Kas jauns Latvijā?

Nr. 532:  2008. g.  6. - 19.aprīlis

 

 

Gribīgo koalīcijā, Eiropā un citur pasaulē...

 

Zemessardzes karavīri dodas misijā uz Bosniju-Hercegovinu

LETA   04/07/08    Šodien divi Zemessardzes 56.kājnieku un 54.inženiertehniskā bataljona virsnieki dosies uz starptautisko operāciju Bosnijā-Hercegovinā, kur nomainīs līdz šim dienošos Latvijas virsniekus, informēja Zemessardzes štāba sabiedrisko attiecību speciāliste Līga Rukšāne.

Viens no virsniekiem NATO vadītajā daudznacionālo operacionālo spēku štābā (MTNFN) pārņems Latvijas kontingenta komandiera pienākumus, bet otrs pildīs štāba virsnieka pienākumus Apvienoto operāciju centra Plānošanas daļā.

Viens no Zemessardzes galvenajiem uzdevumiem ir sagatavot personālsastāvu dalībai starptautiskajās operācijās. Savu profesionālo sagatavotību un labas zināšanas dažādās militārajās specialitātēs Zemessardzes vienību karavīri ir apliecinājuši ar dalību starptautiskajās operācijās Kosovā, Bosnijā-Hercegovinā un Afganistānā, kur kopumā 2007.gadā dienesta uzdevumus veica 42 Zemessardzes karavīri.

 

Godmanis Eiropas liberālo partiju premjerministru sanāksmē

LETA   04/08/08    Šodien premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) uzturēsies darba vizītē Somijā, kur pēc Somijas premjerministra Mati Vanhanena ielūguma piedalās neformālajā Eiropas liberālo partiju premjerministru sanāksmē.

Vizītes laikā plānota arī divpusējā Ministru prezidenta tikšanās ar Somijas premjerministru.

Neformālajā Eiropas liberālo partiju premjerministru sanāksmē tiks pārrunāti jautājumi par Lisabonas līgumu un tā īstenošanas aspektiem, kā arī ar Eiropas Parlamenta vēlēšanām saistītie jautājumi.

Tikšanās laikā ar Somijas premjerministru ir plānots apspriest Latvijas un Somijas divpusējo attiecību jautājumus, Eiropas Savienības aktualitātes, īpašu uzmanību pievēršot enerģētikai un klimata izmaiņu jautājumiem, kā arī Baltijas jūras reģiona sadarbības perspektīvas.

Par premjera pienākumu izpildītāju iecelts bērnu un ģimenes lietu ministrs Ainārs Baštiks (LPP/LC).

 

Vērtību atgādinājums

Agnese Margēviča,  NRA  04/08/08    26 NATO dalībvalstu līderu sanāksme Bukarestē no 2. līdz 4. aprīlim izvērtās par vērtību samitu, kurā dominēja jautājums par alianses valstu atbildību pret tām nācijām, kuras vēl nav, bet vēlas nodrošināt savu drošību, kļūstot par NATO dalībvalstīm. Un kā tāds šis samits deva iespēju pacelt balsi arī Latvijai, sevi piesakot kā valsti, kas NATO partneriem vienmēr atgādinās, ka alianse balstās vērtībās. Valda Zatlera spārnotais teiciens par pagātnes dēmoniem, kas aizgājuši uz neatgriešanos, šķiet, kļuva par vienu no Bukarestes zīmīgākajiem.

Lai gan tie, kas dzirdēja slēgtajās NATO sanāksmēs runāto, uzsver dramatiskas tēzes par vērtību krīzi vai alianses sašķeltību starp ASV, Lielbritāniju un jaunajām dalībvalstīm, no vienas puses, un vecajām dalībvalstīm ar Vāciju, Franciju un Itāliju priekšgalā, no otras puses. Tie, kuri atļāvušies pieminēt Krievijas vārdu, dodot mājienu par kādu nevēlamu ietekmi no Maskavas, arī esot bijuši mazo valstu pārstāvji, kamēr lielvalstu līderi no sejām nenoņēma smaidus.

Situācijā, kad Latvijas politiskā elite ieņem divdomīgu pozīciju jautājumā par energodrošību un atkarību no Krievijas gāzes, kas ir Kremļa galvenais ārpolitiskais ierocis, Bukarestes samits un tā mācības varētu būt iemesls pārdomām. Lai gan apstiprinājumu Bukarestē neguva kāda palaistas baumas, ka Latvija sarunās mīkstinājusi savu pozīciju jautājumā par Rīcības plāna dalībai NATO (MAP) piešķiršanu Ukrainai un Gruzijai. Aizkulisēs pēc tam izskanēja, ka baumu avots varētu būt kaimiņvalsts Igaunijas delegācija, kam Latvijas prezidenta Valda Zatlera izvirzīšanās Tomasam Hendrikam Ilvesam it kā jau rezervētajā Baltijas starptautiskās zvaigznes pozīcijā varēja būt nepatīkams pārsteigums.

Jā, gruzīni un ukraiņi MAP jeb konkrētu mājasdarbu plānu, kas jāizpilda, lai tiktu uzņemti NATO, nesaņēma, bet pie tā, ka kompromiss bija tik politiski spēcīgs (abām valstīm samita dokumentā tika apsolīta dalība NATO), savu roku aktīvi pielika tieši Latvija, konkrēti – prezidents V. Zatlers un ārlietu ministrs Māris Riekstiņš. Viņi abi bijuši divi no tiem 10–15 cilvēkiem, kas vienubrīd palikuši sanāksmju telpā kopā ar nepielaužamo Vācijas kancleri Angelu Merkeli un ASV valsts sekretāri Kondolīzu Raisu, cenšoties panākt ukraiņiem un gruzīniem izdevīgāko formulējumu. Lai nu kā, tas, ka gala dokuments ietvēra kompromisa reveransu pret Krieviju, kas abas valstis vēlas paturēt savā ietekmes sfērā, NATO aliansei tomēr liek zvanīt trauksmes zvanus.

Cik zināms, aiz slēgtām durvīm NATO un Krievijas padomes sēdē Vladimirs Putins nav pat centies smalkjūtīgi pieņemt šo kompromisu Maskavas vēlmēm. Pēc izteikumiem, kas liecinājuši, ka Kremlis īsti nav apmierināts ar politisko solījumu abām postpadomju valstīm, sekojis Putina "paldies vismaz par to pašu", ka NATO līderi ņēmuši vērā Krievijas viedokli par MAP. "Putins nebija atbraucis, lai visu to atvieglotu," Neatkarīgajai pēc tam teica kāds diplomāts, atzīstot, ka tieši par to, gaidot Putinu, bijušas bažas. Proti, Vācijas un Francijas līderus šis Putina "paldies" nostādījis neērtā situācijā attiecībā pret pārējiem, bet aliansi kopumā skaudri konfrontējis ar faktu, kuru tā Bukarestē centās noliegt – Maskavai ir ietekme uz NATO lēmumiem, ko tā realizē caur vecajām Eiropas lielvarām. Arī NATO ģenerālsekretāram Jāpam de Hopam Sheferam pārāk uzkrītoši Bukarestē ar žurnālistiem bija jārunā caur nolieguma formu, piemēram, taisnojoties, ka neviena trešā puse alianses lēmumus nav ietekmējusi.

Visu samita laiku Angela Merkele un vācu diplomāti bija uzsvērti atkārtojuši: iemesls iebildei par MAP piešķiršanu Ukrainai un Gruzijai ir tas, ka šīs valstis šobrīd vēl tam nav gatavas. Kā Bukarestes konferencē norādīja Vācijas vēstnieks Lielbritānijā Volfgangs Išingers, lai izlemtu par MAP, jāsaņem pozitīvas atbildes uz trim jautājumiem –vai dalība NATO nāks par labu konkrētajām valstīm un visai aliansei, kā arī, vai tas veicinās stabilitāti un drošību Eiropā kopumā. Vācieši īsti nevarot atbildēt ar "jā" uz trešo jautājumu, un, jā, protams, cita starpā jācenšoties tomēr arī sabalansēt gan konkrēto valstu, gan alianses intereses, vienlaikus izvairoties attiecības ar Krieviju nepadarīt naidīgas.

NATO lemtspēju šādas divpusējas energoresursu pircēja–piegādātāja monopolista attiecības starp Krieviju un dažām Eiropas lielvarām, protams, iedragā. Tomēr, lai kā Putins ar savu ierašanās šovu bija centies parādīt, ka NATO viņam ir kabatā, tas, protams, ir tālu no realitātes. Tiesa, elementi no vēlamā uzdošanas par esamo ir samanāmi gan alianses līderu centienos uzsvērt, ka "politisks solījums par dalību NATO ir pat labāks un drosmīgāks par MAP piešķiršanu", gan Krievijas diplomātu un mediju tiražētajā nievīgajā viedoklī, ka ukraiņiem un gruzīniem Bukareste no cerību samita kļuvusi par vilšanās samitu.

No vienas puses, grūti noticēt alianses līderiem, ka tas ir sasniegums, ja faktiski dēļ vienas valsts stingrā "nē" tiek atlikta MAP piešķiršana, Ukrainu un Gruziju turpmākos mēnešus vismaz līdz decembrim pametot Krievijas intrigu zonā. No otras puses, politisks solījums vēl pirms MAP mājasdarbu izpildes, ka valsts tiks uzņemta NATO – tas ir kas tiešām nebijis, jo ne Baltijas valstis, ne kāda cita jaunpienācēja valsts tādu iepriekš avansā nav saņēmusi.

Tuvākie mēneši Latvijai ir iespēja turpināt jau uzsākto palīdzību Gruzijai un Ukrainai, piemēram, parlamenta vēlēšanu procesā, kas maijā notiks Gruzijā un būs lakmusa papīrs tam, vai gruzīni decembrī var cerēt uz MAP. Tomēr, vai NATO ārlietu ministri decembrī varēs izmantot savu mandātu un, negaidot nākamo samitu, abām valstīm piešķirt MAP, vēl ir zem lielas jautājuma zīmes, un cerīgas prognozes no diplomātiem nebija izdabūjamas pat neoficiālās sarunās – šaubas ir.

Jau pāris stundu pēc tam, kad Bukarestē bija tapis gala variants politiskajam dokumentam ar solījumu abas valstis uzņemt NATO, Krievijas Ārlietu ministrijas mājaslapā parādījās atreferējums izjustai Putina atbildes vēstulei Gruzijas separātistiem Abhāzijā un Dienvidosetijā, kurā tika līdzjutīgi piekrists to bažām par Gruzijas "spītīgajiem" centieniem iestāties NATO un solīta visvisāda palīdzība šiem reģioniem. Te gan Krievija, kurai pašai separātisms ir vārīgs jautājums, nevarēs pārkāpt sarkano līniju, un no diplomātiem Bukarestē arī bija dzirdams viedoklis, ka Kremļa vēsturiskā pieredze Kaukāza reģionā neļaus tam pārāk atbalstīt separātismu Gruzijā un līdz ar to pārāk riskēt ar relatīvo stabilitāti, kas tur šobrīd valda. Tāpat milzīgs mājasdarbs, lai sabiedrībai palīdzētu pārvarēt aizspriedumus pret NATO, ir darāms ukraiņiem (Krievijas jaunievēlētais prezidents Dmitrijs Medvedevs jau izteicies, ka ukraiņiem jārīko referendums NATO jautājumā). Kijevas gadījumā pat ir mazāka skaidrība nekā ar Tbilisi – ja gruzīnu politiskais kurss uz Rietumiem ir skaidri definēts, Ukrainā drīzās pašvaldību vēlēšanas varētu parādīt, kāds politisks virziens šobrīd šajā milzīgajā stratēģiski svarīgajā valstī ņem virsroku.

 

Krievu neoficiālā ideoloģija Latvijā

Voldemārs Krustiņš, Latvijas Avīze   04/08/08    Pagājšnedēļ "Dienā" pamanīju tādu rakstiņu: "Nacionāla naida kurinošu grāmatu tirgošana brīvi iespējama". Kāds lasītājs redakcijai pazvanīja, ka kādā grāmatveikalā iegādājamas Krievijā izdotas grāmatas ar antisemītisku ievirzi.

"Latvijas Avīzei" tādu grāmatu izdošana un ievešana Latvijā nav nekāds pārsteigums. Par tādiem izdevumiem pastāvīgi informējam latviešu lasītājus, jo tamlīdzīgas grāmatas parasti apmelo Latviju un mūsu vēsturi. Jācer, ka Drošības policija neiejauksies šajās lietās un Tiesībsarga iestāde atradīs noderīgāku darba lauku par grāmatveikalu ķemmēšanu pēc "rakstveida iesniegumiem", uz kuriem "Dienas" publikācijā šīs avīzes lasītājus skubina tiesībsarga ierēdne. Vismaz ne ātrāk par nacionāla naida kurinošu Rīgas avīžu caurskatīšanu.

Mūsu kaimiņvalstī Krievijā profašistiskas, šovinistiskas, speciāli pretbaltiskas grāmatas, tāpat kā antisemītiskas, ražo vai vesela industrija. Var teikt, ka virkne lielpilsētu izdevniecību (arī guberņās) specializējas tieši tādas produkcijas ražošanā. Nebūs pārspīlēts, ja apgalvošu, ka pēdējos gados izdots kaudzēm grāmatu, kuras raksta un raksta vēl dzīvie padomju režīma "zinātnieki" un tālaika spalvaskalpi.

Viena no ražīgākajām izdevniecībām "Veče" Maskavā, kura citastarp izdevusi bij. politbiroja locekļa, PSRS Ministru padomes priekšsēdētāja un tagadējās Krievijas parlamenta darboņa N. Rižkova memuārus "Lielās valsts traģēdija" (2007), kurā liela daļa atvēlēta Baltijas valstīm un Latvijai. Šī izdevniecība laidusi klajā supermelīgo M. Krisina "darbu" "Baltijas fašisms" (2007) un tikpat melīgo A. Širokorada "Trīs Lielās Somijas kari" (2007) par somu pretošanos Somijas okupācijai. Izdevniecībai "Algoritms" pieder tādi jau ar virsrakstiem zīmīgi publicējumi kā M. Deļagina "Krievija priekš krieviem" (2007), V. Šambarova "Svešinieku iebrukumi: sazvērestība pret impēriju", J. Muhina "Divkauja ar nelabā spēku".

Starp desmitiem izdevniecību, kuru produkcija nepārprotami adresēta aizrobežas krieviem, jāpiemin "Jauza" ar proimpēriskām "idejām" un tiešām instrukcijām grāmatās "Krievu revanšs", "Laiks kļūt krievam!" (A. Sevastjanovs, 2004), "Krievu doktrīna. Projekts "Rossija"" (2008), S. Kara-Murzas "Markss pret krievu revolūciju".

Te iespējams nosaukt tikai dažus no desmitiem un simtiem nosaukumu. Nesen E. Līcītis rakstīja par M. Jurjeva "Trešo impēriju" (2007), kuru izdevusi kāda "Limbus Press" Maskavā un Pēterburgā. Šajā murgainajā 5000 eksemplāros izdotajā (mūsdienu Krievijai tas ir liels metiens) publikācijā melns uz balta aprakstīts, kā iznīcināt Latviju un latviešus.

Tikai "Latvijas Avīze" (citas par to noklusē) raksta par augšminētajiem izdevumiem, un mūsu lasītāji zina, kādu ideoloģisku putru vāra Krievijā un ko mums gatavo "neoficiālā" Krievija. Ir pavisam pārsteidzoši, ka Latvijas oficiālās aprindas par minētajām darbībām neliekas ne zinis. Ar to es nedomāju, ka vajag sekot kādiem administratīviem aizliegumiem un cenzūrai. Toties būtu jārada cita veida šķēršļi Latvijas valsts (un tās iedzīvotāju) apmelošanai un tiešai kūdīšanai pret mūsu valsti. Turklāt jāsāk ar musināšanu valsts iekšpusē un pa dažādām ES "institūcijām". Šķiet, ka pie mums sāk atdzīvoties interfronte.

 

Par atgriešanos no Īrijas jāmaksā. Vai alkatības nodoklis?

Inga Muižniece, Bauskas dzīve  04/09/08    Iedzīvotāju ienākuma nodokļu atšķirību dēļ Latvijas valsts ir tiesīga pieprasīt no Īrijā strādājošajiem Latvijas pilsoņiem piecus procentus viņu Īrijā nopelnītās naudas. Lai izvairītos, latvieši steidz deklarēt dzīvesvietu Īrijā, ziņo Latvijas Radio korespondente Dublinā Aiga Andrupe.

Pieminētie pieci procenti, atgriežoties Latvijā, ir jāmaksā no saviem ikmēneša ienākumiem. Īrijā iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme ir 20%, bet Latvijā – 25%, un jāsedz starpība. Ja cilvēks, piemēram, strādājis Īrijā gadu, mēnesī pelnījis 1000 latu, tad šī nodokļa starpība var sasniegt 1050 latu. Valsts ieņēmumu dienests (VID) gan skaidro, ka ikviens gadījums jāskata individuāli. Nodokļa starpība nav jāmaksā, ja cilvēks deklarējies Īrijā.

Ja Īrijā strādājošais dzīvesvietu ir deklarējis Latvijā, nodokļu starpība būtu jāsedz ik gadu, iesniedzot VID deklarāciju par saviem ienākumiem. Sods par deklarācijas neiesniegšanu var būt līdz 500 latu. Pagaidām vienotas datu bāzes par cilvēkiem, kas strādā ārpus Latvijas, nav, atzīst VID. Par konkrētu personu var pieprasīt informāciju no Īrijas varas iestādēm. Līdz šim nodokļu starpību samaksājuši vien daži simti cilvēku. Tāda informācija atrodama portālā www.balticireland.eu.

Jau 1997. gada 13. novembrī starp Latvijas Republiku un Īriju tika noslēgta "Latvijas Republikas valdības un Īrijas valdības Konvencija par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu attiecībā uz ienākuma un kapitāla pieauguma nodokļiem". Tas atgādināts portālā www.balticireland.eu.

Par to, kā un kāpēc tiek iekasēti nodokļi no Īrijā strādājošajiem Latvijas pilsoņiem, "Bauskas Dzīve" lūdza skaidrojumu Valsts ieņēmumu dienesta Zemgales reģionālās iestādes birojā. Saņemtā atbilde tapusi sadarbībā ar VID Zemgales reģionālās iestādes Nodokļu kontroles pārvaldes Nodokļu normatīvo aktu piemērošanas daļas speciālistiem, informē Sandija Ātrena-Zaharčenoka, VID Zemgales reģionālās iestādes biroja priekšnieka pienākumu izpildītāja.

"Latvijas Republikas valdības un Īrijas valdības konvencijā par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu attiecībā uz ienākuma un kapitāla pieauguma nodokļiem" jēdziens "Līgumslēdzējas Valsts rezidents" nozīmē jebkuru personu, kas saskaņā ar šīs valsts normatīvajiem aktiem ir pakļauta nodokļu piemērošanai, pamatojoties uz tās pastāvīgo dzīvesvietu. Šis jēdziens neietver personas, kurām šajā valstī tiek piemēroti nodokļi tikai attiecībā uz to ienākumiem no šajā valstī esošiem avotiem.

Ja fiziskās personas nolūks ārvalstīs ir tikai strādāt, bet Latvijā paliek īpašumi, ģimene un tā tālāk, persona arī turpmāk tiek uzskatīta par Latvijas rezidentu un ārvalstīs gūtie ienākumi Latvijā tiek aplikti ar iedzīvotāju ienākuma nodokli. To nosaka LR likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" otrā panta pirmais punkts.

Tātad –, ja persona 2007. gadā ir strādājusi Īrijā, tai līdz 2008. gada 1. aprīlim bija jāiesniedz gada ienākumu deklarācija tajā VID teritoriālajā iestādē, kur deklarēta dzīvesvieta. Deklarācijai pievieno dokumentus, kas apliecina tiesības uz atvieglojumiem, ar dokumentiem apliecinātu informāciju par taksācijas gadā ārvalstīs samaksāto nodokli, kā arī citus dokumentus, kas ir ņemami vērā, nosakot gada apliekamo ienākumu (likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 19. panta sestā daļa).

Jāņem vērā, ka, aizpildot deklarāciju, aprēķināto nodokli samazina par summu, kas ir vienāda ar ārvalstīs samaksāto nodokli. Ja, piemēram, Īrijā samaksātais ienākuma nodoklis ir vienāds ar Latvijā maksājamo ienākuma nodokli vai to pārsniedz, tad Latvijā ienākuma nodoklis no Īrijā gūtiem ienākumiem nav jāmaksā. Savukārt, ja Īrijā samaksātais nodoklis ir mazāks nekā Latvijā maksājamais, persona piemaksā tikai starpību. Tomēr jāuzsver, ja Īrijā samaksātais iedzīvotāja ienākuma nodoklis pārsniedz Latvijā maksājamo, starpība atmaksāta netiek."

Kopējais no Latvijas izbraukušo darba migrantu, studentu un ģimenes locekļu skaits varētu būt sasniedzis 100 000, kas ir aptuveni 2,2 – 4,3% no visiem iedzīvotājiem un 3,4 – 7% no iedzīvotājiem darbspējīgā vecumā, secinājuši "Latvija. Pārskats par tautas attīstību. Cilvēkkapitāls: mans zelts ir mana tauta?" autori.

Jau izbraukušo un potenciālo izbraucēju vidū līdz 30 gadu vecumam attiecīgi ap 40 un 33%, 30 līdz 39 gadu vecumā – 25 un 20%.

Dažādās aptaujās apņemšanos vai ieceri doties darbā ārpus Latvijas paudusi piektā daļa darbspējīgo iedzīvotāju. Gan potenciālo aizbraucēju, gan patiešām aizbraukušo sastāvā pārsvarā ir cilvēki ar vispārīgo vai profesionālo vidējo izglītību. Augstskolas diplomu ieguvušo vidū ir vairāk sieviešu nekā vīriešu. Līdzīgs sadalījums pēc izglītības un dzimuma ir visu attiecīgā vecuma Latvijas iedzīvotāju vidū, secina pārskata autori.

Pēc uzņēmējvalstu apdrošināšanas reģistra datiem, tikai Eiropas Savienības valstīs vien ieradušies apmēram 50 000 viesstrādnieku no Latvijas. Pieskaitot nenodarbinātos ģimenes locekļus un vēl tos, kuri strādā, piemēram, ASV, Norvēģijā, Krievijā, kopējais no Latvijas izbraukušo skaits būtu lēšams tuvu 100 tūkstošiem. Šī gadsimta pirmajos piecos gados oficiāli dzīvesvietu Latvijā atstājuši tikai 17 300 cilvēku, kas ir 0,75% no Latvijas iedzīvotājiem. Ar nodomu šeit palikt Latvijā ieradušies tikai 9400 cilvēku.

Izplatītākais pašreizējais darba migrācijas motīvs ir cerība nopelnīt līdzekļus pašu un ģimenes iztikai, mājokļa remontam vai iegādei, pašu vai bērnu izglītībai, īpašuma vai automašīnas iegādei, kredītu atmaksai. Citi nodomi – vēlme iepazīt citas zemes, iegūt jaunu darba un dzīves pieredzi, apgūt svešvalodas.

Izbraukušie būtu gatavi atgriezties, ja Latvijā varētu nopelnīt tikpat, cik ārvalstīs, vai vismaz pusi no tā; ja būtu lielāks atbalsts ģimenēm ar bērniem; ja darba devēju un valsts attieksmē pret darba ņēmējiem būtu jūtama cieņa. Pieminēta arī baznīcas noraidošā attieksme pret homoseksuāļiem un sievietēm mācītājām. Tā informē "Latvija. Pārskats par tautas attīstību. Cilvēkkapitāls: mans zelts ir mana tauta?".

***

Viedokļi

Iveta Muižniece, dzīvo Limerikā:

"Aktīvi reģistrējamies par Īrijas rezidentiem. Uzskatu, ka Latvija nav pelnījusi nevienu centu, ko esmu te nopelnījusi, smagi strādājot. Vēlos tikai normālu iztikšanu. Pirms dažiem gadiem Latvijā tas nebija iespējams, un daudzviet, īpaši Latgalē, nekas nav mainījies joprojām. Tāpēc pieprasīt kaut kādu nodokļa starpības atmaksu ir absurdi."

Sanita Spundiņa, Īrijā iedzīvojusies codiete:

"Ne es, ne mani draugi netaisāmies maksāt nodokļus valstij, kura neko nav darījusi, lai mums būtu interese atgriezties. Šeit strādājot, maksājam augstus nodokļus, bet uzturēt Latvijas valstsvīrus negrasos."

Ieva Stašāne, baušķeniece Dublinā, viņai pievienojusies arī mamma un māsa:

"Nolemts reģistrēties par Īrijas rezidentēm. Te maksāju visus nodokļus, man ir tās sociālās garantijas, ko šī valsts paredz. Nejūtos Latvijai parādā."

Ivars Zubovs, datorspeciālists, baušķenieks, Īrijā ir kopā ar sievu un meitu:

"Limerikā dzīvojošie ir pietiekami aktīvi, vietējā Latviešu biedrība organizējusi masveidīgu dzīvesvietas deklarāciju Īrijas rietum krastā. "

 

Latvijā notiks NATO krīzes vadības mācības

DELFI  04/09/08    No šā gada 15. līdz 23.aprīlim Latvijā norisināsies NATO krīzes vadības mācības CMX 08. Tās ir ikgadējas mācības, kuras šogad notiks jau piecpadsmito reizi, informēja Aizsardzības ministrijas Sabiedrisko attiecību departamenta Preses nodaļas vecākā referente Vineta Kleine.

Mācību laikā, sadarbojoties civilajām un militārajām institūcijām, NATO pielietos savas krīzes vadības procedūras ar mērķi pārbaudīt un pilnveidot krīzes reaģēšanas spējas. CMX 08 vienlaicīgi norisināsies NATO galvenajā mītnē Briselē un visās Alianses dalībvalstu galvaspilsētās. Tā kā mācības notiks stratēģiski politiskajā līmenī, karaspēku vienības tajās nepiedalīsies.

Mācībās piedalīsies NATO dalībvalstis, kā arī partnervalstis Albānija, Armēnija, Austrija, Azerbaidžāna, Gruzija, Horvātija, Īrija, Maķedonija, Somija, Šveice, Ukraina un Zviedrija. Pirmo reizi mācībās līdzdarbosies arī Vidusjūras dialoga partneres Izraēla un Maroka.

CMX 08 norisi Latvijā vadīs Aizsardzības ministrija, piedaloties Ārlietu, Iekšlietu, Veselības, Vides un Satiksmes ministrijai, Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam, valsts drošības iestādēm un citām valsts pārvaldes institūcijām.

 

Saeima konceptuāli atbalsta Lisabonas līguma ratificēšanu

LETA  04/10/08    Saeima šodien pirmajā lasījumā konceptuāli atbalstīja likumprojektu "Par Lisabonas līgumu, ar ko groza līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu". Par Lisabonas līguma ratificēšanu balsoja 81 deputāts.

Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Andris Bērziņš (LPP/LC), runājot debatēs, uzsvēra, ka Lisabonas līgums ir ļoti nopietns dokuments, kas ilgtermiņā ietekmēs Latvijas un arī Eiropas Savienības kopumā attīstību.

Bērziņš arī norādīja, ka, salīdzinot ar to dokumentu, par ko balsoja pagājušā Saeima, tas ir, līgumu par konstitūciju Eiropai, šis dokuments ir "vesela virkne soļu uz priekšu demokrātijas attīstības un strukturētākas, sakārtotākas Eiropas virzienā".

Ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP) uzsvēra, ka Lisabonas līgumā ir sniegtas kvalitatīvas atbildes - vietām tehniskas, vietām pat ļoti detalizētas - uz ievērojamu daļu to jautājumu, kas patlaban ir būtiski ES kopumā.

No efektīvas lēmumu pieņemšanas ir atkarīga ES spēja īstenot savu pilsoņu vēlmes. Savukārt, lai veiksmīgi atbildētu uz šodienas izaicinājumiem pasaulē - vai tā būtu enerģētiskā drošība, vai starptautiskais terorisms, migrācija, klimata pārmaiņas, nabadzības apkarošana un dažādi starpvalstu konflikti, ES ir nepieciešama saliedēta ārpolitika.

Deputāts Artis Pabriks uzsvēra, ka Lisabonas līgums dos arī noteikti ieguldījumu mūsu pašu valsts attīstībā. Tas ļaus arī mūsu valsti padarīt kaut nedaudz eiropeiskāku politiskajā kultūrā. Tas ļaus arī dot nedaudz lielāku sociālo nodrošinājumu iedzīvotājiem, jo eiropeiska politika nozīmē arī sociālāku politiku. Tas dos labākas iespējas nodrošināt cilvēktiesības mūsu valstī. Tas dos arī labāku un eiropeiskāku pārvaldi.

Deputāts Jānis Šmits (LPP/LC) savukārt atzīmēja, ka rūpīgi izlasījis cauri Lisabonas līgumu, bet neatradis tur kristietību, tikai veselīgu kompromisu, lai ES varētu attīstīties.

Lai Lisabonas līgums stātos spēkā, to nepieciešams ratificēt visās Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs atbilstoši to nacionālajām procedūrām. Plānots, ka Lisabonas līgums stāsies spēkā 2009.gada 1.janvārī.

Latvijā Lisabonas līgums jāratificē Saeimai. Ministru prezidents Ivars Godmanis (LPP/LC) iepriekš tikšanās laikā ar Eiropas Komisijas prezidentu Žozē Manuelu Barrozu pauda pārliecību, ka Latvijas parlaments Lisabonas līgumu ratificēs šā gada pirmajā pusē.

Lisabonas līgums groza divus pašreiz spēkā esošus ES pamatlīgumus - līgumu par ES un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu. Grozījumi tiek veikti saskaņā ar 2004.gada starpvaldību konferences rezultātu un 2007.gada jūnija Eiropadomē apstiprināto mandātu.

Lisabonas līgums paredz, ka Līguma par ES nosaukums paliek nemainīgs, bet Eiropas Kopienas dibināšanas līguma nosaukums tiek nomainīts uz Līgumu par ES darbību.

Lisabonas līgumā, salīdzinot ar pašreizējiem ES pamatlīgumu noteikumiem, atsakās no trīs pīlāru struktūras un ES tiek piešķirts vienotas juridiskas personas statuss, līgums skaidri definē ES pamatvērtības, mērķus un kompetences. Lisabonas līgums noteic, ka ES īsteno tikai tās kompetences, kuras tai piešķirtas ar Lisabonas līgumu, un noteic, ka Lisabonas līgumu var pārskatīt, lai paplašinātu vai sašaurinātu ES kompetences.

Ar līguma palīdzību nacionālajiem parlamentiem tiek dota iespēja noraidīt likumdošanas priekšlikumu un kontrolēt subsidiaritātes un proporcionalitātes principa piemērošanu. Līgums nodrošina pilsoņiem iniciatīvas iespējas, kas ļauj vismaz vienam miljonam ES pilsoņu, kas pārstāv nozīmīgu daļu no ES dalībvalstīm, pieprasīt Eiropas Komisijai uzsākt ierosināto iniciatīvu konkrētajā jomā.

Lisabonas līgums nodrošina juridiski saistošu Pamattiesību hartu un iespēju ES pievienoties Eiropas Padomes Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai. Tāpat līgums paredz, ka standarta likumdošanas procedūra ir koplēmuma procedūra, tādējādi Eiropas Parlaments tiek iesaistīts lielākajā daļā likumdošanas aktu sagatavošanas procesā.

Ar jauno līgumu tiek nodrošināta nozīmīgāka paritāte starp Eiropas Parlamentu un ES Padomi ES budžeta apstiprināšanā. Tāpat tiek noteikts, ka ES Padome lēmumus pieņem ar kvalificētu balsu vairākumu. No 2017.gada pilnā apjomā stāsies spēkā jaunā kvalitatīvā balsu vairākuma sistēma, kurā katrai dalībvalstij būs viena balss. Lēmums tiks pieņemts, ja par to balsos vismaz 55% dalībvalstu, kas pārstāv vismaz 65% ES pilsoņu kopskaita.

Līgums izveido pastāvīga ES priekšsēdētāja amatu, kuru ar kvalificēto balsu vairākumu ievēl Eiropadome uz 2,5 gadiem. Vienu personu var ievēlēt ne vairāk kā uz diviem termiņiem pēc kārtas.

Līgums izveido "grupas prezidentūru", ko veido trīs dalībvalstis, ievērojot vienlīdzīgas rotācijas principu. Tās kopīgi izstrādā ES dienas kārtību un, savstarpēji sadarbojoties, vada ES Padomes darbu. Lisabonas līgums nosaka Eiropas Parlamenta sastāvu - 750 deputāti un priekšsēdētājs. Dalībvalstu pārstāvība nedrīkst būt mazāka par sešām un lielāka par 96 deputātu vietām.

Līgums noteic, ka Eiropas Komisijas sastāvs no 2014.gada ir divas trešdaļas no dalībvalstu skaita, balstoties uz vienlīdzīgas rotācijas principu. Tāpat jaunais līgums izveido augstā pārstāvja kopējās ārpolitikas un drošības politikas jautājumos amatu. Augstais pārstāvis vadīs ES Ārlietu padomi un vienlaicīgi būs Eiropas Komisijas loceklis un tās priekšsēdētāja vietnieks. Viņu ar kvalificēto balsu vairākumu ievēl Eiropadome pēc Eiropas Komisijas priekšsēdētāja piekrišanas.

Ar līgumu tiek noteikta ES Ārējās darbības dienesta izveide. Dienestu veidos pārstāvji no ES institūcijām un dalībvalstīm, kas palīdzēs augstajam pārstāvim īstenot ES ārpolitiku. Tāpat līgums paredz, ka aizsardzības jomā var tikt veidota strukturēta sadarbība, lai uzlabotu kopīgo drošību, un ievieš solidaritātes klauzulu aizsardzības jomā.

Lisabonas līgums paredz, ka brīvības, drošības un tiesiskuma telpā pamata lēmumu pieņemšanas procedūra būs koplēmums. Vienlaicīgi tiek noteikts, ka dalībvalstis var vērsties ar problēmjautājumu ES Padomē, ja tiek skartas tās vitālas intereses attiecīgajā brīvības, drošības un tiesiskuma telpas jomā.

Lisabonas līgums nodrošina juridisko pamatu vienotas Eiropas enerģētikas politikas veidošanai, ietverot dalībvalstu solidaritātes principu, paplašina Eiropas Kopienu Tiesas jurisdikciju, aptverot lielāko daļu ES darbības jomu, izņemot ārpolitiku un drošības politiku.

Ar līgumu tiek nodrošināta vienkāršota procedūra pārejai no vienbalsības ES Padomē uz kvalificēto balsu vairākumu vai no īpašās likumdošanas procedūras uz parasto, tiek nodrošināta vienkāršotāka ES pamatlīgumu grozīšanas procedūra un paredzēta iespēja dalībvalstīm izstāties no ES.

Latvijas Ārlietu ministrija (ĀM) norāda, ka sabiedrības informēšanai par Lisabonas līgumu sagatavota publikācija ES informācijas aģentūras izdevumam par Līgumu par Konstitūciju Eiropai 2007.gada augustā, sagatavotas faktu lapas ES informācijas aģentūrai par Lisabonas līgumu un procesu no Līguma par Konstitūciju Eiropai līdz Lisabonas līgumam.

Tāpat notikusi ekspertu dalība publiskajās diskusijās par Lisabonas līgumu, sniegti priekšlasījumi par Lisabonas līgumu dažādām sabiedrības grupām, piemēram, skolotājiem, bibliotekāriem, skolēniem, un notikusi regulāra aktuālās informācijas publicēšana par Lisabonas līgumu un tā izstrādi ĀM interneta mājaslapā.

Kā norāda ĀM, iebildumi no sabiedrības puses netika saņemti. Par normatīvo aktu sabiedrība tiks informēta, to publicējot oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis".

Kā ziņots, Lisabonas līgums tika parakstīts 2007.gada 13.decembrī Lisabonā. 2007.gada 17.decembrī Lisabonas līgumu pirmā no ES dalībvalstīm ratificēja Ungārija. 2008.gada 29.janvārī Lisabonas līgumu ratificēja Slovēnija un Malta.

 

Intervija ar Aleksandru Vešnakovu: Spiegu skandāls – «liels ziepju burbulis»

Juris Paiders,  NRA  04/11/08    Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs.

– Kādi, jūsuprāt, ir Latvijas un Krievijas abpusējo attiecību stratēģiskie mērķi pēc tam, kad ir atrisināts robežlīguma jautājums?

– Galvenais mērķis Latvijas un Krievijas attiecībās ir tālāk sekmēt pēdējā laika dinamiku, lai izveidotu draudzības un uzticības gaisotni savstarpējās attiecībās. Lai šo mērķi sasniegtu, vēl ir jāveic daudzi uzdevumi – jāpabeidz darbs ar divpusējiem līgumiem, kas ir saskaņošanas stadijā, kā arī jāsagatavo augstākā un augsta līmeņa vizītes, kuras ir ieplānotas šogad. Daudzi pasākumi notiks saistībā ar Krievijas dienām Latvijā.

Kā piemērus šādiem līgumiem varu nosaukt līgumu par investīciju aizsardzību, līgumu par dubultu nodokļu neaplikšanu, līgumu par tūrisma attīstību. Viens no piemēriem ir līgums par diplomātisko pārstāvniecību īpašuma tiesībām. Darba kārtībā ir vairāk par desmit līgumiem. Vairāki no tiem, domāju, varētu tikt parakstīti jau šogad.

Esmu pārliecināts – ja ir politiskā griba, tad mērķi ir sasniedzami. Atgādināšu, ka, pagājušā gada decembrī, Rīgā viesojoties Krievijas ārlietu ministram Sergejam Lavrovam, tika pausta izpratne par to, ka ir nepieciešami turpmāki soļi attiecību uzlabošanā un ka politisks dialogs ir jāattīsta arī visaugstākajā līmeni.

Tagad noris sagatavošanas darbi, lai Baltijas jūras valstu samitā Rīgā 3.–4. jūnijā piedalītos Krievijas valdības vadītājs. Nav izslēgts, ka samita laikā notiktu arī divpusēja tikšanās. Tajā pašā laikā Rīgā notiks Latvijas ierosinātais Baltijas ekonomiskais forums, kurā piedalīsies ietekmīgu Krievijas ekonomisko struktūru vadītāji.

Gada otrajā pusē ir gaidāma Latvijas Valsts prezidenta Valda Zatlera vizīte Maskavā. Tas būs nozīmīgs divpusējo attiecību notikums, kas var kļūt par būtisku stimulu abpusējo attiecību attīstībā. Galvenais uzdevums ir vizītes saturiskās daļas sagatavošana, lai tai būtu svarīgs piepildījums. Tieši tāpēc saspringtā grafikā tiek sagatavoti parakstīšanai tādi dokumenti kā līgums par investīciju aizsardzību, līgums par dubultu nodokļu neaplikšanu. Turklāt Latvijas Valsts prezidenta vizītes laikā varētu tikt parakstīts līgums par atvieglotu vīzu režīmu pierobežu teritoriju iedzīvotājiem un par tūrisma attīstību. Tūrisma līgums jau ir saskaņots ekspertu līmenī.

Nākamais solis robežas juridiskajā noformējumā ir robežas demarķēšana. Tas ir liels darbs, un katrā pusē tiks izveidotas demarkācijas komisijas. Ļoti iespējams, ka tās darbu sāks jau šovasar.

Galvenais ir jāsaglabā virzība uz savstarpēji izdevīgu sadarbību, uz attiecību pragmatismu, atsakoties no to jautājumu politizācijas, kuros mums ir domstarpības. Šāda attieksme jau ir pierādījusi savu efektivitāti.

– Latvijas specdienestu vadība izplata paziņojumus par Krievijas izlūkošanas aktivitāšu pieaugumu, savukārt var vērot tik tiešām attiecību uzlabošanās pazīmes. Kas ir tuvāk patiesībai?

– Varu piekrist, ka attiecību uzlabošanās ir reāls fakts. 2007. gadā to apstiprina gan daudzās vizītes, gan parakstītie starpvalstu dokumenti. Tas liecina, ka pieaug pragmatisms, orientēts uz abpusēji izdevīgu sadarbību. Minēšu vēl vienu piemēru, kas apstiprina attiecību uzlabošanos. Tirdzniecības apgrozījums gada laikā ir audzis par vairāk nekā 40 procentiem un pārsniedzis trīs miljardus ASV dolāru.

Kas attiecas uz dažādiem paziņojumiem par izlūkošanas darbu, man kā neprofesionālim šajā jomā tos ir grūti komentēt. Runājot par neseno "spiegu skandālu", vēlētos atgādināt, ka mēs neesam saņēmuši kaut cik saprātīgu atbildi uz pilnīgi loģisku jautājumu: kas tika inkriminēts mūsu darbiniekam? Tieši pretēji, spriežot pēc dažu augstu Latvijas amatpersonu paziņojumiem, kas bija lasāmi presē, viss šis notikums bijis "liels ziepju burbulis", kas uzpūsts, lai izdabātu kaut kādiem politiskajiem spēkiem.

Tas ir neloģiski – uzlabot attiecības un vienlaikus runāt par kaut kādu nelegālu "spiegošanas" darbību.

Manuprāt, lielākā daļa Latvijas ministru, politiķu un deputātu – un tāds viedoklis man ir ieveidojies pēc iepazīšanās sarunām – ir par attiecību uzlabošanu, nevis konfrontāciju.

– Vai ir plānots palielināt konsulātu tīklu un atvērt tos pilsētās, kurās ir lielākas Krievijas pilsoņu saimnieciskās aktivitātes, piemēram, Jūrmalā?

– Pašlaik konsulāta darbs tiek veikts trīs vietās. Ir konsulāta nodaļa pie vēstniecības Rīgā, kurai ir jāaptver Latvijas centrālā daļa. Ģenerālkonsulāts strādā Daugavpilī, un tam jāaptver Latgale. Ģenerālkonsulāts Liepājā pārklāj Latvijas rietumdaļu. Kopumā šāda sistēma darbojas efektīvi, tomēr vasarā, kad ceļotāju un līdz ar to izsniedzamo vīzu skaits ir liels, darba režīms ir saspringts. Jāņem vērā, ka apmaiņa ar diplomātiskajām pārstāvniecībām un konsulātiem notiek atbilstoši diplomātiskajam protokolam un balstās uz paritātes principu. Krievija vienpusēji nevar papildus atvērt konsulātus Latvijā. Tas ir abpusēji saskaņojams jautājums un darba kārtībā pašlaik nav iekļauts.

– Jūsu viedoklis par ierosinājumiem – piemēram, pārdomāt šādu priekšlikumu ieteica a/s Ventspils nafta valdes priekšsēdētāja Olga Pētersone – pāriet tranzīta biznesa norēķinos no ASV dolāra uz Krievijas rubli?

– Krievija īsteno politiku, lai nostiprinātu savu nacionālo valūtu – rubli. Konkrēti tiek izskatīta iespēja izveidot Krievijas naftas biržu, kur norēķini par naftas kvotām notiktu rubļos. Šādi lēmumi tiek pieņemti valdības līmenī. Savukārt par O. Pētersones kundzes ideju man jāteic, ka viņas iniciatīva ir ievērības cienīga.

Jāpiebilst, ka liela daļa to Krievijas pilsoņu, kuri savus uzkrājumus ilgstoši veidoja ASV dolāros, tagad pakāpeniski atsakās no dolāriem par labu Krievijas rublim. Tātad tas ir izdevīgi un liecina par uzticības pieaugumu Krievijas valūtai.

– Vai ticat, ka ir iespējams tuvākajā laikā atjaunot naftas tranzītu caur Ventspili, izmantojot cauruļvadu?

– Krievija ziemeļrietumu virzienā ir uzbūvējusi Primorskas termināli ar vairāk nekā 70 miljonu tonnu jaudu. Protams, mēs Primorsku esam ieinteresēti maksimāli noslogot un nodrošināt šā projekta rentabilitāti, īpaši tāpēc, ka Primorskā ir investēti Krievijas līdzekļi. Tāpēc arī Ventspils virziens, kas pirms pieciem gadiem bija vienīgais, ir zaudējis savu monopolstāvokli. Protams, ja ieguve sasniegs tādu līmeni, ka Primorska nespēs pārkraut visus apjomus, tad Krievija meklēs citus energoresursu eksporta virzienus. Tomēr tuvākajā laikā Ventspils virziena naftas vada darbības atjaunošana netiek plānota. Turklāt, kas attiecas uz Ventspils virziena naftas produktu cauruļvadu, tas strādā ar jaudu, kas par 20 procentiem pārsniedz projektēto. Krievija ir ieinteresēta eksportēt nevis izejvielas, bet produkciju ar lielāku pievienoto vērtību.

Piemēram, pēdējā laikā Latvijā un citās ES valstīs tiek izteikta kritika par to, ka Krievija palielina eksporta tarifus apaļkokiem. Jā! Tā ir ekonomiskā svira, valsts politika, lai pārstrāde notiktu Krievijā. Krievija nevēlas tikai eksportēt izejvielas, Krievijai jāattīsta izejvielu pārstrādes jaudas. Ikviena valsts aizstāv savas intereses.

– Latvijas nepilsoņiem nav vajadzīgas vīzas braucieniem uz ES valstīm, bet uz Krieviju ir. Vai kaut kas mainīsies?

– Pašlaik Krievijas valsts domē tiek izskatīti likumu labojumi, kas vienkāršotu robežas šķērsošanu un vīzu saņemšanu, un iespējams, ka šīs izmaiņas tiks attiecinātas arī uz Latvijas nepilsoņiem. Tomēr es neprognozētu likuma galīgo variantu, jo, apspriežot vīzu jautājumu, jāņem vērā, ka Latvija ir ES un Šengenas līguma dalībvalsts, un tas nozīmē, ka robežas šķērsošana nav tikai Krievijas un Latvijas divpusējo attiecību, bet gan Krievijas un ES attiecību jautājums.

– Kādi ir pirmie Krievijas tautiešu pārcelšanās programmas rezultāti? Par šo programmu ir sajūsmā pat Latvijas vislielākie nacionālisti.

– Jau šodien var apgalvot, ka valsts programma, kas atbalsta tautiešu labprātīgu pārcelšanos uz Krieviju no ārvalstīm, ir ieinteresējusi Latvijas iedzīvotājus. Par to liecina no Latvijas uz Krievijas federālo migrācijas dienestu nosūtīto pieteikumu skaits.

Atbilstoši datiem līdz šā gada 31. martam ir iesniegti 355 pieteikumi pārcelties uz Krieviju, kopā ar ģimenes locekļiem tie būtu 667 cilvēki. No pieteikušos kopskaita 76 personām ir Krievijas pilsonība, 110 ir Latvijas pilsoņi, bet 165 ir Latvijas nepilsoņi. Pieteikumus ir iesnieguši arī Kazahijas, Ukrainas un Baltkrievijas pilsoņi.

137 pieteicējiem ir augstākā izglītība, bet pieteicēju lielākā daļa ir vecuma grupā no 30 līdz 50 gadiem.

Valsts programma, atbalstot tautiešu labprātīgu pārcelšanos, ir viens no virzieniem, kā tiek risinātas Krievijas demogrāfiskās problēmas. Pārceļotāji no Latvijas tiek aicināti uz tiem Krievijas reģioniem, kur ir vislielākā vajadzība. Valsts programmā piedalās 12 Krievijas Federācijas apgabali un novadi (Kaļiņingradas, Kalugas, Irkutskas, Ļipeckas, Novosibirskas, Tveras, Tambovas un Tjumeņas apgabali, kā arī Krasnojarskas un Primorskas novadi).

Jau ir izsniegtas 26 apliecības – kopā ar ģimenes locekļiem 38 cilvēkiem. 23 pieteicēji gatavojas pārcelties uz Kaļiņingradas apgabalu, divi uz Ļipeckas apgabalu, bet viens – uz Kalugas apgabalu. Jau ir izbraucis 21 pieteicējs, kopā ar ģimenes locekļiem tie būtu 32 cilvēki. Programmas veiksme lielā mērā ir atkarīga no pārceļotājiem piedāvātajām iespējām un atbalsta reģionālajā līmenī. Atbildot jūsu pieminētajiem nacionālistiem, jāteic, ka viņiem būtu nevis jāpriecājas, bet gan vajadzētu uztraukties, jo no Latvijas pašlaik brauc projām desmitiem tūkstošu latviešu. Laikam cilvēki ar kaut ko nav apmierināti, ka pamet savu dzimteni.

– Krievijas prezidenta vēlēšanu laikā tika paustas sūdzības un pārmetumi, ka balsošanas vietu skaits Baltijā ir nepietiekams Krievijas pilsoņu skaitam.

– Nevaru komentēt situāciju pārējās Baltijas valstīs, bet par vēlēšanu norisi Latvijā šādas sūdzības nav izteiktas, kaut gan Latvijā dzīvo vairāk nekā 20 000 Krievijas pilsoņu. Mums, ņemot vērā Krievijas domes vēlēšanu pieredzi, izdevās izvairīties no lielām rindām pie vēlēšanu iecirkņiem. Līdzīgi kā tas bija 2007. gada decembrī, arī šogad tika organizēti izbraukuma balsojumi pilsētās, kur ir visvairāk Krievijas pilsoņu. Šāda balsošana notika Jelgavā, Ventspilī, Alūksnē, Ogrē, Jēkabpilī un Rēzeknē.

Ir jāsaprot, ka vēstniecības ir citas valsts teritorijā un nevar veikt darbības, tostarp organizēt vēlēšanu iecirkņu darbu, nesaskaņojot tās ar attiecīgās valsts varu. Man ir jāizsaka liela pateicība Latvijas Ārlietu ministrijai par atļauju organizēt izbraukuma balsojumus.

Pašlaik neredzu īpašu vajadzību palielināt iecirkņu skaitu Latvijā. Mēs vairākkārt esam lūguši atļaut organizēt balsošanu nevis vēstniecības telpās, bet piemērotākā ēkā, piemēram, Kongresu pilī, taču šāda atļauja nekad nav dota.

Kopumā Krievijas prezidenta vēlēšanās 2. martā piedalījās 14 000 Krievijas pilsoņu, t.i., aptuveni par tūkstoti vairāk nekā Krievijas parlamenta vēlēšanās decembrī. Tas, manuprāt, liecina, ka ir augusi Krievijas valsts varas un prezidenta institūcijas autoritāte. Šogad rindu nebija arī tāpēc, ka es sabiedrības informēšanas līdzekļos aicināju Krievijas pilsoņus nenākt laikposmā starp pulksten 12 un 15, kad citgad Rīgā bija garas rindas. Iespējams, tieši tāpēc 2. martā izdevās vēlētāju plūsmu sabalansēt.

– Kādi ievērojamākie kultūras apmaiņas notikumi ir sagaidāmi šogad?

– 2007. gada 29. maijā Rīgā Krievijas Kultūras un kino federālās aģentūras vadītājs M. Švidkojs ar Latvijas Kultūras ministrijas valsts sekretāri S. Zvidriņu parakstīja protokolu par apmaiņu ar kultūras dienām. Latvijas kultūras dienas Krievijā startēja 2007. gada 17. oktobrī, kad uz Maskavas Lielā teātra jaunās skatuves sākās Latvijas Nacionālas operas viesizrādes. Maskavā notika Latvijas plakātu un fotogrāfiju izstādes, Raimonda Paula koncerts. Ieplānotas Rīgas jaunā teātra viesizrādes.

Krievijas kultūras dienas Latvijā šogad paredzētas no 16. jūlija līdz 30. novembrim. Tās atklās Krievijas Valsts akadēmiskā Lielā teātra viesizrādes uz Latvijas Nacionālās operas skatuves. Ieplānoti tādi pasākumi kā mūsdienu Krievijas mākslas izstāde, Krievijas kino festivāls, kā arī jau lielu popularitāti ieguvušais teātra festivāls Zelta maska. Kopumā var teikt, ka 2008. gads kultūras jomā būs spilgts un pasākumiem pārpilns.

– Vai plānojat apmeklēt vispārējos dziesmu svētkus?

– Noteikti.

– Kurus Latvijas produktus jau esat novērtējis kā kvalitatīvus?

– Piena produktus. Par tiem biju dzirdējis jau Maskavā, bet te uz vietas pārliecinājos, ka tie ir kvalitatīvi. Var pamanīt, ka Latvijā ir liels pieprasījums pēc precēm, kas importētas no Krievijas, piemēram, pēc Severstaļlat metālizstrādājumiem.

– Ja kāds ceļo uz Krieviju, tad draugi un paziņas parasti aicina atvest grāmatas un zāles.

– Jā! Krievijā izgatavotie medikamenti daudzos gadījumos ir tikpat kvalitatīvi kā citās valstīs ražotie, turklāt ir ievērojami lētāki. Diemžēl Krievijas medikamenti tikpat kā nav redzami vietējā tirgū. Ir problēmas apmierināt vietējo pieprasījumu arī pēc Krievijas grāmatām. Pieprasījums pēc Krievijas grāmatām ir liels, un par to varēju pārliecināties, redzot izstādes Grāmata 2008 panākumus.

– Kas jūs visvairāk izbrīnīja, pēc ilgāka laika atgriežoties Rīgā?

– Visvairāk mani pārsteidza klimats šogad. Iebraucu 11. februārī – vajadzētu būt ziemai, bet temperatūra plus pieci, zaļi mauriņi. Sniega nav...

Kas visvairāk izbrīnīja? 16. marta notikumi. Biju par tiem dzirdējis, bet bija grūti saprast to, ko ieraudzīju – kā tiek heroizēti tie, kas dienēja Vaffen SS. Jā, šiem cilvēkiem 20. gadsimta vidū neklājās viegli. Taču kā var viņus heroizēt? Biju ļoti sašutis par jauniešu organizāciju paziņojumiem, kurām bija galvenās lomas šajos notikumos, par to, ka tās, lūk, nodemonstrēja, kas ir Rīgas saimnieki. Pēc šādas loģikas īstie pilsētas saimnieki ir bijušie Vaffen SS leģionāri, kuri zvērēja uzticību fīreram, un viņu atbalstītāji. Varbūt tā ir demokrātija, bet tieši šāda demokrātija ļāva Hitleram tikt pie varas. Tas ir ļoti bīstami. Vai mēs tiešām esam aizmirsuši, ka Hitlers izraisīja Otro pasaules karu, kurā gāja bojā desmitiem miljonu dzīvību? Krievija, Eiropa un, es ceru, Latvija to nekad neaizmirsīs.

 

Samazinās automašīnu rindas uz Latvijas un Krievijas robežas

LETA  04/12/08    Pagājušajā diennaktī samazinājušās kravas automašīnu rindas uz Latvijas un Krievijas robežas, informēja Valsts robežsardzē.

Terehovas robežkontroles punktā sestdien izbraukšanu no valsts gaidīja 250 kravas automašīnas, kas ir par 50 automašīnām mazāk nekā piektdienas rītā.

Savukārt Grebņevas robežkontroles punktā rindā gaidīja 130 kravas automašīnas, kas ir par 90 automašīnām mazāk nekā piektdien.

Kā ziņots, garākā automašīnu rinda uz Latvijas un Krievijas robežas bija izveidojusies 2007.gada 24.decembrī, kad izbraukšanu no valsts gaidīja kopumā 2220 transportlīdzekļu. Terehovā rindā stāvēja 1320 kravas automašīnas, bet Grebņevā - 900 transportlīdzekļi.

Savukārt garākā rinda vienā robežkontroles punktā bija 2007.gada 16.augustā, kad Terehovā rindā gaidīja 1700 kravas automašīnas. Toreiz pirms Grebņevas un Terehovas robežkontroles punktiem kopumā bija 1900 kravas auto.

 

Zatlers Vašingtonā tiksies ar Bušu

DELFI  04/18/08    Valsts prezidents Valdis Zatlers pirmdien dosies nedēļu ilgā vizītē uz ASV, kur Vašingtonā ceturtdien tiksies ar ASV prezidentu Džordžu Bušu un ASV viceprezidentu Diku Čeiniju.

Savukārt piektdien Zatlers tiksies ar ASV Valsts sekretāri Kondolīzu Raisu, portālam "Delfi" norādīja prezidenta kanceleja.

Tāpat vizītes laikā Zatlers noliks ziedus pie Ārliengtonas memoriāla un memoriāla Komunisma upuru piemiņai, teiks uzrunu ASV – Baltijas biedrības un memoriāla fonda pārstāvjiem, tiksies ar ASV senatoru Ričardu Lugaru, kā arī citām augstām ASV valsts amatpersonām un Amerikas Latviešu apvienības (ALA) vadītājiem.

Paredzēts, ka Zatlers pasniegs arī Triju Zvaigžņu ordeni ALA biedriem - politologam, vēsturniekam un Amerikas Latviešu apvienības sabiedriskajam darbiniekam Mārim Arturam Manteniekam, Amerikas Latviešu apvienības priekšsēdim Mārtiņam Duhmam, Daugavas Vanagu Centrālās Valdes priekšsēdim Jurim Augustam, Daugavas Vanagu ASV zemes valdes priekšniekam Zigurdam Visvaldim Rīderam.

Vizītes noslēgumā Zatlers noliks ziedus pie Latvijas skulptūras un karoga Klīvlendas skulptūru dārzā.

Vizīte ASV notiks visu nākamo nedēļu – no pirmdienas līdz svētdienai.

 

 

 

Kažociņa apstiprināšanā...

 

 

Intervija ar Dzintaru Jaundžeikaru: Kuru grupu interesēm kalpo SAB

Ritums Rozenbergs, Uldis Dreiblats  NRA  04/10/08    Nesagaidot no Satversmes aizsardzības biroja (SAB) noliegumu pieredzējušā un ietekmīgā politiķa Gundara Bērziņa teiktajam par SAB darbošanos pret Latvijas politiķiem, Neatkarīgā vērsās pie SAB direktora Jāņa Kažociņa ar lūgumu sniegt interviju. Uzzinājis jautājumu loku, ko vēlamies noskaidrot, J. Kažociņš no intervijas atteicās. Neatkarīgajai nekas cits neatlika, kā attiecīgos jautājumus uzdot personai, kurai būtu jāveic SAB uzrauga funkcija un līdz ar to teorētiski būtu arī jāzina, cik pamatotas ir runas par specdienestu politisko angažētību. Šajos jautājumos viskompetentākais ir Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītājs Dzintars Jaundžeikars.

– Vairāki mediji un daži politiķi apgalvo, ka Jāņa Kažociņa darbība SAB direktora amatā bijusi veiksmīga. Vai arī jūs tā uzskatāt?

– Parlamentārai kontrolei vajadzētu būt augstākajai institūcijai pār specdienestiem, tomēr likumdošanā tas nav sakārtots. Proti, nav noteikts, kā šo kontroli veikt. Tāpēc mums par specdienestu darbību ir informācijas vakuums. Viena lieta ir informācija, ko sniedz paši specdienesti, cita lieta – kā parlamentāriešiem to ir iespējams izkontrolēt.

Kopumā jāteic, ka valsts drošības iestādes līdz šim strādājušas pietiekami labi – lielas katastrofas un asinsizliešanas pie mums nav notikušas. Tomēr ir lietas, par kurām jārunā. Piemēram, skandāls Baltkrievijā saistībā ar Latvijas diplomātu un pornogrāfiju. SAB bija jākontrolē un jāuzrauga, kādi darbinieki kurā valstī var strādāt. SAB ir jāzina, kādas problēmas var kaitēt mūsu valsts tēlam un prestižam. Tāpat es neuzskatu, ka SAB vadībai un darbiniekiem būtu jāsniedz intervijas un skaidrojumi presē par dienesta darbības detaļām. Tā, manuprāt, bija klaja izrādīšanās pirms priekšnieka pilnvaru termiņa beigām. Vēl mēs redzējām, ka noteikta mediju grupa jau ilgi pirms SAB direktora pilnvaru termiņa beigām akcentēja un aktualizēja šo notikumu. Tas liecina par to, ka ir noteikta interešu grupa, kas dara visu iespējamo, lai tikai SAB direktora amatā paliktu konkrēta persona – Jānis Kažociņš.

– Mēs redzam: šī mediju grupa uzsver, ka līdzšinējais SAB direktors ir strādājis labi. Vai tiešām Kažociņš un viņa padotie iet pie šīs mediju grupas un informē, cik labi tiek strādāts?

