Gribīgo koalīcijā, Eiropā un citur pasaulē...

 

 

Viedoklis: Krievus – bedrē

Viktors Avotiņš,  NRA  05/03/08    Beidzot pār Latvijas valdīšanu nākusi apskaidrība, kur likt krievus.

Turklāt tā ir dubultapskaidrība, jo vienlaikus atrasts, ar ko aizbērt demogrāfisko bedri. Nu, protams, – ar krieviem. Tādā garā pēc ilgas minstināšanās un tūļāšanās daudzi dabūs redzēt to, pēc kā ilgojušies, – ij bedre ciet, ij krievi bedrē. Vismaz valsts augstskoliņas varēs droši staigāt gar bedres malu.

Protams, runa ir par valdības komitejas akceptēto likumprojektu, kurš paredz reglamentēt mācību valodu arī privātās augstskolās. Protams, šā likumprojekta gaita radīs politisku un juridisku (Satversmes tiesa, ES tiesas) pacilātību. Lai gan projekta idejiskā sākotne, manuprāt, nav meklējama politikā. Tā meklējama komercijā, cerībās, ka, izmantojot sociālpolitiskos, tostarp etniskos, noskaņojumus, izdosies lobēt situāciju tā, ka brīvs izglītības tirgus tiek kropļots par labu atsevišķiem tā spēlētājiem. Cerībā – vienus dabūt no tirgus laukā vai vismaz piespiest samazināt studentu skaitu, kurus tad pievāktu lobētāji. Cīņā par demogrāfiskās bedres pārvarēšanu uzvarēs nevis labākais un starptautiski atzītākais, bet varai tuvākais. Nekāda apstākļu noteikta dabiska atlase nenotiks, jo vara paliks glābšanas spilvenu apakšā sev mīļākiem bļodlaižām.

Principā augstskolā studentam jau būtu jāprot mācīties nevis vienā, bet divās, trijās vai vēl vairākās valodās. Stulba tā augstskola, kura liks valodas barjeras priekšā kvalificētam intelektam vai studentu gribai komunicēt ar šo intelektu. Bet mūsdienās mācību valodu ierobežošana, manuprāt, vispār padara augstskolas, tostarp valsts augstskolas, nekonkurētspējīgākas un to doto izglītību citviet nekonvertējamāku. Jautājums par to – mācīt vai nemācīt Latvijas privātajās augstskolās krievu valodā –, manuprāt, nav ne etnisko attiecību, ne valodas politikas jautājums. Tas, pirmkārt, ir jautājums par to, cik lielā mērā un kādā virzienā Latvija vēlas, lai te gūtā izglītība būtu eksportprece.

Šajā aspektā jājautā – kas valdības komitejai galvā? Pareizāk – cik bieži valstī mainās stratēģiskais kurss? Pērnā gada decembrī Edvīns Karnītis, komentējot Nacionālās attīstības plānu, rakstīja: "Latvijai beidzot jātaisa vaļā augstākā izglītība starptautiskajā līmenī, jāpiedāvā te izglītoties angļu un krievu valodā. Pēc tam mēs varētu sākt izvēlēties, kuri cilvēki mums der un kuri paliek, un kurās profesijās. Jārīkojas ātri, jo demogrāfiskā bedre ir klāt – nākamgad vidusskolu beidzēju būs par tūkstošiem mazāk nekā šogad." (Diena, 10.12.2007.) Karnīša kungam un NAP rūp, lai te būtu iespējami labāka atlase kvalificētam darba tirgum. Kas rūp likumprojekta autoriem, MK komitejai? Politiski paregulēt tirgu? Nodrošinot dažām augstskolām ķepurošanos modernā krējumā, bet vārīšanos siltā provinciālā ūdentiņā. Kāpēc gan necensties gaidāmo demogrāfisko bedri, cik tik iespējams, aizpildīt nevis ar vāji argumentētām spekulācijām, bet ar maksimālu ārvalstu studentu piesaisti. Kā IZM, valsts augstskolām pietrūkst? Gribas? Smadzeņu? Kvalifikācijas? Vai arī no IZM un valdības komitejas rīcības jāsaprot, ka ne ministrija, ne komiteja savās galvās joprojām nespēj sasaistīt augstāko izglītību ar reālo darba tirgu un tā perspektīvu?

Treškārt (otrkārt jau pateica Karnīša kungs: iespējami plašs – arī mācību valodu ziņā – augstākās izglītības iespēju spektrs, kā viens no variantiem reāli nodrošināt Latvijā kvalificētu darba tirgu), tas ir jautājums par to, cik lielā mērā un no kurienes Latvija vēlas dabūt importētu izglītību. Iznāk, ka Latvija to visvairāk vēlas dabūt tieši no Krievijas. Skaidrs, ka minētais likumprojekts tiks uztverts politiski. Sagaidāms, ka Krievija dabūs vairāk studentu no Latvijas nekā līdz šim. Bet, tā kā vismaz daļa no viņiem uzskatīs, ka savā zemē par savu naudu privātā augstskolā viņiem liegts izglītoties tādā pamatvalodā, kādā viņi vēlas, proti – ka viņu izvēle ir spiesta lieta, tad viņi, dabiski, būs uzņēmīgāki pret tiem vēstījumiem un attieksmēm, ko tiem vēlēsies nodot Krievija. Kas ir labāk, masa studentu no Krievijas šeit vai masa Latvijas jauniešu Krievijā? Manuprāt, valstij prestižāk izglītību eksportēt nekā importēt.

Ceturtkārt, kuram tad nu gribējās dabūt no koalīcijas lojalitātes un padevības medāli, ka tas bez visa cita sastūmis projektā lietas, kuras skaidri norāda, ka problēma nav izglītība, problēma ir krievi. Projektam ir izteikti etniska adresācija, jo vienīgā privātās augstskolās izslēdzamā mācību valoda tajā ir krievu valoda. Pārējām atrasta eleganta pieļāvuma formula – ES oficiālās valodas. Kāpēc, ja skatīties reālo valodu kontekstu? Manuprāt, tā nav izglītības, tā jau ir cilvēku regulēšana.

 

Viedoklis: Neatkarību panācām, bet tad kaut kas nogāja greizi

Agnese Margēviča,  NRA  05/05/08    "Tas, ko mēs toreiz darījām, bija no visas sirds. Ir ļoti liela laime, ka 4. maijā notika tas, kas notika, un ir jāsvin lieli svētki. Cita lieta, ka Latvijas cilvēki taustījās un neprata izvēlēties īstos ceļus, bet tādi jau mēs toreiz bijām, mums nebija nekādas pieredzes, mēs tikai sapņojām," tagad, 18 gadu pēc vēsturiskā 1990. gada 4. maija balsojuma par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, saka bijusī Augstākās padomes deputāte Ruta Marjaša. Viņa bija viena no tiem 138, kas nobalsoja "par". Todien, siltā maija dienā, "par" nobalsojušos līdzi skaitīja visa Latvija, vieni pie radio, citi pie Saeimas nama. Lai Neatkarības deklarāciju pieņemtu, tā bija jāatbalsta vismaz 132 no 201 deputāta.

Starp tiem kopumā 63 AP deputātiem, kas savu noraidošo attieksmi pret Neatkarības deklarāciju pauda atturoties vai balsojumā nepiedaloties, bija arī šobrīd 9. Saeimas deputāts Aleksejs Vidavskis (Saskaņas centrs). 1990. gadā A. Vidavskis AP bija ievēlēts no Daugavpils vēlēšanu apgabala kā Līdztiesības un Komunistiskās partijas loceklis. Tieši ar savu vēlētāju gribu viņš tagad skaidro savu toreizējo izvēli – viņi bijuši par Latvijas ciešām saitēm ar PSRS. "Cilvēki man ticēja, mani ievēlēja, un es izdarīju tā, kā viņi gribēja," saka A. Vidavskis. Viņš neslēpj aizvainojumu par Neatkarīgās jautājumu, vai viņš jutīsies ērti 4. maija svinīgajā sēdē Saeimā: "Kā jūs man tā varat prasīt? Tā ir mana valsts, mana dzimtene, un es esmu [Saeimas] deputāts!"

Tagad vieni par neatkarību balsojušie AP deputāti uzskata, ka galvenais – vasts neatkarība – ir sasniegts un 18 gadu ilgais ceļš pārsvarā tomēr bijis augšup, citi atzīst, ka ir alojušies un, kavējoties romantizētos priekšstatos par pirmskara Latviju, īsti neapzinājās, kā valstij attīstīties.

"Savā būtībā lielais mērķis ir sasniegts – Latvija ir atjaunojusi savu neatkarību, okupācijas režīms ir likvidēts, valsts ir iesaistījusies Eiropas un pasaules organizācijās. Tas pārējais jau ir nianses," uzskata Andrejs Krastiņš (kādreiz LNNK, tagad TP). Viņš ne tikai bija viens no "par" balsojušajiem AP deputātiem, bet, būdams jurists, arī viens no Neatkarības deklarācijas tēviem. Savukārt Juris Aizezers, kurš AP kā tautfrontietis tika ievēlēts no Grobiņas, bet tagad ir uzņēmējs, spriež, ka nākamais mērķis aiz ES un NATO ir valsts iedzīvotāju labklājība, bet ar šā mērķa īstenošanu pēc neatkarības atjaunošanas nav sekmējies. "Vara ir pieļāvusi amorālu rīcību, ka daudziem veciem cilvēkiem šodien nav ko ēst," uzskata par neatkarību balsojušais AP deputāts. To, ka, viņaprāt, valstī viss nenotiek, kā savulaik iecerēts, J. Aizezers parādīja 2002. gada februārī, piedaloties partijas Jaunais laiks dibināšanas kongresā. Tagad viņš to skaidro vienīgi ar personisku cieņu pret Einaru Repši, jo partijā darbību nav turpinājis.

Jaunas partijas – Pilsoniskā savienība – dibināšanā Limbažos pirms nedēļas piedalījās cita bijusī AP deputāte Emerita Buķele, kura savu lēmumu 66 gadu vecumā teikt vārdu politikā skaidro ar apziņu, ka pirms 18 gadiem pasludinātie ideāli nav īstenoti dzīvē. Neatkarība, lai arī galvenais, bijis tikai viens no šiem ideāliem, bet labklājība un patiesa demokrātija nav sasniegta, spriež E. Buķele. "Neatkarība, protams, bija virsmērķis, bet tas bija tikai ceļš, pa kuru iet tālāk," saka tagad jau sirmā kundze. Jā, sauklis "Kaut pastalās, bet brīvi!" toreiz ticis nopietni domāts, bet "cik ilgi tajās pastaliņās staigāsim?". "Toreiz mērķi bija emocionāli, ideoloģiski, nevis sociālekonomiski," savukārt atgādina A. Krastiņš.

"Valsts attīstībai vajadzēja noritēt nedaudz savādāk, vajadzēja saglabāt Latvijas rūpniecību, to restrukturējot, jo labklājība iespējama tikai tad, ja ir ekonomiskais potenciāls. Ja šodien iekšzemes kopproduktu aprēķina pēc mazumtirdzniecības apgrozījuma, tā ir fikcija," tagad spriež J. Aizezers. Kurā brīdī valsts attīstībā kaut kas nogājis greizi? Kad pie varas nonākuši cilvēki, "kuri paši nekad mūžā neko nebija radījuši, nebija strādājuši ražošanā, tāpēc domāja, ka nauda rodas valsts budžetā". Tagad, caur pēdējos 18 gados piedzīvoto raugoties, R. Marjaša spriež, ka jau toreiz AP deputātu rindās atradušies tādi, kas "bija psiholoģiski gatavi pārmaiņas izmantot savā labā", piemēram, likumos par privatizāciju un denacionalizāciju iestrādājot sev vēlamas normas. "Mums visiem ir jāuzņemas daļas atbildības," savukārt bilst J. Aizezers.

Privatizācijas procesiem, viņaprāt, bija jānotiek citādi, privatizācijas gaitā piesaistot stratēģiskos investorus, "nevis privatizēt, visu nograujot". "Tad Jelgavas RAF tagad ražotu Ford vai Toyota automašīnas, nevis rūpnīcu teritorijās būtu Maxima un Rimi, kā šodien," rūgti saka J. Aizezers.

R. Marjaša kā vienu no lielākajām kļūdām piesauc veidu, kā tika risināta dzīvojamo namu denacionalizācija. Ironiskā kārtā toreiz jautājumi un iebildes radušies tikai interfrontes deputātiem. "Interfrontieši mūs brīdināja, bet mēs jau viņus, atklāti sakot, neņēmām galvā, jo tie bija neatkarības pretinieki, mēs bijām ienaidnieki," tagad atzīst R. Marjaša. Bet tautfrontiešiem toreiz šķitis, ka tas ir liels ļaunums, ja namīpašumi nepieder nevienam un ir tik sliktā stāvoklī un arī likumā iestrādātie septiņi gadi, kuru laikā uz īrniekiem attiecās vecās tiesības, licies milzīgs laika posms, kurā labklājība būs lēkusi kūleņiem uz priekšu.

"Man, kam bija 14 gadi, kad Latvija zaudēja neatkarību, atmiņā bija romantisks priekšstats un atmiņas par skaistajiem, koptajiem namiem, labi smaržojošajām trepju telpām un tīrajiem parādes durvju rokturiem. Bija ilūzija, ka nāks saimnieks un būs tā, kā bijis. Ņemiet vērā, ka lielais vairākums no mums nebija bijis "jaunajās", pēckara ārzemēs, nezināja, kā pasaule attīstās," savu un daudzu citu kādreizējo AP deputātu alošanos attiecībā uz ekonomiskajiem procesiem tagad skaidro R. Marjaša. Savukārt A. Krastiņš uzsver, ka tie, kas uz aizgājušo laiku raugās objektīvi, nevar noliegt: dzīves līmenis ir pieaudzis, lai gan "visiem labi vienmēr nevar būt".

 

Ko Latvijā redzēja Vollebeks

Ināra Mūrniece, Latvijas Avīze  05/05/08    "Vai pēc šīs intervijas publicēšanas mani Latvijā vēl ielaidīs? Vai es te nebūšu persona non grata?" pēc intervijas "Latvijas Avīzei" ar smaidu vaicāja EDSO augstais komisārs mazākumtautību jautājumos Knuts Vollebeks. Trīs dienu vizīti Latvijā viņš sāka ar aicinājumu nepilsoņiem piešķirt pašvaldību vēlēšanu tiesības. EDSO augsto komisāru vizītes Latvijā neiztrūkstoši iezīmē tikšanās ar Krievijas vēstnieku, un šo tradīciju turpināja arī K. Vollebeks.

K. Vollebeks: – Protams, šis nav mans pirmais brauciens uz Latviju. Tomēr tā ir mana pirmā vizīte Latvijā EDSO augstā komisāra nacionālo minoritāšu amatā. Šo amatu es sāku pildīt 2007. gada augustā.

– Kāds jums kopumā radies iespaids par mazākumtautību situāciju Latvijā?

– Es domāju, Latvija neatkarības laikā ir sasniegusi daudz. Tiesa, valdība gan atzina, ka vēl daži darbi ir jāizdara. Latvijā vēl joprojām ir liels nepilsoņu skaits, un šķiet, naturalizācijas process ir palēninājies. Esmu sapratis, valdība un vairākas Latvijas iestādes par šo jautājumu risināšanu domā, un EDSO te labprāt arī palīdzētu.

No otras puses, jāatzīst, ka daudzas problēmas, ar kurām Latvijā saskaras mazākumtautību pārstāvji, ir tādas pašas kā citiem valsts iedzīvotājiem. Ceru, ka valdība tās risinās vispārējā veidā – vienlaikus risinot arī mazākumtautību problēmas.

– Teicāt, ka Latvijā ir liels nepilsoņu skaits. Kā, jūsuprāt, šie nepilsoņi Latvijā radās?

– Gan es, gan mani priekšteči augstā komisāra amatā strādājuši un joprojām strādā ar Latvijas valdību, šajā darbā ņemot vērā Latvijas vēsturi, padomju laika situāciju un arī Latvijas sasniegumus, kas veikti pēc padomju laika. Bet būtiski ir atcerēties, ka daudzi iedzīvotāji, kuriem latviešu valoda nav dzimtā un kuri nav latvieši, uz Latviju nebrauca pēc brīvas gribas. Arī citās bijušajās padomju republikās esmu pārliecinājies par to, ka padomju laikā pastāvēja ļoti skarba imigrācijas politika, valsts cilvēkus spieda pārcelties uz dzīvi citur. Tieši tā, bez šaubām, Latvijā nonākusi noteikta daļa krieviski runājošo iedzīvotāju.

Runājot par nepilsoņu iesaistīšanu sabiedrībā, ir būtiski, lai valsts viņus uzrunātu nevis kā grupu, kā veselumu, bet drīzāk individuāli, proti – kā indivīdus, kuriem ir noteiktas tiesības. Tāpēc mani iepriecina valdības solījumi, kas liecina, ka valdība par šo situāciju domā, ka valdība grib noskaidrot, kāpēc Latvijā joprojām ir tik ievērojams skaits nepilsoņu.

– Tagad preses konferencē jūs runājāt par "padomju varu Latvijā". Vai runāsiet arī par Latvijas okupāciju?

– Jā, kā norvēģim man nav grūti izteikt vārdu "okupācija". Nekādu grūtību! Tomēr daudz svarīgāk ir raudzīties nākotnē, nevis pagātnē. Vēsture kā pamatvērtība ir svarīga mums visiem, bet Latvija šodien ir kļuvusi par Eiropā integrētu valsti, par ES un NATO dalībvalsti. Tāpēc vēsturei šodien nevajadzētu būt tik būtiskai. Dažkārt gremdēšanās vēsturē valsts attīstību bremzē, nevis veicina. Manuprāt, Latvijai tagad ir ļoti svarīgi raudzīties nākotnē un domāt, kā sasniegt lielāku materiālo labklājību, nodrošināt, lai konflikti, kādi varētu izcelties sabiedrībā, tiktu novērsti, lai valstī valdītu stabilitāte. Viens no veidiem, kā to panākt, ir sabiedrības integrācija, un tās mērķis ir, lai visi iedzīvotāji, kas veido valsts sabiedrību, sabiedriskajā dzīvē piedalītos ar līdzīgām tiesībām, lai viņi Latvijā justos kā mājās.

– Nevaru jums pilnībā piekrist, un, domāju, mūsu lasītāji, jo sevišķi tie, kas paši dzīvojuši okupācijas laikā, arī nepiekritīs. Mums Latvijas okupācijas fakts ir jāpatur prātā un, izejot no tā, jādomā par valsts nākotni. Norvēģijai vēsturiski ir laimējies.

– Es teiktu, ka Baltijas valstīm Eiropā ir daudz draugu, arī Norvēģijā. Arī padomju laikā tām pasaulē juta līdzi. Es labi saprotu, ka Latvijai neatkarības laiks ir bijis īss… Norvēģijai bijis labāks liktenis – bija tikai pieci okupācijas gadi, un no savas valsts vēstures es zinu, ka tā mums bijusi ļoti dramatiska pieredze un pat 60 gadus pēc okupācijas cilvēkiem ir grūti runāt par tālaika notikumiem. Runājot par okupāciju, negribu samazināt ne psiholoģiskās, ne politiskās problēmas, kas ar to saistītas, tomēr domāju, ka politiķiem būtiskāk ir cilvēkiem stāstīt par iespējām, kas Latvijas valstij paveras, vairāk raudzīties nākotnē, nevis pagātnē. Nesaku, ka vēsture būtu jāaizmirst, bet, domāju, ka pārāk liela koncentrēšanās uz atsevišķiem vēstures notikumiem var kavēt valsts virzību uz priekšu: ja cilvēki ir tik ļoti nodarbināti ar pagātni, tad nevar izmantot un gūt labumu no visām iespējām, kas šodien paveras.

– Tā mūsu skatījumā ir visai bīstama pozīcija nacionālai valstij. Latvijas Pilsonības likums ir viens no liberālākajiem Eiropā, arī naturalizācijas prasības ir zemākas nekā citās Eiropas valstīs. Kāpēc, pēc jūsu domām, neraugoties uz zemajām naturalizācijas prasībām, daudzi Latvijas nepilsoņi tomēr pilsonību nevēlas iegūt?

– Vispirms, manuprāt, būtu godīgi piebilst, ka nepilsoņu skaits Latvijā ir būtiski samazinājies. Tomēr joprojām Latvijā ir aptuveni 372 000 nepilsoņu, un es novērtēju Latvijas valdības centienus domāt par šo jautājumu. Esmu sapratis, ka arī valdība sev uzdevusi to pašu jautājumu, kādu jūs uzdodat man, un, lai to noskaidrotu, tiek veikts pētījums. Mēs gaidām šā pētījuma rezultātus. Es esmu piedāvājis Latvijas valdībai kopīgi ar EDSO domāt, kā veicināt Latvijas nepilsoņu vēlmi kļūt par pilsoņiem.

– Kādā veidā?

– Ir dažādi veidi. Par tiem jālemj Latvijas valdībai. Mēs, piemēram, esam runājuši par pilsonības piešķiršanu reģistrācijas kārtībā nepilsoņiem, kas beiguši mazākumtautību vidusskolas. (Šobrīd spēkā nosacījums, ka pilsonību reģistrācijas kārtībā var iegūt tikai tad, ja beigts pilns mācību iestādes kurss. – I. M.) Otrs veids varētu būt automātiska pilsonības piešķiršana nepilsoņu ģimenēs dzimušajiem bērniem. (Šobrīd Latvijas pilsonību nepilsoņu bērniem piešķir, ja vecāki to lūdz iesniegumā. – I. M.) Manuprāt, par to Latvijā jārīko diskusija un jāskatās, kā iedzīvotāji šos ierosinājumus vērtēs.

Es Latvijā neesmu ieradies ar iepriekšpieņemtiem uzskatiem un idejām, bet gan ar atvērtu prātu. Latvijā, manuprāt, kopumā ir stabila sabiedrība, es pozitīvi novērtēju te redzēto, un to esmu teicis visiem saviem sarunu biedriem. Es te esmu drīzāk kā procesa veicinātājs, kā palīgs valstij, kura ir EDSO dalībvalsts.

– Daudzi šovinistiski noskaņoti nepilsoņi apgalvo, ka pati naturalizācijas ideja viņiem ir "nepieņemama", "riebīga", un demonstrē savu naidīgumu pret Latvijas valsti, tās simboliem, valsts valodu. Kāpēc Latvijas valstij šai sabiedrības daļai vajadzētu piešķirt tiesības vēlēt pašvaldības, tādējādi veicinot šādu pozīciju, naidīgumu pret valsti?

– Pirmkārt, es Latvijā neesmu saticis nevienu tādu cilvēku, par kādiem jūs runājat. Tāpēc nevaru runāt par sabiedrības daļu, kurai būtu tik negatīva attieksme pret Latvijas valsti.

Esmu Latvijā saticis daudzus cilvēkus, arī krieviski runājošos; mani ļoti dziļi ietekmējis Daugavpilī redzētais. Daugavpilī satiku jauniešus, kuri mani uzrunāja trijās valodās – latviešu, krievu, angļu. Tas bija ļoti iespaidīgi! Tas liecina, cik tālu Latvijas sabiedrība savā attīstībā ir tikusi, cik būtiski ir izglītības reformas rezultāti. Manuprāt, skolēnu izglītības līmenis ir ļoti labs neatkarīgi no tā, vai viņi mācās latviešu vai mazākumtautību skolās. Spriežot pēc tā, ko esmu lasījis un kas man ir stāstīts, Latvijas sabiedrības sadalījums šodien nav tik krass, arī spriedze sabiedrībā ir daudz mazāka, nekā bija pirms desmit, piecpadsmit gadiem.

– Varbūt jums būtu noderīgi iepazīties arī ar rakstiem krievu presē. Ne mazums ir tādu, kas ir visai naidīgi pret Latvijas valsti, valsts valodu, simboliem.

– Mēs ik dienu augstā komisāra birojā lasām gan krievu, gan latviešu laikrakstus, kas iznāk Latvijā!

– Tad jums kopējā aina Latvijā tomēr būtu jāredz!

– Es zinu, ka Latvijas sabiedrībā abās pusēs rit debates par integrāciju. Tas ir normāli, tā notiek visās valstīs. Tādas rit arī Norvēģijā un citās Rietumeiropas valstīs. Tas, ka par to diskutē, nav nekas īpašs. Bet ir svarīgi par to runāt tādā veidā, lai mazinātu saspīlējumu. Etnisks saspīlējums ikvienā sabiedrībā rada drošības riskus.

EDSO augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos birojs ir dibināts kā konfliktu novēršanas instruments, jo etniskā spriedze var radīt konfliktu. Pēc Otrā pasaules kara beigām bijis vairāk starpetnisku karu, kas risinājušies valsts iekšienē, nekā karu valstu starpā. Esmu par preses brīvību, tomēr medijiem būtu jāizjūt atbildība par to, ko viņi raksta. Protams, jānorāda uz grūtībām un problēmām, kādas valda sabiedrībā, bet jācenšas arī konfliktu mazināt. Mūsdienu Eiropā tas ir ārkārtīgi svarīgi.

– Vai domājat, ka pašvaldību vēlēšanu tiesību piešķiršana nepilsoņiem mazinātu spriedzi Latvijas sabiedrībā?

– Par to, vai šādas tiesības nepilsoņiem jāpiešķir, jādiskutē Latvijā. Daugavpilī es tikos ar pašvaldības pārstāvjiem, un viņi teica, ka sabiedrība tikai iegūtu, ja nepilsoņi varētu vēlēt pašvaldības. Vēlēšanu tiesībām ir tieša saikne ar piedalīšanos valsts dzīvē, un, vispārīgi runājot, tiesības vēlēt cilvēkiem liek justies atbildīgākiem. Pasaulē var pārliecināties par principu: ja cilvēks ir izslēgts no piedalīšanās sabiedriskajā dzīvē, ja tiek marginalizēts, viņš kļūst par riska grupu. Izjūtot neapmierinātību, cilvēks vieglāk sliecas pieņemt dažādas idejas, un šādas grupas var kļūt par draudu. Integrācija ir arī konfliktu novēršana sabiedrībā, un tiesībām vēlēt pašvaldību līmenī te var būt būtiska loma.

Tomēr nepilsoņi nav ārzemnieki Rietumu izpratnē; viņi nav vēlējušies nodibināt noturīgu saikni ne ar vienu no pasaules valstīm, arī ar Latviju ne. Eiropā pašvaldību vēlēšanās piedalās pamatā personas, kurām ir kādas valsts pilsonība. Kāpēc Latvijā būtu jāveido izņēmums?

K. Vollebeks: – Tas varētu būt akadēmiskas debates jautājums. No vienas puses, var apgalvot, ka citas valsts pilsonis kādā valstī var būt lielāks drauds sabiedrībai, kurā viņš piedalās vēlēšanās, nekā nepilsonis. Interesantāk būtu runāt par to, kā mēs varam integrēt cilvēkus, lai veidotu labu, stabilu sabiedrību. Zinu, ka par to Latvijā risinās politiskas diskusijas, ka ir dažādi viedokļi. Es pārstāvu viedokli, ka, ļaujot nepilsoņiem vēlēt pašvaldības, spriedze sabiedrībā mazinātos un sabiedrība kļūtu stabilāka.

– Daudzi nepilsoņi nevar iegūt pilsonību tāpēc, ka neprot valsts valodu pat naturalizācijai nepieciešamajā minimālajā līmenī. Kāpēc valstij, piešķirot tiesības šiem nepilsoņiem vēlēt, būtu jāstiprina šāda noliedzoša, negatīva attieksme pret valsts valodu?

– Tad šie cilvēki redzētu nepieciešamību valsts valodu mācīties! Ja būtu iespēja piedalīties vēlēšanās, tad viņi varētu aktīvāk interesēties par to, kas notiek attiecīgajā pašvaldībā.

Runājot par valsts valodu, ir ļoti atzinīgi jāvērtē valdības sasniegtais valsts valodas apmācību jomā. Centralizētajā latviešu valodas eksāmenā, ko kārto, vidusskolu beidzot, šķiet, ka gan latviešu, gan mazākumtautību skolu skolēni gūst līdzīgus rezultātus. Turklāt EDSO ir sākusi izmantot Latvijas pieredzi valodu apmācībā, Latvijas pieredzi pārņem citas EDSO dalībvalstis.

– Vairākos apgabalos, lielākajās Latvijas pilsētās latvieši ir etniskā minoritāte vai gandrīz vai mazākumā. Vai aizstāvēsiet arī latviešu valodu un latviešu lingvistiskās tiesības runāt un tikt saprastiem valsts valodā?

– Es vienmēr esmu izteicies par labu valsts stiprināšanai uz valsts valodas bāzes. Valsts pienākums un tiesības ir palīdzēt cilvēkiem iemācīties valsts valodu. Valdība te izdarījusi daudz, bet palikuši arī trūkumi. Tas ir saprotami, jo valsts neatkarības laiks bijis īss. Man ir pārliecība, ka Latvijā izveidotas un sekmīgi darbojas institūcijas, kas koncentrējas uz valsts valodas apmācību; valodas apmācība norit arī ar Eiropas Savienības un Norvēģijas finansiālu atbalstu.

– No Krievijas puses vairākkārt izskanējuši paziņojumi, ka krievu valodai Latvijā būtu jāpiešķir otras oficiālās valodas statuss. Tādējādi krievu valoda kļūtu arī par Eiropas Savienības oficiālo valodu. Kā vērtējat šādus Krievijas tīkojumus?

– … Latvijai ir tiesības teikt, ka latviešu valoda ir valsts valoda. Taču tai ir pienākums arī atvieglot mācības minoritāšu valodās, kā valdība to dara. Un pienākums cilvēkiem palīdzēt apgūt latviešu valodu.

– 2007. gada nogalē jūs tikāties ar Latvijas ārlietu ministru Māri Riekstiņu un teicāt, ka augstu vērtējat to, ko Latvija paveikusi etniskās integrācijas jomā. Pēc diviem mēnešiem devāties vizītē uz Krieviju. Tur ar Krievijas pārstāvjiem jūs apspriedāt etnisko situāciju Latvijā un Igaunijā un paziņojāt, ka šajās Baltijas valstīs esot "divas ar mazākumtautībām saistības problēmas" – "nepilsoņi un izglītības jautājums". Presē nonāca arī jūsu izteikumi, ka "nacionālo minoritāšu problēmas Baltijas valstīs nav atrisinātas". Turklāt to jūs apgalvojāt pirms vizītes uz Latviju un Igauniju, pirms iepazīšanās ar situāciju Baltijas valstīs! Šī iemesla dēļ jūsu izteikumi pret Baltiju tika uztverti kā apvainojoši, kā tādi, kas neraisa uzticību. Kādi argumenti Krievijā jums lika mainīt savu vērtējumu par Latviju un Igauniju?

– Nē, es nemainīju savu vērtējumu! Man žēl, ja manis teiktais Krievijā par situāciju Latvijā te tika uztverts ar aizvainojumu. Es negribēju nevienu apvainot. Latvijas valdībai nebija pārsteigums, ka Krievijas valdības pārstāvji, tiekoties ar mani, darbakārtībā izvirzīs arī nepilsoņu un krievvalodīgo jautājumu Latvijā un Igaunijā. Tas, ka par to runās, bija iepriekš zināms, jo par šo jautājumu ar EDSO augsto komisāru Krievijā runāja jau gadiem. Būtu gandrīz vai dīvaini, ja es šo jautājumu atteiktos apspriest, aizbildinoties, ka vēl neesmu bijis vizītē uz Latviju un Igauniju. Es uzklausīju Krievijas pārstāvjus un teicu, ka par šiem jautājumiem runāšu, kad braukšu vizītē uz Latviju. Tagad Latvijā es vēlreiz varu apgalvot, ka mani pārsteidz tas, cik daudz jūsu valsts ir paveikusi. Tomēr vēl joprojām ir problēmas, kas jārisina.

Es arī nedomāju, ka mani izteikumi Krievijā par Igauniju un Latviju būtu bijuši ļoti kritiski. Es nezinu nevienu valsti, kurā nebūtu mazākumtautību problēmu. Ja kāda valsts apgalvo, ka tajā nav šādu problēmu, tad tā noteikti jau ir liela problēma! Es jau jums teicu, ka esmu apmierināts ar sadarbību, kāda EDSO ir ar Latviju. Latvija daudz sasniegusi, bet vēl joprojām nav atrisināts nepilsoņu jautājums. Tas, ka Latvijā vēl līdz šim ir tik daudz nepilsoņu, man liek brīnīties, tāpat – kā esmu sapratis – šis fakts liek brīnīties arī Latvijas valdībai.

Es ceru, ka jūsu pārstāvētais laikraksts manis teikto atainos precīzi un neradīs pārpratumus. Tomēr, kā redzat, dažkārt gadās, ka visas nianses netiek precīzi iztulkotas.

– Vai jūs pēc tam izdevāt paziņojumu, precizējot savu Maskavā izteikto viedokli?

– Nē. Bet es nedomāju, ka manis teiktais Krievijā būtu bijis ļoti kritisks vērtējums…

– Teicāt, ka lielā mērā ņemsiet vērā sava amata priekšteču uzskatus. Diemžēl mēs droši nezinām, vai Ekeusa kungs par Latviju runāja savā balsī vai Krievijas balsī. Jo, kad devās uz Latviju, allaž apmeklēja Krievijas vēstniecību Latvijā.

– Es nevaru runāt Ekeusa kunga vārdā… Tomēr būtu dīvaini, ja es atmestu visu, kas paveikts augstā komisāra birojā kopš 1992. gada. Es nedomāju, ka esmu tik nevainojams, tik gudrs, ka man nevajadzētu padomus, un tāpēc manā birojā strādā padomnieki. Es arī iepazīstos ar to, ko paveikuši mana amata priekšteči un savu darbu cenšos būvēt uz viņu sasniegumu pamata. Mans viedoklis ir, ka, sadarbojoties ar Latvijas valdību, viņi ir izdarījuši daudz.

Tajā pašā laikā es uz Latviju esmu braucis ar atvērtu prātu, bez aizspriedumiem un centos ieklausīties valdības pārstāvju un manu sarunu biedru teiktajā. Varbūt jums vajadzētu rīkoties līdzīgi: neveidot savu spriedumu par mani pirms tikšanās ar mani, un vērtēt to, ko es daru. Varbūt jums vajadzētu dot man nelielu iespēju…

– Vai šīs vizītes laikā jūs apmeklējāt Krievijas vēstniecību Latvijā?

– Nē, es neapmeklēju Krievijas vēstniecību, tomēr man bija tikšanās ar Krievijas vēstnieku Latvijā.

– Par ko jūs runājāt?

– Nevaru komentēt šo sarunu. Gribu uzsvērt, ka es tiekos ar daudzu valstu vēstniekiem. Piemēram, pirmdien man bija pusdienas Norvēģijas vēstnieka rezidencē, kur tikos ar virkni vēstnieku.

Vizītes laiks kādā valstī ir visai īss, un man tās laikā ir būtiski iegūt pēc iespējas vairāk informācijas, datu, viedokļu. Tomēr tas nenozīmē, ka savu vērtējumu es viennozīmīgi balstītu uz to, ko kāds man teicis. No otras puses, nez vai būtu gudri sacīt, ka es zinu visu pats un ne ar vienu man nav jārunā. Tāpēc es runāju ar valdības pārstāvjiem, diplomātu sabiedrību, ar nevalstiskajām organizācijām, cenšoties iegūt iespējami plašāku ainu par situāciju valstīs, kurās ierodos. Bet tas nenozīmē, ka es runāju kāda vārdā! Es stingri vēlos apgalvot, ka esmu neatkarīgs, un šo principu stingri ievēroju. Es neesmu neviena rupors! Es jums to droši varu teikt.

– Kad es jums uzdevu jautājumu, kā vērtējat mazākumtautību un cilvēktiesību situāciju Krievijā, jūs runājāt par to pozitīvi, bez kritikas.

– Es teicu, ka Krievijā man bija interesantas sarunas ar varas pārstāvjiem par mazākumtautību situāciju šajā valstī. Lai gan mans mandāts neparedz vērtēt cilvēktiesību situāciju kādā valstī, es ceru, ka, runājot par mazākumtautību situāciju, es palīdzu risināt arī cilvēktiesību jautājumus.

EDSO augstajam komisāram ir konfliktu novēršanas mandāts, bet ne mandāts runāt par cilvēktiesību jautājumiem kopumā. Kad par mazākumtautību situāciju runāju Krievijā, es uz daudziem saviem ieteikumiem saņēmu pozitīvu atbildes reakciju.

– Maskavas Cilvēktiesību birojs informē, ka Krievijā 2007. gadā uz etnisku un rasistisku motīvu pamata piekauti 230 un nogalināti 47 iedzīvotāji. Vai Krievijā runājāt arī par to?

– Jā, arī šādi jautājumi ietilpst manā mandātā, arī par to es runāju. Krievijas pārstāvji teica, ka šāda problēma pastāv, ka viņi apņēmušies to risināt un cer uz manu palīdzību. Ar to es esmu apmierināts, un mēs strādāsim kopīgi.

– Ja jau Maskavas Cilvēktiesību birojs sniedz tik satriecošus datus, vai tad par mazākumtautību situāciju Krievijā var runāt tik pozitīvi, kā jūs runājāt?

– Bet jums nav jāsaka man, ko es teicu; es jums saku, ko es teicu! Es teicu, ka man bija pozitīvas sarunas…

– Bet es vaicāju, kā jūs vērtējat mazākumtautību situāciju Krievijā!

– Jūs teicāt, ka es esmu runājis pozitīvi, bet tā nav. Es vienkārši neatbildēju uz jūsu jautājumu – tā ir mana privilēģija: neatbildēt uz jautājumu.

Mēs runājām arī par ksenofobiju un naida izraisītiem noziegumiem, kas, domāju, šodien ir problēma daudzās Eiropas valstīs. Tāpēc esmu ļoti apmierināts, ka Krievijas varas pārstāvji piekrita, ka Krievijā tā ir problēma.

– Jūsu amata priekštecis Ekeusa kungs, runājot par Vispārējās mazākumtautību aizsardzības konvencijas piemērošanu, iestājās par to, lai Latvijā netiktu nodalītas vēsturisko minoritāšu un neseno imigrantu tiesības. Vai, jūsuprāt, šāds imigrantu un vēsturisko minoritāšu tiesību apvienojums ir pareizs? Eiropas Savienības "vecās" valstis to noraidījušas un skaidri norādījušas, ka Mazākumtautību konvenciju tās attiecina uz tradicionālajām minoritātēm.

– Vispārējā Mazākumtautību konvencija jau ir tieši paredzēta nevis imigrantu, bet vēsturisko mazākumtautību tiesību aizstāvībai!

Daudzās valstīs ieplūst jauns imigrantu un minoritāšu vilnis. Šo jautājumu EDSO augstā komisāra birojs uzņēmās pētīt pēc EDSO parlamentārās asamblejas lūguma. Tika izveidots ziņojums, kas tika iesniegts EDSO parlamentārajai asamblejai 2007. gada vasarā. Tajā mēs meklējam veidus, kā šo jautājumu risināt. No EDSO augstā komisāra skatupunkta raugoties, mēs vēl neesam izlēmuši, vai mēs pie šī jautājuma turpmāk strādāsim vai ne.

– Savulaik jūs bijāt EDSO vadītājs. No šī skatupunkta raugoties, vai ir saprātīgi pieļaut Krievijas ietekmes palielināšanos Eiropas starptautiskajās institūcijās? Tā ir valsts, kurā notiek būtiski cilvēktiesību pārkāpumi.

– Krievija ir EDSO dalībvalsts, un tai ir tiesības strādāt organizācijā, tāpat kā citām tās dalībvalstīm.

Es jūsu jautājumu nepieņemu, jo manā darba kārtībā nav jautājums par Krievijas ietekmes palielināšanos. Tomēr ir noteikti standarti, kuri visām EDSO dalībvalstīm jāpilda. Eiropas Padome ir noteikusi noteiktus standartus cilvēktiesību jomā, ANO – tās pieņemtajā Cilvēktiesību deklarācijā. Viens no EDSO uzdevumiem ir palīdzēt un atvieglot šo standartu izpildi. Tēlaini runājot, mēs valsti ņemam pie rokas un vedam šo standartu virzienā.

 

Latvijas karavīri gatavojas dienestam NATO Reaģēšanas spēkos

LETA  05/06/08    No šodienas līdz 15.maijam Saldū un Dobelē notiks mācības Zemessardzes 54.inženiertehniskā bataljona Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas (NMN) rotas speciālistiem.

Mācību mērķis ir sagatavot šos karavīrus dienestam NATO Reaģēšanas spēkos (NRF).

Mācības organizē Zemessardzes 54.inženiertehniskais bataljons ar Zemessardzes 51.kājnieku bataljona atbalstu, aģentūru LETA informēja 3.Zemessardzes novada štāba civilmilitārās sadarbības speciāliste kaprāle Kristiāna Štrāle.

Vienā no mācību dienām, 13.maijā, Dobelē notiks civilās aizsardzības mācības "Pavasara vējš", kuru mērķis ir nostiprināt Nacionālo bruņoto spēku un Dobeles pilsētas civilās aizsardzības sadarbības prasmes krīzes situācijās. Tāpēc plānots iesaistīt Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu, policiju, medicīnas iestādes, Dobeles rajona Civilās aizsardzības komisiju, kā arī Sauszemes spēku un Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas rotas karavīrus, kas gatavojas starptautiskajai miera nodrošināšanas operācijai Afganistānā.

Mācību "Pavasara vējš" galvenie uzdevumi ir veikt civiliedzīvotāju evakuāciju no apdraudētās teritorijas, nodrošināt teritorijas norobežošanu, veikt militārās kolonnas pavadīšanu, sniegt pirmo medicīnisko palīdzību, kā arī pārbaudīt NMN rotas gatavību uzdevumu veikšanai un nostiprināt savstarpējo sadarbību starp Improvizēto sprādzienbīstamo ierīču neitralizēšanas grupas speciālistiem un Sauszemes spēku brigādes kājniekiem uzdevuma veikšanas laikā. Mācībās gūtās zināšanas karavīriem noderēs gan krīzes situācijā Latvijā, gan starptautiskajās operācijās ārvalstīs.

NRF ir dalībvalstu kolektīvi veidotas bruņoto spēku vienības, kas pastāvīgi atrodas augstas kaujas gatavības stāvoklī. Rotācijas laikā dalībvalstu vienības atrodas savās pastāvīgajās uzturēšanās bāzēs, bet ir gatavas reaģēt uz situācijas saasināšanos vai dalībvalstu apdraudējumu piecu dienu laikā. Plānots, ka NRF-11 šā gada otrajā pusgadā Latvija piedalīsies ar karavīriem no NMN rotas, Militārās policijas un ar Nacionālā atbalsta vienību.

Dobeles iedzīvotāji tiek brīdināti, ka 13.maijā iespējami īslaicīgi satiksmes kustības ierobežojumi mācību norises vietās.

 

Kristovskis: Latvijai nav cienīgas nostājas Tibetas jautājumā

LETA  05/07/08    Eiropas Parlamenta (EP) deputāts no Latvijas Ģirts Valdis Kristovskis uzskata, ka Latvijai nav «cienīgas nostājas Tibetas jautājumā».

«Latvijas valdības un Saeimas nespēja pieņemt noteiktu nostāju - atbalsta rezolūciju - Tibetas sakarā skaidri apliecina Latvijas valsts cienīgas stājas un pašcieņas trūkumu. Šāda politika ir ļoti tuvredzīga. Labi, ka Eiropā vēl ir politiķi, kas cilvēktiesību jautājumos Ķīnai nepiekāpjas un uztur vecā kontinenta misiju - vairot cilvēktiesības un brīvību pasaulē,» uzsver Kristovskis.

Kā ziņots, Saeima iepriekš neizšķīrās pieņemt atbalsta deklarāciju Tibetai.

Vakar, 6.maijā, EP Ārlietu komitejas Cilvēktiesību apakškomitejas sēdē pēc tās priekšsēdētājas Helēnas Flautres ielūguma viesojās Dalailamas Tibetas centrālās administrācijas informācijas un starptautisko attiecību ministre Kesanga Jangkuja Takla.

Nesen notikušo Dalailamas sūtņu un Pekinas administrācijas pārstāvju tikšanos Ķīnā ministre Takla vērtēja kā kārtējo tikšanos, «kurai nav tālāku rezultātu». Tomēr ministre izteica lielu pateicību pastāvīgajam atbalstam, kas nāk no Eiropas Savienības (ES), īpaši no EP, Tibetas jautājuma uzturēšanā regulārajos ES un Ķīnas cilvēktiesību dialogos.

Kristovskis ar nožēlu secina, ka «diemžēl šī pateicība nepienākas Latvijai».

 

Saeima ratificē Lisabonas līgumu

LETA  05/08/08    Saeima šodien otrajā, galīgajā lasījumā pieņēma likumprojektu "Par Lisabonas līgumu, ar ko groza līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu".

Lai Lisabonas līgums stātos spēkā, to nepieciešams ratificēt visās Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs atbilstoši to nacionālajām procedūrām. Plānots, ka Lisabonas līgums stāsies spēkā 2009.gada 1.janvārī.

Latvijā Lisabonas līgums jāratificē Saeimai. Ministru prezidents Ivars Godmanis (LPP/LC) iepriekš tikšanās laikā ar Eiropas Komisijas prezidentu Žozē Manuelu Barrozu pauda pārliecību, ka Latvijas parlaments Lisabonas līgumu ratificēs šā gada pirmajā pusē.

Lisabonas līgums groza divus pašreiz spēkā esošus ES pamatlīgumus - līgumu par ES un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu. Grozījumi tiek veikti saskaņā ar 2004.gada starpvaldību konferences rezultātu un 2007.gada jūnija Eiropadomē apstiprināto mandātu.

Lisabonas līgums paredz, ka Līguma par ES nosaukums paliek nemainīgs, bet Eiropas Kopienas dibināšanas līguma nosaukums tiek nomainīts uz Līgumu par ES darbību.

Lisabonas līgumā, salīdzinot ar pašreizējiem ES pamatlīgumu noteikumiem, atsakās no trīs pīlāru struktūras un ES tiek piešķirts vienotas juridiskas personas statuss, līgums skaidri definē ES pamatvērtības, mērķus un kompetences. Lisabonas līgums noteic, ka ES īsteno tikai tās kompetences, kuras tai piešķirtas ar Lisabonas līgumu, un noteic, ka Lisabonas līgumu var pārskatīt, lai paplašinātu vai sašaurinātu ES kompetences.

Ar līguma palīdzību nacionālajiem parlamentiem tiek dota iespēja noraidīt likumdošanas priekšlikumu un kontrolēt subsidiaritātes un proporcionalitātes principa piemērošanu. Līgums nodrošina pilsoņiem iniciatīvas iespējas, kas ļauj vismaz vienam miljonam ES pilsoņu, kas pārstāv nozīmīgu daļu no ES dalībvalstīm, pieprasīt Eiropas Komisijai uzsākt ierosināto iniciatīvu konkrētajā jomā.

Lisabonas līgums nodrošina juridiski saistošu Pamattiesību hartu un iespēju ES pievienoties Eiropas Padomes Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai. Tāpat līgums paredz, ka standarta likumdošanas procedūra ir koplēmuma procedūra, tādējādi Eiropas Parlaments tiek iesaistīts lielākajā daļā likumdošanas aktu sagatavošanas procesā.

Ar jauno līgumu tiek nodrošināta nozīmīgāka paritāte starp Eiropas Parlamentu un ES Padomi ES budžeta apstiprināšanā. Tāpat tiek noteikts, ka ES Padome lēmumus pieņem ar kvalificētu balsu vairākumu. No 2017.gada pilnā apjomā stāsies spēkā jaunā kvalitatīvā balsu vairākuma sistēma, kurā katrai dalībvalstij būs viena balss. Lēmums tiks pieņemts, ja par to balsos vismaz 55% dalībvalstu, kas pārstāv vismaz 65% ES pilsoņu kopskaita.

Līgums izveido pastāvīga ES priekšsēdētāja amatu, kuru ar kvalificēto balsu vairākumu ievēl Eiropadome uz 2,5 gadiem. Vienu personu var ievēlēt ne vairāk kā uz diviem termiņiem pēc kārtas.

Līgums izveido "grupas prezidentūru", ko veido trīs dalībvalstis, ievērojot vienlīdzīgas rotācijas principu. Tās kopīgi izstrādā ES dienaskārtību un, savstarpēji sadarbojoties, vada ES Padomes darbu. Lisabonas līgums nosaka Eiropas Parlamenta sastāvu - 750 deputāti un priekšsēdētājs. Dalībvalstu pārstāvība nedrīkst būt mazāka par sešām un lielāka par 96 deputātu vietām.

Līgums noteic, ka Eiropas Komisijas sastāvs no 2014.gada ir divas trešdaļas no dalībvalstu skaita, balstoties uz vienlīdzīgas rotācijas principu. Tāpat jaunais līgums izveido augstā pārstāvja kopējās ārpolitikas un drošības politikas jautājumos amatu. Augstais pārstāvis vadīs ES Ārlietu padomi un vienlaicīgi būs Eiropas Komisijas loceklis un tās priekšsēdētāja vietnieks. Viņu ar kvalificēto balsu vairākumu ievēl Eiropadome pēc Eiropas Komisijas priekšsēdētāja piekrišanas.

Ar līgumu tiek noteikta ES Ārējās darbības dienesta izveide. Dienestu veidos pārstāvji no ES institūcijām un dalībvalstīm, kas palīdzēs augstajam pārstāvim īstenot ES ārpolitiku. Tāpat līgums paredz, ka aizsardzības jomā var tikt veidota strukturēta sadarbība, lai uzlabotu kopīgo drošību, un ievieš solidaritātes klauzulu aizsardzības jomā.

Lisabonas līgums paredz, ka brīvības, drošības un tiesiskuma telpā pamata lēmumu pieņemšanas procedūra būs koplēmums. Vienlaicīgi tiek noteikts, ka dalībvalstis var vērsties ar problēmjautājumu ES Padomē, ja tiek skartas to vitālas intereses attiecīgajā brīvības, drošības un tiesiskuma telpas jomā.

Lisabonas līgums nodrošina juridisko pamatu vienotas Eiropas enerģētikas politikas veidošanai, ietverot dalībvalstu solidaritātes principu, paplašina Eiropas Kopienu Tiesas jurisdikciju, aptverot lielāko daļu ES darbības jomu, izņemot ārpolitiku un drošības politiku.

Ar līgumu tiek nodrošināta vienkāršota procedūra pārejai no vienbalsības ES Padomē uz kvalificēto balsu vairākumu vai no īpašās likumdošanas procedūras uz parasto, tiek nodrošināta vienkāršotāka ES pamatlīgumu grozīšanas procedūra un paredzēta iespēja dalībvalstīm izstāties no ES.

Latvijas Ārlietu ministrija (ĀM) norāda, ka sabiedrības informēšanai par Lisabonas līgumu sagatavota publikācija ES informācijas aģentūras izdevumam par Līgumu par Konstitūciju Eiropai 2007.gada augustā, sagatavotas faktu lapas ES informācijas aģentūrai par Lisabonas līgumu un procesu no Līguma par Konstitūciju Eiropai līdz Lisabonas līgumam.

Tāpat notikusi ekspertu dalība publiskajās diskusijās par Lisabonas līgumu, sniegti priekšlasījumi par Lisabonas līgumu dažādām sabiedrības grupām, piemēram, skolotājiem, bibliotekāriem, skolēniem, un notikusi regulāra aktuālās informācijas publicēšana par Lisabonas līgumu un tā izstrādi ĀM interneta mājaslapā.

Kā norāda ĀM, iebildumi no sabiedrības puses netika saņemti. Par normatīvo aktu sabiedrība tiks informēta, to publicējot oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis".

Kā ziņots, Lisabonas līgums tika parakstīts 2007.gada 13.decembrī Lisabonā. 2007.gada 17.decembrī Lisabonas līgumu pirmā no ES dalībvalstīm ratificēja Ungārija. 2008.gada 29.janvārī Lisabonas līgumu ratificēja Slovēnija un Malta.

Par Lisabonas līguma ratificēšanu balsoja 70 deputāti, pret bija trīs, bet atturējās viens deputāts.

Pret Lisabonas līguma ratificēšanu balsoja Visvaldis Lācis, Inguna Rībena (JL) un Jānis Šmits (LPP/LC), savukārt atturējās Gunārs Laicāns.

Balsojumā nepiedalījās 13 deputāti, to vidū visi apvienības "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" deputāti, trīs "Saskaņas centra" deputāti, kā arī partijas "Jaunais laiks" deputāte Linda Mūrniece, Ausma Ziedone-Kantāne, kā arī Jānis Reirs.

Ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP) pauž gandarījumu par Lisabonas līguma ratifikācijas procesa pabeigšanu Saeimā, aģentūru LETA informēja Ārlietu ministrijas Informācijas un sabiedrisko attiecību departamentā.

Ratifikācijas process Latvijā tiks pabeigts, kad Valsts prezidents izsludinās likumu par Lisabonas līguma ratifikāciju. Atbilstoši valsts konstitucionālajām prasībām ratifikācijas likums jāizsludina ne agrāk kā desmitajā dienā un ne vēlāk kā 21.dienā pēc tā pieņemšanas Saeimā.

Pašreiz Lisabonas līguma ratifikācija ir pabeigta 11 ES dalībvalstīs - Ungārijā, Slovēnijā, Maltā, Rumānijā, Francijā, Bulgārijā, Polijā, Slovākijā, Portugālē, Dānijā un Austrijā.

 

Sagatavots elektronisks ceļvedis par darba iespējām ES institūcijās

LETA  05/09/08    Ārlietu ministrija saistībā ar Eiropas dienu sagatavojusi elektronisku ceļvedi "Darba iespējas Eiropas Savienības institūcijās", aģentūru LETA informēja Ārlietu ministrijas Informācijas un sabiedrisko attiecību departamentā.

Ceļveža mērķis ir iepazīstināt Latvijas iedzīvotājus ar darba un karjeras iespējām Eiropas Savienības (ES) institūcijās, kā arī mudināt interesentus pieteikties ES institūciju izsludinātajos konkursos.

Informatīvais materiāls sniedz atbildes uz biežāk uzdotajiem jautājumiem, informē par pieteikšanās un atlases procedūrām un stāsta, kur iegūt papildu informāciju.

Materiāls sagatavots, izmantojot ES tiesību aktus, Latvijas normatīvos aktus, citu ES dalībvalstu, kā arī Ārlietu ministrijas darbinieku pieredzi.

Elektroniskais ceļvedis atrodams Ārlietu ministrijas mājaslapā "www.mfa.gov.lv/lv/eu/darbs/celvedis".

 

Uzvaras svētki Rīgā pulcē 50 tūkstošus

Matīss Arnicāns, Jānis Palkavnieks Diena  05/09/08    Atšķirībā no pagājušā gada piektdien Otrā pasaules kara beigu pieminēšana pie uzvaras monumenta noris bez konfrontācijas. Svinētāji liek ziedus pie pieminekļa, klausās kā uz skatuves spēlē ansambļi un mielojas.

Piektdienas vakarā ziņu aģentūru aplēses liecināja, ka svētki pie Uzvaras pieminekļa pulcējuši 50 tūkstoš cilvēku.

Svētku laikā notikušas vairākas zādzības, vairāki cilvēki smagā alkohola reibumā nogādāti atskurbtuvē, viņu vidū arī pusaudzis.

Valsts policijas preses pārstāvis Aigars Bērziņš aģentūrai BNS pavēstīja, ka viens no kriminālprocesiem ierosināts saistībā ar somiņas zādzību, bet otrs - par kabatzādzību. Savukārt seši cilvēki no smaga alkohola reibuma atžirgst atskurbtuvē, bet kāds 16 gadus vecs puisis, kuram asinīs konstatētas divas promiles grādīgās dziras, nogādāts slimnīcā.

Valsts policija sastādījusi arī četrus administratīvā pārkāpuma protokolus par atrašanos alkohola reibumā sabiedriskā vietā, bet četrus - par sīko huligānismu. Bērziņš pastāstīja, ka svinību laikā zuduši arī bērni, kuri gan laimīgi atraduši savus vecākus.

Savukārt Rīgas pašvaldības policijas (RPP) pārstāve Inese Tīmane aģentūrai BNS pastāstīja, ka RPP sodījusi 54 Otrā pasaules kara beigu svinētājus. Pārsvarā administratīvā pārkāpuma protokoli un soda kvītis izrakstītas par atrašanos alkohola reibumā sabiedriskā vietā, kā arī par smēķēšanu neatļautā vietā, par piegružošanu, alkohola lietošanu, bet kāds dzīrotājs sodīts par nedeklarētu dzīves vietu.

RPP atskurbtuvē nogādājusi vienu cilvēku, kurš gan ir pilngadīgs.

Pasākumi pie Uzvaras pieminekļa notiek visas dienas garumā. Tie noslēgsies ar koncertu un salūtu.

 

Viedoklis: Latvija Eiropā – vēsture turpinās

Aivars Ozoliņš,  Diena  05/09/08    Saeima ceturtdien ratificēja tā dēvēto Lisabonas līgumu, kas aizstāj ambiciozi par Eiropas Savienības konstitūciju dēvēto, ko Francijas un Nīderlandes pilsoņi pirms noraidīja referendumos. Vēl var atgādināt, ka piektdiena, 9.maijs, lai arī ko šajā dienā kāds svinētu Latvijā, skaitās esam Eiropas diena. Ko Latvija pašlaik grib no Eiropas, un ko grib Eiropā?

Latvijai prioritāte ir pievienošanās eiro, uzstāj ekonomikas speciālisti un arī tie politiķi, kuriem ienāk prātā par to runāt. Bet kāpēc? Vai tad mēs jau neesam Eiropas Savienībā, un vai ar to nepietiek, lai nu tik būtu brīvi no "ārvalstu spiediena", kuru, kā dažs labs no politiķiem uzskata, mums bija jāpiecieš uzņemšanas kritēriju izpildīšanai, bet nu tik beidzot paši saimniekosim savā zemē, kā nu uzskatām par pareizu?

Turklāt mēs nupat pievienojāmies arī Šengenas bezvīzu zonai, tātad pavisam ekskluzīvam eiropiešu klubam, kura dalībvalstis drošības ziņā tik ļoti uzticas cita citai, ka pat nesargā savas robežas cita ar citu. Kādēļ tagad jānopūlas ar gandrīz 18 procentu inflācijas samazināšanu līdz diviem procentiem, kas ir prasība valstīm, kuras vēlas pievienoties eirozonai?

Jautājums nav gluži par to, kādas banknotes un naudas apzīmējuma burtiņus lietosim. Lielbritānija, Zviedrija, Dānija varētu ieviest eiro, ja vēlētos, taču izvēlējušās to pašlaik nedarīt. Diemžēl Latvijai jautājums ir nevis par to, vai pievienoties šo ES ietekmīgo valstu pulciņam, izvēloties palikt pie savas nacionālās valūtas, bet gan par to, vai riskēt kļūt par otrā līmeņa ES valsti ar no tā mums kā Savienības robežvalstij izrietošām, potenciāli bīstamām sekām.

Par "divu līmeņu NATO" veidošanos - organizāciju ar valstīm, kuras ir gatavas karot, piemēram, Afganistānā, riskēdamas arī ar savu karavīru dzīvībām, un citām, kuras piedalās, taču neriskē, - necik sen brīdināja ASV aizsardzības ministrs Geitss. Uz vismaz "divu līmeņu ES" iespējamo tapšanu jau 2003.gada februārī citādi, taču visai tieši norādīja toreizējais Francijas prezidents Širaks, kad norāja Savienības desmit kandidātvalstis - tā dēvēto Viļņas desmitnieku, kam pievienojās tolaik jau NATO un ES locekles Polija, Čehija un Ungārija, - par neprašanos "paklusēt" un nepaust atbalstu ASV gatavotajai Irākas diktatora Sadama Huseina režīma gāšanai, pret ko Širaks bija uzņēmies pasaules līdera lomu. Viņa uzbrēciens topošajām ES valstīm guva publisku nosodījumu gan šo un citu valstu galvaspilsētās, gan Eiropas un Amerikas presē, taču bija arī brīdinājums, ka, protams, ES dalībvalstīm ir vienādas tiesības, tomēr ietekme atšķirsies.

Ietekmes atšķirības nenosaka tikai valsts vai ekonomikas lielums vien. Šķietami niecīgo Luksemburgu neviens neuzskata par maznozīmīgu ES kopējās politikas veidošanā. Latvija arī nav nolemta būt par "klusējošo partneri", kā citās ES valstīs mēdz noraudzīties uz jaunpienācējām. Taču ir pilnīgi skaidrs, ka ES nav un nebūs viendabīga un dalījumu līnijas nebūs tikai starp "vecajām" un "jaunajām" dalībvalstīm.

Trešdien Eiropas Komisija apstiprināja, ka Slovākija atbilst eiro ieviešanas kritērijiem un nākamgad tā gandrīz noteikti kļūs par sešpadsmito eirozonas valsti. Tās budžeta deficīts ir zem trim procentiem no IK, un inflācija divpadsmit mēnešus nepārsniedz 1,5 procentu punktus no trim ES valstīm ar zemāko cenu kāpumu. Īsts veiksmes stāsts valstij, kas tapa 1993.gadā, kad bijusī Čehoslovākija sadalījās divās valstīs.

Savukārt attiecībā uz Bulgāriju ES ir apturējusi vairākas finansējuma programmas infrastruktūrai un var ieviest papildu bezprecedenta sankcijas - vēl samazināt subsīdijas un atteikties atzīt tās krimināltiesu spriedumus. Iemesls ir augstais korupcijas līmenis valstī un regulāras pasūtījuma slepkavības - vismaz 150 kopš deviņdesmito gadu sākuma, nevienas sakarā nav pieņemts apsūdzošs spriedums. Bulgārijai un Rumānijai, kuras tika uzņemtas ES 2007.gadā, ir piemērotas īpašas korupcijas apkarošanas pasākumu uzraudzības programmas. Taču aprīļa sākumā diennakts laikā tika nogalināts gan Kozlodujas atomelektrostacijas uzturēšanas firmas vadītājs, gan pazīstams grāmatu par organizēto noziedzību autors, un ES gatavojas jūnijā publicēt ziņojumu par valsts sekmēm cīņā pret mafiju, no kura var būt atkarīgi jauni ES subsīdiju ierobežojumi.

Latvija nav gluži tāda kriminālu bēdu ieleja. Šeit problēma varētu būt daļas politiķu nogurums no integrācijas Eiropas un transatlantiskajās struktūrās un "vēstures beigu" sajūta, kad jau esam tajās iekļuvuši. Sak, nu, pietiek censties, tagad saimniekosim paši. Mānīgs priekšstats. Bulgārija no vienas un Slovākija no otras puses parāda būtisko atšķirību pat tikai bijušo Austrumeiropas valstu attīstības līmenī, pat esot ES. Tāpēc pievienošanās eirozonai - un visi darbi, kas ar to saistīti, - jābūt Latvijas prioritātei, ja vēlamies, lai spējam ietekmēt Savienības lēmumus un aizstāvēt tajā savas intereses.

 

Krievijas vēstnieks un Latvijas politiķi noliek piemiņas vainagus pie pieminekļa Uzvaras parkā

LETA  05/09/08    Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs, kā arī vairāki Saeimas un Rīgas domes deputāti šodien nolika piemiņas vainagus un ziedus pie pieminekļa Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no nacistiskajiem iebrucējiem.

Ziedu nolikšanā piedalījās tādi pazīstamie "kreisie" politiķi kā Alfrēds Rubiks, Jakovs Pliners, Rīgas domes deputāti Deniss Gorba (PCTVL), Natālija Jolkina (PCTVL), Aleksandrs Kuzmins (PCTVL), Mihails Kameņeckis (SC), Ivans Ivanovs un citi.

Pie pieminekļa patlaban jau ir pulcējušies vairāki tūkstoši cilvēku un klāt nāk aizvien jauni, novēroja aģentūra LETA.

Pasākumā valda pacilāta gaisotne, cilvēki apsveic viens otru un dalās pagātnes atmiņās.

Pagaidām nekādi incidenti nav vērojami, vien tika evakuēta kāda neatļautā vietā atstāta automašīna. Gājēju un automašīnu plūsmu pieminekļa apkārtnē regulē Ceļu policijas darbinieki, bet pasākumu pieskata vairāki desmiti Valsts un Pašvaldības policijas darbinieku.

No skatuves tiek teiktas kvēlas runas un skan vecas padomju dziesmas. Cilvēkiem Uzvaras parkā ir iespēja iegādāties gan dzērienus, gan ēdienus. Pasākums ir labi nodrošināts ar pārvietojamām tualetēm, novēroja aģentūra LETA.

Kā ziņots, šodien visas dienas garumā Rīgā, Uzvaras parkā, tiek svinēta Padomju Savienības uzvara Otrajā pasaules karā.

Uzvaras parkā pie pieminekļa Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no nacistiskajiem iebrucējiem no plkst.11 līdz plkst.23 paredzēts rīkot svinīgu koncertu. Šo pasākumu pieteikusi politisko organizāciju apvienība "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" (PCTVL), aģentūru LETA informēja Rīgas pilsētas izpilddirektora preses sekretārs Uģis Vidauskis.

Šodien pasākumu pie pieminekļa plāno rīkot arī Latvijas Sociālistiskā partija, kas pašvaldībā pieteikusi kara veterāniem veltītu mītiņu no plkst.10.30 līdz 11.30.

Savukārt organizācija "Rodina" no plkst.17 līdz 18.30 paredzējusi rīkot Latvijas Krievu kopienas gājienu no Strēlnieku laukuma pāri Akmens tiltam līdz Uzvaras bulvārim. Gājiens notikšot pa gājēju ietvi, tādēļ nebūšot vajadzības ierobežot satiksmi. Paredzēts, ka gājienā dosies aptuveni 150 dalībnieku.

