Kas jauns Latvijā?

Nr. 550:  2009. g. 7. - 22. janvāris

 

 

Gribīgo koalīcijā, Eiropā un citur pasaulē...

 

Taupības dēļ Godmanis nedodas uz eiro ieviešanas svētkiem Slovākijā

LETA 01/07/09    Taupības nolūkos premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) nolēmis neapmeklēt Slovākiju, kur plānoti svinīgi pasākumi par godu eiro ieviešanai, informēja premjera preses sekretārs Edgars Vaikulis.

Pasākums ar Eiropas valstu vadītāju piedalīšanos rīt, 8.janvārī, notiks Bratislavā. Ielūgumu apmeklēt Slovākiju iepriekš saņēma arī Godmanis.

Jau ziņojām, ka 1.janvārī Slovākija ieviesa Eiropas vienoto valūtu eiro, tādējādi kļūstot par 16.eirozonas dalībvalsti.

Slovākija kļūst arī par ceturto eirozonas valsti no tā sauktajām jaunajām dalībvalstīm, kas ES iestājās 2004. un 2007.gadā.

Slovēnija vienoto Eiropas valūtu ieviesa jau 2007.gadā, bet Malta un Kipra - 2008.gadā.

 

EK dod oficiālo startu 3,1 miljardu aizdevumam Latvijai

Baiba Rulle,  Diena 01/08/09     Eiropas Komisija (EK) ceturtdien vienojusies ierosināt Eiropas Savienības (ES) Padomei sniegt vidēja termiņa finansiālu palīdzību Latvijai līdz 3,1 miljarda eiro (2,17 miljardu latu) apmērā.

Kā Dienu informēja EK pārstāvniecības Latvijā preses sekretārs Ivars Bušmanis, EK lēmums dod formālo pamato EK finanšu ministru padomei (ECOFIN) lemt par atbalsta piešķiršanu Latvijai. Pēc ECOFIN sēdes, kas notiks 20.janvārī skaidrāk varētu iezīmēties EK finanšu palīdzības mērķi, naudas izmantošanas nosacījumi un maksājumu apmērs. Tas izrietēs no Saprašanas memoranda, kuru aptuveni pāris dienu laikā pēc ECOFIN sēdes varētu parakstīt EK un Latvijas valdība.

Pilnīga skaidrība par aizdevuma nosacījumiem, termiņiem, procentiem būs pēc tam, kad Latvijas valdība un EK parakstīs aizdevuma līgumu. Tas, pēc I.Bušmaņa teiktā, varētu notikt ātrākais februāra beigās vai marta sākumā. Tikai pēc tam, kad būs parakstīts aizdevuma līgums, Latvijas valdība varēs saņemt pirmo EK finanšu palīdzības maksājumu.

Lai arī pagaidām EK oficiāli nav paziņojusi, kam aizdevuma naudu Latvijas valdība varēs tērēt, ir noprotams, ka būtiskākā šīs finanšu palīdzības daļa tiks izmantota ar Latvijas ekonomikas atdzīvināšanu saistītiem pasākumiem, to vidū, ES struktūrfondu apgūšanai. EK finansiālā palīdzība Latvijai tiks sniegta turpmāko divu gadu laikā, sešos maksājumos, kurus veiks, ja tiks īstenota valdības apstiprināta ekonomikas stabilizācijas programma.

«Šis atbalsts parāda Kopienas solidaritāti ar dalībvalsti, kura savukārt ir apņēmusies veikt drosmīgus un nepieciešamus korekcijas pasākumus laikā, kad visā pasaulē valda ievērojama ekonomiska un finansiāla nestabilitāte. Kopiena sagaida no Latvijas pārvaldes iestādēm un iedzīvotājiem atbalstu Latvijas ekonomikas stabilizācijas programmas īstenošanai, lai novērstu būtisku nelīdzsvarotību un nodrošinātu pamatu ilgtspējīgas izaugsmes atsākšanai un arī eiro ieviešanai,» uzsvēris Ekonomikas un finanšu lietu komisārs Hoakins Almunja

Diena rakstīja, ka ES gatavojas sniegt lielāko aizdevumu kopējā ārvalstu donoru Latvijas valdībai sniegtajā aizdevuma paketē, kas veido  7,5 miljardus eiro (5,27 miljardus latu). Blakus ES kā citi lielākie donori piedalās Ziemeļvalstis un Starptautiskais Valūtas fonds (SVF).

Ārvalstu finansiālā palīdzība ir atkarīga no ievērojamas ekonomikas korekcijas jeb tā sauktās SVF programmas, kuru jau pieņēmusi Latvijas valdība un kuras mērķis ir ierobežot un pakāpeniski novērst nelīdzsvarotību budžeta un citās jomās. Programma balstās uz Latvijas esošā valūtas maiņas kursa piesaistes saglabāšanu, kas būs būtiski svarīgs politikas pamatnosacījums arī nākotnē, tādējādi nostiprinot sistēmisko stabilitāti.

EK preses paziņojumā uzsvērts, ka EK sadarbībā ar Ekonomikas un finanšu lietu komiteju regulāri un cieši uzraudzīs to, ka ar finansiālo palīdzību saistītie ekonomikas politikas nosacījumi tiek pilnībā īstenoti, un tā var pieprasīt veikt papildu pasākumus, ja apstākļi to nosaka.

Par to, ka Latvijas varēs saņemt aizdevumu tika izlemts neilgi pirms Ziemassvētkiem. Pirmo palīdzības maksājumu veica SVF, kas 29.decembrī Valsts kases kontā pārskaitīja 589,57 miljonus eiro (414,35 miljoni latu). Finanšu ministrija lēsusi, ka janvārī Latvija no SVF finansējuma varētu iztērēt apmēram 78 miljonus latu. Visi saņemtā nauda atrodas Latvijas Bankā.

 

Zināms starptautiskā aizdevuma piešķiršanas grafiks Latvijai

LETA 01/09/09    Zināms starptautiskā aizdevuma Latvijai precīzs piešķiršanas grafiks. Eiropas Komisijas (EK) 2009.gada piešķirtais finansējums Latvijai būs 2,9 miljardi eiro (2,03 miljardi latu), 2010.gadā tiks piešķirti 100 miljoni eiro (70 miljoni latu), bet 2011.gadā - arī 100 miljoni eiro.

Starptautiskā valūtas fonda (SVF) 2009.gada piešķirtais finansējums Latvijai būs 1,2 miljardi eiro (0,84 miljardi latu), 2010.gadā tiks piešķirti 400 miljoni eiro (280 miljoni latu), bet 2011.gadā - arī 100 miljoni eiro.

Ziemeļvalstis - Dānija, Zviedrija, Somija un Norvēģija - 2010.gadā tiks piešķirti 1,8 miljardi eiro (1,26 miljardi latu).

Pasaules bankas 2009.gada piešķirtais finansējums Latvijai būs 200 miljoni eiro (140 miljoni latu), bet 2011.gadā - arī 200 miljoni eiro.

Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas, Čehijas, Polijas un Igaunijas sniegtais finansiālais atbalsts Latvijai 2009.gadā būs 200 miljoni eiro, bet 2010.gadā - 300 miljoni eiro (210 miljoni latu).

Jau ziņots, ka finansiālā palīdzība ir atkarīga no ievērojamas ekonomikas korekcijas programmas, kuru jau pieņēmusi Latvijas valdība un kuras mērķis ir ierobežot un pakāpeniski novērst nelīdzsvarotību budžeta un citās jomās. Tas palīdzēs nostādīt Latvijas ekonomiku uz stabiliem un noturīgiem pamatiem.

"Šis atbalsts parāda Kopienas solidaritāti ar dalībvalsti, kura savukārt ir apņēmusies veikt drosmīgus un nepieciešamus korekcijas pasākumus laikā, kad visā pasaulē valda ievērojama ekonomiska un finansiāla nestabilitāte. Kopiena gaida no Latvijas pārvaldes iestādēm un iedzīvotājiem atbalstu Latvijas ekonomikas stabilizācijas programmas īstenošanai, lai novērstu būtisku nelīdzsvarotību un nodrošinātu pamatu ilgtspējīgas izaugsmes atsākšanai un arī eiro ieviešanai," uzsvēris Ekonomikas un finanšu lietu komisārs Hoakins Almunja.

Ierosinātā vidēja termiņa finansiālā palīdzība Latvijai būs Eiropas Kopienas aizdevums saskaņā ar Padomes regulu Nr. 332/2002. Sagaidāms, ka šis jautājums būs iekļauts nākamās ES finanšu ministru sanāksmes dienaskārtībā 20.janvārī.

Atbalsts tiks sniegts kopā ar SVF, Ziemeļvalstīm un Pasaules Banku, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku, Čehiju, Poliju un Igauniju, tādēļ pavisam līdz 2011.gada pirmajam ceturksnim Latvija varētu saņemt 7,5 miljardus eiro.

Finansiālā palīdzība turpmāko divu gadu laikā tiks sniegta sešos maksājumos, kurus veiks, ja tiks īstenota visaptveroša ekonomikas politikas programma, ko decembrī pieņēma Latvijas valdība.

Finansiālā palīdzība un politikas programma ļaus Latvijai atrisināt īstermiņa likviditātes grūtības, vienlaikus uzlabojot konkurētspēju un atbalstot pakāpenisku nelīdzsvarotības novēršanu vidējā termiņā, tādējādi atkal nostādot ekonomiku uz stabiliem un noturīgiem pamatiem. Tas arī palīdzēs izpildīt nosacījumus eiro ieviešanai.

Programma balstās uz Latvijas esošā valūtas maiņas kursa piesaistes saglabāšanu, kas būs būtiski svarīgs politikas pamatnosacījums arī nākotnē, tādējādi nostiprinot sistēmisko stabilitāti.

Svarīgi ekonomikas politikas paketes elementi ir tūlītēja un ilgstoša fiskālā konsolidācija, lai budžeta deficīts 2009.gadā nepārsniegtu 5% no iekšzemes kopprodukta (IKP) un 2011.gadā samazinātos līdz 3% no IKP.

Atbalsts plašām strukturālām reformām un algu samazināšanai, kas notiks vispirms jau publiskajā sektorā, ļaus atjaunot Latvijas izmaksu konkurētspēju. Programma arī paredz pasākumus iekšējā un ārējā parāda pārstrukturēšanas veicināšanai.

Politikas nosacījumi tiks izklāstīti Saprašanās memorandā, kuru drīzumā noslēgs ar Latvijas pārvaldes iestādēm.

EK sadarbībā ar Ekonomikas un finanšu lietu komiteju regulāri un cieši uzraudzīs to, ka ar finansiālo palīdzību saistītie ekonomikas politikas nosacījumi tiek pilnībā īstenoti, un tā var pieprasīt veikt papildu pasākumus, ja apstākļi to nosaka, informēja EK pārstāvniecībā Latvijā.

Jau ziņots, ka pagājušā gada 29.decembrī Valsts kases kontā tika saņemta SVF aizdevuma pirmā daļa - 589,57 miljoni eiro (414,35 miljoni latu).

 

Latvijā ierodas SVF vadība

LETA 01/12/09    Šodien darba vizīti Latvijā sāks Starptautiskā Valūtas fonda pārstāvis Baltijā un Polijā Kristofs Rozenbergs, kurš ar atbildīgajām amatpersonām un uzņēmējiem pārrunās starptautiskā aizdevuma nosacījumus Latvijai.

Plkst.12 Rīgas pilī ar Rozenbergu tiksies Valsts prezidents Valdis Zatlers.

Savukārt plkst.14 Ministru kabinetā, piedaloties premjeram Ivaram Godmanim (LPP/LC), notiks Rozenberga tikšanās ar Latvijas Darba devēju konfederācijas un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības vadību.

Tikšanās laikā plānots apspriest un diskutēt, kā iespējami efektīvāk izmantot Latvijai pieejamo finansējumu, lai maksimāli palīdzētu ekonomikas atlabšanai.

Kā ziņots, SVF pārstāvji ļoti rūpīgi sekos līdzi Latvijas darbībām ar saņemtajiem starptautiskā aizdevuma līdzekļiem.

Aizdevuma izlietojumu galvenokārt uzraudzīšot Finanšu ministrija, Valsts kase un Valsts kontrole, bet SVF uzraudzību varētu veikt katru ceturksni. Sākotnēji gan fonda pārstāvji Latvijā viesošoties daudz biežāk.

Jau ziņots, ka Eiropas Komisija, SVF, Pasaules Banka, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka un vairākas Eiropas Savienības dalībvalstis vienojušās par finanšu atbalsta sniegšanu Latvijai 7,5 miljardu eiro (5,27 miljardu latu) apmērā.

Pagājušā gada 29.decembrī Valsts kases kontā tika saņemta SVF aizdevuma pirmā daļa - 589,57 miljoni eiro (414,35 miljoni latu).

 

'The Economist' apskatnieks: Latvijas vājā valdība padara valsti par vieglu mērķi Krievijai

LETA 01/15/09     Iespējams, latviešiem ir vājākā valdība Baltijā, tādēļ tagad Latvija ir viegls mērķis Krievijai, intervijā Lietuvas ziņu aģentūrai ELTA saka ietekmīgā izdevuma "The Economist" Centrālās un Austrumeiropas tirgus ilggadējs apskatnieks Edvards Lūkass.

"Latvija ir veikusi diezgan labu darbu, sevi destabilizējot. Varbūt Krievija to ir ietekmējusi, varbūt tā ir pašas Latvijas nekompetence," vērtē komentētājs.

Lūkass saka: ja viņš būtu latvietis, viņš piedalītos demonstrācijās. "Es ticu demokrātijai, un es domāju, ka tas ir pilnībā pareizi, ka cilvēkiem vajag protestēt pret sliktiem politiķiem. Demokrātija nav tikai vēlēšanas - tā ir arī spiediena izdarīšana uz politiķiem caur tiesisko sistēmu, caur masu medijiem, bet arī caur protesta akcijām."

Lūkass uzskata, ka Latvijas premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) darot "diezgan labu darbu", bet viņš būtu dusmīgs uz Godmaņa koalīcijas partneriem - politiķiem, kas Latviju nostādījuši šādā situācijā.

"The Economist" apskatnieks norāda, ka Lietuvas ekonomika "nav tādā juceklī" kā Latvijā, tādēļ lietuviešus vismaz pagaidām negaidot "Latvijas stila sabrukums".

Lietuviešiem esot "pēc Baltijas standartiem" diezgan labs prezidents un premjers, kā arī neesot "etniskās kārts", kuru mīlot izspēlēt Krievija, taču, no otras puses, Lietuvai esot liels enerģētikas vārīgums.

Lūkass kritizējis Lietuvas līdzšinējās valdības, kurām kopš Būtiņģes termināļa celtniecības laikiem nav izdevies īstenot nevienu projektu, kas palīdzētu stiprināt valsts enerģētisko drošību.

Vērtējot Krievijas un Ukrainas gāzes konfliktu, apskatnieks to skaidrojis ar visas Eiropas neizdarību. "Par iespējamām problēmām mēs zinājām jau kopš 1991.gada. Bet kur ir energotilti, gāzes krātuves, sašķidrinātās gāzes termināļi, enerģijas avotu diversifikācija?" viņš vaicājis.

Pēc Lūkasa teiktā, postkomunistiskajām valstīm tā ir vēl lielāka problēma, jo tās "šķērdē enerģiju". Viņš pievērsis uzmanību apstāklim, ka Baltijas valstis, Slovākija, Bulgārija "par augstu politisko cenu" saņem Krievijas gāzi, bet tā tiek pārvērsta siltumenerģijā, kurai "tiek ļauts izplūst pa logiem", - tas vērtējams kā skandaloza visu beidzamo piecpadsmit gadu valdību neizdarība.

Šai saistībā Lūkass atgādinājis, ka par Lietuvas un Polijas energotilta nepieciešamību pirmo reizi dzirdējis jau pirms 17 gadiem, tomēr šis savienojums joprojām nav izbūvēts.

Jautāts par politiskās gribas trūkumu, kas ir šīs situācijas pamatā, "The Economist" apskatnieks atbildējis, ka daļēji tas skaidrojams ar politisko sistēmu.

Viņa vārdiem runājot, rietumeiropieši, kas aukstā kara laikā ieguldīja lielus līdzekļus savas brīvības nosargāšanā, vēlāk vairs nevēlējās tērēt naudu, lai nosargātu brīvību enerģētikas jomā. Zināmā mērā to veicinājusi Krievija - Maskavai draudzīgi politiķi, tādi kā Gerhards Šrēders, līdz šim virzījuši projektus, kas palielina Eiropas atkarību no Krievijas.

"Nekad nevar droši pateikt, cik lielā mērā visā vainojama muļķība un gļēvulība un cik - Krievijas uzpirkti cilvēki. Domāju, ka daļēji tas ir Krievijas manipulācijas rezultāts," norādījis Lūkass.

Lūgts komentēt situāciju Lietuvā pēc rudenī notikušajām vēlēšanām, viņš izteicis gandarījumu, ka ar Krieviju saistītajām partijām tajās klājies pietiekami slikti.

Par pašreizējās Lietuvas valdības vājo vietu komentētājs uzskata neprasmi pienācīgi izskaidrot savus stingros ekonomiskos lēmumus tautai.

Atbildot uz jautājumu, kā ekonomiskā krīze, kas jūtami skārusi Krieviju, varētu ietekmēt ģeopolitisko situāciju, Lūkass pozitīvi vērtējis apstākli, ka Krievijas ekonomikas modeli "neviens vairs neiedrošinātos saukt par labu".

Lai gan nedz Amerika, nedz Eiropa nevar lepoties ar savu ekonomisko politiku, Krievija ar savu atkarību no dabas resursiem un briesmīgo finansiālo stāvokli šobrīd ir vēl ievainojamāka, viņš secinājis, paužot cerību, ka Eiropas ekonomiskā politika izrādīsies efektīva.

Runājot par Austrumeiropas valstu vēlmi pēc lielākas NATO klātbūtnes, Lūkass kritiski vērtējis Baltijas politiķus, kuri pēc Gruzijas kara izteikušies par NATO bāzu nepieciešamību. "Nesaņemot bāzes, jums var likties, ka trūkst NATO atbalsta. Bet NATO nedarbojas tā - katra Lietuvas bāze ir arī NATO bāze," piebildis apskatnieks, kas uz vairākām dienām ieradies Lietuvā.

"NATO ir pārāk sašķelta un sāk noslāņoties, viedokļi par NATO misijām atšķiras. Izdevumā "Economist" un citur es tagad uzsveru, ka mums vajadzīga Ziemeļaustrumeiropas dimensija, sadarbība ar Zviedriju un Somiju - un labāk bez NATO izkārtnes, jo tā atbaidītu neitralitātes piekritējus abās valstīs," viņš sacījis.

Lūgts prognozēt, kas nākotnē varētu būt sagaidāms no Krievijas, ņemot vērā Gruzijas kara mācību, Lūkass izteicis viedokli, ka Krievijas bruņotie spēki ir pārāk vāji sagatavoti, lai karotu ar nopietnu pretinieku. Maskava nav ieinteresēta karot ar Ukrainu, jo nopietni draudi šīs valsts teritoriālajai integritātei būtu vienīgais faktors, kas varētu saliedēt sašķeltos politiskos spēkus Kijevā. Krievijai vajadzīga nestabila Ukraina, jo tai trūkst atbalsta un uzticamības Rietumos, viņš domā.

Par iespējamāku "The Economist" apskatnieks uzskata jaunu karu ar Gruziju, jo šīs valsts prezidenta Mihaila Saakašvili vadība, viņaprāt, nav mācījusies no savām kļūdām un Krievijai nebūtu grūti to vēlreiz ievilināt slazdos, tomēr grūti pateikt, cik šāda iespēja ir reāla.

Uz jautājumu, vai Krievija varētu mēģināt destabilizēt Baltijas valstis, Lūkass atbildējis, ka "labākais pretlīdzeklis" šai ziņā ir laba valdība un apzinīgi politiķi, kuriem sabiedrība uzticas.

 

Lietuvā pie parlamenta izdzenā protestētājus

Jānis Buholcs,  NRA  01/17/09    Lietuvas policija ar asaru gāzi, suņiem un gumijas lodēm vakar atvairīja protestētāju uzbrukumu parlamenta ēkai. Lietuva ir jau trešā Eiropas valsts, kur ļaudis iesaistījušies grautiņos pie parlamenta ēkas.

Protestētāji, kas parlamenta ēku nomētāja ar akmeņiem un pudelēm, bija daļa no ļaudīm, kas bija atsaukušies arodbiedrību aicinājumam uz demonstrāciju, kurā protestēja pret nodokļu paaugstināšanu, bezdarbu un valdības tēriņu samazinājumu. Lietuvas Arodbiedrību konfederācijas priekšsēdētājs Artūrs Čerņausks paziņoja, ka akcijas mērķis ir palīdzēt valdībai "palūkoties reāli" uz tās ekonomēšanas politikas sociālo ietekmi, nevis gāzt valdību.

Protesta akciju apmeklēja aptuveni 7000 cilvēku. 40 minūšu pēc akcijas sākuma aptuveni divsimt cilvēku liela grupa apmētāja parlamenta ēku ar olām, sniega pikām un akmeņiem, izsitot stiklus. Partijas Liberāļu un centristu savienība līderis Artūrs Zuoks mēģināja ar demonstrantiem runāt, taču kāds viņam iemeta ar olu, ziņo DPA. Dažiem no protestētājiem bija izdevies ēkā iekļūt, bet viņi neitralizēti. Iejaucoties policijas vienībām, situācija normalizējās arī ārpus parlamenta. Ievainojumus guvuši vismaz 11 cilvēku. Arī Šauļos cilvēku pulks vakar bija ielencis pašvaldības ēku un mēģināja tajā iekļūt, tomēr arī tur kārtības sargi ar viņiem tika galā.

Kā Neatkarīgajai pastāstīja Lietuvos žinios žurnāliste Jurate Mičiuliene, netālu no Lietuvas Seima nama bija novietots daudz automašīnu ar Latvijas numura zīmēm. Cilvēki, kuri bija ar tām atbraukuši, runāja krievu valodā, tāpēc J. Mičiuliene pieļauj, ka viņi varētu būt saistīti ar grautiņu. Lietuvas prezidents Valds Adamkus vakardienas nemierus Viļņā saista ar Rīgas akciju un arī Tallinas nedienām ap Bronzas karavīra pieminekli un ir izteicis aizdomas, ka grautiņi triju Baltijas valstu galvaspilsētās ir organizēti no ārienes. Lietuvas ārlietu ministrs Vīgauds Ušacks turpretim norāda, ka viņam nekas nav zināms par ārvalstu roku akciju rīkošanā.

Lietuvas nemieri ir kārtējā vardarbīgā akcija, kas pēdējā laikā tiek rīkota Austrumeiropā. Otrdien pie mums mītiņš Doma laukumā izvērtās Vecrīgas grautiņā, un arī Bulgārijā šonedēļ studenti, zemnieki un mediķi protestos valdību apsūdzēja nespējā tikt galā ar ekonomisko krīzi un uzveikt korupciju. Par spīti šai pieredzei, Lietuvas demonstrācijas rīkotāji pirms pasākuma bija izteikušies, ka līdzīgs scenārijs pie viņiem gaidāms nav. Premjerministrs Andrus Kubiļus atzina, ka sabiedrībai ir tiesības paust savus uzskatus, pie viena piebilstot, ka prātīgāk būtu bijis diskutēt pie galda, nevis mītiņā.

Vakar Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS) pie Lietuvas vēstniecības rīkoja mītiņu, kurā piedalījās aptuveni 20 cilvēku, ziņo LETA. Tā dalībniekiem rokās bija plakāti latviešu un lietuviešu valodā ar uzrakstiem "Mēs pret nabadzību", "Jā! Sociālajai partnerībai Lietuvā!", "Apstādināt neapdomīgas naudas reformas!". Lietuvas vēstnieks Antans Vaļonis iznāca ārā sasveicināties ar atnākušajiem, un LBAS priekšsēdētājs viņam nodeva Lietuvas valdībai un prezidentam Valdam Adamkum adresētu vēstuli, kurā aicina atbalstīt Lietuvas darbaļaudis ekonomiskās krīzes laikā. Aicinājumu solidarizēties LBAS saņēma no Lietuvas kolēģiem.

Krievijas Gazeta.ru portāls, ilustrējot zinu par Viļņas nemieriem, ir sajaucis valstis un ievietojis attēlu no Rīgas protesta akcijas – tajā redzams sauklis "Zatler! Esi drosmīgs, atlaid Saeimu!"

 

Igaunija aizdevumu Latvijai plāno piešķirt 2010.gada otrajā pusgadā

LETA 01/19/09    Igaunija aizdevumu Latvijai Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) palīdzības programmas ietvaros plāno piešķirt 2010.gada otrajā pusē, vēsta "Äripäev Online".

"Jā, šis jautājums vēl joprojām ir mūsu dienas kārtībā, un mēs vēl joprojām plānojam [Latvijai] piešķirt aizdevumu aptuveni 100 miljonu eiro (70,2 miljonu latu) apmērā," paziņoja Igaunijas premjerministra Andrusa Ansipa padomnieks Āre Jervans.

"No SVF saņemtā nauda Ziemassvētku periodā, par laimi, Latvijai izrādījās pietiekama, un valstij vairs nav nepieciešami papildu līdzekļi," sacīja Jervans, skaidrojot, kāpēc Igaunijas aizdevums Latvijai netiks piešķirts šā gada sākumā.

Jau ziņots, ka Eiropas Komisija, SVF, Pasaules Banka, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka un vairākas Eiropas Savienības dalībvalstis vienojušās par finanšu atbalsta sniegšanu Latvijai 7,5 miljardu eiro (5,27 miljardu latu) apmērā.

Pagājušā gada 29.decembrī Valsts kases kontā tika saņemta SVF aizdevuma pirmā daļa - 589,57 miljoni eiro (414,35 miljoni latu).

 

 

 

Saimnieciskās/politiskās krīzes lietā...

 

  

Turpina kristies valdošo partiju reitingi

LETA 01/06/09    Decembrī turpinājuši pazemināties valdošo partiju reitingi, kamēr nedaudz atguvies opozīcijā esošais "Jaunais laiks" (JL) un "Sabiedrība citai politikai", par to liecina "Latvijas faktu" jaunākie aptaujas dati, ziņo portāls "www.diena.lv".

Tāpat ir pieaudzis to aptaujāto skaits, kuri nevēlas piedalīties vēlēšanās.

Ja no koalīcijas partijām līdz šim labākie reitingi bija Zaļo un zemnieku savienībai, tad decembrī arī šīs apvienības reitings krities un to atbalstīja vien 5,5% aptaujāto. LPP/LC reitings decembrī bija 3,2%, Tautas partijas reitings - 2,7% un apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK - 2%.

Nedaudz krities arī pastāvīgās reitingu līderes - "Saskaņas centra" - atbalstītāju skaits. Decembrī par šo partiju bija gatavi balsot 11,4% vēlētāju.

Par JL balsis bija gatavi atdot 6% aptaujāto, "Sabiedrību citai politikai" - 3,4%, bet "Pilsonisko savienību" - 3%.

"Latvijas faktu" direktors Aigars Freimanis portālam "www.diena.lv" uzsvēris, ka būtiskas izmaiņas partiju reitingos nav notikušas. Tāpat kā iepriekš turpinās valdošo partiju reitingu lejupslīde. Taču decembrī tas esot bijis statistiskās kļūdas ietvaros. Sociologam lielākās bažas raisa lielais vienaldzīgi noskaņoto vēlētāju skaits.

 

Latvijā strauji pieaug bezdarbs un sarūk brīvo vakanču skaits

LETA 01/06/09    Latvijā strauji pieaug bezdarbs un sarūk brīvo vakanču skaits. Decembrī bezdarba līmenis sasniedzis 7% atzīmi un mēneša laikā tas pieaudzis par gandrīz 1%.

Straujāk, nekā pieaug bezdarbs, sarūk brīvo vakanču skaits. Salīdzinot ar pērnā gada sākumu, tas samazinājies par 82%. Uz 76 000 bezdarbnieku visā Latvijā šobrīd ir tikai 3200 brīvas darbavietas. Uz vienu brīvo vakanci pretendē aptuveni 24 cilvēki.

"Ir ļoti mazs vakanču skaits pa visu Latviju. Mēs nevaram pateikt, tai skaitā pat Rīgā, ka būtu kāds tiešām būtisks vakanču piedāvājums, kur cilvēkiem iet un strādāt," atzīst Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) direktore Baiba Paševica.

Tradicionāli augstākais bezdarba līmenis ir Latgalē, taču arī pārējos, tostarp līdz šim ekonomiski aktīvākajos, reģionos situācija ir krietni pasliktinājusies, norādīja Paševica.

"Mani, protams, uztrauc tas, ko mēs varam redzēt pēdējo mēnešu statistikā. Proti, ļoti liels bezdarba pieaugums ir tādās vietās kā Dobeles rajons, Liepājas pilsēta un rajons, Ogres un Limbažu rajons, Aizkraukles rajons - kas faktiski tradicionāli ir bijis ar zemu bezdarba līmeni un pietiekami lielu darbavietu skaitu," sacīja NVA direktore.

Arī globālās ekonomikas problēmas ir atstājušas savu ietekmi uz bezdarba pieaugumu. Darbiniekus atlaiž ne vien vietējie uzņēmumi un valsts iestādes, bet arī Latvijā darbojošās ārvalstu kompānijas.

"Mēs redzam arī, ka daudzi ārvalstu kapitāla uzņēmumi šeit tiek slēgti, piemēram, Inčukalnā, Aizkrauklē, tajā pašā Dobelē. Te ir vērojama visa kopējā tendence," norādīja Paševiča.

 

Intervija ar Nilu Melngaili: Vainīgi ārēji apstākļi

Juris Paiders,  NRA  01/07/09    Uz Neatkarīgās lasītāju jautājumiem atbild Parex bankas prezidents Nils Melngailis.

– Lai kāda kritika tika izteikta par Lattelecom pārdošanas priekšlikuma izdevīgumu valstij, bet jūsu vadībā Lattelecom bilance tika sakārtota kā konfekte. Uzņēmums tika sagatavots tā, lai tā finanses būtu pārskatāmas un saprotamas jebkuram starptautiskam investoram. Pārdošana nenotika. Tagad var tikai diskutēt, kam bija lielāka nozīme – Latvijas iekšpolitiskajiem apstākļiem vai globālās finanšu krīzes sākumam, ka Lattelecom pārdošana tolaik nenotika. Vienu uzņēmumu jūs pārdošanai jau sagatavojāt. Kas no Lattelecom pieredzes ir izmantojams banku sfērā, jo tas tomēr ir cits biznesa veids?

– Sākums jau ir ļoti līdzīgs, jo darbs abos uzņēmumos bija jāuzsāk vienādi. Pirmais jautājums, ar kuru sāku darbu Lattelecom, bija stratēģijas izstrāde. Parex bankā ir tieši tāpat. Lai sāktu pieņemt svarīgus un izšķirīgus lēmumus, vispirms ir jātiek skaidrībā, ko darīt tālāk un kādi resursi ir nepieciešami tālākai darbībai. Jābūt skaidrai uzņēmuma stratēģijai. Tad var lemt, ko darīt un kas nav nepieciešams. Lattelecom gadījumā mēs meklējām visas iespējas, lai darbinieki būtu motivēti strādāt ar klientiem. Sadalījām jomas, kurās darbus veiksim paši un kuras ir izdevīgāk nodot ārpakalpojumu veicējiem. Prioritāšu nošķiršana, racionāla iekšējo un ārējo pakalpojumu sadalīšana un tīkla attīstība atļāva panākt lūzumu, un uzņēmuma apgrozījums sāka augt. Pirms pārnācu strādāt uz Lattelecom, uzņēmuma apgrozījums kritās vairāku gadu garumā.

Situācija Parex bankā, protams, ir pavisam cita. Pēdējo mēnešu laikā visa pasaules finanšu sistēma ir cietusi. Pirmais uzdevums, protams, ir likviditātes nodrošināšana un īstermiņa plāns, lai likviditāti stabilizētu. Taču arī pašreizējā situācijā sākam ar stratēģijas izstrādni, kas ir pietiekami liels izaicinājums ne tikai Parex bankai, bet banku sistēmai kopumā, un ne tikai Latvijā. Ir skaidrs, ka finanšu pakalpojumu tirgus Latvijā saruks šogad un arī nākamajā gadā, tāpēc būtiski apzināt kompetences, kas ļaus ne tikai izdzīvot, bet arī attīstīties. Meklēsim arī iespējas pakalpojumus sniegt lielākos kaimiņvalstu tirgos. Mums ir svarīgi pēc iespējas ātrāk un varbūt pat pirmajiem saprast tirgus situāciju un Parex bankas vietu tajā.

– Vislielāko satraukumu rada nebeidzamās summas, kuras valsts iegulda Parex bankā. Sākumā Valsts kase ieguldīja 200 miljonus, tad 400, tagad jau vairāk nekā 600 miljonus. Kad tas beigsies? Vai taisnība tiem, kas saka, ka tā nauda, kas iepumpēta, ir zudusi uz visiem laikiem?

– Vispirms atbildēšu uz otro jautājumu. Kādi būs šie ieguldījumi, to rādīs laiks.

Kāda būs atdeve un kad nauda tiks atdota, pašreiz ir grūti atbildēt. Tomēr tie, kas aizdod bankai naudu, un tā ir gan Latvijas valdība, gan starptautiskie donori, ir izvērtējuši šo jautājumu un uzskatījuši, ka šāda palīdzība ir nepieciešama. Jo galvenais ir atjaunot tādu stāvokli tautsaimniecībā, kad kredīti ir pieejami.

Kad ieguldījumi beigsies? Tas ir cieši saistīts ar jautājumu, uz kuru valsts jau atbildi ar savu līdzdalību ir sniegusi – cik Parex banka Latvijas finanšu sistēmas stabilitātei ir svarīga. Daudzi klienti ārpus Latvijas ziņu par valsts līdzdalību uztvēra kā pozitīvu signālu pašreizējā situācijā, jo tā ir zināma stabilitātes garantija. Valsts līdzdalība ir cieši saistīta ar bankas pārdošanas procesu, jo vismaz skaidrs, ka līdz tam bankā būs valsts noguldījumi, kurus jūs minējāt. Taču, lai atbildētu tieši par papildu

valsts atbalstu, jāņem vērā vairāki apstākļi. Mums vēl ir jāvienojas ar sindikātiem par jautājumu, kad Parex banka samaksās lielos kredītus. Atbildes uz šiem jautājumiem dos skaidrību, kāda, cik un kad vēl būs nepieciešama valsts palīdzība finansējuma izteiksmē.

Vēl nenosaukta problēma ir noguldītāju uzvedība. Kad noguldītāji sapratīs, ka banka atgriežas pie normāla darba, situācija stabilizēsies. Ceru, ka jau tuvākajā laikā mēs vienosimies ar Finanšu un kapitāla tirgus komisiju par vismaz daļēju ierobežojumu atcelšanu. Jo ātrāk atgūsim klientu uzticību, jo labāki nosacījumi tiks panākti ar lielajiem kreditoriem, jo mazāka būs nepieciešamība pēc valsts atbalsta. Ja notiks kādi citi pašlaik vēl pilnīgi neparedzami apstākļi, tad apjomi varētu būt arī lielāki. Mans darbs ir darīt visu, lai valsts atbalsta nepieciešamā summa būtu pēc iespējas mazāka.

– Latvijā 2009. gads solās būt par gadu, kad nevis tiks vairāk uzkrāts, bet tiks tērēts jau uzkrātais. Manuprāt, šogad uzkrājumi būs ar mīnusa zīmi, jo samazinās algas, bet cenas un banku procenti turpina augt.

– Protams. Galvenais nezināmais ir, kas notiks ar Latvijas ekonomiku, šis jautājums pat svarīgāks nekā tas, kas notiks ar kādu vienu banku. Ceru, ka tad, kad ienāks Valūtas fonda nauda, tā ieplūdīs arī infrastruktūras projektos, un ceru, ka pašvaldības un lielie uzņēmumi nesamazinās darbības apjomus. Pašvaldības un lielie uzņēmumi ir svarīga Parex bankas klientu daļa. Taču var piekrist, ka kopā bizness un cilvēki samazinās savus ieguldījumus bankās. Šādā laikā mums ir svarīgi nodrošināt darbu ar klientiem, lai mēs nezaudētu tirgu, un mums šajā jomā būs jākonkurē ar citām bankām.

– Vai šis nav īstais brīdis atpirkt Parex obligācijas (eirobondus)? To cenas vienu brīdi bija 10% no nomināla. Tā, iztērējot 10%, var tikt vaļā no lielām saistībām. Vai banka izmantoja tik izdevīgu situāciju?

– Sperot šādu soli, ir jāizvērtē visi apstākļi. Pašlaik rit sarunas gan ar sindicētā kredīta devējiem, gan ar eirobondu turētājiem; kamēr risinās sarunas, nevar pilnībā atklāt bankas nostāju. Bankas mērķis ir naudu maksāt pēc iespējas mazāku un pēc iespējas vēlāk. Otras puses mērķis varētu būt pilnīgi pretējs, saņemt pēc iespējas ātrāk un pēc iespējas lielāku naudas summu.

– Vai tiek lauzti līgumi ar iepriekšējiem akcionāriem, kuri saņēma netipiski lielu depozīta procentu un kuriem izsniedza kredītus par zemām likmēm? Bankas pārņemšanas laikā tas tika apsolīts.

– Man nav tiesību izpaust informāciju par klientiem. Ja klienti paši vēlas runāt par savām attiecībām ar bankām, tad ir jājautā viņiem. Viens no maniem uzstādījumiem šajā amatā ir demonstrēt klientiem, ka banka ievēros visas likuma prasības. Un bankas prakse ir tā, ka klienta finanšu jautājumus mēs nekomentējam bez klienta atļaujas.

– Labi, tad pārfrāzēsim jautājumu. Vai, plānojot bankas stratēģiju, jūs piekopsiet dubultu standartu pret klientiem, ļaujot kādai klientu grupai saņemt kredītus zem EURIBOR un RIGIBOR likmēm un maksājot kādai klientu grupai depozīta procentus, kas ievērojami pārsniedz EURIBOR un RIGIBOR likmes?

– Vispirms – es nepiedalījos sarunās, kad notika bankas pārņemšana. Par solījumiem, kas tika izteikti tolaik, ir jāprasa tiem, kas tos izteica. Ja runa ir par kredīta izsniegšanu, tad, raugoties tālāk nākotnē, mēs nodrošināsim vienlīdzīgu attieksmi pret visiem klientiem. Protams, procentu diferenciācija būs, bet tikai izvērtējot riska lielumu, kāds ir attiecīgajam projektam.

– Citi saista jūsu nonākšanu Parex bankā ar pieredzi, auditējot Banku Baltija pirms tās bankrota. Vai jūs saskatāt līdzību starp to laiku un šo laiku?

– Tā kā es strādāju auditorfirmā, es neko nedrīkstu stāstīt par to laiku.

– Jūsu liecības Stokholmas arbitrāžas tiesā ir publicētas un visapkārt pieejamas. Kas tur būtu tagad slēpjams?

– Protams, situācija toreiz un tagad radikāli atšķiras. Atšķiras arī nozares regulējums un uzkrātā pieredze. Ir arī līdzības. Arī tolaik bija straujas izaugsmes laiks.

Tomēr bankas nav salīdzināmas, jo 2008. gada krīzi izraisīja tik ievērojama globāla krīze, kāda netika piedzīvota 80 gadus. 1995. gada krīzi neizraisīja šādi ārēji cēloņi. Tolaik problēmas radīja banku iekšējie cēloņi.

Arī man pirmais iespaids par situāciju Parex bankā ir tāds, ka lielā mērā pie bankas problēmām ir vainīgi ārēji apstākļi, kad noguldītāju uzticība sekoja tām bankām, kurām bija valsts atbalsts. Krīze sākās Amerikā, tad Eiropā, un, kad Zviedrija un Vācija pauda atbalstu savas valsts bankām, tad sākās šūpošanās arī Latvijā. Pirms tam bija šūpošanās ar Zviedrijas bankām, bet pēc Zviedrijas un Vācijas valdību paustā atbalsta savām bankām problēmas pārsviedās uz citām bankām. Pēdējo divu mēnešu laikā, kad valdība nodrošināja atbalstu, problēmas samazinājās. Taču rudenī līdz paziņojumam par Valūtas fonda kredītu lielu kaitējumu banku sektoram nodarīja jautājums par to, vai Latvija kā valsts ir maksātspējīga. Jo jautājums bija, vai Latvijai ir līdzekļi, lai atbalstītu bankas? Latvijai nebija uzkrāti tādi fondi kā citās valstīs.

– Viens no apstākļiem, kas pasliktināja situāciju Parex bankā, bija krīzes sākums Krievijā, jo Krievijas rezidentiem radās nepieciešamība izmantot bankā noguldītos līdzekļus. Kā plānojat turpmāk strādāt ar Latvijas nerezidentiem?

– Jā, arī tas ir viens no stratēģijas jautājumiem. Viens no manas darba kārtības punktiem ir iepazīties ar lielākiem klientiem nerezidentiem. Daudzi no tiem ir ievērojami uzņēmēji. Parex savulaik izveidoja caurspīdīgu un labi strādājošu klientu apkalpošanas sistēmu nerezidentu klientiem. Taču piekrītu, ka tuvākajā laikā krīzes dēļ arī šiem klientiem būs mazāk līdzekļu.

Bizness, kas ir veiksmīgi attīstījies, ir Parex Asset Management, kas pārvalda klientu ieguldījumus un prata aizsargāt klientu līdzekļus pret krīzi. Līdz janvāra beigām ir jātiek skaidrībā, kā mēs attīstīsim biznesu, lai neciestu valdības ieguldītais un neciestu daudzie vietējie noguldītāji.

– Parex nav tikai Latvija. Parex ir banka Šveicē, Lietuvā, filiāles Vācijā un Zviedrijā. Kāds stāvoklis ir tur, jo savulaik Vācijas valdība brīdināja savus pilsoņus par Parex bankas risku.

– Es jau esmu sācis apmeklēt un apzināt Parex meitas uzņēmumus. Mana pirmā vizīte bija uz Lietuvu, kur tikos ar regulatoru un darbiniekiem. Parex ir ieguvis zināmu nišu Vācijā un Zviedrijā, un janvārī es tikšos ar šo valstu regulatoriem. Mēs redzam daudzas iespējas attīstībai. Zviedrijā un Vācijā Latvijas valsts atbalstu novērtēja pat augstāk nekā Latvijā. Taču janvārī mēs izvērtēsim arī starptautisko ieguldījumu stratēģiju. Novērtēsim, kuri biznesi ir perspektīvi un attīstāmi un no kā būtu jāatsakās, jo attīstības resursi Parex šogad būs ierobežoti. Ir arī biznesi, kurus teorētiski varētu pārdot. Galvenais ir saglabāt šo uzņēmumu vērtību un motivēt uzņēmumu vadību un darbiniekus strādāt.

– Latvijas Republikas Ministru kabineta un Finanšu un kapitāla tirgus komisijas noteiktie ierobežojumi ir smagi. Noteikts aizliegums veikt debeta operācijas bankas klientiem fiziskām personām ne vairāk kā 35 000 latu apmērā kalendārajā mēnesī. Vienai juridiskai personai saimnieciskai darbībai kalendārajā mēnesī ir atļauts tērēt 35 000 latu (ar darbinieku skaitu līdz 10) un 350 000 latu (ar darbinieku skaitu līdz 250). Tas rada situāciju, ka juridiskās personas, lai nodrošinātu normālu saimniecisko darbību, pārceļ ienākošos maksājumus uz citu banku. FKTK noteikto ierobežojumu dēļ jūs zaudējat klientus, bet Parex banka savu vērtību!!!

– Janvārī mēs iesniegsim priekšlikumus Finanšu un kapitāla tirgus komisijai par ierobežojumu pakāpenisku atcelšanu. Klientiem nav lielu līdzekļu, ko glabāt, bet ir nepieciešami līdzekļi, lai veiktu maksājumus. Mēs centīsimies pēc iespējas ātrāk atgriezties pie normāla darba ritma. Ierobežojumi attiecas uz veciem depozītiem, nevis uz jauniem ieguldījumiem. Mēs katrā ziņā centīsimies pārliecināt Finanšu un kapitāla tirgus komisiju ierobežojumus mīkstināt un vispār atcelt.

Par stratēģiju – Parex ir vairākas unikālas kompetences, kas rada pārliecību, ka, prasmīgi tās izmantojot, iespējams arī pašreizējā tirgus situācijā palielināt tirgus daļu. Pats vērtīgākais bankas resurss ir darbinieki, kas ir ļoti kompetenti un pieraduši cīnīties par tirgus daļu iekarošanu, otrs vērtīgākais resurss – lojāla klientu bāze un kā trešais – iestrādes un izpratne par NVS tirgu, kas tuvākajā laikā kļūs aizvien aktuālāk. Mēs noteikti plānojam piedalīties kredītu izsniegšanā Latvijas uzņēmumiem, kur tiks izmantots SVF finansējums. Papildu virziens tiks saistīts ar Parex Asset Management, kas ir spēcīgākā vienība Baltijas valstīs, tāpēc izskatīsim uz šīs bāzes un zināšanām iespējas veidot Wealth Management pakalpojumu grupu. Kā pirmie izaicinājumi man kā vadītājam ir spēt nostiprināt vadības komandu un vadības procesus, lai palielinātu bankas konkurētspēju. Parex vadības komanda uzkrāj unikālu pieredzi, kas tuvākos gadus būs aktuāla ne tikai Latvijā – cīņa par bankas likviditāti, izmaksu efektivitāti, jauniem klientiem šajā situācijā prasa atšķirīgas iemaņas nekā ekonomikas augšupejas laikā.

– Daudzi, kas tika publiski pieteikti kā bankas vadītāji, pēdējā brīdī atteicās. Jūs piekritāt. Kādi bija jūsu motīvi piekrist šim piedāvājumam?

– Man pirmā reakcija bija noraidoša. Taču Latvijas finanšu sistēmā stāvoklis ir tik smags, ka, lai atbalstītu kopējo finanšu sistēmu, ir jāstabilizē Parex banka, jo citādi finanšu spirāle apdraudētu visu finanšu sistēmu. Protams, salīdzinot ar Lattelecom, ir atšķirības. Līdzīgs ir strādājošo skaits, taču pakalpojumi ir citi. Ir zināmas līdzības, ka gan toreiz, gan tagad ir vajadzīgs vadītājs, kas spēj gan vadīt uzņēmumu, gan piesaistīt līdzekļus, lai pārvarētu uzticības zudumu.

– Jūsu prognoze, cik ilgs būs krīzes periods?

– Esmu optimists. Ja nebūtu optimists, tad nepiekristu šādam priekšlikumam. Parex ir privāta banka, kas strādā tā, kā jāstrādā privātam uzņēmumam, un cilvēki, kas šeit strādā, ir pareizi motivēti. Taču finanšu problēmas ir visā pasaulē. Manuprāt, mums palīdzēs Latvijas ģeogrāfiskais stāvoklis un valsts nelielie izmēri, jo nelieli ieguldījumi Latvijā var dot uzreiz lielu atdevi. Tā vairs nav iespējams Amerikā vai Krievijā. Mēs panāktu attīstību. Taču vispirms ir jāatrod investori bankai. Ja Parex bankā ienāks Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka, tas ievērojami uzlabotu situāciju. Turpinot valdības mērķtiecīgo politiku, izredzes izrauties ārā no bedres ir lielas.

 

Zatlers vēlas "jaunas sejas" valdībā

LETA 01/07/09    Valsts prezidents Valdis Zatlers premjerministra Ivara Godmaņa (LPP/LC) vadītajā valdībā vēlas redzēt "jaunas sejas", un premjers šādu iespēju pieļauj.

Šodien pēc prezidenta un premjera tikšanās Zatlers uzsvēra, ka ir būtiski turpināt iepriekš solīto valdības reorganizāciju, un šodien no premjera viņš saņēmis solījumu, kas šis jautājums tiks atrisināts pusotras nedēļas laikā.

Arī Godmanis žurnālistiem apstiprināja prezidentam doto solījumu un norādīja, ka valdībā "var parādīties jauni cilvēki". Pārmaiņas varētu skart arī premjera pārstāvētās partijas ministrus. Pēc pusotras nedēļas par valdības reorganizāciju lems koalīcija.

"Tas, ka koalīcijas partijas ir tiesīgas virzīt uz attiecīgiem posteņiem arī citus pārstāvjus, tas nav izslēgts, mēs esam par to runājuši," atzina Godmanis, norādot, ka ir dzirdējis prezidenta vēlmi un runās par to ar koalīcijas partiju vadītājiem.

"Mani satrauc tas, ka pirms trīs nedēļām ļoti drosmīgi un izlēmīgi paziņotā valdības reorganizācija līdz 11 ministriem šobrīd sāk buksēt, un partijas sāk runāt par to, ka tas varbūt nemaz nav vajadzīgs," uzsvēra Zatlers, piebilstot, ka svarīgi ir saprast, ka "nevar spert soli atpakaļ" un nodomiem jābūt skaidriem un realizētiem dzīvē.

"Procesam nepieciešama politiskā griba," sacīja prezidents, tomēr minot, ka izmaiņas valdībā ir Ministru prezidenta kompetence.

Godmanis uzsvēra, ka koalīcijas sastāvs un proporcija gan paliks nemainīga.

Tikšanās laikā pārrunāta arī aģentūru apvienošana un iespējamā likvidēšana. Premjers iepazīstinājis Zatleru ar Valsts kancelejas projektu, kurā iekļauta arī aģentūru reorganizācija.

Prezidents ar Godmani spriedis arī par uzraudzības padomi, kas vērotu ekonomikas stabilizācijas un stimulēšanas plāna izstrādi, realizāciju un īstenošanu. Šo padomi, pēc Zatlera domām, būtu jāapstiprina parlamentam. Tajā būtu jādarbojas visu partiju pārstāvjiem, darba devējiem un ņēmējiem, kā arī akadēmiskās vides pārstāvjiem. Tāpat Zatlers plānojis darbam padomē deleģēt Stratēģiskās analīzes komisijas pārstāvi.

Uzraudzības padome, pēc prezidenta teiktā, jāveido pēc iespējas ātrāk un tā, "lai būtu pilnīga pārliecība, ka šis process ir caurspīdīgs, godīgs un visoptimālākais Latvijas valstij".

 

Komentārs: Ko taupīs Godmanis?

Askolds Rodins,  Diena 01/07/09     Pagaidām bez cilvēku upuriem. Rīgas akustiskās koncertzāles projektēšana tiks apturēta vēl pirms tās sākšanas, un finanšu prasību no arhitektu puses nebūs. Turpat septiņi miljoni latu paliks valsts rīcībā. Spiedīgākām vajadzībām. Šo jautājumu var uzskatīt par izlemtu — ja nenotiks kaut kādi brīnumi, kas Latvijas politiskajā dzīvē mēdz atgadīties.

Apslimusi kultūras ministre Helēna Demakova (TP), galvenā atbildīgā par to, ka pagājušā gada pēdējā darba dienā viņas ministrijas pārraudzības valsts aģentūra Jaunie trīs brāļi noslēdza līgumu par jaunas koncertzāles projektēšanu. Lai nu ministre veseļojas un uzkrāj spēkus.

Tie noderēs, rakstot atlūgumu, un rakstīt vajadzēs, lai plašāka publika varētu paraudzīties, kā "dzīvā veidā" izskatās politiķu bieži vien piesauktā politiskā atbildība. Šis līgums ir brēcošā pretrunā ar valdības deklarēto totālās taupības režīmu, un ar to pārpārēm pietiek, lai ministre prastos. Par iecerēto līguma parakstīšanu neko neesot zinājuši ne premjers Ivars Godmanis (LPP/LC), ne finansu ministrs Atis Slakteris (TP). Kāpēc?

Formāli jau viss bija, "kā nākas", — par koncertzāli lēmusi valdība, nauda nākusi no privatizācijā iegūtiem līdzekļiem. Tas viss ir tā, tomēr ne gluži tā, jo ekonomiskā situācija nav tāda kā "treknajos gados", kad tika lemts par koncertzāli. Valdība ir pasludinājusi, ka visiem iedzīvotājiem, kuri saņem iztikas līdzekļus no budžeta, tie tiks nodrošināti, un tas pašlaik ir valsts svarīgākais uzdevums.

Projektēšana nenozīmētu, ka pēc tās pabeigšanas uzreiz sāksies būvdarbi (koncertzāle varētu izmaksāt aptuveni 70 miljonu latu), taču tā vienalga ir valstij pieejamas naudas tērēšana, un šādas tērēšanas lietderība ir stipri vien apšaubāma. Koncertzāle ietverta valdības deklarācijā. Taisnība, tikai deklarācija nav nekādi svētie raksti, to var un droši vien vajadzētu koriģēt, ņemot vērā, ka tā uzrakstīta pirms gada, kad ekonomiskā "bilde" rādījās krietni gaišāka un Parex banka šķita stabilitātes iemiesojums. Nevienam (arī Demakovai) nevar aizliegt izbraukt federratos cauri Vecrīgai, riekšavām kaisot kapara sīknaudu. Nevar aizliegt, ja tiek kaisīta pašam piederoša nauda, ne sabiedriskā, kā tas gandrīz iznāca ar projektēšanas samaksai paredzētajiem miljoniem.

Visam, kas tiek darīts tumsas aizsegā — un gada pēdējā darba diena šajā gadījumā nebija nekas cits kā aizsegs — ,piemīt nelāgs fons. Ja viss bija pareizi, likumīgi un neapstrīdami, kāpēc jākonspirējas? Cerībā, ka neviens tā īsti nepamanīs? Katrs no mums zina, ko patiesībā ēdis. Arī Helēna Demakova. Nav nekāda pamata apgalvot, ka viņas mērķis bija, teiksim, panākt, lai pat teorētiski kļūtu neiespējama pensiju indeksācija. Taču politiķi nereti dzīvo savā, no reālās dzīves attālinātā pasaulē, kurā zāle tāpat ir zaļa — tikai nedaudz citā toņkārtā.

"Palēnām brauciet un klusi, līķratus netriciniet" — tā pirms simt gadiem rakstīja latviešu klasiķis. Taču skan ļoti mūsdienīgi, ja teikto attiecinām uz valdošo politisko partiju reitingiem, un, kurp brauc līķrati, tas labi zināms. Pēc jaunākajiem sabiedriskās domas aptaujas datiem redzams (jau kuro reizi pēc kārtas), ka tūlītēju vēlēšanu gadījumā cerības iekļūt Saeimā būtu tikai vienai valdošās koalīcijas partijai, un tā nav Tautas partija, bet recekļainie zaļie zemnieki.

Kā pēc pasūtījuma pirmdien notika TP valdes sēde. Jau bija publiskota projektēšanas lieta, tāpat zināms Demakovas sasirgšanas fakts. Laikam jau pareizi vien bija, ka valde prominentas partijas biedres rīcību neiztirzāja, tai klāt neesot. Taču netika pateikts, ka valde par to spriedīs, piemēram, nākamajā sēdē. Visticamāk, tieši šajā jautājumā izliksies par "beigtu", kaut arī ministres iziešana ārpus valdības deklarētās politikas ietvariem ir pamats sarunai par politisko atbildību.

Tas, ka līgums kļuvis par nenotikušu, vēl nenozīmē skandāla nodošanu aizmirstībai, sak, nekas taču nav noticis. Ir noticis. Ja TP nav spējīga dot savas biedres rīcības izvērtējumu, tas jādara premjeram kā ministres tiešajam priekšniekam.

Šis nav vienkārši kārtējais gads, Latvija sākusi saņemt starptautisku finansiālu palīdzību, un tā netiek sniegta tāpat vien — tērējiet, kā gribas. Palīdzības saņemšanai ir savi spēles noteikumi, un tie ir jāievēro, ja negribam palikt pie sasitas siles. Vecgada nogalē jau bija pirmais briesmu signāls — daļai Rīgas domes darbinieku izmaksātās prēmijas. Projektēšanas lieta ir otrs. Premjers Ivars Godmanis personiski uzņēmies atbildību par kopā ar Starptautisko Valūtas fondu izstrādātā plāna īstenošanu, un viņam būtu jārīkojas tā, lai neradītu šaubas, ka plānā paredzētais tiks paveikts līdz galam — pārvarot visus šķēršļus. Arī tos, kurus rada ministri.

 

M.Zanders: Nebaidīsimies no „D” vārda

Māris Zanders, Radio SWH  01/07/09    Pieļauju, ka viena no tēmām, kas Latvijas augstākajām amatpersonām ir steidzīgi jāskaidro sabiedrībai, ir noteikumi, ar kādiem Starptautiskais Valūtas fonds (SVF), Eiropas Komisija, Skandināvijas valstis aizdod mums miljardus latu.

Cilvēku bažas ir pilnīgi saprotamas, turklāt ne tikai par to, kā un vai Latvija spēs šīs lielās summas atmaksāt, bet arī par to, kādas garantijas Godmaņa valdība ir kreditoriem devusi. Proti, cilvēki vadās pēc loģikas: ja banka aizdod naudu, tad tā vēlas ķīlu – nekustamo īpašumu, naudas plūsmu u.c. Attiecīgi jau tā nokaitētajā gaisotnē, kad par kredītu ir tik daudz minējumu un neskaidrību, cilvēku jautājums ir vienkāršs: ko ieķīlājusi ir Latvijas valsts? Rau, uzņēmējs un miljonārs Uldis Pīlēns, kurš uzskatāms par gana zinošu cilvēku, pat paguvis publiski („Latvijas Avīze”, 07.01.2009.) paust bažas, vai tikai gadījumā, ja nespēsim naudu atdot, nebūs jāšķiras no valsts uzņēmumiem „Latvenergo”, „Latvijas valsts meži” u.c.

Atklāti sakot, SVF mājaslapā (www.imf.org) pat sadaļā „Kā SVF aizdod”, informāciju neatradu. Skaidrs, ka tiek izstrādāti memorandi, dažādas programmas, to izpilde tiek regulāri caurskatīta, rakstīts kārtējais memorands. Viss.

Tādēļ nācās ķerties pie citu valstu pieredzes. 2008.gadā defoltu, t.i., nespēju vai nevēlēšanos pildīt savas kredītsaistības pret ārvalstu aizdevējiem pieteica divas valstis, Ekvadora un Šeišeļu salas. Lai piedod salas, bet svarīgāks ir Ekvadoras gadījums, kura, starp citu, ir pamanījusies 10 gadu laikā defoltu pieteikt divas reizes.

Tātad pirmais secinājums: arī pēc defolta paiet laiks un aizņemties tomēr ir iespējams.

Defoltu Ekvadora pieteica pērnā gada decembra sākumā, kad atsacījās veikt kārtējo maksājumu 30,6 miljonu USD apmērā no kopējā aizņēmuma 510 miljonu USD apmērā, kas tai būtu jāatdod līdz 2012.gadam („Dow Jones News Service”, 16.12.2008.). Ekvadoras gadījuma īpatnība ir tā, ka principā valsts maksājumu varēja veikt, jo tai bija 2 miljardu USD lieli naudas uzkrājumi. Bet – valsts jaunā vadība uzskatīja, ka kredīts viņu priekšgājēju vainas dēļ ir noformēts Ekvadorai neizdevīgi, tādēļ tas vienkārši ir slikts un attiecīgi „kancelējams”. Aizdevēji tam nepiekrīt, kas noved pie otrā secinājuma: ja Latvijā parādīsies politiskie spēki, kas solīs, nonākot pie varas, aizdevumus kaut kā būtiski mainīt, neticiet viņiem.

Kas tad draud Ekvadorai? Ir būtiski samazināts valsts kredītreitings (S & P samazināja no CCC- uz SD). Tas nozīmē, ka pārskatāmā nākotnē nauda arī Ekvadoras uzņēmējiem būs ļoti dārga.

Nokaitinātie kreditori atzīst, ka ārvalstu īpašumu Ekvadorai kā valstij ir maz, vienīgi draud ķerties pie naudas plūsmu arestēšanas, ko Ekvadoras valdība gūst no naftas pārdošanas („The Wall Street Journal”, 13.12.2008.). Tas arī viss. Jāsaprot, ka līdz valsts īpašumiem pašā Ekvadorā kreditoru rokas nesniedzas. Tas nu būtu trešais secinājums.

Pieminēšanas vērts ir arī Argentīnas defolts 2001.gadā gandrīz 100 miljonu USD apmērā – lielākais jaunlaiku vēsturē. Vienkāršoti izsakoties, kliegšana, protams, bija liela, bet faktiski nekādu juridisku seku nebija. Tiesa, kad 2007.gada nogalē Argentīnas valdība izkalkulēja, ka derētu atkal aizņemties naudu ārzemēs, tad kļuva arī skaidrs, ka vispirms jātiek galā ar ietekmīgāko un skaļāko kreditoru grupu, t.s. Parīzes klubu (6,3 miljardi USD). Attiecīgi sākās sarunas, Parīzes klubs pieprasīja, lai SVF no savas puses apliecina, ka valdība piekopj jēdzīgu ekonomisko politiku („Reuters”, 29.11.2007.), SVF devās uz Argentīnu utt. Normāls kaulēšanās process.

Ar to es negribu teikt, ka Latvija var vieglprātīgi izturēties pret aizdotās naudas atmaksu, mums kā NATO un ES valstij neviens neatļaus to, ko var darīt Ekvadora, tomēr pārāk satraukti uztvert situāciju arī nevajadzētu. Ciniski izsakoties, ja kaut kas samisēsies, valsts reputācija, protams, cietīs, bet tā mūsdienās ir diezgan relatīvs jēdziens.

Protams, nav izslēdzama iespēja, ka atdošanas grūtību gadījumā, aizdevēji politiskā līmenī sāk dot mūsu politiskajai vadībai mājienus, ka nebūtu slikti kaut ko pārdot attiecīgās valsts koncernam X vai Y. Un ka mūsējiem notrīc roka. Kā no tā izvairīties? Vienīgais, kas nāk prātā: ja ir indikācijas, ka ir problēmas ar naudas atdošanu un attiecīgi iespējamas šādas aizkulišu sarunas, gāzt tā brīža valdību.

 

Komentārs: Ilūzijas par demokrātiju

Juris Paiders,  NRA  01/08/09    2008. gads bija gads, kad sabruka daudzas ilūzijas. Viena no pēdējām fantomu paliekām, kuras aizskaloja Saeimas pilnmēness nakts plenārsēde un pēc tās sekojošās valstsvīru un valstssievu atklāsmes, ir ilūzijas par Latviju kā demokrātisku valsti.

Dienu pirms pilnmēness nakts reformām uz Saeimu tika atgādāti grozījumi 38 likumos. 11. decembrī Saeima nolēma tos visus izskatīt kā steidzamus un vienas dienas laikā. Pret to, lai grozījumus pirmajos 28 likumos izskatītu steidzamības kārtībā, lai abus lasījumus veiktu ar dažu stundu intervālu, nekavējoties un tūlīt, neiebilda neviens deputāts. Pilnīga vienbalsība. Tikai, kad kļūdas pēc šajā paketē bija iesprukuši grozījumi Augstskolu likumā, deputāts Kārlis Šadurskis (partijas Pilsoniskā savienība frakcija) protestēja pret steidzamību veikt grozījumus Augstskolu likumā. Citu protestu nebija. Pret citu likumu protestēja tikai pati valdība, kura pati atsauca steidzamību grozījumiem likumā par Latvijas Banku. Pret steidzamību publiski neiebilda neviens no opozīcijas.

Taču tie vēl bija nieki. Laiks, kas visiem Saeimas deputātiem tika atvēlēts labojumu iesniegšanai starp pirmo un otro (galīgo) balsojumu grozījumos likumā Par iedzīvotāju ienākuma nodokli, bija tieši 5 minūtes!

Tikai pēc deputāta K. Šadurska protesta laiks tika pagarināts līdz 15 minūtēm!!!

Bet tad nosakot, ka 15 minūtes tiek atvēlētas, lai uzrakstītu un iesniegtu papildinājumus un labojumus uzreiz visiem 38 likumprojektiem. Tātad tiek grozīti 38 likumi, valsts budžets 2009. gadam (kas, starp citu, ir uzticības balsojums valdībai), bet labojumu un papildinājumu iesniegšanai visiem deputātiem atvēlētais laiks bija 15 minūtes, ieslēdzot hronometru mirklī, kad tika paziņoti pēdējā likumprojekta balsošanas rezultāti. Labojumu un papildinājumu iesniegšanai bija atvēlētas mazāk nekā 30 sekundes vienam likumprojektam.

Stop – pietiek! Nesauciet to par demokrātiju. Arī deputāti to saprata.

Saeimas debates pārvērtās no konstruktīvas apspriešanas par izmaiņu ietekmi uz tautsaimniecību vai jautājumu, kā tiek ievērotas Starptautiskā valūtas fonda prasības (ar kurām neviens no balsotājiem nebija iepazīstināts), bet deputāti stundām izteicās par jautājumu – ticēt vai neticēt Godmanim. Daļa deputātu – Baiba Rivža, Guntis Eniņš Ingmārs Līdaka un citi – apgalvoja, ka viņi tic Godmanim. Daļa opozīcijas neievēroja ar prezidentu noslēgto adventes paktu – nekritizēt valdību. Artis Kampars, Kārlis Šadurskis un citi kliedza, ka netic Godmanim.

Saeimas lēmuma pamatā bija nevis debates par konkrētu jautājumu, konkrētu pasākumu ietekmi uz valsts politiku, uz iedzīvotāju labklājību, bet ticība vai neticība Godmanim.

Kāpēc šis jautājums bija tik svarīgs, kļuva skaidrs tikai, kad pilnmēness bija pagājis un fāze tuvojās jaunajam mēnesim.

22. decembrī atklājās, ka neviens Ministru kabineta loceklis, izņemot A. Slakteri un I. Godmani, nav detaļās zinājuši par Starptautiskā valūtas fonda izvirzītajiem noteikumiem. Visi lēmumi, visas reformas, kuras decembrī tika Ministru kabinetā pieņemtas un uz Saeimu nosūtītas, tika pieņemtas, neinformējot ministrus par finanšu situāciju valstī un par valūtas fonda prasībām Latvijas valstij. Ministri un deputāti lēma un balsoja, nezinot patieso informāciju. Punkts. Nav ko debatēt. Informāciju zina Godmanis un Slakteris. Debates liekas! Kā saka, tā jābalso! Ministri balso. Godmanis saka. Godmanis zina. Deputāti nobalso. Godmanis pasaka – jābalso. Viss! Nobalsots. Punkts! Par ko debatēt?

Pēc tam kā izsmiekls skanēja Ministru prezidenta Ivara Godmaņa pateicības vārdi Saeimas deputātiem: "Es dziļā cieņā noliecu galvu jūsu priekšā. Es uzskatu, ka šādu valstisku soli un šādus lēmumus deputāti, kas atbalstīja šos budžeta grozījumus, kuriem nav nekāda sakara ar populismu, kuri, gluži otrādi, deputātos... Šie deputāti pieņēma lēmumu par likumiem un budžeta grozījumiem, un tas viennozīmīgi parāda, ka šis parlaments – un es nebaidos teikt šos vārdus – ir viens no politiski spēcīgākajiem parlamentiem, es nekaunos teikt, arī Eiropā. Šādi grozījumi, kas ir ļoti smagi, praktiski Eiropas praksē nav veikti.

Par to šaubījās arī starptautisko institūciju vadītāji. Un jūsu lēmums pirmām kārtām ir neapšaubāmi politiskā brieduma un kvalitātes lēmums. Un tāds tas paliks līdz pat šīs Saeimas beigām.

Tāpēc jebkuri aicinājumi, jebkuri mudinājumi par Saeimas priekšlaicīgu atlaišanu faktiski nav tiesīgi eksistēt, lai arī kurš tos izteiktu."

Dresētu pūdeli, kurš neprotestējot lec pāri jebkuram šķērslim, priekšlaicīgi atlaist būtu stulbums. Tik izdresēts parlaments, kāda ir kļuvusi Latvijas Saeima, būtu labākā dāvana jebkuram diktatoram, ikvienam totalitāram režīmam. Tādu atlaist? Tāds parlaments ir jālutina un jāsaudzē. Tas ir kā plastilīns, no kura, manipulējot ar slepenību, var izdabūt jebkuru likumu.

Salīdzinājumam. Kad šā gada septembrī Džordžs Bušs, kliedzot, ka ir globāla katastrofa, pieprasīja dažu dienu laikā nobalsot par palīdzības paketi ASV bankām 700 miljardu dolāru apjomā, atklājās, ka ASV kongresmeņi pretstatā latvju deputātiem nav dresēti pūdeļi. ASV Kongress atteicās dancot pēc valdības stabules un divās dienās nedebatējot izgrūst 700 miljardu finanšu palīdzībai zaglīgām bankām. Kongress pirms balsošanas pieprasīja informāciju un saņēma to. Kongress atteicās debatēt dienā, kad kongresmeņi jūdaisti svin savus svētkus, un pārcēla debates, kuras valdība pieprasīja noturēt ebreju svētku laikā. Kongress beigu beigās valdības lūgumā ieklausījās, bet likumā ieviesa stingras korekcijas un kontroles mehānismus. Punkts.

Kas no tā izriet?

Latvijā nav demokrātijas. Latvijā nav ministru šā vārda patiesajā nozīmē. Latvijā nav arī parlamenta deputātu, ja ar tādiem saprotam tautas priekšstāvjus.

Kāpēc uzturēt ministrus, kuri nav informēti. Nav jādebatē, kuru ministriju likvidēt. Var droši likvidēt visas. Kāda jēga no deputātiem, kas visu pieņem neapspriežot? Tad demokrātiski ievēlam tikai Slakteri un Godmani, lai tie pieņem visus lēmumus!

Ja Latvija vēlas būt demokrātiska valsts, tad šādam parlamentam nav jēgas. Tas ir nekavējoties jāatlaiž. A-ū! Prezident, vai Jūs mūs dzirdat? Var, protams, atstāt šos varoņus, bet nav jēgas tērēt milzu naudu, lai šādu demokrātijas imitāciju uzturētu, un "es nekaunos teikt, arī Eiropā".

Steidzamības kārtā jāveic grozījumi Satversmē un deputātu skaits jāsamazina nevis par 15%, bet par 100%. Nosūtot Satversmes grozījumu likumprojektu uz Saeimu, ir tikai čukstus jāpasaka, ka tā ir slepena valūtas fonda prasība, un Saeima dziļā vienprātībā, turklāt bez debatēm par to nobalsos steidzamības kārtā un divos lasījumos piecās minūtēs, labojumu iesniegšanai atvēlot 15 sekundes. Padomājiet, cik miljonu ietaupīsies valsts budžetā 2009. gadā? Pat pāris nedēļām sanāks valsts naudas ko turpināt iepumpēt Parex bankā.

 

Intervija ar Georgu Andrejevu: Neesam pelnījuši tādu politiku

Baiba Lulle,  NRA  01/09/09    Vēl 2007. gada vasarā LPP/LC savu Eiropas parlamenta (EP) deputātu Georgu Andrejevu bija gatava virzīt Valsts prezidenta amatam, bet nu viņš izstājies no partijas un intervijā Neatkarīgajai pauž rūgtumu par valdošo partiju rīcību, politiskās pārvaldes zemo līmeni Latvijā.

– Cik ilgi brieda lēmums par izstāšanos no LPP/LC, un kas pielika punktu?

Georgs Andrejevs: – Tas brieda jau kopš partiju apvienošanās idejas parādīšanās. Domāju, ka būs biedru pārreģistrācija, uz kuru es neietu, bet tāda nenotika. No LC biju daļēji distancējies jau daudzus gadus, taču notika arī negaidīti pagriezieni. Mani pierunāja startēt EP vēlēšanās.

Kad Latvijā sākās partiju dalīšanās un skandāli saistībā ar tautas neuzklausīšanu, aizvien vairāk nāca rūgtums par to, ka tauta un koalīcijas partijas iet divus dažādus ceļus, bet opozīcija pievienojas tam, kam dotajā brīdī izdevīgi. Punktu pielika jautājuma uzjundīšana par padomnieku bezjēdzīgajām algām. Pirmoreiz ar to saskāros, būdams vēstnieks Kanādā, kad tur ieradās valsts uzņēmumu pārstāvji, un uz jautājumu, ko viņu padomēs dara partiju pārstāvji, bilda, ka neko nedara: atnāk reizi vai divas mēnesī saņemt algu, paēd kārtīgas pusdienas un, par laimi, netraucē strādāt. Mani tas tā apstulbināja! Kāda jēga no šādiem partiju ielikteņiem!

– Bet jūs esat tik ilgi politikā... Vai tas jums bija kāds jaunums, pārsteigums?

– Man tas bija pārsteigums. Partijā par to taču nekad nerunā. Es gan nekad neesmu bijis partijas vēlētos orgānos, lai gan biju viens no LC dibinātājiem. Domāju, ka par to rīvēšanos, par to, ko iecelt padomēs, to nezina partijas biedri, bet lemj tāda kā masonu loža, atsevišķi partijas līderi. Partijas ierindas biedriem ir ļoti miglains priekšstats par to, kas tur notiek. Jebkurā partijā var atrast cilvēkus, kas ar sirdi un dvēseli gribētu iet Latvijas tautsaimniecības atjaunotnes darbā, bet ir arī tādi, kas tikai skatās uz šāda veida pašlabumiem. Pēdējos gados šī disonanse krasi pieaugusi.

– Pēdējos gados? Varbūt tas tā bijis vienmēr?

– Tomēr disonanse pieaug. No kurienes mums aug miljonāru saraksts? Ne jau no reāla biznesa, līdzekļu ieplūdes no viņu patentu un inovāciju pārdošanas ārzemēs, viņu smadzenēm un milzīgajām darba spējām! Tas ir no vietējā tautas kapitāla, lēti privatizētā, piesavinātā. Lielais vairums jaunizcepto miljonāru, manuprāt, kapitālu sasmēlušies ar partiju palīdzību, un te nevainoju tikai LC.

– Vai varat minēt piemērus – kas šādā veidā kļuvuši par miljonāriem?

– Neesmu to analizējis un negribu otra kabatā skatīties, bet publikācijas ir pietiekami informatīvas.

– Vai, raugoties uz notikumiem, kas risinājās Latvijas politikā gada nogalē – vienošanās ar Starptautisko valūtas fondu, budžeta, ekonomikas stabilizācijas plāna, novadu reformas pieņemšana –, jūtaties atvieglots, ka neesat vairs vienā katlā ar valdošo partiju? Vai varbūt esat noraizējies, ka nevarat te neko līdzēt?

– Līdzēt jau mēs nevarētu tā vai tā, jo tie, kas sēžam EP, esam attālināti, pat ārā no šīs spēles. Domāju, ļoti maz ko varēja iespaidot arī koalīcijas iekšienē. Tas, cik dramatiski mainījās situācija, jau vien pierāda, ka Latvijā valdošie politiskie spēki daudzu gadu ilgumā ir bijuši nekompetenti vai korumpēti. Jo kā gan var izskaidrot, ka mēs baudām treknos gadus, tad sakām, ka tādu vairs nebūs, bet nebūs arī nekas briesmīgs, un pēkšņi esam saraksta pašā astē kopā ar Ungāriju, Islandi, kuru glābšanu kompetentais žurnāls Economist apzīmē kā lielāko pasākumu mūsu vēsturē! Pat Igaunija spēja ietaupīt līdzekļus un var šodien atļauties piešķirt mums aizdevumu! Te kaut kas ir pilnīgi sapuvis. Un tā mētāšanās ar skaidrojumiem! Ļoti cienu Ivaru Godmani, esmu daudzus gadus ar viņu kopā strādājis pirmajā atjaunotās Latvijas valdībā. Viņam ir kolosālas darba spējas, bet vai nu viņš kādreiz uzņemas par daudz, vai nav pietiekami informēts, vai vienkārši koalīcija viņam neļauj darboties.

Kaut vai salīdzinām viņa lekciju studentiem ar to, ko viņš beigās izdarīja! Viņam bija iespēja gada sākumā pausto viedokli tālāk balstīt uz ES ieteikumiem, kas atbalstīja PVN samazināšanu kā laikus veicamu faktoru tautsaimniecības atveseļošanai. Nē, viņš aizgāja tieši pretēji tam, ko stāstīja studentiem!

– Jums ir versija, vai to iespaidoja kādi iekšējie vai ārējie spēki?

– Domāju, ka pārsvarā tie ir mūsu iekšējie notikumi. Kaut vai Parex banka. Neaizmirsīsim, ka cilvēki, kas pašlaik ir valdībā un Saeimā, savulaik tur bijuši atbildīgos posteņos. Kopš Bankas Baltija kraha visai šai sistēmai man nav nekādas uzticības.

Kaut kas te ir galīgi satrunējis, un būtu pēdējais laiks veidot nepolitizētu profesionāļu valdību, citādi no tā purva, kurā esam valdības nepietiekamās kompetences dēļ, ārā netiksim.

– Domājat, šī valdība iespējami ātri jāgāž?

– Nedomāju, ka jāgāž, lai gan atsevišķi ministri jau pierādījuši, ka viņus vajadzētu mainīt. Bet daudz kas ir tik nepareizs! Kaut vai ministra Mārtiņa Rozes nupat kā apgalvotais, ka lauksaimniekiem ne par ko nav jābēdājas. Tad kāpēc gan nevarēja rast iespēju pagarināt kredīta atmaksu tai piena ražotāju lauksaimnieku ģimenei, kas bija par Eiropas fondu naudu uzcēluši modernu, Eiropas prasībām atbilstošu saimniecību un tikai tāpēc, ka krasi mazinājusies piena cena, nonākusi uz bankrota sliekšņa? Vēl nesen ministrs piensaimniekiem paredzēja spīdošu nākotni. Šodien šai nozarei ir paredzams galīgs krahs – līdzīgi, kā bija cukurbiešu audzētājiem.

Roze gan ir viens no retajiem ministriem, kas Briselē aktīvi aizstāv mūsu intereses. Esmu bijis daudzās sanāksmēs ar dalībvalstu veselības, retāk – vides ministriem, un tur redzējis, kā Latvijas deleģētie cilvēki vienkārši guļ, ne tikai neizsakās. Par ministru Rozi biju citās domās, bet rezultāts ir tāds, kā nu ir. Arī Latvijas lauksaimnieki, ar kuriem esmu ticies, teikuši, ka Roze ir lielisks runātājs, bet darbība nav vērsta, lai tiešām palīdzētu.

– Vai vispār pēc šīs ekonomiskās krīzes nevar sekot liberālās ideoloģijas noriets? Vairāki politiķi, īpaši no kreisā spārna, to skaitā EP, daļu vainas uzveļ tieši brīvajai tirgus ekonomikai, piesauc liberālisma galu.

– Jā, Marksa Kapitālu tagad pērk un lasa vairāk. Jārēķinās, ka šo starptautisko krīzi izmantos populistiskos nolūkos dažādi sociālistiskie spēki, kas sitīs sev pie krūts un teiks: mēs to sen teicām, un nu tas ir pierādījies. Bet domāju, ka vaina ir citur. Pārāk brīvās ganībās aizgājusi cilvēku nepiepildāmā naudas un varas kāre.

– Ideoloģijai nav ne vainas, bet tā izkropļota praksē?

– Jā. Ir idejas, kas man šajā filozofijā nav īsti pieņemamas, bet kopumā Eiropas līmenī ir noderīgas. Turklāt viss pašreiz politikā ir sajaucies, ir arī liberālisms ar sociālu ievirzi. Jebkuru sistēmu jau var diskreditēt, ja tā netiek pareizi pārraudzīta un pārvaldīta.

Tirgus regulējas pats, bet pilnīgi bez valsts kontroles arī nevar, kaut vai tādā ziņā, lai nenotiktu mahinācijas un korupcija. Valdības kontrolei ir jāpieaug, bet tas nebūt vēl nenozīmē liberālisma galu. Viena no lietām, ko liberāļi aktīvi aizstāv ES kopumā un EP, ir caurskatāmība.

– Esat izteicies par liberālo politisko spēku apvienošanās nepieciešamību pirms nākamajām Saeimas vēlēšanām...

– Nekad neesmu saistījis nepieciešamību apvienoties latviskajiem politiskajiem spēkiem ar liberālismu. Uzskatu, ka viens no latviešu lielākajiem trūkumiem ir nespēja vienoties politiskajā līmenī. Diemžēl tam pamatā ir tie paši varaskāres un materiālie apsvērumi. Tas mūs novedīs ne mazākā katastrofā kā ekonomiskā krīze. Pilnīgi citi procesi vērojami pretējā pusē, kas ir ieinteresēta citā Latvijas virzībā un kuras polittehnoloģija nav izstrādāta tikai Latvijā, bet arī mūsu kaimiņvalstī.

Ja pašreiz būtu vēlēšanas, ko Saeimā ievēlētu? Tā būtu pilnīga sagrāve, katastrofa! Jauni politiskie spēki dzimt nepaspēs. Pat ja tie izveidotos, tie nebaudīs pietiekamu tautas uzticību. Ideāls variants būtu, ja, balsojot pēc tām pašām partiju listēm, tautai būtu iespēja izvēlēties atsevišķus cilvēkus, un tādējādi veidot savu sarakstu.

– Tad jau mēs atkal balsosim par personālijām, nevis partiju programmatiskajiem piedāvājumiem.

– Pareizi. Ko cilvēks zina no partijas piedāvājuma? Neviens tās programmas nezina.

– Bet vai uz to mums ilgtermiņā jāiet?

– Ja arī tās programmas tiek pasludinātas, tās neviens nepilda. Tomēr tie, kas strādā vai nestrādā, ir konkrēti cilvēki. Katrā ziņā es aizstāvu kombinētās vēlēšanu sistēmas nepieciešamību.

– Aicināt apvienoties, bet pats neatbalstījāt LC un LPP apvienošanos.

– Tāpēc, ka tās uz āru spēlē kā monolīts spēlmanis, bet būtībā neiekļaujas nevienā partiju spektrā.

Ja ir partijas, kuras nevarētu pieņemt apvienībā, lai nepieņem, bet vajadzētu izveidot kaut kādu pretspēku visai tai šodienas aplamajai rīcībai. Es pat domāju, ka pirmās Latvijas valdības bija profesionālākas par šodienas. Kaut vai medicīnas, veselības aprūpes jomā; Latvija no visām ES dalībvalstīm veselības aprūpes ziņā ir lejasgalā. Mums ir cilvēki, kas kultūrā, zinātnē un sportā ir sasnieguši pasaules virsotnes, bet valdībā, ekonomikā, tautas veselībā esam pēdējie! Tādēļ, ka trūkst kompetences un neracionāli izmantojam līdzekļus. Nevar teikt, ka nebija naudas. Tie, kas kopā ar mums iestājās ES, bija vienlīdz nabagi vai bagāti.

Ja būtu viens vienojošs spēks, ja, piemēram, Vaira Vīķe-Freiberga būtu ņēmusies ap sevi pulcēt ne jau jaunradīta spēka cilvēkus, bet no esošajām latviskajām partijām atsevišķus cilvēkus...

– Arī no valdošajām?

– Kādēļ ne? Nedomāju, ka TB/LNNK, TP, ZZS un LC/LPP nav Latvijas politikai noderīgu cilvēku. Bet kā partijas tās ir sakompromitējušās. Bet nav tāda centra. Tie, kas atdalījās, ne Štokenberga, ne Kalnietes grupa, pagaidām nespēj tādu centru radīt.

– Jau tagad redzams, ka partijas jau savus līderus nominējušas Rīgas domei, nevis EP. Arī vēlētāju aktivitāte EP vēlēšanās ir zemāka. Kāpēc EP ir tāda 3. līga aiz Saeimas un pašvaldību vēlēšanām?

– Ir vairāki iemesli. EP partiju biedriem nav iespējas tikt pie kādiem materiāliem labumiem, taisīt mahinācijas, veidot savu politisko karjeru vienlaikus ar ekonomisko. Ko tur maksā, tas ir sūri grūti jānopelna. Tā nav, kā virspusēji rādīja televīzijā, ka EP deputāti līdzekļus var tērēt, kā grib, ka saņem milzu summas. Es par algu pēc nodokļu nomaksas ar grūtībām sedzu Briselē īrētā dzīvokļa izmaksas. EP finansējums izpaužas samaksā par regulārajiem lidojumiem no Latvijas uz Beļģiju un Franciju, kā arī dienas naudas samaksā par piedalīšanos partiju grupu, komiteju un parlamenta plenārsēdēs. Kandidātus atbaida arī svešvalodu zināšanas, kas vajadzīgas, lai ikdienā komunicētu ar kolēģiem.

Domāju, ka EP popularitāte tautā palielināsies līdz ar informētības pastiprināšanos, lielākoties tieši jauniešu vidū. Pa šiem gadiem EP ir apmeklējuši vairāki simti Latvijas vidusskolēnu un studentu. Jau šogad vairākās Latvijas pilsētās tiks atvērti ES un EP informācijas centri.

– Ir priekšstats, ka ES institūcijas taupības mēri maz skāruši. Jums nešķiet, ka Eiropas birokrātija ir par daudz trekna un izšķērdīga?

– ES ir ļoti liela, smaga, inerta birokrātija. Ar Latviju to nevar salīdzināt. Tās mazināšanas darbs arī ir ļoti smags. Un te tieši liberāļi ir tie, kas izceļas ar savu pretdarbību pārmērīgai birokrātijai. Cik reižu nav kustināts tas pats triju mītņu jautājums. EP nobalsojot nepārprotami pasaka: viens sēdeklis vienā vietā. 200 miljoni eiro gadā ikmēneša pārbraucieniem no Briseles uz Strasbūru taču ir summa! Bet nē, kā pret sienu. Ierakstīts līgumā: Brisele, Luksemburga, Strasbūra, un viss! Francijas prezidents teicis, ka viņš arī atbalsta vienu mītni EP. Strasbūrā. Punkts.

– Latvijā krīze vismaz sola koriģēt uzpūstās birokrātijas apmērus. Eiropā ne?

– Te var tikai gaidīt to, ka direktīvu veidā tiks pieņemtas prasības, piemēram, attiecībā uz banku pārraudzību, struktūrfondu izmantošanu, bet attiecībā uz birokrātiju – ļoti smagi. Auditi daudzās nozarēs velkas gadu no gada. Eiropa nav nedz tik caurskatāma, nedz arī tik vienota, kā vajadzētu. Pamazām gan EP ir panācis lielāku caurspīdīgumu, aizliedzis deputātiem par saviem palīgiem pieņemt ģimenes locekļus, bet tas viss iet ļoti lēnām un smagi. Nākamo parlamenta sasaukumu gaida ievērojamas pārmaiņas.

– Eirobarometra pētījums rāda, ka EP vēlēšanu galvenie izaicinājumi būs praktiski Eiropas līmeņa risinājumi ekonomiskai krīzei. Vai tos varēs piedāvāt arī Latvijas kandidāti, vai tas būs vairāk uz populisma robežas?

– Tas būs ļoti vajadzīgs mēģinājums. Jo cīņas starp tiem, kas grib vienotāku Eiropu un vairāk nāciju Eiropu, ir kopš pašas Eiropas kopienas dzimšanas. To jūt arī EP, kurā ir arī deputāti, kas grib to pārstāvēto valstu izstāšanos no ES, piemēram, daļa britu konservatīvo. Viņi ciest nevar, ka runā par kaut ko unificētu un vienotu. Vairākās jomās, tostarp veselības aprūpē, tauta jaunajās dalībvalstīs vēlas centralizētāku ietekmi no Eiropas, jo tur ir attīstītāka veselības apdrošināšana, profesionālā aprūpe, pieejamība, samaksas sistēma. Bet valdības grib, lai Eiropa to darbībā iejaucas pēc iespējas mazāk. Veselības aprūpē tāpēc, ka tās neinvestē pietiekami līdzekļus, līdzīgi kā izglītībā, jo efekts no šīm investīcijām var parādīties ne vairs šo politiķu darbības laikā. Lauksaimnieki arī negrib daudzas direktīvas no centra, jo tās sarežģī viņu dzīvi.

 

Viedoklis: Kūleņi bedrē

Pauls Raudseps,  Diena 01/09/09    Kā atvadu dāvanu aizejošajam Ministru prezidentam Aigaram Kalvītim Saeima pirms nedaudz vairāk kā gada pieņēma 2008. gada budžetu. Jau tad dažiem valdošās koalīcijas atbalstītājiem varbūt radās mazs nervozums par nākotni, tomēr budžeta pieaugums tika plānots ar pamatīgu tauku kārtu — gan ienākumus, gan izdevumus cerēja pieaudzēt par vairāk nekā miljardu latu, tas ir — par ceturto daļu.

Šonedēļ Finanšu ministrija paziņoja 2008.gada valsts budžeta izpildes provizoriskos rezultātus, un tie salti parāda, kādā nepamatotā eiforijā koalīcijas vairākums dzīvoja vēl 2007.gada beigās un cik strauji ir pasliktinājies Latvijas finanšu stāvoklis. 2007.gadā valsts kopbudžeta ieņēmumi bija 4,4 miljardi latu, un 2008.gadā bija iecerēts tos palielināt līdz 5,5 miljardiem. Bet, pēc provizoriskajiem datiem, kasē ienāca tikai 4,7 miljardi, proti, kādi 800 miljoni mazāk, nekā sākumā bija cerēts, un 2009.gada budžets drūmi vēsta, ka nākamgad valsts cer ieņemt tikai tik daudz, cik 2007.gadā — 4,4 miljardus. Turklāt šis skaitlis būtu vēl mazāks, ja gada beigās netiktu pieņemti bēdīgi slavenie nodokļu paaugstinājumi. Ja pievienotās vērtības nodoklis (PVN) netiktu pacelts no 18% līdz 21% un ja netiktu atcelta minimālā PVN likme virknei preču, ieņēmumu prognoze būtu vēl mazāka — 4,1 miljards, tātad pat zem 2007.gada līmeņa. (Šie skaitļi neņem vērā inflācijas ietekmi uz naudas vērtību, kas padara izdevumu reālo pieaugumu mazāku un ieņēmumu reālo kritumu lielāku.)

Par nelaimi, valsts ir iemācījusies dzīvot pāri saviem ienākumiem, un ir daudz grūtāk samazināt tēriņus, nekā tos strauji palielināt. Cerot uz lielo nodokļu naudas pieplūdumu, pirmais 2008.gada budžets paredzēja palielināt valsts izdevumus no 4,3 miljardiem latu 2007.gadā līdz 5,3 miljardiem 2008.gadā. Dabiski, ka daudzi ar šo summu sāka rēķināties, un to ir bijis ļoti grūti samazināt, lai tā atbilstu faktiskajiem ienākumiem. Neskatoties uz skaļajiem strīdiem par budžeta grozījumiem aizgājušajā vasarā un Godmaņa un Slaktera stingrajiem paziņojumiem par izdevumu iegrožošanu gada beigās, provizoriskie izdevumi 2008.gadā ir bijuši tikai nedaudz zem gada sākumā iezīmētajiem: 5,3 miljardu vietā 5,1. Nākamgad tie pat plānoti par dažiem desmitiem miljonu lielāki: 5,146 miljardi.