– Dzirdēju Kārli Streipu raidījumā stāstām, ka Kažociņš ļoti labi strādā, jo Streips viņu ļoti ilgi pazīstot. Vēl Streips paziņoja, ka viņš zinot, ka Jaundžeikaru, Jāni Šmitu un Aināru Šleseru noteikti jāizmet no Saeimas. To klausoties, man tiešām rodas neizpratne: vai tiešām Streipam ir izsniegta pielaide valsts noslēpumam un arī pielaide NATO informācijai? Man šīs abas pielaides ir kopš darba sākuma Saeimā, līdz ar to man pienāktos zināt, kādā veidā specdienesti organizē darbu. Nacionālās drošības padomē ir astoņas amatpersonas – tās tad arī varētu spriest par specdienestu darbu. Bet kā par specdienestu darbu var spriest Streips un citi mediju pārstāvji? Vēl saņēmu vēstuli no Transatlantiskās jaunatnes organizācijas, kurā pausta prasība tālākam darbam noteikti apstiprināt Kažociņu – viņš ļoti labi strādājot, viņš skaidri un gaiši esot pateicis, ka plānotie grozījumi drošības iestāžu likumos nekam neder un ka tādus nedrīkstot pieņemt. Lasot šādu vēstuli, manī radās pārdomas: vai tiešām pirms vēstules tapšanas šajā organizācijā notikusi Kažociņa uzstāšanās un vai tiešām viņš par šiem likumiem tā ir teicis un aicinājis vākt parakstus referenduma rīkošanai? Būtībā sanāk tāpat, kā bija ar grozījumiem drošības iestāžu likumos. Kad cilvēkiem vaicāju: vai zināt, par ko parakstāties, un vai zināt, kas ir grozījumu būtībā, atbilde parasti bija šāda: "Nē, nezinu, bet prezidente taču teica, ka tā vajag!"

Šie spriedelējumi, kā strādājis Kažociņš, ir tikai tautas musināšana un demagoģija. Tā rada iespaidu, ka ir noteikta cilvēku grupa, kurai šī kandidatūra ir ļoti vajadzīga.

– Ja pieņemam, ka Kažociņš nav staigājis apkārt ar priekšlasījumiem par SAB darbu, tad sanāk, ka tā jau ir tīra politika. Vai varat noformulēt, kas tā par ļaužu grupu, kurai Kažociņš ir ļoti izdevīgs?

– To pārstāv mediji: laikraksts Diena un daļēji arī Latvijas Avīze, kas publicēja pirmo izklāstu saistībā ar krievu spiega izraidīšanu. Jautājums: kas stāv aiz šiem laikrakstiem, kas ir šo laikrakstu saimnieki? Dienu daudzas lietas saista ar Sorosa fonds – Latvija darbību. Kam pieder Latvijas Avīze, arī ir zināms.

– Ko Kažociņš viņiem labu jau ir izdarījis un ko var izdarīt?

– Šādā griezumā Kažociņu neviens nav vērtējis. Mēs šādu izmeklēšanu neesam veikuši. Minētā tendence manī rada bažas, jo mēs taču esam neatkarīga demokrātiska valsts, un jautājums par specdienestu vadītājiem jālemj kompetentām amatpersonām. Ir jūtams acīmredzams spiediens gan uz Saeimu, gan uz ministriem, lai viņi neuzdrošinātos Kažociņu mainīt un domāt kaut kā savādāk. Masu medijos tiek draudēts – ja netiks nosaukta Kažociņa kandidatūra, tūlīt pat tiks organizēti protesti un piketi. Ja šādas akcijas tiešām tiks organizētas slepenā dienesta vadītāja aizstāvībai, tad tas nepārprotami pierādīs, ka šī kandidatūra nav politiski neitrāla.

Kažociņa kungs man ir teicis, ka viņš esot politiski neitrāls un nepārstāvot nevienu partiju. Nevar būt pat runas, ka kāda drošības iestāde varētu būt orientēta uz kādu konkrētu politisko spēku. Dienesti var īstenot tikai tos uzstādījumus, kādus sniedz valdība un apstiprina Saeima. Taču, ja uzsākta šāda ažiotāža, tad loģiski rodas aizdomas, ka šī persona tomēr nav politiski neitrāla.

– Neoficiāli tiek runāts arī par specdienestu vadītāju rotācijas iespēju. Vai jūs saskatāt rotācijas

lietderību?

– Katrā ziņā es par to runāšu Nacionālās drošības padomē. Ja kāds uz ilgu laiku iesēžas vienā amatā, viņam sāk šķist, ka dienestā viss ir kārtībā. Atnākot šajā amatā citai personai no līdzīga dienesta, tā uzreiz pamana nepilnības un dienesta pilnveidošanas iespējas. Šāda rotācija valstij dotu lielu labumu. Bet rotācija vajadzīga ne tikai slepenajos dienestos. Savulaik ļoti populāri bija skandināt par kadru rotāciju Robežsardzē, Valsts policijā, muitā. Reālajā dzīvē tas gan netika pilnībā īstenots. Mums brīžiem trūkst konsekvences. Atminos, kad amatā tika celts pirmais SAB vadītājs, tad ar milzīgu degsmi tika runāts, ka SAB vadītājam jābūt ar jurista izglītību. Ieceļot nākamo vadītāju, vēl skaļāk tika runāts, ka viņš var arī nebūt jurists, un tādēļ pat tika grozīts likums. Tas liecina, ka uzstādījumi mainās atbilstoši jau iepriekš izraudzītai personai.

– Ja Nacionālajā drošības padomē runāsiet par rotācijas principa ieviešanu, vai neradīsies iekšpartejiska pretruna? Jūsu partijas vadītājs Ainārs Šlesers taču paziņojis, ka Kažociņš ir visoptimālākā kandidatūra SAB vadītāja amatā.

– Mums partijā par SAB vadītāju nav lemts.

Mums katram ir savi pienākumi. Man uzticēts vadīt Nacionālas drošības komisiju. Partijas vadītājs vienmēr ir teicis: ja jums ir jālemj, jūs arī pieņemiet lēmumu, tas ir jūsu darbs. Šlesers, tāpat kā tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš, runājot par Kažociņu, atklāja savas personīgās domas.

– Savukārt Gundars Bērziņš atklāja vairākus pārsteidzošus faktus, kurus SAB līdz šim tā arī nav noliedzis. Vai komisijā esat sprieduši par to, kādēļ SAB savervējis par ziņotāju Ministru kabineta locekli un izsekojis vairākus valdības vīrus?

– Mēs par to runājām un runāsim Nacionālajā drošības komisijā. Protams, Gundars Bērziņš pats atbild par to, ko viņš ir teicis. Viņš zina, ko runā, jo viņam ir pietiekami labi informācijas avoti. Viņš arī Saeimā un augstos amatos bijis daudz ilgāk nekā es. Viņš joprojām ir viens no redzamākajiem Tautas partijas vadītājiem. Komisija tagad atturas prasīt Kažociņam, lai viņš skaidro šos jautājumus, jo tad tas tiks traktēts kā spiediena izdarīšana uz viņu pirms pilnvaru termiņa beigām. Un tomēr šie jautājumi pilnīgi noteikti tiks diskutēti arī Nacionālajā drošības padomē.

– Vai esat kaut ko dzirdējuši par ārvalstu pieredzi: kas tur notiek, ja atklājas, ka kāds specdienests ir izsekojis ministru?

– Esam bijuši Vācijā, kur apmeklējām Bundestāga Nacionālo drošības komisiju un iepazināmies ar parlamentāro kontroli tur. No šīs pieredzes varu secināt tikai vienu: ja Vācijas presē parādītos līdzīgas ziņas un šos faktus pirms tam nebūtu zinājusi attiecīgā parlamenta nacionālās drošības komisija, tad rastos jautājums par atbildīgo personu palikšanu amatā. Vācijā parlamentārā kontrole ir ļoti smalki izstrādāta. Viņi veikuši pētījumus, kā parlamentārā kontrole darbojas visā Eiropas Savienībā. Vācijā parlamentārās kontroles komisijas deputāti var piesaistīt ekspertus, speciālistus specdienestu kontrolei. Pie mums turpretī izraisījās skandāls par to, vai var kontrolei piesaistīt bijušo SAB vadītāju Laini Kamaldiņu, kurš pirms tam bija saņēmis visas augstākās pielaides. Rodas jautājums: kā cilvēks varēja saņemt pielaides, ja par viņa lojalitāti valstij ir šaubas?

– Vai bijāt saņēmuši kādus iebildumus no partnerdienestiem par toreiz sagatavotajiem drošības iestāžu likumprojektiem?

– Līdz pat šai dienai no NATO pārstāvniecības neesmu saņēmis nevienu oficiālu vēstuli, ka šie grozījumi varētu apdraudēt NATO slepenību.

– Bet Kažociņš televīzijā izteicās, ka divi lieli partnerdienesti iebilstot pret šiem grozījumiem. Varbūt viņam tie tika izteikti?

– Atkārtoju: līdz pat šai dienai neesmu saņēmis nevienu oficiālu dokumentu ar iebildēm. Tobrīd NATO mūs pārstāvēja Raimonds Rožkalna kungs. Viņam par iebildēm vajadzēja ziņot Nacionālās drošības komisijai, bet šāda ziņojuma nebija. Šis gadījums ir pierādījums tam, ka lēmumu pieņemšanas procedūra mums nav sakārtota. Varam parunāt arī par to, kā mūs informē, piemēram, par spiegu izraidīšanu. Nacionālās drošības komisijas vadītājs tiek nostādīts fakta priekšā pēc tam, kad prese jau sen zina, kāds spiegs ir izraidīts. Te gan nevar vainot Kažociņa kungu. Šeit jāvaino pats parlaments un valdība.

– Jūs apgalvojat, ka par krievu spiega izraidīšanu uzzinājāt tikai pēc viņa izraidīšanas fakta?

– Tā tas bija.

– Bet ministri taču to zināja?

– Tomēr augstākā uzraudzības institūcija ir Nacionālās drošības komisija Saeimā. Tad jau parlaments mums vairs vispār nav vajadzīgs. Tad jau parlamentam nevajag prasīt atļauju arī karaspēka ievešanai Afganistānā.

– Vai būtu pamatoti no kandidāta SAB direktora amatam prasīt izpratni par parlamentārās kontroles nepieciešamību?

– Daļai Saeimas un arī Ministru kabineta šķiet, ka pašiem dienestiem jārada specdienestu kontroles likumdošana. Bet es neesmu redzējis nevienu gadījumu, kur struktūrai būtu pienākums izstrādāt kontroles mehānismu sev pašai. Tas taču ir absurds. Parlamentāro kontroli var izstrādāt tikai parlamentā – tā juridiskais birojs un attiecīgie speciālisti.

– Gundars Bērziņš minēja, ka no čekas maisiem izņemti tie, kuri piekrituši sadarboties ar SAB. Vai tā ir?

– Nezinu. Bērziņam, iespējams, ir zināms kas vairāk. Bet jautājums par čekas maisiem ir būtisks. Zinot, cik personu kartīšu čekas maisos bija sākumā un cik tajos ir palikušas šobrīd, var secināt, ka starpība ir pietiekami liela, lai lemtu, ko ar šiem maisiem darīt. Tie, kuri reāli ar čeku sadarbojās, no maisiem tika izņemti pirms maisu pārņemšanas. Kā man ir stāstīts, maisu satura publicēšana bija izdevīga Krievijai, lai tur skaidri varētu secināt, kuri no maisu satura ir pazuduši. Tie, kas miruši, ir miruši. Tie, kuru vārdi publicēti, vairs nav bīstami. Bet tie, kuriem tur vajadzētu būt – un Krievijā zina, kuriem tur jābūt – un kuru tur nav, tie ir potenciāli vervējami sadarbībai ar Krievijas specdienestiem. Tā man stāstīja viens augsta ranga ierēdnis, kas šīs lietas ļoti labi pārzina.

– Vēl Gundars Bērziņš teica, ka vienam pazīstamam politiķim iedota pielaide, lai gan viņam bijusi būtiska finansiāla atkarība no personas, kas nepārstāv NATO valsti. Vai esat par to informēts?

– To nevaru pārbaudīt. Komisijā varam redzēt tikai to, par ko SAB mūs informē. Mēs nesaņemam komentārus, kādēļ pielaides ir vai nav izsniegtas. Vācijā uzdevu jautājumu par to, kādā veidā tur deputātiem tiek izsniegtas pielaides valsts noslēpumam. Viņi ilgi nesaprata, ko vēlos, un vaicāja, kādēļ deputātiem vajadzīgas pielaides. Ja deputāts pārkāpj likumu, piemēram, pantus par valsts nodevību, tad viņam jāatbild likuma priekšā. Vācijā deputātu pārbauda pirms vēlēšanām. Tur nevar kandidēt kurš katrs, it īpaši ar šaubīgu pagātni.

– Vai varat droši apgalvot, ka SAB aizsargā Satversmi un nestrādā kādu noteiktu grupu labā?

– Ja nebūtu tādas atsevišķu mediju ažiotāžas, tad nekādu bažu nebūtu. Zinot, ka tie nav valsts finansēti mediji, mani tomēr nepamet bažas, vai šo dienestu darbība ir neitrāla un vai tā ir vērsta tikai uz Latvijas nacionālo interešu aizstāvību. Tādēļ es nevaru likt roku uz sirds un simtprocentīgi apgalvot, ka SAB un pārējās institūcijas strādā tikai un vienīgi Latvijas valsts labā, nevis kādu grupējumu labā. Diemžēl es to nevaru arī pārbaudīt. Tāpēc es vienmēr esmu uzskatījis, ka izmaiņas drošības iestāžu likumos ir vajadzīgas.

– Politiķi neoficiāli mums bieži vien ir stāstījuši par dažādiem starpgadījumiem un šantažēšanu, kur, iespējams, iejaukts SAB. Nesen jūsu dēlam radās nepatikšanas. Vai tajās arī nav redzams SAB pirksts?

– Jebkuram, kurš atceras šo skandālu, ir skaidrs, ka mans dēls šajā skandālā tika pieminēts tikai garāmejot. Visas publikācijas saistībā ar šo gadījumu sākušās ar Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītāja Dzintara Jaundžeikara pieminēšanu un tikai beigās kaut kur tika pieminēts arī dēls. Tagad varu secināt, ka mans dēls ir pirmais un līdz šim vienīgais publiski administratīvi sodītais cilvēks Latvijā. Neviena cita vārds un uzvārds netika publicēts, arī fotogrāfijas. Pat ne tā policista, kurš bija aizmidzis pie stūres. Arī tie bija meli, ka es esot iejaucies, lai dēlu izpestītu no nepatikšanām. Pēc aizturēšanas viņš labprātīgi izgāja visas pārbaudes, pēc kurām viņam iedeva mašīnas atslēgas un teica, lai brauc mājā. Ja četras reizes policisti liek pūst trubā un pēc tam pārskaitušies paziņo, ka nekā nav... Nu, ko lai te saka. Tagad jau es visu zinu, kā tas notika, taču vēl nenosaukšu visus šā kompromata veidošanā iesaistītos uzvārdus. Šajā skandālā, protams, būtiskākais bija mans ieņemamais amats. Pēc dēla aizturēšanas arī medijiem pirmais jautājums bija, vai es atstāšu amatu.

– Gundara Bērziņa stāstītais, ka premjers Aigars Kalvītis izsekots, bija tikai pirmā reize, kad tas izskanēja publiski. Pirms tam par to runāja kuluāros un ne vienu reizi vien. Vai bijāt dzirdējis par Kalvīša izsekošanu?

– Jā, es to biju dzirdējis. Šādā situācijā būtu jāveic pārbaude. Tikai man nav īstas pārliecības, vai to vairs var izdarīt.

Ļoti iespējams, ka pēc šīs intervijas publicēšanas pieminētie mediji jums pārmetīs kalpošanu Kremļa interesēm vai pat apsaukās par krievu spiegu, kā tas faktiski notika ar Gundaru Bērziņu. Vai jūs tas nebiedē?

– Esmu jau publiski tik daudzos epitetos nosaukts, ka mani tas vairāk nepārsteigs.

 

 

Vara uz grābekļa otrreiz nekāpj

Ināra Mūrniece, Latvijas Avīze   04/12/08    Pēc piecu stundu ilgām diskusijām Nacionālā drošības padome (NDP) Satversmes aizsardzības biroja vadītāja amatam atkārtoti izvirzīja Jāni Kažociņu. Paredzēts, ka par viņa apstiprināšanu amatā Saeima balsos 17. aprīlī. Par J. Kažociņa kandidatūru NDP sēdē esot bijusi panākta vienprātīga vienošanās. Pēc NDP sēdes Valsts prezidents Valdis Zatlers nevēlējās atklāt ieilgušo diskusiju saturu, aprobežojoties ar paziņojumu, ka SAB direktora amata pretendenti tikuši ļoti rūpīgi izvērtēti.

"Mēs virzīsim uz apstiprināšanu Kažociņu. Viss pārējais, kas notika sēdē, ir konfidenciāla informācija un netiks izpausta nevienam un nekad," apgalvojis V. Zatlers. Viņš norādījis, ka divi būtiskākie kritēriji, ko NDP locekļi ņēmuši vērā, ir Latvijas nacionālās un drošības intereses un SAB spējas efektīvi sadarboties ar citiem dienestiem – gan reģionālajā līmenī, gan globāli, ziņo LETA.

"Droši vien, ka tas bija gudrs lēmums," tā NDP sēdes iznākumu vērtē politologs Jānis Ikstens. Ņemot vērā, ka sēde bijusi ilga, var pieļaut, ka NDP locekļu starpā bijušas domstarpības, spriež politologs. Daiļrunīgs esot arī fakts, ka par sēdes norisi komentārus sniedzis vienīgi Valsts prezidents, bet pārējie tās dalībnieki izmantojuši iespēju klusiņām pazust.

Lai gan pirms NDP sēdes parādījās apgalvojumi, ka uz šo amatu varētu tikt virzīti arī citi pretendenti, J. Kažociņa kandidatūrai sabiedrībā ir visplašākais atbalsts. J. Ikstens te atgādina saistībā ar SAB direktora amata kandidātu apspriešanu izskanējušo domu: neviens jau negrib, lai tauta atkal izietu ielās… Pēc viņa domām, grūti novērtēt, vai NDP locekļiem savāktais iedzīvotāju parakstu daudzums par Satversmes grozījumiem šķitis izšķirošs faktors, bet sava nozīme tam ir bijusi. Būtiski ir, ka SAB jākoordinē sadarbība ar ārvalstu dienestiem, un tāpēc ārvalstu pārstāvji ļoti rūpīgi sekojot līdzi, par ko izšķirsies Latvijā.

Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Dzintars Jaundžeikars (LPP/"LC"), atsaucoties uz sēdes klasificēto saturu, tās gaitu nekomentēja. Tāpat kā prezidents, viņš izlīdzējās ar frāzi, ka SAB direktora kandidatūra tikusi "nopietni analizēta", un tieši par to, pēc viņa teiktā, arī liecinot sēdes ilgums. Neilgi pirms izšķirošās NDP sēdes Dz. Jaundžeikars apgalvoja, ka viņam esot bažas, vai J. Kažociņš esot "politiski neitrāls", ja jau par viņa palikšanu amatā varētu tikt rīkotas tautas sapulces, līdzīgas "lietussargu revolūcijai", un ka par viņa palikšanu amatā it kā iestājas "Latvijas Avīze" un "Diena". Arī pēc tam, kad NDP bija pieņēmusi gala lēmumu, Dz. Jaundžeikars apgalvoja, ka no iepriekš teiktā viņš neatkāpjoties. "Par to, ka Kažociņš nav politiski neitrāls, liecina kaut vai šī ažiotāža ap SAB vadītāja amatu. Ja Saeima Kažociņu šajā amatā apstiprinās, tad viņam būs daudz jāstrādā – gan ar sevi, gan ar SAB, lai godam pildītu savus pienākumus," spriež Dz. Jaundžeikars. Vai viņš balsos par vai pret J. Kažociņa apstiprināšanu amatā, Dz. Jaundžeikars nevēlējās atklāt, jo "to varētu tulkot kā spiedienu uz citiem deputātiem: es taču esmu Nacionālās drošības komisijas vadītājs".

Četri no astoņiem NDP locekļiem ir Tautas partijas pārstāvji: iekšlietu ministrs Mareks Segliņš, ārlietu ministrs Māris Riekstiņš, aizsardzības ministrs Vinets Veldre un Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs Juris Dalbiņš. Tautas partija jau iepriekš bija paziņojusi, ka paļausies uz savu pārstāvju lēmumu NDP un atbalstīšot NDP lēmumu. Pēc NDP sēdes Tautas partijas Saeimas frakcijas vadītājs Māris Kučinskis apgalvoja, ka TP vārdu turēs un balsos par J. Kažociņa apstiprināšanu. "Domāju, ka Kažociņš ar savu darbu galā ir ticis, kļūdas viņa darbā nav redzamas. Nav slikti, ka viņš šajā amatā būs vēl vienu termiņu," saka M. Kučinskis. Dz. Jaundžeikara izteiktās bažas par to, ka Kažociņa kungs varētu nebūt "politiski neitrāls", M. Kučinskis noraidīja: "Varbūt, to apgalvojot, Jaundžeikara kungs vadījies no kādiem īpašiem apsvērumiem vai viņa rīcībā ir vairāk informācijas... Lai nu ko, bet politisko angažētību, manuprāt, Kažociņa kungam pārmest nevar."

Augusts Brigmanis (ZZS), kurš J. Kažociņa kandidatūrai izteicis atbalstu jau agrāk, apgalvoja: viņš par NDP lēmumu neesot pārsteigts. Pēc viņa teiktā, ZZS Saeimas frakcija Kažociņa kandidatūru atbalstīšot. Apgalvojumus, ka J. Kažociņam varētu pietrūkt "politiskās neitralitātes" A. Brigmanis ar smaidu noraidīja: viņš jau gan neesot jutis, ka SAB viņu izsekotu vai noklausītos viņa telefona sarunas. "Ja "Latvijas Avīze" atbalsta Kažociņa kandidatūru, kā daži politiķi apgalvojuši, tad avīze rīkojas pareizi! Par to – cepuri nost!" teica A. Brigmanis.

SAB vadītāja pilnvaru termiņš saskaņā ar likumu ir pieci gadi. Kažociņa pilnvaras beigsies šā gada maijā.

***

UZZIŅA

J. Kažociņš dzimis 1951. gadā Lielbritānijā. Virsnieka pamatizglītību ieguvis Sendhērstas Militārajā akadēmijā, bijis britu armijas operāciju virsnieks Vācijā, Lielbritānijā un Vidējos Austrumos, Līča karā bijis operāciju plānotājs. No 1994. līdz 1995. gadam bijis Lielbritānijas militārais atašejs Igaunijā, Latvijā un Lietuvā.

No 1995. līdz 1997. gadam Kažociņš bijis NBS štāba priekšnieka vietnieks Latvijā, no 1997. līdz 2000. gadam – britu 4. divīzijas štāba priekšnieks. 2002. gadā atvaļinājies no Lielbritānijas bruņotajiem spēkiem brigādes ģenerāļa pakāpē un atgriezies Latvijā. 2003. gada martā Saeima pieņēma likumprojektu par Kažociņa atzīšanu par Latvijas pilsoni; maijā iecelts SAB direktora amatā.

pēc LETAS arhīva ziņām.

 

Jaundžeikars piesardzīgs prognozēs par Kažociņa pārvēlēšanu SAB vadītāja amatā

DELFI  04/14/08    Saeimas Nacionālās drošības komisijas (NDK) vadītājs Dzintars Jaundžeikars (LPP/LC), kas iepriekš apšaubīji Satversmes aizsardzības biroja (SAB) vadītāja Jāņa Kažociņa politisko neitralitāti un spēju strādāt tikai Latvijas valsts labā, piesardzīgi prognozē Saeimas balsojuma rezultātus par Kažociņa atkārtotu ievēlēšanu. Jaundžeikars neatsakās no saviem izteikumiem par Kažociņu, uzsverot, ka Saeimas sēdē katram deputātam būs jābalso "saskaņā ar savu sirdsapziņu".

Jaundžeikars portālam "Delfi" sacīja, ka "savus vārdus [par Kažociņu] neesmu atsaucis". Iepriekš intervijā laikrakstam "Neatkarīgā Rīta Avīze" Jaundžeikars sacīja, ka "ir jūtams acīmredzams spiediens gan uz Saeimu, gan uz ministriem, lai viņi neuzdrošinātos Kažociņu mainīt un domāt kaut kā savādāk…(…) ..ja uzsākta šāda ažiotāža, tad loģiski rodas aizdomas, ka šī persona tomēr nav politiski neitrāla". Viņš arī atzinis, ka viņu "nepamet bažas, vai šo dienestu darbība ir neitrāla un vai tā ir vērsta tikai uz Latvijas nacionālo interešu aizstāvību. Tādēļ es nevaru likt roku uz sirds un simtprocentīgi apgalvot, ka SAB un pārējās institūcijas strādā tikai un vienīgi Latvijas valsts labā, nevis kādu grupējumu labā. Diemžēl es to nevaru arī pārbaudīt. Tāpēc es vienmēr esmu uzskatījis, ka izmaiņas drošības iestāžu likumos ir vajadzīgas".

Jaundžeikars portālam "Delfi" atteicās atklāt kā viņš balsos jautājumā par Kažociņa atkārtotu pārvēlēšanu, jo viņa kā NDK vadītāja viedoklis varot ietekmēt deputātu lēmumu. Turklāt NDK ir jāvirza skatīšanai Saeimā šis jautājums.

"Nevaru prognozēt Saeimas balsojumu. Katrs balso pēc savas sirdsapziņas. Frakcijas var pieņemt lēmumus, bet deputātu balsojums būs slēgts," sacīja Jaundžeikars, norādot, ka "kritiku neviens nevar izsvērt, katram par to jālemj pašam." Turklāt ne visiem deputātiem būšot pilna informācija par šo jautājumu, jo daļa no tiem ir klasificēta.

Jau vēstīts, ka Nacionālā drošības padome piektdien vienbalsīgi nolēma atkārtoti virzīt apstiprināšanai SAB vadītāja amatā Jāni Kažociņu.

 

Viedoklis: Lienošais Jaundžeikars

Aivars Ozoliņš,  Diena  04/14/08    Izrādās, ka teju visi ir par Jāņa Kažociņa palikšanu Satversmes aizsardzības biroja direktora amatā — Nacionālā drošības padome viņa kandidatūru atbalstīja vienprātīgi, un visas Saeimā pārstāvētās partijas, izņemot PCTVL, uzreiz paziņoja, ka balsos par viņa atkārtotu apstiprināšanu amatā. Ja jau tāda vienprātība, varētu vaicāt, kāpēc prezidents Zatlers solīja, ka NDP locekļi vajadzības gadījumā sēdēšot kā Romas pāvesta vēlēšanās, kamēr vienosies par vienu kandidātu, un ko tad īsti tai sēdē gandrīz piecas stundas darīja — dzēra tēju un stāstīja anekdotes? Un kāpēc trīs mēnešus valdošās koalīcijas partijas sevi tā mocīja, māžodamās par vairākiem kandidātiem, "rotāciju", ka neviens neesot neaizstājams, un pat — kā paziņoja TP lēmējs Gundars Bērziņš — ka Kažociņš nedrīkstot strādāt valsts pārvaldē?

Šo ākstīšanos turpina vienīgi Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītājs Jaundžeikars, kas NDP sēdē balsoja par Kažociņu, kaut gan arvien apgalvo, ka SAB vadītājs neesot "politiski neitrāls", un muļķīgi māj, ka aizklātā balsojumā Saeimā varot iziet visādi. Vai Jaundžeikars iedomājas, ka situācijā, kurā Kažociņa atbalstam ir 94 balsis Saeimā, valdošās koalīcijas politiķi, tāpat kā viņš, pasludinās savu bankrotu, aizklāti balsodami pretēji tam, ko atklāti apsola?

 

Viedoklis: Lāča pakalpojumi Kažociņam

Māris Zanders, Žurnāls "Nedēļa"  04/14/08     Jāatzīst, ka arī mani nedaudz kaitina pārāk emocionālā aizstāvība Jāņa Kažociņa palikšanai Satversmes aizsardzības biroja (SAB) vadītāja amatā – sak, ja Kažociņu neapstiprinās, Latvijas labajai slavai Rietumos gals klāt. Nu, nav jau tik traki, tomēr arī Kažociņa kritizētāju argumenti nepārliecina. Lielākoties tie izpaužas kā minējumi, vai tikai Jānis ir tik politiski neitrāls, kā viena specdienesta šefam pienākas.

Un te nu jāteic, ka SAB un Kažociņa sniegums izskatās gluži labi pat uz demokrātijas tradīcijām daudz pieredzējušāku valstu fona. Savulaik amerikāņu un britu specdienesti sasmērējās, kad atklājās, ka valsts politiskās vadības netieša spiediena rezultātā ir "pielabojuši" faktus par nelaiķim Huseinam it kā piederošajiem masu iznīcināšanas ieročiem. Savulaik franču dienesti dažu tās pārstāvju personā iesaistījās iekšpolitiskajās spēlītēs, kad toreizējais premjers Vilepēns pamēģināja uzģenerēt kādu kompromatu par savu sāncensi, toreiz ministru, tagad prezidentu Sarkozī. Daudzi no NATO dalībvalstu dienestiem parādījās tiem netīkamā gaismā saistībā ar amerikāņu manieri par teroristiem uzskatītus pilsoņus nolaupīt un tad vazāt pa slepeniem cietumiem dalībvalstīs. Polijas dienestu piesātinājums ar "bijušajiem" ir stāsts pats par sevi. Ar specdienestu vadību saistīti skandāli pēdējo gadu laikā bijuši arī Lietuvā. Tāda nu diemžēl ir šo slepeno dienestu daba: slepenība savienojumā ar varu veicina "kājas paslīdēšanu" ne vienam vien.

Protams, fakti, ka citās Rietumu valstīs specdienesti uzvedas vēl ģeķīgāk, nenozīmē, ka Kažociņš un SAB nebūtu kritizējami. Piemēram, man nav skaidra SAB loma t.s. viltoto pasu skandāla saistībā. OK, ar operatīvo izmeklēšanu nodarbojas un turpina to darīt Drošības policija. Tomēr principā SAB kā ārējam izlūkdienestam vajadzēja savlaikus signalizēt citiem dienestiem par risku, ka dažādi indivīdi mūsu Austrumu kaimiņu valstīs mēģinās šādas LR pilsoņu pases nopirkt. To, ka Krievijas turīgi ļaudis ir naski uz apgādāšanos ar citu valstu pasēm, var konstatēt arī, veicot vienkāršu kaimiņvalsts preses monitoringu – nevajag nemaz sazarotu spiegu tīklu.

Lai kā arī būtu, diskusijā iesaistītajiem laiks atcerēties, ka gan pārāk dedzīga Kažociņa aizstāvēšana, gan šķobīšanās par viņu ikvienam normālam sabiedrības loceklim liek domāt: ja tur iet vaļā tāda politiska plūkšanās, tad jau laikam ar to dienestu kaut kas nav kārtībā.

 

Segliņš: lielo atbalstu Kažociņam nosaka ASV intereses, un tas ir pilnīgi normāli

TVNET/900 sekundes   04/15/08    Iekšlietu ministrs Mareks Segliņš atklāja, ka lielā mērā Jāņa Kažociņa kandidatūras virzīšanu SAB vadītāja amatam noteicis ASV atbalsts viņa izvēlei. Tas esot pilnīgi normāli un par to neesot jākaunas, jo ASV ir Latvijas lielais stratēģiskais partneris. Tomēr Kažociņš esot atzīts par piemērotu šim amatam, jo, ja tā nebūtu, viņa virzīšanu nevarētu ietekmēt arī ASV intereses, apgalvoja Segliņš.

Mareks Segliņš LNT raidījumā "900 sekundes" teica, ka sagaida, ka Satversmes Aizsardzības biroja vadītāja amatā tiks iecelts līdzšinējais tā vadītājs Jānis Kažociņš. Lielā mērā atbalstu viņa kandidatūrai nosakot ASV intereses. Turklāt tas esot pilnīgi normāli.

"Mēs esam iestājušies NATO. Mūsu stratēģiskais partneris ar ASV. Ir pilnīgi noteikti skaidrs, ka Amerikas Savienotās Valstis pozitīvi vērtē Kažociņa kungu, viņu atbalsta. Redziet, kā ir: mēs varam savas mazās dūrītes vīkstīt kabatās, nest savu karodziņu, dziedāt dziesmas, bet mums, lai garantētu nacionālo drošību, ir noteikti vajadzīgs liels un stratēģisks partneris. Ja reiz esam NATO, tad mūsu debess ir NATO, mūsu zeme ir NATO. Man liekas nevienam nav sevišķu šaubu, ka galvenā valsts NATO ir Amerika, kas mums ir draudzīga valsts un kas ir stratēģiskais partneris. Amerikas vēstnieks pieklājīgi, bet diezgan nepārprotami licis manīt, tai skaitā ministriem, ka vēlama Kažociņa kunga personība. Līdz ar to, izvērtējot Latvijas kā valsts nacionālās drošības intereses, un kā pirmā nacionālās drošības, manuprāt, svarīgākā lieta ir Latvijas valsts neatkarības saglabāšana, aicināšu savus partijas biedrus balsot un atbalstīt Jāni Kažociņu. Šīs lietas jāsaprot, kā tās reāli ir, jāsaprot mūsu spēks un varenība.. Manuprāt, par to nav arī jākautrējas: mums ir spēcīgāks draugs, kāds bagātāks, kas var palīdzēt kādā lietā... Šajā gadījumā mūsu stratēģiskais partneris ASV pilnīgi noteikti grib redzēt tur Jāni Kažociņu," politisko lēmumu aizkulises atklāja Segliņš.

Sēde, kurā amatam tika izvirzīts Jānis Kažociņš, ilgusi piecas stundas, jo, pat neskatoties uz ASV atbalstu, viņa piemērotība un paveiktais bija jāizvērtē: "Ja izrādītos, ka Kažociņš ir pilnīgi darbam nespējīgs un pieļāvis ļoti daudzas aplamas kļūdas, tad būtu jāsaka arī mūsu draugiem Amerikas Savienotajām Valstīm: piedodiet, nesenāks."

 

Savervētie Latvijas politiķi

Kristians Rozenvalds,  04/19/08    Ceturtdien Saeima apstiprināja amatā Satversmes aizsardzības biroja vadītāju Jāni Kažociņu.

Saeima nepārsteidza – jau iepriekš frakciju pārstāvji bija savstarpēji sacentušies, kurš izrādīs lielāku lojalitāti SAB vadītājam. Pat LPP/LC, kura pirms tam pauda savas bažas par J. Kažociņa politisko neitralitāti, atrada politiski korektu skaidrojumu savai pielaidībai.

Diemžēl trūka diskusijas par to, kādi ir SAB uzdevumi un kāda varētu būt jaunā vadītāja taktika to sasniegšanā. Kādas būs SAB stratēģiskās prioritātes izlūkošanā un pretizlūkošanā, valsts noslēpumu sargāšanā, ekonomiskajā drošībā un arī SAB tehnisko resursu (telefonsarunu ierakstīšana) izmantošanā?

Tā vietā tika akcentēts, ka J. Kažociņš ir citās valstīs godājams vadītājs, kurš aizvadīto piecu gadu laikā nav izdarījis neko tādu, lai viņu nevarētu apstiprināt atkārtoti.

Es neuzņemos vērtēt J. Kažociņu un viņa līdzšinējo veikumu, jo man pietrūkst informācijas par to. Bet es varu kritiski vērtēt tos, kas apstiprināja J. Kažociņu amatā, neizvērtējot viņa līdzšinējo veikumu un neuzskatot par vajadzīgu precizēt viņam uzdevumus.

Tā diemžēl ir jau kļuvusi par tradīciju. Ir izveidotas tik daudzas organizācijas un aģentūras, kuru vadītāji veiksmīgi profilē publiskajā telpā, taču šo organizāciju un tās vadītāju mērķi nav saprotami un definēti. Nesaukšu te piemērus, jo tas ir atsevišķas replikas temats.

Attiecībā uz SAB vadītāja apstiprināšanu pieļauju, ka lēmumu pieņēmējus interesēja nevis tas, ko SAB varētu darīt, bet gan tas, ko SAB apņemtos nedarīt. Kāds ir darījums starp Tautas partiju un J. Kažociņu? Kāpēc LPP/LC mainīja savu viedokli? Kāpēc Tēvzemei un Brīvībai/LNNK ministrs bija tik aktīvs atbalstītājs?

Uzskatu, ka politiķiem ir tiesības prasīt visu ko. Lai vēlētājs vēlāk izvērtē. Bet vai kandidātam ir tiesības šādos darījumos iesaistīties? Arī tā jau kļuvusi par Latvijas tradīciju, ka, lai iegūtu kāroto amatu, kandidāti uzņemas šaubīgas saistības – velnam tiek atdots mazais pirkstiņš, iespējams, cerot, ka pēc tam būs iespēja atraut velnam rokas. Pieredze gan rāda, ka vienmēr sanāk otrādi.

Otra lieta. Ja politiskā elite nebūtu tik netīra, ar viņu nevarētu tik vienkārši manipulēt. Man vienalga, vai to pasūtīja amerikāņi vai krievi, bet mani ļoti uztrauc, ka Satversmes aizsardzības biroja vadītāja apstiprināšana norāda, cik neaizsargāta ir Latvijas Satversme.

 

 

 

Satversmes grozīšanas pasākumā...

 

 

 

Cilvēki stāv rindās, lai parakstītos par Satversmes grozījumiem

LETA   04/09/08    Priekšpēdējā dienā, kad var parakstīties par Satversmes grozījumu ierosināšanu, kas ļautu pilsoņiem iniciēt Saeimas atlaišanu, iedzīvotāji parakstu vākšanas vietās stāv rindās. Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, kurā atrodas viens no parakstu vākšanas punktiem, šorīt cilvēki bija ieradušies parakstīties jau ap plkst. 8, lai gan parakstu vākšanas punkts tika atvērts tikai plkst. 9.

Ap plkst. 9 rindas šajā parakstu vākšanas vietā bija milzīgas, skolas koridors bija pārpildīts ar cilvēkiem, stāstīja parakstu vācēji.

Šodien līdz plkst. 10.20 šajā punktā bija parakstījušies jau 180 cilvēki.

Cilvēki rindā drūzmējās arī Rīgas 3.vidusskolā, kur parakstu vākšanas punktā šorīt strādāja tikai viena parakstu vācēja.

Paraksti par Satversmes grozījumu ierosināšanu tiks vākti vēl šodien un rīt.

Jau ziņots, ka par likumprojekta "Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē" ierosināšanu no 12.marta līdz 8.aprīlim Latvijā parakstījušies 134 966 pilsoņi, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) apkopotā provizoriskā informācija.

Provizoriskie parakstu vākšanas rezultāti Latvijā būs zināmi piektdien, 11.aprīlī, bet galīgos parakstu vākšanas rezultātus apkopos trīs nedēļu laikā, kas nepieciešams parakstu pārbaudei, lai konstatētu, vai kādi vēlētāji nav parakstījušies vairākkārt un vai visiem parakstītājiem ir bijušas balsstiesības.

Likumprojekts "Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē" tiks iesniegts Saeimā, ja kopējais Satversmes grozījumu parakstītāju skaits, ieskaitot Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) parakstu vākšanas ierosināšanai (CVK) iesniegtos 11 095 notariāli apstiprinātos parakstus, būs ne mazāks kā viena desmitā daļa no pēdējās Saeimas vēlēšanās balsstiesīgo pilsoņu skaita jeb vismaz 149 064 vēlētāji.

LBAS priekšsēdētājs Pēteris Krīgers ir pārliecināts, ka tiks savākts nepieciešamais parakstu skaits.

 

Daudze atzīst nesaprašanos starp valsts varu un vēlētājiem

LETA  04/11/08    Tas, ka vēlētāji ir aktīvi parakstījušies par Satversmes grozījumu, kas dotu tautai tiesības iniciēt Saeimas atlaišanu, ierosināšanu, liecina, ka starp valsts varu un vēlētājiem ir nesaprašanās. To šodien intervijā Latvijas Radio teica Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze (ZZS).

Viņš atzina, ka tika pieļautas vairākas taktiskas un komunikācijas kļūdas pagājušajā gadā. Turklāt parakstu vākšanu ir veicinājusi daļas valsts iedzīvotāju ne tik labā ekonomiskā situācija un opozīcijas partijas finansētās reklāmas.

Tas neesot nekas slikts, bet gan nozīmējot, ka Latvijā pastāv reāla demokrātija un cilvēki izmanto savas tiesības, uzskata Daudze.

Viņš piebilda, ka Sagatavotais likumprojekts, kas paredz grozīt Satversmes 78. un 79.pantu, nosakot, ka ne mazāk kā vienai desmitajai daļai vēlētāju ir tiesības rosināt Saeimas atlaišanu, būtu jāmaina. Kā uzskata Daudze, nav pareizi Satversmē iestrādāt normu, ka parlamentu var atbrīvot 15% no vēlētāju skaita. Līdz ar to, viņaprāt, rosinātie grozījumi būtu jāuzlabo.

Kā ziņots, par Satversmes grozījumu ierosināšanu, parakstījušies 213 000 Latvijas pilsoņu. To šodien intervijā Latvijas Radio teica Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) vadītājs Arnis Cimdars.

Līdz ar to, visticamāk, Latvijā ir savākts nepieciešamais parakstu skaits, lai ierosinātu grozījumus Satversmē.

Viņš norādīja, ka pie šī parakstu skaita būs jāpieskaita paraksti, kas savākti ārvalstīs, kā arī jāveic korekcijas, ņemot vērā ka daļa pilsoņu jau ir parakstījušies iepriekšējā parakstu vākšanā pie notāra.

Pēc aptuveni divām vai trijām nedēļām, kad būs apkopoti parakstu vākšanas rezultāti, tie tiks iesniegti Valsts prezidentam.

Cimdars piebilda, ja notiks referendums, par minētajiem Satversmes grozījumiem, tam būs nepieciešami aptuveni 2,5 miljonu latu.

 

Par grozījumu Satversmē ierosināšanu parakstījies 213 751 vēlētājs

LETA  04/11/08    Parakstu vākšanā no 12.marta līdz 10.aprīlim par likuma "Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē" ierosināšanu Latvijā parakstījies 213 751 vēlētājs, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) šorīt apkopotā provizoriskā informācija.

Kā aģentūru LETA informēja CVK Informācijas nodaļas vadītāja Kristīne Bērziņa, visvairāk parakstu 30 dienās nodots Rīgas pilsētā - 56 138 un Rīgas rajonā - 15 374, bet vismazāk Ventspils rajonā - 1362.

Lai noteiktu galīgos parakstu vākšanas rezultātus un konstatētu, vai kādi vēlētāji nav parakstījušies vairākkārt un vai visiem parakstītājiem ir bijušas balsstiesības, CVK tagad jāveic parakstu pārbaude. Pārbaude varētu ilgt divas līdz trīs nedēļas.

Apkopojot galīgos parakstu vākšanas rezultātus, parakstu skaitam, kas nodoti Latvijā no 12.marta līdz 10.aprīlim, tiks pieskaitīti arī Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības CVK iesniegtie 11 095 notariāli apstiprinātie vēlētāju paraksti, kā arī paraksti no vēlētājiem ārvalstīs. Līdz 8.aprīlim ārvalstīs par Satversmes grozījumu ierosināšanu bija parakstījušies 733 Latvijas pilsoņi.

Pēc tam CVK vēlētāju atbalstīto Satversmes grozījumu projektu nodos Valsts prezidentam, kas to iesniegs Saeimā.

Iesniegtos Satversmes grozījumus Saeimai būs jāizskata vēl šajā sesijā, tos var izskatīt sēdē, kurā piedalās vismaz divas trešdaļas Saeimas locekļu, un tie var tikt pieņemti ar ne mazāk kā divu trešdaļu klātesošo balsu vairākumu.

Savukārt, ja parlaments vēlētāju iesniegtos Satversmes grozījumus noraida vai atbalsta ar labojumiem, jārīko tautas nobalsošana, kas izmaksās apmēram 2,5 miljonus latu.

Saskaņā ar Satversmi tiesības iesniegt izskatīšanai Saeimā pilnīgi izstrādātu likumprojektu ir ne mazāk kā vienai desmitajai daļai no pēdējās Saeimas vēlēšanās balsstiesīgo pilsoņu skaita jeb vismaz 149 064 vēlētājiem.

Sagatavotais likumprojekts paredz grozīt Satversmes 78. un 79.pantu, nosakot, ka ne mazāk kā vienai desmitajai daļai vēlētāju ir tiesības rosināt Saeimas atlaišanu.

 

Raidījums: referendumā par tiesībām atlaist Saeimu piedalīsies 40% vēlētāju

DELFI  04/13/08    Ja deputāti piedāvātos Satversmes grozījumus par tautas tiesībām atlaist Saeimu noraidīs, tad notiks referendums. Šajā referendumā gatavi piedalīties 40% vēlētāju, svētdien teikts raidījumā "Nekā Personīga".

Latvijas Faktu aptauja liecina, ka piedalīsies referendumā un balsos "Par" 37,6%, piedalīsies referendumā, bet balsos "Pret" - 2,4%, referendumā nepiedalīsies - 12,7% vēlētāju.

Vispār nepiedalīties referendumā plāno 12,7%. 8,5% nav atbildējuši kā rīkosies, bet ļoti liela daļa - 38,8% atzīst, ka vēl nav izlēmuši.

Jau ziņots, ka parakstu vākšanā par tautas tiesībām atlaist Saeimu savākts 213 751 paraksts, kas ir par aptuveni 40 % vairāk nekā bija nepieciešams. Savāktie paraksti tiks nodoti Valsts prezidentam, kas tos iesniegs apstiprināšanai Saeimā. Ja deputāti piedāvātos Satversmes grozījumus noraidīs, notiks referendums.

 

Par tautas rosinātajiem Satversmes grozījumiem sola diskusijas Saeimā

LETA   04/14/08    Saeimā plānotas diskusijas par tautas rosinātajiem grozījumiem Satversmē, kas paredz tiesības tautai atlaist Saeimu. Par šo jautājumu šodien spriež valdības koalīcijas pārstāvji tikšanās laikā ar premjeru Ivaru Godmani (LPP/LC).

Koalīcijas partijas vienojušās, ka pēc tam, kad grozījumi tiks nodoti komisijām, par tiem būtu jārīko diskusijas.

Kā ziņots, provizoriskie rezultāti liecina, ka par likuma "Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē" ierosināšanu Latvijā parakstījies 213 751 vēlētājs. Pēc parakstu vākšanas rezultātu apkopošanas Centrālā vēlēšanu komisija vēlētāju atbalstīto Satversmes grozījumu projektu nodos Valsts prezidentam, kas to iesniegs Saeimā.

Iesniegtie Satversmes grozījumi Saeimai būs jāizskata vēl šajā sesijā, tos var izskatīt sēdē, kurā piedalās vismaz divas trešdaļas Saeimas locekļu, un tie var tikt pieņemti ar ne mazāk kā divu trešdaļu klātesošo balsu vairākumu.

Ja parlaments vēlētāju iesniegtos Satversmes grozījumus noraidīs vai atbalstīs ar labojumiem, būs jārīko tautas nobalsošana, kas izmaksās apmēram 2,5 miljonus latu.

Kā ziņots, aptaujātie politiskās dzīves vērotāji prognozē, ka, visticamāk, par grozījumiem Satversmē būs jārīko referendums.

 

 

Enerģētikā...

 

 

Enerģētiskā strupceļā

Juris Paiders,  NRA  04/08/08    Arvien tuvāk nāk brīdis, kad Ignalinas atomelektrostacija ir jāslēdz. Atomelektrostacija ir jāslēdz galvenokārt tāpēc, ka Ignalinas slēgšana bija kā viens no noteikumiem, ar kuriem Lietuva tika uzņemta ES. Līgums ar ES paredz, ka Ignalinas AES otrā energobloka darbība jāpārtrauc līdz 2009. gada beigām. Līdz ar to Ignalinas neslēgšana ir ES iestāšanās līguma formāls pārkāpums ar visām izrietošajām sekām.

Ikvienam ir skaidrs, ka Ignalinas slēgšana, kamēr nav izvietots elektrolīniju slēgums ar Poliju un kamēr nav radītas alternatīvas jaudas, ir Baltijas enerģētiskās neatkarības atdošana Krievijas ietekmei. Taču tas ir jāuztver mierīgi. Varbūt tieši tas ir bijis ES paplašināšanas patiesais mērķis. Pieklājīgā un taktiskā formā atzīt Baltijas iekļaušanu Krievijas enerģētiskajā ietekmes sfērā. Ar vārdiem Latvija ir ES, bet ar darbiem, savienojot energosistēmas 2010. gadā, jau būs integrēta NVS. Šādos apstākļos Latvijai nav jēgas gaidīt dāvanas no ES komisijas. ES enerģētikas politika ir bijusi pilnīgi bezspēcīga pārliecināt Poliju savienot Polijas un Lietuvas elektroenerģijas līnijas. Paradoksāli, bet, kad bija nepieciešams veikt spiedienu uz Krieviju, jo Ziemeļeiropas gāzes vada atklāšana mazinās Polijas gāzes tranzīta ienākumus, tad Baltija tika aicināta Eiropas vārdā solidarizēties. Kad ir jāizstrādā vienota energopolitika ES ietvaros un nepieciešams energosistēmu savienojums, tad Polija demonstrē pilnīgu vienaldzību pret Baltijas nonākšanu Krievijas enerģētiskā atkarībā.

Pašlaik Latvijas vienīgā saprātīgā izeja ir veidot alternatīvas. Redzamākā alternatīva ir gāzes elektrostacija. Nebūsim naivi! Latvijas izvēles procesā, kādu elektrostaciju būvēt, iesaistās gan ogļu ieguvēju lobiji (arī no tās pašas Polijas), gan gāzes lobiji. No Latvijas interešu viedokļa, lai diversificētu piegāžu riskus, saprātīgākais ir būvēt abas alternatīvas. Jautājums ir tikai par finansiālām iespējām. Kamēr valsts politika ir mobilizēt resursus bibliotēku, KNAB, VID u.c. ēkām, tikmēr enerģētiskā neatkarība paliek kā tāls sapnis.

Gāzes elektrostacija nav pilnīga enerģētiska neatkarība. Taču tā dod lielākas iespējas manevram starptautisku krīžu gadījumā. Ja 2010. gadā Latvijā nebūs pietiekami daudz elektroenerģijas jaudu, tad viens Krievijas kloķa pagrieziens atstās Latviju bez elektroenerģijas. Savukārt, ja Latvijā darbosies gāzes elektrostacija, tad, pat pārtraucot gāzes piegādes, Latvijas gāzes krātuvju resursu pietiek vienam gadam, un pa šo gadu ir visas cerības pārvarēt starptautisku krīzi.

Izskatās, ka Lietuvas atomelektrostacijas projekts ir iegājis strupceļā, tikai Latvijas politiķi diplomātiski nevēlas to atzīt. Baltijas enerģētiskās integrācijas neveiksmi nosaka politiskās gribas trūkums. Vienkārši vienam no partneriem – Lietuvai – nav naudas šāda projekta pacelšanai. Latvijas un Igaunijas energokompānijas var pacelt 1 miljardu lielas investīcijas atomelektrostacijas projektā, bet Lietuva nevar. Lietuvas energosistēmas privatizācija bija tik veikli noorganizēta, ka Lietuvas energokompānijai nav finanšu resursu atomelektrostacijas celtniecībai. Lietuvai ir jāgudro veidi, kā iesaistīt urāna izmantošanā privāto kapitālu, vai jāmeklē naudas resursi

Polijā.

Latvijai ir jāsāk realizēt savas alternatīvas. Lietuvas atomelektrostacijas projekts ir mirāža. Pat tad, ja ES komisija tomēr atļaus darbināt Ignalinas AES arī pēc 2010. gada, Latvijai ir jārada savas alternatīvas, kurām ir jābūt neatkarīgām no kaimiņvalstu politiskajām kolīzijām.

 

Saeima, debatējot par gāzi, piesauc jaunu okupāciju

Agnese Margēviča,  NRA  04/10/08    Trešdien deputāti, premjers un ekonomikas ministrs Saeimas ārkārtas sēdē debatēja par mūsu valstij ejamo ceļu, lai nodrošinātu drīz trūkstošās elektrojaudas un vienlaikus arī energodrošību.

Ar emocionālām runām un jaunas, šoreiz "lienošās okupācijas" piesaukšanu gadījumā, ja valdība izvēlētos Latvijā būvēt ar gāzi kurināmu elektrostaciju, kas būtu atkarīga no Krievijas gāzes, trešdien deputāti, premjers un ekonomikas ministrs Saeimas ārkārtas sēdē debatēja par mūsu valstij ejamo ceļu, lai nodrošinātu drīz trūkstošās elektrojaudas un vienlaikus arī energodrošību. Saeima pēc vairāk nekā trīs stundu debatēm noraidīja opozīcijas ierosinājumu uzdot valdībai nekavējoties sākt priekšprojekta izstrādi jaunas elektroenerģijas stacijas būvniecībai, kas darbotos, izmantojot cieto kurināmo un biomasu. Par opozīcijas lēmumprojektu balsoja 35 deputāti, pret bija 47 deputāti, bet atturējās septiņi.

Premjers Ivars Godmanis trešdien Saeimas debatēs tā arī nepauda viennozīmīgu atbalstu vienam no diviem – ogļu vai gāzes – projektiem. Noprotams, ka šobrīd vēl aktuāli ir abi projekti un, kā teica I. Godmanis: "Es nevienu brīdi neesmu atkāpies no tā, ka mēs diversificēsim risku." Ekonomikas ministrs Kaspars Gerhards (TB/LNNK) skaidroja, ka viņa ministrijas pozīcija ir attīstīt divas jaunas elektrostacijas – vienu pēc iespējas ātrāk, otru – ap 2015. gadu. Pie frakcijām nepiederošais deputāts Aigars Štokenbergs (Cita politika), kurš savulaik ieņēma ekonomikas ministra posteni Aigara Kalvīša valdībā, aicināja sabiedrībai atklāti pateikt, ka energoneatkarība no Krievijas maksā dārgi, jo cietā kurināmā jeb ogļu stacijas gadījumā cena par saražoto elektrību būtu aptuveni 10 procentu dārgāka. "Tā ir tā cena, ko mēs maksātu, mēs – sabiedrības locekļi – maksātu par energoneatkarību no Krievijas," teica A. Štokenbergs. Savukārt pēc premjera I. Godmaņa vārdiem, viens no būtiskiem apsvērumiem, ko ņemšot vērā valdība, ir projektu izmaksas un līdz ar to cena, kas patērētājiem būs jāmaksā par konkrētās stacijas saražoto elektrību. "Vai tā cena, ko mēs maksāsim par elektrību, mums būs politiski akceptējama?" no Saeimas tribīnes jautāja valdības vadītājs.

"Jaunais laiks kategoriski iebilst pret tādas jaunas elektrostacijas būvniecību, kura palielinātu Latvijas atkarību no Krievijas. Ja nav iespējams dabasgāzi iegādāties citur nekā Gazprom, tad mēs šādam projektam sakam nē. Šis ir Latvijas neatkarības un nacionālās drošības jautājums," debatēs norādīja viens no noraidītā likumprojekta iniciatoriem partijas Jaunais laiks (JL) Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Dzintars Zaķis. JL principā atbalstot jaunas elektrostacijas būvniecību Latvijā, bet tikai tādas, kuras darbība balstītos uz cieto kurināmo, tajā skaitā koksni, kūdru, atkritumiem, "vai jebkuru citu, bet brīvā tirgū pieejamu kurināmo".

Pie frakcijām nepiederošais deputāts Visvaldis Lācis debatēs paziņoja, ka ar gāzes stacijas celtniecību tiks īstenota Latvijas "lienošā okupācija". Arī JL deputāts Krišjānis Kariņš norādīja, ka šodienas jautājums par enerģētiku nav nekas cits kā jautājums par mūsu valsts neatkarību. Politiķis atgādināja, ka Gazprom nav tikai monopoluzņēmums, bet ir Kremļa kontrolēts uzņēmums. "Tātad mūsu gāzes piegāde ir atkarīga no viena vienīga piegādātāja, kam ir skaidra un gaiša kaimiņvalsts politiskā kontrole."

JL deputāts Uldis Grava emocionāli norādīja, ka "šis ir sirdsapziņas balsojums", kas parādīs, "vai mēs esam viena brīva tauta, mēs esam tautas ievēlēti priekšstāvji, vai mēs esam oligarhu kalpu dvēselītes". Izdarot izvēli par labu ogļu stacijas celtniecībai, pēc 10 gadiem latvieši varbūt iešot nolikt ziedus pie Krievijas vēstniecības un teiks: "Lūdzu, atgrieziet gāzes krānu! Mēs salstam. Mēs darīsim visu, tikai dodiet mums siltumu!"

Arī pie frakcijām nepiederošā deputāte Anna Seile brīdināja, ka gāzes apgādes sistēma, "šī asinsrite Latvijas enerģētikai, kas faktiski ir arī valsts dzīvības artērija, var apstāties, ja Krievija pēkšņi izdomās boikotēt, tāpat kā tā jau ir boikotējusi mūsu zivju konservu pārdošanu un daudzas citas lietas". "Vai tiešām valdība nesaprot, ka Krievija ar gāzes ventiļa palīdzību turpmāk brīvi regulēs mūsu tautsaimniecību. Gribēs – ļaus attīstīties, gribēs – apturēs," no Saeimas tribīnes, vēršoties pie plenārsēžu zālē sēdošajiem valdības pārstāvjiem, vaicāja pie frakcijām nepiederošais deputāts Kārlis Šadurskis.

Šīs emocionālās uzstāšanās, kas brīdināja par Krievijas gāzes piegāžu politisko risku, bija izvedušas no pacietības bijušo premjeru, Tautas partijas (TP) līderi Aigaru Kalvīti, kurš paziņoja, ka "šādas runas no Saeimas deputātiem klausoties, cilvēkiem liek domāt, ka te tiešām simts pamuļķīši sēž šinī zālē". "To nevar nekādi atrisināt ar emocionālām uzrunām un pārvērst debati valstī tādā veidā, ka tie, kas ir par gāzi, tie visi ir sliktie un visi tie, kas ir par oglēm, tie, lūk, ir visi labie. Nu tad būsim visi labie un būsim visi par oglēm. Bet no tā mums spuldzēs elektrības vairāk nebūs. Nebūs vairāk

elektrības," paziņoja ekspremjers.

Cits TP pārstāvis, Saeimas Enerģētikas apakškomisijas priekšsēdētājs Vents Armands Krauklis, uzsvēra, ka viņa partija neesot pret ogļu stacijas celtniecību, tomēr "paralēli mums ir jāapzinās tie riski un jāizrēķina, vai šis tiešām ir tas izdevīgākais risinājums Latvijas valstij, protams, neaizmirstot savu enerģētisko neatkarību". Gāzes stacijas celtniecība ar to neesot nekādā pretrunā, jo "atšķirībā no cietā kurināmā stacijas, kuru labākajā gadījumā var uzbūvēt sešu septiņu gadu laikā, jaunas [gāzes stacijas] jaudas Rīgā ir uzbūvējamas trīs četru gadu laikā". Savukārt K. Šadurskis pauda aizdomas, ka pēc gāzes stacijas uzbūvēšanas ogļu stacijas celtniecība vairs nevienu neinteresēšot.

 

 

 

Gaismas pils celtniecībā...

 

 

JL prasa Demakovai skaidrot Ls 27 miljonu izšķērdēšanu "Gaismas pils" projektā

LETA  04/15/08    Partijas "Jaunais laiks" (JL) Saeimas frakcijas deputāti iesnieguši jautājumus kultūras ministrei Helēnai Demakovai (TP) par valsts resursu izšķērdēšanu, izvēloties būvnieku Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) jaunās ēkas "Gaismas pils" celtniecībai.

Par to aģentūru LETA informēja JL frakcijas sabiedrisko attiecību konsultante Laila Timrota.

Demakovai iesniegtajos jautājumos JL aicina ministri skaidrot, kādēļ atšķirības projekta izmaksu ziņā starp piegādātāju apvienības AS "Merko Ehitus" un SIA "Merks" un nacionālās būvkompāniju apvienības piedāvājumiem ir tik būtiskas un sasniedz 27 miljonus latu.

Tāpat JL aicina Demakovu atbildēt, vai, izvērtējot abu dārgāko būvnieku piedāvājumus, tika lūgta informācija arī Latvijas tiesībsargājošajām institūcijām par apvienībās iesaistīto uzņēmumu saistību ar krimināllietām un kriminālprocesiem, kas ierosināti par koruptīvu darbību veikšanu.

Ņemot vērā, ka LNB finansēšanas modelis ir būtiski mainījies, JL arī vēlas noskaidrot, vai šajā situācijā nebūtu jāizsludina jauns konkurss par tiesībām būvēt LNB.

Kā ziņots, nacionālā būvkompāniju apvienība, kurā ietilpst AS "RBSSKALS", SIA "Skonto būve" un SIA "Re&Re", piedāvā LNB būvēt par 114,6 miljoniem latu, aģentūru LETA informēja valsts aģentūras "Jaunie trīs brāļi" (J3B) Komunikācijas nodaļas vadītāja Elīna Bīviņa.

Salīdzinot ar sākotnējo piedāvājumu, kas tika iesniegts šā gada 2.aprīlī, būvdarbu izmaksu cena "nokaulēta" par 6,2 miljoniem latu. Savukārt, ja salīdzina ar 2007.gada septembrī iesniegto piedāvājumu, kurā būvdarbu izmaksas tika lēstas 139 miljonu apjomā, piedāvātā līguma cena tagad samazināta par 25 miljoniem latu.

J3B aicinās valdību lemt par līguma slēgšanu ar nacionālo būvkompāniju apvienību, jo tā iesniegusi piedāvājumu ar zemāko cenu.

