Laikraksts: SVF atbalsta eiro ieviešanu bez iestāšanās eirozonā

LETA  04/06/09    Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) uzskata, ka globālās finanšu krīzes skartajām Centrālās un Austrumeiropas valstīm būtu jāievieš eiro bez formālas iestāšanās eirozonā, atsaucoties uz konfidenciālu ziņojumu, vēsta laikraksts "Financial Times".

Laikraksta rīcībā nonākušajā dokumentā norādīts, ka Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm Centrālajā un Austrumeiropā vajadzētu iestāties eirozonā kā "daļējām dalībvalstīm", bez pārstāvniecības Eiropas Centrālās bankas (ECB) padomē.

"ES dalībvalstīm "eiroizācija" piedāvā lielāku labumu ārvalstu valūtās uzkrāto parādu [jautājumu] risināšanā, tādējādi mazinot neskaidrību un atjaunojot uzticēšanos. Bez eiroizācijas, ārvalstu valūtas parādu [problēmas] risināšanai vairākām valstīm būs nepieciešama iespaidīga izdevumu samazināšana, tajā pat laikā sastopoties ar pieaugošu politisko pretestību," teikts SVF ziņojumā.

Tomēr "Financial Times" arī norāda, ka šāda iniciatīva varētu radīt nopietnas problēmas, ņemot vērā gaidāmo pretestību no esošajām eirozonas valstīm un ECB, kas neatbalsta eiro ieviešanas kritēriju mīkstināšanu.

Laikraksta rīcībā esošā informācija liecina, ka SVF ziņojums sagatavots aptuveni pirms mēneša ar mērķi atbalstīt SVF, Pasaules Bankas un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas kopīgo kampaņu, lai pārliecinātu ES un Austrumeiropas valstis atbalstīt pretkrīzes stratēģiju, kas ietvertu reģionālu glābšanas fondu.

Finanšu ministrija Dienai norādīja, ka no SVF nav saņēmusi dokumentu, uz ko savā rakstā atsaucas Financial Times. Ministrija norāda, ka Latvijas īstenotā ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes atjaunošanas programma paredz stingru un stabilu monetāro politiku, kas balstīta uz fiksētu nacionālās valūtas piesaisti vienotās Eiropas valūtai. Tajā valdība jau ir apņēmusies veikt visus nepieciešamos soļus, lai nodrošinātu eiro ieviešanu iespējami ātri - jau 2012. gadā. Eiro ieviešana ir viens no programmas virsmērķiem, kura sasniegšana veicinās tautsaimniecības izaugsmes atjaunošanos un valsts valūtas stabilitāti arī nākotnē.

Savukārt analītiķi "Financial Times" publiskoto ziņojumu vērtē visnotaļ skeptiski. "Barclays Capital" pārstāvji norāda, ka šāda scenārija iespējamība vērtējama kā ļoti neliela.

"Šo [iespēju] SVF ierosināja aptuveni pirms mēneša, tomēr no ECB, Eiropas Komisijas un eirozonas valstu līderiem šajā jautājumā nav saņemtas pozitīvas atsauksmes," paziņoja "Barclays Capital" pārstāvis Deivis Vū.

Kā ziņots, lai ieviestu eiro, jaunajām ES valstīm vismaz divus gadus jābūt piemērojušām Eiropas valūtas kursa mehānismu II, kas pieļauj nacionālo valūtu svārstības pret eiro ne vairāk kā 15% robežās no centrālā piesaistes kursa.

Lai iestātos eirozonā, ir jāizpilda arī tā sauktie Māstrihtas kritēriji. Tie paredz, ka valsts budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 3% no iekšzemes kopprodukta (IKP), valdības kopējais parāds nedrīkst pārsniegt 60% no IKP, ilgtermiņa procentu likmes nedrīkst vairāk kā par diviem procentpunktiem pārsniegt vidējo rādītāju trijās ES valstīs, kurās procentu likmes ir viszemākās, un inflācijas līmenis nedrīkst vairāk kā par 1,5 procentpunktiem pārsniegt vidējo rādītāju trijās ES valstīs, kurās inflācija ir viszemākā.

 

Lieģis: Rasmusena iecelšana par NATO ģenerālsekretāru nāks par labu Latvijai

NRA  04/07/09    Dānijas premjerministra Andersa Foga Rasmusena plānotā iecelšana NATO ģenerālsekretāra amatā nāks par labu Latvijai kā alianses dalībvalstij, šādu viedokli "LETA Video" pauda aizsardzības ministrs Imants Lieģis.

Ministrs atzīmēja, ka šī būs pirmā reize, kad par alianses ģenerālsekretāru kļūs cilvēks no Ziemeļvalstu reģiona. Lieģis domā, ka "tas Latvijai ir ļoti labvēlīgs lēmums, jo viņš ļoti labi pazīst reģionu, pazīst Baltijas valstis, un katrā gadījumā tas bija optimāls risinājums".

Lieģis uzsver, ka arī turpmāk, neskatoties uz smago finanšu stāvokli, Latvija turpinās dalību starptautiskajās operācijās. Alianses partneri izprotot Latvijas pašreizējo situāciju, kādā tā nonākusi, un Lieģis pieļauj, ka nepieciešamības gadījumā NATO varētu sniegt savu atbalstu.

LETA jau ziņoja, ka Rasmusens kļūs par nākamo NATO ģenerālsekretāru, kopīgā preses konferencē pagājušās nedēļas nogalē paziņoja pats Rasmusens un pašreizējais NATO ģenerālsekretārs Jāps de Hops Shēfers.

NATO valstu līderiem galu galā izdevies pārliecināt Turciju nebloķēt viņa kandidatūru.

Shēfers pēc līderu sarunām preses konferencē Rasmusenu stādīja priekšā kā nākamo NATO ģenerālsekretāru un viņu apsveica Vācijas kanclere Angela Merkele un Francijas prezidents Nikolā Sarkozī.

Rasumsena kandidatūru atbalstīja visas dalībvalstis, izņemot Turciju, kas draudēja bloķēt viņa iecelšanu militārās alianses vadītāja amatā.

Rasmusens musulmaņu pasaulē nav ieredzēts saistībā ar Dānijas premjera nostāju 2006.gadā, kad izcēlās skandāls saistībā ar kādā dāņu laikrakstā publicētajām pravieša Muhameda karikatūrām.

Toreiz Rasmusens atteicās atvainoties par karikatūru publicēšanu, kas musulmaņu pasaulē izraisīja vardarbīgus nemierus un uzbrukumus Dānijas vēstniecībām. Tajā pašā laikā rietumvalstis norādīja, ka karikatūru publicēšana ir vārda brīvības izpausme.

 

Daži Eiropas Savienības «draudzības» projekti

Andis Sedlenieks, Žurnāls "Nedēļa"  04/08/09    ES sākusi kārtējo projektu draudzības iedibināšanai ar postpadomju telpas valstīm. Pirmais ieguvējs no šiem plāniem izrādījies Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko. Vienlaikus pastāv aizdomas, ka Eiropas valstu galvaspilsētās ir tikai ļoti neskaidra nojausma, ar ko īsti eiropieši gatavojas slēgt darījumu.

Tautu draudzības projekta nosaukums ir Austrumu partnerība, un Baltkrievijas pievienošanas cenu tā rindām vēl 23. februārī nosauca ES prezidējošās valsts Čehijas ārlietu ministrs Karels Švarcenbergs. Čehijas ministrs paziņoja, ka gadījumā, ja Minska atzīs Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarību, tai "radīsies ļoti nopietnas problēmas" ar pievienošanos šai ES programmai. Baltkrievu diplomāti gan apgalvo, ka Brisele nekad oficiāli nav paziņojusi, ka atteikšanās atzīt abu republiku neatkarību ir cieši saistīta ar dalību Austrumu partnerībā, un daļēji šie vārdi arī atbilst patiesībai. Piemēram, Kristīna Galaha, ES ārlietu pārstāvja Havjera Solanas preses sekretāre, ļoti korekti izteicās, ka nekāds spiediens uz Baltkrieviju netiek izdarīts, taču to neatkarības atzīšana ir ļoti "slikta ideja".

Vienlaikus jaunā ES iniciatīva ir kas ievērojami plašāks nekā tikai kārtējā epizode diplomātiskajā kaujā par divu Gruzijas faktiski bijušo sastāvdaļu starptautisku atzīšanu vai neatzīšanu. Austrumu partnerībā ir līdz šim pats ambiciozākais ES projekts savienības ietekmes palielināšanai bijušās PSRS telpā, kas gandrīz vai atklāti konkurē ar tiem šīs telpas integrācijas projektiem, ko piedāvā Krievija. Baltkrievija kā Krievijas, tā ES gadījumā ir ļoti būtiska šo projektu dalībniece.

"Draugu" aplis

Februāra vidū Minsku apmeklēja Havjers Solana. Viņš vismaz izskatījās noskaņots ļoti optimistiski un apgalvoja, ka Baltkrievijai ir visas izredzes pievienoties Austrumu partnerībai. Tas arī saprotams, jo, lai arī ES ilgu laiku centīgi dēvēja Lukašenko par "pēdējo Eiropas diktatoru", pašlaik situācija ir mainījusies. Ignorēt Baltkrieviju, apvienotās Eiropas kaimiņvalsti, kura vēl piedevām kontrolē naftas un gāzes vadus, Brisele vairs nevar atļauties.

ES kā ekonomiskajam blokam jau pastāvēja attiecību ar savienības robežvalstīm veidošanas programma. 2004. gadā tika oficiāli apstiprināta tā dēvētā Eiropas kaimiņu politika (EKS). Šīs programmas darbība attiecās uz Alžīriju, Baltkrieviju, Ēģipti, Izraēlu, Jordāniju, Libānu, Sīriju, Maroku, Tunisiju un Ukrainu.

EKS mērķus būtībā var reducēt līdz demokrātiskām reformām un kaimiņvalstu ekonomikas attīstības atbalstīšanai – sava veida "draugu apļa" radīšanai. Faktiski runa bija par to, ka savienībā neietilpstošās tās robežvalstis veic politiskas un ekonomiskas reformas, lai nostiprinātu savas demokrātijas, savukārt ES par to pakāpeniski atceļ barjeras precēm, investīcijām utt.

