminālpārvaldes priekšnieks, komentējot šo informāciju, uzsvēra, ka tie ir meli. Aģentūrai LETA viņš izteicies, ka krimināllietas izmeklēšanas laikā neesot ticis saukts liecību sniegšanai. Norādot uz izmeklēšanas interesēm, V. Vaškevičs atturējās atbildēt uz jautājumu, vai ir pazīstams ar V. Oderovu.

VID ģenerāldirektors Dzintars Jakāns, komentējot šo situāciju, skaidroja, ka līdz šim no tiesībsargājošajām iestādēm neesot saņēmis informāciju par iespējamu V. Vaškeviča saistību ar kādām nelikumībām. Lūgts komentēt medijos izskanējušo informāciju par iespējamu V. Vaškeviča saistību ar kontrabandas lietām, Dz. Jakāns aģentūrai LETA sacīja, ka līdz šim neviena iestāde šādu informāciju nav sniegusi, tāpēc viņš nevar sniegt nekādus plašākus skaidrojumus šajā jautājumā.

Saskaņā ar prokuratūras sniegto informāciju pagājušā gada februārī no kontrabandas lietas izdalīts vēl viens kriminālprocess par iespējamu valsts amatpersonu līdzdalību. Prokuratūra gan pagaidām atsakās izpaust, cik valsts amatpersonu tajā varētu būt

iesaistītas.

Tiesībsargi izpētījuši 'lietussargu revolūcijas' finansētājus

DELFI  01/22/08    Tiesībsargājošās iestādes ir izpētījušas, kas finansējis pagājušā gada protesta akcijas pret toreizējā premjera Aigara Kalvīša valdības lēmumiem, laikrakstam "Neatkarīgā Rīta Avīze" atklāj iekšlietu ministrs Mareks Segliņš (TP).

"Šoreiz Saeimā ir švaka opozīcija. "Jaunais laiks" ir švaka opozīcija. Bet izrādās, ka ir liela opozīcija ārpus Saeimas. Jo ne jau "Jaunais laiks" savāca tos cilvēkus. Es nezinu, vai varu to stāstīt, bet ir papētīts, kas to finansē, no kurienes nāk nauda, kā pēc tam finanšu dokumenti tika dzēsti, lai neredzētu, kas īsti finansē. Protams, ir cilvēki, kas šos pasākumus finansē," sacīja Segliņš.

Atbildot uz jautājumu, vai tie ir vietējie rezidenti, ministrs norāda: "Ir arī vietējie. Ir cilvēki, kuri nolēmuši - varbūt ir nobriedusi situācija, kad nav jāgaida likumīgās vēlēšanas, ka tautu var sakustināt virzīties uz jaunām vēlēšanām, kurās, iespējams, uzkritīs cits salikums, labāks viņiem."

Sīkāku informāciju par protesta akciju finansētājiem iekšlietu ministrs gan neatklāj.

Loskutovs pārsteigts par Segliņa izteikumiem korupcijas jautājumos

DELFI  01/22/08    Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieks Aleksejs Loskutovs pauž neizpratni par Iekšlietu ministra Mareka Segliņa izteikumiem intervijā laikrakstam "Neatkarīga Rīta avīze", no kuriem izriet, ka Latvijā korupcijai tiek pievērsta pārspīlēti liela uzmanība, portālu "Delfi" informēja KNAB Sabiedrisko attiecību un izglītošanas nodaļas vadītāja Diāna Kurpniece.

Šāds ministra viedoklis pausts visai neparastā brīdī, kad Latvijā viesojas Eiropas Padomes (EP) Pretkorupcijas starpvalstu grupas (GRECO) ekspertu delegācija, kuras mērķis ir noskaidrot, vai mūsu valsts ir izpildījusi EP prasības koruptīvo likumpārkāpumu kriminalizēšanā un politisko partiju un vēlēšanu kampaņu finansēšanas kontrolē, teikts KNAB izplatītajā paziņojumā.

KNAB priekšnieks aicina neaizmirst, ka vairāki koruptīvie nodarījumi saskaņā ar Krimināllikumu ir smagi un pat sevišķi smagi noziegumi. To konstatēšana un atklāšana ir īpaši sarežģīta, ievērojot negodīgo amatpersonu iespējas pretdarboties tiesību aizsardzības iestāžu darbībai, jo īpaši, kad attiecīgu nodarījumu veikusi persona ar speciālām zināšanām noziegumu atklāšanā.

Īpašu uzmanību piesaista Iekšlietu ministra mēģinājums pretstatīt KNAB citām tiesību aizsardzības iestādēm, norāda Loskutovs. "KNAB cieši sadarbojas ar vairākām no tām, skaidri apzinoties, ka noziedzības apkarošana ir kopīgs uzdevums, kura risināšanā uzvarētāju nav, bet zaudētājs var būt visa sabiedrība," Segliņa izteikumus komentē Loskutovs.

Loskutovs atgādina, ka sadarbībā ar KNAB Valsts policijas Organizētās noziedzības apkarošanas birojs (ONAP) uzsācis un izmeklējis Grebņevas krimināllietu, kurā ir apsūdzētas aptuveni 30 personas, turpina izmeklēt Terehovas krimināllietu, kurā ir apmēram tik pat daudz aizdomās turēto. KNAB palīdzēja ONAP atklāt noziedznieku grupu, kura bija paveikusi vairākas automašīnu zādzības. KNAB operatīvā informācija ir ļāvusi Valsts policijai novērst divas pasūtījumu slepkavības, aizturēt par slepkavībām meklēšanā esošo personu, kā arī atklāt divas laupīšanas, izplatītajā paziņojumā norāda Loskutovs.

"KNAB sniedzis informāciju arī Valsts policijas Iekšējās drošības birojam (IeDB), tajā skaitā par bijušā Ogres rajona policijas pārvaldes priekšnieka un bijušā Ogres rajona kriminālpolicijas priekšnieka ļaunprātīgo dienesta stāvokļa izmantošanu. IeDB izmeklēta krimināllieta tika iztiesāta 2007.gadā. Nozīmīgu informāciju KNAB nosūtījis Drošības policijai skaļajā pasu pirkšanas krimināllietā. Veiksmīga sadarbība ir izveidojusies arī ar Ieslodzījumu vietu pārvaldi un Rīgas galveno policijas pārvaldi," teikts paziņojumā.

Loskutovs atgādina, ka korupcija ir noziedzības neatņemama sastāvdaļa, tā ir saistīta gan ar vardarbīgiem, gan mantkārīgiem noziegumiem, apdraudot gan valsts, gan tās iedzīvotāju drošību, jo koruptīvās attiecības ļauj noziedzniekiem izvairīties no atbildības, amatpersonām – netraucēti gūt labumu no sava amata vai dienesta stāvokļa.

Jau rakstīts, ka iekšlietu ministrs laikraksta "Neatkarīga Rīta avīze" norādījis, ka sabiedrībā patlaban pārāk liela uzmanība pievērsta korupcijas apkarošanai, valstī esot daudz nopietnāki noziegumi, kas jāapkaro. Arī finansējuma sadalē starp iekšlietu dienestiem pārāk liela uzmanība pievērsta KNAB, bet novārtā atstāta kriminālpolicija.

Segliņš noliedz valsts iestāžu līdzdalību 'lietussargu revolūcijas' finansētāju pārbaudē

DELFI  01/23/08    Iekšlietu ministrs Mareks Segliņš (TP) nevar paskaidrot, kā uzzinājis par tautas sapulces "patiesajiem" ziedotājiem. Ziedotāju sarakstu neesot pārbaudījušas valsts iestādes, taču šī informācija viņam šķietot ticama, laikrakstam "Diena" skaidrojis Segliņš.

Lai gan ziedotāju saraksts ir publiski pieejams, Segliņš laikrakstam sacījis, ka vairs neatceras, kur un no kā dzirdējis "runas" par šo pārbaudi. "Pilnīgi noteikti un par simts procentiem" ar to neesot nodarbojušās valsts iestādes, apgalvoja ministrs, norādot, ka šo informāciju dzirdējis vēl pirms nonākšanas ministra amatā. "Es tam ticēju tikpat daudz kā jebkam, ko man stāsta, un es ticu tikai kautkam tādam, kur kāds ir apakša parakstījies," sacīja Segliņš.

Portāls "Delfi" jau vēstīja, ka Segliņš otrdien intervijā laikrakstam "Neatkarīgā Rīta Avīze" atklāj, ka esot izpētīti novembra pasākumu, kas bija vērsti pret premjera Aigara Kalvīša (TP) valdības lēmumiem, finansētāji.

"Šoreiz Saeimā ir švaka opozīcija. "Jaunais laiks" ir švaka opozīcija. Bet izrādās, ka ir liela opozīcija ārpus Saeimas. Jo ne jau "Jaunais laiks" savāca tos cilvēkus. Es nezinu, vai varu to stāstīt, bet ir papētīts, kas to finansē, no kurienes nāk nauda, kā pēc tam finanšu dokumenti tika dzēsti, lai neredzētu, kas īsti finansē. Protams, ir cilvēki, kas šos pasākumus finansē," intervijā sacīja Segliņš. Atbildot uz jautājumu, vai tie ir vietējie rezidenti, ministrs norāda: "Ir arī vietējie. Ir cilvēki, kuri nolēmuši - varbūt ir nobriedusi situācija, kad nav jāgaida likumīgās vēlēšanas, ka tautu var sakustināt virzīties uz jaunām vēlēšanām, kurās, iespējams, uzkritīs cits salikums, labāks viņiem."

Godmanis: finansējums KNAB netiks samazināts

DELFI  01/23/08    Lai arī iekšlietu ministrs Mareks Segliņš (TP) iepriekš paudis neapmierinātību par lielo sabiedrības uzmanību korupcijas jautājumiem, premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) sola, ka finansējums Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB) netikšot samazināts.

Trešdien pēc tikšanās ar Valsts prezidentu Valdi Zatleru Godmanis sacīja, ka nesenie Segliņa izteikumi par korupcijas aktualitāti Latvijā ir jāsaprot kā vēlme uzlabot kriminālpolicijas tehnisko nodrošinājumu un atalgojumu.

Viņš piebilda, ka KNAB finansējums netikšot samazināts.

Savukārt Valdis Zatlers žurnālistiem uzsvēra, ka jāuzlabo darbs iekšlietu struktūrās. "Zīme ir gluži viena un skaidra – jāuzlabo darbs iekšlietu struktūrās," sacīja Zatlers.

Jau vēstīts, ka Segliņš otrdien intervijā laikrakstam "Neatkarīgā Rīta Avīze" pauda uzskatu, ka sabiedrībā patlaban pārāk liela uzmanība pievērsta korupcijas apkarošanai, valstī esot daudz nopietnāki noziegumi, kas jāapkaro. Arī finansējuma sadalē starp iekšlietu dienestiem pārāk liela uzmanība pievērsta KNAB, bet novārtā atstāta kriminālpolicija.

" Mums valstī pēdējā laikā ir viens noziegums, ar ko jācīnās Maizīša kungam, ar ko jācīnās visiem. Visiem jautā: vai tu esi par korupcijas apkarošanu. Jā, mēs visi par to esam. Tikai "par". Visās partiju programmās tas ir ierakstīts… Dodam naudas viskautkādas. Un tad var vienā kabinetā ieķirināt astoņas kameras, sešus mikrofonus. Bet kriminālpolicija, kas izmeklē slepkavības, vardarbības, izvarošanas, laupīšanas, ir daudz švakāk ekipēta. Bet vajag, lai ne tikai KNAB būtu birojs, kam ir simt un viena lieta, ko iekārt sienās un griestos, " pauž Segliņš.

Segliņš pauž viedokli, ka ir svarīgāko noziegumi par "100 vai 20 latu" kukuļņēmēju apkarošanu. "Mums tagad sabiedrībai iepotēts – ka tik oligarhus dabūt cietumā, visi slepkavas lai staigā. Un tad nu mēs jebko, ko KNAB grib, atbalstām. Ja ne – tu esi baigais korumpants. Nauda viņiem jādod. Ja ne – tad arī tu esi korumpants. Bet – valstī ir daudz citu, smagu noziegumu, kur valsts nav līdzējusi to atklāšanas uzlabošanai. Mēs hipertrofējam kā ekstra noziegumu, kad viens ņem 100 latu vai 20. Bet – izvarošana, aplaupīšana nav mazāks noziegums. Ja man, kam arī jāstaigā pa ielu, iedod pa galvu, tad ir svarīgi, lai palīgā piesteidzas policists, un vēlams, lai viņš arī atklāj to noziegumu. Es pieļauju, ka arī lielākai sabiedrības daļai tas ir svarīgi, " pauž Segliņš.

Viņš norāda : "Bet mums ir apmēram tā – ja par kaut ko intervē ģenerālprokuroru, tad – kā tur ar to korupciju. Bet valstī ir arī citi noziegumi. Palīdzam arī kriminālpolicijai. Lai mums ir sabiedriskā kārtība. Lai pilsonim ir kaut vai cerības, ka tad, ja viņam aplaupīs māju, policija, pirmkārt, atbrauks laikus, otrkārt, mācēs izmeklēt un varbūt arī noķers tos mājas zagļus. Man tas šķiet svarīgi. Un, ja es uzzinu, ka policija nezin kādu iemeslu dēļ atvelkas – man te jālieto vārds "atvelkas" – uz dzīvokļa zādzību nākamajā dienā, tad – vai jūs domājat, ka viņi to zādzību atklās? Viņi atbrauc tikai pierakstīt, ka tāda zādzība notikusi. Taču, ja sabiedrība uzskata, ka to 100 latu ņēmēju saņemt ciet ir svarīgāk nekā saņemt ciet slepkavu, turpinām tādā pašā garā. Investējam Alberta ielā, bet, ja nepatīk tās telpas, ceļam biroju Ķīpsalā. Cik miljonu – 10, varbūt 15? Nieki. Ceļam. Bet es domāju, ka vistrakākais ir vardarbīgs noziegums pret personu."

Dzirdēju, ka ir pārbaudīts

Zane Zālīte-Kļaviņa,  Diena  01/23/08    Iekšlietu ministrs Mareks Segliņš nevar paskaidrot, kā uzzinājis par tautas sapulces "patiesajiem" ziedotājiem.

Ir speciāli pētīts, kas finansējis tautas manifestāciju jeb tā dēvēto lietussargu akciju, intervijā Neatkarīgajai Rīta Avīzei (NRA) paudis iekšlietu ministrs Mareks Segliņš (TP). Viņš apgalvo, ka akcijai ziedojušo personu sarakstā esot notikušas korekcijas. M.Segliņš gan nevar paskaidrot, ar ko viņa izteikumi pamatoti, bet vaicāts, vai būtu pamats runāt par pārkāpumiem, atbild: "Šos jautājumus kriminālprocesuālā kontekstā neesmu pētījis." "Visa informācija par Delnas ieņēmumiem un izdevumiem par tautas sapulces rīkošanu tika izplatīta plašsaziņas līdzekļiem un ir publiski pieejama," norāda viens no tautas sapulces organizatoriem Pauls Raudseps. "Acīmredzot Segliņa kungam nepatīk tautas sapulces aicinājums uz godīgu politiku - pretējā gadījumā viņš ķertos pie Tautas partijas pirmsvēlēšanu tēriņu izgaismošanas un iespējamo likumpārkāpumu izmeklēšanas."

"Šoreiz Saeimā ir švaka opozīcija. Jaunais laiks ir švaka opozīcija. Bet izrādās, ka ir liela opozīcija ārpus Saeimas. Jo ne jau JL savāca tos cilvēkus. Es nezinu, vai varu to stāstīt, bet ir pētīts, kas to finansē, no kurienes nāk nauda, kā pēc tam finanšu dokumenti tiek dzēsti, lai neredzētu, kas finansē. (..) Ir cilvēki, kuri ir nolēmuši - varbūt ir nobriedusi situācija, kad nav jāgaida likumīgās vēlēšanas; ka tautu var sakustināt virzīties uz jaunām vēlēšanām, kurās, iespējams, uzkritīs cits salikums, labāks par viņiem," NRA izteicies iekšlietu ministrs. Dienai M.Segliņš pauda, ka informāciju par akcijas "patiesajiem" ziedotājiem saņēmis, vēl pirms nonācis šajā amatā: "Dzirdēju, ka ir precīzi pārbaudīts." Vaicāts, kā notikusi pārbaude un pētīšana un vai šo informāciju vākusi piemēram, Drošības policija, ministrs apgalvoja, ka "pilnīgi noteikti un par simt procentiem" ar to neesot nodarbojušās valsts iestādes.

Ziņas par ziedotājiem viņš dzirdējis "no runām", nevis redzējis dokumentos fiksētus ziņojumus. "Es tam ticēju tikpat daudz kā jebkam, ko man stāsta, un es ticu tikai kaut kam tādam, kur kāds ir apakšā parakstījies." Vaicāts, kāpēc tad viņš noticējis neviena neparakstītām "runām", M.Segliņš atbildēja - šī informācija esot šķitusi ticama.

Būdams iekšlietu ministrs, viņš varētu runas pārbaudīt, lai gan tad Diena teikšot, ka viņš tērē valsts resursus. "Bet kāpēc mums nezināt, kas ir īstie finansētāji, tas taču ir svarīgi, vai ne?" Uz atkārtotu jautājumu, vai varētu sekot oficiāla pārbaude, M.Segliņš atbildēja - tā kā kopš novembra laiks jau pagājis, viņš neatceroties, kur un no kā "runas" dzirdējis, taču viņš mēģināšot atcerēties.

Tautas sapulces Doma laukumā gandrīz 200 ziedotāju saziedoja vairāk nekā 26 000 latu. Visvairāk saņemti ziedojumi līdz 10 latiem. Tikai deviņi ziedojumi bija no Ls 1000 līdz 4000, no tiem lielākie SIA Komunikāciju vadība un konsultācijas - Ls 3500 (tās līdzīpašnieki ir Pilsētai un pasaulei aktīvists Aleksandrs Niklass, kā arī uzņēmēja Oļega Stepanova dibinātās organizācijas Baltijas asociācija - transports un loģistika mārketinga direktore Gaļina Moločkova) un Arnolds Krists Plaudens-Plaudis - Ls 4000.

***

Ziedojumi

Kopā saņemti 26 282,79 Ls

72 ziedojumi jeb 36,7% no kopējā apjoma Ls 1- Ls 10

51 ziedojums ( 26%) - Ls 10 - Ls 30

28 ziedojumi (14,3%) - Ls 30- Ls 50

21 ziedojums (10,7%) - Ls 50 - Ls 100

14 ziedojumi (7,1%) - Ls 100- Ls 600

9 ziedojumi (4,6%) - Ls 1000 - Ls 4000

ziedotāju saraksti un akcijas tēriņi vdiena.lv

Pērn Saeimā visnecienīgāk runājis Dobelis

LETA  01/22/08    Pagājušā gada laikā Saeimas plenārsēdēs ar deputāta necienīgām runām visbiežāk uzstājies apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK (TB/LNNK) deputāts Juris Dobelis, secināts sabiedriskās politikas centra "Providus" veiktajā Saeimas monitoringā.

"Providus" pētnieki, analizējot Saeimas plenārsēžu stenogrammas, secinājuši, ka 65 Dobeļa uzstāšanās reizēs izskanējuši vulgārismi, aizspriedumi vai personiski aizvainojumi.

