Kas jauns Latvijā?

Nr. 554:  2009. g. 19. marts - 4. aprīlis

 

 

 

Gribīgo koalīcijā, Eiropā un citur pasaulē...

 

Sandra Kalniete saņem zelta medaļu kā izcila eiropiete

TVNET  03/19/09    Partijas „Pilsoniskā savienība” (PS) priekšsēdētāja, kādreizējā Latvijas Republikas ārlietu ministre Sandra Kalniete šodien, 19. martā, Briselē saņēma „Fondation Mérite Européen” zelta medaļu, informēja Pilsoniskās savienības preses sekretāre Dace Balode.

Šo apbalvojumu pasniedz „izciliem eiropiešiem, kuri ar saviem nopelniem palīdzējuši veidot labāku, vienotāku Eiropu”. Tā minēts fonda mājaslapā. Zelta medaļa ir augstākais šā apbalvojuma veids (ir arī bronzas un sudraba medaļa).

„Fondation Mérite Européen” ir fonds, kas veicina darbošanos Eiropas labā – lai tā kļūtu atvērtāka, zināšanām bagātāka un humānāka. Fonda apbalvojumus saņēmuši, piemēram, Eiropas Parlamenta prezidents Hanss Gerts Poterings, ES ārējo attiecību komisāre Benita Ferero-Valdnere, Lietuvas politiķis Vītauts Landsberģis u.c. Fonds piešķir apbalvojumus arī zinātnē.

Medaļas pasniegšana notika Hansa Zīdela fonda (Vācija) rīkotās konferences ietvaros, kas veltīta Eiropas Savienības paplašināšanās 5. gadskārtai. Par godu S. Kalnietei runu teica konfereces vadītājs un Eiropas Parlamenta deputāts Dr. Ingo Frīdrihs.

S. Kalniete bija arī viena no ziņotājām šajā pasākumā. Kopā ar viņu uzstājās Viktors Orbans, kādreizējais Ungārijas premjers un pazīstamais Polijas politiķis Lehs Valensa, kas bijis arī Polijas prezidents.

 

Dombrovskis: Latvijai, iespējams, vajadzēs papildus aizņēmumu viena miljarda eiro apmērā

LETA  03/20/09    Latvijai, iespējams, vajadzēs papildus aizņēmumu līdz viena miljarda eiro (702,8 miljonu latu) apmērā, piektdien intervijā aģentūrai "Reuters" atklāja Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (JL).

"Nevaru izslēgt iespēju, ka mums varētu būt nepieciešams papildus finansējums līdz viena miljarda eiro apmērā no Eiropas Komisijas (EK) vai Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm," pavēstīja Dombrovskis. "Nedomāju, ka mēs varam vēl kaut ko vairāk dabūt no Starptautiskā Valūtas fonda (SVF), jo tas, ko mēs saņemam [no SVF], ir ļoti tuvu maksimumam, ko varam dabūt."

Dombrovskis sacīja, ka piektdienas sarunās Briselē Latvijas delegācija ne ar EK, ne ar kādu citu ES valsti nav apspriedusi jautājumu par papildus finansējumu.

"Mūsu pirmā prioritāte ir sarunas par budžeta deficīta līmeni un to, kā panākt un noturēt stabilitāti mūsu valstī, lai pieturētos pie mērķa 2011.gadā samazināt mūsu deficītu līdz trim procentiem [no IKP] un 2012.gadā pievienotos eirozonai," sacīja Dombrovskis.

Viņš atzina, ka Latvijai var rasties grūtības izpildīt starptautisko aizdevēju prasības saglabāt budžeta deficītu 5% robežās no IKP.

"Šodien EK iesniedzām mūsu piedāvājumu, bet nākamnedēļ Rīgā paredzētas sarunas," sacīja Dombrovskis. "Mēģināsim panākt vienošanos par lielāku budžeta deficītu, iespējams, 7-7,5% apmērā centrālajā valdībā un 1% pašvaldībās."

Kā ziņots, kopumā Latvijai būs pieejami 7,5 miljardi eiro (5,25 miljardi latu).

Eiropas Komisijas 2009.gada piešķirtais finansējums Latvijai būs 2,9 miljardi eiro (2,03 miljardi latu), 2010.gadā tiks piešķirti 100 miljoni eiro (70 miljoni latu), bet 2011.gadā - arī 100 miljoni eiro.

Starptautiskā Valūtas fonda 2009.gada piešķirtais finansējums Latvijai būs 1,2 miljardi eiro (0,84 miljardi latu), 2010.gadā tiks piešķirti 400 miljoni eiro (280 miljoni latu), bet 2011.gadā - arī 100 miljoni eiro.

Ziemeļvalstis - Dānija, Zviedrija, Somija un Norvēģija - 2010.gadā piešķirs 1,8 miljardus eiro (1,26 miljardus latu).

Pasaules Bankas 2009.gada piešķirtais finansējums Latvijai būs 200 miljoni eiro (140 miljoni latu), bet 2011.gadā - arī 200 miljoni eiro.

Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas, Čehijas, Polijas un Igaunijas sniegtais finansiālais atbalsts Latvijai 2009.gadā būs 200 miljoni eiro, bet 2010.gadā - 300 miljoni eiro (210 miljoni latu).

 

Valdība sarunās ar SVF piedāvās budžeta grozījumus ar 7% deficītu

LETA  03/23/09    Sākot sarunas ar Starptautisko Valūtas fondu (SVF), valdība piedāvās sākotnējo budžeta grozījumu projektu, kurā paredzēts 7% deficīts no iekšzemes kopprodukta.

Par to šodien pēc valdības ārkārtas sēdes žurnālistus informēja finanšu ministrs Einars Repše (JL).

Valdība šodien izskatījusi priekšlikumus, un rīt tiks uzsāktas sarunas ar SVF.

Pēc Repšes teiktā, ir skaidrs, ka būs jāpārskata atsevišķas budžeta programmas, izvērtējot to lietderību, kā arī slēgšanu.

Pēc ministra teiktā, 7% budžeta deficīta nodrošināšanai būs jāveic izdevumu samazinājums tuvu 300 miljoniem latu.

Repše arī norādīja, ka no starptautisko aizdevēju puses ir stingras prasības, ka ar 7% budžeta deficītu nepietiks un šo rādītāju nāksies samazināt. Starptautiskie aizdevēji strikti pieturoties pie iepriekšējās valdības noslēgtā memoranda par aizņēmuma saņemšanu.

Kā ziņots, šodien sasaukta valdības ārkārtas sēde, kurā vērtēs priekšlikumus šā gada valsts budžeta grozījumiem.

Ministrijas nav radušas iespējas vēl lielākiem izdevumu samazinājumiem papildu jau iepriekš noteiktajiem samazinājumiem, kas jāveic šā gada valsts budžeta grozījumos nolūkā nodrošināt 7% deficītu no iekšzemes kopprodukta, aģentūru LETA informēja Finanšu ministrijā.

Saņemtie priekšlikumi neliecina, ka ministrijas spējušas rast papildu būtiskus budžeta deficīta samazināšanas pasākumus, un tās pieturas pie iepriekšējā projekta, informēja ministrijā. Vienīgi Vides ministrijas iesniegtajos priekšlikumos rosināts vēl lielāks izdevumu samazinājums par 1,8 miljoniem latu.

Jau ziņots, ka ministrijām iepriekš Finanšu ministrijā bija jāiesniedz priekšlikumi valsts budžeta līdzekļu papildu ietaupīšanai, izvērtējot situāciju nozarē un valstī kopumā, kā arī to, kādu ietekmi tie atstās uz reģioniem.

Starptautiskā Valūtas fonda misija Latvijā ilgs no 24.marta līdz 29.martam.

Kā ziņots, budžeta projektā 2009.gadā plānots 12% iekšzemes kopprodukta (IKP) kritums, inflācija 3,3% apmērā. Mēneša vidējā bruto darba samaksa tautsaimniecībā paredzēta mīnus 7,5%, bet maksājumu bilances tekošā konta saldo pret IKP - mīnus 7,3%. Kopbudžeta nodokļu ieņēmumu prognoze 2009.gadam plānota par 22,6% mazāka nekā 2008.gadā.

 

Iepazīstina ar ziņojumu par eiro ieviešanas gaitu

Ziņu aģentūra BNA Latvia   03/24/09    Lai sniegtu pārskatu par paveikto darbu izpildi un informētu par turpmākajiem plāniem vienotās Eiropas valūtas – eiro ieviešanai Latvijā, Finanšu ministrija izskatīšanai šīs dienas Ministru kabineta sēdē bija iesniegusi kārtējo informatīvo ziņojumu.

Pārskata periodā no 2008. gada 1. augusta līdz 2009. gada 31. janvārim īpaša uzmanība tika veltīta sabiedrības informēšanai un izglītošanai par eiro ieviešanu Latvijā.

Lai veicinātu izpratni par lata nomaiņu ar eiro Latvijā, pagājušā gada nogalē tika atklāta interneta mājas lapa www.eiro.lv . Lapa ir strukturēta pēc mērķa kategorijām, piedāvājot informāciju konkrētām mērķauditorijām – iedzīvotājiem, uzņēmējiem un žurnālistiem. Interneta vietnē publicētā informācija apmeklētājiem pieejama trīs valodās – latviešu, angļu un krievu. Mājas lapā ir gan saturiska informācija par iecerēto eiro ieviešanas procesu, gan analītiski raksti un intervijas, kā arī fotogrāfiju galerijas un īpašs eiro kalkulators.

Laikā no 2008. gada septembra līdz oktobrim Valmierā, Daugavpilī un Rīgā Finanšu ministrijas organizētā pasākuma „Finanšu forums Latvijai 90” ietvaros tika sniegta informācija par eiro ieviešanu Latvijā. Auditorija, kura sastāvēja no pašvaldību pārstāvjiem, žurnālistiem, uzņēmējiem un citiem interesentiem, tika iepazīstināta ar eiro ieviešanas scenāriju, kā arī tika sniegtas atbildes uz viņus interesējošiem jautājumiem. Aktuālākie jautājumi bija par lata un eiro kursu, kā arī valūtu nomaiņas procesu.

Lai izstrādātu vienotās eiro maksājumu zonas (SEPA) nacionālo ieviešanas plānu, izveidota īpaša darba grupa, kurā strādā pārstāvji no Latvijas Bankas, Finanšu ministrijas, Latvijas Tirgotāju asociācijas, Latvijas Darba devēju konfederācijas, Mazo un vidējo komersantu un amatniecības konsultatīvās padomes, Komercbanku asociācijas, Valsts kases, kā arī citi.

Pārskata periodā arīdzan tika uzsākts aktualizēt Latvijas Nacionālais eiro ieviešanas plānu, papildinot to ar regulējumu par atlikuma izdošanu vienīgi eiro, izņemto gadījumus, kad tas nav iespējams praktisku apsvērumu dēļ.

 

Valdība gatav eiro pārsaukt par euro

Baiba Rulle, Andris Saulītis,  Diena  03/24/09    Valdība nolēmusi, ka pēc Latvijas iekļaušanās eirozonā tā centīsies nodrošināt, lai juridiskajos tekstos "eiro" tiktu pārsaukts par "euro".

Valdībā izskatītajā Finanšu ministrijas informatīvajā ziņojumā par vienotās Eiropas valūtas ieviešanu Latvijā teikts, ka viens no būtiskākajiem Latvijas Eiro projekta vadības komitejas risināmajiem jautājumiem ir vienotās valūtas rakstība. Latvija saņēmusi Eiropas Centrālā bankas (ECB) atkārtotu aizrādījumu, ka Latvijā likumdošanas ceļā ir iedibināti divi vienotās valūtas oficiālie nosaukumi – eiro un euro – un tādējādi turpina pastāvēt neatbilstība starp Latvijas likumdošanā noteikto vienotās valūtas nosaukumu un Kopienas tiesību aktos noteikto vienotās valūtas nosaukumu latviešu valodā. "ECB uzskata, ka tā ir nepilnība, kura būtu jānovērš," teikts ziņojumā Lai to novērstu, būtu jāsvītro punkts valdības izdotajos noteikumos, kas nosaka, ka ES vienotās valūtas vienības nosaukums latviešu valodā lietojams vīriešu dzimtes nelokāmajā formā – eiro.

Ņemot vērā ECB viedokli, valdība nolēma, ka pusgada laikā pēc Latvijas pievienošanās Eiropas vienotajai valūtai tā grozīs normatīvos aktus, kuros minēts vārds "eiro" uz vārdu "euro". Valdība apzinās, ka neveicot tūlītēju normatīvo aktu grozīšanu, katru gadu turpmākajos ECB Konverģences ziņojumos tiks norādīts uz šo neatbilstību, līdz tā tiks novērsta.

Valodnieki gan iebilst, ka latviešu valodā nav sastopams divskanis "eu" un tas tiek lietots vien svešvārdos.

 

Repše: Sarunas ar SVF sākušās ļoti veiksmīgi

LETA  03/24/09    Šodien sāktās sarunas ar Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) ekspertiem par budžeta izstrādes metodoloģiju un finanšu vadības jautājumiem sākušās ļoti veiksmīgi, uzskata finanšu ministrs Einars Repše (JL).

Repše uzskata, ka kopīgi ar SVF ekspertiem varētu tikt rasti risinājumi kvalitatīvai budžeta grozījumu izstrādei, informēja Finanšu ministrijas Komunikācijas departamenta Preses nodaļas vadītāja Elīna Dobulāne.

SVF tehniskās palīdzības misijas eksperti Latvijā uzturēsies līdz 30.martam.

Sarunu laikā plānots novērtēt esošo budžeta sistēmu, sagatavot praktiskus ieteikumus budžeta veidošanas un grozījumu izstrādes procesa uzlabošanai, par mērķi izvirzot ilgtspējīgu budžeta konsolidāciju.

Paredzams, ka pirmos secinājumus SVF eksperti varētu paust šīs nedēļas nogalē, tiekoties ar Repši un Ministru prezidentu Valdi Dombrovski (JL).

Misijas gaitā SVF ekspertiem paredzētas tikšanās arī ar Zemkopības ministrijas, Veselības ministrijas, Izglītības un zinātnes ministrijas, Satiksmes ministrijas, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas, Valsts kases pārstāvjiem un citiem.

Kā ziņots, valdība sarunās ar SVF piedāvās sākotnējo valsts budžeta grozījumu projektu, kurā paredzēts 7% deficīts no iekšzemes kopprodukta.

Repše iepriekš norādīja, ka no starptautisko aizdevēju puses ir stingras prasības, ka ar 7% budžeta deficītu nepietiks un šo rādītāju nāksies samazināt. Starptautiskie aizdevēji strikti pieturoties pie iepriekšējās valdības noslēgtā memoranda par aizņēmuma saņemšanu. Tajā paredzēts, ka valsts budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 5% no iekšzemes kopprodukta.

 

SC līderis EP vēlēšanās - Rubiks

DELFI  03/24/09    Apvienības "Saskaņas centrs"(SC) līderis Eiropas Parlamenta vēlēšanās būs Latvijas Sociālistiskās partijas līderis Alfrēds Rubiks, portālu "Delfi" informēja SC.

Saraksta priekšgalā būs arī Saeimas deputāti Boriss Cilēvičs un Nikolajs Kabanovs.

SC potenciālo Eiropas Parlamenta deputātu galvenie

pamatuzdevumi būs "aizstāvēt Latvijas ekonomiskās intereses, cīnīties par

cilvēktiesībām un plāšāku sociālo aizsardzību."

Jau vēstīts, ka 6.jūnijā vienlaikus notiks Eiropas Parlamenta un pašvaldību vēlēšanas.

 

Krievija pārmet ES ietekmes palielināšanu bijušajās padomju republikās

NRA  03/25/09    ES valstu līderi pagājušajā nedēļā samitā Briselē apstiprināja jauno ES politikas iniciatīvu „Austrumu partnerību”, vēstī Saeimas ES informācijas centrs.

To svinīgi atklāt paredzēts š.g. 7.maijā Prāgā, klātesot sešu bijušo padomju republiku - Ukrainas, Gruzijas, Moldovas, Armēnijas, Azerbaidžānas un, iespējams, arī Baltkrievijas - vadītājiem.

Sākotnēji ar priekšlikumu izveidot „Austrumu partnerību” nāca klajā Polija un Zviedrija. Esošā ES Kaimiņattiecību politika atzīta par pārlieku birokrātisku, smagnēju un turklāt to asi kritizējušas valstis, uz kurām tā attiecas.

Papildus grūdienu Austrumu partnerības tapšanā deva militārais konflikts Gruzijas teritorijā pagājušā gada augustā, kā arī Vidusjūras savienības izveidošana. ES Baltijas jūras reģiona valstis uzskatīja, ka līdz ar to nepieciešams panākt līdzsvaru ES „kaimiņu politikā”.

Uzreiz pēc ES līderu samita 20.martā publiski savu neapmierinātību par jauno ES iniciatīvu paudusi Krievija, kas līdz šim pret to aģitēja tikai kuluāros.

Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs Briseles forumā pārmetis Briselei par centieniem iespiesties Krievijas agrākajā ietekmes zonā. „Mēs tiekam apsūdzēti par ietekmes zonu veidošanu. Kas tad ir „Austrumu partnerība”? Vai tā nav ietekmes zona?” sacījis Lavrovs.

Laikraksts „Komersant” rakstā „ES iejaucas Krievijas sabiedroto lietās” norāda, ka, lai arī Eiropas Savienība sakot, ka Austrumu partnerība neesot „pretkrievisks projekts”, tomēr patiesībā šī iniciatīva piedāvā partnerības dalībniekiem „vieglu izslīdēšanu no Krievijas ietekmes zonas”. Laikraksts uzsver arī faktu, ka sešām partnerības valstīm ES sola nākotnē bezvīzu režīmu.

Tikmēr Čehijas prezidentūra ir nobažījusies par vēl virkni neatrisinātiem jautājumiem, par kuriem vienošanos jāpanāk vēl līdz atklāšanas samitam Prāgā. Galvenais temats ir finansējums, kurš Austrumu partnerībai tiks ņemts no ES Kaimiņattiecību politikas budžeta. Vidusjūras valstis (Itālija, Francija) paziņojušas, ka Austrumu partnerībai jāatvēl 1/3 finansējuma, bet 2/3 budžeta esot nepieciešams dienvidu kaimiņvalstīm (Vidusjūras savienībai).

Čehijas ārlietu ministrs Karels Švarcenbergs informējis, ka Čehija atbalsta Eiropas Komisijas piedāvājumu, ka ikgadējam finansējumam nākamos četrus gadus jābūt 600 miljonu apjomā. 250 miljoni eiro nāktu no Kaimiņattiecību politikas, bet 350 miljonus varētu atvēlēt no ES kopējā budžeta rezerves sadaļas (ārējo attiecību projektiem).

Arī Polijas ārlietu ministrs Radeks Sikorskis uzsvēris, ka „600 miljoni eiro Austrumu partnerībai ir pats minimums”. Viņš norādījis, ka tikai ar pietiekamu finansējumu partnerībai būs vērtība. Turklāt Polijas ārlietu ministrs paziņojis, ka Polija pati ir gatava atvēlēt prāvas summas, lai Austrumu partnerības projekts darbotos. Līdzīgi rīkošoties arī Zviedrija, teicis Sikorskis.

Polijas un Čehijas ārlietu ministri arī nākuši klajā ar ierosinājumu nozīmēt koordinatorus, kas uzraudzītu Austrumu partnerības projektu ieviešanu dzīvē. Taču pret šo ideju nostājusies ES ārlietu komisāre Benita Fererro-Valdnere, norādot, ka jauna koordinējoša institūcija būtu ārpus ES Padomes un Eiropas Komisijas redzesloka un tā dublētu to koordinācijas darbu, ko veic Komisija.

Vēl nav izlemts arī, vai uz svinīgo Austrumu partnerības dibināšanas pasākumu Prāgā aicināt Baltkrievijas pārstāvjus. „Mēs esam pārliecināti, ka Baltkrievija noteikti iesaistīties Austrumu partnerībā, taču cik lielā mērā ? tas ir atkarīgs no demokrātijas principu un cilvēktiesību ievērošanas šajā valstī,” norādījis Čehijas ārlietu ministrs Karels Švarcenbergs. „Pēc prezidenta Aleksandra Lukašenko rīcības tuvākajās nedēļās spriedīsim, vai piedalīties Prāgu samitā ielūgumu sūtīsim arī uz Minsku.”

Jāatzīmē, ka no sešām partnerības valstīm Baltkrievija bija tā, kas vispozitīvāk novērtēja Austrumu partnerības iniciatīvu. Tā ļauj Baltkrievijai atjaunot saites ar Rietumiem un, kā atsaucoties uz Lukašenko teikto, raksta laikraksts „Komersant”, Austrumu partnerība dod cerības lauzt stereotipu par Baltkrieviju „pēdējo diktatūru Eiropā”.

Eiropas Savienība ir Krievijas otrais lielākais tirdzniecības partneris. Baltkrievija uz ES valstīm eksportē preces 22 miljardu ASV dolāru vērtībā, bet uz Krieviju apjoms ir 35 miljardi dolāru. „Saprotams, ka mēs esam ieinteresēti paplašināt tirgu un negatīvais tēls Rietumos mums traucē,” teicis Aleksandrs Lukašenko.

 

BBC: Kā Latvijas ekonomikas bums pārvērtās par krīzi?

TVNET  03/25/09    Raidsabiedrības BBC "Newsnight" ekonomikas redaktors Pols Meisons paudis viedokli, ka Latvija vēl ir tikai krīzes sākumposmā, turklāt gaidītā atlabšana nāks ilgi un lēni.

"Par spīti sniegam un Rumbulas betonam dažviet joprojām manāmas padomju ēras aviācijas bunkuru paliekas, tomēr šurp esmu braucis nevis aplūkot komunisma sistēmas atstāto postažu, bet postažu no tā, kas Latvijā bija stājies padomju iekārtas vietā," viņš raksta.

"Tur, kur agrāk stāvēja Tupoļeva bumbvedēji, tagad cita pie citas, bamperu pie bampera, stāv simtiem gandrīz jaunu automašīnu, kuras to īpašniekiem konfiscējušas bankas," savā rakstā turpina Meisons.

"Sajūta ir gluži kā 1990.gadu sākumā, kad no šejienes aizgāja krievi," raksturojot valstī notiekošo, Meisonam saka Kaspars Virsnītis. Viņa celtniecības materiālu piegādes uzņēmums pagājušajā gadā apgrozīja astoņus miljonus eiro. Tagad tas būtībā bankrotējis. "Cilvēki zaudē darbus, ēkas stāv puspabeigtas. Mēs esam nonākuši atpakaļ sākumpunktā," viņš stāsta. Uzņēmums bankrota priekšā nonāca pagājušā gada oktobrī, ap to pašu laiku, kad bankrotēja daudzi viņam parādā esošie būvnieki.

Meisons uzņēmējam jautā, kādēļ gan viņš neko tādu nav paredzējis jau iepriekš. Virsnītis tajā vaino valdību: "Pēdējā valdība. Viņi teica: lieciet kāju uz gāzes pedāļa līdz galam."

"Latvijas ekonomika auga ātrāk nekā jebkuras citas "mežonīgo" Austrumu valstu ekonomikas [Austrumeiropas - red.]. Līdz pagājušajam gadam IKP gada laikā pieauga par 10 procentiem. Šogad izskatās, ka IKP būs negatīvs - 14 ar mīnusa zīmi. Valsts sektorā algas samazinātas par 15 procentiem, turklāt visdrīzāk tiks apcirptas vēl par 20 procentiem. Bezdarba apjoms 20 procenti - gada beigās tā uzskatāma par reālu prognozi," uzskata Meisons.

Kad Meisons "jauneklīgajam, jaunajam premjerministram Valdim Dombrovskim vaicājis, vai viņš gaida, ka ekonomika kaut kad atkal augs", viņš klusi esot atbildējis: "Patlaban par to mēs nerunājam."

"Kopumā var teikt, ka Latvija nonākusi ekonomiskās krīzes sākumā. Un krīzes tempi ir lēni - sprādzienveidīgam startam seko lēna krīzes iestāšanās un lēna atlabšana. Mums vien jācer, ka pārējā pasaule varēs no šādas krīzes izvairīties, bet tas vēl nav droši zināms. Var tikai minēt, kādu psiholoģisko iespaidu notiekošais atstājis uz šejienes pēcpadomju paaudzi, kas tikai virspusēji iepazinusi kapitālismu," rakstu pabeidz BBC ekonomikas redaktors.

 

 SVF: lata devalvēšana vai nedevalvēšana pirmkārt ir Latvijas valdības izvēle

LNT  03/26/09    Eiropas Komisija pagaidām neatklāj, vai tai ir pieņemams valdības piedāvātais budžeta grozījumu projekts, kurā paredzēts 7% deficīts no iekšzemes kopprodukta.

Pēc tikšanās ar finanšu ministru Einaru Repši Eiropas Komisijas misijas vadītāja Elena Floresa uzsvēra, ka šī ir iepazīšanās vizīte ar Latvijas jauno valdību. Eiropas Komisija vēloties noskaidrot jaunās valdības viedokli par ekonomisko situāciju, tās attīstību un iespējamajiem risinājumiem. Jautājums par budžeta deficīta apmēra palielināšanu nebūtu labs sarunu sākums.

"Izejas punkts ir vispirms skatīties uz valdības veicamajiem pasākumiem. Skaidrs, ka situācija ir daudz sarežģītāka nekā decembrī, kad mēs apspriedām ekonomikas glābšanas programmu. Tas nozīmē: ja nekas netiks darīts, budžeta deficīts būs daudz lielāks un tas finansēts netiks. Bet nav labi uzreiz sākt apspriest budžeta deficīta lielumu," teica EK misijas vadītāja Elena Floresa.

Runājot par lata devalvāciju, Floresa norādīja, ka tā pirmkārt ir Latvijas valdības izvēle. Kad apspriesta ekonomikas glābšanas programma, gan Eiropas Komisija, gan Starptautiskais valūtas fonds piekritis iepriekšējās valdības ļoti skaidrajai un stingrajai nostājai, ka lata vērtība samazināta netiks.

 

Šaušanas nodarbību laikā Afganistānā vieglus ievainojums guvis Latvijas karavīrs

LETA  03/26/09    25.martā Afganistānā šaušanas nodarbību laikā vieglus ievainojumus guvis Latvijas karavīrs, aģentūru LETA informēja Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandiera personīgā štāba Preses daļas virsnieks kapteinis Normunds Stafeckis.

Karavīrs savainots, neveicot operacionālos uzdevumus, bet piedaloties šaušanas nodarbībās. Vieglus ievainojumus viņš guvis, iespējams, ar lodes šķembu ieroča defekta dēļ.

Karavīram uz vietas tika sniegta pirmā medicīniskā palīdzība, pēc tam viņš tika nogādāts arī hospitālī, bet jau šodien viņš ir atsācis pildīt savus dienesta pienākumus.

Gan NBS Sociālā atbalsta pārstāvji, gan pats karavīrs ir sazinājies ar tuviniekiem Latvijā un informējis par notikušo.

Patlaban Afganistānā dien 164 Latvijas karavīri.

 

Analītiķi: Bez finansiālas palīdzības Austrumeiropai draud dziļa depresija

LETA  -- AFP   03/26/09    Centrālā un Austrumeiropa varētu piedzīvot strauju lejupslīdi, nonākot dziļā depresijā, ja reģionam netiks piešķirta tāda starptautisku organizāciju finansiāla palīdzība, kādu šonedēļ no Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) saņēma Rumānija, liecina ceturtdien publiskotās analītiķu prognozes.

"Bez finansiālas palīdzības šīm ekonomikām draud strauja recesija/depresija, kas varētu līdzināties lejupslīdei, kāda tika piedzīvota pēc Padomju Savienības sabrukuma," uzskata kompānijas "Global Insight" ekonomists Ralfs Vīgerts.

Vīgerts arī prognozē, ka nākamā valsts, kurai būs nepieciešamība vērsties pēc finansiālas palīdzības, varētu būt Lietuva.

"Visticamāk, ka Lietuva būs nākamā valsts, lūdzot piecus līdz septiņus miljardus dolāru (2,6-3,6 miljardus latu)," sacīja Vīgerts, piebilstot, ka pagaidām vēl valsts nav izteikusi oficiālu lūgumu vai sākusi pārrunas.

Savukārt Nīderlandes finanšu kompānijas ING Austrumeiropas, Tuvo Austrumu un Āfrikas reģionu vecākais ekonomists Čarlzs Robertsons uzskata, ka nākamā pēc palīdzības vērsīsies Turcija.

Viņš prognozē, ka Turcija SVF varētu lūgt 20 miljardu dolāru (10,4 miljardu latu) lielu aizdevumu. Tomēr Robertsons arī norādīja uz ievērojamo atšķirību starp ekonomikām šajā reģionā,

"Krievija spēs cīnīties ar krīzi, neapsverot iespēju vērsties pie SVF. Savukārt Polija vairāk naudu SVF dod, nevis saņem, norādot uz to, cik labi valstij sokas," sacīja Robertsons.

Taču gan Vīgerts, gan Robertsons ir pārliecināti, ka papildu finansējums Rumānijai un citām valstīm palīdzētu tām cīnīties ar finanšu krīzi un stimulēt ekonomisko izaugsmi.

"SVF atbalsts palīdzētu vārīgām valstīm finansēt ārējos parādus, bet Eiropas Savienības (ES) un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) finansēšana ir lietderīgāka, jo šajās ekonomikās reāli tiek iepludināti līdzekļi, lai atbalstītu valsts iekšzemes kopproduktu (IKP)," norāda Robertsons.

Tomēr Vīgerts arī brīdināja, ka Rumānijai piešķirtā palīdzība varētu īstermiņā saasināt valsts ekonomikas lejupslīdi, ņemot vērā šajā finanšu paketē iekļautos nosacījumus.

Viens no nosacījumiem paredz, ka Rumānijai ir nepieciešams samazināt valsts budžeta deficītu.

Kā ziņots, Rumānija trešdien panāca oficiālu vienošanos ar SVF, ES, ERAB un Pasaules Banku par aizdevuma saņemšanu 20 miljardu eiro (14,05 miljardu latu) apmērā.

Tādējādi Rumānija kļuva par piekto valsti Centrāleiropā un Austrumeiropā, kura saņem šāda veida palīdzību.

Finansiālu palīdzību no ES un SVF līdz šim ir saņēmušas Ungārija, Latvija, Serbija un Ukraina.

 

Dombrovskis ar starptautiskajiem aizdevējiem runā par strukturālām reformām

LETA  03/26/09    Šodien Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (JL) ar Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) un Eiropas Komisijas (EK) pārstāvjiem pārrunājis valdības darbu pie budžeta grozījumiem un nopietnām strukturālām reformām, lai būtu iespējams nonākt pie iepriekšējās vienošanās, proti, 2011.gadā budžeta deficīts būtu ne lielāks kā 3% no iekšzemes kopprodukta (IKP) un vēlāk Latvijā būtu iespējams ieviest vienoto Eiropas valūtu eiro.

Dombrovskis pēc tikšanās žurnālistiem sacīja, ka sarunā nav runāts par iespējamo budžeta deficītu. Pašreizējā starptautisko aizdevēju misija neesot "pilna misija", tādēļ nav runāts par precīzu budžeta deficīta līmeni, bet gan par nepieciešamajām strukturālām reformām ilgtermiņā, samazinot budžeta deficītu.

"Mēs ar SVF un EK izrunājām, kādā veidā mēs virzīsimies uz priekšu, gatavosim tuvākā mēneša laikā priekšlikumus, šajā jautājumā, cieši sadarbosimies arī ar starptautiskajiem ekspertiem un koncentrēsimies uz tiem pasākumiem un strukturālajām reformām, kas ir jāveic, lai nodrošinātu ilgtspējīgu programmas izmaiņu un nodrošinātu to, ka mēs tuvāko gadu laikā sasniedzam budžeta deficītu 3% no IKP, un nodrošinātu savlaicīgu pāreju uz eiro," klāstīja Dombrovskis.

Premjers norādīja, ka arī starptautiskie aizdevēji sarunā minējuši, ka būtiski nepieļaut tādu situāciju kā pērnā gada decembrī, kad lielā steigā tika virzīti budžeta grozījumi, tādējādi pieļaujot arī atsevišķas kļūdas. "Ja mēs gribam strādāt uz strukturālajām reformām, tam ir vajadzīgs ilgāks sagatavošanās laiks."

Pēc Dombrovska teiktā, šā gada budžeta grozījumi vēl tiks gatavoti mēneša laikā. Kā iepriekš norādītās nopietnās strukturālās reformas Dombrovskis minēja valsts pārvaldes funkciju auditu, kā arī Pasaules Bankas ieteiktās reformas veselības aprūpē un izglītībā.

Premjerministrs apliecināja, ka tikšanās laikā nav runāts par lata devalvāciju, un uzsvēra, ka vienošanās par lata kursa stabilitāti paliek spēkā. Tāpat neesot runāts par pievienotās vērtības nodokļa korekciju, jo iepriekšējā likmes paaugstināšana nav devusi pozitīvu rezultātu budžeta ieņēmumos.

SVF tehniskās palīdzības misijas vadītājs Marks Grifits sacīja, ka diskusijas ar Latvijas pārstāvjiem bijušas auglīgas un uzsāktais ceļš dod cerības par labu rezultātu. SVF misija arī turpmāk strādās Latvijā un nākamajā mēnesī, līdzīgi kā Ungārijā, šeit varētu atvērt savu biroju, lai cieši strādātu kopā ar Latvijas amatpersonām.

Arī EK misijas vadītāja Elena Floresa sacīja, ka nepieciešams redzēt, cik ātrā laikā Latvijā iespējams veikt fundamentālas izmaiņas valsts budžetā.

Kā ziņots, SVF tehniskās palīdzības misija Latvijā ieradusies, lai sarunās ar Latvijas amatpersonām vienotos par budžeta izstrādes metodoloģiju un finanšu vadības jautājumiem, aģentūru LETA informēja Valsts kancelejas Komunikācijas departamenta konsultante Zanda Šadre.

SVF misijas eksperti Latvijā uzturēsies līdz 30.martam.

 

Ar gumijas sievieti izsmej eirobirokrātu iniciatīvu

NRA  03/26/09    Šorīt pie Saeimas tieši pirms kārtējās sēdes sākuma pie Jēkaba ielas nama piebrauca jaunietis tautastērpā, stumdams ķerru, kurā sēdēja gumijas sieviete, saģērbta tautiskos brunčos. Jaunietis izpelnījās lielu preses fotogrāfu uzmanību.

Jānis pastāstīja, ka nolēmis ironizēt par Eiropas birokrātu bīdīto Lisabonas līgumu, kurš pārdefinēs ES pamatus, katastrofāli samazinot mazo dalībvalstu tiesības. Ja šis līgums stāsies spēkā, dalībvalstīm būs aizliegts ieturēt patstāvīgu ārpolitiku, būs aizliegts pieņemt savu likumdošanu, tiks atņemta ekonomiskās plānošanas kompetence faktiski jebkurā svarīgākā ekonomikas nozarē, nevarēs no ES izstāties utt. Latvijas Saeima šo līgumu savulaik bez nekādām diskusijām ratificēja 12 minūtēs, tāpēc ratifikācija tagad apstrīdēta Satversmes tiesā.

Jānis norādīja, ka plašāka informācija un parakstu vākšana notiek mājaslapā www.nosargalatviju.lv  — tajā iespējams uzzināt, kā Lisabonas līgums faktiski likvidē Latvijas suverenitāti.

NRA.lv novēroja, ka garām nogāja vairāki Saeimas deputāti, tostarp Ivars Godmanis un Oskars Kastēns, taču diskusiju ar tautudēlu (un tautumeitu) uzsākt vairījās.

 

Komentārs: Vecās sejas un jaunie aizbāznīši

Baiba Lulle,  NRA  03/26/09    Līdz šim publiskotais partiju piedāvājums Eiroparlamenta vēlēšanām neizskatās tāds, kas varētu celt tradicionāli zemo vēlētāju aktivitāti šīs institūcijas vēlēšanās – nedz seju, nedz programmatiskā vēstījuma ziņā.

EP un pašvaldību vēlēšanu vienlaicīgas norises ietekme uz vēlētāju izvēli un aktivitāti ir grūti kalkulējama, jo jārēķinās, ka vēlēti tiks jaunie novadi, kas tradicionālo vēlētāju piederības sajūtu savam kaktiņam var modificēt.

Ar pirmo soli – sarakstu iesniegšanu – partijas nav pacentušās vēlētājiem sagādāt dāvanas, tāpēc dāvinātāju loma jāuzņemas vēlētājiem pašiem. Kā Neatkarīgās diskusijā reiz izteicās Latvijas faktu direktors Aigars Freimanis, "ievēlot EP, cilvēkam pasakās par kaut ko, tā ir kā dāvana", kam īsti nav sakara ar politiķa piedāvājumu, pozīciju Eiropas jautājumos. Kas gan vēl vairāk būtu pelnījis dāvaniņu par Ivaru Godmani par visām tām ciešanām, ko viņš uzņēmās pirmskrīzes un krīzes laikā, par allaž rūpju mākto vaigu, negulētajām naktīm, valdībā atstātajām nervu šūnām, kā pats teica – cenšanos uzņemties pēc iespējas vairāk sitienu uz sevi un pasargāt no tiem nākamo premjeru! LPP/LC un Godmaņa izmešana no valdības šo ekspremjera upura, nabadziņa tēlu tikai pastiprina, kas savukārt rosina vēlētājus pārestību novērst, dāvājot Godmanim pilnu politiskās karjeras komplektu. Pārējās Godmaņa kvalitātes ir kā pievienotā vērtība. Godmanis jau var droši kravāt koferi Briselei.

Lai gan grūti iedomāties, ko Ainārs Baštiks varētu paveikt Briselē, bet droši vien par paveikto likvidētajā ģimenes un bērnu lietu ministrijā dāvaniņu saņems arī viņš. Nav izslēgts, ka, pateicoties lokomotīvei Godmanis, LPP/LC atkārto tēvzemiešu panākumus iepriekšējās EP vēlēšanās, kad no partijas tika ievēlēti četri deputāti, mazāk – pateicoties vienai lokomotīvei, cik spēcīgai komandai un ar krieviem biedējošām reklāmām. Pašlaik, kad tēma Krievi nāk! nav sabiedrībai tā sāpīgākā un kad arī tās līderis Roberts Zīle nepersonificē šā lozunga nesēju, nez vai otrreiz tēvzemiešiem kas līdzīgs izdotos. Bez Zīles TB/LNNK, turklāt listes galvgalī, piedāvā tos pašus kadrus, ko pirms pieciem gadiem, kas iepriekš netika ievēlēti un kas pa šo laiku neko dižu nav sastrādājuši, – Saeimas deputātu Dzintaru Rasnaču, Rīgas domnieku Eināru Cilinski, RSU lektoru Jāni Tomeli. Uzkrītoši daudz tēvzemiešu listē ir gados jaunu cilvēku. Lai arī virknei no tiem CV rotā ārvalstu studiju pieredze vai diplomi, kalkulējot partijas izredzes, skaidrs, ka viņi kalpo par aizbāznīšiem saraksta caurumiem. Šaubas raisa arī tas, vai tiešām šie jaunie, pasauli redzējušie cilvēki, kas parasti iegūst kosmopolītiskāku skatu uz dzīvi, spēj identificēt sevi ar partijas senilas bailes no okupantiem un Krievijas izstrāvojošo programmu. Interesanti, ka no 16 tēvzemiešu deputātu kandidātiem, tostarp vecajiem bukiem, krievu valodas prasmes uzrādījusi tikai salīdzinoši jaunā folkloriste Julgī Stalte.

Līdzīgi kā to grasās darīt TP (Vineta Muižniece, Vaira Paegle, Anta Rugāte), kas gan vēl sarakstu nav iesniegusi, arī ZZS piedāvā tos pašus neievēlētos līderus, ko pirms pieciem gadiem, – Baibu Rivžu, Andri Bērziņu, Rūtu Benderi, Andi Kāpostu, no TP arī ievēlēto, bet maz pamanīto Rihardu Pīku. Šo partiju lielākā cerība varētu būt korelācija ar novada vēlēšanām un/vai reklāma.

Pēc iekšpartejiski norakstīto saraksta izskatās JL liste. Numur 1 ir Krišjānis Kariņš, kurš neizturēja nedz ekonomikas ministra, nedz partijas vadītāja eksāmenu, nu jau atbīdīts arī no Saeimas frakcijas vadības. Zinot, ka arī sabiedrība viņam nejūtas neko parādā, Kariņa izlikšana listes galvgalī izskatās pēc pieklājīgas viņa sūtīšanas pensijā. Līdzīgi ziedu laiki jau pagājuši bijušajam pretkorupcijas komisijas vadītājam Aināram Latkovskim, eksministriem Ingrīdai Circenei un Jānim Reiram. Arī JL netrūkst jauno aizbāznīšu.

Valda Dombrovska izvilkšana no EP, no vienas puses, JL ir zaudējums, no otras puses – iesaistīšanās valdībā ar Dombrovski priekšgalā cēlusi kopējo JL reitingu, kas nav mazsvarīgi arī EP vēlēšanās, kurās jāpārvar 5% barjera. Otrs JL eiroparlamentārietis Aldis Kušķis pēdējos gados aktīvi pozicionējies tūrisma jomā, bet šīs nozares pārstāvju loks ir pārāk šaurs, lai garantētu atkārtotu ievēlēšanu. Taču, zinot, kā Kušķis, kas pirms ievēlēšanas arī nebija nekāda zvaigzne, ar savām aktivitātēm panāca kāroto, nebrīnītos, ka viņam tas atkal izdotos.

Viens no bijušajiem TB/LNNK pārstāvjiem EP Guntars Krasts nostājies savdabīgas sīkpartiju trīsvienības vadībā, bet otra – Inese Vaidere – potenciālu saskatījusi Pilsoniskajā savienībā (PS), kur viņai, visticamāk, nāksies konkurēt ar saraksta līderi Sandru Kalnieti. Nebūtu brīnums, ja abas dāmas saietu ragos, cīnoties par, visticamāk, vienu mandātu. Izskatās, Kalniete pastrādājusi pa saviem bijušajiem diplomātiskajiem kanāliem, savācot komandā ārzemju latviešus, eiroierēdņus, bijušos diplomātus nepārprotami ar svešvalodas prasmēm augstā līmenī, bet, gluži kā mācoties valodu, var jautāt – vai svarīgāka gramatika vai saturs, par ko grūti spriest, jo cilvēki publiski nav dzirdēti un viņu darbi nav manīti.

LSDSP iepriekšējo EP vēlēšanu līderus Juri Bojāru un Daini Īvānu nomainījis bijušais Ārpolitikas institūta direktors Atis Lejiņš, kuram grimstošā kuģa izcelšana būs smaga, ja ne neiespējama misija, jo īpaši, ja ņem vērā, ka jācīnās būs praktiski vienam.

Nosacīti kreisajā nometnē cīnīsies Tatjana Ždanoka, kas EP neapšaubāmi bijusi pamanāma un aktīva, kā dekorācija – atrakcija piedāvāts itālis, EP deputāts Džuljeto Kjezu, jau tradicionāli – parlamentārieši, kas aktīvi strādā arī ārpus Saeimas, – Juris Sokolovskis un Miroslavs Mitrofanovs. Reitingu līderi valstī – saskaņieši – viņiem pretim liks Alfrēdu Rubiku, bet gan jau piemeklēs arī kādus kandidātus latviskajam elektorātam.

Sabiedrība citai politikai savākusi bijušo ceļinieku, eiroparlamentārieti Georgu Andrejevu un viņa biroja vadītāju Gundaru Romanovski, savus kadrus acīmredzot pietaupot pašmāju vēlēšanām.

Taupības laiks galu galā.

 

Latvijas dalību NATO atbalsta 66,4 % iedzīvotāju

DELFI  03/27/09    Pērn, līdzīgi kā 2007.gadā Latvijas dalību NATO atbalstīja divas trešdaļas jeb 66,4 % aptaujāto Latvijas iedzīvotāju, portālu "Delfi" informēja Ārlietu ministrijā.

Kā būtiskākais arguments par labu Latvijas dalībai NATO 22,3 % gadījumu tika minēts tas, ka tā ir veicinājusi valsts un iedzīvotāju drošību. 16 % respondentu uzsvēra, ka kopīga aizsardzība ir lētāka nekā individuāla. Salīdzinājumā ar 2007. gadu aptaujām, no 18 % līdz 11,3 % samazinājies to aptaujas dalībnieku skaits, kas savu noraidošo attieksmi pret Latvijas dalību NATO pamatoja ar augstajām izmaksām.

Latvijas karavīru dalību starptautiskajās miera uzturēšanas operācijās pozitīvi vērtēja vairāk nekā divas trešdaļas aptaujāto Latvijas iedzīvotāju. 32,3 % respondentu norādīja, ka tā attīsta karavīru profesionālās iemaņas, 30 % aptaujas dalībnieku atzina, ka tas ir Latvijas kā sabiedrotā pienākums, pēc 26,2 % respondentu domām, Latvijas karavīru dalību starptautiskajās miera uzturēšanas operācijās paaugstina Latvijas starptautisko prestižu, savukārt 18,6 % iedzīvotāju skatījumā dalība šajās operācijās veicina Latvijas drošību.

Vairākums jeb 61,7 % aptaujāto Latvijas iedzīvotāju pauda viedokli, ka Latvijai ir jāpiedalās valstu atjaunošanā ar nemilitāriem līdzekļiem. Savukārt 26,3 % respondentu uzsvēra, ka tikai ar militāriem līdzekļiem nepietiek, lai stabilizētu situāciju krīžu reģionos. 17,5 % aptaujāto bija pārliecināti, ka līdzdalība novērš krīžu atkārtošanos, bet 17,8 % respondentu - Latvijai ir jādalās reformu pieredzē. Jānorāda, ka salīdzinājumā ar 2007. gada aptauju rezultātiem, 2008. gadā to aptaujas dalībnieku skaits, kas atbalsta Latvijas līdzdalību valstu atjaunošanā pēc krīzēm ar nemilitāriem līdzekļiem, ir pieaudzis par 9,6 procentpunktiem.

Aptuveni puse jeb 51 % aptaujāto Latvijas iedzīvotāju pārstāvēja viedokli, ka Latvijas drošību visvairāk garantē dalība NATO. Citi varianti tika minēti ievērojami retāk. Nākamās vietas nozīmīgāko Latvijas drošības garantu sarakstā ieņem dalība Eiropas Savienībā un Baltijas valstu sadarbība. Šos faktorus minēja vairāk nekā 30 % aptaujas dalībnieku, bet 20 % respondentu kā Latvijas drošības garantu nosauca Latvijas armiju.

 

SVF eksperti mudina koalīciju veikt radikālas strukturālas izmaiņas un pārstrādāt valsts budžetu

LETA  03/30/09    Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) eksperti, šodien tiekoties ar koalīcijas padomi, aicināja veikt Latvijā radikālas strukturālas izmaiņas un nopietni pārstrādāt valsts budžetu, aģentūru LETA informēja Tautas partijas Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Māris Kučinskis (TP).

SVF pārstāvji norādījuši, ka tikai ar mehānisku valsts budžeta izdevumu daļas samazināšanu Latvijas ekonomikas problēmas nevar atrisināt. Pēc SVF pārstāvju domām, nopietnas, radikālas pārmaiņas ir jāveic gan valsts pārvaldē, gan pašvaldībās.

"Sākotnējās ieceres jau aprīlī Saeimā sākt darbu pie šā gada valsts budžeta grozījumu pieņemšanas, izskatās, nepiepildīsies, labi, ja budžeta grozījumus parlamentā izdosies pieņemt jūnija beigās," prognozēja Kučinskis.

To, ka valsts budžeta grozījumi tiks veidoti pēc pilnīgi jauniem principiem un apstiprināšanai Saeimā nonāks tikai jūnija sākumā, šodien žurnālistiem sacīja arī finanšu ministrs Einars Repše (JL).

Kā uzsvēra ministrs, esošajā situācijā ir pilnīgi skaidrs, ka turpināt dzīvot pēc līdzšinējiem budžeta veidošanas principiem nav iespējams. Vērtējot arī nosacīti "treknos" gadus, esot redzams, ka situācija valstī vienalga ir bēdīga un daudzās lietās mēs atpaliekam no saviem kaimiņiem, tāpēc tiks ieviesta jauna pieeja.

Tiks īstenotas plašas strukturālas reformas, veidojot nulles budžetu un politiski izlemjot, kādas funkcijas valsts turpmāk finansē. Tikai pēc tam tiks lemts par konkrēta finansējuma novirzīšanu, skaidroja Repše, uzsverot, ka vairāk netiks turpināta prakse, kad katrai funkcijai klāt tika likts budžeta finansējums.

Līdzšinējo budžeta veidošanu Repše salīdzināja ar automašīnas izmaksu plānošanu, kad tika rēķināta nauda eļļas maiņai, jaunām riepām utt. Tagad, veidojot budžetu, tiks vērtēts, vai tomēr labāk nav "pārsēsties uz tramvaju vai velosipēdu". "Mūsu uzdevumus būs no nulles sākt strukturālas reformas," uzsvēra Repše.

Pēc viņa teiktā, ministrijām jau ir uzdots izstrādāt strukturālo reformu scenāriju katra resora ietvaros, un tad valdība par to lems politiski. Konkrēti lēmumi valdībā varētu tikt pieņemti aprīļa beigās vai maija sākumā, bet jūnija sākumā budžetam vajadzētu tikt apstiprinātam Saeimā.

Šādam budžeta grozījumu izstrādes grafikam esot piekrituši arī starptautiskie aizdevēji, norādīja Repše.

 

Intervija ar Andreju Pildegoviču: Būt Amerikā un atgādināt par sevi

Edvīns Kamoliņš,  Latvijas Avīze  03/30/09    Kopš 2007. gada 25. jūlija Latvijas vēstnieka pienākumus Amerikas Savienotajās Valstīs pilda Andrejs Pildegovičs. Viņš pagājušā gada maijā akreditēts arī par vēstnieku Meksikā. Martā viesojos Latvijas vēstniecībā ASV galvaspilsētā Masačūsetsas avēnijā (Vēstniecību bulvārī), kur 2001. gada nogalē vēstniecības vajadzībām tika nopirkta jauna ēka. Vēstniekam tiek pasniegts sveiciens no Latvijas, no "Lauku Avīzes" izdevniecības – apjomīgais krājums "100 Latvijas personību" angļu valodā.

– Kāda šobrīd ir Latvijas diplomātu loma divpusējo attiecību attīstīšanā?

– Vašingtona ir viena no atbildīgākajām mūsu ārlietu dienesta vietām. Aktuālo jautājumu loks ir visplašākais. Pirmkārt, jautājumi, kas skar drošību gan tās klasiskajā izpratnē, gan tie, kas skar mūsu dalību NATO un mūsu divpusējās attiecības ar Ameriku. Otrkārt, protams, tie ir jautājumi, kas attiecas uz pašreizējo ekonomisko situāciju valstī un pasaulē, finanšu un ekonomisko krīzi. Kā jūs zināt, Vašingtonā atrodas Pasaules bankas un Starptautiskā valūtas fonda centrālās ēkas. Treškārt, nozīmīga prioritāte ir darbs ar mūsu tautiešiem, jo Amerikas Savienotajās Valstīs ir viena no lielākajām, arī ļoti aktīvajām latviešu kopienām, kurā darbojas patriotiski un enerģiski cilvēki. Mēs savukārt no vēstniecības puses cenšamies būt savstarpējā sazobē un atbalstīt, informēt mūsu tautiešus par pašu mājās notiekošo, par starptautiskajām vēsmām.

– Vai tie tiltiņi sakarā ar ekonomisko situāciju pasaulē, ASV administrācijas maiņu, Latvijas politiķu maiņu vadošajos amatos nav visai grīļīgi?

– Es par tiem tiltiņiem esmu samērā optimistisks, jo jaunā prezidenta komandā ir vairāki mums simpatizējoši, labi Baltijas reģionu pārzinoši speciālisti. Viens no tiem ir viceprezidents Džo Baidens, kurš ilgi vadījis ASV Senāta ārlietu komisiju. Viņš ir bijis atbildīgs par mūsu uzņemšanu NATO, tādējādi Senātā vienbalsīgi, kas diezgan rets gadījums Amerikas vēsturē, nobalsoja par. Viņa padomnieki ir bijuši Latvijā. Baidens tik tiešām bijis mūsu un Baltijas valstu interešu aizstāvis Senātā. Vēl jāmin jaunā valsts sekretāre Hilarija Klintone, kura gan kā senatore, gan kā pirmā lēdija bijusi Rīgā. Nesenās prezidenta inaugurācijas ballēs un citās saviesīgās sanāksmēs tiekoties ar viņu kuluāru sarunās, ievēroju, ka, pieminot Rīgu, Hilarijas kundzes acis iemirdzas... Viņas mentālajā kartē Baltija ir ieguvusi ļoti skaidru, noteiktu vietu. Kaut vai viens piemērs: valsts sekretāre uzskata, ka padomju karaspēka izvešana ir prezidenta Klintona – viņas vīra – mantojums. Loģiski, ka viņa interesējas par to, lai Baltijā arī turpmāk notiktu zināma attīstība un virzība uz priekšu. Savukārt padomnieks nacionālās drošības jautājumos Džeimss Džonss ir bijis NATO tikšanās laikā Rīgā. Viņš pildīja ASV bruņoto spēku virspavēlnieka pienākumus Eiropā. Jaunā prezidenta komandā vēl ir virkne ļoti atbildīgu speciālistu, ārpolitikas veidotāju, kas pazīst mūs, un visas iestrādes pēc mūsu iestāšanās NATO ir paliekošas.

Varētu vēl nosaukt virkni citu amatpersonu. Piemēram, jaunā ASV valsts prezidenta kancelejas vadītājs Rams Emanuēls savulaik bija ļoti atbalstošs, lai mums piešķirtu bezvīzu režīmu. Šajā jomā esam apsteiguši vairākas ietekmīgas un turīgas valstis, piemēram, Grieķiju, Poliju, Izraēlu, Kipru utt.

– Cik cilvēku jau bez vīzas, tikai elektroniski izpildot anketu un saņemot elektroniskās ceļošanas atļaujas sistēmas ESTA apstiprinājumu, devušies uz ASV?

– Cik man zināms, kopš pagājušā gada 17. novembra, kad Latvija kļuva par ASV bezvīzu programmas dalībvalsti, kuras ietvaros Latvijas pilsoņi var ceļot uz ASV bez vīzas tūrisma un biznesa nolūkos, – vairāki tūkstoši. Taču der paturēt prātā, ka bezvīzu režīms nenozīmē to, ka simtprocentīgi katrs iekļūs Amerikā. Ja ieceļotāja somā būs ķelle, citi darbarīki – jārēķinās ar sekām. Līdz šim laikam tikai vienam cilvēkam bijušas problēmas ar ieceļošanu ASV. Tajā pašā laikā mēs sagaidām, ka tieši gados jauni cilvēki dosies uz ASV, jo tieši šai vecuma kategorijai līdz šim bijis salīdzinoši grūtāk noformēt ieceļošanas atļauju. Svarīgi, lai jauni cilvēki iepazītu šo zemi, kur ir plašas zināšanu apguves iespējas. Redzētu pasauli, kas atšķiras no Eiropas Savienības. Tā ir bagātinoša pieredze...

Tajā pašā laikā jāatzīst, ka prezidentam Barakam Obamam un viņa komandai ir jauna dinamika, jaunas prioritātes un mēs savukārt cenšamies sekot līdzi visām debatēm, visām izmaiņām, kas parādās informācijas un starpvalstu attiecību laukā uz radariem, un izmantot katru iespēju, lai Latvija būtu ASV politiķu redzeslokā, un atgādināt par mūsu vēlmēm un vajadzībām.

– Pastāstiet, lūdzu, par gaidāmo mūsu prezidenta Valda Zatlera vizīti ASV!

– Paredzēts, ka tā notiks šogad maija vidū, kad prezidents piedalīsies ASV – Baltijas fonda ikgadējā sanāksmē. Tradicionāli katru gadu šajā pasākumā piedalās kāds no Baltijas valstu prezidentiem. Šogad viņš būs galvenais viesis, un mēs ceram, ka šīs vizītes laikā izdosies uzņemt tiešos nepastarpinātos kontaktus ar jaunās ASV administrācijas līderiem. Kopā ar prezidentu sagaidām plašu uzņēmēju delegāciju no Latvijas.

Ir nākušas klāt arī jaunas idejas. Latvija kopā ar Ameriku izstrādā alternatīvo piegādes ceļu uz Afganistānu. Pirmās kravas veiksmīgi nosūtītas. Tā ir iespēja konsolidēt mūsu divpusējās attiecības ar ASV. Un arī apliecinām sadarbību koalīcijas dalībvalstu vidū. No Latvijas valdības puses darām visu, lai operatīvi saskaņotu transporta nozares pārstāvjus, atbildīgos par loģistiku. Es domāju, ka šis mūsu bruņoto spēku sadarbības piemērs būs labs stimuls arī komercstruktūrām un apliecinājums tam, ka šis ceļš darbojas abos virzienos – no rietumiem uz austrumiem un otrādi.

– Kāds ir jaunā prezidenta Baraka Obamas un viņa komandas darba stils, kādi ir pirmie lēmumi?

– Lielākais izaicinājums, kas šobrīd skar ASV, ir finanšu un ekonomikas krīze. Par krīzi daudz runājam Latvijā un dažkārt šķiet, ka esam vissmagākajā situācijā, bet gribu teikt, ka arī Amerikā krīzes attīstības paātrinājums un sekas ir ļoti jūtamas un dramatiskas. To varbūt ļoti grūti ieraudzīt tūrista acīm, kurš uz īsu laiku iebrauc Amerikā un vēl vairāk – uzturas šeit, galvaspilsētā. Lielajos rūpniecības centros, Lielo ezeru reģionā, arī Kalifornijā, sekas ir diezgan dramatiskas. Ļoti strauji samazinās un turpinās kristies mājokļu cenas. Palielinās bezdarbs. Vairākus mēnešus vērojam lejupslīdi biržās, un kopumā noskaņojums amerikāņu sabiedrībā ir diezgan saspringts. Jaunajam prezidentam lielākais izaicinājums – risināt šos ekonomiskos jautājumus. Ir dzirdēts tāds novērojums, ka ik rītu prezidents Obama vispirms saņem apskatu par ekonomisko stāvokli, par to, kas notiek ar bezdarbu, par to, kas notiek finanšu jomā, – kādas ir izmaiņas un tendences pēdējo 24 stundu laikā saimnieciskajā laukā. Un tad uzreiz nāk ziņojums par valsts drošību un apdraudējumiem, ziņas no Irākas, Afganistānas, kara darbības zonām. Tātad milzīgs uzsvars tiek veltīts ekonomikas jautājumu risināšanai. Apstiprināts milzīgs ar bezprecedenta summām ekonomikas atbalsta plāns, administrācija dara visu iespējamo, lai atgūtu uzticību investīcijām. Lai iedzīvotāji, uzņēmēji pārvarētu psiholoģisko uzticības krīzi, lai ekonomika atveseļotos pēc iespējas īsā laikā. Kopumā šobrīd sabiedrības noskaņojums ārpus Vašingtonas ir raižu pilns.

Kā jūs zināt, viens no krīzes cēloņiem ir nekustamo īpašumu burbuļa sprādziens ar tā saucamajiem neveselīgajiem kredītiem, un tagad valsts milzīgas pūles veltam tam, lai šos saindētos kredītus izņemtu no aprites. Notiek Amerikai līdz šim par pilnīgi neiespējamiem un par ķecerīgiem privātā kapitāla zemē spertie soļi, proti, banku pārņemšana. Kopumā valsts atgūst diezgan ievērojamas pozīcijas saimniecībā, ekonomikā, finansēs.

Grūti pateikt, cik ilgs būs šis pārmaiņu laiks, bet prezidenta administrācija rīkojas strauji, raugi, rekordīsā laikā aizpildītas kabineta vietas. Prezidents Obama ir apņēmības pilns rīkoties. Prezidentam ir milzīgs tautas uzticības kredīts. Uzticības kredīts arī pasaulē un Eiropā.

– Ja Amerikā nošķaudās, tad Eiropai piemetoties gripa...

– Cerēsim, ka tā būs tikai saaukstēšanās un nebūs ļaunāk. Šis ir tas brīdis, kad mums jāprot paņemt palīdzība no Pasaules bankas, no SVF, lai mēs varētu sakārtot tās jomas, kuras līdz šim nav darbojušās tik labi. Šis ir tas brīdis, kad Pasaules banka, SVF praktiski par brīvu ir gatavi piedāvāt ekspertus. SVF atjauno savu pārstāvniecību Rīgā. Šis ir tas brīdis, kad mēs varam ar ļoti labiem noteikumiem lūgt ekspertu palīdzību un pēc tam praktiski ieviest viņu secinājumus.

– Kā jūs skaidrojat šeit, ASV, to, kas notiek Latvijā un vai vispār par to ir interese?

– Ir interese. Un es domāju, ka mums katrā ziņā nav jāizskaistina situācija. Satiekoties ar cilvēkiem, cenšos stāstīt gan par mūsu neveiksmes cēloņiem, gan arī par to, kā mēs apzināmies kļūdas, reāli informēju par notiekošo. Cenšos mudināt pārstāvjus no ASV, no starptautiskajām organizācijām pievērst uzmanību, jo daudzējādā ziņā uz mums skatās kā uz precedentu. Kā viss attīstīsies Latvijā, tā var attīstīties notikumi arī visā reģionā, Centrālajā un Austrumeiropā. Mēs esam valsts, kas nedaudz ātrāk iegājusi krīzē un ar notikumu attīstības gaitu piegādājam pārējai pasaulei pietiekami daudz informācijas analīzei un pārdomām. Pieņemu, ka mūsu spēja iziet no krīzes varbūt arī būs par dažiem mēnešiem ātrāk. Tieši laika faktoru vislabāk izjūtam Amerikā, tikpat izšķiroša katra diena, nedēļa ir mums Latvijā. Vai mēs spējam iziet no virāžas vai turpinām dreifēt neskaidrā situācijā.

Tieši šobrīd mums jāpatur prātā, ka latviešu kopiena Amerikā ir valstiski stratēģiska vienība. Jādomā, kā saglabāt kopienu, saglabāt saikni, tāpēc jāpēta dažādu valstu pieredze. Polija nesen revidēja pilsonības likumu. Arī Lietuvā domā par pilsoņiem Ziemeļamerikā. Kopumā kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem latviešu centri pieredzējuši renesansi. Aktīvi attīstījušies kultūras sakari. Ļoti daudz sociāli aktīvu tieši vecāka gadagājuma tautiešu Amerikā, tāpēc mums jādomā, lai, gadiem ejot, neiztrūkst vidējās paaudzes, jo ar jaunāko mēs strādājam. Palūkojiet, cik aktīvi notiek nodarbības svētdienas skolās Amerikā, kā tiek apmeklēti pasākumi bērniem. Iedzīvotāju reģistrā apmēram 10 000 cilvēku uzrādījuši ASV kā savu dzīvesvietu. Svarīgi, lai šo cilvēku bērniem būtu vai nu pilsonības, vai cita saikne. Prezidents Obama vēlēšanu kampaņā debatēs ar senatoru Makkeinu divās no trijām debašu reizēm pieminēja Latvijas vārdu. Mums šeit ir svarīgi saglabāt kopienu. Būt šeit un atgādināt par sevi. Sociāli aktīva, saliedēta, turīga sociālā kopiena nerada slogu. Drīzāk otrādi, tās loma mūsdienu apstākļos arvien palielinās.

 

Samazinās ārpus Latvijas dienošo karavīru pabalstu un kompensāciju apmērus

LETA  03/31/09    No šā gada 1.aprīļa tiks samazināti ārpus Latvijas dienošo karavīru pabalstu un kompensāciju apmēri, paredz šodien Ministru kabinetā (MK) pieņemtie Aizsardzības ministrijas (AM) sagatavotie grozījumi noteikumos par pabalstu un kompensāciju apmēriem un pabalstu un kompensāciju izmaksas kārtību karavīriem, kuri pilda dienesta pienākumus ārpus valsts.

Noteikumi paredz, ka no 1.aprīļa līdz šā gada 31.decembrim pabalstus un kompensācijas nosaka 85% apmērā un to galīgo apmēru aprēķina, reizinot šī pabalsta apmēru ar šajos noteikumos noteikto dzīves dārdzības koeficientu.

Šie grozījumi noteikumos nosaka maksimālos karavīra algas, laulātā un bērna uzturēšanās pabalstus gadā, kā arī paredz to, ka karavīra algas pabalstu, laulātā un bērna uzturēšanās pabalstu apmērus nosaka nosūtītājas institūcijas vadītājs ar rīkojumu, ņemot vērā institūcijas finanšu līdzekļus.

Minētos grozījumus AM sagatavojusi, pamatojoties uz MK 2008.gadā pieņemto lēmumu par taupības režīma ieviešanu valstī, 15% finanšu līdzekļu samazināšanu un 10% neaizskaramas finanšu rezerves izveidošanu, Nacionālajos bruņotajos spēkos (NBS) ir ievērojami samazināti budžeta līdzekļi atlīdzībai.

Tieslietu ministrija (TM), izskatot šos AM sagatavotos grozījumus minētajos noteikumos, izteikusi atsevišķus iebildumus. Proti, ka projektā paredzētais regulējums par pabalsta maksimālo apmēru un nosūtītāja institūcijas vadītāja kompetenci pieņemt lēmumu par konkrēta pabalsta apmēru ir pretrunā ar Militārā dienesta likuma 50.panta 2.daļā noteikto deleģējumu MK izdot noteikumus par pabalstu un kompensāciju apmēru un izmaksas kārtību.

Šāds deleģējums, kā arī citas Militārā dienesta likuma normas neparedz tiesības MK noteikt maksimālo pabalsta apmēru, vienlaicīgi deleģējot tiesības nosūtītāja institūcijas vadītājam lemt par karavīra pabalsta apmēru. Papildus TM vērš uzmanību, ka institūcijas vadītāja lēmums par pabalsta piešķiršanu ir administratīvais akts, kuru var apstrīdēt ne tikai karavīrs, bet arī viņa laulātais, jo šāds lēmums skar karavīra ģimenes locekļus. Institūcijas vadītāja tiesības noteikt dažādus pabalsta apmērus var radīt papildus riskus lēmumu apstrīdēšanai un pārsūdzēšanai.

TM uzskata, ka AM nepieciešams virzīt pieņemšanai MK noteikumu projektu par noteikumu izteikšanu jaunā redakcijā, kurā visiem karavīriem tiktu paredzēti līdz nepieciešamajam līmenim atbilstoši samazināti, bet precīzi noteikti pabalsta apmēri.

Kā norādīja AM Preses nodaļas vecākais referents Artūrs Graudiņš, TM izteiktais iebildums ir pamatots un ministrija sagatavos attiecīgus grozījumus Militārā dienesta likuma 50.panta 2.daļā, precizējot tajā iekļauto deleģējumu.

 

Latvija no SVF nesaņem solītos 200 miljonus eiro

DELFI  04/01/09    Starptautiskā aizdevuma devēji Latvijai martā nav pārskaitījuši 200 miljonu eiro (aptuveni 140 miljonus latu), kuriem saskaņā ar iepriekš apstiprināto grafiku vajadzēja būt ienākušiem Valsts kasē, portālam “Delfi” apstiprināja premjers Valdis Dombrovskis (JL), norādot gan, ka tas valsts finansiālo stāvokli neietekmēs, jo naudas algu izmaksai valsts pārvaldē nodarbinātajiem tāpat pietiekot līdz jūlijam.

Dombrovskis arī atzina, ka nākamo "injekciju" valsts budžetam - kā to iepriekš dēvēja bijušais premjers Ivars Godmanis (LPP/LC), kura laikā arī tika saskaņots naudas pārskaitījumu grafiks, - Latvija saņemšot tikai tad, kad būs gatavs valsts budžeta grozījumu pārskats. Tas varētu būt jūnijā.

Dombrovskis gan pieļāva, ka nākamajās sarunās ar Starptautisko Valūtas fondu (SVF) varētu tikt pārskatīts jautājums par SVF naudas pārskaitījumu pirms sagatavoti Latvijas valsts budžeta grozījumi.

Lai arī solītā nauda nav ienākusi Valsts kasē, pēc premjera teiktā, tas patlaban nekādas problēmas nesagādājot, jo mainoties grafiks un jūnijā Latvija varētu saņemt uzreiz miljardu eiro.

Iepriekš Dombrovska valdības vēlmi pagarināt budžeta grozījumu izstrādes laiku ļoti negatīvi vērtēja arī Godmanis, norādot, ka "Tā ir riskantāka lieta [budžeta grozījumu atlikšana uz jūniju]." "Pēc mūs plāna, lai mēs varētu normāli šogad dzīvot, lai mums nebūtu pārrāvumi nekur, nevienos maksājumos, mums vajadzēja iesniegt grozījumus 31.martā, tad aprīlī, ja pieņem grozījumus pēc Lieldienām, tad naudu ieskaita Starptautiskais Valūtas fonds - 140 miljonus, un jūnijā ieskaita gan valūtas fonds 140 miljonus, gan Eiropas Komisija - 143," teica Godmanis.

Viņš norādīja - ja budžeta grozījumus un piedāvājumu, kā pāriet uz 3% deficītu 2011.gadā, Latvija atliek uz jūniju, tad Valsts kasei ir būtisks uzdevums mēģināt jūnijā vēl saglabāt spēju segt maksājumus - lai tās dokumentos cipari jūnijā vēl būtu melni nevis sarkani.

"Jūnijs ir kritisks brīdis un ir risks - ja jūnijā kaut kas nenotiek, tad ir problēmas," sacīja Godmanis, iesakot finanšu ministram darboties ātrāk, lai vismaz 2009.gada budžeta grozījumus pieņemtu jau maijā un varētu tālāk spriest ar Starptautisko Valūtas fondu, jo vēl būs nepieciešams laiks, lai Latvija saņemtu starptautiskā atbalsta maksājumu. "Es neriskētu visu atlikt uz jūniju," teica Godmanis.

Portāls "Delfi" jau vēstīja, ka SVF uzskata, ka Latvija nav izpildījusi visus iepriekšējos solījumus valsts pārvaldes tēriņu mazināšanā. Joprojām notiek sarunas par to, cik lielu deficītu Latvija var atļauties saglabāt šā gada budžetā.

 

Ministru prezidents Valdis Dombrovskis uzrunā Latvijā akreditētos ārvalstu vēstniekus

NRA  04/03/09    Šodien 3. aprīlī Ministru prezidents Valdis Dombrovskis Ministru kabinetā uzrunāja Latvijā akreditētos ārvalstu vēstniekus, vēstī Ministru Prezidenta preses sekretāre Līga Krapāne.

Savā uzrunā Ministru prezidents uzsvēra, ka ir uzņēmies pildīt Latvijas valdības vadītāja pienākumus Latvijai izšķirošā brīdi, kad mūsu valstī un citur pasaulē valstu valdībām jāpieņem būtiski lēmumi finanšu un ekonomikas krīzes pārvarēšanai. Nepieciešamie priekšnoteikumi tam ir politiskā stabilitāte, stabila ekonomikas politika un valdības spēja ieviest pieņemtos lēmumus.

V. Dombrovskis informēja klātesošos par Latvijas galvenajiem izaicinājumiem un prioritātēm. „Šobrīd galvenais uzdevums ir panākt valsts finanšu konsolidāciju, turpinot pildīt saistības pret Starptautisko Valūtas fondu un Eiropas Komisiju, ko bija uzņēmusies iepriekšējā valdība, lai turpmāk saņemtu starptautisko aizdevumu un panāktu atbilstību Māstrihtas kritērijiem līdz 2012. gadam,” norādīja V. Dombrovskis. Valdības vadītājs uzsvēra arī visaptverošu strukturālo reformu īstenošanu valsts pārvaldē un citās jomās, valdības plānu sniegt ātru un stratēģisku atbalstu konkurētspējīgiem uzņēmumiem, sociālā atbalsta shēmas veidošanu budžeta ietvaros, sadarbību ar sociālajiem partneriem un sabiedrības informēšanu par valdības pieņemtajiem lēmumiem, kā arī Satversmes grozījumu pieņemšanu, kas dotu tiesības vēlētājiem atlaist Saeimu.

Runājot par Latvijas ārpolitikas prioritātēm, Ministru prezidents uzsvēra ekonomisko sadarbību un krīzes pārvarēšanu, Eiropas drošību un transatlantiskās attiecības, kā arī Eiropas Savienības jautājumus, tai skaitā sadarbību ar Austrumu kaimiņvalstīm.

Noslēgumā V. Dombrovskis teica: „Tikai darbojoties solidāri un savstarpēji palīdzot, mēs spēsim apturēt globālo ekonomikas lejupslīdi un atgriezt ekonomiku uz izaugsmes un labklājības ceļa.”

 

Latvija sākusi atmaksāt starptautisko aizdevumu

LETA  04/03/09    Latvija februārī pārskaitījusi vienu miljonu latu un sākusi atmaksāt starptautisko aizdevumu, kas kopumā sasniegs 7,5 miljardus eiro (5,25 miljardus latu). Kā apliecināja Valsts kasē, Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) aizņēmuma procentmaksājumi tiek veikti reizi ceturksnī. Pirmais procentmaksājums veikts 5.februārī 1 500 000 XDR apjomā, kas pēc Latvijas Bankas kursa ir aptuveni viens miljons latu.

Turpmākie maksājumi paredzēti 7.maijā, 6.augustā un 5.novembrī.

Latvija pērnā gada nogalē saņēma SVF finansējumu 415,396 miljonu latu apmērā. Šī summa jau iztērēta parāda atmaksai - 361,811 miljoni latu, aizdevumiem - 832 000 lati un budžeta deficīta segšanai - 53,670 miljoni latu.

Februārī Eiropas Komisija Latvijai pārskaitīja 701,121 miljonus latu. No šīs naudas parāda atmaksai izlietoti 234,009 miljoni latu, aizdevumiem - 1,857 miljoni latu, bet citiem izdevumiem iztērēti 163,402 miljoni latu.

Kopumā līdz 3.aprīlim Latvija no 1,116 miljardiem latu iztērējusi 814,664 miljonus latu.

Kā ziņots, Latvijai martā bija jāsaņem kārtējā starptautiskā finansējuma daļa 200 miljonu eiro (140 miljonu latu) apmērā, tomēr šī nauda nav saņemta, šodien žurnālistiem atzina premjers Valdis Dombrovskis (JL). Tas tiekot pamatots ar to, ka Latvija nav pildījusi iepriekš noslēgtās saistības, līdz marta beigām sagatavojot budžeta grozījumus. Premjers informēja, ka ar starptautiskajiem aizdevējiem ir panākta vienošanās par finansējuma grafika pārskatīšanu.

Darbu Latvijā pagājušajā nedēļā noslēdza Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) tehniskā misija, un lielāka skaidrība būs tad, kad fonds izvērtēs iegūto informāciju.

Kā ziņots, Latvija līdz jūnija beigām no starptautiskā aizdevuma varētu saņemt 1,7 miljardus eiro (1,19 miljardus latu), aģentūru LETA informēja Finanšu ministrijas Komunikācijas departamenta direktore Diāna Bērziņa.

Patlaban tiek plānots, ka līdz otrā ceturkšņa beigām Latvija no SVF saņems 200 miljonus eiro (140 miljonus latu). Finansējuma saņemšanā noteicošais gan būs valdības darbs pie budžeta grozījumu veikšanas, kā arī iepriekš saprašanās memorandā noteikto darbu izpilde.

Vēl tiek plānots 1,2 miljardu eiro (840 miljonu latu) maksājums no Eiropas Kopienas, 200 miljonus eiro Latvijai pārskaitīs Pasaules Banka, bet 100 miljonus eiro (70 miljonus latu) Latvija saņems no Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas.

Kā ziņots, kopumā Latvijai būs pieejami 7,5 miljardi eiro.

Eiropas Komisijas 2009.gada piešķirtais finansējums Latvijai būs 2,9 miljardi eiro (2,03 miljardi latu), 2010.gadā tiks piešķirti 100 miljoni eiro (70 miljoni latu), bet 2011.gadā - arī 100 miljoni eiro.

Starptautiskā Valūtas fonda 2009.gada piešķirtais finansējums Latvijai būs 1,2 miljardi eiro (0,84 miljardi latu), 2010.gadā tiks piešķirti 400 miljoni eiro (280 miljoni latu), bet 2011.gadā - arī 100 miljoni eiro.

Ziemeļvalstis - Dānija, Zviedrija, Somija un Norvēģija - 2010.gadā piešķirs 1,8 miljardus eiro (1,26 miljardus latu).

Pasaules Bankas 2009.gada piešķirtais finansējums Latvijai būs 200 miljoni eiro (140 miljoni latu), bet 2011.gadā - arī 200 miljoni eiro.

Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas, Čehijas, Polijas un Igaunijas sniegtais finansiālais atbalsts Latvijai 2009.gadā būs 200 miljoni eiro, bet 2010.gadā - 300 miljoni eiro (210 miljoni latu).

 

 Eiroparlamentam kandidāti skaidri, sāksies cīņa

Liene Barisa,  NRA  04/04/09     Eiropas Parlamenta vēlēšanās no Latvijas kandidēs septiņpadsmit politiskie spēki, liecina Centrālās vēlēšanu komisijā iesniegtie saraksti. Šonedēļ beidzās sarakstu iesniegšana, bet jau tagad ir skaidrs, ka cīņa varētu būt sīva, jo lielākās partijas pārsvarā konkurēs ar saviem spilgtākajiem līderiem.

Latvijai Eiropas Parlamentā (EP) pienākas gan tikai astoņas vietas, un praktiski visas partijas apzinās, ka vienam politiskajam spēkam vairāk kā uz divām no tām pretendēt nav reāli. Tiesa, var būt arī pārsteigumi, ņemot vērā iepriekšējo Eiroparlamenta vēlēšanu pieredzi. Toreiz TB/LNNK ieguva četras no deviņām vietām.

No Saeimas uz Eiropu

Saeimā pārstāvētās partijas uz EP lielākoties plāno sūtīt Saeimas deputātus, un viņi pārsvarā ir arī kandidātu sarakstu līderi. Jaunajam laikam, piemēram, tāds ir viss pirmais trijnieks – Krišjānis Kariņš, Ainars Latkovskis un Ingrīda Circene. ZZS sarakstā iekļāvusi četrus Saeimas deputātus, divi no viņiem – Baiba Rivža un Andris Bērziņš – ir arī saraksta līderi. Bet Tautas partijas Eiroparlamenta vēlēšanu sarakstā būs pat septiņi Saeimas deputāti. Ar pirmo numuru būs pašreizējais eiroparlamentārietis Rihards Pīks, taču pēc tam seko gan Vaira Paegle, gan Vineta Muižniece, gan Juris Dalbiņs, Jānis Eglītis, kā arī citi parlamentārieši. LPP/LC savukārt sarakstā iekļāvuši piecus deputātus, bet kā pirmie no tiem – bijušais premjers Ivars Godmanis, kā arī eksministrs Ainars Baštiks.

Tēvzemiešiem no Saeimas deputātiem sarakstā būs Dzintars Rasnačs, Saskaņas centram – Nikolajs Kabanovs un Boriss Cilēvičs, bet Pilsoniskajai savienībai – Sandra Kalniete un Kārlis Šadurskis.

Prakse sarakstos likt Saeimas deputātus bija arī pirmajās Eiroparlamenta vēlēšanās, un politiķi neslēpj – tas arī tāpēc, ka viņi ir vēlētājiem pazīstamāki. Un, kā iepriekš Neatkarīgajai norādīja ZZS līderis Augusts Brigmanis, ja kādu no deputātiem ievēlēs EP, tā būs iespēja parādīt arī savas partijas rezerves, jo Saeimā attiecīgi vietā nāks jauni deputāti.

Vieta iesildīta

R. Pīks (TP), Tatjana Ždanoka (PCTVL), Roberts Zīle (TB/LNNK), Inese Vaidere (agrāk TB/LNNK, tagad – PS), Georgs Andrejevs (agrāk LC, tagad – SCP) un Guntars Krasts (agrāk TB/LNNK, tagad – Libertas Latvija) ir tie kandidāti, kas uz EP kandidēs jau ar darba pieredzi tajā.

I. Vaidere sarunā ar Neatkarīgo sprieda, ka tieši tas ir svarīgi, ka EP strādā deputāti ar pieredzi. "Jo šī sistēma ir tik atšķirīga no nacionālo likumdošanu sistēmas, ka šeit vajadzīgs diezgan ilgs laiks, lai iestrādātos. Protams, cilvēkiem, kas ir strādājuši kā ministri vai vietējā parlamentā, ir vieglāk. Bet tomēr šī ir specifiska pieredze," viņa skaidroja. Pēc eiroparlamentārietes teiktā, ļoti labi strādājot tie deputāti, kas EP ir jau 15–20 gadu, viņi zina un spēj prognozēt lēmumu pieņemšanas procesus.

Taču zināms, ka EP pavisam noteikti neatgriezīsies Ģirts Valdis Kristovskis, kurš no PS saraksta kandidēs Rīgas domes vēlēšanās, Jaunā laika eirodeputāts Aldis Kušķis, kurš plānojot pievērsties privātajai uzņēmējdarbībai, kā arī līdzšinējais eiroparlamentārietis, jaunais premjers Valdis Dombrovskis. Viņa plānus kandidēt vēlēšanās koriģēja izmaiņas Latvijas iekšpolitikā, kad viņš uzņēmās valdības vadītāja pienākumus. Pirms tam gan bija plānots, ka viņš JL sarakstā būs kandidāts ar pirmo numuru.

Savu varot panākt

Analizējot partiju priekšvēlēšanu programmas, jāsecina, ka praktiski visi politiskie spēki sola līdzīgas lietas, jo īpaši uzsverot cīņu par Latvijas interesēm uzņēmējdarbībā, lauksaimniecībā, enerģētikas politikā, pievienošanos eirozonai un tamlīdzīgi. Pēc pašreizējo EP deputātu teiktā, neiespējami tas neesot. Ja esot personīgi sakari un spēja pārliecināt kolēģus no citām valstīm, panākt savu varot. I. Vaidere, piemēram, minēja, ka kopā ar četriem citu valstu deputātiem izstrādājuši deklarāciju par 23. augustu kā komunisma un nacisma kopējo upuru piemiņas dienu, kas ir solis, lai pielīdzinātu totalitārā komunisma noziegumus citiem noziegumiem pret cilvēci. Un pieci deputāti panākuši, ka to paraksta vairāk nekā 400 citu eiroparlamentāriešu.

Jāpiebilst, ka nacionālo interešu aizstāvība un okupācijas seku atzīšana joprojām ir aktuāls temats vairāku partiju programmās – TB/LNNK, PS, ZZS, TP un citām. Tiesa, kreisi orientētie politiskie spēki uzsver arī otru pusi. Piemēram, partija Par Dzimteni akcentējusi, ka panāks, lai EP pieņem rezolūciju, kas uzliktu Latvijas valstij pienākumu atrisināt Latvijas nepilsoņu problēmu trīs gadu laikā. Cīnīties par krievvalodīgo tiesībām arī turpmāk apņēmusies PCTVL pārstāve EP T. Ždanoka. Par vēlētāju balsīm viņai gan sīvs duelis varētu būt ar Saskaņas centra sarakstā iekļauto Alfrēdu Rubiku, jo viņi pretendē uz vienu elektorātu.

 

Intervija ar Edvīnu Šnori: «Krievija tagad melo mazāk»

Elita Veidemane,  NRA  04/04/09    Nepārspīlēšu, ka tieši pirms gada ļoti daudzi cilvēki bija gaidās saspringuši: tūlīt uz ekrāna vajadzēja iznākt Edvīna Šnores dokumentālajai filmai Padomju stāsts. Vieni gaidīja jaunas atklāsmes vēstures līkločos, otri baiļojās, ka tā būs parasta propagandas filmiņa.

Kad pēc pirmizrādes, kas notika kinoteātrī Rīga, skatītājiem bija ļauts uzdot jautājumus filmas veidotājiem, vismaz minūti valdīja klusums. Un ne jau tāpēc, ka cilvēki būtu sakautrējušies. Vienkārši – filma atstāja stindzinošu iespaidu. Pēc stundas un divdesmit minūtēm, kas pagāja kā viena elpa, no kinoteātra dziļā sēdekļa piecelties bija gandrīz neiespējami: viss bija smaguma pielijis, i prāts, i locekļi. Nu filmu redzējuši tūkstošiem cilvēku – ne tikai Latvijā un Eiropā, bet arī citās valstīs. "Kaut kas ir mainījies cilvēku izpratnē par Padomju Savienības lomu Otrajā pasaules karā," teic Edvīns Šnore. Protams, viņš nelolo cerības, ka līdz ar to krasi mainīsies arī attieksme pret to dienu un gadu notikumiem, taču viss nāks ar laiku. Par to Edvīns ir pārliecināts.

Filma nevarēja neiedarboties uz skatītājiem. Tas ir dramatisks un pat traģisks stāsts par to, kāda asiņaina loma bija Padomju Savienībai, Staļinam un viņa satrapiem pagājušā gadsimta vidū, pārdalot Eiropas karti. Padomju stāsta kadri paliek atmiņā, katrs stāsta fragments ir kā atsevišķs mozaīkas stikliņš, kas, savienojoties ar pārējiem, dod pārliecinošu tā laika ainu.

Lūk, valstsvīri smaida un aplaudē, viņu sejas mirdz labklājībā. Citā kadrā NKVD formās tērpušies vīri met seklās bedrēs kailus un sakropļotus līķus. Valstsvīri atkal aplaudē, un prožektoru gaismā mirdz viņu veselīgie mati. Militārists padomju armijas frencī, nevērīgi pacēlis ieroci, iešauj upurim pakausī, un viņš, ķēmīgi sarāvies, krīt uz priekšu, šļakstīdams asinis un smadzenes. Un valstsvīri atkal aplaudē... Ir 2005. gada 9. maijs, Maskava, Kremlis. Eiropas valstu galvas sapulcējušies Sarkanajā laukumā, starp viņiem, kaut arī mēs viņu neredzam, atrodas arī mūsu Vaira Vīķe-Freiberga. Sarkanajā laukumā savulaik cirta galvas dumpinieku vadoņiem, tur pēcnāves apskatei un ekskursantu neveselīgajai ziņkārei izlika visu laiku lielākos masu slepkavas – Staļinu un Ļeņinu. Pēdējais vēl joprojām, vaskā cirsts, guļ un biedē pionierus...

Tādi ir daži kadri trīsdesmit četrus gadus vecā Edvīna Šnores divarpus gadus lolotajā filmā Padomju stāsts (The Soviet Story). Jauna cilvēka izsāpēts darbs: šķiet, viņš ir bijis tieši tur un tieši tad. Tad, kad komunistu režīms uzsāka savus asiņainos darbus, no kuriem cītīgi pēc tam mācījās nacisti. Edvīns savā filmā mierīgi un loģiski sagrauj vienu no pagājušā gadsimta mītiem, kas vēsta par labo komunistu uzvaru pār ļauno nacismu.

– Pagājis gads kopš filmas Padomju stāsts pirmizrādes. Edvīn, kas mainījies tevī, kā esi dzīvojis šo laiku?

– Mana dzīve, pateicoties filmai, mainījusies diezgan nopietni. Filma tika izrādīta Eiroparlamentā, Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Ukrainā, Gruzijā, Slovēnijā, ASV, šo filmu jau iepirkusi Zviedrija, Izraēla, Polija. Filmas izplatīšana nolikta uz diezgan nopietnām sliedēm. Pēdējais lielākais notikums sakarā ar filmu ir tas, ka izdots DVD. Unikāli ir tas, ka filmas titri tulkoti piecpadsmit valodās: mājaslapā bija aicinājums to darīt, un lielākoties cilvēki tulkot pieteicās paši. DVD veidošana paņēma dažus pēdējos mēnešus, tas bija nopietns darbs. Filmas diskam klāt ir arī neliels bukletiņš, kas palīdz skatītājam vienkāršā veidā izskaidrot filmu.

– Vai atceries kādu īpašu noliegumu vai īpašu komplimentu saistībā ar savu filmu?

– Īpašais noliegums, protams, bija Krievijas reakcija uz filmu – Maskavā publiski tika sadedzināta lelle, vārdā Edvīns Šnore. Biju gatavojies, ka Krievijā būs negatīva reakcija, visticamāk – agresīva, bet tas jau bija kaut kas nedzirdēts. Turklāt tas viss notika Krievijas Valsts domes deputāta vadībā. Tas liecināja par to, ka akadēmiski argumenti Krievijai beigušies. Taču lelles dedzinātāji pārrēķinājās: šī akcija piesaistīja Rietumu mediju uzmanību un interesi. Par šo filmu uzrakstīja izdevumi The Economist, New York Times un citi. Internetā skatījos, ko par filmu saka krievi. Tur bija kāda Krievijas TV kanāla sižets ar Valsts domes deputātu Miščenko, kurš organizēja dedzināšanas pasākumu pie Latvijas vēstniecības Maskavā. Viņam jautāja: pret ko tad protestējat? Viņš atbildēja: pret grāmatas Soviet story autoru.

– Bet tā ir laba doma: tiešām varētu uzrakstīt grāmatu par šīs filmas tapšanu. Pieņemu, ka palika vēl daudz materiāla, kas netika iekļauts filmā.

– Tas tiesa. Šajā sakarā filmas DVD ir vērts pirkt arī tāpēc, ka diskā ir bonusa intervijas 25 minūšu garumā. Piemēram, sadaļā Gestapo – NKVD agreement (Gestapo un NKVD vienošanās – angļu val.) runā eksperts, Krievijas Valsts arhīva direktors apskata video sižetu un dod savu vērtējumu par to. Vēl, runājot par noliegumiem, par oficiālu Krievijas reakciju varēja nosaukt partijas Jedinaja Rossija prezidija pārstāves Irinas Jarovajas pausto sašutumu par to, ka Igaunijas vēstniecība rādīja manu filmu Somijā. Viņa teica, ka "filma heroizē igauņu fašistus un tos, kas šāva Hatiņā un Pleskavas apgabalā". Tas ir tiešām apbrīnojami, cik daudz nepatiesību var ietvert vienā teikumā. Pirmkārt, igauņi Hatiņā un Pleskavas apgabalā nevienu nav šāvuši, otrkārt, filmā nav runa par igauņiem. Tas nav nekāds brīnums: šādi filmas kritiķi mēģina to pārvērst par farsu, lai nevarētu saprast, par ko īsti ir runa.

– Bet kā paliek ar lielāko komplimentu?

– Lielākais kompliments ir...

– ...Triju Zvaigžņu ordenis.

– Jā, katrā ziņā – tas man bija liels gods un patikšana. Vēl man liels prieks par to, ka tik nopietns izdevums kā The Economist slavēja filmu. To nevar par zemu novērtēt, jo mēs taču gribējām, lai Rietumi mums pievērš uzmanību. Žurnāla The Economist Austrumeiropas korespondents un grāmatas Jaunais aukstais karš autors Edvards Lūkass teica, ka dedzināšanas akcija Maskavā ir gluži kā Oskara balva jaunam režisoram un tas viņam pašam arī būtu pagodinājums, ja Maskavā dedzinātu arī viņa grāmatu. Vēl pie komplimentiem... Tā bija Latvijas, Lietuvas un Igaunijas represēto attieksme pret filmu. Viņi uzskatīja, ka tas laiks filmā atspoguļots adekvāti. Šī atzinība man ir vissvarīgākā, jo represēto paliek arvien mazāk, bet, ja viņi teic, ka filmā ir patiesība, tad nevienam nebūs iespēju pateikt, ka filmā ir meli. Represētajiem ir morālas tiesības vērtēt manu skatījumu uz vēsturi. Ar mani kontaktējās cilvēki, kas savulaik bija notiesāti uz 25 gadiem, un šis sods faktiski līdzinājās nāvessodam. Šie cilvēki bija latvieši, ieslodzītie kādā no gulagiem Krievijas ziemeļos. Viņi man jautāja: kā vēl varētu paust pasaulei, ka tas, kas redzams filmā, ir patiesība? Vēlāk viņi aizsūtīja vēstuli ASV Senātam, aicinot aktīvāk nosodīt Krieviju, kas noliedz Baltijas valstu okupāciju. Šie cilvēki vēstuli parakstīja ne tikai ar saviem vārdiem un uzvārdiem, bet arī ar ieslodzīto numuriem – TUR viņiem savu vārdu nebija...

– Bet mēdz teikt, ka vēsturi var interpretēt dažādi.

– Interpretēt jau var, vienīgi – ko par to teiks tie, kuri reāli, bez interpretācijām bijuši gulagā?

– Edvīna Šnores lelles dedzināšana zināmā mērā bija reklāma – gan krievu nacionālhuligāniem, gan tev. Bet vai bija arī kāda vēsturnieka vai politologa objektīva un gudra kritika?

– Krievijā ir tāds vēsturnieks Aleksandrs Djukovs...

– Jā, viņu sauc arī par Kremļa vēsturnieku. Diez vai viņu var pieskaitīt objektīviem kritiķiem...

– Jā. Viņš piedalījās arī tajā bēdīgi slavenajā dedzināšanas mītiņā. Viņš tajā laikā deklarēja, ka grib "ļično ubiķ režisora, sžeč naher latiškoje posoļstvo" (personīgi nogalināt režisoru, nodedzināt nafig vēstniecību – krievu val.). Vēsturnieks Antonijs Zunda šo cilvēku neuzskata par nopietnu vēstures pētnieku un uzskata zem sava goda tikties ar šādu cilvēku. Tā vai citādi, bet Djukovs sarakstīja veselu grāmatu – angliski un krieviski – par manu filmu.