Vienlaikus šajā gadījumā spilgti parādījās ES viena no lielajām problēmām – ar bloka ārpolitiku, līdztekus Briseles ierēdņiem (ja vēlaties – birokrātiem), nodarbojas arī katra dalībvalsts atsevišķi ar savu ārlietu ministriju rokām. ES dalībvalstīm ir savas, nebūt ne Paneiropas, bet gan nacionālās intereses. Piemēram, 2008. gada vasarā Francija, kas vēsturiski ir cieši saistīta ar ES Vidusjūras kaimiņvalstīm, ES ietvaros "izsita" Vidusjūras savienības projektu. (Tā dalībniece formāli ir arī Latvija – kā jau ES dalībvalsts.)

Arī citiem ES dalībniekiem ir savas ārpolitiskās prioritātes. Polijā, piemēram, ir visai populāra demokrātijas virzīšanās uz Austrumiem (tas ir, postpadomju telpas virzienā) ideja – dabiski, Varšavas virsvadībā. Būtībā runa ir par to vai citu Eiropas valstu ekspansiju virzienos, kuri ir tām tradicionāli. Arī Austrumu partnerības ideju piedāvāja neviens cits kā tieši Polija.

Polijas iniciatīva

Pirmoreiz no divām lapaspusēm sastāvošs dokuments, kurā bija atainota reģionālās partnerības ar ES Austrumu kaimiņiem attīstības shēma, parādījās 2008. gada maijā Polijas un Zviedrijas ārlietu ministru Radoslava Sikorska un Karla Bildta tikšanās laikā. Kā paskaidroja Polijas ārlietu ministrs, Varšava lepojas ar to, ka ir sekmējusi komunisma krišanu un Eiropas apvienošanos, tāpēc tā vēlētos veicināt tādu vērtību kā brīvība un demokrātija attīstību ES kaimiņvalstīs. Savukārt Zviedrija piedalīties šajā iniciatīvā aicināta tāpēc, ka Stokholmai ir pieredze, īstenojot šāda mēroga projektus ES.

Polijas–Zviedrijas iniciatīva tika uzņemta labvēlīgi – Eiropas Komisijai tika uzticēts nodarboties ar Austrumu partnerības koncepcijas detalizētāku izstrādi un 2009. gada jūnija samitā prezentēt to jau kā gatavu. Vienlaikus savas korektīvas ieviesa karš Dienvidosetijā, un 2008. gada 1. septembra Eiropas Padomes ārpus kārtas sēdē tika pieņemts lēmums paātrināt šā projekta sagatavošanu. Pašlaik gaidāms, ka formāli iniciatīvai starts būs 7. maijā Prāgā, kur notiks samits formātā 27+6 (vai arī formātā 27+5, ja Baltkrievija tomēr tiks atzīta par pārāk odiozu).

ES motīvi ir saprotami. Pēc konflikta Dienvidosetijā bloka stratēģi beidzot saprata, ka Krievija negrasās atdot NVS telpu nedz Rietumiem kopumā, nedz ES atsevišķi. Turklāt ES valstu vairākums iebilst pret Gruzijas un Ukrainas pievienošanu Ziemeļatlantijas līguma organizācijai (NATO). Faktiski eiropieši šobrīd vēlas, no vienas puses, nepieļaut šo valstu iestāšanos NATO, savukārt, no otras – nepieļaut Krievijas ietekmes palielināšanos šajās valstīs. Tā kā arī Ukraina un Gruzija labi saprot, ka pārskatāmā nākotnē tās netiks uzņemtas ES, līdz ar to abu postpadomju valstu interese par savienību sāka iet mazumā, Briselei steigšus nācās meklēt savas ietekmes postpadomju telpā nostiprināšanas jaunus mehānismus.

Pēc tam sekoja janvāra gāzes krīze. Gāzes piegāžu uz Eiropu pārtraukšana caur Ukrainas teritoriju ES dienas kārtības priekšplānā izvirzīja jautājumu par kontroli pār energoresursu tranzītu un to, kā ES ietekmēt tranzītvalstis.

Ļoti ticams, ka sava loma Austrumu partnerības tapšanā ir arī globālajai finanšu un ekonomiskajai krīzei. Savulaik savienības paplašināšanās pavēra tā dēvētajai vecajai Eiropai jaunas iespējas paplašināt savu ražojumu noieta tirgus, kā arī piesaistīt lētu, taču kvalificētu darbaspēku, un uz līdzīgām iespējām tiek cerēts arī pašlaik. Vienīgā atšķirība: jaunā programma neliek ES uzņemties atbildību par jaunu paplašināšanos, kurai šobrīd ES nav gatava finansiāli, bet tās iedzīvotāji psiholoģiski – vēl jo mazāk.

Bijušās padomju republikas

No programmas Eiropas kaimiņu politika, kas jau darbojas, Austrumu partnerība vispirms atšķiras ar to, ka tiek attiecināta uz valstu grupu, kurām ir kopīga pazīme – tās visas ir Krievijas kaimiņvalstis, kamēr EKS tika attiecināta tikai uz dažādām valstīm, kā, piemēram, Baltkrievija un Libāna. Turklāt plānots, ka jaunās programmas dalībnieki aktīvi dalīsies cits ar citu reformu īstenošanas pieredzē. Pieredzes apmaiņai ir paredzētas regulāras valstu vadītāju tikšanās. Ir arī citas pievilcīgas idejas. Teiksim, ka perspektīvā partnerības dalībnieki izveidos brīvās tirdzniecības zonu, kaut arī pašlaik iztēloties ekonomiskās integrācijas tamlīdzīgu līmeni starp, piemēram, Armēniju un Azerbaidžānu ir vairāk nekā sarežģīti. Faktiski ES gatavojas izmēģināt sevi integrāciju procesu lokomotīves lomā postpadomju telpā.

Partnervalstīm tiek piedāvāta pakāpeniska integrācija ES ekonomikā, bet par šā procesa finālu ir jākļūst brīvās tirdzniecības zonu radīšanai. Tāpat programmas dalībnieki var rēķināties ar vīzu režīma atvieglojumiem un ES darba tirgus iespējamu atvēršanu saviem pilsoņiem. Vienlaikus visas šīs priekšrocības kļūs par realitāti tikai gadījumā, ja valstis–programmas dalībnieces negrozāmi īstenos politiskās reformas un virzīs tirgus ekonomiku, kas nozīmē – veiks privatizāciju un radīs labvēlīgus nosacījumus ārvalstu investoriem.

ES neslēpj, ka ir ieinteresēta "stabilitātes joslas" radīšanā pie savām austrumu robežām ne tikai tādēļ, lai izvairītos no piecu dienu karam Dienvidosetijā līdzīgu notikumu atkārtošanās. Vairākums valstu, kuras iekļautas Austrumu partnerībā, vai nu ir apveltītas ar pietiekamiem energoresursu krājumiem (Azerbaidžāna), vai arī caur to teritorijām stiepjas naftas un gāzes vadi (Gruzija, Ukraina, Baltkrievija). Tieši tāpēc Austrumu partnerības ietvaros paredzēts izstrādāt arī enerģētiskās drošības mehānismus. ES, ko ir pamatīgi nobiedējuši 2000. gadu vidus "gāzes kari", ļoti nevēlas pieļaut to atkārtošanos. Šā iemesla dēļ ES saviem Austrumu partneriem piedāvā "harmonizēt enerģētisko politiku un likumdošanu šajā sfērā". Dokumentā, ko sagatavoja Eiropas Komisija, kopā ar citu savstarpējā atbalsta un drošības garantēšanas mehānismu izstrādāšanas nepieciešamību ir uzsvērta drošības mehānismu izveide enerģētiskajā sfērā. Plānots nodarboties gan ar vecās energoresursu transporta infrastruktūras atjaunošanu (tieša norāde uz Ukrainu), gan ar jaunas transporta infrastruktūras radīšanu.

ES ir ekonomisks bloks, un savas drošības garantēšanai tā lieto tos instrumentus, kas ir tās rīcībā. Šajā gadījumā pats uzticamākais ir ekonomiskās atkarības mehānismu starp ES un partnervalstīm radīšana. Savukārt Eiropas kompāniju un investoru ieplūšana nākamo programmas dalībnieku ekonomikās ļaus kontrolēt to ārpolitiku.

Taisnīguma labad gan ir vērts atzīmēt, ka runāt par ES visspēcību šeit nav jēgas. Brisele, piemēram, jau sen sadarbojas ar Ukrainu Eiropas kaimiņu politikas ietvaros, taču nosaukt Ukrainas demokrātiju par normāli funkcionējošu var tikai cilvēks ar ļoti attīstītu fantāziju. Lielā mērā politisko strīdu dēļ arī Ukrainas ekonomikai klājas pavisam slikti, lai gan oficiālā līmenī par Kijevas mērķi ir izvirzīta integrācija eiroatlantiskajās struktūrās un tā centīgi uzklausa ES sniegtos padomus.

Bez tam bijušajai padomju telpai piemīt vēl dažas specifiskas īpatnības, tāpēc līdz galam nav saprotams, cik efektīva izrādīsies pieeja: "jūs mums nodrošiniet stabilitāti, bet mēs jums – ekonomiskās priekšrocības". Jo īpaši tāpēc, ka draudzība jaunajā formātā, kuru ES piedāvā Austrumu partneriem, neparedz galveno – galīgas integrācijas perspektīvas. Šā iemesla dēļ virkne Ukrainas politiķu jau paspējuši paziņot, ka atbalstīs jauno Briseles iniciatīvu tikai tad, ja Austrumu partnerība netiks interpretēta kā alternatīva potenciālai dalībai ES, bet Azerbaidžāna deklarējusi "pozitīvu neitralitāti" un tās attieksme pret ES jauno projektu ir vienaldzīga.

Politisko tirgu meistars Lukašenko

Vairākums to bijušo padomju republiku, kurām ES ir gatava pastiept "draudzīgu roku", vai nu vispār nepiedalās Krievijas virzītajos integrācijas projektos, vai arī to klātbūtne aprobežojas ar novērotāju statusu. Izņēmums ir Neatkarīgo Valstu Sadraudzība, taču piederība šai organizācijai pēcpadomju valstu vairākumam sen kļuvusi par formalitāti. Vienlaikus savā ārpolitikā Austrumu partnerības potenciālās dalībvalstis galvenokārt ir orientētas uz Rietumiem, lai gan tām visām, izņemot Gruziju, ir spēkā bezvīzu režīms ar Krieviju. Armēnija ir arī Kolektīvās drošības līguma organizācijas dalībniece, nemaz nerunājot par Baltkrieviju, ar kuru Krievija būvē – vismaz formāli – apvienotu valsti.

