Gribīgo koalīcijā, Eiropā un citur pasaulē...

 

 

Izraidītais diplomāts ir Krievijas vēstniecības 2.sekretārs, vicekonsuls Aleksandrs Rogožins

LETA  01/24/08     No Latvijas izraidītais diplomāts ir Krievijas vēstniecības 2.sekretārs, vicekonsuls Aleksandrs Rogožins, kas jau trešdien atstājis Latviju.

Satversmes aizsardzības birojs (SAB) apstiprina, ka persona, kuru pēc SAB iniciatīvas Latvijas ārlietu ministrs pasludināja par persona "non grata", ir Krievijas Federācijas vēstniecības Latvijā 2.sekretārs, vicekonsuls Rogožins, informēja SAB pārstāve Iveta Maura.

Šo informāciju SAB iepriekš nepubliskoja, jo, atbilstoši vispārpieņemtajai praksei, netiek likti nekāda veida šķēršļi, lai personai būtu iespēja netraucēti atstāt valsti.

SAB atgādina, ka ilgākā laika posmā par šīs personas darbību tika savākti pārliecinoši un neapstrīdami dokumentāli pierādījumi, ar kuriem tika iepazīstināts gan Ministru prezidents, gan ārlietu ministrs, kas pārliecināja minētās amatpersonas par pieņemtā lēmuma nepieciešamību.

To, ka diplomāts pametis Latviju, ceturtdien žurnālistiem pēc tikšanās ar Valsts prezidentu Valdi Zatleru apstiprināja arī Krievijas vēstnieks Latvijā Viktors Kaļužnijs.

Vēstnieks uzsvēra, ka šajā gadījumā bija strikti nosacījumi, ka vēstniecības darbiniekam Latvija jāatstāj 48 stundu laikā, un tas ir ievērots.

Kaļužnijs pastāstīja, ka darbinieks ticis "silti pavadīts", kā arī noraidīja viņam izvirzītos pārmetumus spiegošanā, norādot, ka viņš "ir absolūti normāls cilvēks".

Vēstnieks pagaidām nesniedza skaidru atbildi, vai varētu sekot kāda atbildes reakcija no Krievijas puses un vai tiks izraidīts kāds Latvijas vēstniecības darbinieks. "Laiks rādīs," norādīja vēstnieks.

Kā ziņots, pirmdien Latvija paziņoja par Krievijas diplomāta izraidīšanu, jo viņa darbība nav savienojama ar Vīnes konvenciju, tas ir, viņš nodarbojies ar spiegošanu. Sākotnēji viņa vārds netika atklāts.

Krievijas Ārlietu ministrija Latvijas lēmumu novērtēja kā nedraudzīgu soli un paziņoja, ka saglabā sev tiesības veikt atbildes pasākumus.

Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs trešdien izteica cerību, ka attiecības ar Latviju saglabāsies panākto vienošanos ietvaros. "Ir cilvēki, kas vēlētos, lai attiecības ar Krieviju būtu problemātiskas, lai saglabātos papildu kairinātāji. Es ceru, ka šie cilvēki negūs virsroku," izteicās Lavrovs.

Lavrovs norādīja, ka pagājušajā gadā attiecībās ar Latviju iezīmējušās pozitīvas pārmaiņas, piemēram, jautājumos par abu valstu robežu un par karavīru apbedījumiem.

Tomēr ministrs uzsvēra, ka nepieciešams turpināt dialogu ar Rīgu, lai panāktu, ka personas, kurām nav Latvijas pilsonības, to saņemtu. "Viņiem ir izpratne, ka nepieciešams efektīvāk risināt jautājumu par pilsonības iegūšanu veciem cilvēkiem un jaundzimušajiem," izteicās Lavrovs.

Politiķis piebilda, ka Krievija risinot sarunas ar Latviju, lai panāktu, ka personas bez pilsonības varētu piedalīties pašvaldību vēlēšanās, kā tas, viņaprāt, notiekot citās Eiropas Savienības valstīs.

Latvijas vēstnieks Krievijā Andris Teikmanis pastāstīja, ka pagaidām nav saņemts uzaicinājums ierasties Krievijas Ārlietu ministrijā, lai saņemtu notu par kāda Latvijas vēstniecības Maskavā darbinieka izraidīšanu no valsts.

 

Izraidītais Rogožins, iespējams, izspiegojis kādu trešo valsti

Agnese Margēviča,  NRA  01/25/08    Krievijas vēstniecības otrais sekretārs, vicekonsuls Aleksandrs Rogožins no Latvijas, visticamāk, varētu būt izraidīts pēc neveiksmīga mēģinājuma savervēt kādu Latvijas vai mūsu valstij draudzīgas valsts pilsoni, Neatkarīgajai pieļāva kāds ar drošības struktūrām saistīts cilvēks. Krievija, lai gan brīdinājusi par šādu iespēju, līdz ceturtdienas vakaram analogu soli nebija spērusi, bet prakse rāda, ka otras valsts diplomāta izraidīšana atbildot var notikt pat pēc nedēļas.

Krievijas vēstnieks Viktors Kaļužnijs ceturtdien pēc atvadu vizītes pie Latvijas prezidenta nekomentēja, vai gaidāma kāda latviešu diplomāta izraidīšana no Maskavas. Savukārt A. Rogožinu prombraucošais vēstnieks nodēvēja par "normālu cilvēku", no kura esot silti atvadījies trešdien, kad diplomāts piespiedu kārtā pameta Latvijas teritoriju.

"Ir skaidrs, ka Rogožins nav noķerts, no kāda saņemot slepenus papīrus, jo tad būtu kāda informācija par kriminālprocesu pret dokumentu nodevēju. Pilnīgi klasificētai šai lietai nevajadzētu būt, un SAB arī būtu ieinteresēts pateikt, ka noķerts nodevējs. Tātad tā ir bijusi vai nu neveiksmīga vervēšana, par ko vervētais ziņojis SAB, vai Latvija rīkojusies pēc kādas trešās puses norādes, jo izspiegota var būt informācija, kas nav nacionālas nozīmes, tāpat savervēt var mēģināt kādas trešās valsts vēstniecības darbinieku," Neatkarīgajai pieļāva kāds ar drošības struktūrām saistīts cilvēks.

Lai gan specdienestu pārstāvji allaž bijuši vārdos skopi, stāstot, kā notiek vēršanās pret spiegošanu, līdzšinējā prakse rāda, ka kādas valsts diplomāta izraidīšana ir galējais līdzeklis. No valsts viedokļa tas nav patīkami, jo draud ar politisku saasinājumu starpvalstu attiecībās, no specdienestu viedokļa tas nav pats efektīvākais līdzeklis, jo parasti izraidītā spiega koordinētais tīkls turpina darboties, bet kontrole pār to kļūst apgrūtināta, jo to pārņem jauns aģents. Tāpēc kā ticama versija tiek minēta kādas trešās valsts mudinājums Latviju šādi rīkoties, jo diplomātiskā statusa aizsegā darbojušais krievu diplomāts, iespējams, vācis slepenas ziņas, kas skar šo valsti, vai mēģinājis savervēt tās vēstniecības darbinieku.

2004. gada aprīlī SAB direktors Jānis Kažociņš intervijā Latvijas Avīzei atzina, ka ārvalstu specdienestu darbinieku izraidīšana no valsts ir galējs solis. "Pastāv daudz vienkāršāka iespēja: specdienesta darbiniekam, kurš uzdodas par diplomātu, vienkārši neizsniegt vīzu iebraukšanai Latvijā," stāstījis J. Kažociņš. Tas notiekot bez lieka trokšņa un izslēdz starptautisku asumu rašanos.

Atsakoties komentēt konkrēto gadījumu, bijušais SAB direktors Lainis Kamaldiņš Neatkarīgajai ceturtdien skaidroja, ka aiz diplomātiskā piesega strādājošas personas, kas nodarbojas ar dažādu veidu izlūkdarbību, parasti iedala trīs kategorijās. Pirmā ir tā sauktie sakaru virsnieki, kuru saistība ar drošības struktūrām pat netiek slēpta, un caur tādiem vēstniecību darbiniekiem mēdz notikt informācijas apmaiņa, kurā ieinteresētas abas puses, piemēram, terorisma apkarošanas jomā. Otrajā grupā tiek iedalīti vēstniecību darbinieki, kas nodarbojas ar pretizlūkošanu, piemēram, pašas vēstniecības risku novērtēšanu un drošības nodrošināšanu. Personas no šīm abām kategorijām var tikt izraidītas, visticamāk, gadījumos, kad valstij jāsper pretsoļi, izvēloties diplomātu, ko izraidīt, atbildot uz sava cilvēka izsūtīšanu no kādas valsts. Diplomātiskie skandāli parasti saistās ar personām, kuras ir no trešās kategorijas un kuru darbības vistiešāk klasificējamas kā spiegošana –piemēram, slepenas informācijas vākšana, uzturot savu aģentu tīklu, vai aģentu vervēšana.

 

Krievijas izlūkdienesti Latvijā strādā ļoti organizēti

Artis Drēziņš, Latvijas Avīze  01/26/08    Satversmes aizsardzības biroja pretizlūkošanas vadošs darbinieks ekskluzīvā intervijā "Latvijas Avīzei" stāsta par Krievijas izlūkošanas dienestu darbību Latvijā.

"Nedomāju, ka pēdējo gadu laikā divu Krievijas diplomātu pieķeršana spiegošanā un izraidīšana ir mūsu darbības vienīgais kritērijs. Piemēram, pēdējo četru gadu laikā mēs esam būtiski samazinājuši vienu no Krievijas pārstāvētā dienesta rezidentūrām Latvijā. Izraidīšana ir pats galējais paņēmiens," saka SAB pārstāvis, piebilstot, ka saistībā ar izraidītā Krievijas diplomāta Aleksandra Rogožina lietu turpinās izmeklēšana un "iespējams, tiks pieņemti lēmumi par atsevišķām Latvijas valsts amatpersonām".

– Krievijas vēstniecības otrā sekretāra, vicekonsula Aleksandra Rogožina izraidīšana liek jautāt: kāda ir Krievijas slepeno dienestu darbība Latvijā?

– Latvijā tāpat kā daudzās citās Eiropas valstīs un NATO valstīs Krievijas izlūkdienesti strādā organizēti. Latvijā ir pārstāvēti divi Krievijas dienesti: Krievijas Ārējās izlūkošanas dienests un Krievijas Bruņoto spēku ģenerālštāba Galvenā izlūkošanas pārvalde, kuru zināmie saīsinātie nosaukumi ir SVR un GRU. Galvenā izlūkošanas pārvalde ir tipisks militārās izlūkošanas dienests. Viņus interesē militārā informācija, militārā politika, zinātniski tehniskā informācija, kas var būt noderīga militārā potenciāla palielināšanai. Šis dienests vāc arī informāciju par mūsu valsts īstenoto drošības politiku, dalību starptautiskajās militārajās misijās un tamlīdzīgi. Savukārt Krievijas Ārējās izlūkošanas dienests galvenokārt koncentrējas uz politisko, ekonomisko un zinātniski tehnisko izlūkošanu.

– Vai ir vēl kādas jomas, kuras interesē Krievijas izlūkdienestus, piemēram, kultūra, vide, sports, kur arī apgrozās pietiekami liela nauda un ir savas intereses?

– Nē, ir tikai specifiskāki darba virzieni, piemēram, ārējā pretizlūkošana. Tās darbinieki vāc informāciju, kas nepieciešama Krievijas valsts drošībai. Šā virziena izlūkdienesta pārstāvji interesējas par mūsu tiesībsargājošajām un valsts drošības iestādēm.

– Vai mēs varam uzzināt un vai jūs vispār zināt, cik ir šo Krievijas izlūku un specdienesta cilvēku mūsu valstī?

– Runājot par Krieviju, šis skaitlis ir zināms. Viens no SAB pretizlūkošanas galvenajiem uzdevumiem tieši arī ir noskaidrot, cik ir šo cilvēku. Tas ir mūsu darbs to zināt, un tas nav viegli. Bet mēs pie tā strādājam. Sabiedrībā izskanējis, ka krievu izlūki ir 80% no Krievijas vēstniecības Rīgā darbiniekiem. Tā nav. Tas ir krietni pārspīlēti. Tomēr, lai sekmīgi strādātu pret izlūkiem, ir šie cilvēki jāzina. Šos cilvēkus atpazīstam, vācot informāciju. Lai saprastu, ka konkrētais cilvēks ir Krievijas izlūkdienesta virsnieks, ir jāsavāc informācija, jāapkopo, un tad parādās pazīmju kopums, kas par to liecina. Piemēram, ja kāds Krievijas vēstniecības darbinieks atbild par kultūras jautājumiem, kā tas savulaik bija ar Pjotru Uržumovu, bet viņš, kontaktējoties ar Latvijas iedzīvotājiem, ļoti aktīvi interesējās par politiskiem un militāriem jautājumiem, kas neietilpst viņa darba pienākumos, tad tā ir viena no pazīmēm, kas liecina, ka cilvēks varētu būt izlūks. Bet darba gaitā tiek vāktas dažādas pazīmes.

– Cik tad tomēr ir Krievijas izlūku?

– Tas ir noslēpums. Jāņem vērā, ka izlūki strādā no dažādām pozīcijām. Daļa strādā diplomātisko pārstāvniecību aizsegā, tas nozīmē, ka viņiem ir diplomātiskā imunitāte. Viņu darbības laiks ir trīs četri gadi, un pēc tam rotācijas kārtībā viņi tiek nomainīti. Tad ir tādi izlūki, kas ierodas īslaicīgi un veic konkrētus izlūkdienesta uzdevumus. Krievijas izlūkdienesti pret Latviju var strādāt no savas vai citas valsts teritorijas.

Izlūka visbiežāk izmantojamais piesegs ir diplomātiskais. Tāpat labi var izmantot žurnālista darbu kā piesegu, akreditējoties darbam Latvijā. Ir zināms, ka Krievijas informācijas aģentūras, piemēram, ITAR-TASS, tiek izmantotas kā piesegs izlūkošanas darbībām.

– Droši vien šie cilvēki oficiāli strādā arī civilās, privātās firmās vai Latvijā atrodas kā tūristi?

– Jā, tā notiek. Šeit gan jāprecizē, vai mēs runājam par izlūkdienesta štata darbiniekiem vai viņu slepenajiem palīgiem.

– Cik daudz Latvijas pilsoņu un pastāvīgo iedzīvotāju strādā Krievijas izlūkdienesta labā?

– Uz šo jautājumu grūti atbildēt, jo ne katrreiz, kad eksistē kontakts starp Krievijas izlūkdienesta darbinieku un Latvijas iedzīvotāju, pastāv sadarbība izlūkošanas jomā. Bet, ja konkrēts Latvijas iedzīvotājs apzināti strādā izlūku labā, tad viņš ir iesaistīts slepenā sadarbībā. Mēs nopietni strādājam pie tā, lai identificētu visus tos Latvijas iedzīvotājus, kas sadarbojas ar Krievijas izlūkdienesta virsniekiem.

– Mani, piemēram, neviens nekad nav uzrunājis, aicinot sadarboties, kaut gan šo to jau varētu pastāstīt...

– Varbūt jūs šo aicinājumu nemaz neesat jutis un sapratis? Mani māc ziņkāre, ko jūs šādā situācijā darītu.

– Patiešām nezinu. Varbūt nobītos un neteiktu pat savai sievai, varbūt zvanītu jums… Jā, starp citu, kāpēc sabiedrība nav informēta, ko šādās situācijās darīt? Cilvēks patiešām var apmulst.

– Redziet, jebkuras valsts izlūkdienesta darbinieki vēlas iegūt pēc iespējas vairāk informācijas, tāpēc viņi cenšas kontaktēties ar izglītotiem un zinošiem cilvēkiem. Cilvēki Latvijā var nonākt šādā situācijā. Daudzām Latvijas valsts amatpersonām ir speciālās atļaujas pieejai valsts noslēpuma objektiem, un viņi ir informēti, ko šādās situācijās darīt un kā rīkoties.

– No jūsu teiktā es saprotu, ka tādiem vienkāršiem cilvēkiem kā es un tūkstošiem citu nedraud uzrunāšana no Krievijas izlūkdienestu puses?

– Nē, tā nav. Tādi gadījumi notiek. Jebkuram izlūkdienestam ir nepieciešama operatīva, aktuāla informācija, kas var arī nebūt valsts noslēpums. To bieži var labi izmantot. Tāpēc interesējas arī par cilvēkiem, kas nestrādā ar valsts drošību saistītos amatos, īpaši tas attiecas uz politisko jomu. Cilvēks, kas vairāk vai mazāk saistīts ar politiku, ir ļoti labs avots izlūkdienesta virsniekam, kas nodarbojas ar politisko izlūkošanu.

– Kaut kā nav dzirdēts, ka jūs būtu noķēruši kādu cilvēku, kas sadarbojas ar Krievijas izlūkdienestiem.

– Jā. Tāda informācija nav publiskota.

– Vai tas nozīmē, ka jūs ļoti slikti strādājat vai krievi – ļoti labi?

– Ir bijušas situācijas, ka teju vai varēja ierosināt kriminālprocesu, bet personas saukšana pie kriminālatbildības nav pašmērķis, daudz labāk ir šādu personu piesaistīt darbībai pret krievu izlūkdienestiem. Šādi gadījumi ir bijuši. Šāda dubultaģentu izmantošana ir viena no efektīvākajām pretizlūkošanas darba metodēm. Patiesībā ikdienā tas izskatās diezgan vienkārši. Mēs redzam, ka persona X kontaktējas ar Krievijas izlūkdienesta virsnieku. Ja ir pamatotas aizdomas, ka šis cilvēks veic apzinātas darbības, sadarbojoties ar Krievijas izlūkošanas dienestiem, mēs veicam pasākumus, kas ir paredzēti Operatīvās darbības likumā, tajā skaitā noklausīšanos un dažādu veidu novērošanu. Tādi gadījumi ir samērā reti. Pārsvarā mēs spējam konstatēt personas X un Krievijas izlūkošanas dienesta virsnieka kontaktēšanos viņu sadarbības sākumposmā, bieži redzam to brīdi, kad viņi iepazīstas. Tad mēs arī uzreiz runājam ar šo cilvēku un lūdzam viņu sadarboties un mums palīdzēt, lai uzzinātu, kas šo izlūkošanas virsnieku interesē. Ja cilvēks X piekrīt, mēs sākam tā saukto operatīvo spēli.

– Bet ja šis cilvēks X atklāj jūsu nodomus Krievijas izlūkošanas virsniekam?

– Tā var notikt, bet jāņem vērā, ka Krievijas izlūkošanas virsnieks agri vai vēlu Latviju pametīs, bet cilvēkam X šeit būs jādzīvo. Operatīvā darba ietvaros mēs šādas lietas arī pārbaudām, to nav grūti izdarīt.

– Ja cilvēks nepiekrīt sadarbībai ar jums?

– Viņam nekas slikts nenotiks. Sadarbība var būt tikai brīvprātīga. Mēģināsim izrunāties un saprast, kādi ir šādas rīcības motīvi.

– Kā jūs atpazīstat Krievijas izlūkdienesta informatorus?

– Jebkura izlūka sekmīgas darbības pamatā ir vietējie aģenti. Sazināšanās ar viņiem ir arī viņu vājākais punkts – ar to galvenokārt es domāju kontaktēšanās brīdi. Ja izlūks sēž vēstniecībā, mēs neko nevaram konstatēt. Bet, tiklīdz izlūks iziet uz ielas un satiekas vai arī sazinās ar cilvēkiem, mēs to fiksējam.

– Kādā veidā?

– Ja nepieciešams, mēs veicam slēpto novērošanu. Tiek izmantots plašs operatīvo metožu loks ar zināmiem cilvēku un tehniskiem resursiem. Es nedomāju, ka pēdējo gadu laikā divu Krievijas diplomātu pieķeršana spiegošanā un izraidīšana ir mūsu darbības vienīgais kritērijs, piemēram, pēdējo četru gadu laikā mēs esam būtiski samazinājuši vienu no Krievijas pārstāvētā dienesta rezidentūrām Latvijā. Izraidīšana ir pats galējais paņēmiens. Lai nepieļautu izlūka darbu, ir arī citi paņēmieni, piemēram, vīzu politika, kad liedzam identificētajam izlūkam iebraukt Latvijā. Grūtākais šeit ir īsā laika posmā noskaidrot, vai persona ir izlūks vai nav. Šādā situācijā lielu atbalstu sniedz mūsu partnerdienesti.

– Krievijas vēstnieks Latvijā Viktors Kaļužnijs sūdzas, ka jūs viņam nerādāt lietiskos pierādījumus par viņa otrā sekretāra, vicekonsula Aleksandra Rogožina vainu spiegošanā.

– Nerādījām, nerādām un nerādīsim. Mēs nedrīkstam atklāt mūsu informācijas avotus un darbības metodiku. Ja mēs to izdarīsim, tad tiks apdraudēti mūsu informācijas avoti un cilvēki ar mums vairs negribēs sadarboties.

– Ar to jūs gribat teikt, ka šajā gadījumā nav iesaistīts neviens Latvijas valsts nodevējs?

– Turpinās izmeklēšana. Iespējams, tiks pieņemti lēmumi par atsevišķām Latvijas valsts amatpersonām.

– Šo amatpersonu darbības bija apzinātas vai neapzinātas?

– Gan apzinātas, gan neapzinātas.

 

No Krievijas izraidītais Latvijas diplomāts ir Pēteris Podvinskis

LETA  01/27/08     No Krievijas izraidītais Latvijas diplomāts ir bijušais Latvijas vēstniecības Krievijā vicekonsuls Pēteris Podvinskis, liecina TV3 raidījuma "Nekā personīga" rīcībā nonākusī informācija, kuru apstiprināja arī Ārlietu ministrijas (ĀM) preses sekretārs Ivars Lasis.

Lasis norādīja, ka Podvinskis pēc atgriešanās Latvijā turpinās darbu ĀM.

Savukārt no Latvijas izraidīto Krievijas diplomātu vicekonsulu Aleksandru Rogožinu visvairāk esot interesējusi Latvijas iekšlietu datu bāze, liecina "Nekā personīga" rīcībā esošā neoficiālā informācija. Tai piekļūt Rogožins saviem spēkiem vien nav spējis. Latvijas pusē Rogožinam palīdzējušas vēl piecas personas, iespējams, to vidū bijušas arī valsts amatpersonas.

"Nekā personīga" ziņo, ka Rogožina lieta un ar to saistītie vārdi ir zināmi Latvijas drošības dienestiem, arī Valsts prezidentam, jo "pretizlūkotāji Rogožinam sekoja jau sen".

Pagājušā gada beigās Krievijas spiegs esot pārkāpis pieļaujamā riska robežu.

Rogožina spiegošanā pēdējais punkts sakritis ar Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova viesošanos Latvijā un Latvijas-Krievijas attiecībās ļoti jutīgo brīdi - robežlīguma ratifikācijas galaprocedūrām, tāpēc abas puses labāk izvēlējušās šos faktus noklusēt, ziņo "Nekā personīga".

 

Viedoklis: Krievijas draugi — Bulgārija un Latvija?

Aivars Ozoliņš  01/28/08     Britu laikraksts The Economist ierindo Latviju starp tām "svārstīgajām" Eiropas Savienības valstīm, kurās Krievija cīnās par savu ietekmi ar Rietumiem. Rakstā nav minēts, kas par to liecina, un, nav šaubu, Latvijas ārlietu resors, kā līdz šim, apgalvos, ka Maskavas ietekme Latvijā ir pārspīlēta; iespējams, norādīs arī uz nupat notikušo Krievijas diplomāta izraidīšanu kā Latvijas stingrības un patstāvības piemēru. Pat ja tā būtu - ja šī ietekme būtu pārspīlēta, - priekšstats, ko valsts par sevi atstāj, lielā mērā ietekmē citu valstu attieksmi pret to. Jāvaicā, kāpēc arvien vairāk politiķu un politikas pētnieku tiklab rietumos, kā arī austrumos no Latvijas mūs uzlūko par Krievijas ķīli vai "Trojas zirgu" ES un NATO?

The Economist šonedēļ raksta: "Serbija ir viena no tām, ko analītiķi dēvē par "svārstīgajām valstīm", vietām, kur Krievija un Rietumi sacenšas par ietekmi. Starp citām ir Ukraina, Gruzija, Azerbaidžāna un Moldova - un pat dažas ES dalībnieces, tādas kā Latvija un Bulgārija."

Nav gluži prestižākā kompānija. Turklāt par Bulgāriju vismaz viss ir skaidrs - ar to Krievija nupat parakstīja līgumu par tā dēvētā South Stream gāzesvada būvi pāri Melnajai jūrai uz Eiropu, apejot Ukrainu un Poliju. Ja tas tiktu uzbūvēts, ES ilgi un sāpīgi lolotais Nabucco gāzesvads - vienīgais, kam būtu vajadzējis nogādāt Kaspijas un Centrālāzijas gāzi Eiropā, nešķērsojot Krievijas teritoriju, - varētu kļūt ekonomiski nepamatots. Bulgārija ar šo līgumu ir palīdzējusi Krievijai nostiprināt savu ietekmi Eiropas gāzes tirgū, ko Maskava atklāti izmanto kā politiskās ietekmēšanas līdzekli. Bet ko tad Latvija? Mums taču ir tikai robežlīgums, ko apsveic tiklab ES, kā arī ASV, un dažas divpusējas vienošanās, kuras nekādā ziņā neapdraud ES kopējās intereses!

Taisnība, ka Latvijai nevar pārmest kādu vienu lielu vienošanos ar Krieviju uz citu ES valstu un savienības kopējo interešu rēķina. Taču Krievija pēdējā pusotra gada laikā ir veiksmīgi izmantojusi robežlīgumu, lai turētu Latviju īsā saitē un vismaz atturētu no stingras nostājas paušanas tai svarīgos jautājumos. Lai pieminam kaut vai tikai Saeimas vilcināšanos ar atbalsta paušanu Igaunijai Maskavas inspirēto masu nekārtību laikā pērn Tallinā pēc Bronzas zaldāta pārvietošanas. Vēl ir jāpiemin Latvijas iebildumi pret tā dēvēto Gazprom klauzulu - Eiropas Komisijas iecerētos ierobežojumus trešo valstu kompānijām iegādāties akciju kontrolpaketes ES enerģētikas ražošanas un pārvades kompānijās. Bet skandalozākais iztapības gadījums bija filmas par Putinu izņemšana pēdējā brīdī no LTV programmas.

Cenzūra atmaksājās - uzreiz Rīgā ieradās Krievijas ārlietu ministrs un pavēstīja, ka Maskava atbalstot "Kalvīša kursu" un labprāt sadarbošoties arī ar nākamo valdību, ja tā šo kursu turpinās. Nu jau ir tiktāl, ka aizejošais Krievijas vēstnieks Viktors Kaļužnijs pasludinājis Latviju par Krievijas "stratēģisko partneri", un šādai partnerībai traucējot vienīgi "ES prasības". Varētu jau šādu salmu kulšanu norakstīt uz skandalozā vēstnieka ekscentriskumu, taču der atgādināt, ka necik sen arī Kalvītis bija aizrunājies, ka Latvijai un Krievijai esot kopīga kultūra.

Līdzko robežlīgums stājies spēkā, Maskava mēģina "piesiet" Latviju ar uzaicinājumu Valsts prezidentam apmeklēt Maskavu. Kaļužnija drudžainā uzstājība, ka tam esot jānotiek pēc iespējas drīz, kamēr Putins vēl ir prezidents, ir gana caurspīdīga. Labi, ka Zatlers, šķiet, nesteidzas Maskavas apmeklējuma labad dancot pēc kaimiņu lāča stabules, runā par Latvijas interešu aizstāvību, ja šāda vizīte kādreiz notiktu, un apmeklē Gruziju un Vāciju.

Ilgtermiņā bīstamākas par publisku koķetēšanu ar Maskavu var būt neafišētas atsevišķu politiski ietekmīgu personu saites ar turienes puskriminālajām un no Kremļa labvēlības atkarīgajām "biznesa" aprindām. Savas simpātijas pret kaimiņu naudu nav slēpis premjerministra partijas īpašnieks Šlesers, bet Tautas partijas "ierindas biedram" ir gana ilga darījumu vēsture ar dažiem Krievijas miljardieriem.

Latvijas politisko aprindu interešu sadalīšanos starp Rietumiem un Austrumiem simboliski parādīja ASV un Krievijas vēstnieku atvadu pasākumi pagājušonedēļ. ASV vēstnieces atvadu vakariņās runāja Vaira Vīķe-Freiberga, toties Kaļužnija atvadu pieņemšanu kā gaidīts ciemiņš apmeklēja Andris Šķēle.

Labas attiecības ar vienu no Baltijas valstīm, lai novērstu to vienotu nostāju Krievijai svarīgos jautājumos, ir parastā Maskavas taktika. Pašreizējā labvēlība pret Latviju un mēģinājumi izmantot to "skaldi un valdi" politikā pret ES, ir Latvijai īpaši bīstama. Pat ja tas ir tikai priekšstats, ka Latvija kļūst par Maskavas aģenti Eiropā, politiķiem Rīgā ir pienākums nepieļaut šāda priekšstata veidošanos, skaidri un nepārprotami pozicionējoties kā vienotas ES politikas atbalstītājiem. Kosovas neatkarība, Eiropas kopēja enerģētikas politika un vienota nostāja pret Krievijas revanšismu - tie ir tikai daži acīmredzamie jautājumi, kuros Latvijas pozīcijai jābūt nepārprotamai.

 

Segliņš: Izraidītais Krievijas diplomāts pircis informāciju par naudu

LETA  01/28/08     No Latvijas izraidītais Krievijas diplomāts Aleksandrs Rogožins pircis informāciju, par to maksājot naudu. Tā šodien žurnālistiem sacīja iekšlietu ministrs Mareks Segliņš. Sīkāk lietas apstākļus ministrs neatklāja, sakot, ka ir jāiepazīstas ar visu informāciju. Plašāki komentāri par šo lietu varētu izskanēt trešdien pēc Nacionālās drošības komisijas sēdes.

Segliņš norādīja, ka ir zināmi iesaistīto amatpersonu vārdi un tiks vērtēts, vai viņu darbībās ir saskatāma kriminālatbildība.

Satversmes aizsardzības biroja (SAB) preses sekretāra pienākumu izpildītāja Iveta Maura norādīja, ka kriminālprocess nav sākts, jo tam neesot pamata. Maura atzīmēja, ka pretizlūkošanas operāciju rezultātā jau tika novērsts iespējamais kaitējums nacionālajai drošībai. Iespējamie tiesiskie secinājumi tiks izdarīti likuma "Par valsts noslēpumu" ietvaros.

Kā ziņots, kāds Satversmes aizsardzības biroja (SAB) vadošs pretizlūkošanas darbinieks intervijā laikrakstam "Latvijas Avīze" norādījis, ka saistībā ar spiegošanu, iespējams, tiks pieņemti lēmumi par atsevišķām Latvijas valsts amatpersonām.

SAB preses sekretāra pienākumu izpildītāja Iveta Maura atzina, ka informācija par pretizlūkošanas darbības saturu, kas publiskota sestdien "Latvijas Avīzē" publicētajā kāda vadoša SAB pretizlūkošanas darbinieka intervijā, neattiecas uz konkrētām izstrādes lietām.

"Intervijas mērķis bija detalizēti izskaidrot sabiedrībai pretizlūkošanas jēgu un saturu, informēt par citu, Latvijas valstij nedraudzīgu specdienestu darbības formām un brīdināt par sadarbības ar citu valstu izlūkdienestiem sekām," skaidro Maura.

Papildu informācija par intervijā minētiem pretizlūkošanā iegūtiem faktiem publiskā telpā netikšot sniegta.

SAB norāda, ka nekad neatklās tādu informāciju, kas pārkāpj likumā "Par valsts noslēpumu" norādītās normas.

SAB vadība 6.februārī Saeimas Nacionālās drošības komisijas locekļus informēs par 2007.gadā paveikto, īpaši akcentējot pretizlūkošanas darbu un mobilo telefonu kontroles sistēmas darbību.

"SAB vienmēr ir sniedzis un turpinās izsmeļoši sniegt Saeimas Nacionālajai drošības komisijai tās pieprasīto informāciju," norāda Maura.

Atbilstoši likumam februārī SAB sniegs savu ikgadējo pārskatu arī Ministru kabinetam, kura pakļautībā birojs strādā. Ar pārskata publisko daļu tiks iepazīstināta arī sabiedrība.

Kā ziņots, SAB darbinieks intervijā norāda, ka saistībā ar spiegošanu, iespējams, tiks pieņemti lēmumi par atsevišķām Latvijas valsts amatpersonām.

"Nedomāju, ka pēdējo gadu laikā divu Krievijas diplomātu pieķeršana spiegošanā un izraidīšana ir mūsu darbības vienīgais kritērijs. Piemēram, pēdējo četru gadu laikā mēs esam būtiski samazinājuši vienu no Krievijas pārstāvētā dienesta rezidentūrām Latvijā. Izraidīšana ir pats galējais paņēmiens," laikrakstam saka SAB pārstāvis, piebilstot, ka saistībā ar izraidītā Krievijas diplomāta Aleksandra Rogožina lietu turpinās izmeklēšana un "iespējams, tiks pieņemti lēmumi par atsevišķām Latvijas valsts amatpersonām".

Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Dzintars Jaundžeikars (LPP/LC) teica, ka komisijā noteikti tiks izskatīta informācija par Latvijas amatpersonu saistību ar spiegošanu. Jaundžeikars pauda pārsteigumu, ka SAB par to nekad nav ziņojis viņa vadītajai komisijai.

"Nevar būt situācija, kad Nacionālā drošības komisija vispār nav par tādām lietām informēta," uzsvēra Jaundžeikars. "Tas tikai norāda, ka pārraudzība pār [drošības] iestādēm tiešām ir jāmaina."

 

Eiropas Komisijas eksperti pētīs totalitārisma noziegumus Latvijā

LETA   01/29/08     Šodien darba vizītē Latvijā ieradīsies Eiropas Komisijas (EK) ekspertu delegācija, lai ar Latvijas pārstāvjiem gatavotu aprīlī plānoto EK organizēto starptautisko konferenci par rasismu un ksenofobijas apkarošanu, informēja tieslietu ministra Gaida Bērziņa (TB/LNNK) preses sekretārs Valdis Freidenfelds.

Vizītes laikā komisijas pārstāvji apmeklēs Okupācijas muzeju, lai klātienē iepazītos ar komunisma režīma izdarītajiem noziegumiem Latvijā, un tiksies ar Represēto apvienības pārstāvjiem.

Valsts prezidenta pilī delegācija tiksies ar vēsturniekiem un komisiju PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma upuru skaita un masu kapu vietu noteikšanai. Komisijas pārstāvji apkopos informāciju par represijām un masveida deportācijām, kā arī Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarītajiem zaudējumiem.

Tas, ka Komisija organizē šādu konferenci, lielā mērā ir Latvijas un Lietuvas tieslietu ministru nopelns, atzina Freidenfelds, norādot, ka Bērziņš ir gandarīts par šādu rezultātu.

Kā ziņots, ietvarlēmuma par rasismu un ksenofobijas apkarošanu teksta apspriešanas gaitā Latvija vairākkārt aicinājusi šo ietvarlēmumu attiecināt uz visu totalitāro režīmu, to skaitā komunisma izdarītajiem noziegumiem.

Pērn Eiropas Savienības Tieslietu un iekšlietu ministru padome piedāvāja ietvarlēmuma protokolam pievienot deklarāciju, ar kuru EK apņemtos organizēt starptautisku konferenci par totalitārisma noziegumiem, lai veidotos vienota izpratne par notikušajiem vēstures faktiem.

Padome aicināja Komisiju divu gadu laikā izvērtēt, vai nepieciešamas papildu tiesību normas, kas regulētu atbildību par ietvarlēmumā minēto noziegumu izdarīšanu.

 

Viedoklis: «Politiskais tūrisms» vai reģiona stabilizēšana?

Ģirts Zvirbulis, Latvijas Avīze  01/29/08     Saeimas prezidijs vakar apstiprināja triju deputātu dalību Tuvo Austrumu miera procesam veltītā forumā, kura laikā paredzētas tikšanās ar Jordānijas, Izraēlas, Palestīnas pašpārvaldes un Ēģiptes līderiem. Ārpolitikas eksperti šādas vizītes lietderību vērtē skeptiski.

Plānots, ka forumā "Parlamenti mieram" piedalīsies aptuveni 100 deputāti no dažādu Eiropas un Tuvo Austrumu valstu nacionālajiem parlamentiem. Latviju pārstāvēs Saeimas Eiropas lietu komisijas vadītāja Vaira Paegle (TP), deputātu grupas sadarbībai ar Izraēlas parlamentu priekšsēdētājs Boriss Cilevičs ("SC") Sergejs Dolgopolovs ("SC"), kurš darbojas deputātu grupā sadarbībai ar Libānas parlamentu. Interesanti, ka deputātu vizīte iekrīt neilgi pēc tam, kad Valsts prezidents Valdis Zatlers paziņoja, ka vēlas stiprināt Latvijas ekonomiskās intereses Centrālāzijā, Latīņamerikā un Tuvajos Austrumos.

Foruma dalībnieki 4. februārī Jordānijas galvaspilsētā Amānā tiksies ar šīs valsts galvu karali Abdullu II. Tajā pašā dienā deputāti dosies uz Izraēlu, kur paredzētas tikšanās ar Izraēlas prezidentu Šimonu Peresu un premjerministru Ehudu Olmertu, kā arī ārlietu ministri Cipi Livni. Pēc tam 6. februārī foruma dalībnieki apmeklēs Palestīnu, kur tiksies ar Palestīnas pašpārvaldes prezidentu Mahmudu Abasu un premjerministru Salamu Fajadu. Forums noslēgsies Kairā, kur parlamentārieši tiksies ar Ēģiptes prezidentu Hosnī Mubaraku. Pasākumu organizē Briselē bāzēta nevalstiska organizācija "MedBridge", kas apvieno virkni pazīstamu politiķu. Saeimas preses centrā man pastāstīja, ka vīzītes izmaksas segšot organizatoru puse, parlamentam tikai jāapmaksā pirmais lidojuma posms Eiropas ietvaros.

Par spīti tam, aptaujātie ārpolitikas eksperti parlamentāriešu vizīti uz Tuvajiem Austrumiem vērtēja visnotaļ skeptiski. Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Atis Lejiņš pieļāva, ka deputātiem nenāks par ļaunu nepastarpināti iepazīties ar Tuvo Austrumu problemātiku. Tajā pašā laikā viņš pauda neizpratni par Latvijas ārpolitikas nekonsekvenci: "Nupat vēl mēs lepni paziņojām, ka mūsu prioritāte ir palīdzēt Gruzijai, Moldovai un Ukrainai veikt demokrātiskas reformas un virzīties uz ES. Bet te pēkšņi deputāti brauc uz Tuvajiem Austrumiem un prezidents runā par Latīņameriku." A. Lejiņam šāda notikumu attīstība sāk atgādināt Zviedrijas ārpolitiku pirms 1991. gada. Tolaik zviedri par savām prioritātēm bija noteikuši palīdzību dažādām tālām eksotiskām zemēm, jo, baidoties no Padomju Savienības, vairījās vērst uzmanību uz tuvākiem kaimiņiem.

Latvijas Universitātes Starptautisko attiecību institūta ilggadējais vadītājs un dibinātājs Juris Bojārs savos vērtējumos bija vēl skarbāks: "Diemžēl Latvijā politiskais tūrisms uz eksotiskām zemēm joprojām ir ļoti izplatīts. Dažādu līmeņu deputāti mīl pavizināties par nodokļu maksātāju naudu, bet tai pašā laikā mēs neizmantojam iespējas, ko sniedz dalība NATO, ES un ANO." Viņaprāt, ne politiķi, ne ierēdņi nespēs izstrādāt kvalitatīvu ilgtermiņa ārpolitikas stratēģiju, kamēr valsts pasūtījuma ietvaros šis darbs netiks uzticēts ārpolitikas zinātniekiem.

Latvijas bijušais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns savos apgalvojumos iet vēl tālāk: "Parlamentāriešu vizītēm ir jēga tikai uz attīstītām valstīm – ASV, Dāniju, Zviedriju, kur viņi var mācīties demokrātiju, likumdošanu. Bet ko vērtīgu viņi iegūs no Jordānijas karaļa?" Varbūt viņi paši grib karalim kaut ko iemācīt? "Tādā gadījumā lai sūta pasniedzējus un skolotājus. Es piedalījos Saeimas vēlēšanās, lai deputāti strādātu manās interesēs, nevis par manu naudu braukātu mācīt citus," atbildēja Jurkāns. Viņš iesaka valstsvīriem pirms katra komandējuma pajautāt pašiem sev, ko tas dos manai valstij un vēlētājiem?

Deputāte Vaira Paegle, šķiet, šo jautājumu sev jau ir uzdevusi, jo atbilde viņai ilgi nebija jāmeklē. "Drošība un stabilitāte Tuvajos Austrumos stiprinās drošību un stabilitāti visā Eiropā. Turklāt tā ir ļoti prestiža vizīte, kuras ietvaros tiksimies ar virkni Tuvo Austrumu valstu līderu." Nekādas pretrunas ar Latvijas ārpolitikas nostādnēm viņa nesaskata – palīdzība Gruzijai, Moldovai un Ukrainai joprojām esot prioritāte. Viņa kategoriski noliedza apgalvojumus, ka vizīte būtu "politiskais tūrisms". "Tas ir turpinājums darbam, ko esmu veikusi kopš 2002. gada. Šajā laikā ar Nacionālās demokrātijas institūta Vašingtonā starpniecību esmu apmācījusi Irākas parlamentārieti un Kuveitas topošās politiķes. Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā es darbojos Tuvo Austrumu apakškomisijā. Arī mana izglītība ir saistīta ar Tuvo Austrumu vēsturi," skaidroja deputāte Vaira Paegle.

 

Kaļužnijs: Triju Zvaigžņu ordeni neesmu nopelnījis

LETA   01/30/08     Krievijas vēstnieks Latvijā Viktors Kaļužnijs nav apvainojies par Triju Zvaigžņu ordeņa nesaņemšanu un uzskata, ka to nemaz nav nopelnījis. Krievijas vēstnieks šodien pēc tikšanās ar premjeru Ivaru Godmani (LPP/LC) žurnālistiem uzsvēra, ka par nesaņemto valsts apbalvojumu viņš neesot apvainojies.

Kaļužnijs arī norādīja, ka apbalvojumu nav nopelnījis. Pēc vēstnieka domām, šis augstais apbalvojums būtu jādod tiem cilvēkiem, kas strādā Latvijas ekonomikas labā, latviešiem, kas sasnieguši būtiskus panākumus, nevis cilvēkiem, kas šajā valstī ierodas tikai uz noteiktu laiku.

Krievijas vēstnieks pie premjera šodien ieradās atvadu vizītē.

Jau ziņots, ka patlaban nenorit sarunas par Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršanu Krievijas vēstniekam Latvijā Viktoram Kaļužnijam, intervijā Latvijas Radio iepriekš sacīja Ordeņu kapitula vadītājs Andris Vilks.

Viņš sacīja, ka šajā gadījumā, lai piešķirtu ordeni, nepieciešama īpaša procedūra, tas ir, vispirms nepieciešama abu valstu Ārlietu ministriju divpusēja vienošanās un sarunas, ka diplomātam pasniegs ordeni, taču patlaban šādas sarunas nav.

Ja būtu ierosinājums piešķirt Triju Zvaigžņu ordeni Kaļužnijam, par to "droši vien būtu nopietna diskusija", pieļāva Vilks.

Līdz šim nevienam Krievijas vēstniekam Latvijā minētais apbalvojums nav pasniegts.

Kā ziņots, nākamais Krievijas vēstnieks Latvijā būs bijušais Krievijas Centrālās vēlēšanu komisijas vadītājs Aleksandrs Vešņakovs.

 

Starptautiskās operācijās dienošiem karavīriem plāno būvēt dzīvokļus

LETA  02/02/08     Plānots būvēt dzīvokļus starptautiskās operācijās dienošiem karavīriem, par to šodien tikšanās laikā ar Nacionālo bruņoto spēku (NBS) karavīru ģimenes locekļu un tuvinieku klubiņa pārstāvjiem informēja aizsardzības ministrs Vinets Veldre (TP).

Uzrunājot karavīru tuviniekus, Veldre uzsvēra nepieciešamību pilnveidot karavīru sadzīves apstākļus, viņu sociālās garantijas un nodrošinājumu. Viens no veidiem, kā to īstenot, ir karavīriem paredzētu dzīvokļu celtniecība, informēja Aizsardzības ministrijas Sabiedrisko attiecību departamenta Preses nodaļas vecākā referente Vineta Kleine.

Aizsardzības ministra tikšanās ar starptautiskajās operācijās dienējošo karavīru ģimeņu un tuvinieku klubiņu notiek regulāri.

Patlaban NATO vadīto Starptautisko drošības atbalsta spēku vienības sastāvā operācijā Afganistānā dien 99, NATO vadīto spēku "Kosovo Force" misijā Kosovā - 19, koalīcijas spēku vadītajā operācijā Irākā - trīs, NATO Reaģēšanas spēkos - 42, bet Eiropas Savienības militārajā operācijā Bosnijā-Hercegovinā - divi Latvijas karavīri.

 

 

 

Valdībā, partijās, NVO un tiesu lietās...

 

 

 

Saeima 'atver' Nacionālās drošības likumu

DELFI  01/24/08    Saeima ceturtdien nodeva izskatīšanai komisijās grozījumus Nacionālās drošības likumā, kas paredz precizēt Ministru kabineta kompetenci, taču neskar pretrunīgi vērtētos valsts drošības iestāžu kontroles jautājumus, kuru dēļ pagājušā vasarā notika referendums.

Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītājs Dzintars Jaundžeikars (LPP/LC) portālam "Delfi" iepriekš sacīja, ka jautājumus, kas skar valsts drošības iestāžu kontroli nav iecerēts risināt šobrīd, izmantojot brīdi, kad parlamentā atkal "atvērts" Nacionālās drošības likums. Pagaidām darbs pie šo grozījumu sagatavošanas esot atlikts.

Valdības pieņemtie grozījumi Nacionālās drošības likumā paredz precizēt Ministru kabineta un Krīzes vadības padomes kompetenci, kā arī precizēt objektu statusu atbilstoši mūsdienu situācijai un starptautiskajai praksei.

Likumprojekts paredz, ka Ministru kabinets apstiprina nacionālai drošībai svarīgu objektu kopumu un nosaka drošības pasākumu plānošanas un īstenošanas kārtību, savukārt Krīzes vadības padome sagatavo un iesniedz Ministru kabinetam priekšlikumus par nacionālai drošībai svarīgu objektu kopumu un veicamajiem drošības pasākumiem.

Likumprojekts nosaka nacionālai drošībai svarīgu objektu klasifikāciju trīs kategorijās un to, ka īpašnieks vai tiesiskais valdītājs nodrošina drošības pasākumu plānošanu un īstenošanu.

Jau vēstīts, ka pērn 7.jūlijā notika referendums, kurā vairākums iedzīvotāju neatbalstīja Saeimas iepriekš steigā pieņemto, bet vēlāk atcelto grozījumu Nacionālās drošības likumā un Valsts drošības iestāžu likumā, atcelšanu. Pretrunīgie likuma grozījumi bija spēkā vienu dienu, jo jau nākamajā dienā stājās spēkā otrs Saeimas lēmums, ar kuru tika atcelti plašu sabiedrības neapmierinātību izraisījušie grozījumi.

"Delna" aicina uzņemties politisko atbildību par Rīgas brīvostas teritorijā veikto nelikumīgo plānošanu

TVNET   01/25/08    Sabiedrība par atklātību "Delna" aicina Rīgas domi, Tautas partiju un satiksmes ministru Aināru Šleseru (LPP/LC) uzņemties politisko atbildību par Rīgas brīvostas teritorijā veikto nelikumīgo plānošanu. "Delna" norāda, ka iesaistītās amatpersonas jau nedēļu maldina sabiedrību par Satversmes tiesas spriedumu brīvostas lietā un tā sekām.

Lietas negatīvais iznākums bija pilnībā prognozējams, nelikumības acīmredzamas un spriedums likumsakarīgs, bet atbildība par iespējamiem zaudējumiem ir jānes atbildīgajām amatpersonām, paskaidroja "Delna".

Satiksmes ministrs un Rīgas domes pārstāvji maldina sabiedrību ar apgalvojumiem, ka spriedums kavēs ostas attīstību, un primāri rūpējas tikai par vides aizsardzību, uzsver "Delna", norādot, ka Satversmes tiesa vispār nav vērtējusi Rīgas brīvostas attīstības scenārijus, jo Rīgas dome un brīvosta šādus scenārijus nespēja piedāvāt ne tiesai procesa laikā, ne pašlaik.

Rīgas dome un brīvosta nespēj pamatot, kāpēc ostai nepieciešams būvēt tieši agrākajās dabas pamatnes teritorijās un teritorijās, kas atrodas dzīvojamo rajonu tiešā tuvumā, un kāpēc nav izmantojamas jau esošās plašās rūpnieciskās teritorijas, uzsver "Delna".

Tieši tāpēc, ka Rīgas dome vispār bija atteikusies vērtēt ostas attīstības ietekmi uz vidi, pilsētas attīstību kopumā un ikviena rīdzinieka ikdienu nākotnē, spriedums atcēla Rīgas plānojumu kā nelikumīgu. Rīgas domes rīcība bija patvaļīga un acīmredzami nelikumīga, neskatoties uz savlaicīgajām dažu atbildīgo iestāžu, iedzīvotāju un nevalstisko organizāciju iebildēm, skaidro "Delna".

Organizācija uzsver, ka Satversmes tiesas konstatētie būtiskie procesuālie pārkāpumi ir pārāk nopietni, lai galarezultāts varētu būt likumīgs, - Rīgas dome pārkāpa plānošanas procesu un neveica stratēģisko ietekmes uz vidi novērtējumu brīvostas teritorijai. Neveikt stratēģisko ietekmes uz vidi novērtējumu nozīmē faktiski pieņemt lēmumu par ostas intensifikāciju un konkrētu teritoriju apbūvi, vispār nevērtējot šo darbību ietekmi uz iedzīvotājiem un dabu, kā arī summāro paredzēto projektu ietekmi uz Rīgas pilsētas vides attīstību kopumā.

"Delna" uzsver, ka Rīgas dome pārkāpa arī Eiropas Savienības tiesības, neizvērtējot paredzēto darbību ietekmi uz "Natura 2000". Attiecībā uz "Natura 2000" aizsargājamām teritorijām atbildīgās amatpersonas pakļāva valsti starptautiskam reputācijas apdraudējumam un Eiropas Savienības soda naudām. Sargāt šīs teritorijas Latvija ir solījusi gan rīdziniekiem, gan starptautiskajai sabiedrībai.

Tāpēc, kā uzsver "Delna", par klaji maldinošiem ir uzskatāmi satiksmes ministra izteikumi par likumdošanu kā risinājumu, jo Šleseram nav kompetences grozīt Eiropas Savienības tiesību aktus.

Tāpat Rīgas dome esot pārkāpusi savu kompetenci un stratēģiskā novērtējuma veikšanu deleģēja brīvostai saskaņā ar tās attīstības programmu.

Ostas attīstības programma ir tikai pašas ostas biznesa plāns, nevis iedzīvotājiem un investoriem saistošs dokuments. Līdz ar to šim biznesa plānam jebkurā gadījumā ir jāatbilst Rīgas teritorijas plānojumam.

Ja amatpersonas runā par iespējamiem zaudējumiem saistībā ar Satversmes tiesas spriedumu, tad Rīgas domes un brīvostas amatpersonas būs iepriekš devušas nepatiesus solījumus neuzsākt nekādus attīstības projektus pirms stratēģiskā ietekmes uz vidi novērtējuma ostas attīstības programmai. Attiecīgi zaudējumiem nevar būt pamata, uzskata "Delna".

"Delna" uzskata, ka plānojums radīja ievērojamus sistēmiskus korupcijas riskus lēmumu pieņemšanā par investīcijām, jo nenoteica vienotus un caurskatāmus spēles noteikumus.

Tieši Rīgas brīvostas necaurskatāmība lēmumu pieņemšanā esot bijusi viena no galvenajiem ostas attīstības traucēkļiem, par ko ir norādījuši dažādi eksperti un potenciālie investori ar cienījamu reputāciju. Pēdējā desmitgadē nav bijusi redzama politiska griba veikt uzlabojumus šajā ziņā ne Rīgas domes, ne valsts līmenī, attiecīgi kritika par ostas attīstības ierobežojumiem ir vērtējama kā klaji divkosīga, uzskata "Delna".

Organizācija arī konstatējusi, ka Rīgas dome vispār nepieprasīja vairāku institūciju atzinumus par plānojuma gala redakciju.

Uz Rīgas domes pārkāpumiem plānošanas procedūrā gan pirms, gan pēc plāna apstiprināšanas esot norādījušas arī vairākas valsts institūcijas, informē "Delna". Pēc Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības institūcijas kritiskā vērtējuma osta plāna gala redakciju pat nepiesūtīja saskaņošanai, savukārt Vides ministrija un Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija (RAPL) asi iebilda pret plāna apstiprināšanu un pat lūdza to atcelt. Taču Tautas partijas atbildīgais ministrs Māris Kučinskis desmit dienu laikā esot pilnībā atteicies no RAPL ministrijas sākotnējās pozīcijas.

Par klaji nepatiesiem "Delna" nosauc satiksmes ministra Šlesera apgalvojumus, ka tagad bez ierobežojumiem varot aizbērt Rīgas jūras līča daļu. Šāda projekta būvniecībai obligāti izstrādājams detālplānojums, arī Rīgas jūras līča ūdens daļa robežojas ar "Natura 2000" teritoriju, kas nozīmē, ka pirms šādu projektu realizācijas ir jāveic stratēģiskais ietekmes uz vidi novērtējums, norāda "Delna".

Šis process noteikti būtu vairāk nekā gada jautājums, turklāt būtu apšaubāma kāda uzņēmuma interese šādu dārgu un ekonomiski riskantu projektu realizēt, zinot, ka brīvostā pēc diviem vai trīs gadiem stāsies spēkā jauna brīvostas programma un jauns Rīgas teritorijas plānojums. Turklāt termināļu būvniecības mēģinājums Daugavgrīvā jau notika, taču detālplānojums tā arī nekad netika apstiprināts, lielā mērā pateicoties iedzīvotāju protestiem, stāsta "Delna".

Satversmes tiesa ir skaidri norādījusi, ka Rīgas domei bija pienākums rūpīgi izvērtēt ekonomisko pārmaiņu ietekmi un spēt argumentēti pārliecināt par šādu pārmaiņu nepieciešamību.

"Delnas" juridiskā analītiķe Aiga Grišāne pauž aizdomas, ka Satversmes tiesas spriedumu kropļojošie amatpersonu izteikumi varētu būt saistīti gan ar bailēm no attiecīgās personiskās atbildības, ko šīs amatpersonas objektīvi nes par fiksētajām nelikumībām, gan ar aizdomām par vairāku Rīgas domes un valsts esošo un bijušo amatpersonu tiešu vai pastarpinātu ieinteresētību ostas un tās piegulošo teritoriju liktenī, darbojoties gan Rīgas brīvostas valdē, gan esot saistītām ar uzņēmumiem, kam pieder īpašumi ostas teritorijā. Ostas robežu noteikšanā, ko lielā steigā 2006.gadā virzīja Satiksmes ministrija, izņemot no ostas teritorijām Andrejsalu, iespējamie ieguvēji ir gan Šlesera, gan Andra Šķēles biznesa partneri un bijušie darbinieki.

 

Segliņa darba prioritāte būs Kriminālpolicijas darbības uzlabošana

LETA   01/24/08    Iekšlietu ministra Mareka Segliņa (TP) darba prioritāte būs Kriminālpolicijas darbības uzlabošana, un šā darba uzlabošanā būtiska ir sadarbība ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju (KNAB).

Segliņš uzsvēra, ka darīs visu, lai uzlabotu materiāli tehnisko nodrošinājumu policijā, īpaši kriminālpolicijā.

Šodien Segliņš tikās ar KNAB priekšnieku Alekseju Loskutovu, lai uzklausītu viņa vērtējumu par līdzšinējo sadarbību ar iekšlietu sistēmas dienestiem un iezīmētu turpmākās sadarbības vadlīnijas.

Kā pastāstīja Loskutovs, tika runāts par savstarpēju sadarbību un KNAB biroja priekšstatiem par IM struktūrām. Kā arī par to, ka pēdējos gados sabiedrības priekšstats par iekšlietu struktūrām ir uzlabojies, it īpaši, kas attiecas uz Ceļu policiju, kura saistīta gan ar Valsts policijas iekšējās drošības biroja aktīvu darbību - negodīgu ceļu policistu atmaskošanu - gan ar KNAB iesaistīšanos šo jautājumu risināšanā.

Nepieciešamības gadījumos KNAB darbinieki tieši sadarbojas ar Valsts policijas operatīvajiem darbiniekiem informācijas apmaiņai - saņem vajadzīgu informāciju, pretī dodot būtisku informāciju, kura palīdz Valsts policijai novērst slepkavības un laupīšanas.

Sadarbība turpināsies un vienošanās darba jautājumos nevar būt problēma, uzsvēra Loskutovs.

Atbildot uz jautājumu par Segliņa izteikumiem, ka valstī vienīgais noziegums ir korupcija, Loskutovs atbildēja, ka māk nošķirt darba jautājumus un retorikas jautājumus.

Kā pastāstīja Segliņš, galvenie jautājumi, kuri tika pārrunāti, bija saistīti ar KNAB skatījumu uz tām pārraudzības institūcijām, kuras atrodas Iekšlietu ministrijas pārraudzībā.

"Esmu ļoti gandarīts un apmierināts ar šodienas tikšanos," sacīja Segliņš.

Segliņš uzklausīja Loskutovu par to, kāda ir KNAB sadarbība ar policijas, robežsardzes, pilsētu migrācijas lietu pārvalžu vadītājiem, kā arī iespējamie korupcijas riski šajās iestādēs.

 

Viedoklis: Sorosa finansējums NVO atbalsojas Latvijas politikā

Ritums Rozenfelds, Uldis Dreiblats,  NRA  01/25/08    Par Sorosa fonds – Latvija (SFL) naudu radītais organizāciju tīkls jau kopš 1998. gada tiek virzīts uz to, lai varētu ietekmēt un vadīt politisko procesu Latvijā.

Šādu secinājumu var izdarīt, apkopojot informāciju par finansējumu, kas no SFL nonācis citu nevalstisko organizāciju (NVO) rīcībā.

Secinājumu, ka miljardiera Džordža Sorosa patiesās intereses Latvijā nebūt nav filantropija, Neatkarīgā izdarīja jau iepriekš, izpētot vispārīgo finanšu informāciju par SFL atbalstītajiem projektiem, programmām un cilvēkiem. Bet tieši 1998. gadu kā Dž. Sorosa struktūru pārorientēšanos no filantropijas uz politiku Neatkarīgajai minēja arī sorosisma pētnieki Lietuvā, kur sorosiešu darbošanās ir apbrīnojami identiska Latvijas sorosiešu aktivitātēm.

Izpētot citu aspektu – SFL piešķirto finansējumu dažādām NVO –, var gūt vēl daiļrunīgākus pierādījumus šiem secinājumiem. Tieši citām NVO piešķirtā finansējuma analīze izgaismo visu Sorosa tīklu un parāda visas SFL satelītorganizācijas, kuras bez Sorosa naudas nepastāvētu, bet kuras nemitīgi publiski tiek pasniegtas kā "sabiedrības un tautas interešu pārstāves", bet to biedri – kā "neatkarīgi eksperti" vai bezkaislīgi "politiskā procesa vērotāji".

Neatkarīgā apkopoja datus no divu organizāciju – SFL un tās pārvaldītās, Dž. Sorosa finansētās Baltijas–Amerikas partnerattiecību programmas (BAPP) – finanšu atskaitēm. Tika ņemtas vērā arī Providus atskaites, kurās skaitļi atšķiras un kurās uzrādīts arī no Sorosa galvenās struktūras – Atvērtās sabiedrības institūta (OSI) – saņemtais finansējums.

Tomēr jāņem vērā, ka šī informācija varētu būt nepilnīga, jo, piemēram, Neatkarīgā atklāja būtisku nesakritību starp SFL finansu atskaitēs norādītajām summām, kas piešķirtas Cilvēktiesību un etnisko studiju centram (CESC) un paša šā centra finanšu atskaitēs uzrādītajiem cipariem. Proti, SFL atskaites uzrāda, ka 2001.–2004. gados piešķirta aptuveni desmit reizes mazāka summa, nekā atspoguļots paša CESC

atskaitēs.

Cik publiski bija pieejamas CESC un Providus finanšu atskaites, tik tās šajā pētījumā ir ņemtas vērā.

Ļoti iespējams, ka no naudas summām, ko Soross atvēlējis dažām NVO, apreibtu galva daudzu Latvijas partiju funkcionāriem, kuri bieži vien ir spiesti operēt ar krietni mazāku budžetu.

Daži piemēri. KNAB informācija liecina, ka 2005. gadā Jaunā laika ieņēmumi bija 356 000 latu, Tautas partijai – 241 000 latu, TB/LNNK – 232 000 latu, LPP – 221 000 latu, Zaļajai partijai – 94 000 latu, ZZS – 35 000 latu, PCTVL – 54 000 latu. Savukārt 2006. gadā Jaunais laiks ieņēmumos uzrāda 438 000 latu, TB/LNNK – 345 000 latu, ZZS – 15 000 latu, Visu Latvijai! – 23 000 latu utt.

Sorosa atvēlētais finansējums dažādām NVO spilgti apliecina arī to, ka līdz 1998. gadam SFL Latvijas politikā nejaucās, bet finansēja tikai dažādus filantropiskus un labdarības projektus. Protams, nedaudz jūtams, ka fonds jau tolaik atbalstīja kosmopolītiskas un radikāli liberālas ievirzes projektus, tomēr labdarība tobrīd bija galvenais SFL darbības moto. Neapšaubāmi līdz ar to daļā sabiedrības par SFL veidojās pozitīvs viedoklis.

