Valdībā un politikā...

 

 

Dombrovskis TP piedāvā četras ministrijas

LETA  02/27/09    Valsts prezidenta Valda Zatlera nominētais premjera amata kandidāts Valdis Dombrovskis (JL) sarunās ar Tautas partiju (TP) tai piedāvājis četrus ministru portfeļus.

Pēc tikšanās Dombrovskis žurnālistiem sacīja, ka jomas, par kurām TP varētu uzņemties atbildību, nav skaidri noteiktas un līdz ar to arī ministriju skaits varētu mainīties.

TP valdes priekšsēdētājs Mareks Segliņš (TP) apliecināja, ka Dombrovskim un TP ir vienāds skatījumus par svarīgākajiem veicamajiem darbiem un ir izpratne par to, kas ir jādara.

TP uzskata, ka jāvirzās strauji, un ir redzams, ka patiešām var izdarīt korekcijas finanšu un ekonomikas sfērās.

"Mēs spēsim vienoties," sacīja Segliņš.

Jau ziņots, ka Dombrovskis šodien tiekas ar Saeimā pārstāvētajām partijām.

Pašlaik viņam ir tikšanās ar apvienību "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK (TB/LNNK), plkst.13 - ar LPP/LC, plkst.14 - ar Zaļo un zemnieku savienību (ZZS), plkst.15.30 - ar partijas "Sabiedrība citai politikai" (SCP) deputātiem, plkst.16 - ar apvienību "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā".

Savukārt tikšanās ar apvienību "Saskaņas centrs" (SC) plānota nākamnedēļ.

Kā ziņots, "Pilsoniskā savienība" (PS) Dombrovska valdībā vēlas satiksmes ministra amatu, kuram virza Eiropas Parlamenta deputātu Ģirtu Valdi Kristovski.

Kā potenciālais šī amata kandidāts tiek minēts arī Saeimas deputāts, bijušais izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis.

Partijas pārstāvji arī apstiprina, ka pagaidām viņiem tiek piedāvāts uzņemties vienu atbildības jomu.

Šodien premjera amata kandidāts Dombrovskis arī ar PS pārrunāja iespējamo ministru portfeļu sadali un nepieciešamos budžeta grozījumus.

Kā pēc tikšanās uzsvēra Kristovskis, ir svarīgi pēc iespējas ātrāk vienoties par to, kāds būs ministriju sadalījums starp valdību veidojošajām partijām.

Kristovskis norādīja, ka Dombrovskis potenciālajiem ministru amatu kandidātiem izvirza prasību nākt ar priekšlikumiem par ministriju budžetu optimizāciju. Tāpat, lai uzsāktu priekšlikumu gatavošanu budžeta grozījumiem, ir jāzina, kuras jomas būs kurām partijām, sacīja Kristovskis un izteica cerību, ka līdz nedēļas beigām tas varētu būt skaidri zināms.

Kristovskis un PS līdzpriekšsēdētāja Sandra Kalniete uzsvēra - PS uzskata, ka Satiksmes ministrija ir tā, kura varētu tikt nodota PS pārziņā, jo šai ministrijai būtu jābūt tagadējās labējās opozīcijas pārstāvja vadītai.

Kristovskis gan izvairīgi atzina, ka arī Šadurskis varētu būt labs satiksmes ministrs, kā arī minēja Ilmu Čepāni kā iespējamo tieslietu ministri. Tāpat PS pārziņā varētu būt arī Vides ministrija, bet pagaidām gan Kristovskis nekomentēja minējumus, ka Dombrovskis PS piedāvā vadīt tikai vienu ministriju.

Kristovskis aģentūrai LETA apstiprināja, ka gadījumā, ja viņam tiktu piedāvāts satiksmes ministra portfelis, viņš atteiktos no Eiropas Parlamenta deputāta mandāta. Kā liecina Centrālās vēlēšanu komisijas informācija, tādā gadījumā tiesības kļūt par Eiropas Parlamenta deputātu iegūtu Saeimas sekretārs Dzintars Rasnačs (TB/LNNK).

 

Dombrovskis rīt nosauks valdības sastāvu, kurā nebūs Godmaņa

Agnese Margēviča, 

NRA  03/03/09    Valdis Dombrovskis (JL) rīt pulksten 9.00 sasaucis preses konferenci, kur paziņos jauno Ministru Kabineta sastāvu. Jau zināms vairums nākamo ministru. Tāpat zināms, ka ārpus jaunās valdības tiek atstāts demisionējušais premjers Ivars Godmanis ar partiju LPP/LC.

Tautas partijai tiek piedāvāta Tieslietu ministrija, ko varētu vadīt Mareks Segliņš, Ārlietu ministrija, Veselības ministrija un Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija, kurās nemainītos līdzšinējie ministri - Māris Riekstiņš, Ivars Eglītis un Edgars Zalāns. Tāpat TP paliktu Kultūras ministrija, kuras vadībai iepriekš apspriests aktieris un uzņēmējs Juris Žagars.

Jaunais laiks bez premjera posteņa saņemtu finanšu ministra posteni Einaram Repšem, ekonomikas ministra portfeli Artim Kamparam un iekšlietu ministra amatu Lindai Mūrniecei.

Zaļo un zemnieku savienība vadītu Zemkopības ministriju, kur deleģē Piebalgas alus valdes priekšsēdētāju Jāni Dūklavu, Vides ministriju, kur paliek Raimonds Vējonis, Labklājības ministriju, kur Ivetas Purnes vietā nāk Uldis Augulis, kā arī Izglītības un zinātnes ministriju, kur paliek Tatjana Koķe.

Pilsoniskā savienība piekritusi vadīt Aizsardzības ministriju, kurai deleģēs kādu partijas cilvēku, kurš neesot ne PS Saeimas frakcijas, ne partijas valdes sastāvā.

Savukārt Tēvzemei un Brīvībai/ LNNK tiek nodots lielākais valdības veidošanas strīdus ābols Satiksmes ministrija, kurai kā kandidāts tiek apspriests tagadējais ekonomikas ministrs Kaspars Gerhards.

 

Dombrovskim šodien Briselē notiek neformālas sarunas ar Eiropas Komisiju

LETA  03/03/09    Ministru prezidenta amata kandidāts Valdis Dombrovskis (JL) šodien Briselē neformālās sarunās tiekas ar Eiropas Komisijas (EK) pārstāvjiem, aģentūru LETA informēja partijas "Jaunais laiks" (JL) preses sekretāre Ieva Zīberga.

Zīberga nekomentēja, kādas tēmas tiek apspriestas.

Kā ziņots, vakar, 2.martā, Dombrovskis un nākamās valdības finanšu ministra amata kandidāts Einars Repše (JL) tikās ar Finanšu ministrijas (FM) pārstāvjiem un apsprieda šī gada valsts budžeta grozījumu gatavošanas gaitu. Dombrovskim bija tikšanās arī Latvijas Bankā.

Dombrovskis uzskata, ka valsts budžeta izdevumi jāsamazina par 700 miljoniem latu.

Premjerministra amata kandidāts jau agrāk bija uzsvēris, ka nepieciešama skaidra atbilde, vai Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdība ir panākusi jaunu vienošanos ar starptautiskajiem aizdevējiem, kas atļauj Latvijai palielināt šī gada valsts budžeta deficītu.

SVF pārstāvis Baltijā un Polijā Kristofs Rozenbergs iepriekš vizītes laikā Latvijā teica, ka valdībai būs strikti jāpieturas pie iepriekš apstiprinātās programmas un tās izpildes nodrošināšana būs atkarīga no valdības darbībām sadarbībā ar SVF pārstāvjiem.

Jau ziņots, ka EK starptautiskās finanšu palīdzības Latvijai ietvaros ir lielākās aizdevuma daļas donors.

Kopumā Latvijai būs pieejami 7,5 miljardi eiro (5,25 miljardi latu).

EK 2009.gada piešķirtais finansējums Latvijai būs 2,9 miljardi eiro (2,03 miljardi latu), 2010.gadā tiks piešķirti 100 miljoni eiro (70 miljoni latu), bet 2011.gadā - arī 100 miljoni eiro.

Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) 2009.gada piešķirtais finansējums Latvijai būs 1,2 miljardi eiro (0,84 miljardi latu), 2010.gadā tiks piešķirti 400 miljoni eiro (280 miljoni latu), bet 2011.gadā - arī 100 miljoni eiro.

Ziemeļvalstis - Dānija, Zviedrija, Somija un Norvēģija - 2010.gadā piešķirs 1,8 miljardus eiro (1,26 miljardus latu).

Pasaules Bankas 2009.gada piešķirtais finansējums Latvijai būs 200 miljoni eiro (140 miljoni latu), bet 2011.gadā - arī 200 miljoni eiro.

Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas, Čehijas, Polijas un Igaunijas sniegtais finansiālais atbalsts Latvijai 2009.gadā būs 200 miljoni eiro, bet 2010.gadā - 300 miljoni eiro (210 miljoni latu).

Jau ziņots, ka 25.februārī EK pārskaitīja pirmo Eiropas Savienības finanšu palīdzības maksājumu viena miljarda eiro (700 miljonu latu) apmērā.

Pagājušā gada 29.decembrī Valsts kases kontā tika saņemta SVF aizdevuma pirmā daļa - 589,57 miljoni eiro (414,35 miljoni latu).

 

Prezidents neatkāpjas no 31. marta uzdevumiem

Liene Barisa, Agnese Margēviča,  NRA  03/03/09    Lai arī jaunās valdības veidotājam Valdim Dombrovskim (JL) radies iespaids, ka Valsts prezidents Valdis Zatlers varētu būt saprotošs un atkāpties no 31. marta kā robežšķirtnes lēmuma pieņemšanai par Saeimas atlaišanu, Rīgas pilī norāda – prezidents savu nostāju nav mainījis un minēto termiņu nav plānojis nedz atlikt, nedz atcelt.

Tādējādi 14. janvārī nosauktie seši uzdevumi joprojām ir spēkā, bet to izpildei ir palikušas četras nedēļas.

"Es varu pilnīgi noteikti pateikt – prezidents nav mainījis savu uzstādījumu attiecībā uz 31. marta uzdevumu izpildi. Tā kā tas viss [V. Dombrovska sacītais – aut.] ir jautājums par interpretācijām. Bet prezidents savu viedokli nav mainījis," sarunā ar Neatkarīgo uzsvēra prezidenta preses sekretāre Ilze Rassa. Viņa piebilda, ka Saeimai un Ministru kabinetam paliek visi seši prezidenta uzdevumi kā vienota pakete un tie netiks mainīti.

V. Dombrovskis intervijā Neatkarīgajai vēl vakar gan norādīja, ka kritērijs – 31. marts – "ir samērā nereāls", jo līdz tam laikam nebūs pieņemti budžeta grozījumi. Un pēc viņa teiktā sarunā ar prezidentu, kurā pārrunāta arī Saeimas ārkārtas vēlēšanu iespējamība, "no prezidenta kunga bija izpratne par šo jautājumu". V. Dombrovskis norādīja – jāsaprot, kas šobrīd ir būtiskākais – vai, piemēram, Satversmes grozījumi, vai tomēr valsts budžeta sabalansēšana un ekonomikas atveseļošana. Turklāt Jaunais laiks esot uzņēmies valdības veidošanu, kas strādās līdz nākamajām vēlēšanām 2010. gada oktobrī.

"Ar izpratni uzklausīja, bet tas nenozīmē, ka piekrita," V. Dombrovska teikto komentēja kāds prezidenta cilvēks. "Valsts prezidents neteica, ka pilnīgi noteikti atkāpjas no ultimāta par 31. martu, ne to, ka pilnīgi noteikti atlaidīs Saeimu." V. Zatlers, izprotot topošā premjera nostāju, tomēr saglabā sev rīcības brīvību jautājumā par Saeimas atlaišanu, un par to V. Dombrovskis ticis informēts.

Jāatgādina, ka Valsts prezidents savus sešus uzdevumus bija sadalījis – trīs valdībai un trīs Saeimai. Šobrīd lielākā daļa no tiem veikti daļēji. Piemēram, grozījumi Satversmē, kas paredz tautas tiesības lemt par Saeimas atlaišanu, pieņemti pirmajā lasījumā, bet priekšā ir vēl divi. Grozījumi vēlēšanu likumā pieņemti galīgajā lasījumā, bet – ne ņemot vērā pilnīgi visus prezidenta ieteikumus. Uzraudzība pār starptautiskajiem aizdevumiem uzticēta Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijai, taču vēl jāskatās, vai tiks iedarbināts uz papīra uzliktais uzraudzības mehānisms. Izvirzīts ir arī KNAB vadītāja kandidāts, taču tam nav vajadzīgā atbalsta Saeimā. Rīgas pilī gan norāda – ja N. Vilnīša kandidatūra tiktu izgāzta, jaunajai valdībai esot visas iespējas strauji izšķirties par citu kandidātu. Tāpat prezidents joprojām gaida tālāku virzību ekonomikas stimulēšanai.

***

Prezidenta uzdevumi Saeimai un to izpilde:

Jāpieņem grozījumi Satversmē par tautas tiesībām lemt par Saeimas atlaišanu.

• Grozījumi par tautas tiesībām pieņemti pirmajā lasījumā. Galīgo lasījumu prognozē aprīlī.

• V. Zatlera grozījumu ierosinājums par prezidenta tiesībām atlaist Saeimu atlikts.

Jāpieņem grozījumi Vēlēšanu likumā.

• Darbs noslēdzies un galvenais uzdevums – novērst lokomotīvju principu – izpildīts.

• Netika skatīta cita prezidenta norāde, kas saistīta ar ievēlēto deputātu politiskās piederības maiņu.

Jāizveido ekonomikas attīstības plāna un valsts aizņēmuma līdzekļu izmantošanas plāna uzraudzības padome.

• Atsevišķu padomi neizveidoja, funkcijas tika uzticētas Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijai.

Prezidenta uzdevumi Ministru kabinetam un to izpilde: Valsts pārvaldes reorganizācijas plāns.

• Reformas iestrēgušas līdz ar valdības krišanu un jaunās veidošanu.

Jāīsteno pieņemtais ekonomikas stimulācijas plāns.

• Šobrīd tas nav līdz galam izdarīts.

Jānozīmē KNAB vadītājs.

• Valdība izvirzījusi Normundu Vilnīti, taču Saeimā viņš vēl nav guvis vajadzīgo atbalstu. Balsojuma par viņa apstiprināšanu vēl nav bijis.

"Uz jautājumu, kas notiks, ja tas netiks izpildīts līdz 31. martam, atbildēšu kategoriski – es rosināšu tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu," – Valsts prezidents Valdis Zatlers 14. janvārī

 

Valdību veidos bez LPP/LC

Ināra Egle, LETA  03/03/09    Valda Dombrovska veidotajā valdībā, visticamāk, nebūs LPP/LC, par ko Jaunā laika vadība ir informējusi arī LPP/LC vadību, liecina Dienas rīcībā esošā neoficiālā informācija.

IESPĒJAMAIS MINISTRU KANDIDĀTU SARAKSTS

• Premjers — Valdis Dombrovskis (JL)

• Ārlietu ministrs — Māris Riekstiņš (TP)

• Aizsardzības ministrs — Pilsoniskās savienības kandidāts

• Tieslietu ministrs — Mareks Segliņš (TP)

• Ekonomikas ministrs — Artis Kampars (JL)

• Finanšu ministrs — Einars Repše (JL)

• Satiksmes ministrs — Kaspars Gerhards (TB/LNNK)

• Iekšlietu ministre — Linda Mūrniece (JL)

• Izglītības un zinātnes ministre — Tatjana Koķe (ZZS)

• Kultūras ministrs — Tautas partijas kandidāts

• Zemkopības ministrs — Jānis Dūklavs (ZZS)

• Labklājības ministrs — Uldis Augulis (ZZS)

• Reģionālās attīstības un pašvaldību ministrs — Edgars Zalāns (TP)

• Veselības ministrs — Ivars Eglītis (TP)

• Vides ministrs — Raimonds Vējonis (ZZS)

Valdības veidotāji bija piedāvājuši aizejošajam premjeram Ivaram Godmanim vadīt Aizsardzības ministriju, kā arī partijai uzņemties atbildību par Kultūras ministriju, kur kā ministra kandidāte jau tikusi minēta profesore Ausma Cimdiņa. Taču LPP/LC nosacījumi dalībai valdībā bijuši citi — partija vēlējusies deleģēt I.Godmani iekšlietu ministra amatam, kurā viņš reiz jau bijis, vadīt Kultūras ministriju, kā arī izraudzīties satiksmes ministra kandidātu no profesionāļu vidus.

Neoficiāla informācija liecina, ka piedāvātie satiksmes ministra amata pretendenti bijuši CSDD valdes priekšsēdis Andris Lukstiņš un Latvijas pasta vadītājs Ivars Krauklis. Pēc valdības veidotāju domām, šie kandidāti nav uzskatāmi par neatkarīgiem un pastāvējušas bažas par LPP/LC ietekmes saglabāšanos ministrijā.

LPP/LC frakcijas vadītājam Andrim Bērziņam otrdien pēcpusdienā nekas vēl nebija zināms par valdības veidotāju lēmumu. Viņš bija pārliecināts, ka partija būs valdībā, taču, norādīja, ka tā no Valda Dombrovska kā valdības veidotāja esot saņēmusi tikai vienu piedāvājumu — I.Godmanim uzņemties atbildību par Zemkopības ministriju.

Neoficiāli izskanējušais iespējamais Ministru kabineta sastāvs saskan ar to, ko rīt, 4.martā, plāno nosaukt premjera amata kandidāts Valdis Dombrovskis (JL), aģentūrai LETA apstiprināja partijas Jaunais laiks valdes priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa.

«Ministru kabinets ir sastādīts, ņemot vērā partiju prioritātes,» teica S.Āboltiņa. Viņa arī apliecināja, ka valdība tiks veidota bez LPP/LC līdzdalības.

Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Augusts Brigmanis pagaidām nekomentē izskanējušo informāciju par rīt nosaucamo Ministru kabineta sastāvu.

«Sagaidīsim rītdienas preses konferenci - esam pieredzējuši, ka [kandidatūras] mainās uz priekšu un atpakaļ,» LETAi piesardzīgs bija A.Brigmanis, solot komentēt iespējamo ministru kandidatūras pēc tam, kad tie būs izskanējuši «oficiāli no premjera kandidāta mutes».

Savukārt apvienība TB/LNNK respektē Ministru prezidenta amata kandidāta V.Dombrovska izvēli, veidojot valdību, apliecinājis TB/LNNK frakcijas priekšsēdētājs Māris Grīnblats.

Viņš teica, ka valdības apstiprināšanā «būtiskas iebildes no TB/LNNK frakcijas nebūtu». «TB/LNNK valdes priekšsēdētājs Roberts Zīle informēja, ka ar Dombrovski ir pārrunājuši arī satiksmes ministra Kaspara Gerharda (TB/LNNK) kandidatūru - mēs atbalstīsim,» sacīja M.Grīnblats.

Tautas partija (TP) viedokli par iespējamo valdības sastāvu paziņos rīt, aģentūrai LETA teica TP Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Māris Kučinskis (TP).

Šovakar vairs sarunas starp partijām nav paredzētas līdz rītdienai, kad preses konferencē tiks nosaukts iespējamais valdības sastāvs, informēja S.Āboltiņa.

Jau ziņots, ka Ministru prezidenta amata kandidāts Valdis Dombovskis (JL) rīt, 4.martā, plkst.9.00 sasaucis preses konferenci, kurā paziņos par viņa veidotās valdības sastāvu.

 

Dombrovskis: Repše ir pietiekami profesionāls finansists

DELFI  03/03/09    Bijušais premjers, partijas "Jaunais laiks" dibinātājs un pašreizējais Saeimas deputāts, pretrunīgi vērtētais finanšu ministra amata kandidāts Einars Repše (JL) ir pietiekami profesionāls finansists, otrdien publicētajā intervijā sacījis potenciālais premjers Valdis Dombrovskis, kuram ar Repši gadījumā, ja Saeima apstiprinās jauno valdību, galvenokāŗt būs jārisina valsts smagā finanšu situācija.

"Es arī domāju, ka Repšes kunga ilggadējā pieredze Latvijas Bankas prezidenta amatā ļauj viņu uzskatīt par pietiekami profesionālu finansistu," paudis Dombrovskis, piebilstot, ka arī nevienai no veidojamās koalīcijas partijām arī neesot iebildumi.

Dombrovskis arī norādījis, ka Repšem nedrīkstēs būt īpašu attiecību ar saviem biznesa partneriem, to vidū uzņēmēju Valēriju Belokoņu.

Jau vēstīts, ka Dombrovskis par finanšu ministru savā valdībā ir izvēlējies tieši Repši. Savulaik, 2002. gadā nogalē abi politiķi bija tieši pretējās pozīcijās: Dombrovskis bija finanšu ministrs Repšes vadītājā valdībā. Bet vēl pirms tam Dombrovskis strādāja Repšes vadītajā Latvijas Bankā.

 

Komentārs: Skarbie 700

Pauls Raudseps,  Diena  03/03/09    Nav pagājušas pat piecas dienas, kopš prezidents Valdis Zatlers aicināja Valdi Dombrovski veidot jauno valdību, un politiskā pozicionēšanās par tēmu "kurš vainīgs" jau notiek pilnā sparā. Pēc Dombrovska paziņojuma, ka valsts atrodas bankrota priekšā, pirmdien aizejošās valdības Ministru prezidents Ivars Godmanis un finanšu ministrs Atis Slakteris metās taisnoties, ka nemaz tik traki neesot. Speciāli sasauktā preses konferencē Slakteris mierināja, ka "finanšu situācija no finanšu pieejamības viedokļa ir labākā pēdējo mēnešu laikā". Tajā pašā preses konferencē Godmanis paziņojumus par valsts bankrotu nosauca par "retoriku", bet no rīta raidījumā 900 sekundes uzsvēra: "Mēs [budžeta izpildē] cenšamies un esam tuvu pie nulles, mēs neesam deficītā, lai gan no sākuma bija plānots, ka jau no janvāra mums būs problēmas. Mēs esam tikuši ļoti tālu saistībā ar banku sistēmas stabilizēšanu un glābšanu." Neesot pamata apgalvot, ka "mēs te plīstam, krītam vai gāžamies".

Ministri visiem spēkiem cenšas radīt iespaidu, ka Dombrovskis pārspīlē. Viņš, lūk, saka, ka valstij nauda varētu pietrūkt aprīlī. Patiesībā, kā mierina Slakteris, ar esošo finansējumu mēs mierīgi varam "pārdzīvot Jāņus". Līgo!

Ir saprotami abu ministru centieni atbildēt uz Dombrovska pārmetumiem. Ne vienam, ne otram vietas jaunajā valdībā acīmredzot nebūs, turklāt Godmanim, kura partijas īpašnieks Šlesers gatavojas iegāzēt Rīgas domē, ir jādara viss, lai pasargātu LPP/LC no pārmetumiem par gaidāmajiem, neizbēgami sūrajiem lēmumiem, kuri jaunajai valdībai būs jāpieņem budžeta glābšanai un starptautiskās palīdzības nodrošināšanai. Varētu piekrist Godmanim un Slakterim, ka situācija šodien nav tik dramatiskā, kāda tā bija novembrī, kad bija jāpārņem Parex, miljoniem latu plūda ārā no Latvijas bankām un valdībai nebija nekādas skaidrības, vai varēs nodrošināt algu izmaksu pat pēc mēneša. Tobrīd tieši Godmanis izdarīja milzīgu darbu, lai novērstu finanšu sistēmas pilnīgu sabrukumu. Tikai eksistenciāla krīze spēja panākt, lai tagad jau aizejošā koalīcija beidzot spertu sāpīgus, toties nepieciešamus soļus.

Tomēr viena negulēta nakts pēkšņi nepārvērta šo koalīciju un tās deputātus par politiski spēcīgāko parlamentu Eiropā. Dzīvei atgriežoties pat drusciņ normālākā gultnē, ir atgriezušies arī visi vecie netikumi. Pēc vienošanās panākšanas ar Starptautisko Valūtas fondu un Eiropas Komisiju valdība nav spējusi mērķtiecīgi strādāt ne uzņēmēju atbalsta straujai nodrošināšanai, nedz būtiski pavirzīt uz priekšu budžeta grozījumus, kurus ar SVF parakstītajā memorandā tā bija apņēmusies iesniegt Saeimā līdz 31.martam. Zatlers, atsaucoties uz "starptautiskajiem ekspertiem", jau pagājušā nedēļā kritizēja Finanšu ministrijas vājo varēšanu, un droši vien tā nav sagadīšanās, ka viņš to darīja pēc tikšanās ar SVF pārstāvjiem. Tagad Godmanis un Slakteris prognozē, ka grozījumus parlaments varētu skatīt tikai kaut kad pēc Lieldienām, tātad aprīļa otrajā pusē. Viņi atsaucas uz kādu miglainu vienošanos ar SVF, ka šajā jautājumā varētu būt atkāpes. Grūti to saprast citādi kā apzinātu putrošanu, jo Latvijai nav jāprasa no SVF atļauja, lai neizdarītu to, ko tā ir solījusi memorandā. Vienkārši nekāda papildu naudu mums netiks pārskaitīta, kamēr šie solījumi nav izpildīti. Negribam naudu — varam budžeta grozījumus iesniegt kaut vai oktobrī.

Turklāt ne Godmanis, ne Slakteris neapstrīd būtiskāko Dombrovska nosaukto skaitli: 700 miljoni latu, kas vēl būs jāatrod budžetā, lai aizvien sliktākajā ekonomiskajā situācijā mēs varētu iekļauties SVF programmas noteiktajā deficītā. Jājautā, vai Godmanis nāktu klajā ar savu pirmdien piedāvāto risinājumu — samazināt tēriņus par 474 miljoniem latu un vienlaikus runāt ar SVF par budžeta deficīta griestu paaugstināšanu —, ja viņam pašam tas būtu jārealizē?

Līdz šim nekas neliecina, ka SVF būtu gatavs piekāpties būtiskajā jautājumā par deficītu. Tieši otrādi — Ukraina jau vairāk nekā mēnesi nav saņēmusi naudas pārskaitījumu no SVF tāpēc, ka nav spējusi sastādīt fondam solīto bezdeficīta budžetu. Latvija jau ir saņēmusi trešo lielāko SVF organizēto aizdevumu fonda vēsturē (vērtējot kā procentu no iekšzemes kopprodukta), un svētdienas Eiropas Savienības neoficiālā valsts vadītāju tikšanās liecināja, ka Rietumeiropas valstis nav gatavas ar grūtībās nonākušajām jaunajām dalībvalstīm sevišķi auklēties. Ļoti iespējams, ka šī atturība pašām vecajām dalībvalstīm ar laiku smagi atspēlēsies, tomēr tas mums maz ko dod, jo budžeta caurums ir jāaizpilda tagad, nevis tad, kad mūsu glābēji būs apzinājušies savu pienākumu mums iedot vēl vairāk naudas vai uz atvieglotiem noteikumiem uzņemt eirozonā.

Turklāt laiks negaida. Pagājušajā nedēļā pirmo reizi kopš memoranda parakstīšanas ar SVF Latvijas Bankai bija jāveic valūtas intervence, lai noturētu lata kursu. Intervences apjoms — 40 miljoni eiro — nebija ne tuvu tik liels, kā lielās panikas laikā novembrī un decembra sākumā, kad LB bija spiesta pirkt simt un divsimt miljonu eiro nedēļā, tomēr tas nav arī mazs. Ja atkal sāk rasties šaubas par Latvijas spēju izpildīt pretkrīzes programmu, ātri vien no "labākās finanšu situācijas pēdējo mēnešu laikā" varam atgriezties novembra tumšākajās dienās.

Tāpēc mulsina pirmdien Jaunā laika izplatītais paziņojums, ka līdz ceturtdienai sarunas par jauno valdību notiks tikai ar Saskaņas centru, par kuru jau tagad it kā ir skaidrs, ka tas valdībā nebūs. Lielbritānijas premjerministrs Hērolds Vilsons reiz teica, ka politikā nedēļa ir ļoti ilgs laiks. Finanšu tirgos pat stunda var būt simt miljonu vērta. Šis nav īstais brīdis atslābt — pēc iespējas ātri ir jābūt skaidram, kuras partijas veidos valdību un kas būs jaunās valdības sastāvs, lai varētu pēc tam vienoties par programmu un saņemt uzticības balsojumu Saeimā.

 

Intervija ar Ivaru Godmani: "Es nemāku izskaistināt lietas..."

Viktors Avotiņš,  NRA  03/05/09    Demisionējušais premjerministrs Ivars GODMANIS stāsta Neatkarīgajai par to, ko atstās uz galda Valdim Dombrovskim.

– Kāpēc atkāpās Godmaņa valdība?

– Precīzāk – kāpēc norāva valdību nost? Teikšu ļoti vienkārši. Jo redzēja, ka esmu gatavs kā valdības vadītājs novest vairākas lietas līdz konsekvencei. Tas zināmā mērā ir politiski pašnāvnieciski partijām, kas piedalās valdībā. Jo bija skaidrs, ka vēlreiz nāksies koriģēt budžetu. Jo redzējām, ka kopprodukts neuzlabojas. Un – ne jau tikai šeit. No otras puses – tas vairs nebūs pirmais grieziens. Vēl – atbildība un nevēlēšanās to uzņemties. Jo viss, ko tu dari, tev plusus nenesīs. Mums ir vēlēšanas sestā jūnijā. Ja izdarām to, ko es teicu, ko vēl darīsim, tas nenesīs nevienu punktu. Samazināsim valsts pārvaldi – nenesīs. Pie kam – smagi samazināsim. Otrs – noslēgsim visus lēmumus ar sindikātiem. Kapitalizēsim daļu banku. Līdz ar to saglābsim banku sistēmu. Tas punktus nenesīs. Drīzāk teiks – kāpēc grūdāt naudu bankām... Pilnīgi saprotama reakcija. Trešais – vēl nepatīkamāk. Jo saistīts ar skolu un slimnīcu reformu. Tie ir drausmīgi pasākumi. Turklāt – tiem nav alternatīvas. Bet – nevari turēt skolu, kurā skolēnu mazāk nekā skolotāju. Tev vienlaikus jānodrošina skolas transports, lai vari cilvēkus aizvest. Bez diskusijām. Bet tev nevar būt skola vietā, kur nav, kas mācās. Ir sagatavots samērā maigs pārejas variants. Tas nav diskutējams. Pilnīgi pareizs.

– Vairāk nekā diskutējams....

– Slimnīcas. Nebija jau domāts taisīt slimnīcas ciet. Muļķības. Tās slimnīcas, kuras nesniedz reālus pakalpojumus, kuras tur nosaukuma pēc, tiek pārtaisītas par sociālās aprūpes centriem. Vienā dienā. Nekādi logi netiek izdauzīti. Visas pārmaiņas, kas paredzamas izglītībā un veselībā, tās absolūti nenes nekādus punktus. Turklāt... Decembrī sākām un šogad turpinām rīkoties, lai ienākumi pasē ar izdevumiem, lai izdevumi vairs neiet paši savu ceļu, kā te bija pieci seši gadi pēc kārtas. Tas atstāj baigi smago iespaidu uz pašvaldībām. Pašvaldību vadītāji sāka signalizēt savu partiju pārstāvjiem, ka, piedošanu, ar šādu režīmu mēs varam vēlēšanās zaudēt.

Nogura partneri no šitāda režīma. Vēl jāmazina kaut kas, vēl algas... Nolēma: ja tas Godmanis grib to visu darīt, tad viņš ir politisks pašnāvnieks. Mēs ar viņu kopā to darīt netaisāmies. Un vienai daļai ir arī bail. Beigu beigās palika pie tā, ka vajadzētu to atbildību sadalīt, koalīciju paplašināt, uzlikt daļu atbildības arī opozīcijai.

Vai tā spēs uzņemties? Nezinu. Var jau būt, ka šis gājiens kaut kādā veidā mazina spriedzi sabiedrībā. Es gan domāju, ka šie soļi no ārpuses, reakcijas pret parlamentu un valdību ne par kapeiku to neuzlabos. Varbūt ļoti īsu brīdi.

– Bet – no valdības maiņas šoreiz situācija nemainās. Dombrovskim tāpat nekādi plus punkti nenāks klāt nevienā no minētajām pozīcijām.

– Jā, es tā arī teicu, ka loģiski būtu bijis man veikt šos pasākumus un pēc tam nodot stafeti septītajā jūnijā jaunam cilvēkam, kuram nav tas uzreiz jādara, kurš sāk darbu ar kaut ko pozitīvu.

– Vai tad pēc sestā jūnija sūdi beigsies? Kādi apstākļi pēc tam padarīs situāciju pūkainu, ja, re, Slakteris teica, ka skaidrs viss tikai līdz Jāņiem?

– Te ir plusi un mīnusi. Bet viņiem vismaz nebūs jāsaņem tie pirmie sitieni.

– Vai jūs garantējat, ka priekšā stāvošie budžeta samazinājumi līdzīgā smagumā būs šogad vai vispār pēdējie?

– To es negarantēju. Ja saprotam krīzi kā statisku situāciju, kas uz kādu laiku iestājusies un ir nemainīga – tā ir viena lieta. Cita lieta – ja krīze ir dinamiska un situācija vēl pasliktinās. Diemžēl mēs vieni paši to neizlabosim. Svarīgi, kas notiks pasaulē. Kas notiks tirgos, kuros eksportējam. Ja nejūtam signālus, ka tur uzlabojas, tad nāk klāt viens ļoti nepatīkams faktors, kurš nervozē cilvēkus... Tu īsti nezini, cik dziļš var būt tas kritiens. Es teicu, ka slīdam pa krauju uz leju, bet izmisīgi mēģinām aizķerties. Aiz katra sīkuma.

Uzskatu, ka cilvēciskais skaidrojums te tomēr ir ļoti vienkāršs. Nāk vēlēšanas. Negribas slikto ņemt uz sevis. Vajadzētu, lai vēl kāds piedalās tajā sliktajā. Jo citādi iznāks, ka vēlēšanās nomainīs vienus pret otriem. Tas ir cilvēcīgi saprotams. Otrs – ir bail.

– Trešais – čaļi vienkārši nespēja izturēt jūsu dinamiku. Par daudz Godmaņa. Par daudz diskomforta. Dinamikas nesamērība. Valdība atkal nogāzās uz pupu mizas.

– Man ir trīs problēmas: Viens – es nevaru vienkārši izstāstīt, jo šīs lietas nav vienkāršas. Otrs – es nevaru melot, jo man kaut kā neiznāk... Ja es par tādām lietām runāju atklāti, es nedrīkstu melot. Trešais – es nekādi nemāku izskaistināt lietas. Tāpēc es saku, kāda ir reālā situācija.

Un – jārēķinās, ka liela daļa valdībā ir no paaudzes, kas nav bijusi 1990.–1993. Man ir drusku vieglāk. Es par olekti ņemu 1991. gadu. Un vari man dziedāt par kādām krīzēm gribi, tas te tagad ir nieks pret to. Protams, paaudze ir cita. Arī zviedri, kas te taisīja banku krīzi, nav tie, kas taisīja banku krīzi Zviedrijā 1993.

– Ko paveica jūsu valdība?

– Ir panākta filozofijas maiņa. Galvenais – lai ar kādām grūtībām, ar kādām mokām mums tomēr izdevās ar savu rīcību, ar visiem sociāliem partneriem, kuri protestēja, demonstrēja, mainīt sajūtu, ka varēsim arī tālāk dzīvot neatbilstoši pašu ienākumiem. Izdevās apliecināt, ka situācija ir nopietna. Otrs – izdevās arī praktiski sākt mazināt izdevumus, kas netika darīts desmit gadus.

– Otro noteica apstākļi.

– Kad mēs tajā decembra naktī parlamentā samazinājām algas, tad vienu brīdi padomāju – tas, ko mēs darām, ir šausmīgi. Es ilgi cīnījos ar valūtas fondu – vai mēs nevaram palikt uz iesaldēšanu? Viņi teica – nē, nekādā gadījumā. Ja jūs gribat dzīvot, ja jūs gribat kaut ko pārdot, ja jūs vispār gribat dzīvot ar to latu, kas jums ir, tad esiet tik laipni – 30% algas nost.

– Te pastāv arī tāda versija, ka citas valstis sedz savus izdevumus un lāpās ar savu naudu, bet mēs sponsorējam Dow Jones indeksu.

– Tā ir viena problēma. Bet – kurš tad liedza to naudu uzkrāt un veidot rezervi? Kurš tad liedza? Kam mums pārmest? Kādi mēs paši? Mēs varējām mierīgi sākt uzkrāt no kāda 2003. gada. Faktiski jau 2001. gadā reāli vairs nebija krīze. Pēc tam kopprodukts visu laiku gāja augšā. Kāda velna pēc visu laiku gāja budžeti ar deficītu? Jā, es piekrītu, bija prasības, visi gribēja dzīvot labāk uzreiz.

– Kas vēl stāv jūsu valdības plauktā?

– Mums izdevās noslēgt programmu ar SVF un Eiropas Kopienu. Varējām arī nenoslēgt. Neuzticība bija milzīga.

– Vēl jau bažas vīd.

– Jā, bet tās vairs nav kvalitatīvas. Nu tās ir kvantitatīvas. Tās jānovērš kvantitatīvos parametros. Principā šī palīdzība ir avansēta. Bet, ja mēs šo avansu neatdosim, tad mums būs milzīgas problēmas. Kā ES dalībvalstij, kā valstij, kas ir lielākais Igaunijas un Lietuvas eksporta–importa partneris. Mums ir milzīga atbildība. Ja mēs šeit sākam taisīt pigorus... Mums jātiek vaļā no divām mistiskām kategorijām.

Pirmā. Neviens mums nav parādā! Mēs varam vēsturiski, morāli pieprasīt, bet – neviens mums nav neko parādā! Taču visu laiku eksistē tāda sajūta, ka kādam mums kaut kas jādod. Tā ir kļūda. Nav jādod nekas. Mums var uz laiku palīdzēt, lai novestu atpakaļ uz sliedēm, kur dzīvojam pēc saviem ienākumiem. Tas, jā. Bet, ka mēs mūžīgi varēsim no kāda kaut ko saņemt, par to var aizmirst.

Otrā. Neesam mēs nekāda pasaules naba. Te nenotiek nekādi procesi, kas ir unikāli. Paradoksālā kārtā procesi pie mums gan notiek radikālāk nekā Igaunijā un Lietuvā. Te lielākais darba roku trūkums, te bezdarbs, te lielākais kopprodukts, te lielākais IKP kritums... Varbūt tas ir objektīvi, varbūt nav, bet riskanti tas ir. Taču – nekāda provinciālisma! Beidzam šito!

– Jūs teicāt, ka negāžat vainu uz iepriekšējo un pēctecim neatstājat tukšu galdu. Ko atstāsiet Dombrovskim uz galda?

– Es viņam atstāju programmu ar valūtas fondu. Konkrētu. Es viņam atstāju sagatavotu, ar ieņēmumiem sabalansētu budžetu un priekšlikumus par izdevumu samazināšanu. Konkrētus. Tie ir politiski diskutējami, bet vismaz ir. Nodokļu izmaiņas... Saskaņā ar ekonomikas pamatlikumiem nekādā gadījumā nedrīkstēja paaugstināt PVN. Bet alternatīva bija ļoti vienkārša. Ja tu nepaaugstini PVN, tev jāizņem no budžeta laukā viens miljards. Ceturto daļu valsts budžeta decembrī nekad mūžā neizņemtu. Mums bija jānobalso programma. Šajā pirmajā tūrē mēs pataupījām skolotājus, ārstus un tos, kas saņem algu zem 360 latiem. Ja mums būtu jāņem ārā miljards un PVN jātur uz vietas, tad būtu jāsamazina visās pozīcijās. Ja būtu jāsamazina visās, mums nebūtu programmas. Ja mums nebūtu programmas, tad mums būtu kartotēka ar visām no tā izrietošajām sekām. Ko sauc par kartotēku? Tev kasē nav naudas, tu nevari skolotājiem samaksāt četrsimt latus, tu samaksā divsimt. Vienu daļu vēlāk. Tā ir elle. Ja mēs nebūtu noslēguši programmu ar SVF un naktī nobalsojuši tās drausmīgās lietas, tad februārī mēs jau būtu šādā situācijā. Tad būtu tā – kaut kas ienāk, bišķi atdod, kaut kas ienāk, bišķi atdod. Tas jau tad ir ceļš uz pilnu maksātnespēju, kas sākas ar bremzētiem maksājumiem. Mēs līdz tam nenospēlējāmies un nenospēlēsimies. Es tā ceru.

Ko vēl viņam atstāju? Samērā precīzi sagatavotu valsts pārvaldes reformas priekšlikumu. Tās samazinājumu. Var pārmest, ka te prasītos citāds funkcionāls audits. Bet audita plāns ir izveidots. Arī mehānismi visi ir. Motīvs bija vienkāršs. Ne tā – Godmanim gribas.... Trīs principi. Pirmais. Tu nevari samazināt cilvēkiem izdevumus, ja pats paliec tāds, kāds esi. Tev nav morālu tiesību tupēt ar tik daudzām ministrijām un aģentūrām. Otrais. Kad pētījām aģentūras, tad ieraudzīju, ka tās visas par 30% strādā frontē, par 70% back office. Kā patstāvīgas struktūras. Visiem savi grāmatveži, juristi. Variants – samazināt uz back office rēķina. Trešais princips – tiem, kas saņem no budžeta mazāk nekā 30% , bet 70% un vairāk no maksas pakalpojumiem, nogriezt tos 30%, lai paliek uz maksas pakalpojumiem. Vēl solis – funkciju deleģēšana sabiedrībai. Šie principi ir sagatavoti, tie ir sīki izstrādāti.

– Lai kā žurnālistam negaršotu birokrātija, kur ir garantija, ka, mehāniski grābstoties, netiks zaudēta iespēja izveidot krīzei ļoti svarīgu resursu – kompetentu, stabilu, uzticamu, bezpartejisku, kompaktu ierēdniecību?

– Jā, te ir viena svarīga lieta. Kritiskā masa. Ja tu, šitā mehāniski darbodamies, pazaudē kritisko masu, tad tu pazaudē funkciju. Ja tu pazaudē pašu valsts funkciju, tu nonāc situācijā, ka kaut kas uzģenerēsies pilnīgi patstāvīgi. Valsts funkciju aizstās. Un es domāju, ka tā aizstāšana būs kropla. Jo tā nebūs kārtīgi izdomāta un izveidota. Tas ir bīstami valstij.

Es pateikšu, kāpēc vispār parādās vārds "mehānisks" koalīcijas valdībā. Koalīcijas valdība asimetriskus samazinājumus uztver politiski. Nevis ekonomiski. Ministrijās ir dažādas kapacitātes naudās. Loģiski, ja tev jāietaupa nauda, tad tajā ministrijā, kur lielāka kapacitāte, tev vairāk jāsamazina.

– Labi, mēs slīdēsim vismaz līdz 2011. gadam, ķerdamies un bremzēdamies pie kraujas malām. Un tas būs vienīgais mūsu kaifs? Jūs bažījaties, kā būs atdot SVF kredītu. Bet, kā tad to atdot bez atspēriena, bez valsts attīstības resursu vairošanas? Kāda ir pozitīvā vēsts? Kas ir atspēriena resurss, kas radīs nosacījumus attīstībai?

– Atspēriena punkts būs tad, kad izdevumi tiks sabalansēti ar ienākumiem.

– Kas tik nav šito mantru skaitījis! Pēdējais, ko dzirdēju, bija Andris Strazds uzņēmēju forumā. Kas konkrēti un kā radīs šī līdzsvara apstākļus?

– Turot augstu lata kursu, tiek veicināta pievilcīga vide investīcijām no ārpuses. Jo augstāka valūta, jo vairāk tevī investēs. Es prasīju darba devējiem – vai ejam uz kādām specifiskām nozarēm kā prioritārām? Viņi visi sauca – no Dieva puses, nē! Principā es viņiem piekrītu. Bet, tikko mēs prioritarizējam vienas nozares, mēs nogalinām nozares, kuras nav prioritārā sarakstā. Mums – maziem, fleksibliem, jābūt tādiem, kad nevajag iezīmēt, nevajag iekalt klintī – tieši tie un ne citi. Atspēriena punkts? Ja savedam ienākumus kopā ar izdevumiem, parādās vide. Videi jābūt tādai, ka cilvēki ir ar mieru te nākt un strādāt. Vide noteic visu šajā valstī. Nekas cits. Vide transportam, vide tranzītam, eksporta–importa operācijām. Jebkurā lietā. Simetriski rēķinot – kad mēs sākām dzīvot virs līdzekļiem? Ap 2004. gadu. Četrus gadus. Kāpēc lai atpakaļceļš būtu īsāks? Turklāt vēl ārējā krīze nāk virsū.

– Tātad krišana varētu būt par 30–35%. Uz 2003. gada līmeni?

– SVF pateica divas lietas. Jūs varat izvēlēties – devalvēt valūtu vai devalvēt ieņēmumus. Ja tu devalvē valūtu, tu tiešā veidā cilvēkam naudu neatņem. Ja tu devalvē ienākumus, tas ir sociālpolitiski smagāk. Ja tu, valdība, ar administratīvu lēmumu samazini manu algu. Iedomājies! Kādas var būt diskusijas? Tā problēma, kāpēc mēs nevaram iet devalvācijas ceļu jau simtreiz ir teikta. Vienkāršā valodā – mēs nevaram mūsu jauno paaudzi nostādīt tādā situācijā. Tad es negarantēju, kas te dzīvos un strādās. Jo kredītus ir ņēmuši jauni cilvēki. Viss, ko savārīja tas burbuļa bums, jānoslauka nost.

Fonds norādīja, ka strukturālā neatbilstība mums bijusi laikā tikai no 2004. gada līdz 2008. gadam. Tie četri gadi strukturāli izstūrēja mūsu ekonomiku. Aizstūma naudu citā virzienā. Esmu jau minējis piemēru, ka – mums ir divi darbgaldi, katrs spēj saražot piecus pārus kurpju. Mēs ražojam deviņus. Gandrīz tik, cik darbagaldi var saražot. Bet – 2004. gadā iestājāmies ES. Latvijā ienāca papildu resursi. Daudz. Strukturālie fondi, privātās investīcijas, starpbanku kredīti, mūsu viesstrādnieku atsūtītā nauda... Tā ieplūda mūsu ekonomikā. Nevis lai nopirktu vēl vienu darbgaldu vai lai darbgaldam nopirktu kādu papildu uzlabojumu. Liela daļa aizplūda uz patēriņa sektoru un uz nekustamo īpašumu. Faktiski iznāca tā, ka no 2004. gada līdz pat 2008. gada vidum strādājām situācijā, kad ekonomika darbojās neatbilstoši potenciālam. Vienkāršā valodā – mēs saražojām tos pašus deviņus pārus kurpju, kuri bija nenormāli dārgāki, jo nauda aizgāja vai nu nesamērīgā algā kurpniekiem, vai arī labai telpai, kur tos divus darbgaldus ielikt. To sauc par ekonomikas uzkarsēšanu. Nedomāju, ka būs precīzi jāatgriežas atpakaļ tur, kur bijām.

– Kartīšu sistēma nespīd?

– Nē. Mēs cīnīsimies ar inflāciju. Nebūs nekāda hiperinflācija. Būs deflācija. Ļoti smaga procedūra, no kuras nav ātras izejas. Jo tā saistīta ar tādu universālu noskaņojumu, ka – nav ko pirkt šodien, rīt būs lētāk.

– Pats sakāt, ka, racionāli rīkojoties, tiksim cauri. Kādi ir tie racionālie soļi? Vismaz līdz 2011. gadam.

– Izpildīt programmu. Mums nekā labāka uz šo brīdi nav. Šī programma, varbūt taisīta ar mazu rezervi, ir skaudra. Un galarezultātā tā ir tikai viens – Viens – teikums: ienākumiem atbilstoši izdevumi. Nekādus ekstra sapņus par to, ka kāds jums no maisa visu laiku bērs naudu! Šito izbeidziet! Tas ir tas galvenais uzstādījums. Tāpēc viņi saka – burbuli nost, aizmirstiet!

– Un, lai to vienu teikumu izrunātu, pietiks ar bremžu noņemšanu tranzītam un eksportam? Pat laba ekonomiskā vide nav tikai uzņēmējvide. Kā mēs ar racionāliem soļiem nodrošināsim šīs prasības? Ievērosim tās – labi, bet parāds jāatdod un pašiem jādzīvo.

– Lai tu atdotu parādu, tev vispirms jāpārstāj tērēt tas, ko tu neesi nopelnījis. Tas prasa līdzekļus. Kad tu tiec vaļā, tad sāc lēnām likt klāt. Tas nav jāizdara vienā gadā.

– Likt klāt caur ko un no kā? No kādas saražotās vērtības?

– Kāda ir mūsu izeja? Mēs esam ļoti augstā naudas kursā. Eksportam problēmas, jo apkārt ir zemas valūtas tirgi. Bet – ir konkrēts variants. Kooperācija ražošanā. Mums aiz robežas ir liels tirgus. Krievija, Baltkrievija, Kazahstāna ir muitas ūnijā. Mēs esam ES muitas ūnijā. Ir bezcerīgi tagad pārdot Baltkrievijā būvmateriālus no Latvijas. To var aizmirst. Bet – tev ir uzņēmumi, tev ir iekārtas, ko tu esi nopircis par fondiem un kas te stāv, jo te vairs mājas nebūvē. Tad vismaz uz laiku tu vari piedalīties tajā lietā, ko dara viņi. Jo baltkrievi nav tērējuši, viņiem ap 6 miljardi dolāru stāv uz kontiem, un valdība štuko, kā būvēt mājas. Un viņi grib kooperēties. Tikai mums jābūt lētākiem par vāciešiem un visādiem citiem. Uz kooperācijas pamata veram vaļā kopuzņēmumu Baltkrievijā. Ar daļu savas kokapstrādes, daļu būvmateriālu. Savukārt viņi ceļ termināļus mūsu ostās. Abos gadījumos vinnējam, jo, ja arī visu darbaspēku nepārvedam no vienas uz otru pusi, tas ir labāk nekā kokapstrāde, kas Latvijā ir ciet. Uz kooperācijas principa ir iespējams strādāt atbilstoši valūtas kursiem abpus robežai.

Otrs variants, otra mūsu izdzīvošana saistīta ar pakalpojumu lielo daļu mūsu kopproduktā. Lai kā ar nepatiktu, tomēr tas, ka mums ir iespējas nodrošināt eksportu, importu un tranzītu – caur ostām, caur dzelzceļu, caur kravu pārvadājumiem... – ir mūsu izdzīvošana. Pie visiem mūsu mīnusiem ražošanā, mums to nav ostu pārvadājumos, dzelzceļa pārvadājumos... Šis ir tas otrs plecs, kas jāattīsta.

Citiem vajag vairāk vietas, kur pārdot. Tās ir mūsu ostas, mūsu dzelzceļš, kas palīdz pie tām vietām tikt. Mums jānoņem pilnīgi visi ierobežojumi. 2009., 2010. gadā. Neko vairs negribu dzirdēt ne par kaut kādiem ierobežojumiem. Attiecībā uz kravu pārvadājumiem – tas pats.

Trešais ir tas, kas skan labi, bet, kam es nepieskaros kritiskas attieksmes dēļ. Augsta pievienotā vērtība, zinātņietilpīgums. Mūsu valstī zinātnei jābūt saistītai ar konkrētās izpausmes formu, kas dotu iespēju kaut ko konkurētspējīgi izdarīt. Mums nav tādu līdzekļu, lai attīstītu lietas tik tāpēc vien, ka kādu tās interesē.

– Cik lielā mērā labas vides nosacījums ir uzticības krīzes pārvarēšana? Kas jāizdara šai ziņā?

– Pirmais, ko es gribu pateikt cieti – es nepiedalos, ja kāds mēģina šo te faktoru izmantot politiski, konjunktūristiski.

– Kurā laikā tad uzticības krīze nav bijusi politiskas spekulācijas instruments?

– Jā, bet, ja tā, es uzreiz pārtraucu sarunas par šo tēmu. Ja melš – es neesmu valdībā, un tāpēc ir uzticības krīze sistēmai, iekārtai, valdībai... Šito – nost! Te domāju to politiskās konjunktūras elementu, ko mēģina izmantot, atsaucoties uz neizmērāmu uzticību. Visprecīzāk to izmēra vēlēšanās. Un nekādus citus lineālus man priekšā nestumiet! Un, ja vēlēšanās daudzi nepiedalās – tas arī ir lineāls.

– Ko sakāt par ņemšanos ap jūsu iespējamo dalību jaunajā valdībā?

– Es jau vēl tā kā frontē – šauju! Vēl es šauju. Vēl man tāda sajūta, ka esmu frontē. Kad iegāju valdībā, iegāju frontē. Bet, kad iegājām Pareksā, tad attaisīju žurnālistiem durvis un teicu – tagad laipni lūdzam ellē!

– Un, kur jūs būtu, nonācis Dombrovska valdībā?

– Jāsaka godīgi – esmu ar divām jūtām. Varbūt skan bravūrīgi – par sevi es nebaidos. Bet es sāku baidīties par... veciem cilvēkam. Jo, ja mēs programmas izpildē kaut kur nobrūkam, nojūkam, sākam taisīt provinciālismu, tad tas atstāj uz mums iespaidu. Politiskās pieredzes ziņā mēs esam veci cilvēki Tāpēc es vēl turpinu šaut. Un mana pirmā sajūta ir – varētu atbalstīt, lai jaunie var kaut ko izdarīt. Jo, ja neatbalstīsim, būs vakars. Būs va–kars! Situācija nav vienkārša. Viņi nebija gatavojušies pārņemt valdību. Nebija tam gatavi. To rāda arī tas, kā komplektējas valdība. Tas nav profesionālisma princips. Un, ja tur atkal viss aizies dzejās... Dzejiskos pantos. No otras puses – vajadzētu būt rūgtumam: tu esi nodots. Pat tā nav.

– Kas liedz JL pašu uzsvērto profesionālisma principu piekopt?

– Laiks.

– Sakiet, kas ir "vakars"?

– Tas "vakars" tāds konkrēts. Valsts nespēj pildīt savas saistības. Tad nenāk kapitāls. Tad nav darba vietu. Tad nevar izmaksāt algas. Tas viss nenāk vienā brīdī.... Bet – vai tad tiešām mums nav pietiekami daudz racionālisma, pietiekamas apņēmības to nepieļaut? Vajadzētu būt, ka ir. Šajā ziņā es palīdzētu. Bet – varbūt ir pilnīgi cits skatījums uz situāciju. Radikāli cits. Viss, kas bija – mēsls. Mēs glābjam! Taču – ar to nepietiks. Vajadzēs sintēzi. Ar iepriekšējā noliegumu vien nesanāks. Kas ir tas, ko liks klāt?

– Gribētos, lai jūs te pamatā dodat vēsti ne ministriem, bet sabiedrībai. Ja tā ir vakara vēsts, tad lai ir vakara vēsts.

– Nē – tādā ziņā vakara vēsts nav. Nekādas panikas dzīšanas! Nekādi bankroti! Mums ir drošības rezerve. Tā nav bezgalīga, bet ir. Ko nozīmē drošības rezerve? Tā atļauj kustības, bet ierobežotas. Pirmkārt, savās vēlmēs. Mēs nevaram atļauties to, ko varējām. Daudzas lietas nevarēs izdarīt. Bet – tas nav mūžīgi. Kapitālisms ir pašatjaunojoša sistēma.

Man vismazāk patiktu, ja mēs sāktu psihot, taisīt pigorus.

 

Komentārs: Koalīcija ar pātadziņu

Baiba Lulle,  NRA  03/06/09    Laikā, kad valdībai vajadzēs pieņemt nepopulārus, smagus, politiski atbildīgus un intelektuālus lēmumus, ko determinē esošā finanšu un ekonomiskā situācija un tuvojošās vēlēšanas, ar deķīša vilkšanu partijām katrai uz savu pusi nekur tālu netiksim. Jēdziens koalīcijas vienotība iegūs pievienoto vērtību. Pirmie jaunveidojamās valdības soļi rada pamatīgas bažas par šīs kvalitātes klātbūtni.

Vispirms jau valdības veidošanas sarunas ar ultimātiem un sekojošo partiju nevienprātību jo īpaši attiecībā uz Satiksmes ministriju un LPP/LC būšanu vai nebūšanu valdībā nolika to uz ļodzīgiem pamatiem. Pa starpai pavīdēja arī publiskas domstarpības nominētā premjera Valda Dombrovska un viņa partijas kolēģa, potenciālā finanšu ministra Einara Repšes starpā jautājumā par nodokļu paaugstināšanu. Tad vēl Dombrovska preses konference ar valdības sastāva paziņošanu, kas izvērtās par kašķēšanos par to, vai Pilsoniskajai savienībai (PS) tika vai netika piedāvāts izglītības ministra krēsls, kas īsti noticis un kas vēl sekos attiecībās ar LPP/LC. Tad vēl TP uzbraucieni, ka vajadzētu vispirms nākt ar darāmo darbu sarakstu un tad skatīties, kas tos var paveikt, tieši tā, kā Dombrovskis to bija pieteicis, nevis otrādi – kā sanācis.

Nu arī ceturtdienas Saeimas plenārsēdē karali izģērba kailu, parādot, ka topošā koalīcija balstās vien uz kalkulācijām, nevis savstarpēju respektu, cieņu, vienotu lietu izpratni, sadarbību. Situācija kutelīga: JL un PS, kas tagad būs pozīcijā, vēl kā opozīcijas partijas bija iesniegušas divus pieprasījumus: demisionējušajam premjeram Ivaram Godmanim par medijos jau plaši apspriesto valsts zivjaudzētavu turpmāko apsaimniekošanu un otru – iekšlietu ministram par valsts aģentūras Materiālās rezerves darbību, izsaimniekojot valsts līdzekļus. Ja pirmo vairāk varētu uzskatīt par centieniem uzrausties uz viļņa, kas jau veļas pareizajā virzienā (process jau ir apturēts) neatkarīgi no šo opozīcijas partiju aktivitātēm, tad otrais pieprasījums bija vismaz iedziļināšanās vērts, kas balstīts pārsvarā uz Valsts kontroles atzinumiem par nesamērīgi augstām summām par atsavināto automašīnu transportēšanu, glabāšanu un aizdomīgi zemam – par to pārdošanu. Lai arī tika piesaukti konkrēti likumi, kas pārkāpti, Pieprasījumu komisijas vadītājs Augusts Brigmanis (ZZS) vien noskaldīja, ka likumpārkāpumi nav konstatēti, tāpēc pieprasījums noraidīts. Kā allaž, kad to iesniedz opozīcija, jo pieprasījuma nelāgākā īpašība atšķirībā, piemēram, no jautājuma, ir tā, ka to ar desmit deputātu palīdzību var viegli pārveidot par demisijas prasību kādam no valdības locekļiem. Un tad nu ļembasts iet vaļā. Starpstāvoklis, kad pieprasījumus iesniegusī opozīcija gandrīz jau ir pozīcija, nespēja mainīt nedz šo tradīciju, nedz attieksmi, par kuras maiņu varētu signalizēt, piemēram, solījums iedziļināties situācijā. Skaidri norādīts: jūs vēl neņemam par pilnu.

Topošā koalīcija nav spējusi arī vienoties par KNAB priekšnieku, kura apstiprināšana amatā bija paredzēta ceturtdien, bet pārcelta uz nākamo nedēļu, kad Saeima varētu lemt arī par Dombrovska valdības apstiprināšanu. Jau tagad topošie partneri solās balsot atšķirīgi. JL un PS negrasās atkāpties no sava opozicionārisma, lai gan nekādus paša kandidāta Normunda Vilnīša skeletus nevar pagrabināt, varas partijas netaisās atkāpties un signalizēt: respektējam jūsu kā partneru un valdības vadītāja viedokli.

Tad nu, trūkstot faktiskai vienotībai, tiek plānota juridiska. Dombrovskis paziņojis, ka koalīcijas saliedētību gribot veicināt ar visu koalīcijas Saeimas deputātu parakstītu vienošanos par apņemšanos īstenot veicamos darbus. Ideja gan izklausās nočiepta no Edgara Zalāna, kurš pirmais Domburšovā abu premjera amatu kandidātu diskusijā teica: "Mans piedāvājums ir katram deputātam, kas balsos par valdību, parakstīties uz neatliekamo darbu saraksta, lai ir skaidrība. Tas sabiedrībai dos garantijas, ka valdība strādās, nevis būs pagaidu valdība, kā tas izskan. Partijas vienotos atsaukt savus ministrus, ja tie nepilda darbus, zem kuriem parakstījās."

Neko darīt, burkāns arī valdībai būs jāaizvieto ar pātagu. Kas ilgtermiņā iedarbīgāks, domājams, nav jāsaka priekšā.

 

Komentārs: Ardievas lokomotīvēm

Aivars Ozoliņš,  Diena  03/06/09    Valdības krišanas troksnī maz sadzirdēts palika Saeimas lēmums, kas jau nākamajās vēlēšanās ļauj cerēt uz demokrātijas kvalitātes, tai skaitā arī pašas Saeimas sastāva kvalitātes uzlabošanos. 26.februārī Saeima galīgajā lasījumā apstiprināja grozījumus Vēlēšanu likumā, kas likvidē bēdīgi slavenās "lokomotīves", proti, izslēdz vienam deputāta kandidātam iespēju kandidēt vairākos vēlēšanu apgabalos.

Tas bija viens no partiju īpašnieku priekšvēlēšanu taktikas pamatprincipiem — salikt kaut vai visos piecos vēlēšanu apgabalos sarakstu priekšgalā vienus un tos pašus populārus cilvēkus, kuri tad "vilka" partijas sarakstu, paši tika ievēlēti, protams, no tikai viena apgabala, tā ka no citiem apgabaliem viņu vietā deputātu mandātus ieguva zem ievēlēto svītras sarakstā palikušie.

Tagad likumā noteikts, ka vienu un to pašu kandidātu varēs pieteikt tikai viena nosaukuma kandidātu sarakstā vienā vēlēšanu apgabalā. (Ja kāds kandidāts tiks pieteikts dažādu nosaukumu kandidātu sarakstos vai viena nosaukuma kandidātu sarakstā dažādos vēlēšanu apgabalos, viņa kandidatūra tiks svītrota visos kandidātu sarakstos.)

Šādi vēlēšanu likuma grozījumi bija viens no trim Valsts prezidenta Valda Zatlera uzdevumiem Saeimai. Savā ziņā dīvaini, ka šos Jaunā laika iesniegtos priekšlikumus, kuri attiektos jau uz tuvākajām vēlēšanām, Saeima, būdama atlaišanas un ārkārtas vēlēšanu draudu priekšā, galu galā tomēr atbalstīja ar vairāk nekā divām trešdaļām balsu, kamēr ar otru uzdevumu — Satversmes grozījumiem, kuri ļautu arī tautai ierosināt Saeimas atlaišanu, — deputātiem iet daudz smagāk, kaut gan šādi Satversmes grozījumi attiektos tikai uz nākamo Saeimas sastāvu. Lai kāda ir bijusi katra tautas priekšstāvja motivācija, varbūt domāsim pozitīvi un uzskatīsim, ka viņi pret valsts pamatlikumu izturas ar lielāku atbildību nekā pret savām un savu partiju izredzēm nākamajās vēlēšanās.

Nākamajās vēlēšanās partijām būs jāatrod krietni plašāks sarakstu līderu loks, lai pietiek pieciem apgabaliem. Tas radīs problēmas mazākām partijām un dažādiem viena cilvēka biznesa projektiem, toties varētu veicināt partiju iekšējo demokrātiju un konkurenci.

Tiesa, ir dzirdēts arī gluži pretējs pareģojums — ka tagad partiju īpašnieku vara tikai pieaugšot, jo tie nu jau dzelžaini pieskatīšot, lai sarakstos tiek tikai viņiem paklausīgi cilvēki, un neatstāšot izredzes iekļūt Saeimā "lokomotīvju" atbrīvotajās vietās arī pa kādam deputātam no "vienkāršās tautas".

Taču, pirmkārt, tā kā paļauties tikai uz "lokomotīvēm" vairs nevarēs, partiju vadītājiem būs jārēķinās, ka, dodami priekšroku sev paklausīgajiem, viņi riskē piedāvāt vēlētājiem netīkamus vai vienkārši nepazīstamus kandidātus. Ar lojalitāti partijas īpašniekam vien vairs var nepietikt, lai taptu par deputātu, var izrādīties, ka vajag, lai par tevi arī balso. Otrkārt, tieši pašreizējā sistēma nodrošina partijām balsošanas mašīnu Saeimā, kur, šķiet, teju vai puse no ievēlētajiem ir bez jebkādas vērā ņemamas politiskās darbības pieredzes vai pat vispār nav piedalījušies priekšvēlēšanu kampaņā un, būdami vai nu sportisti un citādi populāri personāži, vai nu šo personāžu Saeimā ievilktas pelēcības, piepeši attapušies uzreiz kā "tautas kalpi" jeb diži kungi — valsts augstākie likumdevēji.

Šo likuma grozījumu mērķis un jēga ir tuvināt deputātu kandidātus saviem vēlētājiem. Vēlēšanu reformas biedrība, kas šos grozījumus ieteica, piedāvā tam pašam mērķim izdarīt likumā vēl divus — pirmkārt, sadalīt pašreizējos piecus vēlēšanu apgabalus un izveidot četrpadsmit, otrkārt, noteikt, ka vēlētājs var balsot tikai tajā apgabalā, kurā ir deklarējis dzīvesvietu.

Šis otrais droši vien izraisīs iebildumus par tādā gadījumā neizbēgamu vēlētāju aktivitātes samazināšanos, taču ir loģisks, ja uzskatām, ka nav liela bēda, ja parlamentu ievēl šaurāks, toties politiski aktīvāks pilsoņu loks, kas savus pārstāvjus turklāt arī pazīst.

Ja tā, tad arī vēlēšanu apgabalu skaita palielināšana, proti, izmēru samazināšana, būtu loģisks solis, it īpaši, ja šādu piedāvājumu salīdzina ar palaikam dzirdēto priekšlikumu noteikt visu Latviju par vienu vēlēšanu apgabalu. Tā būtu atgriešanās pie tām pašām "lokomotīvēm", un grozāmie saraksti, kas tiek piedāvāti komplektā, to nenovērstu — partijas sarakstā padsmitais numurs no otras Latvijas malas paliktu vismaz tikpat svešs konkrētam vēlētājam kā līdz šim padsmitā drezīna aiz kādas partijas "lokomotīves".

Turklāt tas varētu būt pretrunā ar Satversmi, kurā teikts, ka Latviju sadala vēlēšanu apgabalos. Tāpēc šie Vēlēšanu likuma grozījumi ir labs paraugs, kā uzlabot valsts politisko sistēmu esošās konstitūcijas ietvaros. Savukārt mainīt likumus, lai nevis paplašinātu, bet gan sašaurinātu deputātu atbildību vēlētāju priekšā, gan nebūtu labs darbs.

 

Repše strādājis ar robotikas un mākslīgās inteliģences tēmām

LETA  03/06/09    Laikā, kamēr Saeimas deputāts, finanšu ministra amata kandidāts Einars Repše (JL) nav bijis sabiedrības uzmanības centrā, viņš strādājis ar robotikas un mākslīgās inteliģences tēmām.

"Esmu izveidojis vairākus uzņēmumus. Esmu ļoti nopietni strādājis pie investīciju biznesa attīstīšanas, pie ieguldījumu pārvaldes sabiedrības, esmu strādājis arī pie robotikas un mākslīgās inteliģences tēmām. Esmu pats ļoti nopietni programmējis dažādas finansiālas programmas, kas pilnīgi automātiski strādā neatkarīgi no cilvēka klātbūtnes. Tas ir paralēli maniem tiešajiem darba pienākumiem," intervijā laikrakstam "Diena" uzsver politiķis.

Lūgts komentēt savu finanšu stāvokli, Repše aicina iepazīties ar amatpersonas deklarāciju.

"Ņemot vērā krīzi pasaules finanšu tirgos, pagājušajā gadā mana finanšu darbība peļņu nav nesusi un līdz ar to stāvoklis nav uzlabojies, salīdzinot ar iepriekšējo gadu," atzīst politiķis. Viņa īpašumu un saistību bilance ir negatīva un viņš patlaban ir parādos.

Repše arī atzīst, ka viņam joprojām ir kopēji uzņēmumi un arī parādsaistības pret Valēriju Belokoņu. "Te jums un arī sabiedrībai ir jāizvēlas, kas viņiem vairāk patīk - vai viņiem vairāk patīk ministrs vai premjerministrs, kurš pēc amata atstāšanas pēkšņi mistiskā veidā kļūst par miljonāru, vai labāk patīk ministrs vai Ministru prezidents, kurš, atstājot amatu, godīgi mēģina pats veikt uzņēmējdarbību, mēģina nopelnīt, bet pasaules krīzes apstākļos viņam tas neizdodas un viņš paliek ar parādiem. Tie netiek slēpti, tie ir skaidri deklarēti un visiem zināmi," akcentē finanšu ministra amata kandidāts.

Politiķis arī atzīst, ka tagad izvēlējies citu ceļu, kā risināt valsts problēmas. Atbildot uz jautājumu par vairākām Valsts ieņēmumu dienesta amatpersonām, pret kurām izvirzītas apsūdzības, Repše noliedz, ka plānotu uzreiz kādu atbrīvot no darba.

"Mūsu šķēršļi vai ienaidnieki nav vis kādi atsevišķi cilvēki vai personības. Mūsu ienaidnieks šobrīd ir pārmērīga birokrātija, pārmērīgi samudžināti normatīvie akti, nelietderīga valsts līdzekļu šķērdēšana. Tāpēc es piedāvāšu šiem cilvēkiem atrisināt ar darbu saistītos jautājumus," skaidro Repše.

"Savas valdības laikā es biju izvēlējies patiešām tādu krusta karu absolūti pret visiem, kur bija negodīguma ēna pāri, un tādu pilnas šķīstības politiku. Tas toreiz nenesa prasītos augļus, ko toreiz arī prese ne vienmēr atbalstīja. Šoreiz, kad situācija valstī ir kritiska, mēs iesim citu ceļu. Mēs patiešām mēģināsim vienot nāciju darbam".

Kā sola Repše, kļūstot par finanšu ministru, viņš izvērtēs šādus aizdomu gadījumus, tomēr, pirms nav iecelts amatā un veicis situācijas izvērtēšanu, nesteigsies ar komentāriem.

 

Dumjš iezemietis - Latvijas oligarhu lielākā bagātība

TVNET  / LETA   03/06/09    Vairāku koalīcijas partiju ietekme daļēji balstās uz vēlētāju neinformētību un iecietību pret korupciju, iepazīstoties ar SKDS veiktā pētījuma "Pilsoņu attieksme un gatavība vērsties pret korupciju vēlēšanās" rezultātiem, secinājis "Providus" pētnieks Valts Kalniņš.

Pētījuma dati liecina, ka aptuveni puse Latvijas pilsoņu nav informēti par korupciju, bet 21% spējīgi nosaukt vienu politiskās korupcijas gadījumu Latvijā. Vairākus korupcijas gadījumus spēj nosaukt vien 18,2% pilsoņu.

Turklāt konstatēts, ka par korupciju informētāko pilsoņu vidū populārākas ir partijas "Jaunais laiks", "Sabiedrība citai politikai" un "Pilsoniskā savienība", savukārt mazāk populāra ir Tautas partija un LPP/LC.

Labi informētie pilsoņi mazāk balsotu arī par Zaļo un zemnieku savienību (ZZS), tomēr šīs politiskās apvienības popularitāte neinformēto un informēto pilsoņu vidū tik izteikti neatšķiras. Vienīgā partija, kuras atbalsts aug līdz ar pilsoņu informētības pakāpi par korupciju, ir apvienība "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK. Dati arī parādījuši, ka par korupciju labi informētie pilsoņi ir visneiecietīgākie pret korupciju.

Mazāk informēti par korupciju Latvijā ir cittautieši un Latgalē un Vidzemē dzīvojošie. Savukārt vislabāk par korupciju informēti Kurzemes un Zemgales iedzīvotāji.

Kopumā pētījums atklājis, ka neatkarīgi no pilsoņu informētības gandrīz visiem Latvijas pilsoņiem piemīt negatīva attieksme pret korupciju, jo, piemēram, 85,3% vēlētāju atturētos balsot par partiju, kuras līderis pieķerts melos, bet 86,8% atturētos balsot, ja partijas līderis būtu iesaistīts korupcijā. Tomēr aptuveni puse vēlētāju noslieci uz korupciju uzskata par vispārpieņemtu un cilvēkiem kopumā raksturīgu iezīmi.

Mazāk nekā puse no cilvēkiem, kuri minēja kādu partiju starp trīs viskorumpētākajām, bija norādījuši, ka par to arī noteikti nebalsotu. Savukārt daļa vairāku partiju atbalstītāju atzina politisko spēku, par kuru viņi gatavi balsot Saeimas vēlēšanās, arī par vienu no viskorumpētākajām partijām Latvijā.

Līdz ar to pētnieks secinājis, ka iespējas došana par korumpētām uzskatītām partijām rāda, ka Latvijas pilsoņu negatīvā attieksme pret korupciju atrodas pastāvīgā konkurencē ar citiem apsvērumiem par to, kas ir būtisks. Piemēram, vērtējot partijas, pilsoņi biežāk pievērš uzmanību to spējai risināt problēmas, otrā plānā atstājot jautājumus par partiju godīgumu un nekorumpētību, kā arī ideoloģisko ievirzi.

"Tātad Latvijas pilsoņu uztverē mērķis līdz zināmai robežai attaisno politisko korupciju un neviena partija tikai ar pretkorupcijas lozungu vien nevarētu gūt ievērojamus panākumus vēlēšanās," secina Kalniņš, "taču tam ir nozīme kā papildu faktoram."