Ja ES sola saviem Austrumu partneriem vīzu režīma atvieglojumus un brīvas tirdzniecības zonu, likumsakarīgi rodas jautājums – kā tas saskan ar Krievijas–Baltkrievijas robežas brīvu šķērsošanu no abām pusēm un darbojošās muitas savienības starp Maskavu un Minsku esamību? Jaunais ES projekts būtībā nozīmē atteikšanos no jau eksistējošajiem integrācijas formātiem postpadomju telpā, taču ļoti liela daļa šo valstu iedzīvotāju šāds risinājums nešķitīs pieņemams – tas nu reiz ir skaidrs.

Atgriežoties pie Baltkrievijas – Minska pēdējos mēnešos tuvinās ES. Baltkrievijai ir daudz ekonomisko kontaktu ar Rietumiem, tāpat tās kā tranzītvalsts pozīcijas neviens nav apstrīdējis, tāpēc ne tikai Minskā daudzi atzīst, ka ES interese par Baltkrieviju ir krietni lielāka nekā pašas Baltkrievijas interese par ES. Uz šāda fona Aleksandram Lukašenko nebija grūti pārliecināt ES atjaunot ar viņu politiskus kontaktus. Tiesa, ES var tikai minēt, ko vēlas panākt Baltkrievijas prezidents. Briselē, šķiet, nedz agrāk, nedz tagad neviens tā īsti neapzinās, cik nepateicīgs sarunu biedrs ir Lukašenko un cik sarežģīti ir panākt no Baltkrievijas pakļaušanos diplomātiskajiem partneriem. "Svārsta politika", kad Minska draudzējas gan ar Rietumiem, gan ar Austrumiem, ir Baltkrievijas līdera firmas stils. Par to jau ir pārliecinājusies Krievija, un droši vien pārliecināsies arī ES.

Baltkrievijas iekļaušanai Austrumu partnerībā gan pastāv nopietns šķērslis. Brisele neizbēgami prasīs valsts politiskā režīma transformēšanu un vēlēsies, lai Minska izdara viennozīmīgu ārpolitisku izvēli. Šajā ziņā prasība neatzīt Abhāziju un Dienvidosetiju ir pirmais signāls par šādām prasībām. Savukārt Lukašenko visiem spēkiem mēģina izvairīties no atkarības no viena sadarbības partnera, vai tā būtu Krievija vai ES. Šā iemesla dēļ Austrumu partnerībai Baltkrievijā ir visas iespējas pārvērsties Krievijas–Baltkrievijas integrācijas analogā – ar neskaitāmiem abpusējās draudzības apliecinājumiem, nesperot nekādus konkrētus soļus. Pilnīgi iespējams, ka tieši uz to arī cer Minska – pievienoties programmai, lai radītu sev papildu priekšrocības, tirgojoties ar Maskavu, Briseli un Vašingtonu.

 

 Krievijas ĀM sašutusi par TV žurnālista neielaišanu Latvijā

BNS  / INTERFAX / LETA  04/10/09    Krievijas Ārlietu ministrija (ĀM) pauž sašutumu par Latvijas atteikšanos izsniegt vīzu Krievijas televīzijas žurnālistam Borisam Čertkovam.

Čertkovs ir veidojis filmu par dzīvi Latvijā, Lietuvā un Igaunijā pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, un Krievija uzskata, ka šis vīzas atteikums ir pretrunā vārda brīvības principam.

«Šādas darbības uzskatāmi parāda, ko praktiski ir vērti oficiālās Rīgas demagoģiskie paziņojumi par uzticību «vārda brīvības» principam un par gatavību risināt ar mums dialogu par jebkuriem «sarežģītiem» mūsu kopīgās vēstures tematiem,» teikts Krievijas ĀM oficiālā pārstāvja Andreja Ņesterenko komentārā, kas izplatīts piektdien.

Krievijas ĀM ar neizpratni uztvērusi Latvijas varas iestāžu atteikšanos izsniegt vīzu filmas Baltija, kādas "okupācijas" vēsture režisoram inscenētājam Čertkovam.

Savukārt Latvijas Ārlietu ministrijas pārstāvis Ivars Lasis piektdien norādīja, ka «saskaņā ar starptautisko praksi un imigrācijas noteikumiem» vīzu atteikšanas iemesli netiek izpausti.

Četrkovs plānoja apmeklēt Rīgu, lai piedalītos 14.aprīlī paredzētā šīs dokumentāli publicistiskās filmas prezentācijā.

Ņesterenko komentārā teikts, ka filmā «pausts plašs Baltijas valstu sabiedriski politisko un zinātnisko aprindu ievērojamu pārstāvju viedokļu spektrs par cilvēku dzīvi Latvijas, Lietuvas un Igaunijas PSR pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, kas ļauj atspoguļot nacionālās ražošanas, kultūras un izglītības attīstības reālo ainu šajās republikās».

Šajā dokumentā uzsvērts, ka «minētā filma ir tālu no viennozīmīgiem apgalvojumiem un drīzāk ir aicinājums uz diskusiju par šo tematu».

«Tomēr, pēc visa spriežot, Latvijas varas iestādes nav gatavas atklātai un objektīvai viedokļu apspriešanai, kuri nesakrīt ar to oficiālajiem vērtējumiem par padomju periodu Baltijas vēsturē, ja jau tās liedz Krievijas televīzijas žurnālistam iebraukšanu Latvijā,» teikts Krievijas ĀM oficiālā pārstāvja komentārā.

Iepriekš telekompānijas TV3 raidījums Nekā personīga ziņoja, ka filmā tiek stāstīts par to, cik Baltijas valstīm bijis labi Padomju Savienībā un ko tās zaudējušas pēc atdalīšanās no PSRS, vēsta LETA.

Padomju dzīves labumus filmā komentē virkne sabiedrībā pazīstamu personību - komponists Raimonds Pauls, ekonomiste Raita Karnīte, hokejists Helmuts Balderis, bijušais politiķis Alfrēds Čepānis un citi, kuri pēc filmas noskatīšanās gan pauda sašutumu par to, ka viņu stāstītais esot sagrozīts un pasniegts nepareizi.

14.aprīlī plkst.14 Rīgā, Pasaules tirdzniecības centrā, notiks Krievijas radošās apvienības Trešā Roma veidotās filmas Baltija, kādas "okupācijas" vēsture prezentācija. Tajā plānoja piedalīsies filmas veidotāji - filmas producents un producentu centra Trešā Roma prezidents Valērijs Šehovcovs un Čertkovs, kā arī filmas varoņi - grāmatu cikla Krievijas mīti autors, Krievijas Valsts domes deputāts Vladimirs Medinskijs un publicists, Eiropas Parlamenta deputāts Džuljeto Kjeza.

 

Latvija iezīmēta Kazahstānas stratēģiskajās kartēs

Juris Paiders,  NRA  04/11/09    Kazahstāna kā visas pasaules valstis saskārās ar smagu ekonomisko krīzi. Šogad Kazahstānas nodokļu ieņēmumi samazinājās par 20 procentiem.

Kazahstānas situāciju pasliktināja tas, ka šīs valsts lielākie tirdzniecības partneri un arī lielākie konkurenti pasaules metāla tirgū – Ukraina un Krievija – devalvēja savas nacionālās valūtas par 40–45 procentiem. Kazahstānas prezidenta un parlamenta atbilde uz krīzi bija Kazahstānas nacionālās valūtas – tengas – devalvācija, vienlaikus palielinot pensijas, stipendijas un algas budžeta iestādēs strādājošajiem par devalvācijas procentu. Kazahstāna samazināja PVN līdz 12 procentiem. Tika ievērojami samazināts sociālais nodoklis un nolemts samazināt uzņēmumu ienākuma nodokli.

Lai mazinātu bezdarbu, valsts sākusi vērienīgu infrastruktūras objektu celtniecību. Šogad tiks pabeigta Muinakas HES un uzsākta Balhaša HES celtniecība. Jau sākta tranzīta maģistrāles Rietumeiropa–Rietumķīna celtniecība, kurā plānots nodarbināt 50 tūkstošus celtnieku un citu speciālistu.

Pagājušajā nedēļā Kazahstānas vēstnieks Latvijā Galimzhans Koišibajevs viesojās Latvijā un atbildēja uz Neatkarīgās jautājumiem.

– 27. maijā notika Latvijas dzelzceļa 90. gadadienai veltīta zinātniskā konference, un tajā vairākos ziņojumos, runājot par Latvijas transporta sistēmas nākotni, kartēs ir iezīmēta Kazahstāna kā svarīgs Latvijas konteineru pārvadājumu virziens un kā svarīgs – stratēģisks konteineru pārvadājumu tranzīta posms virzienā uz Ķīnu un Dienvidāziju. Pirmie konteineri no Latvijas uz Afganistānu jau tranzītā šķērsojuši Kazahstānu.

Vai Kazahstānā līdzīga rakstura ziņojumos, raugoties uz transporta sistēmas attīstību, Latvija tiek iezīmēta? Vai mūsu stratēģijas plāni sakrīt ar jūsējiem?

– Pilnīgi sakrīt. Manuprāt, šādi grafiki un kartes tiek veidotas uz abpusēju sarunu pamata. Cik man zināms, Latvijas dzelzceļš un Kazahstānas dzelzceļa uzņēmums lieliski sadarbojas. Viens no stratēģiskiem jautājumiem, kas bija arī starpvaldību komisijas darba kārtībā, bija tranzīta konteinerpārvadājumi. Mums ir svarīgi šie pakalpojumi, jo Kazahstāna ir liela valsts, un mums dzelzceļa satiksme ir kā artērijas dzīvā organismā. Mums nav pieejas atklātai jūrai, un Latvijas ostas ir virziens, kas jau ir aizsākts un tiks turpināts. Es zinu, ka Kazahstānai Baltijas un Latvijas virziens ir viens no svarīgākajiem transporta stratēģijā. Mēs jau esam Ventspils graudu termināļa līdzīpašnieki, un dzelzceļš ir optimāls veids, kā graudus nogādāt līdz Ventspilij. Tālākajā stratēģijā mēs lūkojamies ne tikai uz dzelzceļu. Viens no struktūru veidojošiem projektiem, ko pat šajos krīzes laikos mēs realizējam, ir automaģistrāle Rietumeiropa-Rietumķīna, kas šķērsos Kazahstānu un Krieviju. Maģistrāles virziens ir Krievijas ziemeļaustrumi, un no turienes ir izeja uz ES valstīm, uz Baltiju un Somiju. Īstenojot šo projektu, autoceļi tiks paplašināti. Automaģistrāle Rietumeiropa-Rietumķīna samazinās Ķīnas eksportam transporta koridora garumu četras reizes. Tas būs izdevīgi. Mēs uzskatām, ka transporta un tranzīta jautājumi, piedaloties Latvijai, būs viens no projektiem, kas panāks lūzumu šajā nozarē. Varbūt ne šodien, bet rīt noteikti.