Šīs milzīgās šķēres starp solītajiem izdevumiem un faktiskajiem ieņēmumiem sāka vērties jau pagājušā gada sākumā, taču budžets iebrauca katastrofālā deficītā gada nogalē. Lai arī ienākumu prognozes nepildījās un valdība ar mīkstu roku jūlijā nedaudz grozīja budžetu, vēl septembrī budžets bija nosacītā līdzsvarā. Taču ar oktobri ienākumu samazinājums pārtapa no lēzenas lejupslīdes par strauju kūleņošanu pa stāvu nogāzi. Septembra pārpalikums — 99 miljoni latu — oktobrī bija jau pārvērties par 107 miljonu latu iztrūkumu, un gada pēdējos divos mēnešos deficīts turpināja pieaugt lēcienveidīgi. Novembrī tas bija 198 miljoni latu, bet gadu valsts beidza (atkal, pēc provizoriskajiem datiem) ar 426 miljonu latu deficītu. Pēc valdības aprēķiniem tas ir 2,7% no iekšzemes kopprodukta, bet, pēc Latvijas Bankas aprēķiniem, kas veikti atbilstoši pēc eiro ieviešanai noteiktās metodikas, deficīts pārsniedz 3% no IK. Nākamgad deficīts plānots vēl daudz lielāks — 740 miljonu latu jeb 4,9% no IK (pēc valdības aprēķina).

Šī ir viena no tām finanšu bedrēm, kuras Latvija bez Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) palīdzības nevar aizbērt. Pašreiz vērojamās mokas (atalgojuma apcirpšana, cilvēku atlaišana, dažādu projektu apstādināšana), cenšoties pēc visa iepriekšējos gados sasolītā saglabāt budžeta kopējos izdevumus apmēram pagājušā gada līmenī, ir tīrais nieks, salīdzinot ar to, cik sāpīgi būtu vienādot izdevumus ar nākamā gada reālajiem ienākumiem. Pirms septembrī uzliesmojušās pasaules kredītkrīzes iztrūkstošo naudu varētu ar mazākām vai lielākām grūtībām aizņemties starptautiskajos finanšu tirgos, bet tagad šis ceļš Latvijai ir slēgts. Dažādu valstu pieprasījums pēc naudas šajā gadā būs milzīgs, pēc dažiem aprēķiniem, ap trīs triljoniem (tas ir trīs ar divpadsmit nullēm) dolāru, trīs reizes vairāk nekā 2008.gadā. Nav nemaz skaidrs, no kurienes visa šī nauda nāks, un pat ļoti stabilām un uzticamām valstīm būs grūti aizņemties naudu par pieņemamām likmēm.

Kā ziņo Financial Times, trešdien izgāzās obligāciju izsole Vācijai, kuras valsts parādzīmes ir eirozonas etalons un atpaliek tikai no ASV obligācijām drošuma ziņā. Pēdējās nedēļās Lielbritānija, Itālija, Spānija, Austrija, Beļģija un Nīderlande ir vai nu noturējušas neveiksmīgas parādzīmju izsoles, vai tās atsaukušas intereses trūkuma dēļ. Šādā finanšu gaisotnē varbūt ir pat labi, ka Latvija tik ātri spēja vienoties ar SVF, jo pēc dažiem mēnešiem, kad ASV sāks aizņemties simtiem miljardu dolāru, citām valstīm pieejamais naudas daudzums būs vēl mazāks. Ja pat Vācijai ir grūtības aizņemties finanšu tirgos, Latvijai nav nekādu izredžu šādā veidā segt savu budžeta deficītu.

Valūtas fonds ir dibināts, lai dotu aizdevumus par salīdzinoši zemām likmēm valstīm, kuras citādi tos nevar saņemt. Ja nebūtu tāda SVF, Latvijas ekonomiskā situācija būtu vēl daudz, daudz drūmāka, nekā tā ir pašreiz. To ir vērts atcerēties tiem, kuri mīl gausties par Latvijas nonākšanu SVF "parādu jūgā".

 

Intervija ar Aigaru Štokenbergu: «Resnie runči pieriebušies»

Egils Līcītis,  Latvijas Avīze  01/09/09    13. – groziņu pēcpusdiena, tējas vakars ar Štokenbergu. "Latvijas Avīzē" viesojās "Sabiedrības citai politikai" līdzpriekšsēdētājs, Saeimas deputāts

AIGARS ŠTOKENBERGS. Kā jau izskanējis, 13. janvārī 17.30 viņa partija kopā ar daudzām sabiedriskajām organizācijām aicina uz protesta mītiņu Doma laukumā pret pašreizējās varas politiku un pašu varu. Brītiņu pirms pasākuma ar politiķi aprunājās redakcijas žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

V. Krustiņš: – Tātad jūs mudināt iet, protestēt, kliegt, gāzt, kaut pats vēl nesen skaisti rakstījāt mūsu avīzē "Latviešiem jāturas kopā".

A. Štokenbergs: – Tieši tā, latvieši beidzot ir gatavi turēties kopā! Tam par iemeslu pirms jaunā gada steigā pieņemtais un paviršais valdības ekonomikas stabilizācijas plāns. Tūlīt "SCP" runāja ar pāri par divdesmit organizācijām – arodbiedrībām, māmiņu, invalīdu, lauksaimnieku apvienībām, un tās piekrita, ka nupat vairs nevar dzīvot kā līdz šim, ir jāmēģina turēties kopā pretī varai un parādīt, kādu mēs gribam redzēt Latviju.

– Protams, godīgu, demokrātisku utt. Bet vispirms – nost, nost, nost!

– Tajā visā ir emocionālā un racionālā daļa. No emociju puses skaidrs. Kā Pabriks saka – tautai visi šitie resnie runči ir piegriezušies. Viņi ir melojuši. Viņi parādījuši, cik nekompetenti ir. Viņi ir parādījuši, ka nespēj izdarīt to, ko sabiedrība no varas gaida. Tāpēc cilvēku dabiska vēlme ir redzēt, ka viņi iet mājās. Parasti pietrūkst racionālās daļas – ko darīt tālāk? Tāpēc "SCP" vienlaikus ir sagatavojusi rīcības plānu, ko parādījām arodbiedrībām un citiem sabiedrotajiem. Plānu ir izstrādājuši ekonomisti un finansisti, tas ir modelis, kā cilvēkiem dzīvi padarīt labāku. Esam devuši priekšlikumus, kas valdībai būtu jādara. Tas noticis jau pirms ilgāka laika, bet problēma tāda, ka viņi uz visu reaģē ar pusgada novēlošanos, reizēm kaut ko izdara, reizēm velk tālāk. No tā daudz kas cietis.

E. Līcītis: – Cik politisko partiju piekrīt jūsu pasākumam? Vai Ušakovs arī sauks: atlaist Saeimu?

– Ušakovs teicis, nē, nesaukšot, un starp uzsaukuma uz mītiņu parakstītājiem nav nevienas citas partijas, izņemot mūsējo – kurai uzticēja paust šo pieteikumu. Kādam tas vienkārši bija jādara. "Jaunais laiks" un Pilsoniskā savienība, starp citu, arī "Visu Latvijai!" pārstāvji visai labvēlīgi seko līdzi tam, ko esam pasākuši.

V. Krustiņš: – Godmaņa kungs ir okupējis TV ekrānu, no jaunā gada apsolījis būt smaidošs un pretimnākošs. Viņš kļūst nenomaināms! Sabiedrība pie viņa ir pieradināta! Vienus viņš pabiedē, citus – mazturīgos un pensionārus – nomierina, trešajiem iedveš cerību. Viņš ir iecietīgs un maigs. Galvenais, nelieniet klāt, netraucējiet Godmani, tad uztraukumi pāries, neziņa saruks, viss būs labi.

– Pagaidiet, bet kas īsti ir Godmanis?

– Ja viņam uzticas, tad vienalga – lai viņš ir kaut politisks manekens kā daudzi citi! Kurš vēl var solīt, ka pensijai piemetīs santīmu klāt!

– Godmanis patiesībā nemaz nav atsevišķs Godmanis, bet gan – Šlesers! Kad skatos uz premjeru, tad vienmēr paturu prātā, ka viņš ar Šleseru abi ir dvīņi ar ūdens lāšu līdzību, lai gan ne no vienas olšūnas. Pēc amata LPP/"LC" līdzpriekšsēdētāji. Un tajā partijā braši sanāk vienam stāstīt vienu, kamēr otram – darīt ko citu. Kad lūkojaties uz rūpestu pārņemto vīru, paturiet prātā, ka viņš zina, ka dvīnis Šlesers tikko izdāļājis saviem draudziņiem daudzus tūkstošus vērtus amatus valsts uzņēmumu padomēs. Viņš, Godmanis, neliek amatā, nē, bet viņš to labi zina. Tāpat kā par dvīņa koķetēšanu ar krieviem, lai Rīgas domē veidotu koalīciju ar "Saskaņas centru", un tāpēc Šlesers piekrīt nepilsoņu apbalvošanai ar pašvaldību vēlēšanu tiesībām. Atcerieties, kur ir Godmanis – tur aizmugurē. Viņš nav "viens un pliks". Viņš ir cēlies no savas partijas, bet Latvijas Pirmā partija – tas ir Šlesers. Kas tad bija palicis pāri no "Latvijas ceļa"? Krāsmatas. Bet viens cilvēks, Šlesers, viņus savāca, pabaroja ar jaunu enerģiju un atkal uzpūta padzisušo, tomēr neremdināmo vēlēšanos par katru cenu triekties pēc varas. Tad tie stāsti, cik Godmanis ciets, stingrs, gādīgs, paliks krietni vien bālāki.

– Jūs, Kalnietes kundze un vēl vairāk "Jaunais laiks" daudz runā par godīgumu, bet Godmaņa stipruma zāles gandrīz kā dziesmā "Dievs Kungs ir mana stiprā pils" pašlaik nenovēršami ir tas, ka kādam jāmaksā parādi. Ar to viss ir pateikts. Līdz mūža galam viņš uzņemsies atmaksāt aizdevumu – kaut gan patiesībā to darīs citi. Tomēr Godmaņa vietā negrib būt neviens! Viņš taču arī jums, Štokenberga kungs, var pajautāt – un no kurienes jūs to naudu ņemtu, ja nepieliktu nodokļus, neapšķērētu izdevumus?

– Draugi mīļie, bet kā tas tiek darīts? Iedzīvotāju ienākuma nodoklis – visiem 23 procenti. Kāpēc bagātajiem tas nav lielāks? Kāpēc ne?

– Sociālists esat? Vēlaties atņemt sastrādāto un ietaupīto?

– Nē, es runāju par taisnīgumu. Bet par uzliktiem nodokļiem jārunā no ekonomikas viedokļa. Kāpēc viesnīcām, grāmatām 21 procents PVN? Vajadzēja zemāku likmi, jo jāveicina Latvijas eksports, un viesnīcas nav nekas cits kā eksports. Jebkurš tūrists, šeit samaksājis naudu, ir nopircis Latvijas pakalpojumu. Grāmatas ir pašmāju produkcija, un te pazemināts nodoklis saskanētu ar runāto par atbalstu latviešu uzņēmējam. Mums jābūt pēc iespējas mazāk importam, pēc iespējas vairāk eksportam. Nodokļi ir tas, ar ko to var regulēt.

– Bet es gan piekristu Godmanim, ja vien viņš nebūtu uzkrāvis nodokļus visiem vienādi virsū. Priekš tam valstī veido nodokļu politiku, lai zinātu, kuru avīzi vai TV atbalstīt – Maskavas tauri vai vietējo, vai skolēna grāmatiņu atbalstīt vai amerikāņu bestselleru.

– Tad, manuprāt, gan pareizi, gan taisnīgi būtu bijis nevis pasūtīt koncertzāles projektu, bet iedot šos sešus miljonus latviešu grāmatniecībai. Pareizi un taisnīgi – pret savu tautu. No kā sākas Latvijas valsts? No latviešu valodas, ko kopj grāmatās...

– Jā, un arī no Latvijas valsts operas, no koncertzālēm, no Latvijas valsts enciklopēdijas, kuru izdod atsaucīgs krievu miljonārs Belokoņs, nevis valsts vai patriotiskie latviešu naudas maisi.

– Es turpināšu, ka sākas no latviešu teātriem, latviešu avīzēm, arī no Latvijas televīzijas un radio, kuru pilnvērtīgas eksistences nodrošināšanai šī valdība naudu liedz.

E. Līcītis: – Situācijā, kad valdība sūkstās par naudas trūkumu, kāpēc jūs neizvirzījāt priekšlikumu vienkārši likvidēt Radio un TV padomi un iegūtos miljonus no birokrātu uzturēšanas pārtraukšanas novirzīt radošajiem kolektīviem?

– Opozīcija vienoti nobalsoja par 3,7 miljonu asignēšanu radio un TV, kā finansējuma avotu minot akcīzes nodokļa ienākumus. Šī valdība to noraidīja. Lūk, "SCP" ekonomikas stabilizācijas plāna 1. punkts – izvērtēt valsts budžeta finansēto programmu lietderību. 1999. gadā Inguna Sudraba, tolaik strādādama FM, piedalījās principa ieviešanā, ka no budžeta tiek finansētas atsevišķas, konkrētas programmas. Vēlāk kā valsts kontroliere viņa teju vienīgā konsekventi centusies turēties pie tā, ka regulāri jāvērtē finansēto programmu lietderība. Ik gadu caurlūko, teiksim, trešdaļu programmu – kāds ir bijis labums? Pēdējos piecos gados tas vispār nav darīts!

V. Krustiņš: – Kam tas bija jādara?

– Premjeram.

– Pag, pag, nu ir taču Finanšu ministrija, ministrs.

– Premjers ir atbildīgs, kā tiek tērēta valsts nauda.

– Un finanšu ministrs nav atbildīgs?

– Šitais?

– Bet jābūt revidentam, kurš skaita, skatās, kā izpildīts budžets.

– Likumā tā noteikts kopš 1999. gada, bet tā nav darīts. Ārkārtas apstākļos piedāvājām, ka Sudrabas kundze vada vienu ātrās reaģēšanas vienību, kas zibens tempā caurlūko programmas, un no savas puses bijām gatavi dot tur analītiķus. Parastā, nevis ugunsgrēka režīmā tā arī ir Valsts kontrole, kas, uzsveru, roku rokā ar premjeru analizē, kā tiek izmantota nodokļu maksātāju, t. i., mūsu nauda. Premjeram VK ziņojumi būtu jātur uz rakstāmgalda pa labai rokai un ik dienu jāvelk līdzi: še es varētu ietaupīt miljonu, šeit paslēpušies lieki 20 tūkstoši.

E. Līcītis: – Valsts kontrole nupat iesniedza pārskatu par valsts mežu pārvaldīšanu – ka tur, piemēram, ir ačgārnības ar politiskiem norīkojumiem uzņēmuma pārvaldē. Zemkopības ministrija, protams, uzreiz rokām, kājām pretī – nepiekrita. Valsts kontrole pati apmaldījusies trijās priedēs kā mežā, uzņēmumā viss notiek tip top.

– Atkal jājautā: kur ir par savu stingrību ieslavētais Godmanis?

– Dubaijā. Viņš nezināja. Starp citu, arī Šlesers nepiekrita kontrolieres iebildēm par pasta ēkas pārdošanas nosacījumiem. Nepiekrita – un viss.

– Es pateikšu, kāpēc kontrolierei tik grūti. Iekams tiek vērtēta budžeta programmu izpildes lietderība, viņas ļaudīm vispirms jāvērtē naudas tēriņu likumība. Bet Šlesera resorā, piemēram, kontrolieri nekad nav tikuši līdz tēriņu lietderības noteikšanai. Viņi atdūrušies jau pret to, ka ne visur ievērota likumība. Par pārkāpumiem ministrijās no VK papīri grēdām aizceļojuši arī uz tiesībsargājošām iestādēm, bet ātrākais ceļš profilakses veikšanai, lai turpmāk nepieļautu pārkāpumus un uzturētu disciplīnu, bez šaubām, ir nekavējoša, asa un šaustoša Ministru prezidenta reakcija.

V. Krustiņš: – Jūs tikko mums tik jauki izskaidrojāt, ka Godmanim ir dvīnis Šlesers.

– Nuja, tāpēc es negaidu reakciju, bet lieku priekšā šos cilvēkus nomainīt.

– Jā, tam var piekrist, ka premjers visu laiž garām, kas attiecas uz viņa partijas biedriem – Kastēnam tikai piedošana bija jāpaprasa par savu pavieglo riksi, Šlesers ir neapturams, apgādājot savus cilvēkus ar amatiem.

– Ne tikai. Gar ausīm laiž visu, ko sastrādā TP vai ZZS biedri, gluži tāpat kā savējie.

E. Līcītis: – Tā nevar teikt. Vēl nesen premjers briesmīgi ieķērās krūtīs tēvzemiešu ekonomikas ministram Gerhardam. Tas, cilvēks, nebija atnesis svaigus papīrus vai piedāvāja pārāk sausus skaitļus.

A. Štokenbergs: – Tas bija pārskats par tautsaimniecību, un premjeram likās, ka tur par maz skaitļu. Sakne, man liekas, ir dziļāk. Godmanis atļaujas parādīt savu varenību tikai pret tiem, kuri šobrīd ir drusku vājāki. "Tēvzemei" nav necik daudz balsu Saeimā, tāpēc var uzbļaut Gerhardam, bet nedrīkst bļaut virsū Tautas partijai. To ne. Arī minētajā Zemkopības ministrijā sadomājuši "nokopt" – ļaut izcirst Latvijas valstij piederošos mežus. Lai nu Godmanis neizliekas, ka viņš to nezināja. Bet to vajag ar steigu novērst. Kā tad nu cirtīs šobrīd mežus – kurš to izskaidrojis?

– Lai saglabātu darba vietas, lai nebankrotētu latviešu uzņēmēji.

– Blēņas. Pajautājiet jebkuram, kurš ņemas ar kokmateriāliem, šobrīd cena ir zemākajā punktā. Pārstrādātājiem nav kur likt savu produkciju, eksportā aiziet apaļkoki un papīrmalka. Skubināt zāģēt vairāk drīkst tikai tad, kad Latvija ir spējīga piedāvāt pasaules tirgum augstākas pievienotās vērtības produkciju. Sakārtotai ražošanai var dot vairāk vietējās zaļās izejvielas, bet šobrīd tas ir pilnīgs neprāts.

– Ekonomika arī ir zemākajā punktā. Kaut kā jāļauj vilkt dzīvību mežiniekiem. Bet kā tad jūs vērtējat šo valdības gājienu – kā nekompetentu? Kā netālredzīgu?

– Vienīgais izskaidrojums man par to ir – pilnīgs stulbums.

– Jā, nu tad vairs nekas cits neatliek kā vien 13. janvārī doties uz Doma laukumu! Jūs apgalvojat, ka jums ir ekonomikas stabilizācijas un aizņēmuma efektīvas izmantošanas plāns...

– Ir.

– ... tomēr mītiņos nelasa partiju programmas. Sauklis būšot – atlaist Saeimu. Kā tas rezumēsies ar rezolūciju? Kuri cilvēki būs runātāju sarakstā? Saskaņā ar Satversmi Latvijā rosināt Saeimas atlaišanu var tikai prezidents. Vai tādā gadījumā prezidents Zatlers ir ielūgts uz mītiņu Doma laukumā, lai viņam atkal pēdējā brīdī nav jāatskrien čībās no mājas?

– Kaut prezidents stāstījis, ka nez vai parlamenta atlaišana ir pareizākais gājiens, jo, redz, Saeima it kā strādājot, it kā pieņemot likumus, mēs viņam noteikti aizsūtīsim ielūgumu. Mēs tomēr uzskatām, ka ir iespējama un nepieciešama jauna, labāka Saeima. Runātāji mītiņā nāks no tautas, kam ir sirds pilna. Dace Pastare vasarā turpat bija "piena mītiņā", un toreiz Roze visu sasolīja un sastāstīja, ka palīdzēs, ka būs, kas rūpēsies par eksportu. Pastares kundze droši vien paskatīsies, kā Rozem izdevies pildīt solījumus. Runās arī arodbiedrību, invalīdu un vienkāršu cilvēku pārstāvji. Ceļš uz tribīni nav slēgts, bet kārtību mītiņā nodrošinās policistu arodnieks Agris Sūna ar saviem biedriem. Pasažieru pārvadātāji tikpat kā par velti apsolījuši atvest līdz Rīgas bruģim lauciniekus ar autobusiem.

V. Krustiņš: – Tātad visi izkratīs pilnās sirdis. Varbūt piedalīsies pats Godmanis? Neatteiksit viņam vārdu?

– Kā atcerējās Valters Bruss un kā visi atceramies – arī atmoda nenāca ar joni, vienā rāvienā. Bija pirmais mītiņš, pēc tam otrs, ļaužu pulks vērtās plašāks un plašāks. Vara neiekrita tautai rokās, bet tika izcīnīta vairāku gadu garumā, tautai mobilizējoties.

E. Līcītis: – Daļa tautas bažījas, ka tik briesmīgā krīzē nedrīkst ne pirksta piedurt valdībai, kur nu vēl Saeimai. Tad būšot vaļā visi dambji un stihijas, sākšot plosīties haoss, un tas loģiskais jautājums ir: ko liks veco vietā?

– Mūsu finanšu un ekonomikas komitejā gandrīz jebkurš "SCP" biedrs sekmīgi spētu aizvietot kaut vai pašreizējo finanšu ministru. Nosaukšu Edgaru Štelmaheru, Gati Kokinu, Egonu Liepiņu, kurš piecpadsmit gadus nostrādājis kompānijā "Ernst & Young", ekonomikas ekspertu Jāni Ošleju. Taču galvenais, par ko esmu pārliecināts un uz ko gribam iekustināt: lai sabiedrība vairs nesēž mājās, bet iet un rīkojas. Nav tālu jāmeklē arī pēc simts par līdzšinējiem cienīgākiem deputātiem Saeimā, kuru vārdus mēs šodien varbūt nemaz plaši nezinām.

– Bet premjers paliek Godmanis.

– Arī viņš nav neaizvietojams. Atšķirībā no daudziem citiem "Sabiedrība citai politikai" var piedāvāt atkal vairākus kandidātus uz premjera amatu.

V. Krustiņš: – Atcerieties gan, Štokenberga kungs, ka jebkuram kandidātam uz posteni prasīs: kur ir tava cīņa, un kur ir tavi darbi? Ja viņš pienācīgā skaitā un kvalitātē nevarēs šos kritērijus pildīt – tiks izsvilpts kā likts.

– Pārsvarā visiem mūsu kandidātiem ir bijušas labas spējas organizēt savu līdzšinējo darbu, un, kas ir vēl svarīgāk, viņiem ir vīzija, priekšstats vai izpratne, ko darīt tālāk. Viņi ir kompetenti un godīgi.

E. Līcītis: – Jūs rīkojat mītiņu zīmīgā datumā – 13. janvārī. Vai Doma laukumā dalīs pīrādziņus, lies tēju, kurinās ugunskurus? Kādi priekšmeti cilvēkiem ir jāņem līdzi?

– Katrs patiešām varētu paņemt līdzi groziņu un termosu ar tēju; tas atgādinātu sajūtas, kādas vismaz man bija barikāžu laikā.

– Precizēsim, vai ļaudīm jāierodas labā vai sliktā noskaņojumā?

– Labā noskaņojumā. Uz vietas uztaisīs dūšu ar dziedāšanu, ja kādam bēdīgāk ap sirdi.

 

Bezalgas atvaļinājumā – valsts iestādes

Ilze Rūtenberga-Bērziņa,  Latvijas Avīze  01/09/09    Valsts kase nekomentē, cik daudz un kādām valsts institūcijām trūkst naudas algu izmaksai.

Naudas trūkuma dēļ divu dienu bezalgas atvaļinājumā spiesti doties vairāku valsts iestāžu darbinieki. 10. un 12. janvārī šādu soli spers Uzņēmumu reģistrs.

Minētajās dienās Uzņēmuma reģistrs pilnvērtīgu klientu apkalpošanu nespēs nodrošināt, norāda uzņēmuma vadība. 10. janvārī uzņēmumu reģistrā nesniegs parakstu apliecināšanu un neveiks reģistrācijas lietu apskati. Pati klientu apkalpošanas zāle būs atvērta no 9.30 līdz 16.00.

Uzņēmumu reģistrā norāda – finanšu situācija pašlaik ir kritiska, jo katastrofāli samazināts budžets. Lēmumu 10. janvārī doties bezalgas atvaļinājumā iestādes vadība pamato ar to, ka tādējādi atalgojuma fondā izdosies ietaupīt 4000 latu, lai darbiniekiem savlaicīgi un pilnā apmērā varētu izmaksāt algas.

Ringolds Balodis, valsts galvenais notārs: "Šābrīža situācija īsti normāla nav. Ir tāda sajūta kā koncentrācijas nometnē – pelnošam uzņēmumam, tēlaini izsakoties, liek nogriezt roku vai kāju! Mūsu lielākā traģēdija ir tā, ka pamatlīdzekļiem samazinājums bija 25%. Mums ir astoņas nodaļas reģionos un viena Rīgā. Pat ja mēs slēgtu, piemēram, Rēzeknes nodaļu, ietaupot aptuveni 5 – 6 tūkstošus latu, ieguvums būtu tikai šķietams. Cilvēkiem tad nāktos braukt uz darbu krietni vien tālāk, tēriņi tāpat paliktu, un vairāk būtu neērtību. Par to, kas notiks reģionos, jāizšķiras valdībai. Taču mēs ar šo bezalgas atvaļinājumu pašlaik esam spēruši izmisuma soli. Tādēļ pašlaik aktīvi strādājam pie tiesiskā regulējuma, kas Uzņēmumu reģistru ļautu slēgt vienu dienu nedēļā. Nu bet mūsu klientiem pagaidām nāksies pastāvēt rindā." Vai arī citu valsts iestāžu naudas konti ir tik tukši, ka darbinieki jālaiž atvaļinājumā? Valsts maka turētāja – Valsts kase – atteicās komentēt situāciju, norādot, ka jautājums neesot šīs iestādes kompetencē. Tādēļ centos noskaidrot iestāžu finansiālo situāciju, sazinoties ar tām pa tiešo.

Tāda pati situācija kā Uzņēmumu reģistrā pēc budžeta samazinājuma ir arī Lauku atbalsta dienestā. Arī tā vadība pieļauj iespēju, ka darbiniekus varētu sūtīt bezalgas atvaļinājumā.

Andis Rukmanis, LAD direktors: "Tā kā finanšu samazinājums ir ļoti būtisks, janvārī spējam nodrošināt tikai nepieciešamāko – telpu īri, degvielas iegādi kontroļu veikšanai, kā arī sakaru nodrošinājumu. Taču, kā būs februārī un martā, grūti spriest. Vienu gan vēlos pateikt – mūsu klienti necietīs. Nule Ministru kabinetā akceptētie atbalsta maksājumi lauksaimniekiem būs pilnā apmērā un paredzētajos termiņos."

Pārsteigti par Uzņēmumu reģistra lēmumu bijuši Valsts ieņēmumu dienestā (VID). VID komunikāciju departamentā atzīst – nekas tāds pie viņiem pat netiekot pieļauts. Pašlaik vadība analizējot situāciju, lai lemtu varbūt par kādiem samazinājumiem, bet ne par bezalgas atvaļinājumiem.

Pilnīga neziņa par nākotni pašlaik valda arī Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā. Lielākā problēma esot ar plānoto 10% finanšu samazinājumu, kā arī 20% samazinājumu uzturnaudām. Šajā dienestā strādājošie atšķirībā no, piemēram, policijas, galvenokārt esot ierindnieki. Tad nu tagad sanākot, ka pretēji solījumam darbinieku algas neaiztikt, lai panāktu prasīto samazinājumu, tās tomēr tiks skartas. Naudas nepietiekamība pašlaik tieši ietekmējot arī dienesta ikdienas darbu.

Inga Vektere, VUGD sabiedrisko attiecību nodaļas priekšniece: "Pērn degvielas iegādei bija atvēlēti 600 tūkstoši latu, bet šogad tie ir vairs tikai 240 tūkstoši. Tā ka nav iespējams veikt mācību braucienus ar jauniegādātajām automašīnām un veikt mācības konkrētos objektos. Rūpīgi vērtējam arī katru izsaukumu. Tādēļ suņu un kaķu glābšana, visticamāk, paliks otrā plānā. Jācer gan, ka kaķi tomēr nepaliks karājamies kokā kā eglīšu mantiņas. Arī tad, ja degs, piemēram, miskaste, mēs vērtēsim, vai vērts līdz tai braukt. Kādreiz uz izsaukumiem braucām uzreiz ar divām mašīnām. Tagad – ar vienu. Šāda vērtēšana uzliek daudz lielāku atbildību dežurantam, kas pieņem izsaukumus. Domāju, ka šajā situācijā ietaupīt var tas, kas līdz šim nav taupījis. Mūsu dienests nekad nav varējis atļauties kaut ko iegādāties tikai tāpēc, ka vajag. Piemēram, pērn 94 depo remontam, kas visi celti līdz pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem, atvēlēja 170 tūkstošus latu. Remontiem maz sanāca, jo bija jāmaina apkures katli, bet ar atlikušo naudu sedzām komunālo pakalpojumu izmaksas. Tiem mums līdzekļu nepietiek, jo katram gadam iedala naudu iepriekšējā gada apmērā. Taču pakalpojumu izmaksas regulāri pieaug."

 

Komentārs: Ziņas par Latvijas tautsaimniecības sagrāvi ir pāragras

Raita Karnīte, Žurnāls MILJONS  01/09/09    Ekonomikā nekas nenotiek pēkšņi un ne no kā. Jebkurš notikums ir kādu cēloņu sekas. Nav šaubu, ka Latvijas tautsaimniecības organizācija līdz šim nebija piemērota ilgtspējīgai attīstībai, tomēr pašreizējā panika un runas par pilnīgu sagrāvi arī nešķiet pamatotas.

Analītiķiem parasti ir pieejamas mazāk precīzas ziņas par valstī notiekošo nekā valstsvīriem. Tomēr daži skaitļi un loģiskā domāšana ir pieejami. Pieņemot, ka valsts statistika skaitļus ir sagatavojusi godprātīgi, no tiem var izdarīt secinājumus par nosacījumiem, kas veidos nākotni, un par pašu nākotni.

Pamatojoties uz pieejamiem pagātnes datiem, joprojām ir grūti noticēt, ka situācija Latvijas tautsaimniecībā ir tik slikta, kā to zīmē politiķi. Iespējams, pesimismu rada tas, ka politiķi vadās pēc pašiem jaunākajiem datiem. Taču ar tiem ir par maz lēmumu pieņemšanai, jo īstermiņa dati (pēdējais mēnesis, pēdējie divi mēneši) var raksturot izņēmumu, nevis tendenci. Vai arī – pēdējo mēnešu dati var nozīmēt uzlabojuma vai pasliktinājuma robežpunktu, pēc kura var sekot radikāla tendences maiņa. Tieši tā notika iepriekš, kad politiķi labprāt zīmēja augšupejošas līknes un nemaz nebija pārsteigti, ka līknes skrēja bezgalībā – sapnī, kam neizbēgami seko pamošanās. Uz nereālām prognozēm tika būvēti nereāli lēmumi, kas tagad nav īstenojami. Jā, politiķiem ir slikti, jo solījumu nepildīšana pirms vēlēšanām ir pat vairāk nekā pašnāvība. Bet kā ir tautsaimniecībā?

LR Finanšu ministrija kārtējā valsts budžeta apskatā1 ziņo, ka makroekonomisko rādītāju saliktais indekss salīdzināmās cenās 2008. gada oktobrī, salīdzinot ar 2007. gada oktobri, ir samazinājies. Indeksa dinamika ziņojumā uzrādīta kopš 2000. gada. Līkne norāda uz indeksa kāpumu līdz 2001. gada maijam, tad samazinājumu līdz nulles pieaugumam 2001. gada pēdējā ceturksnī un kāpumu līdz 2006. gada sākumam. No 2006. gada sākuma līdz 2007. gada oktobrim, kad iekšzemes kopprodukts stabili auga vairāk nekā par 10%, makroekonomisko rādītāju saliktais indekss svārstījās 5–13% izaugsmes robežās. Kopš 2007. gada vidus līkne uzrāda indeksa samazinājumu, un tas sakrīt ar iekšzemes kopprodukta izaugsmes samazinājumu.

Indekss ir salikts, un tā izmaiņas nosaka iekļauto rādītāju izmaiņu kombinācija. 2008. gada oktobra indeksa samazinājumu noteica tas, ka, salīdzinot ar pagājušā gada oktobri, bija samazinājušies mazumtirdzniecības un rūpniecības izlaides apjomi un naudas daudzums apgrozībā, turpretī pieaugusi nodarbināto vidējā darba samaksa un apgrozījums Latvijas ostās.

Sākums un gals

Ja lejupslīde ir pierādīta, ir jāsaprot, ko tā nozīmē. Pašreizējā lejupslīde sākās no līmeņa, kas nebija noturams ilgstoši. No vienas puses, tautsaimniecība, kas pati neražo ne preces, ne naudu, bez aizņemšanās nevar ilgstoši uzturēt pasakaini lielu algu pielikumu un intensīvu pirktspējas kāpumu. Mūžīgi aizņemties nevar – to nav grūti saprast. Jo mazāka sabiedrība, jo mazāks aizņemšanās tirgus, jo ātrāk tas piesātinās un aizņemšanās iespējas izbeidzas. Nu kurš gan aizdos naudu, zinot, ka aizņēmējs jau tā ir parādos līdz ausīm? No otras puses, augstā inflācija, kas pavadīja aizņemšanās trakumu un algu kāpumu, sabiedrībai un uzņēmējdarbībai nebija vēlama, jo tā vienā rāvienā aprija ieguvumu un grūda postā tos, kas augsto pielikumu nebija ieguvuši vai darbojas ilgtermiņā. Savukārt ar eksportu nekompensēts imports, ko radīja lielā iepirkšanās, apdraudēja valūtu. Valūtas kursa maiņa būtu ietekmējusi uzkrājumus un aizdevumus. Pašreizējā lejupslīde daudzas no šīm kļūdām labo, un to labi var saskatīt Finanšu ministrijas ziņojumā – maksājumu bilances tekošā konta deficīts un preču tirdzniecības negatīvais saldo ir samazinājies, un spiediens uz valūtu ir atslābis. Tāpēc pašreizējā lejupslīde ir vairāk laba nekā slikta.

Jautājums – cik ilgi tautsaimniecības attīstība var samazināties, neciešot kvalitatīvas izmaiņas? Kredītu ekspansija sākās 2003. gada beigās. Ja būtu bijusi mērena izaugsme no 2004. gada, Latvija pašlaik būtu nonākusi ievērojami stabilākā attīstības punktā. Iekšzemes kopprodukts salīdzināmās cenās būtu XXX miljoni latu. Tas ir līmenis, zem kura var runāt par nozīmīgu tautsaimniecības attīstības pasliktinājumu. Lai to sasniegtu, iekšzemes kopproduktam jānoslīd par XX%. Pagaidām ir zaudēti tikai X% – būtībā ir iegūta lielāka stabilitāte.

Šķiet, ka starptautiskās organizācijas situāciju saprot labāk nekā Latvijas valdība, tāpēc tielēšanās par finanšu palīdzību nebija ilga. Tūlīt pēc tam, kad bija saņemts apstiprinājums par aizdevuma piešķiršanu Latvijai, finanšu ministrs Atis Slakteris lepojās ar Latvijas valdības tālredzību, kuras rezultātā starptautiskā reitingu aģentūra Fitch paaugstinājusi Latvijas īstermiņa reitingu. Ministrs norāda, ka šāds lēmums pieņemts, jo starptautiskā finanšu palīdzība 7,5 miljardu eiro apmērā un valdības operatīvi sagatavotā stabilizācijas programma nepieļauj valūtas krīzes iespēju, kas ietekmētu turpmāko lejupslīdi.

Šajā paziņojumā ir kāda papildu ziņa. Stabilizācijas programma skar tikai daļu ekonomikas – tās vājākos posmus (sociālās garantijas, valsts pārvaldi, drošību, izglītību, zinātni). Tieši šīs jomas ir galvenie taupības režīma upuri, un tieši tās ir būtiski svarīgas, lai sekmīgi pārveidotu tautsaimniecību un izvairītos no krīzes. Tāpēc jājautā – kā par labu var nosaukt plānu vājināt to, kas ir vajadzīgs un kura nepilnība līdz šim ir kavējusi pilnvērtīgu attīstību? No otras puses, ja pasliktinājums bija vajadzīgs, lai Latvijas ekonomiskā situācija kļūtu stabilāka, tad loģiski – nestabila tā nemaz nav bijusi, vai arī nestabilitāte bijusi virspusēja un viegli novēršama. Šķiet, pēdējā versija ir pareizā. Nestabilitāti radīja panika un burkšķis ap Parex banku, un mēs zinām, kas to noorganizēja. To, ka Latvijas tautsaimniecība ir tālu no sagrāves, apstiprina valsts budžeta dati. 2008. gada oktobrī valsts budžetā tiešām ieplūda mazāk naudas nekā septembrī, taču nodokļu ieņēmumi bija samazinājušies tikai par X%. Septembrī valsts budžets bija saņēmis aizdevumu, un tas, nevis regulārie budžeta ieņēmumi ietekmēja salīdzinājumu. Turpretī, salīdzinot ar 2007. gada desmit mēnešu periodu (no janvāra līdz oktobrim), valsts budžeta ieņēmumi ir palielinājušies par 14% (faktiskajās cenās). Par to nav jābrīnās, jo reālā (no inflācijas ietekmes attīrītā) darba alga turpina paaugstināties. 2008. gada septembrī reālā darba alga pieauga par 6,2%, un vidējā darba alga sasniedza 481 latu. Savukārt „apcirptais” un par „dramatiskas taupības” piemēru dēvētais 2009. gada budžets pārsniegs 2008. gada budžetu par XX%. Nu, kur te ir sagrāve?

Ilgtermiņa saistībām ārzemju valūtā Fitch saglabāja reitingu BBB – ilgtermiņa saistībām vietējā valūtā reitings ir BBB, īstermiņa saistībām ārzemju valūtā – F3, savukārt valsts kredītreitinga griestu reitings noteikts A-. Tas nozīmē, ka pilnīgam optimismam arī nav pamata un par ilgtermiņa attīstību jādomā pat vairāk nekā par īstermiņa attīstību.

Bet kur ir attīstība?

Ekonomiskajai attīstībai ir vajadzīgs tirgus, finansējums, materiālie resursi un cilvēki, kas strādā – uzņēmēji, vadītāji un darbinieki.

Tirgus

Uzņēmēji saka, ka preču tirgū – gan iekšējā, gan ārējā – samazinās pirktspēja un pārdot ir arvien grūtāk. Iekšzemes tirdzniecības apgrozījums ir samazinājies (septembrī pat par 13,4%), un kritušās cenas. Vērtējot pēc ārējā tirgū piedāvātajām preču grupām, arī var piekrist, ka preču tirgus apstākļi pasliktinās. Tās ir starppatēriņa preces, kuru pieprasījums samazinās, ja samazinās galaprodukta pieprasījums. Neraugoties uz to, eksports pieaug – 2008. gada septembrī, salīdzinot ar 2007. gada septembri, eksports faktiskajās cenās palielinājās par 23,5%. Te jāņem vērā cenu izmaiņas, tomēr pieaugums nav noliedzams. Zīmīgi, ka eksports pieaug uz NVS valstīm, nevis ES valstīm. Otrs tirgus segments ir pakalpojumi. Nozīmīgākie – tranzīta – pakalpojumi pieaug. Pēc Finanšu ministrijas ziņojumā publicētajiem datiem, Latvijas ostās pārkauto kravu apjoms 2008. gada oktobrī, salīdzinot ar 2007. gada oktobri, pieaudzis par 3,2%, bet 11 mēnešu vērtējumā – par 1%. Iespējams, ka ekonomiskās situācijas pasliktināšanās Krievijā radīs papildu iespējas Latvijas tranzītam.

Milzīgs potenciāls slēpjas zināšanu ietilpīgajos pakalpojumos – sevišķi ārstniecības un izglītības pakalpojumos. Skumji, ka valdības stabilizācijas plāna dēļ tie pašlaik ir apdraudēti, jo tiks pakļauti dramatiskajam taupības režīmam. Finansējums

Arī finansējuma pieejamība līdz 2008. gada septembrim uzlabojās, nevis pasliktinājās. Latvijas banku statistika, ko gatavo divas organizācijas – Latvijas Komercbanku asociācija un Finanšu un vērtspapīru tirgus komisija, liecina, ka līdz pat septembrim izsniegto kredītu apjoms pieauga, lai gan lēnāk nekā iepriekš. Tiesa, pēc septembra situācija mainījās, bet, pirms vērtēt, kāda tā ir, pagaidīsim skaitļus.

Materiālie resursi

Materiālo resursu pieejamību var ierobežot vienīgi finansējuma trūkums. Finansējuma pieejamība tuvākajos gados pilnīgi noteikti nebūs tik laba kā iepriekš. Tā pieauguma tempi ir samazinājušies, turklāt lielākā kredītu kategorija bija hipotekārie kredīti. No otras puses, resursu cenas arī ir ievērojami samazinājušās. Uzņēmējam ziņa, ka resursu cenas necelsies, ir laba ziņa, bet ziņa, ka tās pazemināsies, ir ziņa, ka sākas lielo iespēju laiks. Kur ir problēma?

Blakus labām ziņām ir arī sliktās ziņas – rūpniecība tiešām sarūk, tirdzniecības apgrozījums samazinās, ES fondu projektus nevar īstenot, jo bankas nedod kredītus. Ieguldītā nauda tiek zaudēta, darbi paliek pusdarīti, uzņēmumi izput, cilvēki zaudē darbu un strādājošo algas vairs nepalielinās. Sliktās ziņas vairāk krīt acīs, jo tās ir saistītas ar grūtībām un depresiju. Taču būtībā tautsaimniecības sistēma harmonizējas – strādājošo ienākumi un pirktspēja iekšējā tirgū, kas līdz šim bija galvenais izaugsmes virzītājs, kļūst atbilstoši tautsaimniecības ienesīgumam, cenas – atbilstošas pirktspējai, un gan jau arī banku atturībai kredītu došanā projektiem ir pamats. Citiem vārdiem, no balles pilī nākas atgriezties savā būdiņā un dzīvot tur, kamēr nebūs uzcelta pašu pils. Tiem, kuri bija iedomājušies, ka balle turpināsies mūžīgi, bez zaudējuma sajūtas neiztikt.

Sportisti par zaudētām spēlēm mēdz teikt, ka sakāves cēlonis bijis spēlētāju galvās. Iespējams, arī Latvijas tautsaimniecības problēmas ir galvās. Slimīgi saasinātās krīzes gaidās sabiedrība nespēj novērtēt priekšrocības, ko rada izveidojusies ekonomiskā situācija, – resursi kļūst lētāki, tirgus attīrās no liekiem spēlētājiem, un neba visi potenciālie uzņēmēji ir kredītu žņaugos. Turklāt valdības politika, kuru uzņēmēji tā respektē, nav tik ietekmīga, kā šķiet. Būtībā tā ir tik slābana, ka nemaz nav jūtama. Bailēm ir lielas acis, bet maza jēga

Žēl, ka sabiedrība tiek baidīta un radīta lieka panika. Tā nevienam nepalīdz – ne tiem, kuri izmisīgi lāpa savas kļūdas uz citu rēķina, ne tiem, kuriem pašlaik būtu jāspēj saglabāt no naudas grozīšanas iegūto un vairot to ilgtspējīgākā biznesā.

Iepriekšējās sadaļās apzināti nav analizēts ceturtais – patlaban pats svarīgākais ekonomiskās attīstības nosacījums ir aktīvie cilvēki. To nozīmi savā Ziemassvētku vēlējumā precīzi novērtēja Valsts prezidents Valdis Zatlers – ir svarīgi noticēt sev. Ir jāaizmirst par valdības rosīšanos pašu radīto šausmu un izbīļa ēnā un jāstrādā pilnīgi jaunā veidā – pa īstam. Ne tikai uzņēmējiem jāmaina priekšstats par to, kas ir laba uzņēmējdarbība, bet arī strādājošiem jāsaprot, ko nozīmē labs darbs un rūpes par savu uzņēmumu. Šis ir būtisku pārveidojumu laiks, kas parādīs lietu un cilvēku īstumu, un šoreiz reformu objekts ir cilvēku attieksme pret dzīvi un darbu.

Vēl kāda doma būtu jāpadomā dziļāk – kur palikusi nauda, ko Latvijas uzņēmēji ieguva gan no augstās inflācijas un reālā valūtas kursa svārstībām, gan nekustamā īpašuma tirgus? Vai tiešām visa noplītēta? Vai varbūt labi noslēpta vai aizvesta? Žēl gan. Patlaban Latvijai tā būtu noderējusi. Ja tā būtu nonākusi tautsaimniecībā, iespējams, Latvijai nebūtu jāstaigā pasaulē ar izstieptu roku. Bet varbūt Latvijas ekonomiskā politika pēc „visi ir blēži” un „skaldi un valdi” principa ir pilnīgi nepareiza šādam laikam. Jo nepareizas zāles dažkārt nodara lielāku ļaunumu nekā pati slimība. Sevišķi, ja tās lieto, kad slimība vēl nav pat atrasta un tās cēloņi nav saprasti.

 

Internetā izplatīts aicinājums 13. janvārī vardarbīgi gāzt valdību

DELFI  01/09/09    Pagaidām neidentificēti aktīvisti internetā izplatījuši aicinājumu izmantot 13. janvārī paredzēto mītiņu Doma laukumā, lai vardarbīgi gāztu valdību.

Uzsaukuma autori aicina ierasties pie Saeimas nama bruņotiem "ar degmaisījuma pudelēm, dakšām un traktortehniku" un, sekojot Kārļa Ulmaņa piemēram, veikt valsts apvērsumu. "[Valsts] prezidents [Valdis Zatlers] jau izteicis savu pozīciju neatlaist Saeimu, vēsturiski tikai Kārlis Ulmanis izdarīja to, ko tagad vajadzētu darīt prezidentam - veikt valsts apvērsumu," teikts paziņojumā.

Aicinājumā norādīts, ka Latvijai vajadzētu iet attīstīto valstu ceļu, kurās jau būtu notikušas "masu nekārtības, streiki un tiktu dedzinātas automašīnas". Pēc autoru domām, referendumi un vēlēšanas esot bezjēdzīgas un tikai vardarbīgā ceļā "valdošā kliķe arī augsti attīstītajās valstīs saprot, ka ar tautas interesēm ir jārēķinās, tikai tā mēs varam sasniegt to pašu sociālo līmeni, jo valdībai nāktos rēķināties ar tautas gribu".

Uzsaukumā dota arī recepte degmaisījuma pagatavošanai, bet tie, kuri nevarētu to pielietot, tiek mudināti izmantot akmeņus un ķieģeļus. Savukārt zemnieki tiek aicināti ierasties ar lauksaimniecības tehniku un "Dziesmotās revolūcijas noskaņas radīšanai" bloķēt ceļus līdz Saeimai, lai apgrūtinātu kārtību sargājošo iestāžu darbinieku piekļuvi parlamenta ēkai.

Arī policijas darbiniekus un bruņoto spēku pārstāvjus uzsaukuma autori aicina justies kā "tautas sastāvdaļai" un piedalīties vardarbīgā valdības gāšanā.

Uzsaukums tiek noslēgts ar Drošības policijai adresētiem nievājošiem izteikumiem un apgalvojumu, ka šai iestādei nepietiks kompetences, lai atrastu autorus. "Jūs pareizi sapratāt - mēs aicinām uz nemieriem, un vardarbīgi gāzt valdību 13.janvārī, un drošības policija var atsūkāt (publiski apgalvojam, ka drošības policijas kompetences nepietiks, lai atrastu mūs - organizatorus, varat pat nemēģināt sevi par izsmieklu kārtējo reizi padarīt, jo te uzreiz rodas jautājums: ko drošības policija darītu, ja apvērsumu inicializētu citas valsts specdienesti?)".

Ņemot vērā izskanējušo informāciju par interneta vietnē aicinājumu uz nemieriem un vardarbīgi gāzt valsts varu 13. janvārī, Drošības policija (DP) ir uzsākusi par šo faktu kriminālprocesu pēc Krimināllikuma 81. panta, par publisku aicinājumu vardarbīgi gāzt Latvijas Republikas Satversmē nostiprināto valsts varu vai vardarbīgi grozīt valsts iekārtu, kā arī par šādu aicinājumu saturoša materiāla izplatīšanu tādā pašā nolūkā, portālu "Delfi" informēja DP priekšnieka palīdze Kristīne Apse - Krūmiņa.

Saskaņā ar pastāvošo likumdošanu, par publisku aicinājumu vardarbīgi gāzt Latvijas Republikas Satversmē nostiprināto valsts varu vai vardarbīgi grozīt valsts iekārtu, kā arī par šādu aicinājumu saturoša materiāla izplatīšanu tādā pašā nolūkā - soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar naudas sodu līdz simt minimālajām mēnešalgām.

Intervija ar Uldi Pīlēnu: «Nepazaudēt Latviju krīzes turbulencē»

Elita Veidemane,  NRA  01/10/09    Decembrī no Tautas partijas izstājās akciju sabiedrības UPB prezidents Uldis Pīlēns.

Partijas spice publiski izlikās to nemanām un komentārus nesniedza. Uzņēmējs intervijā Neatkarīgajai pauda savas domas par krīzes situāciju Latvijā, un, iespējams, tieši Pīlēna atsevišķais viedoklis bija par iemeslu intelektuālajam konfliktam starp viņu un viņa bijušās partijas nostādnēm.

– Zinu, ka savulaik piedalījāties Baltkrievijas konkursā par bibliotēkas būvniecību.

– Jā, izkodām vāciešus, itāliešus, krievus.

– Ar ko jūs viņus izkodāt?

– Ar cenu un tehnisko kompetenci. Nonācām līdz 13 miljonu eiro līguma slēgšanai, mēs bijām soli no uzvaras. Un tad pēc divām dienām toreizējais ārlietu ministrs un mans bijušais partijas biedrs Artis Pabriks smagi nokritizēja baltkrievus par nedemokrātisko politiku. Līdz ar to mūsu līgums automātiski izbeidzās. No šā gadījuma man ir secinājumi. Pirmām kārtām, viss šajā pasaulē ir saistīts gan emocionāli, gan finansiāli, un cilvēkam – šajā gadījumā diplomātam – jāmāk nebūt zilonim trauku veikalā.

– Vai Pabrika solis bija kā pirmais signāls tam, ka jums vajadzētu sākt domāt par aiziešanu no Tautas partijas?

– Nē, tik traki vēl nebija. Galu galā tas notika pirms gadiem četriem. Bet galvenais mans secinājums un izbrīns bija cits: mūsu valsts ārpolitika ir totāli atšķirta no uzņēmējdarbības, no pamatuzdevuma – integrēties globāli. Tas bija nejēdzīgi – Eiropas Savienības vārdā mēģināt pārmācīt tuvākos kaimiņus. Parasti to dara kāds tālāks kaimiņš, lai neskartu blakus esošo valstu attiecības. Cits mūsu zaudējums bija tāds: lietuvieši, uzturēdami regulārus kontaktus ar baltkrieviem, panāca to, ka Lietuvas ostās pārkrauj daudz vairāk kravu nekā Latvijā. Lietuviešiem ir arī labāks vīzu režīms ar Baltkrieviju, abu valstu saimnieciskā vide ir daudz vairāk integrēta nekā mūsu gadījumā. Man teica: tur taču ir Lukašenko! Bet uz šo jautājumu var palūkoties arī citādi: ar uzņēmējdarbības integrāciju var dot iespēju politiķiem, tostarp arī opozīcijai, būt vairāk integrētiem arī citā pasaulē. Ja uzņēmēji spēj izdzīvot tādos diktatūras apstākļos, tad cepuri nost viņu priekšā!

– Savā iesniegumā Tautas partijas valdei jūs apgalvojat, ka partija "bezatbildīgi grauj ne tikai konservatīvas politikas vērtības, bet arī iznīcina tradicionālā partijas elektorāta ticību konservatīvai politikai". Ko domājat ar konservatīvajām vērtībām?

– Savulaik, strādādams Vācijā, izlasīju vairāku politisko spēku programmas un secināju, ka visvairāk pie sirds iet tieši konservatīvo ideju izklāsts. Ar ko tad tas atšķīrās no pārējiem? Pirmkārt, manuprāt, tas bija plašāka laukuma redzējums, kurā ir ne tikai sociālais faktors vai zaļā domāšana, vai liberālo vērtību priekšrocības, bet ir arī sociāli atbildīgas tirgus ekonomikas postulēšana kā pamatvērtību sistēma. Tā bija tradicionālā kristīgā telpa, kāda tā mums ir bijusi, un tās vērtību kopšana, turklāt nevis muzejiska kopšana, bet gan attīstības veicināšana, izejot no sociāli atbildīgas tirgus ekonomikas.

– Ko nozīmē – sociāli atbildīga tirgus ekonomika?

– Tas nozīmē – jebkuram lēmumam attiecībā uz politiku jābūt sociāli integrētam. Bet tas nenozīmē, ka jāizmanto vienādojuma princips kā, piemēram, sociāldemokrātijā. Tas nozīmē, ka tie, kas spēj darīt, dara vairāk, bet ar padarīto un nopelnīto rīkojas daudz atbildīgāk. Otra lieta, kas bija ļoti būtiska, ir prognozējamība – mērķu mainība ir iespējama, taču ļoti pakāpeniski, ar skaidrojumu, neradot haosu komunikācijā ar sabiedrību. Šo principu darbību skaidri var redzēt Vācijas kancleres Angelas Merkeles politikā, kas ir jaunās konservatīvās vācu domāšanas pamatā. Tā pirmām kārtām ir ļoti liela atbildība pret valsti...

–...kādu grūti pamanīt Latvijā.

– Tas, kas noticis ar mūsu valsti pēdējo trīs četru mēnešu laikā, liecina par to, ka mūsu vērtības paši esam pametuši zem skapja un sākuši izmantot taktisko konjunktūru, kādu prasa šā brīža izmisums tautsaimniecībā vai finanšu sektorā. Taču esam nolikuši malā spēju saskatīt vīzijas, nolikuši malā sociālo atbildību, kā arī aizmirsuši par sabiedrības pašpaļāvību. Lai tā izdarītu, jābūt ārkārtīgi spēcīgiem argumentiem apakšā. Un nav svarīgi, cik liela naudas paka – 7,5 vai 1,7 miljardi eiro – pie mums atnāks un kur tiks izšķīdināta, diez vai tas viss ir tā vērts, lai sabiedrības ideālus vienkārši noliktu tālākajā stūrī. Tad, kad sabiedrība zaudē nākotnes vīziju un mērķa orientāciju, tā jau ir vērtību sistēmas pazaudēšana. Politikā šie ideoloģijas uzstādījumi ir ļoti konkrēti, un mēs nevaram pēkšņi sajaukt liberālās, sociāldemokrātu un komunistiskās diktatūras ideoloģijas elementus un teikt, ka esam konservatīvi... To nepiedos elektorāts, kas vēlēšanās bija paļāvies tieši uz vērtību sistēmu, mazāk uz deputāta kandidātu A, B vai C. Tas, ka krīzes periodā neviena partija nemāk apieties ar jēdzienu "nacionāla valsts un tās perspektīvas", mani sāpina visvairāk.

– Pieņemu, ka konservatīvās vērtības sāka zaudēt savu nozīmi jau agrāk – vēl pirms 12. decembra, kad Tautas partijas valde saņēma jūsu iesniegumu par aiziešanu.

– Tautas partijai bija ļoti spēcīgs un romantisks tās sākotnējais periods: bija līderis ar harismu, domubiedru grupa, kas, kā mēdz teikt, zina drēbi, ir elektorāts, ir doma, ka mūsu partija ir reģionāla, tā nav tikai Rīgas – kosmopolītiskas pilsētas – partija, tās spēks ir reģionos, nacionālajā idejā. Klāt tam visam ir Rietumeiropas atvērtība ar savu milzīgo pieredzi. Bija daudz vērtīgu diskusiju par ārkārtīgi svarīgām lietām.

– Tad kurā brīdī, jūsuprāt, bija lūzuma moments?

– Tas notika uztieptā pedofilijas skandāla, nē, šantāžas laikā. Šī šantāža bija mērķēta uz līderi Andri Šķēli. Tas no viņa prasīja milzīgu spēku, lai šos apmelojumus izturētu. Nākamais partijas attīstības posms iestājās tad, kad par priekšsēdētāju kļuva Atis Slakteris. Trešais posms – ar Aigaru Kalvīti, tagad ir ceturtais posms – ar Mareku Segliņu. Protams, aiz romantiskā perioda allaž seko reālistiskais periods, bet tas ir normāli jebkuras partijas darbībā. Atcerēsimies Vācijas kristīgos demokrātus, kas pēc Helmūta Kola ziedojumu skandāla jau planēja lejā, kad Angela Merkele šo partiju uztvēra jau diezgan zemā pozīcijā, toties tagad šī partija ir pacēlusies, pateicoties Merkeles mērķtiecībai un drosmei. Tas ir Eiropas politisko telpu ietekmējošs spēks. Tagad saprotu, ka mūsu partijas līderi nogura par ātru.

– Kā tas varēja gadīties?

– Viens iemesls – apzināts trieciens ar pedofilijas skandālu, kas radīja noteiktas izmaiņas attieksmē – ja sabiedrība pret mani tā attiecas, tad arī es pret to attiekšos atbilstoši. Otrs moments – partijas vīzija par nacionālas valsts attīstību kļūst aizvien miglaināka.

– Bet mēs taču esam Eiropas Savienībā, kas ir maksimāli kosmopolītisks veidojums! Un jūs vēl gribat nacionālu valsti ar savu specifisko attīstību?

– Nacionālas valsts ideja man joprojām ir ļoti nozīmīga. Domāju, ka tieši globālā sistēma liek mums paskatīties uz tām vērtībām, ko mēs varam definēt, pamatojoties uz nacionālas valsts pazīmēm, – mums ir valoda un kultūra, mums ir sava teritorija, sava nacionālā valūta.

– Pagaidām.

– Jā, naudas tēma vairs nav tāda, kāda tā bija mācību grāmatās. Šie postulāti vairs nav uz pagātnes romantiku orientēti, tie ir redzējumi par nākotni. Un tad, kad pat šie pamatpostulāti sāk tīties miglā, kad sāk dominēt ikdienas taktiskā spēlēšanās ar lietām, pazūd politikas vadmotīvi. Un tad, kad tie pazūd, izgaist arī ideoloģiskās nostādnes, un tad jau situācija ir tāda: ir atļauts viss, kas nav aizliegts. Un tad sākas ķīselis. No tā ir tikai viena izeja: noorientēties uz vērtību sistēmu. Protams, ja mēs negribam pazaudēt šo valsti krīzes turbulences situācijā.

– Pēc jūsu teiktā izklausās, ka Tautas partija ir pazaudējusi ne tikai pamatvērtības, bet arī virzienu, kurā iet, lai tās atkal atrastu?

– Negribētos kritizēt šo partiju... Tieši otrādi – es tai novēlu saglabāt konservatīvās vērtības. Bet ir vairākas lietas, kurām nevaru piekrist kā uzņēmējdarbībā esošs cilvēks. Piemēram, šī ekonomikas glābšanas programma, kuru pieņēma Godmaņa valdība ar Tautas partijas finanšu ministru priekšgalā. Šo programmu es nevaru aizstāvēt vai izskaidrot nedz saviem darbiniekiem, nedz saviem vēlētājiem Liepājā. Es nevaru pašvaldību darbiniekiem iestāstīt, lai viņi neuztraucas, ka viņu ilggadējās iestrādnes ir noliktas uz iznīcības sliekšņa tāpēc, ka valsts makroekonomiskā analīze, ko veikuši speciālisti, ir bijusi uz nulles līmeņa. Tā vairs nav iekšējā opozīcija, kurā parasti esmu juties normāli, šeit jau ir runa par demokrātiskās pieejas mainīšanu valsts uzbūvē. Ko Tautas partija ar savu ekonomisko programmu, priekšstatu par nodokļiem, ar atbalstu pašvaldībām tagad var teikt cilvēkiem? Otrkārt, es nespēju nevienam paskaidrot, kā mēs vispār nonācām līdz ekonomikas glābšanas plānam. Pirmā informācija par to, ka valstij varētu būt problēmas ar likviditāti, līdz manām ausīm atnāca pērnās vasaras sākumā. Tas ir pietiekami ilgs laiks, lai uzņēmumi, kuri gatavojas ņemt kredītus tālākai attīstībai, izlemtu, ko un kā darīt. Pirmais krīzes seminārs, ko noorganizēja mūsu uzņēmums, notika pirms gada – janvārī. Un vēl šodien pierakstos var redzēt mūsu analīzes rezultātus. Secinājām, ka 2008. gadā tirgus sašaurinās, bet 2009. gads jau būs ļoti grūts. Mūsu menedžeri jau pirms gada zināja, ka jāmeklē iespējas atrast labāko tirgus daļu un spēles laukumu. Savukārt Finanšu ministrija vēl vasaras sākumā apgalvoja, ka budžeta ieņēmumu daļa pildās lieliski un nav par ko uztraukties.

– Vai jūs izteicāt savas bažas Tautas partijas valdē?

– Jā, es teicu, ka būs ziepes. Taču šie jautājumi netika risināti valdes līmenī, bet gan kaut kādās neformālās grupās. Teicu, ka pirmais, kas cietīs, būs būvniecības sektors. Ir taču būvmateriālu ražotāji, būvniecības un tehnoloģiskās kompānijas. Ejot uz leju ekonomikai, radīsies daudz bezdarbnieku, kuriem nāksies maksāt augstus pabalstus. Šī lieta ir prioritāra. Mans piedāvājums bija: maksimāli daudz naudas izmantot valsts un pašvaldību pasūtījumiem no 200 000 līdz 500 000 latu apjomā. Kāpēc tieši tā? Tāpēc, ka šādi pasūtījumi aizņem visvairāk darbaspēka – logu nomaiņa, apkures sistēmas optimizēšana, siltināšana, sociālās infrastruktūras piebūves visos reģionos un tamlīdzīgi. Tur iesaistīti arī būvmateriālu ražotāji un tirgotāji. Tas ļautu sabremzēties, tā būtu prasme meistarīgi operēt ar krīzi, nevis kā ar nazi nogriezt pa bremzēm. Es saprotu, ka Godmanis tiek slavēts par viņa titānisko darbu, bet... Salīdzinājumos runājot, var jau, protams, vienu stundu ar putām uz lūpām atdot enerģiju uz trenažiera, padarot darbu X, tas ir OK, bet kāds tad ir darba rezultāts? Šo enerģiju var izmantot inteliģentāk. Kāpēc jārok ar rokām, ja var rakt ar buldozeru? Lozungu līmenī mums viss kārtībā – atbalstām eksportu, atbalstām tūrismu utt. Ar ģeogrāfiju mums viss kārtībā – viesnīcas un krogi tika vērti vaļā ar joni. Otrs sektors – valsts infrastruktūras pārveide. Trešais – ir audzis iekšējais patēriņš, uz to arī vesels pulks uzņēmēju bija orientējušies. Bet tagad viss nolikts uz bremzēm, PVN – uz augšu, patēriņš – uz leju, eksportam atbalsta nav. Mūsu ekonomikas mašīna apstādināta, iebraucot sienā. Tā ir vienīgā bremzēšanas pazīme.

– Manuprāt, ne Godmanis ir muļķis, ne viņa padomnieki nepilnīgi. Tad kas par vainu?

– Man gan ir citi novērojumi. Spriežot pēc tā, kā Godmanis maina uzstādījumus, var vērtēt arī padomnieku mētāšanos ar viedokļiem. Kaut vai jautājums par enerģētiku – pirms pusgada Godmanis teica, ka mums vajag atomelektrostaciju, ogļu staciju un savienojumu ar Zviedriju. Nākamais – vajadzīga gāzes stacija, bet ogļu stacija nav vajadzīga. Tagad jau pavīd šķidrās gāzes terminālis. Vienvārdsakot – haoss.

– Klasisks haosa piemērs, šķiet, tomēr bija Parex bankas pārņemšana.

– Jā. Pirmā argumentācija – lētāk būs banku pārņemt, nevis izmaksāt noguldītājiem pa 50 000 eiro. Pēc tam – sindicētie kredīti. Vai tad tie bija valdības garantēti? Ja tā, tad tiem vajadzēja parādīties budžetos. Bet nekā tāda nebija. Rezultātā – visneveiksmīgākā bankas pārņemšana, kādu es zinu Eiropas vēsturē. Nauda no bankas ir aizplūdusi. Valsts ir paklupusi kā uz banāna mizas. Valsts kase jau kuru reizi met iekšā šajā bankā lielas summas. Tas ir nopietns signāls, ka šī taktika nav devusi to rezultātu, ko kāds acīmredzot sev ir solījis, pārņemot šo banku. Valsts nedrīkst būt glābējs saimnieciskajā vidē, tai jāveido tai ietvars – arī tas ir viens no konservatīvās politikas pamatuzstādījumiem. Valsts ir spēles noteikumu definētāja, nevis spēlētāja.

– Kā komentējat 7,5 miljardu eiro aizņemšanos?

– Nejūtu, ka valdībā būtu kādi eksperti, kuri prastu analizēt valsts turpmāko attīstību. Ja mēs esam aizņēmušies 7,5 miljardus eiro, tad mums arī jāzina, kā mēs tos atdosim. Izskatās, ka neviens to nezina. Un kas ir nodrošinājums šiem miljardiem? Izmantojot to valsts ekonomikas glābšanas paketi, kas mums likta priekšā, šī nauda nav atdodama. Nākamais jautājums: kas tiek ieķīlāts? Man, protams, var atbildēt, ka tā ir slepena vienošanās ar SVF, bet es varu pieņemt, ka nodrošinājums, piemēram, ir Latvijas meži vai Latvenergo. Pēc tam paliek daži veselīgi uzņēmumi, kas var nonākt, teiksim, kādas Skandināvijas valsts īpašumā... Šie noteikumi ir norunāti nakts tumsā un miglā. Alegoriski runājot, sanāk tā, ka valdība uz kredīta nopirkusi slaucamo aparātu, par to samaksājot ar savu vienīgo govi... Piekrītu ekonomistam Uldim Osim, kurš uzskata, ka vajadzēja paplašināt lata koridoru, nepārņemt Parex banku un nepaaugstināt nodokļus. Ja paplašinātu lata koridoru, ikviens strādātājs domātu, kā kompensēt šo iztrūkumu, nevis tā kā tagad – cilvēks tiek iedzīts bezdarbā, strupceļā, viņam nav nekādas motivācijas ķepuroties. Nedrīkst ar valsti runāt tikai ciparu valodā, ir jāskatās uz imaginārām, ne tikai uz pragmatiskām lietām. Viena no valsts funkcijām ir motivēt cilvēku izdarīt vairāk, nekā viņš spēj, nevis dzīt viņu grīdā, liekot, piemēram, dejot uz virves, ko viņš nekad nav darījis. Un vēl. Lata stabilitāte nedrīkst stāvēt pāri visam – pāri ekonomiskajai telpai un nācijas eksistences telpai. Nauda ir instruments, ko izmanto ekonomisko procesu stabilizēšanai, nevis nauda ir pašmērķis.

– Esat Šķēles cilvēks? Jūs tā cildinoši par viņu izteicāties.

– Nē, tieši otrādi. Tad, kad dibinājās Tautas partija, man bija sarunas ar Andri Šķēli. Bet es viņu brīdināju, ka ar mani nebūs viegli – es būšu iekšējā opozīcija. Mums ir ļoti dažādi uzskati daudzos jautājumos.

– Jums vajadzētu lasīt lekcijas Saeimā, bet jūs to nedarāt.

– Mums ir bijušas kopīgas partijas valdes un Saeimas frakcijas sanāksmes, esmu kritizējis Saeimas deputātus – viņiem vajadzētu iziet minimālos kursus makroekonomikā. Citādi viņi nesaprot, ko lemj. To redzējām Saeimas naktī, kad deputāti lēma par ekonomikas stabilizācijas plānu. Tas, ka toreiz no pozīcijas neatskanēja saprātīgas balsis un nostrādāja tikai frakcijas disciplīna, valsti tikai atsita atpakaļ.

– Vai atrašanās Tautas partijas rindās jums ir devusi kādu reālu labumu, teiksim, iegūt izdevīgu projektu vai kā tamlīdzīgi?

– Saprotu, jūs domājat, ka šajā valstī viss ir partejiski sadalīts. Tā nav. Uzņēmums UPB gada laikā piedalās vairāk nekā 1000 vietējos un starptautiskos konkursos, un mēs uzvaram kādos 10 procentos konkursu.

– Vai stāsieties kādā citā partijā?

– Nē, nestāšos. Globālās krīzes vienmēr noved pie režīmu un sabiedrisko iekārtu maiņas. Tā bija pēc pirmās krīzes trīsdesmitajos gados, tā būs arī tagad – esam uz lielu izmaiņu sliekšņa, un tuvākajos desmit gados mēs piedzīvosim kopdzīvošanas principu maiņu. Tā nebūs cīņa starp arābu un kristīgo pasauli, starp darba devēju un darba ņēmēju, tie būs mēģinājumi globālās ekonomikas priekšrocības savietot ar nacionālās pārvaldes režīmiem. Būs ļoti lielas izmaiņas arī Eiropas telpā. Līdz ar to partijas arī būs spiestas mainīties. Tas neattiecas tikai uz Latviju vien. Manuprāt, šajā krīzē demokrātija ir zaudējusi un Ķīnas modelis kļūs par noteicošo. Tas, kas notiek šajā globālajā krīzē, izsauks diktatorisku nostalģiju ar mutācijām, un populisms sāks dominēt. Ja krīze ieilgst un to nepārvar ar sociāli atbildīga tirgus mehānismiem, tas rada populistiskus sabiedrības uzbūves modeļus, piemēram, Argentīna vēl tagad nav attapusies no 30. gadu krīzes.

– Kā prognozējat Latvijas attīstību?

– Mūsu tauta var izciest daudz lielākas grūtības, ja vien zina, kāpēc cieš. Ne pirmo, ne pēdējo reizi tiek iespļauts mazas tautas dvēselē, bet mēs to pārdzīvosim. Bet ir otrs, būtisks jautājums: ja mēs nepratām apieties ar tik svarīgu lietu kā Latvijas valsts eksistence, nemākot nedz taktiski, nedz stratēģiski izprast, kur atrodamies un uz kurieni ejam – ne tikai ekonomiskā aspektā, bet arī psiholoģiskā noskaņojuma ziņā –, tad mums ļoti īsā laikā jāprot pārveidot sabiedrības domāšanu. Un to nevar izdarīt tradicionālās partijas, viena vai otra valdība ar tādu vai citu premjeru. Ja atrastos profesionāļu grupa, kas nāktu ar iniciatīvu meklēt izeju no krīzes, aicinot sabiedrību kopumā un katru indivīdu iesaistīties šajā darbā, tad, ja programma būtu saprātīga, tajā iesaistītos saprātīgi domājošas partijas un cilvēki ārpus tām. Krīzes laikā ir jāaizmirst starppartiju strīdi un jāveicina sociālā solidaritāte, jo šobrīd apdraudējumā ir nonākusi nacionāla valsts – Latvija. Trakākais būtu tas, ja mēs turpinātu spēlēties smilšu kastē, neredzot, ka tuvojas milzīgi negaisa mākoņi.

 

Opozīcijas partijas aicina atteikties no partiju "lokomotīvēm"

LETA 01/10/09    Trīs opozīcijas partijas aicina atteikties no partiju "lokomotīvēm", savukārt koalīcijas partijas uzskata, ka par šo jautājumu nepieciešama plašāka diskusija, liecina aģentūras LETA politiķu veiktā aptauja.

Partijas "Jaunais laiks" (JL) priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa norāda, ka pirmais solis vēlēšanu sistēmas uzlabošanā ir grozījumu pieņemšana Saeimas vēlēšanu likumā, kas paredzētu, ka viens kandidāts drīkst kandidēt tikai vienā vēlēšanu apgabalā. "Šādus grozījumus iesniedzām Saeimas atbildīgajai komisijai jau sen, tie netiek atbalstīti un virzīti tālāk," informē Āboltiņa. Arī partija "Pilsoniskā Savienība" (PS) nākusi klajā ar šādu vēlēšanu grozījumu iniciatīvu.

"Sabiedrība citai politikai" (SCP) līdzpriekšsēdētājs Artis Pabriks sacīja, ka plašāka vēlēšanu sistēmas maiņa prasa dziļākas diskusijas, tomēr, viņaprāt, iespējams bez "dramatiskām sāpēm" uzlabot vēlēšanu sistēmu jau līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām, nosakot, ka jebkurš kandidāts kandidē tikai vienā vēlēšanu apgabalā.

SCP un JL skaidro, ka vēlēšanu sistēmas tūlītēju uzlabojumu dotu aģitācijas ierobežošana, kā arī partiju finansēšana no valsts budžeta. "Jārīkojas tāpat kā Lietuvā - jāievieš visu veidu reklāmu aizliegums elektroniskajos saziņas līdzekļos. Tādējādi partijas nebūs atkarīgas no dažiem sponsoriem, bet no sabiedrības, kas radīs iespēju tikt ievēlētam nevis pēc reklāmām, bet pēc kvalitātes. Jāveicina atklātas diskusijas, jo patlaban opozīcijai grūti informēt sabiedrību kaut vai par piedāvājumu uzlabot ekonomisko situāciju, jo trūkst forumu, kur par to diskutēt. Pierastie divu minūšu priekšvēlēšanu klipi, kur ar zirgiem jāj, neder," uzskata Pabriks.

Apvienības "Saskaņas centrs" (SC) frakcijas priekšsēdētājs Jānis Urbanovičs, jautāts par "vēlēšanu lokomotīvēm" norāda, ka atteikšanās no tām būtu nenozīmīgs uzlabojums. "Jāpāriet uz mažoritāro vai vismaz jaukto vēlēšanu sistēmu, jo esošo daži ir pratuši izmantot savtīgāk, nekā sabiedrība gribētu," pārliecināts Urbanovičs, atgādinot, ka šāda SC iniciatīva tikusi noraidīta, un kā risinājumu aicinot Valsts prezidentu Valdi Zatleru nākt klajā ar savu vēlēšanu sistēmas maiņas priekšlikumu vai rosinot Saeimas atlaišanu.

Partijas "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" (PCTVL) frakcijas priekšsēdētājs Jakovs Pliners pauž viedokli, ka "pārmaiņas pārmaiņu dēļ ir bezjēdzīga jezga. Iespējams, ka vajadzētu organizēt speciālu komisiju, kur strādātu arī partiju pārstāvji. Šī komisija arī sniegtu savu viedokli, ar ko esošā sistēma ir laba vai slikta un kāda būtu labāka. To varētu darīt kopā ar zinātniekiem un politologiem," norāda Pliners, apgalvojot, ka zinātniski pamatotas pārmaiņas PCTVL atbalstītu.

Apvienības "Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" (TB/LNNK) frakcijas priekšsēdētājs Māris Grīnblats norāda, ka nepieciešami nopietni argumenti, kāpēc vēlēšanu sistēma būtu jāmaina, bet ir gatavs par šo jautājumu diskutēt. "Esošās kārtības maiņa pati par sevi visas problēmas neatrisinās," domā Grīnblats.

Arī Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) priekšsēdētājs Augusts Brigmanis ir gatavs sarunām par jebkādām izmaiņām.

LPP/LC frakcijas priekšsēdētājs Andris Bērziņš uzsver, ka bez akadēmiskām konferencēm un diskusijas par šo jautājumu jebkuri ierosinājumi nav nopietni. "Šis jautājums jāsaista ar Satversmes grozījumiem, kur noteikta vēlēšanu sistēma," Bērziņš informē aģentūru LETA.

Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze (ZZS) pauda, ka varētu nākt klajā ar iniciatīvu, kas paredzētu atteikties no vēlēšanu "lokomotīvēm" visos apgabalos, tomēr norāda, ka īsti neizprot, kādēļ ir skeptiski viedokļi par pastāvošo sistēmu, atsaucoties uz demokrātiju, jo uzskata, ka vēlētāji savu balsi atdod par partijām, nevis konkrētiem cilvēkiem.

 

Rimšēvičs: lata devalvācija nav zāles ekonomikai

Baiba Rulle,  Diena 01/10/09    Latvijas Bankas (LB) prezidents Ilmārs Rimšēvičs pauž pārsteigumu par Liepājas uzņēmēja, no Tautas partijas (TP) aizgājušā a/s UPB prezidents Ulda Pīlena sacīto, intervijā Neatkarīgai Rīta Avīzei.

«Ir skumji, ka tādas raudzes uzņēmējs, kāds ir Pīlēna kungs, tomēr nesaprot cik svarīgi šobrīd ir, lai vismaz kaut kas paliktu stabils. Lata stabilitāte šobrīd ir galvenais ekonomikas stabilizācijas stūrakmens. Lata vērtības maiņa nav zāles, ar kuram šobrīd jāārstē Latvijas ekonomika. Latvijas ekonomika ir saslimusi ar citām slimībām. Tas, ka mums ir stabils lats, tas ir mūsu ekonomikas stabilitātes garants. Man gribas uzdot jautājumu, vai cienījamais uzņēmējs ir pārdomājis to, kas notiktu ar tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri ir paņēmuši kredītus eiro un ienākumus saņem latos, kas notiktu ar Latvijas parādu, 7,5 miljardu eiro, ja lata vērtība samazinātos, kas notiktu ar Latvijas ekonomiku?»

Savukārt komentējot U.Pīlēna intervijā sacīto par no Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) saņemto aizdevumu: «Nākamais jautājums - kas tiek ieķīlāts? (…), bet es varu pieņemt, ka nodrošinājums, piemēram, ir Latvijas meži vai Latvenergo,» LB prezidents teica: «Mani pārsteidz, ka Pīlēna kungs kā pazīstams uzņēmējs var runāt tik absurdas lietas.»

I.Rimšēvičs, kurš bija viens no sarunu ar SVF vedējiem, pieļāva, ka U.Pīlēns nav iedziļinājies un izpratis šo jautājumu. «Protams, ka nekas nav ieķīlāts. Aizdevuma nodrošinājums ir Latvijas ekonomikas atjaunošana. SVF aizdevuma pamats ir valdības apstiprinātā makroekonomikas stabilizācijas programma un Saeimas apņemšanās beidzot valstī nodrošināt fiskālo disciplīnu, kas nav darīts pēdējo piecu gadu garumā,» teica LB prezidents.

Arī finanšu ministrs Atis Slakteris (TP), komentējot U.Pīlēna izteikumus par SVF aizdevuma nodrošinājumu atzina, ka «par pamatu aizdevuma izsniegšanai kalpo valdības apstiprinātās apņemšanās, kas formulētas vēstulē SVF». Ministrs arī uzsvēra, ka «pēc būtības šis aizņēmums ir tāds pats, kā līdz šim ik gadus valsts veiktie. Galvenā atšķirība ir salīdzinoši lielāks apjoms un pastiprinātā kontrole pār līdzekļu izlietojumu.» U.Pīlēna sacīto par lata stabilitāti A.Slakteris atturējās komentēt, uzsverot, ka šis jautājums ir LB kompetencē.

Ekonomists Uldis Osis, uz kuru intervijā atsaucas U.Pīlēns, žurnālam Bilance sniegtā intervijā norādījis, ka lats pašlaik ir pārvērtēts. Pēc aģentūras BNS ziņotā, U.Oša skatījumā, lai uzlabotu Latvijas ekonomisko situāciju, būtu jāpalielina lata svārstību koridors attiecībā pret eiro un citām valūtām, kas pašlaik ir noteikts 1% robežās. «Patlaban būtu bijis saprātīgi to paplašināt līdz 4-5% pat uzreiz. Uzreiz piebildīšu, ka runa nav par devalvāciju, jo lata piesaistei eiro vajadzētu palikt tādai pašai, kāda tā ir pašlaik, tas ir, nemainīgai. Bet pieļaut iespēju latam nedaudz plašākā diapazonā svārstīties. Jo ir skaidrs, ka lats šajā brīdī ir pārvērtēts,» teicis U.Osis.

U.Pīlēns intervijā NRA saka, ka lata stabilitāte nedrīkst stāvēt visam pāri, liekot noprast, ka atbalstītu lata devalvāciju. U.Pīlēns uzsver, ka piekrītot ekonomistam U.Osim, kurš esot paudis viedokli, ka vajadzēja paplašināt lata koridoru, nepārņemt Parex banku un nepaaugstināt nodokļus. Ja paplašinātu lata koridoru, «ikviens strādātājs domātu, kā kompensēt šo iztrūkumu, nevis tā kā tagad - cilvēks tiek iedzīts bezdarbā, strupceļā, viņam nav nekādas motivācijas ķepuroties», izsakās Liepājas uzņēmējs.

«Un vēl. Lata stabilitāte nedrīkst stāvēt pāri visam - pāri ekonomiskajai telpai un nācijas eksistences telpai. Nauda ir instruments, ko izmanto ekonomisko procesu stabilizēšanai, nevis nauda ir pašmērķis,» saka U.Pīlēns.

Liepājas uzņēmējs arī kritizē veidu, kā Latvija starptautiski aizņemsies 7,5 miljardus eiro (5,27 miljardus latu). Tieši tāpat viņš valdības rīcību kritizēja arī iepriekšējā nesenajā intervijā laikrakstam Latvijas Avīze.

«Nejūtu, ka valdībā būtu kādi eksperti, kuri prastu analizēt valsts turpmāko attīstību. Ja mēs esam aizņēmušies 7,5 miljardus eiro, tad mums arī jāzina, kā mēs tos atdosim. Izskatās, ka neviens to nezina. Un kas ir nodrošinājums šiem miljardiem? Izmantojot to valsts ekonomikas glābšanas paketi, kas mums likta priekšā, šī nauda nav atdodama. Nākamais jautājums - kas tiek ieķīlāts? Man, protams, var atbildēt, ka tā ir slepena vienošanās ar SVF, bet es varu pieņemt, ka nodrošinājums, piemēram, ir Latvijas meži vai Latvenergo. Pēc tam paliek daži veselīgi uzņēmumi, kas var nonākt, teiksim, kādas Skandināvijas valsts īpašumā,» norāda uzņēmējs.

«Šie noteikumi ir norunāti nakts tumsā un miglā. Alegoriski runājot, sanāk tā, ka valdība uz kredīta nopirkusi slaucamo aparātu, par to samaksājot ar savu vienīgo govi...»

Lata piesaistes kurss eiro ir 0,7028 lati par vienu eiro ar svārstību koridoru 1% apmērā jeb no 0,6958 līdz 0,7098 latiem par eiro. Baumas par iespējamu lata devalvāciju uzvirmo ik pa laikam, īpaši intensīvi tās izplatījās pēdējos divos mēnešos. Amatpersonas šādu iespējamību kategoriski noliedz.

 

Komentārs: Šķietamība un esamība Latvijas realitātes telpā

Vita Matīsa, politoloģe,  Diena 01/10/09     "Mēs esam labāka valsts nekā šī... Mēs esam labāki nekā šie pēdējie gadi." Šie vārdi man nedod mieru jau kopš vasaras. Tie man skanēja ausīs, vērojot ASV prezidenta vēlēšanas novembra sākumā, tie mani pavadīja Latvijas valsts deviņdesmitās dzimšanas dienas svinību laikā, un šobrīd, kad pasaules ekonomiskās krīzes (bet ne tikai tās) ietekmē Latvija ir nonākusi uz finansiālā un morālā bankrota sliekšņa, refrēns kļūst īpaši uzbāzīgs.

Šie vārdi nāk no Baraka Obamas nominācijas runas Denverā, Demokrātu partijas kongresā 28.augustā. Tajā brīdī, kad Obama bija vēl tikai ASV prezidenta amata kandidāts, viņa runas vēstījums bija skaidrs: Amerika ir iespēju zeme, un šis ir Amerikas īpašais solījums, Amerikas pašdefinīcija. Bet šodien šis īpašais solījums ir apdraudēts, un visā Amerikas 232 gadu pastāvēšanas vēsturē līdzīgās situācijās parastie ASV iedzīvotāji aizvien ir atraduši sevī spēku un drosmi šo solījumu uzturēt dzīvu. "Tāpēc es šeit stāvu šovakar... jo mēs šeit tiekamies šādā izšķirošā brīdī — brīdī, kad mūsu valsts karo, kad ekonomika agonizē, brīdī, kad Amerikas solījums tiek vēlreiz apdraudēts... Amerika, mēs esam labāki nekā šie pēdējie astoņi gadi. Mēs esam labāka valsts nekā šī."

Veca patiesība lēš, ka visbīstamākais laiks jebkurai valstij, jebkurai nācijai ir tieši tas brīdis tās vēsturē, kad dzīve sit visaugstāko vilni, kad lietas rit negaidīti labi. Jo tas ir brīdis, kad valsts vadītājus pārņem pašlepnums, augstprātība, kad viņi tiek apsēsti ar savu izredzētības ideju. Varas arogance — tā šo fenomenu devēja senators Fulbraits, Vjetnamas karam sākoties.

Varas arogance ir universāla un mūžsena parādība; sengrieķiem bija pat īpašs vārds tās apzīmēšanai: hubris. Ej nu sazini, kādēļ šis sengrieķu vārds ir adaptēts teju vai visās lielajās rietumvalstu valodās, turpretī latviešu valodā nē. It kā Latvijas telpā varas arogance būtu sveša lieta.

Universāls ir arī klasiskās grieķu drāmas scenārijs, ka pēc varas arogances jeb hubris neizbēgami seko pagrimums un bojāeja jeb nemesis. Tā pirms nieka astoņiem gadiem Amerika bija savas varas apogejā, un prezidents Bušs, stājoties amatā, braši un pašpārliecināti iedarbināja valsts unilaterālo kursu — Prometejs neapvaldīts drasēja pāri pasaules finanšu un militārajiem laukiem. Bet šodien? Ekonomikas krīze un iestigšana Irākas muklājā. Šeit Latvijā mums šajā pašā laika posmā pie varas nāca viens pašpārliecinātāks un paštaisnāks valsts vadītājs pēc otra. Viens — galvojot par Latvijas "mūžīgo" drošību pēc iestāšanās NATO, otrs — solot treknus gadus rīt un vēl jo treknākus gadus tālākā nākotnē, trešais — sludinot, ka atliek tikai paļauties uz gaišajiem, nevis tumšajiem spēkiem, un viss būs kārtībā. Bet tagad?

Nebūt neuzskatu, ka vilkt paralēles starp Latviju un ASV vienmēr ir prāta darbs. Daudzās nozarēs Latvijai drīzāk būtu derējis kādas mazas Rietumeiropas valsts, nevis ASV piemērs. Taču, vērojot gan Latvijas, gan ASV valsts vadītāju uzvedību pēdējos gados, ir viena uzkrītoša līdzība: tie ir cilvēki, kuri dzīvo paši savā realitātē, kuri uzskata, ka tā realitāte, kuru viņi veido un kurā dzīvo, ir tā īstā un vienīgā, kaut gan bieži safabricēta no iedomu drumstalām. "Kad mēs rīkojamies, mēs radām paši savu realitāti," kā uz to trāpīgi norādīja kāds augsti stāvošs Buša administrācijas pārstāvis. Vai vārdam hubris var atrast labāku definīciju?

Spītīgi turēdamies pie savas realitātes izpratnes, gan prezidents Bušs ar kundzi, gan arī viceprezidents Čeinijs u.c. savās pēdējo dienu intervijās apgalvo, ka viss, ko viņi darījuši, ir bijis pareizi, nekādas būtiskas kļūdas astoņu gadu garumā nav pieļautas. Tāpat arī pie mums Latvijā izrādās, ka neviens valsts vadītājs nekur nav būtiski kļūdījies, kā viņi mums stāsta, jo, redziet, visā pasaulē ir krīze un tā iešūpo arī mazo Latviju, — tā jau neesot viņu vaina. (Pēc šīs pašas loģikas, nevienam Latvijas valsts vadītājam nav arī tiesību lepoties par agrāko gadu ekonomisko izaugsmi, jo Latvija tikai sekojusi līdzi visas attīstītās pasaules tendencēm.)

Saprātīgs politiķis ir arī paškritisks politiķis, jo viņš zina, ka izvairīties no katastrofas varēs tikai tad, ja saglabās spēju saklausīt trauksmes zvanus sevī, brīdinājumu, ka viņš nezina visu to, ko vajadzētu zināt, brīdinājumu, ka tā realitāte, kuru viņš vēlētos redzēt, nelīdzinās īstajai ainai. Ja vara samaitā, tad tā samaitā tieši šo sesto prātu, kas palīdz apjaust savas personīgās iespējas un ierobežojumus. Rezultātā — pie nekompetences nāk klāt vēl arī pašapmāns un meli, veidojot tautai bīstamu kokteili, vai tas būtu Latvijā, ASV vai citur.

Izrādās, ka mūsu atjaunotās Latvijas valsts vadītāji ir bijuši savas īpatnējās realitātes veidošanas meistari. Nu īsti lietpratēji, Potjomkina sādžas būvēšanas profesionāļi pēc vislabākajām vecajām tradīcijām. Iekšējos trauksmes zvanus viņi acīmredzot nav saklausījuši, būdami apdullināti, aizrāvušies ar spožām butaforijām, ar veiksmes atribūtikas kolekcionēšanu, šoviem, strūklakām, ar aplaudēšanu sev (kas par to, ja tauta tevi izsvilpj?), ar sevis izrādīšanu (tik mazā valstī tāds lērums "izklaides" žurnālu!), ar medībām, ceļojumiem, shēmošanu, pozitīvisma un skaistuma kulta piekopšanu, ar neprātīgu un nemitīgu rosību lēnās, garlaicīgās (un neienesīgās) domāšanas un darba vietā. Un kurli — tie, kuri aizrāvās ar formu, nevis ar saturu, — bija daudzi, ne tikai valsts vadītāji vien.

Pirmajos neatkarības gados šī aizraušanās ar ārišķīgo, ar valsts ārējo atribūtiku, ar valsts esamības ārējiem apliecinājumiem ( pirmā Miss Rīga, pirmā Mrs. Latvija, pirmie ordeņi, pirmās valsts pieņemšanas, pirmie pašmāju miljonāri) bija saprotama, jo tas viss taču agrāk bija aizliegts, bet tagad atļauts pirmo reizi. Turpretī šodien šī aizraušanās ar ārišķīgo vairs nav valsts godināšanas un stiprināšanas pazīme, bet drīzāk gan tās vājināšanas un graušanas simptoms.

Atjaunotā Latvijas Republika kā NATO un Eiropas Savienības dalībvalsts — tas ir sava veida brīnums, toties tā nav ne mirāža, ne iedomu konstrukcija. Tā ir realitāte, bet, esot šīs realitātes apdzīvotājiem, un, cerams, saprātīgiem apdzīvotājiem, nav iespējams nesadzirdēt trauksmes signālus, kuri norāda, ka šī realitāte nav īsti tāda, kādai tai vajadzētu būt. Nav iespējams neredzēt, ka šķietamība ir viens, turpretī esamība — kas cits.

Izrādās, ka mūsu bankas direktori — miljonāri — prot novērtēt smalku mašīnu un nopirkt savām sievietēm visdārgākās somas un briljantus, bet neprot uzturēt Latvijas vadošo finanšu iestādi. Izrādās, ka sakarā ar Latvijas valsts deviņdesmito dzimšanas dienu lauku iedzīvotāji ir saņēmuši lepnus ielūgumus uz pieņemšanām, taču — bez jebkādām cerībām vai iespējām tur nokļūt publiskā un privātā transporta trūkuma dēļ. Izrādās, ka mūsu armija, viena no spēcīgās NATO alianses dalībvalstu armijām, sirgst ar azartspēļu slimību. Izrādās, ka zelta krustiņu nēsātāju skaits mums ir no procentuāli augstākajiem Eiropā, bet noziedzība un blēdība nebūt nav proporcionāli viszemākajā līmenī. Izrādās, ka mūsu dārgi apmaksātie ierēdņi un vadītāji savu privileģēto stāvokli ir ieguvuši, nevis izturot sīvu konkursu, bet gan kultivējot pareizos sakarus. Izrādās, ka arī kultūras cilvēki nejūtas pilnvērtīgi, ja nevar sēsties vismaz pie audi, ja ne mersedesa stūres. Izrādās, ka 90% Somijas jauniešu ir gatavi aizstāvēt savu dzimteni ar ieročiem, bet Latvijā to pašu darītu tikai 44% pilsoņu un 28% nepilsoņu. Izrādās, ka mūsu mazā Latvija ir bijusi liela rūpnīca šauras kastas bagātības vairošanai, nevis visu tās iedzīvotāju labklājības nodrošināšanai.