 

Gājienā pār Akmens tiltu dodas ap 250 Uzvaras dienas svinētāju

LETA  05/09/08    Piektdien pēc plkst.17.20 gājienā no Strēlnieku laukuma Rīgā uz Uzvaras pieminekli pāri Akmens tiltam lēnā solī devās aptuveni 250 Uzvaras dienas svinētāji, galvenokārt krievu tautības pārstāvji, novēroja aģentūra LETA.

Gājiena priekšgalā divas meitenes nesa plakātu ar uzrakstu krievu valodā «Krievi, nepadodieties!».

Gājiena dalībniekiem rokās bija 13 Krievijas jūras kara flotes karogi un viens Krievijas karogs ar ģerboni vidū.

Svinētājus pār tiltu pavadīja vairāk nekā desmit policistu, taču starpgadījumi netika novēroti.

Pasākuma organizētāji pirms gājiena pārnēsājamā megafonā teica nelielu uzrunu, aicinot pār tilta ietvi pārvietoties lēnām un mierīgi.

Pie Uzvaras pieminekļa plānots nolikt ziedus, pieminot Otrajā pasaules karā kritušos.

Kā ziņots, piektdien visas dienas garumā Rīgā, Uzvaras parkā, tiek svinēta Padomju Savienības uzvara Otrajā pasaules karā.

Uzvaras parkā pie pieminekļa Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no nacistiskajiem iebrucējiem līdz pat plkst.23 paredzēts rīkot svinīgu koncertu. Šo pasākumu pieteikusi politisko organizāciju apvienība «Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā» (PCTVL), aģentūru LETA informēja Rīgas pilsētas izpilddirektora preses sekretārs Uģis Vidauskis.

 

 

Riekstiņš: Latvijas lēmumus Krievija neietekmē

LETA  05/13/08    Latvijas lēmumus Krievija neietekmē, šādu viedokli intervijā "Latvijas Avīzei" paudis ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP).

"Mēs savas attiecību prioritātes ar Krieviju esam nodefinējuši pietiekami skaidri un pie tām turamies. Latvijas lēmumus Krievija neietekmē. Tas ir pats galvenais, ka mēs paši lemjam par tām lietām, kuras ir svarīgas," sacījis ministrs.

"Patlaban ar Krieviju notiek diezgan grūtas sarunas par dažiem līgumiem, piemēram, investīciju aizsardzību. Ir uzņēmēji, kas raugās uz iespējām atvērt ražotnes Krievijā. No šā viedokļa raugoties, ir svarīgi, lai Latvijai un Krievijai būtu investīciju aizsardzības līgums, kas palīdzētu tiesiska rakstura problēmu gadījumā. Bet Krievija nav gatava piemērot mūsu investīcijām savā valstī tādu pašu tiesisko režīmu, kādu piemēro savām vietējām investīcijām. Tad rodas jautājums, vai tādā gadījumā mums šāds līgums ir vajadzīgs?" teicis Riekstiņš.

"Vai Krievija būs uzticams gāzes piegādātājs, tas patlaban ir viens no aktuālākajiem jautājumiem. Ir pētījumi, kas apliecina, ka Krievija nepietiekami investē savās gāzes atradnēs un ka šai valstij pēc trim četriem gadiem varētu būt problēmas izpildīt uzņemtās līgumsaistības ar saviem ārvalstu partneriem. Tajā pašā laikā Krievija neskopojas ar investīcijām ārvalstīs. Rodas jautājums: ja Krievijai nav intereses pietiekami investēt pašu mājās, cik tālu tā laidīs interesentus no ārvalstīm? Redzam, ka patlaban Krievijai šādas vēlmes nav," piebildis ministrs.

 

Zatlers pirmajā vizītes dienā Izraēlā cildina ebreju kopības sajūtu

Andris Saulītis,  Diena  05/13/08    Valsts prezidents Valdis Zatlers Izraēlā ticies ar augstākajām valsts amatpersonām, kurām pārsprieda galvenokārt kultūras un izglītības jautājumus. Darba vizītes pirmajā dienā Zatlers ticies arī ar virkni citu Eiropas Savienības (ES) valstu vadītājiem, ar kuriem pārrunāti savienības jautājumi, bet vakarā kopā ar citu pasaules valstu līderiem V.Zatlers piedalās Izraēlas valsts 60 gadu jubilejai veltītajā konferencē Jeruzalemē.

Valsts prezidents šodien tikās ar Izraēlas augstākajām amatpersonām – prezidentu Šimonu Peresu un premjerministru Ehudu Olmertu. Sarunā ar prezidentu Peresu tika apspriesta abu valstu turpmākā sadarbība kultūras un izglītības jomā, īpaši uzsverot vēstures izpratnes veicināšanas nozīmi mūsdienās. Valsts prezidents uzsvēra Izraēlas valsts 60. gadadienas nozīmīgo vietu un lomu mūsdienu vēsturē, kā arī pārrunāja ebreju nacionālās minoritātes vietu un lomu Latvijas sabiedrībā dažādos vēstures posmos. Tāpat amatpersonas apsprieda turpmāko abu valstu valdību atbalstu ebreju nacionālās identitātes stiprināšanā un kultūras pieminekļu saglabāšanā Latvijā. Abas amatpersonas bija vienisprātis par kultūras sakaru intensificēšanas nozīmīgo lomu abu valstu attiecībās.

Tāpat sarunas gaitā skarti abu valstu divpusējo ekonomisko attiecību jautājumi, īpaši uzsverot nepieciešamību intensificēt darījumus abu valstu uzņēmēju starpā. Amatpersonas bija vienisprātis, ka eksporta/importa apjomi starp abām valstīm tuvāko gadu laikā būtu trīskāršojami.

Sarunas noslēgumā Valsts prezidents uzaicināja Izraēlas Valsts prezidentu Šimonu Peresu oficiālā vizītē apmeklēt Latviju.

Savukārt sarunas gaitā ar Izraēlas Ministru prezidentu Ehudu Olmertu Valsts prezidents Valdis Zatlers pārrunāja vairākus Latvijas un Izraēlas divpusējo attiecību jautājumus, īpaši uzsverot sadarbības pilnveidošanas iespējas ekonomikas un izglītības jomās. Tāpat abas amatpersonas apsprieda investīciju vidi Latvijā un sfēras, kurās attīstīt turpmāko sadarbību. Sarunas noslēgumā Valsts prezidents izteica cerību, ka Tuvo Austrumu miera process nesīs pozitīvus rezultātus.

Vēlāk Valsts prezidents piedalījās Izraēlas 60. gadskārtai veltītās konferences plenārsēdē „Prezidenti runā par nākotni” ("President's Discussing Tomorrow"). Savā uzrunā, uzstājoties paneļdiskusijā, Valsts prezidents runāja par Latvijas un Izraēlas kultūras saiknēm, vēsturiskiem notikumiem un personībām, kas ietekmējušas abu valstu attīstību, kā arī turpmāko nacionālas valsts vietu un lomu starptautiskajā sabiedrībā. „Ir daudz lietu, kuras mazās nācijas var mācīties no Izraēlas. Šodien es gribu minēt trīs svarīgākās. Tās ir: kā turēt godā zināšanas par savas valsts vēsturi, būt atvērtiem nākotnei un kā nācijai nepazaudēt kopības sajūtu un nacionālo identitāti,” teica Valsts prezidents.

Tāpat darba vizītes laikā Valsts prezidentam bija vairākas divpusējās tikšanās ar citu Eiropas valstu vadītājiem - ES prezidējošās valsts Slovēnijas prezidentu Dr. Danilo Tirku, Ukrainas Valsts prezidentu Viktoru Juščenko un Polijas prezidentu Lehu Kačiņski.

Vakarā Valsts prezidents piedalīsies svinīgajā pieņemšanā un svētku koncertā par godu Izraēlas valsts 60. gadskārtai.

 

Intervija ar Māri Riekstiņu: Vai aukstais karš arī Latvijā?

Voldemārs Krustiņš un Māra Libeka, Latvijas Avīze  05/13/08

Intervija ar Latvijas ārlietu ministru Māri Riekstiņu.

M. Riekstiņš: – Eiropas diena sagaidīta ar priecīgu notikumu, par kuru esmu gandarīts – šonedēļ Saeima gala lasījumā pieņēma Lisabonas līgumu. To jau ir ratificējušas 13 valstis, un, cerams, ka arī pārējām veiksies tikpat labi. Ja pozitīvā prognoze piepildīsies, esmu pārliecināts, ka 2009. gada 1. janvārī līgums stāsies spēkā.

V. Krustiņš: – Vai mūsu deputāti pirms balošanas līgumu ir izlasījuši?

– Ceru, ka jā.

– Diplomāta cienīga atbilde. Vai pēc līguma stāšanās spēkā Latvija nezaudēs komisāra vietu?

– Nezaudēs. Patlaban Eiropas Komisijā katrai valstij ir savs komisārs, tātad kopā ir 27 komisāri. Nav vienkārši vadīt gandrīz trīsdesmit speciālistu kolēģiju. Tāpēc Lisabonas līgums piedāvā no 2014. gada ieviest citu kārtību – komisāru skaits būs divas trešdaļas no dalībvalstu skaita. Ir pateikts, ka katrai valstij ir tiesības uz komisāra vietu divos no trim periodiem. Ja Latvija, piemēram, 2014. gadā nesaņems komisāra posteni, tad, vēlākais, 2019. gadā tas noteikti pienāksies. Tāda pati situācija būs arī pārējām dalībvalstīm – gan lielām, gan mazām – vienā periodā no trim, tām nebūs sava komisāra. Tātad valstu vienlīdzības princips tiek saglabāts.

– Tātad faktiski tomēr zaudēs. Vai nesamazināsies Eiropas Parlamenta deputātu skaits?

– Vienu brīdi bija risks, ka deputātu skaits varētu kļūt mazāks, tomēr galu galā nolēma to nesamazināt – Latviju arī turpmāk Eiropas Parlamentā pārstāvēs deviņi deputāti.

– Tieslietu ministra Bērziņa vārdi krievvalodīgajā laikrakstā atstāstīti tā, ka Ārlietu ministrija ir pretojusies paplašināt to profesiju sarakstu, kurās strādājot ir jāprot latviešu valoda.

– Tas ir pārspīlējums, jo šis jautājums līdz valdībai vēl nav nonācis. Cik zinu, Tieslietu ministrija gatavo labojumus līdzšinējā kārtībā, kas varētu paplašināt to profesiju loku, kurās būs jāprot latviešu valoda. Es pieņemu, ka ir kādas profesijas, kur var iztikt bez latviešu valodas.

– Piemēram?

– Varētu diskutēt par to, vai, piemēram, kurpniekam obligāti vajadzētu labi pārvaldīt latviešu valodu.

– Man kā latvietim ir pilnīgi dīvaini, ka mēs šo jautājumu apspriežam, turklāt ar Latvijas, ne kādas citas valdības locekli. Es domāju, ka jebkuram latvietim ir tiesības tikt saprastam latviski, pašam runāt latviski un saņemt atbildes latviski. Bez kaut kādiem sarakstiem un pienākumiem prast vai neprast.

– Es jums piekrītu, ka latviešu valodas kā valsts valodas statuss ir jāstiprina. Nav iespējams runāt par sabiedrības integrācijas procesu ārpus latviešu valodas. Tam viennozīmīgi jānotiek uz valsts valodas bāzes. Ja mēs pavērtējam valsts valodas apguves procesu skolās, tad nenoliedzami uzlabojums ir jūtams. Arvien vairāk cilvēku Latvijā spēj komunicēt latviešu valodā.

– Bet kādēļ tad ir nepieciešams stīvēties ap garāku vai īsāku sarakstu? Mēs visi dzīvojam Latvijā, un vai tad kurpniekam nav jāsaprotas ar savu klientu latviešu valodā?

– Droši vien arī kurpniekam ir jāzina latviešu valoda.

– Citiem vārdiem sakot, viņam būtu jāprot latviski. Citādi mēs aiziesim tik tālu, ka sāksim skaidrot, cik vārdu latvietim ir jāprot latviešu valodā.

– Nepārspīlēsim!

– Kāpēc nepārspīlēsim, ja latviešu valodā ir blogi, čipsi, čatot…Daži jautājumi izriet no Valsts prezidenta vizītes Amerikā, kur bijāt arī jūs. Prezidents, no laikrakstiem spriežot, teicis, ka Latvijai jābūt sīkstākai attiecībās ar Krieviju… Vai arī jūs tā uzskatāt?

– Prezidentam jautāja, kā mēs prognozējam savas valsts attiecības ar Krieviju. Attiecībās ar Krieviju jāraugās divos virzienos. Viens ir, ko mēs varam panākt Eiropas Savienības (ES) un Krievijas dialogā, īpaši tuvojoties sarunām par jauno ES un Krievijas sadarbības līgumu, par kuru, es ceru, ES ārlietu ministri vienosies vai nu maija beigās, vai jūnijā. Otrs ir mūsu divpusējais dialogs, kur, neapšaubāmi, ir svarīgi, lai mēs skaidri pateiktu, ko mēs vēlamies panākt sarunās ar Krieviju. Latvijai un Krievijai ir jānostiprina līgumtiesiskās attiecības, vai tas attiektos uz sadarbību starp dažādām valsts institūcijām, investīciju aizsardzību, atteikšanos no dubultnodokļa, kravas auto plūsmas regulēšanu uz robežas, sadarbību tūrismā vai citās jomās. Šie jautājumi ir jārisina abu valstu starpvaldību komisijai, kur no Latvijas puses par komisijas vadītāju iecelts finanšu ministrs Atis Slakteris.

– Izskatās gan, ka īstais priekšnieks ir satiksmes ministrs Šlesers, jo viņš taču pavadīja Krievijas sūtni, runāšot Baltijas forumā…

– Satiksmes ministram, neapšaubāmi, ir vairāki būtiski jautājumi, kas jārisina ar Krieviju.

Nav gan zināms, kas pēc jaunās Krievijas valdības nākšanas pie varas vadīs starpvaldību komisiju no Krievijas puses. Līdz šim tas bija Krievijas transporta ministrs Ļitvinovs.

Otrs divpusējās sadarbības virziens ir vēstures jautājumi, par kuriem sāku sarunu ar ārlietu ministru Sergeju Lavrovu viņa vizītes laikā Latvijā. Vienojāmies, ka abu valstu vēsturniekiem, strādājot kopā, vajadzētu izdot grāmatu, dokumentu krājumu par Latvijas un Krievijas divpusējām attiecībām pagājušajā gadsimtā. Nākamnedēļ uz Krieviju dosies Latvijas vēsturnieki, lai pie apaļā galda tiktos ar Krievijas vēsturniekiem un runātu par šo jautājumu.

– Tas, protams, ir labi, bet kad Krievija atdos okupētajai Latvijai nolaupītos dokumentus?

– Viena lieta ir kultūras vērtības, pie kuru atgūšanas aktīvi strādā Kultūras ministrija. Sarunas nenoris viegli, bet savs progress tajās ir panākts. Daudz sarežģītāka būs arhīvu atgūšana. Aprīlī iedevām Krievijas pusei sarakstu ar dokumentiem un to personu uzvārdiem, par kuru lietām arhīvos mēs interesējamies. Tie ir bijušie Ārlietu ministrijas darbinieki un represētās personas. Gaidām Krievijas atbildi. Arī ar ministru Lavrovu runāju par šo tēmu, bet viņš bija diplomātiski atturīgs. Viņš kritiski vērtēja to, ka mūsu vēsturnieki netiek pie Krievijas arhīviem un nevar brīvi strādāt ar vēstures dokumentiem. Lavrovs teica, ka nejūtoties speciālists arhīvu lietās, bet solīja, ka par šo jautājumu interesēsies. Mūsu vēsturnieki, būdami Maskavā, varēs noskaidrot, vai ir kāds progress šajā jautājumā.

– Kā starptautisko lietu speciālisti dēvē to, ka viena valsts piesavinās otras valsts dokumentus?

– Labs jautājums. Šajā gadījumā mums ir jārunā par savu dokumentu atgūšanu no Krievijas. Manuprāt, laikraksta lasītāji ļoti labi saprot, par ko ir runa.

– Starp citu, prezidents Vašingtonā izteicies, ka mums jābūt piesardzīgiem attiecībās ar Krieviju, viņš runājis par Krievijas iespiešanos mūsu iekšējā dzīvē...

– Patlaban Krievijā notiek varas maiņa un publiskajā telpā ir ļoti daudz spekulāciju par tēmu, vai Putins joprojām būs galvenais spēlētājs valstī, kā sadzīvos jaunais valsts prezidents un premjerministrs...

Es gan neuzskatu, ka mēs varam manīt Krievijas iespiešanos Latvijas iekšējā dzīvē. Neredzu, ka Krievijas valdība vai Kremlis šeit kādam teiktu priekšā, kas jādara.

Piesardzība attiecībās ar Krieviju balstās uz Latvijas un Krievijas pagājušā gadsimta kopīgo vēsturi. Ir skaidrs, ka Krievijas uzņēmējus interesē Latvija, un es negribu teikt, ka viss, kas nāk no Krievijas, apdraudētu mūsu valsts intereses. Latvija ir par investīcijām no citām valstīm, jo tas rada jaunas darba vietas, pievienoto vērtību, ieņēmumus budžetā no nodokļiem… Galvenais, lai investīcijas būtu bez duļķainas aizmugures, lai tā būtu tīra nauda.

– Nupat latviešu valodā ir iznākusi Rietumu publicista, laba Austrumeiropas pazinēja Edvarda Lūkasa grāmata "Jaunais aukstais karš". Kāds ir jūsu viedoklis par šo grāmatu?

– Šīs grāmatas auditorija vispirms ir mūsu partneri Rietumos. Tā ir interesanta lasāmviela. Personīgi pazīstu autoru, kam ir ļoti labas zināšanas par Baltiju, jo viņš ilgus gadus strādāja gan Tallinā, gan Viļņā. Tajā pašā laikā autors apzināti izvēlējies "melns, balts" pieeju, lai akcentētu problēmu būtību. Manuprāt, tieši lasītājiem Rietumos tas dod iespēju paraudzīties nedaudz citādi uz procesiem Krievijā. Diezin vai šajā grāmatā varēs atrast jaunatklājumus, par kuriem mēs šeit Baltijā nezinājām. Galu galā mūsu Rietumu partneri latviešus, igauņus un lietuviešus uztver kā Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas un Gruzijas lietu ekspertus. Dažādu apstākļu dēļ mums ar šīm valstīm izveidojušies kontakti, pieredze, vēsturiskie aspekti, kas mums devuši iespēju izprast labāk šīs valstis.

Bet to nevar teikt par Vakareiropas valstu iedzīvotājiem, kuriem ir samērā virspusēja izpratne par procesiem Krievijā. Līdzīgi ir arī ar dokumentālo filmu "Padomju stāsts". Domāju, ka arī tās auditorija ir rietumnieki, jo Vakareiropas lielākajai sabiedrības daļai filmas dokumentālās liecības līdz šim bija zināmas ļoti virspusēji vai nemaz. Nav brīnums, ka piemineklis totalitārā komunisma upuriem ir Vašingtonā, bet tāda nav Briselē un citur Rietumeiropā. Tas parāda, ka šajās valstīs izpratne par vēsturi un 20. gadsimta režīma noziegumiem ir nepilnīga.

Pēdējā laikā diezgan plaši Latvijā tiek runāts par totalitārā komunisma noziegumiem, par to, ka šos jautājumus nepieciešams skaidrot. Jā, "Latvijas Avīzē" ir izskanējis pārmetums arī ārlietu ministram, ka viņš neesot noskatījies "Padomju stāsta" pirmizrādi. Nemeklējiet te kaut kādus zemtekstus! Šo filmu noskatījos. Pirmizrādes dienā man bija citi plāni, bija jābūt gan kapos, gan pie saviem lauku radiem.

Nenoliedzami, šī filma jāredz arī skolu jaunatnei. Cik daudz ir to skolotāju, kas savu klasi ir aizveduši uz Okupācijas muzeju? Piemēram, Amerikā, kur vairākus gadus biju vēstnieks, katra skola uzskata par pienākumu apmeklēt holokausta muzeju. Arī mans dēls, kad mācījās Vašingtonas starptautiskajā skolā, tika aizvests uz šo muzeju un iepazīstināts ar konkrēto pagājušā gadsimta vēstures traģisko lappusi.

Filmas producentam sadarbībā ar mūsu vēstniecībām vajadzētu parūpēties, lai "Padomju stāsts" nokļūtu arī uz citu valstu ekrāniem.

– Vispirms gan šo filmu, neatliekot uz nezināmiem termiņiem, vajadzētu parādīt Latvijas televīzijā.

– Noteikti, jo sabiedrības interese ir pietiekami liela, lai to neatstātu tikai uz kinoteātru ekrāniem.

– Laikraksts "NRA" 8. maija numurā bijušais Satversmes aizsardzības biroja direktors Kamaldiņš paziņojis, ka mūsu izlūkdienesti apgādā valdību ar 5% patiesas un 95% izdomātas informācijas.

V. Krustiņš: – Grūti iedomāties, ka vienā civilizētā valstī bijušais drošības iestādes priekšnieks kaut ko tādu paziņotu un neviens nereaģētu. Pat mūsu premjers, kurš ik pārdienas viesojas LNT, nav bildis ne vārda par Kamaldiņa paziņojumiem, kas citur Eiropā būtu izraisījuši starptautisku skandālu. Riekstiņa kungs, mums to ir grūti saprast, ka šāds paziņojums var aiziet mierīgā garā kā tāda vecas tantes tenka.

M. Riekstiņš: – Lai šie izteikumi paliek uz paša Kamaldiņa atbildību. Es viņam nevaru piekrist, jo kā valdības loceklis saņemu informāciju no drošības dienestiem un tā ļauj izprast to, kas skar valsts drošību. Mani neapmierina tā situācija, kas izveidojusies Latvijā jautājumā par drošības dienestiem. Gara un plaša šo struktūru pārstāvju izteikšanās plašsaziņas līdzekļos Rietumos nav iedomājama, bet pie mums ir tieši pretēji. Viņu vidū ir ne tikai Kamaldiņš kā bijušais vadītājs, bet arī esošo drošības iestāžu darbinieki neatsakās no plašiem komentāriem. Ar SAB direktoru Kažociņu man bija ļoti laba sadarbība, bet man nav pieņemamas viņa publiskās intervijas pirms pārapstiprināšanas amatā. Šāda rīcība lielā mērā balstās uz to, ka drošības iestāžu tēma ir pārāk politizēta pēc pagājušā gada notikumiem, kas bija pārspīlēti. Nekad NATO un Amerika nav aplūkojusi Latviju kā apdraudējumu NATO drošības interesēm. Drošības likumu grozījumus izstrādāja tādēļ, lai uzlabotu parlamentāro kontroli pār drošības iestādēm. Katrā demokrātiskā valstī ir jābūt mehānismam, kā parlaments spēj un var kontrolēt drošības iestādes. Latvijā ir cilvēki, kas mēģina teikt, ka demokrātijas garants šeit ir nevis tautas vēlēti parlamentārieši, bet gan izmeklēšanas iestādes...

– Pirmais bija Kalvīša kungs, kas pateica: es esmu demokrātijas garants! Tas arī daudzus pārsteidza.

– Kalvītis gan runāja par stabilitāti… Bet daudzi toreiz teica un saka joprojām, ka drošības iestāžu struktūrvienību vadītāji nekādā gadījumā nav maināmi. Ja to izdara, tad demokrātijas attīstība būšot apdraudēta.

– Ja jūs atsaucaties uz laikrakstu "Diena", tad tā arī pasakiet! Mēs tā neesam teikuši. Kā lai nosauc Kamaldiņa publisko paziņojumu, ka drošības iestādes par 95% maldina valdību?

– Tas ir ļoti bezatbildīgs paziņojums. Pie mums Latvijā diemžēl cilvēki var runāt bez jebkādām bremzēm. Atkārtoju: drošības iestāžu vadītājiem būtu jābūt ļoti diskrētiem publiskajā komunikācijā.

– Jūsu atbilde ir ļoti izvairīga. Bet ko jūs atbildēsiet, ja jums kāds citas valsts diplomāts pajautās: ministra kungs, kā man saprast šādu paziņojumu? Vai to, ka Latvijā var runāt visu, kas ienāk prātā?

– Es teikšu, ka tās ir pilnīgas muļķības, jo Kamaldiņa kungam patlaban nevar būt nekādas pieejas pie slepeniem dokumentiem un ziņojumiem, kurus saņem valsts vadītājs. Tādēļ šādam paziņojumam nav pamata. Kur viņš dabūjis tādu informāciju?

– Pajautājiet Kamaldiņam, kas viņam to stāsta? Bet vai jūs saņemat kādus slepenus ziņojumus no šīm attiecīgajām iestādēm?

– Protams. Saņemu ziņojumus gan no SAB, gan drošības policijas un Militārā pretizlūkošanas dienesta.

– Vai jums rodas iespaids, ka šo iestāžu sniegtā informācija ir par 95% sadomāta?

– Es uzticos šo iestāžu sagatavotajai informācijai, tā ir vērtīga manā darbā.

– Kā ir ar Kamaldiņa kunga informētību par spiegu skaitu, kurš jums tika piestādīts? Viens ir izraidīts, un kur tad palika tie pārējie? Kamaldiņš šādu informāciju nevar izzīst no pirksta, viņam arī ir informācijas avoti. Tātad pēdējais skandalozais Kamaldiņa paziņojums, ka valdība par 95% tiek vazāta aiz deguna, pēc jūsu teiktā, jāuztver kā pļāpas. Kāds būs nākamais paziņojums? Par Gunti Ulmani mēs uzzinājām, ka viņa amats ir nopirkts par naudu. Informācija mierīgi aizgāja. Vai tad tas nav tas Lūkasa aprakstītais aukstais karš? Tikai ne Eiropā, bet tepat Latvijā.

– Es joprojām uzskatu, ka tā ir blēņu stāstīšana.

– Labāk noklusēt un izlikties, ka neko nezina.

– Kādreiz arī atbildes nesniegšana ir atbilde.

– Jā, taisnība. Staļins savā laikā, kad viņam ziņoja: Josif Visarionovič, ārzemēs par mūsu konstitūcijas projektu klusē, – atbildējis: arī klusēšana ir kritikas paveids.

– Tiešām?

– Jā. Tie ir viņa vārdi, kas publicēti. Bet pāriesim pie nākamā jautājuma. Izrādās, ka tieši jūs esat ielūdzis EDSO augsto komisāru mazākumtautību jautājumos Vollebeka kungu. Kādā nolūkā?

– Ar Vollebeka kungu tikos pagājušā gada decembrī, īsi pēc viņa apstiprināšanas komisāra amatā. Viņš vēlējās atbraukt uz Latviju, un es teicu: labi, brauc un esi mans viesis! Viņš ir bijušais Norvēģijas ārlietu ministrs un arī mans bijušais kolēģis Vašingtonā, kur viņš strādāja par Norvēģijas vēstnieku. Knuts Vollebeks tikās ne tikai ar valsts, bet arī ar pašvaldību amatpersonām un nevalstisko organizāciju pārstāvjiem. Komisāra pienākuma veicējam Latvijā daudz darba nav atlicis, jo mūsu likumdošana ir atbilstoša starptautiskajām saistībām. Vollebeka aicinājums nepilsoņiem piešķirt tiesības vēlēt pašvaldības mums ir nepieņemama, ko arī Vollebeka kungam pateicu divpusējās sarunās un arī preses konferencē.

– Jūsu paskaidrojums Vollebeka kungam nevarēja būt nekāds jaunatklājums. Tas ir ļoti pareizi, ka jūs to darījāt, bet viņš jūsu paskaidrojumu tomēr nav ņēmis vērā un runājis tik savu, sak, jūs turaties pie sava, bet mēs pie sava!

– Tāds ir viņa amats – mēģināt ko piedāvāt. Vollebeka kungs noteikti vienā brīdī labi sapratīs, ka ir lietas, kuras ir, un tādas, kuras nav izdarāmas.

– To viņš sapratīs, kad atstās komisāra amatu. Kad šajā sakarā izlasīju Norvēģijas premjerministra Vairai Vīķei-Freibergai publicēto vēstuli, pārliecinājos, ka valdības vadītājs nebaidās lietot vārdu "okupācija" atšķirībā no Vollebeka kunga, kurš to mutē neņēma.

– Tā gan nebija. Viņš preses konferencē pieminēja okupāciju.

– Bijušais Norvēģijas ārlietu ministrs intervijā mūsu laikrakstam izvairījās no okupācijas pieminēšanas.

M. Libeka: – Kā informēja mana kolēģe Ināra Mūrniece, kas intervēja Vollebeku un piedalījās arī preses konferencē, tur viņš nav runājis par okupāciju. Šo vārdu esot piesaucis tulks, neprasmīgi tulkojot Vollebeka teikto.

V. Krustiņš: – Jūsu priekštecis Latvijas vēstniecībā Amerikā Aivis Ronis bija uzrakstījis laikrakstam "Diena" kādu interesantu rakstu par Latvijas nākotni. Lūk, ko viņš raksta: "Latvija nevar ļauties pašapmānam, ka Rietumu spēks vienmēr kompensēs mūsu vājumu attiecībās ar Krieviju. Eiropa šobrīd pēc Amerikas ir tikai kā siltumnīca ar skaistiem un trausliem dēstiem, uz kuriem caur Austrumu logu jau noraugās Salatēvs ar "dāvanām"." Mazākais, tas ir brīdinoši teikts. Roņa kungs savā profesionālajā darbībā arī patlaban ir cieši saistīts ar Ameriku. Vai jūsu uzmanību ir piesaistījis Roņa kunga viedoklis?

– Viss ir pietiekami skaidrs. Aivis Ronis raksta, ka mums nav jācenšas un jācer, ka visas mūsu lietas izdarīs kāds cits. Vai tās būtu attiecības ar Krieviju vai jebkuru citu starptautisko tiesību subjektu, mums pašiem ir jāizdara tas, ko varam izdarīt. Atbalsts jāmeklē tikai tad, kad tas ir nepieciešams. Ja mēs savās divpusējās attiecībās ar Krieviju nespēsim paši pietiekami skaidri aizstāvēt savas intereses, tad nav pamata cerēt, ka to mūsu vietā izdarīs kāds cits.

– Vai Latvijas un Krievijas attiecībās patlaban jūtams vājums?

– Domāju, ka ne. Mēs savas attiecību prioritātes ar Krieviju esam nodefinējuši pietiekami skaidri un pie tām turamies. Latvijas lēmumus Krievija neietekmē. Tas ir pats galvenais, ka mēs paši lemjam par tām lietām, kuras ir svarīgas.

Patlaban ar Krieviju notiek diezgan grūtas sarunas par dažiem līgumiem, piemēram, investīciju aizsardzību. Ir uzņēmēji, kas raugās uz iespējām atvērt ražotnes Krievijā. No šā viedokļa raugoties, ir svarīgi, lai Latvijai un Krievijai būtu investīciju aizsardzības līgums, kas palīdzētu tiesiska rakstura problēmu gadījumā. Bet Krievija nav gatava piemērot mūsu investīcijām savā valstī tādu pašu tiesisko režīmu, kādu piemēro savām vietējām investīcijām. Tad rodas jautājums, vai tādā gadījumā mums šāds līgums ir vajadzīgs?

Vai Krievija būs uzticams gāzes piegādātājs, tas patlaban ir viens no aktuālākajiem jautājumiem. Ir pētījumi, kas apliecina, ka Krievija nepietiekami investē savās gāzes atradnēs un ka šai valstij pēc trim četriem gadiem varētu būt problēmas izpildīt uzņemtās līgumsaistības ar saviem ārvalstu partneriem. Tajā pašā laikā Krievija neskopojas ar investīcijām ārvalstīs. Rodas jautājums: ja Krievijai nav intereses pietiekami investēt pašu mājās, cik tālu tā laidīs interesentus no ārvalstīm? Redzam, ka patlaban Krievijai šādas vēlmes nav.

– Vasarā gaidāms kārtējais Urbanoviča aprūpētais Baltijas forums. Vai tajā piedalīsies Latvijas varas iestādes?

– Man nav informācijas, vai piedalīsies varas iestāžu pārstāvji. Piemēram, es neplānoju piedalīties. Līdz šim šis forums ir bijis vienas partijas monopolizēts pasākums.

– Nupat Latvija un Krievija parakstīja līgumu par kritušo un represēto apbedījumu vietu apzināšanu un sakopšanu. Kādas saistības abas valstis ir uzņēmušās?

– Līgumā ir noteikts, kādā veidā abās valstīs tiek apzinātas un uzturētas to apbedīto cilvēku kapu vietas, kas gājuši bojā pagājušajā gadsimtā karos un represijās. Latvijai tas ir ļoti būtiski tādēļ, ka mums būs iespēja ar līguma palīdzību apzināt ne tikai kara laika apbedījumu vietas, bet arī represēto kapu vietas. Līdz šim mums tāda iespēja nav bijusi. Kā zināms, Latvijā valda civilizēta attieksme pret kapiem un apbedījumu vietas pamatā ir apzinātas. Bet ziņas par apbedījumu vietām Krievijā joprojām ir nepilnīgas.

– Vai tas nozīmē, ka Krievija uzņēmusies saistības Latvijai sniegt ziņas par apbedījumiem?

– Jā.

– Arī par leģionāru kapiem?

– Līgums ir par pilnīgi visiem mūsu kritušajiem un bojā gājušajiem. Latvijai tagad ir iespēja starptautiski tiesiski prasīt Krievijai apzināt šīs vietas un arī vienoties, kā tās vislabākajā veidā uzturēt.

– Vai tas nozīmē, ka Krievijas varas iestādēm ir jāuzrāda ģeogrāfiskas koordinātas ar vietu nosaukumiem?

– No Krievijas puses šo darbu veiks organizācija "Kara memoriāls", bet no Latvijas puses līguma izpilde uzticēta Brāļu kapu komitejai. Sava loma būs arī Ārlietu ministrijai un Latvijas vēstniecībai Krievijā.

M. Libeka: – Kādu pozīciju Latvija ieņems Gruzijas un Krievijas samilzušo attiecību jautājumā?

– Drīzumā uz Tbilisi dosies vairāku Eiropas Savienības valstu ārlietu ministri, tostarp arī es, lai paustu solidaritāti Gruzijas valdībai un aicinātu atturēties no radikāliem soļiem šajā brīdī. Skaidrs, ka politiskā situācija Gruzijā ir ļoti trausla. Krievijas lēmums par tiešu kontaktu sākšanu ar Abhāzijas un Dienvidosetijas pārstāvjiem neveicina uzticēšanos šajā reģionā un būtu Krievijai jāpārskata. Divdesmit pirmajā maijā Gruzijā būs parlamenta vēlēšanas. Esam ieinteresēti, lai tās noritētu gludi, jo lielā mērā no vēlēšanu rezultātiem būs atkarīgas Gruzijas tālākās izredzes sasniegt savus starptautiskos mērķus. Gruzijas vēlēšanu organizatori ir bijuši Latvijā, lai apgūtu šā politiskā procesa pieredzi. Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Cimdara kungs ir apmeklējis arī Gruziju.

Ja vēlēšanas nenoritēs, kā cerēts, ja nebūs pietiekami labs dialogs ar opozīciju, tad tas var sarežģīt Gruzijas cerības iestāties NATO.

– Vai Gruzijas un Ukrainas atbīdīšana tālāk no NATO nav signāls Krievijai rīkoties drosmīgāk?

– NATO samitā Bukarestē visu dalībvalstu vadītāji parakstījās zem teikuma: Ukraina un Gruzija kļūs par NATO dalībvalstīm. Tas ir ļoti spēcīgs politisks signāls. Baltijas valstis savā laikā nesaņēma tādu politisko solījumu.

 

Karavīru uzticības persona

Inga Dubovska,  NRA  05/14/08    «Mani sauc par militāro tūristu, jo ik pa brīdim aizbraucu apciemot karavīrus Afganistānā, lai sniegtu viņiem atbalstu,» tā par sevi saka Nacionālo bruņoto spēku virskapelāns Elmārs Pļaviņš.

Viņš ir viens no varoņiem režisora Askolda Saulīša veidotajā dokumentālajā filmā Parāds Afganistānai – tās pirmizrāde rīt, bet no piektdienas tā skatāma kinoteātrī Rīga. Filmas veidotāji uzsver, ka tas ir "stāsts par latviešu karavīru dzīvi un darbu Afganistānā – zemē, ko iekarot ir viegli, bet uzvaru noturēt neiespējami".

Negaidīts piedāvājums

Parāda Afganistānai idejas pamatā ir Latvijas Ārpolitikas institūta direktora, politologa Ata Lejiņa ceļojums uz Afganistānu, lai sameklētu mudžāhidu, kurš savulaik – PSRS invāzijas kara laikā astoņdesmitajos gados – izglābis viņam dzīvību. Toreiz Afganistānā karoja 3640 karavīru no Latvijas, kuri bija iesaukti Padomju armijas sastāvā, bet Zviedrijā dzīvojošais Atis Lejiņš 1986. gadā uz Afganistānu devās meklēt iespējamos kara gūstekņus no Baltijas. Pēc 2001. gada 11. septembra traģiskajiem notikumiem Ņujorkā unpēc tālibu režīma sakāves Afganistānā Latvijas karavīri atkal ir atgriezušies šajā valstī – šoreiz kā starptautiskās miera uzturēšanas spēku misijas dalībnieki. Filmā dokumentēta karavīru ikdiena misijas laikā no 2005. gada rudens līdz 2007. gada vasarai. Viens no filmas varoņiem ir Latvijas Nacionālo bruņoto spēku (NBS) virskapelāns Elmārs Pļaviņš, kurš piedalījies filmas veidošanā gan Latvijā, gan Afganistānā. "Kopā ar režisoru Askoldu Saulīti biju Afganistānā un apmeklēju speciālo uzdevumu vienības un sauszemes spēku karavīrus, lai sniegtu viņiem psiholoģisku atbalstu. Operators filmēja manu sadarbību ar karavīriem. Sākotnēji režisors šos nofilmētos kadrus nedomāja iekļaut filmā, bet vēlāk zvanīja un prasīja manu akceptu. Kāpēc? Tāpēc, ka kapelāns ir armijas mācītājs, kurš rūpējas par karavīru garīgo veselību, viņš ir uzticības persona, ar kuru karavīri runā par savām pārdzīvotajām emocijām misijas laikā un problēmām, kas rodas, atgriežoties mājās. Esmu kopā ar karavīriem gan priekos, gan bēdās, man jārūpējas par karavīriem un jācenšas palīdzēt viņiem un viņu tuviniekiem visās dzīves situācijās," stāsta virskapelāns Elmārs Pļaviņš. Viņš neslēpj, ka vada arī karavīru laulību ceremonijas, bērnu kristības un bēres; vienmēr cenšas būt karavīriem sasniedzams un gatavs uzklausīt.

Nebija intereses par baznīcu

Elmārs Pļaviņš Dievam pievērsās, lai pārvarētu savu "iekšējo nemieru" pēc divu gadu dienesta Padomju armijā. "Kad biju jauns puisis un mācījos Lielvārdes vidusskolā, domāju, ka nekad nevarētu un negribētu kļūt par mācītāju. Mana vecāmamma bija ļoti ticīgs cilvēks, bet man nebija nekādas intereses par baznīcu. Tikai 1991. gadā, kad atgriezos no dienesta, iegāju kādā luterāņu baznīcā Ogrē. Tur tobrīd notika dievkalpojums baptistu draudzei, jo tajā laikā vairākas draudzes dalīja vienu baznīcu. Es noklausījos baptistu mācītāja svētrunu, un tas mani aizskāra – es sapratu, ka cilvēks ir grēcinieks un, lai nokļūtu debesīs, viņam ir nepieciešama Dieva piedošana. Dievs man piedeva grēkus, jo es viņam to prasīju. Tā sākās mans ceļojums pie Dieva," atzīst Elmārs Pļaviņš, kura dzīvē tas bija posms, kad viņš rada mieru un jaunu skatījumu uz dzīvi.

"Sāku mācīties Baptistu teoloģijas seminārā un sapratu, ka esmu atradis mieru un jēgu savā dzīvē," stāsta Elmārs Pļaviņš. Kad kļuvis par baptistu mācītāju, viņš nodibinājis draudzi Skrīveros. Tas bijis grūts laiks mācītāja dzīvē, jo sapratis, ka ar mācītāja algu nevar nodrošināt savu ģimeni, un pat domājis pamest mācītāja darbu, bet tad 1997. gadā viņam piedāvāja kļūt par Sužu izlūkdienesta bataljona kapelānu. "Piekritu strādāt par kapelānu, jo meklēju darbu, ar kuru es varētu nodrošināt savu ģimeni. Biju domājis strādāt kādā laicīgā darbā, tāpēc šis piedāvājums nāca īstajā laikā," atceroties skarbo dzīves realitāti, saka Elmārs Pļaviņš.

Kā pirmo pārbaudījumu viņš uzskata pārgājienu kopā ar karavīriem, kura laikā gan Elmāram Pļaviņam, gan karavīriem vajadzējis izvērtēt, vai viņš atbilst šādam amatam. "Pēc šā pārgājiena sapratu, ka esmu īstajā vietā un šis ir darbs, kas man patīk un ko vēlos turpmāk strādāt," atzīst virskapelāns. Turklāt kapelāna darbs ir ne tikai emocionāli, bet arī fiziski grūts, jo jābūt labā fiziskā formā, lai varētu būt līdzās karavīriem dažādos apstākļos. Tāpēc virskapelāns jaunos kapelānus izvēlas no virsnieku rindām, jo fiziskā sagatavotība ir svarīgs faktors misiju laikā. "Kopā ar karavīriem esmu vairāk nekā 20 reižu bijis Afganistānā un kādas desmit reizes Irākā. Tas ir gan fiziski, gan emocionāli grūti, jo tur ir cits klimats, cita kultūra un cita reliģija. Tie ir īsie ceļojumi, kuros es esmu kopā ar karavīriem no septiņām līdz desmit dienām, bet jaunos kapelānus sūta uz trīs, pat sešiem mēnešiem. Lai gan – atšķirības jau nav nekādas, bīstamība pastāv vienmēr," saka Elmārs Pļaviņš.

Uz svēto, sagrauto zemi

Savu pirmo misiju uz Irāku Elmārs Pļaviņš atceras kā emocionālu un grūtu ceļojumu. "Fiziski grūti bija izturēt klimata atšķirības, jo bija 60–70 grādu silts. Tomēr es biju saviļņots, jo tā ir svētā zeme, kur kādreiz dzīvojuši Bībeles varoņi, kur kādreiz bija Ēdenes dārzs, Bābeles tornis, un šobrīd tā ir sagrauta zeme. Mans primārais darbs bija palīdzēt karavīriem tikt galā ar pārdzīvotajām šausmām. Misijās es karavīrus iepazīstu savādāk, jo mēs esam kopā dažādās stresa situācijās un cilvēki tad kļūst atklātāki un dalās savās jūtās, domās un pārdzīvojumos," saka Elmārs Pļaviņš. Karavīru darbs ir pakļauts nemitīgam stresam un draudiem dzīvībai, tāpēc ir būtiski, ja viņiem ir cilvēks, ar kuru var parunāt par problēmām. Tāpēc kapelāna klātbūtne misiju laikā ir svarīga un nepieciešama. "Karavīri cīnās ar sevi, ar bailēm par savu dzīvību un ar ilgām pēc mīļajiem. Sarunās ar mani karavīri bieži dalās pārdomās par dzīvi. Lai gan misijā pavadītais laiks paiet ātri, karavīriem rodas arī dažādi konflikti savā starpā, jo tā ir noslēgta vide, un cilvēkiem reizēm gribas izlādēties," stāsta Elmārs Pļaviņš. Misiju laikā puišiem ir arī brīvais laiks, kad nav jāpilda militārie uzdevumi, tad viņi meklē sev nodarbošanos, dažādus hobijus – fotografē, pieradina dažādus eksotiskus dzīvniekus vai sporto. "Reiz karavīriem bija jādzīvo nehigiēniskos apstākļos – tur bija peles, un daži karavīri tās pieradināja, pat izveidoja dažādus tunelīšus, kur pelēm skraidīt," smejoties stāsta virskapelāns.

Lielas grūtības karavīriem sagādā arī atgriešanās mājās pie saviem mīļajiem. "Tad vienmēr attiecības jāveido no jauna, jo sešu mēnešu laikā cilvēki mainās – ne tikai karavīri, bet arī viņu tuvinieki. Karavīri ir pieraduši pie lielas adrenalīna devas un nopietnām problēmām, reizēm nespēj novērtēt ikdienas problēmsituācijas un pat uzskata, ka problēmas ir tikai tās, kas viņiem ir misiju laikā, bet tuvinieki to nespēj saprast. Nav noslēpums, ka pēc misijām vīriem mēdz būt problēmas ar alkoholu un vieglajām narkotikām. Mans uzdevums ir runāt ar viņiem un likt saprast, ka arī tuviniekiem šis laiks nav bijis viegls, tāpēc strādājam arī ar radiniekiem un ir pat izveidots karavīru tuvinieku klubs," stāsta Elmārs Pļaviņš. Savulaik viņam bijis pienākums arī apzvanīt tuviniekus un pateikt, ka ar karavīriem viss kārtībā. "Reiz piezvanīju kāda mammai, lai apvaicātos, kā iet, bet viņa tā sabijās, ka kaut kas nelāgs noticis ar viņas dēlu... Iestājās liels klusums... Pēc tam karavīrs teica, lai vairs tā nedarot, jo mammai bijis jādzer sirdszāles. Tagad jau tuvinieki zina – ja kapelāns zvana, tad viss kārtībā, bet, ja kapelāns ierodas mājas vizītē, tad gan jāsāk uztraukties," saka virskapelāns.

Divi šefi

Virskapelāna ģimene ne vienmēr ir atbalstījusi viņa profesijas izvēli. Elmāra Pļaviņa brālis domājis, ka tā ir kārtējā aizraušanās, kas ar laiku pāries, bet nepārgāja. "Sieva sākumā nesaprata manu vēlmi strādāt par kapelānu, mums pat bija nopietna attiecību krīze. Kad es vienu gadu pametu kapelāna darbu, sieva saprata, ka es nevaru iztikt bez kapelāna darba. Ir lietas, kuras nevar izmainīt, un tagad sieva respektē manu izvēli, ir samierinājusies ar manu darbu, tomēr nav gatava mani palaist misijā uz trīs mēnešiem. Es esmu gatavs braukt šādā misijā, bet mans priekšnieks Andis Dilāns saka, ka laidīs mani tikai tad, ja sieviņa parakstīs atļauju," saka trīs bērnu tētis, kura bērni jau esot pieraduši pie viņa daudzajiem komandējumiem.

Virskapelāna mazais dēls Rolands pat izteicis vēlmi būt tāds pats kā tētis, kad izaugs. "Bērni ir pieņēmuši manu izvēli. Vienmēr, kad es zvanu uz mājām, prasa, ko atvedīšu dāvanā," smejoties stāsta Elmārs Pļaviņš. Virskapelāns nenoliedz, ka rūpes par karavīru garīgo veselību ir smags darbs, un teic, ka "grūtākais kapelāna darbā ir atrast laiku sev un Dievam. Ir jāatrod laiks, lai veidotu attiecības ar Dievu. Tikai tad es tālāk varu nodot gudrību un mieru".

***

VIEDOKLIS

Askolds Saulītis, filmas Parāds Afganistānai režisors:

"Elmārs Pļaviņš kā virskapelāns strādā profesionāli, un viņa atbalsts karavīriem ir ļoti nepieciešams un svarīgs. Viņš ir cilvēks, kas rūpējas par karavīru psiholoģisko un garīgo veselību. Es augsti vērtēju Elmāru kā profesionāli, jo psiholoģiskais atbalsts, ko viņš sniedz karavīriem misijās Afganistānā un Irākā, ir neizmērojams. Viņš ir cilvēks, kas palīdz pārvarēt pēcmisijas sindromu, kas rodas no piedzīvotajām šausmām. Es ar Elmāru Pļaviņu Afganistānā biju desmit dienu un sapratu, ka viņš ir cilvēks, kuram uzticas un kurš reāli spēj palīdzēt karavīriem"

***

ELMĀRS PĻAVIŅŠ

• Nacionālo bruņoto spēku virskapelāns (kopš 2006. gada), kopš 1999. gada strādājis par kapelānu Aizsardzības ministrijas NBS dažādās struktūrvienībās

• Par mācītāju ordinēts Ogres Trīsvienības baptistu draudzē (2001)

• Dzimis 1970. gada 28. janvārī

• 1987. gadā ieguvis mašīnista palīga izglītību

• Mācījies Baptistu teoloģijas seminārā (1993–1997), šobrīd studē Kristīgajā akadēmijā

• Strādājis Ogres Trīsvienības baptistu draudzē (1999–2001)

• Atklātā sabiedriskā fonda Cerība Tev valdes priekšsēdētājs (1999–2006)

• Precējies, sieva Gita, dēls Rolands, meitas Ieva un Alise

 

Viedoklis: Cilvēku medības – vienmēr laipni?

Viktors Avotiņš,  NRA  05/14/08    Oficiālā Latvija, par spīti lielas sabiedrības daļas konservatīvajiem uzskatiem, atkal spērusi jūtamu soli civilizācijas virzienā. Nesen oficiālā Latvija izbrīvēja sev ekonomiski pievilcīgu daļu prostitūcijā, ko konservatīvās sabiedrības nomierināšanai nosauca par pasākumiem prostitūcijas ierobežošanai. Nu noslēgusies pirms vienpadsmit gadiem uzsākta precedenta veidošana, kas padara cilvēku medības Latvijā puslegālas. Tās nu ir iespējamas. Proti – nav uzskatāmas par smagu noziegumu. Pagaidām gan šis pakalpojums oficiāli afišētā veidā pieejams vienīgi ārzemniekiem.

Protams, lai nonāktu līdz oficiāli izsniegtām medību licencēm, vēl sperami vairāki atbildīgi soļi. Taču panākts galvenais – radīts precedents, kas iezīmē pakalpojuma ekonomiski tiesiskās aprises. Ja vien pareizi noformētu valstu attiecības, ja laikus vienotos ar oficiālo Latviju par medību laukumu, ja vienoties par noteikumiem, kā mednieki pamet izvēlēto medību apgabalu, ja vienoties par medījuma cenu, tad brauciet šurp un – uz priekšu! Maksimālā cena par divu cilvēku nomedīšanu.... Tomēr – lai konservatīvā sabiedrība saprastu, vēl neteiksim – cena, pagaidām teiksim – maksimālais sods par, pieņemsim, netīšu dubultslepkavību, plus izvairīšanās, bēgšana no izmeklēšanas un atbildības – 20 000 latu. Ij tad – tikai pēc medījuma radinieku uzstājības.

Visādi citādi šie mednieki turpmāk, kā rādās, baudīs oficiālās Latvijas labvēlību, un tiem būs ļauts vest uz savām mītnes zemēm ja ne pašu medījumu, tad vismaz fotogrāfijas kopā ar to. Būs uz ko mājās paskatīties, ko atcerēties, ko ar lepnumu rādīt mazbērniem. Oficiālajai Latvijai, līdzko medījuma cena samaksāta, šī slepkavības, oi, atvainojos, medību, lieta skaitīsies izbeigta.

Starptautiskā līmenī katrs šāds pakalpojums varētu tikt rezumēts ar oficiālo instanču, piemēram, mednieka mītnes zemes un mūsu prokuratūras, kopīgi parakstītu memorandu, vienošanos par to, ka cilvēciskais faktors medību gaitā un rezultātā bijis nenozīmīgs.

Jādomā, ka šā biznesa celmlauža, Zviedrijas pilsoņa Bo Andresa Frederika Johansona 1997. gada vasarā, veiksmīgi un bez attaisnojošiem apstākļiem nobraucot nāvē divas policistes, aizsāktā precedenta veidošana un tā visnotaļ optimistiskais iznākums ar laiku skars arī pašmāju censoņus. Pašmāju automedniekiem, lai dotos medībās, vairs nevajadzēs drosmei ne piemauties, ne beisbola nūju zem sēdekļa turēt. Varēs pa taisno maukt izvēlētajam medījumam virsū. Jo, atsaucoties uz zviedra izcīnīto progresu satiksmes negadījumu kā medību izpratnē un oficiālās Latvijas izcilo atsaucību šādai pieejai, nu būs apgrūtinoši arī no saviem jēgeriem gribēt ko vairāk par medījuma cenu. Ja vien būs noslēgta vienošanās ar oficiālo Latviju par to, cik maksā medījums, tad medniekiem miglaviem vairs nevajadzēs palaikam smakt drūmos būros, medniekiem policistiem viltot notikuma apstākļus, mednieku – dēliņu bieziem papucīšiem nevajadzēs skraidīt ar aploksnēm pa tiesībsargājošiem kantoriem un draudēt lieciniekiem. To visu varēs nokārtot, izvairoties no šīm cilvēku pazemojošām aizkulišu procedūrām. To varēs nokārtot bez slēpšanās – tieši. Cilvēku medības gūs oficiāla darījuma, pakalpojuma raksturu. Būsim Eiropā.

Gribētos publiski redzēt profesionālu šā nozieguma, tā izmeklēšanas raksturojumu, kā arī profesionālu esošā iznākuma pamatojumu. Pagaidām nav saprotams, kāpēc, Latvijai pastāvot vienotā Eiropas telpā, faktiski slepkavību veicis noziedznieks faktiski paliek bez soda. Kāpēc vienīgo diskomfortu viņam sagādā nevis oficiālā Latvija, bet upura radinieku iniciatīva? Ja šāda pieeja netaps ieviesta Latvijas tiesu praksē, tad kas īsti šajā gadījumā nosaka izņēmumu? Pagaidām oficiālās Latvijas nevarība šai lietā izskatās ij ciniska (attieksmē pret nobraukto dzīvībām), ij nožēlojama (nespējā panākt, lai sods būtu atbilstošs nodarījumam). Ja tam nav pamatota skaidrojuma, tad tas nozīmē, ka Latvijā ir vēl par vienu dzīvnieku fermas elementu vairāk un vienu tiesiskas valsts elementu mazāk.

 

 

 

 

KNAB...

 

 

Viedoklis: Gaišā tēla melnie maisi

Viktors Avotiņš,  NRA  05/06/08    Aizrit diena pēc dienas, un jau sāk krāties nedēļās, bet lēni burbuļo nepatīkami dvakojošais Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) melno maisu skandāla virums, nekādu principiāli jaunu atrisinājumu nenesdams – KNAB priekšnieks Aleksejs Loskutovs joprojām ir savā vietā, politiķu aprindas nesteidzas un skatās mutē ģenerālprokuroram Jānim Maizītim, bet Maizītis, kā allaž, ir viltīgs un jautājumu par Loskutova atkāpšanos liek izšķirt Loskutovam pašam…

Savukārt Loskutovs pats projām doties negrasās un, tāpat kā pagājušā gada rudenī, ar visiem divdesmit nagiem turas, iekrampējies sava kabineta durvju stenderēs.

Pulksteņa tikšķēšana, fiksējot laika plūdumu, reizēm mēdz strādāt dziedinoši, bet reizēm arī otrādi. Šajā reizē laiks Loskutovam vairs nav sabiedrotais – vēl vakar viņam bija iespēja zaudēt krēslu, iegūstot principiāla mocekļa oreolu, ja Loskutovs aizietu aizvakar, viņš kļūtu par varoni, par kuru paaudžu paaudzēs sacerētu dziesmas.

Taču šodien no Loskutova jau vairs nav ne varoņa, ne mocekļa, un viņš jau sāk kļūt pat savu kvēlāko fanu nesaprasts.

No KNAB ir pazudusi neba kāda sīksumma, bet vairāki desmiti tūkstošu latu. Tas ir noticis struktūrā, kurai taču it kā vajadzētu būt kristāldzidruma etalonam – jo, kā KNAB turpināt vērsties pret kādiem partiju finanšu pārkāpumiem, ja tam pašam ar naudām ir nevis nieka grāmatvedības misēkļi, bet atbaidošs caurums?

Var jau, protams, kādu laiku rādīt ar pirkstu uz citiem – sak, tur tajā ministrijā arī konstatēts tas un tajā atkal tas. Taču, piemēram, Ina Gudele jau ir projām no e-lietu ministres posteņa – un tikai zemeņu kūku dēļ. Īpatnēji, ka Loskutovs nesaskata sakarības starp savas padotās Veipas dzeršanu un finanšu lietām, toties viņam padodas saskatīt sakarības starp sava KNAB un kādu citu struktūru pārkāpumiem. Un vienmēr tādā rakursā, lai izskatītos, ka tie citi pārkāpumi ir lieli, bet viņa paša – maziņi.

Nav pagaidām skaidri zināms, kas tā īsti ir bijusi par naudu, kas pazuda, bet gadījumā, ja tās ir banknotes, kurām jāfigurē kādās lietās kā lietiskajiem pierādījumiem, tad pierādījumu trūkuma dēļ var nojukt kādas apsūdzības pret kādiem korumpantiem, kam būtu jāsēž cietumā.

Savukārt, ja pazudusi ir tā nauda, kas izņemta ļaužu dzīvokļos un birojos, bet, kas nav iezīmēta kukuļu nauda, tad iznāk, ka KNAB nav ievērojis Ministru kabineta noteikumus, kas paredz šādu naudu ieskaitīt attiecīgā depozītkontā.

Kam tad vēl būtu jānotiek tādam, lai Loskutovs tomēr atlaistu nagus no stenderēm? Vajadzētu vēl, lai Loskutova kabineta seifā tiek atrasts līķis ar dunci mugurā, uz kura spala ir Loskutova pirkstu nospiedumi, vai pierādījumus, ka Loskutovs pats ņēmis kukuļus?

Iemeslu, kāpēc Loskutovam atkāpties jau tagad, ir atliku likām, bet vai ir arī iemesli, kāpēc viņam neatkāpties?

Kuru no iesāktajiem darbiem Loskutovs grib turpināt?

Ja šis darbs ir iebrukšana bagātnieku apartamentos, lai melnos maisos sabērtu skapjos atrodamo naudu un lai šo naudu pēc tam liktu lietā kādā savā biznesā un galu galā pazaudētu, tad labāk gan tomēr būtu, lai šādi darbi neturpinātos. Jo lozungs "Laupi salaupīto!" jau dažkārt pasaules vēsturē ir bijis aktuāls, taču beigās allaž ir iznācis ciest ne tikai aplaupāmajiem, bet arī tiem, kas šai laupīšanai ir aplaudējuši vai uz to pasīvi noskatījušies.

Loskutovs nu jau būs palaidis garām brīdi, lai no korupcijas apkarošanas takas pārlēktu uz politiku un kļūtu par ļauno oligarhu sazvērestības cietēju, cīnītāju un svētbildi, kas varētu stāties blakus, piemēram, Kalnietei, Krastam, Kristovskim kā tautas glābējs un vecās politiskās elites alternatīva. Redz, Ģirts Kristovskis tomēr savulaik nospēlēja daudz gudrāk un, kad no Jelgavas Pārlielupes cietuma izbēga bars ieslodzīto, skaisti demisionēja no iekšlietu ministra posteņa. Bet nu Loskutovs nav tik elastīgs, tāpēc, šķiet, politiķis no viņa nesanāks.

Aizies Loskutovs vai paliks – tas gan nav pats būtiskākais jautājums. Noņemt kapteini vēl nenozīmē, ka kuģa kurss mainīsies. Loskutova apakšnieki ir tik droši varējuši pasmelties no sava kantora seifiem tikai tāpēc, ka ir jutušies vareni, neievainojami, neapsūdzami un nepieķerami, jo strādā taču iestādījumā, kas nekam nepakļaujas un aiz kura muguras ir ietekmīgas aprindas – politiska, ekonomiska un propagandas vara. Tas savukārt ir sanācis tādēļ, ka KNAB ir no ārpuses Latvijas tiesu un izpildvaras sistēmu starpā iedēts svešķermenis, kas karājas kādā nesaprotamā vietā – it kā ir piederīgs izpildvarai, jo skaitās Ministru prezidenta pārraudzībā, taču Ministru prezidents uz KNAB priekšnieku pat šķībi paraudzīties nedrīkst.

Politiskā elite (valdošā) uz KNAB problēmu joprojām noraugās diezgan apātiski un gļēvi, lai gan KNAB izgāšanās ar melnajiem maisiem nupat būtu lieliska iespēja aktualizēt jautājumu par šīs represīvās struktūras iedabūšanu kādos nebūt tiesiskuma rāmjos. Bet nu, ja jau paši negrib, tad nekā… Tikai tad lai nebrīnās, ka viņiem kādudien atnāks pakaļ. Un beztiesiskā valstī, kur represīvas struktūras darbojas neatkarīgi no valsts un tās likumiem, atnākšanai pakaļ nekādi pierādījumi pat nebūs vajadzīgi.

 

Viedoklis: Riska vadība

Ingrīda Blūma, bijusī AS Hansabanka prezidente,  Diena  05/06/08    Viens no iepriekšējās nedēļas viskarstākajiem jautājumiem — par naudas līdzekļu pazušanu KNAB — man no sākuma šķita kā tāda vētra ūdens glāzē. Tāpēc mazliet pat izbrīna tas, ka Loskutova pretiniekiem pamazām ir izdevies ne pa jokam sabojāt viedokli par viņa piemērotību KNAB vadītāja amatam.

Negribu aizstāvēt Loskutovu, jo informācija par pārkāpumiem KNAB ir skopa. Taču es uzskatu, ka tikai fakts, ka starp viņa padotajiem ir bijuši negodīgi cilvēki, nevar būt par pamatu viņa atbrīvošanai no amata. Viens no biznesiem, kurā riska vadība, t.sk. materiālo vērtību saglabāšana, ir kritiski svarīga veiksmīgai biznesa pastāvēšanai, ir banku bizness. Esmu banku nozarē dažādos amatos strādājusi 20 gadus, un ir sajūta, ka šo to no risku vadības saprotu. Pati vienmēr esmu jutusies atbildīga par to, lai bankā būtu ieviestas atbilstošas procedūras, laba iekšējās kontroles sistēma, kas varētu palīdzēt minimizēt jebkuru krāpšanās risku. Taču tanī pat laikā jāatzīst, ka gandrīz katru gadu kāds no bankas darbiniekiem atkal izrādījās ne tikai negodīgs, bet arī gana atjautīgs, lai atrastu kādu iespēju piesavināties naudu. Katrs šāds gadījums vienmēr bija mācība, ko vēl var uzlabot, mainīt, labāk kontrolēt, taču ilūzija, ka cilvēki kādā brīdī nezags vispār, man jau sen ir zudusi. Negodīgums var slēpties it kā visgodīgākajās, visdzidrākajās acīs, kaut gan labā ziņa ir tā, ka tomēr šādi cilvēki ir absolūts mazākums.

Kāds ir secinājums? Nevienas iestādes vadītājs nav pasargāts no tā, ka kāds no tā padotajiem kādā dzīves brīdī neizdomās "brīnišķīgu ideju", kā pēkšņi tikt bagātam. Taču vadītājs ir atbildīgs par to, lai uzņēmumā/iestādē būtu izveidota iespējami labākā iekšējās kontroles sistēma, kā arī par to, ka tā tiek nemitīgi uzlabota un tādējādi darīts viss maksimāli iespējamais un saprātīgais, lai pārkāpumi nebūtu iespējami. Vai Loskutovs ir darījis visu iespējamo un saprātīgo vai arī ir redzama viņa bezdarbība un bezatbildība — te tiešām ir jāgaida prokuratūras viedoklis.

Taču es gribētu palūkoties uz konkrēto gadījumu no cita viedokļa. Kaut kā ir sagadījies, ka mūsu valstī tieši trijās redzamākajās kontrolējošajās iestādēs — KNAB, Ģenerālprokuratūrā un Valsts kontrolē, manuprāt, mums ir vadītāji ar misijas apziņu, vadītāji, kuri strādā, lai uzlabot mūsu valsts pārvaldi. Taču tā vietā, lai pārējā ierēdņu armija viņus atbalstītu un viņu ieteikumus un kritiku uztvertu kā iespēju uzlabot pārvaldi, sakārtot lietas, šo iestāžu vadītājiem zināmā mērā ir nemitīgi it kā jākaro ar pārējo valsts aparātu. Ja KNAB vadītājam nebūtu jācīnās pret nelikumīgu atstādināšanu no darba, ja valsts kontrolierei nebūtu jācīnās par informācijas saņemšanu no atbildīgām ministrijām un jātiesājas ar ministriem, tad varbūt viņi varētu arī vēl vairāk uzlabot savas iestādes vadību? Vai vispār ir iespējams aprēķināt, cik daudz laika un motivācijas tiek zaudēts šajā karā? Un kurš var pateikt, cik daudz enerģijas pirms pusgada Loskutovam vajadzēja ielikt cīņā ar premjeru tā vietā, lai laiku un enerģiju izmantotu iestādes vadīšanā?

 

Viedoklis: Operācija — vaininieks

Šrēders  Apollo  05/06/08    Iesākumā vēlētos pievērsties problēmai, kas ir redzama un plaši izskanējusi visos medijos. Tie ir ekspremjera asi kritizētajā Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB) konstatētie likuma pārkāpumi un vainīgā meklējumi. Un ir atrasts vainīgais — Jānis Maizītis, ģenerālprokurors. Jāsaka milzīgs paldies bijušajam premjeram Aigaram Kalvītim par centieniem operatīvi koriģēt neatkarīgu, efektīvu valsts iestāžu darbību.

Protams, ka ne! Pirmkārt, kāds gan ekspremjeram ir mandāts norādīt uz vainīgajiem KNAB lietā — vai ir notikusi izmeklēšana, vai ir juridiski, institucionāli argumenti šādiem izteikumiem? Tas, ka atsevišķas ar a. god. Maizīša kungu nesaistītas personas nav spējušas sevi kontrolēt un nodrošināt paļāvību darba noteikumiem un vispārējiem principiem — tev nebūs zagt —, nenozīmē, ka pie atbildības ir saucams ģenerālprokurors.