– PSRS laikā Kazahijas un Latvijas PSR kultūras saites bija daudz ciešākas nekā pašlaik. Man ir iespēja savās mājās, izmantojot satelītu, skatīties Kazahstānas televīziju, kas demonstrē plašu informāciju par Kazahstānu, rāda Kazahstānas mākslas filmas. Biju patiesi gandarīts par to uzmanību, ko Kazahstānas TV veltīja Latvijas Valsts prezidenta vizītei Astanā. Vai ir plānots palīdzēt parādīt tiem iedzīvotājiem, kam nav satelīta TV, kāda ir mūsdienu Kazahstāna?

– Noteikti. Vēstniecībai ir dažādas ieceres. Arī mana vizīte Latvijā ir pirmais solis, lai palielinātu informācijas apmaiņu. Lai par Latviju daudz vairāk zinātu Kazahstānā un Kazahstānā – par Latviju. Pāršķirstot Latvijā gan latviešu, gan gan krievu valodā iznākošās avīzes, jāsecina, ka Kazahstāna pie jums tiek pieminēta reti. Tāpat arī Latvija tikai reti tiek pieminēta Kazahstānā. Tas ir trūkums, kas ir jānovērš.

Es būšu pateicīgs arī, ja Latvijas radošie ļaudis izrādīs iniciatīvu par idejām, kā tuvināt mūsu kultūras, par festivāliem vai kādiem citiem pasākumiem, kas veicinātu Latvijas un Kazahstānas kultūras sakarus televīzijā, teātrī, mākslā un kino.

Kazahstānā vēl labi atceras Jūrmalu, taču Latvija nav tikai Jūrmala.

 

Latvija strauji sāk zaudēt uzticamību starptautiskajā vidē

Skat. < http://www.tvnet.lv/onlinetv/play.php?id=336603&aid=0&category=253363 >

LNT  04/12/09    Mūsu valsts pastāvēšana ir atkarīga no tā vai mums aizdos naudu. Un izskatās, ka naudu mums grib aizdot arvien mazāk, turklāt pavisam atklāti sakot - jūs strauji zaudējat mūsu uzticību un paši pie tā esat vainīgi. Naudas aizdevējus mūsu vadošo politiķu stils šokē - ja vienā kabinetā apsola, tad citā - par solījumiem pirmo reizi dzird! Vai ar nespēju savākties un izpildīt solīto graujam savu prestižu? Un kāpēc straptautiskajās instiūcijās, dzirdot Latvijas vārdu, arvien biežāk saviebj seju? Kāpēc mums uzticas arvien mazāk?

Latvija ir īsts pārbaudījums Starptautiskā Valūtas fonda pacietībai. Pēc piecu mēnešu ilgas sadarbības, starptautisko naudas aizdevēju pacietības mērs jau ir pilns. Latvija nav spējīga turēt doto vārdu. Valdība, nevarēdama vienoties par valsts budžeta samazinājumu, atliekot to līdz vasarai, jau palaidusi garām Starptautiskā Valūtas fonda naudas aizdevumu. Valsts kasē martā nav ieskaitīti 200 miljoni eiro.

Kūtrums tēriņu apcirpšanā ir tikai viena no valdības kļūdām, kas nu jau grauj uzticamību Latvijai pat starptautiski. Naudas aizdevējus ievērojami mulsina mūsu politiķu nacionālās īpatnības.

Valsts prezidents vienā brīdī paziņo, ka valdībai ir nepieciešami desmit Godmaņi, pēc brīža jau atskan, ka jāpatriec tas pats vienīgais Godmanis, bet vēl pēc mirkļa, ka Godmanis tomēr ir labs. Savukārt jaunais premjers runā vien par to, ka vienošanās ar Starptautisko Valūtas fondu ir jāpārskata, nevis jāpilda solījumi.

Tātad, ja vienā kabinetā saka "jā", otrā uz to pašu jautājumu atbild ar "nē". Ja ieejot pa vienām durvīm atskan solījumi, pametot citu kabinetu tiek saņemta atbilde, ka nekas nav solīts. Ir skaidri redzams, ka Latvija ir nekonsekventa gan vārdos, gan rīcībā.

Šobrīd Latvijai pievērsta tik liela ārvalstu uzmanība kā reti kad visā tās pastāvēšanas laikā. Arī ārpus Latvijas nekas netiek palaists garām, it sevišķi jau to teiktais, kuri pieņem vissvarīgākos lēmumus.

Ata Slaktera, bijušā finanšu ministra, citāts intervijā Bloomberg TV: "Es domāju, nekas īpašs."

Ministriem ir jādomā, ko runā. Tik tiešs ir ārlietu ministrs Māris Riekstiņš. Valsts galvenais diplomāts diplomātiju ir metis pie malas. Ārlietu ministrs uzskata, ka Latvijas uzticamība tiek grauta arī gadījumos, kad ekonomisko situāciju augstas amatpersonas iezīmē pārāk dramatiskās krāsās.

Māris Riekstiņš: "Es nerunāju šeit par melošanu. Bet es tomēr domāju - ja mēs runājam, ka valsts atrodas komas situācijā vai ekonomika tūlīt bankrotēs, es domāju, ka tie ir politiskā retorikā varbūt labi izteiksmes veidi, bet es domāju, ja kaut ko tādu mēs dzirdētu valstīs, kurās ir stabili strādājošas biržas, tad pēc šādiem paziņojumiem šajās biržās sāktos vienkārši drudzis un haoss."

Tomēr arī Latvijā, kur biržai nav senu tradīciju, katastrofālā uzticamības zaudēšana, kā saka bijušais ārlietu ministrs Valdis Birkavs, nav tikai morāls kaitējums vien.

Valdis Birkavs: "Diemžēl, tas krietni sit pa mūsu maku. Naudas aizdevēji vai investori, diemžēl viņi mums katastrofāli ir zaudējuši uzticību. Par to liecina starptautisko reitingu ziņas. Un faktiski tas ir reālais, kas notiek ekonomikā, jo drīzāk kapitāls aizplūst, nekā ieplūst."

Starptautiskie naudas aizdevēji sagaida, ka valdība pildīs dotos solījumus. Prasa, lai uzraksta un ievēro plānu, kā tikt ārā no krīzes. Taču Latvija spējusi vien to, kā padarīt īgnu Starptautisko Valūtas fondu un graut savu prestižu.

Par situācijas nopietnību liecina tas, ka Rīgas pilī tika sasaukta pat īpaša apspriede. Lai gan tās rīkošana tika noklusēta, LNT kļuvis zināms, ka ārlietu ministrs visaugstākajā līmenī – sarunā ar Valsts prezidentu, premjerministru, finanšu ministru, Latvijas bankas prezidentu brīdināja par Latvijas uzticamības iedragāšanas draudiem.

Māris Riekstiņš: "Tik daudz „International Herald Tribune” vai „Financial Times” ir rakstījusi par Latviju pēdējos mēnešos, es domāju, tas ir daudz vairāk kā iepriekšējos trijos, četros gados, kopā ņemot. Tāpēc es uzskatīju par pienākumu vērst uzmanību citiem kolēģiem valdībā un valsts vadībā, ka ir ļoti būtiski šajā brīdī saprast, ka uz mums raugās ar palielināmo stiklu un, ka vairāk kā nekad agrāk, ir svarīgi, ka mēs tiešām strādājam kā komanda un runājam vienā valodā, katrs saprotot savu atbildību."

Latvija pierādījusi tieši pretējo. Valdība nav spējusi strādāt kā vienota komanda, kas runā vienā valodā. Bijusī ārlietu ministre un vēstniece Sandra Kalniete skaidro, ka tas neizsakāmi apgrūtina Latvijas vēstnieku darbu.

Sandra Kalniete: "Neizsakāmi, jo Latvijas vēstniekiem strādāt apstākļos, kad pienāk pretrunīgas vēstis no galvaspilsētas, ir ļoti grūti. Un viņiem ir jāatrod pašiem sava kaut kāda vidējā vēsts, ko viņi stāsta tajā valstī, kurā viņi uzturas vai starptautiskajā institūcijā, kurā viņi ir akreditēti. Es personīgi biju vēstniece iepriekšējās krīzes laikā. Jāsaka, ka toreiz tās krīzes menedžments bija labāks, kā tagad."

Bijusī vēstniece runā par Bankas Baltija krahu un deviņdesmito gadu Krievijas krīzi.

Iespējams, arī īsti nezinādams ko teikt par neapskaužamo stāvokli, kādā nonākusi Latvija, situāciju Lietuvas uzņēmējiem kā pats sapratis, skaidrojis mūsu vēstnieks šajā kaimiņvalstī Hardijs Baumanis. Viņš atzinis, ka Latvijas budžetā trūkst naudas pat ierēdņu algām: „Tāpēc visdrīzāk manējā un arī citu alga tiek maksāta no Starptautiskā Valūtas fonda aizdevuma.“

Laikraksta "Lietuvas Rytas" mājas lapā, kur publicēti vēstnieka izteikumi, neglaimojošus komentārus izsaucis Hardija Baumaņa teiktais, ka vēstniecība, taupības dēļ, bija spiesta atlaist sētnieku. Tagad pagalmu slauka vēstniecības tulks: "Lai arī ko darītu, Latvija gribot negribot vienalga bankrotēs – kāda jēga sētnieku atlaist? "Atceros kad vēl kāds pirms gada vai diviem smējās par Lietuvu, salīdzinot ar Latviju. Tur cilvēki prātīgi domā, dzīvo, mājas ceļ, celtniecība notiek, nereāls progress... Bet tagad? Pat sētnieku nespēj uzturēt."

Ziņas par Latvijas nespēju sekmīgi cīnīties ar krīzi, izskanējušas daudz tālāk par Lietuvu. Valdis Birkavs stāsta, ka Latvijas kļūdas redz pat arābu pasaulē, kur viņš darbojas.