Piemēram, 1997. gadā no visām NVO Soross visvairāk naudas devis Latvijas Neonatologu (ārsti, kuri nodarbojas ar tikko dzimušu bērnu komplikācijām) asociācijai – 150 000 ASV dolāru. Nedaudz vairāk par 100 000 atvēlēti Nevalstisko organizāciju centram, uzrādīts finansējums SFL meitasorganizācijām – SFL Izglītības informācijas centram (65 000 ASV dolāru), Sorosa mūsdienu mākslas centram (31 000 dolāru), Cilvēktiesību un etniskās saskaņas programmai (25 250). Būtiskas summas piešķirtas Juridiskajai bibliotēkai (61 500) un Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bibliogrāfijas institūtam (29 000).

Sākot no 1998. gada SFL finansējums pagriežas politikas virzienā. Izanalizējot dažādām NVO piešķirto finansējumu, var secināt, ka no 1998. līdz 2002. gadam SFL par mērķi ir stādījis apzināt uzticamus kadrus – nākamos "īstenos" sorosiešus, kuri vēlāk nodrošinātu gan SFL ideju izplatību, gan ietekmi politikā un valsts pārvaldē.

Kā liecina šajā lappusē publicētā tabula, no 1998. līdz 2002. gadam SFL favorītorganziācija ir Nevalstisko organizāciju centrs, kuru SFL nodibinājis kopā ar Dānijas vēstniecību un ANO Attīstības programmu. Lai nemulsinātu skaļais nosaukums, ir jāatgādina, ka kopā ar ANO Attīstības programmu Dž. Soross ir īstenojis daudzus kopējus projektus ne tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē, piemēram, maksājis algas Gruzijas ministriem un policistiem.

Sākotnēji Nevalstisko organizāciju centra dokumentos uzsvērts, ka šīs organizācijas uzdevums ir citu labdarības organizāciju atbalstīšana un apmācīšana. Tomēr pamazām uzsvars no labdarības tiek pārlikts uz "pilsoniskas sabiedrības veidošanu", t. i., pamazām organizācijas mērķis iegūst politisku pieskaņu, kas pastiprinās līdz ar Dānijas vēstniecības izstāšanās no šā projekta. Tāpat vēlāk pamanāma vēlme Nevalstisko organizāciju centru padarīt par visu NVO jumtorganizāciju, kas varētu runāt visu NVO vārdā. Tas bija pirmais mēģinājums radīt organizāciju, kas ar valsts varu runātu gandrīz visas "tautas" vārdā, bet kuru vadītu un komandētu naudas devēja izvēlēti cilvēki. Šī ideja izgāzās NVO pasivitātes dēļ un arī tāpēc, ka dažādām NVO nemaz nevajadzēja nekādu jumtu. Jādomā, ka šā paša iemesla dēļ izgāzās arī mēģinājums 2004. gadā radīt otru NVO jumtorganizāciju – Latvijas pilsonisko aliansi, kuras vadību tūlīt pārņēma dažādu SFL pasākumu aktīvisti.

1998. gadā SFL telpās un par SFL naudu tiek nodibināta Delna, kuras deklarētais mērķis it kā ir cēls – cīņa pret korupciju. Vēl aptuveni 100 000 dolāru SFL piešķir dažādiem pētījumiem par korupciju (Marijai Zeltiņai, Inesei Voikai, Latvijas Ārpolitikas institūtam u. c.). Ar laiku izrādīsies, ka šāda pretkorupcijas darbošanās ir runga ar diviem galiem: no vienas puses, tiek pievērsta uzmanība korupcijas ļaunumam; no otras puses – plašā sabiedrības lokā tiek nostiprināta subjektīva pārliecība par korupcijas izplatību Latvijā, tādējādi situācija tiek mālēta drūmākās krāsās, nekā tā ir. Tas savukārt ļauj "cīņu pret korupciju" pārvērst par biznesu – jo melnākas krāsas, jo "cēlajai lietai" vajag vairāk naudas no valsts budžeta, Eiropas struktūrfondiem u. tml., turklāt šo lietu efektīgi var izmantot par ieroci politiskajā cīņā.

1998. gadā milzu summa (240 000 ASV dolāru) piešķirta arī SFL meitasorganizācijai – Skolu atbalsta centram. Bet kopumā izglītībai 1998. gadā piešķirti 1, 76 miljoni dolāru, kas faktiski sakrīt ar Neatkarīgās pieņēmumu, ka sācies sorosiešu "kadru kaldināšanas" process. Arī pašreizējais Delnas vadītājs Roberts Putnis 1998. gadā pievērsies izglītībai – viņš par 13 206 latiem izglītojis "mediju pārstāvjus par cilvēktiesībām".

Nākamajos gados uzņemtais virziens tiek nostiprināts ar jaunām milzu summām. Piemēram, 1999. gadā pētījumiem par korupciju piešķirti 106 000 dolāru (tostarp NIP birojam un Hansamedia). Kopā "pilsoniskajai sabiedrībai un integrācijai" un "tiesiskas valsts veidošanai" (faktiski – politiskai darbībai) 1999. gadā piešķirti 3,1 miljons dolāru, 2000. gadā – 3,1 miljons dolāru, 2001. – 2,2 miljoni dolāru, 2002. gadā – 1,5 miljoni ASV dolāru.

2001. gadā par 100 000 dolāriem tiek dibināts portāls Politika.lv. Pirmoreiz 66 000 dolāru tiek atvēlēti "sabiedriskās politikas stipendiātiem", kuru vārdi nav zināmi. Stipendiju programma nepārprotami ir veiksmīgas kadru politikas sastāvdaļa, tāpēc 2002. gadā stipendijām tiek atvēlēta jau daudz lielāka summa – 105 232 dolāru. Šajos gados jauns uzrāviens sākas CESC darbībā, kas arī faktiski ir politiska organizācija. Kā šīs organizācijas biedri tobrīd tiek uzrādītas septiņas personas (iepriekš un vēlāk citas) – tostarp Artis Pabriks, Nils Muižnieks, Ilze Brands-Kehre. Organizācijas nostiprināšana dod vērā ņemamu rezultātu – piemēram, 2003. gadā CESC saņem Latvijā ne visai mīlētā Eiropas politiķa Makša van der Stūla balvu (54 000 dolāru).

Par brīdi, kad SFL sāk "kapitalizēt" iepriekšējos ieguldījumus un "diktēt politisko dienaskārtību" valstī, var uzskatīt 2003. gadu, kad tiek nodibināts sabiedriskās politikas centrs Providus. Tajā tiek ieguldīta milzu summa – 878 000 ASV dolāru; no tiem 40 tūkstoši – stipendiju programmai. Lieki piebilst – stipendiātu vārdi nav zināmi. Vēl 50 000 dolāru tiek ieguldīti Dialogi.lv izveidošanā.

Lai gan Providus naudas līdzekļi izskatās ļoti iespaidīgi, ar šo organizāciju nav saistīti pārāk daudzi. Bez SFL kā juridiskas personas tās biedri ir 17 fiziskas personas; kā padomes locekļi uzrādītas piecas personas - Lattelecom bijušais izpilddirektors Nils Melngailis, SFL izpilddirektors Andris Aukmanis, Providus direktores vietniece Krista Baumane, laikraksta Diena reģionālās preses galvenā redaktore Nellija Ločmele, Ministru kabineta pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Inga Reine. Savukārt kā darbinieki šobrīd uzrādītas 20 personas (iepriekš mazāk), no kurām vairākums ir arī jau pieminētie Providus biedri.

2004. gadā sorosieši pirmoreiz izmēģina politiskās "ielu cīņas" – protestējot pret Ingrīdas Ūdres izvirzīšanu eirokomisāra amatam, Delnas vadībā vairākas organizācijas un daži Latvijas TV pārstāvji organizē piketu jeb "pastaigāšanos" pie Saeimas. Toreiz vēl daudzi brīnījās, kas gan kopējs tik dažādajiem cilvēkiem un NVO – šīs protesta akcijas organizatoriem un dalībniekiem? Tikai vēlāk kļuva skaidrs, ka kopējais ir viens – Sorosa finansējums.

Savukārt pērn Delnai jau izdevās saorganizēt vērienīgākas politiskā protesta akcijas – gan skaļi atbalstot Valsts prezidenta amatam Aivaru Endziņu un pēc tam izkliedzot nepieklājīgus saukļus par ievēlēto Valdi Zatleru, gan oktobrī pie Saeimas lietussargu akcijā protestējot pret Alekseja Loskutova atlaišanu, gan Doma laukumā, zem lietussargiem pulcējot tūkstošus uz tautas sapulci. Visām šīm akcijām galvenais organizators un finansētājs bija tieši Delna, kas pēc tam lūdza iztērēto naudu saziedot tautai. Jāatgādina, ka A. Endziņa atbalsta pasākumam iztērēto naudu Delna bija aizņēmusies un pēc tam kādu laiku pat nespēja atdot. Savukārt lietussargu pasākumam Doma laukumā iztērētā nauda tika savākta operatīvi: divas trešdaļas no vajadzīgās summas saziedoja pašreizējie politiskie sabiedrotie – Jaunā laika biedri (25%), ārzemju latvieši (14%), Lemberga oponenti (13%) un paši sorosieši (11%).

 

Viedoklis: Kas es esmu? Es esmu pele

Aivars Ozoliņš,  Diena  01/25/08    Skaistums nāk no iekšām - nu, kas var būt labāks par šo! Kaut gan Ainārs Šlesers intervijā Rīgas Laikam 1999.gadā sacīja mazliet citādi (ka "sievietes smukumam ir jānāk no iekšām"), šādā pieslīpētā veidā to laikam gan var uzskatīt par desmitgades spārnoto teicienu. Katrā ziņā, ja konkurss Gada vārds būtu rīkots jau togad, toreizējam ekonomikas ministram nebūtu konkurentu nominācijā Gada teiciens.

Atskatoties uz šo laiku Latvijas politikā, daudz būtiskāki par minēto lirisko, ja tā var teikt, izvirdumu gan šķiet citi domu, ja tā var sacīt, graudi no tās leģendārās intervijas: "Neko gudrāku par naudu neviens nav izdomājis"; "Es tagad esmu ministrs"; "Man ir nauda!"

Arī 2003.gadā, kad Rīgas Latviešu biedrība, Latviešu valodas attīstības kopa, Latvijas Rakstnieku savienība un Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisija pirmo reizi rīkoja konkursu Gada vārds, uzvarēja nauda, proti, naudas lietas politiķu valodā bija vissvarīgākās. Par gada teicienu kļuva "zelta rokas", kā savējās bija raksturojis toreizējais veselības ministrs, bijušais ķirurgs un pašreizējā Valsts prezidenta darbabiedrs Āris Auders, skaidrodams, par ko bija ņēmis no pacientiem kukuļus jeb, kā tagad tos pieklājas dēvēt, "pateicības". Vai, kā tos nupat nodēvējusi kukuļņemšanā apsūdzētā tiesnese Tālere, "iepriecinājumus".

Auderu iegāza samežģīts godīgums vai laika gara nejušana, vai iedoma, ka nāk jauni laiki. Nu, kur bija prāts izsniegt pacientiem kvītis par saņemto naudu! Nebūtu izsniedzis, kazi, būtu ticis par prezidentu vai vismaz nebūtu notiesāts un priecātos par pašreizējā veselības ministra izmisīgajiem centieniem legalizēt to, ko viņa gadījumā tiesa atzinusi par krāpšanu.

Kopš tam notikusi uzsvaru pārbīde. Par 2007.gada teicienu atzīts Latvijas televīzijas nu jau bijušā ģenerāldirektora paziņojums, ka filmas par Putinu nerādīšanā vainojams "bojāts horizontālais taimkods". Ar to atbilstoši pašreizējai politiskajai kultūrai godam vai negodam konkurēja klasiķa Šlesera "šodien es negribētu melot tiešā ēterā" un Saskaņas centra Saeimas frakcijas vadītāja Jāņa Urbanoviča "jūs nemelojiet manā vietā, lūdzu".

Apzināšanās, ka melošana ir galvenā saziņa ar sabiedrību, ik pa laikam izlaužas politiķu valodā. Holšteins meloja neveikli un zaudēja amatu. Tautas partija to darīja bezkaunīgi - Kalvītis bez jebkādām redzamām šaubām atkārtoja atkal un atkal, ka Šķēles apmaksātā un premjerministra biroja vadītāja Liepnieka uztaisītā priekšvēlēšanu reklāmas kampaņa esot "vārda brīvība", kam nav nekāda sakara ar TP, - un dabūja lielāko vietu skaitu Saeimā.

Tiesa, meli un it īpaši uzpūtība ("es esmu stabilitātes garants", "ierēkšana" par "kvaukšķiem", "Lagzdiņa sveiciens" "zaudētājiem") pret rudeni izprovocēja jaunu jēdzienisko slodzi vārdam "lietussargi", kas gan nav atzīts par gada vārdu, taču, nav šaubu, kļuvis par zīmi gada būtiskākajam notikumam politikā.

Iestājās pat tāds kā apmulsums. Iepriekš viens no politiķu moto bija Ingrīdas Ūdres (dziedi ar zvaigzni - šeit ir Latvija!) "es nekad ne no kurienes neatkāpjos", te piepeši viņas partijas biedram Indulim Emsim iestājās identitātes krīze - "es esmu pele", "droši vien es esmu unikāls", "politiski kaut kādā veidā jau esmu piebeigts", "esmu gatavs šim solim, bet nezinu, kurā virzienā man to spert" -, un Saeimas priekšsēdētājs saļima zem "Dāmokla zobena" un "stipendiju" sloga.

Kalvīša "septiņu trekno gadu" valdību cits pēc cita sāka pamest ministri, līdz pats atkāpās, tomēr partijai neizdevās viņa vietā ielikt Zalānu "ar mirdzumu visās vietās". "Kas es esmu?" mulsi bilda prezidents Zatlers un uzdeva veidot valdību "turbulentajam" veterānam Godmanim; turpmāk bieži dzirdēsim no angļu valodas netulkotus "drastiski", "opcija" un citus, bet uz šā gada teicienu droši vien varēs pretendēt "pirmkārt, otrkārt, treškārt".

Par gada vārdu atzītais "ēnstrādnieks" labi der arī svarīgu Latvijas politisko procesu virzītāju raksturošanai. Toties gada nevārds "siera produki" šķiet tikpat garlaicīgs kā "robežlīgums". Latvijas politikas "zoodārza" aprakstīšanai labāk der Valsts valodas centram pircēju iesūtītās veikalos Rimi un Maxima redzētās preču cenu zīmes - "jautrā vabole ar bumbām", "plīša Simpsoni ar lielām galvām", "ziepju burbuļu trubi", "šķīvis skandal", "cepeša piedurkne", "žirafs Kostja", "kuilis mežonīgs", "krājkase sexy", "iespraužama sirds".

Necilāks, taču tikpat neizdibināms kā 2006.gada spārnotais teiciens "ņēma un uzmeta", paliek produkta nosaukums Salāti "gaļas". Tas ir apmēram tā, kā Latvijas "politika". Droši vien tikai tāgada valodnieki Šķēle ar Šleseru, kuri bija nopietni skaidrojuši, ko nozīmē "ņemt" un ko - "paņemt", spētu mums izskaidrot, kas šādos salātos ir un kas nav "gaļa" un "politika".

 

Premjers Godmanis: mums ir vairāki riski

Diena  01/25/08    Premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) intervijā Dienas galvenajai redaktorei Sarmītei Ēlertei, komentāru lapas redaktoram Paulam Raudsepam un reportierei Zanei Zālītei-Kļaviņai

- Valdības 100 dienu plānā ir uzkrītoši daudz punktu, kuros teikts — izstrādāt koncepciju, savākt informāciju, savākt statistiku. Vai tas nozīmē, ka, sākot darbu pie 100 dienu plāna, valdībai vai premjerministram trūka informācijas vai pārskata?

- Dažos jautājumos — noteikti, ka nav bijuši šādi pārskati līdz šim. Sistēma ir tāda, ka vispirms ir koncepcija, kas paredz darbības un no koncepcijas nāk ārā vai nu MK noteikumi vai likumprojekti ar MK noteikumiem.

Es piekrītu, ka te [100 dienu plānā] izskatās, ka rīcības ir pamaz, jo ir ziņojumi, koncepcijas. Bet to nevajag skatīt atrauti, jo nāk līdzi rīcības plāns. Un šeit būs tikai rīcība, šeit mēs deklaratīvas normas neatstāsim.

- Runājot par izglītības jomu, cik lielā mērā ir ņemti vērā Pasaules Bankas (PB) ieteikumi saistībā ar novērtējumu par izglītības sistēmas neefektivitāti? Otrs — ko nozīmē šis pārskats un ziņojums? Vai tad līdz šim nebija priekšstata, kāda ir situācija ar skolām, skolotāju noslodzi? Nebija statistikas?

- Gan jā, gan nē. Piemēram, viena no PB ziņojuma sastāvdaļām — un tas ir arī rīcības plānā iekļauts, kas jāatrisina — ir: iegūt patiešām objektīvu informāciju par cipariem, par skaitu. Ir kādas 28 datu bāzes, kas nav integrētas, līdz ar to ir grūti pateikt trīs lietas — skolēnu skaitu pa visu valsti, cik pretī ir slodzes un skolotāju skaitu.

Šī informācija ir ļoti svarīga, lai ietu nākamo soli — jāsagatavo [Izglītības un zinātnes] ministrijai rīcība, ko tā darīs, kad mēs koncentrēsim vidusskolu skolēnus… Jo problēma ir mazās lauku skolas. Ne visas tās ir sākumskolas vai pamatskolas, dažām nāk klāt arī vidusskola. Vidusskolā tomēr ir zināmi nosacījumi un, ja skolēnu skaits tur ir ļoti mazs, tad skolotāji pretī ir pilnīgi neefektīgi virsproporcionāli. Tāpēc ideja ir vidusskolēnus — tie ir cilvēki, kas var pārvietoties patstāvīgi — mēs viņus koncentrējam jau tajās vietās, kur ir dabaszinātņu mācību kabineti, kur ir informatizācijas nākotne vai programma, kur ir siltināšana. Skolēnu skaits klasēs nebūs septiņi vai astoņi, bet tāds, kādam tam ir jābūt, kā tas ir Eiropā, vismaz 15.

- Tas nozīmē, ka nauda sekos bērnam?

- Vidusskolas līmenī — viennozīmīgi.

Un otrs, kas mums paredzēts rīcības plānā — mēs izmantosim trīs pilotprojektus. Mēs negribam uzreiz riskēt, jo tas, ko iesaka PB, ir samērā riskanta procedūra. Mēs vēl esam administratīvi teritoriālajā reformā un mums vēl novadi nav nostabilizējušies. Mēs ņemsim pavisam vismaz trīs dažādas situācijas — kur pavisam mazs novadiņš, tad tādu, kur ir nosacīti liels novads ar pilsētu pa visu, un kaut kādu starpstāvokli. Un paskatīsimies, vai lēmumi, kas tur tiek pieņemti, būs objektīvi, vai viņi dos kaut kādu rezultātu. Mēs kā valdība visu laiku stāvēsim aizmugurē kā drošinātāji.

Izglītības joma ir ļoti būtiska saistībā ar administratīvi teritoriālo reformu. Mums bija skolu valdes, kas ir rajonu struktūras. Tās nav valdības «rokas uz vietām». Te ir atšķirība no veselības aprūpes sistēmas. Nav Izglītības ministrijas reģionālās pārvaldes uz vietas, tās ir pašvaldību iestādes. Tajos gadījumos, kur rajons pārtop par novadu, rajona skolu valde ir arī novada skolu valde. Bet tajā brīdī, kur rajona vietā ir trīs novadi, kas notiek? Katrs novads taisa savu skolu valdi? Ja novads nespēj pavilkt un sāk prasīt, ka mēs nevaram pavilkt, ka mēs esam par mazu, mēs gribam, lai kāds cits mūsu vietā to dara, un tad viņi slēdz līgumu ar tuvākās lielās pilsētas skolu valdi vai tuvākā lielā novada skolu valdi — tā ir pirmā pazīme, ka tas novads ir uzbūvēts neadekvāti un nepareizi, un tikai politiski.

- Esat teicis, ka šīs valdības prioritātes ir energocenu celšanās jautājums, jaunas elektrostacijas būvniecība, Lattelecom privatizācija un inflācijas mazināšana.

- Varbūt es neizteicos precīzi, bet arī teritoriāli administratīvā reforma ir viena no prioritātēm. Tas ir varbūt pat daudz nopietnāk nekā ekonomiskā konjunktūra, jo tā ir un pāries.

- Iepriekšējais jautājums bija saistīts ar to, ka Valsts prezidents pirmajā šī Ministru Kabineta sēdē akcentēja tādus jautājumus, kā uzticības atgūšana, tiesiskums, veselības, izglītība. Vai prioritāšu nav par daudz? Vai arī nav tā — ko nu tur par tiesiskumu, uzticību, ķersimies pie reālām lietām?

- Lattelecom gadījums ir ar to saistīts, jo tur ir pilnīgi skaidrs, ka uzticība ir tuvu pie nulles. Tas ir principā uzticības jautājums. Es varētu desmitreiz stāstīt, kāpēc mēs ejam šādu ceļu, bet tas jau uzticību nemainīs.

Ir cilvēki, kas ir nākuši un teikuši — te ir 435 miljoni. Jūs sakāt — var dabūt vairāk. Ja tas izdosies, būs uzticība. Ja mazāk, tad būs jautājums — kāpēc?

Kur ir galvenais risks šajā pasākumā. Tas ir saistīts ar to, ka gadījumā, ja šo naudu tiešām atnāk un noliek un mēs to saņemam un esam ļoti priecīgi. Un sekundi vēlāk mums arestē pilnīgi visu šo darījumu, iesaldē līdzekļus — tiesā. Arestē jebkura trešā puse, kas apgalvo, ka šāda pretendentu izvēle neatbilst likumiem. Punkts. Un iesūdz mūs visās iespējamajās tiesās.

Mēs būtu ļoti ieinteresēti, lai Blackstone būtu 49% īpašnieks un tā ir mana nostāja, esam skatījušies, lūguši papildus informāciju par šo kompāniju, mums nav nekādu indikāciju, ka būtu kaut kāda bīstamība.

Bet tādā veidā, kā tā parādījās, kādā veidā Blackstone kļūst par īpašnieku, tādā veidā mēs riskējam ar tiesu.

- Kalvīša valdībai nebija šādu bažu.

- Man ir tādas bažas. Es esmu skatījis cauri šos dokumentus. Problēma ir ar management buyout [vadības izpirkuma] metodi.

Man ir informācija, ka ir jau vesela virkne kompāniju reģistrētas, kas to vien gaida, kā tikko transakcija būs veikta, tā sūdzēs tiesā, par to, ka… Viņi tā kā tādi izspiedēji darbosies.

Un tad ir pavisam vienkārši — mūs iesūdz, ka mēs neievērojam šo likumu un, līdzko iesākas tiesvedība, apstājas viss, iesaldē visus darījumus, visus aktīvus, īsti nestrādā jaunais Lattelecom un tad ir briesmīga situācija. Es uz to nevaru un nedrīkstu iet, un tā ir mana galvenā problēma.

Tas, ko es mēģināju likt priekšā savā modelī, es mēģināju atrast variantu, kā tomēr turpināt to, kas bija, un tajā pašā laikā norobežoties no tiem riskiem.

- Par elektrospēkstaciju. Pašlaik ir saņemts operatora ziņojums, bet vai nebūtu svarīgi saņemt arī neatkarīgu ziņojumu, jo šo ziņojumu ir rakstījis Latvenergo meitas uzņēmums, kas zināmā mērā ir ieinteresēts. Otrkārt, kā dzirdams no enerģētikas ekspertiem, tajā tiek vērtēts ļoti šauri — jaudas, tikai balstoties uz esošajiem līgumiem. Tur nav vērtēts plašāk, kas ir ticami attīstības scenāriji.

- Problēma nav tīri ekonomiska, bet diemžēl arī ģeopolitiska. Tas nav vienkārši operatoram, nav vienkārši arī valdībai. Uzreiz jāpasaka — lai ko mēs arī nebūvētu, jautājuma par cenu šeit nav. Nav svarīgi, vai pērkam no igauņiem, vai no lietuviešiem, vai no krieviem, vai ražojam paši. Galā ir pasaules cena.

Mēs tendera apstākļos iepērkam no trīs pusēm elektrību — Igaunija, Krievija, Lietuva. Risks ir apjomos, nevis cenā. Paskaidrošu. Runājām par to arī ar komisāru [Andri Piebalgu]. Ir izslēgta situācija, ka mēs varēsim uz Ignalinas esošās rēķina iegādāties kaut kādus zināmus apjomus no Lietuvas. Viņa būs jāaizslēdz ciet.

Tagad, ja mēs paņemam kontraktu, it kā ir ļoti vienkārši. Mēs viņu pagarināsim uz 40 vai 50 gadiem. Bet problēma ir tā, ka otra puse jaudas pazušanas dēļ nespēs mums nodrošināt apjomu.

Otrs ir ar Krieviju. Kāpēc mēs no Krievijas nevarētu visu laiku pirkt elektrību par pasaules cenām? Tur viena cita nelaime ir. Kā mēs īsti zinām, kā iekšējais patēriņš Krievijā mainās un aug? Vai tas nemainīs situāciju tā, ka mēs nedabūsim to, uz ko ceram? Un informācija, ko mums sniedza Latvenergo — ka tā jauda, esošā kapacitāte kabelim [no Krievijas] ir jau viss, maksimumā! Ja mēs kaut ko vēl papildus gribam, tur nekādas piegādes nav iespējamas.

Ar igauņiem ir trešais risks. Igauņiem pārejas noteikumos [iestājoties ES] ir noteikts, ka visām viņu degslānekļa stacijām ir jābūt ar filtriem, atbilstoši ES standartiem. Ja viņiem uz pārejas perioda beigām — un tas ir 2014.gads, ja nemaldos, — ja viņiem nav tie filtri, viņi maksā milzīgu sodu. Punkts divi — ar CO2, viss tas eksports, ko tad viņi drīkstēs eksportēt saistībā ar šo te netīro enerģiju, ko tad viņi maksās, tas ir pilnīgi krimināli! Tāpēc es uz šiem līgumiem pilnīgi paļauties nevaru. Plus vēl viens risks, ka viņiem vēl viens kabelis tiek plānots uz Somiju. Ja viņi izdomās uz Somiju pārdot vairāk, mēs varam palikt rindas galā.

Mums tātad riski ir visās trijās pusēs. Kādas ir alternatīvas? Mēģināt pašiem būvēt.

Izejot no tā, ko mēs varam ātrāk uzbūvēt, un ko mēs varam vēlāk uzbūvēt — arī tas ir vēl viens risks. Jo ir vēl jautājums, lai mēs varētu savus patēriņus nosegt, un mums mājsaimniecību patēriņš aug un mēs, salīdzinot ar Igauniju, pēc Latvenergo datiem, esam vēl stipri zem tā, kur mums jāiet — mājsaimniecības, tad ir vēl jauni objekti, Cemex, teiksim, kas prasa elektrību, jaunais Metalurgs un vēl… Jo mēs taču neiesim uz principu, ka mēs nevaram neko atbalstīt, jo nav elektrības! Tāpēc mums ir, pirmkārt, jāsadala riski, un otrkārt, laikā jāatrisina šie jautājumi.  

Kāpēc mēs nevaram sākt un beigt tikai ar oglēm — tāpēc, ka mēs paskatījāmies, ja no nulles sākam — mums nekad nav bijusi ogļu stacija. Un vēl viena nianse, tas ir arī ārpolitisks jautājums. Mums būtu ļoti svarīgi savienot šo staciju ar Zviedriju, ar kabeli. Ja mēs uzliekam ogļu staciju, mēs varētu reizē piegādāt enerģiju uz Zviedriju, kur arī patēriņš ir vajadzīgs, atsevišķā laika periodā. Un atsevišķā laika periodā saņemtu no Zviedrijas. Un mūsu arguments — mēs esam uzbūvējuši ogļu staciju, un tā ir reāla jauda, kas nav jauna, un mums ir konkurenti, jo arī citi ir sākuši sarunas par kabeli.

Kāpēc mēs nevaram ar to sākt? Tāpēc, ka mēs pēc visas fizikas, ja mēs tikai uz to paļaujamies, mēs varam nonākt blekautā apmēram laika periodā ar nepietiekamu enerģētiku no 2011.līdz 2014.gadam. Jo mēs nevarēsim to ātrāk uzbūvēt kā apmēram sešos septiņos gados.

Tātad ar to mums nepietiek. Te ir 400 megavati, mums vajag 800. Un mēs tērējam 1400, un ir skaidrs, ka uz kādu 2016.gadu mums ir vajadzīgi 2200 megavati. Tāpēc ir sadalīts — 400 šeit, 400 — turbīna ar gāzi.

Un tagad par gāzi. Problēma, ka it kā viss ir, uzbūvēt var ļoti ātri, jānopērk turbīna konkursa kārtībā… Iepriekšējo pirka no General Electric, ja nemaldos… uzliek turbīnu, tā strādā un 2011.gadā jau ražo elektrību. Bet ir riski arī te. Globālais risks — ja vienkārši gāzes nav. Viss, punkts. Gazprom, cik es esmu lasījis, izstrādā pāri par 600 miljardiem kubikmetru gāzes gadā. Mēs tērējam Latvijā ar dievpalīgu 1,7 miljardus. It kā tas nav daudz. Bet visur ir kontrakti. Ja palaiž Nordstrīmu, palaiž vēl visas lietas, ej nu zini, kā ir. Bet mums ir viens drošinājums tomēr — tā ir Inčukalna krātuve. Latvijas trumpis. Tur viss ir sagatavots, viss ir izremontēts, nav fizikālu problēmu papildus gāzi piegādāt uz TEC-2, kur uzliek turbīnu.

Bet ir vēl viens risks. Mums jāpanāk vēl viens ilgtermiņa līgums par papildus gāzes piegādi šai turbīnai. Ja mēs uz 2011.gadu gribam pabeigt, tad mums ir uz to laiku jābūt arī papildus gāzes apjoma līgumam uz šo staciju, uz šo turbīnu. Jo, ja mēs uzbūvēsim, bet papildus līguma nebūs, tad problēmas būs pavisam nopietnas.

Pieņemsim, kaut kas notiek globāli. Mēs viņu vienalga varēsim darbināt ar dīzeļdegvielu, ja mēs gribēsim ģenerēt siltumu. Tas ir fakts. Tātad tas nav tā, ka mēs pilnīgi degam nost. Vēl viens pluss — ap 12 līdz 14% varēs sadedzināt atkritumus no visa reģiona, izdedžus izmantot būvmateriāliem, — ir izpētīts, Dānijā, Odensē ir absolūti tāda stacija, kādu mums vajag, tikai ar mazāku jaudu, tur ir vesela infrastruktūra apkārt.

Protams, tam visam jābūt profesionāli noformētam un pierādītam, lai mēs atkal neizdarām kaut kādas izmaiņas likumos, kas mums teiks, ka mēs kaut ko nedarām konkursa kārtībā. Tur mēs jau runājuši ar kopienu.

Ja formāli iziet no principa, ka viss ir kārtībā, tad mēs varam nebūvēt neko. Tad mēs pērkam no Krievijas elektrību, kur varētu būt, no Igaunijas, kuriem varbūt būs filtri, bet no Lietuvas gan es neredzu, kā mēs varētu nopirkt. Bet tā ir formāla pieeja, tāpēc es domāju, ka mums jāiet šis ceļš, bet tas ir slikts no tā viedokļa, ka ir šī 40% prasība no ES puses. Tā kā mums hidroelektrostaciju īpatsvars ir ļoti liels, mums ir prasība iet uz atjaunojamo enerģētiku, izejot no sākuma bāzes. Mums tā ir ļoti laba, bet arī prasības ir augstas. Ja mēs šīs abas uzbūvējam [ogļu un gāzes staciju], tad, kā jūs labi saprotat, tas neiet tajā virzienā, ko prasa Brisele. Baidos, ka nedabūsim nevienai no stacijām nekādas Eiropas naudas, mums vajadzēs pašiem. Ja izdosies kaut ko pārdot, daļu noteikti atlicināsim otrai stacijai, ka Latvenergo nevarēs pacelt. Jo, ja mēs visu uzreiz uzceļam, un visu ieliekam tikai tarifos, tā arī ir problēma — tīri finansu plūsmu rēķinot.

- Ja runa ir par gāzes staciju, Andra Piebalga pozīcija ir bijusi, ka tai nedrīkst noteikt obligāti valsts iepirkumu — ja privātie grib, lai ceļ!

- Necels neviens. Mums ir gadījums Liepājā de facto, kad bija ideja Liepājā būvēt ģenerāciju — ja nemaldos, tur amerikāņu kompānija Caterpillar darbojās — viss tas pārtraucās viena iemesla dēļ: privātā nosacījums ir dzelžains — viņam ir konkrēti, tarifs un apjoms. Tikai ar tādu nosacījumu viņš cels, ka mēs garantējam tarifu un apjomu. Jo privātajam, ja viņam negarantē, bet viņš ir ieguldījis un uzbūvējis, tad viņš ir iekšā ar visu dziesmu grāmatu.

- Tātad šobrīd valsts nedos šo obligāto garantēto iepirkumu?

- Mēs pagaidām to nedodam nevienam. Mēs gribam paši uzbūvēt. Arī ogļu staciju būvēs valsts.

- Par tiesisko bloku. Vai nav zināma pretruna — laikā, kad tika veidota šī valdība, tiesiskuma un uzticības jautājumi tika minēti gandrīz vai kā prioritāte. Tagad, kad esam tikuši tik tālu…

- Nolikti kādā tālā plauktā?

- Tieši tā! 100 dienu plānā, nevar noliegt, ir ļoti konkrēti punkti, bet vai tā ir premjera prioritāte?

- Ja man jāsaka pilnīgi godīgi, es uzskatu, ka šie darbi ir jāizdara 2008.gadā, un bez tiem būs grūti risināt pārējos. Un tāpēc uzskatu, ka jāveic konkrētas darbības. Par KNAB. Runāju ar Loskutova kungu, ar ģenerālprokuroru, ar tieslietu ministru. Darba modelis ir precīzs. Novērst visas šīs te peripetijas. 7.pantā likumā par KNAB — tā ir mana nostāja — Tieslietu ministrijā ir darba grupa, kur ir prokurori, Satversmes tiesas tiesneši, Augstākās tiesas pārstāvji un tas ir instruments, bez kura es neesmu ar mieru nevienu soli spert, pie kam viņi ne tikai paši izstrādās priekšlikumus, bet arī rakstiski savāks visas atsauksmes.

Pie [KNAB priekšnieka] atcelšanas procedūras — paliek KNAB likuma 7.pants: komisija MK noteiktā kārtībā izvērtē, bet tur būs vēl jāieliek komats un jāieraksta — un dod slēdzienu par atbilstību vai neatbilstību amatam. Jo pašlaik iznāca tā, ka valdība saņēma informāciju no komisijas, kurā es pats biju loceklis un tad es nosēdos valdības krēslā, un tad tā reāli viss it kā ir, bet slēdziena nebija, un valdība sāka slēdzienus izdarīt pati.

- Tātad būs ģenerālprokurora izveidota komisija, kurā nebūs politiķu, bet būs profesionāļi, un to noteiks likums?

- Tieši tā.

Par iecelšanu ir divi varianti. Valdība veido konkursa komisiju, tā izvēlas kandidātu un prasa ģenerālprokurora atzinumu. Otrs — ģenerālprokurors pats organizē konkursu un pats atlasa. Ģenerālprokurora nostāja, ka viņš to negrib uzņemties, jo tad būtu vesela virkne problēmu — viss no sākuma līdz beigām jādara un vēl jāuzņemas atbildība.

Man šķiet, ka ies uz to, ka ģenerālprokurors dos slēdzienu valdībai par kandidātu. Tad valdība ies uz politisko risku, vai nu tā ņem vērā slēdzienu vai nē. Un Saeimu jau iet valdības lēmums ar prokurora slēdzienu.

- Ģenerālprokurors Maizīša kungs ir teicis — un tas ir ļoti svarīgi — ka valdībā jānonāk kandidātiem, kurus ir izvērtējusi profesionāla komisija. Taču, ja valdība, balstoties uz politiskiem principiem, varēs izraudzīties kādu sev tīkamu cilvēku, kurš nebūs atsijāts šajā profesionālajā sietā, tad nekas nebūs mainījies — būsim turpat, kur esam.

- Nezinu, vai prokurors dos pozitīvu slēdzienu par šādu kandidātu. Ja prokurors rakstīs negatīvu slēdzienu, bet valdība vienalga viņu stums uz Saeimu, tad Saeima saņems divus atzinumus — vienu negatīvu, otru pozitīvu. Pie tādas situācijas Saeimai ir jāuzņemas pilnīgi cita atbildība.

Bet tie ir mani darba priekšlikumi, es nezinu, ko man darba grupa piedāvās. Būs samērā ešelonēts ceļš.

- Par Kriminālprocesa likuma «antimafijas» grozījumiem.

- Tur ir tik sīki uzrakstīts, ka es neko gudrāku nepateikšu.

- Vai tas jau nav pārāk detalizēti — kā gatava grozījumu redakcija?

- Nu labi, bet nav jau teikts, ka tieši tādu redakciju arī pieņems. Es, godīgi sakot, domāju, ka arī tur visam jābūt ar visiem slēdzieniem un štempeļiem.

- Gan Augstākās tiesas priekšsēdētājs, gan ģenerālprokurors saka, ka tā varētu būt ģenerālprokurora atbildība [izbeigt kriminālprocesu pret ziņotāju], taču viņi abi pieļauj kā tālāko robežu, līdz kurai viņi varētu iet, ka izmeklēšanas stadijā — izmeklēšanas, nevis tiesas — ka ģenerālprokurora lēmumu apstiprina speciāls Augstākās tiesas tiesnesis.

- Es piekrītu. Tieslietu ministrs atbild par to, kāds šis dokuments nonāks valdībā.

- Ja premjers šo jautājumu deleģē tieslietu ministram, kurš savukārt to deleģē darba grupai, vai premjerministrs apzinās, ka par rezultātu atbildīgs tomēr būs viņš pats?

- Politiski es būšu atbildīgs, es to apzinos.

- Par iekšlietu ministru. Vai piekrītat Segliņa kungam, ka korupcijai tiek pievērsta pārāk liela uzmanība?

- Es viņam piekrītu tiktāl, ka Kriminālpolicijā ir jāpaaugstina algas. Nedomāju, ka tas jādara uz KNAB finansējuma samazinājuma rēķina.

- Iekšlietu ministrs arī atsaucies uz kaut kādiem pētījumiem par tautas sapulces ziedotājiem. Vai kāda valsts iestāde ir pētījusi ziedojumus?

- Man nav tādas informācijas, es neesmu devis nekādus rīkojumus pētīt, kad es biju iekšlietu ministrs.

- Vai ministram būtu jāizplata baumas, par lietu, kas ir pilnīgi caurskatāma? Sakot, ka viņš ir šo papētījis, pirmais iespaids — ir izmantota Drošības policija.

- Es domāju, ka kā iekšlietu ministrs [Segliņš] neko nav pētījis. Man nav informācijas, ka Drošības policija tur būtu kaut ko pētījusi.

- Vai šāda izrunāšanās nerada bažas, ka politiķi varētu pastiprināti sākt izmantot drošības iestādes savu politisko mērķu sasniegšanai?

- Parūpēšos, lai tas tā nenotiktu.

- Par drošības likumiem. Ko īsti nozīmē formulējums — atgriešanās pie situācijas, kas bija 2002.gadā?

- Līdz 2002.gadam biju Nacionālās drošības komisijas loceklis. Tajā laikā darbojās likums tajā redakcijā, un faktiski es biju liecinieks, ka likums netraucēja attiecībām starp parlamentu un drošības iestādēm, bet pat stimulēja. Bija tā — par budžetu, struktūru, iekārtām mums bija pilnīga informācija, mēs devāmies uz šīm trim struktūrām [SAB, Drošības policija un Militārās izlūkošanas un drošības dienests], mūs iepazīstināja, mēs, kam bija pielaides, arī pieņēmām lēmumu par budžeta pieprasījumu. Ko mēs nedarījām, un nevienam nebija pat domas — mēs nevienā krimināllietā, nevienā operatīvajā lietā ne oficiāli, ne arī mutiski informāciju neprasījām.

It kā jau varētu palikt tā, kā ir, bet ir viena nianse: var parādīties konflikti starp drošības iestādēm un parlamentu, starp šo komisiju.

Tāpēc likumā ir jāparedz ļoti konkrēti, lai likums paredz abpusēju atbildību.

Tās likuma normas, kas bija spēkā 2002.gadā, varbūt var modernizēt, bet viņas faktiski bija sevi pārbaudījušas, ka nebija konfrontācijas. Piemēram, bija ļoti smaga situācija ar pedofilijas lietu. Bija īpaša komisija utt. Bet vecā Nacionālās drošības komisija arī tajā laikā darbojās. Es neatceros nevienu brīdi šajā ļoti smagajā situācijā, kad būtu kaut kādi pārmetumi drošības iestādēm, ka tās būtu veikušas kaut kādas nelikumīgas darbības.

Jautājums ir par parlamentāro uzraudzību pēc būtības. Ir pilnīgi strikti robežas novilkta. Tas ir tas, ko es, par iekšlietu ministru strādājot, esmu sapratis, — tu nevari iet prokurora sfērā iekšā, un tā ir konkrētā operatīvā lieta, konkrētā krimināllieta, kur ir aģentu vārdi, personu vārdi, pierādījumi. Vienīgais, ko var prasīt procesa virzītājam, ir uzziņa. Tā nav krimināllietas kopija, tas ir tas, ko procesa virzītājs uzskata, ja viņš to sniegs, netraucēs izmeklēšanas gaitu. Un trīs cilvēki to var darīt — pats procesa virzītājs, viņa tiešais priekšnieks un uzraugošais prokurors. Policijas priekšnieks nav tiesīgs pieprasīt krimināllietu.

Igaunijā ir interesanti — tur tieslietu ministrs var paprasīt krimināllietu, jo Ģenerālprokuratūra ir zem Tieslietu ministrijas. Es domāju, paliksim pie mūsu sistēmas, kas ir.

- Iepriekšējo reizi, grozot drošības likumus, bija divas pamatproblēmas — pirmkārt, bija plānots, ka pielaides slepenai informācijai dod vēl kāds cits bez SAB, otrkārt, deputāti varētu nosūtīt savas īpaši pilnvarotās personas uz SAB. Jautājums ir par SAB — tā ir vieta, kurā, ieceļot «savus cilvēkus», var kontrolēt, kas notiek jebkurā izmeklēšanā KNAB, policijā, prokuratūrā, jo SAB realizē noklausīšanos. Maijā mainīsies SAB priekšnieks. Jau pieminētais iekšlietu ministrs, arī iepriekšējais premjerministrs, nerunājot par Tautas partijas biedru Gundaru Bērziņu, ir likuši saprast, ka pašreizējam SAB priekšniekam Kažociņam būtu jau nu labāk pazust.Taču, cik var noprast no prokuratūras un KNAB paustā, ar SAB pašlaik nav problēmu ar informācijas noplūdi. Vai varam būt droši, ka, mainot SAB vadītāju, netiks sagrābta un paralizēta viena būtiska Latvijas tiesiskuma sistēma?

- Viens ir tas, ko jūs sakāt, bet otrs ir starptautiskais aspekts. Tas nav tikai mūsu iekšējais jautājums, ir arī mūsu starptautiskās saistības. Nacionālā drošības padome izskata kandidatūru, protams, es paudīšu savu viedokli, izejot no šiem diviem kritērijiem.

- Atgriežoties pie prioritātēm, neesam vēl pieskārušies veselības jomai.

- Uzreiz teikšu — nekāda [«pateicību»] legalizācija nesanāks. Var izdomāt pat tādu modeli, ka ir slimnīca, ir speciālists, kurš ir ļoti pieprasīts, un viņš piereģistrējas kā pašnodarbinātā persona, noslēdz līgumu ar slimnīcu, ka ir zināms gadījumu skaits, kuros viņš var sniegt pakalpojumu par kaut kādu zināmu summu, tad viņš fiksēti samaksā slimnīcai par slimnīcas izmantošanu, un par visu nomaksā nodokli. Baidos, ka neiznāks nekāda legalizācija.

Es saprotu, ministrs nāk no ārstu vides, ļoti konkrēti. Tas, ko viņš saka — ja pieliks katram ārstam policistu, beigsies ārstniecība.

Ministram bija ļoti sarežģīta situācija, es saprotu. Tikko viņu iecēla, viņš tikās ar arodbiedrību, arodbiedrība viņam uzreiz uzzīmēja tiesas procesu, pie kam tādu dīvainu — par pamatnostādnēm, ko valdība pieņēma 2005.gadā. Tas nav līgums starp arodbiedrību un valdību! Labi, var izdomāt kaut kādu pastarpinātu tiesiskās paļāvības principu, ka cilvēki balstījās uz to, ko valdība pieņēma par pamatnostādnē, kur koeficients ir divi ārstiem [algām] pret vidējo algu tautsaimniecībā. Pie kam nevis valsts iestāžu algu, bet vidējo tautsaimniecībā. Tas nozīmē, ka valdībai ir koeficients divi reiz cipari, ko viņa neregulē vispār. Tas nozīmē, ka ja privātie samaksā par 50% lielāku algu, tad ārstiem uzreiz reiz divi. Skolotāji pretendē uz koeficientu 1,2.

Es mēģinu teikt, ka tas nav manās rokās, man saka — nē, aizej savāc nodokļus, tad būs.

Tas ir pirmais spiediens, uzreiz 150 miljoni.

- Jūs esat teicis, ka šos 150 miljonus savāks.

- Es teicu tikai vienu lietu arodbiedrības sapulcē. Es viņiem parādīju, kādas ir patlaban prognozes, kāda ir situācija ar kopproduktu, kāda ir situācija ar algu pieaugumu, un kad ja izpilda visu, kas ir te rakstīts, tad nākamā gada pieaugums ārstniekiem ir 38%. Vēl klāt.

Mēs nevienu brīdi neesam teikuši, ka mēs atsakāmies no tā, kas ir bijis. Tā problēma ir mūsu finansu resursu iespējas. Par to mēs arodbiedrības informējām. Mēs regulāri tiksimies un regulāri informēsim, kāds ir stāvoklis, lai viņi neteiktu, ka mēs kaut ko slēpjam. Un tad, izejot no tā, kas mums ir, mēs varēsim finansēt.

Mums ir vairāki riski — ar streikiem un demonstrācijām, bet tur mēs neko daudz nevarēsim izdarīt. Veselības aprūpes sistēmā mēs mēģinājām arī kaut kādus iekšējos resursus atrast, bet lieli tie nav.

- Par veselības aprūpes sistēmas efektivitāti. Viena no atskaitēm, kas jāsniedz, kā lasāms 100 dienu plānā, ir par gultas vietu skaitu, par slimnīcu skaitu…

- Ir tāda lieta, ka privātajās klīnikās apmaksa nav saistīta ar gultasdienām. Tā ir drīzāk saistīta ar maksu par diagnozi un precīzām manipulācijām. Valsts dažā vēl ir zināms procents, kas ir saistīts ar gultasdienām. Un tas nebūtu pareizi, jo tad slimnīca saņem vairāk naudu, ja ilgāk guļ. Te jāpārbauda, vai tiešām tā ir, ka mēs guļam vidēji 12 dienas, bet Eiropā — sešas.

- Mēs to nezinām?

- Apšaubu. Arodbiedrības apšauba uzreiz. Ko visvairāk apšauba slimnīcu vadītāji, ko PB raksta — ka mums ārstniecības personāls ir milzīgs. Viņi saka, ka tā tas nav.

Ir cita lieta. Tas, kas ir precīzi — par iespējām zālēs, paaugstināt konkurenci. Nav vienkārši, jo ir Eiropas regulas. Otrs — aparatūras iepirkumi. Ļoti dārgi. Tas, ko es teicu ministram, — visādā veidā jāmeklē kooperācijas iespējas, nevar katrai pirkt kompjūtertomogrāfu, jo tad katrs sapērk un nevar atpelnīt. Trešais — par gultasdienām, ceturtais — cik lielā mērā mēs varam ieviest aprūpes slimnīcas statusu. Tas ir kaut kas jauns, kas saistīts vairāk ar sociālo aprūpi, nevis akūtu ārstēšanu. Tie ir visi iekšējie resursi, bet tie nav lieli.

Par apdrošināšanu. Pirmais, kas man bija prātā — veselības apdrošināšana, bet tas cipars, ko man saka veselības ministrs — tas nav reāli, jo cilvēku skaits nav pietiekams. Nāksies izskatīt jautājumu, cik mēs varēsim paaugstināt finansējumu no valsts budžeta.

Tas, ko mums pārmet, ir procents [no iekšzemes kopprodukta]. Tas ir zems, jā, zem četri. Bet problēma ir vēl vienā citā apstāklī — mums nāk klāt visi Eiropas fondi, un tur veselībai nav nekā! Un proporciju viņi vēl izmaina par sliktu izglītībai un veselībai, jo šīs sfēras nav Eiropas fondu lietotājas. Un tad iznāk tā, ka lai mēs proporciju celtu uz augšu, mums ir zvērīgs līdzfinansējums jāveic.

Protams, šī profesija — ārsti — ja mēs ņemam algu līmeni attīstītās valstīs un šeit, nu viņi ir atšķirīgi. Visās citās sfērās tik lielas šīs atšķirības nav un tas ir vislielākais spiediens uz mūsu sistēmu. Mēs jau visu ko te varam domāt, bet ja mums te vienu dienu ārsti pazudīs no šejienes, tad beigsies visādu mehānismu izdomāšana, tad būs finišs.

Bet 300 miljonus mēs nevarēsim samaksāt, mums nebūs tādas iespējas. Jābūt godīgam, mēs nevarēsim izvairīties no zināmas pretstāvēšanas. Mēs mēģināsim godīgi teikt, cik mums ir naudas.

Arodbiedrības mums pārmetīs, ka mēs netaisām birokrātiju ciet. Nākamais darbs mums būs iziet visas valsts aģentūras cauri. Kancelejai ir jau uzdots konsolidēt visu informāciju, uzdevums ir tās apvienot, samazināt to skaitu. Mums divos gados pienāca klāt ap 3500 — 4000 cilvēku [administratīvajā pārvaldē]. Ja paņemam iepriekšējos PB ieteikumus, visu laiku bija — paaugstināt administratīvo kapacitāti, paaugstināt administratīvo kapacitāti.

- Noslēgumā — globāls jautājums. Kopš gada sākuma akciju tirgi visā pasaulē ir nobraukuši lejā par vairāk nekā 10%, ir bažas, ka ASV varētu iet recesijā… Kā tas ietekmēs Latviju?

- Ir pilnīgi skaidrs, ka mēs esam globālajā sasaistē. Tas būs atkarīgs no tā, cik lielā mērā tās bankas, kas ir Latvijā, ir koordinētas globālajā tirgū, vērtspapīru iepirkumos un pārējā. Otrs — mūsu eksportētāji, kuri tieši vai pastarpināti ir saistīti ar globālajiem tirgiem, gan kokapstrādes, gan izejvielu, gan metālapstrādē, piemēram. Un trešais ir dolāru ieņēmumi. Tie, kas saistīti ar tranzītu un citi, kur maksa nenotiek eiro. Var jau būt, ka mēs nebūsim tā turbulentākā vieta pasaulē.

***

Ivars Godmanis (dz. 1951.g.) valdības vadītāja krēslā aizvadījis nedaudz vairāk nekā mēnesi — Saeima par viņa Ministru kabinetu nobalsoja pērnā gada 20.decembrī. Trīs gadi vai seši mēneši — tik dažādas bija prognozes par faktiski četrās dienās izveidotās valdības mūžu, kurā apvienojās tās pašas iepriekšējās koalīcijas partijas un amatus saglabāja lielākā daļa "veco" ministru

***

Šonedēļ valdība apstiprināja tās 100 dienu (t.i., līdz 14.aprīlim) steidzamāko darbu plānu ar konkrētiem izpildes termiņiem.

Plāna, kurā iekļauti vairāk nekā 100 veicamie pasākumi, centrā ir inflācijas pazemināšana, lēmuma pieņemšana par energoapgādes jaudām un sagatavošanās enerģētisko resursu cenu kāpumam, kā arī izšķiršanās par Lattelecom privatizācijas modeli.

Līdz janvāra beigām valdība plāno tikt skaidrībā arī par tās rīcības plānu, kas noteiks MK darbību 2008.gadā.

 

Notiks diskusija par vēlēšanu reformas nepieciešamību

LETA  01/26/08    Šodien plkst.10.30 "Biznesa augstskolā Turība" notiks politologa un filozofijas doktora Aksela Reca publiskā lekcija "Reformas Saeimas vēlēšanu sistēmā".

Lekcijas iniciators un autors aicina lekcijas apmeklētājus piedalīties diskusijās lekcijas laikā, lai skaidrotu savu nostāju reformu jautājumā.

Publiskās lekcijas mērķis ir raisīt plašākā sabiedrībā diskusijas par Latvijas vēlēšanu sistēmas reformu nepieciešamību. "Līdz šim, analizējot daudzu valstu politiku, esmu saglabājis pārliecību, ka Latvijas vēlēšanu sistēma ir viens no labākajiem demokrātisko valstu piemēriem. Jā, sabiedrība ir neapmierināta ar politiskajiem procesiem Latvijā, taču straujas izmaiņas situāciju varētu tikai sarežģīt," norāda Recs.

Recs ir politologs ar lielu pieredzi akadēmiskajā darbā. Būdams vācietis, kā vieslektors viņš ir strādājis vairākās augstskolās Baltijā. Šobrīd Recs ir biznesa augstskolas "Turība" Komunikācijas zinātņu katedras lektors.

Lekcija notiks augstskolas C korpusa 214.auditorijā, pastāstīja biznesa augstskolas "Turība" sabiedrisko attiecību vadītāja Inese Blaune.

 

Viedoklis: Aplokšņu tradīcija

Laila Paegle, Auseklis  01/26/08    Pagājušovasar, kad Valsts prezidenta amatā ievēlēja ķirurgu Valdi Zatleru, viens no iebildumiem pret šo kandidatūru bija šaubu ēna, ko pār viņa godīgumu meta pacientu pateicības - naudiņa, ko dakteris bija pieņēmis, nedz maksājot nodokļus, nedz izsniedzot kvītis. Pats Zatlera kungs toreiz solījās, ka darīs visu iespējamo, lai Latvijā beidzot tiktu ieviesta skaidrība, cik un kas medicīnā maksā, kā pacientam pateikties ārstam, nepazemojot sevi un mediķi. Tika pat izveidota īpaša darba grupa, lai izvērtētu šo situāciju. Teju pusgadu par aplokšņu problēmu necik daudz netika runāts, jau likās - viss piemirsts. Taču nupat diskusijas atsākušās.

Pašā janvāra sākumā jaunais veselības ministrs, bijušais Kuldīgas slimnīcas valdes priekšsēdētājs Ivars Eglītis izteicās, ka pateicības aploksnes ir sabiedrībā iesakņojusies tradīcija jau no padomju laikiem. To ietekmē arī ārstu zemais atalgojums. Ja šo ieradumu tagad valsts vara centīsies bargi novērst, ar medicīnu uzreiz būšot cauri... Šie honorāri izzustu paši no sevis, ja mediķi būtu pietiekami atalgoti un šajā profesijā valdītu konkurence - uz katru vietu būtu vairāki pretendenti. Hmm, atliek secināt, ka tradīcija nepazudīs vēl ļoti ilgi, jo jautājums, kas ir pietiekams atalgojums, vispār nav atbildams. Kādam nepietiks arī tad, ja mēnešalga būs 1000 latu, 10 000, varbūt 100 000... Un konkurenci arī diezin vai tik drīz sagaidīsim.

Joprojām neizprotu, kāpēc aplokšņu problēma kā karsts kartupelis tiek mētāta pa rokām, nesaucot lietas īstajos vārdos. Kāpēc citās jomās šādas pateicības sauc par kukuli un atbilstoši likuma bardzībai cenšas izskaust, bet medicīnā atzīst par mūsu tautas tradīciju un mēģina rast veidus, kā šādus paldiesiņus padarīt legālus? Sak, varbūt likt pacientiem soļot uz kasi un iemaksāt pašu izraudzīto papildu pateicības summu tur? Veselības ministrs vien piebilst, ka šādi maksājumi var būt tikai brīvprātīgi. Ha! Mediķis jau pats var neteikt liktenīgos vārdus - dod naudu! Brīdī, kad jādomā par savu vai tuvinieku veselību un pat dzīvību, ikviens būs gatavs darīt visu iespējamo un pat neiespējamo, lai rastu glābiņu. Tātad ķerties pie naudasmaka slimniekus piespiež pati situācija. Un arī šīs runas, ka pateicības ir neizskaužamas un nepieciešamas, lai atalgotu mediķus, kas Latvijā nesaņem pietiekamu samaksu. Tiesa, visiem aploksnes jau tāpat netiek un netiks...

Kaut nešķiet, ka šo problēmu kāds spēj un arī vēlas atrisināt, es tomēr sapņošu par kārtību, kad būtu skaidri pateikts - tā un tā medicīniskā manipulācija maksā tik un tik, tādu daļu no vajadzīgās summas sedz valsts, tādu jāmaksā pašam. Valsts garantē to, bet, lūk, šitais ir katra paša ziņā. Ja vēlies pateikties, dāvā ziedus - kā ikvienā citā jomā. Tāpat kā jebkurā nozarē, var taču arī palīdzēt medicīnas iestādei, taču ne konkrētam dakterim, kurš tevi ārstē. Tāpat kā absolventi var parūpēties, lai viņu bijušajai skolai tiek kāda laba grāmata, moderns mācību līdzeklis, tā izārstētais slimnieks, ja ir turīgs, var glābējslimnīcai palīdzēt iegādāties vajadzīgu aparatūru. Bet varbūt es neko nesaprotu no šīs smalkās jomas, tāpēc pagaidīšu Valsts prezidenta, veselības ministra un citu gudru speciālistu nākamos ierosinājumus.

 

Jaundžeikars pārsteigts par amatpersonu saistību ar spiegošanu

LETA   01/28/08    Saeimas Nacionālās drošības komisijā noteikti tiks izskatīta informācija par Latvijas amatpersonu saistību ar spiegošanu, sacīja komisijas priekšsēdētājs Dzintars Jaundžeikars (LPP/LC). Viņš pauda pārsteigumu, ka Satversmes aizsardzības birojs (SAB) par šo situāciju nekad nav ziņojis Saeimas Nacionālajai drošības komisijai.

Jautājums tiks izskatīts Saeimas Nacionālās drošības komisijā un uz to tiks uzaicināts SAB vadītājs Jānis Kažociņš. Tāpat Jaundžeikars plāno pārrunāt šo jautājumu ar Valsts prezidentu Valdi Zatleru Nacionālajā drošības padomē.

"Nevar būt situācija, kad Nacionālā drošības komisija vispār nav par tādām lietām informēta," uzsvēra Jaundžeikars. "Tas tikai norāda, ka pārraudzība pār iestādēm tiešām ir jāmaina."

Konkrētāku informāciju Jaundžeikars solīja sniegt nākamnedēļ.

Zatlera preses sekretāre Inta Lase sacīja, ka prezidents komentāru varētu sniegt pirmdien, 28.janvārī, jo viņam jāiepazīstas un jāuzzina kompetento iestāžu viedoklis.

Kā ziņots, saistībā ar spiegošanu, iespējams, tiks pieņemti lēmumi par atsevišķām Latvijas valsts amatpersonām, intervijā laikrakstam "Latvijas Avīze" norāda kāds SAB pretizlūkošanas vadošs darbinieks.

"Nedomāju, ka pēdējo gadu laikā divu Krievijas diplomātu pieķeršana spiegošanā un izraidīšana ir mūsu darbības vienīgais kritērijs. Piemēram, pēdējo četru gadu laikā mēs esam būtiski samazinājuši vienu no Krievijas pārstāvētā dienesta rezidentūrām Latvijā. Izraidīšana ir pats galējais paņēmiens," saka SAB pārstāvis, piebilstot, ka saistībā ar izraidītā Krievijas diplomāta Aleksandra Rogožina lietu turpinās izmeklēšana un "iespējams, tiks pieņemti lēmumi par atsevišķām Latvijas valsts amatpersonām".

Viņš uzsver, ka Latvijā, tāpat kā daudzās citās Eiropas un NATO valstīs, Krievijas izlūkdienesti strādā organizēti.

Latvijā ir pārstāvēti divi Krievijas dienesti: Krievijas Ārējās izlūkošanas dienests un Krievijas Bruņoto spēku ģenerālštāba Galvenā izlūkošanas pārvalde, kuru zināmie saīsinātie nosaukumi ir SVR un GRU.

"Galvenā izlūkošanas pārvalde ir tipisks militārās izlūkošanas dienests. Viņus interesē militārā informācija, militārā politika, zinātniski tehniskā informācija, kas var būt noderīga militārā potenciāla palielināšanai. Šis dienests vāc arī informāciju par mūsu valsts īstenoto drošības politiku, dalību starptautiskajās militārajās misijās un tamlīdzīgi. Savukārt Krievijas Ārējās izlūkošanas dienests galvenokārt koncentrējas uz politisko, ekonomisko un zinātniski tehnisko izlūkošanu," atklāj SAB darbinieks.

Ir arī specifiskāki darba virzieni, piemēram, ārējā pretizlūkošana. Tās darbinieki vāc informāciju, kas nepieciešama Krievijas valsts drošībai. Šā virziena izlūkdienesta pārstāvji interesējas par Latvijas tiesībsargājošajām un valsts drošības iestādēm.

SAB darbinieks norāda, ka Krievijas izlūku skaits Latvijā ir zināms.

"Viens no SAB pretizlūkošanas galvenajiem uzdevumiem tieši arī ir noskaidrot, cik ir šo cilvēku. Tas ir mūsu darbs to zināt, un tas nav viegli. Bet mēs pie tā strādājam. Sabiedrībā izskanējis, ka krievu izlūki ir 80% no Krievijas vēstniecības Rīgā darbiniekiem. Tā nav. Tas ir krietni pārspīlēti. Tomēr, lai sekmīgi strādātu pret izlūkiem, ir šie cilvēki jāzina. Šos cilvēkus atpazīstam, vācot informāciju. Lai saprastu, ka konkrētais cilvēks ir Krievijas izlūkdienesta virsnieks, ir jāsavāc informācija, jāapkopo, un tad parādās pazīmju kopums, kas par to liecina," skaidro Latvijas drošības dienestu darbinieks.

Kā piemēru viņš min savulaik izraidīto Krievijas diplomātu Pjotru Uržumovu, kurš it kā atbildēja par kultūras jautājumiem, bet, kontaktējoties ar Latvijas iedzīvotājiem, ļoti aktīvi interesējās par politiskiem un militāriem jautājumiem, kas neietilpst viņa darba pienākumos.