Dobelim seko Vladimirs Buzajevs (PCTVL) un Pēteris Tabūns (TB/LNNK). Savukārt Imanta Kalniņa (TB/LNNK) runu piemēri ir saistīti ar Buzajeva "vajāšanu", viņa runas laikā vai pat pirms tās no zāles saucot, ka nesaprot, ko Buzajevs saka vai teiks.

"Jaunā laika" deputāts Ainars Latkovskis salīdzinoši bieži no zāles mēdza aicināt runātāju "braukt mājās". Pats Latkovskis, kurš šodien bija ieradies uz pētījuma prezentāciju, norādīja, ka viņa izteicieni ir jāskata kontekstā, jo tiem varētu būt bijis kāds noteikts iemesls.

Kopumā pagājušajā gadā Saeimas plenārsēžu debatēs kā "sliktās" - izslēdzamās grupas - dominēja nelatvieši un nepilsoņi, Saeimas monitoringa prezentācijā pastāstīja "Providus" pētniece Iveta Kažoka.

Visbiežāk par nelatviešiem ar izslēdzošām runām uzstājās TB/LNNK, bet daudz retāk - Zaļo un zemnieku savienība. Savukārt apvienības "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" deputāti visbiežāk uzstājušies ar runām, kas jo īpaši uzsver kādas grupas tiesības.

Tomēr kopumā Saeimas plenārsēžu laikā no tribīnes visvairāk izskanējušas izslēdzošas runas, bet ievērojami mazāk - iekļaujošas.

Savukārt Saeimā pārstāvētās partijas "Jaunais laiks", Latvijas Pirmās partijas un "Latvijas ceļa" apvienība, Tautas partija, kā arī Zaļo un zemnieku savienība ļoti reti izmanto iekļaujošu vai izslēdzošu retoriku, pārsvarā izvēloties vispār nepiedalīties strīdīgu un neskaidru jautājumu apspriešanā.

Zatlers izvairīgs jautājumā par Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršanu Kaļužnijam

DELFI  01/23/08    Valsts prezidents Valdis Zatlers trešdien izvairījās sniegt savu viedokli par nepieciešamību piešķirt Triju Zvaigžņu ordeni bijušajam Krievijas vēstniekam Latvijā Viktoram Kaļužnijam.

Uz jautājumu par nepieciešamību piešķirt ordeni Kaļužnijam Zatlers atbildēja, ka Latvijā Triju Zvaigžņu ordeņus piešķirot Ordeņu kapituls, izvairoties konkretizēt savu nostāju.

Runājot par Krievijas diplomāta izraidīšanu no Latvijas un gaidāmo Krievijas atbildes reakciju, Zatlers pauda pārliecību, ka ilgtermiņā abu valstu attiecības nepasliktināšoties, arī gaidāmas Zatlera vizītes Maskavā datums vēl esot saskaņošanas procesā.

Jau vēstīts, ka Ordeņa kapitula vadītājs Andris Vilks iepriekš Latvijas Radio izteicies, ka patlaban nenorit sarunas par Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršanu Kaļužnijam.

Viņš sacīja, ka šajā gadījumā, lai piešķirtu ordeni, nepieciešama īpaša procedūra, tas ir, vispirms nepieciešama abu valstu Ārlietu ministriju divpusēja vienošanās un sarunas, ka diplomātam pasniegs ordeni, taču patlaban šādas sarunas nav.

Savukārt Ārlietu ministrijas Preses centrā informēja, ka diplomātiskais protokols paredz, ka vēstniekam var tikt pasniegts Triju Zvaigžņu ordenis par lielu ieguldījumu valstu divpusējo attiecību stiprināšanā. Piešķirt ordeni Krievijas vēstniekam Kaļužnijam Ārlietu ministrija neesot rosinājusi, tātad šis jautājums pilnībā atrodas Ordeņu kapitula ziņā.

Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze (ZZS) iepriekš intervijā "Latvijas Avīzei" par Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršanu Krievijas vēstniekam Viktoram Kaļužnijam un ASV vēstniecei Ketrīnai Todai Beilijai ir apgalvojis: "Protokolā noteikts, ka viņiem tas pienākas. Cita lieta, ka man Triju Zvaigžņu ordeņa vērtība šķiet drusku nonivelēta, jo to, ilgu laiku vienīgo valsts ordeni, piešķīra par visdažādākajiem nopelniem, līdz ar to mazinot augstā apbalvojuma ideoloģisko slodzi."

Pateicībās...

Vēl desmit «aplokšņu gadi»

Laila Pakalniņa,  Diena  01/15/08    Lai gan ir jau pierasts, ka amatpersonas mēdz mūs pārsteigt ar visādiem jautājumiem (piemēram, prezidents: "Kas es esmu?"), veselības aizsardzības ministra Ivara Eglīša nodarbošanās ar jautājumu, kā kukuli nosaukt tā, lai, saglabājot saturu (tas ir, naudu), mainītos tā statuss, šķiet, īpaši strauja. Vēl mēnesi nesabijis amatā un nesagaidījis iepriekšējā ministra radītās darba grupas ziņojumu par neoficiālo maksājumu problēmas risinājumu, Eglītis tikās ar VID ģenerāldirektoru Dzintaru Jakānu un pēc tam žurnālistiem pastāstīja, ka VM "nenorok" ideju par neoficiālo maksājumu legalizēšanu un ka patlaban abas puses vien nevar vienoties, kā šo maksājumu nosaukt. "Pateicība" kopš pagājušā pavasara, kad Valsts prezidenta amatam tika izvirzīts aploksnes ilgstoši pieņēmis ārsts, jau ir tā folklorizējusies (tagad, piemēram, jau runā par vēlmi pateikties ceļu policistam par to, ka viņš konstatējis pārāk lielu braukšanas ātrumu), ka, visticamāk, vairs neder, jo tiek uztverta kā sinonīms vārdam "kukulis". Jaunais ministrs piedāvā jaunu variāciju — "brīvo naudas līdzekļu ziedojums". Proti: "Pacients vienkārši slimnīcas kasē var nosaukt ārsta vai māsas vārdu, uzvārdu, kam viņš grib ziedot savus brīvos naudas līdzekļus. Slimnīcas administrācija to viņiem izmaksā, ieturot nepieciešamo nodokļu daļu."

Eglītis ir norādījis, ka veselības aprūpē nav pieļaujams fakts, ka starp pacientu un ārstu pastāv naudas attiecības: "Tas ir aizvēsturiski un amorāli."

Taču ministra priekšlikums šīs naudas attiecības nebūt neizskauž, bet to laikmetīgums un morālā skaidrība slēpjas vien tajā, ka pacientam būtu iespēja slimnīcu izmantot kā aploksni. Turklāt šādi "naudas attiecības ar pacientu" ministrs varētu piespiest iedibināt arī tos ārstus, kas morālu apsvērumu dēļ atsakās no aploksnēm, lai kā tās sauktu. Latvijā neoficiālos maksājumus saņemot aptuveni 30—50% ārstu. Ja pacienti savus "brīvos līdzekļus" iemaksās slimnīcas kasē, arī pārējiem 30—70% ārstu zudīs iespēja no tiem atteikties.

Tik tiešām nav svarīgi, kā to nosauc, bet neoficiālo maksājumu legalizācija — process, ar ko patlaban nodarbojas veselības aizsardzības ministrs, — savā būtībā nav mazāk amorāla par "pacienta un ārsta naudas attiecībām". Jau tāpēc vien, ka nosodāmu, negodīgu sistēmu grib padarīt par likumīgu tikai tāpēc, ka tā pastāv, bet izskaust to vai nu nav prasmes, vai arī negribas. Turklāt Eglītim vajadzētu ņemt vērā, ka gadījumā, ja šāda brīvo maksājumu iekasēšanas sistēma tiktu ieviesta veselības aprūpē, pietrūktu argumentu, kāpēc nepieļaut iedzīvotāju maksājumus arī par citiem dzīvībai un personībai svarīgiem pakalpojumiem, kas valstij saviem iedzīvotājiem jānodrošina kaut vai tāpēc, ka viņi maksā nodokļus. Tikai viens piemērs. Iekšlietu ministrija tagad droši varētu piedāvāt Ķekavas iedzīvotājiem ziedot "brīvos līdzekļus", lai atjauno pagājušogad līdzekļu trūkuma dēļ likvidēto ugunsdzēsēju depo — Ķekavā nesen dega dzīvojamā māja, bet ugunsdzēsēji brauca no Rīgas.

Taču pat tad, ja nevienu šajā valstī neinteresētu nekas cits, arī ne morāle, bet tikai veselības aprūpe, kukuļu legalizācija šo nozari, visticamāk, vājinātu. Par to uztraucas gan Latvijas Veselības un sociālās aprūpes arodbiedrības vadītājs Valdis Keris, norādot, ka, legalizējot "pacientu pateicības", piekļūšana veselības aprūpei kļūtu vēl nevienlīdzīgāka nekā līdz šim, gan Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācija Sustento, kas atklātā vēstulē raksta: "Šie maksājumi nostāda pacientus nevienlīdzīgā situācijā, pieļaujot iespēju, ka daži varētu saņemt ātrāk, labāk vai kvalitatīvāk to ārstniecības pakalpojumu, par kuru jau ir samaksāts no valsts budžeta."

Turklāt pilnīgs paradokss un bezcerība ir tieši paša veselības aizsardzības ministra paziņojumā, kas (it kā) ķēries pie aplokšņu izskaušanas. Viņš norāda, ka, lai izskaustu aplokšņu algas, "ir jāpaiet vismaz desmit gadiem".

Arī par gadiem Latvijas amatpersonas jau ir runājušas. Ja septiņus treknos gadus mēs tā arī nepiedzīvojam, tad desmit "aplokšņu gadi" mums vēl priekšā. Ja vien arī ar saviem turpmākajiem centieniem veselības aizsardzības ministrs nepārliecinās sabiedrību par savu neatbilstību amatam. Vai arī, ja haoss veselības aprūpes jomā iestāsies agrāk nekā pēc desmit gadiem.

Prezidents par pateicību laišanu caur kasi neizsakās

Līga Lazdiņa,  Diena  01/15/08    Lai gan sabiedrība ar interesi gaidīja, ko par veselības ministra Ivara Eglīša (TP) priekšlikumu pacientiem pateicības maksāt slimnīcu kasē kā mērķziedojumu konkrētam mediķim pateiks Valsts prezidents Valdis Zatlers, kura izvirzīšana šim amatam aktualizēja šo jautājumu, viņš otrdien pēc abu sarunas pat neiznāca pie medijiem.

I.Eglītis pēc tikšanās ar prezidentu vēlreiz formulēja savu piedāvājumu, lai sabiedrība to pareizi saprastu: "Ja pēc pakalpojuma saņemšanas pacients neizsakāmi grib pateikties, tas ir likumīgi iespējams, iemaksājot slimnīcas kasē un norādot, kam to paredz. Taču tas ir pilnīgi brīvprātīgi."

Lai arī pirmdien pēc sarunas ar Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektoru Dzintaru Jakānu viņš runāja par nepieciešamību valstī radīt mehānismu, kā medicīnas iestādēm apieties ar šo naudu, otrdien ministrs uzsvēra, ka tā tomēr ir katras slimnīcas darīšana. Tagad I.Eglītis gaidīs Veselības ministrijas paspārnē šīs problēmas risināšanai izveidotās darba grupas atzinumu. Daži tās dalībnieki — sabiedrība par atklātību Delna un Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācija Sustento, kā arī Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība — gan jau publiski izteikuši asu kritiku par ministra priekšlikumu, jo uztver to kā pateicību legalizēšanu.

Eglītis: 'pateicību' jautājums atrisināsies pats

DELFI  01/15/08    Veselības ministrs Ivars Eglītis otrdien nāca klājā ar atziņu, ka pacientu un ārstu "pateicības" jautājums atrisināsies pats par sevi pēc gadiem, pieaugot ārstu atalgojumiem un pacientu inteliģences līmenim. Tāpēc pašlaik šis jautājums "būtu jāatliek malā".

Eglītis pēc tikšanās ar Valsts prezidentu, bijušo ārstu Valdi Zatleru atzina, ka pēdējā laikā medijos rakstītais un ar Valsts ieņēmumu dienesta (VID) vadītāju Dzintaru Jakānu pārrunātais viņam radījis pārliecību, ka šajā jautājumā neko nevar legalizēt, jo "viss jau ir legāli" - jebkurš pacients var aiziet uz slimnīcas kasi un samaksāt kādu brīvprātīgi maksājumu. "Nav nekas jālegalizē, jo nekas nav nelegāls," sacīja Eglītis.

Viņš uzsvēra, ka aicina iedzīvotājus izvairīties no tiešām naudas attiecībām ar ārstiem, un slimnīcām pašām regulēt šos jautājumus, nodrošināt iedzīvotājiem iespējas veikt šos maksājumus.

"Tikai tad, kad sabiedrība būs vesela, situācija atrisināsies pati par sevi," sacīja Eglītis, skaidrojot, ka noteicošie faktori tam ir ārstu algas un arī pacienti kļūšot inteliģentāki un zinošāki par mediķu atalgojumiem, un tad viņiem nemaz nebūs vēlmes dot šīs "pateicības".

Pie šādas atziņas Eglītis nonācis, izpētot speciāli "pateicību problēmas" atrisināšanai izveidotās darba grupas starpziņojumu. Tiesa, šī darba grupa vēl turpinās darbu.

Zatlera preses sekretāre Inta Lase žurnālistiem sacīja, ka prezidents aizvien uzskata, ka šis jautājums jāatrisina, tomēr viņš pagaidām nepauž viedokli, vai Eglīša piedāvājums nedarīt neko, viņu apmierina. Atbildi prezidents sniegs pēc tam, kad darbu būs pabeigusi stratēģiskās analīzes komisija, kurai uzdots izpētīt un sagatavot sistēmisku piedāvājumu, kā šīs problēmas atrisināt.

Pēc otrdienas tikšanas Zatlers arī pauda apmierinātību ar to, ka jaunais veselības ministrs uzsācis konstruktīvu dialogu ar sabiedriskajām organizācijām, tai skaitā ģimenes ārstu asociāciju un ārstu biedrību, un solījis sākt dialogu arī ar pacientu tiesību aizstāvjiem.

Zatlers aicina Eglīti atrisināt 'pateicību' jautājumu

DELFI  01/16/08    Valsts prezidents Valdis Zatlers aicina veselības ministru tomēr rast risinājumu pacientu "pateicību" jautājuma sakārtošanai.

Zatlers trešdien žurnālistiem sacīja, ka patlaban nav nekādu pazīmju, ka "aploksnes" varētu izzust tuvāko desmit gadu laikā, vai kaut kas šajā sistēmā varētu mainīties. "Es domāju, ka ministram būs jāpieņem lēmums un jārod risinājums," sacīja Zatlers, aicinot ministru būt konsekventam savos izteikumos un katru dienu nemainīt savu viedokli.

Arī premjers Ivars Godmanis pauda pārliecību, ka risinājums šajā jautājumā jāatrod, taču tas nebūs ātrs , jo jāpanāk, lai "visas trīs puses [ārsti, pacienti un slimnīcas] būtu ieinteresētas legalizēt šos maksājumus".

Jau ziņots, ka veselības ministrs Ivars Eglītis sākotnēji nāca klajā ar iniciatīvu legalizēt "pateicību" maksājumus, taču pēc kada laika domas mainīja, paužot, ka ar laiku šis jautājums atrisināsies pats no sevis, pieaugot ārstu atalgojumiem un pacientu inteliģences līmenim. Tāpēc pašlaik šo problēmu vajadzētu "atlikt malā".

Aptauja: pateicības valsts amatpersonām sabiedrībai saistās ar 'kukuli'

DELFI  01/16/08    Izdzirdot par pateicībām valsts amatpersonām liela daļa aptaujāto atzīst, ka viņiem nāk prātā "korupcija, kukulis", liecina Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) pasūtītais pētījums par korupciju.

Uz jautājumu "Lūdzu, raksturojiet, kas jums nāk prātā, kad jūs dzirdat par pateikšanos, pateicībām valsts un pašvaldību iestāžu darbiniekiem, amatpersonām?" visbiežāk, 24% gadījumumos, iedzīvotāji atzina, ka, izdzirdot par pateicībām valsts amatpersonām, viņiem prātā nāk "korupcija, kukulis".

Tikai astoņi procenti aptaujāto norādīja, ka pateicības tiek sniegtas "ja ir izdarīts labs darbs". Kopumā seši procenti atzīmēja, ka, dzirdot par pateicībām, viņiem rodas negatīvas emocijas, jo amatpersonām nav jāmaksā, viņas jau saņem atalgojumu par savu darbu.

Vārds "pateicība" kļuva populārs pērn, kad Valsts prezidents Valdis Zatlers, kandidējot uz prezidenta amatu, atklāja, ka no saviem pacientiem saņēmis naudu. Zalters toreiz sabiedrībai skaidroja, ka pacentu nauda nav kukulis, bet gan "pateicība" ārstam. Politiķi vairākkārt ir mēģinājuši atrisināt "pateicību" jautājumu, kurš galvenokart ir aktuāls medicīnas jomā, taču pagaidām bez rezultātiem.

Aptauja: augstākā līmeņa korupcija pieaug

DELFI  01/16/08    Korupcijas ietekme samazinās administratīvajā līmenī, turpretī arvien lielāka sabiedrības daļa pārliecināta, ka augstākā līmeņa korupcija pieaug, liecina pēc Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) pasūtījuma veiktā aptauja par korupcijas izplatību Latvijā.

Veiktā aptauja liecina, ka salīdzinot ar 2005.gadu, mazinājusies sabiedrības uzticēšanās augstākajām valsts varas institūcijām – parlamentam un valdībai.

Kaut arī ir palielinājies to cilvēku skaits, kuri apgalvo, ka viņiem nav informācijas par korupcijas gadījumiem, tomēr vēl arvien lielai daļai iedzīvotāju draugi vai radinieki stāstījuši par savu pieredzi vai arī paši ir bijuši spiesti veikt neoficiālus maksājumus, lai atrisinātu savas problēmas. Kā liecina iedzīvotāju personīgā pieredze ikdienas saskarsmē ar valsts un pašvaldību institūcijām, korupcijas izplatība Latvijā samazinās gandrīz visās jomās, secināts pēc aptaujas.

Aptauja liecina, ka iedzīvotāji bez neoficiāliem maksājumiem visvairāk iztikuši jomās, kas saistītas ar pasu apmaiņu, uzturēšanās atļauju vai izsaukumu kārtošanu. 92% aptaujāto norāda, ka bez papildus maksājumiem iztikuši arī jautājumu kārtošanā Valsts ieņēmumu dienestā (VID). Aptauja liecina, ka papildus maksājumi nav doti reģistrējot autotransportu vai izejot tehnisko apskati, kā arī kārtojot lietas pašvaldībās.

Tomēr vēl arvien ir jomas, kur vairāk nekā 10% iedzīvotāju dod kukuļus vai pasniedz dāvanas, kas pārsniedz piecu latu robežu. 2007.gadā par tādām iedzīvotāji vēl arvien atzinuši Ceļu policiju, veselības aizsardzības iestādes, kā arī atļauju vai licenču saņemšanu. Vairāk par pieciem procentiem iedzīvotāju atzinuši, ka devuši kādus labumus, arī kārtojot darījumus muitā, piedaloties iepirkumos, kārtojot lietas tiesā un saistībā ar nekustamā īpašuma jautājumiem, vai arī saistībā ar bērnu mācībām.