Par šo tēmu «Radio SWH» Māris Zanders uzdotu retorisku jautājumu: «Vai nav tā, ka a. god. Kalvīša kungs ar KNAB skandāla starpniecību vēlas novērst uzmanību no projekta «Rīgas Dinamo–Gazprom» tālākas virzības?» Piedāvāšu argumentus šādas rīcības pamatotībai.

Lai gan projekts tiek slēpts, tomēr ir skaidri signāli, ka tas jau ir izveidots, tikai pazīmes par tā esamību nav parādījušās publiskajā telpā — it kā tiek meklēti ļaudis, kas atbalstītu kluba dalību Krievijas superlīgā. Tikmēr «Dinamo» vārds jau ir izskanējis Krievijas superlīgā un jau sāktas sarunas ar potenciālajiem spēlētājiem.

Interese tieši gāzes iepirkšanā no Krievijas ir skaidri redzama Tautas partijas centienos pēc iespējas ātrāk attīstīt gāzes elektrostaciju Latvijā. Un tas tiek darīts atklāti, nerēķinoties ar sabiedrības viedokli un neapsverot alternatīvus enerģijas ieguves veidus. Vai kāds ir dzirdējis alternatīvus variantus Latvijas nodrošināšanai ar nepieciešamo elektroenerģiju, nepalielinot enerģētikas  atkarību no Krievijas?

Kādas varētu būt Aigara Kalvīša intereses projektā «Rīgas Dinamo–Gazprom»? Kā galvenais Latvijas superkluba idejas kūrētājs iesaistījies kluba darbībā, un ir skaidrs, ka sponsoru līdzekļi, kas nepieciešami kluba iesaistei superlīgā, neatradīsies tālu no ekspremjera un Tautas partijas. Lai dzīvo sports!

Lūdzu, nepārprotiet mani — esmu 100% par kluba «Rīgas Dinamo» dalību Krievijas superlīgā. Un tas, ka mums blakus ir tāda valsts kā Krievija, paver milzīgas iespējas Latvijas sporta un arī ekonomiskajai attīstībai. Mani tikai māc bažas par Aigara Kalvīša sportisko garu un hokeja patriotismu (kaut gan katrā latvietī mājo mazs Ozo vai A. Irbe u. c. izcili Latvijas hokejisti, kuri valsts idejas stiprināšanā darījuši daudz vairāk par ekspremjeru). Politiskā kultūra, pašpietiekama politiskā  elite Latvijā ir pamats uztraukumam par valsts tālāko attīstību, līdzekļu izmantošanu valsts un sabiedrības interesēs.

A. god. Kalvīša kungs, es Jūs ļoti aicinātu neaizmirst, ka premjerministrs ir Ivars Godmanis, ko daudzi uzskata par goda vīru, un nerisināt valstiski svarīgus jautājumus arī Jūsu izteikumos viņa vietā. Aicinu Jūs neuzņemties iniciatīvu par projektiem, kas saistīti ar apšaubāmām interesēm, nemeklēt aizsegu Jūs interesējošo jautājumu noklusināšanai, kā koruptīvās, zaglīgās vides vaininieku atrodot ģenerālprokuroru Jāni Maizīti, par kura morāles vērtībām šaubās reti kurš Latvijā dzīvojošais.

Vēl tikai piebildīšu, ka ne visiem varētu patikt viedoklis, kuru esmu paudis, bet daudziem mani argumenti joprojām kalpo par iemeslu izbraukšanai uz Īriju un citām valstīm ar nedaudz atbildīgāku politisko eliti. Ļoti ceru, ka Latvija — vislabākā valsts pasaulē — pēc desmit gadiem nebūs tikai Jūsu un Tautas partijas projekts bez latviešu etniskās opozīcijas Jūsu vārdiem un darbiem.

 

Intervija ar Laini Kamaldiņu: Drošības iestāžu informācijā ir tikai 5% patiesības

Ritums Rozenbergs, Uldis Dreiblats,  NRA  05/07/08    Bijušais Satversmes aizsardzības biroja direktors Lainis Kamaldiņš intervijā Neatkarīgajai analizē iemeslus, kas ir pamatā nekārtībām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja naudas lietās.

(SAB) direktors Lainis Kamaldiņš intervijā Neatkarīgajai analizē iemeslus, kas ir pamatā nekārtībām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) naudas lietās, kādēļ par nejēdzībām Latvijas dienestos netiek prasīta atbildība un kāpēc pie augstām amatpersonām nonāk sagrozīta informācija.

– Pēdējā laikā saistībā ar SAB un KNAB uzvirmo skandāli. SAB tiek vainots politiķu izspiegošanā un valdības locekļu vervēšanā, savukārt KNAB, izrādās, ne tikai nav kārtības operatīvo līdzekļu uzskaitē, bet sāk pazust arī kratīšanās izņemtā nauda. Kas notiek speciālajos dienestos?

– Ja paraugāmies uz trim klasiskajiem specdienestiem – SAB, Drošības policiju un Militārās izlūkošanas un drošības dienestu –, tad skaidrs, ka trūkst sistēmas, kā tie saņem uzdevumus un atskaitās par darbības rezultātiem, kā tie tiek kontrolēti, uzraudzīti un pārbaudīti. Bijusī prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, noraidot grozījumus drošības iestāžu likumos, faktiski pauda uzskatu, ka šādu dienestu uzraudzībai pietiek tikai ar prokuratūru un Valsts kontroli. Taču tās pārbauda tikai niecīgu daļu no tā, kas specdienestos būtu jāpārbauda. Savukārt, ja runājam par KNAB, tad tur situācija ir nedaudz citāda. Lai arī Operatīvās darbības likums paredz operatīvās darbības subjektu uzraudzīšanu, KNAB uzskata, ka uz viņiem tas neattiecas, kas pati par sevi ir absurda situācija, pie kuras risināšanas politiķiem būtu steidzami jāķeras. Vienlaikus ir jāraugās, lai šī uzraudzīšana nepārvērstos par jaukšanos konkrētu aktīvo lietu izmeklēšanā. Bet, ja, piemēram, ir bijusi ierosināta operatīvā lieta, kuras ietvaros notikusi personu sarunu noklausīšanās, bet pēc kāda laika šī lieta ir tikusi bezrezultatīvi izbeigta, parlamentārajai kontrolei ir jābūt tiesīgai pieprasīt iestādes vadībai pamatot gan lietas ierosināšanas, gan tajā veikto pasākumu nepieciešamību. Savukārt, ja mēs runājam par diviem konkrētajiem gadījumiem – par operatīvo līdzekļu uzskaites trūkumu un naudas pazušanu KNAB, tad tās ir sekas politiķu radītajai situācijai, kad KNAB sevi varēja nostādīt kā pāri visiem stāvošo un visvarenāko iestādi. Viņi sevi nostādījuši tā, ka viņi var darīt ko grib, lai gan viņu pieļautie pārkāpumi neangažētiem juristiem ir labi redzami. Tāpat tās ir sekas situācijai, kad no prokuratūras puses uz daudzām lietām KNAB tiek pievērtas acis. Nekārtības KNAB piesedz arī atsevišķi mediji un dažkārt arī kāds ārvalstu vēstniecības darbinieks. Tā nu KNAB šādā stilā dzīvo, iespējams, paši izplatot stāstus, ka apkaro nacionālos buržujus. Vēl jāņem vērā iekšējā situācija pašā KNAB. Aleksejs Loskutovs jau nav tas, kurš KNAB vada.

– Kurš tad vada?

– Es uzskatu, ka vada Juta Strīķe. No intervijām presē jau redzam, ka Loskutovs par KNAB lielajām operācijām pats uzzinājis pēdējā brīdī. Iznāk, ka viņš patiesībā tur ir tikai tāds kāzu ģenerālis. Tajā pašā laikā viņam taču jākontrolē un jāuzrauga, lai KNAB būtu kārtība, bet šīs kārtības tā īsti nav.

– Sanāk, ka Strīķe pie visa vainīga?

– Vairāk vai mazāk pie visa notiekošā viņa ir līdzvainīga.

– Kāda varētu būt ASV vēstniecības interese sniegt KNAB vadībai jumta pakalpojumus?

– Iespējams, vēstniecība tiek barota ar neprecīzu vai nepatiesu informāciju. Operatīvā darba kvalitāte pēc neatkarības atgūšanas ir klibojusi visu laiku. Bet tā vēl vairāk kritās pēc Einara Repšes vadībā veiktajām reformām operatīvajās struktūrās, no kurām tika izmesti ārā politiski nevēlamie cilvēki un salikti tur politiski vēlamie, kas lielākajā daļā bija neprofesionāļi vai vāji vadītāji. Ja tādiem vareniem kantoriem kā KNAB vai SAB kāds prasa, kas notiek, par lielāko daļu jautājumu viņi zinās labi ja 5% no tā, kas patiesībā notiek. Bet pārējie 95% tiks uzburti no iedomām, no baumām, balstoties uz pašu politisko pārliecību un simpātijām. Turklāt jāatminas – ja kādas valsts vēstniecība grib saņemt informāciju no vietējiem, tad šo informāciju vēstniecība var pārbaudīt tikai pie citiem vietējiem, un pirmie ar otrajiem parasti ir savstarpēji saistīti. Vēstniecība, iespējams, uztver, ka informācija nāk no dažādiem avotiem, bet patiesībā šī informācija ir no viena avota.

– Vai varam formulēt, kurš parasti ir šis avots?

– Piemēram, ja kādas vēstniecības cilvēks vienu un to pašu jautājumu pavaicās KNAB un SAB, tad man ir stipras aizdomas, ka 95% atbildes sakritīs, kaut gan patiesā informācija abos stāstos būs mazākā to sastāvdaļa. Viss pārējais – nezināšanas aizpildīšana ar paškonstruētām shēmām. KNAB un SAB ir ļoti cieši saistīti, pat līdz tam, ka to darbinieki, tajā skaitā vadošie, kopīgi sporto.

– Sportot – tas ir labi, bet mums vēl ir Drošības policija un militārā pretizlūkošana. Vai šie dienesti arī dos tādu pašu informāciju, kur 95% ir politiskajā pārliecībā balstītas shēmas?

– Jāskatās uz konkrētām personālijām šo dienestu vadībā. Piemēram, Repšem atnākot, Drošības policijas vadītājs nemainījās, bet vietnieki gan nomainījās. Līdzīgi arī Militārās izlūkošanas un drošības dienestā, kur par priekšnieka vietnieku kļuva Jutas Strīķes vīrs Maigurs Strīķis. Svarīgi ir, kurš kurā brīdī ir informācijas avots. Tas ir loģiski, ka vēstniecības darbiniekiem ir interese par to, kas šeit notiek. Viņi dažādos pasākumos struktūrvienību vadītājiem apjautājas par to, kas notiek. Bet tad ir jautājums, no kādiem avotiem barojas šis struktūrvienības vadītājs un vai viņa avoti ir adekvāti. Varam pieļaut, ka dažam labam vadītājam, kurš nav profesionālis un kuram pašam nav savu avotu, arī tiek iebarota nepatiesa informācija. Piemēram, stāsts par krievu spiegiem. Spriežot pēc publiskās informācijas, sākumā politiķiem ziņoja, ka ir piecas augstas amatpersonas, kuras sadarbojušās ar krievu spiegiem. Pēc tam izrādījās, ka ir tikai divas augstas amatpersonas. Vēl pēc tam – ir divas vairs ne tik augstas amatpersonas. Bet finālā čiks vien sanāca – vienam mazam ierēdnim pielaidi atņēma. Tas nozīmē, ka dienesta vadībai bija iedota informācija par pieciem spiegiem, kura netika pārbaudīta, bet pa taisno nodota tālāk valsts vadītājiem.

– Pirms gada KNAB saņēma pārmetumus par trūkumu operatīvo līdzekļu uzskaitē. Kas īsti ir operatīvie līdzekļi? Vai tā ir krogus nauda?

– Tā ir budžetā speciāli paredzēta pozīcija. Iestādes budžetu apstiprinot, šai summai jābūt stingri noteiktai, un šī summa nedrīkst tikt pārlikta no vienas kategorijas uz otru. Tā ir budžetā iezīmēta nauda, kura atkarībā no iestādes specifikas pārsvarā domāta aģentūras aparāta uzturēšanai. Var jau teikt, ka tā ir krogus nauda kā samaksa aģentam. Bet tikpat labi tā var būt fiksēta samaksa par informāciju mēnesī vai konkrēta summa par atsevišķu ziņojumu. Šajā pozīcijā var būt arī īpašu struktūrvienību uzturēšana, piemēram, ārējās novērošanas vai izsekošanas struktūrvienību. Tikpat labi var tikt pirkta speciālā tehnika, te var ietilpt konspiratīvo dzīvokļu vai piesegfirmu uzturēšana. Ja iestādei ir izziņas tiesības kā KNAB, tad šeit var tikt iekļauti arī iezīmētie līdzekļi, piemēram, nauda kukuļiem. Katrai operatīvās darbības iestādei ir jābūt instrukcijai, kādā veidā šie līdzekļi ir izmantojami.

– Kādēļ Valsts kontrole pārmeta KNAB, ka nav šīs uzskaites?

– Tāpēc, ka viņiem pat nebija šīs instrukcijas. Viņi visu šo laiku bez tās mierīgi dzīvoja. Bet šādas instrukcijas bija un ir visām iestādēm, kas ir operatīvās darbības subjekti, izņemot KNAB.

– Varbūt KNAB nezināja, ka tāda instrukcija ir vajadzīga?

– Acīmredzot, balstoties uz iekšējām tradīcijām, viņi uzskatīja, ka šāda instrukcija nav vajadzīga. To, ka KNAB nav instrukcijas, biroja vadība atzina pērnā gada beigās, kad publiski izskanēja maza ziņa, ka viņi beidzot ir izstrādājuši šo instrukciju un iesnieguši saskaņošanai prokuratūrā. Tas nozīmē, ka līdz tam viņiem šīs instrukcijas nebija. KNAB aizstāvji iepriekš burtiski piekasījās Kalvīša valdības komisijas secinājumiem. Komisija paziņoja: KNAB neievēro grāmatvedības likumu. Komisijai iebilda, ka šos grāmatvedības normatīvus neievēro visi operatīvās darbības subjekti, kas ir taisnība. Taču citi dienesti grāmatvedības likumu neievēro, balstoties uz Operatīvās darbības likumu, kurš nosaka, ka ir jābūt atsevišķām instrukcijām, kuras regulē operatīvās darbības konkrētus aspektus. Šīm instrukcijām jābūt saskaņotām ar ģenerālprokuroru. Tas nozīmē – ja KNAB ar ģenerālprokuroru saskaņotas instrukcijas par rīcību ar operatīvajiem līdzekļiem nebija, tad KNAB nebija nekāda pamata pārkāpt grāmatvedības likumu. Un tad parādās vēl viena noskaidrojama lieta – vai ģenerālprokurors vai viņa īpaši pilnvarotie prokurori visu šo piecu gadu laikā KNAB ir norādījuši, ka tas strādā bez šādas instrukcijas?

– Bet ģenerālprokurors pirms gada teica aptuveni tā, ka KNAB notikuši sīki nenozīmīgi pārkāpumi. Vai konkrētu instrukciju trūkums nav novedis pie tā, ka tagad jau KNAB sāk pazust arestētā nauda?

– Publiski vairākkārt ir izskanējis, ka prokuratūra ir saņēmusi iesniegumus par pārkāpumiem kratīšanu un citu procesuālo darbību laikā. Piemēram, par kratīšanu Ventspils Biznesa centrā. No prokuratūras paustās pozīcijas var saprast, ka visur viss bijis kārtībā. Pat tad, kad – kā publiski stāstījuši advokāti – kratītāji atnākuši, visu naudu un dokumentus sametuši melnā maisā un tikai pateikuši uz redzēšanos. Arī es esmu strādājis par izmeklētāju un bijis izziņas iestādes vadītājs. Man līdz šim bija grūti iedomāties, ka kratīšanā, kas jāveic pieaicināto klātbūtnē, izņemtās mantas var neaprakstīt, nereģistrēt. It sevišķi, ka var nereģistrēt izņemto naudu. Protokolā katrai naudas zīmei būtu jāreģistrē sērija un numurs, lai pēc tam tiesā to varētu iesniegt kā neapgāžamu pierādījumu. Līdzīgi būtu jāreģistrē izņemtie dokumenti. Bet tā, kā tagad mēdz notikt kratīšanas – man bija grūti iedomāties.

– Sanāk, ka prokurors ar knābistu kratīšanā atņemto var sabērt maisā, tad aiziet aiz stūra, atvērt maisu, izņemt naudu, to brālīgi sadalīt, bet pārējo – atkritumos?

– Teorētiski to nevar izslēgt, ja netiek ievērotas visas procedūras. Šobrīd joprojām nav skaidrības, vai KNAB pazudusi kratīšanas laikā izņemtā nauda vai pazuduši lietiskie pierādījumi – iezīmētā nauda. Vai gan tas, gan tas. Kurš un cik objektīvi pārbaudīs publiski izskanējušo stāstu par to, ka konkrētā kratīšanā viss izņemtais tika iemests melnā maisā un pateiktas ardievas? Tas jau atgādina tādu kā specifisku kukuļu ņemšanas veidu. Paņemu naudiņu un lietu tālāk nekustinu. Arī izkratītā persona nebļauj pēc šīs naudiņas, jo – ja sāks bļaut, lietu var pakustināt tālāk. Ja personas sirdsapziņa nav īsti tīra, tad tā nav ieinteresēta celt troksni – labāk pieciest naudiņas zudību nekā saņemt sodu. Skatoties, kā tas viss tiek noformēts, teorētiski šādas shēmas nevaram izslēgt.

– Ko tiesā var darīt prokurors, ja ir zudis viens no galvenajiem lietiskajiem pierādījumiem, kratīšanā izņemtā nauda? Vai nevar rasties situācija, ka tagad visi kukuļņemšanā apsūdzētie tiesas procesos sāks prasīt, lai parāda – kur tad ir tā kukuļu nauda?

– Tā var sanākt. Visiem pierādījumiem jābūt pārbaudāmiem tiesā. Ja kratīšanā pieaicinātos tiesā sāk sīki pratināt, vai viņi šos naudas zīmju ciparus paši salīdzināja, vai arī tiesā sāk pārbaudīt, vai pieaicinātie nav pašas iestādes, piemēram, KNAB, slepenie darbinieki, tad apsūdzība var sabrukt un kukuļņēmējs tiks cauri sveikā.

– KNAB aizstāvji saka, ka operatīvā nauda ir budžeta līdzekļi, bet izņemtā nauda ir privātpersonu nauda, līdz ar to tā nav valsts nauda. Loskutovs saka, ka pazudušo naudiņu valstij vajadzēs atmaksāt. Kam pieder kratīšanā izņemtā nauda?

– Būtu normāli, ja operatīvajās izstrādēs izmantotā nauda tiktu ņemta no operatīvajiem līdzekļiem. Teorētiski var izmantot arī privātpersonas naudu, kura sūdzas par kukuļa izspiešanu. Tas gan nav loģiski, jo sanāk, ka valsts no privātpersonas aizņemas naudu. Kādreiz bija gadījumi, kad šādām operācijām tika aizlienēta nauda no Latvijas Bankas.

– Premjeram kā KNAB pārraugam būtu jārūpējas, lai šādi pārkāpumi tiktu novērsti. Kādēļ to nedarīja nedz Aigars Kalvītis, nedz tagad Ivars Godmanis?

– Kalvītis jau kaut ko centās darīt, cits jautājums ir par darbības publisko pamatojumu, bet Godmanim vēl nav zudušas visas iespējas mēģināt ieviest kārtību KNAB. Tomēr jāņem vērā, ka viņu rīcībspēja varētu būt izrietoša no iepriekš Rīgā notikušajām publiskajām aktivitātēm saistībā ar Loskutova aizstāvību.

– Vai esat dzirdējis, kurš ir finansējis šos lietussargu pasākumus?

– Šo to dzirdējis esmu, bet pierādījumu man nav. Tur bija dažādu interešu sakritība.

– Ir dzirdēts, ka lietussargu pasākumu finansējuši ietekmīgi Ventspils uzņēmēji?

– Kā vienu no reālākajiem arī es šādu stāstu esmu dzirdējis.

– Pirms Jāņa Kažociņa pārapstiprināšanas SAB direktora amatā gan Gundars Bērziņš, gan Dzintars Jaundžeikars runāja par nepieciešamību veikt grozījumus drošības iestāžu likumos. Šobrīd visi atkal ir pieklusuši. Tas nozīmē, ka arī turpmāk drošības iestādes neviens nekontrolēs?

– Situācija ir absurda. Pirms gada pret grozījumiem likumos nostājās drošības iestādes, bet tagad valdība uzdevusi izstrādāt priekšlikumus, kā kontrolēt drošības iestādes, tām pašām drošības iestādēm, kuras iestājās pret šiem grozījumiem. Nedomāju, ka šie priekšlikumi varētu saturēt veselīgus domu graudus. Ja kāds sāktu reāli kontrolēt drošības iestādes, tām daudzviet būtu problemātiski uzrādīt savas darbības rezultātus. Dažām drošības iestādēm nāktos atzīt, ka tās visu laiku krāvušas galdā faktiski vienus un tos pašus papīrus.

Parlamentārai kontrolei jābūt, lai politiķi varētu pārbaudīt, vai dienestos nenotiek darbs pēc politiska pasūtījuma. Es nedomāju valsts politisko pasūtījumu, kuram, protams, ir jābūt, bet gan atsevišķas politiskās partijas vai partijas biedru, vai cita veida grupējumu pasūtījumu veikt konkrētas izstrādes pret konkrētu personu. Parlamentārai kontrolei ir jābūt spējīgai pārbaudīt, kā drošības iestādēs tiek sadalīti resursi likumos noteikto un no valsts vadības saņemto uzdevumu izpildē, vai šo uzdevumu prioritēšana tiek veikta saskaņā ar valsts interesēm, novērtēt izmantoto metožu lietderīgumu, sasniegtos rezultātus un tālākos rīcības plānus, kam savukārt būtu jābūt tiešā veidā saistītam ar iestāžu budžetu.

– Mēs iepriekš runājām par KNAB visatļautību, bet arī prokuratūra arestētos īpašumus nodeva tāda ārvalstu advokāta pārvaldībā, kuram pašam nākotnē var sanākt nosēsties uz apsūdzēto sola. Vai šai ziņā starp šīm divām iestādēm nevaram vilkt paralēles?

– Zinot, ka jūsu pieminētā krimināllieta vairāk vai mazāk bāzējas uz informāciju, kura parādījusies, pateicoties civiltiesiskiem strīdiem, šādā situācijā krimināllietas ietvaros nodot vienas puses arestētos īpašumus otras puses rīcībā – tas nerunā par šāda lēmuma pieņēmēju objektivitāti. Konkrētā situācijā šis pārvaldītājs jau ir ieinteresētā puse un, pārvaldot šo īpašumu, ne tikai nerūpēsies, lai vairotu tā vērtību, bet tiesā liecinās tā, lai viņam uzticēto īpašumu iegūtu sev.

– Prokuratūra saka, ka likums arestētās mantas pārvaldītājam neliek atskaitīties par viņam uzticēto īpašumu. Vai nav citas iespējas, kā panākt atskaitīšanos par šādu īpašumu?

– Protams, ir. Jo ir taču auditorfirmas un metodikas, kā noteikt īpašuma vērtību, gan to nododot, gan saņemot. Laiku pa laikam prokuratūrai būtu jāpaskatās, kādas izmaiņas ar uzticēto mantu ir notikušas. Šeit ir arī valsts intereses. Ja, piemēram, tiesa nolemj, ka manta ir konfiscējama un sākotnēji konfiscētās mantas vērtība bija divi miljoni, bet pēc tiesas pāri palikuši tikai pāris desmiti tūkstošu, tad rodas jautājums – kurš ir vainīgs pie tā? Tad ir jātiek skaidrībā, vai vainīgs ir pārvaldītājs vai tomēr prokurors, kurš uzticējis mantu konkrētai personai.

 

KNAB aicina pārbaudīt savas zināšanas par korupcijas un interešu konflikta novēršanu

LETA  05/09/08    Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) atjaunotajā mājaslapā valsts amatpersonām un ikvienam interesentam ir iespēja pārbaudīt savas zināšanas, aizpildot testu par interešu konflikta un korupcijas novēršanas jautājumiem.

Patlaban testa sistēma piedāvā desmit jautājumus, kuri tiek atlasīti pēc nejaušības principa, tādējādi testa aizpildīšana būs interesanta un izglītojoša arī vairākas reizes, aģentūru LETA informēja KNAB Sabiedrisko attiecību un izglītošanas nodaļā.

KNAB mājaslapa, sākot no 8.maija, ikvienam ir pieejama jaunā veidolā. Tagad visa informācija ir strukturēta sešās lielās sadaļās, kas izvietotas horizontāli, un tām katrai ir pakārtoti nākamie līmeņi, kas atveras vertikāli kreisajā malā. Mājaslapa ir veidota tā, lai būtu vieglāk orientēties KNAB piedāvātajā informācijā.

KNAB aicina ikvienu iesaistīties diskusijās par aktuāliem jautājumiem, piemēram, izsakot savu viedokli par partiju finansēšanu no valsts budžeta vai to, kādu sodu ir pelnījušas korumpētas valsts amatpersonas. Lai atvieglotu lasīšanu, KNAB jaunajā mājaslapā ir iespējams izvēlēties tekstu burtu izmēru, savukārt informācija apskatei vai lejuplādēšanai ir pieejama bezmaksas programmatūras formātos un ir ērti izdrukājama.

Mājaslapā, tāpat kā līdz šim, ir iespējams uzdot jautājumus par korupcijas vai interešu konflikta novēršanu un saņemt KNAB speciālistu sagatavotu atbildi, kā arī pierakstīties uz jaunumu saņemšanu savā e-pastā, izmantot meklētāju vai kalendāru, lai atlasītu sev aktuālo informāciju.

 

Ģenerālprokurors kritizē Loskutova rīcību pazudušās naudas lietā

Andris Saulītis,  Diena  05/12/08    Ģenerālprokurors Jānis Maizītis uzskata, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšniekam Aleksejam Loskutovam jārīkojas aktīvāk saistībā ar pazudušajiem līdzekļiem birojā. Intervijā LTV raidījumam 100. pants viņš atzina, ka šobrīd izmeklēšanas gaitā pazudušo līdzekļu kopsumma turpina pieaugt.

Maizītis informēja, ka izmeklēšanas laikā šobrīd jau konstatēts, ka KNAB nav noteikta uzskaites un kontroles kārtība naudai, kas tiek atzīti par lietiskajiem pierādījumiem un kas tiek izņemta iespējamai mantas konfiskācijai. Viņš norādīja, ka prokuratūras izmeklētāji neredz, cik kopumā naudas atradās KNAB un tāpēc ir nepieciešams pārbaudīt visus KNAB lietvedībā esošos kriminālprocesus - kopskaitā pāri par 200 -, lai "tiktu skaidrībā, cik naudas bija jābūt, cik tad atrodas uz vietas un cik ir piesavinājušies".

Izmeklēšanas gaitā redzams, ka sākotnēji konstatētā summa ir tikai atskaites punkts un summas tikai pieaug. Tomēr konkrētu skaitli Maizītis atteicās nosaukt, kamēr izmeklēšana nav noslēgusies.

Ģenerālprokuroru pārsteidz, ka KNAB nav kaut reizi gadā veikta vienkārša inventarizācija, kas mazinātu šāda nozieguma izdarīšanas iespējamību. "Loskutova kungam kā iestādes vadītājam noteikti ir arī pašam jādod strikts novērtējums - tās ir disciplinārlietas - šai kārtībai. Manuprāt, nav jāgaida tikai uz prokuratūras izmeklēšanas rezultātiem, bet arī pašam ir jāpasaka skaidri un gaiši, kas sekmēja vai nesekmēja šāda nozieguma izdarīšanu," norādīja Maizītis, piebilstot, ka pats šajā gadījumā "ļoti apdomātos" par situāciju, ja ir runa par tik lieliem zaudējumiem.

Prokuratūra līdz maija beigām valdībai ziņos par apstākļiem, kas veicināja nozieguma izdarīšanu. Maizītis skaidri norādīja, ka saistībā ar šo līdzekļu uzglabāšanu KNAB kārtības šobrīd nav.

 

Loskutovs pirms ievēlēšanas amatā ticies arī ar Šķēli

LETA  05/12/08    Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieks Aleksejs Loskutovs pirms ievēlēšanās amatā ticies ne tikai ar Ventspils mēru Aivaru Lembergu, bet arī arī Tautas partijas dibinātāju Andri Šķēli.

"Ar Šķēles kungu esmu ticies pirms ievēlēšanas amatā. Ļoti līdzīga rakstura tikšanās, tāda iepazīšanās. (..) Mēs tikāmies Šķēles kunga birojā, neatceros - Dzirnavu ielā vai kur. Un arī tāda iepazīšanās saruna bija. Vēlreiz viņš bija ienācis kādas pārbaudes ietvaros, es pat teiktu uz pieklājības frāzēm," skaidro Loskutovs.

 

Arī ar Lembergu notikušas divas tikšanās - pirms un pēc ievēlēšanas amatā.

LETA  05/12/08    Kā atzīst KNAB priekšnieks, šīs tikšanās organizētas, iesaistoties cilvēkiem, kuri pazinuši gan viņu, gan otru sarunas biedru. Lemberga gadījumā tie ir firmas SIA "Venta" darbinieki, bet Šķēles gadījumā cilvēks, kuru Loskutovs pazinis "labu laiku iepriekš un kurš cieši sadarbojās ar Šķēli".

Skaidrojot savu paziņu loku un to saistību ar oligarhiem, Loskutovs norāda: "Es riskētu apgalvot, ka oligarhiem ir tik plašs paziņu un sabiedroto loks, ka nav grūti atrast cilvēkus, kas pazīst arī personiski mani."

Stāstot par pirmo tikšanos ar Lembergu, Loskutovs norāda, ka viņš aizvests uz māju Puzē, kur "padsmit minūšu" saruna notikusi Ventspils mēra automašīnā. Tā bijusi iepazīšanās saruna, kuras laikā Ventspils mērs pārsvarā uzdevis jautājumus. Tikšanās laikā Loskutovs neko nav solījis un nav uzņēmies nekādas saistības.

Otra tikšanās notikusi 2005.gada pavasarī.

"Arī, man liekas, ar "Ventu" saistīti cilvēki man teica, ka Lemberga kungs vēlas ar mani satikties. Par ko - man nebija pateikts, un es biju domājis, ka, no vienas puses, man ir svarīgi zināt, kāda var būt interese no Lemberga puses par biroju, no otras puses, es nevarēju izslēgt, ka lielas pašvaldības vadītājs var informēt par kaut ko, kas ir biroja kompetencē. Bet visa saruna praktiski bija par to, ka man būtu jāatstāj uz to brīdi no amata atstādinātais izziņas nodaļas vadītājs Ilmārs Bode amatā. Visa saruna bija mēģinājums pārliecināt mani atrast veidu, kā paturēt viņu darbā birojā jebkādā amatā," apgalvo KNAB vadītājs.

Saruna gan sākusies ar Lemberga pārdomām par politisko situāciju, "bet principā visa saruna pēc būtības bija tikai par Bodi".

 

Zatlers: KNAB šefam nekur nav jābrauc

Barbara Ālīte,  Diena  05/12/08    Valsts prezidents Valdis Zatlers pirmdien Latvijas Radio Krustunktā pauda pārliecību, ka “es domāju, ka nākamajam KNAB šefam nebūs jābrauc nekur.” Tā prezidents komentēja pēdējā laikā plašu rezonansi medijos raisījušās ziņas, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītājs Aleksejs Loskutovs savulaik ticies gan ar Tautas partijas dibinātāju Andri Šķēli gan Ventspils mēru Aivaru Lembergu. Tikšanās notika pēc A.Šķēles un A.Lemberga iniciatīvas.

“Tas liecina, ka valsts turpmāk attīstīsies tajā virzienā, kur viņa attīstās un tiesiskumam būs daudz noteiktāka loma un neviens nekur nebrauks prasīt nekādu lojalitāti. Amatpersonas apstiprinās un ievēlēs tādā kārtībā, kā to nosaka likums,” sacīja V.Zatlers.

V.Zatlers uzskata, ka sabiedrībai pašai jāseko līdzi notiekošajam. “Ja ir kandidāti, mēs gribam zināt viņus ātrāk,” uzsvēra prezidents.

Uz jautājumu vai A.Loskutovs darīja pareizi braukdams uz tikšanos ar A.Šķēli un A.Lembergu, prezidents pauda pārliecību: “Es domāju, ka šodien viņš tā nedarītu”.

Savukārt uz jautājumu vai viņam būtu jāpaliek amatā līdz pārbaudes beigām, kas šobrīd notiek birojā saistībā ar naudas pazušanu, V.Zatlers vilcinājās ar atbildi. “Labs jautājums, kas jājautā Loskutova kungam pašam. Ja viņš uz šo jautājumu nav atbildējis ne sev, ne sabiedrībai visprātīgākais ir sagaidīt slēdzienu un fakti runās paši par sevi,” uzskata prezidents.

Kā zināms, ģenerālprokuratūra šobrīd veic pārbaudi par naudas pazušanu no KNAB, kādēļ atstādināti divi biroja darbinieki.

 

KNAB gandrīz gada laikā nav spējis pārbaudīt Zatlera saņemtos maksājumus

LETA   05/12/08    Jau pagājis gandrīz gads, kopš Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) sāka pārbaudi par pašreizējā Valsts prezidenta Valda Zatlera papildu maksājumu pieņemšanu kā valsts amatpersonai, atrodoties Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas (TOS) valdes priekšsēdētāja amatā.

Šajā lietā joprojām nav nekādu rezultātu, aģentūrai LETA apstiprināja KNAB preses pārstāvis Andris Vitenburgs.

KNAB arī neprognozē, kad pārbaude varētu tikt pabeigta, un nekomentē, kas tās laikā tiek vēl izmeklēts.

Pārbaudi KNAB sāka pagājušā gada 25.maijā, kad Zatlers vēl bija tikai prezidenta amata kandidāts. Toreiz birojs skaidroja, ka pārbaude sākta, lai noskaidrotu, vai ārsts Zatlers, saņemot pateicību no pacientiem par sniegtajiem medicīniskajiem pakalpojumiem, nav pārkāpis normatīvajos aktos noteiktos ierobežojumus.

Pārbaude tika sākta pēc masu medijos publiskotās informācijas par Zatlera teikto, ka viņš šādu pateicību pieņēmis.

Kā ziņots, Zatlers toreiz atzina, ka pateicības formā ir pieņēmis arī naudu no pacientiem, taču viņš ir gatavs zvērēt, ka nekad nav pieprasījis šādus maksājumus.

KNAB iepriekš pieļāva, ka Zatlers, pieņemot šādu pateicību, varētu būt rīkojies neētiski, taču, visticamāk, tas nav likumpārkāpums.

Lai pārbaudi veiktu, KNAB no TOS pieprasīja Zatlera pacientu sarakstus, taču tie birojam tika nodoti tikai jūlija beigās.

 

Intervija ar Alekseju Loskutovu: «Nekad nevienam neesmu parādā»

Agnese Margēviča, NRA  05/12/08    Par naudas zādzību birojā, par tikšanos ar oligarhiem un to, kur sākas un beidzas politika – Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieks Aleksejs Loskutovs intervijā Neatkarīgajai.

– Pirms pāris nedēļām es jums Saeimā pavaicāju par Veipu, un toreiz jūs atbildējāt, ka nav bijis iemesla viņai neuzticēties, jo, citēšu jūs: "Kāds sakars finanšu pārkāpumiem ar braukšanu dzērumā?". Jūs šodien varbūt esat gatavs savu atbildi mainīt?

– Varu precizēt – sakars, protams, var būt. Jāvērtē cilvēka rīcība konkrētos apstākļos, un tajā laikā Veipas rīcība tika vērtēta konkrētos apstākļos. Man bija zināms konkrēts fakts – automašīnas vadīšana dzērumā un izraisīta avārija, bet, ņemot vērā, ka tas bija atvaļinājuma laikā un nebija izmantota dienesta automašīna, bija piemērots pietiekami bargs sods un nebija risināts jautājums par atbrīvošanu no amata, jo pārkāpums bija jāskata no mūsu iekšējā regulējuma viedokļa – tā bija izteikti neētiska rīcība, bet ne pārkāpums, kas izriet no pienākumu pildīšanas.

– No tā nevarēja izdarīt secinājumu, ka šī persona neciena likumu?

– Tieši tādēļ bija disciplinārlieta un piemērots disciplinārsods, bet pamata atbrīvošanai no amata man nebija.

– Jūs nesaskatījāt nepieciešamību pievērst lielāku uzmanību, kontrolēt? Varbūt jums to vajadzēja uztvert kā riska faktoru?

– Kaut kādā ziņā var jums piekrist, bet pēc disciplinārsoda uzvedība ilgstoši bija pietiekami laba. Kaut kādus papildu riska faktorus es tajā brīdī nesaskatīju.

– Pagājušajā rudenī izskatījās, ka tieši Juta Strīķe ir atbildīgā persona par operatīvajiem līdzekļiem, kas, kā tagad izrādās, glabājās kopā un bija Veipas kundzes pārraudzībā. Šobrīd Strīķes kundze ir izteikusies, ka tā tomēr ir jūsu atbildība. Tad kura atbildība tā īsti ir – viņas vai jūsu – kontrolēt šo konkrēto Veipas dienestu?

– Jāteic, ka Strīķes kundze nav neko teikusi par manu atbildību. Viņa bija pateikusi, ka saskaņā ar biroja struktūru šī nodaļa ir manā pakļautībā. Tik tālu. Bet katrai konkrētai funkcijai ir savas atbildīgās personas, un par operatīvajiem līdzekļiem uz to brīdi bija atbildīgs Jānis Imša un par izņemtās naudas glabāšanu – Jānis Imša un viņa prombūtnes laikā Indra Veipa.

– Imša bija šis grāmatvedis?

– Viņš nav grāmatvedis...

– ...nu tā slavenā persona, kam nebija grāmatveža izglītības?

– Jā.

– Un tad jūs pagājušoruden viņu aizsūtījāt grāmatvežu kursos un...

– Viņš gāja grāmatvedības kursos un pildīja šos pienākumus līdz brīdim, kad notika vairākas pārbaudes, kad operatīvās naudas uzskaite tika uzdota cilvēkam ar speciālo izglītību.

– Tad jūs apstiprināt, ka Imša ir otra aizdomās turētā persona?

– Es apstiprinu, bet prokuratūra viņa vārdu ir nosaukusi.

– Es pieņemu, ka birojā ir meklēti gan cilvēciskie, gan prakses faktori. Jūs pats sev esat atbildējis uz jautājumu, kā tas viss varēja notikt?

– Es šo jautājumu sev uzdodu tikpat kā katru dienu.

– Un?

– Un atbildi es īsti nevaru atrast, tāpēc, ka Veipas kundze, gan Imšas kungs ir cilvēki ar padsmit gadu pieredzi tiesībsargājošās iestādēs, vairākkārt pārbaudīti – Veipas kundzei ir augstākā pielaide valsts noslēpumam, un viņu pieņēma darbā birojā vēl pirms manis, uzskatot par labu esam. Un man šī konkrētā situācija ir vienkārši neizskaidrojama, īpaši ņemot vērā, ka katrreiz, saņemot naudu, kas bija izņemta kratīšanās, viņi parakstījās gan par konkrētās naudas summas saņemšanu, gan par to, ka ir brīdināti par kriminālatbildību par naudas izšķērdēšanu vai atsavināšanu. Tāpēc tas ir ārpus jebkādas loģikas.

– Arī jūsu izteikumos iepriekš varēja saklausīt mājienus par iespējamu provokāciju no ārienes...

– Es nevaru to izslēgt. Pieļaujot provokāciju, es to pieļauju ne no KNAB darbinieku puses, pieļauju viņu izmantošanu. Bet mēs runājam tikai par pieļāvumiem, līdz ar to nav jēgas attīstīt.

– Runa ir par naudu, kas bija lietiskie pierādījumi, vai to, kas arestēta kā nodrošinājums?

– Šī nauda glabājās kopā. Un jāteic, ka visai bieži ir gadījumi, kad nauda tiek izņemta kratīšanas laikā (protams, norādot kratīšanas protokolā un tā kopiju atstājot pie personas, pie kuras kratīšana veikta), un ir nepieciešams kāds brīdis, lai noskaidrotu, kam nauda tiešām pieder un vai šī nauda ir izmantojama krimināllietā kā pierādījums, vai ir tikai vērtība, kurai tiek uzlikts arests, lai nodrošinātu iespējamu konfiskāciju.

– Tagad ir skaidrs, kura nauda ir pazudusi – gan viena, gan otra?

– Es neesmu gatavs atbildēt uz šo jautājumu, prokuratūra noteikti atbildēs vēlāk.

– Varbūt patiesā nozieguma būtība nav vis naudas piesavināšanās, bet lietisko pierādījumu slēpšana?

– Atkal uz šo jautājumu varēs atbildēt prokuratūra, es teiktu, es šaubos, jo nauda nav vienīgais pierādījums krimināllietā, līdz ar to lietām, kas birojā tiek izmeklētas, skāde netiktu nodarīta.

– Cik saprotu, katru biroja izmeklēto lietu pieskata kāds prokurors. Vai un cik periodiskas ir bijušas pārbaudes, vai lietiskie pierādījumi konkrētā lietā fiziski atrodas birojā?

– Prokurori šo jomu nav vērtējuši, bet viņiem arī nav jāvērtē, viņi pārbauda kriminālprocesa veikšanas gaitu – vai visas procesuālās darbības veiktas saskaņā ar likumu un vai procesuālie lēmumi ir pieņemti saskaņā ar likumu. Un līdz šim saistībā ar kratīšanām vai izņemtām mantām, tajā skaitā naudu, prokuratūras pārmetumi nav bijuši.

– Sakiet, vai jums ir kāda iekšēja kontroles sistēma, kas skatās, vai kāds no darbiniekiem pēkšņi nav kļuvis pārmēru turīgs neatbilstoši saviem ienākumiem?

– Jā, iekšējās kontroles nodaļa katru gadu saņem valsts amatpersonu deklarāciju kopijas un izvērtē, vai nav pamata nopietnākām pārbaudēm.

– Respektīvi, skatās samērību starp ieņēmumiem un dzīvesveidu...

– ...jā, tajā skaitā. Izvērtē iespējamu interešu konfliktu un, protams, pievērš uzmanību materiālajam stāvoklim.

– Attiecībā uz Imšu un Veipu tātad tas arī ir veikts?

– Jā, tādas pārbaudes ir bijušas, un nekas nav konstatēts. Nekādu neatbilstību nav.

– Tātad neatbilst patiesībai, ka Imšam ir jaunbūvēta māja bez kredīta ņemšanas?

– Es neesmu gatavs atbildēt, īpaši ņemot vērā, ka deklarācijas par pagājušo gadu ir tikko saņemtas un pašlaik tiek pārbaudītas.

- Jūs esat izteicies, ka šī pazudusī nauda būs jāņem no valsts budžeta.

- Es ļoti ceru, ka izdosies šo naudu atgūt, bet, ja neizdosies, gadījumos, kad būs pieņemts tiesas lēmums par naudas atdošanu vai ieskaitīšanu valsts budžetā, mums nāksies lūgt valdību.

– Kā to naudu var atgūt no Veipas, no Imšas? Es saprotu, ka viņi to naudu ir notriekuši.

– Ir līdzekļi, kā pēc kriminālprocesa pabeigšanas var vērsties ar civiltiesisku prasību. Bet uz šo brīdi gribu uzsvērt – man nav informācijas, ka abi mani kolēģi būtu bijuši iesaistīti šajās darbībās. Jūs uzdodat jautājumu ar pieņēmumu, ka viņi bijuši iesaistīti, man nav tādas informācijas.

– Vai pēc šā gadījuma ir veiktas kādas papildu pārbaudes saistībā ar citiem KNAB darbiniekiem?

– Tas tiks vērtēts, pārbaudot amatpersonu deklarācijas un atlasot tās, kur var būt pamats runāt par nesamērīgu labklājību, pārbaudi sākt ar šādām personām.

– Šodien <7. maijā> izskanēja informācija, ka premjers Kalvītis jums vairākkārt paaugstinājis algu. Sakiet, jūs esat lūdzis viņam algas paaugstinājumu?

– Es neesmu lūdzis paaugstināt algu. Pirms pusotra gada bija izstrādāti grozījumi MK noteikumos, kur visiem biroja darbiniekiem bija paredzēts algu pieaugums, un tie lēmumi, kurus Kalvītis bija pieņēmis par izdienas noteikšanu un pabalstu sakarā ar bērna piedzimšanu, bija saskaņā ar likumu. Viņš vienkārši izpildīja likuma prasības.

– Nebija tā, ka viņš jums prasīja: Aleksej, vai tev pietiek naudas?

– Nē (smejas). Kurš tad par mani tā varētu rūpēties... Bet par pabalstu es rakstīju iesniegumu atbilstoši likumam.

– Jums nelikās kaut kādā mirklī interesanti, ka premjeram ir mazāka alga nekā jums?

– Ministru prezidentam būtu jābūt lielākai algai, ja Ministru kabinets nebūtu pieņēmis lēmumu par algu iesaldēšanu.

– Ja jau mēs par nepatīkamo runājam... Kas jums tur ir ar Aivaru Lembergu, kurš tad kuram zvanīja, kurš norunāja tikšanos, un kāpēc jūs tikāties?

– Ja mēs runājam par to slaveno... Vispār es gribētu precizēt, par kuru tikšanos?

– Nu tad es gribu precizēt, cik tikšanos galu galā bija un kad?

– Es esmu stāstījis par tikšanos, kas bija pirms manas apstiprināšanas amatā. Es nezinu, cik lielā mērā iniciatīva bija no Lemberga puses, bet es domāju, ka tā tomēr bija. Mani uz šo tikšanos aicināja cilvēki, kas ar viņu bija saistīti pastarpināti, cilvēki, kas strādā SIA Venta.

– Jums šie cilvēki ir pazīstami?

– Jā.

– Tad viņi jums piezvanīja un teica, Aleksej, vajadzētu satikties...

– Jā.

– Kas jums tie par tādiem paziņām?

– Es domāju, nav lielas nepieciešamības viņus afišēt, bet cilvēki, kurus es pazinu un kas strādā ar Ventspils mēru saistītā uzņēmumā Venta.

– Vienkārši jocīgi – jūs iepriekš bijāt pasniedzējs, kā jums radās kontakts ar šādiem cilvēkiem?

– Ir daudz cilvēku, kas ir vai nu strādājuši tiesībsargājošās iestādēs, vai tajā skaitā bija saistīti ar pasniegšanu.

– Nu un tad viņi teica, vajadzētu satikties, un jūs?

– Un es piekritu tikties, un mani aizveda pie Lemberga kunga mājas Puzē pie vārtiem, un es runāju kādas minūtes padsmit.

– Jūs stāvējāt pie vārtiņiem?

– Nē, es sēdēju Lemberga kunga mašīnā.

– Jums nebija tā kā neērti, ka saimnieks jūs neaicina mājā?

– Tā ir saimnieka viesmīlības problēma.

– Nu un par ko jūs runājāt?

– Var teikt, ka tā bija iepazīšanās saruna, jo pirms tam es neesmu kontaktējies ar Lemberga kungu.

– Un kurš no tās sarunas vairāk ieguva? Viņš vairāk prašņāja vai jūs viņam prasījāt, ar ko viņš nodarbojas?

– Vairāk Lemberga kungs uzdeva jautājumus.

– Nu un ko jūs viņam stāstījāt – kā jūs saredzat biroja darbību vai arī kaut kādas iespējamas darbības attiecībā uz viņu?

– Par sevi viņš nav jautājis, bet attiecībā uz biroja darbību es viņam biju teicis to pašu, ko, kad mani apstiprināja Saeimā, – ka visus lēmumus, ko es pieņemšu, es pieņemšu saskaņā ar likumu.

– Jūs sarunas gaitā nenonācāt situācijā, kad sajutāt interešu konfliktu vai sajutāties neērti?

– Noteikti, nē, tāpēc, ka, braucot uz šo sarunu, es skaidri zināju, ka neuzņemšos nekādas saistības.

– Jūs viņam to pateicāt?

– Nē. Man svarīgākais, lai tas būtu mans personiskais uzstādījums. Un tāds jautājums man nebija uzdots – vai tu mani klausīsi, nē.

– Jūs nejutāt, ka viņš no jums kaut ko sagaida vai cer, ka būsiet kaut kādā veidā varbūt labvēlīgs pret viņu?

– Vismaz atklāti tas nebija pausts.

– Kādēļ jūs toreiz ievēlēšanas procesā nepateicāt, ka jums ir bijusi tikšanās ar Lembergu? Vai ne tādēļ, ka tas varētu apdraudēt jūsu ievēlēšanu?

– Teiksim tā, man neviens par to nebija prasījis, un man nebija nepieciešamības tādu tikšanos afišēt. Bet, atbildot uz jūsu jautājumu, jā, es skaidri zināju, ka šī tikšanās ir zināms nosacījums ievēlēšanai.

– Ja sabiedriskajā telpā Lembergs tiek dēvēts par oligarhu, sanāk, ka jūs esat kļuvis par KNAB priekšnieku dēļ vienošanās ar oligarhu?

– Man nebija vienošanās. Es neko neesmu solījis, nekādas saistības.

– Bet KNAB taču veic kaut kādas darbības, izmeklēšanas attiecībā uz Lemberga kungu. Jūs nejutāties kaut kādā brīdī interešu konfliktā?

– Ne Lemberga kungs pieņēmis lēmumu attiecībā uz mani, ne es attiecībā uz viņu.

– Kā, bet KNAB darbinieki taču veic kaut kādas operatīvās darbības...

– Jūs uzdodat jautājumu par mani. Es neesmu pieņēmis lēmumu par...

– ...bet jūs esat KNAB priekšnieks...

– Ir lēmumi, kurus pieņem mani kolēģi, un ir lēmumi, kurus pieņemu es. Es neesmu pieņēmis lēmumus attiecībā uz Lemberga kungu, un pat, ja būtu pieņēmis, interešu konflikta nav, tāpēc, ka Lemberga kungs nav pieņēmis lēmumus attiecībā uz mani. Un viņš nav mans biznesa partneris un nav mans radinieks.

– Bet jūs nupat man iepriekš teicāt, ka tikšanās ar Lemberga kungu bija nosacījums, lai jūs tiktu ievēlēts!

– Es tā uzskatu un palieku pie šā uzskata, bet...

– ...nu tad jau ir interešu konflikts...

– Es nesaskatu interešu konfliktu, vienīgais, ja jūs varēsiet man pierādīt, ka viņš ir pieņēmis lēmumu attiecībā uz manu ievēlēšanu.

– Man nekas nav jāpierāda, es jums uzdodu jautājumu. Un kā ar to otru tikšanos?

– Otra tikšanās 2005. gada sākumā, pavasarī, arī, man liekas, ar Ventu saistīti cilvēki, man teica, ka Lemberga kungs vēlas ar mani satikties. Par ko – man nebija pateikts, un es biju domājis, ka, no vienas puses, man ir svarīgi zināt, kāda var būt interese no Lemberga puses par biroju, no otras puses, es nevarēju izslēgt, ka lielas pašvaldības vadītājs var informēt par kaut ko, kas ir biroja kompetencē. Bet visa saruna praktiski bija par to, ka man būtu jāatstāj uz to brīdi no amata atstādinātais izziņas nodaļas vadītājs Ilmārs Bode amatā. Visa saruna bija mēģinājums pārliecināt mani atrast veidu, kā paturēt viņu darbā birojā jebkādā amatā.

– Nevar būt, ka jūs tikai par Bodi runājāt...

– Praktiski tikai par to.

– Un par ko vēl?

– Saruna sākās ar Lemberga kunga pārdomām par, kā saka, politisko situāciju, bet principā visa saruna pēc būtības bija tikai par Bodi.

– Ar Šķēli arī jūs tā esat ticies?

– Ar Šķēles kungu esmu ticies pirms ievēlēšanas amatā. Ļoti līdzīga rakstura tikšanās, tāda iepazīšanās.

– Un kādi tur bija tie apstākļi – kurš piezvanīja, kur tikāties?

– Arī cilvēks, kuru es pazinu labu laiku iepriekš un kas cieši sadarbojas ar Šķēles kungu. Atkal es nesaskatu nepieciešamību viņu afišēt. Ja viņš vēlēsies, viņš apstiprinās.

– Sabiedrībai var rasties priekšstats, ka jums ir īpatnējs paziņu loks, kas ir tāds kā buferis starp jums un kaut kādiem oligarhiem.

– Es riskētu apgalvot, ka oligarhiem ir tik plašs paziņu un sabiedroto loks, ka nav grūti atrast cilvēkus, kas pazīst arī personiski mani.

– Labi, un kur tad jūs tikāties?

– Mēs tikāmies Šķēles kunga birojā, neatceros – Dzirnavu ielā vai kur. Un arī tāda iepazīšanās saruna bija. Vēlreiz viņš bija ienācis kādas pārbaudes ietvaros, es pat teiktu uz pieklājības frāzēm.

– Varbūt ārpus tikšanās ar šiem starpniekiem kādreiz tika nodoti kādi signāli, kāda informācija vai vēlmes?

– Nē.

– Uzreiz pēc Kalvīša kunga intervijas Neatkarīgajā, kur viņš krasi norādīja uz jūsu atbildību naudas pazušanā, KNAB nāca klajā ar paziņojumu, ka Tautas partija ir parādā miljonu. Kas tas bija, kaut kāds PR gājiens?

– Tur bija absolūti jauna, principiāli jauna informācija, un tā laika ziņā sakrita ar Kalvīša kunga interviju.

– Piemēram?

– Ka pieņemts lēmums par atmaksāšanu. Tas, kas bija izskanējis pirms pusotra vai diviem mēnešiem, bija informācija, ka birojs pieņēmis lēmumu sodīt Tautas partiju par limita pārsniegšanu. Bet tajā dienā, par ko jūs prasāt, mēs informējām, ka pieņemts lēmums, ka Tautas partijai jāpārskaita valsts budžetā prettiesiski saņemtie ziedojumi un nauda, kas ekvivalenta prettiesiski pārtērētajai naudas summai. Tas bija pilnīgi cits lēmums, absolūti jauna informācija.

– Tas nebija tas lēmums, ko Tautas partija jau bija paguvusi pārsūdzēt?

– Protams, nē. Tas, jau taču teicu, – tas lēmums bija parakstīts divas dienas pirms publiskošanas. Tas bija pilnīgi cits lēmums, un tas, ka Kalvīša kungs vēlas to pasniegt kā vecas ziņas atkārtotu publiskošanu, tā ir vai nu kļūda, vai spekulācijas.

– Kāpēc jūs tieši attiecībā uz Tautas partiju tik plaši traktējat šo trešo personu jēdzienu?

– Precizēšu – mēs nerunājam par trešo personu plašu traktējumu, mēs runājam par to, ka Tautas partija savus naudas līdzekļus izlietoja priekšvēlēšanu kampaņā, izmantojot aplamus ceļus. Un šāds secinājums ir ne tikai attiecībā uz Tautas partiju, bet arī LPP/LC, kas izmantoja tādu pašu mehānismu.

– Nu un kā ir ar Pilsētai un pasaulei ?

– Maniem kolēģiem, kas veica pārbaudi, neizdevās konstatēt saistību starp nodibinājumu un partijām.

– Jūs atklājāt, kas slēpjas aiz Gestal Group Ltd ?

– Es nevaru atbildēt. Uz šo brīdi neesmu tik sīki...

– Sīki? Tā ir jautājuma būtība!

– Pagaidiet, es atbildu uz jūsu jautājumu – mani kolēģi ir izvērtējuši visus ziedotājus, bet nesaskatīja... Man nav tiešas nepieciešamības arvien tālāk... man ir svarīgs manu kolēģu secinājums.

– Ir zināms, kas slēpjas aiz Gestal Group? Jo tieši Gestal Group ir galvenais ziedotājs Pilsētai un pasaulei. Kamēr nenoskaidro, kas aiz tā slēpjas, nezina, kas ir faktiskie ziedotāji.

– Es saku – es nezinu, cik tālu mani kolēģi bija gājuši, bet secinājums bija, ka nav konstatēta saistība starp nodibinājumu un partijām.

– Kamēr jūs nevarat atbildēt, ka KNAB ir vai nav atklājis, kas slēpjas aiz Gestal Group, tikmēr nav atbildes pēc būtības.

– ... (Klusē.)

– Teorētiski iespējama situācija, kad, piemēram, pirms nākamajām Saeimas vēlēšanām ir kāds ofšors, kas nodibina trešo personu, finansē viņu, tādā veidā šis ofšors veido priekšvēlēšanu kampaņu par labu kādai partijai. Šinī gadījumā iznāk, jūs nekonstatēsiet nekādu saistību? Tas nozīmē, rokas ir brīvas.

- Ņemot vērā, ka mūsu darbs saistībā ar partiju finansēšanu ir pietiekami efektīvs, protams, nav pārsteigums, ka partijas varētu izmantot arvien vairāk un vairāk melnās kases, un, lai to novērstu, mēs izstrādājām grozījumus Administratīvo pārkāpumu kodeksā un Krimināllikumā, kurus iesniedzām valdībā, lai būtu iespēja ne tikai bargāk sodīt par prettiesisku partiju finansēšanu, bet lai būtu iespēja izmantot arī operatīvo darbību, ko mēs nevaram darīt tagad, kamēr šī rīcība nav krimināli sodāma. Bet diemžēl valdība akceptēja grozījumus APK, bet grozījumus Krimināllikumā iesaldēja ar visai dīvainu pamatojumu, ka jāpagaida, cik veiksmīgi Saeimā virzīsies grozījumi APK.

– Bet būtībā, izvērtējot Pilsētai un pasaulei darbības, jūs saskatāt pazīmes tādām pašām politiskajām darbībām, kādas veica Pasaulei un tas otrs – Jurģa Liepnieka – veidojums?

– Līdzība ir, un tieši tāpēc mani kolēģi ir veikuši pārbaudi, bet tās ietvaros neizdevās konstatēt saistību ar politiskām partijām.

– Bet jūs man pat nevarat atbildēt – ir vai nav izmeklēts, kas slēpjas aiz Pilsētai un pasaulei galvenā ziedotāja.

– Es saku – mani kolēģi ir pieņēmuši lēmumu atbilstoši tai informācijai, ko viņiem izdevās iegūt. Ne vienmēr var iegūt visu informāciju.

– Bet kādēļ KNAB neizmanto šo piemēru, lai skaļi paziņotu, ka ir problēma, ka aiz ārvalstīs reģistrētām juridiskām personām slēpjas trešo personu finansētāji?

– KNAB redz šo problēmu saistībā ar ofšoriem ne tikai kontekstā ar politiskām partijām, bet, kopumā ņemot visai bieži pastāv vismaz risks, ka aiz ofšoriem slēpjas Latvijas valsts amatpersonu apšaubāmas izcelsmes nauda. Birojs ir izstrādājis informatīvu ziņojumu, kas bija izskatīts valdībā. Un būs izstrādāti grozījumi normatīvajos aktos, lai padarītu ofšoru darbību caurspīdīgāku, no Latvijas puses skatoties.

– KNAB savulaik pasūtīja dažādus pētījumus, piemēram, Providus, un Providus pārstāvji, piemēram, Valts Kalniņš vai Iveta Kažoka, ir uzstājušies kā jūsu personīgi vai KNAB aizstāvji. Jūs šajā sakarā neesat juties tādā kā interešu konfliktā?

– Es nejūtos interešu konfliktā, tāpēc, ka, no vienas puses, šie cilvēki ir tiesīgi paust savu viedokli, no otras puses, pētījumu viņi vinnējuši atklātā konkursā ar diezgan skaidri noteiktiem kritērijiem kandidātiem.

– To var pārfrāzēt arī tādā veidā, ka KNAB atklātā veidā ir finansējis šo organizāciju, kura pēc tam KNAB kritiskā brīdī ir nākusi ar tam izdevīgiem...

– ...tā būtu jūsu interpretācija. Jums ir tiesības uz to.

– Providus un Delnas pārstāvji ir arī diezgan aktīvi politisko procesu komentētāji, un šinī sakarībā viņu kampaņas sakrīt ar Jaunā laika kampaņām. Kāpēc šajos gadījumos KNAB nesaskata šajos spēkos trešo personu?

– Jūs atkal gribat salikt kopā divas pilnīgi dažādas lietas. Ja mēs runājam par tiem nodibinājumiem, kas nodrošināja lielā mērā Tautas partijas un LPP/LC uzvaru vēlēšanās, tās nebija trešās personas, tā bija pašu partiju nauda, kas bija izmantota priekšvēlēšanu aktivitātēs, pārkāpjot likuma prasības.

– Pilsētai un pasaulei nesekmēja Jaunā laika panākumus vēlēšanās?

– Izdariet secinājumu pati.

– Kāpēc jūs neizdarāt secinājumu? Ja KNAB ir gatavs izdarīt secinājumu par Liepnieka un <Ērika> Stendzenieka kampaņu ietekmi uz TP un LPP/LC panākumiem, kādēļ neizmeklējat šo? Vai jūs vispār esat analizējuši šo organizāciju ietekmi uz JL kampaņu?

– Cik man zināms, nodibinājums Pilsētai un pasaulei nav reklamējis JL.

– Tad jūs antikampaņas neieskaitāt trešo personu riska grupā?

– Mēs noteikti ieskaitītu, ja būtu iespējams pierādīt nodibinājuma saistību ar konkrētu politisko partiju.

– Un Providus saistību ar JL jūs esat papētījuši?

– Cik es zinu, kolēģi ir vērtējuši, bet te nav saistības ar JL. Viedokļu sakritība nenozīmē saistību ar politisku partiju.

– Tad jūsu kolēģi ir ļoti slikti pētījuši, jo Providus dibinātājs ir arī Sorosa fonds – Latvija, bet šā fonda izpilddirektora vietnieks laikā no 2003. līdz 2007. gadam bija JL biedrs Pēteris Viņķelis.

– Un?

– Jūs iepriekš teicāt, ka nav saistības. Es jums norādu uz saistību.

– Bet mēs runājam par naudas līdzekļiem. Runājot par TP un LPP/LC, partiju naudas līdzekļi bija izmantoti priekšvēlēšanu kampaņā, pārkāpjot likumu. Runājot par Providus, es neesmu dzirdējis un neesmu redzējis nevienu faktu, kas liecinātu, ka JL naudas līdzekļi būtu izmantoti tādā veidā.

– Jūs neesat dzirdējis vai neesat pārbaudījuši?

– Nav tādas informācijas, kas liecinātu par to.

– Jūs esat pārbaudījuši?

– Es personiski nē.

– KNAB, jūsu vadītā iestāde?

– KNAB vērtējis ir visu informāciju, kas bija saistīta ar vēlēšanām.

– Jūs varat apliecināt, ka KNAB ir pārbaudījis, vai šo NVO finansētāji nav saistīti ar JL?

– Es nevaru to apliecināt, tāpēc, ka es nevaru zināt pilnīgi par visām pārbaudēm, kas notiek birojā. Es vienkārši fiziski to nevaru.

– Ko jūs mums ieteiktu citreiz intervēt, lai mēs saņemtu atbildi pēc būtības?

– Izvēlieties paši.

– Jūs varētu ieteikt, jo mēs nepārzinām jūsu štatus.

– ... (Klusē.)

– Vēl saistībā ar šīm trešajām personām. Jūs šobrīd nenovērojat tādu parādību, ka politiķi dibina biedrības, nu, piemēram, Štokenbergs ar Pabriku, atliekot partijas dibināšanu. Uz viņiem tādēļ pagaidām neattiecas ierobežojumi, kas attiecas uz politiskām partijām. Savukārt darbības viņi veic gluži tādas pašas kā partijas – ir masīva kampaņa radio un TV, kas ietekmē politisko procesu un sekmē šīs topošās partijas izredzes. Bet atskaitīties par ziedojumiem viņi var tikai pēc gada, un uz viņiem neattiecas 10 000 latu ierobežojumi, faktiski nekādi ierobežojumi. Jūs nesaredzat te risku, nepieciešamību nākt ar kādām likumdošanas iniciatīvām?

– Mēs strādājam likuma ietvaros. Kad ir nodibināta politiska partija, mēs kontrolējam to un tās darbību priekšvēlēšanu kampaņas laikā.

– Šajā procesā, ko es ieskicēju, jūs nenovērojat kādus riskus vai vajadzību pēc likumu izmaiņas attiecībā uz NVO?

– Savas personiskās pārdomas es liktu malā, tāpēc, ka saskaņā ar likumu birojs kontrolē politisku partiju finansēšanu.

– Bet jūs pats nupat lepni stāstījāt, ka birojs nāk ar iniciatīvām grozīt APK un Krimināllikumu. Kādēļ šajā gadījumā KNAB nesaskata šādu nepieciešamību?

– Mēs izvērtējam riskus. Kad saskatām nepieciešamību, ierosinām grozījumus likumos.

– Un ko jūs sakāt par šādu praksi, kad biedrības rīko politiskas kampaņas, neatskaitoties par finansējumu?

– Cik jūs pateicāt, biedrībai būs jāatskaitās par finansējumu pēc gada.

– Bet uz to neattiecas ierobežojumi.

– Tāpēc, ka tā nav politiska partija.

– Jūs tur nesaskatāt riskus? Piemēram, jūs fiksējāt, ka pirms 9. Saeimas vēlēšanām kaut kādus logus likumos izmantoja TP un LPP/LC, tagad citiem jauniem veidojumiem arī galvas strādā. Starp citu, aiz Štokenberga biedrības arī stāv Jurģis Liepnieks kā konsultants.