Jo korumpētāka un netaisnīgāka valsts, jo lielāks akcents uz ārišķībām, uz šķietamību, un — kā aksioma — jo taisnīgāka, reāli bagātāka un mazāk korumpēta valsts, jo lielāks akcents uz saturu. Diezin vai tā ir nejaušība, ka Šveices konstitūcijā valsts ordeņi ir aizliegti. Aizliegti! Konstitūcijā! Jo ordeņi ir nedemokrātiski, jo ordeņi mēdz novērst uzmanību no satura, izceļot formu. Turpretī Latvijā uz brīdi pat tika lolots nodoms izmantot valsts visaugstāko apbalvojumu kā tādu savdabīgu vairogu, kā sevi cienoša, īsta blēža komplekta nepieciešamu sastāvdaļu, paredzot Triju Zvaigžņu ordeņa īpašniekiem amnestiju. Nodoms gan palika vienīgi nodoms, bet tik un tā — spilgts pierādījums tam, cik tālu dažs labs Latvijā ir aizgājis formas un butaforijas virzienā.

Reāli bagātā valstī ir arī cita attieksme pret naudu. Nauda ir veiksmes indikators un vērtību rādītājs itin visur, bet ne visur ir tā kā Latvijā, ne visur ir tā, ka galvenais, lai tev tā nauda būtu, neskatoties uz to, kā tu pie tās esi ticis. Ne visur ir tā, ka valsts vērtību un apbrīnas skalas augšdaļu ieņem plātīgs miljonārs, kurš ticis pie savas bagātības ar visai šaubīgiem līdzekļiem, kamēr skalas apakšdaļā atrodas cilvēks, kurš godīgi nopelnījis savu skolotāja algu, bet nespēj laikus nomaksāt rēķinus. Ne visur nesaprot, ka morālais deficīts valstī noved arī pie deficīta citās nozarēs. "Mēs vienmēr esam zinājuši, ka bezkaunīga savtība — tas ir neētiski, ka tā ir slikta morāle. Tagad mēs zinām, ka tā ir arī slikta saimniecība," — tā pērnā gadsimta trīsdesmito gadu Lielās depresijas rezultātā secināja toreizējais ASV prezidents Rūzvelts.

Pie šāda secinājuma pagājušā gada beigās nonāca arī Šveices lielākās bankas vadība, Šveices tautai un valdībai piepalīdzot. Līdzīgi Latvijai, Šveices lielākā banka — UBS banka — bija nonākusi nopietnās grūtībās. Līdzīgi Latvijai, Šveices valdība metās banku glābt. Tur gan līdzība beidzas, jo Šveices gadījumā visa bankas vadība — direktors Ospels, esošie un bijušie bankas padomes locekļi — brīvprātīgi tai atmaksāja atpakaļ daļu no savu iepriekšējo gadu personīgajiem ienākumiem, kopsummā ap 100 miljoniem Šveices franku. Atmaksāja, nevis ielika termiņnoguldījumā. No brīva prāta, jo juridiski bankas vadībai nebija pienākums atdot atpakaļ neko. Bet Šveices valsts vērtību telpā iedarbojās morāls spiediens, bankas vadība tika kaunināta: kā jūs varat ņemt no Šveices valdības, proti, no Šveices nodokļu maksātājiem, naudu, ja paši esat atbildīgi par bankas pagrimumu? Lūdzu, kompensējiet mums to, jo bankai iedota nauda ir mums, Šveices iedzīvotājiem, atņemta nauda. Tas, ka Parex bankas vadība (padomi ieskaitot) rīkojās atšķirīgi, nav pārsteigums, jo tā darbojās citu valsts vērtību telpā, kur politbiznesmeņu kasta vienmēr ir izcēlusies ar atbildības neuzņemšanos, ar talantu ņemt no tautas, nevis tai ko dot.

Turklāt Latvijas īpatnējā "kurš kuru" vērtību sistēmā šāda labprātīga ziedošanās politbiznesmeņu vidū noteikti tiktu traktēta kā nožēlojama vājuma, nevis spēka zīme. Viņu vērtību sistēmā tu esi vai nu starp uzvarētājiem, vai starp zaudētājiem, un dzīves mērķis ir noturēties ar jebkādiem līdzekļiem pie pirmās šķiras. Viņus var arī saprast, jo valstī, kurā prasa ziedošanos no medmāsām, skolotājiem un pensionāriem, bet neprasa to pašu no valsts bankas vadītājiem, dzīve ārpus kastas ir visai nežēlīga.

No kurienes šis solidaritātes trūkums latviešu sabiedrībā, šī nežēlīgā "kurš kuru" atmosfēra? No kurienes mūsu valsts vadītāju pārliecība, ka morālais klimats valstī, ka valdošā vērtību sistēma tajā ir mazsvarīga lieta, ka tas viss ir tikai "apkārtējais gaiss, kuru elpojam" (tas nav būtiski?), un ka tikai darbība — vienalga godīga vai negodīga — ir noteicoša? No kurienes šī nespēja saredzēt to, ka bezkaunīga savtība nav tikai slikta morāle, bet ir arī slikta saimniecība?

Deviņdesmito gadu sākumā daudz ko vēl varēja mēģināt norakstīt uz iepriekšējās nabadzības rēķina, bet, miljonāru skaitam Latvijā augot un proporcionāli pārsniedzot to skaitu daudzās attīstītās valstīs, solidaritātes iemaņas nav augušas līdzi, drīzāk otrādi. Atbilde, manuprāt, meklējama citur — uztveres līmenī.

Vai Latvijā ir kāds, kurš, iepērkoties lielveikalā, nav nonācis situācijā, kad ar ratiņiem nav iespējams tikt uz priekšu, jo eja ir aizbloķēta ar citiem ratiņiem, kuri acīmredzot speciāli nolikti šķērsām? Vai arī — eja ir aizbloķēta ar ratiņiem vienā pusē, kamēr to lietotāja, blenžot uz konservu bundžām, atrodas otrā, klaji ignorēdama visu apkārtnē notiekošo? Lai viņa tevi ievērotu, tev ir ar švunku jāiegrūžas viņas ratiņos vai arī jāsāk skaļi protestēt. Vislabākais variants nupat novērots kādā vecpilsētas lielveikalā — vienā pusē ratiņi, pilni ar kastītēm, un tieši blakus ķeblītis, uz kura stāv veikala darbiniece, kārtojot plauktus — no malas līdz malai eja aizbloķēta. Un atkal — viņa dzīvo pilnīgi savā pasaulē, pasaulē ir vienīgi viņa, viņas plaukts un viņas ratiņi, turpretī to, ka eja veikala klientiem ir pilnīgi aizbloķēta, viņa nepamana vai arī viņai tas ir vienalga. Tā tak pašai ērtāk.

Visur tā nebūt nav. Citur, ja arī eja tajā brīdī ir pilnīgi tukša, klients drīzāk noliks ratiņus malā un tikai tad, bez ratiņiem, nostāsies ejas vidū, lai lēnā garā nodarbotos ar kārbiņu uzrakstu salīdzināšanu, nevienu netraucējot. Citās valstīs veikala klients domās stratēģiski, vairākus gājienus uz priekšu, saredzēs kopainu. Citur veikala klienti un arī darbinieki nedzīvo savās, izolētās, pasaulēs.

Izrādās, ka šī mentālā un fiziskā nespēja uztvert kaut ko vairāk nekā sevi un savējo loku, ka šī īpašība piemīt daudziem Austrumeiropas iedzīvotājiem, jo, kad izklāstīju savus ne pārāk oriģinālos novērojumus diviem Anglijas lielveikalu firmas vadītājiem, atklājās, ka veikalu vadība jau sen ievērojusi šo fenomenu un, atverot jaunus veikalus Austrumeiropā, rīkojusies atbilstoši.

Ne jau visi Latvijas un Austrumeiropas iedzīvotāji ir nepieklājīgi "eju nobloķētāji", ieciklējušies savā un savējo pasaulē. Bet fenomens kā tāds, ka mēs Latvijā nemēdzam uztvert kopainu, nemēdzam domāt par kopējo labumu, par valsts vispārējām interesēm, bet gan katrs rušināmies un ņemamies pa savu stūrīti, te nevienam nav svešs.

Īpaši izolēta, sevī un savā pasaulē ieciklējusies, kopējo telpu neuztveroša ir kļuvusi mūsu politiķu kasta. Par "kastu" tos dēvēju apzināti, jo viņi uzkrītošā veidā kopē Latvijas agrāko, privileģēto valdītāju uzvedības modeļus. Daži no viņiem ar savu nicinājumu pret tautu, paštaisni uzsverot, ka visu zina labāk, lieliski iederas Baltijas baronu lomās (īpaši — bārdainie un ūsainie). Baltijas baroni izcēlās ar savu aklumu un kurlumu, neuztverot to milzīgo naidu, kas tautā pret viņiem brieda, līdz pat brīdim, kad bija jau par vēlu. Citi kastas pārstāvji savukārt vairāk līdzinās padomju laika nomenklatūras tipāžam (servilāks un dumjāks nekā barona modelis). Viņi rautin raujas, lai noturētos brahmaņa kastā, jo brahmanis zina, ka tad, kad viņš ir pārkāpis slieksni un iekļuvis kastas pilī, viņam vairs ne par ko nav jārūpējas — nauda, siltas vietas padomēs un valsts pasūtījumi ir garantēti. Kastas pilī no tevis negaida ne kompetenci, ne izglītību, ne īpašas darbaspējas, bet galvenokārt — lojalitāti.

Taču mūsdienu baroni un jaunlaiku nomenklatūra nebūtu spējīga tik efektīgi nospēlēt savu lomu, ja vien nebūtu arī mūsdienu kārklu vāciešu un, Raiņa vārdiem runājot, spaļu slāvu, kas viņiem kalpotu. Ja nebūtu daudzu, pārāk daudzu, kuri gatavi pielīst, pielāgoties, pieskaņoties, lai nodrošinātu savu pašlabumu. Runās par "jauno, izglītoto" politiķu paaudzi esam klausījušies gadiem ilgi, pēdējā laikā dzirdam arī, ka šogad it kā piedzīvosim vecās politiskās elites norietu. Vai tas būs tik vienkārši un vai "jaunie, izglītotie" neizrādīsies vēl bezkaunīgāki un savu pašlabumu vēl vairāk kārojoši, rādīs laiks. Nevar izslēgt arī koopcijas iespēju, kā arī neredzēt, cik daudziem ir vieglāk, patīkamāk un pierastāk pielabināties pareizajai personai (vai otrādi — piedāvāt iespēju draugam) nekā izturēt (vai arī sarīkot) reālu, pamatīgu konkursu. Latvijai ir bijuši savi Valdemāri un Kronvaldi, kuri, atgriežoties mājās pēc mācībām ārzemēs, ir uzskatījuši par pienākumu lielu daļu savas dzīves ziedot "vispārībai — tas ir, latviešu lietai". Bet vēl vairāk Latvijai ir bijis tādu, kuri, mājās pārnākot, no Jāņiem pārtapuši par Johaniem vai arī, Juri būdami, ātri iejutušies Georgu ādā.

Kādi mēs patiešām esam — sevī ieciklējušies Johana un Georga tipa pašlabuma meklētāji vai arī Valdemāra tipa kopīgās "latviešu lietas" veicinātāji —, to līdz Latvijas simtajai dzimšanas dienai vajadzētu noskaidrot. Ja mūsu pašreizējai politiķu kastai ir taisnība un tās dusmas, kuras tiek vērstas pret viņiem, nav nekas cits kā vienkārša skaudība un nenovīdība, jo kritizētāji paši vēlētos baudīt privileģētas kastas stāvokli, labprāt paši iegūtu bagātnieka statusu (ar jebkādiem līdzekļiem), — tad mēs drīzāk esam no Johana un Georga kaula radīti. Bet, ja izrādītos, ka tās dusmas tomēr nav skaudība, bet gan kas pavisam cits, proti, dziļa netaisnības izjūtas izpausme, tad varbūt arī mēs te Latvijā varētu teikt: "Mēs esam labāki nekā šie pēdējie gadi."

Skarbi analizējot situāciju, šobrīd ar pārliecību to nevaram apgalvot. Jo neatkarīgās Latvijas teju četrdesmit gadu pastāvēšanas vēsturē mūsu tauta līdz šim vēl nekad nav pati sevī atradusi spēku, lai demokrātiskās sistēmas ietvaros būtiski mainītu valsts kursu. Kā revolucionāri, kā frontes cīnītāji pret apspiedējiem un okupantiem savas spējas esam pierādījuši. Tagad laiks pierādīt, cik dziļi mūs ir vai arī, gluži otrādi, nav ietekmējusi autoritārā valdīšanas stila pieredze.

Jaungada naktī mūs brīdināja, ka šogad katram ir jābūt apveltītam ar "realitātes apziņu". Taču šīs realitātes ir tik atšķirīgas! Sākot ar politiķiem un viņu varas arogances apzīmogoto realitāti un beidzot ar skolotāju un medmāsu realitātēm. Tās visas ir Latvijas realitātes, un tikai atkarībā no tā, kura realitātes izpratne Latvijā nākamajā desmitgadē ņems stabilu virsroku, mēs varēsim pārliecinoši atbildēt uz jautājumu — vai esam šovu, princešu konkursu, mantkārības pārņemta Potjomkina sādžas tipa valsts vai arī mēs patiešām esam labāki nekā šie pēdējie gadi.

 

Godmaņa plāns paredzot likvidēt sešas ministrijas

"Nekā personīga",  01/11/09     „Nekā personīga” rīcībā no drošiem avotiem ir nonācis pēdējās dienās Ivara Godmaņa valdībā tapušais plāns, un pēc radikālākā scenārija valdībā paliek 10 ministrijas. Pēc Godmaņa jaunākā plāna valdībā vairs nav sešu ministru posteņu. Taču jaunajā Ministru kabinetā solīts saglabāt politisko spēku līdzsvaru. Analizētas 138 ministriju un to padotības iestādes. Radikālākajā scenārijā tiek pieļauts, ka samazinājums skar 42 iestādes. Nelielas izmaiņas veicot, tikai 19.

Ar plānu iespējams iepazīties TV3 mājas lapā - http://www.tv3.lv/nekapersoniga/dokumenti target=

Vismazāk pārmaiņu skar Ārlietu ministriju, kas paliek Tautas partijas un, visticamāk, arī Māra Riekstiņa pārziņā. Neskartas Godmaņa ministriju optimizācijas plānā ir arī Aizsardzības un Finanšu ministrija, kuru stūrmaņiem gan Tautas partija gatavojot jaunus kadrus. Kā atsevišķa saglabājas arī Kultūras ministrija.

Vienu savu ministru gan Tautas partijai var nākties upurēt, par reģionālo attīstību turpmāk liekot rūpēties „tēvzemiešu” pārvaldītajai Ekonomikas ministrijai. Tieslietas savukārt plānots apvienot ar iekšlietām. Pēc neoficiālām ziņām, par šīs apvienotās ministrijas saimnieku varētu atstāt Mareku Segliņu no Tautas partijas.

Zaļo un zemnieku pārziņā saglabājas Izglītības un zinātnes ministrija. Vissmagākā zaļajiem zemniekiem var izrādīties labklājības nozares pārraudzīšana, kurā iekļauta Veselības ministrija un pēc plāna pievienojamas arī bērnu un ģimenes lietas.

Atsaucoties tikai uz vienu Austrijas valsts piemēru Eiropā, iecerēta zaļo un zemnieku pārziņā esošo Zemkopības un Vides ministriju apvienošana. Bet kā vienīgais ministrs no LPP/LC šai Godmaņa valdībā satiksmes ministra krēslā paliktu Šlesers ar klāt pievienotām e–lietu sekretariāta funkcijām. Kopā tātad 10 ministrijas, tikai par vienu mazāk nekā savulaik Andra Bērziņa valdībā.

Andris Bērziņš, LPP/LC Saeimas frakcijas priekšsēdētājs: „Kad es biju Ministru prezidents, bija 11 ministrijas, manuprāt, vesela virkne jautājumu risinājās daudz dinamiskāk un straujāk.”

LPP/LC plānots vislielākais ministru posteņu samazinājums, tomēr tā, protams, atbalstīs sava premjera plānus. Arī TB/LNNK kā mazākais koalīcijas partneris lielas iebildes neceļ.

Māris Grīnblats, TB/LLNK Saeimas frakcijas priekšsēdētājs: „Kā premjers teica, pirmais - jāsaglabā šī koalīcija, tā ka šeit nav runa par citas partijas pieaicināšanu. Jāsaglabā aptuvens vietu skaits proporcionāls tam, kāds ir Saeimā. Tā ka visiem ir jāsarūmējas.”

Tautas partija, kas pirmā sāka runāt par ministriju skaita samazināšanu, tagad sākusi apšaubīt premjera plānu un izsaka dažādas savas versijas, kā optimizēt augstāko valsts pārvaldi.

Mareks Segliņš, Tautas partijas priekšsēdētājs: „Ir pilnīgi skaidrs, ka, samazinot 3-4 vai 5 ministru posteņus, ietaupījums naudas izteiksmē nekāds izcilais nav, mēs katrs zinām, cik ir ministra alga, sareizinām ar 12 un iegūstam tos ienākumus valstij, cik liels ir tas ieguvums valstij, tas vairāk ir kā solidārs žests.”

Zaļie zemnieki pieļauj, ka Ivara Godmaņa plāns var arī netikt īstenots pilnībā.

Mārtiņš Roze, zemkopības ministrs (ZZS): „Attiecībā uz ministriju apvienošanu, iespējams, ka daļa no maksimālās programmas netiks izpildīta. Es pieļauju. Kāda no optimizācijas noteikti būs. Bet absolūti neizbēgama ir to institūciju optimizēšana, kas ir zem ministrijām.”

Ministrijas padotības iestādes, dažādas aģentūras, dienesti un centri bieži ar funkcijām, kas dublējas, arī radījuši valsts aparātu tik uzblīdušu. Analizētas 138 ministriju un to padotības iestādes. Radikālākajā scenārijā tiek pieļauts, ka samazinājums skar 42 iestādes. Nelielas izmaiņas veicot, tikai 19.

Lai zinātu, kurai ministrijai turpmāk kura aģentūra pakļausies vispirms, ir jāpieņem skaidrs lēmums par valdības aprisēm. Pirmdien koalīcijas partneri tikšot iepazīstināti ar rakstisku Godmaņa valdības plānu, un vēlākais pēc divām nedēļām tiem ir jādod sava piekrišana.

Novērst funkciju pārklāšanos un dublēšanos starp iestādēm, parādot, kur var reāli ietaupīt un lietderīgāk izmantot budžeta līdzekļus valsts pārvaldē, palīdzētu funkciju audits, kas ievērojami ieildzis.

Tas nešaubīgi atklātu arī, vai ir lietderīgi, ka, piemēram, Finanšu ministrijā no 22 departamentiem ceturtā daļa – seši departamenti ar kopumā 22 nodaļām - visi atbild par Eiropas Savienības līdzekļu dokumentu gatavošanu un apriti.

 

LDDK apšauba valdības plānu ar nodokļiem palielināt budžeta ieņēmumus

LETA 01/11/09    Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) apšauba veidu, kādā tiek plānots palielināt budžeta ieņēmumus nākamajiem gadiem, lai saņemtu ārvalstu aizdevumu.

LDDK korporatīvās sociālās atbildības un komunikācijas eksperte Agnese Alksne informēja, ka mehāniska nodokļu un nodevu palielināšana esošajā situācijā nesniegs vēlamo efektu un neļaus palielināt budžeta ieņēmumus, kas ir viens no priekšnosacījumiem ārvalstu aizdevuma saņemšanai.

LDDK ģenerāldirektore Elīna Eglīte norādīja, ka Latvijai, lai saņemtu ārvalstu finansējumu ir jānodrošina budžeta ieņēmumu palielinājums, kas jābalsta uz ekonomiskās aktivitātes palielināšanu, valstij turpinot sekmīgi iekasēt nodokļus.

Ekonomikas stabilizācijas plāna pamatā būtu jābūt ekonomikas stimulēšanas mehānismiem, piemēram, ekonomikas aktivitātes palielināšanai, finanšu resursu pieejamības nodrošināšanai, Eiropas Savienības finansējuma apguvei, ieviešot uzņēmējdarbību stimulējošas programmas, veicinot nodarbinātību, padarot efektīvāku valsts pārvaldi, pārkvalificējot bezdarbniekus.

Paaugstinot pievienotās vērtības nodokļa likmi (PVN), patēriņš un ekonomiskā aktivitāte tiks samazināta vēl vairāk, kas draud ar ekonomiskās aktivitātes stagnāciju. LDDK prognozē, ka pierādījumus ekonomiskās aktivitātes kritumam būs iespējams redzēt nodokļu ieņēmumos šī gada pirmajos mēnešos.

Notiekošais ekonomikā un pretrunīgie atbildīgo amatpersonu publiskie paziņojumi, tik īsā laikā, liecina par slikti koordinētu un nekonsekventu rīcību, kas dod pamatu nopietni apšaubīt kompetenci un pieņemto lēmumu pareizību, uzskata LDDK.

Kā ziņots, 1.janvārī stājas spēkā grozījumi likumā par pievienotās vērtības nodokli (PVN), kas nodokļa pamatlikmi palielina no 18% līdz 21%.

Saeimā 2008.gada 12.decembrī tika pieņemti grozījumi likumā "Par pievienotās vērtības nodokli", kas nosaka, ka PVN 18% pamatlikme tiek palielināta līdz 21%, savukārt pazeminātā likme no 5% līdz 10% likmei. Šie grozījumi stājās spēkā šā gada 1.janvārī.

Tomēr nepieciešams izstrādāt likuma pārejas noteikumus par PVN likmju piemērošanu precēm un pakalpojumiem, par kuru piegādi vai sniegšanu 2009.gadā iedzīvotājiem izrakstīts nodokļa rēķins vai noslēgts līgums, norāda Finanšu ministrija (FM).

Pārejas noteikumu mērķis ir veikt grozījumus likumā "Par pievienotās vērtības nodokli", lai precizētu PVN likmju piemērošanu.

 

Viedoklis: Boļševiks Šlesers

Māris Zanders,  Radio SWH  01/12/09    Satiksmes ministra paziņojumu, ka Latvijas valstij ar īpaša likuma palīdzību ir jāpiespiež komercbankas uzņemties saistības, proti, apņemties, ka tās trīs gadu garumā neatņem uz kredīta ņemtos īpašumu mājsaimniecībām, kuras nespēj naudu atdot, ir grūti nosaukt citādi kā par bīstamu populismu.

Ir labi zināms izteiciens par banku, maigi sakot, īpatno attieksmi pret kredītu ņēmējiem: kad spīd saule, bankas uzbāžas ar lietussargiem, kad sāk līt, steidz tos atņemt. Citiem vārdiem sakot, neviens neapšauba banku līdzatbildību par patēriņa un hipotekāro kredītu burbuli Latvijā, un šai atbildībai ir konkrēti jāizpaužas brīdī, ja banka vēlas saņemt valsts garantiju sindicēto kredītu pārfinansēšanai. Tā sakot, ja aizņēmāties, lai tālāk šo naudu „iemestu” Latvijā un attiecīgi labi nopelnītu, bet tagad jums ir problēmas, - esiet tik laipni un uzņemieties saistības. Savukārt, ja bankas šādu valsts atbalstu neprasa, tad iejaukšanās viņu kredītpolitikā ir komunisms.

Turklāt svarīgi saprast, ka Šlesera ierosinājuma rezultātā cietēji būsim mēs visi. 1) Diez vai Skandināvijas valstis pēc šāda uzbrukuma to bankām izsniegs Latvijai apsolītos kredītus. Kādas būs sekas ekonomikai, grūti prognozēt. 2) Ir skaidrs, ka bankas jaunus kredītus izsniegs vēl negribīgāk, respektīvi, cietēji būs tie Latvijā, kuri kredītus nav ņēmuši vai arī savas saistības kārtīgi pildījuši. Tās nav manas spekulācijas. Kad ASV parādījās ziņas par topošām izmaiņām bankrotu likumā, kas paredz lielākas pilnvaras banku – hipotekāro kredītu ņēmēju attiecībās t.s. bankrota tiesnešiem (valstij), bankas paziņoja, ka šāds lēmums tikai sadārdzinās jaunos kredītus („Reuters”, 09.01.2009.).

Neviens nenoliedz, ka iespēju robežās ir jāpalīdz tiem, kuriem radušās problēmas ar hipotekāro kredītu atdošanu, bet citās valstīs šo palīdzību sniedz valsts, izmantojot savus resursus. Tā ir pat tādās nosacītas tirgus ekonomikas valstīs kā Krievija un Kazahstāna. Piemēram, Krievijā pērnā gada decembrī valsts piešķīra 200 miljardus rubļu Hipotekāro kredītu valsts aģentūrai, paredzot, ka šie līdzekli tiks izsniegti tiem hipotekāro kredītu ņēmējiem, kuri pazaudējuši darbu vai kuriem būtiski (līdz 50%) samazinājies atalgojums. Šai grupai ir izvirzīti nosacījumi valsts palīdzības saņemšanai. Piemēram, viņiem ir jāpierāda, ka tiem nav citu iekrājumu vai ienākumu avotu – piemēram, ja cilvēkam pieder vēl citi nekustamie īpašumi, tad valsts pieņem, ka, tos izīrējot, viņš varētu tikt galā ar savām saistībām pret banku. Pretendentam arī jāpierāda, ka līdz algas samazinājumam vai darba zaudējumam viņš nav būtiski (vairāk par 90 kalendārajām dienām) kavējis savus maksājumus („Nakanune.ru”, 11.01.2009.). Kazahstānā valsts veido īpašu Stresa aktīvu fondu, kas uzturēs problemātisko kredītu līmeni komercbankās tādā apjomā, kas neapdraud banku stabilitāti. Valdība arī piedāvās pārfinansēt hipotekāros kredītus par likmi 12,5% gadā, kas ir zemāka nekā komercbanku piedāvātā („KZ Press Club”, 11.01.2009.). Valsts nauda tiks izmantota arī Taivanā, kur valdība veido īpašu hipotekāro kredītu garantijas fondu („Dow Jones”, 12.01.2009.). Valstīm pašām ir jāuzņemas atbildība, jo arī valstis varēja bremzēt kreditēšanas bumu.

Šlesera ideja ir neslēpta balsu „zvejošana”. Kuri tad būs tie laimīgie? Arī tie, kuri ņēmuši kredītus trīs, četru nekustamo īpašumu pirkšanai un tālākai pārdošanai? Vai Šlesers grib glābt spekulantus? Varbūt tad, kad līdz vēlēšanām būs atlicis vēl mazāk laika, Šlesers pieprasīs iesaldēt arī atmaksas līzinga kompānijām? Vai nav dīvaini, ka cilvēks, kurš aicināja „spiest gāzes pedāli grīdā”, tagad ir tā norūpējies par tiem, kuri viņam paklausījuši?

 

Intervija ar Jāni Ikstenu: Varas elite un tās tikumi

Ilmārs Latkovskis, Viss.notiek.lv  01/12/09    Kāpēc Latvijas politikā ir daudz līdzību ar Itāliju? Kāpēc Latvijas politiskā elite nav labi audzināta? Politologs Jānis Ikstens vērtē Latvijas pašreizējās varas elites vājos punktus, kā arī skaidro iemeslus, kuru dēļ potenciālā jaunā elite šobrīd labprātāk nenāk pie varas un nogaida.

− Kādas īpašības raksturo mūsdienu eliti?

− Elite piemīt katrai sabiedrībai. Vismaz vajadzētu būt katrā sabiedrībā. Tie ir ļaudis, kuri ir spējīgi ko vairāk un kuri jau sasnieguši vairāk. Savā ziņā tā ir arī darba dalīšana - vieni nodarbojas ar vieniem jautājumiem, citi ar citiem. Interesants ir jautājums, kādas veidojas attiecības starp eliti un pārējo sabiedrības daļu, kā elite izprot savu vietu sabiedrībā kopumā. Tur ir bijuši diezgan dažādi modeļi. Viens visnotaļ pozitīvs piemērs ir britu politiskā elite.

Turklāt elite var būt ļoti dažādās jomās – ārstu elite, inženieru elite, juristu elite. Faktiski katrā jomā var būt pa savai elitei. Un arī politikā, protams, ir sava elite, kaut gan nezin kāpēc visi politiķi tiek automātiski ieskaitīti elitē.

− Ja runājam par Latvijas eliti, tad bieži vien pretreakcija ir – nu vai tad tā ir elite? Vai elitei jāpiemīt kādai noteiktai kvalitātei?

− Neapšaubāmi katrā sabiedrībā ir elite. Jautājums – kāda ir šīs elites kvalitāte un kā mēs pie tās nonākam? Politiskā elite arī ir savas jomas elite. Superelite jeb tā elite, kas varbūt ir daudziem cilvēkiem prātā, kad šo vārdu piemin, ir tas, ko daži pētnieki sauc par varas eliti. Respektīvi, ļaužu grupa, kas saistīta ne tikai ar politiku, bet arī ļoti lielā mērā ietekmē lēmumu pieņemšanu.

− Piemēram, Aivars Lembergs?

− Aivaru Lembergu mēs varētu pieskaitīt pie politiskās elites, jo vismaz formāli viņš ir vienas partijas priekšsēdētājs, vienas pilsētas domes vadītājs utt. Bet varas elitē ietilpst ne tikai politiķi, kuriem tur būtu jāatrodas amata dēļ, bet arī uzņēmēji. Drīzāk izņēmuma gadījumā te varētu ietilpt intelektuālā elite, kas ir nozīmīga attiecīgā sabiedrībā – kuru intelektuālie sasniegumi nav tieši saistīti nedz ar politiku, ne ar ekonomiku.

Šajā varas elitē nebūt neietilpst visi uzņēmēji, ne visi politiķi. Tā ir salīdzinoši šaura grupa. Piemēram, daži pētnieki, kas padziļināti šo jautājumu skatījuši ASV kontekstā, secinājuši: elitei pieder 250 - 1000 cilvēku šajā ASV 300 miljonu sabiedrībā, vienā no ietekmīgākajām valstīm pasaulē.

Līdz ar to arī Latvijā es nezinu, vai tie ir 250, 1000 vai daudz mazāk nekā 250 elites pārstāvji... Bet tā ir ļaužu grupa, kurai ir ietekme un kuriem ir pašiem sajūta, ka viņiem tiešām ir šī ietekme. Jo man ir grūti iedomāties, ka cilvēks, kas neuzskatītu sevi par elitei piederīgu un nesekotu uzvedības kodiem, varētu būt varas elitē. Viņš varētu būt citās elitēs.

− Kā vēsturiski veidojusies Latvijas elite?

− Tā ir piedzīvojusi milzīgas elites pārmaiņas. Vēsturiski Latvijas teritorijā jau no 13. gadsimta bijusi vācu elite. Tai pakāpeniski no 18. gadsimta uzslāņojusies Krievijas jeb krievu elite. Pēc 1918. gada daļa šīs elites pazūd, daļa tiek marģinalizēta, jo saglabā savu ietekmi saimnieciski, intelektuāli. Un te nāk virsū latviešu elite.

Latvijas valsts dara ļoti daudz, lai šo eliti nostiprinātu ne tikai politiski, bet arī saimnieciski. Teiksim, caur valsts monopoliem. Īpaši pēc 1934. gada, kas ir – apzināts vai neapzināts -, bet elites nostiprināšanas mēģinājums.

Tad nāk 1940., 1945. gads, kad daļa elites tiek iznīcināta. Vēl 19. gadsimtā veidotās elites daļa tiek fiziski iznīcināta un daļa dodas ārpus Latvijas. Sabiedrība tiek mežonīgi noplacināta.

Pēc tam tiek iepludināta cita elite, un tās elitārisms ir īstenībā salīdzinoši nosacīts. Padomju politiskā elite ne vienmēr nozīmēja īpašus sasniegumus. Tas nozīmē prasmi manevrēt.

Trimdas latvieši ir vieni no sekmīgākajām kopienām. Lielam ļaužu īpatsvaram, kas devās ārpus Latvijas, bija pietiekami labi sagatavotība. Viņi bija no izglītotām ģimenēm. No ģimenēm ar uzstādījumu – tev ir jāmācās, tev ir jāapgūst, tev ir jābūt sekmīgam. Tā nebija tāda patērnieciskā vidusšķira, kas vienkārši priecājās, ka ir nonākusi kaut kur citur.

Nu un tagad mēs vienkārši cenšamies šo eliti ģenerēt. Līdzīgi kā ķirzakai jāataudzē aste, sabiedrībai jāataudzē galva. Tas nav pārāk viegls uzdevums.

− „Cenšamies ģenerēt eliti” – ko tas nozīmē?

− Es nedomāju, ka ir viens lielceļš, pa kuru mēs ejam un nonākam pie jaunas elites. Protams, nē. Procesi ir ļoti atšķirīgi. Bet kopumā – mums ir nepieciešama jauna elite, jo tā, kas ir šobrīd, bieži vien ir gadījuma karakalpi. Tas, es domāju, nav labākais veids, kā nonākt pie elites.

Kas ir arī būtiski – britu elite bijusi savās pozīcijās gadu simtus un britu politika līdz pat ļoti nesenam laikam ir spējusi saglabāt cienījamas nodarbes statusu. „Politiķis” nav bijis lamu vārds Lielbritānijā. Tas ir lielā mērā saistīts ar elites paškontroles spēju. Tas, ka tu nonāc, piedzimsti vai izcīni vietu elitē, nenozīmē, ka tu vari uzvesties, kā ienāk prātā. Tavs elites statuss uzliek noteiktus pienākumus, un ne tikai konservatīvā nozīmē.

Funkcionāli elite nozīmē lēmumu pieņemšanu. Ar sabiedrības zināmu līdzdalību, bet tomēr elite ir tā, kas atbildīga par lēmumiem. Un tu nevari pieņemt lēmumus bezatbildīgi. Tu esi par tiem atbildīgs un arī uzvedies atbildīgi, nevis kā mazs, niķīgs bērns, kurš ir ielaists rotaļlietu istabā.

− Pie atbildības nonācām. Bet konkrētā situācija politiskajā elitē – ziepes savārītas lielas, nav neviena konkrēta atbildīgā. Tā ir sistēmas vai cilvēku vaina?

− Vispasaules finanšu krīze ir vainīgais... (jautājoši smaida)

Protams, es nesagaidu no 21. gadsimta politiķiem 19. gadsimta virsnieka rīcību, kuri par savu kļūdu nošaujas. Tas man šķiet ļoti tālu ne tikai no Latvijas politiķiem, bet vispār no politiķiem.

Protams, ka politiķi visā pasaulē mēģina kaut kā attaisoties, skaidrot – kāpēc viņi ir pieļāvuši vienu vai otru kļūdu. Bet normālā situācijā tomēr viņi cenšas uzņemties politisko atbildību. Un lai cik varbūt iluzori tas nešķistu, bet atkāpšanās no amata ir veids, kā šo atbildību pieteikt: „Jā, es esmu atbildīgs!”

Līdzīgi kā ikdienā. Ja uzkāpjam uz kājas, mēs atvainojamies. Protams, no tā sāpes nemazinās, bet tas ir zināms žests. Tas rāda, ka tu esi audzināts, ka tev ir izpratne par lietu kārtību. Politikā tas ir līdzīgi - atkāpšanās ir sava veida atvainošanās.

Acīmredzot Latvijā mūsu politiskā elite nav tik labi audzināta, lai saprastu – kas kurā brīdī ir jādara pirmkārt. Acīmredzot kārdinājums atrasties tur, kur viņi atrodas, ir daudz lielāks par to, lai vienkārši atvainotos.

Atkāpties no amata - tas, protams, ir daudziem sāpīgs un nepatīkams solis. Tāpēc, ka tas nozīmē atzīt savas kļūdas, kas mūsu politiķiem ir ļoti reti raksturīgs. Visvieglāk kļūdas atzīt, kad tu jau stāvi durvīs un ej projām, kā to darīja Kalvītis. Jūtu uzplūda brīdī, kad viņam pašam iekšēji skaidrs, ka politikā vairs nepaliek, teica – jā, es izdarīju tādu un tādu kļūdu, bet kopumā viss bija labi.

Es domāju, ka politiskās atvainošanās jēga ir ne tikai tajā, ka uzņemies vainu un parādi, ka tev ir kaut kāds goda kodekss, bet arī apstāklī, ka tas ļauj analizēt situāciju daudz veiksmīgāk, ļauj saprast cēloņus un neatkārtot to nākamajā reizē. Vismaz trīs minūtes padomāt un izdarīt secinājumus nākamajai reizei. Man šķiet, ka tas īsti politikā nestrādā.

− Bet Latvijas politikā valda sajūta, ka neko labāku mēs nevarēsim atrast un ka mums jau ir labākais, kas iespējams...

− Jā, šī ideja ir dzīva vismaz kopš Vairas Vīķes-Freibergas, kurai arī šad tad bija jāpiedomā, vai spert radikālu soli attiecībā uz Seimu. Viņas atbilde bija, ka, nē, nē, nekas labāks nebūs. Ja mēs dzīvojam ar šādu pārliecību – lai ko arī nedarītu, nekas nemainīsies -, tad es domāju, ka vispār nav vērts dzīvot. Tas ir absolūti pesimistisks skatījums, pilnīga bezcerība.

Manuprāt, sabiedrībā ir pietiekami daudz cilvēku, kuri gribētu iesaistīties politikā. Nevis demonstrāciju nozīmē, bet tiešām vēlētos nokļūt lēmumu pieņēmēju amatos. Bet nevis tāpēc, ka tas ir interesanti un tur ir iespēja apmierināt varaskāri vai korumpēties, bet tāpēc, ka viņi patiešām gribētu kalpot valstij un sabiedrībai. Galvenais, kas viņus attur, ir pašreizējā elite.

Pašreizējā politiskā elite šos cilvēkus attur no nodoma, jo tajā ir ārkārtīgi daudz tikumu, kurus varētu saukt arī par netikumiem. Vienā vārdā sakot, politika ir pavisam netīra un viņi nevēlas iesaistīties. Izvēlas alternatīvus karjeras ceļus, vai nu veido karjeru privātajā biznesā vai darbojas valsts pārvaldē izliekoties, ka ir iespējams distancēties no valsts. Viņi gaida labākus laikus. Viņi varbūt gaida impulsu, notikumu, kad lietas mainīsies, apstākļi kļūs labvēlīgāki un viņi varēs iesaistīties.

− Kam jānotiek, lai vietā nāktu jaunā Latvijas elite?

− Latvijas politikā ir daudz līdzību ar Itālijas politiku. Un Itālijas politikā līdzīgs lūzuma punkts bija 90. gadu sākumā. Itālijas pieredze arī liecina, ka ne tuvu visa elite nomainās. Savā ziņā tiek atražota tieši varas elitē arī vecie netikumi.

Bet tas ir vismaz veids, kā kaut kas notiek. Itālijā pavērsiena punkts bija milzīgs korupcijas skandāls, kurā iesaistījās daudz politiķu. Faktiski tika reformēta vēlēšanu sistēma, notika ārkārtas vēlēšanas, vecās partijas pilnībā pazuda no politiskās skatuves un dažas citas parādījās vietā. Es domāju, ka mēs arī potenciāli stāvam šādu te satricinājumu priekšā. Jo kaut arī juridiski ļoti grūti pierādāmi, bet domāju, ka daudzi nojauš – ne viena vien partija, ne viens vien politiķis gūst ienākumus ja ne juridiski apšaubāmā veidā, tad morāli apšaubāmā veidā.

Cik ilgi tas tā var turpināties? Nezinu, man nav atbildes. Tas ir arī jautājums par sabiedrības iecietību, par gatavību rīkoties. Ja tiek raidīts signāls – bet tāpat jau nekas nemainīsies -, tad arī nekas nemainīsies. Ir jābūt ļaudīm elitē, un tieši tāpēc tā arī ir elite, ka tā ir spējīga uz neordināru, vizionāru rīcību, lai cilvēkus uz to mobilizētu.

− Cik daudz ir atkarīgs no politiskās, vēlēšanu sistēmas maiņas un cik – no sabiedrības domāšanas kopumā?

− Izglītība un audzināšana ir ļoti lieli kuģi, tāpēc mēs nevarētu cerēt, ka pēkšņi kaut kas izmainīsies. Es neliktu pārāk lielas cerības uz to, drīzāk ir jāskatās politiskās, vēlēšanu sistēmas virzienā. Galvenā problēma ir tā, ka nauda spēlē nevis vienkārši nozīmīgu, bet izšķirošu lomu vēlēšanu rezultātu ietekmēšanā.

Es nerunāju, ka kaut kas tiek nopirkts brutālā veidā. Bet ir pilnīgi skaidri redzams, ka pastāv sakarība – cik daudz naudas partijas iztērē un cik daudz vietas viņas iegūst. Jo vairāk iztērē, jo vairāk vietas iegūst. Protams, ir svarīgs atskaites punkts, no kura sāc tērēt naudu, bet principā kāpums ir ļoti līdzīgs. Kamēr neizmainīsim šo, tikmēr arī būs skeptiskā attieksme, jo partijas to apzinās un mēģina visādos veidos ģenerēt to naudu.

Naudas ģenerēšana ir tas, kas lielā mērā padara politikas procesu netīru un nepieņemamu arī potenciālās elites acīs. Neatrisinot šo nevar cerēt uz būtiskām pārmaiņām. Pretējā gadījumā sistēma nepārtraukti sevi atražos.

Būtu labi visus nolikt uz vienas starta līnijas, nevis dažus palaist 100, metrus priekšā 200 metru distancē. Tas ir tas būtiskais. Citas pārmaiņas grūti saredzēt. Protams, ir jābūt līderiem, kas uz to aicina. Bet nevis tā – mums tas šodien ir izdevīgi, mēs aicinām, nav izdevīgi, neaicinām...

− Joprojām veidojas jaunas partijas. Cik cerīgs ir šis virziens?

− Nelaime, ka tā ir esošo māju pārveidošana citās figūriņās. Bet tas ir viens no kanāliem, kā piesaistīt šos jaunos cilvēkus. Jaunajās partijās jau parādās dažas jaunas sejas, bet vai nebūs tā, ka daži – līdzīgi kā profesore Kursīte - pēc mēneša Saeimā konstatēs, ka nonākuši pilnīgi citā planētā? Līdz ar to daži teica – nē, uz šādas planētas es nedzīvošu, un viņi vienkārši aiziet. Tur ir arī jautājums par kritisko masu, kas savāksies. Pat tad ir svarīgi, lai sistēma netiktu atražota – ienāk, daļa aiziet. Un daļa pielāgojas, kļūst par iepriekšējās elites daļu. Viņi ir jaunāki, tās ir citas sejas. Tā šī sistēma turpinās.

− Ko Saskaņas Centra – potenciālā krievu nākšana pie varas – varētu kvalitatīvi nozīmēt un mainīt?

− Tautas Partija ļoti daudz piestrādājusi, lai šī ideja īstenotos un viņi kļūtu akceptētāki latviešu vēlētāju vidū. Elites nozīmē tas izmainīs elites rekrutācijas kanālus, jo Saskaņas Centrs un PCTVL elites rekrutācija ir mazliet atšķirīga. Latviešu politiskā elite ir vairāk rekrutēta no ierēdniecības, caur ko tiek panākta zināma kompetence. Bet austrumslāvu elitei ierēdniecība ir mazāk populāra nodarbošanās, viņi ir vairāk biznesā, tehniskajā jomā, līdz ar to elite ir tāda tehnokrātiskāka.

Kā tas var nomainīt sistēmu? Es domāju, ka nekā. Saskaņas Centrs un PCTVL spēlē pēc tieši tiem pašiem noteikumiem. Šis īsais eksperiments, kas bija ar toreiz vēl Tautas Saskaņas partiju Rīgas domē, neko būtiski neaizmainīs. Lietu kārtība, kāda tā bijusi pirms 2001. gada Rīgas domē netika izmainīta un ne ar ko neatšķīrās no tās, kas valdīja nacionālajā līmenī.

− Ja ņemam Latvijas situāciju, kurus varētu nosaukt par mūsu varas elites pārstāvjiem?

− Ņemam žurnāla „Klubs” Latvijas ietekmīgāko cilvēku topa piecdesmitnieku un sākam skatīties. Protams, tie ir cilvēki, kas bieži tiek dēvēti par oligarhiem - Lembergs, Šlesers. Ļoti interesantā situācijā šobrīd ir Kargins ar Krasovicki, bet jautājums, cik lielā mērā viņi spēs saglabāt savu ietekmi, zūdot viņu galvenajam resursam.

Var, protams, skatīties arī pēc formāliem kritērijiem, piemēram, partiju priekšsēdētāji. Taču tas ne vienmēr atspoguļo reālo spēku sadalījumu, bet vismaz ir veids, kā pietuvoties.

Kas ir arī interesanti - kad paskatāmies uz šiem „Kluba” ietekmes sarakstiem, redzam, ka politiskā ietekme ir ļoti cieši saistīta ar atrašanos amatos. Vai arī cieši saistīta ar pietuvinātību amatam. Piemēram, 2006. gadā Jurģis Liepnieks kā tolaik Ministru prezidenta biroja vadītājs, bija ļoti augstu „Kluba” ietekmes sarakstā. Bet 2007. gadā viņš ir ļoti strauji zaudējis savu ietekmi un šo te reitingu. Līdzīgi ir arī ar citiem.

Tiklīdz politiskie tipi izkrīt no amata, viņi diezgan strauji zaudē ietekmi. Ar ekonomiku ir citādāk – ja vien nebankrotē, tu joprojām esi ietekmīgs uzņēmējs. Tur mainība ir mazāka. Gadījums ar Savicki būs visnotaļ pamācošs – vai viņi spēs konvertēt ietekmi, kas bija vistiešākā mērā saistīta ar banku un tiem sakariem, ko banka deva? Viņi to spēs konvertēt vai arī pazudīs.

 

Pabriks aicina ikvienu zvanīt uz prezidenta kanceleju

Diena 01/13/09    Viens no protesta akcijas Doma laukumā organizētājiem politiķis no Sabiedrības Citai politikai Artis Pabriks pirmais uzrunāja akcijas dalībniekus. Vispirms viņš aicināja visus saglabāt disciplīnu. Viņa uzrunas laikā no pūļa skanēja svilpieni. Šodien ir vēsturiska diena un, es ticu, ka mēs veidojam Latvijas vēsturi, savu runu sāka Artis Pabriks. Prezidentam jāsaprot, ka viņš šobrīd ir krustcelēs, sacīja politiķis. Viņš aicināja ikvienu zvanīt uz prezidenta kanceleju un prasīt godīgāku un taisnīgāku valsts pārvaldi.

"Šovakar esam sanākuši ar vienu lielu prasību – mēs prasām ārkārtas vēlēšanas un šīs Saeimas atlaišanu. Jautājums, kāpēc mēs to prasām? Kritiķi saka, atlaidīsim Saeimu, neviens cits nenāks vietā. Vai tiešām mūsu nācijā, kurā ir vairāk kā divi miljoni nav iespējams atrast labākus cilvēkus, kas varētu vadīt šo valsti. Bet, mēs neesam šeit sanākuši, lai tikai prasītu atlaist Saeimu. Gribam redzēt godīgāku un profesionālu politiku. Lai to panāktu mums tuvākajā laikā jāpanāk virkne dažādu politisku un ekonomisku izmaiņu. (…) Diemžēl patreiz par politikas etalonu ir kļuvis valsts uzņēmuma padomē strādājošs šofera dēls. (…) Mēs aicinām prezidentu ieklausīties šajās domās un atlaist Saeimu. Lai prezidents izdarītu to, ko tauta prasa, viņam ir jāsaprot, ka viņš ir krustcelēs, vai nu viņš iet ar mums, vai ar tiem, kas pašreiz ir valdībā. Mums ir jāpalīdz prezidentam izdarīt izvēli – ar vienu mītiņu būs par maz. Nākamnedēļ aicināsim sabiedriskās organizācijas un opozīcijas partijas plānot tupmāko darbību. Bet klātesošie atcerieties, Jums katram ir mobilais telefons un atcerieties, ka katrs varat zvanīt uz kanceleju, pierakstiet telefona numuru.”

 

Ziņo Baiba Rulle no Vecrīgas

Baiba Rulle,  Diena 01/13/09     Vecrīgā ap pusdeviņiem vakarā Vecrīgā sabrauca arvien vairāk policistu. Pirms brīža aculiecinieki Dienai vēstīja, ka liels jaunu vīriešu pūlis ir Vecrīgā, Smilšu ielā pie Finanšu ministrijas. Pretī Parex bankas ēkai demolē Latvijas Balzāma veikalu, taču policiju šajā ielā vispār nemana. Vairākas policijas ekipāžas mierīgi stāv pie McDonalda dažus kvartālus tālāk. 

No Doma laukuma puses redzams liels skaits policistu, kas stumj pūli projām no Vecrīgas, "attīrot" Smilšu ielu, vēsta aculiecinieki. Policijas virzienā lido dažādi priekšmeti. Kā novēroja Diena, jaunieši pie FM uz Smilšu ielas dauzīja un spārdīja kājām mašīnas, smirdēja pēc degmaisījuma. Notikuma vietā ieradās policijas papildspēki. Policija ir norobežojusi Doma laukumu, kur cilvēki vairs netiek ielaisti.

Protestētāji, rādot uz FM pusi, kliedza: "Jums ir lielas algas!"  Atmosfēra Vecrīgā ir sakāpināta. Protestētāji, kas noskaņoti uz vardarbībām akcijām, ir nevis sašutuši par to, kas notiek, bet drīzāk apmierināti, rodas jaunas grupas, kas gatavas iet un izaicināt policiju. Protestētāji ņēma ārā bruģakmeņus un meta ar tiem policistu virzienā.

Cilvēki pulcējas ielās pie Doma laukuma. Arī uz Vaļņu ielas pulcējās cilvēki un tika izkliegti saukļi: "Atlaist Saeimu!". Diena novēroja, ka protestētāji pie Pulvertorņa meta akmeņus uz policistu pusi, tika izmantota arī asaru gāze. Jaunieši kliedza: "Suņi, suņi!", protestētāji mēģināja izaicināt policistus. Policisti nobloķēja Smilšu ielu, tomēr nevarēja saprast, vai darbība ir koordinēta. Drīz vien ieradās papildspēki un izgaiņāja uz Smilšu ielas sapulcējušos jauniešus, daži cilvēki tika notverti, viņi bija aizseguši acis. Cilvēki tika izgaiņāti uz Bastejkalna un Hotel de Rome pusi.

Uz zemes mētājās ASV Vēstniecības preses un kultūras nodaļas plāksne. Arī Parex bankā izsisti vitrīnas logi un drošības dienests strādā pastiprinātā režīmā.

Mēģinot ierobežot protestētājus, policisti izmantoja šaujamieročus, bija dzirdamas suņu rejas. Pie Pulvertorņa vairāki cilvēki tika nogāzti uz zemes, bija atbraukusi ātrā medicīniskā palīdzība.

Diena redzēja arī cietušos – cilvēku ar asiņainu galvu, ko veda kāda sieviete. Vecrīgā pēc plkst.21 valdīja haoss un nekārtības, šķita, ka policisti īsti netiek galā.

Vecrīgas ielas piemētātas ar pudelēm, stikliem, akmeņiem, šķembu lauskām. Smilšu iela pie Parex ir izdemolēta, Parex bankai ir sasisti stikli, mašīnām pārdurtas riepas, daudziem birojiem izdauzīti logi, arī FM ēkai izdauzīti logi, mētājas dēļu gabali. Policijas mašīnas ir pilnībā izdemolētas, izsistiem logiem, lampām, izlaustām durvīm. Viens mikroautobuss ir apgāzies uz sāniem, novēroja Diena.

Ap plkst.21.45 Diena novēroja, ka no Doma laukuma cilvēki ir iztrenkāti. Ielas ap Saeimu un Doma laukumu bija pilnīgā policijas kontrolē, Doma laukumu jau tīrīja sētnieki.

Savukārt bārā Fīlīngs, kas arī atrodas Doma laukumā, cilvēki mierīgi klausījās mūziku.

Īsi pēc plkst.21 Doma laukumā pulcējās aptuveni simts, pamatā jauni cilvēki, kas izkliedza dažādus saukļus. Doma laukuma izeju uz Jēkaba ielas pusi bija nobloķējuši policisti, varēja redzēt, ka no Doma laukuma ir izrauts bruģis. Jaunieši izskatījās apreibuši, ik pa laikam metot dažādus priekšmetus policistu virzienā un mēģinot izraisīt nekārtības.

Citi Doma laukumā esošie mēģināja viņus nomierināt un lūdza pārtraukt darbības. Policisti bija norobežojuši visas ieejas Doma laukumā, viņi mēģināja apturēt cilvēku ienākšanu laukumā. Mazās ielas ap Doma laukumu bija cilvēku pilnas.

Diena novēroja, kā protestētāji, kas stāvēja iepretī Jēkaba ielai, kur bija policisti ar aizsargvairogiem, mēģināja pietuvoties policistiem un izsauca saukļus . Atsevišķi jaunieši uzvedās izaicinoši policistu priekšā. Policistu rokās bija redzami flakoni, kur, iespējams, bija asaru gāze. Sākās konfrontācija, un policija mēģināja izgaiņāt jauniešus, izskanēja saucieni arī krieviski. Policijai izdevās sagūstit protestētājus, viņi tika aizvesti. Cilvēki arī fotografēja agresīvos jauniešus.

Lai gan Doma laukumā bija vairāki desmiti cilvēku, tikai daži bija agresīvi – ne vairāk kā desmit. Pārējie stāvēja malā un centās nomierināt agresīvākos. Savukārt policija necentās uzreiz ierobežot cilvēkus, ļaujot izpausties tiktāl, cik tas neapdraudēja viņus. Radās iespaids, ka jaunieši bija pārņemti no tā, ko redzējuši ārzvalstu televīzijās.

Vienbrīd pieci jaunieši bija sadevušies rokās, stājas pretī policistiem un izkliedza viņu virzienā dažādus saukļus, ko gan bija grūti saprast. Tomēr bija noprotams, ka bija iereibuši. “Ejiet mājās – cilvēki resnos kuiļus nevajag aizstāvēt,” kliedza cilvēki. Vēlāk bariņš cilvēku sāka dziedāt himnu.

Medicīnas mašīnas nebija redzamas.

Grūti tikt ārā no Vecrīgas, jo pa Smilšu ielu un mazajās ielās ir ļoti daudz cilvēku, kas fotografē notikušo. Vecrīgā ir arī liels skaits policistu gan civilajās drēbēs, gan formas tērpos no dažādām struktūrām. Policisti nekādus komentārus nesniedz. Ielas ir izdemolētas daudzviet.

Uz Vecrīgas ielām redzamas asiņu pēdas. Pēc policistu sirēnām var sasprast, ka ierodas aizvien vairāk policistu.

Pie viesnīcas Roma ap 22:30 izcēlās incidents, kad policistu virzienā lidoja pikas. Policisti izgaiņā cilvēkus pie Brīvības pieminekļa laukuma. Arī pie pieminekļa stāv cilvēki policistu formām. Policisti apstiprināja, ka lieto ieročus ar gumijas lodēm, kā arī, ka viņiem ir pieejama un tiek lietota asaru gāze.

 

SCP prasa iekšlietu ministra Segliņa demisiju

Diena 01/13/09     „Sabiedrība citai politikai” (SCP) pieprasījusi iekšlietu ministra Mareka Segliņa (TP) demisiju. Partija uzskata, ka Vecrīgā ir bijis par maz policistu, jo par iespējamām provokācijām informācija bijusi jau iepriekš. SCP uzskata, ka Iekšlietu ministrija ir rīkojies neprofesionāli. SCP viens no līderiem Aigars Štokenbergs arī atklāj, ka saņēmis īsziņu ar M.Segliņa jautājumu: Vai esi gandarīts? Īsziņu saņēmis arī Artis Pabriks no SCP.

„Ja stundas laikā nevar izdzenāt vandāļus pie Saeimas, tad jājautā, kas tas par iekšlietu ministru, kas nespēj nodrošināt kārtību? Ja žurnālisti ziņo, ka sākumā pie Saeimas nama bijuši tikai daži policisti, vai nav jājautā, kāpēc šāds vandālisms tika pieļauts un kāpēc vandāļi līdz Saeimai tika aizlaisti? Tas, ka provokācijas ir iespējamas, bija zināms jau iepriekš pēc internetā izplatītajiem provokatīvajiem aicinājumiem interneta vidē. Tas viss izskatās pēc apzinātas Iekšlietu ministra rīcības pieļaut šādus nemierus,” demisijas pieprasījumu pamato SCP līdzpriekšsēdētājs A.Štokenbergs.

SCP uzskata, ka šajā gadījumā Iekšlietu ministrija rīkojusies neprofesionāli, kā arī valdības realizētās politikas dēļ policija ir novājināta. Šajā situācijā atbildība ir jāuzņemas Iekšlietu ministram Marekam Segliņam, kam pēc vandālisma pie Saeimas un citur Vecrīgā pieļaušanas ir jāatkāpjas no amata, pauž SCP.

„Man nav arī izprotams, ka nemieru laikā iekšlietu ministrs uz manu mobilo tālruni atsūtīja īsziņu „Vai esi gandarīts? Mareks”. Tas, manuprāt, liecina par galēju Iekšlietu ministra cinismu,” atklāj A.Štokenbergs. Savukārt SCP līdzpriekšsēdētājam Artim Pabrikam no Iekšlietu ministra uz mobilo tālruni pienākusi īsziņa „Tu esi nelietis. Mareks Segliņš.”

 

Kreituse: nemieri var turpināties, ja vara nemainīsies

Diena   01/13/09    Diena.lv lūdz vērtēt 13.janvāra protesta akciju Doma laukumā vairākiem ekspertiem.

Politoloģe Ilga Kreituse:

Nedzirdēju izpratni pat to, ka viņi [valdošās partijas] ar savu rīcību ir līdzatbildīgi par to, kas tagad notiek pie Saeimas [vardarbīgas akcijas]. Pirmkārt, tas rada pārliecību, ka “augšas” nemainīsies un, otrkārt, tā nav pēdējā reize, kad notiek šādas akcijas. Vienīgā cerība, ka Drošības policija var strādāt tā, lai neviens neciestu. Saucot 13.janvāra akciju par vienas partijas akciju, tas bija mēģinājums cilvēkus atturēt no piedalīšanās. Ieguvēji nav ne partijas, pat ne arodbiedrības. Situācija ir tāda, ka cilvēki izteica savu protestu, neskatoties uz to, kas to organizēja. Ja valdība nesapratīs, ka jāmainās, nemieri turpināsies, jo cilvēku situācija, īpaši laukos, ir graujoša.

Domāju, ka tur bija iniciatori, kas veda uz vardarbību, tas ir pūļa efekts, par ko bija jādomā tiem, kas gādā par drošību. Tāpēc ir jāatrod “saucējs” un tas jāizņem arā no pūļa. Rīt no rīta daudziem būs morālās paģiras par to, ko izdarījuši.

Žurnāliste Baiba Strautmane:

“No tā, kas šovakar notiks Doma laukumā ietekmes nebūs nekādas, bet ir jautājums, kas notiek tagad pie Saeimas. Es neaicinu uz vardarbību, bet varbūt, ka neliela viena smalko krēslu sasmērēšana būtu pat lietderīga. Visi uz uz to vien paļaujas, ka latviešu tauta ir miermīlīga tauta, kas labākajās tradīcijās atnāk, padzied, pažēlojas un aiziet mājās.

Protesta akcija Doma laukumā kopumā bija depresīvs pasākums, kad dažādi cilvēki runāja, kas viņus uztrauc. Es biju uz Doma laukumā un tā kopīgā sajūta par to, ko vajadzētu darīt, neradās, jo visiem ir pilnīgi skaidrs, ka, atlaižot Saeimu, nekas labāks nebūs. Saeimas atlaišana ir vismaz kaut kas pie kā pieķerties, bet jēgas no tā nav. Man pašai personīgi bija sajūta, ka nav īsti skaidrs, ko darīt tālāk. Diezgan bezcerīga sajūta. Varbūt, ka reālistiskā lieta ko darīt ir vēlēšanu sistēmas maiņa pirms kādu atlaiž un kādu vēl no jauna, ir jābūvē parlaments un tautas vara uz citiem principiem.”

Socioloģe Brigita Zepa:

Ir parādījušās ekstrēmistiskas grupas, kas iepriekš, iespējams, bija plānojušas, ka tā uzvedīsies. Ļaunākais ir tas, ka daudzi cilvēki vēro šo situāciju, tā vietā, lai aizietu prom un nepadarītu šo situāciju masveidīgu. Cilvēki nesaprot, ka arī sabiedrība var mazināt ekstrēmisma izplatību. Es biju Doma laukumā un redzēju, ka tur bija ārkārtīgi daudz jauniešu. Viņi saklausās runas un viņiem liekas, ka viņi var uzvesties brīvāk, viņi paplašina savas brīvības izpratnes robežas līdz anarhistiskiem soļiem. Tā ir arī globalizācijas ietekme, vispilgtākais piemērs ir Grieķija. Latvijā tas nenotiks, līdz tam ir tālu, bet šis gadījums ir tāds, ka tas bija prognozējams, ka viņi mēģinās to darīt, tas nav pārsteigums, bet tam nevajadzētu aizēnot milzīgo un nozīmīgo pasākumu.

Aicinājumu prezidentam ir parakstījušas vismaz 20 sabiedriskas organizācijas, tāpēc to nevar attiecināt tikai uz partiju [Sabiedrību citai politikai], lai arī vienmēr kādam ir jābūt, kas aicina, jo situācija ir tāda, ka nedrīkst sēdēt mājās. Aicinājumā ietvertā prasība izveidot jaunu vēlēšanu sistēmu ir ļoti svarīgs punkts. Nevis rīt atlaist Saeimu, bet steidzamības kārtā mainīt vēlēšanu likumu un tikai pēc tam ir runa par jaunas Saeimas ievēlēšanu.

 

Problēmas iespējamas divām trešdaļām kredītņēmēju zemnieku

Antra Ērgle,  Diena 01/13/09    Tuvākajā laikā bez valsts atbalsta grūtības atmaksāt kredītus varētu būt divām trešdaļām zemnieku saimniecību, otrdien pēc tikšanās ar Latvijas banku pārstāvjiem atzinis zemkopības ministrs Mārtiņš Roze (ZZS), vēsta LETA. Nekādas konkrētas vienošanās par valsts līdzdalību kredītu atmaksā vai garantēšanā tikšanās laikā vēl netika pieņemtas, lai gan puses bija vienisprātis par nodomu nepieļaut masveida saimniecību bankrotus.

Banku pārstāvji atzinuši, ka saimniecību bankroti nebūtu izdevīgi kreditētājiem, jo liela daudzuma zemnieku īpašumu pārņemšana tikai radītu problēmas ar to pārdošanu un naudas atgūšanu. Tomēr finansisti uzsver: katra parādnieka problēmas izskatāms atsevišķi, meklējot risinājumu, tāpēc zemnieki uz banku tiek aicināti doties laikus. Pret tiem, kas mēģinās kreditoru apmānīt, izpratnes nebūšot.

Bankas iepazīstinātas ar Zemkopības ministrijas (ZM) priekšlikumiem ekonomikas aktivizēšanai lauksaimniecībā, meža, pārtikas un zivsaimniecības jomās, paužot gatavību papildināt programmu ar saviem priekšlikumiem, informēja ZM preses pārstāve Dagnija Muceniece. Tikšanās dalībnieki gan uzsvēra, ka atbalsta pasākumi nav īstenojami bez atbilstoša finansējuma no Starptautiskā Valūtas fonda aizdevuma.

Uz tikšanos ZM bija ieradies Latvijas Komercbanku asociācijas prezidents Teodors Tverijons, Hipotēku bankas, Latvijas krājbankas, SEB bankas un Swedbank vadība.

Zemnieku saeimas direktore Rita Sīle Dienai atzina, ka lielākais riskanto parādnieku zemnieku skaits reģistrēts SEB bankā, Swedbank un Hipotēku bankā, turklāt pēdējā, lai arī valsts banka, nebūt neesot tik pretimnākoša klientiem lauksaimniekiem. Zemnieku saeima atzinīgi vērtē plānotos risinājumus, norādot, ka tos vajadzēja īstenot jau agrāk, jo par iespējamām problēmām ar kredītu atmaksu lauksaimnieki ministriju vairākkārt informējuši jau kopš decembra sākuma.

 

Drošības policija: Nekārtības Vecrīgā bijušas stihiskas un spontānas

TVNET  / LETA 01/13/09     Pēc miermīlīgās protesta akcijas šovakar izraisītās nekārtības Vecrīgā bija stihiskas un spontānas, norādīja Drošības policijas priekšnieka palīdze Kristīne Apse-Krūmiņa.

Nekārtības ir izraisījuši jaunieši, kuri agrāk nav nonākuši policijas redzeslokā.

Līdz ar to var secināt, ka nekārtības Vecrīgā nav izraisījuši nekādi radikāli grupējumi, vismaz pagaidām šādas informācijas Drošības policijas rīcībā nav.

Ministru prezidents Ivars Godmanis (LPP/LC) kategoriski noraida jebkādus pārmetumus policijai saistībā ar šovakar Vecrīgā notikušajiem grautiņiem.

Tiešraidē LNT raidījumam Godmanis uzsvēra, ka jebkurus vārdus pret policiju noraidīs pašā saknē, neatkarīgi no tā, kas tos paudīs.

Premjera vērtējuma, policija darīja pareizi, ka neizmantoja speciālos līdzekļus.

Godmanis arī uzsvēra, ka akcijas laikā ir nodarīti miesas bojājumi policistiem, ir sabojāts valsts īpašums un notikuši noziegumi, kas ir jāsoda.

Tie, kas bija agresīvi, daļa bija alkohola reibumā, par ko liecina arī alkohola laupīšana veikalos, daļa uz protesta akciju bija ieradušies ar citādu mērķi, vērtēja premjers. Turklāt grautiņus vēroja vesela virkne skatītāju, kas arī ir būtisks faktors, atzīmēja valsts vadītājs.

Godmanis bilda, ka pēc grautiņiem cilvēki tiks aizturēti un netiks laisti vaļā tik ilgu laiku, kamēr nebūs noskaidrots viss nepieciešams.

Rīt šodien notikušais tiks analizēts sīkāk, tad būs saņemta papildus informācija un būs sarunas ar policiju.

Godmanis sacīja, ka šis nav labs vakars un laba nakts, viņš pauda cerību, ka izdosies nomierināt cilvēkus, bet daļai cilvēku pārtrauks veikt noziegumus.

Premjers nekomentēja informāciju, ka grautiņi varētu tikuši rīkoti speciāli.

 

Grautiņi zināmā mērā bijuši gatavoti

NRA  01/14/09    Kā intervijā Latvijas Radio atzina Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes priekšnieks Andris Dzenis, vakar Vecrīgā notikušie grautiņi bija "zināmā mērā gatavoti", kas spontāni pārauga nekontrolētā vardarbībā, kad nostrādāja pūļa efekts.

Viņš arī atzina, ka policijas rīcībā bijusi informācija par iespējamu vardarbību, taču uz Vecrīgu sākotnēji nosūtīts tik daudz policijas spēku, "cik bija mūsu rīcībā". Sākotnēji Vecrīgā strādājuši vairāki simti policistu, bet pēc trauksmes izsludināšanas iesaistīti visi pieejami Rīgas reģiona policisti.

Jautāts par policijas rīcību grautiņu sākumā, kas pēc daudzu aculiecinieku vērtējuma bija neizteiksmīga, Rīgas policijas vadītājs skaidroja, ka sākumā policija centusies spēku lietot samērīgi, lai neizraisītu plašu vardarbību un neciestu nevainīgi iedzīvotāji.

Dzenis arī pastāstīja, ka policija vēl analizēs, kāpēc izvērsās grautiņi, un tikai pēc tam varēšot vērtēt policijas darbu un lēmumus grautiņu laikā. Saeimas nama aizsargāšana ir Militārās policijas atbildības sfēra, bet Valsts policija palīgā devusies vien tad, kad situācija vairs netika kontrolēta, tā Dzenis.

Taujāts, kāpēc vēl miermīlīgā protesta pasākuma laikā netika aizturēts, piemēram, provokators ar Krievijas karogu, kurš pūlī meta olas, Dzenis pauda viedokli, ka tā bija organizatoru - "Sabiedrības citai politikai" - atbildība - viņiem bija jāmēģina nodrošināt kārtību, bet ārkārtas gadījumos jālūdz policijas palīdzību, taču tas nenotika.

Rīgā izsludinātā trauksme atcelta īsi pēc pusnakts un pēc tam neviens būtisks pārkāpums Vecrīgā neesot fiksēts, piebilda Dzenis.

Dzenis aicināja visus rīdziniekus neiesaistīties šādās vardarbīgās akcijās, jo tās ne vien apdraud apkārtējos, bet arī bezjēdzīgi tērē jau tā nelielos policijas resursus.

 

Zatlers draud rosināt Saeimas atlaišanu; gaidīs līdz 31.martam

Gunta Sloga,  Diena 01/14/09    Valsts prezidents Valdis Zatlers pieprasa Saeimai un valdībai līdz 31. martam izpildīt trīs uzdevumus, citādāk viņš rosinās referendumu par Saeimas atlaišanu.

Prezidents uzskata, ka līdz tam laikam Saeimai jāveic grozījumi Satversmē par tautas tiesībām atlaist Saeimu, kā arī grozījumi Vēlēšanu likumā, tāpat arī jāpieņem ekonomikas attīstības plāns.

Savukārt Ministru kabinetam ir jāreformē valdība, jāienes jaunas sejas tajā un jānozīmē jauns Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītājs.

Ja līdz 31. martam augstākminētais netiks izdarīts, V. Zatlers rosinās Saeimas atlaišanu. “Es nosaku termiņu šo darbu veikšanai," paziņoja prezidents. Jautāts, kas notiks, ja uzdevumi netiks izpildīti, viņš atbildēja: “Tas ir politiskās gribas jautājums. Taču valstī visam ir jābūt leģitīmi un saskaņā ar likumu.” No prezidenta teiktā varēja noprast, ka pieņemamākais modelis šobrīd būtu plaša pašreizējās koalīcijas un opozīcijas veidota valdība.

Prezidents pauda nožēlu, ka vakardien cilvēki mierīgā mītiņa izgāja izteikt savu politisko gribu, bet tam virsū uzslāņojās vardarbība. Prezidents uzskata, ka atbildība par notikušo ir jāuzņemas, gan pasākuma organizatoriem, gan varas iestādēm. “Mums ir jābūt pārliecinātiem, ka tos, kuri pauž savu viedokli, aizstāv Latvijas varas iestādes,” sacīja prezidents, uzsverot, ka līdz šim Latvijas sabiedrība ir lepojusies ar spēju risināt konfliktus bez vardarbības. “Arī iekšlietu struktūras nebija gatavas tiem apstākļiem, kas norisinājās Doma laukumā,” ir pārliecināts Valdis Zatlers.

Prezidents mudināja skatīties uz tiem iemesliem, kāpēc cilvēki izgāja Doma laukumā – tā ir sabiedrības katastrofāli zemā uzticība varai. “Saeima un Ministru kabinets ir zaudējis saikni ar vēlētājiem,” konstatējis prezidents. 

 

Daudze: prezidents Saeimai var tikai ierosināt

Ināra Egle, Sanita Jemberga,  Diena 01/14/09    Komentējot Valsts prezidenta Valda Zatlera trešdienas paziņojumu, Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze (ZZS) Dienai norādīja, ka Latvija ir parlamentāra republika un prezidentu ievēl Saeima. Satversmē ir skaidri noteiktas valsts prezidenta funkcijas un norādīts, ka prezidents nenes politisku atbildību. “Valsts prezidents nevar uzdot Saeimai neko izdarīt līdz noteiktam termiņam, viņš var tikai ierosināt,” teica Saeimas spīkers.

Jautāts par konkrētajiem V.Zatlera priekšlikumiem, G.Daudze pieļāva, ka Satversmes grozījumu pieņemšana kļūtu vienkāršāka, pēc tam, kad partijas būs vienojušās par 1.lasījuma redakciju. Ja par prezidenta pilnvarām faktiski diskusiju neesot, tad viedokļi atšķiras par vēlētāju tiesībām rosināt Saeimas atlaišanu. G.Daudzem kā vēlētājam liekas loģiska šāda tiesību došana vēlētājiem pie pietiekami augsta sliekšņa jeb kvoruma, taču viņš arī atgādināja, ka nevienā Eiropas Savienības dalībvalstī šādas kārtības nav.

Diena jau rakstīja, ka V.Zatlers šodien paziņoja: “Es uzstāju par trīs uzdevumiem Saeimai un Ministru kabinetam.” To izpildei viņš deva termiņu līdz 31.martam. Prezidents uzskata, ka līdz tam laikam Saeimai jāveic grozījumi Satversmē par tautas tiesībām atlaist Saeimu, kā arī grozījumi Vēlēšanu likumā, kā arī jāpieņem ekonomikas attīstības plāns.

Tautas Partijas Saeimas frakcijas vadītājs Māris Kučinskis Dienai sacīja, ka lietas, kuras aicina paveikt Valsts prezidents ir pieņemamas un koalīcijas partijas arī vēlas sadarboties ar prezidentu, taču sadarbība nevar balstīties uz ultimātiem un šo procesu nestimulēs konkurēta termiņa noteikšana. M.Kučinskis arī norādīja, ka Juridiskā komisija strādā, lai pabeigtu darbu pie Satversmes grozījumu sagatavošanas, taču līguma veidā nekur neesot noteikts, kādā termiņā tas jāpaveic. Neoficiāla apņemšanās ir to paveikt līdz Saeimas Lieldienu brīvdienām, kas sāksies aprīļa sākumā. Savukārt izmaiņas vēlēšanu likumā prasa plašākas diskusijas, teica M.Kučinskis. Juridiskajā komisijā jau šobrīd ir atvērts Saeimas vēlēšanu likums.

Savukārt TP priekšsēdētājs Mareks Segliņš prezidenta paziņojumu nodēvēja par ultimātu, bet atteicās atbildēt, vai tas tiks izpildīts.  "Lemsim," sacīja Segliņš. "Ultimāts ir ultimāts, tas ir diktāts. Pamatots vai nepamatots – tas nav svarīgi."

Saskaņas centra līderis Nils Ušakovs uzskata, ka, ja valsts prezidents uzņemas tik lielu atbildību noteikt konkrētu termiņu, līdz kuram Saeimai ir jāveic vairāki uzdevumi, tad valsts prezidentam ir arī jāformulē savs viedoklis par vēlamo redakciju, jo tehniski visu varot izdarīt īsā laikā.

 

Politologi un sociologi nenoliedz jaunu grautiņu iespējamību

LETA 01/14/09    Sabiedrībā ir saglabājusies neapmierinātība, uzticība valdībai ir zema, tāpēc valstī var turpināties dažādas protesta kustības, arī grautiņi, atzina aģentūras LETA aptaujātie politologi un sociologi.

Savos spriedumos kategorisks bija Latvijas Universitātes (LU) Sociālo zinātņu fakultātes profesors Tālis Tisenkopfs. Pēc viņa domām, sabiedrība ar turpmākām «valsts varas cūcībām» nesamierināsies un grautiņi kļūs par daļu no turpmākām protesta kustībām, turklāt arī liela daļa klusējošo protestētāju atbalstīs protesta dumpja formas.

«Grautiņi liecina, ka sabiedrības protesta kustībai ir dažādas formas un posmi, jo, ja valsts vara neklausās vārdos, sabiedrība sper nākamos soļus, kas var eskalēt līdz nekārtībām,» norādīja Tisenkopfs. Vienlaikus viņš brīdina, ka grautiņu rīkošanā varētu iesaistīties kūdītāji un manipulatori, tostarp arī ārzemju specdienesti.

«Ja ekonomiskās grūtības neies mazumā un uzticība valdībai sabiedrībā saglabāsies tik zema kā patlaban, valdībai kļūs arvien grūtāk valdīt un būs sagaidāmas jaunas, nepatīkamas protesta formas,» sacīja politologs Valts Kalniņš.

Pēc viņa domām, Latvijā izveidojusies situācija, kurā valdības leģitimitāte un sabiedrības uzticība valdībai sasniegusi tik kritiski zemu līmeni, ka kļūst arvien grūtāk prognozēt, kurā brīdī tautas paklausība likumam un varas iestādēm var zust. Protestētājiem ir ļoti rūpīgi un stratēģiski jādomā par disciplīnas un kārtības uzturēšanu, atzīmēja politologs.

Komentējot vakar Vecrīgā notikušās nekārtības, gan Tisenkopfs, gan Kalniņš uzsvēra, ka liela nozīme bijusi pūļa efektam un protesta psiholoģijai, kurā racionālie kritēriji vairs nedarbojas. Pēc Kalniņa domām, tas vakar izraisījis mānīgu nesodāmības sajūtu un jauniešos viegli izraisījis destruktīvas tieksmes, kas novedis līdz grautiņiem.

«Tā ir diezgan nožēlojama parādība, bet Eiropas valstu pieredze liecina, ka tas nav nedz neparasti, nedz dīvaini, jo Eiropā tā palaikam notiek un tie grautiņi ir pat trakāki,» norādīja Kalniņš.

Tisenkopfs vakardienas nekārtības drīzāk uzskata par tautas dusmu materializēšanos. Vienlaikus viņš atzīst, ka «ne jau universitāšu pasniedzēji, lauku skolotājas vai pieklājīgi pensionāri skries un metīs ar ķieģeļiem».

Savukārt Kalniņš uzskata, ka grautiņi neliecina nedz par jaunu demokrātijas pakāpi, nedz sabiedrības bezatbildību. «Vardarbīgs grautiņš pats par sevi nav demokrātijas izpausme, bet likumības sabrukums vietā un laikā, kur tas notiek,» norādīja politologs, «tomēr arī par sabiedrības bezatbildību to nevar saukt, jo ir izaugusi jaunu cilvēku paaudze, kuri pieraduši pie plašākas brīvības nekā iepriekšējās un, dzirdot par grautiņiem citur Eiropā, jaunieši iedvesmojas no šķietamās bezkontroles situācijas un bravūrīgi dara ko līdzīgu.«

Turklāt, kā uzsvēra Kalniņš, manifestācija Doma laukumā skaidri parādīja, ka 99% cilvēku bija pietiekami disciplinēti un organizēti un nepieļāva nekādas prettiesiskas darbības.

Kā norādīja Kalniņš, valdībai ir pieejami dažādi tehniskie un organizatoriskie līdzekļi, lai mazinātu grautiņu rīkošanas iespējamību, taču valdība nebūs spējīga kontrolēt situāciju, ja daļā sabiedrības radīsies sociālie priekšnoteikumi turpināt protesta akcijas.

Savukārt Tisenkopfs uzskata, ka valdības lēmums pastiprināt drošību liecina par izpratnes trūkumu par grautiņu mērķi. «Vakardienas nekārtības bija nevis huligānisms, bet pilsoņu protests, un varas pārstāvjiem būtu jāpaskatās uz izdemolētajiem logiem un jādomā, kas ir Saeima, kas to ir pelnījusi,» viņš piebilda.

Politologs Ivars Ijabs aģentūrai LETA norādīja, ka, no sociālās puses raugoties, ja saspīlējumu veicina gan no koalīcijas, gan opozīcijas puses, tad sociālais konflikts vienā brīdī no miermīlīga var pāraugt vardarbīgā.

«Pirmoreiz par sevi liek dzirdēt tā paaudze, kas uzaugusi demokrātiskās Latvijas laikā. Tiem jauniešiem, kas piedalījās grautiņos, ir nospļauties par [Arti] Pabriku, [Aigaru] Štokenbergu, [Ivaru] Godmani, Saeimas iespējamo atlaišanu un vēlēšanām, viņi vienkārši vēlas izālēties un dauzīt Saeimas logus,» uzskata Ijabs, norādot, ka pie tā nav vainojami akcijas organizētāji, bet gan cilvēki, kas veidojuši politisko kultūru kopš Latvijas brīvvalsts atjaunošanas.

«Latvijas politika ir zaudējusi nevainību - tas, ko neizdarīja krievi, ir izdevies pašiem latviešiem,» teica Ijabs. «Kā var būt, ka vairākus gadus gan 16.martā, gan 9.maijā ir izdevies perfekti novērst jebkādas nekārtības, bet tagad nav darīts pilnīgi nekas? Nolaidība vai apzināta ļaunprātība,» jautāja eksperts.

Viņaprāt, šāds akcijas iznākums dos priekšrocības valdošajai koalīcijai, kas varēs teikt, ka visi pārējie ir ekstrēmisti un tikai viņi ir stabilitātes garants. Savukārt opozīcija darbības turpinās un varētu konsolidēties. «Valdošās koalīcijas retorika, ka pie visa vainojami Pabriks ar Štokenbergu, ir smieklīga,» domā politologs, «bet koalīcijas pārstāvjiem, kas vaino citus, nav nekādas nojēgas, kas vispār sabiedrībā notiek. Vēl šogad piedzīvosim līdzīgus grautiņus.«

Savukārt tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS direktors Arnis Kaktiņš norādīja: «Sabiedrībā valda viedoklis, ka ļoti daudz kas nav kārtībā, arī aptaujas rāda, ka spriedze un neapmierinātība ir rekordaugsta. Nav tā, ka pie Saeimas notikušais būtu kas pilnīgi negaidīts un ārkārtējs.«

«Protams, tagad jebkādu akciju rīkošana ir apgrūtināta - organizatoriem lielāka atbildība, daļa iespējamo dalībnieku īstermiņā jutīsies nedrošāk, pasākumos piedalīties. Tomēr cilvēki ir dažādi, sabiedrība ir ļoti daudzveidīga - Latvijā bija ne viens vien cilvēks, kurš skatījās, kā tiek laupīts dzērienu veikals, un kuram bija žēl, ka viņš šajās dzīrēs nepiedalās,» vērtēja Kaktiņš.

Kā norādīja sociologs, koalīcijai tagad būs iemesls turpmākajiem pasākumiem un protesta akcijām pieiet krietni piesardzīgāk, jo līdz šim nebija iemesla celt Vecrīgā barjeras un kārtības nodrošināšanai vest ūdens lielgabalus. Tagad, iespējams, var rasties problēmas ar attiecīgo pasākumu norises saskaņošanu, pieļāva sociologs.

Kaktiņš arī domā: lai arī lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju, skatoties notikumus pa televizoru, šādu rīcību neatbalstīja, tomēr šī akcija nav «nolaidusi tvaiku». Viņš prognozē, ka arī nākotnē tiks rīkotas akcijas un tās var pārvērsties grautiņos.

«Nez vai būs tā, ka sabiedrība paudīs savu viedokli, spontāni uz ielas viens otru apdāvinot ar ziediem,» teica Kaktiņš.

 

Intervija: Mūs joprojām vada komjaunieši

Sallija Benfelde, Žurnāls "Nedēļa"   01/14/09    Uz sarunu par ekonomikas krīzi, tirgus ekonomiku un Latvijas nākotnes izredzēm Nedēļa aicināja nekustamā īpašuma kompānijas Arco Real Estate padomes priekšsēdētāju Viktoru Savinu.

Kompānija Arco Real Estate ir dibināta 1992. gadā kā Igaunijas kompānijas meitasuzņēmums un nodarbojas gan ar nekustamā īpašuma pirkšanu, pārdošanu un izīrēšanu, gan ar tirgus analīzi un konsultācijām. Tajā darbojas arī nekustamā īpašuma attīstītāju uzņēmums Arco Development. Jāpiebilst, ka kompānija strādā ne tikai Baltijas valstīs, bet arī Bulgārijā, Rumānijā un Ukrainā.

− Nesen presē sacījāt, ka tas, kas Latvijas ekonomikā noticis, ir labākais, kas varēja atgadīties, jo līdz šim pārejas no plānveida uz tirgus ekonomiku nav bijis. Vai gribat sacīt, ka mēs joprojām dzīvojām "attīstītā sociālismā"?

− Mums nelaimējās – bet varbūt arī paveicās – ar vairākām sakritībām vienlaikus, jo dabūjām "trieciendevas" pret vairākām kaitēm vienlaikus. Mēs 90. gadu sākumā cīnījāmies par savu brīvo tirgu, par savām robežām un par savu valodu, bet nevienam nebija skaidrs, ko ar to visu darīt. Apgalvojumu par dzīvi sociālismā jeb par plānveida ekonomiku nevajag saprast burtiski, bet savā attieksmē un izpratnē mēs tiešām līdz šim esam dzīvojuši sociālismā un savā ziņā tur esam joprojām.

Pirmām kārtām jārunā par politisko aspektu – pie varas lielāko tiesu ir bijušie komjaunieši, kuru filozofija ir balstīta uz pavisam citām vērtībām un citu ideoloģiju. Tāpēc valsts pārvalde ir būvēta uz šīs ideoloģijas pamatiem – ja atceraties, tad sociālismā zagt bija labi un jo vairāk valstij zaga, jo labāk. Protams, mēs nevaram rādīt uz citiem, jo katrs no mums ir šīs sabiedrības daļa, un mēs paši ievēlējām tos, kas ir pie varas. Nevaram sacīt, ka esam darījuši visu, kas mūsu spēkos, bet sliktie "no augšas" mums tomēr nodarīja pāri. Ir taču redzams, kā piedalāmies referendumos un kāda ir mūsu vienotība. Mēs vēl neesam gatavi demokrātijai.

Tas ir politiskais aspekts, bet otra lieta ir ekonomika. Mūsu priekšā bija tukšs laukums, sākām kaut ko būvēt, šo to ņemot no pagātnes, jo komjaunieši visu diriģēja. Pirmā skola, no kuras neviens neko neiemācījās, bija noguldījumi dažādās kompānijās, arī bankā un to pazaudēšana. Un tad pēkšņi atbrauca skandināvi un izbēra pāris kravu ar naudu. Visi pavērās – naudu dod! Tad jau jāiet un jāņem! Lielāko tiesu gandrīz neviens nedomāja par to, ka aizņēmums būs arī jāatdod. Protams, skandināvus var saprast – laukums ir brīvs, tāpēc tirgus ir jāpaņem. Tas bija normāls process, un tā tam bija jānotiek – skandināviem nav par ko pārmest. Šobrīd visi ir pamodušies no letarģiskā miega, ir sapratuši, ka nauda būs jāatdod, ka maksāt nav ar ko, ēst lāgā nav ko un ko nu darīt?

Protams, ne jau visi aizņēmās naudu nedomājot. Neprātīgākie bija tie, kas aizņēmās pēdējā gada, pusotra laikā. Tā nu mums pieejamā lielā nauda un pasaules finanšu tirgus krīze sagadījās vienā laikā. Naudas bija daudz visā pasaulē, arī tur finanšu tirgos notika naudas grābšana. Patiesībā mēs neesam vēl tas sliktākais piemērs, ja skatās, kas notika un notiek Baltijas valstīs. Prātīgākie ir bijuši igauņi, jo viņi, kaut arī no malas, jau sen ir noraudzījušies uz brīvo tirgu un to, kas tajā notiek, vērojot somus.

− Mums ir paveicies?

− Paldies Dievam, te nav Āfrika, mums nav bada, cilvēki nav uz ielām ar "kalašņikoviem" un cits citu neapšauj. Lata devalvācija nenotika, lai gan jāteic, ka beigu beigās visas tās runas un darbi ap iespējamo lata devalvāciju izvērtās par sava veida cirku. Patiesībā jau zāles bija divu veidu: vai nu lata devalvācija, vai stabils lats, bet mazāka alga. Tā kā zviedri bija galvenie naudas devēji un viņi ir iekrituši paši savos slazdos, tagad viņiem vairs nav citas izvēles un ir jādod nauda, lai glābtu savas bankas.

Nevienam, kā jau sacīju, neko nevar pārmest – ja nabagiem devāt naudu, tad tagad ar to jātiek galā. Ja viņu bankām klāsies slikti, tas atsauksies uz zviedru ekonomiku. Savukārt, lai paglābtu savas bankas, mūsu lats ir jānotur. Tie ir vienkārši rēķini, un es domāju, ka vismaz pašlaik mūsu lats ir drošībā.

− Recesijas un krīzes tirgus ekonomikā ir sen zināma lieta, bet šķiet, ka arī Rietumi neko daudz no tā visa nemācās – tad ko varēja gaidīt no mums?

− Šī krīze kaut ko iemācīs tiem, kas strādā pašlaik. Padsmitgadniekus tas, protams, neinteresē – viņi atnāks pēc gadiem desmit un sāks visu no jauna, kamēr nokļūs turpat, kur esam tagad. Tā tas notiek visā pasaulē, un par to var stāstīt vai nestāstīt – kamēr cilvēki uz savas ādas to neizbauda, tikmēr to nesaprot. Galu galā to vecāku, kas tagad nopietni cieš krīzē, dēli to pamana, un vēl kādā paaudzē atmiņas par krīzi saglabāsies. Tas ir labi, jo savā ziņā mēs svinējām visņiprāk, lai gan šīs finanšu piramīdas darbojas visā pasaulē, jo patiesībā bankas patlaban strādā pēc finanšu piramīdas principa. Bet finanšu piramīdas, kā zināms, agri vai vēlu sabrūk.

Domāju, ka nauda kļūs personīgāka, ka palielināsies personīgais kontakts starp naudas aizdevēju un ņēmēju, jo starpbanku neuzticība ir ļoti liela. Tā jau tas notiek: kādā brīdī nauda devalvējas, pēc tam revalvējas, tās vērtība pieaug. Pašlaik naudas vērtība kāpj, jo kredīti ir grūti pieejami. Mēs esam nokļuvuši šā procesa vidū, bet joprojām esam trešās pasaules valsts, lai arī mēs apgalvotu pretējo. Eiropā pēc būtības, nevis formāli ar laiku mēs nokļūsim, bet tas notiks tad, kad komjaunatne mūsu valsts vadībā būs beigusies. Tas ir neizbēgami, bet tam vajadzīgs laiks, lai komjaunatne ideoloģiski un fiziski nomirtu. Jaunie viņus apraks un nāks ar jaunām idejām, ar jaunu izglītības sistēmu un ar jaunu saprašanu. Un ar citu attieksmi pret darbu. Zinu, ka tas skan nepatīkami, bet ir jāstrādā, lai saņemtu naudu. Līdz šim varēja aizņemties, pirkt, pārdot un dzīvot ar naudu, kas saņemta kā cenu starpība, un atkal aizņemties.

− Tātad krīze ir sāpīga, bet ļoti vērtīga skola?

− Jā, tā ir vērtīga skola. Pārāk sāpīga tā nav, jo asiņu uz ielām taču nav.

− Diemžēl krīzes vissāpīgāk sit pa neaizsargātāko un nabadzīgāko sabiedrības daļu, kura pat nav piedalījusies naudas ņemšanā un tērēšanā.

− Jā, viņi ir ķīlnieki, un glābšanas plāns viņiem nepalīdz. Tomēr visai šai lietai ir divas puses. Gribu teikt, ka nevar vispārināt, jo daudzi no šīs neaizsargātās sabiedrības daļas paši pie tā ir vainīgi, ka tādi ir.

− Kur vainojami pensionāri un bērni?

− Arī pensionārus un bērnus visus nevar likt vienā rindiņā. Ja paskatāmies, tad daudzi pensionāri šeit dzīvo ne jau tikai pēdējos divus gadus.

