Kas jauns Latvijā?

Nr. 526:  2008. g.  3. - 9. februāris

 

 

Gribīgo koalīcijā, Eiropā un citur pasaulē...

 

 

Kaļužnijs mudinājis Šķēli atgriezties politikā

TVNET / Radio SWH   02/04/08     Līdzšinējais Krievijas vēstnieks Latvijā Viktors Kaļužnijs ne reizi vien mudinājis Tautas partijas ierindas biedru Andri Šķēli atgriezties politikā. To vēstnieks atzinis intervijā laikrakstam "Čas".

Kaļužnijs arī paudis nožēlu par Tautas partijas līdera un bijušā premjera Aigara Kalvīša valdības krišanu. Tomēr, viņaprāt, arī pašreizējā valdība Ivara Godmaņa vadībā spēs strādāt ne sliktāk kā Kalvīša Ministru kabinets.

Viktors Kaļužņijs arī piekritis apgalvojumam, ka pēdējo trīs gadu laikā Krievijas ietekme Latvijā ir augusi, bet ASV - kritusi. Proti, Latvijas pārorientācija uz Austrumiem neapšaubāmi notiek.

 

 Barrozu ar Latvijas amatpersonām Rīgā diskutēs par Lisabonas līgumu

LETA  02/08/08     Nākamnedēļ, 15.februārī, Rīgā pulcēsies Eiropas Savienības (ES) un Latvijas valsts augstas amatpersonas, lai piedalītos konferencē "Lisabonas līgums - kā tas mūs ietekmēs?", aģentūru LETA informēja Eiropas Parlamenta (EP) Informācijas biroja Latvijā Preses nodaļas vadītāja Iveta Ķelpe.

Konferenci savas vizītes laikā Latvijā apmeklēs Eiropas Komisijas (EK) priekšsēdētājs Žozē Manuels Barrozu. Konferencē uzrunas teiks un diskusijā piedalīsies Valsts prezidents Valdis Zatlers, ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP), EP pārstāvji Enrike Barons-Krespo un Guntars Krasts un bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Diskusijā piedalīsies arī ES enerģētikas komisārs Andris Piebalgs.

Konferences mērķis ir iesaistīt sabiedrības pilsoniski aktīvo daļu diskusijā par Lisabonas līgumu un tā nozīmi Latvijas politikā, kā arī aktualizēt un parādīt atšķirīgus skatījumus uz ES politikas nozīmi Latvijā Lisabonas līgumu kontekstā.

Uz konferenci un tās laikā notiekošo diskusiju aicināti Latvijas valsts institūciju un nevalstisko organizāciju pārstāvji, eksperti, diplomātiskā korpusa pārstāvji, mācību iestāžu rektori, mācībspēki un studenti.

Konference notiks Latvijas Universitātes Lielajā aulā no plkst.10 līdz plkst.12.30. Pirms konferences Barrozu iecerējis tikties ar ES tā dēvētās pārdomu grupas vadītāja vietnieci, eksprezidenti Vīķi-Freibergu.

Kā ziņots, 14.februārī un 15.februārī Rīgu apmeklēs Barrozu, kurš tiksies ar valsts augstākajām amatpersonām. EK priekšsēdētājam paredzēta garāka saruna un kopīga preses konference ar Ministru prezidentu Ivaru Godmani (LPP/LC).

Vizītes laikā EK priekšsēdētājs paredzējis tikties ar Zatleru, Saeimas priekšsēdētāju Gundaru Daudzi (ZZS), Saeimas Ārlietu komisijas vadītāju Andri Bērziņu (LPP/LC), Saeimas Eiropas lietu komisijas vadītāju Vairu Paegli (TP).

14.februārī ap plkst.19.50 pēc Barrozu un Zatlera tikšanās Rīgas pilī plānots arī preses brīfings.

 

Kopš pievienošanās Šengenas zonai Latvijas un Igaunijas robežsargi kopīgi veikuši piecas patruļas

LETA  02/08/08     Kopš pērnā gada 21.decembra, kad gan Latvija, gan Igaunija kopā ar septiņām citām valstīm pievienojās Šengenas līguma zonai, abu kaimiņvalstu robežsargi, pamatojoties uz 20.decembrī noslēgto pagaidu sadarbības līgumu, sekmīgi sadarbojoties, veikuši piecas patruļas - divas Igaunijā un trīs Latvijā.

Par to aģentūru LETA informēja Valsts robežsardzes (VRS) Galvenās pārvaldes Preses un sabiedrisko attiecību dienesta vecākā inspektore Zane Fogele.

Reidu laikā Igaunijā tika pārbaudītas 42 personas, no tām 24 Latvijas pilsoņi, desmit Krievijas pilsoņi un astoņi Igaunijas pilsoņi. Pie personu dokumentu pārbaudēm tika pieaicināti arī Latvijas VRS Valmieras pārvaldes Valkas pilsētas Imigrācijas nodaļas darbinieki.

Kopīgi patrulējot, Latvijā tika apsekota valsts robeža, kā arī pārbaudītas 66 personas, no tām 64 Igaunijas pilsoņi un divi Lietuvas pilsoņi. Tāpat tika pārbaudītas 14 automašīnas. Reidu laikā par atrašanos pierobežas joslā bez personas apliecinošiem dokumentiem tika noformēti četri administratīvā pārkāpuma protokoli vienai Igaunijas pilsonei un trīs Krievijas pilsoņiem, pastāstīja Fogele.

Arī turpmāk tiek plānotas VRS un Igaunijas robežsardzes dienesta kopīgās patruļas.

 

Godmaņa un Lietuvas premjera sarunās dominē enerģētikas un robežlīguma jautājumi

LETA  02/08/08     Šodien premjera Ivara Godmaņa (LPP/LC) un Lietuvas premjera Ģedemina Ķirķila sarunas laikā dominējuši enerģētikas politikas, kā arī abu valstu robežlīguma jautājumi.

Kā pēc tikšanās žurnālistiem uzsvēra premjeri, sarunā puses bijušas vienisprātis, ka Ignalinas atomelektrostacijas projekts ir svarīgs abām valstīm un tā īstenošana ir nepieciešama enerģētiskās neatkarības nodrošināšanai nākotnē.

"Loģika liek ieņemt kopēju pozīciju ar Lietuvu, abu valstu sadarbība atomelektrostacijas projektā viennozīmīgi ir abu valstu interesēs," žurnālistiem sacīja Godmanis.

Viņš arī uzsvēra, ka puses ir ieinteresētas, lai šī jautājuma risināšanas process noritētu maksimāli ātri un demokrātiski. Svarīgi ir arī termiņi, kādos projekts varētu tikt īstenots, norādīja Godmanis.

Tikšanās laikā puses pievērsās arī strīdīgajam abu valstu robežlīguma jautājumam.

Godmanis informēja, ka šis jautājums detalizēti tiks apspriests valdībā, kur viņš izvirzīs savus priekšlikumus turpmākajām darbībām. Tāpat varētu tikt veidota speciāla darba grupa, kurai Latvijas pozīcija būtu jāpauž Lietuvas pusei. Pēc tam šis jautājums tiktu skatīts Saeimā.

Tikšanās laikā puses apspriedušas ekonomikas sadarbības jautājumus un makroekonomisko situāciju abās valstīs.

Godmanis arī informējis par Latvijā sākto cīņu ar inflāciju un veicamajiem pasākumiem tautsaimniecības stabilizēšanai.

Godmani oficiālajās sarunās pavada satiksmes ministrs Ainārs Šlesers (LPP/LC) un īpašu uzdevumu ministrs Eiropas Savienības finanšu pārvaldes lietās Normunds Broks (TB/LNNK).

Kā novēroja aģentūra LETA, šīs dienas sarunās ar Lietuvas premjeru piedalījās ar bijušais premjers Aigars Kalvītis (TP).

 

Brisele kritizē oponentu, arī — Latvijas, rosināto Piebalga plāna alternatīvu

BNS  02/08/08     Eiropas Komisija (EK) kritiski vērtē astoņu Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu, arī Latvijas, ierosināto alternatīvo plānu elektroenerģijas un dabasgāzes ražošanas nodalīšanai no pārvades tīkliem. Financial Times (FT) vēstī, ka, pēc ES izpildvaras institūcijas uzskata, alternatīvais plāns negarantē skaidru enerģijas ražošanas un pārvades nodalīšanu.

"Maz ticams, ka alternatīvais plāns nodrošinās pārvades tīklu operatoru lēmumu pieņemšanas procesa neatkarīgumu, un tas arī pilnībā nenovērsīs interešu konfliktu vertikāli integrētā uzņēmumā. Plāns neradīs stimulu [operatoriem] investēt vienlīdzīgā veidā un veicināt tirgus attīstību, godīgu un efektīvu energotīklu darbību," norāda FT, citējot EK novērtējumu. Kāda ES amatpersona, kas nevēlējās atklāt savu vārdu, aģentūrai Reuters pastāstīja, ka EK veiktais izvērtējums vēl ir darba dokuments.

Astoņas ES dalībvalstis jauno plānu izstrādājušas kā alternatīvu ES plānotajai enerģētikas direktīvai, kas paredz, ka energokompānijām, lai atdalītu ražošanu no pārvades tīkliem, būs jāpārdod savi sadales tīkli vai arī jāuztic to kontrole neatkarīgam operatoram. Alternatīvajā plānā piedāvāts mazāk radikāls veids funkciju nodalīšanai, ko pārraudzītu valstu regulatori.

Pagājušajā nedēļā ES enerģētikas komisārs Andris Piebalgs apsveica alternatīvo plānu, norādot - tā ir zīme, ka astoņas dalībvalstis, kurām ir pietiekams balsu skaits, lai uzliktu veto direktīvai, mēģina rast kompromisu.

 

Latvija kļūst par pilntiesīgu donorvalsti

DELFI  02/08/08     Piektdien Pasaules Bankas Starptautiskās attīstības asociācija oficiāli apstiprināja, ka Latvija ir kļuvusi par pilntiesīgu donorvalsti, informē Ārlietu ministrijas (ĀM) Informācijas un sabiedrisko attiecību departaments.

Pasaules Bankas un Starptautiskā Valūtas fonda pavasara sanāksmes ietvaros pērn 13. aprīlī Latvija paziņoja par sava aizņēmējvalsts statusa anulēšanu, tādējādi norādot uz valsts sasniegto attīstības līmeni un gatavību arvien vairāk iesaistīties palīdzības sniegšanā jaunattīstības un pārejas ekonomikas valstīm. Latvijas donorvalsts statuss veicinās valsts prestižu, kā arī valsts starptautisko atpazīstamību.

Lēmums par Latvijas statusa maiņu ir apliecinājums tam, ka Latvija ir pievienojusies attīstīto valstu grupai.

Starptautiskā Attīstības asociācija tika izveidota 1960. gadā kā Pasaules Bankas institūcija, kuras mērķis ir mazināt nabadzību un veicināt ekonomisko izaugsmi. Asociācija ir viens no lielākajiem palīdzības avotiem vairāk nekā 80 pasaules nabadzīgākajām valstīm.

 

Pragmatisms un tā robežas Latvijas un Krievijas attiecībās

Māris Riekstiņš, LR ārlietu ministrs, Latvijas Avīze   02/08/08    Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas starpvalstu attiecības pēdējā laikā ir nonākušas pastiprinātā politiķu, sabiedrības un mediju uzmanības lokā. Tiek uzdoti jautājumi, meklēti iemesli, radītas baumas un dažādas teorijas starp abām valstīm notiekošajam, jo politiķi valdības koalīcijā un opozīcijā, kā arī sabiedrība notikumus Latvijas un Krievijas attiecībās uzlūko dažādi. Sabiedrotie ES un NATO atzinīgi novērtē Latvijas ārpolitikas veidotāju panākumus, noslēdzot robežlīgumu ar Krieviju un veidojot starpvalstu dialogu, bet pašmājās tiek runāts par "mugurkaula lokanumu" un "iztapību". Kādēļ veidojas tāda viedokļu un uzskatu atšķirība?

2007. gads iezīmēja pilnīgi jaunas un līdz šim vēl neredzētas krāsu gammas Latvijas un Krievijas attiecībās. Dažiem tās likās par spilgtu, savukārt citiem jaunās krāsas šķita neiederīgas, varētu pat teikt – traucējošas. Acīmredzot daļa politiķu un mediju loloja klusas cerības, ka Latvijas diplomātija nebūs spējīga sekmīgi īstenot izvirzīto mērķi, taču līdz ar robežlīguma epopejas pēdējo posmu – ratifikācijas rakstu apmaiņu – šīs cerības neattaisnojās. Iespējams, tieši tādēļ tiek runāts par to, kā nav – par pārlieku Latvijas tuvināšanos Krievijai.

Par pašsaprotamu pēdējo septiņpadsmit gadu laikā ir kļuvusi dažu Latvijas politiķu un ekspertu izvēlētā "pozas" taktika, savā starpā it kā sacenšoties, kurš spēs raidīt Krievijas virzienā pēc iespējas izaicinošākus vai provokatīvākus izteikumus. Nereti tāda rīcība tika un joprojām tiek gaidīta arī no Latvijas diplomātijas veidotājiem. Tāpat arī Krievijas pusē nekad nav trūcis politisku provokatoru. Tāda tipa politiķi abās valstīs droši vien pieņem, ka ar savu runu varēs izpelnīties daļas vēlētāju atzinību vai vismaz nokļūt mediju redzeslokā, bet ne mirkli nav domājuši par nepieciešamību veidot attiecības ilgtermiņā. Manuprāt, šādas ārpolitikas un divpusējo attiecību laiks ir pagājis. Ceru, ka sabiedrība sāk izprast, ka ne vienmēr tas, kas sevi vārdos sauc par lielāko patriotu, tāds ir no tiesas. Patriotisms savā būtībā ir spēja rīkoties savas valsts interesēs arī tad, ja netiek iets publiskās retorikas vieglākais ceļš.

Pagājušais gads bija apliecinājums tam, ka abu valstu attiecībās ir notikušas izmaiņas, lai arī par "atkusni" vai "pagriezienu" runāt ir pāragri. Nav šaubu, ka labi zināmā vēsturiskā pieredze daudziem liek uz "lielo Austrumu kaimiņu" raudzīties ar piesardzību. Piesardzība un atturība ir svarīgas īpašības, it sevišķi ārpolitikā, tomēr nevajadzētu ar tām attaisnot nespēju pieņemt saprātīgus, pragmatiskus vai vispār jebkādus lēmumus.

Latvija pēc neatkarības atjaunošanas vienmēr ir uzsvērusi gan sev, gan saviem partneriem ES un NATO, ka vēlas veidot normālas kaimiņattiecības ar Krieviju. Mūsu "vēlmju sarakstā" jau astoņpadsmit gadu atrodas virkne starpvalstu līgumu, kuri potenciāli varētu sekmēt abu valstu ekonomiskās attiecības, regulēt investīciju aizsardzības jautājumus, nodokļu iekasēšanas kārtību, atrunātu gaisa satiksmes un tūrisma jautājumus un ne mazāk svarīgi – runātu par vides un ekoloģijas jautājumiem. Šeit neesmu uzskaitījis visas tās jomas, kurās būtu nepieciešams juridisks pamats attiecību tālākai attīstībai. Katram Latvijas iedzīvotājam būtu jāuzdod sev jautājums – vai šādi starpvalstu dokumenti varētu sekmēt mūsu valsts ekonomisko attīstību papildus tam, ko dod valsts ekonomiskā attīstība Eiropas Savienības telpā. Daudz tiek runāts par Krievijas ekonomiskās klātbūtnes nostiprināšanos Latvijā, bet netiek diskutēts un vēl jo mazāk darīts, lai nostiprinātu Latvijas ekonomisko klātbūtni Krievijā. Piemēram, liekas, ka mediju telpa apzināti ir noklusējusi to, ka pēdējo nedēļu laikā ir atjaunots Latvijas zivju eksports uz Krieviju, kas prasīja ne mazums diplomātisku un politisku soļu pēdējo divu gadu laikā. Neviens neierobežoja kritikas vilni pret valdību tad, kad zivju eksports tika aizliegts, bet piemirsa par to pateikt, kad tirgus tika atvērts.

Līdz nesenam laikam augsta līmeņa sarunām ar Krievijas pusi Latvija varēja izmantot tikai tās iespējas, ko deva amatpersonu tikšanās starptautisko organizāciju sanāksmēs. Divpusēji kontakti eksistēja zemā ekspertu līmenī par ļoti šauriem un tehniskiem jautājumiem, un ne reizi netika lemts par konceptuālām problēmām. Latvija un Krievija nevarēja panākt vienošanos ne par valstu pārstāvju vizīšu organizēšanu, ne par Latvijas un Krievijas Starpvaldību komisijas pilnvērtīgu darbību. Kopš 1994. gadā parakstītā līguma par Krievijas armijas izvešanu līdz 2007. gadā noslēgtajam robežlīgumam nekāda progresa starpvalstu attiecībās faktiski nebija. Tomēr Latvija turpināja uzskatīt, ka regulārs un pilnvērtīgs starpvalstu dialogs ir visefektīvākais kaimiņvalstu sadarbības veids.

Tagad, kad esam sasnieguši šo pakāpi, kad Latvija un Krievija spēj sēsties pie sarunu galda, lai veidotu starpvalstu attiecības tradicionālā izpratnē, valdība un ārlietu dienests tiek kritizēts par pārlieku tuvību Krievijai. Neesmu gan dzirdējis Vācijas kanclerei Angelai Merkelei vai Polijas ārlietu ministram Radoslavam Sikorskim, Somijas premjerministram Mati Vanhanenam vai Norvēģijas premjeram Jensam Stoltenbergam adresētu kritiku par to, ka viņi uztur dialogu ar Krieviju un šajās sarunās aizstāv savas valsts intereses. Nākas jautāt, vai Latvija spēj veidot attiecības ar Krieviju un aizstāvēt savas intereses bez sarunām un dialoga?

Latvijas pozīcija ir palikusi līdzšinējā – joprojām uzsveram, ka vēlamies normālas un pragmatiskas attiecības ar Krieviju, visaptverošu dialogu un starpvalstu līgumu noslēgšanu. Turklāt Latvija līdz šim un arī turpmāk izmantos tos instrumentus, ko dod Eiropas Savienības sadarbības formas ar Krieviju. Divpusējs un daudzpusējs sadarbības formāts attiecībās ar Krieviju spēj tikai papildināt viens otru, un Latvijai šie instrumenti ir jāiemācās pareizi lietot un sabalansēt. Šeit vēl daudz ko varam mācīties gan no Somijas, gan Zviedrijas un arī Norvēģijas.

Nevaru nepieminēt pārrobežu sadarbību. Nav šaubu par to, ka Latvijai ir interese veidot sadarbību ar tādiem Krievijas reģioniem kā Pleskava, Kaļiņingrada, Novgoroda un Pēterburga. Bet tajā brīdī, kad sākam runāt par Latvijas un Krievijas pierobežas teritoriju iedzīvotāju savstarpējo braucienu vienkāršošanu, kuri dzīvo pie Latvijas – Krievijas robežas un kuriem padomju okupācijas rezultātā dzimtas vēsture iestiepjas abpus robežai, nākas lasīt pilnīgi neadekvātus un maldinošus viedokļus, kuri tiek sagrozīti sev vēlamā politiskā gaismā, lai kārtējo reizi mēģinātu radīt mītu par Latvijas "lokanumu". Uzskatīt šo iedzīvotāju vēlmi apmeklēt radiniekus un tuvinieku apbedījumu vietas Krievijas pierobežā par "spraugu" Šengenas zonā, kā to vērtē dažu nesenu publikāciju autori, būtu samērā ciniski. Vienošanās projekts izstrādāts, pamatojoties uz Latvijai saistošo Eiropas Savienības regulu un par to savu atzinumu būs jāsniedz arī Eiropas Komisijai. Problēmas būtība ir apstāklī, ka daži šos caurumus un spraugas ierauga tur, kur to nav un nemaz arī nevar būt.

Manuprāt, ir notikušas zināmas izmaiņas arī Krievijas pusē, kura, šķiet, ir mainījusi pieeju un vairs nesaista "humanitāros" un ekonomiskos jautājumus vienā kompleksā. Ilgus gadus Krievijas nostāja bija aptuveni šāda: "atrisiniet" nepilsoņu jautājumu un tikai tad runāsim par citām divpusējo attiecību tēmām. Saprotams, ka Latvijas pusei tas nebija un nekad nebūtu pieņemami. Daudzi ārpolitikas veidotāji, to skaitā es, runājot par attiecībām ar Krieviju, savulaik prognozēja, ka tās varēs normalizēties pēc mūsu iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO. Patlaban esam liecinieki tam, kā šī prognoze piepildās.

Nākas konstatēt, ka Krievija no Latvijas puses ir pārņēmusi pragmatisma līniju. Pragmatisms, kā liecina svešvārdu vārdnīca, ir saistīts ar "praktisko lietderīgumu", un ārpolitikā tas nozīmē, ka vienojamies par to, par ko ir iespējams vienoties, tādējādi veicinot augstāku savstarpējās uzticēšanās līmeni, kas savukārt ļautu panākt rezultātus sarunās par sarežģītiem starpvalstu attiecību jautājumiem. Latvijas nostāja par pragmatisku attiecību veidošanu ar Krieviju tiek pilnībā atbalstīta no ES un NATO dalībvalstu puses.

Vēl viens jautājumu loks, kas saistīts ar jauno laikmetu Latvijas un Krievijas attiecībās, ir enerģētika. Apzināti vai neapzināti tiek veidots mīts par to, ka Latvijas valdība dara visu, lai palielinātu savu enerģētisko atkarību no Krievijas. Vēsturiski visu triju Baltijas valstu enerģētikas apgādes sistēmas ir savienotas ne tikai savstarpēji, bet arī ar Krieviju. Tajā pašā laikā ir jāuzsver, ka tiek attīstīti alternatīvi savienojumi ar Skandināvijas valstīm, kā arī plānotas alternatīvas ģenerēšanas jaudas, tostarp kopīgais Baltijas valstu un Polijas atomelektrostacijas projekts. Turklāt Latvija vienmēr ir aizstāvējusi nepieciešamību veidot kopēju ES enerģētikas politiku attiecībās ar trešajām valstīm. Līdz ar to Latvija ir ieinteresēta, lai pēc iespējas drīzāk tiktu sāktas sarunas starp ES un Krieviju par jauno sadarbības līgumu, tajā ietverot arī jautājumu par enerģētiku. Uzskatām, ka līgumam jāveido juridiski saistošs ietvars, kas regulētu Eiropas Savienības un Krievijas enerģētisko sadarbību pēc tirgus un caurspīdīguma principiem, izslēdzot jebkāda rakstura diskrimināciju. Vēlos uzsvērt, ka šādu principu ievērošana ir patiesi svarīga, jo šobrīd ES enerģētikas politiku attiecībās ar Krieviju lielā mērā veido Eiropas lielās enerģētikas kompānijas, nevis valstu valdības vai Eiropas Komisija.

Iespējas, kas radušās Latvijas un Krievijas sadarbībā, ir jāizmanto arī sfērās, kuras atrodas ārpus politikas tiešas ietekmes. Šajā ziņā svarīga ir kultūras joma, ar kuras palīdzību Latvija un Krievija var sarunāties abpusēji vērtīgi, bez politiskiem zemtekstiem. Mēs zinām, ka Krievijā ir izaugusi paaudze, kuras zināšanas par Latviju bieži aprobežojas ar televīzijā rādīto politisko informāciju, nereti ne to pozitīvāko. Tādēļ Krievijas auditorijas iepazīstināšana ar mūsdienu Latvijas kultūras izcilību noteikti nāks par labu Latvijas tēlam. Šāda iespēja ir radusies, jo Latvija un Krievija ir vienojušās par apmaiņu ar kultūras festivāliem.

Neatņemams valstu sadarbības aspekts ir viedokļu apmaiņa par starptautiskajiem un iekšpolitiskajiem notikumiem, lai veidotu izpratni par kopējā reģiona, kā arī globālas nozīmes notikumu turpmāko attīstību. Nedz pēdējā laikā, nedz pirms tam Latvija nav kautrējusies runāt par atšķirīgi vērtētajiem Krievijas ārpolitiskajiem un iekšpolitiskajiem procesiem. Piemēram, mūsu viedoklis par Kosovas neatkarību ir pilnīgi pretējs Krievijas nostājai. Esam pauduši savu izsvērto un pamatoto pozīciju gan jautājumā par Krievijas saistībām, lai līgums par konvencionālo spēku izvietošanu Eiropā tiktu ratificēts un stātos spēkā, gan atbalstot starptautisko novērotāju klātbūtni vēlēšanu laikā, gan jautājumā par Britu Padomes darbības ierobežojumiem Krievijā. Uzskaitījumu varētu vēl turpināt. Tomēr pats fakts, ka Latvijai un Krievijai daudzos jautājumos ir atšķirīgs viedoklis, nenozīmē, ka mēs nevaram un mums nevajadzētu meklēt dialoga iespējas vispār.

Analizējot un izsakot spriedumu par Latvijas un Krievijas attiecībām, es aicinātu ikvienu politikā ieinteresētu cilvēku, žurnālistu, analītiķi vai praktiķi visupirms domāt ar vēsu galvu un vērtēt notikumus racionāli! Vienkārši runājot, ņemt vērā, ka mums ir radusies iespēja Latvijas valsts interesēs risināt praktiskos jautājumus, kas mums ir svarīgi attiecībās ar Krieviju. Mēs neiesim uz kompromisiem par vēstures izpratni, okupācijas faktu vai citiem jautājumiem, kas Latvijas valstiskumam ir principiāli svarīgi. Taču nebūtu saprātīgi gaidīt, ka atsauce uz vēsturiskajām netaisnībām būtu jāmin 21. gs. noslēgtā līgumā, piemēram, par dubulto nodokļu neaplikšanu vai sadarbību muitas jautājumos.

Krievijas amatpersonu vietā es nevairītos atzīt vēsturisko patiesību par Padomju Savienības īstenoto Baltijas valstu okupāciju, jo tas palīdzētu veicināt savstarpējo uzticēšanos. Taču būsim pacietīgi – diez vai mēs varam sagaidīt, ka Krievija pēkšņi mainīs savu 20. gs. vēstures izpratni par 180 grādiem. Visticamāk tas notiks pakāpeniski, rūpīga dialoga ceļā, iespējams līdz ar paaudžu maiņu Krievijas politikā. Mēs nedomājam mainīt savu pozīciju sarunās ar Krieviju par to, ka 1940.gada notikumi Baltijā bija neleģitīmi, tā bija okupācija un aicinām Krieviju to atzīt. Tomēr mums, nepieļaujot kompromisus savā izpratnē par vēsturi un rīkojoties saskaņā ar partneriem ES un NATO, ir jāspēj risināt aktuālos darbakārtības jautājumus, kas saistīti ar drošību, ekonomiku, enerģētiku, noziedzības apkarošanu un citām jomām.

Tādas ir pragmatisma robežas Latvijas un Krievijas attiecībās. Pragmatisms nav vieglprātība. Pragmatisms ir spēja vēlmi pārvērst realitātē, kurā ieguvēja ir visa valsts. Uz šāda principa tad arī tiek balstītas Latvijas un Krievijas divpusējās attiecības.

Māris Riekstiņš, LR ārlietu ministrs

 

 

 

 

Valdībā, partijās, NVO un tiesu lietās...

 

 

 

Vēlētāji jūtas piekrāpti

Uldis Rācenis, Latvijas Avīze   02/04/08     Kā vērtēt "JL" biedru aiziešanu? "Tie nav riktīgie cīnītāji, tagad izrādās – karjeristi."

Kā "LA" jau vēstīja, no partijas "Jaunais laiks" pagājšnedēļ vienā dienā izstājās vairāk nekā 20 biedri. Vaicāju vēlētājiem, kā viņi vērtē šo jaunlaiciešu rīcību.

Arvīds un Margrieta Rutki Valmierā: "Skatījos "100. pantu" LTV, kur Staiceles mērs Bakmanis un Kariņš runāja, ka lauku teritorijas nevar attīstīties, tiem naudu nedod. Man radās jautājums – varbūt atgriezīsimies pie padomju sistēmas? Komunistiskā partija bija vienīgā un naudu deva visiem. Jocīgi iznāk – ja neesi īstajā partijā, tev naudu nedod! Pilnīga atkarība no partijas piederības. Par aizejošajiem "JL" biedriem – ja aizejat, tad nolieciet arī Saeimas mandātu un pašvaldību deputātu mandātus, jo citādi tie, kas balsoja par "JL", tiek piesmieti. Cilvēki ārkārtīgi raujas pēc varas un grib būt pirmie, tāpēc šāds rezultāts ir "Jaunajam laikam". Ārkārtīgi skumji dzirdēt, ka partiju pametusi arī Čepānes kundze, kas ar degsmi runāja par robežlīgumu un citām sāpēm."

Maija Lielkalne Limbažu Ozolkalnē: "Nevar likt visiem vēlētājiem ciest un diemžēl ir spēkā situācija, ka pašvaldībām līdzekļus dala pēc partiju piederības. Limbažu mērs Juris Žūriņš pareizi dara, izstājoties no "JL", varbūt saņems lielāku finansējumu, kas nepieciešams Limbažiem, jo viņi vēlējās būvēt peldbaseinu. Pēc manām domām, "Jaunajam laikam" nebija perspektīvu, viņi pārāk spītīgi neatkāpjas no saviem principiem. Būtu labāk gājuši valdībā, tagad viņus neviens neuzklausa. Gan jau nāks jaunas partijas "JL" vietā. "JL" uznāciens politikā bija dīvains, Repše prasīja miljonu latu no tautas. Mums ir daudz partiju, viena vairāk vai viena mazāk, tas neko nemaina."

Maija Īvāne Rīgas rajona Ķekavas pagastā: "Tagad pašvaldību priekšsēdētāji domā, ka viņiem dos naudu, ja viņi pametīs "JL", pamatojot, ka, lūk, "mēs domājam par cilvēkiem, kas stāv aiz mums". Redzēsim, redzēsim… Un vai tas ir nopietns pamatojums, ka Repšes dalība partijā ir par šķērsli? Viens cilvēks taču nemaina partijas mērķus. Daudzi cilvēki balsoja par "JL", ja šī partija būtu iegājusi valdībā, viņi būtu par apspārdāmo sunīti, neviens viņus tur neņemtu vērā. "JL" vajadzēja pašiem sevi pacelt, nevis apsmērēt. Droši vien Tautas partija dos naudu pārbēdzējiem. Man ir rados skolas direktore, kas iestājās TP tikai tāpēc, lai dabūtu naudu skolas jumtam, un protams, naudu dabūja. Man tas riebj."

Andrejs Kušķis Ogrē: "Esmu "JL" atbalstītājs un nevaru saprast viņu rīcību. Iespējams, ka viņi vēlas veidot jaunu partiju vai pieslieties Štokenbergam. Nezinu, kurš ir vainīgs – Repše vai Kariņš. "JL" nav riktīgie cīnītāji, tagad izrādās, ka karjeristi, kas grib kaut kur ielīst. Ogres rajonā ir daudz "JL" atbalstītāju, taču nav zināms, kas notiks tālāk. Daļa "JL" deputātu vēlējās iegūt amatus, bet partija palika Saeimas opozīcijā, tāpēc radās nesaprašanās. Pēc dažu aizvainoto domām, palikt opozīcijā būtu ideju nodošana. Es jūtos nelāgi, jo politikā jādomā, lai cilvēki un valsts dzīvotu labāk, nevis par atsevišķu cilvēku interesēm."

Biruta Šakale Saldū: "Partija "Jaunais laiks" darīja nepareizi, neejot valdībā, vajadzēja iet, jo, opozīcijā esot, neko nesasniegs. Tagad vienam otram mērs bija pilns un tāpēc izstājās no partijas, jo vēlas tikt uz priekšu, nevis stāvēt uz vietas. Sandra Kalniete ir spējīga deputāte un varētu nebūt apmierināta, ka nekur uz priekšu netiek. Saldus mērs Didzis Konuševskis labi strādā, arī viņš cer tikt uz augšu, tas ir saprotami. Iespējams pat, ka "JL" vispār izjuks un pametīs Saeimu…"

 

Lemberga uzvara grinbergiādē – neapstridama

Imants Vīksne,  NRA  02/05/08     Augstākā tiesa atstājusi spēkā zemākās instances spriedumu, kas tā dēvēto grinbergu lietu pēc būtības pasludināja par politisku safabricējumu.

Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu nodaļas prokurora Māra Lejas kasācijas protests ir noraidīts. Ventspils mēra advokāts Aivo Leimanis spriež, ka procesa virzītājs līdz ar to saņēmis ļoti smagu triecienu.