Savukārt vēlēšanas kā ierocis korupcijas ierobežošanā, pēc pētnieka domām, varētu efektīvi darboties tad, ja sabiedrībā valdītu uzskats, ka vēlēšanās jāsoda korumpēti politiķi.

Jau ziņots, ka saskaņā ar šā pētījuma rezultātiem Latvijas iedzīvotāji par viskorumpētāko partiju uzskata Tautas partiju. Būtiski atpaliek trīs citas partijas - "Jaunais laiks", kuras pārstāvim Valdim Dombrovskim Valsts prezidents Valdis Zatlers uzticējis jaunās valdības veidošanu, LPP/LC un ZZS.

 

Komentārs: Ekspremjeru karaoke

Viktors Avotiņš,  NRA  03/10/09    Žēl, ka ekspremjeri, kuriem visiem kopā it kā vajadzētu pārredzēt visu Latvijas tīrumiņu diezgan labi, astotā marta vakarā LNT uzvedās vairāk kā svētdienas cilvēki. Kā jau daždien labās fejas tie lika Latvijas šūpulītī dažu labu smagu padomiņu, taču vairījās izvērst šad tad atskaņoto mea culpa (mana vaina) dziļākā pēctecīgā atklāsmē.

Viņu secinājumi, tāpat priekšlikumi bija pamatā kaut kam atsevišķam pievērsti un kaut ko atsevišķu koriģējoši.

Pirmkārt, vairāk vai mazāk korī, manuprāt, negribot tika atskaņota atzīšanās, ka šie ekspremjeri nav gribējuši vai nav spējuši pilnā sparā vadīt savas valdības parlamentārās iekārtas dēļ. Proti – līdzko to valdības dabūjušas savus mandātus, parlaments, Saeima šīm valdībām kļuvis par traucēkli, balastu, kas būtu atmetams kā iztukšotie raķešu degvielas trauki. Starp citu – papildinot Valda Birkava domu par 80% ierēdņu laišanu bezalgas (beztermiņa?) atvaļinājumā (uz ko es ierēdņu vietā neielaistos) – vai tad nebūtu jauki ievēlēt Saeimu, nolikt tai noteiktā termiņā, teiksim, mēneša laikā, akceptēt valdību un palaist sevi bezalgas atvaļinājumā? Kā tik valdība krīt – pasaukt Saeimu no atvaļinājuma, lai atkal akceptē valdību, un atkal – bezalgas atvaļinājumā. Visi ekspremjeri nākuši no Saeimas partijām un paši piedalījušies parlamenta rīcībspējas veidošanā. Ko tad šie tur tādu izveidojuši, ka viens (I. Godmanis) nekādi nevar iztikt bez 81. Satversmes panta, bet citam (M. Gailim) liekas, ka konsenss starp partijām tomēr nav pašsaprotama lieta. Nevajadzēja laipot, bet skaidri definēt Saeimas statusu un vietu konkrētā situācijā. Tādējādi atbildot uz aptverošu jautājumu – kādai šobrīd jābūt te reāli iespējamai, optimālai, maksimāli efektīvai valsts varas konstrukcijai? Uzturēt Saeimu, kura tik vien uzdrīkstas kā kalpot par partiju rīcības formālu legalizētāju, kura pati nespēj mobilizēties, lai apliecinātu, ka pastāv ne tikai skata pēc, tiešām nav lielas jēgas. No vienas puses – ilgas pēc 81. panta, manuprāt, ir apliecinājums Saeimas izlaidībai. No otras – ja netiek skaidri un gaiši definēti spēles nosacījumi varas hierarhijā, ilgas pēc 81. panta apliecina ilgas pēc izpildvaras patvaļas, uzturot Saeimu kā balastu, kurš šo patvaļu attaisno. Ar šādu pieeju skaidra varas atbildības līnija šā kā tā neiezīmējas.

Otrkārt, ekspremjeri pārlieku kautrīgi vērtēja pašu sastrādāto kā šodienas situācijas bāzi. Gan tad, kad atzina iekšējos krīzes iemeslus, gan, ja kā A. Šķēle un I. Emsis teica – tas viss te tikai tāpēc, ka Štatos katliņš pārgāja pāri malām un noķēzīja pasaules plīti. Ja ar piekrist, ka ekonomiskai krīzei lielā mērā ir importa raksturs, ko teikt par politisko un morālo krīzi? Īpaši, ja atzīt, ka tās arī te tikušas importētas, jājautā ekspremjeriem, ko tie savulaik darījuši, lai šāda importa nebūtu? To atbildība gan tad, ja politiskā un morālā krīze ir vietējais produkts, gan tad, ja šīs krīzes ir importprece, ir vienāda. Tie šā vai tā vairojuši valsts un sabiedrības neuzņēmību, imunitātes zudumu pret ekonomisko krīzi. Manuprāt, krīze Latvijas sabiedrībai kodīs pamatīgāk tieši tāpēc, ka novārtā tikušas pamestas tās īpašības, kuras nenosaka valsti kā uzņēmumu. Un – tā kā sabiedriskās, ģimeniskās iekšējās attiecības valstī nav tikušas pienācīgi koptas, tad tagad sludināt pieeju valstij kā uzņēmumam būs gan grūtāk, gan bīstamāk. Sevišķi, ja šī pieeja būs izteikti labēja. Turklāt – tāpat kā Šķēles kunga laikā (viņam valsts – fabrika likās īpaši tīkama), arī tagad valsts varas centrā joprojām ir vakuums. Šķēles kungs, aicinādams šurp kompetentus varas pētniekus, tolaik gan laikam saprata, ka – lai fabrika būtu kaut cik ciešama, jātiek ar vakuumu galā. Šobrīd – ja šis vakuums netiek pārvarēts kaut vai saskaņā ar te reiz atskaņotiem ieteikumiem, šāda pieeja nozīmēs tiešu kursu uz sociālu konfliktu.

Treškārt, ekspremjeri pa pieskari aizstaigāja garām, manuprāt, svarīgai Valda Birkava atzītai vēlmei kopēt ES institūciju sistēmu. Es jautātu rupjāk – vai bezpatības, mimikrijas stāvoklis atjaunotās Latvijas varai bijis pastāvīgs vai epizodisks? Manuprāt, tai šķitis prātīgāk būt te sarkanai, te zilai, te strīpainai, nekā turēties stabili sarkanbaltsarkanai. Šitā lieta nebūtu slēpjama, bet pataisāma par konfekti. Daudzi jo daudzi to ar pieņem kā konfekti. Sak, lai ar mākslīgos implantus mūsu valsts dzīvais organisms ne sevišķi pieņem, toties mēs par to ieviešanu allaž varam cerēt dabūt no citiem kādus bonusus un atlaides.

Kopā nākušiem ekspremjeriem, manuprāt, bija lieliska iespēja dot kaut cik aptverošu, paškritisku, tomēr analītisku varas un tās esošā stāvokļa raksturojumu. Tā vietā šie grābstījās gar detaļām. Radās iespaids, ka Latvijā šajos padsmit gados nav bijušas vis liberāļu vai centristu, bet kaifīgu oportūnistu valdības (lat: opportunus – ērts, izdevīgs..., fr: opportunisme – pielāgošanās, izlīgšana, principialitātes trūkums).

 

Aktualizē jautājumu par SAB dalību Lemberga krimināllietā

Ritums Rozenbergs, Uldis Dreiblats, speciāli NRA  03/10/09    Tiesas prāvā pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu pagājušajā nedēļā izskanēja norāde uz krimināllietā esošajiem Satversmes aizsardzības biroja (SAB) dokumentiem, kas liecina par šīs iestādes līdzdalību krimināllietas pirmstiesas izmeklēšanā.

Jautājumu par SAB līdzdalību krimināllietas izmeklēšanā izgaismoja cietušā miljonāra Valentīna Kokaļa pārstāvis, advokāta Saulveža Vārpiņa palīgs Andrejs Elksniņš. Paužot cietušā lūgumus tiesai, viņš atklāja, ka krimināllietā atrodoties "SAB izsniegti dokumenti". Pēc jurista domām, "tas nozīmē, ka kriminālprocesā ir veiktas speciālās izmeklēšanas darbības".

A. Elksniņš lūdza tiesu pieprasīt no prokuratūras ziņas par to, kādas konkrēti speciālās izmeklēšanas darbības kriminālprocesā tikušas veiktas un vai tikusi veikta arī operatīvā darbība un kāda operatīvā darbība. Savu lūgumu jurists pamatoja ar nepieciešamību iepazīties ar visiem lietas materiāliem, lai varētu precizēt cietušā V. Kokaļa kompensācijas pieteikumu. Kā Neatkarīgā jau rakstīja, prokuratūra aprēķinājusi, ka pašreizējam miljonāram V. Kokalim 1993. gadā radīti zaudējumi 305 latu apmērā, kas tolaik, protams, bija liela nauda (vairākas minimālās algas).

Valsts apsūdzības un aizstāvības pārstāvji šoreiz bija vienisprātis, ka krimināllietā nekādas speciālās izmeklēšanas darbības nav veiktas, tomēr neviens nenoliedza, ka ir veikta operatīvā darbība.

Atšķirības starp "speciālajām izmeklēšanas darbībām" un "operatīvajām darbībām" ir būtiskas. Speciālās izmeklēšanas darbības regulē Kriminālprocesa likums, un tās drīkst veikt ar izmeklēšanas tiesneša atļauju. Turpretī operatīvajām darbībām, kas veiktas speciālā veidā (sarunu noklausīšanās, izsekošana u.tml.), sankciju dod Augstākās tiesas priekšsēdētājs vai viņa īpaši pilnvarots Augstākās tiesas tiesnesis. Operatīvās darbības reglamentē Operatīvās darbības likums. Operatīvās darbības pasākumos iegūtās ziņas ir valsts noslēpums. Šīs ziņas kā pierādījumus drīkst izmantot tikai tad, ja tās ir iespējams pārbaudīt kriminālprocesuālajā kārtībā.

Par to, ka A. Lemberga krimināllietā nepārprotami ir veiktas operatīvās darbības, liecina vairāku telefona sarunu atšifrējumi, kas iekļauti krimināllietas materiālos, izsniegti cietušajiem miljonāriem un nonākuši vairāku masu mediju rīcībā. Pagaidām publiskoti divu telefona sarunu atšifrējumi – A. Lemberga saruna ar telekompānijas LNT ģenerāldirektoru Andreju Ēķi, kā arī A. Lemberga telefonsaruna ar viņa advokāti Ievu Ramiņu. Kā zināms, A. Lembergs Rīgas apgabaltiesā iesniedzis civilprasību pret trim prokuroriem un cietušo miljonāru Aināru Gulbi par privātas telefonsarunas ar A. Ēķi publiskošanu. Viņš prasa kompensēt morālo kaitējumu 331 000 latu apmērā.

Tāpat lietas materiālos esot SAB direktora Jāņa Kažociņa 2007. gada 13. martā parakstīta izziņa, ka A. Lembergs varētu traucēt izmeklēšanai un tāpēc uzsākts kriminālprocess (visticamāk – kriminālprocess pret Drošības policijas apakšpulkvedi Arni Indriksonu). Balstoties uz šo izziņu, Ventspils mērs dienu vēlāk (2007. gada 14. martā) tika apcietināts, tomēr šobrīd jau var apšaubīt šīs SAB izziņas pamatotību. Proti, 2008. gada septembrī A. Indriksonu pilnībā attaisnoja pēdējā tiesu instance – Augstākās tiesas Senāts.

Tāpat esot fiksēts, ka prokurori pat publiski pieejamu informāciju – Zemesgrāmatas datus – lūdz sagādāt SAB, nevis pašai Zemesgrāmatai.

SAB likumā noteikts, ka šīs institūcijas galvenais uzdevums ir veikt izlūkošanas un pretizlūkošanas darbību, iegūt un izmantot "ar valsts drošību, aizsardzību un ekonomisko suverenitāti saistīto informāciju, lai nosargātu valsts konstitucionālo iekārtu, valstisko neatkarību un teritoriālo neaizskaramību pret ārējiem un iekšējiem apdraudējumiem". Kā viens no SAB uzdevumiem likumā ir minēta "informācijas un materiālu sniegšana prokuratūrai vai attiecīgajai izziņas iestādei par noziedzīgiem nodarījumiem un personām, kuras var tikt apsūdzētas to izdarīšanā".

 

Viedoklis: Vēlētāji: tādi esam

Askolds Rodins,  Diena  03/10/09    Pavisam nedaudz atlicis līdz pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanām, arī 9.Saeima jau nostrādājusi vairāk par pusi tai atvēlētā laika. Divu gadu laikā sanāks trīs vēlēšanas. Mēģinot atbildēt uz jautājumu, kādi faktori vēlēšanās nosaka cilvēku izvēli par labu tam vai citam politiskajam spēkam, pērn septembrī tika veikts pētījums Pilsoņu attieksme un gatavība vērsties pret korupciju vēlēšanās. Vienkāršāk sakot, vai cilvēki būtu gatavi balsot arī par partijām un politiķiem, pār kuriem kritusi korupcijas ēna. Pētījuma rezultāti tika publiskoti pagājušās nedēļas nogalē. Pētījums veikts par Eiropas Komisijas piešķirtu naudu.

Atbildot uz jautājumu, kura ir Latvijas viskorumpētākā partija, vairāk nekā puse (52,4%) respondentu devuši priekšroku Tautas partijai (TP), kas stipri vien atrāvusies no Jaunā laika (JL — 21,9%), "mācītājiem" (LPP/LC — 21,8%) un Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS — 20,6%). Tuvāk lejasgalam ir apvienība TB/LNNK (10,3%). Pārējās pētījumā aplūkotās partijas nav "pārvarējušas 10% barjeru". JL un TB/LNNK vietas tabulā ir mazliet negaidītas. JL gadiem ilgi sēdēja opozīcijā, bet TB/LNNK tāpat gadiem ilgi piederēja pie valdošās koalīcijas jeb rosījās "ap sili". Tobrīd diezin vai kāds būtu varējis paredzēt tās pārmaiņas Saeimas politisko spēku konfigurācijā, kas sākās ziemas beigās.

Ir virkne darbību, piemēram, neoficiālu maksājumu pieprasīšana, lai tiktu pieņemts kāds politisks lēmums, kurā korupcijas pazīmes saskatījuši vairākums (71,2%) aptaujāto. Taču tuvu pusei (44%) respondentu šķiet, ka korupcijas īlens lien ārā no maisa arī tad, ja tiek atbalstīti politiski lēmumi, kas izdevīgi tikai daļai sabiedrības. Tā ir diskutabla pieeja: pieņemot lēmumu kādā jomā mainīt iepriekš pastāvējušo kārtību, gandrīz vienmēr būs gan ieguvēji, gan zaudētāji. Ļoti uzskatāms dramatisks piemērs viņnedēļ bija redzams Latvijas televīzijas sižetā. Naudas ir tik, cik tās ir, visam nepietiek, un novada vadītāja nonākusi pagalam šauras izvēles priekšā: slēgt bērnudārzu vai atteikties no veco ļaužu sociālās aprūpes.

Nepārsteidz visizplatītākās atbildes par to, kas liegtu balsot par kopumā pieņemama partiju: nekompetents līderis (87,6%) un partijas politiķu pieķeršana korupcijā (86,8%), arī likuma pārkāpšana priekšvēlēšanu kampaņas laikā (75,6%). Taču šajās atbildēs, dabiski, jaušama jābūtības klātbūtne, īstajos vārdos nosauktām negatīvām lietām nevar būt pozitīva vērtējuma, tas neizbēgami ir negatīvs vai labākajā gadījumā — izvairīgs ("grūti pateikt").

To apliecināja atbildes uz jautājumu, kādi faktori ir svarīgākie, izvēloties atbalstāmo partiju. Par svarīgākajiem atzīta partijas spēja risināt valsts sociāli ekonomiskās problēmas (22,5%) un partijas paveiktie darbi un turētie solījumi (21,6%). Turpretim nav atzītas par svarīgām partijas politiķu zināšanas un kompetence (10,8%) un fakts, ka partija nav iesaistīta korupcijas skandālos (8,1%).

Visinteresantākās un arī vispretrunīgākās atbildes cilvēki snieguši, vērtējot korupcijas "dažādās sejas". Apgalvojumam, ka var atbalstīt politiķi, kas zog, taču rūpējas arī par pārējo sabiedrību, piekrituši 31,3% aptaujāto. Tiesa, "pret" teikuši 58,4%, taču aptaujāto trešās daļas jāvārds — tas tomēr ir ļoti daudz, un būtu vērts papētīt, kāpēc šo cilvēku tomēr ir tik daudz.

Kā brīdinājuma signāls politiķiem būtu jāuzņem atbildes uz apgalvojumu, ka politikā visi ir korumpēti, neviens nav īpaši labāks par citiem. Tam piekrīt vairāk par pusi (53,2%) respondentu, nepiekrīt mazākums — 35,4%. Ja "visi labi", kāpēc neatbalstīt tos, kas zog, taču rūpējas arī par pārējo sabiedrību?

64% respondentu atzinuši, ka informācija par politiskās korupcijas gadījumiem ir pārāk sarežģīta, lai saprastu, kurš ir vai nav vainīgs. Gandrīz tādā pašā skaitā (60,1%) ir aptaujātie, kas domā, ka informācija par politiskās korupcijas gadījumiem ir pārāk tendencioza, tai nevarot uzticēties un līdz ar to tikt skaidrībā, kuru vaino pamatoti un kuru ne. Iespējams, ka tas vismaz daļēji ir tā, taču tikpat labi var izrādīties, ka cilvēki vienkārši gaida, lai plašsaziņas līdzekļi uzreiz pateiktu, ir vai nav vainīgs aizdomās turamais vai apsūdzētais, neņemot vērā vai nezinot, ka pateikt, ir vai nav vainīgs, drīkst vienīgi tiesa. Spriedumā.

Pētījums ir reprezentabls, satur daudz profesionāliem politiķiem noderīgas informācijas, parāda, ko caurmēra vēlētājs vēlas vai nevēlas redzēt politiskajās partijās un politiķos. Tomēr īpašu uzmanību piesaista divas lietas: Tautas partija un vairākkārt minētais 31% aptaujas dalībnieku.

TP būtu vērts palūkoties, vai nepastāv sakarība starp tās nepilnajiem 2% tagadējā reitingā un 52% septembra "speciālajā reitingā", un domāt, ko darīt — ja to vēl var —, lai pirmais kāptu, bet otrais diltu.

Visbeidzot, ja ir pietiekami liels (31%) Latvijas pilsoņu skaits, kas ar sapratni uztver korupciju, tas ir briesmu signāls visai sabiedrībai. Esam pārāk iecietīgi pret korupciju, un tieši šī iecietība ir viens no galvenajiem korupcijas veicinātājiem.

 

Repše sola atmest smēķēšanu, kad beigsies stress par valsts budžetu

Agnese Margēviča,  NRA  03/11/09    Šajās nedēļās, kad budžeta cipari nāk viens par otru šokējošāki, topošais finanšu ministrs Einars Repše ir atsācis smēķēt. „Stress. Kad viss šis beigsies atmetīšu,” viņš saka un lūdz to neafišēt, jo negribot rādīt sliktu piemēru jaunatnei.

Savulalaik būdams premjers viņš jau to izmantojis stresa mazināšanai, bet tad atmetis. Smēķēšanas atsākšana pēc vairāku gadu pārtraukuma tagad pārsteigusi gan partijas biedrus, gan citu partiju politiķus. Repše pirms nedēļas ir pēkšņi parādījies Saeimas smēķētavā pie Tautas partijas frakcijas un tagad tur iegriežas bieži.

Jaunā laika tēva Repšes atgriešanās lielajā politikā finanšu ministra statusā Valda Dombrovska valdībā ir viens no politikas kuluāros pēdējā laikā visaktīvāk aprunātajām lietām. Citu partiju politiķi ir pārsteigti par kādreiz kareivīgā Repšes pragmatismu un ar skepsi prognozē, ka tas nav uz ilgu laiku. Pats Repše Neatkarīgajai atzīst, ka karš ir beidzies, tagad visiem jāvienojoties par smagiem darbiem.

Dombrovskis un Repše pēc vairākiem gadiem atkal ir tandēms Jaunā laika valdības galvgalī, tikai šoreiz apgrieztām lomām. Reiz prmejers bija Repše, bet Dombrovskis - finanšu ministrs. Tagad daudzi spekulē, kurš šajā tandēmā būs vadošais.

Tie, kas labi atceras Repšes un Dombrovska darba stilu un attiecības pirmās Jaunā laika valdības laikā, piemēram, no partijas aizgājušais Kārlis Šadurskis (tagad Pilsoniskā savienība), šobrīd spriež, ka abi politiķi ir mainījušies, īpaši patstāvības gadi Briselē nākuši par labu Dombrovskim, un nebūšot tā, ka finanšu ministrs un partijas tēvs dominēs pār premjeru.

 

Viedoklis: Komisārisms

Viktors Avotiņš,  NRA  03/11/09    Tas, ka Valdim Dombrovskim iešāvusies prātā ideja likt deputātiem (proti – parlamentāriešiem) ar parakstu apliecināt, ka valdības (proti – izpildvaras) idejas ir tiem saistošas, nav nekas jauns un piederas pie Latvijas politikas stila.

Vai ikviena partija, sajutusies pie varas, tā vai citādi darbojusies nevis caur konstitucionāli apliecināto varas sistēmu, bet meklējusies, kā savu partijisko gribu uztiept pārējai kompānijai bez attiecīga varas institūta lēmuma. Tai skaitā – individuālas apstrādes ceļā. Vispirms tas darīts pašās partijās. Biedri līdztekus statūtiem, ko svēti apņēmušies pildīt, dabūjuši uz kakla vēl citas saistības, par kurām tikuši lūgti vai spiesti parakstīties. Mazpamazām šis stils pārmeties uz varas institūtiem un sācis maitāt tos.

Satversme, tās principi vairs netiek uzskatīti par pilnīgu un pietiekamu deputātam saistošu ētikas kodeksu, kādēļ vajadzīgs vēl atsevišķs papīrītis, kurš gala beigās izrādās tikpat neobligāts kā Satversme. Tāpat Satversmes pirmos pantus deputāti sen pārstājuši dzirdēt kā zvērestu, tāpēc tiem vajadzīgas ārišķas uzticamības apliecinājuma pozas. Reāla atbilstība deputāta statusam tiek aizstāta ar pāris svinīgiem un svētiem, taču, kā izrādās, neobligātiem vārdiem. Par pūli pataisītā sabiedrība dabū patriotisma dozu, zvērētāji – indulgenci turpmākai darbībai. Vārdi teikti vien tādēļ, lai slēptu faktisko distancēšanos no atbildības Satversmes un likumu priekšā.

Manuprāt, ja varā iesaistītajiem, lai tie būtu līderi vai padotie, savu pienākumu veikšanai nepietiek ar likumiem un dienesta instrukcijām, tad – vai nu tie ir vāji līderi un darītāji, kuri nespēj panākt vēlamo ar profesionālu vadību, bet mēģina nogrūst savu atbildību uz citiem ar dažādām papīra manipulācijām, vai arī likumi un dienesta instrukcijas taisītas nevis kopējai lietai, bet korporatīvām vajadzībām. Ij Saeimai, ij valdībai kopumā, ij katram, kas tās veido, jākalpo nevis šiem institūtiem kā tādiem, bet valstij un sabiedrībai. Situācija, kurā šis kalpošanas apjoms un lēmumi tiek mākslīgi ierobežoti par labu kādām lokālākām vēlmēm, nav pieļaujama. Prasīt no deputātiem parakstus, lai tie pakārtotos valdības gribai, ir vairāk nekā muļķība. Brīnums, ka Dombrovskis nepieprasa deputātiem uzreiz zvērēt SVF.

Turklāt – caur šādām lietām atgriežas neseno laiku stulbums. Tad vara, kura ne pa kam neticēja cilvēkiem, itin bieži spieda no tiem parakstus, lai padarītu brīvprātīgas lietas brīvprātīgi obligātas. Nu skolotāji parakstīsies, ka tie brīvprātīgi atsakās no atvaļinājuma naudas, ierēdņi parakstīsies, ka mīļuprāt dodas bezalgas atvaļinājumā, bet deputāti parakstīsies par to, ka bez jebkādas piespiešanas atdodas nevis sirdsapziņai, bet Dombrovska valdībai. Acīmredzot to varētu saukt par politisko nihilismu.

Jācer arī, ka tagad, kad pie teikšanas valdībā tikuši kvēlākie tiesiskas valsts aizstāvji, visas valdības darbības tiks pakārtotas tiesiskumam un komisārisma recidīvi izpaliks. Manuprāt, Godmaņa valdība veica it kā SVF prasību ieviešanu bez pienācīga likuma nodrošinājuma. Profesionālie tiesībsargi uzskatīja par labu šai sakarā klusēt. Droši vien tie uzskatīs par labu klusēt arī turpmāk. Taču – turpinot mehānisku it kā SVF prasību īstenošanu, Dombrovska valdība nonāks tajās pašās pretrunās ar Satversmi un likumiem (CL 1415. p. u.c.). To varēs saukt par tiesisko nihilismu valdības izpildījumā. Jo pagaidām neesmu redzējis konstitucionālu Saeimas lēmumu, kurš, motivējot ar krīzi, ļautu kādam no varas institūtiem darboties patvaļīgi, ārpus likuma. Darboties krīzes, nevis tautas labā.

 

Komentārs: Par tantēm un valdību

Laila Pakalniņa,  Diena  03/11/09    Aptieku darbinieki zina stāstīt, ka medikamentu iepirkšanas bums valdījis ne tikai decembrī pirms PVN likmes palielināšanas, bet arī pirms 1.februāra — drošības pēc, ja nu akcīzes nodokli uzliek arī sirdszālēm, gados veci cilvēki steiguši veidot tablešu un tinktūru rezerves. Tagad ir tantes, kuras savu dažu simtu vai dažu desmitu latu uzkrājumus maina uz eiro. Jo kārtējo reizi mūža laikā šķiet, ka pamats zem viņu kājām atkal ir sācis līgoties.

Un runa, protams, nav tikai par to, uz ko cilvēku pamudina baumas, bet daudz lielākā mērā par to, ka tas notiek tāpēc, ka cilvēki Latvijā un jo īpaši vecākā paaudze šobrīd ir atstāti pilnīgā uzticības vakuumā. Un ne vien par zālēm un latu, bet arī algām, pensijām, pabalstiem, elektrību, gāzi, pienu, maizi utt. acīmredzot nav neviena (cilvēka vai institūcijas), kam viņi vairāk nekā baumām varētu uzticēties par to, kā ir, kā būs un kāpēc tā jābūt.

Ja rīt visas Latvijas tantes un visi Latvijas onkuļi beidzot netiks pie valdības, kas smagā un konsekventā darbā pamazām būs spējīga aizpildīt autoritātes un uzticēšanās caurumu, tas, protams, tukšs ilgi nepaliks. Taču tādā gadījumā droši vien vēl sliktāk par to, ka šmaucēji, vilinātāji un baumotāji turpinās izvērsties, par mazām cerībām gādājot lielas vilšanās, varētu būt tas, kas piemeklē valsti, kur grūtā brīdī varai nav autoritātes. Tāpēc vienas neziņā pamestas paaudzes jautājums nav šīs paaudzes problēma. Tas, kā šie vecie cilvēki jutīsies un arī rīkosies turpmākajos mēnešos, daudz labāk par jebkādu globālās pozicionēšanas sistēmu rādīs, vai Latvija jau vismaz ir uz ceļa vai arī turpina grimt kādā ļoti nepatīkamā substancē.

 

TP kultūras ministra amatam nolemj virzīt Dālderi

LETA  03/11/09    Tautas partijas (TP) Saeimas frakcijas un partijas valdes kopējā sēdē šodien nolemts kultūras ministra amatam virzīt bezpartejisko Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra direktoru Intu Dālderi.

TP valdes priekšsēdētājs Mareks Segliņš apstiprināja, ka TP Dālderi virza kā spēcīgu un profesionālu cilvēku, kas sevi pierādījis no labākās puses kā administrators kultūras nozarē.

"Dālderis ir pārliecinājis TP biedrus, un partija viņu augstu vērtē kā kultūras profesionāli," teica Segliņš.

Dālderis žurnālistiem apstiprināja, ka piekritis pieņemt piedāvājumu, kā arī uzrakstījis iesniegumu par iestāšanos TP. "Piekritu, jo pilsoņi nedrīkst būt vienaldzīgi par to, kas notiek valstī."

Dālderis informēja, ka viņam netika izvirzīts nosacījums iestāties partijā, bet "to nosaka politiskā loģika un sistēma kopumā. Ieņemt augstu amatu var tikai kādas partijas biedrs".

Kā prioritāti taupības pasākumos Dālderis minēja nepieciešamību saglabāt izcilākajiem kultūras nozares māksliniekiem atalgojumu tādā līmenī, lai tie nedotos dzīvot uz ārvalstīm.

Kā, skaidrojot savu nostāju, žurnālistiem teica Dālderis: "Bibliotēka top, to būvē. Nākotnē valsts nav iedomājama bez bibliotēkas." Savukārt koncertzāli pašreizējā budžeta situācija neļaujot būvēt. Tomēr ministra amata kandidāts izteica cerību, ka ideja par koncertzāles būvniecību nākotnē nepazudīs.

Jau ziņots, ka TP apsvēra iespēju kultūras ministra amatā virzīt arī Saeimas TP frakcijas deputātus Ventu Armandu Kraukli, Antu Rugāti un Aizsardzības ministrijas parlamentāro sekretāru Jāni Porieti (TP).

Par Dāldera kandidatūru esot pozitīvi izteikušies kultūras nozares darbinieki.

Ints Dālderis dzimis 1971.gadā Jūrmalā.

Mācījies Rīgas 49.vidusskolā, 1986.-1990.gadā klarnetes spēli apguvis Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, 1996.gadā absolvējis Jāzepa Vītola Latvijas akadēmijas profesora Ģirta Pāžes klarnetes klasi.

Kā orķestrants spēlējis Latvijas labākajos simfoniskajos orķestros un koncertējis daudzās Rietumeiropas valstīs (Vācijā, Francijā, Šveicē, Spānijā, Zviedrijā, Somijā).

2002.gadā saņēmis Latvijas Lielo mūzikas balvu.

2006.gada 12.jūnijā Dālderis ar toreizējā Kultūras ministrijas valsts sekretāra Daniela Pavļuta rīkojumu tika atbrīvots no Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra direktora amata, jo nespēja "nodrošināt stabilu LNSO darbību un mākslinieciskā vadītāja [Ginta Glinkas] darba apstākļus". Dālderim arī pārmeta "vienpersonisku un nekoleģiālu māksliniecisko jautājumu izlemšanu" un "darba devēja uzticības zaudēšanu". 2006.gada jūnijā samilza konflikts starp Glinku un orķestri, kurš 11.jūnijā atteicās Dzintaru koncertzālē spēlēt Glinkas vadībā koncertu "Trejādas Amerikas". Glinkam tika pārmests par neizkoptu diriģēšanu, kas radot stresu mūziķiem mēģinājumos un koncertos.

Savukārt jau 2006.gada 20.decembrī konkursa komisija atzina vienīgo pretendentu - Intu Dālderi - par piemērotu LNSO vadītāja - valdes locekļa amatam.

Diriģents Gints Glinka pa to laiku bija pārdēvēts par "galveno viesdiriģentu". Dālderis turpināja Glinkam maksāt viņa priekšgājējas Ilonas Briģes 2006.gada janvārī noslēgtajā līgumā paredzēto algu - 3102 lati mēnesī, bet iespēja strādāt ar LNSO diriģentam Glinkam nav bijusi jau vairāk nekā divus gadus.

Līgums ar diriģentu Glinku ir noslēgts uz laiku līdz 2009.gada 1.jūlijam, un Dālderis vienmēr ir apgalvojis, ka to nav iespējams lauzt. Rezultātā Glinkam par nekā nedarīšanu tiek gadā samaksāti 37 224 lati.

Uz jautājumu, vai tāda valsts budžeta līdzekļu šķērdēšana ir savienojama ar kultūras ministra amatu, topošais finanšu ministrs Einars Repše (JL) aģentūrai LETA atzina, ka tā ir "grūti savienojama, bet kultūras ministra amata kandidātu virza ne jau mūsu partija".

Kā iepriekš plānots, Dombrovska valdībā TP vadīs piecas ministrijas. Veselības ministra amatā paliktu Ivars Eglītis, reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra amatu saglabās Edgars Zalāns, bet ārlietu ministra amatu - Māris Riekstiņš, savukārt tieslietu ministra amatu ieņems līdzšinējais iekšlietu ministrs, TP priekšsēdētājs Mareks Segliņš.

 

Viņiem nemaz nepiedāvāja (portfeli)

Egils Līcītis,  Latvijas Avīze    03/12/09    "Latvijas Avīzes" redakcijā viesojās Saeimas deputāts, prof. Dr. KĀRLIS ŠADURSKIS (Pilsoniskā savienība). Ar viņu sarunājās redakcijas žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

V. Krustiņš: – Profesor un deputāt Šadurski! Pilsoniskā savienība, saukta par profesoru partiju, nav ieņēmusi Izglītības ministriju. Tautas masas ir sašutušas. Grib zināt, kāpēc jūs, profesori, atteicāties no izglītības ministra amata.

K. Šadurskis: – Bet izglītības ministra portfeli pie oficiālā sarunu vešanas galda mums nemaz nav piedāvājuši. Aplinkus ir runāts, bet tieši – ne. Prasīt gan arī neprasījām šo portfeli...

– Un jūs laipni atstājat amatu Koķes kundzei no ZZS.

– Koķe arī svārstās, vai palikt amatā.

– Koķe ir no vecā Godmaņa režīma. Ja jūs būtu gājuši ministrijā kā braši jaunatnācēji, ar jums runātu pielaidīgāk. Profesora Šadurska vadībā ministrijā nez vai Tehnisko universitāti apcirptu tik lielā mērā, kā par algu 40 procentiem. Šausmas!

– Es arī nemācētu piedrukāt naudu algām IZM pagrabā. Nebūdami ministrijā, toties valdībā gan, pieprasīsim, ka izglītībā simetrisks samazinājums nav pieļaujams. Esmu gatavs stāstīt, kur ņemt citur 45 miljonus latu, ko ieprojektē ņemt nost pedagogu algām. To esmu teicis Dombrovskim un ceru, ka viņš neatstās bez ievērības padomu. Proti, kādus 150 miljonus latu var rast valsts uzņēmumu depozītu kontos. Miljoni kontos izvietoti kā "Latvijas valsts mežiem", tā Radio un TV centram un "Latvenergo".

– Liksimies mierā ar cerību, ka šī valdība izcelsies ar pilnīgu kristāltīrumu, labāk domāsim, kā tā mēģinās atvieglot cilvēku stāvokli, godīgo mācībspēku stāvokli. Cilvēki gaida, kad beigsies tā naudas skrāpēšana, kad – draudi aplikt ar logu un skursteņa nodokli. Viņi grib, lai paver kādu perspektīvu.

– Pagaidām alternatīva ir: vai tūlītējs gals, vai – kā Veidenbaums rakstīja – atliks miršanu uz rītu. Tam vajadzīga finanšu palīdzība. Ja spēsim sakārtot nodokļu likumdošanu, finanses, tad dienās varbūt veiksies vieglāk.

– Un jūs pat grasāties nekustamo īpašumu, dzīvojamo platību aplikt ar nodokli.

– Kāpēc lai spekulanti nemaksātu? To domā likt maksāt tiem, kas uzpirkuši dzīvokļus, īpašumus spekulatīvos nolūkos.

– "Suņa sirdī" profesoram Preobraženskim Švonders un viņa cilvēki "loģiski" jautāja – kam jums tik daudz istabu vajag? Kā profesors Šadurskis domā – cik istabu viņam vajadzētu atstāt?

– Ja ģimenē esam trīs cilvēki un uz vienu cilvēku ir paredzēts, piemēram, 50 kvadrātmetru neapliekamais minimums, tad par 150 m² dzīvokli nav jāmaksā nodoklis. Man nav tik liela dzīvokļa. Te atkal ir izvēle: vai aplikt ar nodokli greznību un ērtības vai griezt visiem vienādi nost, tajā skaitā skolotājiem un mediķiem. Man otrā alternatīva liekas bēdīgāka.

– Kāpēc nopietni neanalizē citas taupības perspektīvas, piemēram, vienreiz nesāk aģentūru reālu likvidēšanu? Runā vien.

– Ja pusi no tām likvidēs, vairākums cilvēku nemaz pārējās nepamanīs. Uzņēmēji uzelpos un brīnīsies – tik viegli kļuvis strādāt, kur tā birokrātija pazudusi! Protams, es piekrītu, ka jāslēdz ciet gan "Jaunie Trīs brāļi", gan daudzas citas aģentūras. Vecā valdība dzīrās taisīt ciet arī ministrijas, bet tā vairāk bija "rotaļāšanās" ap ideju.

– Labi, bet ko tagad ar izglītību? Nepaceldami izglītības ministra portfeli, jūs Koķes kundzi nemaz nedrīkstēsiet vairs kritizēt?

– Nē, mēģināsim Koķes kundzei palīdzēt.

E. Līcītis: – Palīdzēt saglabāt lauku skoliņas?

– Ar mazajām skolām ne tuvu nav bezcerīgi. Jāpieliek visas pūles, lai pamatizglītību saglabātu, kur vien iespējams. Jāsamazina administrācija. Mazās skolas jāapvieno un jāveido filiāles, kur uz vietas ir viens skolas pārzinis, un nevajag direktorus ar vietniekiem. Otrkārt, milzu naudu un enerģiju pedagogi spiesti tērēt skolu licencēšanas un akreditācijas procedūrām. Ņemam un iesaldējam šo procedūru, piemēram, uz trim gadiem, kamēr ir finanšu grūtības. Pagarinām izdoto licenču un akreditāciju "derīguma termiņu", dodot vairāk vaļas un rīcības brīves skolas direktoram. Treškārt, jānovāc birokrātiskie šķēršļi, pārspīlētās higiēnas normas ēdināšanas nodrošināšanai mācību iestādēs. Ceturtkārt, skolotāji iesprostoti šauru noteikumu normās, un, lai ķīmijas skolotājs varētu pasniegt arī bioloģiju, viņam jākārto kursi, par ko jāmaksā no saviem līdzekļiem. Ir procedūras, kur var ietaupīt, bet nedrīkst taupīt uz dzīvā izglītības procesa rēķina.

– Kas būtu samazināms Izglītības ministrijā no jūsu, bijušā ministra, skatupunkta?

– Man iespaids, ka manas prombūtnes piecu gadu laikā štati nežēlīgi izauguši. Protams, galvenokārt tādēļ, ka klāt nākusi Eiropas naudas apguve. Bet aģentūras! To ir stipri par daudz. Viens otrs esot "izmērījis", ka ar visām samazināšanām 2009. gada budžets joprojām ir kādu santīmu lielāks par 2006. gada budžetu. Es teiktu, ka štatu saraksts joprojām tālu pārsniedz 2006. gadā strādājušo ierēdņu skaitu. Tur pāris gadu laikā noticis "lielais sprādziens" vai "siseņu iebrukums" ministrijās un iestādēs. Puslīdz droši, ka "pašsaīsināšanās" nenotiks.

V. Krustiņš: – Nu paņemiet aģentūru sarakstu, velciet ar pirkstu līdzi un jautājiet – ko tie dara? Vai to pašu kāds cits jau nedara?

– Birokrātijas valodā tas saucas – valsts pārvaldes un funkciju audits. Šis "brauciens ar pirkstu" ir jādara pēc iespējas ātrāk. Iestādes likvidē, noņemot naudu.

E. Līcītis: – Kurš strīpos finansējumu? Aģentūras un uzņēmumu padomes taču sadalītas kā veco partiju feodālie īpašumi. Dombrovskis vienīgais izrādīs drosmi un aizdzīs no silēm?

– Gribas cerēt. Ļoti lielu optimismu gan neloloju.

– Tā vien izskatās, ka opozīcijā bijāt uzstājīgāki par uzņēmumu padomju likvidēšanu. Tas vairs nav gluži priekšplānā.

– Dombrovskis nav atkāpies no šiem nodomiem, jo – ko tāda padome dod? Parazītu bars. Un ja Dombrovskim būs spēks kaulos, viņš tiks galā, un paldies viņam. Ja premjeram būs tikai dekoratīva loma, tad šai "dekorācijai" ļaus uztaisīt budžeta grozījumus, bet pēc tam pieliks pie sienas kā grēkāzi. Varēs teikt: kad mēs valdījām, vēl kaut kas bija. Bet atnāca Dombrovskis un visu savandīja.

– Mani, profesor, tomēr māc šaubas. Saeimas "Jaunā laika" deputāts Zaķis vēstīja – atkusnis attiecībās ar TP nebūšot ilgs. Topošā iekšlietu ministre Mūrniece pamatīgi nomizojusi Tautas partiju. Jautājums – vai šī koalīcija nebūs pastāvīgā karastāvoklī ar vienīgi godīgo, labticīgo premjeru priekšgalā, kurš nezags, centīsies stabilizēt nestabilizējamo? Bet partiju starpā plosīsies naids, un kurš no viņiem mierinās tautu?

– Piekrītu, nevar tautu turēt negatīvā noskaņojumā. Bet nesaudzīgi budžeta grozījumi šodien vajadzīgi. Ātri, steidzīgi. Būs. Bet tālāk man īsti negribas ticēt, ka Dombrovska valdības izveide atcels jautājumu par ārkārtas vēlēšanu sarīkošanu, neticu, ka valdība spēs nostrādāt līdz 2010. gada rudenim. Pašreizējais Saeimas sastāvs ir tāds, ka Valdis, tiekot pie valdīšanas, tomēr būs sasietām rokām un kā premjers – stipri ierobežots, lai kaut ko īsti paveiktu. Es sirdī esmu optimists un ceru, ka 10. Saeimas sastāvs būs krietni vien citāds nekā tagadējais.

– Kādā ziņā?

– Kaut vai tādā, ka būs vairāk cilvēku, kas gatavi nevis nospiest pogu, kā parāda īkšķītis, bet domāt ar savu un savu vēlētāju galvu.

– Līdzšinējā valsts pārvaldīšana balstās uz politiskajām partijām. Maz ticams, ka uz ārkārtas vēlēšanām likumus stingri koriģēs, lai mazinātu partiju spices iespējas un faktisku noteikšanu. Vada jau spices, lokomotīves.

– Iesim pa solītim. Jau ir labāk, jo lokomotīves vairs nevarēs startēt visos apgabalos, bet tikai vienā. Nu pieņemsim, ir kāda paliela Saeimas frakcija, kas sastāv no pārdesmit deputātiem. Šos cilvēkus savulaik iekļāva sarakstā pēc divām pazīmēm: 1) cik labi viņš izskatās publiski, 2) cik viņš klausa un ir lojāls partijas saimniekiem. Acīmredzot šie deputāti ir atbilduši noteiktajiem parametriem, jo viņi ir ievēlēti un klausa. Taču saimnieki arī mēdz kļūdīties. Kaut vai ar Alekseju Loskutovu izgāzās. Viņš itin kā nokārtoja abus eksāmenus – gan pie Šķēles, gan pie Lemberga, bet, amatā ielikts, vairs neklausīja. Loskutovā pašcieņas slieksnis izrādījās daudz augstāks, nekā pirmajā brīdī to novērtēja. Jaunais vēlēšanu likums ar lokomotīvju noraidīšanu būs tāds, ka partijā būs grūtāk izpildīt lojalitātes kritērijus, jo pirmkārt nāksies domāt, lai viņus vispār ievēlētu Saeimā.

E. Līcītis: – Sarakstos būs vairāk cilvēku, un starp tiem ielavīsies vairāk tādu, kam ir stipri attīstīta pašcieņa? Tā cerat?

– Tieši tā. Un jaunievēlētie deputāti par frakcijas vadītāju var ievēlēt gudrāko no sava vidus, nevis to, uz kuru norādījis saimnieka pirksts.

Es vēl rosinātu, lai ministrs, iedams pildīt pienākumu valdībā, noliktu deputātu mandātu – nevis "uz laiku", bet tā, ka atpakaļ viņš netiek. Līdz ar to nebūtu deputātu ar "mīkstajiem" mandātiem. Dzimtbūšana ir atcelta, bet šie vēl diemžēl tai pakļauti. Tiklīdz "mīkstā" mandāta īpašnieks balso pretēji norādījumiem, viņš pēkšņi var vairs nebūt deputāts, jo ministrs paņems savu mandātu atpakaļ. Tie it kā liktos sīkumi, tomēr ļauj uzlabot Saeimas sastāva kvalitāti.

– Kad uzkrīt grūtības, tad glābiņu saskata zinātnē un izglītībā. Bet ko tieši gribam attīstīt zinātnē? Medicīnas pētījumos? Tos, kuri ātri dos reālu atdevi grūtībās slīgstošai valstij? Un droši vien ir arī tāda zinātne, kura var pagaidīt, kamēr atkal tiekam uz zaļa zara.

– Jūs velkat uz atbalstu lietišķai zinātnei. Bet sakiet, vai iespējams uzcelt māju bez pamata?

– Protams, ka ne.

– Vai iespējama lietišķā zinātne bez fundamentālās?

– Nav iespējama.

– Nav. Tāpēc jāceļ piramīda. Protams, ir jomas, kurās jāinvestē vairāk, kur tiešām iespējami ātri rezultāti, bet nav iespējams būt par veiksmīgu lietišķo zinātnieku, apejot un neapgūstot fundamentālo pakāpi. Tas ir kā rakstīt dzeju, nemākot lasīt.

E. Līcītis: – Bet zinātni var mēģināt "saskaitīt", un vai ir vērtēts, kāds bijis pienesums valstij no konkrētām, par nodokļu maksātāju naudu finansētām programmām?

– No 2004. gada sākās naudas pieplūdums pētījumiem un diemžēl līdzekļus deva bez nosacījumiem. Valsts līdz tam laikam neko daudz nedeva un neko arī neprasīja. Bet, ja naudu sāk dot, tad tiešām jālūko pēc atdeves, jāizvirza prasības. Tā nenotika. Tomēr, šodien naudu zinātnei atņemot, pavisam droši – nekā nebūs. Ja jau skaitām naudu, tad IZM ir programma "Tirgus orientētie pētījumi". Ne sevišķi dāsni finansēta – ar miljonu vai varbūt diviem. Bet tā ir pilnīgi zemē nomesta nauda. Šādas programmas ir tiešām "jāgriež" ārā – tur pārsvarā pēta kaut ko jau izpētītu, bet pārsauc citā vārdā un laiž klajā "galaproduktu", ko novieto plauktiņā. Noputēšanai...

– Tagad kolektīvi atkal stiķē valdības deklarāciju, kurai pēc būtības vajadzētu tapt rakstītai ar vienu roku, ar vienu politiku un vienu mērķi – nevis pa vecam salāpītai gan šā, gan tā. Šī valdība taču būs taupības valdība. Ņemot vērā kursu uz taupību. Šajos apstākļos par plānu gluži labi derētu Dombrovska rokrakstā un redzējumā divas lapiņas – kas jādara, par ko viņš uzņemas atbildību un kam citi piekrīt.

– Es ceru, ka tagadējā variantā katrs trešais vārds nebūs "atbalstīt", "attīstīt" un "veicināt". Tas vien jau nebūtu slikti.

 

Apstiprina Dombrovska valdību

DELFI  03/12/09     Saeima ceturtdien apstiprināja kādreizējā finanšu ministra Valda Dombrovska Ministru kabinetu, kas kļūs par otro partijas "Jaunais Laiks" vadīto valdību. Tajā bez premjera amata JL būs vēl trīs ministru portfeļi, Tautas partijai (TP) – pieci, četri ministri pārstāvēs Zaļo un zemnieku savienību (ZZS), bet apvienībai "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK (TB/LNNK) un "Pilsoniskā savienība" (PS) būs pa vienam ministra portfelim. Jaunā valdība deklarācijā galveno uzmanību pievērš uzņēmējdarbības attīstībai un ekonomikas atveseļošanai.

Par valdības apstiprināšanu balsoja 67 deputāti, pret - 21. Kopumā jaunās valdības koalīcijā ir 64 deputāti, bet ceturtdien sēdē piedalījās tikai 61 deputāts. Par valdības apstiprināšanu nobalsoja visi klātesošie koalīcijas deputāti, valdību atbalstīja arī "vecās koalīcijas" biedri no LPP/LC, neskatoties uz to, ka šī partija nav iekļauta jaunajā valdībā, un arī "Sabiedrības Citai politikai" līderis Aigars Štokenbergs. Pret balsoja opozīcijā esošie "Saskaņas Centrs" un "par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā".

Pēc Saeimas lēmuma pasludināšanās Dombrovskis devies pie kolēģiem, kas viņu sveica ar ziediem un laba vēlējumiem, un iznākot no Saeimas sēžu zāles premjeram bija lieli ziedu pušķi. Jauno premjeru sveica visu partiju politiķi.

Pēc premjera uzrunas aptuveni stundu ilgušajās debatēs opozīcija paredzēja drīzo Dombrovska valdības izgāšanos un pārmeta nespēju izvest valsti no krīzes un tukšus solījumus, savukārt pozīcijas pārstāvji iztirzāja valdības plānotos darbus, kas iekļauti deklarācijā.

Kreisās opozīcijas politiķi ironizēja, ka valdībā atrasts "jauns laimes lācis", bet "dakteris [Valdis Zatlers jau pavisam drīz šai valdībai un Saeimai izrakstīs slimības lapu". Ja tas tomēr nenotikšot, tad Dombrovskis "noslīks pusceļā", jo "viņu saplosīs ne tikai nekompetence, bet arī iekšējie strīdi".

JL finanšu ministrs būs Einars Repše (JL), ekonomikas ministrs Artis Kampars (JL) un iekšlietu ministra amats tiek uzticēts Lindai Mūrniecei (JL). Veselības ministra amatā paliks Ivars Eglītis (TP), reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra amatu saglabās Edgars Zalāns (TP), bet ārlietu ministra amatu - Māris Riekstiņš (TP), tieslietu ministra amatu ieņems līdzšinējais iekšlietu ministrs Mareks Segliņš (TP), bet Kultūras ministriju vadīs Nacionālā simfoniskā orķestra direktors Ints Dālderis.

Izglītības un zinātnes ministres amatu saglabās Tatjana Koķe (ZZS) un vides ministra amatu saglabās Raimonds Vējonis (ZZS). ZZS vadīs arī Zemkopības ministriju, ko uzticēs bezpartejiskam kandidātam AS "Piebalgas alus" valdes priekšsēdētājam Jānim Dūklavam, savukārt labklājības ministrija tiks uzticēta pašreizējam ministrijas parlamentārajam sekretāram Uldim Augulim (ZZS).

TB/LNNK uzticēts vadīt Satiksmes ministriju, ko darīs līdzšinējais ekonomikas ministrs Kaspars Gerhards (TB/LNNK). Savukārt PS pārstāvis Imants Lieģis vadīs Aizsardzības ministriju.

Dombrovskis Latvijas politikas praksē ieviesis arī jauninājumu - bez ierastā koalīcijas līguma un valdības deklarācijas, ko paraksta koalīcijas partiju vadītāji, viņš pieprasījis visiem koalīcijas Saeimas deputātiem parakstīties par deklarāciju un neatliekamo darbu izpildes plānu. Tiesību eksperts, Gunārs Kusiņš gan apšaubīja šāda memoranda parakstīšanas juridiskus aspektus, jo tas var būt pretrunā ar Saeimas deputāta statusu, kā arī Saeimas deputātu Ētikas kodeksu, kas nosaka, ka deputātiem nevar uzspiest balsojumu pretēji viņu gribai.

Savukārt līdzšinējais premjers Ivars Godmanis, kura pārstāvētā partija LPP/LC netika iekļauta jaunās valdības koalīcijā, savā pēdējā darba dienā trešdien pauda bažas par to, vai Dombrovska valdībai būs pietiekams atbalsts un vai tā spēs pieņemt smagus un nepopulārus lēmumus.

Jaunās valdības deklarācijā ir veltītas atsevišķas sadaļas vairākām jomām, kuru neizkopšanu pārmeta iepriekšējām valdībām: sabiedrības līdzdalība politiskos procesos, pilsoniskas sabiedrības veicināšana, informācijas sabiedrības attīstība u.c.

Tāpat uzmanība veltīta atsevišķiem resoriem: ārlietām, aizsardzībai, tautsaimniecībai, iekšējai drošībai, kultūrai u.t.t.

"Valdība ir gatava pieņemt sarežģītus un tālredzīgus lēmumus. Tomēr mūsu iedzīvotāju labklājība un drošība turpmākajos gados būs tieši atkarīga ne tikai no valdības pieņemtajiem lēmumiem, bet arī no visas sabiedrības, no katra cilvēka atbildīgas rīcības, sadarbības un atbalsta. Tautsaimniecības lejupslīdes pārvarēšana un dzīves apstākļu uzlabošana ir visu mūsu rokās," pausts deklarācijā.

 

Komentārs: Izvazātais Šlesers

Aivars Ozoliņš,  Diena  03/12/09    Ģimenes vērtību deklarētājs Ainārs Šlesers (LPP/LC), palicis ārpus valdības jeb "gultas", acīmredzami jūtas aizvainots par Tautas partijas neuzticību. "Tā dabūja Jauno laiku savā gultā un izvazās pēc pilnas programmas," greizsirdīgi prognozē rūdītais TP piegulētājs, kas laikam nebija gaidījis, ka ilggadīgie gultas partneri viņu tā "izvazās".

Apjukums izpaužas gan topogrāfiski — līdzko sapratis, ka izstumts no savas Satiksmes ministrijas segas apakšas, viņš aiztraucās uz Dubaiju; gan idejiski — "vīrs un vārds" Šlesers skaļi paziņoja, ka neatgriezīšoties Saeimā un pēc dažām dienām atjaunoja savu Saeimas deputāta mandātu; gan organizatoriski — partijas īpašnieks atcēla savu "mācītāju" kongresu, kam bija jānotiek sestdien, jo, kā pats skaidro, esot saslimis partijas biedrs Ainars Baštiks. (Lai izklausītos vēl pārliecinošāk, varēja piebilst, piemēram, ka astrologi iesaka todien palikt mājās.)

"Neredzu sev konkurentus," aizvainotais mačo dižojas ar savu jaunāko politbiznesa projektu — kļūt par Rīgas mēru un "izvazāt" nu jau visu galvaspilsētu. Taču viņa ministrijā uzaudzētais astoņkājis bez stingras pieskatīšanas var kļūt niķīgs un sagādāt grūti paredzamus pārsteigumus. Ļaunas mēles melš, ka arī deputāta mandātu Šlesers atjaunojis, lai nodrošinātos ar tiesisko imunitāti. Bet uz Dubaiju aiztraucies, bēgdams no Dāmokla zobena. Tiesa, viņam pašam tas izskatās nezin kāpēc pēc pakārta abinieka — "ja kāds gribēs visus tos krupjus sakarināt mums virs galvas, tad tie kādam būs jāatspēko" — viņš skaidro savu atgriešanos Saeimā. Taču, kamēr Saeimas tribīnē spēkosies ar krupjiem virs galvas, apakšā var atnākt atpakaļ daudzus gadus grīdā mītais gāzes pedālis.

 

Komentārs: Krīzes valdība

Pauls Raudseps,  Diena  03/12/09    Šis būs laiks, kas atšķirs valstsvīrus no politikāņiem.

Ja Latvijas tautsaimniecība neatrastos bezdibeņa malā, nebūtu iespējams panākt, ka 9.Saeima nobalso par valdību, kuru vada Jaunā laika deleģēts Ministru prezidents.

Trekno gadu koalīcijas atmošanās no naudas žvinguļa ir bijusi lēna un sāpīga. Pat Saeimas slavenajā 11.decembra nakts sēdē, kurā Godmanis izdzina cauri skarbos budžeta grozījumus, daudzi koalīcijas deputāti noteikti vēl nesaprata un varbūt pat īsti neticēja, ka tas viss tiešām ir nepieciešams. Tomēr gadu gaitā iedresētā pakļāvība partijas līnijai darīja savu, un Latvija neredzēti ātrā tempā pieņēma visus lēmumus, kas bija nepieciešami, lai vienotos ar Starptautisko Valūtas fondu (SVF) par aizdevumu, kas paglāba budžetu no sabrukuma.

Lēnām atausa sapratne, kur mēs esam un cik nepopulāri lēmumi būs jāpieņem arī turpmāk. Savulaik tik lepnā koalīcija vairs nemaz tik ļoti negribēja uzņemties atbildību par valsti. Bija jāsauc kāds no malas, lai tam uzkrautu lieso gadu smago nastu.

Tagad situācija ir kļuvusi tik nopietna, ka koalīcija ir gatava piekāpties pat vitāli svarīgos jautājumos, lai tikai valdība taptu. Tautas partija stingri izvirzīja prasību ievērot principu "nauda seko partijai" un nodot Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu dalīšanu oranžajai Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai. Aizgāja tukšām rokām. Zemnieku savienības labklājības ministra kandidāts solīja stāvēt kā mūris par pensiju indeksāciju šopavasar. Sadrupa.

Nav vairs kur atkāpties, un, ja negrib jau tuvākajos mēnešos doties pie saniknotajiem vēlētājiem, kuri labi zinās, no kā prasīt atbildību par valsts novešanu bankrota priekšā, tad jāsakož zobi tik stipri, ka paliek, kā saka veselības ministrs Ivars Eglītis, asins garša mutē.

Tāpēc ir gaidāms, ka šodien Saeima tiešām nobalsos par Valda Dombrovska veidoto valdību, kura tad varēs stāties runāt ar SVF un Eiropas Komisiju (EK) par deficīta atļauto griestu paaugstināšanu.

Šīs sarunas noteikti nebūs vieglas. Otrdienas ES finanšu ministru sanāksmē pieņemtais ieteikums Latvijai tomēr turēties pie budžeta deficīta apjoma, par kuru esam vienojušies ar starptautiskajiem donoriem, kārtējo reizi atgādina, ka ārzemju palīgi nebūs gatavi mums pārskaitīt naudu tāpēc vien, ka mums šķiet — mums pienākas. Jau piešķirtā palīdzība ir ļoti liela, un tuvākajā laikā ir gaidāms, ka SVF būs jāsteidz palīgā vēl virknei valstu. Ar Rumāniju jau sākas oficiālas sarunas, ar Turciju drīz var sākties, Horvātija nervozē, saraksts ar katru nedēļu kļūst garāks. Daudzi vērotāji izsaka bažas, ka SVF un EK var nepietikt naudas visiem, tāpēc nav nekādu garantiju, ka pat ar ļoti spēcīgiem argumentiem Dombrovskis un finanšu ministrs Einars Repše spēs panākt deficīta limita paaugstināšanu. Nebūtu nekāds pārsteigums, ja budžetā būtu jāmeklē pat vairāk naudas nekā tie 360 miljoni, par kuriem jaunā koalīcija vakar vienojās.

Tomēr tas diezin vai nozīmētu Dombrovska valdības krišanu. Paradoksālā kārtā tieši krīze ir šīs valdības "stabilitātes garants", jo tikai krīze piespieda Tautas partiju un Zaļo un Zemnieku savienību atteikties no ērtās kopdzīves naudas sadalīšanai radītajā vecajā koalīcijā un piekrist valdības virsotņu atdošanai tik ilgi apsmietajam un nicinātajam Jaunajam laikam.

Dombrovska valdību apdraud nevis Latvijas stāvokļa pasliktināšanās, bet gan tā uzlabošanās.

Tiklīdz šķitīs, ka briesmas ir nedaudz mazinājušās, Tautas partija sev uzdos jautājumu: kā tas var būt, ka premjers vai vismaz finanšu ministrs nav mūsējais? Tad var atsākties visas tās pašas vecās polittehnoloģiskās spēles, kuras tik labi raksturoja bijušais TP priekšsēdētājs Aigars Kalvītis, aprakstot pēdējo reizi, kad viņa partija un JL bija kopā vienā valdībā: "Tad, kad viņi paši izgāja ārā, nevis man viņus nācās izmest no valdības, es laikam biju laimīgākais cilvēks. Šādu mirkļu dēļ ir vērts būt politikā. Politika nav pacelt algas, politika nav atrast slimnīcām investīcijas — tā ir obligātā nepieciešamība, bet politika ir spēlēties ar saviem konkurentiem."

Taču tādu "politiku" var piekopt tikai tad, kad naudas ir vairāk nekā saprāta un mūsu ievēlētajām amatpersonām ir laiks nodarboties ar dīkām spēlītēm. Tagad, kad runa ir nevis par algu pacelšanu, bet to samazināšanu, mēs redzēsim, kurš ir gatavs strādāt un kam var uzticēties, kā arī — kurš bēg no atbildības un sola mūsu problēmas risināt ar bīstamiem brīnumlīdzekļiem. Šis būs laiks, kas atšķirs valstsvīrus no politikāņiem. Tas viss mums, vēlētājiem, būs jāpatur prātā nākamajās vēlēšanās.

Bet jaunajai valdībai, kura šodien stāsies amatā, var novēlēt ne tikai spēku cīnīties ar daudzajām šodienas grūtībām, bet arī redzējumu, kas sniedzas pāri krīzei un dod gan viņiem pašiem, gan Latvijas tautai pamatu cerēt, ka no šī tumšā tuneļa mēs ne tikai izkļūsim, bet iznāksim otrā galā stiprāki un konkurētspējīgāki. Ja izmantosim šo laiku, lai kļūtu produktīvāki, lai efektīvāk izmantotu Latvijas resursus, lai valsts pārvaldē, tautsaimniecībā un arī savā personiskajā dzīvē skaidri nošķirtu nepieciešamo no liekā, tad, kā pagājušajā SestDienā teica rakstniece Inga Ābele, ir ļoti iespējams, ka krīze būs uz labu.

 

Godmanis uz atvadām iesit naglu karoga kātā un saņem tenisa raketi

Diena  03/12/09    Bijušais Ministru prezidents Ivars Godmanis (LPP/LC) ceturtdien pēc Saeimas uzticības uzteikšanas Valda Dombrovska (JL) valdībai tradicionāli piestiprināja sudraba naglu ar sava paraksta atveidu pie Ministru prezidenta karoga standarta.

Premjeru galerijā bija jānovieto arī I.Godmaņa fotogrāfija, taču tā kā viņš jau savulaik ieņēma šo amatu līdzšinējā plāksnīte tika papildināta ar informāciju, ka Ministru prezidenta amatā viņš strādājis arī no 2007.gada 20.decembra līdz 2009.gada 12.martam.

I.Godmanis valdību vadīja arī laika posmā no 1990.gada 7.maija - 1993.gada 3.augustam.

Savukārt Tautas partijas (TP) bijušie ministri ceturtdien ieradās Ministru kabinetā, lai atvadītos no bijušā premjera un uzdāvināja viņam tenisa raketi. Kā aģentūrai LETA pastāstīja reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns (TP) rakete viņam noderēs atvaļinājumā, kurā bijušais premjers nolēmis doties uzreiz pēc amata atstāšanas.

 

Deputāti spēlē spēlītes un lasa par pingvīnu ciltīm

LETA  03/12/09    Saeimas sēdē, kurā lemts par Dombrovska valdības apstiprināšanu, deputāti rod sev dažādas izklaides iespējas. Bijušais zemkopības ministrs Mārtiņš Roze spēlē spēlītes, bet deputāte Ina Druviete lasa Džona Kotera grāmatu "Mūsu aisbergs kūst".

"Šī grāmata ir aizraujoša fabula par pingvīnu cilti, kas kopš neatminamiem laikiem ir dzīvojusi uz kāda aisberga Antarktīdā. Pārsteidzošā kārtā fabulā aprakstītie notikumi ļoti līdzinās tam, kas notiek mūsdienu Latvijā," teikts grāmatas anotācijā.

Roze gan pēc atkāpšanās no zemkopības ministra amata par saviem turpmākajiem plāniem sacīja: "Tas ir mans pienākums atgriezties Saeimā, jo vēlētāji mani tur ir ievēlējuši, un es nevaru aizmukt malā."

Kā ziņots, šodien Saeima ārkārtas sēdē apstiprināja Ministru prezidenta Valda Dombrovska (JL) veidoto valdību. Par Dombrovska valdības apstiprināšanu balsoja 67 Saeimas deputāti, pret - 21.

 

Mārtiņa Bondara domas par aizvadīto nedēļu

NRA  03/12/09    Aizvadītās nedēļas notikumus vērtē bijušais Valsts prezidenta kancelejas vadītājs, tagad a/s "Latvijas Krājbanka" valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Bondars.

Pagājušajā nedēļā Tautas partijas premjera kandidāts Edgars Zalāns viņam piedāvāja finanšu ministra posteni savā valdībā.

Ø      Valdībai jāsāk strādāt. Un šoreiz no valdības tiek gaidīts pavisam kas cits nekā no visām priekšgājējām – vēl daudz atbildīgāki, daudz gudrāki un ātrāki lēmumi. Laiks ir cits, un cilvēki citi. Liekas, lēnām tuvojas brīdis, kad sabiedrībai patiešām nebūs vienalga, kurus politiķus un kāpēc tā deleģē pieņemt lēmumus, kas tieši ietekmē mūsu un mūsu bērnu dzīvi.

Ø      Jaunākie mērījumi uzrādījuši mazumtirdzniecības apgrozījuma krišanos par 19,8% – gandrīz par piekto daļu. Kritiski vērtējot, jāpiekrīt, ka savulaik daļa no mums ir tērējusi par daudz un nevajadzīgi. Bet šajā skaitlī nolasāms arī kas cits – algu samazinājums (un tālāka samazinājuma draudi), bezdarba straujš kāpums, neziņa par nākotni, kas, domājams, ierobežos cilvēku pirktspēju arī turpmāk. Ir labi, ka Stratēģiskās analīzes komisija Rīgas pilī mēģinājusi pievērst pašreizējiem notikumiem papildu uzmanību. Vai šis mēģinājums būs sadzirdēts? Vēl grūti spriest.

Ø      ECB nolēmusi samazināt eiro bāzes likmi par 0,5 procentu punktiem līdz 1,5%. Visticamāk, sekos arī lēmumi, kas varētu izraisīt vēl lielāku EURIBOR likmju kritumu. Tā ir laba ziņa 85% Latvijas kredītņēmēju – tiem, kuru kredīti ir eiro. Ažiotāžu finanšu pasaulē izraisīja arī Anglijas Bankas sēdes rezultāti – banka ne tikai samazināja procentu likmi par 0,5 procentu punktiem līdz 0,5%, bet arī paziņoja par aktīvu pirkšanu 75 miljardu sterliņu mārciņu apjomā. Tas nozīmē, ka Anglijas Banka ieslēgusi drukāšanas mašīnu.

Ø      Uzspīdēja saule, sniegs strauji kļuva čagans, un meitas ziņoja, ka no zemes esot izlīdušas pavasara puķītes. Kaut pagaidām uz dažām dienām, taču cerību par pavasari tādas ziņas dod. Šogad tās, iespējams, ir īpaši vērtīgas, un gribas aicināt citus un sevi pašu – ļausimies šādiem brīžiem. Man prieks, ka tas ir Intars Busulis, kurš šogad pārstāvēs Latviju Eirovīzijā.

Ø      Iepriecina arī Pianisma zvaigžņu festivāls, kas veselu nedēļu notiks Liepājā, kā arī Paula dziedāšanas svētki, kas atkal pulcināja pilnu "Arēnu Rīga". Un biļetes uz Madonnas koncertu Tallinā tika izpirktas rekordātrumā.

 

Diskusija: Krīze lido pāri Latvijai

Iveta Mediņa,  NRA  03/12/09    Nav valsts, kurā krīze nebrāztos cauri kā tornado, sagraujot pa ceļam bankas, pasaulslavenas ražotnes un galu galā – cilvēku likteņus. Vai zināmā mērā tas ir pasaules gals, pēc kura izdzīvojušie sāks veidot jaunu ekonomisko un politisko sociumu?

Vai tas patiešām ir tā, mēģināsim noskaidrot diskusijā, kurā piedalās "Neatkarīgās Rīta Avīzes" komentētājs Arnis Kluinis, ekspremjers, "Būvniecības attīstības stratēģiskās partnerības" valdes priekšsēdētājs Valdis Birkavs un Baltijas Starptautiskās akadēmijas asociētā profesore, politoloģe Ilze Ostrovska.

RB: – Vērojot procesus, kuri risinās patlaban, ir sajūta, ka brūk daudzas makroekonomiskās likumsakarības, kurām cilvēce ir ticējusi vismaz pusotru gadsimtu. Pasaules kārtība jūk pa visām teorētiskajām šuvēm. Bet varbūt tieši pretēji – beidzot teorijas apstiprinās praksē?

V. Birkavs: – Šī situācija apstiprina makroekonomiskās likumsakarības. 1968. gadā, kad nodibināja "Romas klubu"*, tika finansēts pētījums, kurš paredzēja, ka 21. gadsimta pirmajos 10 gados pasaule piedzīvos ekonomisku katastrofu. Tas bija pirmais kompjuterizētais pasaules ekonomikas analīzes modelis un saucās "Augšanas limits"/"The Limits to Growth". Proti, toreiz iedzīvotāju skaits auga aptuveni 2% gadā, bet ekonomika 5–7% gadā. Lūk, un gala secinājums bija tāds: nevis augšanas limits, bet zero limits. Respektīvi, pasaule var atļauties atjaunot tikai tās lietas, kas tai jau pieder. Vienkāršāk runājot: ja tev ir automašīna, tad jaunu drīkst pirkt tikai tad, kad vecā ir galīgi nolietota. Faktiski tas nozīmēja, ka tie, kas dzīvo būdiņās, tie arī turpinās tur dzīvot; tie, kas Ķīnā kurināja krāsnis ar mēsliem, to darīs arī turpmāk. Protams, šī teorija saņēma ļoti spēcīgu kritiku, un pasaule aizgāja citu, straujas attīstības ceļu. Tagad ir pierādījies, ka vecie finanšu kontroles instrumenti, kas radīti Bretonvudas** laikā, sevi ir izsmēluši, kaut arī turpina darboties. Tie turpina darboties arī Latvijas piemērā ar Starptautiskā valūtas fonda (SVF) stingri matemātisko pieeju, kurā cilvēks tiek ignorēts. Tomēr man šķiet, ka mēs esam vienas ļoti vajadzīgas krīzes priekšā. Finanšu burbulim bija jāplīst. Ir jāatgriežas zināmā sākotnējā stadijā, ko nevar izdarīt katra valsts atsevišķi. Neviens nevar būt tik gudrs, lai vienatnē izkļūtu no krīzes. Es vienmēr esmu teicis: pasaule attīstās tad, ja ir krīze vai arī ja ir ļoti spēcīgs līderis. Vislabāk, ja ir gan krīze, gan ļoti spēcīgs līderi – kā tas patlaban ir ASV.

RB: – Kādi faktori izraisīja šo globālo kodolreakciju? Vai alkatība un stulbums?

A. Kluinis: – Resursu tik tiešām nebija, taču tika atrastas tehnoloģijas, kā tos labāk aizņemties no nākotnes – izcērtot mežus bez kādiem limitiem, veicot dažādas manipulācijas ar gaisu un ūdeni, kas novedušas pie visas ekosistēmas sabrukuma. Toties mums klājas labi – šeit un tagad. Protams, nākamais līmenis ir finanšu instrumenti, kuri darbojas pēc principa, ka aizņemšanās notiek uz nākamās peļņas rēķina. Cilvēks paņem aizņēmumu, it kā viņa akcijas būtu divreiz, trīsreiz augstākas. Tad beidzot pienāk brīdis, kad parādus vairs nevar segt ar reālajām akcijām.

I. Ostrovska: – Nelaime ir tā, ka krīze sākās tāpēc, ka netika ievēroti pat tie Bretonvudas spēles noteikumi, kuri bija godīgi. Teorētiski viss ir pareizi: tikai kopā varam izkļūt no bedres, kas tagad izveidojusies. Tomēr baidos, ka atkal kāds negribēs pildīt pašu pieņemtos noteikumus, un trakākais, ka vairs nebūs savstarpējās uzticēšanās.

A. K.: – Protams, ka nekā tāda nebūs! Arī sauklis "tikai visiem kopā!" ir diskutabls. Pieņemsim, ka tagad visi pieceļamies no šī galda un aizejam katrs uz savu pusi – sakiet, vai tā ir kopīga darbība vai nav? Vai, ņemot vērā pasaules izteikto reģionalizāciju, atradīsies tāds līderis, kurš piespiedīs visus ievērot spēles noteikumus? Nekas gan neliecina, ka spēlētāji par kaut ko vienosies un šo vienošanos pildīs.

I. O.: – Pieņemsim, ka līderis būs, pieņemsim. Viņam jāpanāk sabiedrības atbalsts. Kāds Latvijas līderiem ir kontakts ar sabiedrību, arī ir zināms. Netīrā veļa tiek mazgāta mēnešiem ilgi. Cits jautājums: kādas ir sabiedrības kvalitāte? Atcerēsimies, ka elite ir sabiedrības kvalitātes spogulis. Esot kontaktā ar izglītības sistēmu, var labi pamanīt sabiedrības degradācijas procesus. Atļaušos pateikt tā: tie, kas ir spējīgi strādāt, tie jau ir prom. Paliek tie, kas darbspējīgā vecumā apzināti negrib nopietni strādāt – pat ne tik daudz, lai iemācītos minimālas angļu valodas frāzes, kas nepieciešamas turienes veļas mazgātavā. Diemžēl man tāds iespaids ir radies.