– Kādus vēstures faktus viņš mēģināja šajā grāmatā atspēkot?

– Visus pēc kārtas! Piemēram, viņš apgalvoja, ka filmā melo visi intervētie varoņi un ka meloju arī es. Viņš mēģināja apstrīdēt arī faktu, ka Padomju Savienība bijusi galvenā izejvielu piegādātāja Vācijai.

– Bet to jau pierādījuši vairāki vēsturnieki!

– Protams. Manā filmā ir minēts fakts, ka Staļins atļāva šaut bērnus no 13 gadu vecuma. Sākumā Djukovs man bruka virsū, apgalvodams, ka tie ir meli. Taču viņa grāmatā šādus pārmetumus vairs neatrodu. Tas nozīmē, ka šo faktu viņi nevarēja noliegt.

– Vienā no interneta portāliem lasīju, ka Djukovs izvirza jaunu versiju arī par tiem čekas nobendētajiem Latvijas pilsoņiem, kurus pēc tam atrada izkropļotus un apraktus Baltezerā.

– Jā, tas rakstīts viņa grāmatā. Djukovs apgalvoja, ka nesen FSB arhīvā atrasti dokumenti, kas liecinot par to, ka šos noziegumus neesot veikusi čeka. Djukovs gan vairāk pievēršas tēmai par līķu kropļošanu: kropļotāji esot bijuši paši latvieši, kas šo darbiņu veikuši gestapo vadībā. Djukovs piemetina vēl vienu "absolūti drošu" faktu, kas gan līdzinās slima suņa murgiem: kopā ar latviešiem šos līķus esot kropļojušas arī ebrejietes, kas paņemtas no Rīgas geto. Viņas pēc tam esot nošautas un apglabātas Baltezerā.

– Kā sauc šo grāmatu?

– The Soviet Story. Mehaņizm lži (Melu mehānisms – krievu val.).

– Tā jau ir viņu metode – melot bez šaubīšanās. Vai esi redzējis krievu propagandistu pēdējo filmu – Baltija. Kādas "okupācijas" vēsture?

– Pietika ar nelielu daļu, lai saprastu, par ko tur ir runa. Ja filmas autori ir sakrājuši pozitīvās lietas, kas bijušas padomju okupācijas periodā, tikpat labi varētu nosaukt arī nacistu okupācijas labās lietas. Kaut kāds ķīmijas kombināts Olainē, Pļaviņu HES vai Straumes kafijas dzirnaviņas, kuras pārdeva Padomju Savienībā – vai kāds domā, ka tas mums atsver desmitiem tūkstošu cilvēku bojāeju gulagos, tūkstošiem pazemoto un nomocīto cilvēku?... Filmā rādīja VEF ēdināšanas kompleksu, kur roboti savulaik esot dalījuši porcijas, bet tad jau filmas veidotāji varētu pievērsties, piemēram, arī Polijai, kur Hitlers taisīja labus ceļus. Pie Aušvicas koncentrācijas nometnes, piemēram, bija uzbūvēts lielisks sliežu tīkls. Tas viss viņiem palika, bet vai tas kaut kādā veidā kompensēja tās nelietības, ko Hitlers paveica pret poļiem? Domāju, ka ne. Jāņem vērā arī tas, ka krievi atļāvās šo filmu rādīt 25. martā – latviešu sēru dienā. Tā ir klaja ņirgāšanās. Krievija atkārtoti uzsver, ka 9. maijs viņiem ir svēta diena un pret to jāizturas ar respektu, bet tajā pašā laikā viņiem ir pavisam vienkārši ņirgāties par citu tautu svētajām dienām.

– Zinu, ka tu biji arī Gruzijā ar savu filmu. Kā tevi tur uzņēma?

– Lieliski. Tbilisi filmu rādīju vairākās vietās. Izrādījās, ka arī prezidents Mihails Saakašvili vēlas redzēt filmu. Tad braucām arī pie viņa. Gruzijā bijām pēc piecu dienu kara – pērnā gada decembrī. Gruzīniem tā lieta ir skaidra, viņiem nekas nav jāpierāda par abu varu asiņaino būtību.

– Un kā tagad ir ar Eiropu? Tai noteikti ir vienkāršāk un mierīgāk, ja vēstures interpretācijā viss paliek pa vecam: labie komunisti uzvarēja ļaunos nacistus.

– Daļēji tā arī ir, taču, pateicoties filmai un dažādām publikācijām, attieksme pamazām mainās.

– Dzirdēju, ka tagad tu pēti Ukrainas golodomoru, kas bija pagājuša gadsimta 30. gados.

– Tas ir mans doktorantūras darbs. Darba nosaukums ir Bads Ukrainā un rietumvalstu attieksme pret to. Esmu savācis jau diezgan daudz materiālu, biju arī Vašingtonā, Kongresa bibliotēkā.

– Toreiz, kad tas notika, Rietumu attieksme, manuprāt, bija stipri vienaldzīga.

– Jā, taisnība. No vienas puses – daudzi zināja, ka bads ir radīts apzināti un plānveidīgi, lai iznīcinātu ukraiņus, bet, no otras puses – daudzi žurnālisti ziņoja, ka tur viss ir kārtībā, sak, ukraiņi badojas, taču nemirst. Protams, to izmantoja tie, kuri nevēlējās redzēt šo Staļina noziedzīgo mērķtiecību. Rezultātā Ukrainā no bada nomira septiņi miljoni cilvēku.

– Vēl viena traģiska tēma, kurai tev droši vien būtu interesanti pieķerties – Katiņas traģēdija: padomju čekisti nošāva vairāk nekā 20 000 poļu virsnieku, karavīru un inteliģences pārstāvju. Katiņā tika nogalināts arī poļu režisora Andžeja Vajdas tēvs. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc Vajda radīja filmu par šiem mocekļiem. Krievi sākumā neatzina, ka šīs slepkavības ir viņu darbs.

– Jā, līdz pat 1990. gadam Krievija to neatzina, atkārtojot, ka šādi apgalvojumi ir nelietīgi meli. Tā ir ļoti interesanta epizode Nirnbergas tribunālā: krievi paši ierosināja tajā izskatīt šo lietu, paši gatavoja falsificētus materiālus – pastkartes, dokumentus un tamlīdzīgi, kā arī gatavoja lieciniekus, lai viņi sniegtu viltus liecības. Kaut ko tādu pasaule vēl nebija pieredzējusi: vesela valsts falsificē pierādījumus! Ir aizdomas, ka PSRS falsificējusi arī citus materiālus: vietās, kur šāva un apraka poļus, jau bija aprakti NKVD 1937. gadā nošauto padomju pilsoņu tūkstoši. Savulaik bija tāda Burdenko komisija, kas braukāja apkārt ar nolūku izmeklēt "fašisma noziegumus". Tāpēc iespējami arī citi noziegumi, kurus šie izmeklētāji norakstīja uz nacistiem.

– Tas nav nekas neparasts, ka toreiz PSRS, bet tagad Krievija melo bez mitas.

– Tagad jau ir cits piegājiens: Krievija tagad melo mazāk. Tagad grūti kaut ko noliegt: krievi atzīst – jā, šāvām, arī citus noziegumus pastrādājām, taču toreiz nebija citas izejas, tā vajadzēja darīt! Poļi, pēc krievu domām, arī neesot bijuši bez vainas: viņi 1920. gadā kaut ko izdarījuši ar krievu gūstekņiem – tie esot toreiz pazuduši. Tāpēc 1940. gadā Katiņā notikušais slaktiņš esot bijusi atmaksa.

– Tā jau ir ideoloģijas sastāvdaļa – mēģināt visiem iestāstīt, ka valsts, lai arī ko tā darītu, vienmēr rīkojas pareizi – tā sacīt, savu interešu un savu pilsoņu aizstāvībai.

– Krievijai raksturīgi ir arī tas, ka tā redz skabargu svešā acī, savējā pat baļķi nepamanot. Krievija vienmēr atkārtojusi, ka tie latvieši, kas karojuši vācu pusē, ir teju vai kara noziedznieki. Bet kā tad skaidrot to, ka Nirnbergas kara tribunālu apsargāja tieši latviešu leģionāri? Esmu pētījis Nirnbergas kara tribunāla materiālus, bet nekur es neatradu kaut vai piebildi par to, ka latviešu leģionāri būtu veikuši kādu kara noziegumu. Bet kas tur savukārt ir pieminēts, tā ir krievu SS 29. divīzija un tās pastrādātās zvērības kara laikā. Šīs divīzijas komandieris bija krievs Kaminskis, un viņa slavenie karotāji slepkavoja gan Krievijā, gan Polijā. Sevišķi šis Kaminskis un viņa varoņi izcēlās 1944. gadā Varšavas sacelšanās laikā. Šī divīzija nodarbojās galvenokārt ar slepkavošanu, tā nebija kaujas vienība, par kādu uzskatām abas latviešu divīzijas. Kāpēc par šiem krievu malačiem neko nedzirdam un nelasām? Tas ir pilnīgi skaidrs: ja ir kara noziedznieki, viņi jātiesā, lai arī kādai tautai viņi piederētu. Krievu propagandisti un politiķi ne reizi vien teikuši, ka Latvijā esot nacisms un neonacisms. Bet mati ceļas stāvus, palasot par to, kas notiek pašā Krievijā. Kas ir neonacists? Tas ir skūtgalvis, kas iet uz ielas un, balstīdamies uz rasu pazīmēm, sit un dauza tos, kas nav līdzīgi viņam. Krievijā tas notiek katru dienu. Pie mums tā nav. Arī antisemītisms Krievijā zeļ un plaukst. Bet kas ir tie antifašisti, kas nemitīgi reklamējas Latvijā? Viens no viņu vadoņiem ir tāds Gončarovs, kurš vienlaikus vada organizāciju Roģina; un aizpērn, kad notika tā sauktais krievu maršs, šo pasākumu kopā pieteica divas organizācijas – Gončarova vadītā plus osipovieši, kas ir krievu neonacisti. Izrādās, mūsu antifašistiem nav nekādu problēmu čupoties ar neonacistiem, ja vien tas vajadzīgs kopīgu mērķu sasniegšanai.

– Nav nekāds brīnums: savulaik gestapo un NKVD arī draudzējās.

– Jā, un man kļuva skaidrs, ka tie nav nekādi antifašisti, bet gan krievu nacionālisti, kuri gatavi iet kopā ar jebko, lai cīnītos par savām prasībām.

– Varbūt taisīsi filmu par kādu no tevis pieminētajām tēmām?

– Vēl nezinu. Iespējams. Neesmu māņticīgs, taču par to pagaidām labāk skaļi neteikt.

 

 

 

Valdībā un Politikā...

 

 

 

Kristovskis baida rīdziniekus ar nonākšanu parādos Šlesera dēļ

LETA  03/19/09    Bijušais satiksmes ministrs, LPP/LC Rīgas mēra amata kandidāts Ainārs Šlesers, nonākot Rīgas domē, katrai rīdzinieku ģimenei var radīt desmitiem tūkstošu latu parādu, uzskata partijas "Pilsoniskā savienība" (PS) Rīgas mēra amata kandidāts Ģirts Valdis Kristovskis.

"Ja Dienvidu tilts katrai Rīgā dzīvojošai četru cilvēku ģimenei izmaksāja 3200 latus, tad, ievēlot Šleseru, parādsaistības var pieaugt jau desmitiem tūkstošu apmērā. Šos parādus maksāsim ne tikai mēs un mūsu bērni, bet arī mūsu mazmazbērni. Kā vārdā?!" saka Kristovskis.

Pēc Kristovska teiktā, Šlesers jau esot neveiksmīgi "taisījis biznesu" Latvijas Pastā un lidostā. "Viņš radījis apstākļus, kuros "airBaltic" stjuartes staigā izdilušās blūzītēs, bet boss saņem lielāku algu nekā ASV prezidents. Ir pilnīgi skaidrs, ka tas atņem valstij vai pareizāk - vēlētājiem - milzīgus naudas līdzekļus," norāda Kristovskis.

"Vēl atlicis Centrāltirgus un Rīgas osta, kurā "iesūknēt" nodokļu maksātāju naudu un sadalīt to starp "savējiem". Tas atkal atņems rīdziniekiem naudu, kas nepieciešama izdzīvošanai," norāda Kristovskis.

Kristovska prioritātes Rīgas mēra amatā esot "nevis ievest ostā "savus" cilvēkus, izveidot kādu "outlet" jeb aizgājušās sezonas preču veikalu, kas ātri bankrotē, bet radīt jaunas darbavietas, veidojot Rīgu par pilsētu ar izcilām ražotnēm".

Pēc PS virzītā mēra kandidāta domām, Rīgai ir vajadzīgs savs "jaunais VEFs" - vajadzīgi uzņēmumi, kas spēj piedāvāt augstas pievienotās vērtības ražojumus, pēc kuriem pieprasījums nekrīt nekad - arī tad, kad vairs nepērk džipus un šikus uzvalkus.

PS patlaban izstrādājot ražošanas attīstības plānu Rīgā un nāks klajā ar savām idejām aprīlī, aģentūru LETA informēja PS preses sekretāre Dace Balode.

Kā ziņots, Šlesers šodien laikrakstā "Neatkarīgā" publicētajā intervijā norādījis: "Kad es pārņemšu varu Rīgā, tur strādās visi tie, kas ir spējīgi pašvaldībā strādāt."

"Protams, es likšu savus cilvēkus amatos! Kā jūs domājat, kā es varu realizēt pārvaldi, ja man nav savas uzticamas komandas? Es to pasaku jau šodien. Un tas nav nekāds astoņkājis. ASV vēstnieks devās prom no Latvijas, jo republikāņi zaudēja vēlēšanās un demokrāti atsauca visus vēstniekus, ko deleģēja iepriekšējā valdība. Šāda rotācija politiskos amatos ir loģiska un pašsaprotama," uzskata Šlesers.

Viņš arī norāda, ka politiķim ir jābūt līderim, kas neslēpjas aiz ierēdņiem. "Citi politiķi baidās uzņemties atbildību, jo paslīdēs kāja, zaudēs krēslu. Man nav bail pazaudēt krēslu, kuru iegūšu. Man ir svarīgi, lai nākamo četru gadu laikā Rīga kļūtu par biznesa metropoli Ziemeļeiropā. Un to var panākt ar skaidru vīziju un reālu pieredzi. Man tāda ir. Es nebaidos no atbildības uzņemties nepopulārus lēmumus."

Šleseru arī neinteresējot ne partiju pārgrupēšanās, ne cita politiska ņemšanās. Viņa mērķis ir pārņemt varu Rīgā un īstenot plānu - piesaistīt miljonu investīcijas Latvijas ekonomikai un Rīgai, jauniem projektiem.

 

Intervija: Šlesers uzņēmis kursu

Anita Daukšte,  NRA  03/19/09    Viņš ir uzņēmis kursu uz Rīgas mēra krēslu, un, sauciet, kā gribat – buldozers vai raķete –, arī tos no kursa novirzīt ir grūti. Baumas par kriminālprocesu – ak, kurš tad to ņems vērā! Viņam ir vienalga, vai ekonomiskā krīze vai Saeimas ārkārtas vēlēšanas, – viņš zinās, kā pārvarēt īslaicīgas problēmas. Kas ir viņš? Šlesers. Kurš gan cits.

Intervija ar LPP/LC līderi Aināru Šleseru.

– Kas jūs esat – politiķis vai biznesmenis?

– Esmu bijis uzņēmējs un tagad jau desmit gadus esmu politiķis.

– Vai neiznāk tā, ka jūs savu biznesa darbību tomēr jaucat kopā ar politiku?

– Viedokļus eksperti pauž dažādus. Taču tā nu ir sanācis, ka biznesa pieredze man ir ļāvusi veiksmīgi attīstīt satiksmes nozari valstī. Laikā, kad iekšzemes kopprodukts krīt, pareizi pieņemtie lēmumi tranzītbiznesā ir ļāvuši, piemēram, Latvijas dzelzceļam strādāt ar pieaugumu. Esam veiksmīgi strādājuši, lai attīstītos ostas, īpaši Rīgas osta. Es izprotu biznesu un pagātnē – krīzes laikā deviņdesmito gadu sākumā – esmu piesaistījis simtiem miljonu investīcijas Latvijas ekonomikā. Arī šobrīd, kad tiek atlaisti no darba cilvēki, tiek samazināts budžets, valstij ir vajadzīgi līderi, kuri skaidri pasaka, kur mēs ņemsim investīcijas un kā radīsim jaunas darba vietas. Vērojot pēdējā laika notikumus valstī, var teikt, ka politiķi neiedziļinājās, no kurienes rodas nauda, – visiem šķita pašsaprotami – bankas dod kredītus. Tagad, kad bankas kredītus nedod, es kā galveno savu trumpi ceļā uz Rīgas mēra amatu redzu spēju piesaistīt investīcijas šai valstij un jauniem projektiem.

– Politika jums ir pamats, lai attīstītu biznesu?

– Nē. Tas ir pamats, lai valsts attīstītos pareizi. Es esmu nopelnījis miljonus biznesā, esmu tos deklarējis, un atšķirībā no citiem man nav problēmu uzrādīt, kādos projektos esmu nopelnījis naudu. Tas, ka esmu veidojis Rimi ķēdi, veidojis viesnīcas Reval Hotel Latvija, Rīdzene, tirdzniecības centrus Dole, Mols, Alfa, Rīgas dzelzceļa stacijas iepirkšanās centru – tie ir projekti, ar kuriem esmu reāli pelnījis naudu. Tie nav privatizēti vērtīgi valsts uzņēmumi – tā ir vai nu jaunu ēku būvniecība tukšā vietā, vai vecu graustu rekonstrukcija.

Politika ir kā sports, kas cilvēku ievelk: sākumā tu gribi uzvarēt vietēja mēroga sacensībās, pēc tam tikt uz olimpiādi, uz pasaules čempionātu. Un, kad prasa: kāpēc tev medaļa ir vajadzīga?, varu atbildēt: tāpēc, ka gribu pierādīt sev – es to varu. Grūtā ekonomiskā situācija man kalpo kā izaicinājums pierādīt – šis nav problēmu, tas ir iespēju laiks. Protams, iespējas nav dotas visiem. Bet Latvijai ir dotas iespējas – šeit var attīstīt biznesu, piesaistīt investīcijas, pārņemt tos biznesus, kuri ir aizplūduši uz Lietuvu un Igauniju. Mani ir daudzus gadus teju vai lamājuši par aviācijas ministru. Bet varbūt nevajag aizmirst, ka laikā, kad Rīgas lidosta turpina attīstīties ar plusa zīmi, Lietuvā ir 50% kritums, Igaunijā – mīnus 40%. Labākais, uz ko var cerēt Tallinas un Viļņas lidostas, ir atgriezties 2004. gada pārvadājumu līmenī.

– Kāpēc jūs tik pārliecinoši runājat par lidostas attīstību nākotnē? Jūs jau vairs neesat satiksmes ministrs.

– Ir liela nozīme, kurš būs Rīgas mērs. Rīgas potenciāls nav izmantots. Lidostas attīstībai pamats ir ielikts, un esmu runājis ar satiksmes ministru Kasparu Gerhardu – viņš viennozīmīgi atbalstīs lidostas attīstību. Var būt runas par niansēm, bet par būtību ne, to viņš ir apsolījis.

Bet lidosta attīstās tāpēc, ka ir prasts piesaistīt pasažierus no Lietuvas, Igaunijas, Krievijas un Skandināvijas valstīm. Lielā mērā tie ir tranzītpasažieri. Šogad nacionālā aviokompānija airBaltic pārvadās 50% tranzītpasažieru. Ko tas mums dod? Pirmkārt, airBaltic vidējā alga ir 1500 latu, un tur strādā vismaz 1000 cilvēku, otrkārt, tie ir ienākumi lidostai, treškārt, tā ir iespēja mūsu cilvēkiem ceļot uz vairāk nekā 60 tiešajiem maršrutiem, ceturtkārt, tā ir biznesa attīstība, ko veicina Rīgas pilsētas vieglā sasniedzamība.

Problēma ir tūristu piesaiste tieši Rīgai kā ceļojuma galamērķim. Tas lielā mērā ir viesnīcu jautājums – Rīgā nav lielu labu trīs, četru zvaigžņu viesnīcu ar konferenču zālēm, ar izklaides biznesu un labiem restorāniem. Vienīgā, kas daudzmaz šajā virzienā attīstās, ir Reval Hotel Latvija – viņiem arī ir grūti, bet viņi krīzi pārdzīvos.

Rīgas mēram būtu ļoti skaidri jāformulē, kā Rīgai jāattīstās, kādi projekti jāattīsta. Viena no Rīgas pērlēm ir Rīgas Centrāltirgus, kurš šobrīd līdzinās padomju laika paliekai, lai gan to iespējams padarīt par Ziemeļeiropas pievilcīgāko iepirkšanās centru. Līdzīgi kā Gunārs Ķirsons ir izveidojis Lido, kur cilvēki brauc pavadīt laiku ar ģimenēm, tāds centrs ir jāveido arī Centrāltirgū. Zivju paviljons jāpārveido par tādu, kur ir akvāriji ar zivīm, baseini....

– Jūs man tagad nestāstāt kaut ko par Ņjūvasjukiem?

– Nē, es jums stāstu konkrētu projektu, ko mēs realizēsim nākamo četru gadu laikā, ja es būšu Rīgas mērs. Rīgas tirgus ir jāpārvērš par pievilcīgu vietu. Un jātirgo tur nevis banāni, bet Latvijas zemnieku ražotā produkcija.

– Jūs teicāt, ka Rīgas lidostai izdevies piesaistīt pasažieru miljonus un tas ir bijis jūsu panākums. Tajā pašā laikā lidosta ir strādājusi ar zaudējumiem. Vai nav iznācis tā, ka jūs esat iztērējis nodokļu maksātāju naudu savām personiskajām ambīcijām?

– Būtu ļoti dīvaini, ja politiķis negribētu aiz sevis atstāt darbus. Lidosta ir tas, ar ko es lepojos, neskatoties uz Valsts kontroles pārmetumiem, neskatoties uz Konkurences padomes pārmetumiem, ka lidosta ir novesta līdz bankrotam. Ja jau lidosta tik slikti attīstītos, tad jau neizdotos piesaistīt investorus, kas ir gatavi ieguldīt pusmiljonu eiro jauna termināļa būvniecībai, kas nākotnē dos iespēju apkalpot 30 miljonus pasažieru. Investori ir noticējuši Rīgai un Rīgas lidostai. Un to varēja panākt, tikai pierādot ar konkrētiem rezultātiem – lidosta Rīga ir pēdējos gados Austrumeiropā visstraujākais attīstības projekts, kas spēj noturēt pieaugošu attīstības tendenci, pat neraugoties uz krīzi.

Ja nebūtu Šlesera ambīciju, lidosta Rīga joprojām būtu provinciālas pilsētas provinciāla lidosta. Tagad tā nav un nebūs.

– Runāšana par kriminālprocesu pret jums politikas kuluāros pēdējo nedēļu laikā bija tieši saistīta ar lidostu Rīga un jūsu darbībām tajā.

– Redziet, es desmit gadus esmu politikā. 1998. gadā, kad dibināju partiju, bija baumas, ka Šlesers it kā nejauši esot nogalinājis cilvēku sporta zālē un aizmucis uz Norvēģiju. Un to tik pārliecinoši baumoja, ka es biju spiests taisnoties un prasīt – bet kur tad ir nogalinātais cilvēks? Tāda nav. Pēc tam baumoja, ka Šleseru čeka sūtīja uz Norvēģiju speciālā uzdevumā. Bet Šleseram tad bija 20 gadu, un tā bija Norvēģijas valdības apmaksāta programma! Vai tad čeka kaut ko finansēja caur Norvēģijas valdību? Muļķības! Un to visu var pārbaudīt.

Kas attiecas uz Valsts kontroli – pēdējo gadu laikā VK pārmetusi Satiksmes ministrijai un man personīgi ļoti daudz ko. Varu pateikt vienu – tas, kā ir attīstījusies lidosta, ir 100% pareizs lēmums. Mazas kļūdas ir bijušas, bet principi ir pareizi. Provinciālisms, kas valda arī atsevišķās mūsu tiesībsargājošās institūcijās, kā arī, piemēram, Konkurences padomē, ir pārsteidzošs. Viņi nesaprot pat to, ka jāvērtē lēmumi nevis Latvijas tirgus kontekstā, bet gan Eiropas Savienības atvērtā tirgus kontekstā, kur ir vairāk nekā 500 miljonu iedzīvotāju.

Kāpēc problēma un konkurences pārkāpums ir tas, ka lidosta ir iedevusi atlaides tiem, kas pārvadā vairāk pasažieru? Frankfurtes lidostā, piemēram, kur Lufthansa ir akcionārs, viņi kā airBaltic konkurenti vienkārši nelaiž mūsu aviokompāniju iekšā. Lufthansa var lidot no Frankfurtes uz Rīgu un tālāk vest pasažierus, bet airBaltic – ne. Bet Latvijā Konkurences padome nevērtē šo situāciju Eiropas kontekstā.

Ja es nebūtu mērķtiecīgi strādājis, visas šīs institūcijas neļautu Rīgas lidostai attīstīties. Kāpēc mēs tik ātri esam aizmirsuši, ka vēl nesen pasažieri no Rīgas maksāja tūkstošiem eiro, lai varētu sasniegt lidojuma mērķus, ceļojot caur Kopenhāgenu, Stokholmu, Prāgu vai Frankfurti? Eiropas institūciju lobijs un spiediens, lai tas tā turpinātos, ir milzīgs. Un latviešu vietējie bāleliņi cīnījās kopā ar viņiem. Tikai pateicoties Šlesera mugurkaulam, izdevās nodrošināt lidostas attīstību.

– Un kāds spiediens jums lika neinteresēties, piemēram, par airBaltic vadītāja Bertolta Flika algu?

– Pirmkārt, Fliku pieņēma darbā SAS, kas līdz pagājušā gada vidum nodrošināja airBaltic menedžmentu. Latvijas puse varēja tikai ieteikt, kā rīkoties, airBaltic padomes priekšsēdētājs bija SAS pārstāvis. To kaut kā tagad neviens negrib atcerēties. Skandināvijas puse Flikam noteica šādu algu. Kā tad mēs varējām tam pretoties?

– Latvijas valsts ir vairākuma akcionāre šajā kompānijā.

– Galvenais kompānijas attīstītājs bija SAS. Mani šī situācija neapmierināja, un es ieteicu valstij atpirkt SAS daļas. Taču valdība Satiksmes ministrijas priekšlikumu nepieņēma. Pirmpirkuma tiesības izmantoja Bertolts Fliks, iegādājoties SAS daļas, un tas nav sliktākais variants.

– Jūs nezināt, kur viņš ņēma naudu šim darījumam?

– Latvijas avīzes raksta, ka viņš aizņēmies šos līdzekļus Latvijas Krājbankā. Tas ir ļoti drosmīgs solis, zinot, ka Krājbanka finansējusi jau ilgāku laiku un aviācijas biznesā ir ļoti nervoza situācija. Tas, ka viņš ir aizņēmies, sniedzot personiskās garantijas... Nu... (Nopūšas.) Lai veicas. Tiešām.

– Kā, jūsuprāt, Latvijas politisko situāciju ietekmēs pašvaldību vēlēšanas? Valdība nomainīsies?

– Domāju, ka valdība nomainīsies rudenī, kad būs jālemj par nākamā gada budžetu. Jaunā valdība tika izveidota, Tautas partijai un zaļajiem zemniekiem vēloties pierādīt, ka Jaunais laiks nav spējīgs izdarīt kaut ko pozitīvu.

Godmanim pārmeta, ka viņš piedāvā samazināt valsts pārvaldes štatu un algas par 15% valsts iestādēs strādājošajiem. Kādi tad ir jaunās valdības pirmie darbi? Dombrovskis sola visiem valsts pārvaldē strādājošajiem samazināt atalgojumu vēl par 20%! Es domāju, ka JL tagad izvazās, parādot, ka viņi spēj tikai griezt, visiem ņemot nost no algas un atlaižot no darba. Un pēc tam tiks atrasti argumenti, lai valdību gāztu. Domāju, ka tas notiks oktobrī, novembrī.

LPP/LC šo valdību negāzīs – mēs gribam ļaut JL strādāt. Bet valdības spēja noturēties būs atkarīga arī no tā, kā izveidosies attiecības ar jaunievēlēto domi. Man nav nekādu šaubu, ka es būšu Rīgas mērs, un es esmu skaidri nodefinējis, ka apvienošu koalīcijā visus domē ievēlētos deputātus. Kreisajam spārnam vēlēšanās nebūs iespējas saņemt 51% balsu vēlēšanās, bet viņiem būs iespēja iekļauties koalīcijā. Neviena cita no labējām partijām nav deklarējusi, ka spēs apvienot labējos un kreisos, lai spētu izvest valsti no krīzes. Manas politiskās ambīcijas, biznesa pieredze un spēja piesaistīt investīcijas nostāda mani ārpus konkurences. Es neredzu, kuram būtu labāka iespēja kļūt par Rīgas mēru.

– Ja jau jūs vienlaikus redzat gan labējo un kreiso politisko spēku konsolidāciju Rīgas domē, gan prognozējat valdības krišanu rudenī un jaunas valdības veidošanu, tad nākamajā koalīcijā ne tikai domē, bet arī valdībā būs Saskaņas centrs?

– Es negribu runāt par valdību. Mans mērķis ir pārņemt varu Rīgas domē, un es to izdarīšu. Šogad 6. jūnijā Jaunajam laikam būs jākonstatē, ka viņiem jāsadarbojas ar Šleseru kā Rīgas mēru. Ticiet man, ja viņi gribēs konfliktēt, tas būs ļoti slikti valstij. Viņiem nāksies vienoties par sadarbību.

– Ar kādiem noteikumiem?

– Ar valsts attīstības noteikumiem. Valsti un Rīgu nevar attīstīt suverēni. Rīga ir divas trešdaļas no valsts ekonomikas.

Dombrovskis kā premjers šodien runā par to, kā viņš samazinās izdevumus, algas utt. Bet es nāku ar plānu, kā piesaistīšu miljonu investīcijas Latvijas ekonomikai un Rīgai, jauniem projektiem.

– Rīgai jau ir jauns projekts un tāpat ir milzu kredīti. Dienvidu tilts ir spilgtākais piemērs.

– Es uzskatu, ka atslēgas vārdam ir jābūt privātai partnerībai, privātā kapitāla piesaistei.

Mums ir entie projekti, kur to var izdarīt. Tūristu piesaiste ir Rīgas pašvaldības uzdevums, piemēram, Rīgā ir tikai divi golfa laukumi, turklāt pie abiem nav lielu viesnīcu un ir sarežģīta nokļūšana. Piesaistot investīcijas viesnīcu celtniecībai, tiks panākta tūristu plūsma, kas tērēs savu naudu Latvijā.

– Baidos, ka Rīgas galvenā problēma rudenī būs apkures sezonas uzsākšana, nevis tūristu piesaiste.

– Jā, bet es runāju par darba vietu radīšanu. Kur tad cilvēki pelnīs naudu, lai samaksātu par apkuri? Ja lidostā ienāks investīcijas un sāksies daudzmiljonu celtniecības projekta realizācija, būvnieki iegūs darbu, un tā būs liela naudas aprite Latvijā. Tiek runāts par izstāžu biznesa attīstību Rīgā – ar Frankfurter Messe notiek pārrunas, lai uzsāktu nopietnu izstāžu projektus Baltijas, Skandināvijas, nevis suņu un kaķu izstāžu līmenī.

Rīgas ostai ir milzīgs potenciāls. Tā ir jāattīsta. No kurienes ņemsim kravas krīzes apstākļos? Pārņemsim no igauņiem, no lietuviešiem, no somiem. Lietuviešiem asaras tek, kad viņi redz, kāds ir potenciāls, un viņi smaida tad, kad redz, kā mēs šo potenciālu neizmantojam. Tāpat kā lietuvieši pārņēma Latvijā tirdzniecību ar Maxima veikalu tīkliem, tā kā izveidoja Mažeiķos naftas pārstrādi, tā mēs arī varam pārņemt no viņiem visu, ko spējam.

– Kā jūs pārliecināsiet Rīgas latvisko vēlētāju, ka jums ir sarkanās līnijas latviešu valodas, izglītības jautājumos?

– Laikā, kad būs 20% bezdarbs, būs jārunā par pensiju samazināšanu. Lai par to nebūtu jārunā, ir jārada darba vietas. Galvenā ideoloģija Rīgas vēlēšanās ir darba vietu radīšana. Pasaulē lielo pilsētu attīstību saista ar mēru – pilsētas saimnieku vārdiem. Ņujorkā ir Blumbergs, Maskavā – Lužkovs. Kurš Rīgā tagad ir saimnieks? Rīgā saimnieko bezatbildīga koalīcija. Diemžēl tas ir fakts. Sanāk koalīcija, kaut ko sadala, bet atbildību neviens uzņemties negrib. Rīgā nav viena cilvēka, kas spēj uzņemties atbildību un noteikt attīstības virzību.

– Jūs tā kā uz autoritārismu velkat – "viens cilvēks noteiks attīstību"...

– Tas nav autoritārisms. Ir jābūt līderim, kas neslēpjas aiz ierēdņiem. Citi politiķi baidās uzņemties atbildību, jo paslīdēs kāja, zaudēs krēslu. Man nav bail pazaudēt krēslu, kuru iegūšu. Man ir svarīgi, lai nākamo četru gadu laikā Rīga kļūtu par biznesa metropoli Ziemeļeiropā. Un to var panākt ar skaidru vīziju un reālu pieredzi. Man tāda ir. Es nebaidos no atbildības uzņemties nepopulārus lēmumus.

Mani neinteresē ne partiju pārgrupēšanās, ne cita politiska ņemšanās. Mans mērķis ir pārņemt varu Rīgā.

– Konkurentus par zemu nevērtējat?

– Ja esat nolēmis iegūt zelta medaļu pasaules čempionātā sprintā, tad nav laika vērtēt konkurentus. Mani neinteresē, ko viņi domā.

Spēcīga līdera neesamība Rīgas pašvaldības priekšgalā ir galvenā Rīgas problēma. Ventspilī, piemēram, ir Lembergs. Viņam pateicoties, pilsēta ir attīstījusies no provinciālas ostas par veiksmīgu tranzīta centru. Rīgā nav bijis līdera, kas spētu ilgtermiņā attīstīt pilsētu. Mans mērķis ir panākt lielas izmaiņas Rīgā.

– Bet par jums gan domā, iespējams, arī konkurenti. Pēc runām par kriminālprocesu jums nešķiet, ka kāds šķindina brīdinošu zvaniņu?

– Priekšvēlēšanu nomelnošana nedara godu nevienam, valstij arī ne. Atceraties, pirms iepriekšējām vēlēšanām aizturēja Jelgavas mēru Andri Rāviņu. Un par ko? Neviens vairs neatceras. Iznāk, ka svarīgs bijis tikai aizturēšanas fakts, lai visi atcerētos, kā līdzībā ar mēteli – viņš nozaga, viņam nozaga, bet kaut kas nelāgs tur bija. Bet manā gadījumā tas nenotiks, jo notikusi attīstība arī drošības struktūrās, kuras neizmantos priekšvēlēšanu laiku politiskām cīņām. Jebkāda izmeklēšana pirms 6. jūnija tiks viennozīmīgi uzskatīta tikai par politisko pasūtījumu.

– Bet būs tādi, kas bez jebkāda pasūtījuma teiks, ka Šlesers savu astoņkāji mēģina no Satiksmes ministrijas pārstiept uz Rīgas domi.

– Es viennozīmīgi pasaku – kad es pārņemšu varu Rīgā, tur strādās visi tie, kas ir spējīgi pašvaldībā strādāt. Protams, es likšu savus cilvēkus amatos! Kā jūs domājat, kā es varu realizēt pārvaldi, ja man nav savas uzticamas komandas? Es to pasaku jau šodien. Un tas nav nekāds astoņkājis. ASV vēstnieks devās prom no Latvijas, jo republikāņi zaudēja vēlēšanās un demokrāti atsauca visus vēstniekus, ko deleģēja iepriekšējā valdība. Šāda rotācija politiskos amatos ir loģiska un pašsaprotama.

 

Komentārs: Latvieši, krievi, bezdarbs un citi bubuļi

Arno Jundze,  NRA  03/22/09    Šonedēļ nonācu pie secinājuma – lai gan visi putniņi gaisā, Saeimā un pat tie, kas parazitē uz plašsaziņas līdzekļu kakla, tēlojot ekspertus un pētniekus, to vien dara kā vienotā frontē vītero – esiet pozitīvi, atvērti un nenervozējiet, mūs nemitīgi dzen stresā, negatīvismā un bailēs.

Un absolūtas muļķības ir tās, ka pie visa vainīgi žurnālisti, kas neprot sacerēt briljantus virsrakstus no sērijas valsts nevaid miruse, tā tikai komā dus (lai man piedod klasiķis par šādu viņa dzejas rindu transformāciju) – treknās un pārtikušās Austrijas tēlu pasaules acīs nespēj sabojāt pat desmit maniaki Fricla kungi kopā ņemti. Savukārt Latvijā kā tik kāds nasing spešals, tā vainīgi žurnālisti, kas raksta nepareizus rakstus, producē mītus, ka visi deputāti esot slaisti un dienaszagļi, ka ministrijās un uzņēmumu padomēs sēžot nekompetenti šoferu dēli. Bet pietiks smērēt papīru, izklāstot acīmredzamas banalitātes.

Atgriezīsimies pie stresa un bailēm. Jau piekto mēnesi valstī tiek producēta baiļu psihoze – nav naudas, jūsu darbavietu likvidēs, algu samazinās, un tad jūs nespēsiet atdot savus kredītus, kurus, lepni būdami, paņēmāt tāpēc, ka negribējāt mitināties seši cilvēki vienā istabiņā bez ērtībām, ka nevēlējāties braukt uz darbu ar patiesībā jau likvidēto sabiedrisko transportu, kurš turklāt ir tik dārgs, ka no Ogres uz darbu Rīgā iznāk lētāk braukt ar auto. Nestresojiet, ļautiņi, Saeimā sēdošie, ziepes savārījušie reālpolitiķi mūs biedē tāpat vien – profilaksei, lai pārliecinātos, vai saspringtos brīžos neuzdod latvju nācijas veselība, un zinātu laikus pieprasīt no Eiropas humāno kardioloģisko palīdzību. Tā teikt, bailes profilakses nolūkos. Tas, ka tikai ar galvu slims optimists iedomājas, ka valsts iestādēs šādā saīsināšanas un apcirpšanas situācijā rit raits un produktīvs darbs arī, protams, ir nekrietni un salti meli, jo mūsu birokrāti nenoliedzami ir patrioti – viņus taču atlaidīs tikai rīt, bet vēl šovakar tie draudzīgi strādās virsstundas.

Šonedēļ līdzās šai ierastajai krīzes baiļu porcijai Latvijā tika izspēlēta nodeldētā 16. marta ekstrēmisma kārts. Krievus tā biedē ar neonacisma uzplaukumu, latviešus biedē ar krieviem, kuri drīz ņems un atnāks, tāpat kā tā bēdīgi slavenā Amerikas klerka sakaitētajās smadzenēs, kas reiz, avīzes pārlasījies, ar kliedzienu – krievi nāk – izlēca pa sava biroja logu. Tiem, kas šīs bailes uzkurina, vēlētos atgādināt dažas elementāras patiesības. Pirmkārt, Vācija Otrajā pasaules karā zaudēja, un mums, kas šajā ellē nebijām ierauti gluži vienkārši tāpēc, ka tolaik vēl, par laimi, nebijām dzimuši, nevajadzētu tagad mēģināt uzvārīt reitingus, apgalvojot pretējo. Otrkārt, krievi jau sen atnākuši, un tāpēc lēkt pa logu ir vismaz kādus deviņus gadsimtus par vēlu. Krievu pēdas jau sen saskatāmas pat latviešu valodā tādos savulaik kristietības ieviestos terminos kā karogs, baznīca, svēts. Šo vārdu etimoloģiskās kājeles nepārprotami aug no senslāvu valodas, nevis vācu mēles, kā to varētu domāt, ja ticam pasaciņai par labo krustnesi Meinardu, kas atnesa kristīgo ticību pagāniem.

Patiesībā kā normāliem latviešiem, tā normāliem krieviem šeit Latvijā uz visiem šiem bubuļiem jau sen nospļauties, jo, lai kāda arī būtu situācija, cilvēcisko pašcieņu jau tāpēc neiesim zaudēt. Šorīt piestāju autostāvvietā, kuru jau gadiem apsargā man pazīstams krievs. "Gribi anekdoti?" viņš prasa. "Iet pa mežu noraudājies zaķītis un bļauj – krīze, krīze... Izlien no krūmiem lācis un teic – nu ko tu te bļausties, es kā ēdu medu, tā ēdīšu arī turpmāk. Iznāk lapsa un piebilst – bet es kā staigāju smalkā kažokā, tā staigāšu. To dzird mērkaķis un domā, ko lai gudru pasaka. Domā, domā un tad šauj ārā – bet es kā staigāju ar pliku dibenu, tā staigāšu." Laikam jau galvenais šajā situācijā nepalikt par mērkaķi – ja reiz par tādu kļūsi, atpakaļceļa nebūs.

 

Intervija ar Valdi Dombrovski: jūnija beigas

Juris Paiders,  NRA  03/23/09    Ministru prezidenta Valda Dombrovska atbildes uz Neatkarīgās un Latvijas žurnālistu jautājumiem par Latvijas ekonomisko situāciju un jaunākajiem Eiropas Padomes lēmumiem.

19. martā Eiropas Padome panāca vienošanos, iedalot piecus miljardus eiro rezerves naudu, un atbalstīja 175 miljonu eiro piešķiršanu Baltijas energosavienojumam ar Zviedriju. Kad Latvija risinās sarunas ar starptautiskajiem aizdevējiem par iespējamo budžeta deficīta limita pārskatīšanu, arī šiem Eiropas Padomes lēmumiem var izrādīties zināma nozīme.

– Cik liela daļa no tikko sadalītajiem pieciem miljardiem eiro lauksaimniecības rezerves naudas tiks arī Latvijas lauksaimniekiem?

– Visa šī piecu miljardu pakete rodas no līdzekļu pārdales: no tā, ko var saukt par kopējās lauksaimniecības politikas rezervēm. Attiecībā uz lauksaimniecību bija runa tikai par lauku attīstības līdzekļu pārdales iespējām. Dalībvalstīm ir iespējas papildus pieprasīt līdzekļus interneta attīstībai (platjoslas interneta pieslēgumiem) laukos. Tas attiecas uz lauku attīstību. Runa par to, ka no šīs rezerves tiks iedalīti papildu līdzekļi lauksaimniekiem, nekad nav bijusi.

– Vai bija sarunas par Māstrihtas kritēriju mīkstināšanu eiro ieviešanai?

– Kas attiecas uz Māstrihtas kritērijiem, šīs sarunas kaut kur neformāli noris nepārtraukti. Mēģinājumi iztestēt iespējas, vai Eiropas Komisija un esošās eirozonas valstis būtu gatavas atvieglot Māstrihtas kritērijus, notiek. Taču formāli neviena valsts nav iesniegusi pieprasījumu atvieglot Māstrihtas kritērijus. Neviena valsts to nav virzījusi. Jau iepriekš šā virziena sarunas atdūrās pret nopietnu Eiropas Komisijas pretestību.

Taču tas, ka no EK puses īpaša atbalsta nav, netraucē šo jautājumu uzturēt. Es nenoliedzu, ka šo jautājumu vajadzētu uzturēt dienas kārtībā. Māstrihtas kritērijus var kritizēt par to, kā tie izveidoti. Turklāt lielākā daļa no eirozonas valstīm nepilda Māstrihtas kritērijus.

– Jau visai drīz ir jāienāk pārskaitījumam no Starptautiskā valūtas fonda. Valūtas fonda misija aizbrauca brīdī, kad sākās valdības krīze. Kādā statusā ir sarunas ar SVF, un kādi ir galvenie fonda pārmetumi?

– SVF misija Rīgā būs šonedēļ. Valdība jau ir lēmusi par valsts budžeta grozījumu kontrolskaitļiem. Pirmdien un otrdien ir valdības sēdes, kurās mēs tālāk strādāsim pie budžeta grozījumiem, kas būs mūsu starta piedāvājums sarunās ar Valūtas fondu un citiem starptautiskajiem aizdevējiem. Pirmām kārtām jau ir jāizpilda tās saistības, kuras Godmaņa valdība bija apņēmusies. Liela daļa šo saistību jau ir izpildītas, tostarp arī tas, ko Godmaņa valdība bija apsolījusi, bet nebija izpildījusi. Par pensiju iesaldēšanu. Lai cik tas nepatīkami būtu, tas bija ierakstīts memorandā, ko Godmaņa valdība bija parakstījusi. Šis bija viens no pasākumiem, kuru iznāca īstenot, lai šīs sarunas vispār notiktu.

Attiecībā uz algu samazināšanu. Bija pārmetumi, ka algu samazināšana nav tādā līmenī, kādā valdība bija apņēmusies. Smagākais jautājums būs budžeta deficīta līmenis. Mēs saredzam ļoti nopietnas grūtības iekļauties tajā budžeta deficīta līmenī, kas bija sarunāts pie 5% recesijas prognozes, situācijā, kad recesija ir 12% un vairāk.

Pensiju solis ir sperts. Par algām vēl ir jāpanāk vienošanās valdībā. Budžeta deficīta līmenis ir lielā mērā saistīts ar daudz sliktāko ekonomisko situāciju, nekā mēs prognozējām. Tieši par to mēs plānojam diskutēt ar starptautiskajiem aizdevējiem – Eiropas Komisiju un Valūtas fondu.

– Kāda ir situācija Latvijas ekonomikā, un kādos termiņos tiks ieviesti ekonomikas atveseļošanas pasākumi?

– Situāciju ekonomikā esmu jau daudzkārt aprakstījis. Pirmie soļi ekonomikas atveseļošanā ir zināmi. Pašreizējās prognozes liecina, ka recesija šogad varētu sasniegt 12% un, ja mēs veiksim papildu budžeta izdevumu samazināšanas pasākumus, recesija no tā var tikai padziļināties. Svarīgs jautājums ir – vai mums izdosies vienoties ar starptautiskajiem aizdevējiem par lielāku deficīta līmeni un nodrošināt neatliekamos pasākumus valsts maksātspējas nodrošināšanai. Jau strādājot pie šiem jautājumiem, ir jādomā par ekonomikas atveseļošanu un to, ko Latvijas valsts var darīt, lai stimulētu ekonomiku. Tie ir ES fondi. Pat pie budžeta izdevumu samazināšanas mēs plānojam piešķirt papildu līdzekļus ES fondu apguvei. Tālāk tā ir nacionālā energoefektivitātes programma, kurai daļu no līdzekļiem varētu iegūt no starptautiskās emisijas tirdzniecības; tās ir kredītlīnijas uzņēmējiem, kuras piešķirs starptautiskās kredītinstitūcijas; tās ir garantijas, kuras iespējams piešķirt, vienojoties ar starptautiskajiem aizdevējiem, un birokrātijas mazināšana, samazinot administratīvo slogu.

Termiņš neatliekamiem pasākumiem valsts maksātspējas nodrošināšanai ir jūnija beigas. Kā ir atzinusi arī iepriekšējā – Godmaņa – valdība, ja mēs neturpinām saņemt starptautiskā aizdevuma līdzekļus, tad jūnija beigās Valsts kasē izbeigsies nauda. Tas ir pirmais skaidrais termiņš, kurā mums ir jāiekļaujas.

– Eiropas Padome atbalstīja 175 miljonu eiro piešķiršanu Baltijas energosavienojumam ar Zviedriju, taču ir zināmas domstarpības, kura no Baltijas valstīm šo starpsavienojumu veidos. Vai šīs domstarpības nekavēs starpsavienojuma izveidi, un kādā stadijā ir domstarpības?

– Domstarpības šajā gadījumā ir skaļš vārds. Kas attiecas uz kabeli, manuprāt, šis jautājums nav jāpolitizē. Ir jābūt tehniskam novērtējumam, kurā virzienā šim kabelim būtu jāvirzās. Lietuviešiem ir tehnisks novērtējums gadījumam, ja šis kabelis virzās uz Lietuvu. Nav teikts, ka tas ir vienīgais iespējamais risinājums. Ir pāris jautājumi, kas jāatrisina. Lietuvā nav atvērtā energoresursu tirgus, ja mēs runājam par kabeli, tad jābūt pilnīgai skaidrībai par tarifiem un pārvadiem. Lai būtu iespējas pārvadu nodrošināt uz jebkuru no Baltijas valstīm, tad šāds savienojums var normāli funkcionēt. Zviedrijas premjerministrs man apliecināja, ka Zviedrija uz šo savienojumu raugās kā uz komerciālu projektu. Tas var būt komerciāls projekts tikai tādā gadījumā, ja tas ir visu Baltijas valstu kopējs projekts, nevis kādas konkrētas valsts projekts. Kā komerciāls projekts tas var funkcionēt tikai tad, ja ir kopīgs elektroenerģijas tirgus. Tas ir jautājums par tirgus liberalizāciju Lietuvā. Tikai tā šis tirgus var pastāvēt kā vienots elektroenerģijas tirgus. Ja tarifi ir caurspīdīgi un elektroenerģiju iespējams novadīt uz jebkuru no Baltijas valstīm, tikai tad šis kabelis var funkcionēt. Tie ir tie jautājumi, kas ir jāatrisina.

– Latvijas valsts budžeta deficīts šogad varētu būt 9–10% no IKP, taču, ja Latvija vēlas iestāties eirozonā 2012. gadā, tad deficītam jābūt 2010. gadā zem 3%! Par cik nākamgad būs jāsamazina valsts izmaksas, un vai ir reāli ieviest eiro 2012. gadā?

– Pasākumos valsts maksātspējas nodrošināšanā šie punkti jau ir iekļauti. Pirmais – ir neatliekamie pasākumi līdz jūnijam. Otrais – ir sarunas ar starptautiskajiem aizdevējiem par budžeta deficīta līmeni, un, ja starptautiskie aizdevēji nepiekritīs mūsu piedāvājumam, kas nav izslēgts, trešais ir strukturāli samazinājumi budžetā – veikt funkcionālu auditu ar mērķi ievērojami samazināt valsts pārvaldes izdevumus. Tam mums vajag vairāk laika, un to nevar veikt nedēļas vai viena mēneša laikā. Šos priekšlikumus mēs varētu gatavot uz 2010. gada budžetu ar mērķi ne tikai samazināt 2010. gada budžeta deficītu, bet ar mērķi nodrošināt valsts administratīvo tēriņu samazināšanu, atgriežoties pie ilgtspējīgas fiskālās politikas.

2012. gads kā eiro ieviešanas gads ir pilnīgi iespējams laika brīdis, taču tas nav jāuztver kā dogma.

Lietuva pirms vairākiem gadiem bija 0,04 procenta punktu attālumā no eiro zonas. Tas bija tehnisks lēmums, zinot, cik pielaidīgas bija citas valstis attiecībā uz Māstrihtas kritēriju ievērošanu laikā, kad tika veidota eirozona. Eiropas Parlaments bija vienīgā ES institūcija, kas par to izteica nožēlu. Līdz ar to nav nekāda ļaunuma, ja kāda Baltijas valsts pievienojas eirozonai. Tas būtu Latvijai tikai labi, ja Lietuva pirms pāris gadiem būtu pievienojusies eirozonai.

 

Komentārs: Zatlera aprīļa joku gaidot

Bens Latkovskis  03/23/09    Varētu domāt, ka kopš jaunās valdības izveidošanas un bijušo opozicionāru – Jaunā laika, Pilsoniskās savienības izvirzīšanos uz politiskās skatuves proscēnija, runas par esošās Saeimas atlaišanu ir aizmirstas un kādreiz gatavotie dokumenti nolemti pārklāties putekļiem. Taču tā nebūt nav. Prezidenta Valda Zatlera nosauktais datums, līdz kuram Saeimai jāizpilda viņa formulētie uzdevumi strauji tuvojas. Uzdevumi ir izpildīti daļēji un varētu jau izlikties, ka 1. aprīlis ir tikai tradicionāla smieklu diena, kad Zatlera iespējamie paziņojumi par Saeimas atlaišanas ierosināšanu jāuztver tikai kā ne pārāk izdevies joks. Taču daudzi signāli liecina, ka šoreiz izlikšanās, ka 31. marts ir parasta kalendāra diena neies krastā.

Kas par to liecina? Pirmkārt, ļoti tramīgā atmosfēra Saeimā. Liels skaits deputātu ir atklāti nobijušies, ka varētu šajos krīzes laikos pazaudēt labi apmaksātu darbu tā dēvētajā valsts pārvaldes sistēmā. Lai arī gadiem publiskajā telpā virmo runas par deputātu bailēm tikt atrautiem no mistiskās siles, neatceros, kad deputāti būtu tik ļoti baidījušies zaudēt nevis kaut kādas nekonkrētas, interneta komentētājiem vislabāk zināmās barotnes, bet gan ļoti konkrētas deputātu aldziņas un dažādas Saeimas piemaksas. Runa ir par to triviālo silīti, pie kuras pietuvojoties reizi mēnesī var papildināt savu bankas karti. Un šeit nav nekādas atšķirības atkarībā no politiskās piederības.

Otrkārt, 16. martā laikrakstā "Diena" tika publicēts Nellijas Ločmeles raksts "Jauna Atmoda", kurā visai nepārprotami valsts prezidents tika aicināts 31. martā uzsākt Saeimas atlaišanas procedūru. Ņemot vērā to, ka raksta autore ir izdevniecības "Dienas mediji" galvenā redaktore, tad jādomā šis raksts nav tapis kāda mirkļa iespaida rezultātā, bet drīzāk tas jāuztver kā programmatisks dokuments. Citiem vārdiem, laikraksts "Diena" negrasās atkāpties no uzstādījuma, ka šī Saeima ir jāatlaiž un tās turpmāka pastāvēšana tikai paildzina līdzšinējās politiskās elites agoniju.

Treškārt, šis gads Zatleram ir sācies ļoti neveiksmīgi. Pēc 13. janvāra grautiņiem viņš ļoti neveikli centās pārņemt politisko iniciatīvu, jau nākamajā dienā izvirzot slaveno 31. marta ultimātu. Prezidents centās pārķert iniciatīvu brīdī, kad nebija nekāda nepieciešamība uzsākt kādas asas kustības. Turpmākā mēneša laikā demonstrējot totālu savas pārliecības dreifu - no vēlmes valdībā redzēt desmit Godmaņus līdz neuzticēšanos vienam vienīgajam Godmanim, Zatlers zaudēja pēdējo atbalstu politiķu un politisko novērotāju vidū.

Var jau līdz nākamajām vēlēšanām politiķi tikties ar prezidentu un izlikties, ka viens otru ciena, bet patiesībā spēle jau ir nospēlēta. Kā mēdz teikt sportā, atliek vienīgi novilkt līdz tiesneša svilpei. Taču Latvijas politiskās spēles īpatnība ir tā, ka tiesneša svilpe ir katra spēlētāja krūšu kabatiņā. Proti, Zatlers var rosināt atlaist Saeimu, savukārt Saeima var likt uz balsošanu paša Zatlera palikšanu Pilī.

Situācija nedaudz atgādina situāciju vesternos, kad svarīgi, kurš pirmais pagūs izraut revolveri un izšaut. Kā parasti šādās reizēs visu izšķir psiholoģiskā noturība. Patlaban labvēlīgākā situācijā atrodas Zatlers. Saeima ir psiholoģiski nospiesta un uz aktīvu rīcību pret prezidentu nespējīga. Šobrīd, lai iegūtu laiku Saeima būtu gatava piekāpties prezidentam tik, cik vien viņš prasītu. Cita lieta, ka pēc 31. marta svaru kausi varētu pamazām nosvērties pretējā virzienā, jo, neatlaižot Saeimu, tur sēdošo deputātu cieņa pret valsts prezidentu no tā nepalielinātos. Gluži otrādi, visticamāk, prezidentu atsāktu atklāti dēvēt par Trusi kā tas bija vēl februārī. Tagad Zatlera neoficiālā iesauka tiek lietota salīdzinoši daudz retāk un tikai šaurā savējo pulciņā.

Lai cik dažkārt stratēģiski klibi domājošs būtu prezidents, viņš labi apzinās, ka prasība atlaist Saeimu no dienas kārtības nav noņemta un pavisam drīz tā atkal var tikt izvirzīta kombinācijā ar pārmetumiem, ka Trusim jau nepietiks spēka tik radikāliem soļiem. Balstoties uz principu labāk šausmīgs gals, nekā šausmas bez gala, Zatlers varētu nosacītajā 32. martā izšķirties par Saeimas atlaišanas ierosināšanu. Varbūt šādā veidā Latvija paralēli krīzes radītajām saimnieciskajām grūtībām varētu pārvarēt arī politiskās morāles krīzi? Nenoliedzami riskanti, bet vilinoši.

 

Komentārs: No sarunām virtuvē līdz partijas dibināšanai

Agnese Margēviča,  NRA  03/24/09    Eksprezidenta Gunta Ulmaņa vārds ir tas, kas garantējis tik lielu uzmanību plašai sabiedrībā mazpazīstamu cilvēku kopai, kas iecerējusi šosestdien Nacionālajā teātrī dibināt jaunu politisko partiju.

Tomēr G. Ulmanis gan vēl nav izlēmis stāties jaunajā partijā, un arī tās veidotāji eksprezidentu vairāk uzskata par atbalstītāju.

Tāds viņš savulaik jau bijis Jaunajam laikam (JL), kad to dibināja Einars Repše.

Eksprezidenta ceļavārdi tagad topošajai partijai esot bijuši: "Ejiet, dariet, jo mums tūlīt varbūt vairs valsts nebūs," saka viens no tās aktīvākajiem veidotājiem, kādreizējais JL preses sekretārs Didzis Šmits. Viņš ir politologs, Francijā studējis diplomātiju un septiņus gadus strādājis Ārlietu ministrijā. Daudzi no tiem trīsdesmitgadniekiem, kuri gatavi sestdien dibināt partiju, ir viņa klasesbiedri vai studiju laika draugi. Aktīva partijas veidošana notiekot tikai pēdējos trīs mēnešus, kad saprasts, ka ar "parunāšanu par politiku pie vīna glāzes kāda Pārdaugavas dzīvokļa virtuvē" nekas valstī nemainīsies. "Redzējām, ka tūlīt būs ārkārtas vēlēšanas, un nav politiskās alternatīvas, par ko balsot," saka D. Šmits, tomēr partija esot gatava arī tam, ka ārkārtas vēlēšanu nebūs un uz pārstāvību Saeimā būs jāgaida līdz nākamā gada rudenim. Viņš nesen dibinājis biedrību Tautas laiks, bet tāds nebūšot jaunās partijas nosaukums. Partija sevi piesaka kā sociāli liberālu, ar to saprotot, ka valsts tikai minimāli iejaucas ekonomikā, lai noteiktu spēles noteikumus, bet vienlaikus rūpējas, lai pilsoņi saņemtu minimumu, piemēram, veselības aprūpi un labu izglītību. Lai dibinātu politisko partiju, nepieciešama vismaz 200 biedru klātbūtne. Vēl pirmdien, piecas dienas pirms dibināšanas, D. Šmits atzina, ka partijai ir "diezgan daudz atbalstītāju", bet ne īpaši vairāk par 200.

Nekādu "izbijušu politikas zvaigžņu" dibinātāju vidū neesot, vairākums domubiedru nekad neesot bijuši nevienā politiskajā partijā. D. Šmits uzskata, ka tiem, kuriem jau ir liela politiskā bagāža, jāuzņemas misija politikā ievest jaunus cilvēkus, lai gan esot novērojams pretējais. Tieši tāpēc viņš pēc aiziešanas no JL, lai gan iesaistījās Sandras Kalnietes Pilsoniskās savienības (PS) veidošanā, tomēr tajā neiestājās – neesot šķitis pareizi, ka netiek iesaistīta jaunā paaudze. Līdzīgu motīvu dēļ PS nav iesaistījusies arī vēl viena jaunās partijas topošā ierindas biedre Kristīne Drēviņa, lai gan, partijai topot, ir parakstījusi tās manifestu. Tagad D. Šmitam šķitusi simpātiska G. Ulmaņa gatavība, "pašam nepretendējot ne uz ko, vest politikā jauno paaudzi".

K. Drēviņa ir Tieslietu ministrijas Eiropas Kopienu Tiesas departamenta direktore. Viņa sešus gadus strādājusi Eiropas Centrālajā bankā Frankfurtē, bet pirms dažiem mēnešiem nolēmusi atgriezties, saprotot, ka "šis ir laiks, kad Latvijā daudz kas notiek, un daudzas lietas – nepareizi". "Negribas stāvēt malā un skatīties, kā valsts brūk kopā," saka K. Drēviņa. Viņa par topošās partijas biedriem saka – "racionālie ideālisti" un pauž gandarījumu, ka šoreiz nav tā, ka "partiju veido prominences, un pārējie sasaukti tikai dekorācijai".

Partijā kā ierindas biedri, nepretendējot uz vietu valdē, iesaistīsies arī Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes makroekonomikas analīzes daļas galvenā ekonomiste Agnese Bičevska un finanšu konsultāciju uzņēmuma Catella Corporate Finance valdes loceklis Aleksandrs Tralmaks, kurš savulaik bijis akciju sabiedrības Diena vadībā. A. Bičevska ir Tautas partijas biedra, Finanšu ministrijas valsts sekretāra Mārtiņa Bičevska sieva, bet ģimenē viņi katrs esot "pieauguši cilvēki, un lemjam ar savu galvu". Jaunajā partijā viņa iesaistoties, jo paļaujoties uz tās veidotāju profesionalitāti, ar D. Šmitu viņa mācījusies vienā klasē Franču licejā. "Ir cerības, ka šī jaunā paaudze parādīsies politikā, un ir arī laiks tam notikt," teica A. Bičevska.

Savulaik LTV7 žurnālists, tagad sabiedrisko attiecību speciālists Vladimirs Novodvorskis, kurš ir viens no partijas dibinātājiem, strādā algotu darbu uzņēmumā Ventbunkers, ar kuru saistītie Ventspils uzņēmēji Olafs Berķis un Oļegs Stepanovs iepriekš minēti kā iespējami jaunu partiju finansētāji. "Mani darba devēji vēl nezina, ka esmu iesaistījies, un tam nav nekāda sakara ar manu darbu," viņš apgalvoja.

Jaunās partijas statūtus raksta jurists Zandis Klebais, kurš 2007. gada novembrī ir piedalījies arī Aigara Štokenberga nevalstiskās organizācijas dibināšanā, kas tagad pāraugusi partijā. Ar savām idejām topošajai partijai palīdz arī vairāki speciālisti, kuri gan negrasās kļūt par tās biedriem, lai saglabātu neatkarīgu ekspertu statusu. Viens no viņiem ir ekonomists Vjačeslavs Dombrovskis, kura vārdu vairāki Neatkarīgās uzrunātie minēja kā vienu no iemesliem, kāpēc ir noticējuši topošās partijas izredzēm. "Šī ir ārkārtēja situācija, un es nevēlos vienkārši stāvēt malā," saka ekonomists, turklāt jaunās partijas veidotāji atšķirībā no pašreizējās varas elites esot pirmie, kas izrādījuši interesi par viņa priekšlikumiem ekonomiskās krīzes pārvarēšanai. Pie partijas programmas strādā arī politologs Viktors Makarovs, kura pamatdarbs ir sabiedriskajā organizācijā Baltijas forums.

 

Komentārs: Jaunā Laika kvalitatīvais lēciens

Askolds Rodins,  Diena  03/24/09    Mēneša vidū Latvijas faktu veiktās sabiedriskās domas aptaujas rezultāti atnesa tikai vienu kārtīgu pārsteigumu, proti, partijas Jaunais laiks (JL) popularitātes gandrīz dubultu kāpumu — no 6,3% februārī līdz 10,2% martā. Tas ir tikai nedaudz mazāk kā reitingu labu laiku nemainīgajam līderim — apvienībai Saskaņas centrs (SC, 11,5%).

To var skaidrot ar JL biedra Valda Dombrovska vadītās valdības izveidošanu. Jaunā premjera partijas reitinga nevis vienkārša palielināšanās, bet krietns lēciens netieši apliecina arī pilsoņu uzticēšanos valdībai, kaut arī tā darbu tik tikko sākusi. Jāpiebilst, ka turpmākais daudzējādā ziņā būs atkarīgs ne vien no tā, ko valdība darīs, bet arī no prasmes izskaidrot sabiedrībai, kāpēc tiek darīts tieši tā un nevis citādi.

Citādi, salīdzinot ar februāri, "reitingu frontē" lielu pārmaiņu nav bijis. Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) popularitāte mazliet padilusi, PCTVL — mazliet paaugusi. Aptaujā iekļauto partiju pašā lejasgalā sākuši iesakņoties Tautas partija un "Rīgas iekarotāja" Aināra Šlesera vadītais veidojums.

Taču būtiskāks ir kas cits: ja Saeimas vēlēšanas būtu notikušas marta vidū, 5% barjeru iekļūšanai parlamentā pārvarētu tikai trīs partijas — SC, JL un ZZS.

 

Policijas kapteine Mūrniece atsvaidzinās asinis

Egils Līcītis,  Latvijas avīze  03/24/09    "Latvijas Avīzē" viesojās iekšlietu ministre Linda Mūrniece ("JL"). Ar viņu sarunājās redakcijas žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

V. Krustiņš: – Jūs neesat ienākusi Iekšlietu ministrijā (IeM) kā svešs cilvēks, bet ar iepriekšēju pieredzi. Kādi ir jūsu plāni?

L. Mūrniece: – Lai izdzīvotu visi dienesti, ar mazākām sāpēm pārvarot pašreizējās grūtības. Tas – apstākļos, kad sabiedrības drošība nolikta par prioritāti. Ir zināms stress – kas būs tālāk? Bet jums taisnība, ka neesmu IeM ienācēja no malas. Pirms politikas atstāju dienestu kā policijas kapteine. To tiešām uzskatu par priekšrocību – sistēmas pazīšanu no zemākās pakāpes. Varu "mesties darbā" no pirmās dienas, un daži ģenerāļi jau iet pensijā, bet daži – pārcelti, atbrīvojot vietu jauniem vadītājiem. Notiek rotācija, kura arī turpmāk ir neizbēgama. Ģenerālis Lūks no 1. aprīļa būs pensijā, viņam pēcteci – atradīsim. Asiņu atsvaidzināšana – tā es to saucu. Darbinieki sapratīs, ka, asinīm cirkulējot, viņiem ir izaugsmes iespējas, nav tā, ka vieni un tie paši ģenerāļi salikti vietās un nekustas ārā no turienes.

E. Līcītis: – Labi, bet kur vēl būs lietderība rotācijām, pārcelšanām?

– Jaunievedumiem jānovērš zināms diskomforts, jo cilvēki, kuri diendienā tieši apkaro noziedzību, strādā uz ielām, jūtas salīdzinoši sliktāk par centrālajos aparātos sēdošajiem. Visās ministrijās šie aparāti ir uzblīduši, trīs cilvēki dara viena darbu. Mūsu ministrijā es pateicu, ka nu vienam būs jāpaveic līdzšinējo triju darbs. Tas ir – administrācijā, kur pārāk daudz sakārtas "funkcijas" funkciju galā. Gribu izjaukt šo praksi, gribu, lai cilvēki ar darbu attaisno uzticību, ar kādu viņus norīkoja amatā.

V. Krustiņš: – Jā, bet, piemēram, Ķuža kungs šķiet praktiķis savā vietā. Varbūt jūs viņu ieliksiet Lūka vietā par Kriminālpolicijas priekšnieku un par ģenerāli. Tad viņš sēdēs pie ozolkoka galda, pildīs svarīgas funkcijas – to saku ar bažām, ka neizrauj ārā darbiniekus, kuri jau tagad strādā, pārzina jautājumus.

– Bažām var piekrist, bet vai tad obligāti līdz šim "kustīgie", uzvilkuši ģenerāļa mundieri, sēdēs rokas klēpī salikuši? Tā būs policijas priekšnieka Voina atbildība, vai par Kriminālpolicijas priekšnieku liks Ķuzi…

– Ko jūs? Vai tad bez ministres ziņas?

– Tiešām – nejaukšos policijas vadības lēmumos, izņemot gadījumus, kad ar savu sakrāto pieredzi varēšu spriest, ka man neliekas pieņemama amatā kāda kandidatūra. Pret Ķuža kunga izvirzīšanu man nebūtu iebildumu. Viņš liekas viens no ticamākajiem kandidātiem Valsts kriminālpolicijas priekšnieka amatam. Tā kā man ir priekšstats par sistēmu, tad esam pārrunājuši iespējamās pārmaiņas policijas centrālajā aparātā un kā ar Voina kungu, tā ar Lieljukša kungu atzinuši: tur tiek "pildītas" dažas funkcijas, kas nav vajadzīgas un kas pārsvarā ir – kaut ko "uzraudzīt", "kontrolēt", vienam otru "koordinēt". Esmu jau caurlūkojusi kārtību par piemaksu piešķiršanu smagu noziegumu atklāšanā. Tur "atklājās", ka kriminālpolicistiem šīs piemaksas ir 40 – 50 latu, toties viņu koordinatoriem 300 un vairāk latu. Tas ir nepareizi, es neesmu vairs gatava maksāt Kriminālpolicijas priekšnieka sekretārei par "organizētās noziedzības apkarošanu". Pat ja viņa kaut ko darījusi, tad par to visiem kabinetu sēdētājiem maksā algu. Diezgan labi strādājis Narkotiku apkarošanas birojs. Viņiem ir rezultāti, izvērsts operatīvais darbs. Tajā pašā laikā neesam dzirdējuši, ka valstī plosās organizētā noziedzība, taču pārvalde pastāv, algas labas – kaut vai šausminošā nosaukuma dēļ. Viņi droši vien arī dara savu darbu, tomēr man liekas, ka rajonos ir policisti, kas praktiski cīnās ar noziedzību un tik daudz vis nesaņem. Manis minēto piemaksu nolīdzināsim. Ietaupīsim vismaz 250 tūkstošus, bet otrs ieguvums būs, ka reāli strādājošie ļaudis sapratīs, ka jaunā kārtība ir godīgāka, ka par viņu izdarīto neprēmēs tikai tāpēc, ka tiem "citiem" ir zvaigznes un it kā "pienākas".

– Nav ko iebilst – pareiza pieeja. Droši vien pareizi, ka Lieljukša kgs pārvietots par ministrijas valsts sekretāru "ugunsdzēsēju ģenerāļa" Straumes vietā – varbūt aparāta vadīšana ir viņa īstā stihija.

– Straumes kungs tagad ies vadīt krīzes padomes sekretariātu, un tā savukārt ir viņa stihija. Viņš koordinēja kārtību 16. marta pasākumos, un uz priekšu tas katru reizi būs ģen. Straumes pienākums – nodrošināt kārtību tamlīdzīgās manifestācijās un, piemēram, arī plūdos, meža plašos ugunsgrēkos.

– Ja minējāt 16. martu, vai informācija par apdraudējumu, kamdēļ aizliedza leģionāru gājienu, nebija drusku pārspīlēta?

– Neiedziļinoties niansēs – bija zināms, ka pastāv lieli draudi un pie Brīvības pieminekļa varētu notikt provokācijas, pēc kurām, iespējams, izceltos masu nekārtības. Es piekodināju kārtības uzturētājiem – ja kāds mēģina celt un izvicināt rokas, tad tūlīt to uzskatīt par uzbrukumu un noslāpēt. Šoreiz izdevās iztikt bez ārkārtēju līdzekļu lietošanas.

– Kā būs ar "pretimstāvēšanu" 9. maijā?

– Jau sākam gatavoties…

– No ziņojumiem par stāvokli ar noziedzību ir manāms, ka ievērojami pieaudzis laupīšanu skaits. Varbūt pa daļai tas saistāms ar krīzi, taču lielākoties laupīšanās pieķerti "profesionāļi" – vīri, kas ne pirmo un pat ne otro reizi to lietu dara. Viņiem apstākļi vienmēr bijuši "grūti". Taču uzkrītoši, ka laupītāji kļūst gados jaunāki, nepilngadīgi – nesen Virešos noziegumu izdarīt vedināja 14 gadus vecs jaunietis! Tādi laupa tamdēļ, ka bijušas nolaidības viņu audzināšanā, nevis tamdēļ, ka viņiem trūktu maizes kumosa!

– Policija daudzkārt spiesta atzīt – mēs cīnāmies ar sekām, ar nepadarīto ekonomikā, izglītībā. Piekrītu, ka izlaidība daudz kur pielavījusies. Es esmu tikai par stingrību – arī audzināšanā. Par noteiktību: kas tev būs par to, ja tu tā darīsi. Jāapzinās, ka par nekrietnībām draud sods. Varbūt skan paskarbi, bet laikam citas metodes nav attaisnojušās.

E. Līcītis: – Policijas stingrības pazīme ir klātbūtne uz ielām. Žuļiki taču arī lasa avīzes – ka samazinās policistu skaitu, ka trūkst benzīna, lai aizbrauktu uz notikuma vietu, – un tas viņus diemžēl iedrošina rīkoties nekaunīgāk. Toties sabiedrībai ir iemesls satraukties.

– Esmu teikusi policistiem, ka viņu uzdevums – būt redzamiem. Liela daļa policistu izmeklē lietas, un ir jārunā ar pašvaldības policiju, ka tā gan varētu radīt iespaidu, ka uniformēti cilvēki visu labi redz un kontrolē. Reģionos savukārt lūgsim zemessargus, lai tie ciešāk ir blakus un palīdz iecirkņu inspektoriem nodrošināt kārtību. Agrāk sadarbība notika, bet tagad šis tas pārtrūcis. Vajadzība pēc palīdzības ir, jo laukos iecirkņa policistam nereti jāpieveic tādi attālumi, ka viņš fiziski nevar visur paspēt.

V. Krustiņš: – Protams, uz zemessardzi jāskatās nopietni – jāizrāda lielāka cieņa no valsts puses šiem vīriem un jādod tiesības piedalīties iekšējās drošības nostiprināšanā.

– Kad biju aizsardzības ministre, zemessardzes lomas atjaunošana bija viena mana prioritāte. Laukos tas varētu kļūt par kārtības pamatu.

E. Līcītis: – Kā Iekšlietu ministriju skārusi jostas savilkšana materiālā ziņā?

– Līdz 1. jūnijam man jāatrod, kur vēl "nogriezt" 18 milj. latu. Es neaiztikšu mazās algas, bet ir skaidrs, ka jebkurš algas samazinājums būs pēdējoreiz. Tālāk vairs nav ko šķērēt. Šobrīd esmu atradusi, ka par ministrijas jauno ēku Gaujas ielā maksājam 6,5 milj. latu "Valsts nekustamajiem īpašumiem". Tas ir dārgi – 12 lati par kvadrātmetru, ko maksājam otrai valsts iestādei! Mēs esam norunājuši, ka summu iespējams ievērojami samazināt. Telpu uzturēšanas dēļ es taču nevaru atlaist no darba policistus!

V. Krustiņš: – Tātad jūs solāt, ka policistiem vairs nav jābaidās no viņu algas un kompensāciju tālākas samazināšanas?

– Tiem, kam ir mazas algas, domāju, līdz Ls 360, noteikti nav jābažījas. Ja ierindas ugunsdzēsējam maksā 320 latus uz papīra, bet viņš ik dienas riskē ar dzīvību, tad tas ir nožēlojami, ka šis darbs ir tik zemu novērtēts, un nedrīkst ne apsvērt, ka to pašu viņam raus nost. Algas turpmāk būs "vienlīdzīgākas". Ministrijā nav mazums ierēdņu, kuri saņem virs 1000 latiem mēnesī, bet šī starpība samazināsies visai jūtami.

– Kas notiek ar policistu arodbiedrībām? Tās ir divas konkurējošas, un jūs pastāvat uz to, ka jābūt tikai vienai?

– Esmu tikusies ar abām arodbiedrībām. Ar Sūnas kungu, vienu līderi, ilgi diskutējām, bet šķīrāmies apmēram vienās domās par tālāko sadarbību. Otri arodnieki likās diezgan agresīvi noskaņoti. Ar Sūnu izrunājāmies kā policists ar policistu, bet tie otri ir tādi "juridiskāki".

– Kāpēc vispār ir divas arodbiedrības? Policistiem pastāv kaut kādi strāvojumi?

– Tas ir arī mans jautājums. Sūnas arodbiedrībā ir ap 1500 policistiem, bet otriem, kam esot 800, raksturīga nesaprotama iekšējo lietu dalīšana un arī bijušo policistu līdzdalība. Es rosināju apvienot spēkus, jo intereses taču vienas, turklāt tās ir arī manas kā ministres intereses. Neatkarīgā arodbiedrība stāstīja, kāpēc tas nav iespējams. Tad gan biju gana skarba un teicu – tad es to izdarīšu ar citu metodi, proti, noteikšu likumdošanā, cik procentuāli jābūt pārstāvētiem pašreizējiem policijas darbiniekiem arodbiedrībā, lai tā būtu atzīta.

E. Līcītis: – Un tikai tos, kuriem ticēsiet kā policijas interešu aizstāvjiem, ņemsiet vērā par sarunu partneriem?

– Nevis ņemšu vērā, bet grasos kopā ar viņiem strādāt. Ir runāts ar Sūnas kungu, ka maijā mēģināsim sasaukt Vislatvijas policijas konferenci, uzaicinot arī ugunsdzēsējus, robežsargus un PMLP darbiniekus. "Tauta" nobriedusi lielai sarunai, un iepriekšējā konference notika sen atpakaļ iekšlietu ministra Čevera laikā. Ministrija rīkos, arodbiedrība atbalstīs, un piedalīsies visi, kas vien vēlēsies, lai veselas dienas garumā tiktu klāt jebkurai problēmai. Maijs jau būs mēnesis, kad stipri draudēs naudas bads un problēmas liksies gana smagas. Šogad dzīvosim izdzīvošanas režīmā, bet nedrīkstam nedomāt arī par to, kā atkopties, kā domāt par policijas prestiža atjaunošanu.

V. Krustiņš: – Jūsu ministriju varētu tiklab dēvēt par policijas ministriju. Bet iekšlietas ir plašāks jēdziens par policiju. Tas skar arī valsts iekšējo drošību un stāvokli. Es, piemēram, domāju, ka Naturalizācijas pārvalde varēja pārceļot jūsu pārvaldībā. Tāpat – valstī ir 12 tūkstoši nevalstisko organizāciju. No vienas puses, tām nav šefības ministrijas, kur vērsties vajadzības gadījumā, bet, no otras puses, – nav neviena, kas šīs organizācijas drusku pieskatītu.

L. Mūrniece: – Mūsu sadaļā krīt: kontrolēt, lai nerodas pretvalstiskas organizācijas. Ar to, manuprāt, Drošības policija tiek galā, un viņi ir apgādāti ar likumiskiem instrumentiem, lai sekotu līdzi visam notiekošajam. Pārējais – nevalstiskais sektors – ir pašas sabiedrības rokās.

– Jā, jā, un Iekšlietu ministrija negribētu uzņemties regulāciju, jo tas it kā neskaitās demokrātiski. Taču jābūt pārskatāmam reģistram, biedru skaitam, apliecinājumam, ka sabiedriska organizācija ir tik tiešām ko vērta un pārstāv kādas sabiedrības daļas intereses, nevis runā tikai trīs cilvēku vārdā. Nule pati minējāt piemēru par policistu "neatkarīgo" arodbiedrību – vai ir stingri pierādīts, ka tā patiešām aizstāv 800 policistu intereses, un kur tas reģistrēts?

– Nedomāju, ka valsts iestādes "negrib" vai atstumj šīs sabiedriskās organizācijas, bet tā iegājās, ka viņi paši ar izdzīvošanas metodi cīnās, aizstāv noteiktas intereses, un tad tie, kuriem cilvēki pievienojas, izdzīvo, kamēr atbalstu nesaņēmušie – iznīkst. Tās organizācijas, kam ir idejas, uzņem valdībā, uzklausa. Tas ir tāds pašregulējošs process, kurā spēcīgākie iekaro vietu sabiedrībā. Iekšlietu ministrijas kompetence ir un būs: raudzīties, lai šī procesa dalībnieki nepārkāptu likumu.

E. Līcītis: – Tamdēļ drošības ģenerālis Reiniks ir pavisam un nekur "nerotējošs" ģenerālis.

– Jā, viņš stingri turas.

– Jaunieceltie "JL" ministri atteikušies no parlamentārajiem sekretāriem. Uz šī posteņa nelietderību, starp citu, jau pirms gadiem desmit norādīja bij. IeM valsts sekretārs Staris.

– Savulaik bija domāts, ka parlamentārie sekretāri būs tādi kā ministru politiskie vietnieki viņu prombūtnē. Tā tas līdz galam netika noformulēts, tāpēc katrs parlamentārais sekretārs funkcionē pēc savas saprašanas. Cits kā ministra palīgs, cits kā padomnieks, cits aktīvi skrien uz parlamentu. Principā bez viņiem var iztikt un ietaupās nedaudz naudas. Ministrijās ir juridiskie dienesti, un to pārstāvji var doties uz parlamentu, kad spriež par atbilstošiem jautājumiem. Svarīgākās lietās Saeimā jābūt klāt nozares ministram pašam. Man nav arī preses sekretāra…

V. Krustiņš: – Ko? Jums nav apvēdinātāja? Nav neviena "piestiprinātā"?

– Ministrijā ir preses un sabiedrisko attiecību dienesti. Manam grafikam šie darbinieki līdzi diez vai paspēs, bet par iekšlietu nozares rūpēm – informēs.

– Un politiskā biroja ministrei Mūrniecei arī nebūs?

– Politiskā – ne. Ministrijā par palīdzi strādā Vija, kura nenogurstoši asistējusi vismaz astoņiem vai desmit ministriem. Viņa zina gandrīz visu. Es pieņemu, ka IeM varētu iztikt bez ministra, bet bez Vijas gan ne.

E. Līcītis: – Tomēr jūs droši vien ieklausīsieties padomos, ko teic iekšlietu profesionāļi – piemēram, Stara vai Čevera kungs?

– Stara kungs jau solījies neatteikt padomu, ja būs vajadzīgs. Es nekautrējos jautāt, ja kaut ko nezinu, – arī bijušajiem ministriem. Ar Segliņu, Jaundžeikaru konsultējos, jā, arī Čevera kunga domas ņemšu vērā, bet lēmumus kā ministre pieņemšu un par tiem atbildēšu pati. Aiz manis ir 19 000 cilvēku, visa sistēma – par to vienmēr jādomā.

 

Kalvītis 1. aprīlī noliek deputāta mandātu

Diena   03/25/09    Bijušais valdības vadītājs un Tautas partijas līderis Aigars Kalvītis nolēmis nolikt deputāta mandātu un pamest politisko karjeru. Kā politiķis apliecināja telekompānijai LNT, šis lēmums tapis pēdējā pusgada laikā "ilgstošās pārdomās". Man ir daudz citu plānu un izaicinājumu, viņš teica. Politiķis arī uzskata, ka jādod ceļš jaunajiem. Tautas partijas Saeimas frakcija bijusi pārsteigta par šo lēmumu, vēstīja televīzija.

"Pirmkārt šis laiks, kas ir pagājis ir bijis ļoti spraigs un interesants, ir bijis daudz kas labs un ne tik labs. Šajā brīdī, kad Latvija ir krustcelēs, kad redzam politisko gaisotni, domāju, ka ļoti svarīgi ir dot ceļu jauniem cilvēkiem, kuri ar jaunu enerģiju, spēku un degsmi varētu risināt tās problēmas, kas valstij ir visvairāk vajadzīgas."

Viņš sacīja, ka negatavojas kandidēt tuvākajās trijās, četrās vēlēšanās un ka visdrīzāk atstās aktīvo politiku. Man ir arī citi izaicinājumi, sacīja A.Kalvītis. „Man ir mīļš hokejs.”

 

Komentārs: Šajā – mūsu valstī

Pauls Raudseps,  Diena    03/25/09    Viens no jauntopošā politiskā spēka veidotājiem, Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas izpilddirektors Didzis Šmits uzstāj, ka kaut kas ir jādara, lai "šajā valstī" notiktu pārmaiņas. Nekustamo īpašumu uzņēmuma Latio vadītājs Edgars Šīns saka, ka jābeidz "šajā valstī" melot. IeM valsts sekretārs Aivars Straume atzīst, ka katram "šajā valstī" ir tiesības izteikt savu viedokli, bet bijušais Ministru prezidents Ivars Godmanis novērojis, ka vide noteic visu "šajā valstī".

Ievadot ziņu aģentūras LETA elektroniskā arhīva meklētājā frāzi "šajā valstī", tikai pēdējās pāris nedēļās atrodami ne mazums šī nedaudz nievīgā izteiciena paraugu. Nevis "mūsu valstī" vai "manā valstī", bet — "šajā valstī". Ar sarūgtinājuma piegaršu. It kā rādot ar pirkstu. Tajā tur, vot, valstī. Agrāk te bija cita, patlaban ir šī te valsts, varbūt nākotnē būs vēl kāda.

Pēc visām politiķu cūcībām un milzīgās uzticības plaisas pavēršanās starp vēlētājiem un viņu pašu izvirzītajiem pārstāvjiem šāda attieksme varbūt nav pārsteidzoša. Taču, ja šo frāzi atkārto atkal un atkal, ja to izmanto pat Ministru prezidents, tad lēnām "šī valsts" kļūst par tukšu ēku, no kuras visi ir izgājuši, lai uz to paskatītos no ārpuses.

Vārdiem ir nozīme — tie veido mūsu domāšanu, tiem ir emocionāla iekrāsa un ietekme. Pasakiet "šajā valstī". Pēc tam pasakiet "mūsu valstī". Jutīsiet atšķirību.

Katru reizi, kad mēs pasakām vārdus "šajā valstī", mēs sevi mazliet atsvešinām no Latvijas.

 

Saeima atbalsta grozījumus Satversmē

LETA  03/26/09    Saeima šodien otrajā lasījumā atbalstīja grozījumus Satversmē, kas dod vēlētājiem tiesības atsaukt Saeimu. Par grozījumiem Satversmē balsoja 87, pret bija divi, bet atturējās viens deputāts.

Priekšlikumi trešajam lasījumam jāiesniedz līdz 31.martam.

Saeima neatbalstīja LPP/LC frakcijas priekšlikumu noteikt, ka Saeima uzskatāma par atlaistu, ja tautas nobalsošanā tam piekrīt vismaz puse no visiem balsstiesīgajiem. Pirmajā lasījumā Satversmes grozījumos paredzētais referenduma par Saeimas atlaišanu kvorums bija vismaz 2/3 no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita.

Netika atbalstīts arī partijas "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" (PCTVL) frakcijas rosinājums noteikt, ka Saeima tiek atsaukta, ja tautas nobalsošanā par to nobalsojis vairākums no balsotājiem un vismaz puse no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita.

LPP/LC frakcija piedāvāja arī citādu Satversmes 49.panta redakciju, kas regulē atlaistās Saeimas darbību līdz jaunas ievēlēšanai. Pirmajā lasījumā nobalsotā grozījumu redakcija paredz, ka līdzšinējā Saeima var sanākt uz sēdēm tikai tad, ja Valsts prezidents to sasauc. Šādām Saeimas sēdēm dienaskārtību noteic Valsts prezidents. Ne agrāk kā vienu mēnesi un ne vēlāk kā divus mēnešus pēc Saeimas atsaukšanas jānotiek jaunām vēlēšanām.

Saeima neatbalstīja arī LPP/LC frakcijas ierosinājumu izteikt Satversmes 49.pantu šādā redakcijā: "Ja Saeima ir atlaista vai atsaukta, tad Saeimas locekļu pilnvaras tomēr paliek spēkā līdz jaunievēlējamās Saeimas sanākšanai, bez tiesībām lemt par Valsts prezidenta atlaišanu, bet Valsts prezidents ir tiesīgs neizsludināt tās pieņemtos likumprojektus. Neizsludinātos likumprojektus Valsts prezidents nodod vienā lasījumā pārapstiprināt jaunievēlētajai Saeimai."

Deputātiem bija arī dažādi viedokļi par to, kad Satversmes grozījumiem jāstājas spēkā. Pirmajā lasījumā atbalstītais likumprojekts paredz, ka Satversmes grozījumi stājas spēkā ar 10.Saeimas sanākšanu.

Saeima noraidīja deputāta Vladimira Buzajeva (PCTVL) priekšlikumu, kas rosināja noteikt, ka Satversmes grozījumiem jāstājas spēkā nākamajā dienā pēc to izsludināšanas.

 

No Dombrovska gaida līdera pamošanos

Agnese Margēviča,  NRA  03/26/09    Kad 25. martā pēc izsūtīto pieminēšanas pie Brīvības pieminekļa vairākas sirmgalves piegāja pie blakus stāvošajiem Valda Dombrovska (JL) un Valda Zatlera, viņas, pirmkārt, vērsās nevis pie prezidenta, bet pie jaunā premjera, spiežot viņam roku, vēlot izturību un sakot, ka cer uz viņu.

No V. Dombrovska gaida, ka viņš būs krīzes laika līderis, kurš iedvesīs cilvēkos cerību. Par cerības parādīšanos var uzskatīt Jaunā laika reitingu, kas Latvijas faktu aptaujā no 6,3% februārī uzlēcis līdz 10,2% martā. Tomēr kāds Latvijas ekspremjers, vērtējot V. Dombrovska līdera dotības, nesen skaitīja Ojāra Vācieša rindas: "Normāls cilvēks, Ej kaut ēst kopā pusdienas. Uzkāpj tribīnē – beigts." To, ka privātā saskarsmē patīkamais V. Dombrovskis publikā kļūst stīvs, atzīst arī viņam tuvi cilvēki, cerības liekot uz jaunās sabiedrisko attiecību speciālistes Līgas Krapānes palīdzību. Kāds redzams JL politiķis izteicās, ka premjers vairāk runā par skaitļiem, kamēr cerība cilvēkos ir jāiedveš partijas priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai.

Tomēr daži premjeram tuvu stāvošie ir pamanījuši arī līdera dotību dzimšanu V. Dombrovskī, kura līdera spējām tomēr vēl aizvien ne visi tic arī paša partijā. "Mums viņam ir jāpalīdz kļūt par līderi šajā brīdī, kad cilvēki ir noticējuši, kad premjers ir redzamākais cilvēks partijā, un šeit nav vietas kāda personiskām ambīcijām," Neatkarīgajai saka S. Āboltiņa. Pēdējā piebilde par personiskajām ambīcijām ir vietā, jo partija, cenšoties V. Dombrovskim turēt taisnu muguru, to var arī saliekt. Dažiem viņa tuvākajiem cilvēkiem premjera birojā ir radies iespaids, ka partijas līderi pārāk aktīvu lomu paši uz savu roku spēlējuši gan valdības izveides procesā, piedāvājot citiem amatus, par ko V. Dombrovskis nemaz nebija informēts, gan tagad piespēlējot cilvēkus viņa komandai.

V. Dombrovskis palika viens pats pret visiem, kad aizvadītajā nedēļā JL valde lēma par kandidātu sarakstu Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Zinātāji stāsta, ka V. Dombrovskis bija cīnījies par savas padomnieces Eiropas Parlamentā un tagad arī premjera birojā Elīnas Melngailes pacelšanu augstāk listē, kur viņa ielikta astotajā vietā. Tāpat V. Dombrovskis iebildis, ka tik zemu – devītajā vietā – sarakstā iekļauta viņa nolikto mandātu EP nule ieguvusī Liene Liepiņa, jo eiroparlamentārietes statuss viņai dotu labu atspēriena punktu vēlēšanās. Neviens partijas valdē nebija ieklausījies savā šobrīd redzamākajā biedrā, tomēr dažiem bija radusies izjūta, ka vismaz pats V. Dombrovskis, ja ne viņa partija, ir noticējis, ka viņš ir līderis. Kādam jaunās valdības ministram, kurš nenāk no JL, pēc pirmajām divām valdības sēdēm palikusi izjūta, ka "premjers zina, kā jādara lietas, un īpaši nediskutē", ko var traktēt kā V. Dombrovska respektēšanu.

Līdz brīdim, kad Valsts prezidents valdības sastādīšanu uzticēja V. Dombrovskim, arī saglabājās iespaids, ka partijas redzamākie politiķi viņa izredzēm netic un neuzskata, ka viņš būtu piemērotākais kandidāts, tādēļ kādu brīdi pēc nominēšanas bija izjūta, ka JL nav tam gatavs.

Valdības veidošanas sarunu laikā V. Dombrovskis vairākkārt lidoja uz Briseli, sarunu vešanai Rīgā pilnvarojot S. Āboltiņu un partijas domes vadītāju, tagad ekonomikas ministru Arti Kamparu. Līdz ar to oficiālas sarunas nenotika, bet ar potenciālajiem koalīcijas partneriem tika intensīvi runāts neformāli Saeimas kuluāros vai telefoniski. Tā ir ierasta prakse valdības veidošanas laikā, bet Tautas partija un LPP/LC, redzot, ka JL sarunu vedēji apiet topošo premjeru, nolēma to izmantot, uzsākot retoriku, ka V. Dombrovskis bremzē oficiālas sarunas. Daļēji tā bija varas partiju spēle, cenšoties izmantot un norādīt uz pretrunām JL un tā sējot nedrošību nākamajā premjerā, jo amatu apspriešana neoficiālās sarunās laikā, kad tiek veidota valdība, ir ierasta prakse. Tomēr JL pats deva citām partijām vielu šādām manipulācijām. "Nekas nenotika bez Valda galavārda," tagad saka S. Āboltiņa.