Tomēr precīzs Krievijas izlūku skaits ir noslēpums. "Jāņem vērā, ka izlūki strādā no dažādām pozīcijām. Daļa strādā diplomātisko pārstāvniecību aizsegā, tas nozīmē, ka viņiem ir diplomātiskā imunitāte. Viņu darbības laiks ir trīs četri gadi, un pēc tam rotācijas kārtībā viņi tiek nomainīti. Tad ir tādi izlūki, kas ierodas īslaicīgi un veic konkrētus izlūkdienesta uzdevumus. Krievijas izlūkdienesti pret Latviju var strādāt no savas vai citas valsts teritorijas. Izlūka visbiežāk izmantojamais piesegs ir diplomātiskais. Tāpat labi var izmantot žurnālista darbu kā piesegu, akreditējoties darbam Latvijā. Ir zināms, ka Krievijas informācijas aģentūras, piemēram, ITAR-TASS, tiek izmantotas kā piesegs izlūkošanas darbībām," stāsta SAB darbinieks.

Viņš atzīst, ka grūti pateikt, cik daudz Latvijas pilsoņu un pastāvīgo iedzīvotāju strādā Krievijas izlūkdienesta labā.

"Uz šo jautājumu grūti atbildēt, jo ne katrreiz, kad eksistē kontakts starp Krievijas izlūkdienesta darbinieku un Latvijas iedzīvotāju, pastāv sadarbība izlūkošanas jomā. Bet, ja konkrēts Latvijas iedzīvotājs apzināti strādā izlūku labā, tad viņš ir iesaistīts slepenā sadarbībā. Mēs nopietni strādājam pie tā, lai identificētu visus tos Latvijas iedzīvotājus, kas sadarbojas ar Krievijas izlūkdienesta virsniekiem," norāda drošībnieks.

SAB darbinieks atklāj, ka jebkuras valsts izlūkdienesta darbinieki vēlas iegūt pēc iespējas vairāk informācijas, tāpēc viņi cenšas kontaktēties ar izglītotiem un zinošiem cilvēkiem. "Cilvēki Latvijā var nonākt šādā situācijā. Daudzām Latvijas valsts amatpersonām ir speciālās atļaujas pieejai valsts noslēpuma objektiem, un viņi ir informēti, ko šādās situācijās darīt un kā rīkoties," skaidro pretizlūkošanas speciālists.

Interese ir arī par cilvēkiem, kas nestrādā ar valsts drošību saistītos amatos, īpaši tas attiecas uz politisko jomu. Cilvēks, kas vairāk vai mazāk saistīts ar politiku, ir ļoti labs avots izlūkdienesta virsniekam, kas nodarbojas ar politisko izlūkošanu.

Viņš arī norāda, ka ir bijušas situācijas, kad gandrīz varēja ierosināt kriminālprocesu, bet personas saukšana pie kriminālatbildības nav pašmērķis, daudz labāk ir šādu personu piesaistīt darbībai pret krievu izlūkdienestiem. Šādi gadījumi ir bijuši.

"Šāda dubultaģentu izmantošana ir viena no efektīvākajām pretizlūkošanas darba metodēm. Patiesībā ikdienā tas izskatās diezgan vienkārši. Mēs redzam, ka persona X kontaktējas ar Krievijas izlūkdienesta virsnieku. Ja ir pamatotas aizdomas, ka šis cilvēks veic apzinātas darbības, sadarbojoties ar Krievijas izlūkošanas dienestiem, mēs veicam pasākumus, kas ir paredzēti Operatīvās darbības likumā, tajā skaitā noklausīšanos un dažādu veidu novērošanu. Tādi gadījumi ir samērā reti. Pārsvarā mēs spējam konstatēt personas X un Krievijas izlūkošanas dienesta virsnieka kontaktēšanos viņu sadarbības sākumposmā, bieži redzam to brīdi, kad viņi iepazīstas. Tad mēs arī uzreiz runājam ar šo cilvēku un lūdzam viņu sadarboties un mums palīdzēt, lai uzzinātu, kas šo izlūkošanas virsnieku interesē. Ja cilvēks X piekrīt, mēs sākam tā saukto operatīvo spēli," pretizlūkošanas nianses atklāj SAB darbinieks.

Šis cilvēks var atklāt SAB nolūkus Krievijas pārstāvim, taču jāņem vērā, ka "Krievijas izlūkošanas virsnieks agri vai vēlu Latviju pametīs, bet cilvēkam X šeit būs jādzīvo".

"Jebkura izlūka sekmīgas darbības pamatā ir vietējie aģenti. Sazināšanās ar viņiem ir arī viņu vājākais punkts - ar to galvenokārt es domāju kontaktēšanās brīdi. Ja izlūks sēž vēstniecībā, mēs neko nevaram konstatēt. Bet, tiklīdz izlūks iziet uz ielas un satiekas vai arī sazinās ar cilvēkiem, mēs to fiksējam," stāsta SAB darbinieks. "Ja nepieciešams, mēs veicam slēpto novērošanu. Tiek izmantots plašs operatīvo metožu loks ar zināmiem cilvēku un tehniskiem resursiem."

Viņš skaidro, ka divu Krievijas diplomātu pieķeršana spiegošanā un izraidīšana nav SAB darbības vienīgais kritērijs. Piemēram, pēdējo četru gadu laikā būtiski samazināta viena no Krievijas dienesta rezidentūrām Latvijā.

Viņš arī norāda, ka Krievijas pusei netiks sniegti pierādījumi par Rogožina vainu spiegošanā. "Mēs nedrīkstam atklāt mūsu informācijas avotus un darbības metodiku. Ja mēs to izdarīsim, tad tiks apdraudēti mūsu informācijas avoti un cilvēki ar mums vairs negribēs sadarboties," skaidro SAB darbinieks.

Atbildot uz jautājumu, vai šajā gadījumā nav iesaistīts neviens Latvijas valsts nodevējs, viņš norāda: "Turpinās izmeklēšana. Iespējams, tiks pieņemti lēmumi par atsevišķām Latvijas valsts amatpersonām."

Skaidrojot, vai šo amatpersonu darbības bija apzinātas, SAB darbinieks atzīst: "Gan apzinātas, gan neapzinātas."

 

Kristovskis: amatpersonu saistība ar spiegošanu nav pārsteigums

LETA  01/26/08    Latvijas amatpersonu saistība ar spiegošanu nav nekas pārsteidzošs un tādas lietas ir notikušas arī iepriekš, šodien intervijā Latvijas Radio norādīja bijušais aizsardzības ministrs, patlaban Eiropas Parlamenta deputāts Ģirts Valdis Kristovskis (TB/LNNK).

Viņš stāstīja, ka savulaik, kad strādājis aizsardzības ministra amatā, pārāk lielas aktivitātes dēļ, kontaktējoties ar citu valstu diplomātiem, no darba atbrīvojis vairākus Aizsardzības ministrijas darbiniekus.

Turklāt viņi sūdzējušies par šādiem lēmumiem, jo oficiāli darba uzteikumā minēts cits iemesls.

Savukārt bijušais ārlietu ministrs Artis Pabriks norādīja, ka amatpersonu kontakti ar citu valstu diplomātiem ir jāvērtē katrā gadījumā atsevišķi. Normāli, kad šādi kontakti notiek ar Latvijai draudzīgo - NATO un Eiropas Savienības - valstu pārstāvjiem, savukārt attiecībās ar trešajām valstīm, tajā skaitā Krieviju, ir jābūt uzmanīgākiem.

"Šeit drusciņ vairāk ir jāfiltrē, ko tu saki, ar ko tu runā," uzsvēra politiķis.

Kā ziņots, saistībā ar spiegošanu, iespējams, tiks pieņemti lēmumi par atsevišķām Latvijas valsts amatpersonām, intervijā laikrakstam "Latvijas Avīze" norāda kāds Satversmes aizsardzības biroja (SAB) pretizlūkošanas vadošs darbinieks.

"Nedomāju, ka pēdējo gadu laikā divu Krievijas diplomātu pieķeršana spiegošanā un izraidīšana ir mūsu darbības vienīgais kritērijs. Piemēram, pēdējo četru gadu laikā mēs esam būtiski samazinājuši vienu no Krievijas pārstāvētā dienesta rezidentūrām Latvijā. Izraidīšana ir pats galējais paņēmiens," saka SAB pārstāvis, piebilstot, ka saistībā ar izraidītā Krievijas diplomāta Aleksandra Rogožina lietu turpinās izmeklēšana un "iespējams, tiks pieņemti lēmumi par atsevišķām Latvijas valsts amatpersonām".

Saeimas Nacionālās drošības komisijā noteikti tiks izskatīta informācija par Latvijas amatpersonu saistību ar spiegošanu, aģentūrai LETA sacīja komisijas priekšsēdētājs Dzintars Jaundžeikars (LPP/LC).

Viņš pauda pārsteigumu, ka SAB par šo situāciju nekad nav ziņojis Saeimas Nacionālajai drošības komisijai.

Jautājums tiks izskatīts Saeimas Nacionālās drošības komisijā un uz to tiks uzaicināts SAB vadītājs Jānis Kažociņš. Tāpat Jaundžeikars plāno pārrunāt šo jautājumu ar Valsts prezidentu Valdi Zatleru Nacionālajā drošības padomē.

"Nevar būt situācija, kad Nacionālā drošības komisija vispār nav par tādām lietām informēta," uzsvēra Jaundžeikars. "Tas tikai norāda, ka pārraudzība pār iestādēm tiešām ir jāmaina."

 

Kamaldiņš: Visi diplomāti sadarbojas ar valsts amatpersonām

LETA  01/26/08    Visi diplomāti sadarbojas ar valsts amatpersonām, un tas nav pamats tos uzreiz uzskatīt par spiegiem, atzina bijušais Satversmes aizsardzības biroja (SAB) vadītājs Lainis Kamaldiņš, komentējot aizdomas par atsevišķu Latvijas amatpersonu saistību ar spiegošanu.

Kā skaidroja Kamaldiņš, ja valsts amatpersona izpaudusi klasificētu informāciju, nekavējoties jāierosina kriminālprocess, kurā izmeklēšana būtu Drošības policijas pārziņā. Savukārt, ja notikusi apmaiņa ar neklasificētu informāciju, "nezinu, vai ir pamats darbībām pret amatpersonu".

Laikā, kad Kamaldiņš vadīja SAB, netika ierosināts neviens kriminālprocess pret valsts amatpersonu par slepenas informācijas nodošanu citām valstīm.

Kamaldiņš nevēlējās sīkāk komentēt SAB darbinieka izteikumus intervijā "Latvijas Avīzei", jo ar tiem vēl nav iepazinies.

Arī iekšlietu eksperts, bijušais Valsts policijas vadītājs Juris Rekšņa telekompānijai LNT norādīja, ka, ja amatpersona diplomātam nodevusi klasificētu informāciju, tā var nonākt aiz restēm.

Slepenas informācijas nodošana diplomātam nozīmē izraidīšanu no valsts, bet amatpersonai - kriminālatbildību.

Komentējot, vai šī amatpersona tiks notiesāta, Rekšņa sacīja: "Varbūt jā, varbūt nē. Situācijas mēdz būt dažādas."

Kā atgādina LNT, arī 2004.gadā, kad iepriekšējo reizi tika izraidīts Krievijas diplomāts, aizdomās par klasificētas informācijas nodošanu tika turēta kāda amatpersona. Pieeju slepenai informācijai amatpersonai atņēma, bet aiz restēm tā nenonāca, jo pietrūka pierādījumu.

Kā ziņots, saistībā ar spiegošanu, iespējams, tiks pieņemti lēmumi par atsevišķām Latvijas valsts amatpersonām, intervijā laikrakstam "Latvijas Avīze" norāda kāds SAB pretizlūkošanas vadošs darbinieks.

"Nedomāju, ka pēdējo gadu laikā divu Krievijas diplomātu pieķeršana spiegošanā un izraidīšana ir mūsu darbības vienīgais kritērijs. Piemēram, pēdējo četru gadu laikā mēs esam būtiski samazinājuši vienu no Krievijas pārstāvētā dienesta rezidentūrām Latvijā. Izraidīšana ir pats galējais paņēmiens," saka SAB pārstāvis, piebilstot, ka saistībā ar izraidītā Krievijas diplomāta Aleksandra Rogožina lietu turpinās izmeklēšana un "iespējams, tiks pieņemti lēmumi par atsevišķām Latvijas valsts amatpersonām".

Saeimas Nacionālās drošības komisijā noteikti tiks izskatīta informācija par Latvijas amatpersonu saistību ar spiegošanu, aģentūrai LETA sacīja komisijas priekšsēdētājs Dzintars Jaundžeikars (LPP/LC).

Viņš pauda pārsteigumu, ka SAB par šo situāciju nekad nav ziņojis Saeimas Nacionālajai drošības komisijai.

Jautājums tiks izskatīts Saeimas Nacionālās drošības komisijā un uz to tiks uzaicināts SAB vadītājs Jānis Kažociņš. Tāpat Jaundžeikars plāno pārrunāt šo jautājumu ar Valsts prezidentu Valdi Zatleru Nacionālajā drošības padomē.

"Nevar būt situācija, kad Nacionālā drošības komisija vispār nav par tādām lietām informēta," uzsvēra Jaundžeikars. "Tas tikai norāda, ka pārraudzība pār iestādēm tiešām ir jāmaina."

Savukārt Zatlera preses sekretāre Inta Lase sacīja, ka prezidents komentāru varētu sniegt pirmdien, 28.janvārī, jo viņam jāiepazīstas un jāuzzina kompetento iestāžu viedoklis.

Premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) nekomentē izskanējušo informāciju.

 

Godmanis nekomentē apgalvojumus par Latvijas amatpersonu saistību ar Krievijas diplomāta lietu

DELFI  01/26/08     Premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) pašlaik kategoriski atsakās sniegt jebkādus komentārus saistībā ar sestdien "Latvijas Avīzē" publicētu kāda Satversmes aizsardzības biroja (SAB) darbinieka interviju, kurā viņš norāda uz Latvijas amatpersonu iespējamo saistību ar izraidīta Krievijas diplomāta lietu.

Premjera preses sekretārs Edgars Vaikulis portālam "Delfi" norādīja, ka premjers nesniegs nekādus komentārus.

Jau ziņots, ka "Latvijas Avīzē" publicētajā intervijā vārdā nenosauktais SAB pretizlūkošanas vadošs darbinieks apgalvojis, ka saistībā ar izraidītā Krievijas diplomāta Aleksandra Rogožina lietu turpinās izmeklēšana un "iespējams, tiks pieņemti lēmumi par atsevišķām Latvijas valsts amatpersonām".

Jau vēstīts, ka Latvija pirmdien paziņoja, ka izraida no valsts Krievijas vēstniecības 2.sekretāru, vicekonsulu Aleksandru Rogožinu, kas trešdien atstāja Latviju. Rogožins tika vainots darbībā, kas nav savienojama ar Vīnes konvenciju, - tādejādi diplomātijā tiek apzīmēta spiegošana. Savukārt piektdien Krievija paziņoja par kāda Latvijas diplomāta izraidīšanu no valsts tāda paša iemesla dēļ. Laikraksts "Vesti Segodņa" ziņoja, ka ir izraidīts Latvijas vēstniecības Maskavā otrais sekretārs Edvīns Vucāns, taču Latvijas vēstnieks Andris Teikmanis to kategoriski noliedz.

 

Viedoklis: Dabiskie zudumi

Māris Krautmanis,  NRA  01/29/08     Aprindas, kas musināja ļaudis uz lietussargu revolūciju, sociologu firmas Latvijas fakti politisko partiju reitingus steidz interpretēt ar priekpilniem paziņojumiem, ka koalīcijas partijām joprojām esot zemi reitingi.

zams, ka salīdzinājumā ar kādiem agrākiem uzplaukumu laikiem koalīcijas partiju reitingi ir gājuši mazumā, tomēr no sociologu darba izriet cits secinājums – ka vēlamais nav tas pats, kas esošais, un vismaz lietussargu dūrējiem no ārkārtas Saeimas vēlēšanām netiktu nekāds labums, jo viņu favorītpartija Jaunais laiks, kā bija pie ratiem, tā turpat arī paliktu stāvēt.

Jaunā laika reitings ir gājis mazumā, tāpat kā koalīcijas partijām, – no 8,4 uz 7,3%. Tas nav 51%, ar kuriem varētu tikt pie varas svirām un diktēt savu gribu.

Drīzāk pat visai ieinteresēti 9. Saeimas atlaišanā un jaunu vēlēšanu sludināšanā varētu būt tieši koalīcijā esošie spēki, piemēram, Tautas partija vai ZZS, kas varētu cerēt uz savu pozīciju pāratjaunošanu un izplešanos. Varbūt tāpēc kaut kur tā neviļus pazudusi dažos propagandas orgānos pirms neilga laika vēl tik aktuālā ideja, ka Saeima jādzen prom. Re, ka realitāte ir pavisam cita – Saeima pēc padzīšanas atnāktu atpakaļ gandrīz tāda pati, kāda bija. Turklāt starp reitingiem un vēlēšanu rezultātiem korekcijas mēdz ieviest partiju priekšvēlēšanu kampaņas, un jo īpaši pēdējo pāris priekšvēlēšanu nedēļu reklāmas kampaņas, kas Saeimas ārkārtas vēlēšanu gadījumā nebūtu apgrūtinātas ne ar kādiem tēriņu griestiem. Tā tik būtu kampaņa, kurai blakus līdz šim redzētais pozitīvisms pabalētu. Visnotaļ naivi būtu domāt, ka, piemēram, Aināra Šlesera lokomotīviskā buldozerpartija LPP/LC tā vienkārši bez cīņas nepacenstos pavilkties pāri 5% barjerai un raudādama paliktu pie saviem 4,6%.

Vienai koalīcijas partijai gan ir pamats satraukties mazliet vairāk – Tēvzemei un Brīvībai/LNNK reitings rāda 3,6%, kas gan nav tāpēc, ka tēvzemieši būtu ļoti cietuši no lietussargu durstīšanas, bet tāpēc, ka savas iekšējās nesaskaņas viņiem neizdevās kārtot tā, lai tās nepamanītu publika. Parasti pēc iekšpartejiskas strīdēšanās vai šķelšanās jebkurai partijai ir diezgan grūti atgriezties normālos rāmjos un atgūt vēlētājus, kas skandalēšanās laikā no tās novērsušies. 3,6% gan vēl nav tik dramatiski, ka varētu runāt par šīs partijas drīzu pazušanu, taču nacionālā mugurkaula nepadošanās speciālistiem ir par ko padomāt – no savulaik grandiozajiem panākumiem Eiroparlamenta vēlēšanās tagad nošļūkts visai zemu.

Pēc ilgākiem laikiem par kādu nebūt pieminēšanas vērtu reitingu var runāt LSDSP – 3,1%. Partijai joprojām ir grūti atkopties pēc skandalozajiem šķelšanās un šķiršanās procesiem, kopš kuriem jau pagājis prāvs laika strēķis. Reitings nav diezko dižs, taču arī ne bezcerīgs – uz to var raudzīties arī tā: mazliet mazāk nekā tēvzemiešiem un mazliet vairāk kā PCTVL (3,0%), kuras ir 9. Saeimā pārstāvētas partijas.

Ar triumfāli paceltu asti var staigāt Saskaņas centrs, jo tam reitings ir izcils – 11,2%. Tas, protams, ir daudz, taču nenozīmē, ka tagad saskaņiešu vēlētāju skaits būtu dubultojies, trīskāršojies un rīt jau pieckāršosies. SC atšķirībā no citām partijām ir pratis savu elektorātu nezaudēt. Nav izslēgts, ka SC nākamajās parastajās vai ārkārtas vēlēšanās iegūs visvairāk mandātu, taču ar to šā vai tā būs par maz, lai automātiski kļūtu par varas partiju.

Pozīcijas un arī opozīcijas partijas Jaunais laiks reitingu nelielums acīmredzot skaidrojams ar to, ka šo partiju procentpunkti ir pazuduši tajā ļaužu masā, kas atbild: nezinu, lieciet mani mierā, man viņi visi riebjas, un tādā garā. Tas ir nestabilais elektorāts, kuru var cerēt aktivizēt un piedabūt uz iešanu pie urnām ikviens politisks spēks – ne jau vienam Jaunajam laikam uz to ir tiesības. Šo vēlētāju var mēģināt un droši vien arī var dabūt atpakaļ, var pārvilināt uz citu pusi, tomēr maz ticams, ka pašlaik un tuvākajā laikā iespējamas tik būtiskas izmaiņas, lai mainītos valdošo un nevaldošo spēku proporcijas. Tie, kas strādā un uzņemas atbildību, dabiskā kārtā ir spiesti ciest popularitātes zudumus, taču arī opozīcijas populisti neko ievērojami populārāki nekļūst. Skaidrs, ka varas nomaiņas idejai pašlaik nav nekāda dižā atbalsta, jo ļaudis saredz, ka opozīcija neko labāku pašlaik nepiedāvā, ka tā spēj tikai lauzt un brucināt, bet pie būvēšanas ir neprašas.

 

Intervija ar Ivaru Eglīti: «Pakalpojumu pieejamība mums slīd ārā no rokām»

Baiba Lulle,  NRA  01/28/08    Ziņa par virzīšanu ministra amatam Kuldīgas slimnīcas vadītāju Ivaru Eglīti iepriecinājusi neesot, bet tomēr, stājies amatā, Eglītis gatavs cīnīties.

Neatkarīgajai ministrs skaidroja gan savu redzējumu par pateicības maksājumiem, gan iecerēm un resursiem sistēmas uzlabošanai.

– Iepriekš, izvēloties veselības ministrus, allaž diskutēts par to, vai labāks ministrs – mediķis vai ar nozari tieši nesaistīts cilvēks – administrators, kam varbūt vieglāk veikt kādas reformas. Kādi ir jūsu kā nozares cilvēka plusi un mīnusi amatā?

– Ārstam ir tieksme palobēt savas ārstnieciskās intereses, kas ir normāli. Esmu, kā jūs sakāt, divi vienā, ārsts šobrīd mazāk.

Politiskajam vadītājam, kas nāk no malas un kuram nav fundamentālu zināšanu par sistēmu, pluss ir tas, ka viņš var abstrahēties un šad tad varbūt pieņemt neatkarīgākus lēmumus, mīnuss – nespēja kontrolēt situāciju, risks neizjust un nedabūt vajadzīgos sadarbības partnerus, bez kuriem reformas vai korekcijas nevar veikt. Situācijā, kādā šobrīd ir veselības aprūpe, jāzina daudzas nianses. Sīkai izmaiņai finansēšanas metodikā sekas var būt lavīnveida. Vai nespējai komunicēt – ārstu sabiedrība ir diezgan jūtīga, un ir metodes, kuras tā vienkārši nepieņem. Pietiek ar augstprātīgāku sarunas toni.

Pēdējos 10, 12 gadus veselības aprūpes nozare ir vadīta galvenokārt politiski un, manuprāt, ir palaistas garām dažas lietas.

– Jo īpaši?

– Tās pašas finansēšanas metodikas, kaut vai ģimenes ārstiem, slimnīcām. Ķeroties klāt ģimenes ārstu institūcijas finansēšanas reformēšanai pirms četriem gadiem, politiskie mērķi bija ļoti augsti, bet izvēlētie instrumenti – neprecīzi. Mērķis bija samazināt slimnīcu noslogojumu, vairāk ārstēt ambulatori, tāpēc visi pacienti tika pierakstīti pie ģimenes ārsta, kas saņēma naudu atbilstoši pacientu skaitam. Bet paralēli iedarbinot fondu turēšanas metodi, ģimenes ārsts tika motivēts taupīt uz kvalitātes rēķina, jo pacientu sūtīšana uz izmeklējumiem, pie citiem speciālistiem tieši iespaidoja viņa budžetu. Bija pat ārsti, kas palika parādā Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūrai (VOVAA)! Politiski varbūt bija labi – tika ietaupīts, bet – uz kā rēķina? Tas viss ir labots, bet joprojām ir ģimenes ārsti, kas viņu finansēšanas metodiku vēl nav izpratuši un pēc inerces taupa.

– Ministrijas 100 dienu rīcības plānā esat apņēmušies izvērtēt ģimenes ārsta prakses finansēšanas modeli. Kādā virzienā? Vai neesat kļuvis par viņu ķīlnieku, ja, kā jūs sakāt, pietiek 10-20% ģimenes ārstu nenoslēgt līgumu ar slimokasi, lai simtiem tūkstošiem iedzīvotāju paliktu bez primārās veselības aprūpes?

– Kad savā pirmajā darbadienā 27. decembrī tikos ar Ģimenes ārstu asociācijas vadītāju, ārstu vairākums bija apņēmies neparakstīt līgumus ar VOVAA, kamēr sarunās ar ministriju nepanāks vienošanos. Viņiem arī bija pamats cīnīties. Zinot ārstu finansēšanas metodiku un pārzinot viņu ikdienu, man izdevās panākt konstruktīvu risinājumu, apsolot atrast finansēšanas metodikā akcentus, kurus pārliekot būtu lielāka motivācija vairāk strādāt ar pacientiem ambulatori, cietas algas vietā piedāvājot atalgojumu, saistītu ar pašu aktivitāti, motivējot varbūt pastrādāt lieku stundu ar pacientiem, lai mazinātu rindas, vienlaikus atslogojot ārstus no liekas birokrātijas, papildu atskaišu rakstīšanas aģentūrām, kas jau reiz ievadītas sistēmā.

– Bet kāds būs taustāmais efekts tieši pacientam?

– To es gribētu redzēt šādu: samazinās rindas, ģimenes ārsti ir motivētāki strādāt ar pacientiem strādāt, arī ar tādiem, kuru ārstēšana ir sarežģītāka, tajā pašā laikā šī motivācija nedrīkst būt pārāk liela un pacienti netiek sūtīti pie speciālistiem.

Es būtu ļoti priecīgs, ja ģimenes ārsti veidotu dežūrbrigādes, kas strādātu brīvdienās, lai ambulatorie pacienti neapgrūtinātu slimnīcu uzņemšanas nodaļas, kas brīvdienās ir pilnas.

– Lai arī par profilaktiskām apskatēm iedzīvotājiem nav jāmaksā, cilvēki par to ir maz informēti, vēža atklāšana trešdaļai notiek jau III–IV stadijā. Varbūt vērtīgāk bija informēt par šo iespēju, nevis vairākus mēnešus praimtaimā TV rullēt vispārīgu it kā veselīgu dzīvesveidu veicinošu reklāmu Vai Hermanis var iznākt?

– Tēmai ir divas daļas: slimību profilakse un veselības veicināšana. Mani kā ministru interesē aktīvā profilakse. Mēs meklējam iespēju, kā rosināt arī ģimenes ārstus ar lielāku piemaksu par kvalitāti motivēt pacientus veikt profilakses pasākumus.

Veselības veicināšanas jomā kā viena no metodēm ir dažāda veida kampaņas, veselības izglītība. Ja kampaņas, kas prasa lielus finanšu un nereti arī cilvēkresursus, ir formālas, kā minētais klips, kurā arī ilgi nevarēju saprast, kas ar to domāts, tādas nav vajadzīgas.

Varam pamācīties, piemēram, no Somijas Ziemeļkarēlijas projekta, kur veselā valsts daļā četrkārt tika samazināta saslimstība un mirstība ar sirds–asinsvadu slimībām, mērķtiecīgi iemācot cilvēkiem citādi dzīvot, ēst, kustēties. Pēc šīs pieredzes apmaiņas es 2000. gadā Kuldīgas rajonā realizēju projektu Nesmēķējošā klase. Noorganizējām balvu fondu 2000 latu, kurus varēja nopelnīt projekta uzvarētāja. Vienubrīd Kuldīgā bija mode: "Nepīpēt ir cool, ir stilīgi." Es zinu, kā viņi sacentās, kā klasē cits citu vaktēja!

– Valdība apņēmusies uzlabot "medicīnisko pakalpojumu apmaksas sistēmu, lai ārstniecības iestādes saņemtu adekvātu samaksu par sniegtajiem pakalpojumiem, tajā pašā laikā nesamazinot maznodrošināto iedzīvotāju iespējas saņemt kvalitatīvus valsts apmaksātus pakalpojumus". Vai ar pateicības maksājumu legalizāciju esat ķēries pie šā uzdevuma, cenšoties novelt no valsts pleciem atbildību par valsts iestāžu mediķu algām uz pacientiem, kam jāpiemaksā starpība, ko valsts nevar samaksāt ārstiem?

– Šim deklarācijas punktam nav sakara ar pateicībām, bet ar tarifu atbilstību reālajām pakalpojumu izmaksām, kas virknei pakalpojumu vēl arvien ir augstākas par valsts maksāto.

Neesmu aicinājis kaut ko legalizēt, vien norādījis, ka jāizvairās no tiešām naudas attiecībām starp ārstu un pacientu, jo tās ir nekorektas. Ja ir īpaša vēlme brīvprātīgi pēc pakalpojuma saņemšanas pateikties slimnīcai vai ārstam, idejas līmenī ieteicu to maksāt kasē, turklāt ziedotājs pats var noteikt ziedojuma mērķi. Bet es kategoriski norobežojos no izspiešanām, piespiedu maksāšanas, mājienu došanas – tās ir ar policiju izskaužamas attiecības. Neesmu iestājies arī par pateicību legalizāciju. Ko tad mēs legalizēsim? Neviens likums neaizliedz kādam kaut ko dāvināt, izņemot valsts amatpersonas. Bet es aicinu to nedarīt.

– Arī nemaksāt kasē?

– Arī. Bet, ja kāds nevar ar savu sirdsbalsi tikt galā un ļoti vajag pateikties, tad labāk kasē.

Darba grupa pēc septiņām tikšanās reizēm neko citu nav pateikusi kā to, ka šīs naudas attiecības izzudīs tad, kad ārsts būs pietiekami atalgots un viņš labāk izvairīsies no tāda pazemojuma būt šādā veidā papildu finansētam.

Ārstiem ir tiesības dibināt savas privātprakses, stāties legālās attiecībās ar to uzņēmumu, slimnīcu, kurā viņš šo prakses vietu varbūt nomā. Bet es nevaru neko aizliegt, jo naudas došanas, ņemšanas, pateicības akts nav nelikumīgs. Zinu cilvēkus, kuriem ir atdota redze pēc operācijas, un cilvēks ir pārlaimīgs, atrazdams ārstu un pasakot paldies ar naudiņu, – cik tās puķes un konjakus dosi? Kā varam to aizliegt? Tāpēc aicinu darīt to korekti slimnīcas kasē vai tā ārsta privātajā praksē.

– Bet vai korekti ir organizēt ārsta privātpraksi tajā pašā slimnīcā, kur viņš strādā, kā liecina Āra Audera gadījums, pacientam ir grūti nošķirt, kas ir privātais, kas ne, par ko jāmaksā, par ko ne?

– Labāk ir kaut kur citur, bet, ja runa ir tikai par ārsta konsultāciju, tad kāpēc tas nevar būt slimnīcā – ārsts maksā par telpu nomu, slimnīca nav pazaudējusi ārstu. Sarežģīti ir nodalīt materiāla patēriņu, ja ārsts nomā procedūru telpas vai operāciju zāli.

– Esat izteicies, ka jāsāk nopietni diskutēt par maksātspējīgo iedzīvotāju solidāru piedalīšanos papildu līdzekļu piesaistē veselības aprūpes finansēšanai. Kā? Ar nodokļiem, lielākām pateicībām, augstākām pacientu iemaksām, obligāto veselības apdrošināšanu?

– Obligātā veselības apdrošināšana mums jau būtībā ir. Kādu citu obligāto veselības apdrošināšanu, kas būtu kā iezīmēts nodoklis no darba devēja vai ņēmēja, ieviest nav jēgas, ja nevaram dabūt vairāk naudas. Jebkurā modelī jābūt pamatprincipam – visi maksā un tērē tikai tas, kurš slimo. Arī apdrošinātāji pārdod polises grupām – lai izlīdzinās risks. Pāreja uz citu apdrošināšanas modeli pašlaik nav aktuāla. Bet var kļūt aktuāli runāt par papildu resursu piesaistīšanu, kad būšu izsmēlis iespējas nodrošināt no valsts budžeta finansētu veselības aprūpi.

– No kurienes šie papildu resursi?

– No maksātspējīgās iedzīvotāju daļas.

– Kādā veidā?

– Tas ir diskutējams. Šobrīd valstī ir brīvprātīgi apdrošināti 400 000 iedzīvotāju. Ar labu polisi cilvēks saņem tādus pakalpojumus, kādus valsts neapmaksā, piemēram, zobārstniecību vai speciālista pakalpojumus ārpus rindas, bet, ja apdrošinātājs apdrošina tikai pacienta iemaksas, kur nekāds lielais risks nav, ja neaizejat uz slimnīcu, tad lielākoties esat mīnusos un polise principā apmaksā to, ko valsts jau garantē.

Pakalpojumu pieejamība mums slīd ārā no rokām, jo valsts šo sektoru ir finansējusi nepietiekami, radot novājinātu slimnīcu infrastruktūru, speciālistu trūkumu slimnīcās. Un tiem iedzīvotājiem, kuriem nav pietiekami līdzekļu, kuriem nav šīs apdrošināšanas polises, zināmā mērā tiek laupītas iespējas tikt pie tā pakalpojuma, kas viņiem no valsts pienāktos. Kā ar to cīnīties? Mans viedoklis: ja tā ir valsts obligātā veselības apdrošināšana, tai jābūt adekvāti finansētai no valsts budžeta, vismaz 4% no IKP esošo 3,58% vietā.

– Nav pieticīga vēlme, salīdzinot ar vismaz uz pusi lielākiem procentiem attīstītajās ES valstīs?

– Tie ir papildus vairāki simti miljoni latu budžetā.

Eiropā, kur obligātā valsts veselības apdrošināšana, pakalpojumi ir pieejami, ārsti – motivēti, lai gan arī ir problēmas. Ārstu trūkums ir globāla ES problēma. Bet, kur šis īpatsvars ir krietni zem 4%, tur redzam privātā sektora īpatsvara būtisku pieaugumu, kas pats par sevi nav nekas slikts, bet speciālistu trūkuma apstākļos parādās sociāli neaizsargātās grupas, kurām pakalpojums valstij būs jānopērk no privātpraktizējošā speciālista, kurš nav līgumattiecībās ar valsti par cenu, ko vairs nenosauc valsts, bet šis speciālists.

– Un tomēr – kas būs šie nodrošinātie līdzmaksātāji un kādā veidā?

– Gadījumā, ja visi pūliņi valsts obligāto veselības apdrošināšanu realizēt no valsts budžeta, tiekot nākamgad galā ar algu palielināšanu, sakārtojot infrastruktūru utt., nesekmēsies, ja nebūs finansējuma vai ja valsts politisku vai kādu citu kolīziju dēļ neradīs iespēju pārdalīt budžetu tā, lai veselības aprūpei tiek adekvāti, tad nebūs cita ceļa kā ķerties klāt diskusijai par papildu naudas avotiem – no iedzīvotāju vai darba devēju makiem. Bet vienīgā metode, ko var izmantot, ir: maksā visi maksātspējīgie, nevis kā tagad, kad maksā slimnieki tajos sektoros, kur speciālistu trūkst, kur ir rindas, kur varbūt vispār nav speciālistu, kas ir līgumattiecībās ar valsti. Nauda, ko slimnieki gada laikā legāli izliek no savām kabatām, pērkot pakalpojumu, lēšama ap simts miljonu latu. Kā Āfrikā – ja tev nav naudas – mirsti, ir nauda – saņem pakalpojumu!

– Tie būtu procenti no algas, no noteikta algas līmeņa, vai kas?

– Piemēram, Beļģijā ir sistēma, kas ar dažādiem nodokļu atvieglojumiem motivē cilvēku piespiedu brīvprātīgi no savas naudiņas daļu iemaksāt veselības apdrošināšanas fondā.

– Esat gatavs runāt par iespējamajiem apjomiem?

– Ja to vajadzētu iedarbināt šodien, būtu vajadzīgi papildu 200 miljoni latu gadā, tas nozīmē, ka miljonam ekonomiski aktīvo iedzīvotāju vajadzētu savākt 200 latu gadā, kas būtu 17 latu ik mēnesi no ailītes, kur ielikts cigaretēm, vīniņam...

– Bērniem...

– Tās iedzīvotāju grupas, kurām būtu jāizņem no bērniem domātās ailītes, būtu jāaizsargā, varbūt valstij jāpērk polise. Varbūt var ieinteresēt darba devēju pirkt polises brīvā tirgū – ir dažādi izpildījumi šādai papildu veselības apdrošināšanai, kaut vai dodot iespēju esošajai veselības apdrošināšanai attīstīties. Ejot ārā no valsts vai pašvaldību veselības aprūpes jomas speciālistiem uz privāto biznesu un neslēdzot nekādas līgumattiecības ar valsti, tiem esošajiem apdrošinātājiem jau parādās bāze apdrošināšanai. Var būt, ka bez jebkādas reklāmas šī apdrošināšanās notiek.

– Kad būtu tas kritiskais brīdis lūkoties pēc papildu resursiem?

– 150 miljonu ir minimums, ar ko var mēģināt, nesatricinot sabiedrību, bez protesta akcijām, līgumu uzteikumiem, ārstu attiecību saraušanas ar slimnīcām, kā tas ir noticis atsevišķās Eiropas valstīs (neteikšu priekšā piemērus, lai arodbiedrības neizlasa), 2009. gadā sistēmu noturēt mierā. Ja vēl papildus slimnīcām sadārdzinās energonesēji, optimāli būtu 300 miljonu.

Šogad ir novērstas kolīzijas ar ģimenes ārstiem, attālinātas kolīzijas ar arodbiedrību, bet, ja tās augustā, septembrī nākamā gada budžeta projektā redzēs, ka tur nav perspektīvas valsts obligātās veselības apdrošināšanas attīstībai, valsts veselības aprūpes sistēmai, viss sāksies no jauna. Šis 4% līmenis no IKP ir notestēts, zem tā nekas nedarbojas ES telpā. Ja valsts šo papildu naudu nedos, būsim spiesti sākt runāt par alternatīviem naudas piesaistes resursiem.

 

Viedoklis: Es pats! Nevis Šķēle

Ilze Grīnuma,  Diena  01/28/08     Iekšlietu ministram Marekam Segliņam ir divas vājības: viņš ir neapdomīgi runātīgs, un viņam patīk Šķēle.

Galvenais ir mazāk runāt, vairāk domāt un beigās pieņemt pareizu lēmumu. Tieši tā pirms deviņiem gadiem teicis toreizējais iekšlietu ministrs Mareks Segliņš (TP). Tagad viņam jau ilgāku laiku ne tikai patīk runāt, bet ir tieksme sarunāt par daudz, arī nepārbaudītus faktus. Viņš to sauc par provokatīviem paziņojumiem.

Nav šaubu, pēdējā gada laikā Segliņš kā politiķis ir ievērojami nostabilizējies, ieguvis ietekmi arī savā partijā. Būtiski, ka, no vienas puses, viņš minēts kā partijas iekšējās vides demokratizētājs, bet, no otras puses viņš tomēr ir partijas tēva Andra Šķēles cilvēks.

"Būšu tiešs"

"Ar Segliņu jo tālāk, jo trakāk," savā blogā rezumē žurnālists Kārlis Streips par "pļāpīgo, mutīgo" iekšlietu ministru. Pagājušajā nedēļā Mareks Segliņš (37) paziņoja, ka pēc atsevišķu mediju sabiedrībā iepotētā Latvijā pārspīlēti liela uzmanība tiek pievērsta korupcijai — "ka tik oligarhus dabūt cietumā, visi slepkavas lai staigā" (Neatkarīgā Rīta Avīze). Tāpat viņš atklāja, ka ir izpētīts, kas patiesībā finansējistautas manifestāciju jeb lietussargu akciju Doma laukumā. Patiesībā nekādus lietiskus pierādījumus nav pat rokā turējis.

Savs vēstījums Segliņam pērn bija arī par prezidenta Valda Zatlera ierosmi meklēt bezpartijisku premjeru — "pilnīgs sviests" un tukšu salmu kulšana. Korupcijas novēršanas un apkarošanas centrs (KNAB) Segliņam nav tas mīļākais kopš pērnā gada KNAB vadītāja Alekseja Loskutova atlaišanas epopejas. Tobrīd kā Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs viņš paziņoja, ka Loskutovam vislielākais sods būtu palikt amatā un savest kārtībā "visu to bardaku", kāds tur valda.Spilgta, spontāna runasveida un darbības uzplaiksnījumi Segliņam ir raksturīgi, kopš viņš 1998.gadā kā zvērināts advokāts pievērsās politikai un kā TP biedrs tika 7.Saeimā. Turklāt pēdējos gadus kā Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Segliņš ir izkopis īpašību runāt ļoti pārliecinoši, iedvest pārliecību par sava teiktā patiesumu. Ne velti viņš ir jurists pēc izglītības, lai arī Vakara Ziņas savulaik šo viņa dzīves posmu raksturoja kā vētrainu.

Tomēr — Segliņš kā politiķis ir mainījies. "Esmu desmit gadus politikā, man ir 37 gadi, un esmu nonācis pie viena konkrēta secinājuma: es runāšu un darīšu tā, kā es to jūtu un saprotu, kā liek mana sirdsapziņa." Ministrs saka, ka viņa izteiksmes veids ir tiešs un būs tiešs, "pat ja man tādēļ būs jāfinišē kā politiķim".

Šķēles piesaukšana Segliņu kaitina. Tikai nesaistiet manu pozīciju ar Šķēli! — viņš aizvien biežāk teic žurnālistiem. Īpaši tas vairākkārt dzirdēts saistībā ar ieilgušajiem grozījumiem Kriminālprocesa likumā, kuri, pēc Segliņa domām, veidos stukaču slāni Latvijā. Savulaik Segliņš lepojās, ka piepildījies viņa mērķis strādāt kopā ar Šķēli. "Kāpēc es piekritu kandidēt [7.Saeimas vēlēšanās — aut.]? Pirmkārt, man cilvēciski ļoti patika Andris Šķēle," viņš 1998.gadā sacīja Kurzemes Vārdam. Vēl 2003.gadā viņš apstiprināja, ka ir Šķēles personības pārņemts.

Kāpēc tagad Šķēles vārds tā tracina? "Jo es sen esmu Mareks Segliņš! Tikai es zinu tās reizes, kad Šķēle ir niknumā aizcirtis durvis un aizgājis tāpēc, ka neesmu viņam piekritis." Un vēl: "Es pilnīgi droši pateikšu nē arī Šķēlem, ja tas nesakritīs ar manu atskaites sistēmu, sirdsapziņu un vērtībām."

Segliņš par šo runā gari, arī par to, ka neredz iemeslus, kāpēc lai preses vai politikas, vai ambīciju dēļ kādu iemītu dubļos. "Es savus pamatprincipus, ģimeni un draugus nenodošu." Tomēr runu acumirklī pāršķeļ klusums, kas ieilgst, kad jautāju, vai Šķēle ir godīgs. "Man godīgs tikmēr, kamēr tiesas spriedums nepateiks — negodīgs."

Segliņš mēģina kaut kā spēlēt uz abām pusēm, saka kāds Dienas avots. Stimulēt brīvāku gaisotni un demokratizācijas procesus Tautas partijas iekšienē, bet vienlaikus tomēr būt "Šķēlem ļoti tuvs". Segliņš pats arī daudz runā par partijas demokratizāciju — tā viņam ir viena no partijas izaugsmes prioritātēm. TP smagsvars Aigars Kalvītis Segliņa lomu gan te nekādi nesaskata, jo TP jau ir "pati demokrātiskākā partija", tāpēc jautājums esot aplams jau pēc būtības. "Segliņš ir augošs, aktīvs politiķis, ir partijas valdē, līdz ar to arī pietiekami ietekmīgs," ekspremjers rezumē.

Nesens TP biedrs, tagad Saeimas neatkarīgais deputāts Artis Pabriks uzskata, ka iekšlietu ministra amatu Segliņš ieguva tikai tāpēc, ka "ir ļoti tuvs partijas šaurajām aprindām". Savukārt Segliņš stāsta, ka pats ļoti tīkojis un viņam solīts tieslietu ministra amats, jo sevi "patiešām ar visu sirdi un miesu" jūt kā tieslietu cilvēku un savu mūžu gribētu beigt kā profesionāls tiesnesis. Tomēr solījums par tieslietu ministra amatu nav turēts.

"Cīņa ir ne tikai starp partijām, bet arī partijas iekšienē. Ir cilvēki, kas mani cenšas nostumt nost un dara visu, lai man tas politiskās karjeras ceļš būtu grūtāks," saka Segliņš. Skaidrs, ka vēl augstāk kāpt viņam gribas, un gatavošanās 10.Saeimas vēlēšanām ir sākta.Pirmo reizi Segliņš iekšlietu ministra krēslā sēdās Šķēles valdības laikā 1999.gadā. Pabriks saka — tagad ir labi atpūties pēc pirmā apļa, kas viņam prasīja daudz spēka. Sabiedrībā ministrs vairāk prātā palika ar divām epizodēm. Vispirms viņš paziņoja, ka "piecīšu" došana ceļu policistiem izzudīs, ja policisti satiksmes noteikumu pārkāpējus vairāk sodīs ar brīdinājumu, nevis naudassodu. Vēlāk — točku problēma būtiski atrisināsies, ja sodīs nelegālā alkohola un cigarešu pircējus.

Toreiz iekšlietu ministra šoferi bija tie, par kuriem ziņoja kā par ātruma pārsniedzējiem, īpaši ceļā Rīga—Liepāja. Ministrs nāk no Liepājas rajona Aizputes, kur skolas laikā klasē esot bijis labāko piecniekā. Ne tik daudz apdāvināts, cik centīgs. 2007.gada sākumā viņš ierosināja palielināt Latvijā noteiktos vispārējos ātruma ierobežojumus un no tā neatkāpjas arī tagad: "No 90 un 100 km/h, bet tikai vasaras sezonā!"

Politiskajā vidē Segliņu vairāk raksturo kā cilvēku, kam vienmēr patīk iedziļināties problēmu būtībā, patīk lietu kārtība, ir centīgs, arī godkārīgs. Attiecībā uz Iekšlietu ministrijas vadīšanu 1999.—2002.gadā: labi izzināja un centās sakārtot sistēmu un attīrīja to no sasmakuša gaisa.

Dienai viņš saka: "Es palikšu tāds, kāds es esmu, un viss. Un, ja tauta mani izmetīs, tad viss. Būšu ārā." Runājam telefoniski darbdienas vakara vēlā stundā. Ministrs viens pats mājās ar dēlu Marku (ar sievu Kristīni viņš precējies desmit gadus). Viņš puiku uz sarunas laiku lūdz paskatīties sporta ziņas televizorā (Segliņš savulaik aizrāvies ar motosportu un volejbolu, vēlāk pievērsies tenisam), tomēr pēc brīža nopūšas: "Sēž man cieši blakus un gaida.

 

TP ministri zaudē popularitāti

Ināra Egle  01/28/08     Latvijas faktu janvārī veiktajā sabiedrības domas aptaujā respondentu attieksme pret politiskajām partijām nav daudz mainījusies, un populārākais joprojām ir opozīcijā esošais Saskaņas centrs, kuru, līdzīgi kā pirms mēneša, būtu gatavi atbalstīt 11,2% aptaujāto. Pirmo reizi pilsoņiem un arī nepilsoņiem LF aptaujā bijusi iespēja vērtēt decembrī apstiprinātās Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdības ministru darbību. Vislielāko visu respondentu pozitīvo vērtējumu ir saņēmis I.Godmanis, kas reitinga tabulā, kur summēts pozitīvais un negatīvais vērtējums, ir ceturtajā vietā aiz Aināra Baštika (LPP/LC), Raimonda Vējoņa (ZZS) un Māra Riekstiņa (TP), par kuriem mazāks aptaujāto skaits izteikušies negatīvi.

Ja vēlēšanas būtu tagad, 5% barjeru saskaņā ar pētījumu bez SC vēl pārvarētu Zaļo un Zemnieku savienība, kuras reitings ir 7,7%, Jaunais laiks - 7,3% un Tautas partija, par kuru balsotu 6,5% pilsoņu. LF direktors Aigars Freimanis paredz, ka Saeimā iekļūtu arī premjera I.Godmaņa pārstāvētā LPP/LC, kuru atbalsta 4,6%, kas ir vairāk nekā decembrī, kad par šo partiju bija gatavi balsot 3,9% aptaujāto.

Koalīcijā pārstāvētā TB/LNNK joprojām nav atguvusies pēc iekšējās pretrunās aizvadītā perioda, un tās reitings, tāpat kā pirms mēneša, ir 3,6%. Aiz tās ar 3,1% atbalstītāju tabulā ir LSDSP, bet par Saeimā pārstāvēto PCTVL balsotu 3,0% pilsoņu. Vairāk nekā 32% aptaujāto nezina, par ko balsot, bet 14,4% nepiedalītos vēlēšanās.

Aptauja, kurā ir vērtēta ministru darbība, rāda, ka TP ministri ir zaudējuši popularitāti. Savulaik populārā kultūras ministre Helēna Demakova (TP) ir piedzīvojusi reitinga kritumu, kas ir mīnus 9,9 punkti, bet pēdējā vietā ar mīnus 28,3 punktiem ir Atis Slakteris (TP), kas aizsardzības ministra amatu nomainīja ar finanšu ministra posteni - 46,9% aptaujāto pilsoņu viņa darbību ir vērtējuši negatīvi, un tikai 18,6% - pozitīvi. Pilsoņu vērtējumā pirmajā vietā ir bērnu un ģimenes lietu ministrs A.Baštiks (LPP/LC) ar plus 15,6 punktiem.

Visu respondentu aptaujā aiz I.Godmaņa un A.Baštika trešo vietu pozitīvā vērtējuma ziņā ieņem satiksmes ministrs Ainārs Šlesers (LPP/LC), taču 48,9% aptaujāto viņu vērtē negatīvi, tāpēc reitinga tabulā A.Šlesers ir tās lejasdaļā ar mīnus 12,4 punktiem.

Tikai pilsoņu vērtējumā šis rezultāts ir mīnus 17,2 punkti (34,3% aptaujāto ministru vērtē pozitīvi, bet 51,5% - negatīvi). Reitinga tabulā aiz viņa vēl ir palicis Vinets Veldre (TP), kas veselības ministra amatu nomainījis pret aizsardzības ministra krēslu, pašvaldību ministrs Edgars Zalāns (TP), kas uzmanības centrā nonāca kā premjera kandidāts, un A.Slakteris.

 

Prezidenta kanceleja pērn ievērojami palielinājusi algas, atsakoties no prēmijām

DELFI  01/28/08     Lai arī Valsts prezidents Valdis Zatlers pērn septembrī solījis "rādīt priekšzīmi un nākamgad kancelejā algas nepalielināt ne par vienu santīmu", algas ir pieaugušas – tiesa, tās palielinātas jau pagājušā gadā dažiem darbiniekiem pat 30% apmērā, kas esot summa, ko darbinieki it kā esot saņēmuši iepriekš dažādu prēmiju un piemaksu veidā. Valsts prezidenta kancelejā portālam "Delfi" apstiprināja, ka algas palielinātas visiem kancelejas darbiniekiem, taču neatklāj, par cik lielu summu.

Saskaņā ar Valsts prezidenta kancelejas portālam "Delfi" sniegto informāciju, Valsts prezidenta kancelejā patlaban lielāko algu saņemot kancelejas vadītājs Eduards Stiprais, kura alga patlaban esot 4480 lati. Pērn septembrī Valsts prezidenta preses sekretāre Inta Lase (LETA,17.09.2007.) laikrakstam "Diena" atklāja, ka Stiprā alga esot 3418 latu, ko pēc algu reformas (par kuras īstenošanu publisku ziņu līdz šim nebija) bija iecerēts palielināt līdz 4800 latiem mēnesī.

Līdz ar to var secināt, ka Stiprā alga pēc pagājušā gada septembra palielināta nevis reformas ietvaros iecerētajā apjomā, bet par 1062 latiem mēnesī jeb 31%. Savukārt Valsts prezidenta kancelejas vadītāja vietnieka Ērika Ozola alga saskaņā ar Lases pagājušā gada septembra izteikumiem tobrīd bijusi 3360 latu mēnesī, bet patlaban (saskaņā ar portālam "Delfi" sniegto informāciju) tā esot 4160 latu mēnesī, kas ir par 23,8% jeb 800 latu vairāk. Kancelejā norāda, ka Stiprā un Ozola algas atbilstot iepriekšējam Valsts prezidenta kancelejas vadītāju saņemtajam ikmēneša atalgojumam, tādejādi noprotams, ka kancelejas vadītāji regulāri saņēmuši prēmijas un piemaksas šādā apjomā.

Valsts prezidenta kanceleja skaidro, ka algas pērn palielinātas "visiem Valsts prezidenta kancelejas darbiniekiem līdz līmenim, kas atbilst iepriekš saņemtajam atalgojumam, tas ir darba algai un piemaksām kopā." Tiesa, kanceleja jau kopš pagājušā gada novembra portālam "Delfi" nav radusi iespēju atbildēt uz jautājumu, kam un par cik palielinātas algas. Atbildē, ko portāls "Delfi" saņēma pagājušā nedēļas nogalē, vienīgi norādītas pašreizējās Stiprā un Ozola algas.

"Taču attiecībā uz kopējo budžeta apjomu 2008.gadā Valsts prezidenta kancelejas darbinieku atalgošanai pieprasīts un piešķirts par 107 718 latiem mazāks finansējums darbinieku atalgošanai, salīdzinot ar 2007.gadu. Šāds samazinājums skaidrojams ar kancelejas darbinieku darba optimizāciju, respektīvi, nodrošinot iepriekšējo darba apjomu ar mazākiem cilvēkresursiem, " skaidro kancelejā.

Prezidenta kancelejas norādītais algām pieprasīto līdzekļu samazinājums par 107 718 latiem ir tuvu tai summai, ko Valsts prezidenta kanceleja pieprasīja pērn Valsts budžeta grozījumos, bet neizmantoja algām. Pērn valsts budžeta grozījumos Valsts prezidenta kanceleja pieprasīja papildus 533 373 latus, no kuras lielākā summa - 417 795 lati bija paredzēta darbinieku atlīdzībai, "lai saglabātu esošo un jauno darbinieku atalgojumus iepriekšējā līmenī." Tādejādi 115 578 lati tika izmantoti citiem nolūkiem.

Saskaņā ar šā gada valsts budžeta likumu Valsts prezidenta kancelejas šā gada budžetā ir paredzēti par 659,6 tūkstošiem latu vairāk atalgojumam, nekā tas bija 2007.gada plānotajā budžetā. Vēlāk rudenī, grozot 2007.gada budžetu, valsts budžeta grozījumos tika pieprasīts un arī saņemts vēl 533 373 latu, līdz ar to formāli, salīdzinot 2007.gada prezidenta kancelejas budžetu, ieskaitot grozījumus, ar 2008.gada budžetu, kancelejas kopējie izdevumi atalgojumam esot par 107 718 latiem mazāki.

Tā kā pērn Valsts prezidenta kancelejas budžets tika palielināts par pusmiljonu latu, arī šā gada budžetā šis palielinājums tika paredzēts un tika arī piešķirts, saglabājot pērn noteikto algu palielinājumu.

Tas gan ir pretrunā ar Valsts prezidenta Valda Zatlera publiskajiem izteikumiem. Pērn 20.septembrī Valsts prezidenta kanceleja izplatīja prezidenta paziņojumu (LETA, 20.09.2007.), kurā norādīts, ka Zatlers nolēmis ierobežot Valsts prezidenta kancelejas izdevumus, un 2008.gadā kanceleja darbinieku atalgojumam netērēs ne par santīmu vairāk kā 2007.gadā, teikts Prezidenta preses dienesta izplatītajā prezidenta paziņojumā.

Paziņojumā uzsvērts, ka patlaban Latvijā pastāv reāla nepieciešamība ierobežot valsts izdevumu pieaugumu, sākot jau ar nākamo gadu. Paziņojumā arī norādīts, ka Valsts prezidenta kanceleja "iesaldēs" arī pārējos izdevumus.

Ar šādu rīcību prezidents grib rādīt piemēru valdībai, Saeimai un citām valsts pārvaldes institūcijām, teikts paziņojumā.

Zatlers šajā paziņojumā arī aicināja visu valsts pārvaldes iestāžu vadītājus personīgi izvērtēt savu iestāžu budžetus un atrast veidu, kā samazināt ikdienas tēriņus.

"Prezidenta kanceleja, apspriežot visu to situāciju, kāda ir valstī, ir apņēmusies rādīt priekšzīmi un nepalielināt ne par vienu santīmu savus izdevumus 2008.gadā," tajā pašā dienā pēc tikšanās ar toreizējo premjeru Aigaru Kalvīti žurnālistiem sacīja Valsts prezidents (LETA, 20.09.2007).

 

 

Intervija ar Aigaru Štokenbergu: Mērķis — labklājības valsts

Apollo  01/28/08     Portāls «Apollo» sarunājās ar vienu no «Saviedrības citai politikai» dibinātājiem un bijušo ministru Aigaru Štokenbergu.

— Kādi jaunumi ir nevalstiskajā organizācijā «Sabiedrība citai politikai»? 

— Mums ar katru dienu ir jauni biedri. Prieks, ka kompetenti. It īpaši prieks, ka jauni cilvēki tādi ir.

— Cik biedru patlaban ir organizācijā?

— Nu jau to skaits pārsniedz trīs simtus.

— Plašsaziņas līdzekļos tika aktualizēts jautājums, vai «Sabiedrībai citai politikai» ir kas kopējs ar Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju. Kāds ir jūsu viedoklis?

— Uz to jābūt atbildei. Pirmkārt, jebkurš, kurš ir nodarbojies ar stratēģisko vadību profesionālā līmenī, un tādu mums netrūks, piemēram, Štelmahers, Blūma, saprot, ka svarīgākais ir izvirzīt mērķus, kurus jebkura organizācija vēlas sasniegt. Mēs («Sabiedrība citai politikai») savā vairākumā esam definējuši, ka šis mērķis ir labklājības valsts. Ja esam Eiropas valsts, mēs gribētu, un to var arī izdarīt, sasniegt labklājības valsts līmeni.

— Kas būtu jādara, lai sasniegtu šo mērķi? Un kad eventuāli NVO varētu pārtapt par partiju?

— Viens no pirmajiem priekšnoteikumiem ir, protams, nabadzības likvidēšana. Vienkāršs un saprotams mērķis — likvidēt nabadzību. Nākamais posms ir stratēģija, kā pie šā mērķa nonākt. Tas ir tas, pie kā mēs patlaban strādājam. «Sabiedrība citai politikai» patlaban strādā pie stratēģijas, kā nonākt pie mērķa — labklājības valsts. Tāpēc esam izveidojuši nozaru komitejas, kuras varētu saukt arī par ēnu kabinetu, kurā katrs valdes loceklis ir kādas nodaļas vadītājs. Tikai tad, kad stratēģijas izstrāde ir pabeigta, iespējams nonākt pie resursiem — kas ir tie cilvēki, sabiedrības grupas, kas ir apvienojušās un definējušas savus mērķus. Mēs pēc tam, kad stratēģija būs gatava, izdiskutētu gan mūsu biedru pulkā, gan ar citām NVO to, kādi resursi ir mūsu rīcībā, lai šos mērķus sasniegtu, un tikai tad mēs nonāksim pie jautājuma par partiju, kā arī pie tā, vai tam, lai īstenotu stratēģiju, lai sasniegtu definētos mērķus, ir nepieciešama partija... Man šķiet, ka tā būs vajadzīga, jo tas, ko es šobrīd redzu sabiedrībā, — šādu partiju vienkārši nav, kuras šos mērķus ir definējušas un kuru rīcībā ir tādi resursi, kas ļauj šos mērķus sasniegt.

— Atgriežoties pie LSDSP...

— Ja runājam par sociāldemokrātiem, vienīgais, ko mēs par šo partiju zinām, — viņu vadītājs Juris Bojārs rakstīja Latvijas PSR konstitūciju, mēs zinām, ka otrs šīs partijas vadītājs Gundars Bojārs sāka kā strādnieks un tagad ir kāda miljonāra Viktora Vekselberga biznesa partneris, un arī to, ka viņu ekonomiskā kompetence tika demonstrēta, nopērkot un pēc tam sagriežot lūžņos prāmi, mēs zinām arī, ka Dainis Īvāns un Jānis Dinevičs, kuri joprojām ir šīs partijas vadītāji, bija tie tiešākie [Tautas partijas dibinātāja Andra] Šķēles atkritumu biznesa aizstāvji. To es pilnīgi skaidri atceros. Tas notika vēl burtiski pirms pāris mēnešiem.

— Līdz ar to jūsu un LSDSP kaut kāda veida apvienošanās nav iespējama?

— Protams, jo mums pašiem ir kompetenti, profesionāli un godprātīgi cilvēki. Goda vārds, es nevaru ieraudzīt nevienu labumu, ko varētu dot Sociāldemokrātiskā strādnieku partija. Tai ir ārkārtīgi slikts publiskais tēls, vadītāji, kuri sevi pierādījuši kā cilvēkus, kam strādnieku partijas ideja ir bijusi tikai līdzeklis savu, nevis sabiedrības mērķu īstenošanai. Visu cieņu tiem pāris cilvēkiem, kas tur pašlaik ir iestājušies... Atim Lejiņam, piemēram, bet tas arī viss, kas šobrīd tai partijai ir, un nekā vairāk tai arī nav.

Tikai tad, ja mēs konstatētu, ka mums nav kompetentu cilvēku, kas spēj sasniegt izvirzītos mērķus, parādītos vajadzība pēc kāda, kuru vēl uzaicināt, taču pašlaik, redzot cilvēkus, kuri patlaban darbojas «Sabiedrībai citai politikai», man nav šaubu, ka viņi tiks galā. Protams, varbūt parādīsies kādi vēl profesionālāki un kompetentāki cilvēki.

— Kā vērtējat Ģenerālprokuratūras ieteikumu atvieglot sodu vai atbrīvot no soda personas, kuras devušas liecības, lai atklātu smagu noziegumu izdarītājus un pasūtītājus?