Valdis Birkavs: "Man ir ļoti žēl, bet es esmu zaudējis vienu spēcīgu trumpi savā starptautiskajā darbībā, proti, es vairs nevaru lepoties ar Latviju."

Bijušajam ārlietu ministram un premjeram Latvijas kļūdas nācies skaidrot arī Madrides kluba biedriem. Tā ir elitāra publika. Madrides klubs apvieno eksprezidentus un premjerus.

Valdis Birkavs: "Daudzi nāca pie manis klāt un jautāja: vai tiešām ir tik slikti? Kas man atlika atbildēt? Nothing special!"

Nespējot turēt Starptautiskajam Valūtas fondam dotos solījumus un pat nespējot pārliecinoši paskaidrot, kāpēc saistības netiek pildītas, par uzticamības atgūšanu tuvākajā laikā var aizmirst. Uzticamību var iegūt tikai ar ilgu darbu, bet pazaudēt vienā dienā. Un Lavija to ir veiksmīgi izdarījus. Lai gan no otras puses, ekonomiskās krīzes dēļ Latvija beidzot tikusi pie sava tēla - laboratorijas eksperimenta, kurš, tiesa, arī izgāzies.

 

Neļauj piketēt pret Lisabonas līgumu

LETA  04/14/09    Otrdien skvērā pie Rīgas pils bija ieradušies daži cilvēki, kuriem policisti neļāva piketēt pret Lisabonas līgumu.

Policisti skaidroja, ka pikets neesot bijis saskaņots.

Sākotnēji skvērā ieradās daži cilvēki no Rīcības partijas, taču, saņemot kārtības sargu norādījumus, ka pikets nav saskaņots, notikuma vietu viņi pameta.

Patlaban divi vīrieši ar plakātiem rokās pastaigājas pa skvēru pie Rīgas pils.

Uz plakātiem ir uzraksti "Tikpat efektīvi kā cukura reforma!", "Ar Lisabonas līgumu palikuši bez biksēm!" u.c.

Vīrieši nevēlējās sniegt komentārus, vien norādīja, ka pastaigājas.

Jau ziņots, ka šodien no plkst.14.30 līdz 15.30 skvērā pie Rīgas pils domubiedru grupa "Ej, nosargā Latviju" vēlējās paust savu attieksmi pret Lisabonas līgumu, aģentūru LETA iepriekš informēja piketētāju pārstāvis Olafs Brežinskis.

"Piketējot mēs mēģināsim pievērst Eiropas Cilvēktiesību tiesas priekšsēdētāja Žana Pola Kostas uzmanību faktam, ka Latvijā likumu par Lisabonas līgumu Saeima ratificēja, neieklausoties tautas domās. Mēs uzskatām, ka par tik nozīmīgu tiesību aktu kā Lisabonas līgums bija jāorganizē referendums," norādīja Brežinskis.

Domubiedru grupa izveidojusi mājaslapu "nosargalatviju.lv", kur savu attieksmi pret Lisabonas līgumu jau pauduši gandrīz 8000 cilvēku.

Kā ziņots, Satversmes tiesa (ST) pasludināja spriedumu lietā "Par likuma "Par Lisabonas līgumu, ar ko groza Līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 101.pantam".

ST nav konstatējusi tādas Lisabonas līguma normas, kas aizskartu Satversmes 2.pantā nostiprināto tautas suverenitātes principu, un nospriedusi, ka likums, ar kuru ratificēts Lisabonas līgums, atbilst Satversmes 101.pantam, kas noteic, ka ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts darbībā.

 

Vai Lisabonas līgums ir tabu tēma?

Olafs Brežinskis, domubiedru grupas "Ej, nosargā Latviju" pārstāvis

DELFI  04/14/09    Rīgas Dome mums nesniedza atļauju organizēt piketu, tomēr tas nekādā gadījumā neliedz mums paust savus iebildumus pret Lisabonas līgumu un veidu, kā tas Latvijā tika ratificēts. Vai Lisabonas līgums ir TABU TĒMA? Telefoniski mani kāda drošības iestāžu amatpersona informēja, ka neviens nevēlas, lai kāds tiktu arestēts.

Piketējot mēs gribējām pievērst Eiropas Cilvēktiesību tiesas priekšsēdētāja Žana Pola Kostas uzmanību faktam, ka Latvijā likumu par Lisabonas līgumu Saeima ratificēja, neieklausoties tautas domās.

Ja būtu tāda iespēja, es personiski viņam vēlētos pavaicāt viņa paša kā cilvēka domas par Lisabonas līgumu. Es vēlos arī uzzināt no viņa, kā es varu izmantot savas cilvēktiesības.

Mums ir mēģināts iestāstīt to, cik Lisabonas līgums ir labs, kā tas nodrošinās lielāku demokrātiju un paplašinās suverenitāti. Politiķu runās, kas izplata šādu dezinformāciju, patiesības ir tik, cik melns aiz naga, jo būtībā šis līgums apdraud mūsu Latvijas pastāvēšanu. Mēs neiestājāmies Eiropas Savienībā, lai mums pēc dažiem gadiem sāktu diktēt jaunus, daudz bargākus noteikumus.

Mēs uzskatām, ka par tik nozīmīgu tiesību aktu kā Lisabonas līgums bija jāorganizē referendums. Māris Riekstiņš ir teicis, ka ir pielikts punkts diskusijām par Lisabonas līgumu. Nevēlos viņam piekrist, jo uzskatu, ka liela daļa tautas nav informēta par Lisabonas līguma graujošo ietekmi uz Latvijas nākotni: suverenitātes apdraudējumu, pašnoteikšanās tiesībām, tāpēc izmantošu demokrātijas nodrošināto iespēju paust savu viedokli. Lisabonas līgums ir vēl daudz bīstamāks par ES Cukura reformu, kuras sekas Latvijas iedzīvotāji izjūt uz savas ādas.

Mēs iestājāmies Eiropas Savienībā kā ekonomiskā veidojumā, nevis valstiskā veidojumā. Es nevēlos Eiropas Savienotās Valstis. Es atbalstu Latvijas dalību ES kā ekonomiskā veidojumā, bet es vēlos dzīvot savā valstī - Latvijā.

 

Liela interese par pretrunīgi vērtētās filmas 'Baltija, kādas 'okupācijas' vēsture' prezentāciju

LETA  04/14/09     Otrdien Pasaules Tirdzniecības centrā notika Krievijas radošās apvienības "Trešā Roma" veidotās filmas "Baltija, kādas "okupācijas" vēsture" prezentācija, kuras laikā interesentiem bija iespēja bez maksas noskatīties filmu.

Filmas izrādīšana izraisīja lielu sabiedrības interesi. Kā novēroja aģentūra LETA, prezentācijas telpās bija vairāk nekā 500 cilvēku.

Filmas ievadā tiek parādīti kadri no šī gada janvāra grautiņiem Lietuvā ar komentāru, ka tauta protestē pret esošo varu un prasa darbu un maizi.

Filmā tiek salīdzināti ekonomiski sociālie apstākļi Baltijas valstīs, kamēr tās vēl bija Padomju Savienības sastāvā, un situācija tagad.

Tiek pausts viedoklis, ka Baltijas valstīm Padomju Savienībā bijusi nevis atstumtas, bet gan plaukstošas ekonomikas loma. Tā, piemēram, tiek argumentēts, ka Maskavā plānots būvēt metro zem Daugavas, bet projekts nav ticis realizēts tā laika inteliģences protestu dēļ.

Viscaur filmas epizodēs tiek demonstrēti sižeti ar pazīstamiem bijušajiem un esošajiem Baltijas valstu politiķiem un sabiedrībā zināmiem cilvēkiem.

"Daudz ko iznīcināja politisku iemeslu dēļ - it kā ēkas būtu vainīgas pie tā, kas viņas cēlis," intervētājam attieksmi pret pēcpadomju rūpniecību raksturo bijušais Saeimas priekšsēdētājs Alfrēds Čepānis.

Ekonomiste Raita Karnīte savukārt uzsver ražošanas un iekšzemes kopprodukta kritumu kopš neatkarības atjaunošanas, kā arī kritizē politiķu lēmumus ekonomikas atjaunošanā, tostarp ceļot nodokļus ekonomiskās recesijas laikā un neveicinot iekšzemes patēriņu.

Filmā režisors attēlo arī situāciju pēc neatkarības atgūšanas VEF rūpnīcā, akcentējot apstākļus, kādi bijuši rūpnīcā padomju laikos, tostarp minot pieejamu automatizētu ēdnīcu apmēram 5000 personām un izsakot sarūgtinājumu par rūpnīcas sagraušanu un iekārtu izsaimniekošanu.

Par situāciju Igaunijā tiek intervēti kaimiņvalstī sabiedrībā zināmi cilvēki. Tā kāds Tartu universitātes profesors apliecina, ka pēc neatkarības atgūšanas Narvā ražošanas uzturēšanai tikuši ieguldīti milzu līdzekļi, tomēr pilsēta neesot bijusi spējīga to uzturēt. Arī Krievijas Valsts domes deputāts Vladimirs Medinskijs uzskata, ka Krievija atšķirībā no kolonizētājvalstīm ir ieguldījusi Baltijā.

"Rīgas vagonu rūpnīca (RVR) bija apsteigusi zviedrus un somus un bija otrie pēc japāņiem," Karnīte filmā komentē kādu vilcienu ražošanas tehnoloģijas realizāciju RVR un stāsta, ka situācija bijusi tāda, ka rūpnīcā iekārtas saliktas stūrī un sargātas, lai netiktu izzagtas.

Jūrmalas domes deputāts Jānis Kuzins (partija "Dzimtene") sižetā stāsta par sanatorijas "Ķemeri" bēdīgo likteni, savukārt arī bijušais PSRS Ministru padomes priekšsēdētājs Nikolajs Rižkovs pārmet, ka Baltijas valstīs līdz iekļaušanai Padomju savienībā uz 100 000 iedzīvotāju bijuši 50 000 uzņēmumu, kas neesot pašpietiekami ražošanas apjoma dēļ.

Saeimas deputāts Raimonds Pauls (TP) filmā atminas, ka padomju laikos bija augstā līmenī izglītība un kultūra, kā arī pauž viedokli, ka Latvijas prezidentam būtu vēl tagad pirmajā oficiālajā valsts vizītē jādodas uz Krieviju, nevis jebkuru citu valsti.