Otrs pretendents - piegādātāju apvienība SIA "PBLC", SIA "Moduls Rīga" un SIA "PB Fasādes" - pēc sarunu sanāksmēm savu piedāvāto bibliotēkas būvniecības cenu samazināja par 5,6 miljoniem latu - līdz 118,5 miljoniem latu.

J3B direktors Zigurds Magone uzskata, ka sarunu process ir bijis veiksmīgs, jo "tagad mums ir iespēja noslēgt līgumu par LNB būvdarbiem par tādu cenu, kas atbilst tirgus situācijai".

"Profesionāli sagatavojot līgumu, kura nosacījumi tiks precizēti līgumsarunās ar būvuzņēmējiem, valsts var būt droša, ka netiks nostādīta ķīlnieka lomā, jo nosauktās cenas būvniecības procesā pamatā nemainīsies, bet sadārdzinājums tiks aprēķināts tikai atbilstoši reālajai situācijai pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem," saka Magone.

Pēc abu sarunu procesa gaitā iesniegto piedāvājumu saņemšanas tika pārbaudīta to atbilstība LNB ēkas tehniskajam projektam, būvdarbu izmaksu atbilstība esošajai tirgus situācijai būvniecības jomā un pamatotība saistībā ar piedāvāto būvdarbu veikšanas tehnoloģiju, piedāvātajiem inženiertehniskajiem risinājumiem un vispārbūvniecisko prasību izpildi.

Par piedāvājumos konstatētajām kļūdām un neatbilstībām būvnieku apvienībām tika norādīts sarunu sanāksmēs, pēc kurām aģentūra saņēma koriģētas būvdarbu izmaksu tāmes.

Vakar ar sarunu procesa gaitu un tajā panākto rezultātu iepazīstinātas Latvijas būvniecības nozares profesionālās organizācijas, tostarp Latvijas Būvinženieru savienība, Latvijas Inženierkonsultantu asociācija u.c., kas piedāvāto būvdarbu izmaksu cenu atzinušas par pamatotu.

Pēc profesionālo organizāciju vērtējuma, LNB ēkas tehniskajā projektā objektīvu iemeslu dēļ ir noteikti sarežģīti un augstvērtīgi risinājumi un uz būvdarbu izmaksu rēķina tehniskajā projektā noteikto līmeni nedrīkst pazemināt.

Kā ziņots, 3.aprīlī Saeima galīgajā lasījumā pieņēma grozījumus LNB projekta īstenošanas likumā un "Gaismas pils" nodošanas ekspluatācijā termiņu pagarināja no šā gada 18.novembra līdz 2012.gada 18.novembrim.

Likumā arī tiek noteikts, ka "Gaismas pili" cels par projekta īstenošanai paredzētajiem valsts budžeta līdzekļiem un ar Ministru kabineta lēmumu piešķirtiem privatizācijā gūtajiem ieņēmumiem.

Magone iepriekš valdības sēdē informēja, ka bibliotēkas celtniecību plānots pabeigt līdz 2011.gada beigām, bet 2012.gadā plānots pabeigt bibliotēkas darbinieku pārcelšanos uz jauno ēku.

 

Gaismas pils būvniekiem valdība liek iekļauties summā, nepārsniedzot 141 miljonu

Vita Dreijere,  Diena  04/15/08    Valdība otrdien atbalstījusi lētāko piedāvājumu Gaismas pils celšanai un atļāva Kultūras ministrijai slēgt līgumu ar "Nacionālo būvkompāniju apvienību" par Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunās ēkas būvniecību. Līgumcena kopā ar PVN un infrastruktūras izbūvi nevarēs pārsniegt 141 miljonu latu.

Apvienībā ietilpst trīs uzņēmumi - RBSSKALS, Skonto būve un Re&Re.

Valdības vadītājs Ivars Godmanis norādīja, ka līguma slēdzējiem – Kultūras ministrijai – īpaša uzmanība jāpievērš līguma noteikumiem par iespējamo būvdarbu sadārdzinājumu. Premjers sagaida, ka KM informēs valdību, kā tiks atrunāts iespējamais projekta īstenošanas sadārdzinājums. Savukārt valsts aģentūras Trīs Jaunie brāļi vadītājs Zigurds Magone jau pavēstīja, ka sadārdzinājums tiks rēķināts pēc formulas un nebūs diskutējams.

Diena jau ziņoja, ka opozīcijā esošais Jaunais laiks (JL) otrdien apšaubīja vai būvnieka izraudzīšanās notikusi godīgi. Otrs pretendents – piegādātāju apvienība PBLC, Moduls Rīga un PB Fasādes – piedāvāja bibliotēku uzcelt 118,5 miljoniem latu. Interesi par šo projektu izrādīja arī Igaunijas kompānija Merko Ehitus un tās meitas uzņēmums Merks, bet ar Merku sarunu process netika sākts.

Kultūras ministrija (KM) min divus iemeslus kāpēc Merks tika izslēgts no pretendentu loka - Igaunijā ir ierosināta krimināllieta, kurā aizdomās par korupciju tiek turēts uzņēmums Merko Ehitus, gan tā uzraudzības padomes priekšsēdētājs Tomass Annuss, tāpat eksperti atzina, ka kompānijas piedāvātās būvniecības izmaksas nav pamatotas.

“Jaunā Laika atsaukšanās uz sarunu procesā diskvalificēto uzņēmumu Merko Ehitus un Merks izplatītajām Nacionālās bibliotēkas celtniecības aplēsēm, kuras būvniecības eksperti atzinuši par nepamatotām, ir vērtējama kā mēģinājums aizkavēt Nacionālās bibliotēkas celtniecību,” rakstīts KM izplatītajā paziņojumā.

 

'Gaismas pili' par 135 miljoniem latu būvēs 'Nacionālo būvkompāniju apvienība'

DELFI  04/15/08    Valdība otrdien atļāva Kultūras ministrijas (KM) pakļautībā esošajai valsts aģentūrai "Jaunie "Trīs brāļi"" slēgt līgumu ar "Nacionālo būvkompāniju apvienību" par Latvijas Nacionālās bibliotēkas jeb "Gaismas pils" būvniecību. Plānots, ka bibliotēkas būvniecības kopējās izmaksas būs 135 324 597 latu.

"Nacionālā būvkompāniju apvienība" veido A/S "RBSSKALS", SIA "Skonto Būve" un SIA "Re & Re".

Aģentūras "Jaunie "Trīs brāļi"" direktors Zigurds Magone valdībai otrdien sacīja, ka šobrīd ir īstais brīdis ēkas būvniecībai, jo samazinās būvizmaksas. Viņš norādīja, ka jau šobrīd cena esot nokaulēta par 25 miljoniem latu. Viņš pauda pārliecību, ka "Gaismas pili" būs iespējams uzbūvēt līdz 2012.gadam. Jau patlaban esot izdarīti visi darbi, lai sāktu būvniecību.

Magone otrdien žurnālistiem skaidroja, ka šajos 135 miljonos latu ir ierēķināta infrastruktūras sakārtošana - izmaiņas ielu izkārtojumā, kanalizācijas ierīkošana utt.

Magone uzsvēra, ka līgumu ar nacionālo būvnieku apvienību aģentūra noslēgs mēneša laikā, un tajā ir jāiekļauj nosacījumi attiecībā uz apdrošināšanu, garantijām un citiem juridiskajiem jautājumiem

Tad aptuveni mēnesi būs nepieciešams darbu uzsākšana, pēdējiem mobilizācijas darbiem, un paredzams, ka pēc tam jau varēs likt ēkas pamatakmeni un sākt pāļu dzīšanu.

Magone norādīja, ka tad, kad apstiprinās teritorijas detālplānojumu, tad arī runāšot par ES struktūrfondu naudas piesaistīšanu infrastruktūras sakārtošanai.

Savukārt kultūras ministre Helēna Demakova pauda prieku, ka bibliotēkas celtniecība tomēr beidzot sāksies, turklāt tas notiks tieši Latvijas 90.gada jubilejas gadā un gadā, kad notiek Dziesmusvētki.

Aģentūra "Jaunie "Trīs brāļi"" iepriekš organizēja sarunu procesu par LNB būvdarbu veikšanu arī ar piegādātāju apvienību "SIA "PBLC", SIA "Moduls Rīga" un SIA "PB Fasādes", kā arī piegādātāju apvienību A/S "Merko Ehitus" un SIA "Merks", taču "Merka" piedāvājums tika noraidīts saistībā ar izskanējušo informāciju par uzņēmuma iesaistīšanos koruptīvā darījumā Igaunijā, savukārt "SIA "PBLC", SIA "Moduls Rīga" un SIA "PB Fasādes" piedāvājums tika noraidīts, jo "Nacionālās būvkompāniju apvienības" piedāvājums bijis saimnieciski izdevīgāks.

"Merks" iepriekš piedāvāja "Gaismas pili" uzcelt par 87 miljoniem latu, savukārt "SIA "PBLC", SIA "Moduls Rīga" un SIA "PB Fasādes" – par 118 miljoniem latu, neieskaitot pievienotās vērtības nodokli. "Nacionālā būvkompāniju apvienības" piedāvājums bez pievienotā vērtības nodokļa ir 114,6 miljoni latu.

Jau vēstīts, ka Saeimā tiek skatīts likumprojekts par "Gaismas pils" nodošanas ekspluatācijā termiņu pagarināšanu no nākamā gada 18.novembra līdz 2012.gada 18.novembrim.

Likuma grozījumi paredz, ka "Gaismas pili" cels par projekta īstenošanai paredzētajiem valsts budžeta līdzekļiem un ar valdības lēmumu piešķirtiem privatizācijā gūtajiem ieņēmumiem.

 

Viedoklis: Kalvīša kursa triumfs

Askolds Rodins,  Diena  04/14/08    Dzīve starp divām Ignalinām, precīzāk, Ignalinas atomelektrostacijām (AES). To, kuru, iestājoties Eiropas Savienībā (ES), Lietuva apņēmās slēgt 2009.gadā, un to, kuras ekspluatācijas sākums paredzēts 2020.gadā. Jautājumam, kur ņemt trūkstošo elektrību starplaikā, bija veltīta trešdienas pēcpusdienā sasauktā Saeimas ārkārtas plenārsēde. Opozīcija rosināja pieņemt lēmumu sākt priekšdarbus cietā kurināmā (runa ir galvenokārt par oglēm) elektrostacijas celtniecībai. Balsošanas mašīna nostrādāja. Priekšlikumu noraidīja.

Nav jau tā, ka ļaudis tikai nupat attapuši, ka Ignalinas AES patiešām slēgs sākotnēji paredzētajā laikā (izredzes panākt lēmuma revīziju ir pagalam niecīgas). Sākotnēji bija paredzēts (ir pieņemti vajadzīgie dokumenti), ka tiks celtas divas elektrostacijas, vienā izmantojot cieto kurināmo, otrā - gāzi. Faktiski bez pienācīgas uzmanības palikusi iespēja celt nevis divas lielas, bet lielāku skaitu mazu koģenerācijas staciju.

Var jau teikt, ka energoapgāde tomēr drīzāk ir valdības nekā Saeimas kompetences jautājums, ka tā apspriešana Saeimā nozīmē jautājuma politizāciju. Tā varētu teikt pavisam droši, ja politizācija nebūtu sākusies jau valdībā: tā klusiņām dažos dokumentos parādījās korekcijas. Un tad nu iznāca, ka gāzes elektrostacija jāceļ noteikti, ogļu - tad jau manīs, un vai maz vispār vajadzēs. No tā brīža līdz apspriešanai Saeimā bija tikai solis.

Izmantojot vismodernākās tehnoloģijas, var uzcelt cietā kurināmā spēkstaciju, kas no ekoloģijas viedokļa ir gandrīz nekaitīga. Tā gan izmaksā dārgāk par gāzes elektro-staciju, būvdarbi paredzami mazliet ilgāki, un tajā saražotā elektroenerģija būs par aptuveni 10% dārgāka nekā tāda pati gāzes spēkstacijas produkcija.

Tikai te ir kāds gaužām godmanisks "bet" (!). Pasaulē ir pavisam īsts ogļu tirgus - ar daudzo ogļu piegādātāju konkurenci, cenu svārstībām un visu citu, kas nāk līdzi tirgum, un vispirms jau ar izvēles iespēju.

Gāzes elektrostacijai ir viens, taču ļoti būtisks trūkums. Tai ir tikai viens pārdevējs - Krievijas gāzes monopolists Gazprom, kura akciju kontrolpakete pieder valstij, t.i., Kremlim, un tas nozīmē, ka ekonomiski lēmumi var tikt pieņemti politisku apsvērumu dēļ. Te vajadzētu atcerēties, kā pēkšņi kļuva "neēdamas" visas Latvijā ražotās šprotes, par "kaitīgu" un pat "veselībai bīstamu" tika atzīts Gruzijas minerālūdens Boržomi un no Polijas ievesta gaļa. Pēc avārijas maģistrālajā naftas vadā par "neremontējamu" un slēdzamu Krievijas speciālisti atzina to atzaru, pa kuru naftu saņēma Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīca. Otru - Baltkrievijas virzienā - sataisīja dažās nedēļās.

Ir vēl vairāki faktori, kas ignorēti, dodot priekšroku gāzes elektrostacijai. Latvijas gāzei nav ilgtermiņa līguma ar Gazprom par gāzes pirkšanas nosacījumiem. Kāpēc? Tāpat piemirsies, ka Krievijas gāzes krājumi, iespējams, nav nemaz tik bezgalīgi: pēdējos divdesmit gadus jaunas gāzes iegulas netika meklētas, pašreizējās ir mantotas no Padomju Savienības. Visbeidzot, nav gazificēta aptuveni trešā daļa pašas Krievijas teritorijas, un šis saprotamais un neapstrīdamais fakts vajadzības gadījumā var izrādīties respektējams arguments gāzes eksporta sašaurināšanai - droši vien ne visiem importētājiem, tikai vienam otram. Un pēdējais: lai varētu saņemt gāzes elektrostacijai nepieciešamo gāzes daudzumu, robežas viņā pusē nepieciešami infrastruktūras pilnveidojumi, kas, dabiski, prasa naudu. Vai Krievija gribēs to darīt? Ja jā, tad kas tiks prasīts no Latvijas?

Nevar teikt, ka nekas nebūtu dzirdēts par to, ka valsts enerģētiskās drošības intereses prasa, cik vien iespējams, dažādot energoresursu avotus. To, pavisam nesen uzturoties Latvijā, uzsvēra Eiropas Komisijas enerģētikas komisārs mūsu tautietis Andris Piebalgs. Arī Godmaņa valdības deklarācijas sadaļā Enerģētika varam lasīt gan par Latvijas piesaistīšanu Eiropas Savienības (ES) elektroenerģijas tīklam, gan par "resursu un piegādātāju" dažādošanu.

Ir aprēķināts, ka pēc gāzes elektrostacijas iedarbināšanas Latvijas enerģētiskā atkarība no Krievijas pārdotās gāzes sasniegs 69%. Tāds tas mūsu kurss uz piegādātāju dažādošanu un enerģētisko drošību.

Aigara Kalvīša (TP) valdība cītīgi vilcināja lēmuma pieņemšanu, vienlaikus faktiski lobējot "gāzes variantu", kas pilnīgi noteikti vairos mūsu tāpat pārmērīgi lielo energoatkarību no Krievijas. Enerģētiskā atkarība iezīmē ekonomisko atkarību, un no tās nav tālu līdz politiskajai. Kādreiz bija modē runāt par Latviju kā tiltu starp ES un Krieviju. Ja valdība turpinās to, ko Krievijā jau dēvē par "Kalvīša kursu", riskējam kļūt nevis par kaut kādu "tiltu", bet gan par Krievijas interešu lobētāju Eiropas Savienībā.

 

 

 

 

e-ministres lietā...

 

 

 

Magone: Svinības notika ar Gudeles ziņu

Ivo Leitāns,  Diena  04/17/08    Bijusī Īpašu uzdevumu ministra elektroniskās pārvaldes lietās (ĪUMEPL) sekretariāta vadītāja Olita Magone pilnībā noliedz e–lietu ministres Inas Gudeles (ZZS) versiju par notikumiem pērn jūnijā, kad it kā sekretariāta darbinieki, ministrei nezinot, svinējuši viņas dzimšanas dienu par valsts naudu, kas bijusi piešķirta semināram par e-pakalpojumiem pašvaldībās. O.Magone apgalvo, ka ministres rezolūcija bija jau uz iesnieguma par semināra rīkošanu. Viņa noliedz, ka no Gudeles e–pasta bez viņas ziņas ielūgumus kāds varēja nosūtīt un pauž pārliecību, ka ministre zinājusi par pasākumu. Ministre uzskata, ka Magone melo.

Ministre lūdz nodrošināt finansējumu

Kā Dienai pastāstīja O.Magone, katrs pasākums ir rīkojams pēc iekšējā administratīvā akta, kas jāveic trīs pakāpēs: sākumā ir iesniegums no personas, kas pamato, ka pasākums jārīko; tad sekretariāta vadītāja rīkojums par pasākuma organizēšanu un beigās – akts par tāmi.

«Pie manis atnāca ministres biroja vadītāja Rigonda Balgalve–Abrama un teica, ka vajag šādu semināru. Kad vaicāju, kas tas par semināru, viņa atbildēja, ka vajag svinēt,» stāsta O.Magone. Viņa pasākumu saskaņot atteikusi, kas Rigondu sadusmojis. Pēc neilga laika biroja vadītāja atnesa tādu pašu iesniegumu un tāmes projektu, kam virsū bija ministres rezolūcija: Lūdzu nodrošināt! «Es taču nevarēju nepildīt to, ko liek ministre,» taisnojas O.Magone par vienīgo lietu, kur viņa atzīst savu vainu.

«Gudele to viennozīmīgi zināja, jo abas rīkotājas (arī ministres palīdze Anda Aleksejeva) ir simtprocentīgas viņas uzticības personas,» uzskata O.Magone, kas domā, ka šobrīd iesniegums par «semināra» rīkošanu būs «viennozīmīgi pazudis» no lietvedības.

Gudele visu noliedz

E–pasts ar nosaukumu «Uzaicinājums uz zemeņu kūku» tika nosūtīts no ministres adreses viņai par to it kā nezinot. I.Gudeles padomniece Inese Auniņa iepriekš apgalvoja, ka tā esot normāla prakse, ka pie ministra e–pasta var piekļūt ministram vispietuvinātākie darbinieki, piemēram, ministra biroja vadītāja, ministra palīdze, sekretariāta vadītājs. Tas tiekot darīts tādēļ, lai ministra prombūtnes laikā būtu iespēja operatīvi piekļūt informācijai, kas pienāk uz viņa e–pastu, piemēram, ātrajiem uzdevumiem no valdības un citiem jautājumiem.

O.Magone apgalvo, ka nekad nav izmantojusi I.Gudeles e–pastu: «Pat viņas kabinetā bez viņas ziņas neviens nedrīkstēja ienākt, nemaz nerunājot par datoru.»

Savukārt, I.Gudele Dienai skaidroja, ka pie viņas datora patiešām var piekļūt tuvākie darbinieki, jo tur nekādi slepenie dokumenti neglabājas. «Kādas muļķības, viņa bieži rīkoja sanāksmes manā kabinetā, man ir liecinieki,» izsaucas ministre par O.Magones teikto, ka pie datora bez atļaujas neviens netika.

«Jā, vienreiz, kad manā kabinetā mainīja aizkarus, ar ministres biroja vadītājas un palīdzes saskaņojumu uzņēmu viņas kabinetā Valsts zemes dienesta ģenerāldirektoru un citas amatpersonas,» stāsta O.Magone. Par to I.Gudele viņai vēlāk publiski aizrādījusi, «lai tā būtu pēdējā reize», toreiz norāta arī ministres palīdze A.Aleksejeva.

Pārrunas neesot bijušas

Kā domā O.Magone, uz svinībām viesnīcas Valdemārs pagalmā Gudele neesot ieradusies tikai tāpēc, ka ievilkās valdības sēde, kurā tika skatīts Lattelecom jautājums. «Pasākuma laikā ministre ik pēc laika sazinājās ar Rigondu, sakot, lai viņu pagaida, bet vēlāk — lai sāk bez viņas,» atceras O.Magone.

Arī ministres apgalvoto, ka par notikušo viņai ar O.Magoni bijušas ««stingrākas pārrunas» bijusī sekretariāta vadītāja noliedz: «Lai gan pēdējā pusgadā mūsu attiecības nebija no tām labākajām, par šo tēmu nekāda smaga saruna mums nav bijusi vispār.» Nepatīkami pārsteigta par sevis pieminēšanu kā vaininieci esot arī personāldaļas vadītāja Aiga Nesaule.

O.Magone noliedz arī versiju par Tunisijas delegāciju, kurai vienošanās ar viesnīcu rezultātā bez papildu izdevumiem uzsauktas vakariņas Valdemārā. «Tunisieši Valdemārā vispār nav bijuši: pusdienas bija Albertā, bet vakariņas Gutenbergā,» viņa stāsta.

Visa pamatā personisks aizvainojums?

Savukārt I.Gudele domā, ka bijusī sekretariāta vadītāja, «kurai es arī patiešām uzticējos», nestāsta patiesību. «Olita Magone uzskatīja, ka es esmu vainīga par viņai atņemto pielaide valsts noslēpumam, kāpēc nācās zaudēt darbu,» iespējamo iemeslu šādai rīcībai pieļauj ministre. Kā rakstīts, O.Magone, kas agrāk strādājusi Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē, tiek turēta aizdomās nelikumīgi izsniegto pasu skandāla lietā.

I.Gudele Dienai atzina, ka ļoti uzticas Rigondai un Andai, tāpēc «sāpīgi, ka viņām jācieš par to, pie kā nemaz nav vainīgas, jo administratīvā atbildība ir sekretariāta vadītājai».

I.Gudele arī atzīst, ka, «iespējams, man kāds ir zvanījis, prasījis: kur tu esi?» valdības sēdes laikā. «Zināju, ka man četros bija jābūt Valdemāra pagalmā, taču nezināju, kas tas par pasākumu,» stāsta e–lietu ministre. «Laikam biroja darbinieki man kaut ko starp citu ieminējās, un droši vien es tā starp citu arī būtu atnākusi, ja 16:00 būtu brīva. Es neatceros, tas bija pirms gada, man bieži jāpiedalās visādos pasākumos.»

Vaicāta, kāpēc viņas saskaņojums ir uz akta par reprezentācijas izdevumiem, kurā minēts e–pārvaldes seminārs, I.Gudele atbild: «Tāpēc, ka rīkošana ar gudru ziņu tika uzdota biroja darbiniekiem.» Tiesa gan, O.Magones parakstīto rīkojumu par semināra organizēšanu sagatavoja ministres palīdze A.Aleksejeva. «Viņa bieži palīdzēja sekretariāta vadītājai,» to skaidro ministre, taču O.Magone norāda — tā noticis tikai retu reizi, piemēram, kad viņas pašas palīdze slimojusi. «Andiņa vienmēr pildīja ministres uzdoto,» apgalvo O.Magone.

O.Magonei ir žēl, ka tagad par nodokļu maksātāju naudas izšķērdēšanu tiekot vainoti visi sekretariāta darbinieki, lai gan «cilvēki vienkārši neiedrošinājās nenākt uz ministres jubileju». Naudu dāvanai — šūpuļtīklam — sametuši darbinieki, arī ziedus katrs nesa pats.

Noskaidrot Rigondas Balgalves–Abramas viedokli Dienai neizdevās, jo, pēc ministres teiktā, trešdien un ceturtdien viņa bijusi komandējumā. Ceturtdienas vakarā nedarbojās arī e–lietu sekretariāta mājaslapa, kurā būtu pieejami arī citu iesaistīto darba tālruņu numuri.

 

KNAB par Gudeles dzimšanas dienas balli sāks pārbaudi

BNS  04/17/08    Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) sāks pārbaudi saistībā ar e-lietu ministres Inas Gudeles (ZZS) dzimšanas dienas ballītes rīkošanu par valsts naudu.

KNAB priekšnieks Aleksejs Loskutovs aģentūrai BNS teica, ka pēc informācijas izvērtēšanas birojs izlems, vai sākt kādu pamatīgāku pārbaudi par Gudeles, iespējams, pastrādātajiem likumpārkāpumiem.

Loskutovs biroja piecu gadu darbības laikā nav dzirdējis, ka amatpersonai par valsts naudu uzrīkotas dzimšanas dienas svinības.

Līdzīgos gadījumos amatpersonām, kas pieļauj iespējamus likumpārkāpumus, turpmāk vajadzētu vērsties birojā, piebilda Loskutovs.

Jau ziņots, ka Ministru prezidents Ivars Godmanis ceturtdienas rītā nepieņēma Gudeles demisiju saistībā ar šo skandālu. Viņš norādīja, ka Gudele ir viena no tiem speciālistiem, kas valdībai ir nepieciešami darbam ar "akūtām lietām". Kā piemēru viņš minēja elektronisko parakstu.

Gudeles operatīvā rīcība, nomaksājot 800 latu par notikušo apsveikuma pasākumu un veicot pārbaudes ministrijas sekretariātā, uzskatāma par svarīgu faktoru, kas parāda ministres attieksmi pret notikušo, norādīja Godmanis.

Savukārt Valsts prezidents Valdis Zatlers paziņojis, ka Gudelei būtu stingri jāapsver iespēja atkāpties no amata.

Jau vēstīts, ka e-lietu sekretariāts pērn 12.jūnijā plānotā semināra vietā pašvaldību pārstāvjiem par e-pakalpojumu attīstību, tam tērējot valsts budžeta naudu, patiesībā svinējis e-lietu ministres Inas Gudeles dzimšanas dienu.

Pēc šādu ziņu publiskošanas trešdien Gudele paziņoja, ka Valsts kasei atmaksājusi gandrīz 800 latu.

Jautājums trešdien apspriests arī Latvijas Zemnieku savienības valdes sēdē. Ministre paudusi gatavību uzņemties atbildību par notikušo un atkāpties no amata, taču pēc viņas uzklausīšanas valde vienbalsīgi lēmusi, ka ministrei darbs jāturpina.

 

Gudele gatava atkāpties, bet nogaidīs, ko saka premjers

NRA  04/17/08    Bija jāpaiet gandrīz gadam, lai par acīm redzamo pārkāpumu – dzimšanas dienas svinēšanu pašvaldību pārstāvjiem domāta semināra vietā – īpašu uzdevumu ministre elektroniskās pārvaldes lietās Ina Gudele saprastu, ka faktiski atbildība jāuzņemas viņai pašai, nevis bijušajai sekretariāta vadītājai, kura parakstīja rīkojumu par ministres svinību organizēšanu. Pēc tam, kad par notikušo uzrakstīja Neatkarīgā, ministre no sava maka Valsts kasē pārskaitījusi 790 latu. No tiem 690 bija par zemeņu kūku un vīnu, 100 – par telpu īri.

"Nekādā veidā neesmu nodarījusi zaudējumus valstij, jo visus izdevumus atmaksāju," tagad uzskata I. Gudele. Viņa gan neslēpj, ka apsvērusi iespējamo demisiju, taču ministrei esot svarīgi, ko saka premjers Ivars Godmanis, ar kuru viņai šorīt paredzēta tikšanās.

Vakar I. Godmanis vēl nebija gatavs komentēt notikušo. Viņš pieprasījis paskaidrojumu no I. Gudeles un tikai pēc sarunas ar viņu darīšot zināmu savu viedokli. I. Godmaņa preses sekretārs Edgars Vaikulis vakar gan atzina, ka jautājums par iespējamo I. Gudeles demisiju pagaidām netiekot apsvērts. Bet, "ja premjers pieprasīs demisiju, esmu gatava atkāpties", Neatkarīgajai atzina pati I. Gudele.

Lai arī pie krēsla neturoties, vakar I. Gudele neesot atkāpusies, jo šāds lēmums pieņemts partijā. "Es aizgāju uz Latvijas Zemnieku savienības valdi, lai informētu par notikušo. Man bija svarīgi, ko valde lems par radušos situāciju. Valde vienbalsīgi lēma, ka man ir jāpaliek amatā. Es varu nest vienīgi morālu atbildību," sarunā ar Neatkarīgo norādīja I. Gudele.

Tikai tagad ministre atzīst, ka lēmums iztikt ar "smagākām pārrunām" ar bijušo sekretariāta vadītāju Olitu Magoni, kura uzdeva darbiniekiem rīkot šo semināru pašvaldību darbiniekiem, nebija pareizākais. Vajadzējis uzreiz viņu sodīt.

Citādi notikušais gan netiks pārvērtēts, jo O. Magone kopš janvāra sekretariātā par vadītāju vairs nestrādā, atzina e–lietu ministres padomniece Inese Auniņa. Viņa skaidroja, ka toreiz disciplinārlieta ierosināta netika, jo O. Magone sekretariātā bija sākusi strādāt nesen un deva solījumu šo situāciju atrisināt. "Domāju, par sodu var uzskatīt arī nopietnās pārrunas, kas notika starp ministri un sekretariāta vadītāju, un pēc tam starp sekretariāta vadītāju un personāla daļas vadītāju Aigu Nesauli. Bija vienošanās un mutisks brīdinājums, ka turpmāk tāda rīcība netiks pieļauta, pretējā gadījumā sekas būs konkrēta disciplinārlieta," skaidroja I. Auniņa. Pēc viņas teiktā, līdzīga prakse bijusi personāla daļas vadītājas iepriekšējā darbavietā privātuzņēmumā, un viņa uzskatījusi, ka tā var turpināt arī valsts iestādē.

Ministres padomniece zina stāstīt, ka sekretariāta darbinieki un ierēdņi pērn ministres 43 gadu jubilejā dāvanā bija sarūpējuši šūpuļtīklu. Noprotams, ka sākotnēji arī tam nauda rezervēta kā semināra izdevumi, jo 100 latu liela summa bija norādīta pašvaldību pārstāvju semināra tāmē sadaļā Citiem izdevumiem. Taču beigās naudu acīmredzot sametuši paši darbinieki, jo, saskaņojot izlietoto līdzekļu aktu jau pēc svinībām 25. jūnijā, ministre esot piekritusi tikai zemeņu kūkas, vīna un telpu īres izdevumu segšanai.

Joprojām gan nav īstas skaidrības, kā I. Gudeles vārdā no viņas e–pasta adreses vēstules varējuši sūtīt ministrijas darbinieki un kāpēc O. Magone, kura organizēja pasākumu, kolēģus sveikt priekšnieci nav aicinājusi pati savā vārdā, bet izlikusies par I. Gudeli. Ar O. Magoni Neatkarīgajai nav izdevies sazināties.

E–lietu ministres e–pastam varot piekļūt arī citi lietotāji. "Tā ir normāla prakse, ka pie ministra e–pasta var piekļūt ministram vispietuvinātākie darbinieki, piemēram, ministra biroja vadītāja, ministra palīdze, sekretariāta vadītājs. Tas tiek darīts tādēļ, lai ministra prombūtnes laikā būtu iespēja operatīvi piekļūt informācijai, kas pienāk uz viņa e–pastu, piemēram, ātrajiem uzdevumiem no valdības un citiem jautājumiem," skaidroja ministres padomniece I. Auniņa.

***

VIEDOKĻI

Izskatīs Saeimā

Andris BĒRZIŅŠ, Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas priekšsēdētājs:

– Komisija šo jautājumu noteikti skatīs savā sēdē. Taču tagad Valsts kontrole veic ministriju un sekretariātu finanšu revīzijas par pagājušo gadu. Ja noskaidrosies, ka nauda izlietota neatbilstoši mērķim, ministrei pašai ir jāizdara attiecīgi secinājumi. Lai tā zemeņu torte nebūtu tik rūgta, viņai tā būtu jānofinansē no saviem līdzekļiem. Mēs vienmēr komisijas sēdēs pieaicinām valsts kontrolieri un revidentus. Arī šajā gadījumā to darīsim.

Nepieļaujama situācija

Māris SKUDRA, Valsts civildienesta pārvaldes priekšnieks:

– Es nevaru komentēt šo gadījumu, jo manā rīcībā nav konkrētu faktu, esmu lasījis tikai medijos publicēto izklāstu. Bet valsts līdzekļu izlietošana jebkādām privātām vajadzībām nav pieļaujama. Valsts līdzekļi tiek piešķirti likumā noteiktā kārtībā un ir paredzēti konkrētiem mērķiem. Tas ir labi zināms katras valsts iestādes vadītājam, kurš arī atbild par iestādes līdzekļu izlietojuma atbilstību paredzētajiem mērķiem.

Jāapsver atkāpšanās

Lolita ČIGĀNE, sabiedrības par atklātību Delna padomes priekšsēdētāja:

– Ja mēs dzīvotu Skandināvijas valstīs, viennozīmīgi būtu jādomā par atkāpšanos no amata. Mēs zinām, kādi ir bijuši secinājumi no citām līdzīgām lietām. Tas liecina, ka tā ir sistēma. Šāda veida izdarības tikai paplašina plaisu starp sabiedrību un valsts varu. Jāskatās, kas notiks tālāk – vai no valdības vadītāja puses nebūs nekādas nostājas un tas būs kā sistemātisks signāls, vai premjers pieprasīs atkāpšanos.

 

Ar zemeņkūku sejā

Anita Daukšte,  NRA  04/18/08    Sabiedrība dabūjusi treknu zemeņkūku sejā. E-lietu ministre Ina Gudele palikusi amatā, lai gan gadu no sabiedrības tika slēpts vēl Aigara Kalvīša valdības laikā noticis pasākums ar dzimšanas dienas svinībām, kas noformētas kā elietu seminārs pašvaldības darbiniekiem.

Pirms nepilna gada notikusī nodokļu maksātāju naudas izšķiešana, šķiet, bijusi tik ierasta lieta ministrijā, ka, nerunājot nemaz par to, ka kāds būtu sodīts, ministre pati tikai pēc preses publikācijas skrējusi naudu atmaksāt valsts budžetam. Taču šī atmaksāšana jau neko nedzēš – vai tad zaglis, nozagto lietu atpakaļ atdodot, kļūst par nevainīgu? Tāda juridiskā prakse, nerunājot pat par lietas morālo pusi, joprojām apliecina, ka no birokrātijas dzīlēm dzimusī visatļautība, rīkojoties ar valsts līdzekļiem, ievilkšana nāsīs uz sveša rēķina ir populāra un ministriju un valsts iestāžu dzīlēs attaisnojama lieta. Strādāšana valsts un sabiedrības labā tiek uzskatīta par tik smagu slogu, tāpēc jāsaņem tik lieli papildu bonusi, kurus nekādi nevar segt no algas. Tāpēc jātērē no valsts budžeta, kas, kā redzams, pacieš visu. Bet diez vai to pacieš nodokļu maksātāji. Un ne jau tāpēc, ka viņiem skaustu dzimšanas dienas viesnīcas Valdemārs pagalmā ar zemeņkūku, ziediem un vīnu. Viņus visvairāk aizķer nekaunība, ar kuru valsts budžeta nauda tiek iebāzta ierēdņu kuņģos, turklāt bez mazākās kautrības ēnas, mānot sabiedrību par pašvaldību darbinieku semināru rīkošanu. Jā, formāli atbildīgā ierēdne ministrijā šobrīd nestrādā. Bet nav nekādas pārliecības, ka sistēma un citi darbinieki, kas pieseguši šo kliedzošo gadījumu, ir mainījusies un ka vēl līdz pat aizvakardienai tā nebija ļoti pierasta lieta šajā ministrijā. Tas, ar cik gariem zobiem tiek reaģēts uz šo gadījumu, apliecina arī to, ka, iespējams, šāda pati sistēma ļoti labi ir darbojusies arī citās ministrijās, tikai ļoti rūpīgi tiek slēpta no sabiedrības. Vismaz neizsūtot epastu ar ielūgumiem no ministres adreses.

Ina Gudele bija pelnījusi atkāpties no amata, un Godmaņpapa glābiņš viņai gadījās kā aklai vistai grauds. Patiesā grēku nožēlā gan nebūtu jāņem vērā Ministru prezidenta piedodošais tonis un jāizdara tas, kas godasievai pienākas. Politiskās (ne)atbildības un morālā relatīvisma laikmetā gan uz to cerēt lieki. Neba politisko godaprātu gudelēs mērīt. Un arī negribas noticēt, ka viņa tiešām bija gatava atkāpties no amata, nevis vienkārši nospēlēt politiskās atbildības un grēku nožēlas paraugstundu, kur meita nožēlo tēvam grēkus, bet tas drusku ieper, bet vispār jau mīl un piedod.

Ministru prezidents Ivars Godmanis pievēra acis uz kliedzošo izšķērdēšanas gadījumu tāpēc, ka tas viņa valdībai ir smagākais politiskais trieciens pēc 100 dienām. Trieciens, kas grauj Ministru kabineta vienotību nevis no ārpuses, bet gan no iekšpuses. Ministres maiņa noteikti nestu plašākas izmaiņas spēku samērā valdībā. Ņemot vērā Tautas partijas vēlmi spēlēt pirmo vijoli kaut vai aizkulišu orķestrī, Kalvīša valdības dzīlēs dzimušais izšķērdības gadījums būtu bijis viņiem pašiem vislabāk zināmā lieta par koalīcijas partneriem. Šis gadījums varētu būt bijusi lieliskā nejaušība, kad izspēlēt koalīcijas partneru iebaidīšanas spēli, par kuras atblāzmu liecinājusi TP gramstīšanās gar Jaunā laika nerealizēto ambīciju galu.

Tomēr Godmanim vajadzēja adekvātāk novērtēt situāciju – viņš ir taktiski rīkojies pareizi, vadoties no valdības pašsaglabāšanās instinktiem, taču stratēģija šeit klibojusi. Šis gadījums arī parādījis, cik trausla ir Godmaņa valdība – pietiek parādīties kaut vai pāris dokumentiem no Gudeles kantora, kad sabiedrība šausmās saķer galvu. Un ko valdība atbildēs ne tikai uz jautājumu par zemeņkūkām dzimšanas dienā, bet arī par kaut kur iztērētajiem un/vai neapgūtajiem emiljoniem?

 

Premjers tic; Magone saka – Gudele melo

Liene Barisa,  NRA  04/18/08    Lai arī Valsts prezidents Valdis Zatlers intervijā Latvijas Radio vakar norādīja, ka " Gudelei stingri jāpadomā par atkāpšanos" un arī Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) ieinteresējies par I. Gudeles dzimšanas dienas svinībām plānotā valsts apmaksātā semināra vietā, premjers Ivars Godmanis vakar ministres demisiju nepieprasīja.

Ivars Godmanis vakar ministres demisiju nepieprasīja. Premjers pēc aptuveni pusstundu garas sarunas ar I. Gudeli ceturtdienas rītā, retoriski vaicājot: "Vai ministre ir pelnījusi zināmus pārmetumus", pats atbildēja: "Mēs to nevaram izslēgt. Taču tas nav pārkāpums, par kuru būtu jāpieprasa ministres demisija."

Noskaņojums Saeimas gaiteņos gan liek noprast, ka ar to nekas nebeigsies. Jaunā laika, Saskaņas centra deputāti, kā arī pie frakcijām nepiederoši parlamentārieši Aigars Štokenbergs un Artis Pabriks pieprasījuši I. Gudeles demisiju, par ko Saeimai būs jālemj nākamceturtdien. Un arī no koalīcijas politiķiem dzirdami dažādi viedokļi par elietu ministres turpmāko likteni. Turklāt jaušams, ka arī I. Gudeles gatavība atkāpties ir bijusi ar noteiktu aprēķinu.

Proti, Neatkarīgajai ceturtdien neoficiāli tika stāstīts, ka I. Gudele saviem partijas biedriem it kā piedāvājusi: viņa došoties pie premjera ar demisijas rakstu, bet ZZS līderi iepriekš politiski varētu vienoties ar I. Godmani, ka viņš to nepieņem. Rezultātā ministre būtu ārēji demonstrējusi, ka ir gatava uzņemties politisko atbildību, bet partija viņai būtu sagatavojusi drošības spilvenu politiskas vienošanās izskatā. Tomēr gan ZZS politiķi, gan vēl jo striktāk premjera cilvēki noliedz, ka ceturtdienas rītā starp I. Gudeli un I. Godmani notikušais būtu kāds politisks iestudējums. "Kāpēc premjeram būtu jārūpējas par vienas ministres reitingu? Un, zinot I. Godmani, viņu nemaz uz to nevarētu saaģitēt. Tāda vienošanās nav iespējama viena iemesla dēļ, un tas iemesls ir Godmaņa personība," Neatkarīgajai ceturtdienas rītā apgalvoja kāds no premjeram tuvo cilvēku loka. Ja Godmanis būtu saņēmis šādu politiskā tirgus priekšlikumu, atbildes reakcija būtu nekavējošs demisijas pieprasījums, viņš prognozēja.

ZZS Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis izvairās no jebkādām runām, ka I. Gudele tā īsti nav bijusi gatava uzņemties politisko atbildību, un turas pie oficiāli jau zināmās versijas – ministre trešdienas vakarā uz Latvijas Zemnieku savienības (ZZS lielākā dalībniece) valdes sēdi ieradusies ar patiesu gatavību atkāpties no amata, bet partijas biedri izlēmuši, ka viņai jāpaliek. Turklāt zemsaviešu viedoklis bijis vienbalsīgs. Tikmēr kopumā ZZS nostāja par I. Gudeli nav viennozīmīga, liecina atsevišķu šā politiskā spēka pārstāvju neoficiāli paustais viedoklis. Arguments, kādēļ ZZS tomēr nolēmusi ministri aizstāvēt, esot tas, ka arī iepriekš zaļie zemnieki tieši tāpat aizstāvējuši citu "savējo" – nu jau bijušo labklājības ministri Dagniju Staķi, kad pēc Reģu pansionāta traģēdijas tika prasīta viņas demisija.

Jāpiebilst, ka I. Godmanis, kā I. Gudeles vainu mīkstinošus apstākļus min to, ka viņa pati svētkus nav organizējusi un viņai nav jāmaksā ar demisiju par padoto "pārprastu lojalitāti". Taču portālam diena.lv bijusī elietu sekretariāta vadītāja Olita Magone, kuru I. Gudele un viņas padomniece Inese Auniņa līdz šim vainoja notikušajā, noliegusi I. Gudeles versiju. O. Magone apgalvo, ka ministres rezolūcija bija jau uz iesnieguma par semināra rīkošanu un arī no I. Gudeles epasta bez viņas ziņas ielūgumus uz pasākumu neviens nevarēja nosūtīt. "Pat viņas kabinetā bez viņas ziņas neviens nedrīkstēja ienākt, nemaz nerunājot par datoru," teica O. Magone.

"Pie manis atnāca ministres biroja vadītāja Rigonda Balgalve-Abrama un teica, ka vajag šādu semināru. Kad vaicāju, kas tas par semināru, viņa atbildēja, ka vajag svinēt," notikušo atstāstīja O. Magone. Viņa pasākumu saskaņot atteikusi, kas R. Balgalvi-Abramu sadusmojis. Pēc neilga laika biroja vadītāja atnesa tādu pašu iesniegumu un tāmes projektu, kam virsū bija ministres rezolūcija: "Lūdzu nodrošināt!" "Es taču nevarēju nepildīt to, ko liek ministre," taisnojās O. Magone, un teica, ka I. Gudele to viennozīmīgi zinājusi, jo abas rīkotājas (arī ministres palīdze Anda Aleksejeva) ir simtprocentīgas viņas uzticības personas," uzskata O. Magone.

Kritiku arī īsti neiztur I. Gudeles minētais attaisnojums, ka svinībās viņa nemaz nav piedalījusies. Izpētot iepriekšējā gada 12. jūnija Ministru kabineta sēdes protokolu, var noprast, ka valdība sēde beidzās pulksten vienos dienā. Ja divas stundas vēlāk papildu jautājumu izskatīšana slēgtajā daļā nebūtu ieilgusi, I. Gudele svinībās teorētiski būtu piedalījusies, jo, pat ja darbinieki tiešām būtu rīkojuši pārsteigumu, diezin vai neaicinātu pašu gaviļnieci.

Uz Neatkarīgās jautājumu, vai iedzīvotāji var būt droši, ka elietu ministres vadītajā iestādē zem nosaukumiem Semināri pašvaldību pārstāvjiem neslēpjas dažāda veida izpriecas tās darbiniekiem, I. Gudele kategoriski noliedza. "Manā sekretariātā ne. Pēc šā gadījuma pārbaudīju visus pasākumus. Mūsu sekretariātā organizē daudz semināru – skolotājiem, pašvaldību pārstāvjiem, ierēdņiem," sacīja I. Gudele.

 

Amatu pamet desmit mēnešus un septiņas dienas pēc zemeņu kūkas baudīšanas

Liene Barisa,  NRA  04/19/08    Pēc divu dienu mīņāšanās te uz priekšu, te atpakaļ elietu ministre Ina Gudele tomēr spērusi izšķirošo soli un pieņēmusi galīgo lēmumu par atkāpšanos. Piektdienas pēcpusdienā ap puspieciem vakarā viņa sazvanījusi premjeru Ivaru Godmani, kurš tobrīd bija vizītē Daugavpilī, un šoreiz viņš atkāpšanos akceptēja. Oficiāli demisijas raksts, visticamāk, tiks iesniegts pirmdien.

Tādējādi pēc trešdienas publikācijas Neatkarīgajā, kurā tika atklāti fakti par ministres dzimšanas dienas svinēšanu pērn 11. jūnijā par nodokļu maksātāju naudu paredzētā semināra vietā, viesus cienājot ar zemeņu kūku un vīnu, I. Gudele uzņēmusies politisko atbildību par notikušo. Vairāk nekā desmit mēnešus, kamēr tas netapa zināms publiski, ministre gan neuzskatīja par pienākumu atkāpties vai vismaz atmaksāt iztērēto naudu, ko izdarīja tikai trešdien.

Vārdos gatavību atkāpties viņa gan pauda jau dienā, kad raksts tika publicēts. Taču ministre atrunājās, ka vēl grib zināt premjera viedokli. Uz vienu dienu tas viņas krēslu pasargāja, jo vēl ceturtdien I. Godmanis nebija gatavs pieņemt I. Gudeles atlūgumu. Taču piektdien spiedienu vairs neizturēja ne viņa, ne premjers, pār kura vadīto valdību, paturot ministri amatā, draudēja savilkties daudz biezāki mākoņi. Turklāt I. Gudeles taisnošanos, ka viņa neko nav zinājusi par svinību organizēšanu, noliedza E-lietu ministrijas esošie un bijušie darbinieki. I. Gudeles pamatojumu, kādēļ viņa vēlreiz vērsusies pie premjera, neizdevās uzzināt; vakar viņa visas dienas garumā uz tālruņa zvaniem neatbildēja.

Līdz šim I. Gudele gan nevairījās no žurnālistu jautājumiem. Tiesa, arī ministrēšanu viņa aizvadīja kā viena no nemanāmākajām ministrēm. Par E-lietu ministrijas esamību reizi pa reizei vien atgādināja sūkstīšanās par eparaksta gauso ieviešanu vai solīto evēlēšanu ieviešanas atlikšanu.

E-lietu lauks I. Gudeles pārziņā bijis piecus gadus. Viņas ceļš uz ministres posteni sākās 2003. gadā, kad I. Gudele uzvarēja konkursā par jaunizveidotā Informācijas sabiedrības biroja vadītāju. Gadu vēlāk birojs tika pārveidots par Īpašu uzdevumu ministriju elektroniskās pārvaldes lietās, bet I. Gudele tika iecelta sekretariāta vadītājas amatā. Pēc tam, kad no Aigara Kalvīša (TP) vadītās valdības aizgāja Jaunais laiks, līdz ar to arī toreizējais elietu ministrs Jānis Reirs (JL), I. Gudeli apstiprināja ministra amatā, kur līdz vēlēšanām viņa strādāja kā pie partijām nepiederoša ministre. Pēc vēlēšanām I. Gudele iestājās Latvijas Zemnieku savienībā, saglabājot arī amatu. Aizejot no ministres amata, I. Gudele izstāšoties arī no partijas.

 

Politoloģe: Godmanim būtu jāaicina atkāpties no amata arī Šleseru

LETA   04/19/08    Pieņemot īpašu uzdevumu ministres elektroniskās pārvaldes lietās Inas Gudeles demisijas rakstu, Ministru prezidentam Ivaram Godmanim (LPP/LC) jābūt konsekventam un jāaicina atkāpties no amata arī citus ministrus, par kuriem izteiktas šaubas, un patlaban vislielākās šaubas izteiktas par satiksmes ministru Aināru Šleseru (LPP/LC), šādu viedokli aģentūrai LETA pauda politoloģe, Sabiedrība par atklātību "Delna" padomes priekšsēdētāja Lolita Čigāne.

Viņa sacīja, ka Šlesera apsaimniekotajā Satiksmes ministrijā Valsts kontrole konstatējusi nesamērīgi lielus nelietderīgus valsts budžeta tēriņus, kas ir daudz lielāki nekā Īpašu uzdevumu ministra elektroniskās pārvaldes lietās sekretariātā.

"Godmanis ir nonācis ļoti sarežģītā situācijā, jo viņš tagad nebūtu premjera amatā, ja nebūtu Šlesera un viņa partijas, kurai pievienojās bankrotējušais "Latvijas ceļš". Godmanim būtu jāvēršas pret savu politisko patronu," sacīja Čigāne.

Politoloģe arī norādīja uz Godmaņa valdības tapšanas procesu, kura laikā bija apņemšanās vairot sabiedrības uzticību. "Ja premjers no šīs apņemšanās vēl nav atkāpies, tad viņam būtu ļoti jāpārdomā turpmākā rīcība. Godmanim nevajadzētu samierināties tikai ar katra ministra sirdsapziņu, bet gan uzlikt par pienākumu ministriem atrast mehānismu, kā novērst nelietderīgus naudas izsaimniekošanas gadījumus," sacīja Čigāne.

Viņa minēja, ka tajās ministrijās, kuras apgūst Eiropas Savienības līdzekļus, ievērojami līdzekļi ir atvēlēti tādām aktivitātēm kā semināri, apmācības, ekspertu konsultācijas, kuru lietderību nemaz nav iespējams tik vienkārši pierādīt un naudu var tērēt diezgan elastīgi. Gadījums ar e-lietu sekretariātu ir tikai viens no tādiem, par ko uzzina sabiedrība, atzina politikas eksperte.

Kā ziņots, saistībā ar valsts budžeta naudas tērēšanas dzimšanas dienas svinībām par atkāpšanos no amata paziņojusi īpašu uzdevumu ministre elektroniskās pārvaldes lietās Gudele. Demisijas rakstu Gudele Ministru prezidentam oficiāli iesniegs pirmdien. Gudele arī nolēmusi izstāties no Latvijas Zemnieku savienības.

Kā ziņots, "Neatkarīgā" iepriekš rakstīja, ka Īpašu uzdevumu ministra elektroniskās pārvaldes lietās sekretariātā pērn 12.jūnijā plānotā semināra vietā pašvaldību pārstāvjiem par e-pakalpojumu attīstību, tam tērējot valsts budžeta naudu, patiesībā tika svinēta ministres Gudeles dzimšanas diena.

Atklājoties informācijai par budžeta līdzekļu tērēšanu ballītei, Gudele no sava maka Valsts kasē pārskaitīja 790 latus, no tiem 690 lati bija iztērēti par zemeņu kūku un vīnu, bet 100 lati - par telpu īri.

Jau ziņots, ka Valsts kontroles atzinumā tika konstatēti būtiski pārkāpumi budžeta līdzekļu izlietojumā Satiksmes ministrijā. To vidū secināts, ka ministrija nepamatoti ir iztērējusi 3870 latus, kas tikuši SIA "Fests.lv", kas par šo summu solījusi astoņās skolās nolasīt lekcijas. Lekcijas nav notikušas, tā vietā noticis viens pasākums viesu namā "Pūku priedītes", kas, visticamāk, bija nevis izglītojoša lekcija, bet gan Ziemassvētku eglīte ministrijas darbinieku bērniem. Par apšaubāmi lietderīgā pasākuma bērniem organizēšanu viesu namā "Pūku priedītes" atbildīgais darbinieks vairs nestrādājot Satiksmes ministrijā.

Saeima šomēnes noraidīja opozīcijā esošās partijas "Jaunais laiks" ierosinājumu izteikt neuzticību satiksmes ministram.

 

 

 

 

Citādā ziņā  - politikā...

 

 

Zatlers sajutis drēbi

Agnese Margēviča,  NRA  04/07/08    Valdis Zatlers varētu būt uzsācis ceļu, ko reiz nostaigāja Vaira Vīķe-Freiberga no savas prezidentūras pirmajā gadā iekšpolitiski nerespektētas prezidentes līdz autoritātei, kurai piederēja galavārds visos jautājumos.

Un notika tas, pateicoties spilgtai ārpolitiskajai darbībai, kas pārauga autoritātē arī pašmājās. Tie, kas prezidentu V. Zatleru aizvadītajā nedēļā trīs dienas vēroja Bukarestē NATO līderu samitā, nevarēja neredzēt viņa veiksmīgo argumentāciju, pārliecību par saviem spēkiem un degsmi. Latviešu diplomāti neslēpa, ka ir gandarīti par prezidenta veikumu, un, kā stāsta zinātāji, atzinību izteikuši arī citi līderi – Džordžs Bušs, Nikolā Sarkozī, Jāps de Hops Shefers.

Iepriekš, meklējot skaidrojumu V. Zatlera pagaidām nepārliecinošajam iekšpolitiskajam sniegumam, politikas vērotāji piesauca "ievēlēšanas traumu" jeb sekas pazemojumam, ko V. Zatleram nodarījis veids, kā politiķi viņu izraudzījās zoodārza apspriedēs un ievēlēja prezidenta amatā, kamēr aiz Saeimas logiem kliedza protestētāju pūlis. Bukarestē vērotais ļauj domāt, ka prezidents no šīs traumas sāk atgūties.

Iepriekš, kad ārpolitiski spožo V. Vīķi-Freibergu amatā nomainīja nevienam nezināmais V. Zatlers, par to, ka ne jau viņš, bet Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess būs jaunā Baltijas valstu starptautiskā zvaigzne, runāja kā par pašsaprotamu. V. Zatlera uzrāviens igauņiem ir negaidīts, un viņi var justies greizsirdīgi uzmanības krējuma dēļ, ko Bukarestē nosmēla Latvijas prezidents, samita kuluāros sprieda latviešu diplomāti.

Piemēram, Latvijas prezidents piektdien Bukarestē Krievijas–NATO padomes sanāksmē spontāni uzstājās ar atbildes runu Vladimiram Putinam, tā nokaitinot viņu. Tikmēr Igaunijas un Lietuvas prezidenti T. H. Ilvess un Valds Adamkus esot klusējuši. Zinātāji stāsta, ka ierasti, kad V. Putins uzstājas ar kārtējo pretrunīgo paziņojumu, alianses līderi pie sanāksmju galda izvēlas vienu no divām taktikām – vai nu "no lapiņas nolasa runu, cik brīnišķīga ir sadarbība ar Krieviju", un tas esot raksturīgs Maskavas tradicionālajām sabiedrotajām Eiropas vecajām valstīm, vai otrs scenārijs esot neteikt neko, kas esot "augstākā drosmes izpausme". Tikmēr V. Zatlers uzstājies ar emocionālu un argumentētu repliku V. Putina kritikai un tonim, turklāt kā visu Bukarestes samita laiku neesot turējis priekšā lapiņu ar tēzēm. Gluži otrādi, vārda ņemšana bijusi spontāna, un tas saskan ar mūsu diplomātu un prezidenta cilvēku teikto, ka V. Zatleram iedegušās acis un viņš ir "sajutis drēbi". "Ja Putina runa būtu bijusi garlaicīga, prezidents, iespējams, nebūtu runājis," Neatkarīgajai piektdien Bukarestē komentēja kāds Latvijas delegācijas pārstāvis.

"Pasaule ir mainījusies, un aukstā kara dēmoni ir aizgājuši uz neatgriešanos," V. Putinam aizrādījis V. Zatlers un, vēršoties tieši pie Krievijas prezidenta, krievu valodā noraidījis viņa kritiku par Baltijas valstu it kā nevēlēšanos pievienoties līgumam par parasto bruņojumu Eiropā. V. Zatlers acīmredzot bija V. Putinu izvedis no pacietības, jo pie šā jautājuma Krievijas līderis asā tonī atgriezās pēc pāris stundām preses konferencē, izsaucoties: "Murgs kaut kāds!" Tāpat piepaceltā toņkārtā tika norunāta nu jau kādu laiku neizmantotā retorika par "simtiem tūkstošiem nepilsoņu" kā pierādījumu tam, ka Latvijas iestāšanās NATO mūsu valsti nav padarījusi demokrātiskāku, tādēļ demokratizācijas argumentu nevarot attiecināt arī uz Ukrainas un Gruzijas NATO centieniem.

Tāpat tieši V. Zatlers bija viens no četriem panelistiem, kuri uz Bukarestes konferences skatuves noteica toni diskusijai par NATO durvju atvēršanu Ukrainai un Gruzijai. Igaunijas prezidents T. H. Ilvess tikmēr sēdēja zālē starp desmitiem citu klausītāju. Diplomāti stāsta, ka aiz tā stāv liels Ārlietu ministrijas darbs, pārliecinot konferences rīkotājus Māršala fondā, ka tieši Latvijas prezidentam jādod šāda iespēja. V. Zatlers šo avansu izmantoja, aktīvi iesaistīdamies diskusijā un spīdot ar emocionāliem argumentiem, kāpēc jādod zaļā gaisma ukraiņiem un gruzīniem, piešķirot tiem rīcības plānu dalībai NATO. No V. Zatlera Bukarestes konferencē nākušo spārnoto izteicienu: "Nav rīcības plāna, nav rīcības" samita dienās citēja The New York Times un ne tikai šis laikraksts.

No Baltā nama cilvēkiem nākuši izteikumi – ļoti vērtīgs samita diskusijās bijis V. Zatlera arguments, ka tieši pēc iestāšanās NATO sāka uzlaboties Baltijas valstu un Krievijas attiecības. Proti, oponenti ukraiņu un gruzīnu virzībai uz NATO piesauc argumentu, ka šīs valstis aliansē sev līdzi ienesīs neatrisinātos konfliktus ar Kremli.

 

Viedoklis: Es spēks, tu — daile

Askolds Rodins,  Diena  04/08/08    Atpakaļ pie Tautas frontes? Domājams, jau vairākus mēnešus fiksēto katastrofāli zemo reitingu dēļ Latvijas vadošās politiskās partijas sākušas apspēlēt apvienošanās tematu. Mērķis esot daudzskaitlīgas labēji centriskas partijas izveidošana. Vienlaikus - ne teoretizēšanas, bet reālas darbības līmenī - dienas gaismu ieraudzīja nikna karikatūra par tematu Latvijas politiskās partijas.

Sestdien notikušajā partijas Jaunie demokrāti (JD) kongresā ievēlēja jaunu priekšsēdētāju. Partijas dibinātāju un līdzšinējo "galveno seju", kādreizējo Jaunā laika aktīvistu un bijušo iekšlietu ministru (Einara Repšes valdībā) Māri Gulbi nomainīja Ventspils uzņēmējs Edgars Jansons. Varētu likties dīvaini, ka veiksmīgs lietišķais cilvēks, kas vēl martā teicās nelīst politikā, no brīva prāta kļuvis par nelielas un neietekmīgas partijas līderi. Taču tā var likties tikai pirmajā acu uzmetienā.

Gulbis turpmāk būšot partijas ierindas biedrs, un atšķirībā no kādas citas partijas "ierindas biedra" Gulbis patiešām būs ierindas biedrs bez jebkādām pēdiņām. Ventspilī Jansons pieder pie smagos kriminālnoziegumos apsūdzētā pilsētas domnieka Aivara Lemberga "gala", un ja līdz šim kādam ir bijušas šaubas par JD "šķirisko piederību", tad līdz ar virsvadības oficiālu maiņu jebkurām šaubām var pielikt punktu. Lemberga projekts. Diezin vai būs pareizi teikt, ka Gulbis paša dibināto uzņēmumu izdevīgi pārdevis Jansonam, drīzāk jau jārunā par projekta ietvaros notikušu neveiksmīga menedžera nomaiņu pret daudzsološāku. Mazliet vairāk nekā pēc gada paredzētas pašvaldību vēlēšanas, kas, dabiski, notiks arī Ventspilī. Tur Lembergam gan jau ir partija Latvijai un Ventspilij, viņa "pasē ierakstītais bērns", taču vai nu tas sācis niķoties, vai arī nepaklausības novēršanas nolūkā "sejiņu atsedzis" arī otrais Lemberga "bērns". Lembergam vajag "savu" Ventspils domi, un līdzekļi viņam nav no svara.

Grūti atgaiņāties no iespaida, ka tagad notiekošais vismaz reizi jau ir redzēts un nevis kino vai televīzijā, bet reālajā dzīvē un tepat Latvijā. Jansons sacījis, ka gribot "dzīvot valstī, kurā cieņā ir nacionālais kapitāls". Pirms 13 gadiem ar "nacionālā kapitāla" stutēšanas saukli politiskajā lauciņā iznāca Demokrātiskā partija Saimnieks. Iznāca, lai pēc viena Saeimas sasaukuma aizietu nebūtībā, nespējot nodarīt valstij lielu ļaunumu. Protams, ne jau saukļa dēļ, kas pats par sevi nav īpaši kaitīgs, tikai ilūzijas rosinošs.