V. B.: – Šī tendence ir Rietumu civilizācijai raksturīga. Ja prasām, kas pie tā vainīgs, es teikšu, ka vainīga ir tehnoloģiju attīstība. Faktiski saduras pārprodukcija ar pārpatēriņu. Amerikāņi un Rietumeiropa nodrošina pārpatēriņu, un Ķīna nodrošina pārprodukciju. Līdzīga situācija bija izveidojusies Eiropas un ASV attiecībās 30. gadu krīzes laikā. Šoreiz ir drusku savādāk. Lai problēmu atrisinātu, šie procesi lēnām jānolaiž uz bremzēm. Tad, kad laikus to neizdarīja, proti, uz zero limitu nepārgāja, situācija uzsprāga pati par sevi. Vai pamatā ir alkatība vai stulbums – tas bija labs jautājums. Es momentā atcerējos Šopenhaueru, kurš ir teicis, ka stulbums ir absolūti nepieciešama cilvēces īpašība.

I. O.: – Labi, labi, bet kādā valstī stulbeņu uz viena kvadrātmetra ir daudz vairāk nekā citā!

V. B.: – Krīze lido pāri pasaulei un skatās: visur slikti. Lido pāri Latvijai – o, pirms manis te jau kāds ir bijis...

I. O.: – Es šo anekdoti zinu citā variantā: krīze lido pāri ASV un skatās – aha, esmu labi pastrādājusi. Lido pāri Eiropai – nu ko, arī izskatās tā nekas. Lido pāri Latvijai: bļin, te kāds jau ir bijis pirms manis! Kas to visu ir savārījis?!

A. K.: – Nu, kas savārīja... Kalvīša kungam tika teikts par makroekonomiskajām likumsakarībām prasti matemātiskā izklāstā, bet, protams, viņš neko nesaprata. Patiešām nesaprata, pat netēloja, ka saprot.

V. B.: – Es ļoti labi redzu Aigara Kalvīša kļūdas, bet esmu pārliecināts, ka, pat savādāk rīkojoties, ekonomiskā krīze būtu tāda pati. Politiskā krīze gan būtu mazāka. Protams, ja ļoti rūpīgi strādātu, varētu daudz vairāk ietaupīt, tas tiesa.

Runājot par slinkumu, kuru iepriekš pieminēja Ostrovskas kundze, te iezīmējas kāda globāla tendence, kas atspoguļojas arī Latvijā. Pasaule visu "netīro" industriju ir pārvietojusi uz vājāk attīstītām valstīm ar lētu darbaspēku. Viss pārējais bija nosacīti viegls darbs, ko veica t.s. baltās apkaklītes. "Zilo apkaklīšu" Eiropā tikpat kā vairs nav, šīs funkcijas veic lētais darbaspēks, kas ienāk no vājāk attīstītajām valstīm. Tā ir ģenerāla tendence, ko Rietumu pasaule uzspieda pārējiem. Šī krīze nozīmē, ka reāli sākušās baltā cilvēka ēras beigas.

I. O.: – Es runāju par to, ka liela daļa no Latvijā palikušajiem ir iekodēti tā (nu jau ģenētiski), ka viņi vairs nevar pildīt pat "zilo" vai "melno" apkaklīšu funkcijas. Viņi sēž šeit un nekvalitatīvi tēlo "baltās apkaklītes", turpinot degradēt visu, kam vien tiek klāt.

RB: – Šī brīža globālā ekonomiskā krīze tiek salīdzināta ar Lielo depresiju, kas nokautēja ASV 30. gados. Vai šāds salīdzinājums ir korekts?

A. K.: – Atslēgas vārds šai krīzei ir PIRAMĪDA. Pēc kara Amerikai pavērās dažādi tirgi un iespējas iedzīvoties no kapitāla darījumiem. Ļaudīm, kas bija atgriezušies no kara, šķita: kāpēc gan strādāt, ja var noguldīt naudiņu Ņujorkas fondu biržā? Pēc zināma laika piramīda apmetās otrādi. Zināms, ka tā var augt tikai tad, ja aug tās pamats. Tolaik šis pamats bija ar ASV robežām un iedzīvotāju skaitu ierobežots. Tagadējā piramīda bija paredzēta VISAI pasaulei. Mums par reklāmas seju naudas sūtīšanai no Latvijas uz ASV ir kļuvis bijušais Latvijas Bankas prezidents, ekspremjers Einars Repše. Viņš ar savu piemēru ir rādījis, ka jāsavāc nauda (vēlētāju saziedota vai vecmāmiņas mantojumā atstāta, vai par puķu pārdošanu nopelnīta) un jāinvestē ASV tirgū. Tādējādi spekulējot biržā, nekādus melnos darbus nevajadzēs darīt, jo būsim tikai "baltās apkaklītes", savu akciju pieskatītāji. Pārdesmit gadu tā tiešām notika, jo naudu uz ASV sūtīja visdažādākie "repšes" no visām pasaules malām. Šie naudas sūtījumi nodrošināja gan "Dow Jones Industrial" indeksā iekļauto, gan tūkstošiem un tūkstošiem citu uzņēmumu vērtspapīru cenu celšanos, kas piesaistīja atkal nākamos naudas sūtījumus.

I. O.: – Rantjē filozofija. Zināt, kāpēc tā ir tāda? Pēc 800 gadiem vergam brīvību patiesībā nevajag. Verga ideāls ir – nestrādāt, būt rantjē.

A. K.: – Nē, nē, nē... Tā nav mūsu problēma. Visa šī piramīda ir globāla, un mēs tās pamatā esam tikai maza maliņa. Turklāt tajā iekļaujas ļoti daudzas valstis ar dažādām motivācijām. Bet tad, lūk, bija lietas, kas vairs neiekļāvās šajā piramīdā – Afganistāna, Irāka... Kāpēc sūtīja uz turieni karaspēku? Lai paplašinātu piramīdas pamatu.

I. O.: – Šiīti nekad to nepieļautu...

A. K.: – Nuja!

I. O.: – Runa jau nav tikai par līdzdalību vai nelīdzdalību, runa ir par to, ka principiāli viņi neatzīst augļošanu.

V. B.: – Islāma bankas nedrīkst ņemt procentus, taču tās tik un tā eksistē. Uz kā rēķina? Tāpēc, ka tās piedalās konkrētos projektos.

RB: – Vai Latvijā bija iespējams novērst tuvojošos nelaimi?

V. B.: – Tādā gadījumā mums jāspriež tā: visā pasaulē demokrātija bijusi kļūdaina, jo nevienā valstī nav ievēlēti tādi līderi, kuri spējuši paredzēt un glābt savu valsti no krīzes.

Kāds ir secinājums? Latvijas demokrātija nav ne par mata tiesu labāka vai sliktāka par citām. Problēma ir tā, ka Latvijas politiskā elite pieļāvusi, ka politiskā, morālā un finansiālā krīze sakrīt vienlaikus. Lūk, tā ir Latvijas atšķirība, kas padara situāciju īpaši grūtu un prasa kardinālas izmaiņas – arī politiskajā sistēmā.

Visu rakstu lasiet 12. marta izdevumā

 

Komentārs: Valdība bez laika

Anita Daukšte,  NRA  03/13/09    Jaunā laika valdība apstiprināta. Šoreiz tas jaunais laiks, kas šalkās trīs drīzāk ir tāds baiļu un nemiera drebulis, turklāt nevis par to, kad un pār kuru kritīs Dāmokla zobens, bet gan kurā maciņā atskanēs griezīga šķēru šņirkstoņa.

To šķēru šņāpienu, ko uzskata un vieni sauc par maigo variantu budžeta izdevumu samazinājumam, bet potenciāli apšņāptie – par bada maizi, var uzskatīt par jaunās valdības pirmo veikumu. Lai arī vēl priekšā smagas debates Saeimā, tomēr jau šobrīd ir saprotams, ka pirmā budžeta mazināšanas kauja ir izcīnīta vai arī zaudēta, kā nu uz to skatās. Labais stāsts Dombrovska valdībai, kas nāk ar tik kuslu uzticības pārsvaru, ka visi citi politiskie spēki ir totāli apjukuši tā lielā nezināmā priekšā, ko sauc par globālo finanšu krīzi. Sliktais stāsts – Latvija ir tiktāl atkarīga no ārvalstu finanšu palīdzības, ka pilnīgi vienalga, vai valdību vada Dombrovskis, Pētersons, Andersons vai vēl kāds, ka tik runā angliski un spēj izlūgties vēl naudiņas.

Valdība apstiprināta, bet tā tūlīt saņems ārkārtīgi asu politisko fonu saviem darbiem, lai kādi arī tie būtu. Pirmkārt, tūlīt būs 16. marts. Nav zināms, vai visiem pašdēvētajiem patriotiem pietiks prāta neuzvesties kā savas valsts ienaidniekiem. Tāpat kā nav zināms, vai valsts ienaidniekiem izdosies noturēties, netēlojot patriotus. 13. janvāra notikumu atkārtošanās būtu ļoti nopietns trieciens valdībai, jo pilnīgi skaidri iezīmētu agresijas un neuzticības fonu tās lēmumiem.

Pēc 16. marta nāks 31. marts – Valsts prezidenta Valda Zatlera ultimāta beigu termiņš. Iespējams, ka no šā datuma valdošajai elitei nav ko bīties, iespējams, ka Valdis Zatlers nebūs sīkumains un novērtēs deputātu labo gribu, gan darbojoties ap Satversmes grozījumiem, gan apstiprinot amatā KNAB vadītāju, gan arī nopietni un vismaz pagaidām konstruktīvi strādājot pie budžeta grozījumiem. No otras puses – Rīgas pilī var pieņemt arī citādus lēmumus – ne velti diezgan krasi tika noraidītas bijušo opozicionāru ilgas par iepriekšējo uzdevumu atcelšanu no Valsts prezidenta puses. Nav izslēgta iespēja, ka Valsts prezidents saskatīs Dombrovska valdības vājos punktus un nolems to taranēt, apsteidzot notikumus. Varbūt šis lēmums par Saeimas atlaišanu būs saistīts ar vēlmi dot kaut kādu legālu ietvaru tautas neapmierinātībai ar situāciju, lai tā nebeigtos ar muižu dedzināšanu. Taču šādā gadījumā Valsts prezidentam ir jāsāk papildināt jau tāpat labās angļu valodas zināšanas finanšu terminoloģijā – jo aizdevums no SVF tad būs jālūdz pašam.

Taču tas, ka Dombrovska valdībai pat kā mazākajam ļaunumam sūros laikos ir ļoti būtiski trūkumi, arī nav noliedzams. Pirmkārt, tas ir vecais un emocionāli nenoturīgais valdības sastāvs. Otrkārt, Dombrovskis ir gatavs personāliju dēļ upurēt ideoloģiskus uzstādījumus par labēju un centrisku spēku vienotību, jo tikai tā var izskaidrot Šlesera un Godmaņa neņemšanu valdībā. Un vismaz otrās nosauktās personības gadījumā tā ir kļūda, ņemot vērā viņa informētību par valsts finanšu situāciju un sagatavotajām iestrādēm tās uzlabošanā. Savukārt, kas attiecas uz Šleseru, tā var izrādīties kļūda ļoti tuvā nākotnē, kad viņam varētu izdoties uzvarēt vēlēšanās Rīgā, ja vien viņu neapturēs ar citām metodēm. Tad opozicionāra nonākšana lielākās pašvaldības vadībā var arī ļoti nopietni atsaukties uz valdības koalīciju.

Pašvaldību vēlēšanas 6. jūnijā ir nākamais kritiskais datums Dombrovska valdībai. Situācija pirms tām, kad partijas domās galvenokārt pašas par sevi, varbūt šoreiz arī nebūs tik saspringta, jo šeit tiešām, izņemot Rīgu, notiks balsojums par vietējām elitēm un līdz ar to arī priekšvēlēšanu kaislības noritēs ap tām. Taču Latvijas kartes sadalījums oranžajā, zaļajā, zilajā, sarkanajā u.c. krāsās pēc pašvaldību vēlēšanām būs faktors, ar ko valdībai būs jārēķinās. Ļoti pieļaujams, ka muskuļu uzpumpēšana ar pašvaldību vēlēšanu starpniecību neļaus piepildīt JL domu par strādāšanu līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām.

Taču tikpat labi šo strādāšanu var neļaut pašu kļūdas. Ja valdības vienīgā cerība būs tikai un absolūti SVF aizdevums un taupība pāri visam, bez attīstības un ekonomikas restrukturizācijas, tad var teikt, ka Saeimā ir apstiprināta Jaunā laika valdība, kurai nav laika.

 

Vilnītis kļūst par KNAB šefu, politiķi sašutuši par iepriekšējās vadības rīcību

Uģis Spandegs,  NRA  03/13/09    Saeima vakar bez liekām debatēm gluži ikdienišķi par jauno KNAB vadītāju apstiprināja Normundu Vilnīti. Līdz ar to beidzies nu jau ieilgušais laiks, kad šī struktūra strādāja bez oficiāli iecelta vadītāja.

Viens no pirmajiem darbiem ieceltajam KNAB šefam jaunajā amatā, visticamāk, būs arī līdzšinējo biroja vadītāju pieņemto lēmumu caurskatīšana, tai skaitā par iespējamo KNAB darbinieku deklarāciju aizslepenošanu. Politiķi arī šajā jautājumā izrādīja apbrīnojamu vienprātību, norādot uz šādu mēģinājumu nepieļaujamību.

Rozes īpašnieku gaidīja vairāk nekā stundu

Tūlīt pēc Saeimas balsojuma paziņošanas – slēgtā balsojumā par N. Vilnīša apstiprināšanu bija 63 deputāti, pret 25 – politisko partiju sievišķais spārns deputātes Dagnijas Staķes vadībā ar rozēm rokās devās sveikt jauno KNAB vadītāju. Tomēr ziedi vēl uz laiku bija jāieliek vāzē, jo pats N. Vilnītis balsojuma brīdī Saeimas ēkā neatradās. Viņš ieradās apmēram pēc stundas un žurnālistiem stāstīja, ka joprojām pagaidām esot aizņemts pasniedzēja darbā, īpašu uzaicinājumu no Saeimas puses arī neesot saņēmis, tādēļ sēdei sekojis, klausoties radio. Arī KNAB preses dienests esot operatīvi viņam ziņojis par jaunumiem. Pirmos apsveikumus sakarā ar stāšanos jaunajā amatā N. Vilnītis esot saņēmis no preses pārstāvjiem. Tomēr par citiem jautājumiem N. Vilnītis izvērsti runāt nevēlējās. "Pagaidām no jebkādiem komentāriem atturēšos, jāsāk strādāt, pavisam drīz došos uz biroju," jaunais KNAB vadītājs uz žurnālistu jautājumiem atbildēja visai lakoniski. Tāpat N. Vilnītis izvairījās sniegt atbildi uz Neatkarīgās jautājumu, vai viņš atbalsta KNAB centienus padarīt slepenas biroja darbinieku amatpersonas deklarācijas. "Man jāiepazīstas ar visu pašam, jānoskaidro pieņemto lēmumu motivācija un iemesli, tikai tad varēšu šo jautājumu komentēt," viņš sacīja.

Vilnīti izvēlējās no 17 pretendentiem

N. Vilnīša kandidatūra tika virzīta uz balsojumu Saeimā pēc tam, kad Nacionālās drošības padomes locekļi vienprātīgi izteica viņam atbalstu. Jaunais KNAB vadītājs līdz šim strādājis par lektoru Latvijas Policijas akadēmijas Civiltiesību katedrā un Juridiskajā koledžā. Bijis arī Iekšlietu ministrijas Narkotiku apkarošanas nodaļas priekšnieka vietnieks, šīs pašas ministrijas Personu aizsardzības dienesta nodaļas priekšnieks, tāpat viņa darba gaitas saistītas ar Organizētās noziedzības apkarošanas biroju, kur viņš strādājis gan par galveno, gan sevišķi svarīgu lietu inspektoru.

N. Vilnītim ir Latvijas Policijas akadēmijā iegūts tiesību zinātņu maģistra grāds civiltiesību apakšnozarē, patlaban viņš turpina studēt M. Lomonosova Maskavas Valsts universitātes aspirantūrā.

Neatkarīgā jau rakstīja, ka kopumā uz KNAB vadītāja krēslu bija pieteikušies 17 kandidāti, no kuriem pēc izvērtēšanas dažādās atbildīgās institūcijās valdība uzklausīja septiņus. Savukārt līdz izvērtēšanai Nacionālās drošības padomē nonāca vairs tikai divi – līdz ar jauniecelto KNAB vadītāju

N. Vilnīti uz šo posteni pretendēja arī kādreizējais Drošības policijas inspektors, tagad zvērināts advokāts Artūrs Zvejsalnieks.

Nosoda KNAB vēlmi aizslepenot deklarācijas

Saeimā pārstāvētie Latvijas politiskie spēki izrādīja apbrīnojamu vienotību jautājumā par iespējamo KNAB darbinieku amatpersonu ienākumu deklarāciju padarīšanu par slepenām un sabiedrībai nepieejamām. Tautas partijas frakcijas priekšsēdētājs Māris Kučinskis Neatkarīgajai norādīja, ka pat šādi mēģinājumi rada ļoti sliktu precedentu. "Tad jau varbūt arī Saeima varētu izdomāt kādu iemeslu un aizsegties ar slepenību un valsts noslēpumu," viņš ironizēja. Deputāts uzsvēra, ka šādi mēģinājumi ir nepieļaujami, un saistīja tos ar ieilgušo pārejas periodu KNAB vadībā. Viņš izteica cerību, ka jaunais KNAB šefs spēs noorientēties šajā situācijā un līdzšinējās sarunās radīto labo iespaidu apstiprinās arī ar darbiem, minētā slepenības režīma nepieļaušanu ieskaitot.

Jaunā laika līdere Solvita Āboltiņa krasi iebilda pret šādu iespējamu slepenības scenāriju. "Tikai maksimāla atklātība ir vienīgais ceļš KNAB prestiža saglabāšanā. Principā nedrīkstētu būt tādas plaisas likumdošanā, kas kādu

valsts amatpersonu daļu nostādītu priviliģētā stāvoklī," sacīja deputāte. Līdzīgi viņai izteicās arī Pilsoniskās savienības vadītāja Sandra Kalniete. Viņa uzsvēra, ka šādi KNAB centieni ir dīvaini un absolūti nepieņemami: "Visu KNAB publisko amatpersonu ienākumiem un darījumiem ir jābūt pieejamiem atklātībā."

Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas vadītājs Juris Dalbiņš ir pārliecināts, ka nevar būt nekādas runas par KNAB publisko seju deklarāciju slepenību, uzsverot, ka tad rastos aizdomu ēna pār visu KNAB kopumā. "Runa varētu būt tikai par tiešajiem operatīvā dara veicējiem, bet šis amatpersonu loks ir precīzi jānodefinē," viņš teica. J. Dalbiņam piekrita ar Sabiedrība citai politikai līderis Aigars Štokenbergs. Arī viņš ir pārliecināts, ka slepenībai jāatiecas tikai uz operatīvajiem darbiniekiem. "Ja likums šobrīd pieļauj kādas manipulācijas iespējas, tad likums ir jāprecizē vai jālabo," sacīja deputāts. Savukārt TB/LNNK pārstāvis Māris Grīnblats izteica cerību, ka ar šo situāciju tiks galā Valsts ieņēmumu dienests, kas veiks kompetentu KNAB prasību analīzi.

Arī vienmēr striktā opozīcija šoreiz pievienojās iepriekš teiktajam. Saskaņas centra vadītājs Nils Ušakovs uzsvēra, ka nedrīkst slepenot nevienas valsts institūcijas amatpersonu deklarācijas, un KNAB neesot nekāds izņēmums. "Es varbūt varu viņu saprast, bet nekādā gadījumā nevaru atbalstīt," noteica N. Ušakovs. Arī PCTVL Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Jakovs Pliners izteicās par KNAB vēlmēm krasi negatīvi, emocionāli norādot, ka šai institūcijai īpaši būtu jāstrādā ar tīrām rokām, sirdīm un dvēselēm. "Operatīvais darbs tiešām ir jāaizsargā, bet citu KNAB darbinieku personīgie ienākumi nekādā gadījumā nedrīkst būt slepeni un sabiedrībai nepieejami," uzskata J. Pliners. Vienlaikus viņš izteica cerību, ka jaunais Valda Dombrovska Ministru kabinets novērsīs un labos tos likumus, kas šādu iespēju pieļauj.

Neatkarīgā jau rakstīja par to, ka bijušais Ministru prezidents Ivars Godmanis ar sava preses sekretāra starpniecību paudis viedokli, ka KNAB samērā patvaļīgi interpretējis viņa kabineta savulaik apstiprinātos noteikumus un ka neviens šā biroja darbinieks nav atbrīvots no likuma par amatpersonu ienākumu deklarācijām normu ievērošanas.

 

Kas notiks ar padomēm un valdēm

Sallija Benfelde, Žurnāls "Nedēļa"  03/15/09    Kamēr politiķi aizņemti ar valdības veidošanu un iedzīvotāji – ar šā procesa vērošanu, Saeimā savu kārtu pēdējā lasījumā gaida ne tikai grozījumi Aizsargjoslu likumā, par kuriem Nedēļa jau rakstīja. Steidzamības kārtā otrajā lasījumā 12. februārī bija jāpieņem arī Grozījumi likumā "Par valsts un pašvaldību kapitāla daļām un kapitālsabiedrībām", kuriem vismaz teorētiski vajadzēja novērst situāciju, kurā valdes un padomes ir kļuvušas par pozīcijas partiju barotnēm.

Dienu pirms minētā likuma izskatīšanas plenārsēdē otrajā lasījumā Saeimas Prezidijs saņēma Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētāja Gunta Blumberga (ZZS) parakstītu vēstuli, kurā viņš komisijas vārdā lūdza veikt izmaiņas Saeimas 12. februāra sēdes darba kārtībā un līdz turpmākam komisijas lēmumam izslēgt no darba kārtības likumprojektu Grozījumi likumā "Par valsts un pašvaldību kapitāla daļām un kapitālsabiedrībām". Kāpēc likuma grozījumu izskatīšana pēdējā lasījumā tika atlikta, ja šī pati atbildīgā komisija Saeimas Prezidijam bija ierosinājusi šos grozījumus atzīt par steidzamiem – tātad pieņemt divos lasījumos?

Pagājušā gada 30. decembrī Saeimai tika nosūtīts Ministru kabineta (MK) sēdē atbalstītais likumprojekts grozījumiem minētajā likumā. Valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību valdes un domes acīmredzami bija kļuvušas par vietām, kurās kā kapitāldaļu turētāju pārstāvji tika iekārtoti valdošo partiju biedri, draugi, radi un paziņas, kuru zināšanas konkrētā uzņēmuma risināmo jautājumu lokā bieži vien bija apšaubāmas, toties atalgojums lielāko tiesu – karalisks. Turklāt šie pārstāvji bieži vien darbojās vairākās valdēs un padomēs. Esošā situācija lika domāt, ka šie pārstāvji daļu saņemtās naudas vai nu vienkārši atdod partijām, kuras viņus iesēdinājušas šajos krēslos, vai ziedo oficiāli, par ko savukārt liecina partiju ziedotāju saraksti. Tāpat arī jau kuru reizi publiskajā telpā izskanēja jautājums, kāpēc vispār ir vajadzīgas kapitālsabiedrību padomes, tāpēc valdības atbalstītie likuma grozījumi viesa cerības, ka partiju barotnes beidzot tiks likvidētas. Pirmajā acu uzmetienā tā arī šķiet, lai gan uzreiz pārsteidz tas, ka, pēc valdības ieceres, grozījumiem jāstājas spēkā tikai ar šā gada 1. jūniju, jo kapitālsabiedrībām esot vajadzīgs laiks, lai pārmaiņas īstenotu.

Tātad – ko īsti paredzēja Saeimai iesniegtais grozījumu likumprojekts?

Valdības ieceres

Pirmajā lasījumā Saeimā atbildīgās komisijas vārdā par MK iesniegto likumprojektu ziņoja deputāts Māris Ārbergs (TP), un viņa sacītais labi raksturo gan to, ko iecerēts likumā mainīt, gan – kādu iespaidu šiem grozījumiem vajadzētu radīt: "Pašlaik likums Par valsts un pašvaldību kapitāla daļām un kapitālsabiedrībām paredz, ka ministrijā kapitāla daļu turētāja pārstāvja pienākumus var pildīt tikai valsts sekretārs. Vienlaikus atsevišķās ministrijās kapitālsabiedrību skaits ir tik liels, ka vienam cilvēkam šos pienākumus pilnvērtīgi veikt nav iespējams. Likums Par valsts un pašvaldību kapitāla daļām un kapitālsabiedrībām pašreiz nenosaka prasības, kas izvirzāmas personām, kuras tiek virzītas darbam kapitālsabiedrību padomēs. Nepastāv ierobežojumi arī tam, cik valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībās šīs personas vienlaikus drīkst pildīt padomes vai valdes locekļa amata pienākumus.

Normatīvā akta projekta būtība

Pirmkārt. Noteikt, ka valsts sekretārs valsts kapitāla daļu turētāja pārstāvja pienākumu pildīšanu ar rīkojumu var nodot citai ministrijas amatpersonai. Šāds regulējums nepieciešams, lai nodrošinātu, ka arī ministrijās, kurās ir liels kapitālsabiedrību skaits, būtu iespējams kvalitatīvi pildīt kapitāla daļu turētāja pārstāvja pienākumus, ierobežojot kapitālsabiedrību skaitu, kurās viena persona var šos pienākumus veikt. Tā kā arī valsts sekretāra vietnieku skaits ir ierobežots, atsevišķos gadījumos var rasties nepieciešamība kapitāla daļu turētāja pārstāvja pienākumus deleģēt arī citām ministrijas amatpersonām.

Otrkārt. Noteikt, ka arī pašvaldībās atlīdzība kapitāla daļu turētāja pārstāvim nedrīkst pārsniegt Ministru kabineta noteikto apmēru.

Treškārt. Noteikt prasības personai, kas ieņem kapitālsabiedrības padomes locekļa amatu.

Ceturtkārt. Uzlikt ierobežojumus personām, kas pilda kapitālsabiedrības padomes locekļa amatu, nosakot, ka tās vienlaikus drīkst ieņemt ne vairāk kā trīs padomes vai valdes locekļa amatus kapitālsabiedrībās."

Rīcības ilūzija

Kāpēc par grozījumu likumprojektu jāteic, ka tas ir iluzors un pēc būtības neko daudz nemainīs?

Vispirms jāatgādina, ka valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībām ir divas formas: sabiedrības ar ierobežotu atbildību (SIA) un akciju sabiedrības (AS). Savukārt spēkā esošajā likumā šo kapitālsabiedrību darbību regulē D un E sadaļas. Tas savukārt nozīmē, ka grozījumos, ja tiek pieminēts pants, kas attiecas uz sadaļu par SIA, grozījumi nekādi neskar AS, tāpēc daudzas izmaiņas grozījumos patiesībā ir tikai šķietamas. Tā, piemēram, grozījumi nekādā mērā neierobežo un neieekonomē finanšu līdzekļus, ka arī turpmāk tiks tērēti pārstāvju algošanai valdēs un padomēs. Plenārsēdes debatēs par šo grozījumu likumprojektu to ļoti precīzi raksturoja deputāte Ilma Čepāne (PS): "Likuma 12. panta spēkā esošā redakcija noteic, ka kapitāla daļu turētāja pārstāvji var būt divi. Pirmkārt, tas ir valsts sekretārs. Piemēram, Kultūras ministrijas valsts sekretāre Zvidriņas kundze 2007. gadā ir bijusi 12 valsts SIA kapitāla daļu turētāja pārstāve. Otrkārt, kapitāla daļu turētāja pārstāvji var būt valsts sekretāra vietnieki. Šāda prakse līdz šim ir bijusi vairākās ministrijās, piemēram, Finanšu. Tagad tiek precizēts – ir paredzēta norma, ka valsts sekretārs ar rīkojumu šīs funkcijas var nodot citai amatpersonai. Var piekrist Ārberga kunga teiktajam un likumprojekta anotācijā norādītajam, ka ministriju pārziņā esošo kapitālsabiedrību skaits ir liels un vienam cilvēkam ir grūti tikt galā ar šiem darbiem, taču šo citu amatpersonu atalgošanai, godātie kolēģi, aizies ievērojami vairāk līdzekļu. Kāpēc? Tāpēc, ka līdz šim saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr. 704, kas regulē darba samaksas apmēru valdēs un padomēs, valsts sekretārs vai viņa vietnieks, kaut arī kā kapitāla daļu turētāja pārstāvis viņš darbojās 12 vietās, varēja saņemt ne vairāk kā

1500 latu. Tagad šī cita amatpersona saskaņā ar minēto noteikumu pielikumu varēs saņemt šos 1500 latus mēnesī par darbošanos pat vienā kapitālsabiedrībā."

Vēl varētu piebilst, ka joprojām nav kompensāciju tiesiskā regulējuma valdes un padomes locekļiem. Diemžēl nevar cerēt uz pagājušā gada 12. decembra naktī pieņemto likumu Par valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzību 2009. gadā. Šā likuma 5. pantā, kur ir ierobežota pabalstu, prēmiju un naudas balvu izmaksa, nav paredzēts ierobežot tādus pabalstus, kādi ir paredzēti ar atsevišķu valsts vai pašvaldību kapitālsabiedrību iekšējiem normatīvajiem aktiem. Prakse liecina, ka tiek izmaksāti gan laulību, gan bērna skolas gaitas sākšanas, gan atvaļinājumu pabalsti tūkstošiem latu apjomā.

Pareizā "deguna" izvēle

Tikpat iluzoras ir grozījumu prasības par valsts valodas zināšanām un kvalifikāciju. Grozījumi attiecībā uz sabiedrībām ar ierobežotu atbildību padomes locekļiem pieprasa, kā teikts 60. pantā, valsts valodas zināšanas, bet nenosaka, kādā līmenī tām jābūt. Ja runājam par kvalifikāciju un darba pieredzi, joprojām nekādas prasības netiek attiecinātas uz valsts vai pašvaldību akciju sabiedrību padomes locekļiem, jo 89. pants netiek grozīts (tas attiecas uz likuma E sadaļu par AS, un tajā paredzēts, kā nosaka AS padomes locekļu skaitu un kā tos izvirza, bet nav nekādu prasību to kvalifikācijai vai pieredzei). Prasības grozījumos tiek izvirzītas tikai SIA padomes locekļiem 60. pantā (kas savukārt attiecas uz likuma D sadaļu par SIA) – jau minētās valsts valodas zināšanas un/vai nu augstākā izglītība, vai atbilstoša darba pieredze. Joprojām absolūti nekādas prasības grozījumos netiek attiecinātas uz SIA un akciju sabiedrību valdes locekļiem.

Starp citu, padomāt liek arī deputātes Ilmas Čepānes plenārsēdē sacītais: "Ja ir labas attiecības ar ministru vai partiju, par valdes locekli, kam patiešām būtu jānoteic uzņēmuma darbība un uzņēmuma attīstība, var kļūt politiskais ieliktenis, teiksim, piemēram, pat ar sākumskolas izglītību, boksa vai deju kursus beidzis cilvēks.

Turklāt likums paredz, ka sabiedrībās ar ierobežotu atbildību padomes var vispār nebūt. Es nezinu, vai kāds no jums par to ir aizdomājies. Tomēr gandrīz visās valsts vai pašvaldību SIA šādas padomes lielākoties ir izveidotas maksimālā apmērā."

Lai gan MK iesniegtajā grozījumu likumprojektā varētu atrast vēl vismaz dažas lietas, kuras ir vērts apspriest, ar rakstā jau minētajām problēmām, manuprāt, pilnīgi pietiek, lai jautājums – kādēļ atlika steidzamības kārtā pieņemamu likumprojektu – kļūtu retorisks: opozīcijas partijas uz otro lasījumu bija iesniegušas priekšlikumus labojumiem, kas pilnībā novērstu visas rakstā minētās nepilnības un aplamības. Acīmredzot tieši to valdošās partijas nespēj pieļaut.

 

Godmanis kandidēs Eiroparlamenta vēlēšanās

LETA  03/16/09    Partijas LPP/LC valde šodien nolēmusi par Eiroparlamenta deputāta kandidātu izvirzīt partijas līdzpriekšsēdētāju un bijušo Ministru prezidentu Ivaru Godmani (LPP/LC), iekļaujot viņu LPP/LC kandidātu sarakstā Eiroparlamenta vēlēšanās, aģentūru LETA informēja LPP/LC preses sekretārs Edgars Vaikulis. Godmanis jau izteicis piekrišanu viņa kandidatūras izvirzīšanai.

Partijas LPP/LC teritoriālās nodaļas Eiroparlamenta vēlēšanu sarakstam iepriekš bija izvirzījušas 16 kandidātus, tai skaitā bērnu, ģimenes un sabiedrības integrācijas lietu ministru Ainaru Baštiku, Saeimas priekšsēdētāja biedri Karinu Pētersoni, Saeimas deputāti Inesi Šleseri, bijušo Latvijas vēstnieku Eiropas Savienībā Juri Kanelu, AS "Holdings Kolonna" valdes priekšsēdētāju Ievu Plaudi, Eiropas un Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi Egonu Lavendeli, SIA "Tirdzniecības nams Kurši" valdes priekšsēdētāju Mārtiņu Artiņu un citus.

LPP/LC kandidātu saraksta Eiroparlamenta vēlēšanām galīgā apstiprināšana plānota LPP/LC kopsapulcē 24.martā.

 

Intervija ar Induli Bērziņu: nevajag domāt, ka esam pasaules naba

Bens Latkovskis, Žurnāls "Nedēļa"  03/16/09    Pēdējais izceļošanas vilnis vislielāko Latvijas iedzīvotāju skaitu, kā liecina oficiālā statistika, izmeta krastā tieši Lielbritānijā, nevis Īrijā, kā varētu domāt pēc izteikumiem publiskajā telpā. Lai uzzinātu, ko par tautiešu dzīvi, problēmām un iespējām tiem palīdzēt domā Latvijas vēstnieks Apvienotajā Karalistē un Ziemeļīrijā Indulis Bērziņš, ar Londonas apakšzemes dzelzceļu dodos uz vēstniecībai tuvāko metro staciju – Beikerstrītu. Tiem, kam priekšstats par šo ielu radies no padomju laiku filmām, kurās slavenais detektīvs Šerloks Holmss tika filmēts staigājam pa Vecrīgas šaurajām ieliņām, var rasties zināma vilšanās. Beikerstrīta ir plata iela ar dzīvu satiksmi četrās braukšanas joslās.

Kādā no tuvējām klusajām šķērsieliņām savu mājvietu atradusi Latvijas vēstniecība. Pēc Londonas nerimstošās burzmas un kņadas vēstnieka pasteļzaļos toņos ieturētais kabineta interjers ar vēstnieka cienīga izmēra rakstāmgaldu un lieliem ar ādu apvilktiem dīvāniem rada miera ostas iespaidu.

− Jūs nonācāt sabiedrības uzmanības lokā Atmodas sākumā, kad kopā ar tagad pazīstamo filozofu Igoru Šuvājevu vadījāt izglītojošo televīzijas pārraidi vecāko klašu skolēniem Apvārsnis. Var teikt, ka rekrutējāties Latvijas politiskajā sistēmā no "inteliģentajiem ideālistiem". Vēlāk bijāt viens no vadošajiem Latvijas ceļa (LC) politiķiem, arī ārlietu ministrs. Tagad no politiķa esat pārtapis par diplomātu un esat vēstnieks vienā no pasaules citadelēm – Londonā. Kā šajos laikos ir mainījusies jūsu politiskā domāšana, izpratne par lietu kārtību, pasaules uzskats?

− Jāteic, ka mana attieksme pret notiekošo Latvijā un Latviju kā tādu nav krasi mainījusies, jo vienmēr esmu redzējis Latviju kā pasaules daļu. Nevis kā pasaules nabu vai visu aizmirstu, nevienam nevajadzīgu perifēriju. Jā, mazu, un tomēr pasaules daļu. Bieži vien mēs, latvieši, mēdzam krist galējībās. Vai nu sevi nenovērtējam un redzam tikai slikto, vai, tieši pretēji, uzvedamies tā, it kā visai pasaulei būtu jādara tas, kas jādara mums pašiem, un jāglābj mūs. Tā tas nav. Katra valsts ir aizņemta ar sevi, un pirmās ziņas to televīzijās, laikrakstos vai interneta portālos ir par notikumiem šo pašu valstu dzīvē. Tā tas bija Dānijā, kur biju vēstnieks pirmos divus gadus, arī te, Londonā, kur strādāju jau ceturto gadu.

Mana attieksme nav daudz mainījusies. Ja atskatos atpakaļ, aktīvo darbību politikā beidzu 2002. gada vēlēšanu rezultātu ietekmē, kad saprotamu iemeslu dēļ LC netika ievēlēts Saeimā. Cilvēki gribēja pārmaiņas, un, atrodoties pie varas, kopš 1993. gada LC bija kā cilvēks, kurš ilgstoši uzturējies radiācijas zonā, proti, tajā bija uzkrājušās daudzas negācijas, jo LC bija savi grēki un grēciņi. Tajā pašā laikā par LC bija izveidojies plašs mītu, leģendu un pasaku klāsts. Tika piedēvētas daudzas lietas, kuras nekad nebija bijušas. Piemēram, bēdīgi slavenais izteiciens par reņģēdājiem, kuru pieraksta [Valdim] Birkavam, bet kurš to nekad nav teicis. Taču šī leģenda ir iegājusies tautas folklorā, un Birkavs to, visticamāk, arī paņems līdzi... uz laimīgākiem medību laukiem.

Es aizgāju no aktīvās politikas 2002. gada beigās. Tolaik Latvija bija praktiski beigusi sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā. Vienīgais, kas vēl nebija "izrunāts", bija lauksaimniecība, ko jau pabeidza nākamā ārlietu ministre Sandra Kalniete. 2002. gada beigas un 2003. gads bija laiks, kad bija jānāk ar vīziju, ko darīt ar šiem lieliskajiem instrumentiem, kurus deva dalība ES un NATO. Ja tagad notiek aktīva diskusija ne tikai par to, ko darīt, bet arī, kas vainīgs, tad, manuprāt, jautājumu vajadzētu formulēt – ko vajadzēja tajā laikā izdarīt tiem politiskajiem spēkiem, kuri pēc LC aiziešanas uzņēmās šo politisko atbildību? Būtu ļoti labi, ja viņi tobrīd būtu spējuši definēt jauno dienas kārtību. Gan ilglaicīgu, gan arī taktisku. Definēt veidus, kā sasniegt jaunos uzdevumus. Līdzdalība ES un NATO bija tikai instrumenta iegūšana, lai darbotos veiksmīgi tālāk. Ja redzu pasauli kopumā, kā tā izskatās, tad, izlasot no rīta Financial Times, ja būtu nemirstīgais pūķis Baisulis, es izlēktu pa logu.

− Latvijā, atverot laikrakstus vai ieslēdzot televizoru, rodas iespaids, ka briesmīgāku valdību par esošo nevar iedomāties. Vai kaut kas līdzīgs vērojams arī Londonā?

− Financial Times mazāk, jo tur vairāk runā par visu pasauli, bet Times un Guardian ir ļoti kritiski noskaņoti pret valdību, un tas ir pamatoti. Tā tas ir visā pasaulē, un žurnālistiem patīk rakstīt par dažādām sensācijām ar tādu negatīvu pieskaņu. Visvairāk šeit tomēr raksta par lietām, kuras varētu dēvēt par ziepju operām. Notikumus ar turpinājumiem, kuru dalībnieki ir dažādu jomu slavenības.

− Vai tas nozīmē, ka šeit politiķi nav tik populāri, kā aktieri, mūziķi vai sportisti? Vai kas līdzīgs Latvijā iecienītajam seriālam Atlaist Saeimu šeit gūtu popularitāti?

− Izklaides biznesam šeit ir nesalīdzināmi lielāka nozīme un, pat varētu teikt, ietekme, nekā tas ir valdībai, ja mēs salīdzinām ar Latviju. Kaut arī, piemēram, šodien Guardian pirmajā lappusē bija liels raksts par to, ka policija uztraucas, ka vasara varētu šeit būt ļoti nemierīga, ka varētu notikt masu nekārtības, jo cilvēki masveidā zaudē darbu. Tas skar arī vidusslāņa pārstāvjus, kuri zaudē ieguldījumus bankās, īpašumus utt. Notiek tas pats, kas Latvijā, un šiem protestētājiem var pievienoties agresīvie protestētāji, kas met akmeņus, dauza logus un dedzina mašīnas. Cilvēki, kuri agrāk nekad neatbalstīja šos "buntotājus", nu varētu tiem pievienoties. Agresīvo protestētāju atbalstītāju skaits strauji pieaug, un par to ir norūpējusies Londonas policija. Arī šādi raksti ir laikrakstu pirmajās lappusēs. Ne tikai par Deividu Bekhemu vai Oskara ceremoniju un britu triumfu tajā (saruna notika nākamajā dienā pēc Oskara balvu pasniegšanas). Tomēr Latvijā politikai saziņas līdzekļos kopumā ir salīdzinoši daudz lielāka vieta.

− Latvijā mediji ne tikai informē sabiedrību un komentē notiekošos procesus, bet lielā mērā paši cenšas piedalīties politiskajā procesā. Lielākā vai mazākā mērā tie ir politiskā procesa tiešie dalībnieki. Vai arī Lielbritānijā ir vērojama mediju vēlme spēlēt aktīvu politisko lomu?

− Protams, arī šeit mediji cenšas ietekmēt politiskos procesus, taču izmanto gudrākas metodes. Ir skaidrs, kurš laikraksts atbalsta kādu politisko virzienu. Ja ne gluži partiju, tad virzienu, kas šeit lielā mērā sakrīt ar partijām. Tas parādās karikatūrās, un politiskais humors, jāsaka godīgi, lai man piedod Latvijas karikatūristi, šeit ir ļoti asprātīgs un kvalitatīvs. Arī humors, kuru varam skatīties televīzijā, ir apbrīnojami gaumīgs un trāpīgs. Katrā ziņā mediji, cenšoties ietekmēt, rīkojas gudrāk, nepasakot tieši, kas jādara. Var nākotni ietekmēt, analizējot pagātni. Nav noteikti jāpasaka priekšā, kas jādara, sevišķi, ja nav ko teikt.

Nedaudz dīvaini no malas izskatījās pēdējā laika notikumi Latvijā, kur, no vienas puses, tika teikts, ka vajag atlaist Saeimu un visu, ko vien var atlaist, bet tagad, kad Godmanis beidzot ir atkāpies, šodien jau viņam tiek pārmests, kāpēc viņš to ir izdarījis. Ir jābūt konsekvencei, un, ja saki A, pasaki arī B. Es nevienam negribu mācīt kā dzīvot, bet būtu pilnīgi loģiski, ja politiskie spēki vai laikraksti, kas tos aizstāv, kaut ko noliedzot, piedāvātu ko citu vietā. Piedāvāt godīgu, taisnīgu, caurspīdīgu politiku ir tas pats, kas piedāvāt zemi zemniekiem, jūru jūrniekiem un gaisu lidotājiem.

− Jūs pieminējāt, ka tieši šodienas laikrakstos policija izteikusi bažas par iespējamām nekārtībām valstī, krīzei padziļinoties. Londonas austrumos, kur esmu apmeties, eiropiešu izcelsmes iedzīvotāji ir nevis minoritāte, bet nospiedoša minoritāte. Es pieņemu, ka arī visā Londonā kopumā britu izcelsmes iedzīvotāji varētu būt jau minoritāte. Līdz šim Londonas multikulturālā vide tiek pasniegta kā veiksmīga dažādu etnisko un reliģisko grupu integrācijas paraugs. Vai šī nosacītā stabilitāte ekonomiskās krīzes apstākļos nevar izrādīties iluzora?

− To, ka nekas nav perfekts, var lielā mērā attiecināt arī uz Lielbritāniju un to integrācijas politiku, kas līdz šim piekopta. Pirmais signāls bija tie briesmīgie, nežēlīgie terora akti (domāti bumbu sprādzieni Londonas metro 2005. gadā). Tos neizdarīja no kaut kurienes atbraukuši teroristi. Tos veica šeit izglītību ieguvuši un dzīvojoši cilvēki, kuri pilnībā izmantoja visas tās pašas iespējas, kādas ir pieejamas katram Lielbritānijas iedzīvotājam. Tas liecina, ka integrācijas sistēma nav perfekta. Pēdējie notikumi saistībā ar pasaules ekonomisko krīzi rāda, ka situācija pasliktinās, lejupslīde turpinās un krīze vēl nav sasniegusi savu zemāko punktu. Nesen bija plašas demonstrācijas, kurās demonstranti izmantoja premjerministra Gordona Brauna savulaik izteikto frāzi: britu darbavietas britu strādniekiem. Tā interesanti iznāca, ka demonstranti lietoja paša valdības vadītāja kādreiz izteikto frāzi, faktiski vēršoties pret šīs valdības politiku.

− Vērojot, cik piesardzīgi šejienes ļaudis izturas pret jebkuriem izteikumiem, kurus kaut tikai attāli var uztvert kā rasistiskus vai ksenofobiskus, jājautā, vai Braunam par šiem vārdiem nenācās atbildēt?

− Tur konteksts bija tomēr pavisam citāds, un neviens viņam par to nepārmeta. Politkorektums ir nepašaubāmi Lielbritānijas politiskās kultūras sastāvdaļa. Šeit es gribētu izmantot iespēju, lai pateiktu, ka, par nožēlu, Latvijā ir pilnīgi nepamatoti radies iespaids, ka šī ir tā laimes zeme, kur katrs var atrast, ko vien vēlas. Latviešiem piemīt zināms pašlepnums, un viņi vairāk stāsta savus veiksmes stāstus, bet neveiksmes paliek neizpaustas, un tās arī neparādās publiskajā telpā. Bet tās ir.

Mums katru dienu vēstniecībā vēršas cilvēki, kuri ir atbraukuši uz šejieni, domājot, ka viņiem būs darbs un viņi varēs nopelnīt, bet viņiem vairs nav pat naudas, lai tiktu atpakaļ uz Latviju. Viņi nāk un jautā, kā – vai tad vēstniecībai nav naudas, lai nopirktu biļeti atpakaļceļam? Es visiem varu pateikt, ka mums tādas naudas nav un valdība tam līdzekļus nav paredzējusi. Mēs varam palīdzēt sazināties ar Latvijā palikušiem radiniekiem vai pašvaldībām un šādā veidā dabūt naudu.

Es nevienam negribu teikt, lai nebrauc uz šejieni, bet nevienam negribu teikt, lai brauc. Katram, kurš pieņem lēmumu atstāt Latviju un doties darba meklējumos uz Lielbritāniju, ieteiktu pēc iespējas vairāk un labāk sagatavoties. Noteikti būtu jāskatās, vai firmas, kuras viņiem ir atradušas darbu, ir licencētas, vai tās patiešām dod padomus, kā rīkoties, un vai uz tām var paļauties. Otrkārt, tās ir valodas zināšanas. Pat, ja darbs, kuru domājat veikt, neprasa valodas prasmi, ir krietni vieglāk dzīvot, ja ir kaut minimālas angļu valodas zināšanas, lai radušās problēmas varētu kaut kādā veidā risināt.

Par nožēlu, mēs esam tādā kā otrā viļņa sākumā. Pirmais bija, kad mēs iestājāmies ES, un Lielbritānija, Īrija un Zviedrija bija pirmās valstis, kuras atvēra savu darba tirgu, un daudzi cilvēki brauca uz šejieni strādāt. Toreiz ekonomika gāja uz augšu un bija daudz brīvu darba vietu tur, kur paši briti negribēja strādāt. Kaut pirmajā laikā daudz tika biedēts ar iebraucējiem no Austrumeiropas, rezultātā izrādījās, ka šie turpmākie gadi bija britu ekonomikai ļoti sekmīgi un, kā atzīst paši britu ekonomisti, šie iebraucēji ekonomikai deva daudz pozitīva. Tagad situācija ir radikāli mainījusies. Tā ir pilnīgi pretēja. Ekonomika iet uz leju. Brīvo darba vietu skaits strauji samazinās. Sabiedrībā parādās ksenofobiskas idejas – britu darba vietas britu strādniekiem, un visi, kas brauc no citurienes, ir tādi kā "laupītāji", kas grib atņemt darbu vietējiem.

Jāteic, ka šeit nav nekāda Klondaika. Es ļoti gribu brīdināt nepārsteigties ar nepārdomātiem lēmumiem. Neviens, kam Latvijā iet labi, uz šejieni strādāt nebrauc. Bieži iznāk, ka cilvēks, kuram iet ļoti slikti, sagrabina pēdējo naudiņu un domā, ka atbrauks un šeit viss būs. Viņš ierodas Londonā, kur neviens viņu negaida. Tas ir briesmīgi, viņš pat nevar tikt atpakaļ. Man ir ļoti, ļoti žēl šos cilvēkus. Ja kādam ir pazaudēta pase, ir samērā viegli palīdzēt, bet daudz grūtāk, ja ir pazaudēts viss. Ja ir pazaudētas cerības.

− Negribas uz šīs skumīgās nots beigt mūsu sarunu, tāpēc pievērsīsimies kam citam. Kad pirms dažiem gadiem biju Briselē, acīs krita skaistu sieviešu trūkums uz ielām un sieviešu nevērība pret savu izskatu kopumā. Tagad Londonā vēroju būtiski citu ainu. Vairums sieviešu bagātīgi lieto kosmētiku, daudzas staigā īsos svārciņos un seksualitātes demonstrēšana vairs netiek uzskatīta par nepiedienīgu. Vai tā ir noteikta tendence vai man tikai tā likās?

− Tas jums varbūt tā likās, jo esat kādu laiku prom no mājām. (Smejas.) Nedomāju, ka šeit ir vairāk glītu sieviešu nekā Rīgā. Sevišķi vasarā, un to saka paši briti, kuri atzīst, ka Rīgā var redzēt daudz vairāk skaistu meiteņu nekā Londonā. Kaut Londonā jaunas sejas un garās kājas ir parādījušās kopā ar lielu skaitu poļu, kas šeit ir kādas desmit vai vēl vairāk reižu vairāk nekā latviešu. Arī lietuviešu ir krietni vairāk. Bieži vien, ja redzi, ka iet kādas divas trīs labi ģērbušās izskatīgas meitenes un nebrauc ar dārgu automobili, tad, pieejot tuvāk, dzirdi, ka viņas nerunā angļu valodā. Britu skaistās sievietes šeit pārvietojas vai tiek vestas ar dārgām automašīnām. (Smejas.)

− Man liels pārsteigums bija, ka arī vairums afrikāņu un aziātu izcelsmes sieviešu staigā, krāšņi izkrāsojušās.

− Es tomēr uzskatu, ka Rīga ir pilsēta, kur, vienkārši ejot pa ielu, tu vari manīt daudz skaistu sieviešu, kuras citur varētu redzēt vienīgi modes skatēs vai kādos svinīgos pasākumos. Lai arī Latvijai un Rīgai šajā ziņā ir lielas priekšrocības, ekonomiskās krīzes un sevišķi mārciņas vērtības krituma dēļ britu vecpuišu un ne tikai vecpuišu Rīgā rīkoto izbraukumu ballīšu skaits krasi samazināsies. Latvijā šiem tūristiem bieži un pilnīgi pamatoti tiek izteikti pārmetumi, bet ekonomiski tie bija mums izdevīgi. Cita lieta, ka pret tiem, kas uzvedas nepietiekami korekti, jāvēršas ar visu likuma bardzību un likuma priekšā visiem jābūt vienlīdzīgiem neatkarīgi, vai tie ir Lielbritānijas vai kādas citas valsts pilsoņi. Tagad arī šeit ir noteikts stingrs taupības režīms un cilvēki domā, kā ekonomiski izdzīvot. Jau šobrīd izklaides braucieni uz Latviju un Čehiju ir ievērojami samazinājušies. Visticamāk, nākamo vasaru ienīstās britu vecpuišu ballītes vairs nebūs. Tā gan ir slikta ziņa Latvijas tūrisma industrijai.

− Tas varbūt liks Vecrīgas restorānu īpašniekiem samazināt cenas, kuras pērnvasar bija sasniegušas jau gandrīz Londonas līmeni?

− Arī šeit Lielbritānijā, sākoties krīzei, ir ļoti mainījusies publika restorānos. Uz dārgiem restorāniem nekad neesmu gājis, jo esmu pietiekami taupīgs, un nekad lielas naudas man nav bijis, bet šeit var sameklēt arī ļoti labus restorānus ar pieņemamām cenām. Ja agrāk tādās vietās pamatā bija tūristi, jaunieši, tagad tur redzu ļoti solīdus cilvēkus, kuri agrāk acīmredzot pusdienoja dārgākās ēstuvēs. Jau tas vien fakts, ka šobrīd šajā nozarē vienīgais sektors, kur palielinās apgrozījums, ir picas, kas tiek piegādātas mājās, makdonaldiem un citām ātrajām ēstuvēm. Izdzīvo tas, kas prot piemēroties apstākļiem. Tas noteikti notiks arī Rīgā, un cilvēkiem būs jāmaina ēdienkarte.

− Londona faktiski ir Eiropas citadele...

− Šeit daudz tiek lauzti šķēpi, kas tad ir īstā pasaules galvaspilsēta – Londona vai Ņujorka. Kas ir pasaules finanšu galvaspilsēta – Volstrīta vai Sitija? Tagad gan abas šīs slavenās vietas domā, kurām ir mazāks kritums. (Smejas).

 

Mūrniece nolēmusi veikt rotāciju Iekšlietu ministrijas un Valsts policijas vadībā

LETA  03/16/09    Jaunā iekšlietu ministre Linda Mūrniece (JL) nolēmusi veikt rotāciju Iekšlietu ministrijas un Valsts policijas vadībā, ziņo telekompānijas LNT raidījums "Ziņas sešos".

Līdzšinējais iekšlietu ministrijas valsts sekretārs Aivars Straume kļūs par Krīzes padomes sekretariāta vadītāju. Viņa vietā stāsies līdzšinējais Valsts policijas priekšnieks Aldis Lieljuksis. Savukārt Lieljukša Valsts policijas priekšnieka amats piedāvāts Galvenās kārtības policijas pārvaldes priekšniekam Valdim Voinam, kurš piekritis ieņemt šo amatu.

"Visi ir piekrituši pārmaiņām. Tur nav nekāda cita pamatojuma kā tikai tas, ka, atnākot no malas, ir vieglāk saskatīt problēmas gan Iekšlietu ministrijā, gan Valsts policijā. Līdz ar to Voinam, kurš atrodas policijā, skatījums būs mazliet citādāks un reformas veikt būs vieglāk nekā Lieljuksim. Savukārt Lieljuksis palīdzēs man optimizēt darbu ministrijā," atzina Mūrniece.

Jau ziņots, ka jauno Valda Dombrovska (JL) vadīto valdību Saeima apstiprināja šī gada 12.martā.

 

Šlesers: no kriminālprocesa nebaidos

Agnese Margēviča,  NRA  03/17/09    "Kriminālprocess ir vienkārša pārbaude. Lai pārbauda, man nav ko slēpt. Tikai tiesībsargiem jāapzinās, ka ir priekšvēlēšanu laiks un jebkurš viņu lēmums ietekmēs politisko procesu."

Tā Ainārs Šlesers (LPP/LC) Neatkarīgajai pirmdien komentēja pēdējās pāris nedēļas politiskajos kuluāros plaši apspriesto baumu par gaidāmo kriminālprocesu pret bijušo satiksmes ministru.

Neoficiāla informācija liecina, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) lietvedībā ir pat vairākas pārbaudes saistībā ar lidostu Rīga. Tajā notiekošais bija A. Šlesera atbildības sfērā, kamēr viņš vairākus gadus ieņēma satiksmes ministra amatu.

Pirms nedēļas, kad Neatkarīgā par to interesējās KNAB, biroja priekšnieka vietniece Juta Strīķe šīs baumas ne apstiprināja, ne noliedza, bet bija noprotams, ka KNAB patlaban nav ko ziņot par kriminālprocesu saistībā ar A. Šlesera kā amatpersonas darbību. Aizdomas, ka kriminālprocess varētu tikt ierosināts, saknes dzen no vairākām Valsts kontroles (VK) revīzijām satiksmes nozares uzņēmumos, tostarp arī lidostā Rīga, kurā Satiksmes ministrija ir valsts kapitāla daļas turētāja. Kāds, kurš ar šiem papīriem ir iepazinies, Neatkarīgajai pagājušajā piektdienā teica: "Tur nevar nebūt kriminālprocesa." Lai gan ne uz viena dokumenta, ko var traktēt kā aizdomīgu, A. Šlesera paraksta neesot – tos parakstījušas lidostas amatpersonas, konkrēti, lidostas Rīga valdes priekšsēdētājs, arī LPP/LC biedrs Krišjānis Peters.

Neoficiāli zināms, ka KNAB ir dokumenti par divām VK revīzijām, kuras ir noslepenotas, jo satur komercinformāciju. Tāpēc sīkāk par pārbaužu būtību netiek stāstīts. Tas, kas līdz šim ir izskanējis publiski, saistās ar VK pārmetumiem, ka lidosta konkrētiem pasākumiem prasīto un saņemto valsts dotāciju patiesībā ir izmantojusi zaudējumu segšanai un pavisam citiem pasākumiem. Pēc A. Šlesera domām, vienīgais, ko varētu pārmest, ir tas, "ka es neļāvu lidostai bankrotēt".

A. Šlesers vakar teica, ka KNAB nav viņu saucis sniegt informāciju. Satversme paredz, ka pie Saeimas deputāta nedrīkst izdarīt kratīšanas, ne citādi aprobežot viņa personas brīvību, ja tam nepiekrīt Saeima. Tāpēc A. Šlesera lēmums pretēji iepriekš solītajam 3. martā atjaunot savu deputāta mandātu pielēja eļļu ugunij, izvēršot politiskajos kuluāros baumas, ka bijušais satiksmes ministrs tā sev vēlas iegūt imunitāti. "Tā imunitāte ir ļoti teorētiska," saka viņš pats, atgādinot, ka Saeima var lemt par izdošanu. Tas parlamenta kuluāros jau tiek apspriests, un kāds ietekmīgs vecās koalīcijas politiķis Neatkarīgajai pirms nedēļas uzsvēra, ka vecās partijas nevarētu neizdot A. Šleseru sabiedriskās domas priekšvēlēšanu laikā dēļ. A. Šlesers uzsver, ka pēc 6. jūnija vēlēšanām noteikti tiks ievēlēts Rīgas domē un savu Saeimas mandātu noliks tik un tā. "Daudzi ir nobijušies, ka man ir reālas izredzes kļūt par Rīgas mēru un es, kā solīju, apvienošu gan labējos, gan kreisos spēkus. Man kā biznesa cilvēkam ir piedāvājums, kā Rīgā radīt darbavietas, bet citiem tāda nav," saka A. Šlesers, nekonkretizējot, kas ir šie politiskie konkurenti ar ietekmi tiesībsargājošajās struktūrās.

 

Valdības pirmajā sēdē ne bez pārpratumiem

Baiba Rulle,  NRA  03/17/09    Pirms nepilnas stundas uz valdības sēdi ieradās sabiedrisko mediju vadītāji – Latvijas televīzijas (LTV) ģenerāldirektors Edgars Kots un Latvijas radio (LR) ģenerāldirektora vietas izpildītājs Dzintris Kolāts.  Viņus, kā arī Nacionālās Radio un televīzijas padomes priekšsēdētāju Ābramu Kleckinu uz valdības sēdi bija izsaukusi Valsts kanceleja. Apmēram stundu pasēdējuši slēgtajā sēdē visi trīs ar izbrīnu sejā iznāca no sēžu zāles. Pēc viņu teiktā, kāpēc izsaukti, viņi tā arī nebija sapratuši, jo jautājums par sabiedrisko mediju budžetiem nav skatīts. Diena jau ir rakstījusi, ka sabiedrisko mediju finanšu situācija ir ļoti smaga un abas pieprasījušas papildus naudu no valsts budžeta.

Visi trīs pieļāva, ka noticis pārpratums. Valsts kanceleja viņus sazvanījusi un lūgusi steidzami ierasties, bet attiecīgos dokumentus Finanšu minsitrija valdības sēdē nebija sagatvojusi, līdz ar to jautājums par finanšu situāciju radio un televīzijā vispār nav skarts. No valdības sēdes gaitas uzaicinātie bija nojautuši, ka atbalstīts piedāvājums no Latvijas radio un televīzijas centra finansēt apraidi viena miljona latu apmērā televīzijai un 400 000 latu apmērā radio. Tas gan neko neatrisina, lai sabiedriskie mediji varētu turpmāk darboties līdzšinējā apjomā, jo papildus naudas nav, noteica Ā.Kleckins. Samulsuši viņi valdības ēku pameta.

 

Intervija  ar Eināru Repši: „Vai ir aizmirsts, kādēļ valsts tika radīta?

Sallija Benfelde, Žurnāls "Nedēļa",  TVNET   03/17/09    Par valsts izdevumu samazināšanu, par robežu, aiz kuras var sākties tautas bojāeja, Nedēļa aicināja uz sarunu Valda Dombrovska veidojamās valdības ieteikto finanšu ministru Einaru Repši.

− Apgalvojumi par valsts budžetu izskan visdažādākie – no pārliecības, ka viss nav tik slikti, kā tiek stāstīts, jo plānotie ieņēmumi taču nav kritušies tik dramatiski, līdz pat izteikumiem, ka valstij draud maksātnespēja jeb defolts. Vai budžeta deficītu var aizlāpīt, neapdraudot tautas pastāvēšanu šodien un nākotnē, ja praktiski tiks liegta iespēja saņemt veselības aprūpes pakalpojumus un izglītību? Un vai valstij ir jēga, ja tā nespēj vai negrib pildīt savu galveno uzdevumu – rūpēties par saviem iedzīvotājiem, tā vietā liekot rūpes par administratīvo aparātu un politiķiem.

Vai atrast vismaz 500 miljonus latu, kurus ietaupīt, ir reāli?

− Ar naudas rēķiniem mums Latvijā vienmēr ir bijis tā dīvaini. Lielajiem projektiem, it īpaši tā sauktajos treknajos gados, valsts budžetā atradās simtiem miljonu latu, bet, kad vajadzēja, piemēram, desmit miljonus skolotāju algu paaugstināšanai, tad atrast tos it kā nevarēja. Nacionālā bibliotēka ir vajadzīga, piekrītu, bet tā tiek celta ar tādu līgumu, ka gadījumā, ja mums finanšu situācijas dēļ būs vajadzība uz laiku šos darbus apturēt jeb iesaldēt, tad soda sankcijas, kas valstij būs jāmaksā, pateicoties iepriekšējai kultūras ministrei un viņas darbam, būs dramatiskas. Citiem vārdiem sakot, pie jebkuras valsts finanšu situācijas, pat pie visskarbākās, turpināt šo grandiozo būvi būs izdevīgāk, nekā maksāt soda naudas. Tādā veidā esam naudu šķērdējuši pa labi un pa kreisi un esam arī ielikuši budžetā pamatu, lai šķērdēšana turpinātos.

Mums ir lielākais administratīvais aparāts no visām Baltijas valstīm, arī valsts iepirkumos mums dominē dārgi projekti un iepirkumi, turklāt kopā pa dažādiem it kā sīkumiem savācas lielas summas. Katra ģimene taču zina, ka var notērēt jebkuru summu, un ar valsti ir tāpat. Ja netiek domāts par sistemātisku budžeta taupīšanu, pamazām izdevumu posteņi izaug tik lieli, ka tos tiešām kļūst grūti samazināt.

Ir skaidrs, ka, no vienas puses, ir jāaizlāpa budžets, lai valsts varētu veikt savus obligātos maksājumus, bet, no otras – ir jāatrod finanses ekonomikas lejupslīdes apturēšanai un augšupejai. Veselības ministrs apgalvo, ka viņa nozarei kaut ko samazināt vēl nozīmētu "samazināt" dzīvības... Tajā pašā laikā, piemēram, Valsts zāļu aģentūrā joprojām ir vadītājs un trīs vietnieki, ir dienesta automašīnas.

Tā esam dzīvojuši, ka vienmēr ir izrādījies vieglāk apcirpt algas pamatdarba darītājiem. Visos šajos samazinājumos kaut kā esam pamanījušies sākt nevis no administrācijas gala un tās izdevumiem, bet vienmēr sākam saīsināšanu ar tiem, kas sniedz konkrētos pakalpojumus: samazinām medmāsu, skolotāju, policistu algas, strādājošo skaitu, ceļam pakalpojumu cenas, bet administrācijas ar visiem saviem izdevumiem paliek, kur bijušas. Par ministra Eglīša teikto varu sacīt, ka tas, ko viņš vēsta, neattiecas uz administrāciju, viņš atkal runā par to, ka samazināt varētu citas lietas, kas tiešām nozīmētu cilvēku veselības un dzīvības apdraudēšanu. Drīzāk jāskatās, kur varam samazināt priekšniekus, priekšnieka vietniekus un nevajadzīgās dublējošās struktūras un to privilēģijas, ieskaitot dienesta automašīnas un lielās algas. Pilnīgi skaidrs ir jautājums par valsts uzņēmumu padomēm, kuras tiks likvidētas.

− Vai tas ir droši? Vai to ļaus?

− Turēsim īkšķus, vēl jau mēs neesam droši, ka šī valdība tiks apstiprināta. Katrā ziņā padomju likvidēšana ir viens no mūsu uzstādījumiem, un Saeimā pašlaik ir likumprojekts, kas attiecas uz padomēm un valdēm valsts un pašvaldību uzņēmumos. Ja runājam par tautsaimniecības atjaunošanu un ražošanu, ir vajadzīgs stimuls arī lauksaimnieciskajai ražošanai, un tādam nolūkam ir pieejami Eiropas fondi, un tā ir ļoti liela nauda. Taču birokrātija ir tik smagnēja, ka nauda vai nu vispār nenonāk līdz ražotājam, vai nonāk ar lielu novēlošanos. Eiropas fondu apguves birokrātiskajā procesā ir iesaistīta 21 institūcija un vairāk nekā 700 darbinieku. Kam tas ir vajadzīgs? Būtu mērķtiecīgi veikt birokrātijas samazināšanu. Lauksaimniekam ir jānodarbojas ar saviem darbiem, uzņēmējam ar saviem, nevis jāstaigā un jānoņemas ar neskaitāmu birokrātisku prasību pildīšanu, stāvot bezgalīgās rindās un aizpildot dažādas veidlapas. Visos šajos jautājumos var samazināt birokrātiskos šķēršļus, atrodot lielas cilvēku un naudas resursu rezerves, tā paaugstinot lietderību.

− Vai informācija par iespējamām cilvēkresursu un finanšu rezervēm ir pieejama? Varbūt ministri ne vienmēr precīzi pārzina visas pakļautībā un pārraudzībā esošās institūcijas un ne vienmēr vēlas tajās kaut ko mainīt?

− Ne jau tikai pie mums, arī visā pasaulē ir labi pazīstamas shēmas un sabotāžas taktika, lai neko nemainītu. Ja ierēdnim, kurš neko nevēlas mainīt, to liek darīt, viņš atrod un piedāvā samazināt kaut ko tādu, ko noīsināt vai likvidēt nedrīkst, kas rada tūlītēju negatīvu reakciju un kas diskreditē pašu samazinājuma ideju kā tādu. Var sacīt, ka tā ir apzināta vai neapzināta pretošanās taktika pārmaiņām, bet to nudien birokrātiskais aparāts izmanto visur pasaulē, mēs neesam izņēmums.

Kā pret to cīnīties? Vispirms ministriem būs jāparāda sava radošā doma un spēja iedziļināties jautājumos par izdevumu samazināšanu pēc būtības, nevis formāli. Viņiem būs jāatrod tie izdevumu posteņi, kurus drīkst samazināt. Savukārt mēs no Finanšu ministrijas sekosim līdzi tam, lai nenotiek tā, ka tiek sarucināts strādājošo skaits, bet priekšnieku daudzums paliek nemainīgs. Nevar būt tā, ka tiek apcirpts pakalpojumu sniedzēju un pakalpojumu skaits veselības, izglītības un sociālā sektora nozarēs, bet nekas nemainās un dārgu preču iegāde, labi apmaksātu amata krēslu aizpildītāji joprojām ir neaizskarami un nepieejami.

− Vai Finanšu ministrija vajadzīgo budžeta ekonomiju varētu dot ar konkrētiem ierobežojumiem – cik no visa samazinājuma attiecas uz administratīvo aparātu?

− Mūsu uzstādījums ir ļoti līdzīgs tam, ko tagad sacījāt. Protams, mēs neteiksim katram ministram priekšā, kā tieši rīkoties, jo ministrs ir atbildīgais par savu nozari. Prioritātes būs jāizvērtē katram ministram pašam, bet mūsu uzstādījums būs, ka samazinājumi jāveic proporcionāli, to nevar darīt tikai uz pamatdarbu veicēju rēķina. Centīsimies sekot līdzi tam, lai vispirms notiktu administratīvā aparāta saīsināšana un privilēģiju likvidēšana.

Un vēl gribu teikt, ka vislabākais uzraugs ir pati sabiedrība, tāpēc esmu jau uzsācis dialogu ar mūsu partneriem: gan ar arodbiedrībām, gan ar Darba devēju konfederāciju, gan ar Tirdzniecības un rūpniecības kameru. Esmu lūdzis, lai jebkurš no viņiem man norāda nevajadzīgos un pārmērīgos tēriņus un nevajadzīgi finansētās procedūras, kuras vēl arvien ir saglabājušās. Ja būs šo organizāciju un arī sabiedrības atbalsts un viņu sniegtā informācija, tad brīdī, kad ministrs vai kāds ierēdnis sacīs, ka neko vairāk ekonomēt nav iespējams, citādi būs jāgriež pa dzīvu miesu, es varēšu pajautāt: vai šos izdevumus jau esat samazinājuši? Kamēr vien var atrast kaut vai vienu pozīciju, kurā ir saglabāti nelietderīgi izdevumi vai procedūras, nav pamata runāt par to, ka jāsamazina iedzīvotāju dzīves kvalitāte. Tāpēc domāju, ka kopīgiem spēkiem mēs varam tikt galā un varam nonākt pie racionālāka budžeta.

Katrā ziņā ir skaidrs, ka nedrīkst rīkoties tā, ka valsts rīcība faktiski iznīcina mērķus, kuru dēļ valsts ir radīta. Valsts galu galā ir veids, kādā cilvēki organizē savu dzīvi un darbību. Mums jādomā, lai sekmīgi izdzīvo un attīstās latviešu nācija, tauta un valsts. Nav valsts bez cilvēkiem, tie ir galvenā vērtība, nevis administratīvais aparāts. Mums atkal jāpanāk nacionālā kopprodukta un dzīves līmeņa pieaugums. Bet jāsaprot, ka tas nebūs iespējams, neveicot pārdomātas un pietiekami dziļas reformas.

− Kā atdzīvināt ekonomiku? Tiek runāts par koncepcijām un programmām, bet ekonomiskie procesi pamazām stājas, un ir sajūta, ka tūlīt iestāsies pilnīgs sastingums. Ko darīt? Kā dabūt iekšā naudu ekonomikā tūlīt?

− Būtisks komponents ir banku sistēma un kreditēšana. Protams, bankas ir privātas struktūras un tām nevar administratīvi pavēlēt izsniegt kredītus. Ir jāsaprot, kāpēc bankas tos neizsniedz, jo galu galā jebkura banka grib pārdot savus kredītus gluži tāpat, kā saldējuma pārdevējs grib pārdot saldējumu, lai ar to nopelnītu. Ja bankas to nedara, tas nozīmē, ka tās baidās, ka kredīts netiks atdots. Var gadīties, ka veidojas tāds kā apburtais loks un iestājas pašiznīcinoša situācija, kad bankas pārstāj kreditēt mūsu ražojošos uzņēmumus, tie ir spiesti vai nu sašaurināt ražošanu, vai pat bankrotēt, cilvēkiem nav darba un ienākumu. Un ekonomika kopumā sastingst vēl vairāk. Tā ir lejupejoša spirāle, tā nedrīkst notikt, bet recesijas gadījumos notiek tieši tā.

Tādos gadījumos viens no instrumentiem, ko rūpīgi izpētīsim, ir sniegt valsts garantijas mūsu sekmīgajiem uzņēmumiem, kas ir konkurētspējīgi. Jautājumus par valsts garantiju izsniegšanu skatīsimies sadarbībā ar Rūpniecības un tirdzniecības kameru, lai nebūtu vietas voluntārismam vai draugu būšanai. Tātad mēģināsim iedzīvināt valsts garantiju mehānismu ražotājiem, lai tie varētu saņemt kredītus vai samazināt vai atlikt pašreizējos maksājumus. Tas ir būtiski, jo tautsaimniecībā pieejamo kredītlīdzekļu apjoms joprojām tiek apgriezts.

− Bet starptautiskā aizdevuma līdzekļi taču arī ir domāti banku sistēmas stabilizācijai un kapitāla palielināšanai – vai tad ar to nepietiek, lai atjaunotos tautsaimniecības kreditēšana?

− Jā, daļa aizdevuma tiešām ir paredzēta šiem mērķiem, un tas jau ir viens no priekšnoteikumiem, lai kreditēšana atsāktos. Tomēr ar to vien nepietiek, jo banku uztraukums par ekonomikas stāvokli un uzņēmumu spēju atdot naudu ir saglabājies. Tātad mums vispirms jāsaved kārtībā savs budžets, lai skaidri zinām, kādas garantijas spējam dot.

− Vai viens no ekonomikas stimuliem nevarētu būt PVN pārskatīšana un samazināšana atsevišķās nozarēs?