Tomēr V. Dombrovskis, piemēram, nebija informēts, ka JL sarunu vedēji piedāvājuši TP Satiksmes ministriju, viņš pats neitrāla satiksmes ministra atrašanu bija piedāvājis Pilsoniskajai savienībai (PS) un neizskatīja iespēju šo strīdus ministriju atdot TP. No otras puses, tieši V. Dombrovska negatīvā nostāja lielā mērā noteica to, ka jaunā valdība ir tieši šādā sastāvā – ar PS un TB/LNNK, bet bez kreisā Saskaņas centra, kuru koalīcijā vairāk nekā šķeltniekus no Sandras Kalnietes partijas vēlējās redzēt citi JL līderi.

 

Komentārs: Partiju lietus pār valsti

Askolds Rodins,  Diena  03/26/09     Pēc sēņu lietus sēnes aug jo naski. Jāsāk domāt, vai tikai pār Latviju nav nolijis partiju lietus, jo marts bijis bagāts ar jaunu partiju pieteikumiem.

No TB/LNNK aizgājušais Eiropas Parlamenta (EP) deputāts Guntars Krasts ņēmis savā paspārnē trīs sīkpartijas un, izveidojot apvienību, sagatavojies cīņai par vietām pašvaldībās un EP. Sestdien sanāks kopā Māmuļā.

Uzņēmēju sabiedriskā organizācija Politiskā laboratorija briest vai nu taisīt augšā jaunu partiju, vai arī, kā teicis tās vadītājs Arnolds Babris, "mēģināsim pārņemt kādu partiju vai varbūt sapludināsim partijas". Latvijā ir bijuši pārņemšanas gadījumi, sapludināšanas paraugstundu nupat sniedzis Krasts.

Klasisks partijas dibināšanas akts, tāpat sestdien, paredzēts Nacionālajā teātrī. Ja sanāks pietiekams skaits cilvēku, tad partija taps uz nesen dibinātās biedrības Tautas laiks bāzes un būšot sociāli liberāla. Šī ideja nav jauna, par to savā norietā, taču vēl brīvs no "mācītājiem", runāja Latvijas ceļš. Sākumam pēc dabiskā līdera izskatās Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas izpilddirektors Didzis Šmits.

Šīs partijas dibinātājiem kā "zinātniskie vadītāji" klāt stāvējuši pazīstami ļaudis — bijušais Valsts prezidents Guntis Ulmanis un Tautas saskaņas partijas dibinātājs Jānis Jurkāns. Vairāk dibenplānā jaušami pāris kādreiz ar Andri Šķēli saistītu uzņēmēju un Oļegs Stepanovs — smagos noziegumos apsūdzētā Ventspils mēra Aivara Lemberga galvenais oponents.

Protams, cāļus skaita rudenī, taču vismaz pašlaik neviens no "perējumiem" nešķiet cerīgs, jo ar "jaunumu" un "gatavību strādāt" sen vairs nevienu nepārsteigsi. Politiskā piedāvājuma paplašināšanās nav nekas slikts, tikai ar to vien nepietiek. Ir jābūt arī idejām un spējai iedvest uzticību.

 

Eksperti vērtē: Ko darīt Zatleram 31. martā

Diena  03/26/09     Nākamās nedēļas sākumā iztecēs termiņš Valsts prezidenta Valda Zatlera 14.janvārī izteiktajiem uzdevumiem valdībai un Saeimai. Viņš noteica, ka rosinās Saeimas atlaišanu, ja parlaments līdz 31.martam nepieņems grozījumus Satversmē par tautas tiesībām lemt par Saeimas atlaišanu, kā arī negrozīs Vēlēšanu likumu. Prezidents arī aicināja pēc iespējas ātrāk Saeimai izveidot ekonomikas attīstības plāna un valsts aizņēmuma līdzekļu izmantošanas plāna uzraudzības padomi.

Savukārt no valdības V.Zatlers vēlējās skaidru valsts pārvaldes reorganizācijas plānu, kā arī pašas valdības reorganizāciju, valdībā ieviešot jaunas sejas. Tāpat V.Zatlers uzdeva līdz šim laikam apstiprināt vadītāju Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam.

Kā Dienai skaidroja Prezidenta kancelejā, tikai 31.martā V.Zatlers nāks klajā ar savu situācijas vērtējumu. Kanceleja nekomentēja laikrakstā Telegraf izskanējušo, ka prezidents vērsīsies pie tautas ar uzrunu televīzijā.

Diena vaicāja ekspertiem: kā būtu jārīkojas V Zatleram 31.martā? Kas prezidentam būtu jāvēsta tautai?

Artis Svece, filozofs

“Jautājumam, vai atlaist Saeimu, īpašas nozīmes nav, jo situācija, kad prezidents uzstādīja šo ultimātu, salīdzinot ar šo brīdi, ir mainījusies, turklāt domāju, ka prezidentam pašam tas nebūtu izdevīgi. Ja man būtu jāatbild kā politologam, tad es teiktu, ka Saeima ir pietiekami piekāpusies, lai prezidents tagad ar savu ultimātu nebūtu nonācis strupceļā, un, manuprāt, nevienam arī nav izdevīgi prezidentu strupceļā iedzīt. Piekāpšanās ir bijusi gana liela, lai nebūtu cilvēkus jāatlaiž. Saeimu neatlaidīs - tāda ir mana prognoze.”

Mārtiņš Bondars, bijušais Valsts prezidenta kancelejas vadītājs

“Jautājums pēc būtības ir par to, vai ir spēja kopīgi nodefinēt uzdevumus, kuri šobrīd valstij ir svarīgi, un valstij – tas nozīmē iedzīvotājiem - un vai ir spējas šos uzdevumus izpildīt. Pamatjautājums nav par Saeimas atlaišanu, bet par konkrēto situāciju. Šobrīd jebkura mana spekulācija varētu zināmā mērā būt spiediens uz prezidentu, jo, domāju, ka prezidentam, 14.janvārī nākot klajā ar savu paziņojumu, bija gana skaidrs, kas būs viņa nākamie soļi. Tā man vismaz gribētos cerēt.”

Aivis Ronis, bijušais diplomāts:

"Prezidents jau pats ir atbildējis uz savu ultimātu, izsakot neuzticību Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdībai, tādējādi iedvesmojot jaunas koalīcijas veidošanos, kurai ir šobrīd procentuāli lielāks sabiedrības atbalsts. Un šobrīd Saeimas atlaišana, man šķiet, nav aktuāla. Nezinu, ko prezidents teiks tautai pēc 31.marta, bet es domāju, ka ir skaidrs, ka Latvijas politiskajā sistēmā ir iekodētas kļūdas, kas izkropļo politisko partiju darbību, izkropļo valsts pārvaldi un arī ekonomiku. Bet šīs kļūdas vajadzētu risināt visaptveroši, nevis stihiski, kā tas ir bijis līdz šim. Respektīvi, mans ieteikums būtu, ka Saeima izveido konventu, kurš pēc kāda zināma termiņa iesniedz Saeimai priekšlikumus politiskās sistēmas reformēšanā. Tā varētu būt ar Saeimas lēmumu uz laiku izveidota institūcija, kurā darbojas tiesību eksperti, politisko partiju pārstāvji, nevalstisko organizāciju pārstāvji, kā tas ir bijis citās Eiropas valstīs. Man šķiet, ka tas būtu ilgtermiņā labāks, nosvērtāks un pamatīgāks risinājums, nevis stihiski - atkarībā no pašreizējās konjunktūras labot vienu vai otru likumu."

Jānis Domburs, žurnālists:

"Es nevaru pateikt, kas notiks pēc 31.marta, jo tas ir astrologu, totalizatoru, zīlētāju un bukmeikeru ziņā. Kas prezidentam būtu jādara? Viņam būtu jāsaved kārtībā trīs lietas. Pirmkārt, tā būtiskā lieta no sērijas “vīrs un vārds”. Ja tu kaut ko dari, tad tu pie tā arī turies. Otrkārt, kas būtu jārisina - kopš 2007.gada ar drošības likumu, Loskutova un visiem pārējiem skandāliem, ar globālo jautājumu “krīze” saistīti jautājumi, viss, kas radīja saukli “atlaist Saeimu” un Saeimas atlaišanas versijas. Treškārt, protams, jāvērtē jebkurā pozīcijā sekas – no tā, kādas šīs sekas var būt, ir jāmeklē risinājums, jo, ja politiķi pieņemtu visu, ko kaut kāda sabiedrības daļa saka, tad nekas labs jau nu nebūtu.

Manuprāt, prezidents šobrīd nav strupceļā, drīzāk viņš atrodas politisko krustceļu priekšā. Nekādu strupceļu es neredzu – tā ir politiskā izšķiršanās, tā ir viņa darīšana, kā viņš to redz, vērtē un analizē. Cilvēks šobrīd ir krustcelēs, bet krustcelēs jau viņš ir nepārtraukti. Jautājums, tā tēlaini izsakoties, ir, vai viņš kādreiz ir bijis uz ceļa, vai arī viņš pa grāvjiem vien staigājis."

 

Kalvītis aiziet aizšauts, bet brīvs

Agnese Margēviča,  NRA  03/27/09    Aigars Kalvītis jau astoņus mēnešus neesot skatījies TV ziņas, un, lai gan to varētu izskaidrot ar vienkāršo faktu, ka viņš labāk par žurnālistiem zina, kas patiesībā notiek politikā, ekspremjers atzīst, ka tas ir arī viens no rādītājiem tam, ka politika viņu interesē aizvien mazāk.

"Nav jēgas būt kuģī, kurā nekad vairs nebūsi kapteinis un pat ne stūrmanis," par ekspremjera aiziešanu no Saeimas un aktīvās politikas spriež viņa partijas biedrs Saeimas deputāts Jānis Lagzdiņš. Pats A. Kalvītis deputāta mandāta nolikšanu 1. aprīlī skaidro ar personisku nespēju vairāk dzīvot "ar divām sejām". "Es neesmu vairs harmonijā ar sevi, mani plosa pretrunas," viņš saka un ir redzami atvieglots par savu izšķiršanos, kurai brieda jau vairākus mēnešus. Tuvākajās nedēļās viņš kā Latvijas jauniešu hokeja izlases delegāciju vadītājs dosies uz pasaules hokeja čempionātu Itālijā. Komandā spēlē arī viņa vecākais dēls Kārlis. Par iespēju, ka drīzumā varētu ieņemt Latvenergo padomes priekšsēdētāja amatu, par ko aktīvi runā politikas kuluāros, viņš konkrēti neatbild, sakot, ka pats pēc amatiem neraujas un nekas konkrēts viņam nav piedāvāts. Līdzīga atbilde seko par plāniem attiecībā uz Latvijas gāzi. "Man ar partiju nav saistītas nekādas biznesa intereses," apgalvo A. Kalvītis.

Toties ir uzskats, ka laikā, kad A. Kalvītis no 2000. līdz 2002. gadam bija ekonomikas ministrs, kurš atbildēja par privatizācijas procesu, A. Šķēle ar viņa rokām sev vēlamajā gultnē virzīja dažādus ar savām biznesa un ietekmes pārdales interesēm saistītus procesus. Bet tad 2004. gada novembrī A. Kalvītis kļuva par premjeru, un vēl pēc diviem gadiem TP kongress viņu ievēlēja par partijas priekšsēdētāju. "Šķēle cerēja, ka Kalvītis būs paklausīgs dēls, bet viņš izauga par personību," saka kāds, kurš politiķa izaugsmi TP vērojis no ļoti tuva attāluma.

Sākotnēji, kad tikusi gatavota A. Kalvīša kļūšana par partijas līderi, viņš no toreizējās TP vadības puses pasniegts "par smaidīgu un omulīgu cilvēciņu, kas likās nav pat pārāk ietekmīgs", tomēr dzīve pierādījusi, ka A. Kalvītim "ir savs kurss, sava līnija, un viņš ļoti daudz izdarīja", savulaik Neatkarīgajai stāstīja Talsu mērs Aivars Lācarus (TP). Pār A. Kalvīti partijas sapulcēs tolaik biruši pārmetumi, kuru pamatdoma – "kādēļ tu, Aigar, neesi tik harismātisks kā Šķēle, kādēļ tu neesi tāds pats kā viņš?", atminas TP Saeimas frakcijas vadītājs Māris Kučinskis. Arī TP Saeimas deputāts Jānis Lagzdiņš atceras, ka TP sākuma gados neviens tā īsti nav ticējis A. Kalvīša pārtapšanai "no nepieredzējuša lauksaimnieka par ietekmīgu politiķi".

Šobrīd ekspremjers neaiziet kā malā nogājis un ietekmi zaudējis līderis. Viņa autoritāte arī citu partiju politiķos ir augsta, viņam vakaros vēl aizvien uz mobilo telefonu piezvana citu partiju līderi, cenšoties panākt kādu vienošanos. A. Kalvītis apgalvo, ka neviens ne laukos, ne uz ielas vai lielveikalā viņam neesot uzdrošinājies "uzbraukt", tādēļ nevar teikt, ka viņa autoritāte būtu pilnībā sagrauta. "Kalvītim ir ļoti augsta reputācija, viņš ir viens no retajiem, kuram uzkāpjot tribīnē, Saeimā iestājas klusums, mēs pārējie to vēl neesam sasnieguši," saka M. Kučinskis. Tomēr tajā, ko mēdz saukt par publisko telpu, kur dominē viedokļi un kritika, viņš vairs nav lokomotīve savai partijai, un to apzinās arī pats ekspremjers. "Kalvītis vairs nevar palīdzēt partijai publiskajā telpā, no šāda viedokļa viņam labākajā gadījumā vajadzīga liela pauze," atzīst M. Kučinskis.

Pēdējo gandrīz divu gadu laikā katra ziņa par A. Kalvīti, pat ja tā pēc savas būtības bija laba ziņa, kļuva par negāciju katalizatoru – tik asa bija pretreakcija uz politiķa vārdu. Pats ekspremjers apgalvo, ka viņu pašu ne rukšķēšanai līdzīgu skaņu atdarināšana tuvumā, ne plakāti "Kalvītis – cūka" zem logiem nav cilvēciski sāpinājuši vai ietekmējuši. "Ja tu pats sevi cieni un nešaubies par sevi, nekāda mēdīšanās tevi neietekmē," saka A. Kalvītis. "Tu ej uz priekšu, aiz tevis iet karapulks, ja kāds ceļā krīt – uz tiem nav jāatskatās." Partijas biedri uzteic viņam piemītošo spēju aizmirst nebūtiskas lietas, proti, tādas, kas var traucēt tālākajam ceļam, pat ja tā ir nodevība. Daudzi atceras, ka A. Kalvītis bija pirmais, kurš Saeimas plenārsēžu zālē piegāja pie Aigara Štokenberga, paspieda viņam roku un cilvēcīgi aprunājās pēc tam, kad viņš bija izslēgts no TP par mēģinājumu šķelt partiju. Daudz būtiskāka šī A. Kalvīša īpašība aizmirst nebūtiskus pāridarījumus bija 2004. gadā, kad TP pēc ilgas sēdēšanas opozīcijā un kara ar Jauno laiku A. Kalvīša vadībā apsēdās ar to pie sarunu galda. "Tādas īpašības viņu padara par lielu parādību politikā," saka J. Lagzdiņš. A. Kalvītim esot apbrīnojama spēja paciest sitienus un kritiku, "ļoti augsts politisko sāpju slieksnis". Tomēr viņš raksturo A. Kalvīti ar viņam kā medniekam tuvu salīdzinājumu – "aizšautu pieredzējušu politisko vilku".

 

1.aprīlī CVK sāks demonstrēt informatīvus video klipus

LETA  03/27/09    Sākot ar 1.aprīli, Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) televīzijā demonstrēs informatīvus video klipus, lai informētu par Eiropas Parlamenta un pašvaldību vēlēšanām, kas notiks 6.jūnijā, aģentūru LETA informēja CVK Informācijas nodaļas vadītāja Kristīne Bērziņa.

Kopējās informatīvās reklāmas kampaņas izmaksas ir 65 000 latu. Tradicionālo CVK priekšvēlēšanu tēlu gliemezi šogad nomainījis susurs, kurš ne tikai no pastkastes izņem atsūtīto paziņojumu par reģistrāciju vēlēšanu iecirknī, bet arī izskaidro savam saimniekam Emīlam - no politiskās dzīves tālu stāvošam jauneklim -, uz kurieni un kāpēc viņam jādodas balsot 6.jūnijā.

Pavisam izveidoti seši videoklipi, kas kopumā izmaksājuši 16 000 latu, bet to pārraide televīzijā izmaksās apmēram 12 000 latu. Šodien preses konferencē CVK priekšsēdētājs Arnis Cimdars pateicās Latvijas Televīzijai, kura piekritusi informatīvos video klipus demonstrēt bez maksas. LNT un "TV3" piešķīrušas CVK 85% atlaidi, bet "TV5" - 90% atlaidi samaksai par vēlēšanu informatīvo video klipu demonstrēšanu.

Gliemezis CVK vēlēšanu informatīvajos reklāmas klipos tika izmantots jau kopš 1998.gada, tagad tā vietā nācis susurs. Susurs reklāmas tēla lomai tika atlasīts divu kritēriju dēļ, pirmkārt, tas ir dzīvnieks, kurš dzīvo Latvijā, otrkārt, tam piemīt īpašības, kādas ir nepieciešamas vēlētājam, - viņš ir aktīvs, zinātkārs un visu vēlas noskaidrot. Savukārt jaunietis Emīls izvēlēts, lai uzrunātu jauniešu auditoriju, kura, pēc pētījumu datiem, ir visneaktīvākā vēlētāju grupa.

Pašvaldību un Eiroparlamenta vēlēšanas notiks 6.jūnijā.

CVK sadarbībā ar pētījumu firmu "Data Serviss" janvārī veiktā vēlētāju aptauja liecina, ka 6.jūnijā EP un pašvaldību vēlēšanās noteikti piedalīsies 41% vēlētāju, bet 26% aptaujāto norādīja, ka vairāk ticams, ka viņi vēlēšanās piedalīsies.

To, ka vēlēšanās nepiedalīsies, vai vairāk ticams, ka nepiedalīsies, atzina 18% aptaujāto, bet vēl 14% aptaujāto nebija viedokļa šajā jautājumā.

No aptaujātajiem vēlētājiem 54% atzina: ja piedalīsies vēlēšanās, tad balsos gan EP, gan pašvaldību vēlēšanās. Savukārt 8% aptaujāto norādīja, ka piedalīsies tikai pašvaldību vēlēšanās, bet 1% aptaujāto plāno piedalīties tikai EP vēlēšanās.

 

Repše būtu gatavs dzīvot ar 360 latu algu

Delfi  03/27/09    Finanšu ministrs Einars Repše (JL) būtu gatavs dzīvot ar atalgojumu divu minimālu algu apmērā jeb ar 360 latiem mēnesi.

Tā piektdien LTV raidījumā "100.pants" apgalvoja ministrs, atbildot uz skatītāju jautājumiem.

Repše norādīja, ka ir piedāvāts samazināt ministru algas par 20%, turklāt ministru algas ir mazākas, nekā, piemēram, deputātu ienākumi. Pēc Repšes teiktā, "ja būtu nepieciešamas solidaritātes vārdā" dzīvot ar 360 latu lielu algu, viņš būtu gatavs uz šādu soli, "jo šobrīd mums nav normāla situācija, bet gan krīzes pārvarēšanas situācija" un ministram esot svarīga tikai "maizīte, lai būtu ko paēst, nekas cits nav vajadzīgs".

Repše gan neprecizēja, vai viņš gatavs saņemt 360 latus "uz rokas" vai "uz papīra". Patlaban ministru alga ir 2147 lati pirms nodokļu nomaksas, bet premjera atalgojums ir 2385 lati.

Viņš arī kārtējo reizi pauda, ka valstij šobrīd ir ārkārtīgi svarīgi veikt drosmīgas strukturālas reformas valsts pārvaldē, un tas jādara tuvāko trīs mēnešu laikā, lai saņemtu starptautiskā aizdevuma līdzekļus. Tai pat laikā viņš atzina, ka vienkārši samazināt darbinieku skaitu un radīt jaunus bezdarbniekus nav jēgas, bet valstij jāvirza visi resursi darba vietu radīšanai, kā arī būtu jāefektivizē un jāpārstrukturē visi valsts izdevumi.

Repše arī uzsvēra, ka ministriem būs "jāspēj to izdarīt", jo no reformām būs "atkarīgs kas vairāk par vienas valdības likteni" un būs jāstrādā ļoti radoši, būs par 180 grādiem jāmaina sava domāšana.

Tomēr ministrs atzina - nevar apgalvot, ka krīzes padziļināšanos neizjutīs visi Latvijas iedzīvotāji, taču solīja, ka valdība darīs visu, lai varētu atgriezties pie cerības un augšupejas, un lai grūtākais posms ir vasarā, nevis ziemā. Viņš arī aicināja meklēt radošas izejas no situācijas un atcerēties, ka tautas pārdzīvoja lielākās krīzes un atgriezās pie labklājības.

 

Kaktiņš: jaundibinātu partiju izredzes samazinās

DELFI  03/28/09    Sabiedrības domas pētījumu firmas SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš uzskata, ka ar katru gadu samazinās pirms vēlēšanām dibinātu jaunu partiju izredzes gūt panākumus, sestdien ziņo laikraksts “Diena”.

Jauniem spēkiem daudz grūtāk būs gūt tādus panākumus, kādi bija iespējami pirms desmit gadiem, jo pasaule mainoties un palielinās interneta vides lietotāju skaits. Tāpēc ar lielbudžeta reklāmas kampaņām vairs nevar palielināt atbalstu, norādījis Kaktiņš.

"Viņi vairs nespēs sevi pārdot kā baltus un pūkainus, ja internets ir pilns ar negatīvu informāciju. Pirms desmit gadiem tā nebija," paudis Kaktiņš, norādot, ka negatīvus komentārus jau šonedēļ varēja lasīt arī par Didža Šmita pieteikto partiju, kas tiek dibināta sestdien.

Kaktiņš jaunu partiju dibināšanas kāri saista ar latviešu mentalitāti - nācijas vērtību orientācijā esot iekodēts kaut kas tāds, kas apgrūtinot spēju iet uz kompromisiem un savstarpējo uzticēšanos. Uz jautājumu, vai iespējama partijas veidošana ar mērķi mazināt kādas citas ietekmi, sociologs pieļāva: "Ir pamats domāt, ka dažas partijas tiek veidotas ar aprēķinu nodarīt kaitējumu kādai citai partijai." Viņaprāt, jaunu politisko organizāciju dibināšanā iesaistās arī cilvēki, kam nav bijusi veiksmīga iepriekšējā karjera.

Socioloģiskās aptaujas liecina, ka neviena jauna partija vairs negūst tādu atbalstu kā 1998.gadā Andra Šķēles dibinātā Tautas partija vai 2002.gadā Einara Repšes vadībā izveidotais JL. Pērnā gada jaundibinātie politiskie spēki tādu uzrāvienu nav spējuši gūt. Par "Pilsonisko savienību" Latvijas faktu martā veiktajā aptaujā bija gatavi balsot 2,1% pilsoņu, par "Sabiedrību citai politikai" - 3,4%.

 

Nodibina partiju ‘Jaunlatvija’

LETA  03/28/09    "Mēs vēlamies, lai Latvijas sabiedrību veidotu izglītoti un sociāli atbildīgi indivīdi. Mūsu mērķis ir Latvija ar drošu un iekļaujošu sabiedrību, radošu un dinamisku tautsaimniecību," deklarēts partijas "Jaunlatvija" programmā, kuras dibināšanas kongress sestdien notika Latvijas Nacionālajā teātrī.

Par partijas "Jaunlatvija" dibināšanu balsoja 221 kongresa dalībnieks. Pārtraukumā kongresa dalībnieki devās pie notāra, lai apliecinātu savus parakstus zem partijas dibināšanas dokumentiem.

"Jaunlatvijas" dibināšanas kongresā, kura dalībnieki bija galvenokārt gados jauni cilvēki, vairāk tika runāts par Latviju, kāda tā būs pēc pašreizējās ekonomiskās krīzes, nevis par esošo finanšu grūtību pārvarēšanu.

Kongresa dalībniekiem ar balsojumu nācās izšķirt, kā saukt partiju - "Jaunlatvija" vai "Mūsu Latvija". Lielākā daļa kongresa dalībnieku nobalsoja par "Jaunlatviju". Kā

liecina aģentūras Partija ar šādu nosaukumu savulaik piedalījās Rīgas domes vēlēšanās. Latvijas likumi aizliedz dibināt partijas ar vienādiem nosaukumiem.

Par partijas valdes priekšsēdētāju atklātā balsojumā tika ievēlēts Didzis Šmits. Kongress arī apstiprināja Šmita izraudzītos partijas valdes locekļus.

Lielākā daļa no "Jaunlatvijas" programmas mērķiem ir formulēti vispārīgi un deklaratīvi. Piemēram, partijas dibinātāji sola liberalizēt transporta, komunikāciju un pasta pakalpojumus un enerģētikas tirgu, tiek solīts nodrošināt valsts tautsaimniecībai saimnieciski izdevīgāku piedāvājumu izvēli publiskajos iepirkumos un nodrošināt, ka Latvija turpina sniegt ieguldījumu starptautiskās drošības un starptautisko tiesību stiprināšanā caur konstruktīvu dalību ANO un NATO.

Programmā ir arī konkrētāki solījumi, piemēram, ieviest obligāto vidējo izglītību, atrisināt Latvijas nepilsoņu pilnvērtīgu iekļaušanu Latvijas sabiedrībā. "Jaunlatvija" sola arī ieviest "nereģistrēto partnerattiecību civiltiesisko regulējumu ar mērķi radīt skaidru un saprotamu civiltiesisko, nodokļu u.c. režīmu regulējumu attiecībā uz vienas mājsaimniecības locekļiem.

Dibināšas kongresā tika apstiprināti partijas statūti, kuros deklarēts, ka partijas mērķis ir "Latvijas Republikas valstiskuma, demokrātiskas un pilsoniskas sabiedrības nostiprināšana".

Lai kļūtu par partijas "Jaunlatvija" biedru, personai ir jāiesniedz valdei iesniegums, kam pievienotas divu partijas biedru rekomendācijas. Jaunpienācējam tiek noteikts triju mēnešu biedra kandidāta pārbaudes laiks. Persona var tikt uzņemta partijā bez pārbaudes laika, ja tai rekomendācijas sniedz divi partijas valdes locekļi.

Jautājums par biedru izslēgšanu no partijas tiek izskatīts pēc viena valdes locekļa vai divu partijas biedru iesnieguma saņemšanas. Atšķirībā no citām partijām "Jaunlatvijai" nebūs goda tiesas vai ētikas komisijas, kas izskatīs partijas biedru pārkāpumus.

Strādājošajiem partijas biedriem noteikta ikmēneša biedra nauda piecu latu apmērā, bet nestrādājošiem - viena lata apmērā.

Kongresā kā goda viesis piedalījās bijušais Valsts prezidents Guntis Ulmanis, kurš pašreizējo situāciju Lavijā raksturoja ar kādreizējā Igaunijas prezidenta Lennarta Meri vārdiem: "Tiešām ir lieli sūdi, bet tas ir labs mēslojums nākotnei".

Ulmanis pauda nožēlu, ka vairākas partijas, piemēram, "Latvijas ceļš", "Demokrātiskā partija saimnieks" un vairākas citas ir iznīkušas. Savukārt pašreizējo "Jaunā laika" un Tautas partijas koalīciju Ulmanis nosauca par vienu no visu laiku efektīvākajām, kas var sekmīgi strādāt.

Runājot par "Jaunlatvijas" dibināšanu, Ulmanis uzsvēra, ka tās dibinātāji patīkami atšķiras no daudzu deviņdesmitajos gados radušos partiju veidotājiem, kuri nāca ar skepsi, nievām un kritiku.

Ulmanis uzsvēra, ka tikai partijas darbs rādīs, vai tā pievienosies jau esošajām 48 sīkpartijām, kuru nozīme ir niecīga, vai arī spēs realizēt savu mērķi - kļūt par nākotnes noteicējiem.

Runājot par sevi, Ulmanis apgalvoja, ka ir gatavs atteikties no "vecumdienu priekiem un siltām zeķēm" un ir gatavs strādāt un domāt kopā ar jaunajiem. Tomēr par "Jaunlatvijas" dibinātāju Ulmanis nekļuva.

Kongresā uzrunu teica arī akadēmiķis Jānis Stradiņš, kurš uzsvēra, ka tā ir milzu uzņēmība - dibināt partiju uz Nacionālā teātra skatuves, kur ir dibināta Latvijas valsts un kur patlaban rosās Žurka Kornēlija.

Stradiņš atgādināja, ka vārdu "jaunlatvietis" lietoja Krišjānis Valdemārs, kura mērķis bija veidot Latviju par turīgu un izglītotu ļaužu valsti.

Stardiņš apgalvoja, ka kongresā dzirdētais vieš optimismu, bet aicināja arī rūpīgi izsvērt, vai partijā piedāvātās vērtības ir pieņemamas vēlētājiem, kuri pārsvarā ir gados veci cilvēki. "Ja jūs vēlētājiem nepiedāvāsiet "siltas čības", jūs tālu netiksiet," brīdināja akadēmiķis.

Viņš arī pauda viedokli, ka latviešu nācijai kopumā ir vecu cilvēku psiholoģija, tāpēc jaundibināmajai partijai būs krietni jāpiepūlas, lai salauztu Latvijas provinciālismu, citādi nekāda izlaušanās Eiropas virsotnēs nebūs.

 

Repše sola kardināli mainīt budžeta veidošanas principus

LETA  03/30/09    Valsts budžeta grozījumi tiks veidoti pēc pilnīgi jauniem principiem un apstiprināšanai Saeimā nonāks tikai jūnija sākumā, šodien žurnālistiem sacīja finanšu ministrs Einars Repše.

Kā uzsvēra ministrs, esošajā situācijā ir pilnīgi skaidrs, ka turpināt dzīvot pēc līdzšinējiem budžeta veidošanas principiem nav iespējams. Vērtējot arī nosacīti "treknos" gadus, esot redzams, ka situācija valstī vienalga ir bēdīga un daudzās lietās mēs atpaliekam no saviem kaimiņiem. Tāpēc tiks ieviesta jauna pieeja.

Tiks īstenotas plašas strukturālas reformas, veidojot nulles budžetu un politiski izlemjot, kādas funkcijas valsts turpmāk finansē. Tikai pēc tam tiks lemts par konkrēta finansējuma novirzīšanu, skaidroja Repše, uzsverot, ka vairāk netiks turpināta prakse, kad katrai funkcija klāt tika likts budžeta finansējums.

Līdzšinējo budžeta veidošanu Repše salīdzināja ar automašīnas izmaksu plānošanu, kad tika rēķināta nauda eļļas maiņai, jaunām riepām utt. Tagad, veidojot budžetu, tiks vērtēts, vai tomēr labāk nav "pārsēsties uz tramvaju vai velosipēdu".

"Mūsu uzdevumus būs no nulles sākt strukturālas reformas," uzsvēra ministrs.

Pēc viņa teiktā, ministrijām jau ir uzdots izstrādāt strukturālo reformu scenāriju katra resora ietvaros un tad valdība par to lems politiski. Konkrēti lēmumi varētu tikt pieņemti aprīļa beigās vai maija sākumā, bet jūnija sākumā budžetam vajadzētu tikt apstiprinātam Saeimā.

Šādam budžeta grozījumu izstrādes grafikam esot piekrituši arī starptautiskie aizdevēji, norādīja Repše.

Noslēdzoties Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) tehniskās palīdzības misijai, šorīt notika speciāls seminārs valdības ministriem un atbildīgajiem ierēdņiem, lai runātu par strukturālo reformu uzsākšanu.

Tāpat šodien notika premjera Valda Dombrovska (JL), Repšes un Zviedrijas finanšu ministra Andera Borga tikšanās.

Kā pēc sarunām žurnālistiem uzsvēra abi ministri, tikšanās bijusi ļoti konstruktīva un puses ar izpratni izturas pret esošo situāciju.

Kā ziņots, šodien noslēgsies SVF tehniskās palīdzības misija Latvijā, kura sarunās ar Latvijas amatpersonām apsprieda budžeta izstrādes metodoloģiju un finanšu vadības jautājumus.

Pagājušajā nedēļā Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (JL) ar SVF un Eiropas Komisijas (EK) pārstāvjiem pārrunājis valdības darbu pie budžeta grozījumiem un nopietnām strukturālām reformām, lai būtu iespējams nonākt pie iepriekšējās vienošanās, proti, 2011.gadā budžeta deficīts būtu ne lielāks kā 3% no iekšzemes kopprodukta (IKP) un vēlāk Latvijā būtu iespējams ieviest vienoto Eiropas valūtu eiro.

Kā ziņots, valdība patlaban strādā pie valsts budžeta grozījumiem, paredzot 7% deficītu, un citi varianti netiek izskatīti, iepriekš uzsvēris premjers.

Budžeta projektā 2009.gadā plānots 12% IKP kritums, inflācija 3,3% apmērā. Mēneša vidējā bruto darba samaksa tautsaimniecībā paredzēta mīnus 7,5%, bet maksājumu bilances tekošā konta saldo pret IKP - mīnus 7,3%. Kopbudžeta nodokļu ieņēmumu prognoze 2009.gadam plānota par 22,6% mazāka nekā 2008.gadā.

 

Vīķe-Freiberga: Zatleram nav iemesla atlaist Saeimu

NRA  03/30/09    Bijusī Valsts prezidente Vīķe-Freiberga šorīt intervijā Latvijas Televīzijas rīta raidījumā "Labrīt, Latvija!" pauda viedokli, ka Valsts prezidentam Valdim Zatleram nav iemesla atlaist Saeimu, jo tā rosināma tikai gadījumos, kad parlamentā ievēlētās politiskās partijas nespēj izveidot rīcībspējīgu valdību.

"Tajā brīdī, kad valdība ir izveidota un gatava strādāt, tas iemesls pazūd," sacīja Vīķe-Freiberga.

Bez tam Vīķe-Freiberga uzsvēra, ka būtiskākais, kas tika panākts, izveidojot jauno valdību, bija tas, ka "tika pārgriezts mezgls, kurā Latvijas politiskā dzīve bija sasējusies - apvainojumi bira uz visām pusēm". Patlaban jaunajai valdībai izdevies atgūt arī sabiedrības uzticību, kas redzams jaunākajās reitingu tabulās.

Valdībai jāturpina darbs pie neatliekamo uzdevumu izpildes - budžeta deficīta sasniegšana 5% apmērā no iekšzemes kopprodukta un starptautiskajiem aizdevējiem doto solījumu pildīšana.

"Jebkurai valdībai ir visas iespējas darboties, ja tajā esošie ministri spēj sarunāties savā starpā un vienoties par kopējiem mērķiem. Ja spēj vienoties, var strādāt arī līdz nākamajām vēlēšanām". Iepriekšējās, Ivara Godmaņa (LPP/LC) vadītās valdības problēma bija atsevišķu koalīcijas partneru neuzticība valdībai," uzskata Vīķe Freiberga.

 

Viedoklis: Saimniekosim bez valdības

Kristians Rozenvalds,  NRA  03/30/09    Vēl nesen, kad valdību vadīja Ivars Godmanis, valsts iedzīvotāji bija daudz vairāk pieplakuši pie TV ekrāniem un ziņu portālos. Tauta vēlējās zināt, cik tālu un kādā virzienā savu mocekļa krustu tautas interesēs ir panesis pašupurējošais premjers.

Baudu guva abi – tauta varēja nedomāt par to, kā organizēt rītdienu, jo bija jau pieradināta, ka to viņas vietā darīja Ivars Godmanis, tai skaitā pareizi un nepareizi. Savukārt Ivars Godmanis meklēja iespēju vēl vairāk celt, nest, upurēt un visu priekšā mocīties. Neslēpšu, ka ekspremjers man dažkārt atgādināja kādu no tiem fanātiskajiem Āzijas kristiešiem, kas uz Lieldienām ļāva sevi piesist krustā, lai visiem demonstrētu savas sāpes un ciešanas. Un arī tautai bija ko izgaršot.

Šobrīd situācija ir mainījusies. Līdz ar jauno premjeru ir aplaimoti iepriekš aizvainotie un nesaprastie, taču nevar nepamanīt arī pieaugošo vienaldzību pret valdības un politiķu darbu. Jā, Dombrovskis, iespējams, nezags, taču tikpat iespējams arī, ka neizdarīs kaut ko tādu, lai tautai būtu nedaudz labāk un vieglāk. Valdībai nav krīzes nopietnības atbilstoša piedāvājuma, turklāt nevienai no trim šī brīža valsts augstākajām amatpersonām nav Dieva dāvātās spējas, ko tulkojumā zinām kā harismu. Man atliek paļauties tikai pašam uz sevi, jo valdības spējām izlemt un rīkoties es vairs neticu.

Likumsakarīgi, ka manā šībrīža dzīvesvietā – Jelgavā, Lielupei piegulošajā Depo rajonā, svētdien notiek pirmā iedzīvotāju kopsapulce. Līdz šim nebija tik lielas nepieciešamības pašiem kopā sanākt, iespējams, arī latvieša noslēgtās dabas dēļ. Tā vien šķiet, ka iniciatīva joprojām ir ne tikai nosodāma, bet arī apkaunojoša.

Iedzīvotājus ne tikai manā rajonā vieno daudz tādu jautājumu, kurus var risināt arī paši. Privātmājās taču būtu daudz drošāk dzīvot, ja kaimiņi viens otram palīdzētu, nevis katrs uz drošības apdraudējumiem noskatītos savrupi. Iespējams, kaimiņi var arī kooperēties, piemēram, apsardzes firmas izvēlē u. c. Daudzviet ir aktuāls stihisko atkritumu izgāztuvju jautājums, kā arī cita veida apkārtnes piesārņojums.

No iedzīvotājiem ir atkarīgs, kā sakopt un uzturēt upmalu vai tuvējo puduri pastaigām un atpūtai piemērotu. Tikai pašiem kooperējoties, ir nodrošināmas kopīgas sporta un atpūtas iespējas gan pašiem, gan bērniem, gan arī pensionāriem. Ne jau valdībai un pašvaldībai lemt, kā kopā svinēt Jāņus un sagaidīt jauno gadu.

Un izrādās, ka kaimiņus rūpīgāk iepazīt ir arī izdevīgi. Tagad jau esmu ievērtējis, cik laba šuvēja ir mana kaimiņiene, cik labi auto prot remontēt kaimiņš, kādus būvdarbus un saimniecības darbus pieprot cits, cik garšīgas ir citas kaimiņienes pārdotās vistu olas u. c. Un kurš gan cits palīdzēs mums, ja paši nebūsim partneri viens otram?

 

Aptauja: 65% iedzīvotāju atbalsta Saeimas atlaišanu

BNS  03/30/09    Lielākā daļa jeb 65% Latvijas iedzīvotāju atbalsta šīs Saeimas atlaišanu, liecina datu apkopošanas uzņēmuma Ziemeļvalstīs un Baltijas reģionā "Norstat" veiktā aptauja marta beigās.

Aptauja liecina, ka 34% respondentu pilnībā atbalsta Saeimas atlaišanu, bet 31% - vairāk atbalsta nekā neatbalsta.

Savukārt 17% iedzīvotāju parlamenta atlaišanu neatbalsta, jo uzskata, ka jāsniedz atbalsts jaunajai valdībai, bet astoņi procentu aptaujāto šāda iecere šķiet principā nepieņemama.

Deviņiem procentiem iedzīvotāju šķiet, ka referendumu par Saeimas atlaišanu vajadzētu rīkot rudenī.

Tajā pašā laikā, vaicājot viedokli par svarīgākajiem pasākumiem sociālekonomiskās krīzes pārvarēšanai, salīdzinoši lielākā daļa aptaujāto Saeimas atlaišanu un ārkārtas vēlēšanas uzskata par mazsvarīgāko no piedāvātajiem atbilžu variantiem.

Pēc iedzīvotāju domām, patlaban svarīgākais uzdevums ir apturēt ekonomisko lejupslīdi un izstrādāt visaptverošu sociālās aizsardzības programmu. Par nākamo būtiskāko pasākumu aptaujātie uzskata jaunās valdības sekmīgu un netraucētu darbu un budžeta grozījumu pieņemšanu, bet pēc tam seko jaunu pašvaldību ievēlēšana un visbeidzot - Saeimas atlaišana un ārkārtas vēlēšanas.

Uz jautājumu, kas atjaunotu sabiedrības uzticību varai, lielākā daļa aptaujāto vispirms izvēlas atbildi "Ekonomikas attīstības jūtama uzlabošanās", kā arī "Bezdarba problēmas risināšana, sociālās aizsardzības risināšana", savukārt kā pēdējo risinājumu iedzīvotāji salīdzinoši vairāk izvēlējušies atbildi par Saeimas atlaišanu.

Ar aptaujas rezultātiem pirmdien tika iepazīstināti arī Valsts prezidenta Valda Zatlera un Stratēģiskās analīzes komisijas rīkotās diskusijas par politisko situāciju valstī dalībnieki.

Runājot par aptaujas rezultātiem, Valsts prezidenta kancelejas vadītājs Edgars Rinkēvičs žurnālistiem uzsvēra, ka, no vienas puses, absolūts vairākums respondentu atbalstītu Saeimas atlaišanu, taču, no otras puses, iedzīvotāji tikai piektajā vietā ierindo atbildi, ka Saeimas atlaišana un ārkārtas vēlēšanas ir svarīgākais pasākums, lai risinātu sociālekonomisko krīzi.

Šādu viedokli var skaidrot ar to, ka "emocionāli cilvēki vēlas sodīt kādu", tomēr tajā pašā laikā ekonomikas stabilizāciju iedzīvotāji uzskata par "jautājumu numur viens".

Rinkēvičs arī pastāstīja, ka diskusijas laikā neesot bijis tieša jautājuma - atlaist vai neatlaist Saeimu -, tajā runāts par to, kā mainījusies situācija divu mēnešu laikā kopš 13.janvāra grautiņiem un kādi ir tālākie attīstības scenāriji. Taču vairākums ekspertu pozitīvi novērtējuši to, ka konkrētā laika posmā jāizpilda noteikti uzdevumi.

Aptauja veikta no 23. līdz 27.martam, noskaidrojot 561 iedzīvotāja viedokli.

 

Viedoklis: Ja es būtu Zatlers 32.martā

Anda Rožukalne,  Diena  03/30/09    Mēs katrs varam iedomāties, ko darītu Prezidenta vietā, un izdarīt izvēli, ar virsrakstu „Ja es būtu Zatlers” pieteiktajā sižetā svētdienas vakarā uzrunāja LTV1 „De facto”. Tas bija pats asprātīgākais un interesantākais „32.marta problēmas” risinājums no pēdējās dienās medijos redzētajiem. LTV analītiskais raidījums piedāvāja gan izklaidi par politisko izšķiršanos, gan nopietnāku skatu un tuvāko dienu galveno ziņu. Kamēr citas televīzijas viegli vīpsnāja par to, kas mūs šonedēļ sagaida, LTV1 personificēja šo lēmumu līdz katra skatītāja privātajai robežai.

Protams, noliekot skolēna tipa galdiņu uz ielas pie Brīvības pieminekļa un „Prezidenta pozā” nosēdinot pie tā vairākus cilvēkus, sākot ar rakstnieci Noru Ikstenu un beidzot ar raidījumu vadītāju Baibu Sipenieci – Gavari, ziņa pietuvinājās šova formātam. Tas nekas, jo šī ideja parādīja gan politikas būtību Latvijā, gan vēlreiz uzsvēra, ka mēs katrs, kā zināms, te varam nokļūt jebkurā amatā. Turklāt ķēķa līmeņa sarunas par politiku, kad jebkurš sevi mēdz iecelt eksperta lomā, nereti notiek no pretējām – viņam jādara tā - pozīcijām. Tāpēc uzstādījums – ko es darītu, lika iedomāties nepierastu, ar paša atbildību un iespējamu rīcību saistītu attieksmi. Arī pie „prezidenta galdiņa” izteiktie dažādie viedokļi, kas svārstījās no radikāla līdz pavisam samiernieciskam „dzīvosim draudzīgi, tāpēc neko nemainīsim”, parādīja kaut nelielu daļu no tām dilemmām, kuru priekšā esam nostājušies.

Kad bija noslēgusies „iedomāšos sevi par Prezidentu” sižeta daļa, sākās vērtīgākais un nopietnākais – reālās situācijas analīze. Jāņa Gestes sagatavotais apskats par Saeimas atlaišanas un neatlaišanas plusiem un mīnusiem apkopoja tās galvenās domas un argumentu slāņus, kas izskanējuši 32.marta kontekstā. Diezgan godīgs un skarbs stāsts par to, kas būs, ja atlaidīs, kas būs ja neatlaidīs? Labākā vieta tajā – esošās politikas spogulis ar pašu politiķu atzīšanos, ka viņi jau nu neko nopietnu pēc atlaišanas vairs nedarīs, bet centīsies populistiski cīnīties par savām pozīcijām nākamajā Saeimā.

Plusu un mīnusu virknei noslēdzoties, iedomājos, ka tam visam ir vajadzīgs turpinājums, pārbaude, jo šaubas ir labas žurnālistikas pamats. Šaubas par sevi un šaubas par citiem, par tiem, kas izsaka viedokļus un prognozes. Laba žurnālistika tik viegli nevar uzticēties plikiem apgalvojumiem, piemēram, ka Saeimas atlaišanas gadījumā Latvija paliks bez solītajiem aizdevumiem, piemēram, ka nav neviena cita, ko varētu likt esošo deputātu vietā. Vai tiešām? Kurš to teicis? Kāpēc gan tā? Kas no visa sliktā, kas tiek paredzēts, ir tas sliktākais? Jautājumu vēl ir ļoti daudz.

Šorīt ziņu raidījumi vēsta par to, ko darīs Prezidents, lai pieņemtu lēmumu. Tam, protams, vajag sekot, bet vispār sekošana izteiktajiem viedokļiem, to neizvērtēta pieņemšana un atkārtošana, ieceļot neapstrīdamu patiesību kārtā, ir ieilgusi. Interesantākais varētu atklāties, kad šīs gandrīz iecementētās patiesības sāktu pārbaudīt, pietaupot spēkus, kas tērējas skrienot pakaļ katrai politiķu izteiktajai domai vai versijai. To arī novēlu  „De facto” un citiem!

 

Zatlera ienākumi pērn - tikai prezidenta alga; uzkrājumi latos

Sanita Jemberga, Andris Saulītis   Diena  03/30/09    Valsts prezidenta Valda Zatlera amatpersonas ienākumu deklarācija par 2008. gadu liecina, ka viņa īpašumā nav nedz nekustamo īpašumu, nedz automašīnu vai vērtspapīru. Viņa vienīgie ienākumi ir alga, kas gada laikā veidojis Ls 43 657 latu ienākumus. Tajā pašā laikā sarukuši V. Zatlera uzkrājumi.

V. Zatleram skaidrā naudā uzkrāts tūkstotis latu, bet bankā noguldīti 979 lati un 18 040 latu, Dienai norādīja Valsts prezidenta kanceleja. Arī 2008. gadā iesākoties, V. Zatlera uzkrājumi lielākoties bijuši Latvijas nacionālajā valūtā. Deklarācija par 2007. gadu liecina, ka V. Zatleram Swedbank un SEB bankas kontos kopumā bija uzkrāti 22 074 lati.

Ari 2007. gadā uzkrājumi kādā ārvalstu valūtā V. Zatleram nebija.

Gluži kā 2007. gadā, arī pērn V. Zatleram nav nekādu parādsaistību, ne arī kādam viņš aizdevis naudu, liecina iesniegtā deklarācija. Prezidentam arī nepieder daļas kādā uzņēmumā, nav ieguldīti līdzekļi vērtspapīros.

 

Komentārs: Kūleniski zemē krīt

Pauls Raudseps,  Diena  03/30/09    Senajiem grieķiem bija jēdziens hybris — izaicinoša lepnība, kuram seko dievu sods. Zīmīgā datumā — 1.aprīlī — no "aktīvās politikas" taisās aiziet bijušais Ministru prezidents un Tautas partijas priekšsēdētājs Aigars Kalvītis, kurš vairāk nekā jebkurš cits politiķis atjaunotās Latvijas vēsturē savā politiskajā darbībā iemiesoja hybris un parādīja, kāpēc čigāniem vārdi "kaut tu lepns kļūtu" ir lāsts, nevis laba vēlējums.

Kalvītis savā 2006.gada Jaungada runā deva nosaukumu veselam Latvijas vēstures posmam, tomēr nav pagājusi pat puse no septiņiem treknajiem gadiem, kurus viņš toreiz mums lepni pravietoja, bet mēs jau piedzīvojam to, ko Ēģiptes faraons esot nosapņojis pirms vairāk nekā trīstūkstoš gadiem: "Kaulainās neglītās govis aprija iepriekšējās treknās govis." (Pirmā Mozus grāmata 41:20)

Pēc 9.Saeimas vēlēšanām Kalvītis rīkojās tā, it kā viņa valdības koalīcija būtu saņēmusi mandātu nevis no vēlētājiem, bet no pašiem dieviem — un kļuva par pirmo Ministru prezidentu, kuru piespieda atkāpties sašutušās tautas demonstrācijas.

Tagad, pēc nedaudz vairāk nekā gada Saeimā, kuras darbs viņam acīmredzami interesēja stipri mazāk par medībām un hokeju, Kalvītis beidzot noliks mandātu. Tautas partijai, kura pēdējās vēlēšanās saņēma gandrīz 20% balsu, viņš mantojumā atstāj sīkpartijām raksturīgu 1,9% reitingu.

Veselīga pašpārliecība dod spēku cīnīties par saviem mērķiem, bet pašmērķīgs lepnums ir postošs gan pašam, gan citiem. Tāpēc visiem tiem, kuriem augsti valsts amati šķiet nevis aicinājums kalpot vēlētājiem, bet gan iespēja demonstrēt savu pārākumu pār viņiem, der atcerēties Aigara Kalvīša bēdīgo karjeru, kuru labi raksturo cita politiskā censoņa — Šekspīra Makbeta — vārdi pašam par sevi: "Man citu piešu nav kā godkārība,/Ar kuru dzīt uz priekšu savu gribu;/ Bet viņa pati sev pār galvu lec,/ Kamēr tā kūleniski zemē krīt.

 

Šleseram par neattaisnotu Saeimas sēdes kavējumu atvilks 20% no algas

LETA  03/30/09    Saeimas deputāts Ainārs Šlesers (LPP/LC) iesniegumā prezidijam ir lūdzis uzskatīt viņa prombūtni 5.marta sēdē par neattaisnotu.

Saeimas Kārtības rullis dod tiesības deputātam sesijas laikā pieprasīt tikai vienu bezalgas atvaļinājumu plenārsēdes dienā.

Demisionējušais satiksmes ministrs Šlesers, kuram 5.martā tika atjaunots deputāta mandāts, nav apmeklējis jau divas Saeimas sēdes.

Prezidijs nolēma neattaisnot deputāta Šlesera 5.marta Saeimas neapmeklēšanu. Saeimas Kārtības rullis par to paredz deputātam samazināt algu par 20%.

 

Eksperti prezidentu iepazīstina ar savu viedokli par politisko situāciju Latvijā

LETA  03/30/09    Šodien Rīgas pilī notikušajā diskusijā par turpmākajiem valsts politiskās situācijas attīstības scenārijiem aicinātie eksperti iepazīstināja Valsts prezidentu Valdi Zatleru ar savu viedokli par esošo situāciju un nākotnes scenārijiem, žurnālistus informēja Valsts prezidenta kancelejas vadītājs Edgars Rinkēvičs.

Dažādu jomu eksperti dalījušies savā viedoklī par situāciju, kāda bija Latvijā 13.janvārī, kad Vecrīgā notika grautiņi, un par pašreizējo situāciju valstī.

Tāpat diskusijas laikā pausti viedokļi par to, vai prezidentam vajadzētu rosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu. Eksperti minējuši gan plusus, gan mīnusus šādai prezidenta iespējamai rīcībai.

Apaļā galda diskusiju rīkoja Zatlers un viņa paspārnē esošā Stratēģiskās analīzes komisija (SAK).

Diskusijā piedalījās prezidents, Valsts prezidenta kancelejas vadītājs Edgars Rinkēvičs, SAK priekšsēdētājs Roberts Ķīlis, Latvijas-Amerikas finanšu foruma valdes priekšsēdētājs Aivis Ronis, Latvijas Universitātes rektors profesors Mārcis Auziņš, sabiedriskās politikas centra "Providus" pētniece Marija Golubeva, Latvijas Bankas prezidenta padomnieks Edvards Kušners un Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Elīna Egle.

Uz diskusiju aicinātie eksperti bija "Latvijas Faktu" direktors Aigars Freimanis, Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdis Andris Jaunsleinis, SKDS sociologs Arnis Kaktiņš, portāla "Politika.lv" galvenais redaktors Dmitrijs Petrenko, politologs Filips Rajevskis, laikraksta "Čas" žurnālists Igors Vatoļins, Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš, Konstitucionālo tiesību komisijas loceklis jurists Lauris Liepa, LU Senāta priekšsēdētājs LU Politikas zinātnes nodaļas profesors Juris Rozenvalds.

Diskusijā piedalīties aicināts bija arī raidījuma "Kas notiek Latvijā?" autors un vadītājs Jānis Domburs, biedrības "Latvijas pilsoniskā alianse" direktore Rasma Pīpiķe, Latvijas Institūta direktors Ojārs Kalniņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta priekšsēdētājs Jānis Stradiņš, AS "Latvijas Krājbanka" valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Bondars, valsts kontroliere Inguna Sudraba, kā arī Sociālo zinātņu fakultātes Politikas zinātnes nodaļas asociētais profesors Andris Runcis.

 

Krasts pievienojas īru miljonāra partijai

Māra Lībeka,  Latvijas Avīze    03/30/09    Sestdien jaundibinātās partiju apvienības "Libertas Latvija" pirmajā kongresā apstiprināja apvienības deputātu kandidātu sarakstu Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanām, kura galvgalī ir apvienības priekšsēdētājs bijušais tēvzemietis Guntars Krasts.

"Libertas Latvija" veido trīs nelielas partijas: "Mūsu zeme" (priekšsēdētājs Ilmārs Ančāns), Sociālā taisnīguma partija (Valdis Lausks) un Pensionāru un senioru partija (Māris Pļaviņš, bijušais Stradiņa slimnīcas direktors). Bijis nodoms šo partiju kopu paplašināt arī ar "Jaunajiem demokrātiem" un "Visu Latvijai!", tomēr šo partiju vadība nolēmusi vēlēšanās startēt atsevišķi. Starp kongresa delegātiem gaisotni taustīja arī "Jauno demokrātu" dibinātājs Māris Gulbis, kurš partiju pametis un patlaban meklē jaunas iespējas. Interesentu vidū bija ne mazums bezpartijisko, kas partijās nekad nav sastāvējuši, viņu vidū arī jaunieši.

Jau ilgāku laiku par EP deputātu G. Krastu klīda runas, ka viņš grasās aiziet no politikas. Tomēr, izrādās, G. Krasts ilgi nevarējis izlemt, ar kuru politisko spēku saistīt savu nākotni, jo negribējis strēbt karstu. Briseles kolēģis, nu jau premjers Valdis Dombrovskis pat aicinājis pievienoties "Jaunajam laikam", bet bezpartijiskais Krasts izvēlējies iet citu ceļu. EP deputātu uzrunājuši Eiropas partijas "Libertas Eiropa" ("Brīva Eiropa") pārstāvji un aicinājuši arī Latvijā veidot tās atzaru. Šai idejai piekritušas trīs iepriekšminētās partijas. "Libertas Europa" dibinātājs ir četrdesmit gadus vecs īru uzņēmējs miljonārs Deklans Genlijs, kurš arī bija ieradies kongresā, lai uzrunātu tā dalībniekus. Uz politiskās skatuves Deklans parādījās 2008. gada jūnijā, veiksmīgi vadot kampaņu Īrijā pret Lisabonas līguma ratifikāciju. "Libertas" biedri ir gandrīz visās Eiropas Savienības valstīs. Īru miljonārs 90. gadu sākumā īsu brīdi bija Latvijas valdības ārējās ekonomikas padomnieks. Viņš Austrumeiropas un bijušās Padomju Savienības valstīs dibinājis un vadījis vairākus mežsaimniecības un informāciju tehnoloģiju uzņēmumus. Īra izveidotā partija stingri nostājusies pret Briseles birokrātiju, kura šķiežas ar nodokļu maksātāju naudu. Deklans uzsvēra, ka Latvijas valdībai jāstrādā, lai Brisele neizturētos diskriminējoši pret valsts iedzīvotājiem, īpaši pret zemniekiem, kuri saņem piecas sešas reizes mazākas subsīdijas nekā citās ES valstīs.

G. Krasts gan norādīja, ka "Libertas Latvija" nepārņemšot akli visu, kas rakstīts lielā Eiropas brāļa partijas programmā. Daudz kas no tās esot Latvijai pieņemami, īpaši lauksaimniecības sadaļa, kura atbalsta katras valsts vietējos lauksaimniekus. Krasta vadītās apvienības priekšvēlēšanu programma ir par pilnīgu ES institūciju darbības atklātību, jo vēlētājiem jāzina, ko lemj viņu ievēlētie politiķi, par ko runā viņu valdību pārstāvji ES Padomes tikšanās reizēs. EP deputātu kandidāti sola panākt ES institūciju izdevumu samazināšanu, likvidējot liekās un birokrātiskās procedūras, samazinot sanāksmju skaitu un Eiropas Parlamentam izvēlētos vienu atrašanās vietu. Patlaban sanāksmes notiek ne tikai Briselē, bet arī Strasbūrā.

Deputātu kandidātu sarakstā līdzās Krastam iekļauts bijušais Krasta valdības enerģētikas ministrs un patlaban Eiropas Komisijas speciālais padomnieks enerģijas jautājumos Juris Ozoliņš, Tiesu administrācijas direktors Gints Karlsons, Banku augstskolas profesors Ivars Brīvers, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes prodekāne Ingrīda Veikša un citas vairāk vai mazāk sabiedrībā pazīstamas personas.

"Libertas Latvija" pagaidām nav kopīga deputātu kandidātu saraksta pašvaldību vēlēšanām, bet Krasts neslēpa, ka tāds varētu tapt Rīgas pašvaldības vēlēšanām.

 

Komentārs: «Saskaņas» vietā – «iekļaujoša sabiedrība»

Māris Antonevičs, Latvijas Avīze  03/30/09    Kā saka Jānis Stradiņš – vajadzīga liela uzdrīkstēšanās, lai uzkāptu uz Nacionālā teātra skatuves, kur savulaik dibināta Latvijas valsts, bet tagad Žurka Kornēlija izsmej politiķus, un paziņotu par jaunas partijas dibināšanu.

Tāpat liela uzdrīkstēšanās vajadzīga, lai nosauktu jauno partiju par "Jaunlatviju", kuru dzirdot, protams, prātā nāk Krišjānis Valdemārs, Juris Alunāns, Atis Kronvalds un citi latviešu tautas pirmās atmodas dižgari... Jaunās partijas veidotājus šādas asociācijas nav nobiedējušas, iespējams, tāpēc, ka aiz viņu mugurām stāv uzmundrinoši politiskie "krusttēvi".

Par to, ka top šāda partija, publiski tika pavēstīts vien nedēļu pirms tās dibināšanas kongresa. Savu atbalstu partijai izteica bijušais Valsts prezidents Guntis Ulmanis, un tā uzreiz ieguva neformālu apzīmējumu "Ulmaņa partija". Bijušais prezidents sestdien apliecināja, ka esot gatavs ziedot savas "vecumdienas" un "atteikties no siltām zeķēm", strādājot kopā ar jaunās partijas biedriem, tomēr ne jau viņš stāvējis pie tās šūpuļa. Organizatoriskais kodols ir jaunu, un, kā noprotams, labi izglītotu cilvēku grupa, no kuriem pazīstamākais ir Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas izpilddirektors Didzis Šmits. Viņš jau iepriekš nedaudz apbružājies politikā kā "Jaunā laika" biedrs, bet redzamākās D. Šmita aktivitātes saistītas ar zivrūpnieku un pārtikas ražotāju interešu aizstāvību. Īpaši jāatzīmē Pārtikas uzņēmumu federācijas vēstule Latvijas augstākajām amatpersonām ar aicinājumu "vienmēr pirmajā vietā nostādīt Latvijas ekonomiskās intereses, formulējot ārpolitikas pozīciju". Vēstule tapa pēc tam, kad Latvija bija nosodījusi Krievijas iebrukumu Gruzijā, un, kā uzskata D. Šmita pārstāvētā organizācija, tieši tas bijis iemesls, kāpēc vairākiem Latvijas pārtikas ražotājiem pārtrūkušas sarunas ar Krievijas partneriem, bet dažiem pat apstājušās eksporta produkcijas piegādes.

Šāda pozīcija patiesībā nav nekas jauns Latvijas politikā. Ilgus gadus to pārstāvējusi Tautas saskaņas partija, tāpēc nav īpaši pārsteidzoši, ka par vienu no "Jaunlatvijas" "krusttēviem" kļuvis bijušais TSP līderis Jānis Jurkāns. Pats viņš uz kongresu gan nebija ieradies (tāpat kā agrāk pieminētie partijas konsultanti Ivars Strautiņš un Atis Sausnītis), taču zālē bija viņa dzīvesbiedre Ilze Jurkāne. Kongresa priekšvakarā J. Jurkāns intervijā avīzei "Telegraf" nebeidz sajūsmināties par jauno partiju un tās mērķiem: "Viņi skatās uz pasauli un globalizācijas procesiem ar normālu eiropeisku skatījumu. Viņi saprot, ka ekonomiskā attīstība ir galvenais, kas šobrīd vajadzīgs valstij. Viņu programmā ir ielikts konsolidācijas princips. Viņi saprot, ka sabiedrības sadalīšana ne pie kā laba nav novedusi, un viņu programmā ir punkts par balsstiesību piešķiršanu nepilsoņiem. Mani iedvesmo viņu jaunība, iedvesma, domu brīvība."

Vārds "saskaņa" "Jaunlatvijas" programmā, protams, neparādās, taču ir atrasts jauns vārdu savienojums, kas izsaka to pašu domu – "iekļaujoša sabiedrība".

Kā izteicās juriste Kristīne Drēviņa: "Pasaulē ir tikai divas valstis, kurās ir tāda cilvēku grupa kā nepilsoņi, – Latvija un Igaunija. Un tikai Latvijā viņiem nav tiesību piedalīties saimniecisku jautājumu izlemšanā vietējā līmenī. Mums ir jāatrod veids, kā viņus iesaistīt." Tāpat esot nepieciešams atcelt dubultās pilsonības aizliegumu, jo "nacionālās identitātes saglabāšanas un ekonomiskās izdzīvošanas nolūkos jācīnās par katru pilsoni", bet pašreizējais Latvijas Pilsonības likums, pēc K. Drēviņas domām, jau sen "izlaidis garu".

Partijas programmā ir arī punkts, kas, visticamāk, attiecināms uz seksuālajām minoritātēm: "Ieviesīsim nereģistrēto partnerattiecību civiltiesisko regulējumu ar mērķi radīt skaidru un saprotamu civiltiesisko, nodokļu u. c. režīmu regulējumu attiecībā uz vienas mājsaimniecības locekļiem."

Atdos parādu

Kongresa laikā izskanēja doma saukt partiju nevis "Jaunlatvija", bet "Mūsu Latvija". D. Šmits arī atzina, ka vēlreiz pārdomāt izvēlēto nosaukumu viņam ieteikuši vecāki. Tomēr vairākums klātesošo deva priekšroku tieši "Jaunlatvijai" (zīmīgi, ka šā nosaukuma saīsinājums ir "JL", tātad tāds pats kā D. Šmita savulaik pārstāvētajam "Jaunajam laikam"). Vispirms sanākušie kopīgi noskatījās filmu par Latvijas neatkarības atgūšanu, pēc kā D. Šmits emocionālā uzrunā sacīja, ka jaunajai paaudzei esot pienācis laiks "atdot parādu" tiem, kas 90. gadu sākumā izcīnīja neatkarību. Lai nosargātu valsti, pirmkārt, vajagot vienot Latvijas sabiedrību (kā izteicās D. Šmits, spilgts piemērs esot tieši jaundibinātā partija, kurā cilvēki netiekot šķiroti pēc tautības vai reliģiskās piederības), otrkārt, piedāvāt kvalitatīvu politiku, treškārt, nevis aizņemties, bet pelnīt.

G. Ulmanis pašreizējās situācijas raksturošanai izvēlējās kādreizējā Igaunijas prezidenta Lennarta Meri citātu: "Draugi, ir tiešām lieli sūdi, bet tas ir labs mēslojums nākotnei." Viņam šķiet, ka pašreizējā valdošā koalīcija – "Jaunais laiks" un Tautas partija – esot viens no labākajiem variantiem un tā strādāšot sekmīgi. Taču jaunajai partijai esot jādod savs pienesums. "Nepakļaujieties skepsei, kritikai, nievām, kas izskan. Visas šīs karikatūras, nicīgie jautājumi – tas ir pārbaudījums. Tiklīdz sāksim darboties, tā būs pavisam cita noskaņa," sanākušos iedvesmoja bijušais Valsts prezidents.

Ja kāds slīdēs, pārējie turēs

Par partijas priekšsēdētāju, kā jau gaidīts, tika ievēlēts D. Šmits.

"Didzim izdevies sapulcināt tādu komandu, ar kuru nebūtu bail kāpt Everestā kopējā sasaistē. Vai nu visi kaut kur aizslīdēsim, vai arī, ja kāds paslīdēs, tad pārējie viņu noturēs," izteicās K. Drīviņa, kura pati D. Šmitu pazīstot no pirmās klases. Kā noprotams, lielu daļu klāt-

esošo saista kopīgas skolas un studiju gaitas. Partijas valdē ievēlēti arī juristi Zandis Klebais un Guntars Seņkāns, ekonomists Jānis Palkovs, finansiste Madara Kancāne, uzņēmēji Armands Jurjevs un Justs Dzedonis, mežinženieris Matīss Bičevskis, politologs Dāvids Jurkāns, kā arī sabiedrisko attiecību speciālisti un bijušie žurnālisti Oskars Lakšēvics un Vladimirs Novodvorskis.

Vēl starp partijas aktīvistiem minams ekonomists Vjačeslavs Dombrovskis, Latvijas Bankas ekonomiste Agnese Bičevska un finanšu konsultants Aleksandrs Tralmaks.

 

Zatlers nerosinās 9.Saeimas atlaišanu

DELFI  03/31/09    Lai arī formāli Saeima un valdība pilnībā nav izpildījusi 14.janvārī dotos uzdevumus, Valsts prezidents Valdis Zatlers nerosinās 9.Saeimas atlaišanu, jo nepieciešams aktīvs valdības un parlamenta darbs ekonomiskās krīzes problēmu risināšanai. Prezidents arī izvirzīja Saeimai un valdībai jaunus uzdevumus.

Prezidents skaidroja, ka 14.janvāra ultimāts politiķiem bija vienīgā iespēja ievirzīt politiskos procesus pozitīvā gultnē, lai tauta būtu sadzirdēta, bija svarīgi sākt politiskā klimata izmaiņas valstī. "Vēsture izšķirs, vai man bija taisnība, taču ir redzams, ka situācija kopš 14.janvāra ir mainījusies", ir ievēlēta jauna valdība, ir atcelts "vēlēšanu lokomotīvju" princips, iecelts KNAB vadītājs, Saeimas komisija uzrauga starptautiskā aizdevuma izmantošanas lietderīgumu un godprātīgumu.

Savukārt Satversmes grozījumu darbs "jānoved līdz galam", lai varētu pievērsties ekonomiskajiem jautājumiem. Un prezidents guvis apliecinājumu, ka tie tiks pieņemti 8.aprīlī, un Saeimas darba devējs - Tauta - iegūs tiesības ietekmēt parlamentu arī starp vēlēšanām.Otrdienas vakarā uzrunā LTV prezidents pauda, ka Latvija šobrīd pārdzīvo politisko un ekonomisko krīzi, bijuši vairāki krīzes brīži - kad valsts kase bija tukša, 13.janvārī, kas pirmo reizi Latvijas vēsturē notikuši gan politiskie protesti, gan arī grautiņi. Prezidents atzina, ka grūtības ienākušas gandrīz katrā ģimenē, cilvēkiem zaudējot darbu un krājoties parādu.

Zatlers norādīja, ka ekonomiskās grūtības izraisa neapmierinātību ar valsts varu, taču grautiņu iemesls bija ne tikai tas, bet arī tas, ka tauta nebija sadzirdēta. Politiskai varai bijušas "dzirdes un redzes problēmas", sacīja prezidents, atgādinot, ka astoņu mēnešu laikā pēc referenduma, kurā aptuveni 600 000 cilvēki atbalstījuši tautas tiesības atlaist Saeimu, parlaments vēl nav pieņēmis attiecīgus grozījumus Satversmē.

Zatlers arī uzsvēra, ka tautas ievēlētai Saeimai uzticas tikai 4% iedzīvotāji, taču ministri un deputāti neanalizē šī uzticības cēloņus, bet gan meklē grēkāžus un uzveļ vainu globālajiem procesiem.  

Uzrunā tautai Zatlers norādīja, ka ir pagājušas 20 dienas, kopš apstiprināta Valda Dombrovska valdībai. "Tai ir uzticības kredīts," sacīja Zatlers, norādot, ka valdībai nepieciešams stabils parlamenta atbalsts. Tiešī šī uzdevuma veikšanai nepieciešama rīcībspējīga Saeima, nevis atlaists parlaments. " Es sagaidu, ka jau tuvākajā laikā valdība un Saeima spēs piedātāt to ceļu, kas Latvijai turpmāk ejams," sacīja Zatlers.

Viņš uzsvēra, ka "šodien, kad grūtībās nonākušas daudzas valstis, mums ir svarīgi ieguldīt enerģiju problēmu risināšana, nevis radīšanā." Prezidents uzsvēra, ka "šobrīd rindā pēc straptautiskā aizdevuma stāv daudzas valstis un nevajag lolot cerības, ka Latvijai būs atlaides," tāpēc grūtības esot pārvaramas, "izvirzot īstermiņa uzdevumus."

Zatlers arī minēja trīs uzdevumus, kas Saeimai un valdībai jāveic - Saeimai jāpieņem grozījumi šī gada budžeta, ievērojot Starptautiskā valūtas fonda prasības. Šoreiz tie nevar būt "mehāniskas apcirpšanas" grozījumi, norādot, ka tām jābūt strukturālām izmaiņām valsts pārvaldē, veselībā un izglītībā.

Tāpat Zatlers uzskata, ka valdībai jāpalīdz Latvijas uzņēmumiem. Jāatceļ priekšnodokli, jālikvidē birokrātija ES fondu apguvē. Kā trešo uzdevumu prezidents minēja nepieciešamību pieņemt "visaptverošu minimālās sociālās aizsardzības programmu", īpašu uzmanību pievēršot bezdarbnieku sociālajām garantijām.

Prezidents arī vēlas turpmākas izmaiņas politiskajā vidē, uzlabojot likumus.

Jau vēstīts, ka 31.martu Zatlers iepriekš bija izvirzījis kā termiņu, kurā valdībai un Saeimai jāizpilda kopumā seši uzdevumi - jāreorganizē Ministru kabinets, jāpaplašina koalīcija, jāizvēl Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieks, jāpieņem grozījumi vēlēšanu likumā, likvidējot tā saukto ‘lokomotīvju' principu, jāizveido starptautiskā aizdevuma uzraudzības institūcija, kā arī jāpieņem Satversmes grozījumi, kas ļautu tautai atlaist Saeimu.

Jau vēstīts, ka daļēji Valsts prezidenta uzdevumi Saeimai un valdībai ir izpildīti, taču ne pilnā apmērā. Saeima ir grozījusi vēlēšanu likumus, likvidējot tā dēvēto ‘lokomotīvju' principu, tāpat Saeima 8.aprīlī pieņems Satversmes grozījumus. Tiesa, tie nebūs tādā redakcijā, kā to piedāvāja Zatlers. Saeimas Juridiskā komisija Zatlera piedāvātos grozījumus sadalīja divās daļās - vienu, kas regulē valsts prezidenta tiesības, "nolika plauktiņā", savukārt otru, kas paredz tautas tiesības atlaist Saeimu, virzīja tālākai skatīšanai. Patlaban šie grozījumi pieņemti otrajā lasījumā. Tāpat Saeima ir formāli izpildījusi prasību izveidot starptautiskā aizdevuma uzraudzības institūciju, šos pienākumus uzticot Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijai.

Arī uzdevumus valdībai var uzskatīt vismaz daļēji par izpildītiem. Saeima ir apstiprinājusi KNAB priekšnieku, šajā amatā ieceļot valdības virzīto Normundu Vilnīti. Tāpat ir izveidota jauna valdība, kurai ir plašāks atbalsts Saeimā, Ministru kabinetā strādā arī dažas "jaunas sejas", bet radikālā reorganizācijas izpalika.

 

Saruna ar Viesturu Rudzīti: Psihoterapeita skatījums: par valsti, krīzi un latviešiem

Sallija Benfelde, Žurnāls "Nedēļa"   03/31/09    Uz sarunu par to, vai krīzei ir meklējami tikai ekonomiski risinājumi un vai latvieši spēj to pieveikt, Nedēļa aicināja psihoterapeitu Viesturu Rudzīti.

Aizvien biežāk publiski izskan viedokļi, ka krīzes cēloņi meklējami cilvēku prātos un mūsu attieksme un domas nosaka ne tikai mūsu pašu, bet arī valsts attīstību un tās ekonomisko stāvokli. Viestura Rudzīša, kas sevi dēvē par rakstošu psihoterapeitu, krājumā ir jau trīs paša sarakstītas grāmatas: Bendes meitiņa un viņas tēvs, Dejas uz palodzes pie atvērta loga un Pie tēva. Viesturs Rudzītis ir izveidojis arī savu mājaslapu www.viestursrudzitis.lv , kurā atrodama interesanta un noderīga informācija.

Viņa skatījums uz ģimeni, sabiedrību un valsti ir ne tikai ārsta un psihoterapeita redzējums par to, kas ar mums ir noticis un notiek, bet arī sava veida sociālantropoloģisks vērojums. Tāpēc mūsu žurnālam šķiet interesanti un noderīgi palūkoties uz krīzi no cita, nevis tikai no skaitļu un formulu, viedokļa.

− Vai piekrītat, ka krīze vienmēr sākas un beidzas mūsu prātos?

− Pilnīgi piekrītu – tai nav tikai ekonomisks aspekts. Tā galvenokārt ir garīga un intelektuāla krīze, jā, un tā ir arī morāla krīze. Tā ir sistēmiskas domāšanas krīze. Es gribu parādīt saikni, kas darbojas kā savienotie trauki un par kuru daudzi neiedomājas: saikni starp demokrātiju, ģimeni un indivīdu.

Demokrātiju nevar ieviest ar likumu, tā iestājas kopā ar attiecīgu indivīda un ģimenes briedumu. Arī demokrātijas pretstats – autokrātija – ir cita, zemāka līmeņa cilvēka un ģimenes attīstības sociālās sekas.

− Mēdz sacīt, ka demokrātija nav pilnīga, bet tā ir labākais, ko cilvēki spējuši izdomāt valsts pārvaldīšanai un dažāda līmeņa attiecību sakārtošanai.

− Patlaban demokrātijas subjekts it kā ir cilvēks, un tas var šķist pašsaprotami. Taču – vai tā tas ir bijis visos laikos, arī tajos, kad šis jēdziens radās? Jēdziens "demokrātija" ir cēlies no grieķu "dēmos" ("tauta") un "kratos" ("vara"). Tas parasti tiek saprasts tā, ka katrs cilvēks daļu sev dabiski piederošās varas deleģē valstij, kura to izmanto deleģētāja vārdā.

Taču sākotnēji – Senajā Grieķijā – ir bijis citādi. Demokrātijas subjekts būtībā, vienkārši skaidrojot, bija mājsaimniecība. Var teikt – ģimene, bet ne tika tā. Svarīgs bija īpašuma faktors: ja ģimenei nepiederēja īpašums, tā nevarēja piedalīties politikā. Būtisks bija arī izglītības un sociālās integrācijas faktors: ģimenē iekļāvās ne tikai bērni, bet arī vergi – karagūstekņi, tā sauktie zaudētāji, cilvēki ar ierobežotām spējām, dīvaiņi, filozofi un dzejnieki. Arī ražošanas faktors eksistēja, jo viss dzīvei nepieciešamais varēja tikt saražots mājās. Nozīmīga loma bija karam un aizsardzībai – mājsaimniecības nereti nopelnīja ar karu, bet varēja tajā arī iet bojā. Lūk, un šādas sabiedrības šūniņas pārstāvis vai pārstāvji sapulcējās tirgus laukumā – agorā – un sprieda par lietām, kurās atsevišķām mājsaimniecībām vajadzēja sadarboties, lai izdzīvotu un attīstītos.

− Mūsdienās aizvien populārāks kļūst uzskats, ka vīrieši politiku sabojā, ka tajā vairāk jāpiedalās sievietēm un tad politika būs godīgāka. Vai, pēc jūsu domām, ir pamats tādiem apgalvojumiem?

− Senajā Grieķijā ar politiku nodarbojās vīrieši, kas nereti tiek uzskatīts par sieviešu tiesību trūkumu. Tomēr, ja palūkojamies dziļāk, gan demokrātijas, gan grieķu pilsētvalstu attīstība klasiskajā laikmetā bija saistīta ar patriarhālas ģimenes nostiprināšanos, tātad Tēva lomu. Matriarhālajā sabiedrībā – lielģimenē – tēvs bija labākajā gadījumā bioloģiska, mātei un bērniem zināma persona, bet viņš nekādi nepiedalījās ģimenes dzīvē. Par šīm norisēm plašāk es rakstu savā pēdējā grāmatā Pie tēva.

Šeit gribu uzsvērt tikai to, ka ar vīrieša psiholoģisku un sociālu nobriešanu saistītā tēva ienākšana ģimenē radīja pilnīgi jaunu situāciju: līdzšinējā viena varas centra – mātes – vietā radās divi – māte un tēvs. Turklāt matriarhālais vairākpaaudžu klans sadalījās mobilās, monogāmās, ne vairāk kā divu paaudžu ģimenēs. Tēvam šajā, par patriarhālo nosauktajā ģimenē bija jādod kāds darbs, un tas atradās. Parādījās nepieciešamība pēc "ārlietām" – ienesot ģimenē ārējus resursus. Bet "iekšlietas" un viss milzums, kas uz tām attiecās, nemainīgi palika sievietes–mātes pārziņā un varā. Ārlietas – politika un valsts pārvalde – sievietei–mātei tolaik nešķita tik svarīgas, lai pretendētu uz tām pati. Demokrātija kā valsts organizācijas un pārvaldes forma tātad varēja izveidoties tikai kopā ar Tēva lomas nostiprināšanos ģimenē.

− Vai tas nesa sev līdzi arī vardarbību?

− Kur vīrieši, tur arī tipiski puiciskās lietas. Pirmām kārtām karš, nereti bez kādas citas vajadzības, tikai paša kara vai sporta dēļ. Nu, jā – olimpiskās spēles nāca kā kara modernizācija. Vēl modernāks karš bija demokrātiskā politika un vīru diskusijas caurām naktīm nezin par ko. Vēl šodien Grieķijā kafejnīcās sēž tikai vīrieši.

− Vai Māte un Tēvs nestrīdējās?

− Klasiskā laikmeta grieķu pilsētvalstīs Mātes un Tēva lomu vara politiski nekonfliktēja, jo katram bija ko darīt. Tēvs no rīta devās uz agoru pārstāvēt mājsaimniecības intereses, bet māte izrīkoja norises mājā. Sievietēm nešķita, ka viņām kaut kā būtu par maz, arī vīrieši spēja apliecināt sevi gan kā ģimenes apgādnieki, gan valstsvīri. Intereses nekur nesadūrās. Mātes sensenā vara necieta – bērnu audzināšana un izglītošana, ēst gatavošana, mājamatniecība, lauku darbu organizācija, izrīkojot dažbrīd prāvo mājas saimi. Ievērosim – izglītība, sociālā nodrošināšana, ražošana – un sapratīsim, ka maz tas nevar šķist. Sievietes–mātes netika dzirdētas sūdzamies, ka viņu tiesības tiek ierobežotas. Turklāt māte varēja justies aizsargāta, dēli pieaugot nevarēja neiziet iniciācijas rituālus un kopā ar tēviem cīnījās daudzajos karos. Bet ārpus politikas – ģimenē – "karš" starp Māti un Tēvu ir neizbēgams, par to nevajadzētu būt nekādām ilūzijām.

− Tātad atkal karš kā neizbēgama valsts esības sastāvdaļa?

− Sākotnēji grieķu valstis bija autokrātiskas – organizētas pēc matriarhālās lielģimenes hierarhiskā daudzlīmeņu organizācijas principa. Tas, ka valdnieki visbiežāk bija vīrieši, neliecina par Tēva lomas attīstītību, bet gan par faktu, ka vīrieši uzurpēja tradicionālo Mātes varu.

Klasisks piemērs šādai neattīstībai bija Troja – tās valdniekam Priamam bija 50 dēlu, 12 meitu, par sievu skaitu skaidri nav zināms. Valsts bija kā ģimene un kā apliecinājums tam, ka Tēva loma nav nepieciešama, gluži tāpat kā demokrātija, jo var nozagt Mātes lomu. Tas, ka kontinentālās Grieķijas daudzās atšķirīgās pilsētvalstis varēja politiski vienoties par kopēja karaspēka nosūtīšanu uz Troju, ka tās spēja pakļauties vienotai, pēc profesionāliem kritērijiem izvēlētai karaspēka vadībai un izturēt ilgā kara grūtības, bija nopietns pārbaudījums demokrātijai kā "daudzu varai". Šķietami vieglāk šādus pasākumus veikt viena autokrātiska vadoņa vadībā.

Taču grieķu uzvara pār trojiešiem stāsta par vērtībām, kas jāaizstāv un kuru vārdā reizēm jāmirst. Un šo vērtību vērtība caur to cēlās. Tolaik – otrā gadu tūkstoša beigās pirms mūsu ēras – tās vēl nesauca par demokrātiskām. Šā termina vēl nebija, tāpat kā nebija vēl klasiskajam laikmetam raksturīgā procesa pilsētvalstu agorās un akropolēs. Bet bija vīru sadarbība, bija vērtības. Uzvara Trojas karā ļāva tām attīstīties tālāk.

− Kā jūsu stāstītais attiecināms uz Latvijas valsti un latviešiem?

− Daudzie kultūras, tehniskā, ekonomiskā, politiskā un sociālā progresa sasniegumi ir ļāvuši to, ko kādreiz varēja tikai vesela mājsaimniecība, tagad spēt vienam atsevišķam indivīdam. Tas nozīmē, ka pašlaik Rietumu pasaulē demokrātijas subjekts ir indivīds, cilvēks, neatkarīgi no dzimuma un citām atšķirībām. Tas nozīmē, ka politikā piedalās visi, izņemot bērnus (parasti līdz 18 gadiem) un nepilsoņus. Tas šķiet pašsaprotami. Bet vai arī Latvijā latviešiem tas ir tik pašsaprotami? Laikam, nē, jo veselus attīstības posmus mēs, atšķirībā no "īstajiem" rietumniekiem, esam izlaiduši un tagad, pēkšņi nokļuvuši tur, kur vēl iekšēji neesam, mulstam, dusmojamies, iestrēgstam un piedzīvojam vilšanos.

− Mēs gan laikam mulstam un dusmojamies jau kopš Latvijas neatkarības iegūšanas gadiem?

− Pretrunīgi vērtētais mācītājs, rakstnieks un politiķis Andrievs Niedra neatkarības cīņu laikā ļoti apšaubīja demokrātiskas attīstības iespējas Latvijā. Viens no viņa argumentiem bija: ja vēlēšanu tiesības tiek dotas visiem, tad varu iegūs boļševiki, jo tolaik 55% pieaugušo iedzīvotāju laukos bija bezzemnieki, kas savas politiskās simpātijas jau pietiekami skaidri bija parādījuši. Un viņam izrādījās taisnība – 1919. gadā Stučkas valdība nāca pie varas demokrātisku vēlēšanu ceļā. Tas bija demokrātiski izvēlēts sarkanais terors.

Sarežģīto, gadsimtiem ilgušo attīstības skolu apzināti no 19. gadsimta sākuma bija izgājušas vien tā sauktās latviešu vecsaimnieku dinastijas, kā arī no tām nākusī pirmā, ar Rīgas Latviešu biedrību saistītā inteliģence. Tomēr jāteic, mazākā mērā. Jo vēl lielāka skola bija baltvāciešiem, no kuriem vairākums bija vāciski runājoši, baltvācu kultūrā ienākuši ģenētiski latvieši. Bet baltvācieši bija svarīgi kaut vai kā izaicinājums – sacensībā ar tiem latvieši prata būt labāki par sevi.

Pirmās republikas veiktā agrārreforma nebija ideāla, bet tā ievērojami samazināja bezzemnieku skaitu. Un tomēr matriarhālā autoritārisma čūskas iznira atkal, ne tikai Latvijā, visa Eiropa tika ar tām pārbaudīta. Demokrātiskā valsts iekārta tika likvidēta, jo darbojās neefektīvi, tāpat kā tagad un to pašu iemeslu dēļ kā tagad. Šī iekārta nevarēja balstīties uz vērtībām, kas tradicionāli ir demokrātijas pamatā – patriarhāla ģimene un individuālisms. Līdz tam mēs vēl neesam izauguši.

Taču pats galvenais un vissliktākais notika pēc tam. Vispirms kulturāli un politiski vispieredzējušākās nācijas daļas – baltvāciešu – tā sauktā repatriācija. Pēc tam 80% latviešu nācijas jaunizveidotās elites bojāeja, izsūtīšana vai trimda.

Tam sekoja 50 gadi tādas ideoloģijas kalpībā, kas centās verga lomu pasniegt kā kaut ko īpaši pagodinošu. Šī ideoloģija visur būvēja Mātes varu atgādinošas daudzpakāpju hierarhiskas struktūras, kurās izaugsme uztverta kā kāpšana augstāk pa šīm pakāpēm, nevis iešana prom "pie Tēva", audzinot kaut ko uz savām idejām balstītu un tādējādi izveidojot plurālistisku "daudztelpu" un daudzideju sabiedrību.

− Vai tas nozīmē, ka esam pārāk jauna nācija, kas vēl nav gatava pati valdīt savā valstī?

− Pēc visa manis pieminētā, mēs atkal esam Eiropā, nepamanot, ka šajā faktā ir vairāk vēlamības nekā reāli šodienas cilvēkos un ģimenēs funkcionējošas esamības. Kad mūsu tajā nebija, mums šķita, ka latviešu aktieru un aktrišu spēlētās rietumnieku lomas krievu filmās apliecina, ka tas nav taisnīgi. Bet, lūkojoties, kā šodien uz Rietumu kolēģu fona izskatās mūsu politiskā teātra aktieri, pārņem brīžiem vai bezcerība. Tomēr šī atziņa krīzē ir arī patiesības stunda, un tā mums ir jāpieņem kā atklāsme, kas nākusi īstajā brīdī – kulturāli, sociālās un politiskās pieredzes ziņā mēs neesam Rietumos.

− Varbūt mēs tomēr visu vēl varam paspēt ātri iemācīties?

− Ne vien pārliecība, ka politika un ekonomika ir pārāk šķirtas savā starpā, tāpēc vienojamas ar korupcijas instrumentiem, bet arī citi, vēl naivāki uzskati ir mūsu sabiedrības un tās elites arsenālā. Pie pēdējiem es arī pieskaitu pārliecību, ka kultūra un izglītība ir tikai budžeta tērētājas, tāpēc tās var atļauties tikai "treknajos gados". Un pārliecību, ka dzīve ir gandrīz tas pats, kas ekonomika.

Visas politiskās idejas un konstrukcijas ir izaugušas no cilvēka un ģimenes attīstības vajadzībām, tādēļ, lai ietekmētu un vadītu politiskos procesus, šīs saiknes ir jāzina. Tāpat arī nauda ir domāta cilvēkam, nevis otrādi. Un darbs – dzīvei, ko tik grūti ielāgot verdzībā dzimušajiem.

Vairumu no politiskā procesa un etiķetes sastāvdaļām mūsu elite ir mācījusies no muižas kalpotāju pozīcijām – ielāgojot vien ārējo un kārkluvācietiski mērkaķojoties pakaļ. Bet nesaprotot iekšējo, vēsturiski dziļāko. Un arī nepūloties īpaši, sevišķi – ja "treknie gadi" atnākuši.

Un mūsu Rietumu partneri ir par daudz sevī fiksēti, lai pastāstītu mums, kā viņu sasniegumi ir radušies un kurā no attīstības punktiem mēs iestrēgstam. Savā ziņā to var saprast – to, ko iemācāmies, arī mēs ātri integrējam kā pašsaprotamu, sākam lietot automātiski, tad pusneapzināti, tad neapzināti… Kļūstam augstprātīgi un lepni, piemēram, attiecībā uz gruzīniem vai ukraiņiem. Pagātne ir tas, ko neatceramies. Rietumnieki šajā ziņā ir tieši tādi paši kā mēs, viņi ne ar ko nav labāki.

− Bieži tiek atgādināts, ka nevajag dzīvot pagātnē, ka jāskatās nākotnē.

− Neaizmirsīsim, ka demokrātija cēlās no Tēva lomas, kas savukārt bija saistīta ar nepieciešamību līdzsvarot Mātes lomas mazproduktīvi izšķērdīgo raksturu. Tā tas izskatījās no bērnu viedokļa – to, kam ceļš zem kājām. Bet uz pleciem cibiņa un tas, ko vecāki tajā ielikuši.

Bērna loma ir viena no nākotni iezīmējošajām. Tā ir visradošākā, visspontānākā un Dievam vistuvākā loma. Mūsu politikā tā pilnīgi ir nogalināta. Un bērnu attīstības vajadzības joprojām skaitās nevis kā visa valsts budžeta galvenais mērķis, bet gan tā apgrūtinājums, it kā lai kalpotu morālei – vecāki, audziniet bērnus paši, lai valstij nav lieku izdevumu! Tā mēs aizmirstam, ka visi vecāki to gribētu gan, bet ne visi to prot, ne visu ir pratuši viņu vecāki, seko stāsti par traģēdijām un tā tālāk.

Par Tēva lomu jau sacīju: tā ir konsekventi attīstāma loma. Tur, kur attīstība nenotiek, Tēva loma pazūd – tipiskais ir stāsts par alkoholiķu ģimeni: tur ir tikai Lielā Māte un tās bērni – daži pieauguši un daži pavisam mazi. Bioloģiskais tēvs Dēla lomā – tā ir bieža realitāte mūsu acu priekšā. Mātes un Dēla iedzimtais grēks, vīrietis, ar kuru viņa sieva nav gatava dalīties savā Mātes varā un kurš ir par vāju, lai šo dalīšanos izcīnītu un kļūtu Tēvs.

Un visbeidzot – Sievietes loma. Sieviete kā vīrieša daļa, ar kuru tam jākomunicē, lai nekļūtu par atsaldētu zombiju vai karā nenošautu feldfēbeli, čurājošu pie viņam veltītā melnā obeliska. Un Sieviete kā sievietes daļa, lai nekļūtu par tikpat atsaldētu mūžīgo Māti, atsakošos saprast, kur šī loma ir svarīga, brīnišķīga un neaizvietojama un kur – briesmīga, atpakaļvelkoša un visu radīto nogalinoša, lai radītu šo pašu visu no jauna.

− Un tomēr – varbūt varam paspēt kaut ko iemācīties vēl šajā gadsimtā?

− Universitāti mūsu ļaudis nereti uztver kā arodskolas veidu – ko es pratīšu, lai pelnītu naudu tad, kad būšu ieguvis augstāko izglītību? Kalpa bērnu domāšana: ko darīsi? Tāpēc arī kalpa bērns zināšanas par ģimeni, sabiedrību, vēsturi un tās atspoguļojumiem mitoloģijā, teoloģijā, literatūrā un mākslā nereti nav spējīgs uztvert. Viņam vajag ko "taustāmu" – ekonomiku, finanses, jurisprudenci, politoloģiju… Kas viņam pateiks, ka piramīda stabilāk stāv uz bāzes, nevis virsotnes?

Izglītība norit visu mūžu. Tas, ko mēs spējam izrunāt, saprast un kā justies atviegloti attiecībā uz sevi un savu ģimeni, ir vissvarīgākā izglītība. Bet tā grūti pakļaujas vīrišķīgai strukturēšanai. Jo šī izglītība nav vīrišķa, atšķirībā no tām, kas universitātēs. Šī ir sievišķa, jo tieši sievišķais nodrošina vēsturisku turpināmību. Vēsture ir tas, ko māte nodod meitai un ko viņu dzīves vīrieši spēj pacelt godā un apziņā.

 

Komentārs: Ar uzviju

Aivars Ozoliņš,  Diena  03/31/09     Parlamentārā demokrātija Latvijā strādā, kaut arī tas prasa daudz nopietnāku piepūli, nekā nobļauties "atlaist Saeimu!"

Valsts prezidents Valdis Zatlers acīmredzot neierosinās tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu, kā bija piesolījis, ja līdz 31.martam netiks izpildīti viņa uzdevumi Saeimai un valdībai.