Gulbis atzinis, ka ar partijas pastāvēšanai "tik svarīgo" finansējuma piesaistīšanu, laikam īsti netiekot galā. Ceļu citam. Pirms 11 gadiem Latvijas Zemnieku savienība (LZS, toreiz vēl bez jebkādas zaļo "piešprices") lēnīgā Alfrēda Geiseļa vietā par LZS priekšsēdētāju ievēlēja naudinieku Laimoni Strujeviču, LZS lielākā naudas devēja Ventamonjaka finanšu direktoru. Strujevičs prognozēja, ka 1998.gada Saeimas vēlēšanās LZS iegūs vismaz 20 mandātu, taču pēc vēlēšanām izrādījās, ka partija nav tikusi pāri 5% barjerai. Tolaik LZS tāpat kā JD mūsdienās bija Lemberga partija, nevis "pa tiešo", bet pastarpināti.

Savā kongresā teiktajā runā jaunais JD līderis gan uzsvēra, ka vēsture mēdz atkārtoties, taču, protams, vēsture mēdz arī neatkārtoties. Mēs diezin vai pieredzēsim, ka programmatiski tuvās t.s. labēji centriskās partijas kļūs par vienu politisko spēku, atsaucot atpakaļ no vēstures tādu nosacītu Tautas fronti. Taču uzticēšanās krīze, plaša plaisa starp vēlētājiem un viņu ievēlētajiem politisko lēmumu pieņēmējiem patiešām pastāv. Martā par četrām valdošās koalīcijas partijām, kopā ņemtām, bija gatava balsot tikai nepilna piektā daļa vēlētāju.

Partiju apvienošanās varētu būt mākslīga izeja no uzticēšanās krīzes. Uz kādu laiku. Tādas lietas notikušas arī agrāk, tikai drīzāk bija jārunā nevis par apvienošanos, bet pievienošanu. Stiprākais pievienoja sev vājāko: LZS - zaļos, mācītāju partija - Latvijas ceļu, tieši tāpat radās arī Saskaņas centrs (SC). Vēl pirms dažiem gadiem likās, ka Tautas partija (TP) tā palēnām, bez steigas "notiesās" TB/LNNK, kurai atgūt otro elpu ļāva t.s. krievu skolu aizstāvības štāba rīkotās aktivitātes.

Līdz šim saplūšanu pamats bija partiju iekšēja šādas rīcības nepieciešamības izpratne. Eksistenciāli apsvērumi. Pašlaik lielāka nozīme ir ārējam faktoram - vēlētāju attieksmei. Tāpēc arī biežākas un sirsnīgākas runas par apvienošanos. Acīmredzot pirms pašvaldību vēlēšanām gaidāmi kaut kādi pilotprojekti. Atkarībā no to rezultātiem, "apvienošanās kustība" vai nu turpināsies, vai pierims. Dabiski, sava loma būs arī cilvēka faktoram - katram jau gribas būt pirmajam. Taču ne pirmajam starp atraidītajiem.

 

Jauno partiju veidotāji zaudē pozīcijas politiķu publicitātes reitingā

LETA   04/08/08    Politiķu publicitātes reitinga pirmais trijnieks martā ir palicis nemainīgs, taču kopumā piedzīvotas ievērojamas izmaiņas, pozīcijas zaudējot personām, kas gada pirmajos mēnešos bija iesaistītas vairāku partiju iekšējos strīdos un paziņoja par jaunu politisko spēku dibināšanu, liecina Mediju monitoringa nodaļas veiktais pētījums.

Rimstot kaislībām ap partiju šķelšanos, samazinājies arī kopējais politiķu publicitātes apjoms - martā kāds no 174 pētījumā iekļautajiem politiķiem preses publikācijās pieminēts 3892 reizes, kamēr februārī šis rādītājs bija 4749. Preses uzmanību martā nav izpelnījušies 15 politiķi, galvenokārt Saeimas deputāti.

Līdzīgi kā februārī, arī martā Latvijas preses izdevumos visbiežāk minētie politiķi bijuši premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) - pieminēts 298 preses publikācijās, Valsts prezidents Valdis Zatlers - minēts 210 publikācijās, kā arī satiksmes ministrs Ainārs Šlesers (LPP/LC) - minēts 148 publikācijās.

No kopējā pētījumā iekļauto politiķu publicitātes apjoma valdības vadītāja publicitātes īpatsvars veidojis 7,66%, Valsts prezidenta - 5,40%, bet satiksmes ministra - 3,8%.

Godmanis reitinga pirmo vietu saglabājis, neskatoties uz ievērojamu viņa kopējās publicitātes kritumu - februārī Godmanis bija pieminēts 507 publikācijās. Savukārt gan Zatlera, gan Šlesera publicitāte pieaugusi - februārī Zatlers tika pieminēts 254 preses publikācijās, bet Šlesers - 186 publikācijās.

Sociologs Arnis Kaktiņš aģentūrai LETA sacīja, ka valsts augstāko amatpersonu - prezidenta un premjera - atrašanās šādu pētījumu augšgalā ir neizbēgama, jo tās nepārtraukti atradīsies mediju uzmanības centrā.

Pēc Kaktiņa teiktā, ir jānotiek patiešām kaut kam ārkārtējam, lai šo augstāko amatpersonu publicitātes apjoms strauji samazinātos. Citādi esot ar pārējiem politiķiem, kuru publicitātes apjomu var ietekmēt gan kāds plašu rezonansi nesošs notikums, gan arī pašu apzināta "iešana uz ziņu radīšanu un ģenerēšanu".

Šlesera atrašanās trešajā vietā, pēc Kaktiņa domām, vairāk tomēr būtu skaidrojama ar dažādām aktualitātēm un negācijām ministra pārraudzītajā sfērā. Ja pērn gada otrajā pusē Šlesers nebija visredzamākā persona presē, tad pēdējā laikā viņam veltītie pārmetumi ir likuši iet "aktīvā pretuzbrukumā" un plaši skaidrot savu viedokli, kas arī atspoguļojies publicitātes biežumā, norādīja sociologs.

Ceturtajā vietā publicitātes reitingā ierindojusies bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, kura pēc viņai veltīto publikāciju apjoma tikai nedaudz atpaliek no pirmo trīs vietu īpašniekiem. Martā Vīķe-Freiberga pieminēta 143 preses publikācijās, kas veido 3,67% no kopējā apjoma. Reitinga tabulā viņa pakāpusies par četrām vietā.

Piekto vietu publicitātes reitingā ieņēmis Saeimas deputāts Raimonds Pauls (TP), kurš kāpis par piecām pozīcijām un martā pieminēts 132 publikācijās jeb 3,39% no kopējā apjoma. Viņam seko bijušais premjers, tagad Saeimas deputāts Aigars Kalvītis (TP), kurš arī pakāpies par piecām vietām un pieminēts 116 publikācijās jeb 2,98% no kopējā apjoma, iekšlietu ministrs Mareks Segliņš (TP) - 111 publikācijas jeb 2,85% (kāpums par 11 vietām), kā arī Rīgas domes priekšsēdētājs Jānis Birks (TB/LNNK) - 105 preses publikācijas jeb 2,7% (vienu vietu augstāk).

Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns (TP) pakāpies par trim vietām un martā pieminēts 104 preses publikācijās, kas veidoja 2,67% no kopējā politiķu publicitātes apjoma, bet pirmo desmitnieku noslēdz Saeimas deputāte Sandra Kalniete, kura reitingā zaudējusi sešas pozīcijas - martā minēta 92 preses publikācijās jeb 2,36% no kopējā apjoma.

Reitinga 11.vietu ieņem Tautas partijas dibinātājs Andris Šķēle, kurš pieminēts 80 preses publikācijās jeb 2,06% no kopējā apjoma. Viņš piedzīvojis vienu no straujākajiem publicitātes kāpumiem, uzlabojot savas pozīcijas par 17 vietām.

Reitingu tabulas galvgalī vairs nav apvienību "Tēvzemei un brīvībai"/LNNK pametušā Eiropas Parlamenta deputāta Ģirta Valda Kristovska, kurš februārī bija piektais. Martā Kristovskis pieminēts 48 preses publikācijās, kas veido 1,23% no kopējā apjoma un viņu ierindo 19.vietā.

Reitinga pirmo desmitnieku pametis arī no Tautas partijas izslēgtais Saeimas deputāts Aigars Štokenbergs, kurš ar 39 publikācijās noslīdējis no 6. uz 26.vietu - pēdējo, kas ļauj atrasties reitingu tabulas vadošajā grupā.

Šajā grupā tiek iekļauti politiķi, kuru publicitāte veido vismaz 1% no kopējā 174 pētāmo personu publicitātes apjoma. Februārī bija 31 šāds politiķis, bet martā viņu skaits ir sarucis līdz 26, tostarp vadošo grupu pametis Štokenberga domubiedrs, Saeimas deputāts Artis Pabriks.

No pirmā desmitnieka "izkritis" arī smagos noziegumos apsūdzētais Ventspils mērs Aivars Lembergs, kurš martā pieminēts 75 publikācijās jeb 1,93% no kopējā apjoma. Lembergs, kurš februārī ieņēma 7.vietu, martā kopā ar ārlietu ministru Māri Riekstiņu (TP) dala 13.vietu.

No pētījumā iekļautajiem 174 politiķiem preses uzmanību martā nav izpelnījušies 15. Viņu vidū ir 12 Saeimas deputāti - Vitālijs Aizbalts (LPP/LC), Uldis Briedis (TP), Oļegs Deņisovs (SC), Inta Feldmane (LPP/LC), Sergejs Fjodorovs (SC), Valdis Ģīlis (TP), Nikolajs Kabanovs (PCTVL), Ivans Klementjevs (SC), Leons Līdums (TP), Jānis Reirs (JL), Artūrs Rubiks (SC) un Aleksejs Vidavskis (SC), divi Rīgas domes prezidija locekļi - Marika Žuravļova ("Dzimtene") un Mihails Kameņickis (SC), kā arī Zaļo un zemnieku savienības valdes loceklis Viesturs Silenieks.

Publicitātes reitingā vērojamas izmaiņas, ja iegūtos datus analizē centrālās un reģionālās preses griezumā, kā arī pēc valodas.

Pēc publicitātes apjoma reģionālajā presē trešajā vietā ierindojas Zalāns, bet Šlesers ieņem tikai 10.pozīciju. Satiksmes ministru apsteidz arī zemkopības ministrs Mārtiņš Roze (ZZS), kurš ieņem 6.vietu (kopējā reitingā 12.vieta), kā arī izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe (ZZS) - 8.vieta (kopējā reitingā 17.vieta).

Reģionālās preses griezumā 4.vietu ieņem Pauls, kamēr viņa publicitāte centrālajā presē - gan latviešu, gan krievu valodā iznākošajā - ļauj ieņemt vien 8.pozīciju.

Krievu valodā iznākošajā presē salīdzinoši lielu publicitāti guvis Rīgas mērs Birks, kurš ierindojas 3.vietā, kamēr Zalāns ieņem tikai 17.vietu, bet Roze - 18.vietu.

Veicot politiķu publicitātes reitingu pētījumu, monitorēti 17 nacionālie un 35 reģionālie preses izdevumi. Publicitātes reitinga pētījumā iekļauti visi Saeimas un Eiropas Savienības Parlamenta deputāti, valdības locekļi, Valsts prezidents un bijušie prezidenti, lielāko pašvaldību vadītāji, Rīgas domes politiskās amatpersonas un citi politiķi.

Nacionālās ziņu aģentūras LETA šo ikmēneša pētījumu sāka veikt februārī. Kopš marta pētījuma datus var analizēt arī pa atsevišķām kategorijām, piemēram, pēc publicitātes apjoma reģionālajā vai nacionālajā presē, pēc publikāciju valodas.

 

Godmanis piedāvā Saeimā nelemt par novadu karti

DELFI  04/09/08    Premjers Ivars Godmanis piedāvā novadu reformas īstenošanai vispirms virzīt Saeimā likumu paketi, kas nodrošinās novadu darbību, bet nelemt par pašu jauno novadu karti, kuras dēļ ir radušas domstarpības koalīcijā. Godmanis piedāvā valdībai lemt par novadu karti.

Godmanis trešdien intervija LNT raidījumam "900 sekundes" stāstījis, ka pēc otrdienas tikšanās ar visu koalīcijas partiju pārstāvjiem, saņēmis apliecinājumu tam, ka partijas nebremzēs likumu paketes pieņemšanu Saeimā. Reformas īstenošanai nepieciešami vairāki likumi dažādās jomās – gan satiksmes, gan finanšu jomām, gan ar pašu novadu veidošanas kritērijiem.

Pēc Godmaņa teiktā, lielākā daļa šo likumu varētu būt gatava jau līdz 1.maijam, un ir būtiski pieņemt visus šos likumus, jo izlaižot kādu likumu, nevarēs pilnvērtīgi īstenot reformu.

Godmanis uzsvēra, ka viņaprāt pašlaik svarīgākais ir pieņemt šos likumus vienotā paketē, lai varētu notikt pašvaldību vēlēšanas 2009.gadā, nevis spriest par konkrētu novadu skaitu. Pašlaik strīds izcēlies starp Tautas partiju un Zaļo un Zemnieku savienību, jo TP vēlas 103 novadu karti, bet ZZS aizstāv tās pašvaldības, kuras nepiekrīt apvienošanai ar kādām citām.

Pēc Godmaņa teiktā, šādu pretinieku pašvaldību, kuras ir gatavas protestēt līdz pat Satversmes tiesai, ir 33.

Godmanis nevēlas, lai Saeimā notiktu diskusija par novadu karti, jo "tad nerunās par novadu veidošanas kritērijiem, bet gan par katru pagastu, no kura nāk deputāts". Kamēr tiek izskatīti likumi, plānots turpināt sarunas ar pašvaldībām, lai panāktu kādu kompromisu, lai valdība varētu lemt par novadu karti un kritērijiem novadu veidošanai. Godmanis atzīmēja, ka vēl jādiskutē arī par kritērijiem – vai minimālais iedzīvotāju skaits novadā būs 5000, vai centrā jādzīvo vismaz 2000 cilvēku. Valdība varēs vērtēt novadu veidošanu un mainīt novadu karti arī pēc 2009.gada pašvaldību vēlēšanām, pieļāva premjers. Premjers arī uzsvēra reformas nozīmīgumu, jo tā "ir paliekoša. Cīņa ar inflāciju un energodrošības jautājumi arī ir svarīgi, bet tie tiks atrisināti [..], bet reformai ir tālāk paliekošas sekas".

 

SC rosinās piešķirt Latvijas pilsonību visiem Latvijas skolu beidzējiem

LETA  04/09/08    Apvienība "Saskaņas centrs" (SC) virzīs izskatīšanai Saeimā grozījumu Pilsonības likumā, paredzot iespēju Latvijas pilsonībā uzņemt visus Latvijas skolu beidzējus, trešdien preses konferencē informēja SC priekšsēdētājs Nils Ušakovs.

Ušakovs skaidroja, ka pašlaik par pilsoņiem var kļūt tikai tie skolēni, kuri beidz latviešu valodas mācību skolu, taču šādas iespējas nav mazākumtautību skolu absolventiem.

Deputāts skaidroja, ka mazākumtautību skolās 65% mācību notiek latviešu valodā, tādēļ, pēc SC domām, skolēni tiekot diskriminēti un tiek pārkāptas Satversmē paredzētās tiesības izmantot savu kultūras identitāti.

Jau tuvākajā laikā valdība gatavojas izskatīt grozījumus Pilsonības likumā, kas paredzētu ieviest dubultpilsonību atsevišķos gadījumos un SC sola, nonākot grozījumiem Saeimā "tos apaudzētu ar saviem konstruktīvajiem priekšlikumiem".

 

Neatbalsta Basteja bulvāra pārdēvēšanu Meierovica vārdā

LETA  04/10/08     Rīgas Vietvārdu un pilsētvides objektu nosaukumu komisija neatbalsta Basteja bulvāra pārdēvēšanu Latvijas pirmā ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica vārdā, jo Basteja bulvāra nosaukums esot neatņemama Rīgas vēstures liecība.

Basteja bulvāra nosaukums kopā ar Vaļņu ielas nosaukumu pilsētas plānā semantiski fiksējot visnozīmīgāko brīdi visā Rīgas attīstības vēsturē, kad pilsēta no viduslaicīga cietokšņa sāka pārvērsties par mūsdienu lielpilsētu, kuras viss vēsturiskais centrs tagad ir pasaules kultūras mantojuma vieta. Kultūras mantojums ir arī atsevišķu vietu nosaukumi, savā atzinumā norāda komisija.

20.gadsimtā līdz pat septiņdesmitajiem gadiem šī svarīgā vēstures epizode ne tikai netika izprasta un pienācīgi novērtēta, bet bija pilnīgi izzudusi no sabiedriskās apziņas. Ar to arī izskaidrojama Basteja bulvāra pārdēvēšana par Zigfrīda Meierovica bulvāri 1929.gadā, jo tolaik ielas vēsturiskais nosaukums acīmredzot asociējās ar tā laika oficiālās ideoloģijas izpratnē nevēlamajām vāciskās kultūras iezīmēm.

Šis nosaukums saglabājās 11 gadus, līdz padomju okupācijai 1940.gadā. Pēc tam ielas nosaukums tika mainīts vēl trīs reizes, atspoguļojot valdošās politiskās sistēmas ideoloģiju: Padomju bulvāris - Vācu ordeņa gatve - Padomju bulvāris. 1990.gadā ielai tika atdots tās vēsturiskais nosaukums.

Kā norāda komisija, Adresācijas noteikumi nosaka, ka «viena adreses elementa garums nepārsniedz 30 rakstzīmes», tāpēc ar bulvāra pārdēvēšanu Zigfrīda Annas Meierovica vārdā tiktu pārkāpti minētie Ministru kabineta noteikumi.

Komisija rosina Zigfrīda Annas Meierovica vārdā nosaukt kādu nozīmīgu pilsētvides objektu, piemēram, tiltu vai laukumu. Šajā gadījumā ļoti piemērots šķiet laukums pie topošās Nacionālās bibliotēkas. Pārdaugavā jau atrodas Jāņa Čakstes gatve un Kārļa Ulmaņa gatve, un tuvākajā nākotnē plānots, ka Rīgas topošajā sabiedriskajā centrā Pārdaugavā radīsies vairākas jaunas ielas, un arī tās būtu atbilstošas tam, lai nestu Z. A.Meierovica vārdu.

Jau ziņots, ka ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP) nosūtījis vēstuli Rīgas domes priekšsēdētājam Jānim Birkam (TB/LNNK) ar aicinājumu atjaunot Basteja bulvārim tā vēsturisko nosaukumu - Zigfrīda Annas Meierovica bulvāris, kurā tas bija nosaukts no 1929. līdz 1941.gadam, aģentūru LETA informēja ministrijā.

Pašlaik Rīgas pašvaldības portālā «www.riga.lv» notiek aptauja par nosaukuma maiņu bulvārim. Aptaujā līdz šodienai piedalījušies 28 284 balsotāji, no kuriem bulvāra pārdēvēšanu atbalstījuši 83%, bet pret bijuši 17%.

Plānots, ka šis jautājums tiks iekļauts arī nākamajā pēc domes pasūtījuma rīkotajā SKDS aptaujā. «Par bulvāra nosaukumu jālemj gan deputātiem, gan iedzīvotājiem,» uzskata Birks.

Riekstiņš vēstulē Birkam norāda, ka šogad, svinot Latvijas valstiskuma deviņdesmito gadskārtu, ir simbolisks laiks, lai atcerētos, pieminētu un novērtētu tās personības, kas ir devušas būtisku ieguldījumu mūsu valsts izveidē un attīstībā. Ministrs uzsver, ka viena no šādām personībām nešaubīgi ir Latvijas pirmais ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics, bez kura personīgās aktīvās darbības Latvijas Republikas proklamēšana 1918.gadā un suverenitātes nostiprināšana «de iure» nebūtu īstenojusies.

Ministrs informējis Rīgas mēru, ka Latvijas Republikas deviņdesmitās gadadienas ietvaros Ārlietu ministrija īsteno virkni pasākumu par godu Meierovicam, tostarp Meierovica kapa pieminekļa restaurāciju, kā arī Latvijas pirmā ārlietu ministra piemiņas zīmes uzstādīšanu vienā no galvenajām Ārlietu ministrijas zālēm, ko iecerēts pilnībā veltīt Meierovica piemiņai.

Riekstiņš žurnālistiem pēc tikšanās ar Valsts prezidentu Valdi Zatleru norādīja, ka Ārlietu ministrija (ĀM) jau iepriekš vērsusies Rīgas domē ar šādu lūgumu, bet tas nav ticis akceptēts.

Riekstiņš sacīja, ka par godu Latvijas neatkarības 90.gadadienai šogad notiks vēl vairāki pasākumi, kas veltīti Latvijas pirmā ārlietu ministra piemiņai. Maijā ĀM tiks atklāta Meirovica piemiņas zīme, kā arī plānots savest kārtībā Latvijas pirmā ārlietu ministra atdusas vietu Meža kapos.

Jau iepriekš ir bijuši ierosinājumi pārdēvēt Basteja bulvāri Latvijas pirmā ārlietu ministra vārdā. 1999.gadā ĀM uz to rosināja Rīgas domi, tomēr tolaik domnieki nevarēja panākt vienošanos šajā jautājumā.

Basteja bulvāris savu nosaukumu ir ieguvis vienlaikus ar šīs ielas radīšanu 1860.gadā, kad tika nojaukti zemes vaļņu un bastionu nocietinājumi ap Rīgas vecpilsētu. Jauno bulvāri izveidoja tieši nojauktā Smilšu bastiona un Jēkaba bastiona vietā gar kurtīni, kas savienoja šos bastionus.

Šodien plkst.12 šis jautājums tiks izskatīts Rīgas domes Pieminekļu padomē, aģentūru LETA informēja Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta Sabiedrisko attiecību nodaļas projektu speciāliste Kristīne Pētersone.

 

Ne visi politiķi gatavi runāt latviski

Ģirts Zvirbulis, Latvijas Avīze  04/11/08    Aprīļa sākumā uzņēmējs un sabiedriskais darbinieks Vilis Vītols "Latvijas Avīzes" slejās mudināja Latvijas politiķus savā valstī runāt galvenokārt latviešu valodā. Viņa aicinājumu gan sadzirdējuši tikai daži politiķi.

"Neviens mūs nevar piespiest runāt krieviski, ja mēs paši to nedarīsim. Mūsu tautas lielais politiskais mērķis ir atgūt valodu," sava aicinājuma noslēgumā rakstīja V. Vītols. Vismaz daži opozīcijas politiķi viņu arī sadzirdēja. Pie frakcijām nepiederošie Saeimas deputāti Kārlis Šadurskis, Ina Druviete un Sandra Kalniete dažas dienas pēc V. Vītola aicinājuma paziņoja, ka turpmāk ar Latvijas žurnālistiem runāšot tikai valsts valodā. K. Šadurskis skaidroja, ka valsts varas pārstāvjiem vajadzētu rādīt priekšzīmi un būt pirmajiem. Viņaprāt, ikvienam Latvijā pastāvīgi dzīvojošajam bijis pietiekami daudz laika, lai iemācītos runāt latviski. Arī Valsts valodas centrs (VVC) nupat izplatījis paziņojumu, kurā aicina Latvijā strādājošos žurnālistus saziņā lietot valsts valodu. VVC sabiedrisko attiecību speciālists Atis Skalbergs ziņu aģentūrai LETA stāstīja, ka uz VVC bieži zvana žurnālisti, kas vēlas intervijas par centra darbu. Viņi runā krieviski un šajā valodā vēlas atbildes, bet VVC speciālisti tās sniedzot tikai latviski. "Kad neizdodas uzspiest sarunu krievu valodā, šie žurnālisti pāriet uz valsts valodu un runā brīvi. Tas ir tāds psiholoģisks paņēmiens – uzspiest savu viedokli. Viņi parasti atsaucas uz Valsts prezidentu un premjeru, kuri televīzijā un radio arī runā krieviski. Bet VVC aizstāv valsts valodu," uzsvēra A. Skalbergs.

Jau uzreiz pēc K. Šadurska, I. Druvietes un S. Kalnietes paziņojuma uz "Latvijas Avīzes" redakciju piezvanīja Saeimas deputāts Juris Dobelis, lai pastāstītu, ka viņš jau līdz šim ar Latvijas žurnālistiem runājis tikai latviski, bet nav centies ar to izrādīties, jo uzskatījis to par pašsaprotamu lietu.

Citi parlamentārieši gan nesteidzas sekot viņu paraugam. "Manuprāt, tas, ko šie deputāti dara, ir populisms," atzina Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vadītājs Jānis Strazdiņš (ZZS). "Pašreiz ir grūti atšķirt, kurš žurnālists ir vietējais, kurš – iebraucis no citas valsts. Un daudzi krieviski runājošie žurnālisti patiesībā ir ļoti lojāli Latvijai un atspoguļo patiesu informāciju," teica J. Strazdiņš. Ar šiem žurnālistiem viņš bieži runājot krieviski, jo tas palīdzot precīzāk izteikt dažādas nianses, kas tulkojot varētu tikt sagrozītas. Taču viņš piekrita, ka nav īsti korekti pret intervējamo, ja latviešu valodu protošs žurnālists viņam lūdz runāt svešvalodā: "Tā ir ne vien slinkošana, bet arī necieņa pret intervējamo, jo daudzi krievu valodu nemaz tik labi nezina. Bieži vien ir riebīgi klausīties, kā dažs labs no politiķiem lauzītā valodā, pieļaujot rupjas kļūdas, mēģina kaut ko pateikt krieviski."

Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze (ZZS) uzsvēra: "Man kā Saeimas priekšsēdētājam svarīgākais, lai manis teiktais nepastarpināti sasniegtu cilvēkus un viņi saņemtu skaidrojumus un atbildes uz sev svarīgiem jautājumiem." Viņš pats intervijas sniedz gan latviešu, gan angļu, gan krievu valodā: "Runājot par Latvijas medijiem, piemēram, esmu bijis gan LTV1, gan LTV7 sabiedrisko kanālu rīta programmu viesis. Pirmajā, protams, runāju latviski, otrajā krieviski, jo šī programma domāta krieviski runājošai auditorijai. Līdzīgi arī radio. Tas ir viens no ceļiem, kā skaidrot valsts viedokli ikvienam Latvijas iedzīvotājam. Iespējams, ka, labāk saprotot valsts nostāju atsevišķos jautājumos, pieaugs šo cilvēku lojalitāte Latvijas valstij."

Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas deputāts Jānis Šmits savu kolēģu lēmumu runāt tikai latviski vērtēja kā ļoti pareizu un pat nokavētu. "Mūsu ziemeļu kaimiņi igauņi šādu nostāju ietur jau kopš padomju laikiem," norādīja J. Šmits. Pats viņš katru sarunu ar žurnālistiem izvērtējot individuāli un izvēlas runāt tajā valodā, kurā, viņaprāt, būs vieglāk sarunāties ar auditoriju.

Interesanti, ka uz igauņiem atsaucās arī Tautas partijas (TP) Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Māris Kučinskis, atgādinot, ka pēdējos gados mūsu ziemeļu kaimiņi mīkstinājuši savu strikto nostāju. Igaunijas politiķi arvien biežāk redzami, skaidrojot savu politiku krieviski runājošajai auditorijai viņiem saprotamā valodā. "Arī mums Tautas partijā par šo jautājumu ir bijušas vairākas diskusijas. Tajās secināts, ka, ja runāsim tikai latviski, mūsu viedokli neiekļaus krievvalodīgo medijos un latviskā ideoloģija līdz krieviskajai telpai nemaz neaizies. Pie vienota viedokļa gan nenonācām, un katrs deputāts rīkojas pēc saviem ieskatiem," stāstīja M. Kučinskis. Viņš pats nemaz neslēpa, ka izvēlas runāt latviski ar tiem krievvalodīgo mediju žurnālistiem, kas, viņaprāt, uzdod tendenciozus vai citādi nepatīkamus jautājumus. Turpretim gadījumos, kad nepieciešams dialogs ar nacionālajām minoritātēm vai jāskaidro tām kādas politiskas aktualitātes, pārslēdzas uz krievu valodu.

Arī Inguna Rībena ("JL") katru gadījumu izvērtē individuāli, bet rīkojas pretēji M. Kučinskim – viņa latviski runā ar tiem krievu mediju žurnālistiem, ar kuriem ir bijusi pozitīva pieredze. Bet ar tiem, kas viņas teikto tulkojot ir sagrozījuši, deputāte tagad runā tikai krieviski. Savu bijušo kolēģu principiālo nostāju valodas jautājumā viņa vērtēja atzinīgi un izteicās, ka būtu ar mieru šim paraugam sekot, ja partijā vai frakcijā tiktu pieņemts šāds lēmums.

 

Viedoklis: Minstinoties

Anita Daukšte,  NRA  04/14/08    Ivara Godmaņa valdības pašpasludinātās 100 dienas 14. aprīlī būtiski atšķiras no reālajām 29. martā ar to, ka viņa vadītajai koalīcijai nav principiāli ar ko lepoties – savāktie paraksti par tautas tiesībām atlaist Saeimu lielā mērā apliecina to, ka parlamenta mērķtiecīgo atlaidēju propagandai ir auglīga augsne – novērtējums ar šiem parakstiem ir dots ne tik daudz Saeimas biklumam un tūļībai valstiski svarīgu jautājumu risināšanā, cik kopējai sociālekonomiskajai situācijai, kuras noteicošais faktors – skaties, kā gribi – ir valdības darbs.

Godmanis nav buldozers – viņš nepaziņos rīt, ka jaunu pasauli sev celsim. Arī 100 dienās bijis vairāk apceres, ka tik kaut ko nesavārīt, nekā skaļu paziņojumu par to, ka rīt jau būs labāk. Re, arī tepat intervijā Neatkarīgajai top teikts, ka inflācijas maksimumu sagaidīsim ap Jāņiem. O, tātad ir vēl ko gaidīt – pie līdzšinējiem 17% pieplusosim vēl 17%?! Tad tiešām nebūs tālu līdz Zimbabvei ar saviem 300% inflācijas procentiem – mums jau tos Latvijā, piemēram, sasniegušas citronu cenas gada laikā – par veseliem 308% (skat. 11. aprīļa Neatkarīgo)!

Jau bez ironijas var teikt, ka liela daļa cilvēku uz šāda fona nostiprina pirmo secinājumu, kas iešaujas prātā jebkuram mirklī, kad kaut kas neiet, kā vajag, – triecam ratā šo Saeimu, valdību, un viss, kas saistās ar šo laiku, izzudīs pats no sevis. Neizzudīs, diemžēl. Jaunā piedāvājuma katastrofālā un traģiskā trūkuma apstākļos uz situācijas uzsilda rokas vien populisti un spekulanti – nav jābūt nekādam vēstures guru, lai zinātu, ka Latvijas apstākļi atpakaļejošā perspektīvā ir tikuši aprakstīti pagājušā gadsimta divu globālo ekonomisko krīžu laikā un atliek vien pielikt nedaudz analīzes, lai pielāgotu vēsturiskos secinājumus mūsu valsts tagadējai situācijai. Tādējādi nihilisma propaganda, kas vēlas triekt visu pīšļos ar tekstu – gan mēs viņiem parādīsim, ir neauglīga un nesaprātīga no tautas vitālo interešu viedokļa. Jo parādīsim nevis viņiem – bet mums, tiem, kuri spiesti rēķināties ar sociālekonomiskās situācijas sekām daudz augstākā pakāpē no izdzīvošanas viedokļa nekā jebkurš, kas šobrīd šķietami komponē politiskās darba kārtības mūziku.

Taču jāatzīst – jo vairāk zudīs iespaids, ka valdība ir spējīga kontrolēt situāciju, jo asāk parādīsies ilgas pēc jaunās politikas. Pat neņemot vērā to, ka Latvijas gadījumā tā dēvētā jaunā politika ož kā tāda uzsildīta veca kāpostu zupa, kurai piešauta sauja biešu, lai vismaz krāsa būtu cita. Plašākā kontekstā tā, protams, ož pēc revanšisma un nerealizētām ekonomiskām interesēm, bet tas jau ir cits stāsts. Vienīgā iespēja šobrīd valdošajai koalīcijai novērst šo aizpērnā boršča sildīšanas prieku ir ar jaunu piedāvājumu, taču tas līdz šim nav parādījies. Vai ilgi varēs noturēties, apgalvojot, ka tie, citi, taču neprot strādāt, bet mēs, lūk, zinām drēbi, tātad joprojām vajag uzticēties mums, jo citādi būs vēl sliktāk? Gan partiju reitingi, gan sociālekonomiskās situācijas vērtējumi ekspertu mutēs parāda pilnīgu apjukumu. Partiju (ne tikai Saeimā pārstāvēto, bet vispār jebkuru) klusēšana par to, kas būs, nostiprina haosa priekšnojautas un nenāk par labu nevienam. Rodas iespaids, ka valdošie ir pārshēmojušies sarežģītās politiskās shēmās un, negribēdami tās atklāt, ir spiesti minstināties ar skaidru politisku nostāju būtiskos jautājumos. Piemēram, arodbiedrību sacerēto Satversmes grozījumu gadījumā tas ir novedis tikai pie tā, ka daudz aizraujošāk ir bijis klausīties politikas propagandistus, kuri, šķiet, pilnīgi neizprotot grozījumu juridisko jēgu un pieņemšanas kārtību, savāktos parakstus pasludinājuši par valdošās koalīcijas beigu sākumu un atkal vēruši muti tekstam par "tautas prezidentu", kuram nu būtu jāatlaiž Saeima. Labi, ka Valsts prezidents sāk atjēgties no ievēlēšanas traumas un mazāk jūtīgi uztver nekaunīgu interešu diktētus glaimus. Bet, ja nē, – tad aizsardzības pozīcijas ieņēmusī valdošā koalīcija izrādīsies zaudētāja.

 

Intervija ar Ivaru Godmani: Ar pakausi pret cenu griestiem

Viktors Avotiņš, NRA  04/14/08     Rīt notiks premjerministra Ivara GODMAŅA valdības pirmajām simt dienām veltīta preses konference. Premjers sarunājas ar Neatkarīgo par vairākām lietām, ka šos darbus nosaka.

– Mēs vienojāmies, ka valdības 100 dienu darbus atstājam preses konferencei. Varam runāt par apstākļiem, kas nosaka valdības darbu.

– Politiskā virtuvē es tā īpaši negribētu iet iekšā.

– Tad varam iet situāciju un problēmu virtuvē.

– Kāpēc mēs esam tur, kur mēs esam?

– Kur esam un kā tikt laukā.

– Principā jau tas kopējais plāns nav sarežģīts.

Pirmkārt, fiskālā disciplīna – viennozīmīgi. Ja mēs tagad tērēsim vairāk nekā ieņemam, tad nevienu brīdi neredzēsim lejupejošu inflāciju, bet gan pumpēsim to augšā ar vaļīgu fiskālo politiku.

Otrkārt – jārēķinās, ka nevaram atļauties bremzēt mūsu piespiedu nonākšanu pasaules enerģētiskajās cenās. Tikko politiski sociālu iemeslu dēļ teiksim – stop ar tarifiem, tad ātri novedīsim mūsu energouzņēmumus: Latvenergo, Rīgas siltumu u.c. līdz maksātnespējai. Un tas reāli draud ar elektrības pārtraukumiem un apkures atslēgšanu. Ir pienācis laiks, kad visi gāzes, ogļu un pat kurināmās koksnes eksportētāji nelokāmi pieprasa pasaules cenas visiem lietotājiem, arī mums.

Treškārt – cik nu varam un varēsim, katrā no šiem soļiem uz pasaules cenām atbalstīsim mazaizsargātās sociālās grupas – pensionārus, ģimenes ar bērniem...

– Aplāpīsim to, kur esam? Atkal rīkojoties no taustāma gala fakta (inflācija, emigrācija, sociālā spriedze...), nevis tā cēloņu noskaidrošanas.

– Jāatzīst, ka jā, taču nepārtraukti izvērtējot situāciju. Piemēram, mēs ilgstoši uzskatījām, ka valdībām ir pēc iespējas mazāk jāaizņemas, tāpēc mūsu valdību kopējais parāds laikā no 1996. g. līdz pat šodienai nekad nav pārsniedzis 14% (ārējais parāds tajā nav bijis lielāks par 9%). Tas ir daudz mazāk nekā vidēji ES valstīs. Bet – diemžēl ir vēl viens lielums, ko neuzskatījām kā tiešu valdību atbildību. Mūsu visu – valdības, pašvaldību un iedzīvotāju – kopējais parāds. Viena lieta ir, kad kaut kādu iemeslu dēļ aizņemas valdība – vai nu ugunsgrēku dzēšanai, vai nu kad ir deficīts. Kā 1995. gadā, kad aizņēmāmies tieši no japāņiem banku krīzes iespaida dēļ, vai 1998. g. Krievijas krīzē, valdībai izlaižot eiroobligācijas. Bet citādi visu laiku turējāmies pie tā, ka – nedrīkst aizņemties, īpaši ārzemēs. Tāpat kā agrāk cilvēki Latvijā uzskatīja – ir bīstami aizņemties, ja tu nevari droši atdot. Bet tagad liela sabiedrības daļa aizņēmās. Īsā laikā no 2005. gada līdz 2008. Pēkšņi pazuda neatdošanas bailes. Nu, es teikšu, pārsteidzoši. Ja tagad to aizņēmēju kopējo summu izdala uz mums visiem Latvijā, tad katram, ieskaitot zīdaiņus, ir vidēji 156 latu ikmēneša kredītmaksājums. Un tas jāmaksā vidēji astoņpadsmit gadus.

– Valsts parādā to jūs, paldies Dievam, nevarat ieskaitīt.

– Tā es arī visu laiku biju iedomājies. Reāli izrādās, ka uz mums skatās: gan uz valdību, gan pašvaldībām, gan sabiedrību kopumā. Ka nav iespējas sacīt – valdība, redz, strādā taupīgi, bet sabiedrība parādos. Kopumā ap 130% no kopprodukta tagad esam aizņēmušies. Tas savukārt nozīmē to, ka valdībai tagad grūtāk veikt kaut kādus mērķaizņēmumus, lai, piemēram, kaut ko vajadzīgu nopirktu, uzbūvētu. Kopā valdība un sabiedrība esam aizņēmušies tik daudz, ka tuvākā nākotnē tā īsti cerēt uz vēl lielāku aizņēmumu nu nevajadzētu gan...

– Kur te tas āķis?

– Atbildēšu. Kā, velns lai parauj, varēja, sākot ar 2005., 2006., 2007. g., mājokļu cenas Latvijā iet stāvus gaisā? Sakrita pieprasījums un piedāvājums. Tā ir sakne visām mūsu inflācijām. Saprotiet, kas notika. Mēs kopš 2004. g. esam Eiropas Savienības iekšējā tirgū. Tas nozīmē, ka, piemēram, no skandināvu banku viedokļa mēs esam daļēji arī viņu iekšējais tirgus, gan precēm, gan naudai. Lielākās bankas Latvijā, Igaunijā un Lietuvā jau labu laiku ir skandināvu banku meitas, un mātēm vairs nav jābaidās aizdot naudu. Mēs esam eiropolitiski droši. Mūsu likumdošana, izņemot kādas nianses, neatšķiras no Eiropas aizdevējvalstu banku likumdošanas. Bet ar to vēl būtu par maz. Skatieties tālāk. Kāpēc tie kredīti aizgāja patēriņam un lauvas tiesa nekustamajam īpašumam? Uz 2007. gada pēdējo ceturksni kredītu mums paņēmušas aptuveni 170 000 mājsaimniecības. Kopējais mājsaimniecību skaits ir ap 900 000. Tas nozīmē, ka pieprasījums pēc šāda kredītresursa savam mājoklim šeit Latvijā bijis nenormāls.

Padomju laikā bija uzkrājies nopietns dzīvojamās telpas deficīts. Un – neatkarības laikos neesam šos jautājumus risinājuši, nav bijuši tādi resursi. Nevarējām atvēlēt naudu ne no valdības, ne no pašvaldībām kā kofinansējumu šīm lietām. Kāpēc mūsu bankas nevarēja iepriekš iedot šādus kredītus mājokļiem? Tāpēc, ka tajās neviens naudu ilgi neturēja. Ja paskatās mūsu veco banku depozīta struktūru, tur bija ļoti īslaicīga nauda. Bet – šeit naudu aizdod mātes bankas, kurām resursi ir ļoti gari laikā, pamatā no skandināvu pensiju fondiem. Kā tad bija nu jau aizmirstajā sociālismā? Krāj visu mūžu, nopērc māju vai kooperatīvo dzīvokli un – nomirsti. Tagad iegājām amerikāniskās dzīves stilā – kad tu dzīvo iekšā uzreiz. Vairāk nekā 170 000 mājsaimniecību kvalificējās šiem ilgajiem kredītiem. Tie nav veci, tie ir jauni vai vidēju gadu cilvēki.

Turklāt – bankām ienākuma procents uz šiem kredītiem Latvijā ir daudz lielāks (2–3 reizes) nekā Skandināvijā, Vācijā, vecās ES zemēs. Tāpēc pie apmēram 10% skandināvu banku aktīvu izvērsuma šeit Baltijā ir iegūta ap 30% peļņa. Tas, protams, kā magnēts pievilka šeit kredītu resursus. Paliek vēl pēdējais faktors. Ķīla, ko sākumā bankas ņēma, bija ar rezervi, jo zeme, nekustamais īpašums nebija novērtēts pēc eirostandartiem. Tāpēc, pat ja neatdod naudu, banka zina, ka tā ķīla, ko tā ir paņēmusi no aizņēmēja, ir daudz vērtīgāka, un neatdošana tā īsti neuztrauca. Man ir paziņa, kas šos pēdējos gadus vispār dzīvoja kā rantjē: ieķīlā zemi, paņem kredītu, tērē nost. Kad pienāk laiks atdot, tad pārķīlā šo pašu zemi par lielāku summu, atdod iepriekšējo kredītu un atkal tērē nost. Un tā vairākas reizes, beigās nemaz nedomājot to zemi vispār pārdot. Tagad tas ir beidzies.

Arī tiem, kuri uz kredīta iegādājās vēl neuzceltā mājā 15–20 dzīvokļus. Iemaksājot 10% pirmo iemaksu un tad šo iemaksu par tiesībām izpirkt visu dzīvokli, pārdeva par 5–7 reizes lielāku cenu citiem.

Arī tiem, kas par nesamērīgi dārgu cenu iepirka zemi, maksāja ļoti lielas algas celtniekiem un tagad ir ar nepabeigtiem māju karkasiem utt., kuru pabeigšanai bankas vairs naudu nedod, jo viņi nevar uzrādīt bankām ieņēmumus no realizācijas.

Domāju – velti gaidīt un cerēt, ka valdības 10% ierobežojumu atcelšana glābs situāciju. To iekustināt var tikai cenas samazināšana pārdodot, nevis dzelžaina, pat izmisīga turēšanās pie cerētās lielās peļņas, kas nesen vēl bija.

Tās vairs nebūs.

– Tātad pašu nepelnītā nauda ir prom? Ko tad mēs runājam par inflāciju?

– Vai bija kaut kāds variants šo naudas plūsmu apturēt? Arī ieskaitot mūsu viesstrādnieku atsūtīto, arī no austrumiem ieplūstošo luksusa māju iepērkošo naudas straumi. Galu galā arī ES fondu ienākošo naudu. Vai to vajadzēja darīt? Jo pilnīgi skaidrs, ka tāda naudas plūsma šeit iekšā sitīs inflāciju augšā. Tā sitīs, kā pat sapņos nav rādījies. Nav taču iespējas uztaisīt pārtikas veikalus atsevišķi pensionāriem, daudzbērnu ģimenēm, maznodrošinātiem cilvēkiem un atsevišķi tiem, kas ir paņēmuši un lieto kredītus. Nauda, kas ienāca Latvijā arī kredītresursu veidā, izgāja caur privāto patēriņu: būvniecības materiāliem, algām celtniecībā u.c. Galu galā tā parādījās pārtikas veikalos augsto cenu veidā. Jo vairāk naudas apgrozās, jo vairāk tā spiež cenām celties, ja pretī nav tikpat liels preču un pakalpojumu pieaugums, ko, protams, tik īsā laikā nav iespējams radīt...

– Tātad – fatāls gadījums?

– Pie mūsu brīvās sistēmas naudas plūsmai Eiropas Savienībā aizmirstiet, ka šo situāciju var kaut kā ierobežot. Valdībai faktiski nav nekādas šanses. Arī Latvijas Banka un Fuktuks (Finanšu un kapitāla tirgus komisija) var mierīgi apsēsties. Jo, piedošanu, visi kritēriji aizdevumiem tiek izturēti. Banku kapitāla pietiekamība tiek nodrošināta, tur neko nevar mākslīgi ierobežot. Un tas ir par bankām, par citām aizdevējfirmām vispār nerunāsim. Vai tad neesat redzējis neskaitāmās reklāmas televīzi-jā – ņemiet naudu – dodam visiem un gandrīz par velti. Taču – pamēģini tās aizliegt, tad gan dabūsi...

Arī mūsu brāļiem igauņiem un lietuviešiem ir līdzīga situācija. Tomēr ne tik ekstrēma. Kāpēc? Latvijā inflācija ir lielāka nekā Igaunijā divu iemeslu dēļ. Pirmais – viņi nedalīja budžeta papildu ieņēmumus izdevumos. Ar budžeta grozījumiem katra gada vidū kā mēs. Viņi šo naudu visu laiku vāca valdības rezerves fondā, un vairāk nekā 5 pēdējos gadus Igaunijā bija budžeta pārpalikums. Taisot šādu rezervi, valdība praktiski daļu naudas izvāc ārā no apgrozījuma. Līdz ar to nav tik liels spiediens uz patēriņu, cenām. Mēs šo naudu papildus tērējām. Otrais – vēl ar eiro ieviešanu un tā kursa kāpumu igauņi bija spiesti nodrošināt fiksēto kursu savai kronai pret eiro, kas nomainīja 1999. g. vācu marku, pie kuras krona bija piesieta jau no 1992. g. Kāpjot eiro un kronas kursam, no 2001.–2002. g. nācās vākt kronas ārā no apgrozījuma, kas arī stimulē budžeta proficītu. Lats no 1994. g. bija piesiets pie SDR valūtu groza. Ja šajā laikā eiro kurss kāpa, dolāra kurss krita, nebija vajadzības izņemt latus no apgrozības. Tad, kad arī mēs beidzot 2004. g. piesējām savu latu pie eiro, tas jau bija par 20% nevērtīgāks par kronu salīdzinājumā ar 1999. g. Tāpēc arī algas, pensijas Igaunijā, ja tās pārrēķina eiro, ir vismaz 20% lielākas nekā Latvijā. Taču tas jau ir pavisam cits stāsts...

Rezultātā kopumā dabūjām inflācijas ciparu lielāku: 16,8% Latvijā pret 10% Igaunijā.

Plus tie, kas kredītus nedabūja, neizlietoja un izjuta cenu kāpumu pārtikai, siltumam u.c., saprotami spieda uz valdību un parlamentu. Tur nāca tas aptuveni 20% procentu pieaugums algās, kas kopā ar privāto sektoru 2008. g. pret 2007. g. pieauga par 30%, kas vēl papildus uzspieda uz cenu kāpumu...

– Un kas tālāk?

– Tālāk – esam bēdīgi slavenie inflācijas čempioni. Un ne tikai Eiropā... Ar tādiem inflācijas rādītājiem braukt un kaut ko stāstīt citiem par mūsu pozitīvo pieredzi ekonomikā, reformās ir samērā grūti. Atver pasaulē prestižākā žurnāla The Economist priekšpēdējo lappusi vaļā un ieraudzīsi to, ka pat Krievijā, Ukrainā u.c. ir mazāka inflācija nekā pie mums, nemaz jau nerunājot par ES valstīm. Labi, ka Latvijas rādītājus tur blakus citiem nedrukā, citādi man būtu kauns katru nedēļu. Tāpēc pa šo laiku esmu braucis tikai uz piecām valstīm – Igauniju, Lietuvu, Zviedriju, Somiju, Beļģiju. Un runājis par enerģētiku un to, kas mums vajadzīgs praktiski. Taču zinu un jūtu, ka visi zina mūsu situāciju un gaida, kā mēs no tās izkļūsim...

Tātad vēlreiz – inflācijas pieaugums ir jānobremzē. Taču diemžēl ir pierasts pie izdevumu strauja pieauguma, arī kredītu pieejamības... Nāksies atradināties...

Tālāk – kopprodukts, uz kā mēs būvējam savu nodokļu sistēmu, bija un ir stipri saistīts ar to naudas masu, kas nebija šeit uz vietas ģenerēta, nopelnīta. Tie nebija iekšējie iedzīvotāju uzkrājumi kā Japānā (ap 20% no IKP), no kuriem tās valdība un sabiedrība aizņēmās. Mums tā nauda nāca no ārpuses, taču arī skandināvu un vācu aizdevējiem ir savi limiti.

Cerēt, ka mūsu IKP turpinās strauji augt uz kredītu rēķina, kas nodrošina patēriņu (tas savukārt pamatā dod lielāko no nodokļiem – PVN), vairs nevar un nedrīkst. Tāpēc vienlaikus, cīnoties ar galveno inflācijas pūķi, ir jākaro arī ar IKP kritumu, kas velk aiz sevis nodokļu mazināšanos un agri vai vēlu prasīs izdevumu nogriešanu, lai izturētu fiskālo disciplīnu un nepumpētu tālāk inflāciju.

Man ir trīs metodes, kā mēģināšu bremzēt kopprodukta krišanu. Diemžēl visas šīs trīs metodes nenāk par labu cīņai ar inflāciju. Procesi ir savstarpēji izslēdzoši, tāpēc izšķirošs ir to piemērošanas laiks. Privāto patēriņu pamatā kurbulēja augšā privātie kredīti un nauda, kas ienāca. Ne mūsu pelnītā, aizņemtā nauda. Ja tā mazinās, vajag citu avotu, ar ko kaut daļēji to aizstāt. Citi avoti, lai neļautu kopproduktam strauji nokrist lejā un ja negribas ieiet deficītā, ir tikai divi.

Pirmais – ļoti neliels, bet tomēr – valsts pasūtījumi. To ātrāks izvietojums gada griezumā. Nevis – lielāko daļu kā pierasts – gadu guļam un tad visu pasūtām tikai decembrī. Taču – tikko es to daru, inflācija drīzāk tiek nevis pazemināta, bet stimulēta, tāpēc ir jāpaliek kopējā atvēlētajā gada budžeta limitā. Tas ir jāpiemēro tad, kad inflācija sāk krist – ap gada vidu.

Otrais – Eiropas Savienības jauno struktūrfondu (no 2007. līdz 2013. g.) ātrāka apgūšana. Bet, kā par nelaimi, mēs esam starp diviem fondiem. 2004.–2006. gada fondi tagad beidzas, un naudas vairs nav. Runa ir tikai par atskaišu rakstīšanu. Bet jaunie fondi 2007.–2013. pat pie visātrākās rīcības var būt tikai decembrī.

Nu labi – vēl ir eksporta stimulēšana. Bet arī tā īsti sākas ar jauno Eiropas naudu. Nav mums citu resursu budžetā, lai to darītu.

Vēl ir konkurences stiprināšana, lai palielinātu preču un pakalpojumu apjomu pretī lielajai, izlaistajai naudas masai, lai kaut cik mazinātu cenas, taču nemazinātu apgrozījumu.

Protams, pretī darbojas nenovēršamais energoresursu cenu kāpums, kas ceļ cenas visam un līdz ar to inflāciju. Ceļas energoresursu cenas pasaulē. Gāzes cenu ziņā saņemam dubultsitienu – sadārdzināšanās iemesls ir naftas cenu pieaugums pasaulē, kā arī īpašie notikumi Baltijas valstu tirgū, kur notiek pakāpeniskas gāzes vairumtirdzniecības cenu korekcijas virzībā uz Eiropas līmeni. Globālos procesus mēs nevaram ietekmēt, tie ir jāpieņem tādi, kādi tie ir. Tāpēc ir administratīvo cenu kāpumi: februārī, martā – siltums, aprīlī – elektrība. Siltums kopā – 27%, ja runājam par Rīgu, elektrība – 40% visā Latvijā. Tas noteikti atstāj nopietnu iespaidu uz cenu kāpumu.

– Cik garš, tik plats. Jo rādās, ka inflācija uztur kopproduktu.

– Es pilnīgi skaidri redzu – ja nenotiek nekas ārkārtējs pasaules cenās (degviela u.c.) un ja valdība neizdara kādas muļķības, tad inflācijas maksimums ir ap Jāņiem.

Jā, ir vēl trīs kredītu izsniegšanu ierobežojošie faktori, ko pieņēma Kalvīša valdība, kurā biju arī es (10% pirmā iemaksa, VID izziņas, un valsts palielināta nodeva par katru nākamo darījumu nekustamo īpašumu tirgū). Mēs tagad katru dienu analizējam, kā pildās budžets. Komercbanku asociācija pēta no savas puses – vai ir pienācis laiks kaut ko koriģēt šajos trijos ierobežojumos. Nolūkā bremzēt kopprodukta kritumu. Lemsim jau nākamnedēļ.

– Riski, ko šī dilemma rada? Pats sakāt, ka sabiedrība pieradusi. Tā gribētu saglabāt esošo situāciju. Turklāt, ja cenas iet augšā, kā var neaugt nodokļu ieņēmumi?

– Es saprotu, ka jūs tā domājat. Taču nodokļi ienāk no apgrozījuma (vismaz PVN gadījumā noteikti), un, ja cenas ceļas, bet pārdotais preču un pakalpojumu fiziskais apjoms samazinās straujāk, tad abu reizinājums iet uz leju un no tā ieņemtie nodokļi arī. Tāda ir pašreizējā situācija Latvijā virknē nozaru. Katru mēnesi tiekos trīspusējās sarunās. Darba devēji, darba ņēmēji, valdība. Tādā situācijā nevar tikties reizi pusgadā pirms budžeta iesniegšanas. Ar arodbiedrībām esam runājuši, ka nākamgad varēsim maksimums kompensēt inflācijas pieaugumu algu struktūrā. Vienalga, kur cilvēks strādātu. Sākot ar premjeru, beidzot ar apkopēju valsts iestādē. Tas nozīmē vienu – ja gada vidējā inflācija ir, teiksim, 10 vai 12%, tad tik daudz mēs arī varam atļauties algu pielikt. Ar vienu mērķi – lai cilvēki nesaņem mazāku reālo algu. Šajos apstākļos runāt par kaut kādu citu palielinājumu es nevaru. Tas ir pilnīgi skaidrs.

Arodbiedrības man saka – bet kā vienlaikus būs ar valsts pārvaldi, ar visu to birokrātiju. Man ir nopietna atbilde. Pirmo reizi valdībā tika veikta visu valsts struktūru, aģentūru, kapitālsabiedrību, institūtu, universitāšu u.c. štatu analīze. Par 2005., 2006., 2007. gadu... Esmu vienu sēdi jau noturējis un uzdevis ministrijām pēc mēneša nākt ar priekšlikumiem, kā mazināt. Mans priekšlikums ir – atgriezties pie 2005. gada štatiem.

– Ko tas nozīmē?

– Patlaban es nevaru pateikt ciparu, bet tas būs nopietns samazinājums. Tas nebūs uzreiz naudas ietaupījums, jo, pārstrukturējot un mazinot štatus, ir jāizmaksā aiziešanas pabalsti.

Līdz ar to cilvēki no valsts iestādēm atgriezīsies privātā sektorā, kur reāli trūkst darba roku un no kurienes viņi atnāca salīdzinoši vidēji lielāku algu mudināti.

Vai, ietaupot uz štatiem, daļu valsts funkciju varētu deleģēt kaut vai nevalstiskām organizācijām un vai tās šādā veidā tiktu pildītas lētāk? Mēs precīzi noskaidrojām, cik naudas no valsts ir saņēmušas NVO. Gan no ministrijām, gan resoriem, gan no visādiem valsts fondiem. Fiksējām, ka pēc iestāšanās ES saņemtā summa no2004. g., ieskaitot 2007. gadu, ir ap 70 miljoniem latu valsts atbalsta. No tiem lielākā daļa gan tikusi sportam. Ap 50 miljoniem. Pirmais, ko gribējām – neslēpties, lai pašas NVO redz, cik tās ir un kādu nu kura saņēmusi valsts atbalstu. Otrais – pats būtiskākais – noskaidrot, cik no tām tiešām grib, lai tām deleģē valsts veiktās funkcijas (daļa NVO vienmēr saka, ka grib, lai tām deleģē funkcijas), un vai tās spēj tās veikt. Un – vai resori, zinot, ka tiem mazināsies cilvēku skaits, atteiksies no šīm funkcijām? Tā nav vienkārša runāšana – dodiet mums to, mēs sadalīsim. NVO jābūt ar solīdu vēsturi, ar pietiekamu kapacitāti. Kā, piemēram, ārstu biedrība, advokātu biedrība...

– Labi. Tomēr jājautā – vai tiešām valdīšana var iespaidot tikai valsts sektoru? Cenas.

– Jā, ir vēl viens interesants faktors, kas klājas virsū inflācijas apkarošanai, IKP krišanas bremzēšanai, centieniem izturēt ieeju pasaules energocenās, sociāli atbalstīt pensionārus... Tam, ko mēs te darām tagad. Ir jauna nianse Latvijā. Visu laiku runāja par to, ka visam jāmaksā tik, cik jāmaksā, un ka no Eiropas cenām nevarēs nekur sprukt. Šā argumenta vairs nav. Mums jau ir Eiropas cenas. Turklāt esam pārbraukuši Eiropas cenu vidējam līmenim pāri tā, ka skan. Tāpēc ilgās runas par Eiropas cenu piesaukšanu ir beigušās un nav vairs arguments mūsu ražotājiem, pārstrādātājiem, tirgotājiem.

– Bet kāpēc ne? Ja ir nauda, tai vajag kur plosīties.

– Tieši tā. Bet te ir viena nianse. Mūsu ekonomikā līdz šim nekad tā nav bijis, ka mēs būtu atsitušies ar pakausi pret cenu griestiem. Diemžēl mūsu statistika nedod tiešos datus, nācās tos pārrēķināt. Te ir visa mūsu ekonomika. Septītais pret sesto gadu. Piemēram – pārtikas pārstrāde un dzērienu ražošana. Par 23,2% celta cena, kaut gan fiziskais apjoms par 1,7% samazinājies. Tas nozīmē, ka, samazinoties apjomam, viss ir ielikts cenā un dabūts lielāks apgrozījums. Superrezultāts. Es ieliku visu cenā un dabūju 25,6% apgrozījuma pieaugumu.

– Varbūt produktu kvalitāte augusi?

– Jā... Es ceru...

Paskatieties tagad šeit. Eksportā tas pats. Par 18,9% uzcelta cena eksporta tirgos un dabūts apgrozījums virs 25%. Šie bija tie labie laiki, kas ilga no pagājušā gada vidus līdz šā gada februārim. Nu tas ir beidzies. Tagad notiek procesi, kas nekad Latvijā nav bijuši. Mēs pirmoreiz esam situācijā, ko sauc par atsišanos pret griestiem cenās. Piena produkcijas cenas aug ne tāpēc, ka kāds atbrauc uz Latviju un sāk raut ārā piena pulveri vai sieru no mūsu veikaliem un bāzēm un ved uz Ķīnu. Ne tāpēc, ka mūsu piena ražotāji līdz pat 160 000 tonnām piena veda projām uz Lietuvu. Lietuva visu laiku gāja ar pāris santīmu lielāku iepirkuma cenu. Cenšoties pēc tam caur savu tirdzniecības tīklu piegādāt te jau savus pārstrādātos piena produktus un ar laiku pilnībā izkonkurēt mūsu pārstrādi.

Notika kaut kas pilnīgi cits. Tāpat kā lietuvieši, mūsu pārstrādātāji ieraudzīja, ka pagājušā gada vidū piena cenas Eiropā, īpaši Vācijā, pieauga eksponenciāli. Vācijā tas tiešām bija saistīts ar to, ka viņiem izrāva piena pulveri, industriālos produktus uz Ķīnu. Ko darīja mūsējie, ieraugot šo konjunktūru? Vienkārši gāja tai līdzi. Uzcēla cenu. Līdz ar to, ka viņi varēja uzcelt gala cenu pienam, sviestam, viņi spēja paaugstināt iepirkuma cenu līdz 26–27 santīmiem par litru. Viņi it kā nolīdzinājās ar lietuviešiem un sāka atgriezt atpakaļ pie sevis mūsu zemniekus. Jā, bet notika tas, kam bija jānotiek. Ja Eiropa uzgāja šitā augšā, tad tikpat ātri sāka iet lejā ar cenām. Eiropas tirgus ir ļoti elastīgs. Ja notiek tik straujš cenu kāpums, tad tirgū parādās viss kas. Arī pienu aizstājošie produkti. Sāk pārdot sviestu ar margarīnu u.tml. Šie produkti tagad parādās arī mūsu tirgū. Nu esam lielās problēmās. Esam uzrāpušies augšā ar cenu, tā ir par augstu, īsti pārdot nevaram.