− Jā, viņiem nav sociālo uzkrājumu, bet vai viņus par to var vainot? Vai viņiem vajadzēja bēgt no Padomju Savienības?

− Nē, ne jau par bēgšanu ir runa, un jāatzīst, ka viņi ir situācijas ķīlnieki. Bet nav jau tāda vainīgā, kurš būtu šiem cilvēkiem to nodarījis. Jaunie, kas strādā, viņus negrib uzturēt, jo mantojumā neko nav saņēmuši. Bet pirmais palīgs ir ģimene, tāpēc domāju, ka neaizsargāti ir tie, kam nav ne ģimenes, ne bērnu.

Jā, lielāko tiesu mūsu pensionāri nav klasiskie pasaules pensionāri, bet mēs uz to nemaz nevaram cerēt, jo sabiedrībai nav viņiem ko dot. Ja viss tiks atdots pensionāriem, nauda beigsies pēc dažām dienām un vispār nekas vairs nenotiks, un nevarēs notikt. Cits jautājums, ka ir jāskatās, kam vispār tērēt. Es atlaistu pusi valsts pārvaldes, atlikušajiem algas pieliktu, bet daudzas no funkcijām un darbiem atdotu privātās rokās.

Nepiekrītu Godmaņa principam, ka par katru cenu jāsaglabā darba vietas valsts pārvaldē, vienalga, maksājot mazāk, bet lai tikai cilvēki paliek. Vajag efektīvāku darbu! Visas tās aģentūras, padomes... tās ir vienas šausmas! Padomes vispār nav vajadzīgas, varētu pieļaut vienīgi bezalgas padomes. Tomēr tur nav ļoti daudz naudas. Katrā ziņā šie jautājumi nav tik vienkārši, kā varētu šķist.

Un, ja runājam par neaizsargāto iedzīvotāju daļu, jāatceras, ka bērniem ir vecāki. Ziniet, mums ir ļoti sociāla valsts tajā nozīmē, ka tā rūpējas par daudzām lietām, par kurām pieaugušiem cilvēkiem pašiem vajadzētu rūpēties. Kaut vai māmiņu algas – Amerikā, piemēram, apmaksāti tiek trīs mēneši, un tad vai nu ej strādāt, vai tavu vietu aizņems nākamais, kurš jau gaida rindā. Mūsu sievietes ir izlaidušās – atvainojos, bet tās prasības aug nesamērīgi. Saprotiet, rindā uz brīvu darba vietu vēl ir cilvēki, kas ir gatavi daudz vairāk strādāt, daudz pieciest un būt daudz noderīgāki sabiedrībai, un ar to būtu jārēķinās. Mēs varam runāt par to, ka sistēmai jābūt vēl vairāk sociāli orientētai, bet var panest tikai to, ko var pacelt.

Mūsu sabiedrība ir izlaidusies slinkumā. Jau teicu, ka uz lietām var paraudzīties no dažādām pusēm. Nesen klausījos BBC interviju ar kādu sieviešu organizācijas līderi par diskrimināciju, kura sacīja, ka sievietēm piedāvā mazāku algu par to pašu darbu, ko darot vīrietis saņem vairāk.

− Vai tā nav diskriminācija?

− Ir statistika, ka sievietes tiek diskriminētas noteiktās vecuma grupās – Latvijā šīs grupas atšķirtos, bet ne jau tas ir būtiskākais. BBC bija izpētījuši, ka pēc 35 gadu vecuma vīriešu un sieviešu algas sāk atšķirties – proti, sievietēm sāk maksāt mazāk. Kāpēc? Tāpēc, ka 35 gadi Rietumu pasaulē ir tradicionālais vecums, kad sievietes iet maternitātes atvaļinājumā. Tātad tas ir vecums, kad sievietes "izkrīt" no karjeras, aiziet no darba. Ja sportists, olimpietis, divas vai trīs sezonas izkrīt no treniņiem un sacensībām, šā cilvēka kā sportista vairs nav. Vietā ir jauni līderi.

Un jautājums patiesībā ir: sievietes, vai jūs esat gatavas? Vai jūs esat gatavas dzīvot bez bērniem un atdot visu savu dzīvi karjerai? Vai arī izvēlaties būt mātes, bet tad ar darbu būs, kā būs. Dzīvē ir sastopamas sievietes – dzelzs lēdijas, kurām ir cita misija, kas domā par karjeru, par darbu. Un tomēr, lai kā mēs cīnītos pret dabu, sievietei ir mātes misija, tāpēc lielāko tiesu sievietes izvēlas bērnus, un pret to, protams, nevajag cīnīties. Bet to zina arī darba devēji un ar to rēķinās. Tā notiek – ja jāizvēlas starp vīrieti un sievieti, darba devējs vienmēr padomās par to, ka sieviete var aiziet bērna kopšanas atvaļinājumā, bērns slimos, bet darbs ir jāpadara. Vīrietis maksās dārgāk, bet uz viņu darba ziņā varēs vairāk paļauties. Paskatieties, advokātam Grūtupam birojā strādā tikai advokāti vīrieši. Tādas ir tās lietas ar diskrimināciju.

Arī uz daudzām citām lietām vajadzētu paraudzīties no citas puses, jo domāju, ka mums ir pārāk sociāla valsts, precīzāk, domāju, ka Eiropa ir pārāk sociāla. Latvijā, manuprāt, arī pārāk daudz medicīnas un izglītības ir valsts rokās, nevis privāto uzņēmēju ziņā. Veselības apdrošināšanas sistēma ir bērna autiņos. Tomēr tajā pašā laikā nevar gribēt visu uzreiz, attīstība notiek pamazām, nevar visu panākt sešpadsmit septiņpadsmit gados. No šā viedokļa raugoties, šajos gados ir izdarīts ļoti daudz.

− Kā vērtējat stabilizācijas programmu, kurai būtu jāved mūs atpakaļ uz taisna un plata ceļa?

− Vispirms gribu teikt, ka pretinflācijas plānā, kas darbojās vēl salīdzinošo nesen, kad patiesībā jau bija jāiedarbina ekonomikas stimulēšanas plāns, ļoti pareizas bija divas lietas. Pirmā no tām bija oficiālās izziņas par ienākumiem, kas tika prasītas potenciālajiem kredīta ņēmējiem. Otra labā lieta ir kopējais kredītu reģistrs, kas patiesībā bija vajadzīgs jau sen.

Pašreizējā ekonomikas stabilizācijas plānā es par apsveicamu uzskatu valsts pārvaldes izmaksu samazināšanu, šis izmaksas vajadzēja apcirpt vēl vairāk. Neatbalstu nodokļu palielināšanu – ne PVN, ne akcīzes nodokļa. Nodokļi jāceļ labajos laikos un jāsamazina sliktos. Bet par to domāt jau nav laika, visi aizņemti ar citām lietām. Vispār jau tā mūsu sistēma ir pārāk smagnēja, nevienam nav drosmes, visi skatās cits uz citu. Tāda kolektīvā bezatbildība, tāpēc jau viss notiek ilgi. Šobrīd, kad aste deg, visu pieņem ātri, tad vairs nav vajadzīga sabiedriskā apspriešana, ne kas cits. Tātad – nepiekrītu nodokļu palielināšanai, jo trūkstošos 300 miljonus varēja dabūt, vēl samazinot valsts pārvaldes izmaksas. Vajadzēja aizvērt aģentūras, likvidēt Trīs brāļus. Apnicis skatīties, kā naudas trallinātāji brauc savās mašīnās ar migalkām, bet mums jāstāv miera stājā ceļmalā. Skaistas ēkas var būvēt labajos ekonomikas laikos. Bet vēlreiz gribu teikt: nevaram mēs uz viņiem rādīt ar pirkstu! Mēs paši viņus ievēlējām!

− Vai recesijas un krīzes laikā valstij vajadzētu atbalstīt uzņēmējus?

− Ja runājam par eksporta palielināšanu un atbalstu, tad, manuprāt, valsts atbalsts var būt un ir vajadzīgs tikai nodokļu jomā. Valstij nav finansiāli jāpalīdz uzņēmējiem, tas jādara tikai caur nodokļiem. Patiesībā jau mums ir tukša vieta, nav jau ko atbalstīt. Ja runājam par savu uzņēmēju lobēšanu, tad es kā starptautiskas kompānijas pārstāvis, bet ne tikai kā tāds, gribu sacīt, ka uzņēmējdarbībai jau sen vairs nav nacionalitātes. Ģeogrāfiskā karte ir mainījusies. Un ar to lobēšanu ir tā, ka ne viena vien ārzemju firma ir saskārusies ar konkursiem, kuros priekšroka tiek dota vietējiem, kaut gan kvalitāte viņiem ir sliktāka un izmaksas augstākas.

− Un tomēr – Eiropā pamanās lobēt savējos, nepārkāpjot likumus, bet pie mums, šķiet, ir otrādi – jūsu pieminētie komjaunieši vairāk mīl bagātās ārzemju kompānijas, jo tās var dot kādu labumu.

− Varu jums minēt kādu piemēru par arhitektiem. Mums bija vajadzīga skice konkrētai apbūves teritorijai. Vietējais arhitekts pateica, ka par mazāku summu kā 100 tūkstoši latu viņš neko nedarīs. Mēs skices pasūtījām pieredzējušam norvēģu arhitektam, un tās mums izmaksāja 12 tūkstošus eiro. Ja pārrēķina latos, norvēģu arhitekts mums izmaksāja aptuveni desmit reižu lētāk. Lūk, konkrēts stāsts par vietējo lobiju!

− Vai jūsu kompānija nepelnīja naudu ar to, ka cilvēki aizņēmās naudu un bija gatavi maksāt dubultu cenu par dzīvokli vai māju? Galu galā esat taču nekustamā īpašuma firma – vai nepiedalījāties "burbuļa pūšanā"?

− Mums ir nedaudz cita stratēģija, kas īstermiņā bija mazliet neizdevīga. Mēs strādājam ar ilgtermiņa projektiem, nevis tūlītējai un dārgai pārdošanai. Mūsu projekti ir paredzēti 10–15 gadiem. Šie projekti rit ilgāk, jo garāka un sarežģītāka ir visa dokumentācijas kārtošana. Dzīvokļiem mums ir ne mazāk kā trīs, bet privātmājām – ne mazāk kā 20 hektāru zemes. Var teikt, ka mēs nokavējām lielo tirgošanos, kad tikām līdz galam ar gatavu produktu, trakums jau bija pierimis. Bet mēs šo trakumu izmantojām, pelnot ar zemes pirkšanu un pārdošanu, jo nauda kompānijai ir vajadzīga. Lai izdzīvotu, ir jāizmanto pieejami biznesa instrumenti.

 

Viedoklis: Saeimai jāprotas ar godu

Anita Daukšte,  NRA  01/15/09    Tautas partijas politiķis Gundars Bērziņš izrādījies pravietis. Pavasarī Valdis Zatlers tiešām ierosinās atlaist Saeimu, un viņa motivācija un izvēlētais laiks un konteksts šim paziņojumam tiešām būs apbrīnojami nekonsekvents, ja vien šā paziņojuma mērķis nav vis problēmu risinājums, bet vienīgi savas popularitātes celšana.

Pagājušā gada decembrī Valdis Zatlers lika Saeimas partijām atbalstīt tā dēvēto ekonomikas stabilizācijas plānu un parakstīt tā saukto adventes vienošanos. Valsts prezidentam dotos solījumus parlamentārieši izpildīja, pieņemot valdības plānu – bez debatēm, diskusijām kā nopērti suņi paklausīgi izpildot saimnieka pavēli. Šis plāns, kurš netieši paredz veselu virkni likumu nepildīšanu no varas puses, kurš nesniedz nevienu atbildi vidējam nodokļu maksātājam par viņa turpmāko labklājību, jā, pat izdzīvošanu ekonomiskās krīzes apstākļos, pēc būtības bija viens no galvenajiem cēloņiem, kāpēc 13. janvārī notika masveida protesta demonstrācija un diemžēl tai sekoja arī vardarbīgs grautiņš. Bet tagad Valdis Zatlers teic, ka šie notikumi, kuru cēlonis ir viņa paša atbalstītais plāns, viesuši viņā pārliecību par nepieciešamību rosināt Saeimas atlaišanu! Vai nav savādi? Paši pūšam, paši degam! Vispirms atbalstām neizdiskutētus, tautu nepārliecinošus un ekonomiskā kolapsā valsti novedošus pasākumus un pēc tam pasakām, ka citi vainīgi un tie būtu atlaižami.

Saeima ir pelnījusi atlaišanu par savu bezatbildību, kūtrumu un reālu kapacitātes trūkumu ekonomisku un politisku problēmu risināšanā. Bet tikpat labi šādu atlaišanu tad ir pelnījis arī Valsts prezidents, kurš to pašu parlamentu vismaz pēdējo mēnešu laikā spiedis atbalstīt protestus raisošus varas plānus.

Kādas konkrēti valsts iedzīvotāju akūtās problēmas atrisina Valsts prezidenta bīdītā Satversmes grozīšana, lokomotīvju neesamība vēlēšanās vai aizliegums mainīt partijisko piederību deputātiem viena parlamenta sasaukuma laikā, kā to ultimātā Saeimai prasa Zatlers? Nekādas. Šie ir principiāli diskutējami jautājumi, un jautājums par vēlēšanu sistēmas maiņu ir sasāpējis, bet tas nav jautājums, kas jāatrisina līdz rītam ap brokastlaiku. Otrkārt, šie jautājumi tiešām nerisinās nevienu no tām problēmām, par kurām iedzīvotāji piketē ielās un laukumos, par darbu un maizi, galu galā par to, lai parādu verdzība stabila lata vārdā nesagrauj Latvijā jebkādu ekonomiskās attīstības perspektīvu.

Treškārt, Saeimas atlaišana, lai cik pelnīta arī tā šajā gadījumā būtu, nedrīkst būt pašmērķīga. Neviena no opozīcijas partijām, pat ne no inteliģences spožākajiem prātiem, ekonomistiem pagaidām nav piedāvājuši nekādu alternatīvu attīstības plānu, nav piedāvājuši valsts attīstības modeli, tikai izcēlušies ar vērienīgu kritiku. Jā, ir par ko. Bet konstruktīvas diskusijas nav, un politiskā kultūra joprojām palikusi puvušu olu mētāšanas līmenī.

Atlaidīsim šo Saeimu, bet ko ievēlēsim? Skaidrs, ka ne tos pašus, kuri ir pie varas. Droši vien, apnicis. Taču pārmaiņas var nest ne tikai pozitīvu atteikšanos no protekcionisma un korporatīvisma, no roka roku mazgā principiem, uzpūtības un nerēķināšanās ar tautu. Pārmaiņas var nest arī ļoti nopietnu politiskā kursa maiņu valstī. Kādu? Tas jāprasa Saeimas atlaidējiem, kuri acīmredzot ir izskaitļojuši pozitīvo pienesumu valstij no šādas rīcības. Vai varētu būt, ka nav izskaitļojuši? Varbūt viss notiks tā – tad jau redzēs, kā? Ekonomiskās krīzes apstākļos tad var jau droši garantēt sliktākos valsts attīstības scenārijus. Ja šobrīd valdība valsts finanšu glābiņu ir saskatījusi pārejā uz eiro un tādējādi saglabājot stabilu latu, taču ievērojami apgriežot iedzīvotāju maksātspēju un ražošanu, tad ļoti iespējams, ka, šai valdībai aizejot un Saeimai tiekot atlaistai, sākas haosa scenāriji. Tādi, kuros valsts dabū gan apgrieztas finanses, panīkušu ražošanu un vēl devalvētu latu.

Saeimai ir ļoti jāpadomā, vai ir vērts pieņemt Valsts prezidenta ultimātu. Jo, kā zināms no Satversmes, ko Valdis Zatlers tā alkst grozīt, Valsts prezidents nav politiski atbildīgs. Labāk būtu tikt atlaistiem, bet nepieņemt populistisku iegribu diktētus priekšlikumus.

 

Komentārs: Pingvīnu revolūcija

Voldemars Hermanis,  01/15/09    Cilvēku straumi, kas 13. janvāra vakarā plūda uz Doma laukumu, būs grūti ielikt socioloģiski striktos rāmjos. Visi vecumi, dažādi novadi, visvisādi saukļi. Mītiņa laikā noplīvoja arī Krievijas karogs, novīdēja prasība pēc otras valsts valoda statusa tā vicinātājiem.

Pretim Radionama durvīm kāda vecāka kundze gaišā villainē piedāvāja žagaru bunti: "Ņemiet priekš tiem, kas visvairāk pelnījuši..." It kā naivi atcerēties šo epizodi uz pāris stundu vēlāk notikušā vandalisma fona. Parīzes 2005. gada rudens un Tallinas 2007. gada pavasara stiklu šķinda bija nonākusi līdz Vecrīgai.

No vecās Eiropas skatpunkta varbūt tas arī ir nothing special. Toties nevardarbīgās pretošanās gudrība un prakse, ar ko lepojāmies divus gadu desmitus, saņēmusi vēl smagāku triecienu nekā namu logi Jēkabielā un Smilšu ielā. Bet tūlīt jautājums: "Kāpēc protests izlauzās pavisam citā gultnē, kā sācies un kā daudzo rīkotāju iecerēts?"

Spriežot pēc daudzo partiju karogiem un lozungiem Doma laukumā, nekā klaji provocējoša tajos nebija. "Visu varat atņemt – tikai ne radio", "Pietiek melot!", "Latvija – Eiropas bomzis?", "Buldozeru grāvī", "Mēs jums NE- TI- CAM" un tādā garā. Protams, pāri visam transparentos visādās variācijās izteiktais neuzticības votums pašreizējai Saeimai. Aicinājums to atlaist, nevis izdemolēt. Arī runātāju kauninājumi varas nesējiem, kas līdz šim tik paštaisni un nedzirdīgi.

Atšķirībā no 2007. gada 3. novembra lietussargu revolūcijas turpat Doma laukumā šo manifestāciju varētu nodēvēt par pingvīnu revolūciju. Diezgan droši var teikt, ka uzņēmēji, zemnieki, mediķi un citi sabiedrības pārstāvji šurp atnāca/atbrauca ne tālab, lai izdabātu šobrīd no varas atstumtu politiķu ambīcijām. Ne visi protesta akcijas dalībnieki klaigāja, stāvēja un krita par 9. Saeimas atlaišanu. Frāze "es īsti neticu Štokijam", iespējams, prātā bija daudziem. "Ne jau opozīciju atbalstīt cilvēki iet, bet protestēt pret pašreizējo koalīciju, ja vajadzēs, tad protestēs arī pret opozīciju," secina kāds diskusijas dalībnieks Neatkarīgās portālā. Līdz ar to pašmāju pingvīnu pulcētāji, protams, uzņēmās noteiktu atbildību un risku. Sabiedrība citai politikai un Brīvo arodbiedrību savienība, iepriekš solot kārtības nodrošinātājus no savas puses, tikai iemidzināja apkārtējo modrību. Savukārt valsts un pašvaldības policija un citu struktūru drošībnieki pārāk ilgi tikai novēroja un iešūpojās. Arī tad, kad Doma laukumā jaunieši bariņos korķēja alkoholu. Godmaņa kungs tik kategoriski noraida jebkuru pārmetumu valsts kārtības sargu rīcībai tovakar Vecrīgā, tāpēc paliksim pie citas versijas: "Varai nebija politiskās apņēmības vai gribas apcirst huligānismu pašā saknē."

Zīmīgs arī 13. janvāra divcēlienu uzveduma/izvirduma atspoguļojums tepat Latvijas vakara ziņās. LTV savos sižetos par to, ka protesta akcija pāraug grautiņos, tikai pašā beigu daļā parāda, par un pret ko iestājušies oratori Doma laukumā. Ne vārda par Arta Pabrika sākotnēji izteikto aicinājumu saglabāt disciplinētību, ar ko "mēs esam slaveni Eiropā un pasaulē". Tas pats arī citos televīzijas kanālos. Gribot negribot nonākam pie nemiera un dusmu kanalizācijas pret tiem, kas pat daža laba biznesa konsultanta uztverē bijuši tikai ārdošs pūlis lūzeru populistiskā spēlē.

Pēc kopumā mierīgi notikušās "pingvīnu revolūcijas" pārejas batālijās ar bruģakmeņiem varētu vēlēties trīs lietas. Vismaz.

Iespējami drīz ieraudzīt ministra Segliņa kunga vīzētu nakts dauzoņu vārdisku sarakstu: publiskotu ar visiem atšifrējumiem. Tautai jāzina arī savi nevaroņi.

Pieredzēt starp pozīcijas un opozīcijas politiķiem nevis savstarpēju nievu eskalāciju, bet normāla parlamentārā un publiska dialoga aizsākumu.

Tiem, kas uzņemas tautas taisnīga protesta politiskā tālākvirzītāja misiju, iespējami drīzāk nākt klajā ar piedāvājumu, kas nav tikai janvāra tēzes pāris lapiņu garumā.

 

Rimšēvičs: esam brīvā kritienā

BNS, Diena 01/15/09    „Būtu svarīgi vispār saprast, kas ir Latvijas stiprās puses un prioritātes, jo nevar atbalstīt visus eksportētājus,” ceturtdien Latvijas televīzijas 100.pantā uzsvēra Latvijas bankas vadītājs Ilmārs Rimšēvičs, runājot pat 7,5 miljardu eiro lielo starptautisko finanšu palīdzību, daļu naudas plānots novirzīt ekonomikas sildīšanai. Plānu, kā tieši veicināt ekonomiku, valdība sola tuvākajos mēnešos.  

Viņš uzsvēra, ka nauda ir jānovirza lieliem, saprotamiem un caurspīdīgiem projektiem, kur tiek radītas jaunas darba vietas, maksāti nodokļi un naudu tālāk tērēt. Latvijā „precīzi” 15 gadu nav bijusi institūcija, kas varētu izvērtēt, kurus eksportētājus atbalstīt, viņš norādīja. I.Rimšēvičs arī uzsvēra, ka nedrīkstētu stundām un mēnešiem ilgi attīstīt piņķerīgus, nesaprotamus noteikumu projektus, kur cilvēki nesapratīs pēc kādiem kritērijiem naudu varēs saņemt un naudas ieplūšana tautsaimniecībā tiktu atlikta.

„Jau šobrīd esam brīvā kritienā un vienīgais veids, kā to apstādināt, ir pēc iespējas ātrāk to naudu, ko Latvija saņems, iepludināt Latvijas ekonomikā. Nav pareizi gaidīt ne aprīli, ne martu, mums ir svarīgi šo naudu iepludināt tautsaimniecībā šodien,” viņš teica.

Komentējot iespējamās Saeimas ārkārtas vēlēšanas, viņš vērtēja, ka tas būtu negatīvs signāls starptautiskajiem partneriem – Starptautiskajam Valūtas fondam un Eiropas Komisijai, un neradītu uzticību, ka Latvija spēj pildīt ekonomiskās situācijas uzlabošanas apņemšanās.

 „Būtu grūti, ja kuģis paliktu bez kapteiņa. Kuģis ir izturējis vētras pērnā gada novembrī, uz kuģa ir uzkrāmēta nauda 7,5 miljarda eiro apmērā un, ja kuģis paliks bez kapteiņa un nauda paliks nepieskatīta, Somālijas pirāti varētu līksmot,” vērtēja I.Rimšēvičs.

Jau vēstīts, ka Valsts prezidents Valdis Zatlers trešdien paziņoja - ja Saeima līdz 31.martam nepieņems Satversmes grozījumus par tautas tiesībām ierosināt parlamenta atlaišanu, prezidents ierosinās tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu.

Diena jau rakstīja, ka negatīvi par Saeimas iespējamo atlaišanu izteicies arī Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze (ZZS). Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze  (ZZS) pieļauj, ka valstis un organizācijas, kas solījušas Latvijai finansiālo palīdzību, to varētu atteikt, ja tiks “izprovocētas” Saeimas ārkārtas vēlēšanas. To viņš teica, komentējot opozīcijas partiju aktivitātes ar mērķi panākt Saeimas atlaišanu.

 

Komentārs: Ultimāts?

Aivars Ozoliņš,  Diena 01/15/09     Valsts prezidents Valdis Zatlers uzņēmies lielu atbildību, izvirzīdams Saeimai un valdībai uzdevumus, kuri jāizpilda līdz 31.martam, vai arī viņš rosināšot Saeimas atlaišanu. Taču tie pašlaik ir izvirzīti tā, ka var rasties jautājums — vai ir izsmeltas visas citas iespējas mainīt uz labu bēdīgo politisko un ekonomisko situāciju, kādā Latvijas valsts nonākusi pašlaik valdošās koalīcijas vadībā, un atliek tikai ārkārtas vēlēšanas?

Prezidenta trīs uzdevumi Saeimai un trīs valdībai ir vajadzīgi un ir arī izpildāmi, turklāt nav jauni — Saeima un valdība, ne tikai sabiedrība, par tiem runā jau labu laiku. Tomēr atsevišķu uzdevumu visai plaši interpretējamie formulējumi varētu būt grūti samērojami ar to precīzas izpildīšanas kategorisko prasību.

Zatlera sarakstā pirmais darbs Saeimai ir Satversmes grozījumu pieņemšana, lai ļautu tautai tiesības ierosināt Saeimas atlaišanu. Taču šādu likumprojektu prezidents pats vēl tikai iesniegšot nedēļas laikā. Otrais — veikt grozījumus Vēlēšanu likumā, lai atteiktos no līdzšinējā "lokomotīvju" principa. Tas būtu itin vienkārši izdarāms, un tieši šādu likumprojektu varētu gaidīt no Valsts prezidenta, taču tieši tas atstāts Saeimas pašas ziņā. Turklāt prezidents vēlētos arī novērst "anahronismu", ka deputāti maina partejisko piederību un frakcijas — tas ir priekšlikums, par ko diskusijas tikpat kā nav notikušas. Trešais uzdevums Saeimai ir izveidot ekonomikas attīstības plāna un valsts aizņēmuma līdzekļu izmantošanas plāna uzraudzības padomi.

Savukārt Ministru kabinetam, pirmkārt, jāpiedāvā "skaidrs" valsts pārvaldes reorganizācijas plāns un institucionālā reforma. Kam skaidrs un konkrēti kāda reforma — pašlaik nav skaidrs. Otrkārt, Zatlers vēlas "ieviest jaunas sejas" valdībā, un arī "nopietni jādomā par koalīcijas paplašināšanu", iespējams, par "nacionālā izlīguma valdību". Kas no šā dažādi interpretējamā uzskaitījuma jāizdara, lai uzdevumu varētu uzskatīt par izpildītu, nav konkrēti pateikts. Treškārt, valdībai beidzot jāizvēlas un jāapstiprina Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītājs. Tas gan ir pilnīgi skaidrs un precīzs uzdevums.

"Sabiedrībā katastrofāli krītas uzticība varai un valsts amatpersonām," prezidents precīzi norāda iemeslus, kas lika cilvēkiem otrdien pulcēties Doma laukumā protesta pasākumam, kura rīkotāju piedāvājums — "atlaist Saeimu" — tomēr atstāja mazuma piegaršu, jo nepateica — ko likt vietā. Valsts varas autoritātes krišanās radīja arī to visatļautības sajūtu, kura iedrošināja mazu daļu bezatbildīgāko protestētāju ņemt varu savās rokās un šo mazuma sajūtu gandarīt ar vardarbību. Ir acīmredzams, ka politiķu un visas sabiedrības kopīgajam mērķim būtu jābūt uzticēšanās atjaunošanai valsts varai. Taisnība, ka to var izdarīt tikai ar konkrētiem darbiem. Taču prezidenta piedāvājumā līdzekļi var izrādīties svarīgāki un tāpēc sarežģīt šā mērķa sasniegšanu.

Lielākā problēma var būt grozījumi Satversmē. Tiem nepieciešams divu trešdaļu Saeimas deputātu atbalsts. Ja no tā būs atkarīgs, vai šī Saeima tiks atlaista, ne tikai daža opozīcijas partija var izlemt, ka tai ir izdevīgāk grozījumus neatbalstīt, bet arī valdošās koalīcijas politiķi var nospriest, ka viņu atlaišana tā kā tā ir nenovēršama, tāpēc jāpagūst vēl nodarīt visu, ko līdz tam var pagūt, un tad jau redzēs.

Šāda noskaņojuma iezvanīšanu var saklausīt Tautas partijas "vecbiedra" Gundara Bērziņa pērn augustā pravietotajā, ka esot "ļoti liela ārkārtas vēlēšanu iespējamība jau šogad vai nākamā gada sākumā", ko viņš novembrī atkārtoja, precizēdams, ka līdz aprīlim prezidents "mēģinās pieņemt lēmumu par Saeimas atlaišanu". Bet valdošās koalīcijas "zaļo zemnieku" premjerministra amata kandidāts Aivars Lembergs pirmdien Neatkarīgajā Rīta Avīzē pasludināja, ka līdz ar Starptautiskā Valūtas fonda aizdevumu "Latvija kā neatkarīga valsts ir pārstājusi eksistēt", tāpēc "jebkura veida vēlēšanām Latvijā būtiskajos jautājumos vairs nav nekādas nozīmes". Otrdien šī avīze jau solīja "tautas nemierus tiešraidē" no Doma laukuma un ievadrakstā ieteica valsts varas vietā radīt "neoficiālas, valsti aptverošas tautvaldības struktūras". Paliek iespaids — jo sliktāk, jo dažiem labāk.

Satversmes grozījumi nevar būt pašmērķis, kad valstij ir tik daudz citu svarīgu problēmu, un paši par sevi arī neatjaunotu sabiedrības uzticību valsts varai. Pirmais un neatliekami svarīgākais, par ko būtu jāpanāk ne tikai politiķu, bet arī maksimāli plašas sabiedrības vienošanās, ir — ka vardarbība netiks lietota kā politiskās cīņas ierocis. Šādam uzstādījumam, nav šaubu, piekrīt nospiedošs Latvijas sabiedrības vairākums. Taču Zatlera "ultimāts", kas nāk pēc bezprecedenta masu vardarbības gadījuma atjaunotās Latvijas vēsturē, var radīt iespaidu, ka ar šādiem vardarbīgiem līdzekļiem var panākt politiskus mērķus. Turklāt tas ir pretrunā ar viņa paša vēl pirms nedēļas atkārtoti teikto, ka Saeimas atlaišana pašlaik neesot aktuāla.

Prezidents, šķiet, uzstāj, ka jāizpilda visi uzdevumi, citādi — Saeimai un valdībai jāiet. Bet ja tiks izpildīti pieci no sešiem, to skaitā, piemēram, tiks izveidota nacionālās saskaņas valdība, kas atkal baudīs sabiedrības atbalstu, iecelts cienījams KNAB vadītājs, likvidētas "lokomotīves", taču, teiksim, "institucionālā reforma" nebūs apmierinoša? Tik un tā būs jāatlaiž Saeima?

Prezidenta uzdevumi ir atbalstāmi, taču prasās pēc precizējuma, kas tajos ir mērķis un kas — līdzeklis mērķa sasniegšanai.

 

DP pārbaudīs interneta vidē ievietoto aicinājumu uz jaunām protesta akcijām

LETA 01/15/09     Drošības policija pārbaudīs šodien interneta vidē izplatīto paziņojumu, kurā atkal anonīmas personas aicina uz jaunām protesta akcijām - šoreiz 17.janvārī pie Saeimas ēkas.

Drošības policijas priekšnieka palīdze Kristīne Apse-Krūmiņa sacīja, ka Drošības policija pārbaudīs šo paziņojumu. Par tāda aicinājuma parādīšanos Drošības policija ir informējusi arī Valsts policiju.

Ceturtdien interneta vidē izplatītajā paziņojumā teikts: "Tas, ko Jūs izdarījāt 13.janvārī Vecrīgā, lika sarosīties tiem zagļiem un laupītājiem, kas tur sēž un lemj mūsu budžetu un likteni, un spiež mums dancot pēc viņu stabules. Bet, ja mēs neturpināsim pretoties un arī turpmāk izrādīt savu neapmierinātību ar valstī notiekošo attiecībā pret mums, tad šis cīņpilnais un dvēseli plosošais protests ātri vien tiks aizmirsts."

Paziņojumā norādīts: "Ja mēs neturpināsim pretoties pret šo valstisko iekārtu, kuru vada šādi nekaunīgi un klaji bandīti, ar ļoti lielu IQ (intelekta koeficientu), kuri mums neļauj un neļaus dzīvot, atkal būs vecā rutīna, samērā graujošs PVN, mazās algas, augstās cenas."

Sestdien, 17.janvārī, šīs nezināmās paziņojumu izplatījušās personas aicina "vienoties kopējam protestam Vecrīgā, pie Saeimas ēkas". "Protestēsim, lai redz un dzird. Iesim ielās un demolēsim to, kas ir jādemolē. Parādīsim, ka arī ar mums ir jārēķinās, ka arī mums ir spēks. Nebaidieties - kopā mēs esam spēks. Tie vairāk nekā 100 cilvēku, kas tika arestēti nekārtībās, ir tautas varoņi, jo viņi nebaidījās, bet gāja un sacīja. Apvienosimies, tauta! Mēs esam savās mājās - šajā valstī!!" tā teiks izplatītajā paziņojumā.

Intervijā TV24/"LETA video" Apse-Krūmiņa norādīja, ka, veicot situācijas monitoringu un analīzi, konstatēts, ka virtuālajā telpā izskanējuši aicinājumi 17.janvārī atkārtot 13.janvāra masu nekārtības.

Viņa kā piemēru minēja Krievijas kanāla "TV Centrs" interneta vietnē izvietoto sižetu par 13.janvāra notikumiem Rīga, kurā intervēts kāds anonīms notikušo grautiņu dalībnieks. Šajā sižetā minēts, ka 17.janvārī tiek plānots atkārtot nekārtības daudz plašākā mērogā.

Drošības policijas pārstāves minētajā sižetā anonīmais tā varonis stāsta, ka, 13.janvāra notikumiem atkārtojoties, to sekas būšot jūtamas vēl ilgi. Ja tiks mēģināts uzsliet barjeras, tad protestētāji savukārt celšot barikādes un dedzināšot, un tā atkārtošoties "vecie laiki".

Jau ziņots, ka dažas dienas pirms 13.janvāra protesta akcijas Doma laukumā interneta vidē tika izplatīts līdzīga rakstura paziņojums, par kuru Drošības policija uzsāka kriminālprocesu.

 

Muižniece norāda PS, ka tā “patapina” idejas

Diena 01/15/09    Saeima šodien nolēma nodot komisijām opozīcijā esošās Pilsoniskās savienības (PS) iesniegto Saeimas vēlēšanu likumā, kas paredz atteikties no lokomotīvju principa. Par ierosinājumu runāja PS līdere Sandra Kalniete, savukārt Tautas partijas deputāte un Juridiskās komisijas vadītāja Vineta Muižniece uzsvēra, ka šo ideju komisija jau apspriež un PS ir “patapinājusi” ideju no citas partijas – Jaunā laika.

Par šādiem grozījumiem iestājas arī Valsts prezidents Valdis Zatlers, lokomotīvju principa likvidēšana ir viens no uzdevumiem, kas Saeimai jāizdara līdz 31. martam, lai prezidents nerosinātu Saeimas atlaišanu. Par likumprojekta nodošanu komisijai balsoja 43 deputāti, pret bija 22 , bet atturējās 15.

Grozījumi paredz, ka vienu un to pašu kandidātu var pieteikt tikai viena nosaukuma kandidātu sarakstā vienā vēlēšanu apgabalā. Ja kāds kandidāts pieteikts dažādu nosaukumu kandidātu sarakstos vai vairākos vēlēšanu apgabalos, viņa kandidatūra svītrojama visos kandidātu sarakstos.

“Ir pagājuši tikai divi gadi, kopš ievēlēta šī Saeima, jājautā, kāpēc gan Latvijas vēlētāji ir ievēlējuši tik nīstamu Saeimu? Pat, ja uzticība ir viszemākā, jāatzīst, ka arī iepriekšējās augstu uzticību nebaudīja. Cēlonis ir jāmeklē citā, un tas ir meklējams pašā saknē – Saeimas vēlēšanu sistēmā. Tāpēc Pilsoniskā savienība uzskata, ka ir nepieciešami vairāki uzlabojumi, kuru mērķis būtu padarīt ievēlētos Saeimas deputātus tuvākus un atbildīgākus saviem vēlētājiem un vienlaicīgi arī mazāk atkarīgus no savu partiju sponsoriem un līderiem. Tas mums ir jādara visiem kopā diskutējot un vienojoties par kompromisu,” tautas kalpiem no tribīnes ierosinājuma iesniegšanu pamatoja Sandra Kalniete. PS rosinājusi mainīt Saeimas vēlēšanu 10.pantu. Viņa kā piemērus minēja “lokomotīves” Andri Šķēli, Raimondu Paulu, kuru dēļ Saeimā iekļuva “sevi nepierādījušas personas”.

Saeimas spīkers aizrādīja deputātiem, ka tie neklausās runātā un aicināja “vismaz pagriezties ar seju pret runātāju”. Vai jums tiešām nav neērti, norādīja Gundars Daudze (ZZS).

“Šāda veidā sarakstā var ielikt arī, citējot klasiķi, vislielāko kretīnu, un pēc šīs sistēmas viņš varētu savākt pietiekami balsu, lai tiktu iekšā, neskatoties uz to, ka viņš ir vēlētāju mīnusi čempions. Tas ir darbs, ko paveic liokomotīves,” sacīja S.Kalniete. Vēlētājiem būtu jāzina par ko viņi atdod savu balsi, uzsvēra deputāte.

Atbildīgās Juridiskās komisijas vadītāja Vineta Muižniece (TP) savukārt uzsvēra, ka šo ideju Juridiskā komisija jau apsriež uz aicināja šādu praksi, kad tiek iesniegti jauni likumprojekti un nevis priekšlikumi, neturpināt. Šī priekšlikuma autori nav Pilsoniskā savienība, bet gan Jaunais laiks, sacīja V.Muižniece. “Sastopamies ar situāciju, kad jau ir likumprojekts, bet parādās arvien jauni projekti, tā vietā, lai partijas iesniegtu savus priekšlikumus. Aicinātu izskaust šādu praksi, kas formāli palielina likumprojekta skaitu Saeimā, ka kāda partija patapina idejas no citas partijas,” sacīja Juridiskās komisijas vadītāja un aicināja visus piedalīties diskusijā komisijas sēžu laikā.

 

Intervija ar Andri Grūtupu: Nācijai ir vajadzīgs līderis

Anita Daukšte,  NRA  01/16/09    Februāra sākumā nāks klajā advokāta Andra Grūtupa jaunā grāmata Observators. Tajā par laiku, kas atmiņā ir daudziem Latvijas iedzīvotājiem – pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem

Notikumiem, kas saistās ar mākslinieku dinastijas pārstāvja Jurģa Skulmes apsūdzēšanu pretpadomju darbībā un tiesāšanu, par nodevību, čekas un prokuratūras metodēm. Taču saruna ar Andri Grūtupu ir par to, kāpēc šodien mums ir aktuāli domāt par pagātni un kā tā ietekmē sabiedrību.

– Kāpēc tautai ir vajadzīgas atklāsmes par padomju laiku, par kurām rakstāt savā grāmatā Observators?

– Man liekas, ka citādi nāciju nevar izmācīt. Bērni nezina, ko vecāki ir darījuši, un turpina darīt to pašu. Latvijā ir bijušas stukaču dinastijas. Mēs par tām neesam neko zinājuši – bet, ja papēta – izrādās, dēls ir tāds pats kā tēvs, mantojis visas īpašības. Varbūt šādā veidā, ar atklātību, izdosies pārcirst sliktās pēctecības burvju loku. Piemēram, Krievijā – Viktors Alksnis – viņa tēvu 1937. gadā padomju vara represēja un nošāva, bet viņš ir lielākais Krievijas patriots. Kāpēc mums nerīkoties līdzīgi? Es jau neaicinu nevienu represēt un nošaut. Es tikai uzskatu, ka atklāti ir jāuzraksta, lai visi izlasa un zina. Esmu arī par to, lai publisko čekas ziņotāju sarakstu. Domāju, tā būs vairāk labuma nācijai.

– Kur tad jūs to labumu saskatāt?

– Tā ir sava veida šķīstīšanās. Lai lasa un kaunas. Caur kaunu mēs atkal tiksim zirgā. Viens otrs lepojas, ka viņa tēvs ir bijis VDK. Bet tas jau tikai tāpēc, ka bērni nezina, ar ko vecāki patiesībā nodarbojās. Arhīvā ir milzīga VDK izmeklēto lietu kolekcija – to lasot, ir gan jāsmejas, gan jāraud – par ko tik cilvēki nav apsūdzēti! Kauns par vecāku sastrādāto būtu īstais ceļš, kā nāciju atdzemdināt un atjaunot tai aizmirstu vērtību izjūtu.

Man vēl nesen sanāca Rīgas Laikam komentēt vienu piemēru no Čehijas – tur māte bija nodevusi policijai savu dēlu, kuru turēja aizdomās par zagšanu. Mans komentārs bija: šāda nodevība ir slikta, ar šo jautājumu bija jātiek galā ģimenē. Delfu komentētāji sacēla veselu vētru – nu kā Grūtups tā var uzskatīt! Tas nozīmē, ka ir vesela paaudze, kura nodevību uzskata par normālu lietu. Bet nodevība ir viens no lielākajiem ļaunumiem, kas arī padomju laikā ir nodarījusi lielu postu.

– Vai šobrīd nodevība padomju laikā būtu tā lieta, par ko nācijai būtu visvairāk jākaunas?

– Par to ir jākaunas. Un īpaši latviešiem, jo latviešu čekas ziņotāji nodeva savu nāciju, savu tautu. Krieviem šeit būtu mazāk ko pārmest, jo viņi faktiski strādāja savas valsts labā. Latvieši savukārt ar savu rīcību stiprināja okupētājvaru. Ja mēs par to tagad neuztrauksimies, tad dabūsim ar laiku atpakaļ to pašu.

– Jūsuprāt, latviešu nacionālā traģēdija slēpjas pašu realizētajā nodevībā?

– Lielā mērā. Tas ir kalpa sindroms, kas liek izkalpoties. Jo ātrāk kalpa sindroms tiks pārvarēts, jo ātrāk izveidosies latviešu nācija. Es uzskatu, ka latviešu nācija nav līdz galam izveidojusies. 1940. gadā bija iespējas izveidoties nācijai, bet Ulmanis savas gļēvulības dēļ to nepieļāva. Labāk būtu kādi simt tūkstoši krituši kaujas laukā, cīnoties pret okupācijas varu, bet tas dotu nācijai garīgo spēku. Bet iznāca citādi – simt tūkstoši kļuva par nodevējiem, un tikpat tika represēti. Ja būtu kritušie cīnītāji, daudzās ģimenēs būtu ar ko lepoties. Bet tagad – kur tik neparocies, stukači vien.

– Jūs nosodāt savu radinieku – Gunti Grutupu, kurš ir viens no šīs grāmatas galvenajiem varoņiem?

– Nē, nav viņš man radinieks. Vēl padomju laikā, kad mēs šņabi dzērām, viņš man teica: tu atceries – man uzvārds ir ar īso u – Grutups, bet tev ar garo – Grūtups. Varbūt viņam tagad kaut kur ir izdevīgi stādīties priekšā kā manam radiniekam. Bet es domāju, ka mūsu attiecības pēc šīs grāmatas nesabojāsies.

– Šajā grāmatā ir minēti ļoti daudzi tieslietu sistēmas cilvēki, kuri vēl nesen un pat tagad ir ļoti aktīvi. Tas ir tāds kā mājiens no jūsu puses – ir visādi ķēķi....

– Ja runājam par ķēķi, man tur nav ko kautrēties – esmu savulaik strādājis ar labiem panākumiem, izmantojot tā laika tikumus un netikumus. Gudrību vienmēr mēra pēc tā laika, kurā esi dzīvojis. Bet es nekad neesmu savu gudrību izmantojis ļaunprātīgi un neesmu pārkāpis ne rakstītos, ne nerakstītos likumus. Es nekad neatklāšu noslēpumus, kas man kā profesionālim ir uzticēti. Bet man nebija nolūks padomju laikus salīdzināt ar tagadējo situāciju. Es gribēju parādīt, ka katras nācijas dzīvē ir periods, kad nodot un nicināt ir tāds kā labais tonis. Es gribētu teikt, ka tas nekad nevar būt labais paraugs. Es nevienu neesmu nodevis un nodot netaisos. Un tas man ir augstāk par visiem noteikumiem un likumiem – nodevība ir vislielākais grēks. Mēs jau, piemēram, tagad arī redzam vienu puisi, kas bija aktīvs shēmu autors un tagad nodod visus pārējos – nu, un ja paskatās pagātnē, viņa tēvs bija īsts stukačs un nodevējs.

– Par ko jūs runājat?

– Nu, par to pašu literātu... jauns cilvēks ar vecu seju. Nemaz negribu saukt uzvārdā, lai viņam nerastos domas ar mani pa tiesām strīdēties.

– Vai šobrīd, kad sabiedrība atrodas ekonomiskās krīzes priekšnojautu drudzī, jūsu piesaukto tēmu kultivēšana nenovirzīs no tiem jautājumiem un mērķiem, kas sabiedrībai būtu jārisina?

– Es domāju, ka nācijai vispār ir uzstādīti ne tie mērķi, kuriem tai būtu jāseko. Ne bijušajiem, ne tagadējam prezidentam nav skaidrs, kurp virzās latviešu nācija. Viņiem liekas, ka pārticība ir augstākais mērķis. Pārticība ir tikai līdzeklis un eksistences forma. Nācijai ir vajadzīgi ideāli. Patriotisms, piemēram. Cilvēks dzīvo ne tikai ar dienišķo maizi – lai atrastos garīgā līdzsvarā ar saviem ideāliem, cilvēks var daudz ko izciest. Taču nācijas augstākie mērķi ir jāformulē. Es zinu, ka [Guntis] Ulmanis vismaz meklēja šos mērķus, viņš intuitīvi juta, ka nācijai vajadzīgs virsuzdevums, kura dēļ tā eksistē.

– Mums būs virsmērķis... atdot Starptautiskā valūtas fonda aizdevumu...

– Virsuzdevums varētu būt rūpēties par nācijas kvalitatīvo un kvantitatīvo pieaugumu... novērst trešās okupācijas iespēju... kaut kādu aizdevumu atdošana – tā jau ir sadzīviska lieta. Esmu vienmēr centies dzīvot bez parādiem. Labāk jūtos, kad man ir parādā, nevis es kādam. Nav svarīgāka uzdevuma par to, lai latviešu nācija šeit justos labi – lai tā būtu, tai jābūt aizsargātai, šeit jāskan latviešu valodai, mūzikai, sveštautiešiem ar latviešiem jārunā latviski, ministriem nav jādod intervijas svešās valodās. ...bet cik tālu mēs esam nogājuši tagad? Es, piemēram, esmu liels operas mīļotājs. Bet cik ilgus gadus jau nav iestudēta neviena nacionālā opera! Mums ir paaudzes, kas pat nezina, kā skan Bizē Karmena latviešu valodā! Neviena klasiskā opera latviešu valodā neskan – pat čehu mēlē laužas... Bet, iespējams, mums šo nacionālās vienotības un virsuzdevuma trūkumu ir radījusi tā demokrātijas forma, kas ir Latvijā.

– Kādai tad te jābūt demokrātijas formai?

– Es uzskatu, ka jābūt prezidentālai republikai. Tas ļautu noformulēt nācijas doktrīnu un to realizēt. Izpildvara tad nebūtu sašķaidīta un sadalīta starp daudzām partijām un interesēm, bet kalpotu vienai idejai. Protams, es saprotu, ka pasviežu ļoti riskantu ideju, jo ir ļoti svarīgi, kas tur augšā nokļūst.

– Tieši tā.

– Bet vai tad tā, kā tagad nokļūst augšā, ir labāk? Ir gluži smieklīgi! Neslēpšu, ka esmu vīlies [Valdī] Zatlerā un neuzskatu, ka viņš pienācīgi pārstāv nāciju.

– Ahā, ja mēs meklējam vainīgos, tad kas tie būs... cilvēki, kalpa sindroms, tautība...

– Ja runājam par ekonomisko krīzi, tad, manuprāt, problēmas Latvijā lielākā mērā nekā kaimiņvalstīs noteica politiskās sistēmas nepilnības. Augstākā vara, kas nespēj dot politisko doktrīnu, nācijas virsuzdevuma formulējumu un viengabalainu izpildi. Nemitīgi mainīgās valdības, kas katra velk deķi uz savu pusi, nenodrošina nācijai attīstību. Valsts arī ekonomikā nav taupījusi nemaz.

– Politiķos – izvirtušos un izlutušos – nav vaina?

– Politiskajā sistēmā ir vaina. Tā sistēma, kur liela daļa enerģijas aiziet savstarpējos karos. Mērķi arī tiek stādīti tādi, kā vienam otru apkarot. Tā ir nāciju postoša sistēma. Tā vara nonāk pie muļķiem un galīgi nekompetentiem cilvēkiem. Ik pa brīdim parādās jautājums – kāpēc nevar būt profesionāļi ministru amatos? Nu nevar! Pie šīs sistēmas nevar. Vai, piemēram, pie prezidentālas sistēmas būtu iespējams, ka Godmanis nezinātu, kādus līgumus Demakova atļauj parakstīt un par kādām summām? Mēs atrodamies tādā ģeogrāfiskā joslā, kur prezidentālā sistēma būtu daudz piemērotāka nekā parlamentārā republika.

– Neiekritīsim otrā galējībā – autoritārismā?

– Nē. 1934. gadā tikai tāpēc arī iekritām otrā galējībā, ka bija izvēlēta nepareiza demokrātijas forma. Ja būtu visas tautas vēlēts prezidents un būtu saglabāts arī parlaments, tad nenonāktu nekādā galējībā – līdz apvērsumam. Nācijai ir vajadzīgs līderis, kas spēj formulēt uzdevumus. Bet tāda līdera nav. Prezidenta runa Jaungadā apliecina, ka viņš šos uzdevumus nespēj formulēt, pat premjera runa šādā kontekstā šķita atbilstošāka. Prezidents pat žanrus nesaprot, viņš Jaungadā tautai saka, ka mums KNAB priekšnieks jāieceļ – vai tad par to ir jārunā ar tautu Jaungadā? Man šķiet vispār smieklīgi, ka prezidents, kuram pēc Satversmes ir visai nomināla vara, tēlo tautas ievēlētu prezidentu un aicina tautu pie viņa vērsties. Viņš tak neko nevar līdzēt – vienīgi neparakstīt kādu likumu un nosaukt premjeru! Viss.

– Satversmes maiņa, kas nostiprinātu un paplašinātu prezidenta tiesības atlaist parlamentu, nelīdzētu?

– Nē, tas nav vajadzīgs. Es uzskatu, ka prezidenta rīcība, strikti iestājoties par Satversmes grozīšanu šajā virzienā, ir dīvaina. Manuprāt, viņam vajadzētu iniciēt Valsts prezidenta ievēlēšanu vispārējās un vienlīdzīgās vēlēšanās. Ko nu viņš tagad sāk ar parlamentu strīdēties! Vaira Vīķe-Freiberga atļāvās konfrontēt ar Saeimu otrā termiņa beigās, kad bija pamatīgi uzaudzējusi autoritāti. Bet Zatlers, muļķīgi viņu kopēdams, sāk savu prezidentūru ar konfrontāciju ar parlamentu. Tā ir negudra rīcība, kas liecina, ka viņam pašam nav savu domu – turpina tikai to, ko iesākusi Vaira Vīķe-Freiberga. Visa šī Satversmes grozīšana par tiesībām atlaist Saeimu ir ļoti slikta ideja, kas valsts pārvaldē viesīs tikai jukas. Tas kalpos bļāvēju un destruktīvu personu vairošanai valsts pārvaldē.

– Mēs dzīvojam eksplozīvā laikmetā...

– Paši vien sevi uzkurinām... Arodbiedrību līderi... dažu partiju līderi... paši vien to darām. Tas viss tikai tāpēc, ka nācijai nav ne skaidru orientieru, ne līdera.

– Kā tas ietekmē tiesībsargājošo institūciju darbu?

– Graujoši. Ja notiek nemitīga cīņa starp Valsts ieņēmumu dienestu un KNAB, tas nozīmē, ka nav vispār nekādas autoritātes, ieskaitot arī ģenerālprokuroru.

– Tiesībsargājošo institūciju politizācija bija topa tēma pagājušajā gadā. Nekas nav mainījies?

– Man liekas, ka nav. Visi dienesti sadalījušies – kurš pozīcijai, kurš opozīcijai – un dod vaļā savā starpā... Tas jau vien parāda autoritatīvas varas trūkumu.

– Kurš var uzņemties nācijas līdera lomu? Šķēle atgriezīsies, lai strādātu?

– Kāpēc gan ne Gundars Bērziņš – pieredzējis cilvēks, ar mugurkaulu... tas pats [Andris] Šķēle... Manuprāt, nenovērtēts cilvēks ir Aivars [Lembergs]...

– Viņš taču iesaistīts, šķiet, bezgalīgā tiesvedībā....

– Nu jā. Valsts prezidentam vajadzēja pildīt uzdevumus, ko viņš bija solījis, un izsludināt amnestiju, lai izbeigtu nebeidzamos uzņēmēju karus. Tas nebija vīrišķīgi – es zinu, viņš taču solīja izsludināt amnestiju. Bet neizpildīja – nobijās. Bet amnestija jebkurā sevi cienošā valstī ir jāpiemēro – neatkarīgi no lembergiem, šķēlēm vai vēl kam nu tas būtu izdevīgi. Tūkstošiem cilvēku gaidīja šo amnestiju. Tas ir normāls valsts rituāls – valsts un sabiedrība atlaiž grēkus. Tas palīdzētu izbeigt uzņēmēju karus un beidzot uzsākt kaut ko jaunu šai valstī. Nu un kas, ka amnestija attieksies uz konkrētām personām? Sabiedrību vajag mācīt – asiņu alkšanas instinkti ir jāslāpē un jāapkaro. Labāk lai sabiedrība savu enerģiju velta valsts izaugsmei.

Bet amnestija nenotika tikai tāpēc, ka Valsts prezidents nepildīja solījumu.

– Kam tad prezidents solīja izsludināt amnestiju – advokatūrai vai politiķiem?

– Es domāju, ka politiķiem. Baznīcai un advokatūrai bija tikai jānāk ar savu ierosmi. Diemžēl viņš vārdu neturēja. Kā lai es cienu šādu cilvēku?

– Mums valstī ir kāda amatpersona, kas pilda solījumus?

– Es nevaru tā vispārināt. Es esmu padomju laika skolu beidzis, un man mācīja, ka ar vispārinājumiem ir jābūt ļoti uzmanīgiem. Bet kā no augšas dara, tā līdz apakšai iet. No līdera mēs nekur nevaram aizbēgt – Nikolā Sarkozī Francijā, Angela Merkele Vācijā – tie ir līderi. Bet Latvijā šādu līderi var dot tikai cita demokrātijas forma. ASV vēlēšanas izfiltrē līderi – bet mums pārdesmit cilvēku zoodārzā izvēlas dakteri, un rezultātā – esam zaudējuši labu dakteri un ieguvuši vāju prezidentu. Bet mūsu nācijai vajag cilvēku, kas pasaka priekšā, ko darīt. Lai izietu no krīzes, mums būtu jāatjauno ražošana, un to var izdarīt ar valsts uzņēmumu atjaunošanu. Valstij ir jārada darba vietas.

– Latviju taču dēvēja par mazo Šveici, banku bizness attīstījās. Kas, jūsuprāt, notika? Kāda jūsu versija – kas notika ar Parex?

– Nu jau ir skaidrs viens, ka abi kungi, kas bija Parex vadībā, ir valsti iegāzuši par miljardu. Viņiem bija lielas iespējas, vismaz Karginam, kļūt vai nu par otru Rotšildu, vai Valenbergu kā Zviedrijā, vai baronu Štiglicu kā Krievijā. Žēl, ka nekas neiznāca, viņi ir palikuši tādā Vitebskas guberņas maza miestiņa ebreju līmenī – kāri uz greznību, izrādīšanos, bet savā būtībā tumsonīgi un kreisi.

– Bet varbūt latvieši vainīgi – ko tad ļāvās apmuļķoties?

– Nu jā, bet vismaz jāpasaka, kas ir kas. Arī tas ir daudz. Kādi paši, tādi arī mūsu ebreju finansisti. Laikam jau nevaram savus rotšildus, valenbergus vai štiglicus ģenerēt.

 

Koalīcija no Zatlera grib skaidrību un atbildības jomu nejaukšanu

Liene Barisa,  NRA  01/16/09    Šodien koalīcijas partiju vadība tiksies ar Valsts prezidentu Valdi Zatleru, lai pārrunātu viņa trešdien pausto ultimātu saistībā ar iespējamo tautas nobalsošanas ierosināšanu par Saeimas atlaišanu un vēlmi veidot nacionālā izlīguma valdību. Politiķi grib saņemt skaidrojumu, ko prezidents ar to domājis.

Vakar ar prezidentu jau tikās premjers Ivars Godmanis. Izskaidrot prezidenta nostāju viņš atstāja paša V. Zatlera ziņā, kurš vakar pie žurnālistiem neiznāca. Taču premjers uzsvēra: "Deputāti, parlamenta vadība izskatīs prezidenta priekšlikumu, bet tas netiek uzskatīts kā diktāts. Zem diktāta Saeima nestrādās – tas ir skaidrs." To viņš teicis arī V. Zatleram un norādījis, ka ir svarīgi saglabāt līdzsvaru starp Saeimu, prezidentu un valdību. Varas līdzsvara nepieciešamību premjers uzsvēra vairākkārt, arī pārējo prezidenta prasību kontekstā – tostarp par uzstādījumu Saeimai noteiktā termiņā izstrādāt Satversmes grozījumus un valdībai – par Ministru kabineta reorganizāciju.

I. Godmanis gan uzsvēra, ka viņa attiecības ar Valsts prezidentu nekādā gadījumā nav sabojājušās. Taču arī par prezidenta kompetenci saistībā ar Ministru kabineta sastāvu premjers uzsvēris – tas ir valdības vadītāja ziņā. "Tā ir mana atbildība un to ministru prezidentu atbildība, kas nāks pēc manis. Protams, jāieklausās prezidenta priekšlikumos un nopietnās domās par to, taču atbildība ir man – šeit nav atbildības dalīšanas," sacīja I. Godmanis. Savukārt saistībā ar parlamenta un prezidenta funkciju nošķiršanu I. Godmanis norādīja: "Prezidenta pilnvaras rosināt Saeimas atlaišanu neviens neapstrīd, bet Saeimai ir savas suverēnas tiesības izskatīt likumprojektus." Uzteicami gan esot tas, ka prezidentam esot savi priekšlikumi saistībā ar Satversmes grozījumiem, kas nesakrītot "ne ar vienas, ne ar otras, ne ar trešās organizācijas priekšlikumiem", sacīja I. Godmanis.

Runājot par savu atbildības jomu – Ministru kabineta reorganizāciju –, premjers atzina, ka jaunajā modelī būšot desmit ministriju. Kādas tieši, pagaidām viņš nekonkretizēja, tomēr solīja drīzu skaidrību. Tiesa, pārējo koalīcijas partiju politiķu izteikumi liek domāt – reformas var arī nebūt vienkāršas, bet izmaiņas valdībā – arī politiskas, ne tikai strukturālas. Piemēram, pēc tēvzemiešu domām, uz politiskiem pamatiem apvienotas ministrijas, kā tas patlaban notiekot, jo partijas reformas gribot pakārtot savām interesēm, nav tas labākais risinājums. TB/LNNK līderis Roberts Zīle Neatkarīgajai sacīja, ka ar premjeru apspriedis TB/LNNK valdē pausto ideju, ka varbūt labāk ir paplašināt šo koalīciju, piemēram, ar partiju Jaunais laiks. Tiesa, kā varēja noprast, atsaucības no premjera puses šim priekšlikumam nav bijis. Arī Jaunā laika līdere Solvita Āboltiņa Neatkarīgajai atzina, ka nepiekristu pievienoties esošajai koalīcijai, varot veidot vienīgi jaunu. Tomēr tēvzemiešu pozīcija liek domāt, ka partija nav apmierināta ar situāciju koalīcijā.

Jāpiebilst, ka arī Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) kārtējo reizi atsevišķos jautājumos iestājusies pretēji pārējo koalīcijas partneru nostājai, norādot, ka tas ir principiāli svarīgi. Tiesa, šķeļošie ir nevis tie jautājumi, par kuriem runā prezidents, bet pensiju indeksācija, ko ZZS ietilpstošā Latvijas Zemnieku savienība neļaušot atcelt.

Vienlaikus politiķi koalīcijā gan uzsver, ka šā brīža saspringtajā ekonomiskajā situācijā joprojām nedrīkst lieki satricināt politisko situāciju. Tomēr ārkārtas vēlēšanu iespēju arī koalīcijas pārstāvji neizslēdz. Neoficiālās sarunās viņi gan uzsver – V. Zatleram, ja jau viņš šādu soli apsver, vajadzēja to darīt uzreiz, nevis spēlēties ar ultimātiem.

Pēc sarunas ar prezidentu arī I. Godmanis atzina, ka koalīcijas partijas nav teikušas, ka nav iespējamas ārkārtas vēlēšanas. Kam ir jānotiek, lai šīs ārkārtas vēlēšanas rīkotu, – tas esot cits jautājums. Premjers arī sprieda, ka prezidents sevi nostādījis situācijā, no kuras nevar atkāpties. "Ja jūs vienreiz kaut ko sakāt, ja nosaucat datumu – tad jūs esat nosaucis. Ir jābūt ekstra apstākļiem, lai tas tā nenotiktu. Tomēr, ja skatāmies tos uzdevumus, ko viņš formulēja, – Saeima pati pieņems lēmumus. Es neizslēdzu iespēju, ka kāda no opozīcijas partijām var nobremzēt vai neizpildīt," viņš sacīja.

 

Viedoklis: Ultimāts juku atmosfērā

Māris Krautmanis,  NRA  01/16/09    Finanšu, ekonomiskā, sociālā un kriminālā situācija Latvijā jau tāpat ir slikta. Tagad, pēc Valsts prezidenta Valda Zatlera izteiktā ultimāta Saeimai, ir iestājusies arī politiska krīze.

No vienas puses, Zatlera izgājiens ir pazemojošs Saeimai. Forma ir ultimatīva – ja jūs neizdarīsiet to un to līdz 31. martam, tad es rosināšu jūsu atlaišanu! No otras puses, Zatlera gājienā pastāv tāds kā aicinājums uz jauku un gaišu lietu – Saeimai taču ir iespēja laboties, izpildīt Zatlera prasības, un tad Zatlers neko nerosinās. Arī tauta, to redzot, mazliet tā kā nomierināsies.

Politiķi diskusijās bieži pārsakās vai aizmirst, ka Valsts prezidents nevar Saeimu atlaist. Viņš var ierosināt Saeimas atlaišanu. Pēc tam, kā to pauž Satversme, izdarāma tautas nobalsošana. Ja puse balsotāju izsakās par Saeimas atlaišanu, tad vinnējis ir prezidents. Ja referendumā Zatlers zaudē, tad viņš automātiski ir atlaists pats. Tā kā ļoti daudz tautas latvju zemē nupat ir patiesi izmisumā un pie šā stāvokļa tiek vainota politiskā elite, Zatleram negribas būt vainīgajam un viņa izgājiens ar trumpi var izdoties.

Nekas pārmēru briesmīgs no šāda pavērsiena nebūtu – Saeima pašlaik jau tāpat ir mazspējīga ko lemt, jo ir kļuvusi par kaut ko līdzīgu okupācijas pašpārvaldei ar visai ierobežotu kompetences lauciņu. Jo pašlaik valsts naudas lietas ir Starptautiskā valūtas fonda klerku un zviedru baņķieru pilnīgā kontrolē. Žēl tikai tās valsts budžeta naudas, kas tiks izšķiesta referenduma un ārkārtas vēlēšanu rīkošanai. Pārāk dārgi, lai vienu dekorāciju nomainītu ar nākamo.

Bet, no otras puses, demokrātija vai – šajā gadījumā – tās ilūzijas uzturēšana vienmēr maksā diezgan dārgi, un var jau sarīkot tādas vēlēšanas. Par to priecātos sabiedrisko attiecību un reklāmas firmas un aizkadra polittehnologu neuzkrītošās žaketītes. Nepriecātos tās aprindas, kas bija plānojušas izmantot dižam iznācienam uz vēlēšanu skatuves Saules Vairu, VVF, ar kuru pat vēl lāgā nav sarunāts, ka viņas misija būs nācijas glābšana. Tam bija jānotiek pēc diviem gadiem, ne tagad.

Vienas ārkārtas vēlēšanas vēl nav nelaime. Slikti būs, ja ārkārtas vēlēšanu mode iesakņosies, jo arī popa Gapona mūsdienu reinkarnācija Aigars Štokenbergs un revolūcijas vētrasputns Sandra Kalniete ķīseli un mannu neatnesīs. Un ļaudis atkal vilsies un meklēs pēc nākamajiem saulvežiem. Un tad

valsts dzīvos nepārtrauktā priekšvēlēšanu juku atmosfērā. Tas tad gan būtu tā kā stipri par dārgu.

Diemžēl tieši uz to – uz nepārtrauktu haosu – ir bijuši virzīti populistisko politikāņu līdzšinējie Satversmes grozījumu piedāvājumi, kuriem gan vasarā nepietika balsotāju atbalsta. Ar Valsts prezidenta izveidotās ekspertu komisijas Satversmes grozījumu piedāvājumu ir par mazdrusciņu labāk – to vismaz rakstījuši cilvēki, kam ir saprašana par konstitucionālajām tiesībām.

Par Satversmes grozījumiem vismaz ir bijusi plaša diskusija dažādos līmeņos, turpretī otrs Zatlera valsts uzbūves sistēmiskais uzlabojums ir uzradies nupat. Prezidents paģēr no Saeimas, lai tā izmaina vēlēšanu likumu, liedzot lokomotīvju principu, proti, lai viens cilvēks nevarētu startēt vairākos reģionos. Un vēl – lai tiktu liegta iespēja parlamentā strādāt deputātiem, kas mainījuši partejisko piederību.

Lokomotīvju noņemšana no sliedēm nav neizpildāms uzdevums, tikai jēgas no tā pamaz. Toties labi skan – nost ar lokomotīvēm!

Arī staigātāju izmešanas procedūra teorētiski ir aprakstāma juridiskā valodā, taču te ir viena nianse – vai šāds likuma pants nerunās pretī Satversmes pamatprincipiem? Tautas priekšstāvjus ievēl tauta, nevis partija. Iznāk, ka partija varēs atņemt priekšstāvim tautas doto mandātu.

Vairāk uz realitāti tad tomēr attiecas nākamais Zatlera ultimāta punkts – par nepieciešamību izveidot starptautiskā aizdevuma izlietojuma un ekonomikas stabilizācijas plāna īstenošanas uzraudzības grupu, kurā būtu pārstāvji no Saeimas, dažādām sabiedriskajām organizācijām un eksperti, tā radot pārliecību par šā procesa godīgu norisi.

Te nu nekādai milzu problēmai nevajadzētu būt – valstī darbojas liela varza Delnas tipa organizāciju un Sorosa stipendizētu ekspertu, kuri par attiecīgu samaksu nodrošinās iespaidu par SVF līdzekļu izlietojuma godīgumu, ja nauda tiks likta lietā ārzemju banku interešu apmierināšanai.

Šajā kontekstā ir īsti vietā arī Zatlera prasījums pārtaisīt valdību un iekļaut tajā cilvēkus, kas prot svešvalodas. Vecākā brāļa valoda jāprot...

KNAB jaunā vadītāja izvēle tiešām pārāk kavējas. Taču arī šī lieta ir diezgan jutīga – ja stipendizētās aprindas redzēs, ka par KNAB priekšnieku nejauši var kļūt persona, kas var ķerties pie KNAB ielikšanas likumpaklausības rāmjos, tad troksnis būs nelāgi derdzīgs un Godmanim nāksies stresot arī šīs problēmas dēļ.

 

Tautas partija: Saeima jāpārvēl jau pavasarī

Agnese Margēviča,  NRA  01/16/09    Tautas partija uzskata, ka Saeimai ir nekavējoties jāsāk darbs pie pirmstermiņa Saeimas vēlēšanu tiesiskā regulējuma un jaunu vēlēšanu norises datums ir jānosaka jau šā gada pavasarī. Līdz ar to partija rosina Saeimu sākt pašatlaišanos.

Savu nostāju partija pamato ar valsts finanšu situāciju, kas tuvākā pusgada laikā Saeimai un valdībai liks pieņemt veselu virkni valstisku un bieži vien nepopulāru lēmumu krīzes pārvarēšanai. Šo lēmumu pieņemšanai un izpildei nepieciešams īpaši plašs sabiedrības atbalsts, ko var iegūt tikai pirmstermiņa Saeimas vēlēšanās, kopīgā paziņojumā piektdienas pēcpusdienā pauž Tautas partijas valde un Saeimas frakcija.

Tādēļ pirmstermiņa Saeimas vēlēšanas šajos apstākļos esot vienīgā iespēja pārvarēt krīzi un atgriezt valsti uz stabilitātes un ilgtermiņa attīstības ceļa un pirmstermiņa Saeimas vēlēšanas ir jārīko nekavējoties, uzskata Tautas partija.

Šobrīd ir nepieciešams izšķirties par ārkārtas mēriem, lai nodrošinātu maksimālu sabiedrības iesaistīšanos politikā. Tādēļ Tautas partija aicina atbildīgus politiskos spēkus un atbildīgus sabiedrības locekļus izmantot Saeimas pirmstermiņa vēlēšanas, lai aktīvi un konstruktīvi iesaistītos politiskajos procesos, teikts paziņojumā.

Tautas partija uzskata, ka pēdējo dienu un nedēļu notikumi Latvijā liecina, ka paralēli globālās ekonomiskās krīzes ietekmei mūsu valstī norisinās arī notikumi un procesi, kas var novest pie dziļas politiskās krīzes un saimnieciska sabrukuma.

13. janvāra notikumi pie Saeimas ir kategoriski nosodāms vandālisma akts, kas nebūtu pieņemams nevienā Eiropas valstī. Taču mēs neredzam vienprātīgu nosodījumu pie Saeimas notikušajam no Valsts Prezidenta, sabiedrības un viedokļa veidotāju puses. Vēl vairāk, rodas iespaids, ka daudzi sabiedriski politiski spēki ir ieinteresēti vardarbības turpmākā eskalācijā un klusībā vērtē to kā atbalstu savai politikai, uzskata Tautas partija.

Tautas partija norāda, ka visi līdz šim izskanējušie piedāvājumi risināt situāciju, piemēram, grozot Satversmi, reorganizējot valdību vai visu koalīciju, organizējot jaunus referendumus un veicot nebūtiskas izmaiņas Vēlēšanu likumā, nav adekvāti pašreizējai situācijai.

 

Viedoklis: Lokomotīves nost no sliedēm

Askolds Rodins,  Diena 01/16/09    Vakar Saeima nodeva izskatīšanai komisijās opozīcijas partijas Pilsoniskā savienība (PS) izstrādāto likumprojektu, kas paredz, ka Saeimas vēlēšanās katrs kandidāts drīkst startēt tikai vienā vēlēšanu apgabalā. Citiem vārdiem sakot, tas nozīmētu atteikšanos no t.s. lokomotīvēm, kas Saeimā "ievelk" sev līdzi plašākam vēlētāju lokam mazpazīstamus un pat ne visai labas reputācijas cilvēkus.

Uzreiz jāpasaka, ka tāds pats priekšlikums ir "ultimātā", kuru Saeima trešdien saņēma no Valsts prezidenta Valda Zatlera. Te vēl jāpiebilst, ka tāda paša satura Jaunā laika (JL) iesniegts rakstisks priekšlikums Saeimas Juridiskajā komisijā (atbildīgā komisija) tiek "marinēts" jau kopš pagājušā gada februāra.

Pieņemt šos grozījumus vēlēšanu likumā juridiski nav sarežģīti, jo no tiem neizriet, ka automātiski būtu jāizdara arī citas izmaiņas likumdošanā. Jāteic, ka diskusija par to, vai katram deputāta amata kandidātam būtu jāatļauj startēt tikai vienā vēlēšanu apgabalā vai tomēr vairākos, kā to paredz spēkā esošā likumdošana, te aktualizējas, te pierimst ne pirmo gadu. Līdz šim tālāk par diskusijām nebija tikts. Tāpēc arī par šo deputātu reveransi prezidenta prasībām nevajadzētu priekšlaicīgi priecāties.

Līdzšinējā kārtība nosaka, ka cilvēks, kas kandidē vairākos vēlēšanu apgabalos, tiek uzskatīts par ievēlētu tajā vēlēšanu apgabalā, kurā viņš ieguvis lielāko balsu skaitu, bet pārējos — "aiziet no distances". Partiju sarakstu augšgalā parasti ir vieni un tie paši uzvārdi ("lokomotīves"), un tas piecu procentu barjeras pārvarēšanas gadījumā faktiski nozīmēja garantētu ievēlēšanu Saeimā. Vakar iesniegtie vēlēšanu likuma grozījumi piedāvā godīgāku sāncensību. Protams, partiju vadība arī turpmāk noteiks kandidātu secību vēlēšanu listē, taču būs rūpīgāk jāizvērtē gan vēlēšanu apgabala, gan kandidāta īpatnības.

Līdzšinējai kārtībai piemītošās nepilnības viņnedēļ uzskatāmi tika nodemonstrētas Latvijas televīzijas raidījumā Kas notiek Latvijā?, kurā vēlēšanu likuma grozījumus atbalstošas nevalstiskās organizācijas Vēlēšanu reformu biedrība pārstāvis cēla galdā visai šokējošu piemēru. Proti, no Zemgales vēlēšanu apgabala 9.Saeimā iekļuvis kandidāts, kas no vēlētājiem saņēmis vairāk mīnusu nekā plusu, tātad patiesībā saņēmis negatīvu par viņa sarakstu balsojušo pilsoņu vērtējumu.

Šajā diskusijā pamuļķīgā situācijā nonāca "mācītāju" partijas līdzpriekšsēdētājs Ainārs Šlesers, kurš minēja citu piemēru — trīs Latgales vēlēšanu apgabalā ievēlētus Saeimas LPP/LC frakcijas deputātus, kurus, viņaprāt, neievēlētu, ja tos no viņu dzimtās puses Saeimā neievilktu Rīgas lokomotīves. Kāpēc nu nekādi neievēlētu, viņš, diezgan gari runājot, tā arī saprotami nepaskaidroja. Vai nu — un tas liekas visticamāk — šāda izskaidrojuma nemaz nav, vai arī — tas gan mazāk ticami — Šlesers gribēja saglabāt intrigu. Lai citiem raidījuma dalībniekiem būtu par ko galvu lauzīt. Vēl no viņa varēja uzzināt, ka vajag "balsot arī par partijām, ne tikai indivīdiem". Tas gan īsti nesaderas ar Satversmi, kurā teikts, ka "Saeima sastāv no simts tautas priekšstāvjiem", un nav nekā par partijām. Protams, cilvēki var veidot politiskās partijas, tomēr būtu labi, ja Saeimas deputāti vispirmām kārtām justos kā "tautas priekšstāvji" un tikai tad — kā partiju biedri.

Par "lokomotīvju" izskaušanu viss ir skaidrs — tas jādara. Citādi ir ar prezidenta priekšlikumu likumdošanas ceļā panākt, lai politiķi viena Saeimas sasaukuma laikā nemainītu partijisko piederību. Vienkāršāk sakot, no kuras partijas saraksta esi ievēlēts Saeimā, tās frakcijā arī paliec visus četrus gadus.

Faktiski tas nozīmētu politisko dzimtbūšanu, un diezin vai pasaulē ir kāda demokrātiska valsts, kurā noteikta tāda vai tamlīdzīga kārtība.

Politiskajai "staigāšanai" var būt dažādi iemesli, taču tāpat zināms, ka uz šiem saviem "nenoturīgajiem" kalpiem vēlētāji skatās diezgan šķībi. Te derētu atcerēties, ka no tiem pieciem Jāņa Urbanoviča saskaņas frakcijas vīriem, kas 8.Saeimas laikā pārgāja "Šlesera ticībā", 9.Saeimā ievēlēja tikai vienu. Pašu neuzkrītošāko.

Šai lietai ir arī sava praktiskā puse. Ja deputātam par varītēm nāksies skaitīties frakcijā, kurā tas kaut kādu iemeslu dēļ nevēlas palikt, no viņa var sagaidīt visu ko, tikai ne produktīvu darbu. Turklāt, ja šis deputāts regulāri balsos pretēji tam, kā lēmusi frakcija, nebūs cita varianta, kā tikai izslēgt viņu no partijas un automātiski atskaitīt no frakcijas.

Politiskā "staigāšana", protams, nav nekāda apsveicamā parādība, taču demokrātijas ietvaros diezin vai likumdošanas ceļā ir iespējams "pieķēdēt" deputātu partijai, kurā tas nevēlas atrasties.

 

Opozīcija kritizē TP viedokļa maiņu par Saeimas atlaišanu

Diena 01/16/09     Sabiedrība Citai politikai novērtējusi Tautas partijas paziņojumu par atbalstu Saeimas ārkārtas vēlēšanu sarīkošanu nekavējoties par “kārtējo pierādījumu valdošās koalīcijas galējam cinismam un nepārtrauktiem meliem”. Arīdzan Jaunā Laika priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa uzskata, ka paziņojums parādot TP "divkosīgo dabu".

SCP secina, ka valdošajai koalīcijai nav un nekad nav bijis plāna valsts izvešanai no krīzes. “Tautas partija un valdošā koalīcija saprot, ka viņu vienīgās izredzes iekļūt nākamajā Saeimā ir pie esošā vēlēšanu un priekšvēlēšanu aģitācijas likumiem, kuros nav ierobežots „lokomotīvju princips” un priekšvēlēšanu reklāmas, jo valdošās koalīcijas saimnieki „pēdējai cīņai” gatavi ziedot miljonus,” teikts partijas paziņojumā.

SCP uzskata, ka tagad īpaši jāseko līdzi valsts attīstībai, “lai bankrotējusī vēsturē aizejošā koalīcija savos pēdējos mēnešos nespētu nodarīt vēl lielāku kaitējumu Latvijas valstij, izsaimniekojot starptautisko aizdevēju naudu.”

„Mēs visi zinām, ka stūrī iedzīts un ievainots zvērs vēl var mēģināt kampt, tāpēc mums ir jāizdara viss, lai kampēji aizejot nepaņemtu pēdējo,” norāda Aigars Štokenbergs.

Partijas "Jaunais laiks" (JL) priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa aģentūrai BNS sacīja, ka šis TP ierosinājums parādot tās divkosīgo dabu. TP bijusi viena no sludinātājām, ka šī koalīcija ir stabila, arī citi piemēri liecina, ka tās paziņojumi bieži vien ir diametrāli pretēji, salīdzinot ar iepriekš pausto.

JL atbalsta prezidenta iniciatīvu, ka pirmām kārtām jāgroza vēlēšanu likums un Satversme tā, lai gadījumā, ja jaunā Saeima, kura tiek ievēlēta, ir tikpat kurla kā šis parlaments, tautai būtu iespēja atgādināt, kam pieder vara Latvijā.

Savukārt "Pilsoniskās savienības" līdzpriekšsēdētāja Sandra Kalniete aģentūrai LETA pauda viedokli, ka pirmstermiņa Saeimas vēlēšanas var rīkot tikai tad, kad būs pieņemti grozījumi Satversmē, kas dos vēlētājiem tiesības atlaist Saeimu, grozīts Saeimas vēlēšanu likums, kas noteiks, ka drīkst kandidēt tikai vienā vēlēšanu apgabalā. Satversmes grozījumi, pēc Kalnietes teiktā, nepieciešami, lai vēlētāji zinātu, kā rīkoties, ja viņus neapmierinās arī jaunievēlētā Saeima.

Ja vienā dienā tiks rīkotas visas trīs vēlēšanas - Eiropas Parlamenta, pašvaldību un Saeimas - uzvarēs tās partijas, kurām ir vairāk naudas un cilvēku resursu, prognozēja Kalniete. Mazajām partijām varētu rasties problēmas pat "nokomplektēt" vienlaikus visus deputātu kandidātu sarakstus.

PS līdzpriekšsēdētāja arī uzskata, ka 9.Saeimai vēl ir jāpaspēj pieņemt grozījumus likumā par maksātnespēju, lai aizsargātu hipotekāro kredītu ņēmējus un uzņēmējus, kuri nespēj norēķināties ar bankām.

 

Opozīcija ar ēnu kabinetu vēl nogaida, bet vienojas sadarboties

Ināra Egle,  Diena 01/16/09    Pilsoniskās savienības (PS), Sabiedrība Citai Politikai (SCP) un Jaunā laika (JL) līderi piektdien preses konferencē paziņoja par gatavību sadarboties, lai piedāvātu alternatīvu esošajai varas elitei. Partiju līderi Artis Pabriks (SCP), Sandra Kalniete (PS) un Solvita Āboltiņa (JL) jau nākamās nedēļas sākumā sāks koordinēti organizēt savu darbu Saeimā, izveidojot rīcības padomi un gatavojot kopīgu publisko memorandu. Frakcijas pieļauj iespēju veidot frakciju bloku, kas saskaņotu visas likumdošanas iniciatīvas un parlamentāro darbību. Šīs partijas arī apsver iespēju veidot ēnu kabinetu, vēl nenosaucot, kas varētu būt tā premjera kandidāts.

S.Kalniete izteica cerību, ka, ja opozīcija spēs parādīt, ka tā ir vērā ņemama altenatīva esošajai varai, tas varētu veicināt jaunu cilvēku ienākšanu politikā.

Diena jau rakstīja, ka gan PS, gan JL pievienojās arī SCP iniciētajai 13.janvāra protesta akcijai. Pēc tās noslēguma Doma laukumā, pie Saeimas ēkas izcēlās sadursmes ar policiju, kad parlamenta ēka tika apmētāta ar sniega pikām un bruģa gabaliem. Policija saņēmusi daudz jautājumu par nespēju novērst vandālismu.

 

EK: naudu nesniedzam politiskajām partijām, bet gan valstij

Diena 01/16/09     Diena.lv veic aptauju par amatpersonu izteikumiem, ka ārkārtas Saeimas vēlēšanas varētu apdraudēt aizdevuma sniegšanu Latvijas valdībai, kas kopumā aizņemsies 7,5 miljardus eiro.  Latvijas bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs sacīja, ka ārkārtas Saeimas vēlēšanas būtu negatīvs signāls starptautiskajiem partneriem – Starptautiskajam Valūtas fondam un Eiropas Komisijai, un neradītu uzticību, ka Latvija spēj pildīt ekonomiskās situācijas uzlabošanas apņemšanās. „Būtu grūti, ja kuģis paliktu bez kapteiņa. Kuģis ir izturējis vētras pērnā gada novembrī, uz kuģa ir uzkrāmēta nauda 7,5 miljarda eiro apmērā un, ja kuģis paliks bez kapteiņa un nauda paliks nepieskatīta, Somālijas pirāti varētu līksmot,” vērtēja I.Rimšēvičs. Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze (ZZS) sacīja:” “Ir vajadzīgi nepopulāri, bet vajadzīgi lēmumi, jo pretējā gadījumā tās valstis un organizācijas, kas ir gatavas mums finansiāli palīdzēt varētu šo palīdzību atteikt.”

EK pārstāvniecības Latvijā vadītāja Iveta Šulca:

"Eiropas Komisija šobrīd risina sarunas ar Latvijas valdību par kredītlīnijas piešķiršanas nosacījumiem vidēja termiņa finansiālajam atbalstam par kopsummu līdz 3,1 miljardam eiro. Eiropas Komisijas aizdevuma priekšnosacījums ir saistības īstenot ekonomikas stabilizācijas plānu. Palīdzība netiek sniegta valdībai, Saeimai vai politiskajām partijām, bet gan valstij. To paredzēts sniegt sešos maksājumos un katra nākamo maksājumu varēs saņemt tikai tad, ja tiks izpildītas minētās saistības. Eiropas Komisija regulāri un cieši uzraudzīs piešķirto līdzekļu izlietojumu atbilstoši paredzētajam mērķim."

Valsts prezidents Valdis Zatlers:

"Valsts prezidents uzskata, ka tā ir Saeimas un Ministru kabineta atbildība, lai nebūtu jāierosina Saeimas atlaišana un nenotiktu jaunas parlamenta vēlēšanas. Saeimai un valdībai ir jāpierāda sabiedrībai, ka tā ir gatava strādāt, veicot tos darbus, kurus rosināja Valsts prezidents. Tas ir pamats, lai atgūtu sabiedrības uzticību, tostarp uzņēmēju uzticību Saeimas un valdības lēmumiem, tai skaitā ekonomikas jomā."

Ekonomists Uldis Osis:

“Ja runājam par starptautiskajām institūcijām – Starptautisko Valūtas fondu, Eiropas Komisiju u.c., tām Saeimas ārkārtas vēlēšanas no īstermiņa viedokļa būs negatīvs signāls. Galvenokārt tāpēc, ka nav zināms, kādi politiskie spēki nāks vietā un vai tie spēs pildīt iepriekšējās Saeimas izveidotās valdības ekonomiskās stabilizācijas plānu vismaz tādā pat apmērā un kvalitātē, kā to uzņēmusies pašreizējā valdība. Tādēļ šīs institūcijas vēlēšanas visdrīzāk uzskatīs par būtisku papildus riska faktoru Latvijas ekonomikai. Lai tas tā nebūtu, pašreizējai opozīcijai, kura eventuāli varētu pretendēt uz politisko spēku, kuru ievēlēs jaunajā Saeimā, jābūt jau šobrīd spējīgai piedāvāt savu alternatīvu programmu, kuru minētās institūcijas būtu gatavas atbalstīt.”

Baltijas Starptautiskā ekonomikas politikas studiju centra (BICEPS) direktors Alfs Vanags:

“Domāju, ka Starptautiskajam Valūtas fondam un Eiropas Komisijai būtu grūti atteikties no sava piedāvājumu piešķirt finanšu palīdzību Latvijai. Starptautiski ārkārtas vēlēšanas radītu negatīvu iespaidu par Latviju, taču starptautiskajām institūcijām nav oficiālu tiesību tajā iejaukties un tām nebūtu pietiekama iemesla mainīt savus plānus par aizdevumu. Turklāt, ja mēs iesim uz Saeimas ārkārtas vēlēšanām, tās prasīs laiku un pie varas paliks “vecā” valdība, kas turpinās īstenot savu programmu. Starptautiskās institūcijas vērtēs skaitļus un indikācijas."

 

Pētījums: Latvijā augstākais neuzticības rādītājs valdībai un parlamentam Eiropā

DELFI  01/16/09    Absolūtais vairākums iedzīvotāju neuzticas Latvijas valdībai un Saeimai - attiecīgi 79% un 86% iedzīvotāju, un šie ir augstākie neuzticības rādītāji Eiropā, liecina "Eirobarometra" ziņojumā par Latviju teiktais.

Saskaņā ar pētījumu Latvijā līdzīgi kā Eiropā iedzīvotāji Eiropas Savienībai un citām starptautiskām institūcijām uzticas vairāk nekā valsts valdībai, parlamentam un politiskām partijām. Kopš 2008.gada pavasara Latvijā saglabājas ļoti augsts neuzticēšanās rādītājs vietējai valsts varai - valdībai un Saeimai.

Pētījums rāda, ka Latvijā, līdzīgi kā citās Eiropas Savienības dalībvalstīs, par svarīgākajām problēmām valstī tiek uzskatīta inflācija, ekonomiskā situācija un bezdarbs. Cenu pieaugums par vissvarīgāko problēmu Latvijā Eurobarometrs pētījumos tiek nosaukta kopš 2004.gada.

Eirobarometrs 70 Nacionālā ziņojumā tiek analizēts arī valsts attīstības virzības novērtējums, valsts dalība Eiropas Savienībā, tas, ko cilvēki sagaida nākamajos 12 mēnešos, atbalsts Eiropas Savienības politikai, informētība par ES, attieksme pret globalizāciju un citi.

Pēc Eiropas Komisijas Komunikācijas ģenerāldirektorāta pasūtījuma veiktais "Eurobarometer" pētījums Latvijā tika veikts devīto reizi kopš iestāšanās Eiropas Savienībā.

 

Komentārs: Arvien tuvāk ārkārtas vēlēšanām

Liene Barisa,  NRA  01/17/09    Tautas partijas lēmums iespējami ātrāk organizēt ārkārtas vēlēšanas citām koalīcijas partijām un arī Valsts prezidentam Valdim Zatleram vakar nāca kā pārsteigums, kas lika mainīt arī iepriekš ieplānotās tikšanās sarunu tematu.

Taču ar vairāk nekā divām stundām nebija pietiekami, lai prezidents un partijas šajā sakarā varētu par kaut ko vienoties, tāpēc nākamā tikšanās paredzēta pirmdien. Taču politiķu izteikumi ļauj noprast – jaunu vēlēšanu iespēja ir arvien reālāka. Nav skaidrības par to, vai tas varētu notikt jau pavasarī, vasarā vai arī vēlāk. Nav izslēgta arī valdības maiņa.

Premjers Ivars Godmanis pēc tikšanās ar prezidentu vakar norādīja – neviena partija ar visiem spēkiem negribot noturēties pie varas, "gaidot visādus brīnumus". Tāpēc jautājums par ārkārtas vēlēšanām esot darba kārtībā, gan ar atrunu – kad un vai tas nāks par labu pārējiem procesiem? Tāpat viņš apsverot valdības atkāpšanos, ja tas ir vajadzīgs, lai parlaments varētu izveidot citu valdību nepieciešamo uzdevumu veikšanai saistībā ar ekonomikas stabilizācijas programmas izpildi vai lai būtu nodrošināta pašvaldību vēlēšanu norise. No premjera teiktā pēc tikšanās ar V. Zatleru bija noprotams – viņu bažīgu dara arī tas, ka, nezinot, ierosinās vai neierosinās prezidents 1. aprīlī ārkārtas vēlēšanas, tūlīt pat sāksies priekšvēlēšanu kampaņa. Tādā gadījumā I. Godmanis nevarot uzņemties atbildību par valdības darbu.

Tautas partijas līderis Mareks Segliņš tautpartijiešu lēmumu, kas balsojot pieņemts partijas biedru sanāksmē, pamatoja ar Saeimas un valdības mandāta nestabilitāti jeb zemo sabiedrības uzticību, kas tām liedz pieņemt būtiskus lēmumus. Tāpēc jāatrod juridiski risinājumi, kā jau tuvākajā laikā parlamentu varētu atlaist. Piemēram, varot grozīt Satversmi, paredzot Saeimas pašatlaišanas iespēju, jo pašreizējā situācijā, kad prezidentam šis jautājums jāierosina, līdz jaunas Saeimas sanākšanai paies vairāki mēneši. Vēl jo vairāk, ja prezidents tiešām gaidīs līdz 31. martam.

Lai arī citi politiķi neapstrīd zemo sabiedrības uzticību, tūlītējas atsaucības Tautas partijas ierosinājumam nav. TB/LNNK līderis Roberts Zīle uzskata, ka gadījumā, ja Valsts prezidents izšķirsies par Saeimas atlaišanu, jaunās Saeimas vēlēšanas būtu lietderīgi rīkot 6. jūnijā. Līdz tam varot paplašināt pašreizējo koalīciju, piemēram, pieaicinot Jauno laiku. Savukārt ZZS līderis Augusts Brigmanis vakar vēl vispār nevarēja sniegt konkrētas atbildes par jauno ierosinājumu, norādot, ka zaļo zemnieku valde par to vēl lems. Viņa teiktajā bija saklausāma arī skepse, vai tiešām par katru cenu dienaskārtība būtu jāpakārto Tautas partijas uzstādījumam.