Šobrīd visas iespējamās instances prokuratūras celto apsūdzību atzinušas par nelikumīgu un nepamatotu: "Lemberga darbībās ne pēc viena panta nav konstatētas noziedzīga nodarījuma pazīmes. Procesa virzītājs pieņēma lēmumu saukt personu pie atbildības, zinot, ka persona nav vainīga!" A. Leimanis uzskata, ka šāds fakts nevar palikt bez zināmām konsekvencēm. Jau pēc pirmās uzvarētās tiesas aizstāvība sprieda, ka uz apsūdzēto sola patiesībā būtu jāatrodas grinbergu lietas sacerētājiem. Acīmredzot arī prokuroriem, jo Krimināllikumā ir pants par apzināti nepatiesas apsūdzības celšanu. Taču A. Leimanis piebilst – lēmums par vēršanos pret prokuratūru esot jāpieņem pašam A. Lembergam.

Šobrīd tiesa ir noņēmusi jebkādas aizdomas par iespējamu pierādījumu trūkumu lietā – A. Lemberga rīcībā vienkārši nav konstatējamas noziedzīga nodarījuma pazīmes, un līdz ar to faktiski izvērtējama būtu citu amatpersonu rīcība. Pirmām kārtām jau tā laika ekonomikas ministra Jaunā laika pārstāvja Krišjāņa Kariņa darbības. Tieši viņa paraksts rotāja leģendāros Ministru kabineta rīkojumus par mistiskā un neidentificējamā O. Grinberga iecelšanu Ventspils brīvostas valdē, kurš tā arī nevienu dienu nenostrādāja šajā darbā.

Jāatgādina, ka tā dēvētās grinbergu lietas pamatā ir partijas Jaunais laiks neiegūtā ietekme Ventspils brīvostā. Formālam konfliktam par to, kā identificējama amatā ieceļama persona, sekoja vairāk nekā divus gadu ilga tiesvedība.

 

Viedoklis: Uz kuru krastu?

Anita Daukšte, NRA  02/06/08     Pagaidām vēlētājiem nav vērts vēl sastingt tīksmē par to, ka Latvijā sākusies jaunu politisku spēku izveide, kuru mērķi un ideāli, un galvenais, spēja tos realizēt, vedīs Latviju un tās sabiedrību pretī labklājīgai valstij.

Galvenokārt tāpēc, ka pagaidām ir ļoti šķidri topošo politisko spēku ideoloģiskie uzstādījumi, tiem vēl pinas labējā kāja ar kreiso un godīga politika ar citu politiku.

Tie piesaka karu vienu "oligarhu grūstošajai varai", turpretī, jautāti par iespējām ņemt naudu no topošo oligarhu maciņiem, sāk minstināties un stāstīt, ka nauda jau nav galvenais. Jā, patiešām nav. Bet tad jo svarīgāk kļūst, kas vēl bez savas politikā paburzītās sejas ir piedāvājams vēlētājiem.

Aigars Štokenbergs mēģināja vāri pieminēt moderno sociāldemokrātiju, bet tas izskatījās un izskatās pēc klaja konjunktūras gājiena. No sabiedrības vairākuma viedokļa – jā, kreisas idejas ar kapitāla uzkrāšanas un progresīvo ienākuma nodokli izklausās gana populistiskas un pat pieņemamas situācijā, kad notiek sabiedrības intensīva noslāņošanās un atrāviens starp nabagajiem un ļoti bagātajiem palielinās. Taču atkal jau – teiciens, ka paēdušais izsalkušo nesapratīs, nav vis Tautas partijas emisāru un polittehnologu izgudrots, lai kaitētu miljonāram Štokenbergam, bet gluži reāls secinājums iz dzīves. Pa kuluāriem izpūstās klusās cerības, ka Štokenberga izredzes politikā nāks glābt kāds no bijušās Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas ģimenes, izklausās ļoti nepārliecinošas. Jo vairāk tāpēc, ka pie tik izplūdušiem ideoloģiskiem un pretrunīgiem uzstādījumiem varbūt situāciju spētu glābt pati bijusī prezidente ar savu autoritāti, bet "kāds no ģimenes" – diez vai. Un nez vai viņam (-ai) to vispār vajadzētu, lai nešķiestu velti sava vārda ietekmi.

Ar Ģirta Valda Kristovska un Sandras Kalnietes topošo projektu situācija ir vēl pretrunīgāka. Sandra Kalniete un viņas domubiedri Saeimas frakcijā, tāpat kā arī vairāku Jaunā laika reģionālo nodaļu vadītāji, pameta partiju ar argumentāciju, ka viņu pēdējais piliens ir nespēja strādāt, ja partija nav valdošajā koalīcijā. Ģirts Kristovskis un Co. pamet valdošās koalīcijas partiju, jo nespēj strādāt, ja partija ir koalīcijā. Uz kuru krastu tad galu galā stūrējam, kungi un dāmas? Tik pretrunīgi argumenti, lai vienotos kopējas partijas veidošanai, liecina vien par to, ka pagaidām divu lielu partiju šķelšanas iemesls ir tikai ambīcijas un vēl tāda nākamo vēlēšanu konjunktūras smarža. Taču uzstādījumiem galu galā būs jākļūst vienotiem, ja vispār ir doma par vienu partiju. Un īpaši ņemot vērā startu ne tik tālajās pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kuras būs, ak, taču vienā dienā. Nav jābūt ģēnijam pašmāju politikā, lai zinātu, ka pašvaldību vēlēšanās (izņemot Rīgu) labāk var startēt no pozīcijas, savukārt Eiropas parlamenta vēlēšanās – no opozīcijas. Uz ko tad vēlas tiekties Kristovska/Kalnietes savienība? Vai tik nebūs tā, ka tiešām ļoti pazīstamā un Eiropas struktūras un parlamenta paklājus un lepnās grīdas minusī topošās partijas spice lepni aizstartēs uz Eiropas Parlamentu un struktūrām, atstājot veģetēt šeit pat Latvijā viņiem pateicīgo partijisko fonu radījušos pašvaldību vadītājus.

Teju četrdesmit procentu neizlēmušo, par ko balsot nākamajās vēlēšanās, ir lielisks pamats jaunu partiju radīšanai. Ja mesiju laiks politikā tiešām ir beidzies, kā par to mēģina pārliecināt topošo partiju dibinātāji, tad jāseko visnopietnākajam un lietišķākajam programmatiskajam piedāvājumam. Bet tas prasa nevis vien lepnu savu iepriekšējo nopelnu eksponēšanu, bet nežēlīgu intelektuālu un psiholoģisku, un praktisku piepūli. Vai uz to ir spējīgi topošo partiju veidotāji un kas ir to apmaksātspējīgais pieprasījums – tas ļoti drīz kļūs zināms.

 

Viedokis: Priekšnieku izgājiens

Viktors Avotiņš,  NRA  02/05/08     Ja no partijas vienlaikus izstājas pārdesmit nebūt ne ierindas biedru, tad pie vainas nav «draudzīgās» koalīcijas pūliņi (sk. S. Āboltiņa, NRA, 4.02.2008.).

Jaunais laiks pats varbūt nebija vainīgs tad, kad aizgāja Andrejs Radzevičs vai Māris Gulbis, bet šobrīd – nepārprotami.

Turklāt šīs situācijas tapšanas scenārijs un tā virzība ir kā uz delnas. Tā liecina, ka JL nav gudru padomdevēju, tās vadībā nav nopietnu analītiķu vai pietiekami ietekmīgu cilvēku, kas piedabūtu partijas vadību rēķināties ar acīm redzamiem riskiem pašā partijā. Šie riski tikuši publiski demonstrēti, bet nav ņemti galvā. Iznākums runā pretī JL apgalvotajam, ka šī partija, lūk, nav kā citas – ar pirkstu taisīta, nav tikai tās līderu biznesa projekts. Tas nav slikti – rādīt, ka partijā pastāv brīva diskusija. Slikti, ja šī diskusija pastāv vai nu tikai "demokrātiskas" pozas atrādīšanai retorikas līmenī (praksē saglabājot vispārējo neiecietību pret citādību – atceramies kaut vai JL reakciju uz S. Ķikustes balsojumu par budžeta grozījumiem vai pērno attieksmi pret S. Āboltiņas TV pausto viedokli referenduma sakarā), vai arī partijas nostiprināšanās vietā ved pie šķelšanās. Ja partijas vadība, menedžējot partijas darbu, nerimti kāpj uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem, citādu iznākumu nebij" ko gaidīt.

Pirms pievērsties grābekļiem, gribu teikt, ka Einaram Repšem, ja runājam ideju līmenī, ir pamats sacīt, ka aiziešana no JL (turklāt, nenoliekot deputātu mandātus) ir partijas mērķu nodevība. Jo, vai tad viens no JL mērķiem nav – principiāli būt pret korporatīvu varas izmantošanu. Tiesa, šādu nodevību JL vadība pati (arī Repše) ir savā praksē lietojusi. 2004. gadā, kad JL valdību nomāca "nelieši" un "tumšie spēki", Repše gribēja premjeram tiesības atlaist parlamentu. Tātad – radīt iespēju varas uzurpācijai. 2005. gada vasarā JL ierosināja novest lielā mērā piekopto politikas praksi līdz galējībai – ierosināja valsts budžeta līdzekļus dalīt proporcionāli valdības partiju pārstāvniecībai Saeimā. Tātad – tieši pasludināt korporatīvismu par valsts politiku. Te arī pirmais grābeklis – JL vadības nespēja saskaņot retoriku (idejas) ar praksi.

Acīmredzot visnopietnākais grābeklis bijusi JL vadības nespēja adekvāti sadarboties ar to varas, deputātu daļu, ko vēlētāji JL nodrošinājuši pašvaldībās. Nespēja cienīt šo cilvēku apsvērumus, rēķināties ar tiem un atbalstīt tos. Pašvaldību vadītāju uzdevums, vulgāri runājot, ir panākt saimniecisku rezultātu konkrētos politiskos apstākļos. Tas ir galvenais. Tāpēc, izmantot realitāti pašvaldību vadītājiem ir svarīgāk, nekā proponēt partijas ideoloģiju. Ja JL vadībai, labi zinot, kāda ir koalīcijas politika, šķita savādāk, nevajadzēja balotēties pašvaldību vēlēšanās, bet katru, kurš to darīja, izsludināt par kolaboracionistu. Taču, ja jau JL balotējās un guva mandātus pašvaldībās, tad partijai vajadzēja gādāt, lai partijas deputāti var realizēt savus vietējās varas pienākumus pēc būtības, nevis izrādot politiskās brāļošanās/nebrāļošanās pozas, ko var atļauties Saeimas partijas. JL vadība nekādi nevar apgalvot, ka pašvaldību vadītāju izstāšanās tai nāca negaidīti. Vārdus "lielāku uzmanību reģioniem" JL vadība tur mutē kopš 2004. gada. Lai arī Krišjānis Kariņš pērn 6. oktobrī partijas kongresā teica: "Šodien jau ar paceltu galvu varam skatīties nākotnē, jo esam vienoti", acīmredzot tā vis nebija. Partija palika divgalvaina, vīzdegunība pret reģioniem vadībā netika pārvarēta (to apliecina pirms Godmaņa valdības veidošanas gribētās JL domes sēdes aizstāšana ar aptauju), un iznākums ir pašas partijas vadības sagatavots.

Vēl viens grābeklis – JL regulārais mamzelīgums attiecībās ar esošiem vai potenciāliem partneriem. Konkrēti definētas pozīcijas aizstāšana ar pozām. Acīm redzama savu praktisko iespēju pārvērtēšana un tās radīts narcisisms. Nespēja pašā partijā rast vienotību starp populistiem (ideologiem) un praktiķiem. Krišjānis Kariņš pērnvasar apņēmās gada laikā panākt, lai JL atkal būtu valdībā. Izdevība bija. Bet Einars Repše pāris mēnešus vēlāk teica: "Tā būtu tāda pati kļūda, kādu mēs jau vienreiz pieļāvām, ieiedami Kalvīša valdībā." (Diena, 26. 10. 2007.). Pie kā ved, ja top publiski demonstrēts, ka līderu ambīcijas ir diametrāli pretējas? Pie tā, kas ir.

Īsti nesaprotu "profesoru grupas" (I. Druviete, I. Čepāne, S. Kalniete, K. Šadurskis) vajadzību aiziet no JL. Ja šī grupa nenoliks deputātu mandātus, viņu nākotne vēlētā politikā šķiet apšaubāma. Bet varbūt tie vairāk grib saglabāties nomenklatūrā nekā politikā. Vai – varbūt te guļ vēl viens grābeklis: nesakoptās attiecības starp "ticēt vadoņiem" un "zināt, ko darīt", starp vadoņu apskaidrību, atklāsmi un partijas biedru intelektu.

 

Kristovskis, Vaidere un Krasts sper izšķirošo soli

Liene Barisa,  NRA  02/05/08     Ģirts Valdis Kristovskis, kurš vakar vakarā TB/LNNK biedriem paziņoja par izstāšanos no apvienības, lielāku skaidrību par jaunā viņa veidotā politiskā spēka mērķiem, uzstādījumiem un programmatiskajām nostādnēm sola aptuveni pēc mēneša.

Taču jau tagad viņš apstiprināja pagājušajā nedēļas nogalē izskanējušās neoficiālās prognozes, ka topošā partija tiks dibināta kopā ar tiem politiķiem, kas pagājušo ceturtdien aizgāja no Jaunā laika. Savukārt noprotams, ka ar Aigara Štokenberga iecerēto partiju vienošanās par kopīgas organizācijas veidošanu, visticamāk, nebūšot. Ģ. V. Kristovskis atzina, ka tiešu kontaktu ar A. Štokenbergu viņam par šo jautājumu nav bijis. Tiesa, iespējams, atradīšoties kopīgs laiks, lai apsēstos pie kopīga galda, lai runātu par tiem mērķiem, ko katrs grib sasniegt. "Bet tādu konkrētu plānu pašreiz nav," Neatkarīgajai sacīja Ģ. V. Kristovskis.

Līdz ar Ģ. V. Kristovski apvienību vakar nolēma pamest arī eiroparlamentārieši Inese Vaidere un Guntars Krasts. Jāatgādina, ka no JL savukārt aizgāja Sandra Kalniete, Kārlis Šadurskis, Ina Druviete, Ilma Čepāne un vēl aptuveni 20 cilvēku reģionos.

Joprojām gan nav skaidrs, kurš būs jaunās partijas līderis. Tieši šo aspektu vērotāji no malas jau novērtējuši kā iespējamo jaunās politiskās organizācijas klupšanas akmeni, jo partijā apvienotos daudzas spilgtas personības. Tāda problēma lielā mērā bijusi arī Jaunā laika šķelšanās pamatā. Ģ. V. Kristovskis gan norādīja, ka šis jautājums šobrīd neesot aktuāls. Līdz šim partijas veidotājiem esot bijusi saruna, ka cilvēki strādāšot un sevi apliecināšot partijas sagatavošanas periodā, un tad būšot kongress, kurā tad arī demokrātiski lemšot par partijas vadību.

Tēvzemiešiem 23. februārī ir paredzēta domes sēde, kurā tiks analizēta situācija, un nav izslēgts, ka pēc tam varētu būt lielāka skaidrība par citiem iespējamajiem promgājējiem. Nav izslēgts, ka līdzīgi kā Jaunajā laikā izstāties no TB/LNNK varētu arī cilvēki reģionos. Arī Saeimas deputāts Gunārs Laicāns, kurš līdz šim pieskaitīts Ģ. V. Kristovska atbalstītājiem, atzinis, ka savu lēmumu palikt TB/LNNK vai nē varētu pieņemt līdz šim datumam. Noprotams, ka ne viņš, ne viņa domubiedre Anna Seile negrib pieņemt pārsteidzīgus lēmumus. "Man ir pamats domāt, ka viņi ir atbalstījuši manu politisko redzējumu un viņi varētu saprast un atbalstīt mani. Vai arī pievienosies man – tas jāprasa viņiem pašiem. Es nevienu nevaru piespiest," šajā sakarā izteicās Ģ. V. Kristovskis. Savukārt TB/LNNK lojālie politiķi atzina – iekšējais noskaņojums drīzāk liecina, ka A. Seile un G. Laicāns tomēr varētu palikt partijā. Šādu cerību sarunā ar Neatkarīgo iepriekš pauda arī Saeimas frakcijas vadītājs Māris Grīnblats. Arī TB/LNNK līderis Roberts Zīle vakar pēc Ģ. V. Kristovska paziņojuma par izstāšanos atzina, ka nav pārliecināts par to, vai viņam nebūs sekotāju, kas arī pametīs partiju, tomēr aicināja to nedarīt.

 

Viedoklis: Nauda savējiem kā Jaunā laika iznīcināšanas veids

Ināra Egle,  Diena  02/06/08    Pašvaldību ministrs Zalāns sola pārtraukt naudas dalīšanu pēc politiskās piederības.

Kad Alūksnes mērs Viktors Litaunieks pirms gada aizgāja no Jaunā laika (JL)-, viņš atzina: "Bija žēl. Taču tāda ir situācija." Viņa piederība šai partijai bija šķērslis investīciju saņemšanai. Tā pa vienam JL atstāja daudzi pašvaldību vadītāji, bet investīcijas kā dalīja, tā dala pēc varas partiju ieskatiem to vadīto pārstāvju pašvaldībām. Ar masveida izstāšanos no JL, kas jau bija izmisuma solis, Apes domes priekšsēdētāja Astrīda Harju cer, ka varbūt beidzot būs izdevies pievērst sabiedrības uzmanību gadiem ilgušajai netaisnīgajai investīciju sadales politikai, no kuras cieš šo pašvaldību iedzīvotāji.

JL citu iemeslu dēļ pazaudēja arī Jūrmalas un Rīgas mēra amatus. Taisnība ir arī tā, ka JL varas elite bija vainojama nespējā izprast savus reģionālos cilvēkus vai vismaz uzklausīt viņus. Sandra Kalniete (JL) sacījusi, ka arī no viņas viedokļa valdībā nebija jāiet, taču, kad viņa dzirdēja nodaļu pārstāvju teikto, tad saprata, ka partijai kaut vai šo cilvēku dēļ ir jāatgriežas pie varas, lai cik tas būtu grūti. Taču ar JL taktiskajām un stratēģiskajām kļūdām nevar attaisnot līdzekļu piešķiršanas politiku pēc varas partiju piederības. "Šī ciniskā naudas dalīšana ir politiskās sistēmas viena no lielākajām problēmām, šī šantāžas iespēja ir izdevīga valdošajai koalīcijai, lai uzturētu varu Latvijā," Dienai sacīja JL deputāts Artis Kampars.

Jāatceras, kā Tautas partijas reklāmas klipos pirms iepriekšējām vēlēšanām vietējie līderi lepojās ar uzbūvētajiem ceļiem, stadioniem un slimnīcām, bet Zaļo un Zemnieku savienība apmaksātā reklāmas laukumā uzskaitīja objektus, kuriem partija panākusi valsts budžeta naudas piešķiršanu. Vēlētājiem pārsvarā gadījumu nav svarīgi, cik taisnīgi tas noticis pret citu pašvaldību iedzīvotājiem, kuriem šī nauda varbūt bija daudz vairāk nepieciešama.

Pērn no JL aizgāja ne tikai V.Litaunieks, bet arī Smiltenes mērs Ainārs Mežulis (LPP/LC), kurš gan bija viens no nedaudzajiem, kas apgalvoja, ka partijas atstāšana nav saistīta ar investīciju sadali. Taču Smiltene tika iekļauta starp tām 17 pilsētām, kurām bija cerības saņemt ES pilsētvides naudu. JL vairs nav arī Krāslavas domes deputāta Gunāra Japiņa, kas savulaik bija viens no aktīvākajiem JL reģionu pārstāvjiem. Lēdurgas pagasta priekšsēdētājs Juris Liepa pārgāja uz Tautas partiju cerībā gūt atbalstu vairākus gadus iesaldētajam sporta halles projektam. Viņš, tāpat kā vairāki kolēģi, esot sapratis - kamēr būs JL, tikmēr cerību uz finansiālo atbalstu nav. Viļānu domes deputāts, vidusskolas direktors Pēteris Tretjuks, kad JL nomainīja ar ZZS, saņēma līdzekļus Viļānu vidusskolai. Uz ZZS no JL pārgāja arī Varakļānu mērs Ivars Ikaunieks, kura vadītajai pašvaldībai vajadzēja naudu skolas sporta zālei.

Reģionālās attīstības ministrija izstrādāja kritērijus objektīvākai investīciju sadalei, un pērn projektus vērtēja speciāli izveidota starpministriju komisija. Taču Saeima, pieņemot valsts budžeta projektu, būtiski koriģēja komisijas piedāvājumu. Daļa tās akceptēto projektu mērķdotācijas nesaņēma, bet atbalstāmo sarakstā tika iekļauti priekšlikumi par līdzekļu piešķiršanu objektiem, kurus komisija nebija vērtējusi. Tas izraisīja vairāku pašvaldību protestus, un tās vērsās pie Valsts prezidenta Valda Zatlera, vēstulē minot arī piemērus, kas neapmatoti noraidīti, - Cesvaines jaunās skolas būvniecības, Skrundas 1.vidusskolas renovācijas, Baldones vidusskolas, kā arī Tukuma slimnīcas rekonstrukcijas projekti, kurus bija atbalstījusi kā kritērijiem atbilstošus valdības komisija. Valsts prezidents lūdza visas ar investīciju sadali saistītās amatpersonas sniegt skaidrojumu par šo situāciju.

Šo amatpersonu vidū bija arī reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns (TP), kas dienu pirms JL nu jau bijušo biedru paziņojuma par izstāšanos no partijas Latvijas Pašvaldību savienības domes sēdē solīja, ka netaisnīgajai investīciju sadalei tiks pielikts punkts. Viņaprāt, priekšvēlēšanu gadā neesot pieļaujama valsts budžeta līdzekļu dalīšana pašvaldību projektiem pēc politiskās piederības, kā dēļ nauda nav piešķirta vairākiem iesāktiem projektiem, tajā pašā laikā to ir saņēmuši daudzi jauni objekti. Ministrs ar šo viedokli ir iepazīstinājis arī no TP ievēlētos pašvaldību vadītājus.

Janvāra beigās Valsts prezidents Valdis Zatlers apmeklēja Sabili un konstatēja, ka finansiālā atteikuma dēļ Sabiles vidusskoas sporta halles projekts, kurā ieguldīti lieli līdzekļi, var prasīt vēl lielākus ieguldījumus nākotnē, jo celtne ejot bojā, Dienu informēja Valsts prezidenta kancelejas Preses dienestā. Valsts prezidents ir saņēmis amatpersonu atbildes, taču no to vērtēšanas atturas. V.Zatlers arī uzskata, ka pašvaldību vadītājiem ir jācīnās par atbalstu, kā arī jāspēj izskaidrot saviem iedzīvotājiem, kāpēc tām nav iespējams saņemt līdzekļus. "Taču, ja projekti nesaņem vienotu atbalstu, tad valsts rīcība var izrādīties nesaimnieciska, par ko ir atbildīga gan Saeima, gan valdība," sacīts Valsts prezidenta kancelejas atbildē Dienai.

 

Kalnietes un Kristovska partijā gatavas iesaistīties 40-50 personas

LETA   02/005/08    Saeimas deputātes Sandras Kalnietes un Eiropas Parlamenta deputāta Ģirta Valda Kristovska jaunveidojamajā partijā gatavību iesaistīties pauduši jau aptuveni 40-50 cilvēki, šodien žurnālistus informēja Kalniete. Kalniete nevēlējās nosaukt konkrētus vārdus, tomēr atklāja, ka viņu vidū ir arī no partijas "Jaunais laiks" (JL) aizgājušie pašvaldību vadītāji.

"Kad nāks laiks, tad cilvēki paši darīs zināmus savus vārdus," sacīja Kalniete un uzsvēra, ka tagad viņa sāk jaunveidojamās partijas pamatprincipu definēšanu. "Šī partija būs balstīta uz demokrātisku un pilsonisku sabiedrību, patriotismu un sakņosies novados."

Politiķe arī pastāstīja, ka ir saņēmusi "pirmos signālus" no iespējamajiem partijas sponsoriem, taču finansējuma meklējumos paredzēts liels darbs, jo priekšvēlēšanu tēriņi ir tik lieli, ka privātpersonām tos ir grūti saziedot.

Kalniete uzsvēra, ka partiju neveido tikai populāri cilvēki, bet gan ierindas biedri. Jau marta vidū varētu būt gaidāms oficiāls paziņojums par jaunās partijas izveidošanu.

Savukārt apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK (TB/LNNK) valdes loceklis un Saeimas deputāts Juris Dobelis aģentūrai LETA uzsvēra, ka partijā nekādas šķelšanās nenotiek un ir aizgājis tikai viens cilvēks - Kristovskis.

"Tā ir cilvēciska vājība meklēt, kur ir labāk. Kalniete un Kristovskis politikā ir jau 20 gadus, un man ir tikai viens jautājums: ko viņi ir izdarījuši tautas labā?" norādīja Dobelis.

Kā ziņots, vakar Kristovskis un Kalniete oficiāli paziņoja par jaunas partijas veidošanu.

Pēdējo dienu laikā sašķēlušās divas partijas - JL un TB/LNNK.

Kā apstiprināja Kalniete, jaunajā partijā gatavi piedalīties vēl trīs Saeimas deputāti, kuri izstājās no JL, - Kārlis Šadurskis, Ina Druviete un Ilma Čepāne. Tāpat viņa cer, ka jaunajam politiskajam spēkam pievienosies JL pametušie reģionālie līderi un citi cilvēki, kuriem rūp valsts attīstība.

"Svarīgi, lai šī partija nebūtu ne jaunā "Tēvzeme", ne "Tēvzemes laiks"," sacīja politiķe.

Savukārt Kristovskis cer, ka jaunajam politiskajam spēkam pievienosies TB/LNNK atstājušie politiķi. Vakar, kad paziņots par izstāšanos no "tēvzemiešiem", viņš saņēmis daudzus zvanus un īsziņas ar atbalsta vārdiem.

Skaidrojot jaunās partijas pamatnostādnes, Kalniete uzsvēra, ka tās ir trīs. Tai jābūt "demokrātiskai, patriotiskai, novados sakņotai partijai".

Politiķe sacīja, ka pagājušā gada notikumi parādījuši, ka Latvijā "tuvojas beigām oligarhu laiks un tuvojas pilsoniskās sabiedrības laiks". Arī Kristovskis uzsvēra, ka ļoti būtiski, lai Latvijas politika būtu distancēta no biznesa interesēm.

Jaunā partija plāno piedalīties pašvaldību, Eiropas Parlamenta un Saeimas vēlēšanās. Pirms tam nepieciešams apzināt partijas dibinātājus, resursus, atbalstītājus. Tomēr svarīgākais ir partijas "vērtību jautājums", akcentēja Kristovskis.

 

Aivars Tarvids: Mūžības neskartie

Aivars Tarvids Apollo,  02/05/08    Sabiedriskā kairinājuma spuldzīte ātri izdeg. Vajadzīgas aizvien jaunas un jaunas ierosas, lai pūlis kolektīvajās emocijās reflektori slienātos vai šņaukātos.

Kurš šobrīd vairs šokēts par krievu business women vai latvju nacionālā uzņēmēja slepkavību Garkalnē? Kuru šobrīd satrauc krievu spiegi Antonijas ielā vai čečenu bandīti Rēzeknē? Laba daļa nācijas nu sadalījusies karojošos agonējošā «Jaunā laika» draugos un nedraugos. Lūk, epohāls LV notikums, lūk, TV ekrānos dzimstošās «mūsu vēstures» kārtējais paragrāfs!

Savulaik sevi kā «jauna tipa partiju» postulējušais JL šķeļas lieliniekos un maziniekos, Repšes organizācija dalās kā primitīva, bet dzīvotkāra amēba. Ļeņins reiz viedi norādīja — «graša vērta tā revolūcija, kas nespēj sevi aizsargāt». Mizerabls šis JL, ja to izputina iekšējās intrigas vai «taukmūļu» sazvērestības. Pagalam mediju uzpūsts un atsevišķu varas struktūru stutēts mīts, ka Latvijā, lūk, eksistē labiešu kompānija, kas, elektorātā atspērusies, taisīs «godīgu politiku». Nabaga lētticīgie nelgas vēlētāji, kuri patiesi ticēja, ka miljonu liels honorārs vadonim ir smieklīga summa, salīdzinot ar Repšes garantēto brīvo, plaukstošo un taisnīgo Latviju! Kā lai neatceras PSKP programmatisko — «svinīgi solam, ka nākamā paaudze dzīvos komunismā!»...

JL politiskā kolapsa brīdī viegli ļauties prāta spēlītēm vai moralizēšanai. Piemēram, štukot, vai Kalniete kā bībeliska Judīte viltīgā Godmaņa uzdevumā bija ielavījusies naidnieka JL nometnē, lai sētu tur nāvi un iznīcību. Vai apcerēt «jaunlaicēnu» baznīcā doto zvērestu un vicināto karogu morālo relatīvismu. Kam šīs politiskās autopsijas detaļas? Exitus letalis cēlonis jau nepārprotams — pilnīgs varas refleksa trūkums! Pat naudas un slavas kāres gēns šiem partijniekiem izrādījās mazattīstīts, nenodrošinot šīs politiskās organizācijas pašsaglabāšanos. Tik vien bija kā mesiānisks pašapmāns, personības kults, politiski masturbējošas inteliģences kopas sprediķošana un refleksijas. Var pieņemt, ka no šāda tipa cilvēkiem reizēm konkrētos apstākļos rekrutējas kolaboranti, kuri steidz sludināt jaunu dzīvi un sastādīt izvedamo sarakstus.

Nebūtiski, vai sieviete ar ļaunajām acīm balles kurpītēs iešmauks kādā jaunveidojamā partijā. Mazsvarīgi, vai topošā JL priekšsēde dancos ne ar zvaigzni, bet ar JL ierindas biedru Repši. Kāda nozīme, ka JL caurkritušais priekšsēdis patlaban basām kājām uz ledus un ledus biznesā? Lai veicas «melnajam Kārlim» — jēdzīgs cilvēks pat lietotu «golfiņu» nepirks. Lai JL Rīgas eksmērs pielaiko prāta grimasi noģīmī — par savu politisko zvaigžņu stundu kungs nopelnījis pozēšanu un portreju birģermeistaru galerijā. Veltas arī skumjas par JL jēdzīgākā ministra likteni, kad «zelta rokas» ne dakterē cilvēkus vai tapis par «valsts pirmo personu», bet pievērsies daiļdārzniecībai. Šie cilvēki individuāli piedzīvojuši politiskās karjeras fiasko un kolektīvi nokāvuši savu vēlētāju sapni. Te nu bija tautas priekšstāvīši...

Iespējams, daļa JL malaču nonāks jaunveidojamā Štokenberga & Pabrika struktūrā kā politiskajā kloākā. Tāpat JL pabiras, aicinot talkā citus latviski domājošus potenciālos atkritējus, piemēram, «Slīteres mežacūku» un «Briseles esesmani», aplaimos tautiešus ar kārtējo nacionāli konservatīvo partiju. Latvijas partiju sistēmas politiskā kvalitāte no saskaitāmo summas gan nemainīsies. Tiesa, ekstravagantus risinājumus gaidošie pilsoņi varētu vēlēšanās «ļaut pastūrēt» «Saskaņas centram» vai arī uzticēties «Visu Latvijai» un šīs patriotu kompānijas politiskajiem kloniem.

Protams, paliek kārtējā saulvežu triecienmaiņa Latvijas politiskās spēles laukumā. Sociāldemokrātiski orientētais slepenā inflācijas apkarošanas plāna autors Štokenbergs un mūsdienu Munters ar Klintona ezīti Pabriks, kuri alkst būvēt savu 5. maija Latviju oligarham Šķēlem par prieku vai spītu. «Lietussargu revolūcijas» veterāniem patlaban varonīga cīnītāju pagātne un akūts harismātisku vadātāju deficīts. Ja abu TP eksbiedru «cits» politiskais auglis nepiedzīvos spontāno abortu projekta organizatoriskajā vai finansēšanas stadijā, Valsts prezidentu šantažēs kārtējie Saeimas atlaišanas tīkotāji. Arī čaklās un brīvās arodbiedrības savākušas pilsoņu autogrāfus Satversmes grozīšanai.

«Nelaimīga tā tauta, kam ikdienā vajadzīgi varoņi», nabaga letiņi, kurus mūžībā ceļ visādi repšes, štokenbergi, pabriki u. c. viendienīši. No zaķa spiras lodi vienalga neizliesi. Beigu galā jaunās skaņās aktualizējas pirmo godmaņlaiku anekdote — jāpiesaka karš Zviedrijai un steidzīgi jāpadodas gūstā... Nudien, cik labi mēs dzīvotu zviedru okupācijas apstākļos! Ielasmeita-vēsture jau māca, ka labie zviedru laiki Latvijā nebija nekādi jaunie laiki.

 

Štokenbergs neredz iespēju veidot partiju kopā ar Kristovski un Kalnieti

Apollo  02/05/08     Neatkarīgais Saeimas deputāts Aigars Štokenbergs, kas paziņojis, ka veidos jaunu politisku spēku, ļoti atturīgi vērtē iespēju partiju veidot kopā ar «Jauno laiku» pametušo Saeimas deputāti Sandru Kalnieti un no «Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK (TB/LNNK) aizgājušo Eiropas Parlamenta deputātu Ģirtu Valdi Kristovski, kuri pirmdien paziņoja, ka kopā dibinās partiju.