Iespējams, ka negatīvs vērtējums par dažādu institūciju godīgumu korupcijas kontekstā iedzīvotājiem veidojas tādēļ, ka 2007. gadā veiktajā aptaujā 65% iedzīvotāju par galveno informācijas avotu par korupcijas izplatību Latvijā atzīst masu saziņas līdzekļos publicēto informāciju, summējot to ar pašu pieredzi un radu un paziņu stāstīto, secināts aptauja.

Par godīgākajām institūcijām un jomām iedzīvotāji uzskata Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu (VUGD), baznīcu, radio, TV un KNAB, kam uzticas no 45,6% līdz 54,2% iedzīvotāju. Vairāk nekā 30% iedzīvotāju par godīgām uzskata vēl tikai četras sfēras Latvijā: presi, prezidentūru, izglītības iestādes un Valsts kontroli. Savukārt 10% un mazāk iedzīvotāju atzīst, ka godīgas ir tās valsts amatpersonas, kas strādā muitā, parlamentā, ceļu policijā un Latvijas valdībā.

Neskatoties uz to, ka iedzīvotāju pieredze liecina par zemākā līmeņa korupcijas samazināšanos, tomēr ir atsevišķas jomas, kur iedzīvotāju vērtējums ir krasi pasliktinājies. Vairāk nekā 10% atbalstītāju ir zaudējusi Latvijas prezidentūra (kritums – 14,9%) un nevalstiskās organizācijas. Par sešiem līdz deviņiem procentiem samazinājusies tā iedzīvotāju daļa, kura uzticas tādām institūcijām un jomām kā radio, parlaments, baznīca, TV, prese, slimnīcas un poliklīnikas, valdība un "Latvenergo".

Aptaujas rezultāti liecina, sabiedrība ir pārliecināta, ka kaut cik apmierinoša situācija ir vienīgi pašvaldību amatpersonu vidū, kamēr Saeimas deputāti un Ministru kabineta locekļi tiek vērtēti visskeptiskāk.

Valsts prezidents Valdis Zatlers trešdien pēc tikšanās ar premjeru Ivaru Godmani žurnālistiem uzsvēra, ka valsts aizstāv viņu intereses, un iedzīvotāji var būt droši, ka valsts par viņiem rūpēsies. Ja cilvēki to sajutīšot, pieaugšot arī sabiedrības uzticība Saeimai un valdībai. Savukārt Godmanis, lūgts komentēt pētījuma rezultātus, sacīja, ka "situācija ir jāuzlabo…. ar savu darbu".

To, ka augsta līmeņa kukuļošanas problēmas ir palielinājušās, uzskata 47,5% iedzīvotāju, savukārt to, ka arī zemākā līmeņa korupcijas izplatība ir palielinājusies, apgalvo 40%. Aptuveni 62% iedzīvotāju vēl arvien ir pārliecināti, ka, tikai apkarojot augstākā līmeņa korupciju, izzudīs arī zemākā un 60% domā, ka pašreizējā birokrātiskā sistēma spiež dot kukuļus.

Atbildot uz jautājumu, vai valsts amatpersonu un valdības paustā vēlme cīnīties ar korupciju ir neviltota, sabiedrības attieksme ir skeptiska, jo cilvēki uzskata, ka "tās ir tikai runas, kas neliecina par patiesu vēlmi izskaust korupciju".

Savukārt uz jautājumu par korupcijas ietekmi viennozīmīgi kā būtiskāko faktoru lielākā daļa iedzīvotāju, jeb 52%, atzīst – iedzīvotāju ticības graušanu Latvijas valstij. Aiz tā seko trīs ar "ēnu" ekonomikas problēmām saistīti faktori un tiesiskais nihilisms.

Viena no šīs aptaujas pozitīvajām tendencēm ir vērojama iedzīvotāju attieksmē pret kukuļošanu: lielākā vai mazākā mērā 39% iedzīvotāju būtu gatavi dot kukuli valsts amatpersonai, 2005.gadā šādu atbildi sniedza 49% aptaujāto. Iemesli, kāpēc tiek doti kukuļi, ir jautājuma ātrāka izskatīšana, drošība par problēmas atrisināšanos un pārliecība par vēlamo jautājuma vai problēmas atrisinājumu.

Eglītis "pateicību" izskaušanai aicina gaidīt

LETA   01/17/08    Lai Latvijā tiktu izskaustas "pateicības" mediķiem, būs jāpaiet vairākiem gadiem, kuru laikā palielināsies ārstu atalgojums, šādu viedokli laikrakstam "Dienas Bizness" paudis veselības ministrs Ivars Eglītis (TP).

"Tā kā es neesmu īsti politiķis, man sanāk runāt kaut kā krāsaināk. Vienā radio intervijā es pateicu, ka var jau ārstam samaksāt legāli, piemēram, iemaksājot naudas summu slimnīcas kasē un tādējādi pasakot "paldies". Jebkurš iedzīvotājs taču ir tiesīgs kādam kaut ko dāvināt. No tā "panesās" virsraksti, ka Eglītis ir izsludinājis "pateicību" legalizēšanas programmu. Man nav bijusi ne mazākā doma kaut ko tādu darīt," savu pozīciju skaidrojis ministrs.

"Šo situāciju var atrisināt tikai un vienīgi motivējošs atalgojums ārstiem, kā arī augstāks pacientu izglītības un kultūras līmenis. Tikai tajā brīdī, kad ārsts būs pietiekami pārticis, kā tas ir vecajā Eiropā, Skandināvijā, viņš uzskatīs par pazemojošu jebkādu naudas pieņemšanu. Tad arī pacientam nebūs nekādas motivācijas dot naudu, jo viņš zinās, ka ārsts bauda labklājību. Šī situācija var atrisināties pēc vairākiem, piemēram, 10 gadiem," uzskata Eglītis.

Ministrs uzsvēris, ka stingri izskaužamas pieprasītas samaksas vai mājienu došana šajā saistībā pirms pakalpojuma sniegšanas - to paredz likumdošana, jo patiesībā te runa ir par kukuli.

"Viss pārējais - brīvprātīga pateikšanās? Neviens nevar atbildēt uz jautājumu - kas šajā sakarā ir legalizējamais objekts? Tad jau ir jāmaina Civillikums. Jebkurai fiziskai personai ir tiesības kaut ko dāvināt otrai fiziskai personai. Es kā veselības ministrs aicinu, lai tas nebūtu nekorektā veidā, kā tas ir izplatīts tagad, - dodot naudu aploksnē no rokas rokā," sacījis politiķis.

"Ja jūs tiešām gribat slimnīcā kādam ziedot, pateikties, jums to neviens nevar liegt - pārskaitiet naudu slimnīcas kasē. [Ziedojiet] ārstniecības iestādei. Tā nomaksās nodokļus un izmantos atlikušos līdzekļus attiecīgi norādītajam mērķim," mudinājis ministrs.

"Patiesībā šodien nav pat iespējams pateikt - kas ir tas, ko pacients maksā ārstam? Tā nav samaksa par pakalpojumu, jo par to jau ir samaksājusi valsts. Tas īsti nav ziedojums, jo tam parasti ir kāds noteikts mērķis. Tā nav arī pateicība, jo ne par ko jau nav jāpasakās - ārsts ir tikai veicis līgumattiecībās ar ārstniecības iestādi noteikto pienākumu. Nekas no tā visa arī nav legalizējams, jo to visu likumīgi var darīt jau šodien," izteicies Eglītis.

Ministrs gan atzinis, ka attiecības, kas šodien ir izveidojušās starp ārstu un pacientu, nav simpātiskas, "ir jāmainās attieksmei no visas sabiedrības puses. Un tas var notikt tikai ar laiku, augot sabiedrībai un uzlabojoties ārstu materiālajai situācijai."

"Tas ir vienīgais iespējamais, kas var dot kādu risinājumu ilgtermiņā. Šodien mēs varam tikai aicināt cilvēkus kaut ko darīt vai nedarīt, jo likums ļauj dot un likums ļauj ņemt. Lai to izmainītu, ir jāmaina Civillikums, taču nav skaidrs, ko konkrēti citādāku tajā ierakstīt. Jā, varam ierakstīt likumā, ka ņemt šādu samaksu nedrīkst ārsti, bet ko tad iesāksim ar bārmeņiem un daudzu citu profesiju pārstāvjiem? Varam ierakstīt, ka nedrīkst dot tikai ārstiem un nedrīkst ņemt tikai ārsti, bet tas jau būtu ārpus visiem rāmjiem. Turklāt nevajag aizmirst, ka mums ir ārkārtīgi senas un dziļas tradīcijas vēl no ulmaņlaikiem, ka ārstam vajag kaut ko iedot. Un šīs tradīcijas var nebeigties vēl pēc ļoti daudziem gadiem," uzskata ministrs.

Viedoklis: Pateicību industrija

Viktors Avotiņš,  NRA  01/17/08    Latvijas ārsts (12.2007.) vēsta, ka Cēsu slimnīcas direktora vietnieks Ģirts Bērziņš Latvijas ārstu biedrības konferencē pie lietām, kas «neveicina mediķu vēlmi uzkavēties šajā profesijā» minējis arī «tā saukto pacienta tiesību likumu».

Nav rakstīts, vai Bērziņa kungs sniedzis savu, ārstiem ciešamu, šā likuma versiju, bet no turpat viņa piedāvātā Latvijas Medicīnas manifesta izriet, ka nez vai. Manifestā rakstīts: "Ārsts, atjaunojot cilvēka veselību, rada savu mākslas darbu. Sabiedrības interesēs ir radīt ārstiem priekšnoteikumus radošam darbam, bet juridiskie akti spēj regulēt tikai ārstniecības procesu, nevis tā galarezultātu." Lai arī manifestā vairāk uzsvērts, cik labs ārsts pats, nevis tas, cik labs viņa darbs, ārstu savstarpējai lietošanai, viņu pašapziņai šis teksts droši vien var kaut ko līdzēt. Tomēr cilvēki par to, ko ārsti grasās manifestēt, spriedīs nevis pēc procesa, bet pēc viņiem redzamā un saprotamā galarezultāta. Lai cik spoža nebūtu formālā ārstu vai juristu kompetence un lai cik skaisti vārdi nestāvētu uz papīra. Tikai tad, ja cilvēki no laba prāta atzīs ārstu manifestēto ("ētiku ārsts ir apguvis savas izglītošanās laikā mūža garumā" u. tml.), tam būs kāds svars ārpus ārstu istabām. Gribēt šim papīram kādu oficiāla attieksmes regulētāja lomu ir aplam. Turklāt – cilvēks nav gluži tas pats, kas granīts, māls vai ūdenskrāsas – ārsta "mākslas darba" materiālā izejviela.

Turklāt, pirms ķerties pie cilvēka, veselības sistēmas administratoriem, manuprāt, jātiek skaidrībā par vienkāršākām lietām. Pirmkārt, kā sacījusi daktere Aizsilniece, jārod nozarē harmonija starp ekonomiku un ētiku.

Otrkārt, valsts veselības sistēmas administratoriem vajadzētu beidzot vienoties par visai sistēmai kopīgām ekonomikas debespusēm. Jo tajā, kas saistīts ar nekustamo īpašumu, slimnīcu privatizāciju vai optimizāciju, kas saistīts ar tehnoloģizāciju, it kā notiek virzība uz Rietumu tirgus pusi. Šī tirgus garīgā bāze esot protestantisma ētika. Savukārt attieksmē pret to, kas saistīts ar ārstiem, medmāsām, kadru sagatavošanu, pacientiem, savā ziņā arī ar ārstēšanas nodrošināšanu, valda austrumu virziens, vēlme padomju laikā ievazāto (tās pašas "pateicības") uzdot par neatņemamām, endogēnām (iekšējām, pašu) sistēmas īpašībām. Maigi sakot, kopumā tas izskatās pēc "islāma ekonomikas" surogāta. Tā pauž – neesam pret modernizāciju un jaunām tehnoloģijām, ja tik tas nav pretrunā ar islāma vērtībām. Kas Latvijā ir šīs pieejas garīgā bāze, nav skaidrs, jo iepriekšējā teikuma beigas te skan – ja tik mums atstāj mūsu "pateicības". Rupji sakot, Latvijas veselības aizsardzības sistēma, manuprāt, vēlas saglabāt deviņdesmito gadu sākuma "iekarojumus", kad "neoliberālisma harizmātiskā fāze, kas aicināja būt radoši aktīviem, rutinizācijas stadijā izvērtās alkatības uzvarā pār ekonomisko interesi. (..) Augstā, ar brīvību un radošo garu saistītā ideoloģijas jēga bija zudusi, jo praktiskais konsumerisms izspieda demokrātiskas valsts, pilsoniskas sabiedrības idejas". (V. Fedotova). Tāpēc tajā, kas nozarē tuvāks demokrātiskajam un pilsoniskajam, arvien jūtams aziātisms, bet lietās, kur cilvēki nemaisās pa kājām, kur grozās plika nauda, vīd konsumeriska Rietumu uztvere. Nav brīnums, ka šāda sistēma tiecas procesu uzdot svarīgāku par (profesionālo) rezultātu. Varbūt nozarei, kurai vēl tik tuvi austrumi, labākas karmas dēļ doties uz to pusi vēl tālāk un kādu laiku piekopt "budisma ekonomiku", kura esot tendēta nevis uz vajadzību vairošanu, bet cilvēka paša attīrīšanu.

Pēdējās nedēļās veselības administratori, runādami par "pateicībām", atkal radījuši par sevi priekšstatu kā par cilvēku grupu, kura nevis metas savā ķēķī saimniekot, bet sēž ap galdu ar lielām karotēm un gaida, kad šiem pacienti kaut ko atnesīs. Ja jau saistībā ar "pateicībām" runa ir "tikai" par cilvēku individuālo, labo, brīvprātīgo gribu, kāpēc tad ārstiem tā jāsatraucas, kāpēc "pateicības" vispār ir VM, veselības aizsardzības sistēmas problēma? Tad tās ir ārpussistēmas attiecības, kurās pastāv divi: pacients un ārsts. Tad tā, manuprāt, ir Civillikuma prioritāte, un nekādiem citiem trešajiem tur pa vidu nav ko jaukties. Tāpat kā pacientam, kurš gribējis pateikties (pateikties!) konkrētam ārstam, nav jākārto šajā sakarā nekādas lietas ar medicīnas iestādes kasi. Ja kase kaut ko grib, lai kārto attiecības ar ārstu.

Taču, spriežot ij pēc jaunā veselības ministra sacītā, ij pēc itin daudzu "pateicību legalizētāju" uzstājības, runa nav vis par atsevišķiem gadījumiem, bet par "pateicību" industriju. Turklāt par industriju, kura tendēta nevis uz prēmiju ievākšanu par atzīstamu rezultātu, bet lielā mērā uz "pateicību" kā darba sākšanas priekšnoteikumu. Ja ir runa par industriju, tad vārds "pateicība" ir vārda "kukulis" eifēmisms jebkurā gadījumā. Jo tad runa nav par pateicību, bet par pacientu tiešo maksājumu neoficiālu palielināšanu. Ministrs saka: izspiešana, prasīšana – nemūžam, nekādā ziņā. Naivs laikam. Kāda tur brutāla, privāta izspiešana, ja "industrijas" labad darbojas sistēma? Paši dakteri tam piekrīt. "Veidi, kā likt pacientam saprast maksājumu izdarīšanas nepieciešamību, ir dažādi – no uzvedinošas sarunas kabinetā līdz paviršai attieksmei pret pacientu, līdz tas pats saprot, kas darāms. Ir arī gadījumi, kad tiek sūtīts sanitārs, kurš pačukst pacientam, kas par lietu." (R. Klotiņš u.c.). Manuprāt, ministrs, akceptējis pusrata situāciju, kad "pārejas periodā" varēs ņemt, tik vien kā mudina izsmalcināt ņemšanas tehnoloģijas.

Ja "pateicības" būtu individuālas brīvprātīgas gribas, nevis "industrijas" noteikta lieta, tad nekādi nevarētu rasties runas, piemēram, par "pareizo pateicības cenu". Par to, cik kurš dakteris ņem, cik kuram pieņemts dot, par cik latiem pakustēsies sanitārs, kā kurā slimnīcā šīs lietiņas tiek kārtotas u. tml. Normālās tirgus attiecībās "pateicības" ir kropls anahronisms. Manuprāt, pateicības ārstam nes par harizmu. Par labu rutīnu dod labu algu. Bet tirgus situācijā šā vai tā notiek harizmātisko attiecību rutinizācija (B. Terners u. c.). Rodas pretruna starp ārsta harizmu un šo rutinizāciju. Vieni tad raksta manifestus, kas stutē harizmu, citi domā, kā "pateicības" pakļaut sistēmas rutīnai, laist caur kasi u. tml. Cenšas pārvērst pateicību par darījumu. Un līdz ar to padara pateicību pēc būtības neiespējamu, jo nu tā faktiski ir vien kārtējais maksājums. Tā jau tagad nav nekas cits kā vien neoficiāls maksājums.

Dabiski būtu tiem, kas grib dabūt ķepā, atvērt privātpraksi un ņemt, cik var paņemt. Bet, jo vairāk ārsti vai administratori tieksies rutinizēt "pateicības" valsts medicīnā, jo dziļāka kļūs sistēmas demoralizācija. Protams, var legalizēt "pateicības", līdzīgi tam, kā var legalizēt prostitūciju. Papīri būs kārtībā, bet uz morālu leģitimizāciju šīs lietiņas cerēt nevarēs.

Bendžamins Franklins izgudroja mūsdienīgu frāzi – "kredīta cienīgs cilvēks". Bērziņa kunga Latvijas Ārstā piedāvātais Latvijas Medicīnas manifests būtu pieņemams nedaudz īsāks – cilvēka cienīgs ārsts.

Latvijas rajonos pateicību maksāšanai kasē netic

Anna Rancāne, Līga Lazdiņa,  Diena  01/21/08    Veselības ministra Ivara Eglīša (TP) ierosinātā pacientu pateicību virzīšana uz slimnīcu kasi dzīvē nedarbosies, jo kasē to būs neērti darīt, turklāt vēlēšanās personīgi pateikties nemazināsies. Šāds viedoklis ir lielākajai daļai Dienas uzrunāto iedzīvotāju. Kā īsti tiks risināta šī pateicību problēma, varētu kļūt skaidrs marta beigās, kad Veselības ministrijā izveidotā darba grupa nāks klajā ar konkrētiem priekšlikumiem. Pirmdien notiks kārtējā speciālistu sanāksme.

Līdzīgi kā vairākas darba grupā strādājošās sabiedriskās organizācijas, arī lauku rajonos un pilsētās aptaujātie izsakās noraidoši pret I.Eglīša priekšlikumu. "Ja ārsts ir pieradis regulāri saņemt papildu samaksu kabatā, tas, kas aizies slimnīcas kasē, viņam būs, ja tā var teikt, pie vienas vietas, savukārt slimniekam tāpat gribēsies kaut ko iedot personīgi, kā pateicību. Beigās var sanākt tā, ka būs jāmaksā obligāti — gan kasē, gan ārstam," pieļauj rēzekniete Ilze. Šādu viedokli Dienai pauž arī vairāki Valmieras un Valkas iedzīvotāji.