Jo, pirmkārt, var uzskatīt, ka šie uzdevumi pamatā ir izpildīti - daži gan tikai formāli un ne labākajā veidā, toties viens otrs pat ar negaidītu uzviju. Otrkārt, Latvijas budžeta situācija ir tāda, ka naudas valsts maksātām algām un pensijām pietiks līdz jūnijam, un starptautiskie aizdevēji, protams, vairāk neaizdotu pret atlaižamas Saeimas, nefunkcionējošas valdības un priekšvēlēšanu drudža pārņemtu partiju neizpildāmiem solījumiem vien. Tāpēc tautas nobalsošana par šīs Saeimas atlaišanu un jaunas vēlēšanas, vairākus mēnešus ilgs process, faktiski nozīmētu valsts bankrotu.

Taču pirmstermiņa vēlēšanu iespēja paliek. Jaunus uzdevumus un pat termiņu, līdz kuram tie jāizpilda, pārsteidzošā kārtā pats savai valdībai pirmdien pateica finanšu ministrs Einars Repše, paziņodams, ka valsts budžeta grozījumi tiks veidoti pēc pilnīgi jauniem principiem - īstenojot plašas strukturālas reformas un veidojot "nulles" budžetu, ko iesniegšot Saeimā jūnija sākumā.

Saprotams, ja Saeima to noraidīs, šī valdība kritīs. Izveidot vēl kādu citu, turklāt apstākļos, kad Valsts kasē naudas vairs nebūs, diezin vai izdosies, un tad jau gan atliktu vienīgi Saeimas atlaišana. Taču - arī paralēli valsts bankrotam. Tik biedējoši drūma perspektīva vieš cerību, ka politiķi varētu izvēlēties smagu un sāpīgu, tomēr saprātīgāku alternatīvu - mēģināt īstenot finanšu ministra paziņotos valdības uzdevumus.

Ja tas tiks darīts, Valsts prezidents ar savu patiesībā neizpildāmo prasību Godmaņa valdībai - piedāvāt "skaidru valsts pārvaldes reorganizācijas plānu" un "institucionālo reformu" (kādu tur reformu, ja toreizējai koalīcijai varas vienīgais mērķis bija palikt pie varas un neko nemainīt) - būs ierosinājis procesu, kura sekmīgs iznākums pārspētu visoptimistiskākās cerības, un Latvija tiktu pie kompaktas un efektīvas valsts pārvaldes. Turklāt arī viena no viņa prasībām Saeimai - izveidot "ekonomikas attīstības plāna un valsts aizņēmuma līdzekļu izmantošanas plāna uzraudzības padomi" - savā ziņā pat ir izpildīta ar uzviju - šo uzraudzību veic tik iespaidīgas institūcijas kā Eiropas Komisija un Starptautiskais Valūtas fonds.

Visiespaidīgāk ir izpildīts Zatlera janvārī tikai aicinājuma formā ieteiktais - "valdībā ieviest jaunas sejas" un ka "nopietni jādomā par koalīcijas paplašināšanu". Rezultātā ir jauna valdība, kas bauda vairāk nekā divu trešdaļu Saeimas atbalstu un arī sabiedrībai atdevusi vismaz kaut kādas cerības uzticēties saviem priekšstāvjiem. Prezidents pats arī aktīvi veicināja šo pārmaiņu, kad no vēlmes redzēt desmit Godmaņus valdībā aiztapa līdz vēlmei neredzēt nevienu tās priekšgalā. Arī trešais no uzdevumiem valdībai - ka "jānozīmē KNAB vadītājs" - ir izpildīts, kaut gan tieši par to, proti, par to, kā tas tika darīts, paliek vislielākās šaubas.

Līdz ar jaunas valdības tapšanu pat vispiekasīgākais vērtējums, vai prezidenta uzdevumi ir izpildīti, top samocīts, jo ne jau šai valdībai tie uzdevumi tika doti. Šai pieklātos dot kaut nedaudz laika kaut ko mēģināt izdarīt, un sākums ir cerīgs - lai minam kaut vai tikai likvidētās partiju barotnes - uzņēmumu padomes.

Savukārt Saeima savus darbus ir izdarījusi - atskaitot minēto aizdevuma izlietošanas uzraudzības padomi, kas varbūt arī nav vajadzīga (bet ekonomikas attīstības plāns varbūt tomēr ir pirmām kārtām valdības darbs). Toties ir pieņemti grozījumi Vēlēšanu likumā, kuri likvidē bēdīgi slaveno "lokomotīvju" principu. Un aprīļa sākumā tiks trešajā, galīgajā lasījumā pieņemti Satversmes grozījumi, kas dos tiesības arī tautai ierosināt Saeimas atlaišanu.

Var jau rēķināt visādi, var apšaubīt, vai viss uzdotais izdarīts, vai tika uzdots viss, kas būtu jāizdara, un vai prezidents vispār drīkstēja Saeimai un valdībai kaut ko uzdot. Taču politika nav grāmatvedība. Divarpus mēnešos kopš Zatlera "ultimāta" Latvijas sabiedrībā notikušas grūti aprēķināmas, taču nepārprotamas pārmaiņas, kuras ir nesalīdzināmi svarīgākas par daža laba prezidenta uzdevuma izpildīšanu.

Ir mainījušās attiecības starp varas turētājiem kā neapstrīdamiem "darītājiem" un viņu vēlētājiem kā nicināmiem "kvaukšķiem". Sabiedriskās organizācijas piedalās dialogā ar valdību par valsts politikas veidošanu. Līdzko sabrucis "darītāju" koptais mīts, ka tikai viņi ir tā īstā "vara", kā peļķes pēc lietus sākušas veidoties jaunas politiskas organizācijas - pārsvarā jau cerībā, ka ārkārtas vēlēšanu gadījumā vēlētāji varētu tajās iesēsties, un vairākums no tām izžūs, līdzko šīs cerības pagaisīs, taču varbūt vismaz dažas izlems nopietni strādāt un paplašinās mūsu politikas dīķi; katrā ziņā politikā ir atgriezusies dzīvība pēc treknās stagnācijas gadiem.

Atkal pārliecinājāmies, ka parlamentārā demokrātija Latvijā strādā, kaut arī tas prasa daudz nopietnāku piepūli, nekā nobļauties "atlaist Saeimu!", iebliezt līdzpilsonim ar bruģakmeni pa galvu un palūgt kādu kaimiņos esošu labklājības valsti, lai tā mūs okupē.

Latvijā pašlaik vairs nav politiskās krīzes, kaut gan būs vēl daudz jāstrādā, lai sasniegtu prezidenta "ultimāta" galveno mērķi - sabiedrības uzticēšanos savas valsts varai. To nevar izdarīt līdz kādam konkrētam datumam. Taču šīs valdības vadītāju rīcība - pārstāt mēģināt sadalīt to, kā nav, un sarēķināt, cik tad reāli ir, lai dzīvotu atbilstoši līdzekļiem, - ļauj teikt, ka vismaz daļas politiķu galvās vairs nav arī ekonomiskās krīzes. Ir realitātes apzināšanās. Tas ir daudz vairāk, nekā varējām cerēt 14.janvārī.

 

Eksperti: Būtiski, ka Saeimas atlaišanas rosināšana tiek atlikta, nevis atmesta

Barbara Ālīte, Gunta Sloga,  Diena  04/01/09    Diena.lv aptaujā ekspertus pēc Valsts prezidenta Valda Zatlera uzrunas 31.martā.

Rasma Šilde-Kārkliņa, politoloģe

"Es domāju, ka Valsts prezidents parādīja savā ziņā loģisku domu gaitu - ka viņa motīvs bijis rosināt aktīvāku Saeimas darbu un ka tas ir panākts. Viņš šo loģisko domu gaitu arī turpināja, sakot, ka ir gatavs dot līdzīgus uzdevumus, ja politiskā situācija to prasīs. Viņš sevi nostādīja kā tautas interešu pārstāvi šajā grūtajā situācijā. Šķiet, ka viņš ir pamatīgi izvērtējis un apsvēris situāciju un izdomājis, kuri jautājumi ir svarīgi, lai veicinātu tautas uzticību Saeimai un valdībai. Es domāju, ka viņš arī turēsies pie savas domu loģikas."

Gints Grūbe, politologs

"Runa bija vairāk fotogrāfiska un vērtējoša, taču bija mazāk ierosinājumu, ko darīt, lai mobilizētu sabiedrību ekonomiskās krīzes pārvarēšanai, un kā valdībai pārāk ātri neiztērēt sev sniegto uzticības kredītu. Es saklausīju to, ka Saeimas atlaišanas rosināšana tiek atlikta, nevis atmesta, kas ir būtiski. Prezidents politiskajai elitei arī deva jaunus uzdevumus, kas gan ir mazāk konkrēti. Iespējams, ja datumu noteikšana nostrādāja par labu politiskajai situācijai, varbūt vajadzēja to izmantot vēlreiz."

Baiba Strautmane, žurnāliste

"Zatlers uzsvēra, ka šai Saeimai uzticas 4% iedzīvotāju, vienlaicīgi viņš apgalvo, ka ar savu ultimātu panācis politiskā klimata uzlabošanos. No viņa teiktā izrietēja, ka visi uzdevumi ir izpildīti, tagad tiek uzdoti nākamie, bet tā ir visdziļākā pretruna - neuzticēšanās Saeimai un cerības no tās kaut ko sagaidīt. Leģitimitātes jautājums, manuprāt, ir ārkārtīgi svarīgs, un tas nav citādi atrisināms, kā izejot uzticības eksāmenu vēlreiz. Esmu pārliecināta, ka Saeimas atlaišana neko sliktāku nodarīt nevar, drīzāk tikai labu, tas būtu papildus stimuls politiķiem, lai viņus ievēlētu atkal.

Taču es kā Latvijas iedzīvotājs visvairāk alkstu dzirdēt informāciju. Kāpēc šovakar valdība sēž līdz vēlam vakaram [otrdien sēde beidzās pirms pusnakts], ja iepriekš tika teikts, ka nekur nav jāsteidzas, un budžeta grozījumus izstrādās līdz jūnijam. Kas notiek? Zatlera runa bija iemidzinoša un nomierinoša, taču tas man saasina sajūtu par klusumu pirms vētras.

Piekrītu tiem, kas saka, ka pēc pusgada vēsture šo runu būs aizmirsusi. Protams, ka vēsture novērtēs, taču man ir lielas bažas, vai atzīme būs laba. Visi atcerēsies, ka Zatlers Saeimu neatlaida. Jaunas vēlēšanas atrisinātu leģitimitāti, ja vien tur nenotiktu megalielas kampaņas, taču diez vai kāds atļautos. Gribētos ticēt, ka nabadzībā un izmisumā novestā tauta otrreiz uz tā paša grābekļa neuzkāptu. Manuprāt, būtu svarīgi, lai cilvēkiem ir iespēja aiziet pie urnas, nosvītrot, kas nepatīk, izvēlēties to, kam uzticēties. Tad būtu citādāk."

Baiba Sipeniece - Gavare, TV raidījumu vadītāja, lietussargu revolūcijas dalībniece

"Runa bija paredzama, prezidentam nebija citu variantu. Domāju, ka mūsu valsti vada Starptautiskais Valūtas fonds, ne vairs mūsu ievēlētie politiķi, un prezidentam izrādīt savu principialitāti ir gandrīz vai neiespējami. Nevienu mirkli nešaubījos, ka runa būs tieši tāda - mazliet pakratīja ar pirkstu. No vienas puses jau Zatleram taisnība, ka neprātīgi būtu Saeimu atlaist, tikai mani mulsina, ka atrodamies tādu kā tizleņu vadībā, ka bez izlamāšanas neko nevar izdarīt. Tas mani satrauc visvairāk, tur jau tā lielākā traģika. Jāsāk ar to, ka politiķi ir pārpratuši savu lomu, jo visus četrus gadus viņi savā labā raujas tā, lai pietiktu visai dzīvei. Faktiski, viņi piemirsuši, kāpēc ievēlēti. Domāju, ka rūgta mācība ir mums visiem - nedrīkst vēlēt par tiem, ko nezini, nedrīkst uzķerties uz Stendzenieka un Rolšteina klišejām, ir jābūt gudrākiem."

Žaneta Ozoliņa, politoloģe:

"Prezidenta lēmums nebija pārsteigums, jo tas bija vienīgais loģiskais secinājums pašreizējā politiskajā situācijā. Pozitīvi ir tas, ka šāda uzruna notika. Latvijas publiskajā telpā pietrūkst politisku runu, jo kopsakarībās ir grūti saprast, ko domā Latvijas politiķi. Tas arī bija labs spogulis pēdējo divu gadu notikumiem Latvijā un ieskats par galvenajiem uzdevumiem.

Taču es nesapratu, vai Saeima tiek vai netiek atlaista. Ļoti neviennozīmīgi bija formulēta attieksme - atlaist šobrīd, aizparīt. Šis vēstījums palika karājoties gaisā, jo patiesībā uzruna tika teikta nevis tāpēc, ka prezidents gribēja uzrunāt sabiedrību grūtā brīdī, bet tāpēc, ka bija jāskaidro, kāpēc viņš uzsāka debates par Saeimas atlaišanu. Protams, ka no konteksta bija saprotams, ka Saeima netiek atlaista, taču atbilde nebija pietiekami skaidra.

No politiskās loģikas viedokļa sabiedrības attīstība tiek nodrošināta meklējot kompromisu un kopīgi risinot uzdevumus, taču pēc šīs runas man nepalika skaidrs, vai kompromiss ir panākts, un varas struktūras var darboties kopā.

Uzrunā izskanēja, ka vēsture to novērtēs. Prezidentam bija jāsper drosmīgi soļi, bet, manuprāt, ultimāta forma nebija pareizā. Pārmaiņām Latvijas politiskajā vidē bija jābūt, un kaut neliela virzība uz pārmaiņām ir sākusies."

 

Kaktiņš: lai priekšvēlēšanu laikā pārspētu Šleseru, jābūt vēl lielākam Šleseram

Ilze Malaševska, speciāli Dienai   04/01/09     Gatavojoties Rīgas domes vēlēšanām, partija Jaunais laiks (JL) par savu mēra kandidātu izvirzījusi Edgaru Jaunupu, kurš atbildis kritērijam par "jaunām sejām". Viņš ir viens no partijas dibinātājiem, bijis Saeimas deputāts, pašlaik ir Latvijas Basketbola savienības ģenerālsekretārs. Diena.lv lūdz ekspertus novērtēt JL lēmumu.

Ivars Ījabs, politologs:

"Skaidrs, ka Jaunups nav tik pazīstams kā citu partiju kandidāti - Kristovskis un Ušakovs, nemaz nerunājot par absolūti ģeniālo Šleseru. Tas nozīmē, ka turpmākajos mēnešos viņam vajadzētu pamatīgi iespringt un padarīt sevi atkal par jēdzienu sabiedrības apziņā. Taču, salīdzinot ar iepriekšējo Jaunā laika kandidātu Aksenoku, ir skaidrs, ka viņš ir cita līmeņa politiķis, daudzreiz cienījamāka kandidatūra. Jaunups kādu laiku darbojies kuluāros, tāpēc viņam nav tādas atpazīstamības, kā citiem kandidātiem. Viņam varētu nebūt tik daudz naudas kā Šleseram vai Ušakovam. Bet tīri objektīvi - tas nav nekas neiespējams. Jaunups varētu kandidēt un diezgan nopietni JL pārstāvēt RD, bet vai mēra amatā- tas ir jūtīgs jautājums."

Arnis Kaktiņš, SKDS direktors, sociologs

"Rīgas Domes vēlēšanu kontekstu šobrīd nosaka Šlesers. Viņš ar savu spilgto uznācienu ir definējis spēles laukumu, kurā sacentīsies mēra amata kandidāti. Ja partijas to pieņem, tad skaidrs, ka viņiem kampaņa ir jāskata caur prizmu - cik sekmīgi mūsu kandidāts spēs noteiktajos formātos cīnītes ar Šleseru. Man ir diezgan grūti iedomāties kādi varētu būt tie mehānismi ar kādiem citu partiju kandidāti varētu šo priekšvēlēšanu kampaņu iebīdīt radikāli citā gultnē. Vismaz man ir sajūta, ka, ja izmanto Šlesera paņēmienus, tad grūti iedomāties, ka Jaunups varētu viņu pārspēt. Citiem vārdiem - lai pārspētu Šleseru, ir jābūt vēl lielākam Šleseram."

Jānis Ikstens, politogs

"Aināram Šleseram un viņa partijai vispirms ir jāatrisina jautājums par 5% robežas pārvarēšanu, lai nonāktu Rīgas domē, savukārt JL šādu problēmu nav. Jautājums drīzāk ir par to, kā veidosies spēku samērs jaunajā domē, vai tā spēs vienoties."

Mairita Solima, Vecrīgas biedrības valdes locekle

"Lai kāds kļūtu par Rīgas mēru, viņam vajag tikt ievēlētam. Tas būs atkarīgs no vēlētāju pārliecības. Par Edgara Jaunupa kandidatūru man vēl nav viedokļa. Man gribas ticēt, ka partijas, izvirzot kandidātus, zina, ko dara. Es domāju, ka Rīgas mērs ir ārkārtīgi atbildīgs amats, kurā tiešām ir jābūt ar saimnieka tvērienu, saimnieka redzējumu un tajā pašā laikā pilsētu ļoti mīlošam. Es novēlētu katram cilvēkam, nevis nākt klajā ar paziņojumu "Es būšu!", bet gan "Es darīšu!", tas katrā ziņā būtu cits arguments."

 

Birokrātija – stipra kā klints

Elmārs Barkāns, Žurnāls "Nedēļa"   04/01/09    Latvijā, salīdzinot ar pārējām Baltijas valstīm, birokrātiskais slogs uzņēmējiem ir vislielākais. Tāpēc kā viens no jaunās Dombrovska valdības uzdevumiem ir mazināt "birokrātijas džungļus". Neraugoties uz iepriekšējo gadu pūliņiem, Latvijai līdz šim šajā jomā nav diez ko sekmējies.

Nu jau pāris mēnešu pie mums ir folklorizējušies skaitļi 21 un 700, kuri tiek piesaukti vietā un nevietā, kad norisinās sarunas par mūsu valsts (ne)efektivitāti: Latvijā ir 21 institūcija, kuras pienākumos ir dalīt Eiropas struktūrfondu naudu, un ar šo pienākumu nodarbojas 700 ierēdņu. Turklāt pie šīs naudas uzņēmēji var tikt klāt tikai tad, ja izpilda brīžiem pat visnotaļ neloģiskas prasības. Latvijas birokrāti savas tēvzemes likumdošanā iestrādājuši pārāk stingras prasības, nekā to nosaka Brisele.

Energoaudits vasarnīcai

Piemēram, Eiropas Savienības (ES) regula paredz, ka ēkām jāveic energoaudits. ES birokrāti, kuri bieži ir lamāti par savu pārlieko aizraušanos ar nevajadzīgu papīru un prasību rakstīšanu, tomēr ir parūpējušies, lai no šīs prasības atbrīvotu vairāku būvju īpašniekus, piemēram, vasarnīcu. Vasarnīca jau pēc definīcijas ir neapkurināma ēka, un tai nu no energoaudita nav ne silts, ne auksts. Savukārt Latvijas likumdošanā ir ierakstīts, ka vasarnīcai ir nepieciešams energoaudits. Tas būtu gluži tāpat, kā siltuma patēriņa un efektivitātes mērījumus veiktu upes krastā uzslietai teltij.

Tāpēc Dombrovska valdības deklarācijā ietvertā apņemšanās "Samazināsim nepamatotās papildu prasības un kontroles procedūras, kas radušās, pārņemot ES tiesību aktus" tā kā būtu jāuztver ar atvieglojuma nopūtu un aplausiem.

Tomēr tas nav nekas ekstraordinārs – izrādās, tagad valdība grib panākt to, ko nav spējuši paveikt iepriekšējie Ministru kabineti. Latvju birokrāti tik lēti neatdod savus iesildītos krēslus!

Ne uz augšu, bet gan uz leju

Jau 2007. gada 14. decembrī Ekonomikas ministrija rīkoja konferenci Latvijas uzņēmējdarbības vide: administratīvais slogs un ieteicamās reformas un skaļi solīja: "Latvija gatavo reformas birokrātijas mazināšanai uzņēmējiem!" Ja pēc gandrīz pusotra gada valdībai atkal jāatgriežas pie šā jautājuma un viss jāsāk no nulles, nevis jāanalizē savulaik iecerēto reformu pašreizējie labie rezultāti, tad iznāk, ka visas labās apņemšanās tāds čiks vien ir bijis.

2007. gada decembrī Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks Anrijs Matīss klāstīja, ka Latvijas mērķis nākamajos divos gados ir samazināt laiku, kas uzņēmējiem jāpatērē administratīvo prasību izpildei, saīsināt būvniecības saskaņošanas procedūras līdz 100 dienām, kā arī palielināt to uzņēmēju īpatsvaru, kas uzskata, ka valsts palīdz uzņēmējdarbībā līdz vismaz 50%. Vienlaikus Latvija arī mērķēja ieņemt arvien augstākas vietas Pasaules Bankas Doing Business, kas vērtē uzņēmējdarbību regulējošās administratīvās procedūras dažādās pasaules valstīs, indeksā un Pasaules Ekonomikas foruma Biznesa konkurētspējas indeksā.

Tomēr, salīdzinot Doing Business datus par pērno un šo gadu, nekas spīdošs nav ieraugāms. Piemēram, lai šogad nokārtotu visas būvniecībai paredzētās atļaujas, paiet nevis ap 100, bet gan 187 dienas. Savukārt reitinga sadaļā Uzņēmējdarbības uzsākšana Latvijas vieta gada laikā kritusies par 16,67%. Tāpat mūsu valsts vieta noslīdējusi tādās pozīcijās kā Investoru tiesību aizsardzība, Nodokļi, Ārējā tirdzniecība un Uzņēmējdarbības izbeigšana.

"Labi funkcionējoša sistēma"

Savukārt pagājušā gada jūlija beigās īpašu uzdevuma ministra ES finanšu pārvaldes lietās parlamentārais sekretārs Romāns Naudiņš, tiekoties ar Valmieras uzņēmējiem, teica: "Uzskatu, ka valsts institūcijām ir jāapkopo līdz šim konstatētās problēmas un jāpiedāvā konkrēti risinājumi, kuri būtu vērsti uz ES struktūrfondu operatīvāku un efektīvāku izmantošanu." Jāuzsver, ka "operatīvi un efektīvi" nozīmē arī birokrātijas mazināšanos. Tomēr jāsecina, ka birokrātija nav mazinājusies, ja jau tikai tagad tiek paģērēts ministrijās sākt veikt operatīvu auditu, lai konstatētu birokrātiskos traucēkļus uzņēmējiem un tos likvidētu. Tātad nu iznāk, ka nekas no iepriekš solītā nav efektīvi īstenots.

Gandrīz kā ļauns joks patlaban jāuztver 2007. gada ziemā Ekonomikas ministrijas vadības izteiktais apgalvojums: "Latvijā izveidota labi funkcionējoša uzņēmējdarbības vides uzraudzības sistēma, kas ļauj sekot šīs vides attīstības tendencēm, veikt nepārtrauktus uzlabojumus, (..) taču mēs nedrīkstam apstāties pie sasniegtā – uzņēmējdarbības vides pilnveide ir nepārtraukts process."

Ko darīt ar kazām un kūtsmēsliem?

Šobrīd valdībā viens no saucējiem cīņā pret birokrātiju ir reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns. Nedēļa viņam uzdeva pāris jautājumu, kā konkrēti rīkoties dažos "birokrātijas meža" gadījumos.

Esmu bioloģiskais lauksaimnieks, audzēju kazas, kuras manā saimniecībā skraida brīvā vaļā. Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) pieprasa mājdzīvniekus obligāti marķēt, iekniedējot "atpazīšanas zīmi" ausīs. Kazas, spraucoties cauri krūmu brikšņiem, marķējuma zīmes aizķer aiz zariem, tās saplēš dzīvnieku ausis līdz asinīm. Marķējumu, iekārtu kaklasiksnā, lai kazas nenoasiņoto, PVD neatzina – obligāti jābūt ausīs! Tagad kazas dzīvo "nelegāli" un nevaru tirgoties ar kazkopības produktiem...

PVD kontrole attiecībā uz ražošanu un dzīvnieku turēšanu ir visdrastiskākā. Lauksaimniecība Eiropā ir ļoti regulēta nozare, un, ja mēs kaut ko gribam tirgot uz ārpusi, tad ir strikti normatīvi. Šajā gadījumā ir jāizstudē Eiropas regula – ja tajā ir rakstīts, ka marķējumam jābūt tieši ausī, tad neko darīt. Savukārt, ja tur minēts, ka marķējumam tikai vienkārši jābūt, tad var būt arī cits risinājums. Ja Latvijā ir stingrākas prasības nekā regulā, tā ir jāatceļ, mums nedrīkst būt stingrāk!

Otrkārt, biodinamiskā lauksaimniecība ir īpaša nozare un tai arī piemērojami īpaši noteikumi. Cik atceros, pirms pāris mēnešiem Brisele šai nozarei piemēroja kaut kādus atvieglojumus. Līdzīga situācija tikko bija ar piena tirdzniecību, kur atviegloja noteikumus. Tiesa, jāveic daudz analīžu, bet tām ir valsts atbalsts.

PVD un visa ar to saistītā sistēma ir rūpīgi jāpārbauda, un jāsalīdzina Latvijas prasības ar Eiropas regulām.

Laukos pie savas kūts gribu izbūvēt biogāzes elektrostaciju, kurā enerģiju ražo no kūtsmēsliem. Ņemšanās ap šo projektu ir ne pa jokam. Nepietiek tikai ar vienu kantori vien. Šādas biogāzes elektrostaciju valsts programmu izstrādā Vides ministrija, atļauju rīkoties (pārdot) ar paša saražoto enerģiju izsniedz Ekonomikas ministrija, savukārt atbalsta maksājumus piešķir Zemkopības ministrija.

Runājot par Eiropas atbalstu, pašlaik sistēmu kardināli nerestrukturizēsim. Lauksaimniekiem atbalsts jāpiešķir Lauku atbalsta dienestam, pārējiem – Latvijas investīciju un attīstības aģentūrai, bet publiskajā sektorā – Reģionālās attīstības aģentūrai, kura ir pie Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas (RAPLM). Tagad "vajadzīgie" ierēdņi diemžēl ir jāmeklē katrā ministrijā atsevišķi. Viena no lielākajām problēmām ir tā, ka pie mums ļoti grūti īstenojas starpresoru projekti. Katrs aizstāv sava sektora intereses un nepārzina, kas notiek blakus.

"Kolektīvā papīra bezatbildība"

Lielās birokrātijas uzplaukumu Zalāns saista ar pēdējo gadu tendenci, kad normatīvo aktu, to skaitā arī visu to, kas saistās ar ES normatīvu un regulu pārņemšanu un ieviešanu, apstiprināšana bija nevis balstīta uz individuālu un personīgu atbildību, bet aizvietota ar "papīra atbildību".

To ļoti labi var saprast, caurlūkojot dažādu ministriju un resoru vēstules un dokumentus. Līdz konkrētais papīrs nonāk līdz ministra vai valsts sekretāra rakstāmgaldam, to ir paspējuši parakstīt un novīzēt kādi desmit dažāda ranga ierēdņi, no kuriem daudzi šo dokumentu nav pat lasījuši, bet tikai vienkārši uz to paskatījušies.

Būtībā pie dokumenta ir "jāstrādā" tikai diviem cilvēkiem: tam, kas to sastāda, un tam, kas to paraksta. Tagad iznāk tā, ka cilvēks, kurš dokumentu ir sastādījis, savu "domu" piesedz ar neskaitāmu ierēdņu parakstiem un konkrēta viena cilvēka atbildība ir pārvērtusies par kolektīvu atbildību, kas beigās reducējas kā bezatbildība.

Visas šīs nesakārtotības dēļ rodas uzņēmējus iegrožojošas birokrātu aktivitātes, jo neviens ierēdnis nevēlas uzņemties atbildību. To var ilustrēt ar gadījumu, ja uzņēmējs grib atvērt mazu veikaliņu kādā rekonstruētā namā. Pats par sevi saprotams, ka vēsturiskā namā ne vienmēr var ierīkot visas nepieciešamās durvis, logus, izejas un tā tālāk, kas pienāktos gadījumā, ja bode tiktu atvērta jaunuzbūvētā ēkā. Tā vietā, lai ierēdnis piefiksētu, ka konkrētās tirgotavas telpās nav rezerves durvju, atļautu ierīkot veikalu, bet no tā īpašnieka pieprasītu parakstu par īpašu uzraudzību vai personisku kontroli, birokrāts no mapes izvelk attiecīgu normatīvo aktu un vienkārši aizliedz ierīkot veikalu. "Līdz ar to mums viena nodokļu maksātāja ir mazāk. Lai uzraugošā institūcija uzliktu atbildību cilvēkam, kas nodarbojas ar biznesu, tai patiesībā visvieglāk ir pateikt nē," saka Zalāns.

Ar "papīru" nevar nodrošināt visu prasību izpildi, ir pārliecināts Zalāns. Un savu kritikas daļu saņem arī pašvaldības, kuras tā vietā, lai būtu attīstības aģents un "investoru nēsātu uz rokām", patiesībā ar savām birokrātiskajām prasībām bremzē uzņēmējdarbību. "Mūsu ierēdņu uzcītība ir aizgājusi papīra, nevis kontroles virzienā. Pašreizējā situācijā mēs nesaprotam, ka valsti un līdz ar to arī publisko sektoru, kurā strādāju es, uztur uzņēmējs. Mums kopumā nav tādas sajūtas – to saprotam tikai vārdos. Tad, kad mums jāpieņem lēmums un jāpalīdz uzņēmējam, lai viņš strādātu, nodarbinātu cilvēkus un maksātu nodokļus, izrādās, ka publiskā pārvalde ir ļoti vāja," teic ministrs.

Salauzt ledu!

Kas tad būtu jādara, lai mēs mazinātu birokrātisko slogu, un kā īstenot valdības deklarācijā ierakstītos principus?

Zalāns skaidro: "Ir divas lietas, ko esmu ierosinājis, bet vēl nevaru atbildēt, vai valdība tās pilnībā respektēs.

Pirmkārt, jāizvērtē kontrolējošo institūciju apjomu un prasību apmērs. Jāpaņem viens noteikts sektors un jāizanalizē, vai tas nepiemēro daudz drastiskākas prasības, nekā tas ir Eiropā. Šis audits nedrīkst ievilkties garumā, bet gan jāveic pāris mēnešu laikā. Mazinot valsts pārvaldes izdevumus, tas jādara uz kontrolējošo institūciju rēķina.

Otrkārt, Ekonomikas ministrijai jāsalīdzina, kurā vietā Latvija ir Doing Business reitingā, un jāveic konkrētas lietas, lai mēs šajā reitingā pakāptos uz augšu, piemēram, jautājumos, kas saistīti ar maksātnespējas procesu vai nodokļu nomaksu. Mēs nekādi nevaram būt šā reitinga augšdaļā kaut vai tāpēc, ka Latvijā uzņēmējam nodokļu nomaksas procedūra ilgst vairāk nekā 270 stundu, kamēr Igaunijā tas ir nedaudz ilgāk par 80 stundām. Es Valsts ieņēmumu dienesta vadītājam Dzintaram Jakānam nevaru pateikt – dari tā vai šitā, bet valdība viņam var uzdot nodrošināt, lai Latvijā šī nodokļu nomaksa pietuvotos šīm 80 stundām.

Kā valdības loceklis iesniegšu priekšlikumus, kā atvieglot būvniecības procesu. Tas viss saistās ar plānošanu. Tagad, piemēram, uzņēmējs atnāk uz pašvaldību un pavēsta, ka grib izvērst darbību konkrētā teritorijā, piemēram, viena hektāra platībā. Vietvara pasaka, ka šai teritorijai klāt pieguļ vēl deviņi hektāri teritorijas, un nu uzņēmējam nākas veikt detālplānojumu par visiem desmit hektāriem. Uzņēmējam par to arī jāmaksā. Protams, šai teritorijai var būt vienots detālplānojums, bet par to visu uzņēmējam nav jāmaksā. Viņam jāfinansē tikai plāns par to vienu hektāru, par pārējo lai maksā pašvaldība. Šobrīd jāmaina plānošana sistēma un tā jāpadara vienkāršāka. Spēkā esošā plānošanas sistēma, kas izveidota 2003. gadā, nav īpaši veiksmīga.

Tas pats attiecas arī uz finanšu jomu. Šobrīd lielākā daļa ministru domā līdzīgi man, ka birokrātija ir jāmazina. Kā tas īstenosies, ir atkarīgs no "atslēgas spēlētājiem" – Ekonomikas, RAPLM, Finanšu ministrijas. Ja ledus starp šīm ministrijām tiks salauzts, tad, iespējams, mums izdosies kaut ko izdarīt. Pašlaik katra ministrija strādā savā autonomā režīmā, ierēdņi sanāk kopā un grupējas.

 

Intervija ar Normundu Vilnīti: Būt par Loskutovu

Dita Arāja, Politika.lv  04/02/09    Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieku Normundu Vilnīti intervē Iveta Kažoka, PROVIDUS, un Dita Arāja, politika.lv

− Vai jums ir radies priekšstats, kādi būtu prioritārie KNAB darbi?

− Pirmais — tikt skaidrībā ar finansēm un panākt, lai darbinieku stāvoklis, ņemot vērā ekonomisko stāvokli valstī, nepasliktinātos. Lai viņiem nevajadzētu domāt par tādām problēmām kā atalgojums, eksistence kā tāda, bet lai viņi veiksmīgi varētu turpināt iesākto virzienu katrs savā nozarē. [Korupcijas] apkarošana un novēršana ir dzīvībai svarīgie bloki.

Protams, lai neapstājas iesāktie darbi, kuriem virziens jau zināmā mērā ir iedots. Būtu jāturpina arī sadarbība ar nevalstiskajām organizācijām. Lai Ministru kabinets turpinātu dot savus priekšlikumus, lai turpinātos sadarbība starptautiskajā līmenī.

Sabiedrībā ir interese par Eiropas naudām — lai tās netiktu izzagtas, lai šī procedūra būtu caurskatāma, godīga un efektīva, lai mēs attīstām savu ekonomiku caur to. Mēs varētu atsevišķus preventīvus pasākumus veikt, ja mēs jūtam un redzam, ka tiesiskajā regulējumā ir kādi robi. Varētu sniegt savus priekšlikumus, un droši vien mēs veiksim apkarošanas funkciju.

− Jūs esat izteicies, ka varētu mazināt KNAB administratīvo aparātu. Ko jūs mazināsit?

− Administratīvais aparāts veic palīgfunkcijas, bez kurām, protams, nevar dzīvot. Prioritāte ir saglabāt rīcībspējīgus [korupcijas novēršanas un apkarošanas] blokus. Finanšu, juridiskā, informācijas aprites, lietvedības nodaļa ir svarīgas, bet es gribu izpētīt, vai no personāla vadības un funkciju dublēšanas viedokļa mums nav līdzekļu, ko novirzīt apkarošanai vai novēršanai. Pienācis laiks, kad jebkurš vērtēs un domās, kur un ko mēs varam ietaupīt.

− Jums kā jaunajam KNAB vadītājam, skatoties uz biroja struktūru, šķiet racionāla shēma, kad ir vienpadsmit atbalsta nodaļas?

− Es domāju, ka nē. Man šķiet, ka [KNAB] ir ļoti, ļoti sadrumstalots. Daudzas funkcijas var apvienot vienā. Ko mēs no tā iegūstam? Samazinām priekšnieku skaitu, bet darbs jau no tā neapstājas. Es saprotu, ka zināmā mērā ar to varu kļūt kolēģu vidū nepopulārs, bet tomēr lieki uzpūstas funkcijas būtu nepareizi.

− Jūs spējat pieņemt nepopulārus lēmumus?

− Es domāju, ka jā. Es gribētu, lai tie būtu izsvērti, lai tas nebūtu mans autoritatīvi uzspiests lēmums, bet lai mēs līdz šim lēmumam nonāktu objektīvi.

− Un ko jūs darīsit ar saviem vietniekiem Jutu Strīķi un Alvi Vilku? Vai viņi šeit paliks strādāt vai viņiem kāds jauns darbs jāmeklē?

− Kāpēc? Uz doto brīdi esmu priecīgs, ka ir divi vietnieki, kas savā jomā ir spēcīgi, profesionāli cilvēki. Mums jautājumos par to, ko iepriekš skaidroju, domu gājiens ir līdzīgs, tāpēc neredzu vajadzību domāt par nepieciešamību kaut ko mainīt. Visām maiņām jābūt pamatotām.

− Pamatojumu vienmēr var atrast.

− Var atrast, bet — lai tas būtu objektīvs.

− Ko jūs domājat par reklāmu aizliegšanu pirms vēlēšanām? Vai jūs to atbalstītu vai nē? KNAB viedoklis šajā jautājumā parasti ir bijis nogaidošs.

− Es domāju, ka mēs to neaizliegsim. Tas būtu diezgan nereāli, jo pārāk daudz ieinteresēto personu būs, lai šādas reklāmas būtu. Kas būs ieinteresētie? Tie paši masu mediji, arī partijas, un tad jau viņi kopā veido tādu zināmu spēku.

− Bet kāds ir jūsu — Normunda Vilnīša — viedoklis? Vajag aizliegt vai nē?

− Jautājums nav viegls — kas notiks, ja aizliegs un kas notiks, ja neaizliegs? Es domāju, ka laikam nē, bet jābūt stingriem ierobežojumiem. Bet pilnībā aizliegt neiznāks. Pārāk daudz ir ieinteresēto personu, kuras lobēs to procesu, lai būtu partijām reklāmas. Ja ir pārāk krasi ierobežojumi, tiek meklētas alternatīvas, kā tos apiet. Kā internetu pilnībā izkontrolēt? Nu nav iespējams, nu būs [reklāma] slēptās formās.

− Jūs kā KNAB priekšnieku neuztrauc tas, ka naudai ir tik milzīga ietekme uz vēlēšanām? Viena partija var tērēt miljonus un līdz ar to būtībā nopirkt vietas Saeimā.

− Uztrauc, bet atsevišķi piemēri rāda, ka visus jau var muļķot, bet — līdz kaut kādam laikam. Vai tik tālu un tik daudz visus var muļķot, ka varēs visu laiku nopirkt ar reklāmas kampaņām? Es domāju, ka nē.

− Jūs domājat, ka šis jautājums pats par sevi atrisināsies?

− Es domāju, ka jā, un, ziniet, ar ko? Ar to paaudzi, kas nāk lēnām iekšā politikā un visā pārējā. Es redzu jauniešus, kas saprot, ko nozīmē tas pats melnais PR. Viņi mācēs to izvērtēt un dos zināmu intelektuālu pretsparu šiem jautājumiem.

− Tomēr KNAB ir institūcija, kurai pirmoreiz uzdots kontrolēt partiju tēriņus pirms vēlēšanām ar iespējām apturēt partijas priekšvēlēšanu aģitāciju, ja izrādās, ka partija ir pārtērējusi noteiktos tēriņu griestus. Vai KNAB ir kapacitāte, lai to izvērtētu? Vai KNAB redzēs gadījumus, kad partija ir izvietojusi reklāmu, bet nav par to paziņojusi?

− Viss jau atkarīgs, vai šī informācija nonāks līdz mums. Domāju, ka lielā daļā — jā. Un par to parūpēsies konkurenti.

− Jūs paļaujaties uz to, ka partijas viena par otru ziņos?

− Arī. Jūs domājat — nē? Ja redzēs, ka viens pārāk izdevīgus nosacījumus ieguvis, tad centīsies informāciju sniegt. Ja ne pašas politiskās partijas, tad konkurenti starp masu medijiem.

− Jūs paļaujaties uz jauno paaudzi, uz partijām, uz medijiem. Vai nav pārāk liela paļāvība? Jo patiesībā jūs vadāt iestādi, kurai ir visas šīs lietas jākontrolē un jānāk ar iniciatīvu. Jūs tagad it kā maliņā stāvat un gaidāt, ka lietas pašas sakārtosies. Vai jūs kā KNAB priekšnieks varat ieņemt šādu nogaidošu pozīciju?

− Nē, nē, nē. Varbūt man saskarsmē ar presi jābūt drosmīgākam, uzstājīgākam?

− Ne tikai saskarsmē ar presi, bet jūs varat nevis nogaidīt, bet nākt ar iniciatīvu un mēģināt mainīt lietas.

− Mēģināt mainīt lietas... Uzskatu, ka ir likums, kas regulē mūsu darbību, ir normatīvie akti, kuros noteikts, kas mums jākontrolē. Tas mums efektīvi jādara. Ir NVO, kas nāk ar iniciatīvu, un mēs zināmā mērā varam atbalstīt, bet vai mēs esam tie, kuriem pirmiem jānāk un jārīko preses konferences un jāizsaka jaunas idejas? Uzskatu, ka mums pirmais uzdevums ir veikt kontroli un neļaut iespaidoties no partijas vai kādas interešu grupas. Mēs nedrīkstam ieslīgt politiskajā virpulī. Iepriekš pārmetumi [KNAB] bija jāklausās — jā, jā, viņi strādā kaut kā interesēs. No tā būtu jānorobežojas. Mums no juridiskā aspekta ir jāskaidro, kas likumā liegs mums veikt funkcijas, bet mēs nevaram būt vienīgie un patiesie, kas tikai nāk klajā ar savu iniciatīvu un neņem vērā pārējos.

− Nē, ņem vērā pārējos, bet nāk ar savu stingru nostāju savas kompetences robežās.

− Savas kompetences ietvaros — jā. Bet nedrīkst atkal izlīst ārpus rāmjiem, lai to nesāk tulkot kā piedalīšanos politikā.

− Vai jums publiskā diskusijā būtu jāaizstāv KNAB argumenti, pat ja jūs zināt, ka politiķi pret to iebildīs?

− Mēs aizstāvēsim. Bet mēs nesasauksim preses konferenci un nesaasināsim šos jautājumus.

− Bet publiskajā telpā KNAB taču parādīsies ar aktuāliem jautājumiem? Jeb arī KNAB būs tāds kluss un mierīgs?

− Nē, nē. Man akcentu uz preventīviem jautājumiem gribētos likt. Pateikt — tagad, draugi, mēs skatāmies šo jomu, piemēram, Eiropas naudas, un tas daudziem liks aizdomāties. Mums mērķis nav iesaistīties politiskajos procesos, bet cīnīties, novērst, kontrolēt to jomu, kas skar noziedzību.

− Ko jūs saprotat ar iesaistīšanos politiskajos procesos, jo pēc likuma jau KNAB nevar iesaistīties.

− Lai to tā netulkotu, lai nevilktu mūs klāt viens, otrs vai trešais politiķis savās interesēs.

− Vai jūs varat minēt piemēru pirms jūsu atnākšanas, kad KNAB ir iesaistījies politiskajos procesos?

− Nezinu, tas nebūs īsti labi, jo teiks, ka netiešā veidā izsaku kādam simpātijas vai antipātijas. Man ir jābūt neitrālam. Ja izteikumi tiks tulkoti, ka man ir simpātijas pret LSDSP, tad — viss, būšu zaudējis sabiedrības acīs.

− Kāda jums tagad ir saistība ar LSDSP?

− Esmu izstājies no šīs partijas. Es vairāk nekā labi sapratu — tas būs pirmais, ko pateiks — cilvēks, kas nāk no partijas un tajā pašā laikā taisās kontrolēt partijas. Kad es aizgāju [uz LSDSP], man likās, ka šis virziens un idejas ir pieņemamākas, tāpēc arī iestājos partijā. Mani tur visu laiku virzīja laikam tāpēc, ka jurists.

− Ar kādu mērķi jūs ziedojāt LSDSP?[1]

− Ar kādu mērķi ziedo? Lai atbalstītu partiju, kurā tu esi.

− Partijas pašas saka, ka lielākā ziedotāju daļa kaut ko grib pretī saņemt.

− Bet es nekad neko neesmu no viņiem pretī saņēmis.

− Bet, ja jūs nekandidētu uz KNAB, tad nebūtu no šīs partijas stājies laukā?

− Domāju, ka nebūtu.

− Viena lieta ir partijas biedra karte, bet otra lieta — korporatīvās saites. Vai jūs jūtaties pietiekami distancējies no LSDSP?

− Esmu viņiem pateicis skaidri un gaiši — ja nāks jautājumi par pārkāpumiem, tos neskatīšu es, bet viens vai otrs vietnieks ar nopietnu reputāciju. Sevi jāpozicionē ļoti skaidri — vai nu esmu partijā un vienā pusē, vai birojs kontroli veic, un es esmu šajā pusē.

− Tad jūs par LSDSP lēmumus nepieņemsit?

− Jā, tas būtu pareizākais, un tā arī jādara. Mums jau tagad tā iesākts — ja es dokumentos redzu pazīstamus uzvārdus, tie tiek ”norakstīti” vienam vai otram vietniekam ar pilnīgu kompetenci sniegt likumā noteiktajā kārtībā atbildi.

− Bet KNAB lēmumus, piemēram, partijas apstrīd KNAB priekšniekam. Ja LSDSP tiktu uzlikts sods par pārtēriņu vēlēšanās, LSDSP to apstrīdētu jums.

− Es jau arī domāju par to, kā man būt objektīvam. Kāpēc neatdot to [lēmumu pārsūdzēšanu] tiesai? Lai tiesa nolemj. Mēs virzām, bet tiesas kompetence ir izlemt.

− Vai KNAB nāks ar šādu likumdošanas iniciatīvu?

− Jā. Es to arī gribētu darīt. Mēģināšu.

− Jūs redzat partiju finanšu kontroli kā vienu no KNAB darbības virzieniem?

− Tā tāda arī ir. Ja ir kaut kas jāmaina, tad ir jādiskutē sabiedrībai par šo jautājumu. Mans viedoklis — lai viss paliek tā, kā ir bijis līdz šim.

− Ja skatāmies uz otru KNAB atzaru — korupcijas apkarošanu —, ko jūs mainītu šajā ziņā?

− Es domāju, viņi labi strādā. Gribētos attīstību panākt, un liela nozīme ir tehniskajiem resursiem, ko mēs arī domājam caur dažādiem projektiem dabūt. Un nepavājināt situāciju, lai naudiņa ”negriežas” nost. Es jau ļoti gribu izvērst plašumā teritoriālos modeļus, taču tagad saprotu, ka mums jāsaglabā šie bloki tādi, kādi viņi ir, un pagaidām būtu utopiski runāt, ka tur varam kaut ko izveidot, jo tas prasa pārāk lielu finansējumu.

− Valdības reorganizācijas modeļos bija dažādi varianti attiecībā uz KNAB, piemēram, apvienot biroju ar drošības policiju. Vai, jūsuprāt, KNAB funkcijas pārklājas ar kādu citu iestādi?

− Tas, kā ir, ir pietiekami optimāli. Kāpēc nebūt neatkarīgākam? Protams, vienmēr uz to it kā jātiecas, bet no otras puses premjera pārraudzība varētu dot kādu ieguldījumu, sniegt savstarpēji ātrāku reaģēšanu, un attiecīgi mums ir liels atbalsts — šajā gadījumā — premjers.

− Vai arī — spēcīga pretestība.

− Arī. Bet līdz šim atklāti tādas pretestības nav bijis.

− Bijušas disciplinārlietas pret bijušo KNAB priekšnieku Alekseju Loskutovu. Jūs tur nesaskatījāt politiskās ietekmēšanas mēģinājumus?

− Bet tad jau tam ar kaut ko bija jābeidzas, bet nebeidzās taču ne ar ko.

− KNAB priekšnieks tika uz laiku atstādināts.

− Nu jā, var jau to tā arī vērtēt. Bet, ja nebūtu premjera pārraudzības, ja statuss vēl neatkarīgāks, un tajā brīdī būtu uzbrukums, to tāpat bez disciplinārlietas varētu mēģināt realizēt, atrodot citus līdzekļus, ja tik ļoti kādam esi nevēlams. Dotajā brīdī šis tomēr ir modelis, kas varētu palikt. Varbūt es tam pārāk filozofiski pieeju, bet visu laiku jau kāds ar kādu cenšas manipulēt, dot mājienus, ietekmēt, taču viss atkarīgs no tā, vai ļaujies tam. Ja birojs būs vēl neatkarīgāks, daudz būs atkarīgs tikai no mums pašiem.

− Vai jums jau ir bijusi reāla nepieciešamība pēc premjera palīdzības?

− Nu jā. Par naudām. Gāju, stāstīju, kāda ir situācija, sapratu, ka viņam tas rūp un interesē, un ceru, ka tas dos kādu rezultātu. Man izskatījās, ka jā — [premjers tajā bija ieinteresēts].

− Patlaban vienai privātpersonai ir atļauts ziedot partijai 18 000 latu gadā. Vai tas ir saprātīgs slieksnis? Vai neveicina partiju atkarību no pārāk šaura ziedotāju loka?

− Veicina jau droši. Bet tādēļ jāmēģina maksimāli iet uz partiju finansēšanu no valsts, jo pretējā gadījumā laikam jau būs tā — ja būs lielie sponsori, būs arī ietekme. No vēstures skatos, ka ietekme ir bijusi milzīga agrāk, bet tagad es pieļauju, ka tā tas nav.

− Cik pašreiz reāls ir valsts finansējums partijām?

− Naudas nebūs. Arī no partijām ieskanas, ka vēlētos pāriet uz valsts finansējumu. − Ja būs nauda, tad arī izdosies, ja nē, tad diemžēl pieskaņosimies realitātei.

− Kad šajā krēslā cilvēki iesēžas, pēc ilgāka vai īsāka laika nāk kādas atklāsmes. Varbūt jūs mums arī varat pastāstīt, vai esat vai neesat kaut kur mežā ticies ar lielajiem partiju sponsoriem pirms ievēlēšanas? Par iepriekšējo vadītāju jau arī mēs to uzzinājām pēc ilgāka laika, bet jums ir iespēja ātrāk atklāties.

− Ja man prasa par tiem oligarhiem, tad diemžēl viņi mani neaicināja. Laikam nebiju cienīgs kandidāts. Tas pa jokam, protams. Nu neesmu es ticies.

− Ja būs politiskais spiediens, vai jums ir pietiekami spēcīgs mugurkauls, lai jūs pats noturētos un aizstāvētu savu iestādi?

− Nu savādāk jau nevar būt. Ja es tik tālu esmu nonācis — līdz šim amatam, šim krēslam, es saprotu, ka aiz manis stāv cilvēki. Es gribētu būt kopā ar kolektīvu, jo viens pats jau nav karotājs. ___________________________

[1] Kā liecina KNAB datu bāze, N.Vilnītis, piemēram, 2008.gadā LSDSP ziedojis Ls 1000, 2007.gadā — Ls 699, 2006. gadā — Ls 470.

 

Komentārs: Īstā runa

Aivars Ozoliņš,  Diena  04/02/09     Valsts prezidents Valdis Zatlers uzrunā tautai otrdien, atgādinājis par solījumu ierosināt Saeimas atlaišanu, ja līdz 31.martam netiks izdarīti konkrēti viņa uzdoti darbi, bilda, ka "vēsture izšķirs, vai man bija taisnība".

Taču viņa rīcības vēsturiskums ir acīmredzams jau šodien - tā bija pirmā reize Latvijas Republikas vēsturē, kad Valsts prezidents bija gatavs izmantot viņam Satversmē dotās tiesības ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu. Neviens no iepriekšējiem prezidentiem kopš valsts dibināšanas to nekad nebija darījis.

Diezin vai jāšaubās, vai prezidents solīto būtu arī izdarījis. 14.janvāra paziņojumā viņš pateica:"Uz jautājumu, kas notiks, ja tas [Saeimai un valdībai uzdotais] netiks izpildīts līdz 31.martam, atbildēšu kategoriski - es rosināšu tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu." Un arī otrdien atgādināja:"Ja līdz šodienai Saeima un valdība nebūtu paveikusi manis nosauktos darbus, es rosinātu Saeimas atlaišanas procesu." Un uzsvēra:"Es biju un joprojām esmu gatavs uzņemties atbildību par Saeimas atlaišanas rosināšanu, ja politiskā situācija to prasīs."

Saeimas atlaišana ir galējs parlamentāras krīzes konstitucionāls risinājums. (Jāuzsver - konstitucionāls -, jo Kārlis Ulmanis 1934.gadā vienkārši apturēja Satversmes darbību.) Bet uz jautājumu, vai prezidentam Zatleram bija taisnība, piedraudot izmantot šo galējo līdzekli (arī - lai nepieļautu "turpmāk bezatbildīgi izmantot Saeimas atlaišanas saukli populistiskos nolūkos"), vislabākā atbilde ir, ka viņam tas nebija jāizmanto. Jo šobrīd politiskā situācija, atšķirībā no tās, kāda bija janvārī, to vairs neprasa - vismaz pagaidām. Kad 8.aprīlī parlaments nobalsos par grozījumiem Satversmē, visi seši viņa uzdevumi Saeimai un valdībai būs izpildīti, Latvijā ir jauna valdība, kurai ir divu trešdaļu Saeimas atbalsts un arī sabiedrības uzticības kredīts, lai risinātu pašlaik vissvarīgāko problēmu - valsts glābšanu no finansiāla bankrota un izvešanu cauri ekonomiskajai krīzei.

Prezidents ir izdarījis pat vairāk, nekā Satversme no viņa prasa (atcerēsimies, kā daži valdības un Saeimas "kungi" ņerkstēja, ka, redz, Zatlers nemaz nedrīkstot viņiem, īstajiem lēmējiem, dot kādus uzdevumus, tomēr beigās tos izpildīja tik un tā), bija uzņēmies atbildību mainīt politiskās krīzes arvien ļaunāko situāciju, un tas viņam izdevās. Turpmākais ir valdības un parlamenta darbs.

Zatlers konkrētajā krīzes situācijā rīkojās pareizi, taču Latvija ir parlamentāra republika, un tai nevajadzētu kļūt par ierastu praksi, ka prezidents nosaka Saeimas un valdības darba kārtību. Zatlers to, šķiet, labi saprot - viņa otrdienas runā vairs nebija ne "ultimātu", ne termiņu tiem darbiem, kurus viņš nosauca kā valstij svarīgus. Un būtu pilnīgi aplami prasīt tagad no prezidenta "kaujas saucienus uz lūpām" un draudus "pa purnu" visiem, ja nepildīs nākamos viņa uzdevumus vai līdz konkrētam datumam neaizies tuksnesī sevi nopērt, apkaisīt galvu ar pelniem un nožēlot grēkus. Vai - lai pats dara to, kas jādara valdībai un Saeimai.

"Es skaidri apzinos, ka mēs nevaram atļauties politiskās krīzes eskalāciju līdz tās galējam punktam" - šo viņa teikto var uzskatīt par atbildi tiem, kuri bija cerējuši, ka prezidents pretēji veselajam saprātam tomēr paziņos, ka ierosina Saeimas atlaišanu, vai vismaz veltīs savu runu politiķu sirsnīgai lamāšanai un tautas jūsmīgai iedvesmošanai darīt to pašu. Un apsolīs gaišu nākotni.

Ne jau katram ir tautas tribūna un aktiera dotumi, un prezidenta runu ir labāk izlasīt. Tā ir skaidra un saturīga atskaite par to, kāpēc viņš darīja to, ko darīja, un kāds ir rezultāts. Kā arī - kādā stāvoklī ir valsts, un ka "mums nevajag lolot ilūzijas, ka Latvijai tiks dotas atlaides vai priekšrocības. Saistības ir jāpilda."

Un ir četros punktos precīzi formulēti galvenie uzdevumi - ne vairs prezidenta uzdevumi citiem politiķiem, bet gan visiem kopīgi veicamie.

Pirmais un galvenais - budžeta grozījumi, ievērojot vienošanos ar Starptautisko Valūtas fondu, turklāt nevis mehāniski, bet gan valsts pārvaldes, izglītības un veselības sistēmu strukturālā reformā balstīti.

Otrais un trešais loģiski papildina pirmo - jāatbalsta Latvijas uzņēmēji (Zatlers pat nosauca ļoti konkrētas lietas - priekšnodokļu un avansa maksājumu sloga atcelšana, ES fondu apguves birokrātisko šķēršļu novākšana) un jānodrošina sociālā aizsardzība no krīzes cietušajiem, pirmām kārtām darbu zaudējušajiem.

Ceturtais ir īpaši svarīgs politiskās kultūras kvalitātei, kuras nožēlojamais līmenis patiesībā arī ir bijis galvenais iemesls sabiedrības uzticēšanās zudumam valsts varai, politiķiem, partijām, Saeimai: turpināt darbu pie politiskās vides pārveidošanas. Zatlers nosauca galvenos virzienus - vēlēšanu sistēmas pilnveidošana, priekšvēlēšanu aģitācijas regulējums, politiskās reklāmas ierobežošana, partiju atkarības mazināšana no to finansētājiem, efektīva sodu mehānisma izveidošana par partiju finansēšanas pārkāpumiem.

Satversme paredz prezidentam ne tikai tiesības ierosināt Saeimas atlaišanu, bet arī likumdošanas iniciatīvas tiesības. Jācer, ka pirmās no minētajām viņam politiskā situācija vairs neprasīs izmantot. (Kaut gan termiņš - nu jau pašas valdības, ne vairs prezidenta noteikts - budžeta grozījumu iesniegšanai Saeimā ir jūnija sākums; ja Saeima tos noraidītu, valdība kristu, un Latvija varētu nonākt vēl smagākas politiskās krīzes un turklāt arī valsts bankrota situācijā.) Toties varam gaidīt no prezidenta jaunus likumprojektus tieši ceturtajā no viņa minēto - politiskās vides pārveidošanas - uzdevumu blokā.

Un vēl derētu ieklausīties prezidenta teiktajā, ka mums katram ir viena balss, ko atdot gan pašvaldību un Eiroparlamenta vēlēšanās jau 6.jūnijā, gan Saeimas vēlēšanās nākamā gada rudenī. Būtu labi, ja mēs to izdarītu, "rūpīgi izvērtējot", lai nav atkal pašu ievēlēti priekšstāvji jāuzskata par nezin no kurienes uzradušos naidīgu varu.

 

Rosina radikālas reformas valsts pārvaldē

LETA  04/02/09    Valsts kanceleja sagatavojusi priekšlikumus valsts pārvaldes sistēmas un civildienesta optimizēšanai, paredzot būtisku valsts pārvaldes samazināšanu, strukturālas izmaiņas un līdzekļu taupību. Kā šodien žurnālistiem sacīja Valsts kancelejas direktore Gunta Veismane, mērķis ir panākt valsts pārvaldi ar strādājošo skaitu 8%-10% apmērā no valstī nodarbināto skaita. Patlaban šis apjoms esot 14%.

Reorganizācijas plāna mērķis būšot maza, profesionāla, uz iedzīvotājiem orientēta valsts pārvalde, kas strādā sabiedrības labā.

Plānu Veismane salīdzināja ar "birokrātijas norietu un uzņēmējdarbības saullēktu".

Lai optimizētu administratīvās atbalsta funkcijas, kā arī samazinātu valsts pārvaldē nodarbināto skaitu, Valsts kanceleja piedāvā reorganizēt visas valsts un pašvaldību publiskās aģentūras. Aģentūras tiek piedāvāts reorganizēt, tās pārveidojot vai pievienojot jau esošajām valsts un pašvaldību iestādēm vai valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībām.

Otrs piedāvātais variants paredz pārtraukt šo publisko aģentūru turpmāku finansēšanu no valsts budžeta līdzekļiem, izveidojot tā sauktās bezpeļņas kapitālsabiedrības. Tiesa, šādā gadījumā nav skaidrs aģentūru juridiskais statuss.

Šāda aģentūru reorganizācija, kas faktiski nozīmētu būtisku finansējuma un darbinieku skaita samazināšanu pašreizējo aģentūru funkciju veikšanai, esot neoficiāli apspriesta ar starptautiskajiem aizdevējiem. Turklāt šādai reorganizācijai varētu būt arī ievērojams atbalsts koalīcijas partiju vidū.

Rosināts, ka valsts sekretāriem varēs būt tikai divi vietnieki un nevarēs būt birojs ar darbiniekiem.

Departamentu direktoriem un nodaļu vadītājiem vietnieki nevarēs būt. Savukārt maksimālais darbinieku skaits departamentā varēs būt 15, bet nodaļā - septiņi darbinieki.

Tiek rosināts samazināt dienesta automašīnu skaitu, kuras izmanto ministriju un to padotības iestāžu administrācija, kuras nav tieši iesaistītas valsts pakalpojumu sniegšanā iedzīvotājiem.

Nav īpaši daudz argumentu, kas liecinātu par labu tam, ka valsts pārvaldes darbinieki, kas pārsvarā atrodas Rīgā, nevar pārvietoties, izmantojot sabiedrisko transportu vai kājām, vai vēl efektīvākā veidā - izmantojot informācijas un komunikāciju tehnoloģiju sniegtās priekšrocības. Un vienmēr, vēloties lielāku pārvietošanās komfortu, pastāv iespēja to nodrošināt par savu, nevis valsts nodokļu maksātāju naudu, norāda Valsts kanceleja.

Pie viena jāizvērtē izmantoto dienesta automašīnu klase, pārejot uz ekonomiskās klases automašīnu izmantošanu valsts pārvaldē. Līdzīgā veidā jāsamazina arī ministriju padotības iestāžu, valsts kapitālsabiedrību un to meitasuzņēmumu dienesta automašīnu parks.

Līdzīgā veidā jāpārskata līdz šim izplatītā prakse, kas saistīta ar noteikta apjoma mobilā tālruņa rēķina apmaksu no valsts budžeta līdzekļiem. Rūpīgi jāizvērtē, vai tiešām visiem, kam šāda priekšrocība ir piešķirta, darba pienākumu veikšanai tā ir nepieciešama, norādīts plānā.

Ievērojot dažādu jaunu komunikācijas līdzekļu attīstību un izplatību, piemēram, "Skype" programmatūru, iespējams ietaupīt ne tikai uz mobilajām, bet arī fiksētajām telefonsarunām.

Dokumentā norādīts, ka iepriekšējos gados ne vienmēr pamatoti ir tērēti līdzekļi valsts pētījumu veikšanai, iepērkot konsultāciju pakalpojumus politikas dokumentu un normatīvo aktu izstrādei.

Lai gan situācijas izpēte ir nepieciešams valsts politikas izstrādes posms un ekspertu pakalpojumi var būt attaisnojams iepirkums sarežģītu un kompleksu likumdošanas aktu izstrādei, tomēr rūpīgi ir izsverama šādu iepirkumu lietderība, jo tie ir darbi, par kuriem valsts pārvaldē strādājošie saņem atalgojumu un kuri ietilpst viņu tiešajos amata pienākumos.

Līdzīgai attieksmei vajadzētu būt attiecībā uz reprezentācijas un prezentācijas materiālu izdevumiem, sabiedrisko attiecību kampaņām, kolektīvo pasākumu un izbraukuma semināru rīkošanu utt.

Ilgtermiņā iespējams padomāt arī par daudzu valstu izmantotās "capita charge" sistēmas ieviešanu, lai ierobežotu valsts pārvaldes iestāžu un valsts kapitālsabiedrību vēlmi īrēt vai izmantot biroja telpas dārgās vietās, nosakot, ka par šādu telpu izmantošanu tām valsts budžetā jāatmaksā zināms finansējums.

Taupības pasākumu tiesiskajai regulēšanai tiek piedāvātas divas pieejas - noteikt vai samazināt normas automašīnu, tālruņu u.c. tehnisko līdzekļu izmantošanai, reprezentācijas izdevumiem, telpu īrei u.c., izdarot grozījumus jau esošajos normatīvajos aktos vai izveidojot jaunu regulējumu. Šīs pieejas ieguvums ir iekļaušanās tiesību sistēmā un iedibinātās kārtības ilglaicīgums - tā turpinās darboties arī pēc krīzes.

Kā otrs variants paredz izstrādāt Taupības likumu, līdzīgi kā tika pieņemts likums par valsts un pašvaldību institūcijās nodarbināto atlīdzību 2009.gadā, nosakot taupības pasākumus ekonomiskās krīzes apstākļos.

Kā īstermiņa pieeja, lai nodrošinātu ātru risinājumu situācijā, kad krasi samazinās valsts budžeta izdevumi, ir tiesību aktos paredzēt iespēju piemērot piespiedu bezalgas atvaļinājumu vai ieviest saīsinātu darba nedēļu - pāreja uz četru dienu darba nedēļu vai darba laika saīsināšana piektdienās par divām stundām.

Šādi risinājumi dotu ātru ietaupījumu vismaz 20% apmērā no ikmēneša atalgojuma fonda, neskaitot uzturēšanas izdevumu ekonomiju.

Vienlaikus nepieciešams rūpīgi izsvērt piespiedu bezalgas atvaļinājuma ilgumu, jo ne visiem valsts pārvaldes darbiniekiem ir pietiekami uzkrājumi, piemēram, mēnesi ilgam piespiedu bezalgas atvaļinājumam.

Līdztekus ietaupījumam iestāžu algu fondos rastos ietaupījums arī par komunālajiem maksājumiem. Lai gan bezalgas atvaļinājumi kā problēmas risinājums jau tiek lietoti atsevišķās pārvaldes iestādēs, ir jāsaprot, ka pēc būtības šāds piespiedu bezalgas atvaļinājums nenozīmē neko citu kā kopējās gada atlīdzības samazinājumu, skaidro Valsts kanceleja.

Dokumentā piedāvāta arī valsts pārvaldes iestāžu reģionālā tīkla pārskatīšana.

Līdztekus gadiem ilgušajām runām par administratīvi teritoriālās reformas nepieciešamību ritējušas arī sarunas par nepieciešamību optimizēt valsts pārvaldes iestāžu reģionālo filiāļu tīklu. Lai gan valsts jaunais administratīvi teritoriālais iedalījums ir apstiprināts, piedāvājums jaunajam reģionālo filiāļu tīklam nav izstrādāts.

Konkrētu piedāvājumu valsts pārvaldes iestāžu reģionālā tīkla optimizēšanai nepieciešams izveidot visīsākajā termiņā, veidojot to pastāvošo plānošanas reģionu ietvaros. Iestāžu reģionālā tīkla veidošanā nepieciešams ievērot šādus pamatprincipus - valsts pārvaldes reģionālais filiāļu tīkls jāveido plānošanas reģionu ietvaros, veidojot vienas pieturas aģentūras, kurās iedzīvotājiem tiktu sniegtas konsultācijas un pakalpojumi.

Tāpat jākoncentrē reģionālo filiāļu atbalsta funkciju nodrošināšana, kā arī jāievieš vienkāršs un efektīvs mehānisms starpresoru līgumu slēgšanai citu iestāžu pakalpojumu saņemšanai un sniegšanai.

Valsts pārvaldes iestāžu sniegto pakalpojumu pieejamībai jāpaliek iepriekšējā līmenī, taču to sniegšanas apjomam, intensitātei un kvalitātei ir jāatbilst pakalpojumu saņēmēju pieprasījumam.

Piedāvātās reformas nepieciešams padziļināti vērtēt arī pašvaldību darbības griezumā, jo pašvaldību pārvaldes organizācija tiek veidota katrā pašvaldībā individuāli, ņemot vērā attiecīgās pašvaldības īpatnības - teritorijas lielumu, iedzīvotāju skaitu, novadu pārvalžu skaitu utt.

Reformas gaitā tāpat būs nepieciešams izstrādāt jaunu pašvaldību finansēšanas mehānismu, kas būtu vērsts uz pašvaldību finansiālās neatkarības nostiprināšanu un uzņēmējdarbības vides sakārtošanu pašvaldībās visā valsts teritorijā.

Jebkurā gadījumā - pašvaldības ir būtiska un nozīmīga kopējās Latvijas valsts pārvaldes daļa , kura ir vistuvāk iedzīvotājiem un no kuru pakalpojumu sniegšanas kvalitātes un darbības efektivitātes lielā mērā ir atkarīgs vērtējums par visu valsts pārvaldes darbu kopumā, norāda Valsts kanceleja.

Pasākumu plānu valsts pārvaldes sistēmas un civildienesta optimizēšanai izskatīja 31.martā Ministru kabineta sēdes slēgtajā daļā.

Sēdes laikā ministri vienojās organizēt sabiedrisko apspriešanu ar sociālajiem partneriem, nevalstiskajām organizācijām, pašvaldībām, uzņēmējiem un citām sabiedrības grupām līdz 1.maijam, lai izdiskutētu pirmo plāna versiju un papildinātu to ar citiem nepieciešamajiem pasākumiem.

Kā liecina šodien atslepenotais otrdienas valdības sēdes protokols, Valsts kancelejai uzdots līdz 1.maijam organizēt pasākumu plāna projekta valsts pārvaldes sistēmas un civildienesta optimizēšanai apspriešanu ar sociālajiem partneriem un nevalstiskajām organizācijām, apkopot apspriešanas rezultātus, precizēt plāna projektu un iesniegt Ministru kabinetā līdz 1.jūnijam.

Valdība atzinusi par nepieciešamu mēneša laikā izvērtēt valsts pārvaldes sistēmas iestāžu funkcijas, tostarp funkcijas, no kurām var atteikties un kuru izpildi var vienkāršot, struktūru un atalgojumu un sākt to reformas.

Savukārt Finanšu ministrijai uzdots sagatavot un divu nedēļu laikā iesniegt izskatīšanai Ministru kabineta sēdē informāciju par likumprojekta par vienotu valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu (darbinieku) atlīdzības sistēmu pamatprincipiem un izstrādes gaitu.

Valsts kancelejai uzdots nosūtīt ministrijām funkciju uzskaites un izvērtēšanas vadlīnijas, sadarbībā ar ministrijām sagatavot priekšlikumus funkciju optimizācijai un divu nedēļu laikā iesniegt ziņojumu izskatīšanai Ministru kabineta sēdē.

 

Lembergs cietušo rīcībā saskata "šovu un ņirgāšanos"

LETA  04/03/09    Ventspils mērs Aivars Lembergs Rīgas apgabaltiesā izskatāmajā krimināllietā par cietušajiem atzīto Valentīna Kokaļa, Aināra Gulbja un Jūlija Krūmiņa rīcībā saskata "šovu un ņirgāšanos" gan par viņu pašu, gan par valsti kopumā.

Lembergs uzskata, ka "Kokalim, Gulbim un Jūlijam Krūmiņam [..] tā morāle nav pat tik daudz, cik melns aiz naga".

"Jau pašas prasības un tas stils, kā tās tiek pasniegtas, skaidri norāda uz tādu šovu un uz tādu ņirgāšanos, ko viņi realizēja faktiski ar Ģenerālprokuratūras rokām, pirmkārt, par mani, otrkārt, par valsti," aģentūrai LETA sacīja Ventspils mērs.

Ar visām cietušo statusā esošajām personām Lembergam esot bijušas nozīmīgas domstarpības biznesa jautājumos, kur, pēc Ventspils mēra domām, viņš neesot kalpojis tā, kā šie uzņēmēji to būtu gribējuši. "Tagad šie vecie biznesa konflikti tiek risināti ar Ģenerālprokuratūras rokām tiesas zālē. Es un mani aizstāvji to visu pierādīs tiesā," tiesas procesu komentēja Lembergs.

Ventspils mēram esot žēl, ka tagad daudziem būšot jātērē nozīmīgi resursi un laiks "šādām nesmukām lietām". "Visbeidzot, šiem trim miljonāriem jau neviens netraucē šodien palīdzēt gan skolotājiem, gan ārstiem, gan policistiem. Ko tad viņi neskaita naudu, nedāvina? Viņi jau visu dzīvi ir strādājuši tikai uz savu personīgo kabatu, neko citu," tiesā iesniegtos kompensācijas pieteikumus komentēja Ventspils mērs.

LETA jau ziņoja, ka Lemberga krimināllietā par cietušo atzītais uzņēmējs Gulbis no apsūdzētā vēlas piedzīt 7,5 miljardu eiro (5,27 miljardu latu) morālā kaitējuma kompensāciju.

Visticamāk, šīs pieprasītās kaitējuma kompensācijas apmērs ir lielākais Latvijas tiesu vēsturē, taču oficiāli šāda statistika gan netiek apkopota, aģentūrai LETA norādīja Tieslietu ministrijas Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Jana Saulīte un Augstākās tiesas preses sekretāre Linda Priedīte.

Kompensācijas pieteikumu šodien Rīgas apgabaltiesā krimināllietā, kurā apsūdzēts Lembergs, viņa dēls Anrijs un uzņēmējs Ansis Sormulis, Gulbja vārdā iesniedza viņa pārstāve Ineta Malahovska.

Pieteikumā norādīts, ka Aivars Lembergs savulaik esot izteicis draudus Gulbja ģimenei, un uzņēmējs uzskata, ka viņa tuvinieku dzīvības vai veselības apdraudējums nav aprēķināms naudas izteiksmē.

"Aivars Lembergs ir mani aizskāris arī morāli, izsakot draudus manai un manas ģimenes locekļu dzīvībai un veselībai, par ko esmu iesniedzis arī 1996.gadā ierakstīto videokaseti. Manu bērnu dzīvība nav aprēķināma nekādā naudas izteiksmē, jo vienkārši nav tādas naudas summas, ko varētu pielīdzināt bērna dzīvībai vai veselības apdraudējumam. Uzskatu, ka morālā kaitējuma apmērs nosakāms Latvijai nozīmīgā naudas izteiksmē, kas šobrīd noteikti ir 7,5 miljardi eiro," pieteikumā norāda Gulbis.

Šādu summu Latvija plānojusi aizņemties no starptautiskajiem aizdevējiem. Ja Gulbim izdosies piedzīt no Aivara Lemberga minēto summu, viņš to sola novirzīt Latvijas ārējā parāda dzēšanai, "lai Latvijas skolotājiem, bērnudārzu darbiniekiem, ārstiem, medmāsām, policistiem nebūtu jāsamazina darba algas un pensionāriem atkal varētu indeksēt viņu pensijas".

Gulbis no Aivara Lemberga vēlas piedzīt mantiskos zaudējumus 6,54 miljonu latu apmērā. Uzņēmējs uzskata, ka laika posmā no 1994.gada sākuma līdz 1995.gada maijam Aivars Lembergs no viņa izspiedis 38 AS "Kālija parks" līdzīpašnieces, Šveices kompānijas "Multinord AG", akcijas, kuru nominālvērtība bijusi 1000 Šveices franku par vienu akciju.

"Saskaņā ar Rīgas Tehniskās universitātes mācībspēku sniegto kompānijas "Multinord AG" akcijas vērtību vienas akcijas vērtība 1994.gada beigās bija 217 919 Šveices franku, līdz ar to reālais man nodarītais zaudējums uz 1995.gada 11.maiju bija [..] Ls 3 569 077,38," pieteikumā skaidro Gulbis, norādot, ka pārējo mantiskās kompensācijas apmēru saskaņā ar Civillikumu veido 14 gadu laikā uzkrātie parāda procenti.

Mantisko zaudējumu kompensācijas pieteikumu tiesai Malahovska šodien iesniedza arī kā par cietušo atzītās SIA "Mantess" pārstāve. "Mantess" no Aivara Lemberga un Sormuļa solidāri vēlas piedzīt 216 776 latus saistībā ar pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū it kā izspiestajām SIA "Lat Transnafta" kapitāla daļām.

Arī par cietušo atzītais miljonārs Kokalis no Aivara Lemberga vēlas piedzīt ievērojamas naudas summas. Viņa pārstāvis Andrejs Elksniņš šodien tiesā iesniedza kompensācijas pieteikumu, kurā Kokalis norādījis, ka no Ventspils mēra viņš prasa piedzīt 289 361 latu lielu mantisko kompensāciju un viena miljona latu lielu morālā kaitējuma kompensāciju.

Savukārt par cietušo atzītā miljonāra Krastiņa pārstāve Iveta Vietniece kompensācijas pieteikumu šajā krimināllietā neiesniedza.

Neraugoties uz apsūdzēto un viņu aizstāvju iebildumiem, tiesa šodien nolēma, ka ir iespējams uzsākt lietas izskatīšanu pēc būtības, tomēr, pirms prokuratūras pārstāvji iepazīstinās procesa dalībniekus ar apsūdzības rakstu, lietas izskatīšanā pasludināts pārtraukums līdz 18.maijam plkst.11.

Kā ziņots, šajā krimināllietā 140 sējumos ir apvienoti divi kriminālprocesi, kurus prokuratūra tiesai nodeva pagājušā gada otrajā pusē.

Aivaru Lembergu prokuratūra apsūdz par kukuļņemšanu sevišķi lielos apmēros, par noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu un citas mantas legalizēšanu, par dienesta viltojumu, par piedalīšanos mantiskos darījumos, kuri viņam sakarā ar dienesta stāvokli ir aizliegti, kā arī par ļaunprātīgu dienesta stāvokļa izmantošanu un citiem noziegumiem.

Ventspils mērs atzinis, ka neizprot viņam uzrādīto apsūdzību, tomēr viņš to noliedz.

 

SC: Šlesers būs mērs ar mūsu atbalstu

Agnese Margēviča,  NRA  04/03/09    "Es zinu, ka Ainārs Šlesers grib būt Rīgas mērs, bet bez mūsu atbalsta tas nav iespējams," par bijušā satiksmes ministra ambīciju Neatkarīgajai saka viens no kreisā Saskaņas centra (SC) līderiem Jānis Urbanovičs.

SC kā mērķi pašvaldības vēlēšanām galvaspilsētā izvirza būt lielākajai frakcijai Rīgas domē, bet apzinās, ka diez vai iegūs tādu pārsvaru, lai paši veidotu koalīciju ar savu mēra kandidātu Nilu Ušakovu.

A. Šlesers Neatkarīgajai atzīst, ka apzinoties SC labās izredzes uzvarēt Rīgas domes vēlēšanās, tomēr uzsver, ka pēc vēlēšanām grasās būt "tas cilvēks, kas visus vienos" – gan kreisos, gan labējos, bez uzsvara uz kreisajiem. Labs rezultāts LPP/LC Rīgas domes vēlēšanās, viņaprāt, būtu iegūt vismaz 20% deputātu vietu.

Gan SC, gan LPP/LC saskan pozīcijas ambīcijās attīstīt Rīgu kā valsts dzinējspēku un radīt galvaspilsētā jaunas darba vietas. "Ja nīkuļo Rīga, nīkuļo visa Latvija, ja attīstās Rīga, tā var pacelt visu Latviju," saka J. Urbanovičs.

Un, lai gan SC politiķis teic, ka viņam simpatizējot A. Šlesera nostāja etnopolitikas jautājumos, kā viens, tā otrs viņi apgalvo, ka jebkādi valodas un citi latviešu elektorātam jūtīgi jautājumi Rīgā netiks kustināti. "Par visām etnopolitikām mūsu vēlētājam svarīgāks ir regulāri klāts galds un apģērbti un izskoloti bērni – tāda ir tā prioritāšu skala. Ja viņus interesētu tikai pāridarījums un vēlme atjaunot bijušo, tad viņi būtu pie [PCTVL līdzpriekšsēdētājas Tatjanas] Ždanokas," Neatkarīgajai saka J. Urbanovičs un, jautāts par latviešu bailēm no ielu uzrakstiem krievu valodā, norāda: "Mēs to nedarām šeit [Saeimā], un mēs to nedarīsim Rīgas domē." Arī A. Šlesers uzskata, ka "ir laiks beidzot pateikt, ka Rīga ir dažādu uzskatu pilsēta" un nekādu koalīcijas līgumu, kas partijas dalītu pēc ideoloģijas, viņš nepiedāvāšot parakstīt, tā vietā liekot "biznesa plānu" jaunu darba vietu radīšanai, investīciju piesaistei un ražotņu atvilināšanai no Rietumeiropas uz Rīgu.

A. Šlesers prognozē, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanās vairākums krievvalodīgo nobalsos par Alfrēdu Rubiku un Tatjanu Ždanoku, bet pašvaldību vēlēšanās nobalsos par viņu, "tieši par Šleseru kā mēru, nevis par LPP/LC kā par partiju". "Tas būs liels pārsteigums, cik daudzi krievi nobalsos par mani, jo viņi dzīvo citā informatīvajā telpā un saskata manī to līdera tipu, kādus viņi redz Krievijā un kādu viņiem trūkst Latvijā."

Tas, ka J. Urbanovičs SC pozicionē kā mērenu spēku iepretim PCTVL, liecina, ka kā primāros sarunu partnerus pēc 6. jūnija vēlēšanām viņš saredz tieši labējās partijas. SC ir ambīcijas politikā un ierēdniecībā ievest jaunus, valstij lojālus krievus, kuri zina latviešu valodu, lai paplašinātu konkurenci un uzlabotu neefektīvo valsts pārvaldi. "Mēs esam tas eskalators Latviju mīlošajiem nelatviešiem, jauniem cilvēkiem, kuri zina gan latviešu, gan krievu valodu un vismaz vēl vienu trešo, kuri vēlas darboties ne tikai biznesā, bet arī ieņemt politiskus un ierēdņu amatus," saka J. Urbanovičs.

Kreisās apvienības SC partijas jau maijā plāno apvienoties vienā partijā, kuras nosaukums varētu būt Saskaņa, un A. Rubika sociālistu tajā, visticamāk, nebūs. Tas varētu atvieglot labējo partiju izšķiršanos par sadarbību ar SC. Kad, veidojot jauno valdību, vēl tika diskutēts par SC iekļaušanu koalīcijā, izskanēja dažu labējo partiju pretenzijas, ka apvienības sastāvā ir arī

A. Rubika vadītā Latvijas Sociālistiskā partija. Toreiz kā iespējams risinājums tika minēts, ka koalīcijas līgumu varētu parakstīt visas SC ietilpstošās partijas, izņemot rubikiešus, lai gan SC oficiālā nostāja bija, ka apvienība paliks vienota.

Tagad J. Urbanovičs norāda, ka pārmaiņas apvienībā notiks dabiskā ceļā jau pirms pašvaldību vēlēšanām, jo apvienībā esošās partijas, izņemot rubikiešus, vēl maijā plāno apvienoties vienā partijā. A. Rubiks, kura sociālisti, nevēloties pilnībā saplūst ar pārējām apvienības partijām, ir SC saraksta līderis Eiropas Parlamenta vēlēšanās ar labām izredzēm tikt ievēlētam un, visticamāk, darbotos EP Sociāldemokrātu grupā. Pārējās trīs SC partijas – J. Urbanoviča vadītā Tautas saskaņas partija, Sergeja Dolgopolova Jaunais centrs un Alekseja Vidavska Daugavpils pilsētas partija – valžu līmenī jau esot lēmušas par apvienošanos.

SC jau daudzus mēnešus ir partiju reitingu tabulas līderis, un šā gada pirmajos mēnešos apvienības popularitātei ir tendence pieaugt, martā sasniedzot 11,5%. LPP/LC popularitāte kā gandrīz visām vecajām varas partijām, izņemot ZZS, ir ļoti zema – ja Saeimas vēlēšanas būtu notikušas martā, par A. Šlesera vadīto partiju būtu gatavi nobalsot tikai 1,6% vēlētāju, rāda Latvijas faktu aptauja.

 

Sāks tiesas izmeklēšanu Lemberga prāvā

Ritums Rozenbergs, Uldis Dreiblats, speciāli NRA  04/04/09    Nākamajā tiesas sēdē, kas plānota pēc ilgāka pārtraukuma, 18. maijā, paredzēts sākt tiesas izmeklēšanu Ventspils mēra Aivara Lemberga prāvā. Tiesas izmeklēšana parasti sākas ar apsūdzības raksta nolasīšanu.

Šādu lēmumu vakar pieņēma tiesa, neraugoties uz to, ka tika iesniegti vairāki būtiski lūgumi. Tiesa uzskatīja, ka pieteiktos lūgumus varēs izvērtēt tiesas procesa laikā un lūgumus vispār var pieteikt un vērtēt visa procesa garumā.

Arī vakar starp prāvas dalībniekiem bija vērojama konfrontācija, un procesa intriga klātesošajiem neļāva atslābt ne uz mirkli.

Tiesa nepieņēma Anrija Lemberga noraidījumu diviem prokuroriem, jo prokuroru izraisītais incidents saistībā ar drošības līdzekļa piemērošanu vēl nedodot pamatu uzskatīt, ka viņiem ir personisks naids pret Anriju Lembergu.

Cietušo miljonāru pārstāvji pieteica jaunas (atšķirīgas no prokuroru aprēķinātajām) summas, kas notiesājoša sprieduma gadījumā apsūdzētajiem būtu jākompensē par sagādātajām ciešanām. Piemēram, Ainārs Gulbis aprēķinājis, ka Aivars Lembergs, 1994. gadā izspiežot Multinord akcijas, viņam radījis morālās ciešanas 7,5 miljardu eiro apmērā (tas ir tikpat, cik liels patlaban ir starptautisko institūciju aizdevums Latvijai), bet materiālos zaudējumus – 6,5 miljonus latu.

Būtiski ir tas, ka identiskas civilprasības pieteikšanas gadījumā A. Gulbim būtu jāmaksā milzīgas valsts nodevas. Piemēram, par 7,5 miljardu eiro kompensācijas pieteikšanu viņam būtu jāsamaksā valsts nodeva vairāk nekā 2,6 miljoni latu.

Valentīns Kokalis bija krietni pieticīgāks – viņš savas morālās ciešanas novērtējis par vienu miljonu latu. Prokuratūra bija aprēķinājusi, ka V. Kokalim radies materiālais zaudējums tikai 305 latu apmērā, bet pats V. Kokalis uzskata, ka viņš zaudējis 289 361 latu un 50 santīmu.

Tautsaimnieciski nozīmīgu, bet krimināllietu iztiesāšanas praksē neparastu lūgumu pieteica A. Lembergs. Proti, Swedbank bija atteikusies konvertēt A. Lembergam piederošos, bet kriminālprocesa ietvaros arestētos latus uz eiro. Ventspils mērs uzskata – šobrīd pastāv nepieciešamība novērst valūtas riskus, tāpēc lūdza tiesu atļaut latu konvertāciju. A. Lembergs arī norādīja, ka pati prokuratūra viņam uzlikusi par pienākumu rūpēties, lai arestētie līdzekļi nezaudētu vērtību.

Tādējādi tiesai jau otrreiz šīs prāvas laikā nācās atcerēties, ka uz procesa virzītāju gulstas arī atbildība par arestētās mantas saglabāšanu, vienalga, vai attaisnojoša sprieduma gadījumā manta tiks atdota īpašniekam vai konfiskācijas gadījumā nonāks valsts rīcībā. Jāatgādina, ka pirmoreiz šāda situācija radās, kad aizstāvības puse lūdza tiesu atcelt prokurora Anda Mežsarga lēmumu, ar kuru kaut kāda manta (uzrādītāja akcijas, patiesā labuma guvēja tiesības u. tml.) tika nodota Šveices advokāta Rudolfa Meroni pārvaldījumā. Lai arī nav saprotams, kas tā par mantu, prokuratūra nav veikusi mantas inventarizāciju un novērtēšanu uz to brīdi, kad tā tika nodota R. Meroni pārvaldīšanā, tādējādi nenovēršot manipulāciju iespējas ar to. Jāatgādina, ka tiesa prokurora lēmumu neatcēla, norādot, ka pie šā jautājuma varēs atgriezties tad, ja būs kādi pierādījumi par mantas izšķērdēšanu.

Tiesa neapmierināja arī A. Lemeberga lūgumu par latu konvertāciju, piebilstot, ka to varētu apmierināt tikai tad, ja tai būs precīzi zināms lata devalvācijas datums.

Pirms šā lēmuma notika kārtējā viedokļu konfrontācija starp prokuroru Juri Jurisu un advokātu Aldi Alliku. Prokurors J. Juriss tiesai skarbi norādīja, ka tiesa kā procesa virzītājs šobrīd ir atbildīga par arestēto mantu, līdz ar to "tiesa neuzņemsies atbildību" par sekām, ko var radīt latu konvertācija uz eiro. Turpretī A. Alliks pret to protestēja, atgādinot, ka par lēmumiem saistībā ar mantas arestiem atbildība gulstas arī uz prokuroru A. Mežsargu.

 

TP ģenerālsekretārs jaunās partijas uzskata par "pavasara purkšķīšiem"

Diena  04/04/09    Tautas partijas (TP) ģenerālsekretārs Aivars Tiesnesis uzskata, ka šābrīža salīdzinoši zemie partijas reitingi lielas briesmas nerada. "Paskatos ar humoru. Šajā brīdī, var teikt, TP reitings ir kāpis par 120%. Bija 1,6 - tagad ir 1,9. Nopietni sakot, tas parāda attieksmi pret tiem, no kuriem kaut ko gaida, no kuriem prasa valstisku atbildību," viņš saka intervijā Latvijas Avīzei (LA). Latvijas faktu februārī veiktā aptauja liecināja, ka par TP balsotu vien 1,6% Latvijas pilsoņu, ja Saeimas vēlēšanas notiktu tagad. Mēnesi vēlāk atbalsts palielinājās līdz 1,9 %.

TP pārstāvis uzskata, ka Latvijas nelaime ir daudzās sīkās partijas. Viņaprāt, normāli būtu, ja Latvijā pie varas būtu divas lielas partijas.

"Normāli te būtu divas lielas partijas kā daudzviet Eiropā plus vēl ļoti specifiskas pārstāvniecības - piemēram, zaļajiem. Kad vieni lielie veidos budžetu, biznesa vidi un sasniegs noteiktu līmeni, tad pie varas varētu ierasties otri un sākt atkal tērēt. Tad izpaliktu drausmīgais moments, ka mēs dalām un dalām amatus vakaros slēgtās telpās, lai "paēdis" katrs daudzo partiju frakcionārs. Vai kā pašvaldībās, kur 11 deputātiem gadījies iekļūt no 11 listēm."

Viņa teiktais Latvijas Avīzei ļauj secināt, ka TP nesatrauc partijas, kas dibinātas pēdējā laikā. A.Tiesnesis uzskata, ka viņi nokavēja brīdi, kad varēja kļūt par alternatīvu esošajai varai, un gūt vēlētāju uzticību. Aktīvi vajadzējis rīkoties uzreiz pēc lietussargu revolūcijas, bet šobrīd sanākuši vien "pavasara purkšķīši".

"Bija nosacījumi, ka augša vairs nevar un apakša vairs negrib pa vecam. Ja atrastos valstiski domājoši, spējīgi cilvēki, kas aicinātu saliedēties, es tābrīža partijai patiešām būtu noticējis - kā konkurentiem, ko vērts ievērot. Sakrita laiks, vieta un īstais brīdis, kad parādīties, teiksim, ar ēnu kabinetu, kurš dotu sabiedrībai vērtējumu - draugi mīļie, šis process ir vadāms citādi, nekā līdzšinējie pīlāri to darījuši. Pašreizējie politiskie jaunveidojumi ir tādi kā izlēcieni, pavasara purkšķīši."

Komentējot TP reklāmas kampaņu, kas aicina sabiedrību būt aktīvākai un stāties partijā, TP ģenerālsekretārs ir pārliecināts, ka tas palīdzējis piesaistīt cilvēkus arī citām partijām, piemēram, Sabiedrība Citai politikai. Tā viņš atbildēja uz žurnālista norādīto, ka citās partijās vēlas iestāties vairāk cilvēku, nekā TP.

"Ko darīsi, bet, redz, viņam arī esam "nopelnījuši". "Uzņēmēju" partijā politisko laboratoriju taisot Augusts Kūraus. Kas viņš bija? TP ģenerālsekretārs. Ulmaņa kungs bija apolitisks, bet kas notika, kad uzkāpa kalnā Himalajos ar vadošiem mūsu partijas biedriem? Skola rokā, nolēma kāpt "Jaunlatvijas" kalnā! "Oranžie" nemaz nav tik nevainīgi un pūkaini, kā izskatās! Mēs strādājam tālredzīgi."

 

 

Saimniecībā...

 

 

Intervija ar Andri Strazdu: Ikviena krīze reiz beidzas

Juris Paiders,  NRA  03/20/09    Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild Rīgas Ekonomikas augstskolas pasniedzējs un Stratēģiskās analīzes komisijas loceklis, ekonomists Andris Strazds.

– 27. februārī Latvijas uzņēmēju forumā jūs teicāt, ka Latvijā daudzus gadus iekšzemes pieprasījums pārsniedza saražoto preču un pakalpojumu vērtību, un šādā situācijā valsts rezidenti var tērēt vairāk tikai tad, ja ir uzkrājumi vai arī papildus aizņemoties ārvalstu tirgū. Vai tas ir galvenais krīzes cēlonis?

– Pēdējos desmit gadus, bet īpaši pēdējos četrus gadus mēs visi: gan valdība, gan iedzīvotāji un uzņēmumi tērējām vairāk, nekā nopelnījām. Lai cilvēks tērētu vairāk, nekā viņš nopelna, ir vai nu jāaizņemas, vai arī jātērē iepriekšējo gadu uzkrājumi. Arī uzņēmumi, iedzīvotāji un valdība kopā var tērēt vairāk, nekā nopelna, tikai tad, ja ir uzkrājumi, vai – ja ir iespējas papildus aizņemties. Latvijas variants bija otrais. Medaļas otra puse bija tāda, ka imports visus gadus bija lielāks par eksportu. Taču desmitgades sākumā imports pārsniedza eksportu par dažiem simtiem miljonu latu, bet 2007. gadā starpība jau bija trīs miljardi.

– Līdz kādam 2006. gadam tika skaidrots, ka starpība ir investīcijas, kas šeit ieplūst, lai būvētu ražotnes un pakalpojumu uzņēmumus...