«Mēs esam ievērojami kreisāki,» portālam «Apollo» teica Štokenbergs. Viņš stāstīja, ka tiem, kas grib iestāties viņa potenciālajā partijā, vajag apzināties, ka tiks piedāvāta kreisa politika jeb jaunais leiborisms.

Štokenbergs tomēr norādīja, ka viņam pagaidām grūti vērtēt Kristovska un Kalnietes partijas programmu. Tāpat viņš atzinīgi vērtē Kristovska aiziešanu no TB/LNNK, jo tas vājina valdošo koalīciju.

Deputāts teica, ka viņa partija būs atvērta visiem, kuri vēlas likvidēt valstī nabadzību, atjaunot taisnīgumu, uzlabot veselības aprūpes, izglītības, aizsardzības un citas jomas.

 

Viedoklis: Uz kuru krastu?

Anita Daukšte,  NRA  02/06/08    Pagaidām vēlētājiem nav vērts vēl sastingt tīksmē par to, ka Latvijā sākusies jaunu politisku spēku izveide, kuru mērķi un ideāli, un galvenais, spēja tos realizēt, vedīs Latviju un tās sabiedrību pretī labklājīgai valstij.

Galvenokārt tāpēc, ka pagaidām ir ļoti šķidri topošo politisko spēku ideoloģiskie uzstādījumi, tiem vēl pinas labējā kāja ar kreiso un godīga politika ar citu politiku.

Tie piesaka karu vienu "oligarhu grūstošajai varai", turpretī, jautāti par iespējām ņemt naudu no topošo oligarhu maciņiem, sāk minstināties un stāstīt, ka nauda jau nav galvenais. Jā, patiešām nav. Bet tad jo svarīgāk kļūst, kas vēl bez savas politikā paburzītās sejas ir piedāvājams vēlētājiem.

Aigars Štokenbergs mēģināja vāri pieminēt moderno sociāldemokrātiju, bet tas izskatījās un izskatās pēc klaja konjunktūras gājiena. No sabiedrības vairākuma viedokļa – jā, kreisas idejas ar kapitāla uzkrāšanas un progresīvo ienākuma nodokli izklausās gana populistiskas un pat pieņemamas situācijā, kad notiek sabiedrības intensīva noslāņošanās un atrāviens starp nabagajiem un ļoti bagātajiem palielinās. Taču atkal jau – teiciens, ka paēdušais izsalkušo nesapratīs, nav vis Tautas partijas emisāru un polittehnologu izgudrots, lai kaitētu miljonāram Štokenbergam, bet gluži reāls secinājums iz dzīves. Pa kuluāriem izpūstās klusās cerības, ka Štokenberga izredzes politikā nāks glābt kāds no bijušās Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas ģimenes, izklausās ļoti nepārliecinošas. Jo vairāk tāpēc, ka pie tik izplūdušiem ideoloģiskiem un pretrunīgiem uzstādījumiem varbūt situāciju spētu glābt pati bijusī prezidente ar savu autoritāti, bet "kāds no ģimenes" – diez vai. Un nez vai viņam (-ai) to vispār vajadzētu, lai nešķiestu velti sava vārda ietekmi.

Ar Ģirta Valda Kristovska un Sandras Kalnietes topošo projektu situācija ir vēl pretrunīgāka. Sandra Kalniete un viņas domubiedri Saeimas frakcijā, tāpat kā arī vairāku Jaunā laika reģionālo nodaļu vadītāji, pameta partiju ar argumentāciju, ka viņu pēdējais piliens ir nespēja strādāt, ja partija nav valdošajā koalīcijā. Ģirts Kristovskis un Co. pamet valdošās koalīcijas partiju, jo nespēj strādāt, ja partija ir koalīcijā. Uz kuru krastu tad galu galā stūrējam, kungi un dāmas? Tik pretrunīgi argumenti, lai vienotos kopējas partijas veidošanai, liecina vien par to, ka pagaidām divu lielu partiju šķelšanas iemesls ir tikai ambīcijas un vēl tāda nākamo vēlēšanu konjunktūras smarža. Taču uzstādījumiem galu galā būs jākļūst vienotiem, ja vispār ir doma par vienu partiju. Un īpaši ņemot vērā startu ne tik tālajās pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kuras būs, ak, taču vienā dienā. Nav jābūt ģēnijam pašmāju politikā, lai zinātu, ka pašvaldību vēlēšanās (izņemot Rīgu) labāk var startēt no pozīcijas, savukārt Eiropas parlamenta vēlēšanās – no opozīcijas. Uz ko tad vēlas tiekties Kristovska/Kalnietes savienība? Vai tik nebūs tā, ka tiešām ļoti pazīstamā un Eiropas struktūras un parlamenta paklājus un lepnās grīdas minusī topošās partijas spice lepni aizstartēs uz Eiropas Parlamentu un struktūrām, atstājot veģetēt šeit pat Latvijā viņiem pateicīgo partijisko fonu radījušos pašvaldību vadītājus.

Teju četrdesmit procentu neizlēmušo, par ko balsot nākamajās vēlēšanās, ir lielisks pamats jaunu partiju radīšanai. Ja mesiju laiks politikā tiešām ir beidzies, kā par to mēģina pārliecināt topošo partiju dibinātāji, tad jāseko visnopietnākajam un lietišķākajam programmatiskajam piedāvājumam. Bet tas prasa nevis vien lepnu savu iepriekšējo nopelnu eksponēšanu, bet nežēlīgu intelektuālu un psiholoģisku, un praktisku piepūli. Vai uz to ir spējīgi topošo partiju veidotāji un kas ir to apmaksātspējīgais pieprasījums – tas ļoti drīz kļūs zināms.

 

Vai likums aizstāv afēristus?

Kristīne Jančevska, Lato Lapsa, Baltic Screen, Žurnāls "Nedēļa"   02/06/08     Tiesā izrādījās, ka nu jau mirušas sirmgalves mutiski teiktais ir spēcīgāks arguments nekā pie notāra parakstītais dokuments un tā saturs. Kāpēc likums aizstāv līguma nosacījumu nepildītāju? Kāpēc tas ir nostājies afēristu un krāpnieku pusē, bet pilnīgi neaizsargātus atstājis deviņdesmitgadīgus pensionārus, kuri normatīvo aktu nianšu nepārzināšanas dēļ palikuši gan bez sava nekustamā īpašuma, gan samaksas par to?

Šādus jautājumus izmisīgi uzdod divu sirmgalvju radiniece Iveta Gaile, kura ir izgājusi visas iespējamās tiesu instances, bet tā arī palikusi ar kaudzi neatbildētu jautājumu un sajūtu, ka likums nav īsti taisnīgs.

Uzņēmīgais pircējs nemaksā

Gailes vecmāmiņas brālis un viņa sieva vadīja savas vecumdienas Siguldas pusē, taču sirmajai kundzei piederēja kāds nekustamais īpašums Dobeles pusē – 14 hektāru zemes ar māju uz tās. Kādu dienu pie sirmgalvjiem – Olgas un Jāņa Rezauskiem – ieradās kāds uzņēmīgs vīrietis, vārdā Jānis Kazāks, kas piedāvājās nekustamo īpašumu nopirkt.

Tā kā abiem Rezauskiem bērnu nebija, turklāt bija nepieciešama nauda veselības uzlabošanai, viņi piekrita doties pie notāra un parakstīt nekustamā īpašuma pārdošanas līgumu. Tajā melns uz balta bija rakstīts, ka nauda par īpašuma iegādi jāsamaksā līdz 2001. gada 1. maijam, tas ir – trīs mēnešu laikā pēc līguma parakstīšanas. Tik ilgs laiks darījuma finansiālās puses nokārtošanai tika dots tāpēc, ka pircējam bija jāņem kredīts bankā, un tas, kā jau noprotams, prasīja zināmu laiku.

Tā kā abi sirmgalvji māju Dobeles rajonā savām vajadzībām neizmantoja, kopā ar pārdošanas līgumu tā tika nodota potenciālo pircēju valdījumā, un jau pavisam drīz tur apmetās uz dzīvi Kazāka ģimene.

Gāja laiks, taču nekādu samaksu par savu īpašumu Rezauska nesaņēma. Izrādījās, ka banka kredītu tās iegādei nedeva – īpašums esot pārāk nevērtīgs, lai gan līguma summa bija tikai divi tūkstoši latu.

Kādas bija mutiskās sirmgalves un pircēja sarunas, uzzināt vairs neizdosies, jo viņas jau vairākus gadus nav starp dzīvajiem, arī viņas vīra, kurš piedalījās līguma slēgšanā un, visticamāk, varētu arī zināt, par ko sarunās vienojās viņa kundze ar uzņēmīgo pircēju, vairs nav mūsu vidū.

Cik zināms viņu radiniecei, sirmgalvji vairākkārt zvanījuši pircējam un taujājuši, kad tad beidzot tiks samaksāts par darījumu, taču līdz pat savai nāves stundai ne kapeiku par to nav saņēmuši.

Sirmgalvis vēlas lauzt līgumu

Kad mājas un zemes īpašniece jau bija mirusi un par viņas īpašumu mantinieku kļuvis laulātais draugs, Gaile sākusi vientuļajam sirmgalvim palīdzēt ar visu lietu sakārtošanu un konstatējusi, ka līgums par īpašumu noslēgts gan, taču nekāda samaksa nav veikta.

Kopā ar Rezauski nolēmuši, ka ar tādiem pircējiem, kuri trīs gadu laikā nav spējīgi samaksāt pirkuma summu, viņiem nav pa ceļam, tāpēc nosūtījuši vēstuli ar lūgumu ierasties pie notāra, lai lauztu līgumu sakarā ar intereses zudumu pārdot īpašumu. Vēlāk izrādījās, ka tā bijusi lielākā īpašuma mantotāja kļūda, kas arī noveda pie tā, ka viņš palika gan bez īpašuma, gan arī bez samaksas par to.

Saņemot uzaicinājumu pie notāra, pircēji steigšus sameklēja divus tūkstošus latu un pārskaitīja Rezauskim ar pasta pārvedumu. Tā kā pirms trim gadiem ar pensionāri ne tikai noslēgts pirkuma līgums, bet arī saņemts nostiprinājuma lūgums īpašuma reģistrēšanai Zemesgrāmatā, pircēji uzreiz pēc naudas pārskaitīšanas steidza savas īpašuma tiesības nostiprināt Zemesgrāmatā.

Tā kā sirmais kungs vairs nevēlējās īpašumu pārdot, viņš naudu aizskaitīja pircējam atpakaļ un vērsās tiesā, lai līgumu lauztu un atgūtu īpašumu. Taču izrādījās, ka ir par vēlu. Kazāks bija ne tikai nostiprinājis savas īpašuma tiesības, bet jau paguvis pārdot īpašumu tālāk. Tiesa, darījums šķiet formāls, jo īpašums nonācis pircēja radinieku pārvaldījumā, taču no juridiskā viedokļa tā atgūšana jau ir ievērojami apgrūtināta.

"Līgumā bija rakstīts, ka nauda jāmaksā ne vēlāk kā 2001. gada 1. maijā, nauda manam onkulim tika pārskaitīta trīs gadus vēlāk un turklāt tikai pēc tam, kad viņš bija skaidri paziņojis, ka ir zaudējis interesi īpašumu pārdot," skaidro Gaile, kura bijusi pilnīgi pārliecināta, ka tiesā visi argumenti būs viņas un onkuļa pusē. Taču izrādījās pilnīgi pretēji. Gan apgabaltiesa, gan Augstākā tiesa un pat Augstākās tiesas Senāts nepārprotami lēma par labu trīs gadus nemaksājušajam pircējam.

Kāpēc tā? Ar ko tiesa pamato savu lēmumu? Ko aizstāv Civillikums?

Lai arī viena no līguma slēdzēju pusēm nav pildījusi savas apņemšanās un līguma nosacījumus, tas vēl nenozīmē, ka līgums pārstāj darboties. Otrai pusei savas apņemšanās un līguma nosacījumi vienalga jāpilda: proti, ja reiz pārdevējs ir apņēmies īpašumu pārdot un tas fiksēts līgumā, pat ja pircējs nemaksā, līgums netiek atcelts. To nosaka Civillikums.

"Tad jau sanāk, ka Civillikums aizstāv krāpniekus un nemaksātājus," secina Gaile. Kā skaidro zvērināta notāre Ilze Metuzāle, pārdevējam bija tiesības rakstveidā pieprasīt samaksu no pircēja un brīdināt, ka līgums tiks lauzts, ja nauda netiks samaksāta. Ja šādi būtu rīkojusies sirmgalve, tad arī tiesa varētu lemt citādi.

"Parasti jau pārdevējs nākamajā dienā pēc samaksas datuma, ja nauda nav samaksāta, sēž pie manis kabinetā un jautā, ko man tagad darīt," atzīst zvērināta notāre, kura tad arī skaidrojot klientam, kādas ir iespējas līgumu lauzt vai panākt pielīgtās naudas summas samaksu.

Diemžēl sirmgalve nezināja, kā rīkoties. Turklāt pie notāra viņu aizveda pircējs, kurš pats, padzirdējis no kaimiņiem, ka stāv tukša māja, kas pieder bezbērnu pensionāru pārim, bija uzmeklējis mājas īpašnieci un ieradies ar konkrētu piedāvājumu māju pirkt un jau pie notāra aizrunātu līguma slēgšanas laiku.

Gaile pārmet sev, ka nav tajā laikā biežāk kontaktējusies ar sirmgalvjiem, taču tobrīd viņu attiecībās bijis iestājies zināms vēsums, tāpēc viņa pat īsti nav zinājusi, ka īpašums pārdots, bet nauda nav saņemta.

Tiesa noraidīja mantinieka vēlmi atkāpties no līguma ar vienu pamatojumu – pati īpašniece savas dzīves laikā nav izrādījusi vēlmi atkāpties no līguma nosacījumiem. Tātad šādu tiesību nav arī mantiniekam. "Atbildētāji tiesā apgalvoja, ka viņiem bijusi mutiska vienošanās ar Olgu Rezausku, ka varēs maksāt trīs gadu laikā. Vēl viņi apgalvo, ka Olga nav pildījusi līguma nosacījumus un nav paziņojusi savu konta numuru, uz kuru pārskaitīt naudu. Mums ir pierādījumi, kas atspēko šos apgalvojumus, taču tiesa tos neņem vērā un spriež vienalga par labu afēristiem," skarba ir sirmgalvja krustmeita.

Civillietās praktizējošs advokāts ar lielu praksi īpašumu lietās, kurš vēlējās palikt anonīms, atzīst, ka sirmgalvim bija teorētiska un praktiska iespēja tikt pie īpašuma un realizēt savu vēlmi atkāpties no līguma. Proti, kad viņš tika apstiprināts par mantinieku, pirmais, kas bija jādara, – jānostiprina Zemesgrāmatā savas īpašuma tiesības, nevis jāraksta vēstule potenciālajam pircējam, ka vēlies atkāpties no darījuma.

"Tādā veidā negodīgajam pircējam tika ielikti rokās visi trumpji. Viņš, protams, nevarēja zināt, ka pārdevēja ir nomirusi, bet, kad atnāca vēstule ar mantinieka aicinājumu lauzt līgumu, tad, pakonsultējoties ar jebkuru juristu, bija skaidrs, ka vienīgais risinājums, lai tiktu pie īpašuma, ir ātri pārskaitīt naudu mantiniekam un veikli noreģistrēt īpašumu Zemesgrāmatā," saka advokāts.

Ja pie viņa ierastos klients ar šādu situāciju, viņa padoms būtu identisks. Lai aizstāvētu pārdevēja intereses, viņš ieteiktu īpašumtiesības reģistrēt Zemesgrāmatā, bet, lai aizstāvētu pircēja tiesības, viņš ieteiktu steigšus pārskaitīt naudu un arī īpašumu reģistrēt Zemesgrāmatā. "Diemžēl šajā situācijā likums ir tāds. Var jau teikt, ka aizstāv nemaksātāju, bet likums ir likums, un, ja reiz slēgts līgums, tas nevar pazust nebūtībā," skaidro advokāts.

Gaile ir neizpratnē, kā Zemesgrāmatā varēts reģistrēt īpašumu uz mirušas kundzes nostiprinājuma lūguma pamata, turklāt kā pamatojuma dokumentu izmantojot pasta pārskaitījumu nevis pārdevējai, bet gan viņas dzīvesbiedram. Kā skaidro zvērinātā notāre Metuzāle, īpašuma reģistrēšana Zemesgrāmatā ir papildu mehānisms, lai pasargātos no krāpniekiem, taču tas nav obligāti. Pircējs var savas īpašuma tiesības uz īpašumu reģistrēt kaut pēc pieciem, desmit vai piecdesmit gadiem. Un skaidrs, ka pa šo laiku pārdevējs, kas izdevis nostiprinājuma lūgumu īpašuma reģistrēšanai Zemesgrāmatā uz jaunā īpašnieka vārda, var jau būt miris.

"Pircējs tikai riskē, ka pārdevējs, kamēr neesi savas īpašuma tiesības reģistrējis Zemesgrāmatā, var īpašumu pārdot vēl kādam, kurš pasteigsies ar savu īpašuma tiesību reģistrāciju. Tādējādi var palikt bez īpašuma," Zemesgrāmatas nozīmi izklāsta notāre. Savukārt to, kāpēc par samaksu uzskatīta naudas pārskaitīšana īpašnieces dzīvesbiedram, notāre domā, ka pamatojums ir vienkāršs – līgumu ar pircēju uz pilnvaras pamata slēdza tieši īpašnieces dzīvesbiedrs, tātad viņa vārds figurē pārdošanas līgumā.

Vai pārdevējam tagad, kad visas tiesas ir noraidījušas prasību, ir iespēja saņemt vismaz tos 2000 latu, ko viņš reiz aizskaitījis atpakaļ? Izrādās – arī ne. Ja pircējs reiz naudu samaksājis, bet tu to neesi pieņēmis – pats vainīgs. Arī šajā gadījumā likums nostājas nemaksātāju pusē. Teorētiski esot iespējams prasīt, lai samaksa tiek veikta atkārtoti, taču tas neesot tik vienkārši, atzīst notāre.

 

Viedoklis: Ar dažām blusām kažokā

Agnese Margēviča,  NRA  02/07/08    Par specdienestiem un to šefiem saka: "Jo mazāk dzirdi, jo labāk strādā." Bet pavisam labi, ja pat nezini, kāds viņš izskatās.

To, kāds izskatās Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktors Jānis Kažociņš (56), šķiet, tomēr zina katrs, kurš regulāri skatās ziņu raidījumus vai šķirsta avīzes. Politiķis Kārlis Leiškalns (TP) gan teic – kad Kažociņu šad tad ieraugot vietējā Bulduru pārtikas veikalā, viņu knapi atpazīst – sieva pa priekšu, bet pats SAB direktors ar iepirkumu grozu iepakaļus. Leiškalna partijas biedrs Gundars Bērziņš toties Kažociņa viegli ielīkušo stāvu pazīst jau no tālienes, ja jau intervijā Neatkarīgajai ne tik sen uzskaitīja biežās reizes, kad valsts galvenā specdienesta vadītājs mēro ceļu uz ASV vēstniecību. Iespējams, pie vainas ir politiskajā elitē iestājusies alerģija pret latviešiem ar ārzemju akcentu, kas liek domāt, ka jaunībā filozofiju studējušā Kažociņa pārvēlēšana SAB direktora amatā šā gada maijā var neiziet gludi.

To nojaušot vai ne, SAB pirms pāris nedēļām izdarīja pirmo lielāko publisko kļūdu Kažociņa piecgades laikā – ar kāda anonīma darbinieka muti sniedza pašreklāmai līdzīgu interviju laikrakstam Latvijas Avīze, specdienestam nepiedienīgi atklāti stāstot par pretizlūkošanas metodēm un sasniegumiem. Tas radīja iespaidu, ka "Kažociņam nav izturējuši nervi", kā izteicās kāds politiķis, un viņš pirms starta šāviena uzsācis savu pārvēlēšanas kampaņu. Ja politiķu savstarpējās sarunās arī bija tikusi priekšlaikus apspriesta SAB vadības maiņa, publiski tas līdz tam brīdim nebija izskanējis. Tādēļ zīmīga šķiet tendence, ka ar drošības jomu saistīti cilvēki, kuriem Neatkarīgajai ir ko stāstīt par Kažociņa un visa SAB darbību, to kategoriski atsakās darīt pa telefonu.

"Viņš nekad neielaižas privātās sarunās ar politiķiem," par Kažociņu saka opozīcijas politiķe Linda Mūrniece (JL), par to spriežot gan pēc pašas attiecībām ar SAB direktoru, gan pēc teju piecus gadus vērotā, kā viņš kontaktējas ar citiem politiķiem – gan publiskajā telpā, gan slēgtajās Saeimas Nacionālās drošības komisijas sēdēs. Kad Mūrniecei pirms laba laika radās sajūta, ka viņas mobilo tālruni kāds noklausās, viņa Kažociņam prasījusi, vai nav iespējams to pārbaudīt. Pieklājīgs kā allaž viņš uzklausījis un tad lakoniski pastāstījis, kurai SAB amatpersonai adresēt iesniegumu ar šādu lūgumu: "SAB jums atbildēs likumā noteiktajā kārtībā, Mūrnieces kundze."

"Nebija nekāda solījuma tūlīt noskaidrot un pa kluso pateikt," atceras politiķe, kura pēc tam vairs nekad nav mēģinājusi Kažociņam kaut ko personiski lūgt. Pat laikā, kad viņa bija aizsardzības ministre, kontakti ar Kažociņu notikuši ar sekretāres starpniecību, bijis skaidrs, ka "nekādas parunāšanās pa telefonu nebūs". No šīs savas pieredzes viņa izdara secinājumu, ka, Kažociņam paliekot amatā uz otru termiņu, politiskā elite SAB direktoram nevarēs arī palūgt izkārtot pielaidi valsts noslēpumam priekš kāda sev vērtīga kadra vai arī noskaidrot, vai SAB tiesībsargu uzdevumā nenoklausās kādu telefonnumuru.

"Tie visi ir sīkumi," par to, ka šādas detaļas varētu spēlēt lomu Kažociņa pārvēlēšanā, saka kāds politiķis, kuram šajā procesā būs ietekme. Galvenais esot tas, ka Latvija neesot tā valsts, kuras labā Kažociņš strādā. Bieži minēto frāzi, ka Kažociņš pārāk daudz staigā pa ārvalstu vēstniecībām, neviens gan nespēcina ar konkrētām aizdomām, kā tieši SAB direktors varētu darboties pretēji Latvijas interesēm, pat ja uzkrītoši daudz kontaktējas ar mūsu sabiedroto valstu pārstāvjiem. No dažu politiķu teiktā nojaušams, ka patiesais neapmierinātības iemesls ir tas, ka kontaktos ar ārvalstu diplomātiem Kažociņš varētu būt pārspriedis arī jautājumus, kuriem ir politiska atskaņa, sniedzot viedokļus, kas vēlāk uzniruši daža laba vēstnieka sarunā ar Latvijas politiskajiem līderiem.

Amatpersonu stāstītais ļauj pieņemt, ka Kažociņš attiecībās ar politiķiem nevis nepārkāpj klusēšanas principu, bet vienkārši apzinās, kur, kad un ar ko var un vajag runāt. Zināms, ka Vairas Vīķes-Freibergas dramatiskie paziņojumi par drošības likumu grozījumiem oligarhu interesēs nāca pēc tam, kad līdz pilij bija aizstaigājis SAB direktors. "Kažociņš sapilināja," pēc tam teica kāds valdības cilvēks, jo pāris dienu pirms slavenās preses konferences pilī ar Vīķi-Freibergu bijusi panākta vienošanās, ka strīdīgie grozījumi tādā veidā vairs netiks virzīti. Prezidente bija izvēlējusies saasināt politisko situāciju, un Kažociņš uz to bija skubinājis, – tāds viedoklis valdīja politiķu vidū. Un tas nav aizmirsts. Kažociņš politiski jūtīgos brīžos ir spējis būt procesu ietekmētājs, pat tikai pasakot, ka neko nepateiks. Sava loma te ir arī psiholoģijai – cilvēks, kurš daudznozīmīgi klusē un teic gandrīz tikai to, ka neko neteiks, jo tas, ko viņš zina, ir pārāk slepens, allaž asociējas ar kompetenci un, jā, arī godavīra cienīgu stāju.

Nebūdams pļāpa, Kažociņš kā SAB direktors tomēr trīs reizes pēdējo četru gadu laikā piedalījies publiskās TV debatēs žurnālista Jāņa Dombura vadītajā Kas notiek Latvijā? Publiskās debates ir specdienesta šefam netipisks formāts, kur ar deputātiem, ministriem un citu drošības iestāžu pārstāvjiem diskutēt par jautājumiem, kuri ir arī politiski jūtīgi, – drošības likumu grozījumiem, digitālās TV lietas izmeklēšanu un telefonsarunu noklausīšanos skandālu. Vismaz vienā gadījumā – diskusijā par drošības likumu grozījumiem – SAB direktora pozīcija tika izmantota politiskās opozīcijas viedokļa stiprināšanai, kad bija vērojams Kažociņa un toreiz Jaunā laika politiķes Sandras Kalnietes tandēms pret valdības koalīcijas politiķiem. Tieši tas atstāja nospiedumu sabiedrības viedoklī, nevis SAB direktora korektā atteikšanās paust skaidru pozīciju, "jo gandrīz viss, ar ko es varētu pamatot savu viedokli, ir slepens", un uzsvērtais, ka "man kā valsts drošības iestādes vadītājam nav nekādu tiesību runāt, kāds likums man vairāk patiktu, kādu drīzāk gribētu pildīt – kādu likumdevējs pieņems, tādu pildīsim".

Publiskā diskusijā ar viedokļu sadursmi neizbēgami tavējo kāds var izmantot savas pozīcijas stiprināšanai. Vai nu Kažociņš ar to nebija rēķinājies, vai nejutās neērti tā dēļ. Iespējams, sava loma ir arī Kažociņa, šķiet, pat ne ar nolūku uz sejas uzliktajam, tomēr praktiski nekad no tās nezūdošajam smīnam. Nav brīnums, ka politiķus tracina savu argumentu izklāstīšana šāda daudznozīmīga smīna ēnā, kas viņu teiktajam automātiski pievelk neuzticības mīnuszīmi.

Trimdinieka izcelsme un fakts, ka viņš līdz pēdējam brīdim saglabāja Lielbritānijas pilsonību, no tās atsakoties tikai, kad bija skaidrs, ka kļūs par SAB direktoru, ir vēl viena blusa, no kuras Kažociņam, šķiet, nekad tā arī neizdosies atbrīvoties. Pēc atgriešanās Latvijā Anglijā dzimušais Kažociņš no 1995. līdz 1997. gadam bija Nacionālo bruņoto spēku (NBS) štāba priekšnieka vietnieks, bet tad uz pieciem gadiem atgriezās britu armijā. "Cik Kažociņam ir tā patriotisma, kāpēc viņš uzreiz neturpināja strādāt Latvijas armijā? Daudzu profesionāļu acīs viņš zaudē cieņu," 2003. gada pavasarī, kad Kažociņš steigā ar toreizējā premjera Einara Repšes (JL) politisko aizmuguri tika virzīts SAB direktora amatam, Neatkarīgajai toreiz sacīja ar militāro jomu saistīta amatpersona, kas nevēlējās paust savu vārdu. Bet bijušajam NBS štāba artilērijas inspektoram, atvaļinātam pulkvedim Pēterim Ziemelim par laiku, kad Kažociņš ieņēma NBS štāba priekšnieka vietnieka amatu, bija radies iespaids, ka viņš uzsvērti vēlējies pierādīt savu piederību citas valsts karaspēkam. Tolaik Kažociņš nēsājis Latvijas armijas virsnieka formu, bet pie tās piestiprinājis arī britu karogu.

 

Tālerei un Poļikarpovai piespriež astoņu gadu cietumsodus

TVNET/LETA  02/07/08    Rīgas apgabaltiesa šodien par kukuļņemšanu apsūdzētās Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesneses Beatrisi Tāleri un Irēnu Poļikarpovu sodīja ar reālu brīvības atņemšanu uz astoņiem gadiem. Abas tiesneses pirms tiesas sēdes izturējās ļoti mierīgi, taču, kad tika paziņots tiesas spriedums Poļikarpova izplūda asarās.

Tāpat Tālerei un Poļikarpovai tiesa piemēroja daļēju mantas konfiskāciju, bet tiesneses neapcietināja tiesas zālē.

Tālerei, pamatojoties uz atbilstošo Krimināllikuma (KL) pantu, tiesa nolēma konfiscēt vērtslietas, kas viņai tika atsavinātas pirmstiesas izmeklēšanas laikā, bet Poļikarpovai nolemts konfiscēt pirmstiesas izmeklēšanas laikā atsavinātos 6000 eiro (4212 latus) un 6760 latus.

Par labu valstij no Tāleres tiesa nosprieda piedzīt 300 latus, kas tika kvalificēti kā noziedzīgā ceļā iegūtie naudas līdzekļi.

Abām bijušajām tiesnesēm līdz sprieduma likumīgas spēkā stāšanās brīdim aizliegts izbraukt no valsts, kā arī tuvoties noteiktām personām un vietām.

Par abu tiesnešu kukuļošanu apsūdzētajiem bijušajiem tiesu izpildītājiem Raimondai Sporei un Raimondam Zunduram tiesa piesprieda nosacītus sodus. Spore tika sodīta ar nosacītu brīvības atņemšanu uz pieciem gadiem ar pārbaudes laiku uz trim gadiem, bet Zunduram tiesa piemēroja nosacītu brīvības atņemšanu uz trīs gadiem ar pārbaudes laiku uz trīs gadiem.

Tāpat Zunduram un Sporei pēc sprieduma likumīgas stāšanās spēkā tiks noņemti aresti no viņu patlaban apgrūtinātajiem īpašumiem.

Kā ziņots, prokurors Māris Leja tiesu debatēs Poļikarpovai un Tālerei prasīja piemērot attiecīgi 8 un 8,5 gadu cietumsodus ar daļēju mantas konfiskāciju, bet Zunduru un Spori prokurors aicināja sodīt ar nosacītu brīvības atņemšanu attiecīgi uz trim un pieciem gadiem, nosakot pārbaudes laiku uz diviem gadiem.

Šodien pēc sprieduma nolasīšanas prokurors atzina, ka notiesātajiem piemērotie sodi viņu principā apmierina. Apsūdzētie notiesāti pēc visiem KL pantiem, par ko viņiem bija uzrādītas apsūdzības.

Notiesātā Zundura advokāts Saulvedis Vārpiņš spriedumu kopumā vērtēja kā "ārkārtīgi bargu", taču tieši ar viņa aizstāvamajam Zunduram piemēroto sodu advokāts bija apmierināts.

Sīkākus komentārus par to, vai spriedums tiks pārsūdzēts no aizstāvības puses, advokāti šodien nesniedza, aizbildinoties ar to, ka viņi vēl nav iepazinušies ar pilnu spriedumu, kas tiesā būs pieejams 22.februārī.

Pēc datuma, kad tiesā būs pieejams pilns spriedums, desmit dienu laikā procesa dalībniekiem to būs iespējams pārsūdzēt apelācijas kārtībā.

Jau ziņojām, ka Spore un Zundurs tiesai atzina savu vainu viņiem inkriminētajos noziegumos, taču Tālere un Poļikarpova noliedza, ka būtu ņēmušas kukuļus.

Zundura un Spores rīcībā atšķirībā no Tāleres un Poļikarpovas, pēc prokurora domām, bija saskatāmi vainu mīkstinoši apstākļi - savu pretlikumīgo darbību atzīšana.

Kā jau ziņojām, Tālerei apsūdzība tika uzrādīta par atkārtotu kukuļa pieņemšanu personu grupā pēc iepriekšējas vienošanās par noteiktu darbību izdarīšanu kukuļdevēja un kukuļa piedāvātāja interesēs, izmantojot savu dienesta stāvokli, kā arī par apzināti nelikumīgu lēmumu gatavošanu, ko izdarījis tiesnesis.

Poļikarpovu prokurors apsūdzēja par kukuļa pieņemšanu, tas ir, par materiālu vērtību piedāvājuma apzināti prettiesisku pieņemšanu personu grupā pēc iepriekšējas vienošanās par noteiktu darbību izdarīšanu kukuļdevēja un kukuļa piedāvātāja, kā arī citu personu interesēs, izmantojot savu dienesta stāvokli.

Prokurors tiesu debatēs norādīja, ka viņa prasītais soda mērs Tālerei un Poļikarpovai ir mazākais, ko var piemērot par nodarījumiem, kas kvalificēti pēc attiecīgajiem KL pantiem.