Tikmēr opozīcijas partijas, kuras pašas uzstājušas uz Saeimas vēlēšanām, Tautas partijas ierosinājumu uztvērušas noraidoši. Opozīcijas politiķus šāds piedāvājums darot aizdomīgus par tautpartijiešu mērķiem, turklāt vispirms vajagot grozīt vēlēšanu likumu. Opozīcijas partijām tikšanās ar prezidentu tiek plānota trešdien.

Jāpiebilst, ka pirmdien, kad ar V. Zatleru atkārtoti runās koalīcijas partijas, valdības vadītājs I. Godmanis sarunās nevarēs piedalīties, jo atradīsies ārpus Latvijas.

 

Komnetārs: Saeima var aiziet pati

Viktors Avotiņš,  NRA  01/17/09    Tagad ikviens, kā nu mācēdams, centīsies atspīdēt 13. janvāra stiklos. Redz, arī PCTVL izpaudusies, prasīdama prezidentam atlaist Saeimu tūlīt un taisīt jaunas vēlēšanas 6. jūnijā. Bet – tas ir labi.

Tas liecina, ka Saeimai, lai rīkotu ārkārtas vēlēšanas, prezidents nemaz nav vajadzīgs. Tai nu ir pietiekami politisku (!) sviru pašai lemt par tām. Proti – Doma laukumā otrdienas vakarā plīvoja visu opozīcijas partiju karogi vai transparenti. Tikai PCTVL karogu neredzēju. Bet nu – līdz ar PCTVL pievienošanos, var teikt, ka visa Saeimas opozīcija vienā mutē sauc – "atlaist Saeimu!" Kas liedz opozīcijai nākt klajā ar lēmuma projektu par ārkārtas vēlēšanām?

Te runa par politisko situāciju. Par to, ka viedokļu spektrs pašā Saeimā, ja vien šie viedokļi patiesi un nav liekulīgi, ja to paudēji atbild par saviem vārdiem, dod iespēju radīt parlamentā situāciju, kad vienīgā izeja ir – ārkārtas vēlēšanas. Protams, gribētos redzēt publiski paustu tiesisko šāda soļa novērtējumu. Piemēram, Saeimas juridiskā biroja uzskatu par to, kas tieši, kādas normas aizliedz (!) Saeimai kā likumdevējam pieņemt lēmumu par ārkārtas vēlēšanām? Kas šādu Saeimas lēmumu nostāda pretrunā ar Satversmi? Vai tur teikts, kādus likumus drīkst pieņemt Saeima un kādus ne? Vai tur teikts (48. p.), ka Saeimas atlaišana piekrīt tikai un vienīgi prezidenta institūtam, bet pašai Saeimai ne un ka tā nedrīkst (!) izsludināt ārkārtas vēlēšanas? Nav loģiski. Jo dažādu apstākļu dēļ Saeima var nonākt politiskā krīzē, kad vienīgā izeja no tās ir laikus sarīkotas ārkārtas vēlēšanas, un lēmums par tām ir tieši Saeimas ziņā. Piemēram, ja nu prezidents tajā laikā, pieņemsim, ir krīzes veicinātāju pusē, vai, nedod, Dievs, zaudējis rīcībspēju vai "kā citādi aizkavēts izpildīt savu amatu". Kas tad mums te sanāktu? Jāteic gan, Saeimai pašai acīmredzot bijis ērti ne tikai Valda Zatlera, bet jau Vairas Vīķes-Freibergas prezidentūras laikā būt šādā pasīvā krīzē. Un tās tiesiskā šķīstuma sargātāji nav pat iepīkstējušies, ka valstī faktiski pastāv izpildvaras diktatūra. Vai tagad, šai krīzei padziļinoties, Saeimai joprojām ērtāk šķiet nevis atjaunot parlamentārismu tam pienācīgā lomā, bet uzturēt neformālu, teiksim, Ministru prezidenta, diktatūru? Kā interesēs tas tā būtu? Latvijas?

Protams, opozīcija tādā gadījumā var turpināt liekuļot, cik ļoti tai šī Saeima apriebusies, cik tai dikti gribas jaunu, godīgu un citu politiku... Bet – sliktais Zatlers nedod! Šis vainīgs. Lai arī politiski (!) opozīcijai šobrīd, manuprāt, ir visas iespējas pašai vienotā ierindā novest Saeimu līdz tam, ko tā tik ļoti teicas gribam – ārkārtas vēlēšanām. Ierosiniet attiecīgu likumprojektu. Ja tas neiet cauri – nolieciet visa opozīcija kā viens mandātus. Lai cik tiesisku atrunu te varētu atrast, ka šāds solis vēl neparedz ārkārtas vēlēšanas, politiski tās, manuprāt, top neizbēgamas. Jo tiesisku līferēšanu šāda demarša gadījumā pašreizējā situācijā kategoriski nesapratīs ne tikai pašu sabiedrība. To, kaut vai tikai demokrātiskā smaida, demokrātisma fasādes uzturēšanas dēļ, "nesapratīs" arī citviet. Uz priekšu, ja neesat liekuļi! Devītā Saeima nav obligāti jādzen no skatuves, tā vēl var paklanīties un aiziet pati.

Savukārt Daudzes kungam nevajadzētu satraukties par to, ka, sākot Saeimas atlaišanas procesu, valsts varētu nonākt uz mēnešiem pieciem bezvaras stāvoklī. Jo ir skaidri teikts: "Ja Saeima ir atlaista, tad Saeimas locekļu pilnvaras tomēr paliek spēkā līdz jaunievēlējamās Saeimas sanākšanai." (49. p.). Turklāt vairāk laika atliks priekšvēlēšanu pļāpām. Jo sēdes sasauks, to dienas kārtību noteiks prezidents. Pašai Saeimai tieši šis starplaiks būs laba iespēja apliecināt, vai tā bijusi ko vērta.

Manuprāt, iepriekšminētais neizslēdz Satversmes grozījumus saistībā ar tautas tiesībām atlaist parlamentu. Protams, runa ir par sakoptiem grozījumiem, nevis tiesiskā mērcē apviļātiem politkonjunktūras tekstiem. Grozījumi paliek aktuāli tāpēc, ka tie nav saistāmi tikai ar šodienas aktualitāti, bet arī ar katru nākamo Saeimu un vēlētāju kopumu turpmākās paaudzēs.

 

Cimdars: trīs vēlēšanas vienā dienā ir iespējamas

Santa Trokša, speciāli Dienai 01/18/09     Ja tuvākajā laikā prezidents izsludinātu ārkārtas vēlēšanas, tad pēc Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja Arņa Cimdara domām tas būtu likumīgi un iespējami, ja visas vēlēšanas (pašvaldību, Eiropas Parlamenta un Saeimas) notiktu vienā dienā. 6. jūnijā paralēli pašvaldības un Eiropas parlamenta vēlēšanām rīkot arī ārkārtas Saeimas vēlēšanas rosina Tēvzemei un Brīvībai/LNNK, gadījumā, ja Saeima tiek atlaista.

„Likums to neaizliedz, ierobežojošo likumu nav. Viss atkarīgs no tā, kā tas viss reāli notiek. Par to, vai tas tā notiks, prognozes izteikt neesmu kompetents, jo tas ir ļoti politizēts jautājums,” skaidro A. Cimdars.

Jau vēstīts, ka TB/LNNK priekšsēdētājs Roberts Zīle uzskata, ka gadījumā, ja Valsts prezidents izšķirsies par Saeimas atlaišanu, jaunās Saeimas vēlēšanas būtu lietderīgi rīkot 6. jūnijā līdz ar Eiropas Parlamenta un pašvaldību vēlēšanām. Tomēr opozīcijā esošās Pilsoniskās savienības līdere Sandra Kalniete aģentūrai LETA prognozēja - ja vienā dienā tiks rīkotas visas trīs vēlēšanas, uzvarēs tās partijas, kurām ir vairāk naudas un cilvēku resursu, bet mazajām partijām varētu rasties problēmas pat "nokomplektēt" vienlaikus visus deputātu kandidātu sarakstus.

 

Komentārs: Par gaismu tuneļa galā

Juris Paiders,  NRA  01/19/09    Valūtas fonda lēmums piešķirt aizdevumu Latvijai ir izraisījis plašu finanšu ekspertu kritikas vilni. Galvenais, ko nesaprot daudzi, jo daudzi ekonomisti, gan ar Nobela prēmiju, gan bez tās, ir – kāpēc Starptautiskais valūtas fonds (SVF) izsniedzis Latvijai tik lielu finansiālu atbalstu, nepieprasot devalvēt latu.

Latviju nesen apciemojušā SVF pārstāvja Kristofa Rozenberga atbildes raksts ir pieejams saitē ( http://www.rgemonitor.com/euro-monitor/254975/why_the_imf_supports_the_l ).

Rozenberga kungs min daudzus argumentus. Taču pieprasījuma un piedāvājuma attiecība ir tā, pret ko cīnīties ir bezspēcīgi. Pat Latvijas finanšu vareno slepenajā vēstulē Starptautiskajam valūtas fondam ir atklāsme par to, ka Latvijas algu līmenis ir nesamērīgi liels pret lata piesaistes kursu pret eiro.

Ja ir šāda atklāsme, tad izejai no ekonomikas strupceļa ir nevis viens, bet divi varianti. Pirmais – jāsamazina valūtas piesaistes kurss. Otrs – jāmaina visu algu kopējais lielums. Citu principiālu un ātri atrisināmu variantu nav. Par to tad arī bija jābūt debatēm, pirms tika slēgti līgumi ar SVF.

Dzīves līmeni samazinās jebkurš risinājums – gan masveida algu samazināšana valsts un privātajā sektorā, gan devalvācija. Abas darbības samazina dzīves līmeni un reālo pirktspēju. Abas darbības rada maksātnespējas draudus tiem, kas paņēmuši pārāk lielus kredītus. Ja Jānim vai Annai hipotekārais kredīta ikmēneša maksājums ir 500 latu mēnesī, tad, samazinot algu no 700 latiem mēnesī uz 450 latiem, ar solījumu nākamgad samazināt vēl līdz 390, bet aiznākamgad līdz 350, ir tāda pati nāves smaka kā devalvācija.

Kā apgalvo SVF lēmuma kritiķi, Latvijas sabiedrībai un Latvijas biznesam daudz izdevīgāka bija devalvācija. Tātad: notiek devalvācija, ir šoks. Bet pēc viena vai diviem mēnešiem valsts sakopjas, un visiem ir vienādas iespējas pelnīt vairāk nu jau devalvētos latus vai pelnīt vēl vairāk nedevalvētos eiro. Ja Latvija izšķirtos par devalvāciju, Latvijai būtu cerības – cerības, nevis garantija! – pārvarēt krīzi relatīvi ātri. Ja notiek devalvācija, tad privātajam un valsts sektoram nav nepieciešamības nekavējoties masveidā pārslēgt visus līgumus ar darbiniekiem, lai samazinātu algas par 15–25 procentiem. Drastisks algu samazinājums privātajā sektorā atbilstoši valdības un Latvijas Bankas solījumiem Starptautiskajam valūtas fondam sāksies jau janvāra beigās. Devalvācija ļautu saglabāt esošo pabalstu algu un izmaksu sistēmu, palielinot algas tiem, kam palielinās produktivitāte.

Devalvācija momentā izraisītu ievērojamu inflāciju uz importa precēm. Bet no sastinguma atjēgtos vietējais ražotājs un vietējais pakalpojumu sniedzējs. Kad man šovasar lauku mājās ievajadzējās piegriezt stiklu, tad es par lielu pārsteigumu sev atklāju, ka Olainē pēdējā stiklinieku darbnīca ir slēgta un nav vairāk nevienas, jo lētāk ir nopirkt un ielikt importa logu ar rāmi un stiklu.

Devalvācijas apstākļos visvairāk sadārdzinātos energoresursi, tātad devalvācija veicinātu nekavējošu siltuma un enerģijas taupīšanas programmu ieviešanu. Devalvācija veicinātu importa preču aizstāšanu ar vietējiem servisiem un remontiem. Tas dotu darbu tiem, kas dzīvo un strādā šeit.

Devalvācija radītu problēmas ārvalstu bankām un devalvācija radītu problēmas Latvijas kaimiņvalstīm, īpaši lielas iebildes pret lata devalvāciju izskanēja no Zviedrijas un Lietuvas puses. Par Zviedriju ir skaidrs. Zviedrijas valdībai jāglābj savas bankas, savukārt Lietuvu uztrauca tas, ka, devalvējot latu, Latvijas tirgus aizvērtos Lietuvas importam, savukārt Latvijas preces iegūtu papildu priekšrocības Lietuvas tirgū.

Kas notiek tagad? Lats netiek devalvēts, un, tā kā lata piesaistes kurss paliek nemainīgs, tad ir drastiski jāsamazina visas algas. Taču lata kursa nemainīšana, arī samazinot algas, rada pavisam citus apstākļus Latvijas precēm nekā devalvācija. Itāļu makaroni arī turpmāk būs lētāki par latvju makaroniem. Importa straume, ko mēs patērējam, paliks. Tā būs mazāka, bet nebūs nekāda stimula importu aizvietot ar vietējo preci vai pakalpojumu. Importētāji turpinās dominēt, lai gan ar mazākiem pārdošanas apjomiem, jo vienkārši vairāk nebūs tik daudz naudas.

Tas, ko teikuši ekonomisti, kas neatbalsta SVF politiku pret Latviju, ir formulējams vienkārši. Devalvācija sākumā izraisītu šoku un tad dotu cerības uz augšupeju. Devalvācija dotu cerības.

Pašreizējā politika cerības iznīcina. Tagad mūs sagaida tikai krīze un algu samazinājumi – neatkarīgi no tā, cik labi vai slikti strādās ļaudis. Kā teikts kādā asprātībā – Godmanis izslēdzis gaismu tuneļa galā. Taču cits asprātis piebildis, ka tunelī mēs vēl neesam tā īsti iegājuši.

Pašreizējā valdības un Latvijas Bankas finanšu politika atbalsta kaimiņvalstu biznesa vajadzības un ir izdevīga starptautiskajam banku kapitālam. Taču galvenais! Pašreizējā politika atņem cerības tuvākajiem trim gadiem un mazina cerības uz uzplaukumu turpmāk, jo tuvākajos trijos liesajos gados Latvija var pazaudēt intelektuālo un radošo potenciālu, bet investīciju vietā augs sasistu skatlogu skaits banku ofisos. Pats traģiskākais – vērojot ekonomikas lejupslīdes apjomus (PVN decembrī iekasēts par 40 procentiem mazāk nekā aizpērn), ir pamatotas aizdomas, ka pēc visām algu samazināšanas un krīzes šausmām lats tik un tā būs jādevalvē. Šis tad nebūtu vairs vienkārši bezcerīgs, bet gan traģisks scenārijs.

 

Partijas pieļauj koalīcijas paplašināšanos

LETA 01/19/09    Koalīcijā pārstāvēto partiju vadītāji šodien pēc tikšanās ar Valsts prezidentu Valdi Zatleru neizslēdza iespēju paplašināt valdības koalīciju.

Tautas partijas (TP) priekšsēdētājs Mareks Segliņš norādīja, ka, viņaprāt, Latvijai būs jauna valdība, taču viņam nekas neesot pret tās pašreizējo vadītāju Ivaru Godmani (LPP/LC) un viņa darbu. Segliņš vienīgi redzot "stīvēšanos" no labējās opozīcijas puses, lai pievienotos koalīcijai.

Arī LPP/LC līdzpriekšsēdētājs Ainārs Šlesers atzina, ka valdība ir atvērta sadarbībai ar pārējām politiskajām partijām, tikai tām jāsaprot, ka ikvienam politiskajam spēkam jādomā par problemātiskajiem jautājumiem valstī.

Savukārt Zaļo zemnieku savienības (ZZS) priekšsēdētājs Augusts Brigmanis uzsvēra nepieciešamību veidot nacionālā izlīguma valdību, un jāveido dialogs ar citiem politiskajiem spēkiem.

Savukārt apvienības "Tēvzemei un brīvībai"/LNNK priekšsēdētājs Roberts Zīle sacīja, ka iespējama koalīcijas paplašināšana, tomēr viņu pārsteidzot, ZZS nevēlēšanās redzēt premjera amatā Godmani. Tāpat, pēc Zīles teiktā, TB/LNNK neesot mierā ar ierosināto nacionālā izlīguma valdību, koalīcijā redzot Saskaņas centru. Pēc Zīles teiktā, paplašinātajā koalīcijā varētu ietilpt "Jaunais laiks", "Pilsoniskā savienība", kā arī partijas "Sabiedrība citai politikai" Saeimas deputāti Aigars Štokenbergs un Artis Pabriks.

 

Opozīcija: izlīguma valdība būtu jāveido pilnīgi no jauna

Ināra Egle, Sanita Upleja,  Diena 01/19/09    Jautājumā par jaunas valdības veidošanu opozīcijas uzstādījums ir, ka tiek veidota pilnībā jauna koalīcija bezpartejiska premjera vadībā, kurā visi ir līdzvērtīgi partneri, tā LTV raidījumā 100.pants šodien pausto koalīcijas ideju par valdības paplašināšanu novērtēja Jaunā laika valdes priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa. Viņa neizslēdza iespēju, ka bezpartejiskais premjera kandidāts varētu būt, piemēram, arī valsts kontroliere Inguna Sudraba. S.Āboltiņa gan norādīja, ka koalīcijai un opozīcijai izpratne par nacionālā izlīguma valdību ir atšķirīga.

S.Āboltiņa atgādināja, ka JL ar ideju par nacionālas izlīguma valdības bezpartejiska premjera vadībā veidošanu nāca klajā jau novembrī, kad tika lemts par valsts budžetu Saeimā. Tas ļautu vismaz demonstrēt to, ka varam kopā strādāt, sacīja JL līdere. Viņa arī uzsvēra, ka ārkārtas vēlēšanas ir neizbēgamas, tomēr jāpatur prātā Latvijas ekonomiskā situācija un vienošanās ar SVF.

Valsts prezidents Valdis Zatlers vispirms gaida profesionālu darbu no valdības, un parlamenta atlaišana pašlaik nav viņa darba kārtībā, pēc koalīcijas partiju tikšanās ar prezidentu presei paziņoja satiksmes ministrs Ainārs Šlesers (LPP/LC), kurš šobrīd pilda arī valdības vadītāja pienākumus. Esošā valdošā koalīcija pieļauj iespēju paplašināt savas rindas ar Saeimas labējās opozīcijas pārstāvjiem, taču sīkāk to nekomentē, kamēr valdības vadītājs Ivars Godmanis atrodas vizītē ārvalstīs. Valsts prezidents Valdis Zatlers nav mainījis savu nostāju attiecībā uz Saeimai un Ministru kabinetam izvirzītājiem uzdevumiem līdz 31.martam, teikts prezidenta izplatītajā paziņojumā presei pēc tikšanās ar koalīciju.

No A.Šlesera teiktā varēja noprast, ka Valsts prezidentam rūp tas, vai priekšvēlēšanu gaisotnē valdība spēs veikt visus ar ekonomikas stabilizāciju saistītos uzdevumus, taču politiķi arī apstiprināja, ka ir nepieciešams paplašināt esošo koalīciju ar labējām partijām, kas, visticamāk, turpinātu strādāt Ivara Godmaņa vadībā. Tā varētu būt arī jauna valdība, jo ļoti ticams, ka Valsts prezidents atkārtoti uzticētu valdības veidošanu I.Godmanim, tāpēc ka "ir vieglprātīgi mainīt cilvēku, kas vadījis sarunas ar Starptautisko Valūtas fondu", sacīja TB/LNNK līeris Roberts Zīle. Koalīcija ir gatava piedāvāt dalību valdībā Jaunajam laikam, Pilsoniskajai savienībai, kā arī Sabiedrībai citai politikai, lai gan tai nav savas frakcijas parlamentā, sacīja R.Zīle. Sīkāk tas netika komentēts, pirms no vizītes ārvalstīs nav atgriezies I.Godmanis.

Tautas partijas līderis Mareks Segliņš pavēstīja, ka partija iesniegs grozījumu par Saeimas pašas atlaišanu, kuriem daļēju atbalstu no koalīcijas partijām pauž tikai LPP/LC. A.Šlesers atkārtoja jau agrāk pausto viedokli, ka, ja atlaiž Saeimu, tad tūlīt. ZZS pārstāvji pauduši gatavību pildīt visus prezidenta Saeimai dotos uzdevumus. ZZS Saeimas frakcijas Augusts Brigmanis sacīja, ka TP ierosināties grozījumi ZZS darba kārtībā nav bijuši, taču valde nolēma aicināt prezidentu Valdi Zatleru sākt sarunas par jaunas izlīguma valdības veidošanu neatkarīgi no tā, vai šī Saeima tiek vai arī netiek atlaista. ZZS arī uzskata, ka nākamās valdības veidošanu būtu jāuztic ar partijām nesaistītam cilvēkam, kas bauda sabiedrības uzticību. A.Brigmanis uzsvēra, ka Saeimai ir jāizpilda prezidenta dotie uzdevumi, jo Saeima nevar izvairīties no atbildības.

"Svarīgi ir jau drīzākajā laikā paveikt visus tos darbus, kuru mērķis ir gan veicināt sabiedrības uzticību valsts varai, gan arī izstrādāt ekonomikas stimulācijas plānu. Nepieciešams konkretizēt veicamos pasākumus un līdzekļus šī plāna sasniegšanai, kā arī nodrošināt sabiedrībai kopumā un katrai sociālajai grupai atbilstošu situācijas skaidrojumu. Ekonomikas stimulācijas plāna apspriešanā un uzraudzībā jānodrošina arī neatkarīgu un profesionālu ekonomikas un finanšu ekspertu dalība," teikts prezidenta paziņojumā. Valsts prezidents arī uzsver, ka vēlēšanu likuma izmaiņas ir būtisks priekšnoteikums kvalitatīvai politiskās sistēmas atveseļošanai.

Paziņojumā norādīts, ka V.Zatlers rosinās tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu tikai tad, ja netiks paveikti tie darbi, kas minēti Valsts prezidenta 14.janvāra paziņojumā. Proti, Saeimai ir jāpieņem grozījumi Satversmē par tautas tiesībām atlaist Saeimu, jāveic grozījumi vēlēšanu likumā, jāizveido efektīvi funkcionējoša uzraudzības padome ekonomikas attīstības un valsts aizņēmuma līdzekļu izmantošanas plānu pārraudzībai. Savukārt Ministru kabinetam jānodrošina ekonomikas stimulācijas plāna īstenošana, jāveic valsts pārvaldes un Ministru kabineta reforma, jāieceļ Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītājs. Partijām ir jādara viss, lai samazinātu uzticības krīzi valsts varai un koncentrētos uz ekonomikas jautājumiem.

Sarunas laikā panākta vienošanās par turpmāku regulāru viedokļu apmaiņu ar koalīcijas partiju pārstāvjiem, bet trešdien Valsts prezidents turpinās konsultācijas ar Saeimā pārstāvētajām opozīcijas partijām.

 

Zatlers neatbalsta TP priekšlikumu par tūlītēju Saeimas atlaišanu

Barbara Ālīte, Ināra Egle,  Diena 01/19/09    Tautas partijas (TP) valde pirmdien apstiprināja Satversmes grozījumu redakciju, taču gala lēmums par to būs jāpieņem TP Saeimas frakcijai trešdien. Diena jau rakstīja: TP uzskata, ka nepieciešams “nekavējoties” sarīkot jaunas parlamenta vēlēšanas. Lai to izdarītu, partija rosina grozīt Satversmes 10.pantu, kas nosaka, ka Saeimu ievēlē uz četriem gadiem.

Savukārt Valsts prezidents Valdis Zatlers neatbalsta TP ierosinājumu rosināt tūlītēju Saeimas atlaišanu, Dienu informēja prezidenta preses sekretāre Ilze Rassa. Valsts prezidents par svarīgāku uzskata viņa minēto uzdevumu izpildi, ieskaitot ekonomikas stimulācijas plānu, un prezidents ar partijām pirmdien tikšanās reizē ir bijušas vienisprātis, ka tie ir izpildāmi. 

TP valde pirmdien minēto Satversmes pantu ierosināja papildināt ar šādiem diviem teikumiem: 

“Uz ne mazāk kā puses visas Saeimas locekļu priekšlikumu, Saeima ar ne mazāk kā 2/3 visu Saeimas locekļu balsu vairākumu, var saīsināt savu pilnvaru termiņu. Šajā gadījumā izsludināmas jaunas Saeimas vēlēšanas, kurām jānotiek ne vēlāk kā divus mēnešus pēc Saeimas atlaišanas.”

Kā uzsvēra iekšlietu ministra Mareka Segliņa (TP) padomnieks juridiskajos jautājumos Reinis Bērziņš, galīgo lēmumu par redakciju pieņems TP Saeimas frakcija un ar šo priekšlikumu strādās Vineta Muižniece.

2/3 Saeimas deputātu ir vismaz 67 deputāti.

ZZS Saeimas frakcijas Augusts Brigmanis sacīja, ka TP ierosināties grozījumi ZZS darba kārtībā nav bijuši, taču valde nolēma aicināt prezidentu Valdi Zatleru sākt sarunas par jaunas izlīguma valdības veidošanu neatkarīgi no tā, vai šī Saeima tiek vai arī netiek atlaista. ZZS arī uzskata, ka nākamās valdības veidošanu būtu jāuztic ar partijām nesaistītam cilvēkam, kas bauda sabiedrības uzticību. A.Brigmanis uzsvēra, ka Saeimai ir jāizpilda prezidenta dotie uzdevumi, jo Saeima nevar izvairīties no atbildības.

Savukārt TP Saeimas frakcijas priekšsēdētājam Mārim Kučinskim ir radies iespaids, ka “ZZS ir iegājusi vēlēšanu taisnē”. M.Kučinskis skeptiski skatās uz izlīguma valdību, ja to veidos būs politiskie spēki, kas nav gatavi pieņemt nepopulārus lēmumus. Viņaprāt, šai pašai valdībai steidzami būtu jāaktualizē rīcības plāns. Viņš atgādināja, ka līdz 30.martam valdībai ir jāveic budžeta grozījumi, kas esot svarīgi. 

Andris Bērziņš (LPP/LC) lūgts komentēt TP ierosinātos grozījumus Satversmē teica, ka frakcijas deputātu domas dalās. “Kopumā mēs esam gatavi iet uz tūlītējām ārkārtas vēlēšanām, bet ir jautājums, vai tās netorpedēs stabilitāti valstī,” teica A.Bērziņš. Viņš nebija gatavs komentēt ZZS ideju par jaunas vadlības veidošanu.

V.Muižniece iepriekš Dienai pauda pauda, ka nav juridisku šķēršļu, lai TP Satversmes grozījumi, ja tiem izdotos gūt atbalstu, būtu attiecināmi jau uz šo Saeimu, nevis tikai uz nākamo.

“Mēs esam politiski vienojušies, ka grozījumi, kas bija iepriekš paredzēti par daudz un dažādiem priekšlikumiem – attiecībā uz prezidenta pilnvarām, Saeimas pilnvarām, vēlētāju tiesībām, tiešām attiektos uz nākamo parlamentu, bet šis priekšlikums ir radies ļoti skaidras, konkrētas situācijas dēļ, kad ne Saeimai, ne valdībai nav uzticības. Tieši tādēļ.”

TP piedāvā konkrētu risinājumu “bez nevajadzīgi garas kampanošanas un opozīcijas liekulības”, pauda deputāte un uzsvēra, ka šim būtu jāstājas spēkā iespējami ātri, lai iegūtu varu tās partijas, kurām būtu vēlētāju uzticība, jo jāpieņem daudz svarīgu lēmumu.  Savukārt prezidenta rosinātajiem grozījumiem ir pilnīgi cits saturs, norāda TP pārstāve.

Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš šobrīd vēl atsakās sniegt komentārus pirms nav iesniegta konkrēta likuma redakcija. Tas būtu debatējams, vai šos Satversmes grozījumus var attiecināt uz šo Saeimu, saka G.Kusiņš. Taču tas neesot vienīgais jautājums par kuru gaidāmas juristu diskusijas, arī par balsu vairākumu un procedūru.

Solvita Āboltiņa (JL), kas pērn vadīja Satversmes grozījumu izstrādes apakškomisiju, uzskata — ja ir vēlēšanās krīzes situācijā radīt mehānismu drīzai Saeimai atlaišanai, kā to vēlas Tautas partija, tad ir iespēja Satversmē dot tiesības Valsts prezidentam atlaist Saeimu bez referenduma procedūras ierosināšanas. Tas bija arī viens no Konstitucionālo tiesību komisijas piedāvātajiem grozījumiem Satversmē.

S.Āboltiņa atgādināja, ka apakškomisijā ir bijusi diskusija arī par to, ka Saeima pati varētu lemt par sevis atlaišanu, taču to neviens nav atbalstījis. Pret šo normu pērn bijuši arī Tautas partijas deputāti, kas tagad to gatavojas ierosināt. Uzklausot ekspertus, apakškomisijā ir secināts, ka valdošais vairākums sev izdevīgā brīdī var ar šo normu manipulēt, lai panāktu pirmstermiņa vēlēšanas. Tāpēc Konstitucionālo tiesību komisija rekomendējusi noteikt Valsts prezidentam tiesības atlaist Saeimu, nepakļaujot valsts pirmo amatpersonu riskam zaudēt amatu gadījumos, kad krīzes situācijā ir nepieciešams ātrs risinājums. Apakškomisijā arī nav bijušas domstarpības, ka Satversmes grozījumi būtu jāattiecina uz nākamo Saeimu. S.Āboltiņa norāda, ka nebūtu korekti tai Saeimai, kas pieņēmusi izmaiņas pamatlikumā, uz to pamata pašai sevi atlaist. Viņas teiktais saskan ar vairāku ekspertu iepriekš norādīto.

Šodien pēcpusdienā savu komentāru par TP atbalstu ārkārtas vēlēšanām paredzējis nākt klajā arī Valsts prezidents Valdis Zatlers, kurš iepriekš Saeimai uzdevis vairākus darbus, ko jāpaveic līdz 31.martam, pretējā gadījumā viņš rosinās referendumu par Saeimas atlaišanu.

 

EK: Latvijā šogad būs dziļāka lejupslīde, nekā prognozēts iepriekš

Diena 01/19/09    Latvijas iekšzemes kopprodukts (IK) šogad samazināsies par 6,9%, kas ir straujākā lejupslīde ne tikai Baltijas valstīs, bet visā ES, liecina pirmdien publiskotā Eiropas Komisijas (EK) starpposma prognoze. Tas ir arī ievērojami lielāks kritums, nekā tika prognozēts pērnā gada rudenī. EK paredz, ka Igaunijas ekonomika šogad samazināsies par 4,7%, bet Lietuvas - par 4%.

Lai gan saskaņā ar EK pašreizējo prognozi situācija uzlabosies 2010.gadā, Latvijā tiek paredzēts IK samazinājums par 2,4%. Nedaudz lielāks kritums EK skatījumā gaidāms Lietuvā, bet Igaunija 2010.gadā atgūsies ar 1,2% pieaugumu.

EK arī aplēsusi, ka 2008.gadā Latvijas ekonomika samazinājās par 2,3%, Igaunijas - par 2,4%, bet Lietuvā bijis pieaugums par 3,4%.

Paredzams, ka šogad visas Eiropas Savienības (ES) IK samazināsies par aptuveni 1,8%, bet 2010.gadā tas atkal nedaudz palielināsies par 0,5%. Kā norāda EK, šādas situācijas iemesli ir smagās finanšu krīzes ietekme uz reālo ekonomiku, lejupslīde visā pasaulē, kas izpaužas kā pasaules tirdzniecības un ražošanas samazināšanās, un nekustamo īpašumu tirgus korekcija dažās valstīs. Stāvokli varētu atvieglot valsts patēriņš un publiskās investīcijas, savukārt privāto patēriņu veicinās arī tas, ka ir mazinājies inflācijas spiediens.

Patēriņa preču cenu krasais pieaugums, kas 2008.gada vasarā noveda pie rekordlielas inflācijas, kopš tā laika ir apturēts un cenas sākušas samazināties, jo izaugsmes izredzes gan ES, gan visā pasaulē ir vājas. Šo faktoru dēļ prognozētā inflācija ir krietni jāsamazina salīdzinājumā ar rudens prognozi, norāda EK. Paredzams, ka patēriņa cenu inflācija ES samazināsies no 3,7% 2008.gadā līdz 1,2% šogad, 2010.gadā tā būs nedaudz mazāka par 2%.

Tāpat tiek norādīts, ka ekonomiskās lejupslīdes smagums ievērojami ietekmēs nodarbinātību un valstu finanses prognozes periodā.

Saskaņā ar EK prognozi Latvijā pērn bezdarbnieku skaits sasniedza 6,5% no darba spēka, bet šogad tas pieaugs līdz 10,4%. Arī Igaunijai un Lietuvai tiek prognozēts pieaugums - līdz 8,8% 2009.gadā.

Savukārt ES nodarbinātība samazināsies par 3,5 miljoniem darba vietu, bet bezdarba līmenis ES šogad pieaugs līdz 8,7%. Paredzams, ka 2010.gadā bezdarbs palielināsies vēl vairāk. Šīs drūmās prognozes savukārt ietekmēs valstu finanses - vairs nebūs neparedzēti lielo ieņēmumu, nodokļu ieņēmumi kopumā būs mazāk nozīmīga izaugsmes komponente, secina EK.

2008.gada trešajā ceturksnī IK samazinājās par 0,2% gan eirozonā, gan visā ES. Tas nozīmē, ka teorētiski eirozonu ir piemeklējusi pirmā recesija, jo divus ceturkšņus pēc kārtas novērots IK sarukums, atzīst EK.

Ceturtajā ceturksnī apsekojumu dati liecina par lejupslīdi dažādās nozarēs un valstīs, ievērojami pasliktinājušies arī citi nozīmīgākie rādītāji, tāpēc var prognozēt, ka gada pirmajā pusē IK kritums turpināsies, teikts EK izplatītajā informācijā.

Paredzams, ka 2009.gadā kopumā pasaules IK izaugsme samazināsies līdz 0,5%, pretēji 3,3% 2008.gadā. Savukārt, sākot ar 2009.gada otro pusi, globālā izaugsme pakāpeniski, tomēr mēreni palielināsies, jo stāvoklis finanšu tirgos uzlabosies un beidzot būs jūtama labvēlīgas makroekonomikas politikas līdzsvarojošā ietekme, uzskata EK. Pēc šīs institūcijas prognozes, 2010.gadā pasaules IK pieaugums pārsniegs 2%.

EK gan atzīst, ka izaugsme varētu būt lielāka, nekā gaidīts, ja, cita starpā, fiskālie pasākumi negaidīti drīz atjaunos ieguldītāju un patērētāju uzticību.

Parasti EK starpposma prognozi publicē februārī, un tā attiecas tikai uz ES septiņām lielākajām tautsaimniecībām un tikai uz inflāciju un izaugsmi kārtējā gadā. Pirmdien klajā laistā paplašinātā prognoze tiek skaidrota ar to, ka ekonomiskais stāvoklis un turpmākās prognozes kopš rudens ir ļoti strauji pasliktinājušās.

Pērnā gada 3.novembrī izdotajā prognozē EK paredzēja, ka Latvijas IK 2009.gadā samazināsies par 2,7%.

VIEDOKLIS

Hoakins Almunja, ES ekonomikas un monetāro lietu komisārs:

Finanšu tirgus stabilizēšanas pasākumi, mazāk stingra monetārā politika un ekonomikas atveseļošanas plāni mums ļaus šogad apturēt ekonomikas lejupslīdi un radīt priekšnosacījumus tās pakāpeniskais atveseļošanai gada otrajā pusē. Galvenā prioritāte ir panākt, lai šie pasākumi funkcionē efektīvi: ir jāuzlabo kredītu plūsma par saprātīgām cenām un strauji jāīsteno fiskālo stimulu pakete, lai rosinātu investīcijas un privāto patēriņu. Lai vairotu uzticību, dalībvalstīm katrā ziņā ir nepārprotami jāpauž apņēmība, ka valsts finanšu stāvoklis uzlabosies, tiklīdz ekonomiskā situācija normalizēsies, lai nodrošinātu valsts finanšu ilgtspējību vidējā un ilgā termiņā.

 

Daugavpilī plāno rīkot sacensības zābaku mešanā pa premjera portretu

LETA 01/19/09     Sabiedriskā organizācija "Pilsētas attīstības kustība" iesniegusi Daugavpils domē iesniegumu, kurā lūdz vietējai pašvaldībai atļauju sarīkot sacensības zābaku mešanā pa Ministru prezidenta portretu, aģentūru LETA informēja sabiedriskās organizācijas vadītājs Ruslans Jefimovs.

Pasākums plānots 31.janvārī plkst.14 Vienības laukumā vai pilsētas centrālajā parkā. Katram pasākuma dalībniekam tiks doti trīs mēģinājumi nodemonstrēt savu precizitāti, no 21 metra attāluma ar ziemas zābaku metot pa Ministru prezidenta fotoportretu. Mērķa izmērs - 21x21 centimetrs.

Pasākuma žūrijas komisijā plānots uzaicināt sabiedrībā pazīstamus cilvēkus. Precīzākos zābaku metējus plānots apbalvot ar naudas prēmijām un vērtīgām balvām. Piedalīties pasākumā aicināti visi, kam nav vienaldzīga valsts nākotne.

Protesta akcija tiek rīkota ar mērķi pievērst Latvijas politiķu uzmanību tam, ka viņu īstenotā nodokļu politika ir pretrunā vispāratzītām ekonomikas doktrīnām, veidot pilsētā demokrātiskas tradīcijas, kā arī piesaistīt daugavpiliešus sporta aktivitātēm svaigā gaisā.

Akcijas organizatori aicina Ministru prezidentu Ivaru Godmani vēlreiz izvērtēt radušos situāciju un nosūtīt atkārtotai izskatīšanai Saeimā labojumus likumam par pievienotās vērtības nodokli (PVN).

Pasākuma organizatori uzskata, ka finanšu krīzes apstākļos, kad pieaug bezdarbs, bet komunālie maksājumi pārsniedz saprāta robežas, PVN likmju paaugstināšana ir neprātīgs solis un nav pieļaujama.

Daugavpils domes priekšsēdētāja Rita Strode informēja, ka pašvaldības vadība pagaidām vēl nav izlēmusi, vai pieteiktais pasākums tiks atļauts.

 

Slaktera angļu valodas zināšanas “vienas no vērtīgākajām”

Diena 01/19/09    "Vēl šajā boksa mačā būs ne viens vien sitiens jāiztur, tai skaitā man personīgi, un, ticiet man, sagādāt 7,5 miljardus lielu aizdevumu laikā, kad pasaulē aizņemties ir grūti, gan valdībai, gan man angļu valodas zināšanas ir pietiekamas. Pieņemu, tā ir viena no vērtīgākajām angļu valodām Latvijā, lai gan tā noteikti nav pati skaistākā,” finanšu ministrs Atis Slakteris (TP) pirmdien intervijā Latvijas radio atspēkoja pārmetumus par savām svešvalodas zināšanām, ko visi varējām novērtēt plašu rezonansi izraisījušajā intervijā aģentūrai Bloomberg.

20.janvārī par finanšu palīdzību Latvijai 3,1 miljardi eiro apmērā lems Eiropas Komisija (EK). A.Slakteris uzskata, ka politiskā situācija Latvijā neietekmēs naudas saņemšanu, ja vien tiks pildīti iepriekš dotie solījumi. “Man būs jāskaidro, kāda ir situācija, viņi [Eiropas Savienības finanšu ministru] arī nāk no demokrātiskām valstīm, saprot, ka debates ir normālas un, kamēr pildīsim programmu un iekļausimies skaitļos, programma nav apdraudēta,” sacīja A.Slakteris, runājot par iespējamām izmaiņām valdībā un Saeimā un to ietekmi uz finanšu aizdevumu.

A.Slaktera pārstāvētā partija uzskata, ka Latvijā nekavējoties ir jāsarīko ārkārtas Saeimas vēlēšanas. Pēc viņa teiktā, varēja saprast, ka lēmumu pieņemšanu apgrūtinājis Valsts prezidenta Valda Zatlera solis, Saeimai izsakot ultimātu un izvirzot vairākus uzdevumus, kas jāpaveic līdz 31.martam.

“Brīdī, kad Tautas partija iznāca un runāja par ārkārtas vēlēšanām, mēs novērtējām situāciju, kad prezidents nolika termiņu – 31.martu, mēs  uzskatām, ka pareizākais un ātrākais ceļš, kā nonākt pie ātras un izlēmīgas varas, ir tūlītējas vēlēšanas. Tas ir normāls piedāvājums, kā nonākt pie jaunas, lemtspējīgas varas.”

Viņš uzskata, ka Latvijā jāsarīko ārkārtas Saeimas vēlēšanas, lai politiķiem, kas vēlēti pirms vairāk kā diviem gadiem, kad Latvijā bija ekonomiskā augšupeja, bet tagad jāpieņem daudzi nepopulāri lēmumi, dotu jaunu mandātu.

“Lai krīzes situācijā spētu pieņemt lēmumus sabiedrībai jābūt vienotai – lēmuma pieņēmējiem, viedokļa līderiem, visiem jābūt vienotiem. Latvijā notiek tāda dīvaina spēle – izpildvara strādā, bet visi citi kritizē – dari ko darīdams, visu kritizē. Mēs pieņemam pareizus lēmumus, par to es esmu pārliecināts. Kļūdainu lēmumu pašreiz nav, nevaru pat izdomāt, kurš tāds būtu.”

Pēc finanšu ministra teiktā, valdības reorganizācija nepalielinās sabiedrības uzticību un tāpēc nepieciešamas ārkārtas vēlēšanas.  

“Valdības reorganizācija ir nereāla, mēģināt var, bet tas ir daudz vājāks risinājums nekā tūlītējas vēlēšanas, jo politiķi gatavosies vēlēšanām, valdības veidošana aizņems laiku, bet man vajag lēmumus par finansēm.”

Atgādinām, ka viens no Valsts prezidenta uzstādījumiem ir "jaunas sejas" valdībā un tāpēc premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) ar koalīcijas partijām apspriež valdības, kā arī virknes valsts aģentūru reorganizācijas iespējas. 

 

Viedoklis: Mūs mēģina apmānīt, mēs nepadodamies

Māris Zanders, Radio SWH  01/19/09    Vispirms par pašreizējo situāciju. Nevajag sevi maldināt ar domu, ka Tautas partijas valdes un Latvijas Pirmās partijas līdera Šlesera paziņojumi par tūlītēju Saeimas atlaišanu un ārkārtas vēlēšanām nozīmē, ka šī Saeima pamazām sāk pakot mantas.

Aizkulišu informācija liecina, ka patiesībā valdošā koalīcija centīsies vilkt laiku, a) upurējot Ivaru Godmani kā premjeru un viņa valdību, b) apzināti ieslīgstot nedēļām garās diskusijās par t.s. nacionālās vienotības valdību un koalīcijas paplašināšanu. No šī viedokļa aicinātu “Jauno laiku” un “Pilsonisko savienību” nepakļauties kārdinājumam – jūs galu galā būsiet tikai zaudētāji. Paralēli tiks īstenota nekaitīgākā daļa – piemēram, KNAB vadītāja iecelšana – no valsts prezidenta Valda Zatlera izvirzītajām prasībām parlamentam, vienlaicīgi mēģinot iebaidīt Zatleru, ka gadījumā, ja viņš tomēr rosinās Saeimas atlaišanu, nākamajā Saeimā viņam to pieminēs un izšūpos pašu no krēsla.

Vienlaicīgi Zatleram tiek draudēts, ka, ja nenotiek pēc aprakstītā novilcināšanas scenārija, valdošie īsteno Saeimas pašatlaišanu un tad mēs dabūnam vēlēšanas ar nemainītu vēlēšanu likumdošanu un masīviem valdošo partiju priekšvēlēšanu reklāmu budžetiem. No šī viedokļa aicinātu “zaļos zemniekus” turpināt nepiekrist TP plānam, jo viņu balsis ir tās, kas pietrūkst, lai tas īstenotos.

“Sausais atlikums” ir tāds, ka Saeimas atlaišanai ir jānotiek tad, kad ir mainīta likumdošana, kā to prasa Zatlers, un, iespējams, ir vēl papildinājumi. Un te mēs nonākam pie idejas, ko Radio SWH piedāvāja 11.decembra raidījumā. Toreiz bija runa par to, kā ielikt reālu saturu politiķu daudz piesauktajā, bet tukšajā “atbildības jēdzienā”. Atgādināšu. “Tikpat strauji, kā tiek “dzīti cauri” likumprojekti Saeimā – vairāki desmiti vienā dienā – var pieņemt šādus jauninājumus. Ja ministra – un pa hierarhijas “trepi” uz leju mazāku priekšnieku virzienā – atbildības nozarē tiek konstatēts valsts naudas/īpašuma nelietderīga izlietošana, izsaimniekošana, tad amatpersonai piemēro nevis demisiju vai disciplinārlietu, bet – reālu kriminālsodu. Respektīvi, nevis tā, ka kaut cik bargs sods ir tikai tad, ja pieķer pie rokas ņemot kukuli vai prasti zogot – reāls sods ir arī par nolaidību un nekompetenci. Vēl vairāk. Ja kāda partija, nonākot pozīcijā, pārkāpj savā programmā solīto, tai dalība nākamajās vēlēšanās tiek liegta. Ar likumu. Galu galā – ja var sodīt par pircēja maldināšanu, biznesa partnera piekrāpšanu, tad kādēļ lai valsts pārvaldē spēles noteikumi būtu mīkstāki.”

Man, protams, var oponēt, ka tas nav reāli, bet – uz to vajag “spiest” plus šajā laikā sāk piepildīties arī it kā ļoti radikālas idejas. Piemēram, aizvadītajā nedēļā mēs aicinājām uzņēmējus apsvērt iespēju protestēt pret valsts politiku, kavējot nodokļu maksājumus. It kā traka ideja, bet šodien ar tādu nāca klajā visnotaļ solīdā Latvijas Darba Devēju konfederācija. Varu arī informēt, ka aizvadītajās nedēļas ideja mēģināt saukt amatpersonas pie atbildības atbilstoši Krimināllikuma 89.pantam par kaitniecību ir pavirzījusies uz priekšu – ir atradušies kvalificēti juristi, kas mums šādus iesniegumus palīdzēs pareizi sagatavot.

Šajā sakarībā lūgums: ja kāds kolekcionē mūsu varasvīru izteikumus, tad atsūtiet, lūdzu, tos (ar precīzu laika un vietas norādi), kuros šie malači saka vienu, pēc diviem mēnešiem, pusgada saka vai dara kaut ko citu. Esam atraduši arī juridisku personu, kas palīdzēs ar publisku akciju pieteikšanu, jo kā privātpersonai tas ir grūti. Papildus veidosim informatīvu vietni internetā ¬– paldies tiem, kuri pieteicās palīdzēt jau dažas minūtes pēc raidījuma beigām¬, kur publicēt amatpersonu mobilos telefonus (kurus starp citu apmaksājam mēs) – gan jau cilvēkiem būs ko teikt... Atbildot uz dažiem komentāriem, gribu arī paskaidrot, ka negrasos iet politikā. Toties pieņemu tos pārmetumus, ka ar analīzi un komentēšanu vien dažās situācijās nepietiek, ir jāizdara reāls spiediens.

 

TP valde akceptē Satversmes grozījumus par Saeimas tiesībām sevi atlaist

LETA 01/19/09    Tautas partijas valde šodien akceptēja Satversmes grozījumu projektu par Saeimas tiesībām sevi atlaist, aģentūru LETA informēja TP valdes locekle Vineta Muižniece.

TP sagatavotais likumprojekts paredz papildināt Satversmes 10.pantu, kas nosaka, ka "Saeimu ievēlē uz četriem gadiem". TP rosina Satversmē arī ierakstīt, ka ne mazāk kā 51 deputāts var ierosināt atlaist Saeimu pirms tās darbības termiņa beigām, par ko sēdē jānobalso vismaz divām trešdaļām deputātu - vismaz 67 Saeimas locekļiem.

Pēc Saeimas darbības pirmstermiņa izbeigšanas jaunas parlamenta vēlēšanas jāsarīko divu mēnešu laikā.

TP uzskata, ka, nosakot Satversmē Saeimai tiesības pašai sevi atlaist, tiktu ietaupīti apmēram divi miljoni latu, kurus nāktos iztērēt referenduma rīkošanai par Saeimas atlaišanu.

Jau ziņots, ka 14.janvārī pēc Vecrīgā notikušajiem grautiņiem Zatlers Saeimai izvirzīja ultimātu, proti, viņš gan parlamentam, gan valdībai noteica trīs uzdevumus. Ja tie netiks pildīti līdz 31.martam, viņš rosinās tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu.

Saeimai ir jāpieņem Satversmes grozījumi, kas dotu tiesības tautai atlaist Saeimu, jāveic grozījumi Vēlēšanu likumā, izslēdzot tā dēvēto lokomotīvju principu un liedzot deputātiem mainīt partiju piederību viena parlamenta sasaukuma laikā, kā arī jāizveido finanšu un ekonomikas stabilizācijas procesa uzraudzības padome.

Savukārt Ministru kabinetam ir jāveic valdības un valsts institūciju reorganizācija, pēc profesionalitātes principa jāiekļauj valdībā "jaunas sejas" un jānozīmē Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītājs.

Prezidents apņēmās nedēļas laikā parlamentam nosūtīt konkrētu Satversmes grozījumu redakciju. Pirms tam viņš parlamentā bija iesniedzis vien likumdošanas iniciatīvu par minētajiem grozījumiem.

16.janvārī notika pirmā koalīcijā pārstāvēto politisko partiju vadītāju tikšanās ar Zatleru pēc viņa izteiktā ultimāta. Īsi pirms tikšanās Tautas partijas (TP) līderis Mareks Segliņš paziņoja, ka viņa pārstāvētā partija aicinās Saeimu pieņemt likumu par parlamenta pirmstermiņa vēlēšanām jau šā gada martā, proti, labu laiku pirms Zatlers ultimāta nepildīšanas gadījumā būtu rosinājis tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu.

16.janvārī notikusī abu pušu tikšanās noslēdzās bez rezultāta, un tika pieņemts lēmums tikšanos turpināt šodien.

Valdošās koalīcijas partijām pirms plānotajām sarunām ar Valsts prezidentu bija ļoti atšķirīgi viedokļi, kā Latvijā iziet no politiskās krīzes. Zatlers par izveidojušos situāciju komentārus līdz šim nav sniedzis, tomēr viņa pārstāvji uzsver, ka prezidenta uzdevumi Saeimai un valdībai paliek spēkā. Prezidenta mērķis neesot panākt Saeimas atlaišanu, bet gan vairot tautas uzticību valsts varai.

 

Viedoklis: Citas iespējas

Aivars Ozoliņš,  Diena 01/20/09     Vai ik dienas parādās jauni krīzes risinājuma piedāvājumi, taču tajos pagrūti atrast divu pamata lietu vērtējumu — pirmkārt, kas īsti ir jāatrisina, otrkārt, kādu mērķi šo risinājumu piedāvātāji vēlas sasniegt.

Šķiet, ka visi zina, ko vajadzētu — godīgu, nesavtīgu, atbildīgu politiku un tiesisku valsti. Šķiet, ka vai katram ir recepte, kā to panākt, taču — katram sava. Varbūt ir vērts vienreiz salikt tās visas kopā un izvērtēt, kā to panākt? Jo ir acīmredzams, ka tikai skandēt "atlaist Saeimu!" ir gan vienkārši, taču tas pats par sevi nav risinājums.

Pirmstermiņa vēlēšanas ir Satversmē paredzēta iespēja un, protams, var tikt izmantota arī pašreizējās politiskās krīzes risināšanai. Tomēr Saeima nav zaudējusi rīcības spēju, sēdes notiek, lēmumi tiek pieņemti, tie var patikt vai nepatikt, taču parlamentārās krīzes nav. Ir lielas daļas sabiedrības sajūta vai pat pārliecība, ka šai Saeimai jāaiziet, jo tā ir zaudējusi tautas uzticēšanos.

Tad nu jāprecizē, kas īsti ir zaudējis tautas uzticēšanos. Jo diemžēl šī vispārējā neapmierinātība ar pašreizējo lietu stāvokli daļai sabiedrības sāk izvērsties par nepatiku pret Saeimu kā parlamentārās republikas institūciju un Satversmi kā valsts tiesisko satvaru. Neapmierinātība ar konkrētiem politiķiem nav iemesls, lai ļodzītu valsts pamatus. Jāšaubās, vai ir jēga nodedzināt māju, lai tiktu vaļā no prusakiem, kuri turklāt tā kā tā pratīs iekārtoties arī krāsmatās. Var apšaubīt arī apgalvojumu, ka sabiedrības uzticēšanos esot zaudējusi Saeima.

Sabiedrības uzticēšanos ir zaudējusi valdošā koalīcija. Šī koalīcija pati vienmēr ir centusies radīt priekšstatu, ka tikai tai ir visas tautas dāvāts uzticības mandāts. Jau vēlēšanu naktī Tautas partija un tās partneres ciniski pasludināja, ka esot noticis referendums par uzticību tieši šādai koalīcijai, un vienmēr kopš tam visas cūcības teicās darām ar vēlēšanās saņemto tautas mandātu. Arī tagad TP priekšsēdis Mareks Segliņš atļaujas paziņot, ka ārkārtas vēlēšanas esot nepieciešamas tāpēc, ka, raugi, Saeima esot zaudējusi uzticības mandātu, tad nu tas jāatjauno. Taču Segliņam nav mandāta spriest visas Saeimas vārdā un pat visas tautas vārdā izlemt, kad šāds mandāts Saeimai ir, kad vairs nav.

TP ir politiski bankrotējusi, un, ja pati to tagad atzīst, tad pašai arī būtu jāprotas atstādināt sevi no lemšanas, kad jau tautas mandāta tai vairs nav. Tas katrā ziņā būtu ne tikai godīgāks, bet arī efektīvāks veids krīzes pārvarēšanai nekā TP prasība atlaist visus citus, kad jau pati ir izgāzusies.

Ir tikai viens veids, kā var atlaist Saeimu. Satversme paredz, ka Valsts prezidents to var ierosināt, pēc tam notiek tautas nobalsošana. Citu variantu nav. Satversmes grozījumi, kas ļautu arī tautai rosināt Saeimas atlaišanu, kurus prezidents prasa Saeimai pieņemt, neattiektos uz šo Saeimu, tāpēc nepalīdzētu risināt pašreizējo krīzi. TP tagad piedāvātie grozījumi Satversmē, lai Saeima var atlaist pati sevi, arī nedrīkst attiekties uz to Saeimu, kura tos pieņemtu, turklāt nav atbalstāmi arī principā — šāda iespēja tikai vairotu politisko partiju manipulāciju iespējas. Un vispār nedrīkst ikdienas problēmas risināt ar valsts pamatlikuma purgāšanu. Krīzes iemesls ir TP un šīs koalīcijas politika, nevis Satversme.

Tātad jāmaina politika. Maz cerību, ka TP un šī koalīcija spēs mainīties. Tātad jāmaina politikas īstenotāji. Iespējams, ārkārtas vēlēšanu ceļā. Taču, ja tās notiks tikai vasarā, var būt par vēlu, lai atrisinātu neatliekamās ekonomiskās problēmas. Tāpēc ir vērts padomāt arī par citiem risinājumiem.

Nekas nemainītos, ja pie varas esošie pieaicinātu "jaunas sejas" valdībā un nodēvētu to par "nacionālo izlīgumu", kā to pirmdien nu jau pieļāva. Tā vietā varētu veidot citu diskusiju forumu ārpus šīs koalīcijas piesmakušās kastes, pāri kurai tās politiķi vairs nespēj pacelties. Arodbiedrībām, darba ņēmējiem, darba devējiem, reliģiskajām konfesijām, visām ieinteresētajām sabiedriskajām organizācijām, Saeimas opozīcijas un ārpus Saeimas esošajām politiskajām partijām šī būtu iespēja sanākt kopā un vispirms vienoties par valsts politikas principiem, pēc tam meklēt veidu, kā tos vislabāk īstenot.

Varētu pieaicināt arī koalīcijas partiju pārstāvjus, kuriem tā kā tā nav vienota priekšstata par darāmo, varētu piedalīties arī premjerministrs Ivars Godmanis. Viņa vadībā panāktais starptautisko institūciju aizdevums apmaiņā pret valsts ekonomikas stabilizēšanas apsolījumu ir vitāli svarīgs valstij, un tam jābūt šāda plašas pārstāvniecības "apaļā galda" vai jebkādas citas valdības politikas stūrakmenim. 740 miljonu budžeta deficīts ir realitāte, ko nevar mainīt ar populistiskiem solījumiem, un šai vai jebkurai citai valdībai var nākties pieņemt vēl nežēlīgākus lēmumus. Taču nekāda valdība nespēs atjaunot sabiedrības uzticēšanos, ja nespēs risināt ekonomisko krīzi. Godmanim paldies, taču kopā ar pašreizējiem partneriem arī viņš nevarēs.

Trīs opozīcijas partijas jau ir sākušas konsultācijas par kopīgu politiku. Lielās sabiedrības interešu pārstāvju organizācijas arī jau spēj rīkoties saskaņoti. Pamats plašākam "apaļajam galdam" tātad ir. Kādam būtu jāuzņemas iniciatīva sapulcināt visus kopā. Tas varētu būt prezidents, varētu būt citi, kam sabiedrība uzticētos, taču tā nevarētu būt pašreizējā varas koalīcija, kas ir sevi izsmēlusi un diskreditējusi, un ir jānomaina. Ārkārtas vēlēšanas nav vienīgais veids, kā to var izdarīt.

 

Saeimas komisija atbalsta atteikšanos no vēlēšanu 'lokomotīvju' principa

DELFI  01/20/09    Saeimas Juridiskā komisija otrdien atbalstīja ieceri veikt grozījumus Saeimas vēlēšanu likumā, lai atteiktos no tā dēvētā "lokomotīvju" principa, liedzot pieteikt vienu un to pašu kandidātu vairāk, nekā viena nosaukuma sarakstā un vienā vēlēšanu apgabalā.

Saskaņā ar grozījumu priekšlikumu, ja kāds kandidāts tiks pieteikts dažādu nosaukumu kandidātu sarakstos vai dažādos vēlēšanu apgabalos, viņa kandidatūra tiks svītrota no visiem sarakstiem.

Pēc projekta autoru - partijas "Jaunais laiks" Saeimas frakcijas deputātu - domām, tādējādi tiks uzlabota vēlēšanu sistēma, ļaujot sabiedrībai objektīvāk izvērtēt kandidātu profesionalitāti un viņu pārstāvētās organizācijas politisko piedāvājumu.

 

Viedoklis: Saeima nevarētu tik vienkārši pati sevi atlaist

Liene Barisa,  NRA  01/20/09    Nodrošināt iespēju Saeimai atlaist pašai sevi šobrīd būtu sarežģīti, var secināt no politiķu un tiesību ekspertu teiktā. Lai grozītu Satversmi, tajā paredzot Saeimai šādas tiesības, nebūtu pietiekama politiskā atbalsta

Šādam solim vajadzīgas divu trešdaļu parlamenta deputātu balsis, turklāt grozījumus pamatlikumā nevar izskatīt steidzamības kārtā, tātad tas jebkurā gadījumā prasītu vienu līdz divus mēnešus. Savukārt Saeimas atlaišanu ar speciāla likuma palīdzību, ko, iespējams, būtu vieglāk pieņemt no politiskā aspekta, īsti neatbalsta juristi. Tomēr gan politiķi, gan tiesību eksperti apgalvo, ka ir citi veidi, kā nodrošināt ātrāku Saeimas atlaišanas un ārkārtas vēlēšanu rīkošanas procesu. Piemēram, paredzot Satversmē tiesības prezidentam atlaist Saeimu, nevis tikai ierosināt, kā ir tagad. Tādējādi varētu apiet referendumu un uzreiz rīkot jaunas vēlēšanas.

Par to, ka Saeimas ārkārtas vēlēšanas varētu rīkot daudz ātrāk, tikai jāatrod tam atbilstoši juridiskie risinājumi, pirmā pagājušajā nedēļā sāka runāt Tautas partija. Šonedēļ tās politiķi sagatavojuši arī attiecīgu iespējamo Satversmes grozījumu projektu, paredzot, ka Saeima ir atlaista, ja to ierosina 51 deputāts un par to nobalso divas trešdaļas parlamenta deputātu. Taču arī tam, lai šādus grozījumus valsts pamatlikumā pieņemtu, vajadzētu divu trešdaļu tautas kalpu atbalstu, bet pašreizējās aplēses liecina, ka tas nebūtu iespējams, jo to neatbalsta opozīcijas partijas, arī pašā koalīcijā par to nav vienotības. Kā Neatkarīgajai skaidroja Jaunā laika līdere Solvita Āboltiņa, diskutēt varētu par citiem variantiem, kas ir bijuši arī konstitucionālo tiesību komisijas atzinumā, piemēram, ka prezidents var atlaist Saeimu bez referenduma. Taču jebkurā gadījumā Jaunais laiks atbalstot līdzšinējo prezidenta uzstādījumu, ka jānogaida līdz 31. martam, jo vēl jāgroza vēlēšanu likums un jāveic citi uzdevumi.

Turklāt S. Āboltiņa atgādināja – Tautas partija pati agrāk piekritusi, ka Saeimai pašatlaišanas tiesības nav dodamas. Jāatgādina, ka jau pērn oktobra sākumā, kad apakškomisijā darbam ar Satversmes grozījumiem sprieda par to, cik plašiem jābūt labojumiem, sprieda arī par Saeimas iespēju pašai sevi atlaist. Un toreiz deputāti nolēma, ka pašatlaišanas iespēja valsts pamatlikuma grozījumos netiks iekļauta, kam piekrita visas parlamentā pārstāvētās frakcijas. Tāpat deputāti vienprātīgi vienojās, ka šāda veida grozījumi jebkurā gadījumā nebūtu attiecināmi uz to Saeimu, kas tos pieņēmusi, bet tikai uz nākamo sasaukumu.

Jāpiebilst, ka sākotnēji Tautas partijas politiķi pieļāva arī Saeimas atlaišanas iespēju ar īpašu likumu. Konstitucionālo tiesību eksperts Zigurds Mikainis Neatkarīgajai skaidroja: ja pati Saeima tā izlemj, nevar tai liegt "sevi upurēt" – tas ir politisks lēmums. Taču tad tam būtu jābūt paredzētam Satversmē, nevis vienkāršā likumā, jo tas neatbilstu pamatlikuma garam, kurā nekas nav rakstīts par Saeimas tiesībām sevi atlaist. Rīgas Juridiskās augstskolas lektors Mārtiņš Mits, prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas loceklis, sarunā ar Neatkarīgo izteicās, ka speciāla likuma pieņemšana esot padziļinātas analīzes jautājums. Uzreiz noraidīt šādu iespēju nevarot, bet pirms nav redzēta šāda iespējamā likuma redakcija, vērtēt šādu iespēju esot pāragri.

Prakse parlamentam atlaist pašam sevi nav pasaulē izplatīta. Taču šobrīd sevi atlaist var likumdevēji vairākās valstīs, piemēram, parlaments Austrijā, liecina prezidenta veidotās Konstitucionālo tiesību komisijas apkopojums. Līdzīgi esot arī Ungārijā – tur gan tas nedrīkst notikt laikā, kad valstī iestājusies krīze vai izsludināts ārkārtas stāvoklis.

 

Viedoklis: Nopietnā brīdī

Atis Lejiņš, Brīvības un solidaritātes fonda priekšsēdis   Diena 01/20/09     Demokrātija nevar ilgstoši pastāvēt ar tik zemiem sabiedrības vērtējumiem par valdību, parlamentu un politiķiem, kā tas ir šobrīd Latvijā. Ir pienācis laiks būtiskām pārmaiņām. Ir jāmaina ne tikai pašlaik valdošā elite. Pārmaiņām ir jānotiek arī sabiedrības attieksmē pret politiku un politiskām partijām. Kas valdīs Latvijā, ja ne mēs paši?

Nevaram atgriezties pie "labajiem" zviedru vai kādu citu svešinieku laikiem, kad jau divas reizes esam izcīnījuši sev neatkarīgu demokrātisku valsti. Latvijas iedzīvotāji šodien vēlas ne tikai izvilkt dzīvību. Viņi vēlas arī lepoties ar savu valsti, priecāties par tās vietu modernā, demokrātiskā un pārtikušā Eiropā. Tādēļ pēc sešpadsmit gadiem ražīga darba Latvijas Ārpolitikas institūta vadībā esmu pieņēmis lēmumu pievērsties politiskajai darbībai savas valsts un tautas labā. Uzskatu, ka šis kritiskais mirklis liek jebkuram mūsu valsts patriotam nopietni apsvērt savu spēju līdzdarboties nākotnes veidošanā. Kā cilvēks, kurš par spīti visai mūsu politikas netīrībai joprojām tur dārgus 18.novembra un 4.maija ideālus, es vairs negribu sēdēt, rokas klēpī salicis.

"Viņi" ir arī "mēs"

Ar pašreizējās valdības un valdošās koalīcijas kritizēšanu būs krietni par maz. Šie "viņi" ir arī "mēs". Saeimā nevalda vācu baroni vai Maskavas iecelta nomenklatūra, bet mūsu pašu ievēlētie pārstāvji. Ja mūsu valdība apdraud valsts drošību un labklājību, tad kritizētājiem nav citas iespējas, kā pašiem kļūt aktīviem un stāties politiskās partijās. Tikai tad partijas no šaurām, dažu cilvēku kontrolētām interešu grupām, kurām ir maz kopīga ar demokrātiju, pārtaps par atvērtiem un atbildīgiem demokrātijas instrumentiem.

Pašlaik Latvija atrodas ļoti nopietnu izaicinājumu priekšā. Uz spēles ir likta mūsu valsts nākotne — to varam sacīt bez pārspīlējuma. Jau tuvākajā laikā varam viegli pazaudēt daudz no tā, ko esam veidojuši visu neatkarības laiku. Ar Parex bankas sabrukumu un vērienīgo naudas aizņemšanos no starptautiskām finanšu institūcijām Latvija ir pierādījusi visai pasaulei, ka tā ir vājākais posms Baltijas valstu drošības ķēdē. Tāpēc ir jāmaina viss mūsu domāšanas veids. Ekonomikai ir reizi pa visām reizēm jāpamet parazītiski birokrātiskais attīstības ceļš un jāveido optimāls attīstības modelis atbilstoši XXI gs. izaicinājumiem. Par šādu iespēju daudzi no mūsu politiķiem joprojām smīn un skeptiski krata galvas. Taču tas ir iespējams: tepat mūsu kaimiņos Igaunijā ir tāds valsts modelis, kur jau sen vairs politiku nenosaka "mežonīgā kapitālisma" laikmeta oligarhi un šauru interešu lobiji. Ir pienācis laiks pielikt punktu tai "blata" sistēmai un politisko partiju patronāžas tīkliem, uz kuriem līdz šim ir balstījusies atjaunotās Latvijas politekonomiskā uzbūve. Šī sistēma ved mūsu valsti postā — turklāt runa nav vienīgi par ekonomisko krīzi. Ir runa par pavisam reāliem apdraudējumiem mūsu demokrātiskajai iekārtai un neatkarībai: atcerēsimies bēdīgi slavenos grozījumus valsts drošības likumos ar mutatis mutandis likuma pieņemšanu, kā arī tuvredzīgo enerģētisko politiku dažu privātpersonu interešu vārdā.

Līdzšinējā politiskā tuvredzība ir novedusi tiktāl, ka arī Latvijas sabiedrība vairs nejūtas īsti piederīga Eiropai un tās vērtībām — demokrātijai, labklājībai un tiesiskumam. Tie mūsu politiķi, kuri paši savā nevīžībā un kūtrumā ir paraduši vainot "Briseli", lielas mūsu iedzīvotāju daļas acīs ir diskreditējuši pašu Eiropas ideju.

Politika

Tāpēc es eju politikā. Esmu pārliecināts — paši varam valdīt savā zemē. Būtu jāsāk ar dažām elementārām, taču būtiskām reformām, kuras jau ir iztirzātas trijos Brīvības un solidaritātes fonda forumos pagājušajā gadā. Kas tad ir tās lietas, kuras es vēlētos panākt?

1. Atcelt politisko dzimtbūšanu, proti, ieviest valsts finansējumu politiskām partijām, vienlaikus ierobežojot reklāmām atvēlēto laiku elektroniskajos medijos. Tas mums visiem kopā būs stipri lētāk, nekā turpināt līdzšinējo samaksas sistēmu, kurā oligarhu un šauru finanšu interešu grupējumi pilnībā pasūta mūziku politiskajām partijām.

2. Jāatceļ lokomotīvju sistēma, proti, jāaizliedz deputātu kandidātiem balotēties visos vēlēšanu apgabalos. Tautas pārstāvim jānāk no viena vēlēšanu apgabala. Tad vēlētāji zinās, par ko balso; savukārt ievēlētais zinās, ko pārstāv un kam ir atbildīgs.

3. Turīgiem cilvēkiem arī ir jāmaksā nodokļi, jo viņi ir tādi paši pilsoņi ka visi citi. Mūsu politiķiem beidzot ir jāatceras sen aizmirstais jēdziens "taisnīgums". Parex banku izglāba ierindas cilvēka samaksātā nodokļu nauda, un tieši uz viņa pleciem tagad gulstas lielais ārzemju parāds. Turpretī Parex bankas īpašnieki pelnīja katrs miljonu latu gadā, bet par to nemaksāja nodokļus: dividendes Latvijā ar nodokļiem neapliek. Igaunijā to dara, un tāpēc tā ir Igaunija, kas mums šodien aizdod naudu, ne mēs tai.

4. Ir beidzot jāpieliek punkts mistiskām "ofšoru" firmām, kur faktiski tiek atmazgāta valstī nozagta nauda. Tā nav lieta, kuru mēs varētu īstenot vienatnē. Tomēr kopā ar progresīvajiem spēkiem ES mēs to varam panākt, jo visās dalībvalstīs beidzot ir nobriedusi izpratne par to postu, kuru šīs shēmas nodara šo valstu labklājībai.

5. Arī uz priekšdienām mums ir jāierobežo spekulācijas ar nekustamo īpašumu, kuras lielā mērā ir vainojamas pie pašreizējās saimnieciskās krīzes mūsu valstī. Jāmaksā liels nodoklis par nekustamā īpašuma pārdošanu, izņemot savu personīgo mājokli. Nekur pasaulē nav tā kritusi nekustamā īpašuma tirgus vērtība kā Latvijā.

Tautsaimniecība

Mums nav jāizgudro ritenis. Ir zināms, ka XXI gs. izdzīvos tās tautas un valstis, kas spēj piemēroties globalizācijas izaicinājumiem. Konkurētspējīgs būs tas ekonomiskais modelis, kurš piemērosies jaunā laikmeta prasībām, kurš spēs radīt jaunas darbavietas ar jaunām tehnoloģijām un zinātnes sasniegumiem. Nav noslēpums, ka atslēga rodama trīs laukos: izglītībā, zinātnā un kultūrā. Tikai tā var izveidot ekonomisko modeli, kas mainītu ražošanas attiecības atbilstoši draudošajām klimata izmaiņām un fosilo resursu izsīkumam. Latvija var kļūt par alternatīvās enerģijas un inovatīvo tehnoloģiju lielvalsti, jo mums ir visas iespējas tādai kļūt. Mūs attur tikai fosilo kurināmo lobijs, kas nekalpo Latvijas nacionālām interesēm, bet faktiski tikai savai kabatai un svešām valstīm.

Lielais ārzemju aizdevums ar saviem nosacījumiem, protams, Latvijai nesīs milzīgu sociālu spriedzi un nepelnītus zaudējumus daudziem cilvēkiem. Taču tā ir arī pārmaiņu iespēja Latvijai. Mums nāksies darīt to, ko sen jau varējām, bet negribējām izdarīt, pateicoties valdošajai blata politikai. Bet ar to nepietiks. Ir jānāk jaunai paaudzei politikā. Citādi KNAB politiskajai elitei tā arī paliks "pretvalstiska organizācija", svarīgākos valsts amatus joprojām ieņems oligarhiem lojāli ielikteņi un mēs nekad tā arī īsti nepāriesim no "kapitāla sākotnējās uzkrāšanas" pie "kapitālisma ar cilvēcisku seju", pie sociāli atbildīgas tirgus ekonomikas. Jautājums tikai: vai jauna Latvijas neatkarības paaudze ir gatava iet politikā? Ar šādiem cilvēkiem tad arī es vēlos strādāt politikā mūsu kopīgas nākotnes vārdā.

 

Komentārs: Biznesa ultimāts

Juris Paiders,  NRA  01/21/09    Viena no tradīcijām, kuru piekopju, uzsākot jaunu gadu, ir sašķirot iepriekšējā gada avīzes. Šogad, šķirojot pērnā gada augusta un septembra avīzes, biju patiesi izbrīnīts, par kādiem niekiem un sīkumiem ļaudis tolaik protestēja. Komats nav ielikts kādā likumprojektā, un biznesa asociācija, uzkonstruējusi seklu sazvērestības teoriju, sūta draudu vēstuli visiem masu informācijas līdzekļiem.

Pēc tam decembrī notika – klik! Un valdība var veikt visradikālākās reformas, nepildīt likumus, apgriezt kājām gaisā finansējuma modeli valstī, mainīt pilnīgi visu nodokļu sistēmu... un kapa klusums.

Šogad pakāpeniski sastingums pāriet, un tagad biznesa pārstāvniecības sāk atjēgties, decembra skurbulī valsts ir iebridusi dziļos, dziļos dubļos. Daudziem Latvijas miljonāriem tagad galvenā problēma ir nevis par to – pirkt vienu vai divus BMW, bet gan par to, vai vispār būt biznesa apritē. Banku diktāts kļūst arvien nežēlīgāks. Algas apcirptas uz nejēgu. Ļaudis, ieraugot decembra rēķinus par siltumu, vienkārši noģībst. No pāri palikušā, pēc rēķinu un kredītu nomaksas, neko citu, izņemot pārtiku un pašu nepieciešamāko, nopirkt nav iespējams. Apgrozījums lielai daļai biznesu tuvojas nullei, bet bankas sāk roku izgriešanas taktiku. Kredītlīnijas tiek piegrieztas, bet kredītus sola pagarināt pret personīgu galvojumu. Uzņēmēji cits pēc cita aicina uz karu ar bankām.

Nav šaubu par to, ka 2008. gada globālā krīze izcēlās tāpēc, ka lielvaru valdības un tautas pārāk uzticējās bankām. Latvija no globālās krīzes neko nav mācījusies, un Godmaņa–Slaktera pilnmēness reformas vēl pastiprina jau tā pārāk lielo banku lobiju ietekmi. Sausais atlikums no valūtas fonda palīdzības ir tāds, ka palīdzība pienākas tikai bankām, bet uzņēmēji saņems tikai morālu atbalstu. Vienīgā iespējamā palīdzība ir pozēšana – projektā Gerharda smaids.

Taču ir arī otra problēmas puse. Banku īpašnieki pilnīgo bezatbildību, kas valdīja līdz šim, nomainīja ar rūpīga saimnieka kredītpolitiku (cits jautājums, ka no valsts budžeta samaksāt visus banku bezatbildības radītos zaudējumus tikai bankām ir neprātīgs un netaisnīgs solis).

Tagad ir krīze. Ir skaidrs, ka liela daļa uzņēmumu bankrotēs. Par to nav šaubu. Nav tikai precīzi zināms, kurš. Tirgū klientu tagad ir maz, bet klienti joprojām ir. Ja ir divi pakalpojumu sniedzēji un abiem klientu nepietiek, tad, tiklīdz viens izlaidīs garu, otram, ja tas vēl būs pie dzīvības, apgrozījums divkāršosies un, iespējams, ar to viņam krīze arī izbeigsies. Kā izzīlēt, kurš krīzi pārvarēs, kuru ir vērts kreditēt, bet kuram visas kredītlīnijas ir jāatsaka jau momentā, jo ātrāk, jo labāk? Lietuvā viena firma ir pieņēmusi darbā raganu. Latvijā SEB un citas bankas ievieš testu, kas rupjā leksikā skan: "Kuli uz kluča!" Tava SIA ir parādā miljonus. Bet tā ir tikai SIA – sabiedrība ar ierobežotu atbildību. Ja SIA izput, tad banka dabū tikai atdalīto kapitālu un ieķīlātos aktīvus. Šobrīd pat tad, ja ieķīlātie aktīvi ir nekustamie īpašumi, bankrota gadījumā bankas cietīs zaudējumus. Ja bankas kredītus dala kā kārtīgs un rūpīgs saimnieks, tad ir ļoti loģiski veikt biznesa dzīvotspējas testu. Vai īpašnieks ir gatavs savu personisko īpašumu ieķīlāt par kredītu savai SIA? Jā vai nē? Ja tu tici sava biznesa dzīvotspējai, tad nav problēmu – no SIA formas reāli pāriet uz pilnu atbildību. Taču, ja SIA īpašnieki un vadība saprot, ka tagad galvenais uzdevums ir maksimāla kapitāla evakuācija, lai nobēdzinātu naudu un bankai ar citiem kreditoriem atstātu tukšu čaulu, tad gan priekšlikums pāriet uz pilnu atbildību skan kā ņirgāšanās. Viss jau ir izzagts, kā tādā SIA lai iegulda savu personisko īpašumu? Tā jau ir nekaunība, pasludinām karu bankām. Taču, ja tu neesi gatavs savu mantu likt ķīlā sava biznesa dzīvotspējas nodrošināšanai, tad tas liecina, ka tu pats netici, ka tava SIA izķepurosies. Tad kāpēc pieprasi, lai bankas tavā SIA iegulda savu klientu naudu?

Ja īpašnieks savu privātu mantu par savas SIA tālāku attīstību ieķīlāt nevēlas, tad biznesa dzīvotspējas tests nav iziets. Bankas, kurās kredītus pārvalda godprātīgi, šādos gadījumos saprot, ka ir momentā jāatsaka gan kredītu pagarināšana, gan jāpārtrauc jau aizsāktās kredītlīnijas. Bankām tas ir jādara neatkarīgi no ultimātu skaita, kas tiek izteikti valdībai.

Jā, tagad ir krīze! Valdības izvēle – atbalstīt tikai bankas – nozīmē killerēt visu pārējo biznesu. Taču ekonomisko augšupeju nodrošinās ražošana un pakalpojumu sniegšana. Bankas ir tikai alkatīgi un peļņas kāri starpnieki. Banku vara un ietekme jau tā ir par lielu, un tagad valsts attīstības intereses tiek upurētas par labu banku interesēm.

Bizness ir jāatbalsta. Taču nevis dalot naudu pa labi un pa kreisi tiem, kam skaļāka balss vai kuriem smukākas runassievas, bet gan veicot valsts pasūtījumus. Krīžu laikā valsts vislabāk var palīdzēt biznesam, pasūtot uzņēmumiem veikt sabiedriski vajadzīgus darbus. Tas dos gan ienākumus biznesam, gan darbu iedzīvotājiem. Patiešām ir žēl, ka Latvijā pie varas ir valdība, kura vadās tikai no banku interesēm, kura dos naudu tikai bankām cerībā, ka tās sildīs ekonomiku.

Diemžēl Latvijā vara sadzird nebanku sfēras biznesu tikai tad, kad tā pārstāvji sāk draudēt nemaksāt nodokļus. Cerams, ka nākamā valdība atradīs līdzsvaru starp dažādām interesēm un ņems vērā globālās krīzes mācību – pārtraukt pārlieku uzticēties bankām un to ieteikumiem.

 

Komentārs: Pūķa labā

Viktors Avotiņš,  NRA  01/21/09     Varas iekšējam komfortam veltītu kompensācijas un kompromisu laiks šķiet pagājis. Valsts varai jāsāk darboties un izpausties atbilstoši krīzes situācijai, ko tā pati sludina. Jaunu Saeimu nevajag tādēļ, lai vara "piekāptos tautai", bet tādēļ, lai Saeima beidzot pārstāvētu tos, kas Saeimu ievēlē.

Nacionālā izlīguma valdība nav vajadzīga pozīcijas un opozīcijas partiju savstarpējam izlīgumam, bet varas izlīgumam ar sabiedrību. Jauna valdība nav vajadzīga kā kompromiss, ko ieskapēt sabiedrībai jaunas Saeimas vietā. Vēlēšanu likums jāmaina nevis kosmētisku labojumu vai partiju savstarpējo cīņu reglamentēšanas dēļ, bet tādēļ, lai caur vēlēšanu sistēmu padarītu ievēlētos reāli atbildīgus vēlētājiem. Tad arī vēlētāji jutīsies atbildīgi par tiem, kurus izvēlas. Varai jāizbeidz uzdot paškompensācijas pasākumi par pretkrīzes pasākumiem.

Iemeslu teikt pēdējo man dod tas, ka ij valsts izpildvara, ij Saeima, manuprāt, joprojām turpina definēt un apgalvot savu rīcību, nevis skaidro to cilvēkiem. Varas institūti pieņem lēmumus citu pēc cita, dažādi pasākumi birst kā no pārpilnības raga, taču to kopsakars nav nolasāms. Acīmredzot nav neviena, kas tos skata un apjēdz, pacēlies virs spēles laukuma, kas spēj vismaz Saeimai definēt uzsākto kā noteiktu valsts kursu, nevis vien kā nesistematizētu pretkrīzes gājienu čupu. It kā tas būtu jādara premjerministram. Taču skaidrs, ka premjerministrs, kurš pats te stājas vārtos, te pussarga, te uzbrucēja vietā, to nevar izdarīt. Acīmredzot premjerministrs nespēj pārliecināt ministrus arī par to, ka krīzes laikā tiem būtu vēlams uzrunāt publiku nevis katram no sava plaukta, bet balstoties kādās kopīgās situācijas vērtējuma pamatnostādnēs. Tostarp ministru izteikumi par situācijas cēloņsakarībām ir pretrunīgi tik bieži, ka šķiet – valdība kritusi mērenā panikā un tur katrs jau turas nevis pie kuģa, bet cer uz savu glābšanas riņķi.

Rēķinoties ar to, ka krīze vēl padziļināsies, beidzot vajadzētu izdarīt vismaz dažas arī normālai situācijai derīgas, savulaik solītas lietas. Pirmkārt – vienota pieeja politikas plānošanai. Ja tāda būtu, tad sabiedrībai būtu skaidrība par tā vai cita izpildvaras pasākuma kontekstu, aktualitāti, skaidrība, ko tas dos, ko atņems. Piemēram, uzskatu, ka man nav informācijas par tādu aktualitāti kā ministriju un amatu samazināšana izpildvarā. Jo netiek dots atskaites punkts, samērā ar kuru to vērtēt. Kāda būs jaunā modeļa administratīvā, ekonomiskā u.tml. kapacitāte samērā ar veco? Ekonomija no amatu samazināšanas būšot 11,6 miljoni latu. Kādi būs transformācijas kopīgie izdevumi? Kāda būs reālā summārā ekonomija pēc visām manipulācijām, un kas reāli būs mainījies birokrātijas pašmotivācijā? Manuprāt, lai reāli noņemtu birokrātijas slogu no uzņēmējiem, no katra, kuru uzrunā valsts vai kurš savā vajadzībā uzrunā valsti, nepietiek ar struktūru optimizāciju. Vajadzīgas izmaiņas likumos, kuras nepārprotami noliek ierēdni aiz likuma, nevis tur to starp cilvēku un likumu, kā patlaban. Turklāt – Latvijas administratīvais vājums, lai arī ticis te šā gadsimta sākumā visai diskutēts, vēlāk turpināts laist gar ausīm, ka tas "nav viens noteikts "vājais punkts" valsts pārvaldes sistēmā, kuru varētu likvidēt ar vienu konkrētu pasākumu, bet gan dažādu problēmu kopsumma", tā arī nav veikta "precīza analīze, kas ir galvenās problēmas un to cēloņi" (E. Levits, 2001.). Publiski pieejamā informācija par varas transformācijām arī 2009. gadā liek domāt, ka modē joprojām ir atsevišķas manipulācijas ar vājajiem punktiem, nevis sistēmas maiņa, lai novērstu problēmu.

Otrkārt, beidzot jārada efektīva "politikas izvērtēšanas un atskaitīšanās sistēma", "uz rezultātu orientēta vadības sistēma", "publiskās pārvaldes orientācija uz iedzīvotāju" utt., u.tml. Lai arī netiek apgalvots, ka mēs dzīvojam pasaku valstībā, patlaban valdība demonstrē sabiedrībai krīzi kā daudzgalvainu pūķi, kurš, pirms nobeigties, vēl apēdīs daudz latvju meiču. Valdība pagaidām par savu uzdevumu tur nevis varoņu mobilizāciju, bet šo meiču sagatavošanu pūķim tīkamās mērcēs. Taču arī krīze nenoņem varas pienākumu atskaitīties, ko reālu tā darījusi sabiedrības, nevis pūķa labā.

Treškārt, kāda jēga plātīties ar nacionālā izlīguma valdību, ja tā būs saistāma tikai ar spices partiju mehānisku saiešanos, bet tās pamatā nebūs nekā, kas būtu saistāms ar nāciju. Ja jau tiek teikti vārdi nacionālais izlīgums, ja runa beidzot ir par plašu politisku vienprātību, tad šīs vienprātības pamatprincipi ir publiski jādefinē. Ir skaidri jāformulē, par kādiem principiem nācijas labad partijas vienojušās, kādi principi ir tām obligāti, neskatoties uz katras politisko krāsojumu.

 

Zatlers piedāvā "kompromisu" par tautas tiesībām atlaist Saeimu

Ināra Egle,  Diena 01/21/09     Valsts prezidents Valdis Zatlers iesniegs Saeimā Satversmes grozījumu projektu, kas dotu tautai tiesības rosināt Saeimas atlaišanu un Saeima būtu atlaista, ja par to nobalso 2/3 no tiem, kas piedalījušies pēdējās Saeimas vēlēšanās. V.Zatlers šodien nāca klajā ar konkrētu Satversmes grozījumu redakciju.

Viņš norādīja, ka tas ir kompromiss starp diviem piedāvājumiem – Konstitucionālo tiesību komisija bija ierosinājusi noteikt kvorumu – pusi no tiem, kas piedalījušies pēdējās Saeimas vēlēšanās, savukārt valdošās partijas uzskatīja, ka kvorumam ir jābūt pusei no visiem balsstiesīgajiem.

Šis grozījums attiecas uz Satversmes 14.pantu. V.Zatlers rosinās grozīt arī Satversmes 48.pantu, kas dotu tiesības valsts prezidentam atlaist Saeimu. Piemēram, gadījumos, ja Saeima nespēj trīs reizes pēc kārtas izteikt uzticību valdībai, ja nepieņem budžetu līdz 1.martam vai ja ilgāk par vienu mēnesi kvoruma trūkuma dēļ neotiek Saeimas sēdes.V.Zatlers rosina Satversmē noteikt konkrētus gadījumus, kādos Valsts prezidents rosina Saeimas atlaišanu.

Valsts prezidents, raksturojot šībrīža politisko situāciju, skaidri nepateica, vai ir iespējams izvairīties no ārkārtas Saeimas vēlēšanām, ja partijas izpilda viņa dotos uzdevumus un spēj izveidot plašāku un stabilāku valdību. Par tās veidošanu jau nākamajā pirmdienā, 26.janvārī, Rīgas pilī uz sarunu ir uzaicinātas gan valdības, gan opozīcijas partiju pārstāvji.  Viņš atgādināja, ka jau 2007.gada nogalē viņa uzstādījums ir bijis piecu partiju veidota valdība. V.Zatlers uzsvēra, ka gan koalīcijai gan opozīcijai ir kopīgi jāuzņemas atbildība, viņš teica: “Nebūs uzvarētāju vai zaudētāju - uzvarēs valsts vai zaudēs valsts.” Koalīcijas sastāvu noteikšot konsultāciju gaita.

Jāapzinās, ka, ja valstī sāksies vēlēšanu kampaņa, darbi tiks pārtraukti, sacīja V.Zatlers.

Lai konsolidētu politiskos spēkus un sabiedrību, Valsts prezidents ierosina rīkot pilsoniskos forumus. Vienā forumā ekonomikas eksperti vērtētu tos uzdevumus, kas būtu jāveic, lai valdība varētu efektīvi darboties, bet otrs būtu politiskais forums, kurā pilsoņi, politikas eksperti, kā arī paši politiķi iezīmētu nākotnes vīziju, kā attīstīsies politiskā sistēma.

UZZINI

Valsts prezidenta ierosinātā Satversmes grozījumu redakcija - Latvijas Republikas Satversme (www.likumi.lv)

 

Komisija piekrīt ierobežot vēlēšanu lokomotīves

Ināra Egle,  Diena 01/21/09      Vienu deputāta kandidātu varēs pieteikt tikai vienā vēlēšanu apgabalā, paredz otrdien Saeimas Juridiskajā komisijā 2.lasījumā atbalstītie grozījumi vēlēšanu likumā, kurus drīzumā skatīs parlaments. Atteikšanās no kandidātu sarakstu lokomotīvju principa, kad populāri cilvēki, startējot visos vēlēšanu apgabalos, ievelk Saeimā mazāk zināmus cilvēkus, bija viens no Valsts prezidenta dotajiem uzdevumiem Saeimai. Viņš ieteica veikt izmaiņas vēlēšanu sistēmā, lai nodrošinātu lielāku politiķu atbildību vēlētāju priekšā, iebilstot arī pret politiskās piederības maiņu vienas Saeimas laikā.

Jaunā laika (JL) priekšlikums, kas liegs partiju līderus pieteikt visos vēlēšanu apgabalos, bija iesniegts jau pērnā gada sākumā. Nesen līdzīgu iniciatīvu izteica arī Pilsoniskā savienība, kurai pašai ir jaunizveidota frakcija no bijušajiem Jaunā laika un TB/LNNK biedriem. Par JL priekšlikumu balsoja arī Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) un Tautas partijas (TP) deputāti. Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Vineta Muižniece (TP) atzina, ka tām Saeimā jau pārstāvētajām partijām, kurām ir vairāki spēcīgi līderi, šī norma ir izdevīga.

Vēlēšanu reformas biedrības vadītājs Valdis Liepiņš, kurš bija aicinājis veikt šādas izmaiņas likumā, sēdē norādīja — līdzšinējā sistēmā sarakstu līderi tiek ievēlēti no Vidzemes vai Rīgas, bet no Zemgales vai Kurzemes līderu atbrīvotajās vietās Saeimā iekļūst deputāti ar daudz mazāku atbalstu. Oponējot Dzintars Rasnačs (TB/LNNK) pieļāva neprognozējamu vēlētāju migrāciju, kad cilvēki ar autobusiem tiks vesti uz apgabaliem, kuru sarakstā būs viņu kandidāts. Tad drīzāk partijām visos apgabalos būtu jāstartē ar vienu un to pašu sarakstu, kurā ir 100 kandidāti, tāpat kā Eiroparlamenta vēlēšanās, visā Latvijā balso par vienu katras partijas sarakstu. Tas gan varētu apgrūtināt jauno un nelielo partiju iespējas cienīgi startēt. Cilvēku trūkuma dēļ tas mazām partijām būtu vēl sarežģītāk, ja Saeimu, pašvaldības un EP vēlētu vienā dienā.