– Es uzskatu, ka mums jānodrošina to likumu izpilde, kuru kontrole ir uzlikta birojam. Ja likumdevējam, kurā ir pārstāvētas vairākas politiskas partijas, liekas nepieņemama biedrību dibināšana, kuras vēlāk pārtop par politiskām partijām, tad lai viņi domā. Šis jautājums ir likumdevēja rokās. Uz šo brīdi es nesaskatu nepieciešamību biroja iniciatīvām, jo tas, kas notiek, nav saistīts ar mūsu darbības jomu. Mēs kontrolējam to, kas attiecas uz partiju finansēšanu.

– Tā nav formāla pieeja?

– Tā ir likumiska pieeja.

– Varbūt tas, ka jūs kūtri vai nemaz neinteresējaties, ir saistīts ar to, ka daži Štokenberga veidotās partijas cilvēki, piemēram, Štelmahers, kas ir valdes priekšsēdētājs šajā biedrībā, bija viens no tiem, kas Tautas sapulces laikā kāpa uz tribīnes un arī aizstāvēja jūsu palikšanu KNAB priekšnieka amatā? Jūs nejūtaties parādā?

– Es nevienu mirkli nebiju domājis tādās kategorijās...

– ...jums taču būtu jābūt uzasinātam, lai sajustu konfliktsituācijas...

– Ja es sevi pamanītu konfliktsituācijā, tad varbūt būtu kaut kā savādāk. Es nevienu mirkli neesmu domājis tādās kategorijās, tāpēc, ka es nekad nevienam neesmu parādā. Tā ir mana iekšējā pārliecība. Kad Štokenberga partija tiks nodibināta, tā tiks kontrolēta ne mazāk bargi kā visas pastāvošās partijas. Kamēr šīs partijas nav, birojam nav ko kontrolēt.

 

 

 

 

Citur tiesu lietās un politikā...

 

 

 

 

Guļāns: "Tiesāšanās kā ķēķis" skandālu tiesa izturēja godam

Andris Saulītis   Diena  05/06/08    Augstākās tiesas (AT) priekšsēdētājs Andris Guļāns uzskata, ka pagājušā gada augusta skandālu saistībā ar grāmatas Tiesāšanās kā ķēķis iznākšanu AT ir izturējusi godam. Intervijā Latvijas Televīzijas raidījumam 100. pants viņš atturējās nosaukt savu favorītu sava amata pēctecim.

Andris Guļāns nepiekrīt, ka tiesneši nebūtu izvērtējuši notikušo saistībā ar iespējamām advokāta un atsevišķu tiesnešu telefonsarunām. "Varbūt uz ārieni tas neizskan, bet daudzi tiesneši to dziļi pārdzīvoja," teica Guļāns, atzīstot, ka tas bija viens no pēdējā laika nopietnākajiem procesiem, kur parādījās daudzu kolēģu un tai skaitā arī viņa paša atieksme un domāšana, kā tiesneši izturas pret šiem procesiem. "Tas bija ļoti svarīga un vērtīga skola, kurai mēs izgājām cauri un kopumā, es uzskatu, ka Augstākā tiesa šajā posmā izturēja godam," norādīja Guļāns.

Intervijā viņš noliedza, ka būtu izjutis spiedienu no politiķiem savas darbības laikā un pauda, ka vēlētos, lai nākamais AT priekšsēdētājs nodrošinātu, ka AT ir vadošā un profesionālākā tiesu instance valstī. Vadītājam būtu jāskaidrotu sabiedrībai AT funkcijas un jāveicina labas pārvaldības princips. Savu favorītu šim amatam viņš solīja nosaukt plēnuma laikā.

Jau ziņots, ka piektdien AT plēnums izvirzīs priekšsēdētāja kandidatūru, kuru jāapstiprina Saeimai.

 

Par Pensiju likuma grozījumiem savākti 61% nepieciešamo parakstu

Andris Saulītis,  Diena  05/06/08    Par grozījumiem Pensiju likumā parakstu vākšanas trijās nedēļās Latvijā parakstījušies 91 453 pilsoņi, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) šodien apkopotā provizoriskā informācija. Lai likumprojektu iesniegtu parlamentā, nepieciešams savākt vismaz 149 064 vēlētāju parakstu. Līdz ar to šobrīd ir savākts 61% no nepieciešamā parakstu skaita.

Ziņas ir apkopotas par nodoto parakstu skaitu līdz šodienas, 6.maija, pulksten 12.00. Vēlreiz parakstu vākšanas rezultātus CVK apkopos pēc nedēļas – otrdien, 13.maijā. Parakstu vākšana noslēgsies ceturtdien, 15. maijā.

Salīdzinājumam var minēt, ka par Latvijas Brīvo arodbiedrības savienības rosinātajiem grozījumiem Satversmē, kas paredzētu tiesības tautai atlaist Saeimu, pirmo trīs nedēļu laikā parakstījās 82 495 pilsoņi jeb 55% no nepieciešamā skaita, lai grozījumus izskatītu Saeimā.

 

Kūtris: Grāmata "Tiesāšanās kā ķēķis" veicināja juristu diskusiju par ētiku

LETA  05/07/08    Jāņa Brūkleņa grāmatas "Tiesāšanās kā ķēķis" publicēšana veicināja juristu diskusiju par ētikas jautājumiem, šodien parlamentārās izmeklēšanas komisijas sēdē, kas vērtē iespējamu pretlikumīgu un neētisku rīcību tieslietu sistēmā, atzina Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris.

Likumā "Par tiesu varu" iekļauta prasība par Tiesnešu ētikas komisijas izveidošanu, kura, pēc Kūtra domām, varēs sniegt arī konsultācijas tiesnešiem, kuri būs saskārušies ar ētiskām problēmām. Pagaidām Latvijā ieviest Kanādas un Austrālijas praksi, ka tiesneši abus procesa dalībniekus informē, ja ir tuvāk pazīstami ar kādu no procesa dalībniekiem, nav izdevies. Kāda tiesnese, gribēdama izvairīties no interešu konflikta, laulības šķiršanas prāvā pastāstījusi, ka darba darīšanās labi pazīst vīru, kurš bija pieprasījis šķiršanos. Šis paziņojums licis sievai uz tiesnesi noraudzīties ar dziļām aizdomām.

Kūtris pauda viedokli, ka juristu profesionālajām organizācijām būtu stingrāk jāvērtē pretendenti, ko tās akceptē tiesnešu, advokātu, tiesu izpildītāju amatiem. Patlaban tiesneši, kuri pieļāvuši ētiska rakstura pārkāpumus, negaida, kamēr tiek ierosināta disciplinārlieta un aiziet no darba pēc paša vēlēšanās, lai pēc pāris mēnešiem kļūtu par advokātiem.

Saskaņā ar Saeimas Prezidija un Frakciju padomes lēmumu parlamentārajā izmeklēšanas komisijā darbojas pa diviem deputātiem no katras frakcijas - kopumā 15 deputāti. Šodien uz komisijas sēdi bija ieradušies tikai astoņi deputāti, bet līdz sēdes beigām palika tikai četri deputāti. Turklāt trīs no viņiem - Solvita Āboltiņa (JL), Ilma Čepāne un Juris Dobelis (TB/LNNK) lielu sēdes daļu apmainījās ar savstarpējām dzēlīgām piezīmēm.

LETA jau ziņoja, ka tikušas noklausītas zvērināta advokāta Andra Grūtupa biroja stacionāro tālruņu sarunas laika posmā no 1998. līdz 2000.gadam, un iespējams, ka tieši šo sarunu pārveidoti atšifrējumi publicēti grāmatā "Tiesāšanās kā ķēķis".

Ja sarunu atšifrējumi ir autentiski, proti, ja šādas sarunas tiešām ir notikušas, tās rada aizdomas par iespējamām koruptīvām saitēm, nelikumīgu un neētisku rīcību tieslietu un iekšlietu sistēmā, arī visaugstākajā līmenī.

Grāmatā publicētie sarunu atšifrējumi varētu radīt aizdomas par "pareizo" tiesnešu sarunāšanu konkrētām civillietām, "pareizu" spriedumu gatavošanu - pat tādu, kurus tiesnesim nodiktē advokāts, tiesvedības taktikas saskaņošanu starp tiesnešiem un advokātiem.

 

Viedoklis: Pseidodemokrātijas principi

Ivo Verners, biedrības «Tautvaldība» valdes loceklis,  Apollo,  05/07/08    Atbildot uz jautājumiem «Bet kā tas ir iespējams!?», «Vai tad mēs esam akli!?» un turpinot rakstā «Vai Latvija izdzīvos?» skarto tēmu par (pseido)demokrātiju, meklēsim skaidrojumu tam, kādēļ cilvēki labprātīgi atsakās domāt un kā demokrātijas aizsegā nesatricināmā mierā tiek sasniegti tie paši mērķi, ko sasniedza komunistiskā vai jebkura cita režīma elite.

Ja runa būtu tikai par Latviju, būtu jāsāk ar atjaunotās Latvijas īstenajiem «demokrātijas cēlājiem», bet skatīsimies plašāk. Galvenokārt minamas divas lietas: pirmkārt, domāšana prasa piepūli (slinkums), otrkārt, ja cilvēks mērķtiecīgi tiek apgādāts ar nepilnīgu vai faktiem neatbilstošu informāciju (manipulēšana un melošana), kas neļauj redzēt kopainu, arī intensīvai domāšanai var nebūt jēga.

Manipulēt nozīmē ietekmēt. Svarīgākais ir tas, ar kādu mērķi manipulācijas tiek veiktas. Nekrietnas manipulēšanas dēļ cilvēks kļūst slinks, nevarīgs, apātisks un viegli pakļaujams dažādām atkarībām, savukārt ielaistais slinkums neļauj sākt domāt un izkļūt no manipulatoru savītajiem tīkliem.

Masu apziņas manipulācija ir ļoti plaša tēma, kas daļēji tika ieskicēta rakstā «Cik lielā mērā manipulē ar Tevi?». Nerakstot sīkāk par galējām metodēm, tādām kā drošības dienestu teroraktu organizēšana, «vēstures pārrakstīšana» utt. (reliģijai būtu veltāms atsevišķs stāsts), izcelšu divus galvenos mūsdienās lietotos ieročus — «plašsaziņas līdzekļi» un «izglītības sistēma». Ar šiem diviem instrumentiem sabiedrībā tiek iezombēta elitei izdevīga vērtību izpratne un domāšanas veids (iesaku izlasīt publikāciju «Žurku karalis»).

Izglītības sistēma tiek veidota tāda, kas orientēta tikai un vienīgi uz darbaspēka gādāšanu — vietējā un Eiropas pasūtījuma pildīšanu. Tautai tā tiek pasniegta kā «globalizācijas apstākļos konkurētspējīga izglītība». Eiropas komisāri, piem., Jans Figels un Franko Fratīni, nekad arī nav kautrējušies atklāti paust, ka Eiropai no trešās pasaules valstīm nepieciešams kvalificēts darbaspēks. Katrs pats varam padomāt, vai ar Latvijas izglītības sistēmā izmantotajām metodēm un iespējām — tādām kā pašreizējās mācību programmas, pārslogoti skolotāji, audzināšanas stundas, kuras dažādu iemeslu dēļ visbiežāk nenotiek utt., — ir orientēta uz savas un citu tautu kultūru cienošu, vispusīgi attīstītu, patstāvīgi domājošu un krietnu cilvēku audzināšanu?

Rezultātā tiek saražoti cilvēki roboti, kuri, dzenoties pēc kultivētajām pseidovērtībām, iejūdz sevi kredītu važās un ar paša naudu maksā par savu nebrīvi, kuriem nav laika nedz saviem bērniem, nedz grāmatu lasīšanai — spēks atliek vienīgi televizoram(!), tādējādi tiek radīta nepieciešamā vide — nedomājoša, neaktīva sabiedrība, kas negrib, nespēj un beigās arī neprot atjaunot Satversmē ierakstīto sev piederošo «suverēno varu» (šeit varētu rasties diskusija, vai ir iespējams atjaunot to, kā nekad nav bijis), ja vien valdošie nepieļauj liktenīgas kļūdas. Un Latvijā šādas kļūdas ir pieļautas...

Valstīs, kur cilvēki ir «labklājības iemidzināti», nav nepieciešams pārvarēt slinkumu un domāt! Domāt «Kas ir labs, kas slikts?», «Kāda ir pašreizējā sabiedrības attīstības virzība valsts un pasaules mērogā?», «Ko Eiropai (pasaulei) vajag no Baltijas valstīm?», «Kam ir izdevīgs karš Čečenijā un Irākā?», «Kādēļ ķīnieši tā izrīkojas ar tautu, kurai ir (bija) augsti attīstīta kultūra?», «Kas ir globālā sasilšana un Kioto protokols?» utt.

Kampēji Latviju ir iztirgojuši, un viņu alkatība mūsu valsti ir novedusi līdz bankrota slieksnim, kā dēļ liela daļa iedzīvotāju spiesta pamest valsti. Par demogrāfijas statistiku lasiet Jēkaba Ziedara analītiskajā rakstā «Tautas izmiršana». Labojiet mani, ja kļūdos, bet, ja latviešu tauta nesāks domāt tagad, vēlāk var būt par vēlu!

Vīrs gados reiz man teica: «Vēsturē neviens uz sabiedrības attīstību vērsts pavērsiens nav bijis iespējams bez jaunatnes.» Lai kā «vadoņi» necenstos «uzlabot» izglītības sistēmu, Latvijā pamanās izaugt ne tikai augstas klases mūziķi un talantīgi Latvijas himnu dziedoši jaunie hokejisti, bet arī gudri un godīgi cilvēki. Spilgti iespiedušies atmiņā kādas RTU studentes vārdi: «Pēc maģistra diploma saņemšanas došos studēt uz ārzemēm, lai atgrieztos un stiprinātu savu fakultāti.» Nezinu, ar ko tas izskaidrojams, iespējams ar mūsu tautas sīkstumu, bet varbūt ar to, ka lielai daļai jauniešu vienkārši neatliek laika skatīties televīziju.

Vai, jūsuprāt, Latvijas politikā šo 18 gadu laikā ir notikusi paaudžu maiņa? Jaunizveidojamo un esošo politisko partiju sarežģīts uzdevums vienmēr ir bijis atrast labskanīgu partijas programmu drukātājus, pakalpiņus, kuri ar jauniešu organizāciju palīdzību potētu ideoloģiju. Zinu vairākus gados jaunus cilvēkus, kuri politiskajām partijām ir bijuši vienīgi traucēklis un drīz vien tikuši «aplauzti», jo savu intelektu un degsmi gribēja veltīt sabiedrības labā.

Tautas partija vēsturē ieies, ne tikai ar paveikto, bet arī ar stratēģiski gudro jaunatnes izmantošanu. Daudziem ir zināma spēcīgā TP jauniešu nodaļa un savulaik tik ļoti «oranžā» Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes studentu pašpārvalde. Un kādēļ tādu ievērību bija izpelnījusies tieši Juridiskā fakultāte...?

Latviešu tauta sarežģītos brīžos vienmēr ir spējusi saņemties, un tā tas būs arī šoreiz. Pazīstami politiķi aicina stāties partijās. Ierosinu vispirms rūpīgi padomāt, izsvērt, iepazīties ar progresīvākiem sabiedrības līdzdalības iespēju priekšlikumiem, kļūt sabiedriski aktīvākiem, zinošākiem un tikai tad izdarīt izvēli.

 

Intervija: Nils Muižnieks bažīgs par Latvijas nākotni. Vai tikai viņš?

Ināra Mūrniece, Latvijas Avīze  05/08/08    Ar Nilu Muižnieku, LU Sociālo un politisko pētījumu institūta direktoru, Eiropas Padomes komisijas pret rasismu un neiecietību (ECRI) viceprezidentu un bijušo integrācijas ministru, sarunājās žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Ināra Mūrniece.

V. Krustiņš: – Par jums kā bijušo integrācijas ministru atcerējāmies, kad integrācijas sekretariāts nāca klajā ar "Sabiedrības integrācijas politikas pamatnostādnēm 2008. – 2018. gadam". Kāds ir jūsu iespaids par šo dokumentu?

N. Muižnieks: – Tas, kā jau visi projekti Latvijā, kas skar nacionālo jautājumu, ir politisks kompromiss. Manuprāt, tas ir labāks nekā spēkā esošā integrācijas programma, jo tajā ņemtas vērā mūsdienu tendences Eiropā.

"Dienā" tika publicēts fragments no mana raksta, kas vēl gaida izdošanu rakstu krājumā "Latvija 2020. gadā". "Diena" publicēja divus no trim manis piedāvātajiem attīstības scenārijiem: negatīvo un to attīstības scenāriju, ja Latvijā integrācijas jomā nebūs būtisku pārmaiņu. Bet, lai īstenotos trešais – pozitīvais – attīstības scenārijs, vajadzīga mērķtiecīga, koordinēta politika ar atklātu skatu uz tām problēmām, kas mūs gaida, kā arī jāņem vērā Eiropas labākā prakse. Tā paredz, ka integrācija sastāv no trim pamatvirzieniem: pirmais, visu iedzīvotāju līdzdalība un pārstāvniecība. Ja visas sabiedrības daļas līdzdarbojas, bet nav pārstāvētas varas orgānos vai civildienestā, tad līdzdalība nav tik efektīva. Otrais – vienlīdzības nodrošināšana vai nediskriminēšana, trešais – starpkultūru kompetence un sadarbība. Nevis multikulturālisms, kas varētu liecināt par sabiedrības daļas segregāciju vai nošķiršanos; ņemot vērā, ka Eiropas valstu sabiedrības kļūst arvien daudzveidīgākas, cilvēkiem ir jāprot sarunāties, saskarties ar citām kultūrām, un tas jāprot gan vairākuma pārstāvjiem, runājot ar mazākumu, gan mazākumam – ar vairākumu. Protams, valsts valodas zināšanas ir būtiskas, bez tām ir grūti nodrošināt konkurētspēju un vienlīdzību un grūti nodrošināt arī starpkultūru komunikāciju.

Tomēr es ar lielām bažām lūkojos ne tikai uz integrācijas pamatnostādnēm, bet uz visiem pēdējā laikā tapušajiem dokumentiem, kas skar šo jomu, jo rodas iespaids, ka politiķi ne par ko vairs nespēj vienoties. Ja man jāizsaka prognoze, tad teikšu, ka vēl labu laiciņu turpināsim dzīvot ar veco integrācijas programmu.

– Jebkura programma var būt produktīva tikai tad, ja tā balstīta uz realitāti, faktiem, datiem, ne tikai uz principiem vien. Pirmais jautājums, kas man radās, lasot jaunās integrācijas pamatnostādnes, bija: kas izpildīts no spēkā esošās integrācijas valsts programmas? Šādas analīzes nebija. Toties ir vispārēji paziņojumi, pēc kuriem var integrēt tiklab uz Fidži salām, kā uz Mēness! Bet kas ir specifisks Latvijā? Sāpīgākos integrācijas jautājumus neaplūkoja vai arī tīšuprāt negribēja redzēt.

– Es domāju, ka arī latviešu vidū nav vienprātības attiecībā uz to, kādus integrācijas rezultātus mēs vēlamies sasniegt. Vienprātības nav arī valdībā, un tas apgrūtina gan integrācijas dokumentu veidošanu, gan integrācijas ministra darbu, lai arī kurš šajā amatā strādātu. Ar to savulaik es pats saskāros.

Piekrītu, ka mūsu valstī ir pavāji ar politikas rezultātu, ar sasniegtā novērtēšanu. Sabiedrības integrācijas fonds dažādiem projektiem etniskajai integrācijai ir izdalījis aptuveni 8 miljonus eiro – gan no valsts naudas, gan Eiropas Savienības naudas, gan no Norvēģijas finansējuma. Bet kas par šo naudu ir izdarīts? Šādu izvērtējumu cenšas veikt LU Sociālo un politisko pētījumu institūta komanda, un tas ir pamatīgs darbs.

Līdzīgi būtu jāizvērtē, kā veicies ar integrācijas programmas īstenošanu. Jāvērtē arī, vai visi no mērķiem, kas izvirzīti, ir reāli, vai tie vispār ir sasniedzami. Piemēram, cik reālistiska ir pasludinātā politika veidot vienotu informācijas telpu? Es ļoti apšaubu, ka tas iespējams...

– Kāda, runājot par jūsu publicēto rakstu "Dienā", bijusi integrācijas sekretariāta reakcija? Vai no sekretariāta par to esat dzirdējis kādu vārdu, izvērtējumu?

– Labs raksts. Interesants... Sekretariātam šobrīd pietiek dažādu grūtību un problēmu, tam jāizcīna savas politiskās cīņas. Arī par dokumentiem, kas tiek nobloķēti, un ne bez jūsu līdzdalības. Liela pretestība bija gan pret integrācijas pamatnostādnēm, zināmas grūtības ir ar iecietības programmas aktualizēšanu.

– Igaunijā integrācijas programmu uzdeva izstrādāt zinātniekiem. Latvijā to esot izstrādājuši ierēdņi, un novērtēt lūgts darba grupai, kurā sabiedrībā pazīstamus, respektējamus cilvēkus, izņemot profesoru Dribinu, neatrast.

I. Mūrniece: – Turklāt pirmais koncepcijas variants ar palielu multikulturālisma piedevu pēc pieminekļu skandāla esot iebāzts atvilktnē. Programmu nolemts pārstrādāt, integrāciju veidojot uz valsts valodas un nacionālās kultūras bāzes.

– Es uzturu kontaktus ar Igaunijas kolēģiem un ne visam jūsu teiktajam varu piekrist. Igaunijā pēc pieminekļu skandāla sapratuši: nedrīkst pieļaut, lai krievi un iedzīvotāji, kuriem krievu valoda ir dzimtā, informāciju saņemtu tikai no Krievijas medijiem, kuri pirms gada spēlēja musinošu lomu Igaunijas pieminekļu skandālā. Līdz ar to Igaunijā rodas dažādi projekti un idejas par krievu redakcijas un krievu raidījumu veidošanu sabiedriskajā televīzijā. Redziet, Igaunijā ir vēlme tikai un vienīgi stiprināt igauņu valodu!

Protams, Latvijā nevajag pāriet uz krievu valodu, bet jārēķinās: ja sabiedriskajos masu medijos vispār nesniegs informāciju un analīzi krievu valodā, tad tie iedzīvotāji, kas runā krieviski, informāciju saņems no Krievijas medijiem. Šajā ziņā Latvijā, manuprāt, pieļauta milzīga kļūda. Kad biju integrācijas ministrs, centos skaidrot, ka vajadzētu papildus investēt Latvijas televīzijas un Latvijas radio krievu redakcijās. Mani sadzirdēt nevēlējās… Atcerēsimies, kāda informācija par NATO bija pieejama krievu valodā pirms Latvijas iestāšanās Transatlantiskajā organizācijā? Tikai Krievijas informācija! Vietējie krievu laikraksti rakstīja vai nu neko, vai tikai sliktu.

Latvijā nu ir radusies jauna problēma – cilvēki, kas ar krievu auditoriju nevēlas sarunāties krieviski!

V. Krustiņš: – Mēs uzskatām, ka tas ir pareizi. Ārlietu ministrs, kā pats teica, nav tulkojamā mašīna. Amatpersonām ar krievu žurnālistiem, kas dzīvo un strādā Latvijā, ir jārunā valsts valodā.

– Es savulaik saskāros ar to, ka manis teikto regulāri vai nu nepareizi iztulkoja, vai pārprata. Vai Latvijas valsts to var atļauties?

– Es jums nepiekrītu. "Kļūdas" rodas nevis tāpēc, ka nepareizi saprot, bet tāpēc, ka tā vēlas informāciju pasniegt.

– Tiešajā ēterā sagrozīšanas iespējas ir minimālas. Televīzijā gan var samontēt, lai būtu "kā vajag". Bet tas ir grūtāk.

Es piekrītu, ka visiem, kas Latvijā dzīvo, ir jāprot un jālieto valsts valoda. Vienīgi realitāte ir tāda, ka daudzi to neprot. Kā valsts sasniegs šos cilvēkus? Ja Latvijas valsts viņus informatīvi nesasniegs, tad sasniegs Krievija vai Latvijas krievvalodīgie politiķi. Atstāt šos iedzīvotājus bez alternatīvas informācijas, kas nāk no Latvijas valsts vai latviešu puses, ir liela kļūda.

– Te nu mēs katrs paliksim pie sava. Turklāt realitāte ir tāda, ka daļa publikas nekrieviskas ziņas nevēlas ne dzirdēt. Tomēr kā jauku piemēru varu minēt Streipa kunga pārraidi, kur reizēm piedalās "Telegrāfa" žurnāliste un runā latviski. Lasot jūsu rakstu "Dienā", radās iespaids, ka, jūsuprāt, valodas inspekcija izvirza pārāk augstas prasības. Vai es būtu pārpratis?

– Nē, jūs neesat pārpratis. Ceļā uz iestāšanos Eiropas Savienībā notika smagas diskusijas – gan ar Eiropas Komisiju, gan ar Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju, gan ar Eiropas Padomi par to, kādā mērā valsts drīkst iejaukties un regulēt valodas lietojumu privātajā sektorā. Tas ir svarīgi gan no ES, gan cilvēktiesību viedokļa. Valsts sektorā valsts var darīt, kā vēlas, bet, ja valsts iejaucas privātajā sektorā, var tikt aizskartas un pārkāptas zināmas tiesības un brīvības, piemēram, tiesības uz privāto dzīvi, izteiksmes brīvība, kas skar ne tikai saturu, bet arī formu, tas ir – kādā valodā izteikties, minoritāšu tiesības, kā arī brīvu preču un pakalpojumu kustību un tiesības dibināt uzņēmumus bez diskriminācijas. Tagad atkal valodas lietojumu grib regulēt plašāk, iesniedzoties jau privātajā sektorā. Par to man ir bažas. Ja šāds princips tiks ieviests, tad, domājams, sekos tiesas prāvas par iejaukšanos privātajā sektorā.

Sākotnēji valodas lietojuma regulēšanā piespiedu metodes bija vajadzīgas. Kaut vai tāpēc, lai raidītu signālus: laiki mainījušies! Tagad piespiedu metodes vairs nav tik efektīvas kā citas metodes. Laiks, kad vajadzēja rīkot masveida inspekcijas, ir sen jau pagājis.

– Preses konferencē pirms Latvijas izlases došanās uz pasaules čempionātu hokejā Latvijas izlases galvenais treneris Oļegs Znaroks Hansabanskas valdes priekšsēdētājai Irīnai Pīgoznei, kas ar viņu runāja latviski, krievu valodā atcirta: "Runājiet valodā, kuru es saprotu!" Pēc atgriešanās no čempionāta Znaroks izsaukts uz Valsts valodas centru. Laikrakstā "Tefegrāfs" jūs norādījāt, ka centrs pārkāpis savas pilnvaras. Varbūt, pēc jūsu domām, tas vispār būtu jālikvidē?

– Tā funkcijām jābūt minimālām. Jo, ja jauksies privātajā sektorā, tas draud būt pretlikumīgi.

I. Mūrniece: – Un kā tad ar sabiedrības tiesībām saņemt pakalpojumus valsts valodā?

– Savulaik profesiju skaits privātajā sektorā, kur valsts drīkst iejaukties un regulēt, tika noteikts: šaurs un ierobežots saraksts, ne vairāk par 40 profesijām. Pēdējos gados šo profesiju skaits ir audzis. Es esmu pret to. Es šajā ziņā esmu Eiropas pozīcijās: tas apdraud citas tiesības un brīvības, un tas nav efektīvākais veids, kā veicināt valsts valodas zināšanas.

I. Mūrniece: – Ja ieeju darbnīcā vai frizētavā un man ir iespēja sazināties tikai krieviski...

N. Muižnieks: – Ejiet uz citu frizētavu!

– Un tur ir tāpat. Ko tālāk?

V. Krustiņš: – Šajā jautājumā mēs ar jums, Muižnieka kungs, esam pretējās pozīcijās. Mums, latviešiem, nav jāmeklē pēc kādas vietiņas, kur ar mums varbūt gribētu runāt latviski. Tad tā nav Latvija! Un kur ir latviešu cilvēktiesības?

– Demokrātiskā valstī valsts nedrīkst iejaukties privātajā uzņēmumā, lai regulētu valodas lietojumu. Kad stājāmies Eiropas Savienībā, visi šo principu saprata. Bet tagad to ir aizmirsuši. Es esmu pret valsts pārmērīgu iejaukšanos sabiedrībā un tirgū.

– Bet ko nozīmē – pārmērīgu?

– Pārmērīgi – ja iejaukšanās pārsniedz būtiskas sabiedrības intereses, kas skar tās veselību, drošību, kārtību, nodokļu iekasēšanu... Manuprāt, situācija valodas jomā nav tik melna, kādu jūs to attēlojat. Manai sievai, kas nerunā krieviski, pirms desmit gadiem Latvijā bija grūti dzīvot, bet tagad viņai nav problēmu, viņa gandrīz vienmēr var saņemt pakalpojumus latviešu valodā. Valsts iejaukšanās ir jāierobežo, jo citādi drīz atkal dzīvosim kā senākos laikos, kad valstij bija milzīga noteikšana un tā iejaucās un regulēja visas jomas.

– Latvijas attīstības scenārijā "Bizness kā parasti" jūs rakstāt: "(..) valdība 2015. gadā likvidēja latviešu valodas apguves valsts aģentūru. Vienlaikus tā nostiprināja Valsts valodas aģentūru, kura regulāri veica valodas pārbaudes cietumu un policijas sistēmā, Latvijas dzelzceļa darbinieku un taksometra šoferu vidū. Tā rezultātā no 2017. līdz 2019. gadam daudzi krievvalodīgie atstāja valsts dienestu, radot nopietnas problēmas policijas un cietumu ikdienas darbā." Policija un cietumi nav privātā sfēra, Muižnieka kungs!

– Zinu, zinu… Es uzskatu, ka valstij ir tiesības no jebkuras valsts amatpersonas vai ierēdņa pieprasīt valsts valodas zināšanas. Mani tikai dara bažīgu valsts centieni regulēt valodu privātajā sektorā. Manī rada bažas, ka tās profesijas, kur valsts atļaujas regulēt valodu lietojumu, vairs neatbilst tam ierobežotajam sarakstam, par ko bija vienošanās pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā. Manī rada bažas, ka nostiprinās šī struktūra, kas valodas jomā lieto tikai un vienīgi piespiedu metodes.

– Vai esat sorosietis?

– Jā, esmu "Sorosa fonda Latvija" valdē.

– Esat lasījis Sorosa grāmatas?

– Nē, neesmu gan…

– Jūs sniedzat šādu nākotnes ainu: "Valdība bija stingri noraidījusi visus starptautiskos ieteikumus grozīt Pilsonības likumu, lai mīkstinātu [naturalizācijas] noteikumus gados vecākiem cilvēkiem un automātiski piešķirtu pilsonību Latvijā dzimušajiem bērniem. Valdība pamatoja savu konservatīvo nostāju ar apgalvojumu, ka Latvijas tauta jau esot paudusi savu viedokli par Pilsonības likumu 1998. gada referendumā un ka likums esot liberālāks par daudziem pilsonības likumiem Eiropā." Kādus naturalizācijas atvieglojumus, jūsuprāt, vajadzētu piešķirt vecākiem ļaudīm? Un kāda vajadzība to darīt, jo pirms 20 gadiem, tas ir – mūsdienās – šie cilvēki nebūt nebija veci?

– Man ir bažas par to, ka naturalizācija gandrīz vispār vairs nenotiek, par to, ka dzimst jauni nepilsoņi. Vecāki jaundzimušos bērnus Latvijas pilsonībā nereģistrē, un šī problēma turpina pastāvēt. Ja tendences, kas šobrīd ir vērojamas, turpināsies nākotnē, tad 2020. gadā Latvijā būs vēl ļoti daudz nepilsoņu. Es domāju, ka tas ir slikti. Zinu, ka jūs tas neuztrauc.

Par vecāka gadagājuma cilvēkiem: Latvija nesabruks, ja šai iedzīvotāju kategorijai mazliet atvieglos naturalizācijas prasības.

I. Mūrniece: – Ir jau pamatīgi atvieglojumi: cilvēkiem pēc 65 gadu vecuma nav jākārto eksāmena rakstiskā daļa, bet jāatbild tikai mutiski. Ko vēl var "atvieglot"? Valodas pārbaudi? Satversmi? Vēsturi?

– Es negribētu šobrīd detalizēti apspriest eksāmenu prasības. Tad man vajadzētu priekšā naturalizācijas noteikumus un konsultēties ar ekspertiem.

V. Krustiņš: – Kā uztverat pazīstamā Tautas partijas darbinieka Gundara Bērziņa paziņojumu, ka Rīgas vara it kā nonākšot krievvalodīgo partiju rokās? – Vienubrīd jau sociāldemokrāti kopā ar "PCTVL" bija pie varas Rīgā. Vai Latvija tāpēc sabruka? Krievvalodīgie ir visai ievērojama Rīgas iedzīvotāju un Rīgas pilsoņu daļa. Jau ir bijis, ka viņi dala varu ar tā dēvētām latviešu partijām, un droši vien nākotnē arī tā būs. Nesaku, ka tas ir labi vai ka tas ir slikti. Tā vienkārši ir. Tomēr nākamo vēlēšanu rezultātus ir ļoti grūti prognozēt.

– Pesimistiskajā prognozē "Dezintegrācija" jūs rakstījāt: "2010. gada Saeimas vēlēšanās kā margināls spēks bija parādījies labējais ksenofobiskais politiskais grupējums – Tautas brīvības partija –, un skūtgalvji bija tās kaujinieki. Vēlāk tā izvērsa labi organizētu kampaņu un apsūdzēja galvenās partijas korupcijā un latviešu nacionālās identitātes graušanā, pārāk "pielaidīgi" izturoties pret imigrantiem un minoritātēm." Vai tas zīmējas uz kādu no esošām partijām?

– Nē, es vadījos no Rietumeiropas pieredzes, kur brīvības vārdu nosaukumā piesauc daudzas labēji populistiskas partijas, piemēram, Dānijas Tautas partija, partijas Austrijā, Nīderlandē, Polijā, Itālijā. Šādas ievirzes partijas ir daudzās Eiropas valstīs, un to programmas parasti iezīmē populistiska vēršanās pret "visu korumpēto eliti" un vēršanās pret minoritātēm un imigrantiem. Ņemot vērā, ka Latvijā jau savulaik bija Brīvības partija, kas centās izmantot rasismu savā vēlēšanu kampaņā, es neizslēdzu iespēju, ka kāds to vēlēsies arī nākotnē. Man ir bažas, ka tas, kas noticis citur Eiropā, atkārtosies arī pie mums.

Ministru kabinets integrācijas sekretariātam uzdeva izstrādāt imigrantu integrācijas koncepciju. Socioloģiskās aptaujas liecina, ka tauta noskaņota pret jebkādu imigrantu integrāciju, viņi no imigrantiem baidās. Cilvēki neapzinās, kas notiks, ja imigrantus neintegrēs. Tad viņi neiemācīsies latviešu valodu, bet integrēsies krieviskajā vidē. Un migrācija jau notiek; tā vienkārši nav oficiāli atzīta. Ir nelegālā imigrācija – no Ukrainas, Moldovas, citām valstīm. Neviens politiskais spēks imigrantu integrācijas jautājumu risināt negrib, jo tas nozīmē politisku pašnāvību. Ja tā turpināsies, tad problēmas vairosies un tas radīs labu augsni šādai populistiskai partijai.

– Ir dati, ka Krievija nelabvēlīgi ietekmējusi sabiedrības integrāciju Latvijā. Latvietis nevar uzticēties valstij, kura nespēj atzīt okupācijas faktu.

– Putina laikā Krievijas mediji kļuvuši arvien vairāk pakļauti Kremlim un Kremlis to izmanto, īstenojot savu politiku kaimiņvalstīs. Pētot Latvijas tēlu Krievijas medijos, it visur redzam krievu "apspiešanas" tēmu Baltijā – runājot par ekonomiku, kultūru, ES, NATO, vietējo sabiedrību… Krievu "apspiešana" Baltijā tiek potēta gan Krievijas sabiedrībai, gan tiem Latvijas iedzīvotājiem, kas skatās, piemēram, Krievijas televīziju. Rietumos ir bažas par Krievijas attīstību. Par to pārliecinājos arī pavisam nesen, kad ASV piedalījos kādā lielākā pasākumā, ko organizēja Valsts departaments un Centrālā izlūkošanas pārvalde. Tikko pabeidzu lasīt Edvarda Lukasa grāmatu "Jaunais aukstais karš. Kā Kremlis apdraud Krieviju un Rietumus". Laba grāmata. Asa, trāpīga. ASV ir satraukums, ka ASV politiskās elites interese par Baltiju mazinās, jo amerikāņiem šobrīd prātā citas rūpes – Irāka, Afganistāna, Āzija. ASV ietekme Austrumeiropā mazinās; vienlaikus Krievija kļūst stiprāka, bet Eiropai attiecībās ar Krieviju nav vienotas politikas. Kur šādā spēku izkārtojumā paliek Baltija? Diemžēl mēs kļūstam arvien neaizsargātāki, jo ASV vairs nav gatava tik spēcīgi iesaistīties un aizstāvēt mūsu intereses, bet Eiropa ir sašķelta. Daļa Eiropas valstu aktīvi veido divpusējās attiecības ar Krieviju, kāpjot pāri citu ES valstu interesēm. Tā ka prognozes nav iepriecinošas…

– Ko Latvijai darīt?

– Protams, mums ir jāturpina veidot ciešas attiecības ar ASV un arī ar Eiropas valstīm, jāvairo savas institucionalizētas zināšanas par Krieviju, jāstiprina valsts aizsardzības spējas, jākļūst mazāk ietekmējamiem. Te nonākam atkal pie integrācijas politikas. Mums jādara viss iespējamais, lai iedzīvotājus pievērstu Latvijai. Darba būs daudz. Un, kā sapratām no Igaunijas notikumiem, valsts dalība ES un NATO nepasargās no Krievijas kiberuzbrukumiem, no ekonomiskām sankcijām, no "Naši" aktīvistiem, no mediju musināšanas. Līdz ar to svarīgi ir nostiprināt valsts iekšējo drošību.

Iespējams, mūsu redzējums par to, kā jāstiprina valsts iekšējā drošība, ir atšķirīgs, bet mūsu analīze par ārējiem draudiem droši vien ir līdzīga. Līdz nesenam laikam Latvijā ne sevišķi vēlējās domāt par nākotni, prognozēt un plānot ilgtermiņā. Tagad par to tiek domāts. Tiek strādāts pie Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas, izdošanu gaida zinātnisku rakstu krājums, kurā ir centieni iezīmēt nākotnes scenārijus. Cits jautājums, vai Latvijā grib analizēt un publiski runāt par tādiem jautājumiem kā valoda, vēsture, migrācija.

 

E-ministra izvēlē ZZS klausa premjeram, konsultējas ar Rivžu

Liene Barisa,  NRA  05/09/08    Visticamāk, nākamnedēļ Saeima balsos par jaunas elietu ministres apstiprināšanu.

Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) šim amatam vienojusies virzīt a/s Datorzinību centrs valdes priekšsēdētāju un Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes docenti Signi Bāliņu.

Nozares speciālisti, piemēram, Latvijas Interneta asociācijas izpilddirektors Viesturs Plešs, pozitīvi novērtējuši to, ka izvēlēts profesionālis, ne politiska figūra. S. Bāliņa ir bezpartejiska.

ZZS Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis sacīja, ka kandidātu bijis vairāk, taču citus viņš neatklāšot. Galīgo izvēli lielā mērā ietekmējis premjera Ivara Godmaņa uzstādījums, ka ministram vajadzētu pārstāvēt akadēmisko vidi un jābūt speciālistam elietās, bet partejiskajai piederībai jābūt otrajā plānā, ja vien ZZS var vienoties par atbalstu konkrētajam cilvēkam. S. Bāliņu savienībai ieteikusi ZZS biedre B. Rivža. ZZS valdē trešdien S. Bāliņas kandidatūra atbalstīta vienbalsīgi.

Tuvākajā laikā ar viņu plāno tikties arī premjers, kurš S. Bāliņas kvalifikāciju jau novērtējis un ar preses sekretāra Edgara Vaikuļa starpniecību paziņojis, ka S. Bāliņa atbilst visām tām iezīmēm, kas vajadzīgas, pretendējot uz šo amatu. Arī pati kandidāte uzskata, ka viņai ir nozares zināšanas un viņa labi saprot, kas tiek gaidīts no ministrijas.

Līdz jaunās ministres apstiprināšanai amata pienākumus pilda vides ministrs Raimonds Vējonis (ZZS). Šodien viņam valdībā jāiesniedz ziņojums par nelietderīgu līdzekļu izlietojumu elietu sekretariātā, ko viņam bija uzdots pārbaudīt. Jau rakstīts, ka iepriekšējā ministre Ina Gudele nolēma atkāpties pēc tam, kad tapa zināms par viņas dzimšanas dienas svinībām ar vīnu un zemeņu kūku par valsts naudu; atklātībai to darīja zināmu Neatkarīgā.

***

UZZIŅAI

- Signe Bāliņa dzimusi 1965. gadā

- Absolvējusi Latvijas Valsts universitāti fizikas un matemātikas specialitātē

- Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes docente

- A/s Datorzinību centrs valdes priekšsēdētāja

- Vairāku zinātnisko publikāciju un mācību grāmatu autore

 

Forumā diskutēs par jauniešu redzējumu Latvijas ilgtspējīgai attīstībai

LETA  05/09/08    Šodien Rīgas Kongresu namā notiks forums, kurā jaunieši iepazīstinās ar savu redzējumu Latvijas ilgtspējīgai attīstībai, aģentūru LETA informēja reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra preses sekretāre Dace Kārkliņa.

Diskutējot vairākos reģionālajos forumos un apkopojot izteiktos viedokļus, jaunieši valsts izaugsmi turpmākajiem 25 gadiem aicina balstīt uz ikviena indivīda radošā potenciāla mērķtiecīgu izmantošanu.

Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija (RAPLM) biedrību "Jauniešu konsultācijas" piesaistīja, īstenojot sabiedrības līdzdalības projektu "Latvija 2030. Tava izvēle". Jauniešu redzējums par valsts izaugsmes iespējām ilgtermiņā ir svarīgs, jo 2030.gadā Latvijā sociāli un ekonomiski aktīvākie būs tieši tie, kuri patlaban vēl mācās vai studē, norāda ministrijā.

Izstrādājot Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģiju turpmākajiem 25 gadiem, jauniešu priekšlikumi un viedoklis ļauj ieraudzīt valsts nākotni ar jaunās paaudzes acīm, smelties inovatīvas idejas un paraudzīties uz procesiem dažādās tautsaimniecības nozarēs no cita skatupunkta.

Jaunieši vecumā no 15 līdz 25 gadiem piedalījās desmit reģionālajos forumos, kas notika paralēli RAPLM organizētajām diskusijām, un sprieda par Latvijas attīstībai nozīmīgiem jautājumiem un iespējamajiem izaugsmes scenārijiem.

Tāpat jaunieši tika aicināti piedalīties eseju konkursā, aprakstot savu Latvijas nākotnes redzējumu. Kopumā konkursā saņemtas vairāk nekā 100 skolēnu un studentu rakstītas esejas no visas Latvijas, kurās ir gan vīzijas par Latvijas nākotni, gan konkrēti priekšlikumi un aicinājumi veidot Latviju tādu, kādu to jaunieši vēlētos redzēt 2030.gadā.

Šodien forumā, kas plkst.11.30 notiks Rīgas Kongresu namā, jaunieši iepazīstinās ar savu redzējumu par Latvijas ilgtspējīgu attīstību, tiks apbalvotas aktīvākās skolas, kas piedalījušās diskusijās, kā arī tiks pasniegtas balvas labāko eseju autoriem.

Pēc foruma plkst.13.15 notiks preses konference, kurā piedalīsies reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns (TP), Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas redakcijas grupas vadītājs profesors Roberts Ķīlis un jauniešu projekta pārstāvji.

 

Saruna ar N.Ušakovu: «Neesam krievu partija!»

Voldemārs Krustiņš, Latvijas Avīze,  05/09/08    Partiju popularitātes reitingos "Saskaņas centrs" jau vairākus mēnešus ir pirmajā vietā, un daži politiķi jau prognozē, ka pēc pašvaldību vēlēšanām šī politiskā apvienība būs Rīgas domes vadībā. Ko "SC" darīs, ja nokļūs pie varas?

V. Krustiņš: – Nesen jūs bijāt Vašingtonā, kur tikāties ar Valsts departamenta amatpersonām. Jūsu kolēģis Boriss Cilevičs izteicies, ka šī vizīte nav bijusi nejauša, un "Saskaņas centrs" esot amerikāņu "pēdējais resurss" cerībā atjaunot demokrātiju Latvijā.

N. Ušakovs: – Tas gan mums būtu liels gods... Runājot par šo vizīti, man jāsaka liels paldies Vairas Paegles kundzei. Viņa palīdzēja to noorganizēt un arī sarunāja man tikšanos ar Amerikas latviešiem, kas bija ļoti interesanti. Man šis brauciens bija ļoti svarīgs arī tāpēc, lai kliedētu mītus par "SC" kā krievu partiju, kas savā darbībā orientējas tikai uz Krieviju. Tā nav! Mēs esam apvienība, kas darbojas uz sociāldemokrātiskās ideoloģijas pamata un aizstāv gan latviešu, gan krievu intereses. Tāpat ārpolitikā – manuprāt, ir nepareizi, ja tiek īpaši izdalīts tikai viens virziens – vai tā būtu Maskava, Brisele vai Vašingtona. Visi šie virzieni Latvijai ir svarīgi! Līdz šim man bija iznācis vairāk runāt ar amatpersonām un politiķiem no Maskavas, tāpēc uzskatīju, ka pienācis laiks labot šo kļūdu un paplašināt redzesloku. Bija svarīgi informēt amerikāņus, ka Latvijā darbojas tāda apvienība "Saskaņas centrs", kas tiecas kļūt par starpetnisku politisku spēku. Manuprāt, vizīte bija izdevusies, un es esmu apņēmības pilns šo darbu turpināt.

– No Cileviča kunga varēja saprast, ka tas bijis īpašs ielūgums, kādu citas Latvijas partijas nav redzējušas...

– Es pieņemu, ka jebkurš Latvijas partijas vadītājs, nedaudz pieliekot pūles, varētu noorganizēt tādu pašu vizīti. Jautājums ir cits – vai viņam tas ir svarīgi? Varbūt citu partiju politiķiem pietiek ar to, kas notiek tepat Latvijā, kāpēc vēl kaut kur braukt?

– Tātad tā nebija tikai amerikāņu interese, bet arī jūs pie šīs lietas piestrādājāt?

– Protams!

– Jūs teicāt, ka esat starpetniska partija, kas pārstāv gan latviešus, gan krievus. Vai šim apgalvojumam ir kādi pierādījumi?

– Piemēram, Tautas saskaņas partijā, kas ietilpst "SC", 70 procenti no visiem biedriem ir latvieši.

M. Antonevičs: – Starp "SC" Saeimas deputātiem gan pārsvarā ir krievi.

– Godīgi sakot, nezinu, kāpēc tā. Tāpat man ir pārsteigums, ka starp mūsu deputātiem nav nevienas sievietes. Man nav neviena racionāla izskaidrojuma, jo partijā mums netrūkst aktīvu, zinīgu sieviešu. Bet tāda ir vēlētāju izvēle.

Ja runā par mūsu vēlētāju sadalījumu pēc tautības – pētījumi rādīja, ka pēdējās Saeimas vēlēšanās 20 procenti no mūsu vēlētājiem bija latvieši. To gan nevar precīzi pārbaudīt.

V. Krustiņš: – Tomēr, lai veidotu starpetnisku partiju, būtu jāsniedz konkrētas atbildes uz vairākiem jautājumiem. Piemēram, viens no šādiem jautājumiem ir par Latvijas okupāciju. Vai jūs to atzīstat?

– Es varu teikt to pašu, ko jau iepriekš esmu teicis, – 1940. gadā vara Latvijā tika nomainīta nedemokrātiskā veidā, ar vardarbības draudiem. Vai tā bija okupācija, aneksija vai inkorporācija – tas ir vēsturnieku jautājums.

– Kādēļ jūs tik ļoti izvairāties lietot vārdu "okupācija"?

– Es izmantoju vārdus, kas, manuprāt, ļoti precīzi paskaidro, kas notika Latvijā 1940. gadā.

M. Antonevičs: – Runa nav tikai par 1940. gadu, bet par piecdesmit gadus ilgu laika posmu Latvijas vēsturē. Kā jūs to sauksiet?

– Nedemokrātiskas un vardarbīgas darbības dēļ Latvija tika iekļauta nedemokrātiskas valsts – PSRS – sastāvā.

V. Krustiņš: – Kā jums šķiet, kāpēc Krievija nevēlas atzīt okupācijas faktu, ja tik bieži tiek uzsvērts, ka šodien tā ir cita valsts, kas nevarot būt atbildīga par PSRS "grēkiem"?

– Tas droši vien būtu jājautā Krievijas politiķiem, man par to grūti spriest. Es laikam neesmu tā pareizā persona, kas varētu komentēt Krievijas ārpolitikas virzienus...

– Mēs nevēlamies dzirdēt Krievijas, bet jūsu viedokli.

– Es uzskatu, ka pēc PSRS sabrukuma Krievija būtībā kļuva par jaunu valsti. Tai bija vajadzīgs laiks, lai tā saprastu savu vēsturi, lai izdarītu secinājumus. Tas nav nekas unikāls. Visa Eiropa pēc būtības sastāv no sabrukušām impērijām. Lielbritānijai vajadzēja diezgan ilgu laiku, lai atbrīvotos no savas impēriskās domāšanas. Bet, piemēram, Zimbabve joprojām apsūdz britu kolonistus visās savās problēmās.

– Mūs tomēr vairāk interesē Krievijas un Latvijas attiecības.

– Protams, es to vienkārši minēju kā piemēru. Bijušajām impērijām parasti ir vajadzīgs ilgāks laiks, lai saprastu savu lomu un vietu pasaulē. Krievijā šis process joprojām notiek, un no valsts tālākās attīstības būs atkarīgs arī tās ārpolitikas virziens un arī attiecības ar Latviju.

– Tautas partijas biedrs Gundars Bērziņš izteicies, ka pēc nākamajām pašvaldību vēlēšanām vara Rīgā pāries krievu partiju rokās. Jūs iepriecina vai biedē šī prognoze?

– Ja Bērziņa kungs domājis "Saskaņas centru", tad šis paziņojums nav gluži precīzs, jo, kā jau teicu, mēs sevi neuzskatām par krievu partiju, bet sociāldemokrātisku spēku. Protams, mēs esam gatavi piedalīties pašvaldību vēlēšanās un cīnīties par varu.

– Vai jūs domājat, ka pietiks tikai ar saviem spēkiem, lai nokļūtu pie varas Rīgā?

– Diez vai mēs dabūsim 51 procentu balsu. Šobrīd "SC" ideoloģiski tuvākā ir Latvijas Pirmā partija/"Latvijas ceļš", tāpēc loģiski, ka mēs varētu veidot koalīciju ar viņiem. Vēl varētu sadarboties ar LSDSP.

– Bet pilsētas galva, jādomā, būtu no Pirmās partijas?

– To vēl grūti paredzēt. Latvijā politikā viss var mainīties nedēļas laikā. Pirms gada neviens nevarēja iedomāties, ka Kalvītis būs spiests atkāpties no valdības vadītāja amata. Arī līdz pašvaldību vēlēšanām vēl ir laiks.

– Ainārs Šlesers ir izteicies, ka labprāt gribētu nokļūt Rīgas domes vadībā.

– Ņemot vērā Šlesera pieredzi un enerģiju, viņš varētu būt jebkuras pilsētas vadītājs, taču, es domāju, arī mums būs savs kandidāts šim amatam.

M. Antonevičs: – Jūs teicāt, ka LPP/"LC" uzskatāt par ideoloģiski tuvāko partneri. Vai šī tuvība izpaužas saimnieciskajos jautājumos vai vairāk tomēr par integrāciju un valodu?

– LPP/"LC" ir centristi, kas ir tuvāk sociāldemokrātu idejām nekā labējās partijas. Mums sakrīt viedoklis ārpolitikas jautājumos – Šlesers kā satiksmes ministrs saprot, ka Latvijai ir izdevīgas labas attiecības ar Krieviju. Mums ar Šleseru sakrīt viedoklis arī par to, ka jāļauj nepilsoņiem balsot pašvaldību vēlēšanās.

V. Krustiņš: – Vai tas ir Šlesera vai visas partijas, tātad arī premjera Ivara Godmaņa, viedoklis?

– Es to pieņemu kā partijas vadītāja viedokli, kas zināmā mērā definē arī partijas pozīcijas.

– Ja jūs nokļūtu pie varas Rīgā, vai galvaspilsētā parādītos plāksnītes ar ielu nosaukumiem krievu valodā?

– Nē, mūsu programmā tas nav paredzēts.

– Vai likvidēsiet Dudajeva ielu?

– Dudajeva ielas nosaukuma nomainīšana būtu racionāls un pareizs solis. "SC" to atbalstītu.

– Vai jūs Rīgā uzstādītu Pētera I pieminekli?

– Rīgā ir daudz skaistu parku, kur var izvietot gan Pētera I pieminekli, gan citus smukus pieminekļus. Piemēram, Ziedoņdārzā. Es uzskatu, ka jautājums par Pētera I pieminekli ir nevajadzīgi politizēts.

– Vai jūs oficiāli ieviesīsiet krievu valodu Rīgas pašvaldībā?

– Mūsuprāt, ir ļoti nepareizi pateikt, ka krievu valoda Latvijā ir svešvaloda. Tā ir dzīves realitātes ignorēšana. Svešvaloda var būt angļu, vācu, franču, bet ne krievu valoda. Krievu valoda ir minoritāšu valoda, kas ir dzimtā vairāk nekā 30 procentiem Latvijas iedzīvotāju. To pat Druvietes kundze atzina. Manuprāt, valodu politika Latvijā būtu jāveido tā, ka latvietim ir visas tiesības nezināt krievu valodu, taču, ņemot vērā etnisko sastāvu, Rīgā varētu nodrošināt iespēju, ka pašvaldībā iesniegumi tiek pieņemti krievu valodā. Protams, vēlāk tos pārtulkotu un lietvedība jau notiktu latviešu valodā.

– Kādēļ tas vajadzīgs?

– Rīgā ir cilvēki, kas nav spējīgi komunicēt ar pašvaldību latviešu valodā, bet komunālie jautājumi nav saistīti ar politiku un nekādā veidā neapdraud latviešu valodas pozīcijas.

– Vai tiešām jūs uzskatāt, ka cilvēki 20 gadu laikā nav spējīgi apgūt valsts valodu?

– Es piekrītu, ka valsts valoda ir jāmāk. Taču komunālie jautājumi ir specifiska joma. Nesen Valsts valodas aģentūra pat izdeva skaidrojošu grāmatu latviešiem, kur izskaidrota attiecīgā terminoloģija. Kāpēc gan līdzīgi nevarētu palīdzēt arī krievu tautības cilvēkiem? Es pieņemu, ka ar laiku iesniegumu skaits krievu valodā noteikti samazinātos.

– Kāda ir jūsu attieksme pret organizācijām, kas teic, ka pārstāv "krievu kopienu"? Piemēram, Altuhova vadītā organizācija, kas tagad aktīvi uzstājas, lai vēlēšanās visas krievu partijas piedalītos kopīgā sarakstā.

– Ļoti labi, ka sabiedriskas organizācijas interesējas par politiku un izsaka dažādus piedāvājumus partijām, taču mums nav pieņemama politisku sarakstu veidošana pēc etniska principa. Mēs varam runāt par sadarbību, taču nevis uz etniska, bet uz ideoloģiska pamata.

Ja runā par "kopienām", man šis vārds nav pieņemams, attiecinot to uz latviešu un krievu attiecībām. Kā var sadalīt Rīgu kaut kādās kopienās? Mums ir ļoti daudz jaukto laulību, kā gan šīs ģimenes var sadalīt kopienās? Dažādu tautību cilvēki strādā vienā darbavietā, dzīvo vienā rajonā. Par kopienām var runāt, piemēram, Beļģijā, kur ir pavisam cita situācija.

– Vai piekrītat, ka Latvijas valsts nekādā ziņā nedrīkst veicināt šādu organizāciju darbību, kas aicina uz izolēšanos un sabiedrības sašķelšanu?

– Tas ir ļoti atkarīgs, ko tieši dara šīs organizācijas. Piemēram, Liepājā darbojas Kravcova kunga vadītā "krievu kopiena", kas sniedz cilvēkiem finansiālu un cita veida palīdzību. Šī organizācija dara labu darbu. Bet nevajag vārdu "kopiena" izmantot politiskiem mērķiem, lai sadalītu Latvijas sabiedrību. Pret to gan ir stingri jāvēršas! Starp citu, tas, ka krieviem vēlēšanās ir izvēle balsot par dažādām partijām – "SC", "PCTVL", LPP/"LC" –, jau liecina, ka tāda vienota kopiena neeksistē. Latvijas krievi ir ideoloģiski dažādi.

– Vai jūs šajā viedoklī esat solidārs ar avīzēm "Vesti" un "Čas"?

– Šīs avīzes cenšas atspoguļot dažādus viedokļus, kas varētu interesēt krievvalodīgos lasītājus. Tur ir gan to organizāciju viedoklis, kas atbalsta "kopienu" veidošanu, gan mūsu viedoklis. Es nevaru pateikt, vai šajā jautājumā "Vesti" un "Čas" ir kāds īpašs redakcionāls viedoklis.

– Pirms Saeimas vēlēšanām šo avīžu vadošās personas – "Vesti" izdevējs Kozlovs un "Čas" galvenā redaktore Zagorovska – atbalstīja "PCTVL", taču pēc vēlēšanām jau paziņoja par atbalstu jūsu apvienībai. Tāpēc gribētos zināt, cik daudz šo avīžu viedoklis sakrīt ar "SC" viedokli?

– Ja nemaldos, Andrejs Kozlovs ir "Jaunā centra" biedrs – tā ir viena no partijām, kas veido "SC", bet Ksenija Zagorovska nav nevienā partijā. Taču šo cilvēku politiskās simpātijas diez vai ietekmē abu avīžu saturu. Ne "Vesti", ne "Čas" nav partijiskas avīzes, tie ir komerciāli produkti.

M. Antonevičs: – Kādas ir jūsu attiecības ar "PCTVL"? Lai gan šobrīd jūs pat nedaudz norobežojaties no šīs partijas, jūsu agrākie izteikumi liecina par ko citu. Piemēram, pirms pusotra gada Jānis Urbanovičs izteicās: "Ja runā par mūsu attiecībām ar "PCTVL", tad mēs izpildām vienu dziesmu – viņi paņēmuši pāris notis augstāk, mēs – zemāk. Bet muzikālā kompozīcija no tā tikai kļūst labāka! Mums ir ļoti vajadzīgas "bites" ar viņu radikālismu, bezkompromisa pieeju." Un jūsu izteikums: ""PCTVL" vēlētāju intereses mums ir tikpat svarīgas kā savu vēlētāju intereses."

N. Ušakovs: – Mēs esam sociāldemokrātiska apvienība, tāpēc mums ir svarīgas ne tikai mūsu partijas atbalstītāju, bet visu vēlētāju intereses. "PCTVL" vēlētāji pārsvarā ir krievi, bet viens no mūsu programmas galvenajiem mērķiem ir palīdzēt integrēt sabiedrību. Mēs negribam, lai krievi atsvešinātos, tieši pretēji – viņiem jāpalīdz kļūt par pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem. Kā to izdarīt? Es jau minēju piemēru, ka pašvaldības varētu no Latvijā dzīvojošiem krieviem pieņemt iesniegumus krievu valodā. Daudzi uzskata, ka mums ir citi mērķi nekā Latvijas valstij, ka mēs kaut kā pretojamies integrācijas politikai. Tā nav, mums ir tie paši mērķi, tikai mēs uzskatām, ka jāizmanto citi instrumenti to sasniegšanai. "PCTVL" vēlētāji bieži ir cilvēki, kuriem diemžēl dzīvē nav veicies, un viņi jūtas apvainojušies. Mēs vēlamies viņiem palīdzēt, lai šis apvainojums mazinātos.

Kāpēc mums vajadzīgs "PCTVL" radikālisms un bezkompromisa pieeja? Tieši tāpēc, lai parādītu, ka mūsu pieeja ir pareizāka un ar to var sasniegt vairāk.

– Jautājumā par izglītības reformu jums pozīcija ar "PCTVL" sakrīt. Gan "SC", gan "PCTVL" ir par to, ka šī reforma jāatceļ.

– Galvenais ir mērķis – lai jebkurš jaunietis, pabeidzot skolu Latvijā, zinātu latviešu valodu. Jautājums – kādā veidā to var sasniegt? Viens no rādītājiem ir centralizēto eksāmenu rezultāti. Ja vidējā atzīme ir slikta, tas liecina, ka skolā kaut kas notiek nepareizi. Tad var prasīt atbildību no skolas vadības. Bet nevajadzētu no augšas noteikt nekādas proporcijas, cik mācību priekšmeti jāmāca latviešu valodā un cik – krievu valodā. Lai tas paliek skolu ziņā! Ja skolām būtu dota brīvība, es domāju, procentuālais salikums lielākoties būtu apmēram tāds pats, kā tagad noteikts ar likumu – 60 procenti krievu valodā un 40 procenti latviešu valodā. Un nebūtu bijusi nekāda pretestība.

V. Krustiņš: – Jūs uzskatāt, ka galvenais skolas uzdevums ir iemācīt latviešu valodu, taču skolai būtu jāaudzina valsts pilsoņi. Un tā nav tikai valoda...

– Piekrītu, taču šī problēma vienlīdz skar gan latviešu, gan krievu skolas.

– Valdošo partiju pārstāvji nereti izsakās, ka varētu ar "SC" sadarboties, ja vien pie jums nebūtu Rubiks. Tā gan, šķiet, ir tikai aizbildināšanās. Kas, jūsuprāt, atbaida citas partijas no sadarbības?

– Es domāju, ka partijas pārspīlē etniskuma lomu politikā. Sadzīviskā līmenī latviešiem un krieviem problēmu nav, bet politikā tas izpaužas diezgan asi. Partiju reitingi nav augsti, tāpēc tās baidās eksperimentēt, jo uzskata, ka vēlētāji to var nesaprast. Tāpēc arī tāda atturība attiecībās ar "SC".

– Un vienīgi Šlesera kungs nebaidās...

– Pirmkārt, viņš ir jaunāks nekā citu partiju līderi. Un elastīgāks šā vārda labākajā nozīmē. Viņš ir gatavs eksperimentēt, jo ir par sevi pārliecināts un uzskata, ka dara pareizi.

– Viņš saprot, ka, ar jums draudzējoties, vairāk var iegūt, nekā no latviešiem zaudēt. Ar jūsu palīdzību viņš var tikt pie varas Rīgā.

– Šlesers saprot, ka etnisko partiju laiks beigsies un nākotne ir tām partijām, kas ir starpetniskas.

– Kādas galvenās problēmas jūs saskatāt pirms nākamajām vēlēšanām?

– Mani uztrauc, ka varētu būt zema vēlētāju aktivitāte. Tas nozīmē, ka vēlēšanās var uzvarēt vai dabūt labu rezultātu kādi klaji populistiski spēki, kāda Zīgerista tipa partija.

 

Viedoklis: Pensijas un «Pensiju likuma grozījumi»

Juris Bogdanovs,  Apollo  05/09/08    Par iedvesmu šim rakstam kalpoja intervija «Latvijas Avīzē» ar Sociālās apdrošināšanas departamenta direktori Janu Muižnieci un Pensiju likuma bīdītāju vājā spēja domāt kopsakarībās un pilnvērtīgi pamatot savu nostāju. Iespējams, viņi nemaz neredz, kā varētu risināt jautājumu par finansējuma piesaistīšanu palielināto sociālo izdevumu nodrošināšanai, par ko vēlos runāt arī šajā stāstā.

Tātad — galvenā problēma, kur dabūt naudu. Un pirmais, kas nāk prātā, ņemot vērā vēl arī Latvijas vispārējo ekonomisko situāciju un tendences — mums vajag ar steigu sākt taupīt tur, kur var ietaupīt, un pelnīt tur, kur var nopelnīt.

Un Latvija ir vienkārši pārsteidzoša ar savu politiku resursu un luksusa preču izcili izšķērdīgā tērēšanā. Tik daudz lieljaudas dzinēju un tāda valsts bezdarbība siltumekonomijas veicināšanā laikam nav nevienā Eiropas Savienības valstī. Tas viss nodrošina, ka no mūsu valsts aizplūst milzīgas naudas summas, «sponsorējot ārvalstu ražotājus», vājinot valsts ienākumus un naudu ekonomikai vispār. Bet neviens to pat netaisās kārtot. To varētu ļoti ērti un ātri nokārtot ar progresīviem patēriņa nodokļiem, piemēram, par kaut kādu elektrības un arī degvielas patēriņa līmeni uz cilvēku. Protams, te daudz kas jāņem vērā, bet to visu var izdarīt. Un tas būtu viens būtisks solis ne tikai pārticības, bet arī ekonomiskās neatkarības stāvokļa uzlabošanā.

Ja kāds iebildīs, ka tas sarežģīs nodokļu iekasēšanu, droši varu apgalvot, ka cilvēki, kuri nespēs to izdarīt, nespēj kontrolēt arī šodienas nodokļu sistēmu. Tātad, visticamāk, ja kāds runā, ka to nebūs iespējams kontrolēt, viņš to tiešām nespēs (vai nevēlēsies), un vajadzētu nopietni pārdomāt, vai tādu vispār vēlēt valsts pārvaldē. Nespējnieku jau tāpat ir pilna pasaule, tāpēc vēl vienu valdības līmenī nevajag pilnīgi noteikti.