— Svarīgākais šajā lietā ir taisnīgums. Ir jāizvērtē, kas ir taisnīgi un kas nav taisnīgi. Vispirms jāzina, vai sabiedrība vēlas, lai pēc iespējas vairāk noziegumu tiktu atklāti. Manuprāt, tā ir taisnīga sabiedrības vēlme — lai katrs noziegums tiktu atklāts. Un ir virkne dažādu veidu, kā to panākt. Vienkāršākais, protams, būtu palielināt izmeklētāju kompetenci. To var panākt, ja Kriminālpolicijā ir konkurence. Tad tiek atsijāti profesionāļi. Visgodprātīgākie un pašaizliedzīgākie profesionāļi, taču jāsaprot, ka tas maksā naudu. Diemžēl šo ceļu valdība diezgan konsekventi ir bremzējusi.

Parādās nākamais jautājums — varbūt šo mērķi iespējams sasniegt ar citiem līdzekļiem. Varbūt to iespējams sasniegt, ja cilvēki, kuri līdz šim darbojušies kādās noziedzīgās grupās, ir gatavi atvieglot nepietiekami finansētas policijas, nepietiekami finansētās prokuratūras darbu un sadarboties. Taisnīguma primārais mērķis ir atklāt pēc iespējas vairāk noziegumu.

Ja kādi no tiem instrumentiem, ko prokuratūra patlaban piedāvā, ļauj palielināt noziegumu atklāšanas procentu, īpaši smago ekonomisko noziegumu atklāšanas procentu, kuru neatklāšana rada iztrūkumu tieši valsts budžetā, tad es to atbalstu. Tikai pēc tam nonākam pie jautājuma, vai ir taisnīgi, ka persona, kura ir sadarbojusies, tiek pilnībā atbrīvota no soda, un kurš to lemj — prokurors vai tiesnesis.

Esmu par šo tēmu runājis gan ar [ģenerālprokuru Jāni] Maizīša kungu, gan ar [Augstākās tiesas priekšsēdētāju Andri] Guļāna kungu. Līdzšinējās garantijas, kas ir Kriminālprocesa likumā, negarantē, ka būtu pietiekams stimuls sadarboties ar izmeklēšanas iestādēm. Tas, protams, ir diskusijas vērts, taču šī diskusija ilgst jau divus gadus, un galu galā jāpieņem lēmums.

Ja sabiedrībā radīsies tāds modelis, ka katrs noziedznieks zinās, ka izdevīgāk tomēr ir maksāt nodokļus un neplānot noziegumus, parādīsies nauda, no kuras samaksāt algas policistiem.

— Kādēļ jūs vēlaties darboties Saeimas Juridiskajā komisijā?

— Atcerēsimies, kādēļ krita [bijušā Ministru prezidenta Aigara] Kalvīša valdība. Tā nebija pat augstā inflācija. Cilvēki, kuri gāja uz Doma laukumu, vēlējās atbildi uz jautājumu, vai šī ir tiesiska valsts vai nav. Es vēlos to, ko cilvēki Doma laukumā prasīja, — atjaunot tiesiskumu. Ir skaidrs, ka Juridiskā komisija ir instruments, ar kuru var izpildīt tās prasības, ko sabiedrība izvirzīja un kas sākumā negribīgi parādījās valdības deklarācijā, bet vēlāk ļoti klusu no tās tika izņemtas. Tā ir virkne jautājumu, kas saistīti ar tiesiskuma atjaunošanu. Skaidrs, ka es Juridiskajā komisijā varu izdarīt to, ko sabiedrība ir prasījusi. Cits jautājums ir, vai valdošā koalīcija ļaus to darīt. Tad maskas kritīs un būs skaidrs, ka tas, ko viņi līdz šim stāstīja par uzticības atjaunošanu, par mainīšanos, ir tikai retorika. Tā [valdības] patiesā seja atklāsies ļoti drīz, un, manuprāt, Juridiskā komisija būs tieši tas instruments, ar kuru mēs viegli un ātri varēsim pārliecināties, cik liela ir valdošās koalīcijas vēlme atjaunot tiesiskumu nevis vārdos, bet darbos.

— Un kā ir ar opozīcijas pārstāvju balsu pārsvaru šajā komisijā?

— Ja valdošā koalīcija uzskata, ka tiesiskums nav jāatjauno, tas uzreiz arī parādīsies. Domāju, ka viņi paši ir ieinteresēti balsot par to, ka esmu šai komisijā, un arī par to, ka šī komisija strādā, jo tad atšķirībā no [Vjačeslava] Stepaņenko būs arī vismaz divi cilvēki, kas ir strādājuši reālu jurista darbu, — gan es, gan Solvita Āboltiņa (JL). Tas nav jautājums par to, vai cilvēki komisijā nokļūst ar pozīcijas vai opozīcijas balsīm. Tas parāda katras partijas vēlmi atbalstīt tiesiskuma atjaunošanu.

— Kā vērtējat kādreizējā iekšlietu ministra Aloiza Važņa izteikumu, ka cilvēki, kuri sanāca Doma laukumā, lai paustu savu viedokli, ir «aunu bars, no kura 90% nezina, kāpēc viņi tur atnākuši»? Kā arī Imanta Kalniņa izteikumus...

— Tas ir nožēlojami. Domāju, jautājums nav, vai Imants Kalniņš ir labs komponists. Viņa 4. simfonija, manuprāt, ir viena no ģeniālākajām lietām, kas vispār radīta. Jautājums ir par to, ka tie cilvēki, kas sevi uzskata par profesionāliem politiķiem, ir kaut kas cits. Ja jebkurš vēlētājs sev uzdos jautājumu, vai šis cilvēks ir profesionāls politiķis vai kaut kas cits, vienmēr dabūsim labu rezultātu vēlēšanās un Saeimā tādā veidā dabūsim profesionālus politiķus. Tikai Kārlim Marksam bija ideja, ka komunismā visi varēs nodarboties ar visu. Es vienmēr esmu bijis Ādama Smita piekritējs, kas teicis: jūs vienmēr dabūsiet labu rezultātu, ja ar savu darbu nodarbojas profesionāļi un ir sadalīta atbildība. Manuprāt, politikā jābūt profesionāliem politiķiem.

— Kā vērtējat valdības lēmumu neatbalstīt sakaru operatora SIA «Lattelecom» izpilddirektora Nila Melngaiļa un ASV investīciju kompānijas «Blackstone» privatizācijas priekšlikumu un valstij piederošās «Lattelecom» kapitāldaļas, visticamāk, pārdot izsolē?

— Tas, kas izraisa nožēlu, — neviens no šīs valdības ministriem nespēj paskaidrot, kādēļ viņi ir mainījuši viedokli. Tas, protams, dara uzmanīgu un liek domāt, ka noticis kas tāds, ko sabiedrība nezina, jo viņi nespēj paskaidrot. Otra lieta, kas dara uzmanīgu, — par kādu izsoli viņi te runā? Es šiem kungiem ieteiktu beigt mānīt sabiedrību. Ja spēkā ir modelis, par kuru izteicies Godmanis, — nodrošināt konkurenci, potenciālajam pircējam jāiesniedz biznesa plāns, kuru izvērtētu investori, kā arī procesa atklātība.

Valstij būtu jādefinē, ko tā īsti vēlas un sagaida. Tas nav izdarīts. Ja valsts vēlas platjoslas internetu — skaisti, tas varētu būt viens no nosacījumiem. Ja valdība vēlas reālas konkurences nodrošināšanu, ieiešanu jaunos tirgos, vai nepārreģistrēt kompānijas adresi uz ofšoru, lai nodokļi paliktu Latvijas valstij... Katrs Juridiskās fakultātes students jums pateiks, ka Komerclikumā ir pateikts, ka SIA kapitāldaļu pirmpirkuma tiesības ir otram akcionāram — «Telia Sonera». Vēl jo vairāk — ja viens kaut ko pārdod, otram ir tiesības pirkt par to cenu, kāda tiek piedāvāta jebkuram citam pircējam. Ir pilnīgi skaidrs, ka tādos apstākļos tas, kam visizdevīgāk ir pirkt šis kapitāldaļas, ir tieši «Telia Sonera». Ja kāds no valdības iedomājas, ka to var izdarīt mēneša vai dažu laikā, tas nav iespējams. To var izdarīt tikai tad, ja iepriekš zināms, kas ir pircējs, kurš turklāt ir skaidri informēts par uzņēmuma patieso stāvokli vai arī ir saņēmis kādus politiskus solījumus par to, kas tiks darīts ar 51 procentu.

Es personīgi nevaru aizstāvēt vai noliegt priekšlikumu, kuru izteicis Nils Melngailis un «Blackstone», neesmu par to arī balsojis valdībā.

— Kas būtu jādara valdībai, lai nostrādātu visu termiņu?

— Vispirms jāatjauno tiesiskums un jānodrošina, lai Latvijas ekonomikā nenotiek smagā piezemēšanās. Paldies Dievam, ka mums ir Latvijas Banka, jo tā atšķirībā no valdības seko tam, lai kreditēšana neizbeigtos un notiktu mīkstā piezemēšanās. Ja nevar tikt ar to galā, tad vēl kāds padoms — Latvijā iztikas minimums ir 143 lati, vidējā pensija ir 109 lati. Vienkāršais un saprotamais padoms būtu nodrošināt, negaidot, kamēr pensionāri savāks parakstus, un viņi tos savāks, panākt pensionāriem kaut vienu reizi šīs apkures sezonas laikā papildu naudu, jo inflāciju daudziem tūkstošiem cilvēku ir grūti pārdzīvot un sagaidīt pavasari (kārtējo indeksāciju, kas tiek plānota 3,4 latu apmērā), lai samaksātu savu apkures rēķinu. Tas nav normāli. Indeksācija tiek piedāvāta tad, kad jau ir iestājies pavasaris. Tas ir aptuveni tā, it kā jūs aizvestu šiem cilvēkiem malkas klēpīti tad, kad jau ir zaļa zāle un saule spīd. Viņiem to naudu vajag tūlīt. Turklāt tas neradīs nekādas problēmas sociālajā budžetā. Iedodiet viņiem kaut vai vienreizēju pabalstu, jo cilvēki jau to naudu neieraks zemē, viņi samaksās rēķinus un PVN no tā ieplūdīs atpakaļ valstī.

— Vai «Sabiedrības citai politikai» cilvēki būtu gatavi stāties esošās valdības vietā, ja tiktu atlaista Saeima?

— Ja valdība krīt, tad, kad tiek atlaista Saeima, protams, mēs būsim gatavi, jo tie cilvēki, kas patlaban ir Saeimā, nav spējīgi sasniegt mērķi — labklājības valsts. Un tieši tāpēc mums būs jāiet un tas jāizdara.

— Vai plānojat startēt nākamajās vēlēšanās?

— Brīdī, kad konstatējam, ka ir jābūt cilvēkiem, kuri šo stratēģiju — labklājības valsts — īsteno... tas arī atbild uz šo jautājumu.

— Kādas norises valstī jūs uztrauc, ja nedaudz paiet malā no lielās politikas?

— Cilvēkiem ir svarīgi saprast, kādas ziņas viņiem patiesībā tiek producētas. Tas, ko viņi lasa, tas, ko viņiem piedāvā sabiedrisko attiecību speciālisti dažādās ministrijās. Jautājums, kas un kādos apstākļos notiek. Piemēram tas, ka Godmanis teica, ka ministriem jāiet uzstāties uz Saeimu, ja to jau dara parlamentārie sekretāri. Tāpat — vai ir vajadzīgi neskaitāmie sabiedrisko attiecību speciālisti, vai to naudu labāk nenovirzīt sabiedriskajai televīzijai vai radio, lai būtu tiešām kvalitatīvas sabiedriskās debates.

Kādēļ es to pieminu... Pēdējā laikā ļoti daudz [satiksmes ministrs Ainārs] Šlesers ir sarunājis. Viņš nelabprāt runā par Pastu, viņš negrib runāt par autoceļu stāvokli, no kuriem 44% ir kritiskā stāvoklī, toties viņš labprāt runā par lidostu. Viņš ir īsts lidostas ministrs. Viņš turpina stāstīt, ka ir īsta konkurence Rīgas lidostā, tomēr viņš nestāsta, ka 70% pārvadājumu nodrošina divas kompānijas — «airBaltic» un «Rynair» — un tikai viens jauns maršruts atklāts pagājušajā gadā, ko kāda cita kompānija izdarījusi. Šīs ziņas viņiem nav izdevīgi stāstīt, tāpēc Šlesers labprāt stāsta, kā būvēs ceļu Rīga–«Sēnīte», kas būs nākamo 20 gadu privātās publiskās partnerības projekts. Pieņemu, ka nodokļu maksātāji ielīdīs tādās pašās saistībās, kā tas ir patlaban ar Dienvidu tiltu. Savukārt valdības deklarācijā pieminēti tikai šādi ceļi kā Rīga–«Sēnīte», kuri nebūt nav kritiskā stāvoklī. Protams, maksāsim par to prieku. Ja runājam par lauku ceļiem, par ko man sirds sāpēja kā reģionālo lietu ministram, valdības deklarācijā teikts, ka tiks meklēta nauda.

Tieši tāpēc domāju, ka ārkārtīgi svarīga ir plaša sabiedrības iesaistīšanās debatēs, jo tikai tas ļauj uzturēt sabiedrības spiedienu — prasības pret politiķiem, ka jāīsteno tiesiskums un taisnīgums.

— Vai Latvijā būtu jāveido zirgu goda gvarde?

— Jautājums nav par zirgiem, bet gan par to, vai politiķiem ir kādas stratēģiskās domāšanas pazīmes. Ja kāds man stāsta, ka šis gadījums ir, lai uzlabotu Latvijas valsts tēlu, es varu piekrist. Protams, tūristiem patiks. Ir zināms labums, bet sabiedrība un profesionāli cilvēki, kuri nodarbojas ar militārām lietām, nav diskutējuši, vai Latvijas tēlu pasaulē varbūt varētu uzlabot, gan vairojot Latvijas armijas kaujas spējas, gan arī ar kādu pasākumu, kas vienlaikus piesaista visas pasaules uzmanību.

Konkrēts piemērs — cunami upuri pirms pāris gadiem. Pirmais cilvēks, kurš ieradās, atlidoja ar lidmašīnu un atveda humāno palīdzību. Plašsaziņas līdzekļos viņš bija zvaigzne, jo viņš bija pirmais, kas sniedza palīdzību. Latvijas valdība toreiz izdarīja pareizu lietu — piešķīra naudu, lai nodrošinātu Latvijā fraktēta helikoptera palīdzību cunami cietušajiem. Ja tiek ekipēts  profesionāls helikopters, iespējams, par Rīgu un Latviju šādā ekstremālā situācijā uzzinātu krietni vairāk nekā tie daži tūkstoši, kas nobildēsies pie zirgiem. Tas piemērs, kuru es minēju, vienlaikus vairotu arī Latvijas armijas kaujas spējas.

— Vai ir pieņemama situācija, kad vietām samainās valdības ministri un pēkšņi no kādas sfēras pāriet uz krasi atšķirīgu?

— Manuprāt, ar politiku jānodarbojas profesionāliem politiķiem. Tas nav jautājums par to, vai katram veselības ministram jābūt ārstam un katram zemkopības ministram — agronomam. Jebkuram ministram jābūt profesionālam politiķim, un tas nozīmē zināt sabiedrības viedokli, spēt paskaidrot sabiedrībai, kādēļ tiek darīta viena vai otra lieta. To ir viegli izdarīt tad, ja ir skaidra un saprotama stratēģija, kā sasniegt mērķi. Visu nosaka tas, vai partijai, kura ministru izvirzījusi, ir kopēja stratēģija. Manuprāt, Tautas partijai tādas nav. 

 

Eglītis aicina sabiedrību iesaistīties 'pateicību' izskaušanā

DELFI  01/29/08    Veselības ministrs Ivars Eglītis (TP) otrdien, tiekoties ar Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) pārstāvjiem, aicināja sabiedrību iesaistīties mediķu – pacientu 'pateicību' izskaušanā, informē Veselības ministrijā (VM).

Tikšanās laikā Eglītis atkārtoti uzsvēra, ka jānošķir pateicības ārstam pēc padarītā darba un naudas izspiešana, lai ārstēšana vispār sāktos.

Pateicības dažādās formās pacients sniedz brīvprātīgi un pēc ārstēšanas pabeigšanas. Ministrs jau iepriekš izteicies, ka kategoriski iebilst pret tiešām naudas attiecībām starp ārstu un pacientu, tādēļ, ja pacients tomēr izvēlas pateicību naudas formā sniegt, kas nav aizliegts, tika ierosināts šo pateicību naudas formā maksāt oficiāli slimnīcas kasē.

Pēc ministra domām, galvenā problēma ir naudas izspiešana pirms ārstēšanas, kad tiek izdarīti tieši vai netieši mājieni, lai pacienta aprūpe vispār notiktu. Par šādām situācijām tiek plaši runāts, tomēr ne ministrijai, ne LĀB, ne arī tiesībsargājošajām institūcijām nav konkrētu faktu un iesniegumu, tādēļ nekādas darbības pret šādiem negodīgiem ārstiem vērst nevar. Lai situāciju risinātu, ministrs aicināja sabiedrību aktīvāk iesaistīties, un oficiāli ar iesniegumu vērsties tiesībsargājošajās institūcijās vai Veselības inspekcijā par konkrētiem gadījumiem saistībā ar naudas izspiešanu.

Jautājumos par ārstniecības procesa novilcināšanu, gaidot maksājumu, palīdzību vispirms var sniegt arī slimnīcu vadība. Veselības ministrija aicinās slimnīcu vadītājus radīt slimnīcās speciālu dienestu - uzticības personas, kuras nebūtu saistītas ar pacienta tiešo ārstniecības procesu, kurām pacienti varētu sūdzēties par maksājumu izspiešanu.

Eglītis uzsver, ka slimnīcās ir jāveic arī anonīmas pacientu aptaujas, kurās tiktu noskaidrots, vai pacients ir saskāries ar izspiešanu vai arī viņam doti mājieni par kādu nelegālu maksājumu nepieciešamību, un kurš šādu mājienu ir devis. Jo, lai iegūtu sabiedrības uzticību ziņot par šādiem gadījumiem, ārstniecības iestādēm jārada drošības sajūta, ka pacients nepaliks bez medicīniskās aprūpes. LĀB tikšanās laikā pauda atbalstu šīm VM iecerēm.

Tai pat laikā Eglītis neatkāpjas no pārliecības, ka globāls un visaptverošs risinājums šai problēmai nav iedomājams bez ievērojama atalgojuma pieauguma medicīnas nozares darbiniekiem, kas tiks risināts budžeta veidošanas gaitā.

Jau vēstīts, ka LĀB vadītājs Pēteris Apinis otrdien pauda viedokli, ka Latvijā ir tikai 10 vai 15 ārsti, kas pieprasa no pacientiem pateicības.

 

Politiķi asi kritizē masu medijus par negatīvismu

LETA  01/29/08     Otrdien Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē politiķi veltīja asu kritiku masu medijiem par negatīvismu.

Tiekoties ar Latvijas Universitātes (LU) Sociālo zinātņu fakultātes dekāni Intu Brikši, Saeimas deputāti norādīja, ka Latvijas žurnālisti bieži ir nekompetenti, koncentrējas uz negatīvajām ziņām un nav attīstīta analītiskā žurnālistika.

Vairāki Saeimas deputāti norādīja uz žurnālistu kompetences trūkumu. Apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK deputāts Pēteris Tabūns uzsvēra, ka patlaban apmēram 90% no visas mediju sniegtās informācijas veido negatīvās ziņas. "Žurnālistika ir koncentrēta uz negācijām, tāpēc grūti cerēt uz labiem laikiem," norādīja Tabūns.

Tāpat viņš pauda bažas par to, ka Latvijā mediji ir pirmā, nevis ceturtā vara, kā tam teorētiski vajadzētu būt. "Kādi ir mediji, tāda ir Saeima. Kāda ir Saeima, tāda ir valdība un politika," skaidroja deputāts. "Tas ir traģiski, ka tikko Saeimā ievēlēts deputāts jau pēc pirmās parlamentā pavadītās dienas tiek saukts par sliktu un korumpētu. Žurnālisti deputātus mēģina nospārdīt ar kājām."

Uz to LU Sociālo zinātņu fakultātes dekāne norādīja, ka Latvijā mediji kļūst par politisko procesu dalībniekiem un tā nav jauna parādība. Tāda situācija ir izteikta arī citās valstīs, piemēram, Krievijā.

"Es domāju, ka Saeima medijus uztver kā pirmo varu, bet tā nedomā sabiedrība," sacīja Brikše.

Skaidrojot negatīvo ziņu fenomenu, Brikše norādīja uz Atmodas laika politisko situāciju Latvijā, kad lielākā daļa sabiedrības zināmā mērā piedzīvoja vilšanos politiskajos spēkos. "Man ir grūti izskaidrot, kāpēc dominē sliktās ziņas, bet es domāju, ka saknes tam ir meklējamas 90.gadu sākumā, kad arī radās diskurss - politika ir slikta pēc definīcijas," skaidroja dekāne.

Sašutumu par mediju radīto negatīvismu sabiedrībā pauda arī Pauls Putniņš (ZZS), uzsverot: "Mediji ir iedēstījuši naidu pret valsti. Bet nācija bez valsts nevar pastāvēt." Uz to Brikše atbildēja, ka nevajag ziņas dalīt sliktajās un labajās. "Drīzāk runa ir par to, ka sabiedrība vienkārši vēlas zināt, ko dara citi," norādīja dekāne.

Tautas partijas deputāts Dzintars Ābiķis norādīja uz analītiskās žurnālistikas trūkumu Latvijā, ko pats skaidroja ar mazo tirgu un zemajām prasībām. "Mediji pārvēršas par dzelteno presi, kam arī sabiedrībā ir lielāks pieprasījums," uz kvalitātes trūkumu mediju tirgū norādīja Ābiķis.

Savukārt Brikše pastāstīja, ka patlaban mediji galvenokārt koncentrējas uz ātru naudas pelnīšanu - Latvijā gandrīz vispār nav kvalitatīvās žurnālistikas. "Turklāt būtisku lomu pēdējā laikā spēlē arī interneta vide - vairāki iespiestie mediji paralēli ziņas veido arī interneta formātā. Tāpēc jaunā žurnālistika būs interneta žurnālistika," uzsvēra LU Sociālo zinātņu fakultātes dekāne.

Komentējot situāciju nozarē, viņa uzsvēra - lai Latvijā spētu sagatavot profesionālus un kvalitatīvus žurnālistus, ir nepieciešams palielināt pasniedzēju skaitu universitātēs.

Patlaban LU bakalaura studijas komunikācijas zinātnē tiek realizētas trīs gadu laikā, tādēļ mācību process ir ļoti intensīvs. Lai šajā laikā studentu sagatavotu profesionālam darbam, būtu jāiegulda arī individuāls darbs ar katru studentu, kas pasniedzēju trūkuma un lielā studentu skaita dēļ nav iespējams, atzina Brikše.

Lai risinātu šo problēmu, Brikše norādīja uz nepieciešamību palielināt finansējumu uz vienu Sociālo zinātņu fakultātes studentu, kas patlaban ir nedaudz vairāk nekā 1000 latu gadā.

Sociālo zinātņu fakultātes dekāne pastāstīja, ka paši studenti, izklāstot savu viedokli par žurnālistikas studijām, norādījuši uz pretrunām starp to, ko māca universitātē, un to, kas jādara praksē. Piemēram, kāds students, atgriežoties no prakses redakcijā, pasniedzējiem atzinis, ka žurnālistam jāpārzina aktīva un bagāta valoda.

Tāpat studenti ir izteikuši vēlmi daudz vairāk iegūtās zināšanas izmantot praksē vēl studiju laikā, lai, nonākot darba tirgū, būtu maksimāli sagatavoti. Studenti arī atzinuši, ka mediju jomā pastāv trūkumi, par kuriem paši žurnālisti gan runā nelabprāt. Tāpat nereti tiekot pārkāptas ētikas normas.

Kā vienu no žurnālistu izaicinājumiem un konkurentiem Brikše nosauca tā saukto blogu jeb virtuālo dienasgrāmatu rakstītājus. "Tādā veidā savas jomas pārzinātāji piedāvā ļoti labus un arī analītiskus rakstus, kas izkonkurē žurnālistu, kuram vienlaicīgi jāpārzina vairākas tēmas," norādīja Brikše, atzīstot, ka mediju tirgū situācija patlaban ir sarežģīta.

Tai pašā laikā LU Sociālo zinātņu fakultātes dekāne nosauca arī iespējamos risinājumus, lai medijus padarītu profesionālākus un maksimāli kompetentus. "Galvenais izglītības nākotnes nosacījums ir pētniecība, studiju kvalitāte un mijiedarbība ar sabiedrību. Pēdējais nosacījums ietver sabiedrības spēju dot signālu par to, kas konkrētajā brīdī vispār ir vajadzīgs," skaidroja Brikše.

Tāpat Brikše norādīja uz nepārskatāmu valsts finansējuma plūsmu konkrēti LU. "Nauda LU ienāk pa posmiem, un mēs nevaram prognozēt, kad tas notiks un cik naudas būs. Ja mēs to zinātu, varētu jau laicīgi un ilgākam laika periodam izplānot tās izlietojumu," stāstīja Brikše.

Turpinot par līdzekļu izlietojumu, dekāne atzina, ka studiju maksas palielināšanai ir arī kāda pozitīva iezīme, proti, studenti kļūst prasīgāki, tāpēc arī LU ir jādomā, kā nodrošināt kvalitatīvu izglītību.

Runājot par nākotnes iespējām, Brikše uzsvēra, ka Latvijai ir jāspēj atrast sava niša izglītības jomā, ko varētu attīstīt, atzīstot, ka visas sfēras nav iespējams aptvert.

LU Sociālo zinātņu fakultātē mācās apmēram 2000 studentu, uz kuriem ir 60 štata pasniedzēji. Fakultātē ir četras nodaļas un viens pētnieciskais institūts. LU Sociālo zinātņu fakultātē darbojas 12 programmas.

 

Koalīcijas politiķi neapmierināti ar SAB darbu 'spiegu lietā'

DELFI  01/29/08    Lai arī koalīcijas partiju pārstāvji negatīvi vērtē Satversmes aizsardzības biroja (SAB) rīcību tā dēvētajā spiegu skandālā, politiķi pagaidām atturīgi izteikumos, vai tas varētu ietekmēt viņu lēmumus, spriežot par SAB vadītāja Jāņa Kažociņa iespējām palikt amatā uz vēl vienu termiņu. Lēmumu par to, kam turpmāk uzticēt SAB vadību, iecerēts pieņemt pavasarī, kad tikšot skatīti gan Kažociņa "plusi un mīnusi", gan iespējams arī citu kandidātu piemērotība šim amatam.

Tautas partijas Saeimas frakcijas vadītājs Māris Kučinskis portālam "Delfi" atzina, ka līdz šim izskanējusī informācija neliecina, ka izraidītā Krievijas diplomāta atrašanās Latvijā tiešām radījusi apdraudējumu valsts drošībai. "Loģiski būtu, ja nonāk līdz izraidīšanai, tad tam būtu jābūt patiešām apdraudējumam," sacīja Kučinskis, norādot, ka līdz šim gan par to neesot nekas dzirdēts.

Arī LPP/LC deputāts, Saeimas Nacionālās drošības komisijas (NDK) vadītājs Dzintars Jaundžeikars pauda neapmierinātību ar SAB rīcību spiegu skandāla lietā, vairāk gan norādot uz neskaidro interviju laikrakstā "Latvijas Avīze". Pēc Jaundžeikara domām, tā esot izskatījusies, iespējams, pēc iestādes vadītāja dižošanās ar padarīto, lai gan šāda līmeņa iestāžu vadītāji "nekur pasaulē tā nedarot".

"Man ir liels jautājums, kāpēc šāda ažiotāža bija vajadzīga," sacīja Jaundžeikars.

Abu koalīcijas partiju politiķi gan uzsver, ka pagaidām nav domāts par Kažociņa atbilstību amatam. Kad pienākšot laiks, tad tikšot skaitīti visi plusi un mīnusi. Politiķi arī noliedza neoficiāli kuluāros izskanējušo informāciju, ka, iespējams, SAB vadītāja amatam varētu tikt virzīts Valsts prezidenta padomnieks Raimonds Rožkalns.

Savukārt opozīcijā esošā partija "Jaunais laiks" uzskata, ka SAB spiegu lietā strādājis profesionāli, bet koalīcijas politiķu neapmierinātība saistāma ar vēlmi maijā šajā amatā iecelt sev paklausīgu vadītāju, kurš vēlāk neiebilstu arī pret pretrunīgi vērtēto valsts drošības iestāžu likumu grozījumiem.

JL deputāte, bijusī iekšlietu ministre Linda Mūrniece portālam "Delfi" uzsvēra, ka politiķi mēģina atrast kādu iemeslu, lai kritizētu Kažociņu. "Koalīcijas politiķi darīs visu, lai uz nākamo termiņu neatstātu Kažociņu. Viņa vietā tiks meklēts cits, kas vairāk atbilst viņu vajadzībām. Tas varētu būt sākums tālākam procesam, lai vēlāk mainītu valsts drošības iestāžu likumus," pauda Mūrniece.

SAB vadītāja pārvēlēšana paredzēta maijā, kad beigsies Kažociņa pašreizējais pilnvaru termiņš. Kandidātus SAB vadītāja amatam vērtē Nacionālās drošības padome, virza valdība, bet amatā apstiprina Saeima.

 

Pēteris Tabūns, Pauls Putniņš un Dzintars Ābiķis pret vārda brīvību?

TVNET/LETA  01/29/08    Šodien Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē politiķi veltīja asu kritiku masu medijiem par negatīvismu. Tiekoties ar Latvijas Universitātes (LU) Sociālo zinātņu fakultātes dekāni Intu Brikši, Saeimas deputāti norādīja, ka Latvijas žurnālisti bieži ir nekompetenti, koncentrējas uz negatīvajām ziņām un nav attīstīta analītiskā žurnālistika.

Vairāki Saeimas deputāti norādīja uz žurnālistu kompetences trūkumu. Apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK deputāts Pēteris Tabūns uzsvēra, ka patlaban apmēram 90% no visas mediju sniegtās informācijas veido negatīvās ziņas. "Žurnālistika ir koncentrēta uz negācijām, tāpēc grūti cerēt uz labiem laikiem," norādīja Tabūns.

Tāpat viņš pauda bažas par to, ka Latvijā mediji ir pirmā, nevis ceturtā vara, kā tam teorētiski vajadzētu būt. "Kādi ir mediji, tāda ir Saeima. Kāda ir Saeima, tāda ir valdība un politika," skaidroja deputāts. "Tas ir traģiski, ka tikko Saeimā ievēlēts deputāts jau pēc pirmās parlamentā pavadītās dienas tiek saukts par sliktu un korumpētu. Žurnālisti deputātus mēģina nospārdīt ar kājām."

Uz to LU Sociālo zinātņu fakultātes dekāne norādīja, ka Latvijā mediji kļūst par politisko procesu dalībniekiem un tā nav jauna parādība. Tāda situācija ir izteikta arī citās valstīs, piemēram, Krievijā.

"Es domāju, ka Saeima medijus uztver kā pirmo varu, bet tā nedomā sabiedrība," sacīja Brikše.

Skaidrojot negatīvo ziņu fenomenu, Brikše norādīja uz Atmodas laika politisko situāciju Latvijā, kad lielākā daļa sabiedrības zināmā mērā piedzīvoja vilšanos politiskajos spēkos. "Man ir grūti izskaidrot, kāpēc dominē sliktās ziņas, bet es domāju, ka saknes tam ir meklējamas 90.gadu sākumā, kad arī radās diskurss - politika ir slikta pēc definīcijas," skaidroja dekāne.

Sašutumu par mediju radīto negatīvismu sabiedrībā pauda arī Pauls Putniņš (ZZS), uzsverot: "Mediji ir iedēstījuši naidu pret valsti. Bet nācija bez valsts nevar pastāvēt."

Uz to Brikše atbildēja, ka nevajag ziņas dalīt sliktajās un labajās. "Drīzāk runa ir par to, ka sabiedrība vienkārši vēlas zināt, ko dara citi," norādīja dekāne.

Tautas partijas deputāts Dzintars Ābiķis norādīja uz analītiskās žurnālistikas trūkumu Latvijā, ko pats skaidroja ar mazo tirgu un zemajām prasībām. "Mediji pārvēršas par dzelteno presi, kam arī sabiedrībā ir lielāks pieprasījums," uz kvalitātes trūkumu mediju tirgū norādīja Ābiķis.

Savukārt Brikše pastāstīja, ka patlaban mediji galvenokārt koncentrējas uz ātru naudas pelnīšanu - Latvijā gandrīz vispār nav kvalitatīvās žurnālistikas. "Turklāt būtisku lomu pēdējā laikā spēlē arī interneta vide - vairāki iespiestie mediji paralēli ziņas veido arī interneta formātā. Tāpēc jaunā žurnālistika būs interneta žurnālistika," uzsvēra LU Sociālo zinātņu fakultātes dekāne.

Komentējot situāciju nozarē, viņa uzsvēra - lai Latvijā spētu sagatavot profesionālus un kvalitatīvus žurnālistus, ir nepieciešams palielināt pasniedzēju skaitu universitātēs.

Patlaban LU bakalaura studijas komunikācijas zinātnē tiek realizētas trīs gadu laikā, tādēļ mācību process ir ļoti intensīvs. Lai šajā laikā studentu sagatavotu profesionālam darbam, būtu jāiegulda arī individuāls darbs ar katru studentu, kas pasniedzēju trūkuma un lielā studentu skaita dēļ nav iespējams, atzina Brikše.

Lai risinātu šo problēmu, Brikše norādīja uz nepieciešamību palielināt finansējumu uz vienu Sociālo zinātņu fakultātes studentu, kas patlaban ir nedaudz vairāk kā 1000 latu gadā.

Sociālo zinātņu fakultātes dekāne pastāstīja, ka paši studenti, izklāstot savu viedokli par žurnālistikas studijām, norādījuši uz pretrunām starp to, ko māca universitātē, un to, kas jādara praksē. Piemēram, kāds students, atgriežoties no prakses redakcijā, pasniedzējiem atzinis, ka žurnālistam jāpārzina aktīva un bagāta valoda.

Tāpat studenti ir izteikuši vēlmi daudz vairāk iegūtās zināšanas izmantot praksē vēl studiju laikā, lai, nonākot darba tirgū, būtu maksimāli sagatavoti. Studenti arī atzinuši, ka mediju jomā pastāv trūkumi, par kuriem paši žurnālisti gan runā nelabprāt. Tāpat nereti tiekot pārkāptas ētikas normas.

Par vienu no žurnālistu izaicinājumiem un konkurentiem Brikše nosauca tā saukto blogu jeb virtuālo dienasgrāmatu rakstītājus. "Tādā veidā savas jomas pārzinātāji piedāvā ļoti labus un arī analītiskus rakstus, kas izkonkurē žurnālistu, kuram vienlaicīgi jāpārzina vairākas tēmas," norādīja Brikše, atzīstot, ka mediju tirgū situācija patlaban ir sarežģīta.

Tai pašā laikā LU Sociālo zinātņu fakultātes dekāne nosauca arī iespējamos risinājumus, lai medijus padarītu profesionālākus un maksimāli kompetentus. "Galvenais izglītības nākotnes nosacījums ir pētniecība, studiju kvalitāte un mijiedarbība ar sabiedrību. Pēdējais nosacījums ietver sabiedrības spēju dot signālu par to, kas konkrētajā brīdī vispār ir vajadzīgs," skaidroja Brikše.

Tāpat Brikše norādīja uz nepārskatāmu valsts finansējuma plūsmu konkrēti LU. "Nauda LU ienāk pa posmiem, un mēs nevaram prognozēt, kad tas notiks un cik naudas būs. Ja mēs to zinātu, varētu jau laikus un ilgākam periodam izplānot tās izlietojumu," stāstīja Brikše.

Turpinot par līdzekļu izlietojumu, dekāne atzina, ka studiju maksas palielināšanai ir arī kāda pozitīva iezīme, proti, studenti kļūst prasīgāki, tāpēc arī LU ir jādomā, kā nodrošināt kvalitatīvu izglītību.

Runājot par nākotnes iespējām, Brikše uzsvēra, ka Latvijai ir jāspēj atrast sava niša izglītības jomā, ko varētu attīstīt, atzīstot, ka visas jomas nav iespējams aptvert.

LU Sociālo zinātņu fakultātē mācās apmēram 2000 studentu, uz kuriem ir 60 štata pasniedzēji. Fakultātē ir četras nodaļas un viens pētnieciskais institūts. LU Sociālo zinātņu fakultātē darbojas 12 programmas.

 

Intervija ar Ivetu Purni: «Jāsaka atklāti, kādā situācijā esam, un, lai to sakārtotu, vajag naudu»

Inga Paparde,  NRA  01/30/08     Ar lielu aizrautību un jaušamu profesionalitāti jaunā labklājības ministre Iveta Purne runā par sociālajiem pakalpojumiem un sociālo aprūpi, nedaudz samulstot jautājumos par pensijām un sociālo budžetu.

Intervijā Neatkarīgajai ministre saka: "Konkrēta problēma, konkrēts risinājums, plāns un nepieciešamais finansējums, un tad, es domāju, situāciju var atrisināt. Lielākā nelaime ir tukša, virspusēja runāšana."

– Jūs esat viena no tiem ministriem, par kuriem sabiedrībai līdz šim bijis maz informācijas.

– Sociālajā jomā es esmu jau 11 gadus. Pirms stāšanās ministres amatā vienu mēnesi biju parlamentārā sekretāre Labklājības ministrijā, pirms tam divus gadus – Sociālo pakalpojumu pārvaldes sociālo pakalpojumu kontroles daļas vadītāja. Taču lielākā pieredze ir astoņi gadi lielā speciālās aprūpes institūcijā jeb, tautas valodā runājot, pansionātā Gaiļezers, kur strādāju par sociālo darbinieci. Esmu ieguvusi sociālā darbinieka izglītību, arī maģistra grādu sociālajā darbā.

– Ko pētījāt maģistra darbā?

– Oi! Sociālo institūciju vadītāja personiskās pilnveidošanās veidus un iespējas. Ja mēs esam gana pilnveidojuši sevi, savu profesionālo kompetenci, tad jāzina, kas mums būtu jādara tālāk, lai sociālā institūcija plauktu un zeltu. Pašam vadītājam sevi jāpilnveido, lai viņš varētu kļūt par līderi vārda vislabākajā nozīmē. Tas tā...

– Joprojām aktuāla diskusija – vai ministra amatā ir jānāk speciālistam no tās jomas, ko viņš kā ministrs pārzinās. Jūs esat piemērs tam, ka labklājības ministra amatā pirmoreiz ir sociālā darba profesionālis. Vai labklājības jomai ir būtiski, ka to pārvalda speciālists?

– No vienas puses, tas ir svarīgi, sevišķi tādā situācijā, kādā ir mūsu valsts, – attīstības stadijā ir jārisina daudz profesionālas dabas jautājumu arī sociālajā jomā. Tajā pašā laikā nevar aizmirst, ka ministrs ir politiska figūra, kas ir politiski atbildīga. Katra partija jau izvērtē, kāds ir šis cilvēks un situācija, – vai galvenais ir liela politiskā pieredze vai ir vajadzīgs profesionālis.

– Jūs iepriekš nodarbojāties ar sociālo institūciju kontroli...

– Ne tikai. Tas ietvēra arī sociālos pakalpojumus, institūciju darbību, kā arī sociālo dienestu darbu. Ļoti plaša joma!

– Vai, veicot šo kontroli, domājāt par to, kādas tad ir sociālās problēmas valstī? Vai kādreiz jums ir ienācis prātā: ja es kādreiz būtu ministre, ko es darītu un kā darītu?

– Noteikti uzreiz jāpasaka, ka doma būt ministrei man nebija ienākusi prātā vēl pat īsi pirms tam, kad ieņēmu parlamentārās sekretāres amatu. Tas ir būtisks lēmums aiziet no profesionālās attīstības uz politiku. Liels lēmums.

– Vai bija grūti to pieņemt?

– Jā, ļoti grūti. Savā partijā es aktīvi darbojos, pat vadīju vienu nodaļu, bet nebiju partijas, tā teikt, elitē. Nebiju tur, kur tiek izdiskutēti visi lēmumi, procesi. Kaut gan nē, tā arī gluži nevar teikt. Es kongresā, piemēram, uzstājos un kritizēju. Vienvārdsakot – ar visām savām aktivitātēm es tomēr nebiju pati aktīvākā politiķe. Bet jūs jautājāt par problēmām...

– Jā.

– Strādājot sociālo pakalpojumu jomā, izkristalizējas šīs problēmas – sociālo pakalpojumu attīstība, pieejamība, sociālās aprūpes centru sakārtošana, pakalpojumu kvalitātes nodrošināšana, alternatīvo pakalpojumu attīstība, lai cilvēks, nonākot dzīves grūtībās, ar kurām saviem spēkiem netiek galā, saņemtu atbalstu un nostātos uz savām kājām. Vairāk manas domas virzījās ap šīm problēmām.

– Tas ir ideāls modelis... Vai redzat konkrētas problēmas, kāpēc tā dzīvē nenotiek?

– Tāpēc domāju nopietni pievērsties sociālās aprūpes centru sakārtošanai un attīstībai. Redzēju, ka šīm iestādēm netika pievērsta pietiekama uzmanība. Bet, esmu izrunājusies ar ministrijas speciālistiem, tam bija un ir objektīvi iemesli – vienmēr pietrūcis finansējuma.

– Vai finansējums nav prasīts?

– Nekad šī joma nav bijusi topa pašā pirmajā vietā, arī ne otrajā, ne trešajā.

– Jā, par pansionātiem diemžēl sāka runāt tikai pēc Reģu traģēdijas. Vai piekrītat tam, ka sabiedrība vēl nesen domāja, ka nav taču nekādu problēmu ar šādiem lieliem centriem: ja cilvēki ar invaliditāti tur dzīvo, tad ļoti labi, ka viņi tu dzīvo, aprūpēti, siltumā, paēduši.

– Jā, arī. Ne velti aprūpes centri izvietoti attālāk no rajonu centriem. Nav domāts, ka šie cilvēki varētu integrēties sabiedrībā, viņi nolikti atstatus. Mūsu sabiedrība nav gatava pieņemt jebkādas dažādības, atšķirības. Labi, ka notiek dažādas akcijas, ka mēs redzam, kādi bērniņi dzīvo aprūpes centros. Ka viņi ne pie kā nav vainīgi.

Nevaram pateikt, ka visa institucionālā aprūpe ir slikta, likvidējama. Vienmēr būs cilvēki, kuriem būs vajadzīga pastāvīga aprūpe. Tajā pašā laikā daudzi šajās iestādēs savulaik nokļuva, neizvērtējot situāciju, – nebija citu iespēju, vai nu dzīvo mājās ar vecākiem, vai pansionāts. Pērn tika izvērtētas visas sociālās aprūpes iestādes un tika secināts, ka septiņiem procentiem iemītnieku tur nevajadzētu dzīvot. Lielākā daļa no viņiem var dzīvot patstāvīgi.

– Kurp šiem cilvēkiem doties?

– Nu tur jau tā lieta, jāņem pekelīte un jāiet uz savu pašvaldību, lai gan tur viņš nekad nav dzīvojis. Un, piedodiet, pašvaldība arī šo cilvēku nevēlas.

– Kādi ir jūsu piedāvājumi, kā šo situāciju risināt? Zināms, ka iepriekšējās ministres Dagnijas Staķes darbs visbiežāk tika kritizēts tieši saistībā ar šo nespēju politiskā līmenī pacelt jautājumu par alternatīvu aprūpi cilvēkiem ar invaliditāti, īpaši tiem, kuri dzīvo aprūpes namos.

– Jā, protams, jāturpina iesāktās pozitīvās lietas – veidot grupu dzīvokļus un pusceļa mājas, tas ir ceļš, kā cilvēki, kuri dzīvo iestādēs, varētu apgūt prasmes un iemaņas patstāvīgai dzīvei, varētu dzīvot arī patstāvīgi, bet katrs gadījums jāvērtē individuāli. Noteikti jābūt aktīvākai un profesionālākai pašvaldības rīcībai.

– Kāds pašvaldībai varētu būt stimuls to darīt?

– Varētu būt izmaiņas likumos, ka cilvēkam nav obligāti jāatgriežas tajā pašvaldībā, kur viņš ir dzimis, no kuras it kā nācis. Tur varētu darboties savstarpējie pašvaldību norēķini, bet tas nav viegls jautājums. Lieku lielas cerības, ka kādreiz reģionālā reforma noslēgsies un būs skaidri reģionālie centri, kuri ap sevi veidos sociālo dzīvi ar visu pakalpojumu klāstu. Ja ir nodrošināta atbalsta sistēma un palīdzība cilvēkiem krīzes situācijās, tad nebūs tik daudz cilvēku, kuri bārs valsti par nepadarītajiem darbiem. Protams, valstij jāsakārto likumi, jāveicina sociālā attīstība, bet bez kopienas iesaistes būs ļoti grūti to nodrošināt. Es redzu pašvaldības vadītāju, kas saprot šīs lietas un viņam pie labās rokas ir profesionāls sociālā darba speciālists, kas nodarbojas ne tikai ar pabalstu izsniegšanu, bet ar preventīvo darbu, laikus diagnosticējot sociālo situāciju pašvaldībā. Tas atkal ir ideāls modelis. Bet tā vajag.

– Vai joprojām ir aktuāls jautājums par visu sociālās aprūpes iestāžu nodošanu pašvaldībām?

– Pašvaldībai ir svarīgi saņemt sakārtotu pakalpojumu. Pašlaik tiek izstrādāts sociālo pakalpojumu attīstības dokuments, kas ietver sevī arī šo institūciju sakārtošanu. Kad tas tiks izdarīts, tikai tad varēsim godprātīgi atdot. Plāns jāiesniedz valdībā šā gada vidū. Tas būs mūsu lielais uzdevums nosaukt problēmu vārdā un aicināt valdību, premjeru atbalstīt.

– Vai dokumentā būs aktualizēti arī finanšu jautājumi?

– Noteikti. Mums ir jādara zināms, ka pakalpojums ir tāds, maksā tik. Jāpasaka atklāti, kādā situācijā esam, un, lai to sakārtotu, vajag naudu.

– Sociālā joma nav tikai sociālās aprūpes centri. Vai bez tiem vēl kādu vienu ideju varat nosaukt kā savu prioritāti?

– Ministrijas nozares ir ārkārtīgi plašas, skar visas sabiedrības grupas no bērniem līdz pensionāram. Tāpēc man ir grūti nosaukt... Argumentēti jāturpina darbs pie pietiekamu pensiju nodrošināšanas, tas ir naudietilpīgs process. Otrs – pakalpojumu pieejamība visplašākajā nozīmē, ne tikai sociālā palīdzība, bet arī sociālā apdrošināšana, nodarbinātība, arī kvalitāte. Bet kā mans sirds lolojums būs sociālās aprūpes centri, ko es ļoti labi pārzinu, kuru problēmas pārzinu.

– Ko jūs saprotat ar vārdiem pietiekama pensija?

– Nu tas ir tāds grūti atbildams jautājums, jā. Ja arī mēs sakām, ka šodien pensionārs, aizejot pensijā, saņem pensiju tuvu minimālajai algai... Ja mēs arī noteiktu pensiju saistību ar nabadzības slieksni, tas neko šajā situācijā nepalīdz, teiksim, šie 88 lati. Ņemsim vidējo algu, bet šī salīdzināšana drīzāk degradētu sociālās apdrošināšanas sistēmu, kas loģiski pasaka: cilvēka pensija ir atkarīga no viņa veiktajām iemaksām. Jautājums ir par to bedri, kur cilvēki strādājuši visu mūžu laikā, kad sociālas iemaksas netika uzskaitītas un personificētas. Bet tie, kuri aizies pensijā tuvākā nākotnē, var cerēt uz pietiekamu pensiju, ja vien nav saņēmuši algu aploksnē. Pašlaik intensīvi strādājam pie kompensatoriem, lai palielinātu pensijas – regulāra indeksācija, būtiski vajadzētu palielināt piemaksas.

– Kādas izmaiņas varētu notikt saistībā ar indeksāciju?

– Strādājam pie vairākiem variantiem – pensiju piemaksas jāpalielina arī nākamgad un lai tās varētu attiecināt arī uz citiem pensionāriem . Vienīgais – varbūt varētu noteikt augšējos griestus, teiksim, ar 1000 latu pensiju piemaksas nebūtu.

Strādājam pie sociālā nodrošinājuma pabalsta palielināšanas līdz 60 latiem no nākamā gada, un, ja pensiju indeksācijā izmanto trīskāršo vai pieckāršo pabalsta apmēru, tad varēs indeksēt pensijas, kuras pašlaik netiek indeksētas. Ir vairāki priekšlikumi, pie kuriem strādājam. Ar premjeru ir izrunāts, viņam šie jautājumi ir aktuāli.

– Vai visu pensiju indeksācija ir tikai ideju līmenī?

– Tā ir ietērpta priekšlikumu formā jau ar konkrētiem aprēķiniem – gan visu pensiju indeksācija, gan piemaksas visām pensijām, gan – cik tas viss izmaksā. Tas būs mūsu un premjera turpmāko sarunu rezultāts. Jāvēro reālā situācija, kas izvērsīsies ar cenu kāpumu.

– Vai tie nav tikai ielāpi?

– Jā, daudzi teiks, tie ir ielāpi, bet nu tādā situācijā mēs pašlaik esam. Būtu jāveic analīze par pensiju likuma grozījumiem. Radikālā pensionāru grupa uzskata, ka jāizstrādā jauns likums, bet speciālisti saka: tas būtu liels risks ... Visi argumenti ir jāņem vērā, visi plusi un mīnusi jāizvērtē. Un noteikti jāpauž sabiedrībai viedoklis. Nekad Labklājības ministrija viena pati nevarēs ar saviem pasākumiem būtiski uzlabot pensionāru situāciju.

– Jūs pieminējāt finanšu trūkumu, bet visiem ir zināms, ka sociālajā budžetā ir līdzekļu pārpalikums ...

– Sociālā budžeta uzkrājums nekur nav pazudis. Pašlaik, jā, finanšu līdzekļi ir mūsu, bet tajā pašā laikā reāli mēs šo naudu nevaram izmantot mūsu pasākumiem. Mēs runājām ar premjeru, ka jāpanāk, lai valsts budžets tiek izlīdzināts, un tam nevajadzētu izmantot sociālo.

Mēs strādāsim pie dokumenta par rezerves fonda izveidi. Jāatceras, ka budžets nav tikai pensijas. Tas tiek izmantots dažādiem citiem sociāliem pakalpojumiem, piemēram, bērnu pabalstiem.

– Bet vai tas ir godīgi, ka šo sociālo naudu izmanto valsts budžeta lāpīšanai, ja tajā pašā laikā varētu palielināt pensijas?

– Jā, bet šī naudiņa jau nav astronomiski liela. Ja varētu līdzībās runāt, vienu gadu izmantotu pensijām, un tā arī šī naudiņa beigtos. Tas būtu mirkļa vēlmju apmierinājums. Un ko tālāk?

– Vai sociālā politika var reaģēt kaut kādā veidā uz straujo dzīves dārdzības pieaugumu?

– Situācija šobrīd ir īpaša, var teikt, ārkārtas situācija. Mēs savu iespēju robežās varam reaģēt. Ir priekšlikums, ko mēs iestrādājam, paaugstinot pabalstus, ja inflācijas līmenis ir 10 procentu apmērā un vairāk, – pabalstus paaugstina bez saskaņošanas valdībā, lai tas notiktu operatīvi. Mana pieredze ar premjeru ir tāda: ja man pamatota argumentācija, tas tiek atbalstīts.

 

Viedoklis: Kažociņš traucē «Kalvīša kursam»

Aivars Ozoliņš,  Diena  01/31/08     Trīs mēnešus pirms Satversmes aizsardzības biroja direktora Jāņa Kažociņa pilnvaru beigām valdošās koalīcijas politiķi atgaiņājas, ka jautājums, vai viņš paliks amatā vēl uz vienu termiņu, vēl neesot aktuāls, tas netiekot apspriests, par to esot pāragri runāt. Kaut ko līdzīgu dzirdējām arī pirms Valsts prezidenta vēlēšanām - arī pēc tam, kad jau bija notikuši slepenie saieti zoodārzā. Pašlaik politiķu runātais liecina, ka tiek gatavota augsne dažiem vietējiem politikāņiem un viņu draugiem Krievijā netīkamā Kažociņa nomaiņai.

Zinot SAB īpaši svarīgo vietu valsts drošības dienestu sistēmā un šīs koalīcijas lemšanas stilu, varam nešaubīties, ka kuluāru klubiņos par to tiek spriests itin sparīgi. Zinot drošības iestāžu pakļaušanas mēģinājumu vēsturi, ir nopietns pamats bažām, ka neatkarīgo, ar partijām un politbiznesa grupējumiem nesaistīto Kažociņu šie grupējumi vēlētos nomainīt ar kādu sev ērtāku cilvēku. Ieliekot šajā amatā "savējo", tiktu sasniegts tas, ko pērn neizdevās izdarīt ar valsts drošībai bīstamajiem grozījumiem drošības likumos.

Varbūt Valsts prezidenta padomnieks Raimonds Rožkalns, ko min kā iespējamo SAB vadītāju, šīm aprindām šķiet esam gana labs, taču politiķiem, kuri pieņems lēmumu, būs vajadzīgi ļoti nopietni argumenti, kāpēc Kažociņš šim amatam turpmāk būtu nepiemērots. Galīgo lēmumu pieņems Saeima, tāpēc tas nedrīkst būt kādu "profesionāļu" izperēts, un diskusijām par to jābūt publiskām un plašām.

Pērn, kad dažu likuma spīlēs nonākušu "oligarhu" glābšanai tika drudžainā steigā grozīti drošības likumi, dzirdējām politiķu liekulīgo aizbildināšanos, ka drošības iestādēm neesot nekāda sakara ar prokuratūru un KNAB. Dzirdēsim arī tagad.

SAB ir vienīgā iestāde Latvijā, kas veic noklausīšanos. Nav pat jābūt pieejai pašām noklausītajām sarunām, pietiek redzēt, kurus telefonus birojs pēc tiesībsargātāju lūguma noklausās, lai saprastu, kādas lietas tiek izmeklētas, un laikus novērstu apdraudējumu. SAB ir arī vienīgā iestāde Latvijā, kas piešķir augstākās kategorijas pieeju valsts noslēpumam. Piešķirot to sev vajadzīgajiem un atņemot nevēlamajiem, ēnu politikas darboņi varētu itin efektīvi ietekmēt lietas sev vēlamajā virzienā.

Taču SAB pamatuzdevumi ir izlūkošana, pretizlūkošana, ārvalstu spiegu neitralizēšana, valsts noslēpuma un NATO un ES slepenās informācijas aizsardzība.

Kārdinājums ir liels, tāpat arī nostaļģija pēc vecajiem, labajiem laikiem, kad SAB vadīja Lainis Kamaldiņš. Taču Kažociņš nav devis ieganstus apšaubīt viņa kompetenci, profesionalitāti un godaprātu, turklāt bauda arī NATO un ES partneru uzticību. Būs grūti atrast argumentus, kāpēc pieredzējis SAB vadītājs nevarētu turpināt darbu.

Acīmredzot šādu argumentu trūkums izraisīja Tautas partijas vecbiedra Gundara Bērziņa žults izvirdumu intervijā NRA. Viņa vienīgais "arguments", kāpēc "šādi cilvēki nedrīkst strādāt Latvijas valsts pārvaldes sistēmā", bija - ka SAB direktors apmeklējot ASV vēstniecību. Bet nupat TP Saeimas frakcijas vadītājs Kučinskis pārmet Kažociņam Krievijas spiega izraidīšanu - viņam nešķietot, ka izraidītā diplomāta atrašanās Latvijā radījusi apdraudējumu valstij. (Un to Kučinskis paziņo pēc tam, kad viņa partijas biedrs, iekšlietu ministrs Segliņš ir pateicis, ka izraidītais diplomāts pircis informāciju par naudu, bet premjerministrs Godmanis atzinis, ka šis izdarījis "tik rupju pārkāpumu, ka nav citas izejas, kā vienīgi viņu izraidīt"!) Arī Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītājam Jaudžeikaram (LPP) nepatīkot SAB rīcība un "ažiotāža" šā spiegu skandāla lietā.

Iznāk, ka valdošās koalīcijas politiķi nevēlas Kažociņu par SAB direktoru tāpēc, ka viņš sadarbojas ar Latvijas NATO partneriem un izraida krievu spiegus.

Acīmredzot tā ir daļa no Krievijas ārlietu ministra Lavrova un vēstnieka Kaļužnija slavētā "Kalvīša kursa" uz "labām attiecībām" ar Krieviju. Kažociņa nomainīšana būtu nepārprotams pierādījums, ka šī koalīcija iet Kremļa pavadā.

Drošības likumu grozījumi, kuru apturēšanai Vīķei-Freibergai nācās sākt referenduma procedūru, apdraudēja valsts pilnvērtīgu dalību NATO. Acīmredzot daļa valdošo vēlas mēģināt to izdarīt vēlreiz, padzenot Kažociņu. Vīķe-Freiberga uzskata, ka viņa nomainīšana "varētu nopietni apdraudēt valsts intereses".

Prezidents Zatlers teic, ka esot apmierināts ar savu sadarbību ar Kažociņu, un uzsver, ka šajā jautājumā nedrīkst būt "nepārdomātas darbības". Premjerministrs Godmanis norāda: "Tas nav tikai mūsu iekšējais jautājums, ir arī mūsu starptautiskās saistības." Trīs mēneši ir ilgs laiks aizkulišu intrigām, taču piecus gadus sekmīgi strādājošā SAB direktora darbs ir novērtēts gan Latvijā, gan starptautiski. Divas augstākās valsts amatpersonas var nepieļaut kārtējo apdraudējumu valsts interesēm, laikus paziņodamas, ka atbalsta Kažociņa palikšanu amatā.

 

Viedoklis: Korupcijas fetišizācija un sodu samērīgums

Juris Paiders,  NRA  01/31/08     Pagājušajā nedēļā iekšlietu ministrs Mareks Segliņš intervijā Neatkarīgajai vērsa uzmanību uz korupcijas fetišizāciju.

Ministrs ļoti trāpīgi atzīmēja, ka masu saziņas līdzekļi ir pārloskutovizēti, ka viena noziedzības un likumpārkāpuma daļa tiek izcelta un fetišizēta, kamēr tik svarīgai daļai kā noziegumiem pret personību netiek pievērsta tikpat liela valsts uzmanība.

Marekam Segliņam ir taisnība. Vairākus gadus ilgusī loskutoviāde ir darījusi savu. KNAB burtiski peldas naudā. Pat Valsts kontrole netika skaidrībā par konspiratīvajiem dzīvokļiem un organizācijas slepenajām finansēm. Loskutova un citu korupcijas trubadūru fantastiskā pieeja plašsaziņas līdzekļiem ir korupcijas tēmu pacēlusi augstāk par citām noziedzības problēmām. Jāapkaro tikai korupcija! KNAB uzsvilps – politiķi dancos! Slepkavības, narkotikas, laupīšanas un vardarbība lai ir dibenplānā. Priekšplānā tiek demonstrēts, ka duncis vēderā ir nieki, daudz bīstamāk sabiedrībai un tās eksistencei ir nelikumīga 100 latu vērtas dāvanu kartes pieņemšana.

Doma, ka tikai korupcija ir smagākais iespējamais nodarījums pret visu progresīvo cilvēci, sāk pārņemt gan prokuroru, gan tiesnešu smadzenes.

Šomēnes tiesas un prokuroru izpratne par tiesiskumu sasniedza jaunu līmeni. Cilvēkam, kurš nošāva divus policistus, tiesa piesprieda 10 gadus cietumā. Tā sakot 5 gadi par vienu policistu, būtu nošauti trīs, tad būtu pilni 15. Savukārt prokurors Tāleres un Poļikarpovas krimināllietā par 100 latu vērtas dāvanu kartes pieņemšanu pieprasīja 8 gadus cietumā un mantas konfiskāciju

Tiesas pret kukuļņēmējiem ir ļoti bargas.

Bijušais Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas Tiesu izpildītāju kantora vecākais tiesu izpildītājs Aivars Taraneks tika atzīts par vainīgu kukuļņemšanā un sodīts ar brīvības atņemšanu uz pieciem gadiem ar mantas konfiskāciju par 500 latu kukuļa pieprasīšanu. Pērn oktobrī. Rīgas apgabaltiesa piesprieda trīs gadu reālu brīvības atņemšanu katram no trim Valsts policijas Rīgas Galvenās policijas pārvaldes bijušajiem policistiem par 300 latu kukuļa pieprasīšanu.

Zemgales apgabaltiesa bijušajiem Jēkabpils ceļu policistiem piesprieda reālu brīvības atņemšanu – Mārim Spūlim uz astoņiem, bet Normundam Brokam uz astoņiem gadiem un sešiem mēnešiem (ar mantas konfiskāciju abiem) par 120 latu kukuļa izspiešanu no kāda Lietuvas pilsoņa, kurš ar divām promilēm alkohola asinīs braukāja pa šoseju (Jēkabpils policistiem piespriestais sods bija tik klaji netaisns (potenciālais slepkava – piedzēries autovadītājs no Lietuvas, kurš sākumā pats deva kukuli policistiem, sodu nesaņēma), ka vēlāk attapās Augstākā tiesa, kas samazināja sodu).

Savilksim bilanci:

500 latu kukulis = 5 gadi cietumsoda = 1 nošauts policists

300 latu kukulis = 3x3 gadi cietumsoda, kopā 9 gadi, = gandrīz vai 2 nošauti policisti

120 latu kukulis = 8,5+8 = 16,5 gadi cietumsoda = trīs nošauti policisti

100 latu dāvanu karte = 8 gadu cietumsoda = 1,5 nošauti policisti.

Tagad ikvienam uzdosim jautājumu, vai 120 latu kukuļa pieprasīšana ir sociāli bīstamāka par viena policista nošaušanu? Policista nogalināšana ir bruņota sacelšanās pret valsts pārvaldi, pret likumu un sabiedrību. Tā ir vardarbība, kuras sekas ir valsts apgādībā palikušie bāreņi.

Valsts loskutovizācija ir iebiedējusi tiesu varu un novedusi to pie pilnīgi deformētām vērtībām. Viena policista dzīvība soda izteiksmē ir pārdesmit latu dāvanu kartes vērtībā.