Savukārt liepājniece Ilga dusmīgā bals ī norāda, ka "patiesībā tās nav nekādas pateicības, bet gan nauda, ko pacients maksā, lai viņam ātrāk un kvalitatīvāk palīdzētu, jo pretējā gadījumā viņam pat nenāk tuvumā", Tam piekrīt arī Inese no Bauskas, sakot, ka "pat sanitāre slimnīcā pie tevis nepienāk, ja kabatā neieslidināsi kādu piecīti". "Ja jau kaut kas notiktu tāpat vien, tad nebūtu jādod tādas pateicības, bet tāpat vien diemžēl nekas nenotiek," viņa piebilst.

Līdzīgi kā P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas pārstāvji, arī Rēzeknes slimnīcas galvenais ārsts Jāzeps Korsaks uzskata, ka pateicību laišana caur kasi situāciju neuzlabos. "Pirmkārt, slimnieki tik un tā uzskatīs, ka jāmaksā tieši ārstam, nevis slimnīcai. Otrkārt, daudzi negribēs, lai kāds zinātu, kam un cik viņš maksā. Tas nemanot var kļūt par obligātu maksājumu, kad dakteris paziņos slimniekam vai viņa radiniekiem: lūk, tur ir kase, varat iemaksāt tik un tik lielu summiņu," saka J.Korsaks, pievienojoties pēdējās dienās izskanējušajam viedoklim, ka situācija mainīsies tikai tad, kad nomainīsies paaudzes un arī darba samaksa ārstiem būs daudz adekvātāka.

Lidija no Aglonas pagasta savukārt ir pārliecināta, ka zināmu skaidrību ieviestu precīzi cenrāži, lai cilvēkam būtu skaidrs, kādus pakalpojumus viņš var saņemt par valsts naudu, bet par ko ir jāmaksā papildus.

Saimniecībā un biznesā...

Dienvidu tilts sauc finanšu pašnāvniekus

LETA 01/15/08    Dienvidu tilts un Daugavas labajā krastā būvējamais satiksmes mezgls izmaksās diezgan precīzi atbilst Rīgas pilsētas pašvaldības kopējiem 2008. gada izdevumiem.

Šogad Rīgas pašvaldība plāno iekasēt 576,9 miljonus latu, bet par Dienvidu tilta pirmo un otro kārtu samaksāt 568,1 miljonu latu. Tas nenozīmē, ka pilsēta jau šogad pārtrauks visas izmaksas, nelielo naudas pārpalikumu izmantojot varbūt vienīgi domnieku algām un ārzemju braucieniem. Par Dienvidu tilta izmaksām pilsēta īstenībā sāks domāt tikai nākamgad, sastādot 2010. gada budžetu, jo aiznākamā gada vidū tai būs jāsāk apmaksāt izdevumi par tilta celtniecību.

Pēc tam ikgadējie izdevumi par tiltu pieaugs līdz gandrīz 37,9 miljoniem latu gadā un tādā līmenī turpināsies līdz 2024. gadam, kad sāks sarukt un izbeigsies līdz ar 2028. gadu. Šiem izdevumiem jāpieskaita arī tilta trešās kārtas izmaksas par tilta savienojumu ar satiksmes maģistrālēm Pārdaugavā. Šādām izmaksām vajadzētu būt neizbēgamām, jo bez tādiem savienojumiem nav jēgas varenajām būvēm Daugavas labajā krastā, ja pietiekami daudz automobiļu tām nevarēs vai nu piekļūt no upes pretējā krasta, vai nokļūt nost no tilta pretējā krastā. Rīgas domes Satiksmes departaments sola, ka šogad par mazāk nekā vienu miljonu latu tikšot izbūvēts pagaidu savienojums starp tilta pirmo kārtu un Ziepniekkalna ielu Pārdaugavā. Tādējādi šā gada beigās tiks eksperimentāli pārbaudīts, kā iespējams savietot brauktuves, kuru izmaksas atšķīrušās 250 reižu. Varbūt automašīnas izveidos neizbraucamu sastrēgumu uz salīdzinoši platā tilta un tā vairākos līmeņos izvietotajiem pievedceļiem, kas kopumā izmaksājuši 254,7 miljonus latu, bet varbūt tie netiks pienācīgi noslogoti.

Tikai tad, kad pilsētai būs reāli jāapmaksā Dienvidu tilta dēļ apsolītā nauda, Latvijas sabiedrību pa īstam sāks interesēt tas, kāpēc par sešsimt miljoniem tagadējās vērtības latu, t. i., vairāk nekā par miljardu ASV dolāru pasaulē mēdz uzcelt daudz varenākus tiltus vai arī ievērības cienīgu tiltu būve iekļaujas pieticīgākos budžetos. Šo jau vairākkārt izteikto apgalvojumu pagājušajā rudenī apstiprināja ziņas no Vācijas, kur tika atklāts tilts starp cietzemi un Rīgenas salu. Pēc internetā atrodamajām ziņām, šis tilts pēc sava būvapjoma varbūt pat pārspēj vismaz pirmās divas Dienvidu tilta kārtas, bet tā izmaksas tiek dažādos avotos nosauktas starp 80 miljoniem un 120 miljoniem eiro. Protams, galīgus salīdzinājumus par abiem šiem un vēl citiem tiltiem nedrīkst balstīt uz internetā atrastiem rakstiem un attēliem. Tie var tikai rosināt kontrolējošās un tiesībsargājošās iestādes pārbaudīt Dienvidu tilta tāmi. Pagājušā gada beigās Valsts kontrole informēja, ka šogad patiešām mēģināšot pārbaudīt Dienvidu tilta izmaksu pamatotību.

Varētu rasties arī jautājums, vai Rīga vispār ir kādam parādā par Dienvidu tiltu. Proti, Latvijas pašvaldības taču nedrīkst aizņemties naudu bez valdības atļaujas un parāda pieskaitīšanas kopējam valdības parādam, kam Dienvidu tilta dēļ bija jāpieaug no viena miljarda līdz vismaz 1,6 miljardiem latu. Šis aizliegums tika apiets, izsludinot konkursu par tiesībām celt Dienvidu tiltu ar nosacījumu, ka finansējumu nodrošina pats tilta celtnieks. Tas šajā gadījumā ir a/s Dienvidu tilts – sešu lielu Latvijas būvfirmu konsorcijs, kuru parasti pārstāv tā padomes priekšsēdētājs Guntis Rāvis. Protams, tilts netiek celts uz firmu apgrozāmo līdzekļu rēķina, bet gan par naudu, ko aizdod Vācijas banka Deutsche Bank AG, cerot uz to, ka naudu atdos Rīga atbilstoši pagājušā gada 26. jūnijā noslēgtajam līgumam starp pašvaldību, banku un celtniekiem.

Valsts Finanšu ministrijas personā pret 26. jūnija darījumu neiebilst. Jau vasarā ministrijas preses dienests sniedza Neatkarīgajai paskaidrojumu, ka "pašvaldība, pamatojoties uz domes lēmumu, var uzņemties ilgtermiņa saistības", t. i., nosaukt "parādu", "kredītu" vai "aizņēmumu" par "saistībām" un neievērot vairs nekādus ierobežojumus valsts kopējā parāda pieaugumam. Uz šogad atkārtotu lūgumu izskaidrot, kā Latvijas valsts un pašvaldības nošķir, kādas saistības uzrādīt, bet kādas neuzrādīt par savu parādu, ministrija sniedza atbildi, ka "vispārējā valdības parāda sastāvā neklasificē budžeta iestāžu saistības pret piegādātājiem, pakalpojumu sniedzējiem un darbuzņēmējiem".

Līdzīgi arī 26. jūnija līguma gatavošanā dalību ņēmušās Parex bankas viceprezidents Arnis Lagzdiņš izteicās, ka pašvaldības saistības par Dienvidu tiltu varot pielīdzināt Rīgas vai visas valsts saistībām pret saviem darbiniekiem katra mēneša beigās. Tieši Deutsche Bank esot pirmā iedomājusies un tagad ieviešot praksi pielīdzināt dažu dienu saistības dažu gadu vai gadu desmitu saistībām. Šāda pielīdzināšana tomēr nav pamatota, jo nesegtu saistību pieaugumu paši darbinieki var apturēt, pārtraucot strādāt un prasot algu parādu atmaksu, bet Dienvidu tilta gadījumā pilsēta var savus parādus ļoti klusi krāt daudzus gadus. Par šo parādu atmaksu taču nevajadzēs domāt tagadējiem pilsētas domniekiem ar Jāni Birku priekšgalā, bet pavisam citiem cilvēkiem, kuri vadīs pilsētu vēl pēc divdesmit gadiem. Avīze var tikai brīdināt visus interesentus par valsts un pašvaldības kopējiem parādiem:

- par savu parādu naudā valdība šobrīd atzīst miljardu latu, bet Rīgas pilsēta – 93,5 miljonus latu;

- kopējie Latvijas valsts, pašvaldību un privāto juridisko un fizisko personu parādi, pēc Latvijas Bankas ziņām, ir sasnieguši 17,4 miljardus latu;

- Rīgas pilsētas visu veidu saistības, ietverot aizņēmumu pamatsummas, procentus par tām un garantijas, ir sasniegušas 755 miljonus latu.

Šķiet, ka šos skaitļus vēl nāksies koriģēt palielināšanas virzienā, jo vismaz dažos gadījumos tajos ieskaitīta nevis viss jau apsolītais maksājums par Dienvidu tiltu, bet tikai tam reāli iztērētā nauda, turklāt iztērētā līdz 2006. gada beigām.

Vārdu spēles ar parādu pārsaukšanu beigsies tikai tad, kad bankrota draudu dēļ Rīga un valsts būs spiestas krasi samazināt savus kārtējos izdevumus. Ja šādu pavērsienu dēļ pasliktinātos iedzīvotāju labklājība, varētu rasties arī politiskā griba panākt 2007. gada 26. jūnija līguma pasludināšanu par spēkā neesošu, jo "saistības" tomēr ir tas pats "parāds", ko pašvaldība nemaz nedrīkstēja uzņemties. Tādā gadījumā visa atbildība pret Deutsche Bank AG par Dienvidu tiltam celtniecībai iztērēto naudu gulsies uz a/s Dienvidu tilts, bet ne uz Rīgas un Latvijas nodokļu maksātājiem. "Es nebaidos," atbildēja G. Rāvis uz Neatkarīgās jautājumu par veiktā aizņēmuma politiskajiem riskiem.

Melngailis: "Lattelecom" vēlas kļūt par Latvijas "Nokia"

LETA  01/15/08    Sakaru operators SIA "Lattelecom" vēlas kļūt par Latvijas "Nokia", šorīt intervijā Latvijas Radio norādīja uzņēmuma izpilddirektors Nils Melngailis.

Kā uzsvēra uzņēmējs, to nodrošinātu "Lattelecom" darbinieku un ASV kompānijas "Blackstone" privatizācijas priekšlikuma īstenošana, kas ļautu uzņēmumam sniegt eksporta pakalpojumus, valsts saņemtu lielākus nodokļu ieņēmumus, kā arī izdotos noturēt darbiniekus.

Melngailis norādīja, ka "Blackstone" ir pieredzējusi investīciju kompānija telekomunikāciju nozarē, kas būtu gatava investēt līdzekļus tikpat liela uzņēmuma kādā kaimiņvalstī iegādei un pievienošanai "Lattelecom" koncernam.

Turklāt uzņēmuma darbinieku un "Blackstone" piedāvātā cena par "Lattelecom" kapitāldaļām - 290 miljoni latu - ir augstākā iespējamā, un apšaubāms, ka, arī rīkojot izsoli biržā, to izdotos pārsniegt.

Biržas izsoles gadījumā arī būtu apgrūtinātas iespējas panākt, lai "Lattelecom" kapitāldaļas iegūst "vēlams pircējs", kas uzņēmuma darbinieku privatizācijas priekšlikumā tiek nodrošināts - "Blackstone" ir NATO dalībvalsts kompānija.

Ja tiktu atbalstīts kompānijas vadības un "Blackstone" priekšlikums, investīcijas uzņēmumā sasniegtu 100 miljonus latu. Turklāt tiktu uzņemtas saistības vairākus gadus nemainīt uzņēmuma daļu īpašniekus.

Tai pašā laikā Melngailis atzina, ka saprot valdības rīcību, kurai jāpieņem nepopulārs lēmums, kas būs jāizskaidro sabiedrībai, un jāapsver dažādi privatizācijas varianti.

No Melngaiļa teiktā bija noprotams, ka "Blackstone" piedāvājums nav atsaukts un varētu tikt apsvērta arī iespēja kļūt par valsts partneri "Lattelecom", ja tiktu īstenota premjera Ivara Godmaņa (LPP/LC) ideja 51% uzņēmuma kapitāla daļu saglabāt valsts īpašumā, pārējām akcijām piesaistot investorus.

"Lattelecom" izpilddirektors gan norādīja, ka šāds risinājums nevarētu būt ilgtermiņa, jo privātais kapitāls labāk spēj piedalīties konkurences cīņā. Šīs jomas uzņēmumi arī citur pasaulē tiek nodoti privātās rokās.

Kā atzina Melngailis, būtu svarīgi uzklausīt Godmaņa viedokli šajā jautājumā. Uzņēmuma vadības un "Blackstone" pārstāvju tikšanās ar premjeru plānota ceturtdien, 17.janvārī.

Intervijā telekompānijas LNT raidījumam "900 sekundes" Melngailis noraidīja iespēju, ka uzņēmuma vadība un "Blackstone" varētu sākt starptautisku tiesvedību pret Latvijas valsti par saistību nepildīšanu.

Kā skaidroja "Lattelecom" izpilddirektors, lai arī uzņēmuma vadība un "Blackstone", pildot savas saistības saskaņā ar augustā panākto vienošanos ar valdību, ir veikuši ieguldījumus vairāku miljonu latu apmērā, iespēja tiesāties netiek apsvērta. Šajā gadījumā drīzāk runa ir par valsts prestiža zaudēšanu, atkal mainot savu viedokli "Lattelecom" privatizācijas jautājumā, jo darījumam tika piesaistītas nozīmīgas Eiropas bankas.

Kā ziņots, šodien valdība slēgtā sēdes daļā iepazīsies ar informatīvo ziņojumu par valsts kontrolē esošo SIA "Lattelecom" un SIA "Latvijas Mobilais telefons" kapitāla daļu iespējamo pārdošanu.

Godmanis "Lattelecom" privatizācijas jautājumā rosinās ministrus izvērtēt 51% uzņēmuma kapitāla daļu saglabāšanu valsts īpašumā, pārējām akcijām piesaistot investorus.

Par ienākumiem Īrijā var nākties piemaksāt 5% nodokli Latvijā

DELFI  01/16/08    Par ienākumiem Īrijā iedzīvotājiem var nākties piemaksāt 5% ienākumu nodokli Latvijā.

Kā informēja Latvijas vēstniecībā Īrijā, Latvijā iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme ir 25%. Ja par Latvijas iedzīvotāja gūtajiem ienākumiem Īrijā ieturēts nodoklis pēc 20% likmes, tad fiziskajai personai vispārējā gadījumā, deklarējot ienākumus Latvijā, ir jāpiemaksā nodokļa starpība 5% apmērā.

Gadījumos, ja citā valstī samaksātais ienākuma nodoklis ir vienāds ar nodokli, kas aprēķināts saskaņā ar likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" normām, vai pārsniedz to un nodokļa nomaksas fakts ir apliecināts ar šīs citas valsts nodokļu administrācijas izsniegtu dokumentu, tad Latvijā nodoklis no ārvalstī saņemtā ienākuma nav jāmaksā.

Savukārt, ja ārvalstīs samaksātais nodoklis ir mazāks nekā aprēķinātais pēc Latvijas normatīvajiem aktiem, tad nodokļa maksātājs piemaksā starpību. Ja citā valstī samaksātais ienākuma nodoklis pārsniedz nodokli, kas aprēķināts saskaņā ar likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" normām, nodokļa starpība netiek atmaksāta.

Ja no fiziskās personas gūtajiem ienākumiem Īrijā ir ieturēts nodoklis pēc 42% likmes, tad šai fiziskajai personai, deklarējot ienākumu Latvijā, netiks atmaksāts Īrijā samaksātais nodoklis.

Latvijas vēstniecība Īrijā aicina Īrijā strādājošos domāt par nodokļu nomaksas jautājumiem un, informējot par abās valstīs noteikto nodokļu maksāšanas kārtību, atgādina, ka Latvijā pastāvīgi dzīvojošo personu ienākumi, kas gūti ārvalstīs, tiek aplikti ar nodokli Latvijā, izņemot gadījumus, kad saskaņā ar noslēgtajiem starpvalstu līgumiem noteikta citāda aplikšanas kārtība.

Ja starp valstīm, kā tas ir starp Latviju un Īriju, ir noslēgts starpvalstu līgums, kas paredz nodokļu aplikšanas kārtību, kas atšķiras no likumā noteiktās kārtības, piemērojamas šī starpvalstu līguma normas.

Starp Latviju un Īriju 1997.gada novembrī tika noslēgta konvencija par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu attiecībā uz ienākuma un kapitāla pieauguma nodokļiem, kas arī definē personas, uz kurām konvencija attiecas, - līgumslēdzējas valsts rezidentiem.

Par līgumslēdzējas valsts rezidentu uzskatāma jebkura personu, kas saskaņā ar šīs valsts likumdošanas aktiem ir pakļauta aplikšanai ar nodokļiem, pamatojoties uz tās pastāvīgo dzīvesvietu, rezidenci, vadības atrašanās vietu, inkorporācijas (reģistrācijas) vietu vai uz jebkādu citu līdzīga rakstura kritēriju. Šis jēdziens neietver tās personas, kurām šajā valstī tiek uzlikti nodokļi tikai attiecībā uz to ienākumiem no šajā valstī esošajiem avotiem.

Ja fiziskā persona ir abu līgumslēdzēju valstu rezidents, tās statuss tiks noteikts šādi: šī persona tiks uzskatīta par rezidentu tikai tajā valstī, kurā atrodas tās pastāvīgā dzīvesvieta. Ja tās pastāvīgā dzīvesvieta ir abās valstīs, šī persona tiks uzskatīta par tās valsts rezidentu, ar kuru tai ir ciešākas personiskās un ekonomiskās attiecības jeb vitālo interešu centrs.

Gadījumā, ja nav iespējams noteikt valsti, kurā šai personai ir vitālo interešu centrs, vai arī ja tai nav pastāvīgas dzīvesvietas nevienā no abām valstīm, šī persona tiks uzskatīta tikai par tās valsts rezidentu, kura tai ir ierastā mītnes zeme.

Ja šai personai ierastā mītnes zeme ir abas valstis vai nav neviena no tām, tā tiks uzskatīta tikai par tās valsts rezidentu, kuras pilsonis ir šī persona. Ja šī persona ir abu valstu pilsonis vai nav nevienas šīs valsts pilsonis, tad līgumslēdzēju valstu kompetentās iestādes izšķir šo jautājumu, savstarpēji vienojoties.

Vēstniecībā informēja, ka jēdziens "rezidents" ir ļoti svarīgs, jo nosaka, kurā valstī ir jāmaksā nodokļi. No tā ir atkarīga nodokļu aplikšanas kārtība.