– Starpība bija papildu nauda. Tostarp arī ārvalstu investīcijas jeb ieguldījumi uzņēmumu kapitālā. Taču vislielākā naudas daļa nāca kredītu veidā no skandināvu bankām. Mēs visi aizņēmāmies papildu naudu un uzkrājām arvien lielāku parādu kalnu.

– 2001. gadā cilvēkiem kredītu jau tikpat kā nebija. Kredīti bija tāda elitāra padarīšana. Vienkāršie ļaudis dzīvoja bez kredītiem. 2007. gadā jau bija pilnīgi cita aina. Kurā brīdī normāla attīstība pārauga kreditēšanas burbulī?

– Robežšķirtne ir 2005. gads, kad sāka strauji pieaugt hipotekārie kredīti. 2006. gadā kredītu kopējais apjoms auga pat par 5% mēnesī. Gada perspektīvā kredītu apjoms dubultojās. Tas bija iemesls nekustamo īpašumu cenu kāpumam, kas dažu gadu laikā uzpūtās līdz 1700 eiro par kvadrātmetru Rīgas blokmājas dzīvoklī. Taču 2008. gada beigās kreditori ne tikai pārstāja aizdot naudu, bet sāka prasīt daļu no aizdotās naudas atpakaļ.

– Ja nebūtu globālās finanšu krīzes, tad cik ilgi mēs vēl varētu turpināt?

– Pirmā pazīme, kas darīja uzmanīgu, bija kredītu apjoms pret iekšzemes kopproduktu, kas jau sāka tuvoties 100% līmenim. Tas nozīmēja, ka pieejamais kredītu apjoms ir izsmelts un tālākais pieaugums būs neliels – līdzvērtīgs ekonomikas izaugsmei. Sākumā bija cerība, ka mēs varēsim tā lēnām atradināties no papildu kreditēšanas. Taču problēmas sākās visā pasaulē. Tā vietā, lai kreditēšanas līmenis lēnām noplaktu, līdzekļu pieejamība strauji apsīka.

– Ja tagad iekāptu lai ka mašīnā un atgrieztos 2004. gadā, ko varētu darīt, lai minimizētu krīzi? Ir valstis, kurās nekustamo īpašumu reģistrācijas nodeva ir divciparu skaitļu lielumā (Beļģijā), vai vajadzēja tolaik ieviest kaut ko līdzīgu?

– Ir lietas, ko varēja izdarīt 2006. gadā vai vēlākais 2007. gada sākumā. Bija jāveic pasākumi kreditēšanas bremzēšanai. Kreditēšanas ierobežošana bija iespējama ar vairākiem paņēmieniem. Kaut vai ar VID izziņām, vai nosakot maksimālo kreditēšanas apjomu pret iegādājamā objekta cenu (2007. gada vasarā tāds tika noteikts kā 90% no pirkuma cenas). Šādi ierobežojumi bija jāievieš daudz ātrāk. Bija jāievieš augstākas nodevas saistībā ar nekustamo īpašuma reģistrāciju vai vēl labāk – nodoklis kapitāla pieaugumam, pārdodot nekustamo īpašumu, jāpaplašina nekustamā īpašuma nodokļa aprēķina bāze.

Jau tolaik bija jāpaaugstina PVN. 2007. gada sākums būtu bijis ideāls brīdis šādam solim, protams, ja papildu ieņēmumi netiktu momentā sadalīti budžeta izdevumos. Tātad – vajadzēja ieviest ierobežojumus kreditēšanai, nodokļu reformu un ierobežot valsts izdevumus. Ja tas būtu veikts, šodienas situācijā problēmas būtu, bet tās būtu daudz mazākas. Lietuvā pret nedeklarētiem ienākumiem jau sen bija ierobežota iespēja saņemt kredītu, savukārt Igaunija strādāja ar budžeta pārpalikumu. Mēs redzam, ka Lietuvā un Igaunijā problēmas šobrīd ir mazākas.

– Latvijas lielākā problēma ir miljards latu, ko iepumpēja, lai glābtu Parex banku.

– Šī nauda jau nekur netika rezervēta, tā ir saņemta no starptautiskajām finanšu institūcijām. Var to miljardu atskaitīt nost, bet bez Parex paliek jautājums par budžetu un valsts maksātspēju kopumā, kuras nodrošināšanai paredzēta lielākā daļa aizņēmuma.

– No šodienas viedokļa visi ir gudri, bet nav saprotams, kāpēc Finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības komisija neiebilda, ja kāda banka aizņēmās simtiem miljonu, lai ar šo naudu spekulētu biržā, pērkot obligācijas. Kāpēc FKTK šādu banku darbību neuzskatīja par riskantu?

– Patiesība ir kaut kur pa vidu. Ikviena banka piesaista dažādu termiņu līdzekļus – gan īstermiņa depozītus, gan ilgāka termiņa kredītresursus – un izvieto šos resursus dažāda dzīves ilguma aktīvos, gan īstermiņa valsts vērtspapīros, gan trīsdesmit gadu hipotekārajos kredītos. Jebkura banka ar īstermiņa vai vidēja termiņa naudu finansē ilgtermiņa kredītus – tā ir normāla prakse.

Tā bija neparedzama situācija, ka pasaules finanšu tirgi sasals, ka vērtspapīrus vispār nevarēs pārdot par saprātīgu cenu. Šajā ziņā es aizstāvētu FKTK, jo šāda situācija izveidojas vienreiz daudzu desmitu gadu laikā.

– Jau 2007. gada vasarā iezīmējās ASV hipotekāro obligāciju tirgus krahs. 2007. gada vasarā uzraugiem būtu bijis jānoskaidro, cik lielas bija Latvijas banku ekspozīcijas uz t. s. toksiskajiem kredītiem. Tad arī bija brīdis spert brīdinājuma soļus. ASV burbulis pārsprāga jau tad. Pusotra gada tika pazaudēts, un pēc tam varēja tikai salasīt lauskas.

– Man nav detalizētas informācijas par Parex bankas obligāciju portfeli.

– Man arī nav. Varbūt arī FKTK nav...

– Taču, cik noprotams, attiecībā uz Latvijas finanšu sistēmu tiešie ieguldījumi t. s. toksiskajos aktīvos, obligācijās Latvijas banku sistēmā bija maz vai nemaz.

– Bez tiešiem ieguldījumiem bija t. s. diversificētie aktīvi, kuros t. s. sub prime obligācijas veidoja lielu daļu. Kad atklājās, ka atvasinātajos vērtspapīros trešo daļu, pusi vai pat 90% veidoja sliktās obligācijas, tad sekoja nākamais vilnis. Problēmas tika apslēptas t. s. diversificētajos fondos. Burbulis uzsprāga jau 2007. gadā.

– Tobrīd nebija skaidrība par konkrēto nodrošinājumu daudziem vērtspapīriem. Tā ir taisnība. Tas arī ir iemesls, kāpēc krīze tik ilgi attīstījās. Kā mēs varam pārmest FKTK, ka viņi nebija gudrāki par ASV finanšu tirgus uzraugiem, kuri arī nevarēja to paredzēt?

– Tur gan priekšnieki jau ir nomainīti...

– Tagad var pārmest uzraugiem, ka tie neparedzēja Lehman Brothers krahu un tālākos notikumus, taču, ja vērtspapīru portfelī toksisko aktīvu īpatsvars bija mazs, tas ir pārspīlēti. Šāda veida notikumi tirgū ir t. s. melnais gulbis, notikums ar mazu varbūtību, kas pa retam tomēr notiek un kura ietekme uz tirgu ir milzīga.

– Vai piekrītat globālo krīzes cēloņu raksturojumam, ka galvenais cēlonis ir banku sektors, kurš emitēja kredītresursus vairāk, nekā visa planēta spēs saražot daudzu gadu laikā? Kopējais planētas kredītresursu apjoms daudzkārt pārsniedz pasaules ekonomikas apjomus. Vai tiešām globālās krīzes cēlonis ir vienas ASV investīciju bankas nogrimšana?

– Kāds mans zviedru kolēģis krīzes būtību raksturoja šādi: Āzija ir pārāk daudz saražojusi. Rietumvalstis ir pārāk daudz patērējušas, bet Āzijas investori savu peļņu no ražošanas ir aizdevuši Rietumu pasaulei, lai tā varētu turpināt patērēt.

– Tad kur ir izeja? Kā sasniegt normālu ražošanas un patēriņa līmeni?

– Ja nedaudz primitivizējam, Āzijai būtu jāražo mazāk un jāpatērē vairāk, tostarp pērkot arī preces un pakalpojums pie mums. Bet mums (Rietumu pasaulei) ir jāražo vairāk un jāpatērē mazāk, lai varētu atdot savus parādus.

– Vai tas nozīmē, ka Rietumu valstīm jāsamazina patēriņš?

– Jā! Īpaši ASV un dažām Rietumeiropas valstīm. Tas attiecas arī uz Latviju. Arī Latvijai ir jāsamazina patēriņš un jāražo vairāk, bet tādi pakalpojumi un preces, kas ir pieprasīti ārpus Latvijas robežām.

– Cik tālu samazināsim patēriņu?

– Par katru latu, ko mēs iztērējam Latvijā, par 50 santīmiem mēs nopērkam importa preces un pakalpojumus. Latvijai nāksies samazināt patēriņu līdz tādam līmenim, kad imports nokrītas tik tālu, kad eksports sāk kaut nedaudz pārsniegt importu. Tikai tā valstī var ienākt nauda, ar kuru var sākt atmaksāt uzkrātos parādus.

– Manuprāt, te būtu jāpieskaita tā nauda, kuru uz Latviju sūta svešumā strādājošie, ko var arī dēvēt par darbaspēka eksportu.

– To var skaitīt klāt, bet tās ir salīdzinoši nedaudz. Daži simti miljonu pretstatā eksporta un importa miljardiem.

– Daļu kredītu jau nemaz nevajadzēs atdot. Tas, kas ir ieguldīts neveiksmīgā biznesā, tas jau mums nebūs jāatdod. Kopējais ārvalstu kredītu skaits nav tikai Latvijas saistības.

– Protams, tas nav valsts uzdevums, un tas būtu aplami un bīstami pārņemt visas privātās saistības.

– Latvijas valsts jau pamēģināja pārņemt tikai viena uzņēmuma (Parex bankas) saistības un aizrijās.

– Tas ir cits variants. Arī citās valstīs lieli uzņēmumi, it īpaši finanšu sektorā, kuru iespaids uz ekonomiku ir liels, tiek glābti, jo šo uzņēmumu bankrots izraisīs nākamos bankrotu viļņus. Taču, ja, piemēram, skandināvu uzņēmējam piederošs būvmateriālu tirdzniecības bizness Latvijā bankrotēs, tad citiem Latvijā šīs saistības pret ārvalstu investoru nebūs jāsedz. Tie būs investora zaudējumi.

– Tas, ko jūs teicāt par eksporta attīstību, jau lielā mērā iemiesojas Valūtas fonda memorandā, Latvijas ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes atjaunošanas programmā u. c. Realitāte ir tāda, ka visi eksporta tirgi samazinās. Tie, kas joprojām ražo konkurētspējīgu produkciju, un tādi ir, tie tagad nesapņo par jauniem tirgiem. Globālā situācija ir tik smaga, ka uzdevums ir noturēties vecajos tirgos. Cik saprātīgs ir uzstādījums veidot eksporta atbalsta programmas?

– Jā, tāpēc svarīga ir importa aizvietošana. Viens konkrēts piemērs ir mājokļu siltināšanas programma, kuru operatīvi un veiksmīgi realizējot, mēs varēsim īstermiņā samazināt bezdarbu un ilgtermiņā samazināt energoresursu importu – jau no nākamās apkures sezonas.

Attiecībā uz attīstības veicināšanu. Jāpiekrīt, ka eksporta tirgi arī krītas, un, ja eksportam ir kritums, tad importam ir jāmazinās vēl straujāk, lai līdzsvaru atgūtu.

– Importa aizstāšana jau nenozīmē, ka jāražo būtu pilnīgi viss. Tas nozīmē, ka var saremontēt veco un nepirkt jaunu. Ka pakalpojumi (remonts) var aizstāt importu.

– Tas jau notiek. Tas notiek bez īpaša regulējuma un turpināsies. Var redzēt, kāds ir kritums jaunu automašīnu importā šogad. Samazinājums ir četras līdz piecas reizes. Savukārt servisu pakalpojumu aktivitātes nav samazinājušās tādā pašā apmērā. Ne viss ir jāveic ar administratīviem līdzekļiem, tirgus pielāgosies jaunajai situācijai.

– Vai kritiena dziļums netiek pārspīlēts, jo notiek pāreja no legālās uz pelēko ekonomiku?

– Noteikti. Taču tas ir liels nezināmais, kāds būs faktiskā krituma līmenis salīdzinājumā ar statistikā uzrādīto. Tam ir iemesli, jo nodokļi darbaspēkam ir lieli. Jau 2007. gadā vajadzēja nodokļu slogu pārdalīt no darbaspēka uz patēriņu. Tas samazinājums, kas notika tagad, ir simbolisks. Nedod Dievs, vēl tiks palielinātas sociālās apdrošināšanas iemaksas! Ja nodokļu daļa darbaspēka izmaksās pieaugs no 40% uz 45%, tad ko? Pelēkās ekonomikas pievilcība tikai pieaugs.

– 12. martā Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs informēja, ka šī gada plānotais IKP kritums ir mīnuss 12%, un tas nozīmē, ka valsts budžeta izdevumi būtu jāsamazina par 700 miljoniem latu. Nākamgad (2010. gadā) Latvijas Banka prognozē, ka IKP samazināsies vēl par 3,5%. Katrs IKP samazinājums par procentu nozīmē, ka par 100–120 miljoniem latu būs jāsamazina valsts budžeta izdevumi. Tātad nākamgad valsts sektora algas atkal būs jāsamazina par 10–15%. Vai jums ir kaut kas optimistisks sakāms par šādām prognozēm?

– Uz tuvāko pusgadu prognozes ir negatīvas, jo eksporta tirgi krīt un uz izaugsmes atjaunošanos caur eksporta kāpumu līdz šī gada rudenim nav ko cerēt. Pat neskatoties uz pelēkā sektora aktivizēšanos, kritums būs būtisks. Būs tālāks bezdarba pieaugums līdz kādiem 15% rudenī, iespējams, tā pat ir optimistiska prognoze.

Ekonomikas krituma prognoze šogad par 12% varētu būt pārāk optimistiska. Taču 2010. gada prognoze, manuprāt, ir pārāk pesimistiska. Ja šī gada pirmajā pusgadā būs dramatisks kritums (un skaitļi par janvāri un februāri to rāda), tad kritums varētu būt 20%. Ja tas tā būs, tad bāze, no kuras rēķinās 2010. gada skaitļus, būs ļoti zema un līdz ar to 2010. gadā jau sāksies neliels pieaugums, protams, ar nosacījumu, ka arī pārējā pasaulē sāksies ekonomikas atlabšana. Zināmas optimisma pazīmes ASV jau ir vērojamas, ASV recesija rudenī varētu beigties. Ar nobīdi atlabšana sāksies ES un arī pie mums.

Attiecībā uz budžeta mazināšanu: ir maksimāli jāsamazina valsts budžets šogad, lai nebūtu nepieciešamība nākamgad vai šī gada beigās atkal sākt griezt vēl. Tas visus iedzītu ne tikai ekonomiskajā, bet arī psiholoģiskajā depresijā. Šāda ilgstoša negatīva spirāle var beigties ar kārtējo emigrācijas vilni.

Nepatīkamas lietas labāk darīt ātri. Pārdzīvosim šo gadu, un nākamajā gadā būs cerības uz nelielu izaugsmi.

Šis gads nenesīs veiksmi, taču ikviena krīze reiz beidzas, pat Lielā depresija, taču salīdzinājumi ar to ir nevietā. Mums sliktākajā gadījumā draud atgriešanās 2004. gada līmenī – tur, kur bijām pirms kreditēšanas buma.

 

Dombrovskis: Latvijas lauksaimnieki varētu saņemt aptuveni no 11 līdz 13 miljoniem eiro

LETA  03/20/09    No lauku attīstībai paredzētajiem Eiropas Savienības (ES) līdzekļiem Latvija varētu saņemt aptuveni no 11 līdz 13 miljoniem eiro (no 7,7 līdz 9,1 miljonam latu), pēc Eiropadomes sanāksmes norādīja Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (JL).

Šos līdzekļus varētu izmantot, lai atbalstītu grūtībās nonākušos ražojošos zemniekus, tostarp piena lauksaimniekus, uzskata Dombrovskis.

Vakar un šodien Briselē notika Eiropadomes sanāksme, kurā Latvijas delegāciju vadīja Dombrovskis un piedalījās ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP) un finanšu ministrs Einars Repše (JL). Eiropadomes uzmanības centrā bija ES ekonomiskā un finanšu situācija, enerģētikas drošība un klimata pārmaiņas, kā arī turpmāko attiecību stiprināšana ar ES austrumu kaimiņiem, aģentūru LETA informēja Ministru kabineta preses sekretārs Aivis Freidenfelds.

Saskaņā ar Eiropas Ekonomikas atveseļošanas plānu Eiropadome vienojās novirzīt piecus miljardus eiro (3,5 miljardus latu) enerģētikas infrastruktūras projektiem un lauku attīstībai.

"Esam gandarīti, ka dalībvalstis vienojās par 175 miljonu eiro finansējuma piešķiršanu Baltijas valstu iekšējo elektrības pārvades sistēmu nostiprināšanai un Zviedrijas-Baltijas elektrības starpsavienojuma izbūvei. Investīcijas Baltijas energotīklos ir nepieciešamas, lai nākotnē nodrošinātu Latvijas enerģētisko neatkarību," atzina Dombrovskis.

Kopumā ES enerģētikas projektiem būs pieejami 3,980 miljardi eiro (2,8 miljardi latu) gāzes un elektroenerģijas starpsavienojumu, vēja enerģijas, kā arī oglekļa uztveršanas un uzglabāšanas projektu īstenošanai ES. Pārējais finansējums - 1,02 miljardi eiro (aptuveni 700 miljoni latu) - tiks novirzīts lauku attīstībai - jaunajiem izaicinājumiem laukos, tostarp platjoslas interneta infrastruktūras attīstībai.

Kā norāda Dombrovskis, no lauku attīstībai paredzētajiem līdzekļiem Latvija varētu saņemt aptuveni no 11 līdz 13 miljoniem eiro.

Eiropadome vienojās par turpmāk veicamajiem pasākumiem finanšu tirgus uzticamības veicināšanai, kredītu plūsmas atjaunošanai un finanšu tirgus uzraudzības stiprināšanai, kā arī ekonomikas atveseļošanai. Lai izvērtētu paveikto un lemtu par turpmāk nepieciešamo rīcību, Eiropadome turpinās diskusiju šī gada jūnija sanāksmē.

Savukārt saistībā ar esošās ekonomiskās situācijas negatīvo ietekmi uz nodarbinātību ES dalībvalstis vienojās tikties neformālā Eiropadomes sanāksmē šī gada 7.maijā. Eiropadome apstiprināja arī ES kopējo pozīciju G-20 sanāksmei 2.aprīlī Londonā.

Eiropadome vienojās par kopīgām pamatnostādnēm turpmākai ES enerģētikas politikas attīstībai un apstiprināja Otro stratēģisko enerģētikas pārskatu. Tajā kā prioritārs minēts arī Latvijai būtiskais Baltijas starpsavienojumu plāns. Šis plāns vērsts uz reģionālās pārrobežu infrastruktūras attīstību un Baltijas enerģētikas tirgus integrēšanu ES kopējā tirgū.

Lai uzlabotu ES energoapgādes drošību, turpmāk ļoti liela uzmanība tiks pievērsta tādām jomām kā enerģētikas infrastruktūras un starpsavienojumu attīstība Eiropā, naftas un gāzes krājumu un krīzes reaģēšanas mehānismu uzlabošana, energoefektivitātes veicināšana, ES enerģijas piegādes avotu un ceļu dažādošana, iekšējā ES enerģijas tirgus darbības pilnveidošana.

Eiropadome apstiprināja ES iniciatīvu par Austrumu partnerību. Austrumu partnerības izveidošana ir skaidrs politisks signāls par ES gatavību un ieinteresētību stiprināt attiecības ar austrumu kaimiņiem, kā arī nodrošina ES ar šī mērķa sasniegšanai nepieciešamo ietvaru un instrumentiem.

Gatavojoties decembrī Kopenhāgenā paredzētajai ANO konferencei par klimata pārmaiņu samazināšanu pasaulē pēc 2012.gada, Eiropadome apstiprināja ES pamatnostādnes starptautiskajām sarunām par klimata politiku. Vienlaikus, gatavojoties starptautiskajām sarunām, Eiropadome nolēma sākt diskusiju arī par ES finansēšanas saistību iekšējo sadalījumu.

Eiropadome uzsvēra, ka ES ir jādemonstrē līderpozīcijas starptautiskajās sarunās. ES jau ir uzņēmusies, ka tā savas emisijas līdz 2020.gadam samazinās par 20%. Ir ļoti svarīgi, lai Kopenhāgenā tiktu panākta vienošanās, kas paredz līdzvērtīgas emisiju samazināšanas saistības arī citām valstīm. Pretējā gadījumā tiks apdraudēta ES konkurētspēja iepretim trešajām valstīm.

Eiropadomes laikā Īrijas premjerministrs Braiens Kovens informēja par aktuālo Īrijā saistībā ar gatavošanos atkārtotam referendumam par Lisabonas līgumu.

 

Šķēle: Par lata devalvāciju jādiskutē

Diena  03/20/09    Bijušais valdības vadītājs, uzņēmējs Andris Šķēle (TP) uzskata, ka Latvijas sabiedrībai ir vajadzīga nopietna diskusija par lata devalvācijas jautājumu, kas līdz šim politiķiem bijis kā karsts kartupelis. Krīzes atrisināšanai A.Šķēle redz divas izejas iespējas – iedzīvotāju ienākumu devalvācija vai lata devalvācija, tādu viedokli piektdienas vakarā viņš pauda LTV raidījumā "100.pants".

Atbildot uz jautājumu, vai Latvijai pietiks ar aizņemtajiem 7,5 miljardiem eiro, A.Šķēle uzsvēra, ka tas būs atkarīgs no tā, "cik ātri sāks strādāt tautsaimniecība". Tas tagad pēc bijušā premjera domām lielā mērā ir Jaunā laika rokās, jo viņu partijai ir trīs šobrīd svarīgākie amati valdībā – premjera, finanšu un ekonomikas ministru. "Šobrīd jautājums ir, cik ātri un bez kādas kavēšanās valdība dos pamatu uzņēmējiem ticēt, riskēt, uzņemties jaunas saistības un maksāt nodokļus," sacīja bijušais valdības vadītājs. Lūgts nosaukt trīs konkrētus ieteikumus tautsaimniecības "sildīšanai", A.Šķēle minēja kredītresursu pieejamības atjaunošanu, eksporta stimulēšanu un birokrātisko barjeru uzņēmējiem likvidēšanu.

Tomēr A.Šķēle uzsver, ka eksportspējīgie uzņēmumi saskaras ar grūtībām ārējos tirgos, jo Latvijai ir ļoti augsts valūtas kurss un daudzos tirgos, kuros mūsu uzņēmumi varētu ieiet, "viņu valūtas attiecība pret mūsu valūtu ir krietni zemāka", tādēļ ir grūti tajos tirgos ielauzties. "Zviedru krona attiecībā pret eiro ir nopietni devalvēta, poļu zlots ir nopietni devalvēts, britu mārciņa ir nopietni devalvēta. Mēs, trīs Baltijas valstis, esam piesaistītas eiro, bet šobrīd eiro telpā mūsu produkcijai nav pārāk liela noieta," sacīja A.Šķēle, atzīstot, ka piesaistes eiro koridora maiņa būtu devalvācija.

Viņš sacīja, ka jautājums par lata devalvāciju ir bijis karstais kartupelis, par ko politiķi nekad nav nopietni gribējuši debatēt gan kompetences trūkuma dēļ, gan baiļu dēļ, jo nav viegli aprēķināt plusus un mīnusus no tādas iespējas. "Bet ar tādu iespēju būs jārēķinās, ja nespēsim kārtot savus ārējos maksājumus," uzskata A.Šķēle, atzīstot, ka šajos apstākļos neviens un pat viņš nevarētu sastādīt bezdeficīta budžetu valstī. "Ja Latvijas valdība jeb politiķi ir izvēlējušies šo pieeju turēt fiksētu lata kursu un rīkoties saskaņā ar SVF parakstīto memorandu, tad jādevalvē ir ieņēmumi. Šobrīd notiek cilvēku ieņēmumu devalvācija – tiek apgrieztas algas, tiek samazināti visa veida izdevumi, tādā veidā cerot mazināt budžeta deficītu. Domāju, ka šis ir sociāli daudz, daudz smagāks un nepatīkamāks ceļš nekā arī citas iespējas," sacīja A.Šķēle, atzīstot, ka citas iespējas būtu lata devalvācija. A.Šķēle uzskata, ka Latvijas Banka tāpat kā iepriekšējais premjers Ivars Godmanis baida Latvijas sabiedrību. Notiekot cilvēku ieņēmumu devalvācijai, tāpat tiek reāli apšaubīta cilvēka iespēja kārtot savus kredītmaksājumus, ir pārliecināts A.Šķēle. "Var devalvēt valūtu, var devalvēt ieņēmumus. Kurš ceļš ir mazāks sāpīgs, tas, protams, politiķiem ir jāizvēlas un jālemj. Es tiešām uzskatu, ka nav nopietna, padziļināta un precīza diskusija sabiedrībā bijusi par viena vai otra varianta guvumiem un zaudējumiem," tādu viedokli pauda TP dibinātājs.

Viņš atzina, ka ekonomika tiešām šobrīd ir apstājusies, kas izpaužas nodokļu ieņēmumu samazinājuma, darba vietu skaita sarukuma, darba algu samazināšanas veidā. "Ekonomika ir ļoti smaga kritiena priekšā," sacīja bijušais politiķis. Runājot par TP atbildību ekonomiskās krīzes nenovēršanā, A.Šķēle sacīja, ka Aigara Kalvīša (TP) valdīšanas laikā situācija bija gana laba – budžets tuvu līdzsvaram, salīdzinoši zems aizņemšanās līmenis ārvalstīs - , tomēr pietrūcis tālredzības veidot lielākus uzkrājumus nākotnei. A.Šķēle, nenoliedzot tolaik asās debates sabiedrībā par augsto inflācijas stāvokli, daļu vainas uzvēla Latvijas Bankai, kura saskaņā ar likumu "nes atbildību par cenu stabilitāti valstī".

"Negribu būt milzīgs Kalvīša fans vai simtprocentīgs viņa politikas piekritējs, bet atkārtoju vēlreiz, ka Kalvīša kungs atstāja amatu ar pietiekami labu valsts finanšu stāvokli. Bet mēs nebijām gatavi tam, kas notiks kopumā pasaulē," tā par TP atbildību saka tās dibinātājs. Viņš norādīja arī uz citu valstu likstām, tajā skaitā savulaik ļoti turīgās Īslandes problēmām.

Savukārt uz jautājumu par to, vai Valsts prezidentam būtu jārosina Saeimas atlaišana pēc 31.marta, jo daļa prezidenta uzdevumu nav izpildīti, A.Šķēle atbildēja: "Tā būtu absolūta tuvredzība. Tā būtu Latvijas valsts iznīcināšana."

 

Kultūras ministrs: "Gaismas pils" projekta apturēšana radītu milzīgus zaudējumus

LETA  03/20/09    Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) jaunās ēkas "Gaismas pils" projekta apturēšana radītu milzīgus finansiālos un morālos zaudējumus, šodien pēc LNB ēkas būvlaukuma apmeklēšanas žurnālistiem atzina kultūras ministrs Ints Dālderis.

Dālderis norādīja, ka būvlaukumā paveikts jau liels darbs un ieguldīts daudz līdzekļu, kas pēc projekta apturēšanas ietu zudumā. Tāpat šis projekts, kurā tiekot izmantoti daudz Latvijas materiāli, attīsta valsts infrastruktūru un silda ekonomiku, turklāt "Gaismas pils" projekta turpināšana paredzēta jaunās valdības deklarācijā.

"Ja būvniecība tiktu apturēta, tad daudz kas aizietu bojā, un tas nebūtu ekonomiski," sacīja Dālderis, piebilstot, ka jau tuvākajā laikā sākšot domāt par iespējamo ekonomiju projektā.

"Valstī celtniecības izmaksas ir samazinājušās, tādēļ domāju, ka ir iespējams pārskatīt LNB ēkas projekta izmaksas. Sēdīsimies pie galda ar celtniekiem un skatīsimies, ko var samazināt," norādīja ministrs.

Dālderis uzskata, ka krīze ir jāizmanto bibliotēkas celtniecības labā, un laikā, kad vērojama vispārēja izmaksu samazināšanās būvniecības sektorā, jāatrod iespējas samazināt būvniecības izmaksas. "Sabiedrībai ir jābūt pārliecinātai, ka katrs santīms, kas tiek izlietots bibliotēkas celtniecībai, ir tērēts taupīgi, godīgi un atbilstoši," norādīja ministrs, kas jau uzdevis valsts aģentūrai "Jaunie trīs brāļi" (J3B) atrast iespējas ietaupīt bibliotēkas celtniecībā ieguldāmos finanšu līdzekļus.

Kultūras ministrs uzsvēra, ka Latvijai ir nepieciešama gan jauna Nacionālā bibliotēka, gan koncertzāle, gan Laikmetīgās mākslas muzejs, bet finanšu krīzes apstākļos ir iespējams turpināt realizēt tikai vienu projektu - celt "Gaismas pili".

Runājot par J3B likvidēšanu, kura tika izveidota, lai realizētu minētos projektus, Dālderis norādīja, ka J3B "šādā veidā nepaliks", jo no trim projektiem patlaban aktīvi tiek strādāts tikai ar vienu.

Tomēr ministrs aicināja nepārsteigties ar nepārdomātu lēmumu pieņemšanu, jo aģentūrai esot milzīgas saistības par daudziem miljoniem latu un noslēgti līgumi.

"Jāskatās, kā pareizi nodot aģentūras funkcijas. Idejas ir vairākas, bet negribu pārāk ātri rīkoties, izraisot kādas problēmas, kas beigtos ar gadiem ilgu tiesāšanos," sacīja Dālderis.

"Nacionālās būvkompāniju apvienības" padomes priekšsēdētājs Māris Saukāns aģentūrai LETA pastāstīja, ka patlaban "Gaismas pils" būvniecībā esot ieguldīti jau seši līdz septiņi miljoni latu.

Saskaņā ar būvdarbu grafiku patlaban notiek Nacionālās bibliotēkas ēkas nulles cikla jeb pamatu izbūve, bet šoruden tiks sākta celtnes virszemes daļas, kā arī inženierkomunikāciju tīklu būvniecība.

LNB būvdarbus veic "Nacionālā būvkompāniju apvienība", ko veido būvkompānijas "Re&Re", "RBSSKALS" un "Skonto būve". Saskaņā ar līgumu, ko J3B parakstīja ar būvuzņēmējiem, bibliotēkas būvniecība izmaksās 114,6 miljonus latu.

 

Jaunuzceltās mājas stāv tukšas

Dita Vinovska, speciāli NRA  03/23/09    Neskaitāmi jauni dzīvokļi ir tukši, tos neviens nepērk, lai gan cenas ir salīdzinoši zemas. Turklāt jauniesāktu projektu skaits ir būtiski sarucis. Samazinājums mērāms nevis desmitos, bet gan vairākos simtos procentu. Jaunuzceltās mājas stāv tukšas

Tā pašreizējo situāciju būvniecībā raksturo Latvijas Būvnieku asociācijas prezidents Viktors Puriņš.

Vislielākās problēmas būvniekiem pašlaik sagādā tas, ka ļoti lielu daļu no jaunuzceltajām mājām nav iespējams pārdot, tāpēc rodas problēmas ar kredītu atdošanu bankām, bet gandrīz visiem projektu attīstītājiem ir lielākas vai mazākas kredītsaistības.

Kā skaidro V. Puriņš, ka liela daļa vainas tam, ka būvniecības uzņēmumi nonākuši problēmās, būtu jāuzņemas bankām, kas izsniedza kredītus, rūpīgi neizvērtējot klienta spēju pēc kāda laika savas saistības nokārtot. Pašlaik ļoti reti tiek uzsākta jaunu projektu celtniecība, un V. Puriņš ir pārliecināts, ka bez valsts atbalsta būvniecības nozarei draud iznīcība.

Lai to novērstu, valsts nekādā gadījumā nedrīkst apturēt jau uzsāktu projektu celtniecību, uzsver V. Puriņš. Būvuzņēmēji, ar ko noslēgti līgumi par projektu realizāciju, jau ir vienojušies ar apakšuzņēmējiem. Ja valsts apturēs jau iesāktu projektu celtniecību, būvnieki ne tikai paliks bez darba, bet viņiem būs jāmaksā soda nauda apakšuzņēmējiem, ar ko noslēgti līgumi par katru objektu, kura celtniecība ir apturēta.

"Vēl viena iespēja, kā saglabāt nozari, ir būvniekiem, sadarbojoties ar valsts iestādēm, maksimāli apgūt līdzekļus no Eiropas Savienības struktūrfondiem," stāsta V. Puriņš.

Viņš kā trešo aktivitāti būvniecības nozares glābšanai min publisko iepirkumu likuma sakārtošanu, lai nodrošinātu godīgu konkurenci starp uzņēmumiem valsts izsludinātos konkursos. Arī izstrādājot konkursa nolikumu, jāpieaicina nozares speciālisti.

"Bieži vien dažādi konkursa nolikumi rada iespaidu, ka tie izstrādāti tā, lai nodrošinātu uzvaru kādam konkrētam uzņēmumam. Ir bijis gadījums, kad konkursā, piemēram, par bērnudārza celtniecību, nevar pretendēt uzņēmums, kas ir veicis vairāku skolu, nevis tieši bērnudārzu celtniecību," piebilst V. Puriņš.

Rīgas pilsētas būvvaldes sabiedrisko attiecību speciāliste Inita Melne Neatkarīgajai pastāstīja, ka par būvniecības apstāšanos oficiāli runāt vēl nevar – Rīgas dome (RD) pēdējā laikā saņēmusi tikai divus iesniegumus par iesāktu būvju konservāciju, jo finansiālu apstākļu dēļ to celtniecību šobrīd nav iespējams turpināt. Šāds konservācijas pieteikumu skaits nav nekas neparasts, jo ik gadus RD saņem vienu vai divus iesniegumus par būvju konservāciju. Tomēr ir grūti pateikt, cik projektu attīstība patiesībā pašlaik ir uz laiku atlikta, jo dažādu ēku celtniecību drīkst pārtraukt, nesaņemot konservācijas atļauju, uz laiku līdz sešiem mēnešiem vai pat uz gadu. I. Melne norāda, ka reālā aina nesen iesāktu projektu būvniecībā atklāsies pēc pāris mēnešiem, kad varētu pieaugt pieteikumu skaits uz būvju konservāciju.

 

Ceļu sagrābšanas vilinājums

Arnis Kluinis,  NRA  03/23/09    Lai cilvēku masa varētu grimt kapitālistiskās saimniekošanas sistēmas labklājībā, tās vārdā nācās upurēt daudzu atsevišķu cilvēku labklājību.

Piemēram, nācās atņemt feodāļiem tiesības iekasēt naudā vai graudā atlīdzību no katra, kas šķērsoja vai nu vienkārši viņu pārvaldītās zemes robežas, vai – par dubultsamaksu – kādu tiltiņu šajās robežās. Vēsture pierādīja, ka šo pašu naudu var izmantot daudz efektīvāk, ja ceļotāji tiek atbrīvoti no pienākuma maksāt pie katra atsevišķā tiltiņa katram mazajam kundziņam. Lai labāk viņi samaksā vienu reizi pašam lielākajam lielkungam, kurš zinās, ko ar šo naudu iesākt: cik grandiozu pili uzcelt sev, kur un kādus cietokšņus izvietot gar savas iespaidīgās valsts robežām un kas paliek pāri ceļiem un tiltiem, pa kuriem viņa pavalstnieki drīkst pilnīgi brīvi staigāt šurpu turpu, meklējot vislabākos pircējus savām precēm un pakalpojumiem vai vislabākās preces un darbiniekus, kādiem būtu vērts maksāt naudu, lai nopelnītu vēl lielāku naudu.

Tomēr šāda naudas pelnīšanas sistēma ir ļoti trausla. Palūkojoties tieši 90 gadus atpakaļ, mēs ieraudzītu Latvijā, kas iepriekš bija guvusi kapitālistiskās attīstības virsotnes godu vismaz Krievijas mērogā, pat trīs pašpasludinājušās valdības, bet praktiski vēl vairāk bruņotu grupu. Tās sargāja savas teritorijas un iekasēja samaksu no katra, kas tajās ie(k)līda. Patiesā krīze Latvijā risinājās tā, ka badā puspamirušiem pilsētniekiem nācās doties uz laukiem pārtikas meklējumos un šķērsot vairākas šādas robežas, uz kurām no katra noķertā iekasēja labākajā (?) gadījumā visu savākto pārtiku, bet bieži arī drēbes (zābakus!) un dzīvību. Ja šāds vēsturiskais ekskurss šķiet pārāk tāls, tad atcerēsimies kopīgi piedzīvoto Latvijas Republikas atjaunošanu ar muitas punktu uzstādīšanu uz tikai mūsu pašu iedomātām robežām. Ik pa laikam tie bija degoši muitas punkti, kuru iznīcinātāji varēja arī godīgi ticēt, ka tādējādi viņi novērš 1919. gada šausmu atkārtošanos visā bijušās Krievijas impērijas teritorijā.

Par kapitālisma trauslumu mēs varam pārliecināties katru mīļu brīdi, kad vien reāli vai savās domās (atmiņās par ceļojumu) nonākam pie maksas autoceļiem, kuru pirmskapitālistisko dabu nemaina iespēja samaksāt par braucienu ar čipkartē glabātu naudu. Atļaujot šādus autoceļus, valsts ar teritorijas zaudējumu atpērkas no sevišķi ietekmīgām cilvēku grupām, kuru rijība pārsniedz viņu iespējas nopelnīt kapitālistiski racionāli organizētas ražošanas – tai skaitā arī transporta pakalpojumu sniegšanas – ietvaros. Itin bieži šajās cilvēku grupās ietilpst arī pati valsts savu ierēdņu personās, kuru iespējām gūt savu daļu no pašu izveidotā monopola peļņas ir dots publiskās un privātās partnerības apzīmējums.

Pagājušās nedēļas jaunums Latvijā bija privāto pensiju fondu pieteikums uz 2. pensiju līmeņa uzkrājumu novirzīšanu šādu autoceļu būvei. Neatkarīgā

19. martā jau informēja, kā ekonomikas doktors Edgars Voļskis pensiju fondu pārvaldnieku organizētā pasākumā centās pierādīt, ka pensiju fondu apsaimniekošanai neesot obligāti jābeidzas ar tik milzīgiem zaudējumiem, kādus Latvijas iedzīvotājiem nodarījuši mūsu pensiju fondu pārvaldnieki. Pretējie piemēri esot divi: 2. līmeņa pensiju idejas dzīvotspēju pierādījušais Čīles diktators Pinočets esot licis šo naudu ieguldīt zivju audzēšanā apmēram tā, kā to mums tuvākā reģionā dara norvēģi, bet tur, kur šādam biznesam nav dabisku priekšnoteikumu, atliek maksas autoceļu būve. Patiešām, cilvēki taču ļoti bieži nonāk situācijās, kurās praktiski nav izvēles starp pārvietošanos un palikšanu uz vietas. Iepriekšējā atsauce uz Latviju 1919. gadā parāda, ka ekonomiskās krīzes pāraugšana katastrofā var piespiest cilvēkus pārvietoties un par to maksāt vēl augstāku cenu nekā normālos laikos. Gods un slava mūsu pensiju fondu pārvaldniekiem, kas uzoduši vēl labākas iedzīvošanās iespējas par līdzšinējo bezvērtīgo vērtspapīru uzpirkšanu. Jautājums tikai, kāpēc Latvijas valsts laiž garām tik lielisku iespēju izglābt savu grūstošo budžetu – kāpēc tā laiž pa saviem ceļiem automašīnas bez īpašas maksas? Un kāpēc šīs automašīnas ar visu naudu laiž garām visas pašvaldības, ja atskaitām Jūrmalu? "Nav aizdomājušies," atbildēja E. Voļskis. Ekonomikas doktors nezināja, ka valdība par to nevis nav aizdomājusies, bet gan ir pārdomājusies, domājot kopš 2004. gada. Tieši tad pirmo reizi valdības plānos parādījās maksas iekasēšana vismaz no kravas automobiļiem. Šim pasākumam dots daiļskanīgs apzīmējums – valsts tirgošot eirovinjetes, t.i., atļaujas pārvadāt pa Latviju kravas. Tomēr pat ministri saprata divas lietas.

Pirmkārt, ka nosaukumam nav nozīmes – ka eirovinjetes tirgošana palielinātu preču cenas veikalos un uzņēmumu ražošanas izmaksas tieši tāpat kā pievienotās vērtības nodokļa celšana.

Otrkārt, no jaunās nodevas uzlikšanas ārzemju autopārvadātājiem vairāk cietīs Latvija, jo mūsu autopārvadātājiem nākas veikt lielākus ceļa gabalus pa lielākām valstīm nekā šo valstu pārvadātājiem, lai par tādu pašu cenu izbrauktu Latvijai cauri. Vai varbūt Latvija spēs piespiest kaimiņvalstis iekasēt no Latvijas autopārvadātājiem mazāku maksu, nekā mēs prasām no viņiem? Tā nu eirovinjetes tirdzniecība ir atlikta jau reizes piecas uz nezināmu nākotni.

Starp maksas ņemšanu no kravas un vieglajām automašīnām un – būsim taču konsekventi – kājāmgājējiem nekādu principiālu atšķirību nav. To pagaidām var atļauties bagātas valstis, kurām pietiek naudas šādu izdarību sociālo un ekonomisko seku amortizācijai. Latvija to nespētu, bet tieši tāpēc maksas ieviešana par jebkādu pārvietošanos šeit ir visai ticams krīzes attīstības pavērsiens. Par to signalizē arī pensiju fondu pārvaldniekus tieši tagad piemeklējusī nojausma par iedzīvošanās iespējām uz šādas maksas rēķina.

 

Viedoklis: Nereālie plāni jāatmet

Juris Paiders,  NRA  03/24/09    Ļaudis pierod pie visa. Pakāpeniski ļaudis ir pieraduši pie krīzes un paniku ir nomainījis patiesi sirsnīgs karātavu humors (kas, starp citu, šokē tos ārzemniekus, kuri strādā Latvijā).

Taču pakāpeniski panika nomainās ar racionālu pieeju, un tagad uz notikumiem var raudzīties ar skaidru skatienu. Viens no plīvuriem, kas ir nokritis, ir Godmaņa fenomens. Godmanim ir daudzas stiprās puses. Lielisks orators, kas spēj argumentēti aizstāvēt savu viedokli. Godmaņa fatālais negatīvisms nav izskaidrojams ar stulbumu vai dumjību, kas ir tik izplatīta Latvijas viduvējo politiķu līmenī.

Godmaņa rīcība ir jāvērtē kā racionāla un pārdomāta. Faktiski no pērnā gada oktobra Godmanis uzbūvēja tādu politisko lēmumu pieņemšanas metodi, kura dod iespēju bez alternatīvām izdzīt cauri jebkuru lēmumu.

Metode bija vienkārša. Sabiedrība, pētnieki, politiķi u.c. nesaņem pilnīgu informāciju par situāciju valstī. Tad tiek izziņots kas ārkārtējs, neplānots. Cilvēki ir apmulsuši no kraha un neizprot, ko darīt, un tad tiek iepilināts, ka, lūk, ir risinājums: jādara tā un "es zinu, kā". Pēc mirkļa tiek pasniegta vēl šokējošāka, vēl trakāka informācija, un cilvēki ir vēl vairāk apmulsuši un nezina, ko darīt, un atkal tiek piedāvāts "vienīgais" risinājums.

Visā pagājušā gada jezgā aiz kadra palika vairāki jautājumi. Valdības rīcība atgādināja Mistera Bīna komēdiju. Tiek pieļauta aplamība, bet visi mēģinājumi slepus labot kļūdu pasliktina apstākļus vairāk un vēl vairāk.

Lielā mērā aplams lēmums (veids, kā pārņemt Parex) izraisīja lavīnveidīgu kļūdainu un aplamu lēmumu virkni, kas radīja pamatjautājumu par interesēm: kā interesēs tas tiek dzīts un kuram ieplānots būt par galveno ieguvēju.

Visticamāk, ka ar komercbanku ekspertu dalību jau pirms gadiem diviem bija sagatavots ekonomikas konkurētspējas uzlabošanas plāns, kas paredzēja masveidā samazināt algas, radikāli iegrožot budžeta izdevumus, izmaksas, bet galvenos valsts resursus veltīt eksporta atbalstam.

Plānu bija iecerēts sākt, tiklīdz Latvijas kredītu burbulis pārsprāgtu. Tiklīdz notika X stunda un Latvijas ekonomika tika novesta līdz sabrukumam, plāns tika

iedarbināts.

Tikai – un tā ir smagākā šodienas problēma, ar ko tagad saduras Valda Dombrovska valdība, – Godmaņa izsistais 2008. gada decembra plāns bija aplams. Tas būtu derīgs tikai tādā gadījumā, ja globālajā ekonomikā būtu normāla attīstība un nebūtu dramatisku kritumu. Valūtas fonda un Godmaņa valdības plāns būtu efektīvs, ja tādu sāktu realizēt 2007. gada 1. janvārī.

Taču tagad ir 2009. gada marts. Uzreiz pēc Latvijas reformas sākuma sākās dramatiska globālā krīze un katastrofāls eksporta samazinājums visām lielākajām eksportētājvalstīm. Šādā brīdī visu valsts izaugsmes akcentu balstīt tikai uz eksporta veicināšanu ir stulbums vai pilnīga situācijas neizpratne. Plāns, ko pieņēma pērnā gada nogalē un kuru gatavojās realizēt šogad, ir pilnīgi aplams un neatbilst globālajai situācijai.

Šis arī ir viens no Godmaņa valdības kraha cēloņiem. Kad politiķi aptvēra, ka viņi savu popularitāti ir upurējuši, lai pieņemtu dumju plānu, tad šis idejas iniciators bija jāsoda. Turklāt jautājumā par interesēm situācija ir vēl nepatīkamāka. Uzticami avoti Eiropas Komisijā norādīja, ka EK noraidījusi Latvijas valdības iesniegto t. s. plānu hipotekāro kredītņēmēju aizsardzībai, norādot, ka tik bezkaunīgi lobēt un atbalstīt tikai komercbanku intereses Eiropas Savienības valstij neklājas.

Pašlaik ir brīdis, lai mēģinātu labot iepriekšējās valdības sastrādāto. Latvijas valdība pērn ar Starptautisko valūtas fondu vienojās par aplamu plānu. Pie tāda eksporta krituma atbalstīt tikai eksportu nozīmē dzīt ekonomiku vēl dziļākā depresijā. Latvijai jāmaina atbalsta akcenti un jāveido importa aizvietošanas programmas. Energotaupības nacionālais projekts ir šādas pieejas piemērs.

Dombrovska valdībai jāpārliecina starptautiskie aizdevēji, ka pērnā gada memorands, kas izveidots, neņemot vērā globālās krīzes mērogus, nav realizējams. Ja kopprodukta samazināšanas apjomi Latvijā summēsies ar globālās recesijas apjomu, Latvijai nav reāli izpildīt nospraustos deficīta kontrolskaitļus, iestāties eirozonā 2012. gadā utt., neriskējot radīt sociālu sprādzienu, kas apdraudēs valsts stabilitātes pamatus.

Valdim Dombrovskim pašlaik ir pietiekami liels uzticības kapitāls Eiropas struktūrās. Somija, pārvarot nekustamā īpašuma burbuļa un PSRS sabrukuma radīto ekonomisko krīzi, lai pārveidotu saimniecību, pieļāva daudz lielāku budžeta deficītu, nekā tika atvēlēts Godmaņa parakstītajā memorandā.

Latvijai ir jāpierāda un jāpārliecina starptautiskie aizdevēji, ka budžeta deficīta limitam jāatbilst sabiedrības iespējām.

 

Latvijā bez darba ir 113 000 cilvēku

LETA  03/24/09    Patlaban Latvijā bez darba ir 113 000 cilvēku, un bezdarba līmenis valstī ir sasniedzis 10,4%, liecina 22.marta dati. Par šiem jaunākajiem bezdarba rādītājiem šodien labklājības ministrs Uldis Augulis (ZZS) informēja Valsts prezidentu Valdi Zatleru.

Augulis arī informēja, ka valstī plānots veicināt subsidēto nodarbinātību, kā arī pārskatīt bezdarbnieku pabalstu piešķiršanas kārtību.

Saskaņā ar esošo bezdarbnieka pabalstu piešķiršanas kārtību daudziem cilvēkiem pēc darba zaudēšanas jau ir beidzies četru mēnešu termiņš, kurā viņi saņem bezdarbnieku pabalstu. Tāpēc Labklājības ministrija plāno palielināt bezdarbnieku pabalsta saņemšanas ilgumu līdz deviņiem mēnešiem no 2009.gada 1.jūlija.

Augulis arī apliecināja, ka tiks izskatīta iespēja noteikt zināmu pārejas periodu bezdarbnieka pabalsta saņemšanai tiem, kas būs zaudējuši darbu īsi pirms 1.jūlija. "Ministrijas speciālisti strādā, lai nebūtu jāveido jauns atbalsta mehānisms," teica Augulis.

Labklājības ministrs informēja, ka Labklājības ministrijas speciālisti arī apsver iespēju Eiropas Savienības struktūrfondu aktivitāšu pārskatīšanas gadījumā novirzīt līdzekļus subsidētajām darba vietām. Tāpat tiek izskatīta iespēja ieviest tā saukto vaučeru sistēmu, kad nauda seko bezdarbniekam.

Augulis arī uzskata, ka bezdarba novēršanai cilvēkiem jāsniedz pamatprasmes, kas padarītu viņus konkurētspējīgus darba tirgū.

Ministrs par būtisku uzskata faktu, ka no visiem bezdarbniekiem aptuveni puse saņem bezdarbnieku pabalstu. To cilvēku vidū, kuri nesaņem pabalstu, ir gan ilgstošie bezdarbnieki, gan arī tie, kuriem četru mēnešu pabalsta saņemšanas termiņš beidzies, atzina Augulis. Taču viņš uzsvēra, ka par lielāko daļu no tiem, kas nesaņem pabalstu, nav veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas jeb šie cilvēki faktiski nodarbināti nelegāli.

Savukārt, komentējot iespējamo Latvijas iedzīvotāju emigrācijas vilni, Augulis bija lakonisks: "Tā ir mūsu valsts, nu tad ceļam to valsti, nevis braucam ārā, un esam godīgi pret valsti."

Pēc tikšanās ar valsts vadītāju Augulis arī uzsvēra, ka pašlaik 2.pensiju līmenis ienesīguma ziņā strādā ar negatīvu kapitāla uzkrājumu, tādējādi daudz sliktāk nekā 1.pensiju līmenis, tāpēc plānota pāreja, paredzot iemaksāt valsts fondēto pensiju shēmas 2.līmenī tikai 2% no darba ņēmēju ienākumiem līdzšinējo 8% vietā.

Augulis apliecināja, ka šādas izmaiņas paredz starpību ieskaitīt 1.pensiju līmeņu kapitālā, līdz ar to uzkrātais kapitāls turpinās pieaugt tikai 1.pensiju līmenī.

Kā skaidroja ministrs, tādējādi tiks atslogots līdz šim ar pabalstiem un piemaksām jau tā pārslogotais speciālais budžets, turklāt arī katra atsevišķa indivīda kapitāla pieaugums būs lielāks.

 

Šlesers: pašvaldību tirgos jāaizliedz importa preces

LETA  03/24/09    Pašvaldību tirgos, tostarp Centrāltirgū, jāaizliedz pārdot ārzemēs ražotas preces, LPP/LC biedru kopsapulcē sacīja partijas līdzpriekšsēdētājs Ainārs Šlesers.

"Vietējo tirgu kontrolē ārvalstu kompānijas. Lielākā problēma - [lielveikalu ķēde] "Maxima", turklāt juridiski neko nevaram pārmest. Noskatījāmies, kā lietuviešu ķēde ienāca un izveidojās, bet paši savu tirdzniecības ķēdi neizveidojām," LPP/LC biedrus uzrunāja Šlesers, kritizējot, ka "Konkurences padome ir darījusi visu iespējamo, lai mūsu vietējie uzņēmumi nekļūtu pārāk lieli".

"Centrāltirgus ir kļuvis par ofšoru zonu, kur latviešu zemnieks var labākajā gadījumā pārdot preces starpniekiem. Ir jāatdod tirgus mūsu zemniekiem. Ja nevaram iekarot Eiropas valstu tirgus, tad jāatkaro savs. Vairs nevienu ārvalstu preci [tirgos] - tās jāatļauj pārdot tikai veikalos. Ja ne - mūsu zemkopība izmirs," paziņoja Šlesers, uzsverot, ka nepieciešama tikai politiskā drosme, un salīdzinot situāciju ar deviņdesmito gadu sākumu, kad degvielas tirgu kontrolējusi mafija, tomēr galarezultātā tirgū ienākušas starptautiskās degvielas kompānijas.

Otrdien LPP/LC apstiprina savus kandidātu sarakstus jūnijā gaidāmajām Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanām.

LPP/LC apstiprinās kandidātu sarakstu un apspriedīs vēlēšanu 4000 zīmju programmas projektu partijas nodaļu pārstāvju kopsapulcē.

LPP/LC valde nolēmusi par EP deputāta kandidātu izvirzīt partijas līdzpriekšsēdētāju un bijušo Ministru prezidentu Ivaru Godmani.

Partijas teritoriālās nodaļas EP vēlēšanu sarakstam iepriekš izvirzījušas 16 kandidātus, tai skaitā bijušo bērnu, ģimenes un sabiedrības integrācijas lietu ministru Ainaru Baštiku, Saeimas deputātes Karinu Pētersoni un Inesi Šleseri, bijušo Latvijas vēstnieku Eiropas Savienībā Juri Kanelu, AS "Holdings Kolonna" valdes priekšsēdētāju Ievu Plaudi, Eiropas un Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi Egonu Lavendeli, SIA "Tirdzniecības nams Kurši" valdes priekšsēdētāju Mārtiņu Artiņu un citus.

 

Vai lauku tūrismam jācer uz krīzi?

Sallija Benfelde, Žurnāls "Nedēļa"  03/25/09    Ekonomikas stingums un paaugstinātais PVN arī lauku tūrismam liek domāt par izdzīvošanu. Tomēr šķiet, ka dažas lielās problēmas atrisināt spēs tieši krīze, kas piespiedīs gan pakalpojuma sniedzējus, gan ierēdņus–kontrolētājus atgriezties pie veselā saprāta diktētām normām.

Ikgadējā Lauku tūrisma konference, ko rīkoja asociācija Lauku ceļotājs, notika arī šogad un pulcēja vairāk nekā 200 dalībnieku. Konferences pamatideja – runāt par to, kas labi padarīts, kādi ir nākotnes projekti un kā savus pakalpojumus piedāvāt vēl saistošāk. Viens no akcentiem bija dabas tūrisms aizsargātajās dabas teritorijās jeb – kā izmantot saimnieciskās darbības ierobežojumus par labu lauku tūrismam.

Apstākļos, kad Latvijas tūrisma nozarei vairs netiek piemērots pazemināts PVN un naudas izteiksmē tā zaudē saviem kolēģiem Lietuvā un Igaunijā, pakalpojumu kvalitātei un saturam acīmredzot jābūt tik interesantam, lai ārzemju tūristi no visām trim Baltijas valstīm izvēlētos Latviju, bet mūsu pašu tautieši negribētu doties pie kaimiņiem. Un, protams, cenas nedrīkstētu kāpt debesīs kā garā kāršu pupa.

Kurš dārgāks?

Publiskajā vidē pastāv pārliecība, ka Latvijā lauku tūrisms ir ļoti dārgs un sniegtie pakalpojumi neatbilst prasītajai cenai. Pagājušajā gadā lauku viesu namu noslogojums Latvijā sarucis par 28%, kamēr Lietuvā un Igaunijā tas ir pieaudzis. Tāpēc izskan arī cerība, ka viesu namu saimnieki būs spiesti samazināt savu pakalpojumu cenas.

Ja aplūko dažādus grafikus un salīdzinājumus, skaidri redzams, ka cenas 2009. gada ziemai/vasarai, salīdzinot ar 2007. gada ziemu/vasaru, Latvijā ir skarbi augušas. Tā vidējā cena nakšņošanai lauku vai ciema mājā bez brokastīm vidēji ir kāpusi par 23% vienai personai. Savukārt nakšņošana brīvdienu vai viesu mājā ir kļuvusi dārgāka par 15% un 18%. Tiesa gan, ja paskatās, kādas ir vidējās viesu mājas cenas divvietīgai istabai pie jūras ziemā un vasarā, paveras cita aina, salīdzinot ar Kurzemes jūrmalu, Nidu un Sāremā salu.

Ziemā viszemākās cenas ir Latvijā, kamēr Lietuvā un Igaunijā tās faktiski atšķiras par desmitdaļām, bet ir augstākas nekā pie mums. Arī vasarā aina ir līdzīga: Latvijā ir viszemākās cenas, tad seko igauņi, bet lietuviešiem cenas ir vidēji divas reizes lielākas nekā pie mums. Toties iekšzemē uz vidējās viesu mājas cenu divvietīgai istabai ir pavisam cits skats: vasarā visaugstākās cenas ir latviešiem, tad igauņiem, un lietuvieši ir zemo cenu līderi. Vai tas nozīmē, ka lietuvieši augstu vērtē savas Kuršu kāpas, tai skaitā jauko vietu pie jūras – Nidu, un ir pārliecināti, ka par to ceļotāji ir gatavi maksāt, kamēr latvieši skaidri saprot, ka pie jūras ne ar ko īpašu lepoties nevar, tāpēc daudz naudas neprasa? Toties iekšzemē viss ir otrādi – latviešiem ir ko rādīt un ar ko lepoties, bet lietuvieši apzinās, ka piedāvājums ir viduvējs? Lai kā, būtu ļoti noderīgi iegūt profesionālas atbildes uz šiem pieņēmumiem, lai saprastu, kurā vietā cenas nosaka nejaušība, bet kurā tās ir profesionālas darbības sekas. Tāpēc šobrīd atliek vien apskatīt piedāvātos skaitļu stabiņus un cerēt, ka tiem ir nozīme to uzņēmēju rīcībā, kas nodarbojas ar lauku tūrismu.

Ko piedāvā?

Tātad par cenām skaidrības nav – kāpēc tās ir tieši tādas. Varbūt ar pakalpojumu piedāvājumu skaidrības ir vairāk? Asociācijas mājaslapā var uzzināt, ka visi apskates objekti ir iedalīti vairākos veidos: dabas objekti, daba Baltijā, lauku labumi, kultūrvēsturiski objekti un aktivitātes (lidojumi ar lidmašīnu, gaisa balonu vai paraplānu, nobrauciens ar bobu, lēkšana ar izpletni vai gumiju, jahtu izbraucieni un citas izklaides). Tāpat visus šos gadus ir bijuši pieejami arī dažādi katalogi: velotūrisma maršruti, maršruti kājāmgājējiem un vēl citi piedāvājumi. Godīgi jāteic, ka šo katalogu un uzziņu materiāla izveidē ieguldīts milzīgs darbs un piedāvātās informācijas apjoms ir gana liels. Tāpēc pirmajā mirklī šķiet, ka ar lauku tūrismu visam jābūt ļoti labā kārtībā, gan pašmāju, gan ārzemju tūristiem vajadzētu alkt pēc mūsu tīrās, skaistās un veselīgās dabas. Bet varbūt mūsu piedāvājums pārāk līdzinās kaimiņu piedāvājumam?

Stratēģijas 2030 darba grupas vadītājs, Rīgas Ekonomikas augstskolas asociētais profesors, sociālantropologs Roberts Ķīlis, vaicāts par Latvijas dabas kapitālu un tā izmantošanu, sacīja: "Vēl viens veids, kā pārvaldīt un lietot dabas kapitālu, kas līdz šim nav apgūts, ir tā izmantošana rehabilitācijai. Latvijā ir relatīvi daudz vietu, kas ir tīras un kurām ir viegli no centra piekļūt. Mums jau ir SPA un dažādi atpūtas nami, un Latvijā medicīnas pakalpojumi cenas un kvalitātes ziņā ir konkurētspējīgi, salīdzinot ar kaimiņiem. Pie mums cilvēki, piemēram, labot zobus ierodas gan no Īrijas, gan no Amerikas. Var braukt arī "salabot" savu ķermeni un rehabilitēties šeit – daba nāktu klāt kā papildu faktors. Cilvēks pēc operācijas dažas dienas staigā pa priežu mežu, piemēram, klausās putnu dziesmās, raugās puķēs un zālē. Patiesībā tas arī ir viss, bet tā ir rehabilitācija. Tikpat labi viņš varētu gulēt Bangkokas pludmalē, bet kāpēc gan to nedarīt šeit? Vēl jo vairāk tāpēc, ka Latvijā klimats nav tik karsts un mitrs, turklāt ne visi panes karstumu.

Gados vecāku cilvēku skaits Eiropā pieaug, un vecums diemžēl nes sev līdzi dažādas kaites, tāpēc rehabilitācijas pakalpojumu niša Latvijā ir augoša, un tas ir ienesīgs pakalpojums. Dabas kapitāla izmantošana kā pielikums medicīnas pakalpojumiem var nest miljoniem dolāru – kā tas notiek Anglijā un Skotijā. Arī ainava naudas izteiksmē ir kaut ko vērta – cilvēki, kas ir ceļojuši, ir ievērojuši, ka istabiņa viesnīcā ar skatu uz jūru vai kalniem maksā vairāk, nekā tādi paši apartamenti ar skatu uz iekšpagalmu. Arī dzīvokļu cenas ne tikai Amerikā, bet arī Latvijā mainās atkarībā no tā, kāds skats paveras pa logu. "Bilde" maksā naudu. Latvijā tas ir vēl līdz galam neizmantots potenciāls, ainavai ir augsts emocionālais potenciāls, un cilvēki ir gatavi par to maksāt."

Savukārt Lauku ceļotāja asociācijas prezidente Asnāte Ziemele sacīja, ka lauku viesu namos tiek piedāvāti SPA pakalpojumi – protams, lauku cilvēku izpratnē, kas ir gana patīkami un interesanti, bet par veselības rehabilitācijas iespējām vismaz pašlaik runas vēl nevarot būt. Tomēr kopumā pakalpojumu klāsts esot daudzveidīgs, tīkams un intriģējošs.

Dziļumbumba, vārdā "ierēdņi"

Tātad vēlreiz jāsecina, ka visam vajadzētu būt labi un daudzsološi, bet, ja tā nav, jājautā: kas notiek? Eiroparlamenta deputāts Aldis Kušķis, kas piedalījās konferences atklāšanā, uzskata, ka Latvijas tūrisma mārketinga politikai ir nepieciešams papildu atbalsts un attīstība, veicinot jau esošo objektu popularitāti un piesaistot tajos vairāk tūristu; lielāko daļu finansējuma šiem mērķiem saņemot no ES iesaldēto struktūrfondu atbalsta programmas tūrismā. Sadarbojoties Ekonomikas, Ārlietu un Iekšlietu ministrijām, ir jāpārskata vīzu izdošanas kārtība trešo valstu pilsoņiem, vienkāršojot gan to izdošanas procedūru, gan ārvalstu viesu deklarēšanās sistēmu, par piemēru ņemot kaimiņu valsts veiksmīgo pieredzi šajos jautājumos.

Visbeidzot deputāts atzīmēja, ka "ekonomikas krīzes apstākļos, kad ir nepieciešams optimizēt rīcībā esošos līdzekļus, mazinot administratīvas izmaksas, risinājums varētu būt Tūrisma attīstības valsts aģentūras apvienošana ar Latvijas institūtu. Izveidotā institūcija varētu kļūt par patiesu nacionālā tūrisma vadītāju, kura koordinētu sadarbību starp valsti, privāto sektoru un pašvaldībām, novēršot tādējādi jebkuru lieku tērēšanu, tai skaitā izdevumus, saistītus ar neskaitāmu, pretrunīgu brošūru izdošanu un vairāku "oficiālo" interneta mājaslapu uzturēšanu, kas pastāv tagad."

Deputāts arī pastāstīja, ka Latvijas ierēdņi ir padarījuši darbu tūrismā gandrīz neiespējamu, jo ieteikumi un rekomendācijas no angļu valodas ir iztulkotas kā obligātās prasības. "Esam atraduši 51 pārspīlējumu un neatbilstību latviešu tekstā un vienu ļoti nopietnu neatbilstību vai kļūdu. Rezultātā lauku tūrisms tiek pakļauts bezjēdzīgām un nepārtrauktām kontrolēm, cilvēki jūtas apjukuši un nobijušies, nespēj strādāt," sacīja Kušķis.

Savukārt Ziemele papildināja, ka lauku tūrisma mītni var kontrolēt 14 organizācijas, un VID bieži vien to dara tā, ka tas atgādina izrēķināšanos vai cīņu ar bīstamiem noziedzniekiem, nevis lauku viesu mājas grāmatvedības pārbaudi. "Mēs ceram uz krīzi. Ja visus tos ierēdņus atlaidīs, 700 miljonus nebūs grūti atrast," apgalvoja Kušķis. "Pirmo reizi neatkarības gados mūs kāds sadzird, un izrādās, ka muļķīgas likumu normas, par kurām agrāk teica, ka nav pat domājams, ka tām varētu pieskarties, tagad sāk mainīt," skaidroja Ziemele. Atliek cerēt, ka krīzes laikā izdosies atbrīvoties no ierēdņu terora un beidzot izmantot Latvijas bagāto dabas kapitālu. Ja cilvēku iebaidīšana turpināsies, vislabākie plāni un projekti var izrādīties nevajadzīgi.

 

Divas tūrisma firmas pamatīgi apkrāpušas klientus

NRA  03/26/09    Rīgas policija pabeigusi izmeklēšanu vienā no pēdējā laika apjomīgākajām krāpšanas lietām. Divus gadus ilgušās izmeklēšanas laikā atklāts, ka divas tūrisma firmas no 97 personām kopumā izkrāpušas 189 742 latus.

Laika posmā no 2007.gada 19.marta līdz tā paša gada 6.septembrim SIA "Royal Tour" un SIA "Planēta LL" amatpersonas pārdevušas tūrisma braucienus uz dažādām valstīm par pazeminātām cenām, nra.lv informēja Rīgas reģiona policijas pārvaldes pārstāvis Edgars Dudko.

Tikuši slēgti līgumi, saskaņā ar kuriem klients apmaksājis konkrētu tūrisma pakalpojumu kompleksu. Izsniegti arī attiecīgi ceļojuma dokumenti, kuros bijušas norādītas rezervētās aviobiļetes, viesnīcu numuri u.c. pakalpojumi.

Tajā pašā laikā uzņēmumu amatpersonas – divas, 1961. un 1953.gadā dzimušas sievietes, jau sākotnēji apzinājušās, ka pārdotie braucieni nenotiks, jo par klientu apmaksātajiem pakalpojumiem nauda nekur tālāk nav pārskaitīta. Ārvalstu tūroperatori vairākas reizes lūguši minētās amatpersonas savlaicīgi norēķināties par rezervācijām, bet abas sievietes atrunājušās, ka neesot naudas vai arī atteikušas rezervācijas un pasūtījušas tās pie citiem operatoriem, aizbildinoties ar nespēju samaksāt uzreiz.

Rezultātā norēķini nav notikusi ne ar vienu no tūroperatoriem nedz Latvijā, nedz ārvalstīs. Tāpat nauda nav atmaksāta arī nevienam no cietušajiem klientiem.

Šādā veidā aizdomās turamās sievietes kā divu tūrisma firmu amatpersonas, izmantojot klientu uzticēšanos, ar viltu, sniedzot nepatiesu informāciju un noklusējot patiesus faktus, 97 personām radījušas materiālos zaudējumus 189 742 latu apmērā.

2007.gada 5.septembrī Rīgas kriminālpolicijā tika uzsākts kriminālprocess par krāpšanu un piesavināšanos lielos apmēros, kas vakar, 25.martā nosūtīts prokuratūrai kriminālvajāšanas uzsākšanai. Abu uzņēmumu darbība ir pārtraukta.

 

Latvijas iedzīvotāju mājokļu apstākļi ir sliktākie ES

LETA  03/26/09    Latvijas iedzīvotāju mājokļu apstākļi pēc lielākās daļas rādītāju ir sliktākie Eiropas Savienībā (ES), liecina ceturtdien publiskotā ES statistikas biroja "Eurostat" pētījuma dati.

Biroja apkopotie dati par 2007.gadu rāda, ka Latvijā 20% iedzīvotāju dzīvoja mājokļos bez tualetes iekštelpās un 22% - mājokļos bez vannas vai dušas. Tajā pašā laikā 37% iedzīvotāju uzskatīja, ka viņu dzīvesvietas apvidū ir pastāvīgs piesārņojums, un 30% par problēmu uzskatīja nelabvēlīgo kriminogēno situāciju un vandalismu. Visi šie rādītāji ir sliktākie ES.

Pētījumā arī atklājās, ka 26% Latvijas iedzīvotāju mājokļos bija tādas mitruma problēmas kā tekošs jumts vai mitras sienas, kas ir trešais sliktākais rādītājs starp visām ES valstīm. Tikai pēc trokšņu līmeņa mājokļu situācija Latvijā atbilda ES vidējam līmenim - no apkārtējā trokšņa cieta 22% Latvijas iedzīvotāju, kamēr Eiropā vidēji šis rādītājs bija 23%.

Kopumā ES mājokļa mitrums radīja problēmas vidēji 18% iedzīvotāju, tualetes un vannas iekštelpās nebija 2% iedzīvotāju, no piesārņojuma cieta 17%, bet par noziedzību un vandalismu sava mājokļa apkaimē norūpējušies bija 16% iedzīvotāju.

Par mitrumu vismazāk sūdzējās Somijas iedzīvotāji, trokšņa ziņā vislabākā situācija bija Zviedrijā un Īrijā, arī piesārņojumu vismazāk izjuta Zviedrijas iedzīvotāji, bet par noziedzības līmeni vismazāk uztraucās lietuvieši, liecina "Eurostat" dati.

 

Plāno savienot Baltijas un Melno jūru

LETA  03/27/09    Jaundibinātā AS "Ūdens transporta sistēma Rīga-Hersona-Astrahaņa" plāno īstenot starptautisku projektu "Rīga-Hersona kanāls'', paredzot savienot Baltijas jūru ar Melno jūru pa Daugavas, Zapadnaja Dvina un Dņepras upēm, mākslīgi veidotiem ūdensceļiem un hidrotehniskām būvēm.

Par šo projektu aģentūrai LETA pastāstīja uzņēmuma padomes priekšsēdētājs Uldis Pumpurs.

Patlaban šajā projektā ir ieinteresēta ne tikai Latvija, bet arī Eiropas Savienības (ES) valstis - Vācija, Francija, Lielbritānija, savu piekrišanu jau devusi Baltkrievija, Ukraina un Krievija.

"Mums ir jāattīsta tas, ko Dievs mums ir devis. Mums nav zelta, naftas, bet Dievs ir devis labu ģeogrāfisko stāvokli, kuru mums ir jāprot pareizi izmantot, iegūstot naudu, lai varētu atdot to naudu, ko mūsu valsts tagad ir aizņēmusies. Ja mēs īstenosim šo projektu, tad Valsts kasē katru gadu ieplūdīs divreiz vairāk naudas nodokļu veidā nekā patlaban. Īstenojot šo projektu, tiks uzbūvētas kādas trīs jaunas hidroelektrostacijas, uz konsorcija pamata mēs dabūsim papildu elektroenerģiju - apmēram kādus 600 megavatus no Baltkrievijas un Ukrainas. Mums nevajadzēs piedalīties kopprojektā par bīstamas jaunas atomelektrostacijas būvniecību Lietuvā. Mums ir efektīvi jāizmanto tie resursi, kas mums ir pašiem," akcentēja Pumpurs.

Viņš uzsver, ka patlaban valdībai un Ekonomikas ministrijai ir jādomā, kā atdzīvināt ekonomiku, kā ražot un iegūt pievienoto vērtību.

Pumpurs atgādina vēsturi. Piemēram, Itālijas premjerministrs un diktators Benito Musolīni 1928.gadā nodarbojās ar jaunattīstību, darot lietas, kas nekad nebija darītas, arī ASV prezidents Baraks Obama līdzekļus iegulda jaunu ceļu būvē.

"Šī projekta īstenošana ir svarīga tieši šādā krīzes laikā, jo tad, kad gāja labi, nevienu šis projekts neinteresēja, jo visi ar aizņemtajiem līdzekļiem dzīvoja uz "urrā". Pirms šī projekta īstenošanas noteikti būs jāorganizē tautas nobalsošana, plašs informācijas darbs. Aptuveni divu gadu laikā varētu notikt pētniecība, lai izpētītu, kā nenodarīt pāri dabai visa iecerētā projekta garumā. Pati projekta realizācija varētu ilgt aptuveni 7-8 gadus," stāstīja Pumpurs.

Īstenojot šo projektu, izdotos atdzīvināt arī Latgali, radot aptuveni 60 000-70 000 jaunu darbavietu, jo visās pilsētās, kurām tek cauri Daugava, būs termināļi, attīstīsies tirdzniecība, tūrisms, savukārt Rīgā būs jāattīsta kuģu būvniecība. Tāpat Pumpurs sola atdzīvināt lašu ceļu, ar ko savulaik Daugava bija slavena.

Par šo projektu ir runāts ar iepriekšējo valdību, partiju vadītājiem, Latvijas Bankas prezidentu, ārzemniekiem.

Projektam plānots piesaistīt Eiropas Savienības finansējumu. "Valsts līdzekļus šim projektam nav plānots piesaistīt, jo tam būs nepieciešams četras reizes lielāks finansējums nekā valsts budžets gadā," sacīja uzņēmējs.

Kā liecina Uzņēmumu reģistru apkalpojošās firmas SIA "Lursoft" dati, 26.martā reģistrētās AS "Ūdens transporta sistēma Rīga-Hersona-Astrahaņa" pamatkapitāls ir 700 000 latu.

Par uzņēmuma valdes priekšsēdētāju iecelts Valērijs Štamers, bet valdes locekļiem - Ansis Grundulis, Kristīne Lindenblate, Valentīna Semjonova, Juris Zālītis. Par uzņēmuma padomes priekšsēdētāju kļuvis Pumpurs, par priekšsēdētāja vietniekiem - Zigurds Krastiņš, Leopolds Ozoliņš, Eduards Pliss, Roberts Štamers, par padomes locekļiem - Nataļja Bulgakova, Haralds Ermalis, Pāvels Futliks, Genovefa Kozlovska, Kaspars Krauze, Konstantīns Ķiuka, Dagnis Pakalnietis, Ēriks Rozencveigs, Jevgēnijs Saproņenko, Ņina Skuja, Viktorija Starostina, Arvīds Šēniņš, Arvīds Tauriņš, Arvis Torsters, Anatolijs Žestovskis.

Informācija par uzņēmuma īpašniekiem un akciju sadalījumu netiek atklāta.

Kā ziņots, šis projekts tiek lolots jau daudzus gadus.

Ideja par Daugavu un Dņepru savienojoša kanāla būvi izskanējusi jau 1991.gadā.

Projekts "Rīga-Hersona kanāls" paredz starp Daugavu un Dņepru Baltkrievijas teritorijā izbūvēt 83 kilometrus garu kanālu, tādējādi padarot iespējamu kuģošanu no Baltijas jūras līdz Melnajai jūrai.

Iecere paredz padziļināt Daugavu un Dņepru, uzbūvēt esošajās Daugavas hidroelektrostacijās (HES) slūžas, kas ļautu kuģiem pārvarēt šos šķēršļus, kā arī uz šīs upes uzbūvēt trīs jaunas HES, tai skaitā Daugavpils HES. Kopumā abās upēs plānots uzbūvēt 11 jaunas HES, tāpat projekts paredz izveidot floti ar kuģu kravnesību līdz 5000 tonnu.

2007.gadā vides ministrs Raimonds Vējonis (ZZS) šo ieceri nodēvēja par absurdu. Toreiz Vides ministrija skaidroja, ka, lai nodrošinātu kuģošanu Daugavas-Dņepras kanālā, plānots uzbūvēt Krustpils, Jēkabpils un Daugavpils aizsprostus, kā dēļ tiktu applūdināti gandrīz 800 hektāri lietderīgas zemes un pārceltas vairāk nekā 50 zemnieku sētas.

Tiktu veikti grandiozi celtniecības darbi, bagarēta Daugava. Pilnīgi neprognozējamas būtu šāda projekta īstenošanas ekoloģiskās sekas, kā arī tiktu iznīcinātas Eiropas nozīmes aizsargājamās teritorijas, palielinātos piesārņojums Daugavā un Baltijas jūrā.

Vējonis brīdināja, ka projekta realizēšanas gadījumā notiktu svešu zivju sugu invāzija Latvijā un pasliktinātos Rīgas dzeramā ūdens kvalitāte. Šāda tranzītceļa ekonomisko efektu Vējonis uzskata par apšaubāmu, jo tikai tā izveidošanas budžets vien vairākkārt pārsniegtu valsts gada budžeta apjomus.

 

Latvijas Banka laidusi apgrozībā piemiņas monētu "Cūciņa"

NRA  03/27/09    Latvijas Banka laidusi apgrozībā sudraba piemiņas monētu "Cūciņa".

Latvijas Banka laidusi apgrozībā sudraba piemiņas monētu "Cūciņa", aģentūru LETA informēja Latvijas Bankas preses sekretārs Mārtiņš Grāvītis.

Monētas reverss veidots pēc Emīlijas Adumānes grafikas darba, kas uzvarēja bērnu zīmējumu konkursā "Mana sapņu monēta". Monētas ģipša modeli veidojusi Ligita Franckeviča.

Latvijas Banka pagājušajā gadā pulcināja bērnus zīmējumu konkursā "Mana sapņu monēta", kurā piedalījās aptuveni 4000 jauno naudas dizaineru. Latvijas Bankai tā bija iespēja no bērnu zīmējumiem gūt ieskatu, kādu Latvijas naudu vēlas redzēt tās vismazākie lietotāji, savukārt viņiem tā bija iespēja līdzi darboties lietās, kas tradicionāli tikušas uzskatītas par piederīgām pieaugušo pasaulei.

Konkursa uzvarētāja izvēles gaitā augstāko vērtējumu guva tobrīd sešus gadus vecā rīdziniece Emīlija Adumāne, kuras grafikas darbā "LAC 1" bija atainota cūciņa - labklājības, labestības un omulības simbols, bērnu grāmatu un filmu varone, arī latviešu folklorā un mākslā iecienīts tēls. Cūciņa arī saistās ar uzkrājumu veidošanu un pārticību.

Monētas autori un viņas skolotāju Rīgas Centra daiļamatniecības pamatskolas grafikas darbnīcas vadītāju Ievu Helmūti ar iznākušo monētu apsveica Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, novēlot, lai šis notikums labvēlīgi ietekmē pašas Emīlijas dzīvi un lai viņa, gūstot pirmos panākumus ar savu darbu, nelaiž garām iespēju nest labas un gaišas domas tālāk citiem cilvēkiem.

Pati autore Emīlija Adumāne, pašlaik šīs skolas 1.klases skolniece, saņemot "Cūciņu" no Latvijas Bankas prezidenta, bija apmierināta, ka viņas darbs ir nonācis monētā tāds, kāds tas ir, un saglabāts arī darba nosaukums. Pirmajam viņa monētu vēlējās parādīt tētim Austrim, kurš arī bija klāt šai svarīgajā notikumā meitas dzīvē.

Sudraba viena lata monēta "Cūciņa" ir likumīgs maksāšanas līdzeklis Latvijā. Tās maksimālā tirāža būs 5000. Monēta "Cūciņa" būs iegādājama Latvijas Bankā un tradicionālās monētu tirdzniecības vietās - bankās, suvenīru un juvelieru veikalos. Monētas cena Latvijas Bankas kasēs būs 23,10 lati.

 

Intervija ar Arti Kamparu:"Neticību saprotu, bet..."

Arnis Kluinis,  NRA  03/27/09    "Lai valsts izietu no krīzes, ir nepieciešami pasākumi, kuri parādīs milzīgas atšķirības starp veco valdību un jauno valdību," uzsver Valda Dombrovska valdības ekonomikas ministrs Artis Kampars. Kas tie būs par pasākumiem, un kas garantēs to panākumus? Ko jaunais ekonomikas ministrs var piedāvāt šodien kā pats savas sekmīgās darbības ķīlu?

– Kā vispār var izveidot valdību demokrātiskā valstī? Cilvēki kādu laiku darbojas politikā, iegūst priekšstatus par to, kā būtu jāveidojas attīstības procesiem, un tad, ja šādi priekšstati ir, dodas realizēt savu vīziju, – atbildēja A. Kampars.

– Aizvien skaļāk skan prasības, lai ministrijas vadītu nozaru, nevis politikas speciālisti.

– Arī es piekrītu, ka ministram jābūt profesionālim, bet – kādā tieši jomā profesionālim? Vai kultūras ministram jābūt diženam tēlniekam vai izcilam kinorežisoram, vai virtuozam trompetistam? Tikpat grūti pateikt, vai ekonomikas ministram ir jābūt būvniekam vai enerģētiķim, vai makroekonomikas speciālistam? Ekonomikas ministrijā visas šīs jomas ir pārstāvētas, un ne tikai tās. Kandidēt uz ekonomikas ministra amatu piekritu, jo pietiekami skaidri redzu vīziju par Latvijas virzīšanos ārā no ekonomiskās krīzes. Pietiekami skaidri ir arī priekšstati par to, kā šī krīze radās. Pēdējo 2–3 gadu laikā vairākkārt esmu par to runājis arī no Saeimas tribīnes. Pagājušajā vasarā mēģināju detalizēti skaidrot Godmaņa kungam, kas jau rudenī notiks ar valsts 2008. gada budžetu, ja tas netiks mazināts pēc būtības. Nepatīkamās prognozes diemžēl piepildījās. Vairākus gadus strādājot Saeimas Budžeta komisijā un ikdienā kontaktējoties ar tiem uzņēmējiem, kuri ar savām precēm un pakalpojumiem rada naudu valsts budžetam, esmu ieguvis neatsveramu pieredzi un tādu zināšanu apjomu, kurš sniedz pārliecību par spēju veiksmīgi pildīt ministra pienākumus. Biju gandarīts arī par vairāku tautsaimniecības nozaru pārstāvju atbalstu tam, ka šajā brīdī Ekonomikas ministriju varētu vadīt kāds, kas saprot situāciju arī no viņu redzes leņķa.

– Cik daudz naudas valsts budžetā jūs iemaksājāt pagājušā gada laikā no uzņēmēju, nevis valsts algota darbinieka puses?

– Nē, uz pērno gadu tas vairs tieši neattiecas. Tas notika iepriekš – deviņus gadus, kamēr es vadīju uzņēmumu, kas izveidots no nulles. Tas sākās 1992. gadā, kad situācija bija pēc dažām pazīmēm līdzīga tagadējai. Tad es beidzu augstskolu, mani aizsūtīja uz tipisku padomju uzņēmumu, kur mani ne īpaši gribēja redzēt, jo uzņēmums juka un bruka. Es arī negribēju tajā palikt. Tad, dienu no dienas meklējot risinājumus, izveidoju sadzīves tehnikas vairumtirdzniecības uzņēmumu, kas joprojām veiksmīgi strādā. Pēdējos septiņus gadus es vairs neesmu piedalījies tā vadīšanā.

– Tātad esat kupi – prodai ekonomikas pārstāvis! Vai tad tieši šī ekonomika tagad nebankrotē kopā ar visu Latviju?

– Arī tādus argumentus es saprotu un respektēšu tos, kuri tā teiks, bet visu jau izšķirs ministrijas darbs. Es lūdzu kaut nedaudz pagaidīt šā darba rezultātus.

– Cik ilgi mums gaidīt, un kas visdrīzāk apliecinās, ka Kampara kungs nav Gerharda kungs un Dombrovska kungs patiešām nav Godmaņa kungs?

– Cik lielas ir atšķirības starp Dombrovska kungu un Godmaņa kungu, kļuva redzams kaut vai pirmajā jaunās valdības sēdē un turpmāk tiks apliecināts katru dienu, to pamanīšanā problēmu nebūs.

– Nē, nē, nē – ļaudis vairs nevēro politiķu mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus vai vismaz jaunās sejas, bet gan seko tam, kas notiek viņu pašu maciņos.

– Ne valsts, ne iedzīvotāju privātajos budžetos radušās problēmas nekādā ziņā nevar saistīt ar Dombrovska kunga darbošanos. Viņš un mēs visi esam iepriekš brīdinājuši par to, ka notiks tā, kā tagad notiek. Valsts ekonomika ir klīniskās nāves stāvoklī, un tās atdzīvināšanai nepieciešamo aizdevumu devēji diktē valsts izdevumu samazināšanu, kas būtu jāņem vērā jebkurai valdībai. Tomēr ar to nepietiek. Lai valsts izietu no krīzes, ir nepieciešami pasākumi, kuri parādīs milzīgās atšķirības starp veco valdību un jauno valdību.

– Ar ko atšķirsies Ekonomikas ministrija kopumā Kampara laikā no jūsu priekšgājēja Gerharda kunga laika? Vai varbūt EM jau tad strādāja tik brīnišķīgi, ka nodrošināja Gerharda kungam vietu jaunajā valdībā?

– Visu cieņu viņam, jo vismaz uz papīra daudzas vajadzīgas lietas tika aprakstītas un ieplānotas, lai gan līdz šim ne visas tās ir realizētas. Nesolu visus šos darbus virzīt tādā pašā veidā, kādā tos saņēmu, un mūsu ministrijas prioritāte nebūs papīru kalnu – likumprojektu un pārējo dokumentu – sacerēšana. Mūsu prioritāte būs virzība uz mērķi. Piemēram, darbs pie valdības deklarācijā iekļautās ēku siltināšanas programmas iedzīvināšanas tika uzsākts jau aizvakar (domāts 16. marts – A.K.). Virzot lietas parastajā kārtībā, šā gada vasarā nekāda nopietna siltināšana nesāktos, bet es gribu apgalvot, ka šovasar ļoti plaši siltināšanas projekti tomēr tiks realizēti dabā, nevis uz papīra. Starp citām konkrētām lietām, ko ministrija ir uzsākusi, gribu izcelt birokrātisko šķēršļu mazināšanas virzienu.

– "Kā vienu no būtiskākajiem punktiem valdības deklarācijā mēs ierakstījām birokrātisko šķēršļu mazināšanu," – precīzi tā ir teicis jūsu priekštecis Juris Lujāns 2004. gada pavasarī*.

– Visas valdības un visi ministri to ir teikuši. Atgriezīsimies pie šīs tēmas rudenī. Tad jūs redzēsiet, cik daudz taisnības Kampars saka tagad pavasarī. Piemēram, vai arī tad nebūs iespējama internetbanku lietošana, lai norēķinātos ar valsti – vai arī tad vēl uzņēmēji būs spiesti apmeklēt bankas tikai tādēļ, lai saņemtu tā saucamo zilo zīmodziņu par maksājumu, ko uzņēmums valstij ir izdarījis. Absurds, jo valsts taču šo naudu ir saņēmusi, bet pati nevar konstatēt, ka saņēmusi. Līdzīgi ir daudzos gadījumos, kad cilvēkiem ir jādabū izziņas no valsts datu bāzēm, lai iesniegtu tās citās valsts vai pašvaldību iestādēs.

– Tieši šo absurdu novēršanai tika nodibināta elektroniskās pārvaldes lietu ministrija vai kā nu to dažādi sauca, kura sešu gadu laikā līdz savai likvidācijai nepaveica pilnīgi neko.

– Saskaņā ar viņu pašu atskaitēm paveica ārkārtīgi daudz, kam es absolūti negribētu piekrist. Tomēr šo darbu var izdarīt un izdarīt ātri, ja vien ir vēlēšanās.

– Vai tiešām pietiks ar jūsu vēlēšanos no pamatdarba brīvajā laikā izdarīt to, ko atsevišķa ministrija nespēja?

– Arī tā ir atbilde uz jūsu pirmo jautājumu par to, kāpēc politiķis ir tur, kur viņš ir. Viņam ir jēga kaut kur būt tikai tad, ja viņš spēj panākt to, ko viņš grib, par spīti citu cilvēku pretdarbībai.

– Ai, cik daudz laika un naudas cilvēki būtu ietaupījuši, ja vien jūs būtu gribējis valsts datu bāzes savietot ja ne pirms desmit, tad vismaz pirms pieciem gadiem!

– Tikpat ilgu laiku tika runāts par valsts akciju sabiedrību un citu valsts uzņēmumu padomju pastāvēšanas lietderību, līdz kamēr nedēļas laikā tika pieņemts lēmums praktiski visas padomes likvidēt.

– Kurš garantēs, ka padomju locekļi neturpinās saņemt to pašu uzņēmumu naudu ar kādu citu pamatojumu?

– Ļoti ceru, ka iepriekš augsti atalgotie padomju locekļi būs spējīgi konkurēt darba tirgū, lai cik strauji tas šobrīd saruktu. Neticību šādām pārvērtībām es saprotu, bet gribētu ieteikt palasīt viegli lasāmu grāmatiņu ar pingvīniem uz vāka**. Tās autori ir pasaulē vadoši krīzes menedžmenta speciālisti, kuri atraduši veidu, kā padarīt cilvēkiem saprotamas pārmaiņu vadības problēmas. Viens no grāmatiņas personāžiem ir pingvīns ar vārdu Tānav – pingvīns, kas apstrīd visu. Arī mans uzdevums ir pierādīt ļoti daudzajiem Tānav Latvijas sabiedrībā, ka mēs tomēr esam spējīgi kaut ko paveikt un ka valdības nomaiņa nenozīmēja krēslu pārbīdi un izdevīgu amatu pārdalīšanu. Pieminētās grāmatiņas beigās Tānav atbalstītāju skaits saruka no puses līdz trijiem vai pieciem.

– Jūs pats esat Tānav attiecībā pret ogļu elektrostacijas projektu.

– Tā īsti nav taisnība!

– Un kas ir taisnība?

– Es neesmu teicis, ka būtu pret ogļu elektrostaciju, bet esmu teicis, ka šā brīža situācijā ir jāpārskata prognozes par elektroenerģijas pieprasījumu un elektroenerģijas ražošanas bāzes jaudu nepieciešamību. Varbūt šīs jaudas nemaz nevajadzēs tik lielas, kā tika rēķināts iepriekš. Un vēl es esmu teicis, ka enerģijas ražošanā jāizmanto vietējās izejvielas, kas nozīmē, ka jāizmanto koksne, ko pašlaik mēs eksportējam uz turieni, kur vien pagadās, vai arī atstājam mežā kā celmus, kā vēja nogāztos kokus. Mūsu somu kolēģi tepat pāri Baltijas jūrai to visu prot sadedzināt augstas energoefektivitātes krāsnīs. Tikai to es esmu teicis, bet mani vārdi tika traktēti krietni šaurāk nekā bija domāti. Es esmu par precīzu izvērtējumu, un tie dati, kādi ir manā rīcībā, apliecina efektivitāti koksnes dedzināšanai 10–20 vidēja un maza izmēra koģenerācijas stacijās. Tas notiktu pašreizējo rajonu centru pilsētās, kur koksnes resursi atrodas turpat blakus. Mūsu kokapstrādātāji piegādātu šīm stacijām koksnes pārpalikumus. Šajās pilsētās kopš padomju laikiem darbojas vienots siltumapgādes tīkls, tāpēc jānomaina būtu tikai vecie katli, lai jaunie katli ļautu ražot gan siltumenerģiju, gan elektroenerģiju.

– Vai ar šādām koģenerācijas stacijiņām mēs varēsim aizstāt elektroenerģiju, ko Latvija saņem no Ignalinas AES?

– Pašreizējo Ignalinas AES vajadzētu aizstāt ar jaunu atomelektrostaciju, kuras projekta virzīšanās pagaidām gan nav devusi nekādus taustāmus rezultātus. Koģenerācijas stacijas ar 10 līdz 15 megavatu jaudu 10–20 pilsētās dotu to pašu, ko viena ogļu elektrostacija ar 300 megavatu jaudu Liepājā.

– Tomēr atšķirtos jaudas sadalījums starp siltumu un elektrību, kuras Latvijā varētu pietrūkt, ja nu mēs patiešām gribētu attīstīt preču ražošanu eksportam.

– Toties preču ražotājiem būs pieejams elektroenerģijas tirgus ar daudziem elektroenerģijas ražotājiem, kuri nevarēs uzspiest savas monopolcenas. Šobrīd daži Latvijas uzņēmumi jau pērk elektroenerģiju no Eesti Energia, bet nākotnē varēs pirkt arī no vietējā ražotāja. Elektroenerģijas kopējās pieejamības aprēķini vēl ir jāveic, patiešām ņemot vērā arī to, ka tautsaimniecības struktūra mums nav tāda, kādu gribētos. Nekādu žogu ap Latviju mēs vairs neuzcelsim un naturālajā saimniecībā nedzīvosim, tāpēc Latvijas uzņēmējiem ir jāražo pasaulē konkurētspējīgas preces. Savukārt valstij ir jārada vide, kurā šādi produkti un arī pakalpojumi varētu rasties. Šāds veiksmes stāsts Latvijā ir Latvijas finieris – viens no lielākajiem, modernākajiem, eksportspējīgākajiem šāda profila uzņēmumiem Eiropā. Tieši to pašu var teikt par informāciju tehnoloģiju nozares uzņēmumu SAF Tehnika, par kuru daudzi neko nezina.