− Jūs mani kārdināt – doma par PVN samazināšanu tiešām ir pievilcīga. Tomēr iebildums varētu būt, ka nodokļiem ir jābūt stabiliem. Ja nu reiz mēs to kļūdu esam izdarījuši – un tā neapšaubāmi bija liela kļūda – un esam pacēluši PVN, vai pareizākais šobrīd ir atkal griezties atpakaļ? Tiesa gan, mēs to varam apdomāt, bet pēc tam, kad būsim tikuši galā ar pašu galveno un tūlīt izdarāmo darbu – ar valsts izdevumu daļas apcirpšanu. Pašlaik nav iespējams runāt par nodokļu samazināšanu, knapi turamies pretī, lai nerunātu par pretējo procesu – par nodokļu paaugstināšanu. Vārdusakot, šobrīd nav iespējams runāt par nodokļu samazināšanu, bet nākotnē es to labprāt apsvērtu.

− Pārskati liecina, ka budžeta ieņēmumos nepildās tieši tā daļa, kas attiecas uz PVN.

− Taisnība, cilvēki ir ļoti samazinājuši savus naudas tēriņus, ir stipri krities apgrozījums un nodokļa ieņēmumi ir sarukuši. Gan jāteic, ka arī citu nodokļu ieņēmumi ir kritušies – piemēram, samazinājies ir ieņēmuma nodoklis tīri objektīvu iemeslu dēļ. Droši vien tikai daļa no PVN ieņēmumu samazināšanās ir tāpēc, ka nodoklis tika paaugstināts, tomēr otra lejupslīdes daļa varētu būt cenu pieauguma dēļ, jo preci vai pakalpojumu vairs nepērk. Mums šobrīd būtu svarīgs dialogs ar sabiedrību par nodokļu jautājumiem, lai nodokļu maksātāji saprastu, ka mums visiem ir ļoti vajadzīgs, lai nodokļi tiktu maksāti, un ka mums jāzina, kā rīkoties, lai nav jāpaceļ tie nodokļi, kas tiešā veidā ietekmē ražošanu. Nodokļu maksāšana izlīdzinātu arī konkurences iespējas un padarītu tās līdzvērtīgas, godīgas.

− Vai tiek apsvērtas iespējas paaugstināt akcīzes nodokli alkoholam un tabakai, jo tās tomēr nav pirmās nepieciešamības preces?

− Arī tas ir apdomājams jautājums, bet, kā jau teicu, šobrīd nodokļi nav pirmais darāmais darbs. Katrā ziņā akcīzes nodoklis atsevišķām luksusa precēm varētu būt viens no pirmajiem jautājumiem nodokļu sakarā.

− Cik ātri uzņēmēji varēs tikt pie Eiropas struktūrfondu atbalsta?

− Tie ir divi jautājumi. Pirmais ir jautājums par birokrātijas samazināšanu – cik ātri to izdosies izdarīt? Otrais jautājums ir par līdzfinansējuma nodrošināšanu. Atkal varu teikt, ka būs ļoti nepieciešama atgriezeniskā saite no sabiedrības, lai uzzinātu un saprastu, kas nav izdarīts.

− Jau vairākkārt no ārzemju ekspertu puses, tostarp arī no The Economist komentētājiem, ir izskanējusi doma, ka Baltijas valstīm un Bulgārijai nekavējoties būtu jāpievienojas eirozonai. Vai tam piekrītat un vai plānojat uzsākt sarunas ar Eiropas Komisiju par šo jautājumu, ja kļūsiet par finanšu ministru?

− Paātrināta eiro ieviešana būtu laba. Tā nav absolūta nepieciešamība, bet, ja vien sarunas par tūlītēju pievienošanos eirozonai būs iespējamas, noteikti esmu par sarunām un par eiro ieviešanu. Šis process vairāk ir atkarīgs no Eiropas puses, nevis no mums. Katrā ziņā priekšlikums par tūlītēju eiro ieviešanu Baltijas valstīs un varbūt arī Bulgārijā, jo šo valstu valūtas ir cieši saistītas ar eiro, ir izskanējis starptautiskajā apritē. Vispirms gan ir vajadzīgs Eiropas Savienības iekšējs, neformāls lēmums par to, ka tā tiks darīts, un tikai tad var sekot rīcība. Pāreja uz eiro tehniski būtu īstenojama viegli. Visus šos gadus esam noturējuši stabilu mūsu valūtu ar piesaisti, mums ir pietiekami lielas valūtas rezerves. Mēs pat varētu tehniski ieviest eiro vienpusēji, bet to nevaram darīt, jo esam dalībvalsts un ir noteikumi, kas sadarbības partneriem jāpilda. Tas, ko gribu teikt, ir: lata kursam jāpaliek stabilam un nemainīgam, tās ir tikai ilūzijas, ka ļoti tiks veicināts eksports, ja pazemināsim lata kursu – efekts būs īslaicīgs, bet kopējās sekas negatīvas. Tāpēc vēlreiz atkārtoju, ka lata kursam jābūt nemainīgam un pāreja uz eiro būtu laba, par to esmu gatavs runāt un darīt to, kas manos spēkos.

 

2008.gadā KNAB administratīvi sodījis 137 valsts amatpersonas

NRA  03/18/09    Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs 2008. gadā, pārbaudot valsts amatpersonu darbības atbilstību interešu konflikta novēršanas normām, ar naudas sodu administratīvi sodījis 137 amatpersonas, kopumā uzliekot naudas sodu 10 170 latu apmērā.

28 gadījumos pieņemti lēmumi par administratīvās lietas izbeigšanu pārkāpuma maznozīmīguma dēļ, izsakot amatpersonām mutvārdu aizrādījumu. Lai skaidrotu interešu konflikta novēršanas prasības un amatpersonu ētikas normas, KNAB 2008.gadā īstenojis 71 izglītošanas pasākumu, aptverot vairāk nekā 2 300 personu loku.

2008.gadā KNAB administratīvi sodīja 8 Saeimas deputātus (pārkāpumi tika konstatēti vēl 6 deputātu darbībā, bet administratīvā pārkāpuma lietas izbeigtas noilguma dēļ), 17 pašvaldību vadītājus un viņu vietniekus, 19 valsts un pašvaldību iestāžu vadītājus (tai skaitā 8 skolu direktorus), 15 valsts vai pašvaldību kapitālsabiedrību amatpersonas. Citu administratīvi sodīto amatpersonu vidū ir ostu valžu locekļi, ministriju un valsts iestāžu departamentu un nodaļu vadītāji, pašvaldību deputāti, tiesībsargājošo institūciju darbinieki, ierēdņi u.c.

Lielākā daļa pie administratīvās atbildības saukto valsts amatpersonu (60%) sodītas par amata savienošanas ierobežojumu pārkāpšanu. Valsts amatpersonas vai nu ieņēma amatus, kas tām aizliegti ar likumu, vai arī savienoja amatus, nesaņemot nepieciešamo atļauju. Pārkāpjot amata savienošanas ierobežojumus, lielākajā daļā gadījumu amatpersonas nav ievērojušas arī ienākumu gūšanas ierobežojumus (55% no sodītajām amatpersonām), gūstot ienākumus par neatļautu amata pienākumu pildīšanu.

Trešā daļa sodīto valsts amatpersonu (32%) veikušas ar amata pienākumu pildīšanu saistītas darbības interešu konflikta situācijā. Piemēram, piešķīrušas mantiskus labumus (piemaksas, prēmijas) sev vai saviem radiniekiem, veikušas uzraudzības un kontroles funkcijas attiecībā uz padotībā strādājošiem radiniekiem, pieņēmušas lēmumus par saviem vai radinieku īpašumiem vai lēmušas par privatizācijas noteikumu un izsoles noteikumu apstiprināšanu savās vai darījumu partneru interesēs. Vairākos gadījumos amatpersonas piedalījušās lēmumu pieņemšanā par pašvaldības iepirkumu piešķiršanu sev piederošiem uzņēmumiem vai saimniecībām.

Konstatēti arī 7 neatļautu dāvanu pieņemšanas gadījumi, piemēram, kādas pašvaldības deputāti devušies pieredzes apmaiņas vizītē uz ārzemēm, kur viesnīcas izdevumus apmaksājis uzņēmums, attiecībā uz kuru amatpersonas pieņēmušas lēmumu.

Vērtējot valsts amatpersonu darbības tiesiskumu kopumā, KNAB secinājis, ka nelietderīga rīcība ar valsts un pašvaldību mantu un finanšu resursiem visbiežāk notiek četrās jomās:

* publisko iepirkumu veikšanā,

* īpašumu privatizācijas un atsavināšanas procesā,

* valstij vai pašvaldībai piederošo nekustamā īpašuma objektu iznomāšanā,

* valsts un pašvaldību rīcībā ar mantu, ieguldot to kapitālsabiedrībās.

Lai gan likums „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” paredz nodrošināt valsts amatpersonu darbību un tās atklātumu sabiedrības interesēs, diemžēl patlaban sabiedrībai publiski pieejama ir tikai informācija par valsts amatpersonu mantisko stāvokli. Savukārt ziņas par to, kas raksturo valsts amatpersonu darbību vistiešākajā veidā – likumā noteikto ierobežojumu un aizliegumu pārkāpumiem, pēc 2007.gadā izdarītajiem grozījumiem Fizisko personu datu aizsardzības likumā saskaņā ar Datu valsts inspekcijas un Tieslietu ministrijas skaidrojumiem kopš 2007.gada 1.septembra vairs nav publiskojamas. Ņemot vērā, ka sabiedrībai ir tiesības zināt, cik tiesiski amatpersonas realizē savus amata pienākumus, KNAB uzskata, ka arī informācijai par valsts amatpersonām piemērotajiem administratīvajiem sodiem un to izdarītajiem pārkāpumiem jābūt publiski pieejamai.

 

 

 

Saimniecībā...

 

 

 

Pagarina sarunas par "Parex" kredīta atdošanu

NRA  02/27/09    Šodien panākta vienošanās par "Parex bankas" sarunu ar sindicēto kredītu devējiem pagarināšanu līdz šā gada 19. martam, paredzot kredīta atmaksu atbilstoši Parex bankas piedāvājumam par aizdevumu pārstrukturizāciju un atmaksas termiņu pagarināšanu.

"Nevienam nav vajadzīga bankrotējusi Latvija – neliela valsts, kura ir ekonomiski svarīga visai Eiropas Savienībai. To apzinās ne tikai Starptautiskā Valūtas fonda un Eiropas Komisijas eksperti, starptautiskā aizdevuma donori, bet arī globālā finanšu sektora pārstāvji. Tādēļ manā vadībā izstrādātais un valdībā akceptētais sadarbības priekšlikums ar sindikātu ir uzklausīts un pieņemts ar atbilstošu izpratni par situāciju Latvijā, un tas ir pirmais solis uz panākumiem šajā jomā. Šī banka ir Latvijai ļoti nozīmīga, tās problēmu atrisināšana ir Latvijas finanšu sistēmas stabilitātes pamatā, " bankas izplatītajā paziņojumā norāda finanšu ministrs Atis Slakteris.

"Panāktā vienošanās par sarunu termiņa pagarināšanu apliecina, ka sindicēto kredītu aizdevēji ir gatavi vienoties par mūsu piedāvātajām līguma nosacījumu izmaiņām un ar Parex banku. Līdz sarunu noslēgšanai turpināsim darbu pie vienošanās saskaņošanas - sindicēto kredītu aizdevējiem pusē jāveic komplicēts lēmumu pieņemšanas process un juridiskās dokumentācijas sastādīšana, kas jāveic katrā sindikāta dalībnieku – 60 banku - kredītkomitejās," atzina Parex bankas valdes priekšsēdētājs Nils Melngailis, kurš atbilstoši valsts pilnvarojumam vada sarunas ar sindikātu dalībniekiem.

Jau ziņots, ka Parex bankas piedāvājums paredz 20% no kopējās aizdevuma summas jeb 155 miljonus eiro un uzkrātos procentus ieskaita darījuma kontā līdz šā gada martam. Par atlikušajiem 80% no kopējās aizdevuma summas jeb 620 miljoniem eiro tiek noslēgta vienošanās par kredīta termiņa pagarināšanu, nosakot šīs kredīta daļas maksājumu divās daļās – 387 miljonus eiro 2010.gada februārī un 232, 5 miljoni eiro – 2012.gada janvārī.

Parex banka ar sindicēto kredītu devējiem kopumā ir noslēgusi divus līgumus - 2007. gada 29. jūnijā par 500 miljonu eiro aizdevumu un 2008.gada 21.februārī par 275 miljonu eiro aizdevumu.

 

Ierosinājums kropļot tirgu

Alfs Vanags, The Baltic International Centre for Economic Policy Studies direktors,  NRA  02/27/09

Tirgus ekonomikā mazumtirdzniecību regulē kvalitātes un cenas attiecība, taču brīdī, kad valda krīze, daudzi pamatprincipi tiek pārskatīti, lai patēriņu uzturētu pietiekami augstā līmenī. Diemžēl pašlaik, kad Latvijā ir ne tikai ekonomiskā, bet arī politiskā krīze, dažādi amatpersonu ierosinājumi kļuvuši absurdi. Aiz daudziem stāv populisms vai kādas intereses.

Tas uzskatāmi redzams, iepazīstoties ar izstrādātajiem grozījumiem Konkurences likumā un Pārtikas aprites un uzraudzības likumā. Ekonomikas ministrijas ierēdņu vai kādu politiķu galvās ir dzimusi ideja, it kā rūpējoties par patērētājiem un vietējiem ražotājiem, noteikt maksimālo uzcenojumu pārtikas precēm. Taču diez vai šis ir īstais instruments, kā nonākt pie vēlamā un labākā rezultāta.

Atskatoties vēsturē, var jau atrast līdzīgus gadījumus. Piemēram, pēc Otrā pasaules kara Lielbritānijā bija izteikts pārtikas deficīts. Tad amatpersonas tirgus sakārtošanai bija spiestas pieņemt konkrētus lēmumus, un ģimenes uzturam nepieciešamo varēja iegādāties gan par naudu, gan arī papildus par taloniem, kas bija līdzīgi tiem, ko atceramies no padomju laikiem. Toreiz tas šķita racionāls risinājums, un šāda tirgus regulēšana darbojās līdz pat 50. gadu sākumam, kad ražotāji atkal spēja nodrošināt iedzīvotājus ar nepieciešamo pārtikas daudzumu.

Taču situācija ir mainījusies. Mazumtirdzniecībā ir nevis deficīts, bet gan ļoti plašs piedāvājums un arī pieprasījums, tāpēc bieži vien patērētāji ir gatavi izdarīt savu izvēli par labu cenai vai kvalitātei, bet visbiežāk – izvērtējot abu šo rādītāju kopumu. Tieši tāpēc iejaukšanās brīvā tirgus ekonomikā patlaban Latvijā ir absurda, īpaši regulējot tikai vienu no tirgus dalībniekiem – tirgotāju. Arvien biežāk skan apgalvojums, ka mazumtirdzniecībā daži lielākie spēlētāji dominē, bet arī tas ir normāli, jo nav izveidojies monopols, kas gan būtu tirgus kropļojums. Vēl arvien ir vairāki lieli uzņēmumi, kas savstarpēji sacenšas.

Otra grozījumu daļa Pārtikas aprites un uzraudzības likumā paredz, ka tirgotājam obligāti jāpieņem reģionālā ražotāja preces, ja veikala platība pārsniedz 300 kvadrātmetrus. Rodas jautājums – vai šajā gadījumā tirgotājs spēs izvietot plauktos visas nepieciešamās (reģionālās) un pieprasītās (tās, ko pērk) preces un vai tiešām tad vēlamais atbalsts Latvijas precēm būs panākts?

Diez vai mazumtirgotāji šobrīd savos veikalos nepārdod tos produktus, kuri ir patērētāju pieprasīti. Gluži otrādi – tirgo tās preces, pēc kurām ir pieprasījums, bet tās, kuras konkurenci neiztur, no veikalu plauktiem pazūd. Šajā gadījumā atkal darbojas cenas un kvalitātes attiecība – ja viens rādītājs atbilst otram un kāds no tiem pārlieku nedominē, tad patērētājs jau šos produktus iegādājas.

Arī ekonomiskās krīzes laikā ir iespējami risinājumi, kas spētu sniegt vēlamo atbalstu vietējiem ražotājiem. Manuprāt, viens no tiem, kas dotu daudz nozīmīgāku devumu, šobrīd ir valūtas kursa pārskatīšana. Lata stabilitāte ir svarīgs rādītājs, kas varbūt patriotisma vārdā spēj šobrīd saglabāt uzticamību valstij kopumā. Taču tieši it kā "stabilais" lats bremzē normālu tirgus attīstību, traucējot ne tikai konkurēt ar lētajiem poļu produktiem, bet arī veiksmīgi attīstīt eksportu un būt konkurētspējīgiem aiz mūsu valsts robežām.

Minēšu piemēru. Ja Polijā ražota piena cena ir, piemēram, 39 santīmi, tad pēc 25% mūsu valūtas devalvācijas tā cena būtu 49 santīmi. Tas savukārt nozīmē, ka pašmāju piens būtu vienādi dārgs ar poļu produktu un vietējais ražotājs spētu piedāvāt savu ražojumu par tādu pašu cenu.

Ik reizi, kad Latvijā tuvojas kādas vēlēšanas, priekšvēlēšanu laikā rodas arvien jaunas idejas par to, kā palīdzēt vai, pareizāk, iepatikties vēlētājiem. Tad uz ilgu laiku par sliktajiem kļūst uzņēmumi, kuru īpašnieki nāk no citām valstīm. Taču ir svarīgi atcerēties, ka mākslīga iejaukšanās tirgus ekonomikā, kas spēj pati darboties normāli, ir tirgus kropļošana. Šie izstrādātie likuma grozījumi ir kropļošanas tiešs piemērs, kuru vajadzētu aizmirst un domāt par reālu mērķu sasniegšanu ar pavisam citiem līdzekļiem.

 

Latvijā pēdējā gada laikā bijis straujākais bezdarba pieaugums ES

LETA  02/27/09    Vidējais sezonāli izlīdzinātais bezdarba līmenis Latvijā pēdējā gada laikā palielinājies no 6,2% līdz 12,3% šā gada janvārī, uzrādot straujāko kāpumu Eiropas Savienībā (ES), liecina jaunākie ES statistikas biroja "Eurostat" dati.

Latvijas bezdarba līmenis janvārī bijis otrais augstākais ES, atpaliekot tikai no Spānijas kur reģistrēts 14,8% bezdarbs. Nākamie augstākie bezdarba rādītāji ir Slovākijā un Lietuvā - 9,8%, Īrijā - 8,8% un Igaunijā un Ungārijā - 8,6%.

Kā ziņots, 2007.gadā un pagājušā gada pirmajā pusē bezdarba līmenis Latvijā bija starp zemākajiem ES un zemāks nekā vidēji visās ES valstīs. Pagājušā gada oktobrī pirmo reizi kopš 2005.gada Latvija pārsniedza ES vidējo bezdarba līmeni.

Eiropas Savienībā zemākie bezdarba rādītāji janvārī bija Nīderlandē - 2,8%, Austrijā - 4%, Dānijā un Kiprā - 4,3%, Slovēnijā - 4,9%, Čehijā - 5% un Luksemburgā - 5,1%.

Visu 27 ES valstu vidējais bezdarba līmenis šā gada janvārī bija 7,6%, salīdzinot ar 7,5% decembrī. 16 eirozonas valstu vidējais bezdarba līmenis bija 8,2%, salīdzinot ar 8,1% decembrī. Salīdzinoši 2008.gada janvārī visā ES vidējais bezdarba līmenis bija 6,8% un eirozonā - 7,3%.

Sešās ES valstīs bezdarba līmenis pēdējā gada laikā pazeminājies, 19 valstīs - paaugstinājies, bet divās valstīs nav mainījies. Lielākais bezdarba pieaugums gada laikā bijis Latvijā - no 6,2% līdz 12,3% un Spānijā - no 9% līdz 14,8%, bet lielākais kritums - Polijā - no 8% līdz 6,7% un Bulgārijā - no 6,1% līdz 5,3%.

 

Ekonomists Smirnovs: "Tas viss beigsies ar bankrotu"

NRA  03/05/09    "Pašlaik vēl nav nekāda krīze. Pasaka beigsies, kad mums pārtrauks dot kredītus," intervijā laikrakstam "Ventas Balss" apgalvo Ventspils Augstskolas lektors Dmitrijs Smirnovs.

Ekonomiskā krīze turpinās saasināties, īpaši ietekmējot Austrumeiropu un sevišķi Baltijas valstis, ziņo portāls Delfi.lv, atsaucoties uz "Ventas Balsi".

Smirnovs, kurš sabiedrības uzmanību ieguva pērnā gada nogalē, kad viņu aizturēja Drošības policija, saistībā ar lektora izteikto aicinājumu iedzīvotājiem neglabāt naudu bankās, laikrakstam pavēstījis, ka "ir tādi, kas saka - tagad ir problēmas, bet vasarā sāksies atveseļošanās. Tā nav mana prognoze, es tam neticu. Par manu prognozi mani vispār var nošaut," un paudis, ka sliktākajā gadījumā, bezdarbs varētu pieaugt līdz 50 % un varētu iestāties situācija, kad "veikalos preces būs, bet cilvēkiem naudas, par ko pirkt šīs preces, nebūs."

Pēc Smirnova domām, "tas viss beigsies ar defoltu. Bankrotu." "Tā būs briesmīga situācija, sliktāka nekā deviņdesmitajos gados. Nekustamā īpašuma burbulis iznīcināja rūpniecību un uzņēmējdarbību, jo nebija vairs jēgas strādāt. Un tagad jautājums ir, no kā mēs tālāk dzīvosim," laikrakstam teicis Ventspils augstskolas lektors, ziņo Delfi.

"Varam tikai aizņemties naudu ārvalstīs un tērēt to importa preču iegādei. Mēs paši neko nevaram saražot," laikrakstam paziņojis Smirnovs, sūdzoties par to, ka, piemēram, lielveikalā viņam nav izdevies atrast Latvijā audzētus ābolus.

Runājot par Latvijai piešķirto starptautisko aizdevumu, Smirnovs laikrakstam atzinis, ka viņam nav skaidrs, kā tas tiks atdots. Pēc viņa aprēķiniem, rudenī Latvijas valsts un privātā sektora kopējais ārējais parāds sasniegs aptuveni 30 miljardus latu. "Visiem skaidrs, ka šāds kredīts netiks atdots," teicis Smirnovs, kā vienīgo skaidrojumu ārvalstu partneru piekrišanai aizdot Latvijai naudu ar to, ka "kādam ir mērķis nobankrotēt Latviju. Nobankrotēt un pēc bankrota visu dabūt par velti. (...) Droši vien tur ir arī politiskas intereses," teicis Smirnovs, apgalvojot, ka "uz esošo brīdi Latvijas valstij jau ir bankrots."

Smirnovs atkārtoti ieteica iedzīvotājiem neglabāt naudu bankās, norādot laikrakstam, ka situācija ar katru nedēļu pasliktinoties. Par to, pēc Smirnova domām, liecina "parāda pieaugums" un "runāt par to, ka mūs glābs eksports, arī nav pamata," jo krīzes apstākļos attīstīsies protekcionisms. Eiropas Savienība, kas tika dibināta uz kopēja tirgus pamatiem, "pēc diviem, trim gadiem...vienkārši nebūs. Tā sabruks", uzskata lektors. Arī lata devalvācija, kas liktu iedzīvotājiem iegādāties vietējo produkciju, kas salīdzinot ar importu, būtu kļuvusi lētāka, neko daudz nedotu, jo "vietējās produkcijas Latvijā faktiski nav", teicis Smirnovs, norādot, ka "tas izskatās pēc kāda grandioza ekonomikas iznīcināšanas plāna. (...) Es domāju, ka tāds plāns ir," paudis Smirnovs, apgalvojot, ka "visi normāli ekonomisti" atzīst, ka Starptautiskajam valūtas fondam kredīts Latvijai nebija jādod.

Smirnovs laikrakstam paudis, ka iesaka iedzīvotājiem veidot pārtikas krājumus, veidot naturālās saimniecības. "Darba nebūs," teicis Smirnovs, gan mierinot, ka nav jābaidās no kara: "Nē, Latvijā kara nebūs. Latvijas cilvēki ir vajadzīgi tikai kā kalpi. No Āfrikas un Āzijas migrantiem kalpi iznāk slikti. Tāpēc skatās uz Eiropas austrumu pusi."

Augstskolas lektors laikrakstam gan atzina, ka viņam ir padomā modelis Latvijas pilnvērtīgai eksistencei, taču atteicās to teikt, aizbildinoties, ka Latvija tam vēl nav gatava. "Kad bezdarbs būs 50 % un puse Latvijas iedzīvotāju apsvērs iespēju aizbraukt uz ārzemēm strādāt par kalpiem. Tad Latvija būs gatava jaunajam modelim. Rudenī", teicis Smirnovs.

Saskaņā ar Latvijas Bankas datiem, 2008. gada III ceturksnī valsts ārējais parāds sasniedza 20,6 miljardus latu. Starptautiskā valūtas fonda (SVF) un citu ārvalstu institūciju aizdevums to palielinās par aptuveni 5,2 miljardiem latu, turklāt valdība ir sākusi sarunas par papildus līdzekļu piesaistes iespējām. Savukārt Valsts nodarbinātības dienesta jaunākie dati liecina, ka bezdarbs valstī ir sasniedzis 9,5 % un, lai gan iepriekšējās prognozes paredz tā pieaugumu līdz 12 %, jaunākie dati liecina, ka tas varētu pārsniegt šo atzīmi.

 

Bezdarbs draud izputināt Latviju

Edgars Gertners,  NRA  03/05/09    Bezdarba līmenis Latvijā šobrīd jau ir salīdzināms ar epidēmiju. Proti, 1. martā bezdarbniekos bija reģistrējušies 103 000 iedzīvotāju, tomēr eksperti norāda, ka stabilizācija gaidāma tikai maija beigās.

Ir vairāki varianti, kā problēmu risināt, taču jaunā valdības vadītāja Valda Dombrovska draudi par mehānisku 20% budžeta samazinājumu rada bažas, ka nākotnē Latvija no pasaules kartes varētu izzust.

Darbinieku atlaišana skārusi visas nozares, tomēr visvairāk cietusi apstrādes rūpniecība, vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība, transporta pakalpojumu joma un valsts pārvalde. Tālāko attīstību noteiks Eiropas un pasaules ekonomiskā situācija, jo Latvija lielā mērā ir atkarīga no ārvalstu partneru veiksmēm un neveiksmēm. Februārī, salīdzinot ar janvāri, bezdarba kāpums bija salīdzinoši mazāks – par 13% (janvārī, salīdzinot ar decembri – par 15%), tomēr tas nebūt neliecina, ka bezdarba vilnis mazinās. Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) direktore Baiba Paševica sarukumu skaidro matemātiski – februārī ir mazāk dienu nekā janvārī, tāpēc pagājušajā mēnesī bezdarba tempi it kā pierimuši. Arī Labklājības ministrijas (LM) Darba departamenta direktora vietnieks Imants Lipskis norāda, ka situācija pasliktināsies, jo valsts ekonomika vēl nav sasniegusi zemāko punktu. Tāpēc prognozes par 14 vai 15% bezdarbu (tas nozīmē 175 000 bezdarbnieku) nav absurdas. Salīdzinoši 1999. gadā, kad Krievijas krīzes ietekmē bankrotēja daudzi Latvijas uzņēmēji, aprīlī tika reģistrēts augstākais bezdarba līmenis – 10,2% jeb 121 000 bezdarbnieku. Šogad līdzīgu rezultātu sagaidīsim ātrāk, jo jau šobrīd uz vienu darba vietu konkurē 42 cilvēki.

Palīdzība ierobežota, bet ir

Valsts bez darba palikušajiem piedāvā vairākus palīdzības variantus.

Ø      Pirmkārt, pieejams ir bezdarbnieka pabalsts (vidēji 150 latu mēnesī), ko izmaksā no valsts sociālā budžeta. Tomēr janvārī pabalstu saņēma tikai 47% no kopējā reģistrēto bezdarbnieku skaita. Vairāk nekā puse pabalstu nesaņem dažādu iemeslu dēļ, piemēram, iepriekš strādājuši bez darba līguma un līdz ar to nav veiktas sociālas iemaksas, beidzies pabalsta saņemšanas laiks utt.

Ø      Otrkārt, valsts piedāvā subsidētās darba vietas un algotu pagaidu darbu. Lielākoties tie ir mazkvalificēti, piemēram, apkārtnes sakopšana pašvaldību teritorijā. Nākotnē būtu nepieciešams paplašināt cilvēku loku, kuri var pretendēt uz šīm vakancēm, jo, piemēram, subsidētā nodarbinātība pārsvarā pieejama invalīdiem. Savukārt algotie pagaidu darbi lauku cilvēkiem bieži vien ir vienīgā iespēja nopelnīt naudu iztikai un atrasties sabiedriskajā apritē.

Ø      Treškārt, bezdarbniekiem piedāvā profesionālo un neformālo apmācību, kā arī karjeras pakalpojumu, piemēram, kā pareizi uzrakstīt CV, kā sevi prezentēt darba devējam, kā rīkoties situācijā, kad spiež kredītu nasta, kā argumentēt savu viedokli un pierādīt hipotēzes.

"Iegūtās zināšanas bezdarbniekiem šobrīd nav kur pierādīt, tomēr šāda situācija nebūs mūžīga. Nākotnē Latvijas darbaspēks konkurēs uz investīciju piesaisti kā jebkura cita Eiropas valsts. Šaubos, vai investori pie mums gribēs būvēt kādu rūpnīcu, ja redzēs, ka darbaspēks ir zemā līmenī. Profesionāli darbinieki varētu pamudināt arī vietējos uzņēmējus attīstīt biznesu šeit, nevis, piemēram, Ķīnā," norāda B. Paševica.

Arī I. Lipskis uzsver, ka, piedāvājot salīdzinoši lētāku, taču neprofesionālāku darbaspēku, mēs interesi neradīsim. "Pēdējos gados Latvijas iedzīvotāju kvalifikācija ir krietni kritusies. 21. gadsimtā ar šādiem strādniekiem Eiropas tirgū mums nav ko darīt. Paradoksāli, bet pēc ierēdņu atlaišanas redzams, ka bieži izglītība ir novecojusi, turklāt izglītības sistēma kopumā radījusi daudzus brāķus un pārprodukciju, piemēram, sociālajās zinātnēs."

Jāpiebilst, ka profesionāļu trūkumu Latvija izjuta jau tad, kad bezdarba līmenis bija tikai 4,9%. Ja netiks turpināta iesāktā pārkvalifikācijas sistēma, varam nonākt situācijā, ka valstī ir 100 000 bezdarbnieku, kuri der tikai šampinjonu lasīšanai.

Nauda pabalstiem var beigties

Iedzīvotāju kvalifikācijas trūkumu nevar skaidrot tikai ar slinkumu vai citām mentālām īpašībām. Ja valsts sekmētu elastīgāku uzņēmējdarbības vidi, mums, piemēram, būtu daudz vairāk pašnodarbināto un mazo uzņēmēju (viena no iespējām, kā "pārziemot" krīzi). Pagaidām sarežģīto prasību dēļ, ar kurām jāsaskaras kaut vai Valsts ieņēmumu dienestā, nevaram cerēt, ka kādam radīsies vēlme darboties kā pašnodarbinātajam. Arī ES fondu apguvi kavē pārlieku stingrā birokrātija, kaut Eiropas nauda lielā mērā ir Latvijas nākotnes balsts (piemēram, bezdarbnieku apmācība notiek tikai par ES naudu). Dažbrīd šķiet, ka kontrolētāju ir vairāk nekā izpildītāju, situāciju skeptiski vērtē I. Lipskis, norādot, ka fondu apguvi kavē vēl kāds būtisks fakts – Latvijai vairs nav līdzekļu priekšfinansējumam. "Šādā situācijā Valda Dombrovska piesolītais mehāniskais līdzekļu samazinājums rada lielas bailes, jo efekts pēc lēmuma pieņemšanas būs tūlītējs. Proti, ja budžetu nāksies samazināt vēl par 20 procentiem, jau rudenī nepietiks naudas, lai maksātu pabalstus un nodrošinātu bezdarbnieku pārkvalifikāciju. Tas būs negatīvs signāls ne tikai iedzīvotājiem, bet arī investoriem, kuri šeit neko negribēs attīstīt. Tas nozīmē, ka tālākā nākotnē Latvijai nebūs no kā veidot budžeta ieņēmumus."

Lai valsts nebankrotētu, vēl par 20% būs nepieciešams apcirpt budžetu, norāda V. Dombrovskis. Taču valdībai būs jādomā arī cita alternatīva, jo mehāniska līdzekļu samazināšana novedīs pie negatīva rezultāta. Jāpiebilst, ka šobrīd valsts ar tās rīcībā esošajiem līdzekļiem (13,2 miljoni latu) var palīdzēt aptuveni 45 līdz 48 tūkstošiem bezdarbnieku. Par šo summu aptuveni 3800 līdz 4000 cilvēkiem sniegs profesionālo apmācību un pārkvalifikāciju. Aptuveni 7000 saņems neformālo izglītību, 27 000 varēs iziet motivācijas un atbalsta kursus. Subsidētās darba vietās no jauna pieņems 200 līdz 400 cilvēku (kopā to būs no 1500 līdz 1700). Algotie pagaidu darbi būs pieejami aptuveni 10 000 iedzīvotāju, norāda I. Lipskis. LM pie jaunās valdības vērsīsies ar lūgumu papildus piešķirt vēl 28 miljonus latu, jo skaidrs, ka ar vidēji 80 latiem gadā, kas piešķirsti viena bezdarbnieka apmācībai, nepietiek.

Izdzīvos stiprākie

Vēl pirms diviem gadiem uz NVA piedāvātajām vakancēm reti kurš pieteicās, ja netika piesolīta vismaz 800 latu alga. Šobrīd cilvēki ir ar mieru strādāt par 300 latiem. Ņemot vērā nozares, kuras darbaspēka atlaišana skārusi visasāk, šomēnes pirmo reizi vīriešu vidū bezdarbs bijis lielāks nekā sievietēm. Nākotnē perspektīvas būs profesijas, kas saistītas ar IT, transportu, loģistiku. Šobrīd, pēc NVA datiem, pieprasītākie ir šādi speciālisti:

Ø      ar augstāko izglītību – programmētāji, lidošanas nozares darbinieki, arī struktūrvienību vadītāji, ārsti, aprūpētāji, pirmsskolas izglītības iestāžu vadītāji, tūrisma gidi;

Ø      ar vidējo izglītību – pārdevēji, traktortehnikas vadītāji, viesmīļi, metinātāji, kuģubūves speciālisti;

Ø      ar zemāko izglītību – apkopēji, palīgstrādnieki, krāvēji, ceļa strādnieki (šos cilvēkus atlaišana skar pirmos, taču viņus pirmos arī vēlāk pieņems atpakaļ darbā).

Viena no jaunās valdības piedāvātajām iespējām, kā nodrošināt darbavietas, ir atbalstīt energoefektivitātes programmas. Varētu aktivizēt darbību pašvaldības infrastruktūras objektos, ceļu būvē. Teorētiski ātrāk no krīzes attapsies lielās pilsētas, taču arī tur situācija nav ideāla. Piemēram, Rīgā ir 1500 vakances, taču 27 000 bezdarbnieku. Savukārt ciematiņos, kur ir aptuveni 13 000 iedzīvotāju, darbu pārsvarā var atrast veikalā un pašvaldībā, un tas nozīmē, ka nākotnē šīs vietas vairs neattīstīsies.

"Budžeta samazinājums attiecas arī uz Nodarbinātības valsts aģentūru, lai gan mums nepieciešams papildu finansējums. Algoto pagaidu darbu samaksai visai Latvijai ir atvēlēti trīs miljoni latu, taču summu vajadzētu vismaz dubultot. Lielāki līdzekļi nepieciešami arī bezdarbnieku apmācībai, jo, piemēram, 13 procenti no tiem ir bez latviešu valodas pamatzināšanām, tāpēc viņu iespējas ir vēl mazākas nekā citiem," norāda B. Paševica.

Pārkāpumi galvenokārt mazajos uzņēmumos

Līdzīgi kā pie NVA, arī pie Valsts darba inspekcijas (VDI) durvīm pēdējos mēnešos rodas arvien garāka palīdzības lūdzēju rinda. Pērn iesniegumu pieaugums bija par 47%, konsultācijas tika sniegtas aptuveni 50 000 cilvēku. Pārsvarā iedzīvotāji sūdzas par darba likumdošanas pārkāpumiem – neizmaksātām kompensācijām, nepareizu atbrīvošanu, neizmaksātu pēdējo algu, norāda VDI direktore Rita Elce.

"Tā bijis vienmēr, taču pēdējā laikā sūdzību skaits ievērojami pieaudzis. Bieži pie mums nāk arī cilvēki, kuriem nav darba līguma, taču jāatzīst, ka 2007. un 2008. gadā, kad ierosinājām izmaiņas likumdošanā saistībā ar nelegālās nodarbinātības samazināšanu, cilvēki saprata, ka strādāt bez līguma nav izdevīgi." Šobrīd šie cilvēki ir ieguvēji, jo atlaišanas gadījumā var pieteikties uz bezdarbnieka pabalstu. VDI atkārtoti pārbauda nelegāli nodarbinātos, kuri sākumā strādājuši bez rakstveida līguma, bet oficiāli darbā pieņemti tikai pēc inspekcijas iejaukšanās. Gadās situācijas, ka cilvēkiem ir līgums un viņi domā, ka viss ir kārtībā, taču patiesībā par viņiem nodokļus neviens nemaksā. Tāpēc iniciatīva būtu jāuzņemas arī pašiem un laiku pa laikam par nodokļu nomaksu būtu jāpainteresējas atbildīgajās iestādēs.

R. Elce brīdina, ka darba devējs dažkārt izmanto padotā nezināšanu un dod parakstīt it kā izdevīgu darba uzteikumu. "Piemēram, ja vienojas abas puses, darbinieks joprojām var iegūt bezdarbnieka pabalstu, taču viņš zaudē atlaišanas pabalstu, ko nosaka atbilstoši nostrādātajam stāžam. Pirms dokumentu parakstīšanas būtu vēlams atnākt uz konsultāciju VDI vai Latvijas Brīvo arodbiedrību centrā. Piecu minūšu laikā šos jautājums risināt nebūtu prātīgi. Tomēr pozitīva ir tendence, ka iedzīvotāji nav lētticīgi, gluži otrādi – viņi ir ļoti labi informēti par darba devēju finansiālo stāvokli, tāpēc protestē, ja priekšnieks pasaka, ka nākamajā dienā var uz darbu nenākt. Šobrīd situāciju var risināt tikai pie sarunu galda." Kaut arī VDI vēršas tūkstoši, līdz tiesai aiziet tikai atsevišķos gadījumos. Biežāk nelikumības novērotas tirdzniecībā un apstrādes rūpniecībā, taču tām nav masveida raksturs. Pārsvarā pret padotajiem grēko mazie uzņēmumi, kuri nav profesionālās asociācijās. Krīze ir pateicīgs brīdis, lai asociācijas iegūtu jaunus biedrus, jo tās var dot padomus finanšu problēmu risināšanā, kā arī izglītot citos jautājumos.

Otra raksturīgākā problēma – tie, kuri saņem bezdarbnieku pabalstus, vienlaikus strādā un saņem algu aploksnē. R. Elce uzsver: "Jāapzinās, ka divreiz viņiem nemaksās un, ja inspekcija konstatēs, ka bezdarbnieks strādā, pabalsts būs jāatgriež valstij."

Inspekcijas rīcībā nav informācijas, vai kāds uzņēmējs krīzi izmanto savtīgos nolūkos un speciāli "īsina" algas, aizbildinoties ar līdzekļu trūkumu, kaut patiesībā ienākumu bilance ir laba. To, cik godprātīgi notiek algu samazināšana, VDI izvērtēt nevar, taču nereti dzirdēts, ka tie, kuri saņem mazāku samaksu, tiek apcirpti visnaskāk.

Laiks tērēt valsts iekrājumus

Februārī bezdarbnieku pabalstos izmaksāti 9,3 miljoni latu, par 1,7 miljoniem vairāk nekā janvārī. Izskanējuši pamatoti draudi, ka pie šādas dinamikas nauda vienā brīdī varētu aptrūkties.

Ø      LM aprēķinājusi, ja vidējais bezdarba līmenis sasniegs 12,7% , tad papildus bezdarbnieka pabalstiem būs nepieciešami vēl 70 miljoni latu.

Ministrija iepriekšējos gados ir iekrājusi 64 miljonus latu, ko šobrīd varētu izmantot problēmu risināšanā, saka I. Lipskis. "Otrs variants – ņemt līdzekļus no uzkrājumiem, kas radušies valsts uzņēmumos. Tas būtu politiski smags lēmums, taču domāju, ka pāris miljonu šādi varētu iegūt, jo līdzekļi šobrīd jānovirza par labu sociālajām vajadzībām, nevis padomju uzturēšanai."

Ministru prezidents jaunākos datus par bezdarba situāciju valstī saņem katru pirmdienu, tāpēc valdības vadītājam, lemjot par budžeta grozījumiem, būs pietiekami daudz informācijas, lai pieņemtu atbildīgu lēmumu. Līdzšinējais premjers Ivars Godmanis palīgā saucienus ir sadzirdējis un izteicies, ka būtu nepieciešams pagarināt bezdarbnieka pabalsta termiņu (šobrīd tie ir četri, seši un deviņi mēneši). Taču darbu atrast nevar pat sešos mēnešos, tāpēc pabalsta izmaksāšanu vajadzētu pagarināt līdz gadam, un LM apņēmusies to ierosināt jaunajai valdībai. Atbildi pagaidām zina tikai jaunais premjers.

***

Bezdarbnieka statistiskais portrets (2009. gada 15. februārī)

97654 bezdarbnieki no tiem:

Sievietes 47570

Vīrieši 50084

Ilgstošie bezdarbnieki 9433 9,7%:

Sievietes 5942

Vīrieši 50084

Jaunieši – bezdarbnieki vecumā 15 – 24 gadi; 13979 14,3%

Sievietes 6550

Vīrieši 7429

Pirmspensijas vecuma 9524 9,8%

Sievietes 4739

Vīrieši 4785

Invalīdi – bezdarbnieki 4778 4,9%

Sievietes 2326

Vīrieši 2452

Personas pēc bērna kopšanas atvaļinājuma 2826 2,9%

Sievietes 2793

Vīrieši 33

Personas pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma vietām 263 0,3%

Sievietes 26

Vīrieši 237

Augstākā izglītība 11305 11,6%

Sievietes 7041

Vīrieši 4264

Profesionālā izglītība 37285 38,2%

Sievietes 17285

Vīrieši 20000

Vidējā vispārējā 27494 8,1%

Sievietes 14017

Vīrieši 13477

Pamatizglītība 17368 17,8%

Sievietes 7545

Vīrieši 9823

Zemāka par pamata 1796 1,8%

Sievietes 763

Vīrieši 1033

Nav norādīta 2406 2,5%

Sievietes 919

Vīrieši 1487

Avots: Nodarbinātības valsts aģentūra

 

Karnīte: algu sistēma Latvijā kroplīga

BNS  03/05/09    Pašreizējā algu sistēma Latvijā ir viena no kroplīgākajām ekonomikas sastāvdaļām, uzskata ekonomiste Raita Karnīte.

Ekonomiste Latvijas Brīvo arodbiedrību asociācijas (LBAS) rīkotajā diskusijā par sieviešu un vīriešu darba iespējām darba tirgū krīzes apstākļos ceturtdien norādīja, ka neizprotama ir situācija, ka, piemēram, Valsts prezidents saņem mazāku atalgojumu nekā cilvēks, kurš strādā būvniecībā.

"Uzskatu, ka algu politika Latvijā ir nepareiza no 90.gadu sākuma - algas tika stipri ierobežotas, tāpēc mēs nevarējām celt produktivitāti," viņa teica un piebilda, ka darba algas apmēram ir tieša saikne ar darba produktivitāti, kas savukārt tālāk atsaucas uz iekšzemes kopproduktu.

Ekonomiste stāstīja, ka Latvijas iedzīvotāji būtībā jau ir samierinājušies ar to, ka algas ir zemākas nekā Eiropā, bet produktu un pakalpojumu cenas sasniedz Eiropas Savienības cenu līmeni. Karnīte gan atzina, ka pēdējos gados līdz ar inflācijas kāpumu algām arī bija vērojams straujš pieaugums.

"Kopā ar inflāciju algas izsprāga - reālās algas pieauga ļoti strauji un tikai pagājušajā gadā sāka nostiprināties," viņa sacīja un piebilda, ka savukārt 2008.gada otrajā pusē algu dinamika jau bija lejupvērsta.

"Pērn februārī bija pieaugums par 13%, bet no februāra sākās lejupslīde. Martā pieaugums jau bija 8,7%, oktobrī - 3,6% līmenī un tā tālāk," viņa klāstīja, norādot, ka algu kāpuma procesam ir jābūt daudz lēnākam un vienmērīgākam.

"Inflācijas dēļ kāpums bija straujš, pārāk straujš, algām jāaug lēni," viņa piebilda.

Runājot par kopējo ekonomisko situāciju un to, kā cilvēkiem to vajadzētu uztvert, Karnīte norādīja, ka pašlaik mēs atgriežamies tādā kā sākuma stadijā.

"Patlaban ir tāda situācija, ka mēs atejam savās mājās - esam bijuši ballē, mēs paviesojāmies, paskatījāmies, cik tur gluda grīda, cik tur plaši logi, cik skaisti mūs apkalpo sulaiņi, un tagad esam atnākuši savās mājās - pieticīgā dzīvoklītī ar mazu virtuvīti un zapti burkā - tur mēs pašreiz esam ar savu ekonomiku," viņa skaidroja un piebilda, ka šim patlaban ir jābūt tam izejas punktam, no kura sākt tālāku ekonomisko virzību.

Latvija pēdējos gados pēc straujas ekonomikas izaugsmes piedzīvo lejupslīdi, ko būtiski ietekmējusi arī pasaules finanšu un ekonomikas krīze. Patlaban valstī strauji pieaug bezdarbs, kā arī daudzi uzņēmumi ir spiesti pārskatīt darbinieku atalgojuma politiku.

 

Vai publiskā–privātā partnerība sakustēsies?

Aisma Orupe, Žurnāls "Nedēļa"   03/05/09    Pagājušonedēļ Ministru kabinets akceptēja Publiskās un privātās partnerības likumprojektu, kas pēc tā apstiprināšanas Saeimā varētu reāli sākt darboties šā gada oktobrī. Vai tas sakustinās ledu šajā jomā un ļaus īstenot lielākus projektus, Nedēļa vaicāja likumprojekta izstrādātājiem.

Pirms šā likuma stāšanās spēkā publiskās un privātās partnerības (PPP) projektus bija iespējams īstenot, pamatojoties uz Koncesiju likumu un Publiskā iepirkuma likumu. Tomēr jāteic, ka līdz šim "sistēma" īpaši nedarbojās – par to liecina arī Koncesiju reģistrā fiksētie 15 nelielie koncesiju līgumi, no kuriem vairāk izceļama būtu Ogres mākslas skolas renovācija un četru bērnudārzu būvniecība.

Pieprasījums pēc šādiem projektiem ir, tai skaitā infrastruktūras uzlabošanas jomā, piemēram, šādā veidā ir iecerēts īstenot Rīgas apvedceļš–Sēnīte rekonstrukciju, izveidot Rīgas Ziemeļu transporta koridoru, uzbūvēt trīs piecstāvu dzīvojamās mājas ar 150 dzīvokļiem Salaspilī, veikt centralizētās siltumapgādes sistēmas rekonstrukciju un sniegt siltumapgādes pakalpojumus Jēkabpilī.

Tomēr arī likumprojekta izstrādātāji atzīst, ka likums "skatās nākotnē", jo šābrīža ekonomiskā situācija nav labvēlīga šādu lielu projektu īstenošanai. Vai šo likumu vajadzēja iedarbināt jau "treknajos gados", esot apšaubāmi, jo tad tie sākotnēji, iespējams, būtu "aizgājuši", bet vai tie nebūtu iestrēguši – uz šo jautājumu ir grūti atbildēt.

Līdzšinējie projekti – niecīgi

Likumprojekta izstrādes darba grupas vadītājs, Iepirkumu uzraudzības biroja priekšnieks Andrejs Tiknuss piekrīt, ka tie projekti, kas līdz šim brīdim ir īstenoti, ir visai niecīgi, tāpēc cerams, ka šis likumprojekts dos stimulu lielajiem PPP projektiem. "Diemžēl 2000. gadā pieņemtais Koncesiju likums nestrādā, jo tas koncesijā resursus paredz nodot no valsts vai pašvaldību, bet ne no valsts institūciju puses. Savukārt Publisko iepirkumu likums (tam arī bijuši divi grozījumi) paredz, ka ilgtermiņa līgumu līdz 30 gadiem var slēgt ar Ministru kabineta (MK) lēmumu, un tas nav liels stimuls uzņēmējiem. Tagad birokrātija tiks samazināta, bet procedūra ir atrunāta ļoti precīzi," teic Tiknuss, piebilstot, ka MK pirms likumprojekta akceptēšanas izskanējušas šaubas, vai tikai katru projektu nevajadzēs apstiprināt ar MK lēmumu. Šoreiz tas paredz, ka valsts pusi pārstāv MK, pašvaldību – pašvaldības, bet no valstij piederošo sabiedrību puses par to atbild akciju turētājs.

Saprotams, ka pašreizējais ekonomiskais kritums iespaidos šo jomu, taču likums ir vērsts uz nākotni. "Jāņem vērā, ka ekonomikas attīstība notiek pa sinusoīdu un pašreizējam kritumam sekos kāpums. Manuprāt, ar laiku noteikti sāks virzīties uz priekšu arī tie lielie projekti, kuros bija plānots izmantot PPP (par Rīgas apvedceļa–Sēnītes rekonstrukcijas projektu vairāki ārvalstu partneri ir izrādījuši interesi)."

Izstrādāti strikti kritēriji

MK apstiprinātā likumprojekta, kas tālāk tiks virzīts uz Saeimu, priekšvēsture ir tāda: savulaik izstrādāto Koncesiju likumu Ekonomikas ministrijas (EM) vadībā pirmajā lasījumā Saeimā akceptēja, bet, gatavojot otrajam lasījumam, Tautsaimniecības komisija to atgrieza valdībai, argumentējot, ka šis jautājums nav tikai par koncesijām, bet daudz plašāks. Tiknuss uzsver, ka tagad Koncesiju likumprojekts ir ne tikai papildināts, bet faktiski izstrādāts no jauna, jo "koncesija ir tikai daļa no PPP iespējām". Darba grupā esot apvienoti spēki no dažādām institūcijām un organizācijām, kas 48 sēžu kopgarumā izstrādājuši likumprojektu, kurš sastāv no četrām daļām: vispārējā (definīcijas, pamatprocesi); koncesiju procedūras; līgumu noslēgšana, izmaiņas, pārtraukšana, finansētāju loma un tiesības; institucionālā partnerība, tas ir – kopuzņēmumu dibināšana un to darbības reglamentācija.

"Pirmais galvenais pamatkritērijs PPP projektos ir risku sadales jautājums: cik no tā uzņemas publiskais, cik – privātais partneris. Otrs – ļoti strikti ir atrunāta PPP projektu uzsākšanas kārtība, proti – publiskais partneris iesniedz finanšu ekonomiskos aprēķinus, kurus analizē Finanšu ministrija (līdz šim tas bija EM pārziņā) un dod savu atzinumu, kā šis projekts varētu ietekmēt ilgtermiņa saistības un konsolidēto budžetu, un tikai pēc tam tiek pieņemts lēmums par projekta uzsākšanu. Trešais – uzraudzības institūcija dos atzinumu par realizējamiem projektiem, sekos projekta īstenošanas gaitai (projekta vadītājam katru gadu šai institūcijai vajadzēs sniegt pārskatu par projekta attīstību) un nepieciešamības gadījumā tai būs tiesības apturēt projektu. Tāpat šī institūcija paredzēta kā konsultatīvs centrs, kas palīdzēs izstrādāt projektus, finanšu ekonomiskos aprēķinus.

Darba grupa, apzinoties, ka šobrīd kādu jaunu iestādi veidot būtu visai sarežģīti, ieteikusi valdībai izmantot Privatizācijas aģentūras (PA) pakalpojumus (ņemot vērā, ka tās darba apjoms samazinās, jo privatizācija iet uz beigām), jo PA darbojas kvalificēti darbinieki, kas nodarbojas ar pēcprivatizācijas līguma kontroli, tāpat ir uzkrāts privatizācijas rezerves fonds, kas nodrošinātu sākotnējo finansējumu," par būtiskajiem jaunievedumiem likumprojektā stāsta darba grupas vadītājs.

Būs nepieciešami komentāri un skaidrojumi

Tiknuss atzīst, ka viegli izprotams šis likums noteikti nebūs, gan piebilstot, ka "mēģinājām salikt visu pa plauktiņiem". Viņš pieļauj, ka pie šā likuma būs nepieciešami komentāri un tos sniegt vajadzēs projektus uzraugošajai institūcijai (iespējams, PA). Šādā veidā varēs novērst dažādu interpretāciju rašanos, no kā bijās pretendenti uz šiem projektiem.

Lai gan likumprojekts ir izstrādāts, darāmā vēl ir ļoti daudz, jo likumprojektā ir paredzēts deleģēt MK izstrādāt sešus dažādu veidu noteikumus un citu normatīvo aktu izmaiņas, tai skaitā likumu (kopumā 14, kas var skart šo likumprojektu). Paredzams, ka likums varētu stāties spēkā šā gada 1. oktobrī – vēl jo vairāk tāpēc, ka saprašanās memorandā ar Eiropas Komisiju ir ierakstīts: "VPP likums jāpieņem pirms jebkādu lielu VPP projektu uzņemšanās, papildus tiem projektiem, kas uzsākti līdz pagājušā gada beigām." Šobrīd EM ir iztulkojusi likumprojektu un aizsūtījusi to uz Starptautisko Valūtas fondu.

Darba grupas vadītājs attiecībā uz citu valstu pieredzi teic: daudzas valstis ir izmantojušas gatavu un īsu "modeli" – Eiropas direktīvu, taču Latvija gājusi savu ceļu. "Bieži kā piemērs tiek minēta Lielbritānija, taču jāteic, ka nebūt ne visi viņu īstenotie projekti ir veiksmīgi. Paredzot, ka tad, kad pie mums tiks uzsākta PPP, arī mums viss simtprocentīgi neizdosies, likumprojektā šādus jautājumus esam noteikuši – kas šādās situācijās būtu darāms.

Mēs, piemēram, iestrādājām step in noteikumu, kas paredz finansētāja iejaukšanās tiesības, un tas nevienā ES valstu likumā nav atrunāts. Varbūt mēs varam būt pirmie šajā jomā un kāds var pārņemt mūsu pieredzi. Bet – kā tas darbosies, pašlaik ir grūti pateikt.

***

Viedokļi

Guntars Polis, PPP asociācijas izpilddirektors:

"Lai gan PPP likumprojekts pirmajā brīdī izskatās "smags", tomēr tas ir ļoti līdzīgs un nav sarežģītāks par Publisko iepirkumu likumu.

Likumprojekts aptver gandrīz visus tos problēmjautājumus, uz kuriem mēs norādījām pie tā iepriekšējo redakciju apspriešanas. Tas ir sagatavots augstā profesionālā līmenī. Jau tapšanas gaitā tas tika saskaņots ar publisko, privāto, kā arī nevalstisko sektoru.

Tā pieņemšanu noteikti nevajadzētu vilcināt, it sevišķi pašreizējās ekonomiskās situācijas apstākļos.

Esam gandarīti, ka likumprojekts paredz iepirkuma procesa pārraudzību no IUB puses un PPP kompetences centra izveidošanu publiskajam sektoram."

Andris Ozols, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras direktors:

"Publiskās un privātās partnerības likumprojekts sniedz skaidrākus spēles noteikumus gan publiskajam, gan privātajam partnerim. Tas pasargā privāto partneri no iesaistīšanās nekvalitatīvi sagatavotā un nepārdomātā projektā.

Likumā ir iekļauts konkursa dialogs, ko šobrīd sagaida gan privātie partneri, gan pašvaldības, taču prakse rādīs, vai šīs cerības attaisnosies, jo valstīs, kur šāda procedūra ir jau ieviesta, bieži vien rodas procedūras organizēšanas grūtības, ņemot vērā caurspīdīguma, vienlīdzīgas attieksmes un proporcionalitātes principus."

Sandra Štokenberga, Latvijas Komercbanku asociācijas (LKA) Juridiskās komitejas vadītāja:

"Veidojot likumprojektu, tika meklēts visoptimālākais variants, kā finansētāja iejaukšanās procesu likumā regulēt tādā veidā, lai tas būtu piemērots, gan realizējot valsts tautsaimniecībai nozīmīgus ievērojama apjoma publiskās un privātās partnerības projektus, gan arī nesalīdzināmi mazākus lokālas nozīmes objektus. Tomēr vienīgi pēc likuma pieņemšanas tā galīgajā redakcijā un pirmajiem praktiskajiem soļiem būs iespējams novērtēt, cik lielā mērā tā normas spēj nodrošināt finansētāja interešu pienācīgu aizsardzību.

 

Dombrovskis lūdz samazināt budžetu par 360 miljoniem latu

LETA  03/06/09    Ministru prezidenta amata kandidāts Valdis Dombrovskis izlēmis aicināt ministru amata kandidātus sagatavot vēl vienu budžeta grozījumu variantu, kas paredz 1,7 reizes lielāku izdevumu samazināšanu, tādējādi tos samazinot par 360 miljoniem latu.

Dombrovskis aģentūrai LETA sacīja, ka tas nozīmē samazināt valsts budžeta izdevumus nevis par 217, bet par 360-370 miljoniem latu.

Šāds samazinājums atbilst valsts budžeta deficītam 7% apmērā no iekšzemes kopprodukta un tiktu realizēts, ja starptautiskā aizdevuma devēji nepiekristu mazākam budžeta izdevumu samazinājumam.

Jau ziņots, ka viens no veidiem valsts budžeta izdevumu samazināšanai varētu būt algu fonda samazinājums visām valsts pārvaldes institūcijām par 10%, to šodien žurnālistiem pēc tikšanās ar jaunveidojamās valdības koalīcijas partneriem sacīja Dombrovskis.

Plānots samazināt algu fondu proporcionāli visām valsts pārvaldes iestādēm par 10%, un algu samazinājums skars arī tās nozares, kurās līdz šim algas samazinātas mazāk.

Tostarp pieļaujams, ka, piemēram, vispārējā izglītībā nodarbinātajiem skolotājiem, kuriem līdz šim netika tik ļoti samazinātas algas, tagad vidējās darba samaksas samazināšana notiks par 15%.

Iecerēts, ka, samazinot algu fondu, proporcionāli vairāk jāsamazina lielās algas. Savukārt gadījumā, ja kādas nozares ministrs nāks klajā ar ierosinājumu samazināt darbinieku skaitu, tad proporcionāli mazāk jāsamazina attiecīgās valsts pārvaldes pamatfunkciju veicēju darbinieku skaits.

Jāatceļ arī līdzšinējā premjerministra Ivara Godmaņa (LPP/LC) noteiktais algas slieksnis - 360 latu -, uz ko algu samazinājums neattiecās. Tas esot viens no iemesliem, kāpēc Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) uzskata, ka Latvijas un starptautisko institūciju memorandā solītais neesot izpildīts.

Šodien ar nākamo valdību veidojošām politiskajām partijām pārrunāti 2009.gada budžeta grozījumi, kas ietver trīs pamatvirzienus: neatliekamais posms, kas jāveic nekavējoties un par ko iepriekšējā valdība vienojusies ar starptautiskā aizdevuma devējiem, pēc tam jāveic sarunas ar SVF un Eiropas Komisiju par valsts budžeta deficīta apjomu un visbeidzot jāparedz valsts pārvaldes strukturālas izmaiņas, kuru efekts būtu jūtams 2009.gada otrajā pusē un 2010.gadā.

Gadījumā, ja neizdodas panākt vienošanos ar EK un SVF par pieļaujamā valsts budžeta deficīta palielināšanu, tiktu sagatavoti papildu budžeta grozījumi, kas tālāk samazinātu budžeta deficītu līdz Godmaņa valdības parakstītās vienošanās noteiktajam līmenim.

Algu samazinājums, kā arī pārējie taupības pasākumi pirmajā posmā ļaus samazināt valsts budžeta deficītu par 217 miljoniem latu, kas nozīmē valsts budžeta deficītu 8% apmērā no iekšzemes kopprodukta (IKP).

Strukturālās reformas skars valsts aģentūru skaita samazināšanu un politizēto valsts uzņēmumu padomju likvidēšanu, kam iepriekšējā valdība neesot gribējusi ķerties klāt, teica Dombrovskis. Paredzēta arī valsts uzņēmumu valdes locekļu atalgojuma samazināšana par vismaz 25%.

Viens no paredzētajiem taupības pasākumiem ir arī pensiju indeksācijas atcelšana.

"Ja būtu jāizvēlas starp pensiju samazināšanu vai sociālās apdrošināšanas iemaksu palielināšanu, tad, iespējams, izvēle būtu par labu sociālā nodokļa palielināšanai," sacīja Dombrovskis, norādot, ka pagaidām šāda alternatīva netiek virzīta.

Taupības pasākumi arī paredz sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes samazināšanu fondēto pensiju shēmā no 8% uz 2%.

Runājot par nodokļu sistēmas izmaiņām, Dombrovskis apliecināja, ka netiks palielināts pievienotās vērtības nodoklis (PVN), jo iepriekšējā palielināšana nav sevi attaisnojusi. Tomēr varētu tikt palielināts akcīzes nodoklis alkoholam un tabakas izstrādājumiem, tāpat varētu tikt ieviests nekustamā īpašuma nodoklis, ko jau virza līdzšinējā valdība, kā arī varētu tikt palielināts nodoklis par dabas resursu izmantošanu un izložu un azartspēļu nodoklis. Plānots ieviest arī kapitāla pieauguma nodokli, tostarp attiecībā uz spekulatīvajiem darījumiem ar nekustamo īpašumu un uzņēmumu kapitāla daļām.

Lielākā daļa no iespējamām nodokļu izmaiņām varētu notikt 2010.gadā.

Tāpat taupības pasākumi atļautu piešķirt papildus no valsts budžeta 150 miljonus latu Eiropas Savienības fondu projektu līdzfinansējumam.

Paralēli Dombrovskis aģentūrai LETA apliecināja apņēmību izskatīt iespējas iesaldēt vai atcelt liela apjoma valsts būvniecības projektu īstenošanu, par kuriem, kā iepriekš ziņots, jau pieprasījis informāciju Valsts kancelejā. Tomēr, laužot līgumus, jāizvērtē iespējamās sankcijas, sacīja Dombrovskis.

Ministru prezidenta amata kandidāts apliecināja, ka no ministru amatu kandidātiem izskanējuši iebildumi. Līdz pirmdienai visiem lūgts iesniegt priekšlikumus par konkrētiem pasākumiem attiecīgajās nozarēs, kā veikt budžeta samazinājumus.

Dombrovska priekšlikumi taupības pasākumiem ietver arī valsts administratīvā aparāta samazināšanu indikatīvi līdz aptuveni 2006.gada līmenim, tostarp uz laiku daļēji apturot jaunu darbinieku pieņemšanu, kā arī Aizsardzības ministrijas (AM) izdevumu samazināšanu par 4 miljoniem latu, Ekonomikas ministrijas (EM) izdevumu naftas rezervēm samazināšanu par 2 miljoniem latu, Valsts autoceļu fonda izdevumu samazināšanu un dotācijas lidostai "Rīga" atcelšanu, kas ietaupītu 38 miljonus latu, kā arī Veselības ministrijas (VM) augstākās izglītības un ārstniecības pakalpojumu apmaksas samazināšanu par 25 miljoniem latu.

Plānota mērķdotāciju pašvaldību investīcijām samazināšana par 10 miljoniem latu un mērķdotācijas pašvaldībām - pedagogu algām - samazināšana par 45 miljoniem latu, kas atbilst vidējās darba samaksas samazināšanai par 15%.

Paredzēta arī līdzekļu neparedzētiem gadījumiem samazināšana par 2 miljoniem latu, pensiju indeksācijas atcelšana 2009.gadā, kā arī ģimenes valsts pabalsta izmaksa tikai ģimenēm ar ienākumiem uz vienu ģimenes locekli, mazākiem par minimālo algu.

Valsts preču un pakalpojuma iepirkumu apjoms tiks samazināts par 10%, subsīdiju un dotāciju apjoms - par 7%, bet kapitālie izdevumi samazināti par 50%.

Samazinājums neattieksies uz ES fondu līdzfinansējumu, pensijām, iemaksām Eiropas Savienības budžetā (ES), valsts parāda apkalpošanas izdevumiem, valsts budžeta dotāciju Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā, kā arī izdevumiem, kas tiek finansēti no maksas pakalpojumiem un citiem pašu ieņēmumiem.

 

Intervija ar Dmitriju Smirnovu: Ir jāpasludina defolts*

Imants Vīksne,  NRA  03/06/09    "Mēs neesam izmēģinājuma trusītis, mēs jau esam truša cepetis, ko tūlīt apēdīs." Par savām pesimistiskajām prognozēm reiz jau arestētais finanšu eksperts Dmitrijs Smirnovs paredz, ka rudenī Latvija iegāzīsies bezdibenī – ļaunākajā gadījumā pat 50% bezdarbs, 100% noziedzības pieaugums, vienīgais rentablais bizness – kontrabanda, būs totāla atkarība no ārzemju augļotājiem.

– Nupat esat atgriezies no konferences Igaunijā, kur tikāt pieaicināts eksperta statusā. Organizatoru vidū bija arī Starptautiskais valūtas fonds, un Latvijas valdībai šis aizdevējs ir milzu autoritāte. Tikmēr jūs valdīšana lika cietumā...

– Mums jādzīvo demokrātiskā sabiedrībā, un vārda brīvība ir šādas sabiedrības pazīme. Man ir tiesības izteikt viedokli. Ja kļūdos – pasakiet, ka Smirnovam nav taisnība. Bet nedrīkst cilvēku par viedokli uz 48 stundām ievietot izolatorā! Normālā tirgus ekonomikā valūtas kursu prognoze un banku reitinga noteikšana ir normāls darbs. Mūsu problēma ir tā, ka daudzi cilvēki politiskajā elitē domā, ka joprojām dzīvojam PSRS. Tāpēc Latvijā trūkst neatkarīgu ekonomistu, kas varētu objektīvi novērtēt Latvijas ekonomikas stāvokli. Mūsu valdībai vajadzīgi tikai tādi ekonomisti, kas māk stāstīt pasakas.

– Patlaban tieši jaunās dalībvalstis visu Eiropas vezumu velk uz leju.

– Krieviem ir teiciens: tolstij sohņet, tonkij sdohņet. Biezie pašlaik ir Vācija, Francija, Lielbritānija. Bet Austrumeiropai un sevišķi Baltijas valstīm būs vissliktāk. Bija tādi ekonomisti, kas teica: pērciet nekustamos īpašumus! Rīga būs jaunā Eiropa. Pērciet zemi kaut vai purvā, tai būs briesmīga cena! Un kāds tam rezultāts? Tāds, ka finanšu ministrs saka nasing spešal, bet centrālās bankas prezidents nezina par peldoša valūtas kursa priekšrocībām. Nav ko brīnīties, ka mums ir krīze. Igaunijas konferencē piedalījās ļoti daudz analītiķu, tai skaitā arī opozīcijas analītiķi. Es arī tiku pieaicināts kā opozicionārs.

– Ko nozīmē – opozicionārs? Vai tad kāds šobrīd atļaujas apgalvot, ka ar ekonomiku viss ir kārtībā?

– Ir tādi, kas saka: tagad ir problēmas, bet vasarā sāksies atveseļošanās.

– Sāksies?

– Es tam neticu. Par manu prognozi mani vispār var nošaut. Nezinu, vai par to var stāstīt...

– Vismaz ieskicējiet.

– Visi runā: palīdzība, palīdzība... Tā nav nekāda palīdzība, bet kredīts, kas būs jāatdod. Man nav skaidrs, kā tādu kredītu taisās atdot, un, cik saprotu, tāds plāns arī nav izstrādāts. Pēc maniem aprēķiniem, rudenī Latvijas konsolidētais parāds varētu sasniegt 60 miljardus ASV dolāru. Tas ir konsolidētais parāds, ņemot vērā arī privāto sektoru.

– Cik ilgi tāds parāds var augt? Šis process kādreiz apstāsies?

– Tur jau ir tā problēma, ka nevar. Lai Latvija, saimniekojot līdzšinējā stilā, varētu vienkārši izdzīvot, nepieciešami 7–10 miljardi dolāru katru gadu.

– Bet tā ir bezizeja.

– Tieši tā. Tas viss beigsies ar defoltu. Bankrotu. Tā būs briesmīga situācija, sliktāka nekā deviņdesmitajos gados. Nekustamā īpašuma burbulis iznīcināja rūpniecību un uzņēmējdarbību, jo nebija vairs jēgas strādāt. Un tagad jautājums ir – no kā mēs tālāk dzīvosim? Varam tikai aizņemties naudu ārvalstīs un tērēt to importa preču iegādei. Mēs paši neko nevaram saražot. Es aizgāju uz lielveikalu un skatos – āboli ir pat no Ķīnas. Latvijas ābolu nav. Absurds!

– Kā izpaudīsies šī "briesmīgā situācija"?

– Cukura talonu nebūs, bet iestāsies tā situācija, ar ko mūs biedēja padomju laikā, runājot par kapitālismu. Veikalos preces būs, bet cilvēkiem naudas, par ko pirkt šīs preces, nebūs. Bezdarbs kritiskākajā situācijā varētu pieaugt līdz 50 procentiem. Pašlaik vēl nav nekāda krīze. Pasaka beigsies, kad mums pārtrauks dot kredītus.

– Kāds tad ir kredīta devēju mērķis? Viņi tiešām tic, ka kaut santīmu dabūs atpakaļ?

– Vienīgais skaidrojums notiekošajam – kādam ir mērķis nobankrotēt Latviju. Nobankrotēt, un pēc bankrota visu var dabūt par velti. Konferencē Tallinā daudzi eksperti teica, ka, no ekonomikas viedokļa, Starptautiskajam valūtas fondam nav jāaizdod Latvijai. Visiem skaidrs, ka šāds kredīts netiks atdots.

– Ja privātpersona nevar samaksāt ikmēneša maksājumus, banka atņem māju. Ko atņems Latvijai?

– Grūti pateikt... Latvijai ir tikai viena bagātība – tie ir meži. Droši vien tur ir arī politiskas intereses. Uz pašreizējo brīdi Latvijas valstij jau ir bankrots. Ja trīs mēnešos Latvijas Bankas tīrās valūtas rezerves samazinājās par 800 miljoniem latu, vēl pusgads, un vispār nebūtu nekādu rezervju. Tagad kredīts ir saņemts, līdz rudenim mēs vēl varam izvilkt. Bet kas būs tālāk...

– Tātad papildu kredīts tikai pasliktina parādnieka stāvokli?

– Protams. Un, jo lielāks kredīts, jo dziļākas sekas. Jā, savulaik PSRS nabadzīgām Āfrikas valstiņām izsniedza bezcerīgus kredītus un pēc tam tos norakstīja. Bet Starptautiskais valūtas fonds nav PSRS. Viņi paprasīs.

– Vai rudenī jūsu teiktā skandalozā frāze – neglabājiet naudu latos un bankās – joprojām ir spēkā?

– Tagad jau ne tikai es, bet arī visi pārējie to iesaka. Ar katru nedēļu situācija pasliktinās.

– Kas par to liecina?

– Pirmkārt, parāda pieaugums. Otrkārt, runāt par to, ka mūs glābs eksports, arī nav pamata. Globālās krīzes apstākļos attīstīsies protekcionisms. Vecās valstis atbalstīs savus vietējos ražotājus un ierobežos importu.

– Bet tad jau ES, kas tika dibināta uz kopēja tirgus pamatiem, vairs vispār nav nekādas jēgas.

– Pēc diviem trim gadiem Eiropas Savienības vienkārši nebūs. Tā sabruks.

– Ko darīt? Jūsu prognoze ir absolūti melna.

– Tas vēl ir maigi pateikts. Būs tas, kas Amerikā lielās depresijas laikā. Taču ASV tagad lielā depresija nebūs; mums būs. Un tas izskatās pēc kāda grandioza ekonomikas iznīcināšanas plāna. Paskatieties – lauksaimniecības nav, rūpniecības nav... Kā attīstījās Latvijas ekonomika? Daļa valsts iedzīvotāju būvējās, daļa ar tiem tirgojās un trešie apkalpoja nekustamā īpašuma valdniekus. Šis burbulis sekmēja inflāciju, iznīcināja lauksaimniecību un ražošanu.

– Ja patiešām kāds apzināti grib iznīcināt Latvijas ekonomiku, kurš iegūst no tāda plāna?

– Nu... Iegūst tie, kas dzīvo ārvalstīs. Es domāju, ka tāds plāns ir. Visi normāli ekonomisti atzīst, ka Starptautiskajam valūtas fondam tāds kredīts Latvijai nebija jādod. Tas kredīts tikai atliek īsto krīzes momentu. Un interesanti ir šā kredīta nosacījumi – paaugstināt nodokļus. Kāds ir mērķis? Padarīt esošajiem uzņēmējiem dzīvi grūtāku.

– Varbūt visu mūsu nelaimju sakne ir šī iekārta? Brīvais tirgus nestrādā.

– Brīvajam tirgum ir tāds trūkums, ka tas darbojas tikai ar nosacījumu, ka visi tā dalībnieki atrodas vienādos apstākļos. Ja Latvija no vecajām Eiropas valstīm atpaliek četras piecas reizes, par kādu konkurenci un brīvo tirgu vispār var būt runa?

– Tad Eiropas paplašināšanās mērķis bija jaunu upuru meklēšana?