Nedaudz par Muižnieces kundzes teikto intervijā — «Štokenberga kunga prasības» ir bīstamas, jo iespējamā paradīze būs vienu vai divus gadus. Pašreizējiem nodokļu maksātājiem zudīs ticība pensiju sistēmai un būs vēl vairāk tādu personu, kas nemaksās nodokļus.

Un tā jau atkal ir manipulēšana ar to, ka kāds negribēs maksāt nodokļus. Kas negrib, to nedara jau tagad. Un valsts iestādes lielāko viņu daļu zina. Jautājums, kāpēc tās nedara neko, lai to sakārtotu? Un pirmais, kas jāzina, ir tas, ka nodokļus nemaksā kroplās ekonomikās, kur nodokļi būtiski traumē nodokļu maksātāju dzīves kvalitāti. Nevis pazemina, bet traumē.

Piemēram, Latvijā ir visaugstākie nodokļi Eiropas Savienībā darba ņēmējiem ar ienākumiem līdz 300 latiem un arī līdz 500 latiem, un vēl tālāk. Tie ir ienākumi, kuru samazināšana ar nodokļiem ir nelietīga. Turklāt, ja vidējā alga uz papīra Latvijā ir nedaudz virs 300 latiem, «uz rokas» ap 200, tad nevienā normālā valstī šāda līmeņa ienākumus neapliek ar nodokli, jo tas nozīmē lielākās daļas sabiedrības padarīšanu par pirktnespējīgiem, kas nozīmē, ka viņi ir kā miruši tirgus jeb tautsaimniecības attīstībai.

Līdzīgi ir ar pensiju palielināšanu. Normālā valstī palielinot pensijas jeb ļoti lielas cilvēku grupas ienākumus, automātiski tiek palielināta naudas apgrozība ekonomikā, tātad pieaug arī nodokļu ienākumi valsts kasē.

Tik tālu būtu brīnišķīgi. Diemžēl viss nav tik vienkārši, kā tas būtu veselīgi veidotas valsts ekonomikā, kāda Latvija nav.  Palielinot valsts iedzīvotāju pirktspēju, mēs palielinām ienākumus ārvalstu ražotājiem, jo mūsu kroplā ekonomika sevi nenodrošina pilnīgi ne ar ko. Mēs gandrīz neko neražojam. Pēc Štokenberga kunga teiktā, Latvija, kas ir izteikta lauksaimniecības valsts, pati sevi nodrošina tikai (!!!) ar 30% pārtikas. Pieņemu, ka ražošanas potenciāls ir lielāks, jo var nebūt ņemts vērā eksports, tomēr domāju, ka, notiekot globālai krīzei, Latvija sevi nespētu nodrošināt pat ar pārtiku. Un tieši tā ir galvenā problēma, nevis inflācija vai pensiju palielināšana.

Tātad, ja ir pareizi organizēta ekonomika, pensiju palielināšana nozīmētu valsts ienākumu palielināšanos tieši caur uzņēmēju, darba ņēmēju un beigās arī valsts ienākumu palielināšanos. Nepareizi orientētu ekonomiku neglābs nekas. Pirmkārt, tādā būs augsts bezdarbs (pieskaitiet ekonomiskos bēgļus un iegūsiet patieso bezdarba līmeni valstī), zemas algas, nodokļu nemaksāšana, slimīga noslāņošanās, īpašumu nemitīga un pastāvīga pāriešana ārvalstnieku rokās.

Tas nozīmē, ka valsts atteikšanās palielināt pensionāru, invalīdu utt. ienākumus patiesībā ir kroplas ekonomikas sekas. Jāmaina ir nevis Pensiju likums, bet gan valsts politika.

Ienākumu pārdales sistēmas maiņa, palielinot trūcīgo ienākumus ar neapliekamā minimuma būtisku palielināšanu un «normālu minimālo ienākumu» noteikšanu, vienlaikus apliekot ar nodokļiem tos, kam ir, no kā maksāt, būs pirmais solis ne tikai pirktspējīga tirgus veidošanā, bet arī veselīgas konkurences attīstīšanā. Jo nekas nav tirgu kropļojošāks kā monopolstāvoklis. Un ar administratīvām metodēm neko nevar šajā lietā atrisināt. Ja kāds to dara, bet noliedz nodokļu iespēju šo lietu sakārtošanā, tad viņš nemaz nevēlas neko sakārtot, tikai izpildīt tādus kā ķeksīša pasākumus, lai «sabiedrībai iebāztu acīs», cik ļoti viņš cenšas. Bet tā visa būs tikai ilūzija.

Nākamais, kas to visu varētu ietekmēt, ir lata politikas maiņa. Valstij būtu jāmeklē veids, kā nodrošināt cenu un ienākumu stabilitāti iekšējā tirgū un vienlaikus pilnībā atbrīvot latu no valsts garantētas piesaistes kaut kādam kursam. Tas nozīmētu, ka tiek radīts patiešām brīvs tirgus ar pilnvērtīgiem tirgus mehānismiem, nevis kā tagad, kad lata piesaistes kurss ir vietējo ražotāju slīcinošs un ārzemnieku ražojumus atbalstošs. Tas ir ceļš uz nabadzību laiku laikos.

Nākamais. Nodokļi jāpārliek uz īpašumu pieaugumu un progresīvi, jo no šādiem nodokļiem nav iespējams izvairīties, ja esat izvairījies no ienākumu nodokļu maksāšanas. Ja kādam ir daudz naudas, valsts ekonomisko grūtību laikos viņam ir pienākums nodrošināt veselīgu sabiedrības attīstību ar saviem nodokļiem. Un nevis ar labdarību vai, kā Latvijā, nodokļu nemaksāšanu vispār, turklāt caur valsts politikas ietekmēšanu.

Tātad:

1) Taupības režīms, nevis atņemot ienākumus cilvēkiem ar kredītu apgrūtināšanu, pabalstu samazināšanu vai to iesaldēšanu, štatu samazināšanu, bet gan netērējot tur, bez kā var iztikt, proti, degvielas patēriņa ierobežošana ar nodokļiem, ēku siltināšanas politika, veicinot tam vietējo ražotāju parādīšanos, luksusa preču aplikšanu ar vienreizējiem pirkšanas un vēlākiem lietošanas nodokļiem, lai tas kļūtu neizdevīgi vai arī lai tiek apmaksāts, jo no to iegādes cieš visa valsts ekonomika, ja tie ražoti citās valstīs.

2) Ražošanas attīstības režīma veidošana, ko panāk ar lata brīvlaišanu, vienlaikus veicot pasākumus cenu stabilitātes nodrošināšanai iekšējā tirgū, ko arī var izdarīt, ja vispār to vēlas, vai vismaz nodrošinot ienākumu stabilitāti, ko visu var izdarīt, ja vispār to vēlas, apvienojumā ar ienākumu palielināšanu sabiedrības trūcīgajam vairākumam, arī pensionāriem, un apliekot ar progresīvajiem nodokļiem, īpaši īpašuma, turīgos, kas vienlaikus nodrošinātu arī veselīgu konkurenci un tātad cenu stabilizēšanos.

3) Valsts politikas ražošanas atbalstam izveide, jo pirmsākumos, lai panāktu ātru un kvalitatīvu līmeņa sasniegšanu, būtu vajadzīga organizēta un mērķtiecīga iejaukšanās.

Ja kaut ko no tā visa nedarīs, neko labu mēs nevaram gaidīt nedz no tā, ja Pensiju likums paliek nemainīts, nedz no tā, ja tas tiek mainīts. Ir jāskata lietas kopumā, un kaut kas ir jāupurē, ja vēlamies ekonomiski saglabāt nepieciešamo neatkarības, patstāvības un attīstības līmeni. Un attīstītā tirgū arī darbaspēks attīstās, un nav kā šodien, kad ir speciālistu trūkums un bezdarbs vienlaikus. Un tā ir vēl viena kropla tirgus pazīme. Nav kur gūt pieredzi, bet visiem vajag pieredzējušus darbiniekus.

Ceru, ka pārdomām pietiks.

 

Tuvinās partijas TB/LNNK un LPP/LC

LETA  05/09/08    Premjera pārstāvētās LPP/LC un apvienības TB/LNNK redzamākie līderi šovakar pārsprieda abu partiju pozīcijas par Saeimā un valdībā izskatāmajiem jautājumiem, kā arī vienojās, ka LPP/LC neatbalstīs tēvzemieša Jāņa Birka nomaiņu Rīga mēra amatā.

Tikšanās laikā rūpīgi pārrunāti aktuālākie jautājumi un secināts, ka abām partijām viedoklis nesaskan tikai atsevišķos jautājumos, piemēram, par pilsonības piešķiršanu ārzemēs dzimušajiem bērniem, darbaspēka ievešanu Latvijā, taču abām partijām esot kopīgs viedoklis par reģionālo reformu un LPP/LC varētu atbalstīt ekonomisko problēmu risināšanas programmu, kuru izstrādājis TB/LNNK priekšsēdētājs Roberts Zīle.

TB/LNNK Saeimas frakcijas vadītājs Māris Grīnblats pirms tikšanās lūgts atbildēt, par ko partija plāno runāt ar premjeru un LPP/LC pārstāvjiem. Grīnblats norādīja, ka nezina un ir nolēmis tikai paklausīties.

Kāds sarunu dalībnieks norādīja, ka šodienas tikšanos varētu dēvēt arī par "zināmu tuvināšanos abu partiju starpā".

LPP/LC priekšsēdētājs Ainārs Šlesers informēja, ka premjers bijis tas, kas uzaicinājis "tēvzemiešus" uz sarunu, un tuvākajā laikā uz atsevišķām sarunām tiks aicināta gan Tautas partija, gan ZZS.

"Šodienas tikšanās bija darba saruna, jo premjers uzskata, ka ar katru koalīcijas partneri vēl arī atsevišķi jāpārrunā valdībā veicamie darbi," norādīja Šlesers.

 

Politologs: JL draud nopietna pārstāvības samazināšanās

LETA  05/10/08    Partijai "Jaunais laiks" (JL) pēc nākamajām vēlēšanām nedraud izzušana, taču partijai samazināsies pārstāvība. Tādu prognozi sestdien Talsos notiekošajā JL domes sēdē izteica politologs Ivars Ijabs.

Politologs uzskata, ka daļa vēlētāju turpinās atbalstīt JL neatkarīgi no tā, kā uzvedas tā pārstāvji, bet apmēram trešā daļa JL atbalstītāju nākamajās vēlēšanās, visticamāk, balsos par kādu no jaunajām partijām.

Vēlētāju piesaistīšanā, pēc Ijaba domām, visveiksmīgākā ir Sandras Kalnietes un Ģirta Valda Kristovska vadītā "Pilsoniskā savienība" (PS), par kuru, pēc aptaujas rezultātiem, gatavi balsot 39% JL vēlētāju. Vēl lielāks "pārbēdzēju" skaits ir tikai "Tēvzemei un brīvībai/LNNK" rindās, no kuras vēlētājiem 51% varētu nobalsot par PS.

Savukārt Aigara Štokenberga un Arta Pabrika "Cita politika" JL varētu atņemt apmēram 5% vēlētāju.

Politologs atgādināja, ka vēlētāji politiķos vērtē ne tikai godīgumu, bet arī tādas īpašības kā drosmi, artistiskumu, spēju riskēt un no sarežģījumiem "iziet sveikā".

JL savukārt, pēc Ijaba domām, patlaban "iet valdošās koalīcijas dienaskārtības pavadā" - galvenokārt tikai reaģē uz valdības pieļautajām kļūdām.

"Vēlētāji reti kad balso aiz žēluma," brīdināja politologs. Viņš uzsvēra, ka JL "moralizēšana" sevi ir izsmēlusi. JL deklarētajiem lozungiem par cīņu pret korupciju un par taisnīgumu bija lielāka loma partijas darbības pirmsākumos, bet tagad šos lozungus ir pārņēmuši arī citi politiskie spēki.

Ijabs visai piesardzīgi vērtēja JL iespējas nokļūt valdībā vēl šīs Saeimas laikā. "Ja negodīgu darboni JL nosauc par "korumpētu cūku", grūti cerēt, ka viņš pēc tam vēlēsies sadarboties ar JL," teica Ijabs.

Pēc politologa Ijaba domām, JL ieiešanai valdībā būtu lielāka jēga, ja JL vienlaikus nokļūtu arī Rīgas domes valdošajā koalīcijā. Tas uzlabotu JL biedru finansiālo stāvokli un atvieglotu startu nākamajās vēlēšanās.

Balstoties uz Eirobarometra pētījumiem, Ijabs secināja, ka Latvijā valdībai neuzticas 75% iedzīvotāju un ka šis skaitlis ir bijis nemainīgs visu 2007. gadu. Turklāt ir aplams viedoklis, ka uzticības rādītājus ir mainījusi "lietussargu revolūcija".

Ijabs apgalvoja, ka neuzticība ir saistīta ne tik daudz ar valdības rīcību konkrētajā laika posmā, kā ar Austrumeiropas valstīm, tostarp Latvijai, raksturīgo vispārējo neuzticēšanos citiem cilvēkiem, kas neveicina sadarbību, demokrātijas attīstību un valsts uzplaukumu.

Analoga situācija kā Latvijā esot vērojama arī Ungārijā, Polijā, Rumānijā un Lietuvā. Toties Igaunijā tikai 33% iedzīvotāju neuzticas savai valdībai.

Šo augsto neuzticības līmeni Ijabs skaidroja ar jauno Eiropas Savienības valstu relatīvo nabadzību un ne pārāk veiksmīgo ekonomisko attīstību. Postsociālisma valstis, arī Latvija, bija spiestas ātri iziet cauri ātrām reformām, kas nevairoja sabiedrības uzticību.

Cilvēki, kas bija dzīvojuši kaimiņos, bija mācījušies vienā skolā, pēkšņi pārmaiņu rezultātā ieguva dažādus statusus. Vieni kļuva par miljonāriem, citi - par nabagiem. Līdz ar to liela sabiedrības daļa nespēja sevi identificēt, nezināja, ar ko var runāt, kam var uzticēties.

Ijabs norādīja, ka Latvijā demokrātijas attīstību neveicina liela etniskā sašķeltība. Politiķi apzināti kultivē viedokli, ka daļa iedzīvotāju un politiķu ir nelojāli Latvijas valstij.

Tā dēļ lielāks skaits vēlētāju nevar izdarīt izvēli, par ko balsot. Politologs prognozēja, ka drīz arī Latvijā uz vēlēšanām neies lielāks skaits vēlētāju.

 

JL apsver iespēju likt maksāt par kandidēšanu pašvaldības vēlēšanās

LETA  05/10/08    Šodien partijas "Jaunais laiks" (JL) domes sēdē vairāku nodaļu vadītāji rosināja nākamajās pašvaldību vēlēšanās JL sarakstos iekļaut tikai tos kandidātus, kuri paši nodrošina priekšvēlēšanu kampaņas finansēšanu. Šādu priekšlikumu izvirzīja JL Ogres nodaļas vadītāja Valda Gaile.

Viņa arī pauda viedokli, ka nākamajās vēlēšanās JL deputātu kandidātu sarakstos vajadzētu iekļaut tikai JL biedrus, bet par novada domju priekšsēdētāju kandidātiem izvirzīt tikai tos, kuriem ir vismaz viena gada stāžs partijā.

Savukārt vairāku citu JL nodaļu vadītāji atzina, ka viņi nespēs nākamajās pašvaldību vēlēšanās nokomplektēt deputātu kandidātu sarakstu tikai no JL biedriem. Piemēram, JL Siguldas nodaļas vadītājs Artis Murnāns pastāstīja, ka viņš cenšas pierunāt startēt pašvaldību vēlēšanās JL sarakstā divus skolu direktorus, kuri kategoriski atsakās stāties JL.

To, ka JL nodaļām būs nopietnas finansiālas problēmas priekšvēlēšanu kampaņas veidošanā, atzina gandrīz visu JL nodaļu pārstāvji, izņemot Rīgu un Jūrmalu.

JL Ventspils nodaļas pārstāvis Ojārs Grinbergs apgalvoja, ka vietējie uzņēmēji baidās ziedot JL un nevēlas, lai viņus identificē ar šo partiju.

Saeimas deputāts Alberts Krūmiņš JL domes sēdē atzina, ka iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās JL valde bieži vien neatbalstīja nodaļu iesniegtos pašvaldību deputātu kandidātu sarakstus un uzspieda savus favorītus. Tā, pēc Krūmiņa domām, bija kļūda. Daudzi no JL pašvaldībās ievēlētajiem deputātiem vēl aizvien nav iestājušies partijā, daži partijas biedri ir atraduši "siltākas vietas" un no JL aizgājuši.

JL domes sēdē tika ilgi diskutēts par to, vai jānosaka partijas biedru īpatsvars deputātu kandidātu sarakstā. Dažu nodaļu pārstāvji pauda viedokli, ka bezpartejisko nedrīkst būt vairāk par 20% sarakstā, citi uzstāja, ka pirmajiem trim saraksta kandidātiem ir jābūt JL biedriem. Noteikts lēmums šajā jautājumā netika pieņemts.

Jautājumu par to, cik lielā mērā JL nodaļas pašas finansēs pašvaldību vēlēšanu kampaņu, izlems līdz 10.jūlijam.

JL dome vienojās, ka nākamajām pašvaldību vēlēšanām JL nodaļām būs tiesības pašām izveidot deputātu kandidātu sarakstu, ko partijas valde nedrīkstēs koriģēt. Arī priekšvēlēšanu programmu katrā pašvaldībā pēc saviem ieskatiem izvaidos attiecīgā JL nodaļa.

Savukārt JL valde izstrādās "kopīgu politisku vēstījumu", nodrošinās priekšvēlēšanu kampaņu centrālajos mēdijos un centralizēti izgatavos priekšvēlēšanu materiālus.

JL valdes locekle Aivija Kursīte domniekiem pastāstīja, ka JL valde ir uzaicinājusi vairākas sabiedrisko attiecību kompānijas 23.maijā iepazīstināt ar savu JL priekšvēlēšanu kampaņas redzējumu, lai izvēlētos pieņemamāko.

Par nākamās priekšvēlēšanu kampaņas vadītāju ir izraudzīts Eiropas Parlamenta deputāts Valdis Dombrovskis, bet tehniskais vadītājs būs JL ģenerālsekretārs Ēriks Škapars. Ir izveidotas arī trīs grupas, kas nodarbosies ar priekšvēlēšanu aģitāciju Rīgā, reģionos un Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Tiesa, no pieciem reģionālās komisijas locekļiem uz JL domes sēdi Talsos bija ieradušies tikai divi, kas daļā domnieku radīja šaubas par viņu attieksmi pret uzticētajiem pienākumiem.

 

Aprīlī lielākos ziedojumus saņēmusi Tautas partija - 44 175 latus

LETA  05/11/08    Šā gada aprīlī vislielākos ziedojumus saņēmusi Tautas partija, kurai ziedoti 44 175 lati, liecina Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) apkopotā informācija.

Vislielākais ziedojums martā partijai bija no AS "R.A.J." - 4925 lati. 4150 latus aprīlī partijai ziedojis Saeimas Agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas sekretārs Jānis Klaužs, 4000 latu - Finanšu ministrijas parlamentārā sekretāre Elita Šņepste, 3100 latus - Marta Breidaka, bet pa 3000 latu - Uldis Briedis un Viesturs Vucāns.

Partija "Jaunais laiks" aprīlī ziedojumos saņēmusi 17 740 latus. Lielāko summu - 7000 latu - ziedojis Jānis Āboltiņš, 3000 latu - Uldis Ivars Grava, bet 2000 latu - Viesturs Šiliņš.

8524 latus aprīlī saņēmusi Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija. Lielāko ziedojumu - 3000 latu - partija saņēmusi no Igora Trubko, 1500 latu - no Orvila Heniņa, 1000 latu - no Helmuta Plauka, bet 999 latus - no Ervina Labanovska.

Partijai LPP/LC, apvienībai "Tēvzemei un brīvībai/LNNK" un apvienībai "Saskaņas centrs" aprīlī ziedojumu nav bijis.

Tautas saskaņas partija aprīlī ziedojumos saņēmusi 589 latus, no kuriem vislielāko naudas summu - 300 latu - atvēlējis Saeimas deputāts Sergejs Mirskis. Apvienībai "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" aprīlī ziedoti 3107 lati. Lielāko summu - 500 latus - ziedojusi Eiropas Parlamenta deputāte Tatjana Ždanoka.

Zaļo un zemnieku savienība aprīlī saņēmusi 300 latu ziedojumus. Savienībā ietilpstošajai Latvijas Zaļajai partijai aprīlī nav bijuši ziedojumi, bet Latvijas Zemnieku savienībai - 1750 lati, no kuriem katrs pa 500 latiem ziedojis Indriķis Putniņš, Augusts Brigmanis un zemkopības ministrs Mārtiņš Roze.

 

LSDSP vēlas mainīt nosaukumu un logo

LETA   05/11/08    Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP) tomēr nesvītros no sava nosaukuma vārdu "strādnieku", bet partijas logo - sarkanā roze -, visticamāk, tiks stilizēts, pastāstīja LSDSP priekšsēdētājs Jānis Dinevičs.

Valde, gatavojoties LSDSP kongresam, kas notiks 7.jūnijā, veica biedru aptauju par partijas nosaukuma un logo maiņu, bet sociāldemokrātu domas par pārmaiņu lietderību dalās, gandrīz puse tās atbalsta, un apmēram tikpat daudz sociāldemokrātu iebilst.

Pēc partijas vadības domām, strādnieki kā šķira vairs nepastāv un partijas nosaukuma maiņa varētu LSDSP piesaistīt plašāku elektorātu. Savukārt daudzi sociāldemokrāti norāda, ka LSDSP ir atpazīstams zīmols, no kura nevajadzētu atteikties.

Arī sarkanā roze, pēc Dineviča domām, nevar tikt uzskatīta par sociāldemokrātu simbolu, jo pirmskara Latvijā, tāpat kā pārējās Eiropas valstīs, tā bija sarkanā neļķe.

"Ja mēs sāksim par to diskutēt kongresā, tas varētu pārvērsties par galveno apspriežamo jautājumu," prognozēja LSDSP priekšsēdētājs.

LSDSP kongresā jūnijā tiks spriests arī par 4000 zīmju programmu, ar kuru sociāldemokrāti nākamgad ies uz pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanām.

Dinevičs pauda viedokli, ka LSDSP deputātu kandidātu saraksts ir jāsāk veidot jau šogad, jo tieši deputātu kandidātiem ir jābūt galvenajiem aģitatoriem par sociāldemokrātu idejām.

LSDSP priekšsēdētājs Dinevičs un viņa vietnieks Dainis Īvāns gatavojas kandidēt arī nākamajās Rīgas domes vēlēšanās. Savukārt LSDSP deputātu kandidātu saraksta "lokomotīve" nākamajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās, visticamāk, būs Atis Lejiņš, kura vadītais Brīvības un solidaritātes fonds ir noslēdzis sadarbības līgumu ar LSDSP.

LSDSP aizsākumi meklējami tālajā 1893.gadā, kad Jānis Pliekšāns (Rainis) divās nelielās ceļasomās nelegāli ieveda Latvijā vācu sociāldemokrātu darbus. LSDSP kā politiska partija izveidojās 1904.gadā ar nosaukumu Latviešu sociāldemokrātiskā strādnieku partija.

Par savu uzdevumu LSDSP uzskatīja strādnieku, laukstrādnieku un inteliģences tiesību un interešu aizstāvību, cara varas gāšanu Krievijā un demokrātiskas valdības izveidošanu. Partijas teorētiskais pamats bija vācu sociāldemokrāta Kārļa Kautska demokrātiskais sociālisms.

Pēc sociālā sastāva LSDSP bija strādnieku partija, bet tās rindās darbojās arī progresīvās inteliģences, laukstrādnieku un zemnieku pārstāvji.

LSDSP savas pastāvēšanas laikā pārdzīvojusi gan organizatoriskas, gan idejiskas pārvērtības, mainoties līdz ar laikmetu. Organizatoriski 1906.gadā LSDSP vienojās ar Krievijas sociāldemokrātiem par kopējas partijas izveidi uz federatīviem pamatiem. LSDSP tobrīd biedru skaita ziņā vairākkārtīgi pārspēja Krievijas sociāldemokrātus. 1918.gadā latviešu sociāldemokrāti atjaunoja patstāvīgu LSDSP, kuru lielinieki, vēlāk komunisti, uzskatīja par savu ienaidnieku.

Pašreizējā LSDSP veidojusies no 1989.gadā atjaunotās nelielās LSDSP, daļas Latvijas Komunistiskās partijas, kura pēc sašķelšanās pārdēvēta vispirms par Latvijas Neatkarīgo komunistisko partiju, vēlāk par Latvijas Demokrātisko darba partiju, bet 1995.gadā - par Latvijas Sociāldemokrātisko partiju (LSDP).

1997.gada janvārī LSDP apvienojās ar Apkrāpto noguldītāju partiju "Taisnība" un kļuva par lielāko kreiso patriotisko partiju Latvijā. Vēlāk LSDSP pievienojās arī Latgales Demokrātiskā partija.

 

Seksuālās minoritātes jūtas kā viena no valsts visvairāk diskriminētajām grupām

LETA  05/12/08    Latvijas lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu apvienības personas ir viena no valsts visvairāk diskriminētajām grupām, uzskata šo cilvēku aizstāvības organizācija "Mozaīka".

Kā skaidroja "Mozaīka" valdes priekšsēdētāja Linda Freimane, par to liecina pret minētajām personām vērstā agresija. "Mozaīka" uzsver, ka Latvijas gejiem, lesbietēm, biseksuāļiem un transpersonām ir tiesības vienu reizi gadā organizēt politiska rakstura gājienu, lai pieprasītu tādas pašas tiesības, kādas ir visiem citiem valsts iedzīvotājiem, un pats gājiens nerada agresiju.

"Viss, ko šis pasākums dara, ir pievērš uzmanību vienas sabiedrības grupas situācijai un līdz ar to izceļ gaismā tos aizspriedumus un agresiju, kas acīmredzot visu laiku mājo vienā daļā valsts iedzīvotāju," skaidroja Freimane.

Savukārt īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās uzdevums būtu atbalstīt Latvijas lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu centienus izskaust diskrimināciju: "Ministra uzdevums būtu ieņemt skaidru pozīciju, nosodot tos, kas draud izrēķināties ar gājiena dalībniekiem. Daudzās valstīs tiktu uzskatīts par pašsaprotamu, ka integrācijas ministrs piedalās praida gājienā un uzrunā dalībniekus."

"Mozaīka" uzskata, ka īpašu uzdevumu ministram sabiedrības integrācijas lietās ir jāatzīst, ka Latvijas geju, lesbiešu, biseksuaļu un transpersonu apvienības personas ir viena no valsts visvairāk diskriminētajām grupām, kā arī jādara viss iespējamais, lai mazinātu cilvēku aizspriedumus un ierobežotu to sabiedrības grupu rīcību, kas nodarbojas ar draudiem un agresiju.

Īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās Oskars Kastēns (LPP/LC) aicina lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienību "Mozaīka" pārdomāt Draudzību dienu laikā plānotā gājiena iespējamās sekas.

Ministrs uzskata, ka gājiens atsevišķās sabiedrības grupās izsauks agresivitāti un, iespējams, neprognozējamu rīcību. "Iecerētais "Mozaīkas" gājiens nav efektīvākais līdzeklis sabiedrības izpratnes veicināšanai par atšķirīgu seksuālo orientāciju," uzsver īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās.

"Mozaīka" Rīgas domē iesniegusi paziņojumu par gājienu un sapulci šī gada 31.maijā, iepriekš pastāstīja "Mozaīkas" valdes loceklis Dzintars Skarbovskis. Domes atzinums gaidāms jau tuvākajā laikā.

Kā pastāstīja Freimane, gājiens varētu sākties 31.maijā plkst.11 Vērmaņdārzā, izmetot līkumu ielās un atgriežoties sākotnējā punktā.

Šogad Draudzības dienas tiek plānotas laikā no 30.maija līdz 1.jūnijam. Savukārt gājiens notiks sestdien, 31.maijā.

Savukārt biedrības "Nopride" aktīvisti sola reaģēt uz iespējamo Draudzības dienu gājienu, pastāstīja biedrībā. "Nopride" biedri vēl nav lēmuši par konkrētām aktivitātēm, tomēr sola, ka reakcija noteikti sekos. Patlaban biedrība domājot par kādu "nopietnāku stratēģiju". Kā reakcija varētu sekot kāda likumprojekta ierosināšana, iespējams, sen solītā referenduma par homoseksuālisma popularizēšanas aizliegšanu sākšana, norāda "Nopride".

Arī premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) uzskata, ka šogad Rīgas domei gājienu būtu jāsaskaņo "vietā, kur jau iepriekš esam pārliecinājušies par spēju veiksmīgi novērst mutiskas un fiziskas sadursmes starp pretēju viedokļu paudējiem". Pērn to veiksmīgi izdevās nodrošināt Vērmanes dārzā, par premjera nostāju iepriekš informēja premjera preses sekretārs Edgars Vaikulis.

 

Latvijā homoseksuālu pāru ģimenes nevar īstenot nevienu no ģimenes tiesībām

LETA  05/13/08    Latvijā homoseksuālu pāru ģimenes nevar īstenot nevienu no ģimenes tiesībām, jo valsts šādi veidotu cilvēku faktisko radniecību neatzīst, secināts "Sorosa fonda - Latvija" atbalstītajā Aivitas Putniņas pētījumā par Latvijas ģimenēm.

Tas ietekmē ne tikai īpašuma tiesības, bet arī faktiskās partnerattiecības gadījumos, kad kāds no ģimenes locekļiem nokļūst slimnīcā vai bērns, zaudējot bioloģisko vecāku, zaudē arī tiesisko saikni ar otru vecāku, informēja "Sorosa fonda - Latvija" komunikācijas koordinatore Gunta Kāle.

Pēc Kāles vārdiem, pētījums ļaujot uz ģimeni un tās pārmaiņām paskatīties dziļāk caur to ģimeņu pieredzi, kuras ir izkritušas no tradicionālā ģimenes modeļa. Latvijā pieņemts uzskatīt, ka bērniem vislabāk uzaugt "pilnā" ģimenē ar māti un tēvu, tomēr ievērojama daļa bērnu Latvijā dzimst ārlaulībā, piedzīvo vecāku šķiršanos un uzaug ar vienu no vecākiem.

Pētījums vērsts uz formāli "nepilnīgajām" ģimenēm, kurās faktiski bērnus audzina divi viena dzimuma pieaugušie - mātes vai mātes māsas un meitas, kas kopīgi audzina bērnu, homoseksuāli pāri, kuriem bērni dzimuši, ir ienākuši no iepriekšējām laulībām vai ņemti aizbildnībā, kā arī nu jau pieauguši bērni, kas šādās ģimenēs izauguši.

Pētījuma dalībnieki uzskata, ka viņu attiecības veido ģimeni, par tās pamatu izvirzot savstarpējo atbildību un mīlestību. Valsts acīs šo ģimeņu attiecības ir "neredzamas", un pēc likuma burta tās tiek ierindotas "nepilno" ģimeņu kategorijā, norāda pētījuma veidotāji. Vienlaikus ģimeņu pieredze ļauj runāt par attiecību veidošanas pamatiem situācijā, kad tās nepiesedz tradicionālo dzimumu lomu sadalījums.

Abi ģimeņu tipi saskaras ar savas publiskās "neredzamības" sekām, kuras rada pretrunu starp reāli dzīvoto dzīvi un to, kādā cilvēkiem savu ģimeni jāprezentē ārpus mājas sienām. Pētījuma dalībnieki ir piedzīvojuši apkārtējo spiedienu skolā un darba vietā, liekot publiski piedzīvot savas ģimenes attiecību nepilnvērtību, salīdzinot ar tradicionālo ģimenes modeli. Vecmāmiņas, kuras uzņemas pilnu vecāka lomu, nesaņem sociālās garantijas šīs lomas izpildei.

Pētījuma rezultāti tiks prezentēti preses konferencē 15.maijā plkst. 10 "Sorosa fonda - Latvija" Lielajā zālē, Alberta ielā 13. Preses konferencē pētījumu prezentēs tā autore Putniņa. Tāpat konferencē piedalīsies "Sorosa fonda - Latvija" Cilvēktiesību un sociālās integrācijas programmas direktore Liesma Ose, Tiesībsarga Diskriminācijas novēršanas departamenta vadītāja Kristīne Dupate, resursu centra sievietēm "Marta" valdes priekšsēdētāja Iluta Lāce, lesbiešu, kā arī geju, biseksuāļu un transpersonu un viņu draugu apvienības "Mozaīka" pārstāvis.

Pētījums tapis ar "Sorosa fonda - Latvija" finansiālu atbalstu sadarbībā ar "Mozaīku".

 

 

Viedoklis: Ar vērtībām par ērtībām

Baiba Lulle,  NRA  05/13/08   Partijas grib sevi cēli dēvēt par vērtību partijām, bet lielākoties sanāk gan vien tādas ērtību partijas.

Protams, protams, programmās visu vairāk vai mazāk skaisti uzrakstīs. Bet, lai to skaisto programmu īstenotu, uz tām vērtībām būs mazliet jāpiever acis, nu, tikai uz brītiņu, tikai uz priekšvēlēšanu laiku, tad tikai – lai kādu savējo iebīdītu amatā, nu ja, lai tās pašas vērtības tad tur bīdītu. Tikai uz vienu šo balsojumu.

Arī Jaunajam laikam saucas programma – vērtību deklarācija. Ar to JL "vēršas pie ikviena, kurš neatkarīgi no savas sociālās vai nacionālās piederības ir gatavs strādāt Latvijas valsts un tautas uzplaukumam", sola veicināt "plurālisma, tolerances, taisnīguma un solidaritātes nostiprināšanos Latvijas sabiedrībā", "iestāties pret jebkura veida diskrimināciju un līdztiesības trūkumu".

Partijas domē vairāku nodaļu vadītāju ierosme JL pašvaldību deputātu sarakstos iekļaut tikai tos kandidātus, kuri aši nodrošina priekšvēlēšanu kampaņas finansēšanu, ož pēc šo vērtību aizmiršanas. Ne vairs cilvēka sociālā, politiskā aktivitāte un autoritāte būs noteicošā viņa iekļaušanai partijas listē, bet viņa nauda. Būtībā tas ir biznesa priekšlikums tirgot deputātu krēslus, turklāt vēl neiegūtus. Krāpšana, jo tiek tirgota vēl neiegūta lāčāda, turklāt viena kandidāta spožāko pašreklāmu var sabojāt, piemēram, partijas centrālā nemākulīgā kampaņa vai nepieņemama tās politiskā darbība, cita kandidāta skapja skeleti u.c. Saprotamas un objektīvas ir JL finansiālās grūtības, bet varbūt šo vērtību vajadzēja paturēt kā pēdējo ūtrupē izliekamo?

Šāda tirgošanās ievieš principiāli jaunu pieeju politiskajā kultūrā, bet laikam jau taciņu iestaigājis Einars Repše ar prasību saziedot viņam miljonu par partijas veidošanu. Tirgus ekonomikas apstākļos viņš gan samierinājās arī ar apmēram trīsreiz mazāku summu.

Par vienlīdzīgu attieksmi neliecina arī ierosmes no malas kandidēt pieaicinātos cilvēkus nostumt listē pēc iespējas zemāk tikai tāpēc, ka viņi nav JL biedri. Tā jau drīzāk tāda ģedovščina, ne vienlīdzība un demokrātija. Saprotams, ka katrai partijai ir tiesības veidot sarakstu tikai no saviem biedriem, bet, ja reiz kādu uzaicina, tad lai visi konkurē ar savām spējām.

Savukārt drīzāk uz pārprastu demokrātiju norāda gatavība katrai nodaļai pašai veidot savu priekšvēlēšanu programmu. Drosmīgi un muļķīgi. Savārīto partijai varētu nākties strēbt ārā vēl ilgi. Bet ko bada laikos neēdīsi!

 

Prognozē, ka lēmumu rīkot vai nerīkot tautas nobalsošanu par pensijām apstrīdēs tiesā

Inga Paparde,  NRA  05/14/08    Centrālā vēlēšanu komisija (CVK), visticamāk, lūgs ekspertu viedokli gadījumā, ja Saeima iesniegto likumprojektu par grozījumiem Pensiju likumā nepieņems un komisijai būs jāpieņem lēmums par tautas nobalsošanas rīkošanu. CVK priekšsēdētājs Arnis Cimdars Neatkarīgajai neatklāja, kuram vai kuriem ekspertiem to varētu lūgt izvērtēt, taču prognozēja, ka CVK lēmumu "abas puses vēlēsies pārsūdzēt". Lai gan jau kopš paša parakstu vākšanas sākuma jautājums par to, vai referendumam var nodot jautājumu, kas skar valsts budžetu, – urda visu prātus, konkrētas atbildes uz šo jautājumu nav.

Otrdien īsi pirms parakstu vākšanas procesa noslēguma kļuva zināmi provizoriskie dati par savākto parakstu skaitu. Par grozījumiem Pensiju likumā līdz 13. maija pusdienlaikam bija parakstījušies 140 297 pilsoņi. Tā kā 12 161 vēlētājs ar savu parakstu jau bija apliecinājis atbalstu likuma izmaiņām vēl līdz 18. februārim, kad CVK tika iesniegti Pensionāru un senioru partijas sagatavotie un apvienības Sabiedrība Citai politikai atbalstītie grozījumi Pensiju likumā, tad, iespējams, vajadzīgais parakstu skaits jau ir savākts. CVK provizorisko savākto parakstu skaitu apkopos arī šopiektdien, bet galīgos parakstu vākšanas rezultātus CVK apkopos trijās nedēļās, kad tiks pārbaudīts, vai kādi vēlētāji nav parakstījušies vairākkārt un vai visiem parakstītājiem ir bijušas balsstiesības. Likumprojektu var nodot Valsts prezidentam, ja parakstu vākšanā to atbalstījuši ne mazāk par vienu desmito daļu no pēdējās Saeimas vēlēšanās balsstiesīgo pilsoņu skaita jeb vismaz 149 064 vēlētāji.

"Šajā posmā, kad komisija būs pārbaudījusi parakstus, tās uzdevums vairāk ir formāls – pārbaudīt parakstus un nodot tos Valsts prezidentam," uz jautājumu, vai CVK ir vērtējusi, pārrunājusi vai apspriedusi tautas nobalsošanas rīkošanas vai nerīkošanas jautājumu Satversmes 73. panta ietvaros, atbild CVK Informācijas daļas vadītāja Kristīne Bērziņa. Minētais Satversmes pants noteic, ka tautas nobalsošanai nevar nodot budžetu un likumus par aizņēmumiem, nodokļiem un vairākiem citiem jautājumiem. K. Bērziņa piebilst, ka nekādu lēmumu noteikti CVK nav pieņēmusi, bet "pārrunāts gan tas, iespējams, ir", jo Centrālajai vēlēšanu komisijai – ja Saeima vēlētāju iesniegto likumprojektu nepieņem bez satura grozījumiem – būs jāpieņem lēmums par tautas nobalsošanas rīkošanu.

CVK priekšsēdētājs Arnis Cimdars uzsver, ka jebkuru valsts iestādes lēmumu var apstrīdēt Administratīvajā rajona tiesā, arī CVK pieņemto, un tieši CVK lēmums – rīkot vai nerīkot tautas nobalsošanu – būtu apstrīdams. "Jā, varētu apstrīdēt gan lēmumu rīkot referendumu, gan lēmumu nerīkot," saka A. Cimdars. Tikai jāpierāda, ka pieņemtais lēmums aizskāris kāda tiesības. Viņš apgalvo, ka līdz šim CVK nav skatījis jautājumu, vai vispār tautas nobalsošanai var tikt nodots jautājums, kas nav tieši par valsts budžetu, bet ir saistīts ar budžeta izdevumiem. "Viedokļu apmaiņa nav bijusi," piebilst A. Cimdars. Jāņem vērā, ka CVK ir deviņi locekļi, un, lai pieņemtu lēmumu, jābūt nevis balsu pārsvaram, bet piecām balsīm "par" – neatkarīgi no tā, cik locekļu piedalās lemšanā. CVK iekļautas visas Saeimā pārstāvētās partijas – četras personas ir valdību veidojošo partiju biedri, trīs – opozīcijas pārstāvji, bet divi – bezpartejiski. "Mēs tomēr neesam šinī jomā eksperti, bet mums ir svarīgi tieši ekspertu argumenti, tad, jā, lūgsim šādu viedokli. Jāņem vērā arī tas, ka, visticamāk, komisijas lēmums tiks apstrīdēts tiesā," spriež A. Cimdars.

Satversmes tiesas pārstāve Līna Kovaļevska noraida iespēju, ka tieši Satversmes tiesas tiesneši varētu nākt klajā ar kādu skaidrojumu, vai Pensiju likuma grozījumi nododami tautas izlemšanai kā saistīti ar budžetu, ko nepieļauj Satversme. Satversmes tiesā par šo jautājumu varētu vērsties tikai tad, ja grozījumi Pensiju likumā jau būtu pieņemti, un tos apstrīdēt kā neatbilstošus Satversmei. Satversmes tiesa nevar lemt par likuma projektu. Reiz, 1999. gadā, tautas nobalsošana par Pensiju likuma grozījumiem jau notika.

Premjerministrs Ivars Godmanis līdz šim bijis atturīgs viedokļa paušanā, vai referendumam nododams jautājums par pensijām, piebilstot vien, ka "tam tiks sekots". Skaidri savu viedokli paudušais finanšu ministrs Atis Slakteris uzskata, ka pensiju jautājumi ir vistiešāk saistīti ar valsts budžetu un tautas nobalsošanai nav nododami. Labklājības ministre Iveta Purne Neatkarīgajai vakar sacīja, ka respektē tautas viedokli, un atzina, ka tagad valdībā būs jāvienojas par kopēju nostāju un turpmāko rīcību.

 

Parakstu skaits par pensiju likuma grozījumiem, visticamāk, savākts

Diena  05/13/08    Par grozījumiem valsts pensiju likumā četrās nedēļās parakstījušies 140 297 pilsoņi, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) otrdien publiskotā provizoriskā informācija. Jau iepriekš CVK saņēma 12 tūkstošus vēlētāju parakstu, ko likuma grozījumu ierosināšanai savāca "Sabiedrība citai politikai un tiesiskai valstij” kopīgi ar Pensionāru un senioru partiju. Tas nozīmē, ka, visticamāk, ir savākts nepieciešamais parakstu skaits, lai tie nonāktu Saeimā. Likumprojekts tiks iesniegts parlamentā, ja tiks savākti vismaz 149 064 vēlētāju paraksti.

Parakstu vākšanu noslēgsies ceturtdien, 15.maijā.

Provizoriskie parakstu vākšanas rezultāti Latvijā būs zināmi piektdien, 16.maijā, bet galīgos parakstu vākšanas rezultātus CVK apkopos trīs nedēļu laikā, kad pārbaudīs, vai kādi vēlētāji nav parakstījušies vairākkārt un vai visiem parakstītājiem ir bijušas balsstiesības.

 

Šogad tomēr būs budžeta grozījumi - lai nodrošinātu pensiju indeksāciju

BNS  05/13/08    Papildu līdzekļus pensiju indeksācijai šogad nodrošinās, Finanšu ministrijai (FM) veicot grozījumus likumā, kas ļautu piešķirt nepieciešamo finansējumu.

To valdība otrdien nolēma, iepazīstoties ar Labklājības ministrijas (LM) ziņojumu, ka pensiju indeksācijai šogad nepieciešami papildu 37,6 miljoni latu.

Finanšu ministrijai uzdots veikt grozījumus Likumā par budžetu un finanšu vadību, nosakot, ka finanšu ministram ir tiesības palielināt gadskārtējā valsts budžeta likumā noteikto apropriāciju normatīvajos aktos noteikto sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta izdevumu segšanai.

Ministrija lūgusi valdību piešķirt 37,6 miljonu latu papildu finansējumu, norādot, ka pensiju indeksācijai kopumā varētu būt nepieciešami aptuveni 75,95 miljoni latu, aģentūru BNS informēja LM Komunikācijas departamenta direktore Ilona Jurševska.

LM valdībā ierosināja izskatīt divus iespējamos variantus, kā rast nepieciešamos līdzekļus. Pirmais variants piedāvā veikt izmaiņas šā gada budžetā, paredzot papildu līdzekļu piešķiršanu sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta izdevumu segšanai.

Savukārt otrs variants paredz veikt grozījumus likumā par budžetu un finanšu vadību, lai mainītu pašreizējo līdzekļu piešķiršanas kārtību gadījumā, ja papildu speciālā budžeta izdevumus nepieciešams segt pirms budžeta grozījuma veikšanas.

Sākotnēji tika plānots, ka pensiju un atlīdzību indeksācijas nodrošināšanai šogad būtu nepieciešami 38,32 miljoni latu, jo pensiju indeksācijai aprīlī vajadzīgi 17,7 miljoni latu, bet oktobrī - 20, 6 miljoni latu.

Jau vēstīts, ka Saeima šogad pieņēma grozījumus likumā, kas paredz divreiz gadā - aprīlī un oktobrī - pārskatīt pensijas tiem pensionāriem, kuru pensija ir no 135 līdz 150 latiem mēnesī.

Savukārt pensijas, kas lielākas par 150 latiem, indeksēs šogad oktobrī.

 

Iespējams, šī būs Saeimas garākā sesija Latvijas vēsturē

Andris Kārkluvalks speciāli Dienai   05/13/08

Tautas iniciētie Pensiju likuma grozījumu iesniegšana un jau iesniegtie grozījumi Satversmē varētu stipri pagarināt Saeimas sesiju. Abi šie grozījumi pēc likuma ir jāizskata tajā sesijā, kurā tie iesniegti, līdz ar to šis pavasara sesija visticamāk ievilksies kārtīgā vasarā, prognozē Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze (ZZS). Līdz šim Saeimas pavasara sesija slēgta ap Jāņiem.

“Pensiju likuma grozījumi, visticamāk, Saeimai tiks iesniegti aptuveni pēc trim nedēļām. Tad varētu noslēgties parakstu pārbaude,” par procedūru, ja izdosies savākt nepieciešamo parakstu skaitu, stāstīja Centrālās vēlēšanu komisijas vadītājs Arnis Cimdars, “Tālāk jau viss ir atkarīgs no Saeimas darba. Tas, vai un kad referendums gan par vienu grozījumu, gan otru būs, pirmkārt jau ir atkarīgs no tā, vai Saeima tos abus noraida, un no tā, vai noraida vienā laikā.”

Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze pieļāva, ka dēļ nosacījuma, ka grozījumi jāizskata esošās Saeimas sesijas laikā, un tie tiek iesniegti sesijas beigās, šī varētu kļūt par garāko sesiju Latvijas vēsturē. Kaut gan viņš ir pārliecināts, ka sesija tiks pagarināta, Daudze neriskēja prognozēt, kad tā varētu noslēgties.

Atbilstoši likumdošanai pēc vēlētāju iniciētā likumprojekta iesniegšanas tos izskata Saeima un nodod atbilstošajām komisijām. Tas jāizdara ne vēlāk kā piecu dienu laikā. Tad komisijas savus priekšlikumus skata atkārtoti Saeimas sēdē un šāda kārtība iespējama līdz pat trešajam lasījumam. Komisijām vienīgais laika ierobežojums ir Saeimas sesijas ilgums, kurš nav noteikts, līdz ar to kaut ko prognozēt ir neiespējami. “Skaidrs, ka komisijas laiku speciāli nevilks, taču abi šie likumprojekti ir smagi, īpaši Satversmes grozījumi, jo uz to taču balstās visi valsts likumi,” savu viedokli izteica G.Daudze.

Jau ziņots, ka šobrīd vēlētāju iniciētie Satversmes grozījumi, kas paredz tautas tiesības atlaist Saeimu ir nodoti komisijām. Savukārt par grozījumiem Pensiju likumā parakstu vākšana turpināsies līdz 15. maijam. Domājams gan, ka jau šobrīd nepieciešamais parakstu skaits ir savākts.

 

Kur slēpjas Saskaņas centra kreisums?

Sallija Benfelde, Žurnāls "Nedēļa"   05/13/08    Aprīlī par apvienību Saskaņas centrs bija gatavi balsot 11,8% vēlētāju, tā izvirzot "saskaņiešus" līderu pozīcijās. Nedēļa aicināja uz sarunu Saskaņas centra valdes priekšsēdētāju un 9. Saeimas deputātu Nilu Ušakovu.

Politiskā apvienība Saskaņas centrs (SC) sevī apvieno Tautas saskaņas partiju (priekšsēdētājs Jānis Urbanovičs), partiju Jaunais centrs (priekšsēdētājs Sergejs Dolgopolovs), Daugavpils pilsētas partiju (priekšsēdētājs Aleksejs Vidavskis) un arī Latvijas Sociālistisko partiju (priekšsēdētājs Alfrēds Rubiks). Lielai daļai Latvijas vēlētāju SC saistās vienīgi ar krievu valodā runājošajiem vēlētājiem, bet paši "saskaņieši" apgalvo: "Mēs esam par visiem" un skaidro, ka ir kreisa partija pirmām kārtām ekonomikas jautājumos.

Ušakovs teic, ka visi frakcijas deputāti jau aizgājuši un parakstījušies par labojumiem Pensiju likumā. Tomēr sarunā par ekonomiku vairāk nākas uzklausīt vispārējas nostādnes, un grūti spriest, cik kreisa īsti ir SC iecerētā ekonomikas politika. Daudz vairāk runājam par mūžīgo jautājumu – latviešiem un krieviem Latvijā, valsts politiku valodas un pašvaldību vēlēšanu jautājumā. Vēl jāpiebilst, ka Ušakovam ir maģistra grāds ekonomikā un visai liela pieredze žurnālistikā.

- Kā skaidrojat savas pašreizējās līdera pozīcijas vēlētāju prātos?

- Manuprāt, to nosaka divi faktori. Pirmkārt, Latvija ir vienīgā valsts Austrumeiropā, kur kopš 1991. gada ne reizi nav bijis kreisās valdības. Šādos apstākļos gan valstij, gan sabiedrībai ārkārtīgi ir vajadzīga ja ne kreisa politika, tad vismaz kreisas politikas elementi – it īpaši apstākļos, kad ir ekonomikas krīze un jau tagad ir skaidrs, ka referendums par Pensiju likumu notiks. Nu, nevar būt tā, ka 90% pensionāru saņem mazāk par iztikas minimumu. Kreisās politikas elements – tā ir palīdzība no valsts tiem, kas nevar sev palīdzēt paši. Mēs esam sociāldemokrātisks politiskais spēks, un mēs ne tikai to deklarējam, bet arī darām.

Otrs mūsu popularitātes faktors ir tas, ka partijas, kuras ir pie varas un būtībā uzvarēja iepriekšējās vēlēšanās, savas rīcības dēļ ir pazaudējušas visu uzticību no sabiedrības puses. Ko viņi vēl var gaidīt pēc tik daudzām kļūdām savā rīcībā?

- Kā jūs skaidrojat jēdzienu "kreisa politika"?

- Ar to vispirms domāju kreisu ekonomisko un sociālo politiku.

- Ar ko atšķiras jūsu un sabiedrības Citai politikai ekonomikas redzējums? Arī Štokenberga un Pabrika veidotās organizācijas nostādnes ekonomikā ir kreisas.

- Man ir grūti spriest par Štokenberga un Pabrika politiskajām nostādnēm ekonomikā, jo tās līdz šim ir deklarētas fragmentāri, pa daļām. Jūsu pieminētie kungi pārgāja uz šo pusi no ļoti konservatīvas, labējas partijas. Labējās partijas nav nekas slikts, tās ļoti labi palīdz nopelnīt naudu, ja atrodas pie varas. Kreisās partijas ir labas, jo palīdz nopelnīto naudu sadalīt pareizāk un godīgāk. Pašlaik visvairāk runu ir par pensionāriem parakstu vākšanas un gaidāmā referenduma dēļ, bet nevajadzētu aizmirst, ka ekonomiskā krīze visvairāk sit tieši pensionāriem. Ja mums inflācija ir ap 15%, tad pensionāriem tā ir jau ap 30%, ievērojot to preču klāstu, kuras viņi iegādājas. Pensionāri tik daudz neizmanto mobilos sakarus, kas kļuva lētāki, un aviopakalpojumus, viņiem galvenais ir pārtika, komunālie maksājumi un medikamenti.

Tas nav godīgi, ja ar labējās politikas palīdzību mēs varam nopelnīt tik lielu sociālo budžetu ar tādu pārpalikumu, bet nevaram to sadalīt godīgāk. Mēs šo naudu pārmetam uz pamatbudžetu un finansējam dažādus grandiozus projektus – piemēram, Nacionālo bibliotēku. Mēs esam Eiropas Savienībā, mums jāpelna nauda pēc labējās politikas principiem, bet mūsu piedāvājums ir šo naudu sadalīt godīgāk un pareizāk. Tāpat arī valstij ir jāatbalsta konkrētas nozares, nevis kaut kāda rūpniecība vispār.

Mūsu vienīgais resurss ir cilvēki un viņu smadzenes. Ja mēs neatbalstīsim izglītību, ja uzskatīsim, ka esam Eiropas Savienībā un privātās augstskolas pašas tiks galā, tad jautājums ir – ko mēs darīsim pēc desmit gadiem? Vidējais augstskolu un universitāšu pasniedzēju un profesoru vecums ir liels, it īpaši, ja salīdzina ar Eiropu. Ja neieguldīsim naudu jaunu pasniedzēju un profesoru veidošanā, mācību grāmatās, tehniskajā aparatūrā, tad mums nekā nebūs. Bet šo atbalstu var sniegt tikai valsts, ja tā domā par savu un cilvēku nākotni.

Ja neieguldīsim naudu veselības aprūpē, tad varbūt mums būs izglītots, bet slims darbaspēks. Privātklīnikas nevar piedāvāt kvalitatīvu un tajā pašā laikā visiem pieejamu medicīnisko aprūpi. Lūk, par to ir jādomā, un tā ir kreisa politika.

- Runājot par sabiedrības izglītošanu, kas, protams, ir visai plašs jēdziens – vai to, jūsuprāt, ietekmē plašsaziņas līdzekļi un vai tos savukārt tirgus ekonomikas apstākļos var ietekmēt un vajag ietekmēt valstij? Šobrīd, piemēram, valsts ir apbalvojusi ar Triju Zvaigžņu ordeni dzeltenās preses izdevēju, tā atzīstot, ka tāda prese valstij ir patīkama un vajadzīga.

- Valsts nekādā veidā nevar regulēt plašsaziņas līdzekļus – par ko tiem rakstīt un kam vairāk pievērst uzmanību, bet izdevēji un galvenie redaktori var rādīt piemēru. Pašlaik plašsaziņas līdzekļi baidās eksperimentēt ar savu komerciālo produktu, jo cilvēki ne vienmēr par savu naudu labprāt pērk to, ko savā ziņā varētu nodēvēt par mācību grāmatu. Sabiedrībā ir ļoti daudz stereotipu par etniskajām attiecībām, par seksuālajām minoritātēm, par galvenajām dzīves vērtībām, tāpēc gan mediji, gan partijas atturas eksperimentēt ar savu auditoriju, lai nekļūtu par iespējamiem zaudētājiem.

Ir taču skaidrs, ko cilvēki labprāt dzird un lasa. Tāpēc arī politiskās partijas neriskē pateikt saviem vēlētājiem, ka patiesībā kaut ko vajadzētu darīt citādi, tās labāk rīkojas pēc vecum vecā programmētāju principa: "Ja kaut kas strādā, labāk to neaiztiec!" Kamēr sabiedrībā neparādīsies vēlēšanās kaut ko mainīt un apziņa, ka mums ir daudz stereotipu, bet patiesībā problēmas, kas gaida risinājumu, ir citas un to ir daudz, ne medijos, ne partijās nekas daudz nemainīsies.

- Vai jums, politiķiem, maz ir vajadzīgi mediji, kas atspoguļo reālās problēmas?

- Man nav problēmu ar dzelteno presi, tā ir ļoti pieprasīts produkts. Nav nekādas vainas, ka tā raksta par mašīnām, šķiršanās prāvām un publicē fotogrāfijas. Vienmēr jebkurā valstī cilvēki to lasa un lasīs. Jautājums ir par to, vai prese, piemēram, rakstot par jebkuriem jautājumiem, vairo stereotipus vai nevairo. Prese lieliski var, pat atspoguļojot šķiršanās prāvas, neiet stereotipu pēdās, un tas būs par labu visiem, arī valstij. Jebkuram dzeltenajam izdevumam jebkurā valstī ir vislielākā auditorija, tāpēc arī tie var strādāt valsts labā, ja vien nevairo dažādos aizspriedumus un stereotipus citam par citu.

Latvijā šobrīd jebkurš medijs, manuprāt, ir komerciāls produkts un negrib riskēt ar savu auditoriju. Un stereotipi pie mums tiek atražoti visos līmeņos un visur. Sabiedrības izglītošanās paliek pašas sabiedrības ziņā. Mēs gan nevarētu tikai septiņpadsmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas atļauties sabiedrības izglītošanu atstāt pašplūsmā, politiskajiem līderiem vajadzētu būt līderiem ne tikai priekšvēlēšanu kampaņas laikā.

- Atgriežoties pie stereotipu jautājuma politikā – jau ir izskanējuši politologu un ekspertu viedokļi, ka jūsu apvienība neiekļūs valdībā arī tad, ja nākamajās Saeimas vēlēšanās iegūsiet visvairāk balsu. Kā vērtējat šīs prognozes?

- Mēs diezgan labi redzam, ka sabiedrībā ir liels pieprasījums pēc kreisas politikas elementiem. Pašlaik Saeimā esam vienīgais kreisais politiskais spēks. Turklāt tas, ko daru es un mani biedri, ir vērsts uz to, lai pārveidotu un attīstītu apvienību tā, ka tā nebalstītos tikai uz vienu etnisko vēlētāju grupu. Mēs varētu būt pirmie, kas netiek šķiroti un nešķiro pēc etniskā principa, jo par labējām partijām pamatos balso latvieši, bet par krievu valodā runājošajām partijām – krievi. Pēdējās vēlēšanās starp mūsu vēlētājiem aptuveni 20% bija latviešu. Tautas saskaņas partijā, kas ir lielākā no visiem saskaņas centra biedriem, aptuveni 70% biedru ir latvieši. Ja mums izdosies pārtapt par partiju, kuras pamats ir sociāldemokrātijas ideoloģija un nevis etniskais princips, un, ņemot vērā sabiedrības pieprasījumu, tad vai nu vēl šajā, vai nākamajā Saeimā mēs noteikti būsim valdībā.

- Vai rēķināties ar to, ka daļu latviešu vēlētāju tomēr varētu atbaidīt tas, ka pār jūsu apvienību krīt Rubika ēna? Par spīti tam, ka daudzi vēlētāji ciena Alfrēdu Rubiku par to, ka viņš nemaina uzskatus, pakļaujoties konjunktūrai, viņa atzinumi tikpat daudziem šķiet bīstami Latvijas valstij.

- Es to lieliski saprotu, atceroties mūsu ne tik vienkāršo valsts vēsturi, bet, ja partija, kura pievienojās apvienībai, pieņēma mūsu pamatnostādnes, mums nebija pamata atteikt dalību Saskaņas centrā. Jebkurš politiskais spēks, kas paraksta mūsu apvienības sociāldemokrātisko programmu, var kļūt par mūsu biedru.

- Bet jūs taču saprotat, ka ar apvienību tomēr tiek saistīta vēlme neatzīt latviešu valodu un Latvijas valsti. Vai tiešām šīm bažām nav pamata?

- Tas ir viens no izplatītajiem stereotipiem, kurus jau pieminēju. Politikā mums tādi ir divi. Pirmais – ka sociāldemokrāti ir kreisie, tātad krievi, tātad atzīst Padomju Savienību un neatzīst latviešus un Latviju. Tātad mēs, latvieši, par viņiem nekad nebalsosim.

Otrs stereotips ir, ka mūsu mērķis nav neatkarīga Latvija, par spīti tam, ka mēs esam Latvijas partija, kas strādā neatkarīgā Latvijā. Patiesībā mēs ne mirkli neapšaubām, ka vienīgā iespēja latviešiem saglabāt savu valodu ir neatkarīga Latvija. Mēs neapšaubām, ka jebkuram latvietim ir tiesības nezināt krievu un jebkuru citu valodu, ja viņš to negrib. Problēma ir tā, ka tie instrumenti, ko mēs piedāvājam, lai pārveidotu Latviju par labklājīgu un integrētu valsti, dažreiz tiek uzskatīti par nepareiziem un pretējā virzienā vedošiem. Ja mēs sakām, ka vajag palīdzēt krieviem, jo tas stiprinātu latviešu un latviešu valodas pozīcijas, reakcija vienmēr ir – jūs gribat dabūt atpakaļ Padomju Savienību! Bet tas taču tā nav!

Labs piemērs uzskatos par nepilsoņiem ir divi redzējumi. Pirmais skan: viņiem tiek dota iespēja, un tad viņi var pierādīt savu lojalitāti. Otrais pauž, ka daudzi no nepilsoņiem ir pamatoti apvainojušies uz valsti, jo 90. gadu sākumā bija barikādēs, balsoja par neatkarību un tamlīdzīgi, bet pēc tam kļuva par nepilsoņiem. Ja valsts parādītu savu labo gribu, ļautu viņiem balsot pašvaldību vēlēšanās, pieprasījums pēc Latvijas pilsonības pieaugs – un es nerunāju par sadzīvisko pieprasījumu, kas rodas tāpēc, ka pilsonim ir daudz vienkāršāk ceļot un atrast darbu ārzemēs. Ja valsts cilvēkam izdara kaut ko labu, viņš valsti ciena un ir lojāls pret to.

- Cilvēki tieši no tā baidās. Tiesības balsot pašvaldību vēlēšanās visiem iedzīvotājiem nozīmē, ka Rīgā un vēl citās lielajās pilsētās domes būs krieviski runājošas un mēs atkal piedzīvosim to, ka Latvijas galvaspilsētā publiskajā telpā vairs nebūs iespējams sazināties dzimtajā valodā. Mūsu pieredze ir pārāk rūgta.

- Es šīs bailes ļoti labi saprotu, tomēr šim jautājumam ir divas pieejas. Un cilvēku attieksme pret šo valsti būs krietni labāka, ja tā panāksies solīti pretim viņiem.

Vēl viens piemērs ir izglītības reforma. Kāds bija tās mērķis? Lai katrs skolas absolvents zinātu latviešu valodu. Visas skolas jau sen kārto centralizētos eksāmenus, un katrai varēja uzlikt kritēriju: atzīme nedrīkst būt zemāka par seši, pretējā gadījumā skolā tiek veikta reforma. Ja būtu viens kritērijs, ka visiem latviešu valoda, skolu beidzot, ir jāzina, bet attiecības starp latviešu un krievu valodā pasniegtajiem priekšmetiem katra mācību iestāde izvēlas pati, rezultāti būtu daudz labāki. Brīvprātīgai izvēlei būtu labāki rezultāti, galvenais ir gala mērķis – zināt latviešu valodu.

Bet kas tika izdarīts? Notika politiskais šovs, kurā piedalījās visi iespējamie radikāļi no abām pusēm, pelnot sev politisko kapitālu, un tas arī bija viss. Valstij ir jāsper solis pretī minoritātēm. Tas palīdzētu krievu valodā runājošajiem kļūt par lojāliem Latvijas pilsoņiem. Kas tika izdarīts ar Augstākās izglītības likumu? Tiesa gan, tos brīnumus likumā, par kuru tagad būs jālemj Saeimai, ir sastrādājuši ierēdņi. Privātajās augstskolās nedrīkst pasniegt krievu valodā!

- Vai arī angļu, vācu un franču valodā augstskolās nedrīkst pasniegt?

- Nē, ar Eiropas Savienības valodām ir vienkāršāk, pret tām pretenziju nav.

Saprotiet, latviešu ir mazliet vairāk par miljonu mūsu valstī un viņiem vajag dabūt krievu valodā runājošos par saviem sabiedrotajiem. Tāpat jau latviešu valodai pietiek problēmu ar spiedienu no citām valodām, it sevišķi ar angļu.

Atvainojiet mani, bet nevajag čakarēt cilvēkus! Kad tiek apgalvots, ka krievi nav lojāli mūsu valstij, tad gribu pajautāt – cik lojāli šai valstij ir laukos dzīvojošie latvieši, kas nezina, kā izdzīvot ar savu pensiju. Vai viņi ļoti mīl savu valdību? Neuzticība valstij kā institūcijai ir ļoti liela. Cik daudzi neuzticas savas neatkarīgās valsts parlamentam! Visām sociālajām problēmām un neuzticībai pret valdību, parlamentu un prezidentu krievu valodā runājošajiem vēl klāt nāk etniskais aspekts.

- Labi, atgriezīsimies pie ekonomikas jautājumiem un to risinājumiem. Kā vērtējat iecerēto gāzes elektrostacijas celtniecību, gāzes cenu celšanu un visbeidzot – pieaugošo atkarību no Krievijas kā energoresursu piegādātājas? Kāds risinājums Latvijai būtu visizdevīgākais?

- Par gāzes cenas celšanu nekas daudz nav sakāms – ja Gazprom pasaka cenu, tad tāda ir jāmaksā, mums nav citas izejas. Par to, cik daudz palielināt cenu, lems regulators. Jautājums ir, vai valstij un pašvaldībām būs iespējas palīdzēt trūcīgākajām ģimenēm. Ar gāzes cenām kā tādām neko daudz nevaram darīt, jo tā ir pasaules tirgus konjunktūra. Bet, ja ir politiska griba, varēsim palīdzēt trūcīgākajiem.

Spilgts piemērs tam, ka apstākļos, kad tiek runāts par taupīšanu, tiek bīdīts uz priekšu ļoti dārgais Nacionālās bibliotēkas projekts, par kura patiesajām izmaksām nekas īsti nav zināms joprojām, bet tāda, lūk, ir politiskā griba.