"Eiropas Savienības birokrātija ir milzīga, nevaram arī ražot tik, cik gribam. Kvotu dēļ," skaidro Pauls.

Toties Paula partijas biedrs Kārlis Leiškalns (TP) filmā ironizē par savu deputāta tēlu zemnieku acīs kā "Leiškalns neko nesaprot" un, komentējot 3.februāra zemnieku protestus Rīgā, pauž viedokli, ka "vācu zemnieki cerētu uz tādu tehniku 20 gadus, ar kādu Rīgā zemnieki atbrauca. Ne es viņu vietā gāju un ņēmu kredītus, un parakstījos, neizlasot līguma nosacījumus".

Čepānis arī filmas noslēgumā atgādina par Gorbačova laikā notikušu referendumu, kurā 75% Latvijas iedzīvotāju nobalsojuši par to, ka vēlētos dzīvot neatkarīgā valstī: "Bet [par to] balsoja gan krievi, gan latvieši, gan citi."

No partijas "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" (PCTVL) uz Eiropas Parlamenta vēlēšanām sarakstā ar otro numuru kandidējošais itāliešu eiroparlamentārietis Džuljeto Kjeza vienā filmas epizodē norāda, ka visas trīs Baltijas valsts ir cieši saistītas ar ASV, bet Eiropas Savienība joprojām nav spējusi izdarīt pietiekamu spiedienu cilvēktiesību jomā.

Pēc filmas tās veidotāji konferencē uzsvēra, ka Latvijā ir politiķi, kuriem ir viedoklis un kuri to negrib mainīt, lai gan tikai strīdos dzimstot patiesība.

Saskaņā ar autoru sniegto informāciju filmā intervētas 27 personas sešās valstīs.

Komentējot kritiku par intervijās pausto viedokļu iespējamu sagrozīšanu, filmas veidotāji apgalvoja, ka visas intervijas pilnībā filmā atspoguļot nebija iespējams, un apliecināja gatavību intervijas pilnā redakcijā ievietot mājaslapā.

No skatītāju puses tika izteikts lūgums veicināt Krievijas videoarhīvos esošo materiālu pieejamību, norādot uz Latvijas citādi domājošo argumentiem, ka Krievijai esot kas slēpjams.

Neatbildēts palika jautājums, kādēļ filmai izraudzīts tieši šāds nosaukums.

Filmas režisors Boriss Čertkovs piedalījās prezentācijā ar videokonferences palīdzību. Viņam ir atteikta vīza iebraukšanai Latvijā, tāpēc Krievijas Ārlietu ministrija tika izplatījusi paziņojumu, pārmetot Latvijai vēršanos pret vārda brīvību un vienpusēju skatījumu uz vēstures jautājumiem.

Prezentācijā piedalījās filmas veidotāji - filmas producents un producentu centra "Trešā Roma" prezidents Valērijs Šehovcovs, kā arī filmas varoņi - grāmatu cikla "Krievijas mīti" autors, Krievijas Valsts domes deputāts Vladimirs Medinskijs un publicists, Eiropas Parlamenta deputāts Džuljeto Kjeza.

 

Smirnovs: SVF vēlas panākt Latvijas bankrotu

LETA  04/15/09    Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) mērķis, dodot kredītus, ir valsts novešana līdz bankrotam, vakar ziņu aģentūras ELTA rīkotajā diskusijā "Starptautiskais Valūtas fonds: Bankrots vai glābiņš Lietuvai?" sacīja Latvijas ekonomists Dmitrijs Smirnovs.

Viņš pērn tika aizturēts sakarā ar aizdomām attiecībā uz baumu izplatīšanu par lata devalvāciju.

"SVF dod kredītus tādēļ, lai valsti novestu līdz bankrotam. Tas iznīcina rūpniecību, lauksaimniecību, lai cilvēki savā valstī nevarētu atrast darbu. Kāpēc viņiem būtu jāattīsta Latvijas vai Lietuvas rūpniecība, ja viņiem tās ir pašiem savas. Fonds pavājina valsts ekonomisko un sociālo dzīvi, lai jauni cilvēki darbaspējīgā vecumā brauktu uz ārzemēm un strādātu tur. Es nedomāju, ka SVF var palielināt Baltijas valstu politisko atkarību no Rietumiem, jo tās jau tā ir atkarīgas no Vašingtonas un Briseles," sacīja Smirnovs.

Ventspils augstskolas lektors Smirnovs kritizēja Latvijas varas iestādes par to, ka tās nesniedz pietiekamu informāciju par to, kam tieši tiek izlietoti aizdevuma līdzekļi, un ka aptuveni miljards eiro jeb 700 miljoni latu novirzīti "Parex bankas" glābšanai. Viņš ieteica visus aizņēmumus izlietot ražošanai, īpaši eksporta nozarēm, bet Lietuvai, ja tā saņemtu piecu miljardu eiro kredītu, to vislabāk būtu novirzīt jaunās atomelektrostacijas celtniecībai.

"Ja cilvēks vēlas ņemt aizdevumu, viņam pirms tam jāatbild uz jautājumu, no kādiem līdzekļiem šis aizdevums tiks atmaksāts. Pie mums izveidojusies patērētāju psiholoģija, kura arī izraisījusi finanšu krīzi. Kā valdība atdos SVF kredītu, ja tas tiks ņemts vienīgi tādēļ, lai aizlāpītu robu budžetā, - tas ir taisns ceļš uz valsts bankrotu," izteicās ekonomists.

Viņš pauda pārliecību, ka gadījumā, ja Lietuva paņems SVF kredītu, tai nāksies pieredzēt Latvijas ceļu.

Martā Lietuvā dibinātās "Žaļģires nacionālās pretošanās kustības" pārstāvji diskusijā aicināja meklēt atbildes uz jautājumu, vai tiešām nav alternatīvas iespējai aizņemties līdzekļus no SVF un vai iespējams, ka Lietuva tiek piespiesta ņemt kredītu. Viņi uzsvēra, ka aizņēmums jebkurā gadījumā varētu tikt izmantots vienīgi uzņēmējdarbības stimulēšanai, nevis patēriņam.

"Žaļģires nacionālās pretošanās kustības" pārstāvji diskusijā uzsvēra, ka šī saruna jārisina pēc iespējas plašākā kontekstā, sīki pārdomājot - kam, kad un ar kādiem noteikumiem šo naudu nāksies atdot.

Kā norādīja viens no kustības biedriem Rolands Paulausks, Lietuvai būtu jāmaina sava domāšana un "jācenšas tikt galā pašai; Lietuvas bankai jālaiž apgrozībā [papildus] litu laidiens, lai nodibinātu valsts komercbanku, kas izdotu kredītus ar labākiem noteikumiem, lai procenti neceļotu uz Skandināviju, bet paliktu Lietuvā, un visiem valsts uzņēmumiem būtu jāatver šajā bankā savi konti".

Pēc viņa teiktā, pašlaik spēle notiek "pēc bankrotējošās pasaules finanšu sistēmas noteikumiem un ar iezīmētām kārtīm (..) un saistībā ar aizņemšanos no SVF nav zināms neviens veiksmes stāsts".

Lietuvas Seima Sociāldemokrātu frakcija aicinājusi premjera Andrjus Kubiļus valdību pēc iespējas drīzāk noskaidrot, ar kādiem noteikumiem Lietuva varētu aizņemties līdzekļus no SVF, norādot, ka pēc G20 Londonas samita fonds atvieglinājis aizņemšanās nosacījumus. Frakcijas biedri norādījuši, ka nesenais budžeta samazinājums jūtami skars daudzu cilvēku sociālos apstākļus, bet biznesam atņems investīcijas.

Jau ziņots, ka Lietuva nolēmusi samazināt šā gada budžeta izdevumus par aptuveni 3,3 miljardiem litu (673 miljoniem latu), bet jūnijā tie var tikt ierobežoti vēl par 1,5-2 miljardiem litu. Tomēr pirms pusotras nedēļas premjerministrs Andrjus Kubiļus uzsvēra, ka pagaidām valdība nedomā aizņemties līdzekļus no SVF.

Kā norādījis finanšu ministrs Aļģirds Šemeta, nevajadzētu lolot ilūzijas, ka SVF aizdevums ļautu atslābināties un nespert tos soļus, kas ieplānoti tagad.

Pēdējā laikā Lietuvas valdība saņēmusi no komercbankām pamudinājumus lūgt SVF aizdevumu. Padomu spert šādu soli bez ilgas vilcināšanās nesen atklāti devis arī "SEB bankas" prezidenta padomnieks Gitans Nausēda, un Lietuvas Banka norādījusi, ka nesaskatītu tādā lēmumā nekā slikta.

Starptautiskās reitingu aģentūras "Moody's" analītiķis Kenets Orčards marta nogalē norādīja, ka Lietuvai varētu nākties lūgt palīdzību SVF un Eiropas Savienībai (ES), ja tās budžeta deficīts pieaugs, jo citādi pagaidām tai izdodas aizņemties vienīgi nelielas summas ar augstiem procentiem.

Tikmēr atšķirīgu nostāju paudusi ES finanšu un budžeta komisāre, Lietuvas prezidenta amata kandidāte Daļa Gribauskaite, kas izteikusies, ka "valdības, kuras faktiski spiestas pasludināt maksātnespēju un vērsties pie starptautiskajām organizācijām, parāda savu politisko impotenci".

Kā atgādina ELTA, arī Latvijas Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (JL), nesen viesojoties Lietuvā, nav paudis īpašu optimismu jautājumā par SVF kredīta ietekmi uz valsts ekonomiku.

 

ASV prezidents Obama savulaik kā senators atbalstījis likumprojektu, kas iekļautu Latviju ofšora statusā

LETA  04/16/09     ASV prezidents Baraks Obama savulaik kā senators bija viens no likumprojekta, kas iekļautu Latviju tā sauktajā ofšora statusā, atbalstītājiem, liecina aģentūras LETA arhīvs.

Likumprojekts izskatīšanai ASV Senātā tika iesniegts 2007.gada februāra beigās. Ar tā palīdzību bija plānots ierobežot ofšoru nodokļu patvēruma ļaunprātīgu izmantošanu. Latvija tolaik likumprojektā tika minēta starp 34 valstīm, kuras ASV pilsoņi iecienījuši kapitāla izvietošanai, izvairoties no nodokļiem.