– Vecā kara koncepcija ir novecojusi, mūsdienās tiek lietoti finanšu ieroči. Tagad, lai dabūtu kontroli pār kādu zemi, tiek izmantota nauda.

– Krīze ietekmē arī katru cilvēku individuāli. Kā sevi pasargāt?

– Jāveido pārtikas krājumi. Ir burtiski jādomā par izdzīvošanu. Jāveido naturālās saimniecības. Darba nebūs. Globālā krīze sākās, jo stiprajās valstīs bija pārāk liels patēriņa apjoms. Tagad viņi patēriņa apjomu samazinās, atsakoties no importa. Tirgi oficiāli varbūt arī būs atvērti, bet realitātē tiks izveidoti tik daudzi šķēršļi, ka tirgus būs slēgts.

– Vai jūs saskatāt kādu modeli Latvijas pilnvērtīgai eksistencei?

– Es redzu un zinu to modeli, taču es to nevaru teikt. Par to mani atkal var aizturēt. Latvija tam vēl nav gatava.

– Vismaz ieskicējiet!

– Es joprojām esmu uzraudzīta persona, krimināllieta pret mani nav slēgta. Šobrīd es varu pateikt tikai pirmo soli, kas darāms. Ir nepieciešams pasludināt defoltu. Ir jāatsakās no milzīgā parāda, vienkārši pasakot: mums nav naudas. Dariet, ko gribat, naudas mums nav un nebūs. Jūs zinājāt, ka Latvija to parādu nevarēs atdot.

– Un tālāk?

– Ir jādomā par savu valsti, nevis Eiropas vai Vašingtonas direktīvām. Patlaban tirdzniecības brīvība mums ir ļoti vienpusēja. Brīvs ir tikai imports. Bet savā tirgū viņi mūs nelaiž. Tāpēc arī mums jāveic tā saucamā protekcionisma politika. Jāpasaka: tādas un tādas preces mēs nepērkam, jo paši varam ražot.

– Tā būtu centralizēta ekonomika.

– Gluži centralizēta nē, kaut kas pa vidu. Bet tālāko es šobrīd nevaru teikt. Kad Latvija būs tam gatava, pateikšu.

– Kad?

– Kad bezdarbs būs 50% un puse Latvijas iedzīvotāju apsvērs iespēju aizbraukt uz ārzemēm strādāt par kalpiem. Tad Latvija būs gatava jaunajam modelim.

– Rudenī?

– Rudenī.

 

 

Viedoklis: Ar eiro pret krīzi

Pauls Raudseps,  Diena  03/06/09    Patlaban aktivizējusies diskusija par paātrinātu iestāšanos eirozonā Austrumeiropas valstīm, lai nodrošinātos pret negatīvajiem efektiem, kurus rada pasaules finanšu krīzes izraisītais spiediens uz mazajām valūtām un naudas aizplūšana no salīdzinoši riskantiem tirgiem. Latvija ir sevišķi spilgts piemērs tam, cik bīstami ir atrasties ārpus eirozonas: ja Kalvīša koalīcija no 2004. līdz 2007.gadam būtu nevis aptaukojusies, bet gan strādājusi, lai ieviestu eiro, tāpat kā Slovākija un Slovēnija, mums noteikti nebūtu nepieciešams ne 7,5 miljardu eiro aizdevums, ne Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) aizbildniecība.

Tomēr nestabilitāte skar arī daudzas citas valstis: gan Igauniju un Lietuvu, gan Poliju, Ungāriju un Čehiju, pat bagāto Dāniju. Visās pieņemas spēkā vēlme pēc iespējas ātri iestāties eirozonā. Pagājušajā svētdienā Eiropas Savienības līderu sanāksmē Ungārijas premjerministrs publiski aicināja atvieglot un paātrināt eiro uzņemšanas procedūras Austrumeiropas valstīm.

Diemžēl Latvijas iespējas negaidīti saņemt uzaicinājumu iestāties šajā ekskluzīvajā klubiņā šogad vai nākamgad ir tuvu nullei. Pirms dažiem gadiem mums problēma bija tikai pārāk augstā inflācija, tagad uzradies arī budžeta deficīts, kurš šogad labākajā gadījumā būs 5%, nozīmīgi pārsniedzot iestājai noteikto 3% maksimumu. Ja eirozona uzņemtu Latviju šādā finanšu stāvokli, tas radītu šaubas par pašu vienoto valūtu, un mums nav nepieciešams pievienoties novājinātai eirozonai. Patlaban Latvijai piestāv kāda jokdara reiz teiktais: es negribētu iestāties tādā klubā, kas mani uzņemtu par biedru.

Tomēr iestāšanās eiro ir izvirzīts kā galamērķis ar SVF un Eiropas Komisiju parakstītajos memorandos par Latvijas finanšu sistēmas stabilizāciju. Pretstatā trekno gadu slinkumam un bezatbildība tagad krīzes apstākļos Latvijai šis mērķis ir jāuztver ļoti nopietni, jo, tikai izpildot kritērijus un pievienojoties eiro, mēs nodrošināsim gan iekšējās finanšu sistēmas stabilitāti un ilgtspēju, gan pasargāsimies no ārējiem draudiem valūtai. Tāpēc ir apsveicami, ka vakar Latvijas Darba devēju konfederācija atbalstīja pēc iespējas ātru Latvijas pievienošanos eirozonai. Kā saprot uzņēmēji, tas ļautu ilgtermiņā nodrošināt stabilu biznesa vidi un Latvijas uzņēmumu konkurētspēju. Tā ir izeja no krīzes, un ātrais ceļš uz šo mērķi ir sekmīga SVF programmas izpilde.

 

Ekonomists: Jāizšķiras starp devalvāciju un eiro ieviešanu

LETA  03/09/09    Latvijai šobrīd jāizšķiras starp lata devalvāciju un strauju eiro ieviešanu, intervijā "LETA video" norāda uzņēmējs un ekonomists Jānis Ošlejs.

"Stiprais lats žņaudz tos, kuriem būs jāatdod milzīgais un augošais valsts parāds - eksportspējīgiem ražotājiem. Devalvācija būtu solis pareizajā virzienā, kas celtu mūsu konkurētspēju un pavērtu mums iespēju izķepuroties no šīs krīzes," uzskata Ošlejs.

Devalvācijas kritiķu galvenais arguments par to, ka lata kursa pazemināšana smagi sitīs pa kabatu 80% Latvijas kredītņēmēju, kuri aizņēmušies eiro, Ošleju nepārliecina.

Ekonomists kā piemēru min Argentīnu.

"Šī Dienvidamerikas valsts deviņdesmito gadu beigās piedzīvoja krīzi, kas attīstījās pēc Latvijai līdzīga scenārija. Kredītu bums, augsta inflācija, milzīgas investīcijas nekustamajā īpašumā un pakalpojumu sektorā, neattīstīta ražošana, mazs eksports un milzīgs imports," norāda Ošlejs. "Tam visam sekojošā ekonomikas sabremzēšanās un - krīze. Tāpat kā Latvija, Argentīna vērsās pēc palīdzības Starptautiskajā Valūtas fondā. Tāpat kā Latvija, Argentīna, saņemot aizdevumu, atteicās no devalvācijas."

Tomēr Argentīnai piešķirtā nauda tika noēsta valsts pārvaldē, un valsts konkurētspēja neuzlabojās. "Argentīna peso devalvēja, bet aizdevuma nauda bija iztērēta, un sekas tam bija daudz smagākas," uzsver Ošlejs.

Latvija kāpj uz tiem pašiem grābekļiem, brīdina ekonomists.

Alternatīva devalvācijai ir eiro ieviešana. Latvija var iet divus ceļus - oficiālo, ar Briseles un Eiropas Centrālās bankas piekrišanu, kā arī - vienpusējo. Realizēt pirmo variantu mums šobrīd traucē striktie Māstrihtas kritēriji, skaidro Ošlejs.

"Tas būtu Latvijas amatpersonu un politiķu uzdevums šobrīd - aktīvi lobēt ātru eiro ieviešanu Austrumeiropā. Tomēr, ja Rīgai ar Briseli vienoties neizdodas, Latvija var ieviest eiro vienpusējā kārtā," uzskata ekonomists.

Pievienošanās eirozonai Latviju padarītu krietni pievilcīgāku investoru acīs, novērstu pastāvīgās bažas par nacionālās valūtas stabilitāti, kā arī atvieglotu dzīvi mūsu eksportētājiem.

"Eiro ir vājāka alternatīva devalvācijai, tomēr tā dos zināmas stabilitātes garantijas Latvijas ekonomikai," uzskata ekonomists.

 

Latvijai jāsamazina budžeta deficīts

LETA  03/10/09    Finansiālu palīdzību saņēmušajām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm Ungārijai un Latvijai būtu aktīvāk jācenšas samazināt to budžetu deficītus, pirmdien paziņoja ES finanšu ministri.

Ungārijas valdībai būtu jāīsteno konkrēti pasākumi, lai nodrošinātu, ka valsts budžeta deficīts nepārsniedz ES noteikto limitu - 3% no iekšzemes kopprodukta (IKP), teikts ministru paziņojumā.

Savukārt Latvijai nepieciešams īstenot nežēlīgāku sabiedriskā sektora darbinieku algu samazinājumu un spert citus konkrētu soļus, lai panāktu, ka valsts budžeta deficīts šogad nepārsniedz 5,3% no IKP.

Ministri norādīja, ka "saskatāmi riski", kas apdraud Ungārijas mērķi samazināt valsts 2009.gada budžeta deficītu līdz 2,7%-2,9% no IKP, kā arī centienus panākt, ka valsts budžeta deficīts līdz 2011.gadam samazinās līdz 2,2%.

Tajā pat laikā Ungārijai būtu jācenšas samazināt valsts parādu, lai nodrošinātu, ka tā apjoms samazinās līdz eiro ieviešanas kritērijam - 60% no IKP.

Savukārt Latvijas budžeta stāvoklis varētu būt sliktāks par iepriekš prognozēto līdz pat 2011.gadam, kad Latvija plāno izpildīt visus kritērijus uzņemšanai eirozonā.

Globālā finanšu krīze negatīvi ietekmē iepriekš strauji augušās Austrumeiropas ekonomikas, samazinot kredītu un un investīciju pieejamību.

Laikā, kad Rietumeiropas valstis recesiju cenšas apkarot palielinot tēriņus, Austrumeiropas tiek mudinātas samazināt budžeta izdevumus, jo šo valstu lielie ārējie parādi rada maksātnespējas risku.

Budžeta izdevumu un sabiedriskā sektora darbinieku algu samazināšana reaģējot uz krīzi jau ir izraisījusi iedzīvotāju protesta akcijas Latvijā un Lietuvā, kā arī Bulgārijā.

 

Dombrovska valdība vienojusies par budžeta grozījumiem

LETA  03/10/09    Jaunveidojamās koalīcijas partiju pārstāvji ir vienojušies par budžeta deficīta noteikšanu 7% apmērā no iekšzemes kopprodukta (IKP),pēc partiju sanāksmes šodien žurnālistus informēja Ministru prezidenta amata kandidāts Valdis Dombrovskis (JL).

Bez tam iezīmēti arī iespējamie tālākie papildu pasākumi izdevumu samazināšanai.

Tas būs pamats tālākām sarunām ar starptautiskajiem aizdevējiem, kas gan būs iespējamas tikai pēc valdības apstiprināšanas.

Dombrovskis joprojām cer pārliecināt starptautiskos aizdevējus par valsts budžeta deficīta nepieciešamību 7% apmērā no IKP recesijas un ekonomikas attīstības prognožu izmaiņu dēļ.

Rīt, 11.martā, plānotas papildu tikšanās ar izglītības un zinātnes un veselības ministriem, nepieciešamības gadījumā - arī ar labklājības ministra amata kandidātu Uldi Auguli (ZZS).

Dombrovskis apliecināja, ka partijām nav pilnīgi skaidra vienošanās par budžeta grozījumiem, tomēr ir izpratne par sarunām ar starptautiskajiem aizdevējiem, ja būs nepieciešams veikt turpmākus budžeta izdevumu samazinājumus līdz budžeta deficītam, kas atbilstu 4,7% apmērā no IKP.

Komentējot Eiropas Savienības Ekonomisko un finanšu jautājumu padomes (ECOFIN) sanāksmē šodien pieņemtos lēmumus, Dombrovskis norādīja, ka prasība samazināt budžeta deficītu līdz 5,3% no IKP "nav nekāds jauns lēmums". Tas ir saistīts ar janvārī pieņemto Latvijas konverģences programmu.

Dombrovskis sacīja, ka tālākus taupības pasākumus nosauks rīt pēc vienošanās ar izglītības un zinātnes un veselības ministriem, tomēr pensiju samazināšana netiek izskatīta.

Pagaidām nav izskatītas iespējas veikt finansējuma samazināšanu, pārdalot resursus starp ministrijām.

Dombrovskis vairākkārt apliecināja, ka politisko vienošanos par neatliekamajiem pasākumiem valsts bankrota novēršanai Saeimas deputāti var gan parakstīt, gan neparakstīt.

"Parakstīšana neparedzēs juridiskas sankcijas pret deputātiem, kuri vienošanos nepildīs, bet parādīs, ka [veicamajiem pasākumiem] Saeimā ir vairākuma atbalsts," skaidroja Dombrovskis, apliecinot, ka šajā dokumentā nebūs detalizēti budžeta grozījumi, bet gan tikai galvenie veicamie pasākumi.

Valdību Saeimā plānots apstiprināt ceturtdien, 12.martā.

Arī Tautas partijas (TP) Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Māris Kučinskis (TP) žurnālistiem apliecināja jaunveidojamās valdības partiju vienprātību.

"Ir sapratne par [situācijas] nopietnību, [budžeta grozījumi] nav premjera vai kādas partijas uzstādījums. Latvijai šie samazinājumi ir jāveic, var būt 300, var būt 700 miljonu latu [samazinājums]," Kučinskis apstiprināja TP gatavību atbalstīt taupības pasākumus.

"Jāvirzās uz priekšu, valdība ceturtdien jāapstiprina," norādīja Kučinskis.

Pēc būtības neskaidrības esot tikai Veselības ministrijas un Izglītības un zinātnes ministrijas taupības pasākumu saistībā, par pārējām panākta vienošanās. Tikai premjeram vai finanšu ministram ir tiesības piedāvāt finansējuma pārdali starp ministrijām, stāstīja TP frakcijas priekšsēdētājs.

Atalgojuma fonda samazinājums 20% apmērā skars arī Ģenerālprokuratūru un Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju, informēja Kučinskis, skaidrojot, ka izņēmumu pieļaušana radītu sliktu precedentu.

Ja netiek panākta vienošanās ar starptautiskajiem aizdevējiem par pieļaujamo budžeta deficītu virs 4,7% no IKP, tālāka samazināšana nebūs iespējama uz darba samaksas rēķina, uzskata Kučinskis.

Budžeta izdevumu samazinājums līdz 7% apmērā no IKP nepieciešams, lai turpinātu sarunas ar aizdevējiem, sacīja Kučinskis.

TP un JL arī panākuši vienošanos attiecībā uz lielo būvprojektu "iesaldēšanu", lai to tālāka realizācija neprasītu papildu valsts budžeta līdzekļus, bet arī lai apturēšanas dēļ projekti "netiktu pilnīgi sagrauti", teica TP frakcijas priekšsēdētājs.

Kučinskis apstiprināja, ka TP deputāti parakstīs politisko vienošanos par neatliekamajiem veicamajiem darbiem: "Šī ir deputātu brīvprātīga apņemšanās, tomēr domāju, ka [TP deputāti] parakstīs. Nav laika ambīcijām."

 

Politiķi meklē miljardu

Juris Paiders,  NRA  03/11/09    Dombrovskis ir izvēlējies īstermiņā vismazāk sāpīgo taktiku.

Valsts budžets nepildās tik labi, kā tika solīts Valūtas fondam un Eiropas Komisijai. Lai briestošo deficītu novērstu, ir trīs risinājumi: samazināt izdevumus, palielināt nodokļus vai vienoties par lielāku pieļaujamā valsts budžeta deficīta lielumu.

Vienošanās ar Valūtas fondu un Eiropas Komisiju paredzēja, ka Latvijas valsts budžeta deficīts 2009. gadā nepārsniegs 5%. Tagad ir ideja pierunāt Eiropas Komisiju un Valūtas fondu, lai atļauj deficītu palielināt līdz 7–8–9% no IKP. Jo lielāks ir atļautais procents, jo mazāks būs nepieciešamais izdevumu samazinājums. Turklāt par šo plānu ir pāris stipri argumenti. ASV valsts budžeta deficīts šogad pārsniegs 12%, un krīzes laikā tas ir normāli. Turklāt, ja Latvijas ekonomika sabruks, tad tā paraus sev līdzi arī pārējās Baltijas valstis, kuru eksports ir lielā mērā orientēts uz Latviju. Latvijas krahs paraus sev līdzi arī Zviedriju, kuras ieguldījumi Latvijā ir pārlieku lieli pat Zviedrijas ekonomiskajiem resursiem. Argumenti ir stipri.

Tas būtu vismaigākais risinājums. Nav jāveic vairāki ļoti nepopulāri soļi pirms pašvaldību un, iespējams, arī jaunām Saeimas vēlēšanām.

Ja kreditori Latvijai atļaus lielāku deficītu, tad pietiktu iesaldēt pāris megaprojektus un nedaudz samazināt naudu, kas katru mēnesi tiek nokurināta ASV fondu tirgos caur 2. pensiju līmeni.

Tikai ir viena problēma. Lai ietu pa visvieglāko ceļu, kādam ir jāgarantē, un nevis abstrakti, bet konkrēti jāgarantē, ka nākamgad pasaulē un Latvijas galvenajos eksporta tirgos atsāksies ekonomiskā augšupeja. Ja ir drošas garantijas, ka nākamgad globālie tirgi rūkdami aizies augšup, tad – jā, tad varam droši šogad palielināt valsts budžeta deficītu līdz 7–8–9 procentiem un nākamgad sāksim lēnām maksāt parādus.

Tikai – kurš var dot šādas garantijas? Prognozes, kuras izsaka Skandināvijas vai Latvijas analītiķi vai Latvijas galveno eksporta tirgu ekonomiku prognozētāji, piemēram, Krievijas finanšu ministrija, sola trīs gadu ilgu lejupslīdes posmu. Ja ir liela varbūtība, ka nākamgad pasaules lejupslīde turpināsies, bet šo gadu mēs noslēgsim ar deficītu 9% no IKP, tad nākamgad, tā turpinot, valsts budžeta deficīts jau sasniegs 20%.

Ideja izlūgties lielāku valsts budžeta deficīta normu ilgtermiņā ir pašnāvnieciska.

Ja nākamgad lejupslīde turpināsies un eksporta tirgi neatgūsies?

Ko darīsim nākamgad? Ko aiznākamgad?...Tāpēc, no vienas puses, ir mīļi ticēt tam, kam mēs vislabprātāk vēlamies noticēt, bet labāk ir sagatavoties ja ne visļaunākajam, tad vismaz ticamākajam pasaules ekonomikas attīstības scenārijam.

Tas nozīmē, ka ir jāsāk gatavoties ievērojamam valsts izdevumu samazinājumam.

Diemžēl, ja samazinājuma apjoms ir tuvs miljardam latu, tad šis uzdevums nav atrisināms bez pensionāru, skolotāju un medicīnas jomas iesaistīšanas valsts glābšanas darbā.

Ja globālā lejupslīde turpināsies, pensijas būs jāsamazina. Tās var samazināt divos veidos: samazinot proporcionāli vai devalvējot latu. Devalvējot latu, pensiju apjoms samazināsies par devalvācijas procentu.

Tomēr ir jāatceras, uz ko norāda Valūtas fonda eksperti. Latvijas kopējais algu izmaksu lielums ir par lielu Latvijas ekonomikai. Latvijai ir būtiski jāsamazina kopējā algu fonda attiecība pret iedzīvotāju skaitu. Šo normatīvu var izpildīt, ne tikai samazinot visiem vienādi. Var samazināt strādājošo skaitu, saglabājot palicējiem algas nemainītas. Privātajā sektorā tagad pilnās burās noris otrs process. Arī šādi samazinās algu fonds uz vienu iedzīvotāju.

Neviens nevēlas vadīt Izglītības ministriju, bet tajā pašā laikā Latvijā izglītībā ir jāizbeidz pāris pārmērības. Vidusskolas ciklu var mierīgi un bez lielām sāpēm samazināt par vienu gadu. Pāreja no 12 uz 11 (vai 10) gadu apmācību dos 5–10% ekonomiju. Palicējiem algas nebūs jāsamazina utt.

Latvijai, ja lejupslīdes process turpināsies, ir jābūt gatavai ne tikai iesaldēt, bet veikt pat tādu nepatīkamu soli, kādu pērn bija spiesta veikt Argentīna: būs jānacionalizē visi 2. līmeņa pensiju fondi utt. Latvijai ir jābūt gatavai iesaldēt visus būvniecības objektus, kuri pastiprina importu un kuru pabeigšana nozīmēs papildu izmaksu pieaugumu, apkurinot un darbinot šos objektus.

Šie ir radikāli varianti, kuri kļūs neizbēgami, ja globālā ekonomika turpinās lejupslīdi, bet valsts finanses netiks sakārtotas jau tūlīt.

Laiks, kad pasaule bija optimisma pilna, ir beidzies. Tagad naudas būs tikai tik, cik spēsim nopelnīt. Tas attiecas arī uz politiķiem.

 

Lielais kritiens – vai mācīsimies no savām kļūdām?

Santa Bērziņa, Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes makroekonomiskās analīzes daļas vadītāja, NRA  03/11/09    Spriežot pēc bijušo valdības vadītāju diskusijas Latvijas Neatkarīgajā televīzijā, ko daļēji atspoguļoja arī Neatkarīgā, dažiem pamazām sāk aizmirsties pēdējo gadu ekonomisko notikumu cēloņsakarības un pašu pieņemtie vai nepieņemtie lēmumi.

Varam sniegt īsu atgādinājumu kā viņiem, tā plašam lasītāju lokam, bet plašāku analīzi 2004.–2008. gada ekonomiskajām norisēm varat atrast Latvijas Bankas (LB) interneta lapā www.bank.lv .

2004.–2008. gads Latvijā bijis gan daudzu iespēju, gan izaicinājumu periods. Iestāšanās ES deva iespēju izmantot ES struktūrfondu līdzekļus, kā arī, kalpojot kā garants investoru uzticībai, izraisīja ārvalstu privāto finanšu resursu ieplūdi valstī. Tas, ka ārvalstu ieguldītāji saskatīja Latviju kā augstu kapitāla atdeves vietu, deva arī Latvijai lielas iespējas attīstīties un palielināt ienākumu un darba ražīguma līmeni valstī. Galvenais izaicinājums šai laikā – strauji augošā ekonomika un nepieciešamība nošķirt īstermiņa ieguvumus no ilgtermiņa riskiem un zaudējumiem.

Atskatoties diemžēl jāsaka, ka blakus lēmumiem, kas pozitīvi ietekmēja ekonomikas izaugsmi, daudzos izšķirīgos jautājumos nav bijusi vēlme atteikties no tūlītējiem ieguvumiem jeb gāzēšanas grīdā, un līdz ar to pietrūcis stingras rīcības un lēmumu. Ekonomiskajam ciklam neatbilstoša budžeta politika veicinājusi patēriņu, inflāciju, pārmērīgu algu kāpumu, radot cenu – algu spirāli, un atņēmusi iespēju ar budžeta uzkrājumu palīdzību stimulēt ekonomiku lejupslīdes ciklā. Pārmērīgi straujā hipotekārās kreditēšanas izaugsme, ko nebremzēja savlaicīgi Aigara Kalvīša valdības lēmumi, sakāpināja ar nekustamā īpašuma burbuļa plīšanu saistītos riskus bankām, iedzīvotājiem un tautsaimniecībai kopumā. Patēriņa un inflācijas sekmēšana – un pretinflācijas pasākumu trūkums – mazināja uzņēmumu konkurētspēju. Minēto iemeslu dēļ tika palaista garām eiro ieviešanas iespēja, kas būtu liels balsts valsts finanšu stabilitātei un sekmīgākai uzņēmumu darbībai. Tāpēc dziļāks ieskats dažu ekonomisko procesu un lēmumu pieņemšanas gaitas norisēs var palīdzēt mums turpmāk. Vaicājums tikai – vai tagad mācīsimies no savām kļūdām?

Fiskālās politikas svira – vai tā tika iedarbināta?

Jaunajām dalībvalstīm, tai skaitā Latvijai, iestāšanās ES ir saistīta ar apņemšanos ieviest eiro. Pakāpeniska eiro nozīmes palielināšanās ekonomikā, gan arī virzība uz eiro ieviešanu noteica 2005. gada janvārī LB veikto lata pārsaisti pie eiro un tā paša gada maijā – valsts iestāšanos Valūtas kursa mehānismā II, sākot pārbaudes periodu pirms eiro ieviešanas. Fiksēta valūtas kursa apstākļos monetārās politikas iespējas ir ierobežotas. LB ar savā rīcībā esošajiem instrumentiem var regulēt īstermiņa likviditāti jeb naudas piedāvājumu latu tirgū bankām un signalizēt par ekonomisko situāciju valstī, bet galvenais instruments ekonomikas procesu regulēšanā ir fiskālā jeb budžeta politika.

Pieaugot pārkaršanas riskiem vēl pirms Latvijas iestāšanās ES, Latvijas Banka no 2004. gada ierobežoja latu tirgu, gan paaugstinot refinansēšanas procentu likmi (no 3,0% 2004. gadā līdz 6,0% 2007. gadā), gan palielinot rezervju normu, kas izņem no apgrozības daļu latu līdzekļu (no 3% 2004. gadā līdz 8,0% 2007. gadā). Taču izsniegto kredītu struktūrā dominēja kredīti eiro, kas, pārvērsti latos, nozīmīgi palielināja naudas daudzumu apgrozībā, tāpēc Latvijā bija īpaši svarīga monetārās un budžeta politikas saskanīga īstenošana, proti, budžets bez deficīta un pāreja uz pārpalikuma budžetu. Bezdeficīta budžeta nepieciešamību Latvijas ekonomikā centrālā banka ir uzsvērusi visu tās darbības laiku, taču, pārkaršanas riska asniem kļūstot redzamākiem, šis jautājums kļuva par mūsu komunikācijas ikdienu.

Galvenie valdībai un sabiedrībai adresētie Latvijas Bankas argumenti pret tolaik īstenoto budžeta deficīta politiku bija tādi, kas diemžēl pašlaik visi īstenojušies dzīvē: 1) augsts iekšzemes patēriņš sekmē inflācijas kāpumu un tekošā konta bilances pasliktināšanos, 2) tiek atņemtas investīcijas ražojošajām nozarēm, 3) pieaug procentu likmes un valsts parāds, 4) tiek zaudēta iespēja stimulēt ekonomiku lēnākas izaugsmes vai ārējas krīzes gadījumā.

Taču – vai LB un līdzīgie SVF, Eiropas Komisijas ieteikumi tika ņemti vērā? Valsts budžeta dati rāda, ka visi ekonomikas augšupejas ienākošie papildu ienākumi tika pilnībā iztērēti. Neskatoties uz straujo IKP pieaugumu, no 2004. gada piecu gadu laikā valdības uzturēšanas izdevumu attiecība pret IKP ir palielinājusies gandrīz par 4 procentu punktiem. Valdības aizņemšanās iekšējā tirgū mazināja pievilcību bankām aizdot līdzekļus uzņēmumu produktīviem ieguldījumiem.

Var saprast, ka tēriņu ierobežošana vispārēja algu pieauguma gaidās nebija viegla, bet makroekonomiskās politikas veidotājiem jāsaprot, ka šādu nepopulāru lēmumu tūlītēja kritika ir neizbēgama. Ekonomiski izsvērtus lēmumus novērtē, tikai paejot laikam, bet ieguvēji no tiem ir visi. Arī Latvijas Bankas lēmumus un nostāju 2004. un vēlākajos buma gados raksturoja kā "veltīgus", "ačgārnus", "bezjēdzīgus" u.tml., un droši vien tādi epiteti tiktu arī nopietniem valdības centieniem apturēt budžeta izdevumu pieaugumu. No tā izvairoties, valdības gāja vieglāko ceļu. Pretēji rīkojušies, piemēram, Slovākijas lēmumu pieņēmēji, kur valdība dialogā ar darba devēju organizācijām un arodbiedrībām spēja vienoties par algu kāpuma noturēšanu zem produktivitātes izaugsmes, tādējādi uzņēmumiem saglabājot konkurētspēju, valstij nodrošinot inflācijas un budžeta deficīta kritēriju izpildi un ieviešot eiro 2009. gadā, kas tagad kalpo par lielisku aizvēju finanšu sistēmai krīzes laikos.

No 2008. gada, kad jau bija prognozējama ekonomikas aktivitātes vājināšanās un bija nepieciešams ekonomiku sildīt, LB sāka pakāpeniski samazināt rezervju normu, atbrīvojot resursus tautsaimniecības kreditēšanai. Fiskālajai politikai tagad būtu laiks uzkrāto līdzekļu izmantošanai ekonomikas stimulēšanai – taču tādu nav. Turklāt krasi sarūkošie nodokļu ieņēmumi vairs nav pietiekami pat visnepieciešamāko valsts funkciju veikšanai. Arī ārvalstu finansiālo palīdzību, kas būtu tik vitāli nepieciešama uzņēmējdarbības aktivizēšanai, tagad nākas primāri izmantot budžeta caurumu lāpīšanai.

Kreditēšana – no viena grāvja otrā

Novērojot pārāk straujo kreditēšanu, 2004. gadā Latvijas Banka norādīja uz tās nelabvēlīgo ietekmi uz iekšzemes pieprasījumu un inflāciju, kā arī uz to, ka sevišķi strauji pieaug privātpersonām izsniegto kredītu apjoms, kas tiešā veidā veicina patēriņu. Taču ne valdība, ne banku sektors nesaskatīja vajadzību palēnināt kreditēšanu, un LB ierosinājums par kredītnodokļa ieviešanu un Latvijas Bankas īstenotā rezerves normas celšana bankām tika uztverti kā traucēkļi ekonomikas izaugsmei un banku misijas pildīšanai. LB, protams, turpināja īstenot situācijai atbilstošu monetāro politiku, taču tās ietekme iepriekš minēto iemeslu dēļ nevarēja būt liela, un tai pietrūka valdības pasākumu atbalsta.

Tagad dzīvokļu cenas ir jau kritušās no vēsturiskā maksimuma par vairāk nekā 40%. Cenu kritums notiek tik strauji, ka tas savukārt akumulē citus riskus, kas ir saistīti ar privātā sektora ienākumu mazināšanos un spēju atmaksāt kredītus, ķīlas vērtības kritumu un banku sektora ārējā parāda lielumu. Tātad straujajam kāpumam sekojošais kritums nekustamā īpašuma tirgū ietekmē arī turpmākās kreditēšanas un ekonomikas atveseļošanās iespējas.

Inflācijas apkarošana – plāns vai rīcība?

2004. gadā Latvijas Banka pirmoreiz lika priekšā izveidot inflācijas apkarošanas programmu, kurai vajadzētu ietvert pasākumus kreditēšanas ierobežošanas jomā.

Šajā posmā skaidrai valsts pārstāvju rīcībai inflācijas ierobežošanā būtu liela nozīme inflācijas gaidu veidošanā un cenu – algu spirāles novēršanā. Taču valdība nevis īstenoja pasākumus inflācijas bremzēšanai, bet izvēlējās pretējo ceļu – nodrošināt ar inflācijas indeksāciju saistītu kompensācijas mehānismu pensionāriem un celt sabiedriskā sektora algas. Tādējādi tā problēmu ne tikai atlika, bet arī pastiprināja. Katrs pēc iepriekš novērotās augstās inflācijas indeksēts algu pielikums vai pensiju palielināšana, lai arī sociāli nepieciešama, bet bez citu pasākumu īstenošanas, tikai stutēja patēriņu. Pieaugot iekšzemes izmaksām – cenām un caur cenu – algu spirāli arī algām, tas nelabvēlīgi ietekmēja mūsu ražotāju konkurētspēju un mazināja ražošanu un eksporta ienākumus. Un Latvija inflācijas dēļ palaida garām iespēju ieviest eiro 2008. gadā, tādējādi kaitējot gan valsts ekonomikai, gan tās uzticamībai ārvalstu investoru acīs.

2007. gadā, kad tika pieņemts pretinflācijas plāns, tas sakrita ar globālās finanšu krīzes laiku – līdz ar to inflācija mazinās kopā ar globālās finanšu krīzes izraisītām krasām un sāpīgām korekcijām iekšzemes pieprasījumā.

Krīzes gūtās mācības un iespējas

Vai varēja paredzēt šādu iznākumu? Latvijai bija iespēja mācīties no ekonomikas pamatlikumiem, notikumiem Skandināvijā 90. gadu sākumā un Dienvidaustrumāzijas valstīs 90. gadu beigās. Esam izvēlējušies mācīties no savas pieredzes.Vien daži bijušie premjeri mēģina revidēt vēsturi, noveļot atbildību uz citu pleciem. Tam varētu neveltīt laiku, bet bez skaidra un precīza Kalvīša valdības kļūdu izvērtējuma riskējam līdzīgi lemt arī turpmāk. Lai arī bijušais premjers virkni kļūdu atzinis publiski, nepamet sajūta, ka paliek līdz galam neizprasta savulaik nepieņemto lēmumu nopietnība un sekas.

Kādas ir galvenās atziņas?

(1) Uz nekustamo īpašumu balstītu ieguldījumu straujš pieaugums, kas tālāk uz optimistiskām gaidām par cenu pieaugumu balsta ekonomiskos procesus un tirgus dalībnieku lēmumus, nav ilglaicīgs, palielina riskus un ir izteikti ciklisks.

(2) Palielinoties riskiem, valstij laikus jālieto piemērota ekonomikas politika, kas fiksēta valūtas kursa apstākļos ir fiskālā politika. Politikas lēmumi jāpieņem, vēl pirms risku pieaugums nav izvērties par bremzējošu faktoru. Labajos gados valstij nav papildus jāstimulē patēriņš, bet gan jāveido uzkrājumi, ar kuru palīdzību nodrošināt normālu valsts funkciju izpildi gados, kad nodokļu ieņēmumi stipri sarūk, un ar ko pat stimulēt ekonomiku lejupslīdes periodos.

(3) Tā kā eiro ieviešana saglabājas valsts stratēģiskais mērķis, lēmumu pieņemšana jāveic, mērot tos ar eiro ieviešanas mērauklu. Šobrīd, kad ekonomiskās aktivitātes kritums ir izraisījis arī strauju inflācijas samazināšanos, eiro ieviešanas kritēriju izpildes kontekstā nozīmīgākās bažas ir par budžeta bilances kritērija izpildi.

 

Jaunveidojamā valdība 2012.gadā plāno ieviest eiro

LETA  03/11/09    Ministru prezidenta amata kandidāta Valda Dombrovska (JL) veidojamā valdība savā deklarācijā kā eiro ieviešanas indikatīvo termiņu noteikusi 2012.gadu, nodrošinot arī Māstrihtas kritēriju izpildi tuvā nākotnē.

Deklarācijā teikts, ka veidojamā valdība nodrošinās virzību uz pretciklisku fiskālo politiku, sabalansējot budžetu, veidojot budžeta pārpalikumu ekonomiskās izaugsmes laikā un izmantojot mērenu budžeta deficītu kā ekonomikas stimulācijas līdzekli stagnācijas vai recesijas laikā.

Deklarācija paredz ekonomikas attīstības veicināšanai nodrošināt relatīvi zemu nodokļu slogu, tikai ārkārtējas nepieciešamības gadījumā apsverot atsevišķu nodokļu ieviešanu vai paaugstināšanu. Tāpat plānots aktīvi vērsties pret nodokļu nemaksāšanu, pastiprinātu uzmanību pievēršot "aplokšņu" algu, pievienotās vērtības nodokļa krāpšanās un kontrabandas apkarošanai.

"Vienlaikus ievērosim samērīguma principu attiecībā uz piemērojamajiem sodiem," solīts deklarācijā.

Tāpat jaunveidojamā valdība sola izskaust nelietderīgus un valsts attīstību neveicinošus valsts tēriņus, īstenot fiskālo politiku, kas vērsta uz stabilu makroekonomisko izaugsmi.

Deklarācija paredz noteikt vienotus valstij un pašvaldībām piederošā nekustamā īpašuma objektu - izņemot dzīvojamo telpu - iznomāšanas un nomāšanas pamatnoteikumus.

Tāpat Dombrovska veidotā valdība iecerējusi ieviest vispārēju iedzīvotāju ienākumu deklarēšanu.

Kā aģentūrai LETA skaidroja "Swedbank" galvenais sociālekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš, apņemšanās ir atbalstāmas. "Dombrovska valdībai nostrādājot līdz nākamā gada oktobrim, tā nepiedzīvos brīdi, kad spēs īstenot pretciklisku fiskālo politiku," uzskata Strautiņš.

"Šīs valdības uzdevums diemžēl būs veikt nevis pretciklisku, bet prociklisku politiku, samazinot izdevumus un palielinot nodokļus brīdī, kad ekonomikā ir recesija. Tā ne mazākajā mērā nav Dombrovska vaina, bet tā tas ir," akcentē Strautiņš.

 

Iekšzemes kopprodukts pērn sarucis par 4,6%

Diena  03/11/09    Latvijas iekšzemes kopprodukts (IK) pagājušajā gadā salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu sarucis par 4,6%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) apkopotie dati.

2008.gada ceturtajā ceturksnī salīdzinājumā ar 2007.gada ceturto ceturksni IK samazinājies par 10,3%.

Statistiķi skaidro, ka IK lejupslīdi veicināja apjomu kritumi tādās nozarēs kā tirdzniecība (īpatsvars IK struktūrā sasniedz 15,6%) - par 17,2%, transporta un sakaru nozare (10,1%) - par 2%, apstrādes rūpniecība (9,2%) - par 11,5%, būvniecība (9,2%) - par 10,9%.

Liels apjomu kritums bija vērojams arī finanšu starpniecības nozarē (6,4%) - par 18%.

Kā liecina CSP dati, lielākais kritums ceturtajā ceturksnī mazumtirdzniecībā bija automobīļu, motociklu un to detaļu tirdzniecībā (-38%), kā arī nepārtikas preču jomā (-18%). Transporta un sakaru sektorā pieaugums par 7% bija pasta un sakaru jomā, bet kritums 6% apmērā piedzīvots kravas transporta jomā. Apstrādes rūpniecības sektorā pieaugums par 2% bija vien gatavo metālizstrādājumu jomā, citur bija kritums, bet būvniecības sektorā pieaugums par 67% bija tirdzniecības ēku būvniecībā, par 12% - šoseju, ielu un ceļu būvē, savukārt dzīvojamo ēku būvniecībā bija samazinājums par 50%, rūpniecības ēku būvē - par 28%, administratīvo ēku būvē - par 25%.

2008.gada pēdējā ceturksnī salīdzinājumā ar 2007.gada attiecīgo laiku privātajā galapatēriņā izdevumi mājoklim, ūdenim un elektroenerģijai faktiskajās cenās pieauguši par 38,3%, bet samazinājušies izdevumi viesnīcām, ēdināšanas pakalpojumiem - par 27,1%, apģērbiem un apaviem - par 25,7%, pārtikai - par 16,1%, atpūtai un kultūrai - par 10%.

Kritumu salīdzināmajās cenās privātajā galapatēriņā izraisīja pirkumu apjomu samazināšanās, bet bruto pamatkapitāla veidošanu ietekmēja nefinanšu investīciju kritums par 17%, skaidro CSP. Preču un pakalpojumu eksporta kopējo samazinājumu ir ietekmējis preču eksporta (64,4% no kopējā eksporta) kritums par 8,9% un pakalpojumu eksporta sarukums par 0,6%. Preču un pakalpojumu importa kopējais apjoms ir krities, kas skaidrojams ar preču importa (82,8% no kopējā importa) samazinājumu par 20,3% un pakalpojuma importa kritumu par 22,8%.

CPS dati arī rāda, ka Igaunijā ekonomika pērnā gada pagājušajā ceturksnī samazinājās par 9,7%, bet Lietuvā - par 2%.

 

Eksperti: jaunākie dati liecina par vēl dziļāku ekonomikas lejupslīdi šogad

Diena  03/11/09    Latvijas ekonomikas samazinājums par 4,6% pērn un 10,3% gada pēdējā ceturksnī ekspertus nepārsteidz. Viņi norāda: jaunākie makroekonomikas dati par šo gadu liecina, ka šogad, vismaz pirmajā pusē, gaidāma vēl dziļāka ekonomikas lejupslīde. Analītiķu vērtējumā par iekšzemes kopprodukta (IK) kritumu šogad izskan skaitļi, kas tuvojas 20% līmenim.

Andris Lāriņš, Nordea Markets eksperts:

Latvijas ekonomikas izaugsmes dati atšķirībā no šorīt publicētajiem Igaunijas datiem nebija negaidīts nepatīkams pārsteigums, lai arī ekonomikas izaugsmes tempu kritumu par 4,6% gadā tikai gadu pēc 10% pieauguma sasniegšanas par priecīgu ziņu arī nevar nenosaukt.

Tendences Latvijas ekonomikā pēdējos ceturkšņos nav mainījušās, un arī šī gada pirmo mēnešu dati norāda uz ekonomikas veselības turpmāku pasliktināšanos (patēriņš samazinās, bezdarbs pieaug, jāstrādā pie turpmāku budžeta izdevumu samazināšanas). Par galvenajiem ekonomikas bremzēšanās vaininiekiem var nosaukt iekšējā pieprasījuma krišanos un nelabvēlīgos notikumus globālajā ekonomikā.

Šī gada sākums pozitīvas izmaiņas pagaidām nesola. Pēdējie ekonomikas dati rāda, ka valdībai jāstrādā pie nopietnas budžeta izdevumu samazināšanas, kas negatīvi ietekmēs Latvijas patērētāju un biznesa vides noskaņojumu. Valdībai pašreiz jāatrisina jautājums, kā izdzīvot ar mazākiem ieņēmumiem un kā pēc iespējas ar ilgtermiņā labāku atdevi investēt starptautisko institūciju aizdoto naudu. Bet sākumā, protams, izdevumu samazināšana turpinās negatīvi ietekmēt patēriņu un darba tirgu. Arī globālajā tirgū pozitīvu izmaiņu vēl nav, bet ir cerības uz situācijas uzlabošanos gada otrajā pusē. Ja situācija globālajā tirgū uzlabosies, tas sniegs vismaz nelielu atbalstu Latvijas ekonomikai.

Andris Vilks, SEB bankas galvenais ekonomists:

Viens no iemesliem tik dziļam kritienam ir arī tas, ka bez 10% krituma patēriņā un investīcijās gada beigās klāt ir nācis arī eksports, kas ir nonācis mīnusos. Gada beigās milzīgs kritums ir bijis viesnīcu un restorānu nozarē (-29%), ko ietekmēja gan rūkošais tūristu skaits un viņu tēriņu apjoms, gan vietējās pirktspējas kritums. Ja ņem vērā, ka šogad nozari ietekmēs tie paši negatīvie faktori plus vēl būtiski paaugstinātā PVN likme, tad nozares rādītāji būs vēl sliktāki. Nākamie lielākie kritumi ir finanšu nozarē un tirdzniecībā, kas ir jau ilgāku laiku vērojams un saistīts gan ar pamatīgu ekonomiskās aktivitātes kritumu, gan pirktspējas sarukumu un negatīvo nākotnes novērtējumu, kas bremzē esošo patēriņu un atliek iepriekš plānotos izdevumus. Situācija rūpniecībā ir sevišķi smaga, jo kritums tajā vērojams jau vairāk nekā gadu. Nesaprotama ir situācija komercpakalpojumos, kur kritums 4.ceturksnī praktiski nav bijis. Vai tiešām šī nozare, kas ietver sevī gan nekustamo īpašumu, gan dažādus pakalpojumus, ir cietusi tik maz uz citu nozaru fona? Kā jau bija sagaidāms, transporta nozarē rādītāji ir vieni no labākajiem, tiesa, arī neizvairoties no maziem mīnusiem.

Tā kā šis gads ir iesācies ar vēl sliktākiem makroekonomiskajiem rādītājiem un prognozēm, tad pirmajā pusgadā kopprodukts kritīsies par 12-18%, bet par 2.pusgadu vēl pāragri spriest, jo skaitļi var būt gan labāki, gan sliktāki, atkarībā no notikumu gaitas Latvijā un pasaulē. Pragmatiski vienojoties ar SVF/EK un iedarbinot 2.ceturksnī ekonomiku iekustinošos mehānismus, Latvija gada otrajā pusē var izvairīties no dziļākiem mīnusiem un jau vērot pozitīvas iezīmes attiecībā pret 2010.gadu.

Pēteris Strautiņš, Swedbank vadošais sociālekonomikas eksperts:

Pērnā gada beigās Latvijā jau ļoti spēcīgi izpaudās pasaules finanšu krīzes ietekme. Šajā laikā, pieaugot procentu likmēm, kā arī banku un kredītņēmēju piesardzībai, krasi samazinājās kreditēšana, tāpat būtiski reālā izteiksmē (salīdzināmās cenās) sāka sarukt eksports. Abu šo faktoru ietekmē krasi saruka līdzekļu ieplūde Latvijas ekonomikā, pastiprinot jau kopš gada sākuma vērojamo patēriņa samazināšanos.

Vienīgā IK komponente izlietojuma aspektā, kas pieauga, bija valdības patēriņš. Taču nav šaubu, ka 2009.gadā tas samazināsies, jo valsts pārvalde strauji samazina izdevumus. Tomēr noteicošais ekonomikas dinamiku veidojošais faktors šogad būs privātā patēriņa samazināšanās, jo tas veido apmēram 2/3 ekonomikas. 4.ceturksnī privātā patēriņa gada kritums sasniedza 20,1%. Iespējams, ka šī gada laikā lejupslīde pret iepriekšējā gada attiecīgajiem periodiem vēl padziļināsies, tā liek domāt janvāra mazumtirdzniecības dati un vispārējais noskaņojums. Patēriņš un līdz ar to lielā mērā arī imports šopavasar kusīs kā sniegs saulē, to vienlaicīgi mazinās eksporta samazināšanās, mājsaimniecību centieni uzlabot savu finansiālo situāciju brīdī, kad to ienākumi krīt.

Šobrīd lielākā nenoteiktība ir saistīta ar eksporta dinamiku. Ja vēl nesen cerējām, ka eksports būs IK sarukumu bremzējošs faktors, tad ļoti straujais starptautiskās tirdzniecības sarukums gadu mijā var likt no šī pieņēmuma atteikties. Tieši šobrīd esam ekonomiskās aktivitātes visstraujākās samazināšanās periodā, tās temps gada otrajā pusē kļūs mērenāks, taču zemāko punktu ekonomika visdrīzāk sasniegs tikai nākamā gada laikā.

Mēs provizoriski vērtējam, ka šogad IK samazināsies par apmēram 15%. Labā ziņa – šī gada beigās mums būs mazāka, taču ārēji sabalansēta un no inflācijas brīva ekonomika, kas vairs nebūs atkarīga no parādu pieauguma kā patēriņa finansēšanas avota. Tas būs labs pamats nākamā izaugsmes cikla veidošanai.

Runājot par dinamiku sektoru griezumā, tajā lielu pārsteigumu nav. Visstraujāk saruka viesnīcu un restorānu bizness, par 29,2%, jo ēšana ārpus mājas ir viens no pirmajiem izdevumu posteņiem, kurus ģimenes samazina apstākļos, kad zūd optimisms par ienākumiem nākotnē. Mazāk krasi, taču ievērojami mazinājās aktivitāte tirdzniecībā un finanšu jomā. Jau ilgāku laiku neiepriecina situācija apstrādes rūpniecībā, taču šobrīd tās dinamika (-11,5%) jau aptuveni līdzinās ekonomikas kopējai dinamikai. Salīdzinoši labi klājās citai svarīgai eksporta nozarei - transportam un sakariem, tā gada griezumā saruka par 2%, arī šogad tās perspektīvas ir relatīvi labas, jo gada pirmajos divos mēnešos Latvijas lielākās - Rīgas ostas kravu apgrozījums ir audzis. Salīdzinoši stabilas ir arī primārās, ar dabas resursu ieguvi saistītās nozares (lauksaimniecība, mežsaimniecība u.c.), bet to īpatsvars ekonomikā ir neliels, kā arī nozares, kas pamatā pieder sabiedriskajam sektoram - izglītība, medicīna.

Ieva Vēja, DnB NORD Bankas Ekonomisko pētījumu grupas speciāliste:

Kā jau prognozēts, kritumu piedzīvojuši visi tautsaimniecības sektori un niecīgs 0,9% pieaugums bijis vienīgi valsts pārvaldes un aizsardzības sfērā. Lielāko lejupslīdi piedzīvojuši tie sektori, kas iepriekšējos gados bija IK straujā pieauguma galvenie nodrošinātāji - finanšu starpniecība, vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība, kā arī būvniecība.

Pašlaik gan iekšējie, gan ārējie signāli saglabājas visnotaļ negatīvi un ir niecīgas cerības, ka šogad varētu izdoties izvairīties no divciparu skaitļos mērāma ekonomikas krituma. Drīzāk jau pretēji - pēc starptautisko institūciju prasībām vēl vairāk apgriežot budžeta izdevumus IK kritums var izrādīties lielāks nekā sākotnēji prognozēts, vairāk pietuvojoties 20% līmenim.

Par šādas attīstības realitāti brīdina arī pēdējie atsevišķu nozaru mēnešu rādītāji - janvārī apstrādes rūpniecība sarukusi jau par 27,2%, bet mazumtirdzniecības apgrozījuma kritums sasniedzis 19,8%. Par situācijas pasliktināšanos liecina arī pievienotās vērtības nodokļa ieņēmumu arvien tālākā atpalicība no plāna - pēdējās nedēļās pat par ceturtdaļu, un šāda tendence tikai turpināsies, ekonomikai krīzes apstākļos arvien vairāk ieejot "pelēkajā" zonā.

Olga Ertuganova, Latvijas krājbankas Investīciju pārvaldes galvenā analītiķe:

Vairākos sektoros krituma tempi ir dramatiski, tajā skaitā mazumtirdzniecībā, būvniecībā un finanšu pakalpojumos - tajās nozarēs, kuras vēl nesen sekmēja Latvijas ekonomikas divciparu pieaugumu. Apstrādes rūpniecība, kura arī ekonomiskā buma laikos neizcēlās ar augstiem attīstības tempiem, šobrīd demonstrē strauju - 11,5% - lejupslīdi. Rezultātā nozares īpatsvars Latvijas ekonomikā sarucis līdz 9,2%, kas ir zemākais rādītājs kopš Latvijas neatkarības atgūšanas. Jau vairakkārt ticis uzsvērts, ka rūpniecības nozares līmenis ir galvenais priekšnosacījums katras valsts ilgspējīgai attīstībai, un esošajā situācijā tas ir īpaši svarīgi. Kaut arī situācija Latvijas rūpniecībā ir ļoti kritiska, ir svarīgi izmantot globālās krīzes laiku, lai novērstu šķēršļus, kas traucē Latvijas uzņēmējiem efektīvi ražot un eksportēt. Tikai tādā gadījumā mēs nepalaidīsim garām iespēju izkļūt no bedres kopā ar citām valstīm.

Kopumā 2008.gadā Latvijas ekonomikas apjoms samazinājies par 4,6%. Tendences liek domāt, ka šogad lejupslīde būs vēl daudz smagāka. Tomēr gandrīz nav iespējams precīzi modelēt un prognozēt, cik liels IK kritums varētu būt gaidāms. Ir pārāk daudz nezināmo - nepabeigtais valdības veidošanas process, budžeta mērķa (ne)izpilde, starptautisko aizņēmēju tālāka rīcība attiecībā uz Latviju, utt. Pastāvot optimistiskam scenārijam (visi šie problēmjautājumi tiek ātri un efektīvi atrisināti), IK kritums varētu būt nedaudz virs 10%. Diemžēl cerība uz to ir ļoti neliela, turklāt pastāv liela nenoteiktība attiecībā uz Eiropas un NVS reģiona ekonomiskajām perspektīvām, kā rezultātā Latvijas ekonomika varētu 2009.gadā uzrādīt vēl daudz sliktāku rezultātu. Zem jautājuma zīmes paliek arī diskusija, cik ātri mēs "sasniegsim bedri". Diemžēl sāpīgais patēriņa kritums un politiskie procesi pašmājās, smagā recesija Eiropas valstīs un drīzumā arī NVS lielākajās valstīs neļauj ieraudzīt faktorus, kas liecinātu par iespējamu ekonomikas atveseļošanos nākamgad.

 

 

Ventspils tranzītkarš turpinās

Elmārs Barkāns, Žurnāls "Nedēļa"   03/11/09    Pašlaik augstos toņos notiek vārdu apmaiņa starp akciju sabiedrībām Kālija parks un Latvijas dzelzceļš. Gada sākumā par 100% kritusies Baltkrievijas kālija minerālmēslojuma tranzītplūsma uz Ventspils ostu. Latvijas dzelzceļš Ventspils uzņēmējus vaino "demagoģijā" un "psiholoģiska spiediena" izdarīšanā. Savukārt tranzītbiznesa pārstāvji pie visa vaino nozares politizēšanu un "Lemberga roku".

Skaitļi ir nepielūdzami – Baltkrievijas kālija minerālmēslu ražotājs Belaruskalij apturējis savas produkcijas tranzītu uz Ventspili. 2006. gada janvārī Ventspils ostā pārkrāva 3044 tūkstošus tonnu pa dzelzceļu līdz ostai attransportētā kālija, 2007. gada janvārī – 2465 tūkstošus, pērnā gada janvārī – 1463 tūkstošus tonnu, bet šāgada pirmajā mēnesī ne kripatiņu.

Ventspils zaudē Klaipēdai

Baltkrievi mēslojumu tagad ved pa Lietuvas dzelzceļu līdz Klaipēdas ostai, jo lietuviešu dzelzceļa pārvadātājs piedāvā izdevīgāku pārvadāšanas tarifu: leiši prasa 1,3 eirocentus par tonnu, bet latvieši – 1,5 eirocentus. Pie apjoma, kas rēķināms simtos tūkstošu tonnu, baltkrieviem, protams, kālija sāli ir izdevīgāk vest uz Klaipēdu.

Baltijas asociācija – transports un loģistika atklātajā vēstulē paziņojusi: "Mēs esam spiesti informēt sabiedrību par to, ka Satiksmes ministrijas un VAS Latvijas dzelzceļš politika 2009. gadam ir vērsta uz faktisku tranzīta nozares biznesa uzņēmumu bankrotu. Tādējādi stividori, ekspeditori, privātie operatori–pārvadātāji un citas tranzīta biznesa kompānijas pilnīgi zaudē ne tikai jebkādu konkurētspēju, bet arī iespēju turpināt savu biznesu."

Savukārt Latvijas dzelzceļa valdes priekšsēdētājs Uģis Magonis norādījis, ka "uzņēmumam Kālija parks tagad ir pēdējā iespēja atrisināt savas problēmas ar Baltkrievijas kolēģiem par kālija sāls pārvadāšanu". Viņš arī ir pavēstījis, ka notiek dzelzceļa uzņēmuma sarunas par to, ka turpmāk baltkrievi kālija sāli varētu vest arī uz Rīgas vai Liepājas ostām, un ka Kālija sāls un Baltijas asociācijas – transports un loģistika vēršanās pret dzelzceļniekiem ir bez pamata un klaji demagoģiska.

Tranzītpolitikas nebija un nav

Kas tad īsti notiek tranzīta biznesa jomā, kura līdz šim ir nodrošinājusi no 11 līdz 14% iekšzemes kopprodukta, Nedēļa izvaicāja Baltijas asociācijas – transports un loģistika prezidentu Jāni Jurkānu, to pašu, kurš savulaik bija gan ārlietu ministrs, gan Saskaņas partijas līderis. Bijušais politiķis tagad pievērsies biznesam.

– Kā raksturojat situāciju Latvijas tranzīta nozarē?

– Pašlaik, kad runājam par krīzi un ekonomisko katastrofu, kad valstij jāinvestē milzīgi līdzekļi ekonomikas attīstībā, dzelzceļš, tranzīts, autopārvadātāji ir nozares, kurās būtībā nav jāiegulda valsts nauda. Protams, izņemot to, ka ir jāuztur infrastruktūra, bet tas jau jādara tāpat, neatkarīgi no tā, ir vai nav krīze.

Bet kas notiek tranzīta nozarē. Pirms diviem gadiem Latvijas fakti aptaujāja vairāk nekā 200 nozarē strādājošo uzņēmumu, un vairāk nekā 70% uz jautājumu, vai valsts īsteno tranzītpolitiku, atbildēja noliedzoši.

Un tas, neraugoties uz to, ka ģeogrāfija ir Latvijas "derīgākais izraktenis" – mēs lepojamies ar bezledus ostām Ventspilī un Liepājā, ar "tiltu" starp Krieviju un Eiropu.

Diemžēl jāsecina, ka pēdējā laikā mūsu tranzīta iespējas sarūk. Viss sākās ar naftas cauruļvadu uz Ventspili, kas tagad ir sauss. Arī pašlaik biznesā ir ļoti lielas problēmas, kuras valstiskā mērogā nav apzinātas.

– Un kādas tad ir šīs vislielākās problēmas?

– Mūsu asociācijai, kurā darbojas Ventspils uzņēmumi, vislielākās galvassāpes sagādā Latvijas dzelzceļš ar saviem tarifiem. Tas ar savu politiku principā Latvijai šauj kājās. Šīs netālredzīgās politikas dēļ tagad baltkrievi pie mums vairs nekrauj kālija sāli. Tas ir tāpēc, ka Lietuvas dzelzceļš piedāvā zemākus tarifus, un baltkrievi to, protams, izmanto.

Tā vietā, lai izskaitļotu, kas būtu labāk – vest lētāk un vairāk vai neko, mēs palielinām tarifus.

– Bet tam visam jau ir kaut kāda argumentācija?

– Tas tiek argumentēts ar to, ka Dzelzceļam ir jāpelna. Varbūt Dzelzceļš arī pelna, bet, mūsuprāt, tam ir jābūt instrumentam, kas palīdz pelnīt arī tarnzītnozarei. Tas būtu izdevīgi, jo līdz ar to arī valsts budžetā nāktu nauda un viss notiktu...

Bet kas notiek? Latvijas dzelzceļa meitasuzņēmums LDz Cargo mums piesūta vēstuli, ka turpmāk par dīkstāvi būs jāmaksā barga soda nauda, kas nozīmē, ka tranzītbiznesam viss process kļūst divkārt dārgāks un tas ir nerentabls.

"Večiem Satiksmes ministrijā ir jādomā..."

– Nu, man jau arī nepatīk, ka dīkstāvē stāv simtiem dzelzceļa vagonu...

...bet soda sankcijas jau neko neatrisinās.

Piemēram, Ventspils osta diennaktī var pārkraut noteiktu daudzumu kravas – x lielumu. Un tad vienā dienā no Krievijas pienāk divi x sastāvi. Var jau uz robežas aizliegt tam otrajam, "nelūgtajam" sastāvam iebraukt Latvijā, bet tādā gadījumā tas aizies uz Igauniju vai Lietuvu.

Šeit jābūt ekonomiskam aprēķinam. Tiem, kas apkalpo tranzīta nozari, gluži vienkārši jāizrēķina – varbūt labāk ļaut šai kravai ilgāk pastāvēt, kas galu galā mums dos peļņu, nevis atteikties, kas draud ar to, ka nākotnē nebūs nevienas x kravas. Vai tiešām tik strikti ir jāturas pie principa, ka dzelzceļš nav noliktava.

"Večiem" Satiksmes ministrijā ir jādomā. Viņi, sēžot pie rakstāmgaldiem, jau var uzskatīt, ka tos vilcienus neizkrauj tāpēc, ka strādnieki sēž un pīpē, un tos ar soda sankciju mēģināt atraut no pīppauzes. Bet – soda sankcijas jau nepalielinās ostas caurlaides spēju. Kas ir labāk – nonstopā krāmēt kravas vai vienu dienu izkrausim, bet pārējās būsim bez nekā?

Kas tad traucē viņiem domāt?

Ļoti lielā mērā traucē ventspilnieku "karš".

Piemēram, Ventspilī atklāja jauno Baltijas ogļu termināli, kurā investēts ap 70 miljoniem eiro. Tas ir slēgts komplekss – garš tunelis, kurā iebrauc vilciena sastāvs, apgāž vagonu kājām gaisā un no tā izber ogles, kuras pēc tam pa lielām caurulēm ieber kuģu tilpnēs. Šāda ogļu pārkraušana vispār nepiesārņo gaisu, jo ir slēgts process.

Pavisam nesen ogļu terminālis reģionālajā Vides pārvaldē lūdza atļauju dubultot savu pārkraušanas kapacitāti. Tad, nu, Ventspils dome sāka karot ar termināli, sakot, ka tik liela pārkraušana piesārņošot gaisu. Ventspils ostā pašlaik ogles joprojām pārkrauj arī ar "veco, labo" metodi – tās vienkārši saber lielā kaudzē zem atklātas debess. Savukārt modernais terminālis, tieši otrādi, saudzē dabu.

Tomēr nekas nesanāca, jo terminālis pieder Lemberga politiskajiem un saimnieciskajiem pretiniekiem. Domāju, ka Lembergs kā Ventspils mērs ir devis norādījumu "šaut šim ogļu terminālim kājās", jo tas nav "mūsējais".

Nozare jādepolitizē

– Bet kaut kur taču ir izeja – gaisma tuneļa galā.

Izeja ir viena – nozare, kura dod tik lielu peļņu valsts budžetā, ir jādepolitizē. Pieņemu, ka Lembergam ir arī ļoti liela ietekme dzelzceļā, jo viņa zemnieki taču ir valdībā un viņam ir ietekmēšanas sviras, lai iznīcinātu pretinieku biznesu. Kaut gan arī Lembergam ir daļas Kālija sālī, bet viņš droši vien domā tā – labāk nevienam! Iespējams, ka Lemberga efekts ir nostrādājis attiecībā arī uz Latvijas dzelzceļu. Tas, kas pašlaik notiek ar Dzelzceļu un tranzītu uz Ventspili, ir krimināli!

Nelaime tā, ka Latvijā ir ap deviņām asociācijām, kas nodarbojas ar tranzītbiznesa jautājumiem. Pirms gada mēģināju tās apvienot un izveidot vienu, kurā būtu gan autopārvadātāji, gan ostas un "ventspilnieki". Šī mana iniciatīva sakrita ar laiku, kad tika apcietināts Lembergs. Vienas no šo asociāciju dibinātājiem bija Lembergs, un tā nu tā palika bez sava patrona un saimnieka. Apvienošanās process iesākās. Bet tad Lembergu atbrīvoja un process apsīka. Cilvēki, kuri saprata, ka būtu valstiski pareizi nozares pārstāvjus apvienot, pajuka. Viss diemžēl ir pārāk politizēts!

Bet Latvija – vismaz vēl pavisam nesen – aizgūtnēm lielījās gan ar Austrumu–Eiropas tilta būvniecību, gan jaunā zīda ceļa izveidošanu.

Pirms gada kāds vīrs izveidoja firmu, kura nu no Ķīnas uz Latviju vedīs preces, – ostas, konteineri un tā tālāk, viss bija. Vienu kravu atveda un vienu aizveda, bet tad Krievijas puse uzlika tik augstus dzelzceļa tarifus, ka vairs nebija jēgas neko pārvadāt. No Kazahstānas, Uzbekistānas, Tadžikistānas neko neatvedīsi apkārt Krievijai. Krievija ir ļoti politizēta valsts, un, kamēr mums ar Krieviju nebūs normālu starpvalstu attiecību, visas šīs runas par "zīda ceļiem" ir sapnis vasaras naktī.

Mēs arī stāvam ar muguru pret Krieviju un baidāmies, ka pie mums iebruks kaut kāda divīzija no Pleskavas. Pirms pāris gadiem viens no Eiropas Savienības uzdevumiem Latvijai bija mācīt baltkrievus mīlēt dzimteni. Kas nu ir?

Pirms mēneša Godmanis bija Minskā, un dienu pirms viņa tajā pašā krēslā Minskā sēdēja Eiropas Savienības ārpolitikas vadītājs Havjers Solana. Eiropas Savienība ir kļuvusi pragmatiskāka. Hilarija Klintone tikko bija Ķīnā un, jautāta, ko viņa domā par cilvēktiesībām Tibetas jautājumā, atbildēja, ka tas viņu vairs tik ļoti neinteresē, jo Amerika ar Ķīnu tagad sēž vienā ekonomiskajā laivā. Jābūt pragmatiskiem – pragmatisms ir tas atslēgas vārds.

 

Repše apņēmības pilns īstenot ekonomikas atveseļošanas pasākumus

LETA  03/12/09    Jaunās valdības finanšu ministrs Einars Repše (JL) ir apņēmības pilns īstenot Latvijas tautsaimniecības atveseļošanas pasākumus.

Repše kā svarīgākos veicamos darbus uzsvēra valdības politikas virzīšanu, lai radītu jaunas darba vietas, kas ir pamats tautsaimniecības atveseļošanai. Viens no pirmajiem uzdevumiem ir arī šā gada valsts budžeta grozījumu veikšana, lai valsts spētu pildīt savas saistības un segt izdevumus.

Repše arī uzsvēra, ka valsts pārvaldē būs nepieciešams ieviest vienotu atalgojuma sistēmu. Svarīgs būšot solidaritātes princips, un taupības pasākumi sākotnēji būs jāveic uz priekšnieku un tikai tad uz darba darītāju rēķina, norādīja ministrs.

Jau ziņojām, ka šodien Saeima ārkārtas sēdē apstiprināja Ministru prezidenta Valda Dombrovska (JL) veidoto valdību. Par Dombrovska valdības apstiprināšanu balsoja 67 Saeimas deputāti, pret - 21.

Par valdības apstiprināšanu balsoja visi klātesošie jaunās koalīcijas deputāti, LPP/LC deputāti, "Sabiedrības citai politikai" deputāts Aigars Štokenbergs. Pret balsoja visi "Saskaņas centra" frakcijas un apvienības "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" deputāti.

Dombrovska veidotajā valdībā ietilps partija "Jaunais laiks" (JL), Tautas partija (TP), Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), "Pilsoniskā savienība" (PS) un apvienība "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK (TB/LNNK), kurām kopā Saeimā ir 64 balsis.

 

Viedokļi par paātrināta eiro ieviešanu...

LETA  03/13/09    Ekonomiskās krīzes pārņemto Centrālās un Austrumeiropas valstu nacionālo valūtu vērtība kritusies attiecībā pret eiro, kas rosinājis aktīvas diskusijas par šo valstu pievienošanos eirozonai pēc iespējas drīzāk.

No desmit jaunajām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm tikai divas ir ieviesušas eiro.

Daži eksperti uzstāj, ka pēc 2004.gada ES pievienojušās valstis nav pietiekami spēcīgas un elastīgas, lai ieviestu eiro. Šo pieņēmumu apstiprina globālās ekonomiskās situācijas pasliktināšanās - arvien vairāk investoru izņem ieguldījumus no Austrumeiropas un citu attīstības valstu tirgiem, kas veicina šo ekonomiku grimšanu un dzen to valūtas destabilizējošā strupceļā.

Polijas valdība vēlas ieviest eiro 2012.gadā. Savukārt konservatīvais Polijas prezidents Lehs Kačiņskis neatbalsta šo projektu.

"Es runāju par eiro ieviešanu bez entuziasma, jo, manuprāt, zlots ir ļoti svarīgs nacionālās neatkarības elements," sacīja Kačiņskis intervijā Polijas laikrakstam "Gazeta Wyborcza".

Nacionālā valūta ļautu Polijai izstrādāt savu monetāro politiku, uzsvēra valsts prezidents.

Ekonomistu viedokļi attiecībā uz paātrināto eiro ieviešanu atšķiras.

"Vienotā valūta nav bezmaksas pusdienas," sacīja makroekonomikas izpētes kompānijas "Capital Economics" strauju attīstību piedzīvojušo Eiropas valstu eksperts Nīls Šearings.

"Tam, visdrīzāk, būs nepieciešams pārcelt monetāro politiku uz Frankfurti," piebilda eksperts.

Ekonomikām, kuras vēlas ieviest eiro, jākļūst pietiekami stiprām un elastīgām, lai izdzīvotu jaunajos finanšu un ekonomiskās krīzes apstākļos, neīstenojot īpašos monetāros pasākumus, kuri ir vienīgi un tikai Eiropas Centrālās Bankas pārziņā.

Eksperti ar skeptisko nostāju attiecībā uz paātrināto jauno ES valstu pievienošanos eirozonai uzsver, ka šīm valstīm tuvākajā laikā neizdosies īstenot Māstrihtas kritērijus.

"Eiro ieviešanai ES dalībvalstīm nepieciešamas kopīgas, visiem izdevīgas procentu likmes un valūtas kursi, un tādējādi Austrumeiropas valstu ekonomikām jādarbojas vienoti - gan strukturālajā, gan cikliskajā ziņā," sacīja Šearings.

"Capital Economics" eksperts uzsvēra, ka jaunā Eiropa joprojām ir salīdzinoši nabadzīga salīdzinājumā ar pašreizējiem eirozonas dalībniekiem un augstais inflācijas līmenis varētu pastiprināt šīs atšķirības.

Turklāt daudzās reģiona valstīs darba tirgus reformas joprojām nav pilnvērtīgas, sacīja eksperts, norādot, ka tas attiecas arī uz Baltijas valstīm - "reģiona elastīgākajām valstīm". Tādējādi, kaut arī eiro ieviešana varētu veicināt tirdzniecības apjoma pieaugumu un tiešo ārvalstu investīciju plūsmu, Māstrihtas kritēriju ievērošana varētu izrādīties visai sāpīga.

Šearings atgādināja, ka šādas politikas ietekme uz reālo ekonomiku ir labi zināma no citu valstu piemēra.

"Tuvāko gadu laikā rūpnieciskā ražošana varētu samazināties par 20%," sacīja analītiķis.

Daži eiro ieviešanas kritēriji atbilst kandidātvalstu interesēm, taču atsevišķas prasības tika ieviestas "citam laikam un citai ērai", pavēstīja Starptautiskā Valūtas fonda Eiropas departamenta direktora vietniece Sūzana Šadlere.

"Šīs valstis pašreizējā situācijā vienkārši nespēs vienlaikus sasniegt inflācijas un valūtas kursa stabilitātes kritērijus," apgalvo analītiķe, piebilstot "ja nu tikai viņiem neuzsmaidīs veiksme".

Viņasprāt, eiro ieviešanas kritēriji ir jāpārskata, un tas varētu būt izdevīgi gan pašreizējiem eirozonas dalībniekiem, gan jaunajām valstīm.

"Atļaut valstīm iekļūt eirozonā bez jebkāda fiskālā plāna, visdrīzāk, liktu apšaubīt eirozonā notiekošos procesus. Tomēr es esmu pārliecināta, ka eiro ieviešana ir galvenais veids, kā Centrāleiropas ekonomikas varētu samazināt riskus un nodrošināt stabilitāti. Krīze, ko viņi pašlaik pārdzīvo, tikai apstiprina mērķa [eiro ieviešanas] nozīmi pagātnē, tagad un nākotnē."

Savukārt Šearings brīdina, ka eiro ieviešana, neievērojot Māstrihtas kritērijus, radītu labumus, bet tajā pašā laikā pastāvētu risks, ka nākotnē problēmas tikai vairotos.

 

Viedoklis: Maza laiviņa tekošā kontā

Pauls Raudseps,  Diena  03/16/09    Mēdz teikt, ka lielu kuģi grūti pagriezt. Vētrās tas ir stabilāks, bet ir grūti pārvarēt tā inerci. Toties mazus kuģus viļņi mētā, ka kļūst nelabi, toties to pavērsieni var būt negaidīti strauji. Pēdējie mēneši ir jo skaidri parādījuši Latvijas ievainojamību pasaules lielajās finanšu straumēs, taču piektdien publiskotie dati par janvāra tekošā konta deficītu demonstrē, cik ātri var notikt arī pozitīvas izmaiņas.

Janvārī pirmo reizi kopš vismaz 2000.gada Latvijai parādījās tekošā konta pārpalikums. Tiesa, tas ir mazs — 500 000 latu. Tomēr jebkura pozitīva skaitļa parādīšanās pie rādītāja, kurš atspoguļo Latvijas tautsaimniecības tekošos ienākumus un izdevumus (saskaitot preču un pakalpojumu importu un eksportu, kā arī Latvijas rezidentu ienākumus par darbu un ieguldījumiem ārzemēs un ārzemnieku ienākumus par darbu un ieguldījumiem Latvijā), ir pārsteidzoši laba ziņa, ņemot vērā faktu, ka kopš 2005.gada vidus tekošā konta deficīts nevienu mēnesi nav bijis mazāks par 90 miljoniem latu, un treknajos gados nereti pārsniedza 300 miljonus.

Lielākais devums tekošā konta izlīdzināšanā ir straujam preču importa kritumam, kurš samazinājies par 130 miljoniem latu mēneša laikā un, salīdzinot ar pagājušā gada janvāri, sarucis par 35% jeb 210 miljoniem latu. Preču eksports arī samazinājies, bet salīdzinoši mazāk — par 47 miljoniem kopš decembra un par 97 miljoniem jeb 27%, salīdzinot ar 2008.gada janvāri. Tomēr vērā ņemama ir mūsu pakalpojumu eksporta līdzšinējā stabilitāte: janvāra rādītājs — 171 miljons latu — tikai nedaudz atpaliek no 2008.gada caurmēra. Par šo devumu mūsu maksājumu bilancei varam lielā mērā būt pateicīgi tranzītam un ostām, kuras turpina strādāt gandrīz iepriekšējo gadu līmenī. Rīgas ostas kravu apgrozījums gada pirmajos divos mēnešos ir pat pieaudzis par gandrīz 7%, salīdzinot ar to pašu periodu pagājušajā gadā.