Jānis Lagzdiņš (TP) pieļauj, ka komisijā atbalstītā norma spiedīs partijas likt sarakstos populārus dziedātājus, šovu vadītājus vai sportistus, lai vairotu atbalstu, bet ir šaubas, vai politikā nepārbaudīti cilvēki spēs kvalitatīvi veikt deputāta pienākumus. "Galvenā problēma nav vēlēšanu sistēmā, bet gan partiju atbildībā par sarakstu kandidātiem, kas diemžēl tiek izraudzīti diezgan nepārdomāti, neveidojot šos cilvēkus par profesionāļiem, kuri vēlētos nodarboties ar politiku," Dienai teica J.Lagzdiņš.

Kad labējā opozīcija aicināja atteikties no lokomotīvju principa, izskanēja aizdomas, ka tas ir vērsts pret jaunu politisko spēku, lai tā līderis, piemēram, Vaira Vīķe-Freiberga, nevarētu startēt visā Latvijā. Saskaņas centra (SC) frakcijas vadītājs Jānis Urbanovičs sēdē norādīja, ka Aivars Lembergs, nestartējot nevienā apgabalā, "deva lielu pienesumu ZZS frakcijas deputātu skaitam". SC ir par radikālākām izmaiņām vēlēšanu sistēmā, "vai nu visa Latvija ir viens vēlēšanu apgabals, vai sadalām valsti 100 vēlēšanu apgabalos". Tā būtu pāreja no proporcionālās vēlēšanu sistēmas uz mažoritāro, grozot Satversmes 6.pantu, kas iespējams tikai tautas nobalsošanā. V.Muižniece uzsvēra, ka "visi uzlabojumi vēlēšanu likumā ir veicami tikai proporcionālās sistēmas ietvaros". Diskusijās ir minēta arī ierosme par grozāmajiem sarakstiem, kad vēlētājam, balsojot par kādu partiju, ir iespēja tās sarakstā ierakstīt sev tīkamu kandidātu no citas. Tas var parādīties uz likuma izskatīšanu 3.lasījumā.

 

Zatlers aicina sākt sarunas par jaunas valdības izveidi

DELFI  01/21/09    Valsts prezidents Valdis Zatlers trešdien aicināja partijas sākt sarunas par jaunas valdības izveidi. Partijām pašām vajadzētu vienoties vai būtu jāpaplašina pašreizējā koalīcijas valdība, vai jāveido pilnīgi jauna valdība, kas spētu risināt ar ekonomisko krīzi saistītus jautājumus.

Valsts prezidents norādīja, ka pašreizējos apstākļos, kad steidzīgi nepieciešama valdība ar plašu politisku atbalstu, "mūsu valstī ir vajadzīga stabilitāte, stabilitātei – stabila valdība".

Zatlers uzsvēra, ka ekonomiskā situācija valstī būs sarežģīta tuvākos trīs gadus, tādēļ nepieciešams, lai opozīcija un pozīcija vienotos par kopīgas valdības izveidi "Gan opozīcijai, gan pozīcijai kopīgi jāuzņemas atbildība," sacīja Zatlers, norādot, ka pirmās sarunas pie prezidenta par jaunas valdības izveidi sāksies pirmdien.

Zatleram nav konkrēta uzstādījuma, kādai vajadzētu izskatīties valdībai un kādiem politiskajiem spēkiem tajā vajadzētu atrasties. Prezidents uzsvēra, ka sākotnēji jānoskaidro, kuri politiskie spēki būtu gatavi strādāt kopā. Taču prezidents aicināja partijas būt uzmanīgām, lai valstī neizraisītu jaunu nestabilitāti.

Jau vēstīts, ka vēl nedēļas sākumā divas no četrām – koalīciju veidojošajām partijām – Tautas partija un Latvijas Pirmā partijas/Latvijas ceļš pieļāva ārkārtas Saeimas vēlēšanu rīkošanu. Tomēr jau pirmdienas vakarā politiķi norādīja, ka, visticamāk, tiks veidota jauna valdība, iespējams, ar pašreizējo opozīcijas līdzdalību.

Pats valdības vadītājs Ivars Godmanis (LPP/LC) atrodas vairāk nekā nedēļu ilgā darba vizītē Dienvidkorejā un Japānā.

 

Eksperti dažādi vērtē Zatlera piedāvātos Satversmes grozījumus

LETA 01/21/09     Valsts prezidenta Valda Zatlera piedāvātajā Satversmes grozījumu redakcijā iekļautais Saeimas atlaišanai nepieciešamais kvorums ir kompromiss, taču redakcijā iekļautās prezidenta tiesības atlaist Saeimu ir dažādi vērtējamas, liecina ekspertu aptauja.

Sabiedriskās politikas centra "Providus" pētniece Iveta Kažoka uzskata, ka, iekļaujot nosacījumus, pie kuriem prezidents var atlaist Saeimu, savā ziņā prezidenta tiesības tiek sašaurinātas, jo lielākā daļa no kritērijiem, visdrīzāk, dzīvē nerealizēsies un prezidents tos nevarēs izmantot.

Vienīgais "puslīdz interpretējamais" kritērijs ir piektais, kas nosaka, ka prezidents var atlaist parlamentu, ja tas nepieciešams, lai "Saeima saņemtu tiešu tautas atbalstu īpaši svarīgā jautājumā". Kažoka uzskata, ka situācija, kurā prezidents neriskē ar savu amatu, atlaižot parlamentu, esot normāla, un Saeimai neesot jāaizsargā sevi no prezidenta patvaļas. Tieši garā procedūra ar tautas nobalsošanas rīkošanas nepieciešamību esot bijis iemesls, kādēļ Latvijas prezidenti nav līdz šim izmantojuši tiesības rosināt parlamenta atlaišanu.

Savukārt politologs Ivars Ijabs pauda neizpratni, ko tieši Zatlers vēlas panākt, iekļaujot savā Satversmes grozījumu redakcijā prezidenta tiesības atlaist Saeimu pie noteiktiem nosacījumiem, bet, nesaistot tās ar risku prezidentam zaudēt amatu. Tāpat arī piektajā nosacījumā minētais "īpaši svarīgais jautājums" esot politizēts un dažādi interpretējams. Eksperta vērtējumā, iespējams, prezidents šo nosacījumu gribējis attiecināt uz šā brīža situāciju.

Ijabs norādīja, ka nav drošs, vai, iekļaujot tautas tiesības atlaist Saeimu un prezidenta tiesības atlaist Saeimu vienā grozījumu redakcijā, izpildīt Zatlera iepriekš dotos uzdevumus līdz 31.martam vispār būs iespējams.

Savukārt redakcijā iekļauto 2/3 kvorumu eksperti vērtēja kā kompromisu. Ijabs norādīja, ka Zatlers atšķirībā no pagājušās nedēļas šonedēļ jau esot gatavs kompromisiem. Savukārt Kažoka uzskata: lai arī kvorums ir noteikts augsts, taču pie īpašiem apstākļiem tas dod iespēju tautas nobalsošanā savākt nepieciešamo balsu skaitu Saeimas atlaišanai.

Zatlers trešdien nosūtīs Saeimai savu Satversmes grozījumu redakciju, kas dod tautai tiesības atlaist Saeimu.

Zatlers rosina Satversmes 14.pantu izteikt redakcijā, kas nosaka, ka tiesības ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atsaukšanu ir ne mazāk kā 1/10 daļai vēlētāju. Ja referendumā par Saeimas atsaukšanu nobalso vairākums no balsotājiem un vismaz 2/3 no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita, tad Saeima uzskatāma par atsauktu.

Piedāvātā redakcija paredz, ka tiesības ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atsaukšanu nevar izmantot Saeimas pilnvaru termiņa pirmajā un pēdējā gadā, Valsts prezidenta pilnvaru termiņa pēdējo sešu mēnešu laikā, kā arī agrāk kā sešus mēnešus pēc iepriekšējās tautas nobalsošanas par Saeimas atsaukšanu. Tāpat vēlētāji nevar atsaukt atsevišķus Saeimas locekļus.

Tāpat Zatlera piedāvātā Satversmes 48.panta redakcija paredz prezidentam tiesības atlaist Saeimu, ja Saeima ir grozījusi Satversmes 1., 2., 3., 4., 6. vai 77.pantu un tie nav apstiprināti referendumā, ja Saeima nespēj izteikt uzticību premjeram un viņa aicinātajiem ministriem vairāk nekā trīs reizes ar noteikumu, ka prezidents nav atkārtoti aicinājis veidot Ministru kabinetu vienu un to pašu personu, ja Saeima nepieņem ikgadējo valsts budžetu līdz saimnieciskā gada 1.martam un ja ilgāk par vienu mēnesi parlamenta sesijas laikā nenotiek Saeimas sēdes kvoruma nenodrošināšanas dēļ vai tās vispār netiek sasauktas.

Zatlers savā piedāvātajā 48.panta redakcijā iekļāvis līdz šim neapspriestu nosacījumu prezidenta tiesībām atlaist Saeimu. Tas nosaka, ka prezidents var atlaist Saeimu, ja tas nepieciešams, lai "Saeima saņemtu tiešu tautas atbalstu īpaši svarīgā jautājumā". Pirms šāda lēmuma prezidentam gan ir jākonsultējas ar parlamenta priekšsēdētāju un premjerministru.

Tāpat Rīgas pils rosina, ka Valsts prezidents nevar atlaist Saeimu, ja līdz Valsts prezidenta pilnvaru termiņa beigām atlikuši mazāk nekā trīs mēneši.

Pašlaik Satversmes 48.pants nosaka, ka prezidentam ir tiesības ierosināt Saeimas atlaišanu. Pēc tam izdarāma tautas nobalsošana. Ja tautas nobalsošanā vairāk nekā puse balsotāju izsakās par Saeimas atlaišanu, tad Saeima uzskatāma par atlaistu un izsludināmas jaunas vēlēšanas, kurām jānotiek ne vēlāk kā divus mēnešus pēc Saeimas atlaišanas. Ja stātos spēkā Zatlera piedāvātie grozījumi, tad prezidenta tiesības atlaist Saeimu netiktu saistītas ar risku viņam zaudēt amatu, kā arī netiktu rīkota tautas nobalsošana.

Tāpat Zatlers piedāvā grozīt Satversmes 49. un 50.pantu. Satversmes 49.pants noteiktu, ka, ja Saeima ir atlaista vai atsaukta, tad Saeimas locekļu pilnvaras tomēr paliek spēkā līdz jaunievēlējamās Saeimas sanākšanai, bet līdzšinējā Saeima var sanākt uz sēdēm tikai tad, ja Valsts prezidents to sasauc. Šādām Saeimas sēdēm dienas kārtību noteic Valsts prezidents.

Savukārt Satversmes 50.pants noteiktu, ka ne agrāk kā vienu mēnesi un ne vēlāk kā divus mēnešus pēc Saeimas atlaišanas vai atsaukšanas jānotiek jaunām vēlēšanām.

Kā ziņots, Satversmes grozījumu veikšana bija viens no Zatlera izvirzītajiem uzdevumiem Saeimai, kura nepildīšanas gadījumā līdz šā gada 31.martam prezidents draudēja ar parlamenta atlaišanu.

 

Kusiņš paredz plašas debates par Zatlera piedāvātajiem Satversmes grozījumiem

LETA 01/21/09     Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš pieļauj, ka varētu būt nepieciešamas papildus plašas debates par Valsts prezidenta Valda Zatlera piedāvāto Satversmes grozījumu redakciju.

Kusiņš sacīja, ka pagaidām vēl nav iepazinies ar precīzu Zatlera piedāvāto Satversmes grozījumu redakciju. Tā kā kopumā Zatlera piedāvātā pamatlikuma grozījumu redakcija, kā noprotams, balstīta uz konstitucionālo tiesību komisijas sniegtā atzinuma, tad tā ir balstīta uz nopietnu analīzi, gan atzina jurists.

Tomēr jautājums par piedāvāto grozījumu spēkā stāšanos un to, vai tos attiecināt uz esošo Saeimu, būtu debatējams, ja prezidenta šodien parlamentam nosūtītajos dokumentos tas nav atrunāts, piebilda Kusiņš.

Jau ziņojām, ka šodien Zatlers nosūtīs Saeimai viņa piedāvāto grozījumu redakciju, kas cita starpā paredz prezidentam tiesības atlaist Saeimu, ja tas nepieciešams, lai "Saeima saņemtu tiešu tautas atbalstu īpaši svarīgā jautājumā".

Piedāvātā Satversmes 48.panta grozījumu redakcija 5.punktā arī noteic, ka pirms šāda lēmuma pieņemšanas Valsts prezidentam ir jākonsultējas ar Saeimas priekšsēdētāju un Ministru prezidentu.

Zatlers rosina Satversmes 14.pantu izteikt redakcijā, kas nosaka, ka tiesības ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atsaukšanu ir ne mazāk kā 1/10 daļai vēlētāju. Ja referendumā par Saeimas atsaukšanu nobalso vairākums no balsotājiem un vismaz 2/3 no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita, tad Saeima uzskatāma par atsauktu.

Piedāvātā redakcija paredz, ka tiesības ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atsaukšanu nevar izmantot Saeimas pilnvaru termiņa pirmajā un pēdējā gadā, Valsts prezidenta pilnvaru termiņa pēdējo sešu mēnešu laikā, kā arī agrāk kā sešus mēnešus pēc iepriekšējās tautas nobalsošanas par Saeimas atsaukšanu. Tāpat vēlētāji nevar atsaukt atsevišķus Saeimas locekļus.

48.pantā piedāvāts noteikt, ka prezidentam ir tiesības atlaist parlamentu, ja Saeima ir grozījusi Satversmes pirmo, otro, trešo, ceturto, sesto vai septiņdesmit septīto pantus, bet tautas nobalsošanā šie Satversmes pārgrozījumi nav apstiprināti.

Zatlera piedāvātās 48.panta redakcijas 2.punkts paredz tiesības atlaist Saeimu tad, ja viņš nespēj izteikt uzticību Ministru prezidentam un viņa aicinātajiem ministriem vairāk nekā trīs reizes pēc kārtas ar noteikumu, ka Valsts prezidents nav atkārtoti aicinājis sastādīt Ministru kabinetu vienu un to pašu personu.

Ierosināts noteikt tiesības atlaist parlamentu, ja Saeima nepieņem gadskārtējo valsts budžetu līdz saimnieciskā gada 1.martam ilgāk par vienu mēnesi un Saeimas sesijas laikā nenotiek kārtējās Saeimas sēdes, jo tajās nepiedalās nepieciešamais Saeimas locekļus skaits, vai tās netiek sasauktas.

Valsts prezidents nevar atlaist Saeimu, ja līdz Valsts prezidenta pilnvaru termiņa beigām atlikuši mazāk nekā trīs mēneši.

 

Komentārs: Par mērķu realitāti

Anita Daukšte,  NRA  01/22/09     Valsts prezidenta Valda Zatlera valsts pārvaldei – valdībai un Saeimai – uzdotie rēbusi kļūst arvien sarežģītāki. Pēc 13. janvāra notikumiem Saeima tiek nolikta atlaišanas draudu priekšā, ar šo paziņojumu faktiski padarot leģitīmu politisko krīzi valstī, kur šķita, ka pagaidām taču ar ekonomisko krīzi pilnīgi pietiek.

Pēc tam izrādījās, ka prezidents nemaz negrib parlamenta atlaišanu, bet gan jaunu valdību, kurā nāksies vienoties visiem tiem, kuri līdz šim cits citam pat roku lāgā nepadeva. Pēc mirkļa Valsts prezidents nāk klajā ar Satversmes grozījumu redakciju, kura paredz tik daudzus strīdīgus un līdz šim neapspriestus pamatlikuma grozījumus, ka nebūtu nekāds brīnums, ja Saeima tos nepieņemtu līdz 31. martam – proti, ultimāta termiņa beigām. Un tad... tad, ja vien darbi sekos vārdiem, būtu jārosina atlaist Saeimu. Un kāda tad vairs jēga tai jaunajai valdībai, ko Zatlers piesakās jau pirmdien sākt veidot, aicinot pie viena sarunu galda visas koalīcijas un opozīcijas partijas?

Šis te aicinājums par jaunas valdības veidošanu, joprojām darbu turpinot Ministru prezidenta Ivara Godmaņa vadītajam kabinetam, faktiski nozīmē neuzticības izteikšanu valdībai no Valsts prezidenta puses. Teorētiski līdz šim debatēts par to, vai prezidentam ir tiesības uzaicināt citu personu veidot Ministru kabinetu, kamēr vēl strādā esošais, Saeimas vairākuma uzticību baudošais Ministru kabinets. Un ir secināts, ka šāda situācija īsti nav likumdošanā noregulēta. Bet likumiskais regulējums šeit pat nav noteicošais – šobrīd Valsts prezidents ir uzņēmies iniciatīvu jautājumā, kuru regulē politiski un morāli apsvērumi. Latvijas vēsturē ļoti neparasta situācija, ka Valsts prezidents, it kā mēģinot rast oriģinālus risinājumus neordinārai politiskajai situācijai, pēc būtības pastiprina politisko krīzi.

Nepārprotams ir tikai viens – Valsts prezidents ir iezvanījis kapu zvanu ne tikai šai Saeimai, bet arī valdībai. Vai tas būtu pareizais tonis, kas jāizvēlas ekonomiskās krīzes apstākļos, kas prasa ļoti mobilu darbu un valdības stabilitāti ne tikai kā iekšpolitisku, bet arī ārpolitisku realitāti? Nē.

Dunckāšanās un grūstīšanās visos varas ešelonos tik sarežģītā ekonomiskajā situācijā, apgalvojot (arī Valsts prezidentam), ka valsts ir teju bankrotējusi, ir valsti vēl vairāk gremdējošas darbības.

Signāli no pils puses parāda sabiedrībai, ka parlaments ir sliņķu bars, bet valdība – mazspējīga. Pieņemsim – skarbi, bet patiesi. Taču vai Valsts prezidents var atrisināt šo dilemmu tikai ar ultimātu un ļoti diskutablu pamatlikuma grozījumu piedāvājumiem? Diez vai. Varu tikai atkārtot savu kolēģu rakstīto, ka galvenais ir atgūt tautas uzticību, nevis tikai dažu varas nesēju uzticēšanos cits citam. Pagaidām neviens no Valsts prezidenta dotajiem uzstādījumiem šo problēmu neatrisina.

Iespējams, Valdis Zatlers uzskata, ka šo tautas uzticēšanās problēmu atrisina viņa piedāvātie Satversmes grozījumi. Tiešām – tie ļoti būtiski pazemina šobrīd Satversmē noteikto latiņu parlamenta atlaišanai. Pat noliek šo latiņu zemu jo zemu. Ko vien ir vērts ierosinājums atlaist Saeimu, ja tās sēdes nenotiek kvoruma trūkuma dēļ, – kā zināms, šīs politiski sadrumstalotās Saeimas apstākļos mākslīgi izraisīt kvoruma trūkumu nav ne mazāko problēmu. Opozīcija vienojas nenākt uz sēdēm, un hop! – Saeima ir atlaista, rīkojam jaunas vēlēšanas un nebeidzamas nobalsošanas. Šeit arī lieliska iespēja Valsts prezidentam savu ambīciju dēļ pašam panākt Saeimas atlaišanu – trīs reizes nosaucot kā premjera kandidātu personas, kas a priori nav spējīgas izveidot Saeimas uzticību iegūstošu valdību. Bet valdības izveide ir partiju politisko manipulāciju objekts – tas ir pilnīgi normāli. Sajūgt uzticību parlamentam ar uzticību valdībai ir tik fundamentāla nestabilitātes faktora ielikšana valsts ēkas pamatos. Taisni jāpabrīnās, kurš Valdim Zatleram varēja ko tādu ieteikt. Protams, varētu nolemt, ka šie grozījumi Satversmē attiektos uz nākamo Saeimu: pieņemt, ielikt tos atvilktnē un aizmirst uz kādu laiku.

Bet ne uz ilgu laiku – Satversmes pamatu grīļīgums ir tāda bumba ar laika degli. Šo Valsts prezidenta piedāvāto grozījumu Satversmē pieņemšanas vajadzību nevar motivēt ar pagājušā gada referendumā pausto tautas gribu – ne tikai tāpēc, ka īstenībā jau tā griba bija gluži pretēja, jo lielākā daļa tautas referendumā nepiedalījās. Valsts prezidenta piedāvātie grozījumi varas konstrukciju Latvijā padara pārāk vienkāršoti manipulējamu atkarībā no politiskās konjunktūras. Pastāvot ārējās nestabilitātes faktoriem, tas vispār var sagraut valsts ēku. Ja jau ir politiska prasība (vai ir?) pēc Satversmes izmaiņām, tad varbūt būtu vērts vispār pieņemt jaunu Satversmi, nevis iespēlēt vecajā politiskās nestabilitātes dīgļus.

 

Sudraba: Saeimas atlaišana šobrīd ir absolūti nelietderīga

TVNET  01/22/09    Valsts kontroliere Ingūna Sudraba uzskata, ka Saeimas atlaišana šobrīd ir absolūti nelietderīga. Tā vietā politiķiem būtu jāsaņemas un jāsāk strādāt. Politiķi būtībā pasakot, ka patlaban strādāt nevēlas, gatavosies vēlēšanām un tad pēc trīs mēnešiem (pēc vēlēšanām) būs gatavi strādāt. Sudraba to uzskata par izvairīšanos no atbildības. Valsts kontroliere arī uzskata, ka valdībai patlaban visa uzmanība jāvelta tam, lai valsts beidzot atkal sāktu pelnīt.

Valsts kontroliere Ingūna Sudraba šorīt Latvijas Neatkarīgās televīzijas raidījumā "900 sekundes" teica, ka Saeimas izveidotajai uzraudzības komisijai rūpīgi jāseko līdzi no starptautiskajām institūcijām saņemtā aizdevuma izlietošanai, kā arī to reformu un ieteikumu īstenošanai, ko likušas starptautiskās institūcijas. Sudraba atgādina, ka pirmā aizdevuma daļa saņemta, taču nākamo saņemšana atkarīga no tā, vai valsts spēs izpildīt tai dotos uzdevumus. Sudraba norāda, ka vairāku starptautisko institūciju prasību pildīšana nozīmē valsts mēroga reformas, tāpēc, ja tām negatavosies laikus un atbilstoši, tad nākamie naudas sūtījumi var netikt saņemti.

Valsts kontroliere uzsver, ka valstī joprojām ir pārāk daudz ierēdņu. Tomēr viņa norāda, ka pašreiz īstenotā darbinieku skaita samazināšana daudzās institūcijās joprojām notiek matemātiski, nevis rūpīgi izvērtējot konkrēto amatu lietderību. Ierēdniecība, viņasprāt, vidēji būtu jāsamazina vēl par aptuveni 15 procentiem, taču šīs ir tikai aptuvenas aplēses un darbinieku skaita mazināšana katrā institūcijā un iestādē jāvērtē atsevišķi.

Sudraba uzsver, ka beidzot valstij arī jāsāk domāt par to, kā pelnīt. Patlaban vērojams tas, ka valdība arvien domā, ko vēl "nogriezt", taču tagad visi instrumenti, to vidū nauda no Eiropas struktūrfondiem, jāvirza tam, lai "iedzīvotāji beidzot sāktu pelnīt".

Runājot par valdības un Saeimas atlaišanu, Sudraba ir neizpratnē, kāpēc tik daudzi cilvēki negrib pildīt iedzīvotājiem dotos solījumus. Viņa uzskata, ka pašreiz pie varas esošajiem arī jāturpina darbs - jāstrādā tiem, kas parakstījuši svarīgos dokumentus, nevis to vietā jānāk kādiem jauniem, kam būs jārealizē pieņemtā politika. "Saeimas atlaišana šobrīd ir absolūti nelietderīga," uzsver Sudraba. Viņa norāda, ka ir absurdi, ka politiķi būtībā pasaka, ka tagad negrib strādāt, tagad gatavosies vēlēšanām un pēc trīs mēnešiem atnāks un tad sāks strādāt. Valsts kontroliere uzsver, ka vienīgais iespējamais ceļš ir tāds, ka politiķi beidzot sāk strādāt un nevis domāt, ka sabiedrība neko nesaprot. "Saņemieties un sāciet strādāt!" asa savos izteikumos ir Sudraba.

Šodien Valsts kontroliere Ingūna Sudraba Saeimā dos svinīgo zvērestu pēc viņas atkārtotas ievēlēšanas amatā. Sudrabas vārds pēdējā laikā izskanējis saistībā ar iespējamās izlīguma valdības veidošanu. Sudraba un arī Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs minēti kā bezpartejiskie premjera amata kandidāti. Sudraba patlaban gan noraida iespēju uzņemties valdības vadīšanu, jo, viņasprāt, politiķiem nav jābēg no atbildības par sastrādātajām lietām, bet jāsāk kļūdas labot.

 

 

 

Citādā ziņā politikā un valdībā...

 

 

Demakova varētu atkāpties no amata

NRA  01/07/09    Uzzinot par nopietnām veselības problēmām, kultūras ministre Helēna Demakova nolēmusi atkāpties no amata. To, vai tas tiešām notiks, ministre paziņos 2.februārī.

"Medicīnisku izmeklējumu rezultātā man ir konstatēta locītavas kaula saslimšana. Locītavas slimība tās pašreizējā fāzē no ārstu puses tiek vērtēta kā akūta un prasa nekavējošas konsultācijas ar speciālistiem par turpmāko ārstēšanas gaitu, režīmu, operācijas veidu un laiku. Saslimšanas straujo attīstību ir veicinājusi fiziska trauma, kuru guvu pērnā gada oktobrī, taču nepievērsu tai uzmanību," savā paziņojumā presei raksta kultūras ministre.

Turpmāko trīs nedēļu laikā H. Demakovai paredzētas konsultācijas ar medicīnas speciālistiem Latvijā un ārvalstīs, lai noskaidrotu, kāda veida ārstēšana būs nepieciešama. Atkarībā no ārstu ieteikuma viņai būs jāpieņem lēmums, vai ārstēšana, kas pesimistiskā gadījumā aizņems vairākus mēnešus, ļaus H. Demakovai pilnvērtīgi pildīt kultūras ministres pienākumus.

"Patlaban ticamība, ka man uz laiku, kas var sasniegt vairākus mēnešus, būs jāpārtrauc aktīva politiskā darbība, ir vērtējama kā tuva piecdesmit procentiem. Ja tik augstas atbildības darbs, kāds tas ir ministram Latvijas pašreizējos apstākļos, būs jāpārtrauc uz vairākiem mēnešiem, ir skaidrs, ka atbildību par nozares līdzsvaru un attīstību nevarēs atstāt tikai valsts sekretāra - pat vislabākā, kā tas ir Kultūras ministrijas gadījumā - ziņā.

Skaidrību par to, kāda būs ārstēšanas turpmākā gaita, gūšu līdz janvāra beigām, un atkarībā no tās pieņemšanu lēmumu par iespēju turpināt vai neturpināt darbu kultūras ministres amatā. Par savu lēmumu sabiedrību plānoju informēt 2.februārī," raksta H. Demakova.

 

Zatlers: Līguma slēgšana par koncertzāles būvprojekta izstrādi ir amorāla

LETA 01/07/09    Līguma slēgšana par Rīgas akustiskās koncertzāles būvprojekta izstrādi ir amorāla un grauj uzticību paziņojumiem par taupību, šodien pēc tikšanās ar Ministru prezidentu Ivaru Godmani (LPP/LC) sacīja Valsts prezidents Valdis Zatlers.

"Šajos apstākļos, kad visas valsts augstākās amatpersonas stāsta un pārliecina sabiedrību, ka mums ir taupības režīms, šāda rīcība noteikti ir amorāla," sacīja prezidents.

Zatlers norādīja, ka nepieciešams vērtēt personu atbildību, kas šajā procesā bija iesaistītas, un šādu solījumu viņš saņēmis arī no premjera. Savukārt, komentējot kultūras ministres Helēnas Demakovas (TP) atbildību un iespējamo demisiju, Zatlers norādīja: "Katrs ministrs pieņem savu lēmumu personīgi."

Savukārt Godmanis savos komentāros par atbildību bija izvairīgs, norādot, ka no sākuma grib tikties ar kultūras ministri, lai izanalizētu situāciju un dzirdētu viņas argumentus. Pats galvenais gan esot bijis novērst iespējamos tēriņus šajā situācijā, uzsvēra premjers.

Kā ziņots, šodien kultūras ministre izplatījusi paziņojumu masu medijiem, kurā tiek pieļauta viņas atkāpšanās, taču tā vis nav pamatota ar minētā līguma slēgšanu, bet gan veselības problēmām.

Pagājušā gada pēdējā darba dienā, 30.decembrī, valsts aģentūra "Jaunie trīs brāļi" (J3B) noslēgusi 6,77 miljonu latu vērtu līgumu ar arhitekta Anda Sīļa vadīto biroju "AB.SZK" par Rīgas akustiskās koncertzāles būvprojekta izstrādi.

Kā ziņots, premjers Godmanis pieprasījis paskaidrojumus par Rīgas koncertzāles projektēšanas daudzmiljonu līgumu un jau tagad izsaka šaubas par šī projekta turpmāko virzību. Atbildīgā kultūras ministre Demakova slimības dēļ otrdien valdības sēdē nepiedalījās, tāpēc Godmanis pieprasīja rakstiski iesniegt paskaidrojumus J3B vadītājam Zigurdam Magonem.

 

Komentārs: Helēna ievainota

Agnese Margēviča,  NRA  01/08/09    Krīzes savaldīšanas pasākumi kultūras nozari plosa kā lode ar novirzītu smaguma centru, saka Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētāja Ieva Kolmane. Ja tā, tad kultūras ministre Helēna Demakova (TP) ir pirmais Latvijas politiķis, kurš kritis, šīs lodes ievainots.

Kurš patlaban neliekas slimnīcā ar nervu drudzi vai nervu drudža izraisītiem hronisku kaišu saasinājumiem, krīzi acīmredzot neizdzīvo ar sirdi un dvēseli, trāpīgi spriež Kolmane.

Tie, kas Demakovu pazīst, nešaubās, ka pēdējais piliens, kas ministri iegrūdis slimības gultā, ir premjera aizliegums virzīt viņas izauklēto akustiskās koncertzāles projektēšanu. Bargus vārdus, sešu miljonu latu vērto Demakovas parakstīto līgumu nodēvējot par "amorālu rīcību", tam vakar veltīja arī prezidents Valdis Zatlers. Dusmīgi uz Demakovu ir pat viņas partijas biedri, no kuriem daži Neatkarīgajai sūkstījās, ka "viņa mums ir aizlikusi kāju priekšā" un Demakovas slepšus parakstītais miljonu līgums "ir vēl lielāka kļūda nekā Slaktera baltie dīvāni". Par kādu TP izrāvienu varot runāt, ja pašu vadošie politiķi un ministri tik neapdomīgi rīkojoties? Tas radīja iespaidu, ka Demakovas demisija, ja tā nāktu, tiktu akceptēta.

Kamēr ministre nav apārstējusi savu "locītavas kaula saslimšanu", par ko viņa paziņoja trešdienas rītā, premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) ar Demakovu nevarot tikties un izvērtēt viņas pausto gatavību demisionēt. Trešdienas rītā pēc paziņojuma par slimību, kas izrādījās kas vairāk par saaukstēšanos vai emocionālu krīzi, no kurām politiķe nav bijusi pasargāta arī iepriekš, mīkstāka kļuva arī Demakovas partijas biedru nostāja, kas mudināja paziņojumu neuztvert kā jau notikušu demisiju.

Kad 2007. gada rudenī TP valde aiz slēgtām durvīm sprieda par Aigara Štokenberga izslēgšanu un partiju pamest izlēma Demakovai tuvais Artis Pabriks, kultūras ministre nespēja izturēt apspriežu telpas spriedzi. Sasarkusi, ar pierei piespiestu delmu izsteidzās priekštelpā pie žurnālistiem, palūdza sastumt ķebļus un atgūlās – pārdzīvojumu dēļ bija sākušās muguras sāpes. Tas bija ļoti teatrāli, bet arī ļoti cilvēcīgi. Iespējams, līdzīgs sirdēstu radīts slimības saasinājums emocionālo ministri, kuru politiķi un žurnālisti savā starpā visbiežāk sauc vārdā – par Helēnu, piemeklējis arī tagad.

Helēna Demakova vienmēr ir bijusi spilgta, emocionāla un pretrunīga politiķe. Savulaik visā nopietnībā Tautas partijas iekšienē paudusi gatavību pretendēt uz aizsardzības ministres amatu, kas Latvijas vīriešu dominētajā politiskajā elitē tika uztverts ar smīkņāšanu, vēlāk viņa apspriesta arī kā iespējama Aigara Kalvīša pēctece valdības vadītāja amatā un šī mērķa vārdā partijas vadībai solījusies būt mazāk emocionāla, katrā ziņā "vairs neraudāt".

Tikpat pretrunīgi vērtēta Demakovas īstenotā kultūras politika. Rakstnieks un LTV raidījuma 100 grami kultūras vadītājs Arno Jundze gan pareģo, lai arī šobrīd daudzi neslēpj prieku par Demakovas krišanu, "pēc tam visi vēl raudās un pieminēs labos laikus Latvijas kultūrā". Viņa ir neparasti enerģiska vilcēja, bīdītāja un stūmēja, kas velk, bīda un stumj nevis uz personisku vai partijisku, bet uz visas nozares pusi un domā ilgtermiņā, – tas silti iesakāms arī citu nozaru ministriem, vērtē Rakstnieku savienības vadītāja Kolmane.

Demakovas laikā kultūras nozare ir sadzirdēta – ne tikai kā sabiedrības kulturāli smalka brošiņa, bet tautas būtiskums, viņas laikos panākts daudz kas svarīgs – rakstnieki tikuši pie Ventspils mājas, pie "bibliotēku naudas", Kultūrkapitāla fonda stipendijām un grāmatām, strīdīgi vērtētās Latvijas Nacionālās bibliotēkas būves. Tikmēr Mākslinieku savienības prezidents Mārtiņš Heimrāts, noņemdams cepuri Demakovas priekšā par viņas centieniem panākt trīs lielo kultūras būvju celtniecību Rīgā (jo katra lielpilsēta bez šādām būvēm esot tikai ciems), kritiski atzīst, ka šo kultūras ministri raksturo "zvaigžņu politika", kad aprūpēts tiek ne tik daudz vispārējais līmenis kā spožākās kultūras izpausmes. Bet arī tā esot respektējama izvēle.

Nacionālās operas direktors Andrejs Žagars ministri raksturo kā izcili profesionālu, gudru un jūtīgu cilvēku, kas apbrīnojami pārzina kultūras lauku. Kultūras cilvēku aprindās klīst jau apsūnojuši stāsti par Demakovas apsēstību ar mākslu un vēlmi savā kaislībā dalīties ar citiem. Kad uz Maskavu devusies kārtējā kultūras darbinieku delegācija, Demakova skrējusi un par savu naudu visiem pirkusi ieejas biļetes Tretjakova galerijā.

Kā galveno Demakovas "nelaimi" Arno Jundze min viņas autoritārismu, ar ko esot izskaidrojama arī ministres tuvāko cilvēku loka izvēlēšanās Kultūras ministrijā. Viņaprāt, Demakova ap sevi savākusi cilvēkus, kuri "luncinās apkārt", atbalstot ministres viedokli un cenšoties nepaust savu, ja tas varētu izrādīties pretējs. Ieva Kolmane par to saka – tas, kas no malas vienādiņ izskatījies pēc autoritārisma un favorītisma, droši vien izskaidrojams ar ministres, pašasprāt, efektīvāko vadības stilu – paļaušanos uz nedaudzu izraudzītu ekspertu viedokli. No vienas puses, tieši tāpēc pie konkrētiem lēmumiem izdodas tikt gana drīz un strauji, no otras – ne vienu reizi vien iznācis dzirdēt kurnēšanu, ka ļoti daudzi nav uzklausīti. "Tāpēc daudz ir arī pazemoto un apvainoto," teic Rakstnieku savienības vadītāja.

 

Segliņš: Ja valdība nemainīs attieksmi pret iekšlietu sistēmu, tai būs "jāiet mājās"

LETA 01/09/09    Valdībai būs "jāiet mājās", ja tā neizmainīs savu attieksmi pret iekšlietu sistēmas dienestiem, tā šodien pēc tikšanās ar Valsts robežsardzes priekšnieku ģenerāli Gunāru Dāboliņu un Valsts policijas priekšnieku ģenerāli Aldi Lieljuksi atzina iekšlietu ministrs Mareks Segliņš (TP).

Pēc ministra teiktā, dienestu vadītāji šodien viņam ir pierādījuši, ka tie patiešām nevar nomaksāt rēķinus un normāli funkcionēt ar tādu finansējumu, kāds ir piešķirts patlaban.

"Pilnīgi skaidrs, ka situācija ir neapmierinoša," sacīja Segliņš, skaidrodams, ka "ir noņemts vairāk [naudas], nekā domājām".

Finanšu ministrijai būs jāpārskata, kādēļ iekšlietu sistēmas dienestiem ir piešķirts mazāk naudas, nekā to bija lēmusi valdība.

"Finanšu ministrija nedrīkst tā rīkoties," sacīja iekšlietu ministrs. Pēc tikšanās ar Dāboliņu un Lieljuksi Segliņš atzina, ka viņš šajā situācijā ir dienestu pusē.

Jau ziņots, ka iekšlietu ministrs šodien tikās ar Iekšlietu ministrijas (IeM) padotības dienestu vadītājiem, lai analizētu situāciju, kā iekšlietu nozare spēj izpildīt valdības uzdevumu par nepieciešamo budžeta līdzekļu samazinājumu.

 

Lejiņš aiziet no Ārpolitikas institūta direktora amata

LETA 01/09/09    Ar februāri darbu Latvijas Ārpolitikas institūta direktora amatā beigs tā dibinātājs Atis Lejiņš, kura vietā institūtu turpmāk vadīs līdzšinējais direktora vietnieks Andris Sprūds.

Kā aģentūrai LETA norādīja Lejiņš, viņš savu darbību institūtā turpinās kā goda direktors. "Jaunais direktors savus pienākumus sāks pildīt finansiāli kritiskā brīdī, turklāt laikā, kad arvien sarežģītāka kļūst starptautiskā drošība," uzsver Lejiņš, solot Sprūdam savu atbalstu.

Ārpolitikas institūtu Lejiņš dibināja 1992.gada maijā, atgriežoties no trimdas Zviedrijā. Institūta uzdevums bija pētīt un vērtēt Latvijas integrācijas procesus Eiropas Savienībā (ES) un NATO un tajā pašā laikā uzmanīgi sekot politiskajiem notikumiem Krievijā un citviet postpadomju telpā, lai nepieļautu Baltijas valstu nonākšanu tādā starptautiskā situācijā, kāda tā bija 1939. un 1940.gadā.

Pirmā Ārpolitikas institūta publikācija bija veltīta notikumu analīzei trīsdesmito gadu Eiropā, un pirmā konference tika rīkota 1992.gada 23.augustā, pieminot Molotova-Ribentropa paktu. Institūts jau publicējis virkni grāmatu, veltītu aktuāliem starptautiskiem drošības jautājumiem.

Pēc Latvijas iestāšanās ES institūts veltīja savu pētniecību ES kopējai ārējai un drošības politikai, specializējoties austrumu kaimiņu politikā.

Pašreiz institūts strādā pie liela projekta par Baltijas jūras reģionu un enerģijas drošību, kurā iesaistīti deviņi institūti un kura pētniecības rezultāti tiks publicēti 2009.gada vidū.

 

Valdē iecelts Šlesera šofera dēls

LETA 01/09/09    Pērnā gada nogalē AS "Pasažieru vilciens" ("PV") valdē ieceltais Kaspars Upenieks ir satiksmes ministra Aināra Šlesera (LPP/"LC") šofera dēls, Latvijas televīzijas raidījumam "100. pants" apstiprināja ministrs.

Pēc raidījuma rīcībā esošās informācijas, Šlesera šofera dēls iepriekš ir strādājis par kārtībnieku pašvaldības policijā un referentu Valsts probācijas dienestā, savukārt ministrs apgalvo, ka Upenieks ir ieguvis izglītību, kas saistīta ar mārketinga sektoru, tāpēc viņš ir pārliecināts, ka jaunais valdes loceklis savus amata pienākumus veiks profesionāli. "Tam nav nozīmes, kam viņš ir dēls. Šis cilvēks tika izvēlēts pēc profesionāliem kritērijiem," ap-

-galvoja Šlesers. Pēc ministra izteikumiem, uzņēmumam patlaban ir ļoti svarīgi iegūt iespēju "paskatīties uz lietām no malas", tāpēc "pieredze, kas ir saistīta ar mārketinga jomu, manuprāt, ir ļoti svarīga šim uzņēmumam". Upenieka alga būs apmēram 4000 latu mēnesī.

 

Viedoklis: Šlesera ģimenes vērtības

Askolds Rodins,  Diena 01/09/09    Treknie gadi pagājuši, treknie amati palikuši. Varbūt nejaušība, taču atkal "iekritis" satiksmes ministrs Ainārs Šlesers (LPP/LC). Ministrijas pakļautības uzņēmuma Pasažieru vilciens (PV) valdē iekļauts Šlesera šofera dēls. Saņems brangu, vairākos tūkstošos latu mērāmu algu. Nav dzirdēts, ka uz vakanci būtu ticis rīkots konkurss.

Svaigi ieceltā valdes locekļa tēvs pavisam nesen Šlesera auto stūrēšanu savienoja ar "darbu" cita ministrijas pakļautības uzņēmuma padomē. Tiesa, pēc fakta publiskošanas demisionēja. Tagad šis nelaimes putns sludina, ka interese par viņa dēla karjeru ir "rakņāšanās pa manu ģimeni". Neticami, ka kādam Latvijā vēl būtu jāpaskaidro, ka draugu būšanas izpēte saistībā ar naudīgu amatu ieņemšanu valsts uzņēmumā nav "rakņāšanās pa ģimeni".

PV padomes un valdes sastāvs rāda, ka lielākā daļa šo cilvēku ir piederējusi pie ministra Šlesera svītas, un to kompetence ir stipri jo stipri apšaubāma. Tāpēc jau nerīko konkursus — lai amati tiktu savējiem.

No Šlesera, dabiski, nevar prasīt personisko atbildību par katru nevīžīgi izslaucītu dzelzceļa vagonu. Taču var prasīt, ja runa ir par augsti atalgotiem amatiem — arī tad, ja tie ir ne tikai ministrijas struktūrvienībās, bet arī tās pakļautības uzņēmumos. Skatīties uz valsti kā slaucamu govi — lai būtu pieniņš, ko saliet savējo bļodiņās, — tas velk uz varas ļaunprātīgu izmantošanu. Un piedevām apliecina, ka ne viens vien ministrs nav apjēdzis, kāda ir mūsu situācija un kas ir pretkrīzes plāns.

 

Zalāns sola atlaist desmit pašvaldību vadītājus

Diena 01/10/09    Par teritoriju plānojumu neizstrādi reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns (TP) nākamnedēļ plānojot no amata atstādināt aptuveni desmit pagastu un novadu padomju priekšsēdētājus, sestdien vēsta laikraksts Latvijas Avīze.

E.Zalāns sola katru gadījumu izvērtēt atsevišķi, un «tiem, kuriem līdz plānojuma apstiprināšanai palicis vien pārkāpt suņa astes divām spalvām, es piedošu, bet pārējiem – ne».

Ministra preses sekretāre Dace Kārkliņa aģentūrai BNS sacīja, ka E.Zalāns esot ticies ar to pašvaldību vadītājiem, kurās nav pieņemti plānojumi, un saņēmis arī viņu paskaidrojumus. Tos izvērtējot, ministrs nākamās nedēļas laikā pieņems lēmumu, kurus pašvaldību vadītājus atstādināt no amata.

«Ziniet, bija tomēr daudz laika un naudas izdalīts, lai visi darbu varētu pabeigt laikus. Pašvaldības daudz ko prasa no valsts, bet, kad valstij vajag no pašvaldībām, tad...» E.Zalāns teicis un atzinis, ka viņam kā bijušajam pašvaldību vadītājam gribas būt solidāram un šos lēmumus būšot grūti pieņemt.

Par pašvaldību vadītāju atlaišanu ministram jau bijusi saruna ar Pašvaldību savienības priekšsēdi Andri Jaunsleini.

E.Zalāns uzsver, ka teritoriju plānojumu izstrāde nav tikai formāla prasība, bet būtiska lieta, kas nepieciešama, lai jaunveidojamie novadi varētu veiksmīgi sākt darbu: «Pēdējo pusgadu ministrijas speciālisti ir sevišķi aktīvi pūlējušies palīdzēt un izprast pašvaldības, kas kavēja dokumentu izstrādi, bet diemžēl ne vienmēr izpratne bija abpusēja. Tāpēc man nekas cits neatliek, kā ar kājas spērienu daļu pašvaldības tomēr motivēt izstrādāt plānojumu līdz pašvaldību vēlēšanām.»

Laikraksts vēsta, ka iemesli plānojumu neizstrādāšanai bijuši gan objektīvi, gan subjektīvi - cilvēku trūkums, tehniskas ķibeles, institūciju domstarpības, pašvaldību vadītāju maiņa, neprofesionalitāte. Taču daudzos gadījumus ministrijas darbinieki konstatējuši apzinātu maldināšanu, ko var nosaukt arī par meliem.

Teritoriju plānojuma izstrādei, kas bija jāizdara līdz 2007.gada beigām, valsts katram pagastam piešķir 10 tūkstošus, novadam un pilsētai - 15 tūkstošus, rajonam un republikas pilsētai - 20 tūkstošus latu. Kopumā valsts šim nolūkam iztērējusi 6,6 miljonus latu.

Konkrētus uzvārdus ministrs vēl nemin, taču, laikrakstam izpētot, cik tālu ar darbiem ir tikusi katra no 29 pašvaldībām, kurās vēl nav izstrādāts plānojums, var secināt, virs kuru amatpersonu galvām cirvis ne tikai karājas, bet jau sācis krist.

Proti, vistālāk līdz plānojuma pieņemšanai ir šo cilvēku vadītās pašvaldības: Puzes pagasta padomes priekšsēdētājs Jānis Bite, Usmas pagasta padomes priekšsēdētājs Gendrihs Šķesters, Bērzaunes pagasta padomes priekšsēdētāja Vineta Lamberte, Druvienas pagasta padomes priekšsēdētājs Juris Graumanis, Litenes pagasta padomes priekšsēdētājs Gunārs Ciglis, Elkšņu pagasta padomes priekšsēdētājs Juris Eriņš, Piedrujas pagasta padomes priekšsēdētājs Jānis Purmalis, Rikavas pagasta padomes priekšsēdētāja Biruta Ieviņa, Rundēnu pagasta padomes priekšsēdētāja Ina Zavadska, Skaistas pagasta padomes priekšsēdētāja Gundega Grišāne, Lapmežciema novada padomes priekšsēdētājs Edmunds Pētersons, Zvārtavas pagasta padomes priekšsēdētājs Raitis Priede.

 

KNAB plānots apvienot ar kādu citu tiesībsargājošo iestādi

LETA 01/12/09    Valsts pārvaldes reorganizācijas plānā ir iekļauts arī Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB), kuru iecerēts apvienot ar kādu citu tiesībsargājošo iestādi.

Kā liecina mūsu rīcībā esošā informācija, reorganizācijas plānā paredzēts Drošības policiju (DP) apvienot ar KNAB vai arī saglabāt atsevišķas iestādes. Vēl viens variants paredz iespēju Informācijas analīzes dienestu apvienot ar KNAB.

KNAB priekšnieka vietniece Juta Strīķe sacīja, ka viņas kā biroja priekšnieka vietnieces rīcībā šādas informācijas neesot un viņu par KNAB reorganizācijas plāniem neviens neesot informējis.

Strīķe pašlaik nevarēja praktiski iedomāties KNAB apvienošanu ar DP, jo institūciju funkcijas ir pārāk atšķirīgas, proti, DP izmeklē noziegumus pret valsti, bet KNAB - koruptīvos noziegumus valsts institūcijās.

"Tās ir pavisam dažādas sadaļas, mūsu kompetences ļoti reti ir šķērsojušās," skaidroja Strīķe, norādot, ka DP funkcijas ir daudz tuvākas Satversmes aizsardzības birojam. "Tas man liktos vairāk loģiski," šādu iespējamo apvienošanu vērtēja Strīķe.

 

Demakova atkāpjas no amata

LETA 01/13/09    Vakar Ministru prezidentam Ivaram Godmanim nogādāts kultūras ministres Helēnas Demakovas iesniegums par atkāpšanos no ministra amata, informē Kultūras ministrijas sabiedrisko attiecību speciāliste Dace Vizule. Demisijas rakstā norādīts, ka ministre atkāpjas no amata ar 12. janvāri.

Demakova uzskata, ka šajos apstākļos, kad publiski izskan liberālajā ideoloģijā sakņotas, bezatbildīgi plašas kultūras institūciju, piemēram, desmitiem muzeju apvienošanas un pārprastas optimizācijas idejas, viņa nevar turpināt uzņemties atbildību par Kultūras ministrijas darbu, jo veselības stāvoklis liedz pilnvērtīgi piedalīties publiskajās debatēs un politiskajā procesā. Kultūras nozarei patlaban ir nepieciešama aktīva vadība, kas plaši piedalītos politiskajās diskusijās publiskajā telpā.

 

Premjers pieņem Demakovas demisiju

DELFI  01/13/09     Premjers Ivars Godmanis pieņēma kultūras ministres Helēnas Demakovas demisiju un otrdien valdības sēdē nozīmēs ministres pienākumu izpildītāju, portālam "Delfi" apstiprināja premjera pārstāvis Edgars Vaikulis.

Pagaidām nav zināms, vai tas būs kāds no esošajiem ministriem, vai Tautas partija tika aicināta izvirzīt jaunu ministru.Tautas partijas vadītājs un iekšlietu ministrs Mareks Segliņš atzīst, ka pirmdien kā iespējamais kultūras ministra pienākumu izpildītājs minētais aktieris un uzņēmējs Juris Žagars viņam nav pazīstams.

"Es personīgi Žagaru kungu pazīstu tikai "labdien-labdien" līmenī", sacīja Segliņš, gan nosaucot Žagaru par "cienījamu kandidatūru". Ministram gan nav zināmi viņa politiskie uzskati un redzējums par kultūras nozari.

Segliņš arī uzsvēra, ja Kultūras ministrija paliks kā autonoma ministrija un netiks apvienota ar Izglītības un zinātnes ministriju, tad jauno ministru noteiks TP valde nākamajā pirmdienā. Ja abas ministrijas tiks apvienotas, tad ministra portfelis visticamāk nonāks ZZS rīcībā.

Segliņš arī atzinīgi vērtēja Demakovas padarīto, paužot nožēlu, ka viņa bija spiesta aiziet no amata slimības dēļ.

Jau ziņots, ka Demakovas (TP) demisijas raksts par atkāpšanos no ministra amata tika iesniegts pirmdienas vakarā. Savā vietā Demakova ieteikusi aktieri un uzņēmēju Juri Žagaru. Kultūras ministre jau janvāra sākumā informēja par veselības problēmām, kuru dēļ varētu atkāpties no amata.

Demakova uzskata, ka šajos apstākļos, kad publiski izskan liberālajā ideoloģijā sakņotas, bezatbildīgi plašas kultūras institūciju, piemēram, desmitiem muzeju apvienošanas un pārprastas optimizācijas idejas, viņa nevar turpināt uzņemties atbildību par Kultūras ministrijas darbu, jo veselības stāvoklis liedz pilnvērtīgi piedalīties publiskajās debatēs un politiskajā procesā. Kultūras nozarei patlaban ir nepieciešama aktīva vadība, kas plaši piedalītos politiskajās diskusijās publiskajā telpā.

Tādēļ ministre aicina Tautas partijas valdi iespējami īsā laikā izvirzīt jaunu kultūras ministra kandidātu. Tam ir jābūt cilvēkam ar nacionālu un politiski konservatīvu stāju, taču ar lielu autoritāti kultūras cilvēku vidē un pierādītām nopietna, moderna kultūras menedžera spējām. Tam ir jābūt politiķim, kurš turpinās veidot kultūrpolitiku saskaņā ar nacionālas valsts ideju. Šādu cilvēku viņa saredz. Tas ir viens no Tautas partijas dibinātājiem, veiksmīgs uzņēmējs, aktieris, izcilā Cēsu mākslas festivāla dibinātājs un vadītājs, Cēsu pilsētas domnieks un jau vairākus mēnešus Helēnas Demakovas padomnieks Juris Žagars.

 

Turpinās prāva par iespējamo atrašanos "Lemberga stipendiātu sarakstā"

LETA 01/13/09    Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā šodien iecerējusi turpināt prāvu, kas saistīta ar 2007.gada pavasarī plašu rezonansi ieguvušo, medijos un politikas aizkulisēs jau folklorizējušos pieņēmumu, ka eksistē tā dēvētais Ventspils mēra Aivara Lemberga stipendiātu saraksts, kurā atrodas joprojām aktīvi politiķi, politisko skatuvi jau pametušas personas un arī vairākas partijas.

Bijušais Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) 7. Saeimas frakcijas vadītājs, tagadējais Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) priekšsēdētāja vietnieks Egils Baldzēns prasībā tiesai lūdz uzdot bijušajam LSDSP vadītājam Jurim Bojāram atsaukt televīzijas intervijā teikto, ka Baldzēns ir bijis Lemberga stipendiāts.

Kā ziņots, Bojārs 2007.gada 12.aprīlī Latvijas Televīzijas (LTV) raidījumā "100.pants" teica: "(..) es neesmu stipendiātu sarakstā. Tur ir Baldzēns, kas ir saņēmis 18 000, bet es tur neesmu."

Bojārs apliecināja, ka LSDSP 1999.gadā slēgusi vienošanos ar tā dēvētās Ventspils uzņēmēju grupas pārstāvjiem, par kuru līderi tolaik tika uzskatīts pilsētas mērs Lembergs.

Bojārs televīzijas tiešraidē tika intervēts dienā, kad žurnālists Jānis Domburs publiskoja šo līgumu. Lai gan šo līgumu no ventspilnieku puses parakstīja toreizējais AS "Ventbunkers" prezidents Olafs Berķis, AS "Ventamonjaks" vadītājs Krists Skuja un bijušais AS "Ventspils nafta" prezidents Jānis Blaževics, Bojārs izteicies, ka "mums vienošanās bija ar Lembergu".

Ventspils mērs tolaik paziņojumā no cietuma, kur 2007.gada pavasarī atradās, pauda viedokli, ka noticis mēģinājums no "sliktiem" par "labiem" pārvērst "līgumu tik tiešām parakstījušos Olafu Berķi & Co".

Pēc Bojāra domām, parakstot šādu līgumu, nav notikusi politiskā korupcija, jo skaidra nauda par kādām konkrētām lietām neesot maksāta, bet gan noslēgta vienošanās, kuru abām pusēm daļēji izdevies īstenot. Tomēr viņš piekrita, ka toreiz tā bija "antišķēliska" vienošanās, kurai bija jēga līdz brīdim, kamēr Tautas partijas līderis Andris Šķēle noslēdza vienošanos ar Lembergu.

Pirms prasības iesniegšanas tiesā Baldzēns un bijušais LSDSP biedrs Salkazanovs, kuru Bojārs arī pieminēja intervijā LTV raidījumā, vērsās ar iesniegumu pie ģenerālprokurora Jāņa Maizīša, lūdzot veikt pārbaudi par Bojāra izteikumiem. Saskaņā ar prokuratūras pērn sniegto informāciju šis iesniegums pievienots tā dēvētā Ventspils amatpersonu kriminālprocesa materiāliem.

Baldzēns prasībā lūdz no Bojāra piedzīt 30 000 latu kompensāciju un norāda, ka būtiskākais ir Bojāra izteikumu kopējais konteksts, jo to rezultātā kā konkrēts fakts uztverta ziņa, ka Baldzēns ir šajā sarakstā un ir no Lemberga saņēmis "konkrētu naudas summu kā samaksu par kaut kādu viņa interešu realizēšanu".

Bojārs pret viņu vērsto prasību neatzīst un uzsver, ka nemēdz melot. Bijušais LSDSP vadītājs sagatavojis pretprasību, turklāt Bojāra "zinātniskie grādi, goda nosaukumi, daudzie fundamentālie vairākus tūkstošus lapaspušu garie darbi juridiskajās zinībās un valsts apbalvojums" ar otrās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, viņaprāt, ir pamats vērtēt viņa godu un cieņu "manāmi augstāk" nekā Baldzēnam.

Bojārs paskaidrojumos tiesai norāda, ka Baldzēns viņam var inkriminēt tikai vienu epizodi - to, ka viņš izstāstījis informāciju par "Baldzēna sastāvēšanu "Lemberga stipendiātu sarakstā"", ko nopratināšanas laikā esot ieguvis no prokurora Anda Mežsarga.

Baldzēns prasības pieteikumā norāda, ka Bojārs saviem izteikumiem ir piešķīris tādu nozīmi, ka Lembergs Baldzēna personā ir apmaksājis LSDSP šķelšanu. "Tas man ir īpaši aizskaroši, jo es esmu bijis starp tiem, kuri jau 1987.gadā vēlējās atjaunot sociāldemokrātisko partiju kā alternatīvu komunistiskajai partijai," raksta Baldzēns, kurš 2002.gadā kopā ar vēl virkni domubiedru izstājās no LSDSP, vēlāk nodibināja Sociāldemokrātu savienību, 2005.gadā mēģināja pieslieties "Jaunajam laikam", bet 2007.gada janvārī tika uzņemts TB/LNNK.

Baldzēns uzskata, ka Bojārs vēlējies apšaubīt viņa politiskās darbības atbilstību likumiem un labiem tikumiem Latvijas iedzīvotāju, politiķu, plašas sabiedrības, kā arī draugu un paziņu acīs. "Ir mainījusies cilvēku attieksme pret mani," raksta Baldzēns.

"Ja Baldzēns pamato savu īpaši smago goda aizskārumu ar viņa tik ļoti augstu vērtēto savu saistību ar LSDSP, kuru viņš esot vēlējies atjaunot jau 1987.gadā, kā tas izriet no viņa iesnieguma tiesā [..], tad viņam nevajadzēja vadīt šīs partijas sašķelšanu," savukārt atbild Bojārs.

Baldzēns "par šo savu ļauno šķeltnieka darbu būtu pelnījis pamatīgu pērienu un tālāku izolāciju no lielās politikas", uzskata Bojārs.

Viņš arī pauž pārliecību, ka "Baldzēnam bija savi LSDSP kasē nereģistrēti un tur nenodoti naudas līdzekļi, kurus viņš izmantoja personīgos mērķos". To varot apliecināt bijušais LSDSP priekšsēdētāja vietnieks, tagadējais Sociālā taisnīguma partijas valdes priekšsēdētājs Valdis Lauskis, kurš pēc Bojāra lūguma iepriekš bija uzaicināts uz tiesas sēdi un nopratināts kā liecinieks.

Kā ziņots, Bojārs ir gatavs tiesas procesa laikā publiskot un ar lieciniekiem apliecināt arī citu sponsoru vārdus, kas Baldzēnam esot bijuši LSDSP šķeltniecības procesā. Bijušais LSDSP priekšsēdētājs piebilst: bijušais Saeimas deputāts Oskars Grīgs varot tiesā liecināt, ka par izstāšanos no LSDSP Baldzēns viņam savulaik solījis 6000 latu.

Bojārs raksta, ka nav īstas skaidrības par iemesliem, kāpēc Baldzēns vērsies tiesā, - vai tas notiek tāpēc, ka viņš "tiešām jūtas smagi pazemots, vai arī tāpēc, lai nepazaudētu vadošo darbu LBAS".

Kā LETA jau ziņoja, LBAS vadītājs Pēteris Krīgers pēc Bojāra izteikumiem par Baldzēna atrašanos "Lemberga stipendiātu sarakstā" paziņoja: ja Baldzēns nevērsīsies tiesā pret Bojāru, LBAS valde lems par viņa atbrīvošanu no amata.

Pēc Bojāra domām, tiesa nav domāta ne izbijušu politiķu strīdu risināšanai, ne arī arodbiedrību līderu cīņas par vadošajiem amatiem izšķiršanai.

Bojārs arī norāda, ka "Baldzēna kungam būtu saprātīgāk taupīt savu naudiņu un nervus un savākt savu prasības pieteikumu no tiesas". Bijušais LSDSP vadītājs uzsver, ka viņu neinteresē "Baldzēns pats par sevi", bet vienīgi "patiesība un taisnība".

 

Divsimt gramu kultūras

Egīls Zirnis,  Diena 01/18/09     Iespējams, Helēnu Demakovu (49) atcerēsies kā atjaunotās Latvijas labāko kultūras ministri. Taču viņas aiziešana varēja būt kulturālāka.

Atšķirībā no citām ministrēm Demakova publiski neraudāja. Aculiecinieki stāsta, ka pagājušā gada pēdējā Valsts kultūrkapitāla fonda padomes sēdē, kad valdība tikko bija izlēmusi aizņemties septiņarpus miljardus un ieviest drakoniskus taupības pasākumus, viņa ieradusies acīmredzami satriekta, ielējusi graņonku šņabja, izdzērusi un pateikusi, ka viss beidzies — viņai palikuši tikai prioritārie projekti, par kuriem jāmirst.

Politiskā nāve iestājās ātri. 2.janvārī publiskoto faktu, ka vecā gada pēdējā darbadienā, 30.decembrī, ar Demakovas svētību valsts aģentūra Jaunie Trīs brāļi noslēgusi sešus miljonus latu vērtu līgumu ar arhitekta Anda Sīļa vadīto biroju AB.SZK par Rīgas akustiskās koncertzāles tehniskā projekta izstrādi, arī dažs labs tuvs viņas paziņa teicās uzzinājis tikai no avīzēm, bet valsts pirmās personas Ministru prezidents Ivars Godmanis un Valsts prezidents Valdis Zatlers steidzās norobežoties — premjers atklāja, ka nav bijis informēts par līguma slēgšanu, bet prezidents pēc tikšanās ar premjeru paziņoja, ka līguma slēgšana ir amorāla un grauj uzticību paziņojumiem par taupību.

Kā Tautas partijas politiķe, kas pretendējusi arī uz aizsardzības ministra un premjera amatu, Demakova, protams, ir līdzatbildīga arī par "trekno gadu" kopējo politiku un tās sekām, tātad viņa diez vai varēja neparedzēt, kādu reakciju izraisīs šāds ārkārtējas taupības laikā slēgts miljonu līgums, lai arī formāli tas likumīgi turpina to trīs Latvijas kultūrai neapšaubāmi vajadzīgo lielo kultūrbūvju — Nacionālās bibliotēkas jaunās ēkas, akustiskās koncertzāles un laikmetīgās mākslas muzeja — tapšanas procesu, turklāt projektēšanai paredzētā nauda nāktu no jau 2005.gadā koncertzāles projektēšanai piešķirtajiem privatizācijas līdzekļiem. Taču kāpēc šis līgums demonstratīvi tika slēgts visnepiemērotākajā brīdī?

Versijas ir vairākas, ieskaitot to, ka Tautas partija ar šiem miljoniem saistītajā naudas plūsmā ieinteresēta vairāk nekā savā reputācijā. Demakova pati nesniedza skaidru atbildi. Piebildusi, ka viņai būtu gan ko teikt koncertzāles sakarā, kultūras ministre darīja zināmu, ka viņai ir locītavu kaites saasinājums, publiskās diskusijās neielaidās un 12.janvārī iesniedza premjeram demisiju. Ministrijas paziņojumā bija teikts, ka apstākļos, kad "publiski izskan liberālajā ideoloģijā sakņotas, bezatbildīgi plašas kultūras institūciju, piemēram, desmitiem muzeju apvienošanas un pārprastas optimizācijas idejas, viņa nevar turpināt uzņemties atbildību par Kultūras ministrijas darbu, jo veselības stāvoklis liedz pilnvērtīgi piedalīties publiskajās debatēs un politiskajā procesā".

VARAS APSKURBUMS

Demakovas veselības stāvokli skatītāji varēja novērtēt TV3 raidījumā Nekā personīga, kas ministri bija fiksējis Rīgas lidostā kopā ar padomnieku Mārtiņu Vanagu dodamies prom no valsts, un tā nebija patīkama aina: līdz šim allaž spilgtā Demakova, kurai bija raksturīgi gandrīz visi emocionālie stāvokļi (sākot ar viņas slavenajiem smiekliem un beidzot ar asarām), tikai ne klusēšana, žurnālistu mēģinājumus sākt ar viņu diskusiju stīvi ignorēja un izskatījās tiešām lielu iekšēju sāpju pārņemta. Varbūt ne tikai par savu kāju, bet arī par to, ka "trekno gadu" politikas dēļ tiek pārvilkta strīpa daudz kam no tiem veikumiem kultūrpolitikā, kuru dēļ Demakovu daudzi uzskata par atjaunotās Latvijas labāko kultūras ministri, un ka viņa pirmoreiz ir nokļuvusi neierastā situācijā — nav spējusi panākt, ko iecerējusi.

Varbūt viņas rīcība ar līgumu un sekojošā atkāpšanās bija demonstratīva durvju aizciršana, zinot, ka viņas ministriju tik un tā likvidēs? Vai mēģinājums nepiekrāpt vienu no "savējiem" — arhitektu Andi Sīli, ar kuru viņa pēc līguma noslēgšanas esot redzēta dzeram šampanieti? Dalīšana savējos un svešajos ir izteikta un viegli pamanāma Demakovas rakstura iezīme jau kopš jaunības, un tā ir bijusi gandrīz neiztrūkstoša viņas preses rakstu sastāvdaļa jau "pirmspolitiķes" laikā. Neapšaubot, ka lielākoties viņas savējie ir izcilas personības un labākie profesionāļi savā jomā, šoreiz gadījumā ar koncertzāles projektēšanas līgumu svešajos nonāk tie tūkstoši, kas taupības apstākļos zaudē darbu un ir spiesti cieši savilkt jostas.

Līguma slēgšana bija cinisks solis no sociālās solidaritātes viedokļa un dažam Demakovas pazinējam lika nopūsties: ilgstoša darbošanās Tautas partijā samaitā pat labus cilvēkus. Varas apskurbums, uzskats, ka "visi mūsu partijas lēmumi ir pareizi, mēs tikai nemākam tos pasniegt", liedz novērtēt savas rīcības publiskās sekas. Perfektajai matemātiķei Demakovai ir taisnība, ka koncertzāles projekta seši miljoni ir daudzkārt mazāka summa nekā vismaz 600 miljonu, kas jau aizgājuši Parex bankas glābšanai, bet šajā gadījumā lietas būtība nav summā, bet principā.

Kliedzošs kurluma gadījums — tā līguma slēgšanu vērtē bijusī Kultūrkapitāla fonda padomes locekle Sarmīte Ēlerte un atzīst, ka šādā varas apskurbumā politiku nedrīkst taisīt: "Visvairāk žēl, ka šāds rīcības veids diskreditē pašu šo Latvijai nepieciešamo kultūras būvju ideju. Reizēm radās iespaids, ka viņa ņemas pa politiku kā pa savu ķēķi, pārbīdīdama kastroļus." Demakovas bijušais partijas biedrs, uzņēmējs un arhitekts Uldis Pīlēns saka: viņš šādā situācijā nebūtu slēdzis pilna apjoma līgumu, bet tikai tik, cik nepieciešams, lai, uzlabojoties ekonomiskajai situācijai, varētu iet tālāk.

Mārcis Bendiks, kurš Demakovu pazīst kopš 70.gadiem un 1995.gadā kopā ar viņu kļuva par tolaik bezpartijiskā premjera Andra Šķēles padomnieku, "durvju aizciršanas" versiju apšauba: "Helēna nemūžam nepamestu posteni šādā brīdī, ja būtu vesela. Organisms uz visu reaģē kopā, un grūtā brīdī vājākā vieta uzdod." Vienlaikus Bendiks saka: slimība Helēnu, kurai pirms iešanas politikā bija augsta reputācija mākslas organizatoru un zinātnieku vidē, pasargās no drausmīga kauna par to, ko dara pašreizējā valdošā elite.

ZUBRILKA

Par īstu politiķi Demakova kļuva 1998.gadā, kad tika ievēlēta Saeimā no Tautas partijas, lai gan jau 1988.gadā viņa bija kultūras ministra Raimonda Paula padomniece mākslas jautājumos un 1995.gadā kļuva par premjera Šķēles kultūras padomnieci. Līdz tam viņa bija atzīta mākslas projektu kuratore, laikmetīgās mākslas pētniece. Vēl agrāk — ārkārtīgi čakla meitene, kurai vēl labāk par joku plēšanu padevās, teiksim, vēl kādas svešvalodas iemācīšanās.

Arī skaitļos Helēna orientējās lieliski. Mēģināja arī gleznot un no 1978. līdz 1981.gadam gāja trīsgadīgajos Mākslas akadēmijas sagatavošanas kursos. Dažam tolaik populārajā, par Kārli sauktajā Rīgas pils dārza kafejnīcā dirnētājam kā neaizmirstamākās meitenes kafejnīcas regulāro apmeklētāju vidū palikušas divas — pašreizējā žurnāla Saldā Dzīve redaktore Ērika Šmeļkova un Helēna Demakova spilgtā sarkanu magoņu kleitā, zīmēšanas mapi padusē. Tajos laikos viņa sava čakluma dēļ dabūjusi iesauku Tadžiku tanks.

Vismaz piecu svešvalodu zināšanas un organizēšanas talants Helēnu jau 80.gados padarīja par redzamāko Latvijas mākslas projektu kūrētāju. Kad Šķēle 1995.gadā veidoja savu premjera biroju, Jurģis Liepnieks Demakovu uzaicināja par kultūras padomnieci. Kas tolaik dzirdēja, kādā tonī Demakova, runājot par Šķēli, saka "šefs", tam uzreiz kļuva skaidrs, ka tas viņai ir ļoti savējais. "Ne ar vienu cilvēku man nav bijušas tik unikālas darba attiecības, kad pietiek ar tik maz laika, lai nonāktu līdz kādam viedoklim," viņa apgalvoja Santā 1997.gada novembrī. Turpat viņa gan uzsvēra, ka politikā neiešot, jo tā, tāpat kā bizness, viņu neinteresē. Taču jau nākamajā gadā īsi pirms Tautas partijas dibināšanas aizgāja pie Gundara Bērziņa, kas tobrīd organizēja partiju: "Biju norūpējusies par kultūru. Likās, ka bez manis tas viss var izvērsties tā… bez lidojuma. Nenožēloju," tagad SestDienai elektroniski sūtītā atbildē saka Demakova. 2004.gadā viņa kļuva par kultūras ministri Induļa Emša valdībā, lai gan iepriekš šo amatu bijanosaukusi par šausmīgi neinteresantu.

Šobrīd viņa šīs domas neesot mainījusi: "Pasaulē, arī man pieejamajā pasaulē, ir daudz interesantāki darbi. Bet tici man, tie "liberāļi" (šo vārdu lietoju sliktā nozīmē) tiešām bija kultūru atstājuši pilnīgā novārtā. Starp citu, arī Diena gadiem ilgi neko nerakstīja, kāds stāvoklis ir ar muzejnieku, arhivāru u.c. algām. Vienmēr pirmajā vietā bija "mūsu karš" Irākā utt.… Man bija jāaizstāv mazais laikmetīgās mākslas lauciņš, jo tas, kā pierādīja Repšes valdības laiks, bija visapdraudētākais, bet, strādājot Saeimā, es sapratu, ka principiāli tiek grauti nacionālas valsts pamati." Lūzuma punkts, kas noteica Demakovas vēlmi darboties "lielajā politikā", bijusi EDSO vēlme, lai Latvija maina valsts valodas prasības deputātu kandidātiem.

JAUDĪGA MENEDŽERE

"Es vismaz varu nosaukt, ko Helēna ir izdarījusi. Par pārējiem kultūras ministriem es to nevaru, izņemot Raimondu Paulu, kurš likvidēja teātri," novērtējot Demakovas ministrēšanas piecgadi, daudzi kultūras sfēras cilvēki tagad nopūšas, paredzēdami, ka Demakovas valdīšanas gadus atcerēsies kā labākos, kādi kultūrai Latvijā bijuši. Taču, tāpat kā privātajā dzīvē, arī politikā attieksmē pret Helēnu nav vienaldzīgo. Līdzās cildinātājiem ir tādi, kas norāda, ka slavētāji lielākoties ir tie, kam viņa dabūjusi naudu. Tā tikusi dalīta nevienmērīgi, un Demakovas valdīšanai bijis raksturīgs autoritārisms, kas radījis atbildību uzņemties negribošus padotos, un favorītisms, kas ministrei atšķirībā no mākslas kuratores vairs nepiestāv.

Helēna pati dalīšanu savējos un svešos skaidro vienkārši: "Es tiešām dalu, tāpat kā mana vecmamma un mamma to darīja, cilvēkus čaklajos un slaistos. Neciešu slaistus un niekkalbjus valsts pārvaldē, tie lielā mērā mums nav ļāvuši veidot efektīvus uzkrājumus. Mana mamma, kad viņai vaicāju, kas ir mūsu identitātes pamatā, nešauboties atbildēja: "Godīgs darbs." Kurš no manis ieceltajiem vadītājiem nav sevi attaisnojis — vai no Lemberga "aizvilinātais" Armands Magone, ar kuru kopā esam Latvijas pašvaldību bibliotēkām guvuši Geitsu miljonus? Vai Ojārs Rubenis, kurš ļāvis pakāpeniski atdzimt Nacionālajam teātrim? Vai Ilze Gailīte–Holmberga, kura neiesaistās kino ļaužu "grupu cīņās"?"

Uldis Pīlēns Demakovas veikumu vērtē īsi: "Jaudīga menedžere." Bendiks atceras, ka viņa vienmēr bija ne tikai izlasījusi visus dokumentus, bet arī sapratusi. Mākslas projektu kuratore Inga Šteimane uzsver Demakovas stratēģiski pareizo virzienu kultūras infrastruktūras atjaunošanā: "Tas vēl nav pietiekami novērtēts augstā līmenī — kādās celtnēs mēs Latvijā profesionāli dziedam un skatāmies mākslu. Īpaši pēdējos gados, kad kaimiņos uzcelts viss kas jauns, kontrasts tiešām ir drausmīgs."

Kuratore Inese Baranovska atgādina, ka nelabvēļu nav tikai tam, kas neko nedara: "Kā cilvēks ar lielu pašpietiekamības un pašpārliecinātības procentu viņa var būt arī asa un skarba, bet ne sīkumaina un provinciāla. Kultūra ir ilgtermiņa investīcija nākotnē. To daudzi diemžēl vēl aizvien nesaprot." Sarmīte Ēlerte Demakovas veikumā izceļ to, ka valdības līmenī viņa piespieda kultūru uztvert nevis kā pārpalikuma nozari, bet kā prioritāti. Tas notika arī tāpēc, ka laikā, kamēr viņa bija kultūras ministre, naudas bija vairāk. Otra lieta: Kultūras ministrija viņas iespaidā sāka skatīties uz kultūru nevis kā galvenokārt aizsargājamu un saglabājamu "konservu", bet kā inovatīvu lauku, saka Ēlerte. Tai pašā laikā viņa Demakovu sauc par lielisku piemēru tam, kāpēc politiķi ik pa laikam ir jāmaina, jo ilga atrašanās varas pozīcijā viņus maitā.

Savukārt Inguna Rībena (kurai, cik var spriest, drīzāk muļķīga pārpratuma nekā Helēnas arogances dēļ samilza tik redzams konflikts ar savu pēcteci, ka daži pat apgalvo — ja tā nebūtu, Rībenas nebūtu Jaunajā laikā) Demakovu raksturo kā temperamentīgu un tuvredzīgu, jo "varavīkšņainais kultūras burbulis" plīsis divu gadu laikā. Demakovu pirmsvēlēšanu laikā slavējušie kultūras darbinieki viņai atsaukuši atmiņā padomju varas apdziedātājus: "Piecpadsmit gadu laikā padomju diktatūru nomainījusi naudas partiju diktatūra." Arī algu pacelšanu, kas bibliotekāriem, muzejniekiem un daudziem citiem kultūras iestāžu darbiniekiem ļāva justies kā normāliem cilvēkiem, nevis pelēkiem margināļiem, Rībena neiesaka pārcildināt: "Ja ar to vien pietiek, lai iestātos absolūts klusums un miers par valstī kopumā notiekošo, tad vismazāk gribas vainot Demakovu. Izpratne par makroekonomiskajiem procesiem ir tik izplūdusi, ka saskatīt tiešu sakaru starp triju gadu laikā strauji pieaugušajām algām un tam sekojošo katastrofāli straujo inflācijas kāpumu un pašreizējo valsts faktisko bankrotu maz cerību."

BIBLIOTĒKAS CĒLĒJA

Zinu daudzus, kas, nebūt nejūsmodami par Tautas partiju un pat par Demakovas vadības stilu, 9.Saeimas vēlēšanās par to nobalsoja tikai vienas pārliecības dēļ: "Helēna cels bibliotēku." "Zini, kad redzēju, ka būvlaukumā ir atvestas lielas Liepājas metalurgā ražotas metāla konstrukcijas, kļuva silti ap sirdi," saka Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks. Ar šo bibliotēku Demakova ir saistīta kopš bērnības, kad tur strādāja viņas mātesmāsa Berklava laiku LPSR AP priekšsēdētāja Kārļa Ozoliņa meita, kurai līdz ar vairākiem citiem nežēlastībā kritušajiem berklaviešiem darbu deva toreizējā direktore Aina Deglava. 1986.—1988.gadā Demakova pati strādāja bibliotēkā. Pārvarējusi īsu politiskās lavierēšanas posmu, viņa beigās veica milzu darbu — pārliecināja Šķēli par Gaismaspils nepieciešamību un Gunāru Birkertu par nepieciešamību sākotnējo projektu samazināt, pēc tam arī patiešām iekustināja procesu, ap kuru latvieši bija mīņājušies jau kopš Brīvības pieminekļa celšanas laikiem, un nu jau no viņas vairs nav atkarīgs, vai bibliotēka tiks pabeigta vai paliks tikai būvbedres stadijā. Pagaidām, diemžēl ne bez Demakovas partijas ilggadējās politikas nopelna, latviešiem labāk nekā celšana padodas Nacionālās bibliotēkas Letonikas nodaļas logu dauzīšana.

 

Saeimas Cilvēktiesību komisiju vadīs Oskars Kastēns

NRA  01/20/09     Par Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāju otrdien, 20.janvārī, ievēlēts Saeimas deputāts Oskars Kastēns, vēstī Saeimas preses dienests.

Bijušais īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās O.Kastēns atgriezās Saeimā pēc viņa vadītā sekretariāta likvidēšanas. Saeima O.Kastēnam deputāta mandātu atjaunoja 15.janvāra sēdē. Līdztekus Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai O.Kastēns strādās arī Eiropas lietu komisijā.

Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisiju līdz šim vadīja Jānis Šmits (LPP/LC), kurš 9.Saeimā strādāja uz laiku, kamēr no Latvijas Pirmās partijas un partijas Latvijas Ceļš kandidātu saraksta ievēlētais deputāts O.Kastēns pildīja īpašu uzdevumu ministra pienākumus.

O.Kastēns bija ievēlēts arī 8.Saeimā, kur vadīja Eiropas lietu komisiju, kā arī strādāja Ārlietu komisijā un Veselības aizsardzības apakškomisijā. O.Kastēns bija arī Eiropas Padomes Parlamentārās Asamblejas Latvijas delegācijas un vairāku citu parlamentārās sadarbības grupu sastāvā.

 

KNAB iekšējā pārbaudē konstatēts mazāks naudas iztrūkums, nekā norādīts apsūdzības rakstā

LETA 01/21/09     Šodien Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) pazudušās naudas lietā Rīgas apgabaltiesā turpinājās liecinieku nopratināšana.

Liecības šodien tiesā sniedza pašreizējā KNAB priekšnieka vietniece Juta Strīķe, kura apstiprināja jau iepriekš sniegtās liecības, tostarp KNAB veiktās pārbaudes rezultātus uzreiz pēc tam, kad tika konstatētas kaut kādas problēmas ar naudas atdošanu no iepriekš kādā krimināllietā izņemtajiem līdzekļiem.

Tiesa atzīmēja, ka KNAB pārbaudē konstatēts daudz mazāks naudas iztrūkums, nekā norādīts apsūdzības rakstā. Prokurore Velta Zaļūksne žurnālistiem sacīja, ka tā tas arī ir. Apsūdzība uzskata, ka vairākas naudas aploksnes pēc tam, kad no tām bija izņemta nauda, tika iznīcinātas, tādēļ KNAB pārbaudes komisija savos aktos tās nemaz nevarēja norādīt. "Par to ir lietiskie pierādījumi," teica prokurore.

Vēl viena pretruna atklājās, kad Strīķe tiesai pauda savu pieļāvumu, ka nauda nozagta vienā reizē, savukārt prokurore jau vakar, lasot apsūdzību, uzsvēra, ka nauda, visticamāk, zagta ilgā laika posmā.

Strīķe tiesai atstāstīja pagājušā gada aprīļa vidus notikumus, kad kāds izmeklētājs pirmo reizi vērsās pie viņas ar sūdzību, ka neesot iespējams atgūt kādā krimināllietā izņemtos līdzekļus. Bijušais KNAB Slepenības režīma nodrošināšanas nodaļas galvenais speciālists Jānis Imša, kura pienākumos ietilpa no šādām lietām izņemtās naudas uzglabāšana un uzskaite, ilgstoši slimoja. Tāpat regulāri darba nespējas lapa bijusi bijušajai KNAB Slepenības režīma nodrošināšanas nodaļas vadītājai Indrai Veipai.

Līdz pērnā gada aprīlim, kopš 2003.gada rudens, kad Strīķe sāka strādāt KNAB, neviena šāda veida sūdzība ne no izmeklētājiem, ne prokuroriem, tiesnešiem vai tiesu izpildītājiem nav tikusi saņemta, līdz ar to neesot bijis pamata uzskatīt, ka ir kādas problēmas.

Tiklīdz šī pirmā sūdzība tika saņemta, Strīķe kļuvusi piesardzīga un nekavējoties ziņojusi par to toreizējam KNAB vadītājam Aleksejam Loskutovam, kurš izveidojis pārbaudes komisiju. Komisija pie darba ķērās vakarā un to pabeidza pēc pusnakts. Tika pārbaudīti visi lietās izņemtie lietiskie pierādījumi, tostarp nauda. Uz darbu no mājām tika izsaukts Imša, kurš pašrocīgi komisijas locekļu priekšā ņēma visu ārā no sava seifa. Strīķe ievērojusi, ka daļa aplokšņu bija saplēstas un tās nevīžīgi noliktas stāvējušas vienā malā, bet neskartās aploksnes bijušas rūpīgi sakārtotas. Šis apstāklis Strīķei licis izteikt pieļāvumu, ka nauda zagta vienā reizē.

Apzinādamās, ka ir naudas iztrūkums un ir noticis noziedzīgs nodarījums, KNAB vadība par notikušo informēja Ģenerālprokuratūru, jo KNAB attiecībā pret saviem darbiniekiem saistībā ar īpašu imunitāti nevar sākt kriminālprocesu.

Strīķe sacīja, ka viņai ir grūti apgalvot, kāda motivācija bija šiem abiem cilvēkiem zagt naudu, bet, no KNAB viedokļa raugoties, šis noziedzīgais nodarījums bijis smags trieciens ne tikai biroja prestižam, bet visas korupcijas apkarošanas politikas jomai, jo šādas darbības grauj sabiedrības uzticību.

Nedz Veipa, nedz Imša par saviem iespējamiem noziegumiem neesot snieguši pilnīgi nekādus paskaidrojumus.

LETA jau ziņoja, ka Rīgas apgabaltiesa vakar sāka tiesas izmeklēšanu krimināllietā, kas saistīta ar naudas pazušanu KNAB.

 

KNAB zādzības lietā atklājas dīvainības

Agnese Margēviča,  NRA  01/22/09    Pratinot lieciniekus tiesas procesā pret divām bijušajām KNAB amatpersonām, kuras apsūdz vairāk nekā 130 000 latu zādzībā no biroja seifa, trešdien atklājās vairākas dīvainības.

Tās uztur atvērtu jautājumu par to, vai nauda tiešām zagta četru gadu garumā pamazītēm, kā to uzskata apsūdzība, jebšu lauvastiesa tās izzagta vienā paņēmienā.

Abu apsūdzēto – Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) bijušās Slepenības režīma nodrošināšanas nodaļas vadītājas Indras Veipas un viņas bijušā padotā Jāņa Imšas – motivācija vēl aizvien paliek neskaidra, vēl jo vairāk tādēļ, ka pirmā savu vainu noliedz pilnībā, bet otrs to atzina nekavējoties jau drīz pēc nozieguma nākšanas gaismā. Prokurore Velta Zaļūksne lielāku skaidrību sola, kad Rīgas apgabaltiesā sāksies abu pratināšana, iespējams – jau šodien.

Izrādās, abas KNAB amatpersonas, kuras apsūdz par vairāk nekā 130 000 latu piesavināšanos, iegāzis salīdzinoši nelielas summas – nepilnu 600 latu – iztrūkums. Tāpat trešdien tiesā noskaidrojās, kāpēc Ģenerālprokuratūrai bija vajadzīgs tik daudz laika, lai atklātu, ka patiesais zādzības apmērs nav vis nepilni 40 000, kā pērnā gada 14. aprīļa naktī saskaitīja KNAB pārbaude Jutas Strīķes vadībā, bet gandrīz par 100 000 latiem vairāk. KNAB cilvēki savā pārbaudē nav bijuši pavirši vai vēlējušies slēpt iztrūkuma patiesos apmērus. Prokurore V. Zaļūksne žurnālistiem trešdien apstiprināja: izmeklēšanā pierādīts, ka vairākas aploksnes ar arestēto naudu tikušas pilnībā iztukšotas un iznīcinātas, tādēļ KNAB pārbaudē tonakt nav atklāts zādzības patiesais apmērs.

KNAB priekšnieka vietniece Juta Strīķe, trešdien liecinot tiesā, atklāja, kādēļ savulaik uzturējusi versiju par naudas zādzību kā provokāciju pret KNAB. Tonakt, pārbaudot J. Imšas seifa saturu, viņai radies iespaids, ka tās aploksnes, kas bijušas "diezgan nevīžīgi uzplēstas" un ar daļēji izņemtu naudu, sasviestas vienkop vienā no seifa stūriem. Tas KNAB priekšnieka vietniecei "radīja sajūtu, ka nauda paņemta steigā un vienā reizē". Vienlaikus J. Strīķe atzina, ka tās ir tikai viņas sajūtas un nekādu pierādījumu viņai par to nav. Arī tiesnesis Guntars Stūris aizrādīja, ka šis fakts nav nostiprināts 14. aprīļa nakts pārbaudes protokolā.

Zādzība atklājusies, kad 2008. gada aprīlī pie KNAB izmeklētāja Raivja Šadrovika, kurš bija pārņēmis aizdomās par kukuļņemšanu iepriekšējā gada rudenī aizturēto Latgales muitnieku lietu, viens no šiem muitniekiem, Terehovas muitas punkta maiņas priekšnieks Pēteris Grigalis, bija vērsies, lūdzot izsniegt no viņam arestētajiem līdzekļiem 592 latus iztikas nodrošināšanai, kā to paredz normatīvie akti. Tā nebija liela nauda uz tās summas fona, kas tagad KNAB darbiniekiem tiek inkriminēta kā nozagta, bet tieši tās iztrūkums noveda pie nozieguma atklāšanas. Tobrīd gan I. Veipa, gan J. Imša jau ilgu laiku skaitījās slimi un pēdējais sazvanīts atbildējis, ka par konkrēto naudu neko nezina, kā arī darbā tuvākās divas nedēļas ierasties nevar. Zinot, ka 14. aprīlī darbā jābūt I. Veipai, jautājums tika atlikts.

Šajā dienā, kad izmeklētājs jau kuro reizi ieradies pēc naudas, I. Veipa viņu gaidījusi savā kabinetā un tūliņ, nepieceļoties no krēsla, no sava darba galda apakšas sniegusi atplēstu A4 formāta aploksni, sakot, lai R. Šadroviks to ņem pie sevis, izņem vajadzīgo summu un pārējo vēlāk atnes. Ne pārskaitīt naudu, ne parakstīties par to, cik naudas saņēmis, I. Veipa izmeklētājam nav piedāvājusi. Iespējams, šādu sievietes rīcību var traktēt arī kā mēģinājumu novelt vainu par no aploksnes pazudušo naudu uz izmeklētāju, bet izmeklēšanā šāds nodoms nav pierādīts. Ja R. Šadroviks būtu paņēmis aploksni, viņu varētu vainot teju 600 latu, kā arī no aploksnes pazudušo eiro piesavināšanā, tomēr R. Šadroviks atteicis, ka paņems tikai nepieciešamo summu, ieskatījies aploksnē un secinājis, ka tajā, izņemot dažādas valūtas, latu vispār nav, lai gan uz klāt piespraustā dokumenta bijusi norādīta summa latos.

Sekojusi naudas nesekmīga meklēšana pa trim Slepenības režīma nodrošināšanas nodaļas seifiem. Lai gan I. Veipa izmeklētājam apgalvojusi, ka "nauda par 99% rīt būs", viņš nolēmis nekavējoties sūdzēties J. Strīķei. KNAB priekšnieka vietniecei piesardzību radījis tas, ka abas par naudas uzglabāšanu atbildīgās amatpersonas jau ilgāku laiku vairāk slimo, nekā atrodas darbā, un viņa, par spīti darbdienas beigām, tūlīt devusies pie A. Loskutova. Nekavējoties izveidota pārbaudes komisija J. Strīķes vadībā, un bija jau pāri pusnaktij, kad KNAB cilvēki sapratuši – ir noticis noziedzīgs nodarījums.

 

 

Citādā ziņā saimniecībā, izglītībā, kultūrā...

 

Gada pirmajos mēnešos pedagogiem būs zemāks atalgojums

LETA 01/07/09     Šī gada pirmajos mēnešos pedagogi varētu saņemt mazāku atalgojumu, jo Izglītības un zinātnes ministrijas pārskaitītā nauda pedagogu algām ir mazāka, nekā nepieciešams, liecina aģentūras LETA apkopotā informācija.

Piemēram, Cēsu rajona padome pirmā kvartāla maksājumu saņēmusi 83%, Balvu rajona padome - 81%, bet Talsu rajona padome - 84% apmērā no nepieciešamās summas. Vēl vairāku rajonu izglītības pārvalžu vadītāji konkrētus skaitļus nevarēja nosaukt, atzīstot, ka saņemtie līdzekļi ir mazāki, nekā plānots, un paužot neziņu par to, kā līdzekļu iztrūkumu izdosies kompensēt.

Kā aģentūrai LETA skaidroja Izglītības un zinātnes ministrijas Investīciju departamenta direktora vietniece Anita Āboliņa, līdzekļi mazākā apmērā pārskatīti saistībā ar Ministru kabineta 29.decembra rīkojumu, kas ministrijām gada pirmajā ceturksnī liedz tērēt vairāk par 21% no gada kopējās summas. Plānots, ka otrā ceturkšņa maksājumam vajadzētu kompensēt iztrūkumu pirmajā maksājumā.

Tikmēr izglītības pārvalžu vadītāji atzīst, ka šāds rīkojums viņus pārsteidzis nesagatavotus, un gaida papildu skaidrojumu no ministrijas. "Es nezinu, vai tas ir pārpratums vai kā, jo pašreiz šādai rīcībai neredzu nekādu pamatojumu, turklāt arī ne valdības vadītājs, ne izglītības un zinātnes ministre to nav publiski paziņojuši vai skaidrojuši," norāda Cēsu rajona padomes Izglītības pārvaldes vadītājs Tālis Jaunzemis.