Sabiedrības attieksme ir radikāli jāmaina. Pašreizējā sodu piespriešanas sistēma ir nonākusi otrā galējībā pēc tam, kad vēl pirms dažiem gadiem kukuļņēmēji tika sveikā ar nosacītiem sodiem. Valsts, kuras deklarētā politika ir nevērība pret policistu un jebkura cita pilsoņa dzīvību, nav veselīga. Tiesu sistēmas pārspīlētā bardzība pret sīkiem kukuļņēmējiem atgādina Staļina laika 10 gadu cietumsodu par vienas vārpas zādzību no kolhoza lauka. Turklāt 100 latu lielu kukuļi ir sekas valsts algu politikai, nemaksājot cilvēka cienīgas algas ierindas policistiem. 8 gadi par 100 latu dāvanu karti nozīmē, ka par 1000 latu dāvanu karti būtu jāpiespriež 80, bet par 10 000 latu kukuli 800 gadi.

Latvijas tieslietu sistēma un prokuratūra ir atteikusies no cilvēka dzīvības kā svarīgākās vērtības, jo sīkus kukuļņēmējus pie mums soda bargāk nekā slepkavas.

Cilvēki, attopieties! Valstij ir bargi jāsoda slepkavas un varmākas. Korupcijas fetišizācija ir tiesisks strupceļš, kas izraisa aplamus signālus un rada jaunajā paaudzē nevērību pret policista un jebkura cita līdzcilvēka dzīvību.

 

Trīs ceturtdaļas Latvijas iedzīvotāju neuzticas valdībai

LETA   01/31/08    Latvijas valdībai neuzticas trīs ceturtdaļas - 75% - Latvijas iedzīvotāju, bet Saeimai - 77%, liecina "Eirobarometra 68" aptauja.

Kā šodien žurnālistus informēja ziņojuma par Latviju atbildīgās redaktores - "TNS Latvia" projektu vadītājas Revita Logina un Inta Priedola, salīdzinoši visaugstākā uzticēšanās Latvijas iedzīvotāju vidū ir televīzijai un radio - šīm institūcijām uzticas attiecīgi 66% un 63% aptaujāto.

Presei uzticas katrs otrais Latvijas iedzīvotājs, proti, 50%, bet internetam uzticība ir zemāka - 37% rādītāju Logina un Priedola skaidroja ar salīdzinoši nelielu lietotāju skaitu.

Puse aptaujāto Latvijā uzticas Eiropas Savienībai (ES), kas ir nedaudz vairāk nekā vidēji Eiropā. Salīdzinot ar 2007.gada pavasara pētījumu, uzticēšanās ES rādītājs ir krities par deviņiem procentpunktiem.

63% aptaujāto Latvijā uzskata, ka nav labi informēti par politiskajiem notikumiem ES, bet visās 27 dalībvalstīs kopumā šis skaitlis ir vēl lielāks - 78% nejūtas pietiekoši informēti par ES.

ES 27 valstu vidū 39% iedzīvotāju uzskata, ka ES spēlē pozitīvu lomu uz ekonomisko situāciju valstī. Ja Lietuva un Igaunija ir tās, kuras salīdzinoši visaugstāk vērtē ES pozitīvo lomu valsts ekonomikā, tad Latvijā ir gandrīz vismazāk šādi domājošu cilvēku visā ES.

Iedzīvotāji Latvijā uzskata, ka ES pozitīvu lomu spēlē apkārtējās vides aizsardzībā. Tāpat domā arī lielākā daļa ES dalībvalstu iedzīvotāju.

Tam, ka ES spēlē pozitīvu komu cenu pieaugumā, piekrīt tikai 10% Latvijas iedzīvotāju, bet vairāk nekā puse ES lomu šajā jautājumā vērtē negatīvi.

Runājot par pensiju jautājumu, kopumā puse respondentu ES dalībvalstīs uzskata, ka ES pensiju politikā spēlē ne negatīvu, ne pozitīvu lomu.

Pēc ES valstu iedzīvotāju domām, vislabāk informāciju par ES meklēt presē, jo tieši prese citu plašsaziņas līdzekļu vidū par ES raksta salīdzinoši vairāk. Vairāk ir tādu respondentu, kuri uzskata, ka par ES televīzijā un radio tiek runāts pārāk maz, nekā tādu, kuri uzskata, ka par ES runā pietiekami.

Arī Latvijā, tāpat kā kopumā ES, salīdzinoši vairāk informācijas par ES sniedz prese un televīzija - šādi uzskata attiecīgi 64% un 57% Latvijas iedzīvotāju.

Pēc ES iedzīvotāju domām, salīdzinoši visobjektīvāko informāciju par ES sniedz televīzija - šādi uzskata 53% ES iedzīvotāju. Arī presi un radio vairāk nekā puse vērtē kā objektīvu.

Salīdzinoši lielākās pozitīvās izmaiņas ES dalībvalstu vidū piedzīvojusi Latvija, kur pusotra gada laikā par 14 procentpunktiem - no 40% uz 54% - palielinājies to respondentu skaits, kuri uzskata, ka valstī prese par ES raksta objektīvi.

2007.gada rudenī standarta "Eurobarometer" pētījums tika veikts visās 27 ES dalībvalstīs. Pārskatā tika analizētas Latvijas iedzīvotāju atbildes uz aptaujas galvenajiem jautājumiem, kuras tika salīdzinātas arī ar vidējiem rezultātiem, kas iegūti, aptaujājot respondentus visās 27 ES dalībvalstīs.

Pētījuma gaitā visā Latvijā tika intervēti 1006 respondenti vecumā no 15 gadiem. Respondentu atlasē tika izmantota nejaušā gadījuma metode, atspoguļojot viedokli visā Latvijā. Pētījuma gaitā tika veiktas intervijas, personīgi aptaujājot respondentus viņu dzīvesvietās, izmantojot datorizētas tiešās intervijas.

"Eirobarometrs 68" aptauja Latvijā notika laikā no 2007.gada 25.septembra līdz 22.oktobrim. Aptauju veica tirgus un sociālo pētījumu aģentūra "TNS Latvia".

"Eirobarometrs 68" ir septītā "Eurobarometer Standart" aptauja, kopš Latvija ir ES dalībvalsts.

 

Štokenbergs: koalīcija turpina Kalvīša valdības uzsākto kursu tiesiskuma graušanā

DELFI  01/31/08    Pie Saeimas frakcijām nepiederošais deputāts Aigars Štokenbergs uzskata, ka koalīcija, neatbalstot viņa ievēlēšanu Saeimas Nacionālās drošības komisijā (NDK), turpina demisionējušās premjera Aigara Kalvīša (TP) valdības uzsākto kursu tiesiskuma graušanā.

Par Štokenberga ievēlēšanu NDK ceturtdien balsoja 42 deputāti, pret bija septiņi, bet 37 deputāti atturējās, līdz ar to viņš nevarēs strādāt šajā komisijā.

"Pretēji tam, ko tauta prasīja tautas sapulcē Doma laukumā, valdība turpina uzsākto kursu tiesiskuma graušanā. Tiek jau gatavoti grozījumi drošības iestāžu likumos, gatavojas tikt vaļā no [SAB direktora Jāņa] Kažociņa, " portālam "Delfi" pauda Štokenbergs, norādot, ka viņa mērķis darbam šajā komisijā bija tiesiskuma stiprināšana.

Savukārt Tautas partijas Saeimas frakcijas vadītājs Māris Kučinskis portālam "Delfi" noraidīja Štokenberga izteikumus, norādot, ka Štokenbergs vēlas panākt haosu komisijās. "Nedēļu kopā ar "Jauno laiku" mēģināja gāzt vadību Juridiskajā komisijā, tagad vēlās intrigu vērpšanu Nacionālās drošības komisijā," sacīja Kučinskis.

Viņš norādīja, ka katra Saeima, uzsākot darbu, vienojas par pārstāvniecības principiem komisijās. Tie nosaka frakciju pārstāvniecību. "Ko tad Štokenbergs pārstāvēs? Sevi un [pie frakcijām nepiederošo deputātu Arti] Pabriku?" sacīja Kučinskis, norādot – lai Štokenbergs izvēloties jebkuru citu komisiju savam darbam un viņam būs iespēja tajā strādāt.

 

Ekonomikas policija konfiscē serveri ar pirātisko "Tiesāšanās kā ķēķis"

LETA  02/01/08    konomikas policija šonedēļ konfiscējusi interneta pakalpojumu sniedzējas SIA "Mārtužs un Miglinieks" jeb "IT risinājumi" serveri, kur bez grāmatas izdevēju SIA "Baltic Screen" atļaujas glabāts Jāņa Brūkleņa grāmatas "Tiesāšanās kā ķēķis" variants, ziņo "Dienas Bizness".

Laikraksts vēsta, ka "pirāti šajā gadījumā ir neviens cits kā Valda Krisberga vadītais juridiskais birojs "Eiro Temīda", kas izmanto "IT risinājumu" hostinga pakalpojumus, jo tieši "Eiro Temīda" mājas lapā grāmata bez atļaujas bijusi pieejama. Par to pēc grāmatas izdevēju iesnieguma policijā pērn tika uzsākts kriminālprocess.

"Mārtužs un Miglinieks" izpilddirektors Aigars Buncis laikrakstam apstiprinājis, ka policija tiešām paņēmusi hostinga serveri ekspertīžu veikšanai, solot to drīzumā atdot atpakaļ.

Uz servera glabājās "Eiro Temīdas" mājaslapa, kā arī vēl vairāku desmitu citu klientu mājaslapas. Uzņēmums bijis spiests atvainoties visiem klientiem, kā arī steidzamības kārtībā meklēt un instalēt citu serveri.

Lapsa laikrakstam izteicis cerību, ka šis gadījums kalpos par mācību citiem autortiesību pārkāpējiem un zagļiem.

Savukārt EP izmeklētāja, kuras uzdevumā veikta servera konfiskācija, nekādus komentārus laikrakstam nav vēlējusies sniegt.

Kā LETA jau ziņoja, ka grāmatas izplatīšanas tiesības internetā ir nodotas portālam "Apollo". Pēc Lapsas iesnieguma Ekonomikas policijas pārvaldē sākts kriminālprocess, jo grāmata Krisberga firmas mājaslapā tika ievietots bezmaksas lasīšanai, bez vienošanās ar autoru un izdevēju.

Savukārt Krisbergs aģentūrai LETA iepriekš apgalvoja, ka, "lai nu ko, bet autortiesības birojs pārzina", un tās nav pārkāptas. Grāmata bijusi brīvā tirdzniecībā, turklāt mājaslapā "temida.lv" atšķirībā no interneta portālā "Apollo" tā pieejama bezmaksas lasīšanai.

LETA jau ziņoja, ka visi līdzekļi, kas iegūti no grāmatas tirdzniecības internetā, izdevējs nodod jaunās suņu un kaķu patversmes "Labās mājas" būvniecības vajadzībām.

 

Piegriezt Satversmi

Anita Daukšte,  NRA  02/01/08    Vai, gribot jaunu Satversmi, gribam jaunu valsti? Ļoti pieļaujams. Vai jauna valsts būs labāka par esošo? Ļoti apšaubāmi.

Tieši šie divi jautājumi un iespējamās atbildes iešaujas prātā, kad dzird runājam par iespējamo Satversmes maiņu, – gan ar iespēju tautai atlaist parlamentu pirms termiņa, gan arī tautas vēlēta prezidenta institūcijas izveidi.

Satversmes maiņas ideja parādījās jau kopš tās atjaunošanas spēkā 1995. gadā. Piegriezt Satversmi pēc situācijas gan nav izdevies, lai gan politiskas vilnas mešanas, parakstu vākšanas un citādu izdarību bijis daudz. Arodbiedrības sāka vākt parakstus Satversmē pēc protesta mītiņiem pie Saeimas pagājušā gada rudenī. Savāca 10 tūkstošus parakstu līdz decembrim, bet par janvārī solīto iesniegšanu Centrālajai vēlēšanu komisijai un tālāko referenduma procedūras iedarbināšanu nebija nekas dzirdams līdz pat janvāra beigām. Teju atkal bija jāizdara secinājums, ka rudenīgā vēlme neatstāt vien prezidenta ziņā Saeimas atlaišanu un pielāgot deputātu darbu tautas dusmu vai labvēlības uzplūdiem ir bijusi jūtu, nevis prāta diktēts solis. Pašu arodbiedrību grozījumu būtība taču ir pretrunā ar to gribēto mērķi – ja parlamentam jākļūst politiski stabilam un patiesi neatkarīgām no politekonomisko straumju tecējuma, tad to nevar pataisīt par ik pa brīdim raustāmu lelli, kuras galvenais mērķis būtu nevis strādāt valsts labā, bet tikai izpatikt dažādiem sabiedrības noskaņojumu strāvojumiem.

Taču ne jau tikai arodbiedrības ir kāpušas uz tik kārdinošā pamatlikuma maiņas grābekļa zariem. Vai kāds vēl atceras, ka sociāldemokrāti atgādināja par savu eksistenci pagājušā gada jūnijā, sākot vākt parakstus par visas tautas vēlētu prezidentu? Attiecīgo lēmumu pieņemot, partijas sanākšanas reizē esot savākuši 153 parakstus. Tos kopumā varēs pieplusot tiem parakstu tūkstošiem, kuri jau vairāk nekā desmit gadu garumā ik pa laiciņam tikuši vākti, nobriestot kārtējai domai par tautas vēlētu prezidentu. Idejas autokrātijas virzienā taču tā mobilizē! Ņemot vērā parlamenta, iespējams, gan pašu vainas, gan ārēji radīto varas nespējnieku tēlu, idejas par vēl plašākām iespējām stumdīt to atkarībā no politiskās darba kārtības ir izcili dzīvīgas. Tautas vēlēts prezidents, mažoritārā vēlēšanu sistēma – šāda varas personifikācija un soļi autokrātijas virzienā ir lieliski, ja ņem vērā jaunākās tendences sabiedrībā, kad demokrātiskām vērtībām, kā, piemēram, tiesiskumam, pielāgo nevis vērtības saturu, bet seju. Un tad nu diskutē sausām mutēm vairs ne par saturu, bet par personību, kurai pielāgota vērtība. Un demokrātijas līmeni valstī mēra pēc attiecīgās personas iespējām atrasties amatā.

Tautas partijas jau vairāk nekā gadu lolotā un nesen atgādinātā ideja par Satversmes konventu, ņemot vērā iepriekš teikto, rada divējādas pārdomas. No vienas puses – profesionāļu diskusijas par pamatlikumu līdz šim bijušas vai nu vienpusējas, vai angažētas. Tieši tādas pašas kā politiķu diskusijas par šo tēmu ar sabiedrību, kas vairāk robežojušās ar koķetēriju par kādu Satversmes pantu, nevis kompleksu vērtējumu, kā, mainot vienu pantu, mainīsies valsts uzbūve kopumā. Tautas vēlētā prezidenta ideju taču ir mēģināts pielāgot situācijai vairākkārt – gan runājot par Vairas Vīķes-Freibergas iespēju kandidēt uz trešo termiņu, gan saistot šo domu ar Valda Zatlera sniegumu Valsts prezidenta amatā. Vai politiķi spēs sākt kvalitatīvu un sejām vai konjunktūrai nepielāgotu sarunu ar sabiedrību par Satversmes maiņu? Cita starpā – šī saruna ir arī ļoti atkarīga no sabiedrības patiesās spējas nedomāt saukļos un klišejās par to, ka tautas kalpi uzreiz pēc to nokļūšanas amatos kļūst par tautas ienaidniekiem. No sabiedrības patiesās intereses par politiku ir atkarīgs, vai tā adekvāti uztvers politiķu rosinātu diskusiju par Satversmes grozījumiem. Nesen Ivars Godmanis atgādināja par Aristoteli, kurš ir teicis: ja jūs neinteresējaties par politiku, tad jūs riskējat, ka pār jums valdīs idioti un nelieši. Pieļauju, ka tam jābūt galvenajam motīvam, lai piedalītos diskusijā par konstitūcijas maiņu.

 

"Jauno laiku" atstājuši gandrīz visu Vidzemes nodaļu vadītāji

LETA  02/01/08    Partiju "Jaunais laiks" (JL) atstājuši gandrīz visi Vidzemes nodaļu vadītāji, aģentūrai LETA apstiprināja JL Cēsu nodaļas bijušais vadītājs Raitis Sijāts.

Sen jau vakar nosauktajiem partiju atstājušajiem nodaļu vadītājiem pievienojies arī Alūksnes nodaļas vadītājs Staņislavs Vanags. Viņš aģentūrai LETA apstiprināja, ka šodien vērsies partijas birojā ar iesniegumu.

Partiju atstājuši arī Limbažu, Valmieras un Smiltenes nodaļu vadītāji. Savukārt Gulbenes nodaļa, pēc Sijāta teiktā, jau kādu laiku strādā bez vadītāja.

Sijāts atzina, ka lēmums par partijas pamešanu bijis smags un tas tapis ilgās sarunās ar partijas biedriem reģionā, kā arī konsultējoties ar kolēģiem citās nodaļās. Sijāts negatavojas pievienoties nevienai no esošajām partijām, bet viņš un citi JL atstājušie nodaļu vadītāji nākotnē pieļauj iespēju piepulcēties kādam jaunam politiskam spēkam, iespējams, no Tautas partijas izslēgtā Aigara Štokenberga topošajam politiskajam spēkam. Taču pagaidām to prognozēt nevar, jo, kā sacīja Sijāts, Štokenbergs vēl nav uzstājies ar konkrētiem paziņojumiem par saviem mērķiem un plāniem.

Sijāts atzina, ka JL ir viņa pirmā partija un par darbību tajā viņš izlēmis tieši partijas ideālu un mērķu dēļ, tai skaitā par godīgas valsts pārvaldes radīšanu. Sijāts ar JL bijis saistīts septiņus gadus.

"Aktualizējās jautājums par to, kā partijas deklarētos mērķus un ideālus īstenot. Vai atstāt tos rakstiskā formā un tikai kritizēt visu valstī notiekošo vai arī iet, piedalīties un strādāt, lai risinātu problēmas," savu nostāju pamatoja Sijāts.

Viņš arī norādīja, ka JL biedri reģionos nonākuši pie atziņas, ka partijas vadība nepietiekami izprot, kādas ir reģionu un lauku teritoriju vajadzības, kur pats galvenais ir izglītības iespējas jauniešiem, normālas darba un sadzīves iespējas pieaugušajiem, lai cilvēki nemeklētu labāku dzīvi citur.

Kā ziņots, partiju "Jaunais laiks" pametuši vairāk nekā 20 biedri no reģioniem, tomēr partija ir apņēmības pilna piedalīties nākamgad gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās.

JL sašķēlies valdes sēdē vakar. Oficiāli par aiziešanu no JL paziņojuši četri Saeimas deputāti - bijušie izglītības ministri Ina Druviete un Kārlis Šadurskis, bijusī ārlietu ministre Sandra Kalniete un bijusī Satversmes tiesas tiesnese Ilma Čepāne.

JL rindas pametīs arī bijušais Rīgas mērs Aivars Aksenoks.

No JL vienlaicīgi izstājušies arī 22 biedri no reģioniem - astoņi pilsētu un pagastu vadītāji, septiņi līdzšinējie partijas nodaļu vadītāji un vairāki citi pašvaldību deputāti. JL nolēmis pamest Staiceles mērs Jānis Bakmanis, Limbažu mērs Juris Žūriņš, Saldus mērs Didzis Konuševskis, Skultes pagasta vadītāja Velta Puriņa, Apes pilsētas vadītāja Astrīda Harju, Aronas pagasta vadītājs Andrejs Piekalns, Rūjienas galva Guntis Gladkins, Smiltenes vicemēre Ilze Vergina, Ķekavas domes priekšsēdētājas vietniece Līga Badūne un citi.

 

Mūrniece: Kalniete iestājās JL ar mērķi to sašķelt

LETA  02/01/08     Lai gan partiju "Jaunais laiks" (JL) pametuši vairāk nekā 20 biedri, šis notikums apliecina, ka viena no JL aizgājušajām Saeimas deputātēm Sandra Kalniete savulaik iestājās JL ar mērķi to sašķelt, uzskata Saeimas deputāte Linda Mūrniece.

Mūrniece aģentūrai LETA norādīja, ka iepriekš jau vairākas reizes Kalniete mēģinājusi JL šķelt. "Zināmā mērā viņai kaut kas ir izdevies - saorganizēt 17 rajonu cilvēkus un piecus valdes locekļus uzrakstīt iesniegumus par izstāšanos. Manuprāt, JL tā ir jauna atdzimšana," uzskata deputāte un uzsvēra, ka vissvarīgākais, ka pēc Kalnietes aiziešanas no frakcijas beigsies iekšējās intrigas.

"Skaidrs, ka aizgājēji te bija iegriezušies uz īsu laiku un tagad devušies labākas dzīves meklējumos, šis notikums mūs apvienos un ļaus pašattīrīties," uzskata Mūrniece.

Aģentūra LETA jau ziņoja, ka pirms gada JL saasinājās konflikti starp partijas Saeimas deputātēm.

Mūrniece jau pirms gada aģentūrai LETA paziņoja, ka kamēr partijā "Jaunais laiks" (JL) nebija Kalnietes, "partija savas nesaskaņas risināja miermīlīgā ceļā partijas iekšienē". Par minētajiem deputātes apgalvojumiem viņai vajadzēja sniegt paskaidrojumus ētikas komisijai.

Kā ziņots, partiju pametuši vairāk nekā 20 biedri no reģioniem, tomēr partija ir apņēmības pilna piedalīties nākamgad gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās.

Vakar valdes sēdē sašķēlies JL. Oficiāli par aiziešanu no JL paziņojuši četri Saeimas deputāti - bijušie izglītības ministri Ina Druviete un Kārlis Šadurskis, bijusī ārlietu ministre Sandra Kalniete un bijusī Satversmes tiesas tiesnese Ilma Čepāne, liecina aģentūras LETA rīcībā esošā informācija.

JL rindas pametīs arī bijušais Rīgas mērs Aivars Aksenoks.

No JL vienlaicīgi izstājušies arī 22 biedri no reģioniem - astoņi pilsētu un pagastu vadītāji, septiņi līdzšinējie partijas nodaļu vadītāji un vairāki citi pašvaldību deputāti. JL nolēmis pamest Staiceles mērs Jānis Bakmanis, Limbažu mērs Juris Žūriņš, Saldus mērs Didzis Konuševskis, Skultes pagasta vadītāja Velta Puriņa, Apes pilsētas vadītāja Astrīda Harju, Aronas pagasta vadītājs Andrejs Piekalns, Rūjienas galva Guntis Gladkins, Smiltenes vicemēre Ilze Vergina, Ķekavas domes priekšsēdētājas vietniece Līga Badūne un citi.

 

Šadurskis: Baznīcā dotais solījums par mandāta nolikšanu vairs nav spēkā

LETA  02/01/08    Savulaik baznīcā dotais solījums nolikt deputāta mandātu, izstājoties no partijas "Jaunais laiks" (JL), vairs nav spēkā, jo šāds solījums ir ticis dots attiecībā uz iepriekšējā sasaukuma Saeimu, šodien žurnālistiem sacīja deputāts Kārlis Šadurskis, kurš vakar paziņoja par lēmumu atstāt JL.

Šadurskis informēja, ka, sākot darbu 9.Saeimā, viņš esot parakstījis rakstisku apliecinājumu par mandāta nolikšanu, atstājot partiju. Tas esot sarežģīts jautājums.

"Kam mēs esam devuši solījumu - idejām, cilvēkiem vai reģistrācijas numuram? Es domāju, ka mēs labāk spēsim realizēt mūsu savulaik pieņemtās idejas," sacīja Šadurskis.

Viņš atzina, ka visi cilvēki JL ir pieļāvuši kļūdas, tostarp arī viņš, taču pārāk atšķirīgo viedokļu dēļ par to, kā labot kļūdas, viņš ar domubiedriem nolēmis partiju atstāt.

Šadurskis Saeimā darbosies kā neatkarīgais deputāts un arī turpmāk būšot opozīcijā premjera Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdībai.

 

Sasauc JL ārkārtas kongresu

LETA  02/01/08    Pēc mēneša, 1.martā, notiks partijas "Jaunais laiks" (JL) ārkārtas kongress.

JL līdzšinējais valdes priekšsēdētājs Krišjānis Kariņš paziņoja, ka ārkārtas kongresā nekandidēs atkārtotai apstiprināšanai JL vadītāja amatā.

Kā aģentūru LETA informēja JL Saeimas frakcijas sabiedrisko attiecību konsultante Laila Timrota, Kariņš, uzņemoties atbildību par notikušo, nolēmis kongresā atkārtoti uz valdes priekšsēdētāja amatu nekandidēt, tomēr uzsver, ka "mērķi un programma, ar ko pirms sešiem gadiem Latvijas politikā ienāca JL, joprojām ir tikpat aktuāla kā tolaik - nepieciešamība nostiprināt tiesiskumu un demokrātiju Latvijā nav mazinājusies".

Kariņš pat pieļauj, ka, iespējams, pēdējā laikā "JL misija ir kļuvusi vēl nozīmīgāka un aktuālāka".

JL frakcija ir apņēmības pilna "turpināt savu ikdienas likumdošanas darbu Saeimā, izstrādājot un pilnveidojot tiesiskumu un demokrātiju stiprinošas likumu normas un nepieļaujot neprofesionālu un ļaunprātīgu interešu prevalēšanu pār valsts un sabiedrības interesēm".

Šobrīd par savu galveno uzdevumu Kariņš izvirzījis visu nepieciešamo sagatavošanās darbu veikšanu un aktīvu līdzdarbošanos, lai partija kongresā varētu izvērtēt esošo situāciju, veikt nepieciešamās organizatoriskās izmaiņas un definēt jaunus partijas attīstības virzienus.

Viņš uzskata, ka nav noticis JL sabrukums, tieši otrādi - aizvien vairāk cilvēku piesakoties iestāties partijā. "Daži ir aizgājuši, sakot, ka domājuši par sevi. Taču politiķim ir jādomā par vēlētājiem," sacīja Kariņš.

Tai pašā laikā Kariņš pauda nožēlu par to, ka tik daudz cilvēku ir atstājuši partiju, un norādīja, ka, ja viņi būtu gribējuši ko mainīt JL, tad tāda iespēja ir bijusi.

JL Saeimas deputāte Ausma Kantāne, kura paliek JL, aģentūrai LETA norādīja, ka aizgājuši ir "partijas smagsvari" un tā ir viela pārdomām. "Tas ir nopietns process, un var vienīgi pārmest to, ka viņi neizdarīja savu izvēli atklātāk, taču viņiem acīmredzot ir bijusi sava doma," sacīja Kantāne.

Kā galvenais kandidāts partijas vadītāja amatam patlaban neoficiāli tiek minēta Saeimas deputāte Solvita Āboltiņa.

Partijas dibinātājs Einārs Repše, atbildot uz aģentūras LETA jautājumu, vai viņš varētu piekrist kandidēt partijas vadītāja amatam, norādīja, ka to nevar ne apstiprināt, ne noliegt. "Tas nav galvenais jautājums, mūsu partijā ir daudz ļoti spējīgu cilvēku, un mūsu partija nepazudīs," sacīja Repše.

Kā ziņots, JL pametuši vairāk nekā 20 biedri no reģioniem, tomēr partija ir apņēmības pilna piedalīties nākamgad gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās.

JL sašķēlies valdes sēdē vakar. Oficiāli par aiziešanu no JL paziņojuši četri Saeimas deputāti - bijušie izglītības ministri Ina Druviete un Kārlis Šadurskis, bijusī ārlietu ministre Sandra Kalniete un bijusī Satversmes tiesas tiesnese Ilma Čepāne.

JL rindas pametīs arī bijušais Rīgas mērs Aivars Aksenoks.

 

Jaunais Laiks uz sabrukšanas robežas

Ināra Egle,  Diena  02/01/08     Pāris stundu pēc tam, kad vairāk nekā divdesmit Jaunā laika pazīstamu reģionu pārstāvju JL septītās gadadienas priekšvakarā ceturtdien paziņoja par aiziešanu no Jaunā laika, kā iemeslu minot partijas ilgstošu un apzinātu atrašanos opozīcijā, no JL izstājās arī Saeimas deputāti Sandra Kalniete, Ilma Čepāne, Ina Druviete, Kārlis Šadurskis un bijušais Rīgas mērs Aivars Aksenoks. "Ja partiju atstāj tās labākā un man tuvākā daļa, tad es neredzu vairs, kā tā var pacelties," Dienai sacīja S.Kalniete, kas vai nu kopā ar domubiedriem iesaistīsies kādā jaunā politiskā spēkā, vai arī atgriezīsies Ārlietu ministrijā. Tā kā JL atstāj arī vairāki valdes locekļi, tā sasauks ārkārtas kongresu.

JL valdes locekle Solvita Āboltiņa, kas paliek partijā, ir pārliecināta, ka šis vēl nav tās beigu sākums un ka tai ir iespēja mobilizēties. "Kamēr ir cilvēki, kam vara nav pašmērķis, es nešaubos, ka partija var pastāvēt, jo šāda politika Latvijā ir vajadzīga," sacīja S.Āboltiņa. JL frakcijā bija 18 deputāti, un tā bija otra lielākā Saeimas frakcija. Ja četriem no tās jau aizgājušajiem deputātiem pievienosies arī Uldis Grava, ir iespējams izveidot jaunu frakciju - to var izdarīt pieci vienas partijas vai no viena saraksta ievēlētie deputāti.

JL līderis Krišjānis Kariņš, kas, stājoties amatā, solīja nodrošināt JL atgriešanos valdībā, ceturtdien LTV raidījumā 100.pants notikušo skaidroja ar grūtajiem laikiem, kādos partija atrodas. "Tad, kad ir grūti laiki, kad nav amatu, nav ziedojumu, tad visvieglākais ir teikt - es eju projām," teica JL līderis, no kura lielā mērā bija atkarīga partijas dalība valdībā. Diena jau rakstīja, ka domnieku vairākuma noskaņojums liecināja par gatavību tajā iesaistīties, kas, dažuprāt, ir atturējis domes vadītāju Einaru Repši no domes sēdes sasaukšanas. E.Repše aģentūrai LETA sacījis: "Aizgājējus pieminēsim ar labu, šie cilvēki nav izturējuši smago opozīcijas nastu." E.Repše ir pārliecināts, ka JL spēs mobilizēties. "Ja kāds ir aizgājis dēļ pasaulīgiem labumiem vai vienkārši padevies noziedzīgam spiedienam, tad par to ir jāizsaka nožēla," sacījis E.Repše.

To, ka Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdības veidošanas laikā valde, kurā neviens no deviņiem tās locekļiem nepārstāv reģionus, pieņēma lēmumu, ignorējot domi, var uzskatīt par pēdējo pilienu. I.Godmanis līdz pēdējam brīdim gaidīja JL iesaistīšanos koalīcijā, piedāvājot četras amatus - arī tieslietu un ekonomikas ministra portfeļus. "Tas ir ļoti smags lēmums, bet ilgstoši tā nevarēja turpināties, jo esam nākuši strādāt," Dienai sacīja Raitis Sijāts. Jau pirms pāris nedēļām Saldus mērs Didzis Konuševskis Dienā atklāti norādīja uz problēmām organizācijā, kurā nevis tiek meklētas iespējas strādāt ar citiem kopā, bet gan iemesli, lai nebūtu jāstrādā. Taču arī pēc tam JL vadība nekādus secinājumus neizdarīja.

Par izstāšanos no JL ceturtdien paziņoja nu jau bijušais JL ģenerālsekretāra vietnieks, Cēsu nodaļas vadītājs R.Sijāts, Saldus mērs D.Konuševskis, Limbažu mērs Juris Žūriņš, Staiceles mērs Jānis Bakmanis, Apes domes priekšsēde Astrīda Harju, Rūjienas m ērs un Valmieras nodaļas vadītājs Guntis Gladkins, Liepājas nodaļas vadītājs Andris Grīnis, Skultes pagasta vadītāja Velta Puriņa, Aronas pagasta priekšsēdis Andrejs Piekalns un vēl vairāki vietējo nodaļu līderi, kuriem tuvākajā laikā būšot sekotāji. Iegūto mandātu skaita ziņā 2005.gada pašvaldību vēlēšanās JL bija viens no līderiem, taču vairāki pašvaldību vadītāji partiju atstājuši jau agrāk.

"Tās nav mirkļa emocijas, mēs gribējām strādāt, bet sapratām, ka partijas atbalsts nav sagaidāms," Dienai sacīja Limbažu mērs J.Žūriņš. Liepājas nodaļas vadītājs, uzņēmējs Andris Grīnis atzina, ka pacietības mēram arī ir robežas un "partija kā organizācija sevi ir izsmēlusi". Lai arī vietējie līderi pirmie nāca klajā ar paziņojumu, ir iespaids, ka lēmumu par partijas atstāšanu viņi ir pieņēmuši kopā ar Saeimas deputātiem. Viņi neizsakās par nākotnes plāniem, bet, visticamāk, tā būs iesaistīšanās jauna politiskā spēka veidošanā. Vairākus no vietējiem līderiem ir uzrunājušas arī tagadējās valdības partijas.

 

Štokenberga organizācija veido ēnu kabinetu

Ināra Egle,  Diena  02/01/08    Bijušā Tautas partijas biedra un sabiedrības Citai politikai un tiesiskai valstij veidotāja Saeimas deputāta Aigara Štokenberga pārstāvētā organizācija 15.februārī plāno atgādināt par sevi ar biroja atklāšanu Vecrīgā. Taču no tās līderu sacītā izriet, ka nozaru darba grupās notiek aktīvs darbs un ir jau radīti ēnu Ministru kabineta meti, kur biedrības valdes priekšsēdētājs, uzņēmējs Edgars Štelmahers ir premjera kandidāts, bet A.Štokenbergs pretendē uz labklājības nozares vadību.

A.Štokenbergs sarunā ar žurnālistiem ceturtdien apgalvoja, ka pretēji presē izskanējušajām prognozēm viņš neplānojot atņemt karogu LSDSP. "Mēs esam par kreisu politiku, bet mēs ieņemam vietu politiskā spektra centrā," teica A.Štokenbergs. Viņš uzsvēra, ka nākamais svarīgākais uzdevums būs aktīvi iesaistīties arodbiedrību organizētajā kampaņā par Satversmes grozījumiem nolūkā panākt tautas tiesības rosināt Saeimas atlaišanu. Biroja atklāšanā, kas paredzēta kā saviesīgs pasākums piektdienas vakarā, biedrības veidotājs sola arī personāliju pārsteigumus, liekot saprast, ka būs cilvēki ar citās partijās gūtu politisko pieredzi.

Valdes priekšsēdis E.Štelmahers Dienai apstiprināja, ka sabiedrībā Cita politika darbojas arī politisko partiju biedri, bet likums neliek atklāt šo cilvēku vārdus. Lēmums par to, vai uz biedrības bāzes dibinās partiju, tikšot pieņemts līdz gada vidum, norādīja E.Štelmahers. Taču viņa sacītais liecināja, ka šaubu par partijas izveidi nevar būt, jo tā plāno piedalīties arī pašvaldību vēlēšanās un ne tikai Rīgā, bet arī reģionos.

 

CVK iesniegts vēlētāju parakstīts Satversmes grozījumu projekts

TVNET   02/01/08    Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS) šodien Centrālajā vēlēšanu komisijā (CVK) iesniedza vēlētāju parakstītu likumprojektu ''Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē''. Iesniegtais likumprojekts paredz grozīt Satversmes 78. un 79. pantu, nosakot, ka ne mazāk kā vienai desmitajai daļai vēlētāju ir tiesības rosināt Saeimas atlaišanu.

Saskaņā ar LBAS apkopotajām ziņām likumprojektu ''Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē'' parakstījuši 11 185 pilsoņi, bet parakstu notariālie apliecinājumi apkopoti uz 4312 lapām.

Likums ''Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu'' paredz, ka tiesības iesniegt CVK pilnīgi izstrādātu Satversmes grozījumu projektu ir ne mazāk kā 10 000 balsstiesīgo Latvijas pilsoņu. Lai to konstatētu, CVK tagad jāveic visu iesniegto parakstu pārbaude.

Parakstu pārbaudes laikā ziņas par parakstītājiem tiks ievadītas speciālā datorsistēmā, kas palīdzēs konstatēt, vai parakstītāji ir vēlētāji un vai kāds no pilsoņiem nav parakstījies vairākkārt. To, vai visām personām, kas parakstījušas Satversmes grozījumu projektu, ir balsstiesības, apliecinās Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Iedzīvotāju reģistrs. Tāpat CVK arī pārbaudīs, vai paraksti ir noformēti saskaņā ar likuma prasībām – apliecināti pie notāra, bāriņtiesā vai pagasttiesā.

CVK priekšsēdētājs Arnis Cimdars prognozē, ka parakstu pārbaude varētu ilgt trīs nedēļas. Ja CVK pēc parakstu pārbaudes konstatēs, ka likumprojektu ''Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē'' ir parakstījuši vismaz 10 000 vēlētāju, CVK izsludinās nākamo likumprojekta ierosināšanas posmu – 30 dienu ilgu parakstu vākšanu, kas notiks pašvaldību noteiktajās parakstu vākšanas vietās Latvijā un Latvijas Republikas diplomātiskajās un konsulārajās pārstāvniecībās ārvalstīs.

Ja šajā parakstu vākšanā Satversmes grozījumu projektu atbalstīs ne mazāk kā viena desmitā daļa no pēdējās Saeimas vēlēšanās balsstiesīgo pilsoņu skaita jeb vismaz 149 064 vēlētāji, CVK Satversmes grozījumu projektu nodos Valsts prezidentam, kurš to savukārt iesniegs parlamentā.

Ja Saeima iesniegto Satversmes grozījumu projektu pieņems bez labojumiem, tas stāsies spēkā. Savukārt, ja Saeima to noraidīs vai pieņems ar grozījumiem, būs jārīko tautas nobalsošana.

 

TP neslēpj vēlmi uzņemt partijā no JL aizgājušos pašvaldību vadītājus

DELFI  02/01/08    Tautas partija (TP) izprot no partijas "Jaunais laiks" (JL) aizgājušo pašvaldību vadītāju iemeslus šādai rīcībai un uzskata, ka liela daļa šo cilvēku būtu cienīgi kļūt par TP biedriem, portālam "Delfi" atzina TP Saeimas frakcijas vadītājs, bijušais Valmieras mērs Māris Kučinskis.

Kučinskis atzina, ka TP varētu aicināt lielu daļu no JL aizgājušo pašvaldību vadītāju kļūt par TP biedriem. "Neslēpšu – jā!" sacīja Kučinskis, norādot, ka viņš kā bijušais pašvaldības vadītājs ļoti labi izprot bijušo JL biedru rīcību. Kučinskis arī personīgi esot ļoti labi pazīstams ar daudziem bijušajiem JL biedriem – pašvaldību vadītājiem un uzskata, ka viņi ir ļoti labi mēri un būtu cienīgi kļūt par TP biedriem. Tiesa, TP ir noteikta kārtība, kādā tiek uzņemti jauni biedri un šajā gadījumā svarīga nozīme ir vietējo nodaļu viedokļiem.

Kučinskis noliedza, ka TP, kuras pārziņā ilgu laiku bijusi Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija, šobrīd rīkojas nekorekti – sākotnēji nedodot naudu JL vadītāju pašvaldībām, bet tagad tos aicinot pie sevis. Kučinskis uzsvēra, ka lielajiem investīciju projektiem vienmēr esot piešķirti līdzekļi, bet strīdus raisījuši mazie investīciju projekti kā, piemēram, ceļu labošana vai citi.

"Lielās investīcijas ir jāatbrīvo no politikas," sacīja Kučinskis, norādot, ka tādi principi arī tiekot ievēroti pašreizējā reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra Edgara Zalāna darbā.

Jau vēstīts, ka ceturtdien vakarā par izstāšanos no JL paziņoja vairāk nekā 20 biedri no reģioniem, tostarp dažādu pilsētu mēri. JL pametuši arī visi Vidzemes nodaļu vadītāji.

 

Viedoklis: Jaunā laika grūtās dienas

Māris Krautmanis,  NRA  02/02/08    Jau pāris gadus palaikam gaisā uzvējoja un atkal noplaka baumas, ka partija Jaunais laiks tā kā grasās sašķīst daļās.

Līdz tad nu beidzot šonedēļ piepeši un tīši, lai pārsteigtu, partija ir sadalījusies. Šķeltnieku grupējuma konspirācija ir bijusi visaugstākajā līmenī – par gaidāmo apvērsumu partijā politiķi acīmredzot nav izpļāpājušies pat saviem tuvākajiem cilvēkiem.

No JL ir aizgājuši vai gatavojas aiziet virkne pašvaldību vadītāju, bijušais Rīgas mērs, daudzi partijas vietējo nodaļu vadītāji, kā arī parlamenta deputāti Sandra Kalniete, Ina Druviete, Kārlis Šadurskis, Ilma Čepāne. Zem vecā JL zīmola tad paliek Krišjānis Kariņš, Linda Mūrniece un Kariņa it kā pretinieks Einars Repše, šīs partijas sākotnējais vadonis un dibinātājs. Proti, JL dažādu iekšēju savstarpēji naidīgu grupu ir pat vairāk nekā divas, un Repšes – Kariņa pretišķības nav tik lielas kā Repšes un Kariņa pretišķības ar Kalnieti. Kā var noprast, JL drīz grasās pamest vēl kāds simts darbīgāko kadru, tā atstājot palikušos Rīgā bez atbalsta pārējā Latvijā.

Uz JL sašķelšanos var raudzīties no dažādiem skatpunktiem – kā uz meksikāņu seriālu, no pašvaldībnieku pragmatiskās apakšas un no aizkadra polittehnoloģiju perspektīvas.

Triviāli banālajā līmenī tiešām var šausmināties par šķeltnieku morāli, un pareizi Repše atgādina – JL deputāti zvērēja, ka noliks mandātus, ja aizies no partijas. Taču nekādus mandātus viņi nolikt negrasās. Un, vai, cik žēl ir Solvitas Āboltiņas, kuru Sandra nepasauca līdzi, cik viņa izskatās sabēdājusies. Personāliju kašķis izskatās tik patiess, un tie politiķi, kas nesaprot, kas notiek un kāda loma ir iedalīta viņiem, pat neko nepietēlo.

Pašvaldībniekiem augstās intrigu spēles galvaspilsētā maz ko izsaka, toties viņi jūt uz savas ādas, ka atrašanās zem JL populisma un destrukcijas karoga viņiem nozīmē nebeidzamas problēmas attiecībās ar izpildvaru un likumdevēju, kur pie varas ir pavisam citas partijas. Gluži dabiski, ka šīs citas partijas ignorē JL lauku un pilsētu biedru vēlmes, nedod naudu jumtu caurumu labošanai un tur nabaga jaunlaicēnus savās melnā vēža spīlēs. Taču tauta, kas salst kaut kur Staicelē, nemaz vairs negrib ziedoties kopā ar savu mēru uz JL idejiskā altāra, un tai neviļus rodas nepatīkami jautājumi savam mēram: "Kur ir tas, ko solīji, un kāpēc nav tā?" Administratīvo resursu trūkums apdraud izredzes labi startēt nākamajās pašvaldību vēlēšanās, tāpēc gluži loģiski, ka lokālpolitiķi lasās projām. Var, protams, moralizēt par valdošo partiju nekrietnību, ka viņi tā slikti izturas pret jaunlaicēnu mēriem, taču šī ir šoseja ar divvirzienu satiksmi – kā opozīcija izturas pret pozīciju, tā pozīcija atdara opozīcijai.

No augsto polittehnoloģiju viedokļa varas partijām nav ko priecāties par JL līķa sadalīšanos. JL ideāli tāpat kā Ļeņins ir dzīvāki par dzīvu, un populisma zārks nepaliks tukšs – tam var būt nosaukums Jaunais laiks, Jaunais laiks II, Jaunais laiks atgriežas un var būt kaut kāds citāds. Partijas sponsori ir ļoti neapmierināti ar to, ka nav atdeves viņu investīcijām, jo JL nav pie varas. Aizkadra polittehnologi, kas savulaik radīja JL, savukārt ir spiesti atzīt, ka bija kļūda visus resursus likt uz vienas partijas kārts. Pastāvot proporcionālajai vēlēšanu sistēmai, nav iespējams kādai vienai partijai savākt 51% parlamenta mandātu, līdz ar to varas apritē iespējams iekļūt un palikt, tikai protot panākt kompromisus ar partneriem, protot dalīties ar varu. Tā vietā Repše un viņa tuvākie līdzgaitnieki demonstrēja izcilu nevēlmi ar kādu dalīties, neticamu neprasmi rīkoties ar varu brīžos, kad tā viņiem iekrita rokās, un tāpēc, protams, beigās palika pie ratiem. Tajā pašā laikā tā gluži nebūs, ka tagad visi pelēkie maki un mediju programmu vadītāji no palikušā JL pavisam novērsīsies – JL vairs nebūs favorīts, tomēr paliks savējais, tikai nolikts mazliet uz rezerves sliedēm.

Šajās JL grūtajās dienās īpaši uzmanīgiem jābūt tēvzemiešiem, jo nākamais manevrs būs mēģinājums torpedēt šo partiju, panākt, lai tā beidzot arī pajūk. Ietekmes aģenti šīs partijas iekšpusē acīmredzami ir, tikai līdz šim nav bijis īstais brīdis rāvienam. Nu šis brīdis ir pienācis. Gandrīz gribas teikt: "Latvieti, nepadodies!", parādi nu, tēvzemieti, kur ir tavs mugurkauls!

Jo JL šķelšanas pasākumam acīmredzami ir sava īstermiņa un ilgtermiņa programma. Īstermiņā tas nozīmē Kalnietes grupējuma mēģinājumu iekļūt valdošajā koalīcijā. Pašlaik Godmanim nav nekādas vajadzības pēc vēl kāda partnera, taču, ja pajūk TB/LNNK rindas, atbalsta būs tā kā par maz, un Kalniete, acīm zibot, būs klāt pārrunāt jautājumu par to, kādus ministru portfeļus varētu dabūt eksjaunlaicēni.

Domājot par ilgtermiņu, jāatminas no bioloģijas, kā vairojas amēbas. Amēbas vairojas daloties. Tāpat ir iecerēts sadalīt JL, lai šīs partijas kloni ar dažādiem nosaukumiem un līderiem varētu paralēli līst augšup uz varu. Nu un tad, nokļūstot tur augšā, atkal savienoties.

 

Viedoklis: Aizgājēji, palicēji, atnācēji

Aivars Ozoliņš,  Diena  02/02/08    Jaunais laiks pēc ieilguša panīkuma atkal kļuvis par politisko norišu virzītāju. Līdz šim mums bija "septiņiem trekniem gadiem" iecistējies valdošās koalīcijas bezcerīgais kunkulis un tam pretī - viena bezcerīgā opozīcijā iedzīta, iekšēju pretrunu un kašķu plosīta partija. (Saskaņas centrs bija un paliek Kremļa projekts.) Ceturtdien notikusī JL šķelšanās radikāli izjauc šo stagnāciju un paver iespēju sīvai partiju konkurencei kā atbildei uz sabiedrības pieprasījumu pēc godīgas politikas.

Pagastveču dumpis, kam pievienojās daļa redzamāko JL biedru Saeimā, šķiet esam loģisks gals viena cilvēka atbalsta grupai jeb, kā saka partijā palicēja Linda Mūrniece, "sociāli  ekonomiskai kustībai", kurai vairs īsti nebija, ko atbalstīt, kopš vadonim politika bija apnikusi un viņš pievērsās jahtām, brūtēm, lidmašīnām un ASV akciju tirgum.

Einars Repše pirms septiņiem gadiem izdarīja svētīgu darbu, izveidodams alternatīvu tā laika drūmi korumpētajai partiju videi, kaut arī "honorāra" prasīšana par to paliek viena no šķebinošākajām epizodēm Latvijas politikas vēsturē, bet vēlētāju vainošana par vairākuma neiegūšanu Saeimā jau tolaik izpauda partijas vadoņa lidināšanos paralēlā iedomu pasaulē.

Taču šāda pasaule neiestājās pati no sevis, bet politiķa darbs parlamentārā demokrātijā acīmredzot nebija Repšem interesants, un JL palika faktiski bez vadītāja. Tā nenoliedzami bija visdemokrātiskākā partija Latvijā, taču bez vadības un bez partijas struktūras demokrātija izvērsās par atsevišķu partijas biedru un grupējumu savstarpējo kasīšanos, kas nu ir sasniegusi gala rezultātu. Zīmīgi, ka masveida izstāšanos no partijas aizgājēji pamato ar to, ka Repše nebija sasaucis viņa vadīto partijas domi, lai spriestu par iešanu Godmaņa valdībā, proti, bija rīkojies nedemokrātiski. Ne tikai valdes priekšsēdētājam Krišjānim Kariņam, kas paziņojis, ka atstās amatu, bet pirmām kārtām tieši Repšem, kas nu sola "savu iespēju robežās" palikt aktīvam partijā, būtu jāuzņemas atbildība par partijas sašķelšanos un jāļauj citiem mēģināt veidot "strukturētu politisku partiju", kā teic Mūrniece.

Vairs nav jēgas spriest, vai JL bija vai nebija jāiet par piedēkli valdošajai koalīcijai, taču, jādomā, ne jau cerības uz pagastiem pēc pašlaik perversā partejiskās piederības principa dalīto budžeta naudu lika pulkam pašvaldību un partijas nodaļu vadītāju aiziet no partijas.

Versijas, ko šķeltnieki darīs un kas notiks ar partijas pārpalikumu, ir daudzas un dažādas. Sliktākais būtu, ja šie nu jau vairāk nekā divdesmit cilvēki izklīstu pa citām esošajām partijām, bet atlikusī partijas daļa nomirtu dabiskā nāvē. Tomēr notikušais var arī likt mobilizēties palicējiem, bet aizgājējiem - veidot savu partiju, pievienoties Štokenberga veidotajai Citai politikai (tas gan pašlaik izskatās mazāk ticamais variants) vai Ģirta Kristovska vadītajai TB/LNNK pusei (iznāktu kāds Tēvzemes laiks vai Jaunā tēvzeme). Taču jebkurā gadījumā tā ir iespēja viena pašlaik valdošajiem reāli opozīcijā esoša politiska spēka vietā iegūt trīs vai pat četrus, turklāt vēl arī Atis Lejiņš mēģina reanimēt sociķus. Tiesa, šiem visiem nu ir konkurences problēma - visi ne tikai solīs godīgu politiku, bet metušies arī pa kreisi no centra, kur, ņemot vērā, ka arī premjerministrs Godmanis ir pārņemts ar sociālā taisnīguma idejām, jau pirms pašvaldību vēlēšanām nākamgad varētu būt pamatīga drūzmēšanās.

Taču vēlētāji no tā tikai iegūtu. Konkurence politiķiem liktu strādāt pie kvalitatīvas politikas piedāvājuma, nevis cerēt iebraukt Saeimā ar lētu populismu. Turklāt nišā zem lozunga "godīga politika" vietas pietiktu vairākām partijām - summārais atbalsts pašlaik valdošās koalīcijas partijām ir ap 20 procentu, bet uz referendumu pret drošības likumu grozījumiem pērnvasar bija devušies gandrīz 340 tūkstoši, tuvu 40 procentiem no Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita. "Lietussargu revolūcija" rudenī parādīja, ka pieprasījums pēc citādas politikas ir vēl pieaudzis.

Laiks jauniem politiskiem spēkiem ir visnotaļ piemērots. Draudošā ekonomiskā krīze vairo sabiedrības neapmierinātību ar valdības un koalīcijas partiju politiku, bet Centrālā vēlēšanu komisija tūlīt sāks vākt parakstus par referendumu Satversmes grozīšanai, lai dotu iespēju tautai atlaist Saeimu. Koalīcijas partijas var kļūt tikai vājākas - ne tikai daļa Tēvzemes var aiziet, bet arī resursus izsmēlušās Tautas partijas biedriem var rasties kārdinājums meklēt drošāku patvērumu nākotnei. ZZS ir zaudējusi līderus Ūdri un Emsi, tās premjerministra amata kandidāts atrodas mājas arestā, un apvienības pēdējais bastions paliek pretošanās reģionālajai reformai. "Mācītāju" īpašnieks Šlesers ir nolaidis uz grunti Satiksmes ministrijas pārraudzītos valsts uzņēmumus, un, ņemot vērā ekonomiskās situācijas pasliktināšanos, tos neizglābs pat reklāmists Stendzenieks.

JL sašķelšanās, ja arī sāpīga partijas biedriem, var kļūt par kārtīgu plunkšķi partiju politikas iesmakušajā pīļu dīķī, un tas nāktu par labu gan pašām partijām, gan visai sabiedrībai.

 

Referendums iespējams ātrākais vasarā

Zane Zālīte-Kļaviņa,  Diena  02/02/08    Iespējams, maija vidū varētu būt zināms, vai Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) rosinātie Satversmes grozījumi nonāks Saeimas darbakārtībā, liecina aptuveni Dienas aprēķini. Ja vēlētāju aktivitāte izrādīsies pietiekama un parlamentam būs jāķeras pie pamatlikuma izmaiņām, ātrākais pirms Jāņiem varētu kļūt skaidrs, vai pati Saeima piekrīt, ka tautai ir tiesības to atlaist, vai jārīko tautas nobalsošana, kas tad varētu notikt vasaras vidū.

Jau rakstīts, ka LBAS ierosinājusi izmaiņas Satversmē, paredzot, ka vēlētājiem ir tiesības referenduma ceļā atlaist parlame ntu. Satversmes grozīšanas atbalstam savāktie 11 160 parakstu piektdien tika iesniegti Centrālajā vēlēšanu komisijā (CVK). Kā skaidroja CVK priekšsēdētājs Arnis Cimdars, turpmākā notikumu ķēde būs aptuveni šāda: vispirms CVK pārbaudīs parakstu atbilstību, salīdzinot personu datus ar iedzīvotāju reģistrā atrodamajiem. Iepriekšējā CVK pieredze liecina, ka pārbaude ilgst aptuveni trīs nedēļas - tātad ap 25.februāri tā varētu būt galā. Ja paraksti būs derīgi un skaits pietiekams, CVK lems, kurā datumā izsludināt vēl vienu parakstu vākšanu (lai grozījumi tiktu nodoti Saeimai, jāgūst desmitās daļas vēlētāju atbalsts, t.i., jāsavāc vismaz 145 700 parakstu). A.Cimdars skaidroja, ka šajā jautājumā nav likumā noteikta laika limita. Datuma noteikšana atkarīga no "tehniskām" lietām - pirmkārt, cik ilgā laikā parakstu vākšanai tiek atvēlēti budžeta līdzekļi, otrkārt, valsts iepirkuma likumā noteiktajā kārtībā jāsagādā parakstu vākšanai nepieciešamais, piemēram, veidlapas. Pēc CVK priekšsēža prognozēm, parakstu vākšanas sākums varētu būt ap Lieldienām.

Parakstu vākšanai paredzētais laiks ir 30 dienas, ieskaitot brīvdienas un svētku dienas. Tā varētu beigties ap 23.aprīli. Tad CVK paraksti būtu jāsaskaita un jāpārbauda. Ja pieņem, ka tas aizņems vēl trīs nedēļas un parakstu skaits izrādās pietiekams, maija vidū (ap 15.datumu) Valsts prezidentam likumprojekts būtu jāiesniedz Saeimā. Saskaņā ar likumu Saeimai tas jāizskata tajā sesijā, kurā iesniegts, tātad tā varētu būt jau šāgada pavasara sesija, kas parasti ilgst līdz Jāņiem. Šogad 23. un 24.jūnijs iekrīt attiecīgi pirmdienā un otrdienā. Ja pieņem, ka parlaments Satversmes grozījumus atliek uz pēdējo pavasara sesijas plenārsēdi un tā ir 19.jūnijā, šajā dienā kļūst skaidrs, vai vasarā gaidāms referendums. Proti, teorētiski pastāv iespēja, ka Saeima nobalso par grozījumiem - tad process ir beidzies, pamatlikums tiek mainīts. Taču, ja Saeima nobalso pret Satversmes grozījumiem vai tos pieņem ar izmaiņām, tie nododami tautas nobalsošanai - ne agrāk kā mēnesi un ne vēlāk kā divus mēnešus pēc Saeimas lēmuma, teikts likumā. Tātad referendums par Satversmes grozīšanu varētu notikt laikā no 19.jūlija līdz 19.augustam, ja par pamatu ņem iepriekšējās aplēses.

Ja referendumā vismaz 50% vēlētāju nobalso par grozījumiem, tie stājas spēkā - Satversmē tiek ietverta norma, kas sabiedrībai deleģē tiesības atlaist Saeimu. Taču, lai atlaistu, piemēram, pašreizējā sasaukuma parlamentu, visa procedūra jāsāk no sākuma - vispirms jāsavāc 10 000 vēlētāju parakstu, tie jāiesniedz CVK utt., kas varētu nozīmēt, ka šādu referendumu šogad var arī nepagūt sarīkot.

 

Procesi «Jaunā laika» rindās turpināsies arī nākamnedēļ

Māra Libeka, Latvijas Avīze   02/02/08    Kaut gan Cesvaines pilsētas dome ir viena no tām pašvaldībām, kas aizvadītajā gadā visvairāk cietusi no investīciju sadales pēc partijiskās piederības, tomēr domes priekšsēdētājs Vilnis Špats, kurš vada arī "Jaunā laika" nodaļu Madonas rajonā, nav izstājies no partijas. Ne ātrāk kā nākamās nedēļas vidū viņš sasaukšot partijas nodaļas sanāksmi, lai kopā pieņemtu lēmumu par turpmāko darbību partijā. Uz sapulci aicināšot arī partijas vadības pārstāvjus no Rīgas, lai saņemtu precīzas atbildes uz neskaidriem jautājumiem.

Arī Špata kungs tāpat kā tie pašvaldību vadītāji, kas pameta partiju, bijis par "Jaunā laika" iekļaušanos valdībā, jo kāda jēga cīnīties par varu, ja to nevar īstenot, bet, viņaprāt, ja pašvaldības vadītājs nepārtraukti locīsies uz to pusi, kur pūš viņam labvēlīgāki politiskie vēji, tad ātri var kļūt par "politisko prostitūtu", un Cesvaines domes priekšsēdētājam tas ir nepieņemami. Madonas rajona nodaļas biedri lēmumu par savu politisko nākotni pieņemšot pārdomāti un nesteidzoties.

"Jaunā laika" biroja referente Vizma Vilumsone informēja, ka 31. janvārī nu jau bijušais partijas ģenerālsekretāra vietnieks Cēsu nodaļas vadītājs Raitis Sijāts ieradies birojā ar 17 iesniegumiem no pašvaldību vadītājiem, piecu partijas nodaļu vadītājiem un sešiem ierindas biedriem, kuri paziņojuši par izstāšanos no partijas. R. Sijāts informēja, ka nākamajā nedēļā partijas nodaļas reģionos spriedīšot par partijisko saišu saglabāšanu vai saraušanu.

Raitis Sijāts prognozēja, ka partijas rindas turpinās sarukt un lai runātu par aizgājušo biedru politisko nākotni, vispirms nepieciešams apzināt, cik ir to, kas partijas rindas pametuši. R. Sijāts uzsvēra, ja partijas biedriem būtu skaidrs, kā partija grasās īstenot savus izvirzītos mērķus par godīgu valsts pārvaldi, tiesiskumu, pret korupciju, tad droši vien nebūtu iemesla spert tik radikālu soli. Lielākā daļa pašvaldību vadītāju tomēr bija par "JL" iesaistīšanos valdībā, bet viņu vēlme netika ņemta vērā. Vēl vairāk – pirms izšķiršanās neiet valdībā nav sasaukta pat domes sēde, kā solīja gan partijas valdes priekšsēdētājs Krišjānis Kariņš, gan domes priekšsēdētājs Einars Repše.

Saeimas deputāte Ilma Čepāne, kura nolēma pamest partiju kopā ar saviem domubiedriem Inu Druvieti, Sandru Kalnieti un Kārli Šadurski, teica, ka notikušo var vērtēt kā pašvaldību vadītāju izmisuma kliedzienu par negodīgu nodokļu maksātāju naudas sadali. "Tas, ka investīcijas jeb nodokļu maksātāju nauda tiek sadalīta pēc deguniem un opozīcija tur neko nevar izdarīt, apliecina, ka šis process ir tālu no demokrātijas, bet tuvu totalitārismam," pauda I. Čepāne.

Tautas partijas Saeimas frakcijas vadītājs Māris Kučinskis ziņu aģentūrās jau izteicies, ka liela daļa no bijušajiem jaunlaiciešiem pašvaldību vadītājiem būtu cienīgi kļūt par TP biedriem.

Viens no partijā tā sauktā profesoru bloka pārstāvjiem – K. Šadurskis – atzina, ka partijai sadalīties ir nesalīdzināmi labāk un sabiedrībai lietderīgāk nekā iznīkt. Ideja jau visiem esot viena un tā pati, bet risinājumi atšķiras, un, ja jau tik daudz pašvaldību vadītāju nolēmuši partiju atstāt, tad, kā teica Šadurskis, rodas jautājums, vai šo spārnu vienkārši pazaudēt vai arī "sajust, ka mana vieta ir tur".

Arī S. Kalniete lēmumu pieņēmusi uz karstām pēdām pēc pašvaldību vadītāju iesniegumiem. S. Kalniete: "Tas, ka vēlēšanu priekšvakarā partiju atstāja mūsu lielāko pašvaldību vadītāji, nozīmē vien to, ka "Jaunais laiks" ir saņēmis nāvējošu triecienu. Aizgājušie ir mani domubiedri, un tas vairs nav tas "Jaunais laiks", kurā es iestājos. Bet es ļoti gribu cerēt, ka mūsu turpmākā sadarbība būs laba, līdzīga, kā šodien tā ir Čehijai un Slovākijai." S. Kalniete esot gatava atbalstīt Ivara Godmaņa valdību tāpat kā līdz šim tajos jautājumos, kas konstruktīvā opozīcijā bija atbalstāmi, bet jautājumos, kas nav pieņemami, īpaši, kas saistīti ar labklājību un tiesiskumu, viņa balsošot pret valdības lēmumiem. Politiķu aizkulisēs gan izskanējušas runas, ka S. Kalniete pirms izstāšanās no partijas tikusies ar premjerministru, lai aprunātos par turpmāko sadarbību un, iespējams, arī par kādu amatu. S. Kalniete gan to noliedz, tāpat kā to, ka, ja viņai patlaban būtu jāizšķiras starp kādu amatu diplomātiskajā dienestā un palikšanu politikā, viņa, kaut diplomātija vienmēr bijis aicinājums, priekšroku tomēr dotu grūtajam politiskajam darbam, jo aiz viņas stāv ļoti daudz vēlētāju, kas viņai uzticējušies. Savukārt premjers izteicies, ka nekādas pārgrupēšanās valdībā nebūšot – viss palikšot pa vecam.