Sabiedrības pirktspēja vietējā tirgū ir sasniegusi savu naudisko piesātinājumu un nav gatava vairs maksāt par vēl dārgāko produkciju.

– Un valdība nu domā, kā izdabāt tiem, kas vārījušies ar spekulantismu un tagad, kad situācija normalizējas, vaimanā, ka bizness briesmās?

– Cilvēki šeit nekad nav bijuši tādā situācijā. Tā ir filozofija. Tāpat kā nekustamo īpašumu mākleriem. Viņi strauji uzgāja augšā, tagad sēž un gaida. Uz ko viņi cer? Valdība nedos neko. Tātad vienīgais variants, kā iekustināt tirgu, ir – samazināt cenu. Bet viņi to nedara. Tāpat kā kaķis uzskrējis kokā un nemāk noskriet lejā. Kādas traģiskas sekas no tā visa var būt? Ļoti vienkārši – kaut vai piena pārstrādātāji, nespēdami pārdot savu produkciju, nespēs iepirkt pienu arī par tiem 19 santīmiem. Samazināsies piena iepirkuma apjomi. Zemniekiem arī nebūs kur likt, jo arī lietuvieši nepirks. Tas nozīmē, ka piens gandrīz vai jālej ārā. Ja jālej ārā, tad jākauj govis nost. Un tā jau ir traģēdija. Īpaši tagad, kad blakus ir Krievija, kura daudzo vēlēšanu apsvērumu dēļ iesaldēja cenas uz pārtiku, un nu viņiem jālaiž vaļā. Un šis ir tas brīdis, kad mums jātiek iekšā ar savu eksportu Krievijā. Pat ja jāsamazina cena, jo jāatgūst uz realizācijas apjoma rēķina. Valdība būs gatava šogad kaut vai simboliski apdrošināt daļu šā eksporta, kamēr nav izmantojami jaunie ES fondi eksporta veicināšanai.

Baidos, ka tas pats būs ar graudiem. Graudus pagājušajā gadā iepirka gandrīz divreiz dārgāk nekā aizpagājušajā. Tāpēc maizes produktu cenas aizgāja 46% augšā. Ja nākamajā ražā turpināsies tikpat straujš graudu cenu kāpums, tad zemnieki būs vēl vairāk apmierināti. Taču, ja strauji pieaugs graudu ražošana labības lielvalstīs – ASV, Kanādā u.c., tad tāpat kā piena produktiem cena vēlāk var tikpat strauji kristies. Un, ja tagad ņem kredītus uz šādu cenas kāpumu, tad var smagi iesēsties. Smagi laiki pienāk gan dzirnavniekiem, gan maizes cepējiem, kas vēl ir spiesti celt cenu maizei, taču sabiedrības pirktspēja ir jau sasniegusi griestus, un vairs nepērk iepriekšējos apjomos pat maizi. Tāpēc ir jāplāno, kā tomēr nebūvēt visu tikai uz kārtējo cenas pieaugumu.

Izskatās, ka tagad, kad stāvus augšā iet enerģētikas un pārtikas cenas pasaulē, vinnēs nevis tas, kas ražos tikai augstu PVN saturošas preces: skaitļotājus, telefonus utt. – kas nav pirmās nepieciešamības lietas. Stop. Tagad spēlēs tas, kas spēj ražot lietas, kuras ir Maslova piramīdā apakšā – un tās ir siltums, elektrība, pārtika. Paldies Dievam, mēs esam tie, kas pārtiku ražo eksportam, un tagad ar apdomīgu cenu politiku mēs varam daudz iegūt, bet ar maksimālu spiešanu uz cenu varam arī nebūt konkurenti citiem, kuri arī tagad centīsies izmantot šo cenu kāpumu un strauji palielinās savus ražošanas apjomus pārtikas izejvielām. Uz jautājumu, cik ilgi tas šādi attīstīsies, neatbildēs neviens, taču atcerēsimies kapitālisma pamatlikumu: ja kādā sektorā strauji pieaug cena, visi cenšas to iegūt, palielinot savu ražošanu, kas pēc kāda laika tieši samazina cenas līmeni. Tā ka – daudz laika nav.

– Vai valdības piedāvājums izkonkurēs pensionāru referendumu?

– Mums tas plāns bija vienkāršs. Tiem, kam pensijas līdz iztikas minimumam – Ls 150 –, liekam maijā klāt vidēji 12 latu. Pensionāram elektrības cenas cēliens aprīlī maksā apmēram trīs latus. Bet caur to klāt nāk arī citi sadārdzinājumi. Tālāk – jūnijā tiem, kam pensijas līdz 225 latiem, kas agrāk bija tā saucamie pieci minimumi (pret minimālo sociālo pabalstu – 45 lati), par stāža gadu līdz 1996. gadam maksājam 40 santīmu 19 santīmu vietā. Turklāt pieliekam to naudu klāt arī tiem, kuri līdz šim nesaņēma, jo stāžs bija mazāks par 30 gadiem. Rudenī pensijām, kas līdz Ls 150, indeksējam inflāciju pēc inflācijas plus 50% no vidējā algas pieauguma saimniecībā. Bet pensijām līdz 225 indeksējam tikai inflāciju. Ņemot vērā to, ka Ls 135 jau februārī bija mazāk par nosacīto iztikas minimumu Ls 146, pieņēmām lēmumu par griestu pacelšanu uz Ls 150. Maksāsim 40 santīmu par nostrādāto gadu tiem, kam pensija zem 225. Noņēmām 30 gadu stāža nosacījumu, palika 10, jo vismaz tik ilgi jānostrādā, lai vispār saņemtu pensiju. Kurš vairāk strādājis, vairāk dabū. Tie arī vidēji 10–11 latu klāt. Un tad man ir plāns, ka septembrī vēlreiz jāpārskata iztikas minimums. Ja tas būs 170 vai 180 latu, tad pašreizējo 150 latu vietā būs 180, lai septembrī varētu indeksēt visas pensijas, kas ir zem iztikas minimuma. Kopumā šis plāns skar 85% no visiem pensionāriem. Paliek ap 15% pensionāru, kuru pensija ir virs 225 latiem. Tie var izteikt man pretenzijas, bet šogad nevaru tās apmierināt. Nākamajā gadā ir plāns palielināt sociālā nodrošinājuma pabalstu. Tad mainīsies visa minimālo pensiju kaskāde. Tā tiks palīdzēts gandrīz visiem pensionāriem.

Paliek daudzbērnu ģimenes, kurām šā gada laikā reāli neko nevaru palielināt. Šogad. Bet esmu vairākkārt vērsies pie lielo pilsētu pašvaldībām un, sakot, ka esmu koncentrējies uz pensionāriem, lūdzis, lai viņi savā pabalstu portfelī, kur tikai 12% procenti ir ģimenēm ar bērniem, palielināt atbalstu tieši šai iedzīvotāju grupai. Jo man no valdības šogad papildu resursu šai palīdzībai nav.

– Kādas valdībai problēmas attiecībās ar drošības iestādēm?

– Man nav. Arī ar KNAB nav. Es gan neuzskatu, ka viņiem īpaši veiksies, ja viņi aizpeldēs patstāvīgi. Būs grūti ar tālāko attīstību, naudu u.tml. Šobrīd varam strādāt racionāli. Bet, ja viņiem ir uztraukums, ka var būt problēmas izmeklēt, teiksim, arī mani kā KNAB uzraudzītāju, lai izmeklē. Ja viņiem ir pamats. Bet ir jābūt kādam, kurš pārrauga viņu darbību, kas nav tieši saistīta ar izmeklēšanu. Gan no budžeta, gan no likuma puses. Piedošanu, tādam jābūt. Vai to izdarīs tikai Saeima? Baidos, ka ne.

– Savādā kārtā šīs attiecības tikušas uzdotas par tiesiskuma standartu, bijušas sabiedrības

stimulators...

– Vai tas mainīs sabiedrības attieksmi pret valdību? Es nezinu. Es šajā ziņā esmu vājš masu psihologs – politpropagandists. Es varu piedāvāt racionālu rīcību.

Bet runājot par noskaņojumu, referendumu... Pie mūsu pašreizējām problēmām tas, ka dažādi neapmierinātu cilvēku masa ir tik liela, ir normāli. Tikai – šajā masu aktivizācijā, kas ir respektējama, ir viena smaga lieta. Protests nepāriet otrajā, piedāvājuma stadijā. Paliek pie – visus aizvākt. Un tie jaunie veidojumi, kas nāk... Viss ir jauki, bet – viņi ir izplūduši savos piedāvājumos vai nu arī apzināti ir tādi populisti un solītāji, ka, ja nokļūtu tagad pie varas, būtu spiesti teikt, ka tagad mūs sauc citādi, jo tie, kas jums nupat kā solīja, jau nebijām mēs....

– Vai starp aktuālām lietām ir kaut kas, kam var būt dziļākas sekas nekā inflācijai?

– Kur tas risks ir vislielākais? Administratīvi teritoriālā reforma. Saprotams, ka inflācija... ka šis fons nav tas vislabākais, kad vajadzētu īstenot reformu. Bet cita vairs nav. Tāpēc arī teicu, ka vispirms Saeimā jāpieņem likumi, bet novadu karte, kuru gribēja laist vispirms, pēc tam. Ja nebūs pieņemti likumi, kuri nosaka, kā šie novadi eksistē pēc vēlēšanām, ja atnāksim uz vēlēšanām bez šiem likumiem, tad – mūs visus vispār varēs aizmirst.

Pie pašreizējās sadrumstalotības, lielā pagastu skaita (vairāk nekā 400) dzīves līmenis dažādos pagastos un pilsētās ir nevis tuvinājies, bet gan attālinājies. Reformas oponenti var teikt, ka tās ir apzinātas valdības politikas sekas. Tā tas nav. Diemžēl tieši pagastu mazums, to finansiālā un tautsaimnieciskā kapacitāte ir pamatiemesls tam, ka tie nespēj pacelt vajadzīgos lielākos projektus, kas piesaistītu investīcijas, radītu darba vietas.

Šo var pierādīt pat matemātiski. Bet ne emocionāli, cilvēciski.

Biju Zemnieku Saeimā. Viņi sāka uzdot jautājumus arī par Latvijas Pasta nodaļu likteni laukos. Es teicu – esmu no pēdējās paaudzes, kurai vēl ir kāda solidāra izjūta ar attālinātām, mazapdzīvotām lauku vietām, kurām, kā tagad saka, nav ekonomiskas konkurētspējas nozīmes. Kamēr mēs esam, mēģināsim tās uzturēt. Mazās lauku pamatskolas, ambulances utt. Paaudze, kas nāk pēc mums, mērīs tikai ar nežēlīgo ekonomisko lineālu.

Skaidrs – jo vājāka pārstāvniecības saite starp cilvēkiem, kas dzīvo lauku pagastā, un nākamo novada vietējo varu, jo lielākas izredzes, ka vara šo vietu aizmirst.

Tāpēc – pirms sākt te varonīgās politiskās batālijas par karti, vajag racionālu pieeju. Neviena partija nesaka, ka jābremzē reforma. Jādara: neminot novadu skaitu, pieņemam racionālus likumus – izglītībā, veselībā, satiksmē, lauksaimniecībā, vietējās varas strukturēšanā...

Domāju – jaunajā vēlēšanu likumā jāparedz, ka vismaz pirmās novadu vēlēšanās ir pārstāvēti gan novadu centri – pilsētas, gan arī bijušās lauku pagastu teritorijas, lai uzturētu arī tālāko pagastu iedzīvotāju saiti ar novada varu. Lai kaut daļēji noņemtu gan reformas nikno oponentu prasības, gan lauku ļaužu pamatotās bažas.

– Kas jums lika teikt, ka valsts attīstības dokumentos ir fundamentālas un stratēģiskas kļūdas?

– Man ir mode paskatīties atpakaļ. Jo man ir pieredze, neesmu atnācis politikā pirms diviem trim gadiem. Skatos atpakaļ. Paceļu 2002. gadā taisīto iestāšanās plānu ES. Tur gandrīz viss ir pareizi, bet nianse – pēc 2004. g. iestāšanās ES inflācija Latvijā gandrīz nemainās. Ko tas nozīmē? Atcerieties, es 2003. g. Neatkarīgajai devu interviju, kura saucās – Eirošoks. Reakcija uz maniem secinājumiem bija tāda, ka esmu gandrīz pēdīgais idiots. Pieņemsim, ka bija domāts ideāls variants – jābūt ES, tā nāks ar saviem labumiem. Bet – ieliekot šādu prognozi, tu taču nevienam nesignalizē, ka laikus jāgatavojas pretinflācijas pasākumiem. Nedrīkst slēpt lietas. Vai tās tika slēptas apzināti vai nemākulības dēļ... grūti saprast. Varēja paņemt Portugāles vai Spānijas piemēru un apskatīties. Tur tas viss ir bijis.

Tad apskatīju otro NAP, ko pieņēma 2005. gadā. Tur vairs tādu kļūdu nav. Bet tur ir viena cita kļūda. Darbaspēka bilancē, tur ir tikai dzimšana un mirstība. Bet – tā jau nav. Cik ir prom aizbraukuši strādāt? Kā tu vari prognozēt kopprodukta veidošanos, darbaspēka kapacitāti, kaut vai algu apjomu valstī, ja tev viens fundamentāls faktors – darbaspēka reālā bilance – ir aplams?

Trešais. Ilgtermiņa stratēģiska attīstība. Tas, ko teicu sākumā. Kopējais parāds mums nekontrolējas. Un tagad mums pārmet, ka esam aizrijušies ar naudu. Ar svešu, ne sevis pelnītu naudu.Vai to mēs varējām noprognozēt? Noteikti varējām.

– Runa tomēr nav par ikdienas gramatiku, bet stratēģiju. Kas nosaka šā līmeņa mazspēju?

– Ja paskatāmies atpakaļ – no manas valdības pirmās programmas 1990. gadā līdz pat šīm te pēdējām programmām... Pasakiet man, kas tās noteica? Varu derēt, ka 99% gadījumu: a) ugunsgrēku dzēšana – banku krīze 1995., Krievijas krīze, 1998., "degam zilās ugunīs", kā Emsis teica... 2003. g.;

b) ārēju apstākļu noteikta rīcība – aiziešana no PSRS, iestāšanās ES, NATO...

Ir viegli aizbildināties, ka katru gadu ir aktuālas problēmas. Tā būs vienmēr. Laikam vienmēr. Bet tas

c) punkts, tas nekad nav bijis... Ka mēs vienā brīdī spētu virzīt iekšēji motivētu stratēģijas projektu. Kas nav ārēju apstākļu uzspiests.

– Bet tie izslavētākie plāni radušies labilās situācijās.

– Šos izslavētos plānus rada tad, kad ir lūzuma moments. Visur te ir riska faktors. Tas nav tā kā ar inflāciju vai budžeta deficītu, ko var ar sāpēm, bet mainīt. Risks ir ATR. Ja te mēs nokļūdāmies, tad sekas ir ļoti nopietnas. Bet – jāsaka godīgi. Es Latvijas vēsturē pa šiem pēdējiem 18 gadiem nevaru uzzīmēt bildi, kur risku uzņemas, lai nevis ārēju, bet tieši iekšēju faktoru un vajadzību virzītu ilgtermiņa stratēģiju. Var jau būt, ka Latvijai kā nelielai valstij globālā pasaulē tas nav lemts. Bet tad jāapzinās tas un tomēr pastāvīgi jāvirzās uz priekšu. Kā Somijai.

Vari no rīta līdz vakaram dziedāt, ka ej kalnā. Taču – beigās paliks tikai rezultāts. Vai tiki augšā un pāri kalnam, vai visu laiku mokies pa kalna nogāzi. Augšā, lejā.

 

SVF prognozes par IKP pieaugumu Latvijā vērtē kā pārāk konservatīvas

LETA  04/13/08    Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) prognozes par Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugumu nākamajos gados ir pārāk konservatīvas.

Šādu viedokli pauda "DnB Nord bankas" Ekonomisko pētījumu grupas analītiķe Ieva Vēja.

Kā ziņots, SVF prognozē, ka Latvijas IKP šogad varētu palielināties par 3,6%, 2009.gadā Latvijas ekonomikas izaugsme saruks līdz 0,45%, bet 2010.gadā - līdz 0,28%.

"SVF prognozes par Latvijas ekonomikas attīstību diez vai būtu uztveramas kā neapstrīdama patiesība. Grūti atcerēties, ka SVF iepriekš būtu prognozējis, piemēram, ASV kredītu krīzi un pasaules lielākās ekonomikas nonākšanu līdz recesijai," norādīja Vēja.

Arī iepriekšējās SVF prognozes par Latviju ir bijušas visai konservatīvas un par vairākiem procentpunktiem zemākas par IKP faktisko pieaugumu, atgādināja eksperte.

"DnB Nord bankas" prognozes par IKP pieaugumu šajā gadā ir nedaudz augstākā līmenī - 5%-6%, tomēr nevar pilnībā izslēgt, ka attīstības temps samazināsies līdz SVF minētajiem 3,6%.

"Tomēr nesaskatām, ka 2009. un 2010.gadā ekonomikas izaugsme varētu noslīdēt līdz mazāk nekā 0,5%, kā to paredz SVF. Pašlaik strauju pieaugumu uzrāda Latvijas eksporta sektors, visai straujš kāpums ir transporta nozarē, lielā mērā pateicoties tranzīta kravu pārvadājumu pieaugumam pa dzelzceļu un caur Latvijas ostām, tāpat februārī ir atjaunojies pieaugums tirdzniecībā, kas no atsevišķām nozarēm dod vislielāko daļu iekšzemes kopproduktā - ap 20%," akcentē Vēja.

Vēja norāda, ka Latvijas ārējās tirdzniecības bilance nu jau aptuveni pusgadu uzlabojas, eksporta pieauguma tempiem būtiski apsteidzot importa pieauguma tempus. Februārī gan ārējās tirdzniecības deficīts atkal nedaudz pieauga, bet tomēr bija mazāks nekā praktiski visa pagājušā gada laikā.

"Pēdējos mēnešos strauji palielinās lauksaimniecības un pārtikas preču, iekārtu un mehānismu, ķīmiskās rūpniecības izstrādājumu, metālu eksports, vairāk nekā kompensējot ne tik pozitīvo attīstību koka un koka izstrādājumu eksportā. Attiecīgi arī maksājumu bilances tekošā konta deficīts pagājušajā gadā samazinājās no vairāk nekā 26% pirmajā ceturksnī līdz 17,7% ceturtajā ceturksnī. Tekošā konta deficīta samazināšanās turpināsies arī šogad, kā to paredz arī SVF," uzskata eksperte.

Savukārt Vēja norāda, ka, vājinoties iekšzemes pieprasījumam, inflācijas pieauguma temps martā jau ir samazinājies un gada inflācija pieaugusi tikai par 0,1 procentpunktu - no 16,7% februārī līdz 16,8% martā.

"Aprīlī gan vēl ir gaidāma elektroenerģijas tarifu paaugstināšana, kas kopējo inflācijas līmeni var palielināt par apmēram 0,6 procentpunktiem un netieši ietekmēs arī citu preču un pakalpojumu cenas, tomēr būtu reāli sagaidīt, ka līdz šā gada beigām gada inflācijas līmenis būs pietuvojies viencipara skaitlim, ja vien pasaules tirgus neskars jauni pārtikas un naftas cenu kāpuma šoki," domā Vēja.

 

Tēvzemieši meklē sabiedrotos vēlēšanām, nopietni uzlūkojot ZZS

Liene Barisa,  NRA  04/14/08    Šķelšanās dēļ paputinātā un reitingu nelutinātā apvienība TB/LNNK pamatu veiksmīgam iznākumam nākamgad gaidāmajās Eiroparlamenta un pašvaldību vēlēšanās saredz spēku konsolidēšanā ar citām partijām un startu no varas pozīcijām, nevis opozīcijas.

Pagaidām gan nav īstas skaidrības, ar ko kopā iet, un arī situācija, piemēram, Rīgas domē, kur tēvzemiešiem ir mēra krēsls, ir diezgan nestabila, ļaujot prognozēt, ka gaidāmais gads būs gana saspringts.

Apvienības vēlēšanu stratēģiju, kā arī idejas Latvijas politiskās un sociāli ekonomiskās vides uzlabošanai TB/LNNK apsprieda arī sestdien konferencē un tai sekojošajā apvienības domes sēdē, kura sākotnēji gan bija paredzēta kā slēgta, taču žurnālisti ārā netika raidīti.

Tajā TB/LNNK priekšsēdētājs Roberts Zīle atzina, ka nākamajās vēlēšanās sacensība būs par populismu, bet tēvzemiešiem no tā jāmēģina izvairīties, domājot par citu taktiku. Tāpēc esot svarīgi, lai Rīgā, kā arī valdībā līdz vēlēšanām tiktu noturētas pašreizējās pozīcijas. Partijas izredzes vairojot arī tas, ka ministri valdībā strādā labi un tēvzemieši nebaidās iestāties arī par savu pozīciju. Taču, visticamāk, gaidāmajās vēlēšanās būs jāveido kopīgi saraksti arī ar citām partijām, atzina R. Zīle.

Konsultācijas par to jau bijušas. R. Zīle vairākkārt runājis ar Jaunā laika (JL) valdes priekšsēdētāju Solvitu Āboltiņu, bet apvienības līderiem bijušas sarunas arī ar citām partijām, kā vienu no partneriem uzlūkojot Zaļo un zemnieku savienību. TB/LNNK sēdē Imants Rākins stāstīja, ka laukos ticies ar vienu otru ZZS biedru, kurš teicis, ka Zemnieku savienībā ir tāpēc, ka tā lauku ļaužu labā kaut ko reāli dara, taču domās viņš esot tēvzemietis. Tāpēc, runājot par konsolidēšanos, arī no šāda viedokļa ZZS varētu būt pieņemams sabiedrotais.

To, ka abu partiju politiķiem bijušas sarunas un ka ZZS ir programmatiski tuva TB/LNNK, sarunās ar Neatkarīgo atzinuši arī zaļo zemnieku politiķi, taču jautājums ir – vai spēku apvienošanai varētu būt kāda jēga, piemēram, no popularitātes vairošanas viedokļa. Proti, šobrīd ZZS par saviem reitingiem īsti jāsūdzas nav, kamēr TB/LNNK regulāri ir zem piecu procentu barjeras. No tēvzemiešu puses savukārt "tā bremze ir sadarbība ar Aivaru Lembergu", domes sēdē sestdien neslēpa R. Zīle.

Pašvaldību vēlēšanās sadarbības partneri katrā pašvaldībā gan varot būt arī savi, un par to galvenā lemšana būšot attiecīgajā novadā. Nav izslēgts, ka sarakstos tiks iekļauti arī bezpartejiski cilvēki. Turklāt kooperēšanās daudzviet jau izmēģināta, tiesa, ne visur veiksmīgi. Māris Grīnblats atgādināja, ka iepriekšējās vēlēšanās Daugavpilī ar kopīgu sarakstu startējuši tēvzemieši un JL, taču jēgas nav bijis ne vieniem, ne otriem – vietas Daugavpils domē nav iegūtas.

TB/LNNK lēš, ka ar saviem sarakstiem varētu startēt divās trešdaļās Latvijas pašvaldību. Bet viens no galvenajiem mērķiem, protams, būšot Rīga. Tāpēc tās mērs Jānis Birks atzina, ka noturēt pozīcijas nebūs viegls uzdevums, "jo domē katru dienu izjūt Jaunā laika un Tautas partijas ļoti ciešo draudzību un elpu" un, "līdzko jūtama viļņošanās valdībā, tās atvilni izjūt arī Rīgas domē". Noprotams, ka Tautas partija uz mierīgu dzīvi citām partijām neļaus cerēt tāpēc, ka arī tā vēlēšanām labākas starta pozīcijas saskata, esot vadībā, ar to domājot, piemēram, Rīgas mēra krēslu vai premjera amatu. Tiesa, citus sabiedrotos, izņemot JL, tai grūti sameklēt, jo arī, piemēram, LPP/LC nav ieinteresēta, lai tautpartijieši ieņemtu līderpozīcijas.

TB/LNNK konferencē iezīmēja arī virzienus, kādos Latvijai jāiet, lai mīkstinātu iespējamās ekonomiskās krīzes sekas, kā arī atrisinātu darbaspēka trūkumu, nepieļaujot jaunu imigrantu vilni Latvijā. Tādēļ konferencē tika pieņemtas divas rezolūcijas. Pirmā – par nepieciešamajām izmaiņām nodokļu politikā, piedāvājot desmitkārt palielināt attaisnoto izdevumu apjomu par izdevumiem izglītībai un veselības aprūpei, attaisnotajos izdevumos ieskaitīt maksājumus par pirmā mājokļa kredītiem u.tml.

Savukārt rezolūcijā Par migrācijas ierobežošanu Latvijā TB/LNNK pauž pozīciju, ka nav pieļaujama Latvijas darba tirgus atvēršana trešo valstu pilsoņiem, bet maksimāli jāveicina latviešu dzimstība, kā arī iz citām valstīm aizbraukušo latviešu atgriešanās. Ekonomikas ministrs Kaspars Gerhards konferences dalībniekiem norādīja, ka mīts par katastrofālo darbaroku trūkumu Latvijā ir pārspīlēts – prognozes liecina, ka tuvāko piecu gadu laikā kopējais darbaspēka pieprasījums nepārsniegs piedāvājumu. Cita lieta – darbaspēka trūkums atsevišķās nozarēs, kas jānovērš ar pareizas izglītības sistēmas ieviešanu.

 

Viedoklis: Par Meierovica bulvāri un Latvijas dzimšanas dienu

Pēteris Bolšaitis, Okupācijas muzeja valdes priekšsēdis,  Diena  04/15/08    Dienā 3.aprīlī publicētais raksts Basteja bulvāra pārdēvēšanas divdesmitgade ierosina dažādas pārdomas par mūsu pilsētas tik ļoti interesanto vēsturi, ar kuru reti kāda pilsēta var līdzināties. Jau virsraksts izraisa vēsturisku (vai aritmētisku) divdomību. Kā vairumam droši labi zināms, Basteja bulvāri par Zigfrīda Annas Meierovica bulvāri pārdēvēja 1929. gadā. Latvijas pirmās neatkarības laikā savus jaunākos nosaukumus guva arī Raiņa, Aspazijas, Kalpaka, Kronvalda bulvāris un Krišjāņa Valdemāra, Krišjāņa Barona, Merķeļa, Ausekļa, Blaumaņa, Lāčplēša un citu mūsu latviešu dižgaru vārdos pārdēvētās ielas.

Minētā raksta autore, šķietams, ierosinātu arī šīm ielām atdot savus pirmatnējos nosaukumus. Tādējādi Raiņa bulvāris būtu atkal Troņmantnieka bulvāris, Aspāzijas - Teātra bulvāris, Kalpaka - Todlebena bulvāris, Kronvalda - Puškina bulvāris, Valdemāra iela - Nikolaja iela, Barona - Suvorova iela (bet ne tā Suvorova, kura vārdā padomju laikā nosauca Marijas ielu), Merķeļa - Pauluči iela, Ausekļa - Ķeizara dārza iela, Blaumaņa - Lielā fūrmaņu iela, Lāčplēša - Romanovu iela un kā kronis visam Brīvības iela varētu atkal būt Aleksandra iela. Patiesi interesanta buķete, kas rādītu, cik koša un kosmopolītiska bija to laiku Rīga - bagāta ar izcilu vācu, krievu, angļu, skotu, itāliešu un citiem vārdiem uz ievērojamu ielu stūriem un pieminekļiem. Un galu galā arī mēs, latvieši, nebijām gluži aizmirsti, jo, kā zināms, Rīgas labākie fūrmaņi nepārprotami bijām mēs.

Taču mūsu pilsētas un tautas vēsture sniedzas gan tuvākā, gan tālākā pagātnē, un mūsu ielu nosaukumi dažādās vietās un laikos daudz stāsta par mūsu pilsētas, tautas un kultūras vēsturi. Šī vēsture patiesi ir vērtīga, bet tikpat daudzslāņaina kā izrakumi zem Rīgas ielām. Patiesi, būtu interesanti uz katras vairāk vai mazāk ievērojamas ielas izvietot izziņas plāksni ar tās dažādajiem nosaukumiem laiku gaitā un ar tiem saistītajiem vēsturiskajiem notikumiem un personāžam. Būtu grūti atrast ielas, kurām varētu piešķirt viennozīmīgu "vēsturisku nosaukumu", bet skolēniem un citiem garāmgājējiem tā būtu atklāta Rīgas vēstures grāmata.

Varētu domāt, ka "visvēsturiskākie" ielu nosaukumi meklējami Rīgas senākajā daļā - Iekšrīgā, ko tagad dēvē par Vecrīgu (nosaukums "Iekšrīga" atgādināja, ka tā bija pilsētas daļa "iekšā", aiz mūra). Vecrīgas ielu nosaukumi radās līdz ar Rīgas pilsētas saimniecisko attīstību - vietu, amatnieku, tirgotāju, rātskungu un viņu nodarbību un uzvārdu ietekmē. Tas notika ilgi pirms nacionālisma uzplaukšanas un dažādu Eiropas impēriju rašanos, kam svarīgi bija uzspiest pilsētai savu ideoloģisko veidolu. Atskaitot padomju okupāciju, kas pat Vecrīgā centās iezīmēt savu raksturu, Vecrīgas ielu nosaukumi mainījās dažādu valodniecisku un attīstības notikumu ietekmē.

Piemēram, dīvainā Grēcinieku iela sākumā saucās Rikenstrate (Bagāto iela, lejasvācu dialektā), jo uz tās atradās turīgāko Rīgas tirgotāju mājas. Kaut kad vēlāk turīgākais no turīgajiem panāca, lai ielu nosauktu viņa uzvārdā par Sundner Strate (Zundnera iela). Bet laiku gaitā, "Sundner", būdams mēlei nepadevīgs vārds, pārvērtās par SŅnder Strate, kas tulkots latviešu valodā kļuva par Grēcinieku ielu. (Enciklopēdija Rīga, 1988).

Domājams, ka padomju valodā "grēcinieks" nebija ideoloģijā ietverts jēdziens, bet pārdēvēt ielu par Komjauniešu vai Pionieru ielu vārētu būt šķitis ironiski. Varbūt tādēļ izlēma to pārdēvēt "slavenā revolucionāra un partizāna" Imanta Sudmaļa vārdā, lai gan "58.paragrāfa iela" būtu bijis interesants variants. Ja mēs vēlētos atjaunot vēsturiskos ielu nosaukumus, Grēcinieku ielu derētu tagad atkal pārdēvēt par Bagātnieku ielu jeb, pieskaņojoties laika garam, par Oligarhu ielu.

Līdzīgus stāstus un pārdomas var atrast un sacerēt par gandrīz katru Rīgas ielu un, atgriežoties pie vēsturiskajiem nosaukumiem, Vecrīgā atdzimtu Cūku iela (tagad Peldu iela), Lielā Ķēniņu iela (tagad Vāgnera iela), Bredbeka iela (tagad Kungu iela), Krievu iela (tagad Aldaru iela) utt.

Tamdēļ man īpaši nerūp "vēsturiskie" nosaukumi, ja runa ir par mūsu galvaspilsētas vaibstos ieviestiem izcilāko latviešu tautas atmodas un valsts veidotāju vārdiem. Salīdzinot ar mūsu nacistu un padomju okupantiem, mūsu valsts dibinātāji bija daudz pieticīgāki ielu pārdēvēšanā un izrādīja lielāku pietāti pret vēsturi.

Mūsu tautas atmodas un valsts un valsts dibinātāju vārdos nosauktie bulvāri un ielas - Merķeļa, Valdemāra, Kronvalda, Raiņa, Aspazijas, Meierovica, Ausekļa, pulkv. Brieža, Kalpaka - izstaro no Latvijas valsts dzimšanas vietas - Nacionālā (un ne "2. Pilsētas", "Padomju Latvijas strādnieku" vai "Drāmas") teātra, kopā veidojot tādu kā Nacionālo Rīgas centru. Dīvaini nav, ka šie Latvijas valsts tapšanas laikā dotie ielu nosaukumi tika atjaunoti līdz ar neatkarību, bet gan tas, ka vienam vienīgajam - Meierovica - bulvārim šis nacionālais nosaukums tika liegts.

Teātra un Basteja bulvāri radās vienlaikus ap 1858. gadu, kad nojauca pilsētas vaļņus. Pēc Latvijas neatkarības iegūšanas divdesmitajos gados tos pārdēvēja par Aspazijas un Meierovica bulvāriem. Meierovica bulvāri jau 1941. gadā knaši pārdēvēja par Padomju bulvāri, bet pagāja vēl deviņi gadi, kamēr padomju varasvīri nolēma arī Aspazijas nosaukumu likvidēt un bulvāri pievienot Padomju bulvārim. Šķiet, ka bija ideoloģiskas domstarpības par to, vai vērtēt Aspaziju kā revolucionārā Raiņa dzīvesbiedri un balstītāju vai kā buržuāziskas izcelsmes brīvi domājošu un latviski patriotisku dzejnieci.

Latvijas valstij atgūstot neatkarību, okupantu "Padomju bulvāri" atkal sadalīja divās daļās - vienai atjaunoja Aspazijas nosaukumu, bet otrai, pārlecot Meierovica vārdam, senāko - Basteja - bulvāra nosaukumu. Kādēļ?

Dienā 12.aprīlī lasāms, ka RD pieminekļu padomes debatēs tās vadītājs profesors Jānis Krastiņš izteicis domu, ka "(Basteja) bulvāra un Vaļņu ielas nosaukumi iemūžina brīdi, kad viduslaiku Vecrīga ieguva tās šodienas vaibstus". Domāju, ka līdzīgi Z.A.Meierovica bulvāra nosaukums iemūžina brīdi, kad Rīga kļuva par brīvas Latvijas galvaspilsētu.

Villerušas kundze savā rakstā min, ka Meierovics, būdams ļoti smalkjūtīgs, nebūtu vēlējies, lai kādu ielu nosauc viņa vārdā. Bet vai tas nav netaisni pret ne mazāk smalkjūtīgiem vīriem kā Valdemārs, Barons, Kronvalds...? Otrs arguments - viņa uzvārda pareizrakstība būtu izaicinājums mūsu valodniekiem. Vai tiešām? Ja tie pat spēja tikt galā ar mūsu gramatikas un pareizrakstības celmlauža MŅhlenbacha vārdu! Un tad vēl izmaksas, kas saistītos ar pāris simtu metru garās ielas zīmju nomainīšanu, jaunu veidlapu drukāšana u.c. - un tas pilsētā, kas par simtiem miljoniem latu būvē dārgāko tiltu Eiropā...?

Iemesli varētu būt citi. Meierovicu līdz ar viņa izcīnīto Latvijas valsts atdzīšanu ārzemēs padomju laika vēsturnieki īpaši nopulgoja. Kādā to laiku enciklopēdijā trijās rindiņās, kas par viņu uzrakstītas, viņš par "buržuju" nosaukts četras reizes. Varbūt dažam netīk tas, ka viņš bija ietekmīgas politiskas partijas - Zemnieku savienības - līdzdibinātājs. Viņa vārds, protams, arī mūsu vēsturē neizglītotajai tautas daļai varētu likties dīvains. Kas gan pazīst kādu citu Zigfrīdu, un kur nu vēl Zigfrīdu Annu?! Un netrūkst arī tādu, kam netīk viņa žīdu (tagad pārdēvētas par ebreju) tautas izcelsmes uzvārds. Subjektīvu iemeslu netrūkst, lai neievērotu šo mūsu visu laiku spējīgāko valstsvīru.

Iepriecinošs gan ir fakts, ka aptauja, ko pašreiz ar interneta palīdzību veic Rīgas dome, rāda, ka 83% no aptaujātajiem atbalsta Zigfrīda Annas Meierovica godināšanu ar bulvāra pārdēvēšanu viņa vārdā, tās Latvijas dzimšanas dienā, kas š.g. 18.novembrī svinēs savus 90.šūpuļa svētkus. Lai veicas!

 

Kam pieder valoda, tam pieder valsts

Voldemārs Krustiņš, Latvijas Avīze  04/15/08    Pagājušonedēļ uzzinājām, ka, sekodami stingrajai Jura Dobeļa priekšzīmei, turpmāk arī S. Kalniete, I. Druviete un K. Šadurskis ar iekšzemes medijiem komunicēsies (sarunāsies) tikai latviski. Ne mazāk patīkami uzzināt, ka Valsts valodas centra darbinieki ar minēto kategoriju tāpat sazināsies valsts valodā. Patiešām, kāpēc gan ar šiem eldaroviem, krasnoglazoviem un citiem to brāļiem tā būtu jāauklējas?

Starp citu, kad nepilsoņi ne no šā ne no tā pieprasa balsstiesības pašvaldību vēlēšanās, valdība uzliek plati: ja dos, tie nestāsies pilsoņos, kuru valdībai trūkst. Nez kāpēc valdība neuzliek plati: ja nerunāsim latviski, kāpēc cittautiešiem šī valsts valoda būtu jāprot?!

Liekas, viss tik vienkārši un saprotami.

Taču pieticīgā avīžu ziņa par triju deputātu nestandarta uzvedības nodomiem izraisīja krievu avīzēs kārtējo histēriju un pat K. Streipa vērotāji no malas nāca ar savu pienesumu. Faktiski mēs pārliecinājāmies, ka dažu latviešu politiķu pašsaprotamā pozīcija satrauc pie krievu valodas diktāta pieradušos latvijiešus – to pierādīja arī dažu "LA" aptaujāto politiķu atbildes. Interesanti, ka par "ekspertiem" nekavējoties tika piesaukta visa "demokrātiskā inteliģence", kas šoreiz bija J. Domburs no LTV, ministrs Kastēns, L. Čigāne no "Delnas", BrandsKehres vietas izpildītājs Petrenko un, protams, A. Kleckins, TV un radio padomes vadītājs.

Šajā Latvijā triju Saeimas deputātu nodoms uzvesties latviski, saprotams, netika saprasts citādi kā populisms un pirmsvēlēšanu triks. Visi šie politiskie murminātāji un stostiķi nezina un nevēlas zināt patiesību, ko jau pirms gadiem pateica Zviedrijas premjerministrs K. Bildts: šī valsts pusgadsimtu ir cietusi ne vien no politiskas un militāras, bet arī no demogrāfiskas okupācijas, kam sekošot gaidāmi izaicinājumi. Par tādu izaicinājumu jau izkliedza pats TP nr. 1 Gundars Bērziņš, pareģodams krievu partiju varas sagrābšanu Rīgā. Savukārt ārlietu ministrs M. Riekstiņš pārliecinājās, ka Z. Meierovica vārdu vienam Rīgas bulvārim nespēs dot – jo "pastāv risks, ka nākamās Rīgas domes sastāvs varētu nebūt pietiekami nacionāli domājošs". To mēs vēl redzēsim, bet vērts atgādināt, ka t. s. Krievu kopienas vadonis Altuhova k–gs dikti aicināja krievu partiju deputātus Saeimā runāt krieviski. Ne jau tāpēc, ka tie neprot runāt latviski. Pazīstamā dzejniece L. Azarova-Vāciete gan pirms laba laika skaidroja visiem politisko ābeci: "Viņi ļoti labi apzinās, ka (krievu – V. K.) valodas aizņemtā teritorija piederēs viņiem." Dzejniece vēl piebilda, ka latviešiem nepietiek uzņēmības un enerģijas, lai aizstāvētos, – "un tas mani tracina visvairāk – tā padevība un pazemība". Protams, latviešu demokrātiskās inteliģences.

Bet varbūt viss vēl nav zaudēts? Mani, piemēram, iepriecē žurnālistes Gluhihas jaunkundzes vēlēšanās runāt un sazināties latviski K. Streipa skatā no malas.

 

Intervija ar Aigaru Štokenbergu: Gāze – mīts, atkarība vai Latvijas enerģētikas risinājums?

Sallija Benfelde, Žurnāls "Nedēļa"   04/15/08    Gāzes elektrostacija, sašķidrinātās gāzes terminālis, jauna gāzes krātuve Dobelē un varbūt arī atzars uz Latviju no Krievijas–Vācijas gāzesvada Baltijas jūrā Nord Stream – visi šie varianti ik pa laikam tiek pieminēti, runājot par Latvijas enerģētikas un arī ekonomikas nākotni. Par šiem jautājumiem un to iespējamajiem risinājumiem Nedēļa aicināja uz sarunu bijušo ekonomikas ministru pirmajā Kalvīša valdībā, 9. Saeimas deputātu Aigaru Štokenbergu.

Protams, runājot par gāzi un tās izmantošanu dažādos projektos, jāapspriež arī atomelektrostacijas (AES) un ogļu stacijas perspektīvas gan no ekonomiskā, gan politiskā un ekoloģiskā viedokļa. Tomēr sarunu sākam ar īsu ieskatu vēsturē.

- Vai runas par Nord Stream atzaru uz Latviju pieskaitāmas iedomām vai realitātei?

- 80. gadu vidū tika projektēts gāzes vads no Pēterburgas pa Baltijas jūru uz Vāciju. Jau toreiz kartē bija iezīmēti divi atzari – viens uz Liepāju, otrs uz Kaļiņingradu. (Rāda karti.) Tātad tāds plāns eksistēja jau pirms gadiem divdesmit. Kad sāk rēķināt, vai šādus atzarus vispār ir vērts būvēt, jāpalūkojas kartē uz tagad plānoto Nord Stream. Pilnīgi skaidri var redzēt, ka tas nevar atmaksāties, jo atzaram jēga ir tad, ja pie tā ir gāzes krātuve. Acīmredzot tāpēc tiek arī runāts par Dobeles krātuvi, taču ir jāatceras dažas lietas.

Gāzi uzkrāj divu iemeslu dēļ: vai nu tiek paredzēts, ka būs tehniskas problēmas un nevarēs nodrošināt gāzes plūsmu, vai arī ir citi apstākļi – piemēram, tiek prognozēts, ka gāzes cena ļoti palielināsies un ir izdevīgi nopirkt lētāk, uzkrāt un pēc tam kādu laiku izmantot. Turklāt jāatceras, ka jebkurā gāzes krātuvē ir tā sauktais mirušais slānis – lai gāzes krātuvi vispār varētu lietot, trešdaļa tās apjoma ir jāpiepilda ar balasta gāzi, un tikai divas trešdaļas ir aktīvi izmantojamā gāze.

Dobeles krātuves galvenā problēma ir tā, ka Eiropas patērētāji atrodas ļoti tālu, un nav nekādas vajadzības gāzi uzkrāt šeit. Dobeles krātuvē ieiet 10 miljardi kubikmetru (Inčukalnā ietilpst nedaudz vairāk par diviem miljardiem kubikmetru), un trīs miljardi kubikmetru gāzes balastam maksā milzu naudu. Tātad Eiropas patērētājam Dobeles krātuve ir tālu un daudz izmaksās, tāpēc izdevīgāk ir meklēt krātuves kaut kur tuvāk. Tā kā no Vācijas gāzes vada atzars ir iecerēts arī uz Lielbritāniju, uz kurieni pašlaik ved sašķidrināto gāzi ar kuģiem, un tas ir dārgi, tad bija konkurence jautājumā par gāzes krātuves vietu Eiropā. Visizdevīgāk šādas krātuves vai krātuvi ir izveidot Beļģijas vai Holandes teritorijā. Latvijai pašai jau ir Inčukalna gāzes krātuve un nav vajadzības (un nav arī iespēju) tikai sev veidot tik ļoti dārgu projektu. Ar tām Inčukalna gāzes rezervēm, kas krātuvē pieder Latvijai, mums pietiek gadu.

- Enerģētikas komisārs Andris Piebalgs to skaidroja intervijā Nedēļai jau pirms diviem gadiem – ka Beļģija un Holande ir reālas konkurentes Dobeles krātuvei.

- Protams, tas bija skaidrs. Ne velti Nord Stream projektā tagad kā akcionāri ir parādījušies holandieši ar aptuveni 10% akciju. Tātad – gāzes krātuve Dobelē ir pavisam utopisks un nereāls projekts! Par to jāaizmirst! To nupat intervijā ir atzinis arī Latvijas gāzes prezidents.

- Tad kāpēc, jūsuprāt, tik daudz laika un enerģijas tika tērēts, apspriežot Nord Stream atzaru un Dobeles gāzes krātuvi?

- Nav jau tas laiks tērēts velti – ja palasa manis pieminēto interviju, uzzina, ka ir bijusi nauda izpētei, vai Dobeles gāzes krātuve ir vajadzīga. Kāds tomēr ir nopelnījis. Varbūt kādam bija arī ilūzijas, ka Eiropas Savienības enerģētikas komisārs ir latvietis un uz tā rēķina kaut ko varēs sarunāt. Piebalgs ir pierādījis, ka godprātīgi pilda savus amata pienākumus, tāpēc šis sapnis par krātuvi, kas droši vien bija zemes īpašniekiem, ir izkūpējis. Eventuāli trasē no Liepājas līdz Rīgai ir 11 gāzes krātuvju, kāds kaut ko ar izpētes darbiem ir nopelnījis, bet, nopietni runājot, šis stāsts ir jāaizmirst.

- Vai ir pilnīga skaidrība par to, ka Nord Stream projekts tiešām tiks īstenots?

- Tad ir jāaplūko kāda cita karte. Perspektīvā ir paredzēts zemūdens gāzes vads no Tallinas uz Helsinkiem, kurš lietotu Inčukalna krātuvi. Latvijas gāze patiesībā būtu ieinteresēta uzlabot un modernizēt Inčukalna krātuvi, lai gāzi, kas pienāk pa vienu vadu, varētu pa citu piegādāt somiem, kuriem ģeoloģisko īpatnību dēļ nav šādu gāzes krātuvju. Somi savas energodrošības dēļ būtu ieinteresēti vai nu izmantot Inčukalnā uzkrāto gāzi, vai arī gribētu pretendēt uz Nord Stream atzaru – vismaz laiku pa laikam par to var izlasīt. Tas gan no ekonomikas viedokļa nav īsti nopietni.

Varu atsaukties uz The Economist komentētāju Edvardu Lukasu, kas man Londonā stāstīja savus uzskatus par Nord Stream projektu, – viņaprāt, šis projekts kļūst aizvien sliktāks, jo, pirmkārt, tā PR bija slikts un var pat sagaidīt, ka Šrēderu noņems no amata, jo viņa atrašanās tur no paša sākuma meta uz projektu ēnu. Otrkārt, ja paraugās kartē uz gāzes piegādes ceļiem Eiropai, tad ir redzams, ka jau šobrīd pa sauszemi ir alternatīvā gāzes piegādes trase no Tjumeņas, kas iet paralēli iecerētajai trasei jūrā. Ievērojami lētāk būtu modernizēt šo jau esošo lielo trasi, nevis būvēt pilnīgi jaunu zem ūdens.

Vienīgais traucēklis līdz šim bija politiskais aspekts, jo Krievijai bija ļoti sliktas attiecības ar Poliju un bēdīgas attiecības ar Baltkrieviju, un abas šīs valstis ir šā gāzes vada ceļā. Es saprotu Lukasa politisko loģiku: ja ar Baltkrieviju attiecības uzlabotos – un tas nu ir Krievijas ziņā – un uzlabotos arī attiecības ar Poliju, tad var pieļaut, ka Nord Stream nemaz netiks būvēts. Turklāt šobrīd gāzi var paņemt tikai no tām pašām Tjumeņas atradnēm, no kurām jau ir lielais gāzes vads, jo Štokmana atradnes vēl nav apgūtas gāzes ieguvei, vēl nav gāzes vada uz Viborgu, no kuras plānots Nord Stream. Manuprāt, signāls par to, ka beigu beigās varētu tikt izmantots jau esošais lielais gāzes vads, ir tas, ka poļiem tiek piedāvāti 10% akciju Nord Stream projektā, lai gan par atzaru uz Poliju vispār nav runas.

- Vai Latvijai būtu vajadzīgs sašķidrinātās gāzes terminālis?

- Šķidrā gāze tā pati dabas gāze vien ir, tikai tā ir saspiesta un atdzesēta, tāpēc ir dārgāka. To izmanto gadījumos, kad nav gāzes vada. Sarunā pieminēju Lielbritāniju, jo tā tiešām izmanto šķidro gāzi, un tāpēc Lielbritānijā ir vienas no visaugstākajām energoresursu cenām. Liels šķidrās gāzes patērētājs ir Kanāda. Kuģi ar šķidro gāzi pastāvīgi kursē Atlantijas okeānā un dodas uz to valsti, kura gāzi ir nopirkusi. Savukārt lielākais un mums tuvākais ražotājs ir Alžīrija, un vieta, kur šī ražošana tiek attīstīta, ir Katara, kas gan pa jūras ceļu atrodas no Eiropas krietni tālāk. Ja Latvija gribētu pirkt sašķidrināto gāzi, visreālākais ceļš būtu nevis no Atlantijas okeāna, bet no Severnajas ostas Krievijā, kur atrodas šķidrās gāzes rūpnīca. Tā būs tā pati Gazprom gāze, tikai šķidra un pusotras reizes dārgāka.

Savicka kungs tautai stāsta, ka mums varētu būt gan importa, gan eksporta terminālis. Ja runājam par importu, Latvijas patēriņš gadam būtu apmierināms ar pieciem kuģiem. Vai varat iedomāties, ka tiek būvēts terminālis par miljoniem latu, lai gadā tajā iebrauktu pieci kuģi?! Ja runājam par iespēju eksportēt, tad jābūt gāzes vadam līdz ostai, bet Latvijā ir tikai divas ostas – Rīga un Liepāja –, kurām gāzes vads vispār ir tuvumā. Tātad šķidrās gāzes rūpnīcai būtu jābūt vai nu Rīgā, vai Liepājā. Uz Liepāju ejošais gāzes vads ir 30 centimetru diametrā, bet salīdzinājumam gāzes vads uz Kaļiņingradu ir 50 centimetru diametrā, savukārt Severnajā ir metrīgās caurules. Es nevaru iedomāties, kādēļ gan lai tiktu būvēta šķidrās gāzes rūpnīca Liepājā, kurai būs tik ierobežota apjoma gāzes padeve. Tātad Rīga paliek kā vienīgā iespēja. Turklāt visi šie gāzes vadi ir būvēti pirms gadiem divdesmit un pie cita apjoma gāzes padevēm būtu vajadzīga pavisam cita caurlaidība. Nespēju iedomāties, ka kaut viens cilvēks, kurš domā ar galvu, būtu ar mieru ieguldīt naudu šķidrās gāzes terminālī.

- Kādēļ vajadzīgas runas par šādu termināli?

- Domāju, ka Savicka kungs vēlas demonstrēt, ka viņš joprojām ir ļoti svarīga atslēgas figūra, jo pirms dažiem gadiem nopietni tika apsvērts, ka viņš varētu kļūt par Gazprom padomes priekšsēdētāju. Domāju, ka viņa patiesais nolūks ir kļūt par to vienīgo personu, kas var nodrošināt vajadzīgā gāzes apjoma piegādi TEC-2 otrajam blokam.

Taču, runājot par gāzes piegādēm, gribu vēl kaut ko pateikt. Mēs izdomājām, ka Rīgā vajag būvēt 400 megavatu gāzes elektrostaciju, bet mums nav piegādes līguma par gāzi šai stacijai. Pat aizmirstot diskusijas par to, vai gāzes stacija jābūvē pirmā un ogļu otrā vai pretējā kārtībā, mums šāda līguma nav, atšķirībā no oglēm, kuras brīvi tiek tirgotas biržā. Ne velti pieminēju Štokmana atradni, jo pieprasījums pēc gāzes pieaug, un, ja mēs gribam būvēt gāzes elektrostaciju, jau tagad ir jāslēdz līgums, pretējā gadījumā varam palikt bešā, jo visas vajadzības pēc gāzes varētu arī netikt apmierinātas. Manuprāt, līgums ir jāslēdz tieši ar Gazprom, bez dažādiem starpniekiem un izpalīgiem.

- Patiesībā ir jārunā arī par to, vai mums ir vajadzīga vēl lielāka atkarība no Krievijas gāzes? Kā jūs vērtējat gāzes elektrostacijas ieceri?

- Tiek apspriests tas, ka Bulgārijā un Serbijā Krievija slēdz līgumus par tranzīta gāzes līnijām, konkurējot ar Eiropas projektiem, un tiek apspriests jautājums par to, cik tas ir bīstami Eiropai. Atbildes var būt divas, vadoties no tā, kā uz to raugās. Viens vērtējums ir tāds: ja Krievija ir ieguldījusi milzu naudu gāzes vados Eiropā, tad pastāv mazāks risks, ka gāze tiks sūtīta uz Ķīnu, kuras pieprasījums aug. No patērētāja viedokļa tā ir zināma garantija, ka gāze Eiropai pietiks. Tāpēc es uz šo Krievijas ieiešanu Eiropā raugos diezgan mierīgi.

Protams, ir arī otra atbilde: ka Krievija savus energoresursus var izmantot, lai ietekmētu citu valstu lēmumus politikā un ekonomikā. Esmu runājis ar dažiem saviem kolēģiem Britu parlamentā, un viņiem ir briljanta teiciens: Krievijai energoresursu jautājums vispirms ir stratēģisks un pēc tam ekonomisks. Pārējai Eiropai tas vispirms ir ekonomisks un tikai tad stratēģisks jautājums. Un, protams, pārējā Eiropa ir krietni labākā situācijā nekā Baltijas valstis, tie ir objektīvi apstākļi. Ja runājam par nokļūšanu atkarībā no Krievijas, tad beigsim reiz vāvuļot un runāsim skaidru valodu par alternatīvām.

- Kādas, jūsuprāt, ir alternatīvas Krievijas gāzei?

- Pēc Ignalinas slēgšanas mums prognozējamais elektroenerģijas deficīts tuvākajos trīs četros gados būs 400 megavatu, pēc tam pieaugs vēl. Iespējas iegūt bāzes jaudu ir jāizrunā skaidri un gaiši. Vajag atbalstīt elektroenerģijas iegūšanu no atjaunojamiem energoresursiem. Pastāv divas shēmas, kā Eiropas Savienībā tiek tirgotas CO2 emisijas kvotas. Saskaņā ar Eiropas Savienības emisiju kvotu plānu Latvijai kvotu ir par maz, un mums tās būs jāpērk. Saskaņā ar Kioto protokolu mēs varam kvotas pārdot pasaulē, ieņemot par to labu naudu. Valdībai ir iespējams pieņemt lēmumu un subsidēt atjaunojamo energoresursu izmantošanu no pārdoto kvotu naudas. Zaļā enerģija maksās dārgāk, ar to gan jārēķinās.

Domu par vēl vienas HES celtniecību es atmetu, jo sabiedrība to nepieņems. Bāzes jaudu 100 megavatu apjomā var dot mazās koģenerācijas stacijas. Saule un vējš ir nepastāvīgs lielums, tāpēc to nevaram rēķināt bāzes jaudā. Tas ir potenciāls, un ar to ir jāstrādā. Nevajadzētu gan iekrist uz Šķēles kunga piedāvājumu izmantot kūdru.

- Kāpēc kūdra neder?

- Jau pirms desmit gadiem bija viens PHARE pētījums, kurā skaidri parādīts, ka četru megavatu stacijai dienā vajag 300 tonnas kūdras, jo tai ir ļoti zema siltumspēja, un kūdru atmaksājas transportēt attālumā, kas nav lielāks par 25–30 kilometriem.

- Tātad – kur, jūsuprāt, ņemt trūkstošās bāzes jaudas?

- Pirms runāt par trūkstošajām bāzes jaudām, jāpasaka vēl kāda lieta: par starpsavienojumiem ar Zviedriju un Poliju. Savulaik Kalvītis neapdomīgi apgalvoja, ka durvis ir aizcirstas un vairs nav iespējams runāt par starpsavienojumu ar Zviedriju. Patiesībā tā tas nav. Aptuveni nedēļu veca informācija liecina, ka par to turpinās sarunas. Starpsavienojums būs vienmēr, ja otrā galā kāds redz elektriskās jaudas ražotāju, no kura vajadzības gadījumā varēs pirkt elektroenerģiju. Poļi ir ļoti atturīgi jautājumā par starpsavienojumu ar Lietuvu, jo Ignalinu slēgs. Sarunās ar zviedriem savulaik lietuvieši bija aktīvāki un stāstīja, ka pārdos elektroenerģiju zviedriem no iecerētās, jaunās AES Ignalinā. Ja savukārt pieminam Lietuvu, pēdējās ziņas vakar vakarā (Saruna notika 10. aprīlī. – Aut.) vēsta, ka Vilniaus Prekyba īpašnieks Marcinkēvičs ir sācis draudēt, ka no projekta izstāsies. Viņš Lietuvā ir ļoti ietekmīgs cilvēks, tāpēc var gadīties, ka akcionāru struktūra šim projektam vēlreiz var nobrukt.

- Vai tas nozīmē, ka mēs nevaram droši rēķināties ar to, ka jaunā AES mums piegādās elektroenerģiju ap 2020. gadu?

- 2020. gads pašlaik ir pati optimistiskākā prognoze. Ko tas nozīmē latviešiem, atceroties, ka arī zviedriem vajag elektrību? Elektroenerģijas ražošana ir bizness, un visu izšķirs tas, kuram pirmajam būs jauda. Mums ir objektīvas priekšrocības, jo leišiem tā jauda labākajā gadījumā būs 2020. gadā. Un tā nu mēs esam nonākuši pie trim alternatīvām, kuras mums ir.

- Kādas ir mūsu trīs alternatīvas?

- Gāzes, ogļu vai atomelektrostacija – tās ir mūsu iespējas.

- Vai gribat sacīt, ka mēs Latvijā varētu būvēt AES?

- Pāvilostā ir piemiņas akmens, uzstādīts padomju laikos, – ka šajā vietā būs Pāvilostas AES.

- Tie bija padomju laiki...

- Protams, latvietis priecīgu sirdi ir gatavs pieņemt, ka AES ir Ignalinā, kas, starp citu, ir tikai 35 kilometrus no Daugavpils. Jā, fiksētās izmaksas AES ir visaugstākās, bet praktiski nav mainīgo izmaksu, ja runājam no ekonomikas viedokļa. Gāzes stacijai būs krietni mazākas fiksētās izmaksas, bet ievērojami lielas mainīgās izmaksas, savukārt ogļu stacijai fiksētās būs nedaudz augstākas nekā mainīgās. Attiecībā uz elektrības cenu – gala rezultāts atšķirsies ne vairāk kā par 10%.

Ja mēs runājam par patiesu enerģētisko neatkarību no Krievijas, tad, protams, parādās arī politiskais aspekts, bet tas nozīmē, ka gāzes stacija mums politisko neatkarību nenodrošina. Ogļu stacija to garantē. Atomelektrostacija neatkarību nodrošina par visiem simts procentiem. Bulgārija ar savu Belenes AES nav rādītājs, kā šīs lietas jārisina, jo tur tā bija un ir ļoti netīra spēle.

Tas, ko gribu pateikt, – lai gan AES uzcelšana izmaksā miljardus, Latvija kopā ar Igauniju šādu projektu varētu panest. Tāpēc, ja lietuvieši vēl ilgi domās un vilks laiku garumā, varbūt Latvijai ir vērts padomāt par savas AES celtniecību. Mums būtu jauda, būtu starpsavienojums, jo būtu elektroenerģijas pircēji Zviedrijā. Par to ir vērts padomāt. Katrā ziņā, no enerģētikas viedokļa nav būtisku atšķirību starp šīm trim alternatīvām.

- Par enerģētiku skaidrs, ja runājam par naudu, un jūsu viedoklis par neatkarību – arī, bet vēl jau pastāv vides jautājumi, emisijas kvotas.

- AES emisijas kvotu tirdzniecība nekādi neskar. Ogļu stacijai šīs kvotas ir nedaudz augstākas nekā gāzei. Ja runājam par vidi, tad pasakiet man, kas ir videi bīstamāks – eventuāls drauds, ka varbūt kādreiz AES kaut kas var notikt, un kodolatkritumu uzglabāšana vai pastāvīgais piesārņojums kaut vai no izdedžiem? Saprotiet, sabiedrībā par šiem jautājumiem beidzot vajadzētu kvalitatīvas debates. Parasti tieši sabiedrības viedoklis pēc vispusīgām debatēm ir tas, kas normālā demokrātiskā valstī izšķir šādus jautājumus. Mums jāizšķiras, vai tā būs gāzes stacija, kas palielina atkarību no Krievijas, vai ogļu stacija, vai AES, kas var radīt vides problēmas.

- Kāds ir jūsu personīgais viedoklis šajā jautājumā?