Pašreiz izglītības pārvaldes lemj par iespējamiem risinājumiem. Balvu rajona Izglītības pārvalde apsver iespēju pagaidām neizmaksāt piemaksas par darba kvalitāti, lai nodrošinātu pamatalgu izmaksu, kā arī līdzekļus algu izmaksai aizdot no pašvaldības budžeta. Preiļu rajona Izglītības pārvalde plāno lūgt ministriju pārcelt līdzekļus no otrā kvartāla maksājuma uz februāri un martu, jo janvārim trūkstošo naudu izdevies ieekonomēt no pagājušā gada līdzekļiem un skolas gada beigās izmaksājušas lielākus avansus, lai mazinātu līdzekļu samazināšanas radīto triecienu.

Ludzas rajona Izglītības pārvalde cer, ka izdosies ietaupīt uz pārtarifikācijas rēķina, kā arī apsver iespēju pedagogiem vairs neapmaksāt fakultatīvo un individuālo nodarbību, kā arī pulciņu vadīšanu.

Optimistiskāk uz situāciju raugās Liepājas rajona un Rēzeknes pilsētas izglītības pārvaldes. Kā aģentūrai LETA norādīja Liepājas rajona Izglītības pārvaldes vadītājs Zigmunds Cinkus, samazinoties skolēnu skaitam, trūkstošo finansējumu plānots kompensēt ar skolēnu komplektu samazināšanu. "Neraugoties uz ministrijas piešķirto līdzekļu samazinājumu, Liepājas rajona skolotājs saņems tik, cik būs nostrādājis," sola Cinkus.

Savukārt Rēzeknes pilsētas Izglītības pārvaldes vadītājs Arnolds Dreilings atzīst, ka iztrūkums pedagogu algām nav pārāk liels, jo Rēzeknei ir viens no lielākajiem koeficientiem skolēnu skaita attiecībā pret rajona iedzīvotājiem un arī finansējums ir salīdzinoši nedaudz lielāks nekā citām pašvaldībām. Līdz ar to Rēzeknei nekādas radikālas darbības nebūšot jāveic un cilvēkiem darbs nebūs jāzaudē.

 

Gada vārda starprezultāti - vaimanoloģija, gada teiciens - „nasing spešl“…

TVNET    01/08/09    Nesen izsludinātajā Gada vārda, nevārda un spārnotā teiciena aptaujā jau saņemti vairāki simti ieteikumu, kas bieži pieteikti ar paskaidrojumiem par to atrašanas vietu vai kontekstu.

Ar katru gadu pieaugusi polītiskā un tai tuva tematika un līdz ar to - īpaši 2008. gadā - sabiedrības ironiski divdomīgie iesniegumi. Gada spārnoto teicienu nominācijai pieteiktajiem ierosinājumiem šogad jauna iezīme ir ekonomisko problēmu apspēle – asprātīgs humors, dzēlīga ironija par notikumiem valstī un arī reālistiska pašironija un jauni apzīmējumu meklējumi raksturīgām muļķībām.

Citi gadi izcēlās ar visvairāk iesūtītiem pieteikumiem nevārdos, vai 2007.gadā ar spārnotiem teicieniem – šoreiz varētu būt, ka neatpaliks arī ieteiktie vārdi. Jau pagājušā gadā manāmi aktīvāki priekšlikumu iesūtītāji bija jaunieši – tādēļ 2008. gadā īpaši aicināti piedalīties studenti un skolēni.

Žūrija līdz 17. janvārim vēl pieņem izskatīšanai interesantus un aktuāli noderīgus jaunus vai “atdzīvojušos” vārdus, kas der nevajadzīgu svešvārdu vietā – vai kas izsaka kādu nojēgumu, kam līdz šim trūcis trāpīga apzīmējuma, un tāpēc pārliecinoši būtu pelnījuši Gada vārda godu. Tāds pirms gada bija „ēnstrādnieks” – tad aktuāls vārds, taču trāpa dziļi tieši tagadējās sāpīgās vietās.

Ieteikumus šim konkursam ar norādi „gada vārds, nevārds, teiciens”vēl var iesūtīt līdz sestdienai, 2008. gada 17. janvārim, rakstot: Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopai Merķeļa ielā 13, Rīga, LV-1050, vai uz elektroniskā pasta adresi gadavards@inbox.lv.

No līdz šim iesūtītajiem ierosinājumiem īpašu uzmanību guvuši, piemēram, šādi (atgādinām, ka tie ir tikai starprezultāti !)

2008. gadā plaši lietoti vārdi vai Gada vārda kandidāti: "talkot" ( sabiedrība vasaras lielā talkā) "sprīdīša sindroms" (- sakarā ar lielo latviešu imigrēšanu uz Īriju un citām zemēm) „bomārs” (it kā pieklājīgāks vārds nekā: "bomzis", bezpajumtnieks) „vaimanoloģija” (mums raksturīga īpašība - dzirdēts raidījumos un sarunās) „edrese” (Juris Riekstiņš: kā var ērti apzīmēt e-pasta adresi) „vakaroni” (vakardienas makaroni, lietots ēstuvēs - studentu, skolnieku vidū) “lieldraugs” ("ģenerālsponsors") “vingrums, vingruma klubi” (Fitnes, fitnesa kluba vietā) “stāvparks”

No Gada nevārda kandidātiem, minami: "krīze" „jāsaka to.... ” (Šlesers katrā otrā teikumā – „jāsaka tas” vietā) „atvērtās darba pozīcijas”   (brīvas darba vietas, vakances?) „baža, debate” (daudzskaitlinieki lietoti vienskaitlī! vai drīz dzirdēsiem „baile, bikse,bēre,kāza”?) - svešvārdi nevietā un bieži pat nepareizi lietoti, piemēram: - „turbulence” (svārstība, satricinājums) - „ekspektācija” (pieņēmums, sagaidāmais...) - „translācija” (pārraide) - „gopņiks, gopīt/gopņīt” (neliela auguma zaglīgs cilvēks, zagt) - „placis” (laukums) "Pāļi International" (firmas nosaukums tālrādes seriālā "Svešā dzīve") "biškameņirsis"! “Parex”

No ieteikumiem Gada spārnotam teicienam: „Algas atkausēt, ministrus iesaldēt” (26.9. ārstu demonstrācijā pie Saeimas)

"Ballīte ir beigusies. Kādam ir jāmaksā rēķins, un nav skaidrs, kurš to darīs." (-Edgars Šīns) "Šie cilvēki var nešaubīties - mēs viņiem atnāksim pakaļ" ( - Juta Strīķe) "Kas es esmu?" (Zatlers). "Kritēriji ir manā galvā" ( - IOC Vrubļevskis) "Nevajag psihot ! " (- MP Godmanis) „Nothing special“, „nasing spešl“… (dažādi raksturīgi FM Slaktera neseni izteikumi Bloomberg) „We will be very taupīgi“ "Okei, ai vil trai" "Pāļi International" (firmas nosaukums tālrādes seriālā "Svešā dzīve") "Pārāk liela cilvēcība sabiedrībai nav saprotama" (Zalāns) "Vajag palīdzēt "talantiem"... jo īpaši tiem, kuriem nav..." (Zatlers). "Putnu gaiņāšana" (Liepājā folklorizējies Kleina konflikts ar Ērgli un Jāni Strazdu) „Zemeņu torte “ ''Krīzes skartais apģērbs'' „Celtniecības darbu veikšanas process” („celtniecība” - savārstījums, kā daudzi līdzīgi)

Atgādinājums

2008. gada Vārds, Nevārds un Spārnotais teicienu paziņos īpašā preses konferencē 2009. gada 26. janvārī.

Gada vārds – spilgtākais un trāpīgākais vārds, kas pirmo reizi izskanējis, kļuvis populārs vai populāitāti atguvis 2008. gadā, arī ieteikts jaunvārds. Gada nevārds – nejēdzīgākais darinājums vai nevajadzīgākais svešķermenis, kas valodā parādījies vai manāmi izplatījies 2008. gadā, vai arī jau pazīstams vārds, kas šajā gadā plaši lietots ar visneiederīgāk vai visnevajadzīgāk sagrozītu nozīmi (piemēram, tikai tāpēc, ka tā ir citā valodā). Gada spārnotais teiciens – spilgtākais vai dīvainākais teiciens, kas īpaši bieži lietots vai sevišķi pamanīts 2008. gadā. Sūtītāji aicināti, ja iespējams, norādīt, kur vārds vai teiciens dzirdēts vai lasīts un kādā sakarā lietots. Vēlams minēt sūtītāja vārdu, uzvārdu un adresi.

Žūrijā pārstāvji no RLB Latviešu valodas attīstības kopas, LZA Terminoloģijas komisijas un Latvijas Rakstnieku savienības Informācija Līdzīgas akcijas, kuŗu mērķis ir veicināt sabiedrības uzmanību valodas saturiskai un formālai tīrībai, ik gadu notiek daudzās valstīs, arī Vācijā un ASV.

Gada vārda, nevārda un spārnotā teiciena meklēšana, ko rīko Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopa sadarbībā ar Latvijas Rakstnieku savienību un Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisiju, notiek jau sesto gadu. 2007. gadā: gada vārds: "ēnstrādnieks", nevārds: "(siera) produkts" un spārnotais teiciens: "bojāts horizontālais taimkods". 2006. gada vārds bija „draugoties” kā tīmekļa draugiem.lv lietotāju darbības vārds ar daudziem šī vārda atvasinājumiem, nevārds – „hendlings” anglicisms, kas dzīvu radību kontekstā izklausās pat neētiski, spārnotais teiciens – „ņēma un uzmeta” aktuāli folklorizējies latviešu valodā, tad vēl daudzi spilgti ‘savārstījumi’, kā piemēri plašai tagadējai parādībai tekstos un runās ar visādiem nesakarīgiem vārdu virknējumiem. Par 2005. gada vārdu kļuva Anšlava Eglīša “smacenis” (angliskā vārda „smogs” vietā), par nevārdu – “centrs” nevajadzīgi plaši sastopamā nozīmē ‘liela vai maza vieta, kur kaut kas notiek’ (tirgotava, kopētava u.tml.) un par spārnoto teicienu – “vanags noknāba cālīti”.

Par 2004. gada vārdu kļuva “mēstule” (angliskā vārda “spams” vietā), par nevārdu – „māsterplāns” (ieteikts to aizstāt ar vārdu “virsplāns” vai “dižplāns”) un par spārnoto teicienu – “valsts deg zilās ugunīs” (ar nozīmi ‘valstī krīze’). Latvijā pirmo reizi tāda akcija notika 2003. gadā, kad par gada vārdu kļuva “zīmols” (kas aizstājis anglisko “brandu” vai “brendu”), par nevārdu – “eiro” (tā nelokāmības dēļ) un par spārnoto teicienu – vārdkopa “zelta rokas” ar jaunu, negatīvu nozīmi. Latvijas Rakstnieku savienība un LZA Terminoloģijas komisija ir Latvijā plaši pazīstamas organizācijas, kas katra savā veidā rūpējas par latviešu valodas vērtībām. Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopa dibināta 2001. gada septembrī. Kopas mērķis ir veicināt, lai latviešu valoda un valodniecība attīstītos, balstoties uz zināšanām un zinātni un it īpaši uz Latvijas lielāko valodnieku Mīlenbacha un Endzelīna atziņām un ieguldījumu. Cita starpā kopa rosina uz diskusiju par aktuāliem valodas jautājumiem, kā arī aicina novērst padomju laikā ieviesto dekrētu un kaitīgo nolikumu turpināšanu tagadējā valodas praksē.

 

Skolotājiem no algas nāksies atteikties pašiem

Zane Stankeviča,  NRA  01/09/09    Lai korekti noformētu ieturētās algas, skolotājiem, visticamāk, nāksies parakstīt vienošanos ar skolu direktoriem, piekrītot trīs mēnešus strādāt par zemāku samaksu.

"Tas ir pieklājīgāks variants, nekā likt rakstīt iesniegumu," saka Gulbenes rajona izglītības padomes vadītāja Liāna Jansone. Lielākajai daļai Latvijas izglītības pārvalžu nav iespēju pilna apjoma algu izmaksāšanai trūkstošos līdzekļus sameklēt pašām, arī no pašvaldību vadītājiem aizņemties nav iespējams – tām pašām nav naudas. Turklāt runa nav vairs par kvalitātes un citām piemaksām, bet par pamatalgām.

Klausot Starptautiskā valūtas fonda un Ministru kabineta uzstādījumam, kas gada pirmajā ceturksnī liedz tērēt vairāk par 21% no gada kopējās summas, Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pašvaldībām aizvakar pārskaitījusi vidēji par 16–20% mazāk naudas, nekā nepieciešams pilnai pedagogu algu samaksāšanai. Pašvaldības par šādu soli iepriekš nav tikušas brīdinātas, taču IZM valsts sekretārs Mareks Gruškevics pērnā gada nogalē aicinājis izglītības pārvaldes ar decembra līdzekļiem rīkoties uzmanīgi un iespēju robežās tos aizturēt. Pašvaldības, kas pirms svētkiem nelokāmi atteikušās no piemaksām un prēmijām pedagogiem, saviem skolotājiem algu par decembra mēnesi varēs samaksāt pilnībā. Pārējām tas, visticamāk, neizdosies, un pedagogiem nāksies samierināties ar ieturēto algu.

Trešdien notikusi Latvijas Izglītības un zinātnieku arodbiedrības (LIZDA) valdes sēde, kurā piedalījies arī M. Gruškevics. LIZDA priekšsēdētāja Astrīda Harbacēviča skaidro: šā gada pedagogu atalgojuma fonds pa ceturkšņiem sadalīts nevienmērīgi – pirmajā ceturksnī pašvaldībām tiks izmaksāts 21%, otrajā iztrūkums tiks kompensēts un atmaksāti 29%, bet pēdējos divos ceturkšņos tās saņems 25% katrā periodā kā parasti.

M. Gruškevics LIZDA locekļiem skaidrojis – atalgojuma aizturēšana nepieciešama, jo gada pirmajos mēnešos valsts budžets ar nodokļiem pildās slikti. Vienlaikus valsts sekretārs kā risinājumu izglītības pārvaldēm piedāvājis pagaidām nodokļus nemaksāt, aicinot vērsties pie attiecīgajām valsts institūcijām ar lūgumu šos maksājumus pagaidām atlikt un sastādīt individuālu atmaksas grafiku 2009. gadam.

Kā vienu no rīcības variantiem šādu iespēju minējušas arī pašas pašvaldības, pretējā gadījumā tām nāksies skolotājiem izmaksāt daļēju algu atbilstoši saņemtajai naudai. "Trešais variants – mēs nemaksājam ne vienu, ne otru, protestējam un gaidām, kas notiks," saka L. Jansone. A. Harbacēviča uzskata: "Es neticu, ka skolotāji saņems par 20% mazāk. Pieļauju, ka IZM darīs kaut ko lietas labā. Kāds būs rezultāts – grūti pateikt. Nevar gaidīt, ka skolotājs būs vienīgais izņēmums, kam neņems neko nost un vēl piemaksās. Šobrīd mūs daudz vairāk uztrauc, kā būs ar bērnudārziem – vai pašvaldības varēs kompensēt to, ko līdz šim ar mērķdotācijām nodrošināja valsts." Tomēr skolotāji darba samaksas paaugstināšanas plānu un vēl septembrī doto solījumu par algas pielikumu aizmirsuši nav. "Tā ir lieta, kas ir uz laiku atlikta," saka A. Harbacēviča.

Tikmēr skolotājiem nekas cits neatliks, kā samierināties ar situāciju un parakstīt vienošanos par algu samazināšanu. "Es saprotu, ka ir krīze, bet tā izrīkoties ar tādu masu kā skolotāji nevar. Neredzu citu izeju, kā tikai samierināšanos. Skolotāji nevar nevienoties, jo bērni nāk uz skolu un viņi ir jāmāca. No šerpākiem skolu direktoriem esmu dzirdējusi: "Lai tad skolotāji iet tikai uz 80% stundu!" Bet vienīgie cietēji taču būs bērni..." uzsver L. Jansone.

 

Izglītības ministres padomniece popularizē šaubīgu mācību Latvijā

Kristaps Kalns, Diena 01/10/09    Itālis Menegeti plaši izvērtis biznesu, kura pamatā ir paša radīta šaubīga ontopsiholoģijas mācība. Latvijā viņa labā roka ir izglītības ministres padomniece Ņina Linde, sestdien raksta laikraksts Diena.

Pompozas afišas, melnos uzvalkos tērptu klaķieru komanda, kas sekoja lektoram [Menegeti] ik uz soļa un ik pa brīdim rāvās augšā, lai aplaudētu. Lektors bija rūpīgi piedomājis pie sava vizuālā tēla un pasākuma noformējuma — milzīga samta berete, labi nostādīta balss, telpas noformējumā izmantots drapēts audums, milzīgas buķetes. Pēc pāris minūtēm kļuva skaidrs, ka tā sauktā lekcija ir saturā tukšu skanīgu frāžu savirknējums, bet ontopsiholoģija — visai mistiska disciplīna. Vēlāk man auditorijā bija neērta skaidrošanās ar studentiem, kuri bija apmeklējuši šo pasākumu. Ar tīru sirdsapziņu skaidroju, ka fakultātē nebija pietiekamas informācijas par šo odiozo personu, ka akadēmiskajā vidē dažreiz nākas sastapties arī ar šādiem darboņiem — diezgan skarbi pirms pieciem gadiem notikušo itāļa Tonino Menegeti lekciju Latvijas Universitātē (LU) Sociālo zinātņu fakultātē atceras Socioloģijas nodaļas vadītāja Aija Zobena. Pēc lekcijas fakultātes vadības sēdē «tika pieņemts lēmums nekad vairs šādos šaubīgos pasākumos neiesaistīties».

«Šaubīgā pasākuma» galvenais varonis bija ontopsiholoģijas mācības izgudrotājs un plaša profila speciālists Menegeti. Viņš ir ne tikai psihologs, bet arī gleznotājs, mūziķis, filozofs, kulinārs, rakstnieks, politikas, arhitektūras un reliģijas eksperts — tās visas ir nozares, kurās cilvēks var izpaust savas radošās spējas, kā to māca ontopsiholoģija.

Žurnāliste Inga Spriņģe ir izpētījusi, ka, neraugoties uz LU mācībspēku sašutumu par dīvaino lekciju, Menegeti karjera Latvijā ir gājusi tikai uz augšu. Tas noticis, pateicoties viņa aktīvai atbalstītājai izglītības ministres Tatjanas Koķes (ZZS) padomniecei Ņinai Lindei. Jau vismaz piecus gadus viņa ir izmantojusi savus amatus valsts iestādēs, lai popularizētu Menegeti idejas Latvijā.

Pirms pieciem gadiem Linde strādāja vadošā amatā Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijā, organizējot Menegeti lekciju LU. Kopš pagājušā gada viņa vada jaunu maģistra studiju programmu Banku augstskolā, kurai licenci iedeva Izglītības ministrija, kur Linde strādā. Jaunizveidotajā studiju programmā Uzņēmumu vadīšana radošajās industrijās iekļauts arī kurss ontopsiholoģijā, ko nav atzinusi neviena respektabla Eiropas augstskola.

Pēdējos divos gados Linde devusies vismaz divos Izglītības ministrijas finansētos komandējumos uz Krieviju, lai apmeklētu seminārus, kurus organizēja Menegeti uzņēmums FOIL. Komandējuma izmaksas pārsniedza 2000 latu. Linde Dienai meloja, ka viņas komandējumi nav bijuši saistīti ar Menegeti, lai gan avīzes rīcībā esošie dokumenti liecina pretējo. Laipnā balsī Linde arī noliedza Menegeti interešu lobēšanu Latvijā. Par viņas uztraukumu sarunas laikā liecināja vien nosvīdusi piere.

Menegeti ontopsiholoģijas mācība ir pamatā labi izveidotam biznesa tīklam, kas balansē uz sektantisma robežas. Centrā ir harismātiskā Menegeti personība — viņš pēdējos 30 gados sarakstījis vairākus desmitus grāmatu dažādās jomās, tās iespējams iegādāties internetā. Plašāk savu darbību viņš izvērsis dzimtajā Itālijā, bet pēdējos divdesmit gados popularitāti ieguvis «bijušajā PSRS — Krievijā, Latvijā, Kazahstānā un Ukrainā, kā arī Brazīlijā», skaidro LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes Psiholoģijas nodaļas vadītājs profesors Viesturs Reņģe.

Bāzes vieta ir arī Jelgavas rajona Vircavas pagasts, kur izveidots īpašs atpūtas komplekss Līzari. Nepilnus astoņus hektārus zemes 2002.gadā iegādājās izglītības un biznesa konsultāciju firma FOIL, kura pieder Menegeti. Dažos gados Līzaros uzcēla viesnīcu, restorānu, picēriju. Nevalstisko organizāciju mājaslapā amrif.blogspot.com, kur ievietota informācija par šo projektu, skaidrots: komplekss uzcelts par 700 000 latu, ko ziedojuši starptautiskie investori. 155 tūkstoši latu piešķirti no Eiropas Savienības (ES) naudas.

KĀ VĒRTĒ?

Ivars Austers, LU asociētais profesors:

Man neizdevās atrast nevienu Menegeti rakstu kādā no vadošajiem (un tādējādi vērā ņemamiem) žurnāliem, kur būtu publicēti kādu pētījumu rezultāti. Tas būtu svarīgs priekšnoteikums atzīšanai un vērā ņemšanai zinātnes vidē. Interesanti atzīmēt, ka popularitāti Menegeti guvis zemēs, kurās nesen notikušas krasas sociālas izmaiņas, piemēram, Krievijā. Un zināma popularitāte gūta arī Latvijā. Šī popularitāte parasti balstās viegli saprotamos, visu izskaidrot un saprast sološos, tajā pašā laikā sistemātiski nekritiskos apgalvojumos. Katrs var atrast kaut ko sev derīgu. Ontopsiholoģijas mācīšana valsts akreditētā augstskolā ir vairāk nekā diskutabla. Ja tas tiek atļauts, neredzu nopietnu iemeslu, kāpēc nemācīt arī astroloģiju vai hiromantiju.

Viesturs Reņģe, LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes psiholoģijas nodaļas vadītājs:

Lai gan, ontopsiholoģija pastāv jau vairāk kā 30 gadu, ja tas patiešām būtu jauns virziens psiholoģijā, tam būtu bijis jāizpelnās vismaz minimāla ievērība starptautiski atzītajos psiholoģijas zinātniskajos izdevumos. Arī internetā atrodamā informācija ir skopa, gandrīz tikai pašu ontopsihologu sniegta. Ja man būtu jāstāsta, ko es zinu par Menegeti un ontopsiholoģiju, būtu jāpārstāsta interneta mājaslapu saturs, īpaši kritisko, jo tās mani pārliecina vairāk. Kritiķi ontopsiholoģiju dēvē par "kulta sektu". Neesmu speciālists reliģisko kultu jautājumos, bet man nav pamata uzskatīt "ontopsiholoģiju" ne par psiholoģiju, ne zinātni (vismaz tādā nozīmē, kā zinātniskuma principus definējis Karls Popers).

KAS TAS IR?

Jēdzienu ontopsiholoģija 1956.gadā min zinātnieks Abrahams Maslovs, nodēvējot to par augstāko psiholoģiju pār esošajām, kas būtu transpersonāla, transhumāna, spēks, kurš virza uz priekšu cilvēcību un identitāti. Pēdējos 30 gadus savu ontopsiholoģijas skolu izveidojis Tonino Menegeti, kurš balansē starp patlaban pieprasīto līderismu, neirolingvistisko programmēšanu un iekšējo radošo spēku attīstību. Menegeti mācība populāra Itālijā, Krievijā, Brazīlijā un Latvijā. Akadēmiskā vide no šīs mācības norobežojas.

 

Vai Latvijas skolas varēs saņemt jaunu datortehniku, atkarīgs no katras pašvaldības

TVNET  01/12/09    E-lietu sekretariāts jau ir saņēmis pirmos projektu pieteikumus no vairākām Latvijas pašvaldībām, lai to teritorijā esošās skolas varētu saņemt jaunu datortehniku, TVNET informēja E-lietu ministra preses sekretāre Evita Naglinska.

Kopumā uzaicinājuma vēstules iesniegt projekta pieteikumus tika nosūtītas 453 Latvijas pašvaldībām - 71 pašvaldībai Rīgas plānošanas reģiona teritorijā, 106 – Vidzemes plānošanas reģionā, 102 – Latgales, 90 – Kurzemes un 84 pašvaldībām Zemgales plānošanas reģionā.

Šobrīd e-lietu sekretariāts ir saņēmis vairāk nekā 90 pašvaldību pieteikumus, visvairāk projektu pieteikumu ir iesniegti no Kurzemes un Latgales plānošanas reģiona pašvaldībām, jo, izsūtot uzaicinājuma vēstules alfabētiskā secībā, Kurzemes un Latgales reģioni sarakstā bija pirmie. Lēmums par to, kurām pašvaldībām sūtīt uzaicinājumus, tika pieņemts, pamatojoties uz pilsētu vai rajonu Izglītības pārvalžu sniegto informāciju par to, cik 2007.gada septembrī atbilstoši skolēnu skaitam skolās bija datoru, kas nav vecāki par trim gadiem. Pašvaldībām 30 dienu laikā pēc uzaicinājuma vēstuļu saņemšanas ir jāsagatavo projektu iesniegumi.

Piesakoties projektiem, pašvaldības varēs saņemt finansējumu, kas būs paredzēts datoru un multimediju tehnikas iegādei skolām, kā arī skolu informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) infrastruktūras attīstībai. Kopējais finansējums skolu informatizācijai ir 12 miljoni latu, no tiem Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzfinansējums – 10,2 miljoni latu un Latvijas valsts budžeta finansējums – aptuveni 1,8 miljoni latu.

Tāpēc e-lietu sekretariāts aicina pašvaldības aktīvi iesniegt projektus, lai nodrošinātu savas skolas ar jaunām informācijas un komunikācijas tehnoloģijām, kas būtiski uzlabos izglītības kvalitāti, padarot mācību procesu mūsdienīgāku un interesantāku.

 

Vēsture: Karalaika dzīves patiesības

Vilis Samsons, akadēmiķis, Kara dalībnieks  DELFI  01/14/09    Krievu vēsturnieces Jeļenas Zubkovas (pasniedz vēsturi arī Vācijā) koncepcija ir guvusi atbalsis arī Latvijas masu informācijas līdzekļos ( NRA, 22.11.08; LA, 26.11.08.). It kā var piekrist viņai, ka vēsture sastāv no dzīves patiesībām, kuras ir tikpat pretrunīgas kā cilvēku dzīve. Varētu piekrist arī tādai J.Zubkovas tēzei, ka valdošās ideoloģijas un varas (kā tas vērojams pašlaik Latvijā) pieeja vēsturei ir "neizbēgami selektīva. No vēstures tiek ņemts tas, kas vajadzīgs". Neizdevīgās dzīves patiesības (fakti, reālijas) tiek ignorētas vai noliegtas.

Somu vēsturnieks Marko Lehti izsaka līdzīgu domu ( NRA, 29.11.08.): "Vēsturē viena patiesība atšķiras no otras. Velti lūkoties pēc kādas universālās patiesības. Pagātne ietver ļoti pretrunīgus elementus". Zubkova piebalso kolēģim: "Akadēmiskas vēstures nav principā. Ir vēsturnieku viedokļi[...] Manā uztverē vēsturniekam nav tiesību būt vienā pusē".

Var strīdēties par it kā pasludināto relatīvismu historiogrāfijā. Svarīgi ir tas, ka abi atzītie vēsturnieki iestājās pret vēsturiskās dzīves patiesības noklusēšanu un viena, selektīva viedokļa uzspiešanu, kā to pieprasa realizēt arī Latvijas skolu mācības programmās. Augošai personībai demokrātiskā iekārtā jāzina patiesība kopumā - saka vēsturniece - jo tikai tā jaunieti var iemācīt domāt, salīdzināt, spriest, kas ir viens no izglītības pamatnosacījumiem. It kā tiek izteiktas sen zināmas pedagoģiskas patiesības, taču šīsdienas apstākļos Baltijā tās ir atgādināmas vēsturniekiem-karjeristiem un varas atbalstītiem monopolistiem.

Citstarp, Valsts prezidents V.Zatlers, šķiet, nebūs izskatījis pēc būtības manu iesniegumu par viņam padotās Vēstures komisijas locekļu visatļautību un monopoltiesībām, traktējot Otrā pasaules kara notikumus.

Es, savukārt, piebilstu, ka indivīda vai sociāla slāņa apziņā dzīves patiesības izpratne zināmos apstākļos var izrādīties iluzora, deformēta, kaut arī nepārstāj darboties kā virzītājspēks.

Šai sakarībā es gribētu izteikt viedokli par dzīves patiesībām, funkcionējušām Otrā pasaules kara laikā Latvijā.

*

Jau pirmie nacistisko okupantu pasākumi un nostādnes 1941.gada vasarā lika saprast, ka veltas bijušas viņu sagaidītāju, nacionalistisko aprindu cerības. Hitlers, sak, ļaus atjaunot agrāko Latvijas valsti vai dos kādu autonomiju. Lielākā daļa ierēdņu, uzņēmēju un militāristu samierinājās, sadarbojās ar okupācijas varu. Tautas lielākā daļa Lielvācijas visvarenības mīta ietekmē nogaidīja, apjukuma un baiļu pārņemta. Ekstrēmistiski noskaņotie piedalījās ebreju un padomju aktīva izkaušanā, it kā tādejādi atriebjoties par staļiniskiem nodarījumiem. Organizējās nacistiskajiem iebrucējiem uzticīga (un visai uzticīga) latviešu kārtības un drošības policija, kā arī policijas bataljoni, kas nežēlīgi sodīja un terorizēja nepakļāvīgos gan dzimtenē, gan citos okupētos padomju apgabalos.

Jāfiksē vēl kāda vēsturiska dzīves patiesība, no kuras pieminēšanas izvairās nacionālistiski ievirzītie vēsturnieki un žurnālisti. Bēdīgi slavenajam latviešu SS brīvprātīgo leģionam pamatu lika un tam kaujas kodolu veidoja pulkos ieskaitītie latviešu policijas bataljoni, vēlāk arī abi (Arāja un Ozola) SD bataljoni un mobilizētie policisti un šucmaņi. Šis plašais kontingents šodien, slēpjot savas iepriekšējās asiņainās izdarības, uzdodas tikai par leģionāriem, kas esot bezvainīgi kara noziegumos; tiek sumināti kā patrioti un materiāli atbalstīti.

Neraugoties uz nacistu nežēlīgo teroru un demogoģiju, kurai piebalsoja latviešu amatu brāļi - īpaši pērkonkrustieši, patriotiski noskaņoto iedzīvotāju vidū brieda pretošanās doma, kas praktiski izpaudās dažādos veidos un atšķirās ar idejisko ievirzi. Radās pretošanās kustība nacistiskajiem okupantiem. Kā raksturot un izvērtēt šo reālo kara vēstures fenomenu, tālaika dzīves patiesību?

Latvijas vēsturnieku komisija, kas darbojas Valsts prezidenta paspārnē, neslēpj, ka selektīvi atlasa no kara vēstures tai izdevīgas dzīves patiesības un noliedz "neparocīgas". Tā, Inesis Feldmanis, kurš padomju laikā nopūlējās ar toreizējo vēstures koncepciju iepotēšanu studentu prātos, kādā intervijā (LA, 07.11.2006.) deklarēja, ka tiekot pārrakstīta vēsture, "kurā mēs mēģināsim par jaunu vērtēt pretošanās kustību Latvijā. [...] Sarkano partizānu kustība, komunistiskā pagrīde paliek ārpusē". Vācijas gestapo šefs Heinrihs Millers, vērtējot šos notikumus, bija objektīvāks par Latvijas vēsturnieku komisijas locekļiem, kuri sagrābuši monopoltiesības traktēt pagātnes notikumus, nedod vārdu citādi domājošiem. Gestapoviešu H.Millera, V.Štālekera, R.Langes pārskatos kopš 1941.gada rudens tiek atzīmēta komunistiskā vai marksistiskā latviešu un poļu nacionālās pretošanās kustības vācu okupētajā Latvijā. Īpaši izdalītas (un apkarotas!) komunistiskās pretošanas spilgtākās izpausmes Liepājā, Rīgā, Daugavpilī un Latgales pagastos. Patiesībā šīs organizācijas var nosaukt par komunistiskām tikai nosacīti (nomināli), jo tajās tikpat kā nebija kompartijas biedru. Spontāni radušās grupas vadīja dzīvi palikušie padomju aktīvisti un citi kreisi noskaņoti patrioti. Padomju historiografijā šīs darbības tika dēvētas par antifašistisko pretošanās kustību.

Fenomena sastāvdaļas jāskatās kopsakarībā. Nevar ignorēt tādu antinacistiskās pretošanās daļu kā komunistiskā (antifašistiskā). Filozofs Hēgelis teiktu (un, ticams, arī J.Rainis) ka trīsdalīgā pretvācu pretošanās kustība Latvijā bija pretstatu vienība, ko saistīja kopējais patriotiskais mērķis : drīzāk patriekt baiso nacistisko varu, tādejādi pasargājot nāciju no eventuālām iznīcības briesmām. Tās skaidri izrietēja no Himlera resora izstrādātā Ģenerālā "Ost plāna". Ne visi šo dzīves patiesību saprata vai tulkoja vienpusīgi. Citstarp, padomju historiogrāfija traktēja pavirši latviešu nacionālo pretošanās kustību kā maznozīmīgu vai iluzoru, kaut krietns skaits tās dalībnieku tika arestēts un gāja bojā. Vēsturnieks Uldis Neiburgs, šķiet, ir visai pilnīgi aprādījis vācu laikā funkcionējušās nelegālās latviešu nacionālās organizācijas, kuras diemžēl gestapo sagrāva pilnīgi vai daļēji.

Pretošanās nacistiem notika visās hitleriskās Vācijas okupētās vai tās pakļautās Eiropas valstīs (Resistance Movement, Wiederstandskampfer). Tur sadarbojās sociālisti, kristīgie demokrāti-liberāļi, komunisti. Diemžēl, Latvijā vienotā Tautas fronte pret nacistiem neradās. Kaut LKP CK novēloti (1943.gada vasarā pēc Kominternes likvidēšanas) par to iestājās. Staļiniskās represijas bija atgrūdušas no kompartijas pat agrākās kreisās politiskās partijas.

Pēc Otrā pasaules kara Eiropas valstu bijušo pretestībnieku, partizānu un nacistu represēto nacionālās organizācijas apvienojās Starptautiskā pretošanās kustības Federācijā (Federation Internationale des Resistants - FJR). Federācijas ģenerālsekretariāts tagad atrodas Berlīnē. Bijušo latviešu strēlnieku un partizānu biedrība ir tās locekle.

Trejādas pretošanās organizācijas vācu okupētā Latvijā atšķiras arī pēc darbības taktikas. Latviešu nacionālās pagrīdes grupas pārsvarā aprobežojās ar nelegālas literatūras izdošanu, gaidīja Rietumu sabiedroto (pat Zviedrijas) iluzoro desantu kara beigās, par ko bezatbildīgi čaloja. LCP sūtīja savus izlūkus pāri jūrai, lai uzņemtu sakarus ar Rietumu specdienestiem. Nacionālisti atteicās no aktīvas pretošanās - sabotāžas, bruņotas cīņas, lai it kā novērstu represijas pret iedzīvotājiem. Latgales poļu pretestībnieki, savukārt, mēģināja kontaktēties ar Armija Kraijova pārstāvjiem Viļņā un bija radikālāki. Daugavpils novadā tika izveidoti nelegāli pusmilitāri veidojumi, kas krāja ieročus gaidāmajai X dienai. 1943.-44.gados gestapo izdevās sagraut arī poļu nelegālo tīklu. Bija naivi cerēt, ka "mierīgi uzvedoties" var palikt neskarti.

Par bruņotu cīņu izšķīrās tikai komunisti, antifašistiskā pretošanās kustība. Latviešu vēsturnieku elite ir atzinusi, ka Vācijas okupētajā Latvijas teritorijā nebija pretnacistisko latviešu nacionālo partizānu ("Latvija Otrā pasaules karā, 1939-1945", Jumava, 2008). Reāli darbojās tikai sarkanie partizāni. Tiem vēstures pētnieks-entuziasts Igors Vārpa ir devis, šķiet, visiem pieņemamu nosaukumu- antinacistiskie partizāni ( Vārpa I. Latviešu karavīri zem Krievijas impērijas, Padomju Krievijas un PSRS karogiem". Nordik, 2006 ). Pie šīs terminoloģijas pieturēsimies arī mēs, izsekojot latviešu partizānu darbību Otrā pasaules karā.

1941.-42.gados nelegālo antifašistisko organizāciju pretošanās bija epizodiska. Trūka militāri zinošu vadītāju. Galvenokārt tie bija ielenkumā nokļuvušie vai no vācu gūsta izbēgušie sarkanarmieši, kurus slēpa patrioti. Praktiski nebija apbruņojuma - ieroču, munīcijas, sprāgstvielu. Ieroči tika slepeni vākti bijušo frontes kauju vietās, īpaši Latgalē. Lielu postu nelegālistiem, kam nebija konspiratīvas darbības prasmes, nodarīja nacistu Drošības policijas iesūtītie spiegi un provokātori. Par to visu ir plaša padomju laika memoriālā un pētnieciskā literatūra.

Lai izkliedētās pretestībnieku grupas un individus apvienotu un izveidotu centralizētu militāri efektīvu partizānu kustību, LKP CK un LPSR TKP, kas tolaik atradās Maskavā, 1942.gada pavasarī pieņēma lēmumu iesūtīt okupētajā teritorijā attiecīgi apmācītus un ekipētus partizānu organizētājus ar mobilām raidstacijām. Tie lielākoties bija brīvprātīgi pieteikušies 201.Latviešu strēlnieku divīzijas karavīri. 1942.gada vasarā un rudenī pāri frontei uz Latviju izgāja vairākas grupas un nelielas partizānu organizātoru vienības. Bija jāveic simtiem kilometru gari pārgājieni pa ienaidnieka okupēto teritoriju, jāatkaujas no esesiešu soda daļām un vērmahta komendatūru spēkiem. Latviešu reidus veicināja sadarbība un kopējās operācijas ar vietējām krievu un baltkrievu partizānu brigādēm. Tādejādi karojot, reidu laikā latviešu strēlnieki praktiski apguva partizānu taktiku, izauga prasmīgi komandieri un militāri politiski vadītāji. Pirmie mēģinājumi gan bija mazsekmīgi un prasīja sāpīgus upurus.

Tikai 1942.gada nogalē Atsevišķai latviešu partizānu vienībai izdevās nostiprināties Šķaunes-Osvejas mežu masīvos, iekārtot raidstacijas un uzturēt regulārus radiosakarus ar republikas vadību un Centrālo partizānu kustības štābu Maskavā. Stalingradas kauju atbalsis veicināja pretošanās kustības izveršanos arī Latvijā. Zuda mīts par vermahta visvarenību. Atsevišķā vienība skaitliski izauga un tika reorganizēta par Latvijas partizānu brigādi 1943.gada martā. 1943.gada janvārī Osvejas novadā ieradās LKP CK un LPSR valdības Operatīvā grupa (vadītājs Kārlis Ozoliņš, I.-XII.1943.) - pretošanās kustības un partizānu darbības koordinētājā nacistu okupētās Latvijas teritorijā. Vienlaikus aizfrontē nodibinājās Latvijas partizānu kustības štābs (LPKŠ, I.1943.- IX.1944.) strauji augošo partizānu vienību apgādāšanai ar ieročiem un citiem kara materiāliem.

Izejot no Osvejas-Šķaunes bāzes, partizānu izlūki un organizātori, virzoties uz Rietumiem, arvien dziļāk iespiedās Latvijas teritorijā. Latgale kļuva par savdabīgu antinacistisko partizānu placdarmu, tramplīnu lēcienam uz Vidzemi un Kurzemi.

Pēc Stalingradas sakāves Ā.Hitlers izsludināja reihā totālo mobilizāciju, pastiprināti izlaupot arī okupētās teritorijas. 1943.gada martā uzsāktā Latvijas vīru un jauniešu piespiedu mobilizācija vācu armijā izsauca dziļu iedzīvotāju neapmierinātību. Daudzi mobilizējamie neieradās iesaukšanās punktos, dezertēja no jaundibinātā latviešu SS leģiona daļām, neraugoties uz drakoniskajiem soda mēriem pret vaininiekiem un viņu ģimenēm. Dezertieri slēpās no vajātājiem - esesiešu komandām un policijas vai mežos pievienojās pretnacistisko partizānu grupām. No tām izauga jaunas partizānu vienības. Daļa no tām apvienojās partizānu brigādēs. 1944.gada vasarā Latvijā darbojās 3 jaundibinātas partizānu brigādes, 32 vienības un apakšvienības; kas bija saistītas ar LPKŠ. Štāba kartotēkā iekļauti 12 000 bruņoti un neapbruņoti (sakarnieki, aģentūras izlūki, ceļveži, vietziņi, sagādnieki) partizānu kustības dalībnieki. Padomju vēsturnieki ir aplēsuši, ka 1941.-42. un 1944.-45.(Kurzemē) gados, kad nedarbojās LPKŠ, pretnacistiskā cīnā piedalījās vēl apmēram 8 000 bruņoti un neapbruņoti patrioti-antifašisti. LPKŠ pakļauto partizānu vienību darbība aptvēra Latvijas austrumu un centrālo daļu, daļēji Zemgali (Augškurzemi). Diemžēl, vienību tālāko virzīšanos uz rietumu pagastiem un jaunu vienību veidošanu izjauca LPKŠ nespēja vai neprasme apgādāt partizānus ar apbruņojumu. Tikai Andreja Macpāna orggrupa nokļuva līdz Baltijas jūras rietumu krastam, kur izveidoja Rietumkurzemes partizānu vienību, kaut nesaņēma nekādu atbalstu no štāba. 1944.-45.gados Kurzemē turpinājas spontānas pretnacistiskas pretošanās kustības izvēršanās. Ar padomju frontes izlūku zināmu atbalstu noformējās vairākas partizānu vienības ("Sarkanā Bulta","Bulta","Vairogs" u.c.) un daudzas bruņotu nelegālistu grupas.

Antinacistisko partizānu galvenais sociālais balsts bija kreisi noskaņotie mazturīgie lauku un pilsētu iedzīvotāji, strādnieki. Partizāni grāva vērmahta komunikācijas - spridzināja kara ešelonus, dzelzceļa sliedes un tiltus, noliktavas, uzbruka pretinieka autotransportam un okupācijas varas iestādēm. Protams, pienācās nepārtraukti atkauties no esesiešu un policijas izsekotājiem un lielākām soda ekspedīcijām. Partizāni izturēja pateicoties iedzīvotāju lielās daļas atbalstam, kaut bija sāpīgi upuri pašu un viņu atbalstītāju rindās. Tāda bija Latvijas antinacistisko ("sarkano") partizānu artava Antihitleriskā bloka valstu cīņā pret nacistisko Vāciju, kas vienlaikus pasargāja latviešu nāciju no izdeldēšanas briesmām.

Tāds būtu vispārējais atskats uz pretošanās cīņu nacistu okupētajā Latvijā un tas balstās uz simtām un tūkstošām konkrētām karalaika dzīves patiesībām. Kā mūsdienās šīs patiesības var uzzināt interesents, students, skolnieks, lai izdarītu pareizos secinājumus par pagājušo karu. Atbilde: ar mūsdienu skatījumu pārlapojot pagājušā gadsimta 40.-80.gadu publikācijas, kas kļuvušas par bibliogrāfisku retumu, un rokoties arhīvu dokumentu kalnos. Taisnība, mūsdienu steigā pietrūkst laika, kaut vai lai pārcilātu bagātos materiālus, pirmavotus. Šai ziņā darbu var atvieglot nesen krievu valodā publicētā grāmata "Antinacistiskie partizāni Latvijā" ("Антинацистские партизаны в Латвии.1942-1945", izdevniecība "Jumi", Рига, 2008). Grāmatu izdevusi bijušo Latvijas partizānu padome, projekta vadītājs Vladimirs Izvestnijs.

Grāmatas savdabīgā tapšanas gaita lielā mērā noteica tās struktūru un saturu. Latviešu, krievu un baltkrievu kara veterānu saietā 2007.gadā tika nolemts izdot partizānu atmiņu un karalaika dokumentu krājumu, sagaidot tradicionālās tikšanās 50.gadadienu "Draudzības Kurganā" trīs republiku robežsaskarē Zilupes krastā. Tādēļ arī Rīgā izdotajā krājumā pirmajā sadaļā atlasītas atsevišķas epizodes un arhīvu materiāli par trīs republiku partizānu kopīgām operācijām. Tādas bija Šķaunes robežpunkta ieņemšana un kauja pie Lisno (VI.1942.), hitleriešu noliktavu sagraušana Vecslobodā ( I.1943.). Tāpat kaujas pret soda operācijām Lučno ezera apkārtnē (Slavkoviču rajons, VI.1942.) un ar šifrētiem nosaukumiem "Schneesturm"(XII.1942.), "Schneehase"( II.1943.) un "Winterzauber"( II.-III.1943). Pēdējo nacistu ekspedīciju komandēja pats "Ostlandes" SS un policijas augstākais vadītājs Fridrihs Jekelns. Šī ekspedīcija komplektējās galvenokārt no latviešu policijas ( 7) bataljoniem un latviešu SD einzackomandām (Arāja vīri), kuri ir atbildīgi par t.s.Osvejas tragēdiju. Atsevišķā rakstā fiksēti esesiešu bestiālie noziegumi. Tika izlaupītas un nodedzinātas visas apdzīvotās vietas dāsnajā un krāšņajā Osvejas rajonā, pārvēršot to par "mirušo zonu". Bija nobendēti, pat dzīvi sadedzināti 3904 mierīgie iedzīvotāji, izvesti uz koncenrācijas nometnēm 7275 "darba spējīgi" cilvēki, bērnus ieskaitot utt. Šos datus oficālajā pārskatā ir sniedzis Ostlandes vērmahta komandieris ģenerālis Valters Brēmers, un vācu pedantam nevar neticēt.

Latviešu policisti atgriezās ar bagātu laupījumu, dižojās ar padarīto un saņēma apbalvojumus. Policijas bataljonu komandieri SS obersturmbanfīreri Valdemārs Veiss un Kārlis Lobe tika iecelti par pulku komandieriem 19.latviešu SS brigādē Volhovas frontē.

Latviešu partizāni parādīja atzīstamu karošanas prasmi un drosmi, ko atzina kaimiņi. Partizānu īpašu atzinību izpelnījās komjaunatnes darbinieks, ložmetējnieks Imants Sudmalis.

Krājuma Otrā sadaļa veltīta kara notikumiem Latgalē. Atsevišķos stāstījumos var izsekot, ar kādām grūtībām sastapās pirmie partizānu organizētāji. Neraugoties uz upuriem, viņi izturēja bargo 1942.-43.gada ziemu. Ar ilgu pacietīgu izskaidrošanas darbu mežavīri ieguva piekritējus un atbalstītājus lauku viensētās. No politorganizātoriem iedzīvotāju atmiņā palicis īpaši Voldemārs Ezernieks, Dominiks Kaupužs, Alfreds Raškevics, Mārtiņš Matulens. Iedzīvotāju noskaņojuma izmaiņu iespaidoja ziņas par vērmahta zaudējumiem Austrumu frontē un Āfrikā. Sākās pāreja no pasīvas vērošanas un simpatižēšanas mežniekiem uz aktīvu pretdarbību okupantiem un viņu vietējiem pakalpiņiem.

Krājumam izvēlēti tādi materiāli, kas atspoguļo partizānu karadarbības un dzīves galvenos aspektus. To autori ir bijušie komandieri, politorganizātori, izlūki, sapieri-mīnētāji, radisti, mediciniskā māsa. Pieminētas iespaidīgākās kauju operācijas, kā Antona Poča vienības cīņas pret soda ekspedīcijām Grīvas mežā, tāpat efektīva spridzinātāju darbība uz okupantu komunikācijām (Vasilijs Kononovs, Voldemārs Paegle u.c.). Ar lielu pietāti autori atsaucas par saviem draugiem- atbalstītājiem, piemēram, par partizānu uzticības cilvēku mežsargu Arvīdu Zodānu. Parādīta atsevišķu partizānu un viņu piederīgo drosme, arī bojā eja, lielākoties spiegu un nodevēju vainas dēļ. Līdzās heroikai attēlota arī sadzīve partizānu meža nometnēs - viņi arī bija tikai cilvēki ar dotumiem un vainiņām.

Sadale noslēdzas ar traģiski optimistisku epizodi - partizānu nodaļas "maratonu", riskantu nakts pārgājienu, kam sekoja ielenkums un gala rezultātā izlaušanās no tā. Šādi riskanti pārgājieni, var teikt, bija mežavīru ikdiena. Ar tālaika radiogrammām un kaujas žurnāla pierakstiem aprādīta 1.Latvijas partizānu brigādes noformēšanās (III.1944.) Brigādei pakļauto vienību darbība aptvēra teritoriju no Zilupes līdz Valkai. Latviešu strēlnieku virsnieka Pētera Strautmaņa un Jāņa Bietaga vadītā 5.vienība un tai pakļautās apakšvienības Palsmanes, Vijciema un Gaujienas mežos izvirzījās brigādes virzības smailē uz rietumiem. Unikāla bija Gaujienas-Meru apakšvienība, kuru organizēja un vadīja mežsargs Roberts Lejiņš, nākamās rakstnieces Dainas Avotiņas tēvs.

Krājuma trešajā sadaļā ir materiāli par Andreja Macpāna, Hermaņa Bendika u.c. izlūku - organizatoru grupu reidiem uz rietumiem. Leģendārs bija Otomāra Oškalna nodaļas pārgājiens uz Daugavas kreiso krastu, "iesakņošanās" Jēkabpils mežos. No tiem oškalniešus nespēja iztriekt ne neskaitāmās esesiešu akcijas, ne "bada blokāde" 1943.-44.gada ziemā. Viensētu ļaudis atrada iespēju palīdzēt mežavīriem ("Drīvas", 'Mežārītes","Zalāni", "Mežgalieši" u.c.), kaut daudzas ģimenes tika represētas. Oškalnam bija liela autoritāte apkārtnē, viņa vadībā izauga 3.Latvijas partizānu brigāde.

Savukārt Madonas-Lubānas novadā, strauji pieplūstot vietējiem vīriem un jauniešiem, kā arī izbēgušiem vai atbrīvotiem padomju karagūstekņiem, izauga 2.Latvijas partizānu brigāde. Te īpaši nopelni bijušiem latviešu strēlniekiem-partizānu taktikas meistariem Pēterim Ratiņam un Stepanam Seilim.

Sadales noslēgumā pastāstīts par Andreja Macpāna un Voldemāra Barona izveidoto un vadīto Rietumkurzemes partizānu vienību Aizputes-Alsungas novados, par ciešajiem sakariem ar vietējiem zemniekiem - īpaši suitu iedzīvotājiem, arī Liepājas strādniekiem. Nesaņēmuši LPKŠ atbalstu, vāji bruņotie kurzemnieki bāzējās pa daļām mežos, pat slēpās viensētās, tomēr ar padomju izlūku atbalstu veica visai iespaidīgas militāras operācijas. 1944.-45.gada ziemā traģiskos apstākļos gāja bojā abi partizānu vadītāji, daudzi viņu atbalstītāji krita SD jagdkomandu rokās, tika spīdzināti, nobendēti vai nosūtīti uz koncentrācijas nometnēm.

Krājumu noslēdz karalaika dokumentu klāsts, galvenokārt par hitleriešu asiņaino teroru pret iedzīvotājiem. Šeit ir atšifrēts arī Eiropas tiesas par cilvēktiesībām (Strasburgā) process un tās lēmums : atcelt kā nelikumigu Latvijas republikas Augstākās tiesas spriedumu par bijušo partizāni Vasiliju Kononovu, kurš it kā pastrādājis kara noziegumu.

2008.gada 10.augustā Starptautiskā pretošanās kustības Federācija ( FIR ) publicēja paziņojumu V.Kononova lietā : "Eiropas tiesas tiesnieši atcēla spriedumu, ar kuru 55 gadus pēc kara izbeigšanas mēģināja atzīt par noziedzīgu latviešu partizānu cīņu par atbrīvošanu no Padomju puses. Latvijā tajā pat laikā tiek izdarīti mēģinājumi reabilitēt un slavēt SS brīvprātīgos kā "cīnītājus par Latvijas brīvību".

Federācija šajā lēmumā saskata ne tikai atsevišķa cilvēka personīgo lietu. Tajā ietverts viennozīmīgs slēdziens visām Eiropas valstīm par to, ka tautu cīņu par atbrīvošanos no fašistiskiem barbariem nevar noliegt un atzīt par noziedzīgu. Šis pareizais lēmums skaidri nosaka antifašistiskās pretošanās nozīmi mierīgai Eiropas attīstībai".

Piezīmēsim, ka FIR ir konsultatīvs statuss Junesko (Parīzē), ANO pastāvīgā komisijā Žeņevā un Eiropas Padomē Strasburgā un tās balsī ieklausās pasaules sabiedrība.

Grāmatā "Antinacistiskie partizāni Latvijā" lasītājs atradīs tūkstošiem vēsturisku liecību - dzīves patiesību par faktiskajiem notikumiem hitleriskās Vācijas okupētā Latvijā 1941.-1945.gados.

 

Augstskolas apsver izmaiņas struktūrā un studiju maksās

Diāna Kārkliņa,  Diena 01/17/09     Vērtējot iespējas sabalansēt izdevumus no 2009.gada budžeta, Latvijas Universitāte (LU) apsver ķeršanos pie radikāliem risinājumiem, to vidū fakultāšu skaita samazināšanas. LU attīstības un plānošanas departamenta stratēģijas nodaļas vadītājs Juris Pūce aģentūrai LETA norāda, ka LU struktūrā līdzšinējās 13 fakultātes, visticamāk, netiks apvienotas tikai četrās, kā varētu saprast pēc nesen izskanējušas neoficiālas informācijas, tomēr administratīvo un akadēmisko struktūrvienību (iespējams, arī fakultāšu) skaits varētu tikt samazināts. Tas tiek plānots, lai samazinātu administratīvo darbinieku skaitu. Iecerēts izdevumus apcirpt arī, likvidējot piemaksas un prēmijas, samazinot telefona sarunu limitu un gandrīz pilnībā atsakoties no komandējumiem. Tāpat LU apsver iespēju atteikties no tādu pakalpojumu dotēšanas, kas nav tieši saistīti ar studiju procesu, piemēram, dienesta viesnīcu dotēšanas. Pirms neilga laika to jau izdarījusi Rīgas Stradiņa universitāte, un rezultātā maksa par kopmītnēm tur palielinājusies divas reizes. LU iecerējusi arī samazināt B un C daļas izvēles kursu daudzumu, stingrāk skatoties uz studējošo skaitu katrā no tiem. Ja kādu studiju kursu neizdosies nokomplektēt ar noteiktu cilvēku skaitu, studenti tiks aicināti tā vietā izvēlēties citu. Līdzīgi stingrāk tiks kontrolēta arī jauno studentu uzņemšana studiju programmās.

Galīgo lēmumu par šādiem iespējamajiem izmaksu samazināšanas pasākumiem LU vadība vēl tikai pieņems, taču līdzīgas izšķiršanās priekšā nonākušas teju visas Latvijas augstskolas. Valsts augstskolām šogad par aptuveni 35% samazināta plānotā dotācija, izmaiņas skar arī privātās augstskolas, jo Saeima noteikusi 15% algu fonda samazinājumu visām augstskolām. Daugavpils universitāte (DU), piemēram, situāciju mēģina risināt ar apkures temperatūras pazemināšanu, plāno samazināt autotransporta izmantošanu, komandējumus un izdevumus par kancelejas precēm, kā arī darbinieku algas un viņu skaitu. Augstskola apsver arī iespējas optimizēt mācību programmas un saspiest semestri, izbrīvējot mēnesi studentu patstāvīgajam darbam un tā ieekonomējot naudu uz komunālajiem maksājumiem. DU paredz, ka samazināsies arī tās ieņēmumi no studiju maksas iekasēšanas, jo demogrāfijas dēļ mazāks kļūst studentu skaits, kā arī krītas cilvēku maksātspēja. DU tomēr pagaidām neplāno paaugstināt mācību maksu, bet apsver iespēju piedāvāt studentiem norēķināties par studijām pakāpeniski — katru mēnesi.

Arī Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) rektors Ivars Knēts atzīst, ka augstskola plāno samazināt pasniedzēju algas un taupīt uz augstskolas ēku apsildīšanu un elektroapgādi. No budžeta samazinājuma cietīs arī stipendijas un braukšanas kompensācijas. Samazinot stipendiju fondu, nesamazināsies stipendiju apjoms, taču saruks stipendiātu skaits — pašreiz stipendiju saņēma viens no septiņiem studentiem, turpmāk to saņems tikai viens no desmit. Augstskola būs spiesta arī samazināt izvēles studiju kursu skaitu un līdz ar to arī universitātes apmaksāto sporta nodarbību skaitu. RTU arī plāno pārtraukt jebkādus iepirkumus, kas nepieciešami studiju procesa nodrošināšanai.

Lielākā daļa augstskolu janvāra beigās vai februārī lems par nākamā gada studiju maksu, taču jau tagad skaidrs, ka daļa to paaugstinās — galvenokārt aizvien augošo komunālo izmaksu, kā arī valsts nogrieztā finansējuma dēļ. Rīgas Tehniskā universitāte plāno studiju maksu nākamā gada pirmkursniekiem celt par Ls 100 gadā. Arī Latvijas Universitāte jau paziņojusi, ka 2009./2010.akadēmiskajā gadā pilna laika klātienes pamatstudiju maksa pieaugs par 130—250 latiem gadā, raksta LETA. Kopumā studijas LU nākamgad maksās Ls 1430—1800 gadā. Vislielākais pieaugums gaidāms vairākās ar pedagoģiju saistītajās studiju programmās, no rudens studiju maksa palielināsies arī nepilna laika klātienes un nepilna laika neklātienes pamatstudiju programmās.

Par šādu lēmumu sašutumu paudusi LU Studentu padome, norādot, ka tas pieņemts, neņemot vērā viņu viedokli. Savukārt Latvijas Studentu apvienība aicinājusi visu augstskolu rektorus un senātu vadītājus, taupības pasākumus plānojot, nepieļaut kļūdu, būtiski palielinot studiju un dienesta viesnīcu maksu, bet tā aktīvāk pārskatīt augstskolu administratīvo darbību.

 

Koķe: skolēns pēc pamatskolas nedrīkst vienkārši 'ieslīdēt' vidusskolā

LETA 01/18/09    Izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe (ZZS) uzskata, ka skolēnam, pabeidzot 9.klasi, jāizdara pārdomāta izvēle, nevis vienkārši "jāieslīd" vidusskolā ar nesekmīgām atzīmēm, lai būtu, kur palikt.

Kā norādīja Koķe, minēto iemeslu dēļ arī iecerēts paaugstināt prasības uzņemšanai vidusskolās.

"Svarīgi, lai skolēns, veicot mācību darbu, zina un pierod, ka tas jādara kvalitatīvi, nevis ar divnieku pēc divnieka ejot no klases uz klasi," uzskata ministre, "ja bērnībā bērns iemācīsies strādāt pavirši, pieaugušu cilvēku pāraudzināt būs neiespējami."

Koķe arī atzīst, ka apstākļu sakritības dēļ pēdējos gados izveidojies liels pieprasījums pēc jaunām darbarokām un šādā veidā varētu palielināt profesionālo izglītību ieguvušo jauniešu skaitu. Piedevām Izglītības un zinātnes ministrija strādā pie tā, lai skolēni amatu pamatus apgūtu jau pēc 6.klases, kas skolēnam ļautu pārliecināties par savām spējām un talantiem.

Vienlaikus Koķe nenoliedz, ka pašreizējā situācija ir ļoti mainīga un darbs nav garantēts arī profesionālo izglītību ieguvušiem. Turklāt jau ar 1.septembri plānotas izmaiņas profesionālās izglītības iestāžu tīklā, kas var nozīmēt arī skolu samazinājumu, kam galvenokārt pamatā būs finansējuma samazinājums izglītībai, taču vienlaikus ministre norāda, ka vairākas profesionālās izglītības programmas nepiedāvā kvalitatīvu izglītību un to audzēkņi neatrod vietu darba tirgū.

 

Intervija ar Juri Celmiņu: Par ko Latvijas skolās brīnās ārzemnieki

Ilze Kuzmina,  Latvijas Avīze  01/19/09    JURIS CELMIŅŠ ilgus gadus strādājis par vēstures skolotāju un skolu direktoru, bijis izglītības ministrs, augstskolas rektors, bet pēdējos gados centās panākt, lai skolās tiktu ieviesta Latvijas vēstures apguve, vadīja darba grupu šā priekšmeta standarta izstrādei. Ar viņu runāju par vēstures apguves, kā arī par citām izglītības problēmām.

– Vai, jūsuprāt, tuvākajā laikā tiks mainīta vēstures apguves metodika un Latvijas vēsturi mācīs atsevišķi?

– Kad Izglītības un zinātnes ministrija izveidoja komisiju vēstures priekšmeta standarta izvērtēšanai, vairākums no komisijas locekļiem bija absolūti pret Latvijas vēstures mācīšanu atsevišķi. Šī komisija ļoti kritizēja iecerēto Latvijas vēstures priekšmeta standartu – tas esot pārāk sarežģīts, pārāk materiālietilpīgs. Rezultātā mūsu izstrādātais standarts tika noraidīts.

Izstrādājot Latvijas vēstures apguves standartu, dīvaina iznāca sadarbība ar emigrācijas latviešiem. Emigrācijas latviešu organizācijas viennozīmīgi atbalsta Latvijas vēstures mācīšanu Latvijas skolās un bija pat gatavas finansēt standarta izstrādi. Diemžēl Pasaules brīvo latviešu organizācijas pārstāvēt sevi pilnvaroja Nollendorfa kungu, kurš strādā Okupācijas muzejā. Viņš uzskata, ka Latvijas vēsturi nevajadzētu mācīt atsevišķi. Manuprāt, ar viņa starpniecību emigrācijas latvieši saņēma diezgan nepareizus signālus par to, ko dara standarta izstrādes darba grupa.

Patlaban dažas skolas eksperimentāli māca Latvijas vēsturi atsevišķi. Tas ir vienīgais, kas šajā virzienā patlaban notiek. Cerams, ka eksperiments turpināsies, ka tā rezultāti tiks nopietni izvērtēti. Manuprāt, Latvijas vēstures priekšmeta ieviešana ir novilcināta, un tā nevirzās uz priekšu tā, kā tam būtu vajadzējis notikt.

– Kādēļ tā noticis?

– Ir dažas profesionālas grupas, kas nav ieinteresētas atsevišķa Latvijas vēstures priekšmeta ieviešanā. Tas saistīts gan ar politiku, gan finansiālām un ekonomiskām interesēm. Piemēram, Latvijas vēstures skolotāju biedrības vadošā grupa finansiāli zaudētu, ja ieviestu atsevišķu Latvijas vēstures priekšmetu. Viņi ir līdzautori vairākām vēstures mācību grāmatām, kuras katru gadu no jauna tiražē; līdz ar to katru gadu šie skolotāji saņem papildu ienākumus. Ja būtu jauns standarts, būtu jauna programma, jaunas grāmatas, vecās vairs nebūtu vajadzīgas.

Runājot par politiskajiem iemesliem, jāsaka, ka Eiropas Savienībā ne pārāk atbalsta nacionālistisko pieeju vēstures mācīšanā. ES darbojas vēstures skolotāju apvienība, kas arī ne visai atbalsta valstu vēstures mācīšanu atsevišķi no pasaules vēstures. Daļa mūsu vēsturnieku uzskata, ka Latvijas vēstures izdalīšana apgrūtināšot sadarbību ar vēstures skolotājiem citās valstīs.

Godīgi sakot, šeit saduras nacionālistiski noskaņoto pilsoņu, patriotu uzskati ar vairāk kosmopolītiski noskaņotu cilvēku uzskatiem. Šajā sadursmē nacionālistiskām idejām uzvarēt ir diezgan maz cerību, jo kosmopolītisms tiek lielā mērā atbalstīts arī no Sorosa fonda un citām institūcijām, kas tam tērē ievērojamus finanšu līdzekļus. Esmu sapratis, ka cīnīties par Latvijas vēstures mācīšanu ir gandrīz donkihotiska cīņa ar vējdzirnavām.

Tomēr būtība nav mācīšanas metodikā. Svarīgi, lai būtu valsts apstiprināts Latvijas vēstures apguves standarts. Ja tas būtu pilnvērtīgs, mācīt varētu dažādi. Eiropas valstīs ir ļoti dažāda pieeja. Ir valstis, kur atsevišķi māca Eiropas vēsturi, ziemeļvalstīs toties ir izdalīta ziemeļvalstu vai Baltijas jūras reģiona valstu vēsture. Ir valstis, kur apvieno nacionālās vēstures mācīšanu ar nacionālās ģeogrāfijas apguvi.

– Bet Latvija taču nebūtu vienīgā Eiropas valsts, kas atsevišķi mācītu nacionālo vēsturi?

– Protams, nē. Piemēram, Vācijā, kur nav vienota standarta visā valstī, Bavārijā, kas ir nacionāli noskaņotāka, atsevišķi māca nacionālo vēsturi. Eiropas lielvalstīm – Francijai, Lielbritānijai – ir cita situācija. Šīs valstis lielā mērā noteikušas Eiropas vēsturi, tāpēc Eiropas vēsture ir arī šo valstu vēsture. Tāpat, piemēram, Grieķijā – seno laiku vēsture faktiski ir arī Grieķijas vēsture.

Kosmopolītiskāk noskaņotie oponenti apgalvoja, ka nacionālo vēsturi atsevišķi māca totalitārās valstis, bet demokrātiskās to mācot kontekstā ar pasaules vai reģiona vēsturi. Patiesībā ne vienmēr tā ir. Ir arī pietiekami daudz demokrātisko valstu, kas māca nacionālo vēsturi atsevišķi.

Ja paskatāmies, ka nacionālo vēsturi atsevišķi māca Ķīnā, Krievijā, Indijā, un ņemam vērā, cik šajās valstīs ir iedzīvotāju, tad var teikt, ka lielākā daļa pasaules iedzīvotāju nacionālo vēsturi mācās atsevišķi.

– Bet Krievija un Ķīna nav tie labākie piemēri demokrātijas ziņā…

– Jā, oponenti saka, ka mums galvenokārt jāraugās ES virzienā. Taču diez vai var apgalvot, ka pilnīgi visu, kas notiek ES, varam uzskatīt par pareizu. Ja viss bijis ideāli, kāpēc tad ES patlaban pārdzīvo diezgan dziļu krīzi? Tāpēc es domāju, ka kaut ko varētu mācīties arī no Ķīnas, Taizemes, Japānas.

Jāņem arī vērā, ka vecajās ES valstīs nav tāda situācija ar vēstures izpratni, kāda ir Latvijā, kur pastāv vairākas ideoloģijas un vairākas vēstures izpratnes. Izpratnes atšķiras ne tikai Latvijas laika, padomju gadu un mūsdienu vēsturniekiem; savs traktējums bijis arī baltvācu un emigrācijas vēsturniekiem. Ne jau velti jautājums par šī reģiona vēstures traktējumu pacelts tik augstā līmenī, ka vairākkārt izskanējis pat Eiroparlamenta deputātu debatēs. Arī Krievijas līderu uzstāšanās kārtējo reizi apliecina, ka vēstures traktējums ir ļoti dažāds.

Rietumeiropas valstīs nav tādu strīdu par to, kas viņu izpratnē bija okupanti un kas uzvarētāji.

Manuprāt, mums vajadzētu ne tik daudz domāt, kā mums jāmācās, lai mēs labāk izskatītos, cik saprast, ka jauniešu zināšanas par Latvijas vēsturi šobrīd nav spīdošas, un padomāt, kā tās uzlabot. Aptaujas liecina, ka daudzi jaunieši pat nezina, kas ir Lāčplēša diena! Nemaz nerunājot par sarežģītākiem vēstures faktiem… Nevar mīlēt to, ko nepazīst! Sava valsts ir jāiepazīst, tad arī radīsies mīlestība pret to.

Tajā pašā laikā ir arī patriotiski vēstures skolotāji, kuri pat esošajā situācijā un spēkā esošā izglītības standarta ietvaros atrod laiku un iespējas iemācīt dzimtenes vēsturi, panākt, lai skolēni zina vēsturi. Diemžēl ne visās skolās ir šādi skolotāji, un it īpaši satraucoša situācija ir krievvalodīgajās skolās, kur strādā pedagogi, kuri nespēj tā īsti atteikties no komunistiskās ideoloģijas, kuri pēc savas pārliecības vēl arvien neatbalsta Latvijas neatkarību, kā arī pāreju uz izglītību valsts valodā. Šie skolotāji savās stundās māca pavisam ko citu un Latvijas vēsturei nepievērš nepieciešamo vērību vai arī uzmanību gan pievērš, bet pasniedz to visu savā mērcē.

– Gan jau pastāv arī viedoklis, ka valstij nemaz nevajag izstrādāt un uzturēt vienotu vēstures izpratni, ka demokrātijas apstākļos jāļauj katram domāt, ko viņš grib…

– Protams, demokrātiskā valstī katrs var izprast un traktēt vēsturi tā, kā viņš to jūt. Tā ir katra privātā lieta. Tajā pašā laikā valstij ir jānosaka, kas tiek mācīts skolā. Visās valstīs ir gan vēstures apguves standarts, gan programma.

Vēstures skolotājam jābūt demokrātiskam un tolerantam, jāļauj skolēnam veidot savu vēstures izpratni. Taču šī izpratne jābalsta uz noteiktu faktu zināšanām, un skolēnam arī būtu jāzina, kā vēstures notikumus traktē valsts, bet viņš var tam nepiekrist. Ja skolēns zina vairākus viedokļus, turklāt pauž arī savējo, tās jau ir padziļinātas zināšanas.

Kļūdas vēstures apguvē tika pieļautas jau pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Padomju laikos pamatskolā mācīja viduslaiku vēsturi, seno laiku vēsturi, bet vidusskolās tika likts liels akcents uz PSRS vēsturi un komunistiskās ideoloģijas apgūšanu. Kad likvidēja PSRS vēsturi, pavērās lielas iespējas šā kursa vietā likt Latvijas vēsturi un nebūtu radušās nekādas problēmas. Taču notika tā, ka vidusskolas klasēs otro reizi apgūst viduslaiku un seno laiku vēsturi. Tā ir nepareiza pieeja, jo pilnīgi pietiktu, ja šo posmu apgūtu tikai pamatskolā.

– Kas, jūsuprāt, par Latviju būtu jāzina patriotiski audzinātam jaunietim?

– Pirmkārt, viņam būtu jābūt pamatzināšanām par to, kā veidojās latviešu tauta, kā izveidojusies Latvijas valsts. Otrkārt, būtu jāzina latviešu valoda un kultūras vēsture. Un trešā lieta ir tā, ko nevar iemācīt – tās ir jūtas pret valsti. Jauniešos varam novērot plašu jūtu gammu pret Latviju. Ir jaunie cilvēki, kuri mīl un ciena savu valsti, ir vienaldzīgi noskaņotie un ir arī tādi, kuri pret valsti ir agresīvi.

Situācija ar latviešu valodas un literatūras mācīšanu Latvijas skolās ir labāka nekā ar vēstures mācīšanu. Tā noticis tāpēc, ka latviešu valodu pamatā māca latviešu tautības cilvēki, kuri pamatā ir diezgan patriotiski noskaņoti, kamēr mazākumtautību skolās vēsturi māca pamatā krievvalodīgi pedagogi, par kuru izpratni jau runāju.

Filologi jau padomju gados bija diezgan patriotiski, kamēr vēsturnieki tādi lielākoties nebija. Jau uzņemšanā vēsturniekos priekšroka bija dažādiem komjaunatnes aktīvistiem, kuru smadzenes studiju gados tika skalotas daudz pamatīgāk nekā filologiem.

Diemžēl daļā jaunatnes parādījies tāds "pofigisms" uzskatos, ja tā varētu izteikties. Aizbraukt no Latvijas šķiet pavisam normāli. Daudzi pat par to vien sapņo. It īpaši šajos krīzes apstākļos nekāda dzimtenes mīlestība nevar veidoties.

– Patriotisko audzināšanu gan būtu vēlams veicināt jebkuros apstākļos.

– Jāsaka gan, ka Latvijā izglītības speciālistiem ir arī dažāda nostāja pret tā saucamo patriotisko audzināšanu. Daži arī to uzskata tikai par totalitāro valstu izglītības sistēmas sastāvdaļu, citiem tas saistās tikai ar komunistisko režīmu. Par laimi, pēdējā laikā skepse pret patriotisko audzināšanu ir mazinājusies. Skolās palielinājies audzināšanas stundu skaits.

– Diez vai ar stundu skaita palielināšanu vien pietiks. Svarīgi arī, kas šajās stundās tiek darīts.

– Arī tiesa. Tomēr jāatceras arī, ka audzināšana nenozīmē tikai patriotisko audzināšanu, bet arī kulturālo, estētisko un ciu veidu audzināšanu. Taču audzināšanas stundas nevajadzētu izmantot tikai kā organizatoriskas stundas, lai risinātu dažādus praktiskus jautājumus, gatavotos kādiem pasākumiem Audzināšanas stundu saturu vajadzētu stingrāk kontrolēt un vadīt.

Ja atgriežamies pie vēstures apguves, tad jāsaka, ka pozitīvi ir, ka Latvijā vēstures apgūšanu ļoti sekmē muzeji, jo sevišķi Kara muzejs un Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs.

Pats esmu bijis eksperts skolu akreditācijā un vērojis vēstures stundas dažādās skolās. Novēroju, ka mūsu skolu pedagogi teorētiski ir ļoti labi sagatavoti, bet pietrūkst spilgtā, konkrētā stāstījuma, kā notikumi notikuši. Tāpēc vēsture daudziem skolēniem pat nepatīk, to uzskata par sausu priekšmetu. Manuprāt, jāmāca gan teorija, gan fakti. Ja par kādu senu kauju izstāsta ļoti uzskatāmi, dzīvi, izmantojot citātus un dažādus uzskates līdzekļus, iesaista skolēnus diskusijā, tad daudzi fakti pielīp paši no sevis, tie nav īpaši jāmācās. Tad vēsture kļūst arī ļoti interesanta.

Kad pats savulaik Tukumā mācīju vēsturi, saņēmu pārmetumus no citiem skolotājiem, ka nav iespējams normāli strādāt, jo viņu stundās skolēni slepus zem sola lasa vēstures grāmatu. Diemžēl tagad ir ļoti maz skolēnu, kas teiktu, ka viņu mīļākais priekšmets ir vēsture, kaut gan, manuprāt, vēsture ir vispateicīgākais priekšmets, lai tā kļūtu par mīļāko stundu un skolēns to gaidītu kā svētkus.

– Lai tas notiktu, jābūt ieinteresētam skolotājam. Dzirdēta versija, ka skolotāji nevēlas Latvijas vēsturi mācīt atsevišķi, jo viņi nespētu atbildēt uz skolēnu jautājumiem par mūsu valsts vēsturi.

– Ļoti svarīgi, lai skolotājs būtu personība. Ja vēlaties zināt, vai skolotāji būtu gatavi padziļināti mācīt Latvijas vēsturi, jāsaka, ka ir dažādas skolotāju paaudzes. Tiem, kuri augstskolu beidza padomju laikos, Latvijas vēsture faktiski jāpārmācās. Daudziem ir grūti pārorientēties.

Vērojams, ka ļoti pret Latvijas vēstures mācīšanu atsevišķi iestājas tie vēsturnieki, kuri savulaik disertācijas izstrādāja komunistiskā garā, atradās tā laika komunistiskajā elitē. Cilvēks varbūt mainās ārējās izpausmēs, raksta tā, kā vajadzētu rakstīt tagad, bet neviens jau nezina, kas viņam dvēselē slēpjas.

Vienīgās cerības ir uz jauno paaudzi, bet arī tās var nepiepildīties. Pirmkārt, ir problēmas ar jauno vēstures skolotāju sagatavošanu. Latvijas Universitātes Vēstures fakultātē pedagoģisko virzienu neviens negrib izvēlēties. Jaunieši negrib strādāt skolā. Pirmkārt, alga liekas par mazu, otrkārt atmosfēru, psihoemocionālo spriedzi, kas valda skolā, ne katrs var izturēt.

Tāpēc viss turas uz vecajiem bukiem, jauni vēstures skolotāji ir retums.

– Ko skolu jauniešiem vajadzētu stāstīt par pēdējiem 20 gadiem?

– Te esam grēkojuši. Jautājumi par Latvijas trešo atmodu ir nepietiekami pētīti, traktēti, mācīti, lai arī pēdējā laikā parādās grāmatas par šo periodu. Pieļauju gan arī, ka varbūt vēl nav īstais laiks traktēt šo periodu, varbūt jāparaugās uz to no lielāka laika attāluma. Taču, protams, viena lieta ir zinātniskais izvērtējums, cita lieta, ko vajadzētu mācīt skolā. Ir skolas, kur priekšmetā "Politika un tiesības" tomēr gana daudz tiek runāts par šo periodu. Šī priekšmeta ietvaros var arī vest skolēnus, piemēram, uz Saeimu, stāstīt ne tikai par to, kas tur tagad notiek, bet atgādināt arī, kā atjaunojās parlamentārisms.

Diemžēl Latvijā ir milzīgi kontrasti, ja paraugāmies, kas dažādās skolās tiek mācīts par Latviju, jo nav standartizētas prasības, nav kontroles, kas un kā tiek mācīts, ir milzīga atšķirība starp latviešu un krievu skolām. Izglītības standarts ir tik vispārīgs, ka tur var apakšā palikt daudz ko.

Skolēni mana, kas notiek tagad, bet kas bija pirms 10, 20 gadiem, tas ir aizmirsies un daudzviet netiek atgādināts. Daudzi varbūt pazīst Godmani kā tagadējo premjeru, bet nezina un neatceras viņa ieguldījumu Latvijas Tautas frontē un ko viņš paveicis kā pirmais premjers.

Nav atrisināts jautājums par Tautas frontes muzeju, kam nav kārtīgu telpu un kas arī nav pietiekami finansiāli nodrošināts.

– Izglītības sistēma daudz tiek kritizēta. Ministre Koķe uzskata, ka kaut kas varētu uzlaboties, ja bērni skolā ietu jau no sešiem gadiem.

– Tāda doma bija, kad pārgāja uz 12 klašu izglītību. Arī likumā kādreiz bija teikts, ka skolu sāk apmeklēt sešos gados. Tad arī te, kā lielākajā daļā pasaules valstu, skolu beigtu 18 gados. Taču šī ideja nerealizējās galvenokārt praktisku apsvērumu dēļ, jo it sevišķi laukos sešgadīgam bērnam nokļūt līdz skolai un atpakaļ dienas vidū ir diezgan sarežģīti, bet pilnu dienu skolā mazam bērnam neesam gatavi nodrošināt. Tad parādījās doma par piecgadīgo un sešgadīgo pirmsskolas apmācību un likumā tika noteikts, ka pirmo klasi apmeklē septiņos gados.

Skolas laika pagarināšana līdz 12 klasēm Latvijā nav sevišķi izdevusies un efektīva. Ne tikai vēsturē, bet arī citos priekšmetos vidusskolas kursā tiek atkārtots tas, kas jau ticis mācīts pamatskolā.

Jaunieši skolu beidz, kad viņiem jau 19 gadu. Pēdējo skolas gadu viņi jau ir pilngadīgi. Līdz ar to mēs skolās saduramies ar situāciju, kad meitenes pēdējās klasēs paliek stāvoklī, apprecas, pat dzemdē bērnus. Tie ir pieauguši cilvēki, viņiem ir tiesības tā rīkoties, uz viņiem nevar attiecināt tādus pašus noteikumus kā uz maziem bērniem. Pilngadīgie var smēķēt, lietot alkoholu, apmeklēt nakts diskotēkas. Viņiem tas ir likumīgi atļauts. Taču skolās tāpēc rodas dažādas problēmas.

Manuprāt, ja saglabājam 12 klašu izglītību, tad vidusskola būtu jāatdala no pamatskolas, lai onkuļiem ar ūsām un bārdu pa kājām nemaisās mazi bērni. Būtu jābūt atsevišķām ģimnāzijām ar savu kārtību un savu sistēmu.

Pamatizglītībā tika realizēta izglītības satura reforma, tagad reforma tiek ieviesta arī vidusskolā. Realizējot reformu, vajadzēja pārskatīt arī skolas gaitu sākšanas vecumu, diemžēl tas nenotika. Būtu jāpadomā arī, vai tas mums ir izdevīgi ekonomiski, ka skolas solā tiek pavadīti 12 gadi, bet bakalaura izglītība tiek saspiesta trīs gados? Vai nebūtu pareizāk vidusskolā mācīties 11 gadus, bet bakalaura izglītību apgūtu četros gados? Tad daļu no vidusskolas mācību vielas varētu ielikt augstskolu programmās kā obligātos priekšmetus, piemēram, filozofijas, psiholoģijas pamatus.

Manuprāt, izglītības sistēma izveidota ne visai optimāli, bet to pārveidot ir ļoti grūti un sarežģīti.

– Jūs iepriekš teicāt, ka skolās bieži vien ir grūti izturama atmosfēra. Vai tāda nav izveidojusies arī tāpēc, ka skolēniem ir daudz tiesību, bet maz pienākumu?

– Tā ir ne tikai Latvijas, bet starptautiska problēma. Patiesībā, ja runājam par disciplīnu skolās, salīdzinot ar ārvalstīm, mēs vēl turamies labā līmenī. Kad atbrauc pieredzes apmaiņā, piemēram, zviedru pedagogi, viņi brīnās, ka mūsu bērni ir skaisti, slaidi, nav pārbaroti, nestaigā pa skolu ar dažādām jocīgām cepurēm galvā, ka neviens koridorā nesēž uz grīdas, ka stundas laikā neviens neceļas augšā un bez paskaidrojuma neiet ārā. Tā kā mums vēl iet labi, skolotājus nost vēl nešauj.

Tomēr par to, kā aizstāvēt, aizsargāt skolotāju, jādomā jau tagad. Ir jābūt skaidram, kā skolotājam reaģēt, ja skolēni uzbrūk. Un es te nerunāju tikai par fizisku uzbrukšanu, jo uzbrukt taču var dažādi – var morāli traumēt, var traucēt darbu, izvedot skolotāju no pacietības.

Kā rīkoties tādos gadījumos, ir diezgan sarežģīti ieteikt. Arī pasaules pieredze mums te maz ko var līdzēt.

Protams, var mēģināt ietekmēt skolēnu caur vecākiem. Latvijā valsts nodrošina bezmaksas izglītību. Būtu jāveido saikne starp tiesībām un pienākumu. Jānosaka, ka tiesības saņemt bezmaksas izglītību ir tādā gadījumā, ja ievēro skolā noteikto kārtību. Nedomāju, ka visiem nesekmīgajiem un palaidņiem būtu jāmaksā skolas maksa, bet, ja disciplīna netiek ievērota ļaunprātīgi, varētu noteikt kādu naudas sodu, lai vecāki būtu spiesti maksāt, ja nav pietiekami rūpējušies par sava bērna audzināšanu.

Tomēr jāatceras, ka konflikts starp pedagogu un skolēnu nereti izveidojas arī pedagoga vainas vai neprofesionalitātes dēļ. Būsim atklāti – ne visi skolotāji ir gana profesionāli, ne visi pietiekami atbildīgi veic savu darbu. Ir pedagogi, kuru stundās pat vislielākie palaidņi uzvedas labi un strādā, bet ir pedagogi, kuru stundās klasē ir bardaks, skolēni atļaujas mest viņiem grāmatas sejā un tamlīdzīgi.

– Vai tad profesionalitāte vien to ietekmē? Daudz kas varētu būt atkarīgs arī no skolotāja personības.

– Protams, profesionalitātei ir liela nozīme, bet ne tikai tai. Pats savulaik pedagogu trūkuma dēļ esmu darbā pieņēmis par skolotāju cilvēku ar inženiera izglītību, bet viņa stundās bija ideāla kārtība.

Personībai jābūt tādai, kas piesaista bērnus. Ne vienmēr profesionālā izglītība cilvēku padara par skolotāju, tomēr tā ir vajadzīga, lai varētu profesionāli strādāt.

– Kā jūs vērtējat to, ka skolās vairs nedrīkst skolēnus aicināt skolas parkā grābt lapas un citādi uzlabot skolu un tās apkārtni?

– Sanāk tā, ka darbaudzināšana ir aizliegta un nu ēdienu gatavot un darbarīkus lietot jāiemāca mājturības stundās. Taču, manuprāt, nav vērts mācīt mājturību, ja tur iegūto nevar nostiprināt praksē, palīdzot skolas remontdarbos un tīrības uzturēšanā. Arī šī tendence nāk no tā saucamās Rietumu demokrātijas.

– Ja skolēns pats būs nokrāsojis skolā sienu, varbūt viņš to nespārdīs un viņam būs lielāka cieņa arī pret citu cilvēku darbu?

– Tiesa, bet tagad tas viss balstās uz brīvprātības principu. Pēc savas pieredzes varu teikt, ka var tomēr skolēnus mobilizēt arī tagad, piemēram, labiekārtot stadionu vai sporta zāli. Taču tas notiek brīvprātīgi.

Runājot par mājturības stundām, parādās vēl viena problēma. Skolām nav naudas, lai nopirktu instrumentus mājturības kabinetiem, tāpēc skolēniem šajās stundās jāstrādā ar aizvēsturiskiem rīkiem. Manuprāt, turēt skolā divus mājturības kabinetus, kas tiek izmantoti reti un neefektīvi, vairs nav rentabli. Tāpēc domāju, ka šis priekšmets ir likvidējams. Kādu daļu no tajā mācītā var integrēt citos priekšmetus, bet turēt programmā atsevišķu šādu priekšmetu vairs nav jēgas. Ar varu adīt neiemācīsi.

 

Pārtika lētāka, pakalpojumi arvien dārgāki

Rita Ruska,  Latvijas Avīze  01/19/2009    Iztikas minimums decembrī Ls 168 – par 45 santīmiem mazāk nekā novembrī.

Minimālā summa iztikai vienam iedzīvotājam decembrī bija 168 lati – liecina Centrālās statistikas pārvaldes aprēķini. Paši aprēķina veicēji atzīst – summa nav pietiekama izdzīvošanai un tajā nav iekļauta virkne ikdienā nepieciešamu izdevumu.

Tieši 2008. gadā, it īpaši pirmajos divos ceturkšņos piedzīvots līdz šim nebijis cenu kāpums gan pārtikas, gan nepārtikas precēm – tās pieaugušas par apmēram 11 procentiem, savukārt pakalpojumiem cenu lēciens bijis rekordaugsts – gandrīz 34 procenti. Rezultātā gada laikā iztikas minimuma patēriņa grozs naudas izteiksmē vienam iedzīvotājam palielinājās par 25 latiem jeb 17,5 procentiem.

Tiesa, decembrī izdevumos kopsummā bija vērojams samazinājums, pateicoties pārtikas cenu kritumam, tomēr tas pagaidām ir ļoti niecīgs – tikai daži santīmi. Cena samazinājās gandrīz visiem pārtikas produktiem, kas iekļauti pārtikas grozā – graudaugiem, piena produktiem, attiecīgajiem gaļas produktiem un augļiem. Tāpat samazinājās vai gandrīz nemainījās cenas grozā iekļautajām nepārtikas precēm – apģērbam, apaviem. Toties strauji pieauga maksa par pakalpojumiem – komunālajiem pakalpojumiem, īpaši par karsto ūdeni, kā arī pasta pakalpojumiem.

"Pilna iztikas minimuma patēriņa groza vērtība tiek aprēķināta vidēji vienam Latvijas iedzīvotājam. Tas netiek rēķināts dzimuma, vecuma vai teritoriālajā sadalījumā. Tāpēc "grozā ielikti" gan bērnam, gan sievietei, gan vīrietim paredzēti apavi, apģērbi un citi individuālā patēriņa priekšmeti," skaidro Dzīves līmeņa statistikas daļas vadītāja Baiba Zukula, piebilstot, ka "lieko" priekšmetu un pakalpojumu vērtību katrs var izmantot atbilstoši savām vajadzībām un ieskatiem. Speciāliste norāda, ka patēriņa preču un pakalpojumu grozs nav saistošs valsts un pašvaldību institūcijām. Tam ir tikai informējošs raksturs un nav piesaistes ne pensijām, ne valsts pabalstiem.

Jāpiebilst, ka groza saturs šo gadu gaitā tikpat kā nav mainījies, un tieši par to Centrālā statistikas pārvalde visbiežāk saņem iedzīvotāju pārmetumus.

Viņi uzskata, ka iztikas minimumā iekļautās preces un pakalpojumi vairs neatbilst šodienas prasībām. Saprotams, ka iztikas grozā nav iekļaujami alkoholiskie dzērieni un tabakas izstrādājumi, arī luksuspreces, taču jautājums – vai nebūtu laiks paredzēt izdevumus par veselības aprūpes un izglītības maksas pakalpojumiem – kļūst arvien aktuālāks. Arī grozā noteiktais sadzīves preču ekspluatācijas laiks neatbilst ražotāju dotajām garantijām, piemēram, plānotais ledusskapja ekspluatācijas laiks ir 20 gadi, bet patiesībā tas būtu 10 – 15 gadi. Ja šādu rādītāju saglabā, nepieciešams izstrādāt jaunu groza saturu un patēriņa normas vai būtiski jāpārskata esošais, atzīst Baiba Zukula.

Taču Centrālā statistikas pārvalde nav tiesīga vienpusīgi veikt kādas pārmaiņas patēriņa groza saturā, kas apstiprināts 1991. gadā un tolaik nodrošināja sabiedrībā pieņemto cilvēka minimālo vajadzību līmeni. Groza struktūras un normatīvu izmaiņas būtu jāizstrādā Labklājības ministrijai un jāapstiprina valdībai. Darbs šajā virzienā arī tika uzsākts – 2007. gadā Labklājības ministrija sagatavoja koncepciju "Par nodokļu, nodevu un citu maksājumu atvieglojumu sistēmas pilnveidošanu sociālās atstumtības riskam pakļautajiem iedzīvotājiem". Tā paredzēja, ka līdz 2011. gadam ekspertu grupa izstrādās minimālā patēriņa sliekšņa noteikšanas un pārskatīšanas metodiku, ko sāktu pielietot ar 2012. gadu un kas aizstātu novecojušo metodiku iztikas minimuma aprēķināšanai. Tas ļautu reāli noteikt trūcīgāko sociālo slāņu iztikas un vajadzību līmeni un optimālajā variantā aprēķināt nepieciešamo pabalstu lielumu atkarībā no valsts budžeta iespējām.