Gadījumā, ja Latvijas pilsonis ir izbraucis uz pastāvīgu dzīvi Īrijā, viņu var uzskatīt par Īrijas rezidentu nodokļu vajadzībām. Gadījumā, ja Īrijā strādājošam Latvijas pilsonim ir deklarēta dzīvesvieta Īrijā, viņš automātiski tiek uzskatīts par Īrijas rezidentu.

Taču gadījumos, ja Īrijā strādājošam Latvijas pilsonim ir deklarēta dzīvesvieta Latvijā, bet viņš ilgstoši dzīvo un strādā Īrijā, tā uzskatāma par personu, kurai ir pastāvīga dzīvesvieta abās valstīs. Šajā gadījumā rezidenta statusu Īrijā var pierādīt ciešas ekonomiskas attiecības ar Īriju, kuras var apliecināt, uzrādot Īrijā izsniegto formu par Īrijā nomaksātiem nodokļiem un izziņu no Īrijas institūcijām par to, ka persona ir Īrijas rezidents. Eiropas Savienības un Latvijas normatīvo dokumentu izpratnē par rezidentu tiek uzskatīta persona, kura uzturas valstī vairāk par 183 dienām gadā.

Latvijas rezidenti - fiziskas personas - par ienākumiem, kas kalendārajā gadā gūti, strādājot darba devēja - ārvalstu nodokļa maksātāja - labā ārpus Latvijas, likumā noteiktajā termiņā un kārtībā iesniedz gada ienākumu deklarāciju. Tās iesniegšana nav saistīta ar pilsonību, bet gan ar fiziskās personas rezidences statusu. Deklarācija ir jāiesniedz Latvijas rezidentiem, kuri ir guvuši ienākumus ārvalstīs.

Deklarācija ar tai pievienotajiem dokumentiem iesniedzama Valsts ieņēmumu dienesta (VID) teritoriālajai iestādei pēc maksātāja dzīvesvietas ne vēlāk kā taksācijas gadam sekojošā gada 1.aprīlī. Deklarācijai ir pievienojami dokumenti, kas apliecina nodokļa maksātāja tiesības uz atvieglojumiem, taksācijas gadā ārvalstīs samaksāto nodokli, un citi dokumenti, kuri saskaņā ar likumu "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" ir ņemami vērā, nosakot gada apliekamo ienākumu.

Tādējādi visiem ārzemēs strādājošiem Latvijas rezidentiem ir jāsniedz deklarācija VID.

Aizpildot deklarāciju, aprēķināto nodokli samazina par summu, kas ir vienāda ar ārvalstīs samaksāto nodokli, ja šī nodokļa samaksa ārvalstīs ir apliecināta ar ārvalstu nodokļu iekasēšanas institūcijas apstiprinātiem dokumentiem, kuros uzrādīts apliekamais ienākums un ārvalstīs samaksātā nodokļa summa.

Minētais samazinājums nedrīkst būt lielāks par summu, kas atbilstu Latvijā aprēķinātajam nodoklim par ārvalstī gūto ienākumu.

Vēstniecībā norāda, ka ir svarīgi zināt, ka personai, kurai ir Latvijas valstiskā piederība, uzturoties ārpus Latvijas ilgāk par sešiem mēnešiem, ir pienākums paziņot Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei savas faktiskās dzīvesvietas adresi ārvalstīs, lai ziņas tiktu iekļautas Iedzīvotāju reģistrā.

Par savas dzīvesvietas adreses maiņu var paziņot, ierodoties Latvijas vēstniecības Dublinā Konsulārajā nodaļā ar pasi un uzrakstot attiecīgu iesniegumu.

Arī VID vēstniecību informējis, ka gadījumā, ja fiziskai personai mainās rezidences statuss, proti, dzīvesvietas valsts, VID teritoriālajai iestādei ir jāsniedz informācija un nepieciešamības gadījumā jānodrošina dokumentārs apliecinājums rezidences statusa maiņai.

Melngailim un investoram — kurvītis

Baiba Rulle,  Diena  01/18/08    Lattelecom valsts daļas tagad gribot pārdot izsolē, par ko pērn runāja Šķēle.

To varētu saukt par pieklājīgu Lattelecom (LT) vadības un amerikāņu investora "atšūšanu". Premjers Ivars Godmanis ceturtdien pēc tikšanās ar ASV vēstnieci Ketrīnu Todu Beiliju, LT izpilddirektoru Nilu Melngaili un privatizācijas investoru ASV investīciju fondu Blackstone pabeidza to, ko, vilcinot konkrēta lēmuma pieņemšanu, iesāka viņa priekštecis Aigars Kalvītis (TP).

Nosvērtā tonī, runājot par LT valsts daļu pārdošanu izsolē, I.Godmanis pārvilka svītru vairākus mēnešus uzņēmuma vadības un Blackstone kopīgi gatavotajam LT privatizācijas priekšlikumam. Tas paredzēja, ka, maksājot 290 miljonus latu, par 100% LT īpašnieku kļūst vadības, darbinieku un ASV fonda veidots uzņēmums. Īstenojot šo priekšlikumu, valsts par 51% LT saņemtu 147,9 miljonus latu.

Premjera atteikuma galvenais arguments - LT jāprivatizē, lai gūtu maksimālus ieņēmumus budžetā un to var nodrošināt valsts daļas pārdodot izsolē. Uz jautājumu, kas notiks, ja izsolē gūtie ienākumi būs mazāki nekā LT vadības un Blackstone solītā cena, premjers pauda pārliecību, ka tā nebūs, jo izsole būšot ar pieaugošu cenu. Kāda būs LT kontrolpaketes sākumcena, I.Godmanis gan vēl neprecizēja. Tāpat viņš pagaidām atteicās lēst, cik lielus ienākumus kopumā valdība plāno iegūt no LT valsts daļu un ar to cieši saistītās Latvijas Mobilais telefons (LMT) daļu pārdošanas un cik ilgā laikā privatizācijas darījumu īstenos. Vispirms esot jāvienojas ar abu uzņēmumu līdzīpašnieci skandināvu TeliaSonera (TS), ar kuru sarunas plānotas 24.janvārī. Stingru "nē" ASV investīciju fondam un LT vadībai I.Godmanis vēl nepateica. Arī Blackstone varot piedalīties LT privatizācijā.

Jaunais priekšlikums

Vingrā solī iznācis no sanāksmes telpas, I.Godmanis, kurš vēl tikai pirms nedēļas runāja, kar LT jāpatur valsts īpašumā, teica: ir panākta izpratne, ka LT ir jāprivatizē un ka valsts sev piederošo 51% uzņēmuma daļu varētu pārdot izsolē.

Izklāstot jauno priekšlikumu, premjers uzsvēra, ka lēmums par to vēl būs jāpieņem valdībai un tas būs atkarīgs no sarunām ar TS. Jaunā priekšlikuma būtība ir vienkārša - tas paredz, ka TS sarunās ar pašas izvēlētu investoru, kurš var būt arī Blackstone, vienojas par sev piederošo 49% LT daļu pārdošanu, paredzot, ka valsts savu 51% daļu varēs pārdot izsolē. Piekrītot šai darījuma secībai, valdība TS ļauj izmantot valstij tieši un netieši piederošo LMT daļu (ap 40%) pirmpirkuma tiesības, nodrošinot, ka TS kļūst par 100% LMT īpašnieci. Pēc tam valdība lemj par 51% LT pārdošanu slēgtā izsolē ar pretendentu atlasi. Kā pretendenti varētu pieteikties ES ekonomiskajā zonā strādājošas ar telekomunikāciju nozari saistītas kompānijas, to vidū arī Blackstone, ja tā būs vienojusies ar TS un kļuvusi par tai piederošo 49% LT īpašnieci.

Atbildi sola drīz

N.Melngailis un Blackstone konkrētu atbildi par tālāko rīcību sola tuvākās nedēļas laikā. "Mēs sagatavosim savu priekšlikumu un nosacījumus, pie kādiem mēs būtu gatavi no TS iegādāties 49%. Mēs to nevarēsim darīt, ja mums nebūs skaidri saprotams, kāda būs tālākā valdības rīcība, pārdodot kontrolpaketi." Pēc tam tikšot pieņemts lēmums, vai Blacktone piedalīsies privatizācijā vai atteiksies no tās. Premjera kurvītis N.Melngailim nav bijis pārsteigums. Vērtēt I.Godmaņa lēmumu viņš atturējās.

Netiek izslēgts, ka, iespējams, ir vēl kāds investors, kas ieinteresēts vienoties ar TS par tai piederošo 49% daļu pirkšanu un, kurš gana skaidri nojauš, kā valdība īstenos uzņēmuma kontrolpaketes pārdošanu. Ka "izsole būtu noņēmusi visas spekulācijas un devusi lielākas iespējas visiem pretendentiem piedalīties - arī man un man pazīstamiem investoriem," pērn jūnijā, vērtējot tolaik A.Kalvīša valdības konceptuālo lēmumu atbalstīt N.Melngaiļa piedāvāto LT privatizācija, Dienai sms ziņā atzina Tautas partijas "tēvs" Andris Šķēle. Kā viņš vērtē I.Godmaņa lēmumu, Dienai neizdevās noskaidrot.

Ka valdošā koalīcija nav gatava atbalstīt vēl pērn jūnijā jūsmīgi uzņemto N.Melngaiļa priekšlikumu, kļuva nojaušams rudenī, kad atklājās, ka privatizācijā vairākumu LT akciju iegūs ASV investīciju fonds. Kuluāros tad tika norādīts, ka šādu LT privatizācijas shēmu neatbalsta A.Šķēle un tiks darīts viss, lai N.Melngaiļa priekšlikumu "noraktu".

Viedoklis: Nepazaudēt nodokļus

Juris Paiders,  NRA  01/18/08    Iestāšanās Šengenas zonā nopietni saasinās Latvijas nodokļu iekasēšanas problēmas.

Robežas atvēršana ir paātrinājusi ekonomisko integrāciju starp Latviju un Lietuvu. Latvijas dienvidu rajonos Lietuvu jāsāk dēvēt par mazo Īriju. Latvijas tirgotāju alkatība ir novedusi pie tā, ka Latvijas preces, īpaši pārtika, Lietuvas veikalos maksā teju vai trešdaļu lētāk nekā Latvijā. Ja Saldus rajonā agrāk brauca iepirkties uz rajona centru, Jelgavu vai Rīgu, tad tagad daudz izdevīgāk (turklāt pērkot tikai Latvijas preces) ir iepirkties Mažeiķos. Lietuvas veikalnieki tagad masveidā pieņem darbā pārdevējus un konsultantus, kas runā latviski. Turklāt atšķirībā no lielās Īrijas tagad, lai strādātu Lietuvā, nav jāmaina dzīvesvieta.

Taču, esot Eiropas Savienībā, ir jāpieņem tie noteikumi, kuru dēļ ES ir izveidota.

Kopš Latvija iestājās ES, visi Latvijas pilsoņi ir arī ES pilsoņi, un mēs varam brīvi izvēlēties valsti, kurā dzīvot. Vairākās ES valstīs Latvijas pilsoņiem vēl ir aizliegts brīvi izvēlēties darbavietu, taču apmesties uz pastāvīgu dzīvi mēs drīkstam jebkurā ES valstī.

ES sistēmā tiek ļoti vienkārši atrisināts jautājums par to, kur maksāt nodokļus. Tāpēc tagad divi tādi jēdzieni kā Latvijas pilsonis un Latvijas rezidents ir atšķirīgi saprotami. ES juridiskā sistēma paredz, ka par kādas valsts rezidentu tiek uzskatīta persona, kura uzturas attiecīgajā valstī vairāk par 183 dienām gadā.

Tātad Latvijas pilsonis, kas ir nodzīvojis Lietuvā, Lielbritānijā vai Vācijā vairāk nekā 183 dienas 2007. gadā, tiek uzskatīts par šis valsts rezidentu, un šai personai nodokļi ir jāmaksā un nodokļu deklarācija jāiesniedz nevis Latvijā, bet tajā zemē, kurā 183 dienas ir nodzīvotas.. Problēmas Latvijas VID rodas gadījumos, ja Latvijas pilsonis, kļuvis par Lielbritānijas rezidentu, neinformē Latvijas nodokļu iestādes par savas reģistrētās dzīvesvietas maiņu. Personai, kurai ir Latvijas valstiskā piederība, uzturoties ārpus Latvijas ilgāk par sešiem mēnešiem, ir pienākums paziņot Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei savas dzīvesvietas adresi ārvalstīs. Svarīgi ir nespēlēt paslēpes, jo, ja fiziskai personai mainās dzīvesvietas valsts, tad ir jāsniedz informācija VID teritoriālajai iestādei par rezidences statusa maiņu.

Diemžēl daudzos gadījumos Latvija neuztur nodokļu konkurenci ES ietvaros un Latvijas pilsoņi labāk izvēlas deklarēt savus ienākumus citviet, īpaši Lielbritānijā.

Latvijas pilsonim no nodokļu nomaksas lieluma dēļ ir daudz izdevīgāk būt par Lielbritānijas rezidentu. Vispirms Lielbritānijā neapliekamais minimums ir teju vai desmit reizes lielāks nekā Latvijā. Par ienākumiem līdz 5000 latiem nodokļi nav jāmaksā. Turklāt Lielbritānijā ir ļoti labvēlīgs režīms pret rezidentiem, kas nav britu pilsoņi. Par ārzemēs (ne Lielbritānijā) gūto ienākumu rezidentiem, kas nav Lielbritānijas pilsoņi, jāmaksā četras reizes mazāks ienākuma nodoklis nekā karalienes pavalstniekiem. Pārceļotāji no Indijas, Honkongas un citām ar Angliju cieši saistītām zemēm var dzīvot Londonā desmitiem gadu, un viņi paliks par savas zemes pilsoņiem, jo iegūt Lielbritānijas pilsonību nozīmētu būtiski palielināt nodokļu nastu.

Sekas ir tādas, ka Lielbritānijā ļoti daudzi neraujas pēc šīs valsts pilsonības. Savukārt bizness ir radījis elegantas shēmas, kā optimizēt nodokļus un palielināt savu peļņu. ASV korporācijas var nodarbināt Londonā rezidentus nepilsoņus, tikai daļu algas izmaksājot no Lielbritānijas, bet lielāko daļu ienākuma pārskaitot kā prēmiju utt. no citas valsts (ASV).

Savukārt visiem tiem, kas nav kļuvuši par citas zemes rezidentiem, nodokļi ir jāmaksā un deklarācijas ir jāiesniedz Latvijā. Atbilstoši likumam visiem, kas saņem ienākumus no ārzemēm, ir jāiesniedz ienākumu deklarācija Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālajai iestādei pēc maksātāja dzīvesvietas ne vēlāk kā taksācijas gadam sekojošā gada 1. aprīlī.

Ārzemēs legāli strādājošajiem Latvijas nodokļi jāsamazina par summu, kas ir vienāda ar ārvalstīs samaksāto nodokli. Taču nodokļa samaksa ārvalstīs ir jāapliecina ar ārvalstu nodokļu iekasēšanas institūcijas apstiprinātiem dokumentiem, kuros uzrādīts apliekamais ienākums un ārvalstīs samaksātā nodokļa summa.

Visiem, kas ārzemēs saņēmuši darba samaksu, par kuru uz vietas netika samaksāti nodokļi, arī ir jāsniedz deklarācija. Taču šajā gadījumā Latvijas pilsonim visi nodokļi ir jāmaksā Latvijā pēc Latvijas likmēm, tāpēc tikai retais deklarē šādu ienākumu.

Rimšēvičs mierina sevi un citus

Arnis Kluinis,  NRA  01/18/08    Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs vakar centās parādīt labvēlīgas pārmaiņas Latvijas ekonomikā.

I. Rimšēvičs apgalvoja, ka esot "iedarbojušies pretinflācijas plāna pasākumi", kaut arī pati inflācija kopš pretinflācijas plāna izsludināšanas ir apmēram divkāršojusies. Tādā gadījumā taču būtu bijis pareizi pārdomāt, vai pretinflācijas plānā ir ierakstīti īstie pasākumi, nevis jāpriecājas, ka šie pasākumi tiek veikti neatkarīgi no inflācijas pieauguma.

I. Rimšēviča vakardienas runa vairākos aspektos atgādināja viņa uzstāšanos pagājušā gada 12. jūlijā, kad viņš tāpat slavēja pretinflācijas plānu un teicās saskatījis, ka tā "ietekmē iezīmējušies vairāki faktori, kas ļauj turpmākajos mēnešos sagaidīt mazāku iekšzemes pieprasījuma izraisītu spiedienu uz cenām". Inflācijas pieaugums parādīja, ka nekādu inflācijas spiedienu samazinošu faktoru Latvijā īstenībā nebija. Uzstādot inflācijas rekordu Baltijā un visā Eiropas Savienībā, Latvija taču ir balstījusies tieši uz pārmērīgu iekšzemes pieprasījumu, jo energonesēju, pārtikas u. c. preču cenu pieaugums pasaulē uz Latviju nav iedarbojies vairāk nekā uz Lietuvu vai Igauniju.

Jau vasarā I. Rimšēviča optimisms šķita visai nepārliecinošs, kas lika Neatkarīgajai 13. jūlijā minēt, vai I. Rimšēvičs tādējādi cīnās "par savu pārvēlēšanu LB prezidenta amatā, kas varētu notikt decembrī, vai – tieši otrādi – par savu mīksto piezemēšanos kādā citā amatā neatkarīgi no tā, kāda – mīkstā vai cietā – piezemēšanās gaida Latvijas ekonomiku". Tūlīt pēc tam apstiprinājās pirmais pieņēmums. Proti, valsts augstākās amatpersonas ar Valsts prezidentu Valdi Zatleru priekšgalā paziņoja, ka I. Rimšēvičs ir jāpārvēl Latvijas Bankas prezidenta amatā, kas arī tika izdarīts, pat nesagaidot viņa pilnvaru beigu termiņu.

Nostiprinājies amatā, I. Rimšēvičs tagad atzīst, ka "inflācija būs pēdējais rādītājs, kas reaģēs uz makroekonomikas stabilizācijas pasākumiem un tautsaimniecības pieauguma bremzēšanos. Gada inflācijas pieauguma tendence šā gada sākumā vēl turpināsies". Inflācija varētu sākt sarukt šā gada vidū, bet 2008. gada inflācija Latvijā varētu būt aptuveni 9% līmenī. Iekšzemes kopprodukta pieaugumam šogad būtu jāpiezemējas 7,0–7,5% intervālā.

Pretinflācijas plāna izpildes pasākumu vidū visefektīgāk izskatās kreditēšanas tempu pieauguma sarukums uz pusi. Līdz šim brīdim apkopotie dati par Latvijas tautsaimniecību neparāda ne labas, ne arī sliktas sekas šādam sarukumam. No vienas puses, tekošā konta deficīts paliek graujoši augstā līmenī un rūpnieciskā ražošana turpina samazināties, bet, no otras puses, juridiskajām un privātajām personām joprojām ir nauda gan pirkumu izdarīšanai, gan nodokļu nomaksai. Latvijas Bankas padome vakar tomēr nolēma mazliet atvieglot bankām kreditēšanu un samazināja attiecībā pret kredītiem veidojamo latu rezervju normu no 8% līdz 7%. Sekojot vispārējam latu depozītu procentu likmju kāpumam, Latvijas Banka palielināja tikai baņķierus interesējošo vienas nakts noguldījumu gada likmi no 2% līdz 3%.