Runājot par elektrostacijām, ceru, ka izdosies vienoties Baltijas valstu un Polijas starpā par atomelektrostacijas celtniecību Lietuvā un ka tas tiks izdarīts. Bez tā mēs nevarēsim iztikt, tas mums ir jāsaprot. Turklāt elektrības imports no Krievijas ir ierobežots tehniskajā ziņā, jo tīkli ir ar limitētu elektroenerģijas nestspēju. Jautājums par to, vai mums ir jābūvē tikai gāzes vai arī jābūvē gāzes un ogļu elektrostacija, ir atklāts. Jā, mums ir gāzes atkarība no Krievijas, bet ogles mēs arī paši neražojam.

- Ogles ir iespējams iepirkt no vairākām valstīm, turklāt to cena pasaules biržā ir prognozējama un loģiska, kamēr gāzes cenu Krievija var noteikt un nosaka pēc savas vēlmes. Turklāt runa nav par energoresursu iepirkšanu, bet par atkarību tikai no viena piegādātāja.

- Saprātīgam balansam ir jābūt, jautājums vienīgi par to, vai elektrostaciju projekti būs skaidri un caurskatāmi, vai tie nekļūs par kārtējo Dienvidu tiltu. Vācijā pagājušajā gadā atklāja 4,5 kilometrus garu tiltu, kas daļēji iet pāri jūras ūdeņiem un izmaksāja 130 miljonus eiro. Vācieši bija sašutuši, ka sākotnējās tilta izmaksas ir pārsniegtas par 30 miljoniem eiro. Mūsu Dienvidu tilts jau tagad maksā pusmiljardu, turklāt latos.

- Kāpēc jums nepierādīt savu varēšanu ekonomiskajos jautājumos, piemēram, sekojot lielo projektu aprēķiniem un nākot klajā ar saviem rēķiniem un to pamatojumu?

- Mēs to darām. Vienmēr ļoti uzmanīgi sekojam visam līdzi – gan Nacionālās bibliotēkas celtniecībai, gan skatīsimies, kas notiks ar gāzes un ogļu elektrostaciju celtniecību. Pašlaik nevaru pateikt, ka pat tad, ja nebūs nekādas shēmošanas un menedžēšanas, ir vajadzīga tikai viena elektrostacija. Varbūt jāceļ abas, bet šiem procesiem visu laiku ir jāseko līdzi.

- Tātad Latvijas plāni palielināt gāzes iepirkuma apjomu no Krievijas nav negatīvs, valsti apdraudošs faktors?

- Kamēr nav atrasts alternatīvs enerģijas ieguves avots, mums ir jāsaprot, ka gāze ir viens no galvenajiem energoresursu ieguves avotiem un Krievija mums ir galvenais ražotājs un piegādātājs. Ja no ekonomikas viedokļa tiks pierādīts, ka Latvijai izdevīgas ir divas elektrostacijas, tāds lēmums būs pareizs. Lai kāds galējais lēmums tiks pieņemts, neatkarības cena nedrīkst būt tik augsta, ka pārsniedz jebkuru gāzes cenu.

- Kā vērtējat sava izvirzītā Nacionālās radio un televīzijas padomes priekšsēdētāja Ābrama Kleckina darbu?

- Mēs neesam vīlušies, Kleckina kungs strādā profesionāli. Ja domājat par skandālu ap neparādīto filmu, varu teikt, ka varbūt to vispār nevajadzēja likt programmā, jo tā nav pati labākā, objektīvākā un profesionālākā filma par Krieviju un Putinu, bet, ja filma reiz bija programmā, tad to vajadzēja rādīt.

- Kādi ir jūsu iecerētie darbi pārmaiņām nākotnē?

- Mēs domājam, ka vajadzētu mainīt vēlēšanu sistēmu, lai katra deputāta atbildība būtu lielāka un ļoti konkrēta savu vēlētāju priekšā. Vispirms gan centīsimies panākt atbalstu nevalstisko organizāciju vidū, jo pretējā gadījumā mūsu ierosinājumu nedzirdēs vispār. Balagāns mums nav vajadzīgs, mēs rīkosimies tad, kad mums būs atbalsts.

- Kuras partijas Saeimā pašlaik ir jūsu domubiedri un atbalstītāji?

- Starp politiskajiem spēkiem, kas mums ir vistuvāk, gribu minēt LPP/LC. Viņi ir centristi, Šlesers arī saprot, ka tikai starpetniskajiem politiskajiem spēkiem ir nākotne Latvijā. Ja runājam par partijām ārpus Saeimas, mums ir daudz kopīga ekonomiskajos jautājumos ar LSDSP, jo viņi arī ir sociāldemokrāti. Viņiem gan ir sava vēsture ar šķelšanos un iekšējiem skandāliem, bet programma ir mums tuva, eiropeiska un demokrātiska.

 

Savākts nepieciešamais parakstu skaits par grozījumiem Pensiju likumā

Apollo  05/13/08    Par likumprojektu «Grozījums likumā «Par valsts pensijām»» parakstu vākšanas četrās nedēļās, no 16. aprīļa līdz 13. maijam, Latvijā parakstījušies 140 297 pilsoņi, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) otrdien apkopotā provizoriskā informācija. Ieskaitot pirmajā parakstu vākšanas kārtā savāktos 12 161 notariāli apliecināto parakstu, visticamāk, savākts nepieciešamais parakstu skaits par grozījumiem Pensiju likumā.

Ziņas ir apkopotas par nodoto parakstu skaitu līdz 13. maija pulksten 12. Savukārt parakstu vākšana likumprojekta «Grozījums likumā «Par valsts pensijām»» ierosināšanai noslēgsies ceturtdien, 15. maijā.

Ceturtdien, pēdējā parakstu vākšanas dienā, tiks organizēta arī parakstīšanās vēlētāju atrašanās vietā tiem vēlētājiem, kas veselības stāvokļa dēļ nevar nokļūt parakstu vākšanas vietā un ir pieteikušies parakstu vākšanai savā atrašanās vietā.

Provizoriskie parakstu vākšanas rezultāti Latvijā būs zināmi piektdien, bet galīgos parakstu vākšanas rezultātus CVK apkopos trīs nedēļu laikā, kad pārbaudīs, vai kādi vēlētāji nav parakstījušies vairākkārt un vai visiem parakstītājiem ir bijušas balsstiesības.

Likumprojekts «Grozījums likumā «Par valsts pensijām»» tiks iesniegts Saeimā, ja kopējais grozījumu atbalstītāju, ieskaitot pirmajā parakstu vākšanas kārtā savāktos 12 161 notariāli apliecināto parakstu, būs ne mazāks kā viena desmitā daļa no pēdējās Saeimas vēlēšanās balsstiesīgo pilsoņu skaita jeb vismaz 149 064 vēlētāji.

12 161 vēlētāja parakstītu likumprojektu šā gada 18. februārī CVK iesniedza biedrība «Sabiedrība citai politikai un tiesiskai valstij» kopīgi ar Pensionāru un senioru partiju.

 

Intervija ar Aiju Barču: Izmaiņām pensiju jomā jābūt pakāpeniskām

Inga Paparde,  NRA  05/14/08    Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja Aija Barča (TP) uzskata, ka Latvijā cilvēki ir pietiekami gudri, lai pamatīgi izsvērtu, vai parakstīties par grozījumiem Pensiju likumā. Sarunā ar Neatkarīgo deputāte atbild uz jautājumiem par jau veiktajām izmaiņām likumā un vēl plānoto.

– Sāksim ar jautājumu par parakstu vākšanu referenduma ierosināšanai. Jūs iepriekš masu saziņas līdzekļos esat izteikusies, ka gadījumā, ja grozījumi Pensiju likumā tiks pieņemti, tie būs spēkā tikai vienu gadu, proti, līdz 2009. gada beigām.

– Tieši tā.

– Labklājības ministrijas speciālisti gan skaidro – ja minimālās pensijas tiktu palielinātas atbilstoši tam, kā to tagad piedāvā parakstu vākšanas iniciatori, tās vairs nevarētu samazināt, atņemt pensionāriem jau piešķirto...

– Esmu tiešām pilnīgi pārliecināta, ka Latvijā cilvēki ir pietiekami gudri, lai paši izsvērtu, kā rīkoties, parakstīties vai ne, tomēr es lasu likumu. Un grozījumi likumā pēc būtības ir jauns likums. Grozījumu likumprojektā likumam Par valsts pensijām, kādi tie ir iesniegti un kādi ir pieejami publiskajā telpā, skaidri un gaiši ir rakstīts, ka līdz 2009. gada 31. decembrim vecuma pensijas minimālais apmērs nevar būt mazāks, un tālāk seko pats likuma teksts. Ja šajā spēkā esošā Pensiju likuma pārejas noteikumu 34. punktā likuma grozījuma iesniedzēji būtu rakstījuši – no 2009. gada 1. janvāra minimālais pensijas apmērs nevar būt mazāks... Tad es teiktu, ka tas ir uz ilgiem, ilgiem laikiem – ar šādiem koeficientiem, ņemot vērā sociālā nodrošinājuma pabalstu. Diemžēl ir ierakstīts – līdz 2009. gada 31. decembrim. Vispār spēkā esošajā likumā pamatā ir noteikts, ka Ministru kabinets nosaka minimālo pensijas apmēru, un pārejas noteikumos tas bija paredzēts līdz noteiktam laika posmam atbilstoši sociālā nodrošinājuma pabalstam.

– Kāpēc minimālais pensijas apmērs savulaik tika noteikts pārejas noteikumos?

– Šī norma tika izstrādāta 7. Saeimas laikā. Doma bija tāda, lai, mainoties valdībām, Ministru kabinets neizdomātu samazināt minimālo pensiju, skatoties pēc budžeta iespējām un citiem iemesliem. Gadi jau ir pagājuši, bet diemžēl sociālā nodrošinājuma pabalsts nav palielināts. Iepriekšējās Saeimas laikā, kad premjers vēl bija Repše, no kopējās budžeta paketes tika izņemts sociālā nodrošinājuma pabalsta palielinājums no 45 līdz 60 latiem, kas palielinātu minimālās pensijas. Tagad mēs esam tieši tajā pašā vietā, kad vēlamies šo pabalstu tomēr palielināt. To vajadzētu palielināt, jo ne tikai pensionāru pensijas ir atkarīgas no šā pabalsta, bet arī invalīdu, apgādnieka zaudējuma pensijas un citas. Mēs komisijā gandrīz pusotru gadu esam strādājuši bez politiskiem strīdiņiem, cenšamies ieklausīties nevalstisko organizāciju viedokļos, lai vecuma pensiju saņēmējiem dzīves līmeni tomēr pakāpeniski paaugstinātu.

– Vai pēc 2009. gada 31. decembra minimālās pensijas būtu jānosaka valdībai?

– Jā. Strādājot pie 2010. gada budžeta, tas būtu jānosaka. Un tur, protams, Ministru kabinets varētu noteikt daudz lielāku to minimālo pensiju, nekā tā ir pašlaik... Tas varētu būt saistībā ar iztikas minimumu.

– Tomēr valdības rūpes par pensionāriem šā gada sākumā kaut kur izplēnēja, kad vajadzēja palielināt solītās pensiju

piemaksas...

– Diemžēl... Valdība savu solījumu no šā gada sākuma maksāt pensionāriem gandrīz uz pusi lielāku piemaksu par katru darba stāža gadu neturēja, un piecus mēnešus cilvēki saņem vēl veco piemaksu, bet mēs tomēr Saeimā izdarījām grozījumu. Palielinātās pensiju piemaksas būs no 1. jūnija. Turklāt izdarījām vēl vienus grozījumus, un Saeima vienprātīgi nobalsoja, lai tagad ne tikai tiem, kuriem darba stāžs ir 30 gadu, vai cilvēkiem ar 25 gadu darba stāžu, kuri strādājuši smagos un kaitīgos darba apstākļos, vispār būtu piemaksas. Cilvēks ir pensionārs, viņam darba stāžs līdz 1996. gadam ir tāds un tāds, un piemaksa par savu darba stāžu viņam ir jāsaņem.

Un vēl viena lieta, kas mani satrauc un par ko daudz diskutēts komisijā. Latvijā jācenšas novērtēt cilvēka darba mūžu, tāpēc ir ļoti bīstami nonivelēt pensijas. Ļoti strauji pēdējos gados pieaugušas pensijas tiem, kuriem ir neliels darba stāžs, un te es runāju par stāžu līdz 20 gadiem; tās ļoti satuvinās ar tām pensijām, kur cilvēkam ir 40, 45 gadu un lielāks darba stāžs. Pagaidām Labklājības ministrija nav pozitīvi noskaņota, bet mēs esam kareivīgi.

– Kā to varētu izdarīt?

– Mainot indeksācijas kārtību un pieliekot komponenti – darba stāžs indeksācijai aprīlī un oktobrī. To var izdarīt. Valsts Sociālās apdrošināšanas aģentūrai ir pilnīgi skaidrs par katru pensionāru, cik kuram ir stāžs, tas nebūtu sarežģīti administrējams.

– Proti, jo lielāks darba stāžs, jo lielāka indeksācija?

– Jā, tieši tā.

– Bet tas vēl nav pieņemts?

– Nē, nav.

– Pēc kādiem kritērijiem tas notiktu? Jau tagad pavasara un rudens indeksācijās ir dažādi kritēriji.

– Likums paredz, ka pensijas indeksē divas reizes gadā, ja inflācija pārsniedz piecus procentus. Šogad aprīlī pensijas indeksēja līdz 150 latu apmēram, rudenī indeksēs lielākam pensionāru skaitam, un indekss ir atšķirīgs. Tas būtu tikai taisnīgi, ja indeksētu, ņemot vērā stāžu. Latvijā pensijas lielākas par 220 latiem (šobrīd indeksē pensijas, kuras ir līdz 220 latiem – I. P.) saņem tikai 13 000 pensionāru. Es ļoti gribu un to esmu sev pieņēmusi par uzstādījumu panākt, lai no nākamā gada pensijas indeksētu, ņemot vēra darba stāžu. Jūs minējāt piemēru par kaimiņieni – vienai tāds darba stāžs, otrai lielāks, bet pensijas līdzīgas. Indeksējot pensijas, neņemot vērā darba stāžu, tā var sanākt. Indeksam vajadzētu būt atšķirīgam, lai novērtētu to cilvēku, kas ir ilgi un ļoti ilgi strādājis.

– Vai jūs varētu paskaidrot, kā tas sanāk, ka citreiz ilgu laiku nevar vienoties par būtiskiem grozījumiem sociālajā jomā, bet nesen saistībā ar indeksāciju viss notika ļoti strauji?

– Ar likumu grozījumiem ir tā, ka Labklājības ministrija izstrādā sociālo politiku valstī, viņi ir tie, kas raksta likumprojektus, bet, ja redzam, ka likumprojektu Saeimā varam uzrakstīt ātrāk, tad mēs to darām. Saeimas komisijā tagad strādā deputāti no visām frakcijām, un mums ir tāda vienošanās, ka šeit nenotiek politiskie strīdi, tie notiek pa frakcijām, un deputāti godprātīgi cenšas apgūt šo jomu – sociālo likumdošanu. Piemēram, saistībā ar indeksāciju mēs koalīcijā vienojāmies par to, ka nav korekti indeksēt aprīlī tikai tās pensijas, kuras nepārsniedz 135 latus. Seko priekšlikums, un mēs vienojamies, ka jāindeksē pensijas līdz 150 latiem, sagatavojam likumprojektu, komisijā to visi atbalsta, nākamajā sēdē jau pieņemam. Mēs skaidrojam deputātiem, kāpēc tas ir nepieciešams, kāpēc tik steidzami.

– Tomēr 150 latu atkal ir mākslīgi uzlikta robeža, daudziem pensijas ir nedaudz virs šiem 150 latiem, un viņiem tās netika palielinātas... Kāpēc nevar indeksēt visas pensijas?

– Tieši tā. Mums būtu nepieciešams, lai visas pensijas indeksētu gan aprīlī, gan oktobrī. Daudziem cilvēkiem rodas šāds jautājums.

– Kādus mehānismus jūs varat nosaukt vēl bez indeksācijas, lai palielinātu pensijas? Vai valsts var tagad skaidri pateikt, ko ir gatava darīt, lai uzlabotu pensionāru situāciju?

– Man ļoti gribētos, lai mēs varētu kopumā skatīties uz cilvēkiem, kuri saņem valsts atbalstu. Pašlaik spēkā esošais likums par pensijām īsti taisnīgs būs tikai tad, kad pensiju sāks saņemt cilvēks, kas sāka strādāt 1996. gada 1. janvārī un kuram tad sāka uzskaitīt viņa veiktās sociālās iemaksas. Ja runājam par pensiju indeksāciju, man gribētos, lai cilvēki saprot, ka tās indeksē ne tikai vecuma pensionāriem, bet arī invaliditātes, apgādnieka zaudējuma pensijas un citas.

Otrs valsts uzdevums ir palielināt sociālā nodrošinājuma pabalstu. Pašlaik valdībā ir iesniegts grozījums, lai pabalstu palielinātu no 45 līdz 60 latiem, bet bērniem invalīdiem un invalīdiem kopš dzimšanas – no 50 līdz 70 latiem. Tiek diskutēts arī par to, vai sociālās iemaksas iekasēt no visām algām; tagad ir noteikti griesti. Aprēķināts, ka nākamā gada ieguvums varētu būt 52 miljoni, bet prognozētais tēriņš – 8 miljoni. Pašlaik arī Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā ir likumprojekts par to, lai atceltu likumā Par iedzīvotāju ienākumu nodokli noteikto pensiju aplikšanu ar iedzīvotāju ienākumu nodokli pensionāriem, kuriem pensijas ir lielākas par 165 latiem. Un otrs apspriežamais jautājums ir par strādājošiem pensionāriem, kuri pašreiz šo nodokli maksā no pirmā algas lata – absolūti bez nekāda neapliekamā minimuma. Tagad gaidām, ko teiks Budžeta komisija.

– Pensionāri uzskata par ļoti lielu netaisnību, ka jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis no pensijas...

– Paredzu, ka būs ļoti liela diskusija Saeimas plenārsēdēs. Vai nu šī robeža tiks pacelta, piemēram, ar nodokli apliks pensijas, kuras pārsniedz 220 latu, vai vēl lielākas... Domāju, ka to praktiski izdarīt var. Gluži tāpat kā par strādājošiem pensionāriem. Te ir divas iespējas – vai nu strādājošais pensionārs saņem iedzīvotāja ienākuma nodokļa atlaidi gluži tāpat kā pārējie strādājošie, kas būtu tikai sociāli taisnīgi, vai arī rēķinām neapliekamo minimumu uz viņa ienākumiem. Pašlaik šis mehānisms attiecībā uz pensionāriem, maigi izsakoties, ir izkropļots.

– Dīvaini ir tas, ka pensijas, kas lielākas par 165 latiem, indeksē, bet pēc tam piemēro iedzīvotāju ienākuma nodokli un noteiktu summu noņem. Kāda jēga tad indeksēt?

– Tāpēc jau šos likuma grozījumus izstrādājam. Saeimas frakcijās jau ir pārrunāts, grozījums būs katrā gadījumā.

– Cik tālu ir pavirzījies jautājums par pensiju piemaksu tā saucamā parāda atmaksu?

– Te mums ir vienots viedoklis ar Pensionāru federāciju. Šā parāda atmaksa prasītu no budžeta 13,5 miljonus latu, tie ir papildus 19 santīmi par katru darba stāža gadu. Visticamāk, šis jautājums tiks apspriests līdz ar likumprojekta par 2008. gada budžeta grozījumiem apspriešanu. Domu neesam atmetuši, diskusija vēl turpināsies.

– Saistībā ar referendumu daudzkārt locītas sociālā budžeta iespējas. Vai tiesa, ka, palielinot minimālo pensiju, gada laikā iztērēsim iekrājumus, un tad vairs nebūs, par ko maksāt pensijas?

– Negribu teikt, ka man ir kādi argumenti. Gribu runāt tikai par aprēķiniem. Ja nepaaugstina sociālā nodrošinājuma pabalstu, un tas ir

45 lati, tad pēc grozījumu, par ko tagad cilvēki iet parakstīties, stāšanās spēkā papildus no sociālā budžeta ir nepieciešami 230 miljoni latu. Ja sociālā nodrošinājuma pabalstu paaugstina, un tas noteikti ir jāpaaugstina, tad papildus nepieciešami jau 460 miljoni latu. Šā gada beigās uzkrājums sociālajā budžetā varētu būt miljards. Vienā gadā iztērējot papildus pusi no šā uzkrājuma, sevišķi optimistiski mēs nevaram būt... Jāņem vērā vēl viena lieta – ka no sociālā budžeta izmaksas nav nodrošināmas tikai pensionāriem. Mēs maksājam bezdarbnieku pabalstus, slimības lapas, pabalstus jaunajiem vecākiem. Neesmu speciāliste budžeta jautājumos. Grūti būtu pateikt, no kādiem resursiem vēl papildus varētu to darīt. Nav noslēpums, ka sociālā budžeta līdzekļi ir palīdzējuši konsolidēt valsts budžetu. Taču esmu pārliecināta par sociālā budžeta naudu, kas tiek ieguldīta un pelna... Ir bijis jautājums par ieguldījumu komercbankā, lai pelnītu lielākus procentus, bet šajā jautājumā nav rasts kompromiss. Bet nevar teikt, ka šī nauda nenes augļus.

– Cik liela pensiju piemaksa varētu būt nākamajā gadā?

– Gribētos būt piesardzīgai. Labklājības ministrija runā par 60 vai 61 santīmu, maksimums, vienu latu, taču mums jāredz, kas notiek ar šiem grozījumiem. Ja gandrīz pusmiljards jāiztērē papildus, tad noteikti jāizvērtē, vai vispār var runāt par piemaksu pieaugumu. Man gribētos, lai šie jautājumi tiktu izsvērti pamatīgi.

– Pensionāri uzsver, ka likums ir netaisnīgs pret tiem cilvēkiem, kuri ilgus gadus ir strādājuši, bet pensija ir ļoti maza...

– Latvijā dzīvo cilvēki, kuri saņem pensijas ne tikai pēc šā likuma, bet vēl iepriekšējā un vēl viena... Vēl padomju laikos pensija visiem bija vidēji 100 rubļu. Atceramies, cik niecīgu summu saņēma cilvēki, kad pensijas pārrēķināja naudas maiņas rezultātā. Zemajām pensijām, kuras saņem cilvēki ar lielu darba stāžu, galvenais ir pensiju piemaksas. Pensiju apmērs nebūtu tik mazs, ja šiem cilvēkiem, kuri lielākoties strādājuši padomju laikā, pensijas indeksētu pēc darba stāža. Tas būtu mehānisms, kā netaisnību likvidēt.

– Pabeidzot sarunu par pensijām – kādu likteni paredzat ierosinājumam vecāku pabalstu maksāt līdz bērna trīs gadu vecumam?

– Likumprojekts ir nodots Sociālo un darba lietu komisijai. Tomēr esmu aicinājusi kolēģus saprast, ka šā likumprojekta virzību nevar sākt ātrāk, pirms nav skaidrības par budžeta situāciju. Bet par principu – tas ir skaidrs un atbalstāms. Kolēģi uztvēruši to kā labu ideju politiskai platformai, tur viņiem neko nevar pārmest. Politika ir politika. Uzskatu, ka tās lietas, kas ir iestrādātas šajā priekšlikumā – maksāt vecāku pabalstu līdz diviem un trim gadiem, diferencējot pabalsta apmēru, – ir ļoti labas.

Bet nedomāju, ka pašlaik tas būtu atbildīgi, kamēr nav skaidrības par budžetu. Te nu mēs esam.

Eksperti skaidro deputātiem Satversmes grozījumus un aicina "nenozagt referendumu"

LETA  05/14/08   Ja Saeima pieņems tautas rosinātos grozījumus Satversmē par Saeimas atlaišanu, bet paralēli tam gatavos grozījumus citos pantos, kas tos ierobežotu, tad tā būs "referenduma nozagšana," šodien Saeimas Juridiskās komisijas sēdē sacīja Saeimas Juridiskā biroja vadītājs un Valsts Prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas loceklis Gunārs Kusiņš.

"Nevar būt tā, ka Saeima it kā piekrīt tautas viedoklim, bet vienlaikus tomēr nepiekrīt un gatavo citus grozījumus, kuru rīcības būtība ir nepieļaut tautas nobalsošanu," sacīja Kusiņš.

Savukārt kāds cits komisijas loceklis - Mārtiņš Mits - sēdē, atbildot uz deputātu jautājumiem par kvorumu Saeimas atlaišanas gadījumā, norādīja, ka Saeimas vēlēšanu vienīgais mērķis ir ievēlēt tautas priekšstāvjus, bet atlaišana - valsts krīžu risināšanas līdzeklis un nevis veids, kā pārskatīt Saeimas vēlēšanu rezultātus.

Kusiņš deputātiem skaidroja, kādos gadījumos Saeimai pieņemot vai nepieņemot tautas rosinātos grozījumus Satversmē, būs jārīko tautas nobalsošana. Kusiņš norādīja, ka Saeimai grozot vēlētāju sagatavoto projektu un, piemēram, mainot referendumā piedalījušos personu loka skaitu, tautas nobalsošana būtu jārīko. Viņš arī skaidroja, ka gadījumā, ja Saeima noraidīs vēlētāju rosinātos grozījumus, bet vēlāk referendumā tie tiks atbalstīti, tad tas nozīmētu, ka šī sasaukuma Saeima vairs nevarēs grozīt attiecīgo Satversmes pantu.

Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Vineta Muižniece (TP) informēja, ka komisija tautas rosinātos grozījumus Satversmē izskatīts kā pēdējā pēc tam, kad par tiem savu viedokli būs paudušas visas pārējās Saeimas komisijas.

Kā ziņots, Saeima 8.maijā nodeva izskatīšanai visām komisijām Valsts prezidenta Valda Zatlera iesniegtos Satversmes grozījumus, kurus parakstījuši 217 567 balsstiesīgie Latvijas Republikas pilsoņi.

Sagatavotais likumprojekts paredz grozīt Satversmes 78. un 79.pantu, nosakot, ka ne mazāk kā vienai desmitajai daļai vēlētāju ir tiesības rosināt Saeimas atlaišanu.

 

Mūrniece: NDK vēlējās ietekmēt LTV saturu

Barbara Ālīte, Vita Dreijere,  Diena  05/14/08    Saeimas Nacionālās drošības komisija (NDK) uz sēdi trešdien bija aicinājusi Latvijas Televīzijas (LTV) ģenerāldirektoru Edgaru Kotu, lai iztaujātu viņu par sabiedriskās televīzijas darbu, aģentūru LETA informēja komisijas priekšsēdētājs Dzintars Jaundžeikars (LPP/LC). E.Kotam kā sabiedriskā medija vadītājam nebija iebildumu ierasties uz sēdi, jo viņš pieļāvis, ka sēdē viņam varētu tikt sniegta būtiska informācija. “Man piezvanīja un uzaicināja, teica, ka jautājumus uzzināšu sēdē,” Dienai sacīja E.Kots. Problēmu situācijā, kad viņam deputātiem jāatbild uz jautājumiem slēgtā sēdē, E.Kots nesaskata.

Dz.Jaundžeikars skaidroja, ka sabiedriskā televīzija veido iespaidu par valsti, kas esot arī drošības jautājums, tāpēc E.Kots aicināts atbildēt uz jautājumiem. "No sabiedriskās televīzijas ir atkarīgs, kā veidojas cilvēku viedoklis par valsti, valdību un procesiem," sacīja Jaundžeikars.

Komisijas sēdē vairāki deputāti pauduši izbrīnu, kādēļ LTV ziņu raidījums nav atspoguļojis Valsts prezidenta vizīti Limbažos, par ko deputātiem neizpratni pauduši arī tās puses iedzīvotāji. Tāpat tikuši uzdoti jautājumi, kādēļ ziņu raidījumos netiekot atspoguļots zemnieku darbs laukos, bet tā vietā tiek translētas ziņas par slepkavībām. "Mēs neizteicām LTV nekādus pārmetumus, tikai izteicām savas pārdomas," apgalvoja politiķis.

“Kā redzams sēde vairs nav slēgta, tās saturs ir krietni publiskots,” komentēja E.Kots. Plašākus komentārus viņam neesot tiesību sniegt, tomēr, tā kā Dz.Jaundžeikars publiskojis sēdē runāto, turpmāk LTV ģenerāldirektors pirms sēdes vēlēsies precizēt jautājumu loku. Saskaņā ar Saeimas Kārtības Rulli, ziņas par komisijas slēgtajām sēdēm atklātībai var sniegt vienīgi komisijas priekšsēdētājs un vēl daži komisijas locekļi ar priekšsēdētāja atļauju.

“Man šķiet, šis nav konkrētās komisijas darbs,” kritiku televīzijas ziņām komentēja E.Kots, taču plašāk neizteicās.

Pretēju viedokli par komisijā runāto pauda opozīcijas deputāte Linda Mūrniece (JL), kura norādīja, ka, viņasprāt, ir bīstami uz komisijas sēdi izsaukt sabiedriskās televīzijas ģenerāldirektoru.

L.Mūrniece Dienai stāstīja, ka viņai bijis pārsteigums, ka uz komisijas sēdi ir aicināts E.Kots, jo pirms tam informācija par sēdes kārtību nav bijusi pieejama. Viņa šādu ideju neatbalstītu, jo "tas ir bezprecedenta gadījums, kad uz NDK izsauc sabiedriskās televīzijas ģenerāldirektoru, kas liecina, ka parlamentā kaut kas nav kārtībā."

L.Mūrniece secina, ka šo lēmumu vai nu komisijas vadītājs pieņēmis vienpersoniski, vai arī par to nav bijuši informēti opozīcijas deputāti.

"Runa bija par ziņu sižetiem, kuri tiek taisīti tā, kā nevajadzētu - nepietiekoši valstiski, neobjektīvi," Dienai atklāja L.Mūrniece. Pēc deputātes apgalvotā, E.Kots atsaukts, lai ieteikmētu sižetu saturu.

Asu kritiku par notikušo pauž arī kādreizējais LTV ģenerāldirektors, LU lektors Rolands Tjarve, kurš uzskata, ka šāda situācija demokrātiskā valstī nav pieļaujama. «Tas ir pilnīgs murgs. LTV ģenerāldirektoru nedrīkst izsaukt uz nevienas Saeimas komisijas sēdi. Saeimai un valdībai nav nekādas daļas gar ziņu saturu,» viņš saka, atgādinot, ka LTV darbu pārrauga Nacionālā radio un televīzijas padome, pie kuras Saeimas deputāti arī varot vērsties ar saviem jautājumiem.

LTV ziņu dienesta (ZD) vadītājs Mareks Gailītis par notikušo sēdi uzzinājis tikai pēc tās. «Priecājos, ka deputāti tik rūpīgi sekojuši līdzi Panorāmai, bet no otras puses tas, ka sabiedriskās televīzijas vadītājs tiek uzaicināts apspriest lietas, kas ir un kas nav parādītas, dara uzmanīgu,» saka M.Gailītis, piebilstot, ka viņš gribētu, lai deputāti tomēr nejauc jēdzienus «valsts» un «sabiedriskā» televīzija.

 

Kā pareizi pateikties ārstam?

Osvalds Kļaviņš, ārsts,  Apollo  05/14/08

Pacientus mēs varam iedalīt četrās grupās pēc divām pazīmēm:

1) tie, kas pateicības ārstam dod, un tie, kas nedod;

2) tie, kas pateicības ārstam spēj dot, un tie, kas nespēj.

Arī ārstus mēs varam iedalīt četrās grupās pēc divām pazīmēm:

1) tie, kas pateicības ņem, un tie, kas neņem;

2) tie, kas pateicības saņem, un tie, kas nesaņem.

Piemēram, es esmu tajā kategorijā, kas ņem, bet nesaņem. Es strādāju tādā medicīnas nozarē, kur ne saņurcītu piecīti neatnes.

Nepietiek ar to, ka tu esi ārsts. Normālā ķirurģiskā nodaļā pacienta ārstniecībā iesaistās ne tikai ķirurgs, bet arī anesteziologs, radiologs, funkcionālais diagnosts, konsultējošais terapeits un neirologs, laboratorijas un asins pārliešanas speciālists. Visi šie pārējie ārsti, kā likums, nekad kukuļus nesaņem. Vismaz trīs ceturtdaļas no slimnīcas ārstiem ne reizi sava mūža praksē nav redzējuši ne kukuli, ne šķēli no šā kukuļa. Nekad neviens nenes kukuli patologanatomam.

Jēdzienu «kukulis» lieto tie, kas ārstus apsūdz politisku iemeslu dēļ. Parasti pret «kukuļņemšanu» iestājas valsts augstākās amatpersonas, kad nolaidušas valsts budžetu līdz kārtējai krīzei, vai augstākās KNAB amatpersonas, kad līdz krīzei nolaidušas savu grāmatvedību. Patiesībā par «kukuli» varētu runāt tikai tajos gadījumos, kad kāds ārsts ir izspiedis naudu pirms ārstēšanas, tieši vai netieši norādot, ka pretējā gadījumā ārstēšanu neveiks vai novilcinās. Domāju, ka 90% gadījumu pacients cenšas pateikties ārstam pēc labi padarīta darba un tas nudien nav «kukulis». Bet, ja nu Loskutova kungam šis termins tik ļoti tīk, es šo maizes izstrādājumu minēšu kā piemēru.

Pie tiem, kas ne kukuli, ne pateicību nesaņem, visai droši var pieskaitīt lauku ārstu. Jo medus burciņa, konfektes vai pat šņabis ir ļoti nosacīts kukulis. Drīzāk jau bulciņa. Es pieļauju iespēju, ka lauku ārsts Pierīgas jaunajos privātmāju ciematos īsti nav lauku ārsts.

Slavenais teiciens «Ārsts nav govs, puķes nedzer» nav viss aicinājums nest puķes konvertētas latos, bet aicinājums tās nenest vispār. Normālam ārstam vienkārši nav uz galda vietas daudzām vāzēm, bet, kā mana pieredze rāda, rozes vienā vāzē ar neļķēm vienkārši novīst.

Man netīk runāt par tiem kolēģiem, kas naudu ņem pirms operācijas, vai — vēl vairāk — rada apstākļus vai viedokli, ka šī nauda pirms operācijas (pirms izmeklēšanas, pirms manipulācijas) jādod. Attiecībā uz šiem ārstiem laikam vislabāk būt smalkjūtīgam un izlikties, ka jūs nezināt, ka par zelta rokām maksā slimokase. Dzīves pieredze liecina, ka jūs varat iedot šim ārstam šādu pašu summu (ir zināms pētījums, ka summa, ko pieprasa atsevišķi speciālisti sev, parasti ir identiska ar summu, ko VOAVA maksā par visu ārstniecības procesu. Veselības ministrs Gundars Bērziņš reiz minēja 15 ārstus, kas šādi rīkojas. Šo skaitli pēc tam rezonējuši vairāki veselības aprūpes organizatori). Te gan parādās iespēja, ka reiz gan jūs, gan jūsu ārstu pratinās KNAB speciālisti.

Tātad — ja jums ir iespēja un vēlme, dodiet kukuli pēc ārstēšanas. Vislabāk sagrieziet kukuli šķēlēs, lai kaut kas tiek arī nodaļas māsiņām un citiem ārstiņiem. Varbūt man nav taisnība, bet nekas operācijas laikā nemainīsies, ja pirms operācijas būs iedota aploksnīte. Ko darīt, ja jums šķiet, ka šis ārsts nu nekādi neārstēs bez finansiāla pabalsta? Tā nu galīgi nav, ka tas ir vienīgais speciālists. Esmu pārliecināts, ka ikvienā nozarē Latvijā ir ārsti, kas tikpat godprātīgi un kvalitatīvi ārstēs arī bez finansiāla atbalsta pirms ārstēšanas. 

Man bieži vien nācies atbildēt uz jautājumu: cik tad īsti ārstam dot? Katrā nodaļā atradīsiet ilgi dzīvojošu pacientu, kas jums pateiks, kāda ir kura ārsta mīļotā naudas zīme. Vislabāk šo lietu zina nodaļas virsmāsa, bet, iespējams, viņa jums to skaidri nepateiks. Pieturos pie viedokļa, ka par labi padarītu darbu mūsdienās drīkst uzdāvāt sārtu papīriņu ar Krišjāņa Barona attēlu.

Pieņemsim, jums ir grūti iedot kukuli naudā, bet pateikties gribas. Pateicieties nodaļai, piemēram, uzdāvinot kafijas automātu māsu istabai. Gribat pateikties mazliet nopietnāk, vēl labāka būs (laba) mikroviļņu krāsns. Cik zinu, ikviens nodaļas vadītājs būs pateicīgs, ja būsiet atbalstījis viņa nodaļas vidējo personālu.

Protams, jums ir iespējams pateikties ar konjaku vai viskiju. Nesatraucieties, ārsts par alkoholiķi nekļūs no tā, ka viņam pacienti atnesīs dienā astoņus litrus laba alkohola. Šis alkohols (tāpat kā kukulis) nonāks pie ierēdņiem, santehniķiem, autoatslēdzniekiem vai vienkārši radiem. Sliktāk ir ar tortēm, kuras cenšas apēst pats personāls, apdraudēdams savu insulīnu ražojošo šūnu veselību aizkuņģa dziedzerī.

Vai jums šķiet, ka kukuļus nevajag dot? Nedodiet, nekas no tā slikts nenotiks.

Jums šķiet, ka kukuli dot vajag? Dodiet un tiksiet novērtēts.

Jo neatkarīgi no tā, ko šeit komentāros ierakstīs nelabvēļi, — ārstiem allaž ir maksājuši, maksā un maksās, arī tajās valstīs, kur ārstu algas ir pietiekami lielas, kur apdrošināšana sedz visus slimnīcas izdevumus. Tāpat kā neviens īsti neprasa, kāpēc un cik jāziedo baznīcai, laulājoties vai kristījot bērnus. Un dažkārt aploksne ārstam daudz mazāk vajadzīga nekā pacienta tuviniekam, kam tas dod izjūtu, ka viņš (tuvinieks) darījis visu iespējamo. Kāds man ļoti labi pazīstams ķirurgs, kas visu savu darba mūžu kategoriski iebilda pret naudas ņemšanu uz priekšu, atzina, ka, atsakoties pieņemt šo ziedojumu pirms operācijas, viņš iegūst vienīgi paaugstinātu pacienta stresu līdz ar hipertensiju un aritmiju.

Izcilais Latvijas ārstu skolotājs Kristaps Rudzītis savulaik teica: «Ja jums pēc ārstēšanas kā pateicību dod — ņemiet. Ja Jums dāvina māju — ņemiet.» Un ticiet vai ne — profesoram Rudzītim kāda paciente novēlēja māju Daugavas krastā.

 

 

 

 

 

Saimniecībā...

 

 

Latvijas uzņēmēji draudzējas ar uzbekiem

Elmārs Barkāns, Žurnāls "Nedēļa"   05/03/08    Uzbekistānas vārds aprīļa otrajā pusē īpaši izcēlās mūsu ekonomikas ziņu lentēs. Parasti Latvijā par šo Vidusāzijas valsti neliekas ne zinis. Bet tagad: Līvānu konditorejas uzņēmums Adugs ieved uzbeku viesstrādniekus, farmācijas kompānija Grindeks atklāj pārstāvniecību Taškentā, Rīgā notiek abu valstu augsta līmeņa valdību ekonomiskās politikas īstenotāju pirmā sanāksme. Nedēļa skaidroja, kas tad Latviju interesē Uzbekistānā.

Pirmās asociācijas ar Uzbekistānu saistās ar kokvilnu un plovu, bet šis iespaids ir novecojis. Uzbekistāna nav atpalikusi kišlaku zeme, bet gan industriāli attīstīta. Tomēr eiropietim, tātad arī latvietim, grūti izprotama. Viena no visnedemokrātiskākajām (pēc ES un ASV vērtējuma) pasaules valstīm. Bet tāda jau laikam ir daudzu autoritāru musulmaņu valstu kārtība, kuras var lepoties ar bagātīgām dabas dzīlēm. Uzbekus Dievs ir apveltījis ar naftas, gāzes, ogļu, zelta, dzelzsrūdas un citām ne mazāk svarīgām atradnēm. Tāpat šī valsts ir otra lielākā kokvilnas eksportētāja pasaulē. Ar Dienvidkorejas līdzdalību Taškenta ražo automašīnas, bet ar Krievijas un Ķīnas – kravas lidmašīnas. Tāpat uzbeki attīstījuši arī citus rūpniecības sektorus.

Sadarbība kusla

Uzņēmējiem sadarbība ar Uzbekistānu varētu būt īsta zelta bedre. Tomēr latvieši ar šo bijušo PSRS republiku to nav izvērtuši. Šķērslis ir gan attālums, gan arī tur valdošais režīms. Jāteic, ka Latvijai kā bijušajai PSRS republikai ir lielākas izredzes iespraukties šajā Austrumu tirgū, jo postpadomju telpā mūsu zīmoli joprojām kotējas. Citām ES valstīm, iespējams, būtu grūtāk.

Par to, ka Latvijas un Uzbekistānas darījumu attiecības līdz šim nav bijušas spīdošas, liecina Ekonomikas ministrijas sniegtā informācija: "Aktīva ekonomiska sadarbība Latvijai ar Uzbekistānu pēdējā laikā nav notikusi. Zemā aktivitāte ir skaidrojama ar to, ka Uzbekistānā nav sakārtota uzņēmējdarbības vide. Vieglās rūpniecības uzņēmēju asociācijas uzņēmēji iepērk no Uzbekistānas kokvilnu un kokvilnas dziju, un arī turpmāk to darīs, taču kopuzņēmuma radīšana beidzās neveiksmīgi."

Eiropa pret Uzbekistānu

Spožāk neklājas arī pārējām ES dalībvalstīm. Par to liecina kaut vai pirms 12 gadiem parakstītais (spēkā stājies tikai 1999. gada jūlijā) Partnerības un sadarbības līgums starp ES un Uzbekistānu par "pakāpenisku ekonomisko attiecību atjaunošanu" starp abām pusēm. Tātad šo attiecību pagājušā gadsimta beigās nav bijis vispār, ja jau tās bija jāatjauno. Piemēram, Lielbritānijas Ārlietu ministrija Uzbekistānu ierindojusi to 22 valstu sarakstā, kurās demokrātijas stāvoklis izraisa vislielākās bažas.

2005. gada novembrī pēc opozīcijas demonstrāciju vardarbīgās apspiešanas Uzbekistānas pilsētā Andižanā ES ar Uzbekistānu pārtrauca divpusējo dialogu uz nenoteiktu laiku. Šai Vidusāzijas valstij tika noteikts ieroču embargo, un tās augstākajām amatpersonām uz vienu gadu aizliedza rādīties ES telpā. Pēc tam sadarbība pamazām sāka atjaunoties. Lai politika, kur politika, bet ar ekonomiski ietekmīgu valsti nevar pilnīgi pārtraukt attiecības.

Arī Latvija spēra soļus turpmākajam dialogam. 2006. gada jūnijā Rīgā Latvijas Ekonomikas ministrijas un Uzbekistānas Ārlietu ministrijas pārstāvji parakstīja abu pušu vienošanos par ekonomisko un rūpniecisko sadarbību. Tikai šajās dienās notiek pirmā starpvaldību komisiju sēde, kas liecina, ka līdz abu valstu dialogam bija ejams grūts un ērkšķains ceļš.

Ieskatoties oficiālajās hronikās, rodas iespaids, ka Latvija ir galvenais iniciators sadarbībai. Piemēram, Uzbekistānas Ārlietu ministrijas interneta mājaslapā interese par Latviju "aprāvusies" pirms gadiem sešiem septiņiem, savukārt mūsu ārlietu resors informāciju par Latvijas–Uzbekistānas attiecībām atjauno regulāri un nepārtraukti.

Valdības beidzot sarunājas

Aprīļa vidū tika precizēts Latvijas un Uzbekistānas starpvaldību komisijas ekonomiskās un rūpnieciskās sadarbības jautājumos Latvijas pārstāvju grupas sastāvs. No Latvijas puses to vada "cilvēks atombumba–buldozers", satiksmes ministrs Ainārs Šlesers, kas vien jau liek domāt, ka starpvalstu biznesa attiecības mūsu pusei ir svarīgas. No Uzbekistānas puses grupu vada ranga ziņā zemāka persona (pēc uzbeku grupas sastāva saraksta–projekta datiem) – Uzbekistānas ārējo ekonomisko sakaru, investīciju un tirdzniecības ministra pirmais vietnieks Nasridins Nažimovs. Parasti gan diplomātijā pieņemts, ka šādu starpvaldību komisiju priekšsēdētāji ir attiecīgo valstu ekonomikas ministri. Šajā gadījumā shēma ir citāda. 28. un 29. aprīlī gandrīz divus gadus pēc līguma parakstīšanas Rīgā notiek starpvaldību komisijas pirmā sēde.

Pēc visa spriežot, oficiālo varu rīkot šādu sēdi iniciējusi Latvijas uzņēmēju aktivitāte, kuri pērnā gada nogalē bija sevišķi rosīgi biznesu kontaktu meklēšanā ar uzbekiem. Lai arī kā gribētos, tomēr ekonomiskā sadarbība ar Vidusāziju mums nebūs saistīta ar naftu, gāzi, oglēm, zeltu un citiem cēlmetāliem, kuri atrodami Uzbekistānā. Sadarbības jomas, domājams, būs daudz piezemētākas.

Latviešu misionāri Uzbekistānā

Kas tad pagājušā gada nogalē notika Taškentā? Pirmkārt, jāuzsver Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) oktobrī rīkotais misijas brauciens uz Uzbekistānu. LTRK valdes priekšsēdētājs Andris Gūtmanis to uzskata par vienu no līdz šim "veiksmīgākajiem biznesa kontaktu veidošanas pasākumiem". Taškentā tika rīkota Latvijas–Uzbekistānas kontaktbirža. Gūtmanis uzsver: "Mēs vēlreiz pārliecinājāmies, ka Uzbekistānā ir radīta labvēlīga vide investīcijām, kā arī nepieciešamie priekšnoteikumi un biznesa atvieglojumi sadraudzībai ar ārzemju partneriem. Latvija ar īpašu uzmanību attiecas pret sadarbību ar Uzbekistānu. Mēs ceram, ka pašreizējais dialogs kalpos turpmākai saišu nostiprināšanai starp abām valstīm."

Taškentu apmeklēja astoņi Latvijas uzņēmumi: SIA Laskana, SIA Lekon, SIA Ciemupe, AS Jauda, SIA Vincents Polline, Valsts Priekules Zinātniskais institūts, SIA Rugeni un SIA Baltic Blogs. Latvijas uzņēmēju interešu lokā galvenokārt bija metālapstrādes un kokapstrādes industrijas, biodegvielas izejmateriāli, celtniecības materiālu realizēšana, sadarbība ar naftas pārstrādes, minerālmēslu un automašīnu ražotāju rūpnīcām un kūdras realizēšana. Tā, piemēram, SIA Jauda apsprieda sadarbību komplektējošo detaļu ražošanā un uzbeku speciālistu apmācību Latvijā. Savukārt Priekules Zinātniskais institūts nodibināja kontaktus biodegvielas ražošanas jomā.

Otrkārt, jāmin 5. decembrī Tūrisma valsts aģentūras (TAVA) sadarbībā ar aviokompāniju airBaltic rīkotā konference par tūrisma iespējām Latvijā un Šengenas zonas priekšrocībām. TAVA šo pasākumu vērtē kā "vienu no vislabāk apmeklētākajām TAVA organizētajām konferencēm".

Tas, ka Latvijas puses pārstāvji uzskata, ka viņu rīkotās misijas uz Uzbekistānu ir vienas no visveiksmīgākajām un uzbeki ir atvēri investīciju piesaistei, varētu liecināt par Uzbekistānas ekonomikas liberalizēšanos un par to, ka mūsu ieguldījumi tajā būs mazāk riskanti, nekā līdz šim.

Vietējās īpatnības

Pašlaik Latvijas un Uzbekistānas ekonomiskās attiecības nav diez ko plašas, tās ir minimālas. Latvijā darbojas 37 kopuzņēmumi ar Uzbekistānas kapitālu, bet Uzbekistānā – 20. Uzņēmēji tirgū ienākuši, ņemot vērā aktuālo "vietējo specifiku".

Piemēram, Laima Uzbekistānā dibināja karameļu ražošanas uzņēmumu. Uzbekistānas vēstnieks Latvijā Kobilžons Nazarovs to nosauca par veiksmīgu investīciju, jo viņa valstī sievietēm ir pieņemts, ejot viesos vienai pie otras, dāvināt konfektes, un parasti tās ir karameles. Uzbekistānā ir karsts, tāpēc šokolādes izstrādājumus tur nebūtu prātīgi ražot – tie ātri izkustu.

Savukārt Grindeks Taškentā tikko atklājis pārstāvniecību savas produkcijas izplatīšanai, sevišķi liels pieprasījums ir tā oriģinālproduktam – Mildronātam. Piemēram, pērn Grindeks uz Uzbekistānu eksportēja farmācijas produktus vairāk nekā pusmiljons latu vērtībā.

Uzbekistāna nav tikai kokvilnas lauki, bet arī kalnu zeme. Tur atrodas viens no Vidusāzijas iecienītākajiem slēpošanas kūrortiem – Čimgans. Droši vien tāpēc arī veikalu tīkls Burusports, kas nesen savu veikalu atvēra Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi, ar laiku domā uzsākt tirdzniecību arī Taškentā.

Ir arī citi projekti, par kuriem zināms mazāk. Tā kā Uzbekistānā ir attīstīta mašīnbūve un arī Taškentā, tāpat kā Rīgā, domā ieviest zemās grīdas tramvaju, tad jau kopš 2004. gada norit sarunas par to, kur īsti šos tramvajus montēt – Rīgā vai Taškentā. Tā vismaz ir izteicies Uzbekistānas vēstnieks Latvijā.

Katrā ziņā Uzbekistānas tautsaimniecība kopš padomju laikiem ir mainījusies, tāpēc arī mūsu valstu ekonomiskā sadarbība ir citāda. Lielā mērā tas ir saistīts ar atbrīvošanos no padomju impērijas centralizētās saimniecības. Patiesības labad jāteic, ka arī tagad uzņēmējdarbība Uzbekistānā ir lielā valsts kontrolē, taču tā jau vairs nav impērijas, bet gan neatkarīgas valsts kontrole.

Ja padomju laikā Uzbekijas PSR uzdevums bija audzēt kokvilnu, tad tagad Uzbekistāna tās ražošanu ir sašaurinājusi, kaut gan joprojām ir otrā lielākā kokvilnas eksportētāja pasaulē. Padomju laikā tranzītā caur Latvijas ostām gada laikā izgāja ap 200 000 tonnu Uzbekistānas kokvilnas, tagad – tikai kādas 10 000 tonnas. Savstarpējie ekonomiskie uzstādījumi ir mainījušies.

Pērn no Uzbekistānas importējām preces par 7,7 miljoniem eiro (5,41 miljons latu). Visvairāk: naftas eļļas un no bitumenminerāliem iegūtās eļļas (2 153 200 eiro vērtībā), kokvilnas audumus (1 733 000 eiro) un vīnogas (1 028 200 eiro). Savukārt eksportējām preces 9,3 miljonu eiro (6,53 miljoni latu) vērtībā. Visvairāk: medikamentus (1 373 900 eiro), detaļas dzinējiem (7 821 000 eiro) un iekārtas dzelzceļiem vai tramvaju ceļiem (515 600 eiro). Tādējādi ārējā tirdzniecībā Uzbekistāna Latvijai ir 43. nozīmīgākais ārvalstu partneris (35. vietā eksporta, bet 46. vietā importa ziņā).

"Ekonomikas ministrija nebraukā pa plašo pasauli"

Pirms Uzbekistānas un Latvijas valdības sarunām par ekonomisko sadarbību Nedēļa iztaujāja Latvijas un Uzbekistānas starpvaldību komisijas ekonomiskās un rūpnieciskās sadarbības jautājumos Latvijas pārstāvju grupas vadītāja vietnieku, Ekonomikas ministrijas valsts sekretāru Anriju Matīsu.

Kāpēc tieši tagad aktualizējusies sadarbība ar Uzbekistānu?

Ekonomiskās sadarbības līgumus Latvija ir noslēgusi ar daudzām valstīm, un ar Uzbekistānu – 2006. gada jūnijā. Ja tāds līgums ir noslēgts, tas nozīmē, ka ir bijusi kaut kāda interese, jo Ekonomikas ministrija nebraukā pa plašo pasauli un nemeklē sadarbības iespējas vienkārši tāpēc, ka tas mums patīk.

Uzņēmējiem ir dažādas intereses, un ministrijas pienākums ir tās veicināt ar līgumiem, apvienoto komiteju organizēšanu, rast uzņēmējiem iespēju veidot kontaktus. Attiecībā uz Eiropas valstīm: mums īpaši nav jāpalīdz – tur jau civilizēti viss notiek. Zinot, kāda Uzbekistānā ir saimnieciskā kārtība, šie kontakti starp valsts institūcijām ir diezgan nozīmīgi, lai būtu kāda bāze, uz kuras uzņēmēji varētu balstīt savu tālāko sadarbību.

Un kāda tad mūsu uzņēmējiem ir šī interese?

Eksports un izejvielu imports, jo Uzbekistāna taču ir pasaulē otrā lielākā kokvilnas eksportētāja. Tāpat mēs vēlētos sadarboties ar Uzbekistānu tranzīta jomā, protams, tas jāskatās kontekstā ar Krieviju, kā ar to virzās sarunas par tranzītpārvadājumiem. Esam ieinteresēti palielināt medikamentu eksportu uz Uzbekistānu un, protams, arī tradicionālo zivju konservu un pārtikas preču eksportu.

Ja skatāmies pēc tirdzniecības apjoma, tad, protams, kā 35. eksporta un 46. importa partneris Uzbekistāna nav īpaši augstā pozīcijā. Bet jāteic, ka tirdzniecības bilance ar Uzbekistānu mums ir pozitīva, tas nozīmē, ka mēs vairāk pārdodam nekā pērkam. Tās ir mūsu iespējas. Un šādas starpvaldību komisijas tikšanās varētu palīdzēt aktivizēt sadarbību.

Nafta un zelts neinteresē

Vai tas, ka Uzbekistānā ir atrodamas tādas lietas kā nafta, dabasgāze un zelts, Latvijas uzņēmējus vispār interesē?

Cik man zināms, šobrīd par šīm lietām sarunu nav bijis. Aprīļa beigās notiek tikai starpvaldību ekonomiskās sadarbības komisijas pirmā sēde. Tajā tad arī nofiksēsim, kādas ir intereses katrai no pusēm, pēc kurām redzēsim gan perspektīvas, gan arī tos virzienus, kuros turpmāk sadarbosimies.

Vai pats esat bijis Uzbekistānā?

Neesmu.

Tad kā, no malas skatoties, vērtējat šīs valsts biznesa vidi? Vai tur ir "smags" totalitārais režīms? Ārzemju investori atsakās ieguldīt Uzbekistānas naftas rūpniecības sektorā, jo tas ir visnotaļ stingrā un neprognozējamā valsts kontrolē. Tāpat varētu būt arī citās nozarēs...

Man ir grūti spriest par to, kā tas ir. Bet, parakstot starpvaldību vienošanos, mūsu valstis ir fiksējušas tās galvenās jomas, kurās esam gatavi sadarboties. Tas zināmā mērā nodrošina arī to, ka šī biznesa vide var būt daudzmaz caurspīdīga. Vismaz mēs zināsim, kādas Uzbekistānā ir prasības uzņēmējdarbības veikšanai. Mūsu divpusējais līgums var kalpot kā bāze, lai mūsu uzņēmējus Uzbekistānā galīgi nediskriminētu.

Protams, ja skatāmies dažādas aptaujas un reitingus, uzņēmējdarbības vide Uzbekistānā nav no tām labākajām, bet es pieļauju, ka savstarpējās vienošanās noslēgšana un sadarbība no viņu puses varētu labvēlīgi ietekmēt mūsu biznesa pārstāvjus. Uzņēmējam, darbojoties Latvijā, jau nav svarīgi, vai starp abu valstu valdībām ir noslēgts šāda veida sadarbības līgums. Latvijā jebkurš uzņēmējs ir brīvi aicināts strādāt. Visi likumi ir skaidri zināmi un saprotami.

Man līdz šim, godīgi sakot, nav bijusi sevišķi liela saistība ar Uzbekistānu, un tās tautsaimniecību neesmu iepazinis.

Ekonomiskās sadarbības līgums starp abām valstīm tika noslēgts pirms diviem gadiem, bet pirmā sēde par to, ko ar šo līgumu darīt, notiek tikai tagad? Pirms pāris nedēļām tika precizēts līguma Latvijas grupas sastāvs? Kas visu to mudināja veikt?

Kaut arī līgums tika noslēgts pirms diviem gadiem, ilgi notika saskaņošana, jo ir ļoti grūti kaut ko organizēt, ja abām pusēm par to nav intereses. Tā vienkārši tukšā vietā rīkot pietiekami augsta līmeņa tikšanos ir nelietderīgi. Šobrīd ir sasniegta kaut kāda kritiskā masa, kas norāda, ka ir nobriedusi vēlme tikties, ir jautājumi, par ko diskutēt.

Kāpēc tika precizēts sadarbības grupas Latvijas puses sastāvs? Tāpēc, ka, mainoties valdībām, ministriem, kā arī darbiniekiem ministrijās, tiek precizēti visi amati un personālijas šāda veida komisijās.

Tomēr Uzbekistāna mums nav tā pirmā un galvenā prioritāte. Ir virkne noslēgtu līgumu, un tos aktualizējam tikai tad, kad rodas kāda interese.

Kas ir šīs intereses iniciators?

Domāju, ka šī bija abpusēja.

Kādas jums pašam personīgi ir asociācijas ar Uzbekistānu un uzbekiem?

Godīgi teikšu – nekādu tiešu asociāciju ar Uzbekistānu man nav. Bet sadarbībā ar šo valsti saskatām perspektīvas. Ja par to uzņēmēji nebūtu izrādījuši interesi, nekādas formālas sēdes un papīru parakstīšanas nenotiktu.

***

Citāts

No Taškentas laikraksta Pravda Vostoka (Austrumu Taisnība) pagājušā gada oktobrī pēc Latvijas–Uzbekistānas kontaktbiržas:

"Uzbekistānā pašlaik darbojas divdesmit kopuzņēmumu, kuros piesaistītas Latvijas investīcijas. Tie specializējas tekstilizstrādājumu, radiotehnikas, elektronikas, mēbeļu, mašīnbūves un farmācijas jomās.

Biznesa forumā detalizēti apsprieda tirdznieciski–ekonomisko un investīciju projektu sadarbību starp abām valstīm, tostarp sakaru, metālapstrādes, kokapstrādes, loģistikas, lauksaimniecības, celtniecības, elektrotehniskajā un vieglās rūpniecības jomā, kā arī sprieda par tūrisma attīstību. Plaši tika diskutēs par Latvijas investīciju piesaisti mūsu privatizācijas projektos. Tika uzsvērts, ka Uzbekistānas un Latvijas uzņēmēju partnerattiecības jāturpina attīstīt."

***

Fakti

Uzbekistāna

Valsts Vidusāzijā, kas robežojas ar Kazahstānu rietumos un ziemeļos, Kirgizstānu un Tadžikistānu austrumos, Afganistānu un Turkmenistānu dienvidos.

Teritorija: 447,4 tūkstoši kvadrātkilometru.

Iedzīvotāji: 27,78 miljoni (no tiem uzbeki – 80%).

Galvaspilsēta: Taškenta.

Valūta: sums (LVL 1 = UZS 100).

Valsts iekārta: 1992. gada 8. decembrī pieņemtā Konstitūcija deklarē, ka Uzbekistāna ir suverēna demokrātiska republika, parlamentāra demokrātija.

Prezidents: Islāms Karimovs (faktiskais valsts vadītājs kopš 1989. gada, kad tika iecelts par Uzbekijas PSR kompartijas pirmo sekretāru).

Valsts valoda: uzbeku.

Rūpniecība: Industrijas galvenā nozare ir enerģētiskais komplekss – dabasgāzes un naftas ieguve. Otrajā vietā ierindojas kokvilnas ražošana. Galvenās eksportpreces ir krāsainie metāli, tostarp arī zelts, sudrabs, cinks un citi metāli. Mašīnbūves uzņēmumi ražo arī lidmašīnas, vieglos un smagos automobiļus, lauksaimniecības tehniku. Saglabājot gandrīz pilnu kontroli pār enerģētikas sektoru un pieļaujot minimālu privatizāciju naftas apakšsektorā, Uzbekistānas valdība ir kavējusi potenciālo ārvalstu investīciju ieplūšanu.

Ārējā tirdzniecība: Galvenie eksporta partneri ir Krievija, Polija, Ķīna un Turcija. Galvenie importa partneri: Krievija, Dienvidkoreja, Ķīna un Kazahstāna.

Latvija–Uzbekistāna: Latvijas vēstniecība Taškentā tika atklāta 1992. gada novembrī, Uzbekistānas vēstniecība Rīgā – 1995. gada jūnijā. Tiešo gaisa satiksmi starp Rīgu un Taškentu veic airBaltic un Uzbekistan Airways. Sadarbība tūrisma jomā, pēc Latvijas Ekonomikas ministrijas uzskatiem, patlaban starp abām valstīm praktiski nenotiek.

Pēc Ārlietu ministrijas, Uzbekistānas vēstniecības Latvijā un laikraksta Latvijas Vēstnesis datiem.

 

Kreditēšana bremzējas

Juris Vilders, Žurnāls "Nedēļa"  05/06/08    Ekonomikas izaugsmes un patēriņa pieauguma tempu mazināšanās sāk atspoguļoties arī kreditēšanā – banku kredītportfeļi aug daudz lēnāk, savukārt kreditēšanā, izmantojot komercķīlas, pat vērojams darījumu skaita un apjomu kritums.

Gada pirmajos trīs mēnešos kopējais reģistrēto komercķīlu darījumu daudzums bija 4695, liecina SIA Lursoft informācija. 2008. gada pirmajā ceturksnī salīdzinājumā ar 2007. gada pirmo trīs mēnešu rezultātiem komercķīlu darījumu skaits sarucis par 16%. Savukārt šo darījumu kopējā maksimālā prasījumu summa šogad bijusi pat par 18% mazāka nekā pērn atbilstošajā laika posmā. Šī ir pirmā reize kopš Komercķīlu reģistra darbības sākuma, kad darījumu skaits trīs mēnešos bijis mazāks nekā iepriekšējā gada atbilstošajā periodā. Komercķīlu skaita kritums liecina par zināmu tirgus piesātinājumu, turklāt tautsaimniecības bremzēšanās un mazāka aktivitāte būvniecības un nekustamā īpašuma nozarē iespaidojusi Latvijas uzņēmumus un privātpersonas – zudis nepamatoti lielais optimisms un kredītu ņemšana tiek izvērtēta krietni vien apdomīgāk.

Vismazākā aktivitāte bijusi martā, kad noslēgti tikai 1429 komercķīlu darījumi – tas ir vismazākais komercķīlu daudzums pēdējo divu gadu laikā. Janvārī un februārī darījumu skaits bija attiecīgi 1635 un 1631. Nedaudz labāka situācija būs aprīlī, jo līdz 15. aprīlim reģistrētas 924 komercķīlas, kas ļauj prognozēt, ka aprīlī to būs vairāk nekā iepriekšējos mēnešos, joprojām gan atpaliekot no pagājušā gada rādītājiem.

Pēc Lursoft datiem, uz 15. 04. 2008. kopumā reģistrētas 130 563 komercķīlas par kopējo prasījuma summu 58,825 miljardi latu. Kā komercķīlas visbiežāk tiek izmantoti transporta līdzekļi, kas veido "lauvas tiesu" no kopējā daudzuma, lai gan ir vērojama tendence nedaudz mazināties transportlīdzekļu īpatsvaram šajos darījumos. Šogad transportlīdzekļu komercķīlu skaits sarucis salīdzinājumā ar pagājušo gadu – gada pirmajā ceturksnī kopumā ieķīlāto mehānisko transportlīdzekļu bija 3841, kas ir par 19% mazāk nekā 2007. gada attiecīgajā laika posmā, kad tika reģistrēts 4722.

Aprīļa pirmajā pusē ar aptuveni 300 komercķīlām jeb 38% no kopējā reģistrēto komercķīlu līgumu skaita pirmajā vietā bija kompānija GE Money, bet nākamajā vietā ar nedaudz vairāk nekā 100 komercķīlu līgumiem bija cita nebanku sektora kreditētāja – Inserviss Group. Kopumā šīs abas kompānijas noslēgušas vairāk nekā 50% no visiem augusta komercķīlu līgumiem. No komercbankām aprīļa pirmajā pusē vairāk

nekā 60 komercķīlu bija Hipotēku bankai un Hansabankai, savukārt pēc komercķīlu apjoma naudas izteiksmē pirmajā vietā pārliecinoši atradās Hansabanka.

Ja pērn pēc kreditēšanas ierobežojumu ieviešanas bija vērojama lielāka nebanku kredītkompāniju aktivitāte dažādu kreditēšanas produktu, tajā skaitā autolīzinga darījumu, reklamēšanā (un tas atspoguļojās arī komercķīlu darījumu skaita pieaugumā), tad šogad var vērot patēriņa buma rimšanos un mazākus apjomus gan automašīnu tirdzniecībā, gan arī citu ilglietošanas preču iegādē. Komercķīlu izmantošana patēriņa kreditēšanā būtiski palielinājās tieši 2007. gadā, un pēc komercķīlu darījumu kopējā skaita dominēja nebanku kreditētāji. Šogad vērojams, ka šo darījumu daudzums samazinājies arī nebanku kreditētājiem, lai gan joprojām tie nodrošina lielāko daļu no visiem komercķīlu darījumiem.