Būtu pārāk daudz cerēts, ka arī nākamajos mēnešos rezultāti būs tikpat labi. Eksports varētu vēl kristies, un nevar zināt, kas notiks ar importu, kad pēc lielajām janvāra izpārdošanām noliktavas būs iztukšotas un veikalnieki sāks atjaunot krājumus. Viena patīkama ziemas diena nenozīmē, ka pavasaris jau klāt. Tomēr janvāra dati par tekošo kontu ļauj cerēt, ka esam uz pareizā ceļa un ka tomēr spēsim pārvarēt postošo trekno gadu paradumu tērēt daudz vairāk, nekā nopelnām

 

Uz nākotnes rēķina

Teodors Tverijons, Latvijas Komercbanku asociācijas prezidents,  NRA  03/17/09    Viens no ierosinājumiem, kas, meklējot valsts budžetā trūkstošos līdzekļus, pēdējās nedēļās izskanējis gan no iepriekšējās, gan arī tikko apstiprinātās jaunās valdības, ir – reorganizēt pensiju sistēmu, samazinot iemaksas otrajā pensiju līmenī no 8% līdz tikai 2%.

Šo izmaiņu rosinātāji uzsvēruši vairākus šķietamus ieguvumus – sākot no aptuveni 120 miljonu latu ietaupījuma, ko iespējams izmantot budžeta iztrūkuma daļējai segšanai un deficīta mazināšanai, un beidzot ar apgalvojumu, ka pensiju fondi tāpat pašlaik ciešot zaudējumus, tāpēc labāk lai nauda paliek valstij.

Tomēr ir vairākas būtiskas lietas, kas šajā diskusijā tiek nepamatoti piemirstas. Pirmkārt, pensiju sistēma kā tāda ir valsts sociālās sistēmas pamats, kas dod cilvēkiem ticību, ka, nostrādājot garu darba mūžu, viņi varēs doties pelnītā un nodrošinātā atpūtā. Te mēs runājam ne vien par drošību, bet arī par uzticamību. Cilvēkiem ir jātic, ka šī sistēma strādā, ka ir jēga šodien maksāt oficiālu algu un nodokļus valstij, jo mūža beigās viņi saņems nodokļos nomaksāto atpakaļ. Pretējā gadījumā daudzi, iespējams, izvēlētos aplokšņu algas, kuras ir lielākas šodien un varbūt dod iespēju veidot kādu reālu, taustāmu uzkrājumu nebaltām dienām un vecumdienām.

Līdz ar to – ja cilvēkiem nav ticības sistēmai vai arī tā tiek bieži mainīta, tad uzticamība mazinās. To Komercbanku asociācijas dalībnieki jau pašlaik dzird no saviem klientiem, kuri, izdzirdējuši, ka pensiju iemaksas varētu tikt samazinātas, sāk pārdomāt, vai ir jēga turpināt maksāt nodokļus un veidot šādus uzkrājumus pensijas gadiem, ja valsts vienā brīdī var izdomāt visu šiem uzkrājumiem domāto paņemt sev un izlietot citur.

Runājot par pārmetumiem, ka ieguldījumi pašlaik tik un tā nes zaudējumus, tāpēc nav nekāda bēda, ja tos izmanto valstij pašlaik svarīgākiem mērķiem, – jāatceras, ka pensiju uzkrājumi ir ilgtermiņa ieguldījums. Ja skatāmies uz konservatīvajiem plāniem, kas domāti cilvēkiem, kuri pensijā gatavojas doties jau tuvākajos gados, tie arī pašlaik turpina pelnīt, jo līdzekļi ieguldīti iespējami drošākos un minimāli svārstīgos fondos. Jā, tiesa, aktīvie plāni pašlaik ir nedaudz skarbākā situācijā, tomēr šie ieguldījumi domāti cilvēkiem, kas pensijā plāno doties pēc 20–30 gadiem. Tas nozīmē, ka ir iespējams uzņemties nedaudz lielāku risku, kas īsākā laika periodā var nozīmēt arī zaudējumus, tomēr nākamo 20–30 gadu laikā tos varēs atpelnīt. Ekonomika attīstās cikliski, un pašlaik visā pasaulē ieguldījumi, tostarp pensiju fondi, cieš zaudējumus, taču tālākā perspektīvā, turpmāko pārdesmit gadu laikā būs gan vēl citas lielākas un mazākas krīzes, gan jauni uzplaukuma periodi, kuros, visticamāk, ieguldījumu pārvaldītāji saņems gluži pretējus pārmetumus – par to, kādēļ akciju tirgos nav ieguldīti procentuāli lielāki līdzekļi un nav vairota peļņa.

Taču lielākā problēma, runājot par pensiju sistēmu, ir tā, ka mūsu valsts ierēdņu skatījums uz to ir kā uz izmaksu posteni, milzīgu caurumu, kurā neatgriezeniski pazūd simtiem miljonu latu. Tāpēc pirmais, par ko viņi domā grūtos laikos, ir – kā samazināt līdzekļu apjomu, kas tajā nonāk. Tai pašā laikā daudzās citās pasaules valstīs pensiju sistēma tiek uzskatīta ne tikai par sociālās stabilitātes stūrakmeni, bet arī reālu, praktisku iespēju attīstīt savas valsts tautsaimniecību. Jo īpaši – ja mēs runājam par to, ka pašlaik ir ļoti grūti rast finansējuma piesaistes iespējas pat veselām valstīm, nerunājot par atsevišķiem uzņēmumiem, kas būtu gatavi turpināt strādāt, dot darbu cilvēkiem, maksāt valsts budžetā nodokļus utt.

Tā tas ir daudzās pasaules valstīs, tostarp Lielbritānijā, Austrālijā, Čīlē (kuras pensiju sistēma un tās izmantojums, starp citu, ir modernās pensiju sistēmas pamatā lielā daļā valstu, arī Latvijā). Pateicoties pensiju sistēmai, Čīle ir kļuvusi par vienu no vadošajām un pārtikušākajām Dienvidamerikas valstīm. Pensiju sistēmā ieguldītie līdzekļi tur tiek piesaistīti vietējam tirgum, tautsaimniecībai. Tie var būt gan ieguldījumi uzņēmumu akcijās, gan publiskās un privātās partnerības projekti.

Jāatzīst gan, ka Latvijā akciju tirgus nav īpaši attīstīts, tāpēc viscerīgāk šķiet šos līdzekļus piesaistīt uzņēmumiem, piemēram, izveidojot valsts un uzņēmēju privātās partnerības projektus, kuros pensiju fondi varētu ieguldīt.

Jaunās valdības deklarācijā ir atsevišķs punkts par to, ka nepieciešams atbalstīt inovatīvu produktu ražošanu. Lūdzu – šie pensiju fondu līdzekļi var tikt piesaistīti arī šādiem projektiem.

Tas ir kritiskais punkts – līdzekļi ir ne tikai jāsavāc, bet arī jārada atraktīvas iespējas tos ieguldīt tepat Latvijā. Un tad, iespējams, bez Latvijas pensiju fondiem, arī Igaunijas un Lietuvas, varbūt pat Polijas un Skandināvijas fondiem būs interese ieguldīt Latvijā. Rezultātā ieguvēja būs gan valsts un tās tautsaimniecība kopumā, gan atsevišķi nodokļu maksātāji, kuru veiksmīgi ieguldītie līdzekļi būs viņiem nodrošinājuši cilvēka cienīgas vecumdienas.

 

Latvijā pensijas aug visstraujāk

LETA, BNS     03/17/09    Latvijā pagājušā gada ceturtajā ceturksnī bija straujākais vidējās vecuma pensijas pieaugums starp Baltijas valstīm, aģentūra BNS uzzināja Centrālajā statistikas pārvaldē. Latvijā mēneša vidējā vecuma pensija 2008. gada ceturtajā ceturksnī salīdzinājumā ar 2007. gada attiecīgo laika periodu pieauga par 32,4%, Lietuvā vidējā vecuma pensija palielinājās par 29%, bet Igaunijā vecuma pensijas pieaugušas vidēji par 21,1%. Savukārt salīdzinājumā ar iepriekšējo ceturksni – 2008. gada trešo ceturksni – Latvijā vidējā vecuma pensija pieaugusi par 13,8%, Lietuvā – par 3,2%, bet Igaunijā vidējās vecuma pensijas apmērs sarucis par 0,1%. 2008. gada ceturtajā ceturksnī Latvijā vidējā vecuma pensija bija 234 eiro (164 lati), Lietuvā – 235 eiro (165 lati), bet Igaunijā – 290 eiro (204 lati).

 

Danusēvičs: Valsts aparāts sagandējis uzņēmēju dzīvi visos tās segmentos

LETA  03/17/09    Valsts aparāts, izliekoties neredzam uzņēmēju problēmas un arī krīzes apstākļos uzliekot papildu administratīvo slogu, pamanījies sagandēt uzņēmēju dzīvi visos tās segmentos. Šādu viedokli intervijā "LETA Video" pauž Latvijas Tirgotāju asociācijas (LTA) vadītājs Henriks Danusēvičs.

Kā piemēru šādai valsts rīcībai Danusēvičs min absurdos vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības noteikumus, kas paredz, ka veikals nevar nodarboties ar abām minētajām darbībām vienuviet.

Tāpat Latvijā liegts arī tā dēvētais "cash n’carry" princips, kas dod iespēju uzņēmējiem par vairumtirdzniecības darījumiem norēķināties noliktavā uz vietas. Līdzīga situācija citur Eiropas Savienībā neesot sastopama.

LTA pārstāvis arī pauž pārliecību, ka valstij, ja tā nepiekāpjas jautājumā par nodokļu samazināšanu uzņēmējiem, vajadzēja vismaz atvieglot to samaksas kārtību, lai, piemēram, katrs nodoklis uzņēmējiem nebūtu jāmaksā citā kontā.

Viņaprāt, valsts nav arī mazinājusi administratīvo slogu uzņēmējdarbībā, bet pat pamanījusies to palielināt. "Valdībā arvien tiek pieņemti jauni noteikumi, kas uzņēmējiem uzliek jaunus ierobežojumus vai jaunus pienākumus, vienlaikus ļoti aktīvi kontrolējot to, lai šie noteikumi tiktu pildīti," uzsver Danusēvičs, norādot, ka atbildīgo iestāžu darbs jau sāk atgādināt valsts sankcionētas represijas.

"Valsts iestādes un dažādi inspektori, lai izpildītu valsts ieņēmumu plānu, sāk pielietot arvien drakoniskākus sodus pret uzņēmējiem un veic konfiskācijas," stāsta asociācijas vadītājs. "Ar valdību par šīm lietām runāts jau gadiem ilgi, un loģika prasa, ka krīzei vajadzētu šo situāciju mainīt, bet tas nenotiek - valsts savas spīles savelk aizvien ciešāk."

 

Saruna ar Elīnu Egli: politiķiem ir darba ņēmēju domāšana

Iveta Tomsone,  Latvijas Avīze    03/18/09    Ar Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) ģenerāldirektori ELĪNU EGLI sarunājās "Latvijas Avīzes" žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Iveta Tomsone.

– Jūs vadāt uzņēmēju organizāciju. Interesanti, kāda ir jūsu izglītība?

– Diezgan apzināti esmu gājusi politikas zinātnes ceļu.

– Tātad esat diplomēta politoloģe.

– Jā, šobrīd jau esmu iegājusi doktora disertācijas aizstāvēšanas fāzē. Izglītību esmu ieguvusi Latvijas Universitātē pie Žanetes Ozoliņas, Jura Rozenvalda un Dainas Bāras. Diplomdarbu par ekonomisko rīcības politiku kritizēja Raita Karnīte.

Disertācijas tēma ir sociālā partnerība darba organizācijai – kā uzlabot darba organizēšanu un kāpināt produktivitāti. Es pētu, kā politikas radītā uzņēmējdarbības vide ietekmē produktivitāti. Esmu secinājusi, ka pēdējos gados pat liberālākajās partijās Latvijā dominē darba ņēmēju noskaņojums, tiek domāts, kā paņemt, nevis kā nopelnīt.

– Cik liela ir jūsu organizācija?

– LDDK biedri ir 48 nozaru un reģionālās uzņēmēju biedrības un apmēram 100 lielākie uzņēmumi, kas ir līderi savās nozarēs. Informāciju saņemam no kopumā 5000 uzņēmumu. Var teikt, ka skaits nav liels, ņemot vērā, ka Latvijā ir apmēram 64 tūkstoši uzņēmumu. Taču šie 5000 uzņēmumi nodarbina 35% no darbaspēka un rada vairāk nekā 70% no Latvijas valsts iekšzemes kopprodukta.

– Vai jūsu organizācijas biedru rindās ir uzņēmumi, kas pieder tā saucamajiem oligarhiem vai kuri ir arī miljonāru saraksta pirmajā desmitniekā?

– Ir liela atšķirība starp uzņēmēju un darba devēju. Mūsu biedru vidū ir gan publiskā, gan privātā sektora uzņēmumi. Piemēram, konfederācijā ir Latvijas slimnīcas, kas nodarbina lielu skaitu darba ņēmēju. Dažādu darba devēju psiholoģija atšķiras. Uzņēmējs, kurš nodarbina piecus vai desmit cilvēkus, pats spēj šādu kolektīvu vadīt un atbildības slogs ir mazāks nekā 200 un vairāk darbinieku lielā uzņēmumā. Šiem lielajiem uzņēmumiem ir lielas cilvēkresursu izmaksas.

Runājot par oligarhiem, viņi vienmēr skatījušies no malas, kā tad mēs tur sitamies.

– Vai jūs neesat viņiem par sīku?

– Es domāju, ka ne. Manuprāt, kabatu asociāciju laiks ir pagājis. Arīdzan hiperbolizētā oligarhu ietekme vairs nav tik liela, cik par to sabiedrībā runā.

Konfederācija ļoti bieži gūst panākumus, risinot konkrētu nozaru jautājumus, strādājot pie konkrētu normatīvo aktu uzlabošanas, lai tajos būtu sabalansētas visu pušu intereses. Nenoliedzu, ir situācijas, kas uzņēmējus noved ārprātā. Tās ir šīs pilnmēness naktis, Adventes vienošanās, tādējādi viss, ko esi gadiem strādājis un pa kripatiņai vācis, lai biznesam ir vieglāk elpot, vienā naktī ir sagrauts. Tādās situācijās rokas nolaižas, taču atbildība paliek.

– Jūs bieži vien sēžat pie viena galda ar valdību. Tas daudziem šķiet augstākais sasniegums.

I. Tomsone: – Esat uzticams valdības sociālais partneris.

– Vārdu salikums "sociālais partneris" ir tāda modes lieta, ko piesauc vietā un nevietā. ES un Apvienoto Nāciju Organizācijā šo terminu lieto, apzīmējot darba devēju un darbinieku organizācijas, kas savā starpā slēdz vienošanos ar valdību. Šis ir tradicionālais "dzelzs trīsstūris", kas valstij atnes lielāko naudas resursu. Protams, valdībai pēc tam jārunā ar pensionāru, sporta un citām organizācijām, kas vairāk interesējas, kā sadalīt resursu.

Runājot par sarunām pie galda, protams, paiet laiks, kamēr tu panāc, lai pie tā galda tiktu un tevi ņemtu par pilnu. Var kritizēt Kalvīti un Godmani, taču viņi bija pirmie premjeri, kas personīgi piedalījās sarunās un neatnāca tikai paspiest roku un norunāt trīs vārdus.

Esmu sapratusi, ka sarunas pēc būtības ir liela māksla. Ir divi termini – runāt un sarunāties. Ļoti bieži mēs tikai runājam, nevis sarunājamies. Mēs izsakām savu sāpi un ar to spēju kontaktēties ar otru beidzam.

Otra lieta – mēs sanākam kopā un uz galda uzliekam savu sāpi. Problēma rodas tad, kad pie galda esošajiem domas nesaskan. Mums nav strīdu risināšanas mehānisma, kā dēļ tiek atrasts kompromiss. Mēs Latvijā esam tādi – ja tu man nepiekrīti, tu esi mans ienaidnieks, pagriežos un eju prom.

V. Krustiņš: – Vai tad valdība nemēģina argumentēt, kādēļ tā nevar piekrist?

– Šis ir jautājums par kvalitāti, par argumentēšanas spēju. Atcerēsimies, ka pērn septembrī mēs valdībai prasījām pārstrādāt makroekonomisko prognozi, jo uzskatījām, ka budžets, ko tobrīd valdība bija sagatavojusi, nevar tikt realizēts. Tajā brīdī sarunas par budžetu nevarēja būt kvalitatīvas, jo budžeta dokumentus uz 400 lapām mums iesniedza nepilnu diennakti pirms sarunām ar valdību.

Informāciju no valdības mēs saņemam, diemžēl pārsvarā pēdējā brīdī, tāpat arī Saeimas dokumentus saņemam pēdējā brīdī, līdz ar to mēs kā studenti skrienam un visu darām pēdējā brīdī.

Sarunām ir jābūt tad, kad budžetu tikai sāk gatavot, nevis tad, kad tas jau ir gatavs sūtīšanai uz Saeimu. Taču Latvija vēl ir jauna valsts, mums vēl ir iespējas mācīties.

– Es negribētu runāt par tām prasībām, ko jūs uzstādāt valdībai. Mēs zinām, ka katrs var nosaukt vairākus punktus, kas būtu valdībai jādara. Arī valdība labi spēj pretī stāstīt, cik daudz un kas jādara. Sarunas sasniegušas tādu pakāpi, kas sāk sabiedrību dezorganizēt. Vai jums nešķiet, ka cilvēki tiek iebaidīti? Valsts bankas prezidents spiests teikt nomierinošas runas, lai mazinātu spiedienu uz bankām, kas radies citu kungu izteikumu dēļ. Vai jums, esot pie viena galda ar valdību, nešķiet, ka šādā spriešanā nevajadzētu piedalīties cilvēkiem, kas tur nav aicināti, kam nav informācijas, un visbeidzot – viņš ir tā saucamais caurmēra cilvēks ar citu uztveri un domāšanu? Vai jūs nemulsina visa šī runāšana, kam mēs neredzam galu? Ekonomikas un zemkopības ministri šeit, mūsu redakcijā, ir izrunājušies par to, kādi tik fondi un atbalsts nebūs, taču tālāk par runāšanu netiek. Prasās konkrētība, nevar visu laiku vaimanāt un līdz ģībonim šausmināt publiku.

– Es domāju, ka pēdējo trīs mēnešu laikā tiem cilvēkiem, kas ir iesaistīti sarunās ar valdību par ekonomikas veicināšanu, ir radusies sajūta, ka dzīvojam puspatiesībā. Informācija ir pārpārēm, bet tā ir tik dažāda un pretrunīga, ka normālam cilvēkam tajā ir grūti orientēties. Es sevi arī pieskaitu pie šiem normālajiem cilvēkiem. Klasisks piemērs ir šis skandalozais līgums ar Starptautisko valūtas fondu. Valdība saka – noteikumus piespieda pieņemt SVF, otra puse teic, ka Latvijas valdība pati šo līgumu sagatavoja, Eiropas Komisijas viedoklis ir vēl neitrālāks un teic, ka prasīs pildīt tās saistības, kas fiksētas līgumā ar SVF.

Otra lieta – komunikācija no politiķiem ir ļoti destruktīva. Tā ir destruktīva ne tikai pret uzņēmēju, kurš ir ieguldījis naudu un nezina, ko ar to darīt, – paturēt Latvijā vai pārcelt to uz kādu ārvalstu bankas kontu. Es zinu, ka līdz ar "Parex bankas" pārņemšanu ļoti daudz cilvēku tieši tā arī izdarīja. Nauda ir, bet tā netiek ielikta tautsaimniecībā. Arī cilvēkam, kurš strādā, ir jādomā – braukt projām vai palikt šeit. Viņš zina, ka ASV un Eiropā arī iet grūti, taču tur vēl var ko pasākt.

Trešā problēma – ziņas, kas nonāk ārvalstīs par Latviju, nav tās labākās. Man, braucot uz Briseli, bieži vien ir kauns – mēs kā tādi Sūnu ciema zēni neesam spējuši savu valsti ne veidot, ne stabilizēt, ne domāt par attīstību ilgtermiņā.

Ceturtais, par ko vispār nerunā, ir tas ļaunums, ko šī destruktīvā komunikācija ir izdarījusi ar ierēdniecību. Mēs visi lamājam politiķus, bet dokumentus raksta ierēdņi, viņi ir atbildīgi par ieviešanu. Ja viņiem pastāvīgi teic, ka tu neesi nekā vērts, tevi atlaidīs un tev ir jāsamazina alga, ierēdniecības rindās rodas bīstams sasalums, kas ir vēl bīstamāks par sabiedrībā valdošo neuzticību pret politiķiem.

– Diemžēl valsts aparāts mums ir nesamērīgi uzpūsts un ierēdņi pie tā nav vainīgi. Ierēdņu samazināšana jāveic ar saprātu un analītiski. Joprojām tiek domāts, kā vienam nogriezt vairāk, citam mazāk. Neviens pie galda nesaprot, ka jālikvidē programmas, kas nav ienesīgas, ja tās valstij nav vajadzīgas. Ir iestādes, bez kurām mēs varam iztikt.

– Varu piekrist. Ir triju veidu aģentūras. Pirmās ir tās, kam ir inspekcijas, uzraudzības un kontroles funkcijas. Biznesa sektors šīs funkcijas nevar pārņemt, un tās ir jāveic valstij. Otrās ir tās, kuru funkcijas var pārņemt, to vidū – sociālā aprūpe, dažādas kvalitātes noteikšanas un sertifikācijas funkcijas. Protams, ir arī trešā veida institūcijas, kas nav vajadzīgas un bizness nekad tās nepārņems jo neredz tādai darbībai jēgu.

– Vai esat valdībai iesnieguši sarakstu ar institūcijām, kas jālikvidē?

– Mēs esam iesnieguši ar visiem piemēriem jau septembrī. Kopš tā laika mēs neesam saņēmuši atbildi.

Labais signāls ir tas, ka ir notikusi jau pirmā funkcionālā audita darba grupas sēde. Man ļoti negribētos, ka šī sēdēšana ievilktos līdz vasarai un mēs pie rezultāta nenonāksim. Es aicinātu skatīties uz lielāko aģentūru izmaksu pozīcijām. Jauniem ministriem jānāk ar savu redzējumu par ministrijām nepieciešamo aģentūru funkcijām un skaitu.

I. Tomsone: – Nevarētu teikt, ka plāna par aģentūru skaita samazināšu nebija, Godmanis tādu bija katrai ministrijai izsūtījis.

– Plāns bija, komandas nebija, kas plānu varētu īstenot.

– Cik cerīga ir Valda Dombrovska komanda? Kā vērtējat ekonomikas ministru Arti Kamparu?

– Ļoti smags jautājums. Optimisms manī nemirst, un mēs ar maksimālu labvēlību cenšamies izturēties pret ikvienu, kas nāk un kaut ko mēģina darīt. Bet pateikt, ka simtprocentīgi varu paļauties uz Kampara kungu, ka viņš būs tas īstais, kas spēs izdarīt to maksimumu, kas jāizdara... es nezinu. Es zinu, ka Kampara kungam ir bijusi saikne ar uzņēmējdarbību, bet vai viņam ir lielas vadītāja iemaņas un izpratne par ekonomikas procesiem, es šobrīd nezinu.

Mēs uzskatām, ka Latvijā ir daudz liberālu partiju. Bet tad, kad mēs par konkrētiem likumiem Saeimā runājam ar deputātiem, mēs redzam, ka partijās no liberālisma nav nekā. Tur ir darba ņēmēja domāšana – kas man būs.

V. Krustiņš: – Vai tad tā nav liberāla?

– Cilvēku domāšanu parādīja profesora Ķīļa vadītā darba grupa, kas gatavo stratēģiju "Latvija 2030". Aptaujā 41% cilvēku uzskatīja, ka katrs pats atbildīgs par savu labklājību, 43% pateica, ka valsts ir atbildīga. Veidot šobrīd politiku Latvijā, kur ir tik liela sabiedrības sašķeltība, ir grūti.

Šobrīd sabiedrība, maksājot, piemēram, sociālo nodokli, domā, kā es to dabūšu atpakaļ. Varat domāt, ka esmu dīvaina, bet es maksāju nodokli ar apziņu, ka šis nodoklis tiks šā brīža pensionāriem. Tāpēc es ļoti ceru, ka man būs ģimene, bērni, kas gādās par manu paaudzi. Tāpēc arī cīnāmies par stingrāku bezdarbnieku likumu, lai bezdarbnieku būtu mazāk, lai cilvēks būtu ieinteresēts ātrāk atgriezties darba tirgū.

– Uzņēmēji jūsu vadībā ir palikuši agresīvi. Janvārī Elīna Egle aicināja uzņēmējus nemaksāt nodokļus. To varētu darīt kāda Rubika organizācijas filiāle, nevis jūs. Vai jūsu nodoms patiešām bija izraisīt nodokļu nemaksāšanu?

– Ar labākiem nodomiem ceļš bruģēts uz elli. Es katru dienu mācos. Nav daudz cilvēku, kas būtu gatavi katru dienu sajusties kā absolūtas nulles. No šā gadījuma esmu mācījusies izteikties precīzāk. Mans vēstījums bija saistīts ar pievienotās vērtības nodokļa pieaugumu, kā dēļ viesnīcnieki "gāja pa gaisu". Vēlējos pateikt, ka darba devējiem ir dažādi instrumenti, kā ietekmēt valdības lēmumus. Tie nav tikai sēdēšana pie sarunu galda. Es neteicu, ka mēs no rītdienas nemaksāsim nodokļus. Es ļoti labi zinu, ko tas varētu maksāt.

Es vēlējos pateikt, ka uzņēmumi izeju varētu meklēt, legālā veidā atliekot kādu laiku nodokļu nomaksu, tādējādi dažus mēnešus Valsts kase būtu patukša. Vēl mēs varētu ar darba ņēmējiem vienoties par streiku. Darba devējiem tas gan ir ļoti dārgs prieks.

Mans izteikums ļāva sabiedrībai saprast to noskaņojumu, kas valda biznesā.

 

ERAB ieguldīs Latvijas ekonomikā 300 miljonus eiro

DELFI  03/18/09    Eiropas Rekonstrukcijas un Attīstības Banka (ERAB) Latvijas ekonomikas atveseļošanā ieguldīs 300 miljonus eiro (aptuveni 210 miljonus latu).

To trešdien sarunā ar premjeru Valdi Dombrovski (JL) apliecināja bankas pirmais viceprezidents Valers Frīmans.

Dombrovska pārstāve Ieva Zīberga atzīmēja, ka 200 miljonus eiro (aptuveni 140 miljonus latu) ERAB gatavs ieguldīt uzņēmēju atbalstam, bet vēl 100 miljonus eiro (apmēram 70 miljonus latu) - "Parex Bankā", kuras kontrolpakate ir valsts pārziņā.

Finanšu ministrijas pārstāve Diāna Bērziņa portālam "Delfi" gan norādīja, ka jautājums par kredītiestādes pamatkapitāla palielināšanu un iespējama ERAB pārstāvja iesaistīšanos "Parex Bankas" padomē vēl jālemj valdībai.

ERAB jau iepriekš bija minēts, ka potenciālais ārvalstu investors "Parex Bankā". Patlaban valstij pieder 84,83% kredītiestādes akciju.

 

 

 

 

Dienvidu tilta lietā...

 

 

VK noraida pārsūdzību par Dienvidu tilta revīziju un publiskos tās rezultātus

LETA   03/16/09    Valsts kontroles (VK) padome šodien noraidījusi Rīgas domes pārsūdzību par Dienvidu tilta revīzijas rezultātiem un trešdien, 18.martā, publiskos tās rezultātus.

Par to aģentūru LETA informēja valsts kontroliere Inguna Sudraba.

Rīgas dome pēc VK padomes šodienas lēmuma atstāt bez izskatīšanas domes sūdzību izmantos savas tiesības pārsūdzēt to Augstākās tiesas Senātā 30 dienu laikā, aģentūru LETA informēja Rīgas pašvaldībā.

Sudraba skaidroja, ka VK padome šodien nolēmusi nepieņemt sūdzību izskatīšanai pēc būtības. Pēc viņas teiktā, izskatīšanai tiek pieņemtas tās sūdzības, kuras aizskārušas subjekta tiesības, bet šajā gadījumā nav bijis pamatojuma, ka būtu aizskartas Rīgas domes tiesības vai tiesiskās intereses.

Valsts kontrole visus secinājumus esot izdarījusi tikai no konstatētajiem faktiem.

Kā ziņots, Rīgas pašvaldība pagājušajā nedēļā VK padomē pārsūdzēja VK atzinumu "Dienvidu tilta pār Daugavu Rīgā projektēšanas, būvniecības un finansēšanas atbilstība normatīvo aktu prasībām", norādot, ka VK nav ņēmusi vērā Rīgas domes norādītās "neadekvātās faktu interpretācijas" revīzijas ziņojumā par projektu.

Tāpat, pēc pašvaldības amatpersonu domām, apstrīdētā VK lēmuma kontekstā esot būtiski, ka "Rīgas domes kā revidējamās vienības tiesības un tiesiskās intereses tieši aizskārusi virkne revīzijas ziņojuma punktu, kas neadekvāti interpretē atsevišķus ar pašvaldību iepirkumu īstenošanu, līgumu slēgšanu un projekta finansējuma ekonomisko pamatojumu un izvēlēto finansēšanas modeli saistītus aspektus".

Pašvaldība norāda arī, ka "lēmuma konstatējošajās sadaļās, kā arī secinājumos ietvertas vairākas norādes, kuras ir nepamatotas, tādējādi veidojot neadekvātu bāzi vēlākiem lēmuma secinājumiem un ieteikumiem". Dome savu pārsūdzību motivē, minot virkni juridiskas dabas argumentu, bet neatklājot lietas būtību, jo to aizliedzot likums.

"Lēmuma nepamatotie konstatējumi un secinājumi, kuri aizskar Rīgas domes kā revidējamās vienības tiesības un tiesiskās intereses, saskaņā ar Latvijas Republikas likumdošanu šobrīd ir ierobežotas pieejas informācija un nav publiskojama," norāda pašvaldība.

VK apgalvojums par Rīgas domes rīcības nelikumību tāda nozīmīga objekta kā Dienvidu tilts būvniecības procesā nevarot neradīt kaitējumu pašvaldībai kā valsts pārvaldes iestādei, tādējādi mazinot Rīgas iedzīvotāju uzticību šai institūcijai. Tādēļ revīzijas atzinums pārsūdzēts VK padomē, norāda Rīgas dome.

VK konstatējusi būtiskus pārkāpumus Dienvidu tilta būvniecības procesā, aģentūrai LETA apstiprināja valsts kontroliere Inguna Sudraba.

Sudraba aģentūrai LETA atzina, ka revīzijā konstatēti būtiski pārkāpumi, gan norādot, ka sīkāku informāciju pagaidām sniegt nedrīkstot.

"Vērtējām, kā tika organizēta projekta vadība, finansējuma piesaistīšana un citi jautājumi," sacīja valsts kontroliere.

VK padomes sastāvā ietilpst valsts kontrolieris un seši padomes locekļi, ko pēc valsts kontroliera ieteikuma uz četriem gadiem apstiprina Saeima.

Sudraba aģentūrai LETA pastāstīja, ka VK revīzijas ziņojumu bijis plānots publiskot 12.martā. "Pašvaldība pārsūdzību iesniedza pēdējā dienā, kad tas bija izdarāms. VK padomes sēdē šo jautājumu skatīsim pirmdien, 16.martā. Padome vispirms vērtēs pēc būtības, vai sūdzību pieņemt izskatīšanai," sacīja Sudraba.

"Pirms izteikt jelkādus spriedumus, nepieciešams izvērtēt Pilsētas attīstības departamenta un Valsts kontroles savstarpējos iebildumus un abu pušu argumentāciju. Dienvidu tilta jautājumā beidzot jāpanāk absolūta skaidrība, un es kā mērs esmu tajā ieinteresēts," šādu šonedēļ atvaļinājumā esošā Rīgas mēra Jāņa Birka (TB/LNNK) viedokli aģentūrai LETA pauda viņa preses sekretāre Kristīne Liepa.

Sudraba iepriekš atzina, ka revīzijas sākšanu tieši par šo objektu ietekmēja arī lielā sabiedrības interese par celtniecības izmaksām. Revīzijā tika vērtēta tilta projektēšana un būvniecība, kā arī izmaksu lietderīgums.

Kā ziņots, Dienvidu tilts tika atklāts pērn 17.novembrī.

Dienvidu šķērsojuma 1.kārta ietver tiltu pāri Daugavai un estakādes pāri Krasta un Maskavas ielai. Tiltam ir trīs satiksmes joslas katrā virzienā, veloceliņš un gājēju ietve katrā pusē. Dienvidu tilts ir 803 metrus garš un 34,28 metrus plats. Atļautais braukšanas ātrums uz tilta - 70 kilometri stundā.

Dienvidu tilta uzdevums ir nodrošināt satiksmi starp Pārdaugavas dienvidrietumu daļu un Rīgas labā krasta rajoniem - Latgales un Vidzemes priekšpilsētu, Ziemeļu rajonu - nešķērsojot pilsētas centru un tādējādi mazinot satiksmes sastrēgumus. Tāpat tilts ļaus apiet pilsētas centru tranzīta satiksmei virzienā uz Jelgavu, Bausku, Ogri, Siguldu, Saulkrastiem, Vecmīlgrāvi un Carnikavu. Jaunais tilts dos iespēju samazināt transporta plūsmu Krasta ielā un 11.novembra krastmalā, kā arī pār Salu tiltu.

Dienvidu šķērsojuma pirmās kārtas projektēšanas un būvniecības izmaksas bez iepriekšējo gadu inflācijas un samaksas par finanšu piesaisti ir 85,5 miljoni latu, ierēķinot pievienotās vērtības nodokli (PVN). Dienvidu tilta būvniecības izmaksas kopā ir 35,4 miljoni latu ar PVN, bet estakāžu būvniecība izmaksāja 17,5 miljonus latu ar PVN.

Jau ziņots, ka Rīgas domes deputāti iepriekš nolēma slēgt līgumu ar AS "Dienvidu tilts" par tilta otrās kārtas būvniecību. Līgumcena noteikta 313,4 miljoni latu, ko veido 170,3 miljoni latu - projektēšanas un būvniecības izmaksas, kā arī 143,2 miljoni latu - maksājumi par finansējuma piesaisti.

Būvniecības izmaksās iekļauts inflācijas koeficients 14,3%, kas aprēķināts pēc vidējā inflācijas pieauguma transporta objektu būvniecībā pēdējo trīs gadu laikā. Konkursa dokumentācijā noteikta kārtība, kādā būvniecības laikā katru gadu no līguma darbības 13.mēneša tiks veikts līguma summas pārrēķins, pamatojoties uz faktisko iepriekšējā kalendārā gada inflācijas vai deflācijas koeficientu.

Savukārt tilta 3.kārtas būvniecība izmaksās 28 miljonus latu.

 

Dienvidu tilta būvniecībā izšķērdēti 27 miljoni latu

LETA  03/18/09    Rīgas dome Dienvidu tilta būvniecībā izšķērdējusi 27 miljonus latu, šodien intervijā Latvijas Radio atklāja valsts kontroliere Inguna Sudraba.

Sudraba atklāja ka no 570 miljoniem latu, kas paredzēti pirmo divu tilta būvniecības kārtu finansēšanu, 264 miljoni latu izlietoti finansējuma iegūšanai. Tas nozīmē, ka katrs lats, kas nepieciešams tilta būvniecībā, izlietoti 87santīmi.

"Rīdziniekiem un varētu pat teikt, ka visiem Latvijas iedzīvotājiem tas ir ļoti dārgs tilts, par kuru mums būs jāmaksā nauda vēl turpmākos 15 gadus," sacīja Sudraba.

Stāstot, par revīzijas laikā konstatēto neekonomisko rīcību Sudraba minēja, ka ir atklātas vairākas nelikumīgas darbības, kas saistītas ne tikai ar paša būvprojekta apstiprināšanu un iepirkumu konkursu rīkošanu, bet arī Rīgas dome rīkojusies neekonomiski ar līdzekļiem, kas bijuši paredzēti būvniecībai.

"Kā piemēru varu minēt, kaut vai gadījumu, kad Rīgas dome būvniekam jau sākotnēji par būvniecības priekšdarbu veikšanu no saviem līdzekļiem samaksājusi sešus miljonus latu, bet pēc tam, kad pienākusi naudas atdošanas diena, pašvaldība no tās atsakās," stāstīja Sudraba.

Viņasprāt vainīgos šajā naudas izšķērdēšanā var atrast, jo uz visiem dokumentiem ir vairāku cilvēku paraksti, kas dokumentus lasījuši un apstiprinājuši. "Ja Dienvidu tilta būvniecības uzraudzīšanu vadītu viens cilvēks, uz kura tad arī gultos atbildība, tad tik neekonomiska rīcība no pašvaldību puses nebūtu pieļauta," piebilda Valsts kontroliere.

Visi revīzijas materiāli tiks nodoti tālāk izvērtēšanai ģenerālprokuratūrai, jo pēc Sudrabas domām nelikumīga līdzekļu izšķērdēšana ir sodāma.

Dienvidu tilta būvniecībā izšķērdētā summa - 27 miljoni latu - ir šokējoša, uzskata Rīgas mērs Jānis Birks (TB/LNNK).

Birks norāda, ka augsti vērtē Valsts kontroles (VK) padarīto un esot runājis gan ar valsts kontrolieri Ingunu Sudrabu, gan Pilsētas attīstības departamenta vadītāju Gvido Princi. "Abām pusēm ir savi argumenti. Tādēļ mums ir tiesībsargājošās institūcijas, kas šo informāciju vērtēs tālāk," šādu mēra viedokli aģentūrai LETA pauda viņa preses sekretāre Kristīne Liepa.

"Lēmumi, kas saistīti ar Dienvidu tiltu, Rīgas domē tika pieņemti ar lielu balsojumu pozitīvo pārsvaru, tādēļ, ja taisnība izrādīsies Valsts kontrolei, tad es uzskatīšu, ka deputāti lēmumu pieņemšanas procesā ir tikuši maldināti," iepriekš norādīja Birks.

Ja kāds būs rīkojies ļaunprātīgi, tad šim cilvēkam - ir vai nav viņš šobrīd domes darbinieks - nāksies atrast taisnāko ceļu līdz tiesībsargājošām iestādēm, uzsvēra Rīgas mērs.

Kā ziņots, Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (JL) lūgs reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministru Edgaru Zalānu (TP) iepazīties ar Valsts kontroles revīzijas rezultātiem par Dienvidu tilta būvniecību un tad noskaidrot, ko šajā jautājumā var darīt valdība.

"Ziņa, ka Dienvidu tilta būvniecībā izšķērdēti 27 miljoni latu mani nepārsteidza, jo iepriekš jau bija sarunas, ka tas ir viens no dārgākajiem tiltiem pasaulē," intervijā LNT sacīja Dombrovskis.

Kā ziņots, Dienvidu tilts tika atklāts pērn 17.novembrī.

Dienvidu šķērsojuma 1.kārta ietver tiltu pāri Daugavai un estakādes pāri Krasta un Maskavas ielai. Tiltam ir trīs satiksmes joslas katrā virzienā, veloceliņš un gājēju ietve katrā pusē. Dienvidu tilts ir 803 metrus garš un 34,28 metrus plats. Atļautais braukšanas ātrums uz tilta - 70 kilometri stundā.

Dienvidu tilta uzdevums ir nodrošināt satiksmi starp Pārdaugavas dienvidrietumu daļu un Rīgas labā krasta rajoniem - Latgales un Vidzemes priekšpilsētu, Ziemeļu rajonu - nešķērsojot pilsētas centru un tādējādi mazinot satiksmes sastrēgumus. Tāpat tilts ļaus apiet pilsētas centru tranzīta satiksmei virzienā uz Jelgavu, Bausku, Ogri, Siguldu, Saulkrastiem, Vecmīlgrāvi un Carnikavu. Jaunais tilts dos iespēju samazināt transporta plūsmu Krasta ielā un 11.novembra krastmalā, kā arī pār Salu tiltu.

Pēc Rīgas domes informācijas, Dienvidu šķērsojuma pirmās kārtas projektēšanas un būvniecības izmaksas bez iepriekšējo gadu inflācijas un samaksas par finanšu piesaisti ir 85,5 miljoni latu, ierēķinot pievienotās vērtības nodokli (PVN). Dienvidu tilta būvniecības izmaksas kopā ir 35,4 miljoni latu ar PVN, bet estakāžu būvniecība izmaksāja 17,5 miljonus latu ar PVN.

Jau ziņots, ka Rīgas domes deputāti iepriekš nolēma slēgt līgumu ar AS "Dienvidu tilts" par tilta otrās kārtas būvniecību. Līgumcena noteikta 313,4 miljoni latu, ko veido 170,3 miljoni latu - projektēšanas un būvniecības izmaksas, kā arī 143,2 miljoni latu - maksājumi par finansējuma piesaisti.

Būvniecības izmaksās iekļauts inflācijas koeficients 14,3%, kas aprēķināts pēc vidējā inflācijas pieauguma transporta objektu būvniecībā pēdējo trīs gadu laikā. Konkursa dokumentācijā noteikta kārtība, kādā būvniecības laikā katru gadu no līguma darbības 13.mēneša tiks veikts līguma summas pārrēķins, pamatojoties uz faktisko iepriekšējā kalendārā gada inflācijas vai deflācijas koeficientu.

Savukārt tilta 3.kārtas būvniecība izmaksās 28 miljonus latu.

 

Bojārs: Dienvidu tilts ir viens no vislabāk realizētajiem projektiem Latvijā

LETA  03/18/09    Dienvidu tilts ir viens no vislabāk realizētajiem projektiem Latvijā, tostarp arī finansējuma piesaistē, uzskata Rīgas domes deputāts Gundars Bojārs (iepriekš LSDSP; tagad - LPP/LC), kurš bija galvaspilsētas mērs no 2001. līdz 2005.gadam.

Bojārs arī nepiekrīt, ka Dienvidu tilta projekta realizācijā būtu bijuši kādi būtiski pārkāpumi. "Tur ir samests viss vienā kaudzē - gan būvniecība, gan finansējums. Uzskatu, ka finansējums tika piesaistīts veiksmīgi."

Bijušais mērs ar sarūgtinājumu atzina, ka Latvijā esot pieņemts sodīt cilvēkus, kas pieņem lēmumus. "Tas ir populāri. Tāpēc daudzi tagad labāk nedara neko un neuzņemas atbildību."

Bojārs uzsvēra, ka Dienvidu tilta izmaksas nebūtu tik lielas, ja premjers Valdis Dombrovskis (JL), kurš tolaik bija finanšu ministrs, nebūtu kavējis Eiropas Savienības (ES) līdzfinansējuma piesaistīšanu projektam. "Viņš skaidri un gaiši toreiz pateica - kamēr pie varas Rīgā būs "sociķi", tikmēr nekādas naudas nebūs," sacīja bijušais mērs.

Domnieks arī norādīja, ka esot absurdi tas, ka par projektu spriežot tie, kas paši neesot nekā radījuši.

Savukārt bijušais Rīgas mērs Aivars Aksenoks (iepriekš JL; tagad - TB/LNNK), kurš šajā amatā bija no 2005. līdz 2007.gadam, aģentūrai LETA atzina, ka VK veikusi ļoti kompleksu pārbadi par vairākus gadus garu periodu un esot lietas, kurām viņš piekrītot, bet ir arī spriedumi, kuriem viņš nepiekrītot.

Aksenoks norādīja, ka dome pirms tilta būvniecības bijusi bezizejas situācijā, jo valsts neesot devusi atļauju ne ES finansējuma saņemšanai, ne kredīta ņemšanai, ne galvojuma sniegšanai. "Domei nebija izejas, jo sastrēgumi pilsētā pieauga un satiksmes problēmas vajadzēja risināt, tādēļ tika izvēlēts šāds finansējuma piesaistīšanas modelis."

"Nepiekrītu, ka dome nemēģināja piesaistīt ES finansējumu. Pieteikums bija sagatavots pietiekami kvalitatīvi, Finanšu ministrija to rekomendēja, bet atteica Satiksmes ministrija. Tas bija politisks lēmums nepiešķirt Rīgai līdzekļus," skaidroja Aksenoks.

VK revīzijas secinājumos gan pausts uzskats, ka nav izmantotas visas iespējas piesaistīt valsts un ES finansējumu. Satiksmes ministrijā tikuši iesniegti projekta pieteikumi, kas neatbilda ES un valsts investīciju projektu sagatavošanas prasībām. Pašvaldība arī neveica Satiksmes ministrijas norādīto nepilnību novēršanu projekta pieteikumā un neizstrādāja Dienvidu tilta būvniecības projekta tehniski ekonomisko pamatojumu, lai projektu varētu izskatīt atkārtoti tajā pašā vai nākamajos pieteikšanās termiņos.

Pēc Aksenoka teiktā, viņš piekrītot VK teiktajam par kļūdām konkursu rīkošanā, līgumu slēgšanā, kā arī būvnieka un finansējuma piesaistīšanas modeļa izvēlē. "VK šajā ziņā varētu būt taisnība," pieļāva bijušais mērs.

Tomēr Aksenoks nepiekrītot VK viedoklim par nepamatotu sadārdzinājuma segšanu. "Dzīve ienesa savas korekcijas - pieauga inflācija, it īpaši transporta būvju sektorā. Ilgi runājām ar būvniekiem, kamēr panācām kompromisu."

Bijušais mērs norādīja: ja šis kompromiss netiktu panākts, tilta būvniecība tiktu apturēta un pašvaldībai būtu ļoti ilga tiesvedība ar būvniekiem. "Kurš uzvarētu tiesā, nezinu, bet abas puses būtu zaudētājas, turklāt pilsētai būtu nepabeigts tilts, kas pamazām ietu bojā."

Aksenoks atzina, ka Rīgas mēram Jānim Birkam (TB/LNNK) nebūtu jāuzņemas atbildība par Dienvidu tilta 1.kārtu, bet par tilta 2.kārtu viņš esot citās domās.

Rīgas vicemērs Andris Ārgalis (TP) aģentūrai LETA norādīja, ka viņš jau sen esot iebildis pret šo projektu, bet viņa centieni nav uzklausīti. "Dienvidu tilta būvniecības izvēle par prioritāti bija kļūda, kas tika pieļauta iepriekšējā Rīgas domes sasaukuma laikā. Arī izvēlētais finansēšanas modelis ir kļūdains un kaitnieciski dārgs," norādīja Ārgalis.

"Vainīgi ir visi, arī tiesībsargājošās institūcijas, kas laicīgi nesāka pievērst uzmanību notiekošajam," sacīja Ārgalis.

 

 

 

Gribīgo koalīcijā, Eiropā un citur pasaulē...

 

 

Bezdarbs Īrijā sasniedzis rekordaugstu līmeni

Skatiens.lv  03/05/09    Bezdarbs Īrijā šī gada februārī sasniedzis rekordaugstu līmeni kopš 1997.gada oktobra. Šobrīd Īrijā vairāk nekā 352, 8 tūkstoši cilvēku meklē darbu, liecina Īrijas Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Salīdzinot ar janvāra bezdarbnieku skaitu, pieaugums ir par 26,7 tūkstošiem cilvēku. Salīdzinot ar 2008. gada februāri, darba meklētāju skaits Īrijā, kur laimi meklēt devušies arī daudzi jo daudzi latvieši, ir pieaudzis vēl par 165 tūkstošiem cilvēku.

Saskaņā ar Centrālo statistikas pārvaldi, janvārī, bezdarbs Īrijā ir sasniedzis 9,6%. Šī gada februārī šis rādītājs pieauga līdz 10,4%. Salīdzinājumam - pērnā gada februārī bezdarba līmenis bija tikai 5%.

Daudzu gadu garumā bezdarba līmenis Īrijā bija viszemākais Eiropā - tas svārstījās no 4,4% līdz 4,6%. Taču 2008. gada augusta sākumā tas, pirmo reizi kopš 1998. gada decembra, atkal sāka pieaugt.

Visā Eiropas Savienībā bezdarba līmenis janvārī palielinājās līdz 8,2% - tas ir augstākais līmenis pēdējo divu gadu laikā. Eksperti prognozē turpmāku bezdarba pieaugumu šajā reģionā - līdz pat 10%.

"Bezdarbs tagad apdraud daudzas Eiropas valstis," paziņoja Eiropas Centrālās bankas prezidents Žans-Klods Trišē (Jean-Claude Trichet). Viņš piebilda, ka vajadzīgas reformas darba tirgū, kas palīdzēs samazināt ekonomiskās lejupslīdes un ierobežot tās negatīvo ietekmi uz nodarbinātību.

Par līderi Eiropas Savienībā bezdarbnieku skaita ziņā ir kļuvusi Spānija. 2008. gada ceturtajā ceturksnī bezdarbs šajā valstī ir sasniedzis 13,91%, februārī bezdarbnieku skaits šajā valstī pieaudzis par 154 tūkstošiem cilvēku (4,63%, salīdzinot ar janvāri).

 

 

Likums pret Baltijas valstīm

Viesturs Sprūde,  Latvijas Avīze    03/06/09    Krievijas ministrs grib ''vēstures pārskatītāju'' arestus.

Dienu pirms Latvijas un Krievijas Ārlietu ministriju politisko konsultāciju sākuma, trešdien, Maskavā notika valdošās partijas ''Vienotā Krievija'' organizēta sanāksme, kurā atzinīgi novērtēta iniciatīva noteikt kriminālatbildību par Padomju Savienības lomas nacisma sagrāvē apšaubīšanu.

Plaši interpretējamā likuma ierosinātāji tieši pateikuši, ka likums jāvērš pret Baltijas valstīm.

''Baltijas valstīs tiek grauti pieminekļi Lielā tēvijas kara varoņiem. Šos jau ļoti cienījamos gados esošos varoņus sēdina cietumos. Mēs nedarām neko, bet tikmēr Baltijas valstu pieredzi jau pārņem Ukraina. Tās prezidents paziņo, ka plāno gada laikā nojaukt visus padomju perioda pieminekļus. Pirmkārt, tie ir tieši pieminekļi Lielā tēvijas kara varoņiem. Tas jāaptur,'' idejas aktualizētāju, vienu no Krievijā valdošās partijas ''Vienotā Krievija'' līderiem, ārkārtas situāciju ministru Sergeju Šoigu citē avīze ''Moskovskij komsomoļec''. Šoigu paziņojumu sniedza apaļā galda diskusijā ar nosaukumu ''PSRS uzvaras Lielajā tēvijas karā noliegšana – noziegums bez soda?'', ko trešdien rīkoja ''Vienotās Krievijas'' struktūra ''Valstiski patriotiskais klubs''. Pirmo reizi ministrs domu par nepieciešamību pēc likuma, kas paredzētu kriminālatbildību tiem, kuri apšaubītu PSRS lomu nacisma sagrāvē, publiski pauda 24. februārī, Volgogradā tiekoties ar kara veterāniem. Tajā pašā dienā preses konferencē, kas skatāma arī telekanāla ''Zvezda'' mājas lapā internetā, Šoigu konkretizēja: ''Var ilgi šausmināties, rīkot demonstrācijas pie lietuviešu, igauņu, latviešu vēstniecībām un sašust, kāpēc tiek sagrauti pieminekļi mūsu karavīriem, bet no tā nekas nemainīsies. Bet ja tas valdības galva vai pilsētas mērs zinās, ka, šķērsojot Krievijas Federācijas robežu, viņš tiks arestēts un notiesāts...''

Principiālu atbalstu ģenerāļa ierosinājumiem ir izteicis arī Krievijas ģenerālprokurors Jurijs Čaika, lai arī skaidrs, ka citas valsts amatpersonas arestēšana nebūtu iespējama, jo ir pretrunā ar starptautisko tiesību normām, kuras Krievija pati atzīst.

28. februārī intervijā telekanālam ''Rossija'' Šoigu skaidroja, ka attiecībā uz likumu runa nav tik daudz par PSRS uzvaras noliegšanu, cik par ''vēstures pārskatīšanu'', un atkārtoja, ka neredz jēgu protesta piketiem pie vēstniecībām un olu mešanai, jo viss turpināšoties ''aizvien ciniskāk un ciniskāk'': ''Viņi taču tiesā mūsu vēsturi. Mēs nedrīkstam to pieļaut.''

Trešdienas ''Vienotās Krievijas'' pasākumā Šoigu solījās ''iet līdz galam'' un mudināja partijas biedrus darboties pēc iespējas ātrāk, jo postpadomju telpā esot vērojama pieminekļu celšana ''tā saucamajiem atbrīvotājiem no okupācijas'', un tādas darbības neesot tik nevainīgas, kā pirmajā brīdī šķiet, jo ''tālāk nāk pretenzijas uz kompensāciju par zaudējumiem, ko nodarījusi šī okupācija''.

Ārkārtas situāciju ministrs pasūdzējās, ka daži mēģinot viņam ''aiztaisīt muti, sūtot dzēst ugunsgrēkus'', taču kopumā saņēma klātesošo plašu atbalstu. Pareizticīgās Maskavas patriarhijas ārējo sakaru nodaļas pārstāvis mācītājs Sergijs Zvonarevs jau ierosināja ķerties pie augsta ranga ārvalstu politiķu un valsts darbinieku saraksta sastādīšanas. Kamēr šie cilvēki atrodas augstos amatos, nebūšot mērķtiecīgi rosināt viņu saukšanu pie atbildības par PSRS lomu mazinošiem izteikumiem, taču iekļaušana ''persona non grata'' sarakstā skaidri signalizēšot, ka attiecīgās amatpersonas Krievijas teritorijā nav vēlamas. Tāpat lietderīgi būšot radīt sabiedrībā neiecietību pret ''mēģinājumiem nomelnot mūsu tautas pagātni''. Savukārt politologs un domes deputāts Sergejs Markovs aicināja ''Vienoto Krieviju'' morāli un finansiāli atbalstīt tos krievu vēsturniekus, ''kuri atrodas reālā vēstures kara pašā smailē''.

Krievijas prese atzīmē, ka uz kopējā fona diskusijā izcēlies Krievijas varoņa, atvaļinātā pulkveža Konstantīna Popova viedoklis: ''Bet kādēļ mēs nerunājam par pieminekļu graušanas un vandalisma gadījumiem pašā Krievijā? Es nesen biju padomju karavīru kapos Ungārijā. Tur katra kopiņa ir apkopta, noliktas puķes. Bet pie mums?''

Debates noslēdzās ar apņemšanos nekavējoties izveidot darba grupu un nodot visus ierosinājumus ''Vienotās Krievijas'' frakcijai Valsts domē. Kā iespējamais likuma pieņemšanas termiņš tiek minēts gan šis gads, pat laika posms līdz 9. maijam. Pēc sanāksmes Šoigu žurnālistiem uzsvēra, ka galvenais ir ''soda nenovēršamība''. Tiesa, pat Krievijā presē izskan aizdomas, ka valstī lielu rezonansi radījušās idejas autori patiesībā vēlas novirzīt līdzpilsoņu prātus no smagajām domām par ekonomiskajām ķibelēm un piesātināt kaut daļu informācijas telpas ar sagudrotām problēmām.

Šoigu intervija televīzijā http://zvezdanews.ru/video/day_events/0027430/

 

Komentārs: Sākt no gala

Askolds Rodins,  Diena  03/07/09    Ceturtdien Briselē NATO dalībvalstu ārlietu ministru sanāksmē tika pieņemts lēmums oficiāli atsākt augsta līmeņa sarunas ar Krieviju, turpināt NATO un Krievijas padomes darbu. Šie sakari tika pārtraukti pērn augustā pēc Krievijas agresijas pret Gruziju. Pret augsta līmeņu sakaru atsākšanu krasi iebilda Lietuva.

Vienlaikus nāk lielāka skaidrība ASV un Krievijas attiecībās, kas Džordža Buša prezidentūras pēdējos mēnešos bija stipri vēsas. Februārī Minhenes konferencē ASV viceprezidents Džo Baidens paziņoja, ka ASV un Krievijas attiecības vajadzētu "pārlādēt".

Baraks Obama patiesībā dara to pašu, ko pirms astoņiem gadiem darīja viņa priekšgājējs: pieņem, ka pretrunīgos jautājumos iespējamas konstruktīvas sarunas ar Krieviju. Obamas tikšanās ar Krievijas prezidentu Dmitriju Medvedevu gaidāma aprīļa sākumā Londonā. Savulaik Bušs pēc tikšanās ar toreizējo Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu atzina, ka, ieskatoties tam acīs, saredzējis viņa dvēseli. Vilšanās Putinā un viņa Krievijā nāca pamazām, un punktu visam pielika augusta "triju dienu karš".

Lielu satraukumu sabiedrībā radīja presē nonākusi informācijas noplūde no Baltā nama par vēstuli, kuru Obama nosūtījis Medvedevam un kurā esot likts saprast, ka ASV varot revidēt jautājumu par pretraķešu sistēmas izveidošanu Polijā un Čehijā, ja Krievija palīdzēšot atturēt Irānu no kodolieroču un tāla darbības rādiusa raķešu ražošanas. Vēlāk sekoja skaidrojums, ka vēstule patiešām nosūtīta, taču tajā nav piedāvāts darījums. Vēstulē vienkārši esot atgādināts, ka pretraķešu sistēma paredzēta, lai aizsargātos pret Irānas vai Ziemeļkorejas raidītām raķetēm un tā nekādā gadījumā nenozīmē draudus Krievijai.

Patiesībā doma, ka sadarbībā ar Krieviju ir iespējams vest mullas pie prāta un apturēt Irānas kodolprogrammu, drīzāk ir vēlēšanās ticēt ilūzijai. Irānai kodolieroču radīšana ir "nacionālās idejas" lieluma iecere, un Krievija to reāli nevar ietekmēt. Cita lieta, ka Krievija varētu atteikties no modernu pretgaisa aizsardzības sistēmu pārdošanas Irānai, taču par to nekas nav dzirdēts. Krievija vai nu patiešām tic, ka Irānas raķetes var tikt raidītas tikai uz rietumiem un nekādā gadījumā uz ziemeļiem, vai arī šo apstākli kā pašlaik neaktuālu vienkārši neņem vērā.

Duālistiska ir arī Krievijas attieksme pret NATO militāro misiju Afganistānā. Krievija atļāvusi transportēt cauri savai teritorijai Afganistānā izvietotajam NATO kontingentam domātas nemilitāra rakstura kravas. Taču tajā pašā laikā Krievija mierīgi noraudzījās, kā tās satelītvalsts Kirgizstāna lauž līgumu par apgādei vitāli svarīga lidlauka turpmāku izmantošanu. Acīs duras, ka tas noticis tūlīt pēc tam, kad Krievija tika piešķīrusi Kirgizstānai divus miljardus dolāru lielu aizdevumu. Tādas sakritības nemēdz būt nejaušas. Tikai — tāpat kā Irānas gadījumā — Krievija nav sapratusi vai neņem vērā to, kas varētu sekot, ja NATO kontingentu evakuētu no Afganistānas un varu šajā valstī atkal sagrābtu islāma fundamentālisti.

Briseles sanāksmē ASV valsts sekretāre Hilarija Klintone uzsvērusi, ka attiecībās ar Krieviju "jāvirzās uz priekšu". Turpat Briselē pasakot, ka nemainīgas paliks attiecības ar Krievijas kaimiņvalstīm, atsevišķi pieminot Baltijas valstis un Gruziju. Izskanēja nosodījums energoresursu izmantošanai, lai izdarītu politisko spiedienu, gan nepasakot, kuras valsts rīcība tikusi nosodīta.

Ir diezgan skaidrs, ko ar "virzīšanos uz priekšu" saprot ASV jaunā administrācija. Cita lieta, ka Krievija, kas paudusi gandarījumu par Briselē pieņemto lēmumu, ar šādu virzīšanos varētu saprast kaut ko pilnīgi pretēju.

NATO durvis joprojām ir atvērtas Ukrainai un Gruzijai, taču Krievija darīs visu iespējamo, lai tās nekļūtu par alianses dalībvalstīm. Uz ko Krievija ir spējīga, labi kļuva redzams pērn augustā Gruzijā. Krievijas militārajai uzvarai līdzi nāca divu Gruzijas provinču valstiskās neatkarības atzīšana. Gruzijas teritoriālās integritātes jautājumā vismaz pārskatāmajā nākotnē kompromisi nav iespējami.

ASV un Krievijas attiecību būtiska "pārlādēšana" neizskatās sevišķi cerīgi. Tas tāpēc, ka pastāv principiāli atšķirīga pieeja politikas procesam. Krievija ir noteikusi savu tā dēvēto interešu zonu, kurā tā grib būt atļāvēja un aizliedzēja, sodītāja un uzteicēja. Varam, protams, runāt par anahronismu, taču nevar neņemt vērā tā pastāvēšanu, un Krievija šīs pašas izdomātās "tiesības" aizstāvēs ar zobiem un nagiem. Turklāt ir veltīgi cerēt, ka Krievijas tagadējais režīms varētu koriģēt savu vērtību sistēmu, tuvinot to demokrātiskās valstīs pieņemtajai.

 

Intervija ar eirodeputātu: Lisabonas līgums uzspiež nelīdztiesīgus nosacījumus

Imants Liepiņš, speciāli NRA  03/13/09    Jenss Peters Bonde, dāņu izcelsmes deputāts Eiroparlamentā, bijis ievēlēts Eiroparlamentā ikkatrās vēlēšanās. J. P. Bonde ir viens no pazīstamākajiem eiroskeptiķiem EP. Viņš kritizē smagnējo eirobirokrātiju un apšauba nepieciešamību veikt tādas reformas, kas samazinās vēlētāju ietekmi un palielinās Briseles ierēdņu ietekmi.

– Bondes kungs, jūs esat pazīstams ar savu skeptisko nostāju pret Lisabonas līgumu, tāpat kā pirms tam – pret Eiropas Savienības konstitūciju, kuru vēlāk noraidīja pilsoņi. Kāpēc tā?

– Konstitūcija, manuprāt, bija solis atpakaļ demokrātijā un mazo valstu ietekmes nodrošināšanā ES pārvaldē. Tā kā gan Latvija, gan Dānija ir mazas valstis, mums īpaši jāseko līdzi, lai mēs spētu nodrošināt savas nacionālās intereses un lai lielās dalībvalstis nediktētu savus noteikumus. Konstitūcija bija nepareiza un netaisnīga, jo tā paredzēja likvidēt patlaban pastāvošo principu, ka ikkatrai dalībvalstij, lai arī cik maza tā būtu, ir pa vienam komisāram Eiropas komisijā. Tāpēc nav jābrīnās, ka valstis referendumos nobalsoja pret ES konstitūciju – Francija un Nīderlande! Tomēr tagad, kad vēlētāji ir pateikuši skaidru NĒ šādai konstitūcijai un to vairs nav iespējams pieņemt, eirobirokrāti vēlas to reanimēt ar Lisabonas līgumu, jo tā dēvētais Lisabonas līgums nav nekas cits kā tā pati vēlētāju izbrāķētā Eiropas konstitūcija, tikai citādi nosaukta. Komisāru posteņu skaitu tiek plānots samazināt no 27 uz 18, ieviest kopēju ārlietu augstāko pārstāvi (kas neļaus vairs dalībvalstīm realizēt patstāvīgu ārpolitiku), kā arī ieviest ES prezidenta posteni. Tāpat plānots mainīt balsošanas principus – tagad valstīm būtisku jautājumu risināšanā jāvienojas par kopsaucēja atrašanu, bet pēc Lisabonas līguma spēkā stāšanās pietiks ar kvalificēto vairākumu, kas nozīmē, ka lielās dalībvalstis, kurās kopā dzīvo vairāk nekā 65% iedzīvotāju, varēs diktēt noteikumus pārējām, ja sadomās. Viens no mazo dalībvalstu mērķiem, kuru mēs varētu sasniegt kopā, ir panākt, lai ar Lisabonas līgumu paredzētās izmaiņas nestātos spēkā, un jūs Latvijā, apstrīdot savā konstitucionālajā tiesā Lisabonas līguma atbilstību [Satversmei], rādāt labu piemēru.

– Kāpēc Lisabonas līgums ir bīstams mazajām dalībvalstīm?

– Kopumā līgums paredz to pašu, ko vēlētāju izbalsotā konstitūcija: varas centru pārnešanu no nacionālajām valdībām un vietējām pašvaldībām uz Eiropas institūcijām, turklāt nevis uz vēlētajām institūcijām, kurās iebalsotos deputātus jau nākamajās vēlēšanās var nomainīt, ja tie nerīkojas pareizi, bet gan uz ierēdņu – birokrātu veidotajām institūcijām. Tā jebkurā gadījumā ir slikta zīme. Ja deputāts nerīkojas vēlētāju interesēs, viņa vietā nākamajās vēlēšanās ievēlē citu. Bet no birokrāta vaļā tikt nevar, pat ja viņš neko nedara. Turklāt varas centralizācija Briselē, atbrīvojot no lemšanas tiesībām vietējos parlamentus, valdības un pašus vēlētājus, nav mūsu pašu interesēs – tikai eirobirokrātu interesēs.

– Tad kāpēc valstu valdības, parlamenti un prezidenti steidz ratificēt šo līgumu?

– Atbildēšu ar pretjautājumu. Vai jūs esat lasījis Lisabonas līguma tekstu?

– Nē.

– Un kaut viens no jūsu draugiem, kolēģiem, radiniekiem?

– Cik man zināms, nav.

– Nu, lūk! Es varu saderēt, ka arī jūsu premjers, kurš parakstīja šo līgumu, nebija to izlasījis! Es to zinu tāpēc, ka es, rakstot pētījumu par šo līgumu, to rūpīgi izlasīju un izanalizēju, un jāsaka, ka tas ir viens no milzīgākajiem un juridiski sarežģītākajiem tekstiem, kāds vien jebkad sarakstīts. Kopējais Lisabonas līguma apjoms, ieskaitot dažādus pielikumus un atsauces, pārsniedz 3000 lappušu, tas sastādīts ārkārtīgi sausā, birokrātiski samudžinātā valodā, turklāt lielāko daļu no tā nav iespējams saprast, ja lasītāja zināšanas neļauj izsekot līdzi atsaucēm uz iepriekšējiem ES pamatdokumentiem – Romas, Māstrihtas, Nicas līgumiem, kā arī citiem politiskajiem un likumdošanas aktiem. Gatavojot savai grāmatai pielikumā esošo skaidrojošo vārdnīcu, es rūpīgi sameklēju atsauces visiem jēdzieniem, un vēlāk diskusijās ar mūsu politiskajiem oponentiem pierādījās – daudzi no viņiem, kas atbalstīja šo līgumu, nemaz nebija to lasījuši!

– Pieminētā grāmata par Lisabonas līgumu nav vienīgā – jūs kopumā savas ilgās karjeras laikā esat sarakstījis vairāk nekā 60 grāmatu, un viena no pēdējām ir vienkārša, plašai publikai domāta grāmata From EU Constitution to Lisbon Treaty. Šī pēdējā grāmata, kā redzu, ir tādā sarkastiskā Maikla Mūra stilā…

– Jā! (Smejas.) Šajā grāmatā, kas ir vienkāršāka, plašai publikai domāta, nevis speciālistiem – kā tā, kuru minējām iepriekš (rāda milzīgu 500 lappušu sējumu). Šajā plānākajā grāmatā From EU Constitution to Lisbon Treaty ir pieminēti un izskaidroti tie jautājumi, kuri vistiešākajā veidā skars katru no mums. Protams, arī stils ir lasītājiem draudzīgāks.

– Un jūs esat sapulcējis arī citus interesentus, kuri ir pret Lisabonas līgumu…

– Viens no Īrijas bagātākajiem uzņēmējiem, kurš vienlaikus ir arī sabiedriskais un politiskais aktīvists, Deklans Dž. Ganlejs reiz, sēdēdams lidmašīnā, izlasīja šo manu grāmatu. Viņš līdz tam nebija iedziļinājies ES konstitūcijas un Lisabonas līguma jautājumos, viņš bija ļoti veiksmīgs biznesmenis. Starp citu, pirmo lielāko bagātību viņš nopelnīja izejvielu pirkšanas un pārdošanas biznesā deviņdesmito gadu pirmajā pusē Latvijā, bet tagad viņam ir investīciju un tehnoloģiju uzņēmumi Eiropā un ASV. Viņš kļuva par Libertas Institute Ltd. priekšsēdētāju, un ar šīs nevalstiskās aktīvistu grupas palīdzību mēs mēģinājām apturēt Lisabonas līguma stāšanos spēkā. Īrija bija vienīgā valsts, kurā par Lisabonas līguma ratifikāciju bija jārīko referendums, un tauta nobalsoja pret. Šis sasniegums mūs iedvesmoja, un mēs šobrīd organizējam līdzīgas aktivitātes arī citās dalībvalstīs.

– Vai Libertas ir kā politiska partija?

– Nē, mēs organizējamies kā biedrību, nevalstisko organizāciju tīkls.

 

"Reuters": Baltijas ekonomiskās nedienas apdraud Zviedrijas kronas stabilitāti

LETA  -- REUTERS   03/13/09    Baltijas valstu ekonomiskās nedienas apdraud Zviedrijas kronas stabilitāti saistībā ar Zviedrijas banku lielajiem ieguldījumiem reģionā. Pēc Starptautisko Norēķinu bankas (BIS) aprēķiniem, Zviedrijas bankas Latvijas tirgū iepludinājušas 23,017 miljardus ASV dolāru (12,64 miljardus latu).

Starptautiskā reitingu aģentūra "Moody's" pagājušo ceturtdien brīdināja par Baltijas valstu ekonomisko grūtību radītiem ievērojamiem draudiem Zviedrijas banku sektoram, izraisot Zviedrijas kronas krišanos līdz rekordzemam līmenim - 11,7860 kronām pret eiro.

Kaut arī Zviedrijas nacionālā valūta šonedēļ piedzīvoja spēcīgu atlabšanu, jebkāds mājiens par Baltijas valstu maksātnespēju vai atteikšanos no fiksētā nacionālo valūtu kursa smagi skartu Zviedrijas kronu.

Pēc Starptautisko Norēķinu bankas (BIS) aprēķiniem, Zviedrijas bankas Latvijas tirgū iepludinājušas 23,017 miljardus ASV dolāru (12,64 miljardus latu), Igaunijā - 29,87 miljardus ASV dolāru (16,4 miljardus latu) un Lietuvā - 27,426 miljardus dolāru (15,06 miljardus latu). Analītiķi aprēķinājuši, ka šī naudas summa kopā veido 20% no Zviedrijas IKP.

Zviedrijas bankas pēdējo desmit gadu laikā milzīgi izpletušās Austrumeiropā, īpaši Baltijas valstīs, veicinot kredītu izsniegšanas uzplaukumu, tomēr tagad šīs valstis cieš no smagas ekonomiskās krīzes un ar grūtībām cenšas noturēt savu piesaistīto valūtu kursu.

Analītiķi prognozē, ka Baltijas valstu maksātnespējas gadījumā trieciens Zviedrijas ekonomikai būtu 2%-6% apmērā no IKP.

 

Vai Eiropa atrodas finanšu kraha priekšā?

Andis Sedlenieks, Žurnāls "Nedēļa"   03/13/09    Virkne analītiķu uzskata, ka tuvākajos mēnešos Eiropas bankas saskarsies ar jaunu finanšu zaudējumu vilni, kā iespējamība nav iekļauta nevienā no nacionālajiem banku glābšanas plāniem. Tādu valstu kā Austrijas, Zviedrijas un Šveices banku gaidāmās problēmas radīsies lielo riskanto kredītu apjoma dēļ, kurus tās laikā no 2002. līdz 2007. gadam par galēji zemām starptautiskajām procentu likmēm izsniedza klientiem Austrumeiropas valstīs.

Šis visu laiku noklusētais jautājums aktualizējās 17. februārī, kad reitingu aģentūra Moody"s izplatīja preses relīzi, kurā bija teikts, ka Rietumeiropas bankas, kurām ir apakšvienības Austrumeiropas valstīs, var saskarties ar savu kredītreitingu pazemināšanu aizvien sliktākās ekonomiskās situācijas šajā reģionā dēļ, kamdēļ strauji pieaug kredītu neatgriešanas risks. Saskaņā ar Moody"s atskaiti, lejupslīde Austrumeiropas ekonomikās kļūs vēl nopietnāka augstās atkarības no Rietumu finanšu straumēm dēļ. Tāpat ļoti ticama ir iespēja, ka bankas nesaņems līdzekļus ārvalstu filiāļu atbalstīšanai no savu mītnes zemju nacionālajām valdībām, jo valdības aizliegs ārvalstu banku filiāļu atbalstīšanu banku sistēmām palīdzības programmu īstenošanā.

Aģentūra Bloomberg savukārt papildināja relīzi ar skaidrojumu, ka ļoti nopietnas problēmas šajā gadījumā radīsies Austrijas bankām. Raiffeisen Zentralbank Oesterreich un Erste Group Bank 2007. gadā guva attiecīgi 79% un 65% peļņas no darbības Austrumeiropā. Decembrī šīs bankas kopīgi ar Itālijas Unicredit SPA un Intesa Sanpaolo SPA, franču Societe Generale SA un Holandes KBC Groep NV pat lūdza Eiropas Savienību organizēt finanšu palīdzību tādām valstīm kā Rumānija un Ukraina. Zviedrijas Swedbank savukārt ir lielākais kreditors Baltijas valstīs, kurās pasaules krīzes seku izpausmes ir pašas nopietnākās. Bankas rezerves nākamo kredītu zaudējumu kompensācijai jau ir sasniegušas 190 miljonus ASV dolāru, un tās būs vēl jāpalielina, vēstīja Bloomberg.