– Zina SAF Tehniku kā vienu no Latvijas burbuļekonomikas simboliem. Šie veiksminieki prata 2004. gada rudenī pārdot par 35 latiem gabalā sava uzņēmuma akcijas, kuras šobrīd Rīgas Fondu biržā par 37 santīmiem neviens nepērk.

– Veiksmīgus un neveiksmīgus piemērus mēs varētu minēt vēl un vēl. Arī neapstrīdami veiksmīgo piemēru pusē atradīsies vairāk par vienu Latvijas finieri – atradīsies poligrāfijas, farmācijas un vēl citu nozaru uzņēmumi. Ja to eksportspējas potenciāls līdz šim netika līdz galam izmantots, tad arī tāpēc, ka pietiekami vilinošs bija vietējais tirgus ar savu straujo cenu kāpumu un virspeļņu. Krīze arī šajā ziņā liks daudz ko pārskatīt un pievērsties ārējiem tirgiem. Kāpēc gan lai Latvijas uzņēmēji būtu caurmērā sliktāki par citu valstu uzņēmējiem? Cita lieta bija mūsu dīvainā ekonomiskā politika, kas atļāva uzņēmējiem nopirkt nekustamo īpašumu Jūrmalā, pašiem gulēt Karību salu pludmalē un pēc gada nopelnīt vēl vienu miljonu, pārdodot Jūrmalas īpašumu.

– Un kas tad diktēja valstij tieši šādu ekonomisko politiku – vai uzņēmēji, vai skolotāji no Balviem, kuri nezin kāpēc tomēr nenopirka nekustamos īpašumus Jūrmalā?

– Bez vainas nav neviens, jo daži uzņēmēji diktēja, pārējie pieskaņojās un grāba naudu, ko bankas dalīja muļķīgas un pārspīlētas savstarpējās konkurences rezultātā, bet valdības politika bija tam visam nepievērst uzmanību. Aizmirsīsim to, kas ir bijis, bet domāsim par to, kur mums nokļūt turpmāk!

– Lai mēs varētu vienoties, mums jākļūst vienādākiem. Ķīnā līdzīgā gadījumā sarīkoja kultūras revolūciju – no sabiedrības vidējā līmeņa vairāk atrāvušos ļaudis aizsūtīja uz laukiem pāraudzināšanai.

– Mēs Latvijā nevaram nevienu nekur aizsūtīt, bet tas gan būs nozīmīgi, kas notiks ar Valsts kontroles atzinumu par Dienvidu tilta celtniecībā izšķērdēto naudu. Ja atzinums ir pareizs, tad jāpieņem lēmumi par konkrētām amatpersonām. Tas gan man liktos ļoti būtiski, lai turpmākajā procesā neatkārtotu vecās kļūdas.

– Cilvēki aizbrauc no Latvijas paši.

– Protams, cilvēki jūtas ļoti slikti: gan tie, kuri zaudē darbu, gan tie, kuri prata ļoti labi dzīvot uz nekustamā īpašuma burbuļa rēķina. Cik nu esmu dzirdējis, aktīvākie runātāji par aizbraukšanu nāk no šīs otrās cilvēku grupas, kuri gribētu atrast tikpat vieglas peļņas iespējas citur. Lai jau viņiem tas izdodas, bet nekas neliecina, ka Bulgārijā vai Horvātijā tas vairs būtu iespējams. Darbu, nevis biznesu, zaudējušie cilvēki vairumā gadījumu ir saprotošāki un piezemētāki. Ceru, ka mums izdosies viņiem palīdzēt, līdz vasarai sagādājot jaunas darba vietas, par kurām es jau iepriekš runāju.

– Tātad redzēsim bijušos ministriju valsts sekretāru vietniekus šovasar čakli siltinām mājas.

– Jā, arī viņiem būs jāatrod jaunas darba vietas. Runājot tikai par Ekonomikas ministriju, no pieciem valsts sekretāra vietniekiem, visticamāk, paliks tikai divi, no 230 darbiniekiem – 180 vai vēl mazāk, ja ministrijas atbildīgās amatpersonas nespēs pierādīt šo darbinieku nepieciešamību jaunās struktūras ietvaros. Šāds process ir sākts, un mēneša laikā tam jānonāk līdz lēmumu pieņemšanai. Tad nāciet un vērtējiet.

– Nākšu ar jautājumu, vai tiešām ministrijas bijušie darbinieki nav nodibinājuši tik izcilas konsultantu un pētnieku firmas, ka ministrijai nākas maksāt par viņu pakalpojumiem.

– Šādas lietas manā vadībā netiks pieļautas.

* Atsauce uz avīzes Rīgas Balss 2004. gada 6. aprīļa numuru, kurā ekonomikas ministrs Juris Lujāns apgalvoja, ka Latvija atrodoties pie eiropeiskās labklājības sliekšņa un pārkāpšot to četros gados. Īstenībā tieši šādā laika posmā ir sasniegts pilnīgi pretējs rezultāts.

** Domāts Džona Kotera un Holgera Ratgēbera grāmatas Mūsu aisbergs kūst! latviešu izdevums.

 

Kā paglābt slīkstošos kredītņēmējus

Elmārs Barkāns, Žurnāls "Nedēļa",  03/27/09    Tiek lēsts, ka drīzumā par bezcerīgiem varētu uzskatīt 30% hipotekāro kredītu, kopsummā par aptuveni pusotru miljardu latu. Ja situācija nemainīsies, mūsu valsti "pārplūdinās" desmitiem tūkstošu nabadzībā nonākušu bezpajumtnieku. Ja pirms gada valdība tautu mudināja ņemt kredītus, tagad tā domā, kā to "pasargāt" no kredītu sloga.

Ja tuvāko pāris gadu laikā "bezcerīgie" kredītņēmēji pasludinās bankrotu, Latvijas kredītiestādēm būs jānoraksta vismaz viens miljards eiro (vairāk nekā 700 000 latu). Savukārt tūkstošiem cilvēku paliks bez pajumtes un ar ubaga tašu kaklā. Tāpēc pašlaik gan valdības vīri, gan politiķi aizgūtnēm vien mēģina rast situācijas uzlabošanas scenārijus. Patiesībā tie jau ir tapuši kādus pāris gadu, tikai, kad ūdens smeļas mutē, tie atkal ir ieraudzījuši dienas gaismu. Tomēr nu ir skaidrs, ka tos neizdosies atkal noslēpt kādā šūplādē. Nedēļa skaidro, kādi tad varētu būt mehānismi, kā ja ne neievainotam, tad vismaz dzīvam izkļūt no kredītu muklāja.

Neievērotā trauksme

Kredītņēmēju maksātnespējas problēmas nav ne pēdējo mēnešu, ne pat gada aktuālais jautājums. Agrāk vai vēlāk šai problēmai vajadzēja pārvērsties par katastrofu. Jau 2007. gada augustā Naudas plānošanas centra sadarbībā ar Latvijas faktiem veiktā aptauja liecināja, ka 46% kredītņēmēju izjūt "nedrošību par savu kredītsaistību apmaksu".

2007. gadā valdība arī pieņēma lēmumu iegrožot hipotekāro kredītu izsniegšanas apjomus, nosakot obligātu 10% iemaksu no īpašuma vērtības. Rezultātā gada laikā (no 2007. gada pavasara līdz 2008. gada pavasarim) krasi saruka hipotekāro kredītu apjoms – pieaugums no 90% nokritās līdz 26%. Ne jau bez banku "ieteikumiem" valdība pērnā gada jūnijā atcēla obligāto 10% iemaksu un tikai dažus mēnešus pirms krīzes atkal slūžas bija vaļā – jaunu mājokļu tīkotāji ne pa jokam neapdomīgi "sagrābās" hipotekāros kredītus. Kā nekā valsts taču it kā ar savu lēmumu deklarēja, ka kredīts nav nekas briesmīgs!

Jau pērnā gada augustā banku eksperti skandēja trauksmes zvanus – Latvijas bankās strauji pieaug slikto kredītu skaits! 2008. gada augustā veiktās aptaujas liecināja, ka astoņiem procentiem hipotekāro kredītu ņēmēju nepietiek naudas kredītu nomaksai, bet 44% to atdošana sagādāja grūtības. Tātad vēl salīdzinoši labajos laikos, kad finanšu krīzes draudošie apjomi nebija jūtami, vairāk nekā puse kredītņēmēju publiski atzina, ka viņiem vai nu nav naudas, vai arī ir lielas grūtības to sagādāt.

DnB Nord Latvija jaunākajā pētījumā jau teikts, ka vismaz 49% kredītņēmēju "nonākuši lielās grūtībās ar kredītu atmaksu".

Esam pamodušies!

Pašlaik valdība beidzot ir apzinājusies problēmas un meklē risinājumus, kā no noslīkšanas glābt kredītņēmējus. Interesanti, ka Latvijas valdība to ir spiesta darīt tieši pēc gada, kad tā ar vieglu roku likvidēja ierobežojumu aizrautībai ar hipotekārajiem kredītiem – obligāto 10% iemaksu.

Valdība patiesībā jau divus gadus ir domājusi, kā aizsargāt kredītņēmējus, kuri kredītu izlietojuši vienīgā mājokļa iegādei. Tomēr skaļi par to nerunāja – varbūt ļaunais likteņa pirksts mums ies secen!

Tieslietu ministrija nesen prezentēja ziņojumu, kā ir sekmējies darbs pie šāda likumprojekta izstrādes. Tomēr valdība marta sākumā neko jēdzīgu nenolēma un nosūtīja to izvērtēt Finanšu ministrijas darba grupai. Tādējādi Godmaņa valdība kredītņēmēju problēmu atrisināšanu ir atstājusi jaunās valdības pārziņā.

Sākas rosība

Pagājušajā nedēļā gan valdība, gan Saeima izrādīja nebijušu ieinteresētību par kredītņēmēju aizstāvības problēmām:

- Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija otrajam lasījumam atbalstīja grozījumus Patērētāju aizsardzības likumā, kas paredz īpašus noteikumus attiecībā uz kredītiem, kuru atmaksa nodrošināta ar nekustamā īpašuma hipotēku. No šo grozījumu teksta izriet: ja patērētājs nebūs pieļāvis būtiskus līguma pārkāpumus, kredīta devējam nebūs tiesību pieprasīt izsniegtā kredīta pirmstermiņa atmaksu vai papildu nodrošinājumu. Tāpat kredīta devējam nebūs tiesību pieprasīt samaksu par hipotekārā kredīta nodrošinājuma pārvērtēšanu. Turklāt, ja patērētājs nebūs pieļāvis būtiskus līguma pārkāpumus, kredīta devējam būs pienākums izskatīt priekšlikumu par kredīta atmaksas termiņa pagarināšanu vai kredīta valūtas maiņu. (Par būtisku līguma pārkāpumu tiks uzskatīta kredīta atmaksas vai procenta maksājumu kavēšana ilgāk par 60 dienām vai biežāk nekā trīs reizes gadā, katru reizi ilgāk par 30 dienām.)

- Vēl jāpiebilst, ka atkal aktualizēta ideja Civillikumā iestrādāt grozījumus, kas bankām uzliks par pienākumu pirms tālāku darbību veikšanas vispirms sēsties pie sarunu galda ar finansiālās grūtībās nonākušu kredītņēmēju, lai meklētu risinājumu, kā nodrošināt noslēgtā līguma izpildi, piemēram, pārskatot līguma termiņu. Šādi grozījumi Civillikumā bija izstrādāti, taču 2008. gadā Saeima nolēma tos nevirzīt tālāk apstiprināšanai.

- Valda Dombrovska valdības deklarācijā tika iekļauta apņemšanās aizsargāt labticīgos vienīgā mājokļa kredītņēmējus.

- Vēl būdams tieslietu ministra kandidāts, Tautas partijas priekšsēdis Mareks Segliņš apgalvoja, ka viņa "uzdevums numur divi" (pēc visu to normatīvo aktu pārskatīšanas, kas liek šķēršļus uzņēmējdarbībai) būs kredītņēmēju aizsardzība. Segliņš teica, ka pirmām kārtām domās par palīdzību tiem, kam hipotekārais kredīts ņemts vienīgā mājokļa iegādei, bet par tiem, kam nekustamo īpašumu pirkšana un pārdošana ir bizness, ministrs "tik daudz galvu nenodarbinās".

- Tieslietu ministrijas darba kārtībā ir izstrādāt banku darbību regulējošu likumu krīzes situācijai ar mērķi maksimāli samazināt to personu skaitu, kuras var zaudēt tiesības uz vienīgo mājokli, jo objektīvu, no sevis neatkarīgu iemeslu dēļ nespēj norēķināties ar kredītiestādi.

- Pirms aptuveni divām nedēļām Latvijā ieradās Pasaules Bankas misija, ar kuru Finanšu ministrijas izveidotā darba grupa pārrunāja, kā atbalstīt finansiālās grūtībās nonākušo mājsaimniecību problēmas, kuras nevar atmaksāt kredītsaistības par mājokļu hipotekārajiem kredītiem. Sarunas turpināsies šā mēneša beigās, un kaut kāda skaidrība par situāciju būšot pieejama aprīļa sākumā, kad bankas publicēs savus auditētos gada pārskatus. Jau aizgājušais finanšu ministrs Atis Slakteris paziņoja: "Apzinoties ekonomiskās lejupslīdes straujumu, visām trim iesaistītajām pusēm – kredītņēmējiem, bankām un valstij – ir jāvienojas par kopīgu, solidāru apņemšanos problēmas risinājumiem."

Viens, divi, trīs, četri, pieci...

Jāteic, saņemot starptautisko aizdevumu, Latvijas valsts apņēmās nostiprināt patērētāju aizsardzību, kas ļoti lielā mērā attiecas uz hipotekārā kredīta ņēmējiem.

Finanšu ministrijas darba grupa izstrādājusi piecus variantus, kā varētu īstenot palīdzību, taču tie, pēc ministrijas vadības teiktā, neesot saskaņoti ar aizdevēju un gana gatavi, lai tiktu publiskoti kopā ar aprēķiniem, cik daudzus tie skars un cik maksās.

Katrā ziņā šie priekšlikumi nav tik vienkārši, kā janvāra sākumā izskanēja no satiksmes ministra Ainara Šlesera populistiskās mutes, – pieņemt īpašu likumu, ar kuru plāno bankām liegt iespējas vērsties pret iedzīvotājiem un uzņēmējiem. Šlesera ieteikums bija: noteikt trīs gadu moratoriju, kura laikā neviena banka nevarētu no mājokļiem izlikt nevienu, kurš krīzes dēļ nespēj nomaksāt kredīta maksājumus.

Konkrētāka vīzija par to, kurš no Finanšu ministrijas izstrādātajiem pieciem spriedzes mazināšanas projektiem īstenosies dzīvē, būs aprīļa sākumā.

Jāteic, valsts vēl pilnībā nav apzinājusies, cik tad līdzekļu no budžeta vajadzēs atvēlēt konkrētiem mērķiem, jo Finanšu ministrijas darba grupas aprēķini svārstās pat vairāku simtu miljonu latu apmērā.

Lūk, šie pieci priekšlikumi:

1. Kredītu brīvdienas

Valsts bankām sniegs galvojumu par tiem banku klientiem, kas nonākuši finanšu grūtībās. Aprēķināts, ka šā varianta ieviešanai no valsts puses vajadzēs investēt no 50 līdz 100 miljoniem latu. Latvijas Hipotēku un zemes bankas prezidents Inesis Feiferis apgalvo, ka "šajā situācijā bankas zaudē naudas plūsmu un iespējas savu kredītu segšanai", bet šo variantu par vispieņemamāko uzskata Latvijas Komercbanku asociācija. Tomēr tas nešķiet pievilcīgs Starptautiskajam Valūtas fondam. Reālajā dzīvē tas nozīmē, ka klients uz kādu laiku tiks atbrīvots gan no procentu, gan no pamatsummas maksājumiem. Latvijas Kredītņēmēju apvienība (LAKRA) uzskata, ka "faktiski tas nozīmē nedarīt neko. Bankas turpinās dažādiem atļautiem un neatļautiem paņēmieniem ietekmēt kredītņēmējus, lai saņemtu no tiem vismaz daļējus maksājumus." Analogs problēmu risinājuma veids savulaik tika lietots Lielbritānijā. Šis scenārijs pašlaik tiek uzskatīts par visreālāko.

2. Mājokļu aģentūra

Tiek pieļauta iespēja, ka valsts izveidotu Mājokļu aģentūru, kā to nesen izdarīja ASV. Šis variants paredz, ka valsts izveidotā aģentūra pārņem "problemātiskos mājokļus" un ar klientiem–kredītņēmējiem vienosies par hipotekārā kredīta atmaksas noteikumiem. To kredītu starpību, par kuru aģentūrai neizdosies vienoties ar klientu, "norakstīs". Bet šis ir diezgan dārgs prieks, un to varēja atļauties tik liela valsts kā ASV. Diez vai Latvija to spētu "pacelt". Tiek lēsts, ka šāda Mājokļu aģentūras projekta ieviešana valstij varētu izmaksāt no 225 miljoniem līdz pat miljardam latu.

3. Valsts garantijas

Šajā variantā valsts un banka uz pusēm uzņemtos garantijas par kredītņēmēju, kuram ir laba kredītvēsture, kura aizņēmums nepārsniedz 100 000 latu un kurš ir paņēmis vienreizēju hipotekāro kredītu mājokļa iegādei. Šā projekta ieviešana valstij izmaksātu no 110 līdz 120 tūkstošiem latu. LAKRA uzskata, ka šis risinājums ir izdevīgs tikai bankām un ir galēji neizdevīgs valstij un tās iedzīvotājiem, jo valsts dažādu garantiju veidā uzņemtos banku risku. Strauji palielinoties nemaksātāju skaitam, valstij agri vai vēlu būtu jāpilda bankām sniegtās garantijas un daļa no starptautiskās finansiālās palīdzības piešķirtajiem līdzekļiem Latvijas valstij būtu jāizlieto banku prasību apmierināšanai. Reālajā dzīvē tas nozīmētu, ka valsts, respektīvi – mēs visi, uzņemtos atsevišķu kredītņēmēju saistības.

4. "Sliktās bankas" izveide

Ar valsts atbalstu tiktu radīta tā dēvētā "sliktā banka", kura pārņemtu problemātiskos kredītus. Šajā gadījumā valstij kredītņēmēju glābšana izmaksātu visdārgāk – no 375 miljoniem līdz 1,4 miljardiem latu. Ja šādu banku izveidos, tā, visticamāk, būs Parex bankas "sliktā daļa" un tad tai papildu Parex bankas uzņemtajām saistībām būtu jāuzņemas arī saistības par citu banku kredītiem aptuveni 2,2 miljardu eiro (1,55 miljardi latu) apmērā.

Šā varianta īstenošanas gadījumā valsts iestāde no bankām atpirktu sliktos kredītus, pārņemtu īpašumus, tos apsaimniekotu un labākos laikos pārdotu. Šāds modelis pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā tika īstenots Zviedrijā, taču Zviedrijas valdībai tolaik bija nauda, par kuru atpirkt sliktos kredītus. Latvijai šādas naudas nav, tāpēc eksperti "sliktās bankas" variantu neuzskata par visai "nopietnu".

5. Administratīvās metodes

Likumdevējs izdot jaunus likumus, pieņem to grozījumus un normatīvos aktus, kas bankām vairs nedos brīvu vaļu agresīvi vērsties pret kredītņēmējiem. Kāds varētu būt šis administratīvais risinājums, varam spriest kaut vai pēc jau aprakstītā – pašlaik Saeimā izstrādā grozījumus Patērētāju aizsardzības likumā, kā arī atkal ir aktualizēts jautājums par izmaiņām Civillikumā.

Lika pagaidīt līdz aprīļa vidum

Stratēģija, kā rīkoties ar maksātnespējīgajiem kredītņēmējiem, mums būs jāizstrādā pēc Latvijas starptautisko aizdevēju prasībām, un to Latvijai arī nāksies saskaņot ar "donoriem". Tā ka nevaram cerēt, ka jau pēc dažām dienām būs skaidri darbības principi. Tikai aprīļa vidū valdībā ir plānots iesniegt visaptverošu privātā sektora parāda restrukturizācijas stratēģiju. Šo dokumentu Latvijas valdība izveido kopīgi ar Starptautisko Valūtas fondu un Pasaules Banku.

 

Prognozē dramatisku mazumtirdzniecības apjomu kritumu

LETA  03/28/09    Februārī mazumtirdzniecības apgrozījums Latvijā sasniegs kārtējos antirekordus, rādītājam samazinoties par vairāk nekā 20%, prognozē aģentūras LETA aptaujātie eksperti.

"Swedbank" vecākais ekonomists Dainis Stikuts norāda, ka gada kritums varētu pārsniegt 20%.

"Mazumtirdzniecības apgrozījums samazinās, jo iedzīvotājiem samazinās algas un pieaug bezdarbs. Tas palielina nenoteiktību un iedzīvotāju nedrošību par savu nākotni, ko vēl vairāk pastiprina bažas, ka valdība, nespējot saņemt finansējumu lielākam budžeta deficītam, būs spiesta drastiski "apcirpt" tos izdevumus, kurus līdz šim nevēlējās. Šī gaisotne mudina mazināt tēriņus, atstājot tikai pašu nepieciešamāko," skaidro eksperts.

Dati par Latvijas maksājumu bilances tekošā konta pārpalikumu janvārī liecina, ka iekšzemes pieprasījuma dinamikā ir būtisks lūzums un valsts nedzīvo pāri saviem līdzekļiem. "Tekošā konta uzlabojums galvenokārt ir sarūkošā patēriņa dēļ. Tikai jācer, ka lielākais mazumtirdzniecības samazinājums būs importa preču segmentā," norāda Stikuts.

"SEB bankas" makroekonomikas eksperts Dainis Gašpuitis prognozē, ka mazumtirdzniecības apjomi februārī sasniegs kārtējo antirekordu - samazinoties par 25%-28%.

"Mazumtirdzniecība februārī turpinās uzrādīt strauju samazinājumu. Ienākumu kritums, bezdarba pieaugums, veikalu slēgšana, cenu kritums vairumam preču, kā arī iedzīvotāju uzkrājumu veidošana būs galvenie nozares apgrozījuma krituma ietekmējošie faktori," skaidroja Gašpuitis.

"DnB Nord bankas" Ekonomisko pētījumu grupas speciāliste Ieva Vēja prognozē, ka mazumtirdzniecības apgrozījums februārī, salīdzinot ar pagājušā gada attiecīgo periodu, varētu samazinājies par 26%. Salīdzinot šī gada janvārī, februārī kritums varētu būt 5% apmērā.

"Mazumtirdzniecības apgrozījums februārī būs turpinājis samazināties. Gada griezumā šis kritums, visticamāk, būs kļuvis vēl straujāks gan darba algu samazināšanās un bezdarba pieauguma ietekmē, gan palielinoties komunālajiem maksājumiem un iedzīvotāju rīcībā paliekot mazāk līdzekļiem citiem pirkumiem, gan arvien pieaugot nedrošībai par nākotni, kas mudina atlikt tēriņus," norāda Vēja.

Lielākais samazinājums, tāpat kā iepriekšējos mēnešos, būs būvmateriālu, santehnikas, audio, videotehnikas tirdzniecībā, kamēr pārtikas mazumtirdzniecībā samazinājums varētu būt mazāks.

"Latvijas Krājbankas" Investīciju pārvaldes galvenā analītiķe Olga Ertuganova prognozē, ka februārī, salīdzinot ar iepriekšējā gada attiecīgo periodu, mazumtirdzniecības apgrozījums būs uzrādījis kritumu par vairāk nekā 20%.

"Latvijas ekonomika atrodas brīvā kritiena stāvoklī, un acīmredzams, ka vēl noteiktu laiku ekonomiskie rādītāji turpinās pasliktināties. Mazumtirdzniecību visvairāk skar iepriekšējos gados uz patēriņu orientētās Latvijas ekonomikas kritums," akcentē eksperte.

Saglabāsies tendence, ka relatīvi mazs apgrozījuma kritums būs novērojams pirmās nepieciešamības preču grupās - pārtikas un farmaceitiskajā kategorijās, kamēr atsevišķās mazumtirdzniecības nozarēs lejupslīde ir daudz smagāka - par 20%-50%.

"Darba meklētāju īpatsvars jau pagājušajā gada pēdējā ceturksnī bijis 9,9%, gada laikā pieaugot par 4,6 procentu punktiem. Diemžēl bezdarba virsotne vēl nav sasniegta, kas kopā ar algu kritumu var izraisīt turpmāko patēriņa sabrukumu," brīdina Ertuganova. Nebūs pārsteigums, ka, pastāvot šādām tendencēm, mazumtirdzniecība šogad būs krituma līderos.

"Latvijas ekonomikai pārvarot bedres punktu, mazumtirdzniecība būs pirmā no ekonomikas nozarēm, pēc kuras varēs noteikt tautsaimniecības atveseļošanās sākumu," piebilda Ertuganova.

 

Intervija ar Juriju Bespalovu: "Vai bagātam jājūtas vainīgam?"

RitumsRozenbergs, Uldis Dreiblats, speciāli NRA  03/30/09

Ventspils mēra Aivara Lemberga tiesas prāvā piedalās ne tikai apsūdzētie un cietušie, bet arī dalībnieks, kura statuss ir neparasts. Ventspils uzņēmējs Jurijs Bespalovs šajā prāvā aizstāv savu godu un cieņu.

Pagājušā gada jūlijā prokurors, apgalvojot, ka J. Bespalovs deviņdesmito gadu sākumā izdarījis kriminālpārkāpumu, kriminālprocesu pret viņu izbeidza sakarā ar noilguma iestāšanos. Uzņēmējs par šādu prokurora soli sūdzējās ģenerālprokuroram, bet, tā kā lieta jau nonākusi tiesā, jautājums par J. Bespalova nevainīgumu vai vainu tagad tiks risināts tur.

– Kā jūs kļuvāt par gadsimta prāvas dalībnieku?

– Gadsimta prāva – tas varbūt ir pārāk skaļi teikts. Manuprāt, gadsimta lieta ir Molotova–Ribentropa pakts. Taču, tā vai citādi, visi Ventspils tranzītbiznesa pārstāvji tādu vai citādu iemeslu dēļ ir kļuvuši par šobrīd notiekošā procesa dalībniekiem. Vieni – kā prasītāji, citi – kā atbildētāji, vēl citi – kā liecinieki. Kā gan es šajā situācijā varēju palikt malā?

– Lietā figurē nevis prasītāji, bet cietušie.

– Pēc būtības viņi ir prasītāji.

– Bet jūs taču varējāt likties mierā un neiet procesā.

– Izmantoju Latvijas pilsoņa tiesības aizstāvēt savu godu un cieņu. Epizodi, par kuru tiku apsūdzēts, atceros līdz pat šim brīdim. Mani vaino, kas esmu atbalstījis amatpersonu dokumenta viltošanā, bet nekādas viltošanas nebija. Arī dokumenti apliecina, ka tas, ko es atceros, atbilst patiesībai. Pēc pratināšanām mani lika mierā kādu gadu, bet tad atsūtīja dokumentu, ka es pirmstiesas izmeklēšanā esmu atzīts par vainīgu atbilstīgi tādam un tādam pantam. Tā kā pēc likuma iestājies noilgums, es par dokumentu viltošanu netikšot tiesāts. To papīru lasot, sapratu, ka esmu atzīts par vainīgu, tikai notiesāt mani nevar. Kā zināms, personu par vainīgu var atzīt tikai tiesa. Uzrakstīju sūdzību, ka uzskatu pret mani vērsto apsūdzību par nepamatotu. Saņēmu atbildi, ka mana sūdzība tiks izskatīta kopā ar šo krimināllietu. Biju spiests piekrist.

– Par kādu dokumentu viltošanu ir runa?

– Par vienošanos starp Ventspils domi un uzņēmumu Ventrans. Tā ir 1993. gada vienošanās, kuras būtība bija parādu cesija. Ventrans bija parādā Ventspils domei, bet šo parādu 1993. gadā nopirka kompānija Ventk, kuras pārstāvis biju es. Prokuratūra mani vainoja par to, ka šis pārdošanas dokuments esot viltots.

– Cik mēs zinām, Lembergs tiek vainots par to, ka viņš esot izspiedis Ventk kapitāla daļas kā kukuli. Vai tā varēja būt?

– Lai tiesa skata šo jautājumu.

– Vai nesanāk tā, ka jūs pēc labas gribas esat nosēdies uz apsūdzēto sola?

– Mans statuss procesā nav apsūdzētais. Arī uz apsūdzēto sola es nesēžu.

– Arī jūsu lieta tātad ir saistīta ar Ventrans 1993. gada parāda rēgu. Kā zināms, Ventrans vadīja Ainārs Gulbis. Kāda bija Gulbja ietekme tolaik?

– Es uz šiem jautājumiem publiski nevēlos atbildēt, lai neiespaidotu tiesu. Ja tiesai radīsies jautājumi, es par šiem faktiem būšu gatavs atbildēt. Demokrātiskā valstī tiesai jāizlemj, kurš ir vainīgs.

– Kāpēc, jūsuprāt, Ventspils tranzītbiznesa pārstāvji sadalījās: vieni kļuvuši par apsūdzētajiem, citi – par it kā cietušajiem, vēl citi – par lieciniekiem?

– Pieņemts uzskatīt, ka pārbaudījumus izcietis tas, kurš izgājis caur uguni, ūdeni un vara taurēm. Biznesa aprindās, runājot par pārbaudījumiem, tiek uzskatīts, ka cilvēkam jāpārdzīvo degvīns, sievietes un slava. Reti kuram izdodas to pārdzīvot bez zaudējumiem. Gadiem ejot, cilvēku maina gan nauda, gan slava. Es cilvēkus dalu trijās grupās – cilvēki ar dzelzs mugurkaulu, kuri vienmēr jebkādos apstākļos aizstāv savu taisnību, lai arī kā tā citam nepatiktu; cilvēki ar gumijas mugurkaulu, kuri lokās līdzi dažādiem viedokļiem atkarībā no tā, kāds viedoklis tobrīd viņiem šķiet pārliecinošāks un izdevīgāks; cilvēki ar bambusa mugurkaulu, kuri līdz kādam brīdim lokās, bet pēc tam lūst.

Teikt, ka neviens nebaidās doties uz pratināšanu prokuratūrā, – to var apgalvot tikai likumīgie zagļi. Normāli cilvēki no tā baidās. Tikai jautājums – cik baidās un kā baidās? Staļina laiku paruna vēsta: "Būtu tik cilvēks, pantu atradīsim." Mūsdienās ikvienu var notiesāt, piemēram, par ienākumu nodokļa nemaksāšanu. Pētot jebkura cilvēka darbības no deviņdesmito gadu sākuma, itin viegli atradīsiet, ka viņš kaut vai par pienu lauku tantiņai maksājis skaidrā naudā, tātad viņi abi nav maksājuši nodokļus. Piedevām, ja cilvēks ir daudzmaz bagāts, tad viņam, pēc sabiedrības domām, jau jājūtas vainīgam. Pārējos pantus jau viņam piemēros kaut vai par to, ka izrādīsies – ne to uzcienājis ar konjaku. Tas nozīmē tikai to, ka visiem ir pamats baidīties, un tad atliek tikai jautājums par mugurkaulu un pratinātāju objektivitāti.

– Jūsu viedoklis par prokurora darba objektivitāti un godaprātu?

– Ja prokuratūra tik cītīgi piemērotu Krimināllikuma pantus attiecībā pret visiem, Latvijā, iespējams, nebūs neviena nevainīga cilvēka. Var sākt piemērot pantus dakteriem par pateicībām, tad iesēdināt ministru par tortes ēšanu un tā tālāk.

– Krimināllikumu jau var piemērot arī pret pašiem prokuroriem.

– Jā. Beigu beigās nonāksim līdz Staļina laikiem, kad 30. gados NKVD sākumā šāva tautu, pēc tām šāva viņus pašus. Es esmu par to, lai likumu piemērošanā būtu veselais saprāts. Tie, kuri dzīvoja padomju laikos, zina, ko nozīmē komjaunatnes vai partijas organizāciju sapulces, kurās bija jārunā tas, ko vēlējās no tevis dzirdēt. Viens cilvēks tajā laikā varēja izlemt ļoti daudzu cilvēku likteni.

– Vai prokurori nepiedāvāja darījumu – ja liecināsiet to un to, jums būs vieglāk, īpašumus neaiztiksim?

– Presē pirms pusotra gada izskanēja ziņas par manas naudas dīvaino arestu. Hansabankā biju VIP klients, un tur glabājās mani personīgie līdzekļi. Neatkarīgās Latvijas laikos nekad neesmu bijis valsts činavnieks (amatpersona). Ienākumu deklarācijas esmu sniedzis jau kopš 1993. gada, kad pēc likuma pat nevajadzēja deklarēties. Es deklarējos, jo zināju, ka agri vai vēlu kāds pavaicās, no kurienes man nauda. Kad mēģināju naudu (3,5 miljonus eiro) pārskaitīt, banka darījumu apturēja, man lāgā neko pat nepavaicājot, noturēja naudu ilgāk par noteikto termiņu, bet pēc tam to arestēja – it kā man tik daudz tai nevajadzēja būt! Vai tas bija Ģenerālprokuratūras mājiens, nezinu. Pēc tam gadu skaidrojos, lai šo naudu atdod. Man nācās atklāt visu savu biznesu, skaidrot, no kurienes un kāpēc man ir nauda. Beigās atdeva.

– Procentus par kapitāla izmantošanu samaksāja?

– Protams, nesamaksāja. Bankai tas ir ideāls veids līdzekļu bezprocentu izmantošanai, lai gūtu peļņu. Es aizrakstīju Hansabankas prezidentam vēstuli ar ierosinājumu samaksāt man vismaz kādus procentus. Bet atbildes vietā – klusums. Valsts ieņēmumu dienests pirms tam prokuratūrai un man bija izsniedzis izziņu par deklarētajām summām, kuras bija trīs reizes lielākas nekā pārskaitītā summa. Salīdzinot VID izziņu, kurā redzams, kāda summa ir nodeklarēta, ar pārskaitīto summu, uzreiz bija jākļūst skaidram, ka tā ir tikai un vienīgi mana nauda. Dīvaini, ka manu jautājumu skatīja Ģenerālprokuratūra, nevis Ekonomikas vai Finanšu policija. Es saprotu – ja es par šo gadījumu sākšu tiesāties ar valsti, man vajadzēs daudz naudas advokātiem, bet rezultātā būs divi santīmi par vienu advokāta izlietoto papīra lapu, ņemot vērā valsts finansiālo stāvokli. Joprojām ceru uz biznesa godprātību, lai tagad jau Swedbank atmaksātu kaut daļu no peļņas, kas tika iegūta no manas bezprocentu naudas.

– Arī minētajā krimināllietā, kuras dalībnieks jūs tagad esat, lielu daļu ieņem īpašuma jautājumi, īpašumu aresti. Vai tas nav aizdomīgi?

– Biznesā ir pieņemamas tādas konkurences metodes kā cenu samazināšana gatavai produkcijai, ražošanas izmaksu optimizēšana, bet nav pieņemama valsts varas izmantošana. Bet politiku sabiedrībā nosaka naudas masa. Nauda risina jautājumus, nauda valda pasauli. Jūs jau varat teikt, ka esat spēcīgāks un veselīgāks, taču tas nenozīmē, ka jūs noteiksiet toni. Toni vienmēr nosaka nauda. Arī politisko un ekonomisko instrumentāriju pamatā ir nauda. Vienmēr notiek cīņa par naudu. Diemžēl.

– Kā zināms, vienus pratināja viesnīcās; viens no lieciniekiem pats noteica, kur, kad un kādā veidā viņš sniegs liecības. Kā notika jūsu pratināšanas?

– Nezinu, kā bija citiem. Es gāju uz Kalpaka bulvāri 6, uz prokurora kabinetu. Prokurori komunikācijā ar mani bija pietiekami taktiski. Nevaru teikt, ka uz mani tika izdarīts spiediens. Kad pirmo reizi saņēmu pavēsti, jutos iekšēji nepatīkami. It īpaši, uzzinot, ka viens uzņēmējs pirms tam uz ceļa apstādināts un arestēts, otrs arestēts restorānā, trešais automašīnā, visapkārt iet ņigu ņegu. Šādā situācijā cilvēks sāk pamazām domāt, vai nav atgriezies 1937. gads, kad nošāva manu vecotēvu. Mana māte to pieredzēja un visu mūžu mācīja – neko lieku nerunā.

– Jūs esat viens no tranzītbiznesa vecās elites, viens no šā biznesa celmlaužiem. Kā šis bizness sākās deviņdesmito gadu sākumā?

– Tagad modē ir filmas par biznesu Krievijā deviņdesmito gadu sākumā, kur cilvēki bruņuvestēs brauca uz rūpnīcu iegādes izsolēm. Daudzi atminas, kā 1993. gadā no tankiem šāva uz Krievijas parlamentu. Toreiz bija tāds demokrātijas līmenis. 1991. vai 1992. gadā Ivara Godmaņa valdība īstenoja naftas produktu ņemšanu 7% apjomā no Krievijas tranzīta. Tas vis notika uz tās likumdošanas bāzes, kāda toreiz bija, vai arī atbilstīgi veselajam saprātam. Toreiz bija tikai bijušās PSRS izstrādātie likumi, bet Latvijā tika sperti tikai pirmie soļi normatīvo aktu izveidē. Nekādas ārējās ekonomiskās attiecības un darbības nebija, nekāda ārējās ekonomiskās darbības regulējuma likumdošanā, nekāda ārējās tirdzniecības regulējuma utt. Deklarācijas nevienam nebija jāaizpilda. Būdams Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātes students, tiku mācīts, kā darbojas padomju ekonomika. Krimināllietā ir runa par deviņdesmito gadu sākumu, par to haosu, kāds valdīja biznesā. Bet tagad šim haosam vēlas piemērot Eiropas Savienības valsts standartus! Deviņdesmito gadu sakumā Latvijai, uzņēmumiem naudas nebija, arī valūtas nebija, par ko iepirkt nepieciešamos materiālus un iekārtas. Naftas produkti valsts vajadzībām tika vienkārši nolieti no tā daudzuma naftas produktu, kas atradās tranzīta apritē. Šobrīd jau grūti iedomāties to haosu, kāds valdīja tajos gados. Neviens nemācēja strādāt nedz ar Rietumu bankām, nedz ar Rietumu valūtām. Tagad, lūk, visi gudri un zina, kā rīkoties. Tagad, lūk, runā, ka kaut kāds tur dokuments, kurš tika sastādīts deviņdesmito gadu sākumā, neatbilstot ES standartiem. Tas taču ir pilnīgs murgs! Gandrīz 20 gadu laikā valsts nogājusi lielu attīstības ceļu. Tie, kuri dzimuši vēlāk un izglītību ieguvuši jau pašreizējā izglītības sistēmā, uz vēl neseno pagātni raugās kā uz maujošu govi. Domā, ka zem tā laika darījumiem būtu jābūt 90 lappušu biezam kontraktam ar sarkaniem zīmogiem, notāra apliecinātam. Bet tolaik nekā tamlīdzīga nebija. Atminēsimies, ka Uzņēmumu reģistrs sāka darboties 1993. gadā. Neviens uzņēmējs tolaik katrā papīrā neiedziļinājās. Tie, kuri pārvaldīja 10 vai 15 kompānijas, piedalījās simtos darījumu, taču neatminas katru papīru. Var jau būt, ka kādam ir tik laba atmiņa. Man tādas nav. Man vietnieki deva dokumentus, un es tos parakstīju, jo es viņiem uzticējos. Nezinu, kurš var visu atminēties, it īpaši jau advokāti, kuri apkalpo droši vien ne vienu vien kompāniju un klientu. Izrādās, ka ir advokāti, kuri apkalpojuši simtiem kompāniju un tagad atminas katru papīru. Man nav tādas fenomenālas atmiņas.

– Kur ir Ventspils uzņēmēju kara būtība?

– Naudā.

– Varbūt to ietekmē arī kādi ārējie apstākļi?

– Saskaņā ar krievu teicienu, ka, mežu cērtot, skaidas lec, es nekādā ziņā nevēlos būt nedz skaida, nedz arī meža cirtējs. Līdz šim tiesas procesam nezināju, kas šajā krimināllietā ir valsts apsūdzētāji, kuri ir cietušie. Ierodoties tiesas zālē, sapratu, ka konkrētajā krimināllietā prasītāji jeb cietušie ir četri miljonāri, bet apsūdzētie – trīs miljonāri. Normāli – strīdu starp miljonāriem risinājusi nevis saimnieciskā tiesa, bet tieši Ģenerālprokuratūra. Turklāt to darījusi daudzus gadus un par nodokļu maksātāju naudu. Sanāk, ka miljonāri strīdas ar miljonāriem, izmantojot valsts jeb nodokļu maksātāju naudu! Un strīds ir par deviņdesmito gadu sākuma darījumu, kuru tagad vērtē, piemērojot mūsdienu likumdošanu, kas tiek traktēta atbilstoši dažu personu fenomenāli asajai atmiņai! Es no tā visa distancējos un šajā procesā aizstāvu tikai savu godu un cieņu. Nevēlos, lai es saviem mazbērniem un bērniem paliktu atmiņā kā likumpārkāpējs. Vēl man, protams, kremt, ka man uz gadu atņēma miljonus, bet procentus nesamaksāja. Pēc šā gadījuma man ir zudusi uzticība Latvijas bankām. Vai tiešām bankas vēlas, lai visa nauda no Latvijas aizplūstu?

Un vēl – es neesmu redzējis nevienu miljonāru, kurš būtu muļķis. Nevienu! Ja šiem cilvēkiem tagad nebūtu jātiesājas, tad viņi, viņu darbs un enerģija šodien, visticamāk, palīdzētu Latvijas ekonomikas stabilizēšanā un celšanā.

– Ko krīzes apstākļos varat apsolīt futbola līdzjutējiem?

– Pašreizējos apstākļos manis vadītais futbola klubs Ventspils var cerēt sagaidīt finansiālo atbalstu tikai no Ventspils tranzīta kompānijām. Futbolisti ar sapratni izturas pret algu samazināšanu. Šogad spēlēsim Čempionu līgā – tas Austrumeiropas komandām ir labs stimuls attīstīties un pilnveidoties. Uzvaras katrā posmā nozīmē reālu naudu. Pievēršam uzmanību jaunajai paaudzei, gatavosim komandu arī 2010. gada sezonai. Ar futbolu nekad neesmu pelnījis, no tā ciešu vienus vienīgus zaudējumus. Par to man ordeni nekar, to daru savam sirdspriekam. Jādzīvo, neraugoties uz grūtībām.

***

JURIJS BESPALOVS

• Dzimis 1960. gada 13. jūlijā

• Beidzis Latvijas Valsts universitātes Ekonomikas fakultāti

• 1984. gadā sācis darbu PSRS Minerālmēslu ministrijas Ventspils pieostas rūpnīcā

• 1991. gadā kļuvis par Krievijas–Holandes–Latvijas kopuzņēmuma U–chemtrans LTD. ģenerāldirektoru

• 1996. gadā kļuvis par Ventamonjaks ģenerāldirektoru

• 2007. gadā ievēlēts par Ventamonjaks padomes priekšsēdētāju

• 2005. gadā kļuvis par futbola kluba Ventspils prezidentu

• 2006., 2007. un 2008. gadā minēts Latvijas 100 miljonāru sarakstā

 

Gatavojot budžeta grozījumus, plāno ievērojamas taupīšanas pasākumus

LETA  03/31/09    Gatavojot grozījumus likumā "Par valsts budžetu 2009.gadam", tiek plānoti daudzi ievērojamas taupīšanas pasākumi.

Kā liecina valdības protokollēmuma projekts, lai 2009. un 2010.gadā veiktu fiskālo konsolidāciju, kas 2011.gadā nodrošinātu vispārējās valdības budžeta deficītu, ne lielāku par 3% no iekšzemes kopprodukta (IKP), ministrijām un citām centrālajām valsts iestādēm būs jānodrošina strukturālo reformu īstenošana, tostarp pārskatot to realizētās darbības funkcijas un īstenojamās nozaru politikas.

Šī mērķa sasniegšanai ministrijām būs jāplāno budžeta izdevumu samazinājums, ņemot vērā, ka samazinājumam netiks pakļauti izdevumi kārtējiem maksājumiem Eiropas Kopienas budžetā, izdevumi valsts parāda apkalpošanai, izdevumi no maksas pakalpojumiem un citiem pašu ieņēmumiem, budžeta savstarpējie transferti un citi informācijā norādītie izdevumi, kā arī Eiropas Savienības (ES) politiku instrumentu un pārējās ārvalstu finanšu palīdzības līdzfinansēto projektu īstenošanai.

Izdevumus atlīdzībām plānots samazināt par 20%, aprēķinot no sešiem mēnešiem plānotā vidējā finansējuma. Pārējiem izdevumiem tiek izstrādāti trīs scenārija varianti, piemērojot tiem 20%, 30% un 40% samazinājumu.

Mērķdotācijas pašvaldībām pedagogu darba samaksai tiks samazināta par 20%, mērķdotācijas pašvaldībām tautas mākslas kolektīvu vadītāju darba samaksai tiks samazināta par 27%, Izglītības un zinātnes ministrijas budžetā mērķdotācijas pašvaldību izglītības iestāžu profesionālās ievirzes sporta izglītības programmu, vispārējās izglītības iestāžu un profesionālās izglītības iestāžu pedagogu darba samaksai tiks samazinātas par 12%, bet Kultūras ministrijas budžetā mērķdotācijas pašvaldību mūzikas un mākslas skolu izglītības programmu pedagogu darba samaksai tiks samazinātas par 27% un profesionālās izglītības iestāžu pedagogu darba samaksa tiks samazināta par 12%.

Lai nodrošinātu taupības pasākumus, ministrijām un citām centrālajām valsts iestādēm nāksies sagatavot un līdz šā gada 17.aprīlim iesniegt Finanšu ministrijā priekšlikumus budžeta tēriņiem 2009., 2010. un 2011.gadam.

Ministrijām būs jāsniedz piedāvājumi par izmaiņām to īstenotajās nozaru politikās, piedāvājumi to struktūru optimizēšanai, veicot padotības iestāžu apvienošanu, reorganizēšanu, pievienošanu vai likvidēšanu, tostarp paredzot konkrētas funkcijas nerealizēšanu, piedāvājumi strādājošo skaita samazināšanai, tostarp veicot strukturālās reformas, kā arī jāziņo par iespējām optimizēt budžeta programmu un apakšprogrammu sarakstu.

Labklājības ministrijai būs jāizvērtē iespējas optimizēt valsts sociālo pabalstu un valsts sociālās apdrošināšanas sistēmu, jāpārskata valsts speciālā budžeta izdevumi 2009.gadam un jāsagatavo valsts speciālā budžeta bāzes projekts 2010. un 2011.gadam saistībā ar plānotajām izmaiņām pensiju, pabalstu un atlīdzību saņēmēju skaitā un vidējos apmēros, ņemot vērā makroekonomiskās prognozes 2009., 2010. un 2011.gadam.

Finanšu ministrijai būs jāizvērtē iesniegtie priekšlikumi un no 22.aprīļa līdz 5.maijam jāorganizē diskusijas ar ministrijām un citām centrālajām valsts iestādēm. Finanšu ministrijai šā gada 12.maijā būs jāinformē Ministru kabinets par iesniegtajiem priekšlikumiem, Starptautiskā Valūtas fonda rekomendācijām un turpmākajiem uzdevumiem grozījumu valsts budžetā sagatavošanā.

Finanšu ministrijai divu nedēļu laikā būs jāizstrādā un jāiesniedz izskatīšanai Ministru kabinetā priekšlikumi par centralizētas valsts īpašumu apsaimniekošanas sistēmas izveidošanu.

 

Izgudrotāji krīzes pārvarēšanai mudina pievērsties inovatīvajai ražošanai

LETA  03/31/09    Latvijas Izgudrotāju biedrība (LIB) savā krīzes pārvarēšanas stratēģijā mudinājusi pārvarēt plaisu starp uzņēmējdarbību un zinātni, pievēršoties inovatīvajai ražošanai.

Kā otrdien LIB biedru sapulcē norādīja biedrības priekšsēdētājs Aldis Eglājs, Latvijas ekonomikas krīze tiek uztverta kā pasaules krīzes daļa un visas cerības uz valsts iziešanu no krīzes tiek saistītas ar globālo ekonomikas atveseļošanos, taču Latvijai ir specifiskas kaites, kas tai jārisina.

Pēc viņa domām, Latvijā ir daudzi ļoti talantīgi cilvēki, taču plaisas dēļ starp uzņēmējdarbību un zinātni netiek radītas jaunas inovācijas, jo uzņēmējdarbībā pasaules uztvere balstās uz maināmo tiesisko likumu kategorijām, bet zinātnē - uz nemainīgo eksakto likumu kategorijām. Tādēļ, lai radītu inovatīvo ražošanu, jāsasaista ekonomika ar zinātni.

LIB priekšsēdētājs vairākkārt uzsvēra, ka valstij jāsargā intelektuālais rūpnieciskais kapitāls, kuru, pēc viņa domām, pašreizējā tiesiskā sistēma nepietiekami aizsargā, tādējādi to kropļojot un valstij zaudējot konkurētspēju. Šinī nolūkā viņš atkārtoti aicināja izskaust korupciju gan valstī kopumā, gan tiesiskajā sistēmā.

"Pašlaik Latvijas sabiedrība dzīvo vērtību dalītāju kultūrā, kas ir PSRS mantojums un kurā valda birokrātija, korupcija un nekompetence," uzsvēra Eglājs, "taču mūsu mērķim būtu jābūt vērtību radītāju sabiedrībai, kas jāpanāk, vairojot godprātīgo sabiedrības daļu."

LIB arī uzskata, ka ir spējīga radīt un realizēt unikālus inovāciju projektus, kas valstij šobrīd būtu nepieciešami.

Jau ziņots, ka biedrība strādā arī pie atbalsta sistēmas unikālu inovācijas projektu realizācijai un uzsākts darbs pie diviem Latvijā izstrādātas un patentētas produkcijas ražošanas un eksporta projektiem. Reizē ar atbalsta sistēmu izstrādāti arī priekšlikumi intelektuālā rūpnieciskā īpašuma aizsardzības pilnveidošanai, uz kuru pamata Saeimā otrajā lasījumā nodoti grozījumi Krimināllikumā.

 

EM šogad IK kritumu pieļauj arī lielāku par 12%; bezdarba līmeņa prognoze - 15-16%

BNS  03/31/09    Latvijā iekšzemes kopprodukta (IK) kritums šogad, turpinoties pasaules finanšu krīzei, varētu pārsniegt valdības prognozētos 12%, savukārt bezdarba līmenis gada beigās var sasniegt 15-16% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem, otrdien valdības sēdē prognozēja Ekonomikas ministrijas (EM) Tautsaimniecības struktūrpolitikas departamenta direktors Oļegs Barānovs.

Viņš teica, ka Latvijas ekonomika smagāko kritumu piedzīvos šā gada vidū, pēc tam IK krituma tempi varētu nedaudz palēnināties. Savukārt ekonomiskās izaugsmes atjaunošanās prognozēta 2010.gada ceturtajā ceturksnī.

Barānovs pieļāva, ka šogad bezdarba vidējais līmenis varētu būt 13-14% robežās.

Viņš arī sacīja, ka gada vidējā inflācija šogad Latvijā prognozēta 3-4%. EM pārstāvis atzina, ka gada beigās inflācijas radītāji varētu noslīdēt tuvu nullei un ir iespējama pat deflācija.

Valdība otrdien iepazinās ar EM un Finanšu ministrijas (FM) sagatavoto informatīvo ziņojumu par makroekonomisko situāciju valstī.

Ziņojumā minēts, ka galvenie pamatpieņēmumi 2009. un 2010.gada prognozēm ir saistīti ar globālās finanšu krīzes sekām uz valstu reālajiem sektoriem, kas negatīvi ietekmēs Latvijas gan ārējo, gan iekšējo pieprasījumu.

"Atšķirībā no 2008.gada 2009.gadā lielāka ietekme uz Latvijas ekonomiku būs straujam ārējā pieprasījuma samazinājumam. Turpinās kristies arī iekšējais pieprasījums, kas bija galvenais izlaides samazinājuma iemesls 2008.gadā," teikts ziņojumā.

EM un FM norāda - lai sagatavotu pamatotākas prognozes, aptaujātas nozaru asociācijas un lielākie rūpniecības uzņēmumi. "Kā galvenos ražošanu ierobežojošos cēloņus uzņēmumi nosauca kredītresursu un faktoringa ierobežoto pieejamību, eksporta garantiju trūkumu, apgrozāmo līdzekļu nepietiekamību, jaunu pasūtījumu trūkumu gan iekšējā, gan ārējos tirgos, energoresursu augstās cenas, kā arī nacionālo valūtu devalvāciju vairākās tirdzniecības partnervalstīs. Vairākums uzņēmēju uzsvēra, ka galvenais darbību ierobežojošais faktors 2009.gadā būs zemais pieprasījums. Vairākums aptaujāto atzina, ka pastāv ļoti liela nenoteiktība gan iekšējā, gan ārējā tirgū un nozaru attīstība būs cieši saistīta ar kopējo pieprasījumu - gan iekšējo, gan ārējo," sacīts ziņojumā.

Ministrijas prognozē, ka investīciju samazinājumu privātajā sektorā galvenokārt ietekmēs finanšu resursu pieejamības apstākļu pasliktināšanās (kreditēšanās sadārdzināšanās un peļņas samazināšanās), kā arī uzņēmēju pesimistiskais noskaņojums par nākotnes perspektīvām. Iekšējā pieprasījuma samazināšanās dēļ turpinās uzlaboties maksājumu bilances kārtējo maksājumu konta saldo, līdz ar to samazināsies Latvijas ekonomikas ārējā nesabalansētība. 2009.gadā būtiski samazināsies imports. Vājā ārējā pieprasījuma dēļ saruks arī eksporta apmēri, tomēr samazinājuma tempi būs lēnāki nekā importam. Savukārt 2010.gadā eksporta apmēriem ir paredzams neliels pieaugums. Iekšējā pieprasījuma samazināšanās, kā arī relatīvi zemas pasaules naftas cenas veicinās inflācijas krišanos.

Prognozēts, ka 2009.gada decembrī 12 mēnešu inflācija nokritīsies līdz 0,3%, attiecīgi gada vidējā - līdz 3,3%.

Arī apstrādes rūpniecībā 2009.gadā tiek prognozēts ražošanas apmēru samazinājums par 16,2%, kas caurmērā atbilst aptaujāto nozaru asociāciju un lielāko uzņēmumu prognozēm 2009.gadam. Daži rūpniecības apakšnozaru uzņēmumu pārstāvji pieļauj pat lielāku ražošanas apmēru samazinājumu, piemēram, ražošanas apmēri vieglajā rūpniecībā un elektrisko un optisko iekārtu ražošanā varētu samazināties līdz pat 40%, savukārt nemetālisko minerālu ražošana varētu sašaurināties par 30%, teikts ziņojumā.

Savukārt vienā no lielākajām apstrādes rūpniecības apakšnozarēm - kokapstrādē - tiek prognozēts 12-20% kritums, turpretim pārtikas rūpniecības uzņēmumi 2009.gadā paredz mērenu ražošanas apmēru samazinājumu (no 2 līdz 8%). Gan pozitīvie, gan negatīvie nākotnes paredzējumi galvenokārt saistīti ar eksporta iespējām. Prognožu rezultāti rāda, ka 2009.gadā kopumā IK kritīsies par 12%, bet 2010.gadā - par 2%. Visbūtiskāk 2009.gadā sašaurināsies investīcijas un privātais patēriņš, bet pa nozarēm - apstrādes rūpniecība, būvniecība un tirdzniecība. 2010.gada otrajā pusē IK krituma tempi sāks samazināties, teikts ziņojumā.

 

"Parex index": pieaug optimisms uzņēmēju nākotnes prognozēs

Diena  03/31/09    Lai gan Latvijas uzņēmēji, vērtējot pašreizējo valsts ekonomisko stāvokli kopumā, ir pesimistiski, prognozējot savu darbību nākamajiem sešiem mēnešiem, vērojamas optimisma tendences, liecina uzņēmēju lietišķās aktivitātes pētījums Parex index.

Pētījuma autori piebilst, ka optimisms iezīmējas to uzņēmēju vērtējumos, kuru uzņēmumi atrodas Latgalē un ārpus Latvijas septiņām lielākajām pilsētām.

Lai gan sasniegta līdz šim zemākā Parex index aptaujā novērotā vērtība - 33,66 punkti, uzņēmēju pesimisma pieauguma temps ir pierimis, šī gada pirmajā ceturksnī indeksa vērtībai noslīdot tikai par 1,60 punktiem. Pērnā gada pēdējā ceturksnī, salīdzinot ar iepriekšējo ceturksni, lejupslīde pārsniedza sešus punktus. Patlaban indekss par 16,34 punktiem ir nokrities zem neitrālā vērtējuma sliekšņa, kas ir 50 punktu atzīme. Zem šī līmeņa indekss atrodas kopš pērnā gada sākuma.

Pēc jaunākajiem datiem, negatīvs ir gan tagadnes, gan nākotnes indekss, liecinot ne vien par pesimistisku pašreizējās situācijas, bet arī tuvākā pusgada ekonomikas attīstības redzējumu, tomēr nākotnes vērtējums, salīdzinot ar iepriekšējo mērījumu, ir nevis turpinājis slīdēt uz leju, bet gan tieši otrādi - pirmo reizi divu gadu laikā uzrādījis pieaugumu par 1,84 punktiem, sasniedzot 38,31 punkta atzīmi. "Minētais rādījums liecina, ka Latvijas uzņēmēji patlaban nākotnē raugās cerīgāk, nekā to darīja pirms trīs mēnešiem, un, jādomā, sagaida ekonomiskās situācijas stabilizēšanos," secina pētījuma veicēji.

Parex index pētījumu sadarbībā ar sabiedriskās domas pētījumu centru SKDS veic Parex banka. Pirmais pētījums tika veikts 2004.gada 1.ceturksnī, tādējādi ir apritējuši pilni pieci gadi, kopš šāds pētījums tiek veikt. Parex index tiek aprēķināts, apkopojot un izvērtējot 750 dažādu nozaru un lieluma Latvijas uzņēmumu vadītāju aptaujas rezultātus. Tas atspoguļo uzņēmēju viedokli un situācijas prognozes par ekonomisko aktivitāti valstī, attiecīgajā nozarē, kā arī dažādiem uzņēmuma darbības rādītājiem: rentabilitāti, apgrozījumu, finansiālo stāvokli, darbinieku skaitu, investīciju apjomu. Ja indekss ir virs 50, tas liecina par optimismu konkrētā jautājuma vērtējumā, savukārt, ja tas ir zem 50 punktu robežas, tad iespējams runāt par pesimismu.

 

Bezdarba līmenis marta beigās sasniedzis 10,7%

Diena  04/01/09     Marta beigās reģistrētā bezdarba līmenis Latvijā sasniedzis 10,7%, liecina Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) apkopotā operatīvā informācija. Kopējais bezdarbnieku skaits valstī turpina pieaugt, un martā visstraujāk bezdarbs pieauga Rēzeknē, Rēzeknes rajonā, Dobeles rajonā un Jēkabpils rajonā, par jaunākajiem datiem vēsta aģentūra

NVA vadītāja Baiba Paševica skaidro, ka vietām bezdarba līmenis pieaudzis, jo cilvēki, iespējams, ir strādājuši citur, bet reģistrējas savās pilsētās. Uzskatāms piemērs šai tendencei ir Dobeles rajons.

NVA direktore arī stāsta, ka pēdējos mēnešos nav novērotas apjomīgas darbinieku atlaišanas. Lielākoties uzņēmumi atlaiž no viena līdz pieciem darbiniekiem un marta sākumā NVA uzņēmumi kopumā informēja par 2 661 darbinieka atlaišanu. Februārī šis skaits bija lielāks - 2 899 plānotie atlaišanas gadījumi. Šobrīd NVA vēl nav apkopota informācija par iespējamiem darbinieku atlaišanas gadījumiem aprīlī.

Šā gada marta beigās NVA datubāzē bija reģistrēta 2041 vakance. Tikai nepilni 50% reģistrēto bezdarbnieku saņem bezdarbnieka pabalstu.

Bez darba palikušo cilvēku lielais skaits bija arī Valsts prezidenta Valda Zatlera 31.marta uzrunas uzmanības lokā. "Grūtības ienākušas gandrīz katrā ģimenē, krājoties mājokļu parādiem, sarūkot algām, kādam radiniekam vai draugam zaudējot darbu," sacīja Valsts prezidents. Viņš uzdeva valdībai pieņemt sociālās aizsardzības programmas, tai skaitā pievēršoties bezdarbnieku sociālajām garantijām.

 

Krīze ekonomikā un izglītībā = bezdarbs

Imants Lipskis, Labklājības ministrijas Darba departamenta direktors

NRA  04/02/09    Pašreiz situācija darba tirgū kļūst aizvien nopietnāka – jau 2009. gada 19. februārī tika reģistrēts 100 000. bezdarbnieks, janvārī Latvijā bezdarba līmenis bija otrais augstākais Eiropas Savienībā (ES). Patlaban ir būtiski apzināties faktorus, kas līdz tam ir noveduši, arī īstenojot pasākumus situācijas uzlabošanai.

Šobrīd reģistrētais bezdarba līmenis 2009. gadam tiek prognozēts 12,7%, gada beigās, iespējams, sasniedzot pat 15% jeb 175 000 bezdarbnieku.

Norises Latvijas tautsaimniecībā vislabāk izskaidro darba tirgus ekonomistiem zināmā īstermiņa Filipsa līkne (sakarība starp inflācijas līmeni un bezdarbu). Tā parāda, ka iepriekšējos gados ar ekspansīvu fiskālo politiku, tajā skaitā – nekustamā īpašuma spekulācijām, tika uzkarsēta ekonomika un samazinājās bezdarba līmenis. Vienlaikus palielinājās inflācija, bet darbaspēka trūkuma dēļ radās arī algu – inflācijas spirāle. Attiecīgi, trūkstot darbaspēkam, netika pieņemts politisks lēmums par atvieglotām procedūrām darbaspēka piesaistei no trešajām valstīm, kas varētu pastiprināt konkurenci iekšējā tirgū un nodrošinātu, ka algu pieaugums vairāk atbilstu darba ražīguma pieaugumam. Ilgtermiņā darbojas cita sakarība, kas nosaka, ka valstī ir noteikts strukturālais bezdarba līmenis (arī dabiskais iekšzemes kopprodukta (IKP) līmenis). Uz to ekonomika tiecas neatkarīgi no fiskālās vai monetārās politikas ietekmes. To nosaka gan izglītības un apmācību sistēmu kvalitāte, gan reģionālās mobilitātes iespējamība, gan tiesiskās un ekonomiskās nepilnības. Tā kā minētās sakarības iepriekšējos gados netika ņemtas vērā, tagad ekonomiskās situācijas normalizēšanai jāveic būtiskas strukturālās reformas, galveno uzsvaru liekot uz izglītības sistēmas sakārtošanu un cilvēkresursu attīstību. Tā ir arī viena no būtiskākajām prasībām ārvalstu finansiālās palīdzības saņemšanai.

Ko iesaka ES?

Eiropas Komisija savā ekonomiskās krīzes pārvarēšanas plānā ir ieteikusi dalībvalstīm pievērsties tieši apmācības un pārkvalifikācijas pasākumiem, jo īpaši mazāk kvalificētajiem bezdarbniekiem, lai mazinātu strukturālā bezdarba līmeni. Tāpēc Latvija plāno apmācību un pārkvalifikācijas iespējas piedāvāt ne tikai bezdarbniekiem un darba meklētājiem, bet arī bezdarba riskam pakļautiem un šobrīd nodarbinātiem cilvēkiem.

Tāpat tiek uzsvērts, ka normālai ekonomikas darbībai un līdz ar to labvēlīgākai situācijai darba tirgū pašreiz svarīgākais ir atjaunot finanšu sistēmas stabilitāti, nodrošinot uzņēmējiem atbilstošu pieeju kredītresursiem, kam ir nepieciešama koordinācija arī ES ietvaros.

Kādās nozarēs apmācīt?

Pašreiz arī Latvijā tiek noteiktas nākotnē nepieciešamās prasmes un apmācību jomas. Ņemot vērā mūsu valsts ekonomikas struktūru un salīdzinošās ārējās tirdzniecības priekšrocības, iespējamās nozares, kurās varētu būt nepieciešami darbinieki nākotnē, ir apstrādes rūpniecība ar vidēju un vidēji augstu pievienoto vērtību, elektroenerģija, gāzes apgāde, siltumapgāde, transports un uzglabāšana, informācijas un komunikāciju pakalpojumi, ūdensapgāde, notekūdeņu, atkritumu apsaimniekošana, sanācija, sociālais darbs, medicīnas atbalsta darbinieki.

Subsidētās darba vietas

Vienlaikus, īstenojot darba tirgus pasākumus, ir jāņem vērā to ietekme uz darba tirgu gan īstermiņā, gan ilgtermiņā. Tas nepieciešams, lai neradītu augstāka strukturālā bezdarba draudus nākotnē, kā arī efektīvāk izlietotu budžeta līdzekļus laikā, kad Latvijai ir ierobežotas iespējas piesaistīt starptautiskos līdzekļus.

Ekonomikas principi nosaka, ka subsidētā nodarbinātība ilgtermiņā ir ekonomikai kaitīga, jo izraisa nepareizu līdzekļu pārdali tautsaimniecībā, beigās novedot arī pie strukturāla bezdarba un zemāka IKP, īpaši apstākļos, kad valsts nevar aizņemties no nākotnes, kā tas ir Latvijā. Ejot šajā virzienā, vienkārši tiks samazināti nākamo gadu budžeta ieņēmumi, IKP un cilvēku labklājība.

Līdz ar to subsidēto darba vietu finansēšana un veidošana saskaņā ar ES tiesību aktiem ir pieļaujama tikai sociālās atstumtības riska grupām, piemēram, cilvēkiem ar invaliditāti vai ilgstošajiem bezdarbniekiem. Tas nozīmē, ka Latvijā visus līdzekļus novirzīt subsidētajai nodarbinātībai nebūtu pareizi, jo paildzinātu periodu ar augstu bezdarbu ne tikai par pāris, bet daudz vairāk gadiem.

Savukārt, nepiedāvājot pārkvalifikācijas un konkurētspējas paaugstināšanas iespējas, Latvija pēc pāris gadiem varētu nonākt situācijā, kad būs ievērojami pieaudzis strukturālais bezdarbs – cilvēku kvalifikācija būs neatbilstoša darba tirgus prasībām, arī gadījumā, ja darba vietas būs pieejamas, tās bezdarbnieki nevarēs aizņemt kvalifikācijas trūkuma dēļ. Lai gan Latvija ir valsts ar vienu no augstākajiem iedzīvotāju īpatsvariem ar augstāko izglītību, ir jādomā par šīs izglītības kvalitāti un atbilstību darba tirgus prasībām. Tas nozīmē, ka ekonomikas un darba tirgus pārstrukturizācijas rezultātā, iespējams, daļai to, kas jau ir ieguvuši augstāko izglītību, būs nepieciešams pārkvalificēties, iegūstot kādu profesiju.

Tomēr ir būtiski saistīt apmācību un pārkvalifikācijas iespējas ar finansiālu atbalstu stipendiju un mācību pabalstu formā. Lai apmācības padarītu efektīvākas un individuālākas, sniedzot atbalstu arī bezdarba riskam pakļautajām personām, pašreiz Latvijā tiek veidota arī apmācību kuponu sistēma.

 

Viedoklis: Jāievieš progresīvais nodoklis

Juris Paiders,  NRA  04/03/09    Starptautiskais valūtas fonds ir sācis Latvijas sodīšanas procedūru, jo Latvijai martā nav pārskaitīta kārtējā izdevuma porcija 200 miljonu eiro, kam saskaņā ar iepriekš apstiprināto grafiku vajadzēja jau būt ieskaitītiem Valsts kasē.

No vienas puses, tā nav traģēdija, jo no starptautiskajiem aizdevējiem tika pakampts par Latvijas pašreizējām vajadzībām daudz lielāks kumoss, nekā bija valstij bija vajadzīgs. Līdz (jūnijam) vēlēšanām naudas valsts kasē varētu pietikt.

Kas notiks pēc tam, par to politiķi domās pēc vēlēšanu rezultātiem, jo vēlēšanu rezultāti lielā mērā ieskicēs to politisko spektra sastāvu, kam būtu turpmāk jāuzņemas atbildība par Latvijas nākotni.

Tomēr valūtas fonda eksperti, kas līdz šim prata tikai slavēt Godmani, tagad ir aptvēruši, ka Latvijas valdība fonda ekspertus labu laiku ir vazājusi aiz deguna. Valūtas fonda aizsegā notika formāla izdevumu samazināšana, bet tajā pašā laikā tika dzītas nekaunīgas un milzīgas rebes, lai, izmantojot situāciju, grābtu, cik vien iespējams. Valstī notiek finanšu orģijas, lai paspētu pakampt, pirms valsts finanses aptrūkstas vispār. Savukārt kreditori tiek baroti ar solījumiem reformēt, sakārtot utt.

Situācija atgādina piemēru, kad mājā izcēlies ugunsgrēks un tiek aizdota nauda ugunsgrēka dzēšanai, bet pa to starpu politiķi izmanto mirkli, nevis lai sāktu organizēt dzēšanu, bet lai nozagtu visu, ko šajā brīdī neviens vairs nepieskata. Faktiski Latvijā ir krahs, bet koalīcija četrus mēnešus tikai imitēja darbu. To arī beigu beigās aptvēruši valūtas fonda eksperti.

Taču ir arī otra problēma: valdība pagājušajā gadā uzņēmās tādas saistības, kas bija ārpus valdības kompetences. Valdība apsolīja piegriezt patēriņu arī privātajā un pašvaldību sektorā. Taču, lai valdība šādus solījumus realizētu, vispirms fundamentāli jāmaina likumdošanas bāze. Latvijas valdībai nav tiešu pilnvaru iejaukties pašvaldību budžetos un tēriņos. Pirms dot šādus solījumus, bija jāatceļ Satversme vai jāievieš īpašais stāvoklis. Godmanis apsolīja valūtas fondam to, ko viņš, nemainot pamatlikumus, nespēj kontrolēt. Sajūtot briesmas, pērn decembrī daudzas pašvaldības metās palielināt patēriņu, pat divkāršojot mēneša izdevumus. Turklāt pašvaldības, glābjot savus ļaudis, daudzviet pirms algu samazināšanas tās palielināja utt.

Galvenā problēma, ar ko tagad saduras Dombrovska valdība – koalīcija un Godmaņa solo valdība neuzsāka debates par valsts funkciju samazināšanas virzieniem.

Tika mehāniski griezti izdevumi un samazinātas algas, kas automātiski nozīmēja arī valsts nodokļu ieņēmumu samazināšanos. Sākās lejupejošā spirāle. Mazākas algas–mazāki nodokļi–mazāki valsts ienākumi–prasība atkal samazināt algas–vēl mazāki nodokļi–vēl mazāki valsts ienākumi utt.

Nebija nekādu ideju, kā pārcirst šādu lejupejošu lavīnu. Lai gan citu valstu pieredze šādos brīžos ir zināma.

Viens no elementārākajiem lēmumiem, kas netika izmantots, un par to pat netiek debatēts, ir progresīvs (vai papildu) nodoklis. Valsts uzdevums, pie tāda ekonomiskā kraha neveicot devalvāciju, ir samazināt patēriņu. Patēriņu var samazināt, samazinot algas, bet patēriņu var samazināt, samazinot algu, kas tiek izmaksāta uz rokas, palielinot nodokļus. Neieviest šādu normu bija totāls stulbums vai diversija. Progresīva nodokļa ieviešana samazina patēriņu, neizraisot valsts ienākumu samazinājuma lavīnu. 2008. gada decembrī vajadzēja nevis par 25% samazināt darba algas, bet bija nekavējoties jāievieš progresīvs ienākuma nodoklis. Kaut vai tikai valsts un pašvaldību sistēmā strādājošajiem. Prasība samazināt valžu locekļu algas samazina nodokļu ieņēmumus. Ja visas algas virs 1000 latiem mēnesī tiktu apliktas ar papildus 10 procentu nodokli (no summas, kas pārsniedz 1000 latu), bet visas algas virs 2000 latiem mēnesī ar papildus 25 procentu nodokli, tad šāds patēriņa samazinājums skartu visus sektorus, arī privāto. Kas to traucēja? Tikai ierēdniecības nevēlēšanās gatavot likumprojektus, kuri nav izdevīgi pašiem.

Latvijā joprojām nav debašu par veidiem, kā valsts kasē iegūt papildu ienākumus. Jaunajam finanšu ministram tam nav laika, tagad viņš ir uzņēmies būt par galveno banku sektora lobiju valdībā. Idejas, kā vēl vairāk lobēt bankas, no Repšes mutes birst viena pēc otras: Valsts kasei nedrīkstētu uzticēt to cilvēku pensiju naudas pārvaldi, kuri vairs netic banku sektoram. Bankām jāļauj turpināt notrallināt 2. līmeņa pensiju naudu – pat tad, ja aptrūkstas naudas pensiju izmaksām šodienas pensionāriem utt. Banku lobiji un banku analītiķu veidotā ekonomiskā politika jau ir novedusi līdz kraham pasaules ekonomiku, un arī Latvijas ekonomikas problēmās lielum lielā vaina bija aklajā paļāvībā uz banku analītiķu (trubadūru) rožainajām prognozēm un bezatbildīgajā kredītu izsniegšanas politikā.

Tagad Latvijai ir vajadzīga līdzsvarota reforma nevis banku, bet sabiedrības vairākuma interesēs.

 

SAK: ļoti negatīva scenārija gadījumā Latvija var piedzīvot arī humāno krīzi

Diena  04/03/09    Latvijā pašlaik gandrīz vienlaicīgi attīstās politiskā un ekonomiskā krīze, kas negatīva scenārija gadījumā izvērtīsies par plašu sociālo krīzi un ļoti negatīvas apstākļu sakritības gadījumā vietumis pāries arī epizodiskā humānā krīzē, prognozē Valsts prezidenta Valda Zatlera paspārnē strādājošā Stratēģiskās analīzes komisija (SAK), dodot šībrīža diagnozi Latvijai. Komisija ieteikusi steidzīgi veikt vairākus pasākumus, jo sociālā nelīdzsvarotība tieši ietekmēs ekonomiku, arī tad, kad sāksies ekonomiskā augšupeja.

Sociālo spriedzi vairo tas, ka šobrīd nevienam nav skaidrs, cik ilga un dziļa krīze būs, jo ekonomiskās izaugsmes prognozes tiek regulāri pārskatītas un pazeminātas, tiek uzsvērts, ka krīzes zemākais punkts vēl tikai priekšā. Šī situācija ietekmējot iedzīvotāju saprātīgu risinājumu atrašanu, atzīts ziņojumā.

SAK prognozē, ka sociālā spriedze pieaugs, kad tiks reāli samazinātas algas. Tajā daļēji vainojama zemā uzticība varai un politiķu lēmumiem. Neuzticēšanās dēļ šādi lēmumi tiek uztverti vai nu kā politiķu patvaļa, vai ārvalstu aizdevēju uzspiesta griba, ko īsteno pakļāvīga valdošā elite.

Ziņojumā minēts, ka februārī veiktās aptaujas liecina, ka ielu un ceļu bloķēšanu atbalsta gandrīz 46%, bet Saeimas un valdības ēkas ieņemšanu - gandrīz 22% Latvijas iedzīvotāju. Daļēji vai pilnīgi 2009.gada 13.janvāra protesta akcijas gaitu februārī atbalstīja 54% Latvijas iedzīvotāju.

Nozīmīga Latvijas iedzīvotāju daļa - 14% darbaspējīgo vai vairāk - paliks bez darba tuvāko deviņu mēnešu laikā, prognozēts ziņojumā. Šiem cilvēkiem vēl kādu laiku nebūs iespējams atrast darbu. Sagaidāms straujš nabadzības pieaugums līdz pat 2010.gada beigām, secinājusi SAK.

Savukārt reformas izglītības un veselības jomā raksturo - "liela izaicinājuma, maza atbalsta" situācija.

SAK uzskata, ka steidzami jāveic pasākumi resursu novirzīšanai tur, kur tie ir īpaši nepieciešami, it īpaši sociālajā un izglītības jomā, pārskatot un pārstrukturējot pārējos resursus.

SAK priekšlikumi likumdevējiem nav saistoši, taču komisija cer, ka jaunā valdība tos ņems vērā. Mēs strādājam kā padomdevēji, sacīja SAK vadītāja vietniece Zanda Kalniņa - Lukaševica.

Ko iesaka SAK?

1. Uzturēt noteiktu personiskās un sociālās drošības līmeni sabiedrībā (drošības un kārtības uzturēšanas dienestu efektivitāte kā prioritāte) un sekmēt iedzīvotāju sadarbību un pašpalīdzības / pašorganizēšanās iniciatīvas strauji pieaugošas sociālās nedrošības apstākļos.

2. Izstrādāt un īstenot sociālās aizsardzības programmas gan valsts, gan pašvaldības, gan PPP formā, koncentrējot resursus uz sociāli visneaizsargātākajām grupām un minimālā iztikas līmeņa nodrošināšanu pēc bezdarba pabalsta saņemšanas perioda beigām.

3. Kāpināt valsts pārvaldes rīcības / lēmumu leģitimitāti ar plašas iedzīvotāju līdzdalības palīdzību, aktīvi izmantojot jaunas formas.

4. Veikt ES SF pārprogrammēšanu ar uzsvaru uz ekonomisko aktivitāti, nodarbinātību veicinošām aktivitātēm, kā arī atbalstu bezdarba situācijā

5. Izstrādāt krīzes scenārijus un vadības pasākumus sociāla sprādziena un neprognozēti straujas ekonomiskās lejupslīdes gadījumiem, sagatavot noteiktus valsts pārvaldes dienestus darbam ārkārtas situācijas apstākļos.

6. Veikt strukturālas izmaiņas publiskās pārvaldes sistēmā, izglītības un veselības jomā, it īpaši pārstrukturēt izglītības pārvaldību, radikāli samazinot aparātu, skolotāju skaitu un mainot finansēšanas modeli. Izveidot „drošības tīklu” no pamatizglītības izkritušajiem skolēniem.

7. Raiti reģionalizēt augstāko izglītību (Baltijas jūras reģions) un ieviest efektivitātes / ekonomiskās atdeves kritērijus augstākās izglītības finansēšanā. Mainīt zinātnes attīstības atbalsta principus (efektivitātes uzlabošana, internacionalizācija un starptautiskās kvalitātes standartu vispārēja ieviešana).

 

Komentārs: Spēks un vājums

Pauls Raudseps,  Diena  04/03/09    Pasaules ekonomiskās krīzes rezultātā daudzi gaida arī lielas izmaiņas pasaules ģeopolitisko spēku samērā - ASV vairs nebūšot tik ietekmīga, lielāka teikšana būšot Ķīnai. Latviju kā allaž sevišķi interesē, ko krīze nozīmēs Krievijai. Vai tā padarīs Krieviju stiprāku vai vājāku? Vai tā piespiedīs Kremli kļūt savos mērķos pieticīgākam vai tieši otrādi - padarīs to agresīvāku?

Nedēļas sākumā Tallinā notikušajā Lennarta Meri konferencē šis bija viens no visaktīvāk apspriestajiem jautājumiem, un secinājums bija nepārprotams: Putina režīms mērķus nemaina.

Tas varētu likties pārsteidzoši, jo Krievijas atkarība no naftas un gāzes eksporta tai dārgi maksājusi laikā, kad izejvielu cenas ir strauji kritušās.

Naftas cenas sabrukumam - no teju 150 dolāriem par barelu pagājušā gada vasarā līdz 50 dolāriem šobrīd - ir sekojusi masīva naudas aizplūšana (130 miljardi dolāru pagājušajā gadā), rubļa kursa krišana par trešo daļu kopš novembra un ārzemju valūtas rezervju samazināšanās par 200 miljardiem dolāru.

Šis gads solās būt smags Krievijas tautsaimniecībai: Pasaules Banka paredz, ka iekšzemes kopprodukts saruks par 4,5%, bezdarbs pieaugs līdz 12% un valūtas aizplūšana var pat pārsniegt pagājušā gada līmeni, jo Krievijas uzņēmumiem un bankām šogad ir jāatmaksā 135 miljardi dolāru ārzemju kreditoriem. Jau pagājušā gada beigās Vladivostokā izcēlās masu protesti par ievedmuitas paaugstināšanu ārzemju mašīnām, un sociālo nemieru draudu ēnā parādījušās ziņas, ka Iekšlietu ministrijas karaspēkam dotas tiesības vajadzības gadījumā šaut uz demonstrantiem. Visbeidzot - pirmo reizi vairāku gadu laikā dažāda līmeņa politiķi sāk atļauties līdz šim neiedomājamo - publiski nepiekrist "nācijas līderim" Ministru prezidentam Vladimiram Putinam, un viņa reitingi ir sākuši manāmi kristies. Pēdējo divu nedēļu laikā gan viņa, gan prezidenta Dmitrija Medvedeva reitingi ir samazinājušies par 10% (līdz 70%), un 50% uzskata, ka valsts ir uz nepareizā ceļa.

Liktos, ka aizvien sarežģītākā iekšpolitiskā situācijā Krievijas valdniekiem nepietiktu ne laika, ne naudas, lai turpinātu pēdējo gadu agresīvo ārpolitiku, kura sasniedza kulmināciju 2008.gada augusta karā pret Gruziju.

Nevajag ļauties tādiem maldiem. Divu iemeslu dēļ krīze nevis vājina, bet gan pastiprina Krievijas vēlmi turpināt sākto ārpolitisko kursu.

Pirmkārt, kā Tallinas konferencē uzsvēra daudzi ilggadēji Krievijas politikas vērotāji, tai skaitā respektētā Maskavas Kārnegī centra pētniece Lilija Ševcova un Vašingtonas Center for Strategic and International Studies pētnieks Janušs Bugajskis, Krievijas ārpolitika kalpo tās iekšpolitikai, un tās mērķis ir nodrošināt Kremļa kontroli pār iedzīvotājiem, nemitīgi baidot viņus ar aizrobežu draudiem un mobilizējot pret ienaidniekiem. Iekšējā neapmierinātība ar valsts vadītājiem neliks viņiem šo varas mehānismu atmest. Tieši otrādi, tas ir spēcīgs dzinulis to pastiprināti izmantot, jo kas gan šajos apstākļos var būt izdevīgāk kā cilvēkiem stāstīt, ka pie visām viņu problēmām vainīgi ļaunie imperiālisti un to līdzskrējēji gruzīni/ukraiņi/igauņi/latvieši?

Otrkārt, kā to labi saprot Kremlī, vara nekad nav absolūta, tā vienmēr ir relatīva. Aklo valstībā vienacis kļūst par karali. Krievijas zaudējumi no pasaules finanšu krīzes ir lieli, taču trieciens kaimiņvalstīm ir bijis vēl lielāks. Krievijas valūtas rezerves ir samazinājušās par 200 miljardiem dolāru, bet tai vēl aizvien ir 400 miljardi, no kuriem nav sevišķi grūti atvēlēt 10 miljardus, ko izmantot stratēģiskām intervencēm. Visskaļākā no tām ir Krievijas divu miljardu dolāru aizdevums Kirgizstānai, kuru tā saņēma pēc lēmuma slēgt Manasas militāro lidlauku. ASV to izmantoja kā svarīgu bāzi sava karaspēka atbalstam Afganistānā, un, kā Tallinā teica bijušais ASV valsts departamenta darbinieks Deivids Kreimers, "krievi mūs kārtīgi izčakarēja". Manasas bāze, lai arī tā nebija neaizvietojama, tomēr amerikāņiem bija ļoti svarīga, un Krievija to viņiem atņēma, labi apzinoties, cik būtisku vietu prezidenta Obamas ārpolitikā ieņem karš Afganistānā.

Vēl Krievija ir nolēmusi aizdot Baltkrievijai divus miljardus dolāru un piedāvājusi ekonomiskajā un politiskajā haosā aizvien dziļāk slīgstošajai Ukrainai piecu miljardu aizdevumu. Svarīgām lietām nauda vienmēr atradīsies. Turklāt to liek lietā ne tikai valsts, bet arī Krievijas stratēģiskie uzņēmumi. Pirmdien kļuva zināms, ka ar Putinu cieši saistītā naftas kompānija Surgutņeftegaz par 1,8 miljardiem dolāru nopirkusi 21% akciju Ungārijas naftas pārstrādes firmā MOL, izraisot bažas gan Budapeštā, gan Briselē par Krievijas uzņēmumu aizvien dziļāku iesakņošanos Eiropas enerģijas tirgos. Vairāki Tallinas konferences dalībnieki minēja, ka Maskavā tagad runā - šis ir izdevīgs brīdis ārzemēs iegādāties uzņēmumus.

Latvijā optimistiski noskaņoti cilvēki uzsver, ka krīze - tā ir iespēja. Neapšaubāma patiesība, tikai nevajag aizmirst, ka tā domā arī cilvēki, kuri mums labu nevēl.

 

Rīgā turpina jau iesāktos projektus

Aisma Orupe, Žurnāls "Nedēļa"   04/03/09    Rīgas pilsētas, ņemot vērā skarbos ekonomiskos apstākļus, samazinātais budžets ir skāris arī vairāku objektu atjaunošanu, remontus un būvniecību. Lielākoties tiek turpināts darbs pie jau iesāktajiem – galvenokārt tās ir izglītības iestādes –, taču vairākos "neiesāktajos" atjaunošanas un celtniecības plāni atlikti uz labākiem laikiem.

Rīgas domes (RD) Īpašuma departaments (ĪD) ir viens no lielākajiem pasūtītājiem valstī, taču arī ĪD ietekmē krīze un šā gada finansējums ir krietni mazāks nekā pērn (tomēr reālais cipars ir lielāks nekā tas, kas ir redzams uz papīra, jo klāt vēl summējas neapgūtie līdzekļi no pagājušā gada), skaidro ĪD direktora vietnieks Oļegs Burovs.

Būs "drausmīgi" liels cipars

Galvaspilsētā tiek īstenoti lielāki un mazāki projekti gan izglītības, gan kultūras jomās, bet sociālajā sektorā nekādi jauni objekti vai renovācija netiks uzsākta. Šomēnes ĪD plānojot izsludināt visus iepirkumus par visiem būvniecības darbiem, lai, kā piebilst Burovs, "nebūtu iespēja naudu atņemt un visu varētu savlaicīgi nomenedžēt".

Vislielākais apjoms ir tieši pirmajā sadaļā: skolas, bērnudārzi (b/d), sporta skolas un interešu izglītības iestādes – kopumā tie ir apmēram 330 objektu. Šobrīd ĪD veic to visu apsekošanu un izvērtēšanu, lai apkopotu informāciju par nepieciešamajiem remontdarbiem un noteiktu summu, kas vajadzīga to īstenošanai.

"Piektdien (20. martā) mēs uzsākam tehnisko apsekošanu visām skolām, un divu mēnešu laikā tas tiks izdarīts, pēc tam būs kārta sociālajiem objektiem, un tā gada laikā būs pilna informācija par ĪD datu bāzē esošajiem objektiem. Kad tas būs izdarīts, varēsim pateikt, cik vajadzīgs līdzekļu, lai sakārtotu visu pilsētas īpašumu," teic Burovs, pieļaujot, ka cipars būs "drausmīgi liels". Pēc šīs kopainas izveides deputātiem tikšot piedāvāts izlemt, kurus no visiem objektiem vajadzētu saglabāt Rīgas īpašumā un kurus labāk privatizēt. Iespējams, ka pilsētai būs jāsamazina savu funkciju īstenošana, bet to lai lemjot deputāti.

Uz jautājumu, vai tad šāda apsekošana nav veikta iepriekš, Burovs skaidro: ja šobrīd visi pilsētas objekti ir ĪD bilancē, tad savulaik tie bija dažādu departamentu valdījumā un bilancē – ieskaitot arī datu bāzi. Labu laiku visā šajā lietā nebija īstas sistēmas, un 2007. gadā nolemts datu bāzi atdot ĪD pārziņā. Burovs uzsver, ka šobrīd situācija ir daudz skaidrāka un šā gada laikā tiks līdz galam izdarīts vērtēšanas darbs katrā pašvaldības objektā.

Tipveida "produkti" ar tipveida defektiem

Attiecībā uz izglītības objektiem – būtisks esot ne tikai tehniskā stāvokļa izvērtējums, bet arī optimizācijas plāns, jo vairākas skolas (pārsvarā ar krievu mācību valodu) šobrīd stāv pustukšas. Kad šis plāns būs sagatavots, tiks pieņemts lēmums par ilgtermiņa investīcijām izglītības objektos uz 10–12 gadiem.

Izglītības iestādes pārsvarā (ap 90%) atrodas pašvaldībai piederošos īpašumos. Burovs uzskata, ka visas skolas vajadzētu pārvietot uz pašvaldībai piederošām ēkām, nevis maksāt milzīgu nomas naudu privātīpašniekiem. Tā tagad tiek remontēta ēka Kronvalda ielā 8, kur paredzēts izvietot divas mūzikas skolas – Jāzepa Mediņa un Rīgas 1. mūzikas vidusskolu (skolu kolektīvi gan ir pret šādu apvienošanu zem viena jumta), kuras šobrīd atrodas privātās ēkās. Taču ir daži objekti, teiksim, Raiņa vakara maiņas vidusskola, kura arī atrodas privātīpašnieka ēkā, bet kuru ir svarīgi saglabāt tieši pilsētas centrā, jo uz turieni brauc skolēni no visas pilsētas, skaidro ĪD direktora vietnieks.

Runājot par izglītības iestāžu tehnisko stāvokli – liela daļa no tām ir būvēta padomju laikā, 60.–70. gados, dažas 80. gados, kā visjaunāko var minēt Hanzas vidusskolu, kas celta 1993. gadā (taču jāteic, ka tehniskais stāvoklis tur ir krietni sliktāks nekā citviet). "Tie ir tipveida projekti, līdz ar to tajos ir tipveida defekti. Pirmais, ar ko sākām no 2001. gada, ir logu nomaiņa. Patlaban 90% b/d ir pilnībā nomainīti logi. Šogad tiek plānots to izdarīt vēl 11 b/d un vienai skolai. Pēc gada ir iecerēts pabeigt šos darbus b/d, bet skolās tas vēl turpināsies. Jāņem vērā, ka skolas tomēr ir lieli objekti, un, lai vienai ēkai ieliktu jaunus logus, jāieplāno ap 300 000 latu. Turklāt šim mērķim paredzētā summa ir samazināta trīskārt – no trim miljoniem pērn uz miljonu šogad. Tāpat pie lielajiem "tekošajiem" darbiem pieskaitāma kanalizāciju un ūdensvada tīklu nomaiņa b/d – tas arī tiek darīts kopš 2001. gada. No 154 b/d šie darbi nav veikti 59 – šogad to paredzēts izdarīt vēl 11 objektos. Tad paliek 48 – no tiem daļa ir jaunie renovētie b/d, vēl dažiem savulaik remontus organizēja Izglītības departaments. Līdz ar to pēc dažiem gadiem arī šī programma pilnībā tiks pabeigta," stāsta Burovs.

Virtuves, siltināšana un citi darbi

Pērn b/d tika sāktas vēl divas jaunas programmas. Pirmā no tām – virtuves pilna renovācija, kas šobrīd pabeigta piecās vietās. Par vēl pagājušā gada līdzekļiem ir plānoti darbi desmit virtuvēs, bet par šā gada – astoņās. Burovs teic, ka darbi paveikti ļoti labi – pat dažiem restorāniem nav tik labas tehnikas kā šajās vietās. Viņš noraida pārmetumus, ka tā ir naudas izšķērdēšana, – viss ticis izdarīts pārdomāti un atbilstoši Pārtikas un veterinārā dienesta prasībām un Ministru kabineta noteikumiem.

Otra programma – fasāžu siltināšana (tam tiekot izmantota arī ES fondu nauda). Pērn tika nosiltināti seši b/d, šogad – septiņi. Pirmām kārtām tie ir b/d, kur ir diennakts grupas. Vēl ir arī paredzēta šuvju hermetizācija paneļtipa skolās. Diemžēl skolu siltināšana (tāpat kā logu nomaiņa) izmaksātu daudz vairāk, tāpēc priekšroka tiek dota b/d. "Gribu pieminēt arī ugunsdrošības signalizācijas ierīkošanu, kas plānota 50 objektos, un elektroinstalācijas nomaiņu, bet tas tiek darīts tikai tur, kur situācija patiešām kritiska (jo pēc vadu nomaiņas lielas summas nākas tērēt tieši apdares atjaunošanai, un tādas naudas RD pašlaik nav).