Komercķīlu statistika tikai apliecina, ka rimstas patēriņa kreditēšanas bums un cilvēki vairs tik ļoti nesteidz iegādāties sadzīves priekšmetus un automašīnas, izmantojot pieejamos banku un nebanku kredītus. Iespējams, ka valdības lēmums atcelt 10% ierobežojumu kredītiem virs 100 minimālajām algām (šobrīd 16 000 latu) nedaudz palielinās interesi par kredītiem, tomēr tautsaimniecības izaugsmes tempu kritums un augstā inflācija būtiski ietekmēs cilvēku un uzņēmumu izvēli atturēties no jaunām vai papildu kredītsaistībām.

 

Ik gadu valsts zaudē ap Ls 20 miljoniem saistībā ar nekustamo īpašumu darījumiem

LETA  05/07/08    Ik gadu valsts zaudē ap 20 miljoniem latu saistībā ar nekustamo īpašumu darījumiem, secināts pētījumā, kuru šodien prezentēja Rīgas Ekonomikas augstskolas, Valsts policijas un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS pārstāvji.

Rīgas Ekonomikas augstskolas pētījumu centra BICEPS (Baltic International Centre for Economic Policy Studies) veiktais pētījums liecina, ka darījumos ar nekustamo īpašumu fiziskās un juridiskās personas tīšām pazemina īpašuma līgumcenu un samazina valsts budžetā ieskaitāmās nodevas apjomu, kā rezultātā ik gadu valsts budžetā nenonāk aptuveni 20 miljoniem latu.

"Tās ir piesardzīgas aplēses, kas vērtējamas kā zemākais iespējamais zaudējuma apjoms. Patiesi zaudējumi varētu būt arī ievērojami lielāki," žurnālistiem norādīja BICEPS pētnieks Vjačeslavs Dombrovsks.

Pētnieks skaidro, ka eksistē acīmredzami pierādījumi, kas liecina par būtiskām atšķirībām starp dzīvokļa oficiālajām un pārdošanas cenām Rīgā. Piemēram, vidējā oficiālā deklarētā cena, no kuras tiek aprēķināts nodoklis, dzīvoklim Rīgā pagājušā gada pirmajā pusgadā bija 37 087 lati. Tikmēr reālā piedāvājuma cena, par kuru iespējams pārliecināties, izmantojot publiskos informācijas avotus, tam pašam dzīvoklim ir 67 325 lati.

Kā norāda Dombrovsks, izvairīšanās no pilnas summas deklarēšanas notiek, jo labuma guvējs ir gan pircējs, nenomaksājot valsts nodevu no nekustamā īpašuma vērtības, gan pārdevējs - vieglāk atrodot pircēju un nesamaksājot ienākuma nodokli par gūto peļņu.

"Pārdevējam ir jādod motivācija, lai viņš neizvairītos no nodokļu nomaksas. Vēlamies uzsākt diskusiju, kas palīdzētu valsts iestādēm sastrādāties un vienoties par procesu, kas izslēgtu šīs tumšās vietas šajos procesos un meklēt labāko praksi nekustamo īpašumu darījumos," uzsver Dombrovsks.

Tieslietu ministrijas parlamentārā sekretāre Baibas Broka norādīja, ka pastāv tiesību brīvība un cilvēks pats var izlemt summu, par kādu viņš ir gatavs pārdot savu nekustamo īpašumu. Ir dažādi dzīves apstākļi, kas pamato šādu cilvēka rīcību.

Tai pašā laikā sistēmā ir "spraugas", kas ļauj izvairīties no nodokļu nomaksas.

Analizējot citu valstu pieredzi, eksperti secinājuši, ka labākā prakse būtu notāru iesaistīšana šajos procesos. Notāri ir valsts amatpersonas, kas spētu uzraudzīt procesus un, sadarbojoties ar citām valsts institūcijām, padarīt to kvalitatīvāku un ērtāku.

Nekustamā īpašuma darījumu iesaistītājām pusēm, it īpaši pircējiem, ir nepieciešama neatkarīga speciālista palīdzība, lai veiksmīgi noslēgtu darījumu. Kontroles mehānismi arī nodrošina informācijas apmaiņu reģistros un kontrolē nodokļu nomaksu. Arvien svarīgāka kļūst augsta līmeņa kontrole dokumentu sagatavošanā, lai nodrošinātu precizitāti nekustamo īpašumu reģistros.

Turklāt nav pierādījumu tam, ka darījumu kontroles izmaksas būtu nozīmīgs slogs aktīviem nekustamā īpašuma tirgiem pētītajās valstīs. Salīdzinot pieredzi dažādās valstīs, lētāko uzraudzību nodrošina notāri, mākleru un privāto juristu pakalpojumi darījumos ar nekustamo īpašumu ir ievērojami dārgāki, teikts Hārvardas universitātes veiktajā pētījumā.

 

EK: Latvija neatbilst eiro ieviešanas kritērijiem

LETA   05/07/08    Latvija ir starp tām deviņām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm, kas ir guvušas zināmus panākumus virzībā uz vienotās valūtas ieviešanu, tomēr vēl nav izpildījušas visus nosacījumus, lai ieviestu eiro, liecina šodien Eiropas Komisijas (EK) pieņemtais periodiskais konverģences ziņojums par gatavību eiro ieviešanai.

Kā informēja EK pārstāvniecībā Latvijā, EK šodien secināja, ka Slovākija atbilst eiro ieviešanas kritērijiem, un iesniedza ES Padomei attiecīgu priekšlikumu.

Galīgo lēmumu par eiro ieviešanu Slovākijā ES Finanšu ministru padome pieņems jūlijā, kad atzinumu būs izteicis Eiropas Parlaments un ES valstu un valdību vadītāji būs apsprieduši šo jautājumu jūnija augstākā līmeņa sanāksmē.

"Slovākija ir sasniegusi augstu ilgtspējīgas ekonomiskās konverģences līmeni un ir gatava ieviest eiro 2009.gada 1.janvārī. Tomēr, lai nodrošinātu sekmīgu eiro ieviešanu, Slovākijai jāturpina centieni saglabāt zemu inflāciju, vērienīgāk jārīkojas budžeta konsolidācijas jomā un jānostiprina konkurētspēja," teica ES ekonomikas un monetārās politikas komisārs Hoakins Almunija.

Attiecībā uz pārējām ES dalībvalstīm, kurām eiro ieviešanā piešķirts tā dēvētais izņēmuma statuss komisārs norādīja, ka tās "gūst labus panākumus virzībā uz eiro ieviešanu, tomēr tas nenotiek vienlīdz straujā tempā".

"Vēlos iedrošināt visas dalībvalstis turpināt un pastiprināt šos centienus, jo tas nepārprotami atbilst dalībvalstu interesēm ilgtermiņā," sacīja Almunija.

 

«Lattelecom» vadīs Gulbis

Apollo  05/07/08    Sakaru operatora «Lattelecom» Padome ir izvirzījusi un Dalībnieku sapulce ir lēmusi iecelt uzņēmuma izpilddirektora un valdes priekšsēdētāja amatā līdzšinējo valdes priekšsēdētāja vietnieku un finanšu direktoru Juri Gulbi, bet valdes priekšsēdētāja vietnieka amatā - līdzšinējo valdes locekli un tīkla direktoru Valdi Vancoviču, portālu «Apollo» informēja «Lattelecom».

Juris Gulbis ir «Lattelecom» valdes loceklis kopš 2007.gada 1.janvāra, bet kopš 2007.gada 10.decembra ir valdes priekšsēdētāja pienākumu izpildītājs. Viņš ieņem arī finanšu direktora amatu.

Gulbis pirms darba «Lattelecom» bija izpilddirektors uzņēmumu grupā «S.P.I. Group SA» ar biroju Ženēvā, kas specializējas alkoholisko dzērienu ražošanā un izplatīšanā. Pirms tam Gulbis ieņēmis izpilddirektora amatu «S.P.I. Spirits Limited» Kiprā, kā arī bijis valdes priekšsēdētājs Baltijas lielākajā alkohola ražošanas un izplatīšanas uzņēmumā «Latvijas Balzams».

Gulbis ieguvis inženiera kvalifikāciju ražošanas vadībā, kā arī ceļu un tiltu būvniecībā Rīgas Tehniskajā universitātē, un papildinājis zināšanas dažādos profesionālajos kursos, tai skaitā apguvis starptautiskos grāmatvedības standartus, banku un kapitāla tirgu specifiku, personāla vadību. Gulbis ir arī lielākās starptautiskās grāmatvežu asociācijas ACCA biedrs.

Gulbis turpinās pildīt arī «Lattelecom» galvenā finanšu direktora pienākumus līdz brīdim, kad tiks nominēts jauns finanšu direktors.

«Esmu gandarīts, ka «Lattelecom» Padomē mums ir izdevies panākt vienošanos par uzņēmuma vadītāja nominēšanu. Šis process bija laikietilpīgs un sarežģīts, jo mūsu rīcībā bija spēcīgi kandidāti, kurus rūpīgi izvērtējām un nonācām pie gala slēdziena pēc detalizētām diskusijām, kā arī piesaistot personāla atlases aģentūras neatkarīgos ekspertus,» norāda «Lattelecom» Padomes priekšsēdētājs Gundars Strautmanis.

Savukārt Vancovičs ir «Lattelecom» Valdes loceklis kopš 2004.gada 10.decembra. Viņš ieņem arī tīkla direktora amatu. Telekomunikāciju nozarē strādā kopš 1992.gada, bet «Lattelecom» - kopš 1994.gada beigām.

Viņš ieguvis daudzkanālu pārraides sistēmu inženiera kvalifikāciju, inženierzinātņu maģistra grādu telekomunikācijās, kā arī izgājis «Cable&Wireless» viena gada telekomunikāciju vadības apmācības kursu Lielbritānijā. Vancovičs ar izcilību pabeidzis biznesa administrācijas maģistra izglītību Slovēnijā.

Vancovičs  «Lattelecom» strādājis starptautisko telekomunikāciju pakalpojumu jomā, piedalījies kredītuzraudzības funkcijas organizēšanā, trīs gadus vadījis starpoperatoru biznesu un vairumtirdzniecību, kopš 2004.gada strādā Tīkla dienesta vadībā. Līdz apstiprināšanai Lattelecom Valdē vienu gadu pildījis arī SIA «Latvijas Mobilais Telefons» Padomes locekļa pienākumus.

 

Pētījums: vadītāji saņem 5,4 reizes vairāk nekā darbinieki

LETA  05/07/08    Vadītāju algas Latvijā apsteidz ierindas darbinieku darba samaksu 5,4 reizes, Igaunijā - 4,7 reizes un Lietuvā - 7 reizes, liecina cilvēkresursu konsultāciju kompānijas "Hay Group" veikts pētījums, ko trešdien citē Lietuvas radio un televīzijas ziņu portāls "lrt.lt".

Vismazākā algu starpība starp vadošajiem un ierindas darbiniekiem - aptuveni divarpus reizes - pērn fiksēta Norvēģijā, Kanādā un Šveicē, bet krasākā atšķirība - 10-12 reizes - bijusi vērojama Ķīnā, Taizemē un Vjetnamā.

Atšķirības Baltijas valstu starpā kompānijas speciālisti skaidrojuši ar valstu lielumu un tradīcijām, proti, Lietuvā kā lielākā valstī ir lielākas karjeras iespējas, savukārt Igaunijā un Latvijā jau sākotnējā darbinieku alga parasti ir augstāka, turklāt Igaunija savā attieksmē pret darbiniekiem ir tuvāka Skandināvijai, kura vairāk balstās uz vienlīdzības politiku.

 

Viedoklis: Uzmanīgi ar viesstrādniekiem

Juris Paiders,  NRA  05/08/08    Reaģējot uz tendencēm darba tirgū, valdība beidzot ir ieplānojusi samazināt nodevas apmēru par ārvalstu darbaspēka ievešanu.

Latvijā viesstrādnieki jau sāk pārņemt būvniecību, transportu, apstrādes rūpniecību. Pamatā viesstrādnieki ir no Krievijas, Ukrainas un Moldovas.

Galvenais iemesls, kāpēc valdība ir ieplānojusi samazināt nodevas apmēru par darbaspēka ievešanu, ir padarīt Latvijas tirgu konkurētspējīgu ar citām Baltijas valstīm. Latvijā valsts nodevas apjoms par darba atļaujas noformēšanu uz vienu gadu ir Ls 533, bet Igaunijā tikai Ls 67,35, Lietuvā – Ls 93,25. Pēc reformas, ja to akceptēs valdība, darba atļaujas iegūšana varētu kļūt lētāka nekā Lietuvā.

Nedaudz mulsina tas, ka valdība pie viesstrādnieku jautājuma ķērās nevis pērn, kad darba roku trūkuma problēma patiešām tika izcelta darba kārtībā, kad darba roku trūkuma dēļ vairākās nozarēs algas kāpa pat par 40% gada laikā. Tad politiskās intrigas un bailes no vēlētāju negatīvas reakcijas atturēja valdību no viesstrādnieku jautājuma paātrinātas risināšanas. Valdība ķērusies pie viesstrādnieku jautājuma tagad, kad Latvijas strādājošajos daudz lielākas bažas izraisa masveida atlaišanas draudi. Lielas un vidējas ražotnes samazina ražošanas apjomus, atlaiž darbiniekus vai kā alternatīvu piedāvā bezalgas atvaļinājumus. Daudzi ārvalstu investori ir sākuši pārcelt ražotnes no Baltijas uz lētākām valstīm.

Šādos apstākļos, kad darbs tiek zaudēts, daudzi var sākt pret viesstrādniekiem izturēties nevis ar neitrālu attieksmi, bet raudzīties uz iebraucējiem kā uz konkurentiem, kuri tiek aicināti, lai nemaksātu vairāk vietējiem strādniekiem. Šāda attieksmes maiņa ir īpaši izteikta vecajā Eiropā, īpaši tās centrālajā daļā. Pagaidām Latvijā tā vēl nav.

Aprīļa vidū gandrīz nemanāmi parādījās ziņa, ka Līvānu konditorejas uzņēmumā tagad ir atļauts pieņemt darbā 30 viesstrādnieku no Uzbekistānas. Uzbeku strādnieki Latvijā nerada nedz pārāk lielu sabiedrības interesi, nedz vētrainus protestus pat no ekstrēmu virzienu partijām.

Manuprāt, iemesls nav latviešu īpašā tolerance pret migrantiem vai pietāte pret Latvijas uzņēmēju ekonomiskajām interesēm. Liela daļa, iespējams, vairāki simti tūkstošu latviešu, paši ir viesstrādnieki... tikai Īrijā, Vācijā vai Lielbritānijā. Šodienas situāciju nevar salīdzināt ar to negāciju vilni pret migrantiem, kādu izraisīja vjetnamiešu viesstrādnieki astoņdesmito gadu beigās Ogres trikotāžas kombinātā. Tagad liela daļa latviešu paši ir izbaudījuši viesstrādnieka skarbo maizi. Ētikas zelta likums ir – nedari citam to, ko nevēlies, lai darītu tev. Tāpēc, ja pret mums kā viesstrādniekiem Īrijā neizturas slikti, tad kāds pamats mums ir slikti izturēties pret tiem uzbekiem, kas tagad ceps kūkas Latgalē.

Tomēr Latvijas likumdošanas sistēma vēl nav gatava masveidā aicināt svešzemju viesstrādniekus. Viesstrādnieki Latvijā faktiski būs ar daudz mazāku sociālās aizsardzības pakāpi nekā pārējie strādājošie. Tieši tas var stimulēt uzņēmējus izvēlēties migrantus, atstumjot no darba vietējos. Arodbiedrību likums nosaka, ka Latvijā par arodbiedrību biedriem var būt tikai Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji. Šāda likuma nelīdzsvarotība var radīt kārdinājumus arodbiedrību un darba devēju konfliktu gadījumos aizvietot streikojošus vai algas paaugstinājumu pieprasošus strādniekus ar viesstrādniekiem.

Tomēr migrantu problēmai saasinoties, šis jautājums var noteikt vēlētāju politisko izvēli. Kā pierādīja Itālijas parlamenta vēlēšanas, zemēs, kurās rodas negācijas pret migrantiem, partijas, kas sola ierobežot migrāciju, pat ieviest vīzu režīmu ES iekšienē (Itālija gatavojas noteikt vīzu režīmu ceļotājiem no Rumānijas), gūst uzvaru vēlēšanās.

 

"Delna" plāno rīkot publisku diskusiju saistībā ar "Gaismas pils" celtniecību

LETA  05/08/08    Šā gada 14.maijā sabiedrība par atklātību "Delna" plāno rīkot publisku diskusiju ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas celtniecībā iesaistītajām organizācijām, lai sabiedrībai būtu iespēja uzzināt par plānotā līguma detaļām vēl pirms līguma noslēgšanas un vajadzības gadījumā lūgt aģentūru "Jaunie trīs brāļi" mainīt līguma nosacījumus.

Kā aģentūru LETA informēja organizācijā, "Delna" aicina visus bibliotēkas celtniecības atklātībā un kvalitātē ieinteresētos ekspertus un interesentus sūtīt jautājumus "Delnai", kurus uzdot aģentūrai "Jaunie trīs brāļi", bibliotēkas vadībai, celtniekiem un ekspertiem.

Diskusijā plānots runāt par ēkas tehnisko projektu, būvdarbu veikšanas finanšu piedāvājumu, Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas būvdarbu veikšanas līgumu, kā arī pretkorupcijas standartiem un sabiedrības iesaisti Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta īstenošanā.

Tāpat "Delna" vēlas vērst uzmanību uz to, ka kopš 30.aprīļa ir pieejamas arī bibliotēkas celtniecības detalizētas tāmes.

"Delna" sadarbojas ar aģentūru "Jaunie trīs brāļi" saskaņā ar 2005.gadā parakstīto līdzdarbības līgumu. Par vienu no svarīgākajiem uzdevumiem šajā sadarbībā "Delna" uzskata uzraudzīt atklātību projektu īstenošanas gaitā un gādāt, lai tiktu uzklausīts sabiedrības viedoklis par bibliotēkas īstenošanas jautājumiem.

 

"Delna" plāno rīkot publisku diskusiju saistībā ar "Gaismas pils" celtniecību

LETA  05/08/08    Šā gada 14.maijā sabiedrība par atklātību "Delna" plāno rīkot publisku diskusiju ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas celtniecībā iesaistītajām organizācijām, lai sabiedrībai būtu iespēja uzzināt par plānotā līguma detaļām vēl pirms līguma noslēgšanas un vajadzības gadījumā lūgt aģentūru "Jaunie trīs brāļi" mainīt līguma nosacījumus.

Kā aģentūru LETA informēja organizācijā, "Delna" aicina visus bibliotēkas celtniecības atklātībā un kvalitātē ieinteresētos ekspertus un interesentus sūtīt jautājumus "Delnai", kurus uzdot aģentūrai "Jaunie trīs brāļi", bibliotēkas vadībai, celtniekiem un ekspertiem.

Diskusijā plānots runāt par ēkas tehnisko projektu, būvdarbu veikšanas finanšu piedāvājumu, Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas būvdarbu veikšanas līgumu, kā arī pretkorupcijas standartiem un sabiedrības iesaisti Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta īstenošanā.

Tāpat "Delna" vēlas vērst uzmanību uz to, ka kopš 30.aprīļa ir pieejamas arī bibliotēkas celtniecības detalizētas tāmes.

"Delna" sadarbojas ar aģentūru "Jaunie trīs brāļi" saskaņā ar 2005.gadā parakstīto līdzdarbības līgumu. Par vienu no svarīgākajiem uzdevumiem šajā sadarbībā "Delna" uzskata uzraudzīt atklātību projektu īstenošanas gaitā un gādāt, lai tiktu uzklausīts sabiedrības viedoklis par bibliotēkas īstenošanas jautājumiem.

 

Slakteris: zemais ekonomikas pieauguma rādītājs ir likumsakarīgs

Apollo  05/09/08    Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP) zemais pieaugums šā gada pirmajā ceturksnī ir likumsakarīgs, uzskata finanšu ministrs Atis Slakteris, portālu «Apollo» informēja Finanšu ministrijas Komunikācijas departamenta direktore Daiga Reihmane.

«Pēdējos gados IKP pieaugums bija ļoti straujš — Latvija varēja lepoties ar austāko pieauguma rādītāju Eiropā. Proti, bāze, pret ko salīdzinām šā gada pirmo trīs mēnešu rādītāju, ir ļoti augsta. Tādējādi šis rezultāts ir likumsakarīgs, jo ātru pieaugumu tuvākajā laikā neprognozējam. Tomēr svarīgi, ka IKP turpina pieaugt, vien ne tādā tempā, kā pirms gada,» teicis Slakteris.

Izaugsmes tempu korekcija tika gaidīta, un tā sākās jau 2007. gada pēdējā ceturksnī. IKP izaugsmes samazinājumu nosaka gan iekšējie, gan ārējie faktori, norāda FM. CSP sākotnējie IKP pirmā ceturkšņa aprēķini liecina, ka ekonomiskā izaugsme šogad varētu būt zemāka, nekā iepriekš gaidīts.

Tāpat FM uzsver, ka IKP turpina pieaugt un samazinājums atsevišķās nozarēs (rūpniecība, tirdzniecība) tiek kompensēts ar izaugsmi citās, piemēram, transportā un tranzītā. Pilnie IKP dati par pirmo ceturksni būs pēc mēneša, kad arī precīzāk varēšot novērtēt IKP sastāvdaļu attīstību.

Kā ziņots, trešdien publiskoti provizoriskie jeb iepriekšējā novērtējuma dati par Latvijas IKP pieaugumu šā gada pirmajā ceturksnī. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes informāciju, salīdzinot ar pērnā gada pirmo ceturksni, IKP pieaudzis tikai par 3,6%.

 

Zemnieki protestēs pret 'demokrātisko genocīdu' dalot pienu

LETA  05/10/08    Protestējot pret "demokrātisko genocīdu, ko īsteno Latvijas valdība pret lauksaimniekiem", zemnieki 31. maijā plāno Rīgā dalīt pienu, pastāstīja Valmieras rajona Ķoņu pagasta zemnieku saimniecības "Pērles" īpašniece un Valmieras rajona lauksaimnieku organizācijas vadītāja un protesta akcijas iniciatore Dace Pastare.

Viņa uzsver, ka valdības attieksmi pret Latvijas lauksaimniekiem nav iespējams nosaukt citādāk kā par demokrātisko genocīdu, jo zemniekiem tiek dota izvēles iespēja, kā pašiem iznīcināt savu saimniecības nozari.

Pēc tikšanās ar protesta akcijas producenti zināmas arī dažas protesta akcijas formas, proti, kādā no Rīgas laukumiem tiks izvietotas četras automašīnas, simbolizējot katru no Latvijas novadiem, ar pienu. Rīdziniekiem viņu traukos lies pienu pret simboliskiem ziedojumiem. Pastare norāda, ka gadījumā, ja valdība nemainīs savu attieksmi, nākotnē Latvijā ražota piena vairs nebūs.

"Protesta akciju mēģināsim izveidot atmiņā paliekošu, lai sabiedrība to atcerētos pirms nākamajām Saeimas vēlēšanām, lai, izvēloties, par ko balsot, zinātu, ka nedrīkst nodot savas balsis par tām partijām, kurām nerūp savas tautas nākotne," sacīja Pastare.

Pastare izveidojusi aptaujas anketas zemniekiem, lai apkopotu viņu domas par izveidojušos ekonomisko situāciju lauksaimniecībā. Pirmajās zemnieku aizpildītajās anketās par ārkārtas situāciju piensaimniecībā, ko saņēmusi to autore pausts vienots viedoklis - zemkopības ministram Mārtiņam Rozem (ZZS) būtu jāatkāpjas no amata.

"Mēs esam ministram piedāvājuši vairākus risinājumus situācijas uzlabošanai, bet pretī saņemam atrunāšanos, ka tas nav iespējams. Nedomāju, ka visa tauta ir muļķi, kuras viedoklī nav vērts ieklausīties. Kāpēc lietuvieši, poļi var cīnīties par lauksaimnieciskās ražošanas attīstību, bet mēs tikai paceļam ķepiņas un laižamies dibenā," vaicā akcijas organizatore.

Aptaujas anketas zemniekiem ir jāaizpilda un jāatdod viņai nākamās nedēļas laikā, lai varētu apkopot anketēšanas rezultātus un lemt par tālāko rīcību.

Viņa norādīja, ka zemnieku domas atšķiras atkarībā no zemnieku saimniecību ražošanas apjoma, taču daudzos jautājumos ir vienprātība kā lielajiem, tā mazajiem ražotājiem.

Akcija nebūs vērsta pret Zemkopības ministriju (ZM), bet gan pret valdības nespēju attīstīt lauksaimniecisko ražošanu.

Pastare vairs nevaino pārstrādātājus krīzes situācijas radīšanā, bet uzskata, ka problēmas radījusi valdības nespēja vai nevēlēšanās izstrādāt tādus normatīvos aktus, kuri sakārtotu situāciju nozarē.

Nav normāli tūkstošiem cilvēku pateikt, ka viņiem nozarē vairs nav vietas. "Tad kāpēc valsts iegulda savus un Eiropas Savienības līdzekļus, lai būvētu jaunas fermas un modernizētu jau esošās, ja valstij tie nav vajadzīgi," jautā protesta akcijas organizatore.

Zemnieki, samazinoties piena iepirkuma cenām, ir nonākuši finansiālās grūtībās, tāpēc līdz 15. maijam zemkopības ministram ir lūguši nākt klajā ar skaidriem priekšlikumiem krīzes situācijas risinājumam.

Roze zemnieku pieprasītos sešus miljonus latu nesola rast, vien piedāvā 2,5 miljonus latu ciltsdarba atbalstam, ar ko zemnieki nav apmierināti.

Arī Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības dalībnieki uzskata, ka ZM joprojām nav stratēģijas piensaimniecības nozares attīstībai.

Roze uzskata, ka Latvijā ir nepieciešami trīs lieli piena pārstrādes uzņēmumi ar filiālēm, bet ne vairāk. Kopš Latvijā ir pieejami Eiropas Savienības līdzekļi, tie ir ieguldīti daudz lielāka skaita uzņēmumu modernizācijā, kas diemžēl nav nesuši gaidītos rezultātus.

Piena pārstrādātāji pārmet ministrijai to, ka tā ir sakūdījusi ražotājus pret pārstrādātājiem, kā arī to, ka ministrija ir atbalstījusi nepārstrādāta piena izvešanu uz Lietuvu pērn - laikā, kad vietējiem pārstrādātājiem trūka piena.

 

Godmanis: Neatkāpjos no savām inflācijas prognozēm

Nadežda Titova,  Diena  05/12/08    Ministru prezidentam Ivaram Godmanim (LPP/LC) pēdējie inflācijas rādītāji, kas sasnieguši 17,5%, nav pārsteigums. Viss notiekot pēc viņa prognozēm - kāpums saistīts ar elektroenerģijas tarifu palielināšanos, bet gada beigās kā iepriekš solījis, inflācija būs gandrīz divas reizes mazāka.

"Galvenais iemesls inflācijas kāpumam ir elektroenerģijas cenu pieaugums," žurnālistiem sacīja Godmanis. Viņš norādīja, ka grūti iedomāties, ka elektroenerģijas cenu pieaugums neietekmēs inflāciju un tas ir arī redzams.

Turpmāk inflāciju varētu ietekmēt plānotais gāzes un apkures cenu pieaugums, prognozēja valdības vadītājs. Viņš cer, ka jaunie tarfi siltumapgādei tiks piemēroti laicīgi, lai tos varētu ņemt vērā pie pensiju indeksācijas.

Godmanis palika pie savas iepriekš paustās prognozes, ka gada beigās Latvijā inflācija būs zem 10% robežas. Viņš gan atzina, ka Latvijā vēl joprojām ir līdere inflācijas jomā. Igaunijā inflācija ir 11,4%, savukārt Lietuvā - 11,7%.

 

Gada inflācija aprīlī sasniegusi 17,5%

Elizabete Rutule,  Diena  05/12/08    Patēriņa cenas šā gada aprīlī, salīdzinot ar pērnā gada attiecīgo mēnesi, pieaugušas par 17,5%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Tai skaitā precēm cenas kāpušas par 17,6%, bet pakalpojumiem – par 17,3%.

CSP dati rāda, ka šajā laikā par 45,9% pieauga alkohola un tabakas cenas, par 32,4% sadārdzinājās mājokļa uzturēšana, par 22,3% — viesnīcu un restorānu pakalpojumi, par 20,8% sadārdzinājās pārtika. Savukārt sakari ir vienīgā pozīcija, kura vērojams cenu kritums — par 5,9%.

Vidējais patēriņa cenu līmenis šā gada aprīlī, salīdzinot ar iepriekšējo mēnesi, palielinājās par 1,5%. Precēm cenas pieauga par 1,9%, bet pakalpojumiem — par 0,7%. Kā atgādina CSP, 2007.gada aprīlī, salīdzinot ar 2007.gada martu, vidējais patēriņa cenu līmenis palielinājās par 0,9%.

Lielākā ietekme uz patēriņa cenu pārmaiņām aprīlī bija cenu kāpumam elektroenerģijai par 39,2%.

Turpināja sadārdzināties atsevišķi pārtikas produkti, īpaši maize — par 5,2%, gaļa un gaļas izstrādājumi — par 1,7%, sadārdzinājās arī augļi — par 1,1%, saldumi un medus — par 0,8%.

Par 1,8% pieauga alkoholisko dzērienu cenas, īpaši vīniem un stiprajiem dzērieniem. Sezonālu faktoru ietekmē cenas par 6,2% pieauga dārzeņiem.

Par 4,2% dārgāka kļuva ūdens piegāde un citi ar mājokli saistītie pakalpojumi, kā arī siltumenerģija — par 2,6%.

Tirdzniecībā turpinot nonākt jaunās sezonas precēm, apavu cenas palielinājās par 2%, bet apģērbu — par 1,1%. Dārgāka kļuva dīzeļdegviela, medikamenti, īslaicīgas lietošanas mājsaimniecības preces, mājdzīvnieku barība un grāmatas.

Aprīlī sadārdzinājās ēdināšanas, viesnīcu, personīgās aprūpes iestāžu, ambulatorie, kultūras un tūrisma pakalpojumi. Dārgāka kļuva personisko transporta līdzekļu ekspluatācija un pasažieru sauszemes transporta pārvadājumi.

Savukārt lētāks akciju rezultātā kļuva piens un piena produkti — par 0,3%, siers — par 2,2%, olas — par 2,1%, cukurs — par 1,8%, sulas un atspirdzinošie dzērieni — par 1,7%. Cenas samazinājās televīzijas, audio, video, foto un datu apstrādes iekārtām, kā arī tālruņu aparātiem. Lētāki kļuva ziedi, aviobiļetes, darbarīki mājai un dārzam.

Patēriņa cenu 12 mēnešu pieauguma temps aprīlī, salīdzinot ar martu, turpināja palielināties. Par 0,7 procentpunktiem vidējo cenu līmeni paaugstināja elektroenerģijas cenu kāpums. Straujāk nekā pērn pieauga gaļas un gaļas izstrādājumu, maizes, alkoholisko dzērienu, ūdens piegādes un citu ar mājokli saistīto pakalpojumu, kā arī siltumenerģijas cenas.

12 mēnešu vidējais patēriņa cenu līmenis, salīdzinot ar iepriekšējiem 12 mēnešiem, ir palielinājies par 13%.

Iepriekš lielākā daļa Dienas aptaujāto banku ekspertu prognozēja, ka aprīlī gada inflācija pārsniegs 17%.

Gada inflācija martā bija 16,8%.

 

Valsts kontroli aicina revidēt "Gaismas pils" būvniecības tāmi

TVNET/LETA   05/12/08    Apzinoties, ka Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) projekts ir pēdējos gados lielākais valsts pasūtījums būvniecībā, kas pilnībā tiks īstenots par valsts budžeta līdzekļiem, valsts aģentūra "Jaunie trīs brāļi" (J3B) aicina Valsts kontroli veikt revīziju par bibliotēkas būvi, tai skaitā būvdarbu veikšanas tāmēm un tajās iekļauto izmaksu pamatotību.

Kā informēja J3B Komunikācijas nodaļas vadītāja Elīna Bīviņa, "ievērojot atklātības un caurskatāmības principus", J3B savā mājaslapā internetā ir publicējusi Nacionālās būvkompāniju apvienības, ar kuru tiks slēgts līgums par "Gaismas pils" būvniecību, iesniegtās būvdarbu veikšanas koptāmes.

Aģentūrā ir pieejams arī pilns finanšu piedāvājums jeb detalizētas lokālās tāmes, ko kontekstā ar LNB ēkas tehnisko projektu aģentūras speciālisti ir gatavi skaidrot ikvienam interesentam, turklāt J3B "aizvien ir atbalstījusi papildu iniciatīvas, kuru nolūks ir vēl plašāk informēt sabiedrību par Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvniecības procesu", apgalvo Bīviņa.

J3B rīcībā pagaidām vēl nav Valsts kontroles revīzijas ziņojums, kurā norādīti konkrēti trūkumi, iebildumi un ieteikumi par finanšu izlietojumu, kas tika izvērtēts pēdējā revīzijā un par ko šodien publiskajā telpā izteikusies Valsts kontroliere Ingūna Sudraba, līdz ar to patlaban neesot iespējams sniegt konkrētus komentārus par iespējamo trūkumu novēršanu, skaidro J3B pārstāve.

VK radušās aizdomas par LNB būvniecību pavadošu "greznu tāmi", šodien intervijā Latvijas Radio atzina Valsts kontroliere Inguna Sudraba.

Sudraba atklāja, ka VK plāno pārbaudīt aģentūras izdevumu likumību un pamatotību jau šā gada revīzijā, jo ir daļa izdevumu, kas tiek attiecināti uz bibliotēkas būvniecību, taču, pēc VK domām, tiem nav nekāda sakara ar bibliotēku. Uz "Gaismas pils" būvniecību tiek attiecināti dažādi reprezentācijas, vakariņu izdevumi, norādīja Sudraba. "Līdz ar to bibliotēka kļūst dārgāka ne tikai uz to izdevumu rēķina, kas attiecas uz pašu bibliotēku, bet ar samērā greznu pavadošu tāmi."

Sudraba arī norādīja, ka VK gan neplāno revidēt pašas "Gaismas pils" būvniecību, jo tam būtu nepieciešams piesaistīt būvinženierus un nozares speciālistus, kas varētu izvērtēt darbu izmaksas, materiālu izmaksu atbilstību, jo pašai VK šādu resursu nav.

Savukārt J3B norāda, ka "tāda mēroga projektos, kādi ir LNB, Rīgas koncertzāles, Laikmetīgās mākslas muzeja būvniecība, kā arī reģionālo koncertzāļu projekti, ir objektīvi nepieciešami publicitātes un informatīvie pasākumi, ar nolūku uzrunāt dažādas auditorijas, to vidū arī, piemēram, potenciālos privātos investorus, īpaši ņemot vērā, ka daļu aģentūrai uzticēto projektu ir plānots īstenot pēc publiskās un privātās partnerības principa".

Spriežot pēc masu saziņas līdzekļos izskanējušiem Valsts kontrolieres komentāriem, revidenti gatavojas norādīt arī uz trūkumiem, kas aģentūrā konstatēti, nosakot mobilo telefonu sarunu limitus. J3B direktora Zigurda Magones sarunu limits mēnesī ir noteikts 250 latu, taču grāmatvedības datu analīze liecinot, ka vidējais Magones mobilo sarunu rēķins ir vismaz uz pusi mazāks - ap 120 latiem mēnesī, apgalvoja Bīviņa.

 

Viedoklis: Kad Godmaņa parastās dumjības pāraug ekonomikas sabotāžā

Lato Lapsa,  Apollo  05/13/08    Vispirms — tas bija tikai pagājušonedēļ — mūsu pašreizējais valdības vadītājs Ivars Godmanis ar saviem publiskajiem izteikumiem sakacināja nabaga aizsardzības pseidoministru Vinetu Veldri tiktāl, ka tas gandrīz sarīkoja pamatīgu starptautisku skandālu, pirātiski aizturot kuģi «Mona Lisa». Kas nozīmē: faktiski tika izdota pavēle, ar kuru Latvijas valsts bez īpašas premjera vai ministra aizdomāšanās par iespējamām sekām pārkāpa visas iedomājamās starptautiskās tiesības.

Pēc tam pa brīvdienām šā paša Godmaņa valdības pārraudzītā Ekonomikas policija publiski un oficiāli aicināja ziņot ikvienu, kuram kāds piedāvājis «par spekulatīvu cenu» iegādāties biļetes uz Vispārējiem dziesmu un deju svētkiem. Kas nozīmē: faktiski Godmaņa azotē esošā «tiesībsargāšanas» iestāde bez mazākā pīkstiena no mūsu tā sauktā pašapkompensētā «tiesībsarga» puses paziņoja — ir priekšmeti, uz kuriem tirgus ekonomikas un līdzīgo principu vietā attiecas vecie labie padomju noteikumi, un kuram katram vis nebūs tiesības pirkt un pārdot, kā ienāk prātā.

Vakar šis pats Godmanis paziņoja: esot pēdējais brīdis «beigt to liberālismu» un «piegriezt ciet darbību» uzņēmumiem (ne bankām), kas, aktīvi reklamējoties laikrakstos un televīzijā, izsniedz kredītus katram interesentam, — jo citādi atgriezīšoties 90. gadu vidus krīzes situācija. Kas nozīmē: sevi par tirgus ekonomiku aizstāvošu saucošās un kādas tik vēl ne valdības vadītājs (par to, ka šis kungs vada kādreiz liberālo «Latvijas ceļu», nemaz nerunāsim) faktiski publiski paziņoja — Latvijas pilsonim vai uzņēmumam nevajadzētu iedomāties, ka tas pats savu (nevis kaut kādu noguldītāju) naudu varēs aizdot, kam ienāks prātā.

Protams, visas šīs dumjības varētu ar smaidu norakstīt uz, teiksim, vienkāršu izglītības trūkumu. Nu, piemēram, kur nu Godmaņkungam (starp citu, savulaik arī «Latvijas Krājbankas» prezidentam) zināt, ka visā Rietumu pasaulē — nu, protams, izņemot PSRS un tamlīdzīgas vietas — ar naudas aizdošanu nodarbojas kaut vai tā sauktās «hipotēku kompānijas». Kur nu Godmaņkungam zināt kaut kādus tur starptautisko kuģošanas tiesību sīkumus vai atminēties par brīvās ekonomikas principiem, ja palaikam vienkārši jāizdabā sabiedriskajai domai vai arī darbu dunā nepietiek kaut vienu domu izdomāt līdz galam...

Tieši tāpat šīs pērles varētu norakstīt uz veco labo Godmaņa panisko histēriju, ko neprognozējamā virzienā spēja pavirzīt jebkurš, pat visdīvainākais padomdevējs, — to pašu, kas šim kungam regulāri uzmācās jau pirmās premjerēšanas gados. Kad viņš, teiksim, 1990. gadā visā nopietnībā publiski klaigāja, ka vissatraucošākās problēmas valsts ekonomikā esot valūtas veikalu pārmērīga attīstība un tabakas izstrādājumu deficīts; ka labākais veids, kā apkarot preču izplūšanu no Latvijas, lūk, esot vilcienu un lidmašīnu biļešu cenu paaugstināšana, līdz ar ko ļaunie izvedēji vienkārši netikšot ne iekšā, ne ārā no latvju zemes; ka muitai preču ceļu vajadzētu kontrolēt jau no rūpnīcas vārtiem un līdz pat patērētājam...

Šo vēsturisko dumjību uzskaitījumu varētu turpināt un turpināt. Teiksiem, ar precīzo raksturojumu no nelaiķa eksministra Jāņa Āboltiņa memuāriem: ««Kad ieviesīsim latu, mēs to brīvi mainīsim pret dolāriem,» ārzemju ekspertiem teica premjers. «Bet vienlaikus aizliegsim visiem izbraukt no Latvijas.» Eiropas līmeņa ekonomisti nevarēja saprast, par ko Latvijas valdības vadītājs runā.» Vai ar citu īsu raksturojumu no baņķiera Valērija Kargina memuāriem: «Mēs savā kompānijā pret daudzajiem fantasmagoriskajiem Godmaņa paziņojumiem izturējāmies ar ironiju. Piemēram, dzima, tika noformēta un aizgāja nebūtībā ideja aizliegt valūtas veikalus. Gandrīz vai aizliedza maksāt algu ārzemju valūtā. Visā nopietnībā apsprieda domu par naudas piespiedu inkasāciju no veikaliem...»

Un tā tālāk, un tā tālāk — kā jau labi zināms, lai nu ar ko, bet ar visdažādākajām dumjībām Latvijas mūslaiku vēsture ir fantastiski bagāta, un ne jau Godmanis šajā ziņā kāds superrekordists. Taču viena lieta, kad, rakstot kārtējo «Mūsu vēstures» sējumu, ir iespēja atminēties, kādas dumjības savulaik sarunājis un sadarījis knapi neatkarīgas valsts pirmais premjers, kam jādzēš tūkstoš un viens ugunsgrēks vienlaikus. Toties pavisam cita — kad to dara it kā normālas Eiropas Savienības valsts valdības vadītājs, kuram it kā vajadzētu būt pa kādam padomniekam, kas ne tikai saņem naudu atbilstoši kārtējam vadības līgumam, bet arī ir kaut cik zinošs ja ne starptautiskajās tiesībās, tad vismaz vecajā labajā Civillikumā. Nu, vai vismaz var pateikt histēriķim, ka mēs dzīvojam vienotajā Eiropā un, aizliedzot kredītus dot vietējiem šaraškinkantoriem, tūlīt būs klāt kaimiņi ar saviem piedāvājumiem.

Turklāt — to dara tādas Eiropas valsts vadītājs, kurā ekonomika arī tāpat nav tai spīdošākajā stāvoklī un kurai mazāk par visu vajadzīga ārvalstu investoru vai pašmāju uzņēmēju baidīšana ar viena ne pārāk veiksmīga un ne pārāk tālredzīga premjera panikas augļiem — lūk, šito es aizliegšu, šito neatļaušu un šito ierobežošu tikai tāpēc vien, ka šodien man tāda uzmācīga doma galvā, bet papēžos slikta sajūta no tā, ka valsts ekonomikai no manis un manas valdības rosības kļūst tikai sliktāk. Tad tā no vienkāršas tukšrunāšanas pārvēršas par reālu ekonomisku sabotāžu. No kuras, kas vissliktākais, cietīsim mēs visi.

 

Iztikas minimums aprīlī sasniedzis 157,85 latus

LETA  05/14/08    Šā gada aprīlī iztikas minimums vienam Latvijas iedzīvotājam sasniedzis 157,85 latus, aģentūra LETA uzzināja Centrālās statistikas pārvaldē (CSP).

Martā iztikas minimums bija 154,67 lati, bet pērn aprīlī - 129,05 lati.

Pilna iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu groza saturs ir apstiprināts ar Ministru padomes 1991.gada 8.aprīļa lēmumu. Iztikas minimuma patēriņa grozā nav iekļauti alkoholiskie dzērieni, tabakas izstrādājumi un luksuspreces.

Groza vērtību atbilstoši iekļauto preču un pakalpojumu cenu pārmaiņām ik mēnesi aprēķina CSP. Iztikas minimumu aprēķina vidēji vienam Latvijas iedzīvotājam, nedalot iedzīvotājus pēc dzimuma, vecuma vai teritorijas.

Pilna iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu grozā no pārtikas precēm ietilpst maize, graudaugu un konditorejas izstrādājumi, gaļa un tās produkti, zivis un to produkti, piens un tā produkti, olas, eļļas, tauki, augļi, ogas, dārzeņi, cukurs, medus un citi saldumi, kā arī bezalkoholiskie dzērieni.

No nepārtikas precēm grozā ietilpst vīriešu, sieviešu un bērnu apģērbs, apavi, mājokļa uzturēšana un remonta materiāli, sadzīves tehnika, pārējās elektropreces, personīgās lietas, mēbeles, tekstilmateriāli dzīvoklim, trauki un virtuves piederumi, dārza inventārs, mazgāšanās līdzekļi, transportlīdzekļu iegāde, kosmētikas un higiēnas preces, individuālie aksesuāri, medikamenti, rakstāmlietas, avīzes, žurnāli, grāmatas, atpūtas un sporta inventārs, kā arī rotaļlietas.

Pilna iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu grozā iekļauta arī apģērbu šūšana, apavu remonts, īres, elektrības un apkures maksājumi, mājsaimniecības pakalpojumi, komunālie pakalpojumi, pasta un sakaru pakalpojumi, sabiedriskā transporta izmaksas, sadzīves, kultūras un pārējie pakalpojumi.

 

Magone: "Pietiek muļļāties! Ir valdības lēmums. Un mēs būvēsim."

Artis Drēziņš, Latvijas Avīze  05/14/08    Šodien notiks sabiedrības par atklātību "Delna" ierosinātā publiskā diskusija ar Nacionālās bibliotēkas celtniecībā iesaistītajām visām pusēm, lai sabiedrībai būtu iespēja uzzināt par aģentūras "Jaunie Trīs brāļi" un Nacionālo būvkompāniju apvienības plānotā līguma detaļām vēl pirms līguma noslēgšanas.

Atgādināsim, ka pagājšnedēļ valdība pieņēma zināšanai informatīvo ziņojumu par Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvdarbu līgumu un atļāva kultūras ministra pārraudzībā esošai valsts aģentūrai "Jaunie Trīs brāļi" slēgt līgumu par ēkas būvdarbiem par 114 663 084 (bez PVN) vai 135 302 440 latiem (ar PVN) ar piegādātāju apvienību "Nacionālā būvkompāniju apvienība", ko veido juridiskās personas AS "RBSSKALS", SIA "Skonto Būve" un SIA "Re & Re".

Līgums ar būvniekiem tikšot noslēgts tuvākajā laikā, taču kaislības ap bibliotēku ne tikai nav mazinājušās, bet uzjundī ar jaunu spēku.

Šoreiz nerunāsim par arhitektūru, detaļplānojumiem un citām tehniskām lietām, bet par naudu un atklātību. It kā, no vienas puses, varētu priecāties, ka divu gadu laikā būvniecības izmaksas krietni nokaulētas, taču, no otras puses – ir būvnieki, kas sit pie krūts, ka var ieekonomēt vēl 27 miljonus... It kā, no vienas puses, var priecāties, ka Gaismas pils projektam piesaistīta sabiedrība par atklātību "Delna", taču, no otras puses – izskan arī pārmetumi, ka tiek apiets Publisko iepirkumu likums, ka jautājumu par bibliotēkas celtniecību valdības sēdē iekļauj steigšus un Kultūras ministrijas ziņojumā raksta, ka "būvniecība ir saistīta ar būtisku valsts interešu aizsardzību" un ka sarunas ar "Nacionālo būvkompāniju apvienību" ir slepenas. Kad mēģināju par šiem sabiedrību interesējošiem jautājumiem saņemt informāciju no kultūras ministres Helēnas Demakovas un "Jauno Trīs brāļu" direktora Zigurda Magones, divu nedēļu laikā tālāk par viņu preses sekretāriem tā arī netieku.

Svarīga naglas cena vai miljoni?

Protams, ir cilvēks, kas sarunu neatsaka, – "atraidītais", SIA "Merks" valdes priekšsēdētājs Ivars Geidāns. Atgādināšu, ka Igaunijas būvuzņēmums AS "Merko Ehitus" 2. aprīlī oficiāli piedāvāja būvēt bibliotēkas ēku tikai par 87,6 miljoniem latu. Taču piegādātāju apvienībai AS "Merko Ehitus" un SIA "Merks" jau iepriekš atteica, jo tās tika atzītas par neatbilstošām pretkorupcijas principiem.

I. Geidāns: – Jau tā cenas prasīšana pagājušā gada augustā bija jocīga... Gan termiņš bija īss, gan prasības augstas. Faktiski neviena normāla kompānija bez iepriekšējas sagatavošanās prasīto piedāvājumu sagatavot nevarēja, tas bija praktiski neiespējami. Tas bija pirmais signāls, ka kaut kas nav īsti kārtībā. "Delna" izsūtīja simts pasaulē pazīstamākajām kompānijām piedalīties šajā konkursā, bet neviens neatsaucās... Protams! Iztēlojieties: jums tiek dots nedaudz vairāk par mēnesi laika, kurā jāsarēķina tāmes uz 500 lappusēm. Parasti tik sīkas tāmes neprasa: pasūtītāju interesē apmēram 30 galvenās pozīcijas, nevis – cik maksā šitā vai tā nagla? Daudzas lietas bija jāpieprasa ārzemēs, kas nozīmē, ka svešvalodā jāsagatavo pieprasījums, tas jāaizsūta vairākām kompānijām, jāsagaida atbildes, tās jāapstrādā, jāpārbauda. Tāpat jānodrošina finansējums 120 – 140 miljonu latu apjomā, kas ir gan kompānijas sarežģīts iekšējais lēmums, gan jautājums par sarunām ar bankām. "Merks" uz to norādīja un savu pieteikumu neiesniedza, par ko mēs saņēmām pārmetumus. Bet taisnība jau mums bija, jo konkursam nebija nekāda rezultāta. Nekas neliecināja, ka ir vēlme dabūt pēc iespējas labāko cenu, iesaistot pēc iespējas vairāk kompāniju, lai izvērtējums būtu objektīvs. Jau no paša sākuma izskatījās, ka konkurss tendēts kaut kādā vienā virzienā. Izskatījās, ka nav vēlams, ka piedalās daudz kompāniju un notiek reāls konkurss.

– Jūs gribat sacīt, ka tika lobētas atsevišķas kompānijas?

– Tā es negribu sacīt, es tikai varu apgalvot, ka nebija vēlmes sasniegt vislabāko rezultātu.

Paskatieties uz rezultātu, kas tagad sasniegts. Acīmredzot tas bija mērķis jau pašā sākumā. Pēc neveiksmīgā konkursa kādu laiku bija klusums, līdz pēkšņi februārī nāca valdības uzaicinājums uz pārrunām, kuru saņēma būvnieku apvienība, ko veidoja AS "RBSSKALS", SIA "Skonto Būve" un SIA "Re@Re" un kas savu pieteikumu bija iesniegusi jau augusta konkursā, tāpat apvienība "SIA "PBLC"", SIA "MODULS – RĪGA", SIA "PB FASĀDES" un arī mēs saņēmām šo pārrunu vadlīnijas. Tajās pēkšņi bija parādījies jautājums, kāda iepriekš nebija: par aizdomām... (pasūtītājam jāseko, vai piegādātāju apvienības dalībnieki, ar tiem saistītie uzņēmumi vai amatpersonas ir saistītas vai par tām ir aizdomas par saistību ar noziedzību, korupciju, krāpniecību vai kādā citādā veidā rada aizdomas par godīgumu, biznesa ētiku vai uzticamību. – A. D.) Šitās aizdomas "trāpīja" mūsu mātes kompānijai AS "Merko Ehitus". Uzdodot šo jautājumu, automātiski mēs bijām ārā no šā procesa. Tā bija interpretācija. Loģiski, ja lēmums pamatotos uz likumdošanu.

– Kas īsti ir ar jūsu "māti"?

– Kriminālizmeklēšanas vai tiesas procesa nav. Ir aizdomas. (Aģentūra "JTB" no Igaunijas prokuratūras esot saņēmusi vēstuli, kurā teikts, ka pret "Merko Ehitus" un tā vadītāju Igaunijā ir ierosināta krimināllieta par kukuļdošanu lielā apmērā. Savukārt "Merko Ehitus" norāda, ka ne kompānijai, ne kādai no tās amatpersonām nekādas oficiālas apsūdzības Igaunijā nav izvirzītas. – A. D.)

– Kā tapa "Merks" piedāvājums, kuru daudzi nosauca par realitātei neatbilstošu?

– Tā bija igauņu ideja: ja reiz atklātība, tad atklātība! Tika izrēķināts, ka Gaismas pils uzbūvēšana maksā 87 miljonus latu. Tas bija kā uguns pakulās. Bet tā ir summa, par kuru patiešām var uzbūvēt bibliotēku atbilstoši visām projektētajām specifikācijām. Mēs par to aizsūtījām oficiālu vēstuli "JTB", Ministru prezidentam, kultūras ministrei, klāt pieliekot apliecinājumu un kopējo tāmi, cik kas maksā, kā arī bankas garantiju pat miljons latiem, kurus zaudētu, ja mēs melotu.

– Un par to jūs izsmēja: par jūsu piedāvāto naudu tikai Gaismas pils čaulu varot uzbūvēt...

– Mēs neesam nekādi plānprātiņi, kas parakstītos būvēt par summu, kas nav reāla. Mēs esam uzbūvējuši pietiekami daudz ēku, lai zinātu, cik kas maksā! Neviens pat nav painteresējies, kā mums tādi rēķini sanākuši... Jūs varat iedomāties, ka kādā privātā projektā kaut kas tamlīdzīgs notiktu? Magone pateica: mēs šo jautājumu neskatīsimies, mēs ar viņiem negribam runāt. Būtu vismaz intereses pēc paskatījies, kāpēc vieniem sanāk 87 miljoni, bet otriem – 114. Gaismas pils plānota nedaudz vairāk nekā 40 000 kvadrātmetrus liela, tas ir, aptuveni pusotrs "Saules akmens" (Hansabankas centrālā ēka Rīgā). Man sanāk aptuveni 4200 dolāru par kvadrātmetru, būvnieku apvienībai – 6400 dolāru.

Runā, ka Gaismas pils ir ļoti sarežģīts projekts, sevišķi stikli un jumts. Jā, ir specifiskas lietas, jumta konstrukcija neparasta, bet tas tik ļoti nesadārdzina visu būvniecību! Projekts ir labs, racionāls, tur nav nekā unikāla un ļoti sarežģīta: betona karkass, stiklota fasāde, tā ir diezgan vienkārša ēka. Bet tagad izskatās, ka tā būs pasaulē viena no dārgākajām ēkām. Mūsu secinājums: ir pārmaksāts.

Vēl pagājušā gada septembrī viena apvienība iesniedza tāmi par 189 miljoniem, tad otra – par 139, tagad pēkšņi pirmie samazina cenu par 70 miljoniem, otri – par 25 miljoniem... Jebkuram normālam cilvēkam rastos jautājums: kāpēc miljoni šitā "staigā"? Kāda sākumā bija plānotā peļņa, kāda tā ir tagad? Ja tā būtu mūsu privātā celtne, mums pilnībā pietiktu ar 87 miljoniem.

"Delnai" neesot jākontrolē

Neraugoties uz to, ka starptautiskais juridiskais birojs "Sorainen" apliecinot, ka apvienība AS "Merko Ehitus" un SIA "Merks" varētu uzvarēt tiesā pret valsts institūcijām un to amatpersonām par izslēgšanu no konkursa par Gaismas pils būvniecību, I. Geidāns tiesāties negribot. Toties I. Geidāns uzskata, ka citai "tiesai" gan – "Delnai", kas ir piesaistīta pie šā projekta*, – vajadzētu būt aktīvai un kontrolējošai, bet, viņaprāt, to ne manot, ne redzot.

"Delnas" padomes locekle Inese Voika uzskata, ka pārmetumi viņiem ir nevietā: ""Delnai" nav pašai jākontrolē, jo tam ir citas valsts iestādes. Mūsu uzdevums ir nodrošināt atklātību, jo tā ir viena no lietām, kas veicina uzticību, – tas ir tieši tas, kā pietrūkst šim projektam. Šo projektu saviem mērķiem izmanto arī politiķi. Mēs ar "Jaunajiem Trim brāļiem" intensīvi strādājam pirmajā posmā un esam panākuši, ka no visiem uzņēmumiem, kas sadarbojas ar aģentūru, tiek pieprasītas pretkorupcijas deklarācijas. "JTB" to ņēma ļoti nopietni – redziet, kā tas nostrādāja ar "Merku"..."

I. Voika atzīst, ka uzticību Latvijā uzturēt ļoti grūti: aizdomās tiekot turēti visi par visu. Viņasprāt, lielā mērā pie tā vainīgi esot arī politiķi.

"Likumi ir jāievēro, bet mēs esam par to, lai bibliotēka tiktu uzcelta pēc iespējas lētāk. Bet mūsu likumi ir kokaini – ir melns vai balts. Piemēram, Publisko iepirkumu likums neļautu kaulēties ar uzņēmējiem par cenu, neļautu mainīt pilnīgi neko. Galvenais, ka ir nodrošinātas procedūras, lai nebūtu augsne korupcijai. Man ir pārliecība, ka "Jaunie Trīs brāļi" vēlas bibliotēku uzbūvēt tā, it kā to darītu paši priekš sevis," saka I. Voika.

Huligānisms ārpus sporta laukuma?

"Nacionālās būvkompānijas apvienības" valdes priekšsēdētājs Māris Saukāns LTV raidījumā "Kas notiek Latvijā?" apgalvoja, ka naudas lietās esot piekāpies tik, cik varējis, lai būtu rentabli, un aicināja konkurentus būt precīziem un nenodarboties ar "huligānismu ārpus sporta laukuma".

"Tāmes jāmāk lasīt. Mūsu piedāvātā tāme precīzi ir 2834 lati par kvadrātmetru. Mēs visu laiku esam ievērojuši tendera prasības. Ir interpretācijas par materiāliem. Bet jāņem vērā, ka šis nav regulārs būvniecības projekts, bet gan kultūras un dizaina projekts, simbols pilsētai un valstij. Projektam ir starptautiska atzinība no arhitektūras speciālistiem, kas mums jārespektē. Kad noslēgsim līgumu un satiksimies ar projekta autoru, varēsim dot savu slēdzienu, kādā veidā samazināt izmaksas. Mums ir sagatavotas vairākas alternatīvas, bet tās ir jāizskata kopsakarā ar visu ēku un projekta autoru, ar kuru tiks noslēgts autoruzraudzības līgums," sacīja M. Saukāns.

"Nacionālās būvkompānijas apvienības" piedāvātā cena ir pamatota un atbilst tirgus situācijai būvniecībā: tādu verdiktu pēc būveksperta Guntara Liepiņa ziņojuma par būvkompāniju apvienību iesniegtajiem piedāvājumiem bibliotēkas celtniecībā devušas vairākas Latvijas būvniecības nozares profesionālās organizācijas, tostarp Inženierkonsultantu asociācija, Būvinženieru savienība, Elektroenerģētiķu un energobūvnieku asociācija, Logu un durvju ražotāju asociācija.

Turpat raidījuma "Kas notiek Latvijā? nobeigumā "JTB" direktors Zigurds Magone teica: "Pietiek muļļāties! Ir valdības lēmums. Projekts jāvirza uz priekšu. Un mēs būvēsim."

Slepenā ekspertīze

Saeimas "Jaunā laika" frakcija nesen nāca klajā ar pieprasījumu noskaidrot ēkas patiesās izmaksas, jo, pēc "JL" domām, publiskotā tāme neatspoguļojot patieso informāciju par ēkas izmaksām, turklāt tāmes ekspertīze radot bažas par tās neatkarību – ja reiz vienīgais eksperts, kurš ir veicis bibliotēkas ēkas celtniecības tāmes ekspertīzi, ir būvinžinieris G. Liepiņš, kurš pats ilgstoši sadarbojas ar aģentūru "Jaunie Trīs brāļi" un par saviem pakalpojumiem no "JTB" saņēmis atlīdzību. Partija uzskata, ka šādas apjomīgas celtniecības izmaksas būtu vērtējamas plašākam ekspertu lokam.

Ko saka pats eksperts G. Liepiņš? Izrādās, neskatoties uz proponēto Gaismas pils projekta atklātību, viņš parakstījis līgumu ar "Jaunajiem Trim brāļiem", ka nedrīkst runāt par veikto būvniecības izmaksu ekspertīzi, par metodēm, ar kādām tā veikta... G. Liepiņš man gan apgalvo, ka "Nacionālās būvkompānijas apvienības" piedāvātā cena ir adekvāta un tur nav nekādu spekulāciju.

Jā, bet kā tad "Merks" ietaupa tos 27 miljonus?

"Geidāns savu piedāvājumu iesniedzis, balstoties tikai uz to projektu dokumentācijas apjomu un par to nomenklatūras kopu, kas pretendentiem bija iedota konkursa pirmajā stadijā. Bet otrajā stadijā nāca klāt vēl cita nomenklatūra. Un vēl, protams, būvnieks var daudz ko domāt, meklēt lētākus risinājumus, bet visa pamats tomēr ir projekts," saka G. Liepiņš.

Bet I. Geidāns garantē, liekot ķīlā miljonu: viņš varot uzbūvēt par 87 miljoniem!

"Ziniet, tad pasakiet viņam, ka es, Guntars Liepiņš, gribu būt viņam šajā projektā par būvuzraugu! Tad paskatīsimies: var vai nevar!? Runāt jau var daudz ko, bet, kad sākas celšana un tehnoloģiju stingra ievērošana, tad parasti pusceļā process apstājas un sākas cepures jeb naudiņas klāt piediņģēšanas variants, kas ir ļoti izplatīts visos valsts iepirkumos. Es nedomāju, ka varētu pietuvoties Geidāna nosauktajai summai," strikts ir G. Liepiņš.

Ziedu laiki ir pasūtītājiem

"Mans kā inženiera viedoklis: beidzot jāsāk kaut ko darīt!" saka Inženierkonsultantu asociācijas valdes priekšsēdētājs Raimonds Eizenšmits. "Protams, par daudzām tāmes pozīcijām varam diskutēt, bet jāsaprot, ka runa ir ar lieliem augstumiem un slīpumiem, kas prasa attiecīgu kvalifikāciju un drošību, kas tāpat ir jāievērtē darbu izmaksās."

Taču kā ar uzņēmumiem varēja tik viegli kaulēties: vieni nomet kā nieku 25 miljonus, otri – pat 70? Labi gan gribējuši nopelnīt!

"Pirms gada situācija būvniecības tirgū bija pavisam citāda, trūka strādnieku un inženieru, visiem bija darbs, un visi bija lepni. Pieņemu, ka, pamatojoties uz to, arī pirmā cenā tika dota: ja uzvarēsim konkursā, tad arī labi nopelnīsim! Šodien situācija ir pavisam cita: cilvēki meklē darbu un meklēs vēl vairāk. Pagājušogad bija ziedu laiki būvniekiem, bet patlaban un tuvākajā laikā – ziedu laiki ir pasūtītājiem. Jā, es neizslēdzu, ka cena par bibliotēkas celtniecību varētu būt vēl zemāka, bet, kā sapratu, runājot ar ekspertu Liepiņu, laikam ne tik zema, kā domā "Merks". Kur ir tā robeža? Grūti pateikt," secina R. Eizenšmits.

 

***

Būvniecības koptāme

Nosaukums; Objekta izmaksas (Ls)

I. Vispārējie būvdarbi

Būvlaukuma sagatavošanas darbi 5 452 940,75

Zemes darbi 2 901 522,38

Pamati un pamatnes 7 239 806,42

Sienas, ēku un būvju karkasu konstrukcijas 5 443 306,53

Starpsienas 4 928 791,69

Pārsegumi 9 830 640,10

Kāpņu konstrukcijas, kāpņu laukumi 1 393 639,32

Grīdu pamatnes, segumi 7 239 283,42

Jumti, segumi 13 944 585,06

Aiļu aizpildījumu elementi, speciālo

konstrukciju fasādes 20 152 154,29

Apdares darbi 7 574 095,28

Ieejas lieveņi, kāpnes, terases 290 325,66

Ceļi un laukumi 646 337,40

Apzaļumošanas darbi, labiekārtošana 1 483 451,97

Dažādi darbi 624 363,28

II. Specializētie darbi – iekšējie tīkli, sistēmas

Iekšējie elektrotīkli, apgaismojums, spēka tīkli 6 824 545,09

Iekšējās apkures sistēmas 1 249 522,81

Vēdināšana, gaisa kondicionēšana 6 556 135,63

Iekšējie ūdensvada un kanalizācijas tīkli,

aprīkojums 5 157 745,36

Vājstrāvas tīkli 4 751 157,20

Lifti, eskalatori 884 027,54

III. Specializētie darbi – ārējie tīkli, sistēmas

Ārējie ūdensvada tīkli 34 795,39

Ārējie kanalizācijas tīkli un attīrīšanas ietaises 22 703,78

Lietusūdens kanalizācijas tīkli 37 208,47

Kopā būvdarbi (bez PVN) 114 663 084,82

PVN ( %) 20 639 355,27

Kopā būvdarbi (ar PVN) 135 302 440,09

Celtniecības izmaksas pa gadiem

2009. g. Ls 29 251 066

2010. g. Ls 38 486 051

2011. g Ls 49 784 673

2012. g. Ls 23 478 210

Avots: VA "Jaunie Trīs brāļi"

***

Kultūras ministrija un "Jaunie Trīs brāļi" 2005. gada 2. septembrī parakstīja trīspusēju līdzdarbības līgumu ar "Delnu". Līgums paredz Pretkorupcijas deklarācijas iekļaušanu visos iepirkumu konkursos kā obligātu priekšnosacījumu sadarbībai ar Kultūras ministriju un aģentūru. Kā vēsta līguma parakstītāji, "līguma galvenais mērķis ir novērst negodīgu rīcību ar publiskajiem naudas vai mantiskajiem resursiem, kā arī ar uzticēto valsts varu vai publisko uzticību; līgumā iekļautie atklātības, caurskatāmības, sabiedrības līdzdalības un uzņēmējdarbības sociālās atbildības elementi veido vienotu sistēmu, kas padara kukuļošanas, piesavināšanās vai dienesta stāvokļa izmantošanas noziegumu daudz grūtāk iespējamu".

 

Bezdarba līmenis aprīlī pazeminājies līdz 4,8%

DELFI  05/12/08    Reģistrētā bezdarba līmenis Latvijā 2008.gada aprīļa beigās bija 4,8% , kas ir par 0,1 procenta punktu mazāk salīdzinot ar martu, informēja Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) Sabiedrisko attiecību nodaļā. Vienlaicīgi aprīļa beigās NVA bija aktuālas 12 535 reģistrētās brīvās darba vietas.