Aģentūras LETA rīcībā esošā informācija liecina, ka minētais likumprojekts vēl aizvien ir Senāta darba kārtībā un arī Latvijas vārds no tā nav svītrots. Jāatzīmē gan, ka ASV Senāta darba kārtībā atrodas simtiem likumprojektu. ASV vēstniecība Latvijā par minēto likumprojektu komentārus nesniedz, jo tas nav guvis likuma spēku.

Tolaik likumprojektu virzīja senators Karls Levins un toreizējais senators un viens no demokrātu kandidātiem uz prezidenta amatu Obama.

Latvijā dokumenta parādīšanās tika saistīta ar priekšvēlēšanu laiku ASV, vienlaikus Latvijas masu mediji un nozares pārstāvji pauda bažas, ka, šādam likumprojektam gūstot likuma spēku, tiktu grauts Latvijas banku sistēmas tēls.

Tagadējais ārlietu ministrs, bijušais Latvijas vēstnieks ASV un toreiz nesen kā par premjera biroja vadītāju kļuvušais Māris Riekstiņš (TP) tolaik laikrakstam "Latvijas Avīze", komentējot likumprojektu, sacīja: "Es zinu, ka tāds priekšlikums ir izvirzīts no senatora Karla Levina puses, kurš vienmēr aktīvi darbojies šajā jomā Senātā, kā arī no senatora un viena no demokrātu kandidātiem uz prezidenta posteni Baraka Obamas puses. Es varu gandrīz slēgt derības, ka šis likumprojekts netiks pieņemts. Visticamāk, tas ir viens no vēlēšanu kampaņas sastāvdaļām."

 

Eiropas Rekonstrukciju un attīstības banka kļuvusi par 25% "Parex bankas" akciju īpašnieci

FINANCENET  04/16/09     Šodien, 16. aprīlī, Ministru kabinetā notika svinīga līgumu parakstīšana ar Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku (ERAB) par Latvijas valstij piederošo a/s „Parex banka” akciju iegādi, kā rezultātā ERAB kļūs par 25% un vienas akcijas īpašnieci, TVNET informēja Valsts kancelejā.

Kopumā tika parakstīti divi līgumi - akciju pirkuma līgums starp Latvijas Republiku, valsts akciju sabiedrību „Privatizācijas aģentūra”, akciju sabiedrību „Parex banka” un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku, kā arī akcionāru līgums starp Latvijas Republiku, valsts akciju sabiedrību „Privatizācijas aģentūra”, akciju sabiedrību „Parex banka” un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku. Līgumus parakstīja Latvijas Republikas ministru prezidents Valdis Dombrovskis, ERAB priekšsēdētājs Tomass Mirovs (Thomas Mirow), „Parex bankas” valdes priekšsēdētājs Nils Melngailis un a/s „Privatizācijas aģentūras” valdes priekšsēdētājs Arturs Grants.

„Eiropas rekonstrukcijas un attīstības bankas kļūšana par „Parex bankas” akcionāru ir apliecinājums, ka bankas darbs ir stabilizēts, un varam izmantot pasaules labāko pieredzi bankas tālākās darbības stratēģijā. Latvijas un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas jaunā sadarbība pašreizējā situācijā vairo optimismu par Latvijas ekonomikas atveseļošanas dinamiku. Latvijas valdība ir ieinteresēta šīs sadarbības robežas paplašināt, paredzot atbalsta sniegšanu arī Latvijas uzņēmējiem, lai stimulētu ekonomisko aktivitāti,” uzskata Ministru prezidents Valdis Dombrovskis.

ERAB ir liela pieredze banku restrukturizēšanā, un tās iesaistīšanās restrukturējamo banku kapitālā tiek uzskatīta par pozitīvu signālu bankas dzīvotspējai un attīstības potenciālam.

 

Latvija, visdrīzāk, nesaņems arī jūnijā paredzēto aizdevuma daļu

LETA  04/16/09     Patlaban ir liela iespēja, ka Latvija nesaņems arī starptautiskā aizdevuma daļu 1,7 miljardu eiro (1,19 miljardu latu) apmērā, ko mūsu valstij bija paredzēts pārskaitīt jūnijā, šodien raksta laikraksts "Biznes&Baltija".

To laikrakstam atzinis arī finanšu ministrs Einars Repše (JL), atzīstot, ka Latvija rēķinās ar šādu scenāriju.

Kā atgādina "Biznes&Baltija", martā Latvija jau nesaņēma 200 miljonu eiro (140 miljonu latu) pārskaitījumu no Starptautiskā Valūtas fonda (SVF), ņemot vērā kavēšanos ar budžeta deficīta izstrādi. Tas būtiski neietekmēja mūsu valsti, jo pagaidām pietiek pašu rezervju, kas gan ļoti strauji sarūk.

Savukārt nākamās un pašas lielākās aizdevuma daļas nesaņemšana var radīt katastrofālas sekas, raksta "Biznes&Baltija".

Saskaņā ar sākotnējo grafiku jūnijā Latvijai bija jāsaņem no Eiropas Komisijas 1,2 miljardus eiro (840 miljonus latu), no SVF un Pasaules Bankas - pa 200 miljoniem eiro, bet no citiem kreditoriem - 100 miljonus eiro (70 miljonus latu).

Laikraksta avoti, kas ir tuvu valdošajai koalīcijai, pastāstījuši, ka šos maksājumus Latvija nesaņems, kamēr nepieņems budžetu ar 5% deficītu. Tomēr šādus budžeta grozījumus labākajā gadījumā plānots pieņemt jūnija beigās, bet spēkā tie stāsies 1.jūlijā.

Lūgts komentēt šo informāciju, Repše uzsvēra: "Diemžēl viss izskatās tieši tā. Ar šo realitāti mums ļoti nopietni jārēķinās. Mēs gatavojamies tādam scenārijam."

Kā atgādina "Biznes&Baltija", šonedēļ Repše paziņoja, ka valsts budžeta izdevumus otrajā pusgadā būs jāsamazina par 40%. Pašreizējais budžets paredz, ka 12 mēnešos valsts tērēs 5,112 miljardus latu - 426 miljonus latu mēnesī.

Kā liecina laikraksta rīcībā esošie neoficiālie aprēķini, valdība tērē aptuveni divas reizes vairāk, nekā to atļauj situācija, un patlaban faktiski tiek "apēsti" augusta līdzekļi.

"Es neņemos vērtēt, ka tas ir tieši augusts. Tomēr absolūti skaidrs, ka tagad mēs esam ļoti pārtērējuši savus līdzekļus. Bez nopietna izdevumu samazinājuma mēs nespēsim izdzīvot pat ar visiem starptautiskajiem aizdevumiem," brīdina finanšu ministrs.

 

Pērn uz ārzemēm devušies uz pusi vairāk Latvijas iedzīvotāju nekā 2007.gadā

LETA  04/19/09     Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2008.gadā uz pastāvīgu dzīvi ārvalstīs aizbraukuši 6388 Latvijas iedzīvotāji, kas ir par 57% vairāk nekā 2007.gadā, kad uz dzīvi ārvalstīs pārcēlās 4183 cilvēki.

Šī gada pirmajos divos mēnešos no Latvijas uz ārvalstīm aizbraukuši 720 Latvijas iedzīvotāji, kas ir mazāk nekā 2008.gada pirmajos divos mēnešos uz ārzemēm devās 903 cilvēki.

Savukārt Izglītības un zinātnes ministrijas dati liecina, ka šajā mācību gadā Latvijas izglītības iestādēs mācās 2855 bērni, kuru vecāki ir devušies uz ārzemēm. Pirmsskolas vecumā ir reģistrēts 61 šāds bērns.

Neraugoties uz Centrālās statistikas pārvaldes sniegto informāciju, jau ziņots, ka bāriņtiesas sākušas izjust jaunu iedzīvotāju emigrācijas vilni, spriežot pēc vecāku skaita, kas prasa bāriņtiesu akceptu, pilnvarojot citas personas atbildēt par saviem bērniem vecāku prombūtnes laikā.

Pašreizējā likumdošana paredz, ka vecākiem šāda pilnvarota persona ir jāatstāj, ja tie dodas uz ārvalstīm ilgāk par trīs mēnešiem.

Piemēram, Valmieras bāriņtiesa šogad izsniegusi septiņas šādas pilnvaras, vienlaikus lēšot, ka reālais izbraukušo vecāku skaits varētu būt lielāks. Kopējo bāriņtiesu izsniegto pilnvaru skaitu aģentūrai LETA gan neizdevās noskaidrot, jo Bērnu, ģimenes un sabiedrības integrācijas lietu ministrija bāriņtiesu datus centralizēti neapkopo.

Savukārt Valmieras rajona izglītības pārvalde ziņo, ka kopš pagājušā gada septembra mācības rajona skolās pārtraukuši 19 bērni vecumā no pieciem līdz 18 gadiem, no kuriem 16 bērni uz ārzemēm aizbraukuši 2009.gada laikā.

 

SVF paredz Latvijai lielāko IKP kritumu pasaulē

DELFI  04/23/09     Saskaņā ar Starptautiskā valūtas fonda prognozēm Latvijas iekšzemes kopprodukta kritums šogad - par 12% - būs lielākais visā pasaulē, liecina kārtējā SVF ekonomikas pārskata dati.

No visām attīstības stadijā esošajām ekonomikām, Latvijas kritums ir iespaidīgākais, turklāt Latvijai IKP kritumu prognozē arī nākamgad, kad citām valstīm SVF paredz ekonomikas atgūšanos.

Otrs lielākais IKP kritums prognozēts Īslandei – šogad par 10,6%, bet nākamgad par 0,2%.

Lietuvai un Igaunijai SVF paredz ekonomikas kritumu par 10% šogad, bet nākamgad - Igaunijai par 1%, bet Lietuvai par 3%. Tāpat šogad par 10% kritīs Singapūras IKP.

Īrijai SVF paredz ekonomikas kritumu par 8% šogad un par 3% nākamgad, Japānai – par 6,2% šogad, un nākamgad jau izaugsmi par 0,5%.

 

Kas visvairāk vieno Latvijas un Krievijas sabiedrību?

Juris Paiders,  NRA  04/24/09     14. aprīlī Rīgā notika Krievijas radošās apvienības Trešā Roma veidotās filmas Baltija, kādas "okupācijas" vēsture demonstrēšana. Rīgas pirmizrādē nevarēja piedalīties filmas režisors Boriss Čertkovs. Režisoram tika atteikta vīza iebraukšanai Latvijā.