- Es savu lēmumu pieņēmu brīdī, kad biju Kalvīša padomnieks ekonomikas jautājumos. Premjers toreiz parakstīja vienošanos par atomelektrostaciju, kas lielā mērā jautājumu par energojaudām būtu atrisinājusi. Diemžēl šobrīd situācija attiecībā uz AES kļūst aizvien iluzorāka, bet laiks iet. Mums nāksies celt ogļu vai gāzes staciju, vai pat abas. Un saku vēlreiz, ka varbūt ir vērts padomāt par savu AES.

- Kuru staciju mums, pēc jūsu domām, vajadzētu būvēt – ogļu vai gāzes?

- Es celtu abas, jo gāzes staciju var uzbūvēt ātrāk, un tad nebūs jāpērk elektrība no Krievijas ilgāk par diviem gadiem, un pēc tam var celt nākamo, jo prasība pēc elektrības pieaugs. Es negribētu četrus gadus riskēt un gaidīt, kurā brīdī tā drāts, kas nāk no Smoļenskas, vairs nevarēs izturēt jaudu. Turklāt elektrību var izslēgt uzreiz, bet gāzei mums ir rezerves un ogles ir nopērkamas biržā.

 

Šlesers: Man viedoklis ir, citi ministri baidās

Baiba Lulle,  NRA  04/16/08    Satiksmes ministrs Ainārs Šlesers un viņa vadītā ministrija pēdējā laikā izpelnījusies īpašu uzmanību, lai gan par tās trūkumu, kā liecina publicitātes reitingi, tā arī citkārt nevar sūdzēties.

Neatkarīgās intervija ar A. Šleseru (LPP/LC) par politiskām un resoriskām aktualitātēm.

Neatkarīgā: – Kāpēc tagad tā virmo runas par partiju konsolidāciju? Pavasaris vai, ka pat Jaunais laiks (JL) un Tautas partija (TP) gatavi draudzēties, runā par kopīgu valdību?

Ainārs Šlesers: – Jau LPP/LC kongresā pateicām, ka vēlamies politiski konsolidēt iedzīvotājus. Tas var notikt, piesaistot cilvēkus, kas politikā nav bijuši, vai veidojot sadarbību ar citām partijām. Tā kā tuvojas pašvaldību vēlēšanas, daudzas partijas domā, kā tām gatavoties. Kas tā par partiju, kurā ir pārsimts biedru? LPP/LC ir vairāk nekā 4000 biedru, un arī tas nav pietiekami – jāpanāk, lai būtu vismaz 10 000.

– Šo skaitli jūs cerat sasniegt, piesaistot jaunus biedrus vai partijas?

– Uz vēlēšanām noteikti veidosim apvienību, ir notikušas sarunas ar reģionālajām partijām.

– Vēl citām, jaunām?

– Jā, jaunām. Bet neizslēdzu, ka arī kādas lielās, na-cionālās partijas varētu veidot apvienības.

– Piemēram? Vai tiešām JL ar TP kaut ko varētu sadomāt?

– Nē, jo tas konflikts, kas ir bijis starp Repši un Šķēli, nekur jau nav pazudis, ir tikai mazinājusies retorika, jo Repše vairs nav premjers. Bet brīdī, kad Repšem acīs iemirdzas dzirksts, atkal parādās vecā retorika. Arī pie Saeimas, kad piketēja cilvēki, Repše bija viens no tiem, kas kliedza: "Atlaist Saeimu!" Politiskā vienošanās, aprēķins, kaut kāda savienība koalīciju izveidē pēc vēlēšanām ir pašsaprotama, bet abu ilgtermiņa sadarbībai neticu. Protams, var Gundars Bērziņš stāstīt, kā būtu pareizi, bet neticu, ka šie cilvēki varētu būt vienā partijā, zinot aizkulises un personiskos konfliktus.

– Izskatās, ka jums ar TP ir atšķirīgs viedoklis par JL nepieciešamību strādāt valdībā?

– JL ir bijusi iespēja iet Godmaņa valdībā, viņš līdz pēdējam brīdim gaidīja, bet JL nevēlējās strādāt. Tagad mēģināt izjaukt šo koalīciju, piedāvāt JL kādu vietu neredzu motivāciju. Nav jau notikusi nekāda nožēla par izdarītām kļūdām, grēki nav nožēloti. Noņemt ministrus, kas aktīvi strādā, nav pamata.

– TP reiz valdību no iekšpuses jau apgāza, tagad runā par sadarbību ar JL. Esat drošs, ka tā to neizdarīs vēlreiz?

– Situācija valstī ir ļoti sarežģīta, valdību vada premjers, kuru ir nominējis Valsts prezidents, un Godmaņa un Zatlera attiecības lielā mērā iespaido daudzus procesus valstī. Godmanis pietiekami veiksmīgi tiek galā ar pienākumiem, un neviens neapšauba ne viņa profesionalitāti, ne godaprātu. Lai nomainītu šo valdību, nepieciešams jauns valdības vadītājs, kas būtu labāks. Laikā, kad ekonomika strauji mainās, notiek tās bremzēšanās, jābūt ļoti spēcīgai kandidatūrai, kas varētu nomainīt Godmani.

Lielākā daļa politiķu, partiju, tai skaitā TP, šodien nemaz neizskata tādu iespēju viņu mainīt. Runa ir par Godmaņa valdības atšķaidīšanu ar JL. Domāju, ka arī prezidents šajos grūtajos apstākļos nepiekristu mainīt Godmani pret kādu citu.

– Piemēram, vai atšķirīgos viedokļus par gāzes un cietā kurināmā stacijas būvi var uzskatīt par risku šai valdībai?

– Domāju, ka ne. Ticu, ka valdība spēs pieņemt lēmumus visos nozīmīgajos jautājumos.

– Otrs – Lattelecom privatizācija. SM un Ekonomikas ministrijai (EM) ir atšķirīgi uzņēmuma privatizācijas varianti. Ekonomikas ministrs Kaspars Gerhards SM variantu par Lattelecom un LMT kapitāldaļu apmaiņu ar Telia Sonera un tālāku Lattelecom daļu pārdošanu investoram nodēvējis par juridiski pretrunīgu, kas prasītu mazāk naudas no Telia Sonera, bet valsts ieguvums nebūtu tik liels. Vai tā nav aplinkus shēma, kā to atdodot iepriekš zināmai kompānijai, piemēram, Blackstone?

– Jāizsaka nožēla, ka ekonomikas ministrs ir spiests turēt partijas pozīciju tur, kur tā nav realizējama. Gerhards kopā ar Godmani nesen bija Zviedrijā, tikās ar Telia Sonera augstāko valdību, kas atteicās no izsoles. Bet akcionāru līgums starp Latvijas valsti un Telia Sonera nosaka, ka tas var notikt, tikai abām pusēm piekrītot. Telia Sonera skaidri pauda, ka tā ir gatava atbalstīt SM pozīciju. Vēlreiz piedāvāt priekšlikumu, no kura tā jau atteicās, būtu muļķīgi. Mums jāiet uz šo akciju maiņu un nav jābažījas, jo valsts kontrolē paliks 51% Lattelecom, kas ir pietiekami, lai uzņēmums attīstītos, piesaistot stratēģisko partneri uz 49%. Pirmkārt, mēs iegūstam reālu naudu, otrkārt – tiks attīstīts uzņēmums un celsies tā vērtība. Blackstone nāksies ļoti skaidri atbildēt uz valdības jautājumiem, vai viņi ir gatavi pildīt tās saistības, kas bija izteiktas to sākotnējā priekšlikumā, ja viņiem būs iespēja iegādāties šīs daļas. Mērķis ir attīstīt uzņēmumu kopā ar valsti, un, ja puses nevienojas par kaut ko citu, 100% Lattelecom akciju likt uz izsoli pēc diviem trim gadiem, kad uzņēmuma vērtība būs krietni lielāka.

– Vai tajā, ka bijušais Lattelecom šefs Melngailis kļuvis par Blackstone interešu pārstāvi, neredzat interešu konfliktu?

– Melngailis ne pēc savas gribas ir kļuvis par Blackstone pārstāvi, jo EM nolēma nepārapstiprināt viņu par valdes priekšsēdētāju. Var apsveikt tikai Blackstone, kas ieguvusi pieredzējušu, profe-sionālu cilvēku, ko mēs esam pazaudējuši. Ja es būtu ekonomikas ministrs, es viņu būtu apstiprinājis.

– Klausoties atsevišķos premjera izteikumos, piemēram, par jūsu pašdarbību Lattelecom privatizācijā, varētu domāt, ka jūsu abu attiecības nav tās labākās. Kādas ir jūsu attiecības un vai tās kaut kā var ietekmēt arī apvienības darbu?

– Ļoti labas un pietiekami koleģiālas. Bet, protams, man ar Godmani var atsevišķos jautājumos atšķirties viedokļi, mēs valdībā ļoti bieži diskutējam, un diemžēl ne visi valdības ministri šodien atļaujas nopietni diskutēt ar premjeru vai paust viņam pretēju viedokli. Bet ir svarīgi, lai katram ministram būtu savs viedoklis, un man šāds viedoklis ir ļoti daudzos jautājumos, un es to arī paužu. Kā partijas pārstāvji mēs esam pilnīgi vienoti, un tur nav ne mazāko šaubu.

– Kāpēc pārējie baidās – Godmanis ir autoritatīvs vadītājs vai ministri bailīgi?

– Godmanis ir ļoti pieredzējis, viņš iedziļinās praktiski visos jautājumos, ministriem jābūt vairāk sagatavotiem. Iepriekš lielāko daļu jautājumu sagatavoja ierēdniecība, bet tagad pašiem ministriem jāspēj argumentēti atbildēt uz viņa jautājumiem.

– Kāda īsti ir jūsu attieksme pret nepieciešamību atmaksāt pirms 9. Saeimas vēlēšanām pārtērētos līdzekļus pozitīvisma kampaņā, kā to traktējis KNAB (Ls 401 610)? Varbūt uzskatāt, ka tagadējai LPP/LC nav nekā kopīga ar to vēlēšanu apvienību, kas startēja uz 9. Saeimu?

– Mēs neesam neko pārtērējuši, un līdz ar to neplānoju nemaz diskutēt, kādas saistības vai atbildību LPP/LC pārņem vai nepārņem. Visa pozitīvisma, negatīvisma kampaņa jāskata vienādi. Nevar vieniem ļaut kaut ko kritizēt un citiem aizliegt slavēt. Jājautā, vai KNAB ir aprēķinājis visu to nomelnošanas kampaņu, kas bija pret mūsu apvienību un mani personīgi? Kamēr šo aprēķinu nav, runāt par to, cik izmaksājusi pozitīvisma kampaņa, ir vairāk kā nekorekti. Mums nav savas avīzes, televīzijas, kas var mūs slavēt – vienīgais veids ir apmaksāta politiskā reklāma. Nepiekrītam, ka esam ko pārtērējuši, un esam gatavi tiesāties.

– JL rosina paredzēt kriminālatbildību par pārkāpumiem partiju finansēšanā. Atbalstāms?

– Mēs nedrīkstam individuālo atbildību pārnest uz kolektīvo un otrādi. Ir skaidri jāvienojas par to, kā partijas tiek finansētas, jārunā par partiju finansēšanu no valsts, bet nevienai partijai nav iespējams simtprocentīgi pārbaudīt visus savus ziedotājus. Tam domātas valsts drošības struktūras, KNAB, VID. Ja konstatē, ka ziedojums bijis nelikumīgs, tad tas ir jāatmaksā, bet krimināli sodīt partijas vadību par to, ka kāds, kas nebija tiesīgs ziedot, ir ziedojis partijai, nevar.

– Saeima neatbalstīja jūsu demisiju. Bet kāpēc jūs esat tas, pie kā opozīcijā ķeras vispirms?

– JL kaut kā jāprofilējas, jāatgādina par sevi, un uzbrukt Šleseram, tā ir uzmanības piesaiste, jo viņu līderiem neviens to citādi nepievērš. Viens no pārmetumiem ir par Latvijas Pastu (LP). Jā, ir problēmas, bet jāapzinās, ka problēmas LP bijušas tāpēc, ka tas nebija veiksmīgi transformējies modernā uzņēmumā pirms iestāšanās Eiropas Savienībā. Līdz 2004. gadam LP bija stagnācija: skaitāmie kauliņi, vecās sistēmas, minimālais atalgojums darbiniekiem...

– Kas vadīja SM šajā laikā?

– Citi ministri. Es sāku no 2004. gada. Un strauji sākām remontēt vecās nodaļas, modernizēt sistēmas, bet diemžēl pasta vadība netika galā ar pienākumiem.

No 2005. līdz 2008. gadam apgrozījums palielinājies par 12 miljoniem latu, bet diemžēl izdevumi palielinājās vēl straujāk, kas lielā mērā bija saistīts ar atalgojuma celšanu. Algu palielināšana vairāk nekā 7000 cilvēku par 20–30% katru gadu prasīja milzu naudu. 2005. gadā viss LP strādāja ar 30 miljonu apgrozījumu, bet 2007. ga-dā darbinieku atalgojums vien veidoja vairāk nekā 30 miljonus. Tagad nolemts sistēmu reorganizēt, veidosim pasta banku, tādā veidā lielus zaudējumus pārliksim uz tās pleciem, kuras uzdevums būs jau ar bankas biznesu līdzekļus atpelnīt citādā veidā.

Esam arī pieņēmuši lēmumu dotēt nerentablos pasta pakalpojumus reģionos, kam valdība piešķīrusi četrus miljonus latu, notiks arī izmaiņas pasta administrācijā, atteiksimies no virknes atlaižu. Nākamgad LP jāstrādā pa nullēm, bet 2010. gadā jau ar peļņu 3–5 miljoni latu.

– Ja sakāt, ka LP vadība netika galā, kāpēc kavējāties to tik ilgi nomainīt?

– Gintu Škodovu savulaik lobēja pasta darbinieki. Kad Roberts Zīle (TB/LNNK) bija satiksmes ministrs un gribēja par LP vadītāju apstiprināt Vladimiru Makarovu, bija sava veida darbinieku streiks. Tika apstiprināts Škodovs, kas daudzus gadus strādājis LP, un viņš centās strādāt pēc labākās sirdsapziņas. Bet tā saikne, kas bija starp viņu un LP darbiniekiem, bija viens no traucēkļiem, kāpēc viņam bija grūti reformēt pastu, jo bija ļoti grūti atlaist cilvēkus, kas viņu bija atbalstījuši ģenerāldirektora amatā. LP problēmas parādījās tieši pēdējo divu gadu laikā, paceļot darbinieku algas.

Pasts juridiski ir komercuzņēmumus, bet pēc būtības tas joprojām ir sociālais uzņēmums, kurš pilda virkni sociālo funkciju zem pašizmaksas. Tagad ar jauno pasta vadību esam runājuši, ka atkāpties vairs nevar, jāveic reorganizācija, jāatsakās no zaudējumiem, jāstrādā ar peļņu. Un nāksies atlaist ļoti daudzus cilvēkus – tie nebūs pastnieki, bet cilvēki no administrācijas.

– Izskanēja versijas, ka LP apzināti mēģina novest līdz bankrotam, lai pēc tam lēti privatizētu. Kāda ir jūsu nostāja par LP privatizēšanu?

– LP nav privatizējams uzņēmums, likums to liedz līdz 2013. gadam, līdz kuram tam ir monopoltiesības vēstuļu piegādē, un mums nav nekādas domas virzīt jautājumu par pasta privatizāciju. LP ir jāsakārto, un mēs to izdarīsim.

– Valsts kontrole paziņojusi par virkni pārkāpumu un neefektīvu naudas izmantošanu SM, par ko jau dzirdēti jūsu komentāri un kritika, tikai ne par krāpniecību, kad 3870 latu samaksāti par nenotikušiem semināriem skolās par bērnu informēšanu par ES fondu līdzekļiem.

– Tas man bija pārsteigums, un par to uzzināju tikai no VK. Tie cilvēki, kas par to bija atbildīgi, ministrijā vairs nestrādā. Bet par pārējiem jautājumiem: VK nav jāvērtē politiskā lietderība. Piemēram, ja valdība pieņem lēmumu atbalstīt konferenci, NVS sakaru ministru ikgadēju lielu pasākumu Latvijā, tad tā ir politiska izšķiršanās, jo mums tomēr jāuztur kontakti arī ar austrumu kaimiņiem, jālobē tur mūsu intereses.

Teikt, ka nav vajadzīgs dialogs un kādu pasākumu organizēšana, nav VK funkcija. Pārmest atbalstu Baltijas forumam, uz kuru brauc Krievijas politiķi, uzņēmēji, speciālisti, ir pareizāks veids, kā uzturēt dialogu ar Krieviju, nekā šņabja dzeršana apšaubāmās kompānijās. Man ir problēma, jo es kā ministrs šādos pasākumos nevaru piedalīties, jo es nedzeru.

– Kas tā ir darījis?

– Tā diemžēl lietas ar Krieviju ir kārtojuši ļoti daudzi, bet nesaukšu vārdus.

– Domājat, VK pret SM ir kādas īpašas jūtas? VK arī pārmetusi arī par divu miljonu zaudēšanu LP ēkas iznomāšanā Stacijas laukumā. Valsts kontroliere Inguna Sudraba pret jums vērsusies tiesā par goda un cieņas aizskaršanu.

– Uzskatu, ka ir jautājumi, kuros VK objektivitāte ir visai nosacīta, jo pārāk politiski tiek vērtēts. Piemēram, par konkurences trūkumu autoceļu uzturēšanā: bija četri valsts uzņēmumi, kas nodarbojās ar autoceļu uzturēšanu – tie savā starpā nekonkurēja, jo apsaimniekoja dažādus reģionus. Un bija jautājums, vai tos privatizēt, kā to kāds bija iecerējis, vai ne. Es piedāvāju neprivatizēt, un valdība to atbalstīja, jo nebija jēgas uzturēt četrus valsts uzņēmumus ar atsevišķu administrāciju. Iespējams, kādam ir nepatika pret Šleseru, kurš aizliedza privatizēt par sviestmaizi šos uzņēmumus.

– Sastrēgumi Rīgā ir tikai Rīgas problēma vai arī jūs varat ko darīt?

– Tā ir arī valsts problēma. Ir jāsāk plānot, kādus biznesus ir vērts pārmest ārpus pilsētas centra, kā pārcelt administratīvos korpusus, kā to, piemēram, iecerējusi Rīgas dome, Torņakalnā izbūvējot administratīvo kompleksu, kas būtu viņpus Daugavai, otrā pusē un netālu dzelzceļa.

– Bet vai jau tagad nevar aktīvāk integrēt dzelzceļu pilsētas un piepilsētas satiksmē?

– Mēs to darām, bet problēma ir tā, ka esošais elektrovilcienu ritošais sastāvs ir morāli, tehniski novecojis, pasažieru skaits palielinās, bet mēs nevaram palielināt vilcienu skaitu. Mums nav rezerves vilcienu, mēs strādājam pēc maksimālās programmas. Jaunus vilcienus neuzbūvēsim agrāk par 2011. gadu, jo vilcieni nav kā mašīnas, ko var brīvi nopirkt. Plato sliežu Eiropā nav, un šādu vilcienu nav. Līdz gada beigām esam paredzējuši renovēt 68 vagonus, kas dos iespēju mums operēt ar 17 moderniem vilcieniem. Strauji attīstīsim lidostas virzienu, jo vilciens šodien tomēr ir vienīgā reālā alternatīva sastrēgumiem.

 

Zatlers: es tiešām lepojos ar savu tautu

Voldemārs Krustiņš, Latvijas Avīze  04/18/08    Intervija ar Latvijas valsts prezidentu Valdi Zatleru.

V. Serdāns: – Prezident, valsts dibināšanas svētku 90. gadskārtā arī "Latvijas Avīze" kopā ar Latvijas televīziju un Latvijas radio nolēmusi rīkot līdzīgu pasākumu "Tautas vienības josta" – kā kādreiz ar "Tautas vainaga" nolikšanu, kas daudziem cilvēkiem atstāja gaišu sajūtu. Šoreiz tas saistītos ar iespēju Latvijas ļaudīm izteikt vēlējumus savas valsts rītdienai un nākotnei – no 4. maija līdz pat svētku kulminācijai 18. novembrī. Par to ir atsaucība arī Valsts kancelejā un Kultūras ministrijā, Rīgas domē. Kā pirmajiem mēs lūdzām izteikt vēlējumus trim Latvijas prezidentiem – Guntim Ulmanim, Vairai Vīķei-Freibergai un jums. Esat izvēlējies par savu moto Blaumaņa "Mans zelts ir mana tauta, mans gods ir viņas gods." Kāpēc tieši Blaumani, kāpēc tieši šo izteicienu?

V. Zatlers: – Visupirms, es tiešām lepojos ar savu tautu. Šajos dažos vārdos ir ielikta mana attieksme pret Latvijas tautu. Jau kopš bērnības Rūdolfs Blaumanis ar savu daiļradi ir veidojis manu pasaules uztveri, manu izpratni par Latviju un latvisko vidi. Man šķiet, ka Blaumanis ir pats tautiskākais latviešu rakstnieks. Skolas gados izlasīju visus viņa darbus – lugas, noveles, stāstus.

V. Krustiņš: – Sabiedrība informēta, ka valdība, pašvaldības ar saviem līdzekļiem piedalīsies valsts svētku sarīkošanā. Manuprāt, vēl nav pietiekami iesaistīta pati sabiedrība, redzamas personas, nevalstiskās organizācijas. Vai jums nešķiet, ka jāaktivizē iedzīvotāji, firmas, jo visiem patīk salūtu skatīties, bet pēc tam viņi dodas mājup pa ielām, kur māju fasādes ne vienmēr ir izgreznotas, skatlogi – ne vienmēr izrotāti.

– Kad šogad, sākot jubilejas gadu, devos pirmajā vizītē uz Latvijas laukiem, radu savu vadmotīvu šiem braucieniem. Proti, ikvienā auditorijā jautāju – kādu dāvanu jūs katrs esat gatavs pasniegt Latvijai tās 90. dzimšanas dienā? To jautāju tāpēc, ka šodien tik ļoti mums pietrūkst piederības sajūtas mūsu valstij. Un to nu gan mums pašiem vajadzētu radīt. Šogad savā pirmajā vizītē ārpus Rīgas – Kandavā, Sabilē un Talsos –, uzrunājot skolēnus, jautāju: kas varētu būt jūsu dāvana Latvijai valsts dzimšanas dienā? Jebkura pozitīva darbība, ar ko padarīt vidi, kurā dzīvojam, tīrāku, latviskāku, zaļāku, sakoptāku, tādu, kurā pašiem ir patīkami dzīvot. Man daži iebilda – mums nav naudas. Bet te es gribu iebilst – ne jau nauda ir būtiskākais. Pati skolas bērna pacelta zemē nosviesta tukša pudele, talkā iztīrīta meža laucīte, izšūts savas skolas karogs – tas jau ir notikums. Tas jau ir ieguldījums. Tāpat var sarosīties pilsētnieki, sakopjot savu ielu, varbūt atjaunojot kādu vēsturisku notikumu piemiņas vietu. Tās visas ir dāvanas Latvijai un, pats galvenais, – līdzcilvēkiem. Un man ir patiess prieks, ka šajās darba vizītēs Latvijas laukos bija pilsētas, kurām šo "dāvanu" saraksts jau bija gatavs. Vēl vairāk, viņi steidza uzskaitīt, ko paši ieplānojuši darīt. Un tas nozīmē, ka viņi nav vienaldzīgi pret savu vidi. Atkārtoju – tikai tā, neesot vienaldzīgiem, varam radīt piederības sajūtu savai valstij, izdarīt ko tādu, lai pēc svinībām Latvija katram no mums taptu vēl tuvāka un mīļāka nekā tagad. Tāpēc šogad esmu nolēmis valsts svētkus svinēt ne tikai Rīgā, bet būt klāt vēl vismaz četrās pilsētās – Latvijas reģionu centros. Tas nozīmē, ka valsts svētkos klātienē varēs piedalīties daudz vairāk cilvēku nekā citus gadu. Kurzemē, Vidzemē, Zemgalē un Latgalē cilvēki varēs vērot mūsu armijas militāro parādi, klausīties un skatīties īpašu kultūras programmu. Ne tikai Rīgā, kā citus gadus, bet arī Cēsīs, Liepājā, Rēzeknē un Jelgavā. Visā Latvijā, vienvārdsakot.

V. Serdāns: – Tā būs valstiskā svētku programma, un būšot arī pavisam piecas prezidenta pieņemšanas. Tad jau paplašināsies lūgto personu loks un svinēs daudz vairāk ļaužu nekā citās reizēs?

– Jā, tā faktiski būs cieņas un goda izrādīšana daudziem Latvijas ļaudīm. Kopš neatkarības atgūšanas ar katru gadu audzis to cilvēku skaits, kas devuši personīgu ieguldījumu neatkarības nostiprināšanā un mūsu valsts attīstībā, un katram no viņiem es gribu 18. novembrī pateikt paldies. Uzskatu, ka viņi visi ir to godam pelnījuši, taču tik plašas telpas laikam gan nav nekur Latvijā. Tāpēc šogad mēģināsim svētkus svinēt daudz plašāk un censties neaizmirst nevienu, kurš cēlis Latvijas valsti.

V. Krustiņš: – Ja rīcībkomiteja lūko ielūdzamo sarakstu, nevajadzētu aizmirst, ka krietni cilvēki darbojās arī pirms neatkarības atjaunošanas, kuri kaut ko veikuši zinātnē, lauksaimniecībā vai mākslās. Viens otrs bija cienījams kolhoza priekšsēdētājs, bet tagad šad tad viņu uzskata par itin kā nepiederošu šim laikam. Tāpat jūsu kolēģi ārsti glābuši cilvēkus kā toreiz, tā tagad.

– Katrs, kas kalpo vai ir kalpojis šai zemei, ir tai piederīgs. Jubilejas gadā bez lūgto viesu saraksta ir ļoti būtiski, kam pasniegsim valsts augstākos apbalvojumus. Tāpēc es aicinu ik vienu būt aktīvam un sūtīt ziņas Ordeņa kapitulam par nopelniem bagātiem Latvijas vīriem un sievām, kuri būtu cienīgi nest Latvijas ordeņus un atzinības zīmes. Mēs jau nesvinam astoņpadsmitgadi – šī ir 90. jubileja kopš valsts dibināšanas, un tādā reizē patiešām vajag novērtēt cienījamus cilvēkus, goda vīrus un sievas, kas savai valstij kalpojuši visa mūža garumā. Ordeņu kapitula sēdēs mēs redzam, ka no dažām pilsētām priekšlikumi par ieteikumiem uz apbalvošanu tiek sūtīti ļoti rosmīgi, turpretī ir vietas, no kurām nav nācis neviens priekšlikums. Iespējams, ka dažviet cilvēki domā, ka ordeņu pasniegšana ir kaut kur tālu prom no viņiem. Un te es saku: nē – katrs pilsonis var uzrakstīt savu pieteikumu, katrs var pamanīt un aicināt novērtēt kāda krietna cilvēka darbu.

– Noteikti. Tā ir iespēja būt lepniem ar to, kas mēs esam.

– Jā, jo kas gan labāk zina, kurš pelnījis ordeni, ja ne tas, kurš dzīvo šiem krietnajiem ļaudīm kaimiņos vai strādā ar viņiem vienā darbavietā. Tāpēc es aicinu – meklēsim un daudzināsim mūsu labākos. Lai tas skan kā Latvijas Valsts prezidenta atgādinājums par mūsu pilsoņu tiesībām un pienākumiem.

– Man liekas, ka pašvaldībām derētu sarīkot kādu konkursu, teiksim, par veiksmīgāko svētku noformējumu jūsu veikalam, jūsu firmai, birojam. Šādā apaļas jubilejas reizē to varētu atgādināt, jo citkārt izskanējusi kritika par pelēcību svētkos, kas, protams, neveicina attiecīgu noskaņojumu.

– Pērn piedalījos pasākumā, kur godināja Latvijas sakoptākās pilsētas un pagastus. Lai arī ne visi saņēma balvas, toties katrs bija lepns, ka aktivizējušies savas pilsētas sakopšanā un sapošanā. Es domāju, ka šogad tādus pašus konkursus varētu pieskaņot valsts 90 gadu jubilejas pasākumiem. Kāpēc gan ne? Bet nu atgriezīsimies pie manas idejas – katram pilsonim ir kaut kas jāuzdāvina savai valstij dzimšanas dienā. To viņš vislabāk var izdarīt turpat savā pilsētā, savā ielā, savā uzņēmumā.

V. Serdāns: – Kāda ir jūsu sajūta par skepsi svētku priekšvakarā, kad vēlētāji iet parakstīties par Saeimas atlaišanas tiesībām, kad bieži runā, ka valdība viņos neieklausoties – un šo cilvēku ir tūkstošiem. Gandrīz vai sanāk – atlaidīsim Saeimu, un tad gan būs svētki!

– Pats esmu optimists. Es reti esmu skeptiski noskaņots. Tajā pašā laikā gribu teikt – daudzu skepse, sasniedzot kritisko masu, pārvēršas pozitīvā aktīvā rīcībā un pozīcijā. Piemēram, priekšlikumi, kā veidot sabiedrību labāku, kā tai attīstīties. Uz to man ļauj cerēt tieši lielā cilvēku aktivitāte, tas, ka kurnēšanu nomainījusi rīcība.

– Paralēli parakstu vākšanai par Satversmes atlaišanas tiesībām darbojās jūsu Konstitucionālās komisijas ekspertu darba grupa par šiem Satversmes labojumiem. Tātad tagad nereti izskan, ka, redziet, prezidents torpedēs mūsu 200 tūkstošu parakstus, "izšaujot" savus ierosinājumus.

– Mana un manis izveidotās Konstitucionālo tiesību komisijas iniciatīva ir Satversmes pilnveidošanas jautājuma profesionāla analīze. Man doma par šādu tiesību ekspertu vispusīga un analītiska viedokļa nepieciešamību radās jau pagājušajā vasarā, atklājot robus un bedrītes likumos. Šāda ekspertīzes neesamība liek šķēršļus gan valsts konstitucionālo orgānu pilnvērtīgā darbībā, gan arī, pat iespējams, liedz tautai pilnībā apzināties un izmantot savas tiesības. Tāpēc ir nepieciešami uzlabojumi. Nepieciešama kvalitatīva un tālredzīga Satversmes pilnveidošana. Esmu apzinājis, ka Satversme līdz šim ir grozīta deviņas reizes – dažkārt ļoti naski, emociju iespaidā. Tikai reizi, kad iestājāmies ES, jautājums tika rūpīgi pārcilāts, saņemti konstitucionālo tiesību ekspertu atzinumi. Jāatgādina, ka arī toreiz iniciatīva nāca no Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas. Esmu pārliecināts, ka tautai jābūt tiesībām ietekmēt izmaiņas valsts pamatlikumā un es ļoti atzinīgi novērtēju šo tautas gribu. Taču komisijas uzdevums bija analizēt šo procesu plašāk: ja tiek grozīta Satversme, ir jāsaprot, kas no tā mainīsies, kādi būs paredzamie ieguvumi un zaudējumi, kādi mehānismi vēl būtu pielāgojami. Šādu vispusīgu analīzi var sniegt vienīgi augsta ranga konstitucionālo tiesību eksperti.

– Laiku pa laikam cilvēki izteikuši vēlmes tautai vēlēt prezidentu, un politiķi viņiem piespēlē vai atkāpjas – bet tā lieta virmo gaisā ilgi. Vai šie Konstitucionālās komisijas eksperti aplūko arī šāda veida iespējamus Satversmes labojumus?

– Mans princips, humoristiski izsakoties, ir nekad neaizmirst, ka mums katram ir ne vairāk kā divas rokas un ne katram ir iedzimts žongliera talants. Nesot vairāk, nekā spējam celt, lietas mēdz nokrist zemē un sašķīst smalkās drumslās. Tāpēc konsekventi pieturos pie tā, ka izmaiņas, ja tās Satversmē nepieciešamas, vienmēr jāizdara pārdomāti un tālredzīgi. Tātad šobrīd vispirms izspriedīsim, kā iestrādāt Satversmē regulējumu par tautas tiesībām atlaist Saeimu. Otrs būtisks mehānisms, par kuru šobrīd komisija domājusi, – kā vienkāršot situāciju, kad Valsts prezidents rosina Saeimas atlaišanu. Kā sava viedokļa secinājumos atzinusi komisija, pašreiz Satversmē nostiprinātā Valsts prezidenta loma nostiprināta samērā sarežģīti. Valsts prezidenta tiesības ir izmantojamas vienīgi neatgriezenisku un smagu valsts krīžu gadījumā, bet parlamentāras krīzes tā diemžēl nerisina. Tāpat būtu jāapzinās, kurā brīdī patiešām Saeima atzīstama kā lemt nespējīga. Manuprāt, šāda situācija ir konstatējama tad, kad Saeimā nav kvoruma, kad ilgstoši, piemēram, pat gadu, nevar sastādīt valdību vai arī kad valdības mainās tā kā ziemā cimdi, ik pa pāris mēnešiem. Lūk, tas jāapzinās, kādas ir situācijas, kurās var runāt par parlamentāro krīzi, kuru nepieciešams atrisināt, lai stāvokli labotu. Parlamentārā republikā Itālijā šobrīd tāds process ir noticis.

V. Krustiņš: – Un nekādas traģēdijas, ka pēc trim mēnešiem itāliešu valdība atkal kritusi? Nomaina premjeru, un viss normāli.

– Nē, itālieši to sajutuši par apgrūtinājumu un vēlas mainīt likumu, lai novērstu tik biežu valdību maiņu.

– Jūsu pienākums kā prezidentam paskaidrot tautai, kas būs tālāk.

– Tiesības uzliek pienākumus, un tautai ir pienākums ievēlēt nākamo Saeimu.

– Jā, jā, bet, nemainot vēlēšanu likumu, proti, nepārejot uz mažoritāro sistēmu, nekas taču nemainīsies, pēc brītiņa atkal sauks par politiskās atbildības trūkumu un neieklausīšanos vēlētājos.

– Domāju – nesteigsimies un neveiksim uzreiz daudzas izmaiņas bez pienācīgas diskusijas. Jo prātīgāk mēs pret šo procesu izturēsimies un analizēsim, jo labāki būs rezultāti.

– Nu, redziet, 213 tūkstoši parakstu saskaitīti, priekš vēlētājiem rīkos referendumu, un visiem liekas brīnišķīgi, ka to Saeimu atlaistu. Jūs esat prātīgs cilvēks, teicāt, ka nesteigsieties, Saeimu neatlaidīsiet. Tas nemiers dvēselē, var teikt, katram savs, bet var arī jautāt – pret ko jūs dikti esat noskaņoti Saeimā, no kuras partijas gribat tikt vaļā? Un ko gribat vietā?

– Latviešiem ir tāds teiciens – dari, ko darīdams, apdomā galu.

– Es arī uz to aicinu, bet tas gals jums jāparedz.

V. Zatlers: – Darīšu visu ļoti uzmanīgi, piesardzīgi, apgādājoties ar pietiekamu profesionālu ekspertīzi. Mani lēmumi Satversmes grozīšanas jautājumā būs ļoti izsvērti. Protams, vēlētājs un arī Saeimas deputāts pateiks, ko viņi vēlas atbalstīt. Taču atgādinu, te steiga ir nevietā, citādi mēs tā arī īsti nesapratīsim, kāpēc priekšlikums ir tas atbalstāmākais.

– Būtu labi, ja starp ekspertiem, kuri sijās visu to lietu, nebūtu vieni sorosieši vai pretēji tiem domājoši vien. Lai tiktu pārstāvēta pietiekami plaša auditorija, kas izraisītu sabiedrības uzticību, nevis kungi, kas parasti salasās un runā vienu un to pašu.

– Par tādiem jautājumiem kā grozījumi Satversmē es jau no pirmās dienas aicinu izteikties visus, kuriem ir skaidri argumenti. Lēmēji, protams, būs Saeimas deputāti un tauta. Tāpēc pirmais solis ceļā uz grozījumiem Satversmē būs mana tikšanās ar Saeimas Juridisko komisiju, kad izklāstīšu savus priekšlikumus, kā rīkoties tālāk. Tas notiks pēc tam, kad būšu saņēmis Konstitucionālo tiesību komisijas pilnu viedokļa tekstu, ar ko eksperti pieliks pētīšanai punktu. Taču arī šobrīd nevienu pilsoni, nevienu tiesību zinātņu ekspertu nekas netraucē izteikties par priekšlikumiem, kas tajos labs un kas slikts. Tas ir valsts Pamatlikums, un tam jākalpo mūsu pilsoņu vairākumam, nevis mazākumam. Jā, mazākumam ir tiesības paust savu viedokli, censties ietekmēt procesus, būt neapmierinātam, un Satversmē ir mehānismi, kas lieliski to paredz. Jau šobrīd mazākuma tiesības tiek aizsargātas pietiekami labi.

V. Serdāns: – Pēc Godmaņa valdības 100 dienām – vai esat apmierināts ar savu izvēli nosaukt viņu par premjera amata kandidātu?

– Ja pārlūkoju toreiz ieteiktos kandidātus un atceramies nepatīkamās prognozes valsts tautsaimniecībai, kāpjošai inflācijai, tad bija skaidrs, ka vajadzīgs valdības vadītājs, kurš spēj rēķināt līdzi, godīgi pateikt, kas ir un kas nav iznācis, kas iedzīvotājiem – pensionāriem, algota darba strādniekiem vai biznesa cilvēkiem – sagaidāms turpmāk. Premjeram jāspēj saredzēt ceļus, kā iziet no smagās situācijas, lai atkal sāktos augšupeja. Šādi vērtējot, protams, Ivars Godmanis bija labākais kandidāts. Tagad viņš nepārtraukti – sīki un detalizēti – skaidro gan politiķiem, gan sabiedrībai savu rīcību. Jā, pašlaik daudziem neklājas viegli, tomēr sabiedrība ir novērtējusi Godmaņa pieredzi un sajutusi rūpes par ekonomikas stabilizēšanu. Atbalstāma ir Godmaņa vēlēšanās sniegt atskaiti par 100 darba dienām Saeimā, taču Saeima šo simts dienu laikā nav paspējusi grozīt Saeimas Kārtības rulli, lai valdības vadītājs Saeimas sēdē varētu pilnvērtīgi sniegt atskaiti par savu darbu.

– Patiesībā cirks un problēmu radīšana tur, kur to nav!

– Pašlaik valsts nevar atļauties taisīt cirku, kad valdība gatava gan atskaitīties, gan parādīt tālākos mērķus. Mēs nedzīvojam pēc "5 gadu plāna", bet saspringti, meklējot risinājumu ekonomikas stabilizēšanai, kas ietekmēs gandrīz katru ģimeni, katru uzņēmēju, katru cilvēku.

V. Krustiņš: – Prezident, daudz runāts, ka jūs došoties uz Krieviju, tikai vēl nav zināms – kad. Bet, ja pareizi saprotu, vēl ātrāk par Krieviju jūs nokļūsiet Amerikā?

– Pirmdien sākšu savu pirmo divpusējo vizīti ASV. Plānoju tikties ar prezidentu Bušu un citām amatpersonām. Vizītei ir arī otrs mērķis – uzstāties ar runu Amerikas Latviešu apvienības kongresā un pasniegt mūsu valsts augstākos apbalvojumus tautiešiem. Manuprāt, šī būs nozīmīga vizīte, jo divpusējai oficiālai darba vizītei pie mūsu stratēģiskā partnera ir cits svars nekā atsevišķām tikšanās reizēm samitos vai līdzīgos lielos pasākumos. Tas ir svarīgs ārpolitisks notikums. Turklāt arī apspriežamo jautājumu loks ir pietiekami plašs – gan sadarbība ar ASV kā mūsu stratēģisko sabiedroto drošības jomā, gan ekonomisko saišu attīstīšana starp Latviju un ASV, gan arī tas, ko mēs kopā ar sabiedrotajiem varam paveikt, lai palīdzētu Gruzijai un Ukrainai, kas nostājušās uz eiroatlantisko reformu ceļa. Mēs esam to NATO valstu vidū, kuras robežojas ar Krieviju, kuras atrodas konkrētā ģeogrāfiskā telpā, un mums ir arī šajā jomā uzdevumi nākotnei, kuri jāapzinās pašiem un jāapzinās kontekstā ar saviem sabiedrotajiem.

– Kas tad tomēr būs ar Krieviju pirms tikšanās ar Medvedevu Maskavā vai – pirms viņa ierašanās Rīgā? Tātad attiecības triju valstu – Amerikas, Krievijas un Latvijas – starpā, un beidzamajā laikā pa medijiem runā, ka mēs savās simpātijās esot noslīguši vairāk tā kā uz austrumpusi. Esmu uzmanīgs, nelietoju tik šausmīgus izteicienus kā "pārdošanās Krievijai" u. tml.

– Mēs nevaram mainīt nedz savu ģeogrāfiju, nedz vēsturi, un mums jāapzinās savas valsts svarīgā ģeopolitiskā loma starptautiskajā sistēmā. Brīžiem šajās attiecībās ar kaimiņvalsti balstāmies uz emocijām, kuras turklāt svārstās no vienas galējības līdz otrai. Un te es gribu atsaukt atmiņā NATO samitu Bukarestē, kur Latvijas, Baltijas, vēl vairāku Austrumeiropas valstu nostāja bija ļoti stingra attiecībā uz to, ka vajag dot dalības plānu NATO Gruzijai un Ukrainai – tā bija arī stingra ASV pozīcija.

Mums ir svarīgi apzināties, ka NATO un ES ir vērtību alianses un ka mēs skaidri zinām, kāpēc tur esam, kāda ir mūsu atbildība kolektīvās drošības sistēmu ietvaros. Mēs nekad nebūsim militāra lielvara, tādēļ mums arvien lielāka uzmanība jāpievērš tām jomām, kur varam dot savu pievienoto vērtību, kā, piemēram, civilie projekti Afganistānā, attīstības palīdzība Moldovā, Ukrainā, Gruzijā… Vēl par Bukaresti runājot, gribu atgādināt par NATO un Krievijas sanāksmi, kurā tika spriests par sadarbības iespējām. Mēs noteikti nepiekrītam, ka Krievija bažīgi saka – NATO tuvojas mūsu robežām. Jau šobrīd Norvēģijai un Baltijas valstīm, NATO dalībniecēm, ir kopēja robeža ar Krieviju. Tātad nekādu draudu no NATO Krievijai nav. Runa ir par to, kā ES un NATO veidot turpmākās attiecības ar Krieviju, un šeit ir būtiski, lai mūsu pašu vidū būtu viena pieeja, lai Krievija respektētu aliansi kā nopietnu spēlētāju. NATO samits parādīja, ka arī mēs, austrumeiropieši, ar stingru, saliedētu nostāju spējam ietekmēt kopīgo pozīciju. Manuprāt, tas nāk par labu gan mūsu divpusējām attiecībām ar Krieviju, gan Eiropas un NATO attiecībām ar Krieviju. Cienīs jau tikai tādus partnerus vai kaimiņus, kuriem ir stāja, argumenti un pragmatiska pieeja sadarbībai. Kad jautā, vai mēs baidāmies no ietekmēšanas, saku, ka mums jājūtas tik stipriem, lai mūs nevarētu ietekmēt un lai mēs būtu patstāvīgi lēmumu pieņemšanā gan kā Latvijas valsts, gan kā līdzvērtīgs ES spēlētājs. Eiropas Savienībā arvien vairāk notiek enerģētiskās drošības un ar to saistīto izaicinājumu apzināšanās, jo Eiropas valstu atkarība no Krievijas enerģijas resursiem ir būtiska. Taču, tiklīdz būs strikti un skaidri ES – Krievijas sadarbības noteikumi un to juridiskais pamats, tā arī mūsu attiecības normalizēsies un ekonomiskā sadarbība kļūs ciešāka, jo tā būs abpusēji izdevīga. Mēs Latvijā mazliet esam savas neuzņēmības ķīlnieki, jo neesam formulējuši, kādas īsti ir mūsu intereses attiecībās ar Krieviju, jo attiecību uzlabošanos pašu par sevi mēs nevaram definēt kā intereses. Attiecības sāk uzlaboties, bet tā arī nav uzlikts uz papīra, ka Latvijas intereses sadarbībā ar Krieviju ir punkts viens, punkts divi un trīs. Tas Latvijai jāizdara. Es redzu, ka galvenie virzieni šādai sadarbībai ir divi – vispirms Latvijas ekonomiskās sadarbības attīstīšana ar Krieviju, kas mums ir nozīmīgi arī kā Eiropas Savienības dalībvalstij, un turpināt veidot izpratni par mūsu savstarpējo attiecību sarežģītajiem jautājumiem, tajā skaitā okupāciju un totalitārā režīma noziegumiem.

– Bet ir spēki un pat personas, kas te nepārtraukti zelē vienu un to pašu – jūs nevarat nodibināt normālas attiecības ar Krieviju, kamēr jūs nerēķināsieties ar Krievijas interesēm. Vai jūs jūtat vai nojaušat šīs "īpašās intereses", kuru izpildi mēs it kā esam parādā Krievijai?

– Nodalīsim ekonomiskās intereses no politiskām. Ekonomiskās parasti balstās uz savstarpēju izdevīgumu. Kas attiecas uz politiskajām interesēm, es domāju, ka mums ar katru brīdi jāpastāv aizvien stingrāk uz to, ka nekādas politiskas prasības Krievija pret suverēnu Latvijas valsti nevar izvirzīt. Tās vienalga netiks ņemtas vērā, jo jāpieturas pie tā, ka viena valsts otras valsts politiskajā un likumdošanas dzīvē neiejaucas. Tai jākļūst par stingru vadlīniju, no kuras nav jāatkāpjas ne par milimetru, ne par mata tiesu. Uz to pastāvot, arī Krievija mūs vairāk respektēs.

– Vai nu jūsu vizītē pie Medvedeva, vai viņa viesošanās reizē Rīgā vajadzētu pateikt, ka nekāda "draudzēšanās" nevar pastāvēt, ja jūs mūs apvainojat, uzstādāt rēķinus par kaut kādām netaisnībām, "krievu apspiešanām".

– Labā ziņa ir tā, ka retoriskie pārmetumi pēdējo 15 gadu laikā nav mainījušies. Nekādi jauni argumenti nav nākuši klāt, lai gan, iespējams, ka var parādīties. Saimnieki šajā zemē esam mēs, Latvijas tauta, un pret retoriku ir divas iespējas, kā izturēties. Vai nu atspēkot, vai nelikties ne zinis…

– Kā igauņu prezidents ieteicis – attiekties ar labvēlīgu nevērību.

– Mēs labi zinām satraukumu nepilsoņu jautājumā, valodas jautājumā, bet tās ir lietas, kur piekāpšanās nebūs. Aizstāvot šīs lietas, es domāju, mēs paši varētu vairāk izdarīt uz vietas.

– Un kas, jūsuprāt, būtu jādara?

– Domāju, jāveic zināma "profilaktiska veselības pārbaude" Valsts valodas inspekcijai un pārējām struktūrām, kuras rūpējas par mūsu valsts valodas saglabāšanu un attīstību. Mums jāizvērtē, kāds ir stāvoklis ar valsts valodas aizsardzību pēdējo 15 gadu laikā. Mums pašiem ir jāsaprot, kur skaldām matus, kur pieļautas kļūdas, kā arī kur un kāpēc nesekmējas valsts valodas apguve. Drīz neatkarīgā Latvijā būs izaugušas jau divas paaudzes, kurām pēc skolas beigšanas nevajadzētu būt problēmām ar latviešu valodas prasmi.

– Jā, jums ir taisnība, bet kam būtu jāizdara šādi vērtējumi?

– Ir divas ministrijas – Tieslietu un Izglītības –, kuras pilnībā par to atbild un kurām ir jānoskaidro valodas "veselības" stāvoklis. Un arī darbam, kas tika sākts, lai izveidotu vienotu izglītības sistēmu neatkarīgi no tā, vai tā ir latviešu valodas skola vai arī minoritāšu valodas skola, ir jātuvojas noslēgumam. Proti, būtu jābūt tā, ka skolēns, pabeidzis skolu, ir sagatavots ne tikai dzīvei, bet ir arī izaudzināts par Latvijas valsts patriotu. Arī šis process laiku pa laikam ir jāizvērtē, jāpārbauda, kurā virzienā mēs ejam, jo tā galu galā ir mūsu jaunā paaudze. Mēs to audzinām, neviens cits to nedarīs.

– Man gribētos vēl uzzināt jūsu viedokli jautājumā, par ko esam cīnījušies – vai mums beigu beigās ir skolā jāmāca Latvijas vēsture vai nav jāmāca?

– Latvijas vēsture noteikti jāmāca, pirmkārt, kā atsevišķs priekšmets, lai saprastu vēstures plūdumu, kāds tas bijis tieši Latvijai. Protams, Latvijas vēsture jāmāca kontekstā ar pasaules vēsturi. Es zinu, ka šobrīd daži skolotāji uzskata – labāk vēsturi apgūt tikai kontekstā. Es uzskatu, ka var taču gan tā, gan tā, taču nedrīkst aizmirst, ka Latvijas vēsturei īpaša uzmanība pievēršama tālab, lai katrā skolēnā priekšstats par savu valsti nostiprinātos iespējami stingrāk. Un jāņem vērā arī tas, ka par spīti viedokļu dažādībai, vēsture galvenokārt tomēr ir fakti. Mums šeit, Latvijas teritorijā, jābūt vienotam, skaidram priekšstatam par to, kāda ir mūsu vēsture. Skolā ir jāmāca Latvijas viedoklis par Latvijas vēsturi.

 

Viedoklis: Sargsuņa dubultstandarts

Māris Krautmanis,  NRA  04/19/08    Visulaik pašas caurspīdīgākās, ētiskākās un antikorumpantiskākās iestādes par atklātību Delna iepriekšējais priekšnieks Roberts Putnis devies strādāt uz Vāciju par Valērija Kargina Pareksa bankas filiāles klerku.

Nu, ko lai saka… neskanēs vairs caurspīdīgā Putņa balss jeb šujmašīna, kā to savulaik nosauca politiķis Juris Bojārs.

Putņa promiešanas gaidu, bet vēl neaiziešanas laikposmā Delna iekritusi parādos pie kādas citas bankas – esot jau līdz tam, ka naudas lietas nodotas parādu piedzinēju kantoriem.

Kas to lai zina, kāds varētu būt sakars Putņa promiešanai ar Putņa pēdējā laika darbiem, taču viņa vadībā ir pastrādāts tiešām godam. Jo īpaši pasākumā Gaismas pils, kurā tagad noslēdzies viens murgu un šausmu attīstības posms, lai sāktos nākamais, jo valdība ir pieņēmusi lēmumu atļaut Kultūras ministrijai slēgt līgumu ar Nacionālo būvkompāniju apvienību par Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunās ēkas būvniecību. Līgumcena nedrīkstēšot pārsniegt Ls 135 324 597. Skumjā pieredze ar Dienvidu tiltu gan rāda, ka sākotnēji iecerētā cena var pat pieckāršoties, un, ak vai, ka tikai te arī nesanāk kaut kas līdzīgs.

Jo nevar īsti saprast, par ko būs jāmaksā 135 324 597? Var gadīties, ka par nama karkasu, bet par atejām un ventilāciju būs kaut kas jāpiemaksā drusciņ vēlāk. Bet nu, dzīvosim – redzēsim.

Lai gan nebūtu slikti jau laikus iepazīties ar projekta tehnisko dokumentāciju – tauta varbūt gribētu zināt, no kā, piemēram, taps taisītas Gaismas pils durvis, grīdas, griesti – vai no kalnu kristāliem un sarkankoka, vai no latvju zemē augušiem līkiem bērziem un ozoliem? Vai podi būs no zelta ar briljanta inkrustācijām? Ja jau Delna ir uzmetusies par caurspīdības garantu, varētu tā kā painformēt sabiedrību, kā tad tur īsti būs, vai aģentūras Jaunie trīs brāļi veikums neizskatīsies tā, it kā to cēluši nevis jaunie brāļi, bet jaunie krievi?

Bēda, bet vienmēr ar būvēm sanāk tā, ka kaut kad vēlāk, kā gadījumā ar Ministru kabineta pirti vai Valsts prezidentes dzīvokli, sabiedrība vienu laiku dus mierā, bet tad kādā brīdī sāk sašust, ka būvēšanās bijusi pārmēru izšķērdīga.

Tādos gadījumos parasti visu atbildību un dusmas var nogāzt uz valdību un Saeimu, taču šajā reizē bijis tā, ka valdību pārdomu brīdī iztraucējusi kultūras ministre Helēna Demakova, kas atnākusi, vezdama pie rociņas Delnu. Valdība ieraudzījusi Delnu un nospriedusi, ka tad jau viss būs čikiniekā – jo, ja jau tāda slavena caurspīdības organizācija vēro pasākumu, tad nekas neglīts tur nevar būt.

Demakova gan it kā nāk no Tautas partijas, kurai Delna savulaik ir devusi iznīcinošas rekomendācijas – TP, un jo sevišķi viens tās ierindas biedrs, Delnai ir viens no bubuļbubuļu topa augšgala kā īpaši oligarhēts veidojums. Bet nu te – rokrokā ar taukmūļu pārstāvi pie Godmaņa… Cik aizkustinoši.

100 lielākās ārvalstu būvkompānijas saņēma Delnas vēstuli ar apmēram tādu tekstu, ka Latvija ir šausmīgi korumpēta valsts, bet lai viņi neuztraucas – Delna būs sardzē, un nekāda korupcija nevarēs notikt. Līdz ar to jāsecina, ka 100 lielākajos pasaules būvuzņēmumos Latvijas piedāvājumi būvēt savu Gaismas pili ir ielidināti papīrkurvī, tajos pat īpaši neiedziļinoties. Bija vēl viena ārzemju firma, bet no tepat vistuvākajām ārzemēm – Igaunijas Merks. Lēnīgie igauņu puiši nebija sapratuši, ka te Latvijā pie lietas ķērusies caurspīdības un antikorupcijas etalons Delna, kura turklāt ir naudas grūtībās, un ka antikorupcijas latiņa tāpēc būs pacelta īpašos augstumos.

Faktiski pašlaik antikorupcijas kritēriju ziņā Latvijā ir visaugstāk nekā jebkurā citā vietā pasaulē, un mēs varētu mierīgi gulēt un redzēt labus sapņus apziņā, ka neviens korumpants Latvijā nekādā veidā netiks pielaists nekādam biznesam, jo Delna par to ir parūpējusies. Merka piedāvājums būvēt Gaismas pili pat netika skatīts sakarā ar to, ka šā paša zīmola – Merks – holdingstruktūrā ietilpstošas, bet juridiski citas firmas pāris uzņēmēju pirms pāris gadiem ir iepinušies kādā korupcijas skandālā, kurā gan pagaidām nekāda tiesa nav notikusi un nav noskaidrojies, vai kāds no Merka arī ir pie kaut kā vainīgs. Bet nu antikorupcijas kritēriji ir antikorupcijas kritēriji, un Merkam ir nevis tikai parādītas durvis, bet tas pa durvīm pat iekšā nav laists. Nav pat korekti pētīts, ko tad īsti piedāvāja šī firma, ko citas.

Taču ir zināms, ka Merks piedāvāja par 27 miljoniem mazāk nekā uzvarētājs. Līdz ar to mūžīgi mūžos kā akmenī iecirstu varēs pieminēt faktu, ka Delnas rosīšanās Latvijai ir izmaksājusi apmēram 27 miljonus latu, kas ir starpība starp Merka un tuvāko konkrentu piedāvātajām pils būves izmaksām. Var jau, protams, teikt, ka Merks fleitēja ar savu zemo cenu. Bet kur teikts, ka konkursam pielaisto dalībnieku cena arī nebija fleitēšana – tikai uz otru, sadārdzinājuma pusi? Redz, īstu vinnētāju var noskaidrot tikai spēles laikā, bet igauņi netika laisti laukumā.

Ja Delna turpinās tikpat konsekventi, principiāli un uz to niknāko, Latvijai vajadzētu vistuvākajā laikā piedzīvot vēl trīs šādas norises: antikorumpantiskajai Delnai tagad jākliedz, lai ar kaunu no Latvijas tiktu padzīts koncerns Siemens, jo pašlaik iet vaļā visai trokšņaina skandalēšanās sakarā ar šādām tādām apsūdzībām pret šīs firmas bijušo vadību.

Otrkārt, Delnai jāveicina caurspīdība un atklātība jautājumā par interešu konflikta novēršanu, kāds acīmredzami pastāv bijušā Lattelecom amatvīra Nila Melngaiļa darbībās, strādājot potenciālā Lattelecom kapitāla daļu privatizētāja The Blackstone group interesēs.

Ja jau caurspīdība un visu veidu cīņa pret sliktajiem Latvijā ir tādos virsmākoņu augstumos, tad Latvija vairs nedrīkst sadarboties ar, piemēram, tādu personu kā Bils Geitss un viņa Microsoft. Latvija vairs nedrīkst lietot Microsoft produktus, jo šai firmai nupat nesen piespriesta soda nauda 349,3 miljoni latu par dominējošās tirgus pozīcijas ļaunprātīgu izmantošanu.

Aiz matiem pievilkti, izzīsti un visādi interpretējami kritēriji, baumas, ierosināti, bet neiztiesāti kriminālprocesi, kādi pavada politiskās batālijas ne tikai Latvijā, bet daudzviet pasaulē, nav tas labākais ceļš, kā atlasīt un šķirot pretendentus uz valsts un pašvaldību pasūtījumiem. Jo vienā gadījumā var tā, bet citā atkal citādi. Te var lietot dubultmērauklas, kādas ne tikai teorētiski tika lietotas Merka atšūšanas procedūrā, bet netiek un nekad netiks izmantotas citos, pilnīgi analoģiskos gadījumos. Pret Siemens neviena Delna nevērsīsies, jo tā ir milzīga, globāla mēroga firma, pret Melngaili roku nepacels, jo viņš ir sorosītiem savējais, bet Microsoft vispār ir megafirma, kuras produkti ir katrā datorā, un tādai Delnai pat prātā neienāks pīkstēt par kaut kādiem standartiem.

Interesanti, kur tomēr ir tie caurspīdības un antikorupcijas standarti? Vai tie atkarīgi no firmas izmēra, vai no valsts, kuru šī firma pārstāv, vai arī no tā, cik lieli parādi bankās ir tiem sabiedrības sargsuņiem, kas šos standartus izgudro un paši pēc tam ar tiem manipulē?

Delna it kā ir tikai viena no ļoti daudzām nevalstiskajām organizācijām, kuras darbojas Latvijā. Bet nu redz, ka spēj arī sīks kukainis indīgi dzelt un nodarīt pamatīgu ļaunumu. Šajā gadījumā zaudējumu apmērs ir pat izrēķināms – Ls 27 000 000. Tā ir cena, kādu maksājam par to, ka ir tādi politiķi un amatvīri, kas savā prātā domā, ka sorosiskās organizācijas – tādas, kā Delna, Providus – ir izmantojamas kā lupatas sava kaunuma piesegšanai, taču beigās iznāk, ka lupatas ir viņi paši, kas paklājušies šīm organizācijām apakšā par kājslauķiem.

 

Godmanis izvairīgi komentē Kalvīša atbildību par pašreizējām ekonomiskajām problēmām

DELFI  04/18/08    Premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) izvairīgi komentē bijušā premjera Aigara Kalvīša (TP) atbildību par tām ekonomiskajām problēmām, kas Latvijai patlaban radušās.

Godmanis intervijā laikrakstam "Diena" atzīst, ka "Kalvīša valdības laikā problēma bija tajā brīdī, kad parādījās vēl papildus ļoti liela nauda".

"Tajā brīdī vajadzēja nelaist ārā. To arī Kalvītis pats ir teicis, ka tajā brīdī vajadzēja to pārpalikumu turēt," sacīja Godmanis.

Jau vēstīts, ka darba grupa inflācijas apkarošanai tika izveidota jau pirms vairākiem gadiem, taču tolaik premjers Aigars Kalvītis sacīja, ka "inflācija ir jāpārslimo" un reāli pretinflācijas pasākumi tika ieviesti daudz vēlāk, pēc dažu ekspertu domām – novēloti.

Gada inflācija martā sasniegusi 16,8 %, kas ir augstākais rādītājs Eiropas Savienībā. Gan valdība, gan dažādi eksperti prognozē, ka inflācija tuvāko mēnešu laikā vēl pieaugs, pieauguma samazināšanās gaidāma tikai pēc Jāņiem.

 

 

 

Saimniecībā...

 

 

 

Gada inflācija martā – 16,8%

DELFI  04/08/08    Gada inflācija martā sasniegusi 16,8%. Martā, salīdzinot ar februāri, inflācija sasniedza 1,5%, preču cenas pieaugušas par 1,4%, bet pakalpojumu cenas – par 1,7%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Lielākā ietekme uz patēriņa cenu pārmaiņām martā bija cenu kāpumam siltumenerģijai, degvielai, apģērbiem un apaviem.

12 mēnešu vidējais patēriņa cenu līmenis, salīdzinot ar iepriekšējiem 12 mēnešiem, ir palielinājies par 12,3%.