***

Pilna iztikas minimuma patēriņa grozs vienam iedzīvotājam 2008. gada decembra un novembra cenās, latos

 

Novembra cenās

 Decembra cenās

Pārtikas preces

 51,14

 51,11

Nepārtikas preces

 59,18

 58,17

Pakalpojumi

 51,62

 52,26

Pārējie maksājumi (4%)

 6,48

 6,46

Kopā

 168,45

 168,00

Pilna iztikas minimuma patēriņa groza vienam iedzīvotājam pieaugums gada laikā (2008. gada decembris attiecībā pret 2007. gada decembri)

Pieaugums gada laikā latos %

Pārtikas preces

 4,97

 10,75

Nepārtikas preces

 5,90

 11,29

Pakalpojumi

 13,16

 33,67

Pārējie maksājumi (4%)

 0,96

 17,47

Kopā

 24,99

 17,47

Pilna iztikas minimuma patēriņa grozs vienam iedzīvotājam mēnesī 2007. un 2008. gadā, latos (gada vidējie rādītāji)

 

2007. gads

 2008. gads

Pārtikas preces

 41,93

 51,01

Nepārtikas preces

 50,29

 56,54

Pakalpojumi

 35,55

 46,60

Pārējie maksājumi (4%)

 5,11

 6,17

Kopā

 132,89

 160,32

***

Iztikas minimuma pārtikas preču grozs 2008. gada decembra cenās

 

Patēriņš natūrā gadā

 Cena, Ls

 Patēriņa vērtība gadā

maize un graudaugu izstrādājumi

 

 

Rīsi

 kg 2,38

 1,295

 3,0821

Augstākā labuma kviešu milti

 kg 12,23

 0,479

 5,85817

Manna

 kg 2,72

 0,666

 1,81278

Spageti

 kg 3,42

 1,474

 5,04108

Rudzukviešu maize (ķieģelītis)

 kg 48,69

 0,714

 34,76466

Kviešu maize no augst. labuma vai I šķ. miltiem

 kg 43,14

 1,177 50

 77578

KONDITOREJAS IZSTRĀDĀJUMI

 

 

Cepumi, vaļēji bez pildījuma

 kg 7,4

 2,296

 16,9904

GAĻA, GAĻAS PRODUKTI

 

 

Svaiga liellopu gaļa, I šķ.

 kg 7,68

 2,717

 20,86656

Liellopu gaļas pusfabrikāts (mīkstums bezcīpslām)

 kg 5,34

 4,149

 22,15566

Svaiga cūkgaļa, II šķ.

 kg 17,03

 2,609

 44,43127

Maltā gaļa

 kg 2,54

 2,632

 6,6960712

Ķidātas vistas (cāļi)

 kg 7,45

 2,053

 15,29485

I šķ. vārītā desa

 kg 12,54

 2,385

 29,9079

ZIVIS, ZIVJU PRODUKTI

 

 

Atdzesētās sīkās siļķu dzimtas zivis (reņģes u. tml.)

 kg 6,93

 0,690

 4,7817

Zivju salāti

 2,30

 1,447

 3,3281

Sālītās siļķes, garšvielu sālījumā

 kg 0,66

 2,617

 1,72722

Nesterilizēto sālīto un pikanto zivju konservi, preservi (ķilavas)

 kg 2,15

 2,028

 4,359641

PIENS, PIENA PRODUKTI

 

 

Pasterizētais piens ar tauku saturu 2.5%

 litrs 107,39

 0,589

 63,25271

Krējums ar tauku saturu 25%

 kg 16,93

 1,770

 29,9661

Vājpiena biezpiens

 kg 8,62

 2,724

 23,48088

Jogurts

 kg 1,67

 1,123

1,87541

Cietie sieri

 kg 3,37

 4,491

 15,13467

OLAS

 

 

Olas 1 gab.

 217

 0,095

 20,5933

EĻĻAS UN TAUKI

 

 

Sviests

 kg 6,56

 4,409

 28,92304

Augu eļļa

 litrs 5

 1,535

 7,675

AUGĻI UN OGAS, SVAIGI UN ŽĀVĒTI

 

 

Āboli

 kg 23,71

 0,647

 15,34037

Rozīnes

 kg 0,15

 2,228

 0,3342

DĀRZEŅI, ĶIRBJAUGI

 

 

Svaigi kāposti

 kg 20,71

 0,235

 4,86685

Svaigi gurķi

 kg 5,5

 1,323

 7,2765

Burkāni

 kg 11,21

 0,411

 4,60731

Sīpoli

 kg 8,76

 0,367

 3,21492

Bietes

 kg 7,08

 0,367

 2,59836

Zaļie zirnīši, konservi

 500 g 12,1

 0,670

 8,107

KARTUPEĻI

 

 

Kartupeļi

 kg 84

 0,310

 26,04

CUKURS, MEDUS UN CITI SALDUMI

 

 

Smalkais cukurs

 kg 21,8

 0,716

 15,6088

Ietītās karameles ar pildījumu

 kg 4,5

 2,103

 9,4635

Dabiskais bišu medus

 kg 0,3

 5,254

 1,5762

Krējuma saldējums

 1000 ml 7,05

 2,297

 16,19385

BEZALKOHOLISKIE DZĒRIENI

 

 

Augļu un ogu sulas (bez trauka vērtības)

 litrs 7,55

 0,803

 6,06265

Pārējie produkti (5%)

 

 29,203278

 613,2688460

Iztikas minimuma nepārtikas preču grozs 2008. gada decembra cenās

VĪRIEŠU APĢĒRBS

 

 

Vējjaka ar oderi

 0,20

 43,958

 8,7916

Pusv. aud. uzvalks

 0,07

 83,523

 5,84661

Bikses no džinsa auduma

 0,21

 25,073

 5,26533

Virskrekls, kokvilnas/sintētisks (41. izm.)

 0,68

 10,902

 7,41336

Trikotāžas džemperis, vilnas

 0,11

 19,757

 2,17327

Sporta kostīms, pusvilnas

 0,18

 33,537

 6,03666

Peldbikses, sintētiskās

 0,06

 8,322

 0,49932

Kokvilnas trikotāžas apakšbikses

 0,80

 2,429

 1,9432

Vīriešu T-krekls

 0,45

 5,502

 2,4759

Zeķes kokvilnas, ar sintētiku

 2,97

 0,929

 2,75913

Ādas cimdi

 0,075

 13,347

 1,001025

SIEVIEŠU APĢĒRBS

 

 

Rudens mētelis, vilnas auduma

 0,06

 102,759

 6,16554

Vējjaka ar sintētisko pildījumu

 0,10

 42,145

 4,21450

Vasaras kleita, kokv./sint.

 0,14

 18,892

 2,64488

Garās bikses, auduma

 0,37

 23,957

 8,86409

Blūze no kokvilnas auduma

 0,84

 16,745

 14,0658

Pusvilnas trikotāžas džemperis

 0,14

 15,296

 2,14144

Apakšbikses, kokvilnas

 1,45

 3,142

 4,5559

Sauļošanās kostīms, trikotāžas

 0,06

 14,606

 0,87636

Krūšturis, jauktu audumu

 0,37

 8,888

 3,28856

Naktskrekls

 0,43

 7,599

 3,26757

Zeķubikses, elastikas

 3,8

 1,699

 6,4562

Pusvilnas šalle

 0,2

 7,131

 1,4262

ZĒNU APĢĒRBS

 

 

Vējjaka ar oderi

 0,065

 21,082

 1,37033

Pusvilnas džemperis

 0,08

 9,089

 0,72712

Kokvilnas sporta tērps

 0,04

 14,934

 0,59736

T-krekls, kokvilnas

 0,59

 3,406

 2,003599936

Garās bikses no džinsu auduma

 0,17

 13,234

 2,24978

MEITEŅU APĢĒRBS

 

 

Vējjaka ar oderi

 0,095

 21,082

 2,00279

Trikotāžas džemperis

 0,22

 9,089

 1,99958

Kokvilnas trikotāžas biksītes

 0,42

 0,934

 0,39228

Kokvilnas zeķbikses, 16.–18. izmērs

 0,5

 2,630

 1,315

PIRMSSKOLAS BĒRNU APĢĒRBS

 

 

Kombinezons, jaukta aud. ar oderi

 0,03

 24,986

 0,74958

Trikotāžas džemperis

 0,42

 9,089

 3,81738

Kokvilnas rāpulīši

 0,41

 3,354

 1,37514

AUDUMI

 

 

Uzvalka audums, 100 cm plats

 0,4265

 7,799

 3,3262735

Apdrukāts mākslīgais zīds

 0,896

 3,449

 3,090304

ŠŪŠANAS UN ADĪŠANAS PIEDERUMI

 

 

Krāsota vilnas/pusvilnas dzija

 kg 0,176

 17,300

 3,0448

VĪRIEŠU APAVI

 

 

Adas zābaki, māksl. kaž. odere

 0,17

 41,584

 7,06928

Ādas kurpes

 0,34

 41,235

 14,0199

Sandales

 0,17

 19,008

 3,23136

Krosa kurpes

 0,2

 32,217

 6,4434

SIEVIEŠU APAVI

 

 

Zābaki, tekstilm. odere

 0,21

 39,627

 8,32167

Ādas kurpes, slēgtas, ar papēdi

 0,42

 28,448

 11,94816

Ādas kurpes vasarai

 0,2

 20,097

 4,0194

Istabas čības

 0,33

 5,949

 1,96317

BĒRNU APAVI

 

 

Ādas zābaki ar oderi (pusaudžu)

 0,22

 18,623

 4,09706

Ādas/sint. materiāla kurpes, slēgtas

 0,22

 13,089

 2,87958

Sporta kurpes

0,12

 13,914

 1,66968

Gumijas zābaki

 0,26

 8,014

 2,08364

Ādas/sint. materiāla vasaras kurpes

 0,1

 9,836

 0,9836

Ādas/sint. materiāla kurpes slēgtas, pirmsskolas

 0,135

 11,671

 1,575585

MĀJOKĻA UZTURĒŠANAS UN REMONTA MATERIĀLI

 

 

Tapetes, 1 rullis (10 m x 50 cm)

 1,5

 5,298

 7,947

SADZĪVES TEHNIKA

 

 

Ledusskapis

 0,05

 238,485

 11,92425

Elektriskā tējkanna

 0,198

 22,431

 4,441338

Elektriskais gludeklis

 0,1

 25,473

 2,5473

PĀRĒJĀS ELEKTROPRECES

 

 

Galda lampa

 0,271

 9,903

 2,683713

Elektriskās apgaismes spuldzes

 9,027

 0,239

 2,157453

PERSONĪGĀS LIETAS

 

 

Bērnu ratiņi

 0,029

 144,754

 4,197866

MĒBELES

 

 

Rakstāmgalds ar atvilktnēm

 0,03

 92,598

 2,77794

Trīsdurvju drēbju skapis

 0,075

 263,851

 19,788825

Virtuves galds

 0,049

 45,065

 2,208185

Krēsls ar mīkstu sēdekli

 0,35

 27,115

 9,49025

Izvelkamais dīvāns gulta

 0,05

 227,035

 11,35175

Bērnu gultiņa bez skapīša

 0,01

 66,117

 0,66117

TEKSTILMATERIĀLI DZĪVOKLIM

 

 

Frotē dvieļi, 35 x 80 cm

 1

 2,5

14 2,514

Tilla aizkaru audums (sintētiskais)

 0,2

 8,154

 1,6308

Gultasveļas komplekts 0,37

 20,286

 7,50582

Pusvilnas sega

 0,24

 17,968

 4,31232

TRAUKI UN VIRTUVES PIEDERUMI

 

 

Lēzenais šķīvis

 2,27

 1,071

 2,43117

Krūze ikdienas lietošanai

 1,35

 1,104

 1,4904

Limonādes glāze, 200 ml

 1

 0,746

 0,746

Panna, teflona klājums

 0,22

 18,921

 4,16262

Katliņš ar vāku 3 l

 0,63

  10,979

 6,91677

DĀRZA INVENTĀRS

 

 

Plastmasas spainis bez vāka 10 l

 0,6

 1,842

 1,1052

MAZGĀŠANAS LĪDZEKĻI

 

 

Šķidrie, 500–600 g

 4

 1,046 4,184

Pulveri, 500 g

 12

 1,217

 14,604

Trauku mazgājamais līdzeklis šķidrais, 1 litrs

 0,596

 1,645

 0,98042

TRANSPORTLĪDZEKĻU IEGĀDE

 

 

Velosipēds pieaugušajiem

 0,08

 118,568

 9,48544

KOSMĒTIKAS UN HIGIĒNAS PIEDERUMI

 

 

Ūdens pēc skūšanās, 100 ml

 1

 4,000

 4

Šampūns, 250 ml

 6

 1,662

 9,972

Sejas krēms, 100 ml

 6,2

 11,546

 71,5852

Zobu pasta, 75 g

 12

 0,882

 10,584

Tualetes ziepes

 12

 0,268

 3,216

Tualetes papīrs

 9

 0,196

 1,764

Bērnu vienreizējie autiņi "Pampers"

 0,07

 8,779

 0,61453

INDIVIDUĀLIE AKSESUĀRI

 

 

Rokas pulkstenis

 0,05

 14,713

 0,73565

Sieviešu soma no ādas aizstājēja

 0,1

 20,662

 2,0662

Saliekamais lietussargs

 0,14

 6,608

 0,92512

Jauniešu mugursoma

 0,47

 10,898

 5,12206

MEDIKAMENTI

 

 

Medikamenti muskuļu un skeleta sistēmai

 1

 2,64

 2,640

Medikamenti sirds un asinsvadu sistēmai

 0,3938

 7,67

 3,020446

Vispārējās iedarbības pretinfekcijas līdzekļi

 2,6

 5,02

 13,052

Medikamenti elpošanas sistēmai

 3,757

 2,28

 8,56596

Dermatoloģiskie līdzekļi

 0,8

 1,25

 1

Dažādi citi ārstnieciskie līdzekļi

 0,75

 3,80

 2,85

Marles saite, 5 cm x 10 m

 0,3

 0,20

 0,0609

Medicīniskie plāksteri

 1,98

 1,33

 2,62548

RAKSTĀMLIETAS

 

 

Skolēnu burtnīca, 12 lpp.

 12

 0,100

 1,2

Zīmuļi, iepak.

 1

 1,183

 1,183

AVĪZES, ŽURNĀLI, GRĀMATAS

 

 

Laikraksts

 384

 0,379

 145,536

Žurnāli

 12

 1,179

 14,148

Daiļliteratūras grāmata

 2

 7,982

 15,964

ATPŪTA UN SPORTS

 

 

Makšķeres kāts

 0,22

 14,557

 3,20254

ROTAĻLIETAS

 

 

Konstruktors "Puzzle", 500 det.

 0,13

 4,694

 0,61022

Lelle

 0,04

 5,046

 0,20184

Pārējās nepārtikas preces (4%)

 

 

 26,84921574

Iztikas minimuma pakalpojumu grozs

 

 

2008. gada decembra cenās

 

 

APĢĒRBU INDIVIDUĀLĀ ŠŪŠANA

 

 

Sieviešu svārku šūšana

 0,1

 35,872

 3,5872

APAVU REMONTS

 

 

Papēžu piesišana

 1

 4,053

 4,053

ĪRE

 

 

Dzīvokļu īre pašv. (1 kv. m)

 11

 0,370

 48,774

ELEKTRĪBA UN APKURE

 

 

Elektroenerģija, 1 kw/h

 360

 0,071

 25,56

Tīkla gāze, 10 m³ mēnesī

 0,4

 3,839

 18,429404

Sašķidrinātā (balonu) gāze, 50 l

 1,8

 20,133

 36,2394

Malka (m3)

 0,336

 25,130

 8,44368

KOMUNĀLIE PAKALPOJUMI

 

 

Centrālapkure, 1 m² mēnesī

6,3

 1,376

 104,0417028

Karstais ūdens, 10 m³ mēnesī

 0,175

 45,299

 95,1279

Ūdensapgāde, 10 m³ mēnesī

 0,44

 4,654

 24,57213

Kanalizācija, 10 m³ mēnesī

 0,45

 5,397

 29,1438

MĀJSAIMNIECĪBAS PAKALPOJUMI

 

 

Veļas mazgāšana, 1 kg

 7,0425

 1,079

 7,5988575

Žaketes, vējjakas ķīmiskā tīrīšana

 0,7025

 3,968

 2,78752

PASTA UN SAKARU PAKALPOJUMI

 

 

Vēstules nosūtīšana – pa Latviju

 5

 0,300

 1,5

Maksa par rēķinu mēnesī

 0,579988

 11,675

 6,7713599

SABIEDRISKAIS TRANSPORTS

 

 

Pilsētas autobuss

 168

 0,357

 59,976

Piepilsētas vilciens

 8

 1,733

 13,864

Starppilsētu autobuss

 6

 3,134

 18,804

SADZĪVES PAKALPOJUMI

 

 

Sieviešu frizūra (ar griešanu)

 0,74

 11,119

 8,22806

Vīriešu matu griešana

 1,26

 6,164

 7,76664

KULTŪRAS PAKALPOJUMI

 

 

Kino biļetes cena (pieaugušajiem)

 2

 2,617

 5,234

Teātra izrādes apmeklējums

 2

 8,468

 16,936

Izstādes apmeklējums

 2

 1,038

 2,076

PĀRĒJIE PAKALPOJUMI

 

 

Foto: 4 krāsainās fotogrāfijas pasei

 0,33

 2,623

 0,86559

Bērnudārza apmeklēšana, 1 diena

 40

 1,316

 52,64

Pārējie pakalpojumi (4%)

 

 

 24,12084953

 

Viedoklis: Atradīsies vieta arī nekrologam…

Kārlis Reimanis, neatkarīgais žurnālists,  NRA  01/19/09    Nesen kļuva zināms, ka, sākoties jaunajam gadam, preses izdevumu abonementu skaits esot samazinājies par vienu piekto daļu. Tāds ir pagaidu rezultāts Ivara Godmaņa valdības finanšu politikai, palielinot pievienojamās vērtības nodokli (PVN) preses izdevumiem divas reizes – no pieciem uz desmit procentiem. Turklāt tas notiek laikā, kad iedzīvotāju ienākumi strauji samazinās, bet izdevumi palielinās gandrīz visās izdevumu ailēs.

Kā vienīgo cēloni šādai rīcībai premjers un valdošo partiju deputāti Saeimā min valsts ļoti smago finansiālo stāvokli. Daudzi noskaņoti tam ticēt, tostarp arī plašsaziņas līdzekļu darbinieku aprindās. Taču šai rīcībai, manuprāt, ir arī otra puse – tīri politiska. Vēsture liecina, ka visos gadījumos, kad valsts vara vērsusies pret presi, pilnīgi neatkarīgi no tā, kā tas tiek motivēts, tieši politiskās intereses ir spēlējušas galveno lomu.

Valdošās grupas, kas izmanto savu varu, lai iedzīvotos bagātībā uz tautas masu rēķina, gluži dabiski cenšas saglabāt savu izdevīgo stāvokli pēc iespējas ilgāk. Un to visvieglāk panākt, ja iedzīvotāji saņem pēc iespējas mazāk objektīvas informācijas par "zemes saimnieku" netīrajām izdarībām, par savas nabadzības un posta patiesajiem cēloņiem. Jo tumšāka, neizglītotāka un sliktāk informēta tauta, jo vieglāk to vazāt aiz deguna. Bet neatkarīgā prese ir milzīgs šķērslis šādas politikas netraucētai īstenošanai. Totalitāros režīmos tā tiek atklāti vajāta. Latvija šobrīd vēl skaitās eiropeiska, demokrātiska valsts, tāpēc pašlaik valdošā koalīcija vēl spiesta preses žmiegšanai izraudzīties "demokrātiskas" metodes. Saimnieciskā krīze šajā ziņā nāca kā saukta. Tā pavēra iespēju izrēķināties ar presi un pārējiem plašsaziņas līdzekļiem kontekstā ar veselu lavīnu drakonisku finansiālu pasākumu, kas kā simtspudu akmens bumbas krita – un turpina krist – uz nelaimīgo iedzīvotāju galvām.

Bet attiecībā uz presi Godmaņa kungs pavēstīja īpaši: pagaidām mēs jums paceļam PVN līdz 10%, bet pēc dažiem mēnešiem, turpinot grozījumus valsts budžetā, iespējams, paaugstināsim līdz 21%.

Man šāds paziņojums izskatās pēc atklātas šantāžas. Sak", vai nu jūs rakstīsit tā, kā mums patīk, vai arī… Taču demokrātiskā prese ir pastāvējusi un pastāvēs, par spīti visām tās nelabvēļu intrigām. Un, kad pienāk laiks, tā augstsirdīgi atvēl vietu arī neveiksmīgo politiķu un bankrotējušo valdību nekrologiem.

 

Intervija ar Ojāru Kalniņu: Brīnumainas lietas un Latvijas zīmols

Bens Latkovskis, Žurnāls "Nedēļa"  01/19/09    Vispārējās taupības apstākļos katrai iestādei, kura saņem naudu no valsts budžeta, jāpierāda sabiedrībai savas pastāvēšanas nepieciešamība. Šoreiz to Nedēļai centās pierādīt Latvijas institūta direktors Ojārs Kalniņš.

Latvijas institūts (LI) iekārtojies pašā Vecrīgas sirdī – Kaļķu ielā, kāda ārēji neievērojama nama ceturtajā stāvā. Pēc ēkas būvēšanas laika nosacījumiem – jumtistabiņā, uz kuru ved koka kāpnes zemiem griestiem. Institūta telpas iekārtotas gaumīgi un pieticīgi. Varētu pat teikt – eiropeiski pieticīgi. Acīs neduras neviena lieka ekstra vai kāda vismazākā izšķērdības izpausme.

− Šodien daudz runā par naudu. Kā veidojas Latvijas institūta budžets?

− Latvijas institūta budžets tiek veidots Ārlietu ministrijas (ĀM) ietvaros, jo LI ir Valsts aģentūra, kas atrodas ĀM pārraudzībā.

− Cik liels ir šis budžets, un kādas izmaiņas tajā šogad ir paredzētas saistībā ar valdības rosinātajiem taupības pasākumiem?

− Plānojot šā gada budžetu, bija paredzēti 240 000 tūkstoši latu, tagad ir skaidrs, ka tas varētu būt ap 180 000 latu. Esam veikuši visas nepieciešamās izmaiņas, ko premjers ir prasījis par algu fondu un citu izdevumu samazinājumu. Tā kā mums jau plānotajā budžetā nebija paredzēti nekādi palielinājumi un rezerves un jau 2008. gadā nebija nekādu prēmiju un piemaksu, esam izšķīrušies par darbinieku skaita samazinājumu, atlaižot divus. Tagad institūtā strādā 12 darbinieku. Mēs esam nonākuši līdz minimālajai bāzei, ar kuru var strādāt. Skaidrs, ka nekādas jaunas filmas netaisīsim, brošūras neizdosim un projektus neattīstīsim.

− Kāda ir jūsu darba pamatfunkcija?

− Daudzi domā, ka mēs lielākoties strādājam ar projektiem, bet tā tas nav. Projekti ir laba lieta, ja ir nauda, bet mūsu pamatnodarbošanās ir informācijas sniegšana. Tāpat ir izplatīts uzskats, ka mēs nodarbojamies ar Latvijas tēla veidošanu. Mēs nekādu tēlu neveidojam. Mūsu pamatdarbs ir ārzemniekiem sniegt informāciju par Latviju. Mēs esam izglītības iestāde. Mēs izglītojam ārzemniekus.

− Kādā veidā jūs sniedzat šo informāciju un izglītojat ārzemniekus?

− Es biju vēstnieks deviņus gadus un uzskatu, ka LI ir kā vēstniecība. Tikai mēs nedarbojamies vienā valstī, bet sadarbojamies ar visām. Viens no mūsu pamatmērķiem ir sazināšanās ar ārvalstu žurnālistiem. Viņi izmanto mūsu mājaslapu, lai iegūtu pamatinformāciju, bet, ja viņi grib iedziļināties kādā jautājumā, mēs palīdzam atrast cilvēkus, kuri ir attiecīgās jomas eksperti.

Mēs esam tā vieta, kur visi var vērsties, lai uzsāktu informācijas meklēšanu. Tieši darbs ar ārzemju žurnālistiem, manuprāt, ir pats svarīgākais, jo tieši viņi ir tie, kas veido Latvijas tēlu. Ja no Grieķijas atbrauc televīzijas komanda un uztaisa reportāžu, tad Latvijas tēls Grieķijā ir tas, kādu viņi ir parādījuši. Viss, ko mēs varam darīt, ir nodrošināt viņus ar pareizu informāciju.

− Kā paši reklamējaties, lai par jums ārvalstu žurnālisti un citi interesenti zinātu?

− Parasti meklē palīdzību vēstniecībās. Mēs cieši sadarbojamies ar tām, un tās informē par mūsu eksistenci. Jebkuram žurnālistam, kas Parīzē, Londonā vai Romā vēršas mūsu vēstniecībā, tiek teikts, ka, lūk, LI jums var palīdzēt. Tāpat mēs sadarbojamies ar ārvalstu vēstniecībām Rīgā. Ja šis žurnālists kontaktējas ar savas valsts vēstniecību Rīgā, viņam arī iesaka meklēt mūs. Es personīgi pazīstu visus šeit akreditētos vēstniekus, regulāri ar viņiem tiekos, un, ja viņiem nepieciešama informācija, viņi zina, ka var lūgt palīdzību mums.

Pie mums bieži vēršas ar lūgumu izkārtot intervijas ar valsts augstākajām amatpersonām. Tad mūsu uzdevums ir noskaidrot, vai šis žurnālists pārstāv pietiekami nopietnu izdevumu, lai prezidents, premjers vai ārlietu ministrs varētu atvēlēt laiku šādai intervijai. Šeit parādās vēl kāda funkcija, kura attīstījusies tieši pēdējos gados. Mēs konsultējam valsts iestādes sakaros ar ārzemēm, jo esam komunikācijas profesionāļi. Mēs bijām ļoti aktīvi NATO samita organizēšanā, piedalījāmies visās darba grupās, nācām ar savām idejām. Mēs sagatavojām un izdevām, tiesa, par Aizsardzības ministrijas naudu, grāmatu par NATO samitu. Mums radās iespēja žurnālā Scientific American ievietot pielikumu, kuru sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju un Latvijas Tehnisko Universitāti mēs arī izveidojām. Lai gan tur neparādījās LI vārds, tekstu es pats uzrakstīju pēc viņu dotās informācijas. Tikai pēdējā laikā mums jāsāk rūpēties par savu iekšējo publicitāti, jo citādi mums visu laiku prasa, ar ko mēs nodarbojamies.

− Jūs pieminējāt sadarbību ar citām ministrijām. Kādas ir nākotnes ieceres taupības apstākļos?

− Ceru, ka sadarbība turpināsies. Viss atkarīgs, kādi projekti būs. Tagad aktuāls ir jautājums, vai Latvija piedalīsies 2010. gada Vispasaules izstādē Šanhajā. Mums bija uzdots izveidot darba grupu un izvērtēt nepieciešamību šajā izstādē piedalīties. Mēs to izdarījām un sagatavojām Ministru kabinetam ziņojumu. Cik man zināms, premjers atbalsta nepieciešamību Latvijai tur piedalīties, jautājums tikai – par kādu naudu? Līdzšinējā variantā dalība izmaksātu divus līdz trīs miljonus latu. Protams, izdevumus un mērogus var samazināt, tomēr, lai piedalītos Ķīnā šajā vērienīgajā pasākumā, naudu vajadzēs. Ja projekts turpināsies, pieņemu, ka mēs atkal tiksim iesaistīti radošajā darba grupā, jo mums ir idejas, uz kuriem punktiem jāliek uzsvars. Ļoti daudz ministrijas un organizācijas mūs pieaicina piedalīties kā konsultantus žūrijās, kuras izvērtē jaunu logo, filmu veidošanu.

Pirms diviem gadiem veicām pētījumu par Latvijas tēlu un zīmolvedību. Galvenā lieta, ko atklājām, ir, ka Rīgai ir ļoti svarīga loma Latvijas popularizēšanā. Kopš tā laika ar Rīgu esam sākuši daudz ciešāk sadarboties un koordinēt to, ko sakām par Latviju un Rīgu. Es kā cilvēks, kas gatavo daudz tekstu, tagad labi apzinos, ka, rakstot par Latviju, jāuzsver Rīgas loma, jo tieši Rīga ir atpazīstamības atslēga.

− Šis Saimona Anholta pētījums ir laikam pazīstamākais jūsu darbības rezultāts. Kāda ir tā praktiskā atdeve?

− Jā, tas ir pirmais mūsu nopietnākais pētījums. Februārī iesniegsim valdībā informatīvo ziņojumu par zīmolvedības stratēģiju. Kāda tā varētu būt, un kas būtu turpmāk jādara? Ziņojumā ir šie pētījuma rezultāti. Man skaidra ir viena lieta. Pat, ja mums būtu miljardi, ko izdot Latvijas popularizēšanai, Latvija starp 200 valstīm nekad nebūs viena no pazīstamākajām. Mēs vienmēr būsim starp tām 100 –150 valstīm, kas nebūs pārāk atpazīstamas vairumam pasaules cilvēku. Tātad ar reklāmu kampaņām un kaut kādām programmām mēs to nemainīsim. Vienīgais, ko varam darīt, ir atrast lietas, ar kurām Latvija varētu izcelties.

Mūsu secinājums no Anholta pētījuma ir tas, ka Latvijai jāturas pie principa – trīs plus viens. Tas ir, trīs tēla elementi, ar kuriem jau esam atpazīstami un kurus var attīstīt, plus Rīga. Šie trīs elementi ir: kultūra, zinātne, daba. Mums ir unikāla daba. Ne tikai tas, ka mums ir meži, lauki un jūrmala, bet tieši mūsu attiecības ar dabu. Mūsu ieguldījums, lai dabu saglabātu un zināšanas par to. Ja mēs kļūstam par dabas saglabāšanas ekspertu, tad Latvija kļūst atpazīstama. Zinātne, izglītība, inovācijas pašlaik ir ļoti svarīgas, kultūra, pats par sevi saprotams, ir jāattīsta, ja gribam palielināt Latvijas atpazīstamību. Šīs ir trīs nozares, kuras tad, kad būs līdzekļi, būs maksimāli jāpopularizē. Te nav runa par kādiem vienreizējiem pasākumiem.

Pētījums parāda, ka visvairāk atpazīstamību veicina cilvēka atbraukšana uz šo valsti. Ja cilvēks fiziski ir valstī, viņam uzreiz rodas konkrēts priekšstats par to. Mana pieredze liecina, ka absolūtais vairākums, kuri Latvijā ierodas bez iepriekšējas sagatavošanas, ir pozitīvi pārsteigti par šeit redzēto.

Svarīgi ir panākt, lai jaunieši brauktu studēt. Ja viņi vairākus gadus šajā valsī pavada kā studenti, viņi to vienmēr atcerēsies, un tas ir liels ieguldījums atpazīstamībai nākotnē. Taču, lai dabūtu šos studentus uz Latviju, ir jāmaina visa mūsu augstākās izglītības sistēma. Ar reklāmu vien neko nemainīsim. Te ir runa par Valodas likumu, infrastruktūru, valsts politiku, vai vispār mēs vēlamies, ka mūsu augstskolas piesaista ārzemju studentus? LI var tikai ieteikt, kas būtu jādara. Galvenais secinājums, ko ieguvām no Anholta pētījuma, ka ar naudas izdošanu un reklāmu taisīšanu neko neiegūsim. Valsts reputāciju neveido reklāma.

− Jūs pieminējāt Valodas likumu. Ko ar to gribējāt teikt?

− Nezinu precīzi, kā ir tagad, bet, ja mūsu augstskolās nevar mācīt angļu vai krievu valodā, ir skaidrs, ka ārzemju studenti šeit mācīties nebrauks. Rodas grūtības pieaicināt aizrobežu mācībspēkus. Mēs uzskatām, ka Latvijā būtu jāattīsta dabas zinātnes. Ja mēs varētu kļūt par vietu, kur pasaules mēroga zinātnieki pēta jūru, globālo sasilšanu, kur cilvēki varētu braukt un strādāt pie šādiem projektiem, tas celtu mūsu atpazīstamību. Saprotu, tas ir politisks jautājums, jo pastāv bažas par latviešu valodas apdraudētību, taču tas jārisina saprātīgi.

− Daba, zinātne un kultūra varētu būt attīstības virzieni, caur kuriem ikviena Austrumeiropas valsts gribētu paaugstināt savu atpazīstamību. Ar ko tieši Latvija var izcelties starp citām reģiona valstīm?

− Ideālas ir tādas aktivitātes, kas apvieno zinātni, kultūru un dabu. Pielikumā žurnālam Scientific American mēs informējām par Tehniskās Universitātes zinātnieci Ingu Lasenko, kas pirmā pasaulē atklāja, kā no dzintara var veidot audumus. Sākotnēji tas bija medicīnas vajadzībām, bet nu pat modes mākslinieki Milānā un citur ir ieinteresējušies, jo nekad nekur no dzintara audumi nav radīti. Tas ir vienreizīgi interesants stāsts. Kā simbols tas ir brīnišķīgs, jo dzintars ir daļa mūsu dabas. Tas ir atrodams Latvijā, un to nevar atrast Slovākijā vai Ungārijā. Tā ir daļa mūsu kultūras, jo dzintars tiek minēts mūsu tautas dziesmās un mākslā. Ar šo atklājumu mēs parādām pasaulei, ka zinām par dzintaru ko tādu, ko neviens cits pasaulē nezina. Kuri citi pasaulē varētu būt dzintara eksperti, ja ne latvieši? Ja man būtu milzīgi līdzekļi, es izveidotu kampaņu, kas vēstītu: redz, kādi malači ir latvieši un ko viņi par dzintaru atklājuši.

To pašu es teiktu par sēnēm. Mēs visi lepojamies, ka esam lieli sēņotāji. Tā ir daļa mūsu kultūras, mūsu dabas. Kāpēc mēs nevarētu būt pasaules eksperti par sēnēm? Ja mūsu augstskolās pētītu visu, kas saistīts ar sēnēm, – kā audzēt, kā izmantot –, mēs varētu kļūt par tādu kā pasaules sēņu pētniecības centru. Te atkal sakrīt visas šis trīs lietas.

− Rietumos sēnes nepazīst?

− Nē, viņi ēd sēnes, bet uz mežu tās lasīt neiet. Viņi pērk tās tikai veikalos, jo nepazīst – zina, ka dažas sēnes ir indīgas, un baidās ēst pašu lasītas. Varbūt Eiropā ir arī valstis, kur cilvēki iet uz mežu sēņot, bet te ir cita lieta. Tiklīdz kāds kaut ko izceļ, sāk par to vairāk runāt un attīsta jaunos veidos, tā tas it kā kļūst par viņa īpašumu.

To pašu var teikt par Dziesmu svētkiem. Pirms dažiem gadiem Tūrisma aģentūra pieņēma logo "Zeme, kas dzied". Tas nav slikts logo, bet tas netika attīstīts. Nepietiek vienīgi ar logo un devīzi, vajag to bīdīt tālāk. Esmu dzirdējis sakām, ka arī igauņi un lietuvieši dzied. Bet, ja mēs to īpaši uzsveram un vairāk runājam, tad iznāk, it kā mēs vairāk dziedātu, un tas vairāk uz mums attiecas. Esmu dzirdējis no kultūras ekspertiem, ka mūsu koru dziedāšanas tradīcijas ir unikālas un mūsu līmenis šajā jomā ir visaugstākais. Mums tas ir jāreklamē. Tas, kas visvairāk par to runās, tas izcelsies. Bet reklāmām ir jābūt pamatam. Nevar runāt par to, kā nav.

− Esmu dzirdējis, ka esat liels āderu pētniecības popularizētājs. Kā tas iekļaujas šajā konceptā?

− Jā, āderu eksistence un to ietekme uz dzīvo dabu man pašam bija liels atklājums.

− Vai, dzīvojot Amerikā, par āderēm bijāt dzirdējis, un vai tur tādas pazīst?

− Varbūt kādās šauri zinātniskās aprindās par āderu eksistenci zina, bet plašākā sabiedrībā par to nav ne mazākās nojausmas. Pat vēl vairāk. Kad Latvijā biju iepazinies ar āderu speciālistu, tagad nelaiķi Teodoru Eniņu un sāku pats par šo lietu interesēties, atklāju, ka angļu valodā nemaz nav vārda, kas šo parādību apzīmē. Ir tāds garāks zinātnisks termins, kas skaidro par kaut kādām plaisām zemē, bet konkrēta vārda nav. Internetā gandrīz visi raksti par āderēm ir saistīti ar ūdens meklēšanu, bet gandrīz pilnībā trūkst informācijas par āderu ietekmi uz veselību un dzīvo dabu. Tāpat nav informācijas par āderu kulturālām un mitoloģiskām interpretācijām. Tas ir lauciņš, kuru var apgūt, jo mūsu kultūrā tas ieņem lielu lomu.

Esmu pārliecināts, ka āderēm noteikti ir zinātnisks pamats. Daba to lieliski pierāda, jo āderu krustpunktus daži dzīvnieki vai koki ir iecienījuši, taču citi vairās un, tur atrodoties, slimo. Ja man kā marketinga cilvēkam prasītu, kas mums ir jādara, lai iegūtu popularitāti, ieteiktu pētīt āderes. Atradīsim cilvēkus, kas ar to nopietni nodarbojas, ieguldīsim naudu, un, ja mēs atklāsim, cik svarīgi ir pareizi novietot guļasvietas un ka tas var ietekmēt veselību, tad tā var būt pamatīga bumba. Viss, kas saistīts ar veselību, mūsdienu cilvēkam ir svarīgs pārākajā pakāpē. Ja mums izdotos zinātniski pierādīt, ka šī saistība starp veselību un āderu izvietojumu pastāv, ja varētu pierādīt, ka, guļot uz āderu krustojumiem, rodas kādi veselības traucējumi, tas būtu viens no ievērojamākiem pēdējo laiku pasaules atklājumiem. Ja mēs būtu šā atklājuma priekšgalā, Latvijas atpazīstamība neizmērojami pieaugtu. Cilvēki meklētu iespējas noteikt šīs āderes, orientētu savas guļasvietas un mājas un meklētu ekspertus šajā jautājumā. Un tādus atrastu Latvijā. Tas būtu liels sasniegums.

Mums ir jāmeklē lietas, kuras ir unikālas Latvijā. Kas ir saistītas ar mūsu kultūru un mūsu vērtībām. Tas gan nenozīmē, ka mēs ar to kļūsim pasaulē pazīstami, bet varbūt, jo man ļoti patika, ko reiz Anholts teica: "Ja mēs gribam, lai pasaule domā, ka esam brīnišķīgi, mums ir jādara brīnumainas lietas.

 

Šogad par 40% varētu sarukt izdoto grāmatu skaits

LETA 01/19/09    Šogad salīdzinājumā ar 2008.gadu par 30%-40% varētu sarukt izdoto grāmatu skaits, šodien pēc Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas, Latvijas Grāmatnieku ģildes un dažādu nozaru inteliģences pārstāvju tikšanās ar Valsts prezidentu Valdi Zatleru prognozēja Latvijas Grāmatnieku ģildes valdes locekle, Kultūras ministrijas Grāmatniecības konsultatīvās padomes priekšsēdētāja un SIA "Jāņa Rozes apgāds" direktore Renāte Punka.

Punka norādīja, ka pirms tikšanās veikta 20 lielāko Latvijas grāmatu izdevniecību aptauja, no kuras var secināt, ka pirmajās divās šā gada nedēļās izdevniecības noraidījušas aptuveni 100 jaunos projektus, bet iesaldējušas 60.

Valsts prezidents tikšanās laikā paudis sapratni, proti, viņš apzinoties, cik svarīga loma mūsu dzīvē esot grāmatām. Tomēr nekādi solījumi saistībā ar nodokļu sistēmas izmaiņām tikšanās laikā nav saņemti.

Zatlers aicinājis nozares pārstāvjus sniegt savus priekšlikumus situācijas risināšanai. Punka rosināja daļu no ekonomikas atveseļošanai Latvijai atvēlētajiem līdzekļiem novirzīt bibliotēkām, lai tās varētu iepirkt jaunākās grāmatas, kuras cilvēki krīzes laikā varētu lasīt.

Punka uzsvēra, ka valsts neiegūst no pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmes maiņas grāmatām, jo pie lasītājiem nonāks mazāk grāmatu, kā arī tās būs pieejamas par lielāku cenu.

Vislielākais satraukums tika pausts par to, ka pazudīs nevis "viegla" rakstura literatūra, bet gan enciklopēdijas, mācību grāmatas un izziņu literatūra.

Pēc Punkas teiktā, savu darbību būs jāpārskata arī mazajām izdevniecībām.

SIA "Jāņa Rozes apgāda" direktore solīja turpināt runāt par problēmām grāmatniecības nozarēm, un jau tuvākajā laikā plānotas vairākas diskusijas ar amatpersonu līdzdalību.

Arī Latvijas Nacionālas bibliotēkas direktors Andris Vilks pēc tikšanās norādīja, ka no prezidenta nav saņemti solījumi sniegt atbalstu nodokļu sistēmas izmaiņām, taču Zatlers esot atzinis, ka grāmatniecībai paaugstinātais PVN ir smaga nasta.

Vilks uzsvēra, ka būtiski ņemt vērā, ka gandrīz visās Eiropas valstīs grāmatām tiek piemērota pazeminātā PVN likme.

Grāmatām vairs netiek piemērota pazeminātā PVN likme, kas iepriekš bija 5%, bet gan parastā PVN likme, kas patlaban ir 21%.

 

Latvijas Radio ir bankrota priekšā

NRA  01/20/09     Lai glābtu 700 000 latu parādos nonākušo Latvijas Radio no bankrota, viena no iespējām ir sākt tā sanāciju, bet no sanācijas Latvijas Radio varētu izvairīties, ja otrdien tiks izveidots plāns, kā izkļūt no parādiem, šodien raksta "Diena".

NRTP pirmdien, 19. janvārī, vispirms izsauca uz tikšanos Latvijas Radio ģenerāldirektoru Aigaru Semēvicu, pēc tam rīkoja ārkārtas sēdi un pēcpusdienā izsauca uz tikšanos arī Latvijas Radio valdi. Tās laikā neesot slēpts - ja radio nespēs piedāvāt plānu, ir reāla tā sanācija, pasludinot Latvijas Radio maksātnespēju un uzņēmumā ieceļot administratoru, kura uzdevums būtu novērst Latvijas Radio bankrotu.

No amatpersonu teiktā izriet, ka radio parādu vilnim aizmetnis radies jau 2007.gada nogalē, kad Latvijas Radio valde palielināja darbinieku atalgojumu, iztērējot 230 000 latu, ko gaidīja piešķiram valsts budžeta grozījumos, bet tā nenotika. Turklāt papildus uzkrātajam deficītam Latvijas Radio jāsamazina izdevumi par 1,2 miljoniem latu.

"Uzņēmums ir gandrīz maksātnespējīgs," skaidro NRTP priekšsēža vietniece Dace Buceniece. Tomēr padome cerot, ka "līdz sanācijai Latvijas Radio nenonāks".

Pirmdien Latvijas Radio valde izskatīja iespējas samazināt izdevumus. Valdes loceklis Lauris Zvejnieks stāsta, ka skatīta, piemēram, kanāla "Radio Naba" slēgšana, apraides samazināšana, Latvijas Radio 3. un 4.kanālu pārraidot tikai Rīgā, daļas darbinieku sūtīšana bezalgas atvaļinājumā. Šie plāni nozīmē, ka Latvijas Radio kā sabiedrisks medijs vairs nepastāvēs, teic Latvijas Radio pārstāvji. Viņi notiekošajā redz arī NRTP izvairīšanos no atbildības, jo tā zinājusi par radio finanšu grūtībām, tomēr pieļāvusi, ka parāds uzkrājas.

Buceniece norāda, ka NRTP informāciju par Latvijas Radio finanšu problēmām saņēmusi tikai ceturtdienas vakarā, bet Latvijas Radio finanšu atskaiti par ceturto ceturksni NRTP redzēšot tikai otrdien.

Vaicāta par Semēvica amata drošību, Buceniece atbildēja: "Mēs neesam šo jautājumu tādā griezumā skatījuši."

 

No amata atkāpjas Latvijas radio ģenerāldirektors

Vita Dreijere,  Diena 01/20/09     Latvijas radio ģenerāldirektors Aigars Semēvics otrdien atkāpās no amata, Dienai apstiprināja radio preses sekretāre Ilze Vasermane. Sabiedriskajam radio ir milzīgas parādsaistības. LR pirmdien ziņoja par 800 000 latu lieliem parādiem, savukārt dažas dienas iepriekš tika minēti 700 000. Nacionālā radio un televīzijas padome (NRTP) atzinusi, ka radio ir tuvu maksātnespējai.

“Šodien paziņoju par savu demisiju. Viss, vairāk komentāru nav,” A.Semēvics plašāk nekomentēja savu lēmumu. Par viņa atbildību lemšot NRTP.

Jaunieceltais LR valdes loceklis Lauris Zvejnieks, kurš piedalījās sēdē, kurā A.Semēvics paziņoja par demisiju, norāda, ka LR ģenerāldirektors nespēja atbildēt uz “ļoti loģisku” NRTP jautājumu par to, kāpēc pērnā gada trešajā ceturksnī LR parādi pieauga no 30 000 līdz vairāk kā 400 000. “Ne viņš ne pārējie valdes locekļi nespēja atbildēt uz šo jautājumu,” sacīja L.Zvejnieks.

A.Semēvics radio pildīja arī finanšu direktora pienākumus.

Radio kontos ir 8 tūkstoši valsts dotācija un 108 lati pašu ieņēmumi, stāsta NRTP priekšsēža vietniece Dace Buceniece  “Cipari ir vienkārši graujoši,” viņa uzskata.

Arī NRTP solījusi rīt sēdē diskutēt par LR ģenerāldirektora atbildību, lai arī iepriekš NRTP vadītājs Ābrams Kleckins izteicās, ka “ugunsgrēka laikā vadītāju mainīt nedrīkst”. NRTP paziņojusi, ka trešdien no agra rīta lems par LR ģenerāldirektora pienākuma izpildītāju.

Žurnālists Aidis Tomsons par radio ģenerāldirektoru aicinājis iecelt cilvēku, kas nav no esošās valdes. NRTP gatavojas vērtēt Latvijas radio valdes atbildību, tostarp lēmumu pieņemšanu par algu palielināšanu.

Plānu, kā LR grasījās samazināt izdevumus, NRTP pagaidām pieņēma zināšanai. Tas, piemēram, paredzēja samazināt darba algu fondu par 25%, likvidēt Latvijas radio kori, LR3 un LR4 kanālus pārraidīt tikai Rīgā un likvidēt Radio NABA.

Pats A.Semēvics pēc savas demisijas nav sazvanāms. Semēvics radio māju jau ir pametis, Dienai norādīja LR preses sekretāre I.Vasermane. 

Latvijas Radio darbinieku sapulcē otrdienas vakarā radio ģenerāldirektora vietas izpildītāja amatam izvirzīti trīs kandidāti, aģentūru BNS informēja A.Tomsons. Par pašreizējo Starptautisko sakaru daļas vadītāju Aivaru Ginteru nobalsojuši 34 darbinieki, bet par Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītāju Dzintri Kolātu 26. Šim amatam izvirzits arī Gundars Rēders, kurš iepriekš strādāja Latvijas televīzijas Ziņu dienestā.

Nacionālās radio un televīzijas padome (NRTP) iepriekš ieteica vai nu sākt LR sanāciju, lai paglābtu uzņēmumu no bankrota, vai arī izstrādāt plānu, kā izkļūt no parādiem.

 

Loskutovs joprojām ir bezdarbnieks

LETA 01/20/09    Bijušais Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieks Aleksejs Loskutovs joprojām nav atradis jaunu darbu.

"Pašlaik esmu bezdarbnieks," šodien žurnālistiem sacīja Loskutovs, kurš liecinieka statusā bija ieradies Rīgas apgabaltiesā uz KNAB pazudušās naudas lietas izskatīšanu.

Bijušais KNAB vadītājs nav pieņēmis piedāvājumu strādāt prokuratūrā. Viņš joprojām neizslēdz iespēju iesaistīties politikā, "jo īpaši, skatoties uz pēdējā laika notikumiem", sacīja Loskutovs.

Kā ziņots, Loskutovs no KNAB priekšnieka amata tika atbrīvots pagājušā gada 29.jūnijā. Aptuveni tajā pašā laikā viņš saņēma piedāvājumu strādāt prokuratūrā.

14.jūlijā Loskutovs intervijā telekanālam LNT sacīja, ka esot saņēmis piedāvājumu arī iesaistīties politikā. Bijušais KNAB vadītājs toreiz atzina, ka, piesaistot viņa vārdu, partijas saņemtu zināmas priekšrocības, bet viņš "negribētu būt tikai kā karogs". Kopumā iesaistīšanos politikā Loskutovs neizslēdza jau sākotnēji.

Sava amata zaudēšana bijušajam KNAB priekšniekam lielā mērā bija saistīta ar krimināllietu, kurā patlaban viņš ir liecinieka statusā. Šajā lietā par savulaik arestētās naudas, kas tikusi atzīta par lietiskajiem pierādījumiem, piesavināšanos tiek tiesāti bijušais KNAB Slepenības režīma nodrošināšanas nodaļas galvenais speciālists Jānis Imša un bijusī KNAB Slepenības režīma nodrošināšanas nodaļas vadītāja Indra Veipa.

Loskutovs atzīst, ka abiem šiem biroja darbiniekiem ir uzticējies, taču līdz ar šo krimināllietu viņa uzticēšanās tikusi "lauzta pavisam brutālā veidā".

Šodien, ierodoties uz minētās krimināllietas iztiesāšanu, bijušais KNAB vadītājs atzina, ka viņam vairs "nav lielas vēlmes sveicināties" ar apsūdzētajiem Veipu un Imšu.

Loskutovs norādīja, ka "nevienas valsts institūcijas vadītājs nav pilnīgi pasargāts no noziegumu izdarīšanas no viņu padoto puses".

Ja Loskutovs no KNAB vadītāja amata netiktu atbrīvots, labprātīgi viņš to nebūtu atstājis. Pēc Loskutova domām, biroja darba rezultāti kopumā bijuši labi.

Jauns KNAB vadītājs patlaban joprojām nav atrasts.

 

Doma laukumā atceras 1991.gada barikādes

DELFI  01/20/09    Pirms 18 gadiem notikušo barikāžu atceres pasākumi otrdien vakarā noslēdzās Doma laukumā ar ugunskuru un dokumentālo filmas demonstrējumiem par 1991.gada notikumiem. Pasākumi norisinājās bez skaļām uzrunām un pazīstamu politiķu līdzdalības.

Aptuveni 100 sanākušie pulcējušies pie ugunskura, ik pa laikam iekāpjot savu laiku nokalpojošā dzeltena "Ikaruss" autobusā, kur ir ne tikai televizors, bet arī citas liecības par barikāžu laiku.

Klātesošie, kuri savā starpa ir pazīstami, vai nu dalās atmiņas par barikāžu notikumus, vai pārrunā citas lietas.

Iepriekš plānotais ugunskurs pie Saeimas tika atcelts 13.janvāra notikumu dēļ, portālam "Delfi" atzina pie Saeimas esošie apsargi.

Vairākums cilvēku Doma laukumā bija vecāka gadagājuma, bet bija manāmi arī vairāki desmiti jaunsargu. Pasākums noritēja stingrā policijas uzraudzībā, Doma laukumā tika izvietotas vairākas policijas automašīnas, bet vairāk likumsargu patrulēja pašā laukumā un tuvākajās ielās.

Atceres pasākuma dalībnieki vienojās arī dziesmās, piemēram, nodziedot "Kaupēna dziesmu, "Še kur līgo priežu meži", "Div' dūjiņas gaisā skrēja". Aptuveni ap pulksten 19 no Doma laukuma pasākuma aizbraucis speciālais "barikāžu autobuss", un daži dalībnieki ir sastājuši ap ugunskuru, bet citi pametuši laukumu.

 

Iztērēja ceļojumiem un bērnu skološanai

Agnese Margēviča,  NRA  01/21/09    Ja abas bijušās KNAB amatpersonas Indra Veipa un Jānis Imša četru gadu laikā tiešām ir piesavinājušies teju 138 000 latu no biroja seifa, vismaz ārēji nav redzams, ka šī milzīgā summa abiem būtu atnesusi laimi.

Kontroles trūkums KNAB, kas jau maksājis amatu Aleksejam Loskutovam, un personības vājības varētu būt divi galvenie iemesli, kas noveda pie šīs zādzības, liecina prokurores Veltas Zaļūksnes stāstītais un liecinieku teiktais.

Abi pelēcīgie stāvi pirmdien, Rīgas apgabaltiesā sākoties prāvai par skandalozo zādzību, vairījās no TV kamerām un fotoobjektīviem. I. Veipa, kura pilnībā noliedz vainu, atstāja sagrauta cilvēka iespaidu. J. Imša, kurš uzreiz bija visā atzinies, jau sācis atmaksāt piesavināto, pagaidām – 2000 latu, jo vairāk neļaujot alga, ko viņš saņem par darbu kādā SIA.

J. Imša notērējis lauvastiesu no pazudušās naudas – 104 303 latus, I. Veipu apsūdz 34 453 latu piesavināšanā. Visticamāk, šī četru gadu laikā izzagtā nauda izšķērdēta ikdienas tēriņiem, secināts izmeklēšanā. Katrā ziņā azartspēlēs šī nauda nav notriekta, jo lietas materiālos atrodama izziņa no Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijas par to, ka ne J. Imša, ne I. Veipa līdz pērnā gada aprīlim nav spēlējuši kazino. No lietā ietvertajām izziņām un dokumentiem arī rodas priekšstats, kur abi apsūdzētie varēja būt iztērējuši pazudušo naudu. Tā, piemēram, tur rodami dati par mācību maksas segšanu I. Veipas meitai, kura studē ārzemēs, un pirmsskolas mācību iestādes apmaksu J. Imšas bērniem. Tāpat tur rodamas ziņas par J. Imšas un viņa ģimenes ceļojumiem. Cik zināms, Imša ar sievu un abiem bērniem 2008. gada sākumā bijis slēpošanas kūrortā Itālijas Alpos, bet gadu iepriekš, 2007. gada pavasarī, apceļojuši Beniluksa valstis.

I. Veipa, kura atšķirībā no J. Imšas savu vainu zādzībā neatzīst, tiesā bija ieradusies laikus, bet sarunās ar bijušajiem KNAB kolēģiem un žurnālistiem neielaidās. Nebija jūtama arī KNAB pārstāvju vēlme runāt ar bijušajiem kolēģiem, kuri smagi iegāzuši biroju, graujot tā reputāciju. Tumšmatainā sieviete līdz tiesas sākumam klusi stāvēja gaitenī aiz sava advokāta Valtera Jakobija platās muguras, veroties pa logu. Arī advokāts atteicās runāt ar žurnālistiem. Tiesas sēdes laikā I. Veipas balss, atkārtojot jau pirmstiesas izmeklēšanā teikto, ka pilnībā noliedz savu vainu, bija vārga un nedroša, viņas roka, sakārtojot matus, spēcīgi trīcēja. Tikmēr J. Imša – liela auguma būdīgs vīrietis – tiesas sēdes laikā izturējās ārēji mierīgi un, izskanot liecībām par viņa problēmām ar alkoholu, pat nosmīkņāja. "Viss! Čau!" J. Imša uzrūca, atgrūžot kādu TV operatoru, kurš vēlējās viņu nofilmēt, pamanījis aģentūras BNS reportieris.

Pirmdien tiesa paguva veikt lietas materiālu pārbaudi un uzklausīt četrus no kopumā deviņiem lieciniekiem. Šodien tiesa uzklausīs Alekseju Loskutovu, kuru atbrīvoja no KNAB priekšnieka amata tieši pēc šīs zādzības atklāšanas, un Jutu Strīķi, kura gan zādzības izdarīšanas laikā, gan tagad ir biroja priekšnieka vietniece.

Lietā kā liecinieks pieaicināts arī bijušais Kriminālpolicijas priekšnieks Valdis Pumpurs, kurš laikā no 2002. līdz 2003. gadam īslaicīgi bija KNAB priekšnieka vietnieks un savulaik darbā pieņēma gan bijušo policistu J. Imšu, gan I. Veipu, kura līdz tam strādāja Drošības policijā.

V. Pumpurs žurnālistiem abus raksturoja kā tolaik "zināmus personāžus, profesionāļus", par kuru profesionālo un personisko īpašību piemērotību darbam KNAB neesot radušās šaubas. Uz Neatkarīgās jautājumu, vai viņš zinājis par I. Veipas problēmām ar alkoholu, kas bija iespējamais riska faktors, V. Pumpurs atbildēja, ka tolaik tās neesot bijušas tik izteiktas kā vēlāk, kad to pastiprinājušas personiskās problēmas. Neatkarīgā 2006. gada vasarā rakstīja, ka I. Veipa pieķerta braucam dzērumā, bet toreiz KNAB vadība viņu piesedza. Pēc diviem gadiem, kad atklājās zādzība, A. Loskutovs bija spiests atzīt, ka nav novērtējis to kā riska faktoru.

Savā liecībā tiesai V. Pumpurs atklāja, ka jau pirms darba KNAB pazinis J. Imšu un viņam jau tad bijušas nopietnas alkoholisma problēmas. Viņš atcerējās pāris reizes, kad "Jānis bija nonācis dakteru uzraudzībā, jo vairākas dienas bija lietojis alkoholu", bet V. Pumpurs uzsvēra, ka, viņaprāt, vīrietis "nebija dzērājs", jo ikdienā darbā neatradās reibumā. "Jānis nebūtu saglabājis savu vietu, ja būtu plostojis." Tikmēr prokurore V. Zaļūksne saka: zinot, ka cilvēkiem bijušas problēmas ar alkoholu, viņus "naudai nedrīkstēja laist tuvumā".

***

UZZIŅAI

Jānis Imša

Bijušais KNAB Slepenības režīma nodrošināšanas nodaļas galvenais speciālists apsūdzēts par 82 908 latu, 24 500 eiro un 7800 ASV dolāru piesavināšanos laika posmā no 2004. gada 1. janvāra līdz 2008. gada 15. aprīlim no kriminālprocesos izņemtās un arī arestētās naudas.

Indra Veipa

Bijusī KNAB Slepenības režīma nodrošināšanas nodaļas vadītāja. Apsūdzēta par amatpersonas bezdarbību, kā arī par 14 270 latu, 19 487 ASV dolāru un 13 995 eiro piesavināšanos laika periodā no 2007. gada 20. novembra līdz 2008. gada 15. aprīlim.

 

Nacionālboļševikiem neizdodas apturēt LNB būvniecību

DELFI  01/21/09     Nacionālboļševiku piketam pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) jaunās ēkas būvlaukuma nav izdevies pārtraukt "Gaismas pils" būvdarbus, portālam "Delfi" apstiprināja Nacionālās Būvkompāniju apvienības pārstāve.

Nacionālboļševiku akcija notika trešdienas rītā. Tās dalībnieki aizšķērsoja galveno ieeju būvlaukumā, skandējot tādus saukļus kā "Nost ar celtniecību, nost ar valdību", "Mieru būdām, karu pilīm", "Naudu tautai", "Trīs brāļus - pie maizes un ūdens", kā arī dalīja garāmgājējiem skrejlapas, kurās tika skaidroti pasākuma mērķi.

Lai gan pašu nacionālboļševiku izplatītajā paziņojumā teikts, ka LNB "celtniecība tika paralizēta", būvdarbu veicēji to noliedz.

Policija notikuma vietā aizturēja vairākus akcijas dalībniekus.

 

Loskutovs būs advokāts

Agnese Margēviča,  NRA  01/22/09    Bijušais KNAB šefs Aleksejs Loskutovs iesniedzis pieteikumu, lai kļūtu par zvērinātu advokātu. Tomēr ar advokāta praksi Loskutovs šobrīd vēl nopietni nedomājot nodarboties, jo esot citas iespējas, kuras viņš Neatkarīgajai neatklāja.

Šobrīd Latvijas Zvērinātu advokātu padome gaida atsauksmes par Loskutovu, kā to paredz procedūra. Advokāta eksāmenu Loskutovam gan nenākšoties kārtot, jo tiesību doktoram tas neesot jādara, viņš stāstīja. Šobrīd Loskutovs vēl aizvien pārtiekot no bezdarbnieka pabalsta, tomēr tas ir sarucis un drīz beigsies.

 

Edvīns Inkēns: "Esmu informēts cilvēks"

Elita Veidemane  Diena 01/22/09    Tas, ka Latvijas Radio (LR) pēkšņi pienākuši smagi laiki, nebija jaunums, un likumsakarīgi bija arī tas, ka "morālu apsvērumu dēļ" demisionēja LR ģenerāldirektors Aigars Semēvics.

Tas, ka Latvijas Radio un televīzijas padomes priekšsēdētājs Ābrams Kleckins tukšajā amatkrēslā ierosināja sēsties uzņēmējam un ar TV saistītajam Edvīnam Inkēnam, neizskatījās pēc nepārdomāta soļa. Intervija ar Inkēnu notika laikā pirms padomes sēdes, kurā lēma par radio vadītāju. Kaut arī pēc vairāku stundu diskusijas par ģenerāldirektora pienākumu pildītāju ievēlēja radio darbinieku Dzintri Kolātu, nopietns pretendents uz šo amatu bija arī Edvīns Inkēns – bijušais labvakarietis, kurš par sevi saka: "Esmu diezgan informēts cilvēks.

– Tu izskaties mazliet pārsteigts – tu un iespējamais LR ģenerāldirektora krēsls. Kā viss notika?

– Man piezvanīja Ābrama Kleckina palīgs. Aizgāju uz padomi, tur runājām par LR problēmām. Viena lieta, ka LR vadība nav veikusi nekādus budžeta samazinājumus, taču smagākais ir tas, ka radio ir parādos līdz ausīm – vairāk nekā 700 000 latu. Radio nav maksājis ne nodokļus, ne par apkuri, neko.

– Bet par ko tad domāja Semēvics?

– Aigars Semēvics ir ļoti tehnisks cilvēks, viņš var pareizi saspraust vadus, bet viņš nav uzņēmuma vadītājs. Un, atklāti sakot, svarīgākais šajā situācija nav Semēvics, bet gan viņa finansists, kuram vajadzēja sēdēt uz finansēm un sist trauksmes zvanus, ja kaut kas nebija tā, kā vajag. Taču šābrīža situācija ir tāda, ka radio ir bankrotā. No tā visa izriet, ka ar maigām reformām neko nevar izdarīt, tur jācērt galvas. Un uz šo pretīgo lomu vakar mēģināja pierunāt mani. Es uz to nerāvos, taču tas bija zināms izaicinājums. Es saku Kleckinam: iedod man sīknaudu! Viņš man iedod desmit santīmus. Metīšu – ja būs ģerbonis, piekritīšu pamēģināt. Patiešām izkrita ģerbonis. Mans izaicinājums ir tāds: izmantot savas zināšanas un pieredzi, lai darītu kopīgu darbu, nevis tikai pievienotos gaudu korim, kas dzied, cik viss ir slikti.

– Aktīvākajiem interneta komentētājiem jau viss ir skaidrs: par radio vadītāju var kļūt čekists.

– Man gan nav skaidrs, kurā brīdī esmu kļuvis par latviešu tautas ienaidnieku.

– Tas ir visai aizvainojoši.

– Tas, ka cilvēki tieši pēdējos gados kļuvuši tik aktīvi nosodītāji, skaidrojams ar to, ka ar interneta palīdzību ļaudis cits citu uzkurina, uzmundrina, satracina.

– Vai tev ir koncepcija, kuru tu būtu varējis īstenot, ja kļūtu par LR ģenerāldirektoru?

– Manuprāt, pirmais uzdevums būtu izglābt radio no bankrota. Tas ir grūtāk nekā darboties Latvijas Televīzijā, tas ir grūtāk nekā manam draugam Jānim Šipkēvicam vadīt Radio SWH. Krīze ir jebkur! Kļūdaini domāt, ka tie, kas strādā privātajos medijos, ir labākā situācijā nekā tie, kas darbojas sabiedriskajos medijos. Tas nozīmē, ka LR satura jautājumi šobrīd nav tik svarīgi. Turklāt domāju, ka LR saturs analītiski informatīvajā daļā ir pietiekami labs, bet vienmēr var runāt par uzlabošanu. Galvenais šābrīža uzdevums ir atrast cilvēku algu un infrastruktūras izmaksu attiecību, lai radio izdzīvotu. Ja pareizi esmu sapratis – radio kasē patlaban ir astoņi tūkstoši latu, kuru nepietiek nekam. Tātad pirmais ir tāds sētnieka darbs – izslaucīt sētu. Pirmām kārtām jārunā par ekonomiskajiem rādītājiem. Nākamais – nepatīkamu izvēļu rinda. Astoņdesmito gadu sākumā esmu strādājis radio un zinu, ka tur ir ļoti daudz talantīgu cilvēku. Nu viņi jau ir gados. Bet ir daudz jaunu un talantīgu darbinieku. Piemēram, Latvijas Radio koris. Tas ir izdzīvojis jebkuros – pat visbriesmīgākajos – gados, un ko tagad ar to darīt? Griez, kurā pirkstā gribi – visi sāpēs. Tas, ko saku es, būs neizbēgami jebkuram turpmākajam radio vadītājam, jo nevienam nav nekāda pamata cerēt uz budžeta palielinājumu.

– Kā var sakārtot finanšu jautājumus, lai radio izvilktu no bankrota?

– Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāredz, kā ir strukturēts šis lielais radio parāds. Varētu, piemēram, runāt ar finanšu ministru par to, ka tiek atlikts kāds nodokļu maksājums. Bet diez vai varētu atlikt maksājumu par apkuri. Teorētiski varu iedomāties, ka daļu no nodokļiem kaut kad varētu norakstīt. Bet kā var iedomāties norakstīt sociālo nodokli, kas veido pensijas? Nedomāju, ka radio ir izvelkams bez jelkādas fiziskas palīdzības. Un vēl. Pirmais, kam vajadzēs pazemināt algu, būs radio ģenerāldirektors.

– Spriežot pēc interneta komentāriem, kurus, manuprāt, raksta arī daudzi radio darbinieki, rodas iespaids, ka viens otrs no tevis baidās vai – labākajā gadījumā – redz labāk ejam nekā nākam.

– Astoņdesmito gadu sākumā, strādājot radio, mēs dzīvojām ārkārtīgi draudzīgi. Pēc tam sekoja Labvakar periods, kas zināmā mērā man bija personības kults... Pēc tam es iegāju politikā, kur katrs kļūst slikts. Rezultātā daudziem droši vien šķita, ka es nāku kā poļitruks. Man kā cilvēkam no malas būtu daudz vienkāršāk būt aukstasinīgam – pretēji Dzintrim [Kolātam], kuram jau izveidojušies vairāk vai mazāk silti kontakti ar darbiniekiem, un tas ir tikai normāli. Bet te ir vecais stāsts par to, kā sunītim cērt asti – uzreiz vai pa ripiņām. Jaunajam ģenerāldirektoram, lai kurš tas arī būtu, vajadzēs aicināt talkā Valsts kontroli.

– Parunāsim par neseniem notikumiem. Kā tu domā, kāpēc Štokenbergs un Pabriks savu tautas sapulci rīkoja 13. janvārī? Un kāpēc viss notika tā, kā notika?

– 13. janvāris Latvijas vēsturē divas reizes ir bijis pietiekami zīmīgs.

– Un abi minētie kungi ar to spekulē.

– Nu, bet loģiski. Viņiem ir pietiekami labi padomnieki, kas zina vēsturi. Varbūt mazāk viņi ir domājuši par 1905. gada revolūcijas notikumiem, vairāk par 1991. gada barikādēm – kā par tautas vienotības simbolu. Kamēr mēs runājam par mītiņu, tas ir pareizs un vajadzīgs solis. Kad cilvēkiem ir grūti, viņi vēlas izrādīt savu attieksmi, un viņi to arī izdarīja. Ja runājam par ārkārtas vēlēšanām – nepiekrītu ne Zatleram, ne Tautas partijai. Līdz nākamajām vēlēšanām palicis pusotrs gads, un tas jāvelta pamatīgam darbam, lai ieraudzītu gaismu ekonomiskā tuneļa galā. Tagad varētu izveidot valdību, kurā būtu tas pats Pabriks vai Štokenbergs, un tas nav nekas neiespējams. Ja runājam par 13. janvāra otro daļu, es nekad nenoticēšu, ja kāds apgalvos – tas nebija iepriekš sagatavots. Un tur piedalījās gan nacionāli noskaņoti cilvēki, gan tādi, kuri ienīst šo valsti, un viņiem bija liels prieks iemest Latvijas valstij sejā ar ķirbuli. Un tas man šķita pazemojoši. Tu vari nemīlēt deputātus un ministrus, bet tu pats viņus vēlēšanās esi izraudzījies, un ar savu naidu pret viņiem tu zināmā mērā sodi arī sevi. Tāpēc pirms vēlēšanām vajadzētu nevis baudīt televīzijas reklāmrullīšus, bet gan domāt pašiem un, vēlams, ar galvu.

– Bet daudzi tic, ka revolūcija garantē labāku dzīvi.

– Nē, revolūcija nojauc visu, kas bijis. Ja pareizi atceros, Franču lielā revolūcija nopostīja ap 1000 pieminekļu Francijā. Revolūcija nojauc, savukārt demokrātija paredz ar vēlēšanu palīdzību mainīt netīkamos politiķus vai pat politiku pašu. Tā ka jaunie revolucionāri parādīja sevi, cik vien varēja. Bet revolūcijas organizatoru atrašana ir Drošības policijas darbs.

– Vai, tavuprāt, ir gaidāmi līdzīgi revolucionāri grautiņi?

– Domāju, ka ne. Jo, lai arī cik liela būtu racionālā vai iracionālā nemīlestība pret valdību, vairs nebūs tādas situācijas, ka aiz grautiņu rīkotājiem stāvētu tik liela klusējošo masa: ļoti daudziem cilvēkiem bija kauns par to, kas notika 13. janvāra otrajā daļā. Arī policijas darbība būtu daudzreiz ātrāka. Tāpēc drastiskie drošības pasākumi Vecrīgā man patlaban šķiet pārspīlēti.

– Vakar publiskajā telpā izskanēja TV žurnālistu Andreja Volmāra un Veltas Puriņas viedoklis par to, ka šo parlamentu viņi gan neietu aizstāvēt – pretēji tam, kā tas bija 1991. gada barikāžu laikā.

– Es gan kaut kā neatceros, ka mēs tolaik būtu bijuši Augstākās Padomes deputātu miesassargi... Mēs drīzāk gan sargājām parlamenta ēku kā valsts simbolu, savukārt TV cilvēkus gan aizsargāja kā personības. Jā, Godmani toreiz sargāja vairāk nekā citus. Bet jāatzīst, ka arī deputāti toreiz bija mīļāki nekā tagad. Kopumā mēs aizstāvējām valsts simbolus, kas tikko bija atgūti, valsts ideju kā tādu. Ja tagad cilvēki apgalvo, ka viņi to vairs nedarītu, es ticu, ka viņi to saka no sirds, jo viņi vairs nespēj sevi ielikt atpakaļ tajā 20 gadus senajā situācijā. Bet šī valsts tomēr ir negāžama, tā ir tikai uzlabojama. Tāpēc domāju, ka situācijā, kad Latvijas valsts atkal nonāktu reāla apdraudējuma situācijā, šie cilvēki ķirbuļus tomēr mestu uz otru pusi. Es neticu, ka latvieši būtu kļuvuši mazāk patriotiski. Apgalvojumi, ka neietu stāvēt par Latviju, manuprāt, ir tikai tāda mirkļa bravūra.

– Uzņēmējs Uldis Pīlēns intervijā Neatkarīgajai apgalvoja, ka drīz sākšoties populistu laiks. Faktiski tas jau ir sācies.

– Lielā pretruna ir tā, ka no tautas psiholoģijas viedokļa tas tiešām tā ir – kad cilvēkiem klājas grūti, viņi vēlas saklausīt kādu, kurš teiks: es jums palīdzēšu! Bet, no otras puses, kad ir grūti, valstij jāatbalsta tie, kas ražo. Taču to latviešu, kas prot un spēj noorganizēt biznesu, ir ļoti, ļoti maz. Un tagad, paaugstinot nodokļus, nokaut tos, kuri dēj zelta olas?! Tā ka ekonomiskās intereses stāv tieši iepretim populismam. No tā, ka palielina nodokļus, reti kad palielinās ienākumi.

– Tad jau Godmanis nav darījis pareizi.

– Es zinu, kāpēc viņš to darīja, bet neapgalvoju, ka viņš darīja pareizi. PVN ir visdisciplinētākais nodoklis, un to visvieglāk iekasēt. Tāpēc viņš ķērās tieši pie šā nodokļa. Ja divu gadu laikā mēs nesavilksim galus kopā, Latvija bankrotēs. Mēs jau bijām ļoti tuvu tam. Domāju, ka uz rudens pusi ASV ekonomika sāks kustēties un tā nauda, kas tiek mesta iekšā ekonomikā, sāks strādāt. Protams, pasaule neies uz augšu kā raķete, bet mēs vismaz redzēsim, ka tā iet uz augšu, un tas mums dos spēku.

– Gluži intuitīvi šķiet, ka jaunais ASV prezidents Baraks Obama paveiks ko būtisku.

– Tu esi amerikāņu šova dalībniece! Un amerikāņi uztaisīs šovu no jebkā. Cilvēks vēl nav izdarījis neko, bet viņš jau ir kā ikona.

– Arī cerība ir skaista.

– Es viņam novēlu nesākt nevienu karu. Par to, ka esam iestājušies NATO, mēs samaksājām ar piedalīšanos Irākas karā.

– Godmanis savukārt uzskatīja, ka ar savu šābrīža situāciju esam samaksājuši par iestāšanos Eiropas Savienībā.

– Nepiekrītu. Ar šo situāciju mēs esam samaksājuši par ieiešanu Zviedrijas banku ekonomiskajā zonā. Šeit, Latvijā, nemētājas lētās vācu vai šveiciešu naudas, šeit mētājas bezgala lētās zviedru naudas, kas kā narkotikas mūs ir saindējušas, jo mēs kā vientieši noticējām, ka debesmanna te birs mūžīgi. Zviedri šeit uztaisīja savu biznesu. Es nedomāju, ka tā bija viņu valstiskā politika, jo, ja tā būtu bijusi viņu valstiskā politika, tad Godmanim drosmīgi vajadzētu viņiem pieteikt karu.

– Zinu, ka tev ir pašam savs bizness.

– Atklāti sakot, es neesmu biznesmenis. Drīzāk administrators. Esmu līdzdalībnieks dažādos biznesos, bet tas nav nekas dižs.

–Bet ar Maseratti tu gan brauc.

– Tā ir firmas mašīna. Ja mani ievēlētu par ģenerāldirektoru, ar to vairs pārvietoties nevarētu. Būtu ļoti daudz ierobežojumu, kādi paredzēti darbiniekam, kas strādā valsts iestādē.

– Kā tu domā – vai ir pazuduši tie ideāli, kas mums bija pirms divdesmit gadiem?

– Pirmkārt, ir pazuduši mērķi, jo tie ir izpildīti. Bet – vai mēs tos nesam? Jo vislabāko mērķi var sacūkot. Nē, mūsu ideāli nav pazuduši, tie ir transformējušies, jo esam kļuvuši pieaugušāki un pieredzējušāki. Un, kas bēdīgākais, – arī provinciālāki. Mums nav pasaules skatījuma. Ja mēs neapjaušam pasauli, kurā dzīvojam, ja nesaprotam to, cik cieši pasaule ir saausta kopā, tad tas ir provinciālisms, bet tu esi tikai mazdārziņa īpašnieks. Uz provinciālismu attiecas arī tas, ka mēs aizņemamies sliktās īpašības no ārzemēm. Piemēram, mūsu neparastais puritānisms. Izrādās, mēs nevaram rādīt Buratino plakātu ar mazu un pliku bērniņu, mēs nevaram televīzijā parādīt grafīti, kur līdztekus daudz kam citam ir latviski rakstīts "Ej di...t!" – skatītāji zvana, jo ir sašutuši! Vai ikdienā šādi vārdi neeksistē? Tiklīdz tas tiek nofiksēts ar telekameru, tā, izrādās, kļūst par rupjību. Tā ir liekulība. Tas pats ar deputātiem: ievēlēsim Saeimā impotentus, nedzērājus un nepīpētājus, un mūsu dzīve kļūs brīnišķīga. Šī prasība pēc sterilitātes nozīmē, ka mēs, vēlētāji, negribam lēmējinstitūcijās redzēt SAVUS pārstāvjus. Vai tad mēs esam sterili? Nē taču! Tad kāpēc prasām no mūsu pārstāvjiem šo sterilitāti? Atceros, kā vajāja nabaga Vili Krištopanu, kurš ar divām žurnālistēm bārā bija iedzēris. Kas gan tur tik pārcilvēcīgs? Ja tu gribi, lai deputāts tevi pārstāv, prasi, lai viņš ir godīgs un lai viņš skatās, kā tava nodokļu nauda tiek administrēta. Visi, kas aktīvi cīnās par morālo skaidrību un puritānismu, beigu beigās paši iekrīt cits par citu briesmīgākā veidā.

– Tāds nu ir politiķu liktenis. Pie tā var pieskaitīt arī to, ka viņus citē. Piemēram, ilgi citēs Godmani par pingvīniem.

– Tāpat kā Šķēli par angļu valodu un gludinātām biksēm. Taču tas, ko pateica Godmanis, īstenībā ir ļoti svarīgi. Šajā laikā mēs cits citam varam ļoti palīdzēt, un tas, kas mums patlaban ļoti vajadzīgs, ir gara spēks. Tā tas bija pirms divdesmit gadiem, tā ir arī tagad. Jāmēģina pazemināt pesimisma daudzumu.

– Eksistē uzskats, ka tu esi tāds neformāls padomdevējs valdības vīriem, sevišķi Godmanim.

– Nē, Ivaru redzu reti. Taču es laiku pa laikam satiekos ar politiķiem, jo man patīk zināt, kas notiek politikā, – no tās ir atkarīgs mūsu valsts liktenis. Bet varu piekrist, ka esmu diezgan informēts cilvēks.

– Tavs redzējums par Latvijas valsts nākotni?

– Ja mēs koncentrēsimies uz savas valsts ekonomikas celšanu, nevilksim kaķīti aiz astes un pamanīsim to mirkli, kad pasaule atkal sāk kustēties, ja mēs uz to brīdi būsim sagatavojuši eksporta veicināšanas pasākumus, tad varam ielēkt ja ne pirmajā vagoniņā kopā ar amerikāņiem un vāciešiem, bet nākamajos – gan. Domāju, ka pēc gada mēs runāsim daudz optimistiskāk.

– Vai Godmanis varētu būt tas cilvēks, kurš palīdzēs mums ielēkt vajadzīgajā vagonā?

– Ivaram Godmanim parasti gadās būt pie ruļļiem krīzes situācijā. Daudziem cilvēkiem Godmanis nepatīk: valdonīgs, nespēj ieklausīties tajā, ko saka citi, vēlēšanās pašam līdz sīkumiem izdarīt visu, nespēja paļauties uz savu komandu. Viņš ar savu garīgo spēku un intelektu nomāc visus pārējos. Bet tajā pašā laikā viņam piemīt tāds smadzeņu potenciāls, kāda nav nevienam cilvēkam Latvijā. Savā ziņā viņš ir ģēnijs. Pirms atbildu uz jautājumu – vai Ivars ir tas, kurš izvilks? – es pajautāšu: bet kurš cits to spēs izdarīt? Izvēle ir niecīga, rezervistu soliņš – tukšs, redzu tikai Ivaru Godmani. Ir vēl viens cilvēks, kas varētu strādāt līdzvērtīgi Ivaram, un tas ir Andris Šķēle – vērtējot viņa darbspējas, domāšanas vērienu. Bet ar Andri Šķēli ir citas problēmas. Ar Ivaru vienmēr ir droši un skaidri: viņa kabatās nekas un nekad nekrīt.

 

Viedoklis: Taimkods kā neprāta cena?

Laila Pakalniņa,  Diena 01/22/09    Šobrīd Nacionālajai radio un televīzijas padomei (NRTP) būtu jāvieš skaidrība sabiedrībā (kā intereses tā saskaņā ar likumu pārstāv), vai cena tam neprātam, ko acīmredzot ir pieļāvis Aigars Semēvics, saimniekojot Latvijas Radio (LR), un NRTP, viņa saimniekošanu uzraugot, ir parāds, kas nav tāls no miljona, vai arī komplektā ar to vēl viens horizontālais taimkods. Ar pēdējo, kā zināms, kopš filmas Putina sistēmas noņemšana no ētera tiek apzīmētas situācijas, kad sabiedrisko mediju pakļauj kāda (bet ne sabiedrības) interesēm.

Ņemot vērā kaut vai tikai to, ka NRTP nav pienācīgi uzraudzījusi LR un laikus reaģējusi uz tā finansiālās situācijas pasliktināšanos (taču par labiem finanšu rādītājiem 2007.gadā apstiprinājusi Semēvicam prēmiju) un ka LR ģenerāldirektora kandidāts Semēvica atkāpšanās brīdī NTRP nebija tālu jāmeklē (Edvīns Inkēns jau atradās padomes telpās), jāatzīst, ka situācijas raksturojumā NTRP vadītājs Ābrams Kleckins ir ļoti precīzs: "Man ir tāda sajūta, ka apzināti vai neapzināti mūs māna." Tiešām cilvēkiem Latvijā šobrīd ir sajūta, ka viņus māna, turklāt, visticamāk, apzināti.

Kāpēc gan? Tāpēc, ka tie, kas pašlaik Latvijā ir pie varas, nav radījuši cilvēkos pārliecību, ka politiķi nevēlas manipulēt ar sabiedrisku mediju. Tāpēc šķiet, ka informācijas pieejamības apgrūtinājums, kas LR šāgada budžeta samazinājuma dēļ draud ārpus Rīgas dzīvojošajiem cilvēkiem, kādam varētu arī būt izdevīgs. Un ka nepieciešamība atmaksāt parādu no šāgada LR budžeta ar visām no tā izrietošajām sekām (vēl mazāk informācijas un kultūras, vēl mazāk talantīgu LR darbinieku) arī kādam varētu būt vēlama. Nemaz nerunājot par iespēju LR ģenerāldirektora krēslā iesēdināt savu cilvēku.

Tas taču ir skaidrs, ka, pat ja LR finansiāli tiktu novests tik tālu, ka visā Latvijā dzirdams paliktu vien pirmais kanāls (bet varbūt tieši tāpēc), šis amats būtu svarīgs. Turklāt neatkarīgi no tā, cik tuvu ir nākamās vēlēšanas. Bet vēlēšanas ir tuvu (un nav pat zināms — cik to galu galā būs), un cīņu par varu (par palikšanu pie varas) Latvijā nu jau ir spiesti izjust visi. Tāpēc radio muti kāds noteikti grib piespiest runāt savā valodā.

Par pretējo, kā arī par to, ka NRTP nezinātu neko par taimkodu radīšanu, neliecina pat Dzintra Kolāta iecelšana par LR ģenerāldirektora pienākumu izpildītāju. Tāpēc šobrīd vienlīdz svarīgi ir gan, kas un kā kļūs par LR ģenerāldirektoru, gan, kā tiks nokārtota LR parādu lieta (vai NRTP un valdība gribēs un spēs panākt vienošanos ar LR kreditoriem par parādu iesaldēšanu), gan tas, vai NRTP spēs atzīt arī savu vainu notiekošajā, un vai beidzot izlīdīs no tiem sabiedrības neuzticības pinekļiem, kuros tā ir redzama pinoties aizvien bezcerīgāk.

 

 

 

Citādā ziņā...

 

 

Rīgas kanāla bebri saskaitīti

Līksma Bebre,  Latvijas Avīze  01/07/09     Viena bebru ģimene dzīvo pretī brīvostas ēkai, otra – pretī Operai

Rīgas kanālā dzīvo divas bebru ģimenes, ar Latvijas Mednieku asociācijas palīdzību konstatējuši pašvaldības aģentūras "Rīgas dārzi un parki" darbinieki.

Viena bebru ģimene dzīvo pretī Rīgas brīvostas ēkai, otra – pretī Latvijas Nacionālajai operai, secinājis Latvijas Mednieku asociācijas pārstāvis Jānis Kļaviņš, kurš apmāca bebru ķeršanā, un mednieks Mārtiņš Atvars. Pašus dzīvniekus nav izdevies redzēt, jo tie ir ļoti piesardzīgi, bet pretī brīvostas ēkai ala ir svaiga, veidota atbilstoši visiem bebru sadzīves likumiem, kas paredz mājvietu būvēt ar vairākām izejām zem ūdens un atsevišķu ēdamistabu, guļamistabu un bērnistabu. Spriežot pēc alām, atstātajām pēdām un nograuzto koku daudzuma, J. Kļaviņš lēš, ka Rīgas kanālu par savu dzīvesvietu deklarējuši ne vairāk kā 12 bebri. Abi mednieki ieteikuši arī risinājumus, kā nosargāt kanālmalas kokus. Ir iespējams līdz divu metru augstumam koku stumbrus apjozt ar neuzkrītošu drāšu pinumu. Var mēģināt bebrus izķert, taču tas negarantē, ka noķerto vietā agri vai vēlu neieradīsies citi, jo Latvijā šo dzīvnieku ir daudz, tādēļ bebri meklē arvien jaunas vietas savām apmetnēm. Pašlaik no jaunu grauzēju ierašanās sargā jau esošie bebri, kas aizstāv savu teritoriju, jo kanālā nebūt nav tik daudz barības, lai dalītos vēl ar svešiem zobiem, skaidro J. Kļaviņš. Ja pa kanālu sāksies kuģošana, arī tā var nepatikt savrupu dzīvi iecienījušajiem bebriem.

Tagad ir skaidrība, kā rīkoties, uzskata aģentūras "Rīgas dārzi un parki" direktors Agnis Kalnkaziņš. Kanālmalas koku stumbrus apjozīs ar drāšu pinumu.

Bebriem galvenā barība ir ūdensaugi, piemēram, lēpes un to sakneņi, bet koku un zaru graušana ir vairāk zobu "higiēnai". Bebriem tie aug visu mūžu un ir jādeldē graužot. Šie dzīvnieki dažādu ūdenstilpju malās dzīvo arī daudzviet citur Rīgā.

Lai gan bebru medības nav izdevīgas un sarežģītas, kopš noslēgti līgumi ar medību teritoriju īpašniekiem par dzīvnieku skaita regulēšanu, ir pieaugusi interese arī par šo koku grauzēju un mežu applūdinātāju apkarošanu, saka J. Kļaviņš. Bebru medībās visefektīvāk izmantot lamatas un speciāli apmācītus suņus.

Latvijā oficiāli uzskaitīti ap 100 000 bebru, stāsta Valsts meža dienesta medību daļas vadītāja vietnieks Jānis Ozoliņš. Bet šī uzskaite notikusi galvenokārt tikai mežos, nevis visā Latvijas teritorijā, tādēļ skaitli varētu reizināt pat ar divi. No cilvēku viedokļa varētu uzskatīt, ka bebru skaits sasniedzis maksimumu, no šo dzīvnieku viedokļa – nez vai, jo dzīvesvietu tiem pietiek, saka J. Ozoliņš. Taču bebru apmetņu skaits pēdējos gados būtiski nepalielinās. Ja izjauktu dzīvnieku apmetnes cilvēkiem nevēlamās vietās un nepieļautu to atjaunošanu, bet ļautu bebriem dzīvot citviet, būtu iespējams ar tiem atrast kompromisu, uzskata J. Ozoliņš. Haotiska medīšana vien nemazina dzīvnieku skaitu, jo atbrīvojušās dzīvesvietas daba kompensē ar lielāku dzimstību.

 

Līdz aprīļa vidum Sv.Pētera baznīca būs bez gaiļa

Līga Greiškane, speciāli Dienai 01/09/09     Jau nākamās nedēļas pirmajās dienās Sv. Pētera baznīcas torņa smaile paliks bez tās simbola – zeltītā gaiļa. To līdz aprīļa sākumam plānots atjaunot.

Kā aģentūrai LETA norādīja SIA Rīgas nami (RN) vadītājs Andris Lācis, baznīcas gaiļa demontāža bija nepieciešama, jo salūzusi rotācijas ass, kā dēļ spēcīgākas vēja brāzmas gadījumā rādītājs varētu tikt nolauzts. Turklāt gaiļa astē vārnas iepinušas ligzdu, kura būs jāizņem.

Rīgas Sv.Pētera baznīcas vēja rādītāja demontāžai, rotācijas mehānisma remontam, gaiļa un bumbas restaurācijai, kā arī vēja rādītāja montāžai pašvaldība plāno tērēt 58 966 latus. To paredz RN noslēgtais līgums ar darbu veicēju - SIA Falkors I.A.U.

«Ceturtdien bija pirmais kāpiens, kurā mūsu speciālisti novērtēja situāciju, bet sestdien tiks uzsākti pirmie demontāžas darbi, un plānots, ka gailis tiks nocelts triju dienu laikā,» stāsta SIA Falkors I.A.U izpilddirektore Santa Tabulēvica.

Kā liecina baznīcas mājaslapā pieejamā informācija. Sv.Pētera baznīca ir viena no vecākajām un vērtīgākajām viduslaiku monumentālās arhitektūras celtnēm Baltijas valstīs. Tā atrodas Rīgas vēsturiskajā centrā, kas 1997. gada 4. decembrī iekļauts UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā.

 

Ārlietu ministrija izstrādājusi jaunu Latvijas valsts karoga likumu

NRA  01/22/09    22.janvārī Valsts sekretāru sanāksmē tika izsludināts Ārlietu ministrijas iesniegtais Latvijas valsts karoga likumprojekts, vēstī Ārlietu ministrijas preses dienests.

Likumprojekts izstrādāts, lai atbilstoši mūsdienu starptautiskajai praksei un protokolārajām normām noteiktu Latvijas valsts karoga lietošanas principus, Latvijas valsts karoga izgatavošanas kārtību, izgatavoto Latvijas valsts karogu kvalitātes kontroles mehānismu, kā arī veicinātu licencēšanas sistēmas ieviešanu personām, kas vēlas izgatavot Latvijas valsts karogu.

Likumprojektā noteiktas trīs būtiskas lietas, kas līdz šim nav nostiprinātas normatīvajos aktos.

1) definēta Latvijas valsts karoga krāsa pēc starptautiskās Pantone skalas, kas turpmāk būs juridiski saistoša visiem Latvijas valsts karoga izgatavotājiem.

Līdz šim karoga krāsas jautājumos Valsts Heraldikas komisija ir sniegusi tikai rekomendējuša rakstura norādījumus, kam nav juridiski saistoša spēka, tādēļ, izgatavojot Latvijas valsts karogus citā tonī, uzņēmējiem nav iespējams piemērot Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā noteiktās sankcijas.

2) Likumprojektā noteikta karogu protokolārā kārtība, lai visā valstī ieviestu vienotu karogu lietošanas principu.

3) Lai popularizētu Latvijas valsts simbolu lietošanu sabiedrībā un stiprinātu nacionālo pašapziņu, likumprojekts paredz valstī ieviest Latvijas valsts karoga vimpeļa lietošanas tradīciju, līdzīgi kā tas ir Ziemeļeiropas valstīs.

Lai sabiedrībā popularizētu Eiropas Savienības vērtības un akcentētu Latvijas dalību šajā organizācijā, likumprojekts paredz, ka Eiropas Savienības karogs kopā ar Latvijas valsts karogu pastāvīgi jālieto pie Ministru kabineta, nozaru ministriju, vietējo un rajonu pašvaldību administrāciju ēkām un robežšķērsošanas vietās. Tāpat noteikts, ka Eiropas Savienības karogs kopā ar Latvijas valsts karogu tiek lietots pie vēlēšanu iecirkņiem Eiropas Parlamenta vēlēšanu dienā un pie Valsts prezidenta oficiālās rezidences Rīgas pilī un pie Saeimas arī 9.maijā – Eiropas dienā.

Ārlietu ministrija uzskata, ka izstrādātais likumprojekts Latvijas valsts karoga tiesisko regulējumu padarīs efektīvāku un atbilstošu mūsdienu starptautiskajām paražu tiesībām.

 

 

 

Kas jauns Latvijā?