Tiesas izmeklēšanas laikā lietas materiāliem netika lūgts pievienot nevienu dokumentu, kas varētu kalpot par pamatu, lai kādai no apsūdzētajām tiesnesēm piemērotu nosacītu brīvības atņemšanu, iepriekš pastāstīja Leja.

Par kukuļa pieņemšanu KL noteiktajā kārtībā paredzēts sodīt ar brīvības atņemšanu no astoņiem līdz 15 gadiem, konfiscējot mantu, savukārt par apzināti nelikumīgu lēmumu gatavošanu var sodīt ar brīvības atņemšanu līdz pieciem gadiem.

Prokurors uzskata, ka tiesas izmeklēšanas gaitā tika savākti pierādījumi tam, ka Tālere kopā kukuļos saņēmusi 800 latus, bet Poļikarpova - 500 latus.

Leja iepriekš norādīja, ka likuma izpratnē "nav svarīgi, par kādu summu amatpersona ir uzpirkta, bet svarīgākais, ka tā vispār ir uzpērkama".

Kā ziņots, lietā apsūdzība par kukuļošanu uzrādīta arī Inesei Rozītei, taču pēc prokurora lūguma tika pieņemts lēmums viņas epizodes no izdalīt atsevišķā tiesvedībā, jo viņa vairākkārt nav ieradusies uz tiesu un ir izsludināta meklēšanā. Prokurora rīcībā ir nonākusi informācija, ka Rozīte varētu atrasties ārzemēs.

Jau ziņojām, ka pagājušā gada 1.februārī Saeima atbalstīja atļaujas došanu Poļikarpovas un Tāleres saukšanai pie kriminālatbildības. Šī bija pirmā reize, kad pie kriminālatbildības sauc tiesneses, kas pirms tam nav atceltas vai aizgājušas no amata.

Abas tiesneses Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja darbinieki aizdomās par kukuļņemšanu aizturēja 2006.gada 10.oktobrī.

 

Pabriks: Pienācis uzkrātā pārdalīšanas laiks

Baiba Lulle,  NRA  02/08/08    Ar partiju dalīšanos un jaunu veidošanos. Neatkarīgā sarunājās ar Saeimas deputātu, bijušo tautpartijieti Arti Pabriku, kas ir viens no topošās jaunās partijas veidotājiem.

– Kā politologs esot atsācis lasīt lekcijas studentiem. Vai, darbojoties praktiskajā politikā Latvijā, varat salīdzināt, vai tā atbilst teorijai, vai mums ir klasiskās ideoloģijas, parlamentārā demokrātija, reāla varas dalīšana, politika kā profesija....

– Lasu kursu par lēmumu pieņemšanu starptautiskā vidē, kur mana praktiskā pieredze labi noder. Bet, kas attiecas uz Latviju, esam situācijā, kad tuvākajos divos gados notiks samērā liels reformu process tieši politiskajā vidē, partijās, un, iespējams, izkristalizēsies ne tikai jauni politiskie spēki, bet arī nedaudz pietuvināsimies tradicionālākai izpratnei par politiskajām ideoloģijām, politiskajiem spārniem, demokrātiju. Pirms pagājušajām vēlēšanām teicu, ka šajā parlamentā lielā mērā norisināsies smaga cīņa par vērtībām; tas pašlaik arī notiek. Šis parlaments būs izteikti sadrumstalots, daudzi deputāti pamet savas frakcijas, dibina ko jaunu – tas ir kā pārejas parlaments. Nākamajā parlamentā mēs varēsim jau redzēt šos jaunos spēkus, kas vienlaikus būs arī jauns sabiedrības iesaukums politikā – pieļauju, ka būs daļa jaunākas paaudzes.

Man jau ir pāri 40, un sevi nevarētu pieskaitīt vairs pie jaunākās paaudzes, tajā pašā laikā ir virkne cilvēku manā vecumā, kas sevi uzskata par jauniem politiķiem, jo viņi nav piedalījušies 90. gadu politikā, un visas tās attiecības, sakari, pazīšanās, kas bija šā laika pārejas politikā, viņiem ir svešas. Es esmu divus trīs mēnešus vecāks par, piemēram, Aigaru Kalvīti, bet domāju, ka mēs strukturāli piederam divām atšķirīgām politiskajām paaudzēm.

– Jūs domājat, ka jau nākamajās pašvaldību vai nacionālajās vēlēšanās nomainīsies politiskā paaudze?

– Ne vienās vēlēšanās, bet process ir sācies. Domāju, diezgan liela daļa politiķu mainīsies nākamajās parlamenta vēlēšanās. Arī tīri socioloģiski – viena paaudze ir ap 20 gadu, un tie cilvēki, kas piedzima barikāžu laikā, šajā laikā ieies sabiedriskajā dzīvē. Viņiem jau ir cita izpratne nekā tiem, kas veidoja politiku 90. gadu sākumā.

Tagad pēkšņi, savā ziņā arī dēļ mūsu jaunā spēka, aktualizējusies ideja par to, kā ideoloģijas sabalansēsies Latvijas politiskajā vidē, un domāju, ka ir pienācis laiks Latvijas politikā bez aizspriedumiem paskatīties uz politisko vidi. 1991.–1993. gadā aizvest atpakaļ Eiropā un pasaulē mūs viennozīmīgi spēja tikai izteikti labēja politika, un par kreisiem politiķiem automātiski tika uzskatīti un joprojām tiek uzskatīti politiķi, kas vairāk aizstāv Krievijas, krievu intereses, bet patiesam labējam–kreisajam sadalījumam īsti nav pamata. Ar šo jaunās paaudzes ienākšanu arī uz šo dalījumu varam distancētāk paskatīties, arī uz to, kas mums no kreisajām idejām pieņemams.

– Kāpēc jūs domājat, ka mums nav šo aizspriedumu, ja redzam, ka Saskaņas centrs pašlaik ir populārākā partija, bet joprojām sēž dziļā opozīcijā?

– Nesaku, ka nav aizspriedumu, bet tie mazinās, jo sabiedrība kļūst gudrāka. Nav runa par radikālu kreiso ideoloģiju. Ja mani sauc par kreisu tāpēc, ka es uzskatu, ka nav normāli, ka Latvijā ir 530 tūkstoši pensionāru ar pensiju zem 109 latiem un zem iztikas minimuma, esmu gatavs būt kreiss. Ja skaitos kreiss tāpēc, ka saku, ka nav normāli, ka 20 procentiem Latvijas iedzīvotāju pieder 80 procenti resursu un mūsu vidusšķira ir mazāka nekā Indijā – esmu tam gatavs.

– Jūs sen jau interesējaties par nabadzības mērīšanas metodēm, Džini indeksu un tamlīdzīgām lietām, par ko tagad labprāt izsakāties?

– Vienmēr viss notiek evolūcijas ceļā. Bet skaidrs man jau bija agrāk, ka nevar pastāvēt stabila, demokrātiska sistēma, ja tajā nav spēcīgas vidusšķiras. 90. gados mēs sākām reformu procesu, un, lai varētu labklājību sadalīt, vispirms tā ir jāuzkrāj. Tāpēc labējās idejas bija atbalstāmas. Bet pašlaik valstī ir kaut kāds nestabilitātes elements, salīdzinot ar citām reģiona valstīm, to skaitā ar Igauniju, Lietuvu. Iemesli meklējami mūsu industriālajā padomju vēsturē: mums bija lielāki uzņēmumi un te bija lielākas iespējas veidot lielkapitālu, oligarhu varu. Igaunijā nav izteikta dažu cilvēku ietekme uz politiku, arī Lietuvā; tur viņu ir vairāk – 8–10, bet mums runa iet par diviem trim. Mēs pēdējos gadus nesam veicinājuši vidusšķiras veidošanos. Ārsti, skolotāji vienmēr savā psiholoģijā ir bijuši vidusšķiras pārstāvji. Mani vecāki, kas strādājuši algotu darbu padomju laikā un aizgāja pensijā 80. gadu beigās, padomju laikā sevi noteikti būtu pieskaitījuši pie pārtikušas vidusšķiras, bet 90. gadu reformu rezultātā iņi nokļuva mazturīgo slānī, no kura nevar tikt ārā. Līdz ar to ir ļoti liela iekšēja neapmierinātība un neticība valsts sistēmai. Šie cilvēki galvās ir piederīgi vidusšķirai, bet maciņos viņi ir strādājošie nabagi, kam nav iespējas pavirzīties uz augšu. Ir jāatrod ceļš, kā viņus atgriezt pie vidusšķiras, lai šī valsts nostabilizējas.

– Gan jūsu, gan kolēģa Aigara Štokenberga izteikumi liecina par spraukšanos sociāldemokrātu nišā; tas ir saprotami, ņemot vērā tajā esošā piedāvājuma/pieprasījuma attiecību. Ar ko jūs atšķirsieties no, piemēram, LSDSP?

– Vispirms jānoskaidro, kādas ir abu pozīcijas. Nezinu, vai būsim gatavi kļūt par sociāldemokrātu partiju. Mēs gribētu būt pa kreisi no valdošās koalīcijas, kas vienmēr ir bijusi labēja. Ir laiks to pavirzīt pa kreisi. Raugoties Eiropas līmenī, tās idejas, ko mēs piedāvājam, ir izteikti centriskas.

Jābūt sociāli atbildīgai politikai. Pirmām kārtām tā ir sociālā aprūpe, izglītība – bērni piedzimst vienādi, bet visi nesaņem vienlīdz labu izglītību. Nedrīkst radīt sistēmu, kas atražo cilvēku nespēju pārvietoties no vienas kategorijas uz otru.

– Vai šī sociālā politika neatdursies pret reālajām budžeta iespējām?

– Jā, tas ir budžeta iespēju jautājums. Bet labējā pozīcija nekad nav spējusi pateikt tiem cilvēkiem, kam nolaupīta vidusšķira, kad viņiem to atdos: pēc diviem, pieciem, desmit gadiem? Vai tikai viņu bērniem? Mēs strukturāli ievirzāmies pozīcijā, ka to cilvēku bērniem, kas zaudēja vidusšķiru, arī būs problemātiski tajā nokļūt. Līdz ar to mums nav jābaidās pārskatīt virkni to lietu, kas 90. gados un pašreiz valdošajā koalīcijā ir tabu: nodokļus, dividenžu aplikšanu; mums nav atsevišķos momentos jābaidās arī paskatīties uz nosacītu progresīvo nodokli. Domāju, ka gan uzņēmēji, gan saprātīgi domājoši bagātie cilvēki saprot, ka tas ir viņu interesēs – parādīt, ka, viņiem nopelnot, arī visai sabiedrībai kļūst labāk, jo citādi mēs nonāksim tādā sabiedrībā kā dažās Latīņamerikas valstīs vai Āfrikā, kur mums būs kvartāli pilsētās.

– Vai nedomājat, ka sava taisnība ir tiem, kas saka, ka progresīvais ienākumu nodoklis tikai vēl vairāk veicinās dažādas nodokļu shēmas un uzņēmējdarbības pārnešanu uz citām valstīm, kur nodokļu sistēma būs labvēlīgāka, un rezultātā zaudēs gan ekonomika, gan valsts budžets?

– Mēs jau nepretendējam uz absolūtu patiesību, un neesmu teicis, ka esmu par progresīvo ienākumu nodokli, bet mums ir nopietni jāpārskata nodokļu sistēma gan jautājumā par dividendēm, nekustamo īpašumu, atsevišķām luksusa precēm, lai rastu veidu, kā mazināt nabadzību – koalīcijai uz to atbildes nav.

– Vai tad, kad jūs stājāties vai vēl aktīvi darbojāties Tautas partijā, šī iešana pa kreisi nebija aktuāla? Kāpēc jūs tikai tagad runājat par to? Vai tā nav vienkārši brīvākas nišas meklēšana, lai citā formējumā parūpētos par savu politisko nākotni?

– Neapšaubāmi, nišai ir nozīme, citādi tur iekšā netiec. Bet, jau veidojot TP pozīciju, kad es tur biju, atšķirībā no daudziem citiem vienmēr esmu sapratis, jo esmu to studējis, ka mēs nevaram pārdalīt lietas, kamēr neesam uzkrājuši, bet tagad situācija ir mainījusies.

Daudzi cilvēki, kas ir valdošajā koalīcijā, patiesībā pieturas pie šīs neoliberālās labējās ideoloģijas ne jau tāpēc, ka tā būtu viņu pārliecība, bet tāpēc, ka tas ir izdevīgi viņu sponsoriem.

– Bet kas tad jūsu partiju finansēs?

– Redzēs. Mēs tikai sākam, un partijas vēl nav, bet mums ir svarīgi, lai finansētāji būtu atklāti, lai nebūtu melnās naudas.

– Esat teicis, ka jaunajā organizācijā nav un nebūs neviena oligarha. TP bija daudz?

– Oligarhi jau ir aizņemti. (Smejas.) Mums jau viņu valstī nav daudz.

Vidusšķirai, kas ir apmēram 20 procentu, ietekme politikā ir ļoti maza, vara izteikti atrodas ļoti bagāto rokās. Būsim vidusšķiras partija, un tam vajadzētu atainoties arī ziedojumos.

– Tad jau jūs būsiet mazākuma partija?

– ASV, piemēram, pieaug tieši mazie 5–10 ASV dolāru ziedojumi politikā, bet, lai to panāktu Latvijā, ir jāatgriež ticība politikai. Domāju, mums jānonāk līdz kaut vai daļējai partiju finansēšanai no budžeta, jo par demokrātiju ir jāmaksā. Nav cita ceļa.

Jāapsver arī saprātīgas vēlēšanu sistēmas maiņa. Nenoliegšu, mums, politiķiem, partijām, ir izdevīgi, ka atpazīstami cilvēki spēj kandidēt visos piecos apgabalos, un divi trīs cilvēki ievelk parlamentā 20 citus, kas nav pazīstami un ko sabiedrība negribētu tur redzēt. Bet tas nav pareizi. Vajadzētu ļaut vienam cilvēkam kandidēt tikai vienā apgabalā. Patlaban valdošajā koalīcijā tam gan nav atbalsta, bet tas ir viens no mūsu piedāvājumiem.

– Bieži tiek pārmests, ka tā tik tāda salta kalkulācija, jo kas gan Štokenbergs par sociāldemokrātu ar savu dārgo dzīvesveidu! Vai politiķim nav pašam jābūt sociāldemokrātam, lai atbalstītu tās politikas ieviešanu valsts pārvaldē, nav jābūt liberālim, lai atbalstītu liberālu politiku?

– Šie ir stereotipi, kas radušies no komunisma laikiem un pēc tam no 90. gadiem. Tas nav jautājums par līdzekļiem, bet par taisnīgumu. Vai tad Eiropā, Skandināvijā centriskas vai sociāldemokrātiskas partijas atbalsta tikai nabagi vai bezdarbnieki? Mēs agri vai vēlu nonāksim tuvāk skandināvu sistēmai, kas būs kreisāka, jo mēs nevaram būt baltais zvirbulis reģionā.

– Vai, aizejot no TP un domājot par jaunu partiju, jau rēķinājāties ar Kristovska un Kalnietes partiju?

– Ar to vienmēr jārēķinās. Demokrātiskā politikā nekad nav absolūtas varas, un, ja ir 60 procenti ar esošo politiku neapmierināto, tad tā nav vienas vai pat divu partiju vieta. Redzēju, ka ir nesaskaņas gan JL, gan TB/LNNK iekšienē, un kas zina, kas vēl būs citās partijās.

– Vai jums viņi būs konkurenti, pretendējot uz neapmierināto elektorātu?

– Ar to, ka paši esam neapmierināti, ir par maz, ir jābūt konkrētam piedāvājumam. Esam ar Kalnieti, Kristovski un citiem aizgājušajiem runājuši, un redzu, ka viņi joprojām turas pie nacionāli konservatīvās pozīcijas, kas ir vēlme radīt vēl vienu labēji konservatīvu partiju. Šajā laukā jau ir ļoti liela spriedze. Mūsu piedāvājums ir būtiski savādāks. Mēs gribam pamēģināt citu ceļu, viņi grib iet pa to pašu.

– Vai redzat tendences, kā mainās vēlētāju noskaņojums? Vai tas sliecas uz noteiktu ekonomisko piedāvājumu, ideoloģiju, personālijām, populismu, reklāmām?

– Līdz šim vēlētājs, pirmkārt, balsoja par personībām, otrkārt – vadoties no stereotipiem, kurus par labu it kā labējai politikai noturēja objektīvie aizspriedumi par nepieciešamību konsolidēt sabiedrību valodas, pilsonības, ES, NATO jautājumos. Tagad šie jautājumi nav tik aktuāli kā tad, kad te brauca van der Stūls (Eiropas komisārs minoritāšu jautājumos). Cilvēkiem agri vai vēlu būs jāatbild pašiem sev, vai viņi balsos par politiķi, kas teiks: esmu par latvisku Latviju un nekad neliekšu muguru, vai par politiķiem, kas dos konkrētu piedāvājumu viņa nabadzības problēmas risināšanai.

– Dalījums "latviešu un krievu partijas" paliks?

– Šī robežšķirtne nav vienkārši pārvarama, jo tai par labu strādā vēsture, turklāt viegli mobilizēt – ja nav laba piedāvājuma attīstībai, viegli apelēt pie etniskām lietām un dabūt cilvēkus uz ielas. Jāatrod kopsaucējs starp etniskajām grupām un kopīgām vērtībām, un mums vienkārši nevajag šīs etniskās lietas kurināt.

Patlaban prokrieviskais elements nav kreisā politika, bet gan lielās biznesa intereses. Tad kuri ir tuvāk Krievijai – labējie vai kreisie?

– Vai nebaidāties, ka jūsu, Kalnietes un Kristovska partijas nepiemeklēs tāds pats liktenis kā citas, kas atšķēlās no lielajām partijām, piemēram, SDS, Jaunie demokrāti, Jaunais centrs? Vai nākotne drīzāk nav konsolidācijai, kā to parāda LPP/LC piemērs?

– Tāds risks vienmēr politikā pastāv, bet gribu būt optimists, jo, ja mums neveiksies, tad kam veiksies? Kur ir tas labais piedāvājums? Ja mēs nevaram aiz sevis sapulcināt sabiedrību, piedāvājot Latvijā cita tipa politiku, tad jāatbalsta līdzšinējā politiskā vadība, bet, cik saprotu, lielākajai daļai tā nepatīk.

– Jaunas partijas no veciem kadriem veidojas šo kadru ambīciju dēļ vai tāpēc, ka to sakarīgo cilvēku jau tā mazais resurss, kas gribētu darboties politikā, ir izsmelts?

– Savā ziņā šī problēma valstī ir, jo ir ierobežojumi cilvēkiem, kas grib būt aktīvi politikā, turklāt politika Latvijā nav prestiža nodarbe. No otras puses – ja sūdzas, tad arī pašiem jānāk un kaut kas jādara. Valsts var stabili funkcionēt, kad tai ir trīs stabili pamati: valsts, uzņēmēji, NVO.

 

Daudzi tēvzemieši krustcelēs starp Zīli un Kristovski

Ināra Egle,  Diena  02/08/08    "Man vēl ir drusku cerība, ka Roberts Zīle domā tāpat, kā runā," Dienai sacīja Tēvzemei un brīvībai/LNNK valdes locekle Ilze Viņķele, kas, vērtējot desmit punktu skalā, divus punktus vēl dod par iespēju palikt partijā. Saeimas deputāts Gunārs Laicāns, kas pats, tāpat kā Anna Seile, jau esot izšķīries nākamajā nedēļā izstāties no tēvzemiešiem, arī I.Viņķeli minēja kā vienu no potenciālajām sekotājām eiroparlamentārieša Ģirta Valda Kristovska piemēram.

R.Zīlem, kurš pirmdien tiksies ar partijas grupu vadītājiem, vēl ir iespēja novērst arī I.Viņķeles aiziešanu - viņa grib gūt pārliecību, ka apvienība valdībā uzstājīgāk aizstāvēs savu pozīciju, kas netika darīts Aigara Kalvīša (TP) valdības laikā. Tolaik TB/LNNK ieguva arī Tautas partijas pakalpiņu nosaukumu. Viņasprāt, demonstrēt stingrāku stāju, nevis aizbildināties ar atrunu - "ja brūķēsim muti, tad samazinās mūsu pārstāvniecību" - nav neiespējami, jo tagad ir arī cits premjers. "Godmanis raida signālus, ka ir ieinteresēts diskusijā. Varbūt tad varēs saņemties arī tēvzemieši," teica I.Viņķele. Ja viņa aizies no partijas, tad atkāpsies arī no parlamentārās sekretāres amata. Ja Anna Seile un G.Laicāns izstāsies no TB/LNNK, viņi arī turpmāk atbalstīs I.Godmaņa valdību kā neatkarīgie deputāti.

Ceturtdien līdz darbdienas beigām TB/LNNK ģenerālsekretārs Juris Saratovs joprojām nebija saņēmis nevienu rakstisku iesniegumu par izstāšanos no apvienības, viņš esot tikai dzirdējis paziņojumus medijos un "ka Gunārs Laicāns ir uzsācis izstāšanās procedūru". Pēc viņa un A.Seiles aiziešanas TB/LNNK frakcijā paliktu pieci deputāti, kas ir minimālais skaits tās saglabāšanai. Pēteris Tabūns apgalvoja - lai arī vadība nav bijusi pietiekami aktīva nacionālajos jautājumos, "es nepošos izstāties".

TB/LNNK priekšsēža vietnieks tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš vada partiju eiroparlamentārieša R.Zīles prombūtnē. Sadarbību ar viņu atzinīgi vērtēja arī EP deputāte Inese Vaidere, kura, tāpat kā Guntars Krasts, arī plāno atstāt tēvzemiešus. Vaicāts, ko G.Bērziņš darīs, lai novērstu svārstīgo cilvēku aiziešanu, viņš atbildēja, norādot uz pirmdien paredzēto vadības tikšanos ar grupu pārstāvjiem. "Es ļoti ceru, ka atsevišķi biedri nav šo procesu veicinājuši savu interešu dēļ saistībā ar Eiropas Parlamenta vēlēšanām," teica G.Bērziņš. Viņš uzskata, ka, ņemot vērā nelielo pārstāvniecību Saeimā, partijai tomēr ir izdevies aizstāvēt valdībā savas idejas. Arī valdes sēdes esot atklātas, un tajās tiek izskaidroti visi jautājumi.

 

Madonieši paliek JL, bet aicina aiziet Repši

Ināra Egle,  Diena  02/08/08     Jaunā laika Madonas nodaļas vadītājs Cesvaines mērs Vilnis Špats pirms dažām dienām sacīja, ka izstāšanās no partijas esot tikai laika jautājums. Taču nedēļas vidū pēc tikšanās gan ar partijas vadību, gan ar nu jau bijušajiem JL biedriem Madonas nodaļas biedri nolēmuši palikt partijā. Viens no iemesliem ir neziņa, kādu mērķu vadīti aizgājušie patiesībā ir partiju pametuši un kas ir tas jaunais politiskais spēks, kuru ir plānots veidot. Uzskatot, ka JL domes vadītājs un bijušais līderis Einars Repše galvenokārt esot vainojams, ka partija ilgstoši atrodas opozīcijā, Madonas nodaļa aicina E.Repši apturēt darbību partijā.

Ar E.Repši Dienai neizdevās ceturtdien sazināties arī pēc tam, kad viņam tika darīts zināms jautājums. JL valdes priekšsēdis Krišjānis Kariņš, kas arī piedalījās sapulcē Madonā, šīs nodaļas pārstāvju aicinājumu E.Repšem vērtē kā vienu no viedokļiem, kādi tagad iekšējā interneta sarakstē esot ļoti dažādi. "Es to uztveru kā daļu no diskusijas," teica K.Kariņš.

Cesvaines mērs V.Špats atzina, ka bija noskaņots atstāt partiju, taču, uzklausot abu pušu viedokļus, nolemts pagaidīt 2.martā paredzēto partijas kongresu. Pie madoniešiem uzaicinātie nu jau bijušie kolēģi Jānis Bakmanis un Raitis Sijāts nav spējuši pārliecināt, ka vajadzētu viņiem sekot. "Radās jautājums, vai viņi ir godīgi pret mums. Paskatījos Jāņa Dombura raidījumu un sapratu, ka nekā cita jau vēl nav," teica V.Špats. Viņš domā, ka var rasties cilvēku grupa, kas spētu racionāli organizēt partijas turpmāko darbu. Tikšanās laikā cerīgu iespaidu esot radījis JL ģenerālsekretārs Ēriks Škapars. E.Repše jau iepriekš sacījis, ka kongresā nepretendēs uz amatiem partijā. Izskanējušo iespēju, ka Reģionālo padomi varētu vadīt Saeimas deputāts Artis Kampars, kas reiz jau bijis tās priekšsēdis, V.Špats vērtēja rezervēti. Madonas rajonā lielākā daļa pašvaldību vadītāju bija JL biedri, partiju ir atstājis Aronas pagasta vadītājs Andrejs Piekalns, Liezeres pašvaldības priekšsēdis Jānis Sirmais, Barkavas pagasta vadītājs Staņislavs Smelters.

 

JL: aizgājušie deputāti lauzuši doto vārdu

LNT   02/08/08    No "Jaunā laika" aizgājušie deputāti lauzuši doto vārdu. Pirms vēlēšanām visi partijas deputāta kandidāti parakstīja solījumu nolikt deputāta mandātu, ja izlemtu aiziet no "Jaunā laika".

Neviens no četriem deputātiem, kas pirms nedēļas pameta partiju, no vietas Saeimā atteikties tomēr negrasās. "Jaunā laika" deputāte Solvita Āboltiņa atzīst, ka solījumam nav juridiska spēka, bet tā ir morāla atbildība. Turklāt arī paši aizgājušie savulaik piedalījušies solījuma teksta izstrādē.

Solvita Āboltiņa, Saeimas deputāte: "Šajā situācijā tika izstrādāts dokuments, kuram bija ļoti plaša apspriešana un kurā no juridiskā viedokļa piedalījās Ilma Čepāne, Ina Druviete, protams, izmantoja savas lieliskās latviešu valodas zināšanas, lai arī vārdi būtu precīzi un precīzi viss tiktu pateikts."

Ko par solījuma laušanu saka paši vaininieki un arī politikas eksperti, stāstīsim vakara ziņās astoņos.

 

Viedoklis: Tonis un oda dzēlieni

Anita Daukšte,  NRA  02/09/08     Ar vērienīgu taisnošanos vakar Latvijas Avīzē startēja ārlietu ministrs Māris Riekstiņš, kurš plašā publikācijā skaidroja Latvijas ārpolitiku attiecībās ar Krieviju.

Ārlietu ministrs nosvērti un pamatoti norādīja gan uz pragmatiskajiem aspektiem šajās attiecībās, gan arī izklāstīja savu nostāju, ka nav nekāda atkušņa starpvalstu retorikā, gan arī informēja, ka Latvija neplāno aizmirst ne okupācijas fakta atzīšanu, ne citus sāpīgos momentus starpvalstu attiecībās. Sak, mēs jau te neko, nezinu, kāpēc tā Krievija grib tagad ar mums draudzēties.

Visai acīmredzami, ka ministrs tomēr uzķērās uz tiem īgni propagandiskajiem viedokļiem, ka Kalvīša un nu jau arī Godmaņa valdība pārlieku uzsvērti klanoties Krievijas virzienā. Šīs retorikas iemesls taču ir labi saprotams – Latvijas un Krievijas robežlīguma noslēgšana un cerības par to, ka varētu vēl tikt noslēgti daudzi būtiski starpvalstu līgumi ar Krieviju, varētu tikt tulkoti kā valdošās koalīcijas ārpolitisks panākums. Ārpolitiski panākumi valdošās koalīcijas darbā? Zināmās aprindās tādi uzskati taču ir tīrā apgrēcība, jo tas tā vai citādi parādītu citu, iepriekšējo valdību mazspēju veidot attiecības ar kaimiņvalsti, ar kuru, kā savā rakstā pamatoti norāda Māris Riekstiņš, ārpolitiskās attiecības pie viena sarunu galda veido gan Vācija un Somija, gan Norvēģija un Polija.

Protams, var arī uzsvērt to, ka Latvija tomēr nelīdzinās nevienai no pieminētajām valstīm – ne pēc lieluma, ne nozīmības Eiropā, ne arī ekonomiskās varenības ziņā, ne pēc noieta tirgus apjoma. Un ļoti būtiski ir ņemt vērā, ka Latvijai ir pilnīgi citāda attiecību priekšvēsture ar Krieviju nekā pieminētajām valstīm, kā arī to, ka Eiropa un ASV, kuras ļoti slavēja Latviju par spēju noslēgt robežlīgumu ar Krieviju, nemaz nepriecājas par jebkādām citām patstāvīgas ārpolitikas izpausmēm. Tas savukārt būtu ārpolitiskais aspekts, kāpēc Latviju kā Krievijas ietekmē esošu raksturo dažos Eiropas ietekmīgos laikrakstos. Lai gan Latvija nav vis Krievijas ietekmē esoša valsts, bet Krievijas neapšaubāmo interešu sfērā ietilpstoša. Un šeit ir dziļa atšķirība.

Jāšaubās, ka kāds Latvijai lojāls politiķis, varētu, piemēram, piekrist nu jau bijušā Krievijas vēstnieka Viktora Kaļužnija uzskatiem, kuri aptuvenā izklāstā bija šādi: jums, latviešiem, tikai jāiznomā sava teritorija Krievijai naftas, gāzes utt. tranzītam, un tad jums te iestāsies pilnīga labklājība. Vienvārdsakot, esiet tāds Krievijas interešu apkalpojošais personāls, un tad jau viss būs kārtībā – gāze pa lēto un tamlīdzīgi. Iespējams, Latvijā ir arī tādu uzskatu piekritēji, taču tādus nekādi nevar nosaukt par valstij lojāliem cilvēkiem.

Taču jau pieminētais taisnošanās tonis ministra rakstā ir tendences apstiprinājums tam, ka atsevišķas amatpersonas nu mēģinās izmisīgi labot situāciju attiecībās ar Krieviju. Iespējams, atsākot uzvesties lecīga vaukšķa stilā, kurš bija ļoti iecienīts nu jau labu laiciņu iepriekš – sak, tāds riktīgs suņa kodiens krievu lācim mums nesanāk, nu tad vismaz pa kādam oda dzēlienam. Tas, ka lācim no tāda dzēliena pat kasīties negribas, tas jau neko neliecina.

Viens traģikomisks mēģinājums ietekmēt šāda veidā situāciju bija Saeimā iesniegtais likumprojekts par vienošanos noteikt abu valstu Pirmajā un Otrajā pasaules karā kritušo un represijās bojāgājušo apbedījumu vietu statusu. Protams, pati vienošanās ir vajadzīga, taču var piekrist PCTVL, kas norāda uz pilnīgi aplamu institūciju, kas izvēlēta šīs vienošanās regulācijai. Tā ir savulaik radītā PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma nodarīto zaudējumu aprēķināšanas komisija. Institūcija, uz kuru vairs pat necer tie, kuriem būtu pilnīgs morāls pamats šo kompensāciju prasīt – to apliecina kaut vai politiski represētā Gunāra Toma piemērs, kurš cīņu par kompensāciju no Krievijas ved caur Eiropas Cilvēktiesību tiesu, nevis šo Latvijā radīto komisiju. Mēģinājums atdzīvināt šīs komisijas darbību ar šādām apbedījumu statusa uzraudzības funkcijām izskatās tikai pēc pilnīgi nevajadzīgas Krievijas aizskaršanas.

Otrs mēģinājums iedzelt Krievijai jau pieminētajā stilā ir Valda Zatlera teiktais Polijas vizītes laikā par totalitārā komunisma nosodījumu. Var piekrist tam, ko viņš teica. Taču laiks, kad ar šādu uzstādījumu iepriekšējā prezidente Vaira Vīķe-Freiberga panāca Latvijas nostiprināšanos Eiropas ārpolitiskās domas priekšgalā, ir pagājis. Tagad ir pārāk mainījušās attiecības gan starp Krieviju un Eiropas Savienību, gan Krieviju un ASV, lai ar šādu retoriku spētu panākt Latvijas jaunpienesumu starptautiskajā politikā. Šobrīd tas izskatās tikai pēc dzēliena Krievijai – un nekā vairāk. Ja tas ir ļoti vajadzīgs, lai nostiprinātu Latvijas amatpersonu pašapziņu, ka tās, lūk, ir ļoti nedraudzīgas Krievijai politiski labā toņa tradīcijās, lūdzu. Bet priekšstatu par pašcieņas pilnu toni attiecībās ar Krieviju tas tiešām nerada.

 

Latvieši pa labi, krievi pa kreisi

Kristians Rozenvalds,  NRA  02/09/08    Pērn Latvijas politoloģijas zinātne Latvijā atzīmē jau 15 gadu jubileju.

Šajā laikā Latvijas augstskolās izskoloti daudzi politologi, veikti daudzi pētījumi, notikušas konferences, plaši pasākumi. Taču joprojām politikā nodarbinātie nav tikuši skaidrībā par to, kas ir kreiss un labējs politikā, kas ir partijas ideoloģija.