Bezdarbnieku skaits valstī mēneša laikā ir palielinājies par 91 cilvēku. Bezdarbnieku statuss aprīlī tika piešķirts par 1330 cilvēkiem vairāk nekā martā. Aprīlī 3490 bezdarbnieki iekārtojās pastāvīgā darbā.

Bezdarbnieka statusu 2008.gada aprīlī zaudēja 7823 cilvēki, tas ir, par 617 cilvēkiem vairāk nekā iepriekšējā mēnesī. 3331 persona zaudēja bezdarbnieku statusu, jo nepildīja bezdarbnieku pienākumus.

Aprīlī Latvijā bezdarba līmenis samazinājies 21 rajonā un republikas nozīmes pilsētā. Tajā pašā laikā tas palicis nemainīgs trīs, bet palielinājies deviņos rajonos un republikas nozīmes pilsētās.

Zemākais bezdarba līmenis aprīlī reģistrēts: Tukuma rajonā - 3%, Valmieras rajonā - 3,3%, Jelgavas rajonā - 4%, Cēsu rajonā - 4,2%, Rīgas rajonā - 4,1%, Limbažu rajonā - 4,1%, Ogres rajonā - 4,3%, Talsu rajonā - 4,9%, Bauskas rajonā - 4,9%, Aizkraukles rajonā - 5,1%, Saldus rajonā - 4,8%, Ventspils rajonā - 4,7%, Madonas rajonā - 5,6%, Jēkabpils rajonā - 6,1%, Valkas rajonā - 5,7%, Alūksnes rajonā - 6,2%, Gulbenes rajonā - 6,4%, Liepājas rajonā - 6,2%, Kuldīgas rajonā- 6,9%.

Republikas nozīmes pilsētās bezdarba līmenis aprīlī bija: Rīgā - 3,2%, Ventspilī - 3,6%, Jelgavā - 3,6%, Jūrmalā - 4,1%, Daugavpilī - 4,3%, Liepājā - 5,2%, Rēzeknē - 8,7%.

Augstākais bezdarba līmenis 2008.gada aprīlī aizvien ir Latgalē: Rēzeknes rajonā - 17,3%, Ludzas rajonā - 14,5%, Balvu rajonā - 11,1%, Preiļu rajonā - 11%, Krāslavas rajonā - 9,7%, Daugavpils rajonā - 8%.

Aprīlī Centrālā statistikas pārvalde publicēja to aktuālo ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaitu Latvijas Republikas lielākajās pilsētās un rajonos 2007. gadā, kurš tiks izmantots bezdarba līmeņa aprēķināšanai aprīlī un turpmākos mēnešos. Līdz ar to, aprēķinot reģistrētā bezdarba līmeni, ņemot par pamatu aktualizēto ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaitu, piemēram, Rēzeknes pilsētā un Rēzeknes rajonā bezdarba līmenis aprīlī salīdzinājumā ar martu ir būtiski pieaudzis, taču šis pieaugums saistīts ar ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaita samazināšanos Rēzeknes pilsētā un rajonā. Taču kopumā valstī 2007.gadā salīdzinājumā ar 2006.gadu ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits pieaudzis par 20500 personām.

 

Pētījums: Latvijā datorpirātisma līmenis sasniedz 56%

DELFI  05/14/08    Pagājušajā gadā datorpirātisma līmenis Latvijā bijis 56% no visu rūpnieciski ražoto personālajiem datoriem domāto programmu apjoma, liecina informācijas tehnoloģiju tirgus pētījumu uzņēmuma IDC veiktā pētījuma rezultāti.

Tādējādi datorpirātisma apjoms saglabājies tāds pats, kāds tas bijis 2006. gadā.

Pēdējo piecu gadu laikā datorpirātisma līmenis Latvijā pakāpeniski samazinājies no 58%, savukārt pirātisma radītie zaudējumi Latvijas ekonomikai ik gadu ir auguši - no 16 miljoniem ASV dolāru (aptuveni 9 miljoni latu) 2003. gadā līdz 29 miljoniem (aptuveni 15 miljoni latu) pērn. Nodarīto zaudējumu apjoma pieaugums ir skaidrojams ar datoru tirgus izaugsmi, kā arī ar ASV dolāra vērtības kritumu. Savukārt pie pirātismu ierobežojošiem faktoriem var minēt valdības investīcijas legālas programmatūras iegādē, Latvijas ekonomisko attīstību, tiesībsargājošo institūciju darbu, kā arī izglītojošās un informatīvās aktivitātes.

Pētījuma rezultāti liecina par datorpirātisma samazināšanās tendenci pasaulē - pērn vairāk nekā pusē, proti, 67 no pētījumā iekļautajām 108 valstīm datorpirātisma līmenis ir krities, palielinoties tikai 8 valstīs. Līdzīga tendence bija vērojama arī 2006. gadā salīdzinājumā ar 2005. gadu. Taču, tā kā pasaules datortehnoloģiju tirgus visstraujāk ir audzis valstīs ar augstu pirātisma līmeni kā, piemēram, Brazīlijā, Indijā, Ķīnā, Krievijā, tad pasaules kopējais datorprogrammu pirātisma līmenis 2007. gadā ir palielinājies par 3%, sasniedzot 38%. Pirātisma pieaugumu var skaidrot arī ar arvien lielāku interneta pieejamību un nelegālo datorprogrammu tirgus pāriešanu no ielas interneta vidē.

Eiropas Savienībā 2007. gadā datorpirātisma līmenis samazinājies par 1% līdz 35%, bet nodarīto zaudējumu apjoms ir pieaudzis par vairāk nekā vienu miljardu ASV dolāru, pārsniedzot 12 miljardus. Centrālajā un Austrumeiropā valstis ar augstāko pirātisma līmeni 2007. gadā bija Armēnija (93%), Azerbaidžāna (92%) un Moldova (92%), bet zemākais pirātisma līmenis konstatēts Čehijā (39%) un Ungārijā (42%). Pasaulē zemākais pirātisma līmenis jau vairākus gadus ir ASV (20%).

 

 

 

 

 

Izglītībā un kultūrā...

 

 

 

 

Iedzīvotāju vidū populārākie kultūras pasākumi - izrādes un koncerti

LETA  05/05/08    Aptaujājot respondentus, kuri ir vecāki par 16 gadiem, noskaidrots, ka pēdējā gada laikā izrādes un koncertus vismaz vienu līdz trīs reizes ir apmeklējis katrs trešais iedzīvotājs. Izrāžu un koncertu apmeklējumi ir arī tā kultūras aktivitāšu forma, kurā vislabprātāk piedalās visu vecuma grupu iedzīvotāji. Pat vecuma grupā virs 65 gadiem izrādes vai koncertus vismaz reizi pēdējā gada laikā apmeklējuši 20,6% aptaujāto, kas ievērojami pārsniedz šīs vecuma grupas iedzīvotāju aktivitātes citās jomās.

Tāpat apsekojums liecina, ka izrādes un koncertus savu iespēju robežās cenšas apmeklēt gan trūcīgie, gan arī turīgākie Latvijas iedzīvotāji.

Pretēji gaidītājam apsekojumā noskaidrots, ka kino apmeklējumi nebūt nav izplatītākā kultūras pasākumu apmeklēšanas forma, ko var skaidrot ar to, ka no 26 rajoniem, neskaitot septiņas republikas pilsētas, kino apmeklējuma iespējas ir tikai 14. Savu popularitāti kino nav zaudējis 16 līdz 24 gadus veco jauniešu grupā, kur divas trešdaļas aptaujāto apmeklējuši kino vismaz vienu reizi gada laikā.

Vispopulārākais izklaides veids kino bijis jaunietēm 16 līdz 24 gadu vecumā, no kurām 6,1% kino bija apmeklējis vairāk nekā 12 reizes pēdējā gada laikā. Pretējā dzimumam jauniešu vidū 6,2% aptaujāto vairāk nekā 12 reizes gadā apmeklējuši sporta pasākumus.

Pētījums parādījis, ka kultūras dzīve joprojām ir aktīvāka galvaspilsētā un ievērojami atpaliek ārpus tās. Piemēram, Latgalē, kuras iedzīvotāju ienākumu līmenis ir zemākais Latvijā, kino pēdējo 12 mēnešu laikā nebija apmeklējuši 88% aptaujāto, kas ir par 12 procenta punktiem sliktāks rādītājs nekā vidēji Latvijā. Līdzīga situācija ir novērojama arī attiecībā uz pārējām kultūras aktivitātēm, bet neattiecas uz sporta aktivitāšu apmeklējumiem, kas Latgalē atbilst Latvijas vidējam līmenim.

 

Šī neprognozējamā svētku sajūta

Arno Jundze,  NRA  05/03/08    Maija iestāšanās ir vēl viens apliecinājums tam, ka laiks rit.

Cits jautājums, vai taisnība Rainim, kurš reiz lielījās – bet es ritu, ritu, ritu. Reizēm šķiet, ka varu viņam piekrist, citreiz atkal liekas – rit viss, izņemot mūs pašus. Bet tas tomēr atkarīgs no garastāvokļa un skatpunkta.

Pasaulslavenais dzīvnieku draugs Džeralds Darels, aprakstot savu vēl pazīstamāko brāli – rakstnieku Lorensu Darelu –, kam zviedru akadēmiķi, pēc daudzu ekspertu domām, savulaik noblēdīja Nobela prēmiju literatūrā, apgalvo, ka šis gadalaiks Lorensu dzinis depresijā: viņš dzēris no Korfu zemniekiem pirktu vīnu un sūrojies, ka jebkurš jauns pavasaris esot solis tuvāk melnajai kapa bedrei. Varbūt kādam šķiet – nu gan pārāk ekstrēmi, bet tas nu tā, gaumes jautājums.

Parasti jau šajā gadalaikā par uzglūnošajiem kapiņiem neviens negaužas, ļaudis drīzāk aktivizējas visādās kulturālās izdarīšanās un sabiedriskās spietošanās. Notiek festivāli, sapurinās muzeji, īpaši tie, kas brīvdabā vai tuvu tam. Nepārprotama ir virzība tuvāk saulei (ja tāda aplaimo), tuvāk dabai. Kāds padomju laika pioniera cītībā skraida pa zaļo zonu un vāc citu nomestus atkritumus, neļaujot krūmos netraucēti meditēt onkulīšiem plašķīšos un laikam jau svēti ticot, ka viņa, atkritumu vācēja pozitīvais piemērs pāraudzinās tos, kas dabu piesārņo. Kāds cits savā tīrības izpratnē savāktos atkritumus svilina, un apkārtne smird tā, ka elpu cērt ciet. Vēl kāds tīrības cienītājs piešauj sērkociņu pērnajai kūlai. Reizumis kopā ar to nosvilst arī pa šķūnītim un pats kūlas dedzinātājs, bet, kā teica Bizamžurka kādā nopietnā grāmatā – tas viss ir tikai nieks salīdzinājumā ar izplatījumu.

Agrāk pavasaris smaržoja pēc ziediem, tagad – arvien stiprāk pēc dūmiem. Tiek grilētas desiņas un šašliki, bet, lai sarīkotu festivālu, nemaz nevajag VKKF atbalstu – atliek tik ielādēt automašīnas atskaņotājā MP3 disku, atvērt durvis daudzstāvu nama kolektīvajā pagalmā un pagriezt skaļāk. Pat līdzi nav jādzied! Garantēta jautrība vismaz pārsimt cilvēkiem, kas tobrīd varbūt šo priekšnesumu nemaz arī nenovērtē. Tomēr, kurš zina, kā būs pēc gadiem, kad šī pavasara zāle šķitīs daudz zaļāka, saule spožāka un meitenes daiļākas nekā tas, objektīvi vērojot, ir tagad. Tāda klasiķa Gunāra Bērziņa karikatūru cienīga ainava – atliek vien obligāto melno kaķi piezīmēt.

Viss jauki, tomēr atļaujiet nepiekrist teorijai par reiz zaļākās zāles zaļumu. Ir tik labi neklumburēt kā tādam idiotam pirmā maija demonstrācijā, universitātes komjauniešu bosu viedajā vadībā, nesot rokās kādu no loģikas viedokļa stulbu un smagu plakātu – Lai dzīvo 1. maijs! –, piemēram. Un neklausīties, kā viens onkulītis bauro skaļrunī – Slava strādnieku šķirai! Cik nu ilgi tas 1. maijs dzīvos? Daba tam atvēlējusi vien nieka 24 stundas, bet slavētā strādnieku šķira bijusi slaucama govs visos laikos un iekārtās. Neatceros, kurš reiz atļāvās mīļi paironizēt: "Pirmā maijā klaigā kaijas/ir tik labi/ir tik labi/ja tās netaisa uz galvas".

Es novēlu, lai šāda ironija un riebums mūs nekad nepiemeklētu, svinot 4. maiju. Lai politiķiem, kurus pat ar piespiešanos nevaru nosaukt par saviem, pietiktu kaut romiešu līmeņa saprāta – dot tautai svētkos maizi un izpriecas. Lai mūsos mājotu tas iekšējais prieks un lepnums, ko nespēj raisīt neviens lozungs.

Mani, piemēram, šopavasar visvairāk sajūsmināja ne jau kāda kulturāla vai politiska iznešanās, bet gan tas, ka stārķu pāris pēc aizdomīgi ilgas prombūtnes Ēģiptē beidzot tomēr sēž savā mājā staba galā un nekautrējas nočiept man pa velēnai, lai salāpītu ligzdu – velēnas griežu no ilgi neapdzīvotās mājas reiz gludā pagalma kurmju sacilātajiem pauguriem un lāpu ar tām ceļa grambas. Sajūta, ko rada brīvība, ir neaprakstāmi laba, un, lai to nosvinētu, salūts nav vajadzīgs.

 

Cieņu valsts valodai, kas tai pienākas

Voldemārs Krustiņš, Latvijas Avīze   05/07/08    Uzdrošinos apgalvot, ka pirmssvētku nedēļu var nosaukt par Valsts valodas centra nedēļu. Šo centru zelēja daudzās mutēs, pats prezidents V. Zatlers neatturējās no piezīmēm. Sašutuši esot bijuši ne vien "mazākuma tautību priekšstāvji", bet pat latviešu smalkāko aprindu dāmas un kungi. Īsā kopsavilkumā var teikt, ka tiek organizēts uzbrukums Valsts valodas centram, kas zināmām aprindām šķiet vai trešā traucējošākā iestāde pēc Ģenerālprokuratūras un KNAB. Diemžēl.

Kā zināms, speciālā uztraukuma un aizvainojuma formālais iegansts ir Valsts valodas centra teiktais, ka šī iestāde vēlas aprunāties ar šīs valsts hokeja izlases treneri O. Znaroku. Jo šis kungs publiskā pasākumā bija pateicis, lai runā viņam saprotamā (tas ir, ne latviešu) valodā. Skaidrs ir, ka te nebija domāta hokeja valoda, kurai ir savs profesionāls vārdu krājums un gramatika. Valsts valodas centrs acīmredzot uzskatīja, ka noticis valodas likuma pārkāpums, un tāpēc vēlējās aprunāties ar treneri.

Tas arī viss par Znaroka "lietas" faktisko pusi. Manuprāt, ir gudrāk, ir pareizāk šajā gadījumā būtu bijis ielūgt uz profilaktisku sarunu Valsts valodas centrā nevis O. Znaroku, bet pašu Kirovu Lipmanu kā darba devēju un pilnīgi atbildīgo par darba ņēmēja kvalifikāciju, stāju un darba līgumu. Tad gan "mazākumtautībām", gan "cilvēktiesību aizstāvju" priekšstāvjiem atkristu izdevība kārtējo reizi izklaigāties. Taču jau pirms Znaroka "gadījuma" bija sācies tāds kā aukstais karš pret Valsts valodas centru.

Savu attieksmi uzrakstīju jau 22. aprīlī: "Negrābsties ap valsts valodu". Skaidrs, ka centra darītais un mans teiktais varēja nepatikt un kādam arī nepatika, īpaši atsauksme uz LDDK viedokli (sk. "Telegraf" 16. aprīļa numuru), ka valstij, lūk, "vairāk nopietni" esot jāpieiet problēmai par latviešu valodas apmācīšanu un patriotisko audzināšanu, lai "sekmīgi turpinātu integrācijas procesu Latvijā dzīvojošajiem ārzemniekiem".

Mans viedoklis, kuru vēlreiz uzsveru, gan ir citāds. Tāpat kā Kirovs Lipmans ir atbildīgs par attiecīga trenera kvalifikāciju un tā pieņemšanu, tāpat jebkurš darba devējs ir atbildīgs par savu darbinieku kvalifikāciju un darbību. Īpaši, ja par tiem sūdzas. Sūdzas, un arvien biežāk, par valodas lietām. Kas attiecas uz latviešu kā valsts valodas vietu sabiedrības dzīvē, tad Valsts valodas centra informācija, Valsts valodas komisijas pie Valsts prezidenta secinājumi (kurus nosūtīja Ministru prezidentam) un preses publikācijas signalizē par valsts valodas tiesību neievērošanu dažādos uzņēmumos. Kuri, iespējams, ir arī Latvijas Darba devēju konfederācijas biedri vai Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības palātas dalībnieku vidū. Acīmredzot tā izskaidrojama šo divu organizāciju vadītāju (E. Egle, Ž. Jaunzema) pozīcijas kņadā ap Valsts valodas centru.

Dažādās publiskās vārdu apmaiņās par valodu tai parasti tiek pārmestas, mazākais, biznesa interešu traucēšana vai pat "cilvēktiesību" pārkāpšana. Taču ir arī tādi avīžu pieaicināti pastāvīgie eksperti jeb, pareizāk sakot, "liecinieki", kas droši apliecinās redakcijai vajadzīgo. Piemēram, ka Valsts valodas centrs aktīvāk darbojas it kā kādu politisku spēku interesēs vai lai pierādītu savas eksistences nepieciešamību. Tādi "eksperti" un citi runātāji, protams, vēl pavisam atklāti neuzdrošinās pieprasīt valsts valodas aizsardzības iestādes likvidāciju, tāpēc sauc to uz prātīgu rīcību, mierīgi rakstīt savas gramatikas un sastādīt vārdnīcas, tikai nerunāt par latviešu valodas eroziju ikdienas vidē, par kuru tad latvieši sūdzas un uztraucas.

Vēl krievu vietējās avīzēs nav beigusies V. Zatlera kga kaunināšana par to, ka prezidents Bukarestes saietā uzdrošinājies (ak, kādas šausmas!!) iebilst Putinam. Bijis taču jāklusē, jātur mute!

Patlaban Valsts valodas centrs līdzīgā stilā tiek kaunināts vispār par uzdrīkstēšanos izteikties par pašu hokeja komandas treneri. Šķiet, ka tas tikai fona radīšanai, kurā aktīvi piedalās trešās personas. Pats Latvijas hokeja saimnieks Kirovs Lipmana kgs jau pieminētajā "Telegraf" dod trenerim diezgan dīvainu padomu:

"Es viņa vietā vispār nospļautos un pateiktu: priekš kam man tāda izlase vajadzīga, kad mani neciena?" Izskatās, ka tiek gaidīta Znaroka kga "nospļaušanās", kam nav nekāda sakara ar trokšņošanu ap Valsts valodas centru. Vienkāršā patiesība valodas sakarā ir tāda, ka latvietis, Latvijā dzīvodams, ir tiesīgs pieprasīt, lai viņš var sazināties latviski un tiktu saprasts latviski. Lai ko dažādas personas spriedelē par globalizāciju, biznestiesībām, cilvēktiesībām, dažādām minoritātēm un visu ko citu. Ja pašvaldību vēlēšanu tuvošanās valsts valodas tiesības atgādina, tad tas ir vienīgi atbalstāms.

 

Izveidots portāls par reliģisko dzīvi Latvijā un Baltijas valstīs

LETA  05/07/08    Starptautiskā kalpošana «Baznica.info» šomēnes atklāj jaunu mediju projektu «Zinas.Baznica.Info».

Tā ir informatīva lente-blogs latviešu valodā, kurā katru dienu tiks publicētas svaigākās ziņas par reliģisko dzīvi Latvijā un Baltijas valstīs, aģentūru LETA informēja portāla «Baznica.info» veidotājs Pavels Levuškāns.

Lasītāji mājas lapā varēs atrast arī preses apskatus, intervijas, «podkastus» un radio raidījumu ierakstus. Mājaslapas apmeklētāji varēs izteikt savus komentārus un piedalīties diskusijās.

Projekta autori ar mājas lapas izstrādi vēlas izveidot sociālu kristīgo tīklu, kā arī audio un video lejupielādes kanālu, kas būs atvērs visiem Baltijas kristiešiem. Portālu «Baznica.info» pirms trīs gadiem izstrādājis Levuškāns kā atvērtu laukumu dialogiem starp pasaules uzskatiem.

Šajā laikā portāls ir kļuvis par populāru reliģisko mājas lapu Baltijā krievu valodā. Šogad portāla redakcija pieņēma lēmumu par latviešu versijas izstrādi, kas tika izveidota aprīlī. Pēc pārbaudes perioda jaunais pakalpojums ir pieejams publiski.

 

Imanta Ziedoņa nozīme 20. gadsimta 70. gadu jauniešu (garīgajā) dzīvē jeb Brehta noraidījums*

Silvija Radzobe,  NRA  05/09/08    Tēmu esmu iecerējusi atklāt, izmantojot mūsdienu teātrī aktuālo stāstu stāstīšanas metodi.

70. gados pati biju jauniete, turklāt neizbēgami padomju jauniete, ceru, ka, atminoties dažus ar Imantu Ziedoni saistītus notikumus savā dzīvē, man izdosies kaut ko pateikt arī par citiem jauniešiem, saviem laikabiedriem.

1. stāsts

jeb Pusstunda tumšā atejā 1970. gada janvāra sākumā, kad mācījos Filoloģijas fakultātes 2. kursā

60./70. gadu mijā Imants Ziedonis Rīgā sniedza divus dzejas autorvakarus gadā. Abi notika Mazajā ģildē; pirmais parasti drīz pēc Jaungada, otrs – maija sākumā un bija pieskaņots dzejnieka dzimšanas dienai. Grūti precīzi pateikt, cik tieši cilvēku satilpināja sevī Mazās ģildes zāle, ieskaitot dažus desmitus pacietīgo kājās stāvētāju. Tie varēja būt kādi trīs, bet varbūt arī četri simti laimīgo. Tāpat grūti pateikt, kad un kā tika izpārdotas biļetes – katrā ziņā, ja uz kasi aizgāja pēc lekcijām pirmās biļešu pārdošanas dienā, biļešu vairs nebija. No 70. gadu pirmās puses atceros, ka pašai biļeti kasē nopirkt izdevās tikai vienu reizi, citos gadījumos to saņēmu no draugiem kā dāvanu dzimšanas dienā vai nopirku no rokas pasākuma vakarā, mazākais, stundu pirms sākuma izvēloties izdevīgāko vietu lieko biļetīšu diedelētāju korī, kas aplenca visu Mazās ģildes fasādi.

1970. gada janvārī atkal bija izsludināts Ziedoņa dzejas vakars, bet biļešu ne man, ne manai draudzenei un kursa biedrenei Inārai Randei atkal nebija. Laiks bija ļoti auksts, nostāvēt stundu pie ģildes šoreiz likās ļoti problemātiski, taču iekšā tikt vajadzēja par katru cenu. Sarunājām doties uz notikuma epicentru un rīkoties atkarībā no apstākļiem. Apmēram pusotru stundu pirms dzejas vakara sākuma Mazajā ģildē beidzās bērnu eglīte un mazuļi vecāku pavadībā priecīgi tenterēja uz ģērbtuvi. Neatceros, kurai no mums ienāca prātā, ka stratēģiski izdevīgākā un drošākā telpa, kur pārlaist nākamo stundu, ir tualete. Jo tualete atradās pusstāvā, vidū starp lejas durvīm, pie kurām pārbaudīja biļetes, un ieeju zālē. Mūsu plāns izdevās, pateicoties neapzinīgajām apkopējām, kuras, izraustījušas aizkrampētās būdiņas durvis un izbļaustījušās "kas tas ir" un "kā tā var", aizgāja, jo neko par terorismu 1970. gadā vēl nebija dzirdējušas. Baisākā bija nākamā pusstunda, kad nams iegrima tumsā un klusumā. Mēs, baidoties tapt izraidītām vai, vēl ļaunāk, notvertām un atmaskotām kā negodīgām padomju studentēm, kurām augstskolā vairs nav vietas, arī neuzdrošinājāmies tualetē iedegt elektrību. Kad uz kāpnēm atskanēja pirmo apmeklētāju soļi, no savas slēptuves iznācām arī mēs, uzkāpām pa trepēm un apsēdāmies trešajā rindā, jo, par laimi, vietas uz biļetēm te nekad netika norādītas. Tajā vakarā Imants Ziedonis pirmo reizi lasīja epifānijas. Par pērkonu, kas staigā apkārt un tuvāk nenāk. Par to, ka ir vienalga – apiet apkārt ziedam vai apkārt jūrai. Par to, kā no asfalta segapakšas pabāž galvas akmeņi. Par rabarberu krūmu ielas vidū. Un par kapsētu reformēšanu. Ātri kļuva skaidrs, ka to visu atcerēties būs grūti. Jo mēs te nebijām tikai sava prieka vai intereses dēļ. Mūs kopmītnē atgriežamies gaidīja mūsu mazāk uzņēmīgie kursa biedri. Īstenībā mēs bijām kā tādas otrādi apgrieztas Dinas, kaut arī šis salīdzinājums man ienāca prātā tikai tagad, jo toreiz pie Viļņa Eihvalda vēl Raiņa speckursu ar obligāto Jāzepa un viņa brāļu analīzi nebijām klausījušās. Dina Raiņa lugā atnes Jāzepam kolektīvo skūpstu, ko savākusi no visām Kanaanas sievām. Vismaz viņa pati tā apgalvo. Mūs gaidīja pārrodamies Tālivalža ielas 1b kopmītnē ar pēc iespējas vairākiem atmiņā saturētiem Imanta Ziedoņa dzejoļiem jeb intelektuāli emocionāliem dzejas skūpstiem. Čukstus vienojāmies, ka vienu epifāniju centīsies paturēt atmiņā viena no mums, bet nākamo – otra. Tā radās izdevība savienot pienākuma izpildi ar baudu proporcijā 50 pret 50. Atceros, kā tovakar Ziedonis, lasot epifānijas, pāršķīra savā blociņā vairākas lapas uz priekšu, zālei aizturot elpu – vai tiešām neuzzināsim, kas bija rakstīts šajās lappusēs. Tagad man liekas, ka tā bija dzejnieka apzināta spēle ar publiku, jo klausītāju sakāpināto interesi, stāvot uz skatuves, taču nebija iespējams nejust. Viņš tik tikko jaušami pasmaidīja un, izlaužoties klusai, bet nepārprotamai klausītāju kolektīvai atvieglojuma nopūtai, pašķīra vienu no divām lapām atpakaļ. Atceros arī to, kā auksts mēness spīdēja aiz loga, gandrīz tik tiešām kā caur tukšām pudelēm, kad mēs un krietns bars jaunāko Ziedoni zināt gribētāju sapulcējās 4. stāva vienā no foajē hallēm pie pusnokaltušās palmas. Bija auksts, kā kopmītnē parasts, bija tumsa, jo nez kādēļ elektrība, kas apgaismotu nabadzīgo bitu, likās brīdim nepiederīga. Mēs ne tikai viena caur otru mēģinājām atstāstīt, ko Ziedonis šovakar teicis, bet pat atbildēt uz jautājumiem, ko viņš ar vienu vai otru savu epifāniju domājis. Viss ritēja gludi, līdz izcēlās strīds, kā īsti Ziedonis izrunājis līdz tam neviena nedzirdēto vārdu epifānija. Pretēji Inārai Randei man likās, ka otrais burts šai vārdā bijis f, nevis p. Kad rakstu šīs atmiņas, neiespējami iedomāties, ka kādreiz bija pasaule bez epifānijām.

2. stāsts

jeb "Mākslā blusa var dziedāt, jo nav tikai bioloģiska būtne" (citāts no I. Ziedoņa nepublicēta referāta)

Mums bija fantastisks kurss. Mēs kādi 10 cilvēki gandrīz visu darījām kopā, pirmajā mācību gadā braucām vienā trolejbusā uz lekcijām, bet, ja kāds netika iekšā, tad kāpa ārā visi, saceļot neiedomājamu jezgu rīta brauktgribētāju pūlī. Izskaidrojums šādam fanātiskam kolektīvismam bija gauži prozaisks – mēs bijām no laukiem un baidījāmies galvaspilsētā apmaldīties. Taču Rīga ne tikai biedēja, tā arī solīja. Vai katru dienu notika kas interesants. Tikko kāds iekliedzās "Eu, ejam...", tā mēs jau lidojām – uz teātri, izstādi, dzejas vakaru, filmu, komjauniešu kafejnīcu Allegro ar biezajiem zemeņu kokteiļiem... bieži vien tikai pa ceļam uzzinot, kāds īsti ir iecerētais galamērķis. Reiz pavasarī, tas varēja tikpat labi būt kā pirmajā, tā otrajā kursā, Rūta Berga vai Guna Zeltiņa mūs sacēla kājās maršrutam uz Rakstnieku savienību, kur Jauno autoru seminārā bija paredzēta Imanta Ziedoņa lekcija Latviešu tautasdziesma un mūsdienu dzeja. Atklāti sakot, lekcijas temats man tolaik nelikās diez ko interesants. Bet lektors bija Ziedonis – šaubu nebija, jāiet! Filoloģijas fakultātes mācību programmā, protams, bija Folkloras kurss. To pasniedza ļoti patīkama sieviete, kura bija arī dzejniece. Taču viņa nebija ne Janīna Kursīte, ne Ieva Kalniņa, ne Iveta Tāle, kuras pašas tolaik vēl mācījās pamatskolā. Pēc lekciju kursa noklausīšanās man folklora un folkloristika likās vai paši garlaicīgākie objekti pasaulē. Vakarrīt atverot nodzeltējušo kladi, pārliecinājos, kādēļ. Piemēram, vienas lekcijas tēma – Tautas dziesmas – sociālās netaisnības atmaskotājas. Otras Darbs – cilvēka paverdzinātājs. Un piemērs: "Elle elle kunga rija, elle kunga piedarbiņš..." Izdevīgāka auditorija nekā mēs Ziedonim tolaik nemaz nebija iedomājama. Ziedonis šo savu referātu, cik man zināms, nekur vēlāk nav publicējis. Pārlasot viņa 1969. gada uzstāšanos šodien, var saprast, kādēļ. Tas nav dziļš vai sistemātisks pētījums, pretēji, piemēram, kā viņa raksti par folkloru grāmatā Manas tautasdziesmas 1985. gadā. Tās ir vienkārši dažas dzīva cilvēka neformālas un asprātīgi ironiskas domas par folkloru, kas izaugušas kā protests pret tolaik socioloģiski tematiskās pieejas nomīdīto latviešu folkloras lauku. Un pārliecības, ka aiz lakoniskajām četrrindēm eksistē kāda noslēpumaina pasaule, kurā reiz dzīvojuši reāli cilvēki, nevis kungu un kalpu shēmas. Piemēram, todien Imants Ziedonis teica: "Kaut kur lasīju tādu teikumu: "Filmas uzņemšanas gaitā aktieri strādāja ciešā kontaktā ar tās režisoru." Interesanti, kā tad lai viņi būtu strādājuši, ja ne kontaktā? Tā ir tukšvārdīga pļāpība. Un ir arī tādas tautasdziesmas – konstatējoši pļāpīgās. "Ogu, ogu, riekstu, riekstu, Tai celiņa maliņā. Tai celiņa maliņā, Kur es savas govis ganu." Un citviet: "Lasot tautas dziesmas, nonākam pie saprotamības un nesaprotamības strīda. "Daugavai simtu durvu, Divi simti stenderīšu, Ik pie katras stenderītes Pa buntei atslēdziņu." Nevaru atšifrēt, bet dziesma fascinē, liek domāt." Pavisam satraucošs likās dzejnieka vaicājums, jo nekas tāds agrāk nekad nebija ienācis prātā: "Vai mēs varam apgalvot, ka pie mums atnākušas visas tautas dziesmas? Varbūt daudzas intelektuāli bagātas neatnāca līdz mums tikai tāpēc, ka neatrada saprotošu tālākskandētāju?" Savukārt totālu smieklu vētru auditorijā sacēla kāds cits Ziedoņa nolasītais citāts un tam sekojošais viņa paša komentārs: Dr. Phil. N. Transehe raksta: "Doma, ka "blusa dzied", ir tīrais neprāts; skaidrs, ka blusa ir ienākusi circeņa vietā." Cien. dr. phil.," sacīja Ziedonis, "nav sapratis, ka mākslā blusa var dziedāt, jo nav tikai bioloģiska būtne." Tai pēcpusdienā pēc referāta bijām gluži kā apdulluši. Apbrīna par Ziedoni sasniedza neiedomājamus augstumus. Rakstīt aizraujošus dzejoļus – tas likās loģiski un saprotami, ja kāds ir dzejnieks. Bet ieinteresēt pat par folkloru... Nekas no vēlāk dažādās valodās par folkloru un mitoloģiju lasītais manu domāšanu attiecībā uz folkloru nav ietekmējis tik ļoti kā I. Ziedoņa referāts, kuru kāds toreiz ātri vien bija pārrakstījis uz mašīnas un pie kura to varēja nopirkt par 16 rubļiem. Cauri 37 vai 38 gadiem man saglabājušās veselas, lūk, 18 lapaspuses no šā par 16 rubļiem toreiz iegādātā dārguma.

3. stāsts jeb Kas sēdēja ceriņu krūmā

1972. gadā, kad docents Gunārs Bībers piedāvāja iespēju braukt uz Maskavu, lai Vissavienības studentu zinātniskajā konferencē nolasītu referātu par latviešu padomju dramaturģijas sasniegumiem, piekritu uzreiz. Nebiedēja ne tas, ka Maskavā nebiju bijusi, ne tas, ka braucu viena, ne arī tas, ka krievu valodu toreiz pratu, mīksti izsakoties, pavāji. Neviens nezināja, ka īstenībā vajadzība nokļūt Maskavā man bija radusies jau pirms vairākiem gadiem – no tā brīža, kad, mācoties 11. klasē, izlasīju Imanta Ziedoņa krājumu Motocikls. Šī vajadzība bija ļoti konkrēta un nepavisam nebija saistīta ar konferenci, dramaturģiju un pat ne teātri. Bija jānokļūst Tretjakova galerijā un jāatrod Vrubela glezna Ceriņi, lai redzētu savām acīm šos īpašos ceriņus, kas dzejnieku iedvesmojuši uzrakstīt kvēlo mīlestības dzejoli Vrubela Ceriņi, ceriņus, kas "deg un kūp", "deg un nesadeg", "logā skrien", kā "zili viļņi šalcot plūst". Tretjakova galeriju atradu pavēlu pēcpusdienā. Iespējams, biju kāda no pēdējām apmeklētājām, ko todien ielaida muzejā. Gluži viena, bet apņēmības pilna klīdu pa milzīgo ēku, meklējot 32. un 33. zāli, kur, spriežot pēc ceļveža, vajadzēja būt izstādītam Vrubelim. Kā strāvas trāpīta apstājos – ir! Cauri pirmajai telpai otrās dibenplānā pie sienas ziemas dienas rietošās saules staros vīdēja kas violeti zils. Taču nesteidzos tūlīt pie Ceriņiem, tieši otrādi, tīksmi pavilcināju laiku līdz uzzināšanas baudas triumfa brīdim, līdzīgi kā daru sēņojot, kad izliekos, ka ignorēju krāšņu baraviku, izčekojot vispirms visus apkārtējos krūmus. Rūpīgi izpētīju abus pirmajā zālē izkarinātos Vrubeļa Dēmonus, gan to, kas sēž, gan to, kas ir satriekts. Drusku pabrīnījos, cik šie vīriešu kārtas radījumi līdzīgi sievietēm, jo neko par kritušajiem eņģeļiem, androginismu, modernismu un stilizāciju tolaik nebiju dzirdējusi. Beidzot stāvēju Ceriņu priekšā. Bija grūti atzīties, ka tie ceriņi, kas auga Talsos sētā aiz mūsu dzīvokļa logiem, man patika labāk. Šie likās kādi tādi nedabiski plankumaini. Kad drusku vīlusies, bet ar izpildīta pienākuma sajūtu pagriezos, lai dotos prom, nez kādēļ vēlreiz atskatījos. Un puspagriezienā sastingu. Tikai tagad ieraudzīju kādu ceriņos ieslēpušos melnu figūru – tā kā meiteni, tā kā feju. Bez tam man dīvainā kārtā radās pilnīga pārliecība, ka vēl pirms mirkļa šīs figūras tur nebija, nevis es to neieraudzīju, jo, pirmkārt, biju iegrimusi ceriņu kvalitātes apcerē, un, otrkārt, Ziedonis savā dzejolī nebija norādījis ceriņos meklēt arī meiteni. Aiztaisīju acis, stipri samiedzu, palūkojos atkal. Melnā būtne stāvēja kā stāvējusi. Tā kā tolaik nebiju lasījusi Mihaila Bulgakova Meistaru un Margaritu, tad nezināju, ka situācija tipoloģiski atgādināja to, kurā Meistaram pilnīgi tukšā Maskavas ielā nez no kurienes parādās Margarita, kurai rokā bez tam ir dzelteni ziedi.

*Referāts nolasīts Ziedoņa dienas 2008 konferencē 8. maijā Latvijas Universitātē

Nobeigums 10. maija Neatkarīgajā

 

Dokumentu derīgumu var pārbaudīt elektroniski

Apollo  05/08/08    Īpašu uzdevumu ministra elektroniskās pārvaldes lietās sekretariāts sadarbībā ar Iekšlietu ministrijas Informācijas centru izstrādājis elektronisko pakalpojumu «Dokumenta pārbaude Nederīgo dokumentu reģistrā».

Jaunais e-pakalpojums nodrošina iespēju operatīvi pārbaudīt, vai Nederīgo dokumentu reģistrā ir ziņas par Latvijas personu vai tiesības apliecinoša dokumenta derīgumu. Reģistrā var pārbaudīt pilsoņa, nepilsoņa, diplomātiskās un dienesta pases, atgriešanās apliecības, identitātes kartes, jūrnieka grāmatiņas un transportlīdzekļa vadītāja apliecības, kā arī minēto dokumentu veidlapu derīgumu.

Šis pakalpojums ir aktuāls, kārtojot kredītu vai līzingu, slēdzot līgumu vai saņemot notāra pakalpojumus, gatavojoties ceļot ārpus Latvijas Republikas robežām, kā arī jebkurā citā gadījumā, kad nepieciešams pārbaudīt personu vai tiesības apliecinoša dokumenta derīgumu.

Pakalpojums ir pieejams visiem iedzīvotājiem portālā http://www.latvija.lv/ sadaļā «E-pakalpojumi», un tā izmantošanai nav vajadzīgs drošs elektroniskais paraksts.

 

Veldre skolām dāvina grāmatu par Latviju Otrajā pasaules karā

LETA  05/09/08    Pēc aizsardzības ministra Vineta Veldres (TP) iniciatīvas Aizsardzības ministrija (AM) Latvijas mazākumtautību vispārējās izglītības un profesionālās izglītības iestādēm dāvinās vēstures grāmatu "Latvija Otrajā pasaules karā", aģentūru LETA informēja AM Preses nodaļas vecākā referente Vineta Kleine.

Grāmatas autori ir vēsturnieki Daina Bleiere, Ilgvars Butulis, Inesis Feldmanis, Aivars Stranga un Antonijs Zunda.

"Latvijas situācija Otrajā pasaules karā tik tiešām bija sarežģīta, un es ļoti augstu vērtēju jebkuru mēģinājumu to atšķetināt. Šī grāmata noteikti ir pelnījusi sabiedrības ievērību, jo tajā nav jūtama moralizēšana, bet gan profesionāls vēsturnieku darbs," uzskata Veldre. Ministrs arī norāda, ka grāmata ir uzrakstīta saistošā valodā, tādēļ skolēniem tā būs interesanta un viegli uztverama lasāmviela.

Kopumā paredzēts dāvināt 213 grāmatas.

Grāmatas "Latvija Otrajā pasaules karā" uzmanības centrā ir Latvijas vēsture Otrā pasaules kara gados. Darbu ievada historiogrāfisks pārskats, kurā izvērtēta līdzšinējā vēstures literatūra, raksturotas galvenās izpētes problēmas un vairākos gadījumos sniegti to iespējamie risinājumi.

 

Pieteiktas 12234 darba vietas skolēniem vasaras brīvlaikā

DELFI  05/10/08    Šogad 1024 darba devēji no visas Latvijas kopumā ir pieteikuši 12234 darba vietas skolēniem vasaras brīvlaikā, liecina Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) apkopotā informācija.

Visvairāk darba vietu pieteikumu saņemts Rīgā un Rīgas rajonā (2382), Daugavpils (834), Liepājas (735), Rēzeknes (638), Ogres (459), Jēkabpils (458), Ventspils (430) un Preiļu (424) rajonā, bet vismazākais darbavietu skaits pieteikts Ludzas (191), Saldus (214) un Valkas (225) rajonā.

Visvairāk skolēniem tiek piedāvātas šādas darba vietas: palīgstrādnieks, pārdevēja palīgs, pasta darbinieka palīgs, dārznieka palīgs, sētnieks, kurjers, lietveža palīgs, palīgs darbā ar klientiem u.c. Skolēniem piedāvātas arī arhitekta palīga, biroja administratora palīga, laboranta palīga, viesmīļa, sekretāra, skolotāja palīga un pat datora dizainera darba vietas.

Darba devēji, kuri nodarbina skolēnus vasaras brīvlaikā, no valsts budžeta saņem līdzekļus skolēna darba samaksai 50% apmērā no minimālās mēneša algas, darba vadītāja ikmēneša darba algai - 13 latus par katru skolēnu un 80 latus par katru skolēnu ar speciālām vajadzībām, kā arī 15 latus samaksai par skolēna veselības pārbaudi.

Viena skolēna vasaras nodarbināšanas laiks pasākuma ietvaros ir viens mēnesis. Atsevišķos gadījumos, ja skolēns un darba devējs ir piekritis turpināt piedalīties pasākumā, skolēna nodarbinātību NVA filiāle var pagarināt vēl uz vienu mēnesi.

 

Pabeigta latgaliešu rakstības reforma

DELFI  05/12/08    Valodnieki ir pabeiguši latgaliešu rakstu valodas pareizrakstības nosacījumu izstrādi. To galvenais mērķis ir latgaliešu rakstu valodas normu tuvināšana tautā runātajai valodai. Valodnieku darba rezultāti tiks prezentēti sestdien, 17. maijā, portālu "Delfi" informēja Valsts valodas centra Latgaliešu rakstu valodas apakškomisijas sekretāre Ilze Sperga.

Līdz šim tika izmantotas divas atšķirīgas pareizrakstības - Pētera Stroda izstrādātie, 1929. gadā Izglītības ministrijas apstiprinātie latgaliešu pareizrakstības nosacījumi un Antona Breidaka 1996. gadā izveidotā pareizrakstība.

Tā kā divu pareizrakstības variantu līdzāspastāvēšana neveicina rakstu valodas attīstību, 2003. gadā tika nolemts izveidot vienotu rakstu valodu, ņemot vērā gan Stroda, gan Breidaka darba rezultātus. Pie šī darba ķērās pie Tieslietu ministrijas Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisijas izveidotā Latgaliešu rakstu valodas apakškomisija, kuras pūliņu rezultāts Valsts valodas centrā tika pieņemts 2007. gada septembrī un tā paša gada 18. oktobrī publicēts laikrakstā "Latvijas Vēstnesis". Jaunajos pareizrakstības nosacījumos ņemti vērā arī latgaliešu izlokšņu pētījumi, apzināti dažādu valodas pārādību plašāka lietojuma areāli, tāpēc vairākos gadījumos tiek pieļauti rakstības normu varianti.

Apakškomisijas priekšsēdētāja Anna Stafecka atzīst, ka jebkura rakstu valodas formalizēšana ir "kompromisa variants storp dzeivuos volūdys izlūksnem i rokstu volūdys tradiceju," taču tāds kompromiss starp dzīvās valodas izloksnēm un rakstu tradīciju ir vajadzīgs, lai rakstu valodas lietotāju rīcībā būtu kopīgas pareizrakstības normas.

 

«Zinātne ar zvaigzni?»

Antra Leimane, Kristaps Pētersons, Juris Kaža,  Apollo  05/12/08    Atklāta vēstule a. god. NRTP vadītājam Ābramam Kleckinam, a. god. LTV ģenerāldirektoram Edgaram Kotam, ļ. cien. Latvijas Raidorganizāciju asociācijas izpilddirektorei Guntai Līdakai un Latvijas sabiedrībai.

Vai televīzijā ir vajadzīgs raidījums par zinātni?

Laikmetā, kad vai katrā TV kanālā vislabākajā raidlaikā no ekrāna mūs uzrunā dziedoši un dejojoši personāži, krāsainas dekorācijas un visneiedomājamākie talantu šovi, agrās pēcpusdienās un nakts stundās tikai dažiem entuziastiem pietiek pacietības meklēt izglītojošos un informējošos raidījumus, kuru raidlaiki, budžeti un reitingi ir niecīgi. Mēs, raidījuma «Futūršoks» veidotāji, aicinām uz atklātu un konstruktīvu diskusiju par zinātnes raidījumu nepieciešamību mūslaiku mediju telpā.

Raidījums «Futūršoks» ir Latvijā vienīgais televīzijas raidījums par zinātni. Pēdējo sešu gadu laikā raidījums ir mērķtiecīgi un konsekventi stāstījis plašai sabiedrībai par jaunumiem zinātnē, par zinātnes aktualitātēm, par zinātnes «ikdienas» lietojumu un lomu sabiedrības progresa virzīšanā. Mēs nenoliedzami esam jutuši Latvijas Izglītības un zinātnes ministrijas un Latvijas Zinātņu akadēmijas finansiālu atbalstu raidījuma ražošanai. Savukārt Latvijas sabiedriskā televīzija un Nacionālā radio un televīzijas padome (NRTP) TV budžetā zinātnes raidījuma ražošanai nav atvēlējusi ne santīma. Ārzemēs ražotās «Discovery» dokumentālo filmu sērijas nav uzskatāmas par šā trūkuma aizvietotāju. Mēs uzskatām, ka tādējādi tiek kultivēts stereotips par Latvijas zinātni kā sava veida «mirušo zonu», kur nekas nenotiek, bet, ja notiek, tas noteikti nav interesanti plašākai sabiedrībai.

Pateicoties Eiropas Komisijas finansējumam (kurai zinātnes komunikācija Baltijā ir svarīgāka nekā mums pašiem!) un mūsu partneriem Lietuvā un Igaunijā, šajā sezonā «Futūršoks» tiek demonstrēts arī Lietuvā un Igaunijā. Mūsu kolēģi Lietuvā un Igaunijā ir patiesi izbrīnīti par raidījuma veidotāju «dzīvotspēju» šādā finansējuma sistēmā. Viņi jautā mums: vai tad tiešām sabiedriskos kanālus Latvijā neinteresē zinātnes programmas? Kāpēc tad mēs izvirzot zinātni kā vienu no valsts attīstības prioritātēm? Ko lai mēs atbildam? Esam spiesti konstatēt, ka, paši negribot, esam apstiprinājuši zinātnes komunikācijas niecību Latvijā.

Latvijas Nacionālajā attīstības plānā noteikts: «Izglītota un zinoša sabiedrība kļūst par valsts iekšējās un ārējās drošības garantu. Zināšanu pārvaldība, koordinēta un virzīta to radīšana, uzkrāšana, izplatīšana un lietošana kā komplekss process kļūst par ekonomikas un sociālās dzīves pamatu, aptverot visu valsti un sabiedrību. Pretstatā daudzām valstīm, kurām ir iespēja izvēlēties vairākus attīstības ceļus vai kombinēt tos, mūsu valstij nav alternatīvas ceļam uz zināšanu ekonomiku.» Tāpēc mūsu piedāvājums ir vienkāršs un saprotams: ietvert vismaz vienu TV programmu par zinātni Latvijā nacionālajā pasūtījumā. To veidotājus noskaidrot atklātā konkursā un piešķirt raidījuma izveidošanai līdzekļus. Tāpat apņemties programmu pārraidīt laikā, kad to varētu noskatīties pietiekami daudz televīzijas skatītāju. Šāds modelis veicinās producentu kompāniju konkurenci, televīzija pretī saņems kvalitatīvu raidījumu, bet sabiedrība — aktuālu un kvalitatīvu informāciju.

Raidījums «Futūršoks» aicina uz diskusiju «Zinātne ar zvaigzni?» 14. maijā plkst. 13.00 «Komunikāciju akadēmijas» telpās Rīgā, Lāčplēša ielā 36–1. Mēģināsim noskaidrot, vai Latvijā ir nepieciešami televīzijas raidījumi par zinātni.

Diskusijā piedalīsies arī producentu kompāniju pārstāvji, Latvijas Zinātņu akadēmijas pārstāvji, Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvji, žurnālisti un mediju eksperti. Diskusiju tiešraidē varēs vērot www.tv.lv, bet LTV1 ēterā — raidījumā «Futūršoks» — 17. maijā plkst. 15.45.

 

Valodas politikas viļņos

Andrejs Veisbergs, Valsts valodas komisijas priekšsēdētāj,  Diena  05/14/08

Ir pagājuši 18 gadu kopš Latvijas neatkarības deklarācijas, gandrīz vai divdesmit gadu - kopš Valodu likuma izstrādes, kas iezīmēja pagriezienu latviešu valodas liktenī un Latvijas valodas politikā. Tātad sasniegta pilngadība un laiks atskatīties un domāt par nākotni. No vienas puses, redzam lielu progresu - atcerēsimies, ka 1988.gadā Ministru padomē nebija rakstāmmašīnu ar latvisko šriftu. Tagad tam grūti noticēt, šodien iespējas latviešu valodas lietojumam ir ļoti labas - tā atguvusi zaudētās jomas, kļuvusi par ES oficiālo valodu, plaši lietota datorjomā. Valodas sociolingvistisko pozīciju stiprināšana ir bijusi pakāpeniska, kompromisu pilna, nepilnīga un nervoza. Nervozitāti, protams, var skaidrot ar politisko un demogrāfisko situāciju (arī rietumu valodnieciskos pētījumos ir noteikta 75% dzimtās valodas runātāju robeža, zem kuras pamatnācija kļūst ļoti nervoza). Kā pēdējo panākumu valodas pozīciju stiprināšanā varētu minēt t.s. skolu reformu 2004.gadā. Varbūt tas ir mans subjektīvs spriedums, bet kopš tās tālāku virzību uz valsts valodas nostiprināšanu grūti saskatīt. Runa nav par pētniecību un valodniecības projektiem - tur situācija ir pieņemama, nelielie resursi ir puslīdz sabalansēti ar cilvēkiem, kas kaut ko reāli dara. Lai gan daudziem ir iebildes, arī pati valoda strauji attīstās un paplašinās. Angļu valodas jūtamā ietekme vismaz pagaidām nav nekāds drauds.

Runa ir par valodas vidi Latvijā, likumiem, noskaņām un tendencēm. Un te pēdējos gados redzam atpakaļslīdēšanu. Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā attīstība bija strauja - likumi, atestācija, kursi, programmas, zināms cittautiešu entuziasms latviešu valodas apguvē, bet deviņdesmito gadu beigās progress noplaka. "Valsts valodas likumu" 2000.gadā nācās pieņemt atmiekšķētā veidā, piekāpjoties "Eiropas" prasībām, jo tā bija prioritāte. Valodnieki brīdināja, ka šāda likuma redakcija radīs sarežģījumus nākotnē, taču viņus mierināja, ka caurumus un šķirbas aizbāzīs ar nozaru un palīglikumiem. Taču šis darbs neveicas, bremzējas, tiek bremzēts. To kavē gan pārliecīga pieķeršanās pārmērīga liberālisma, multikulturālisma, globalizācijas, politkorektuma un citu modes tendenču nostādnēm, gan latviskā pielaidība un iecietība. Un ko tur liegt, to traucē arī vietējo krievvalodīgo pašpietiekamība un krieviskā neoimperiālisma atdzimšanas dvinga. Austrumu politiskais, ekonomiskais un lingvistiskais spiediens mūsu gadījumā gan ir tīrais nieks, salīdzinot ar to, kāds šodien tiek vērsts pret savu identitāti meklējošo Ukrainu, kas vēlas atvirzīties no "lielās un varenās". Arī iestāja ES un NATO pati par sevi negarantē latviešu valodas saglabāšanos un attīstību, neatsver latviešu valodas ierobežoto ekonomisko vērtību Eiropas un pasaules tirgū. Atstāt valodas jautājumu tirgus stihijai nevar, jo, kā teicis franču brīvības teorētiķis Žans Lakordērs, sadursmē "starp stipro un vājo brīvība ir tā, kas apspiež un likums ir tas, kas atbrīvo".

Tendences un iezīmes

Vērojama lēna ieslīdēšana divvalodībā - arvien vairāk redzam paralēlus tekstus, bezmaksas laikrakstus, reklāmas, instrukcijas, rēķinus divās valodās. Turklāt tieši kā padomju laikā nereti latviešu instrukcijas vai laikraksta nav - varbūt pieprasījums bijis lielāks? Krievu valodu arvien biežāk pieprasa kā nepieciešamu darba pienākumu veikšanā - un tie nav gadījumi, kad uzņēmumam ir sadarbība ar Krieviju.

Tiek piedāvātas jaunās integrācijas nostādnes, kur valsts valodas jautājums faktiski nav minēts, tas aizstāts ar multikulturālisma tēzēm.

Bet par minoritāšu valodu iespēju paplašināšanas nepieciešamību dzirdam katru dienu, un, nav ko slēpt, - tās nav līvu vai baltkrievu valodas, tā ir krievu valoda. Būsim atklāti - iespējami trīs scenāriji. Pirmā ir divkopienu valsts ar ierobežotu saziņu starp kopienām (turklāt tās atšķirībā no Šveices vai Beļģijas nav teritoriāli nodalītas) - ļoti trausls, politiski un sociāli nestabils veidojums. Otrā iespēja - integrācija uz latviešu valodas un kultūras pamata ar minoritāšu attīstības iespējām. Trešā iespēja - integrācija uz kādas citas valodas un kultūras pamata…

Valsts valodas aizsardzības likumdošanas jomā valda sastingums. Kad tiek virzīti elementāri labojumi likumos (APK), tos novilcina, mīklaini pazūd vēstule no Valsts valodas komisijas premjeram. Augstākās izglītības likumā par varītēm mēģina iebīdīt iespēju to sniegt krieviski, lai gan pienākumi un prasības augstskolām ir vienotas. Dažādas organizācijas, piemēram, Rektoru padome vai Latvijas Darba devēju konfederācija, prasa valsts valodas zināšanu prasību atcelšanu vai mīkstināšanu, nevis pauž dibinātas bažas par latviešu valodas zināšanu vai rakstības prasmes kritumu, kas pazemina strādājošo konkurētspēju.

Valodas vide

Vizuālā vide, manuprāt, nav sliktā stāvoklī visā Latvijā (paldies par to Valsts valodas centram), taču saskarsmes un audiālā vide - kafejnīcās, vingrotavās, veikalos, maršruta taksometros - bieži ir kā Maskavā vai Rjazaņā, nevis Rīgā vai Jēkabpilī. Krievu mūzikas fonā Russkoje radio vai Eho Moskvi stāsta par fašistiem, kas atkal maršē gar Brīvības pieminekli, krievu TV programmas piepilda sabiedrisko telpu utt.

Mediju vide ir specifisks jautājums, taču arī tur krievu valodas dominance tikai pieņemas spēkā. Ieslēdzot televizoru, tikai LTV1 puslīdz droši dzirdēsim latviešu valodu. Lai gan vismaz formāli pastāv kādi seši Latvijas kanāli, pārējos šī iespēja nebūs pārāk liela. Arī LTV1 var novērot kādu īpatnību - Panorāmā nereti puse no intervijām skan krievu valodā, protams, ar latviešu subtitriem. Angļu, vācu, franču valodā runājošos parasti nedzirdam, tiem virsū klājas latviešu tulkojums. Turklāt kur paliek Latvijas citu minoritāšu pārstāvji ar savām valodām? Jautājuma būtība nav par tulkojuma formu, bet par krievu valodas īpašo statusu, izņēmuma stāvokli.

Cita problēma ir jautājums par latviešu valodas kvalitāti subtitros - tā mēdz būt laba, slikta (negramatiska un kļūdaina) un katastrofāla (neatpazīstami burti, murgainas konstrukcijas). Līdzīga situācija valda DVD tirgū. Satelītkanālos poligloti var nodarbināt savas pelēkās šūnas, salīdzinot trīs jēgas ziņā pilnīgi atšķirīgus tekstus - oriģinālu, krievu virsrunu un latviešu subtitrus. Divvalodīgajiem izvēle ir mazāka - atliek minēt, kurš variants ir tuvāks īstenībai/loģikai, jo vēstījumi ir pilnīgi atšķirīgi. Esošie likumi arī šo jomu nespēj regulēt.

Ir pienācis laiks mūsu politiķiem aizbāzt spraugas un caurumus likumdošanā, lai mūsu valodas kuģis bez sūcēm varētu droši turpināt savu ceļu pasaules ūdeņos, lai garām braucošā naftas supertankkuģa radītie viļņi nedraudētu tam ar katastrofu. Latviešu valoda ir mūsu valsts, kultūras un identitātes pamats.

Visbeidzot - ko mēs katrs varam darīt? Runāt savā valodā visur Latvijā; censties vismaz publiskajā jomā runāt labā un koptā valodā; nenosodīt tos, kas runā sliktā latviešu valodā, bet cenšas to darīt; prasīt latviešu valodas lietojumu, kur tas pienākas - visur Latvijas valstī.

 

 

 

 

Citādā ziņā...

 

 

 

 

Zilo Karogu šogad saņem 14 Latvijas pludmales

DELFI  05/08/08    Saskaņā ar Starptautiskās Zilā Karoga žūrijas sēdes lēmumiem, šogad Latvijā plīvos 14 Zilie Karogi – vienpadsmit no tiem peldvietās un trīs jahtu ostās, informēja Latvijas Zilā Karoga kustības pārstāvis Jānis Ulme.

Zilā Karoga ekosertifikāts peldvietu kategorijā Latvijai piešķirts Ventspils pilsētas peldvietai, Liepājas pilsētas peldvietām (dienvidrietumu pludmale, pludmale pie stadiona, iekšzemes peldvieta sporta un atpūtas takā Beberliņi), Jūrmalas pilsētas Majoru un Jaunķemeru peldvietām, Daugavpils pilsētas peldvietām "Stropu ezers" un "Stropu vilnis", Engure pagasta Abragciema kempinga peldvietai, kā arī Rīgas pilsētas Vecāķu un Vakarbuļļu peldvietām.

Zilā Karoga ekosertifikāts jahtu ostu kategorijā Latvijai piešķirts - SIA "Ziemeļeiropas jahtu aģentūras "Rietumu krasts" jahtu piestātnei "Pāvilosta Marina", SIA "Odyssey" Ventspils jahtu ostai, kā arī Liepājas jahtu centram.

Ventspils pilsētas peldvietā karogs tiks pacelts jau desmito gadu pēc kārtas. Savukārt Liepājā šogad plīvos jau četri karogi - trīs peldvietās un vienā jahtu ostā, Liepājai kļūstot par kampaņas līderi Latvijā.

Zilā Karoga balvai šogad Latvijā tika pieteikti piecpadsmit kandidāti, tiesa gan jau nacionālajā līmenī ūdens kvalitātes un peldvietas apsaimniekošanas kritēriju dēļ tika noraidīts Jūrmalas pilsētas Bulduru peldvietas pieteikums.

Zilais Karogs ir pasaulē populārākais tūrisma ekosertifikāts, ko pasniedz peldvietām un jahtu ostām par augstu vides kvalitātes un apsaimniekošanas līmeni. Lai iegūtu ZK balvu, peldvietām un jahtu ostām ir jāatbilst attiecīgi 29 un 22 kritērijiem vides informācijas, ūdens kvalitātes, apsaimniekošanas kvalitātes, servisa un drošības jomās.

Pasaulē šogad piešķirti vairāk kā 3000 ZK. Oficiālie starptautiskās kampaņas rezultāti tiks paziņoti 15. maijā.

Latvijā Zilā Karoga kampaņu īsteno nodibinājums "Vides izglītības fonds" sadarbībā ar Vides ministriju. Kampaņas norisi atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds.

 

Par plika dibena fotografēšanu pie Brīvības pieminekļa 1 600 latu sods

BNS   05/12/08    Rīgas Centra rajona prokuratūra piemērojusi 1 600 latu naudas sodu Īrijas pilsonim par plika dibena iemūžināšanu pie Latvijas simbola - Brīvības pieminekļa.

Prokuratūras preses centrā aģentūrai BNS teica, ka 22 gadus vecajam vīrietim prokuratūra piemērojusi priekšrakstu par sodu un noteikusi 1 600 latu lielu naudas sodu. Vīrietis jau naudas sodu samaksājis.

Viņam apsūdzība bija uzrādīta par huligānismu - rupju sabiedriskā miera traucēšanu, kas izpaužas acīmredzamā necieņā pret sabiedrību vai bezkaunībā, ignorējot vispārpieņemtās uzvedības normas un traucējot cilvēku mieru.

Par šādu noziegumu var sodīt ar brīvības atņemšanu līdz diviem gadiem vai ar arestu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.

Attiecībā pret otru notikumā iesaistīto īru kriminālprocess izbeigts noziedzīga nodarījuma sastāva trūkuma dēļ.

Aprīļa beigās Rīgas Centra rajona tiesa drošības līdzekli - apcietinājumu - piemēroja Daimenam Džūdam Makartanam (Damien Jude Mcartan, 1986) un Tomasam Kīrmanam (Thomas Kierman, 1982). Mazliet vēlāk apcietinājums tika atcelts.

Viens no viņiem Rīgā pie Brīvības pieminekļa demonstrējis pliku pēcpusi, savukārt otrs to iemūžinājis foto.

1986.gadā dzimušais pilsētas viesis, kurš demonstrēja dibenu, bija 2,25 promiļu alkohola reibumā, savukārt 1982.gadā dzimušais fotogrāfs nebija dzēris.

Lai arī lielākā daļa ārzemnieku, kas regulāri pieķerti urinējam vai citādi ālējamiem pie Brīvības pieminekļa, parasti tiek cauri sveikā, jo vienkārši paspēj pamest valsti pirms soda uzlikšanas, ir arī izņēmumi.

Tiesa šogad pirmo reizi par urinēšanu pie Brīvības pieminekļa piemēroja piecu dienu arestu kādam Lielbritānijas pilsonim. Iepriekš tiesa vai policija čurāšanā pieķertajiem ārzemniekiem piemēroja naudas sodus par sīko huligānismu. Šādos gadījumos sagrēkojušies ārzemju viesi tika cauri ar naudas sodu līdz 50 latiem.

Tas izraisīja asu Latvijas amatpersonu kritiku. Pret šo un iepriekšējiem gadījumiem asi nostājās gan Rīgas mērs Jānis Birks, gan iekšlietu ministrs Mareks Segliņš, kā arī Valsts policijas priekšnieks Aldis Lieljuksis un citas augstas valsts amatpersonas, kas uzsvērušas, ka pārkāpējiem būtu jāpiemēro bargāki sodi.

Regulāri jau divus gadus kopš 2006.gada par atkailināšanos un urinēšanu pie Brīvības pieminekļa pieķerti gandrīz desmit ārzemnieku, no kuriem lielākā daļa ir bijuši tieši Lielbritānijas puses iedzīvotāji.

Pagājušā gada novembrī 25 latu sods tika piemērots kādam skotam, kurš jūlija beigās Brīvības pieminekļa pakājē, nenoskaidrotu motīvu vadīts, publiski izrādījis savu vīrišķības mantību.

Savukārt šogad februārī Valsts policija piemēroja 50 latu sodu Jaunzēlandes pilsonim, kurš pie Brīvības pieminekļa fotografējies kino varoņa Borata peldbiksēs.

Ārzemnieki arī izmantojuši pieminekli par alpīnisma objektu. Pērn divi stipri iereibuši Polijas un Norvēģijas iedzīvotāji centušies uzrāpties piemineklī.

Ārvalstnieki arī regulāri tiek pieķerti ālējamies Vecrīgas naktsklubos.

 

Atbalsta 30 000 latu piešķiršanu cūkas skulptūras veidošanai Rīgas Centrāltirgū

LETA   05/14/08    Rīgas domes Pilsētas attīstības komitejas deputāti šodien atbalstīja 30 000 latu piešķiršanu cūkas skulptūras veidošanai Rīgas Centrāltirgū.

Cūkas skulptūru varētu veidot no putuplasta, šim nolūkam izlietojot 30 000 latu, liecina deputātiem sagatavotie materiāli. Tagad par finansējuma piešķiršanu vēl lems Finanšu komitejas deputāti.

Jau ziņots, ka Rīgas Centrāltirgū plānots novietot tēlnieka Teodora Zaļkalna populārās skulptūras "Cūka" atveidojumu. Tas varētu būt sešus metrus garš un četrus metrus augsts.

 

 

 

 

 

Joprojām
zied ievas un laiks

ir samērā auksts... Dienas

ir saulainas, taču pūš ziemeļu

vējš un gaisa temperatūra dienā ir

tikai ap  +10^oC. Bet naktīs termo-

metra stabiņš noslīd līdz  +2^oC un

vietām pat ir bijušas salnas... Ta-

ču, par spīti vēsajam laikam, sā-

kuši ziedēt cēlie kastaņko-

ki un arī smaržīgie

c e r i ņ i . . .

 

Anda Jansone, trešdien, 14. maijā