I. Druviete pastāstīja, ka viņas solis ir pārdomāts un tam esot vairāki cēloņi, kurus trīs gadu laikā nav izdevies novērst. I. Druvieti neapmierina lēmumu pieņemšanas process partijā, kurā joprojām pārāk liela ietekme ir cilvēkiem, kas nav saņēmuši partijas kongresa pilnvarojumu. I. Druviete uzsvēra, ka nekādā gadījumā šo izvēli nevajadzētu primitivizēt līdz neapmierinātībai par partijas palikšanu opozīcijā, jo tā neesot ne Latvijas, ne "JL" gals. Ir svarīgi, kādā veidā notiek darbība opozīcijā. I. Druviete: "Tas bija absolūti nepieņemami, ka Krišjānis Kariņš un Dzintars Zaķis, neapspriežoties ne ar domi, ne frakciju, vienpersoniski aiznesa vēstuli Valsts prezidentam ar aicinājumu izvēlēties bezpartijisku premjeru, kaut "JL" premjera kandidāts bija Valdis Dombrovskis. Šādu rīcību uzskatu nevis par sīku netaktisku detaļu, bet stratēģiski katastrofālu kļūdu, kas pielika punktu manām vairāku gadu ilgajām pārdomām par nākotni šajā politiskajā spēkā."

V. Dombrovskis gan negrasās atstāt partijas rindas un uzskata, ka nav pareizākais solis tā vietā, lai risinātu asus konfliktus, pamest partiju.

Izskanējušas runas, ka no partijas grasoties izstāties arī Uldis Grava un Ingūna Rībena. Grava tomēr nolēmis palikt, bet I. Rībena teica, ka viņa pēc rakstura esot konservatīva un nepieņemot sasteigtus lēmumus. Šāds lēmums varētu apgrūtināt jaunas frakcijas izveidi Saeimā, jo aizgājušajiem deputātiem pietrūkst viena "JL" domubiedra. Paskaidrošu, ka frakciju var izveidot, minimums, no pieciem viena saraksta deputātiem. Tikai tad tiem var pievienoties deputāti no citām partijām. Kā jau ziņots, "JL" rindas pametis arī bijušais Rīgas mērs Aivars Aksenoks.

Ja izdosies izveidot frakciju, iespējams, ka tai pievienosies kāds deputāts no "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK. Jau iepriekš klīda runas, ka tēvzemiešu frakciju varētu atstāt Anna Seile, Gunārs Laicāns un Pēteris Tabūns. Iespēju izstāties no partijas bija apsvēris arī Eiropas Parlamenta deputāts Ģirts Valdis Kristovskis, kurš vakar man teica, ka pēc partijas kongresa situācija šajā politiskajā spēkā esot pasliktinājusies. Ģ. Kristovskis: "Situācija ir interesanta, to izvērtēsim un pieņemsim konkrētus lēmumus." A. Seile atzina, ka no "JL" ir atdalījies vispragmatiskākais un visracionālākais spēks, kas veiksmīgi varētu turpināt īstenot "JL" idejas.

Neviens no augšminētajiem četriem bijušajiem "JL" biedriem Saeimas deputātiem neizslēdza iespēju, ka varētu izveidoties jauns politisks spēks, bet tas nenotikšot acumirklī. Esot nepieciešams zināms pārdomu laiks, lai apzinātu domubiedrus gan politiskajās aprindās, gan ārpus tām. Kā teica I. Druviete, Latvijā veidojas vairāki sabiezējuma centri, kas varētu būt par sākumu jaunam politiskam spēkam, bet pagaidām esot pāragri spriest, vai notiks konsolidēšanās starp šiem potenciālajiem varas centriem.

Maz ticams, ka bijušie "JL" deputāti savu nākotni saistīs ar topošo Aigara Štokenberga partiju. Tam tikpat kā netic arī A. Štokenbergs, jo viņš Latvijai vēlas piedāvāt no pašreizējām partijām atšķirīgu politiku, ko īstenošot eiropeiska moderna partija.

Kā noskaidroju "JL" birojā, partijā patlaban esot aptuveni 1200 biedru. Vakar partijas Saeimas frakcija nolēma 1. martā sasaukt ārkārtas kongresu, kur tiks ievēlēta jauna partijas vadība. K. Kariņš jau ir paziņojis, ka viņš ir ar mieru partijas varas stūri nodot citās rokās. Visticamāk, to pārņems Solvita Āboltiņa, kura LNT raidījumā "900 sekundes" atzinusi – ja kongress viņai izteiktu uzticību, viņa būtu gatava vadīt "JL". Iespējams, ka partijas valdē iekļūs par pelēko kardinālu sauktais Dans Titavs un, kā prognozēja kāds politiķis, D. Titavs runāšot ar S. Āboltiņas muti.

Skaidrs ir tas, ka pašvaldību vēlēšanas nebūs tādas kā iepriekšējās, kur vēlētājiem nebija lielas izvēles iespēju. Sociologs Arnis Kaktiņš spriež, ka pašreizējie notikumi vedinot domāt, ka līdzās Štokenberga partijai varētu būt vēl kādas divas trīs.

Patlaban "JL" reitings ir viens no augstākajiem, bet diezin vai tas saglabāsies pēc šķelšanās. A. Kaktiņš: "Man grūti iedomāties, uz kāda pamata tas varētu celties. Vēlētājiem nepatīk balsot par iekšēji vājām partijām."

 

Viedoklis: Neaizmirsīsim «Jaunā laika» kuņģa vergus

Lato Lapsa, www.musuvesture.lv   02/02/08   Nezinu, būs vai nebūs pagalam «Jaunais laiks», taču par vienu varam būt droši – tie praktiskie un racionālie ļaudis, kas aizvakar un vakar paziņoja vai lika manīt par izstāšanos no Einara Repšes paša uzmeistarotā un paša arī sagrautā politiskā spēka, nekur nepazudīs. Es tiešām ticu – viņi visi kaut ko izdomās, lai varētu turpināt strādāt Latvijas tautas labā ar pilnu krūti... un arī pilnu kuņģi.

Droši vien atradīsies pietiekami daudz ideālistiski noskaņotu ļaužu, kas nevietā atminēsies, teiksim, jaunlaicēnu 2002. gada svinīgo došanos uz baznīcu, lai lielā pulkā zvērētu ne tikai «kalpot tautai un valstij godīgi, atklāti un pēc labākās sirdsapziņas», bet arī nolikt deputāta mandātu gadījumā, ja zaudēs «Jaunā laika» komandas uzticību un nespēs izpildīt doto solījumu. Vai arī partijas 9. Saeimas deputāta kandidātu svinīgo solījumu – «ja es izstāšos vai tikšu izslēgts no Jaunā laika partijas vai frakcijas, es apsolu nekavējoties un bez jebkādām atrunām nolikt savas deputāta pilnvaras».

Kā atminamies, pirmais svinīgos, svētos, utt., utml. solījumus «piemirsa» partijas pārstāvis Andrejs Radzevičs, taču šī pragmatiski noskaņotā radība vēl nebija īsti labi izdomājusi kādu ne mazāk skaidru un svinīgu iemeslu, kāpēc mandāts viņam vienalga ir nepieciešams, neraugoties uz kaut kādiem tur baznīcā dotiem solījumiem. Un arī nākamie «aizgājēji» – Ināra Ostrovska un Māris Gulbis netika tālāk par pārmetumiem «lielajam bosam» Repšem, kuram, lūk, cilvēki ir tikai pogu spaidītāji.

Bet nu nāk īstie, lielie, nobriedušie latvju politiķi, kuriem ar noformulētu motivāciju jau viss kārtībā. Nu, piemēram, sirdsšķīstā veterāne Sandra Kalniete, kura, lūk, no partijas aizejot tikai tāpēc, ka jūtot atbildību par partiju pametušajiem pašvaldību vadītājiem no Vidzemes. Kā gan neticēt tik sirdsskaidrai kundzei, kad viņa saka – arī mandātu nenolikšot ne jau kaut kādu tur kuņģa regulāras piepildīšanas vajadzību dēļ, bet gan tāpēc, ka baznīcas solījums tā kā īsti nemaz neesot spēkā – partijā, lūk, vairs nesot tāds sastāvs, kāds bijis pirms ievēlēšanas.

Tepat blakus – tikpat sirdsšķīstais Kārlis Šadurskis, kuram ir cita teorija – svinīgais solījums baznīcā, lūk, attiecoties tikai uz vienu Saeimas sasaukumu, bet nu vairs neesot spēkā. Savukārt pirms šīs Saeimas vēlēšanām parakstītais «parastais» solījums, lūk, esot sarežģīts jautājums. «Kam mēs esam devuši solījumu - idejām, cilvēkiem vai reģistrācijas numuram? Es domāju, ka mēs labāk spēsim realizēt mūsu savulaik pieņemtās idejas,» skan šī regulāri piepildāmā kuņģa īpašnieka un kalpa sacītais aģentūrai LETA.

Domāju, varam būt droši – gan jau kaut ko cildenu un vismaz pašiem pārliecinošu izdomās gan Ilma Čepāne, gan Ina Druviete, gan Aivars Aksenoks, gan tas pulciņš, kura vārdi vēl nav nosaukti. Profesore Druviete, piemēram, varēs atcerēties, ka viņa taču uz slaveno svinīgā zvēresta ceremoniju 2002. gadā nemaz nav bijusi – un ko jūs varat gribēt no sirdsšķīsta cilvēka, kurš taču neko tā īsti nemaz nav zvērējis? Ko, varbūt arī to, lai viņš ievērotu citu doto solījumu «stingri ievērot Latvijas Satversmi un likumus, sekot kristīgajām vērtībām un valsts intereses turēt augstāk par personīgajām"?...

Bet labi, beigsim niekoties. Morāle ir ļoti vienkārša: Einars Repše un viņa atlikušie pakalpiņi, protams, ir ļoti īpatna interešu grupiņa, kuras agonija acīmredzot sagādās vēl ne vienu vien skaļu avīžu virsrakstu. Taču ir viena liela starpība – viņi vēl nav pieķerti spējā ne tikai melot sīki un pa kaktiem, bet arī uzspļaut it kā svētā vietā publiski dotiem solījumiem. Viņi vēl nav pierādījuši spēju melot «pa lielam» – atšķirībā no Šadurskiem, Kalnietēm un viņiem līdzīgajiem.

Atšķirībā arī no visiem pārējiem varas un citu labumu izsalkušajiem kungiem un dāmām, kuri nu «principiālu iemeslu» dēļ aiziet no «Jaunā laika». Šo kungu un dāmu vārdus vajadzētu iegaumēt katram vēlētājam, jo vismaz par viņiem viss ir pilnīgi skaidrs: lai kādus solījumus viņi dotu nākotnē, lai kā viņi svinīgi zvērētu uz mātes kapa, pie senču pīšļiem, Kaives dižozola vai Brīvības pieminekļa virsotnē, nav un nevar būt šaubu – šie cilvēki melo un melos vienmēr. Tikko tas būs izdevīgi viņiem un viņu kuņģiem, viņi, skatoties jums acīs, sirdsšķīsti paziņos, ka arī tas pats solījums «stingri ievērot Latvijas Satversmi un likumus, sekot kristīgajām vērtībām un valsts intereses turēt augstāk par personīgajām» taču attiecās uz, teiksim, iepriekšējās Saeimas laiku. Vai uz visiem citiem, tikai ne viņiem.

 

 

Saimniecībā un infrastruktūrā...

 

 

Turpinās pilnveidot Rīgas maģistrālo ielu tīklu

DELFI  01/24/08    Šogad Rīgā tiks pabeigta vairāku jaunu satiksmes infrastruktūras objektu būvniecība, kas ir būtiski pilsētas maģistrālo ielu tīkla pilnveidošanai un centra apvedceļu loka izveidei,- pirmdien informēja Rīgas domes Satiksmes departamenta direktora vietnieks Edgars Strods.

Šogad tiks pabeigta Brīvības gatves un Juglas ielas divu līmeņu šķērsojuma būvniecība, Austrumu maģistrāles posma no Gaujas ielas līdz Meža prospektam būvniecība, Augusta Deglava ielas būvniecība no Baltinavas ielas līdz Lubānas ielai ar rotācijas apli Kaivas ielas un Lubānas ielas krustojumā. Šie objekti ir būtiski pilsētas maģistrālo ielu tīkla pilnveidošanai un centra apvedceļu izveidei.

Turpinot Brīvības ielas pilnveidošanu satiksmes caurlaides spēju palielināšani, šogad pēc Rīgas domes Satiksmes departamenta pasūtījuma plānots paplašināt arī tiltu pār Juglu un uzsākt Brīvības ielas pieslēguma tiltam no Berģu puses paplašināšanu, izveidojot trīs braukšanas joslas katrā virzienā un novēršot "pudeles kaklus".

Turpinot Austrumu maģistrāles izbūvi, pēc Satiksmes departamenta pasūtījuma šogad plānots uzsākt arī divu līmeņu satiksmes mezgla būvniecību Vairoga ielas un Gaujas ielas krustojumā. Šogad paredzēts uzsākt arī Dienvidu tilta maģistrālo pievedceļu būvniecību abos Daugavas krastos. Kā zināms, Daugavas labajā krastā tiks izbūvēts jauns maģistrāls tilta pievedceļš ar trīs līmeņu satiksmes mezglu pašreizējā Slāvu apļa vietā un Slāvu dzelzceļa pārvada pārbūvi ar 8 braukšanas joslām. Labā krasta pievadceļu un satiksmes mezglu būvniecību pilnībā plānots pabeigt 2011.gadā. Savukārt Daugavas kreisajā krastā šogad plānots izbūvēt maģistrālā pievadceļa pieslēgumu no Dienvidu tilta līdz Bauskas ielai, tuvāko gadu laikā tas tiks izbūvēts tālāk līdz Ziepniekkalna ielai, bet turpmākajos gados to paredzēts izbūvēt līdz pat Vienības gatvei ar vairāku līmeņu šķērsojumiem.

Plānots, ka šogad SIA "T.I.A." organizēs konkursu arī par divu līmeņu satiksmes pārvada pāri dzelzceļa sliežu ceļiem Rīga-Skulte būvniecību un finansējuma piesaisti.

Turpinot pilsētas maģistrālo ielu tīkla pilnveidošanu, šogad pēc Rīgas domes Satiksmes departamenta pasūtījuma tiks izstrādāti būvniecības projekti vēl vairāku jaunu satiksmes infrastruktūras objektu būvniecībai turpmākajos gados. Austrumu maģistrāles izveides ietvaros šogad tiks turpināta arī Viestura prospekta un Meža prospekta krustojuma divu līmeņu satiksmes mezgla projektēšana, kā arī tiks uzsākta maģistrāles posma no Ieriķu ielas līdz Vietalvas ielai būvprojekta izstrāde. Tiks uzsākta tramvaja tuneļa zem Gaisa tilta projektēšana, plānots uzsākt arī projektēšanu tunelim zem dzelzceļa Ģertrūdes ielas un Daugavpils ielas savienošanai. Tiks uzsākta arī Vienības gatves un Raņķa dambja savienojošā tuneļa projektēšana, un pabeigta Daugavgrīvas ielas paplašināšanas projekta izstrāde ar divu līmeņu satiksmes mezglu Daugavgrīvas ielas un Krišjāņa Valdemāra ielas krustojumā.

 

Mediķi samierināsies ar mazāku algas pieaugumu

Liene Barisa,  NRA  01/25/08    Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība ir gatava atteikties no tiesāšanās ar valsti un piekāpties atsevišķiem principiem, aprēķinot mediķu algu, ja vien Veselības ministrija piekritīs jau šā gada otrajā pusgadā kompensēt neizmaksāto algu daļu, kuras iztrūkums radies no nepareiziem aprēķiniem, un vienošanos apstiprināt rakstiski. Ministrija pagaidām nesniedz atbildi – vai ar arodbiedrību iespējama šāda vienošanās. Lielāka skaidrība varētu būt pēc ministrijas un LVSADA pārstāvju tikšanās, kas paredzēta pēc nedēļas, Neatkarīgajai atzina ministrijas preses sekretārs Oskars Šneiders.

LVSADA priekšsēdētājs Valdis Keris stāstīja, ka priekšlikuma būtība ir arodbiedrības gatavībā piekāpties darba samaksas aprēķināšanas principiem, kas valstij izmaksātu par 17 miljoniem mazāk. Proti, līdz šim arodbiedrība algu aprēķinam prasīja izmantot 2007. gada maija prognozi par darba samaksu 2007. gadam, kad kontrolskaitlis jeb vidējā darba alga tautsaimniecībā, kuru reizinot ar Ministru kabineta noteikumos paredzēto koeficientu ārstu, vidējā un jaunākā personāla algu aprēķinā, bija 356 lati. Tas nozīmētu, ka ārstam šogad būtu jāsaņem 712 latu, māsai – 427 lati, jaunākajam personālam – 285 lati. Šim mērķim valsts budžetā būtu jāatrod papildus 37 miljoni lati. Savukārt iepriekšējā tikšanās reizē ministrija arodbiedrībai piedāvājusi algas aprēķinam šogad izmantot 2006. gada pēdējā ceturkšņa vidējo algu – 343 latus, ko arodbiedrība paudusi gatavību apspriest. Tas nozīmētu, ka ārstiem šogad būtu jāsaņem 686 lati, māsai – 412 latu, jaunākajam personālam – 274 lati. No valsts budžeta tas prasītu papildus 20 miljonu latus.

Neatkarīgā jau rakstīja, ka šobrīd šā gada budžetā iedalītā nauda ārstiem ļauj samaksāt 654 latus mēnesī, medicīnas māsām – 392 latus, bet jaunākajam personālam jeb ārstniecības un pacientu aprūpes atbalsta personām – 265 latus.

Jāatgādina, ka pieteikumā tiesai LVSADA bija lūgusi atzīt par prettiesisku Veselības ministrijas rīcību, algas pieaugumu aprēķinot, nevis ņemot vērā reālo vidējo algu tautsaimniecībā, bet iepriekšējo prognozi, kas izrādījusies mazāka par reālo algu.

 

EM šogad prognozē 12%-13% inflāciju

DELFI  01/29/08     Lai gan premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) solījis, ka jau gada otrā pusē inflācija Latvijā būs nokritusies līdz viencipara skaitlim, Ekonomikas ministrija (EM) prognozē, ka šogad vidējais cenu līmenis par 12-13% pārsniegs pagājušā gada rādītāju, liecina EM valdībā iesniegtais ziņojums.

Saskaņā ar EM prognozi galvenais inflācijas dzinulis būs piedāvājuma puses faktori - administratīvi regulējamo cenu palielinājums (elektrībai, dabas gāzei un siltumam); degvielas cenas (liela nenoteiktība pasaules tirgū); pārtikas produktu cenu pieaugums; akcīzes palielinājums tabakas izstrādājumiem un degvielai; inflācijas gaidas; strādājošo algu palielinājums.

Šogad tiek plānots, ka elektroenerģijas cenas martā var pieaugt par 37% un tas nozīmē, ka šī iemesla dēļ kopējais cenu līmenis var palielināties par 0,8%. Savukārt dabas gāzes cenu pieaugums par 20-50% (kā tiek plānots) palielinās cenu līmeni par 0,1-0,2%.

Atbilstoši siltuma piegādes tarifi gada laikā var pieaugt par 40-60%, t.i., palielinās kopējo cenu līmeni par 1,6-2,3%. Līdz ar to kopējais cenu līmenis palielināsies par 2,5-3,3%. Ņemot vērā arī pakārtotu ietekmi, šo trīs faktoru ietekme uz cenu līmeni šogad var būt 4,5-5%, kas jāvērtē kā liela ietekme, norāda EM.

EM arī norāda, ka iespējamais cenu kāpums transporta izdevumiem, kas saistīts galvenokārt ar sabiedriskā transporta pakalpojumu cenu kāpumu, kā arī degvielas sadārdzināšanās dēļ.

Šogad, ņemot vērā pārtikas cenu pieauguma tendences starptautiskos tirgos, cenas pārtikai turpinās palielināties un tās var pieaugt vismaz par 10-15%, kas kopējo cenu līmeni palielinās par 2,7- 4%. Sakarā ar akcīzes nodokļa kāpumu, palielināsies arī tabakas izstrādājumu un degvielas cenas.

Ņemot vērā tabakas patēriņa lielo īpatsvaru patēriņa cenu grozā, akcīzes pieaugums vismaz par 2% palielinās kopējo patēriņa cenu kāpumu. Ietekme akcīzes palielinājuma degvielai uz patēriņa cenu indeksu ir zemāka – par 0,2%, prognozē EM.

Jau vēstīts, ka kopējais patēriņa cenu pieaugums 2007.gada decembrī bijis par 14,1% lielāks nekā 2006.gada decembrī.

 

Joki ekonomistiem

Artis Svece, filosofs,  Diena  01/30/08    Šīs nedēļas sākumā daudzos masu medijos dominēja ziņa par akciju cenu pazemināšanos daudzās pasaules vadošajās biržās. Skaidrs, ka Latvijas ekonomika ir pietiekami cieši saistīta ar pasaules ekonomiskajiem procesiem, lai patērētāju optimisms Japānā, nekustamā īpašuma cenu krišanās ASV vai bezdarbs Vācijā agrāk vai vēlāk skartu arī mūs. Tomēr, šķiet, ka investoru vai varbūt ekonomikas pamatjautājumos izglītotu cilvēku skaits nav tik liels, lai varētu runāt par kaut kādu, paniku vai ka Latvijā šis patiešām ir notikums Nr. 1 (Dienas Biznesā ziņai par krīzi pievienoti divi komentāri: "Iga: Cik ilgi vilksies krīze? Targash: Pēc viena scenārija ilgi, pēc otra — nē." Diezgan flegmatiski, ne? Dienā pieci komentāri). Jāatzīstas, ka arī man ziņa par Nikkei indeksa noslīdēšanu par nezin cik tur punktiem neko daudz neizsaka. Tomēr, no otras puses, ja paskatāmies tālākā pagātnē, ļoti daudz kas ir mainījies.

Padomju laikā žurnālam Dadzis bija visnotaļ stingra struktūra: uz vāka krāšņs zīmējums par lokāli aktuālu tēmu, it īpaši par svinamiem svētkiem un jubilejām, uz trešā vāka ārzemju joki un uz aizmugurējā vāka — liela karikatūra par kapitālistiskās sabiedrības tumšo pusi. Tur tad arī laiku pa laikam parādījās zīmējumi par ekonomiskajiem procesiem kapitālistiskajās zemēs. Protams, ar padomju pilsoņa dzīvi tiem nebija nekāda sakara.

Daži zīmējumi bija viegli saprotami, piemēram: "Džentelmeņi, ar prieku varu jums ziņot, ka mūsu akcionāru dividendēm briesmas nedraud! Strādnieku jostas var savilkt vēl ciešāk!" Lai gan pilnīga skaidrība par to, kas ir dividendes un kā tās tiek izmaksātas, droši vien bija reti kuram, toties joku par jostas savilkšanu strādniekiem zināja jebkurš, jo tas tika atkārtots neskaitāmas reizes dažādās variācijās. Bija arī sarežģītāki uzdevumi. Teiksim, 1976.gada Nr. 21 tiek ilustrēta ziņa: "Š.g. jūnijā kapitālistiskās valstis piešķīra Anglijai 5,3 miljardus dolāru aizdevumu sterliņu mārciņas glābšanai. Septembrī sterliņu mārciņas kurss atkal nokritās līdz jūnija līmenim." Attēlā redzama britu personifikācija Džona Bula personā ar caurām biksēm, kamēr drēbnieki — onkulis Sems un franču Marianna — ir nikni: "Jau atkal!" Esmu pārliecināts, ka īsta skaidrība par valūtas kursiem daudziem no mums radās tikai tad, kad ar valūtu varēja legāli tirgoties, bet, kāpēc tie ir jāglābj, droši vien vēl tagad daudziem nav ne mazākā priekšstata.

1973.gada beigās musulmaņu valstis kā atbildi uz Izraēlas un Ēģiptes karā notiekošo noteica naftas embargo un radikāli pacēla naftas cenas, tā bija slavenā naftas krīze, kas Rietumu kolektīvajā apziņā iespiedusies kā pavērsiena punkts Rietumu ekonomikā. Padomju cilvēkus tā neskāra, jo PSRS bija naftas eksportētāja. 1974.gadā Dadzis tai veltīja vairākus vākus, piemēram, vairākkārt attēloja līksmojošus naftas tirgotājus, kas nopelnījuši uz krīzes rēķina: "Džentlmeņi, ja šīs krīzes nebūtu, to vajadzētu izdomāt!" Lieki piebilst, ka PSRS, pateicoties tai pašai krīzei, nopelnīja milzīgas summas "cietās valūtas".

Tagad mēs zinām daudz ko no tā, par ko savā laikā lasījām tikai avīzēs un redzējām filmās. Mēs zinām, ko nozīmē naftas cenu celšanās. Mēs tā arī īsti neuzzinājām, kā jālieto čeki, jo mūsu pievienošanās kapitālismam sakrita ar bankas karšu ieviešanu. Toties mēs zinām, kas ir inflācija un pat stagflācija. Mēs beidzot zinām, kas ir bankas aizdevums, kredīts, bezdarbnieka pabalsts, mēneša maksājumi, mēs beidzot saprotam daudzkārt kino dzirdēto frāzi: "Atkal pastkastē tikai rēķini, rēķini." Vārdu sakot, dzīve iet uz augšu.

 

Negodīgos tirgotājus sargā likums

Elmārs Barkāns, Žurnāls "Nedēļa"   01/30/08     Latvijas sabiedrībā vispozitīvāk vērtētās valsts institūcijas – Pārtikas un veterinārā dienesta – darbībā arī ir savi "tumšie punkti", kas negatīvi var ietekmēt mūsu veselību un labsajūtu. Tomēr tas jau nav tikai paša dienesta vainas dēļ. Pastāvošā likumdošana un tiesu politika liedz publicēt to veikalnieku vārdus, kuru darbībā PVD ir atklājis pārkāpumus.

Latvijas Faktu pagājušajā mēnesī veiktā sabiedriskās domas aptauja liecina, ka Pārtikas un veterinārais dienests (PVD), tāpat kā 2006. gadā, ir vispozitīvāk vērtētā valsts institūcija. PVD uzticas gandrīz divas trešdaļas (64,3%) aptaujāto Latvijas iedzīvotāju. Kritiski bija tikai 16,2% respondentu. Tādējādi PVD uzticības reitings ir 48,2 punkti, ar ko šis dienests var pamatoti lepoties, ņemot vērā, ka pagājušā gada nogalē katastrofāli ir kritusies uzticība citām valsts institūcijām.

Dažādās respondentu sociāli demogrāfiskajās grupās iegūto rezultātu analīze atklāj, ka salīdzinoši vispozitīvākā attieksme pret PVD pausta latviešu, finansiāli nodrošinātāko, kā arī Zemgales iedzīvotāju vidū. Tradicionāli salīdzinoši rezervētāku attieksmi izrādīja aptaujātie nepilsoņi un cittautieši. Jāteic, lielos vilcienos iedzīvotāji ar dienestu arī var būt apmierināti, jo ne masveida saindēšanās ar pārtikas produktiem, ne lopu sērgas epidēmijas Latvijā nav konstatētas, un par to paldies jāsaka pirmām kārtām jau PVD.

Tajā pašā laikā PVD arī veic pārbaudes tirdzniecības uzņēmumos, kuru mērķis ir pasargāt patērētājus no sliktas preces jeb bojātiem un novecojošiem pārtikas produktiem. Par valsts budžeta līdzekļiem (tātad par mūsu – nodokļu maksātāju – naudu!) dienesta inspektori regulāri apseko tirdzniecības iestādes un tur meklē produkciju, kura varētu būt kaitīga.

Tā kā PVD pārraudzībā ir vairāk nekā 16 000 uzņēmumu, pārbaudes tiek veiktas izlases kārtībā un tirgotājs vienkārši nevar zināt, kad "uzrausies" uz piekasīgajiem inspektoriem. Pirms mēneša veiktā kontrole atklāja visnotaļ satraucošu ainu. Ziemsvētku un gadumijas laikā preces neatbilstība noteiktajiem normatīviem tika konstatēta 282 tirdzniecības uzņēmumos jeb 48% gadījumos no visu pārbaudīto skaita. Cipars tik tiešām ir satraucošs, jo jāsecina, ka gandrīz puse tirgotāju pircējus māna un viņiem grib iesmērēt sliktu preci.

PVD izplata preses relīzes, kurās lepojas ar saviem sasniegumiem. Tā, piemēram, vienā no pēdējiem šādiem ziņojumiem teikts: "Inspektori vairākos Latvijas novados atrada, ka dažos veikalos gan pienu, gan gaļu, gan svaigas zivis tirgo pēc to derīguma termiņa beigām. Sastādīti vairāki administratīvie protokoli, bet vienviet izņemta no apgrozības un nosūtīta utilizācijai gaļa (137 kg) un "svaiga forele" (1262 kg), kura vairs nebija svaiga, tādējādi novēršot, iespējams, iedzīvotāju smagu saindēšanos ar pārtiku." PVD šādos gadījumos preci izņem no apgrozības un uzņēmējam uzliek naudas sodu.

Sods var būt gan pārdesmit, gan arī pāris simtu latu liels. Ja, piemēram, pagājušā gada oktobrī un novembrī dienests atklāja 519 pārkāpumu un uzlika naudas sodus par 38 168 latiem, tad viegli var izrēķināt, ka viens pārkāpums vidēji "izmaksā" vairāk nekā 73 latus.

Gadumijā PVD pārbaudes veica galvenokārt tikai lielajos tirdzniecības uzņēmumos (tirgos un lielveikalos), tāpēc var uzskatīt, ka lielākā daļa Latvijas pircēju iegriežas tirgotavās, kur viņiem piedāvā kaut ko sliktu un nebaudāmu. Pašsaprotami, ka patērētāji arī grib zināt, kuri veikalnieki tad ir tie vislielākie krāpnieki.

Diemžēl dienesta publicētie pārbaudes rezultāti to neuzrāda. Tiek atklāts tikai, kurā reģionā un cik pārkāpumu ir konstatēts. Piemēram, PVD mājaslapā var uzzināt, ka novembrī trīs neatbilstības uzietas Aizkrauklē, sešas – Dobelē, deviņas – Liepājā, septiņas – Valmierā, 152 – Rīgā un tā tālāk. Ne mazākās norādes par konkrētiem veikaliem. Pašsaprotami būtu, ja šos datus nevēlētos atklāt kāda privātstruktūra, kura savus pētījumus ir veikusi iekšējam patēriņam. Bet šajā gadījumā runa ir par valsts institūciju, kas tiek finansēta no nodokļu naudas un kuras mērķis ir rūpēties par mūsu veselību.

Kāpēc tas ir tā, Nedēļa vaicāja PVD Pārtikas izplatīšanas uzraudzības daļas vadītājai Tatjanai Marčenkovai. Viņa teica: "Ja nav konstatēti tieši draudi patērētāja veselībai, tad mums saskaņā ar normatīvajiem aktiem nav tiesību publiskot uzņēmuma vārdu. Mums jau ir pieredze un precedenti, kad uzņēmumi mūs par šādas informācija publiskošanu iesūdz tiesā par to, ka mēs graujam viņu komercdarbību. Normatīvie akti skaidri un gaiši norāda, ka informācijas publiskojama tikai tajos gadījumos, ja tiek tirgota vai ražota veselību apdraudoša produkcija, piemēram, ar salmonellu vai kaitīgām ķīmiskām vielām."

Vadoties pēc šādas loģikas, izriet, ka pāris dienu ieskābis krējums vai desa, kuras realizācijas termiņš beidzies vakar, it nemaz neapdraud cilvēku veselību un tirgotāji par šādu preču tirgošanu publiski nav jākaunina. Ja tā turpināsies, diez vai kaut kad izdosies no veikalu plauktiem izskaust sastāvējušos pārtiku. Veikalniekam labāk ir riskēt pārdot, piemēram, sapelējušu ievārījumu par pārsimts latiem un pieķeršanas gadījumā samaksāt pārdesmit latu sodu nekā visu produkciju uzreiz izliet kanalizācijā.

PVD preses sekretāre Solveiga Smiltene gan visu tik traģiskās krāsās nesaredz un Nedēļai skaidroja, ka dienesta galvenais mērķis jau nav masveidā publiskot pārkāpēju vārdus un "taisīt ažiotāžu" – galvenais esot novērst pašu pārkāpumu. Viņa teic, ka tirgotājs jau ar to vien ir sodīts, ka normatīviem neatbilstošā prece tiek izņemta no apgrozības un viņš samaksā administratīvo sodu. Tajā pašā laikā Smiltene arī uzsvēra, ka šādās situācijās esot jāņem vērā arī "morāles principi". It kā nebūtu pareizi sabiedrības acīs nokaunināt bodnieku, kam plauktā "ielikušās" pāris paku aizvakardienas kefīra. Te gan rodas jautājums – vai uzņēmējam ir ētiski par katru cenu pircējam iesmērēt sabojājušos preci?

Šāda rīcība varētu būt attaisnojama, ja visos veikalos regulāri dežurētu PVD inspektori. Bet pats dienests atzīst, ka tas nav iespējams. Pārbaudāmo uzņēmumu skaits ir rēķināms daudzos tūkstošos, bet PVD strādā aptuveni 180 inspektoru, kam ir savs noteikts darba laiks. Jāteic, ka viņi galvenokārt kontroles veic darbdienās darba laikā, bet lielāko preču neatbilstību var konstatēt tieši vakaros un brīvdienās, kad tirgotavu noiets ir daudz lielāks. To pierāda arī dažu PVD "pēkšņo un negaidīto" pārbaužu rezultāti. Tādējādi veikalniekiem arī ir dotas iespējas izkalkulēt, kad tad vislabāk plauktos sabāzt bojāto preci.

Marčenkova gan atzīst, ka pēdējos pāris gados tirgotājiem vairs tik labi neizdodas iesmērēt vecu preci, jo patērētājs ir kļuvis gudrāks un vērīgāks – viņš aizvien vairāk pievērš uzmanību gan preces izskatam, gan marķējumam. Tomēr tas nozīmē, ka vislielākās iespējas "tikt" pie sliktas preces ir pircēju neaizsargātākajai daļai, kuri nespēj novērtēt preces kvalitāti vai izburtot marķējumu, piemēram, bērniem, cilvēkiem ar redzes problēmām vai latviešu valodu nepārzinošiem tūristiem, kuri varbūt tikai vienu reizi mūžā ir ieskrējuši kādā Rīgas bodē.

Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) sabiedrisko attiecību speciāliste Sanita Biksiniece Nedēļai pauda aizdomas, ka iespējamo pārkāpēju vārdu publiskošanas gadījumā varētu atklāties ne visai iepriecinoša aina – šajā sarakstā būtu ierakstīti praktiski visi Latvijas pārtikas tirdzniecības uzņēmumi, jo tajos visos var atrast kādus pārkāpumus. Lai arī PTAC atbalsta, ka visa informācija par pārkāpējiem būtu publiskojama, Biksiniece uz šo problēmu aicina paraudzīties "no visām pusēm", lai nerastos problēmas ar tādu jēdzienu kā "negodīga konkurence". Viņa uzskata, ka pirmām kārtām būtu jānosauc to veikalu vārdi, kas noteikumus pārkāpj regulāri, nevis sodīti tikai vienu reizi un pēc tam labojušies.

Ministru kabineta noteikumi Izplatīšanai nederīgas pārtikas turpmākas izmantošanas vai iznīcināšanas kārtība PVD neparedz iespēju publicēt negodprātīgo tirgotāju identitāti. Šo noteikumu 4. punkts skan šādi: "Ja valsts uzraudzības un kontroles institūcijas amatpersona ir konstatējusi izplatīšanai nederīgu pārtiku, tā aptur šīs pārtikas izplatīšanu vai izņem to no apgrozības, sastādot aktu divos eksemplāros. Vienu akta eksemplāru saņem attiecīgais pārtikas uzņēmums, otru – valsts uzraudzības un kontroles institūcija."

***

fakti

PVD strādā ap 180 pārtikas inspektoru, tajā skaitā lielākā to daļa veic tirdzniecības un sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu pārbaudes. Dienestā ir izstrādāts pārtikas uzņēmumu pārbaužu reglaments (biežums), pamatojoties uz uzņēmumu un produktu risku. Kontroļu biežums ir no minimālā – vienu reizi divos gados – līdz maksimālajam – vienu reizi ceturksnī (četras reizes gadā). Tās ir tā sauktās plānveida pārbaudes. Tomēr jāņem vērā: ja uzņēmums regulāri neievēro normatīvo aktu prasības, to pārbauda arī biežāk – gan veicot iepriekš sniegto priekšlikumu kontroli, gan arī sakarā ar patērētāju sūdzībām, informē PVD.

 

Pētījums: puse Latvijas iedzīvotāju nedomā par nākotni

TVNET   01/30/08     45 % Latvijas iedzīvotāju dzīvo šodienai un par nākotni nedomā; sakārtojuši mantojuma lietas un uzrakstījuši testamentu ir vien 2% cilvēku. Taču lielākais vairums zina, ka testamenta sastādīšana jāuztic notāram, un ja vien ir vēlēšanās, lai pēdējā griba tiktu izpildīta, to nevajadzētu glabāt privātā kārtā zem spilvena.

Tā liecina sabiedriskās domas aptauja, kas veikta Notāru dienu ietvaros. Tās jau trešo gadu pēc kārtas piedāvā iespēju bez maksas saņemt notāra padomu par mantojuma lietām un juridiskajām niansēm vairāk nekā 80 notāru birojos visā Latvijā.

Aptauja rāda, ka par nākotni vismazāk uztraucas cilvēki vecumā pēc 40 gadiem, kuriem turklāt ir salīdzinoši zemi ienākumi. Savukārt jauni cilvēki vecuma grupā no 15 gadiem un cilvēki ar augstiem ienākumiem lielākoties plāno savu nākotni vismaz piecu gadu perspektīvā.

Skaidri plāni un pārliecība par tālāku nākotni ir tikai 6% iedzīvotāju, lielākoties vecākiem ļaudīm, kas no dzīves pārsteigumus vairs negaida.

Sakārtojuši mantojuma lietas un uzrakstījuši testamentu galvenokārt ir gados vecāki cilvēki, tiesa gan tikai 7% gadījumu. Taču kopumā vairums cilvēku testamentu nav sastādījuši, un 50% aptaujāto to skaidro ar to, ka viņiem nepieder nekas tāds, ko tie vēlētos nodot nākamajām paaudzēm. Turpretim trešdaļa aptaujāto vēlētos sev tuviem cilvēkiem novēlēt nekustamo īpašumu; katrs desmitais mantojumā atstātu kādu vērtīgu priekšmetu – gleznu, grāmatas vai rotaslietas, 5% aptaujāto atstātu naudu, savukārt 3% - automobili.

Atbildot uz jautājumu, kas atbildīgs par mantojuma lietu kārtošanu, vairums atzina, ka mantojuma lietas jākārto pie notāra, taču atbildība par to jāuzņemas mantojuma atstājējam.

Turklāt starp privāto un publisko testamentu 65% aptaujas dalībnieku izvēlētos publisku jeb notāra glabāšanā nodotu testamentu, jo šāda forma garantē testamenta izpildi. „Ne seifā, ne zem spilvena vai pie radiem glabāts testaments, kā to vēlējušies daļa aptaujāto, nevar garantēt, ka Jūsu pēdējā griba tiks izpildīta,“ atgādina LNZP rīkotājdirektore Vija Piziča.

Šogad jau trešo gadu pēc kārtas Latvijas Zvērinātu notāru padome rīko Notāru dienas. No 28. janvāra līdz 1. februārim visos Latvijas reģionos 80 notāri rīko seminārus, kuros apmeklētājiem bez maksas skaidro mantojumu lietu būtību un juridiskās nianses. Sīkāka informācija par notāru pieņemšanas laikiem visos Latvijas reģionos atrodama mājas lapā www.latvijasnotars.lv vai zvanot uz Latvijas Zvērinātu notāru padomi pa tālruņiem 67218959 vai 67240074.

 

Intervija ar Edgaru Kotu: Nevaru merkantili stāvēt malā

Baiba Lulle,  NRA  01/31/08    Pēc Jāņa Holšteina aiziešanas no LTV ģenerāldirektora amata 17. decembrī par LTV ģenerāldirektora pienākumu izpildītāju jau otrreiz kļuvis vietnieks Edgars Kots.

Pirmoreiz viņu šajā godā 2004. gada sākumā iecēla Nacionālā radio un televīzijas padome (NRTP) pēc toreizējā LTV šefa Ulda Gravas aiziešanas politikā. Par ģenerāldirektoru Kotam toreiz kļūt neizdevās. Vai izdosies šoreiz? Neatkarīgās intervija ar Kotu.

– Vai jūs zinājāt Putina sistēmas ieplānošanas un atcelšanas patiesos iemeslus, pirms sākās šūmēšanās?

– Par filmas ieplānošanu nezināju, jo tas ir kanāla vadītāja jautājums un ar vadību visa programma ļoti precīzi netiek izrunāta. Arī tagad, pildot LTV ģenerāldirektora pienākumus, īpaši neveltu laiku, lai kontrolētu visu raidīt plānoto, un arī Holšteins to nedarīja.

– Kā jūs būtu rīkojies Holšteina vietā?

– Viņš telefoniski konsultējās ar mani, teicu, ka nav īsti pareizi ņemt filmu ārā. Es ieteicu: ja jautājums ir tik sensitīvs, iespējams pirms un pēc filmas palaist abu pušu pārstāvju diskusiju un rādīt viedokļu daudzveidību, ja tika uzskatīts, ka filma ir tik ļoti pret Krieviju. Bet pati filmas noņemšana bija kļūda.

– Vai kopš šī gadījuma esat izdarījis kādus secinājumus un kā ģenerāldirektora p. i. ieviesis izmaiņas, piemēram, satura pārskatīšanā, plānošanā, komunikācijās, konsultācijās?

– Visa LTV un ļoti daudzi darbinieki ir izdarījuši savus secinājumus, un esmu pārliecināts, ka programma tiek mazliet uzmanīgāk plānota, bet nav tā, ka esam ieviesuši kādu virsuzraudzību un sāksim kontrolēt, ko kanāla vadītāji ieplāno vai neieplāno. Tieši otrādi – virzāmies uz savstarpēju uzticību, un kanāla vadītājs un divi redaktori ir tie cilvēki, kas, plānojot programmas, pieņem izšķirošos lēmumus, ko kad parādīt.

– Kāda ir šī jūsu uzticēšanās pakāpe darbiniekiem, ja redzam, ka regulāri noplūst informācija no LTV pat par neparakstītiem dokumentiem, iekšējām lietām, mēģinot publiskajā telpā pīt intrigas?

– Tas, pirmkārt, ir katra darbinieka lojalitātes jautājums, cik viņš ir ieinteresēts kāda jautājuma risināšanā. LTV laiku laikos ir krasi mainīta, katrs vadītājs ir virzījies uz vienu vai otru pusi, un tas ietekmējis kopējo struktūru, kā rezultātā parādās zināms darbinieku loks, kurus pārmaiņas skar. Sevišķi pašreiz ir cilvēki, kas pretojas pārmaiņām LTV. Mani pārsteidz tas, ka darbinieki nemeklē vispirms iekšēju, bet meklē ārēju palīdzību, un tad tā informācija sāk izplūst.

– Līdz 6. februārim LTV ģenerāldirektora amata kandidāti var pieteikties konkursam. Vai veidosiet Jurim Milleram konkurenci?

– Neuzskatu, ka esmu konkurents Milleram. Juris Millers ir ļoti aktīvs un brīnišķīgs cilvēks, par viņu ir dažādi viedokļi, bet viņš nevar būt LTV ģenerāldirektors.

– Kāpēc?

– Viņam ne mazākajā mērā nav liela uzņēmuma vadītāja pieredzes. Šeit ir 12 miljoni latu gada apgrozījums, 560 darbinieki, ir divas arodbiedrības, 23 struktūrdaļas, projekta vadīšanas metodes, kas caur struktūrdaļām virzās cauri. Tās nav rotaļlietas!

– Vai cilvēks ar vadītāja pieredzi, bet ne no LTV varētu labi vadīt LTV?

– Ja LTV būtu jau izveidota kā spējīga, patstāvīga pašpārvaldes organizācija, kurā jau ir izveidots mehānisms, kur katrs darbinieks zina savu vietu un pilda savas funkcijas, tad ģenerāldirektors var atnākt no malas, ienākt uzņēmumā, kurš jau strādā kā pulksteņa mehānisms. Šajā gadījumā LTV ir izteiktā pārmaiņu brīdī, kad tai tieši kā Zaķusalas televīzijai jau tuvojas iekodētais gals, ir jābūvē jauna. Jābūt ļoti zinošam cilvēkam, kas ļoti labi var vadīt šo uzņēmumu, kas jau novests puskrīzes situācijā ar novecojušām tehnoloģijām, un paralēli jābūvē jauna televīzija, kas jau ir pilnīgi cits elektronisks medijs.

– Bet jūs katrā ziņā uz vadītāja amatu kandidēsiet, un koncepcija jau top vai ir tapusi?

– Koncepcija top, un, protams, dokumentus iesniegšu.

– Kas ir galvenie LTV izaicinājumi, nepieciešamie uzlabojumi?

– Man nepārtraukti mēģina pārmest, ka daudz runāju par saimnieciskām lietām un ļoti maz par saturu. Mans viedoklis ir tāds, ka šīs lietas nav nodalāmas. Ja nav īsti, ar ko veidot saturu, tad satura nav. Lēmums būvēt jaunu televīziju nenozīmē vienkārši uzbūvēt ēku un ielikt datorus. Ir ļoti precīzi jādefinē, kas ir jaunais sabiedriskais medijs, es pat negribu teikt: sabiedriskā televīzija, jo, manuprāt, beidzot jāsāk runāt par sabiedrisko elektronisko mediju, jo televīzija un ieradumi mainās. Cilvēki arvien vairāk izvēlas skatīties video tad, kad viņi to vēlas. Mēs pašlaik pētām un redzam, cik daudz cilvēku Panorāmu skatās internetā, piemēram, pusnaktī, nevis tad, kad tā iet ēterā. Arvien vairāk cilvēku izvēlas skatīties TV kur un kad vēlas, nevis skrien uz mājām, lai konkrētā brīdī ieslēgtu televizoru.

– Visus plānus jūs kaļat, izejot no esošā LTV finansēšanas modeļa un apjoma, vai arī ir padomā, ko mainīt – proporciju starp valsts budžetu (pašlaik ap 60%) un pašu sapelnīto, ieviest abonentmaksas, atteikties no reklāmām, vēl ko?

– Jūsu jautājumi jau neskar tikai uzņēmuma vadību, bet skar visu sabiedrību. Vajadzētu veikt pētījumu par to, ko sabiedrība gaida no sabiedriskajiem medijiem, tad vēl jāņem vērā kultūras un nacionālās vērtības, viss jāsaliek kopā, un tad izveidojas sabiedriskais medijs tādā ideālā versijā. Un tad jāskatās, ko var, ko nevar, kādā budžetā iespējams iekļauties. Šobrīd ir uzņēmums, bezpeļņas organizācija, kas pilda nacionālo pasūtījumu, tāpēc tas ir definēts kā sabiedriskais medijs, lai gan juridiski tas nekur nav definēts, bet ir iedzīvinājies un vēsturiski attīstījies, bet visi uzskata, ka tam jāstrādā kā sabiedriskajam medijam. Visi uzņēmumu vadītāji un darbinieki, kas te strādā, dara darbu pēc labākās sirdsapziņas, bet iznākums ir ļoti tālu no ideāla.

Atteikties no reklāmas var jebkurā brīdī, ja ir atbildēts jautājums – no kā veidojas budžets? To nevar izlemt ģenerāldirektors.

– Bet jums kā cilvēkam, kas kandidē uz amatu, ir savs redzējums, kā būtu labāk?

– Redzējums, protams, ir, tas konspekta veidā tiks iesniegts NRTP, bet pašreiz es to nevēlētos izpaust.

– Tad man būtu lieki ko jautāt par nepieciešamajām satura kvalitatīvajām un kvantitatīvajām izmaiņām?

– Es ļoti gribu un ceru, ka gan mediji, kas uzrauga šo konkursu, gan visi pārējie, kas interesējas par to, kas notiek ar LTV, negaidīs no jaunā vadītāja zilus brīnumus. Viņš viens nav spējīgs to vidi sakārtot, jo tā ir industrijas vide un to var sakārtot kopā ar Raidorganizāciju asociāciju, NRTP, Saeimu un budžeta devējiem. Var atrast ģeniālu menedžeri, bet viņš viens varēs uzburt vien vīziju. Bet tās īstenošanai vajag naudu! Ir, piemēram, LTV projekts, kā Ziņu dienestā veidot interaktīvo portālu, bet vajag naudu. Uzņēmuma vadītājam ir divi ceļi: nopelnīt to pašam vai iet pie budžeta devēja. Un tad tiek iesaistītas visas šīs organizācijas.

Pirms četriem gadiem jau sāka rakstīt jauno Radio un televīzijas likumu, kurā bija versija LTV budžetu piesaistīt procentuāli valsts budžetam, ka LTV atsakās no spota reklāmām (videoreklāmām) un paliek sponsoru lietas. Viss virzījās uz priekšu, līdz kaut kādā brīdī apstājās. Vienu brīdi pat bija sabiedriskie mediji kopā ar komercmedijiem nonākuši tiktāl, ka neoficiāli deputātiem teica – iespējams, būs streiks. Tajā brīdī ledus tā kā drusku sakustējās, bet viss atkal noklusa. Arī te viens cilvēks nevar neko izdarīt.

– Kāpēc cienījamus kandidātus, kurus amatā vēlētos redzēt gan eksperti, gan neeksperti, piemēram, Dzintri Kolātu vai vēl vienu otru, šis amats neinteresē, kas būtu neiedomājami, piemēram, BBC?

– Kaut kādā mērā ir tā pārmantojamība, ka sabiedriskajai TV vajadzīgs cilvēks, kas orientējas tieši tehnoloģiski medijā kā tādā. Jā, prioritāri ir saturs, bet pēc tam jāsaprot, kā to saturu var izveidot un novadīt līdz skatītājam. Kandidēt ir katra individuāls lēmums, bet domāju, ka pamatā ir nedrošība, kas līdz šim eksistējusi: tevi ieceļ, paiet divi mēneši, un tevi jau grib nocelt nost. To arī Kolāts publiski pateica. Kāpēc iet uz uzņēmumu, kur situācija ir tik ļoti nestabila, turklāt jāiet caur konkursu, par kura rezultātiem nevari būt drošs, un beigās nonāc krēslā, kurā pēc kādas situācijas maiņas tevi var sākt raustīt.

– Kāpēc jūs gribat kandidēt uz šādu nedrošu amatu? Tad jau labāk palikt, kur esat!

– Es esmu bijis uzņēmuma vadītāja vietnieks, zinu, uz kuru pusi uzņēmumu mēģināts virzīt, ir zināma komanda, un es ar savu kandidatūru piesaku to, ka LTV virzītos tajā virzienā, kur esam sākuši strādāt. Pašam palikt pasīvam būtu tāda merkantila domāšana: es te labāk izdevīgi sēžu un gaidu, kas notiks.

Mēs esam uzņēmuši ļoti lielu ātrumu, ko nevar mazināt, tāpēc visiem esmu pateicis, ka uzņēmums turpina Holšteina laikā iesākto, kamēr kāds cits neatnāks un nepateiks, ka viss ir citādi.

– Holšteins kādā diskusijā politisko spiedienu 10 ballu skalā (0 – nemaz, 10 – ļoti nozīmīgi) novērtējis ar 8 ballēm. Kā jūs cerat ar šo lietu tik galā – ar juridiskām izmaiņām vai tikai cilvēciskiem līdzekļiem?

– Politiskais spiediens manā izpratnē ir kaut kāda izteikta šantāža. Līdz šim neviens nekad man un, cik zinu, arī Holšteinam nav teicis: izdari to un to, tad tev būs tas un tas. Kamēr nav šāda veida šantāžas, tikmēr nav nekāda spiediena, un cilvēks var pieņemt savus lēmumus.

Es daru darbu saskaņā ar savu pārliecību un sirdsapziņu, un tā ir savā ziņā mana brīvība. Tajā brīdī, kad LTV tiešām ir kļūdījusies, piemēram, ar Putina sistēmu, pašam skaidri jāizlemj, un tad, ja piezvana kāds politiķis un paprasa, kas tur notiek, tad tā ir saruna, viedokļu uzklausīšana, bet vadītājs pēc tam pats pieņem lēmumu un spēj par to atbildēt. Ja tas lēmums ir izdarīts, vadoties no savas pārliecības, tad tas nav spiediens.

– Bet netiešs spiediens, piemēram, caur budžetu?

– Ja budžeta devējs, dodot naudu, izvirza jebkādus nosacījumus LTV saturam, tas neapšaubāmi ir spiediens. Un pakļaušanās vai nepakļaušanās tam jau ir katra ģenerāldirektora izvēle. Es noteikti negrasos pārdot savus darbiniekus tikai tāpēc vien, ka kāds varētu mēģināt izdarīt uz mani spiedienu. Pat ja tas ir budžeta jautājums.

– Iepriekš jūsu kandidatūra tika kritizēta par augstākās izglītības trūkumu, ko jūs tagad esot novērsis.

– Par to varu teikt lielu paldies Ilzei Jaunalksnei un tā laika Ziņu dienesta darbiniekiem, kas publiski ļoti cītīgi sekoja līdzi manai personai, un visiem bija skaidri zināms, ka man nav augstākās izglītības. Es no tā izdarīju secinājumus un pirms četriem gadiem iestājos Starptautiskajā praktiskās psiholoģijas augstskolā Uzņēmējdarbības fakultātē ar specializāciju uzņēmējdarbības vadībā/projektu vadībā vakara pilna laika studiju programmā. Četrus gadus no rīta nācu uz darbu LTV un no plkst. 18 līdz 21 braucu uz skolu. 2007. gada 21. decembrī man bija izlaidums.

Bet tolaik tas bija vairāk iegansts, jo nevēlējās, ka es šeit sāku strādāt. Tika pārmests, ka esmu Labvakar lobijs, ka nāku šo televīziju pilnīgi piebeigt. Ļoti daudz mistisku baumu un argumentu, bet arī es pats izdarīju secinājumus un, kā teicu savā runā izlaidumā, mainīju savas domas, jo sapratu, ka augstskola ir liela vērtība.

– Bet vai tagad šīs runas nav pieklusušas un arī netiks meklēti kādi iegansti?

– Nav pieklusušas, tāpat dažos laikrakstos uzzinu par sevi šo to jaunu un to, ka es joprojām gribu kaut ko iznīcināt vai esmu ko novājinājis. Radio Dita Arāja teica, ka es neesmu morāli tiesīgs kandidēt, ir arī citi viedokļi.

– Kādas ir tieši jūsu evolucionārās idejas, kas līdz šim realizētas LTV attīstībā?

– Es negribu tās lietas personificēt. Kad sāku darbu, LTV bija maksātnespējīga, bet tagad ir ļoti labi finansiāli sakārtota, kas gan nav tikai mans, bet komandas darbs. Mums izdevās Hameleonu rotaļu vietā laikā pirms Panorāmas palaist savu latviešu aktieru seriālu Neprāta cena. Tas reitinga kritums, kā dažkārt uzsver, nemaz nav bijis tik liels, ņemot vērā daudzu jaunu kanālu parādīšanos kā 3+, TV6 u. c. 2007. gadā pat panācām reitinga minimālu pieaugumu par 0,5%.

Laikā, kamēr es te strādāju, LTV7 ir izveidojies par aktīvu sporta kanālu, kas agrāk nebija tik izteikti, tajā bija milzīgs dažādu neatkarīgo producentu raidījumu pārsvars. Mēs pirmo reizi neprasām naudu no budžeta, bet tūlīt investēsim Ziņu dienesta tehnikā pašu nopelnīto naudu, ap 300 000 latu. Ir garš saraksts, par ko varētu stāstīt darbinieki, kas redz, ka lietas LTV tomēr virzās uz priekšu.

– LTV iepērk dažādu citu valstu televīziju, tai skaitā sabiedriskos, produktus, bet – vai pienāks latviešiem tie laiki, kad arī LTV ražos un pārdos?

– Izskatās, ka šis tas jau ir saražots, notiek sarunas ar Baltkrieviju par Likteņa līdumnieku iespējamu pirkšanu, runājam ar lietuviešiem par Neprāta cenas rādīšanu un, iespējams, pat par seriāla tālāku virzīšanu uz Krieviju. Pirmie aizmetņi ir.

Cita veida raidījumu pārdošanai problēma ir tā, ka līdz šim LTV orientējās tikai un vienīgi uz savu reģionu un, piemēram, populārzinātniska raidījuma, dokumentālo filmu ražošana, kas varētu interesēt citas televīzijas, prasa daudz līdzekļu un naudas. Mēs strādājam vienā nedēļā, ļoti intensīvi ražojam, un cilvēkresursi nemaz nav tik lieli, nav tik ilgs sagatavošanas laiks.

 

Latvijā visskeptiskāk noskaņotie iedzīvotāji Baltijā

LETA  01/31/08     Latvijā ir visskeptiskāk noskaņotie iedzīvotāji Baltijā par valsts ekonomisko attīstību, liecina "Eirobarometrs 68" ziņojums.

Kā šodien žurnālistus informēja ziņojuma par Latviju atbildīgās redaktores - "TNS Latvia" projektu vadītājas Revita Logina un Inta Priedola, ekonomisko situāciju kā labu vai ļoti labu Latvijā vērtē 16% iedzīvotāju, Lietuvā - 31%, Igaunijā - 67%.

Pērn pavasarī ekonomisko situāciju kā sliktu vērtēja 76% Latvijas iedzīvotāju, tagad - 81%.

Pēc Eiropas Komisijas Komunikāciju ģenerāldirektorāta pasūtījuma veiktais "Eurobarometer Standard" pētījums Latvijā tika veikts astoto reizi kopš iestāšanās Eiropas Savienībā (ES).

Saskaņā ar pētījumu Baltijas valstu iedzīvotāji ES uzticas vairāk, nekā tas ir vidēji Eiropā. Latvijā uzticēšanās ES ir nedaudz uzlabojusies.

Pētījums rāda, ka ES uzticas 50% Latvijas iedzīvotāju, kas ir mazliet virs ES vidējā rādītāja un krietni pārsniedz uzticību pašu valsts iestādēm. Vienlaikus tikai 30% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka ES ņem vērā Latvijas intereses.

Latvijā dzīvojošie vērtē arī ES attīstību optimistiskāk nekā Latvijas nākotni.

 

«Māju saimnieki» izmirst

Elmārs Barkāns, Žurnāls "Nedēļa"   01/31/08     Sētniekus godina tikai vienreiz gadā – ap Ziemassvētkiem, bet pārējā laikā viņus lamā uz nebēdu: par nenotīrītām ietvēm, nesakoptiem pagalmiem un kāpņu telpām un citām nebūšanām. Tāpat tas notika arī šajā gadumijā. Bet viss liecina par to, ka pēc dažiem gadiem vairs nebūs ko gratulēt un uz ko niknoties, jo sētnieka profesija nav ne prestiža, ne arī pienācīgi atalgota.

Vairāku Latvijas pilsētu pašvaldību "goda lieta" ir gadumijā atcerēties par sētniekiem un tad viņiem uz Ziemassvētkiem sarīkot balli, koncertu, pasniegt prēmijas... Arī šogad vairākas pašvaldības to noorganizēja. Bet ar to viss arī beidzas.

Nesen Rīgas vicemērs Jānis Dinevičs sūrojās, ka galvaspilsētā nepietiek sētnieku. Tajā pašā laikā viņš arī uzsvēra, ka tā īsti jau sētniekiem nevar "piesieties" – algas viņiem mazas, nav pat izstrādāts šīs profesijas darba apraksts. Vārdu sakot – it kā prasām tīrību, bet tieši atbildīgā par to nav. Savukārt namu apsaimniekošanas komercsabiedrības (bijušās namu pārvaldes) piebalso, ka sētnieki ir deficīts, neviens par tiem negrib kļūt, jo darba samaksa ir gaužām pieticīga – minimālā alga vai tuvu tai.

Pērn spēku zaudēja 1993. gada Arhitektūras un celtniecības ministrijas pieņemtie būvnormatīvi, kuros arī tika definēti sētnieka darba pienākumi un statuss. Pašlaik nav vairs pašas ministrijas, arī būtiski izmainījusies ekonomiskā situācija. Laikā, kad tapa "sētnieku noteikumi", privatizācija bija bērnu autiņos. Tolaik vēl bija iespējams sētniekiem piedāvāt dienesta dzīvokļus, kas nu vairs praktiski nav iespējams.

Liela daļa šo darbinieku jau ir gados, kuri, iespējams, savu darbu vēl veic "pateicībā" par kādreiz padomju laikā saņemtajiem mitekļiem. Tas galvenokārt attiecas uz teritorijām, par kurām lielākā vai mazākā mērā atbild pašvaldības vai bijušās namu pārvaldes, kuras nu pārtapušas par komercsabiedrībām.

Rezultātā sētnieki "izmirst". Par to liecina arī Nodarbinātības valsts dienesta (NVD) piedāvātās vakances, kur pieprasījums pēc šīs profesijas pārstāvjiem ir liels. Savukārt prestižs ir gaužām zems. Piemēram, kad skolas brīvdienās skolēni meklēja, kur piestrādāt, Kuldīgas NVD speciālistiem nācās dzirdēt šādas jauniešu vēlmes: "Darīšu visu, tikai ne sētnieka darbu."

Darba biržā un sludinājumos var atrast desmitiem piedāvājumu kļūt par sētnieku. Darba meklētājam pat ir visas iespējas izvēlēties sev vēlamo rajonu, apkopjamo teritoriju un tā tālāk. Vienīgi algu gan viņš nevar izvēlēties, un tas ir būtiskākais nosacījums. Nedēļa konstatēja, ka pārsvarā gadījumu tiek piedāvāta minimālā, kas nu ir 160 latu, vai pat mazāka alga. Tas nozīmē, ka darba devējs sētnieka darbu nenovērtē. Savukārt potenciālajam nekvalificētajam darba ņēmējam izdevīgāk par tādu pašu samaksu strādāt kādā noliktavā vai par naktssargu, kas ir daudz prognozējamāks darbs un nav atkarīgs no dabas untumiem, vienmēr siltās un apkurinātās telpās.