Svešvārdu vārdnīcā Jumava teikts, ka politoloģija ir zinātnes nozare, kas pētī politikas jautājumus, iztirzā un analizē valstu iekšpolitiku un ārpolitiku, attiecīgi politologiem būtu jābūt tiem, kas ar to nodarbojas. Bet, analizēt var dažādi. Šobrīd eksperti komentē politiku kā sporta spēli, uzskaitot, pie kā ir bumba, kas pakritis, cik daudz laika atlicis līdz spēles beigām, kas uzmainīts laukumā u. c. Vēlamāka būtu analīze, bet tās nav. Politiķi tāpēc var justies neanalizēti.

Izvirzot Ivaru Godmani veidot valdību, Valsts prezidents Valdis Zatlers uzstādīja nepieciešamību vienot visas piecas Saeimā pārstāvētās labējās partijas. Joprojām nesaprotu, kuras, pēc V. Zatlera domām, ir Latvijas labējās partijas?

Jau premjera postenī esošais LPP/LC pārstāvošais Ivars Godmanis Jaungada uzrunā aicināja veidot skandināvisku sociālo politiku. Ļoti atbalstāmi, taču vai tā ir labējā politika? Jaunais laiks nekad nav slēpis savas kreisās iniciatīvas. Zaļās partijas jau pēc definīcijas ir kreisas. Zemnieku savienība, savukārt lepojas ar savu centriskumu. Pat īsti nezinu, kura no Latvijas partijām ir īsti labēja?

Partiju ideoloģija ir gan partijas vietas iezīmēšana, gan arī apņemšanās. Latvijas apstākļos ir izdevīgāk neko neapņemties, jo partijas ir veidotas kā biznesa projekti, lai iegūtu kontroli pār valsts budžeta sadalīšanu, valsts īpašumu pārdošanu un valsts resursu izmantošanu.

Latvijas politiskajās partijās iztrūkst atbildīgo par partijas ideoloģiju. Viņu vietu partijās ieņem naudas piesaistītāji. Kā sponsori liks, tā arī darīsim.

Jau kopš neatkarības atgūšanas Latvijā par labējām tiek uzskatītas latviskās partijas, savukārt par kreisajām – krieviskās. Domāju, ka šis aplamais dalījums tik ilgi pastāv ne tikai politikas zinību trūkuma dēļ. Laikā, kad partijas nav identificējušas savu ideoloģiju, partijām ir izdevīgi šāds šķietamais ideoloģiskais sadalījums.

 

Viedoklis: Dārgie kukuļi

Aivars Ozoliņš,  Diena  02/09/08     Kukuļņemšanā apsūdzētā tiesnese Beatrise Tālere janvārī tiesai skaidroja, ka saskarsme ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju "nav nāvējoša, bet ir nepatīkama". Bet prokuratūras mērķis esot iebiedēt citus tiesnešus, bijusī Vidzemes tiesas tiesnese pirms nedēļas sacīja pēdējā vārdā tiesā. Ceturtdien Rīgas apgabaltiesas viņai un otrai par kukuļņemšanu apsūdzētajai tās pašas tiesas priekšsēdētājai Irēnai Poļikarpovai piespriestais sods - reāla brīvības atņemšana uz astoņiem gadiem - noteikti ir stindzinoši nepatīkama un biedējoša vēsts ne tikai abām notiesātajām, bet arī visiem negodīgajiem tiesnešiem un korumpētajām amatpersonām.

Šie ir smagākie sodi, kādus Latvijā jebkad saņēmuši tiesneši, turklāt tiesneši uz apsūdzēto sola līdz šim bija nonākuši reti. Kopš neatkarības atjaunošanas par kukuļņemšanu bija notiesāti trīs - Valmieras rajona tiesas tiesnesis Edvīns Andris Balodis, kam 1998.gadā tika piespriests cietumsods uz trim gadiem bez mantas konfiskācijas, Daugavpils zemesgrāmatas tiesnese Ludmila Guseva, kam tiesa 2004.gadā piesprieda nosacītu cietumsodu uz diviem gadiem ar mantas konfiskāciju, un Daugavpils Zemesgrāmatu nodaļas priekšniece Valda Strode, par kurai janvārī piemēroto naudassodu četrdesmit minimālo mēnešalgu apmērā un mantas konfiskāciju prokuratūra ir iesniegusi apelācijas protestu.

Tāleres un Poļikarpovas notiesāšana varētu kļūt par pagrieziena punktu tiesu attīrīšanā un veicināt arī gadiem ilgi piesaukto tiesu pašattīrīšanos, kas acīmredzot nenotiek gana raiti. Sodi, kurus Rīgas apgabaltiesas tiesnese Anna Klimoviča piemēroja bijušajām kolēģēm tiesnesēm, savā ziņā būs precedents un atskaites punkts, lemjot par citiem negodīgiem tiesnešiem piemērojamiem sodiem, un ne vienam vien liks kārtīgi pārdomāt, vai tie simti vai pat tūkstoši latu atsver daudzus gadus ieslodzījumā.

Zīmīgi, ka diviem šai lietā apsūdzētajiem kukuļdevējiem, kuri bija atzinuši savu vainu, tiesa piesprieda nosacītu brīvības atņemšanu. Ne Tālere, ne Poļikarpova savu vainu neatzina. Tālere saņemto naudu vai nu neatcerējās, vai nu dēvēja par parāda atdošanu, bet dāvanu kartes viņai esot dotas, "lai mani vienkārši iepriecinātu". Ironiski, ka tiesnese uzskata - viņas "lielās ķibeles" esot sākušās, kad viņa 2005.gadā kukuļdošanā apsūdzētajam biznesmenim Vladimiram Labazņikovam piemērojusi nosacītu sodu. Ironiski, jo kukuļņēmēja tiesnese savu maigumu pret tiesājamo kukuļdevēju tolaik pamatoja ar viņa vaļsirdīgo atzīšanos.

Abu tiesnešu nodarījumi - kukuļa pieņemšana personu grupā pēc iepriekšējas vienošanās par noteiktu darbību izdarīšanu kukuļdevēja interesēs, izmantojot savu dienesta stāvokli, - ir smagi noziegumi. Taču ir īpaši bīstami, ja savu dienesta stāvokli ļaunprātīgi izmanto tiesnesis, kam tiesiskā valstī būtu jābūt augstākajai taisnīguma instancei. Korupcija tiesā ir īpašs ļaunums - tās ir izpostītas dzīves, tas ir izputināts bizness, tie ir atņemti īpašumi, nesodīti bīstami noziedznieki. Tāpēc šajā gadījumā sods par to nebūt nav nesamērīgs, un jācer, ka korumpēti tiesneši turpmāk nevarēs rēķināties sliktākajā gadījumā ar karjeras galu, nosacītu brīvības atņemšanu un sodanaudu.

Poļikarpovu un Tāleri KNAB aizturēja aizpērn oktobrī. Viņu kabinetos mēnesi pirms tam bija uzstādītas videokameras, tika noklausītas arī telefonsarunas, kas ļāva atklāt un pierādīt noziegumu. Divu tiesnešu pieķeršana nav vienīgais pēdējā laika apliecinājums KNAB pieaugošajām spējām efektīvi vērsties pret korupciju. Sabiedrības uzmanība pirmām kārtām ir pievērsta skaļākajām lietām, kurās iesaistīti politiķi - kā Jūrmalas mēra vēlēšanu kukuļdošanas lieta vai Ventspils mēra Aivara Lemberga aizturēšana - , taču aizdomās par kukuļņemšanu pēdējos dažos gados regulāri tiek aizturēti augsta līmeņa policisti, muitnieki, citas valsts amatpersonas.

Tomēr paliek iespaids, ka daļai politiķu panākumi cīņā ar korupciju nebūt nepatīk. Var jau saprast, piemēram, "stučīšanas" pretinieku advokātu Andri Grūtupu - pēdējā laika notikumi, it īpaši tiesās, varētu būt mazinājuši tiesnešu vēlmi dzert ar viņu kafiju un tēju. Mazāk saprotama ir politiķu pretdarbība tā dēvētajiem antimafijas grozījumiem Kriminālprocesa likumā. Vēl dīvaināka ir nepatika pret korupcijas apkarotājiem, ko janvārī izpauda iekšlietu ministrs - ka korupcijai tiekot pievērsta pārspīlēti liela uzmanība un "mums tagad sabiedrībai iepotēts - ka tik oligarhus dabūt cietumā, visi slepkavas lai staigā".

Tā arī netapa saprotams, kurš un kādai sabiedrībai būtu iepotējis, ka slepkavas nebūtu jātiesā, taču, ja viņus tiesātu korumpēti tiesneši, tad nudien būtu jābaidās, ka šie varētu turpināt staigāt un turpināt izdarīt slepkavības. Tāpēc, lai arī kā tur būs ar oligarhiem cietumā, pēc divu kukuļņēmēju tiesnešu notiesāšanas varam justies drošāk.

 

Pašvaldību vadītājiem draud atlaišana

Līga Rozentāle   02/09/08     Priekšsēdētāja atlaišana - tik bargs sods, iespējams, gaidīs vairākas pašvaldības, kas daudzu gadu garumā nav spējušas izstrādāt teritorijas plānojumus. 1.februārī tie nebija spēkā vairāk nekā 100 pašvaldībām, liecina Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas (RAPLM) informācija. Lielākoties tie ir pagasti, kas attaisnojas ar atbilstošu speciālistu trūkumu un tehniskām problēmām. Pirms lēmuma pieņemšanas par soda sankcijām reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns (TP) apmēram mēnesi no tām gaidīs paskaidrojumus.

Teritorijas plānojums nosaka pašvaldības teritorijas pašreizējo, plānoto un atļauto izmantošanu, un tas, saskaņā ar likumdošanu, bija jāizstrādā līdz 2007.gada 31.decembrim. Šī gada laikā ir paredzēts izveidot vienotu teritorijas plānojumu reģistru.

Noteiktajā termiņā gan iekļāvās 422 no kopumā vairāk kā 500 pašvaldībām. RAPLM noskaidrojusi, ka lielākajai daļai "kavētāju" plāni varētu tapt tuvākajā pusgadā. Tomēr E.Zalāns pagājušajā nedēļā tām izsūtījis vēstules ar lūgumu paskaidrot kavēšanās iemeslus. Balstoties uz tiem, viņš lems par iespējamajām sankcijām. "Zinu, ka dažām pašvaldībām ir objektīvi iemesli, piemēram, Valsts zemes dienests topogrāfiju divus gadus taisījis. Taču, ja nebūs attaisnojumu, būs sankcijas. Es negribu baidīt, ka atlaidīšu tur teiksim visu pašvaldību, to var tikai Saeima izdarīt, bet ar pašvaldību vadītājiem šāda diskusija varētu būt," saka E.Zalāns. Masveida atlaišanas iespējamību viņš noraida, bet pāris priekšsēdētājiem amatu gan varētu nākties atstāt, jo "tā ir reāla pašvaldības funkciju nepildīšana".

Pēc ministra domām, "plāna neizstrādāšana pēc būtības parāda, ka pašvaldībai nav piedāvājuma ne investoram, ne saviem iedzīvotājiem, tāpēc tādas ir pirmās jāapvieno novados". Starp "kavētājām" ir tādas, kas pretojas apvienošanai novados, piemēram, trīs pagasti Ventspilī.

Viens no tiem - Ances pagasts - problēmu tikko atrisinājis. "30.janvārī apstiprinājām teritorijas plānojumu, lēmumu nesen nosūtījām ministrijai," saka pagasta priekšsēdētāja Aira Kajaka. Šis ir pirmais Ances pagasta teritorijas plānojums. Tas tapis aptuveni četrus gadus. "Nebija, kas plānu izstrādā, vairākas reizes sludinājām aptauju, neviens nepieteicās vai arī prasīja pārāk lielu naudu. Tad atradām speciālistus Kuldīgā. Mums pašiem tādu nav," stāsta A.Kajaka.

Speciālistus ilgi meklējusi arī Subates pilsēta, kas pie plānojuma strādā kopš 2004.gada. Pilsētas domes priekšsēdētāja Sofija Glūmāne cer, ka tas tiks apstiprināts februārī. Izstrādes process ievilcies arī tehnisku iemeslu dēļ. "Sākām taisīt plānojumu, saprātam, ka nav pamatkartes, un to zemes dienests taisīja kādu gadu," skaidro S.Glūmāne.

Ir arī pašvaldības, kas speciālistu meklēšanai atmetušas ar roku un teritorijas plānojumu izstrādājušas pašas, piemēram, Puzes pagasts. "Pašu darīts ir mīļāks," saka Puzes pagasta priekšsēdētājs Jānis Bite. Iekļauties termiņā gan neizdevās - plānojumu pagasts cer pieņemt tikai martā, jo bijušas tehniskas problēmas. Par iespējamo atlaišanu gan aptaujātie pašvaldību vadītāji neuztraucas, jo pārliecināti, ka lielākai daļai ir pamatoti kavēšanās iemesli.

 

 

 

Saimniecībā...

 

 

 

Vienojas par papildu soļiem ekonomikas stabilizācijai

LETA   02/05/08     Šodien pēc ilgām diskusijām valdībā panākta vienošanās par papildu soļu veikšanu ekonomikas stabilizācijai. Premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) preses brīfingā žurnālistus informēja, ka šodien valdība iepazinusies ar Finanšu ministrijas sagatavoto ziņojumu par inflācijas mazināšanas plāna rezultātiem, kā arī noklausījusies Latvijas Bankas sniegto ziņojumu.

Ar savu redzējumu klātesošos iepazīstinājis arī pats Godmanis. Par konkrētiem soļiem valdība varētu vienoties gan tikai nākamnedēļ.

Pamatuzstādījums esot nodrošināt, lai visus institūciju darbība tautsaimniecības stabilizācijas jomā būtu vienota, un patlaban neesot nekādu pretrunu, lai turpmāk darbotos vienotā virzienā, norādīja premjers.

Godmanis uzsvēra, ka svarīgi būs ekonomikas stabilizācijas jautājumi. Valdība turpmāk īpašu uzmanību pievērsīs valsts iepirkumiem, lai tajos tiktu nodrošināta regularitāte un lielākais vairums netiktu atlikts uz gada beigām. Visiem ministriem esot uzdots pārskatīt un precizēt ministriju iepirkumu plānus, lai ekonomikā nodrošinātu regulārus iepirkumus no valsts puses.

Pēc premjera teiktā, vēl viens svarīgs jautājums būšot Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu apguve - iepriekšējā perioda veiksmīga noslēgšana un jaunā uzsākšana. Finanšu ministrijai kopā ar Īpašu uzdevumu ministra ES līdzekļu apguves lietās sekretariātu līdz 1.aprīlim jāsniedz ziņojums par priekšlikumiem savlaicīgai fondu apguvei. Kā uzsvēra Godmanis, jaunajā plānošanas periodā priekšroka būs tiem projektiem, kas stimulēs ekonomisko aktivitāti valstī.

Valdība arī regulāri sekos līdzi aktuālajiem makroekonomikas rādītājiem. Piemēram, jau 1.aprīlī Finanšu ministrijai valdībai būs jāsniedz ziņojums par pirmā ceturkšņa makroekonomikas rādītājiem, kā arī situāciju pasaules finanšu tirgos.

Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimševičs uzsvēra, ka Latvijas tautsaimniecība ir attīstījusies strauji un tā sāk piebremzēties.

Pēc Rimševiča teiktā, vairs netiks sperti nekādi papildu soļi, lai mazinātu inflāciju, jo tas jau varētu kaitēt tautsaimniecības attīstībai. Tāpat ir rūpīgi jāseko līdzi ekonomikas rādītājiem, īpaši iekšzemes kopprodukta izaugsmei, tāpēc Latvijas Bankas un valdības tikšanās varētu kļūt biežākas.

Savukārt Godmanis uzsvēra, ka straujas izmaiņas nodokļu politikā šogad netiks veiktas, savukārt uzņēmējiem aktuālais reinvestētās peļņas jautājums varētu tikt skatīts nākamā gada valsts budžeta kontekstā.

LETA jau ziņoja, ka 2007.gadā iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums pret iepriekšējā gada attiecīgo rādītāju veidos aptuveni 10,5%, prognozēts Finanšu ministrijas sagatavotajā ziņojumā par "Inflācijas samazināšanas plāna" izpildes gaitu, kas šodien iesniegts izskatīšanai valdībā.

Kā uzsvērts ziņojumā, 2007.gadā turpinājās strauja ekonomikas izaugsme. Lai arī IKP pieaugums salīdzināmajās cenās gada pirmajos trijos ceturkšņos saglabājās 11% apmērā, jau sākot ar pēdējo ceturksni, sagaidāms, ka izaugsme sāks pakāpeniski samazināties un, pēc Finanšu ministrijas novērtējuma, 2007.gadā IKP pieaugums pret iepriekšējā gada attiecīgo rādītāju būs aptuveni 10,5%.

Ziņojumā norādīts, ka saskaņā ar operatīvajiem Valsts kases datiem šā gada janvārī valsts pamatbudžeta ieņēmumi bija 262,6 miljoni latu, kas salīdzinājumā ar 2007.gada janvāri bija par 12,9 miljoniem latu jeb 4,7% mazāk. Kopumā valsts pamatbudžeta nodokļu un nenodokļu ieņēmumu janvāra plāns tika izpildīts 91,4% apmērā, ko ietekmēja mēneša plāna neizpilde vairākos nodokļu un nenodokļu ieņēmumu veidos.

Lai arī 2008.gada janvārī ir vērojama atsevišķu budžeta ieņēmumu pozīciju mēneša plāna neizpilde, kā arī samazinājuma tendence salīdzinājumā ar 2007.gada janvāri, tomēr, ņemot vērā bāzes scenāriju, šobrīd netiek prognozēta būtiska budžeta ieņēmumu gada plāna neizpilde.

 

Rimšēvičs: inflācijas samazināšanai papildus soļi netiks sperti

Apollo  02/05/08     Inflācijas apkarošanai neko papildus darīt šobrīd plānots netiek, otrdien pēc Ministru kabineta sēdes pavēstīja  Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs.

«Nekādi papildus soļi inflācijas bremzēšanai netiks sperti, jo tas var kaitēt tautsaimniecības attīstībai,» atzina Rinmšēvičs. Viņš sacīja, ka inflācijas samazināšanās jāgaida šī gada otrajā pusē. «Tas [inflācijas apkarošanas plāns] ir pēdējais ķēdes posms. Tās nav zāles, kas iedarbojās uzreiz,» pauda viņš.

Latvijas Bankas prezidents sacīja, ka tautsaimniecība attīstās strauji, taču

ekonomikas piebremzēšanās ir redzama. «Iedzīvotājiem un uzņēmējiem ir svarīgi saprast, cik strauji bremzējās ekonomikas attīstība. Svarīgi zināt, vai tā nav par strauju.»

Rimšēvičs atzina, ka šobrīd svarīgi ir sekot līdzi, kāds šogad būs iekšējais kopprodukts.«Jāsaglabā iekšzemes kopprodukta pieauguma temps. No tā būs atkarīgs, kā pildīsies valsts budžets,» pauda Latvijas Bankas prezidents.

Premjers Ivars Godmanis žurnālistiem norādīja, ka ekonomikas stiprināšanai šobrīd svarīgi ir sakārtot valsts iepirkumu grafikus, lai pasūtījumi būtu regulāri. «Nedrīkst būt tā, ka valsts pasūtījumi tiktu atlikti uz gada beigām,» pauda Godmanis. Tāpat premjers uzskata, ka ļoti svarīga ir efektīga Eiropas Savienības struktūrfondu apguve.

 

Bezdarbniekiem trūkst motivācijas un sagatavotības

Ģirts Zvirbulis, Latvijas Avīze  02/06/08    Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) pārstāvji vakar iepazīstināja Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Nodarbinātības apakškomisijas deputātus ar situāciju darba tirgū.

Lielākās bažas parlamentāriešiem radīja NVA piedāvāto kursu lietderība un izglītības sistēmas nepiemērotība darba tirgus realitātei.

Pēc jaunākajiem NVA datiem, bezdarba līmenis Latvijā 2007. gada decembrī bija 4,9% no darbspējīgajiem iedzīvotājiem. Šobrīd pavisam reģistrēts 52 321 bezdarbnieks (62% no tiem ir sievietes, 38% vīrieši). Salīdzinājumam: 2006. gada decembrī bezdarbnieki bija 6,5% no darbspējīgajiem iedzīvotājiem.

"Izveidojusies nedaudz paradoksāla situācija, ka vairākiem tūkstošiem mūsu klientu pēdējā darbavieta ir – mazumtirdzniecības veikala pārdevējs, bet tajā pašā laikā šobrīd ir vairāk nekā 3000 pārdevēju vakanču," teica NVA direktors Ringolds Beinarovičs. Tādēļ turpmāk pret šo bezdarbnieku grupu viņa vadītā aģentūra vērsīšoties stingrāk – divreiz piedāvās pārdevēja vakanci un, ja bezdarbnieks no tām atteiksies, tad viņam varētu tikt atņemts bezdarbnieka statuss. Vispieprasītāko profesiju topā atrodas arī dažādu specialitāšu celtnieki, metinātāji, kravas auto vadītāji, atslēdznieki un palīgstrādnieki. No augsti kvalificētajām profesijām vispieprasītākie ir ārsti, pedagogi un programmētāji. Pērn darbā atgriezušies gandrīz 53 tūkstoši bezdarbnieku, bet tikai 4505 (jeb 8,5%) no tiem palīdzējusi dalība Nodarbinātības valsts aģentūras piedāvātajos kursos. Tieši šī attiecība samulsināja Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāju Aiju Barču (Tautas partija): "No valsts budžeta ik gadu lielas naudas summas tiek tērētas, lai iesaistītu bezdarbniekus nodarbinātības pasākumos un apmācībās. Bet, ja tā lietderība ir tikai 8,5 procenti, tad ir pamats satraukumam." R. Beinarovičs gan taisnojās, ka runa ir tikai par tiem bezdarbniekiem, kas ilgstoši tikuši apmācīti, bet A. Barču šis skaidrojums neapmierināja. Tādēļ deputāte rosināja septembrī, kad būs zināmi dati par bezdarbnieku apmācības rezultātiem pirmajā pusgadā, pārskatīt budžeta līdzekļu izlietojumu aģentūrā.

Deputāts Andrejs Klementjevs ("Saskaņas centrs") uzsvēra, ka jādomā arī par kursu kvalitāti. Pēc viņa teiktā, bieži vien cilvēki, kuri izgājuši NVA piedāvātos kursus un saņēmuši darbu, drīz vien atgriežas bezdarbnieku rindās, jo darba devējs nav bijis apmierināts ar viņa kvalifikāciju. Tāpat viņš aicināja neieslīgt eiforijā, vērojot sarūkošo bezdarba statistiku. "Šobrīd tiešām bezdarba procents ir ārkārtīgi zems, bet jāatceras, ka tas vairāk ir saistīts ar darba ņēmēju emigrēšanu, nevis NVA aktivitātēm," atgādināja deputāts.

Apakškomisijas priekšsēdētājs Imants Valers (TP) pēc sēdes atzina, ka gaida aktīvāku darbību no Ekonomikas ministrijas: "Šīs ministrijas pārziņā ir darba tirgus nākotnes tendenču prognozēšana. Taču šobrīd šī sistēma vēl nedarbojas, tādēļ Izglītības ministrijai jātaustās kā pa tumsu, domājot, cik daudz attiecīgo profesiju speciālistu sagatavot."

***

UZZIŅA

Bezdarbnieku (pavisam reģistrēti 52 321) sadalījums pēc vecuma

15 – 24 gadi – 13%

25 – 34 gadi – 24%

 

Melngailis: Cena par Latvijas telekomunikāciju tirgu varētu būt augstāka par "TeliaSonera" piedāvāto  

LETA  02/08/08     "TeliaSonera" šobrīd vēlas nopirkt pēc iespējas lielāku daļu no Latvijas telekomunikāciju tirgus, taču cena par telekomunikāciju tirgu varētu būt augstāka, nekā šobrīd tiek piedāvāts.

Šādu viedokli laikrakstam "Dienas bizness" pauda telekomunikāciju operatora "Lattelecom" izpilddirektors Nils Melngailis.

Kā ziņots, "TeliaSonera" izteikusi valdībai piedāvājumu par visu "Latvijas mobilais telefons" (LMT) un "Lattelecom" akciju iegādi, un kā iespējamo summu, ko "TeliaSonera" būtu gatava maksāt par 51% "Lattelecom", kam pieder 23% LMT daļu, un 28% LMT daļu, kas vēl pieder valstij, "TeliaSonera Mobility" prezidents Kenets Karlbergs nosaucis 500 miljonus latu.

"Skandināvijas kompānija "TeliaSonera" izteica Latvijas valdībai priekšlikumu pilnībā iegādāties abus telekomunikāciju uzņēmumus, "Lattelecom" un LMT, savukārt es kopā ar "Blackstone Group" piedāvāju valdībai realizēt tās izvirzītos mērķus," sacīja Melngailis, norādot, ka atpērkot no "TeliaSonera" tai piederošās 49% "Lattelecom" daļas telekomunikāciju tirgū rastos lielāku konkurenci.

Viņš arī norādīja, ka, attīstot uzņēmumu, tiktu palielināta arī valstij piederošo "Lattelecom" daļu vērtība.

"Tādā gadījumā visa šā uzņēmuma izsoli varētu rīkot brīdī, kad varētu iegūt maksimāli lielāko labumu no pārdošanas," sacīja Melngailis, uzsverot, ka šobrīd kapitāltirgus situācija nav īpaši labvēlīga un izsoles rīkošana šajos apstākļos nav labākais risinājums.

Viņš gan arī norādīja, ka būtu svarīgi, lai uzņēmums tiktu profesionāli pārvaldīts un būtu spējīgs strādāt tieši tāpat kā privātajā sektorā esošie konkurenti.

Kā ziņots, ASV investīciju kompānija "Blackstone" pieļauj iespēju iegādāties 49% telekomunikāciju operatora SIA "Lattelecom" daļu par 290 miljoniem latu.

"Valstij ir jāizlemj, vai tā grib pārdot visu telekomunikāciju tirgu "TeliaSonera" vai arī sadalīt uzņēmumus un radīt konkurenci tirgū," iepriekš sacīja Melngailis.

Par "Lattelecom" daļu privatizāciju un "TeliaSonera" piedāvājumu tiks lemts arī nākamajā valdības sēdē, kas notiks otrdien, 12.februārī. Līdz tai Godmanis cer sagaidīt arī rakstisku "Blackstone" priekšlikumu.

 

Gada inflācija Latvijā janvārī palielinājusies līdz 15,8%

LETA  02/08/08     Patēriņa cenas Latvijā janvārī, salīdzinot ar pagājušā gada janvāri, pieaugušas par 15,8%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Precēm gada laikā cenas augušas par 15,1%, bet pakalpojumiem - par 17,5%.

Janvārī, salīdzinot ar pagājušā gada decembri, patēriņa cenas pieauga par 2,8%.

Lielākā ietekme uz patēriņa cenu pārmaiņām janvārī bija cenu kāpumam cigaretēm, degvielai, pārtikas precēm, kā arī cenu kritumam apģērbiem un apaviem.

Mainoties akcīzes nodokļa likmei, par 38,1% sadārdzinājās tabakas izstrādājumi, kas vidējo cenu līmeni paaugstināja par 1,2 procentpunktiem.

Par 5% dārgāka kļuva auto degviela. Benzīna cenas pieauga par 5,9%, savukārt dīzeļdegvielas - par 2,4%.

Janvārī turpināja pieaugt pārtikas preču cenas. Piena produktu cenas palielinājās vidēji par 6,1%, siera - par 4,1%, eļļas un tauku - par 9%, graudaugu izstrādājumu - par 5,6%, zivju un zivju izstrādājumu - par 2,8%. Sulas, gāzētie dzērieni un minerālūdens kļuva dārgāks vidēji par 2,9%.

Janvārī par 7,5% pieauga sauszemes transporta pakalpojumu cenas, īpaši braukšanas maksa pilsētas sabiedriskajā transportā. Par 11,3% dārgāki kļuva ambulatorie veselības pakalpojumi, īpaši zobārstniecības, ārstu speciālistu pakalpojumi bez ģimenes ārsta norīkojuma, kā arī ārstnieciskās procedūras.

Noslēdzoties vairākām akcijām, par 7,1% sadārdzinājās mobilo telekomunikāciju pakalpojumi. Cenas turpināja pieaugt ēdināšanas, autotransporta apkopes un remonta, kultūras un atpūtas, kā arī personiskās aprūpes iestāžu sniegtajiem pakalpojumiem.

Dārgāka kļuva dabasgāzes piegāde, preses izdevumi, medikamenti, mēbeles un ar mājokļa uzturēšanu saistītās preces un pakalpojumi.

Turpinoties sezonas izpārdošanām, apģērbu cenas pazeminājās vidēji par 7,1%, bet apavu - par 6,4%. Lētāki kļuva apģērbu piederumi, mājsaimniecības tekstilizstrādājumi, datortehnika, atpūtas un sporta piederumi, kā arī aviobiļetes.

Patēriņa cenu gada pieauguma temps turpināja palielināties. Visvairāk to ietekmēja tabakas izstrādājumu sadārdzināšanās - gada laikā - par 88,2%. Kopējais patēriņa cenu pieaugums, neietverot datus par tabakas izstrādājumu cenu kāpumu, šajā periodā veidoja 13,5%.

12 mēnešu vidējais patēriņa cenu līmenis, salīdzinot ar iepriekšējiem 12 mēnešiem, ir palielinājies par 10,8%.

Kā katru gadu, arī 2008.gadā ir pārskatīts un aktualizēts Patēriņa cenu indeksa (PCI) grozs. Indeksa aprēķinos lietotie svari atspoguļo mājsaimniecību izdevumu struktūru no 2006.gada ceturtā ceturkšņa līdz 2007.gada trešajam ceturksnim ieskaitot.

PCI aprēķiniem 2008.gadā katru mēnesi tiek reģistrēti apmēram 19 000 cenu 458 precēm un pakalpojumiem 2300 tirdzniecības un pakalpojumu sniegšanas vietās visā valstī.

Jau ziņots, ka inflācija pagājušajā gadā pieauga par 14,1%, kas ir augstākais inflācijas rādītājs pēdējos desmit gados. 2006.gadā patēriņa cenas palielinājās par 6,8%.

 

Arī Latvijā cilvēki dzīvo pāri Zemes resursiem

Aleksandrs Vorobjovs, speciāli Dienai,  02/08/08    Tagad katrs Latvijas iedzīvotājs var izmērīt, cik liela ir viņa dzīvesveida ietekme uz vidi. Šādu iespēju piedāvā Pasaules Dabas fonda (PDF) izveidotais ekoloģiskās pēdas nospieduma kalkulators. Ekoloģiskā pēda ir cilvēka vai veselas valsts iedzīvotāju patērēto preču ražošanai aizņemtas auglīgās zemes un ūdens platība, kas izteikta hektāros uz vienu iedzīvotāju. Kalkulators arī izrēķina, cik planētu resursu būtu vajadzīgi, ja visu cilvēku attieksme pret vidi sakristu ar tavējo. Izrēķināt savu ekoloģisko pēdu var katrs interneta lietotājs PDF mājaslapā pdf.lv. Secināts, ka Latvijā vidēji viens iedzīvotāji tērē aptuveni pusotras planētas resursus.

Pēc pēdas nospieduma Latvija ierindojas 45.vietā pasaulē, pēc draudzīguma videi apsteidzot Lietuvu un Igauniju, kurām ir attiecīgi 4,4 un 6,5 hektāru liela pēda.

"Ekoloģiskās pēdas aprēķinā zinātnieki ņēma vērā daudzas globālas tendences, kas iespaido cilvēka radīto kaitējumu videi, piemēram, dzimstību jaunattīstības valstīs, mūža ilgumu," skaidro PDF pārstāvis Jānis Brizga. Šīs pārmaiņas palielina neatjaunojamo resursu izlietojuma tempus un cilvēku radītā piesārņojuma apjomus.

 

Pārtraukts Nacionālās bibliotēkas būvniecības konkurss

Apollo  02/08/08     Šonedēļ valsts aģentūra «Jaunie trīs brāļi» (J3B) pārtrauca Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) būvniecības konkursu, portālam «Apollo» apstiprināja J3B Komunikācijas nodaļas vadītāja Elīna Bīviņa.

Viņa stāstīja, ka konkurss pārtraukts nepietiekama finansējuma dēļ. «Atbilstoši publisko iepirkumu likumam, pasūtītājs drīkst pārtraukt konkursu, ja tam ir objektīvs iemesls,» norādīja Bīviņa. Kopā par projektu, kas nav tikai būvdarbi, bet arī finansējums, būtu jāmaksā ap pusmiljardu latu, stāstīja J3B pārstāve, norādot, ka šādas summas šobrīd aģentūrai nav. «Cena ir neadekvāta,» teica Bīviņa.