Martā siltumenerģijas cenas valstī pieauga vidēji par 6,4%. Rīgā siltumenerģija kļuva par 9,2% dārgāka. Noslēdzoties izpārdošanām un sākoties pavasara sezonai, dārgāki kļuva apģērbi (+4,0%) un apavi (+7,7%). Degviela martā sadārdzinājās vidēji par 3,1%, visvairāk cenas pieauga dīzeļdegvielai (+5,9%).

Dārgāki kļuva pārtikas produkti: augļi, dārzeņi, maize un graudaugu izstrādājumi, zivju konservi, dārzeņu konservi, saldumi, medus, augu eļļa, olas un citi pārtikas produkti. Cenas pieauga alkoholiskajiem dzērieniem (+2,3%), īpaši stiprajiem dzērieniem (+4,2%).

Pieauga cietā kurināmā un sašķidrinātās gāzes cenas, dārgāki kļuva ziedi, grāmatas un personīgās aprūpes preces. Sadārdzinājās tūrisma un kultūras pakalpojumi, atsevišķi ar mājokļa uzturēšanu un mājsaimniecības aprūpi saistīti pakalpojumi, ambulatorie pakalpojumi, apdrošināšana, finanšu pakalpojumi, pasažieru sauszemes transporta pārvadājumi un personisko transporta līdzekļu ekspluatācija. Cenas turpināja pieaugt ēdināšanas pakalpojumiem, galvenokārt skolu un iestāžu ēdnīcās.

Akciju ietekmē martā cenas kritās atsevišķiem piena produktiem, sieram, vistas gaļai, cukuram un kafijai. Lētākas kļuva galvenās sadzīves ierīces, TV, audio, video, foto un datu apstrādes iekārtas, kā arī tālruņu aparāti.

Salīdzinot ar iepriekšējā gada martu, patēriņa cenas pieauga par 16,8%, tai skaitā precēm – par 16,5%, bet pakalpojumiem – par 17,4%.

Patēriņa cenu 12 mēnešu pieauguma temps martā, salīdzinot ar februāri, ir palielinājies par 0,1 procentpunktu. To galvenokārt ietekmēja cenu kāpums siltumenerģijai, kā arī straujāka augļu un dārzeņu sadārdzināšanās. Savukārt gaļas, piena produktu, autotransporta iegādes, apģērbu, kā arī īres maksas pieaugums šogad ir lēnāks nekā pērn.

2008.gada pirmajos trīs mēnešos cenas pavisam ir pieaugušas par 5,7%. Pagājušā gadā cenu pieaugums attiecīgajā laikā posmā bija 3,3%. Šogad cenu līmeni visvairāk ietekmēja tabakas izstrādājumu, siltumenerģijas, piena, siera un olu, ēdināšanas pakalpojumu, ūdens piegādes un citu ar mājokli saistīto pakalpojumu, kā arī degvielas sadārdzināšanās.

Jau ziņots, ka februārī, salīdzinot ar iepriekšējā gada februāri, patēriņa cenas pieauga par 16,7%, tai skaitā precēm – par 16,7%, bet pakalpojumiem – par 16,5%. Premjers un valdības ministri vairākkārt uzsvēruši, ka inflācijas pieauguma temps mazināsies gada otrajā pusē, bet prezidents Valdis Zatlers, atzinis, ka februāra inflācijas skaitlis ir šokējošs, taču aicinājis "nekrist panikā un neraustīties".

Ekonomikas ministrs Kaspars Gerhards (TB/LNNK) gan atzinis, ka Latvijā patlaban varētu būt vismaz par 5% mazāka inflācija, ja laicīgi būtu īstenoti pretinflācijas pasākumi.

 

Parādnieku skaits trīs gados ir trīskāršojies

Ilze Šteinfelde,  NRA  04/08/08    Pieprasījums pēc parādu piedzinēju pakalpojumiem salīdzinājumā ar rudeni ir pieaudzis par 55 procentiem. Banku sniegtā informācija gan neliecina, ka Latvijas iedzīvotāji masveidā nespētu atmaksāt aizņēmumus.

Šā gada 1. janvārī kredītu reģistrā automātiski tika reģistrēta parādnieku informācija, kura līdz tam bija Latvijas Bankas parādnieku reģistrā. 2008. gada 1. janvārī kredītu reģistrā bija informācija par 68 758 parādniekiem. No tiem 94 procenti ir privātpersonas. Divos gados parādnieku skaits ir teju dubultojies – 2005. gada nogalē šajā reģistrā bija iekļauti 36 616 parādnieki. Savukārt trīs gadu laikā šis skaits ir trīskāršojies. Latvijas Banka atzīst, ka reģistrā no jauna iekļauto saistību apjoms 2007. gada ceturtajā ceturksnī ir pieaudzis, taču uzsver, ka galvenais iemesls līdzīgi kā iepriekšējos pārskata periodos ir laikā neatmaksāto nelielo kredītu un citu saistību (finanšu līzinga darījumu, kredītu patēriņa preču iegādei un kredītkaršu kredītu) skaita kāpums. Tas neliecinot, ka iedzīvotāji nespētu nomaksāt hipotekāros kredītus.

Arī Hansabankas un SEB bankas speciālisti Neatkarīgajai atzina, ka pēdējo mēnešu laikā ir nedaudz palielinājies to klientu skaits, kas aizkavē savus kredītmaksājumus, tomēr to kopējais skaits joprojām neesot liels un banku kredītportfeļi esot pietiekami kvalitatīvi.

"Neraugoties uz to, kādi ir šie rādītāji, ir svarīgi saprast, ka aiz katra aizkavētā maksājuma ir konkrēts cilvēks. Tie joprojām ir labi bankas klienti, kas ir nonākuši zināmās grūtībās, kuras kopīgi ar banku jāatrisina. Banka ir ieinteresēta klienta stabilitātē un ir gatava viņam palīdzēt to atgūt. Hansabankas rīcībā ir virkne dažādu risinājumu, kas var noderēt situācijās, kad ir mainījusies klienta spēja veikt mēneša maksājumus. Kredīta brīvdienas, kredīta grafika maiņa, aizdevuma valūtas maiņa ir vairāk izmantotie. Hansabankas filozofija ir būt kopā ar klientu ne tikai kredīta izsniegšanas mirklī, bet uzturēt attiecības visu kredīta laiku, kas var būt arī 10, 20, 40 gadu garumā," Neatkarīgajai sacīja Hansabankas Privātpersonu kreditēšanas daļas vadītājs Dzintars Kalniņš.

Makroekonomiskā situācija tirgū un inflācijas straujais kāpums visās finanšu iestādēs ir radījis parādnieku skaita pieaugumu arī akciju sabiedrībai GE Money.

"Lai arī kredītu nemaksātāju skaits Latvijā vēl joprojām ir zemāks nekā daudzās citās Eiropas Savienības

valstīs, tomēr šis ir uztraucošs signāls. Tāpēc jārīkojas gan finanšu iestādēm, gan cilvēkiem pašiem. Finanšu iestādes, tai skaitā arī GE Money, jau ir pārskatījušas savu aizdevumu izsniegšanas politiku un ieviesušas stingrākus mehānismus klienta maksātspējas un risku izvērtēšanai," Neatkarīgajai skaidroja GE Money valdes loceklis Viktors Toropovs.

Tajā pašā laikā parādu piedzinēji par darba trūkumu nesūdzas.

"Parādu piedzinēju pakalpojumu pieprasījuma pieaugums ir strauji manāms pēdējo trīs mēnešu laikā. Ir noslēgts par 55% vairāk līgumu nekā rudenī. Mūsu pakalpojumus izmanto visu veidu saimnieciski aktīvi uzņēmumi, sākot ar mazu uzņēmumu, kas nodod vienu parādnieku, un visbeidzot ar lielu uzņēmumu, kas katru mēnesi iesniedz parādnieku portfeli," atzina Bergs Inkaso K valdes priekšsēdētājs Kalvis Zariņš. "Katram saimnieciski aktīvam uzņēmumam veidojas gan īslaicīgi debitori, kas nenorēķinās laikus, gan ļaunprātīgi nemaksātāji. Diemžēl uzņēmumi bieži vien pievērš pārāk maz uzmanības debitoriem vai nav pietiekami profesionāli, lai atgūtu naudu pašu spēkiem. Uzņēmumi bieži vien neatdod naudu, jo tas ir viņu biznesa stils – strādāt ar parādiem, regulāri likvidēt šos uzņēmumus un sākt visu no sākuma."

Lai izvairītos no potenciālajiem nemaksātājiem, uzņēmums piedāvā izmantot pakalpojumu Sadarbības riska novērtējums, kas ietver pamatinformāciju, lai uzņēmējs justos drošs par gaidāmo darījumu.

Savukārt Paus Konsults piedāvā jaunu pakalpojumu – privātpersonu kredītreitingu. Tas sniedz kreditoram informāciju par potenciālā kredīta ņēmēja maksātspēju un iespējamajiem riskiem, ja šai personai tiek aizdota nauda.

Privātpersonu kredītreitings tiek izstrādāts, ņemot vērā sadarbības partneru sniegto informāciju par debitoru, kā arī kredītmenedžmenta kompānijas Paus Konsults piedziņas laikā iegūto informāciju. Veidojot kredītreitingu, tiek ņemti vērā 24 dažādi kritēriji. Patlaban Paus Konsults parādnieku datu bāzē atrodas aptuveni 200 000 parādu lietu.

***

VIEDOKĻI

Arnis Škapars, SEB bankas Privātpersonu apkalpošanas atbalsta pārvaldes vadītājs:

– Ja salīdzinām ar 2007. gada sākumu, kad kredītņēmēju īpatsvars bija ārkārtīgi mazs, nenoliedzami, patlaban tas ir palielinājies, taču mūsu vērojumi liecina, ka pieaugums nav straujš. Tas saistīts galvenokārt ar to, ka kreditējot esam rīkojušies saskaņā ar SEB grupas kreditēšanas politiku un izstrādātajām procedūrām un bijuši piesardzīgāki, saviem darbiniekiem mācot ne tikai izsniegt kredītus, bet arī – kā strādāt ar klientu, ja viņam rodas sarežģījumi ar kredīta atmaksu. Tas arī nosaka to, ka mūsu bankas kredītportfelis ir pietiekami kvalitatīvs.

Dzintars Kalniņš,

Hansabankas Privātpersonu kreditēšanas daļas vadītājs:

– Izmaiņas ekonomikas izaugsmes tempā atstāj ietekmi uz kredīmaksājumu veikšanas kvalitāti. Iepriekšējos gados, kad ekonomika strauji attīstījās, kavējumu skaits bija ļoti niecīgs. Kaut arī pēdējo mēnešu laikā klientu skaits, kas aizkavē savus kredītmaksājumus, ir palielinājies, to kopējais skaits joprojām ir neliels, salīdzinot ar bankas kopējo kredītklientu skaitu. Hansabankas kredītu kvalitāte ir daudz labāka nekā vidēji Latvijā un pat labāka nekā vidēji Eiropā.

 

Vidējais Latvijas parādnieks ir 40 gadus vecs vīrietis ar 500 latu lielu parādu

LETA  04/09/08    Vidējais Latvijas parādnieks ir 40 gadus vecs vīrietis ar parādu līdz 500 latiem, liecina parādu piedziņas uzņēmuma "Paus Konsults" izstrādātais sociāldemogrāfiskais parādnieka portrets.

Kā trešdien žurnālistiem norādīja "Paus Konsults" pārstāvji, uzņēmuma datubāzē atrodas aptuveni 200 000 parādu lietu, no kurām 90% ir fiziskas personas, bet 10% - juridiskas.

Vidēji mēnesī tiek saņemti līdz 10 000 pieteikumu, reģistrēti vairāk nekā 60 krāpšanas gadījumi, kad, uzdodoties par citu personu, tiek iegūti telefoni, kā dēļ par parādnieku kļuvis nevainīgs cilvēks.

Kopējā nodotā parādu summa pēdējos trijos gados sasniegusi 37,5 miljonus latu, bet atgūtā summa sasniedz 22,5 miljonus latu. Sadarbības partneriem pagājušajā gadā atgūti aptuveni desmit miljoni latu.

Kā norādīja "Paus Konsults" valdes loceklis Mārcis Katajs, summas, ko personas ir parādā uzņēmumiem, ir lielas. Šī situācija liek meklēt risinājumus, kā parādnieku skaitu samazināt, un kredītreitinga ieviešana ir preventīvs pasākums, lai nākotnē šādas problēmas nerastos.

"Privātpersonu kredītreitings ļaus kompānijas vadībai vieglāk definēt kritērijus darbiniekiem, kas izvērtē kredīta izsniegšanas iespējas, kā arī atvieglos darbu darbiniekiem, kuri strādā ar klientiem. Turklāt kredītreitings ļaus daudz kvalitatīvāk izvērtēt potenciālā klienta maksāšanas disciplīnu," uzsver Katajs.

Kā pastāstīja "Paus Konsults" datu apstrādes speciāliste Baiba Jaunliniņa, pagājušā gada laikā ir divkāršojies parādnieku skaits. Tas skaidrojams ar to, ka pēdējā gada laikā pieaudzis patēriņu kredītu skaits un šos kredītus cilvēki uztver vieglprātīgāk nekā hipotekāros, jo cilvēku apziņā pastāv mīts, ka patēriņa kredīts ir "vieglāks" kredīts.

Tai pašā laikā, "ja kādreiz mums nebija parādu piedziņas lietas hipotekārajiem kredītiem, tad pašlaik to skaits sāk pieaugt", piebilda Katajs.

Privātpersonu kredītreitings tiek izstrādāts, ņemot vērā visu "Paus Konsults" sadarbības partneru sniegto informāciju par debitoru, kā arī piedziņas laikā iegūto informāciju. Tiek ņemti vērā 24 kritēriji, piemēram, vai parādu nokārtojis pats parādnieks vai trešā persona, vai parādniekam ir kāda bīstama atkarība - alkohols, azartspēles, psihotropās vielas, vai parādniekam ir pastāvīga dzīvesvieta, vai parādnieks samaksājis parādu pēc pirmā brīdinājuma.

Informācija par personām netiek izpausta trešajām personām. Uzņēmumiem ir pieejams tikai gala rezultāts - personas iedalījums kādā no pieciem līmeņiem, kur A ir laba atmaksas disciplīna, B - apmierinoša atmaksas disciplīna, C - persona atrodas piedziņas procesā, D - slikta atmaksas disciplīna, bet E - ļaunprātīgs nemaksātājs.

Kredītreitings patlaban liecina, ka maksāšanas disciplīnas situācija ir ļoti kritiska, jo lielākajai daļai parādnieku kredītreitings nesasniedz pat C līmeni. Patlaban A līmenis ir 6,7%, B - 16,9%, C - 5,4%, D - 44,3%, E - 26,7% parādnieku.

Lai arī parādu piedziņas process nepārtraukti tiek uzlabots, parādu piedziņai nodoto lietu skaits turpina augt un parādu piedziņa kļūst arvien sarežģītāka. Tādēļ, lai apzinātu reālo situāciju parādnieku jomā, tika veikts pētījums par parādnieka sociāldemogrāfisko portretu.

Pētījums atklāja, ka no visiem parādniekiem 57% ir vīrieši un 43% - sievietes. 49% parādnieku ir vecumā no 26 līdz 49 gadiem, bet 31% - vecumā no 18 līdz 25 gadiem.

No visiem datubāzē esošajiem parādniekiem 72,3% dzīvo Latvijas reģionos un tikai 27,7% - Rīgā. Neskaitot Rīgu un Rīgas rajonu, vislielākais parādnieku skaits ir Liepājā un tās rajonā - 6,2%, Jelgavā un tās rajonā - 5,5%, Daugavpilī un tās rajonā - 5,3%, Ventspilī, Talsos, Ogrē un to rajonos - 3,1%. Pārējos Latvijas rajonos parādnieku skaits ir zem 3%.

Vislielākais skaits parādnieku - 82% - strādā privātajā sektorā. Valsts sektorā strādā 12%, bet 6% parādnieku ir pensionāri.

43,9% parādnieku ir parādā summu, kas mazāka par 100 latiem, bet 42,6% ir parādā naudas summu no 101 līdz 500 latiem. Visbiežāk šī neatdotā naudas summa ir par patēriņa precēm un pakalpojumiem. 0,9% parādnieku ir parādā no 5001 līdz 100 000 latu.

"Paus Konsults" parādnieku datubāzē "Risk.lv" iekļauti aptuveni 200 000 parādu lietu, un kompānijas sadarbības partneri ir tādas Latvijā pazīstamas kompānijas kā "Hansabanka", "SEB banka", "Parex banka", "Norvik banka", "Nordea Bank Finland Plc" Latvijas filiāle, "Sampo banka", "Hansa līzings", "Nelss līzings", "Lateko līzings", "BIG", "Tele2", "Neste Latvija", "Oriflame Latvija", Banku augstskola u.c.

 

Valsts budžetu izglābs kredītņēmēji

Arnis Kluinis,  NRA  04/10/08    Par galveno šķērsli valsts labklājībai atzīta prasība hipotekāro kredītu pircējiem segt vismaz 10% no darījuma summas, tāpēc šī prasība visā drīzumā tiks atcelta.

Politiķi un ierēdņi ir satraukti par to, ka Valsts ieņēmumu dienests (VID) nav izpildījis 1. ceturkšņa ieņēmumu plānu. Ja situācija nemainīsies, tad valdībai pietrūks naudas valsts iestāžu uzturēšanai. No šādiem draudiem valdība cer glābties, piesaistot valstij papildu naudu. Pati savu parādu valdība palielināt tomēr nevēlas. Valdībai ir daudz ērtāk, ja naudu aizņemas fiziskas un juridiskas personas. Tiklīdz tās sāk šo naudu lietot, tā valsts saņem daļu no katra legāli veikta darījuma. Pēdējos trīs četrus gadus valsts ieņēmumus nodrošināja uz hipotekāro kredītu ņēmēju rēķina Latvijā ieplūdusī nauda. Katrs nekustamā īapšuma pirkums nozīmēja ēku un dzīvokļu pārdevēju, zemes īpašnieku, celtniecības uzņēmumu u. tml. nekustamo īpašumu nozarē strādājošu personu ienākumus, no kuriem vismaz daļa tika tūlīt iztērēta. Šie tēriņi nodrošināja ienākumus citās nozarēs strādājošajiem, bet vislielākos ienākumus – Valsts kasei.

Šā gada 1. ceturksnis nav attaisnojis valsts 2008. gada budžeta sastādītāju cerības. VID šajā laikā iekasējis 1,2 miljardus latu. Budžeta ieņēmumi attiecībā pret pērnā gada 1. ceturksni ir pieauguši par 204 miljoniem latu jeb 20,6%, bet ieņēmumu plāns nav izpildīts par 0,9%. Nepilns procents (simtdaļa) no 1,2 miljardiem ir aptuveni 12 miljoni latu. Šī summa nav liela attiecībā pret 5,5 miljardiem latu, kurus valsts ir apņēmusies šogad iekasēt un izlietot, taču tā iezīmē satraucošu tendenci par ekonomiskās un budžeta situācijas pasliktināšanos. Ministru prezidenta Ivara Godmaņa preses pārstāvis Edgars Vaikulis Neatkarīgajai pastāstīja, ka valdība apspriedīšot šo situāciju savā kārtējā sēdē nākamajā otrdienā. Uz šo sēdi Finanšu ministrijai jāsagatavo detalizēts pārskats par nodokļu iekasēšanas izmaiņām pēdējos mēnešos.

Šajā gadā budžeta likumam neatbilst ne tikai valsts ieņēmumi. Budžets tika sastādīts ar pieņēmumu, ka inflācija šogad būšot 6,3%, bet īstenībā tā ir virs gandrīz 17%. Tādā gadījumā valsts ieņēmumos būtu jāparādās nevis iztrūkumam, bet vismaz 10% pārpalikumam. Šos neesošos 10% var summēt ar neiekasētajiem 0,9%, bet tāda summa virs 100 miljoniem latu jau ir ļoti satraucoša.

Budžeta likuma dīvainības jau kopš paša sākuma lika šaubīties par tā izpildi. Ne velti budžetu sastādījusī Aigara Kalvīša valdība tūlīt pēc budžeta pieņemšanas atkāpās, lai tai nebūtu jāatbild par budžeta likuma neizpildīšanu. Galvenā dīvainība bija valsts izdevumu palielināšana par vairāk nekā 20% kopā ar 6,3% inflāciju un iekšzemes kopprodukta pieaugumu par 7,7%. Šo skaitļu summa ir tāla no valsts ieņēmumu plānotā pieauguma. Iztrūkumu vajadzētu segt tā sauktās ēnu ekonomikas īpatsvara samazināšanai. Tādā veidā A. Kalvītis atkārtoja sava priekšteča Einara Repšes solījumu atņemt ēnu ekonomikas darboņiem 400 miljonus latu, taču izpildīt savu solījumu A. Kalvītis pat nemēģināja.

Daudz vienkāršāks papildu ieņēmumu veids valdībai ir privāto un juridisko personu aizņēmumi, kuriem valdība novāks visus šķēršļus. Tie tika salikti A. Kalvīša valdības 2007. gada 6. marta sēdē, it kā lai mazinātu inflāciju, kas tolaik sasniedza 8,5% gada laikā. Tas tolaik tika uzskatīts par nepieņemami augstu rādītāju, par ko valdībai tika izteikti daudzi skarbi vārdi. Inflācijas dubultošanās kopš tā laika apliecina, ka pretinflācijas pasākumi tika veikti tikai sabiedrības nomierināšanai. Nekāda reāla efekta tiem nebija, tāpēc 10% iemaksu u. c. prasības patiešām var atcelt. Tajā pašā laikā jāšaubās par šo pasākumu atcelšanas ietekmi tiklab uz kāpjošo inflāciju kā uz zemā līmenī noslīdējušo mājokļu kreditēšanu. Bankas uztur šo līmeni atbilstoši savām interesēm. Piemēram, banka aizdod naudu tiem, kuri pērk dzīvokļus mājā, kuras uzcelšanai banka kreditējusi attīstītāju.

Pret valdības iejaukšanos šādu kredītņēmēju atlasē jau kādu laiku iebilda Latvijas Komercbanku asociācija. Tiklīdz kļuva zināms par iztrūkumu Valsts kasē, valsts amatpersonas par pirmās iemaksas atcelšanu sāka runāt kā vienā balsī. Tieši tā pēc savas vakardienas tikšanās darīja I. Godmanis un Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs. Ekonomikas ministrija pēkšņi pamanīja pretrunu starp 10% iemaksas prasību un Mājokļu galvojumu programmu – solījumu atbalstīt mājokļa iegādi vismaz ģimenēm ar bērniem un denacionalizēto namu īrniekiem. Tāpat arī Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs Kārlis Leiškalns sarunā ar Neatkarīgo pauda gatavību grozīt un mīkstināt visus kreditēšanas ierobežojumus, kuri pirms nepilna gada tika nostiprināti Latvijas likumos. Viņaprāt, ar šādiem pasākumiem vēl ir iespējams atdzīvināt Latvijas ekonomiku. Valsts ieņēmumu plāna neizpildīšana šā gada 1. ceturksnī vēl neesot slimība, bet tikai slimības simptoms.

Valsts atteikšanās no nosacījumu izvirzīšanas kredītņēmējiem vismaz teorētiski ir virzīšanās pa Amerikas Savienoto Valstu ierādīto ceļu. Starptautiskais valūtas fonds šonedēļ nāca klajā ar aprēķiniem, ka ASV hipotekāro kredītu krīze varot radīt pasaules ekonomikai vismaz 945 miljardu ASV dolāru (423 miljardu latu) zaudējumus. Šajā summā ietilpst gan mājokļu cenu kritums un banku zaudējumi pašā Amerikā, gan ārvalstu kreditoru zaudējumi. Proti, amerikāņiem ir izdevies pārdot ārzemniekiem vērtspapīrus, kuru segums bija ASV bezpajumtniekiem izsniegtie kredīti it kā nekustamo īpašumu iegādei. Bezpajumtnieki palika bez pajumtes gan pirms, gan pēc šāda darījuma, bet viņi toties izpildīja savu pienākumu pret Ameriku, apmainot savu labo vārdu pret naudu, ko īstenībā saņēma nekustamo īpašumu nozarē strādājošie celtnieki, arhitekti, juristi, spekulanti utt. Viņi saņēma atlīdzību par darbu bez jebkādām saistībām, jo tās uzņēmās bezpajumtnieki. Šādu darījumu sekas atspoguļojas arī Latvijas iedzīvotāju pensiju u. c. uzkrājumu fondu atskaitēs. Tajā pašā laikā nākamajiem pensionāriem Zviedrijā ir pamats uztraukties par viņu vārdā veiktajiem ieguldījumiem, apbūvējot Pierīgas pļavas ar finiera mājām.

***

VIEDOKĻI

Zigurds Vaikulis, Parex bankas analītiķis:

– Šie 10% ir kā pēdējais salmiņš, kas valdībai vēl atlicis. Igaunijā nebija ne prasības, cik procenti no nekustamā īpašuma vērtības ir sākotnēji jānomaksā pašam īpašuma pircējam, ne vispār pretinflācijas plāna, bet ekonomikas bremzēšanās tur notiek tāpat kā pie mums. Diez vai bankas riskēs un kreditēs pilnu nekustamā īpašuma summu apstākļos, kad nekustamo īpašumu cenas sarūk.

Mārtiņš Kazaks, Hansabankas analītiķis:

– Pirmās iemaksas prasību ieviesa, kad finanšu reursi vēl bija lēti un optimisms – liels. Tagad tā vairs nav, tāpēc var pazust arī prasība vairākus gadus krāt naudu pirmajai iemaksai par nekustamā īpašuma pirkumu. Valdības vadītāja solījumi ir tikai zīme, ka kreditēšana ir jāatbalsta, jo pārspīlēts pesimisms arī ir viens no lielākajiem riskiem ekonomikai.

 

Reģistrētā bezdarba līmenis martā Latvijā pazeminājies līdz 4,9%

LETA  04/11/08    Reģistrētā bezdarba līmenis Latvijā šī gada marta beigās bija 4,9%, kas ir par 0,1 procenta punktu mazāk nekā februārī, aģentūru LETA informēja Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) Sabiedrisko attiecību nodaļā.

Bezdarbnieku skaits valstī mēneša laikā ir samazinājies par 623 cilvēkiem. Proti, NVA uzskaitē šī gada marta sākumā bija 53 429, bet marta beigās - 52 806 bezdarbnieki.

Arī bezdarbnieku statuss martā tika piešķirts par 176 cilvēkiem mazāk, savukārt 3153 bezdarbnieki iekārtojās pastāvīgā darbā. Bezdarbnieka statusu šī gada martā zaudēja 7206 cilvēki, kas ir par 562 cilvēkiem vairāk nekā iepriekšējā mēnesī, bet 3149 personas zaudēja bezdarbnieku statusu, jo nepildīja bezdarbnieku pienākumus.

Martā Latvijā samazinājies arī bezdarba līmenis 22 rajonos un pilsētās. Tajā pašā laikā tas palicis nemainīgs sešos, bet palielinājies piecos rajonos un republikas nozīmes pilsētās. Zemākais bezdarba līmenis martā reģistrēts Tukuma rajonā - 3,5%, Valmieras rajonā - 3,5%, Jelgavas rajonā - 3,9%, Cēsu rajonā - 4,1%, Rīgas rajonā - 4,2%, Limbažu rajonā - 4,5%, Ogres rajonā - 4,5 %, Talsu rajonā - 4,9%, Bauskas rajonā - 5%, Aizkraukles rajonā - 5,1%, Saldus rajonā - 5,1%, Ventspils rajonā - 5,4%, Madonas rajonā - 5,7%, Jēkabpils rajonā - 6%, Valkas rajonā - 6%, Alūksnes rajonā - 6,1%, Gulbenes rajonā - 6,7%, Liepājas rajonā - 6,3% un Kuldīgas rajonā - 6,7%.

No republikas nozīmes pilsētām viszemākais bezdarba līmenis martā bija Rīgā - 3,2%, Ventspilī - 3,9%, Jelgavā - 4%, Jūrmalā - 4,4%, Daugavpilī - 4,5%, Liepājā - 4,9%. Martā Rēzeknē bezdarba līmenis bija 8%.

Augstākais bezdarba līmenis šī gada martā reģistrēts Latgalē. Rēzeknes rajonā bezdarbs martā sasniedza 16,2%, Ludzas rajonā - 14,8%, Balvu rajonā - 11,8%, Preiļu rajonā - 11,4%, Krāslavas rajonā - 9,6% un Daugavpils rajonā - 9,2%.

Šī gada marta beigās NVA ar valsts atbalstu aktīvajos nodarbinātības pasākumos iesaistītie 1020 bezdarbnieki iekārtojušies darbā uz noteiktu laiku. Šie cilvēki ir to 3514 bezdarbnieku skaitā, kuri ilgi piedalās NVA aktīvajos nodarbinātības pasākumos noteiktām personu grupām.

Vienlaicīgi marta beigās NVA bija aktuālas 13 111 reģistrētās brīvās darba vietas.

 

Iztikas minimums martā sasniedz Ls 154,67

LETA  04/14/08    Šā gada martā iztikas minimums vienam Latvijas iedzīvotājam sasniedzis 154,67 latus, aģentūra LETA uzzināja Centrālās statistikas pārvaldē (CSP).

Februārī iztikas minimums bija 151,63 lati, bet pērn martā - 127,83 lati.

Pilna iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu groza saturs ir apstiprināts ar Ministru padomes 1991.gada 8.aprīļa lēmumu. Iztikas minimuma patēriņa grozā nav iekļauti alkoholiskie dzērieni, tabakas izstrādājumi un luksuspreces.

Groza vērtību atbilstoši iekļauto preču un pakalpojumu cenu pārmaiņām ik mēnesi aprēķina CSP. Iztikas minimumu aprēķina vidēji vienam Latvijas iedzīvotājam, nedalot iedzīvotājus pēc dzimuma, vecuma vai teritorijas.

Pilna iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu grozā no pārtikas precēm ietilpst maize, graudaugu un konditorejas izstrādājumi, gaļa un tās produkti, zivis un to produkti, piens un tā produkti, olas, eļļas, tauki, augļi, ogas, dārzeņi, cukurs, medus un citi saldumi, kā arī bezalkoholiskie dzērieni.

No nepārtikas precēm grozā ietilpst vīriešu, sieviešu un bērnu apģērbs, apavi, mājokļa uzturēšana un remonta materiāli, sadzīves tehnika, pārējās elektropreces, personīgās lietas, mēbeles, tekstilmateriāli dzīvoklim, trauki un virtuves piederumi, dārza inventārs, mazgāšanās līdzekļi, transportlīdzekļu iegāde, kosmētikas un higiēnas preces, individuālie aksesuāri, medikamenti, rakstāmlietas, avīzes, žurnāli, grāmatas, atpūtas un sporta inventārs, kā arī rotaļlietas.

Pilna iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu grozā iekļauta arī apģērbu šūšana, apavu remonts, īres, elektrības un apkures maksājumi, mājsaimniecības pakalpojumi, komunālie pakalpojumi, pasta un sakaru pakalpojumi, sabiedriskā transporta izmaksas, sadzīves, kultūras un pārējie pakalpojumi.

 

VID jaunatklātajā “naudas atmazgāšanas” shēmā iesaistīti vairāk nekā 160 uzņēmumu

Diena   04/14/08    Pagājušajā nedēļā Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Finanšu policijas pārvaldes atklātajā noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas shēmā, kurā četru mēnešu laikā legalizēti vairāk nekā 13,6 miljoni latu, bijuši iesaistīti vairāk nekā 160 uzņēmumi, liecina VID paziņojums.

Pamatā noziedzīgā grupējuma pakalpojumus izmantojuši būvniecības nozarē strādājoši uzņēmumi, tajā skaitā uzņēmumi, kuru pamatdarbība ir saistīta ar tiltu būvniecību un apsaimniekošanu. Ievērojamas naudas summas ir pārskaitītas arī no citās nozarēs strādājošiem uzņēmumiem, piemēram, apavu tirdzniecības jomā.

Šī naudas atmazgāšanas shēma bija izveidota daudz sarežģītāka nekā pirms nepilna mēneša VID Finanšu policijas pārvaldē atklātā 6,5 miljonu legalizācijas shēma, norāda VID.

VID Finanšu policijas pārvaldes darbinieki aizturējuši septiņas personas. Divām personām svētdien, 13.aprīlī, tiesa piemēroja drošības līdzekli — apcietinājums, četrām personām tika piemērots drošības līdzeklis — policijas uzraudzība, savukārt kādam Krievijas pilsonim — aizliegums izbraukt no valsts.

Šajā gadījumā VID Finanšu policijas pārvaldei izdevies apturēt ne tikai to uzņēmumu darbību, kas jau ir iesaistīti naudas atmazgāšanas shēmā, bet arī izsekot līdzi turpat desmit jaunu “bufera” uzņēmumu reģistrācijai, tādējādi novēršot turpmāku ievērojamu zaudējumu rašanos.

VID Finanšu policijas pārvaldes veikto pasākumu ietvaros izņemts ievērojams daudzums lietisko pierādījumu — uzņēmumu reģistrācijas un grāmatvedības dokumenti, četras kastes ar uzņēmumu zīmogiem, kredītiestāžu kodu kalkulatori un vairāk nekā 30 mobilie telefoni.

Kredītiestādēm ir izsūtīti 75 pieprasījumi par norēķinu operāciju apturēšanu naudas atmazgāšanā iesaistīto uzņēmumu kontos. Informācija par apturētajiem naudas līdzekļiem kontos varētu būt pieejama aptuveni divu nedēļu laikā.

 

Nākamgad algu pieaugums iespējams tikai inflācijas kompensēšanas apmērā

LETA   04/14/08    Nākamgad algu pieaugums sabiedriskajā sektorā būs iespējams tikai tādā apmērā, lai kompensētu inflācijas pieaugumu, intervijā laikrakstam "Neatkarīgā" atzīst Ministru prezidents Ivars Godmanis (LPP/LC). Viņš arī norāda, ka saskatot trīs metodes, kā Latvijā bremzēt iekšzemes kopprodukta (IKP) krišanos. Diemžēl visas šīs trīs metodes nenāk par labu cīņai ar inflāciju.

"Ar arodbiedrībām esam runājuši, ka nākamgad varēsim maksimums kompensēt inflācijas pieaugumu algu struktūrā. Vienalga, kur cilvēks strādātu. Sākot ar premjeru, beidzot ar apkopēju valsts iestādē. Tas nozīmē vienu - ja gada vidējā inflācija ir, teiksim, 10 vai 12%, tad tik daudz mēs arī varam atļauties algu pielikt. Ar vienu mērķi - lai cilvēki nesaņem mazāku reālo algu. Šajos apstākļos runāt par kaut kādu citu palielinājumu es nevaru. Tas ir pilnīgi skaidrs," atzīst premjers.

Pēc Godmaņa teiktā, pirmo reizi valdībā tika veikta visu valsts struktūru, aģentūru, kapitālsabiedrību, institūtu, universitāšu u.c. štatu analīze. Par 2005., 2006., 2007. gadu. Godmanis uzdevis ministrijām pēc mēneša nākt ar priekšlikumiem, kā mazināt štatus, un viņa priekšlikums ir - atgriezties pie 2005.gada štatiem.

Patlaban gan Godmanis nevar pateikt konkrētu ciparu, bet tas būs nopietns samazinājums. Tas nebūs uzreiz naudas ietaupījums, jo, pārstrukturējot un mazinot štatus, ir jāizmaksā aiziešanas pabalsti, skaidro premjers. Taču viņš uzsver, ka līdz ar to cilvēki no valsts iestādēm atgriezīsies privātā sektorā, kur reāli trūkst darba roku un no kurienes viņi atnāca, salīdzinoši vidēji lielāku algu mudināti.

Ivars Godmanis arī norāda, ka saskata trīs metodes, kā Latvijā bremzēt iekšzemes kopprodukta (IKP) krišanos.

Viņš gan vienlaikus atzīst, ka diemžēl visas šīs trīs metodes nenāk par labu cīņai ar inflāciju, procesi ir savstarpēji izslēdzoši, tāpēc izšķirošs ir to piemērošanas laiks. "Privāto patēriņu pamatā kurbulēja augšā privātie kredīti un nauda, kas ienāca. Ja tā mazinās, vajag citu avotu, ar ko kaut daļēji to aizstāt. Citi avoti, lai neļautu kopproduktam strauji nokrist lejā un ja negribas ieiet deficītā, ir tikai divi," norāda premjers.

Pirmais - valsts pasūtījumi un to ātrāks izvietojums gada griezumā. "Nevis - lielāko daļu, kā pierasts - gadu guļam un tad visu pasūtām tikai decembrī. Taču - tikko es to daru, inflācija drīzāk tiek nevis pazemināta, bet stimulēta, tāpēc ir jāpaliek kopējā atvēlētajā gada budžeta limitā," norāda Godmanis. Pēc viņa domām, šī metode ir jāpiemēro tad, kad inflācija sāk krist, - ap gada vidu.

Otrais - Eiropas Savienības jauno struktūrfondu no 2007. līdz 2013. gadam ātrāka apgūšana. "Bet, kā par nelaimi, mēs esam starp diviem fondiem. 2004.-2006. gada fondi tagad beidzas, un naudas vairs nav. Runa ir tikai par atskaišu rakstīšanu. Bet jaunie fondi 2007.-2013. gadam pat pie visātrākās rīcības var būt tikai decembrī," atzīst Godmanis.

Vēl viena iespēja, pēc Godmaņa teiktā, ir eksporta stimulēšana, bet arī tā īsti var sākties vienlaikus ar jauno Eiropas naudu apguvi, jo budžetā nav citu resursu, lai to darītu.

Vēl ir arī konkurences stiprināšana, lai palielinātu preču un pakalpojumu apjomu pretī lielajai izlaistajai naudas masai, lai kaut cik mazinātu cenas, taču nemazinātu apgrozījumu, skaidro Godmanis.

Viņš atzīst, ka, protams, pretī darbojas nenovēršamais energoresursu cenu kāpums, kas ceļ cenas visam un līdz ar to inflāciju. Ceļas energoresursu cenas pasaulē. "Gāzes cenu ziņā saņemam dubultsitienu - sadārdzināšanās iemesls ir naftas cenu pieaugums pasaulē, kā arī īpašie notikumi Baltijas valstu tirgū, kur notiek pakāpeniskas gāzes vairumtirdzniecības cenu korekcijas virzībā uz Eiropas līmeni. Globālos procesus mēs nevaram ietekmēt, tie ir jāpieņem tādi, kādi tie ir. Tāpēc ir administratīvo cenu kāpumi: februārī, martā - siltums, aprīlī - elektrība. Siltums kopā - 27% Rīgā, elektrība - 40% visā Latvijā. Tas noteikti atstāj nopietnu iespaidu uz cenu kāpumu," atzīst premjers.

"Es pilnīgi skaidri redzu - ja nenotiek nekas ārkārtējs pasaules cenās (degviela u.c.) un ja valdība neizdara kādas muļķības, tad inflācijas maksimums ir ap Jāņiem," saka Godmanis.

Pēc viņa teiktā, katru dienu tiek analizēts, kā pildās budžets. Komercbanku asociācija pēta no savas puses - vai ir pienācis laiks kaut ko koriģēt trijos ierobežojumos: 10% pirmā iemaksa mājokļa iegādei, Valsts ieņēmumu dienesta izziņas un valsts palielināta nodeva par katru nākamo darījumu nekustamo īpašumu tirgū nolūkā bremzēt kopprodukta kritumu. "Lemsim jau nākamnedēļ," sola premjers.

 

Valdība pieņem galīgo lēmumu 'Lattelecom' privatizācijas lietā

DELFI  04/14/08    Pirmdien valdība pieņēmusi galīgo lēmumu SIA "Lattelecom" privatizācijas lietā, vienojoties to privatizēt, veicot "Lattelecom" un LMT akciju maiņas darījumu ar skandināvu koncernu "TeliaSonera" (TS), žurnālistiem pauda Ministru prezidents Ivars Godmanis (LPP/LC)

Oficiālu priekšlikumu TS valdība nosūtīs nākamnedēļ. Kad skandināvu koncerns būs devis savu piekrišanu, Latvijas puse sāks darbu pie darījuma juridiskās un finansiālās puses sagatavošanas, kā arī pretendenta un patlaban TS piederošajiem 49% "Lattelecom" akciju, piesaisti.

Godmanis norādīja, ka valdība pieprasīs, lai "Lattelecom" turpmāk nošķirtu atsevišķos uzņēmumos pakalpojumu sniedzēju un telekomunikāciju infrastruktūras uzturētāju. Tāpat valdība vēlas sev tiesības brīvi rīkoties ar tai piederošo 51% "Lattelecom" akciju.

Valdības sēdes laikā savus iebildumus pret šādu privatizācijas modeli paudušas arī Ekonomikas un Tieslietu ministrijas. Godmanis atzina, ka tie tikšot ņemti vērā.

Paredzēts, ka 49% "Lattelecom" akciju pārņemšanai no TS Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs (LVRTC) izmantos no dividendēm gūtos līdzekļus, bet vajadzības gadījumā, izdarīs aizņēmumu. Savukārt trešā puse, kas iegādāsies no LVRTC minētās akcijas, darīs to par ne mazāku summu, kādu iztērējis LVRTC.

Satiksmes ministrs Ainars Šlesers (LPP/LC) žurnālistiem pauda, ka ienākumi valsts budžetā no Latvijai piederošā 51% "Lattelecom" akciju pārdošanas varētu sasniegt 270 miljonus latu. Pēc neoficiālām aplēsēm, vēl 33 miljonus varētu nest 5% valstij piederošo LMT akciju pārdošana. Šlesers izteica cerību, ka darījums varētu notikt jau šī gada laikā.

Savukārt ekonomikas ministrs Kaspars Gerhards (TB/LNNK) atkārtoti atgādināja par juridiskajām pretrunām darījuma projektā, uz kurām norādījusi gan Ekonomikas, gan Tieslietu ministrija. Tāpat viņš atzīmēja, ka nav prognozējams ienākumu apjoms, ko darījuma rezultātā gūs valsts. Pēc Gerharda domām, šis valdības lēmums esot tikai vispārīgs virziens un turpmāk būs daudz konkrētāk jāizstrādā darījuma kārtība un juridiskā puse.

"Lattelecom" privatizācija aizsākās vēl 1993. gadā, kad 49% uzņēmuma akciju nonāca ārvalsta investora rokās. Darījumā tika izstrādāts arī, tā saucamais, "jumta līgums", atbilstoši kuram Latvija kā akcionārs nedrīkst veikt darījumus ar "Lattelecom" akcijām bez investora piekrišanas. Gan Godmanis, gan iepriekšējais premjers Aigars Kalvītis (TP) ne reizi vien ir atzinuši, ka "jumta līgums" ievērojami ierobežo Latvijas valsts rīcībspēju.

"Lattelecom" privatizāciju krietni aizkavēja arī pārmaiņas, kas skāra ārvalstu investoru un rezultātā par "Lattelekom" īpašnieku ķluvis skandināvu koncerns ar to, ka un tam sekojošais tiesas process. Tiesvedības procesu starp "Lattelekom" līdzīpašniekiem 2000.gada augustā sāka "Lattelekom" līdzīpašnieka kompānijas "Tilts Communications" (TC) īpašniece Somijas "Sonera", kas vēlāk apvienojās ar citu skandināvu telekomunikāciju uzņēmumu "Telia" un kļuva par "TeliaSonera".

No "Sonera" pārmantotā prasība starptautiskajā šķīrējtiesā bija par 80 miljonu latu kompensāciju par "Lattelekom" monopola saīsināšanu no 2013. līdz 2003.gadam, bet Latvijas pretprasība - 600 miljoni latu par tā saucamā jumta līguma nepildīšanu un modernizācijas kavēšanu.

Tad "Lattelecom" privatizācijas procesā dažus gadus iestājās relatīvs klusums. Nākamais pagrieziens notika 2004. gadā, kad Latvijas valsts un "TeliaSonera" noslēdza mierizlīgumu SIA "Lattelecom" akcionāru prāvā. Mierizlīgums vēl joprojām paredzēja, ka pirmpirkuma tiesības uz valstij piederošo 51% "Lattelekom" kapitāldaļu saglabās "TeliaSonera". Abas puses arī parakstījušas turpmākās sadarbības dokumentu par kārtību, kā notiks "Lattelekom" un šim uzņēmumam šobrīd piederošo SIA "Latvijas mobilais telefons" (LMT) 23% kapitāldaļu turpmākā pārdošana.

Saeima gan vēlāk norādīja, ka valdība ir uzņēmusies Latvijas valstij neizdevīgas saistības - "Lattelekom" privatizācijā sniegt īpašas priekšrocības vienam uzņēmumam "TeliaSonera", kuram ir pirmpirkuma tiesības uz "Lattelekom" valsts akcijām. Toreiz demisionējušais premjers Einars Repše (JL) pat izteica aizdomas, ka jaunā premjera amata kandidāta Induļa Emša un viņa pārstāvētās Zaļo un zemnieku savienības asā vēršanās pret mierizlīgumu "Lattelekom" prāvā īstenībā ir saistīta ar Ventspils mēra Aivara Lemberga vēlmi privatizēt Lattelekom "par sviestmaizi".

Toreizējais tieslietu ministrs, nu jau arī bijušais "Jaunā laika" biedrs Aivars Aksenoks mierizlīguma parakstīšanu skaidroja ar ieilgušās tiesvedības negatīvo ietekmi uz telekomunikāciju attīstību Latvijā, kaitējumu investīciju videi, neprognozējamo tiesāšanās iznākumu. Tieslietu ministrs akcentēja arī nepieciešamību beidzot sākt "Lattelekom" kapitāldaļu privatizāciju atklāti, bez tiesvedības spiediena un ierobežojumiem.

Pašreizējā kontekstā jautājums ap "Lattelecom" privatizāciju aktuāls kļuva pērn, gada otrajā pusē. Savukārt jau šogad valdība ir vairākkārt atlikusi galīgā lēmuma pieņemšanu par "Lattelecom" privatizācijas modeli.

Iepriekš kā viens no uzņēmuma privatizācijas variantiem izskanēja nu jau bijušā "Lattelecom" valdes priekšsēdētāja un vēlāk izpilddirektora Nila Melngaiļa piedāvājums, ka "Lattelecom" varētu privatizēt uzņēmuma vadība un darbinieki kā darījuma izpirkšanas finansētāju piedāvājot ASV investīciju kompāniju "Blackstone Group".

Realizējot šo shēmu, "Lattelecom" vadība privatizācijas rezultātā faktiski iegūtu 2,49% kapitāla, darbinieki ar visu rezervi - 5%, bet "Blackstone" - 92,51%, savukārt valsts ieņēmumi no šī darījuma varēja sasniegt 435 miljonus latu. Valdība šo privatizācijas shēmu noraidīja.

Pēcāk "TeliaSonera" piedāvāja pilnībā nopirkt gan "Lattelecom", gan "Latvijas Mobilo Telefonu" (LMT) par pusmiljardu latu. Valdība atteicās arī no šā piedāvājuma, jo tādējādi telekomunikāciju tirgū izveidojas monopols, kura nepieļaušanu kā vienu no principiem vairākkārt minējis Godmanis.

Savukārt "TeliaSonera" vienmēr ir noraidījusi varbūtību, ka tā varētu pārdot valstij sev piederošās 49% akciju.

Lai arī interesi par "Lattelecom" privatizāciju izrādījušas uzņēmējsabiedrības "TimeInvestments" un Pētera Šmidres vadītā SIA "Alīna", valdība šobrīd nopietni apsver divus privatizācijas variantus. Trīs no četrām koalīciju un valdību veidojošajām partijām atbalsta satiksmes ministra Ainara Šlesera (LPP/LC) piedāvāto privatizācijas shēmu, kurā paredzēta akciju apmaiņa starp valsti un "TeliaSonera". Proti, "TeliaSonera" piederošās 49% "Lattelecom" akcijas nopirks "Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs" (LVRTC), kas pēc tam tās par to pašu summu pārdos, visticamāk, jau pieminētajam "Blackstone", kura intereses tagad aizstāv Melngailis. Savukārt "TeliaSonera" iegūs 28% valstij piederošās LMT daļas, no kurām 23% pieder pastarpināti, jo tās oficiāli ir LVRTC īpašumā, kā arī šobrīd "Lattelecom" piederošās 23% LMT daļu. Tādējādi valsts budžetā šogad ienāks aptuveni 33 miljoni latu, kas ir ekvivalents 5% valstij tieši piederošajām "Lattelecom" akcijām.

Otrs variants ir ekonomikas ministra Kaspara Gerharda (TB/LNNK) piedāvājums, kurā "Lattelecom" jau tagad piedāvāts likt izsolē un gūtos ienākumus starp valsti un "TeliaSonera" sadalīt atbilstoši akciju īpatsvaram "Lattelecom". Šo variantu gan jau ir noraidījusi "TeliaSonera". Ziemeļvalstu koncerns uzskata, ka viņiem šāds darījums būtu dārgāks un ilgāks, turklāt viņi vēlas darījumus veikt tikai ar valsti, nevis ar kādu trešo pusi, jo tādā veidā ir nodrošināta darījuma caurspīdība. "Tēvzemiešu" trīs ministri no 18 valdības locekļiem, visticamāk, būs vienīgie, kas varētu atbalstīt šādu privatizācijas modeli.

Ja valdībā notiks balsošana, kuru iepriekš bija pieļāvis Godmanis, tad TP, LPP/LC un ZZS 14 ministri, ieskaitot, premjeru varētu atbalstīt Šlesera privatizācijas modeli. No visiem 18 valdības locekļiem tikai īpašu uzdevumu ministre Ina Gudele ir bezpartejiska.

Tomēr Šlesera piedāvātajā modelī ir daudz neskaidrību – kā konkrēti un cik ilgā laika posmā notiks akciju apmaiņa, kādas būs darījumā iesaistītās naudas summas utt. Arī "TeliaSonera" pārstāvis Kenets Kārlbergs iepriekš medijos norādīja, ka šobrīd valsts un "TeliaSonera" cenšas atrast sākumpunktu, ar kuru vispār "Lattelecom" un LMT privatizācija būtu jāturpina.

 

SM pētījums: 40% vīriešu ir gatavi pievērsties ceļu būvei vai apsvērt šādu iespēju

DELFI  04/14/08    Aptuveni 40% vīriešu Latvijā ir gatavi uzsākt darbu ceļu būvē vai apsvērt iespēju pievērsties šai nozarei,liecina Satiksmes ministrijas (SM) un "Latvijas Valsts ceļi" rīkotās ceļu būves profesiju popularizēšanas kampaņas laikā veiktā aptauja.

SM informē, ka uz jautājumu "Vai Jūs būtu gatavs strādāt ceļu būves profesijās?" apstiprinoši atbildējuši 6% vīriešu un 4% sieviešu, bet to par iespējamu atzinuši 33% vīriešu un 6% sieviešu. Gatavību strādāt ceļu būvē visbiežāk pauduši ārpus pilsētām dzīvojošie respondenti.

SM norāda, ka trešdaļa aptaujāto vīriešu uzskata, ka ceļu būvē nodarbināto vidējā darba alga "uz rokas" ir robežās no 600 līdz 800 latiem. Kā norādījis biedrības "Latvijas Ceļu būvētājs" izpilddirektors Zigmārs Brunavs, "priekšstats ir visai pareizs. Biedrības uzņēmumos strādājošo vidējā darba alga ir virs 600 latiem." Nozarē strādājošie lēš, ka pēdējos gados ceļu būves uzņēmumu darbinieku alga pieaug vidēji par 30 % gadā.

Arī kopējais sabiedrības viedoklis par ceļu būvē nodarbināto atalgojumu ir visnotaļ pozitīvs - visbiežāk aptaujātie pauduši viedokli, ka ceļu būvētāju alga ir robežās no 401 līdz 600 latiem. Uz jautājumu "Kāda, Jūsuprāt, ir ceļu būves profesijā strādājošo vidējā darba alga pēc nodokļu nomaksas?" šādi atbildējuši 34% iedzīvotāju. Nedaudz mazāk – 29% aptaujāto domā, ka ceļu būvētāju atalgojums ir no 601 līdz 800 latiem, bet 7% uzskata, ka atalgojums ir robežās no 801 līdz 1000 latiem. 5% aptaujāto ir pārliecināti, ka ceļu būvētāji pelna vairāk nekā 1000 latus mēnesī, informē SM.

Katrs trešais Latvijas iedzīvotājs jeb 32% aptaujāto uzskata - lai strādātu ceļu būvē, nepieciešama speciālista kvalifikācija. Savukārt 40% aptaujāto domā, ka ceļu būves profesijā nodarbinātie ir ar zemu kvalifikāciju, informē ministrija.

Sabiedrības viedoklis par labu speciālistu nozīmi ceļu būvē ir visai augsts - vairākums Latvijas iedzīvotāju, proti, 70%, domā, ka augsti kvalificēta darbaspēka piesaistīšana ceļu būvei varētu uzlabot ceļu kvalitāti valstī. Tikai 2% iedzīvotāju ir pārliecināti, ka augsti kvalificēti strādājošie nevarētu ietekmēt ceļu stāvokli Latvijā.

 

Saņem drosmi apmainīt kapitālus

Arnis Kluinis,  NRA  04/15/08     Valdība vakar vienojās turpināt sarunas ar skandināvu telekomunikāciju koncernu TeliaSonera (TS) par veidu un cenu, par kādu Latvijas valsts atdod Latvijas Mobilā telefona (LMT), bet saņem Lattelecom kapitāla daļas.

Valdības lēmums vakar tika pieņemts ar atrunu, ka tas ir "konceptuāls" un precizējams turpmākajās valdības sēdēs gan šodien, gan vēl pēc nedēļas. Tikai tad būšot tapis teksts vēstulei, ko valdības vadītājs Ivars Godmanis valdības vārdā nosūtīs TS. Šī vēstule aizvietos saturā līdzīgu priekšlikumu, kādu TS jau bija sūtījis satiksmes ministrs Ainārs Šlesers. Valdošajā koalīcijā ietilpstošā apvienība Tēvzemei un Brīvībai/LNNK ekonomikas ministra Kaspara Gerharda personā tad norādīja, ka Latvijas Pirmās partijas un Latvijas ceļa apvienības līderim A. Šleseram nemaz neesot pilnvaru pārstāvēt valsti sarunās par uzņēmumu privatizāciju. Jau iestāžu nosaukumi norāda, ka tas taču ir lieliski atalgotās, bet pēdējā laikā bezdarbībā nīkstošās Privatizācijas aģentūras (PA) uzdevums Ekonomikas ministrijas uzraudzībā. Vakar TB/LNNK apmierinājās ar to, ka valdības sēdes protokolā tikšot ierakstīti šīs partijas ministru iebildumi pret it kā pieņemto lēmumu. Tādējādi I. Godmanim vajadzēs vēl papūlēties, lai varētu pierādīt zviedriem, ka valdība vispār ir kaut ko nolēmusi, nevis fiksējusi domstarpības.

Ja TS nolems vispār ielaisties darījumos ar Latvijas valsti I. Godmaņa valdības personā, tad nāksies vienoties par darījumu cenu. Mobilo telekomunikāciju lēcienveidīgā attīstība liek cerēt, ka par uzņēmumu kapitāldaļu apmaiņu piemaksāt skaidrā naudā vajadzēs zviedriem, nevis Latvijai. Šie norēķini gan būs tik sarežģīti, ka tos varēs vismaz iztēlot par vēl vienu šā darījuma piedauzības akmeni. Pirmkārt, Latvijas Valsts radio un televīzijas centram (LVRTC) nāksies aizņemties naudu, lai atpirktu Lattelecom kapitālu no TS, kaut arī LVRTC atdos TS tā valdījumā esošās LMT akcijas. Otrkārt, par daļu no LMT akcijām skandināvi samaksās paši sev, jo šīs akcijas pieder Lattelecom, bet puse no Lattelecom – viņiem. Satiksmes ministrs A. Šlesers gan apgalvo, ka Latvija no šā darījuma iegūšot 270 miljonus latu. "Tas nenozīmē, ka šo naudu varēs uzreiz pagrābt," atzina I. Godmanis pēc Neatkarīgās jautājuma, vai Latvijai nevajadzēs vēl piemaksāt skandināviem par to, ka viņi mūs atbrīvo no telekomunikāciju nozares nastas. "Neko par šādu naudu nezinu," Neatkarīgajai uzsvēra K. Gerhards. "Neskaidrības par darījuma finansēm ir viens no iemesliem, kāpēc mēs pret to iebilstam," viņš turpināja.

A. Šlesera nosaukto 270 miljonu latu iespējamo izcelsmi Neatkarīgajai izskaidroja LVRTC valdes prieksšēdētājs Lauris Dripe. Aptuveni 30 miljonu latu valstij vajadzētu saņemt caur PA, kuras valdījumā ir 5% LMT akciju. Par 23% LMT akciju, kas pieder Lattelecom, vajadzētu saņemt 160 miljonu latu, no kuriem pusi patiešām saņemtu atpakaļ TS, bet otra puse pienāktos Latvijas valstij kā Lattelecom līdzīpašniecei. Vēl 23% LMT akciju ir LVRTC rīcībā, bet ar otriem 160 miljoniem nepietiktu, lai iegūtu 49% Lattelecom kapitāldaļu, kas pieder TS. Tāpēc LVRTC nāksies aizņemties, lai piemaksātu skandināviem par Lattelecom akcijām, ko LVRTC iespējami drīz pārdotu. L. Dripe sola, ka Lattelecom kapitāldaļas izdosies pārdot ne lētāk kā par summu, ko veidos skandināviem samaksātā nauda un procenti par iztrūkstošās naudas aizņēmumu. Šādas darījumu cenas būtu lietojamas, ja darījumus izdotos veikt pietiekami ātri, balstoties uz jau esošajiem Lattelecom un LMT novērtējumiem. Ja darījumu slēgšana ievilksies, uzņēmumus vajadzēs vērtēt no jauna.

Sarunā ar Neatkarīgo A. Šlesers neslēpa, ka 49% Lattelecom kapitāldaļu tiks pārdoti ASV investīciju kompānijai Blackstone. Šo darījumu saukšot par izsoli – "it kā izsoli" un "tā saucamo izsoli", kā uzsvēra A. Šlesers. I. Godmanis centās izteikties daudz korektāk un solīja pārdot 49% Lattelecom kapitāldaļu izsolē ar pretendentu atlasi tam, kurš solīs augstāko cenu. Tomēr izsole nebūšot atklāta sacensība starp vairākiem atlasītiem pretendentiem. Izskatot pretendentu pieteikumus, valdība atlasīs tikai vienu vislabāko pretendentu, kura piedāvātā cena automātiski kļūs pati labākā, jo neviens cits pretendents izsolē netiks pielaists ne par kādu naudu. Šāda domu gaita Latvijā jau tiek pilnā sparā realizēta pretējā darbībā. Piemēram, Nacionālās bibliotēkas celtnieku atlasē drīkst piedalīties tikai tie, kuri sacenšas ar augstākas, nevis zemākas cenas piedāvājumiem.

A. Šlesers norādīja, ka Latvija no šiem darījumiem iegūs gan naudu, gan arī citus labumus. Pirmkārt, Latvija tiks vaļā no līgumattiecībām ar TS, kuras tas savulaik pārpirka no britu telekomunikāciju uzņēmuma Cable & Wireless. Proti, pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā tika sameklēts investors, kas solīja modernizēt Lattelecom, un par to saņēma dažādas priekšrocības. Šīs priekšrocības izrādījās tik lielas, ka Latvija nedrīkstēja sodīt ne Cable & Wireless, ne TS par Lattelecom modernizācijas solījumu neizpildīšanu līdz pat šai dienai. Otrkārt, Lattelecom tiks vaļā no tādiem līdzīpašniekiem, kuri varētu būt ieinteresēti Lattelecom attīstības bremzēšanā, lai tas nekonkurētu ar LMT un citiem TS meitasuzņēmumiem Baltijā.

A. Šlesers norādīja uz Blackstone kā garantu, ka Lattelecom pēc līdzīpašnieku maiņas nedraud Latvijas pasta liktenis. A. Šlesers apgalvoja, ka Blackstone pārvalda daļu Deutsche Telecom u. c. telekomunikāciju uzņēmumu kapitāla un zinot, ko ar šādiem uzņēmumiem iesākt.

 

Finanšu ministrija: būs sliktāk nekā prognozējām

LETA  04/15/08    Ņemot vērā pērnā gada attīstību un ekonomiskos rādītājus par šā gada pirmajiem mēnešiem, kā arī globālās finanšu krīzes ietekmi uz ārējo ekonomisko vidi, Finanšu ministrija (FM) ir pārskatījusi 2008.gada prognozes, paredzot šogad iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugumu 5,5% apmērā.

Iepriekšējās FM prognozes paredzēja izaugsmes tempu samazināšanos šogad līdz 7,5%, kas ir vērtējams kā Latvijas tautsaimniecības potenciālās attīstības līmenis. FM akcentē, ka pašlaik ir redzams, ka ir īstenojusies virkne risku, kas noteiks izaugsmes līmeni zem potenciāla.

FM norāda, ka jaunais, ar Ekonomikas ministriju (EM) saskaņotais bāzes scenārijs paredz IKP pieaugumu šogad 5,5% apmērā.