Austrijas atgriešanās vēsturē?

Potenciāli riskantos kredītus ir izsniegušas galvenokārt Itālijas, Austrijas, Šveices, Zviedrijas un, domājams, arī Vācijas bankas. Pēc tam kad 20. gadsimta 90. gadu sākumā bijušajās Padomju Savienības un Varšavas līguma valstīs mainījās ekonomiskie modeļi, Rietumeiropas bankas sāka masveida invāziju šajās teritorijās, lai par simbolisku samaksu uzpirktu jauno, neatkarīgo valstu lielākās bankas. Kad pēc 2002. gada fondu krīzes strauji kritās dolāra procentu likmes, tām sekoja procentu likmes daudzviet pasaulē, kredīti kļuva viegli pieejami, bet tas noveda pie riskantas kreditēšanas ārvalstu valūtās milzu pieauguma Austrumeiropā.

Tādās valstīs, kā, piemēram, Ungārija, Šveices un Austrijas bankas masveidā virzīja hipotekāros kredītus, kas bija nominēti Šveices frankos (šiem kredītiem procentu likmes bija ievērojami zemākas). Vienīgais iespējamais risks slēpās Ungārijas valūtas devalvācijas iespējā, kuras rezultātā mājokļu īpašniekiem Ungārijā rastos problēmas segt ievērojami pieaugušos ikmēneša maksājumus Šveices frankos. Tieši tas notika pēdējo astoņpadsmit mēnešu laikā, kad Rietumu bankas un fondi krasi samazināja savas spekulatīvās investīcijas Austrumeiropas valstīs, lai atgrieztu kapitālu mājup, kur mātesbankas izjuta nopietnas problēmas ASV banku krīzes dēļ.

Interesanta nianse – Austrijas bankas Vienna Creditanstalt krahs 1931. gadā kļuva par starta šāvienu ķēdes reakcijai, kura izplatījās tālāk uz Vācijas bankām un "atnesa" arī kontinentālajai Eiropai 1931.–1933. gada ekonomisko krīzi. Vēsturiskas ironijas dēļ šobrīd viskritiskākajā situācijā ir nonākusi Vīnes Bank of Austria, kas pēdējo banku apvienošanās un pārņemšanas viļņa laikā ir kļuvusi par Vienna Creditanstalt īpašnieci.

Pašlaik Austrija atrodas Vienna Creditanstalt kraham līdzīga sabrukuma priekšā – parādnieki vienkārši nespēj atdot aizņemtos līdzekļus. Kā uzskata Austrijas finanšu laikraksts Der Standart, ja tuvāko mēnešu laikā tikai desmit procenti austriešu kredītu ņēmēju Austrumeiropā paziņos par defoltiem, tas novedīs pie valsts finanšu sistēmas kraha. (Der Standart situāciju, ar kuru Austrumos saskārušās Bank of Austria un tās Itālijas un Vācijas īpašnieki Unicredit un HypoVereinsbank, nodēvēja par "monetāro Staļingradu".) Londonā bāzētā Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka (ERAB) tikmēr aprēķinājusi, ka bezcerīgo parādu daudzums Austrumeiropā pārsniedz 10% un "var sasniegt 20%".

Pēc preses ziņām, Austrijas finanšu ministrs Džozefs Prolls februāra vidū ieguldījis gluži vai neticamas pūles, lai ES valstu finanšu ministru sanāksmē Briselē panāktu atbalstu 150 miljardu eiro vērtam bijušā padomju bloka valstu glābšanas plānam, kas arī saprotams, jo Austrijas bankas šim reģionam aizdevušas 230 miljardus eiro, kas veido 70% Austrijas IKP.

Krustu Prolla centieniem pārvilka Vācijas finanšu ministrs Pērs Štainbruks, kas kategoriski noraidījis jebkādu īpašu glābšanas fondu Austrumeiropai izveidošanu, paziņojot, ka tā nav Vācijas problēma. Atsevišķi eksperti gan uzskata, ka Štainbruks drīz vien var nožēlot savu lēmumu, jo krīze var pārmesties arī uz vācu bankām, un rezultātā sekas Vācijas nodokļu maksātājiem būs vēl postošākas nekā tad, ja laikus būtu uzsākta Austrumeiropas glābšana.

Par pasaku tēlu Rausīti

Amerikāņu investīciju bankas Morgan Stanley Londonas filiāle lēš, ka Austrumeiropa ārvalstīs aizņēmusies aptuveni 1,7 triljonus ASV dolāru, lielākoties kā īstermiņa aizņēmumus. Tikai šogad reģionam ir jāizmaksā vai jāpārkreditē 400 miljardi dolāru, kas būtu aptuveni trešdaļa no Austrumeiropas IKP. Pēc analītiķu domām, problēmas var rasties pat Krievijai, kas vēl pirms gada bija uzkrājusi valūtas rezerves vairāk nekā 600 miljardu dolāru apmērā. Lielajām Krievijas kompānijām (vai pareizāk – oligarhiem) šogad ir jāatmaksā ārvalstu kreditoriem (vai jāpārkreditē) kopumā aptuveni pustriljons dolāru. Vienlaikus Krievija kopš 2008. gada augusta ir iztērējusi 36% savu valūtas rezervju, lai aizsargātu rubli, tāpat naftas cenas pašlaik ir 33 ASV dolāri par barelu (pēc oficiālās informācijas, Krievijas budžets veidots, balstoties uz naftas cenu 40 dolāru par barelu, taču ar deficītu – bezdeficīta budžets iespējams, ja naftas cena ir 70 dolāru), tāpēc Kremlis jau licis skaidri saprast, ka visiem pretendentiem uz palīdzību no budžeta naudas nepietiks. Praksē tas nozīmē, ka Kremlis finansēs tikai stratēģiski svarīgas nozares, lai tās nenonāktu ārvalstu kontrolē, bet tas būs vēl viens trieciens Rietumu un galvenokārt Eiropas bankām, kuras kreditējušas Krievijas uzņēmējus.

Tikmēr Polijā, kur 60% visu hipotekāro kredītu (pēc dažiem datiem) ir ņemti Šveices frankos (kreditēšana šajā valūtā tika pārtraukta tikai 2008. gada oktobrī), zlots attiecībā pret Šveices franku jau krities divas reizes. Ungārija, Balkāni, Baltijas valstis un Ukraina vairākumā gadījumu vai nu jau seko, vai gatavojas sekot šim scenārijam. (Kādā interneta komentārā centieni atgūt kredītus no Ukrainas, kuras IKP jau krities par vairāk nekā 15%, kālab informācija par šo statistiku ieskaitīta valsts noslēpumu kategorijā, salīdzināta ar anekdotiskajiem mēģinājumiem pakārt pasaku tēlu Rausīti. – A. S.) Šis kolektīvais prāta aptumsums (vispirms jau no kreditoru, taču tādā pašā mērā arī no nacionālo valdību un kredītu ņēmēju puses) nodarīto zaudējumu ziņā, visticamāk, pārspēs pat subprime kredītu fiasko Savienotajās Valstīs.

No kurienes nāks glābējs?

Jāpiebilst, ka Eiropas bankām Austrumeiropā radušies zaudējumi apvienosies ar tiem, kas tām izveidojušies ieguldījumu ASV hipotekārajos vērtspapīros dēļ. Rietumeiropas bankas ir izsniegušas 84% visas Austrumeiropas kredītu, tāpat eiropiešiem pieder 74% no 4,9 triljonus ASV dolāru lielā attīstošos tirgu kredītportfeļa (Spānija, piemēram, ir ieguldījusi milzu līdzekļus Brazīlijā un Meksikā, bet Lielbritānija un Šveice – Āzijas valstīs utt.), līdz ar to tās šajā gadījumā ir daudz ievainojamākas nekā amerikāņu vai Japānas bankas. Vairākas Eiropas valdības arī jau ir sākušas izdarīt spiedienu uz savām bankām, lai liktu tām pamest riskantos tirgus Austrumeiropā. Konkrētāk, Grieķijas valdība ir piespiedusi savas bankas aiziet no Balkānu valstīm.

Situāciju sarežģī arī fakts, ka Eiropas Centrālās Bankas (ECB) nolikums, ko izstrādāja 20. gadsimta 90. gadu beigās, neparedz nacionālo centrālo banku visu pilnvaru nodošanu ECB – vairākums valdību nepiekrita šādam solim. Līdz ar to šīs krīzes laikā banka nevar rīkoties līdzīgi kā, piemēram, Savienoto Valstu Federālā rezervju sistēma, kas pilda pēdējās instances kreditora lomu, kā arī ieplūdina tirgū ārpus kārtas stimulus. Pēc ECB dažiem novērtējumiem, šobrīd būtu nepieciešams samazināt procentu likmes līdz nullei, kā arī milzu mērogos sākt obligāciju un hipotekāro parādzīmju uzpirkšanu, taču ECB nav šādas rīcības brīvības spēkā esošo līgumu dēļ. (Kādas būtu pieminēto soļu sekas, jau ir cits jautājums.) Savukārt ERAB uzskata, ka Austrumeiropas palīdzībai būtu nepieciešama 400 miljardus liela kredītlīnija. Kā jau pieminēts, ir noraidīta ideja par 150 miljardu eiro lielu atbalstu.

Neko daudz palīdzēt nespēj arī Starptautiskais Valūtas fonds (SVF), kas jau ir aizdevis līdzekļus Ungārijai, Īslandei, Ukrainai, Latvijai, Baltkrievijai, Serbijai un Pakistānai un pie kura durvīm rindā stāv vēl virkne valstu ar Turciju priekšgalā. SVF 200 miljardu ASV dolāru lielās rezerves ir izsmeltas, tāpēc fondam pat bija jāpārdod savi zelta krājumi, lai atrastu papildu līdzekļus. Visbeidzot par SVF apžēlojās Japāna, aizdodot tam 100 miljardu dolāru. Tas gan ir vēsturē lielākais vienas valsts aizdevums SVF, taču arī ar to var izrādīties daudz par maz, tāpēc pastāv pat iespēja, ka SVF varētu sākt drukāt pats savas parādzīmes – teorētiski šādas tiesības fondam ir.

Divas ārpus kārtas sanāksmes

ES vadība tikmēr nolēmusi martā rīkot uzreiz divas steidzamas pretkrīzes sanāksmes. Oficiāli tās tiek sasauktas, lai saskaņotu metodes cīņai ar recesiju un tās sekām, taču britu laikraksta The Telegraph rīcībā bija nonācis Eiropas Komisijas slepens dokuments, saskaņā ar kuru problemātisko aktīvu, kuri atrodas ES banku bilancē, apmēri kopumā pārsniedz 18 triljonus eiro. Tie ir 44% Eiropas banku kopējās bilances, kas gan nenozīmē, ka visi šie aktīvi būtu "toksiski" – kā tas ir gadījumā ar Austrumeiropas kredītiem.

Kā vēstīja laikraksts, dokumenta (kuru jau pieminētajā sanāksmē esot pētījuši ES finanšu ministri) autori brīdina, ka mēģinājums izpirkt vai norakstīt visus šos aktīvus var tikai pasliktināt situāciju. Pilnīgi iespējams, ka liela skaita defoltu draudi banku sistēmā ir viens no iemesliem steidzamo sanāksmju sasaukšanai, taču tas nepavisam nav vienīgais iemesls. Pat kredītiestāžu "toksisko" aktīvu problēmas ir niecīgas daudzkārt nopietnāku draudu – vairāku ES dalībvalstu valsts parādu defolta – priekšā.

Līdztekus milzīgiem izdevumiem, kas saistīti ar banku sistēmas glābšanu, situāciju padziļina Eiropas valstu vēl iespaidīgākas sociālās saistības, turklāt visi notikumi risinās uz straujas budžeta ieņēmumu samazināšanās fona. Bez tam ES dalībvalstis jūtami atšķiras savā starpā pēc ekonomiskās attīstības un iedzīvotāju labklājības līmeņa. Krīzes apstākļos šī diferenciācija kļūst vēl jūtamāka, kas noved pie iekšējo pretrunu saasināšanās. Ir skaidrs, ka katra valsts, par spīti skaļiem politiskiem paziņojumiem un daudzpusējām sanāksmēm pašos dažādākajos līmeņos, galvenokārt uztraucas pati par savas ekonomikas glābšanu. Šā iemesla dēļ ES līderi tiecas atbrīvoties no vājāko sabiedroto stutēšanas. Piemēram, nesen Francijas prezidents Nikolā Sarkozī piedāvāja franču autoražotājiem slēgt rūpnīcas un samazināt darba vietu skaitu Čehijā un Slovākijā, lai atbalstītu ražošanu un nodarbinātības tirgu Francijā. Starp neveiksminiekiem ir ne tikai jaunie ES biedri, bet arī ilgdzīvotāji. Piemēram, pirms diviem gadiem par galveno apgādājamo Eiropā kļuva Grieķija: 2007. gadā grieķi saņēma no kopējā budžeta par 5,4 miljardiem eiro vairāk nekā iemaksāja tajā. (Trešo vietu (pēc Polijas) šajā sarakstā ieņēma Spānija.)

Iekšējo pretrunu pieaugums uz finanšu problēmu fona liek aizdomāties arī par tālāko eiro likteni. ES valūta, pēc dažu ekspertu domām, var arī nepārdzīvot krīzi. Šā viedokļa oponenti gan uzskata, ka ES drīzāk pieļaus kādas no valstīm bankrotu nekā piekritīs valūtas savienības sabrukumam. Turklāt ES dalībniekiem pašlaik nav izdevīgi iziet no eirozonas – šajā gadījumā aizdevumu vērtība tiem ievērojami pieaugs, jo atgriešanās pie nacionālajām valūtām palielinās pēdējo devalvācijas iespējas un investori pieprasīs lielāku ienākumu no obligācijām pieaugušo risku dēļ. Citiem vārdiem – ja apvienotā Eiropa pārdzīvos šo krīzi, tā dzīvos vēl ilgi un varbūt pat laimīgi. Kas notiks, ja nepārdzīvos, par to labāk nedomāt.

 

Latviešu jampadracis Īrijā

Mārtiņš Galvanovskis,  Latvijas Avīze    03/17/09    Mūsu daba izpaužas neatkarīgi no tā, kurā valstī dzīvojam.

"Interesants, bet diemžēl bēdīgs ir fakts, ka Latviešu biedrībā Īrijā (LBĪ) notikusi vēl viena šķelšanās. Šoreiz aizgājusi deju kopas vadītāja ar visiem dejotājiem (ar kuriem turpinās iesākto darbu), bet biedrība vienalga uzstāj, ka patur deju kopas nosaukumu "Jampadracis" un meklēs jaunu vadītāju un dejotājus," ar rūgtumu sirdī par tautiešu nesaticību vēstulē redakcijai raksta kāds klaida latvietis, kas vēlējās palikt anonīms.

Strīds par vārdu

Lai uzzinātu, kas tad īsti noticis agrāko sabiedroto starpā, sazinājos ar LBĪ priekšsēdētāju Jāni Karginu. Kaut arī priekšsēža vadītās organizācijas mājas lapā pēdējie trīs no četriem jaunākajiem paziņojumiem tiešā veidā saistīti ar pēdējiem notikumiem deju kopā "Jampadracis", par konfliktu Kargina kungs runā nelabprāt. Viņaprāt, nesaskaņas izcēlušās tieši par deju kopas nosaukumu. "Deju kopu dibinājām tieši mēs, LBĪ. Kad pieņēmām darbā Slaidiņas kundzi, viņas uzdevums bija arī izdomāt nosaukumu. Tagad, kad ejam katrs savu ceļu, viņa šo nosaukumu grib paņemt līdzi. Runa drīzāk ir par trade mark (zīmolu. – Aut.). Juridiski šo jautājumu nebijām nokārtojuši."

Kāds cits avots, kurš vēlējās palikt anonīms, gan pieļauj domu, ka strīda īstais iemesls varētu būt finansiāla rakstura intereses. Jautāts par citām nesaskaņām un par to, kāpēc no LBĪ savulaik atšķēlusies Apvienība latviešiem Īrijā (LALĪ), Kargina kungs minēja, ka tur esot bijusi pavisam cita situācija. "Tur bija tā, ka arī citi gribēja vadīt mūsu organizāciju, bet netika ievēlēti valdē. Tagad viņi darbojas citā Dublinas pusē," atzīst vadītājs.

Pati Solveiga Slaidiņa sarunas sākumā neatzīst, ka ar LBĪ viņai būtu bijušas kādas nesaskaņas: "Vienkārši turpmāk deju kopa nolēmusi darboties bez jumta organizācijas. Nekāda konflikta mūsu starpā nav. Taču neesmu ieinteresēta turpināt diskusiju par nosaukumu. Mēs turpināsim darbu kā parasti. Cik man zināms, nav neviena dejotāja, kas būtu palicis LBĪ paspārnē," stāsta S. Slaidiņa.

Katram sava niša

Savulaik no LBĪ aizgājusī un savu apvienību (LALĪ) dibinājusī Ilze Tropa-Adebajo, stāstot par latviešu saticību Īrijā, tāpat nekavējas minēt jau tautā par anekdoti kļuvušo pastāstu par latviešiem un partijām. "Manuprāt, mūsu daba izpaužas neatkarīgi no tā, kurā valstī dzīvojam. Taču es tanī nesaskatu neko ārkārtēju. Tām pašām problēmām cilvēki gājuši cauri visās valstīs – gan Amerikā, gan Zviedrijā, gan arī citur. Cilvēkiem vienkārši jāiemācās konsolidēties. Kamēr to neapgūsim, arī šeit, Īrijā, mūsu nesaskaņas veidos sava veida Saeimas karikatūru," ar veselīgu pašironiju stāsta apvienības vadītāja.

Arī Limerikā, citā Īrijas pilsētā, kas atrodas apmēram 200 km attālumā no Dublinas, latviešu apvienība piedzīvojusi šķelšanos. "Mums vairāk interesēja sociālais darbs, orientējāmies uz nodokļu jautājumiem, bezmaksas medicīnas iespējām. Jaundibinātajai biedrībai, Limerikas aktivitāšu centram (LAC), ir citi mērķi – kultūras pasākumi, muzikantu aicināšana no Latvijas, ekskursijas," pastāstīja Limerikas latviešu biedrības (LLB) valdes loceklis Ivars Zubovs.

Par to, ka, neskatoties uz domstarpībām, latvieši svešumā tomēr sadarbojas, liecina fakts, ka LLB mājas lapā ielikta atsauce ne tikai uz citām Īrijā esošajām latviešu organizācijām, bet arī uz LAC.

Pavisam jauna latviešu biedrība pirms diviem mēnešiem dibināta arī Korkā. Tās valdes loceklis Aivars Rinkevičs par strīdu cēloņiem galvenokārt min finansiālās intereses. "Mana pieredze rāda, ka lielākoties tieši naudas dēļ rodas nesaskaņas. Pēc tam nāk nespēja ieklausīties otrā."

 

Krievijas Ārlietu ministrija apsūdz Latviju "neonacistu atbalstīšanā"

LETA  03/17/09    Krievijas Ārlietu ministrija otrdien paziņoja, ka Latvijas varasiestādes, nepieļaujot tā saukto antifašistu protestus, bet vienlaikus ļaujot notikt bijušo leģionāru gājienam, turpinājušas "neonacistu atbalstīšanas politiku", vēsta laikraksts "Izvestija".

"Izbrīnu rada tas, ka uz to [bijušo leģionāru gājienu] nebija atbilstošas reakcijas no Latvijas varasiestāžu puses, kurām vajadzēja nodrošināt pašu lēmumu īstenošanu," atbildot uz žurnālistu jautājumiem, sacīja ministrijas oficiālais pārstāvis Andrejs Ņesterenko. "Uzcītība tika izrādīta pavisam citā - policijas aktivitāte tika vērsta antifašistu protestu, nevis nelikumīgā esesiešu saieta pārtraukšanai."

Ministrijas pārstāvis pauda arī sašutumu par daudzu "ārvalstu viesu" neielaišanu Latvijā, kuri devušies uz prokrievisko organizāciju sarīkoto konferenci "Nākotne bez nacisma".

Kā ziņots, leģionāru piemiņas pasākums Rīgā, pie Brīvības pieminekļa, 16.martā beidzās bez nopietniem starpgadījumiem.

Pie Brīvības pieminekļa bija pulcējušies pāris simti cilvēku, lai godinātu latviešu leģionārus. Sākotnēji pie pieminekļa devās vairāki desmiti pārsvarā vecāka gadagājuma cilvēku, kas nolika ziedus pie pieminekļa. Savukārt jaunieši bija izveidojuši Latvijas karogu aleju.

Gājienam tuvojoties piemineklim, viņus ar svilpieniem un protesta saucieniem sagaidīja cilvēki, kas sevi dēvē par antifašistiem. Cilvēki arestantu svītrotajās cepurītēs izkliedza saukļus: "Hitler kaputt!"

Lai novērstu iespējamās nekārtības, Vecrīgā un pie Brīvības pieminekļa pulcējās ievērojami policijas spēki, Brīvības pieminekļa laukumu ierobežoja aptuveni pusotru metru augstas dzeltenas dzelzs barjeras, tomēr iedzīvotāji, kuri vēlējās nolikt ziedus, pie pieminekļa varēja piekļūt.

 

 

 

Izglītībā un kultūrā...

 

 

 

Latvijas kultūras kanonā iekļūst 99 darbi

Diena  03/11/09    Eksperti pabeiguši darbu pie Latvijas kultūras kanona, izvirzot kopumā 99 vērtības. Kanons ir izcilāko un ievērojamāko mākslas darbu un kultūras vērtību kopums, kas atspoguļo nācijas sasniegumus.  Eksperti vērtēja latviešu kultūru septiņās nozarēs - Arhitektūra un dizains, Kino, Literatūra, Mūzika, Skatuves māksla, Tautas tradīcijas, Vizuālā māksla.

Kultūras kanonā iekļautas vērtības ar kurām lepojamies un kurām vajadzētu veidot ikviena Latvijas iedzīvotāja kultūras pieredzes pamatu, nodrošinot piederības izjūtu Latvijai, paskaidrots www.kulturaskanons.lv .

Saskaņā ar šo kanonu mūsu vērtības ir latvju dainas, vokālais burdons jeb vilcējas, rudzu maize, Maija dziedājumi pie krusta un mirušo ofīcijs Latgalē. Kanonā iekļuvusi Antra Liedskalniņa, kas raksturota kā viena no spilgtākajām dzīvā procesa aktieru tipa pārstāvēm Latvijā. Arī Alvis Hermanis ar Jauno Rīgas teātri.

Latvijas kultūras vērtība ir Jurjānu Andreja Pūt Vējiņi, Emīla Dārziņa Melanholiskais valsis, no mūsdienu komponistiem iekļauts Raimonds Pauls. Vērtība literatūrā ir Kaudzīšu Mērnieku laiki, Rūdolfa Blaumaņa Noveles, Raiņa Gals un sākums, Imanta Ziedoņa dzeja.

Par kultūras vērtību atzīts Vecrīgas siluets, etnogrāfiskais sēdeklis - stulpiņš,  mopēds Rīga, arī Latvijas nauda.

Latvijas kultūras vērtība kinonozarē ir Limuzīns Jāņu nakts krāsā, Vai viegli būt jaunam?, Purva bridējs u.c.

Kanonā iekļauti:

TAUTAS TRADĪCIJAS

• LATVJU DAINAS

• DZIESMU TEIKŠANA VILCĒJU DAUDZBALSĪBĀ

• KOKLES UN KOKLĒŠANA

• TAUTAS TĒRPS

• LIELVĀRDES JOSTA

• DZIESMU SVĒTKI

• LATGALES PODNIECĪBA

• RUDZU MAIZE

• JĀŅI

• KAPU KOPŠANAS TRADĪCIJA

• TAUTAS KRISTIETĪBAS TRADĪCIJAS - MAIJA DZIEDĀJUMI PIE KRUSTA UN MIRUŠO OFĪCIJS

• SUITU KULTŪRAS TELPA

• LĪBIEŠU TRADICIONĀLĀ KULTŪRA

VIZUĀLĀ MĀKSLA

• Nikolauss SEFRENSS jaunākais (1662-1710) - LIEPĀJAS SV. ANNAS BAZNĪCAS ALTĀRA RETABLS (1697)

• Janis ROZENTĀLS (1866-1916)  - PĒC DIEVKALPOJUMA (NO BAZNĪCAS)(1894)

• Vilhelms PURVĪTIS (1872-1945) - Ainavas: PAVASARA ŪDEŅI (MAESTOSO) (~ 1910), ZIEMA (~ 1908), PAVASARĪ (ZIEDONIS) (1933-1934)

• Johans VALTERS (1869-1932) - PELDĒTĀJI ZĒNI (~ 1900)

• Jānis JAUNSUDRABIŅŠ (1877-1962)  - ILUSTRĀCIJAS JĀŅA JAUNSUDRABIŅA "BALTAJAI GRĀMATAI" (1914)

• Jēkabs KAZAKS (1895-1920)  - BĒGĻI (1917)

• Jāzeps GROSVALDS (1891-1920)  - STRĒLNIEKU SĒRIJAS DARBI (1916-1917)

• Teodors ZAĻKALNS (1876-1972) - SĒDOŠĀ MĀMIŅA / Granīts (1916-1923)

• Kārlis ZĀLE (1888-1942) - Monumentālā tēlniecība: BRĀĻU KAPU ANSAMBLIS (1924-1936) (Arhitekti: Pēteris Feders, Aleksandrs Birzenieks; dārzu arhitekts Andrejs Zeidaks); BRĪVĪBAS PIEMINEKLIS (1931–1935) (Arhitekts Ernests Štālbergs)

• DARBNĪCAS "BALTARS" PORCELĀNS (1925-1928)

• Niklāvs STRUNKE (1894-1966) - CILVĒKS, KAS IEIET ISTABĀ (1927)

• Ģederts ELIASS (1887-1975) - PIE AKAS (~ 1935)

• Kārlis PADEGS (1911-1940) - SĒRIJA "SARKANIE SMIEKLI" (1930-1931)

• Boriss BĒRZIŅŠ (1930-2002)  - MĀKSLINIEKS UN MODELIS (1985)

• Egons SPURIS (1931-1990) - CIKLS "RĪGAS PROLETĀRIEŠU RAJONI 19. GS. BEIGAS, 20. GS. SĀKUMS" (20. gadsimta 70.–80.gadi)

SKATUVES MĀKSLA

• ALVJA HER

• EDUARDA SMIĻĢA DAILES TEĀTRIS (no 1920.gada līdz 1960.gadam)

• ALFRĒDA JAUNUŠANA VADĪTAIS NACIONĀLAIS TEĀTRIS (LPSR A.Upīša Akadēmiskais drāmas teātris) (no 1967.gada līdz 1981.gadam)

• ĀDOLFA ŠAPIRO JAUNATNES TEĀTRIS (20. gs. 60. un 80.gadi)

• MAŅA JAUNAIS RĪGAS TEĀTRIS (no 1993.gada)

• Alekša Mierlauka inscenētais Raiņa „UGUNS UN NAKTS” uzvedums Jaunajā Rīgas teātrī 1911.gadā ar Jāņa Kugas dekorācijām, Nikolaja Alunāna mūziku, Tiju Bangu un Liliju Ēriku Spīdolas un Ādolfu Kaktiņu Lāčplēša lomās.

• Pētera Pētersona iestudētais Aleksandra Čaka „SPĒLĒ, SPĒLMANI” Jaunatnes teātrī 1972.gadā ar Imantu Skrastiņu Dzejnieka lomā. Ilmāra Blumberga scenogrāfija, Imanta Kalniņa mūzika, Elgas Drulles horeogrāfija.

• Arnolda Liniņa iestudētais Henrika Ibsena „BRANDS” uzvedums Dailes Teātrī 1975.gadā ar Ilmāra Blumberga scenogrāfiju, Modra Tenisona  kustību partitūru, Raimonda Paula mūziku un Juri Strengu un Hariju Liepiņu titullomā.

• OĻĢERTS KRODERS un viņa domu biedru teātris (20.gs. 60. gadu otrajā pusē un 70.gadu sākumā)

• PĒTERIS PĒTERSONS un viņa dzejas teātris (20.gs. 60.-70.gadi)

• MĀRA ĶIMELE un viņas psihoanalītiskais teātris

• Aktrise ANTRA LIEDSKALNIŅA – viena no spilgtākajām dzīvā procesa aktieru tipa pārstāvēm Latvijā.

• Aktieris ULDIS PŪCĪTIS – viens no spilgtākajiem dzīvā procesa  aktieru tipa pārstāvjiem Latvijā

• ROBERTA LIGERA vadītā „ RĪGAS PANTOMĪMA” (20.gs. 60.gadu beigas - 70.gadi)

• HELĒNAS TANGIJEVAS - BIRZNIECES radošais ieguldījums Latvijas baleta mākslas nozarēs: oriģinālbaletu veidošana, baleta klasikas interpretācijā, latviešu tautas dejas kultūrā.

• ALEKSANDRS LEMBERGS un Latvijas balets (20.gs. 60.-80.gadi)

MŪZIKA

• Emīls DĀRZIŅŠ (1875-1910) - MELANHOLISKAIS VALSIS simfoniskam orķestrim (1904)

• Lūcija GARŪTA (1902-1977) - DIEVS, TAVA ZEME DEG - kantāte tenoram, baritonam, korim un ērģelēm (1943)

• Jānis IVANOVS (1906-1983) – SIMFONIJAS (1933-1983)

• JURJĀNU Andrejs (1856-1922) - PŪT, VĒJIŅI - dziesma jauktam korim (1884)

• Alfrēds KALNIŅŠ (1879-1951) - SOLO DZIESMAS (1900-1949)

• Imants KALNIŅŠ (1941) - CETURTĀ SIMFONIJA (1973)

• Jānis MEDIŅŠ (1890-1966) - Opera UGUNS UN NAKTS (1913-1919)

• Emilis MELNGAILIS (1874-1954) - JĀŅUVAKARS - dziesma jauktam korim (1926)

• JOHANS GOTFRĪDS MĪTELS (1728-1788)

• Raimonds PAULS (1936) - DZIESMAS

• Pēteris VASKS (1946) - MUSICA DOLOROSA stīgu orķestrim (1983)

• Jāzeps VĪTOLS (1863-1948) - GAISMAS PILS - balāde jauktam korim (1899)

LITERATŪRA

• Eriks ĀDAMSONS (1907-1946) - SMALKĀS KAITES (1937)

• Vizma BELŠEVICA (1931-2005) GADU GREDZENI (1969), DZELTU LAIKS (1987), triloģija BILLE (1995–1999)

• Uldis BĒRZIŅŠ (1944) - DZEJA

• Rūdolfs BLAUMANIS (1863-1908) – NOVELES, INDRĀNI (1904)

• Aleksandrs ČAKS (1901-1950) - MANA PARADĪZE (1932), MŪŽĪBAS SKARTIE (1937-1939)

• Regīna EZERA (1930-2002) – ZEMDEGAS (1977)

• Jānis JAUNSUDRABIŅŠ (1877-1962) - BALTĀ GRĀMATA (1921), AIJA (1911-1925)

• REINIS un MATĪSS KAUDZĪTES (1839-1920;1848-1926) - MĒRNIEKU LAIKI (1879)

• Kārlis MĪLENBAHS (1853-1916) - LATVIEŠU VALODAS VĀRDNĪCA. Rediģējis, papildinājis, turpinājis J.Endzelīns (1.–4. sēj., 1923-1932); J.Endzelīns, E.Hauzenberga „Papildinājumi un labojumi K.Mīlenbaha „Latviešu valodas vārdnīcai”” (1.–3. sēj., 1934-1946).

• Jānis PORUKS (1871-1911) - PĒRĻU ZVEJNIEKS (1895)

• RAINIS (1865-1929) - GALS UN SĀKUMS (1912), UGUNS UN NAKTS (1905)

• Kārlis SKALBE (1879-1945) - ZIEMAS PASAKAS (1913)

• Ojārs VĀCIETIS (1933-1983) - SI MINORS (1982)

• Imants ZIEDONIS (1933) - ES IEEJU SEVĪ (1968), TAUREŅU UZBRUKUMS (1988), EPIFĀNIJAS I un II (1971-1974)

ARHITEKTŪRA UN DIZAINS

• LATVIEŠU VIENSĒTA UN TĀS ELEMENTI (16.-21. gs.)

• VECRĪGAS SILUETS (13.-21.gs)

• RUNDĀLES PILS (1736-1740, 1763-1768) Arhitekts: Frančesko Bartolomeo Rastrelli

• KRISTOFS HĀBERLANDS (1750-1803)

• REINHOLDS ŠMĒLINGS (1840-1917)

• ATA ĶENIŅA ĢIMNĀZIJA RĪGĀ, TĒRBATAS IELĀ 15/17 (1905) Arhitekti: Konstantīns Pēkšēns, Eižens Laube

• KOKA ĒKU KOLEKCIJA RĪGĀ (Ķīpsala, Kalnciema iela un Mūrnieku iela) (18.-21. gs.) Rekonstrukciju arhitekti: Zaigas Gailes birojs u.c.

• DZINTARU KONCERTZĀLE (1936-2008) Arhitekti: Aleksandrs Birznieks (1936); Modris Ģelzis kopā ar inženieri Andri Biti (1959, 2006); birojs "Jaunromāns un Ābele" (2008)

• SALASPILS MEMORIĀLS (1967) Arhitekti: Gunārs Asaris, Ivars Strautmanis, Oļģerts Ostenbergs, Oļegs Zakamennijs. Tēlnieki: Oļegs Sskarainis, Ļevs Bukovskis, Jānis Zariņš

• DAILES TEĀTRIS (1959-1976) Arhitekti: Marta Staņa, Imants Jākobsons

• ANDRIS KRONBERGS (dzimis 1951.gadā)

• GUNARS BIRKERTS (dzimis 1925.gadā)

• ETNOGRĀFISKAIS SĒDEKLIS – STULPIŅŠ (17.-21.gs)

• RĪGAS PILS SŪTŅU AKREDITĀCIJAS ZĀLES INTERJERS (1923-1929) Dizainers: Ansis Cīrulis

• FOTOAPARĀTS MINOX (1936-1937) Dizainers: Valters Caps Ražotājs: VEF

• MOPĒDS "RĪGA 12" (20.gs. 70. gadu beigas - 80. gadu sākums) Dizainers: Gunārs Glūdiņš Ražotājs: Sarkanā Zvaigzne

• LATVIJAS PLAKĀTI (20. gs. 70.-80. Gadi) Dizaineri: Juris Dimiters, Ilmārs Blumbergs, Gunārs Kirke, Laimonis Šēnbergs, Georgs Smelters u. c.

• LATVIJAS NAUDA. Dizaineri: Rihards Zariņš, Imants Žodžiks, Valdis Ošiņš, Gunārs Lūsis, Jānis Strupulis, Olga Šilova, Arnis Kleinbergs, Artis Zvirgzdiņš u.c.

 KINO

• LĀČPLĒSIS (1930). Aizsargu organizācijas filma. Režisors Aleksandrs Rusteiķis, operators Jānis Sīlis, mākslinieks Elerts Treilons. Lomās: Voldemārs Dimze, Lilita Bērziņa, Osvalds Mednis, Jēkabs Upenieks u. c.

• BALTIE ZVANI (1961). Scenārija autors Hercs Franks, režisors Ivars Kraulītis, operators Uldis Brauns. Meitenītes lomā – Ilze Zariņa.

• PURVA BRIDĒJS (1966). Scenārija autori Jānis Sīlis, Antons Stankēvičs (pēc Rūdolfa Blaumaņa lugas "Ugunī" un citu darbu motīviem), režisors Leonīds Leimanis, operators Mārtiņš Kleins, mākslinieks Herberts Līkums, komponists Marģers Zariņš. Lomās: Vija Artmane, Uldis Pūcītis, Lūcija Baumane, Elza Radziņa, Kārlis Sebris, Valentīns Skulme, Alfons Kalpaks, Eduards Pāvuls, Juris Lejaskalns, Olga Dreģe u. c.

• ELPOJIET DZIĻI... (ČETRI BALTI KREKLI, 1967). Scenārija autors Gunārs Priede, režisors Rolands Kalniņš, operators Miks Zvirbulis, mākslinieks Uldis Pauzers, komponists Imants Kalniņš, Māra Čaklā dziesmu teksti. Lomās: Dina Kuple, Uldis Pūcītis, Līga Liepiņa, Pauls Butkēvičs, Arnolds Liniņš u. c.

• NĀVES ĒNĀ (1971). Scenārija autori Jānis Kalniņš, Gunārs Piesis, pēc Rūdolfa Blaumaņa noveles. Režisors Gunārs Piesis, operators Mārtiņš Kleins, mākslinieks Herberts Līkums, komponists Marģers Zariņš. Lomās: Eduards Pāvuls, Gunārs Cilinskis, Pēteris Šogolovs, Kārlis Sebris, Alfrēds Videnieks, Ģirts Jakovļevs, Vaironis Jakāns, Egons Baseris, Edgars Liepiņš u. c.

• CEPLIS (1972). Scenārija autors Viktors Lorencs, pēc Pāvila Rozīša romāna. Režisors Rolands Kalniņš, operators Gvido Skulte, mākslinieks Uldis Pauzers, komponists Marģers Zariņš. Lomās: Eduards Pāvuls, Gunārs Cilinskis, Helga Dancberga, Regīna Razuma, Aivars Siliņš, Velta Straume, Rolands Zagorskis, Lidija Freimane, Arturs Dimiters, Uldis Dumpis u. c.

• ĀBOLS UPĒ (1974). Scenārija autors un režisors Aivars Freimanis, operators Dāvis Sīmanis, komponists Pēteris Plakidis. Lomās: Akvelīna Līvmane, Ivars Kalniņš

• VECĀKS PAR DESMIT MINŪTĒM (1978). Scenārija autors un režisors Hercs Franks, operators Juris Podnieks.

• VANADZIŅŠ (1978). Scenārija autori Jānis Rokpelnis un Arnolds Burovs, pēc Viļa Lāča stāsta. Režisors Arnolds Burovs, mākslinieks Gunārs Cīlītis, skulptore Ilze Kiršteina, operators Pēteris Trups, komponists Imants Kalniņš.

• LIMUZĪNS JĀŅU NAKTS KRĀSĀ (1981). Scenārija autore Māra Svīre, režisors Jānis Streičs, operators Harijs Kukels, mākslinieks Vasilijs Mass, komponists Raimonds Pauls. Lomās: Lilita Bērziņa, Olga Dreģe, Uldis Dumpis, Gundars Āboliņš, Baiba Indriksone, Boļeslavs Ružs, Diāna Zande, Līga Liepiņa, Romualds Ancāns, Ēvalds Valters u. c.

• VAI VIEGLI BŪT JAUNAM? (1986). Scenārija autori Ābrams Kleckins, Jevgeņijs Margoļins un Juris Podnieks, režisors Juris Podnieks, operators Kalvis Zalcmanis, komponists Mārtiņš Brauns.

• ŠĶĒRSIELA (1988). Scenārija autors Tālivaldis Margēvičs, režisors un operators Ivars Seleckis, komponists Ivars Vīgners.

 

Skolotājiem neesot citas izejas kā samierināties ar algas samazinājumu

LNT  03/11/09    Valda Dombrovska vadītajai valdībai neklāsies viegli. Jauno valdības deklarāciju tajā ietverto nodokļu palielinājumu dēļ jau nosodījusi Latvijas Darba Devēju kofederācija. Arī Izglītības darbinieki nav ar mieru samierināties ar gaidāmo algu samazinājumu.

Valdības pārstāvju un arodbiedrību sarunas par atalgojuma lielumu velkas jau neskaitāmu gadu garumā. Taču, ja parasti strīds bija par palielinājuma apjomu, tad tagad virziens ir pretējs - samazinājums.

Topošā finanšu ministra Einara Repšes rokās šodien faktiski bija tikai viens ierocis – argumenti, kādā ir situācija ap valsts ieņēmumiem, deficītu – līdz ar to mēģinājums pārliecināt, ka citas izejas nav. Stundu garā saruna ar pedagogu arodbiedrību pēc Repšes prasības notika aiz slēgtām durvīm. Tās noslēgumā viņam esot radusies sajūta, ka pedagogiem samierināties esot grūti, taču citas izejas nebūšot. Einārs Repše: "Tas, ko mēs darām šobrīd ir krīzes risinājums, paralēli mēs meklēsim iespējas, atrast kādus nelietderīgus tēriņus citās ministrijās, un šos līdzekļus pēc tam pārlikt uz izglītību."

Taču pārdomājuši uzstādījumu par 20% lielo algu samazinājumu, pedagogiem neesot radusies sajūta, ka šajā situācijā slogs visiem valsts pārvaldes darbiniekiem būtu jāiznes solidāri. Modris Krievinš , Cēsu rajona izglītības darbinieku arodbiedrības priekšsēdētājs: "Mūsu viedoklis ir tāds, ka algas ir jāmazina proporcionāli to lieluma. Mums ir viena no mazākajām valsts sektorā tātad mums būtu jamazina nevis par 20 procentiem, bet par pieciem."

Atkarībā no stāža pedagoga bāzes alga svārstās no 340 līdz 350 latiem. Ja saņemtu divreiz vairāk varbūt tas nebūtu tik sāpīgi.

Mierinājumam Repše esot solījis revidēt arī citu valsts pārvaldes darbinieku atalgojumus, taču kamēr tie ir tikai vārdi, pedagogi nevar garantēt, ka neies ielās, viņi par savu nostāju vienoties tuvāko nedēļu laikā.

Par to vai pedagogi papildus naudu būtu gatavi gūt atbalstot nepopulārus lēmumus, piemēram, slēdzot mazapmeklētas skolas un samazinot darbinieku skaitu – viedokļi dalās. Jo, no vienas puses, tas sistēmu ļautu padarīt konkurētspējīgāku, no otras - skola pagastos mēdz būt viens no retajiem darba devējiem. Tādēļ publiski piekrist tam atļaujas tikai retais.

 

Profesionālā izglītība – uz reorganizācijas takas

Aisma Orupe, Žurnāls "Nedēļa"   03/12/09    Profesionālās izglītības lauku gaida pārmaiņas. Galvenais to iemesls – šogad par 35% samazinātais budžets, kas jau tagad licis vairākām profesionāli tehniskajām skolām ne tikai savilkt stingrāk jostu, bet arī izjust parādu nastu. Skaidrs ir viens – valsts visas nevarēs "pavilkt", tāpēc jāķeras pie optimizācijas un reformām.

Šobrīd Latvijā kopumā ir 108 profesionālās izglītības iestādes (Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pakļautībā ir 79, Kultūras ministrijas – 14, Labklājības ministrijas – 1, Iekšlietu ministrijas – 1, pašvaldību – 5, privātās – 8). Skaidrs, ka šis skaitlis ir par lielu, turklāt jāņem vērā, ka, sākot ar 2004./05. gadu, skolēnu daudzums samazinās vidēji par 2000 bērnu gadā. Jāteic, ka saglabājas arī tendence – pēc pamatskolas beigšanas vairākums turpina mācības vidusskolā un tikai 30% izglītību iegūst profskolās. Diemžēl joprojām dominē uzskats, ka šīs izglītības iestādes ir lielākoties piemērotas skolēniem ar vājākām sekmēm un uzvedības problēmām. Arī pamatskolu pedagogi mudina savus audzēkņus dot priekšroku vispārējai izglītībai "parastajā" vidusskolā, nereti izsakot nožēlu, ja kāds no spējīgākajiem tomēr izvēlas doties uz profskolu. (Vienubrīd darbmācība tikpat kā netika pasniegta pamatskolā, kas arī nodarīja lāča pakalpojumu amata mācībai.)

Aptaujātie skolēni liecina: proforientācija "nestrādā", tāpēc profskolas izvēli bieži vien nosaka nevis interese par kādu amatu, bet gan citi apsvērumi, tai skaitā stipendijas, laba dienesta viesnīca, transporta kompensācijas. Savukārt darba devēji gaužas: šo skolu absolventi, lūk, neesot pietiekami labi sagatavoti, lai strādātu ar modernajām tehnoloģijām, taču skolu direktori rausta plecus – lielākā daļa skolu beidzēju atrod darbu, tātad pārmetumiem nav seguma.

Saprotams, ka ekonomiskie apstākļi rada vēl papildu problēmas: daudzas nozares piedzīvo lejupslīdi un savulaik populārās būvnieka, viesnīcu darbinieka un preču pakalpojuma jomas profesijas vairs nav pieprasītas. Taču tieši šajās programmās šobrīd mācās visvairāk jauniešu. Ātri mainīgais darba tirgus izdara savas korekcijas, kurām skolas nespēj izsekot tikpat zibenīgi. Kā šīs problēmas risināt un ko plānots mainīt esošajā sistēmā – Nedēļa vaicāja IZM valsts sekretāram Marekam Gruškevicam.

Igaunijas pozitīvais piemērs

Kā skaidro valsts sekretārs, šis nav pirmais piegājiens ar mērķi reformēt profesionālās izglītības jomu. 2003. gadā plānoja visas izglītības institūcijas palikt zem vienas nozares ministrijas jumta, bet to nobremzēja "resoriskā vēlme", līdz ar to vēl šobrīd ir saglabājusies vecā sistēma. Arī attiecībā uz konkrētu profskolu slēgšanu, ko ierosinājuši IZM Profesionālās izglītības departamenta vadītāji, – visi šie priekšlikumi nav sasnieguši dzirdīgas ausis. "Jo skaidrs – nevienam negribas būt kādas izglītības iestādes likvidatoram. To var uzskatīt arī par politisko mazdūšību – tad, kad finanšu resursi bija pietiekami, situācija profskolu tīklā netika izvērtēta un netika pieņemti arī kardināli lēmumi par to skaita samazināšanu. Likvidētas ir tikai tās skolas (ik gadu viena divas), kurās vairs nebija audzēkņu," teic Gruškevics, kā pozitīvu piemēru minot Igauniju, kas pēc reformas atstājusi tikai 15 šādas izglītības iestādes.

Tik noteikts solis mūsu kaimiņiem palīdzēja arī pirmajā struktūrfondu periodā, kad atbalsts tika fokusēts 15 objektiem, nevis "kā sviests plānā kārtā izsmērēts" piecreiz lielākam skolu skaitam. Šāda koncentrācija arī ļāva panākt izmaksu efektivitāti, rēķinot uz vienu bērnu. Līdz ar to šīs iestādes veidojas kā ekselences centri – tur ir visai laba materiālā bāze, labas kopmītnes, mācību telpas, un tas savukārt ceļ izglītības kvalitāti un prestižu. Uz tādām skolām daudz vairāk bērnu vēlas nākt mācīties, uz turieni tiecas arī skolotāji. Gruškevics norāda, ka Igaunijā šādu lēmumu, visticamāk, varēja pieņemt tāpēc, ka tās sabiedrība ir homogēna – ja par kaut ko vienojas, visi tam piekrīt un neviens nemēģina pierādīt pretējo. Pie mums izskatās, ka labākais ir nedarīt neko, bet pēc dažiem gadiem attapties ar atziņu: eh, vajadzēja gan tomēr! Nav ilūziju, ka igauņiem to īstenot nebija viegli, jo tika pieņemts nepopulārs un sāpīgs lēmums, toties tagad var atzīt – tas bija pareizi.

2005. gadā, kad Latvijas skolās vajadzēja investēt jau pieminēto struktūrfondu naudu, pēkšņi bija grūtības izvēlēties – kurai tā tiks piešķirta? Galu galā tika īstenoti 28 modernizācijas projekti par kopējo summu 3,2 miljoni latu (kas faktiski ir vienai skolai piešķirama summa), un aptuveni 6,5 miljoni no tā sauktā sociālā fonda tika izlietoti programmām un praksēm.

Nepārdomāts lēmums

Šobrīd atkal aktualizējies jautājums par izglītības sistēmas reorganizāciju, taču tagad stimuls ir ekonomisks (arī Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) mudina izdarīt strukturālas reformas). Profskolām nauda kopumā ir samazināta par 35%, turklāt mācību gada vidū. Tāpēc daudzi skolu direktori saskaras ar situāciju, ka viņu vadītā iestāde paliek parādā valsts monopoluzņēmumiem par to sniegtajiem pakalpojumiem.

"Tas, manuprāt, nebija labi pārdomāts lēmums. Tomēr tas jāpilda, un tagad iznāk, ka valsts paliek parādā pati sev – mēs jau saņemam vēstules no siltuma piegādātājiem par iekrātajiem parādiem. Bet visbēdīgākais ir tas, ka daļa skolu var nonākt bankrota priekšā (pēdējās premjera Godmaņa vadītajās sēdēs tika skatīts jautājums par 10% uzkrājumu atslogošanu, kas bija izveidots kā rezerves fonds, – par laimi, daļu šīs naudas izdosies atgūt, taču tas attiecas tikai uz pirmo ceturksni). SVF gan tika atgādināts, ka skolas gads un kalendārais gads nav viens un tas pats. Aizslēgt kādu skolu gada vidū līdzekļu ekonomijas dēļ ir neloģiski un faktiski neiespējami, jo jāpabeidz mācību gads un skolēniem jātiek galā ar iesāktajiem darbiem – mācību programmām un kvalifikācijas eksāmeniem. Un tikai pēc tam vasarā jānāk uz valdību un jāpieņem lēmums par skolu strukturālu reorganizāciju – vai nu kādu no tām likvidējot, vai pārveidojot par lielākas mācību iestādes filiāli (tādējādi ietaupot uz administratīvajiem pasākumiem, bet ne uzturēšanas izdevumiem, līdz ar to finansiālais ieguvums šādā variantā būtu neliels)," savu pārliecību pauž valsts sekretārs, norādot, ka 1. septembrī skolas gads jāuzsāk atbilstoši tiem līdzekļiem, kādi šobrīd ir apstiprināti.

Darba tirgum nevar izsekot līdzi

Gruškevics norāda, ka Labklājības ministrija izvērtējusi profskolu rezultātus, analizējot absolventu profesionālo darbību pēc mācību iestādes beigšanas, tas ir, kā viņi iekļaujas darba tirgū. Dati liecina, ka no visiem veselības aprūpes un sociālās labklājības programmu apguvušajiem darba tirgū iekļaujas 86%, no arhitektūru un būvniecību studējušajiem – 67%, dabaszinības, matemātiku, tehnoloģijas – 63%, pakalpojumus un ražošanas pārstrādi – 56%. Vidēji 60% profskolas absolventu sāk strādāt trīs mēnešus pēc skolas beigšanas. (Augstākajā izglītībā šis procents ir lielāks – virs 70%). Protams, ir arī tādi, kas darbu nevar atrast. Tas pats pētījums uzrāda iemeslus: pārāk zems atalgojums – 20% gadījumu, ģimenes apstākļu dēļ – 20%, nevar atrast darbu specialitātē – 13%, nepietiekama profesionālā sagatavotība – 13% (kas nav liels skaits no visu beidzēju kopējā daudzuma!).

Gruškevics nepiekrīt pārmetumiem par mūsu profesionālās izglītības neelastību: "Lai arī kā gribētos, nav iespējams izlēkāt līdzi darba tirgus attīstības tendencēm, jo profesionālo izglītību iegūst četru gadu ciklā, bet šis periods ir pietiekami ilgs, lai prioritātes tajā mainītos. Pirms četriem gadiem dominēja preču pakalpojumu tirgus un būvniecība, tāpēc likt akcentu uz tām toreiz šķita pareizs lēmums. Pagājis nepilns gads, un situācija kardināli mainījusies. Jā, mēs esam gatavi nodrošināt darba tirgus pieprasījumu, bet esiet tik laipni un iedodiet šo prognozi, pirmkārt, ticamu un, otrkārt, savlaicīgu. Tas mums ļaus piedāvāt atbilstošas programmas."

Kopumā apstiprinātas 113 programmas, kas, kā uzskata valsts sekretārs, ir par daudz. Populārākās no tām: viesnīcu serviss, mašīnzinības un būvniecība, vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība, kā arī komerczinības – šobrīd piedzīvo lejupslīdi. (Starp citu, valdībā izskatot ziņojumu par situāciju nozarē, Godmanis iebildis, ka komersanti ir pirmā programma, kas būtu jāslēdz.) "Taču slēgt visas šīs nosacīti "neejošās" programmas nav iespējams; vienīgais, ko var darīt, – samazināt studēt gribētāju uzņemšanu, jo tieši tā regulē noteiktu speciālistu sagatavošanas skaitu. Šobrīd ir arī liels audzēkņu atbirums, kas lielākoties saistīts ar skolēnu migrāciju – viņi atgriežas savās dzīvesvietās. Ja pirms diviem gadiem, piemēram, daugavpilietis varēja izvēlēties studijas Ventspilī, tagad viņš dod priekšroku izglītības iegūšanai savā dzimtajā pilsētā vai meklē iespējas mācīties tai tuvākā apkaimē (jo budžeta grieznes skārušas arī stipendiju apmēru un transporta kompensācijas)," skaidro IZM pārstāvis.

Trūkst sadarbības

Tā kritika, kas jādzird profskolām par zemo sagatavošanas līmeni, ir sava veida piramīdas sastāvdaļa – augstskolas sūdzas par vidusskolu zemo līmeni, bet vidusskolas žēlojas par pamatskolām, pamatskolas par sākumskolām, tās savukārt par bērnudārziem, un bērnudārzi par vecākiem. "Nereti jādzird darba devēju vaimanas, ka nevar taču to skolas beidzēju laist klāt pie virpas vai darbagalda. Bet, kad vaicāju uzņēmējam, vai viņš bijis konkrētajā mācību iestādē un runājis par konstatētajām problēmām, izrādās – nav! Savukārt skolas direktors brīnās: kā tad tā – visi beidzēji strādā pie šā uzņēmēja, bet tikai, teiksim, servisā. Tātad viņus uzreiz nelaiž pie iekārtām, bet norīko strādāt melno darbu, un tas nav īsti pareizi," vērtē Gruškevics.

Uzņēmējiem arī šķiet, ka mācību programmas saturu gatavo ministrija, taču tā nav – to veido konkrētās programmas pasniedzējs, bet pirms tās apstiprināšanas savu vērtējumu sniedz nozares eksperti. "Pēkšņi izrādās – uzņēmēji uzskata, ka izvēlētais eksperts neko nezina un nesaprot. Kad vaicāju: "Kā tad tā, jūs taču paši Latvijas Darba devēju konfederācijā vienojāties, ka tieši šis cilvēks būs kompetents vērtēt programmu?", izrādās – ekspertam neko nemaksā, tāpēc lielas vēlmes to darīt viņam vienkārši nav. Tad varbūt vajag vienoties par samaksu, lai šim darbam piesakās vislabākie un nenotiek bumbas pārmešana no vienas vietas uz otru," ierosina valsts sekretārs.

Iespējams, ka turpmāk būtu jādomā, vai sakarā ar prakšu apjomu un nepietiekamo mācību stundu skaitu dažādos mācību priekšmetos (tas neļauj pietiekami sekmīgi nokārtot centralizētos eksāmenus) nepalielināt mācību ilgumu profskolās līdz pieciem gadiem, kā vienu no skolēnu zināšanu paplašināšanas iespējām saskata valsts sekretārs.

Izvērtēs pēc noteiktiem kritērijiem

Lai risinātu šos jautājumus, IZM aicinājusi palīgā Nacionālo trīspusējās sadarbības padomi. Ministrija ir saņēmusi kritērijus – vadlīnijas, pēc kurām būtu jāvērtē profesionālās izglītības iestādes. Pirmkārt, jāatbalsta tās profskolas, kas atrodas plānošanas reģionu nacionālās vai reģionālās nozīmes attīstības centros (tajos ir darba vietas, tur fokusējas uzņēmēji). Otrkārt, jāvērtē faktiskais audzēkņu skaits un izglītības iestādes ietilpība, kā arī dienesta viesnīcu esamība. Treškārt, jāizskata izglītības programmu veidi, to atbilstība darba tirgus prasībām, ievērojot programmas izmaksas uz vienu izglītojamo. Tāpat jāizvērtē šajās skolās iepriekš ieguldītie līdzekļi. (Muļķīgi būtu slēgt sakārtotu iestādi, taču arī šādā gadījumā ir izeja – to var pārņemt vietējā pašvaldība, turklāt nevis pieprasīt līdzekļus no valsts bērnudārza celtniecībai, bet gan izmantot esošo ēkas infrastruktūru un to pielāgot konkrētām vajadzībām. Mums jāmācās saimniekot ar to, kas mums jau ir, uzsver Gruškevics.)

Vēl jāņem vērā papildu darbības virzieni – varbūt tā ir mācību iestāde cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Būtiski ir arī saimnieciskās darbības rādītāji, jo, kā liecina situācija, saņemot vienādu naudas summu, vieni spēj izdzīvot, bet citi – ne. Ir skolas, kas pat ar ievērojami mazāku finansējumu spēj labi pastāvēt un attīstīties. Svarīgs ir arī kopējais izglītojamo skaits reģionā, uzņemšanas rezultāti (vai tajos ir konkurss), programmu īstenošanas kvalitāte, materiāltehniskais nodrošinājums, atskaitīto īpatsvars, piesaistītie projekti un absolventu darbā iekārtošanās rādītāji.

"Visi šie rādītāji tiks ņemti vērā, vērtējot skolas. Šobrīd esam procesa vidū, un pašlaik izskatās, ka pārmaiņas varētu skart 30% skolu. Iespējams, daļu būtu jāpārveido par citu izglītības iestāžu filiālēm, citas jāpiedāvā pārņemt pašvaldībām (turklāt mums jāņem vērā arī pašvaldības skolu optimizācija) vai jāslēdz," teic valsts sekretārs, piebilstot, ka aicina vietējās varas politiķus nopietni domāt par sava novada izglītības politiku kopumā.

***

Viedokļi

Andris Plezers, asociācijas Latvijas mēbeles izpilddirektors:

"Kokrūpniecībā nepieciešamās zinības Latvijā var apgūt 25 profskolās. Jāteic, ka šajā jomā lietas ir sakārtotas un skolas strādā ar saskaņotiem standartiem, kas gan ietver ļoti plašu teorētisko bāzi. Un, ja to visu zinātu, būtu ideāli. Protams, skolēniem ar to teoriju veicas visai grūti, bet praktiskās iemaņas tiek iemācītas, un to apliecina arī darbi – liela daļa tiešām strādā ar azartu.

Protams, skolas atšķiras – ir ar labākiem un ar sliktākiem rezultātiem. Tāpat ir atšķirīga materiāli tehniskā bāze, un nereti skolās nav tādas tehnikas, kāda ir uzņēmumos, ieskaitot ar programmēto vadību (tomēr – ja ir iemācīti labi pamati, ar laiku var apgūt visu pārējo). Tāpat ir sarežģījumi ar ražošanas prakšu vietu nodrošinājumu. (Šobrīd tā ir liela problēma, jo nozare saskaras ar lejupslīdi un ir nācies atlaist kopumā 1700 cilvēku). Daudziem, kas tagad beigs skolu, būs grūti atrast darbu. Taču nevajadzētu skolas likvidēt vai koncentrēt pāris vietās – lai tās ir "izkaisītas" pa visu valsts teritoriju. Man nebūt nešķiet Igaunijas piemērs ar koncentrētām skolām tas labākais, jo mūsu variantā jauniešiem ir iespējas izvēlēties savai dzīvesvietai tuvāku mācību iestādi."

Andis Lejiņš, Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības uzņēmēju asociācijas eksperts:

"Nevaru teikt, ka mūsu skolas slikti māca. Visus iepriekšējos gadus drīzāk bija cita problēma – trūka šajā nozarē strādājošo, un profskolas nepietiekami piedāvāja jaunos speciālistus. (Protams, tagad situācija ir mainījusies sakarā ar ekonomisko krīzi.) Tomēr kopumā tas iezīmē šādu problēmu – zems prestižs. Un tas ir iemesls, kāpēc jaunieši nelabprāt izvēlas mācīties šajā jomā. Diemžēl profesionālā orientācija ir zemā līmenī, un daudziem joprojām ir priekšstats par mašīnbūvi kā par netīru un primitīvu nodarbi. Lai gan tagad daudzi uzņēmumi strādā, izmantojot augstās tehnoloģijas. Jāteic, arī pašas komercsabiedrības maz sadarbojas ar skolām. (Agrāk pie lielajiem uzņēmumiem bija savas skolas, kas gatavoja vajadzīgos darbiniekus.)

Man šķiet veiksmīga Francijas pieredze – tur tiek iemācīti aroda pamati, un pēc tam pati darba vieta nosaka, kāda programma konkrētajam cilvēkam papildu vēl jāapgūst (to māca pieaugušo tālākizglītības centros). Savukārt katrs uzņēmums maksā valstij nodokli, kas tiek izmantots darbinieku apmācībai. Līdz ar to uzņēmumam vairs nekas nav jāmaksā papildus par sava darbinieka izglītošanu."

Ilona Kiukucāne, LDDK izglītības un nodarbinātības eksperte:

"Lai nodrošinātu profesionālās izglītības atbilstību darba tirgum, tās kvalitātes nodrošināšanā ir jāiesaista nozaru darba devēju pārstāvji. LDDK kopā ar sociālajiem partneriem ir ierosinājusi izveidot nozaru ekspertu padomes, kam būtu jāveic esošo profesiju standartu un izglītības programmu izvērtēšana atbilstoši nozares attīstības tendencēm un vajadzībām. Šobrīd Latvijas profesionālo kvalifikāciju sistēma nav pārskatāma, ir nevajadzīgi sadrumstalota. Pēdējos gados katra skola, cīnoties par savu pastāvēšanu un audzēkņu piesaistīšanu, mēģināja izstrādāt jaunas programmas, izdomājot jaunas profesijas, kuras diemžēl neveido skaidru nozares kvalifikāciju struktūru.

Šobrīd ir jāīsteno reforma, lai meklētu ceļus, kā uzlabot sākotnējās profesionālās izglītības kvalitāti un prestižu. Lai nodrošinātu vidējās izglītības kvalitāti, profesionālās izglītības iestādēs ir jābūt vismaz tikpat labiem un moderni aprīkotiem vidējās izglītības priekšmetu, īpaši dabaszinību, kabinetiem kā vidusskolās, lai atvieglotu minēto priekšmetu apguvi jauniešiem, kas izvēlas paralēli vidējai izglītībai iegūt arī profesionālo kvalifikāciju. Ir jānodrošina sasaiste starp profesionālo vidējo un augstāko izglītību – tas ir viens no būtiskākajiem profesionālās izglītības pievilcības faktoriem, ko atzīst daudzas ES valstis, tajā skaitā arī Somija, kur vairāk nekā 50% jauniešu izvēlas mācības profesionālās vidējās izglītības iestādēs. LDDK uzsver, ka jāizvērtē iespējas un jāatrod ceļi, kā palīdzēt profesionālo skolu absolventiem turpināt mācības izvēlētajā nozarē un studiju virzienā, piedāvājot padziļinātus kursus dabaszinātņu vai citos priekšmetos (piemēram, svešvalodā), kuros vidējās izglītības līmenī bija nepietiekams stundu skaits.

 

LZA prezidents: Zinātne nebūs viena no jaunās valdības prioritātēm

LETA  03/25/09    Zinātne acīmredzot nebūs viena no Valda Dombrovska (JL) vadītās valdības prioritātēm, jo tai valdības deklarācijā atvēlēta visai maznozīmīga loma. To pēc deklarācijas izlasīšanas secinājis Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) prezidents Juris Ekmanis.

Kā norādīja Ekmanis, jaunās valdības deklarācijā ir vien dažas atsauces uz zinātni, turklāt ļoti vispārīgas. "Piemēram, jaunā valdība uzsver nepieciešamību zinātni sasaistīt ar tautsaimniecību, par ko es ne mirkli neesmu šaubījies," uzsver LZA prezidents, "acīmredzot zinātnes jomā nekas sevišķi nenotiks, izņemot to, ka tai atvēlētie līdzekļi droši vien tiks attiecīgi samazināti."

Ekmanis izturas skeptiski pret valdības solījumu veicināt zinātnisko darbu augstākās izglītības iestādēs ar mērķi celt akadēmiskā personāla kvalifikāciju un spēt sagatavot jaunus zinātniekus. "Ja šobrīd šim mērķim augstskolām nauda ir pilnīgi "nogriezta", tur nevar būt nekādas sadarbības," spriež zinātnieks.

Viņš arī pauž izbrīnu par to, ka jaunās valdības deklarācijā trūkst atsauču uz Nacionālās attīstības plānu (NAP), kas, viņaprāt, ir vienīgais stratēģiskais dokuments, ko valdība pieņēmusi un uz ko balstās tālākā stratēģija labos vai sliktos laikos.

NAP zinātne minēta kā galvenais instruments, kas atļauj veidot informācijas sabiedrību, nodrošina labklājību un drošību, taču valdības deklarācijā tas pieminēts tikai garāmejot, uzsver Ekmanis.

Vienlaikus LZA prezidents pozitīvi vērtē to, ka valdība deklarācijā apliecinājusi gatavību nodot noteiktas valsts funkcijas nevalstiskajām organizācijām. "LZA jau ir pieredze, pārņemot šīs funkcijas, un, manuprāt, nevalstiskās organizācijas šīs funkcijas var pildīt diezgan sekmīgi un mazāk birokratizēti nekā jebkurā ministrijā, kur parasti šis process ļoti ievelkas," viņš secina.

Ekmanis pauž pārsteigumu arī par jaunās valdības gatavību veicināt Latvijas zinātnieku potenciāla un piedāvājuma izmantošanu valsts aizsardzības sistēmas attīstībā un nodrošināšanā. "Tas ir jauns uzstādījums, bet droši vien, ka mūsu zinātne arī šajā sfērā, kas līdz šim Latvijas zinātniekiem bijusi svešāka, var ko dot," viņš piebilst.

 

Kompasa trūkums jaunatnei Latvijā

Eva Ikstena, LU fonda stipendiāte Latvijas Jaunatnes padomes prezidente, Latvijas Universitātes filozofijas bakalaura studente,  DELFI  03/15/09    Šajā brīdī jauniešiem Latvijā vēl nav iemesla būt galēji depresīviem – manas paaudzes cilvēkiem šī ir pirmā vērienīgā valsts krīze un mirklis, kad padziļināti pārdomāt eksistenciālas problēmas gan ikdienas dzīvē, gan valsts nākotnes pastāvēšanā. Mums paveras brīnišķīgi plašs darbības spektrs: iespēja mācīties no grūtībām, skepticisma pilniem bēgt projām, braukt atpakaļ, pārorientēties šajos apstākļos un radīt jaunas pievienotās vērtības u.t.t. Pavisam iespējams, ka sāksies jauns sprīdīšu laikmets, kurā būs laimes meklējumi un jaunās vilšanās.

Man grūti vispārināt un atbildēt par visu jauniešu kopumu, bet idejiski šķiet, ka jaunieši, kā vienmēr, ir ideālisti un tie, kas gatavi nest jauno Latvijas atmodu un arī šodien iet ielās, lai no nulles punkta veidotu ideālus par mūsu kopību un vērtībām.  Šobrīd mūsu dzīves centrā ekonomisko un skaitlisko vērtību dominanti sāk pārņemt humānās vērtības, kas saliedē un mobilizē iedzīvotājus kopīgam mērķim, taču joprojām ir neatbildēts jautājums - kas ir mūsu (Latvijas, jauniešu, valsts?) mērķis? Lai arī cik mūsdienās jaunieši varētu šķist vienaldzīgi pret politiku un apsēsti ar savu labklājību, viņi ir tā sabiedrības daļa, kas visstraujāk ir spējīgi pārorientēties, veikli apgūt jaunas prasmes un radīt inovatīvus darbības laukus.

Brīdī, kad rakstu šo, nupat, kā izveidota jaunā valdības deklarācija, kas piesēta ar veicamajiem uzdevumu, taču es joprojām nesaskatu skaidru norādi valsts kompasā, no kuras puses mēs sagaidām uzlecam sauli. Īstermiņa pašsaglabāšanās plānam tiek izmisīgi veiktas rīcības budžeta glābšanai bez kā, protams, nevar, taču, lai veidotos uzticība notiekošajam, ir jāsaskata arī ilgtermiņa risinājums - saglābt budžetu ir viens, taču saglabāt vienmērīgu attīstību nākamajos desmit gados un atveseļot ne tikai ekonomiku, bet arī sabiedrību - pavisam, kas cits. Jābūt skaidrai prioritāšu izpratnei par resursu strauju samazināšanu - nedrīkst visas jomas "apcirpt" vienādi.

Noteikti kāds lasa pirmās rindkopas un nikni domā: "Ko nu atkal šī jauniete sagaida? Lai pasniedz gatavu kūku ar ķirsīti tās galā! Kādēļ tad pati nenāk klajā ar kristālskaidru redzējumu - kā būt?" Te es varu dziļi ievilkt elpu un piedāvāt savu prioritāti!

Lai arī jau ļoti plašu diskusiju ir uzsākuši akadēmiķi, es vēlreiz vēlos uzsvērt, ka par ilgtermiņa prioritāti numur viens ir jānosauc izglītība un zinātne. Ja līdz ar visām jomām, astes galiņu pa maziņam cērt nost arī šai nozarei, tad man jāsaka, ka neredzu Latviju kā perspektīvu valsti nākamajos desmit gados! Arī citviet Eiropā, kur šis laiks met smagus kūleņus, finansējums zinātnei tiek mērķtiecīgi palielināts, piemēram, Vācijā, Lielbritānijā, Francijā, jo tas ir ilgtermiņa garants izglītotai un domājošai sabiedrībai. Atgādināšu, ka Latvijas Universitāte 2018.gadā ir plānojusi stratēģijā kļūt par vienu no 100 labākajām universitātēm Eiropā. Laikam tam visam būs jāpaliek ilūziju līmenī, ja reiz valdība tik dramatiski samazinājusi finansējumu augstākajai izglītībai- kā studente es šos sitienus izglītības budžetam sāku izjust pirmām kārtām uz savas ādas.

Manā skatījumā, pat ja valdība kategoriski atsakās pilnasinīgi ieguldīt līdzekļus augstākajā izglītībā, ir maksimāli jāpalīdz tiem, kas šobrīd būtu gatavi investēt izglītībā. Jāiedarbina nodokļu, kredītu instrumenti, lai motivētu un gandarītu tos, kas atbalsta izglītību. 

Šobrīd pastāv 85% nodokļu atlaides ziedotājiem, bet kādēļ gan, piemēram, nevarētu palīdzēt studentu vecāku uzņēmumiem, kuru bērni studē kādā no Latvijas augstskolām, lai tie varētu palīdzēt arī citiem studentiem? Man, kā Latvijas Universitātes Fonda stipendiātei, ir svarīgi, lai turīgākajā sabiedrības daļā attīstās mecenātisma ideja - maksātspējīgo cilvēku atbalsts studējošajiem, bez pieprasījuma uz pašreklāmu, saprotot savu investīciju Latvijas nākotnes izaugsmē. Ar lielākās mecenātisma organizācijas Latvijā starpniecību, Latvijas Universitātes Fondu, 2008./2009. gadā atbalstīti jau 215 studenti no dažādām Latvijas augstskolām. Tas nozīmē, ka ir vismaz 215 jaunu, akadēmiski izglītotu un Latvijai lojālu jaunu cilvēku, kuros tiek ieguldīts šis uzticības garants nākotnei un kuri ir spējīgi pilnvērtīgi savas zināšanas ieguldīt Latvijas augsnē. Ja šo skaitli desmitkāršotu, tas nestu milzīgu pievienoto vērtību valsts intelektuālajam atbalstam.

Lai arī daudziem šķiet naivi vārdi "iedvesma", "cerība" un "sabiedrības motivēšana", tas, manuprāt, nozīmē ļoti daudz un var kļūt par katalizatoru uzticībai gan valdībai, gan pilnvērtīgai dzīvošanai Latvijas valstī. Kā mēs no tā visa tiksim laukā? Domāju, ka šo atbildi gaida gan Latvijas jaunieši, gan sabiedrība kopumā. Valdība var turpināt nodarboties ar ekonomikas bremzēšanu, kas pēc būtības ir genocīds pret Latvijas tautu, taču jauniešiem nepieciešams ideoloģisks un ticams orientieris valstij valdība, kas spējīga pastāvēt neatkarīgi no starptautiskajiem aizdevumiem, kā arī skaidri uzstāda mērķus nākamajai desmitgadei. Valdība, kas ir pietiekami saprātīga, lai pieņemtu izpildei to institūciju stratēģijas nostādnes, kuru sasniegšana paredz Latvijas valsts uzplaukumu. Šobrīd šāds skaidrojums un cerība trūkst ne tikai jaunatnei, bet arī pārējai sabiedrībai. Konkrēti jau runājot, tieši tāpēc augstākās izglītības budžeta apcirpšanu uzskatu par nācijas apzinātu pašnāvību.

Vēlos uzsvērt, ka mirklī, kad parādās mērķis, uz ko mobilizēties un skaidrs situācijas skaidrojums, jaunie spēj pārorientēties, īpaši, ja viņiem ir bijusi pieredze, darbojoties jaunatnes NVO, apgūstot arī neformālās izglītības prasmes un iemaņas. Šajā brīdī ir nepieciešamas zināšanas, lai radītu, ko esošajai situācijai atbilstošu. Varbūt ļoti vienkārši un triviāli, kā viens puisis rakstīja Jaunās Inteliģences Foruma pieteikuma anketā: "Ja trīs jauni cilvēki sanāk kopā un viņiem ir ideja, ar ko varētu nodarboties, pašvaldība vai skola iedod tukšās telpas un ļauj viņiem tur darboties, tad viņi nāk klajā ar savām idejām un apvienojas lielākās grupās...un tad tas ir tikai laika jautājums, kad radīsies Latvijas Nokia, jauna teleportācijas iekārta vai skaista dzejoļu grāmata (un te nav nepieciešama nauda), vienīgi - cerības došana un tas, lai pie varas esošie runā ar tautu un dod ticību tam, ka Latvijas jaunajam iedzīvotājam šeit ir iespējas sevi īstenot gan intelektuāli, gan sadzīviski".