Tomēr viņa arī teica, ka tas nenozīmē, ka projekts ir apstājies. LNB būvniecība ir viena no premjera Ivara Godmaņa valdības prioritātēm, un Ministru kabinets tuvākajā laikā lems par finansējuma kārtību, pastāstīja Bīviņa.

J3B patlaban izskata iespējamos situācijas risinājumus. «Kad būs skaidrs plāns – rīkosimies,» sacīja J3B pārstāve.

Jau ziņtos, ka Nacionālā būvkompāniju apvienība piedāvā «Gaismas pili» uzcelt par 139,5 miljoniem latu, bet apvienība, kurā ir būvkompānijas PBLC, «Moduls Rīga» un «PB Fasādes» - par 189,45 miljoniem latu. Tomēr kopējās izmaksas abos piedāvājumos varētu būt ap 500 miljoniem latu. 

 

 

 

 

Kultūrā un izglītībā un valodā...

 

 

 

Intervija ar Tatjanu Koķi: Augstākā izglītība – smalka un dārga prece

Sallija Benfelde, Žurnāls "Nedēļa"  02/04/08     Izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe nav jaunienācēja lielajā politikā, jo bija parlamentārā sekretāre ministrijā laikā, kad to vadīja Baiba Rivža. Nedēļa aicināja ministri uz sarunu par izglītības kvalitāti un par to, kas darāms, lai izglītība Latvijā nebūtu tikai formāla apliecība.

Neapšaubāmi, pedagoģijas zinātņu doktores un profesores, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekles Tatjanas Koķes pabeigto izglītības iestāžu saraksts ir pieklājīgs, un to vidū ir gan Stokholmas universitātes Starptautiskais izglītības institūts, gan Londonas universitātes Izglītības institūts. Darba vietu sarakstā ir gan UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Konsultatīvās padomes Izglītība visiem izpilddirektores amats, gan starptautiskās zinātnieku grupas locekles vieta Ljēžas universitātes Eksperimentālās pedagoģijas institūtā, un, protams, profesore visu šo laiku kopš 1983. gada ir strādājusi arī Latvijas Universitātē. Tāpēc grūti apšaubīt Koķes zināšanas pedagoģijā un dažādās teorijās, taču vienmēr paliek jautājums, vai labs teorētiķis un zinātnieks spēj vadīt ministriju un kāds ir ministres skatījums uz darāmo.

Intervija bija gara un apliecināja, ka visus izglītības jautājumus nav iespējams pārrunāt vienā reizē, līdz ar to šī saruna vairāk risinājās par izglītību kā par eksportpreci un par Valsts kontroles skarbajiem atzinumiem par ministrijas darbu. Protams, pat spožas augstākās izglītības programmas nelīdzēs, ja pamatskolā un vidusskolā skolēni nespēs iegūt kvalitatīvu izglītību, tāpēc tas ir atsevišķas sarunas vērts temats.

- Esat sacījusi, ka izglītībai jākļūst par eksportpreci – bet eksportēt var tikai kvalitatīvu pakalpojumu. Vai ir konkrēti plāni, kuras nozares izglītību mēs spētu padarīt par tik kvalitatīvu, lai pie mums brauktu mācīties no citām valstīm?

- Kad nesen pirmo reizi kā ministre biju uz Augstākās izglītības padomes sēdi, runājām par augstāko izglītību kā par eksportpreci, un jāteic, ka izpratne šajos jautājumos padomei ir ļoti pareiza: augstākā izglītība par tādu var kļūt tad, ja mūsu studiju piedāvājums būs ar inovatīvu pieeju – vai nu tā būs starppriekšmetu integrācija, robežas starp zinātnēm – tas, ko tirgus nepiedāvā.

Protams, kvalitatīvai izglītībai jābūt visās jomās, bet nevar cerēt, ka programmu, kuras saturs ir līdzīgs šeit, Lielbritānijā, Krievijā, vēl kaut kur, izvēlēsies tieši Latvijā. Tas mirklis ir nokavēts, jo izglītība mums ir diezgan dārga, un, kaut arī pēc kvalitātes nemaz neesam tik slikti, pēc konkurētspējas pasaules kartē neesam atpazīstamākie. Starptautiskajā piedāvājumā mums vēl nav savas nišas. Tāpēc ir svarīgi, cik daudz studiju programmās mums būs – nosaukšu tos tā – izsmalcināto piedāvājumu. Varbūt tas varētu būt radiotehnikas tehnoloģiju vai materiālu zinātņu jomā, kur mums ir sasniegumi un kur var atrast starppriekšmetu lauku.

Jau teicu, ka mazliet esam nokavējuši sevi piedāvāt starptautiskajā izglītības telpā, jo mūsu pašu studentu pieplūdums bija lielāks, nekā gaidījām, mums bija otrs lielākais studentu skaits pasaulē, līdz ar to augstskolām nebija vajadzības domāt par piedāvājumu starptautiskajā vidē. Starp citu, pirms gadiem desmit Rietumeiropa orientējās uz Āzijas studentiem, bet šobrīd situācija ir mainījusies, jo Āzijā veras vaļā viena Rietumeiropas universitātes filiāle pēc otras. Tāpēc mums nav citu iespēju, kā izstrādāt filigrānas un smalkas programmas. Ir arī otra iespēja – mēs kopā ar tuvākajām universitātēm Baltijas jūras valstīs veidojam programmu, kurā ir ieinteresētas vairākas augstskolas, turklāt to taisām no vairākiem blokiem, no kuriem vienu moduli docē vienā valstī, otru – otrā valstī. Tas būtu liels ieguvums, jo studenti dabūtu apvienoto grādu, kas būtu pievilcīgi arī citu valstu studentiem. Un tā būtu arī liela pieredzes apgūšana, jo, iesaistoties modulī, kurā ir arī citu augstskolu mācību spēki, rodas saikne ar šiem kolēģiem, pētnieciskie kontakti.

- Kādēļ izglītībai ir jātop par eksportpreci? Vispārējas izglītības kvalitātes paaugstināšanai, valsts budžeta papildināšanai vai prestiža palielināšanai?

- Tas vajadzīgs augstākās izglītības jomas konkurētspējas paaugstināšanai. Apzināties, cik labs vai slikts esi, var salīdzinājumā. Jo intensīvāk nākas sevi salīdzināt ar otru, jo vairāk cilvēks attīstās, ir lielāka izaugsme. Tas ir pirmais iemesls. Otrais ir tas, ka studentu skaits Latvijā samazināsies demogrāfisko iemeslu dēļ un arī tāpēc, ka mēs visu laiku esam gājuši uz vienoto Eiropas izglītības telpu. Pavasarī izglītības izstādē redzēsim, cik daudz būs to ārzemju augstskolu, kas piedāvā izglītību bez maksas. Kādēļ gan lai jauns cilvēks netiektos pēc šādas izglītības? Tā ir brīva cilvēka izvēle brīvā valstī. Tāpēc domāju, ka mums nav jāgaida, kad studenti masveidā sāks braukt projām, bet jādara viss, lai brauktu arī pie mums.

- Latvijā medicīnu mācās studenti no Āzijas valstīm, kā noprotams, lētākas mācību maksas dēļ salīdzinājumā ar Rietumeiropas valstīm. Vai mēs ilgi varēsim noturēt salīdzinoši zemākas cenas un vai pēc laika ārvalstu medicīnas studenti vēl gribēs šeit mācīties?

- Medicīnas institūts bija pirmais, kas sāka atvērtības politiku ārvalstu studentiem. Viņi bija pirmie, tāpēc viņiem ir zināma autoritāte starptautiskajā vidē, un tam ir ļoti liela nozīme, jo šo sakaru un autoritātes dēļ viņu sadarbība ar ārvalstu studentiem intensificējas. Viņi uzreiz piedāvāja savu programmu angļu valodā un turpina šo darbu. To, vai viņiem mācību maksa ir zemāka, gan nevaru uzreiz pateikt, bet domāju, ka tā pamazām pielīdzinās citu valstu medicīnas studiju maksai. Jebkurā gadījumā mums ir jāsaprot, ka mūsu valstī iebraucošo studentu vienmēr būs mazāk nekā izbraucošo, jo tā tas ir lielākajā daļā valstu.

- Atgriežoties pie smalkajām un filigrānajām studiju programmām, kuras piesaistīs ārvalstu studentus, – ja pareizi saprotu, šobrīd tās ir tikai ieceres un idejas. Cik ilgs laiks vajadzīgs no brīža, kad augstskolai ir skaidrs, ko tā grib darīt un ka to grib darīt, līdz brīdim, kad tiek atvērta programma un sākas mācības?

- Tas ir ļoti ilgs process. Iestrādnes mums ir, jo esam Boloņas procesa dalībnieki. Tomēr nebūšu oriģināla, sakot, ka viss slēpjas cilvēka faktorā. Piemēram, fakultātē, no kuras es nāku, pašlaik ir izstrādāta apvienotā grādu maģistra programma sociālajā pedagoģijā, kas ir divu gadu mācību spēku sadarbības rezultāts dažādos semināros, konferencēs un pētnieciskos projektos, kuros veidojās savstarpējā izpratne un uzticība. Bez šīs savstarpējās izpratnes un uzticības programmas izveidošana nav iespējama. Es runāju pēc savas pieredzes, jo man kā ministrei būtu pavisam vienkārši pateikt, ka no nākamā gada 1. septembra jābūt tik un tik vienotā grāda programmām. Bet es zinu, ka tādas programmas ir konkrētas sadarbības rezultāts, tās nevar radīt pēc pavēles un tūlīt. Zinu arī, ka tādu programmu var izveidot aptuveni gada laikā, jo aktīvākajiem un radošākajiem mācību spēkiem jau ir savas sasaistes ar kolēģiem Universitātē un arī ārpus tās. Mums ir arī precedenti – piemēram, Banku augstskolai ir šādas programmas.

- Par vienoto grādu ir skaidrs, ka tā ir reāla lieta. Kā ar smalkajām un filigrānajām programmām?

- Domāju, ka smalkās programmas varētu veiksmīgāk attīstīties tad, ja augstskola, varbūt sākumā tā varētu būt Universitāte, ciešāk sadarbotos ar uzņēmumiem, jo ieraudzīt nišu programmai nevar, atrodoties tikai augstskolas sienās. Varētu teikt, ka tā ir jāierauga rūpnieciskā perspektīvā.

- Tātad šobrīd ir tikai apjausma, kas varētu būt tās jomas, kurās varētu tapt smalkās programmas?

- Interesantās un nozīmīgās lietas jau nerodas ministrijas sienās – diemžēl. Ministrijas uzdevums būtu maksimāli šīs iniciatīvas atbalstīt. Domāju, ka Latvijā jau ir vairāk par apjausmu vien, un pieļauju, ka par visu vēl neesmu informēta, jo tādas idejas jau rodas "uz vietām". Esmu pateikusi, ka atbalstīšu katru šādu reālu ideju, kurai ir segums, cik vien tas būs ministrijas iespējās. Ministrijai ir jālicencē un jāakreditē programmas, tāpēc šis process ir jāpadara maksimāli dinamisks. Pirms licencēt programmu, jāizstrādā profesijas standarts, bet profesijas mainās un rodas jaunas tik ātri, ka bieži vien tad, kad standarts ir gatavs un licence saņemta, programma jau ir "vaļā", bet tie, kas gribēja to apgūt, ir devušies uz ārzemēm un mācās tur. Ministrijai visi šie procesi ir jāpadara dinamiski.

- Jautāšu vēlreiz – par smalkajām programmām šobrīd neko pilnīgi konkrētu vairāk pateikt nav iespējams?

- Jā, konkrētas programmas nenosaukšu. Varu vienīgi pateikt, ka arī rektori man apliecināja, ka ļoti intensīvi domā šajā virzienā.

- Valdības deklarācijā ir uzsvērts, ka augstskolās ir jāapmaksā budžeta vietas tajās profesijās, kuras valstij ir visvairāk vajadzīgas. Savukārt ziņās izskanēja jūsu viedoklis, ka brīvā valstī katram ir brīva studiju programmas izvēle un ka tā īsti nemaz nevar pateikt, kas valstij ir un būs vajadzīgs. Vai tā nav pretruna? Kā to risināsiet?

- Es nāku no humanitāras un sociālas izglītības jomas, tāpēc, raugoties no filozofiskā viedokļa uz jautājumu, kāda ir izglītības loma, gribu teikt, ka izglītības funkcija nav un neaprobežojas tikai ar nodarbinātības nodrošinājumu. Ir vismaz trīs izglītības funkcijas, par kurām vienmēr un visur nenogurstoši runāju. Pirmkārt, izglītībai ir jāpalīdz veidot pieredzi, kā būt aktīvam pilsonim. Otrkārt, izglītībai ir jāpalīdz ieraudzīt cilvēkam pašam sevī tās iespējas, kuras viņš var dzīvē pilnvērtīgi īstenot. Treškārt, izglītība nodrošina nodarbinātību. Es šīs funkcijas nelieku pēc svarīguma pakāpes, es vienkārši par tām atgādinu. Tāpēc arī augstākajai izglītībai nevar uzlikt tikai vienu uzdevumu – dot speciālistu.

Tiesa, filozofiskā nostāja ir viena lieta, bet otra – ir iespējas, kādas valstij ir konkrētā laikā. Salīdzinot ar laiku pirms gadiem desmit, valsts finanšu iespējas ir augušas, un tas ļauj augstākās izglītības politiku pavirzīt vēlamajā virzienā. Cits jautājums – kāds ir tas vēlamais virziens? Piemēram, mani kolēģi, kuriem man nav pamata neticēt, apgalvo, ka Vācija ir atteikusies no darba tirgus prognozēšanas, jo arī tam ir vajadzīgi lieli resursi, bet vai prognozes vienmēr piepildās? Tāpēc – kurš var uzņemties atbildību paziņot, ka mums vajag un mēs gatavosim speciālistus tieši tām nozarēm? Turklāt, ja mēs šodien saņemam pasūtījumu, tad speciālists mums būs pēc gadiem pieciem sešiem vai pat septiņiem un desmit, bet vai tad nozare vēl būs un vai tai būs vajadzīgi speciālisti? Nekas jau man nebūtu vieglāk, kā pateikt, ka iedodiet mums pasūtījumu un mēs sagatavosim speciālistus. Bet mēs visi esam vienādi valstiski līdzatbildīgi par šo jautājumu, tāpēc futbolbumbas dzenāšana diez vai ir piemērots risinājums.

- Kā iesakāt rīkoties?

- Protams, valstij ir noteiktas prioritātes, un mums ir nacionālās attīstības plāns, kurā redzam savu virzību, tāpēc valsts instruments ir budžeta vietas. Statistika liecina, ka skolēni vairāk sāk izvēlēties kārtot eksāmenus dabaszinībās un arī vairāk iet studēt šajās programmās. Progress šajā ziņā ir jūtams. Es gan vienmēr saku, ka mums arī dabaszinātņu un tehnisko zinātņu studentam ir jāpalīdz iemīlēt Šekspīra sonetu, bet progresu šīs zinātnes virza. Tādējādi atbalstu valsts dod ar budžeta vietām un ieguldījumiem vidusskolās, kur tiek veidoti dabaszinību kabineti, tiek ieguldīts skolotāju tālākizglītībā šajos priekšmetos, ir Nacionālā programma metodisko materiālu izstrādē. Tie ir reālie mehānismi, caur kuriem tiek nodrošinātas prioritātes.

Bet esmu jau arī teikusi, ka nekur citur pasaulē latviešu valodu un letoniku neattīstīs kā vien mūsu valstī, tāpēc visu zinātņu spektrā mums ir jāatvēl noteikta vieta arī šīm jomām.

Vēl gribēju bilst, ka tas, kam pievērsīsim maksimālo uzmanību, ir skolotāju izglītības kvalitāte. Ilgus gadus augstākās izglītības politikā mācībspēku izglītība bija vairāk nekā pabērna lomā. Budžeta vietu skaits nepārtraukti tika samazināts ar pamatojumu, ka tās jau nav dārgas programmas. Un, ka tie, kas gribēs, studēs par savu naudu. Pati pieeja jau nav pareiza, jo skolotājs ir reglamentēta profesija un tā ir valsts atbildība – kādu skolotāju mēs gribam. Ja valsts pret šo profesiju ir pagriezusies tikai pa pusei, tad nevaram gribēt, lai labākie un talantīgākie ietu studēt skolotāja profesiju. Es nāku no pedagoga profesijas, es to neslēpju. Un ticu, ka no skolotāja darba ļoti lielā mērā ir atkarīgs, vai skolēns vispār izvēlēsies studēt un ko viņš izvēlēsies studēt. Ir jābūt labai skolotāju izglītībai.

- Esam nonākušas pie jautājuma par Valsts kontroles (VK) atzinumu, kas vēsta, ka Izglītības un zinātnes ministrija nespēj nodrošināt vispārējās izglītības iegūšanas atbilstību likumdošanai un mērķiem. Kā to vērtējat? Vai tas, jūsuprāt, ir realitātei atbilstošs ministrijas darba vērtējums?

- Tas ir drausmīgi!

- Drausmīgs ir pats atzinums vai fakts, ka tā tas tiešām ir?

- Vēl esot parlamentārās sekretāres amatā, sacīju, ka tā teikts preses relīzē, bet pašā atzinumā nav vārdu par to, ka ministrija nespēj nodrošināt vispārējo izglītību un nestrādā atbilstoši likumam. Atzinumā ir pilnīgi pretējs teikums – ka ministrijas darbs ir atbilstošs likumam. Bet lielā mērā mums ir jāpiekrīt Valsts kontroles atzinumam. Un vēl vēlos pateikt paldies VK par to milzīgo darbu, kas ir izdarīts. Mana nostāja ir un paliek, ka katra kritiska balss, kas nāk no ārpuses, palīdz mums stiprināt pieprasījumu pēc izglītības sabiedrībā un valdībā. Savu enerģiju un laiku nešķiedīšu, lai izvirzītu savus pretargumentus, bet gluži otrādi – izvērtēšu ieteikumus.

Janvāra vidū mani kolēģi pabeidza strādāt pie ministrijas rīcības plāna VK ieteikumu īstenošanai, mēs šos dokumentus aizsūtīsim arī VK, lai informētu par iecerēto. Mums ir plānota arī tikšanās ar speciālistiem, kas bija iesaistīti VK darbā, lai mēs saturiski saprastu, kur slēpjas iespējas, lai mēs varētu ieviest uzlabojumus. Es pati arī piedalīšos šajā tikšanās reizē, un negribu nodarboties ar pārmetumiem un jautājumiem, vai tas tā ir un kāpēc tas tā ir. Mums jāmeklē ceļš un saturs uzlabojumiem. Nezinu, vai tas tā izveidojies vēsturiski, vai radies pārslodzes dēļ, bet ministrijā ir norobežošanās no vides, par labu kurai ministrija strādā. Zinu, ka konsultēšanās prasa daudz laika, bet tā ir vajadzīga – labāk tad nemaz nesākt darīt, ja nav laika izrunāties ar cilvēkiem, kuriem uzlabojumi un pārmaiņas būs jāievieš.

Tas attiecas arī uz vispārējās izglītības valsts standartu, kam arī VK pievērsa uzmanību. Iepriekšējā ministre uz gadu atlika šo jauno standartu ieviešanu, lai skolotāju tālākizglītībā varētu akcentēt to galvenos uzdevumus, to, kā to paveikt un kā strādāt pie mācību līdzekļiem. Vēl šodien vaicāju – cik tālu esam tikuši, jo jauno standartu ieviešanai mums jābūt gataviem. Nav nozīmes izstrādāt dokumentu un nestrādāt ar tiem, kam tas būs jāīsteno.

- Tomēr – vai piekrītat iepriekšējās ministres teiktajam, ka VK prasa ideālu un grib visu vēl vairāk centralizēt? Tas, ko prasa VK, nevienam nepatikšot un ne pie kā laba nenovedīšot?

- Runājot par standartu, svarīga ir izglītības pakāpju pēctecība. Jau tas vien nosaka, ka vienā pakāpē iegūst to, kas tiek gaidīts kā zināšanas jau nākamajā pakāpē. Par to, ka standartam ir jābūt, nav nekādu šaubu. Pamatizglītības standarts tika ieviests jau 90. gadu vidū, bet tagad tiek izstrādāts vidējās izglītības standarts.

Par prasībām un ideāliem – es piederu tiem, kas uzskata, ka bez ideāliem neko nav vērts uzsākt. Strādājot ar VK ieteikumiem, izmantoju katru auditoriju, kurā esmu, lai pateiktu, ka tā ir visu mūsu līdzatbildība. Ziņojums nav tikai par ministriju, tas ir par visu vispārējās vidējās izglītības jomu, un atbildība ir gan ministram, gan skolas direktoram, gan katram skolotājam. Ja VK mums raksta, ka nav pietiekami daudz jaunu mācību metožu vai ka saturs neatbilst vecumposmu īpatnībām, tā ir skolotāja atbildība. Tāpēc es arī aicinu visu pedagoģisko sabiedrību nevis nostāties pret ziņojumu, bet, pirmkārt, to zināt un, otrkārt, par to domāt un secināt. Katram ir jāuzņemas sava atbildības daļa.

 

Meklē latviešu valodas draugus

Ilze Nagle, Latvijas Avīze  02/04/08    Valsts valodas centrs (VVC) aizsācis akciju "Latviešu valodai draudzīga vide", kuras laikā valsts un pašvaldību iestāžu, kā arī privātuzņēmumu vidū lūkosies pēc tiem, kuri ar prieku ievēro Valsts valodas likumu.

Akcija ilgs līdz 1. septembrim, un par pretendentiem uz latviešu valodai draudzīgākās iestādes titulu VVC dos ziņu ik mēnesi. "Nav jēgas klusēt, gaidīt akcijas noslēgumu un tad vienā dienā paziņot labākos. Par viņiem jāstāsta, jāpopularizē. Akcijas mērķis ir uzlabot latvisko vidi sabiedriskajās vietās," stāsta Antons Kursītis, VVC kontroles daļas vadītājs.

Uzņēmumu vērtēšanā piedalīsies ne tikai centra inspektori, kuru darba pienākums ir Valsts valodas likuma ievērošanas pārbaude uzņēmumos, bet ikviens Latvijas iedzīvotājs. Cilvēku aktivitāte, sūtot ieteikumus ar latviešu valodai draudzīgiem uzņēmumiem, ir svarīga arī tāpēc, ka VVC strādā tikai 16 inspektori uz visiem Latvijas reģioniem. Savukārt centra inspektoriem šīs akcijas laureātu meklēšana būs papildu uzdevums.

"Pilnīgi visu Latviju aptvert nevar, bet labākais gluži kā īlens izlien no maisa ārā," sacīja Egīls Venters, VVC direktora padomnieks. Lai laureātu vidū nebūtu tikai jau ierastās latviešu valodai draudzīgās pilsētas – Talsi, Valdemārpils vai Valmiera, īpaša uzmanība tiks pievērsta arī iepriekš valsts valodas ievērošanas ziņā "neceļos noklīdušām" pilsētām – Daugavpilij, Rēzeknei u.c. "Meklēsim iestādes, kur situācija ir uzlabojusies," paskaidroja A. Kursītis.

Laureātu meklēšana notiks arī pēc nozarēm – izglītība, medicīna, tirdzniecība u. c. Uzmanības lokā būs arī minoritāšu skolas. A. Kursītis zināja stāstīt, ka, piemēram, vairākās poļu skolās visi pedagogi un skolēni runājot latviski. Šādas skolas cels saulītē par piemēru citām minoritāšu skolām, kurās latviešu valodā nerunā, lai parādītu, ka to iespējams izdarīt, ja vien vēlas.

Septembrī akcijas laureātus vērtēs VVC ekspertu komisija, kas paziņos uzvarētājus. Laureātus apbalvos ar diplomu un uzlīmi "Latviešu valodai draudzīga vide", tā ir goda zīme, kas apliecina valsts atzinību par latviešu valodai draudzīgas vides veicināšanu.

Galvenās prasības uzņēmumiem ir, lai izkārtnes, afišas un rakstiskie ziņojumi būtu latviešu valodā. Arī importēto preču marķējumiem, lietošanas pamācībām un citiem dokumentiem jābūt latviešu valodā. Un, protams, lai darbinieki, veicot darba pienākumus, runātu latviešu valodā. "Tās ir vietas, kur labprāt lieto latviešu valodu un pret to ir labvēlīga attieksme," tā latviešu valodai draudzīgu uzņēmumu definē E. Venters. Valsts valodas likums neliedz privātuzņēmumiem, piemēram, reklāmas afišās, lietot kādu svešvalodu, bet līdzās jābūt tulkojumam latviešu valodā, turklāt lielākiem burtiem.

Par latviešu valodai draudzīgiem uzņēmumiem var ziņot VVC, rakstot uz e-pasta adresi info@vvc.gov.lv.

Atklāta vēstule izglītības un zinātnes ministrei Tatjanai Koķei

Laila Rieksta-Riekstiņa, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas priekšniece

Apollo,  02/05/08    Š.g. 28.janvārī laikraksta «Latvijas Avīze» publikācijā «Jaunā ministre sola arī audzināt» (3-4.lpp, autore I.Mūrniece) saistībā ar sociālo prasmju veidošanu skolēniem Jūs esat paudusi maldinošu apgalvojumu par Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas darbībām (citātā pasvītrots): «Skolēnam jāiemācās, kā rokās turēt lāpstu, grābekli – tas nav nekas slikts. To liedzot it kā bērnu interešu vārdā, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija nonāk pie pārspīlējumiem.»

Norādām, ka Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (VBTAI) nav liegusi bērnu iesaistīšanu skolas vides sakopšanā, tieši pretēji – jau 2007.gada 8.martā esam izsūtījuši oficiālu vēstuli gan vispārējās izglītības iestādēm, gan izglītības pārvaldēm, gan arī Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības valsts inspekcijai ar norādēm, kā iespējams iesaistīt izglītojamos skolas vides sakopšanā un kādus bērnu tiesību aizsardzības principus būtu jāievēro to darot. Šie ieteikumi jau gandrīz gadu jebkuram interesentam ir pieejami arī inspekcijas mājas lapā www.bti.gov.lv

Minētajā vēstulē inspekcija norāda, ka izglītojamo iesaistīšana skolas vides sakārtošanā ir nepieciešams audzināšanas procesa ietvaros, lai sekmētu atbilstošas vērtību sistēmas nostiprināšanu bērnā. Šāda iesaistīšana palīdz bērnam saprast un uzņemties atbildību par sevi un savu rīcību izglītības iestādē, kā arī apzināties savu līdzieguldījumu apkārtējās vides uzlabošanā.

Vēl «Latvijas Avīzes» rakstā žurnālistu V.Krustiņa, I.Mūrnieces un I.Nagles uzdotajā jautājumā nosaukti maldinoši fakti (atbilstošais pasvītrots): «"Diena» pārmeta, ka IZM nav atcēlusi no amata «Strautiņu» direktoru Juriju Jevdokimovu. Viņam pārmeta, ka viņš audzēkņiem atņēmis sērkociņus, cigaretes, ar spēku izšķīris kaušļus.«

Norādām, ka Izglītības un zinātnes ministrija nav lūgta izvērtēt sociālās korekcijas izglītības iestādes «Strautiņi» direktora atbilstību ieņemamam amatam tāpēc, ka viņš audzēkņiem atņēmis sērkociņus, cigaretes un ar spēku izšķīris kaušļus. Gluži pretēji – gan «Diena», gan inspekcija, gan Vidzemes apgabaltiesa lūgusi izvērtēt direktora atbilstību par to, ka direktora bezdarbība veicinājusi šādu problēmu pastāvēšanu iestādē.

«Strautiņi» nonāca inspekcijas redzeslokā 2006.gada jūnijā. Pārbaudēs, kuras veica valsts bērnu tiesību aizsardzības inspektori, piedaloties psihologiem, konstatēti nopietni bērnu tiesību pārkāpumi, no kuriem būtiskākie ir:

1) vienaudžu vardarbība ir izteikta un no iestādes vadības puses nerisināta problēma. SKII «Strautiņi» personāls vairumā gadījumu nav spējis kontrolēt situāciju iestādē un apzināti pieļauj un pat veicina vienu audzēkņu fizisku un emocionālu vardarbību pret citiem bērniem;

2) SKII «Strautiņi» personāls praktiski nespēj novērst pārkāpumu un noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu (zādzības, alkohola lietošana, bēgšana, citi disciplīnas pārkāpumi). Vairāki audzēkņi apliecinājuši, ka viņi iestādes teritorijā smēķē, kā arī pie izdevības lieto psihoaktīvas vielas – osta līmi, benzīnu vai gāzi. Audzēkņi arī atzina, ka viņiem ir brīva iespēja tikt uz veikalu, lai iegādātos cigaretes un alkoholu;

3) kā norādīts arī Vidzemes apgabaltiesas blakuslēmumā, iestādes vadības neizdarības dēļ iestādes audzēkņos veidojas nesodāmības un netaisnības apziņa, bet cietušie, kā arī tie iestādes darbinieki, kas centušies kaut ko panākt, jūtas bezspēcīgi, neaizsargāti un zaudē ticību, ka iespējams panākt uzlabojumus;

4) SKII «Strautiņi» nenotiek individuāla audzēkņu vajadzību izvērtēšana un atbilstošas sociālā korekcijas programmas izstrādāšana un ieviešana.

Par pārbaudēs konstatētajiem faktiem inspekcija regulāri informējusi Izglītības un zinātnes ministriju, kuras padotībā atrodas SKII «Strautiņi». Pirmo reizi izvērtēt iestādes direktora J.Jevdokimova atbilstību ieņemamajam amatam tika lūgts 2006.gada 27.jūnijā, norādot uz virkni nopietnu pārkāpumu iestādē, tai skaitā, ka iestādē nepastāv faktiski nekādi mehānismi, kā novērst vienaudžu vardarbību.

Inspekcija, pamatojoties uz veikto pārbaužu rezultātiem, kā arī tiesas blakuslēmumu vairākas reizes lūgusi Izglītības un zinātnes ministriju izvērtēt SKII «Strautiņi» direktora J.Jevdokimova atbilstību ieņemamajam amatam. Izglītības un zinātnes ministrija uz šo lūgumu nav reaģējusi.

Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas priekšniece

Laila Rieksta-Riekstiņa

 

Latvijas teātru Ābolu ķocis

Silvija Radzobe, Mārīte Gulbe, Henrieta Verhoustinska,  Diena  02/05/08   

Tomass Bernhards. Varoņu laukums. Režisors Viesturs Kairišs. Dailes teātris

Silvija Radzobe

Profesors izdarījis pašnāvību. Bēru dienā pulcējas radinieki, ieskaitot profesora sievu, kura sirgst ar psihiskiem traucējumiem, — viņa dzird atskanam kliedzienus un raudas no Varoņu laukuma, uz kuru iziet dzīvokļa logi. Lugas darbība notiek Austrijā, iespējams, Vīnē. Pirmajā cēlienā apmēram stundu runā vienīgi Lilitas Ozoliņas atveidotā ekonome. Pirmā cēliena beigās uz skatuves sarodas lielākā daļa bērinieku. Otrajā cēlienā ekonome klusē, runā pārējie: īstenībā dialogu nav, to vietā — īsi monologi. Pamazām kļūst skaidrs, ka profesors un viņa radinieki ir ebreji, kurus nomāc antisemītisma tendences mūsdienu Austrijā. Kad pusdienu laikā paģībst/nomirst profesora kundze un ar pieri iekrīt zupas šķīvī, pārējie ēd tālāk, izliekoties, ka nekas nav noticis. Aktieri Jānis Paukštello, Olga Dreģe, Ieva Pļavniece, Juris Strenga, Lidija Pupure, Vita Vārpiņa u.c. centīgi realizē atsvešinātību savu varoņu starpā. Taču tik totālu atsvešinātību, kādu panācis režisors starp skatuves norisēm un skatītājiem, man teātrī nācies piedzīvot ļoti reti. Nezinu, vai Austrijā valda antisemītisms. Latvijā es to nemanu. Bet ne par ko citu izrāde nepiedāvā ne domāt, ne just. Šķiet, ka politiskā teātra riekstu režisoram nav izdevies pārkost.

Mārīte Gulbe

Sociālo indiferentumu V.Kairišam pēdējā laikā nevar pārmest, un sociālās tēmas pašlaik teātrī pietrūkst. Vai vispiemērotākais ir provocējošais austriešu dramaturgs Tomass Bernhards, — uzskati var dalīties. Katrā ziņā nacionālo pašapziņu iestudējums ar šo spoguli iedauza, vecīgo inteliģences grupiņu rādot groteskā deformācijā (spilgti I.Jurjānes vizuālie tipi) kā kuslus, biklus, bet kritizēt kārus, un šajos runas plūdos neapturamus vienpatņus un viņu lēmētās inteliģentās meitas. Pa logiem burtiski gāžas iekšā tehnomūzikas un McDonalda ideoloģija, bet šis pēdējais nacionāli vienotais bastions vēl nīgri turas.