Saskaņotais scenārijs paredz, ka inflācijas līmenis sāks samazināties gada otrajā pusē un 2008.gada vidējā inflācija būs 14,6%.

Kā valdības sēdē uzsvēra Atis Slakteris (TP), šie 5,5% IKP pieauguma prognoze patlaban uzskatāma kā piesardzīgi optimistisks vērtējums. Līdzīgi ir arī ar FM prognozēto gada vidējo inflācijas līmeni.

FM informatīvajā ziņojumā par valsts budžeta izpildi 2008.gada 1.ceturksnī, ko otrdien zināšanai pieņēma valdība, norāda, ka var tikt apdraudēta līdz ar 2008.gada valsts budžeta likuma apstiprināšanu izvirzītā mērķa sasniegšana, kas bijis nodrošināt fiskālo pārpalikumu valsts konsolidētajā budžetā 1% apmērā no IKP.

Uz to norāda ekonomikas attīstības izaugsmes tempu samazināšanās un arī atsevišķu šā gada pirmā ceturkšņa ieņēmumu plāna neizpilde.

Lai arī inflācijas ierobežošanas pasākumu ietekmē, kā arī augot globālai kapitāla cenai pieprasījuma faktoru ietekme uz inflāciju samazinās, tomēr inflācijas prognozes pēdējā pusgada laikā tiek pārskatītas to paaugstināšanas virzienā.

To nosaka tas, ka salīdzinājumā ar iepriekšējos scenārijos paredzēto ir piepildījušies gandrīz visi apzinātie riska faktori, turklāt atsevišķi no tiem pārsniedza pat pesimistiskākos pieņēmumus - šajā laikā pasaules tirgū naftas cenas ir pārsniegušas 100 ASV dolārus par barelu, daudzu pārtikas izejvielu cenas ir vairāk nekā dubultojušās, noraida FM.

Augstās inflācijas gaidas, kā arī joprojām straujais darba samaksas pieaugums ir viens faktoriem, kas izskaidro Latvijas inflācijas līmeņa atšķirību no citām reģiona valstīm. Konkurences intensitāte mazumtirdzniecībā arī ir samērā vāja, norāda FM.

FM norāda, ka lielākās izmaiņas prognozēs skar iekšzemes patēriņa pieaugumu. Ir sagaidāms, ka tas būs būtiski zemāks par iepriekšējo gadu rādītājiem, bet kopējā pamatkapitāla veidošanas apjomi salīdzināmās cenās var pat samazināties, ņemot vērā pieprasījuma kritumu pēc būvniecības un vājo apstrādes rūpniecības attīstību.

Zemāks iekšējais pieprasījums samazinās importa pieaugumu ātrāk par iepriekš prognozēto, uzlabojot maksājumu bilances tekošo kontu, kas atbilstoši prognozēm samazināsies no 22,9% pērn līdz 18,1% šogad.

FM prognozē, ka eksporta pieaugums pārsniegs importa attīstību, tomēr pastāv arī būtiski riski tā attīstībai - izmaksu konkurētspējas samazināšanās, kas saistīta ar par darba ražīgumu straujāk augošo darba samaksas līmeni, un zemākām izaugsmes prognozēm ārējos tirgos. Tādējādi arī eksporta pieauguma tempi būs mērenāki.

Nozaru griezumā lielākās izmaiņas - lēnāki pieauguma tempi - ir paredzētas būvniecībā un pakalpojumu sektoros, īpaši komercdarbības, finanšu un tirdzniecības nozarēs.

FM norāda, ka 2008.gada pirmajā ceturksnī valsts konsolidētajā budžetā, ieskaitot ziedojumus un dāvinājumus, izveidojās finansiālais pārpalikums 70,5 miljonu latu apmērā, tomēr tas ir par 26,9 miljoniem latu jeb 27,6% mazāk nekā 2007.gada atbilstošajā periodā.

Valsts konsolidētā budžeta ieņēmumi, ieskaitot ziedojumus un dāvinājumus, 2008.gada pirmajā ceturksnī bija 1 114,7 miljoni latu, kas ir par 145 miljoniem latu jeb 15% vairāk salīdzinājumā ar šo pašu laiku pērn. Izdevumi bijuši 1 044,2 miljoni latu, kas ir par 171,9 miljoniem latu jeb 19,7% vairāk salīdzinājumā ar pērnā gada attiecīgo periodu.

Ieņēmumi no ziedojumiem un dāvinājumiem 2008.gada pirmajā ceturksnī, salīdzinot ar 2007.gada atbilstošo periodu, palielinājās par 800 000 latiem, bet izdevumi palielinājās par 1,7 miljoniem latu.

FM ziņojumā teikts, ka 2008.gada pirmajā ceturksnī valsts konsolidētā budžeta ieņēmumu izpilde bija 20,3% no likumā apstiprinātā gada plāna, bet valsts konsolidētā budžeta izdevumi veidoja 19,6% no likumā apstiprinātā gada plāna.

2008.gada pirmajā ceturksnī, salīdzinot ar 2007.gada atbilstošo periodu, ievērojami pasliktinājās finansiālā situācija valsts pamatbudžetā, norāda FM.

Ja 2007.gada pirmajā ceturksnī valsts pamatbudžetā izveidojās finansiālais pārpalikums 31,1 miljoni latu, tad 2008.gada pirmajā ceturksni valsts pamatbudžets noslēdza ar finansiālo deficītu 29,8 miljonu latu apmērā.

FM norāda, ka tā pamatā bija izdevumu straujāks pieaugums nekā ieņēmumu pieaugums, ko savukārt izraisīja atsevišķu pamatbudžeta ieņēmumu plāna neizpilde 2008.gada pirmajā ceturksnī.

Valsts pamatbudžeta ieņēmumi šā gada pirmajos trijos mēnešos bija 762,4 miljoni latu, kas ir par 75,7 miljoniem latu jeb 11% vairāk nekā 2007.gada atbilstošajā periodā, tomēr izdevumu pieaugums sasniedza 20,9% jeb 136,7 miljoni latu un bija 792,3 miljoni latu.

2008 gada pirmajā ceturksnī valsts pamatbudžetā tika iekasēti 18,5% no likumā apstiprinātās gada ieņēmumu kopsummas, bet izdevumi tika izlietoti 18,8% apmērā no gadam paredzētā izdevumu apjoma, norāda FM.

FM norāda, ka kopējie nodokļu ieņēmumi valsts pamatbudžetā šā gada pirmajā ceturksnī tika plānoti 621,8 miljonu latu apmērā, bet faktiskā izpilde bija 94,2% no ceturkšņa plāna, jeb par 35,9 miljoniem latu mazāk nekā plānots. Šā gada pirmajā ceturksnī valsts pamatbudžeta nodokļu izpilde bija 585,9 miljoni latu.

FM norāda, ka IKP pieaugums 2007.gada pēdējā ceturksnī, salīdzinot ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu, bija 8,1%, kas iezīmē izaugsmes palēnināšanās tendenci no iepriekšējos periodos novērotā 11%-12% līmeņa.

Šādu attīstību noteica izaugsmes rādītāju samazināšanās pakalpojumu un būvniecības nozarēs, kas iepriekš noteica augsto attīstības tempu, kā arī tālāks apstrādes rūpniecības apjomu samazinājums. Vēl straujāku izaugsmes samazinājumu novērsa transporta nozares rādītāju uzlabošanās gada beigās un augstie finanšu starpniecības pieaugumi.

IKP dati no izlietojuma puses liecina, ka 2007.gada pēdējā ceturksnī, salīdzinot ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu, privātā patēriņa pieaugums bija vairs tikai 0,8%, bet kopējā pamatkapitāla veidošana pat piedzīvoja būtisku samazinājumu par 15,5%.

Šā gada pirmajā ceturksnī pieejamie mēnešu rādītāji liecina, ka turpinās 2007.gada beigās novērotās tendences. Tas FM ļauj izteikt novērtējumu, ka 2008.gada pirmā ceturkšņa IKP pieaugums būs līdzīgs vai arī nedaudz mazāks par 2007.gada ceturtā ceturkšņa rādītāju.

FM norāda, ka pērn vidējā patēriņa inflācija sasniedza 10,1%, tostarp decembrī 12 mēnešu inflācija bija 14,1%.

Šā gada pirmajos trijos mēnešos patēriņa cenas pieauga vēl par 5,7%, un martā 12 mēnešu inflācija jau bija 16,8%.

Sadārdzināšanās bija novērojama administratīvi regulējamo pakalpojumu sektorā, īpaši siltumenerģijai. Nozīmīga ietekme uz vidējo cenu līmeni bija tabakas produktu sadārdzināšanai, ko pamatā noteica notiekošā akcīzes nodokļa likmju harmonizācija ar Eiropas Savienības minimālajām prasībām. Būtisks bija arī ar pasaules tirgu saistītais pārtikas un degvielas cenu kāpums.

Lai arī pieaugušās izmaksas ir pamats cenu celšanai dažādām precēm un pakalpojumiem, tomēr ir redzams, ka augstais inflācijas līmenis vairs nevar kalpot kā galvenais ieņēmumus ģenerējošs faktors, jo samazinās pircēju gatavība un iespējas to akceptēt, norāda FM.

Mazumtirdzniecības apjoms 2008.gada pirmajos divos mēnešos, salīdzinot ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu, ir palicis nemainīgs, turklāt janvārī bija vērojams pat tā kritums.

Samazinās arī finanšu līdzekļu pieplūdums caur izsniegtajiem kredītiem. Kredītiestāžu aizdevumu pieaugums mājsaimniecībām šā gada februārī bija 32,1%, bet gadu iepriekš šis rādītājs bija 76,5%, norāda FM.

Kreditēšanas un spekulatīvās aktivitātes kritums kopā ar finanšu resursu sadārdzināšanos, ko nosaka gan globālās finanšu tirgus problēmas, gan Latvijas risku pārvērtēšana augsto makroekonomiskās nelīdzsvarotības rādītāju ietekmē, ir samazinājušas pieprasījumu nekustamā īpašuma sektorā, atzīmē FM.

Tādējādi kopš 2007.gada marta ir vērojams nekustamā īpašuma cenu kritums. Nekustamā īpašuma vērtības samazināšanās ierobežo arī īpašnieku labklājības pašnovērtējumu un kredītiespējas, līdz ar to arī papildus samazina kopējo pieprasījumu.

FM norāda, ka šā gada pirmajā ceturksnī turpinājusies arī iepriekšējā gada beigās sākusies pakāpeniskā ārējās tirdzniecības bilances uzlabošanās, kuru sekmēja importa pieauguma tempu samazināšanās, kamēr eksporta pieauguma tempu dinamika palika nemainīga - apmēram 20%. Importa samazināšanās norāda uz iekšējā pieprasījuma izmaiņām.

FM norāda, ka šāda ārējās tirdzniecības attīstība pozitīvi ietekmēs maksājumu bilances tekošā konta deficīta samazināšanos, samazinot arī nepieciešamo ārējo finansējumu.

Valdība otrdien uzdeva valsts kancelejai sagatavot informatīvo ziņojumu par valsts budžeta izpildes gaitu 2008.gada pirmajā ceturksnī.

FM tika uzdots turpmāk ceturkšņa ziņojumus par valsts budžeta izpildes gaitu sagatavot un iesniegt Ministru kabinetā mēneša laikā pēc kārtējā ceturkšņa beigām.

FM bija norādījusi, ka ziņojumā iekļautā informācija pamatojas tikai uz operatīviem valsts budžeta izpildes rādītājiem, savukārt analīzi par pašvaldību budžetu izpildi un līdz ar to arī konsolidētā kopbudžeta izpildi šā gada pirmajā ceturksnī nav iespējams veikt, jo Valsts kases oficiālais mēneša pārskats par valsts budžeta izpildi būs pieejams tikai otrdien.

 

Gāze uzpūš inflāciju

Ilze Šteinfelde,  NRA  04/18/08    A/s Latvijas gāze vakar Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai iesniegusi jauno tarifu projektu, kurā par 57–71% paredzēts tarifu pieaugums mājsaimniecībām un klientiem ar dabasgāzes patēriņu līdz 25 000 kubikmetru gadā.

Jau 11. aprīlī Neatkarīgā, atsaucoties uz Latvijas gāzes valdes priekšsēdētāja Adriana Dāvja izteikumiem, aprēķināja, ka gāzes tarifs šogad varētu sasniegt 23 santīmus par kubikmetru. Taču izrādās, ka regulatoram tiks pieprasīts daudz lielāks tarifu sākums, nekā pat tika prognozēts pirms nedēļas. Patlaban mājsaimniecībām par kubikmetru dabasgāzes jāmaksā 17 santīmu, ieskaitot PVN. Ja gāzes tarifs tiks paaugstināts par 57–71%, tad, pēc Neatkarīgās aprēķiniem, gāzes tarifs mājsaimniecībām varētu sasniegt 27–29 santīmus par kubikmetru.

No 1. aprīļa tiem Latvijas gāzes klientiem, kas gadā patērē vairāk nekā 25 000 kubikmetru, gāze jau kļuva par 17–21% dārgāka. Šis gāzes tarifu kāpums mājsaimniecības neskāra, taču to jau izjūt lielie Latvijas gāzes klienti, piemēram, Latvenergo un Rīgas siltums.

Vakar Latvijas gāze Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai iesniegusi jauno tarifu projektu, kurā par 57–71% prasīts tarifu pieaugums mājsaimniecībām un klientiem ar dabasgāzes patēriņu līdz 25 000 kubikmetru. Savukārt rūpnieciskajiem dabasgāzes lietotājiem tarifu pieaugums tiek pieteikts par 24–36%.

Tomēr, kā aģentūru LETA informēja LG preses sekretārs Vinsents Makaris, mājsaimniecībām pieaugums ir lielāks, bet tarifu projektā paredzēts, ka turpmāk klientiem vairs nebūs jāmaksā abonēšanas maksa un attiecīgās izmaksas tiks iekļautas tarifā. Tas nozīmē, ka vismazāk tarifu pārmaiņas skars saimniecības ar ļoti zemu gāzes patēriņu, kurām tarifu pieaugumu kompensēs abonēšanas maksas zudums. Savukārt lielākie patērētāji – privātpersonas, kurām abonēšanas maksa neveido lielu īpatsvaru rēķinā, tarifu kāpumu izjutīs pilnā apjomā.

Cēlonis tik lielām tarifu izmaiņām ir naftas un mazuta cenu kāpums. Kā uzsvēra Vinsents Makaris, minētais tarifu pieaugums paredzams, ja mazuta cenas saglabāsies 500 dolāru par tonnu līmenī. Ja jūlijā iepriekšējo sešu mēnešu mazuta cenas būs samazinājušās, tad prognozētais pieaugums samazināsies, un pretēji, informēja LG pārstāvis. No šā gada ir izlīdzinātas dabasgāzes piegādes cenas no Krievijas ar Eiropas Savienības (ES) vidējām tirgus cenām. Tomēr daudz būtiskāka ietekme ir strauji augušajām naftas un tās produktu cenām pasaulē, pie kurām ir piesaistīta dabasgāzes iepirkuma cena. No patlaban spēkā esošajiem tarifiem aptuveni 80% izmaksu ir iepirkuma cena.

 

 

 

Bērnu lietās, izglītībā un kultūrā...

 

 

 

Latvijas kultūras sezona. Fināla akordi

Arno Jundze,  NRA  04/08/08    Aprīļa otrajā pusē ar Jaunā Rīgas teātra viesizrādēm un Latvijas laikmetīgās mākslas izstādi Krievijas Valsts laikmetīgās mākslas centrā noslēgsies

Latvijas kultūras sezona Krievijā – lielākais 2008. gada Latvijas kultūras iznāciens starptautiskajā arēnā, kas sākās vēl pērn ar Latvijas Nacionālās operas viesizrādēm Maskavā.

Kāpēc mums vajadzīgi šādi ambiciozi projekti? Un kāpēc gan ne? Kādēļ ambīcijas kā pašsaprotamas tiek uztvertas sportā, kur neviens nemudina olimpiešus starptautiskās arēnas aizstāt ar lokālu tusiņu stadionā Ogrē vai Daugavpilī. Latvijas kultūra un māksla starptautiskajā arēnā ir izsitusies ar krietni mazākām investīcijām un nereti privātā kārtā, tomēr individuālā mākslinieku aktivitāte devusi valstij krietni vien vairāk atpazīstamības nekā, piemēram, par lielu naudu pirktie reklāmraksti vadošajos pasaules biznesa žurnālos un laikrakstos. Jo kāda gan pirktā reklāma var nodrošināt to, ka uz Alvja Hermaņa Jaunā Rīgas teātra viesizrādēm Maskavā biļešu brīvā pārdošanā nebūs. Ažiotāža, prominenču un speciālistu interese par tām ir tik liela, ka vietu jau tagad nepietiek.

Pagājušajā nedēļā Kultūras ministrijā notika preses konference, kurā, no vienas puses, tika pavilkta svītra zem kultūras sezonas iepriekšējām norisēm, bet, no otras puses, tika paustas prognozes par šā projekta izskaņu. Optimisma šajā pasākumā bija gana daudz, bet Kultūras ministrijas preses konferencēs optimisms pēdējā laikā nav kroņa prece, tas drīzāk ir blakusprodukts gandarījumam par paveikto darbu.

Un tā – ko mēs īsti iegūstam no kultūras sezonas Krievijā?

Galvenokārt tiek paplašināta telpa, kur Latvijas mākslai un kultūrai izpausties. Agrāk padomju republiku pasākumi Maskavā nereti bija vistīrākā ierēdniecības izrādīšanās, pokazuha, bet tagad jārespektē fakts, ka mūsu kaimiņzemes Krievijas galvaspilsēta ir milzīga kultūras metropole ar lielu mākslas tirgu. Ceļš uz turieni jābruģē ne jau ideoloģijas, bet gan normālas kultūras aprites nepieciešamības dēļ (tāpat kā Rīgā šobrīd notiek Holandes dienas un būs Varšavas kultūras dienas). Kultūras sezona jau tagad ir devusi iespēju veidot neskaitāmus kontaktus un projektus, turklāt, piemēram, Latvijas fotogrāfiju izstāde Private Maskavā manifestējas ne tikai sezonas, bet gan daudz plašākas akcijas – starptautiskās fotogrāfijas biennāles robežās, kas šogad uz Krievijas galvaspilsētu jau atvedušas vai vēl vedīs teju vai visus pasaules fotogrāfijas grandus. Izstādīties šādā kompānijā ir patiesi prestiži. Nav ja arī tā, ka Latvija tikai tērē un neko nedabū. Lieliskie izstāžu katalogi, kas izdoti visaugstākajā līmenī, ir vērtība, kas vairojas, turklāt tie dod iespēju prezentēt un popularizēt Latvijas mākslu ne tikai Krievijā.

2008. gada aprīļa sākumā, kad izstādes Publiskie spoguļi un Private jau kļuvušas par vēsturi, bet Winzavod okupējusi 2008. gada fotogrāfijas biennāle un tādi fotogrāfijas milži kā Magnum, var ar gandarījumu secināt – latviešu izstādes lielajā miljonu megapolē nepazuda. Gluži otrādi, tās saņēma ļoti daudz publicitātes kā pirmsizstāžu periodā, tā pēc to atklāšanas. To, ka Latvijas kultūras sezona Maskavā notiek, vismaz anonsu līmenī bija grūti nepamanīt. Teju vai katrs sevi cienošs izdevums vismaz preses relīzes un afišas līmenī informēja par izstādēm. Atsauksmes par Publiskajiem spoguļiem un Private ir dažādas. Tās lasot, labi jūtams gan tautas viedoklis, gan autoru attieksme pret t.s. tradicionālo un laikmetīgo mākslu. Ir vērtētāji, kam nav gājuši pie sirds latviešu plakāti un kas jūsmo par fotogrāfijām Private. Visbiežāk piesaukti Inta Ruka, Gunārs Binde (viņu pieminēja arī radio Svoboda), Arnis Balčus. Ir arī viedokļi, ka fotogrāfijas esot "ne pārāk", toties plakātu izstāde izpelnījusies visaugstākos komplimentus.

***

ATSAUKSMES PAR IZSTĀDĒM PUBLISKIE SPOGUĻI UN PRIVATE MASKAVĀ

- "Izrādījās, abas puses tik ilgi nav savā starpā komunicējušas, ka faktiski nācās iepazīties no jauna [..].

Plakāti, ko piedāvā projekts Publiskie spoguļi, bija radīti padomju gados. Šķiet, tiem atbilstoši žanra specifikai un laika garam, neatkarīgi no satura – vienalga, vai teātra afiša vai politiskais plakāts – vajadzētu runāt varas valodā. Bet maigais latviešu akcents it kā nogludina impērisko skarbumu. Totalitāriskais avangarda konstruktīvisms noapaļojas, didaktiskais vecākā brāļa tonis transformējas ironijā, bet garlaicīgais propagandas patoss – groteskā. Rezultātā radies daudz gaismas, graciozs formu, šriftu un grafikas apvienojums visaugstākajā līmenī. Īsi runājot, māksla, kas pilnā atbilstībā ģeogrāfijai un vēsturei ir kaut kur pa vidu starp Rietumu popārtu un padomju socārtu, bet nereti pārspēj tos abus idejas smalkumā un izpildījuma līmenī."

Haims Sokols, www.gazeta.ru.

- "Par laimi, pašus ekspozīcijas autorus politiskās problēmas, šķiet, īpaši neuztrauc – vienīgais īpaši aktīvais vernisāžas viesis, kurš centās risināt "nacionālo jautājumu", dabūja pamatīgu pretsparu – jauno darbi šim aktīvistam skaidri parādīja, ka 90. gadu razborkas šobrīd nav aktuālas. Tas arī saprotams – mūsdienu latvieši draudzīgās rindās soļo uz Eiropu, laikā kad Austrumu virziens interesē vienīgi politiķus un ekonomistus.

To lieliski apliecina Arņa Balčus autobiogrāfiskā fotogrāfiju sērija izstādē Private ar nosaukumu Mūsdienu latvieši. Daži fotouzņēmumi iezīmē tūkstošgades robežas Latvijas vēstures pamatvilcienus: padomju bērnība, vecā režīma vecmāmiņa, mūļus uzēduši ecāki – kooperatori, kas tusē nožēlojamos postpadomju interjeros, došanās uz Londonu, jautrā ārzemju dzīve turienes būvlaukumā un isbeidzot laimīga ģimenes dzīve ar noslēpumainu Austrumu skaistuli, kas ietinusies hidžabā. Šo fotogrāfiju autors – veiksmīgs mākslinieks ar Vestminsteras universitātes maģistra grādu fotogrāfijā – ar savu biogrāfiju demonstrē Austrumeiropas iedzīvotāju pārcelšanos uz Rietumeiropu.

[..] Izstāde Private atstāj divējādu iespaidu, bet projekts Publiskie spoguļi dod lielisku iespēju iepazīties ar labākajiem divdesmitā gadsimta otrās puses latviešu grafikas paraugiem.

Pirmos māksliniekus plakātistus Latvijas Mākslas akadēmijā sāka gatavot vēl atkušņa laikā. Atšķirībā no glezniecības stingrie socreālisma kanoni te faktiski nepastāvēja, tāpēc drīz vien šā virziena ietvaros koncentrējās talantīgākie padomju ēras mākslinieki eksperimentētāji."

Anna Lindberga, www.utro.ru.

- "Latviešu plakāts, aicinošs nepiesārņot ūdeni, reklamējošs jaunas smaržas ai apkarojošs unifikāciju, radīts bez kliedzošiem simboliem. Vairākums darbu vispār atgādina izkārtnes ģimenes restorānā un ir fatāla cilvēciska vājuma caurausti. Varbūt vien vētrainie deviņdesmitie gadi radījuši vieglu histēriju padomju simbolu jautājumā. Bet te Rīgas mākslinieki gājuši diezgan banāla socārta pārspīlējumu irzienā.

Pēc savas ieceres daudz interesantāka ir izstāde, kurā apskatāmi septiņu fotogrāfu darbi, kas nolēmuši atklāt savu privāto teritoriju. Te mēs uzzinām par reālu cilvēku dzīvi. Vislielāko uzmanību piesaista Viļņa Vītoliņa sērija 100 istabu. Viņš radījis gluži vai tādas kā ainavas ar istabām un viņu iemītniekiem. Te ir gan eleganti dzīves saimnieku apartamenti ar visiem nepieciešamajiem atribūtiem (sākot no dārgām viskija pudelēm, beidzot ar smalkiem žurnāliem), gan mākslinieku darbnīcas ar nebeidzamām kārbu un krāsu tūbiņu virtenēm, gan studentu interjeri ar obligāto datoru un plakātu komplektu. Arī ļaudis, kas dzīvo vēl padomijā (ar no tiem laikiem pāri palikušajām mēbelēm un kartītēm, kas parakstītas kirilicā), ir galīgie rietumnieki, aplikuši sevi ar IKEA globālajiem atribūtiem. Vārdu sākot, īsti socioloģisks šķērsgriezums, kas atklāj to, kā cilvēks rada savu vidi. Tiesa, daudzās fotogrāfijās pārāk skaidri sajūtams inscenējums, dzīšanās pēc izskaistinājuma un vēlme veidot dzīvi kā modīgu mākslas projektu."

Sergejs Solovjovs, gazeta.ru.

 

Rīga pretendē uz tiesībām 2010.gadā saukties par Pasaules grāmatu galvaspilsētu

LETA  04/10/08    Rīga oficiāli apstiprināta par vienu no septiņām kandidātēm Pasaules grāmatu galvaspilsētas titulam 2010.gadam, ko ik gadu piešķir UNESCO, aģentūru LETA informēja SIA "Jānis Roze" Reklāmas un mārketinga projektu vadītājs Jānis Pinkulis.

Rīgas pieteikumu Pasaules grāmatu galvaspilsētas titulam sagatavojusi Latvijas Grāmatnieku ģilde (LGĢ) sadarbībā ar Rīgas domi un Latvijas Nacionālo bibliotēku.

Rīgas piedāvātā grāmatu popularizēšanas un lasīšanas veicināšanas programma nosaukta "Pasaules radīšana caur grāmatu". Tajā līdzās jau tradicionāliem pasākumiem - Dzejas dienām, Prozas lasījumiem, Latvijas Literatūras centra un Latvijas Bērnu literatūras centra aktivitātēm - plānotas interesantas izstādes, konferences un ar lasīšanas veicināšanu saistītas akcijas.

Saskaņā ar ģildes sniegto informāciju tās plānots īstenot pastāvošo Valsts kultūrkapitāla fonda un Rīgas domes mērķprogrammas laikā, piesaistot arī līdzfinansējumu no izdevējiem, grāmattirgotājiem un citiem uzņēmējiem, kuri izprot lasīšanas nozīmi sabiedrības attīstībā.

Pasaules grāmatu galvaspilsētas statuss kopš 2001.gada tiek piešķirts pilsētai, kas iesniegusi veiksmīgāko plānu dažādām ar lasīšanu un grāmatu popularizēšanu saistītām aktivitātēm laikā no vienas Pasaules grāmatu un autortiesību dienas, kas tiek svinēta 23.aprīlī, līdz nākamajai.

Piemērotāko kandidāti Pasaules grāmatu galvaspilsētas titulam izvēlas komisija, kurā ietilpst pārstāvji no UNESCO, Starptautiskās Grāmatizdevēju asociācijas, Starptautiskās Bibliotēku asociāciju un inistitūciju federācijas un Starptautiskās Grāmatu tirgotāju federācijas.

Pirmā Pasaules grāmatu galvaspilsētas titulu 2001.gadā ieguva Madride. 2002.gadā šis tituls tika piešķirts Aleksandrijai, 2003.gadā - Deli, 2004.gadā - Antverpenei, 2005.gadā - Monreālai, 2006.gadā - Turīnai, 2007.gadā - Bogotai, 2008.gadā - Amsterdamai un 2009.gadā - Beirūtai.

Grāmatnieku ģilde uzsver, ka Rīgu konkursā par Pasaules grāmatu galvaspilsētas titulu sagaida sīva konkurence - šim statusam pieteikušās Gvadalahara, Lisabona, Ļubļana, Sanktpēterburga, Vīne un Velingtona. Liela daļa no šīm pilsētām kultūras programmām spēj atvēlēt visai ievērojamus budžetus.

To, kurai no kandidātēm būs izdevies kļūt par Pasaules grāmatu galvaspilsētu 2010.gadā, būs iespēja uzzināt šā gada jūnijā.

Ja Rīgas kandidatūra šajā pieteikumu kārtā netiks izvēlēta, Latvijas Grāmatnieku ģilde gatavos atkārtotu pieteikumu, jo uzskata, ka mērķtiecīga grāmatu un lasīšanas veicināšanas programma sabiedrībai ir ļoti nepieciešama.

 

Viedoklis: Latvieši vai marsieši?

Arno Jundze,  04/12/08    Kā runāt par savu pagātni? Kopš vakardienas šis jautājums ticis aktualizēts izstāžu zālē Arsenāls,atklājot izstādi Padomjzemes mitoloģija. Sociālistiskais reālisms.

Gan jau teorētiķi un kritiķi mums visu izskaidros, tomēr fenomens, kas vēl šķietami nesen likās neiespējams, – nostalģija pēc padomiskā mantojuma – ir klāt. Nav jau Rīgas izstāžu dzīve vien, kas to apliecina (neba nu pirmā izstāde, grāmata vai konference Latvijā par šo tēmu). Līdzīgas tendences vērojamas arī mūsu kaimiņu igauņu dzīvē, tāpat arī rietumvalstīs, kur vārdi vodka un Gorbačovs daudziem joprojām šķiet eksotiski suvenīri. No brīža, kad pie atkritumu konteineriem mētājās gleznas un to reprodukcijas ar Ļeņinu, Marksu, Engelsu, kā arī politbiroja pasaku jūļu smaidīgajiem mūļiem, bet šo rindu autors gluži kā sirreālā filmā brida pa Zinātņu akadēmijas iznīcinātās bibliotēkas telpu, kuras grīda gandrīz kā upe teju līdz viduklim bija pilna ar padomju īstenību apliecinošiem pētījumiem, ir pagājis apmēram divdesmit gadu.

Acīmredzot tieši tik ir vajadzīgs, lai aizlaizītu brūces un atskārstu, ka konkrētais laiks, kuru neviens piedzimstot neizvēlas, lai cik tas monstrozs būtu, ir vienīgā iespēja kaut cik jēdzīgi nodzīvot šo dzīvi un šajā pasaulē. Tomēr svarīgāks par pagātnes runām un prātulu – nespļauj akā, no kuras pats esi dzēris, manuprāt, ir tas, vai mēs pa šiem divdesmit gadiem esam mainījušies un sasnieguši garīgā ziņā jaunus apvāršņus. Baidos, ka Dahavas elli izgājušā itāliešu gleznotāja Musiča pravietiskā frāze: «mēs neesam pēdējie» varētu tikt attiecināta arī uz šodienas Latviju. Ir grūti saprast, kas notiek latviešu domāšanā brīdī, kad visa pasaule vārās sašutumā par Ķīnas varas darbiem Tibetā, kad olimpisko lāpu daudzviet sagaida ar protesta manifestācijām. Internetā ziņa par demonstrāciju pie Ķīnas vēstniecības tika komentēta šādi: «Latviesi ir tik stulbi blin, tadus stulbus cilvekus nekur citur pasaulee neieraudziis tiesaaam, vajag vispirms tikt ar savaam problemaam galaa un tad liis risinaat citu problemas ». Un dīvainākais ir tas, ka šādu attieksmi, tikai kulturālāk formulētu, pauž daudzi no tiem, kas rudenī tik sparīgi vicināja lietussargus pie Saeimas nama. Bardaks ir tikai vairojies, bet tagad viņi klusē... Brīdī, kad, piemēram, galvaspilsētas departamentos svilpo vējš – teju vai visi vadošie darbinieki arestēti par tām vai citām mahinācijām, brīdī, kad, cīnoties pret Saeimas patoloģisko kuslumu un sadrumstalotību, iespējams nonākt situācijā, kad politiskā vara Latvijā var tikt sadrumstalota un vājināta vēl vairāk, un, vai nu mūsu juristu spējas nezinām, var gadīties, ka dabūjam uz kakla likumu, pēc kura vadoties, katram, kam nepatiks, būs iespēja Saeimu padzīt. Šobrīd modē ir lasīt Lato Lapsas grāmatu 100 gudro galvu un citi zvēri un citēt tās sulīgi debilās prātulas, paklusām brīnoties par to autoriem – tiem auniem un idiotiem, kas sēž tur – augšā, neko nejēdz un tēlo, ka vada valsti. Bet kurš tad šos aunus Saeimā sabalsoja. Vai tie gadījumā nebijām mēs? Un te nu mēs dīvainā kārtā atgriežamies pie komentāra sākumā uzdotā jautājuma. Šonedēļ vairāki lasītāji zvanīja uz redakciju, lai izteiktu viedokli par manām pagājušās sestdienas pārdomām. Paldies tai kundzei, ar kuru runājām gandrīz pusstundu, diskutējot par to, ka mūsu pagātnes un šodienas grēkos nevar būt viens vainīgais, ka jāsāk runāt par kolektīvu atbildību, kas pretstatā tās pretmetam – šodien valdošai bezatbildībai – prasa pašdisciplīnu no katra indivīda.

Lai spriestu, par ko spriezdami, latvieši vienmēr nonāk pie lieliska secinājuma: vainīgi ir citi – 700 verdzības gadi, vācieši, krievu cari, komunisti. Bet tad, kad viņiem tiek dota iespēja veidot savu valsti, nepaiet ne 20 gadu, kad viss salaists dēlī. Interesanti, kurš būs vainīgs šoreiz? Latvieši vai varbūt – marsieši?

 

Pieaug seksuāla rakstura noziegumi ar mazgadīgajiem un pedofilija

LETA  04/13/08    Uzlabojoties ekonomiskajai situācijai valstī, samazinās prostitūtu skaits, taču pēdējos gados pieaudzis pedofilijas un seksuāla rakstura noziegumu skaits pret mazgadīgām personām, atzina Rīgas reģionālās pārvaldes (RRP) Kriminālpolicijas priekšnieks Ints Ķuzis.

Lai veiksmīgāk cīnītos pret mazgadīgu personu iesaistīšanu prostitūcijā un pedofilijas gadījumiem, no šā gada 1.aprīļa RRP ir izveidota speciāla nodaļa.

Valsts policijas Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes Cīņai ar cilvēku tirdzniecību nodaļas priekšnieks Arturs Vaišļa sacīja, ka jaunās nodaļas darbs jau parādījis labus rezultātus, aizturot un panākot apcietinājuma piemērošanu kādam Portugāles pilsonim.

Pēc Vaišļas teiktā, šādu noziegumu izdarīšanā visvairāk grēko ASV pilsoņi. Pēdējo gadu laikā par pedofiliju Latvijā aizturēti trīs šīs lielvalsts pilsoņi, aizturēti arī divi zviedri.

Vaišļa uzskata, šo dzimumnoziegumu attiecībā pret mazgadīgajiem pieaugumu jāsaista ar faktu, ka sabiedrība, tostarp bērni, vairāk uzticas policijai un ziņo par šādiem gadījumiem. "Nenoliedzama ir arī Rietumu ietekme, kas vērsta uz izlaidīga dzīvesveida piekopšanu," sacīja Vaišļa.

Ķuzis uzsvēra, ka riska grupa kļūt par šādu noziegumu upuriem ir bērniem no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm un bērnunamu audzēkņiem, kuriem ir tieksme uz klaiņošanu. Viņi, nokļūdami uz ielas, meklē peļņas iespējas, un šāda veida piepelnīšanās bērniem šķietot pavisam normāla.

Arī Rīgas Kriminālpolicijas šefs atzīst, ka lielākajā daļā pedofilijas gadījumu, kas ir atklāti, iesaistīti ārvalstu pilsoņi, lai gan netrūkstot arī pašmāju šādas izklaides tīkotāju. Strādājot ar šiem pedofiliem, atklājas, ka gandrīz visi no viņiem paši bērnībā ir seksuāli izmantoti.

Runājot par situāciju prostitūcijas jomā kopumā, Ķuzis atzīst, ka patlaban "tā ir sevi atradusi". No vienas puses, šādu pakalpojumu sniegšana ir aizliegta, no otras puses - pastāv to ierobežošanas noteikumi, kas savukārt norāda, ka prostitūcija ir atļauta. Pēc Ķuža uzskatiem, prostitūciju aizliegt pavisam nedrīkstētu, jo tādā gadījumā personas ar perversām tieksmēm savus upurus izvēlētos no iedzīvotāju vidus, uzbrūkot personām uz ielas. Tagad šiem cilvēkiem, kuriem ir dažādas seksuālas novirzes, pastāv iespēja internetā vai citā veidā atrast sev partneri, lai īstenotu savus sapņus. Tas gan esot "tīri policejisks viedoklis", norādīja Ķuzis.

Nesen pieņemtie prostitūcijas ierobežošanas noteikumi policijai sadarbībā ar Rīgas pašvaldības policiju ļaušot sekmīgi strādāt, sākoties kārtējai tūrisma sezonai Rīgā. Kā apsveicamu faktu Ķuzis minēja arī sagatavotos grozījumus Krimināllikumā, kas nodoti Saeimā izskatīšanai 2.lasījumā.

Tie ļaušot veiksmīgāk pierādīt suteneru vainu. Līdz šim bijušas problēmas gūt pietiekamus pierādījumus, lai šīs personas reāli notiesātu, jo peļņas gūšanas faktu pierādīt ir ļoti gūti. Arī Vaišļa uzskata, ka grozījumi likumā parādīs labus rezultātus. Līdzīga rakstura problēmas 2004.gadā bijušas arī Igaunijā, kur policisti jau strādā pēc izmaiņu veikšanas un gūst augstus darba rezultātus.

Grozījumu Krimināllikumā mērķis ir ierobežot prostitūciju un bargāk sodīt personas, kas to veicina.

Grozījumi paredz Krimināllikumu papildināt ar jaunu pantu, nosakot kriminālatbildību par bordeļa uzturēšanu, vadīšanu vai finansēšanu. Paredzēts, ka par bordeļa izveidošanu, uzturēšanu, vadīšanu vai finansēšanu varēs sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz 100 minimālajām mēnešalgām.

Grozījumi arī paredz noteikt kriminālatbildību par jebkāda veida personas iesaistīšanu prostitūcijā un palielināt sodu par to, nosakot, ka par šādām darbībām var sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz sešiem gadiem. Šobrīd Krimināllikums paredz kriminālatbildību par pilngadīgas personas iesaistīšanu prostitūcijā tikai gadījumā, ja notikusi vardarbība vai tas darīts iedzīvošanās nolūkā. Pēc grozījumu pieņemšanas krimināli sodāmas būs jebkādas darbības, kas veicinājušas personas iesaistīšanos prostitūcijā, pat ja tas noticis ar pašas personas piekrišanu. Līdz ar to Latvija izpildīs ANO 1950.gada konvencijas "Par cilvēku tirdzniecības un prostitūcijas izmantošanas no trešo personu puses novēršanu" prasības.

Savukārt brīvības atņemšanas soda palielināšana padarīs iesaistīšanu prostitūcijā par smagu noziegumu, ļaujot policijai tā izmeklēšanā izmantot speciālās izmeklēšanas darbības, piemēram, noklausīšanos, izsekošanu un citas.

Pēdējā gada laikā Iekšlietu ministrija (IeM) ir izstrādājusi virkni grozījumu normatīvajos aktos, kuru mērķis ir ierobežot prostitūciju un sodīt tās veicinātājus. 22.janvārī Ministru kabinets atbalstīja jaunus "Prostitūcijas ierobežošanas noteikumus", kas apgrūtina seksuālo pakalpojumu pieejamību un līdzsvaro atbildības nastu starp klientu un seksuālo pakalpojumu sniedzēju, tā ierobežojot gan šo pakalpojumu piedāvājumu, gan pieprasījumu pēc tiem.

Jaunie noteikumi paredz, ka seksuālos pakalpojumus drīkst piedāvāt, sniegt un saņemt tikai dzīvojamā telpā, kas ir šo pakalpojumu sniedzēja īpašums vai par kuru tam ir noslēgts īres līgums. Jebkurā citā vietā - uz ielas, striptīza klubos, masāžas salonos, mājās pie klienta un tamlīdzīgi - seksuālo pakalpojumu piedāvāšana, sniegšana un saņemšana ir aizliegta. Strikti nosakot vietu, kur atļauts piedāvāt, sniegt un saņemt seksuālos pakalpojumus, tiks samazināta ielu prostitūcija un apgrūtināta seksuālo pakalpojumu pieejamība, tā ierobežojot prostitūciju kā parādību kopumā.

IeM uzsver, ka atbildība par prostitūciju ierobežojošo noteikumu pārkāpšanu gulstas ne vien uz prostitūcijas pakalpojumu sniedzēju, bet arī klientu. Saņemot seksuālos pakalpojumus vietās, kur noteikumi to aizliedz, piemēram, izsaucot prostitūtu pie sevis uz mājām, klientu var sodīt administratīvi, bet ja šāds pārkāpums pieļauts atkārtoti gada laikā - arī ar kriminālsodu. Tāpat sodāma ir jebkura trešās personas darbība, kas veicina prostitūciju, piemēram, šo pakalpojumu popularizēšana vai starpniecība.

Turklāt IeM izstrādātie un Saeimā 1.lasījumā atbalstītie grozījumi Administratīvo pārkāpumu kodeksā paredz noteikt bargākus sodus par prostitūciju ierobežojošo noteikumu pārkāpumiem, nosakot, ka fiziskas personas var sodīt ar naudassodu no 250 līdz 500 latiem. IeM ierosinātie grozījumi paredz ieviest arī juridisko personu atbildību, kuras varēs sodīt ar naudassodu no 500 līdz 1000 latiem.

 

Dziesmu un deju svētku tradīciju saglabāšanai plāno izlietot 24 miljonus latu

DELFI  04/14/08    Valdības komiteja pirmdien atbalstīja Dziesmu un deju svētku saglabāšanas un attīstības programmu 2008.-2013.gadam, kas paredz šo svētku tradīciju saglabāšanas pasākumiem tuvāko gadu laikā atvēlēt 24 048 423 latu.

Programmas mērķis un uzdevums ir saglabāt, attīstīt un nodrošināt Dziesmu un deju svētku tradīcijas - UNESCO starptautiski atzīta Cilvēces un nemateriālā kultūras mantojuma meistardarba - ilgtspēju.

Saskaņā ar programmu iecerēts attīstīt zināšanas un prasmes bērniem un jauniešiem, jo īpaši kordziedāšanas un muzicēšanas prasmes Dziesmu un deju svētku tradīcijas mākslas žanros vispārējā izglītībā, t.sk. interešu izglītībā, nepieciešamības gadījumā pilnveidojot izglītības mācību programmas.

Tāpat programmas mērķis un uzdevums ir sekmēt Dziesmu un deju svētku tradīcijā iesaistīto kolektīvu vadītāju un izglītības iestāžu pedagogu tālākizglītību un profesionālās meistarības pilnveidi, kā arī sekmēt Dziesmu un deju svētku tradīcijā iesaistīto amatierkolektīvu un bērnu un jauniešu māksliniecisko kolektīvu regulāru darbību, nodrošināt starpsvētku perioda pasākumu un kārtējo Dziesmu un deju svētku sagatavošanu un rīkošanu.

Programma arī paredz veicināt sistemātisku Dziesmu un deju svētku tradīcijas dokumentēšanu, pētniecību un informācijas pieejamību plašai sabiedrībai, popularizējot Dziesmu un deju svētku tradīciju kā nacionālu vērtību. Tāpat iecerēts turpināt sadarbību starp Baltijas un Ziemeļu valstīm, īstenojot kopīgus mērķus un uzdevumus Dziesmu un deju svētku tradīcijas saglabāšanā, attīstīšanā un popularizēšanā.

 

Koķe: jāvērtē vismaz 150 skolu slēgšana

Vita Dreijere, Andris Saulītis,  Diena  04/15/08    Izglītības un zinātnes ministrijai būs jāskubina pašvaldības izvērtēt skolu slēgšanu, prasot pierādīt, vai tās spēj kvalitatīvi sagatavot absolventus. Valdība apstiprinājusi Izglītības un ministrijas zinātnes (IZM) sagatavoto starpziņojumu par izglītības iestāžu tīkla attīstību, kurā izteikta vēlme palielināt minimālo nepieciešamo skolēnu skaitu. Dienas aprēķini liecina, ka atbilstoši iecerētajam, nāktos slēgt vismaz 150 skolu. Tomēr ministrija mierina, ka slēgšana nebūs obligāta, bet gan tikai izvērtējama.

IZM un Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas (RAPLM) izveidotā darba grupa izstrādājusi priekšlikumus izglītības iestāžu tīkla attīstībai, iesakot palielināt minimālo skolēnu skaitu pamatskolās no 81 līdz 100, bet vidusskolās vairāk nekā uz pusi - no 104 līdz 160.

Otrdien valdības sēdē izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe (ZZS) apstiprināja, ka Latvijā jaunajam standartam šobrīd neatbilstu vismaz 150 skolu. Tomēr kvalitāte nav skolās tik slikta, “lai uzreiz roka celtos tās likvidēt”. Ministre jau iepriekš ir norādījusi, ka samazināšana vispirms skars vidusskolas, pēc tam pievērsīsies pamatskolām, taču skolas, kuras spēs piedāvāt apmācību līdz 7. klasei, slēgs izņēmuma gadījumos.

Arī IZM amatpersonas no vienas puses piekrīt, ka šādu skolu skaits ir apjomīgs, it sevišķi pamatskolu līmenī. Taču ministrija aicina neizdarīt pāragrus secinājumus. Kā uzsver IZM Investīciju departamenta direktore Inga Štāle, veicot administratīvi teritoriālo reformu, jāizveido dzīvotspējīgs skolu tīkls, bet šobrīd nekādā gadījumā nav pamata bažām par atsevišķu skolu slēgšanu. Finansējuma modelis nauda seko bērnam, ko paralēli plāno ieviest, paredz, ka nauda seko bērnam līdzi uz novadu, un tikai novada kompetencē būs lemt par savā teritorijā esošā skolu tīkla attīstību. “Ja novadā ir vairākas skolas ar dažādu skolēnu skaitu, tās var ļoti veiksmīgi darboties un attīstīties uz esošā finansējuma bāzes,” teic I.Štāle.

Tomēr valdības sēdē premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) norādīja, ka pašvaldībām ar rosināšanu vien nepietiks, un nepieciešama ir ministrijas aktīvāka rīcība skolu slēgšanas jautājumos. Lai pašvaldība varētu saglabāt skolu, tai vispirms būs jāpierāda, ka tā spēj piedāvāt kvalitatīvu un konkurētspējīgu izglītību, noteica valdības vadītājs.

Iepriekš jau ziņots, ka Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas (LIVA) prezidente Laima Grebska kritiski vērtē valdības ieceri. “Tālā nākotnē, kad tiks sakārtoti primārie sociālie jautājumi, mēs varētu iet uz skolēnu skaita palielināšanu, taču šobrīd, uz to ejot, mēs ieejam nākamajā grāvī.” 160 skolēnu ir ļoti liels skaitlis, tā uzskata LIVA vadītāja.

 

Triju Zvaigžņu ordeņus iegūs arī Kaupers, Grauba un Prokopčuka

LETA   04/18/08    Ordeņu kapituls vairākām personām ir nolēmis piešķirt Triju Zvaigžņu ordeņus, tostarp pie šā apbalvojuma tiks "Prāta vētras" solists Renārs Kaupers, "Rīgas sargu" līdzautors Aigars Grauba un skrējēja Jeļena Prokopčuka.

Kā informēja Prezidenta preses dienestā, par nopelniem Latvijas valsts labā IV šķiras Triju Zvaigžņu ordenis piešķirts izdevniecības "Žurnāls Santa" galvenajai redaktorei Santai Ančai, "Daugavas vanagu" Centrālās valdes priekšsēdētājam Jurim Danielam Augustam, Patentu valdes direktoram Zigrīdam Aumeisteram, gleznotājai Birutai Baumanei, Rīgas Austrumu slimnīcas valdes priekšsēdētājam un Rīgas Stradiņa universitātes endokrīnās ķirurģijas profesoram Viesturam Bokam.

IV šķiras Triju Zvaigžņu ordenis piešķirts arī mugurkaula ķirurgam Bencionam Cerļukam, Amerikas latviešu apvienības priekšsēdētājam Mārtiņam Dūmam, Muzeju valsts pārvaldes priekšniekam Jānim Garjānam, kinofilmu producentam, scenāriju autoram un komponistam Graubam, Dailes teātra galvenajam režisoram un teātra mākslinieciskajam vadītājam Mihailam Gruzdovam, Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības katedras profesoram Edvardam Grūbem un arhitektam Modrim Ģelzim.

Ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni apbalvots arī Rīgas Ebreju reliģiskās draudzes padomes priekšsēdētājs, Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes priekšsēdētāja vietnieks Davids Kagans, grupas "Prāta vētra" solists Kaupers, ārsts ginekologs, "EGV klīnika" vadītājs Voldemārs Lejiņš, Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētāja palīgs, bijušais Augstākās tiesas senators Roberts Guntis Namatēvs, AS "UPB holdings" prezidents Uldis Pīlēns, "Daugavas vanagu" ASV zemes valdes priekšnieks Zigurds Visvaldis Rīders, jurists un Latvijas Bankas prezidenta padomnieks Roberts Rūsis un rakstnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis Zigmunds Skujiņš.

Par nopelniem Latvijas valsts labā V šķiras Triju Zvaigžņu ordenis piešķirts agronomam un Gulbenes rajona Lizuma pagasta zemnieku saimniecības "Dimdiņi" īpašniekam un vadītājam Normundam Audzišam, bijušajam Bauskas milicijas darbiniekam Gundaram Bergam, garo distanču un maratona skrējējai Jeļenai Čelnovai-Prokopčukai, bijušajam Bauskas milicijas darbiniekam Mārim Kļaviņam, bijušajam Bauskas milicijas darbiniekam Agrim Kociņam un Futbola federācijas ekspertam, sporta žurnālistikas veterānam, starptautiskās kategorijas tiesnesim futbolā Miķelim Lenertam Rubenim.

V šķiras Triju Zvaigžņu ordenis piešķirts arī bijušajam Bauskas milicijas darbiniekam Valērijam Markunam, Rīgas Stradiņa universitātes Mutes, sejas un žokļu ķirurģijas katedras vadītājam, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklim medicīnā Andrejam Skaģeram, Gulbenes pilsētas domes priekšsēdētājam, Vidzemes plānošanas reģionālās attīstības padomes priekšsēdētājam Nikolajam Stepanovam un bijušajam Bauskas milicijas darbiniekam Didzim Traumanim.

 

No nākamā gada daudzi studēt vairs nevarēs atļauties

LNT  04/18/08   Augstākā izglītība ar katru gadu kļūst arvien dārgāka. Nākamajā mācību gadā daudzās programmās studiju maksa pieaugs pat par vairākiem simtiem latu. Topošajiem studentiem makā tas iecirtīs krietnu robu, un daudziem būs jāpārdomā, vai tiešām studēt izvēlētajā jomā. Kādas ir iespējas regulēt cenas un vai studenti spēs maksāt?

Augstskolas paaugstina studiju maksu, turklāt strauji, un daudziem topošajiem studentiem jādomā, ko studēt un vai to var atļauties.

Gita Rēvele, IZM Augstākās izglītības departamenta direktore: „Šobrīd likums diemžēl neatļauj tieši iejaukties. Ko mēs darām? Mēs aprēķinām studiju vietas bāzes izmaksas, tās ir tikai budžeta vietām. Mēs finansējam budžeta vietas, jo likums saka, ka pārējām vietām pati augstskola var noteikt studiju maksu.”

Topošajiem studentiem šobrīd situācija ir neapskaužama, jo ir ļoti grūti prognozēt, cik liels būs studiju maksas pieaugums.

Uldis Luckāns, Latvijas Studentu apvienības prezidents: „Šobrīd mēs konsultējamies ar juristiem par jautājumu, kā juridiski varētu notikt mehānisms, lai šīs studiju maksas varētu ierobežot. Un tad ir jautājums, vai grozīt tikai atsevišķus Ministru kabineta noteikumus, vai mēģināt aicināt izveidot atsevišķu regulatoru.”

Lai samaksātu par studijām, daudzi studenti spiesti ņemt kredītus. Šobrīd kredītu paņēmuši aptuveni 49 tūkstoši studentu, un jau tagad daudziem kredīta atmaksa sagādā grūtības.

Jānis Ķirsons, Studiju fonda vadītājs: „Protams, ja aizņemas lielākas summas, tad risks pieaug, jo to atdot arī vajadzēs, maksāt ik mēnesi lielākas summas. Un ne visos gadījumos ienākumi būs pietiekami.”

Pēc Studiju fonda datiem, šobrīd kredītu nemaksātāju ir vairāk nekā divi tūkstoši. Situāciju saasina arī tas, ka šobrīd tiek apšaubīta mācību kvalitāte, ko par tik lielām naudām var iegūt mūsu augstskolās.

Tieši tāpēc nevar arī izslēgt iespēju, ka nākotnē studenti varētu protestēt.

Jānis Ķirsons: "Tas varētu noteikti nākotnē būt - pikets. Bet es nedomāju, ka tikai saistībā ar studiju maksu."

Šobrīd nav iespējams vispārināt skaitļus par visām augstskolām un to iecerēm paaugstināt studiju maksu, taču vidējie aprēķini liecina, ka studentam būs jāšķiras no aptuveni no 1500 latiem. Tiek lēsts, ka sadārdzinājums būs vidēji par 20 procentiem. Tikmēr Izglītības ministrija bezspēcībā noplāta rokas. Vai augstās maksas dēļ sagaidīsim studentu protestus, rādīs laiks.

 

 

 

Vidē...

 

 

 

Laikraksts: naftas piesārņojums Zemgalē izplatījies tūkstoš kvadrātmetru platībā

LETA  04/12/08    Naftas produktu piesārņojums Zemgalē izplatījies tūkstoš kvadrātmetru platībā Ceraukstes upes palienā. To sestdien, atsaucoties uz Jelgavas reģionālās vides pārvaldes vecāko inspektoru Valēriju Gabrānu, ziņo laikraksts "Diena".

Naftas produktu savākšanu apgrūtina palu laiks, tādēļ palienā nav iespējams iebraukt tehnikai un visi savākšanas darbi tiek veikti "ar rokām", stāstīja Gabrāns.

Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) priekšnieks Ainārs Pencis laikrakstam norādījis, ka ugunsdzēsēji piesārņojuma savākšanā varētu iesaistīties sestdien. "Neviens mūsu palīdzību vēl nav lūdzis, taču informācija par šo gadījumu mums ir, tāpēc paši veicam izlūkošanu," saka Pencis.

Ugunsdzēsēji sagatavojuši bonas un veikuši citus sagatavošanās darbus. Taču reāli glābēji uz notikuma vietu došoties pēc tam, kad tiks paziņots par piesārņojuma apmēriem. Uzņēmums "LatRosTrans", pie kura naftas vada notikusi nelikumīgā pieslēgšanās, plāno sestdien apsekot vietu un ziņot par piesārņojuma apmēriem.

"Tad arī zināsim, vai un kurp doties," saka Pencis. Viņš arī norāda, ka uz vieta strādājošie "Venteko" darbinieki ziņojuši, ka Ceraukstes upītes palienā naftas noplūde, iespējams, notikusi jau pirms nedēļas. Kad lietus to pārpludinājis, piesārņojums nokļuvis upē.

Kā ziņots, no nelegāla pieslēguma naftas produktu vadam, noplūdusi dīzeļdegviela. Tā iekļuvusi Ceraukstes upītē, no tās piesārņojums iekļuvis Mūsā un Lielupē, iepriekš informēja Gabrāns.

Piesārņojuma sākšanās vietā strādā SIA "Venteko" darbinieki - noplūdes vieta ir lokalizēta.

Pašlaik tiekot veikta papildus izpēte, vai naftas produktu noplūdei nav vēl kādi avoti, jo piesārņojuma mērogi esot tādi, kas rada bažas par vairākām noplūdes vietām, kas varētu vēl nebūt atrastas. Piesārņojums upes sektorā pirms Bauskas vairāku stundu laikā neesot mazinājies un sedz faktiski visu upi, stāstīja Gabrāns.

 

Atbildīgie dienesti: naftas produktu piesārņojuma draudi Lielupei pagaidām nepastāv

LETA  04/12/08    Pagaidām nepastāv draudi, ka Bauskas rajonā no nelegāla pieslēguma naftas produktu vadam noplūdusī dīzeļdegviela varētu turpināt ieplūst Lielupē, tādējādi radot piesārņojumu, to atzina gan Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD), gan Nacionālo bruņoto spēku (NBS) pārstāvji.

Kā sestdien, atsaucoties uz Jelgavas reģionālās vides pārvaldes vecāko inspektoru Valēriju Gabrānu, ziņo laikraksts "Diena", naftas produktu piesārņojums Zemgalē izplatījies tūkstoš kvadrātmetru platībā Ceraukstes upes palienā.

VUGD priekšnieka palīdze Inga Vetere pastāstīja, ka piektdien VUGD priekšnieks Ainārs Pencis pieņēmis lēmumu lūgt NBS palīdzību situācijas apsekošanā un nepieciešamības gadījumā - piesārņojuma ierobežošanā un likvidēšanā tieši Lielupē.

NBS Krasta apsardzes dienesta preses sekretāre Liene Ulbina apliecināja, ka piektdien īsi pirms plkst.21 saņemts lūgums pēc palīdzības no VUGD un nekavējoties tika mobilizēti visi resursi, lai notikuma vietā ierastos speciālisti no Rīgas, Ventspils un Liepājas. Tā kā piektdien jau bija iestājusies tumsa, nekādus apdraudētās vietas apsekošanas darbus nevarēja veikt, bet sestdien ap plkst.7 dažādi speciālisti ar NBS helikopteru no gaisa apsekoja minēto teritopriju.

Tika pieņemts lēmums, ka piesārņojuma draudi Lielupei nepastāv, un NBS speciālistu palīdzība vairs nebija nepieciešama. Ulbina gan norādīja, ka NBS bija gatavs iesaistīties naftas produktu savākšanas operācijā, viņi bija nodrošinājuišies gan ar bonām, gan dažādu smago tehniku.

Vetere informēja, ka piesārņojums joprojām ir Ceraukstes upē un Mūsā, taču to likvidēšanu uzņēmusies SIA "Venteko" darbinieki.

Pēc VUGD rīcībā esošās informācijas, piesārņojums radies jau pirms vairākām dienām, iespējams, tā izplatību veicinājis ilgstošais lietus. Tiek pieļauts, ka piesārņojums ir iesūcies arī blakus esošajā purvā. Atbildīgo dienestu pārstāvji arī pieļauj, ka netālu varētu atrasties kāda cita nelegāla pieslēguma vieta naftas vadam, tādēļ uzņēmuma "LatRosTrans" rūpīgi pārbauda apkārtni.

Gabrāns apliecināja, ka piesārņojuma avots ir likvidēts, bet piesārņotās vietas lokalizētas un ierobežotas. Videi nodarītais kaitējums neesot ļoti būtisks. Bažīgus vides speciālistus vien darot apstāklis, ka, turpinoties stipriem nokrišņiem, varētu pārplūst piesārņojuma vieta, kas atrodas Ceraukstes upes palienā.

Kā sestdien Latvijas Radio teica Jelgavas reģionālās vides pārvaldes direktors Hardijs Verbelis, pašlaik tiek lēsts, ka vidē varētubūt noplūduši aptuveni 3 kubikmetri naftas produktu. Savākti ir aptuveni 1,4 kubikmetri. Ceraukstes upē uzstādītas norobežojošās bonas, kas novērš iespēju piesārņojumam ieplūst Mūsā un tālāk nokļūt Lielupē.

Sākotnēji izplūdusī dīzeļdegviela upes līkumos ir saķērusies niedrēs un piekrastes zālēs, kas ir labs absorbents. Vides speciālisti lēš, ka dabai nav nodarīts būtisks kaitējums.

Kā "Dienai" norādījis Gabrāns, naftas produktu savākšanu apgrūtina palu laiks, tādēļ palienā nav iespējams iebraukt tehnikai un visi savākšanas darbi tiek veikti "ar rokām".

Kā ziņots, no nelegāla pieslēguma naftas produktu vadam, noplūdusi dīzeļdegviela. Tā iekļuvusi Ceraukstes upītē, no tās piesārņojums iekļuvis Mūsā un Lielupē, iepriekš informēja Gabrāns.

Piesārņojuma sākšanās vietā strādā SIA "Venteko" darbinieki - noplūdes vieta ir lokalizēta.

 

 

Pārsvarā
laiks ir pavasarīgi

silts un saulains.Vienīgi

vakar gandrīz visā Latvijā

bija lietus ar pērkona negaisu

un zibeni. Bet šodien jau pama-

nīju, ka kokiem izplaukušas ma-

zas lapiņas . . . Un tūlīt ziedēs

saulaini dzeltenās narcises un

raibi raibās tulpes. Dienā

gaisa temperatūra ir

ap +14oC.

 

Anda Jansone, trešdien, 16. aprīlī