Kriminālā vide esot saaugusi ar uzņēmējdarbību

LETA   01/19/08    Kriminālā vide tās visplašākajā nozīmē Latvijā ir ļoti cieši saaugusi ar uzņēmējdarbību, šādu viedokli intervijā laikrakstam "Diena" paudis Valsts policijas priekšnieks ģenerālis Aldis Lieljuksis. "Pirmkārt, tas saistās ar nodokļu izkrāpšanu, fiktīvu firmu dibināšanu. Kāpēc dibina fiktīvas firmas? Tāpēc, lai kaut ko apkrāptu vai nemaksātu nodokļus - uz kādu firmu aizmet naudu, tai jāmaksā nodokļi, bet tur pasaka: "Neko nezinu." Bet tur kaut kāds bomzis apakšā. Un tie skaitļi jau nav mazi. Katrs slepkavības gadījums ir stipri individuāls: darbības jomas ir dažādas, iemesli atšķiras," sacījis policijas vadītājs.

"Izpildītāja motīvs nav mazsvarīgs jautājums. Viens variants ir vienkāršākais: killeri, kam tas ir arods, specializācija. Bet otrs ir tas gājiens, ka viņš ir iedzīvojies parādos, lai tos dzēstu, viņam kaut kas ir jāizdara. Modelēsim situāciju: cilvēks ar stipri kriminālu pagātni iznāk no ilgstoša ieslodzījuma. Dzīve dārga, visu vajag, viņš sāks skatīties, kur var labi nopelnīt. Kur var? Skaidrs, ar narkotiku tirdzniecību. Jā, risks ir, bet ar legālo darbu ātri pie naudas netiks. Viņš paņem no lielā dīlera vidēja lieluma apjomu ar narkotikām, taču viņam to atņem. Kā viņš no tās situācijas tiks vaļā? Lūk, no turienes arī sākas problēmas," situāciju raksturojis Lieljuksis.

"18 500 cilvēki 2007.gadā saukti pie kriminālatbildības. Vismaz 3 000 cilvēku katru gadu visā valstī no ieslodzījuma atbrīvo. Tiem pat nav obligāti jābūt slepkavām. Kas ar to cilvēku ir tālāk? Labākais variants, ja viņam ir noteikta policijas uzraudzība - policija pēc iznākšanas viņu kontrolē. Bet, ja tas nav uzdots, tad ne," piebildis policijas vadītājs.

Lieljuksis atzīmējis, ka līdz ar Latvijas pievienošanos Šengenas zonai situācija kļuvusi vēl sarežģītāka. "Protams, varētu būt, ka daļa brauks projām, kaut kādus grupējumus veidot citur, kur viņus nezinās. Kas atliek policijai? Ātri apmainīties ar informāciju, fototēkām, DNS paraugiem."

Stipendijas Latvijas zinātniekiem

Līga Nestere,  NRA  01/21/08    Latvijas Zinātņu akadēmija, a/s Latvijas gāze un Latvijas Izglītības fonds izsludina 2008. gada balvu un stipendiju konkursu Latvijas zinātniekiem.

akadēmija (LZA), a/s Latvijas gāze un Latvijas Izglītības fonds izsludina 2008. gada balvu un stipendiju konkursu Latvijas zinātniekiem.

Līdz 15. martam var iesniegt pieteikumus un izvirzīt kandidātus gada balvai ievērojamiem Latvijas zinātniekiem un radošiem praktiķiem gāzes un siltumtehnikas nozarēs, gada balvai sirds ķirurģijas un kardioloģijas zinātnēs par izcilu darbu kopumu vai mūža veikumu attiecīgajā nozarē, stipendijai doktorantiem gāzes un siltumtehnikas tehnoloģijas, kā arī stipendijai kardioloģijas nozarēs.

Pretendentus balvas saņemšanai var izvirzīt LZA locekļi, Latvijas zinātnisko institūtu padomes, Latvijas gāze, universitāšu senāti, kā arī fakultāšu domes.

Izvirzot pretendentus balvai, jāiesniedz motivēts izvirzītāja iesniegums, ziņas par pretendentu, izvirzītāja vai pretendenta parakstīta iesniegtā darba anotācija latviešu valodā, izvirzītā darba aprakstošā un grafiskā daļa, kā arī izvirzītais darbs, ja tāds ir publicēts iespiestā veidā. Dokumenti jāiesniedz LZA Zinātniskajā sekretariātā Akadēmijas laukumā 1.

Viedoklis: Lattelecom — privatizācijas tēva pēdējais darbs?

Aivars Ozoliņš,  Diena  01/21/08    Šķiet, ka Ivars Godmanis izlēmis uzlikt savai politiķa karjerai kapakmeni, uz kura būtu rakstīts Lattelecom (LT). Latvijas vēsturē lielākais privatizācijas darījums, kas sākās iepriekšējos godmaņlaikos 1993.gadā, solās beigties ar SMS: "Paldies, Ivar. Pensiju esi nopelnījis. Andris."

Varbūt tā tikai šķiet, taču premjerministra rīcība lietā, kurā ir runa par apmēram 440 miljonu latu vērtu darījumu, nevis kādām "taupības krāsniņām", pēdējo nepilnu divu nedēļu laikā ir bijusi tik dīvaina un bezatbildīga, ka jābrīnās, vai tik pieredzējis politiķis to dara no savas brīvas gribas un vadoties no valsts interesēm.

Godmanis 9.janvārī radio pavēstīja, ka rosinās valdību saglabāt valsts īpašumā tai piederošo 51 procentu LT akciju, un šādas rīcības pamatojumam sarunāja lērumu ūdeņainu argumentu un tādas muļķības, kādas neatļautos pat ekonomikas students. Piemēram, ka uzņēmums nav jāpārdod, kamēr tas ir pelnošs, bet valsts savas akcijas varētu pārdot, ja LT finanšu situācija pasliktinātos. Proti, ka maksimāli ieņēmumi no privatizācijas nav svarīgi.

15.janvārī valdība pēc vairāku stundu diskusijas nepanāca vienošanos uzņēmuma privatizācijas jautājumā. Godmanis informēja, ka atbildīgajai darba grupai, kurā strādājot ekonomikas, satiksmes un finanšu ministri, uzdots tikties vispirms ar otra LT akcionāra - Skandināvijas koncerna Telia Sonera (TS) - pēc tam ar potenciālā investora ASV finanšu kompānijas Blackstone pārstāvjiem un pēc trim nedēļām ziņot par sarunu rezultātiem valdībai. Valdības nostājas pamatā būšot trīs principi - lai valsts gūtu maksimālu izdevīgumu, lai netiktu kropļots tirgus un lai uzņēmums turpinātu attīstīties.

Taču jau 17.janvārī Godmanis tikās ar Blackstone pārstāvjiem un privatizācijas priekšlikuma autoru, LT izpilddirektoru Nilu Melngaili un pēc tikšanās paziņoja, ka valdība neatbalstīšot minēto privatizācijas priekšlikumu, kam nu "ir pielikts punkts", bet pārdošot uzņēmumu izsolē. (Vai jāsecina, ka nedēļas laikā uzņēmuma finanšu stāvoklis bija tik katastrofāli pasliktinājies, ka trīs nedēļas sarunām bija jāsaīsina līdz divām dienām?)

Izskatās sirreāli, ka premjerministrs mēģina vienpersoniski lemt par milzīgām valsts vērtībām, nerēķinādamies ne ar savas valdības viedokli, ne ar iepriekšējās solījumiem, ne ar Latvijas starptautisko reputāciju.

Jāuzsver, ka Melngaiļa piedāvātajam privatizācijas modelim ir trūkumi. Pirmkārt, konkurences trūkums pircēja izvēlē. Otrkārt, Blackstone ir finanšu, nevis telekomunikāciju korporācija, un nav garantiju, ka viņi tiešām būs gatavi ieguldīt uzņēmuma attīstībā. Var minēt arī citus - ka uzņēmuma darbinieki galu galā saņemtu nelielu daļu akciju, ka citiem Latvijas iedzīvotājiem vispār nebūtu iespējas pie tām tikt utt.

Taču runa ir nevis par to, ka valdībai noteikti būtu jāpārdod uzņēmums tieši šādā veidā, bet gan par to, ka veids, kādā rīkojas premjerministrs, un viņa piedāvātā alternatīva, kas pat nav valdības lēmums, liek domāt par kārtējo vērtīga valsts īpašuma nokopšanas "shēmu", kas var atstāt postošas sekas uz valsts jau tāpat korumpēto ekonomisko un politisko klimatu un arī starptautisko uzticamību.

Melngailis savu privatizācijas priekšlikumu iesniedza pērn martā. Valdība, kurai vismaz trīs gadus nebija bijis vispār nekādu ideju, ko darīt ar LT, to jūnijā konceptuāli atbalstīja (to atbalstīja arī 49 procentu akciju īpašnieks TS) un nolēma galīgo lēmumu pieņemt līdz septembrim, bet augustā parakstīja ar potenciālajiem privatizētājiem nodomu protokolu.

Privatizētāji bija gatavi samaksāt par uzņēmuma akcijām 290 miljonus latu, no kuriem 147,9 tiktu valstij, pārējie - TS, kas iegūtu tiesības nopirkt valstij un LT piederošās Latvijas Mobilā telefona (LMT) akcijas, no kā valsts iegūtu vēl 289 miljonus. Tā ir reāla nauda - gan Melngaiļa starptautiskās bankās sarūpētā, gan tā, ko būtu gatavi maksāt skandināvi. Valdības atteikšanās no savām saistībām būtu kaut kā attaisnojama vienīgi tad, ja būtu pārliecība, ka izsolē varēs ieņemt vairāk. Taču vietā tagad piedāvātā shēma liek par to šaubīties. Vai Godmanis ir gatavs kopā ar savu partiju segt starpību, ja valsts ieņemtu mazāk par šiem 437 miljoniem?

Godmaņa priekšlikums ir burvīgi vienkāršs. Vispirms TS pārdos sev piederošos 49 procentus LT akciju (pircēju saskaņojot ar valdību). Pēc tam valsts pārdos savu 51 procentu izsolē ar pretendentu atlasi. Pēc tam TS varēs izmantot pirmpirkuma tiesības un iegādāties LMT akcijas.

Ja aiz šīs shēmas ir vietējie un krievu bāleliņi, kā tiek intensīvi runāts, tad darījums noritētu šādi: skandināviem tiktu delikāti norādīts, kam pārdot savus 49 procentus (kurš normāls investors gan tos pirktu, nezinādams turpmākās izsoles nosacījumus?), cenu mēs nekad neuzzinātu. Pretī varētu tikt apsolīta atlaide par LMT akcijām. Izsolē uzvarētu jaunais LT mazākuma akcionārs.

Godmanis uzsver, ka nākamajam LT īpašniekam jābūt no Eiropas ekonomikas zonas. Nu, piemēram, Gērnsijas sala, kur digitalizācijas epopejas laikā mēdza pusdienot Šķēle, ir šajā zonā. Tāpat Londona, kur pašlaik uzturoties Krievijā apsūdzētais miljardieris Jurijs Šeflers, ar kuru saistītā S.P.I. grupa savulaik nopirka Latvijas balzamu no Šķēles AveLat, bet cita firma pavasarī pērn interesējusies arī par LT privatizāciju. (Varbūt sakritība, taču uz Stokholmu runāt ar TS pērnā gada nogalē bija devies neviens cits kā "Mākoņu pastnieks" Pietkevičs.)

Jāvaicā, kā Godmanis nodrošinās, lai LT nenonāk apšaubāmu vai pat kriminālu kaimiņvalsts darboņu īpašumā. Un kas viņam ieteica jauno privatizācijas shēmu.

Kā risināt gaidāmo elektroenerģijas deficītu?

Bens Latkovskis, Žurnāls "Nedēļa"  01/21/08    Elektroenerģijas ražošanas jaudas Latvijā ir nepietiekamas, un šobrīd ir skaidrs, ka jābūvē jaunas elektrostacijas. Taču nerimst diskusijas par to, kāds kurināmais jāizmanto jaunajai spēkstacijai.

Godmaņa valdības deklarācijā teikts, ka tiks izstrādāti pasākumi, lai samazinātu atkarību no importētajiem energoresursiem, ārējo ekonomisko procesu ietekmi uz energonesēju izmaksu kāpumu un nodrošinātu enerģētisko neatkarību, īstenojot jaunas bāzes jaudas elektrostacijas projektu. Taču viena lieta ir deklarēt, bet pavisam cita – reāli samazināt atkarību no importētajiem energoresursiem, ņemot vērā Latvijas realitāti. Proti, ierobežoto šo resursu pieejamību. Latvijā ir trīs uz Daugavas uzbūvētas hidroelektrostacijas (HES), liels skaits mazo HES, kas gan kopējā energobilancē veido visai niecīgu daļu, lielas mežu platības, neliels skaits vēja ģeneratoru, un tas arī viss. Pārējo enerģētisko vajadzību apmierināšanai jāizmanto importējamie resursi – gāze, naftas produkti, ogles un no kaimiņiem iepirktā elektroenerģija. Lai arī valdības deklarācijā izteikta vēlme palielināt biomasas un citu atjaunojamo energoresursu īpatsvaru lokālajās koģenerācijas stacijās, sasniedzot 7% īpatsvaru no kopējā elektrības patēriņa, šis mērķis var izrādīties nesasniedzams.

Elektroenerģijas patēriņš lielā mērā raksturo valsts ekonomiskās attīstības līmeni. Patlaban Latvijā elektroenerģija tiek izlietota mazāk nekā 1990. gadā, un tās patēriņš nākotnē tikai pieaugs par spīti tam, ka nenoliedzami arī palielināsies tās cena. Šobrīd sabiedrisko diskusiju priekšplānā izvirzās nevis jautājums par nepieciešamību nekavējoties palielināt elektroenerģijas ražošanas jaudas, bet gan par enerģētiskās neatkarības palielināšanu, ar to saprotot mazāku atkarību no Krievijas. Lai gan Krievijas amatpersonas un Gazprom vadība visās iespējamās vietās nenogurstoši atgādina, ka Eiropai nav par ko bažīties un Krievija bez aizķeršanās ir gatava nodrošināt Eiropu ar gāzi tuvākos piecdesmit gadus, runas par it kā bīstamo Eiropas un tātad arī Latvijas enerģētisko atkarību no Krievijas laiku pa laikam uzvirmo ar apbrīnojamu dedzību un neatlaidību. Neanalizēsim, cik šīs runas ir patiesu bažu motivētas un cik saistībā ar kādām pavisam citām interesēm. Aplūkosim situāciju, kāda ir izveidojusies Latvijā, kāda tā kļūs jau tuvākajā laikā un ko vajadzētu pasākt, lai vienā brīdī neatrastos pie sasistas siles.

Jābūvē gan ogļu, gan gāzes spēkstacijas

Šobrīd Saeimā izskatāmie Elektroenerģijas tirgus likuma grozījumi paredz Ministru kabineta iesaistīšanos elektroenerģijas jaudu nodrošināšanā un to izveides stimulēšanā gadījumos, kad Latviju jau tuvā nākotnē apdraud jaudu trūkums un līdz ar to – nepietiekama elektrības apgāde.

Fizikālās enerģētikas institūta vadošā pētniece Anna Mutule norāda, ka elektroenerģētikas problēmas Latvijā ir ļoti aktuālas. Pašlaik elektroenerģijas deficīts ir 35% no kopējās bilances. Trūkstošo daļu sedz Igaunijas, Lietuvas un Krievijas energosistēmas. Kopējā Baltijas valstu energobilance pagaidām ir pozitīva. Pēc Ignalinas AES slēgšanas ne tikai Latvijā, bet visās Baltijas valstīs kopumā paredzamais elektroenerģijas deficīts būs vairāk nekā 10%. Ja radīsies problēmas ar elektroapgādi no Krievijas, Latvijā elektroenerģijas patēriņš būs jāsamazina par 40%.

Latvijas Fizikālās enerģētikas institūta Energosistēmu matemātiskās modelēšanas laboratorijas zinātnieku aprēķini pierāda, ka Latvijai ir jābūvē jauna bāzes siltuma elektrostacija 200–400 megavatu (MW), ieteicamā būves vieta – Kurzemes reģions. Tas palielinātu elektroapgādes drošumu un samazinātu Latvijas elektroenerģijas deficītu. Pēc Mutules domām, kā kurināmais šajā siltumelektrostacijā jāizmanto ogles. Arī ekonomists Uldis Osis ir pārliecināts, ka enerģētiskās jaudas Latvijai noteikti vajadzīgas: "Manuprāt, vienlaikus jāstrādā vairākos virzienos. Jābūvē papildu gāzes enerģētiskais bloks TEC-2 un elektrostacija uz oglēm Liepājā vai Ventspilī."

Latvijas pārvades sistēmas operatora (PSO) Augstsprieguma tīkli valdes loceklis Varis Boks teic, ka reāli tuvākajā laikā īstenojamie projekti ir tikai divi: vēl viens TEC-2, ko darbinātu ar gāzi, un jauna 400 MW ogļu un biomasas spēkstacija. TEC-2 otrā bloka būvniecība ir reālāka no tehniskā viedokļa, jo tas celts tajā pašā vietā, kur jau ir faktiski uzbūvēta šā energobloka pirmā kārta. Šai vietai jau ir veikts ietekmes uz vidi novērtējums, gandrīz gatavs ir arī pieslēgums pārvades tīkliem. Savukārt ogļu un biomasas spēkstacijas atrašanās vieta vēl nav zināma, tāpēc nav aprēķinātas visas papildu izmaksas, kas radīsies, pievadot šim objektam pārvades tīklu.

Ar Krieviju ir jāstrādā

Galvenās iebildes pret jaunām ar gāzi darbināmām elektroenerģijas jaudām ir bažas par pieaugošu atkarību no Krievijas gāzes piegādēm. Latvenergo vēlas Rīgas TEC-2 teritorijā būvēt vēl vienu energobloku ar elektrisko jaudu 400 megavatu (MW). Jaunā stacija aizvietotu divus esošos 70. gados celtos mūsdienām neatbilstošas efektivitātes energoblokus un ļautu ne vien papildināt Latvijā trūkstošās elektriskās jaudas, bet apgādātu Rīgu ar efektīvi ražotu siltumenerģiju. Kurināmais šai stacijai, tāpat kā Rīgas TEC-1 un TEC-2 pirmajam blokam, būtu dabasgāze.

Šim projektam ir ne mazums oponentu – gan tie, kas tiražē tēzi par "Krievijas gāzes adatu", gan tādi, kas lobē pretējas biznesa intereses, kā arī tie, kas vienkārši ir kareivīgi oponenti "pēc aicinājuma". Latvenergo valdes priekšsēdētājs Kārlis Miķelsons domā, ka Krievija bieži tiek uztverta kā bubulis un izmantota dažādu gan politisku, gan arī ekonomisku interešu aizstāvībai: "Atcerēsimies vienu tehnisku faktoru – mūs ar Krieviju saista divi gāzesvadi un viena 110 kilovoltu elektrolīnija. Un viens tukšs naftas vads. Atcerēsimies to. Mēs nevaram ļoti vienkāršoti skatīties uz lietām. Mums ir jādara viss, lai strādātu ar Krieviju, nepieļautu ventiļu griešanu un vadu vai stabu spridzināšanu."