Kā pēdējā programma šajā sektorā jāatzīmē teritorijas labiekārtošana ap izglītības iestādēm. To gan var plānot tikai tad, kad visi remontdarbi ēkā ir pabeigti. Šajā ziņā ir vairākas problēmas, teiksim – skolu teritorijas vispār nav iežogotas, bet b/d no padomju laikiem ir palikušas ļoti zemas sētas. Vajadzētu tātad normāli iežogot teritoriju, pēc tam b/d nomainīt nojumes, kuras daudzviet ir ļoti bēdīgā stāvoklī. Tas pats jāsaka par celiņiem. Te jāmin arī teritoriju apgaismojums – līdzekļus šiem darbiem gribam novirzīt Rīgas gaismai, lai tā menedžē šo pasākumu," teic Burovs.

Divi "lielie" objekti

Atsevišķi ir jāmin Rīgas 2. vidusskolas renovācija, kuras īstenošanai līgumā paredzēti deviņi miljoni latu. "Savulaik skolas direktoram bija doma celt piebūvi skolas pagalmā, bet vēsturiskajam centram ir savi "uzstādījumi", tāpēc šo ieceri nevarēja īstenot. Bet arī pēc vēsturiskās ēkas renovācijas pabeigšanas šī būs vismodernākā skola ne tikai Rīgā, bet visā Latvijā. Turklāt ir iecerēts izgaismot šīs ēkas fasādi un blakus esošos kokus – ne tikai ņemot vērā skaistuma, bet arī drošības apsvērumus. Darbi nav pārtraukti arī tā sauktajā Meža skolā, kas ir sarežģīts objekts, bet ceram nākamgad visu pabeigt," stāsta ĪD pārstāvis, piebilstot: kad darbi šajos būvobjektos būs galā, varēs domāt par nākamajiem. Piemēram, par b/d projektēšanu Mežaparkā. Tāpat vajadzētu renovēt b/d Stabu ielā. Šobrīd darbi notiek Vecmīlgrāvja b/d Blāzmiņa, kur būs vietas 200 bērniem. Martā paredzēts sludināt konkursu Viestura pr. 57 – šobrīd tur ir tukša ēka, kur iepriekš bija Kultūras vidusskolas sākumskola (tā kā tika ekspluatācijā nodota jaunā Kultūras vidusskola, šīs sākumskolas telpas tika atbrīvotas). Arī Valdeķu ielā plānots uzbūvēt b/d ar diviem peldbaseiniem. "Bet galvenais uzstādījums ir – sakārtot jau esošās ēkas. Ja tomēr būvēt jaunas, tad uz pilsētai piederošiem zemes gabaliem. Iespējams, dažas morāli novecojušas labāk nojaukt un to vietā uzbūvēt jaunas ēkas, turklāt lielākam skaitam bērnu," uzskata Burovs.

Burovs ar cerību skatās uz PPP (privātās partnerības) vai VPP (valsts un privātās partnerības) projektiem. Ja šis likumprojekts tiks pieņemts, būs daudz vieglāk īstenot būvniecību. "Jo šobrīd situācija ir tāda – RD ir pasūtījumi, ir pieprasījums, bet nav līdzekļu. Celtniekiem ir potenciāls, ir resursi, bet nav pasūtījuma. Ja to visu apvieno, tas Latvijai varētu būt liels solis uz priekšu. (Igaunijā šādi uzbūvētas jau vairākas ēkas.)"

Mākslas muzejs iestrēgst

Savukārt kultūras sektora "ēdienkartē" ir četri lielākie objekti. "Kad sākām Nacionālā teātra (NT) renovāciju un piebūves celtniecību, ieviesām tādu pieeju – viens liels objekts un daži mazāki, teiksim, bibliotēka un mūzikas skola. Tā nu iznāca, ka visa nauda praktiski aizplūda uz vienu objektu, bet citiem neiznāca. Kad tika pabeigts šis lielais nams, bija doma ķerties pie Mākslas muzeja, pēc tam pie Ziemeļblāzmas un tad – Rīgas Krievu teātra (RKT). Galu galā sākām ar RKT, Mākslas muzejā darbi nesākās, jo radās diskusijas par piebūves nepieciešamību. Muzeju noteikti vajadzētu remontēt, jo kopš 1905. gada tur praktiski nekas nopietns nav darīts. Pirms kāda laika tika izremontētas kāpnes un ieejas durvis, un pērn uz valsts jubileju tika savestas kārtībā tualetes – tas arī viss.

2007. gadā kā pasūtītāji piedāvājām rīkot starptautisku metu konkursu, kā arī sadalīt darbus divās kārtās: pirmā – esošās ēkas renovācija, lifta izbūve un bēniņu sakārtošana, lai tos varētu izmantot kā papildu platību; otrā – jauna apjoma būvniecība (parka pusē vai uz Valdemāra ielas pusi). Bija plānots konkursa rīkošanai piešķirt 70 000 latu. Diemžēl pagājušā gada rudenī Finanšu komiteja šo priekšlikumu noraidīja. Tagad šā jautājuma risināšana ir apstājusies, un ne RD, ne ĪD nav ko atbildēt Mākslas muzeja vadībai, ko darīt tālāk," saka Burovs, atzīstot, ka, par laimi, RKT darbi notiek. Pirmām kārtām tika nojaukts tehnoloģiskais tornis, ko izbūvēja 60. gados un kas degradēja Vecrīgas ainavu. Savukārt iekštelpas ir kardināli pārveidotas, turklāt izplānots jauns apjoms, kuru varēs izmantot gan kā komerctelpas, gan daļēji teātra vajadzībām. Projektu izstrādājis birojs Grafx, kas bija arī NT projekta autors – šis birojs specializējas tieši teātra ēku rekonstrukcijā. Turklāt, ņemot vērā pieļautās kļūdas NT, tās tika labotas un izstrādāts ekonomisks risinājums.

Ir noslēgts līgums par 15,6 miljoniem latu ar būvfirmu RE & RE, ar kuras darbu RD esot ļoti apmierināta. Vēl gan trūkstot naudas mēbelēm, skaņas un gaismas aparatūrai – šā aprīkojuma iegādei RD vēlētos saņemt no valsts līdzfinansējumu. Visus darbus ir paredzēts pabeigt nākamgad jūlijā, lai teātris 126. sezonu var sākt jaunās telpās. Eksperti uzskata, ka pēc projekta pabeigšanas šis teātris savā kategorijā (līdz 500 vietām) būs starp labākajiem Eiropā.

Ziemeļblāzma – nākotnes sapnis

Vēl viens liels objekts ir kultūras nams Ziemeļblāzma, ko RD pārņēma no Valsts nekustamajiem īpašumiem un kas ir ļoti sliktā stāvoklī. "Pērn tika uzsākta projektēšana, ar to veicas diezgan grūti un ilgi, jo tas ir kultūras piemineklis, turklāt tur jāievēro pulka dažādu noteikumu. Projekta izmaksas paredzamas lielas – tie varētu būt apmēram 15 miljoni latu. Par līdzekļiem gan tagad ir grūti spriest, bet skaidrs, ka viss notiks pa kārtām. Jāņem vērā, ka liela summa vajadzīga arī teritorijas, kas aizņem 55 000 kvadrātmetru, sakārtošanai," stāsta ĪD pārstāvis, piebilstot, ka, viņaprāt, šo ēku pēc renovācijas varētu izmantot ne tikai kā kultūras centru, bet arī kā prezidenta reprezentācijas telpas.

Kā pēdējais lielais kultūras objekts jāmin Latgales multifunkcionālā kultūras un mākslas centra un autostāvvietu Park & Ride projektēšana. Pērn izstrādātais metu konkurss atzīts par labāko piedāvājumu – konkursā uzvarēja jau minētais projektēšanas birojs Grafx. "ĪD vasarā nesaņēma atļauju no Iepirkuma uzraudzības biroja (IUB) līguma slēgšanai un iepirkuma procedūras uzsākšanai. Kad visu šo situāciju izvērtēja citas domes institūcijas un neatkarīgie speciālisti, kā arī IUB, tika konstatēts, ka iepirkuma procedūrā nav notikuši nekādi pārkāpumi, un ĪD saņēma atļauju slēgt līgumu pagājušā gada novembrī.

Pagājušajā nedēļā ir saņemts arhitektūras plānošanas uzdevums par Park & Ride (tas būs pirmais šāds projekts Rīgā) projektēšanu, kur paredzēta auto novietne 1200 automašīnām. Kāda ir situācija? Šis projekts ir sadalīts divās daļās: vienā – kultūras centrs, otrā – stāvvietas. Ar stāvvietu būvniecību nekādu problēmu nav, bet kultūras centram paredzētā zemes gabala izmantošanas mērķis ir dabas pamatne, līdz ar to tur nevar neko būvēt. Tagad šī teritorija tiek plānota kā jauktas apbūves zona. Kad tiks pieņemtas izmaiņas attīstības plānā, varēs saņemt plānošanas uzdevumu. Ja zonējuma izmaiņas netiks pieņemtas, atteiksimies no šā centra būvniecības. Vispār uzskatu, ka sākotnēji vajadzētu tomēr tikt galā ar Ziemeļblāzmu, kā jau teicu – sakārtot esošos īpašumus," uzsver Burovs.

Runājot par sociālo un labklājības jomu, ĪD pārstāvis teic, ka jauni objekti nav plānoti. Bija paredzēts projektēt sociālo māju Bolderājā, tomēr, mainot budžetu, šai ēkai finansējums vairs nav paredzēts.

 

Par ‘Gada preci 2008’ atzīst 35 Latvijas ražojumus

DELFI  04/03/09    Dažādu uzņēmumu ražotā maize, majonēze, alus, kviešu milti, dzeramais ūdens, cīsiņi un citi pārtikas produkti piektdien ir nosaukti par Latvijas „Gada preci 2008”, tādējādi atzīstot tos par pērn iedzīvotāju īpaši iecienītiem produktiem.

Latvijas Tirgotāju asociācija portālam „Delfi" norāda, ka šo ražojumu, pārsvarā pārtikas produktu, vidū tāpat kā iepriekšējos gados ir „Hanzas Maiznīcas" „Tumšā sēklu maize Vizbulīte" un „Klasiskā rudzu maize", „Balttur - R" - majonēze „Provansas Francis", „Cēsu alus" - „Cēsu Premium", „AV&D" - „Rīgas Šampanietis", „Dobeles dzirnavnieka" - kviešu milti „Dobele - Ekstra", „Tukuma Piens" - sviests „Exporta".

Toties jaunpienācēju vidū ir „Aldaris" ražotais dzeramais ūdens „Vichy Classique", „"Pērnes L" - Pērnes kartupeļu plāksnītes, „Gutta" - „Max Multiaugļu" nektārs, „Balticovo" - „Apēd! Tev patiks:)", „Cēsu alus" - „Cēsu light", „Rīgas Miesnieks" - „Rakveres cīsiņi", „Dobeles dzirnavnieks" - raugu pankūkas „Domina", „Narvesen" - dubultā topmaize „Cytti Dog ar Vīnes desiņu", „Narvesen Melnā kafija", „Triom" - maizes grauzdiņi „Kirieški" u.c. 

Iedzīvotāji gan esot iecienījuši arī importa preces, piemēram, „Bacardi", „Duracell AA" baterijas un citas preces.

 

 

 

Bērnu lietās, izglītībā un kultūrā...

 

 

Taupības režīms apdraud arī skolas, kas atrodas muižās un pilīs

LNT  03/20/09    Ekonomiskā krīze un jaunais skolu finansēšanas modelis paredz slēgt daudzas lauku skolas. Par to ir satrauktas vietējās pašvaldības, jo šīs skolas nereti ir arī pagastu kultūras centri. Taču izrādās īdzekļu taupīšana izglītības nozarē apdraud arī senās pilis un muižas.

Jaunauces pamatskolā starpbrīžos skolēni sildās pie krāsns. Skola atrodas 200 gadus vecajā Jaunauces muižas ēkā. Tik pat vecas ir arī daudzas interjera lietas, kas saglabājušās pateicoties skolas aktivitātēm. Laika gaitā skolēnu skaits ir sarucis līdz 50 un Izglītības ministrija samazinot pamatizglītības iegūšanas izmaksas vēlas skolu slēgt. Skolas direktore Ingūna Balcere neziņā, kas notiks ar pagastu pēc skolas slēgšanas.

Ingūna Balcere, Jaunauces pamatskolas direktore: "Slēgt skolu - nebūs pārspīlēts, ja teikšu, ka tā ir pēdējā zārka nagla pagasta pastāvēšanā."

Kut arī Jaunauces pamatskola ir maza lauku skoliņa, tā nodrošina augstu izglītības kvalitāti. Šī balva pērn saņemta par uzrādītajiem sasniegumiem mācību priekšmetu valsts olimpiādē.

Taču skola var lepoties ne tikai ar panākumiem iglītībā. Piesaistot līdzekļus caur dažādiem projektiem pērn divām pils ēkām uzlikts vēsturiskais dakstiņu jumts, atjaunoti logi un sāka apgleznojumu restaurācija. Tādēļ Pret skolas slēgšanu ir pagasta padome. Tukšu muižas ēku pagastam uzturēt nav pa spēkam un līdz ar skolas slēgšanu var zust arī valsts nozīmes kultūrvēsturisks piemineklis.

Inese Šimkus, Jaunauces pagasta galvenā grāmatvede: "Es pat nevaru iedomāties, ka tur vējš virinās durvis un tas viss aizies postā. Par skolas naudu mēs atjaunojam šo pili, veicam bērnu apmācību."

Latvijā ir apzinātas 900 muižas un pilis, 110 ēkās izvietotas skolas un 30-it no tām ir valsts nozīmes arhitektūras pieminekļi. Latvijas Piļu un muižu asociācija norāda, ka skolu atrašanās muižu ēkās palīdz šos pieminekļus saglabāt. Asociācijas prezidents Jānis Lazdāns norāda, ka atjaunot ēkas nav pašvaldību spēkos, bet atstāt novārtā nozīmē, ka daudzas vēsturiskās pilis un muižas būs lemtas iznīcībai. Risinājums būtu saglabāt ēkās skolas.

Jānis Lazdāns, Latvijas piļu un muižu asociācijas prezidents: "Pašlaik vajadzētu saglabāt tās skolas tur, kur viņas ir, jo tādējādi tiktu uzturēts kultūrvēsturiskais mantojums un ja jāizlemj starp dažādām skolām, varbūt tomēr pirmās aizvērt jaunuzceltās vai tās, kurām mazāka kultūrvēsturiskā vērtība."

Skolas direktore uzskata, ka skolas slēgšana apdraud visa pagasta pastāvēšanu.

Ingūna Balcere, Jaunauces pamatskolas direktore: "Vide audzina cilvēku un pati skola ir brīnišķīgs mācību līdzeklis un arī mēs kā skola esam labi saimnieki šai pilij, jo nodrošinām uzturēšanu un restaurāciju."

Pagaidām Jaunaucē ar vienu šāvienu tiek tēmēts diviem zaķiem – draud apstāties pagasta attīstība un nopietni ir apdraudēts valsts kultūrvēsturiskais piemineklis. Tiek rēķināts cik izdosies ietaupīt, bet neviens neskaita kādi būs zaudējumi.

 

Zatleru skolas gados saukuši par zaķi

BNS  03/23/09     Valsts prezidentam Valdim Zatleram skolas gados bijusi iesauka - zaķis. To prezidents atzina, sniedzot interviju Pumpuru vidusskolas 4.b klases skolēniem Latvijas Radio raidījumā bērniem "KāpēcTāpēc".

Uz jautājumu, vai skolas gados vienaudži viņu apsaukājuši, prezidents atbildēja: "Par ko mani varētu apsaukāt? Katram ir sava iesauka, un gandrīz visiem ir iesaukas, mīļvārdiņi. Man arī tādi bija. Mani sauca par zaķi."

Zatleram jaunībā paticis nodarboties ar sportu, kā arī krāt pastmarkas, jo pie sirds gājusi ģeogrāfija, tāpēc prezidents centies sakrāt pastmarkas no visas pasaules. Savukārt uz jautājumu par blēņām Zatlers atbildēja: "Blēņas jau nemainās - ieiet kaimiņa āboldārzā, palikt kniepadatu uz skolotājas krēsla. Joki jau nemainās."

Viņš arī atzina, ka bērnībā neesot domājis par to, ka reiz kļūs par prezidentu. "Es tāpat kā visi gribēju braukt ar mašīnām, būt ugunsdzēsējs. To, ka būšu ārsts, izdomāju pēdējā klasē," viņš teica.

Runājot par prezidenta darbu, Zatlers klāstīja, ka jāstrādā visu dienu un atpūtas vai spēļu stundu neesot, turklāt atbildība par darbu jāuzņemas 24 stundas dienā.

Uz jautājumu, kuram no eksprezidentiem ir vislīdzīgākais, Zatlers atbildēja: "Ja es gribētu līdzināties, es būtu Jānis Čakste."

 

Vairāk nekā 100 miljoni latu atvēlēti augstskolu infrastruktūras uzlabošanai un mācību aprīkojuma modernizācijai

NRA  03/24/09    Lai uzlabotu augstākās izglītības kvalitāti un pieejamību, valdība šodien, 2009.gada 24.martā, apstiprināja Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) izstrādāto Ministru kabineta (MK) noteikumu projektu, kas paredz augstskolu attīstībā ieguldīt Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) finansējumu, modernizējot augstākās izglītības iestāžu infrastruktūru un nodrošinot augstskolas ar iekārtām, aprīkojumu un tehnoloģijām, vēstī Izglītības un zinātnes ministrijas Komunikācijas nodaļa.

MK noteikumi paredz, ka ar ERAF finansējumu tiks atbalstīta augstākās izglītības institūciju ēku, būvju, telpu un infrastruktūras rekonstrukcija un renovācija, augstākās izglītības institūciju bibliotēku modernizēšana, telpu pielāgošana personām ar funkcionāliem traucējumiem un, ja nepieciešams, jaunas būves būvniecība, kā arī iekārtu, aprīkojuma un tehnoloģiju nodrošināšana, lai modernizētu vai uzsāktu īstenot studiju programmas kādā no tautsaimniecības noteiktajiem prioritārajiem studiju virzieniem.

Noteikumi paredz, ka infrastruktūras uzlabošanas un tehnoloģiju un iekārtu modernizēšanas projektus veiks tās augstskolas, kuras nodrošina studijas dabaszinātnēs, matemātikā un informācijas tehnoloģijās, inženierzinātnēs, būvniecībā, veselības aprūpē, vides aizsardzībā, radošās industrijās, lauksaimniecībā, mežsaimniecībā, zivsaimniecībā vai veterinārijā. Projektus aicinās izstrādāt arī tās augstskolas, kas nodrošina pedagogu izglītību, kas saistīta ar prioritārajām izglītības tematiskajām grupām vai jomām, tai skaitā, dabaszinātņu skolotājs, matemātikas skolotājs, informātikas skolotājs, speciālās izglītības skolotājs, surdopedagogs (surdotulks), kā arī augstskolas, kurās, sākot no 2007.gadā 1.oktobra, studē personas ar funkcionāliem traucējumiem.

Laika posmā līdz 2013.gada 31.decembrim plānots modernizēt 31 augstskolu, šim mērķim kopumā izlietojot 100 646 751 latu. No šīs summas ERAF finansējums 85 549 738 lati, bet nacionālais publiskais līdzfinansējums 14 755 547 lati, ieskaitot valsts budžeta līdzfinansējums ne vairāk kā 7 374 785 latus. Valsts dibinātām augstskolām līdzfinansējumu 7,17 procentu apmērā no projekta attiecināmo izmaksu kopsummas nodrošina no Eiropas Savienības fondu projektu līdzfinansēšanai paredzētajiem valsts budžeta līdzekļiem. Pārējo līdzfinansējumu valsts dibinātām augstskolām 7,83 procenta apmērā nodrošina valsts dibināta augstskola. Privātās augstākās izglītības iestādes projekta īstenošanai līdzfinansējumu 15 procentu apmērā nodrošina no saviem līdzekļiem.

Pēc ministru kabineta noteikumu “Noteikumi par darbības programmas „Infrastruktūra un pakalpojumi” papildinājuma 3.1.2.1.1.apakšaktivitāti „Augstākās izglītības iestāžu telpu un iekārtu modernizēšana studiju programmu kvalitātes uzlabošanai, tai skaitā, nodrošinot izglītības programmu apgūšanas iespējas arī personām ar funkcionāliem traucējumiem”” stāšanās spēkā 60 darba dienu laikā IZM uzaicinās augstskolas izstrādāt un iesniegt vērtēšanai augstskolu infrastruktūras attīstības projektus.

 

Privātās augstskolas no krīzes nebaidās

Aisma Orupe, Žurnāls "Nedēļa"   03/24/09    Pēc pāris gadiem privātajai izglītībai (tai skaitā augstākajai) Latvijā apritēs 20 gadu. Privāto augstskolu devums augstākajā izglītībā ir ievērojams – šajās mācību iestādēs šobrīd zinības iegūst vairāk nekā 40 000 studentu, kas ir aptuveni puse no visiem par maksu studējošajiem.

Pa šo laiku audzis ne tikai privātajās augstskolās (PA) studējošo daudzums, bet arī programmu klāsts. Pirms pieciem gadiem PA īstenoja 52 programmas, nu šis skaits ir dubultojies. Šādam popularitātes pieaugumam ir vairāki iemesli: gan laba materiālā bāze, gan orientācija uz tirgu, gan starptautiskās sadarbības iespējas, gan citi faktori, uzsver Privāto augstskolu asociācijas (PAA) priekšsēdētājs, Biznesa augstskolas Turība valdes priekšsēdētāja vietnieks Aldis Baumanis. (PAA apvieno 12 PA.) Viņš arī šajos ekonomiski nelabvēlīgajos apstākļos nesaskata nekādus draudus PA pastāvēšanai – šīs augstskolas ir radušas ekonomiski dzīvot, rūpīgi izvērtējot visus ienākumus un izdevumus.

Tirgus ir piesātināts

Uz jautājumu, cik piesātināta ir PA joma un vai tajā atrastos vieta jauniem spēlētājiem, Baumanis norāda: tik ilgi, kamēr valsts nejauksies ar "dīvainiem lēmumiem", šajā nozarē darbosies parastie tirgus likumi – kāds no esošajiem aiziet un kāds jauns atnāk. "Principā lielos vilcienos – šis tirgus ir piesātināts un lielas izmaiņas tajā diez vai paredzamas. Vienīgi tad, ja strauji mainītos tautsaimniecības struktūra, līdzi nesot speciālistu pieprasījuma izmaiņas, daļa augstskolu spētu pārkvalificēties, bet to vietā, kas nespētu to izdarīt, parādītos kaut kas jauns. Ja tādas svārstības nenotiks, PA skaits strauji nemainīsies."

Uzsverot, ka krīze PA neiesitīs nedziedināmu robu, PAA vadītājs teic, ka šajos apstākļos PA pat ir ievērojamas atšķirības un priekšrocības atšķirībā no valsts augstskolām (VA). Lai ieskicētu situāciju spilgtāk, Baumanis min aprakstošu piemēru: vienam nauda tiek dota tik, cik spēj tērēt, bet otrs jau visu laiku ir bijis spiests rēķināt savus ienākumus, mēģinot izkalkulēt, kur, piemēram, atrast lētākos produktus, kur var pakaulēties. Līdz ar to otrais spēs izdzīvot arī daudz šaurākos apstākļos, bet pirmais ir izmisumā, jo nav pieradis domāt ekonomiski.

Baumanis noraida pārmetumu: sak, bet jūs ņemat lielāku maksu no studentiem, tāpēc varat tā runāt. "VA arī attiecībā uz maksas studentiem ir priekšrocības. Tā nauda, ko cilvēks samaksā par studijām VA un ko augstskola izmanto savā attīstībā, netiek aplikta ar nodokļiem. Savukārt nauda, ko PA studenti samaksā un ko augstskolas iegulda attīstībā, tiek aplikta ar nodokļiem. Anekdote ir tāda, ka tie ierēdņi, kam tas bija jāzina, to nemaz nezināja. Kad sākās sarakste par šiem jautājumiem un Finanšu ministrija norādīja, ka arī VA maksā uzņēmuma ienākuma nodokli, man nācās atgādināt, ka tā nav. Tas rāda, kāda saskaņotība valda varas struktūrās. Savā veidā krīzei ir mobilizējoša ietekme – vismaz tas mudinās strādāt arī šo sektoru."

Algas nesamazinās, stipendijas nepaaugstinās

Runājot par to, vai augstāko izglītību nevajadzētu pārvērst pilnībā par privātu, Baumanis teic, ka te ir uzstādījums par to, kādā veidā šīs valsts dotācijas VA nonāk. Jo jādotē ir nevis augstskola, bet students. "Nu, tā – valsts iedod naudu (tā nāk no visas sabiedrības maksātiem nodokļiem), bet nepainteresējas par rezultātu. Galu galā "budžeta" students kaut kā "nolauž" studijas vai pat nepabeidz tās un vai nu sāk strādāt, vai nesāk, vai arī vispār aizbrauc uz ārzemēm. Tā nu ir pilnīgi zemē nosviesta nauda. Varbūt vajag darīt citādi: ja gribi studēt, še nauda, bet zini – kad būsi pabeidzis, tā tev būs jāatdod. Lai par to varētu mācīties nākamais students. Ja negribi studēt, bet tikai dīki pavadīt vēl dažus gadus, tad kam tev nauda? Jāteic, ka doktorantūrā šī pieeja izpaužas vissmagāk: ir ap 1000 valsts dotētu vietu, un nav nekādas intereses par rezultātu. Tādējādi, pieskaitot vēl par maksu studējošos, vidējais nosacītais šo studiju ilgums ir ap 20 gadu. Faktiski tas doktors ir no zelta, ņemot vērā summu, kas viņā ieguldīta. Šī sistēma ir pilnīgi nesakārtota."

Attiecībā uz algu apcirpšanu un studiju maksu paaugstināšanu PA sektorā Baumanis teic, ka, piemēram, Turībā neko nevajadzēs ne īsināt, ne palielināt. "Patiesību sakot – tā īsti noraizējušies bijām, kad strauji auga valsts sektora algas par 30%. Tas bija grūti, jo bija stipri jāsaspringst un uzmanīgi jārēķina finanšu resursi. Par laimi, štatus nenācās samazināt un tikām galā labi. Šobrīd nekas neliecina, ka ar darbiniekiem būs problēmas, ja nu vienīgi pēkšņi neuzrauj augšā nodokļus. Tas gan sagraus ekonomiku. Ja tā nebūs, tiksim galā ar visām izmaksām, ieskaitot tās, kas vajadzīgas studiju procesa attīstībai, turklāt saglabājot līdzšinējo studiju maksu un to nepaaugstinot. (Students visus gadus maksā vienādu summu – tāda, kāda tā bija, iestājoties 1. kursā, izņemot, kad tas notiek ar atlaidi.) Pat ja studentu skaits sakarā ar maksātspējas krišanos samazinātos uz pusi, arī tad sekmīgi turpinātu darbu."

Nodrošina ar reālu darbu

Runājot par nākamā gada prognozēm, Baumanis uzskata, ka tas kritums, kas būs maksas studentiem valsts augstskolās, tomēr būs pamatīgāks nekā "privātajiem". Kāpēc? Pirmām kārtām tāpēc, ka PA ir elastīgākas. Arī attiecībā uz darba tirgu.

PA visu laiku bijušas spiestas domāt kā iztikt un piesaistīt studentus. "Mēs darbinām to mehānismu tā, lai studentos būtu interese te mācīties, jo mēs zinām, ka izdzīvosim tikai tad, ja students, kas uz šejieni atnāks, tiks pie izglītības, kādu cerējis saņemt, turklāt – lai viņš tiktu iekšā darba tirgū. Piemēram, Turība ir akreditēta Pasaules tūrisma organizācijā, jo akreditācijas prasību izpildīšana ir kā garants būt starp stiprākajiem nozarē. Tas ļauj piesaistīt studentus no tuvākām un tālākām ārvalstīm, kā arī mūsu studentiem dod iespēju pamācīties citās tūrisma augstskolās un piedāvāt prakses vietas dažādās pasaules malās. Pirms pāris gadiem bija diskusija, ka augstskolu studenti ir lieli bezdarbnieki. Toreiz papētījām Nodarbinātības dienesta datus attiecībā uz dažādu augstskolu beidzēju nodarbinātību (bezdarbnieku skaits pret absolventu skaitu), un Turība bija starp mācību iestādēm ar zemāko bezdarba līmeni. Tas arī ir viens no galvenajiem uzstādījumiem – lai absolventi maksimāli tiktu iekšā darba tirgū. Visu fakultāšu dekāniem, apspriežot programmas un mācību pilnveidošanas lietas, tiek vienmēr atgādināts, cik nozīmīgs šai procesā ir darba devēju viedoklis. Citādi mācīsim speciālistus, bet tiem nebūs Latvijā ko iesākt. Tas uzreiz atsauksies uz nākamā gada iestāšanās rezultātiem – vienkārši nesavāksim grupu, jo kurš gan gribēs maksāt vairāk nekā tūkstoš latu par "neejošu preci"."

Attiecībā uz jau pieminētajiem ārzemju studentiem – ir divi aspekti, uzsver Baumanis. "Šādu studentu piesaistīšana nebūs plāksteris, kas atrisinās putrā salaistās augstākās izglītības sistēmas problēmas valstī. Bet te ir vairāki pozitīvi aspekti. Mums ir starptautiskā tūrisma programma, un mēs esam ieinteresēti ne tikai ārzemju studentu naudā, bet arī tajā, ka varam dot pašu studentiem iespēju veidot kontaktus ar dažādu nāciju ļaudīm – tā ir kā sava veida prakse, kas pēc augstskolas pabeigšanas palīdzēs komunicēt globālajā tirgū. Turībā gada laikā dažādās programmās un projektos studējošo ārvalstu studentu skaits svārstās ap simtu. Tomēr uzskatu, ka lielāko daļu arī turpmāk sastādīs pašu studenti."

Jādod iespēja mācīties visiem

Dažkārt izskan viedoklis: sak, kas nekait mācīties PA – iestāšanās konkursa nav, maksā tikai un sēdi. Jā, iestājoties PA, nav jāiztur konkurss. Šeit praktiski nav nekādas atšķirības no maksas studijām VA, un tam tā vajadzētu būt, ir pārliecināts PAA priekšsēdētājs, piebilstot, ka jāļauj mācīties visiem, kas to grib. (Protams, augstskolā stājoties, jāizpilda nosacījums, ko prasa likums, – lai būtu derīgs atestāts par vidējo izglītību.) "Jo – vai ir labāk, ja jaunietis aizies uz "alus bāru"? Jo viņš vairāk iemācīsies, jo būs domājošāks un labāk manevrēs darba tirgū. Taču ir cita problēma – ja studentam ļaus krāt akadēmiskos parādus visus četrus gadus, tad pēdējā to būs tik daudz, ka viņš nevarēs tos nokārtot. Mums ir nosacījums: ja neesi ticis galā vismaz ar 75% no kursa programmas, tad uz nākamo studiju gadu pārcelts netiec (nosacīti jau var, bet – ja gada sākumā parādi netiek nokāroti, jāiet atpakaļ uz zemāko kursu). Tā ka viss ir nosacīti, un, ja iestāties ir viegli, tad tālāka virzīšanās ir atkarīga no cilvēka apņēmības un vēlmes mācīties, nevis atsēdēt. Protams, arī pie mums ir atbirums, ar to ir jārēķinās. Nav tā, ka no augstskolas vadības būtu spiediens, ka visiem jāliek sekmīgas atzīmes, lai tikai nevienu nevajadzētu atskaitīt. Tad labāk kādam neļaujam pabeigt augstskolu, nevis, uzsākot darba gaitas, izrādās, ka absolvents neko nav spējīgs izdarīt."

Attiecībā uz studiju programmām – ir viena būtiska atšķirība starp VA un PA. Privātajās praktiski nav akadēmisko studiju programmu – tās, kas galā nedod kvalifikāciju, kur nav jāiziet prakse (tā teikt, noklausies lekcijas, uzraksti kontroldarbus, diplomdarbu un saņem diplomu). "Pie mums tādā veidā lietas nenotiek – kad būsi izgājis praksi, saņēmis prakses ieskaiti, aizstāvējis kvalifikācijas darbu, tad vari pretendēt būt par speciālistu."

Prakse un studijas

Ar praksēm, kas jāiziet visiem studentiem, gan esot viena "bēda", bet, no otras puses, tas esot arī pozitīvs aspekts. Proti, ja pirmajā kursā vairākums iestājas pilnlaika studijās dienas nodaļā, tad, sākot praksi, rektoram nākas parakstīt virkni iesniegumu, kuros studenti lūdz pārcelt no dienas studijām uz vakara nodaļu. Cēlonis ir tāds: students prakses laikā ir labi iestrādājies un saņēmis piedāvājumu turpināt tur darbu. "Un students zina – ja viņš paralēli studijām sāks "riņķot" pa darba tirgu, tad pēc augstskolas beigšanas būs daudz labākā situācijā nekā tie, kas studiju laikā nebūs strādājuši. Tas ir mīts, ka nevajag ļaut studentam augstskolas laikā strādāt, bet jāmaksā lielas stipendijas, lai tikai mācās. Tā nav – nekā labāka tur nebūs. Turklāt pēc beigšanas absolvents tiks iemests darba tirgū kā kucēns ledainā ūdenī. Bet tas, kas paralēli studijām būs jau pēries pa tiem ūdeņiem, būs daudz labākā situācijā. Turklāt arī studiju procesā šāds students pasniedzējiem uzdot pavisam citus – daudz būtiskākus un nopietnākus – jautājumus, jo viņš jau zina, kas viņa darbā tiešām būs svarīgi. Rezultātā studiju process kļūst produktīvāks."

Attiecībā uz nepilna laika studējošajiem – ja viņi strādā nozarē, kurā mācās, vai gatavojas tur strādāt, tad tas tiešām ir labi. Turklāt nereti tas "nes līdzi" paaugstinājumu karjerā. Baumanis nepiekrīt, ka šādas programmas ir paviršas un dažkārt ne tik kvalitatīvas, kā vajadzētu. Jo – ja cilvēkam par studijām jāmaksā, vai tad viņš nav ieinteresēts iegūt atbilstošas zināšanas? Tiem, kam nepieciešams "papīrs", jo darbavieta (lielākoties valsts iestāde) pieprasa augstāko izglītību, guvums var būt mazsvarīgāks (nu, ja tāda motivācija, nav brīnums, ka valsts iestādēs daļa ierēdņu nav īpaši kompetenti). Tomēr, viņaprāt, tā nav norma, jo kopumā jau darba devējam ir vajadzīgi darba rezultāti, nevis dokuments (it īpaši privātajā sektorā). Un var gadīties, ka diploms neglābj un pārbaudes laiku cilvēks neiztur, bet tiek paņemts tas – bez "papīra". Arī Baumanis dažkārt labprāt dotu priekšroku pasniedzējam praktiķim ar lielu pieredzi, bet bez maģistra grāda (bez tā par pasniedzēju strādāt nedrīkst), nevis teorētiķim ar "grādiem".

Ekonomiskajai izglītībai jābūt prioritātei

Atgriežoties pie saistības starp darba tirgu un izglītību, Baumanis norāda, ka tas, kas tiek vēstīts medijos par to, kādu profesiju pārstāvju trūkst darba tirgū, krietni atšķiras no patiesās situācijas. Par to var pārliecināties, pārlūkojot darba piedāvājumus un pieprasījumus. Piemēram, tiek uzskatīts, ka mums trūkst inženieru. Taču patiesībā vakanču ir krietni mazāk nekā darba meklētāju. Piemēram, vienā no darba meklētāju/darba piedāvājumu "saitiem" var redzēt, ka ap simts inženieru meklē darbu, bet vakances tiek piedāvātas deviņas.

Visai neskaidra ir arī situācija ar tā sauktajām "prioritārajām nozarēm". Gribētos gan redzēt to ģēniju, kas var apgalvot, kādas noteicošās nozares darba tirgū būs pēc divdesmit vai divdesmit pieciem gadiem, kad topošie studenti būs savu darba spēju plaukumā. Ilgstoši par prioritāti sludinātā inženieru sagatavošana nav devusi rezultātu – nu, nejūtam vispārēju šo nozaru uzplaukumu Latvijā. Ir pieļauta cita, ļoti būtiska kļūda – nevienu brīdi Latvijā prioritāte nav bijusi uzņēmējdarbība un ekonomiskā izglītība. Un bezatbildīgai pieejai no valsts puses šajā ziņā gan ir bēdīgi rezultāti – ja cilvēki iet un ņem bankā bezjēdzīgus patēriņa kredītus ar nenormāliem procentiem, tās ir sekas ekonomiskās domāšanas trūkumam. Ja joprojām Latvijā, salīdzinot ar iedzīvotāju skaitu, ir neliels uzņēmumu daudzums, tad tās ir sekas valstiskai nedomāšanai šai virzienā. Ir milzīgs skaits cilvēku, kas dzīvo uz pievienoto vērtību radošo uzņēmumu rēķina – patiesībā tikai no turienes nāk nodokļi – un ir pārliecināti, ka nauda birst no gaisa. Pretējā gadījumā jau sen nodokļu politikas veidotāji to darītu ar domu sekmēt, nevis bremzēt uzņēmējdarbību.

Visās jomās – valsts pārvaldē, ražošanā, pakalpojumu sfērā, t.sk. izglītībā, – pirmām kārtām ir nepieciešami ekonomiskās kategorijās domāt spējīgi cilvēki, kas var maksimāli efektīvi izmantot pieejamos līdzekļus sabiedrībai nozīmīgu mērķu sasniegšanai. Ir jābūt cilvēkiem, kas spēj radoši darboties uzņēmējdarbības vidē, meklēt un atrast tirgus, resursus, spēj organizēt ražošanu un galu galā piepildīt valsts kasi ar naudu. Un arī sabiedrībai ir jābūt pietiekami izglītotai ekonomiskajā jomā, lai varētu atšķirt ekonomiski analfabētiskus lēmumus no argumentēti un sabiedrības interesēs pieņemtajiem. Jo ātrāk to sapratīsim, jo labāk dzīvosim.

 

Rubenis: ja nebūs ar ko sirdij veldzēties - kultūras, tā būs problēma

Latvijas Ziņu kanāls   03/24/09    Latvijas Ziņu kanāla raidījumā "15 karstās minūtes" intervija ar Latvijas Nacionālā teātra direktoru Ojāru Rubeni. Viņš norāda, ka finansējuma samazinājumu skarbi izjūt arī kultūras nozare, tomēr nez vai risinājums būtu "pacelt rokas un laisties pa straumi lejā", tāpēc nozare turpina censties attīstīties un sekmīgi darboties.

Rubenis uzsver: lai gan tādas nozares kā izglītība un medicīna ir svarīgas, arī bez kultūras cilvēks nevar dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, tāpēc to nevajadzētu uzskatīt par mazāk svarīgu. "Ja tev nebūs ar ko dvēselei veldzēties, domāju, ka tā būs problēma," par kultūras iespējamo trūkumu izsakās Rubenis.

To, ka kultūrai valsts atvēlējusi arvien mazāk naudas, Rubenis dēvē par netālredzīgu politiku.

Jau tagad teātris būtībā nav spējīgs veidot jauniestudējumus. "Mums pirmajā gājienā noņēma ļoti daudz - vairāk nekā 200 000. 200 tūkstoši - tā patiesībā ir sezonas lielo izrāžu iespējamība uzvest - radīt jauniestudējumus. Ja tagad mums noņem vēl nost, tad domāju, ka tā ir milzīga problēma," saka Rubenis.

Ja vidēji teātra darbinieki pēc nodokļu atvilkšanas saņem vidēji 270 latus, tad Rubenis neredzot, kur Nacionālais teātris varētu samazināt vēl vairāk: "Jau pie tā nelielajām algām, par kurām varam strīdēties, kuram lielāka, kuram mazāka, aktiera alga uz papīra ir kādi 450-500 latu, bet vispār teātra vidējā alga 380 lati uz papīra. Uz papīra! Tātad galarezultātā cilvēki saņem kādus 270 latus. Ja tur vēl kaut ko noņem nost, tad ziniet, es īsti neredzu, ko tur var noņemt vēl nost."

 

Dombrovskis neredz iespēju nesamazināt skolotāju algas; protests notiks

LETA  , BNS  04/01/09     Ministru prezidents Valdis Dombrovskis, dienu pirms skolotāju protesta akcijas, tiekoties ar Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadību, atzinis, ka pašreizējā situācijā nesamazināt pedagogu algas nav iespējams, līdz ar to rīt paredzētais protesta gājiens notiks, vēsta ziņu aģentūras. Kā aģentūrai LETA norādīja arodbiedrības priekšsēdētāja Astrīda Harbaceviča, "nav tā, ka pedagogi un zinātnieki nesaprastu, ka ir krīze un pret to jāizturas ar sapratni, apzinoties, ka varētu nākties arī ko samazināt, tomēr šādam samazinājumam jābūt iepriekš pārdomātam un līdzsvarotam".

Premjers solījis meklēt kompensēšanas iespējas, piesaistot Eiropas Savienības fondu līdzekļus. Tāpat varētu būt runa par vēl kādu konkrētu izdevumu samazināšanu Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) tēriņos. Atsevišķi būtu samazināma skolotāju slodze līdz ar skolēnu skaita samazināšanos.

Premjers, kurš ceturtdien notiekošā skolotāju un zinātnes darbinieku gājiena laikā neatradīsies Latvijā, solījis deleģēt savu pārstāvi sarunām ar gājiena dalībniekiem. Viņš gan nav centies atrunāt izglītības darbiniekus no gājiena rīkošanas. "Premjers saprot demokrātiju," sacīja A.Harbaceviča.

Šobrīd plānots skolotāju algas samazināt par 20%.

 

Aizvien vairāk bērnu kļūst nervozi, slimīgi un zaudē interesi par mācībām

LNT  04/01/09     Bērni skolā neēd siltas pusdienas, biežāk slimo un kavē mācību stundas - tādi fakti atklāti jaunākajā Latvijas skolu aptaujā. Pasliktinoties stāvoklim ģimenē, bērni uz skolu nāk nervozāki, un tas bieži vien ir dažādu konfliktu pamatā.

Valsts ekonomiskā lejupslīde Latvijas skolas ietekmē ne tikai budžeta samazinājuma ziņā. Bezdarbs ienācis teju katrā otrajā ģimenē, radot nevajadzīgu spriedzi un grūtības.

Izglītības iestāžu sociālie pedagogi novērojuši, ka skolēni pēdējā laikā kļuvuši ievērojami nervozāki un agresīvāki.

Daina Šulce, Ķekavas vidusskolas sociālā pedagoģe: "Ir problēmas ģimenē, ir darba, naudas grūtības. Viņi atnāk uz skolu un jūtas slikti, ātri veidojas konflikti. Dažreiz lielākie bērni pieskata mazos, viņi nenāk uz skolu, un tā rodas skolēnu kavējumi."

Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas veiktā Latvijas skolu aptauja rāda, ka pasliktinās bērnu veselības stāvoklis. Tāpat daudzas pašvaldības, īpaši laukos, nevar nodrošināt bērnu nokļūšanu uz skolu.

Lai cik grūti būtu finansiālie apstākļi, Ķekavas vidusskolas direktors saka, ka uz divām lietām kategoriski nedrīkst taupīt - tās ir pašvaldības finansētās brīvpusdienas sākumskolēniem un skolēnu autobusi, kas bērnus uz skolu ved no tuvējās apkārtnes.

Situācijā, kad skolas budžets samazināts par 300 000 latu, direktoram jādomā, kurās jomās ietaupīt.

Valdis Ozols, Ķekavas vidusskolas direktors: "Ja maks ir pilns, tad pietiek visam, ja jātaupa, tad ierobežojam ekskluzīvās vajadzības."

Pēc direktora teiktā, tās ir apkārtnes labiekārtošana un skolas remonts.

Skolu aptauja rāda, ka visvairāk problēmu ar brīvpusdienu nodrošināšanu šobrīd ir Jēkabpils rajonā, savukārt pašvaldību, kas nevar bērniem nodrošināt transportu uz skolu un no tās, - Kuldīgas rajonā.

Skolas kavēšana bērnu tiesību ekspertiem liek satraukties jau par citām, daudz nopietnākām problēmām.

Laila Rieksta-Riekstiņa, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāja: "Viņi būs uz ielas - pilsētā vai kaut kur klaiņos, nonākot ne visai labās kompānijās. Iespējams, tiks iesaistīti likumpārkāpumos. Tas ir ceļš, no kura pēc tam grūti atgriezties."

Diemžēl pieaugot arī vecāku neieinteresētība bērna skolas gaitās, tāpēc pasliktinās viņu sekmes un līdz ar to arī iespējas pēc skolas sākt veiksmīgas studijas.

 

Koķe uzdevusi padotajiem doties uz pedagogu protesta akciju

Vita Dreijere,  Diena  04/02/09    Izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe (ZZS) uzdevusi Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM), kā arī tās padotības iestāžu vadībai ceturtdien doties uz pedagogu protesta akciju, liecina Dienas rīcībā nonākusi vakar nosūtīta IZM darbinieces vēstule. Ministres pārstāve Agnese Korbe gan norāda, ka tas esot aicinājums, ne rīkojums.

Elektroniskā vēstule adresēta visu IZM struktūru un padotības iestāžu vadītājiem, kurā teikts, ka «izpildot Ministres rīkojumu, 2009. gada 2. aprīlī Izglītības un zinātnes ministrijas Valsts sekretāram, Valsts sekretāra vietniekiem, visiem departamentu direktoriem un ministrijas padotības iestāžu vadītājiem no plkst. 13.30 līdz 14.00, ir jābūt pie LIZDAS galvenās ēkas Bruņinieku ielā un no plkst. 15.00 līdz 16.00, ir jābūt pie Ministru kabineta ēkas».

Ministres preses sekretāre Agnese Korbe norāda, ka tāda T.Koķes rīkojuma neesot, vienkārši šonedēļ IZM vadības sēdē atbildīgie ierēdņi «aicināti» uzklausīt pedagogus, kā tas jau ierasts iepriekšējās protesta akcijās. Savukārt izsūtītais e-pasts esot atgādinājums. Uz jautājumu, kāpēc uz tikšanos ar pedagogiem būtu jāiet, piemēram, Studiju fonda (SF) vadītājam Jānim Ķirsonam, kuram ir cita atbildības sfēra, A.Korbe norādīja, ka arī skolotāji mācās augstākās izglītības iestādēs un var saņemt kredītus, kas ir SF kompetencē.

 

Koķe skolotāju streiku nespēs pārdzīvot

NRA  04/02/09    Izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe (ZZS) iepriekš paudusi atbalstu šodien plānotajam skolotāju protesta gājienam, taču prognozē, ka streiku nepārdzīvos, vēstī izdevums "Latvijas Avīze".

"Streiku es nepārdzīvošu, to es jums uzreiz pasaku, jo no tā pirmie cietēji būs bērni un izglītības kvalitāte," intervijā laikrakstam atklājusi T. Koķe. T. Koķe laikrakstam norāda, ka viņa esot līdz pēdējam cīnījusies par savas nozares algām. "Es tieši tāpat kā katrs ministrs līdz pēdējam cīnījos par savas nozares algām. Vēl pagājušajā nedēļā tikos ar finanšu ministru Repšes kungu un norādīju, ka pedagogu atalgojuma sistēmā neeksistē bonusi, kādi ir citiem publiskā sektorā strādājošajiem - nav piemaksu, kompensāciju un visa kā cita. Tāpēc sanāktu samazināt reālo algu, kas var novest pie milzīgas neapmierinātības," sacīja T. Koķe.

 

Sācies skolotāju protesta gājiens

DELFI  04/02/09    Jau pusstundu pirms oficiālā Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) protesta gājiena sākuma, pie Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) ēkas Bruņinieku ielā Rīgā pulcējās aptuveni divi tūkstoši cilvēku no dažādiem Latvijas rajoniem. Tieši pulksten 14:00 skolotāji sāka gājienu pa Tērbatas ielu.

Gājiena dalībnieki tur rokās plakātus ar tādiem uzrakstiem kā "Par godīgu līdzekļu pārdali visiem!", "Ja krīze, būsim godīgi - valdībai un deputātiem skolotāju algas!", "Nē psiholoģiskajam teroram!", kā arī Latvijas karodziņus un citu atribūtiku. Organizēt gājiena norisi palīdz arī izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe, kas ceturtdien ieradusies pie gājiena dalībniekiem.

Notiekošo uzrauga liels skaits policistu, bet satiksmes regulētāji liedz autotransportam šķērsot ceļu gājiena dalībniekiem. Faktiski neizbraucama ir arī Bruņinieku iela, kurā ir novietoti autobusi, ar kuriem atbraukuši skolotāji no rajoniem.

Katram gājiena dalībniekam tiek dalītas LIZDA skrejlapas, kurās norādīts, ka Latvija ir vienīgā valsts starp ES valstīm, kas ir dramatiski samazinājusi finansējumu izglītībai, zinātnei un kultūrai. Skrejlapā norādīts, ka tikai Īslande un Ungārija nav palielinājusi finansējumu izglītībai. "Ņemot vērā ES pieredzi un izpratni, uzskatām, ka ir tuvredzīgi samazināt finansējumu izglītībai. Gājiena dalībnieku vārdā esam pret finansējuma samazinājumu pirmskolas izglītībai, kas ir sākums izglītības pēctecības nodrošināšanai, kas pasliktinās darba samaksu un darba apstākļus pedagogiem, līdz ar to būs apdraudēta izglītības pastāvēšana, tāpat finansējumu nedrīkst samazināt, jo tas apdraudēs izglītības iestāžu pedagogu darba samaksas un darba apstākļu nodrošinājumu un izglītības iestāžu pastāvēšanu jaunajos novados. Tāpat to nevarot darīt, jo tas rada riskus profesionālās izglītības pieejamībai, kā arī apdraud augstākās izglītības pieejamību.

LIZDA pieprasa neatkāpties no līdz šim likumā noteiktā - kā ir saglabājamas skolotāju algas ne mazākas par divām minimālajām mēnešalgām, ka arī saglabājama samaksa par likmi. Tāpat LIZDA pieprasa profesionālās izglītības pedagogiem, kuri māca vispārizglītojošus mācību priekšmetus, līdzvērtīgu darba samaksu ar vispārējās izglītības iestāžu pedagogiem. Tāpat arodbiedrība pieprasa nepieļaut sociālo garantiju samazināšanu, nodrošināt stabila un pārdomāta modeļa "Nauda seko skolēnam" ieviešanu, kā arī pieprasa atstāt ES struktūrfonda līdzekļus IZM rīcībā.

Arodbiedrība arī pieprasa vienošanos ar valdību par izglītībai un zinātnei svarīgiem jautājumiem, kā arī par pedagogu algas paaugstināšanas programmas 2006. - 2010.gadam izpildes apturēšanu uz ekonomiskās krīzes laiku.

Šīs prasības atbalsta arī LBAS, Zinātnieku savienība, Latvijas Jauno zinātnieku apvienība, Latvijas māsu arodbiedrība, vecāku apvienība "Visi", Neatkarīga policistu arodbiedrība, Rīgas skolu vecāku konsultatīvā padome, un "Pingvīnu atbalsta biedrība".

LIZDA Aizkraukles padomes priekšsēdētāja Helēna Deine portālam "Delfi" pastāstīja, ka gājiena dalībnieki plāno doties uz Ministru Kabineta ēku, kur cer sastapt premjeru Einaru Repši (JL) un izklāstīt viņam savas prasības. Ar Repši protestētāji grib runāt, jo premjers Valdis Dombrovskis ceturtdien neatrodas Latvijā, bet izglītības ministre Tatjana Koķe jau iepriekš paudusi solidaritāti pedagogu prasībām.

 

Ministre aicina diskriminēt pēc vecuma

Baiba Lulle,  NRA  04/03/09    Ekstremālās situācijās atklājas cilvēka patiesā daba, gluži vai kā Blaumaņa Nāves ēnā. Arī izglītības ministre Tatjana Koķe, nonākusi uz ledus gabala, kurš sāk aizvien ātrāk kust, metusi pie malas politkorektumu un paziņojusi, ka vispirms jāatbrīvojas no pensijas vecuma skolotājiem.

Skolās strādājot ap 4000 skolotāju pensijas vecumā, uz kuru rēķina varētu veikt skolotāju skaita samazinājumu vismaz par 2000, kas nepieciešams taupības nolūkos.

"Teikt paldies par darbu".

Ministres atklātība ir pārsteidzoša, ņemot vērā to, ka jelkādu diskrimināciju aizliedz gan Satversme, gan Darba likums, kurā kopš 2001. gada iekļauts diskriminācijas aizliegums tieši pēc vecuma.

Vēl treknajos gados, kas nebija nemaz tik sen, politiķi ar putām uz lūpām aicināja darba tirgū iesaistīt pēc iespējas vairāk pensijas vecuma darbaspējīgos cilvēkus, tādējādi risinot darba roku trūkuma problēmu. Vēl pirms iepriekšējā un šā mācību gada sākuma valstī bija pedagogu trūkums, un tad vecie pedagogi netika noniecināti, lai gan jāteic, tika arī domāts par to, kā profesijai piesaistīt arvien vairāk jauno cilvēku. Jaunie cilvēki, darba tirgus piedāvājuma apreibināti, pēc pedagoga izglītības iegūšanas savukārt nealka strādāt salīdzinoši mazatalgotajā profesijā. Vecie pedagogi tika saukti aizlāpīt caurumus.

Vēl pērn pētījumā tika secināts, ka 15 procenti Latvijas iedzīvotāju pēdējā gada laikā izjutuši diskrimināciju, un visbiežāk – 52 procentos gadījumu – uz vecuma pamata. Kad bija izdevīgi atgaiņāties no praidistiem, politiķi atcerējās par diskrimināciju uz vecuma pamata, skandēja, ka tieši šī ir lielākā integrācijas problēma, nevis homoseksuāļi. Varbūt šovasar atkal atcerēsies.

Dažādos starptautiskos pētījumos pierādīts, ka cilvēki pēc vecuma visbiežāk tiek diskriminēti stereotipu dēļ, no kuriem izplatītākie ir, ka veci cilvēki ir garīgi nepilnvērtīgi, ir fiziski nepievilcīgi, viņiem ir vāja veselība, zema darba efektivitāte. Vairāki pētījumi savukārt pierāda, ka vecākiem cilvēkiem ir mazāk darba kavējumu, mazāk incidentu darbā, viņi ir apzinīgāki, lojālāki pret darba devēju. Protams, gadījumi ir dažādi, un tie arī jāskata individuāli.

T. Koķe varētu paskaidrot, vai izvēle atlaist tieši pensijas vecuma skolotājus balstīta uz kādu no šiem stereotipiem vai kādiem citiem pētījumiem, kas pamato, piemēram, to, ka pensionāriem ir zemāka darba kvalitāte. Vismaz tādi līdz šim nav publiskoti. Ja kā arguments domāts tas, ka pensionāriem ir citi ienākumi – pensijas, tad vispirms būtu jāvērtē, vai arī viņiem nav kredītsaistības, vai pensija nebūs zem iztikas minimuma, vai ar to varēs segt esošos izdevumus, vai ir dzīvesbiedrs, ar kuru dalīt tēriņus u. tml. Arī par šādām aptaujām nekas nav dzirdēts. Varbūt ministre kā Nāves ēnā vilkusi lozes – kurš paliks uz kūstošā ledus gabala un kurš kāps laivā? Vai ar to tiek aizstāta normāla plānošanas politika, cilvēka tiesību ievērošana?

Jau 2003. gadā Satversmes tiesa (ST) par antikonstitucionālu atzina Augstkolu likumā noteikto ierobežojumu, kas vēlētos profesora, asociētā profesora, docenta un administratīvos amatos augstskolās liedza strādāt cilvēkiem, kas sasnieguši 65 gadu vecumu. Tā tiesas skatījumā bijusi diskriminācija uz vecuma pamata.

Tomēr jāpiemin arī cits ST spriedums 2003. gada nogalē, kas atzina par pamatotu normu Valsts civildienesta likumā, kas nosaka darba ierobežojumus, ierēdnim sasniedzot valsts noteikto pensijas vecumu, "izņemot gadījumus, kad par attiecīgā ierēdņa atstāšanu amatā ir iestādes vadītāja pamatots rīkojums vai par iestādes vadītāja atstāšanu amatā ir ministra rīkojums". ST to skaidroja ar īpašo ierēdņu lomu valsts pārvaldē, kas ļauj valstij vienpusēji regulēt ierēdņu pilnvaras, darba tiesību aizsardzību, dienesta attiecību izbeigšanu. Atšķirīgo situāciju ierēdņu, tiesnešu, prokuroru, policistu un robežsardzes amatpersonu nodarbinātības regulēšanā ST uzsvēra jau iepriekš izskatītajā Augstkolu likuma lietā.

Pedagogi, lai arī ir valsts atalgoti, nav nedz ierēdņi, nedz policisti, nedz tiesneši, un viņu darbību reglamentējošajā likumdošanā vecuma ierobežojumi nav noteikti, bet, ja tādi tiktu noteikti, nez vai iztiktu bez tiesāšanās. Tātad T. Koķes pieļāvums vai aicinājums atbrīvoties no pensijas vecuma pedagogiem nav vērtējams nekā citādi kā musināšana uz diskrimināciju uz vecuma pamata. Atlaižamo kritērijiem jābūt citiem, vēlams – skaidriem un nediskriminējošiem. Bet ja ir vienādi kritēriju rādītāji par to, vai laivā jākāpj vecajam Daldam vai viņa jaunajam dēlam, lai vienojas paši.

 

Pensijas vecuma pedagogu atlaišanai nav likumīga pamata

Ilze Malaševska, speciāli Dienai   04/03/09    Ja skolās būs jāsamazina pedagogu skaits, nav likumīga pamata pirmos no darba atbrīvot pensijas vecuma skolotājus, Diena.lv teica Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) vadītāja Astrīda Harbaceviča. Savukārt Latvijas Pensionāru federācija izglītības un zinātnes ministres Tatjanas Koķes (ZZS) izteikumu par pensijas vecuma pedagogiem, kuriem varētu teikt paldies, vērtē kā necieņas izrādīšanu.

Izglītības ministre Tatjana Koķe uzsvērusi, ka nākamajā gadā, samazinoties skolēnu skaitam par aptuveni 12 000, varētu samazināt arī skolotāju skaitu. Bet samazinājumam būtu pakļauti tieši pensijas vecuma skolotāji. "Pensijas vecumā ir četri tūkstoši skolotāju, kuriem varētu teikt paldies par darbu," ceturtdien intervijā Latvijas televīzijai sacīja T. Koķe.

A.Harbaceviča uzskata, ka ministre ar šo izteikumu ir pārsteigusies. "Pirmkārt, likumdošana neparedz tādu punktu kā pensijas vecuma cilvēku atlaišanu," teic A. Harbaceviča. Arodbiedrības vadītāja ir pārliecināta, ka galvenais uzdevums ir izglītības pieejamības un kvalitātes nodrošināšana un tikai tad var runāt par ekonomiju. "Tas, ka pensionāriem ir jāiet prom no skolas, manuprāt, ir tāds pārsteidzīgs izteikums," viņa piebilda.

Rīgas 2. vidusskolas direktors Valdis Jēkabsons Dienai norādīja, ka šādas rīcības gadījumā izglītības sistēma kopumā būs zaudētāja. "Ja pensionāru vietā būs kvalitatīvi jauni skolotāji, tad viss būs kārtībā, bet šobrīd neredzu situāciju, ka tā varētu būt." Viņš piebilda, ka skolā strādājošie pensijas vecuma skolotāji strādā ļoti labi un nav pakļauti atlaišanas riskam, "ja vien netiks pieņemts kāds jauns likums".

Pensionāru Federācijas vadītāja Aina Verze pensijas vecuma skolotāju atlaišanu uzskata par necieņas izrādīšanu. "Uzskatu, ka šis paziņojums ir nekorekts, vismaz šādā formā, jo izskaust skolotājus pensionārus kā grupu, ir augstākā mērā necieņa." Kaut gan jaunajiem skolotājiem ir jānāk strādāt skolās un ir jābūt paaudžu nomaiņai, tai jānotiek ne tādā formā, kā to ir iecerējusi ministre, uzsver A. Verze.

 

Komentārs: Inteliģentais mulsums

Aivars Ozoliņš,  Diena  04/03/09    Skolotāji noteikti pieder pie sabiedrības inteliģentākās daļas, un ir tikai dabiski, ka viņu gājiens trešdien uz Ministru kabineta ēku noritēja klusi un beidzās inteliģenti. Gājiens tika rīkots, lai paustu neapmierinātību ar finansējuma samazināšanu izglītības nozarei, taču tiklab gājiena rīkotāji, kā arī dalībnieki, tāpat arī šajā un citās nozarēs strādājošie saprot, ka finansējums tiks samazināts gan šai, gan visām citām nozarēm. Dienu iepriekš arī izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītāja Astrīda Harbaceviča pēc tikšanās ar premjerministru Valdi Dombrovski (JL) atzina, ka pedagogu atalgojums pēc grozījumiem budžetā tikšot samazināts, taču premjerministrs arī pret gājienu neiebilstot. Tas ir kaut kā klusi mulsinoši - kas, kam un ko prasa, ja visas puses saprot, ka naudas nebūs?

Vēl lielāku mulsumu varētu viest nozares ministres Tatjanas Koķes (ZZS) tā kā iešana gājienā kopā ar skolotājiem, tā kā iznākšana pie viņiem kā valdības pārstāvei, un pavisam apstulbinoši varētu šķist, ka iepriekšējā dienā ministre bija likusi pašas vadītās ministrijas un tās padotības iestāžu vadošajiem darbiniekiem piedalīties skolotāju protesta akcijā, proti, protestēt pašiem pret savu politiku. Taču jāņem vērā ministres partijiskā piederība - "zaļo zemnieku" ķīselim vienīgais politiskais rāmis ir partijas premjerministra amata kandidāta hūte, kurā tas var žvanckāties vienlaikus valdībā un opozīcijā, reizē par un pret jebko, kas neskar saimnieka intereses. Diemžēl, to saprotot, nav vairs saprotams, kā ministre veiks nozarei vitāli nepieciešamās strukturālās reformas (jo ir skaidrs, ka ar naudas pastumdīšanu starp dažām trūcīgā budžeta pozīcijām nekas nebūs līdzēts), kuru nepieciešamību arī viņa vārdos atbalsta, taču, kazi, būs atkal pret, līdzko šīs reformas būs arī jāīsteno.

 

Daudzviet reģionos pedagogi gatavi turpināt protesta akcijas

LETA  04/03/09    Uzskatot, ka vakar notikušais pedagogu un izglītības darbinieku protesta gājiens nav devis cerētos rezultātus, daudzviet reģionos pedagogi ir gatavi turpināt protesta akcijas pret finansējuma apcirpšanu un arī darba samaksas samazināšanu nozarē, aptaujājot Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) rajonu un pilsētu organizācijas, noskaidroja aģentūra LETA.

Kā stāsta Bauskas rajona skolotāju arodbiedrības vadītāja Māra Graudiņa, no Bauskas rajona protesta akcijā piedalījušies 385 pārstāvji un pēc protesta akcijas daudzi no viņiem pauduši pārliecību, ka protesta gājiens bijis tikai pirmais solis savas neapmierinātības paušanā. Daļa skolu pārstāvju joprojām atbalsta arī streika rīkošanu.

"Cilvēki nevēlas samierināties un klusēt, jo finansējuma samazinājums skar ne tikai algas, bet arī daudz ko citu," viņa norāda, "skolotāji jau tagad ir spiesti doties bezalgas atvaļinājumos, tiek samazinātas slodzes atbalsta personālam, turklāt, tuvojoties jaunā finansēšanas modeļa ieviešanai, neviena skola vairs nav droša par to, kas notiks 1.septembrī."

Ar algas samazināšanu pedagogi būtu gatavi samierināties tikai tad, kad redzētu, ka valstī tiek darīts pilnīgi viss tēriņu samazināšanai, tostarp samazināts birokrātiskais aparāts un Ministru kabineta algas tiktu samazinātas līdz pedagogu algu līmenim. Arī skolu akreditāciju skolotāji pašlaik uzskata par luksusa lietu, kas tikai nevajadzīgi tērēs pašvaldībām jau tā apcirptos līdzekļus.

Arī 70 Daugavpils rajona skolotāji un izglītības darbinieki mājupceļā sprieduši, ka protesta akcijas jāturpina, jo skolotājiem jāmāk cīnīties pašiem par sevi. "Ja algas tiks samazinātas, tad labāk iet strādāt par apkopēju, nevis skolotāju," spriež LIZDA Daugavpils rajona arodbiedrības vadītāja Ņina Volonceviča, "valstij ir, kur vēl atrast naudu, bet valdība ne tur meklē."

Savukārt Rēzeknes rajona pedagogi protesta akcijas ir gatavi turpināt un ir gatavi arī streikot, jo sapratuši - kopīgā prasībā ir spēks, stāsta Rēzeknes rajona arodorganizācijas vadītāja Vija Dikule. Bet LIZDA pārstāve Liepājā Irēna Opšteine ir pārliecināta, ka pat tad, ja izglītības nozares darbinieki streikam vēl nav gatavi, viņi tiks līdz tam novesti.

"Valdības uzdevums ir rūpēties par ekonomikas nostabilizēšanu, bet mūsu - mācīt bērnus," komentējot finanšu ministra Einara Repšes (JL) runā vakar pausto pārliecību, ka, neatrisinot ekonomisko krīzi valstī, gada vidū nebūs naudas arī pašreizējo algu izmaksai, uzsver Opšteine. "Es taču neeju uz Finanšu ministriju sūdzēties par savām nedienām klasē," viņa piebilst, "jābūt muļķim, lai piekristu algas samazināšanai."

Arodbiedrības vadītājs Cēsu rajonā Modris Krieviņš vislielāko neapmierinātību pauž par to, ka valdība tā arī nav pārrunājusi algas samazināšanu ar skolotājiem, bet nostādījusi fakta priekšā. "Visi šie lēmumi tiek pieņemti kaut kur kabinetos un kaktos, un arodskolas skolotājs no rīta pamostoties var tikai secināt, ka viņa alga samazināta par 32%, un skolotāji baidās, ka šajā gadījumā notiks tāpat," stāsta Krieviņš.

Tomēr par turpmāku protesta akciju turpināšanu gājiena dalībnieki nav runājuši, un arī arodorganizāciju pārstāves Liepājas, Ventspils un Jēkabpils rajonos pagaidām atturas prognozēt, vai protesta akcijas varētu tikt turpinātas, norādot, ka šis jautājums tiks izlemts rīt gaidāmajā LIZDA konferencē.

Kā liecina reģionu pārstāvju apkopotā informācija, no Cēsu rajona vakar protesta akcijā piedalījušies 270, no Liepājas rajona un pilsētas - 428, no Rēzeknes rajona - vairāk nekā 140, no Ventspils pilsētas un rajona - 107, no Jēkabpils rajona - 274 un no Rīgas pilsētas - aptuveni 2700 pārstāvji.

Jau ziņots, ka vakar notikušajā protesta gājienā Rīgā bija pulcējušies aptuveni 10 000 cilvēku.

Protesta akcijas dalībnieku vidū bija pārstāvēta lielākā daļa Latvijas rajonu. Cilvēki, bruņojušies ar plakātiem un dažādu atribūtiku, aicināja ne tikai nesamazināt algas skolotājiem, bet arī samazināt algas valdībai un sūtīt visus ministrus uz skolu.

Protesta gājiena dalībnieku vidū bija ne tikai vispārizglītojošo skolu, bet arī profesionālo, sporta skolu un pirmsskolas pedagogi, kuri savos plakātos vērš uzmanību tieši uz savu iestāžu finansiālajām grūtībām. Bija arī augstskolu pārstāvji.

Finanšu ministrs Einars Repše (JL), uzrunājot skolotāju protesta gājiena dalībniekus, norādīja, ka nesamazināt algas nav iespējams, taču varētu tikt runāts par to, ka pedagogu algu samazinājums atšķirsies no citu valsts sektorā strādājošo algu samazinājuma.

Kā uzsvēra Repše, ja steidzami netiks atrisināta ekonomiskā krīze valstī, tad jau gada vidū nebūs naudas algu un pensiju izmaksai.

Vienlaikus viņš solīja, ka Finanšu ministrija kopīgi ar Izglītības un zinātnes ministriju centīsies noteikt to robežu, līdz kurai skolotāju algas var samazināt.

 

Koķe: izglītības sistēma gadiem bija pakļauta nekompetencei

BNS  04/04/09     Izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe (ZZS) uzsver, ka, aizbildinoties ar finansējuma trūkumu, izglītības sistēmai nepieciešamās pārmaiņas ievilkušās vairāk nekā desmit gadu garumā. Tā ministre sestdien sacīja Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) konferencē.

Ministre uzsvēra, ka viņa, strādājot izglītības nozarē desmitiem gadu, spiesta atzīt, ka izglītības sistēma bijusi pakļauta populismam un nekompetencei pārāk ilgu laiku. Par skolu tīkla optimizēšanu un programmu "Nauda seko skolēnam" Latvijā runāts jau 90.gadu otrajā pusē, taču diskusijas rit vēl patlaban.

"Sabiedrībā valda pareizs uzskats, ka naudas izglītībai bijis nevis par maz, bet gan tā ir neefektīvi izmantota," pauda Koķe, uzsverot, ka svarīgi sekot principam - dari, ko spēj, ar līdzekļiem kas tev pieejami.

Uzsverot atziņu, ka izglītība ir jebkuras valsts nākotnes garants, ikdienā jāstrādā, lai gaidāmā finansējuma mazināšana būtu iespējami nesāpīga pedagogiem, pauda Koķe.

Viņa norādīja, ka izglītības nozarei šogad jau noņemts 91 miljons latu un jūnijā līdz ar budžeta grozījumiem to skars vēl 51 miljona latu liels mazinājums, tostarp 34 miljoni pašvaldību līdzmaksājumiem. Apzinoties šos apstākļus, Izglītības un zinātnes ministrijai jāmeklē risinājumi, kā ietaupīt, nesagraujot sistēmu.

Meklējot iespējas samazināt izdevumus, jāatrod katru mazāko iespēju izdevumu mazināšanā, rodot liekos izdevumus par skolu uzturēšanu, samazinot skolu direktoru vietnieku skaitu.

Konferences dalībnieku skaļus komentārus un kņadu izsauca Koķes paustais par iespējamiem vieglākajiem risinājumiem līdzekļu ietaupīšanai, tostarp iespējamība skolotājiem doties bezalgas atvaļinājumā, saņemt Eiropas institūciju sniegtās iespējas piedalīties izglītības projektos un saņemt par to stipendijas. Tāpat ministre aicināja skolotājus vairāk pievērsties studijām doktorantūrā. "Ceru uz pedagogu izpratni," pauda Koķe.

Vienlaicīgi ministre atzina, ka ministrija bieži vien nav pārāk atvērta sabiedrībai un bieži savus lēmumus ierēdņi veic savā vidē. Taču uzteicami ir tādi sociālie partneri kā LIZDA, kas aktīvi līdzdarbojušies gan izglītības budžeta izveidē, gan sniedzot konkrētus priekšlikumus dažādu izglītības sektoru attīstībai.

"Skolotāja darbs ir stabils, humāns un interesants," uzsvēra ministre, piebilstot, ka, piemēram, Francijā ekonomiskās krīzes apstākļos skolotāju skaitam ir tendence pieaugt. Viņa pauda cerību, ka Latvijā būs tāpat.

Runas noslēgumā ministre ar humoru piebilda, ka ne velti LIZDA rīkotais izglītības un zinātnes darbinieku gājiens noritējis auna horoskopa zīmē. Auns ir spītīgs un prasīgs. Savukārt pašas ministres zodiaka zīme ir vērsis, kas ir strādīgs, stingrs un prasīgs. "Tāda es būšu," solīja Koķe.

Sestdien notiek LIZDA organizētā konference, kurā vairāk nekā 200 dalībnieku diskutē par risinājumiem ekonomiskās krīzes apstākļos saglabāt izglītību un zinātni Latvijā. Konference notiek dažas dienas pēc skolotāju protesta gājiena, kas pulcēja 10 000 dalībnieku.

 

Liela daļa skolotāju gatavi vēl citām protesta akcijām

Diena  04/04/09    Liela daļa izglītības un zinātnes darbinieku pauduši gatavību turpināt protesta akcijas, aģentūrai BNS apliecināja Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) priekšsēdētāja Astrīda Harbaceviča. Taču viņa uzsvēra, ka līdz budžeta grozījumiem, kas plānoti jūnijā, arodbiedrība sekos situācijai. Līdz ar to neesot nekāds pašmērķis rīkot akcijas, piemēram, streiku centralizēto eksāmenu laikā, par viņas teikto vēsta BNS.

Starptautiskās izglītības organizācijas pētniecības nodaļas vadītājs Guntis Catlaks pauda, ka, lai arī krīze ir visās Eiropas Savienības valstīs, Latvija ir viena no retajām, kurā runā par izglītības finansējuma mazināšanu - citviet finansējums tām ir saglabāts pērnā gada apmērā, vai pat palielināts.

Ekonomiste Raita Karnīte uzskata, ka LIZDA vēl aktīvāk būtu jāuzstāj uz savām prasībām. Viņa gan brīdināja, ka arodbiedrība pārāk daudz koncentrējas uz īstermiņa problēmām, konkrēti - algu jautājumu, kas gan ir sociāli sāpīgākais, taču ne vērtējams ilgtermiņā.

LIZDA konferencē pieņems paziņojumu ar arodbiedrības prasībām Ministru kabinetam un Saeimai.

 

Bērnudārzos "savelk jostas"

Daina Meistere, Kurzemes Vārds  04/04/09    Tētis aizveda meitiņu uz bērnudārzu pēc slimošanas. Un liels bija bērna un tēva pārsteigums, ka ierastās grupiņas vietā mazajai tiek piedāvāta cita grupa ar citu audzinātāju. Tētim paskaidroja, ka viņu grupiņas pedagoģe devusies atvaļinājumā. Bet aizvietotāja nav sameklēta, jo nav ko viņai maksāt. Tāpēc jāiet uz citu grupu.

Zinot savas meitas raksturu un to, cik ļoti viņa pieķērusies saviem grupas biedriem, pazīstamajām audzinātājām un ierastajai videi, jaunais vīrietis jautāja: "Vai netiek grauta visa bērnudārzu ideja? Jo pirmsskolas izglītības iestāde, manuprāt, ir audzināšanas un mācību, nevis tikai bērna pieskatīšanas vieta?"

"Jā, situācija ir tāda, ka jāsavelk jostas un jādzīvo taupības režīmā. Jāmeklē iespējas, kā ne tikai izdzīvot, bet arī pildīt savus uzdevumus, mācot mazajiem visu nepieciešamo, kas noderēs vēlāk, dodoties uz skolu," sacīja bērnudārza "Pasaciņa" vadītāja Valentīna Balcere. Viņa paskaidroja, ka nav naudas aizstājēju algošanai. Ja kāda no grupas audzinātājām slimo, tad par darba nespējas lapu A aizstājējai var piemaksāt 20 procentu, ja ir slimības lapa B – tad 50 procentu. Lai atvaļinājuma laikam algotu aizstājējus, nepietiek naudas. To nevarēs darīt arī vasarā, līdz ar to jau tagad ir zināms, ka bērnudārzu slēgs 22.jūnijā un tas darbu atsāks augustā.

"Viss sākās tad, kad nogrima "Parex banka". Līdz tam mums bija finansējums, bija apsolīts algu palielinājums," par pirmsskolas pedagogu atalgojuma politiku turpināja stāstīt vadītāja. Viņa sacīja, ka par vienu likmi, kas ir 36 stundas nedēļā, atalgojums nav samazināts – par to pirmsskolas skolotāja saņem 350 latu mēnesī pirms nodokļu nomaksas plus 29 latus par gatavošanos nodarbībām. Bet no 1.februāra vairs nav piemaksas par kvalitāti, kas bija 10 procentu apmērā. Vairs nevar atļauties psihologu, uz pusi samazināta latviešu skolotāja slodze mazākumtautību bērnu grupiņā. Taupība skārusi arī tehnisko darbinieku vietas.

Vadītāja sacīja, ka ar pasākumiem viņa iepazīstinājusi iestādes padomi. Vecākiem darīts zināms, kas notiek, ja slimo kāds no grupu pedagogiem. Nevarot finansēt aizstājēju, tiek meklēti varianti, lai bērns nepaliktu bez vietas bērnudārzā. Viens piedāvājums ir strādāt saīsinātu laiku, un vecākiem bērns ir jāved mājās līdz pulksten 17, otrs – ņemot vērā mazuļu skaitu grupiņā, atrod vietas citās grupās.

"Stāvoklis pie mums ir līdzīgs kā bērnudārzā "Pasaciņa", teica pirmsskolas izglītības iestādes "Rūķītis" vadītāja Guna Kadiķe. "Jo naudas apjoms jau visiem ir vienāds, un arī mums nav ko maksāt aizstājējam pedagoga slimības gadījumā, bet slimību nevar iepriekš paredzēt. Varam tikai mīļi lūgt, lai pastrādā kolēģes vietā."

G.Kadiķe uzsvēra, ka ir jārunā ar vecākiem, ir jāpaskaidro, kā uzliktie taupības nosacījumi skāruši bērnudārzu un ka tāpēc mazulim ir jāiet citā grupā. Tur audzinātājas palīdz iejusties jaunajā vietā un tāpat skatās, lai grupā būtu bērni, kurus pazīst, vēl labāk – ja tajā grupiņā mācās brālis vai māsa. Tad ir vieglāk iejusties jaunajā vietā.

"Situācijas pasliktināšanā punktu uz "i" uzlicis tas, ka valsts atteikujsi līdzfinansējumu pirmsskolas pedagogu algām, tām neparedzot budžetā mērķdotācijas. Līdz ar to bērnudārzu darbība pilnā mērā atkarīga no pašvaldības," paskaidroja Izglītības pārvaldes speciāliste pirmsskolas jautājumos Austra Gūtmane. Bet Liepājas pašvaldība ir atradusi iespēju nodrošināt ģimenēm bērnudārza pakalpojumus. Viņa teica: "Aicinu vecākus saprast, ka darām visu, lai bērnam būtu vieta. Vasarā, atvaļinājuma laikā, bērnudārzi būs slēgti. Darbosies rotaļu grupas un privātie bērnudārzi."

 

 

Veselības aprūpē...

 

 

Intervija ar Pēteri Apini: «Rozā brilles agri vai vēlu būs jānoņem»

Sallija Benfelde, Žurnāls "Nedēļa"   03/23/09    Vai Latvijas medicīnā ir iespējamas reformas un ko tās varētu nozīmēt katram no mums, Nedēļa vaicāja Latvijas Ārstu biedrības prezidentam Pēterim Apinim.

Ne katrā nozarē ir iespējami bezgalīgi saīsinājumi un samazinājumi, un Veselības ministrijai ir izdevies jaunajam premjeram pierādīt, ka veselības aprūpe ir viena no jomām, kurā jautājums par naudu līdzinās jautājumam par cilvēka dzīvību. Reformas ir iecerētas, mazās slimnīcas tiks slēgtas, bet izskatās, ka ar to vien nepietiks, lai aizlāpītu lielo budžeta caurumu.

−  Kas pašlaik notiek ar veselības aprūpes sistēmu?

−  Uz šo jautājumu atbildēt varētu ar vienu tēzi: naudas būs vēl mazāk. Tiesa, lielākā daļa no mums staigā ar rozā brillēm un uzskata, ka varam visu saglābt. Rozā brilles ir gan medicīnas laukā spēlējošajiem – ārstiem, medmāsām, administratoriem –, gan pacientiem un lielākajai daļai sabiedrības.

−  Kā izpaužas rozā briļļu nēsāšana?

−  Katru reizi, kad saņemam valdības ziņojumu, ka ir jāsamazina naudas līdzekļi, mēs sakām, ka katram nedaudz noņemsim un turpināsim dzīvot tālāk tāpat, pēc kaut kādas mistiskas tirgus ekonomikas, bet ar kvotām. Mums sola, ka saņemsim par padarīto darbu, bet vienlaikus VOAVA nosaka, cik daudz kādu manipulāciju un operāciju drīkst darīt. Absurds. Rozā briļļu nēsāšana ir arī tā, ka ar mazo slimnīcu aizvēršanu Latvijas lauku rajonos mēs varēsim atrisināt visas problēmas.

−  Vai valstij ir izdevīgi uzturēt daudz mazo slimnīcu?

−  Aizslēdzot visas mazās slimnīcas, ekonomija būs divi miljoni latu, bet samazinājuma prasības ir skaitāmas desmitos miljonu latu. Ja ministrs Ivars Eglītis ir iznācis no sarunām ar premjeru kā uzvarētājs, jo "zaudējis" tikai 20 miljonus, tad tas ir apsveicami, jo patiesībā iecerētais samazinājums bija 32 miljoni. Tomēr tas neko nemaina, apcirpums būs daudz lielāks, jo Starptautiskais Valūtas fonds un Eiropas Centrālā banka nepiekritīs mūsu iecerētajiem 7% budžeta deficīta. Aizmirsīsim to!

Eiropas finanšu ministri Atim Slakterim jau "izlauza rokas" un pateica, ka deficīts var būt 5,2% no IKP. Starptautiskie indikatori rāda, ka Latvijai ļaus atkāpties līdz 5,8% budžeta deficīta, ne vairāk. Nebūs nekādas mīlestības pret mums, neatkarīgi no tā, vai ar starptautiskajām finanšu institūcijām runās Slakteris, Dombrovskis, Repše vai kāds cits. Lai mums to naudu vispār aizdotu, mums jātiek līdz 5,8% budžeta deficīta. Tātad veselībai jānoņem vēl kādi 30 miljoni, un tā ir labā prognoze.

Situāciju nevar saglābt, lauku rajoniem atņemot mazās slimnīcas. Dagdā 47 cilvēkus padarot par bezdarbniekiem un uzkraujot deviņu mēnešu tēriņus sociālajam budžetam, nevar atrisināt neko. Savukārt, noņemot visām medicīnas nozarēm vienlaikus pa 10, 15 vai 30%, panāksim, ka drīz vien visa esošā naudiņa aizies slimnīcu siltumam un algām – un tas attiecas gan uz mazajām, gan uz lielajām slimnīcām. Ārstēšanai naudas vispār neatliks. Mazo slimnīcu likvidēšana neko nemainīs, lielās mums ir bail aiztikt.

−  Ko darīt?

−  Grieziens var būt tikai no Rīgas, jo, pirmkārt, Rīgā bezdarbs nav tik nopietns, otrkārt, speciālistus var izvietot pa citām ārstniecības iestādēm. Tātad jāsāk no Rīgas un uzreiz ar veselām iestādēm. Tas jau būtu jauki, ja vien krīzes apstākļos tā sauktā shēmošana samazinātos, nevis otrādi. Pēdējā laikā man nācies lasīt daudz par šo jautājumu, un saprotu, ka krīzes laikā zagšana un shēmošana tikai palielinās. Un tad nu ir jautājums, ko vispār iespējams izdarīt, neizraisot cilvēku pārliecību, ka notiek kas slikts un nepieļaujams. Piemēram, esmu pilnīgi pārliecināts, ka Rīgas 1. slimnīca ir jāslēdz – ja vien būtu garantija, ka ēkas un zemi var veiksmīgi pārdot un naudu ieplūdināt veselības aprūpē. Ja tādas pārliecības nav, pamatoti šķiet apgalvojumi, ka kāds mēģina slimnīcu pārdot Šleseram, Šķēlem vai kādam tur Maskavas oligarham.

Līdzīga situācija ir ar Tuberkulozes aģentūru – galu galā mēs nedzīvojam 19. gadsimta beigās, kad šī slimība bija kļuvusi par lielāko draudu gan sabiedrības apziņā, gan dzīvē. Pašlaik galvenie mirstības cēloņi ir sirds asinsvadu slimības un onkoloģija, tuberkulozes slimnieki pasaulē ārstējas parastās terapijas nodaļās, saņem zāles, ārstēšanās priekšrakstus un dodas uz mājām, nekas briesmīgs nenotiek. Jā, saprotu kolēģus un to, ka mums ir unikālas traumatoloģijas, infekcijas un tuberkulozes slimnīcas, bet, ja ministrija ķersies pie to īsināšanas, es sapratīšu. Izcili būtu, ja šīs klīnikas varētu turpināt darboties, bet apstākļos, kad finansējums sarūk ar katru mēnesi, ir jādomā par kādu Rīgas klīniku aizvēršanu. Jautājums ir par to, kurš teiks to vārdu un kurš to spēs izdarīt. Es jau varu to pateikt, bet laimīgā kārtā man neviens to neļaus izdarīt, jo 2009. gads nu ir brīdis, kurā nekādi negribētu būt ministra Ivara Eglīša vietā. Es neapskaužu šo džentlmeni, kurš ir gudrs, inteliģents un simpātisks kungs, bet ļoti pakļaujas birokrātijas spiedienam.

Tāpēc es ministrijai ikdienā paužu: ja gribat kaut ko mainīt, sāciet ar birokrātiju! Kamēr nenoīsinās VOAVA un vēl rindu diedelnieku, kas to vien dara, kā visu sapiņķerē vēl sarežģītāk, tikmēr nekādas skaidrības nebūs. Kamēr netiks pateikts, kādēļ tiek uzturēts milzīgs birokrātijas slogs un kāpēc nauda visu laiku tiek atņemta ierindas mediķim, nekas uz labo pusi nevar mainīties. VOAVA varētu atstāt atbildību tikai par primāro aprūpi, lai viņi kļūst par ģimenes ārstu aģentūru. Bet slimnīcām un stacionāriem ir jāiet atpakaļ uz tā saukto tāmi: tiek iedota nauda, tiek prasītas atskaites, bet netiek teikts, cik reižu un kas ir jādara. Ir jānodrošina neatliekamā palīdzība, bet ar pārējām lietām, ievērojot noteiktos standartus, slimnīcām jātiek galā pašām, nevis jāseko priekšrakstiem, cik reižu jāveic kompjūtertomogrāfija un cik jābūt rentgena izmeklējumiem. To nevar noteikt VOAVA ierēdnis, kurš patiesībā no medicīnas ir tik tālu, ka neko tālāku iedomāties nevaru.

−  Tātad pirmā lieta ir visas birokrātijas kardināla samazināšana. Bet kā ar slimnīcu reorganizāciju? Tiek teikts, ka mazās lauku slimnīcas patiesībā ir naudas šķērdēšana, jo vairākumam slimnieku pietiktu ar mājas aprūpi, kas nodrošinātu vajadzīgās procedūras, bet nauda par ēdināšanu, siltumu un citām līdzīgām lietām netiktu tērēta.

−  Jau teicu, ka mums Rīgā te ir pamatīga ūdensgalva, tāpēc optimizācija jāsāk no šejienes. Protams, tikko Rīgā grib kaut ko mainīt, tiek saņemta ļoti nopietna pretestība, un viss apstājas. Vari stāstīt, ko vien gribi un kam gribi, atbilde ir: "Mums – nē, otram gan." Bet valdības deklarācija ir parakstīta, deputāti ir apņēmušies izdarīt visus vajadzīgos samazinājumus, un tie nāks pār medicīnu – nav kur likties. Palielināt pacienta iemaksas nevar, jo tās sāk izskatīties pēc slimības nodokļa, līdzīgi kā pīpmanis maksā akcīzes nodokli par smēķēšanu, dzērājs – par alkohola lietošanu. Bet tas ir ļoti nepopulāri un nekādā veidā nerisina solidaritātes jautājumu. Tāpēc šīs lietas ir ļoti sarežģītas, un cienījamais kolēģis ministrs pašlaik atrodas lielā birokrātijas ielenkumā. Birokrāti lēkā pa galdu.

Man allaž patīk atskatīties netālajā vēsturē. Latvijas ekonomiku raksturo Vineta Veldres ilggadējā darbība Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) vadībā. Viņš bija tas, kurš panāca, ka lopu var nokaut tikai kautuvē, ka vienas govs uzturēšanai ir vajadzīgs tik daudz papīru un atļauju, ka lētāk to govi nokaut uzreiz, un piecu aitu turēšanai vajadzīgo dokumentu kaudze ir milzīga. Tas iznīcināja cilvēka pēdējo domu par to, ka kaut vai prieka pēc savai mātei laukos varētu atstāt kādu lopiņu.

Pēc tam ar šiem pašiem smagajiem zābakiem Veldre pārstaigāja arī medicīnu, ievelkot ministrijā kādus četrdesmit cilvēkus no PVD. Rezultātā šī filozofija lielā mērā ieviesās arī Veselības ministrijā – visu birokratizēt un no visiem kaut ko paņemt, nevis dot. Pašlaik situācija bieži vien ir tāda, ka ministrija aizstāv nevis pacientu, bet ierēdņu intereses. Tipisks gājiens bija ar bērniņu, kas slimo ar Gošē slimību. Vispirms viņš vinnēja valsti, tad valsts uzvarēja bērniņu, bet ir skaidrs, ka nākamajā tiesvedības līmenī valsts zaudēs. Taču tas nevienu neinteresē, ministrija nepārtraukti tērējas, lai gan labi saprot arī to, kāda ir sabiedrības attieksme pret valsti, kas tādā veidā nostājas pret piecgadīgu slimu bērnu.

Ierēdniecība darbojas vienīgi un tikai savās interesēs. Rezultātā pat Ārstu biedrībai, kurai būtu jāaizstāv ārstu intereses, reizēm nākas uzņemties pacientu interešu aizstāvību, jo iedzīvotāju veselība nevienu neinteresē. Jebkurš pasaules veselības pētījums mūs noliek pēdējā vietā. Piemēram, 13. novembrī klajā nāca Eiropas Savienības ikgadējais pētījums par veselības aprūpes stāvokli un pieejamību Eiropā. Šajā Arnes Bjornberga un Mareka Ulriha vadītajā pētījumā Latvija novērtēta ar pēdējo – 31. – vietu. Pētījums visvairāk skāra pieejamību. Piemēram, Igaunijā pie ģimenes ārsta var tikt jau nākamajā dienā, bet Latvijā – tikai sestajā. Mūsu problēma ir pieejamībā, ārstniecības kvalitātē, primārajā un sekundārajā profilaksē – būtiskās lietas mums nestrādā.

−  Es vēlreiz gribu jautāt par ambulatoro aprūpi – tomēr grūti nepiekrist ministram, ka ne jau vienmēr slimniekam būtu jāguļ slimnīcā.

−  Uz šīm lietām nedrīkst skatīties unificēti. Man nav iebildes pret to, ka tiktu slēgts valsts finansējums Slokas vai Olaines slimnīcai, jo slimnieki var atbraukt līdz Rīgai vai Bulduriem. Tajā pašā laikā līdzīga pieeja nevar būt par Ērgļiem, kas slimniekam nozīmē 56 kilometri virzienā uz Madonu. Vēl jau varam iztēloties šā pacienta pārvešanu uz Rīgu rudenī vai pavasarī katastrofu medicīnas mašīnā caur Mazajiem Kangariem. Mājas apmeklējums lauku apvidos būs nesamērīgi dārgs, jo pārbrauciens kilometros būs garš, izdevumos būs benzīns, zāles un medicīnas māsas un šofera alga. Dienā varēs apmeklēt tikai dažus slimniekus, kas šo pakalpojumu padarīs ļoti dārgu.

Lauku slimnīca ne vienmēr izmaksā dārgāk nekā mājas palīdzība, kas nav lēts prieks. Var jau rēķināt, ka 1000 latu mājas palīdzībai ir mazāk nekā 16 tūkstoši slimnīcai, bet tas tūkstotis pietiks dienām trim. Tāpēc šāda pieeja ir bezcerīga, to var izdomāt tikai VOAVA ierēdnis, sēžot Rīgā par dārgu naudu īrētās telpās Barona centrā Cēsu ielā. Esmu bijis pilnīgi visās Latvijas slimnīcās un slimnīciņās, tāpēc zinu, ko runāju. Daudzviet laukos slimnīcu likvidācija patiesībā vērsīsies pret veselības aprūpes pieejamību, bet nekādā gadījumā neko neuzlabos. Visu lauku slimnīcu slēgšana ir pārsteidzīgs solis. Ja ministrs grib parādīt vīra duku, tad slimnīcas jāslēdz Rīgā. Protams, tā būs pavisam cita pretestība. Viļānu tantes var iet protestēt pie pagastmājas, bet no tā nekas nemainīsies.

Ja kāds mēģinātu sadalīt "valsts prezidenta vārdā nosaukto" Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcu, daļu pievienojot Stradiņa klīnikai, daļu – Austrumu slimnīcai, ieekonomējot uz telpu un siltuma rēķina, tad iebildīs ne tikai mans cienījamais kolēģis Rīgas pilī, bet arī visi bijušie pacienti, kas saņēmuši labu un kvalitatīvu palīdzību un starp kuriem ir daudz pazīstamu un populāru cilvēku. Patiesībā grūti pat iztēloties, kas un kā varētu notikt, tas būtu šurumburums! Vienkāršāk jau ir cīnīties ar nabaga Viļānu tantuku. Bet Rēzeknes rajonā, Viļānos, bezdarba procents šobrīd ir 28, darba vietu nav, tāpēc vajadzētu padomāt, kas tiek izdarīts, slēdzot slimnīcu. Ka Veselības un Labklājības ministrija katra velk to deķīti uz savu pusi, nav nekāda izeja, bet valsts kopbudžetam tā ir drāma.

−  Vai slimnīca jāatstāj tikai tāpēc, ka bezdarba procents augsts?