Rīgas pašvaldības SIA Vecmīlgrāvis valdes priekšsēdētājs Juris Šaicāns Nedēļai radušos situāciju skaidroja: "Protams, mums ir sētnieku deficīts, tāpat kā visām namu apsaimniekošanas sabiedrībām! Tam ir vairāki iemesli. Pirmām kārtām jau šis darbs ir nepatīkams. Piemēram, nav dienas, kad kādas mājas kāpņu telpa nebūtu piečurāta vai kaut kur izsisti stikli. Arī iedzīvotāji daudzdzīvokļu mājas vairs neuzskata par savu privāto dzīvestelpu, viņiem tās ir kopmītnes, viņi sapņo par privātajām savrupmājām. Tā ka arī paši iemītnieki vairs neciena ne savu māju, ne sētnieku."

Arī Rīgas namu apsaimniekošanas SIA Avotu nami vadītājs Alnis Iljans ir satraucies par "sētnieku problēmu", kura steidzami jārisina. Kā to izdarīt, viņš nespēj pateikt, jo "tas ir mantojums, ko esam saņēmuši no padomju laikiem un kuru vienas paaudzes laikā nevar atrisināt".

Avotu namos ir brīvas 13 sētnieku štata vietas. Tomēr Iljans noliedz, ka darba samaksa ir pārāk zema: "Daudzi strādā vairākas slodzes, un vienam otram alga ir pat ļoti ievērojama. Zinu, ka daži pat piestrādā citās saimniekmājās, izmantojot mūsu inventāru. Arodbiedrības jau apgalvo, ka mēs apspiežam sētniekus, taču tas tā nav. Mēs prasām rezultātu, bet daži iedomājas, ka viņiem pienākas alga par to vien, ka jau pulksten astoņos ir atnākuši uz darbu."

Pagaidām viens no nedaudzajiem normatīvajiem aktiem, kas definē sētnieku darbu, ir profesiju klasifikators, kurā teikts, ka "šīs atsevišķās grupas strādnieki slauka un tīra ielas, parkus, lidlaukus, stadionus vai citas sabiedriskas vietas, kā arī veic līdzīgus darbus".

Rīgas domes Komunālais departaments pašlaik izstrādā noteikumus, kuriem būs jāreglamentē sētnieku darbs pašvaldības īpašumā vai valdījumā esošajās ēkās. It kā jau viss būtu skaidrs, kas šajos darba pienākumos būtu jāietver, bet viens no galvenajiem aspektiem varētu būt tas, ka tajos tiks noteikta arī sētnieku darba samaksa.

Minimālā alga pienāksies gadījumos, ja vienreiz dienā tīrīs 2500 kvadrātmetru platību, divreiz dienā – 2000, bet trīsreiz dienā – 1400 kvadrātmetru lielu ietvi vai hektāru lielu zaļo zonu. Parasts ierindas pilsonis, protams, slaukāmo ietvi nerēķina kvadrātmetros, bet var parēķināt, ka 2000 kvadrātmetru platība ir apmēram 700 metru gara ietve (ja tās platums ir trīs metri). Protams, gadījumos, ja darbs ir apjomīgāks, sētniekam pienākas dažādas piemaksas. Tomēr no visa izriet, ka samaksa par vienu slodzi nebūs īpaši lielāka par minimālo algu.

Neiedziļinoties topošo noteikumu tekstā, pāris vārdos var rezumēt: galarezultātam jābūt tādam, lai sētnieka apsaimniekojamā teritorija būtu vienkārši sakopta. Šobrīd juridiski šā amata "pienākumi un atbildība" strikti nav noteikti nevienā normatīvajā aktā. Rīgas dome joprojām vadās pēc pašvaldības 1999. gada decembrī pieņemtajiem, vēl "vecajiem" Rīgas teritorijas un tajā esošo ēku un būvju uzturēšanas un saglabāšanas noteikumiem.

Katrā ziņā ar laiku sētnieku problēma saasināsies, jo no darba aizies vecie kadri, bet jaunie vietā nestāsies. To atzīst arī namu apsaimniekotāji, kuri apgalvo, ka gandrīz trešā daļa sētnieku savu darbu neveic pietiekami apzinīgi, taču viņus no darba atlaist nevar, jo tad vispār nebūs neviena, kas kops teritoriju. Par samilzušo problēmu liecina arī nesteidzīga pastaiga kaut vai pa galvaspilsētas centru, kuras laikā bieži vien varam nonākt "īstā Neapolē".

Biznesa augstskolas Turība sabiedrisko attiecību studenti pērnā gada nogalē veica pētījumu par sētniekiem. "Lielākā daļa apciemoto sētnieku atzina, ka viņiem visvairāk pietrūkst naudas un darba palīgtehnikas," teikts pētījumā. Kāds sētnieks studentiem atzina, ka "varētu kādas tehnikas vienības vairāk, tagad viss tikai roku darbs".

***

SĒTNIEKU ZIŅAS

Valmierā darbu uzsākusi pirmā SIA Valmieras Namsaimnieks mobilā sētnieku brigāde – tajā atkarībā no veicamo darbu apjoma darbojas divi līdz četri sētnieki. Iesākumā brigāde darbus veica, izmantojot uzņēmumam pagaidu lietošanā nodoto Valmieras brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības ugunsdzēšamo mašīnu, bet gada nogalē tai piešķīra jaunu transportlīdzekli – Renault ar septiņām sēdvietām un kravas kasti. Mobilā brigāde ieradīsies darbus veikt pēc pieprasījuma vietās, kur tas nepieciešams.

Ogrē tika nosaukti konkursa Labākais sētnieks Ogrē 2007 uzvarētāji. Par labākajām sētniecēm tika atzītas Lilita Šapele, Ramzija Deņisenko, Ināra Vovere, Marija Ivko un Ludmila Gužejeva. Visas uzvarētājas saņēma dāvanu kartes un diplomus.

Liepājas muzejs sadarbībā ar namu pārvaldi Vecliepāja sētniekiem Ziemassvētkos dāvināja koncertu.

Preiļu pilsētas ielās pēc remonta darbu atsākusi ielu tīrāmā mašīna, kas katru rītu savāc smiltis, tādējādi krietni atvieglojot darbu sētniekiem. Ielu tīrāmajai mašīnai Lietuvā veikts kapitālremonts, kas SIA Preiļu saimnieks izmaksāja 34 000 litu (ap 7000 latu). Jauna auto cena ir apmēram 40 000 latu, bet lietotas mašīnas iegāde izmaksātu 20 000 latu.

 

 Godmanis: līdzšinējās valsts eksporta atbalsta formas ir bankrotējušas

Apollo  01/31/08     Ministru prezidents Ivars Godmanis ceturtdien, piedaloties Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) ārkārtas padomes sēdē, pavēstīja, ka ilgtermiņā līdzšinējās valsts piedāvātās eksporta atbalsta formas faktiski ir bankrotējušas, portālu «Apollo» informēja Ministru kabinetā.

«Mēs šobrīd apzinām, kāpēc šīs programmas nav bijušas pietiekami sekmīgas. Tāpēc nekavējoties ir jārod risinājums, kā valsts var efektīvāk atbalstīt šo sfēru, izmantojot Eiropas Savienības struktūrfondus, iespējams, arī pārskatot nodokļu politiku attiecībā uz reinvestēto peļņu, kā arī energoefektivitātes paaugstināšanu,» pauda Godmanis.

Premjers aicināja darba devējus izvērtēt iespēju deleģēt nozaru speciālistus, ar kuriem valdība slēgtu līgumu, kas, savukārt, sniegtu savu skatījumu un priekšlikumus tautsaimniecības attīstībai, īpaši uzmanību veltot ražošanas, kā arī eksportējošo nozaru attīstībai.

Ministru prezidents un LDDK pārstāvji pārrunāja arī apstiprināto valdības 100 dienu neatliekamo pasākumu plānu un valdības rīcības plānu šim gadam.

Godmanis aicināja sniegt šiem dokumentiem vērtējumu, kritiku un ieteikumus, lai valdības darbs plāna realizācijā sekmētu ekonomikas attīstību, sabiedrības labklājības pieaugumu un vispārējā dzīves līmeņa celšanos valstī, akcentējot valsts sociālā atbalsta, pensiju un pabalstu palielināšanas saistību ar uzņēmējdarbības attīstību un uzņēmēju maksāto nodokļu pieaugumu.

Tāpat padomes sēdē liela uzmanība veltīta izglītības jautājumiem – īpaši profesionālās un augstākās izglītības atbilstībai darba tirgus prasībām.

Secināts, ka ir jāprecizē bezdarbnieku apmācības programmas atbilstoši darba tirgus prasībām un balstoties uz nozaru asociāciju sniegto informāciju par tām profesijām, kurās trūkst speciālistu.

 

Oktobrī 50,5% darbinieku alga bijusi mazāka par 300 latiem

DELFI  01/31/08    Pērn oktobrī, salīdzinot ar 2006. gada oktobri, darbinieku skaits, kas saņēma darba samaksu līdz 300 latiem, samazinājies no 65,5% līdz 50,5% no kopējā strādājošo skaita, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Darba samaksu no 300 līdz 400 latiem 2007.gada oktobrī saņēma par 12 000 darbinieku vairāk nekā 2006.gada oktobrī, un šīs algas grupas darbinieku īpatsvars kopējā strādājošo skaitā pieaudzis no 12,5% līdz 13,1%.

Vislielākais darbinieku skaita pieaugums šajā periodā bija darba samaksas grupā no 400 līdz 600 latiem – 49 900 darbinieki. Minētās algas grupas darbinieku īpatsvars kopējā strādājošo skaitā palielinājies no 13,4% līdz 18,7%.

Darba samaksas grupā no 600 līdz 800 latiem darbinieku skaits pieaudzis no 4,4% līdz 9%, darba samaksas grupā no 800 līdz 1000 latiem – attiecīgi no 1,9% līdz 4%, darba samaksas grupā no 1000 līdz 1500 latiem – no 1,5% līdz 3,1%, bet darba samaksas grupā virs 1500 latiem – no 0,9% līdz 1,6%.

Tomēr 2007.gadā nedaudz pieaudzis to darbinieku skaits, kas saņēma valstī noteikto minimālo mēneša darba samaksu. Ja 2006.gada oktobrī minimālo darba samaksu (90 lati) saņēma 66 200 strādājošo jeb 8,9% no darbinieku kopskaita, tad 2007.gada oktobrī minimālo darba samaksu (120 lati) saņēma 73 300 jeb 9,2%.

No kopējā strādājošo skaita valstī, kas 2007.gada oktobrī saņēma minimālo mēneša darba samaksu, 88,2% strādāja privātajā sektorā. Firmās, kurās strādājošo skaits ir zem 50, darbinieku skaits ar minimālo mēneša darba samaksu bija 82,5% no visiem privātajā sektorā strādājošajiem. Gandrīz katrs piektais darbinieks (19%) mikro un mazajos uzņēmumos saņēma darba samaksu minimālās mēnešalgas apmērā. Vidējās un lielajās privātā sektora firmās – ar darbinieku skaitu 50 un vairāk – minimālo mēneša darba samaksu saņēma tikai 4,3% no visiem strādājošajiem šajā uzņēmumu grupā.

Mikro un mazajos privātajos uzņēmumos ir arī ievērojami lielāks darbinieku skaita īpatsvars, kas saņēma darba samaksu līdz 200 latiem – 57,6%, turpretī vidējos un lielajos privātā sektora uzņēmumos – 22,1%, valstī kopā - 33,7%, sabiedriskajā sektorā – 19,5%.

Aplūkojot darba samaksas grupu līdz 300 latiem, darbinieku skaita īpatsvars ar šādu darba samaksu mikro un mazo privāto uzņēmumu grupā veidoja 73,3%, vidējos un lielajos privātā sektora uzņēmumos – 40,4%, kopā valstī – 50,5%, sabiedriskajā sektorā – 35,7%.

 

Vienojas par pasākumiem uzņēmējdarbības veicināšanai

DELFI  01/31/08     Ministru prezidents Ivars Godmanis (LPP/LC) ceturtdien vienojās, ka Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) mēneša laikā izstrādās ziņojumu par Latvijas tautsaimniecībā svarīgākajiem jautājumiem, lai tos kopā ar uzņēmējiem sekmīgāk risinātu.

LDDK vadītāja Elīna Egle portālam DELFI pastāstīja, ka to vidū ir pārrunāti jautājumi par to, vai Latvijas tautsaimniecībā nepieciešams noteikt prioritārās nozares vai prioritārās programmas, kā arī, ja nepieciešams, tad kādas tās būtu.

Tāpat svarīgi ir noskaidrot, kādas būtu nepieciešamās izmaiņas nodokļu politikā, lai atvieglotu uzņēmējdarbību. Kā piemēru Egle minēja izmaiņas nekustamo īpašumu nodoklī. Egle arī akcentēja, ka vitāli svarīgi ir uzlabot eksporta bilanci, jo patlaban eksports Latvijā ir neattīstīts.

Tāpat ir svarīgi izvērtēt kādu iespaidu uz darba devējiem atstās gaidāmais energoresursu cenu kāpums. Egle akcentēja, ka uzņēmējiem ir svarīgi zināt kad un cik lielā apmērā gaidāma energoresursu sadārdzināšanās.

Tāpat LDDK būs jāsniedz savs viedoklis par to, kā uzlabot izglītības kvalitāti, jo darba devēji aizvien ir neapmierināti par jauniešu neatbilstošo kvalifikāciju. Īpaša uzmanība jāpievērš profesionālās un augstākās izglītības atbilstībai darba tirgus prasībām. Jāprecizē bezdarbnieku apmācības programmas atbilstoši darba tirgus prasībām un balstoties uz nozaru asociāciju sniegto informāciju par tām profesijām, kurās trūkst speciālistu.

Visbeidzot LDDK cer, ka valdība ieviesīs tādus pašus noteikumus viesstrādnieku piesaistē kā Lietuva un Igaunija. Pārējās Baltijas valstīs ārzemju darbaspēku ir vieglāk piesaistīt.

Šī tikšanās lielā mērā notika valdības 100 dienu programmas un deklarācijas sekmīgākai izpildei. Tā kā to mērķi ilgtermiņā ir inflācijas mazināšana un Eiropas Struktūrfondu pilnvērtīgāka izmantošana, tad LDDK un valdība atkārtoti tiksies februāra un marta mijā.

 

Sociālie partneri, kuri runā mūsu vārdā

Bens Latkovskis, Žurnāls "Nedēļa"  02/01/08    Bieži tiek runāts par sociālo dialogu starp valdību, darba ņēmējiem un darba devējiem. Ko patiesībā nozīmē šis dialogs, kāds ir tā mērķis, kas un kāpēc tajā piedalās, mēģināja noskaidrot Nedēļa.

Dažkārt darba ņēmējs, kurš nav nevienas arodbiedrības biedrs, neizpratnē jautā – kāpēc valdība runā ar arodbiedrībām kā ar līdzīgiem partneriem? Cik tad patiesībā ir to arodbiedrību biedru un ko šīs arodbiedrības patiesībā pārstāv? Šie jautājumi nav nemaz tik absurdi, kā varētu likties pirmajā brīdī. Par arodbiedrību aktivitātēm parasti iznāk dzirdēt, kad tās prasa algas pielikumu budžeta iestādēs strādājošiem – pedagogiem, medicīnas darbiniekiem. Daudz retāk, pat grūti atcerēties kad, dzirdamas kādas plašākas aktivitātes, runājot par privātās struktūrās strādājošo sociālo aizstāvību. Līdz ar to rodas iespaids, ka arodbiedrības pārstāv tikai noteiktas, ne pārāk lielas darbinieku grupas intereses un to ietekme ir mazāka nekā tradicionāli pieņemts.

Līdzīgi var runāt arī par sociālā dialoga partneriem no darba devēju puses. Latvijā ir tūkstošiem uzņēmēju – darba devēju, bet tikai neliela daļa to apvienojušies Latvijas Darba devēju konfederācijā (LDDK). Tikpat pamatoti var rasties jautājums, vai šī organizācija nav uzurpējusi tiesības runāt visu darba devēju vārdā?

Vispirms noskaidrosim, kas ir sociālais dialogs. Pēc būtības tā ir Eiropas Savienības pagājušā gadsimta 80. gadu otrajā pusē izgudrota dialoga forma, kuras formālais mērķis ir interešu līdzsvarošanas modelis, kas nodrošinātu sociālo stabilitāti valstī. Tas ir konsultāciju mehānisms, kurā piedalās valdība, darba devēji un arodbiedrības. Eiropā sociālais dialogs tiek uzskatīts par neatņemamu demokrātiskas valsts sastāvdaļu un par vienu no būtiskākajiem instrumentiem stabilitātes un labu attiecību nodrošināšanā darba tirgū.

Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) priekšsēdētāja vietnieks Egīls Baldzēns kategoriski noraida jebkuras šaubas par viņa pārstāvētās organizācijas tiesībām runāt ar valdību un citiem sociālā dialoga partneriem kā lielākajam un ietekmīgākajam darba ņēmēju interešu aizstāvim valstī un uzsver, ka LBAS ir lielākā nevalstiskā organizācija valstī, kura pārstāv 160 tūkstošus arodbiedrības biedru 23 nozaru arodbiedrībās. "Nozaru un uzņēmumu koplīgumi, kuru slēdzēju viena puse ir kāda no LBAS arodbiedrībām vai arodorganizācijām, aptver 35% visu darbinieku Latvijā," uzsver Baldzēns. Viņš arī norāda uz to, ka gluži oficiāli, saskaņā ar panākto trīspusējo vienošanos par sociāli ekonomisko partnerību 2004. gada 1. oktobrī LBAS tiek savstarpēji atzīta par nacionāla līmeņa darbinieku interešu pārstāvi, bet LDDK – par nacionāla līmeņa darba devēju interešu pārstāvi. Šo dokumentu parakstīja Ministru prezidents Indulis Emsis, LBAS priekšsēdētājs Pēteris Krīgers, LDDK prezidents Vitālijs Gavrilovs un vienbalsīgi apstiprināja Ministru kabinets.

"Mūsu reālo ietekmi nosaka arodbiedrības biedru, dalīborganizāciju intereses un prasības, kā arī LBAS vadības un ekspertu nostājas, uzstādījumi un aktivitātes. Kopējo stratēģiju pieņem LBAS kongress, padome un praksē to īsteno LBAS valde," stāsta Baldzēns.

"Valdība, ja vēlas, protams, var ignorēt gan LBAS, gan LDDK priekšlikumus. Taču tādā gadījumā tā zaudē ievērojamas sabiedrības daļas vai pat absolūtā vairākuma atbalstu, zaudē varas likumību tautas acīs, zaudē iespējas veiksmīgi īstenot radikālas nepieciešamas pārmaiņas un izraisa sabiedrības aktīvākās daļas protestus, kā arī skaidru apziņu sabiedrības lielākā daļā, ka no šiem politiķiem neko nopietnu un labu nevar sagaidīt un katram vien pašam un ģimenei jāglābjas, kā var," skaidro Baldzēns. Viņš arī uzsver, ka ierēdņi, arī ļoti godprātīgi, ir izpildvara un politiķiem viņi diez vai norādīs uz vājajām vietām valdības nostājā, kā to parasti argumentēti dara sociālie partneri.

Kā piemēru tam, ka valdība ieklausās LBAS ieteikumos, Baldzēns min tieši viņu ierosināto diskusiju inflācijas ierobežošanas darba grupā. "Ja valsts vēlas ierobežot inflāciju un vienlaikus īstenot vairākus valsts finansētus lielus būvniecības projektus, tad tas ir tas pats, kas dziļa dekoltē "aizlāpīšana" ar kaklā piekārtu zelta ķēdīti un krustiņu. Piesaistot citus ekspertus no Latvijas Bankas, LDDK, Komercbanku asociācijas, Ekonomikas ministrijas, šajā un citos jautājumos gala rezultātā izdevās mainīt valdības sākotnējo nostāju pat par simts astoņdesmit grādiem," lepojas LBAS priekšsēdētāja vietnieks.

Pēc Baldzēna domām, tieši LBAS aktivitātes palīdzējušas pozitīvā virzienā risināt jautājumus par uzņēmuma ienākuma nodokļa atlaidēm, par neapliekamo minimumu strādājošo pensionāru algām. Ja to sistemātiski un stratēģiski nevirzītu darba grupās, ministrijās, valdības partiju programmu pieņemšanā, tad šīs tēzes nebūtu Godmaņa valdības deklarācijā. Tomēr viņš atzīst, ka ir liela inerce, pretestība tādām lietām, kas neapšaubāmi pozitīvi ietekmēs uzņēmumu konkurētspēju, mazinās ēnu ekonomiku, papildinās Valsts kasi un sociālo budžetu: "Reizēm valda nesamērīgs satraukums valsts pārstāvju pusē jautājumā, cik liels būs reālais, nevis aprēķinātais nodokļu samazinājums."

"Ir jāatzīst – sociāliem partneriem no valdības politiskā griba risināt samilzušās problēmas reizēm ir gandrīz vai "jāizsit". Kaut viens piemērs: darba emigrācija uz vecajām ES dalībvalstīm. Cik ilgi arodbiedrībām bija jānorāda, ka tāda darba alga ES kā Latvijā nevar un nebūs konkurētspējīga. Vēl 2006. gadā valdības vīri apgalvoja, ka lētais darbaspēks ir mūsu ekonomikas dzinējspēks. Arodbiedrības norādīja: 2004. gadā reālā darba samaksa pieauga par 2,4%, bet uzņēmumu vidējā peļņa – par 324%. Un arī 2007. gadā, kad bruto alga palielinājās par it kā 32,9%… Taču reālās algas pieaugumu var konstatēt, atņemot inflāciju (14,1%) un aplokšņu algu legalizāciju (ap 10%). Šos konkrētos lielumus ir noteikuši no arodbiedrībām pilnīgi neatkarīgi eksperti. Rezultātā reālais algas palielinājums 2007. gadā ir 8,8%. Savukārt aplokšņu algu legalizāciju vajag apsveikt un veicināt, nevis bremzēt, nosakot darba samaksas pieauguma tempus 10% gadā, un viss. Uzņēmumu vidējā peļņa, atbilstoši jaunākajiem Lursoft datiem, 2007. gadā bija 94,8%, krietni augstāk nekā 32,9% vai 8,8%," ar saviem aprēķiniem operē Baldzēns.

Viņš arī apgalvo, ka minimālās algas un ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamā minimuma straujš paaugstinājums panākts vienīgi ar arodbiedrību stingru nostāju. Pēc Baldzēna vārdiem, liela daļa valdības locekļu bija gatavi tikai nedaudz palielināt neapliekamā minimuma un minimālās algas apmēru – to nosakot 70 un 140 latu apjomā, nevis 80 un 160 latu, kā valdība galu galā arī lēma. Tiesa, viņš nevēlējās precizēt, kuri tad bija tie "ļaunie" ministri.

Baldzēns, paužot LBAS kopējo viedokli, uzskata, ka bez nopietnas nodokļu reformas nevar panākt atbalstu tautsaimniecības veiksmīgākai attīstībai un gūt ievērojami lielākus līdzekļus tautas labklājībai un veselības aprūpes sistēmai. Viņaprāt, reformā galvenais virziens – paplašināt iedzīvotāju ienākuma nodokļu maksātāju bāzi. Nevar būt tā, ka vieni maksā 25%, citi 15%, bet daži uzņēmēji praktiski legāli nemaksā nekādus nodokļus, bet gūst lielisku peļņu.

LDDK ģenerāldirektore Elīna Egle norāda, ka "šobrīd ir tā, ka sociālos partnerus un sociālo dialogu piemin kā inovācijas vietā un nevietā, tāpēc ļoti svarīgi par to stāstīt". Viņa uzsver, ka Latvijai ir jātiecas uz mērķi, kur jau uzņēmumu līmenī darba devējs un darbinieks strādā kopā, balstoties uz partnerības principu, nevis konfrontāciju. Ar valdības atbalstu jāveido progresīvi darba devēji, kuri vēlas motivētus darbiniekus, sasniedzot uzņēmējdarbības mērķus, un darbinieki, kuri apzinās savas iespējas un tiesības.

Starptautiski LDDK ir pārstāvēta Starptautiskajā darba devēju organizācijā (IOE), Uzņēmējdarbības un rūpniecības konsultatīvajā padomē (BIAC) pie Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD). Egle norāda, ka, nesen viesojoties Latvijā, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Darba devēju grupas prezidents Henri Malosse atzinīgi novērtējis sociālo dialogu Latvijā, uzsverot, ka tas ir labi strukturēts un tam ir arī liels izaugsmes potenciāls.

Līdz ar Latvijas iestāšanos ES LDDK uzdevumu loks ir paplašinājies. LDDK ārpolitikas stratēģiskais mērķis ir veicināt Latvijas uzņēmumu konkurētspējas paaugstināšanos un Latvijas labklājības līmeņa konverģenci ar vecajām ES dalībvalstīm, attīstot Latvijas ekonomiskās attiecības ar Baltijas, ES un citām pasaules valstīm.

Pašlaik galvenais likumdošanas darbs daudzos uzņēmējiem svarīgos jautājumos norit ES institūcijās Briselē. Tādēļ, lai nodrošinātu uzņēmējdarbības videi labvēlīgu tiesību aktu izstrādi un pieņemšanu, LDDK aktīvi iesaistās ES politikas un iniciatīvu veidošanā un īstenošanā atbilstoši Latvijas uzņēmumu interesēm.

Sociālais dialogs pēdējos 50 gados Eiropā kļuvis par nozīmīgu sociāli ekonomiskās attīstības un inovāciju veicinošu faktoru ES dalībvalstīs.

 

Kredītu bums beidzies

Ilze Zālīte,  Diena  02/02/08    Finanšu ministrija vērtēs, vai atteikties no nodoma vēl stingrāk iegrožot kreditēšanu.

Gan mājokļu iegādes, gan patēriņa kredītos pērn mājsaimniecībām izsniegta mazāka summa nekā 2006.gadā, liecina Latvijas Bankas (LB) statistika. Gan LB, gan ekonomisti kredītu apjoma mazināšanos skaidro gan ar vasarā ieviestajiem kreditēšanas iegrožojumiem, gan ar banku konservatīvāku kredītpolitiku. Ekonomisti uzskata, ka arī turpmāk aizdevumos vairs neizsniegs tik daudz naudas kā iepriekšējos gados, tāpēc iecerētā vēl stingrāka kreditēšanas iegrožošana vairs nav aktuāla. Atbildīgā Finanšu ministrija (FM) šo priekšlikumu sola izvērtēt.

LB dati liecina, ka mājsaimniecībām patēriņa kredītos pērn beigās bija izsniegts Ls 721 milj. No tiem teju Ls 128 milj. bija izsniegti pagājušā gada laikā. Līdz ar to kopējais patēriņa kredītportfelis pērn beigās bija par 21,5% lielāks nekā 2006.gada nogalē. Aizpagājušajā un 2005.gadā patēriņa kredītportfelis auga straujāk - par 60% līdz 70%, kad arī šajos aizdevumos tika izsniegts vairāk. "Cilvēkiem nevajag tik daudz naudas, un bezgalīgi ņemt kredītus nevar," skaidro Latvijas krājbankas pārstāve Olga Ertuganova. Viņasprāt, pērnā patēriņa kreditēšana rāda, ka šajā ziņā "piesātinājuma punkts" ir garām.

Tāpat tas ir mājokļu iegādes finansēšanā - kredītos pērn izsniegts mazāk nekā iepriekšējā gadā, jo lielās bankas kļuva piesardzīgākas un valsts noteica kreditēšanas ierobežojumus. Tie, pēc Latvijas Universitātes pasniedzējas Margaritas Dunskas domām, palīdzēja arī būtiski bremzēt patēriņa kreditēšanu. Viņa pauda viedokli, ka "šajā brīdī valstij nevajadzētu ieviest jaunus pasākumus un regulējumus".

Sākotnēji, kā Diena jau ziņoja, bija doma samazināt slieksni no pašreizējām 100 līdz 20 minimālajām mēnešalgām, kad pirkumiem kredītā nepieciešama vismaz 10% iemaksa, kā arī VID izziņa par kredītņēmēja legālajiem ienākumiem. Tagad FM prasa normatīvu grozījumos noteikt augstāku - 50 minimālo mēnešalgu - slieksni. Tā kā kreditēšana mazinās, FM vērtēs, vai atsaukt savu priekšlikumu, Dienai teica FM valsts sekretāra vietnieks Dāvids Tauriņš.

 

 

 

Sabiedrības un individuālās veselības lietā...

 

 

 

Latvijā pastāvot iespēja cilvēkiem ar citu seksuālo orientāciju adoptēt bērnu

LETA  01/24/08    Latvijā pastāv iespēja cilvēkiem ar citu seksuālo orientāciju adoptēt bērnu, šodien Latvijas Televīzijas raidījumā "100.pants" sacīja Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra direktore Ilze Brands-Kehre.

Viņa sacīja - ja divi homoseksuāli cilvēki pieteiktos adoptēt bērnu kā ģimene, tas nebūtu iespējams, jo Latvijā nav atļautas viendzimuma laulības, taču, ja bērnu adoptēt pieteiktos viens no šiem cilvēkiem, teorētiski viņš bērnu adoptēt varētu. "Tad būtu interesanti pavērot šo procesu, vai viņam tas izdotos vai ne," teica Brands-Kehre.

Viņa arī norādīja, ka patlaban Latvijā sabiedrības attieksme pret homoseksuāliem pāriem ir negatīva un valdībai vajadzētu rūpēties, lai tā normalizētos.

Kā ziņots, LPP/LC Saeimas frakcija kategoriski noraida homoseksuālu attiecību un viendzimuma pāru kopdzīves pielīdzināšanu ģimenei, turklāt norāda, ka atļauja homoseksuāliem pāriem pretendēt uz ģimenes statusu un adoptēt bērnus ir pretrunā Satversmei, kuras 110.pants paredz, ka "Valsts aizsargā un atbalsta laulību - savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības."

LPP/LC ,norādot, ka iecere homoseksuāliem pāriem ļaut adoptēt bērnus ir pretrunā ar Satversmi, jauc jēdzienus, atklāj savu zināšanu trūkumu un aplami izprot Satversmē noteiktās pamattiesības, norāda "Mozaīka".

Apvienība uzsver, ka Satversmes 89.pants noteic, ka Latvija atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Latvijai saistošajiem starptautiskajiem līgumiem.

Latvijai kā Eiropas Padomes dalībvalstij ir saistoša Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija, kas ratificēta 1997.gadā. Gan pati Konvencija, gan Saeimas pieņemtais likums, ar kuru šī Konvencija ir ratificēta, skaidri nosaka, ka valsts atzīst Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) tiesības interpretēt Eiropas Cilvēktiesību konvenciju. Līdz ar to jebkurš ECT spriedums kā Konvencijas interpretācija ir saistošs visām valstīm, kas ir ratificējušas Konvenciju, skaidro apvienībā.

Tas nozīmē, ka Satversmē noteiktās pamattiesības ir interpretējamas atbilstoši Konvencijai un ECT spriedumos noteiktajai Konvencijas normu interpretācijai. Arguments, ka ECT spriedums ir pretrunā ar Satversmi, ir ne tikai aplams, bet pēc savas būtības neiespējams, uzsver "Mozaīka".

ECT 22.janvārī publicētajā spriedumā "E.B. pret Franciju" ir atzinusi, ka seksuālā orientācija nevar būt par pamatu, lai personai liegtu adoptēt bērnu, jo tas ir uzskatāms par diskrimināciju. Šajā lietā kāda Francijas pilsone vērsās ECT pret Franciju, jo uzskatīja, ka viņai tika liegtas tiesības adoptēt bērnu tikai tāpēc, ka viņa ir lesbiete.

Līdz ar to runa nav par homoseksuāla pāra tiesībām adoptēt bērnu, bet gan par viena indivīda tiesībām adoptēt bērnu, neskatoties uz šā indivīda seksuālo orientāciju, uzskata "Mozaīka".

Apvienība norāda, ka Latvijas normatīvie akti ļauj adoptēt bērnu ne tikai laulātajiem, bet arī atsevišķiem indivīdiem. Līdz ar to Latvijas tiesiskais regulējums adopcijas jomā nav pretrunā ar ECT lietā "E.B. pret Franciju" sniegto Konvencijas interpretāciju un arī Latvijā gan heteroseksuāli, gan homoseksuāli indivīdi ir tiesīgi adoptēt bērnu, ja viņi iztur bāriņtiesas veikto izpēti, uzskata "Mozaīka".

"Mozaīka" atzīmē, ka LPP/LC savā paziņojumā norāda, ka ECT spriedums lietā "E.B. pret Franciju" esot pretrunā ar Satversmes 110.pantu, jo tas nosaka, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību - savienību starp sievieti un vīrieti un ģimeni.

"Mozaīka" norāda, ka, piemēram, ECT lietā "Keegan pret Īriju" ir norādījusi, ka jēdziens "ģimene" nav saistāms vienīgi ar attiecībām, kas balstītas uz laulību, tas var ietvert arī citas "de facto ģimenes" saites, piemēram, gadījumos, kad puses dzīvo kopā ārpus laulības. Bet lietā "Kroon un citi pret Nīderlandi" ECT ir norādījusi, ka, interpretējot jēdzienu "ģimenes dzīve", bioloģiskā un sociālā realitāte ir prioritāra salīdzinājumā ar likumisko pieņēmumu.

Līdz ar to "Mozaīka" uzskata, ka LPP/LC ar savu paziņojumu piešķir Satversmē ietvertajām normām nepatiesu saturu, pierāda, ka nepārzina normatīvos aktus, kas Latvijā regulē adopcijas jautājumus, un sniedz paziņojumus par ECT spriedumu, ar kuru nav iepazinušies.

Apinis: Latvijā ir 10 līdz 15 ārsti, kas izspiež naudu no pacientiem

DELFI  01/29/08     Latvijas ārstu vidū ir tikai aptuveni 10 līdz 15 ārsti, kuri tieši vai netieši no pacientiem izpiež naudu, pārējie mediķi ir satraukti par šo aplokšņu attiecību attiecināšanu uz visu Latvijas ārstu saimi, otrdien LNT raidījumā "900 sekundes" sacīja Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis.

Apinis norādīja, ka ārstu un arī jaunā veselības ministra rīcībā ir informācija par aptuveni 10 līdz 15 mediķiem, kas lielākoties esot ķirurģiskā profila mediķi, un kuri "tieši vai netieši izspiež no pacientiem naudu".

"Kolēģu vidū ir šāda informācija," sacīja Apinis, atsakoties paust kādus uzvārdus.

Pēc Apiņa domām, neesot pareizi, ka pār visu mediķu saimi ir izveidojies priekštats kā par "aplokšņu ņēmējiem". Piemēram, dažādās laboratorijās, rentgenos vai pediatrijā strādājošie nekas neesot ņēmuši "pat piecīti" un viņi ir satraukti par informāciju, "ka viņiem kaut ko dod".

Apinis pauda viedokli, ka ārstu pateicību jautājumu iespējams atraisināt trīs veidos. Pirmais, ko rosinot sabiedrība par atklātību "Delna", "nošaut vai vismaz nocirst roku" katram, kurš dod un ņem "aploksnes". Otrā – divkāršot finansējumu veselības aprūpes sistēmai līdz 6 % no iekšzemes kopprodukta, kas pats par sevi atrisinātu šo problēmu kā tas esot jau noticis Igaunijā. Trešais risinājums esot iekasēt nodokļus no "pateicībām", taču sākotnēji, pēc Apiņa domām, būtu jānosaka nodokļu amnestija, lai pacienti brīvi varētu iemaksāt "pateicības" slimnīcu kasēs, bet tikai pēc kāda laika no tām sāktu iekasēt nodokļus.

Jau vēstīts, ka jaunais veselības ministrs Ivars Eglītis nesen nācis pie atziņas, ka ārstu – pacientu "pateicību" jautājumu labāk vispār nerisināt, jo "pateicības' jau tagad varot brīvi maksāt slimnīcu kasē. Pēc Eglīša domām, šis jautājums pats atrisināsies, pieaugot ārstu algām un pacientu inteliģences līmenim.

 

Valstī sākusies gripas epidēmija

DELFI  01/29/08    Pagājušajā nedēļā Latvijā vidējā saslimstība ar gripu bija 153 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem, liecina Sabiedrības veselības aģentūras (SVA) informācija. Tas nozīmē, ka Latvijā ir sākusies gripas epidēmija, portālu "Delfi" informēja SVA.

SVA epidemiologi norāda, ka pašlaik Latvijā ir novērojama reģionāla gripas izplatība vidēji - mērenā intensitātē un šajā, kā arī nākamajā nedēļā varētu vēl pieaugt gripas izplatība gan teritoriālā, gan saslimstības intensitātes apmērā. Gripas epidēmija reģistrēta arī 16 no 27 Eiropas Savienības valstīm.

Pagājušajā nedēļā gripas gadījumi ir reģistrēti lielākajā daļā Latvijas – 16 teritorijās no 31 monitoringā ietvertās, bet gripas epidēmija ir reģistrēta Aizkraukles, Alūksnes, Daugavpils, Jelgavas, Preiļu, Rīgas un Tukuma pilsētās un rajonos.

Gripa reģistrēta arī Bauskas, Gulbenes, Jēkabpils, Krāslavas, Liepājas un Ogres pilsētās un rajonos, bet tur saslimstība nepārsniedza epidēmisko slieksni.

Ar aizdomām par saslimšanu ar gripu slimnīcās pagājušajā nedēļā ievietoti 85 pacienti, slimnīcā ārstējas arī divi slimnieki ar gripas izraisītām komplikācijām.

Tāpat kā iepriekš, ar gripu slimo galvenokārt bērni vecumā līdz 15 gadiem, bet vismazāk slimo iedzīvotāji, kas vecāki par 65 gadiem. Ir samazinājies arī izglītības iestāžu apmeklējums: pagājušajā nedēļā bērnudārzus apmeklēja 67% audzēkņu, bet skolas – 86% audzēkņu.

Ar gripu var inficēties ieelpojot gaisu, kas satur gripas vīrusus, vai lietojot priekšmetus, uz kuriem atrodas slimā cilvēka deguna un rīkles izdalījumiem.

SVA aicina sargāt sevi, lai izvairītos no saslimšanas ar gripu un citām elpceļu infekcijām, kā arī ierobežotu tālāku to izplatīšanos.

 

Iemaksas ārstiem kasē nepieņem

Māra Libeka, Latvijas Avīze  01/30/08     Runājot par neoficiālajiem maksājumiem, nevajagot lietot terminu "legalizēšana", jo ārstam var pateikties oficiāli, samaksājot pēc paša izvēles naudas summu slimnīcas kasē, norādot, kuram ārstam tā paredzēta. To teicis veselības ministrs Ivars Eglītis un nosaucis Paula Stradiņa klīnisko universitātes slimnīcu kā vienu no trim, kur notiekot šādi norēķini.

Lai noskaidrotu, kā darbojas oficiālo pateicību sistēma, izvaicāju Stradiņa slimnīcas medicīnas direktori Anitu Kalēju, kura pirms šā amata bijusi neatliekamās medicīniskās palīdzības ārste, vadījusi arī Stradiņu neatliekamās medicīnas palīdzības centru un strādājusi par reanimatoloģi anestezioloģi.

M. Libeka: – Nupat veicu eksperimentu – abās slimnīcas kasēs gribēju iemaksāt pateicības naudu Torakālās ķirurģijas centra vadītājam Jāzepam Baško, jo viņš spējis centru noturēt labā līmenī un nupat tas nosvinēja pusgadsimta jubileju. Bet kasieres neņēma pretī manu maksājumu, jo administrācija neesot izdevusi rīkojumu, lai viņas varētu pieņemt šādus maksājumus. Vai ministrs runājis nepatiesību?

A. Kalēja: – Pateicības naudu var iemaksāt nevis kasē, bet gan Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas attīstības fondā, kurš darbojas kopš 2000. gada. Līdzekļi tiek izlietoti galvenokārt mediķu izglītošanai, zinātniskiem projektiem un slimnīcas attīstībai.

– Vai daudz ir to slimnieku, kas šādā veidā pateicas?

– Iemaksas konkrētiem ārstiem mūsu slimnīcā netiek praktizētas. Šāda iespēja prasītu ļoti rūpīgu juridisko un ekonomisko aspektu izpēti. Fondā var iemaksāt tikai juridiskas personas. Aizvadītajā gadā fonds ir saņēmis 100 tūkstošus latu slimnīcas nodaļu remontam, aparatūras iegādei, ārstu izglītošanai… Privātpersonu pateicības drīkst būt tikai kā mērķziedojumi nodaļai, kur slimnieks ārstējies. Slimnieki šo iespēju izmanto, un šie mērķziedojumi veido apmēram 4 – 5% no iemaksām fondā.

– Vai sponsori saņem kādas priekšrocības ārstēšanas procesā?

– Īpašas pretimnākšanas ārstniecības procesā nav. Bet reizi gadā slimnīcas kolektīvs kopā ar sponsoriem apmeklē operas izrādi un pēc izrādes, izsniedzot diplomus, pasaka paldies visiem, kas slimnīcai finansiāli palīdzējuši. Šogad 7. februārī kopā noskatīsimies baletu "Gulbju ezers".

– Vai tomēr nebūtu vienkāršāk ļaut slimniekiem samaksāt ārstam kasē, nevis fondā?

– No vienas puses, liekas pareizi tas, ko ministrs Eglītis saka, – aiziet uz kasi un samaksāt –, bet tam nāk līdzi citas lietas un vispirms tas, ka pacientam, maksājot kasē, nav pārliecības, ka tiks sasniegts mērķis. Man šķiet, ja šādus oficiālos maksājumus atļautu ar pavēli vai rīkojumu, tad diezin vai tie darbotos. Slimnieks tik un tā gribēs to naudu iedot ārstam rokās un ieskatīties acīs cerībā, ka mediķis pret viņu būs maksimāli uzmanīgs. Pacients tādējādi grib nopirkt ārsta attieksmi. Ja maksātu pēc ārstēšanas, tad viņam droši vien pazustu šī līdzdalības izjūta.

Drīzāk jārada tāda sistēma, lai pacients saprastu, ka viņam nav vajadzības maksāt, jo viņu tāpat labi un pareizi aprūpēs. Tas ir tas ideāls, pēc kā mums vajadzētu tiekties un pie kā mēs slimnīcā strādājam.

– Stradiņa slimnīcu piemin ar labu vārdu kā slimnīcu, kur var saņemt augsti kvalificētu medicīnisko palīdzību, bet ne ar tik labu vārdu kā medicīnas iestādi, kur ārsti visvairāk prasot pacientiem maksāt, apejot kasi. Vismaz šāda informācija bija iepriekšējam veselības ministram Gundaram Bērziņam.

– Ilgi strādāju par neatliekamās palīdzības ārsti un anestezioloģi reanimatoloģi, tāpēc zinu, ka šo medicīnas nozaru speciālistiem pacienti papildus nemaksā. Tie gadījumi, kad ārsts slimniekam prasa naudu, ir viennozīmīgi nosodāmi.

– Vai slimnieki nāk un sūdzas jums, ka viņiem izspiež naudu?

– Medicīnas direktores amatā esmu trešo mēnesi un vēl neesmu saņēmusi nevienu sūdzību. Redzat, tur jau uzreiz ir jābūt pierādījumam, ka ārsts ir licis pacientam samaksāt viņam personīgi, bet to ir tikpat kā neiespējami pierādīt.

– Bet var jau arī neprasīt – slimnieks guļ nodaļā trīs dienas un neviens ārsts pie viņa nepienāk. Vai tad nepastāv arī šāda bezvārdu izspiešanas forma?

– Tā nav tipiska, bet atrisināma situācija, jo ir izsekojama un pārbaudāma. Ja pacientam šķiet, ka ar viņa veselības aprūpi kaut kas nav kārtībā, viņam jāvēršas pie nodaļas vadītāja vai slimnīcas administrācijas. To, ka slimnieks trīs dienas nav apskatīts, var redzēt medicīnas dokumentos, tātad to var pārbaudīt. Te gan jāteic, ka ne vienmēr slimnieki orientējas situācijā. Ja ieliek slimnīcā, piemēram, pirms svētkiem, tad svētku laikā ir tikai dežūrārsts un nebūs tā, ka šajā laikā pie slimnieka katru dienu vizītē nāks ārstējošais ārsts.

– Vai jūs varat iedomāties situāciju, ka pacients dod naudu, bet ārsts atsakās?

– Principā varu to iedomāties, bet tur jāskatās, kāds ir tas devējs. Dažkārt devējs apvainojas, ja ārsts no viņa neņem.

– Kā parasti dod? Vai bāž arī kabatā?

– Bāž kabatā, dod aploksnē, grāmatā un citos veidos. Došanas veidi jau zināmā mērā ir folklorizējušies. Kad vēl strādāju par ātrās palīdzības ārsti, šad tad gadījās būt pie tādiem pacientiem, kas cenšas ārstam ar asarām acīs iedot latu, bet, ja to neņem un atstāj turpat pie televizora, apvainojas.

Tikai tad, kad cilvēku domāšana būs pilnīgi citāda un nebūs pat prātā maksāt, maksāšana izzudīs, jo nebūs kas dod.

– Kā jūs saucat to naudu, ko pacients ārstam samaksā uz rokas?

– Vairāk vai mazāk tā ir nosaucama par pateicības naudu. Tā nauda, kas tiek prasīta pirms ārstēšanas, nav nekāda pateicība.

– Daudzos gadījumos ārstiem maksā tāpēc, lai apietu rindu un ātrāk saņemtu vajadzīgo izmeklējumu. Daudziem tas ir dzīvības un nāves jautājums. Vai jūs kā slimnīcas administrācijas pārstāve šim faktam esat pievērsusi uzmanību?

– To izkontrolēt ir ļoti sarežģīti, lai neteiktu, ka neiespējami. Ja politiķi spēs atrast kādu risinājumu, slimnīca droši vien tam pakļausies.

Hroniskie slimnieki nodibina labas attiecības ar saviem dakteriem un iegūst privilēģiju savam ārstam zvanīt personīgi un sarunāt vizīti vai izmeklējumus. Tā nav normāla situācija valsts slimnīcā, bet ir normāla privātajā medicīnā, kur ārstu drīkst traucēt jebkurā diennakts laikā. Es pieļauju, ka arī mūsu slimnīcā ir ārsti, kas pieņem slimnieku ārpus rindas, jo slimnieks personīgi ir nopircis ārsta zināšanas jebkurā slimniekam izdevīgā laikā. Ja ārsts pieļauj šādu situāciju, tā ir viņa atbildība, bet slimnīcas administrācija to neatbalsta.

– Slimniekiem gan tas ir izdevīgi, jo nav jāgaida rindā un arī ārsts tiek pie papildu maksājuma…

– Jā, slimniekam tas ir izdevīgi, bet uz citu slimnieku rēķina.

Ja viss darbs, ko ārsts veic, tiktu uzskaitīts un par to samaksāts, ārstam būtu izdevīgi pieņemt šos cilvēkus oficiāli. Jo vairāk slimnieku izārstē, jo alga ir lielāka – tādam vajadzētu būt darba samaksas principam un pie tā slimnīcas administrācija patlaban strādā. Ja ārstam nemaksātu par slodzi, bet gan pieņemtajiem un izārstētajiem pacientiem, tad varētu pateikt, cik liela ir faktiskā slimnieku plūsma Stradiņos. Šīs izmaiņas motivētu ārstu pieņemt pacientus vienā ārstniecības iestādē, nevis, piemēram, trijās. Tas būtu izdevīgi visiem – gan pacientiem, gan ārstam, gan slimnīcai.

Varam strīdēties, vai, ņemot vērā inflāciju, 200 latu 2007. gadā ir liels pielikums pie algas, salīdzinot ar 2006. gadu. Jā, tas nav tik daudz, cik gribētos, bet tas tomēr ir kaut kas. Ārsts jau sāk domāt, vai viņam vajadzētu braukt kilometriem uz nākamajām divām dežūrām vai labāk tomēr pieņemt tos pacientus, kas grib apiet kasi un rindu, šeit uz vietas Stradiņos.

Risinājums nav vienkāršs, un tas ir ļoti rūpīgi jāsagatavo. Es to redzu kā vienu no saviem svarīgākajiem uzdevumiem. Tā jau nav tikai mana atklāsme, bet gan slimnīcas stratēģija, kas palīdzētu izskaust kādam maksāt kaut ko papildus. Stradiņa slimnīcā var saņemt maksas pakalpojumus pēc noteikta cenrāža. Ja ir vēlēšanās tikt vizītē pie konkrēta profesora, var pierakstīties rindā un samaksāt kasē noteikto summu. Bet rodas jautājums, ko ar to tikšanu pie profesora iesākt tālāk! Profesors konsultēs un dos savu slēdzienu, bet jāārstē primārās aprūpes jeb ģimenes ārstam. Stradiņos diezgan bieži sastopami tā sauktie pacienti ceļotāji. Ja viņiem šķiet, ka ģimenes ārsta taktika nav bijusi pareiza, viņi piesakās pie speciālista vienā slimnīcā, pēc tam pie tāda paša speciālista citā slimnīcā un vēl trešajā slimnīcā, un tad nāk ar trim nedaudz atšķirīgiem slēdzieniem un jūtas ļoti aizvainoti, jo viņus neviens neārstē, turklāt ģimenes ārsts viņus vispār nepieņem, jo ārstam ir izveidojies savs konkrēts viedoklis par attiecīgo pacientu. Ar šīm personām ārstiem ir ļoti grūti. Ja pacients pats izvēlas analīzes un procedūras, būtu labi, ja viņš saprastu, ka vienam ārstam tomēr tos izmeklējumus vajadzēs salikt kopā.

– Mediķu arodbiedrība ļoti cerēja, ka valdība 100 dienās vismaz centīsies atrisināt neatliekamās palīdzības mediķu sociālo garantiju jautājumu, bet valdības neatliekamajos uzdevumos šādi centieni neparādās. Kādas tam var būt sekas?

– Vairs tikpat kā nav rezidentu, kas izvēlas neatliekamo medicīnu. Tāpēc politiķiem ar steigu ir jādomā, kā šo specialitāti veidot pievilcīgāku. Ir skaidrs, ka šis darbs ir ļoti grūts. Kad mēs bijām jauni (smejas), zinājām, ka tas ir jādara, bet nedomājām, kāpēc man tas ir jādara. Šajā darbā jutāmies atbildīgi par pasauli. Joprojām viena daļa no vecākā kaluma ārstiem, kas vēl strādā ātrajā palīdzībā, dzīvo ar šādu pārliecību.

A. Kalēja: – Bet apkārtējā pasaule ir orientēta, ka katram ir tiesības atpūsties, ir vēl daudz citu tiesību, un tad ārsts sāk domāt – bet kāpēc tieši man ir jāglābj tā pasaule? Studenti redz, ka ir specialitātes, kur vieglāk un vienkāršāk var nopelnīt iztiku. Neatliekamās palīdzības ārsti iet projām, bet jauni vietā nenāk. Turklāt šajā specialitātē strādā galvenokārt sievietes un tie daži vīrieši ir zelta vērtē.

Neatliekamās palīdzības ārstam ir jābūt ļoti lielai algai, jo šis darbs prasa ļoti labas zināšanas. Tur jābūt principiāli citai domāšanai. Esmu ilgi veikusi šo darbu un zinu, kā mainījās mani uzskati procesa laikā. Principā šis darbs ir ļoti interesants, un, ja esi to veicis piecus vai desmit gadus, vairs nav īsti no kā baidīties medicīnā kopumā. Skaidrs ir arī tas, ka ne visi cilvēki var šo darbu veikt. Ja topošajam mediķim patīk lēni un prātīgi iedziļināties situācijās, tad jākļūst par ģimenes ārstu vai citu speciālistu. Ja ir labas rokas, galva un laba reakcija, tad šis cilvēks ir piemērots darbam neatliekamās situācijās.

– Cik liela ir Stradiņa slimnīcas ārstu alga, sākot no mazākās līdz lielākajai?

– Vidējā alga par slodzi, piemēram, 2007. gada novembrī, bija 767 lati, bet ārsti parasti strādā pusotru slodzi. Ārstam iesācējam alga ir nedaudz lielāka par 400 latiem. Par šo gadu dati vēl nav apkopoti.

– Ko jūs gribat sagaidīt no jaunā veselības ministra un valdības kopumā?

– Būtu jauki, ja nemainītos pieņemtā un apstiprinātā veselības aprūpes politikas līnija, vispirms samaksas sistēmas optimizēšana, ko nodrošina ministrijas aparāts. Būtu tikai normāli, ka nākamais ministrs pārņemtu iepriekšējā ministra labākos darbus un tos turpinātu. Mēs sekojam līdzi arī arodbiedrības aktivitātēm, un gribētos, lai ministrijas un arodbiedrību sarunas beigtos nevis ar tiesu, bet mierizlīgumu.

 

Dzimtajā sētā jaunieši atgriežas tikai kā ciemiņi

Diena,  01/31/08    Nav darba, izaugsmes un izklaides iespēju — galvenie argumenti, kādēļ viņi neatgriežas. Ko darīt?

Edijs Orlovskis (18) no Sabiles, mācās 12.klasē

Pēc vidusskolas braukšu mācīties uz Rīgu, te nav iespēju apgūt to, ko vēlos. Arī pēc studijām neatgriezīšos, jo nebūs kur strādāt. Pašlaik dzīvoju piecus kilometrus no Sabiles — Abavciemā, kur nav ne veikala, ne pasta, tikai pamatskola, ko arī laikam slēgs, un bibliotēka, kurā trīs reizes nedēļā pieejams internets. Sabilē ir bibliotēka, skola un pāris veikalu, bet tas arī viss. Sporta halli ceļ jau 12 gadu.

Linda Brīdiņa (18), Smiltene, mācas 12.klasē

Braukšu prom. Tālu jau ne, uz Rīgu, kur ceru iestāties Rīgas Stradiņa universitātē. Gribu kļūt par ārsti. Smiltenē jau nav kur iegūt augstāko izglītību, arī darba iespējas nav visai plašas. Tāpēc pēc augstskolas diez vai atpakaļ nākšu. Dzīves vietu varbūt te ir vieglāk atrast nekā Rīgā, tomēr svarīgs ir arī naudas jautājums — Rīgā algas ir augstākas nekā Smiltenē. Ļoti ceru pēc studijām tikt strādāt Stradiņos.

Igors Afļitunovs (23) no Kuldīgas, strādā tirdzniecībā Rīgā

Aizbraucu, jo Kuldīgā nav darba, izaugsmes iespēju un ar hobijiem grūti nodarboties. Pirms dažiem gadiem ar draugiem izcīnījām mazu skeitparku, bet tur ir tikai viena rampa, ar to ir par maz. Tagad Rīgā trenējos Grīziņkalna skeitparkā. Nesen man piedāvāja sagādnieka darbu Kuldīgā, taču samaksa bija maza — Ls 300 "uz papīra". Ja varētu iegūt labi apmaksātu darbu, atgrieztos. Negribas eksistēt, bet dzīvot.

Santa Vilcāne, Jēkabpils ģimnāzijas 11.klases skolniece

Grūti pateikt, vai pēc augstskolas beigšanas vēlētos atgriezties Jēkabpilī. Vienīgi, ja mūsu pilsētas ekonomiskā un kultūras attīstība būs straujāka, ja es varēšu te atrast labi atalgotu, interesantu darbu ar karjeras izaugsmes iespējām, tas varētu notikt. Arī mani klasesbiedri vairāk domā par studijām un darbu Rīgā, jo tur tomēr ir lielākas iespējas ne tikai darbā, bet arī atpūtā.

Edgars Riekstiņš (22) no Stāmerienas, strādā par bārmeni kafejnīcā Osīriss

Dzīvoju Rīgā jau piecus gadus un nedomāju atgriezties Stāmerienā. To sapratu tad, kad sāku strādāt un studēt galvaspilsētā. Ja arī Stāmerienā uzceltu milzīgu izklaides kompleksu, es neatgrieztos, jo neredzu tur perspektīvas un izaugsmes iespējas savā jomā. Uzskatu, ka tad, kad Latvijā attīstīsies reģioni, arī jaunieši atgriezīsies mazajās pilsētās.

Guna Malinovska (21) no Dagdas, studē komunikāciju zinātnes

To, ka neatgriezīšos Dagdā, zināju jau 8. vai 9.klasē. Es aktīvi līdzdarbojos skolas un sabiedriskajā dzīvē un sapratu, ka darbības lauks tur ir pārāk šaurs. Galvenais iemesls, kas notur Rīgā, ir darba iespējas. Dagdā savā jomā es varētu strādāt bibliotēkā vai vietējā televīzijā un pelnīt 100 latu mēnesī. Rīgā var nopelnīt vairāk, un ir plašākas iespējas atrast darbu. Arī bērnam šeit ir vairāk pulciņu. Un viņam es gribu dot vairāk, nekā bija man.

Zanda Plavinska (17), Rēzeknes ģimnāzijas 12.klases skolniece

Pēc studijām ne es, ne lielākā klasesbiedru daļa neplāno atgriezties, jo Rīga sniedz vairāk iespēju karjerā, arī atalgojums ir daudz lielāks. Mazpilsēta ierobežo, uzliek zīmogu, ka tu dzīvē paliksi viduvējība. Tas biedē. Svarīgi arī, ka sabiedrība Rīgā ir brīvāka un tolerantāka. Lai gribētos atgriezties, svarīgi ne tikai atrisināt ekonomiskus aspektus, jāmainās arī mazpilsētas sabiedrības dzīves uztverei.

Anastasija Bodenčuka (21) no Iecavas, studē matemātiku

Pēc augstskolas beigšanas dzīvošu Iecavā, bet strādāšu Rīgā. Braukāšu katru dienu. Daudzi mani draugi tā dara, un tikai daļa pārcēlusies uz galvaspilsētu. Iecava, kur nav iespējams studēt un strādāt, pārvēršas par Rīgas guļamrajonu. Ne jau visi grib strādāt skolā vai putnu fabrikā. Pašvaldībai, ja tā grib noturēt jauniešus, vajag atvērt iestādes, kur cilvēki bez pieredzes var strādāt, jo studentam tādas nav.

 

 

Kā noturēt jauniešus laukos

Līga Rozentāle, Anna Rancāne,  Diena  01/31/08    Lai saistītu nākotni ar dzimto vietu, jauniešiem jāzina, kāda būs tās attīstība.

"Cik tad mums viņu ir palicis, uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt! Beidz skolu, aiziet mācīties, aizbrauc strādāt uz Rīgu, uz ārzemēm un atpakaļ neatgriežas. Vēl neviens pats nav atgriezies," ar rūgtumu par jauniešu aizplūšanu saka Ezernieku pagasta priekšsēdētājs Anatolijs Savko. Līdzīgs bēdustāsts ir teju visiem Latvijas pagastiem un arī mazpilsētām.

Apturēt jaunu cilvēku aizplūšanu no reģioniem, pēc pašu jauniešu un arī ekspertu domām, var divi "burkāni". Pirmkārt, jauniešiem jābūt pārliecinātiem, kā arī dzimtajā pilsētā var atrast labu darbu un mājokli. Otrkārt, jārada viņiem iespējas izpausties un justies vajadzīgiem, aicinot piedalīties sava pagasta vai pilsētiņas dzīvē.

Pirmo reizi savest kopā pašvaldības pārstāvjus ar jauniešiem mēģina biedrība Next, īstenojot projektu Jaunieši vēro. Tā laikā 26 Kurzemes pašvaldībās vairāk nekā 100 jauniešu četrus mēnešus iet uz savas pašvaldības sēdēm, vēro darbu un dalās savās idejās. Next cer, ka ar laiku akcijā varētu iesaistīt visas Latvijas pašvaldības. Tikmēr otrdien projekta laikā biedrība rīkoja diskusiju Vai Latvijai ir vajadzīgi jaunieši reģionos, kuras gaitā izkristalizējās, ka jaunieši galvenokārt aizbrauc tāpēc, ka viņus neapmierina pašreizējā iespējas.

Piemēram, Sabiles jaunieši aktīvi cīnās, lai pilsētā beidzot pabeigtu pirms 12 gadiem sākto sporta halles celtniecību. Bez tās pilsētiņā esot vien daži veikali un bibliotēka. "Daudzi ir aizgājuši prom no Sabiles vidusskolas, jo te nav iespējas kārtīgi trenēties," saka viena no aktīvākajām Sabiles jaunietēm Anda Štoka. Pašvaldības vadība apgalvo, ka labprāt halli pabeigtu, taču 2008.gada valsts investīciju programmā pieprasītie 900 tūkstoši latu tā arī netika atvēlēti.

To, ka svarīga nozīme vietas pievilcībai jauniešu acīs ir viņu interesējošajai infrastruktūrai un pakalpojumiem — sporta laukumiem, ledushallēm, skeitparkiem, kultūras aktivitātēm, bibliotēkām, iepirkšanās vietām, kafejnīcām, sabiedriskajam transportam u.c. —,secināts arī sociālo zinātņu profesora Tāļa Tisenkopfa vadībā tapušajā pētījumā. Tomēr būtiskākais apsvērums palikt dzimtajā vietā vai ne ir uzņēmējdarbības un darba iespējas.

Lai pašvaldību vadītāji saprastu jauniešu vēlmes un arvien vairāk tos iesaistītu vietējās dzīves uzlabošanā, Latvijas Jaunatnes padome iecerējusi viņiem rīkot speciālu semināru. "Projekts iesniegts integrācijas fondā. Pavasarī būs atbilde, vai piešķirti līdzekļi. Ja būs apstiprināts, jau šogad noorganizēsim semināru," saka padomes prezidente Eva Ikstena.

Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs Andris Jaunsleinis uzskata, ka katrai pilsētai savā attīstības plānā jāiekļauj atsevišķa nodaļa par to, kādas iespējas pašvaldība paredz jauniešiem, lai viņi paliktu. "Kaut vai iedot materiālus un ļaut pašiem ierīkot rotaļlaukumu," iesaka A.Jaunsleinis.

Savukārt Bērnu un ģimenes lietu ministrijas pārstāve Nataļja Rogaļeva aicina jauniešus un pašvaldības kopīgiem spēkiem piedalīties ministrijas organizētajos projektu konkursos, kur var iegūt naudu dažādu ideju realizēšanai. Pēc viņas domām, liels pluss esot bērnu un jauniešu iniciatīvu centri, kurus paredzēts izveidot visos reģionos. Pērn tika atvērti desmit šādi centri, šogad plānoti vēl divpadsmit.