Nepieciešamību nekavējoties būvēt gāzes staciju Miķelsons pamato vienkārši: "Mēs varam nebūvēt neko, pasakot, ka trūkstošās jaudas nopirksim tirgū pirmām kārtām pie kaimiņiem. Bet ir jāsaprot viens – cena, ko mēs maksāsim. Gāzes stacija ir drošuma garants, ka tev ir ģenerators, ko vari darbināt kritiskā situācijā. Ja šādas stacijas nav, no ārpuses tiek diktēts pilnīgi viss. Ja stacija ir, no ārpuses tiek noteikta gāzes cena, labi, tas ir dārgi, bet vismaz var strādāt. Turklāt tirgus ekonomikā šāda gāzes stacija var būt arī eksporta prece. Būsim reālisti – ar šo objektu mēs sākam konkurēt. Ar ko? Ne jau ar Krieviju. Ar Lietuvu."

Jaunā stacija atkarību tikai mazinās

Kā norāda Miķelsons, šobrīd darbojas TEC-2 70. gados būvētās stacijas četri energobloki ar kopējo elektrisko jaudu 390 MW. Stacijas teritorijā notiek jauna enerģētiskā bloka celtniecība, kas paredz aizvietot daļu esošo jaudu ar 400 MW jaudām. Uzstādot modernās kombinētā cikla jaudas, tiek radīta iespēja ģenerēt enerģiju (elektrība + siltums) ar daudz augstāku efektivitāti un ražot elektroenerģiju ievērojami lielākos apmēros. Tā kā jauno jaudu efektivitāte ir būtiski augstāka, siltuma un elektroenerģijas ražošanā relatīvi izmantos ievērojami mazāk dabasgāzes nekā līdzšinējos vecās stacijas energoblokos. Faktiski tas nozīmē, ka atkarība no viena kurināmā piegādēm pat samazinās, bet jauno jaudu radīšana ļauj ģenerēt daudz vairāk enerģijas, kas būs nepieciešama jau tuvākajos gados elektroenerģijas deficīta segšanai Baltijas reģionā. Citiem vārdiem, tiek radīta izvēles iespēja – nākotnē ģenerēt valsts elektroapgādei tik nepieciešamo enerģiju, izmantojot papildu gāzes piegādes, vai importēt elektroenerģiju, ja tāda iespēja vēl pastāv un tā ir ekonomiski izdevīgāka.

Ja jauno jaudu nav, šāda izvēles iespēja būs liegta un tiks turpināta enerģijas ražošana esošajās iekārtās ar daudz zemāku efektivitāti, ar relatīvi augstāku gāzes patēriņu. Tas nesamazinās atkarību no gāzes piegādēm, bet, pieaugot kurināmā cenai, daudz straujāk sadārdzinās enerģijas izmaksas. Šajā variantā netiks risināta arī atkarība no elektroenerģijas importa problēmas.

Vēl vairāk, ja pavērsies iespēja būvēt arī TEC-2 otro energobloku, tas ļaus atteikties no vecajiem, līdz šim darbinātajiem. Tādējādi tiks radīta iespēja ražot enerģiju ar daudz augstāku efektivitāti, ar relatīvi zemāku kurināmā patēriņu, ar iespējām darbināt daudz lielākas elektriskās jaudas (kopā pāri par 800 MW esošo 390 MW vietā), saražojot Latvijai tik nepieciešamo enerģiju.

Pēc Miķelsona domām, jaunu jaudu radīšana nevis palielina, bet, tieši otrādi, samazina mūsu atkarību no importējamiem energoresursiem. Izveidojot TEC-2 otru bloku, tiktu radīta elektroenerģijas jauda, kuru var izmantot gadījumos, kad tas ir izdevīgi, vai atstāt to rezervē, ja attiecīgajā brīdī elektroapgādi ir iespējams nodrošināt citādā, izdevīgākā, veidā. Uzstādot minēto jaudu, tiek būtiski samazināta atkarība no elektroenerģijas importa, arī no jaudu pieejamības reģionā. Līdz ar to tiek samazināts elektroenerģijas nodrošinājuma risks.

Latvijas gāzes sabiedrisko attiecību daļas vadītājs Vinsents Makaris uzsver: lai segtu gaidāmo deficītu, vispirms ir jābūvē dabasgāzes stacija pie TEC-2, jo tās celtniecības izmaksas ir mazākas par citām alternatīvām; kurināmais būs lētāks vai līdzvērtīgs oglēm, jo dabasgāzei ir mazākie CO2 izmeši (ogles ievērojami sadārdzināsies uz CO2 rēķina, visi citi kurināmie ir vienkārši dārgāki par dabasgāzi). Turklāt Latvijā ir unikāla situācija – Inčukalna pazemes gāzes krātuve, kurā iespējams uzglabāt ziemas periodam pilnībā nepieciešamo dabasgāzes apjomu. Šajā ziņā Latvija ir līdzvērtīga dabasgāzes ieguves valstīm – savs ieguves resurss. Atšķirība vien tā, ka tas tiek vasarā piepildīts. Latvijai ir tiešais savienojums ar Krievijas piegādes sistēmu – bez tranzītvalstīm un jau iepriekš apstiprināts dabasgāzes piegāžu pieaugums no Krievijas puses, ja stacija tiek uzcelta. AS Latvijas gāze jau ir izbūvējusi visu nepieciešamo infrastruktūru no savas puses, lai jaunu energobloku uzbūvētu. Tas tika darīts tāpēc, ka bija nepieciešams izveidot pilnībā jaunu infrastruktūru šābrīža TEC-2 rekonstrukcijai un Latvijas gāze izbūvēja to uzreiz ar perspektīvu, ja šāds jauns projekts top (kopumā ap pieciem miljoniem latu investīcijas).

Atomelektrostacija vai starpsavienojumi

Zinātnieku aprēķini rāda, ka bez jaunas modernas AES elektrostacijas būves Baltijā energodeficītu novērst nav iespējams. Izbūvēt savu elektrostaciju Latvijai nav izdevīgi, vislabākais variants būtu to uzcelt Lietuvā. Projekta realizācijā piedalītos arī Latvija. Arī Osis norāda, ka Latvijai jāiesaistās AES projektā Lietuvā, jo mēs saviem spēkiem šāda mēroga objektu nepaceltu. Kā uzsver ekonomikas ministrs Kaspars Gerhards: "Projektā mēs esam politiskā līmenī iesaistījušies, bet ir daudzas vēl iesaistītās valstis, kas rada grūtības panākt saskaņotu viedokli. Tāpēc projekta realizācija bremzējas un tagad jau prognozē, ka Ignalinas jaunā atomelektrostacija varētu uzsākt elektroenerģijas ražošanu labākajā gadījumā 2020. gadā, bet, visticamāk – ne agrāk par 2023. gadu."

Ja bāzes jaudas valstī nav pietiekamas, viens no risinājumiem ir starpsavienojumi, kas paver iespēju elektroenerģiju iepirkt no citām valstīm. Deputāts Dzintars Zaķis uzsver nepieciešamību diversificēt riskus un īstenot pasākumus, lai pieslēgtos Eiropas (UCTE) tīklam. Miķelsons viedokli, ka nepieciešams tikai pieslēgties Eiropas tīkliem un visas mūsu problēmas atrisināsies, uzskata par stipri vienkāršotu: "Elektriskie starpsavienojumi ir vēl viens populārs mitoloģizēts risinājums, ko dažkārt pasniedz kā efektīvas zāles visām problēmām. Baltijas reģiona problēma ir tā, ka visas apkārtējās valstis vai nu šobrīd, vai tuvākā nākotnē pašas kļūs par elektrības importētājām: Lietuva pēc Ignalinas slēgšanas būs spiesta darbināt dārgas stacijas vai importēt, Somija jau šobrīd regulāri importē apjomu, kas līdzinās 1300–1600 MW jaudai, tāpēc pieprasījumu pilnībā neapmierinās arī topošā atomstacija Olkiluoto, Igaunija par labu tirgu atradusi Ziemeļvalstis, un nevaru iedomāties stimulus, kas viņiem liktu savu elektrību par zemāku cenu tirgot latviešiem. Turklāt arī igauņu degakmeņa stacijām drīz būs grūti laiki, jo tehnika ir veca, bet pati tehnoloģija – netīra. Arī Zviedrijas un Baltijas savienojumi nav risinājums, jo jebkura savienojuma izveides priekšnosacījums ir tā izdevīgums vismaz diviem dalībniekiem. Jūras kabelis Zviedrijai, atsakoties pilnībā no atomstaciju izmantošanas, nākotnē būtu izdevīgs, ja varētu nodrošināt elektrības eksportu uz Zviedriju, tikai drošuma dēļ zviedri naudu neieguldīs. Kabeļa izmaksas var būt līdzīgas vienas jaunas 400 MW elektrostacijas izmaksām. Situācijā, kad mums pašiem trūkst jaudu un importa iespējas no kaimiņiem ir neskaidras pat īstermiņā, savienojumu izveide ar Zviedriju līdz 2012. gadam ir gandrīz nereāla un Latvijas jaudu deficīta problēmu nerisina."

Pievienoties Eiropas energosistēmai iespējams, izbūvējot pāri Baltijas jūrai augstsprieguma (vismaz 400 kW) līnijas vai pieslēdzoties Vācijas (t.i., Eiropas) energosistēmai (caur Lietuvu un Poliju). Pievienošanās Eiropas energosistēmai bez jaunas AES izbūves Baltijas valstu elektroenerģijas deficīta problēmu neatrisinās.

Biomasa var atvieglot, ne risināt situāciju

Dažkārt izskan viedoklis, ka vairāk jāizmanto biomasa, tādējādi samazinot savu atkarību no importa energoresursiem. Lai gan neviens neiebilst pret biomasas izmantošanu elektroenerģijas ražošanai, tā nekad nebūs galvenā izejviela. Kā rāda Energosistēmu matemātiskās modelēšanas laboratorijas zinātnieku pētījumi, šādā ceļā reāli var iegūt tikai līdz 5–8 % no Latvijas energoapgādei nepieciešamās elektroenerģijas.

Augstsprieguma tīkls, kura pienākums ir Ekonomikas ministrijai regulāri vēstīt par situāciju elektroapgādē par jaudu samazināšanos, savos ziņojumos ir stāstījis gadiem, taču daudz skaļāk dažkārt ir skanējis populisma lozungs "Visu atrisinās tirgus!". Tomēr, kā redzams, tirgus situācija elektrostaciju izveidē Baltijā līdz šim nav devusi neko. Viss, kas nozarē noticis, ir vai nu jau esošu spēkstaciju efektivitātes paaugstināšana, tās rekonstruējot, vai arī centieni ieraudzīt ko "stutējamu" atjaunojamo energoresursu jomā. Vietā būtu atgādinājums, ka Latvija elektrības izstrādē, izmantojot atjaunojamos energoresursus, jau šobrīd ir līdere visā Eiropas Savienībā!

Miķelsons uzdod retorisku jautājumu – vai gaidīsim, lai minstināšanās dēļ spēkstacijas "mūsu apgādei" sāk būvēt igauņi un lietuvieši? Ja tādas ir mūsu "neatkarīgo enerģētikas ekspertu" rekomendācijas un dažu politiķu neadekvāta retorika, tad to kvalitāte ir nenopietna un nolūki apšaubāmi. Nozares ekspertiem un politiķiem jāpieņem tādi lēmumi, kas gan nodrošina Latvijas iedzīvotājus un rūpniekus ar drošām elektroapgādes iespējām par prognozējamām cenām, gan nacionālajai energokompānijai dod iespēju konkurēt reģiona tirgū, nevis liek tai zaudēt savas pozīcijas neskaidru apsvērumu vai politisku peripetiju dēļ.

Pērn ražotāju cenas pieaugušas par 13,1%

DELFI  01/22/08    Laikā no 2006. gada decembra līdz 2007. gada decembrim ražotāju cenas ir pieaugušas par 13,1%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes informācija.

Tas ir mazliet mazāk nekā salīdzinot 2006. gada decembri ar 2005. gada decembri, kad ražotāju cenas Latvijā pieauga par 13,2%, portāls "Delfi" uzzināja pārvaldē.

Savukārt vērtējot atsevišķas nozares vislielākais kāpums bijis ūdens ieguvē, attīrīšanā un sadalē – par 24,5%, nemetālisko minerālu izstrādājumu ražošanā – par 22,4%, kā arī elektroenerģijas, gāzes, tvaika un karstā ūdens apgādē – par 21%.

Dati liecina, ka vairāk ražotāju cenas salīdzinājumā ar 2006. gadu ir pieaugušas vietējā tirgū realizētajai produkcijai – 18,6%, kamēr – eksportētajai produkcijai – 12,8%.

Kā īstenos Lattelecom privatizāciju?

Ilze Šteinfelde,  NRA  01/23/08    Kā viens no trim svarīgākajiem premjera Ivara Godmaņa vadītās valdības darbiem minēta izšķiršanās par sakaru operatora SIA Lattelecom privatizācijas modeli līdz februāra beigām.

Lai gan vēl nav pieņemts galīgais lēmums, visticamāk, tiks pieņemts variants, kas apmierinās gan izsoles gribētājus, gan TeliaSonera, gan The Blackstone Group. Cik no šā darījuma iegūs valsts, pagaidām nav zināms.

Ministru prezidents I. Godmanis, tiekoties ar SIA Lattelecom izpilddirektoru Nilu Melngaili, vienojās, ka tiks turpinātas sarunas par SIA Lattelecom kapitāla daļu pārdošanu, piesaistot ASV privātā kapitāla fondu The Blackstone Group. Ar Lattelecom akcionāru TeliaSonera tiks apspriesta tai piederošo 49% SIA Lattelecom kapitāla daļu pārdošana The Blackstone Group, Latvijas valstij atsakoties no pirmpirkuma tiesībām uz tām. I. Godmaņa un TeliaSonera pārstāvju tikšanās paredzēta rīt. Sarunā piedalīsies arī ekonomikas ministrs Kaspars Gerhards un satiksmes ministrs Ainārs Šlesers.

Tāpat panākta konceptuāla vienošanās, ka valstij piederošās 51% Lattelecom kapitāla daļas paliek valsts īpašumā, kuras tiks pārdotas izsolē par maksimāli augstāko iespējamo cenu, veicot izsoles pretendentu atlasi un nosakot, ka izsolē varēs piedalīties uzņēmumi ar starptautiski atzītu reputāciju, kuriem ir pieredze Eiropas ekonomiskajā zonā darbojošās telekomunikāciju kompānijās. Tas nozīmē, ka Latvijas iedzīvotāji šajā izsolē piedalīties nevarēs. Pagaidām vēl nav precīzi zināms, kā notiks izsole, bet Ministru prezidenta padomnieks, preses sekretārs Edgars Vaikulis, pieļāva, ka valsts daļa – 51% – tiks izsolīta vienotā paketē, nevis pa daļām, un līdz ar to uzvarētājs būs viens. Lattelecom privatizācijas darba grupai uzdots izstrādāt attiecīgus Lattelecom privatizācijas nosacījumus un grafiku un iesniegt izskatīšanai valdībā.

Realizējot šādu privatizācijas shēmu, Lattelecom nonāktu The Blackstone Group un izsolē uzvarējušā uzņēmuma īpašumā. Savukārt Latvijas mobilā telefona akciju vairākums ( 77%) piederētu TeliaSonera. Tā kā 23% Latvijas mobilā telefona akciju pieder Lattelecom, tad par šīs daļas īpašniekiem kļūtu jaunie Lattelecom saimnieki, kas varētu būt The Blackstone Group un izsolē uzvarējušais uzņēmums. Ja Lattelecom valsts daļas izsolē uzvarētu The Blackstone Group, tad šis Latvijas sakaru operators pilnībā varētu nonākt ASV privātā kapitāla fonda īpašumā un tas iegūtu arī 23% no Latvijas mobilā telefona akcijām.

Gatavību piedalīties sakaru operatora SIA Lattelecom un SIA Latvijas mobilais telefons (LMT) valsts kapitāla daļu privatizācijā un izsolē ir paudis Time Investments.

Tas, cik šajā privatizācijas shēmā varētu iegūt valsts, pagaidām nav precīzi zināms. I. Godmanis uzsver, ka valstij piederošās 51% Lattelecom kapitāla daļas tiks pārdotas izsolē par maksimāli augstāko iespējamo cenu.

Memorandā, kas pērn tika noslēgts starp valdību, TeliaSonera un Lattelecom valdes priekšsēdētāju Nilu Melngaili, Lattelecom vērtība tika noteikta 290 miljoni latu, bet LMT vērtība –

699 miljoni latu. Lattelecom vadība ar darbiniekiem, piesaistot The Blackstone Group, bija gatava maksāt 290 miljonu latu par Lattelecom 100% daļām. Savukārt Time Investments uzskata, ka, privatizējot šo uzņēmumu izsoles ceļā, par to iespējams iegūt vismaz par 50 miljoniem eiro (35,14 miljoniem latu) vairāk. Tiesa, Privatizācijas aģentūra ir atkārtoti veikusi Lattelecom un LMT novērtējumu, kas, pēc neoficiālas informācijas, ir augstāks nekā iepriekš noteiktais, taču pagaidām šī informācija sabiedrībai ir liegta.

Kultūrā...

Grāmatas

Arno Jundze,  NRA  01/19/08

Juris Urtāns. Ancient Cult Sites of Semigalia. Nordik, 2007.

Profesora Jura Urtāna grāmata Ancient Cult Sites of Semigalia (Zemgales senās kulta vietas) angļu valodā izdota Gotlandes universitātes projekta ietvaros. Tajā ir arī latviešu valodā publicēts kopsavilkums, seno kulta vietu un literatūras avotu saraksts. Teksts bagātīgi ilustrēts ar vēsturiskiem fotoattēliem, plāniem, aereālajiem attēliem, zīmējumiem un kartēm.

Ingrīda Sokolova. Zenta Mauriņa. Pielūgtā un peltā. Vieda, 2007

Populārās grāmatas nu jau ceturtais izdevums, kas iepazīstina ar Zentas Mauriņas dzīvi un darbību. Tās autore teic – visa šā izdevuma tirāža esot iepirkta skolu bibliotēku vajadzībām, varbūt nenāktu par skādi, ja kaut brīdī, kad nupat esam atzīmējuši Z. Mauriņas 110. jubileju, kaut kas nonāktu arī grāmatnīcās.

Mauricio Lo Re. Filipo Pauluči. Itālis, kas valdīja Rīgā. Tulkojusi Dace Meiere. Jumava, 2007

Rudens pusē Neatkarīgās lasītājiem bija iespējams iepazīties ar šā lieliskā darba fragmentiem. Bijušajam Itālijas vēstniekam Latvijā izdevies pavērt dzīvu un mazzināmu Rīgas vēstures lappusi, iepazīstinot latviešus ar Rīgas ģenerālgubernatoru Filipo Pauluči, kas pilsētas vadību pārņēma visnotaļ grūtā brīdī.

Citādā ziņā...

Lietu par interneta portālā ievietotiem rupjiem un nacionālu naidu kurinošiem komentāriem turpinās skatīt

LETA  01/15/08    Rīgas apgabaltiesa šodien nolēma līdz šī gada 24.janvārim plkst.10 izsludināt pārtraukumu krimināllietā, kurā par darbībām, kas apzināti vērstas uz nacionālā naida vai nesaticības izraisīšanu, apsūdzēta Viktorija Makovska.