Var tikai apbrīnot J.Paukštello spēju Šustera īgno vārdu straumi pārvērst prof. V.Zariņa cienīgā dzīvīgi optimistiskā iemiesojumā. Visu cieņu arī L.Ozoliņai, kas cīnās ar milzīgo teksta blāķi 1.daļā, taču dažkārt Citeles kundzes izpausmju motivāciju grūti nolasīt.

Henrieta Verhoustinska

Izrāde — paradokss. Gan tāpēc, ka tapusi Dailes teātrī, kas līdz šim sabiedriski spicam saturam metis elegantu līkumu starp augsto klasiku, "vispārcilvēciskām" tēmām un krāšņi kostimētiem muzikāliem šoviem. Gan tāpēc, ka Kairiša rokraksts, lai kā viņš censtos sevi pozicionēt kā sociāli aktīvu mākslinieku, jau kopš viņa darbības sākumiem vienmēr bijis apveltīts ar metafizisku tēlainību un ietiecies sirreālās norisēs. Šīs īpašības nav zudušas arī jaunākajā izrādē, piešķirot politiskajam plakātam pavisam negaidītas nianses. Paradoksāls ir arī aktierspēles veids, kad (pretēji vācu teātrim) izrunāto tekstu blāķu saturs kontrastē ar aktieru izteiksmi, radot intriģējošu dubultās ironijas efektu. Jācer, ka dažu spēlētāju pārcenšanās un pašuzkurbulēšanās ir tikai pirmo izrāžu nedrošības sekas. Iespējams, izrāde trāpītu vēl vairāk, ja autori būtu gājuši vēl tālāk Austrijas un Latvijas situācijas samērošanā. Viens no retajiem gadījumiem, kad izrāde liek domāt vienlaikus tik dažādos virzienos un līmeņos.

 

Latviešu balsis mirdz Metropolitenā

Lauma Mellēna,  NRA  02/07/08    Pasaules opermūzikas apritē mazā Latvija sasniegusi savdabīgu rekordu.

Vienā no opermūzikas mekām, Ņujorkas Metropolitēna operā, februārī teju vai paralēli dzied divas latviešu dziedātājas – mecosoprāns Elīna Garanča, kas tikko kā spoži debitēja Rozīnas lomā Seviļas bārddzinī, un soprāns Maija Kovaļevska, kurai Mikaēlas loma Bizē Karmenā ir jau trešais iznāciens Ņujorkas operteātra publikas priekšā.

Elīnas Garančas nesenākajiem panākumiem sekojam līdzi visai aktīvi gan saņemto balvu, gan jauniegūto uzvaru dēļ, ar nepacietību gaidot 7. un 9. martu, kad dziedātāja kopā ar Karelu Marku Šišonu atkal ieradīsies Rīgā ar savu ikgadējo uzstāšanos, šoreiz atskaņojot Vinčenco Bellīni operas Monteki un Kapuleti koncertversiju. Maija Kovaļevska no Latvijas aprites mazliet pazudusi, taču aktīvi kaldina starptautisko karjeru, turpina mācīties pie itāļu operdīvas Mirellas Freni un nu jau dziedās trešo lomu Ņujorkas Metropolitēnā. Maijas Kovaļevskas debija šajā teātrī notika, pateicoties liktenīgai nejaušībai, kas Mimī lomas solistes slimības dēļ 2006. gada nogalē lika Plāsido Domingo piedāvāt Maijai dziedāt leģendārā Franko Dzefirelli iestudētajā Bohēmā. Šai debijai sekoja Eiridīkes loma Karla Vilibalda Gluka operā Orfejs un Eiridīke kopā ar kontrtenoru Deividu Danielu un Metropolitēna galveno diriģentu Džeimsu Levainu 2007. gada pavasarī. Tik tikko, 4. februārī, Maija debitēja Mikaēlas lomā kārtējā Dzefirelli iestudējumā.

Šoreiz Ņujorkā Bizē Karmena tapusi franču diriģenta Emanuela Vijoma lasījumā ar pasaules klases sastāvu – krievu mecosoprānu Olgu Borodinu titullomā, argentīniešu tenoru Marčello Alvaresu Hosē tēlā un itāļu basbaritonu Lusio Gallo toreadora Eksamiljo lomā, kam tā ir lomas debija. Divkāršs prieks ir par to, ka jaunās zvaigznes Maijas Kovaļevskas vārds šobrīd figurē līdzās iepriekšminētajiem solistiem, kas pieder pasaules opermūzikas elitei. Biļetes uz Karmenu ir praktiski izpārdotas, bet Maijas sniegumu Ņujorkas publika varēs baudīt vēl trijās izrādēs – 8., 13. un 16. februārī, pēc tam viņu Mikaēlas lomā nomainīs bulgāriete Krasimira Stojanova. Pēc tam Maija turpinās iekarot Amerikas operteātrus ar Mimī un Liu (Turandota) lomām, lai vasarā atkal pārsteigtu Eiropu Glenbornas festivālā, kur plānota jaunās dziedātājas debija.

Savukārt Elīna Garanča diriģenta Frederika Česlina vadībā Seviļas bārddzinī dziedās vēl 7., 14., 21., 25., un 29. februārī, garā gada februāra pēdējā dienā noslēdzot mēnesi, kad Metropolitēna izrāžu kalendārā teju katru otro dienu parādās latviešu solisti. Meitenes, mēs ar jums lepojamies!

 

Dziesmu svētku rīkotāji aicina vārdu "ģenerālsponsors" aizstāt ar "lieldraugs"

TVNET   02/07/08     Dziesmu un deju svētku birojs un svētku galvenie atbalstītāji - Latvijas Krājbanka, Aldaris, Latvijas Mobilais Telefons – aicina iedzīvināt latviešu valodas apritē jaunu terminu ''lieldraugs'', TVNET norādīja Dziesmu un deju svētku preses sekretāre Aiva Rozenberga.

Nereti ikdienā dzirdām, lasām un redzam, ka kādu notikumu vai svētkus atbalsta ''ģenerālsponsori'', ''galvenie sponsori’, ''lielākie sponsori'' u.c. Līdz ar gatavošanos 2008.gada Dziesmu un deju svētkiem to rīkotāji pēc konsultācijas ar LZA Terminoloģijas komisijas priekšsēdētāju Valentīnu Skujiņu ir pieņēmuši lēmumu dēvēt savus galvenos atbalstītājus par lieldraugiem, novērtējot viņu ieguldījumu svētku tapšanā un Dziesmu svētku tradīcijas saglabāšanā.

Aicinām arī citus valodas lietotājus sekot mūsu piemēram, tādējādi rūpējoties par latviešu valodas attīstību un labskanību, uzsvēra Rozenberga.

 

Par lamāšanos un lamstīšanos

Janīna Kursīte, profesore,  Diena  02/08/08    Bez lamāšanās, vismaz domās, neviens nav izticis. Tāpat kā bez uzslavas vārdiem. Tradicionāli apjomīgāko vietu mūsu runātajā vai rakstītajā ieņem ne uzslavas vai lamu vārdi, bet neitrāli iekrāsotā leksika. Ja valoda sastāvētu no pieciem slāņiem, tad vidēji pa vienam tiktu atvēlēts ekspresīvajai leksikai — nopēluma un uzslavas vārdiem, bet trīs slāņi veidotu samērīgo vidu, kas neieslīgst ne vienā, ne otrā galējībā. Valodas kopēji vienmēr alkst, lai lielāko valodas daļu veidotu neitrālais slānis (t.s. literārā valoda) un pēc iespējas mazāku ekspresīvā leksika (necenzētā leksika, žargons). Taču ik pa laikam valoda izraujas no kopēju uzraudzības un aiziet brīvā vaļā. — Kādi valodas slāņi tiek izmesti vai piemirsti, piešķirot lielāku vietu ekspresīvajai leksikai, visbiežāk ne uzslavas, bet tieši lamuvārdiem. Kad cilvēki nespēj tikt galā ar lietām, viņi lamā tās vai aplamā cits citu. Liktos naivi, bet nebūt, jo valoda kopš seniem laikiem bijusi viens no maģiskas ietekmēšanas līdzekļiem. Latviešu tradīcijā šos ietekmētājus saukuši par vārdotājiem vai vārdeniekiem. Nedaudz vienkāršojot, var teikt, ka bija divu veidu vārdotāji: ļaundari un labdari. Pirmie nolādēja ar vārdu un darbību, otrie "atkoda" pirmos, vērsa par labu, izdziedināja ar spēcīgu vārdu palīdzību. Kaut arī laikraksts Balss (1879, nr.2) žēlojoties kādreiz rakstīja, ka "līdz šim dēvē igauņus par vislabākiem pūtējiem, vārdotājiem un burvjiem", latviešiem bija pietiekoši savu un spēcīgu "vārda meistaru" gandrīz katrā ciemā. Uzskatīja, ka bērnus vajag ne tikai labi paēdināt un saģērbt, bet arī palielīt, vājinieku ligām ne tikai atrast piemērotas zāles, bet arī stiprus uzmudinājuma vārdus. Un pāridarītājiem ne katrreiz mesties virsū ar mietiem vai citiem fiziskas ietekmēšanas līdzekļiem, bet bieži pietiek ar trāpīgiem lamuvārdiem. Lamāšanās šķietami negaidot pēdējos gados uzplaukusi ar nepieredzētu vērienu. Var atrast atrunas, ka lietas neiet tā kā gribētos, tāpēc aplamā visus, ko jūt par neveiksmēm atbildīgus esam. Taču agrākos laikos diez vai gāja vieglāk. Katram laikam bijuši savi grūtumi un vieglumi, bet reti kad tie izsaukuši tik lielus ekspresīvās leksikas uzplūdus, kā tas noticis pašlaik.

Lamuvārdi publiskajā telpā (galvenokārt tīmeklī) masveidā uzpeldēja XXI gs. sākumā. Grūti izšķirt, vai tie būtu tādā pašā biezā kārtā, ja tik plašas interneta iespējas būtu bijušas iepriekš, vai arī laika niknais gars sakrita ar iespējām šo niknumu izbliezt regulāri un galvenais — pārsvarā anonīmi. Galvenais lamuvārdu objekts mūslaikos ir politiķi. Nevar teikt, ka kādreiz iepriekš politiķus tauta būtu kā īpaši mīlējusi. Sakrājušos niknumu par Brežņevu vai Hruščovu izteica anekdotēs. Izsmējās un palika vieglāk. Anekdošu netrūkst arī tagad, taču tās neattur lamuvārdu un gānīšanās izvirdumus. Var izlikties to neredzam un gaidīt, kad izvirdums noplaks pats no sevis. Taču lamuvārdi iemieso daļu mūsdienu sabiedrības būtības, tāpēc vērts paskatīties, kā lamājas un ko visbiežāk mūsu dienās piesauc. Lielākais un neizsīkstošākais lamuvārdu krājums nāk no interneta portāliem (Delfi; Tvnet; Apollo), laikrakstu interneta mājaslapu atsauksmēm un komentāriem. Lai kāda ziņa — pozitīva vai negatīva — nāktu, kāds noteikti to aprej. ("Labi gan tādi raksti, var "nolaist tvaiku"." — Patīkami// Tvnet, 30.12.2007) Tā ir viena lamuvārdu īpatnība, ko ļaudis ievērojuši jau sen, — pietiek vienam palaist muti, tad tā ir kā sniega lavīna.

Visbiežāk lamājas, nosaucot oponentu kāda dzīvnieka vārdā:

Latvietis vienmēr lamājas salīdzinoši maigi, bet piesaucot līdzības ar dzīviem vai beigtiem dzīvniekiem. Alegoriska valoda kā nekā. (@// Delfi, 26.11.2007)

Dzīvnieki atkarībā no ikbrīža situācijas asuma variējas, tomēr pārsvarā dzīvnieku saraksts ir visai stabils un ietver gandrīz tikai mājdzīvniekus: aita, auns, teļš, cūka, vepris, govs, teļš, ēzelis. Un tā jau pārbaudīta tradīcija, sākot no folkloras un beidzot ar klasisko literatūru:

Jūs pati esat aita! Jums acu nebij pierē! (Upīts, 1987, 679); Ko tā dauzās kā dulla aita apkārt un neķirm pie vīra! (Janševskis, 1983, II, 319); Nelaistīties, cūkas tādi! Pie sivēna siles nolikšu! (Upīts, 1987, 588); ""Govs!..." — Anna dzirdēja aiz muguras bezgala nikni nošņācamies." (Upīts, 1987, 546)

Ja aita, auns u.tml. likās par pierastu, tad variēja, piesaistot izteikumam šo dzīvnieku galvas, pieres, ausis, astes, pakaļas u.c. izteiksmīgas ķermeņa daļas:

Aitasgalva tu tāds! (Upīts, 1987, 564); Vai saproti, tu, auna galva, kad es tev saku! (Lesiņš, 1955, 247); Vai mēs esam saimnieki? — teļa galvas mēs esam. (Upīts, 1984, I — II, 126); "Ķeizars esot teļapakausis." (Janševskis, 1983, I, 85)

Šī aplamāšana mājdzīvnieku vārdos (varbūt tāpēc, ka to raksturs labāk zināms, bet vairāk laikam tāpēc, ka tie atrodas cilvēkam pakļautā, zemākā statusā) joprojām, arī interneta vidē, ir visbiežākā. Jāpiezīmē, ka citējot šeit Delfu, Tvnet, Apollo vai citu portālu atsauksmes, konkrētie atsauksmēs minētie uzvārdi tiks aizstāti ar alfabēta lielajiem burtiem ne tik daudz politkorektuma, cik pašu lamuvārdu jēgas dēļ. Aita, āzis, cūka vai cits kāds dzīvnieks atkarībā no situācijas vienā brīdī var tikt piedēvēts vienam, citā brīdī citam adresātam:

A un B malači!!!!!! C un pārējiem aitas pierēm kārtējā izgāšanās tautas priekšā. (qqq//Delfi, 27.09.2007)

Varu tikai pateikt, ka D ir aita un punkts. (milics// Tvnet, 30.12.2007)

Resnais cūka! Kā nav kauna! Gan, gan... Dieva dzirnas maļ lēni, bet labi... (Lelle// Delfi, 16.10.2007)

Toč sagājis sviestā! Tas vepris jāved uz Tvaika ielu... (Lelle// Delfi, 16.10.2007

Kāda trekna, uzblīdusi divkājaina cūka! Un vēl ar ēzeļa ausīm. (Lutausis// Delfi, 7.11.2007)

Reti, bet tomēr sastopami arī mazāk dzirdēti lamuvārdi ar kādas dzīvas radības piesaukšanu, kā, piemēram, "peļu dīrātājs", agrāk tradīcijā samērā pazīstams aplamājums, attiecināts uz cilvēku, kas dara kaut ko, bet bez sajēgas un izpratnes. Arī "cirmuļgalva" (cirmulis — kāpurs):

5.decembra šogad nebūs. 52 cirmuļgalvas par to gan jau nobalsos. (bleķis// Delfi, 8.11.2007)

Kopumā dažādu insektu, rāpuļu nosaukumi lamuvārdos internetā samērā reti, iespējams, aizmirsies, kāda to daba un kā tie izskatās. Agrāk viens no riebīgākajiem un pazemojošākajiem lamuvārdiem bija "uts" ar atvasinājumiem "utubunga", "utukaija", "utumiza", "utuvanags", "utulācis" u.tml.

Cita veida lamuvārdi tĪmeklĪ

Kādu cenšoties sāpīgāk pienaglot ar vārdiem, gandrīz vairs nemin agrāk tik bieži piesaukto Kangaru, tā vietu aizņēmis "kretīns", "idiots", "soross, sorosīts":

Es nedomāju, ka Latvijā trūktu labu speciālistu visās jomās, kādas šeit pastāv. Bet būtu jābūt absolūtam idiotam, lai kaut kādā veidā saistītos ar šo kretīnu kompāniju. Tas nozīmētu sevi apzīmogot uz mūžu. Nekāda nauda taču nav tā vērta, toties šiem kretīniem nauda ir Dievs. (Rifs// Delfi, 19.12, 2007)

Šitas sīkais kretīns /../!!! TRACINA!! (besi//Tvnet, 30.12.2007)

Vai nav idiots?? (Laura// Tvnet, 30.12.2007)

Bet varbūt te vispār 2 cilvēki tikai sarakstās — viens par sorosītiem, otrs — par to, ka obligāti jāiet uz mītiņu? (arī vēlētājs// Delfi, 24.10.2007)

Jā, es redzu, ka tev, sorosītam, nepatīkami skatīties uz mūsu demokrātijas panākumiem, uz darbaļaužu vienoto atbalstu demokrātiski ievēlētajai koalīcijai. (revolucionārs// Delfi, 02.01.2008)

Iecienīti arī "lunis", "losis", "tizlenis", "jampampiņš", papildināti, tāpat kā pārējie līdzīgas ekspresijas vārdi ar daudzkāršām izsaukuma vai jautājuma zīmēm izteikuma beigās. Arī pieturzīmēm pie visa ir sava daļiņa iespaida. Ja agrāk lādējās vairāk piesaucot skaitļus ("Kad tevi deviņi..." vai "Ka tevi simtu..."), tad mūsdienās un tīmeklī visvairāk mēģināts otru pazemot un noniecināt ar krāsas pieminējumu, protams, ne kuras katras, bet visvairāk zilās un oranžās:

Tiešām apbrīnojamas tās oranžās salašņas — pilnīgos mēslos, bet vēl čiepst. (Pīters// Delfi, 22.12.2007)

Cietumi nav saremontēti, žurkas oranžās pleznas apgrauzīs... (Lelle// Delfi, 16.10.2007)

Tu esi pats zils datortārps un dēļ tādiem muļķiem kā tu deputāti mūs izmanto labāk pats būtu aizgājis uz mītiņu, nevis te muldējis pretīgi paliek (verotajss asd// Delfi, 03.11.2007)

Kas esi pats? Vai arī stāvēji uz skatuves zilo lietussargu revolūcijā? Naudiņa jau nesmird, vai ne? Ka tik kāds maksātu. (defekalio// Delfi, 02.01.2008)

LamāŠanās prozā

Var jau visu vainu sakraut smagā zārdā un attiecināt tikai uz portāliem, aicinot ja ne uz pilnīgu, tad daļēju cenzūru. Taču jau no padomju laikiem zināms, ka aizliegtais vienalga uzpeld augšā un — jo ilgāk aizliegsi, jo augstāk pēc tam uzsprāgs. To, ko un kā ikdienā esam dažādos laikos runājuši, vairs nevar atgriezt atpakaļ. Laikam paejot, vienmēr liekas, ka agrāk runāja pareizāk, tīrāk, izkoptāk. Varbūt ir vērts kaut nedaudz ielūkoties, kā atspoguļoti lamuvārdi literatūrā, konkrēti — prozā. Tiešāk vai netiešāk proza atspoguļo laiku — gan ar to, ko piemin, gan ar to, ko noklusē. Kopš Andreja Upīša, Augusta Saulieša, Jēkaba Janševska lamu vārdu paraugiem prozā ilgu laiku varoņi un nevaroņi savu neapmierinātību vai sašutumu izteica literārajā vai tai pielīdzināmā neitrāli veidotā valodā. Nevar teikt, ka padomju laikā ļaudis nelamājās, bet prozā to attēlot nebija pieņemts, ja nu atsevišķos izņēmuma gadījumos un vairāk domās:

Āris grasījās brēkt — vācies pie velna ar savu komandēšanu! Tomēr viņš apvaldīja kā Žuku, tā pats sevi. (Lāms, 1974, 74)

Varonis varēja antivaronim uzsaukt: "Nemuldies!", lielākais — pasūtīt pie velna vai uz elli. Vai arī vienkārši rakstīt: "Viņš lamājās visnekrietnākajiem vārdiem." (Lāms, 1974, 158) Taču bez piemēriem. Lamu vārdi 60. — 80.gadu. prozā, ja arī tika lietoti, tad pārsvarā bija mākslinieciski izkopti un ar ironijas vai pašironijas kārtiņu:

Nevēdini muti, ka zobi neizbirst!" (Bels, 1973, 17); Nu, sarkanais vilks, vai runāsi? (turpat, 86)

Situācija mainījās līdz ar postmodernisma ienākšanu, kaut gan Aivara Ozoliņa Duktā lamuvārdi vēl liegiem spārniņiem un tādi kā pacilājoši: "Ej tu pēkšņi dillēs!" (Ozoliņš, 1991, 116); "Viņš kreņķīgi nolamājās — "Ķau! Ķau!" — un uzreiz pamodās." (turpat, 136); "Ka nedabū vēl pa purslām!" (turpat, 151)

Pat cūkas deviņdesmito gadu prozā lamājās daudzmaz klasiskā vīzē:

Velna milti! (Einfelds, 1996, 80); Prom, nelabais! (turpat, 166); Jūs, nelieti, pārtrauciet tak savas neķītrības! (turpat, 298)

Agrīnā padomjlaika prozā (V.Lācis, A.Sakse) lamājās maz un galvenokārt kapitālisma paliekas. Atsevišķos emocionālos spriedzes brīžos stiprākam vārdam pieķērās arī pozitīvie varoņi, bet tikai ar noteiktu un zināmu vārdu aptveri: izdzimtenis, mūdzis, nelietis, bestija, suņa dēls, derglis; nolādēts! ienīstu! Galvenokārt tomēr lamājās domās:

"Slīpēts bestija..." Aivars domāja. "Neuzticas, ik brīdi gatavs pārkost rīkli." (Lācis, 94)

"Nolādētā, atradusi laiku, kad sāpēt," viņš domās to nolamāja." (Sakse, 1965, 407)

"Kādi mūdži gan iesēdušies padomju iestādēs!" Ozols domāja, sākdams soļot." (Sakse, turpat, 526)

Aptuveni tādās pašās proporcijās kā literatūrā lamuvārdi parādījās arī dzīvē un ikdienā, taču, protams, brīvākā izpildījumā. Vismazāk oficiālajā satiksmē (padomjlaika avīzēs, referātos, sanāksmēs), visvairāk ikdienā (īpaši dažu profesiju pārstāvjiem), proza bija pa vidu starp šiem abiem līmeņiem.

Lādēšana folklorā

Senči nebija svētuļi, ja kāds aizkaitināja, tad lamājās, ka švirkstēja, īpaši tad, kad pārņēma sausas dusmas, t.i., dusmas vispārākā pakāpē. Kas var notikt sausās dusmās, to izteiksmīgi attēlojuši pasaku stāstītāji:

Bet nu kungs sausās dusmās licis raganu ar viņas meitu gabalu gabaliem sakapāt. (Lerhis–Puškaitis, 1896, 814)

Te vienu reizi dēls ar brūti saķildojušies un brūte sausās dusmās aizbēgusi ar visu gredzenu. (Lerhis–Puškaitis, turpat, 860 — 861)

Taču vēl vairāk baidījās, ka ļauni vārdi nenāk atpakaļ, tāpēc lamājās reti:

16733. Nevajaga otru lādēt, tam ļaunu novēlot: "Ka tu akls paliktu! Ka tu mēms paliktu! Ka tevi pērkons nospertu! Ka tevi vilks parautu!" Ko otram vēl, tas notiek arī pašam. (LTT)

Dažādiem līdzekļiem aizsargājās no otra raidītiem ļauniem vārdiem. Sakrustoja kājas, rādīja kabatā paslēptu pigu, spļāva pār kreiso plecu, bet, ja tas nelīdzēja, raidīja attiecīgu vārdu zalvi atpakaļ:

16735. Ja kāds vēlē sliktu vai lād, viņam atbild: "Kū pa muti izlaidi, tū pats nuosīs saraun." (LTT)

Lamstīšanās

Katrs no mums ir saņēmis ne tikai patīkamus un uzslavas vārdus, bet arī lielāku vai mazāku devu kritikas, cits arī lamuvārdu. Vārda "lamāt" pamatā ir sakne ar nozīmi "lauzt", bet "lādēt" — lāt, kas nozīmē riet. (Karulis, I, 483; 499) Lamājot mēs — apzināti vai neapzināti — gribam salauzt otru, lādot — ar spalgām un nepatīkamām skaņām apstulbināt. Ir gadījumi, kad tas jādara, ja negribam ķerties pie revolveriem vai nažiem. Taču, izvērtējot portālos plūstošo netīkamo vārdu lavīnu, visvairāk tā atbilst ne lamām, ne lādējumiem, bet lamstīšanai, kas nozīmē gan atkārtotu un biežu lamāšanos, gan otra burzīšanu, krokošanu, locīšanu. (Karulis, turpat, 499) Burzot un lokot citam citu (pēc principa: kā mežā sauksi, tā atskanēs), mēs uzkrājam lamstu čaulas un netiekam no tām vaļā. Agrāk teiktu, ka esam uzgājuši uz ļaunām pēdām un netiekam nost:

16392. Kad divas sievas salādas, var uziet uz ļaunām pēdām. Tādā lāstu vietā uzejot, cilvēku sajem auksti drebuļi. (LTT)

13590. Ja pāriet par tām pēdām, kur cilvēki lamādamies staigājuši, tad dabūnot kāju sāpes. (LTT)

16396. Kad divi cilvēki lamājas, tad nevajaga iet pār viņu pēdām, citādi gājējs dabū kādu ļaunu kaiti. (LTT)

Ne vienmēr lamu vārdi bija slikti, atsevišķos gadījumos tieši gaidīja, lai, pa ceļu ejot, kāds nolamātu. Tas attiecās, piemēram, uz zvejošanu:

36448. Kad iet zivju zvejot, tad nevajaga vēlēt labu laimi, bet sviest ar sprunguļiem, lamāties un spļaudīties, jo tad zvejniekiem zivis ķeras labi. (LTT)

Taču kopumā agrākos laikos rūpīgi raudzījās, lai samērs starp neitrālo un ekspresīvo leksiku netiktu izjaukts. Tikpat daudz baidījās pārlamāt, cik pārlielīt. Taču katram nepieliksi skaitītāju, kas rēķinātu ekspresīvās leksikas limita patēriņu. Un individuālu vai kolektīvu neveiksmju, ieilgušu kritisku situāciju gadījumos, bet arī regulāri noteiktās reizēs šo sakrājušos bezspēku un savstarpējo ļaunumu meta rituāli laukā. Tie bija ikgadējie karnevāli — budēļos jeb čigānos iešana ap Ziemassvētkiem, Meteņa dzīšana pavasari sagaidot, Jāņi. Visus fiziskos sārņus (vecas slotas, lupatas u.tml.) sameta ugunskurā, bet garīgos sārņus (sakrājušos neapmierinātību ar sevi vai pasauli) izmeta apdziedāšanās dziesmās. Grūti iedomāties, ka Jāņos, kaut ar vecām birstēm un no modes izgājušiem apģērba gabaliem mestiem ugunskurā, mēs šodienas apstākļos spētu tikt no tā, kas nospiež, vaļā. Varbūt uz brīdi jā, bet nāk jauni nepatīkami kairinājumi, un mēs atmostamies turpat, kur bijuši, ar "trīslitru burku ar urīnu un čemodānu ar sūdiem". (kob sagaidīsim// tvnet.lv, 31.12.2007;

"Ar Jaunā gada otro dienu lamāšanas iet pilnā sparā:)) Apdalītie nav izdomājuši nekā jauna — sorozīdi, jēlie, pederasti un citi nāves grēki..." (lno// Delfi, 02.01.2008)

Un atkal gribas lamāties, lādēties, langāties, izteikt neapmierinātību ar citiem, ar pasauli, ar sevi pašu. "Mums asinīs ir kādu noriet, nozākāt utt... vergu vēlmes un kalpu filozofija un, protams, sapņi — sapņi vien..." (Skats no malas uz komentāriem// Delfi, 02.01.2008)

Kaut kad tas zākāšanās vilnis pierimsies — pats no sevis. Līdz tam var mēģināt lamuvārdus pierakstīt (bērniem un mazbērniem būs ko lasīt un pašiem ko vecumā atcerēties!), papildināt vienīgo līdz šim iznākušo 469 vārdu lamuvārdu vārdnīcu (P.Zariņš. Pirmā latviešu lamu vārdu vārdnīca. Tukums, 1999). Vēl var mēģināt nelamāties par sīkumiem, lai cik svarīgi tie pirmajā brīdī liktos ("No jusu komentariem nav nekada labuma, tikai naids un neiecietiba vieniem pret otru lien pa visam vilem ara." — noliedzejiem un aizstavjiem// tvnet.lv, 30.12.2007)

Vēl var atvērt īpašu mājaslapu lamuvārdiem, kur visu to, kas sakrājies, visdažādākajiem vārdiem apcerot, aplangājot un aprejot, ievietot tieši tur. Izveidot tādu kolektīvu mēstuli. Bet paralēli izveidot vēl vienu mājaslapu — ar labajiem vārdiem. Jo pa vidu sliktajam taču katru dienu notiek arī kaut kas labs.

Janīna Kursīte, profesore.

2007.gadā iznākusi viņas grāmata Neakadēmiskā latviešu valodas vārdnīca jeb vārdene

 

Versija par Blaumani

Zane Radzobe,  Diena  02/08/08    Mūsu uzskats, ka Blaumanis sēž Brakos un apraksta tikai kalpus un kalpones, ir pilnīgi aplams, apgalvo literatūrpētniece Līvija Volkova

Apgāds Karogs nule laidis klajā Līvijas Volkovas monogrāfiju Blaumaņa zelts. Apjomīgs, rūpīgs pētījums, versija par vienu no iecienītākajiem latviešu rakstniekiem, visbeidzot — romānam līdzīga aizraujoša lasāmviela par Latvijas kultūru XIX un XX gadsimta mijā.

- Rūdolfu Blaumani esat pētījusi arī iepriekš. Kas šajā grāmatā nācis klāt?

- Tiesa, Blaumani esmu pētījusi sen. Tas, ko īsti var saukt par pētīšanu, aizsākās 70.gadu beigās. Impulss un dziļāka izjūta man radās, kad divus gadus strādāju Brakos. Tur, protams, uzsūc visu, ko dod apkārtne — atmosfēru, arī faktus par Ērgļu laiku. Citur vairāk vākti materiāli par daiļradi, draugiem, bet Ērgļos ļoti interesanta bija materiālu kopa, kā Blaumanis tur strādājis. Mani ārkārtīgi aizkustināja, ka toreiz vecāki cilvēki, kas tika intervēti, dēvēja visas, kuras bija spēlējušas Blaumaņa režijā Ērgļos, par Blaumaņa aktrisēm. Pēc tik ilgiem gadiem atstāstot bērni lepojās ar māti: "Mana māte bija Blaumaņa aktrise." Tas liek pārdomāt, cik nopietni tas bija šiem cilvēkiem, un arī par to Blaumani, ko mēs pazīstam mazāk. Daudz rakstīts par dramaturģiju, darbu Rīgas Latviešu teātrī, vispār par Rīgas teātri, bet mani interesēja viņa darbība dzimtajā pusē. Tātad liela nodaļa grāmatā veltīta teātrim. Līdz šim tas nebija izdalīts atsevišķi, kaut, protams, tēma nav jauna, bet tagad apkopoju visu. Otra lieta, kas arīdzan, protams, minēta, bet man pašai nāca kā apjausma — mīļo stundiņ, Blaumaņa maizes darbs taču visu mūžu ir žurnālistika. Sākot ar pirmajiem gadiem, tikko viņš ienāk Rīgā un sāk strādāt vācu avīzē līdz pēdējam. Vēl Brakos 1908.gadā, slims gulēdams, viņš vada literāro pielikumu Skaidiena avīzē Latvija. Un man likās būtiski apkopot viņa žurnālistikas ceļu. Kas vēl jauns? Blaumaņa dzīvē ļoti nozīmīgs cilvēks bija baltvācu dzejnieks Viktors fon Andrejanovs un viņa ģimene, laulātā draudzene Marija fon Andrejanova. Attiecības, balstoties uz viņas vēstulēm, man bija aprakstītas jau iepriekš, bet nekur nebija stāstīts par fon Andrejanovu kā cilvēku ārpus draudzības ar Blaumani. Par cilvēku, kuram ir liela nozīme latviešu kultūras dzīvē. Paradoksāli, viņš ir pirmais, kas Berlīnē rakstījis par latviešu literatūru, tulkojis tautas dziesmas.

- Kāds jums radies priekšstats par Blaumani kā par cilvēku?