Izglītība un zinātne ir tās, kas spētu šajos iepriekš minētajos trīs un vairāk jauniešos veidot pamatbāzi, lai viņi ilgtermiņā šajā vietā, ko saucam par savu valsti, saskatītu perspektīvu saviem sapņiem, to īstenošanai.

Nobeidzot savas pārdomas, vēlos vēlreiz atgādināt pie varas esošajiem politiķiem, ka sastādītās valdības deklarācijas realizācija un ierēdņi valsti nespēs noturēt stabilu ilgtermiņā, ja tajā ar sapratni neiesaistīs plašāku sabiedrību un akadēmiskos spēkus. Šī sadarbība ir vienīgais, kas spētu reabilitēt sabiedrības uzticību Jums. Politiķi, Jums jāspēj izskaidrot politiskie, ekonomiskie lēmumi un procesi, kā arī kopīgi ar sabiedrību un akadēmisko vidi jāsāk veidot tālredzīgāks plāns, lai mēs visi tajā varam iesaistīties.

 

Izveido Datorikas fakultāti

Latvijas Avīze    03/17/09    Latvijas Universitātē pirmdien nodibināta Datorikas fakultāte, un turpmāk datorika LU būs pārstāvēta augstākajā līmenī, kā tas ir visās pasaules klasiskā tipa universitātēs. Fakultāti veidos četras katedras – Diskrētās matemātikas katedra, Programmēšanas katedra, Informātikas mūžizglītības katedra un Datorzinātnes katedra.

 

Rīgā reformai vairāk vajadzētu skart krievu skolas

Ilze Kuzmina.  Latvijas Avīze    03/17/09    Pliners: galvenais, lai likvidācijai nebūtu politiska zemteksta.

Skolu finansēšanas reforma Rīgā vairāk varētu skart krievu skolas, nevis latviešu mācību iestādes, jo krieviski vēlas mācīties arvien mazāk skolēnu, bet krievu skolu skaits kopš neatkarības atgūšanas nav būtiski samazinājies.

Rīgas dome gan pagaidām skaidri nesaka, tieši kuras skolas ietekmēs finansēšanas modeļa "Nauda seko skolēnam" ieviešana, taču par to, ka pārmaiņas būs, liecina gan politiķu izteikumi, gan tas, ka pēdējā Izglītības, jaunatnes un sporta lietu komitejas sēdē piedalījās arī krievu skolu aizstāvības organizācijas vadītājs Igors Pimenovs.

Rīgas domes Izglītības, jaunatnes un sporta lietu departaments aprēķinājis, ka pēc jaunā modeļa ieviešanas skolotāju algām mērķdotācijā no valsts pilsēta ik mēnesi saņems par 900 000 latu mazāk nekā līdz šim. Tāpēc jāmeklē veidi, kā ietaupīt. Viena no taupīšanas iespējām būtu skolu reorganizācija un pārstrukturizācija.

Optimizācijas plāns gatavs jau sen

To, ka skolu tīkla optimizācijas ietvaros būtu jāsamazina tieši krievu skolu skaits, pauduši Saeimas deputāti. Nesen Tautas partijas deputāts Dzintars Ābiķis (Tautas partija) "Latvijas Avīzē" publicēja rakstu, arī norādot uz mazo skolēnu skaitu Mežaparka vidusskolā. Izpētot krievu skolu noslogotību, tautpartijietis secinājis, ka Rīgā varētu likvidēt piekto vai pat ceturto daļu krievu skolu. "Kopš 1989. gada krievu skolēnu skaits sarucis gandrīz uz pusi. Daudzas krievu ģimenes no Latvijas aizbraukušas, daudzi cittautiešu bērni pārgājuši uz latviešu skolām, bet skolu skaits gan nav būtiski sarucis, pēdējos desmit gados slēgtas tikai dažas krievu skolas," stāsta Dz. Ābiķis. Statistika liecina, ka cittautieši tiešām gana kuplā skaitā izvēlas latviešu skolas. Valstī dzīvo vien 59 procenti latviešu, bet latviešu skolās mācās teju 73 procenti skolēnu. Rīgā šis rādītājs ir attiecīgi gandrīz 42 un 50 procenti.

Dz. Ābiķis atceras, ka Rīgas domē savulaik bijis skolu optimizācijas plāns, taču tad pie varas nākuši, tautpartijieša vārdiem runājot, "sociķi kopā ar komunistiem" jeb sociāldemokrāti un "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" un politisku iemeslu dēļ plāns nav īstenots. Taču no tiem laikiem saglabājies rīkojums par skolu tīkla optimizācijas komisijas izveidošanu. Rīkojums tagad likts lietā un pagājšnedēļ Izglītības komiteja nolēma, ka komisijai jāsāk strādāt.

Jāsaka gan, ka tik tukšu skolu kā lauku rajonos Rīgā nav. Ar skolēniem nabadzīgākajās skolās tāpat ir simtiem skolēnu. Tajā pašā Mežaparka vidusskolā ir 165 skolēni. Rīgas domes Izglītības, jaunatnes un sporta lietu departamentā gan norāda, ka tas vairāk ir "uz papīra". Proti, skolā ir korekcijas klases, un tajās skolēni bieži vien mācību gada sākumā piesakās, bet pēc tam pazūd un skolu nemaz neapmeklē. Taču, pat ja visi iegrāmatotie jaunieši skolu apmeklētu regulāri, skolas ēka minētajam skolēnu skaitam tāpat būtu par lielu.

Turklāt ierobežota finansējuma apstākļos turpmāk Rīgā striktāk skatīsies, lai vienā klasē nebūtu mazāk par normatīvajos aktos prasītajiem 25 skolēniem vidusskolā un 18 pamatskolā un sākumskolā. Jau pieminētajā Mežaparka vidusskolā, piemēram, 7. klasē ir tikai septiņi skolēni un daudz vairāk bērnu nav arī citās klasēs. Mazs klašu piepildījums ir arī, piemēram, Bišumuižas pamatskolā, kur 5. klasē mācās vien deviņi bērni.

Dz. Ābiķis teica, ka ne tikai krievu, arī latviešu vidusskolās vajadzētu būt vismaz diviem klašu komplektiem. Ja tos neizdodas nokomplektēt, skolai jākļūst par pamatskolu, bet vidusskolēniem jādodas uz lielajām vidusskolām, kur "var sakoncentrēt spēkus tieši šai izglītības programmai". Paralēlklašu trūkst vairākās Rīgas mazākumtautību skolās. Piemēram, Tolstoja vidusskolā, kas atrodas Rīgas centrā, paralēlklases ir tikai piektklasniekiem. Rīgā, kur skolas ir "uz katra stūra", skolēniem nebūtu problēmu no vienas reorganizētas skolas pāriet uz citu, pauda Dz. Ābiķis.

Šobrīd dažās skolās paralēlklases veidotas nepamatoti. Piemēram, Lomonosova vidusskolā 11.c klasē ir tikai deviņi bērni, bet 71. vidusskolā paralēlklasēs ir mazāk par 18 skolēniem un vienā pat tikai astoņi mācāmie. Sergeja Žoltoka vidusskolā ir četras 9. klases, bet bērnu skaits tajās – 14, 15, 7 un 7. Līdzīgs skolēnu skaits arī četrās 8. paralēlklasēs.

Skolēnu skaits strauji sarūk

Dz. Ābiķis norādīja, ka var nākties reorganizēt arī skolas, kur mācās 500 bērni, jo tās mēdz atrasties telpās, kas paredzētas 1000 skolēniem. Daudzās skolās pēdējo gadu laikā skolēnu skaits strauji sarucis. Piemēram, Rīgas 71. vidusskolā 2003. gadā bija 1069 skolēni, bet 2007. gadā – vien 770. 96. vidusskolā skolēnu skaits attiecīgi samazinājies no 1009 līdz 834, bet Rīgas Krievu vidusskolā – no 643 līdz 395, 30. vidusskolā – no 402 līdz 273, 63. vidusskolā – no 751 līdz 482. Rīgas Universālajā vidusskolā skolēnu skaits sarucis pat no 1276 līdz 860. Mežaparka vidusskolā skolēnu skaits krities no 390 līdz 165.

Arī Pilsoniskās savienības frakcijas deputāts, bijušais izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis uzskata, ka līdzekļu taupības nolūkos būtu jāsamazina mazākumtautību skolu skaits. "Ir nepieciešams, lai pēc reformas laukos saglabātos latviešu skolas, vienalga, lai cik arī tajās būtu skolēnu, taču attiecībā uz mazākumtautību skolām jāvalda saimnieciskiem apsvērumiem."

Pirms nedēļas deputāts šādu viedokli pauda arī Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē un tad mūžīgais krievu skolu aizstāvis Jakovs Pliners no partijas "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" solīja, ka pret nerentablu krievu skolu slēgšanu viņš nevērsīšoties; galvenais, lai likvidācijai vai reorganizācijai nebūtu politiska zemteksta.

Tikmēr I. Pimenovs aicināja domes deputātus būt saudzīgiem pret krievu skolām, kuru direktori komisijas lēmumu atbalstīt pārmaiņas skolās varētu uztvert ļoti sāpīgi. Uz manu jautājumu, kuru skolu direktori tad jūtas apdraudēti, I. Pimenovs neatbildēja, jo "publiskot šīs skolas būtu slikta zīme". Taču pat viņš atzina, ka klašu piepildījums vairākās krievu skolās ir mazs.

Izglītības un zinātnes ministrija patlaban plāno, ka mazāks skolēnu skaits būtu pieļaujams klasēs, kur īsteno speciālās izglītības programmas, piemēram, apmāca bērnus ar runas traucējumiem, bet ne klasēs, kur īsteno mazākumtautību programmas. Uz tām attieksies tie paši finansēšanas noteikumi, kas uz latviešu skolām.

I. Pimenovs domes komitejā sacīja, ka Rīgas domei būtu jāprasa Izglītības ministrijai, lai mazākumtautību skolām tomēr būtu atviegloti finansēšanas noteikumi. "Aicinu ņemt vērā īpatnības un specifiku," viņš pauda.

K. Šadurskis arī uzskata, ka vienota pieeja latviešu un mazākumtautību skolām nedrīkst būt, taču viņš domā, ka vieglāki nosacījumi skolu pastāvēšanai būtu vajadzīgi tieši latviešu skolām. "Prioritātei jābūt latviešu skolu saglabāšanai," uzsvēra K. Šadurskis.

Jāpiebilst gan, ka, piemēram, Siguldā neizdevās reorganizēt pilsētas 2. vidusskolu, kura ir vienīgā novadā, kur var mācīties krieviski. Šajā skolā krievu plūsmā ir pat apvienotās klases un tik un tā klasē sēž vien padsmit bērnu. Skolu bija plānots pārcelt uz citām telpām un atvērt tajā arī latviešu plūsmu, taču sabiedrības protestu dēļ plāns vismaz pagaidām netiks īstenots.

Siguldas novada Izglītības pārvaldes vadītāja Sandra Ķirule stāstīja, ka pieprasījums pēc mācībām krievu valodā pēdējos gados strauji sarūk, jo daudzi bērni no krieviskajām ģimenēm iet latviešu bērnudārzos un pēc tam arī latviešu skolās.

 

Pedagogi dosies protesta gājienā pa Rīgas ielām

Andris Saulītis,  Diena  03/18/09    Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) padome pieņēmusi lēmumu 2. aprīlī protestēt pret līdzekļu samazinājumu nozarei un tajā strādājošo atalgojumam. Protesta akcijas laikā pedagogi paredzējuši maršēt pa maģistrālajām Rīgas ielām, Dienu informēja LIZDA vadītāja Astrīda Harbaceviča. Tikšanās laikā ar LIZDU Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) valsts sekretārs Mareks Gruškevics informēja, ka pedagogu algas par vienu slodzi šogad tiks samazinātas vidēji par 70 latiem, vēsta BNS.

"Piesakām rīt Rīgas Domē ielu gājienu, bet par maršrutu vēl  mazlietiņ konsultēsimies. Kā minimums tas varētu būt no arodbiedrības mājas Tērbatas un Bruņinieku ielas stūrī līdz valdības ēkai un tai apkārt. Vēl domāsim, vai iet līdz Saeimai - tas atkarīgs, vai mūs tur laidīs," skaidroja A. Harbaceviča. Viņa stāstīja, ka gājienā sagaida  4000 cilvēku dalību.

Pēc šīs protesta akcijas nav izslēgta streika iespējamība. 4. aprīlī LIZDA rīkos konferenci par šiem jautājumiem un tad, iespējams, aprīlī vai maijā varētu būt arī streiks. "Tas nebūt nav mūsu pašmērķis, bet redzēsim, kā valdība reaģēs uz to visu," teic A. Harbaceviča, piebilstot, ka izprot valsts smago finanšu situāciju, taču finansējuma samazinājumu nedrīkstot ņemt "tur, kur visvieglāk nogriezt". "Galvenā doma ir tā, ka saprātīgas valdības un parlamenti krīzes situācijā budžetu izglītībai un zinātnes nevis samazina, bet palielina," protesta iemeslu iezīmē A. Harbaceviča.

M. Gruškevics tikšanās laikā ar arodbiedrības padomi skaidroja, ka kopējais plāns pirms budžeta grozījumiem pavasarī paredz IZM izdevumus samazināt par 46 miljoniem latu, vēsta BNS. Līdz ar to no jūnija pedagogiem alga par vienu slodzi tiks samazināta vidēji par 70 latiem. Savukārt vasaras atvaļinājuma naudu skolotājiem aprēķinās pēdējās saņemtās mēnešalgas apmērā, nevis pēc pēdējā pusgada izpeļņas kā iepriekš. Lai daļēji kompensētu gaidāmo algu samazinājumu, IZM pedagogiem piedāvās iespēju iesaistīties Eiropas struktūrfondu projektos un saņemt par to stipendijas, vēsta BNS.

 

 

8. un 16. martā...

 

 

Viedoklis: 8.marts

Atis Lejiņš, Eiropas Parlamenta vēlēšanu kandidāts (LSDSP),  Diena  03/05/09    Šogad atkal pasniegsim ziedus, un varbūt arī pagatavosim vakariņas, mūsu sievietēm – bet kā būs tālāk? Vai ar formālu dienas atzīšanu pietiek, ja zinām, kāda vardarbība mūsu sabiedrībā notiek pret sievietēm?

Eiropas Savienības statistika rāda, ka viena no trim sievietēm būs vardarbības upuris sava mūža laikā, un 10 procenti būs izvarošanas vai izvarošanas mēģinājuma upuri. Tikai 1-12 procentu ir paziņotu izvarošanas gadījumu. Konkrēti Latvijā šī situācija nav tik labi apzināta. Bet A.Putniņas 2007.gada ziņojums par situāciju Latvijā «Vardarbība un veselība» liecina, ka vardarbība ģimenē palielinās. Saskaņā ar pētījumu «Laulību, dzimstības un pozitīvo bērnu un vecāku attiecību veicinošo faktoru izpēte» 2006.gada sabiedriskās domas aptauja liecina - 36,7 procenti atzina, ka ir zināma vismaz viena sieviete radu, draugu, kaimiņu vidū, kas ir cietusi vai cieš no vardarbības.

Ja ASV ir ļoti stingrs Krimināllikums pret vardarbību ģimenē, kas aizsargā upuri no fizisku un psiholoģisku aizskārumu cikla, tad Latvijā Krimināllikuma 130.pants paredz sodu tikai par miesas bojājumu nodarīšanu. Ja ASV mājās notiek atkārtoti skaļi strīdi, kaimiņi var izsaukt policiju, un kāds no strīda dalībniekiem tiks arestēts. Pēc sākotnējā zvana uz policiju to vairs nevar atcelt vai atteikt. Policija izvērtēs situāciju, pāri darītāju arestēs un sāksies tiesas process. Līdz ar to gan fiziskai, gan emocionālai vardarbībai ir stipras sekas ar lielu sodu. Latvijā apkārtējā sabiedrība vispār nemēģinās iejaukties «mājas lietās». Pastāv uzskats, ka sabiedrība un tiesībsargājošās iestādes nevar iejaukties ģimenes lietās, jo mājas ir neaizskarama teritorija. Tas rada lielu problēmu Latvijā apzināt reālo situāciju par vardarbību ģimenē un izstrādāt normatīvos aktus, kas to mazinātu.

Vairākās ES dalībvalstīs jēdzienu «vardarbība ģimenē» (no angļu val. - domestic violence) saprot daudz plašāk nekā Latvijā. Tajā neietilpst tikai vardarbība pret laulāto, bet arī vardarbība pret bijušo laulāto un esošo vai bijušo intīmo partneri, kā arī pret jebkuriem citiem ģimenes locekļiem. ES katra dalībvalsts ar vardarbību saistītās problēmas risina dažādi, kaut gan pēc vienotiem principiem un ar attiecīgo ES programmu un fondu palīdzību. Ja izdotos īstenot stingrākus un labākus kopējos ES legālos instrumentus pret visa veida vardarbību pret sievieti, tas būtu liels solis tās mazināšanai.

Protams, mēs saprotam, ka ļoti daudz vardarbības gadījumu vispār netiek nekur ziņoti. Tieši sociālais spiediens un dzimumu stereotipi ir tie, kas liedz sievietēm ziņot par vardarbību pret viņām. Sievietes pārsvarā baidās no paša pāri darītāja vai viņa draudiem, no sabiedrības vai baidās arī bērnu dēļ, un noklusē šo vardarbības faktu. Sieviete sāk uzskatīt, ka pati ir vainīga piekaušanas gadījumos. Un visbiežāk pieminētais iemesls, kāpēc sieviete baidās aiziet no vīra, pēc Veselības ministrijas «Vardarbības un veselības ziņojuma par situāciju Latvijā 2007.gadā», ir finansiālo apsvērumu dēļ. Sākas vardarbības pieciešana, un šīs sievietes ir iestrēgušas šausmīgā situācijā, kas nekad nebeigsies. Šis fakts manā uztverē ir ļoti svarīgs, jo bērni, kas izaug ģimenēs, redzot vardarbību, to sāk uzskatīt par normālu parādību. Viņi to pašu darīs savās ģimenēs un tā tālāk, sākoties ļaunam ciklam.

Tāpēc mums nav jākavējas ar stingrāku Krimināllikumu, kurā ietverta arī psiholoģiskā un verbālā vardarbība. Ar stingrākiem likumiem un izglītojošu darbu mēs mazinām asiņainos slaktiņus, kas notiek uz mūsu ceļiem, un tāpat jārīkojas attiecībā uz vardarbības samazināšanu pret sievietēm. Ministru kabineta rīkojums par «Programmu vardarbības ģimenē mazināšanai 2008. - 2011.gadam» ir plats sols pareizā virzienā, tiek īstenoti vairāku institūciju projekti un izstrādātie politikas dokumenti vardarbības novēršanai. Novēlu jaunai valdībai pievērst savu uzmanību šai tēmai un to atbalstīt. Latvija neatkopsies no krīzes bez veselīgas sabiedrības.

 

16. marts – žoga ap pieminekli nebūs. Būs specvienība

Ervīns Cīrulis,  Latvijas Avīze    03/10/09    Rīgas domes Sapulču, piketu un gājienu pieteikumu izskatīšanas komisija vakar nolēma aizliegt 16. martā rīkot jebkādus pasākumus pie Brīvības pieminekļa. Tas gan nenozīmē, ka cilvēki pie Brīvības pieminekļa nepulcēsies.

Šāds lēmums pieņemts, pamatojoties uz drošības struktūru ieteikumiem. Organizācija "Daugavas vanagi" Leģionāru atceres dienā 16. martā no plkst.13 līdz 14 vēlējās rīkot gājienu no Doma baznīcas līdz Brīvības piemineklim un sapulci, kurā varētu piedalīties 300 cilvēku. Turklāt šajā pašā dienā no plkst.10 līdz 13 pie Brīvības pieminekļa pasākumu "Par brīvu Latviju bez nacisma" bija pieteicis Latvijas Antifašistiskās komitejas pārstāvis Eduards Gončarovs, un tajā varētu piedalīties 20 cilvēku. Savukārt no plkst.17 līdz 18 pie pieminekļa sapulci bija pieteicis Rīgas domes deputāts Genādijs Kotovs ("PCTVL"), kurā varētu piedalīties 100 cilvēku. Drošības policija, analizējot iespējamo situācijas attīstību saistībā ar plānotajām publiskajām akcijām, secinājusi, ka pastāv dažādi sabiedrības drošības apdraudējumu riski.

Rīgas domes lēmums gan ir pārsūdzams Administratīvajā rajona tiesā, un acīmredzot to darīs visi pasākumu pieteicēji.

Kas mainījies šogad

Pērn, starp citu, drošības apsvērumu dēļ Rīgas dome liedza rīkot pasākumus pie Brīvības pieminekļa gan G. Kotovam, gan ''antifašistiem'', tomēr ''Daugavas vanagi'' atļauju rīkot piemiņas pasākumu pie Brīvības pieminekļa saņēma. Kas mainījies šogad? Rīgas pilsētas izpilddirektora Andra Grīnberga preses sekretārs Uģis Vidauskis pastāstīja, ka pašvaldībai būtībā ir ''sasietas rokas'', jo lēmums tiek pieņemts, pamatojoties uz likuma "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem" normām, kas liek ņemt vērā drošības struktūru ieteikumus un ļauj aizliegt pieteiktos pasākumus. ''Pērn drošības policijai bija iebildumi par to, ka ''Daugavas vanagi'' un citas leģionāru piemiņai simpatizējošas organizācijas rīko vairākus atsevišķus pasākumus, jo tādā situācijā policijai ir grūtāk kontrolēt notiekošo. Tamdēļ pieņēmām lēmumu, lai visas šīs organizācijas dotos kopīgā gājienā. Šogad drošības struktūras uzskatīja, ka neviens no pieteiktajiem pasākumiem 16. martā nav pieļaujams. Gribu uzsvērt, ka Rīgas domes izpilddirektors lēmumu par ''Daugavas vanagu'' gājiena aizliegšanu pieņēma ar smagu sirdi, tomēr lēmuma pieņemšanu diktēja likums,'' sacīja U. Vidauskis. Rīgas domes priekšsēdētāja tēvzemieša Jāņa Birka viedokli vakar uzzināt neizdevās, jo tieši no vakardienas viņš paņēmis nedēļu ilgu atvaļinājumu.

Drošības policijas preses pārstāve Kristīne Apse-Krūmiņa: ''Drošības policija katru gadu nedz atļauj, nedz aizliedz pasākumu rīkošanu 16. martā, to dara Rīgas dome, savukārt drošības policija izsaka savu viedokli par riskiem, norāda uz konkrētiem sabiedriskās kārtības apdraudējumiem. Šis gads atšķiras ar vairākiem blakus apstākļiem: politiskā nestabilitāte; sociāli ekonomiskā krīze; 13. janvāra notikumi; sabiedrības krasa radikalizācija, kura gatava uz vardarbīgām akcijām; ārvalstu mediju pastiprināta uzmanība, kā arī citi apstākļi.''

Ziedus varēs nolikt

2006. gadā naktī uz 16. martu policija slepus uzlika žogu pie Brīvības pieminekļa, pilnībā norobežojot pieeju Brīvības piemineklim. Žoga uzsliešana izpelnījās asu sabiedrības kritiku, arī policija šo rīcību vēlāk atzina par kļūdu. ''Šogad tādu žogu policija negatavojas uzstādīt, tomēr acīmredzot uzliksim barjeras, kas ierobežos cilvēku plūsmu pie Brīvības pieminekļa,'' pastāstīja Valsts policijas priekšnieks Aldis Lieljuksis. Pagaidām policija vēl nezina, kā rīkosies, ja no Doma laukuma uz Brīvības pieminekļa pusi dosies organizēts cilvēku gājiens ar ziediem rokās, lai arī šāds gājiens – vismaz pagaidām – ir aizliegts. Dienas vidū Vecrīgā notiek nepārtraukta gājēju plūsma, un policija negrasās aizturēt cilvēkus tikai tāpēc, ka viņiem rokās ir ziedi. A. Lieljuksis sacīja, ka netiks liegta cilvēku piekļuve Brīvības piemineklim un netiks arī ierobežots laiks, cik ilgi iedzīvotāji varēs uzturēties pie Brīvības pieminekļa, lai ziedus tur noliktu. Vienlaikus ģenerālis atzīmēja, ka acīmredzot kārtības nodrošināšanai policija piesaistīs specvienību ar aizsargvairogiem, un atgādināja, ka asaru gāzes patronas ir specvienības ikdienas ekipējums. Nav izslēdzams, ka turpat kaut kur netālu ''ap stūri'' dežurēs arī policijas ''ūdensmetējs''. ''Fakts, ka policijai ir šāds ekipējums, nebūt nenozīmē to, ka tas tiks likts lietā. Jebkuru speclīdzekļu lietošanai jābūt ļoti izsvērtai un pamatotai. Mācoties no 13. janvāra notikumiem un tā saucamā praida, kura laikā it kā mierīgie vērotāji no malas pēkšņi sāka mest petardes, esam gatavi visdažādākajiem scenārijiem,'' atzīst A. Lieljuksis.

 

Radikāļi norok 16. martu

Kristaps Kārkliņš,  NRA  03/10/09    "Ņemot vērā, kā 13. janvārī darbojās policija, domnieki nemaz nav spējīgi pieņemt citu lēmumu, lai gan, skatoties no demokrātijas puses, tas ir absurds lēmums."

Tā vakar pieņemto Rīgas domes lēmumu aizliegt 16. martā rīkot jebkāda veida pasākumus pie Brīvības pieminekļa komentē vēsturniece, Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātes dekāne Ilga Kreituse.

Rīgas domes Sapulču, piketu un gājienu pieteikumu izskatīšanas komisija pirmdien nolēma aizliegt 16. martā, leģionāru atceres dienā, rīkot pasākumus pie Brīvības pieminekļa. Komisija šo lēmumu pieņēmusi ne tikai atbilstoši likumam Par sapulcēm, gājieniem un piketiem, bet arī, ņemot vērā tiesībsargājošo struktūru, arī Drošības policijas, ieteikumus. Pašvaldība nosūtīs atteikumus visiem pasākumu pieteicējiem, kas bija plānojuši rīkot gājienu vai sapulci.

Atteikumus saņems biedrība Dzimtene, kas vēlējās laukumā pie Brīvības pieminekļa rīkot sapulci no pulksten 10 līdz 13, biedrība Daugavas vanagi Latvijā, kas plānoja gājienu no Doma baznīcas līdz piemineklim no pulksten 13 līdz 14, un Rīgas domnieks Genādijs Kotovs (PCTVL), kurš no pieciem līdz sešiem vakarā vēlējās rīkot sapulci.

Daugavas vanagu priekšsēdis Jānis Atis Krūmiņš Neatkarīgajai pastāstīja, ka viņa vadītā organizācija nolēmusi rīkot alternatīvu pasākumu 13. martā pulksten 13 Kara muzejā. "Uz to esam aicinājuši visus Latvijā esošos ārvalstu vēstniekus, kuriem angļu valodā izskaidrosim par leģionu un šo plānoto pasākumu," saka Daugavas vanagu priekšsēdis.

Savukārt publicists Visvaldis Lācis, kurš savulaik pats tika iesaukts leģionā, Rīgas domes pieņemto lēmumu uzskata par nožēlojamu. "Ja tagad veci vīri – man ir 85 gadi – nevar pēc dievkalpojuma bez trokšņa, bez dziesmām nolikt puķes pie pieminekļa, tas norāda uz valsts vadošo amatpersonu nožēlojamu rīcību."

Pēc režisora Kārļa Auškāpa iniciatīvas V. Lācis par leģionu ir uzrakstījis divas 55 minūšu garas radiolugas, kuras šajā nedēļas nogalē piedzīvos pirmatskaņojumu Latvijas Radio. "14. un 15. martā pulksten 17 Latvijas Radio 1. programmā būs dzirdama radioluga Es vēlos mājās pārnākt. Šī luga nav par karu vien, bet arī par leģionu," atklāj publicists.

Lai arī iepriekš pausta apņemšanās 16. marta rītu nesagaidīt ar iežogotu Brīvības pieminekli, Valsts policija pieļauj, ka sabiedriskās kārtības saglabāšanai nākamajā pirmdienā varētu tikt izmantoti arī žogi, taču piekļuve piemineklim netikšot liegta. "Neviena indivīda vēlme 16. martā nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa netiks ierobežota," norāda Valsts policijas Preses un sabiedrisko attiecību biroja priekšniece Ieva Rekšņa.

Savukārt PCTVL pārstāvis G. Kotovs Neatkarīgajai norāda, ka arī viņš līdzīgi kā Daugavas vanagi lēmumu pārsūdzēs Administratīvajā tiesā. Turklāt viņš kopā ar domubiedriem cītīgi sekos līdzi Daugavas vanagu aktivitātēm. "Mēs laikam būsim spiesti nokontrolēt, vai patiešām nebūs gājiens uz Brīvības pieminekli. Kā rīkosimies, pagaidām neatklāsim," saka Rīgas domes deputāts.

***

VIEDOKĻI

Kā vērtējat Rīgas domes aizliegumu?

Vēsturniece Ilga Kreituse:

– Šajā gadījumā, no vienas puses, Rīgas domi var saprast, it īpaši, ņemot vērā 13. janvāra situāciju, kad uzskatāmi bija redzama policijas nespēja. Tas ir sava veida apliecinājums mūsdienu realitātei. Tā vietā, lai mēģinātu sarunas ievadīt mierīgā gultnē, lai neļautu nonākt līdz ekscesiem, risinām ar totalitārisma metodi – aizliegt pasākumus.

Politologs Juris Rozenvalds:

– Šīs situācijas pamatā ir kaut kādi ārējie faktori, kas šajā ziņā ir mēģinājums, lai nebūtu nevajadzīgas negatīvas publicitātes. Acīmredzot visus vēsturiskos notikumus, kas saistīti ar 16. martu, vajadzētu izvērtēt. Šo situāciju ir radījusi pašreizējā politiskā elite, kas kādreiz 16. martā mundieros pulcējās pie Brīvības pieminekļa. No paša sākuma vajadzēja domāt, ka varbūt 11. novembris ir labāka atceres diena par 16. martu. Tagad katru reizi mēģina pierādīt visai pasaulei, ka leģionāri nav gluži nacisti, kam es, protams, piekrītu. Notikumi ir tik pretrunīgi, ka par to vajadzēja agrāk domāt.

Saeimas deputāts Visvaldis Lācis:

– Šo lēmumu es nezinu, taču to var nosaukt tikai par nožēlojamu. Citādi nosaukt nevar. To saku ne tikai es viens, kas daudz rakstījis par leģionu. Jumava ir izdevusi vairākas manis sarakstītas grāmatas par leģionu latviešu, angļu un arī krievu valodā. Tām bija 97 ārvalstu atsauksmes, kurās teikts, ka latvieši neienīst krievus vai vāciešus. Galvenais ir pateikts – ka leģionāri cīnījās, sapņoja par savu brīvu valsti. 50 000 ir krituši, gājuši bojā gulaga nometnēs.

 

Arī tiesa neatļauj "Daugavas Vanagu" gājienu 16.martā

LETA  03/13/09    Administratīvā rajona tiesa šodien noraidīja biedrības "Daugavas Vanagi" pieteikumu, ar kuru tā bija apstrīdējusi pašvaldības atteikumu 16.martā rīkot gājienu cauri Vecrīgai uz Brīvības pieminekli.

Kā aģentūru LETA informēja tiesas priekšsēdētājas palīdze Evita Elliņa, pilns spriedums šajā lietā būs pieejams no 3.aprīļa.

Kā ziņots, šodien pēc plkst.15 būs pieejami arī saīsinātie spriedumi divās citās analogās lietās, kurās pašvaldības atteikumu 16.martā rīkot pasākumus pie Brīvības pieminekļa apstrīdējis Genādijs Kotovs un apvienība "Rodina".

LETA jau ziņoja, ka Rīgas domes Sapulču, piketu un gājienu pieteikumu izskatīšanas komisija 16.martā jebkādus pasākumus pie Brīvības pieminekļa aizliedza, ņemot vērā drošības struktūru ieteikumus.

Kā aģentūrai LETA iepriekš skaidroja Rīgas pilsētas izpilddirektora Andra Grīnberga preses sekretārs Uģis Vidauskis, šāds lēmums pieņemts, pamatojoties uz likuma "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem" normām, kas liek ņemt vērā drošības struktūru ieteikumus un ļauj aizliegt pieteiktos pasākumus.

"Izpilddirektors nebūt nav priecīgs, ka bija jāaizliedz visi pasākumi, īpaši "Daugavas Vanagu" gājiens, bet konkrētā situācija valstī un šī nopietnā informācija no drošības iestādēm lika pieņemt šādu lēmumu," sacīja Vidauskis.

Kā norādīja izpilddirektora pārstāvis, pasākuma norise pie Brīvības pieminekļa tagad ir drošības struktūru kompetencē - vai nu viņi visu teritoriju pie pieminekļa norobežos ar žogu, vai arī izvietos barjeras, kas novirzīs cilvēku plūsmas.

Savukārt pieteikumu iesniedzēji - gan "Daugavas Vanagi", gan biedrība "Rodina" - jau sākotnēji solīja šo pašvaldības lēmumu apstrīdēt Administratīvajā tiesā.

Kā iepriekš norādīja "Daugavas Vanagu" pārstāvis Jānis Atis Krūmiņš, šāds pašvaldības lēmums neko neatrisina. "Iešanu pie pieminekļa bez atļaujas mēs neorganizēsim, bet tā tāpat notiks," sacīja Krūmiņš, piebilstot, ka viņš pieļauj, ka varētu notikt arī provokācijas.

 

Krievvalodīgajiem provokatoriem neizdodas traucēt ziedu nolikšanu

LETA  03/16/09    Pāris simti cilvēku šodien pusdienlaikā bija atnākuši pie Brīvības pieminekļa, lai godinātu latviešu leģionārus.

Sākotnēji pie pieminekļa devās vairāki desmiti pārsvarā vecāka gadagājuma cilvēku, kas nolika ziedus pie pieminekļa. Savukārt jaunieši bija izveidojuši Latvijas karogu aleju.

Šiem cilvēkiem sekoja vēl aptuveni 100 cilvēku gājiens.

Gājienam tuvojoties piemineklim, viņus ar svilpieniem un protesta saucieniem sagaidīja antifašisti. Cilvēki arestantu svītrotajās cepurītēs izkliedza saukļus "Hitler, kaputt!".

Savukārt ļaudis, kas nolika ziedus pie pieminekļa, dzied patriotiskas dziesmas.

Policija esot aizturējusi arī pāris nekārtību cēlāju, kā arī antifašistiem esot atņemti pāris karogi.

Kā ziņots, lai novērstu iespējamās nekārtības, Vecrīgā un pie Brīvības pieminekļa pulcējas ievērojami policijas spēki, Brīvības pieminekļa laukumu ierobežo aptuveni pusotru metru augstas dzeltenas dzelzs barjeras, tomēr iedzīvotāji, kuri vēlas nolikt ziedus, pie pieminekļa var piekļūt.

Vecrīgā dežūrē arī ātrās medicīniskās palīdzības un ugunsdzēsēju automašīnas.

 

Arāja dēļ nomelno visu latviešu leģionu

Elita Veidemane,  NRA  03/16/09    Latvijas Republikas Saeima savulaik ir bijusi vai nu neparasti drosmīga, vai nu tradicionāli vientiesīga: 1998. gada 29. oktobrī tā pieņēma deklarāciju Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā, ko bija parakstījis toreizējais Saeimas priekšsēdētājs Alfrēds Čepānis.

Deklarācijā tika uzsvērts, ka pasaulei tiek sniegtas nepatiesas ziņas par latviešu leģionāru cīņas patiesajiem nolūkiem, kuri sakņojās nevis atbalstā Hitleram, bet gan naidā pret padomju varu, kas bija desmitiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju bojāejas un deportāciju izpildītāja, kā arī valsts okupācijas veicēja. Taču atlika toreizējam Krievijas Federācijas vēstniekam Latvijā Aleksandram Udaļcovam uzbļaut latviešiem, un Saeima steigšus aizmirsa par savu deklarāciju...

Pasaciņas par latviešu asinskāri

Latvijas Republikā tikai pirmajos neatkarības atjaunošanas gados bija iespēja brīvi un bez pērtiķveidīgām antifašistu izdarībām pieminēt latviešu leģionārus. Saeima arī loģiski pieņēma minēto deklarāciju, kurā citastarp bija teikts: "Piespiedu atrašanās PSRS bruņoto spēku rindās netiek uzskatīta par Staļina asiņainā režīma atbalstīšanu, turpretī piespiedu atrašanos to latviešu leģionāru rindās, kuri karoja Vācijas bruņoto spēku sastāvā, šobrīd zināmi politiskie demagogi traktē kā Vācijas fašistiskā režīma atbalstīšanu, lai gan latviešu leģiona iekļaušana Waffen SS sastāvā nekādā ziņā nebija atkarīga no Latvijas pilsoņiem."

Tiek lēsts, ka brīvprātīgo latviešu leģionā bija ap 15 procentiem. Un arī šie procenti bija saprotami: latvieši nevēlējās, lai atkārtotos 1941. gada 14. jūnija represijas, kad tika izkauti un aizvesti desmitiem tūkstošu Latvijas cilvēku – tad vīri bija gatavi sadarboties kaut vai ar pašu sātanu, lai tikai neļautu atgriezties nīstajiem sarkanajiem.

Taču biedrs Udaļcovs kā "vēsturnieks" skarbi norādīja, ka leģionāri, kā izrādās, esot piedalījušies mierīgo iedzīvotāju slepkavībās Novgorodas, Pleskavas un Ļeņingradas apgabalā, savukārt Krievijas Federācijas Ārlietu ministrija 2004. gadā pat pacentās sacerēt paziņojumu Par Latviešu SS leģiona piedalīšanos kara noziegumos 1941.–1945. gadā un Latvijas mēģinājumiem pārskatīt Nirnbergas tribunāla spriedumu. Tajā melns uz balta bija apgalvots, ka latviešu leģionāri tikuši izmantoti mierīgo iedzīvotāju apšaušanā ne tikai Latvijā, bet arī Krievijā, Baltkrievijā, Ukrainā un Polijā. Labi atceramies melīgo filmu Baltijas nacisms, kurā tika apgalvots, ka 19. divīzijas kareivji Krievijā no 1943. gada decembra līdz 1944. gada aprīlim nodedzinājuši 23 ciemus un nogalinājuši 1300 cilvēku. Tiešām brīnums, ka neviens Krievijas arhivārs vēl nav nācis klajā ar sensacionāliem dokumentiem, kuros apstiprināti šie fakti. Šādus dokumentus, ja vien tie būtu reāli pieejami, vajadzētu salīdzināt ar divīzijas pavēļu grāmatām un kara (kauju) dienasgrāmatām. Ja tādu dokumentu nav, jābeidz stāstīt pasaciņas par letiņu asinskāri Krievijas un citu svešu valstu teritorijās.

Diplomātisko baiļu varā

Vēsturnieks Inesis Feldmanis raksta: "Neviens latviešu leģionārs nevienā tiesā nav bijis apvainots kara noziegumos, kas būtu izdarīti leģiona darbības kontekstā. Leģions tika izveidots aptuveni gadu pēc pēdējās lielās ebreju slepkavības Latvijā. Ja pašās kara beigās no agrākajām nacistu partijas un SS organizācijas drošības dienestam (SD) pakļautām struktūrām tajā ieplūda arī personas, kas bija veikušas kara noziegumus, tad tādēļ nav noziedzīgs viss leģions." Bet krievu militāristiem un politikāņiem tā nereti gadījies: viņi apzināti ir jaukuši kopā dažādas lietas, vēlamo uzdodot par esošo. Vienvārdsakot – melojuši. Hitlera armijai atkāpjoties, vācieši izformēja vietējās policistu vienības un pievienoja to pārpalikumus leģionāru pulkiem. Un – to nevar apstrīdēt – daļai no policistiem bija asiņainas rokas.

Taču viena paša Arāja dēļ, kuram ar leģionāriem bija tik vien tā sakara kā cūkai ar aviāciju, būtu aplami vainot visu leģionu, kas bija kaujas vienību sakopojums, nevis kaut kādi slepkavnieki. Saeimas deklarācijā skaidri un gaiši bija pateikts: "Latviešu leģions līdzīgi Somijas armijai karoja nevis pret antihitlerisko koalīciju, bet gan tikai pret vienu tās dalībvalsti – PSRS, kas attiecībā pret Somiju un Latviju bija agresors. (..) ASV pārstāvniecība 1950. gadā atkārtoti deklarēja: "Baltijas Waffen SS vienības (Baltijas leģioni) pēc sava mērķa, ideoloģijas, darbības un karavīru kvalifikācijas uzskatāmas par īpašām, no vācu SS atšķirīgām vienībām."" Par to, piemēram, liecina arī kompartijas biedra Diega 1943. gada ziņojums Latvijas kompartijas centrālkomitejas sekretāram Jānim Kalnbērziņam par to, ka latviešu karavīri lielākoties nesimpatizējot Hitleram: "Daudzi no viņiem domā par patstāvīgu Latviju tās iepriekšējā nozīmē un gaida Zviedrijas palīdzību. Šāda veida noskaņojums vēl vairāk izpaužas visā tautā. Īstu hitleriešu ir maz. Lielākā tautas daļa netic, ka vācieši paliks Latvijā. Tie slāņi, kas bija neapmierināti ar padomju varu, cer uz vecās Latvijas atgriešanos."

Pēc Saeimas deklarācijas loģiskā vēsturiskā izklāsta, pārejot pie prasījuma daļas, lasām: "Tāpēc Latvijas valdības pienākums ir: 1) prasīt no okupētājvalstīm un to tiesību pārņēmējām valstīm, lai tās saskaņā ar starptautisko tiesību normām samaksātu Latvijas pilsoņiem, to ģimenes locekļiem un mantiniekiem kompensācijas par zaudējumiem, kas viņiem radušies sakarā ar prettiesisku mobilizāciju okupētājvalstu armijās; 2) rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskārumu novēršanu Latvijā un ārzemēs."

Vai kaut kas no tā tiek pildīts? Faktiski – nekas. Nav dzirdēts, ka jelkāds deputāts būtu iepīkstējies, ka kompensācijas vajadzētu saņemt gan tiem latviešiem, kurus iesauca padomju armijā, gan tiem, kurus iesauca leģionā, jo abas puses, kā smejies, bija okupanti. Par karavīru goda un cieņas aizskārumu nav pat vērts runāt, jo vietējā vara, diplomātiskās bailēs ievīstījusies, te uzslien žogu ap Brīvības pieminekli, te saliek ap to specvienību kordonus, te vēl kaut ko izdomā... Un karavīrs ar visu savu godu un cieņu var braukt uz... Lesteni, piemēram.

Bet arī šā Brāļu kapu memoriāla svinīga atklāšana nepagāja secen Krievijas Ārlietu ministrijas fašistjūtīgajai acij: 2003. gada 29. septembrī tā laida klajā tekstiņu "Par ieroču SS sastāvā karojošo latviešu leģionāru memoriālās kapsētas oficiālo atklāšanu un iesvētīšanu", kurā bija teikts, ka tā esot "kārtējā latviešu leģionāru slavināšana, kuri plecu pie pleca ar nacistiskajiem okupantiem karojuši pret antihitleriskās koalīcijas dalībnieci – Padomju Savienību un sasmērējuši sevi ar noziegumiem pret mierīgajiem iedzīvotājiem". Jā, Krievija nekad neatteiksies no jaukšanās citu valstu iekšējās lietās. Tas pirmkārt. Bet otrkārt: pamatojoties uz starpvalstu vienošanos, arī Krievijā tiek koptas vācu karavīru kapavietas, kur apglabāti arī ieroču SS vienību kritušie karavīri. Pie Pēterburgas ir liela vācu karavīru kapsēta, kur atdusas 22 000 kritušo, netālu no Maskavas atrodas memoriāls 15. SS kazaku kavalērijas korpusam, pie Krasnoje Selo deviņdesmito gadu beigās atklāja kapsētu, kur apglabāti norvēģu ieroču SS vienību kritušie. Taču latviešu leģionāri laikam kaut kā pārāk dziļi kož kaulā krievu politikāņiem – nu nevar viņi rimties! Acīmredzot citām tautām piederīgie leģionāri nav politiski tik izdevīgi, kādi ir latviešu leģionāri – vai tad krievi ies cīnīties ar kazakiem vai norvēģiem?...

Bet ko darīt tiem latviešiem, kuru cīņu biedri nav apglabāti Lestenes memoriālā, bet gan palikuši Volhovas purvos, palikuši guļam pie augstienes numur 93.4, ko latvieši smagās cīņās noturēja pret krievu padomju karaspēka milzīgu pārspēku? Kāpēc latviešu karavīrs nedrīkst bojā gājušos svinīgi pieminēt pie Brīvības pieminekļa? Vai tāpēc, ka mūsu brašie sabiedriskās kārtības sargātāji saņēmuši signālus par dažu provokatoru iespējamiem cirka numuriem, uz kuriem viņi parasti ir visai naski? Trakonama kreklus ar dzeltenām zvaigznēm mēs viņgad jau redzējām. Kāds teijāteris gaidāms šoreiz?

Kas mainīs uztveri?

Pret latviešu leģionāriem nekad nav bijusi celta neviena apsūdzība kara noziegumos, un vairs nav palicis neviens arguments, lai leģionārus dēvētu par fašistiem. Pēdējās šaubas, ja tās kādam bija, ir aizgainījis unikālais atradums, kas dienasgaismu ieraudzīja Berlīnē 2000. gada janvārī – tā bija hermētiski noslēgta metāla kaste, kurā atradās milzīgs skaits kara dokumentu. Tie bija labi saglabājušies 15. ieroču SS grenadieru (latviešu leģiona) divīzijas kauju apraksti, personālsastāva saraksti, pavēles, dienasgrāmatas un kartes. Holandiešu kolekcionārs Melhers de Vits iegādājās šo kasti, un tikai pēc pāris gadiem ziņas par šo atradumu nonāca līdz Latvijai.

Uz Holandi devās militārais vēsturnieks Ēriks Jēkabsons un arhīvu speciāliste Vija Bernāne. Jau vēlāk atskaitē Jēkabsons rakstīja: "Tika konstatēts, ka dokumentu kolekcija ietver vērtīgus, Latvijas valstij no zinātnes un arhīvistikas viedokļa nozīmīgus materiālus, starp kuriem ir divīzijas personālsastāva saraksts, kaujas darbības apraksts, operatīvā stāvokļa apraksts u.c., kuru trūkums Latvijas arhīvos līdz šim bijis ļoti jūtams. No minētās dokumentu kolekcijas apmēram 40–50% ir atzīstami par absolūtiem oriģināliem, pārējie – no 1943.–1945. gada pagatavotām kopijām no oriģināliem." Īpaši vērtīgi bija tas, ka, lasot kauju dienasgrāmatas, varēja soli pa solim sekot līdzi leģionāru darbībai: vācu izslavētais ordnungs izpaudās arī šeit – komandieriem nekas nepalika nepamanīts, viss tika kārtīgi iegrāmatots, ieskaitot kritušos un ievainotos leģionārus. Pēc dokumentu sistematizēšanas uz arhīvu nāca daudzi cilvēki, lai uzzinātu, vai biezās mapes ar tik dārgajiem papīriem spēs liet jelkādu gaismu uz viņu bez vēsts pazudušo tuvinieku – karavīru – likteņiem.

Taču interese par šo dokumentu krājumu nevarēja būt vien ziņkāri pašmērķīga vai tikai dziļi personiska. Tā kā Latvijas arhīvos ziņu un dokumentu par leģionu bija ļoti maz, šie uzietie materiāli noderētu pamatīgiem pētījumiem par latviešu gaitām Otrā pasaules kara laikā, lai vēlreiz apliecinātu to, ka latviešu leģionāri nav piedalījušies masu slepkavībās. Tomēr ar karsto vēlmi izpētīt dokumentus bija par maz: kolekcionārs par savu guvumu Latvijas pusei pieprasīja aptuveni 35 000 latu. Kamēr valsts institūcijas svēra un mērīja nosaukto summu (vismaz divus gadus!), tikmēr holandietis nomainīja cipariņus: nu jau puisis vēlējās saņemt 45 000 latu. Valsts saviebās un nopogāja prasīto naudiņu.

Arhīvs nonāca Latvijā. Un tas bija tā vērts: aizdomu par asiņainiem leģiona darbiem vairs nav – latviešu leģionāri ir bijuši vienīgi karavīri, nevis elitāras Hitlera vienības vai eksekūciju veicēji. Sarunas emocionālo virskārtu noņem Latvijas Valsts vēstures arhīva fondu analītikas nodaļas vadītāja vietnieks Kārlis Zvirgzdiņš: "Mūsu izskatītajos dokumentos nav pilns visas divīzijas personālsastāva saraksts, taču tur ir kauju apraksti, štāba atskaites un tamlīdzīgi. Valstij bija vērts maksāt kolekcionāram pieprasīto naudas summu, jo mūsu arhīvos nebija šādu – tik vērtīgu – dokumentu. Līdz šim, var teikt, bija tikai driskas, daži trofejdokumenti. Pēc kara tie bija izgājuši caur čeku un pēc tam atdoti arhīvam."

Vai uzietajos dokumentos bija kādi pārsteigumi – nepatīkami, patīkami? Zvirgzdiņš atbild, ka nekā sensacionāla tur gan nav bijis – vien vāciski sausas un precīzas atskaites. "Dokumentos arī nebija nekādu norāžu, ka leģionāri būtu piedalījušies eksekūcijās, tur bija tikai kauju un militāro apmācību dienasgrāmatas. Tās veidojas no kauju aprakstiem un pielikumiem – pavēlēm. Katrā ziņā – ja eksekūcijas būtu notikušas, kaut kur tās atspoguļotos." Sarunai pievienojas vēl viena vēsturniece – Ginta Orinska, piebilzdama, ka 15. divīzijai tika pievienotas policijas vienības, kuras bija vainojamas asinsdarbos, līdz ar to konkrēti tendēti vēstures pētnieki bija gandarīti, ka varēja sajaukt kopā policistus ar leģionāriem. 15. divīzijā tika ieskaitīts arī bēdīgi slavenais ebreju bende Viktors Arājs. "Taču viena cilvēka veikto noziegumu dēļ nedrīkst nomelnot visu leģionu," ir pārliecināta G. Orinska. Tomēr abi jaunie vēsturnieki ir vienisprātis, ka diez vai dokumenti un to vairāk vai mazāk populārs pārstāsts spēs strauji mainīt daudzu cilvēku viedokli par latviešu leģionāriem. Acīmredzot ir jāpaiet gana ilgam laikam, lai ar vēsturnieku, žurnālistu, rakstnieku un politiķu kopīgiem pūliņiem mainītos uztvere. "Kurš grib saprast patiesību, tas ir sapratis, tomēr daudzi joprojām izmanto leģionārus saviem politiskajiem mērķiem," piebilst Orinska.

Visi okupanti – vienādi

Nule pie varas tikušā Jaunā laika pārstāvji pirms brīža pievērsa publikas uzmanību ar prasību – aizliegt 9. maija svinību rīkošanu pie t.s. uzvaras pieminekļa, tāpat kā tika aizliegts rīkot pasākumus sakarā ar 16. marta piemiņu. Protams, tas ir loģiski. Taču politiķiem gan vajadzēja saprast, ka šāda prasība ir vien populistisks žests, kas vismaz tuvākajā laikā nepārtaps rīcībā: gribētos gan redzēt tos valdītājus, kas dos pavēli neatļaut 9. maija dzertiņu pie nepareizi nodrāztā zīmuļa...

9. maijā aplūkojot t.s. tēvijas kara veterānu sejas, nevilšus jādomā: kurš no šiem cilvēkiem karojis, piemēram, Austrumprūsijā, kur padomju karaspēks izkāva tūkstošiem mierīgo iedzīvotāju, nemaz nerunājot par masveida izvarošanām un marodierismu? Kurš no viņiem piedalījies Berlīnes iedzīvotāju vai poļu virsnieku un inteliģences slepkavošanā Katiņas mežos? Padomju karaspēka zvērības ir aprakstītas daudzās grāmatās, kas balstās uz vēsturiskiem faktiem un dokumentiem. To visu apjaušot, manī ir tikai viena pārliecība: 9. maija svētki, kas katru gadu notiek pie t.s. uzvaras pieminekļa, ir apkaunojums Latvijai un visiem tiem cilvēkiem, kuri cietuši no visādu veidu okupantiem.

 

Pārdzīvojot 16. martu

Ģirts Zvirbulis,  Latvijas Avīze    03/17/09    Leģionāri un viņu atbalstītāji mierīgi noliek ziedus, bet "antifašisti" pozē kuplā skaitā sabraukušajām ārvalstu televīzijām.

Rīgas mēra piesauktās "provokācijas ar cilvēku upuriem" Leģionāru piemiņas dienā, par laimi, izpalika. Tā vietā leģionāri un viņu atbalstītāji mierīgi nolika ziedus, bet "antifašisti" pozēja kuplā skaitā sabraukušajām ārvalstu televīzijām.

Jau vairākas stundas pirms leģionāru piemiņai veltītā dievkalpojuma Doma baznīcā laukums ap Brīvības pieminekli bija sētas un policijas iežogots. Taču cilvēki, kuri jau no rīta vēlējās nolikt ziedus pie pieminekļa vai vienkārši pāri laukumam devās savās ikdienas gaitās, to varēja netraucēti darīt – drošībnieki tikai uzraudzīja, lai tiktu ievērota kārtība.

Gan Raiņa bulvārī, gan Aspazijas bulvārī dežurēja autobusi ar policijas papildspēkiem, ugunsdzēsēju un ātrās palīdzības mašīnas. Netrūka arī īslaicīgai aizturēšanai domāto mobilo izolatoru. Līdzīgas ainas bija vērojamas arī visā Vecrīgā līdz pat Doma baznīcai.

"Ir ļoti skumji secināt, ka mūsu neatkarīgajā valstī dzīvo tik daudz ienaidnieku, ka bez īpašas drošības pasākumiem nevaram pat nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa," drošības pasākumus komentēja pasākumā satiktais Saeimas deputāts Pēteris Tabūns ("TB"/LNNK).

Bet organizācijas "Daugavas vanagi Latvijā" vadītājs Jānis Atis Krūmiņš pauda neapmierinātību ar pašvaldības lēmumu aizliegt 16. martā pasākumus pie Brīvības pieminekļa. "Joprojām uzskatu, ka domes rīcība bijusi nelikumīga. Mēs gribam tikai nolikt ziedus, pieminot tos latviešu karavīrus, kuru kapavietas nav zināmas vai arī kuras mums liegts apmeklēt un sakopt, jo tās atrodas Krievijā."

Gan pie Doma baznīcas, gan pie Brīvības pieminekļa partijas "Visu Latvijai!" jaunieši bija izveidojuši jau tradicionālās karogu alejas. "Jaunieši izdara to, ko negrib vai nevēlas darīt politiķi. Ar katru gadu leģionāru paliek arvien mazāk, tādēļ mums ir jāizmanto katra iespēja, lai pateiktos viņiem par to, ko viņi paveikuši Latvijas labad," teica "VL" līderis Raivis Dzintars.

Personiski tiekoties ar vecajiem vīriem, "vislatvieši" pārliecinājušies, ka viņiem ir būtiski, ka kāds pasaka paldies.

"Antifašisti" taisa šovu

Uzreiz pēc dievkalpojuma daļa leģionāru un viņu atbalstītāju ar autobusiem devās uz Lesteni, bet aptuveni divsimt cilvēku, drošībnieku pavadīti, vispirms devās nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa. Netālu no Laimas pulksteņa viņus gaidīja vairāki desmiti "antifašistu" organizētās "ekskursijas" dalībnieki, kas bija ģērbušies strīpainās cietumnieku cepurēs. Viņi vicināja sarkanu Padomju Savienības karogu un apspļaudīja plakātu ar Hitlera portretu uz Latvijas karoga fona. Pēc policijas iejaukšanās protestētāji negribīgi novāca šo atribūtiku. Ziedu nolicējus "antifašisti" pavadīja ar lamām un svilpieniem, bet leģionāri un viņu atbalstītāji atbildēja ar patriotiskām dziesmām. Pēc ziedu nolikšanas cilvēki nodziedāja himnu un mierīgi izklīda.

Lai gan šogad leģionāru atceres pasākumi noritēja samērā mierīgi, gluži bez incidentiem tomēr neiztika. Jau gājiena laikā kādam vīrietim palika slikti ar veselību un policistiem nācās izsaukt ātro palīdzību. Kad gājiena priekšgalā ejošie "VL" jaunieši ar karogiem rokās šķērsoja Aspazijas bulvāri, viņiem uzklupa "antifašists" Eduards Gončarovs un Rīgas domes deputāts Viktors Dergunovs ("PCTVL"). Provokācija neizdevās, jo abus aktīvistus kopā ar "antifašistu" līderi Josifu Korenu aizturēja policija. Eiroparlamenta deputāte Tatjana Ždanoka ("PCTVL") tikmēr darbojās kā aktīva preses sekretāre, rūpējoties, lai Krievijas televīzijas nenokavētu "antifašistu" izraisīto šovu.

Mūrniece slavē policistus

Valsts policijas preses un sabiedrisko attiecību biroja priekšniece Ieva Rekšņa pastāstīja, ka pavisam pie Brīvības pieminekļa vakar aizturētas piecas personas – trīs jau minētie kārtības traucētāji, viens iespējamais 13. janvāra grautiņu dalībnieks un kāds iereibis vīrietis, kas mēģinājis sākt kautiņu. Bet Blaumaņa un Krišjāņa Barona ielu rajonā aizturēti astoņi jaunieši, kas bija ģērbušies Otrā pasaules kara padomju un vāciešu karavīru formās.

Jaunā iekšlietu ministre L. Mūrniece ("Jaunais laiks") uzskata, ka incidentu bijis tik maz, pateicoties policijas un citu drošības iestāžu profesionālai darbībai. "Policija izdarījusi visu iespējamo, lai 16. marts noritētu veiksmīgi. Viņi ir pierādījuši, ka ir augsta līmeņa profesionāļi," atzina L. Mūrniece un pauda gandarījumu, ka policisti nav atsaukušies Neatkarīgās policistu arodbiedrības aicinājumam streikot. Par drošību 16. martam veltītajos pasākumos esot rūpējušies vairāk nekā 1000 policisti.

 

 

Tur godā Lesteni

Artis Drēziņš,  Latvijas Avīze    03/17/09    Deputāte mulst, atbildot uz jautājumu, vai tic, ka taisnība augšāmcelsies.

Kā jau tas pēdējos gados ierasts, Lestene tāpat kā Rīgas centrs 16. martā kļūst par apsargātāko vietu Latvijā.

Visus ceļus uz Lesteni kontrolēja policija, apturot automašīnas, pārbaudot to numurus un vizuāli – arī iekšā sēdētājus. Bez policistiem Lestenes Brāļu kapos dežurēja arī militārās policijas vienība, bet neuzkrītošā vietā aiz mājām gatavības režīmā atradās policijas speciālo uzdevumu puiši.

Stundu garais pasākums, uz kuru bija ieradušies vairāki simti cilvēku, Brāļu kapos noritēja mierīgi. Augstākās valsts amatpersonas, valdības locekļus un militāros komandierus Lestenē nemanīja, toties bija ieradies Eiropas Parlamenta deputāts Ģirts Valdis Kristovskis, Saeimas deputāti Sandra Kalniete, Ina Druviete, Ilma Čepāne, Kārlis Šadurskis (Pilsoniskā savienība), Inguna Rībena ("Jaunais laiks"), Juris Dobelis ("TB"/LNNK) un Dzintars Ābiķis (Tautas partija), pensionētie admirāļi Gaidis Andrejs Zeibots un Andrejs Mežmalis. Aizlūgumu noturēja Lestenes draudzes mācītājs Jānis Smilgainis, kura vadībā arvien civilizētākus vaibstus iegūst Brāļu kapiem līdzās esošā luterāņu baznīca, kas kara laikā bija lazarete, bet padomju gados – graudu kalte. Emocionālu un nacionālu runu noturēja Ģ. V. Kristovskis, kurš atzīmēja: neskatoties uz to, ka Latvija ir Eiropas Savienībā un NATO, joprojām mūsu valstī notiek ideoloģiskas cīņas, kas aizsākušās vēl Otrā pasaules karā. Eiropas Parlamenta deputāts izteica neizpratni, ka Vācijas kanclers un Francijas prezidents var Normandijā kopīgi nolikt ziedus pie kritušo vāciešu kapiem, bet latvieši savā valstī nevar godināt savus kritušos karavīrus, nesaņemot daudz ļauna vēlējumu un draudu. Tajā pašā laikā esot nožēlojami, ka Krievijas valdība vēlas ar likumu nostiprināt savu uzvaru Otrajā pasaule karā. Ģ. V. Kristovskis uzsvēra, ka Latvijai jāorientējas uz Eiropas vērtībām un jāpanāk, lai tajā ar likumu līdzās rasismam un nacismam tiktu nosodīts arī komunisms.

Kad pie leģionāra meitas Saeimas deputātes I. Rībenas īsi pirms pasākuma pienācis kāds leģionārs un vaicājis, vai viņa ticot vārdiem, kas rakstīti Brāļu kapos: "Mēs ticam uz taisnības augšāmcelšanos", viņa īsti neesot zinājusi, ko atbildēt, jo šobrīd viņai esot kauns, kā Latvijā tiek atzīmēts 16. marts. Viņas kolēģe S. Kalniete izteica cerību, ka pienāks diena, kad Lestenes Brāļu kapos bez bažām varēs ierasties valsts amatpersonas, nebaidoties, ka viņus par to nosodīs Eiropā.

 

Komentārs: Mieru, tikai mieru

Askolds Rodins,  Diena  03/17/09    Vakar Rīgā Latviešu leģiona karavīru piemiņas diena noritēja bez vērā liekamiem starpgadījumiem. Nepiepildījās Rīgas mēra Jāņa Birka (TB/LNNK) prognoze, ka 16.martā nevarēs izvairīties no provokācijām. Nebija arī iepriekš solītās protesta akcijas pie Latvijas vēstniecības Londonā.

Acīmredzot pareizs vien bija Rīgas domes lēmums, kas liedza dažādām organizācijām šajā dienā rīkot pasākumus pie Brīvības pieminekļa. Likuma priekšā sabiedriskās organizācijas ir vienlīdzīgas: kas atļauts vieniem, nedrīkstētu tikt liegts citiem.

Ar puķu nolikšanu viss bija kārtībā — ne mazāk organizēti kā tajos gados, kad organizācijām bija atļauts rīkot pasākumus pie Brīvības pieminekļa.

Pie Laimas pulksteņa rosījās bariņš visparastāko krievu šovinistu, kas sevi skanīgi dēvē par antifašistiem. Viņi labprāt grozījās TV kameru priekšā un zūdījās, ka, redz, policija apsargā laukumu pie Brīvības pieminekļa. Policija, starp citu, gādā par kārtību visur, kur pulcējas daudz cilvēku. Tas ietilpst policijas pienākumos.

Skaitā nedaudzie aktīvie "antifašisti" paplivināja kaut ko līdzīgu sarkanam karogam, pabrēca "Hitler kaput", kaut arī tas sen vairs nav aktuāli, katrā ziņā krietni mazāk par viņnedēļ Vladivostokā protesta akcijā redzēto plakātu, kas vēstīja "Putler kaput".

Leģionāru piemiņas dienai ir gan atbalstītāji, gan "štata" noliedzēji. Svarīgi, lai nebūtu tiešas konfrontācijas. Kā tas bija vakar.

 

Atjaunots Īles bunkurs

Ausma Viļķina,  Latvijas Avīze    03/18/09    Iznīcināt pārdesmit partizānus metās 760 liels karapulks.

Vakar Zemgales mežsaimniecības Īles meža iecirkņa teritorijā svinīgi iesvētīja Baltijā lielāko daļēji atjaunoto nacionālo partizānu ziemas mītni – bunkuru.

Tas reizē bija cieņas un piemiņas apliecinājums tiem 15 kritušajiem latviešu un lietuviešu partizāniem, kā arī vēlāk gulaga nometnēs mocītajiem līdzbiedriem, kuri 1949. gada 17. martā šeit izcīnīja savu pēdējo kauju ar PSRS Valsts drošības ministrijas (VDM) jeb čekas karaspēku.

Kā jau iepriekš esam rakstījuši, ziemas bunkuru Īles mežos ierīkoja Zemgales partizānu grupa, ko vadīja gados jaunais komandieris Kārlis Krauja, īstajā vārdā Visvaldis Brizga. Nevienlīdzīgās cīņas iznākums partizāniem bija traģisks, bet no čekistu puses pat komisks, proti: bruņojušies ar kaujas ieročiem, granātām, benzīnu un uguni, iznīcināt meža bunkurā aplenktos pārdesmit partizānus metās 760 vīru liels čekistu organizēts karapulks!

Atmodas laikā Īles kaujā kritušo partizānu mirstīgās atliekas tika pārapbedītas Virkus kapsētā Dobeles tuvumā. No šīs vietas ar ziedu nolikšanu tad arī vakar sākās traģisko notikumu atceres ceļš līdz nu jau lielā mērā atjaunotajam partizānu bunkuram, kurā kaujas laikā pavisam atradās 24 partizāni. Kā piemiņas brīdī stāstīja Īles kaujas dalībnieks Modris Zihmanis, 15 viņa biedri mira vai nu no čekistu lodēm vai pēc bunkura aizdedzināšanas nosmokot dūmos, vai arī izdarot pašnāvību. Dzīvus palikušos, tostarp arī Zihmani, gaidīja kara tribunāls un pēc tam gulags. Čekas uzbrukuma laikā bunkurā neatradās visvairāk meklētais grupas komandieris Kārlis Krauja un divi viņa līdzgaitnieki. Tos čeka izsekoja un nošāva 1950. gada ziemā Saldus pilsētā. Savas atmiņas stāstīja arī partizānu sakarnieki un atbalstītāji.

No bunkura ir atjaunota lielā dzīvojamā telpa. Tajā cieši blakus cita citai izvietotas šauras lāviņas, uz kādām partizāni gulējuši. Pēdējā laikā atjaunošanas darbus veikuši Tērvetes novada vēstures muzeja, kā arī akciju sabiedrības "Latvijas valsts meži" Īles meža iecirkņa darbinieki. Viņi arī solīja bunkura pārējās daļas atjaunošanu pabeigt šovasar. Iepriekšējos gados pie bunkura ir uzstādīts Baltais krusts, atklāta piemiņas plāksne un granīta stēla.

No vēstures zināms, ka Latvijas teritorijas mežos pret padomju okupāciju mēģināja cīnīties apmēram 20 000 partizānu un viņus atbalstīja ap 80 000 civiliedzīvotāju. Partizānu karš ilga 12 gadus (1944. – 1956.). 1956. gada rudenī beidza pastāvēt pēdējā Ziemeļvidzemē vēl patvērusies nacionālo partizānu grupa.

  

 

Citādā ziņā...

 

 

Būtiski pieaudzis naturalizācijas iesniegumu skaits

DELFI  03/03/09    Februārī Naturalizācijas pārvaldes reģionālajās nodaļās pieņemti 417 pilsonības pretendentu iesniegumi, no kuriem 312 ir naturalizācijas iesniegumi. Salīdzinot ar aizvadītā gada pēdējo mēnešu statistiku, iesniegumu skaits ir gandrīz dubultojies, informē Naturalizācijas pārvaldē (NP).

NP informē, ka februārī tika saņemti 312 naturalizācijas iesniegumi, kas ir par 30 procentiem vairāk nekā janvārī un uz pusi vairāk nekā pērnā gada decembrī.

Par trešdaļu salīdzinājumā ar iepriekšējiem diviem mēnešiem pieaudzis Latvijas pilsonību reģistrējošo personu skaits, proti, februārī ir saņemti 64 iesniegumi. Pārsvarā reģistrācijas ceļā Latvijas pilsonību ir ieguvuši jaunieši, kuri apguvuši pilnu mācību kursu latviešu valodā, iegūstot pamatizglītību vai vispārējo vidējo izglītību.

Palielinājies arī iesniegumu skaits pēc 1991. gada 21.augusta Latvijā dzimušo nepilsoņu un bezvalstnieku bērnu atzīšanai par Latvijas pilsoņiem. Februārī NP reģionālās nodaļas saņēmušas 41 iesniegumu, salīdzinoši decembrī - 19, bet janvārī - 34.

Naturalizācijas pārvaldes priekšniece Eiženija Aldermane šī brīža pilsonības iegūšanas intensitātes paaugstināšanos vērtē ar dalītām jūtām: "No vienas puses pozitīvi ir tas, ka šajā valstij tik smagajā laikā palielinās iedzīvotāju pilsoniskās atbildības un līdzdalības aktivitātes. Vienlaikus iesniegumu skaita pieaugums ir spilgti izteikta ekonomiskās krīzes pazīme, jo daļa pilsonības pretendentu pilsonības iegūšanu saista ar vēlmi atrast darbu ārzemēs. Īpaši brīdinošs ir signāls, ka tie ir cilvēki ar labu izglītību, labām latviešu valodas zināšanām, dzimuši Latvijā. Latvijai šie cilvēki ir ļoti svarīgi."

 

Latvijā sāk atgriezties pirmie pavasara gājputni

LETA  05/05/09    Latvijā sāk atgriezties pirmie pavasara gājputni, liecina putnu vērotāja Kaspara Funta mājaslapā publicētā informācija.

Pirmdien, 2.martā, Saldus rajona Remtes ezera niedrāja redzēts lielais dumpis, kas ir agrs šīs sugas pavasara novērojums. Liepājas ezerā iepretī Vītiņu pļavām redzēta arī Sāmsalas pīle, kas ir atkārtots agrākais šīs sugas novērojums Latvijā. Turpat redzētas vismaz 42 meža zosis un vismaz 25 lauka cīruļi un 38 ķīvītes migrācijā.

Otrdien, 3.martā, Ēdoles pagastā Kuldīgas rajonā Ventspils-Kuldīgas šosejai pārlidojusi dzērve, kas ir agrs šīs sugas novērojums pavasarī.

Kopš 1.marta putnu novērojumu reģistrācija pārtraukta mājaslapā " www.putni.lv ".

"Uzzinot šo informāciju par putnu novērojumu reģistrācijas pārtraukšanu, daudzi putnu vērotāji bija ļoti sarūgtināti. Bija tāda sajūta, it kā kāds būtu nomiris, jo visi aktīvie putnu vērotāji mājaslapā ieskatījās vairākas reizes dienā un aktīvi sekoja līdzi neparastākajiem putnu novērojumiem. Tā kā man jau vairākus gadus bija šī mājaslapa, pieņēmu lēmumu uzņemties apkopot informāciju par aktuālākajiem putnu sugu novērojumiem. Apzinos, ka esmu uzņēmies lielu atbildību, taču putnu vērotājiem šāda informācijas apmaiņa ir nepieciešama," stāstīja Funts.

Putnu vērotāji un ornitologi aicināti iesūtīt informāciju par retiem un netipiskiem putnu sugu un pasugu novērojumiem, kā arī fotoattēlus publicēšanai šajā vietnē uz e-pastu " funtaputni@gmail.com ", savukārt ar iesūtītajiem novērojumiem var iepazīties mājaslapā " http://kasparsfunts.googlepages.com/kasparsfunts ".

 

Latvijas Pasts laiž klajā pastmarku ar pingvīniem

DELFI  03/17/09    Latvijas Pasts (LP) laidīs klajā jaunu pastmarku bloku – "Polāro apgabalu un ledāju aizsardzība ", kurā ir attēloti pingvīni un leduslācis, informē LP.

Pastmarku blokā iekļautas divas pastmarkas, kuru dizaina autors ir Ģirts Grīva. Vienā pastmarkā attēlots baltais lācis, bet otrā - pingvīni. Pastmarku bloka fonu veido ledāji un aisbergi uz zvaigžņotas debess fona. Kopā ar pastmarku bloku izdota arī pirmās dienas aploksne un speciālais zīmogs. Aploksnē attēlots leduslācis, savukārt pirmās dienas zīmogā skatāms ledāja siluets. Pastmarkas, pirmās dienas aploksni un arī speciālo zīmogu rotā sešstaru sniegpārsliņa, kas ir šī pastmarku bloka projekta starptautiskais simbols.

Pastmarku blokā iekļautas pastmarkas ir ar nominālvērtību 35 un 55 santīmi, pastmarku bloks tiražēts 500 000 eksemplāros.

Pastmarku bloka izdošana ir vairāku valstu kopprojekts, kas tiek realizēts pirmo reizi. Katrā projekta dalībvalstī tiks izdots atšķirīgs pastmarku bloks, bet vienojošais elements būs pastmarku bloka nosaukums "Polāro apgabalu un ledāju aizsardzība" un logo - sešstaru sniegpārsliņa.

Pastmarku bloka "Polāro apgabalu un ledāju aizsardzība" izdošanas projektā piedalās: Alžīrija, Argentīna, Austrālija, ASV, Austrija, Ālandu salas, Beļģija, Bolīvija, Brazīlija, Bulgārija, Čehija, Čīle, Dānija, Dienvidāfrika, Ekvadora, Farēru salas, Francija, Grenlande, Horvātija, Ķīna, Igaunija, Indija, Indonēzija, Itālija, Īslande, Japāna, Jaunzēlande, Kanāda, Kazahstāna, Kolumbija, Koreja, Krievija, Latvija, Lielbritānija, Lietuva, Meksika, Nīderlande, Norvēģija, Peru, Polija, Portugāle, Rumānija, Slovākija, Slovēnija, Somija, Spānija, Šveice, Turcija, Ungārija, Urugvaja, Vācija un Zviedrija.