Apsūdzētās advokāte iepazīstināja tiesu ar iesniegumu, kurā Makovska atzinusi savu vainu un lūgusi prokurori panākt vienošanos par sodu.

Tika izsludināts pārtraukums, kura laikā prokuratūra lems par vienošanos ar apsūdzēto.

Rīgas apgabaltiesas tiesnese Irēna Logina apsūdzētajai norādīja, ka līdz ar vainas atzīšanu viņai būs tiesības spriedumu pārsūdzēt tikai kasācijas kārtībā, ne vairs par lietas būtību.

Tiesnese pēc Makovskas lūguma pirms sēdes lēma lietu skatīt bez fotogrāfu un operatoru klātbūtnes.

Tiesas pieaicinātais eksperts pēc tiesas sēdes žurnālistiem norādīja, ka beidzot policija un prokuratūra ir apzinājusies nacionālā naida kurināšanas nozīmi. Tomēr eksperts atzina, ka arī agrāk šādu gadījumu nav bijis mazums, tomēr tie parasti tika attaisnoti ar vārda brīvības principu, nemaz nenonākot līdz tiesai.

Agrāk bijis tā, ka kāds kaut ko pateica, bet neviens īsti nezināja, kas tādos gadījumos jādara, uzsvēra eksperts. Tomēr šī konkrētā lieta būs labs precedents un pieredze gan policijai un prokuratūrai, gan ikvienam, kurš interneta portālos izsaka rupjas piezīmes.

Kā ziņots, pēc aģentūras LETA rīcībā esošās informācijas, Makovska pērnā gada 16.martā portālā "Delfi" pievienojusi trīs komentārus rakstam "Leģionāri nodevuši stafeti", paužot savu viedokli kategoriskā formā, izmantojot rupjus vārdus un krievu valodas nenormatīvo leksiku.

Makovska vairākos apgalvojumos paudusi savu nepatiku pret latviešu tautai piederīgajiem un Latvijas valsti, norādot, ka viņa "ienīst latviešus".

Apsūdzētā minētajā interneta portālā ievietojusi tādus komentārus kā "Mildu uzspridzināt! Bet latviešus visus apšaut un uz Sibīriju! Vienmēr spļāvu un spļaušu uz viņu . Starp latviešiem nav krietnu cilvēku, visi latvieši ir nacionālisti; visi latvieši ir draņķi; labs latvietis ir beigts latvietis, bet pārējie ir sūda bērni; latviešiem ir jādeg ellē".

Uzrakstot un publicējot internetā trīs līdzīga satura komentārus, Makovska veikusi sistemātiskas darbības, kas varētu būt vērstas uz nacionālā naida un nesaticības izraisīšanu starp latviešiem un citu tautu pārstāvjiem. Juridiski šādas darbības nav vērtējamas kā vārda un uzskatu brīvības paušana, teikts apsūdzībā.

Makovskai ir uzrādīta apsūdzība pēc Krimināllikuma 78.panta 1.daļas, par ko draud brīvības atņemšana uz laiku līdz trīs gadiem vai naudas sods līdz 60 minimālajām mēnešalgām jeb 9600 latiem.

Pērn konstatē 481 viltotu valodas prasmes apliecību

DELFI  01/16/08    Valsts valodas centrs (VVC) pērn 481 valsts valodas prasmes apliecībai konstatējis viltojuma pazīmes, informēja VVC sabiedrisko attiecību speciālists Atis Skalbergs.

VVC vecākais inspektors Andris Rasa informēja, ka Ventspilī ir sodīts kāds darbinieks, kas nelietoja valsts valodu savu profesionālo un amata pienākumu veikšanai, jo šo valodu vienkārši neprot.

Toties viņam ir valsts valodas prasmes apliecība, kas atļauj ieņemt attiecīgo amatu.

Līdzīgi gadījumi bijuši arī citiem inspektoriem. Pārbaudot šīs apliecības, atklājas, ka tām ir viltojuma pazīmes.

2007.gadā VVC inspektori pārbaudījuši 17 685 valsts valodas prasmes apliecības un konstatējuši, ka 481 no tām ir ar viltojuma pazīmēm.

Negrib būt spoku meklētājs

Anda Burve-Rozīte, Diena  01/19/08     LTV raidījumu Futūršoks turpmāk varēs skatīties arī Lietuvā un Igaunijā. Raidījuma vadītājs Latvijā Juris Kaža sola daudz jaunumu.

To var dēvēt par kaimiņu solidaritāti. Vai arī tālredzību, apzinoties, ka Eiropā un pasaulē Latviju, Lietuvu un Igauniju bieži vien saprot kā vienu reģionu pie Baltijas jūras. Tādēļ raidījuma Futūršoks komanda izpletusi spārnus platāk un turpmāk raidījumi būs redzami arī Lietuvā un Igaunijā. Tiesa gan, katrā valstī būs savs raidījuma vadītājs. Arī raidījuma saturs trīs kaimiņos nedaudz atšķirsies, tas netiks "klonēts" kā bēdīgi slavenā aita Dollija. Tomēr visi trīs Futūršoki savstarpēji mainīsies ar interesantākajiem sižetiem — tie tiks tulkoti un piedāvāti skatītājiem. Turpmāk Juris Kaža mums stāstīs ne tikai par jaunumiem Latvijas zinātnē un tehnoloģijās, kā arī aizjūras brīnumiem, bet arī par jaunākajiem un interesantākajiem atklājumiem Lietuvā un Igaunijā.

Raidījumu veidošanā aizvien vairāk tiks iesaistīts internets. Piemēram, interesantākos sižetus ar laiku varēs noskatīties internetā. Skatītāji jau tagad raidījuma veidotājiem sūta epasta vēstules, kādas tēmas vēlētos redzēt. "Šo informāciju mēs izmantojam. Notiek reāla skatītāju līdzdalība," saka J.Kaža. Kas visvairāk interesē skatītājus zinātnes atklājumos? "Par pasaules galu, nāvi, kapitālismu, robotiem," J.Kaža uzskaita. Viņš domā, ka Futūršoks ir oriģināls ar to, ka stāsta ne tikai par pašu izgudrojumu vai fenomenu, bet arī izsmeļoši par procesiem sabiedrībā, kuri ar to saistīti. "Piemēram, mums bija tēma: jūras līmeņa celšanās. Ja kāds dzīvo puskilometru no krastmalas, kur ūdens līmenis celsies par 30 metriem, tad jāsāk nopietni domāt par zivju fermas dibināšanu mazbērniem," J.Kaža komentē ironiski, taču bez dzēlīgas izsmējības kā jau ierasts raidījumā. Spēja stāstīt par zinātnes atklājumiem kompetenti un vienlaikus asprātīgi, viegli, J.Kažu noturējusi Futūršoka vadītāja krēslā jau kopš 2001.gada. Viņu pašu, pēc izglītības žurnālistu, interesē visas šīs tēmas. "Galvenais ir neiegrimt mistikā un neaizrauties ar murgoloģiju! Par spoku meklētāju es negribētu pārvērsties." Vakaros mājās krājoties prāvas kaudzītes ar pasaules labākajiem zinātnes un atklājumu žurnāliem. Protams, viņš klaiņo arī internetā, ķerdams aizraujošas tēmas — pašam interesanti, un var noderēt arī raidījumam!

"Man liekas, ka nākotnē raidījumu varētu veidot arī angļu valodā — jo jaunā paaudze šo valodu labi prot un starptautiskā komunikācija galvenokārt ir tieši angļu valodā," J.Kaža apsver iespējamos pavērsienus.

"Es jau zinu, kas cilvēkiem tagad ļoti patīk — balagāns. Dejosim ar politiķiem, Lēkāsim ar mācītājiem — lūdzu, man nav iebildumu! Taču tas nav manā gaumē", J.Kaža saka. Viņaprāt, Futūršokam izdodas skatītāju gan mazliet izklaidēt, gan labi informēt. "Ja mēs izvilktu cilvēku no laboratorijas ar mēģeni rokā un lūgtu kaut ko nosvepstēt, tas nebūtu labākais variants. No otras puses, tiem, kurus interesē tīrais balagāns, jau ir pietiekami, ko skatīties. Tādēļ es cenšos piemest savu attieksmi, kaut ko asprātīgu, lai piesaistītu uzmanību." Žurnālists ir pārliecināts, ka tehnoloģiskā attīstība ir svarīgākais process pasaulē. "Pirms 30 tūkstošiem gadu tas, ko tagad saprotam ar cilvēku, vārtījās alā, tērpies lupatās, kaut ko skaldīja ar cirvi un trīsdesmit piecu gadu vecumā jau bija vecs, sirms un nomira. Lielais izrāviens ir, pateicoties zinātniski tehniskajām revolūcijām. Tur radusies tā pasaule, kādu tagad redzam." Kad un kādā veidā tas viss beigsies, Futūršoka vadītājam nav ne jausmas. Taču viņam ir atbilde tiem, kuri, izdzirdot par raidījuma jauno formātu, nošņāksies: kāda gan Baltijas valstīs zinātnes attīstība un atklājumi?! "Ir, un par to mēs stāstīsim!"

Valsts valodas centrā sūdzas par preču cenu zīmēm ar dīvainiem nosaukumiem

LETA  01/21/08    Valsts valodas centrs (VVC) saņēmis vairāku pircēju sūtījumus ar dažādu preču cenu zīmēm, kas redzētas veikalos "Maxima" un "Rimi", aģentūrai LETA pastāstīja VVC sabiedrisko attiecību speciālists Atis Skalbergs.

Kļūdainās preču zīmes piesaista uzmanību ar dīvainiem nosaukumiem, piemēram, "ziepju burbuļu trubi", "jautrā vabole ar bumbām", "cepeša piedurkne", "žirafs Kostja", "kuilis mežonīgs", "šķīvis skandal", "plīša Simpsoni ar lielām galvām", statuete "lācīši sēž uz sirds", "krājkase sexy", "iespraužama sirds".

"Par šīm kļūdainajām preču zīmēm dažs uzjautrinās, cits prasa sodīt valodas kropļotājus. Šo preču pircēju skaits nav pieaudzis, toties negatīvs vērtējums par šiem veikaliem gan," norādīja Skalbergs.

Atceras barikāžu laikus

Zane Zālīte-Kļaviņa,  Diena  01/21/08    Pirms 17 gadiem Rīgā, Doma laukumā, ap ugunskuriem pulcējās cilvēki, lai bez ieročiem rokās un spītējot stipram salam protestētu pret padomju varu un cīnītos par valstiskās neatkarības atjaunošanu. Šis laiks kļuvis par simbolu tautas vienotībai un nelokāmībai izšķirīgos brīžos. Svētdien ne vien Rīgā, bet arī citās Latvijas pilsētās notika šo notikumu piemiņas pasākumi - ar ugunskuriem un cienastiem, dievkalpojumiem, koncertiem, izstādēm.

Doma laukumā tika iekurināti simboliski ugunskuri, pie kuriem pulcējās dažāda gadagājuma cilvēki. Premjers Ivars Godmanis (LPP/LC), uzrunājot klātesošos, sacīja, ka arī tagad ikvienam savas valsts patriotam jābūt gatavam aizstāvēt valsti un tās neatkarību, vēsta LETA. Valsts amatpersonas nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa, kā arī Bastejkalnā, kur atrodas piemiņas akmeņi Iekšlietu ministrijas apšaudēs nogalinātajiem.

Arī citās Latvijas pilsētās par godu 17 gadus senajiem notikumiem bija sarīkoti dažādi pasākumi, piemēram, Liepājā, kur 1990.gadā līdzīgi kā Rīgā bija saceltas barikādes, no padomju spēkiem sargājot būtiskākos pilsētas objektus (pastu, Tautas frontes ēku u.c.). Ogrē savukārt piemiņas dienā izraudzīts tāds temats kā žurnālistu loma barikāžu laikā - rīkotas tikšanās ar radio un televīzijas pārstāvjiem, kuri aktīvi līdzdarbojās barikāžu dienās.

Barikāžu laikus uzrunā klātesošajiem Gruzijas prezidenta Mihaila Saakašvili inaugurācijas pusdienās pieminēja arī Valsts prezidents Valdis Zatlers, uzsverot, ka tā bijusi "zīmīga mācību stunda" ne vien visām bijušajām padomju republikām, bet arī visai demokrātiskajai pasaulei par tiesībām atjaunot zaudēto valstiskumu. "Šodien mēs visi varam baudīt barikāžu dienu augļus - vairs netiek apšaubītas mūsu tautu tiesības uz valstisku neatkarību, un esam brīvi paši savas valstis būvēt uz vispārcilvēciskām demokrātijas, tiesiskuma un taisnīguma pamatvērtībām," sacīja V.Zatlers.

Gada teiciens -'bojāts horizontālais taimkods'

DELFI  01/23/08    Izvērtējot vairākus simtus ierosinājumu, žūrijas komisija trešdien Rīgas Latviešu biedrības namā paziņoja 2007. gada Vārdu, Nevārdu un Spārnoto teicienu, par labākajiem atzīstot attiecīgi "ēnstrādnieku", "siera produktu" un teicienu "bojāts horizontālais taimkods", kas vēlāk kļuva liktenīgs LTV ģenerāldirektoram Jānim Holšteinam.

Konkursu par gada Vārdu, Nevārdu un Spārnoto teicienu tradicionāli organizē Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopa sadarbībā ar Latvijas Rakstnieku savienību un LZA Terminoloģijas komisiju.

Žūrijas komisija par 2007. gada Vārdu atzinusi vārdu "ēnstrādnieks", kas ir viegli izprotams un ļoti aktuāls jaunvārds nelegāli nodarbinātas personas apzīmēšanai, īss, ērts un pēc latviešu valodas īpatnībām pareizi darināts. To pieteikusi www.jelgavniekiem.lv redakcija – šis vārds jau plaši atkārtots un lietots žurnālistikā. Tas asociējas ar vārdu savienojumu "ēnu ekonomika", ar ko tam nozīmes ziņā ir radniecība.

Izskatot saņemtos ierosinājumus, žūrijas interesi saistīja arī citi jaunvārdi, it sevišķi "virsruna" kinofilmas ierunājums kādā citā valodā, ja diktora balss skan "pa virsu" un "tērzētava" ("čata" vietā), "paudums" (pateiktais). Tā pat arī "pulksteniski un pretpulksteniski", "ābolītis" (apzīmējot "@") un "vārdene" (Janīna Kursīte: precīzāk izsaka neakadēmiskās latviešu valodas krājuma ideju nekā 'vārdnīca'), kā arī daudz šīs vārdenes vārdu: īdenis – ZA vējš, plūdenis – ZR vējš, sausenis – DA vējš, valdzenis – DA vējš.

Par 2007. gada Nevārdu atzīts "siera produkts" – domāts "sierveida izstrādājums". Pērngad Latvijas veikalos parādījies neveiklais dažu veidu siera apzīmējums, kas mulsinājis un kaitinājis pircējus. Šajā vārdkopā izpaužas vairākas nelaimes, kas saistītas ar apzīmējuma burtisku pārcelšanu no angļu valodas: angļu vārds "product" ir tā sauktais tulkotāja viltusdraugs: pirmām kārtām tas nozīmē ražojumu vai izstrādājumu, turpretī latviešu valodā vārds "produkts" pirmām kārtām nozīmē pārtikas produktus, kā arī garīga un fiziska darba vai procesa rezultātus. Tāpēc latviski, lai pienu nošķirtu no piena izstrādājumiem, nevajadzētu lietot vārdkopu "piena produkti", jo arī pats piens ir produkts. Otrkārt, ar vārdkopu "cheese products" angliski apzīmē nevis tikai "neīstos" sierus, bet gan jebkādus sierus, un tādā nozīmē šo vārdkopu lieto arī Eiropas Savienības oficiālajos dokumentos.

No plašās saņemto nevārdu gūzmas pagājušā gadā īpaši bieži vai jaunā/īpaši nejēdzīgā lietojumā parādījušies šādi: "komunicēt un komunikācija" (ļoti izplatījies nevajadzīgs anglicisms sarunāties un citu labu latviešu valodas vārdu vietā), arī "koments" (komentāra vietā), "kancelēt" (no angļu cancel), merčendaizings, blogs/blogot, antidots (pretinde), "čekliste", "aktivitāte" (piem. sarīkojuma vietā), "Top 10"(domāti desmit labākie), "pīār/PR" (sabiedrisko attiecību vietā). Nepatīkami vērot vārdu "pirktākais" un "mīlētākais" pieaugošo izplatību un nepareizo vārda "pieļaut" lietojumu, bet arī jaunvārdus "izglītojamais" (birokrātu ieteikts vārds 'skolēns/students' vietā, "podraide", "forsaits" (paredzēšana, nākotnējums, perspektīvika), un citi.

Arī šogad gada nevārda titulam izvirzīti dažādi žargonvārdi, īpaši bieži "ierēkt", bet arī "ievērtēt", "iehalot", izčekot".

Vairāk nekā citus gadus saņemti sabiedriski polītiskas nozīmes ierosinājumi gada nevārda nominācijai, tām piemēram "pateicība" (smalks apzīmējums kukulim), "stukačs" (apzīmējot nozieguma liecinieku), "kvaukšķi", "stipendijas", "robežlīgums" un taml.; Līdzīgi arī daži ierosinājumi gada vārdam "pļāpātuve" (vārds radies polītiskā kontekstā (Saeima)) vai "lietussargi" to jaunā nozīmē.

Daži vārdi arī nominēti vairākās kategorijās vienlaikus, tostarp: dižpārdoklis ("bestsellers"), pogle (tastatūra, klaviatūra).

Savukārt par 2007. gada spārnoto teicienu izraudzīts "bojāts horizontālais taimkods" – teiciens, kas sevī iemieso pēdējā gada vairīšanos no patiesības. Spārnotie teicieni katrs savā veidā atspoguļo kādu spilgtu pagājušā gada notikumu. Tostarp ierosinājumu ir šādi: "virs vairākām galvām karājas Dāmokla zobens" (Vaira Vīķe-Freiberga Saeimas atvadrunā), "Lūdzu nemelojiet manā vietā" (Jānis Urbanovičs), "Es šodien negribu melot tiešā ēterā" (Ainars Šlesers). "Kas es esmu?" (Valdis Zatlers), "Katrs latvietis ir zelta vērts." (Jānis Kukainis), "ar mirdzumu visās vietās" (Guntis Ulmanis par Edgaru Zalānu), "Es esmu stabilitātes garants" un "treknie gadi" Aaigars Kalvītis. "Dažreiz spiež arī lai izspiestu" (Ilze Viņķele), "Tam džekam ir reālas problēmas!" (Edgars Zalāns), "mutes caureja" vai "runas nesaturēšana", "vecie vēži vecā kulītē", "es esmu pele" (Indulis Emsis), "valsts pirmais trusis" un tml.

J o p r o j ā m
termometra stabiņš svārstās

ap 0^oC... Ledus uz upēm un ezeriem

kļūst arvien trauslāks. Dienas ir vējainas

un apmākušās, un no sniega vairs ne ziņas,

ne miņas... Nav arī dubļi, jo vējš zemi ir no-

susinājis sausu. Sāk zaļot zālīte un pats tra-

kākais – košumkrūmiem un arī dažiem

kokiem pumpuri kļūst arvien

lielāki un lielāki...

Anda Jansone, trešdien, 16. janvārī