- Latviešu literatūrā un kultūrā es orientējos, tādēļ mēģinu salīdzināt… Grūti atrast vēl kādu tik visaptverošu personību. Ja sākam skaitīt… Prozaiķis jeb prozists, kā daži mēģina ieviest. Dramaturgs vai, man labāk patīk teikt, dramatiķis, jo viņš pats ir teicis: "Es esmu dzimis dramatiķis." Mazāk minēts, ka brīnišķīgs dzejnieks, turklāt ar apbrīnojami plašu diapazonu, sākot no mīlas lirikas, beidzot ar humoru, satīru, pat sarkasmu. Literatūras kritiķis, un kaut gan nekur nav apkopojis savus teorētiskos uzskatus, no viņa vēstulēm tos var izvilkt. Tātad literatūrteorētiķis. Tad teātris, kurā viņš bijis viss, ko vien var iedomāties — organizators, režisors, aktieris, teātra kritiķis. Ko vēl vairāk? Viņš orientējas mūzikā. Piemēram, kad Aleksandrs Būmanis komponē dažas dziesmas ar viņa tekstiem, viņš vēstulē ar nošu pierakstiem pa taktīm nabaga Būmani izkritizē. Kopā ar Rozentālu dzīvojot, orientējas arī glezniecībā, kaut vairāk interešu līmenī. Nevaru iedomāties citus kultūras cilvēkus, kas tik plaši… Rainis tiek uzskatīts par visplašākā diapazona cilvēku, bet par viņa prozu, novelēm, kritikām… Kā to ņem…

Ja vaicājāt par cilvēcisko pusi, varu tikai citēt, ko teikuši cilvēki, kas bijuši ar viņu ciešā saskarē — ārkārtīgi intensificētas cilvēciskās attiecības… Ja viņš ir nikns, tad nikns. Ja draugs, tad draugs līdz tam, ka viņš novelk savu kažoku un pēdējo kreklu, kā Akuraters raksta atmiņās. Tādu atmiņu ir bezgala daudz. Kārlis Ducmanis, līdzstrādnieks Pēterburgas Avīzēs, noformulējis īsi: "Labsirdīgu cilvēku ir daudz. Katrs cilvēks ik pa laikam ir labsirdīgs. Bet Blaumani raksturo nepārtraukta, permanenta labsirdība." Tas varbūt ir izskaidrojums. Jo kādam izskaidrojumam ir jābūt. Kas padara viņa darbus… Ka, vienkārši sakot, iet pie sirds? Varam analizēt pēc teorētiskām regulām, bet kas netverams paliek, kas tāds, kas saista. Domāju, ka caur darbiem nāk kas no personības pievilcības, siltuma. Zinātniski to pierādīt nevar, bet tas ir talants, plašais darbības lauks un neparastā dvēseles intensitāte. Viņš vēstulēs bieži runā par dvēseļu saskaņu. Tas viņam ir augstākais, kas var būt starp cilvēkiem. Ja mēs esam atraduši viens otra dvēseli, mēs esam draugi. Vēl vairāk — brāļi. Tas ir interesanti — tai laikā no vācu kultūras nāk izpratne draugs un brālis. Draudzībā augstākā pakāpe ir — ne tikai draugs, bet brālis. Būmanis viņam visvairāk sagādāja kreņķus, jo Blaumanis necieta, ja iedzer par daudz. Aleksandram Būmanim tā nelaime piemita, un Blaumanis tērē tinti, laiku, enerģiju — raksta viņam. Protams, jauneklim, kurš dzīvo Pēterburgā ar aktieriem, redakcijā, bohēmā, tāds audžutēvs Rīgā vai Ērgļos krīt uz nerviem. Un tad Blaumanis ir novests un raksta — ja tu dzersi, mēs būsim draugi, bet nebūsim vairs brāļi. Nianse.

- Kāda var būt argumentācija šādas ievirzes vēstulēm?

- Interesanti, ka Blaumanis saskata cilvēkos talantu. Nozīmīgi viņam ir kopt, saudzēt, nedarīt pāri savam talantam. Sevišķi tas attiecas uz Skalbi. Blaumanis ar apbrīnojamu aci saskata, kas no tiem jaunekļiem varētu izveidoties. Kas var kaitēt talantam? Uzdzīve. Starp citu, nav noslēpums, ka Būmani viņš nespēja izaudzināt, un Būmanim vēlākos gadus bija smagas problēmas, kaut gan viņš bija Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājs, izcils jurists. Un to Blaumanis paredzēja: "Tu maitā sevi, savu dvēseli, talantu." Kā viņš citā vēstulē raksta Štrālam — man riebj tā cūciskā sajūsma, kas rodas no alkohola. Tā ir cilvēciskās cieņas pazemošana. Turēt sevi tīru, baltu. Viņš raksta, ka viņu saista baltās dvēseles. No cilvēciskās puses viņam svarīgi mēģināt uzturēt jaunajā cilvēkā labāko, kas viņā ir, lai to neizšķiestu. Es to tā saprotu, un tas parādās vēstulēs — ļurkas, man te visi, ļurkas vien: talants ir, bet negrib strādāt. Piedevām viņā sēž kaut kas no patriarhālā tēva. Viņš ilgojās pēc bērniem, bet liktenis to laimi nepiešķīra. Tad viņš jaunos dresē kā savus bērnus. Un jūtas kā Indrāntēvs, kuram ir atbildība par citiem. Tiem citiem tas nepatīk — varbūt pārāk tieši viņš mēģina. Viņi spurojas un nepadodas. Bet vēlāk, kad šie bijušie jaunekļi sāk vērtēt savu dzīvi, viņi atmiņās raksta vienā intonācijā — sirsnīgā pateicībā. Greste saka: "Blaumanis mūs audzināja un tikai uz labu, uz labu vien mēģināja vest." Bet tas ir vēlāk. Tai laikā ir stipri sarežģītāk. Bez dziļas personiskas izjūtas nevar uzrakstīt Indrāntēva vārdus Zelmiņai: "Es dzīvošu caur to labu, ko esmu tev mācījis." Tā ir atslēga uz viņa paša personību.

- Blaumanis tiek uzskatīts par vienu no latviskākajiem rakstniekiem, no otras puses, viņā ir arī daudz modernismam piederīgā. Kā tas savijas?

- Pamats, es domāju, ir dziļās literatūras zināšanas, kultūras pamats. Tā, protams, bija vācu kultūra. Gēte viņam bija elks. Ja gribam, Faustā daudz ko var atrast. Pirmkārt, tas vedināja uz plašu skatījumu pretstatā tai laikā valdošajam ārkārtīgi vienkāršotajam reālismam. Raudupietē, kas ir 80.gadu beigu darbs, atrodami simbolisma elementi. Gētem ir romāns, ko Blaumanis būtu gribējis izdot — Die Wahlverwandtschaften. Latviski tas tiek tulkots kā Gara radinieki. Blaumanis saka — Dvēseļu laulības, un viņš ir precīzāk uztvēris. Cilvēki, kuri, nemīlēdami viens otru, rada bērnu, rada kroplīgu salikumu, jo viņiem dvēseles laulība ir ar citu cilvēku. Šis zēns noslīkst. Gētem tas arī ir simboliski. Un es domāju, ka domu par Matīsiņu Blaumanis ir paņēmis no šī darba. Beigās mātes izjūtas, sapnis — tur ienāk Nīče, Freids. Kur Blaumanis to ņēmis? Vācu valodā tika tulkota visa jaunākā Eiropas literatūra. Viss, kas Berlīnē tika izdots, pēc pāris mēnešiem bija Rīgā. Tā saikne ar Rietumeiropas literatūru ir ļoti cieša. Un nav brīnums, ka vēsmas saskan. Vēlāk, starp citu, viņš iepazīstas ar Tā runāja Zaratustra un vairākkārt citē vēstulēs saviem jaunajiem draugiem — savaldiet suņus, kas jums kauc pagrabā. Modernajās strāvās, kas ienāk 90.gados, Blaumanis ir iekšā. Un mūsu uzskats, ka viņš sēž Brakos un apraksta tikai kalpus un kalpones, ir pilnīgi aplams. Vai — Sapnis. Divi satiekas, mirklis kāzu priekšvakarā, vakara ceriņi smaržo, rasas pilieni lēnām pil… Mirklis, kad saskaras dvēseles, bet visu izjauc kāzu maršs, un viņai jādodas pie sava līgavaiņa. Tas ir impresionisms. Līdz tam latviešu literatūrā es neko tādu nezinu.

Runājot par Ibsenu… Blaumanis viņu lasa, labi pazīst. Interesanti, ka Blaumanis tulkojis tikai vienu lugu — kā toreiz sauca, Džonu Gabrielu Borkmanu. Un tas nav bez nozīmes. Blaumanis to tulko 1904.gadā. Problemātika, kā zināms, ir mūža izvērtējums, beigās vientulība kalnu ledus gālēs, divas sievietes un nodotā mīlestība. Manā grāmatā ir liela nodaļa par daudzām dāmām, kam ar Blaumani ir saistība, tajā skaitā Mariju fon Andrejanovu. Tā ir mana pārliecība, kaut tādas lietas nav zinātniski pierādāmas, ka tā viņiem abiem ir liktenīgā mūža mīlestība. Bet sākumā jebkas tiek izslēgts, jo tā ir drauga sieva, un tolaik uz to skatījās citādi. Ar Blaumaņa ētisko uzstādījumu absolūti izslēgts.

- Kāda ir jūsu attieksme pret jautājumu Blaumanis un homoseksuālisms?

- Tas nav nekas jauns. Par to raksta jau Andrievs Niedra. Blaumanim kā māksliniekam jūtas ir citā intensitātē nekā parastiem cilvēkiem. Mēs runājām par viņa aizbildnieciskumu… Viņš jau pats vienā vēstulē raksta — ka tikai nenokļūstu pederasta slavā. Ar zināmu ironiju, jo acīmredzot runas bija sākušās jau viņa dzīves laikā — ka viņš auklējas ar vienu, otru, septīto, devīto… Bet vajadzīgi ir divi, un tātad jāpieļauj, ka visa mūsu tālaika rakstnieku plejāde, varētu sākt saukt — Andrievs Niedra, Emīls Melngailis, Kārlis Skalbe, Akuraters, Andrejanovs, Austriņš, Laicens, Greste, ar ko viņi vienā istabiņā dzīvoja… Cik bieži, ja kādam vajag Rīgā palikt, viņš raksta — dzīvoju pie Purvīša, bet viņa pašreiz nav, tu vari nākt pie manis gulēt. Tātad visi jaunie rakstnieki ir homoseksuāli? Viņi pieņem Blaumaņa draudzību. Tas nāk no malas vērotājiem. Andrievs Niedra, kad 20.gados raksta, to min: "Ja kāds var piedēvēt Blaumanim šīs izrīcības, tas nepazīst Blaumaņa dvēseli; es Blaumanim biju ļoti tuvs draugs, varu apgalvot, ka Blaumaņa dzimumdzīve bija absolūti normāla." Tas, ka Blaumanis nevarēja apprecēties, mēģināja vienu, otru bildināt… Es domāju, tas viņam par sodu. Man sievišķīgi žēl nabaga Mariju fon Andrejanovu, kas Berlīnē pēc tam, kad vīrs nomira, sarakstās ar Blaumani. Un interesanti, kāpēc Blaumanis nebrauc. Es citēju vēstules, no kurām var saprast, ko viņš viņai raksta — mīļa, dārga puķu dvēselīte. Viņa aicina, viņš sola, ka brauks. Kā viņa gaida! Viņš atkal sola un atkal piemāna. Kāpēc? Un pēkšņi Pētera Zālīša atmiņās viņš atzīst — viņam bail uz Berlīni braukt. Viņš, protams, neteiks, kāpēc bail, bet — viņš var pazaudēt savu mākslinieka pamatu. Tai laikā top mīlas dzeja: "Ak, sirds vai stāties taisās / Tā turpu ilgojos." Sapņu zeme. Bet viņš baidās un neaizbrauc. Vīrieši baidās. Greste to labi pasaka — mūk un nelaižas tuvumā. Jo — viņš Berlīnē būtu palicis. Bet kas tad būtu? Viņš citur raksta: esmu stāds, ko nevar pārstādīt svešā zemē. Rakstnieks, kuram vajadzīga sava vide. Kam viņš būtu Berlīnē vajadzīgs? Tā bija pašsaglabāšanās dziņa, talanta saudzēšana. Un viņš no šīs mīlestības atteicās. Tas bija smagi — ja trīsdesmitgadīgs vīrietis var sabrukt ar nerviem, tad tā ir milzīga iekšēja cīņa. Tā es to saprotu. Un ticu Andrievam Niedram. Kāpēc viņam būtu bijis jāmelo?

Bet, protams, to var vērtēt pēc savas uztveres. Uz rakstnieku jau homoseksualitāte neatstāj nekādu iespaidu. Bet, ja gribam biogrāfisku skaidrību… Tad jau var teikt, ka jebkura vīriešu draudzība… Starp citu, saka — vīriešu draudzība atšķiras no sieviešu. Vīriešiem tas ir kas ļoti būtisks. Es pirmīt minēju brāļu ideju. Ja lasāt Šilleru, arī tur ir biedriskums, draudzība, kur draugu sauc par brāli — draugu mīl. Un Blaumanis arī nebaidās no šī vārda, ka viņš savus draugus mīl — dziļi, intensīvi. Tad tas ir terminoloģijas jautājums. Gribu piebilst par Balto. Tas ir interesanti un saprotami, ka mūsdienās absolūti nespēj uztvert stāsta problēmu. Tais laikos vīrietim bija ļoti svarīgi, un Blaumanis to nekautrēdamies raksta, lai pie tās sievietes, kura būs manējā, es būtu pirmais. Nevis otrais vai trešais. Blaumanis vēstulē raksta — es nevaru dzert no svešas glāzes, laikam esmu pārāk liels estētiķis, un kur tad nu vēl varu gulties blakus tādai, kuru kāds purplauska jau ir izbaudījis. Ļoti tieši. Ja mēs runājam par Mariju fon Andrejanovu, tad varbūt arī tur ir iemesls. Lai kā Blaumanis mīlēja viņu, tam, ka viņa ir atraitne, ka viņš nebūs viņai pirmais, varēja būt nozīme. Tāda tipa vīrietis vienkārši netiek tam pāri. Tas šodien nav saprotams.

- Kas ir tas latviskais, kas atklājas Blaumanī?

- Grūti ir formulēt, ko mēs saucam par tautas mentalitāti. Tur saplūst tik daudz kā, ka izšķetināt ir ļoti grūti. Pirmkārt, cilvēki, prototipi nāk no tautas un nes sev līdzi kaut ko, kas nemanāmi ieplūst starp rindiņām. Puišu un meitu attiecības. Lauki... Lauki tai laikā glabā nacionālo specifiku. Pilsētā viss jau sāk mainīties. Teiksim, kā tautasdziesmās bija: "Balta nāca tautu meita / Kā ar sniegu nosnigusi. / Nav ar sniegu nosnigusi, / Nāk ar savu tikumiņu." Blaumaņa darbos cauri visam tiešāk vai netiešāk iet meitas tikums. Raksturi. Skaitās, ka latvieši ir spītīgi. Piemēram, Indrāntēvs — pat līdz paštaisnībai. Stingra kaluma ļaudis, sevišķi īstie lauku veči, kas ir dzīves ārdēti, viņos ir liels sīkstums, kategoriski dzīves uzskati. Veco lauku saimnieku plejāde, kas iet cauri Blaumaņa daiļradei, ir apmēram viena veidojuma cilvēki — tipiski latviski raksturi. Greste atceras, ka Pēterburgas skolotāju institūtā viņš netika iekšā: direktors viņu neuzņēma, kamēr beigās ar pauri pret sienu, ar visām Grestem raksturīgajām izdarībām, bet viņš tika. Un Greste citē krievu direktora teicienu — čisto latiškoje uporstvo. Cittautietis ir uztvēris. Tai laikā latviešu zēni, kas brauca uz Pēterburgu, Maskavu nabagi, puspliki, pusbadā, bet sitās cauri ārkārtīgā neatlaidībā, apzinoties savu mērķi… Tas ir Blaumaņa darbos. Nemaz nerunājot par varenajām sievām. Roplainis, Roplainiete, Indrānos — Ieva un Edvards. Nezinu, kuram Indrānos ir taisnība. Gan Indrāntēvam, gan Eduardam ir taisnība, bet viņi abi ir cietie vīri. Abi. Vēl… Zeme. Latvietis ir zemnieks, mīl zemi. Varbūt — mīlēja. Zeme viņam bija viss. Blaumanis to rāda arī no negatīvās puses — puisis gatavs atstāt savu iecerēto, apprecēt bagātnieci, lai tiktu pie zemes. Tur sajaucas tik daudz pavedienu, bet kopā audums dod iespaidu.

- Cik lielā mērā Blaumanis kā stereotipiskās latvietības iemiesotājs sasaucas ar to izpratni par latviešiem, kāda iespējama šodien?

- Kas šodien ir latvietība? Man grūti saprast. Mēs šo vārdu skandējam, kur tik grib — sargāsim latvietību… Domāju, ka Blaumaņa pozīcija pamatos paliek nemainīga. Mainās reālijas, sīkumi, uzskati, bet pamatvērtības… Blaumaņa pamatvērtība ir — un tā nav tikai latviska, bet vispārcilvēciska — attiecības. Būt cilvēkam. Labsirdība, laba gribēšana, ētiska skaidrība no mūsu tautas dziesmām. Godīgums ir viena no Blaumaņa ētiskajām pamatkategorijām — būt godīgam pret sevi, pret citiem. Jautājums ir, cik šodien esam to saglabājuši. Daudz ir lietu, kur cilvēki, runājot par godīgumu, pasmaida. Bet Blaumaņa cilvēciskais kodols paliek. Cik tas ir latvisks? Lai Dievs dod, ka tas būtu latvisks! Par visiem kopā jau ir grūti runāt. Latvietis ļoti mīl savu zemi… 40.gados šis latviešu zemniecības pamats tika pilnībā sagrauts, un tagad tam grūti atdzimt, bet ir daļa cilvēku, kuri tomēr izjūt un mīl zemi. Vienalga — lielāks vai mazāks lauks, varbūt dobīte, bet viņam patīk. Ir kāda saikne, varbūt atskaņas, jo mūsu gēnos sēž zemnieks. Vienai daļai. Skumjāk ir par tiem, kuriem vienalga, vai dzīvot Latvijā vai, teiksim, Āfrikā, vai Īrijā. Tiem, acīmredzot, ir zudis. Es, piemēram, personiski nevaru iedomāties, ka nedzīvotu Latvijā, kaut man patīk aizbraukt gan uz Vāciju, gan Itāliju, gan Franciju. Ar tik daudziem pavedieniem tu esi šeit saistīts… Un Blaumanis to tolaik arī ļoti izjuta. Cik stipri tas ir tagad? Vispārināt nevar. Kā man krīt uz nerviem skandinātāji! "Latvieti, nepadodies!" Tie ir vārdi, bet kādi ir darbi? Un kur ir godīgums? Kur ir pašcieņa — latviskā vai cilvēciskā pašcieņa? Tas ir skumji. Bet, Dieva dēļ, to nedrīkst attiecināt kopumā uz tautu, jo ļoti daudz ir brīnišķīgu cilvēku, kuri patiešām ir latvieši un neiet ar to kā Oļiniete ar Dievvārdu uz lūpām ik mirkli. Kuri no sirds un bez skaļiem vārdiem, bet ir latvieši pēc savas būtības. Un pierāda to ar saviem darbiem. Protams, vajag arī pasaules kultūru, bet… Tauta jau ir interesanta pasaulē citiem tikai ar to, kas viņai ir savs.

***

Līvija Volkova

- Literatūrzinātniece, dzimusi 1931.gadā

- Absolvējusi Latvijas Valsts pedagoģiskā institūta Dabaszinātņu un ķīmijas nodaļu, Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultāti

- Strādājusi par skolotāju Sabiles vidusskolā un Rīgas Raiņa vakara vidusskolā

- Strādājusi Literatūras un mākslas vēstures muzejā, Eduarda Veidenbauma memoriālajā muzejā Kalāči, Rūdolfa Blaumaņa Brakos, Andreja Upīša memoriālajā muzejā Skrīveros

- Grāmatu Eduards Veidenbaums (1979), Tapšana (1988), Pilnbriedā (1999) autore, veidojusi literārā mantojuma almanahu Varavīksne

 

 

 

Citādā ziņā...

 

 

 

Debesīs atrodamas 13 ar Latviju saistītas mazās planētas

LETA  02/05/08     Līdz šim debesīs ar Latviju saistīto mazo planētu sarakstā bija tieši desmit vārdu, taču šobrīd to ir 13, jo pagājušajā gadā trīs mazās planētas ieguva Latvijas vietu vēsturiskos nosaukumus - "Mitau", "Kurland" un "Duna", otrdien žurnālistus informēja Latvijas Astronomijas biedrības (LAB) valdes priekšsēdētājs Māris Krastiņš.

Pirmais ar Latviju saistītais mazās planētas jeb asteroīdu nosaukums piešķirts 1934.gadā mazajai planētai, kas nodēvēta par Latviju.

Krastiņš informēja, ka mazās planētas, kuras nosauktas Latvijas vietu vēsturiskos nosaukumos, riņķo Saules sistēmā orbītās starp Marsu un Jupiteru.

"Mazo planētu izmēri diametrā var būt no dažiem desmitiem metru līdz pat vairākiem kilometriem. Šo trīs mazo planētu diametrs ir aptuveni desmit kilometri, un tās ir pietiekami spožas, lai varētu ieraudzīt pat ar amatiera teleskopu," sacīja Krastiņš.

Ģ.Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja pārstāve Marija Kaupure atzina, ka Jelgava ilgi bijusi pazīstama ar tās seno nosaukumu "Mitau". "Tagad ikviens jelgavnieks var būt lepns par to, ka šādā veidā ir atdzīvināts senais Jelgavas nosaukums. Mazo zvaigžņu nodēvēšana par "Mitau" liecina tikai par to, ka Jelgavas senais nosaukums būs pazīstams ne tikai Eiropā, bet arī debesīs," sacīja Kaupure.

Ar Latviju saistītos vārdus mazajām planētām ir devis ievērojamais beļģu astronoms, mazo planētu pētnieks Eriks Elsts, kurš pirms gada mazajai planētai Nr.16513 deva vārdu Vasks - par godu mūsdienu latviešu komponistam Pēterim Vaskam.

Elsts mazās planētas atklāja deviņdesmito gadu vidū Lasijas observatorijā Čīlē. Pēc atklāšanas mazajām planētām Mitau, Kurland un Duna tika piešķirti kodi attiecīgi 1991 PE6, 1993 UB7 un 1996 HM13 un tās ieguva kārtas numurus 24709, 24794 un 23617. Tomēr vairāk nekā desmit gadus šīs planētas bija bez sava vārda.

Saskaņā ar astronomijā iedibināto kārtību mazajai planētai vārdu var piedāvāt persona, kas to atklājusi vai izrēķinājusi tās orbītu, informēja Krastiņš.

"Ņemot vērā Elsta interesi par Latviju un konkrētu vēsturisku notikumu - astronoma Š.Oteroša pirms 250 gadiem veiktu ekspedīciju no Francijas caur Latviju uz Sibīriju novērot Venēras pāriešanu pāri Saules diskam -, beļģu astronoms izvirzīja priekšlikumu nosaukt trīs mazās planētas ar Latviju saistītos nosaukumos, un LAB šādai iecerei piekrita," norādīja LAB valdes priekšsēdētājs.

Elsts veica pieteikumu Starptautiskajai Astronomijas savienībai (IAU), un pēc vairāku mēnešu izskatīšanas IAU nomenklatūras institūcijās jaunie nosaukumi tika apstiprināti.

Līdz šim ar Latviju saistīto mazo planētu sarakstā bija tieši desmit vārdu.

Viens no mazajām planētām dotajiem nosaukumiem ir vēsturiskais Daugavas nosaukums - "Duna", kas izmantots viduslaikos - minēts arī Livonijas Indriķa hronikā. 14.-17.gadsimtā latviešu valodā iesakņojās nosaukums "Daugava", bet citās valodās turpināja izmantot pirmatnējo nosaukumu.

Jelgavai oficiālais nosaukums "Mitau" bija vairāku gadsimtu garumā līdz Latvijas neatkarības pasludināšanai 1918.gadā. Savukārt "Kurland" ir bijis viens no plašāk sastopamajiem Kurzemes novada nosaukumiem virknē cittautu valodu no viduslaikiem līdz pat mūsdienām.

 

Iespējams, ziemas nemaz nebūs

Zane Stankeviča  02/06/08     Daba ziemas mīļotājus šogad diezgan pamatīgi sāpinājusi – iespējams, ziema beigsies, tā arī nesākusies.

Lai arī tradicionāli februāris ir ziemas aukstākais mēnesis, šonedēļ laukā no sala nebūs ne miņas – tāpat kā janvārī, laiks lielākoties saglabāsies silts un šad tad starp mākoņiem pavīdēs jauks pavasarītis. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūras (LVĢMA) speciālisti ziņo, ka lielākais iespējamais aukstums šogad gaidāms tikai mēneša otrajā dekādē, kad termometra stabiņš naktī noslīdēs līdz –5, –10 grādiem, atsevišķās naktīs, iespējams, līdz –15 grādu atzīmei. Tomēr priecāties par agru – ja arī pirms aukstajām dienām gadīsies sniegs, par tā daudzumu sinoptiķi izsakās piesardzīgi. Kopumā februāris būs 1 līdz 2 grādus siltāks par normu.

Februāris un marts gada gaitā ir mēneši ar vismazāko nokrišņu daudzumu, toties 85–95% nokrišņu ir sniegs, vidēji 3–5 dienas laukā valda putenis. Pat pagājušajā gadā sniega sega, kas izveidojās janvāra pēdējā dekādē, februāra gaitā pieturējās diezgan stabili, zemi Vidzemē klāja pat 10–25 cm bieza sniega kārta. Šogad sniega sega veidojas tikai fragmentāri, un arī šobrīd teritorijas lielākajā daļā tās nav, brīvdienās mazliet uzsnidzis vienīgi Latgalē un Vidzemē, bet sniega segas biezums pat Gaiziņkalna apkārtnē patlaban nepārsniedz 7 cm.

Parasti februāra gaitā sniega krājumi pakāpeniski pieaug un maksimumu sasniedz mēneša otrajā pusē un marta sākumā. Februāra pirmās dekādes vidējais sniega biezums ir no 5 līdz 8 cm Baltijas jūras piekrastē, līdz 21 cm Alūksnē. Diemžēl par tādu ziemu kā 1931. gada 27. un 28. februārī, kad sniega sega Vidzemes augstienē Gureļos sasniedza precīzi vienu metru, šogad varam tikai sapņot. Viena no sniegotākajām ziemām bijusi 1996. gadā, kad februāra nogalē Vidzemes zemākajos rajonos uzsnigusi 76 cm bieza sniega kārta, bet Latvijas vidienē – 79 cm, liecina LVĢMA apkopotie dati. Vismazāk sniega līdz šim bijis 1989. un 1990. gadā, kad februāris bijis silts un tikai dažas dienas Latviju klāja aptuveni 10 cm plāns sniedziņš.

Tā kā daba kļūst arvien neparedzamāka un gadalaiki arvien vairāk līdzinās cits citam, arī dabas vērotāji ir samulsuši un norāda, ka viņu prognozes drīzāk būtu tāda "koķetēšana ar patiesību".

"Ja es teikšu, ka vasara būs silta, būs 50% garantija, ka trāpīšu. Tā ir laimes spēle," atzīst dabas vērotājs Ilmārs Tīmanis. "Visas izmaiņas notiek paātrinājumā – tik strauji, ka daba pati tam nav gatava, un notiek dažādi brīnumi," liecina viņa novērojumi. Par šā gada pazudušo ziemu dabas pētnieks saka: "Vēl jau visādi var gadīties, ir tikai februāra sākums, un pēc tam ziema var ievilkties līdz aprīlim." Taču tūdaļ viņš piebilst, ka neviens nav tik gudrs, lai varētu paredzēt nākotni. Ja ziemas arī turpmāk būs siltas, tad būs brīnums, ka pēkšņi atkal kļūs auksts, I. Tīmanis mazliet pafantazē. Arī par vasaru dabas pazinējs izvairās dot kādas prognozes. "Tie jau ir globāli procesi... Varbūt kādam tas dos iemeslu aizdomāties par to, kas notiks," prāto I. Tīmanis, bet, viņaprāt, katastrofa zemei tuvākajā laikā nedraud.

 

Luterāņu baznīca no amata atbrīvo Valmieras draudzes mācītāju Korāli

LETA  02/08/08     Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) Virsvalde vakar no amata atbrīvojusi Valmieras Sv.Sīmaņa baznīcas draudzes mācītāju Valteru Korāli. Pēc mācītāja stāstītā, viņam tiekot inkriminēts baušļu pārkāpums un neētiska rīcība, savukārt viņš pats uzskata, ka viņa izslēgšana no draudzes varētu būt saistīta ar cīņu par īpašumiem.

Korālis sacīja, ka vakar iepazīstināts ar Bīskapu kolēģijas vēstuli par viņa atstādināšanu no mācītāja amata. Korālis apgalvoja, ka pirms viņa atstādināšanas nav notikusi nekāda īpaša izmeklēšana.

"Tā ir savdabīga atbilde mācītāja ģimenes izmisīgajam lūgumam draudzei veidot labākus sadzīves apstākļus un parūpēties par mācītāja ģimenes psiholoģisko komfortu. Es jau deviņus gadus kalpoju Valmieras Sv.Sīmaņa draudzē. Esmu sašutis par šādu Virsvaldes rīcību, kārtējo reizi pat neuzaicinot uz nevienu no sēdēm vai neļaujot iepazīties ar lietas materiāliem. Nav tikusi pieļauta iespēja piedalīties ar apsūdzētājiem, lai panāktu kādu vienošanos vai vismaz uzklausītu argumentus un prasības," sūrojās Korālis.

Mācītājs apgalvoja, ka vairākums Sv.Sīmaņa draudzes locekļu paužot bažas, ka šis notikums "ir saistīts ar LELB Virsvaldes vai vismaz atsevišķu amatpersonu vēlmi gūt nedalītu varu pār draudzes īpašumiem, kas Valmieras pilsētā plešas 67 hektāru platībā".

Pēc Korāļa vārdiem, pastāvot tā saucamais "Mācītāju atalgojuma fonds", kurā esot plānots savākt 30 miljonus latu un "tos ieguldīt šobrīd nestabilajā ASV ekonomikā". Šāda fonda tapšanu un uzturēšanas apsvērumus Korālis līdz ar vairākiem citiem LELB mācītājiem apšaubījis.

Virsvaldes pārstāvji steidzami vakar likuši sasaukt padomes sēdi un spieda draudzes padomi lemt par SIA "Svētā Sīmaņa pastorāts" valdes locekļu nomaiņu. Draudzes padomes locekļi lūguši šo jautājumu atlikt uz šodienu.

"Esmu iepriekš jau izteicies par nemitīgu spiedienu, ko pēdējos četrus gadus intensīvi realizē Konsistorija jeb tagad Virsvalde. Īpaši nebrīnos par šo procesu, jo no LELB jau ir izslēgti vai paši aizgājuši vairāki talantīgi mācītāji, kaut, protams, varētu diskutēt par viņu personībām. Nesen viens no LELB mācītājiem pat izdarīja pašnāvību. Šie fakti skaidri liecina par LELB Virsvaldes nevēlēšanos risināt lietas mierīgā veidā, bet izmantot padomju laiku stilu un metodes," sacīja Korālis.

Korālis un viņa sieva Guna nolēmuši tuvākajā laikā sniegt plašāku vērtējumu šim notikumam un informēt par savām pēdējo gadu sajūtām, kalpojot LELB.

Kā aģentūru LETA informēja LELB Virsvaldē, par Korāļa atbrīvošanu no mācītāja amata nolemts, pamatojoties uz LELB Satversmes 90.pantu.

Ņemot vērā faktus un liecības, Bīskapu kolēģija secinājusi, ka mācītājs Korālis atkārtoti, dažādi un ilgākā laika posmā ir pieļāvis nopietnus Dieva baušļu un mācītāja ētikas pārkāpumus, kam ir bijušas smagas, iespējams, nelabojamas sekas.

Viņš nav paklausījis brīdinājumiem, nav labojies un ir atklātībā parādījis, ka nedzīvo kristieša un garīdznieka cieņai atbilstošu dzīvi. Viņa rīcība esot degradējusi mācītāja amata cieņu un luteriskās baznīcas liecību, tādēļ Korāļa turpmāka atrašanās Valmieras Sv.Sīmaņa draudzes mācītāja amatā esot pretrunā ar LELB mērķiem.

Pēc grūtām pārdomām un ar dziļu nožēlu, pamatojoties uz LELB Satversmes 90.pantu, Bīskapu kolēģija nolēma atņemt Korālim mācītāja amatu un tiesības, kā arī uzdot Valmieras Sv.Sīmaņa draudzes padomei un tās dibinātajām organizācijām, kā arī LELB Garīgā personāla un draudžu lietu daļai kārtot visas formalitātes, kas saistītas ar Korāļa atcelšanu no mācītāja amata.

 

Salīdzinājumā

ar pagājušo nedēļu, laiks nav

īpaši mainījies – ir tikpat silts (ap +4 C),

vienīgi šonedēļ ne tikai lija, bet brīžiem arī

uzspīdēja saulīte. Zālīte turpina zaļot un sāk

parādīties pumpuriņi pirmajām pavasara

puķītēm. Taču dažviet Latvijas lauku

rajonos brīžiem putina un

snieg...

 

Anda Jansone, trešdien, 6. februārī