Kristīne Ļeontjeva no Gulbenes jauniešu kluba Dēms gan tajos risinājumu nesaskata, jo "tie lielākoties ir kā interešu pulciņu vietas vai pat sliktākajā gadījumā — formāli". Viņasprāt, "jaunieši paliks mazpilsētā, ja būs iespēju garša": "Rīgā tu esi vai nu patērētājs, vai izpildītājs, bet mazpilsētā tu vari justies kā radītājs. Ja jaunietis jutīsies vajadzīgs mazpilsētai un viņam dos tur iespējas kaut ko mainīt un uzlabot, kaut ko radīt, tad viņš tur paliks."

Eksperti un jaunieši pieļauj, ka ir iespējas, tikai jaunieši par tām nezina. "Daudzās pašvaldībās jaunieši tiek uzskatīti nevis par resursiem, bet problēmu. Kamēr tā būs, nekādas jauniešu iniciatīvas neradīsies," teic Jaunieši vēro dalībnieks Aleksandrs Potaičuks no Saldus.

Arī T.Tisenkopfa pētījumā secināts, ka "ir maz cilvēku, kuri runā ar jauniešiem par nākotni un vietas iespējām", un uzsvērts, ka informācija par to ir ļoti nepieciešama, jo tā ļautu jauniešiem biežāk savus plānus sasaistīt ar vietas attīstības izredzēm. Saeimas deputāte Ingrīda Circene (JL) risinājumu redz jaunatnes likumā, kas gan ir iestrēdzis Saeimas koridoros: "Tajā ir punkts, ka valstij jānodrošina finansiāls atbalsts jauniešu projektiem. Tā jau skolas laikā viņi sāktu uzlabot vidi sev apkārt, dzīvesvieta kļūtu mīļāka, tad tajā arī daudzi paliktu. Pašlaik jauniešus atbalsta tikai tās pašvaldības, kas redz savu nākotni."

Labs piemērs tam ir Smiltene. Patlaban tā izstrādā pilsētas attīstības plānu nākamajiem septiņiem gadiem un tā laikā pērnā gada nogalē skolās veica gandrīz 200 pēdējo klašu audzēkņu aptauju. Balstoties uz skolēnu atbildēm, pašvaldība mēģinās novērst smagākās problēmas, piemēram, mājokļu un izklaides vietu trūkumu, kādēļ jaunieši negrib palikt pilsētā. Pēc Smiltenes attīstības un plānošanas nodaļas vadītāja Andra Lapiņa teiktā, tiek domāts arī par augstākās izglītības iegūšanas iespējām uz vietas. Pilsētā jau darbojas Baltijas Starptautiskās akadēmijas filiāle un ar šo gadu tiks atvērta arī Latvijas Lauksaimniecības universitātes filiāle. "Reģionālās augstskolas dod iespēju jauniešiem palikt savā dzīvesvietā vai arī tuvu tai. Kas šodien būtu Valmiera, ja tur nebūtu augstskola?" uzsver A.Jaunsleinis. Vēl viens labs piemērs esot Saldus dome — tajā ir pat atsevišķa štata vieta jaunietim. Viņa pienākums ir darboties komisijā, kas skata izglītības un jaunatnes lietu jautājumus. Ar lūgumu pēc jauniešu viedokļa pašvaldība bieži vien vēršas arī Saldus skolēnu domē.

***

Pētījums *

Jauniešu plāni

• Puse aptaujāto pamatskolēnu plāno iegūt vidējo vispārējo izglītību, puse — vidējo profesionālo. Vidusskolēni pārsvarā tiecas pēc augstākās izglītības (80%), bet profesionālo izglītības iestāžu audzēkņi — strādāt (45%).
• Pēc skolas beigšanas 77% plāno doties projām no dzīvesvietas. Uz Rīgu gribētu aizbraukt 43%, galvenokārt tie, kuri vēlas iegūt augstāko izglītību. Palikt pārsvarā plāno tie jaunieši, kuri iegūs vidējo izglītību vai sāks strādāt.
• Pēc 15 gadiem 45% jauniešu gribētu strādāt Rīgā, bet 33% — dzīvot Rīgā. Vietā, kurā mācās pašlaik, strādāt gribētu tikai 12%, šādu vēlmi biežāk izsaka tie, kuri mācās vidējās profesionālās izglītības iestādēs un kuri pēc skolas beigšanas plāno strādāt.
• 15% aptaujāto gribētu pēc 15 gadiem strādāt, bet 12% — dzīvot ārpus Latvijas.
• 82% labai dzīvei dzīvesvietā ļoti svarīgi atrast labi atalgotu darbu, 77% — redzēt karjeras izaugsmes iespējas.

Secinājumi

• Bez atbilstošas vietējās ekonomikas attīstības kvalitatīva izglītības sistēma darbojas kā "sūknis", kas ved jauniešus prom no lauku reģioniem, īpaši ambiciozākos un iniciatīvas bagātos
• Piederības izjūta pašreizējai dzīvesvietai ir liela, arī vēlme doties prom izglītības un/vai darba iegūšanas nolūkā — liela, bet iespējamā atgriešanās — neskaidra.
• Reģionālā attīstība bez jaunatnes līdzdalības nestrādās: jauniešiem jāpiedalās vietas attīstības plānošanas diskusijās, plānu izstrādē, projektu realizēšanā u.tml.

* pētījums LU Sociālo un politisko pētījumu institūta pētnieka Tāļa Tisenkopfa vadībā tiek veikts no 2007.gada februāra līdz 2008.gada martam Smiltenē, Ērgļos, Jaunpiebalgā, Viesītē, Dagdā, Aglonā un Aizputē. Aptaujāti 1192 jaunieši, vidējais vecums 17 gadi.

Avots: Pētījums Jauniešu nākotnes plāni un skats uz Latvijas reģionu attīstību F Viedokli izsakiet vdiena.lv

 

Mazās slimnīcas strupceļā

Andris Grīnbergs, Latvijas Avīze   01/31/08    Šajās dienās vairāku rajonu pašvaldības un lielās slimnīcas vēršas Veselības ministrijā, Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūrā (VOAVA) vai Veselības statistikas un medicīnas tehnoloģiju aģentūrā, lai tiktu skaidrībā, kāds liktenis gaidāms tām piecām mazajām slimnīcām, kas kļuvušas nevis par veselības un sociālās aprūpes centriem, bet gan par lielo slimnīcu filiālēm.

Lielākais satraukums ir par to, ka VOAVA jaunajā līgumā parādījies jēdziens "zemas intensitātes ārstēšana", kas attiecināts uz vairākām lielo slimnīcu filiālēm un kas izraisījis vienotās gultas dienas cenas ievērojamu samazinājumu salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu.

"Lai gan SIA "Aizkraukles slimnīca" un Neretas filiāle ir viens uzņēmums un esam izgājuši vienotu sertifikācijas procesu, līgums slimnīcai un filiālei paredz diferencētu gultas dienas apmaksu, jo filiāles veiktā veselības aprūpe ir kvalificēta kā zemas intensitātes ārstēšana," stāsta Aizkraukles slimnīcas valdes priekšsēdētājs Ēriks Vizulis. "Šāds apmaksas princips izslēdz jebkādu iespēju paaugstināt filiāles strādājošo darba samaksu, amortizācijas, remontu un pārējos izdevumus uz pašu nopelnītā rēķina. Ja ieviesīs diferencēto gultas dienas samaksu, filiāles ienākumi šogad samazināsies par 25 tūkstošiem latu jeb par apmēram 30 procentiem."

Pēc tam kad satraucošo stāvokli apsprieduši 20 pagastu vadītāji, Aizkraukles rajona padomes priekšsēdētājs Pēteris Keišs un Neretas pagasta vecākais Antons Blūms uzraksta vēstuli veselības ministram Ivaram Eglītim, kurā uzsver, ka jaunā finansēšanas kārtība apdraud Neretas filiāles pastāvēšanu un var samazināt rajona iedzīvotāju veselības aprūpes kvalitāti. "Lai gan Neretas filiāles nodaļas gultas dienu izpilde atpaliek no vidējā intensitātes rādītāja Aizkraukles slimnīcā, nodaļas darbība ir nepieciešama Aizkraukles rajona iedzīvotāju veselības aprūpē, īpaši Daugavas kreisā krasta iedzīvotājiem," teikts vēstulē.

Vakar Vidzemes slimnīcas valdes priekšsēdētāja Ingūna Liepa ieradās Rīgā, lai Veselības statistikas un medicīnas tehnoloģiju aģentūrā, kas veic medicīnas iestāžu sertifikāciju, tiktu skaidrībā, ar kādām diagnozēm var uzņemt slimniekus Rūjienas filiālē, cik ilgi jāārstē, kādam jābūt pakalpojumu apjomam un personāla nodrošinājumam.

"Jā, es piekrītu Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūrai, ka ar tik mazu speciālistu nodrošinājumu, kāds šobrīd ir mūsu Rūjienas filiālē un lielākajā daļā Latvijas mazo slimnīcu, viens no risinājumiem ir samazināt medicīnisko pakalpojumu apjomu. Taču ir jābūt skaidriem nosacījumiem, kāda līmeņa medicīniskie pakalpojumi jānodrošina "zemas intensitātes ārstēšanas" nodaļā. Vēl līdz šim neesmu saņēmusi nolikumu, kur tas būtu atrunāts. Skaidrs pagaidām ir tikai tas, ka par pazemināto vienoto gultas dienas cenu – 21 latu – mēs nevaram nodrošināt kvalitatīvus medicīnas pakalpojumus visu diennakti."

Gan lielo slimnīcu, gan to filiāļu vadītāji vienā balsī runā par sāpīgu neatbilstību – politiķi skaļi uzsver rūpes par ārstiem un veselības aprūpes kvalitātes uzlabošanu, bet ārstniecības iestādēm tikpat kā nav iespējams tikt pie jaunajiem speciālistiem, tāpēc reālais speciālistu nodrošinājums daudzviet ir katastrofāls. Piemēram, tajā pašā Rūjienas filiālē, kur ir 25 gultas, par dežūrārstiem strādā gandrīz visi Rūjienas ģimenes ārsti. Bieži iznāk tā, ka pēc nogurdinošā darba beigām vienā darba vietā jāskrien uz otru.

Pilnīgi atšķirīga situācija ir Vidzemes slimnīcas Valkas filiālē, kas visilgāk – līdz pagājušā gada oktobrim – strādājusi kā atsevišķa ārstniecības iestāde ar sertificētiem speciālistiem terapijā, ķirurģijā, neiroloģijā, ginekoloģijā un traumatoloģijā. Tagad te kopējais gultu skaits ir 45 un, piemēram, terapijas iespējas daudz neatpaliek no Valmieras iespējām. Bet, ja līdzšinējā attieksme pret mazajām slimnīcām turpināsies, nav grūti iedomāties, ka pēc dažiem gadiem arī tur stāvoklis būs daudz bēdīgāks.

Kuldīgas slimnīcas pirmās terapijas nodaļas vadītājs Rauls Vaitka, kas vada arī otro terapijas nodaļu Aizputes filiālē un braukā gan ar savu mašīnu, gan autobusu, otrdienas rītā man atzinās: "Esmu nostrādājis jau veselu diennakti, bet uz mājām netieku – vēl jāiztur līdz vakaram. Ko lai dara – televīzijā skandina, ka ārsta alga gandrīz jau 650 lati, bet īstenībā par slodzi saņemam tikai pusi.

Kā jaunie ārsti padzird par mūsu algām, tā uzreiz atsakās nākt strādāt pie mums. Kas mums atliek? Izturēt visas pārslodzes."

Par Aizputes nelielās slimnīcas likteni R. Vaitka pasaka tā – ja izdosies saņemt Eiropas finansējumu, tā būs glābta, ja ne, tad... Šobrīd slimnīcas trīs nodaļas izvietotas trijās atsevišķās ēkās, kas cita no citas atrodas puskilometra vai kilometra attālumā. Finansiāli ļoti grūti pavilkt. Tāpēc izstrādāts plāns terapijas nodaļas trīsstāvu ēku pārbūvēt un tajā izvietot gan visas trīs nodaļas, gan saimniecisko dienestu.

Tukuma slimnīcas Kandavas nodaļas vadītāja Margarita Fomina: "1976. gadā Kandavas slimnīcā bija 110 gultas un daudz ārstu, tagad vairs tikai 30 vietas un ārstu skaits – nu, pusotrs. Tāds iespaids, ka valdībai un Saeimai Latvija beidzas pie Rīgas robežām. Iznākums bēdīgs – mūsu slimnīca sarūk, bet daudzi iedzīvotāji, ja moka kāda slimība, ilgi nemeklē ārsta palīdzību, novelk līdz pēdējam."

Neretas filiāles virsmāsa Sandra Kovaļevska ar rūgtumu teic, ka finansiālajam spiedienam jau esot sekas – slimnīciņai, kura jau tā nereti ir pārpildīta, ar 1. februāri gultu skaits samazināts no 15 līdz 10.

Vai būs jaunums – "aprūpes slimnīca"?

Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūras līgumu departamenta vadītājs Kārlis Jumiķis apgalvo, ka aģentūra neesot pret mazajām slimnīcām un lauku medicīnisko aprūpi, bet mūsu laikos nedrīkstot "iet pagulēt slimnīcā", valstij un pašvaldībām esot jāiet uz mājas aprūpi, tad cilvēkiem pēc operācijām un ārstēšanās lielajās slimnīcās ne vienmēr vajadzētu tur ilgāk gulēt vai izmantot mazo slimnīcu pakalpojumus. Savukārt Veselības ministrijas veselības aprūpes departamenta veselības aprūpes organizācijas un resursu nodaļas vadītājs Andis Viļums atzīst, ka mājas aprūpi saprotamu iemeslu dēļ tik ātri nevarēs nodrošināt, tāpēc risinājumam piedāvā divus variantus: vai nu mazās slimnīcas pārveidot par veselības centriem, vai arī – par aprūpes slimnīcām.

Veselības un sociālās aprūpes centru rūgtā pieredze mums jau ir, vai nu nāksies saskarties arī ar aprūpes slimnīcu nedienām? A. Viļums piekrīt, ka neskaidrību netrūkst, tāpēc ministrija esot gatava tikties ar slimnīcu un pašvaldību pārstāvjiem, lai kopīgi meklētu labāko risinājumu.

 

 

 

Kultūrā un izglītībā...

 

 

 

Grāmatas

Arno Jundze,  NRA  01/26/08

Atis Vancovičs. Izdzīvošanas ABC autobraucējiem. Jumava, 2008.

Šī, protams, nav daiļliteratūras grāmata, tomēr nezin kāpēc nepārsteidz tas, ka, ziemai iestājoties, Izdzīvošanas ABC autobraucējiem iekļuvusi pārdotāko grāmatu topos.

Ceļu kvalitāte mūsu valstī ir pabaisa, bet braukšanas kultūra zema. Kā teikts grāmatā – dzīve ir tā vērta, lai dzīvotu. Arī autobraucējiem.

Romēns Garī. Tālākam ceļam biļete neder. Tulkojusi Skaidrīte Jaunarāja. Jāņa Rozes apgāds, 2007

Viļņā dzimušā franču rakstnieka un režisora Romēna Garī romāns Tālākam ceļam biļete neder izdots visnotaļ atbilstošā iesaiņojumā – četru apgādu kopīgi veidotajā Zelta klasikas sērijā. Jāiebilst, ka darbu latviskojusi izcilā latviešu tulkotāja Skaidrīte Jaunarāja.

Treisija Ševaljē. Dāma ar vienradzi. Tulkojusi Vija Stabulniece. Jumava, 2007

Rakstnieces Treisijas Ševaljē vārds daudziem lasītājiem pasaulē asociējas ar viņas lielisko grāmatu, kas pēc tam pārtapa lieliskā filmā – Meitene ar pērļu auskaru. Tika prognozēts, ka Dāma ar vienradzi pārspēs šo darbu, tomēr laikam jau vienīgais, kā pietrūkst romānam, – lieliska režisora, kas no tā spētu izveidot Oskara cienīgu kinostāstu.

 

Āži vai dārznieki Latvijas vēstures dārziņā?

Normunds Grostiņš, vēsturnieks,  TVNET  01/26/08    Vienmēr patīkami atvērt svaigu Latvijas vēstures grāmatu, lai uzzinātu par sevi kaut ko jaunu un nebijušu. Sandra Metuzāla, Kristīnes Jančevskas un Lato Lapsas grāmata tiek reklamēta kā „reālā, īstā, patiesā un interesantā vēsture„. Palūkosimies, kā ir sanācis ar to īstumu un patiesumu.

Autori, piemēram, apgalvo: „Kad G. Astras piederīgie un domubiedri 1987. gadā centās panākt viņa atbrīvošanu no ieslodzījuma un lūgumus pēc palīdzības aizsūtīja ne tikai Padomju Savienības līderim Mihailam Gorbačovam, bet arī 62 Latvijā populāriem rakstniekiem, dzejniekiem un kultūras darbiniekiem (adresātu vidū bija, piemēram, Imants Ziedonis, Jānis Peters, Vizma Belševica, Māris Čaklais, Marina Kosteņecka, Māra Zālīte, Alberts Bels, Viktors Avotiņš, Ēriks Hānbergs, Andris Jakubāns, Andris Kolbergs, Regīna Ezera un Ilze Indrāne), reakcija bija identiska. Proti – nekādas atbildes un ieinteresētības.”

Profesionālam un atbildīgam vēsturniekam rastos jautājums: kāpēc grāmatas autori domā, ka visi nosauktie vai vispār kāds no viņiem saņēma šo vēstuli? Pat mūsdienu Latvijā Šlesera paspārnē esošajā pastā vēstules nosūtīšana vēl nenozīmē, ka adresāts to kādreiz saņems. Padomju Savienībā izcilu kultūras darbinieku sarakste turklāt bija pakļauta stingrai čekas (KGB) kontrolei. Tādējādi, autoriem nav pamata apgalvot, ka Māra Zālīte, Regīna Ezera vai Imants Ziedonis (vai citi) ir saņēmuši šo vēstuli, nav izrādījuši ieinteresētību un tāpēc nav atbildējuši. Šādu nepārbaudītu apgalvojumu izteikšana ir bezatbildīga un apmelojoša. Tā autori kropļo patiesību un var izraisīt tiesas procesus. Parasti tā rīkojas dzeltenā prese nolūkā radīt lētas sensācijas

Tiesas procesu izprovocēšana var būt reklāmas stratēģija. Protams, reti kam gribas piebiedroties Valda Krisberga, Lato Lapsas un Jura Dobeļa „cīņai dubļos”, kuras ietvaros nosauktie vajā viens otru ar visu Latvijas likumu bardzību. Tomēr izvēle ir ierobežota: klusēt vai atmaskot nepatiesību.

Latvijas vēsture ir interesanta un daudzkrāsaina. Esmu bijis klāt daudzās tās norisēs. 1987. gadā šo rindu autors piedalījās visās aizliegtajās demonstrācijās. Tas fiksēts kinohronikās. Atceros, piemēram, kā kopā ar vēlāko deputātu Romānu Mežecki, milicijas atspiesti no Brīvības pieminekļa, 18. novembrī vairākas reizes izkļuvām caur citām milicijas ķēdēm, lai atkal piebiedrotos protestētājiem.

Tomēr grāmatas autori, pat neapgrūtinot sevi ar jebkādu pierādījumu minēšanu, apgalvo, ka „vēlākais eiroskeptiķu kustības līderis Normunds Grostiņš” „vēl 1987. gada nogalē lamāja buržuāziskos nacionālistus”.

Šī nav pirmā reize kopš 2003. gada referenduma kampaņas, kad kāds no autoriem nepamatoti uzbrūk eiroskeptiķiem. Piemēram, reiz „Delfi” portālā L. Lapsa nevis atspēkoja šo rindu autora dienu iepriekš publiskotos faktus un skaitļus par Latvijas un ES attiecībām, bet publicēja rakstu apmēram par tēmu, ka Grostiņš neesot pietiekoši liels uzņēmējs. Šo domu L. Lapsa mēģināja pastiprināt, publiskojot faktu, ka vienā no viņa nosauktajām firmām man piederēja akcijas dažu desmitu latu vērtībā, bet, pieminot "Latvijas Reitingus", noklusēja, ka šo rindu autoram tajos pieder akcijas ap 5000 latu vērtībā.

Tas izskatās pēc komunistiskās Austrumvācijas specdienestiem raksturīgās taktikas, ko pārņēma Rietumu kolēģi – opozīcijas iztēlošanu par neveiksminiekiem. Presē atrodama Lato Lapsas atzīšanās, ka informāciju analītiskām publikācijām viņš reizēm gūstot, ar dāvanu apciemojot pazīstamus drošībniekus un izmantojot viņu datorpieejas. Pasaules praksē specdienestu uzdevumus bieži pilda cilvēki ar diplomāta pasi vai preses karti kabatā. Vēsturnieks kritiski vērtētu Lato Lapsas apgalvojumus, ka nelegālus telefona sarunu ierakstus viņam iedevuši nejauši satikti nepazīstami cilvēki.

Grāmata un publikācijas internetā liecina, ka autori nav (vai izliekas, ka nav) neko dzirdējuši par vēstures avotu kritiku. Viņi izmanto totalitārā padomju režīma presi kā patiesu, neapstrīdamu un uzticamu vēstures faktu avotu!

Tomēr padomju režīmā cilvēkam varēja pajautāt kā sauc un cik ir pulkstenis, bet nākamajā dienā pēc augsta ranga komunistu pavēles uzrakstīt visu, „kas vajadzīgs”. Ja kādam kaut kas nepatika, ar viņu nodarbojās drošības iestādes. Tāpēc daudzu grāmatā minēto citātu autentiskums ir apšaubāms. To nezināt vai izlikties par nezinīšiem un rakstīt Latvijas padomju perioda vēsturi nozīmē pazaudēt patiesības pavedienu.

1987. gada novembrī šo rindu autors uzrakstīja, kā izrādās, vēsturisku rakstu par starpnacionālajām attiecībām Universitātē. Tajā minēju piemēru: „vadības un ekonomiskās informātikas fakultātē komjauniešu vēlēšanu sapulces laikā izcēlās diskusija par to, vai gadījumā, ja zālē ir daži cilvēki, kuri nesaprot latviski, visai sapulcei būtu jānotiek krieviski.” Un ieteicu kā rīkoties ”praksē, domāju, racionālāk būtu gadījumā, ja zālē ir divi trīs, kuri neprot latviski, ja kāds viņiem turpat sinhroni pārtulkotu. Galu galā vairums studentu – komjauniešu savu domu labāk spēj izteikt tieši dzimtajā valodā, nerunājot jau par to, ka viņiem ir neapšaubāmas tiesības to darīt”. Tā ir skaidra latviešu valodas pozīciju aizstāvība.

Vēl rakstīju, ka Universitātes sabiedriskajā dzīvē dominē latvieši, bet krievu tautības aktīvisti saskaitāmi „uz vienas rokas pirkstiem”. Pat šāds „nacionālisms” 1987. gada 18. novembra priekšvakarā draudēja ar nepatikšanām Universitātes komunistiskās partijas komitejai, tās vadībai. Tad kompartijas komiteja, veicot parasto cenzūru, raksta beigās bez autora piekrišanas pielika klāt divus teikumus. Meslu maksāšana 18. novembrim nozīmējot ūdens liešanu uz imperiālisma dzirnavām.

Notikušajam ir daudz liecinieku: Universitātes partijas un komjaunatnes komiteju darbinieki, laikraksta „Padomju Students” žurnālisti, par universitāti atbildīgie KGB darbinieki.

Kad pēc publikācijas uzzināju par notikušo, man bija iebildumi. Skandāla rezultātā aizgāju no darba universitātē, drīz pēc tam arī no komjaunatnes un tiku izsaukts uz KGB pārrunām. Konflikts ar universitātes partijas komiteju jau kādus 8 gadus ir pieminēts šo rindu autora biogrāfijā internetā (www.nato.lv).

Domāju, ka patiesā Latvijas vēsture ir interesantāka, dziļāka un daudzkrāsaināka par Sandra Metuzāla, Kristīnes Jančevskas un Lato Lapsas grāmatā aprakstīto. Arī citāda.

Padomju režīmā cilvēkiem nebija vārda brīvības. Tagad tā ir un izvēle pirkt vai nepirkt par Ls 12.60 (cena ar PVN) piedāvāto grāmatu, protams, paliek katra paša ziņā. Ja pircēju skaits būs pietiekams, arī turpmāk nebūs pamata gaidīt kvalitatīvu vēstures aprakstu.

 

Intervija ar Aivar Līni: Dailes teātris. Vai milzis uz māla kājām?

Viesturs Avots, Žurnāls "Nedēļa"  01/28/08    Nesen Dailes teātra nu jau nosacīti "jaunajam" namam Brīvības ielā apritēja 30. gadskārta. Kas notiek teātrī un kāda ir tā nākotnes perspektīva – Nedēļa vaicāja tā direktoram Aivaram Līnim.

Pirms gada – pēc Dailes teātra (DT) vērienīgā remonta – tā direktors žurnālam sniedza kopumā optimistisku interviju Dailes teātra vidusceļš. Kāds ceļš izskatās šobrīd un vai to arī skārušas nojautas par tuvojošos ekonomisko krīzi – tāds bija ievada jautājums teātra direktoram.

- Protams, arī teātris, tāpat kā citi kultūras žanri, daudzējādi ir sava laika, sabiedrības, to procesu un norišu spogulis un arī barometrs. Tādējādi teātris jūt šīs norises un kopumā ātri reaģē. Pirms gada mums patiešām bija visumā optimistiska saruna. Jo iepriekšējā – 2006./2007. gada – sezona, šķiet, bija nosacītas (tomēr, tomēr!) finansiālas stabilitātes periods. Gan valstī un kultūrās kopumā, gan DT. Šķiet, pieaugot Latvijas iedzīvotāju (vai vismaz atsevišķu sabiedrības slāņu) labklājībai, palielinājās apmeklētāju skaits. Tiesa, pakāpeniski un saudzīgi paaugstinājām biļešu cenas (vidēji par 20%).

- Tomēr aptuveni kopš pērnā gada vidus, kad medijos un sabiedrībā parādījās zināmi trauksmes simptomi, ka inflācija it kā pēkšņi vairs nebija apturama (?!), ir jūtams zināms un brīžiem, šķiet, pat progresējošs – vertikāli un horizontāli – diskomforts. Visos līmeņos. Arī DT. Un man personīgi.

- Pirms gada jūs Nedēļai kopumā patētiski un pacilāti, pat eiforiski stāstījāt par DT rekonstrukcijas laikā paveikto, par lielajām, būtiskajām, visnotaļ pozitīvajām pārmaiņām DT nama infrastruktūrā. Vai nav atklājušies kādi – ar remontu saistīti – slēpti defekti, pavirši paveikti darbi?

- Nē, par laimi, nekas tamlīdzīgs nav atklājies. Man nav iemeslu pretenzijām pret DT remontētāju veikumu. Kopumā tas ir godprātīgs. Kā jau esmu teicis, ar tiem remontam piešķirtajiem četriem miljoniem latu tik tikko pietika. Lai īstenotu visus mūsu plānus un nodomus, būtu vēl vajadzīgi vismaz 10–15 miljoni. Piemēram, mums ir ļoti vajadzīga īpaša mēģinājumu un eksperimentālo izrāžu zāle ar apmēram 200 skatītāju vietām.

Tomēr ar skumjām, rūgtumu, pat drūmām priekšnojautām man jums atklāti un godīgi jāteic: DT nams savā 30. jubilejā daudzējādi tomēr ir un paliek... milzis uz māla kājām.

- Tiešām?

- Es atkārtoju – milzis uz māla kājām.

Lietas būtība ir tāda. Citos teātros uz mūsu Lielo zāli skatās ar skaudību, jo tā ir ļoti piemērota dažādu (gan pašlaik, gan visos laikmetos un iekārtās) tik populāro, tautā pieprasīto un gaidīto visdažādāko izklaides inscenējumu (dziesmu spēles, šovi u.c.) iestudēšanai un izrādīšanai, protams, arī kases pildīšanai. Mēs daudz darām, lai regulāri uzlabotu un pilnveidotu, modernizētu Lielās zāles tehnisko aprīkojumu, apgaismojumu utt. Tās skatuvei ir ļoti sarežģīti un jaudīgi skatuves mehānismi. Visus šos gadus tie funkcionē kopumā labi. Daudzējādi – pateicoties DT tehniskā personāla meistarībai, entuziasmam, pašaizliedzībai. Pagaidām. Tomēr kādā jaukā (vai drīzāk ne tik jaukā) dienā tie var pēkšņi apstāties. Jo šiem mehānismiem ir pat vairāk gadu nekā pašam namam. Jāteic, ka daļa to diemžēl (kā jau tas padomijā nereti notika) uz Rīgu bija atvesti un rūsēja zem klajas debess. Jo, kā zināms, šī nama celtniecība ieilga.

Šo skatuves mehānismu remonts vai nomaiņa izmaksātu milzīgas summas. Tomēr pieņemsim, ka attiecīgo naudu vai vismaz daļu tās – pirmajām iemaksām – kaut kā izdotos "sagramstīt" (valsts dotācija, kredīti, ziedojumu vākšana u.tml.). Taču ar naudu vien nebūtu līdzēts. Jo, kā man izdevies noskaidrot, rūpnīca, kas bijušajā PSRS ražoja šādus mehānismus, ir slēgta jau gadiem ilgi. Rezerves daļu nav ne mums, ne tur – Krievijā. Arī līdzīgas, tieši šim namam analoģiskas vai daudzmaz līdzīgas iekārtas nekur citur pasaulē neizgatavo. Būtībā jau tagad ir traģiska, pat liktenīga situācija. Pagaidām mums atliek vienīgi paļauties uz Dieva un likteņa labvēlību un žēlastību.

- Ja nu tomēr situācija kļūst vēl traģiskāka un Lielās zāles skatuves mehānismi pārstāj funkcionēt... Ko tad darīsiet? Slēgsiet Lielo zāli vai šo namu? Rādīsiet iestudējumus tikai DT Mazajā un Kamerzālē?

- Godīgi runājot, pat nezinu, ko īsti atbildēt uz šo jautājumu. Šo namu, visticamāk, neslēgsim. Darbs tiks turpināts Mazajā zālē, Kamerzālē. Iespēju robežās centīsimies izmantot arī Lielās zāles skatuvi. Apgaismojuma un skaņu tehnikas aprīkojumu jau, piemēram, varēs lietot. Tomēr iestudējumi vairs ne tuvu nebūs tik kvalitatīvi. Var iestudēt izrādes, kurās arī publika atrodas uz Lielās skatuves.

Valsts institūcijām varbūt vajadzētu domāt par šai situācijai paredzēta fonda, rezerves līdzekļu uzkrājumu veidošanu. Jo teātris individuāli šai situācijā neko nevar iesākt.

- Tātad teātris pilnīgi viens, bez valsts dotācijas izdzīvot nevar?

- Nevar gan. Mēs esam repertuāra teātris, kam jāapmierina visplašākā sabiedrības slāņa intereses. Mums jārada jaunas izrādes, jāapmaksā DT lielā nama ekspluatācijas izdevumi, jāveic dažādas investīcijas teātra apsaimniekošanā (piemēram, apgaismojuma, apskaņošanas tehnikas aprīkojumā) utt. Jāmaksā algas ap 240 personu lielam kolektīvam. Ar biļešu pārdošanu, telpu izīrēšanu (dažādiem sarīkojumiem, konferencēm, citu teātru viesizrādēm) varam nopelnīt aptuveni divas trešdaļas no izdzīvošanai nepieciešamajiem līdzekļiem. Pārējo sedz valsts. Ar katru gadu dotācija tiek palielināta.

Galvenokārt par mums balso skatītāji – ar nopirktajām biļetēm. Daži skaitļi salīdzinošam piemēram. Tātad 2005./2006. gada sezonas spēlētākās izrādes Lielajā zālē: R. Paula, M. Zālītes Meža gulbji – 27 izrādes noskatījušies 22 306 skatītāji. Ieņēmumi: 140 097 lati. Vidējais zāles piepildījums: 89%. Otro vietu ieņem S. Moema Penelope un Diks – 26 izrādes ar 22 609 skatītājiem. Ieņēmumi: 84 168 lati. Vidējais zāles piepildījums: 87%. Mazajā zālē: R. Hārvuda Kvartets – 27 izrādes, 5132 apmeklētāji. Vidējais zāles piepildījums: 95%. M. Zālītes Zemes nodoklis – 17 izrādes, 2419 apmeklētāju. Ieņēmumi: 10 354 lati. Vidējais zāles piepildījums: 87%. Turklāt remonta dēļ sezonu slēdzām pusotru mēnesi agrāk nekā parasts.

Krietni vēlāk tika atklāta 2006./2007. gada sezona. To raksturo šādi skaitļi: Lielā zāle – Cits Šerloks Holmss (20 izrādes, 25 724 apmeklētāji, ieņēmumi – 148 263 lati), Pērs Gints nav mājās (13 izrādes, 9983 apmeklētāji, ieņēmumi – 103 777), Lolita (14 izrādes, 10 759 apmeklētāji, ieņēmumi – 82 520 latu); Mazā zāle – Naži vistās (9 izrādes, 3895 apmeklētāji. Vidējais zāles piepildījums – 80%).

Jāpiebilst, ka nereti esam spiesti "atvadīties" pat no vēl tīri pieklājīgi apmeklētām izrādēm. Ir atsevišķi inscenējumi, kuru izrādīšanas izmaksas, ekspluatācijas izdevumi (piemēram, pieaicinātu viesmākslinieku – mūziķu, dejotāju – honorāri) ir tik augsti, ka... Ja izrādes vidējais apmeklētāju skaits ir zem 60 vai pat 70%, vairs nevaram atļauties šādu greznību. Tāpēc, piemēram, drīz repertuārā vairs nebūs Izredzētā.

Apmeklētāju skaita svārstības nereti pat man (ar ilgu darba pieredzi teātrī) ir grūti izprotamas un izskaidrojamas. Kādu laiku dažiem iestudējumiem skatītāju netrūkst. Tad seko pēkšņs to kritums, pēc tam atkal pieaugums un spējš izsīkums.

- Šķiet, aktieri vairs nevar žēloties par mazajām algām.

- Jā, DT ir 40 štata aktieru. Pēdējos gados viņu atalgojums pieauga. Pašlaik vislielākā alga ir 580 latu (pirms nodokļu samaksas), vismazākā – 240 (pirms nodokļiem). DT ir arī punktu sistēma. Par lomām aktieri saņem piemaksas. Bet šī sistēma ir ļoti diferencēta. Nosaukt kādu vidējo skaitli ir sarežģīti. Ir arī situācijas, kad pazīstams aktieris vairāk vai mazāk objektīvu iemeslu dēļ ir maz nodarbināts un saņem tikai "pliko" algu.

Pārlapojot izklaides presi, redzam – daudzi aktieri lepojas ar ārzemju ceļojumiem, elegantām automašīnām, dārgu un prestižu zīmolu apģērbiem. Kāds no jaunajiem "stāriem" man privāti teica: "Dzīve sākas ar 2000 latiem "uz rokas"."

Vienmēr būs cilvēki, kas gribēs vairāk un vairāk. Arī DT. Tāda ir cilvēka daba. Mēs viņiem varētu maksāt kaut miljonu. Viņi vienalga meklētu haltūru iespējas. Jo miljons un 200 latu vienmēr būs vairāk nekā tikai miljons. Un vienmēr būs personas, kas gribēs dzīvot kā "sociālismā ar cilvēcīgu seju". Strādāt pēc iespējas mazāk, saņemt pēc iespējas vairāk. Nereti no tādiem "māksliniekiem" ir grūti tikt vaļā. Viņi lieliski zina savas tiesības.

Sasāpējusi problēma ir arī štatu papildināšana. Laiku pa laikam ansambļa asinsrite jāuzlabo ar jauniem spēkiem. Šai sezonā mūsu štatu papildināja divas jaunas, talantīgas aktrises ar lielu radošu potenciālu. (No viņām viena ir Ilze Ķuzule – pazīstamās rakstnieces, DT pastāvīgās autores Māras Zālītes meita. – V. A.) Šis notikums tūlīt izraisīja zināmu "saviļņošanos" un pārgrupēšanos mūsu kolektīvā.

Turklāt pēc pusotra gada Kultūras akadēmiju absolvēs mūsu mākslinieciskā vadītāja Mihaila Gruzdova vadītais kurss – t.s. DT 9. studija. Arī viņiem vajadzēs štata vietas. Kur tās ņemt? Pagaidām to nav vairāk par divām.

Turklāt joprojām sasāpējusi problēma ir pārējā personāla (piemēram, drēbnieki, gaismotāji, frizieres) atalgojums. Cenšamies arī to paaugstināt – pretējā gadījumā viņus aizvilina privātstruktūras. Tomēr daļa mūsu personāla joprojām pacietīgi un pašaizliedzīgi savus visnotaļ atbildīgos pienākumus izpilda par minimālo algu.

- Gadiem ilgi tiek runāts par prāvo skvēru un zemes gabalu ap teātri, ko tautā nereti dēvē par "bomžatņiku". Baumo, ka tur būvēšot pazemes autostāvvietu, lielveikalu, biroju centru u.tml.

- Jā, Rīgas attīstības ģenerālplānā šī zeme ir iezīmēta kā tāda, kur varētu notikt dažādas pārmaiņas. Tomēr lielākā daļa tās nepieder mums. Tā pieder Rīgas pilsētai. Protams, arī DT neapmierina šis "bomžatņika" stāvoklis. Ziemā tur nereti atrod nosalušus cilvēkus. Mēs šo vidi labprāt sakārtotu. Tomēr juridiski tā nepieder mums. Šajā jomā man jau sen ir drūmas aizdomas.

Proti: šis zemes "pleķis" jau pirms laba laika kādai personai vai grupējumam ir apsolīts tā interešu īstenošanai. Nedomāju, ka Rīgai trūkst līdzekļu un jaudas, lai tā nevarētu sakārtot salīdzinoši nelielu skvēru galvaspilsētas centrā. Tomēr, ja to izdarītu un pēc kāda laika apbūvētu, tad, visticamāk, sāktos skaļi un enerģiski sabiedrības protesti. Turpretī, ja tagad betona un koka atlūzu un klaidoņu vietā parādīsies sterila, tīra bleķa un stikla kaste ar elegantiem klerkiem... Tad sabiedrība, visticamāk, atviegloti uzelpos vai vismaz neprotestēs.

Savukārt paradoksāla situācija pašlaik veidojas ap to nelielo zemes daļu, kas pieder DT, respektīvi, valstij. Jau gadiem ilgi gan iepriekšējam direktoram, gan man tika izteikti visai neatlaidīgi priekšlikumi par šīs teritorijas visdažādākajām izmantošanas iespējām, ilgtermiņa nomu, pazemes autostāvvietas būvi u.c. Mācās virsū kā melni negaisa mākoņi, kā lapsenes uz medus podu. Un pēkšņi jau apmēram gadu – pilnīgs klusums. Neviena priekšlikuma! Taisni neticami!

- Varbūt tas ir klusums pirms vētras?

- Varbūt.

- Kas notiks ar DT vasaras festivāliem?

- Turpmāk dažādu objektīvu iemeslu dēļ festivāls notiks reizi divos gados. 2008. gadā vasaras festivāls būs Siguldā. Tā tomēr ir ģeogrāfiski ērtāk sasniedzama vieta.

Mūsu sarunas noslēgumā Līnis piebilda, ka gan DT, gan, šķiet, visai latvju teātra mākslai kopumā nu jau gadiem ilgi traģiski aktuāls ir: pirmkārt, labas oriģināldramaturģijas deficīts, otrkārt, jauno režisoru trūkums.

- Mums ir Mihails Gruzdovs, Dž. Dž. Džilindžers, Kārlis Auškāps. Ar muzikālajām izrādēm kopumā sekmīgi tiek galā Valdis Liepiņš. Un tālāk?

- Lielas cerības bija uz Gati Šmitu. Tomēr viņam patīk būt brīvam un konkrēti nesaistīties ne ar vienu radošu kolektīvu.

Labāka varētu būt Kultūras akadēmijas diplomandu–jauno aktieru profesionālā sagatavotība. Nereti viņiem ir zems intelektuālais līmenis.

 

Latvijas teātru Ābolu ķocis

Diena  01/30/08    

Viljams Šekspīrs. Hamlets. Režisors Oļģerts Kroders, Valmieras Drāmas teātris

Kritiķi vērtē

* * * * Silvija Radzobe

Oļģerta Krodera Hamleta inscenējums piedāvā materiālu arī diskusijai un fantazēšanai. Kas galu galā ir A.Māsēna Tēva rēgs un E.Vānes Horācijs — reālas būtnes vai Hamleta iztēles augļi? Taču pats galvenais nav apšaubāms — Ivo Martinsona darbs Hamleta lomā ir lielisks. Izrādes galveno vēsti nolasīju kā traģisku stāstu par to, ka talantīgam, godīgam un jūtīgam cilvēkam, kāds ir I.Martinsona Hamlets, nākas izniekot mūžu, mēģinot izrauties brīvībā no liekulības, melu, korupcijas purva, kurā ar tādu tīksmi, piemēram, peldas groteski veidotais Riharda Rudāka Lielintrigants Polonijs. Tas, ka darbība risinās M.Vilkārša radītajā bibliotēkā, kur plauktos vīd Raiņa un O.Vācieša raksti, notiekošajam piešķir neapšaubāmu nacionālo kolorītu un netiešu apsūdzību lielo klasiķu mazajiem mantiniekiem — mūsdienu cilvēkiem. Kad visu karš pret visiem kulminē kolektīvā brāļu kapā, pagriežas grāmatu plaukti, atklājot uzzīmētus žurku purnus: sabiedrība pati sevi noķērusi "peļu slazdā". Jēdzieniski pieņemot apokaliptisko beigu akordu, mākslinieciskā ziņā tas man liekas nedaudz plakātisks. Daudz dzīvu momentu Krišjāņa Salmiņa (Klaudijs) spēlē, mulsināja Daces Eversas (Ģertrūde) un Ievas Puķes (Ofēlija) spēles pasivitāte.

* * * Henrieta Verhoustinska

Ivo Martinsona Hamlets ir pelnījis pilnu ķoci ābolu (tātad piecus), savukārt pati izrāde manā hierarhijā ierindojas aiz Idiota un Karaļa Līra... Šajā gadījumā trīs āboli nenozīmē "normālu ierindas izrādi ar dažām nepilnībām". Krodera Hamlets ir kas vairāk. Ivo Martinsona uzvilktais, mazliet plēsīgais, brīžiem nepatīkamais un vienlaikus tik savējais Hamlets, ko aktieris atveido teju dokumentāla reālisma manierē, Šekspīra dzejas tekstus padarot par savējiem, katru rīcību pamatojot ar iekšēju motivāciju. Tieši šis Hamlets atklāj, cik ļoti dāņu princis mīl Ievas Puķes trauslo, neko īsti nesaprotošo un arī mīlošo Ofēliju un cik ļoti viņā viļas, aiz kam "ej klosterī" skan gluži kā "ej ellē" vai vēl rupjāk. Šis Hamlets ir kā puisis no kaimiņu dzīvokļa, vienlaikus risinot Krodera tēmu par domājošas (varbūt pat ne izcilas), godīgas personības mokošo eksistenci melīgas sabiedrības uzspiesto spēles noteikumu žņaugos. Attaisnojas arī Elīnas Vānes slāpēti emocionālā Horācija sievietība — mēdz gadīties, ka, piemēram, bērnības draugā kāds tā arī neierauga mīlošu pretējā dzimuma būtni. Taču bez šī negaidītā trīsstūra un izrādes nevainojamā vizuāli skaniskā ietērpa (scenogrāfs M.Vilkārsis, kostīmu māksliniece A.Heinrihsone, komponists E.Zilberts), kas darbību koncentrē bibliotēkā — vienlaikus intelektuālā un baisā varas kabinetā, kur pa kluso tiek norakti mirušie, — ir līdz galam neskaidras, šķietami liekas līnijas (piemēram, M.Zvaguļa iekarotājs Fortinbrass), lai gan smieklīgi, tomēr visai plakani tēli — R.Rudāka Polonijs, A.Māsēna Tēva gars un, par ko visvairāk žēl, — K.Salmiņa Klaudijs. Man patīk smieties, bet, ja šai lugā tēliem nav "dubultā dibena", izrāde brīžiem kļūst par apnicīgu, jo labi zināmu notikumu atrādīšanu. Lai gan, ja skatītājam tas ir pirmais Hamlets, manuprāt, publikai varētu patikt.

* * * * Līga Ulberte

Hamlets ir stilistiski tīra, ironiska izrāde par šķietamās inteliģences pašiznīcināšanos. M.Vilkārša daudznozīmīgā bibliotēkas istaba ir viss: gan guļamistaba, gan kapsēta, gan kaujas lauks, jo arī grāmatām ir ausis. Izrādes centrs ir Ivo Martinsona tik ļoti enerģētiskais Hamlets — jauns, pievilcīgs vīrietis, kuram prāts un jūtas vienādā asumā. Šo Hamletu uz agresiju izprovocē ne jau Agra Māsēna apzināti karikatūriskais Tēva gars, bet gan viņa paša saasināti godīgā, liekulību ar muguras smadzenēm jūtošā natūra. Emocionāli siltākās un psiholoģiski pārliecinošākās izrādes līnijas saistās ar pāriem — Hamlets — Elīnas Vānes Horācijs un Hamlets — Ievas Puķes Ofēlija, kur pirmajā gadījumā ir runa par sirsnīgu bezkompromisa draudzību, bet otrajā par īstām un ļoti tīrām jūtām, ko vēl īpaši akcentē E.Zilberta smeldzīgā mūzika. Groteskajā karaļnama pasaulē īpaši izceļas Riharda Rudāka čekista mētelītī tērptais, žurkai līdzīgais Polonijs ar revolveri portfelītī.

 

 Visvairāk izvēlas studēt sociālās zinātnes, komerczinības un tiesības

TVNET   01/30/08     2007./2008.akadēmiskajā gadā vispopulārākās studiju programmas ir sociālās zinātnes, komerczinības un tiesības – šīs programmas izvēlējušies 53,8% no studējošo kopskaita. 13% priekšroku devuši inženierzinātnēm, ražošanai un būvniecībai, bet 7,2% no studējošo kopskaita izvēlējušies studijas izglītības programmās, TVNET informēja Izglītības un zinātnes ministrijas Komunikācijas nodaļa.

Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Augstākās izglītības departaments nupat pabeidzis apjomīgu darbu, apkopojot augstskolu un koledžu sniegto informāciju un izveidojot pārskatu par Latvijas augstāko izglītību 2007.gadā (skaitļi, fakti, tendences).

Latvijas augstākās izglītības tirgū šobrīd darbojas 34 augstskolas un 26 koledžas, to skaits pēdējo divu gadu laikā nav mainījies Šogad valsts un juridisko personu augstskolās un koledžās kopā studē 127 050 studenti, kas ir par nepilniem 2% mazāk nekā iepriekšējā akadēmiskajā gadā. 2007./2008.ak.g. studijas Latvijas augstskolās un koledžās sākuši 43 860 studenti, kas ir par 1165 studentiem jeb 2,6% mazāk nekā iepriekšējā studiju gadā.

Latvijā ir 559 studenti uz 10000 iedzīvotājiem - salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu šis rādītājs samazinājies par 7 studentiem, tomēr joprojām ir viens no augstākajiem pasaulē.

Ievērojami palielinājies kopējais doktorantūras programmās studējošo skaits. 2007./2008.akadēmiskajā gadā 14 Latvijas augstskolu piedāvātajās doktorantūras studiju programmās studē 1982 topošie zinātņu doktori (pieaugums par 10% jeb 185 studentiem salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu). Savukārt vēl būtiskāk ir palielinājies doktora zinātnisko grādu ieguvušo personu skaits. 2006./2007. gadā doktora zinātnisko grādu ir ieguvušas 146 personas, kas ir par 35% vairāk nekā iepriekšējā gadā.

Pēdējos gados vērojama tendence palielināties valsts budžeta finansēto studentu skaitam. Salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu to īpatsvars ir palielinājies par 2%, un nu ir sasniedzis 25% no kopējā studentu skaita. Šis īpatsvars turpina pieaugt, jo no 2007./2008.ak.g. 1.kursā uzņemto studentu skaita jau 27% studē par valsts budžeta līdzekļiem. Joprojām pilna laika studijas izvēlas lielākā daļa studētgribētāju – šogad tie ir 58%, kas ir par 2% mazāk nekā iepriekšējā studiju gadā.

Lai gan lielākā studējošo daļa izvēlas studijas valsts augstskolās un koledžās, tomēr pēdējos gados arvien palielinās studējošo īpatsvars juridisko personu dibinātajās augstākās izglītības iestādēs. 2006./2007. ak.gadā 70% no visiem studentiem pārstāvēja valsts augstskolas un koledžas, bet 2007./2008. ak.g. to īpatsvars ir samazinājies uz 68%.

Arvien lielāku popularitāti studēt gribētāju vidū iegūst koledžas. Iepriekšējā akadēmiskajā gadā valsts un juridisko personu dibinātās koledžas bija izvēlējušies 8% no visiem studējošiem, bet šogad tie jau ir 10%.

2007./2008.ak.g. uzņemšanas rezultāti rāda, ka 78% jauno studentu ir izvēlējušies pamatstudiju programmas (palielinājums par 1% salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu), no kurām vispopulārākās joprojām ir 2.līmeņa profesionālās studiju programmas. Tāpat kā iepriekšējā gadā tās izvēlējušies 38% no visiem 1.kursa studentiem.

 

 

 

Citādā ziņā...

 

 

 

Vīķe-Freiberga vadīs LTV raidījumu 'Mēs esam!'

DELFI  01/28/08     Sestdien LTV pirmajā kanālā būs skatāms pirmais bijušās prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas vadītais autorraidījums "Mēs esam!", informē LTV.

Raidījuma nosaukums tapis no eksprezidentes uzrunas Rīgas astoņsimtgadei veltītajos Dziesmu svētkos: "Mēs esam gudri, stipri, skaisti, bagāti..." Paredzēts, ka raidījums būs skatāms reizi mēnesī.

LTV informē, ka pirmo raidījumu varēs noskatīties sestdien, 2. februārī, plkst. 21.15. Tas būs veltīts tematikai par Latvijas identitāti un esamību valsts 90 gadu pastāvēšanas laikā, tās vietai Eiropā un latviešu tautas pašapziņai. Raidījuma viešņa Vairas Vīķes-Freibergas viesistabā būs dzejniece Māra Zālīte.

Paredzēts, ka raidījumu cikls "Mēs esam!" LTV1 ēterā būs reizi mēnesī.

LTV ir pārliecināta, ka raidījums televīzijas pirmajam kanālam piesaistīs plašu auditoriju un skatītāju tam netrūks. Tāpēc televīzija priecājas, ka bijusī Valsts prezidente ar ieinteresētību atsaukusies uzaicinājumam veidot savu autorprogrammu tieši LTV.

 

Pētījums: Internets šogad varētu izkonkurēt tradicionālos medijus

LETA  01/30/08    Šī gada laikā internets varētu izkonkurēt tradicionālos medijus, liecina starptautiskās audita un biznesa konsultāciju kompānijas "Deloitte" veiktais pētījums.

Tiek prognozēts, ka šī gada laikā, iespējams, tradicionālie mediji arvien vairāk ne tikai atzīs interneta pasaules eksistenci, bet arī neslēps, ka ziņu tēmu "atklājuši" žurnālisti amatieri.

Tā rezultātā šķiet ticams, ka tradicionālo mediju izdevēji arvien vairāk pievērsīsies virtuālajai pasaulei un sāks iegūt no interneta lielāku satura apjomu, izmantojot interneta valstību kā potenciālo talantu atradnēm un paverot savos izdevumos plašākas iespējas lietotāju ieguldījumam, atsauksmēm vai rediģēšanai un satura veidošanai, norādīts pētījumā.

Tāpat šī gada beigās tiks prognozēts televīzijas "nenovēršams noriets", taču, neskatoties uz to, šis gads nozarei kopumā būs veiksmīgs.

Iespējams, ka interneta televīzija veicinās tradicionālās televīzijas panākumus. Šis iznākums, iespējams, šķiet absurds, sevišķi ņemot vērā to, ka daži ietekmīgi komentētāji uzskata interneta televīziju par tiešu tradicionālās televīzijas konkurentu. Taču izrādās, ka interneta televīzija ir pavisam cits medijs, kura kvalitāte, satura formātu kopums un mērķauditorija ievērojami atšķiras no tradicionālās televīzijas auditorijas, norādīts pētījumā.

Tradicionālajiem raidītājiem jāatrod iespēja, kā interneta kanāli var papildināt vai pilnveidot raidīšanas saturu. Interneta televīzijai, iespējams, izdevīgāk būs kalpot kā papildu ceļam uz tirgu tradicionālajai televīzijai, nevis mēģināt to izkonkurēt.

Pētījumā norādīts, ka pēdējos gados mediju sektors guvis īpašu labumu no tehnoloģiju potenciāla. 2008.gadā mediju un tehnoloģiju saplūšana, visticamāk, radīs plašu spektru jaunu produktu, pakalpojumu un pat uzņēmumu veidošanai.

Dažos gadījumos šīs saplūšanas pamatā var būt savstarpēji papildinošu mediju un tehnoloģiju uzņēmumu apvienošanās vai pārpirkšana. Daudzas no šīm iniciatīvām laika gaitā vajadzētu izrādīties komerciāli veiksmīgas, bet dažas var ciesti neveiksmi. Neveiksmes var būt tāpēc, ka uzņēmumi pārāk lielu uzmanību veltīs tehnoloģisko iespēju maksimuma sasniegšanai, aizmirstot izvērtēt komerciālo realitāti. Tehnoloģiju un mediju saplūšana var izraisīt dažu produktu un pakalpojumu vērtības krišanos.

Tāpat tiek prognozēts, ka ārzonu izmantošanu, iespējams, arvien vairāk sāks uzskatīt par vērtības pievienošanas, nevis tikai izmaksu samazināšanas līdzekli.

Pētījumā teikts, ka ārzonu - zemāku izmaksu valstu - izmantošana visbiežāk tiek saistīta ar finanšu pakalpojumiem un tehnoloģiju sektoriem. Vēsturiski mediju nozare ir tikai nedaudz pieskārusies ārzonām un izmantošanas principi bijuši funkcionāli, parasti vispirms pārvietojot uz ārzonām finanšu un Informācijas tehnoloģiju nodaļas. Mēģinājumi pārcelt uz ārzonām redakcijas saskārušies ar būtiskiem sarežģījumiem, sevišķi tad, kad ārzemju žurnālistiem otrā pasaules malā jāizlemj, kuras ziņas ir vissvarīgākās.

Tiek pieļauta iespēja, ka 2008.gadā interneta reklāma var sastapties ar lieliem šķēršļiem. Viens no tiem varētu būt arvien lielāka nepatika pret reklāmu internetā vispār vai arī arvien pieaugošie iebildumi pret tīkla pārlūkošanas izsekošanu.

Reklāmas sektoram šajā gadā jānostiprina savas pozīcijas. Tam jāpavēsta gala lietotājiem interneta reklāmas abpusējais izdevīgums, piemēram, bezmaksas satura veidā. Nozarei jāpasniedz interneta reklāma kā dažādo mediju kopuma elements kampaņas laikā, nevis kā atsevišķa platforma, kuras mērķis ir izkonkurēt tradicionālos medijus. Tāpat interneta reklāmām jābūt gatavām, ka 2008.gadā pieaugs konkurence no tradicionālo mediju formātu puses.

Šī gada laikā, iespējams, būs vērojamas pirmās uzvaras cīņā pret digitālo pirātismu, taču vispārējais karš pret pirātismu, visticamāk, tik drīz nebūs galā. Mediju nozarei jāmeklē iespējas būtiski uzlabot oriģinālo versiju konkurētspēju salīdzinājumā ar pirātiskajām.

Tāpat 2008.gads varētu būt gads, kurā mūzika atgūst taustāmu formu. Nozare varētu attīstīties no digitālu lejupielāžu piedāvāšanas uz MP3 pleijeru pārdošanu, kuros jau ierakstīta mūzika. Mūzikas nozarei jāapsver dažādi veidi, kā padarīt mūziku "taustāmu", joprojām saglabājot digitālo lejupielāžu elastību. Viens risinājums varētu būt, pievienojot digitālajam ierakstam komplektā fizisku kopiju vai pat grāmatu, norādīts pētījumā.

Ņemot vērā kino industrijas stabilos panākumus pēdējos gados, iespējams, pienācis īstais laiks apdomāt, kā pārveidot šo formātu, kurš pēdējo desmit gadu laikā piedzīvojis salīdzinoši nedaudz inovāciju. Lielākās izmaiņas, ko pāreja uz digitālo formātu varētu nest kinoteātriem, iespējams, nebūs saistītas ar filmu studijām. 2008.gadā atbilstoši aprīkotos kinoteātros varētu sākt rādīt dažādus pasākumus no sporta sacensībām līdz koncertiem.

Pastāv iespēja, ka šogad e-grāmata nepiedzīvos uzplaukumu, bet, iespējams, panākumus sāks gūt e-uzziņa.

Kā viens no lielākajiem šķēršļiem e-grāmatas masveidīgai pieņemšanai 2008.gadā un turpmāk varētu būt dziļā pieķeršanās tradicionālajai, uz papīra drukātajai grāmatai. Tomēr rakstītā vārda digitalizēšanai piemīt pārbaudīta vērtība - digitālā formātā jau ir pieejami un tiek izmantoti daudzi biznesa un akadēmiski teksti, kas aptver plašu disciplīnu, sektoru un tēmu nozaru loku. Tāpēc vislabāk piemēroti digitalizēšanai varētu būt uzziņu teksti.

E-grāmatu sektoram vajadzētu apsvērt, kuri teksti kļūtu vērtīgāki, pārveidojot tos elektroniskā formātā. Arī piegādātājiem jāapsver visi veidi, kādos digitalizēšana varētu pievienot vērtību un līdz ar to uzsvērt atšķirību no grāmatas tradicionālās formas.

 

Rīgas noteikumi valdības kaķim zem astes

Baiba Lulle,  NRA  02/02/08    Lai izvairītos no Rīgas domes struktūru vajāšanas par neatbilstoši novietotām automašīnām pie valdības ēkas un atsevišķām ministrijām, Ministru kabinets nodemonstrēja, kas valstī ir KAS, un grozīja valdības noteikumus tā, lai pašvaldībnieki viņiem vairs nepiesietos vietā un nevietā.

Šādu grozījumu patieso iemeslu neslēpa arī premjers Ivars Godmanis.

Valdība noteica, ka MK ēka, Ārlietu ministrija un Satiksmes ministrija ir valsts aizsardzības objekti, pie kuriem nosakāms 25 metru aizsargjoslu platums, kur pašvaldībai nav ko degunu bāzt. Negāja uz domi un nediskutēja, nepārliecināja par savu taisnību, ka šajās ēkās bieži viesojas citvalstu augstās amatpersonas, kam neklātos asfaltu kājām mīt, un valstsvīri, kam katra minūte dārga un steigā jāizlec tieši pie namdurvīm, pie kurām viņi arī jāsagaida. Interesanti gan, kāpēc īpaši izdalīta Satiksmes ministrija, kurai vispirms vajadzētu padomāt par satiksmes drošību, nevis par savām ērtībām?

Pēc būtības vienvirziena iela pie valdības ēkas ir pietiekami plata un nepārpildīta, un apstāšanās un mašīnu stāvēšana zināmu laiku lielu ļaunumu satiksmes plūsmai nenodarītu, ko gan nevar teikt par situāciju pie Ārlietu ministrijas un Satiksmes ministrijas. Vai tiešām reālā situācija izskatījās tik bezcerīga, lai izprasītu izņēmuma nosacījumus no domes, ka bija jāiet varas demonstrācijas ceļš?

Bet vairāk par uzspļaušanu visiem satiksmes dalībniekiem kremt tas, ka tādējādi tiek uzspļauts ikvienam rīdziniekam, ikvienam autobraucējam, kuram arī traucē vieni vai citi noteikumi, ceļa zīmes, pamatota un nepamatota sodīšana.

Pērn Rīgas dome pieņēma grozījumus noteikumos, saskaņā ar kuriem māju iedzīvotājiem Rīgas dažādās zonās par savu automašīnu turēšanu uz ielas tā saukto sarkano līniju robežās (vietās, kur ir maksas automāti) mēnesī jāmaksā no 30 līdz 50 latu Rīgas centrālajās ielās un 20 latu "pārējā Rīgas pilsētas teritorijā"*. Nē, nē, nevis par apsargātu autostāvvietu, bet tikai par to, ka iedzīvotājs uz ielas zem saviem logiem atstāj mašīnu uz paša risku un atbildību. Līdz šim iedzīvotāji to varēja darīt bez maksas.

Ģimenei ar maziem bērniem (reālas situācijas) tas nozīmē vai nu stiepšanos uz pārsimt metru tālāku un dārgāku autostāvvietu, kas ir ļoti neērti (kam nav bērnu, to nesaprast), vai robu ģimenes budžetā. Manuprāt, šīm ģimenēm ne mazāk svarīga ir piebraukšana tieši pie mājas, bet diemžēl īpašo aizsargjoslu te ierīkot neviens negrasās.

Izskatās, ka plāksnīte virs valdības vīru galvām "Viens likums, viena taisnība visiem" ir tikai interjera elements.

* Rīgas pilsētas pašvaldības maksas autostāvvietu, kas atrodas ielu sarkano līniju robežās, apsaimniekošanas un lietošanas noteikumi.

P. S. Atšķirībā no Rīgas satiksmes mājaslapas Rīgas domes Satiksmes departamenta mājaslapā joprojām lasāmi Autostāvvietu lietošanas noteikumi, kuros joprojām teikts, ka sarkano līniju robežās (brauktuves un ietves daļas) autostāvvietas bez maksas ir tiesības izmantot arī iedzīvotājiem, kuru transportlīdzekļos redzamā vietā (iekšpusē) novietota pārvaldnieka izsniegtā iedzīvotāja karte (atbilstoši norādītajai adresei).

 

 

 

Šķiet ziema

ir pavisam atkāpusies –

sniega vairs nav, līst gandrīz katru

dienu un gaisa temperatūra dienā ir ap

+5^oC. Zālīte kļūst arvien zaļāka bet pum-

puri koku zaros – arvien lielāki. Debe-

sis klāj bieza mākoņu kārta, tā-

pēc dienas ir pelēkas un

miglainas...

 

Anda Jansone, trešdien, 30. janvārī