−  Saprotiet, var domāt par kādu slimnīcu apvienošanu. Piemēram, Viļāni un Varakļāni ir relatīvi tuvu, un valsts sekretārs varētu uz turieni aizbraukt, apskatīties, izrunāties ar mediķiem un godīgi pateikt, ka no abām medicīnas iestādēm ir iespējams atstāt vienu. Tātad atliek vienoties, kura no abām paliek. Tādu risinājumu varētu saprast, bet slēgt abas... No Madonas līdz Rēzeknei ir aptuveni 90 kilometru – kas notiks šajā teritorijā? Un es runāju ne tikai par medicīnu, bet par to, ka mēs izdarām sociālu triecienu, nevajadzīgi palielinām sociālo spriedzi.

Turklāt ir vēl kāda lieta – pa šiem gadiem visas slimnīcas ir kaut ko iepirkušas. Paģērējums – lai tagad kāda cita slimnīca nopērk no likvidējamām tos rentgena aparātus vai laboratorijas kombainus – nav nopietns. Pirmkārt, katram pašam, it sevišķi lielajām slimnīcām, aparatūras ir pietiekami. Otrkārt, esošie noteikumi nemaz tā vienkārši neļauj pirkt un pārdot, ir noteikta iepirkumu procedūra. Treškārt, aparatūras noņemšana un uzstādīšana ir dārgs un darbietilpīgs process. Tāpēc nauda drīzāk tiks zaudēta, nevis atgūta. Un ir vēl kāda problēma, par kuru nevajadzētu aizmirst, ja runājam par slimnīcām un naudu.

−  Vai runa ir par nepietiekamo finansējumu jebkurai slimnīcai?

−  Lielā problēma ir tā, ka paaugstinās tā sauktie īstermiņa kredīti pilnīgi visām slimnīcām. Klīnika tērē ne tikai zāles, bet arī medicīnas instrumentus un materiālus. Šīs lietas ir dārgākas nekā zāles. Turklāt tiek tērēts arī siltums, ūdens, elektrība, un par visām šīm lietām klīnika paliek parādā, un parāda atmaksas termiņš pagarinās. Agrāk, piemēram, par kaut kādiem materiāliem slimnīca norēķinājās trīs mēnešu laikā, bet tagad norēķinu termiņš ir pieaudzis līdz pusgadam vai pat līdz deviņiem mēnešiem. Dažām slimnīcām šie īstermiņa kredīti tuvojas vai pat pārsniedz pusi no visa gada budžeta. Par to netiek runāts, jo acīmredzot uzskata, ka piegādātājs tik ļoti grib piegādāt savu preci, ka ir ar mieru gaidīt arī pusgadu un ilgāk. Bet arī piegādātājam kāds prasa naudu, un kādam visā šajā ķēdītē var pietrūkt spēka vai izturības. Kurā brīdī pret kādu no slimnīcām var sākties prasību lavīna? Kas notiks, ja nauda par piegādāto preci tiks pieprasīta tūlīt? Tā ir lieta, kas mani patiesi baida, jo šogad visām Latvijas slimnīcām šie parādi jeb īstermiņa kredīti ir pieauguši.

−  Vai veselības aprūpe iekļaujas VOAVA noteiktajās pakalpojumu kvotās?

−  Tas ir vēl viens īpatnējs stāsts. VOAVA ir noteikusi, ka izmeklējumu ir par daudz, to skaits jāsamazina. Piemēram, kādai lielai laboratorijai tiek pateikts, ka kopējai izmeklējumu summai gada laikā ir jāsarūk, piemēram, no miljona līdz 900 tūkstošiem. Sadalot pa mēnešiem un vēl atņemot desmit procentu, tiek noteikts, ka janvārī, piemēram, izmeklējumus var veikt par 75 tūkstošiem, un kvota tiek dota uzreiz trim mēnešiem. Ārsti lāgā nezina, ka kvota ir samazināta, un laboratorijas šo trīs mēnešu kvotu jau ir iztērējušas marta sākumā. Kas notiks tālāk? Vai laboratorijām ir jāsubsidē valsts?

Laboratorijas jau nevar veikt pacientu atlasi, sakot, kuram, viņuprāt, analīzes ir vajadzīgas, bet kurš var bez tām iztikt. Tā nav laboratoriju kompetence. Savukārt ārsts rīkojas pēc vadlīnijām vai labas prakses principiem, viņš nevar teikt, ka analīzes un izmeklējumi nav vajadzīgi, pretējā gadījumā atnāks VOAVA kontrolārsti ar pārmetumiem, naudas sodiem un jautājumu, kāpēc slimnieks netiek izmeklēts. Ar to gribu teikt, ka visās jomās pieaug mūsu iekšējais parāds, par kuru patiesībā nerunājam un izliekamies, ka tā visa nav. Tāpēc mani pārsteidza tas, ka ministrs Ivars Eglītis piekrita vēl vienam aplim valdībā, kaut gan viņš visas šīs lietas, par kurām runāju, labi zina un saprot.

−  Tātad vienīgais risinājums ir smagas un nepopulāras reformas, kuras jāsāk no Rīgas?

−  Jā, un tās var izdarīt tikai tad, ja ministram ir spēcīga partijas un valdības aizmugure. Aiz muguras jābūt lielam un stipram spēkam, nekādu joku nav. Pasaulē jau daudzkārt bijušas ekonomiskās krīzes. Argentīnā medicīna pārcieta bezgalgrūtus laikus, slimnīcas praktiski nestrādāja, līdz krīzi pārcieta. Tiesa, vienīgā valsts, kur ekonomiskās krīzes risināšanā tika veikta veiksmīga sociālā un veselības reforma, bija Čīle 1973. gadā. Mana prognoze ir, ka Latvijā vēl kādus trīs mēnešus nekas nelabosies, visiem paliks tikai grūtāk.

 

Intervija ar Ivaru Eglīti: Nepārkāpt sarkano līniju

Sallija Benfelde, Žurnāls "Nedēļa"   03/30/09    Budžeta samazinājums un reformas veselības aprūpē skar ne tikai iedzīvotāju veselību, bet patiesībā arī dzīvību. Nedēļa uz sarunu aicināja Ivaru Eglīti – veselības ministru gan Godmaņa, gan Dombrovska valdībā.

Cik miljonu ministrija noņēma veselības budžetam pagājušajā gadā, un kā šie miljoni proporcionāli sadalījās starp administratīvajiem un ārstniecības izdevumiem?

− Mēs saīsinājām savu budžetu par 44,6 miljoniem latu. Par 15% tika samazinātas algas administratīvā sektora darbiniekiem, tas notika direktīvā veidā. Rezultāts bija pat lielāks – 18,4%. Pārējais samazinājums notika uz pakalpojumu apjoma rēķina, konkrēti nedefinējot, cik un kurā vietā jānoņem finansējums – par to atbildēja ministrija un ministrs. Tā kā pirms tam deficītu jau bija radījusi pagājušā gada inflācija, pakalpojumi jau bija kļuvuši dārgāki, jo dārgāks kļuva gan siltums un elektroenerģija, gan arī vēl citas lietas. Tika pārtērēta tā summa, kas paredzēta kompensējamām zālēm, jo pieauga to slimnieku skaits, kam pienākas šie medikamenti. Zāles un medicīniskie materiāli kļuva dārgāki arī pieaugušā PVN dēļ.

Kopumā visi manis minētie apstākļi veselības budžetā izveidoja "bedri" aptuveni 90 miljonu latu apmērā. To aizpildīt, visu deficītu uzliekot pacientu pleciem, nav reāli. Tāpēc uz pacientu pleciem tika uzvelta aptuveni ceturtā daļa, bet pārējais aizgāja uz pakalpojumu apjoma samazināšanas rēķina. Slimnīcām pirmajos trijos šā gada mēnešos pakalpojumu apjoms tika apcirpts par 15%, mēģinot neaiztikt ambulatoro daļu, lai gan arī tā tomēr saruka. Smagi lēmumi.

− Vai administratīvos izdevumus var apgriezt vēl vairāk, samazinot darbinieku skaitu ministrijās un aģentūrās?

− Var samazināt, bet to nevar darīt mehāniski, ejot un aizslēdzot katru trešo kabinetu. Veselības ministrija ir pirmā, kura nu jau nedaudz vairāk kā pirms mēneša valdības sēdē pieteica informatīvo ziņojumu par pārvaldes reorganizācijas projektu.

− Par cik cilvēkiem tagad, otrajā budžeta samazinājuma kārtā, plānojat samazināt darbinieku skaitu?

− Es negribētu runāt par cilvēku skaitu. Mūsu uzdevums ir ar mazākiem resursiem panākt ātrāku un labāku funkciju izpildi. Saruks aģentūru un tādējādi arī cilvēku daudzums. Valsts zāļu cenu aģentūra tiks apvienota ar Valsts veselības statistikas un medicīnas tehnoloģiju aģentūru, kuras iespējamais nosaukums būs Veselības ekonomikas aģentūra. Tai beidzot būs jāsāk darīt to, ko vēl pirms gadiem desmit, divpadsmit mums stāstīja starptautiskie eksperti: ar kādām ekonomiskās modelēšanas metodēm var precīzi izrēķināt, vai konkrēto medicīnas tehnoloģiju izmantojums ir vai nav efektīvs. Līdz šim Latvijā vēl neviens ar ekonomiskās lietderības vai pamatotības izvērtēšanu medicīnā nav nodarbojies. Mūsu pārvaldes reformas viens no pirmajiem uzdevumiem ir beidzot radīt aģentūru, kura to veiks.

Protams, ir jāapcērp birokrātija, kuras mums ir vairāk, nekā vajag. Jau esmu izsvītrojis no sarakstiem aptuveni 30 veidlapu, kuras bija regulārajā apritē un par kurām patiesībā nav skaidrs, kāpēc ir jātērē laiks, tās aizpildot. Samazinot birokrātiskos darbus, saruks arī cilvēku skaits, nevis otrādi – samazina strādājošo daudzumu un tad skatās, ko varētu nedarīt.

− Kā ar dažādu ierēdņu privilēģijām: ir priekšnieks, vairāki vietnieki, tiem vēl kādi padomnieki vai vietnieki un visiem ir dienesta automašīnas, par kurām maksā valsts.

− Tā jau, nu, gluži nav. Lielā iestādē direktoram vietnieki ir un būs vienmēr vajadzīgi. Nevaru jums pašlaik pateikt, cik ļoti veselības nozarē ir izplatīta dienesta automašīnu izmantošana, varu vienīgi teikt, ka visam jānotiek saprāta robežās. Ministram vai aģentūras direktoram dienesta auto ir vajadzīgs, citādi nav iespējams veikt savas funkcijas un ļoti daudz laika tiks patērēts, lai pārvietotos. Neapšaubāmi, jāmeklē saimnieciskākā pieeja attiecībā uz dienesta automašīnu iegādi vai nomu. Kāpēc mums gandrīz vai piespiedu kārtā par dārgu naudu ir jānomā mašīnas no kaut kādā veidā izvēlētām firmām? Tajā pašā laikā internetā var atrast iespēju daudz izdevīgākam līzingam.

Mēs esam ļoti neelastīgi, pielāgojoties esošajai situācijai. Mēs automašīnu paņēmām krietni lētāk un pavisam citur. Vislētāk ministrijai būtu auto nopirkt no firmas, kas pārdod mazlietotas mašīnas, kuru īpašnieki nav varējuši samaksāt kredītu vai līzingu. Tomēr savulaik ir radīti daudzi un dažādi Ministru kabineta noteikumi, kas to neļauj un visas šis lietas padara vai nu neiespējamas, vai ārkārtīgi sarežģītas. Tāpēc, ja runājam par birokrātiju un privilēģijām, – lai ministrijas spētu mainīt esošo situāciju, grozījumi pirmām kārtām vajadzīgi Ministru kabineta noteikumos.

− Tātad birokrātijas samazināšana visos līmeņos?

− Reforma vispirms prasa papildu resursus gan naudas, gan administratīvajā ziņā – tā ir pārmaiņu ābece. Lai reformu īstenotu, uz kādu brīdi administratīvos resursus vajag stiprināt. Mums ir otrādi, un es to jūtu – cilvēki brīžiem netiek galā ar tās informācijas un aprēķinu sagatavošanu, ko es no viņiem prasu īsā laikā.

− Varbūt vajag nevis piecus darbiniekus ar vidējām algām, bet divus vai trīs ar lielām algām, un tad divi cilvēki spēs izdarīt pat vairāk nekā pieci?

− Es katru dienu saskaros ar to, ka darbinieku kapacitāte krītas. Mūsu ministrijā salīdzinoši algas vienmēr ir bijušas zemākas, un tagad pēc to samazināšanas aina ir skumja, kadru mainība ir ļoti augsta. Saprotiet, lai es varētu sameklēt un pieņemt darbā divus darbiniekus, kuri spētu izdarīt piecu cilvēku darbu, un lai es varētu par to viņiem maksāt labas algas, atkal ir vajadzīgas izmaiņas Ministru kabineta noteikumos, jānoņem algu griesti, jādod darba algas fonds un jāļauj tā ietvaros brīvi rīkoties.

− Labi, ir skaidrs, ka cīņa ar birokrātiju nenozīmē tikai atlaisto cilvēku daudzumu – tas ir daudz smagāks process. Bet vēl gribētu no jums dzirdēt par veselības aprūpi – arī par lauku ļaudīm, par mazajām slimnīcām un par to, vai lauciniekiem vispār būs reālas iespējas to saņemt.

− Veselības aprūpes pārvalde un veselības aprūpe nudien ir divas dažādas lietas, un, lai kā mēs reformētu un optimizētu pārvaldi, visu vajadzīgo naudu, kas jāietaupa, no turienes mēs nevarēsim paņemt, tas nav iespējams.

Par veselības aprūpi runājot, uzreiz jāpasaka – situācija ar kompensējamām zālēm ir tāda, kāda tā bija 2006. gadā, pat nedaudz labāka, nekā toreiz. Runājot par ļoti daudzām citām problēmām, kas saistītas ar veselības aprūpi, jāsaprot, ka Latvijā ārpus slimnīcām ir vajadzīga veselības un sociālās aprūpes sistēma. Jā, tās šobrīd gandrīz nav, bet tā ir vajadzīga. Es esmu skaidri pateicis, ka vislielākais uzsvars jāliek uz profilaksi, tad uz primāro aprūpi, ambulatoro, mājas aprūpi – uz visām iespējamām alternatīvām slimnīcai. Uzsvars ir jāpārliek no slimnīcas uz pārējo medicīnu, bet mēs visu laiku esam pumpējuši naudu slimnīcās.

− Vai pa to laiku, kamēr tiks radīta veselības aprūpes sistēma mājās esošajiem slimniekiem, daudzi Latvijas lauku iedzīvotāji nenomirs? Mazo slimnīcu vairs nebūs, tikai dienas aprūpes centri, līdz kuriem parastajam cilvēkam nav iespējams nokļūt katru dienu, bet neviena, kas atbrauc vai atnāk pie viņa, arī nav.

− Minētajiem cilvēkiem nav pieejama medicīniskā aprūpe, jo mēs visu naudu esam iztērējuši slimnīcām, arī tādām, kuru lietderības koeficients ir ļoti zems, bet izmaksu ietilpība ļoti augsta. Mēs rīkojāmies izšķērdīgi jau tad, kad nauda vēl bija, tagad jārīkojas daudz taupīgāk. Mans uzdevums ir bez papildu līdzekļiem vispirms attīstīt ambulatoro medicīnu un tad sašaurināt stacionāru apjomu. Tas tiek darīts. Tā ir liela nauda, kas tiek tērēta slimnīcās, pieļauju, ka tur var atrast pat kādus 80 miljonus. Par tādu naudu pat katrā feldšera punktā var atļauties samaksāt par kādu aktivitāti. Mazo slimnīciņu vietā jābūt kaut vai speciālistu kabinetiem, uz kuriem brauc speciālisti konsultēt, tur jābūt labi izremontētiem ģimenes ārstu kabinetiem un tamlīdzīgi. Jā, tam ir vajadzīgs laiks, viss nenotiks uzreiz. Bet nedomāju gan, ka cilvēki mirs tāpēc, ka nav pieejama veselības aprūpe, taupot mēs nepārkāpsim to sarkano līniju, aiz kuras ir nebūtība.

Runājot par aizvadītajā nedēļā lasīto Pētera Apiņa interviju Nedēļai, vēlos piebilst, ka nepiekrītu viņam jautājumā par 13 mazo slimnīcu pārprofilēšanu. Pirmkārt, mēs nerunājam par mazo slimnīcu slēgšanu, bet gan to pārprofilēšanu par dienas stacionāriem un ambulatorās medicīnas centriem. Šajā ziņā mūs atbalsta gan Starptautiskā Valūtas fonda, gan Pasaules Bankas eksperti, gan jebkurš modernas medicīnas plānotājs jebkurā ES dalībvalstī.

Otrkārt, zinot cilvēkresursu deficītu Latvijas medicīnā, mēs vairs nevaram atļauties šķiesties ar personālu 13 mazajās slimnīciņās, ja tajā pašā laikā trūkst speciālistu daudzās lokālajās un reģionālajās slimnīcās, kur tas būtu jākoncentrē vēl vairāk.

Un visbeidzot – neaizmirsīsim mūžseno patiesību, ka mazās lauku slimnīcas bieži vien pildīja sociālo funkciju. Sociālās problēmas ir jārisina, un kopā ar Labklājības ministriju tās arī tiks risinātas, taču tas vairs nenotiks uz jau tā "apcirptā" veselības aprūpes budžeta rēķina.

 

 

 

25 martā...

 

 

Intervija ar Dainu Kļaviņu: "Esmu no deportēto cilts"

Elita Veidemane,  NRA  03/25/09    "Es piedzimu Sibīrijā. Pēdējā rudenī pirms braukšanas uz Latviju mums pirmo reizi ienācās āboli: mamma bija iestādījusi pundurābelītes, kuras pa ziemu jānoliec pie zemes. Visa sādža nāca skatīties uz šo brīnumu. 1956. gadā atgriezāmies tēvzemē, un tā gada Ziemassvētki bija pirmie, ko atceros Latvijā.

Vecā Rīgas dzelzceļa stacija, liela, tumša pobeda, ar ko mūs sagaidīja radi un aizveda uz laukiem. Bet Latvija man asociējas ar ābolu smaržu – vecaistēvs glabāja ābolus lielās kastēs starp zāģu skaidām... Visus mūsējos izsūtīja jau 1941. gadā, un 1949. gadā vairs nebija ko sūtīt.

Jā, esmu no deportēto cilts," teic Daina Kļaviņa, Latvijas Valsts arhīva direktore kopš 1991. gada.

– Šodien aprit 60 gadu kopš 1949. gada 25. marta nežēlīgajām deportācijām. Ar kādām izjūtām sagaidāt šo dienu?

– Ja var tā teikt, mūsu sajūtas ir labas. Ir gandarījums par to, ka esam pabeiguši savu lielo darbu – projektu par deportācijām. Kopā ar kolēģiem esam darījuši visu, lai saglabātu deportēto cilvēku piemiņu un lai uz dokumentu pamata atklātu totalitārā režīma būtību, kā arī lai izprastu veidu, kā šīs deportācijas tika realizētas. Esam apkopojuši, apstrādājuši un ievietojuši datu bāzē visu informāciju, kas atrodas mūsu arhīvā, un tas ir ļoti liels apjoms. Protams, mēs nevaram pretendēt uz to, ka esam izpētījuši visus vēstures jautājumus, taču ir sagatavots pamats, lai vēstures pētnieki varētu sākt to darīt. Ir apkopots materiāls par 1941. gada 14. jūnija, 1949. gada 25. marta un citām deportācijām, kas nebija tik plašas.

– Par cik cilvēku likteņiem ir apkopoti dati jūsu lielajā divsējumu izdevumā Aizvestie?

– Par 44 275 cilvēkiem. Tie ir specifiski skaitļi. 1949. gadā – laikā no 25. līdz 30. martam – no Latvijas izveda 42 125 cilvēkus. Bet pa ceļam dzima bērni, pa ceļam vagonos uzņēma cilvēkus, kuri bija atradušies ārpus savas dzīvesvietas, šajā skaitlī iekļauti arī tie cilvēki, kuri bija arestēti un izsūtīti un kuru ģimenes līdz ar to arī deportēja.

– Kāds bija jūsu pamatsecinājums, vērtējot dokumentus?

– Deportācijas bija specifiska politisko represiju forma: būtībā visi šie cilvēki tika sodīti bez tiesas. Un tas nebija likumīgi pat pēc tā laika PSRS likumiem.

– Daudzus satrauc jautājums par to, cik liela bija vietējo cilvēku loma deportāciju sagatavošanā, citiem vārdiem runājot – kāds bija kolaboracionisma līmenis?

– Dokumenti, kas ir mūsu rīcībā, skaidri parāda, kuri bija galvenie deportāciju organizētāji un sarakstu veidotāji. Tagad zinām, ka sarakstus veidoja Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas darbinieki – vietējie cilvēki. Viņi strādāja Latvijas arhīvos un izmantoja 1939. gada tautsaimniecības skaitīšanas materiālus, fiksējot visas kaut cik nozīmīgās saimniecības. Viņi arī veica aptaujas un izzināja visas tā saucamās politiski neuzticamās personas. Kā redzam no dokumentiem, 25. marta deportācijas tika vērstas lielākoties pret lauku cilvēkiem. Akcija sākās ar Valsts drošības ministrijas sarakstiem, bet nebija nekādu likumdošanas aktu, kas paredzētu šādas darbības, – tie bija tikai politiski lēmumi, un tas viss ir raksturīgi totalitāriem režīmiem. Uz politisko lēmumu pamata tika virzīti visi procesi. Un kā mēs redzējām – daudzos gadījumos vissvarīgākie lēmumi bija ļoti noslepenoti, un par vissvarīgākajiem dokumentiem, kas raksturo 1949. ga-da deportācijas, mēs uzzinājām tikai 2004. gadā, kad pirmo reizi tika publicēts 1949. gada janvāra lēmums. Daudzos gadījumos rakstisku rīkojumu vispār nebija.

– Jūs gribat teikt, ka tikai 2004. gadā šie dokumenti tika atslepenoti?

– Jā. Tos publicēja paši krievi.

– Vai mēģinājāt tikt klāt šiem dokumentiem?

– Diemžēl mums ir ļoti sarežģīta sadarbība ar Krievijas arhīviem. Faktiski sadarbības nav tikpat kā nekādas. Domāju, ka tā ir Krievijas valsts politika, jo ne jau paši arhīvi regulē pieejamības jautājumus... Šobrīd tās arhīvu durtiņas tiek slēgtas ciet cita pēc citas. Tas viss tiek darīts legāli – ar likumiem, ar pieejas tiesībām.

– Iespējams, Krievijas arhīvi sniegtu vairāk ziņu arī par tiem, kuri te uz vietas centās izkalpoties sarkanajai varai.

– Pētot, kā notika deportācijas, redzam, ka uz vietām tiešām piesaistīja vietējos cilvēkus. Mēs gan nevaram pateikt, kāda bija viņu motivācija piedalīties šajās akcijās. Iespējams, tās bija bailes, kolaboracionisms vai pārliecība.

– Vai varat pateikt, cik apmēram bija šo vietējo pakalpiņu?

– Pagaidām to ļoti grūti konkretizēt. Katrā pagastā bija konkrētas cilvēku grupas, kas to darīja. Tādas aplēses var veikt, izejot cauri pagastu un apriņķu partijas komiteju lēmumiem. Tā apzināti veidota politika, lai parādītu, ka šajās akcijās piedalījušies daudzi vietējie. Ir arī daudzu cilvēku atmiņas, jo viņi, protams, atceras, kas un ko darījis. Taču atmiņām ir tā īpatnība, ka dažkārt vēlamais pārvēršas par esošo, tāpēc viss ir jāpārbauda. Cilvēki arī sūta mums vēstules un jautā, kas viņus ir izsūtījis, un tad ir jābūt ļoti uzmanīgiem, jo ne jau Jānis, Pēteris vai Miķelis bija tie, kas pieņēma lēmumus.

– 1941. gada deportācijās viens no latviešu antivaroņiem bija rakstnieks Vilis Lācis, kuram bija tas gods parakstīt deportāciju dokumentus. Vai viņš izcēlās arī 1949. gadā?

– Nē, viņam vairs nebija tik izteiktas lomas. Viņš kaut ko parakstīja, taču tie nebija pamatdokumenti. Toreiz galvenais parakstītājs bija Alfons Noviks.

– 1949. gada 25. marta deportācijas bija nežēlīgākas par izsūtīšanām 1941. gada 14. jūnijā.

– Jā. Katrs ceturtais no izsūtītajiem bija bērns līdz 16 gadiem: vairāk nekā 11 000 bija bērni. Katrs sestais izsūtītais bija vecāks par 60 gadiem. Pēc tā laika PSRS likumdošanas bērnus vispār nebija paredzēts represēt. Tāpat tā neparedzēja izsūtīt cilvēkus uz mūžu. Taču cilvēkiem lika parakstīt dokumentus, ka viņi ir uz mūžu izsūtīti. PSRS totalitārais režīms ignorēja pats savus izdotos likumus. Ar savu izpētes materiālu mēs gribējām pateikt, ka šī akcija bija vērsta tieši pret latviešiem.

– 1941. gada 14. jūnija deportācijās padomju okupanti mēģināja nocirst galvu Latvijas inteliģencei. 1949. gadā mēģināja iznīcināt zemniecību. Kāpēc tieši tāda secība?

– Tāpēc, ka darbīgie un čaklie latviešu zemnieki bija liels šķērslis vienlaidu kolektivizācijai – kolhozu veidošanai, kas sākās pēc kara. Pirms dažiem gadiem bija izdevība pabūt Omskas un Tomskas arhīvos – ar mērķi papētīt, kāda bija situācija Sibīrijā šo deportāciju laikā, kādi tur bija dzīves apstākļi. Izrādījās, ka jau 1949. gada janvārī šie Krievijas apgabali tika informēti par to, ka gaidāms liels cilvēku pieplūdums. Latvijā vajadzēja atbrīvot teritorijas no tiem cilvēkiem, kas potenciāli varētu darboties pret jauno varu. Tas pats jau bija noticis arī Krievijā. Piemēram, no Altaja novada tūkstošiem cilvēku pārvietoja uz Omskas un Tomskas apgabaliem, atņemot pilnīgi visu. Būtībā Latvijā varmākas izdarīja to, kas jau bija izmēģināts Krievijā.

– Jūs kopā ar kolēģiem paveicāt lielu darbu. Manuprāt, ļoti svarīgi ir ne tikai arhivāriem un vēsturniekiem apzināt vēsturi, bet arī to nodot tiem, kas veidos šo valsti – jaunajai paaudzei.

– Taisnība. Mūsu cilvēki strādāja, neskaitot ne stundas, ne dienas, ne mēnešus. Tas bija īsts sirdsdarbs. Katru lietu skatot, būtībā mēs iegājām katra konkrētā cilvēka dzīvē. Un tas bija ļoti grūti gluži psiholoģiski. Bet ir darba joma, kas nav popularizēta, tāpēc ir maz zināma. Jaunais darba virziens, ko attīstām, ir arhīvu pedagoģija. Un mums ir veiksmīgi izdevies atrast nišu Latvijas skolēnu, skolotāju un studentu vidē. Mūsu mērķis un galvenais uzdevums ir izvērst tieši šīs tēmas, tostarp arī par Latvijas iedzīvotāju represēšanu, jo cilvēkus ne tikai deportē-ja – viņus arī arestēja. Esam sākuši projekta otru etapu – apzināt pārējos represētos Latvijas cilvēkus. Tā būs ļoti liela cilvēku grupa. Mēs gribam apjaust, cik daudz cilvēku ir cietuši no padomju režīma. Un tātad – ko mēs darām šajā jomā, ko sauc par sabiedrības informēšanu? Ir gandarījums par to, ka Latvijas vēstures skolotāji ir ārkārtīgi labi mūsu sabiedrotie. Mēs regulāri organizējam viņiem mācības, kurās darām zināmus dažādus vēstures faktus, palīdzam saprast, kā strādāt ar arhīva dokumentiem un kā mācību procesā izmantot to informāciju, kas atrodama arhīvā. Skolotāji ir apbrīnojami atsaucīgi, un tas attiecas gan uz latviešu, gan krievu skolām. Esam gandarīti, ka cilvēku piemiņa tiek ne tikai iemūžināta, tā tiek arī darīta zināma citiem.

– Ir tautas, kas uzskata, ka ir cietušas nesalīdzināmi vairāk par citām tautām. Kā tad ar latviešu ciešanām? Vai tās mazsvarīgākas? Vai padomju fašisma represijās bojā gājušo skaits ir nenozīmīgs?

– Ja rēķināsim procentuāli pret mūsu iedzīvotāju skaitu, iegūtais skaitlis būs visai nozīmīgs. Pagaidām nevaru konkrēti nosaukt šo skaitli, jo mēs vēstures zinībās pieturamies pie dokumentālas konkrētības. Kad projekts būs pilnībā pabeigts, mēs varēsim šo skaitli nosaukt. Šā gada rudenī gribam organizēt lielu starptautisku konferenci ar vēsturnieku un politologu piedalīšanos par vēsturisko atmiņu un vēsturiskās atmiņas kultūru dažādās pasaules valstīs. Pie mums ļoti maz tiek runāts par šo vēsturisko atmiņu, par to, ka sabiedrība gandrīz nemaz netiek gatavota izlīgumam un samierināšanās jautājumam – var piedot, bet nevar aizmirst, bet varbūt var aizmirst, bet nevar piedot? Šajā aspektā tiek skarts arī kolaborācijas jautājums: vispirms vēsture jāizzina, un tikai tad mēs varēsim pateikt, cik lielā mērā šajā procesā bija iesaistīti vietējie iedzīvotāji.

– Izlīgt un samierināties ir iespējams vien tad, ja agresors – šajā gadījumā PSRS mantiniece Krievi-

ja – no sirds atvainosies un nožēlos izdarītās nelietības. Taču no Krievijas to diezin vai varēs sagaidīt.

– Samierināšanās jāskata gan globālā, gan lokālā mērogā. Pirmais etaps būtu jāveic šeit, uz vietas, jo lokālais mērogs nereti nav vienkāršākais. Otra lieta – samierināšanās un izlīgums starpvalstu līmenī. Neticu, ka jelkad tiks risinātas materiālās lietas, taču morālā lieta – tā ir galvenā, kas cilvēkiem vajadzīga. Ir svarīgi arī tas, cik lielā mērā valdības politiķi būs vērsti uz to, lai šīs lietas nekad nenozustu no vēstures lappusēm. Mēs taču zinām, ka padomju represiju tēma mācību grāmatās ir ļoti maz aplūkota, un tas nav tikai Latvijā vien.

– Ne tikai grāmatās vien: faktiski nav arī mākslas filmu par laikposmu.

– Labs piemērs bija filma Rīgas sargi – varbūt nebija tik nozīmīgi tas, ka vēstures fakti netika precīzi attēloti, taču filmā bija patriotisms un dzimtenes mīlestība. Ar jauniešiem svarīgi par vēsturi runāt vienkārši, arī par deportācijām. Arhīvā ir ļoti daudz lietu, kurās ieraugām tā laika jauniešus: viņi ir izrauti no ierastās vides, viņi sarakstās, viņi mēģina saglabāt savu mīlestību... Bērni un jaunieši deportācijas uztvēra citādi nekā pieaugušie, kuri jau zināja tās šausmas, kas notiks, – viņiem bija atmiņas no 1941. gada deportācijām, un bailes tāpēc bija daudz lielākas. Ja kāds radītu labu scenāriju, iznāktu arī laba filma par to laiku. Un tāda filma neapšaubāmi ir vajadzīga.

– Grāmata Aizvestie ir gan latviski, gan angliski. Vai neesat domājusi arī par tulkojumu vācu un krievu valodā?

– Iespējams, ka Vācijas vēstniecība sniegs kādu atbalstu, tad šo darbu izdosim arī vāciski. Jo arī Vācijas skolēni komunistiskā perioda vēsturē ir tikpat lieli analfabēti kā mūsējie.

– Lai izdotu grāmatu krieviski, vajadzētu palūgt naudiņu Krievijas Federācijas vēstniecībai.

– Nu, diez vai šī vēstniecība tam piekritīs... Interesanti, ka krieviem ir daudz šāda veida grāmatu: viņi ir rūpīgi pētījuši faktus par saviem represētajiem, turklāt viņi mūsu izdevumu izmanto kā rokasgrāmatu. Mūsu grāmatu Krievijas vēstniecība, protams, neatbalstīs, jo viņi uzskata, ka šī grāmata – Aizvestie – vērsta pret Krieviju. Te nu krievi runā paši sev pretim: viņu vēsturnieki uzsver, ka Staļins krievu tautai nodarījis daudz ļaunuma, savukārt, ja par Staļina nodarīto postu runājam mēs, tā jau ir vēstures falsifikācija.

* * *

...Rēzeknē jau dažas dienas ļaudis runāja, ka notikšot izvešanas. Atkal. Runāja klusi, ar bailēm, ar smagu nolemtību. Saimniece, pie kuras Marija īrēja gultasvietu, 24. marta vakarā pateica, ka redzējusi daudzas smagās mašīnas iebraucam pilsētā. 25. martā Marija aizgāja uz skolu – viņa bija Rēzeknes

1. vidusskolas 11. klases audzēkne. Todien klase jau bija pustukša. Tiem jauniešiem, kuri vēl sēdēja klasē, uz soliem bija nolikti cimdiņi – ja nu gadījumā jāceļas un jāiet prom, bet Rēzeknes pavasaris togad bija auksts un sniegots...

Tobrīd Marija vēl nezināja, ka viņas mamma Eleonora agrā 25. marta rītā no Tuču sādžas jau bija aizvesta uz Maltas staciju, kur līdz ar citiem rēzekniešiem viņu gaidīja ceļš lopu vagonā – uz Sibīriju. Pirms kara, kad krievi okupēja Latviju, Eleonora bija palielas saimniecības īpašniece, tāpēc 1949. gadā tika ieskaitīta budžos, kas kavē kolektivizāciju. No saimniecības gan bija palikušas vairs tikai atmiņas, jo krievi bija atņēmuši gandrīz visu – zemi, lopus, kuļmašīnu... Krieviski runājošais zaldātiņš, kas 25. marta rītā ar pajūgu piebrauca pie Eleonoras mājas un pavēlēja taisīties prom, mierināja izmisušo sievieti, teikdams, lai viņa neraud, jo TUR būšot labāk, jo ŠEIT viņu tik un tā neviens mierā neliks...

Todien skolā pirmā bija vēstures stunda, kuru vadīja skolotājs Leopolds Purviņš. Bet ko nu vadīja... Viņš pateica audzēkņiem, lai tie dara, ko grib, jo viņš nespējot vadīt stundu: šorīt aizvests viņa labākais draugs Askolds. Pēc mirkļa skolas pārzine skolotājam Purviņam paziņoja jaunumus, kurus viņam nācās pateikt skaļi: "Marija, pēc jums ir atnākuši."

Kad Marija izgāja gaitenī, Purviņš klusi un steidzīgi nobēra: "Ejiet prom pa sētas durvīm! Es pateikšu, ka šodien neesat ieradusies skolā." Marija, sabijusies un satraukta, aizskrēja uz savu īres vietu. Un tad skolotājs attapās, ka arī tur viņa nedrīkst palikt: krievi taču nāks viņu meklēt! Klasesbiedrene, vārdā Vilhelmīne Svikle – priekšzīmīga komjauniete un aktīviste, pieteicās aizskriet pie Marijas un viņu pabrīdināt. Labi, lai notiek. Taču cita klasesbiedrene – Genovefa Kudore, sapratusi, ka Vilhelmīne varētu "nejauši" nenokļūt līdz Marijai, izprasījās ārā no klases, lai ātrāk nokļūtu līdz apdraudētajai klasesbiedrenei.

...Un tā Marija bēguļoja desmit dienas – tieši tik ilgi, kamēr pilsētā ik nakti notika dokumentu kontrole. Dzīvoja skolotāja Purviņa ģimenē, pie radiem. Slēpās arī Marijas māsa Tonija, bēguļoja viņu brālis Edvards. Vēlāk Marija aizbrauca uz Jēkabpili, kur kāds gādīgs radinieks piezvanīja uz čeku un pateica, ka Marija ir uz Sibīriju deportētās Eleonoras meita. Čekisti savāca jauno meiteni un nosūtīja viņu atpakaļ uz Rēzekni, piekodinot, ka tur atkal jāpiesakās čekā. Rēzeknes čekas priekšnieks, melnīgsnējs aziātiskas izcelsmes sveštautietis, ieskatījies Marijas dokumentos, priecīgi iesaucās: "Ja veģ za vami prihoģil!" (Es taču biju atnācis jums pakaļ! – krievu val.) Ja šī "tikšanās" būtu notikusi skolā, tajā drausmajā

25. marta rītā, uz Sibīriju aizvestu arī Mariju.

...Eleonora Tuče no Sibīrijas atgriezās 1956. gada pavasarī. Viņas meita Marija jau bija apprecējusies un pabeigusi Rīgas Pedagoģisko institūtu. Taču ne bez grūtībām: kaut arī Marija bija teicamniece, viņu varēja atskaitīt no studentu skaita, jo viņas kursabiedrene – tā pati Vilhelmīne – čekistiem bija nosūdzējusi Mariju par "ideoloģisku krāpšanos", proti, iestāšanās anketā Marija savulaik ierakstīja, ka abi viņas vecāki ir miruši: ja viņa atklātu, ka māte atrodas Sibīrijā, augstskolu Marija neredzētu kā savas ausis. Pārsteidzošā kārtā viņai palīdzēja fakultātes partijas sekretārs biedrs Tuhs, un izcilnieci Mariju neizslēdza no institūta.

Eleonora tajā pavasarī pirmo reizi ieraudzīja savu mazmeitu – Elitu. Kaut arī vecāmāte sen jau bija aizmirsusi raudāt, viņas sausajās acīs sariesās ilgajos izsūtījuma gados krājies maigums.

Man toreiz bija tikai trīs mēneši.

 

Komentārs: Piemiņas diena

Askolds Rodins,  Diena  03/25/09    Šodien ir 1949.gada deportāciju 60.gadadiena. Tautas vēsturisko atmiņu nevar izslaucīt ar pragmatisma slotu.

Klāt 25.marts, padomju varas īstenotās vismasveidīgākās deportācijas upuru piemiņas diena. Tieši pirms sešdesmit gadiem dzelzceļa stacijās gatavībā stāvēja 33 ešeloni, kuros sadzina vairāk nekā trīspadsmit ar pusi tūkstošu ģimeņu, galvenokārt lauku iedzīvotājus. Pavisam "mūža nometinājumā", kā tas sākotnēji tika iecerēts, izsūtīja aptuveni 42 tūkstošus cilvēku. Vairāk nekā ceturtā daļa deportēto bija bērni. Uz Sibīriju ceļu mērojušo sieviešu bija gandrīz divas reizes vairāk nekā vīriešu. Tā ir statistika. Taču bez statistikas ir arī vardarbīgi no mājām izrauto un uz svešu zemi aizvesto cilvēku likteņi.

Deportācija bija labi plānota un sagatavota operācija, kuru vienlaikus realizēja visās trijās Baltijas valstīs. "Šķiriski neuzticamie", padomju varai neērtie un pat kaitīgie. Neatkarības drīzas atgūšanas iespējai vēl ticošo nacionālo partizānu sociālā bāze. Pēc deportācijas drīz vien izzuda arī pretestība kolhozu veidošanai. Skolā mācīja, ka tas bijis nepieciešams pasākums. Hruščova "atkušņa" laikā izsūtītie sāka atgriezties, taču ar atplestām rokām Padomju Latvija viņus negaidīja, drīzāk jau otrādi.

Padomju Latvijā bija ne gluži aizliegti, tomēr nevēlami temati, ja domas nesakrita ar padomju varas oficiāli pausto. Abas deportācijas, Latviešu leģions, padomju laika realitātes neglaimojoša salīdzināšana ar pirmskara dzīvi.

Publiski par 25.martu un tā patieso vietu Latvijas vēsturē sāka runāt atmodas laikā. 1988.gadā šajā dienā ar kultūras dzīvi saistītu cilvēku grupa pirmoreiz Brāļu kapos pie centrālā pieminekļa nolika puķes, pieminot no Sibīrijas trimdas nepārnākušos. Nākamajā gadā jau bija varens gājiens no Daugavmalas uz Brāļu kapiem.

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā Rīgā centrālais pasākums nu jau tradicionāli ir pulcēšanās pie Brīvības pieminekļa un puķu nolikšana ar tāpat tradicionālo Valsts prezidenta uzrunu. Ar citu valsts augstāko amatpersonu piedalīšanos. Būs klusuma brīdis. Būs citi pasākumi, un ne jau tikai Rīgā vien. Tā notiks arī šodien, un vēl ilgi, ilgi.

Nedēļas nogalē Briselē dzelzs priekškara krišanas divdesmitajai gadskārtai veltītajā konferencē Valsts prezidents Valdis Zatlers atzina, ka starp Latvijas un Krievijas iedzīvotājiem pastāvot "sava veida vērtību priekškars", kura pastāvēšanā vainojamas "atšķirīgas informācijas telpas". Patiesībā runa nav tikai par Zatlera pieminēto dažādo izpratni par to, kas ir demokrātija.

Teiksim nu skaidri, ka viena no nozīmīgākajām "priekškara" sastāvdaļām ir attieksme pret jau pasen nebūtībā aizgājušo padomju varu. Šo attieksmi, dabiski, ietekmē informatīvā telpa. Atšķirībā no Latvijas iedzīvotāju vairākuma Krievijas iedzīvotāju lielam vairākumam nav noliedzošas attieksmes pret padomju varu un līdz ar to ir "saprotošāks" padomju varas izdarīto noziegumu vērtējums. 1949.gada martā ar Latvijas zemniekiem tika izdarīts tas pats, kas ar Krievijas zemniekiem divdesmit gadus iepriekš, taču Krievijā kolhozus noraidošo zemnieku varmācīga izsūtīšana no viņu dzīvesvietām ir tā kā daļēji piemirsusies, tā kā daļēji attaisnota — kur koku cērt, tur skaidas šķīst. Krievijas bijušā prezidenta Vladimira Putina valdīšanas gados iezīmējās tendence daudzos gadījumos likt vienlīdzības zīmi starp padomju varas gados notikušā negatīvu vērtējumu ar vēršanos pret Krieviju.

Tikpat skaidri jāapzinās, ka līdzīga nostāja ir arī daļai Latvijas iedzīvotāju — tiem, kuri dzīvo oficiālās Krievijas "saprotošākajā" informācijas telpā. Jāpiebilst, ka "saprotošāka" informācijas telpa pastāv arī Latvijā. Huligāniskas izdarības 25.martā pie Brīvības pieminekļa nav manītas, taču tas vien nenorāda, ka pastāvētu izpratne par deportācijas upuru piemiņas dienas nozīmi.

Krievijā sen neviens vairs neceļ komunismu, Krievijas kompartija kopš tās dibināšanas brīža ir opozīcija, taču Ļeņina mūmija joprojām glabājas mauzolejā Sarkanajā laukumā. Varbūt tā ir viena no "krievu noslēpumainās dvēseles" izpausmēm.

Vakar Strasbūrā, atklājot Eiropas Parlamenta plenārsesiju, tā priekšsēdētājs Hanss Gerts Peterings nāca ar paziņojumu saistībā ar Baltijas valstu iedzīvotāju deportācijas sešdesmito gadskārtu. Viņš uzsvēra, ka eiropiešiem būtu nepārprotami un asi jānosoda noziegumi pret cilvēci, kurus izdarījis Padomju Savienības totalitārais režīms.

Krievijas iepriekšējais vēstnieks Latvijā Viktors Kaļužnijs pa labi un pa kreisi klāstīja, ka Krievijas un Latvijas starpvalstu attiecības jāveido "no baltas lapas", nevelkot līdzi pagātni, atstājot vēsturi vēsturnieku ziņā. Ir jomas, kur to patiešām var mēģināt darīt. Taču tautas vēsturisko atmiņu nevar izslaucīt ar pragmatisma slotu. Turklāt 25.marta deportācija tā vai citādi skāra ļoti lielu Latvijas iedzīvotāju daļu, nepieminēt tās upurus nozīmētu nodot pašiem sevi.

 

Jaunieši izdzīvo 25. martu

Andris Grīnbergs  03/25/09    Pirms 60 gadiem – 1949. gada 25. – 29. martā – no Latvijas izsūtīja 42 975 cilvēkus.

"Valsts nākotne ir tagadējo jauniešu rokās – lielā mērā daudz kas būs atkarīgs no tā, kā šodienas skolēni saprot mūsu kultūrvēsturi, mūsu tautas traģismu, turklāt ne tik daudz no grāmatās izlasītā, bet vairāk no personiskām izjūtām, izzinot un sevī izdzīvojot vecvecāku un citu radinieku vai viņu draugu izsūtījumu gados pārciesto," teic Rīgas Tehniskās universitātes asociētais profesors Jānis Vanags, kura vecvecāki Minna un Pēteris Matisoni 25. martā no Liezēres pagasta "Grūslēniem" izsūtīti uz Amūras apgabalu, bet mātesbrālis izsūtījumā Sibīrijā bijis pat divas reizes.

1949. gada 25. marta lielās deportācijas 60. gadadienas priekšvakarā Balvu kultūras un atpūtas centrā četru rajonu – Alūksnes, Gulbenes, Madonas un Balvu – skolēni zinātniski praktiskajā konferencē "Latvieša pēdas Sibīrijā un Tālajos Austrumos" iepazīstināja ar saviem pētnieciskajiem darbiem par savu pagastu un pilsētu politiski represēto cilvēku likteņiem. Profesors J. Vanags ir šā kultūrvēstures projekta koordinators un konferences idejas autors.

Latvieši aizbrauca dziedot

Tiekoties un no sirds izrunājoties ar cilvēkiem, kas 25. martā izsūtīti uz Sibīriju vai Tālajiem Austrumiem, kā arī saņemot atbildes uz anketas 88 jautājumiem, desmitiem skolēnu saviem pētnieciskajiem darbiem ieguvuši gan plašu izziņas materiālu, gan emocionālus pārdzīvojumus un atziņas.

Madonas rajona Cesvaines vidusskolas 11.b klases audzēknis Mārtiņš Urbāns centies izdzīvot sava vectēva Valda Kamarūta dzīvesstāstu, kas samezglojies 1949. gada 25. martā 17 gadu vecumā. Pētniecisko darbu caurauž skaudras rindas. Lūk, dažas rindkopas: "Uz Gulbenes staciju no laukiem, kur vēl bija sniegs, cilvēkus veda ar zirgu pajūgiem. Sinoles pagastmājā piepulcināja no Lizuma skolas un Rīdūžu skolas atvestos audzēkņus. Tajā dienā sniegs sāka stipri kust, zirgi piekusa, tāpēc čekisti Krapā un Galgauskā pavēlēja zirgus mainīt.", "No 12 izbēgušajiem dzīvi palika tikai divi cilvēki – Pēteris Kamarūts un Jānis Sebris. Bet viņus ieslodzīja cietumā uz 25 gadiem. Pārējie tika apšauti.", "Vecāki cilvēki vagonos paši nevarēja iekāpt, viņus uz nestuvēm ienesa jaunākie. Latvieši aizbrauca dziedot. Dažos vagonos skanēja "Dievs, svētī Latviju", dažos – "Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils". "Otrā rītā Staraja Rusā cilvēkus palaida nokārtot dabiskās vajadzības. Tūkstotis pliku dibenu sliežu malā..."

Lapiņa ar izsūtītā vēlējumiem

Valda Kamarūta vecākiem Sinoles pagasta Aizpurvē piederējusi vecsaimniecība "Strēbeles" ar piecām govīm, diviem zirgiem, zāles pļaujmašīnu, labības pļāvēju, zirgvilkmes grābekli, graudu tīrāmo mašīnu, kūtī un tīrumos strādājuši tikai ģimenes locekļi, bet tik un tā padomju vara lauku sētu ierakstījusi kulaku saimniecību sarakstā. Tikai tagad, iesaistoties projektā "Latvieša pēdas Sibīrijā un Tālajos Austrumos", M. Urbāns pa īstam sapratis, ka viņa vectēva ģimene ieskaitīta kulakos un izsūtīta ne jau to piecu govju un divu zirgu dēļ, bet gan tāpēc, ka tā ar individuālo saimniekošanas veidu traucējusi vispārējās kolektivizācijas plāniem un ka bijusi partizānu atbalstītāja. Puisis atzīst, ka viņam tagad pavisam cits skatījums uz tādiem jēdzieniem kā "kulaki", "dzimtenes nodevēji", "bandīti", "pretpadomju elementi".

Mārtiņš no sava vectēva saņēmis atbildes uz visiem 88 anketas jautājumiem, kuri bijuši ļoti dažādi, piemēram, "Kādos apstākļos Jūs dzīvojāt izsūtījumā?", "Vai Jūs domājāt bēgt atpakaļ uz Latviju?", "Kā pret Jums izturējās darba devēji un priekšnieki?" u. c.

Vairāki jaunieši atzinās, ka agrāk viņi ne sevišķi interesējušies par politiski represēto cilvēku pasākumiem un tajos runāto. Bet nu, kad paši pielikuši roku vēstures izpētē, ikviena izsūtītā cilvēka uzstāšanās atstājot dziļu iespaidu. Kāds no puišiem man parādīja lapiņu ar pierakstītiem Mārtiņa vectēva vārdiem: "Iesaku turpināt vēstures pirmavotu izpētē piesaistīt skolu jaunatni – viņi ir patiesību izzināt alkstoši un būs atsaucīgi, ja vien mēs paši pratīsim izmantot viņu spējas un enerģiju. Lai latvieši paaudžu paaudzēs caur vēsturi un likteņstāstiem uzzina patiesību par Staļina impēriskās lielvaras agresiju pret Latvijas valsti, par represijām pret latviešu tautu!"

Maratons desmit gadu garumā

Konferencē apbalvoja skolēnu pētījumu konkursa uzvarētājus. Pirmās vietas tika vairākiem jauniešiem, piemēram, Balvu pilsētas ģimnāzijas 12.b klases skolniecei Ievai Šaicānei, kuras darbā viena no nodaļām veltīta izpētei par 14 Balvu vidusskolas audzēkņiem, kas 1949. gada 25. martā aizvesti svešumā, un Viļakas Valsts ģimnāzijas 10. klases skolniecei Līgai Bricei, kura izpētījusi sava vectēva Ērika Briča likteņgaitas.

Atzinīgi vērtējot skolēnu paveikto, Saeimas deputāts Juris Dalbiņš, Latvijas Politiski represēto apvienības valdes loceklis Edmunds Būmanis, Latvijas Valsts arhīva sabiedrisko attiecību un dokumentu popularizēšanas daļas vecākā eksperte, projekta "Aizvestie" vadītāja Iveta Šķiņķe, Pasaules brīvo latviešu apvienības valdes locekle, Krievijas Latviešu kongresa priekšsēde Lauma Vlasova, profesores Janīna Kursīte un Lidija Leikuma, profesors J. Vanags un citi uzsvēra, ka pēc Latvijas neatkarības atgūšanas tik vērienīgs skolu jaunatnes pētnieciskais darbs veikts pirmo reizi, un izteica pārliecību, ka tam būs tāds pats turpinājums.

Balvu pilsētas domes priekšsēdētāja Ināra Ņikuļina, kas vadīja konferenci, teica, ka pašvaldības nolēmušas turpināt atbalstīt skolu jaunatnes iesaistīšanos vēstures izzināšanā un ka notiks pētījumu maratons desmit gadu garumā. Nākamās konferences paredzēts sarīkot aptuveni ik pēc diviem gadiem. Pētījumos skarto jautājumu loks paplašināsies, par ko liecina arī Balvu konferences rezolūcijā ierakstītie vēlējumi un ieteikumi, piemēram, "Uzskatīt par nepieciešamu turpināt vēstures notikumu pētīšanu par izsūtītajiem ne tikai Latvijas novados, bet arī izsūtījuma vietās Sibīrijā" "Latvieša pēdas Sibīrijā un Tālajos Austrumos" iekļauto pasākumu – ekspedīciju uz Sibīriju un Tālajiem Austrumiem 2009. gada vasarā", "Ieteikt Latvijas Saeimai un valdībai sekmēt Krievijā un citās ārvalstīs dzīvojošo latviešu atgriešanos Dzimtenē".

***

Vēstule

Sibīriešiem, kuru viesmīlība izsūtījumā glāba dzīvību mūsu tautiešiem

Ar pateicību rakstām jums šo vēstuli un lūdzam to nodot arī citiem jums zināmiem cilvēkiem, kuru līdzdalība glāba dzīvību izsūtījumā mūsu tautiešiem.

1949. gada 25. martā komunistiskā režīma organizētajās masveida deportācijās 42 975 Latvijas iedzīvotāji tika izrauti no ikdienas dzīves, no darba, no skolas sola un izsūtīti uz Sibīriju, Tālajiem Austrumiem un Galējiem Ziemeļiem. Lielai daļai no viņiem nebija lemts atgriezties dzimtenē.

Šodien, pieminot traģisko notikumu 60. gadadienu, visu izsūtīto vārdā izsakām visdziļāko cieņu un pateicību tām plašās Krievzemes ģimenēm, kuru atbalsts, atvērtās māju durvis un sirds siltums palīdzēja izdzīvot, atrast pajumti svešumā un vēlāk – atgriezties dzimtajā Latvijā.

Noliecam galvu jūsu priekšā, izsakām pateicību un vislabākos novēlējumus jums, jūsu tuviniekiem un pēctečiem. Lai mūžam mūsu tautas dzīvo mierā un saticībā!

Alūksnes, Balvu, Gulbenes un Madonas rajonu zinātniski pētnieciskās konferences "Latvieša pēdas Sibīrijā un Tālajos Austrumos" dalībnieki

Balvos, 2009. gada 20. martā

(Vēstuli nosūtīs tām apzinātajām Krievzemes ģimenēm, kuras izsūtījumā atbalstīja mūsu tautiešus, un Krievijas latviešu biedrību vadītājiem)

 

 

 

1. aprīlī...

 

 

Zatlers izjoko žurnālistus, solot par padomnieci aicināt Sipenieci

BNS  04/01/09    Valsts prezidentu Valdi Zatleru 1.aprīlī izjokojuši viņa miesassargi, apgalvojot, ka naktī viņa limuzīnam pārdurtas riepas un tādēļ no Jūrmalas uz Rīgu vajadzēšot doties ar vilcienu. Tā žurnālistiem pastāstīja prezidents.

Savukārt Zatlers pēc tikšanās ar premjeru Valdi Dombrovski izjokoja žurnālistus, pavēstot, ka pēc otrdienas uzrunas tautai nolēmis paplašināt padomnieku skaitu un aicināt savā komandā radiodīdžeju un joku plēsēju Baibu Sipenieci.

Prezidents iepriekšminēto pauda pilnā nopietnībā, tādējādi iedodot aprīli paprāvam žurnālistu bariņam. Uz žurnālistu precizējošo jautājumu Zatlers atbildēja ar pretjautājumu: "Vai šajā dienā var nejokot?"

Sipeniece iepriekš publiski izteikusies - ja viņa būtu prezidente, viņa atkārtotu Kārļa Ulmaņa valsts apvērsumu 1934.gadā un pārņemtu varu savās rokās. Sipeniece ir sabiedriski aktīva un nekautrējas paust savu viedokli par politiku.

 

Rīgā koncertēs popmūzikas karalis Maikls Džeksons!

LETA  / TVNET  04/01/09    Šā gada 27.jūnijā ar koncertu Rīgā viesosies popmūzikas karalis Maikls Džeksons, informēja koncertaģentūras "Queen Of Stage" pārstāvji.

Džeksona performance Latvijā iecerēta kā iesildīšanās pirms mūziķa vērienīgās koncertu sērijas "This Is It" Londonā.

Par Džeksona koncerta norises vietu izvēlēts AB dambis, jo, pēc rīkotāju domām, šī vieta esot vispiemērotākā. Koncerta laikā tiks slēgta satiksme gan uz Akmens tilta, gan Kuģu ielā un 11.Novembra krastmalā, lai visapkārt AB dambim varētu pulcēties skatītāji, kuri vēlēsies klausīties slavenās popmūzikas zvaigznes uzstāšanos.

Ievērojot to, ka Latvijā aizvien mazāk cilvēku tērē naudu izklaidēm, tostarp arī dažādu ārvalstu mūziķu koncertiem, Džeksons par savu uzstāšanos Latvijā prasot vien simbolisku samaksu, tādēļ rīkotāji nolēmuši koncerta izdevumus segt no saviem līdzekļiem, ļaujot cilvēkiem šajos grūtajos laikos baudīt grandiozu šovu bez maksas.

Tāpat rīkotāji uzsver, ka pasākuma norise uz AB dambja lieliski parādīs, cik ļoti Latvijai ir nepieciešama jauna koncertzāle, kurā varētu notikt ne tikai klasiskās mūzikas, bet arī dažādu populārās mūzikas izpildītāju koncerti.

Džeksona koncerta iesildītāji Rīgā būs ansamblis "Kombuļi", kas Latvijā kļuva pazīstami pēc piedalīšanās televīzijas šovā "Zelta talanti".

Iepriekšējā koncertturnejā Džeksons devās pirms 12 gadiem. 2006.gadā viņš uzstājās Pasaules mūzikas balvu pasniegšanas ceremonijā Londonā, taču nodziedāja tika pāris rindas no dziesmas "We Are The World", liekot vilties saviem faniem.

Džeksona slavas laiki bija pagājušā gadsimta 70. un 80. gadi, kad viņš kļuva par sava veida revolucionāru popkultūrā.

Šī ir 1.aprīļa ziņa

Atgādinām arī pirms dažiem gadiem atklātu šokējošu faktu, ka Džeksona deguns nāk no Latvijas!

ASV, Kalifornijas štatā, Santamarijas pilsētas tiesas prāvā pret dziedātāju Maiklu Džeksonu, kurš tiek apsūdzēts par zēna seksuālu izmantošanu, tika atklāts šokējošs fakts.

Slavenais mākslinieks atzinies, ka ir būtiski mainījis savus sejas pantus, proti, viņš tik tiešām ir veicis vairākas deguna plastiskās operācijas, kas diemžēl bijušas neveiksmīgas. Rezultātā Džeko īstais deguns tiešām kādā uzstāšanās reizē ir nokritis un pazudis.

Ilgu laiku Maikls un viņa ārstu komanda meklējusi piemērotu deguna donoru, analizējot mākslinieka atlasītos deguna portretus un vēlmes, līdz beidzot uzsmaidījusi veiksme.

Kāds medicīnas students no Rīgas - Jurģis Slieks - pirms dažiem gadiem apmeklējis ASV lekcijas pie viena no Džeko ārstiem, kas tūdaļ novērtējis jaunekļa deguna nevainojamās formas un piedāvājis slepenu darījumu, piesolīdams milzīgu naudas kompensāciju.

Jurģi Slieku divreiz nevajadzēja lūgties, un viņš labprātīgi gūlās zem plastiskā ķirurga skalpeļa. Diemžēl solītā kompensācija netika saņemta un Jurģis ir ieradies Santamarijas pilsētas tiesā, lai paziņotu par šo Džeksona krāpšanas gadījumu. Viņš nolēmis arī atgūt savu zaudēto degunu. Lai Jurģim veicas!

 

Rīgas pilsētas karogs būs jāpiestiprina arī pie automašīnām

LETA  04/01/09    Rīgas pilsētas zili baltais karogs turpmāk svētku dienās obligāti būs jāpiestiprina ne tikai pie sabiedriskajiem transportlīdzekļiem, bet arī privātajām automašīnām, kas brauks pa galvaspilsētas ielām.

Rīgas domes deputāti vakar nolēma, ka šādi karodziņi noteikti celtu gan rīdzinieku pašapziņu, gan labklājību.

Pie visiem ceļiem, kas ved pilsētā, plānots izveidot karodziņu izdales punktus, kur iebraucošajām automašīnām par simbolisku samaksu - 50 santīmiem - tiktu piestiprināti karodziņi.

Savukārt pilsētniekiem par 30 santīmiem būs iespēja pasūtīt karodziņu piegādi pa pastu. Ja karodziņš tiks nozaudēts, par atkārtotu tā nosūtīšanu vajadzēs šķirties no lata.

Ja karodziņa pie automašīnas nebūs, pašvaldības Ceļu policijas darbinieki neapzinīgajiem autovadītājiem varēs piespriest līdz 20 latu lielu naudas sodu. Savukārt par karodziņa tīšu iznīcināšanu sods paredzēts daudz bargāks - līdz 500 latiem.

Jau ziņojām, ka Rīgas domes karogs svētku dienās būs jāizkar pie visām pilsētas ēkām, kā arī pie sabiedriskajiem transportlīdzekļiem - autobusiem, tramvajiem un trolejbusiem.

 

Dienvidu tilta vantis vairs nebūs oranžas

LETA  04/01/09     Rīgas pašvaldība nolēmusi rīkot konkursu Dienvidu tilta vanšu jauna vizuālā tēla izstrādāšanai, jo Tautas partijas (TP) frakcija kategoriski iebilst pret to, ka vantis simbolizē partijas krāsas un ir oranžas.

Savā presei izplatītajā paziņojumā TP norāda - neesot pieļaujams pirms pašvaldību vēlēšanām radīt priekšstatu rīdziniekos, ka Dienvidu tilts būtu šīs partijas simbols.

"Pasaulē dārgākais un šķībākais tilts nav mūsu darbs. Turklāt neesam dabūjuši ne nieka no tiem 27 miljoniem, par kuriem klaigā Valsts kontrole," teikts paziņojumā.

Jau ziņojām, ka Dienvidu tilta vanšu krāsa jau vairākus gadus bijis viens no galvenajiem strīdus āboliem pašvaldībā - šā jautājuma dēļ pat ir šķobījies Rīgas mēra krēsls un ripojušas galvas.

Vēloties reklamēt savas krāsas jaunajā tiltā, savulaik pamatīgi matos sagāja "sociķi", "tēvzemieši" un "jaunlaicēni". Vieni vēlējās tilta vantis sarkanas, otri - dzeltenas, bet malā tika pastumti "jaunlaicēni" ar ideju vantis krāsot zili baltas, un par pārāk lielu uzstājību šajā jautājumā "jaunlaicēns" Aivars Aksenoks zaudēja mēra amatu.

Arī Latvijas Pirmā partija klusi un kautrīgi izteica savu ierosinājumu - neatkarīgi no krāsas vantis veidot kā krustus, tomēr pārāk sarežģīto tehnoloģisko risinājumu dēļ no šīs idejas atteicās.

"Sociķu" un "tēvzemiešu" strīds noveda līdz totālai konfrontācijai, un pat tika savākti paraksti "tēvzemieša" Rīgas mēra Jāņa Birka atbrīvošanai no amata. Tomēr pēc vairākām negulētām naktīm un smagām sarunām, kurās kā vidutājs darbojās TP, tika panākts kompromiss - sajaucot sarkano un dzelteno krāsu, tika nolemts vantis krāsot oranžas.

Par šo darījumu nopietnu interesi izrādīja Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB), kas paziņoja: "Mēs atnāksim jums pakaļ." Pirms domes sēdes, kurā tika pieņemts gala lēmums par vanšu krāsu, KNAB jau pasūtīja "Rīgas satiksmē" autobusu ar 60 vietām, tomēr lielo sastrēgumu dēļ tas nepaspēja ierasties laikā un domnieki jau vantis bija nokrāsojuši.

 

Gada laikā visiem Latvijas iedzīvotājiem būs obligāti jānosiltina mājokļi

LETA  04/01/09    Taupības nolūkos līdz nākamā gada 31.martam ikvienam Latvijas iedzīvotājam būs obligāti jānosiltina savs mājoklis, pretējā gadījumā nenosiltinātās dzīvojamās telpas jau 2010.gada 1.aprīlī tiks nodotas valsts īpašumā.

To paredz valdībā apstiprinātais Ministru kabineta rīkojums "Par obligātu mājsaimniecību nosiltināšanu". Tādējādi iecerēts ietaupīt elektroapgādē un apkurē izmantojamos dabas resursus, skaidro rīkojuma projekta autori.

Kā informēja Vides ministrijas Mājokļu siltināšanas departamenta sabiedrisko attiecību speciālists Genādijs Karstums, šāds lēmums pieņemts pēc marta beigās izskanējušās informācijas, ka Latvijas iedzīvotāju mājokļi ir sliktākie visā Eiropas Savienībā.

Tagad mājokļu siltināšanai iedzīvotājiem tiks dots gads, savukārt, ja kādam šā mērķa īstenošanai nebūs naudas, "Parex banka" pret siltināmā īpašuma ķīlu izsniegs aizdevumu ar procentu likmi 89% gadā, norādīja Karstums.

Kā atklāja "Parex bankas" valdes priekšsēdētāja ārštata padomnieks kredītu izsniegšanas jautājumos Jānis Shēma, šis varētu būt arī viens no veidiem, kā stabilizēt situāciju grūtībās nonākušajai bankai.

Tostarp ar valdībā pieņemto rīkojumu plānots novērst straujo bezdarba līmeņa pieaugumu valstī. "Pirmkārt, cilvēkiem vienkārši būs jāatrod darbs, lai viņi varētu nopelnīt naudu, par ko siltināt savu mājokli, taču, ja darbu atrast neizdosies, varēs nākt strādāt arī uz Nosiltinājuma valsts aģentūru," sacīja Nodarbinātības valsts aģentūras priekšnieka biroja vecākais referents Modris Čaklais.

Lai 12 mēnešu laikā izdotos īstenot apjomīgo projektu, Satiksmes ministrijas pakļautībā plānots izveidot jau minēto Nosiltinājuma valsts aģentūru, kura par samaksu veiktu mājokļu siltināšanu tiem iedzīvotājiem, kuriem pašiem to darīt nebūs laika.

Jaunās aģentūras vadītāja amatam pagaidām pieteicies viens kandidāts - Maigonis Šlesers, kurš apgalvo, ka pirms četriem gadiem guvis neatsveramu pieredzi mājokļu siltināšanas jautājumos, savai vasaras mājai Ludzas rajona Isnaudas pagastā mēģinot nosiltināt pagraba lūku. Jebkādu saistību ar bijušajām Satiksmes ministrijas amatpersonām viņš kategoriski noliedzis.

 

Ainārs Buldozeris būvēs tuneli līdz Maskavai

TVNET  / The Economist   04/01/09     Šodien aprit jau gads, kopš Ainārs Buldozeris pirmo reizi nosapņojis, kā viņš kļūst par Rīgas mēru. Tāpēc šodien Latvijas galvaspilsētas dažās ielās tika izkarināti karogi un Vērmanītī par brīvu dalītas tramvaja biļetes.

Rīgā ir uzradies jauns Ostaps Benders vārdā Uldis Pumpurs ar vīziju savienot Baltijas jūru ar Melno jūru - AS "Ūdens transporta sistēma Rīga-Hersona-Astrahaņa". Nav šaubu, ka Ainārs arī gribētu palaist sērkociņu Zapadnajā Dvinā pie Astrahaņas un tad skriet tam līdzi līdz pat Rīgai, bet konkurents viņu pārsteidzis nesagatavotu.

Tādēļ Ainārs Buldozeris nācis klajā ar piecgades plānu, kurš esot ticis nosprausts sapnī par Rīgas mēra amatu - uzbūvēt tuneli ar trīs joslām katrā virzienā līdz pat Mēnesim. Savukārt tunelis līdz Maskavai būšot kā izmēģinājums, lai tiktu skaidrībā, cik uzticams darbinieks ir līdzgaitnieks Andris Ameriks.

Lai realizētu šo ambiciozo plānu, Rīgas mērs Ainārs Buldozeris plāno piesaistīt investīcijas, sniedzot aizdevumu Rīgas domei no saviem privātajiem finanšu fondiem. Kā viens no iespējamiem partneriem tiek minēts kāds Viesturs, kurš sevi tik labi parādīja cīņā par Kanādas hokejista Dūvija Vestkota tiesībām, aizbēgot no autoavārijas vietas.

 

"Gaismas pils" maketam līdzekļus vāks labdarības koncertā

LETA  04/01/09    "Gaismas pils" maketam līdzekļus vāks labdarības koncertā, kas notiks Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvlaukumā 1.aprīlī.

Kā informēja Kultūras ministrijā, būvlaukumā muzicēs orķestris no Latvijas Mūzikas akadēmijas absolventiem, kuri nav spējuši iekārtoties darbā nevienā no valsts profesionālajiem simfoniskajiem orķestriem, diriģēs Gints Glinka.

Koncertā ar klarnetes solo uzstāsies kultūras ministrs Ints Dālderis, kurš sava padomnieka Raimonda Paula klavieru pavadījumā atskaņos melodiju popūriju "Štrunts par bitēm, ka tik medus".

Vēlmi uzstāties koncertā paudis arī otrs kultūras ministra padomnieks Mārtiņš Vanags, kurš ritmiski žvadzināšot maisiņus ar latiem, ko viņš nopelnījis "Jaunajos trīs brāļos", uzmanot, lai preses sekretāre neatbild uz nevēlamu žurnālistu telefona zvaniem.

Pēc mūsu rīcībā esošās informācijas, 25 000 latu vērtajā divstāvu namiņā tikšot izstādīti vairāki "Gaismas pils" projekti. Eksponātu vidū būšot par 129 012 latiem arhitekta Gunāra Birkerta firmai "Gunnar Birkerts Architects In" pasūtītais "Gaismas pils" makets, kurš tika demonstrēts Francijā festivāla "Pārsteidzošā Latvija" laikā. Makets tikšot papildināts ar datorvizualizāciju, kas ļaus aplūkot projektējamās ēkas interjeru.

Ekspozīcijā varēs aplūkot arī pirmo vērienīgo Birkerta projektētās "Gaismas pils" maketu, kas tika izgatavots 2002.gada septembrī Latvijas ekspozīcijai 8.Venēcijas arhitektūras biennālei. Venēcijā aplūkojamais "Gaismas pils" makets bija papildināts ar plašu izziņas materiālu par šā projekta tapšanu. Grupas "MAIz3" jaunie mākslinieki toreiz radoši apspēlēja Birkerta projekta izcelsmi un simbolisko jēgu, veidojot multimediālu projektu ar lietišķās mākslas priekšmetiem, video, skaņu, smaržu, tīmekļa lapu un citiem elementiem. Ekspozīciju papildināja sintētisku un dabas skaņu instalācija, ko veidojuši mūziķi no apvienībām "Rigasound" un "Kolka music". Noskaņas radīšanai tika izmantota aromātu terapija no Latvijas laukos ievāktiem dziednieciskajiem augiem.

Ekspozīcijas kopējās izmaksas bija ap 150 000 latu.

Ekspozīcijā būs arī nodaļa "Nerealizētie projekti", kurā uz melna samta fona varēs aplūkot pēkšņi uznākušās taupības dēļ nerealizēto saliekamo stikla konstrukciju prezentācijas vajadzībām, kuru par 27 956 latiem "Jauno trīs brāļu" biroja ēkā Rīgā, Dzirnavu ielā 13, gatavojās uzstādīt SIA "PB Fasādes", lai katrs garāmgājējs, kuram izdodas uzminēt durvju atslēgas kodu, varētu aplūkot "Gaismas pils", akustiskās koncertzāles un laikmetīgā mākslas muzeja maketus.

 

Turpmāk vārdu mainīt varēs pirms pases saņemšanas

DELFI  04/01/09     Saeimas Juridiskā komisija trešdien pirms 3. lasījuma atbalstīja jauno vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņas likumprojektu, kas paredz vairākas izmaiņas un atvieglojumus pastāvošajā kārtībā, kādā persona tiesīga mainīt vārdu, uzvārdu vai tautību. Likums pieļaus vārdu un uzvārdu mainīt vairākkārtīgi, bet tautību pēc pilngadības sasniegšanas - tikai vienu reizi.

Vārdu un uzvārdu varēs mainīt, ja tas apgrūtina personas iekļaušanos sabiedrībā, ja persona vēlas dzimšanas reģistrā ierakstītam vārdam pievienot vēl vienu vārdu vai savam uzvārdam pievienot laulātā uzvārdu, kā arī ja cilvēks vēlas iegūt savu dzimtas uzvārdu, un atsevišķos citos gadījumos.

Savukārt tautības ierakstu, tāpat kā līdz šīm, varēs mainīt pret savu tiešo augšupejošo radinieku tautību divu paaudžu robežās, ja var pierādīt savu radniecību ar šīm personām.

Saskaņā ar likumprojektu vārdu, uzvārdu un tautību varēs mainīt personas, kas sasniegušas 15 gadu vecumu. Patlaban to var darīt no 16 gadu vecuma, taču tas sagādā neērtības jauniešiem, kas tikko saņēmuši pasi vai pamatizglītības dokumentu un kuriem šie dokumenti uzreiz jāmaina. Izmaiņas nepieciešamas, ņemot vērā, ka ļoti bieži vārdu un uzvārdu vēlas mainīt tieši nepilngadīgas personas. Nepilngadīgajiem vārda, uzvārda un tautības maiņai būs nepieciešama vecāku vai aizbildņu piekrišana.

Izņēmuma kārtā vārdu un uzvārdu varēs mainīt arī par 15 gadiem jaunākai personai, ja viņas tēvs vai māte notiesāti par tīša, smaga vai sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu.

Iesniegumu vārda, uzvārda un tautības maiņai turpmāk paredzēts izskatīt mēneša laikā, turklāt plānots būtiski samazināt iesniegumam pievienojamo dokumentu klāstu - nepieciešamos izrakstus no reģistriem un citām iestādēm sagādās pati dzimtsarakstu nodaļa. Ņemot vērā, ka līdz ar to pieaugs dzimtsarakstu nodaļas darba apjoms un administratīvie izdevumi, valsts nodevas apmērs tiks palielināts no 20 līdz 50 latiem.

Patlaban iesniegumu par vārda vai uzvārda maiņu izskata trīs mēnešu laikā, bet tautības ieraksta maiņas iesniegumu izskata Administratīvā procesa likumā noteiktajā termiņā.

Iepriekšējais likums „Par vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņu", kas ir spēkā kopš 1994. gada, vairs nenodrošina pietiekamu tiesisko regulējumu, jo paplašinājies to personu loks, kas vēlas mainīt vārdu, uzvārdu vai tautību, turklāt tajā lietotā terminoloģija ir novecojusi.

Par jauno likumprojektu trešajā lasījumā vēl jālemj Saeimai.

 

Pētījums: arvien vairāk meiteņu sniedz pakalpojumus sekstūristiem

DELFI  04/01/09    

Sudraba kambarī raganas novilka

Savus garos uzvalkus, it kā pirtī iedamas,

Kājās vien tik bija visām zelta kurpes,

Vecene iz skapjiem ņēma saktas, sprādzes,

Meitenēm ap kaklu, rokām aplikdama,

Viņu slaidos matus pērlēm rotādama.

Lāčplēsim par brīnumu, netik vien Spīdala,

Bet daudz citas bija tagad pazīstamas;

Visas viņas mirdzēja zelta, pērļu rotās,

Visas bija burvīgi, jodiski skaistas!

Pušķoties beigušas, uzvalkus paņēma,

Kapara kambarī visas līdzās izgāja,

Apstājās ap kluci visas apkārt riņķi;

Spīdala ar uzvalku apsedza kluci,

Paņēmusi cirvi, cirta virsū spēcīgi;

Pie tam viņa teica šādus vārdus spītīgi:

"Šodien pirmā cērtu, rītā nepazīšu!"

Tūdaļ laukā izlēca kundziņš kāds no kluča,

Apkampa Spīdalu, abi kopā aizlaidās

Prom uz zelta kambari, kur bija gultas gatavas.

Citas tāpat darīja, un drīz bija visas

Līdz ar saviem kundziņiem projām otrā galā.

Tiem bija mugurā melni samta svārciņi,

Uzvilkti kājās zābaciņi spīdoši,

Trīsstūra cepures uzliktas galvā,

Bet aiz ausīm redzami bija mazi ragi.

 

Noslēgts partnerības līgums ar Igaunijas bruņotajiem spēkiem

DELFI  04/01/09    

Kalapuisis turēja launagu, sēdēdams kalna

Galā pie savas no stāviem kokiem saslietas būdas;

Vērsēnu apēdis, tas vēl sivēnu cepa uz iesma.

Blakus tam stāvēja pieslieta nūja, milzīgi liela,

Tā bij no zaraiņa baļķa, ar dzirnu akmeni galā.

Milzis, redzēdams Lāčplēsi jājot, paķēra nūju,

Grieza to riņķī ap galvu, tā ka sacēlās viesul's;

Smējās par Lāčplēsi, teikdams, vai šim lāvusi māte

Nāvē tik nelaiku doties. Lāčplēs's tam atteica pretim:

Laiks jau atnācis, kur vairs nederot pasaulē milži,

Tādēļ šo arī Pakola valstībā noraidīt gribot.

Tam par atbildi milzis svieda ar smagajo nūju,

Izsita Lāčplēsim zirgu ar visiem sedliem iz kājām.

Zirgs ar nūju ieskrēja purvā. Lāčplēs's uz kājām

Nolēca zemē, zobinu izrāvis, iecirta milzim

Gūžā ar varenu spēku, tā ka tas nogāzās zemē.

Krītot tas ķērās pie tuvākās priedes, izrāva priedi

Laukā ar saknēm, uzgāza krītot sev virsū uz krūtīm.

Lāčplēsis neļāva piecelties viņam; zobinu celdams,

Gribēja galvu tam nocirst. "Pagaidi, varoni jaunais,"

Kalapuis's sauca, "atļauj priekš miršanas runāt

Kādus vārdus ar tevim! Laikam tu Lāčausis esi?

Māte man stāstīja: reizi kad nākšot no Daugavas puses

Varonis Lāčaus's, kurš vienīgais pretnieks manim še būšot,

Tad lai glābjoties šejienes tautas. Izvemšot jūra

Briesmoņus kādus ar dzelzu miesām un vēderiem lieliem, -

Aprīšot visu: cilvēkus, kustoņus, augļus un zemi!

Derēsim mieru, apstākļos šādos nebūtu gudri,

Kad mēs viens otru nonāvēt sāktum, atstātum tautas

Briesmoņu varā. Apsolu tevim, varoni jaunais,

Aiziet no šejienes, uzturēt mieru uz mūžīgiem laikiem

Igauņu, latviešu starpā! Mūsu jūrmalas salas

Sargāšu es joprojām; kamēr vien dzīvošu, netiks

Svešajie zemē; pēdīgi mirstot, nogulšos Zundā."

Lāčplēsis līdzēja Kalapuisim piecelties ātri,

Sniedza tam roku, sacīdams: "Tai ziņā miers lai ir mūsu

Starpā; aiziesim arī, izšķirsim abējās tautas,

Kuras tur klajumā viena ar otru tagad jau kaujas;

Karš šis lai paliek pēdīgais latviešu, igauņu starpā."

Pārcirsto gūžu drīzi tie sasēja, devās tad abi

Lejā uz ciemu; šeitan tie nobeidza igauņu karu.

 

Ārkārtas sēdē analizē starptautisko aizdevēju patiesos nolūkus

DELFI  04/01/09    

Zilajā debesu velvē,

Pērkona brīnišķā pili,

Kur mājo mūžīga gaisma,

Kur nemitas priecība jauka,

Sabrauca Baltijas dievi

Klausīties Likteņa tēvu,

Kurš baltas, nebaltas dienas

Gan nolēma raibajā mūžā.

Pērkona sirmajie zirgi

Stāvēja sedloti galmā:

Caur sedliem gaismiņa ausa,

Caur iemauktiem saulīte lēca.

Patrimpam kūlīšu rati,

Zeltoti stiebriņi spieķos;

Ar vaska dzelteniem zirgiem

Ir aizjūgti Patrimpa rati.

Pakola melnajie zirgi

Kaulainās kamanās jūgti,

No ribām balzoni, slieces

Un atzveltens, ilksis no stilbiem.

Antrimpam zvīnaiņi zirgi,

Zaļgani niedriņu rati;

No skaistiem gliemežu vākiem

Lokanais sēdeklis taisīts.

Līgo un Puškaitis abi

Sēdēja ziedaiņos ratos;

Ar ātriem spārnotiem zirgiem

Tie laidās caur varvīksnes vārtiem.

Dievu un Pērkona dēli

Pagalmā ieradās jāšus;

Tiem bija zeltoti sedli

Un iemaukti dimanta kalti.

Austra un Laima, un Tikla,

Daiļajās Saulītes meitas

Ar rožu vizuļu ratiem

Un spīdošiem kumeļiem brauca.

Daiļajās Saulītes meitas

Turēja zeltotus grožus;

Pār viņu celiņiem bira

Gan vizuļi sudraba, zelta!

 

Likteņtēvs mūžīgais, sirmais

Sēdēja dimanta klonā;

Pa labo Pērkons un Patrimps,

Pa kreisajo Pakols un Antrimps,

Tālāki Puškaitis, Līgo,

Dievu un Pērkona dēli;

Tad Austra, Laima un Tikla,

Un daiļajās Saulītes meitas;

 

Tad vēl pulks mazāko dievu

Ieņēma sapulcē vietas,

Jo visi labajie gari

Še varēja klausīties sanākt.

Likteņtēvs mūžīgais, sirmais

Pacēlās sēdeklī savā

Un vārdos tumšajos pauda

Viņš sapulcei lēmumu šādu:

 

"Aizmūžā notika brīnums!

Dzemdēja jaunava Gaisma,

Un varens dieva dēls nāca

Virs pasaules noliktā laikā!

Mācīja vareni, jauki

Cilvēkiem dievību atzīt

Un pašiem tikumos augstos

Kā dievībai līdzīgiem dzīvot.

 

Ļaunajie turējās pretim,

Pēdīgi nokāva viņu;

Bet pekle nespēja turēt

Pie sevim to tumšajā varā:

Varenais cēlās no nāves,

Uzbrauca godībā augšām!

Tā vārds gan zināms jums visiem,

To pasaulē nosauca - Kristus.

Drīzumā mācības labās

Pieņēma pasaules tautas;

Tik žēl, ka cilvēki paši

Tās grozīja ļaunīgā prātā.

Nolemts ir Baltijā arī

Kristīgo ticību ievest,

Bet dieviem atļauts ir locīt

Pēc iegribas cilvēku prātu!"

 

Pērkons nu pacēlās, teikdams:

"Likteņa lēmumam nākas

Ir dieviem padoties pašiem;

Bet apsolos tomēr pie sevim

Apsargāt latviešu tautu.

Mācības atvēlu labas.

Nav Kristus mācība jauna,

Iz austruma pamati viņai.

Ticības nesējiem šeitan

Nolūki citādi priekšā:

Tie gribēs Baltijas zemi

Sev iekarot, kalpināt tautu.

Centieniem šādiem es būšu

Pretim un tādēļ, tik tiešām

Kā es tos akmeņus šķeļu

Un stiprākos ozolus spārdu,

Agri vai vēlākā laikā

Zibiņiem satriekšu visus,

Kas manu latviešu tautu

Še kalpināt, nospaidīt dzīsies!

Vasarā, Ziedonim nākot,

Auglīgu lietiņu došu,

Pa dienām tīrīšu gaisu

Un naksniņā uguni šķilšu;

 

Vienumēr tuvumā būšu

Dabā es latviešu tautai;

Tā dzirdēs Pērkona balsi

Un nezaudēs Pērkona vārdu!

Vēlēju arī jums citiem

Darīt šai priekšzīmei pakaļ

Ik katram savējā vietā

Un savējā noliktā kārtā!"

 

 

 

Citādā ziņā...

 

 

Ekonomikas policija izbeigusi kriminālprocesu saistībā ar "VVF Consulting" saņemto pasūtījumu no Liepājas pašvaldības

LETA  03/31/09    [Šo ziņu izdzēsu 08/09/2012, jo Vairas Vīķes-Freibergas pilnvarotais pārstāvis Gatis Senkāns man lūdza to izdzēst. J.Ž.]

 

Tiesībsargs: obligātā prasība pacelt karogu pārkāpj cilvēktiesības

Apollo  04/01/09    Tiesībsargs Romāns Apsītis nule kā ir pabeidzis pārbaudes lietu par obligāto prasību Latvijā pie privātpersonām piederošām ēkām pacelt karogu, un norāda, ka šī prasība pārkāpj cilvēktiesības, portālu «Apollo» informēja Tiesībsarga birojā.

Apsītis norāda, ka Latvijā spēkā esošais karoga pacelšanas pienākums pārkāpj tādas cilvēktiesības kā brīvi paust savus uzskatus. Un tas arī ir pretrunā ar Satversmes 100. pantu un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju.

Šis atzinums skatāms kontekstā ar iepriekš izskanējušo un trešdien noraidīto Rīgas domes ieceri ar laiku noteikt par obligātu Rīgā arī privātpersonām svētku dienās pacelt Rīgas pilsētas karogu.

Tiesībsargs norāda, ka Valsts karoga pacelšana veicina patriotismu, vēsturiski nozīmīgu notikumu atceri un personu godināšanu. Tomēr stingri reglamentētā karoga pacelšanas kārtība un paredzētās soda sankcijas ierobežo indivīda iespēju paust personisko attieksmi pret konkrēto notikumu, tādējādi ierobežojot indivīda brīvību

Ar karoga pacelšanu personas pauž ne tikai savu personīgo viedokli par attiecīgiem notikumiem, bet arī politiskos uzskatus. Tādējādi karoga pacelšana ietilpst personas tiesībās brīvi paust savus uzskatus. Valsts, uzliekot pienākumu personai pacelt valsts karogu noteiktajās dienās vai gadījumos, iespējams, liek personai rīkoties pretēji savai pārliecībai. Turklāt daudzi savrupmāju īpašnieki, sevišķi gados vecāki cilvēki, kuriem ir fiziski grūti pacelt valsts karogu, atzīst, ka karoga izkāršana viņiem visbiežāk saistās ar bailēm no iespējamā soda, nevis ar patriotiskām jūtām, uzskata Apsītis.

Viņš arī uzsver, ka karoga kā valsts simbola lietošana vai nelietošana neapdraud valsts vai sabiedriskās drošības intereses, tiesu varu un tās objektivitāti. Viņaprāt, apšaubāma ir arī Latvijā noteiktā administratīvā soda pamatotība un samērīgums.

Citu valstu pieredze liecina, ka karoga pacelšana pie privātpersonām piederošajām ēkām nav noteikta ar likumu un ir brīvprātīga – šāda prakse ir Igaunijā, Vācijā un Zviedrijā. Savukārt Lietuvā karoga pacelšana noteikta tikai trīs dienas gadā, un administratīvie sodi noteikti robežās no apmēram 2 līdz 12 latiem.

 

Vītolu fonda neaizskaramais kapitāls sasniedz 2 000 000

DELFI  04/02/09    Vītolu fonda neaizskaramais kapitāls, no kura procentos nopelnītās naudas tiek maksātas stipendijas Latvijas studentiem, ir sasniedzis 2 000 000 latu, informēja fondā.

2002. gadā Vītolu fonda dibinātāji Vilis un Marta Vītoli ziedoja 1 miljonu latu neaizskaramajā kapitālā. Stipendijas tiek maksātas tikai no procentos nopelnītās naudas. Fonds spēja sniegt atbalstu izglītības iegūšanā 75 studentiem. Vēlāk fonda dibinātāji aicināja citus ziedotājus dibināt savas stipendijas un uzticēt tās administrēt Vītolu fondam. Lai fonds strādātu ilgtermiņā, paralēli ikgadējiem ziedojumiem, vairāki ziedotāji, sekojot Vītolu ģimenes paraugam un dibinot stipendijas, izvēlējās savu naudu ieguldīt neaizskaramajā kapitālā.

2008. gada 31. decembrī šajā kapitālā bija 1 993 782 lati. Līdz diviem miljoniem latu to palielināja Birutas Heisteres kundzes ieguldītie līdzekļi. Heisteres kundze jau 2005. gadā sava vīra Daumanta piemiņai dibināja Latvijā divas stipendijas, tās novēlēdama jauniešiem no Dobeles rajona Bukaišu un Elejas pagastiem, bet pagājušā gadā Biruta ziedoja jau trim stipendijām.

Pirmais ziedotājs neaizskaramajā kapitālā 2002. gada nogalē bija Brunis Rubess ar ģimeni. Viņš aicināja bērēs ziedu vietā ieguldīt līdzekļus In Memoriam Biruta Rubess stipendijai.

2004. gadā ziedotājiem piepulcējas Ērikas Rītiņas devums, arī Alfreds un Sarmīte S. Gravas dibina savu ģimenes stipendiju, kā arī vecāku Miķeļa un Ievas Gravu piemiņas stipendiju un Emmas A. Kampes piemiņas stipendiju. Osvalda un Ilgas Kēses (Selonijas) stipendiju izveido viņu bērni Andrejs Kēse, Osvalds Uldis Kēse, Irene Sadde un Vija Peirson, Ārkārtējā Palīdzība Latvijas Zemessardzei fonds dibina Jaunsardzes fonda stipendiju.

2005. gads palielina neaizskaramo kapitālu ar Vairas Vīķes - Freibergas, Korp! Spīdolas, Kanādas un ASV latviešu devumu, Kārļa Cīruļa, Oskara un Irenes Dumpju, Annas Cerbules ieguldījumu.

2006. gadā Jāņa Arvīda Bungs un Metas Bungs piemiņas stipendiju dibina meita Dzintra Bungs, Rasma A.Dinberga rada Kornēlija Dinberga piemiņas stipendiju.

2007. gadā, aizejot sievai mūžībā, Evarists Bērziņš izveido Evarista un Mārītes Bērziņu stipendiju, ziedo ‘‘Daugavas vanagu" Toronto nodaļa, Jānis Strautnieks sievas piemiņai dibina In Memoriam Dagnija Strautnieks stipendiju, savu ieguldījumu sniedz Paulis un Ariadne Dzintari, kā arī Latvijas Agronomu biedrības ārzemju nodaļa (LAB-AN).

2008. gadā testamenta izpildītāji Māris Bībelnieks un Andrew Saulītis dibina Viktorijas Mickānes piemiņas stipendiju, Edīte Āpše izveido Mirdzas un Zelmas Lūsis piemiņas stipendiju, top Leopolda Sīpoliņa stipendija. Zane Stait-Gardner dibina Jura Melbārža piemiņas stipendiju, Biruta Heistere - Daumanta un Birutas Heisteru stipendiju.

Neaizskaramajā kapitālā ir noguldīti pirmie divi miljoni. Labā ziņa ziedotājiem ir tā, ka ne santīms no ziedotās naudas ekonomiskās krīzes laikā nav ticis pazaudēts, jo fonds sadarbojas ar vairākām lielākām bankām un visi ziedojumi tiek konservatīvi ieguldīti ilgtermiņa depozītos uz pieciem gadiem. Pirms akciju tirgus lejupslīdes fonda nelielais akciju portfelis tika laicīgi pārdots.

Vītolu fonda mērķis - stipendiju veidā palīdzēt centīgiem, maznodrošinātiem jauniešiem iegūt augstāko izglītību - tiek īstenots, pateicoties 138 ziedotājiem. Septiņos gados stipendijās izmaksāts 1 811 200 latu.

 

Pagājušajā diennaktī Latvijā notikuši 26 kūlas ugunsgrēki

LETA  04/04/09    Pagājušajā diennaktī Latvijā notikuši 26 kūlas ugunsgrēki, savukārt šogad kūlas ugunsgrēku skaits sasniedzis jau 93, liecina Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta operatīvā informācija. Kopumā pagājušajā diennaktī Latvijā notikuši 48 ugunsgrēki, no tiem seši - Rīgā. Ugunsgrēkos cietis viens cilvēks.

Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieki vakar piedalījušies arī piecos glābšanas darbos.

Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Preses un sabiedrisko attiecību nodaļas priekšniece Inga Vetere iepriekš norādīja, ka tieši pavasaris ir viens no ugunsbīstamākajiem periodiem Latvijā, kad ik dienas tiek reģistrēts desmitiem un pat simtiem kūlas ugunsgrēku, kuros izdeg zeme, sadeg ēkas un gūst apdegumus vai pat iet bojā cilvēki.

Ņemot vērā, ka laiks kļūst aizvien siltāks un saulaināks un daudzviet Latvijā jau ir nokusis sniegs, ugunsdzēsēji prognozē, ka ik dienas palielināsies kūlas ugunsgrēku skaits.

Aizvadītajā gadā Latvijā reģistrēti 1093 kūlas ugunsgrēki, kuros nopostītas 11 ēkas. 2008.gadā dienests kopumā izlietoja degvielu 604 000 latu vērtībā, tostarp kūlas ugunsgrēku dzēšanai patērēts benzīns gandrīz 23 000 latu vērtībā un dīzeļdegviela - gandrīz 7000 latu vērtībā.

Šogad VUGD degvielas iegādei piešķirti tikai 287 000 latu. Tāpat aizvadītajā gadā 12 ugunsdzēsības automašīnām pēc izbraukumiem uz kūlas ugunsgrēkiem, kas notika grūti pieejamās vietās, bija nepieciešams nopietns remonts. Dienās, kad kūlas ugunsgrēki tika reģistrēti jau vairs ne desmitos, bet simtos, aizvadītajos gados no brīvajām maiņām tika atsaukti ugunsdzēsēji, kuri pēc tam saņēma papildus samaksu. Šogad, kad VUGD tiek ekonomēts katrs degvielas litrs, kad nav līdzekļu mašīnu remontam un arī nav naudas, lai ugunsdzēsējiem samaksātu par ugunsgrēku dzēšanu ārpus sava darba laika, tiek domāts kā samazināt līdzekļus, kas tiek tērēti kūlas ugunsgrēku dzēšanai.

Šogad, ņemot vērā degvielas ekonomiju, VUGD reidus veiks iespēju robežās, sadarbojoties ar Valsts un pašvaldību policiju, pilsētu un rajonu pašvaldībām.

 

Kas jauns Latvijā?