Krievijas Ārlietu ministrija vēlāk izplatīja paziņojumu, pārmetot Latvijai vēršanos pret vārda brīvību un vienpusēju skatījumu uz vēstures jautājumiem.

Rīgā prezentācijā piedalījās filmas producents un producentu centra Trešā Roma prezidents Valērijs Šehovcovs, kā arī filmas varoņi – Krievijas Valsts domes deputāts Vladimirs Medinskijs un izteikti kreisais Eiropas Parlamenta deputāts Džuljeto Kjeza.

Latvijas presē vairāk tika pievērsta uzmanība tam, ka Krievijas Ārlietu ministrija oficiāli nosodīja Latvijas rīcību.

"Filma nepiedāvā vienpusēju skatījumu, bet gan drīzāk ir aicinājums uz diskusiju par šo tēmu. Taču Latvijas puse acīmredzot nav gatava atklātai viedokļu apmaiņai, ja šie viedokļi nesakrīt ar oficiālo nostāju par padomju laiku Baltijas valstu vēsturē, ja reiz tiek atteikta iebraukšana Krievijas televīzijas žurnālistam," teikts Krievijas Ārlietu ministrijas paziņojumā.

Vīzas atteikums režisoram un žurnālistam deva pamatu Krievijas Ārlietu ministrijai norādīt uz galveno cilvēka pamattiesību, īpaši "vārda brīvības", problēmām mūsdienu Latvijā.

Lai kādi bija Ārlietu ministrijas argumenti, vīzas atteikums deva pamatu Krievijai uzsvērt, ka Latvijā demokrātija ir tikai uz papīra un ka Latvijā vēlas aizbāzt muti ikvienam netīkama viedokļa paudējam.

Turklāt vēl Latvijas Ārlietu ministrija, neizsniedzot vīzu režisoram Borisam Čertkovam, rīkojās kā šā režisora advokāts. Ja B. Čertkovs būtu ieradies Latvijā, viņam būtu jāatbild uz daudziem visnotaļ nepatīkamiem jautājumiem. Neapskatot filmas ideoloģisko nostāju (katram ir tiesības uz savu viedokli) filmas izveides gaitā, intervējamie tika maldināti par intervijas mērķi. Maigākie jautājumi Čertkovam būtu, vai žurnālistiem ir tiesības melot un cik ētiski ir melot un maldināt intervējamos par to, kam patiesībā tiks izmantots filmētais materiāls. Raimonds Pauls, Raita Karnīte, Helmuts Balderis, Alfrēds Čepānis un citi bija pilnīgi pārliecināti, un viņiem tika apgalvots, ka materiāls ir intervijai televīzijai. Vīzas atteikums ļāva režisoram izvairīties no morāla pliķa par melošanu, lai piedabūtu Latvijas slavenības sniegt intervijas.

Šajā punktā var piekrist Latvijas ārlietu ministram Mārim Riekstiņam, kurš ieteica Latvijas ļaudīm, pirms sniegt interviju Krievijas žurnālistiem, pārliecināties, kādēļ intervija sniedzama un kāds būs materiāla mērķis, lai pēc tam nevajadzētu paust izbrīnu par gala rezultātu.

Tomēr vīzas atteikums samulsināja un nošokēja ļoti daudzus tos Krievijas kultūras darbiniekus, kuri vienmēr labvēlīgi izturējušies pret Latviju un Baltiju, nošokēja tos, kas vienmēr noraidījuši Kremļa oficiālo propagandu. Tagad šie ļaudis ir neizpratnē, jo Latvijas Ārlietu ministrijas rīcība dod argumentus apgalvojumiem, ka Latvijas režīms ir nacistisks un antidemokrātisks. Šāds viedoklis izkristalizējās Baltijas foruma rīkotajā diskusijā starp Krievijas un Latvijas radošo inteliģenci, žurnālistiem, televīzijas un kino darbiniekiem 16. aprīlī Rīgā.

Publiskajā diskusijā, ko man bija tas gods vadīt, skarbus vārdus Latvijas varas iestāžu vīzas atteikumam veltīja TVC programmas Dokumentālais kino autors Leonīds Mļečins. Diskusijā pret Baltiju un Latviju visnotaļ labvēlīgi ļaudis un pret Krieviju vismaz neitrāli noskaņoti Latvijas cilvēki mēģināja atrast atbildes uz jautājumu, kas vieno un kas naido Latviju un Krieviju. Pēc Krievijas dokumentālā kino smagsvara apsūdzības par Latvijas varas represijām pret kino aicināju diskusijā iesaistīties Ģirtu Konrādu no Latvijas Avīzes, kuram savulaik Krievijas Ārlietu ministrija liedza akreditāciju žurnālista darbam Krievijā. Pēc Ģirta Konrāda kodolīga stāsta par akreditācijas likstām iestājās klusums.

Viena lieta, kas veicina neizpratni starp Latviju un Krieviju, ir ļoti vienpusēji orientēta mediju telpa. Par vīzas atteikumu filmas režisoram Borisam Čertkovam zina visi diskusijas dalībnieki no Krievijas. Šī bija svarīga ziņa Krievijas laikrakstos un TV kanālos. Šī bija svarīga un šokējoša ziņa Krievijas radošai inteliģencei. Par līdzīgiem gadījumiem ar pretēju zīmi, kā ar Ģirtu Konrādu, Krievijā nebija pieejams tikpat kā nekas. Šī nebija svarīga TV vai preses ziņa. Informācija, ka Krievijas un Latvijas politiķi darbojas apbrīnojami līdzīgi, pārsteidza viesus no Krievijas. Taču kopējo noskaņu ļoti konkrētā formā izteica radiostacijas Eho Moskvi galvenais redaktors Alesejs Venediktovs: "Lūk, kas mūs vieno: jūsu idioti neielaida Latvijā mūsu režisoru, mūsu idioti neielaida Krievijā Ģirtu."

Izrādījās, ka ne vienmēr vārdos izteiktā nepatika pret tiem idiotiem, kas ir pie varas, ir tas, kas var visvairāk vienot sabiedrību Latvijā un Krievijā.

 

Viedoklis: Latvijai jāatsakās no līguma ar valūtas fondu

Juris Paiders,  NRA  04/25/09     Valsts maksātnespēja ir visai reālas tuvas nākotnes jautājums. Ko vispār nozīmē valsts maksātnespēja? Tas nozīmē, ka kādā brīdī valsts pārtrauks maksāt algas, pensijas, pabalstus. Valsts pārtrauks laikā apmaksāt savus rēķinus.

Valsts bankrots nozīmē, ka maksājumus nepārtrauks vispār. Tas nozīmē, ka sākotnēji tiks atlikti maksājumi: pensijas u.c. līdz saņēmējiem nonāks ar viena, divu, trīs mēnešu nobīdi. Krievijā savulaik bija laiks, kad pensijas un skolotāju algas maksāja ar sešu un pat deviņu mēnešu nobīdi. Tas pats ar budžeta iestāžu darbinieku algām. Tās tiks aprēķinātas, bet maksātas ar viena, divu, triju vai pat pusgada nobīdi. Kad šāda situācija var iestāties?

Tiklīdz nesaņemsim kārtējo kredītu porciju un tiks aizskaitīts kāds pusmiljards latu Parex bankas sindikātiem vai Parex parādzīmju atpirkšanai, un – atā. Sāksies haosa un maksātnespējas periods.

Ja šajā brīdī pie varas būs saprātīga un Latvijas intereses pārstāvoša valdība, tad tā noteiks izņēmuma stāvokli. Ja valsts nespēj pildīt savas saistības, tad tā ir nepārvarama vara, un valsts naudas saņēmēji, piemēram, pensionāri, nespēs pildīt visas savas saistības, piemēram, par kredītiem, par rēķiniem utt. Valsts maksātnespējas gadījumā ir ar īpašu likumu jāiesaldē kredītu un soda procenti un jāveic daudzi civiltiesiski pasākumi.

Valsts krahs rēgojas jau pēc piecām minūtēm, bet politizētie biznesa lobiji steidz izsist no bankrotā ejošās Latvijas pēc iespējas lielākas dividendes. Rīt, iespējams, pensijas samazinās, iespējams, pensijas maksās ar laika nobīdi, bet banku lobiji kā aptrakuši cīnās par to, lai bankām – nevis nākotnes pensionāriem, bet bankām!!! – neatņemtu 2. pensiju līmeņa ienākumus. Vēja enerģijas bizness izsita trīskāršu tarifu. Tagad politiski pietuvinātais bizness panāk, lai valdība nosaka tarifus, kuri turklāt ir piesaistīti eiro ekvivalentam, nevis latiem. Drošs signāls, ka lata devalvācija ir reāls drauds.

Dombrovska valdība turpina vadīt ekonomiku lejup.

Vispirms līgums ar Starptautisko valūtas fondu ir krimināls. Līgums ir klajš Satversmes pārkāpums, jo Satversmes 2. pants nosaka – "Latvijas valsts suverenā vara pieder Latvijas tautai", bet pēc līguma ar SVF tagad sanāk, ka Satversme ir slepeni mainīta un tagad Satversmes 2. pants skan "Latvijas valsts suverenā vara pieder Starptautiskajam valūtas fondam".

Taču šā līguma ievērošana padziļina krīzes sekas. Būtu loģiski, ja tiktu fiksēts konkrēts pieļaujamais budžeta deficīta lielums konkrētā izteiksmē. Tik un tik miljonu simti. Taču līgumā ar SVF maksimālais deficīta apjoms ir noteikts procentos no IKP. Šāda vienošanās būtu normāla laikā, kad IKP ir puslīdz prognozējams. Tādas krīzes laikā, kad IKP krīt dramatiski un nav zināms, vai IKP krituma apjoms būs 12... 20... 25 ...30 procentu, valdības darbs valsts finanšu veidošanā ir melna kaķa ķeršana tumšā istabā. Forma, kādā līgumā noteikts budžeta deficīta apjoms, nav piemērojama tik ievērojamai krīzei. Valūtas fonda līguma noteikumi dezorganizē un paralizē valsts pārvaldi vairāk nekā pati krīze.

Tas ir tāpēc, ka ikviens lats, par kuru tiek samazināti valsts izdevumi, automātiski samazina IKP lielumu par vienu diviem latiem. Valsts izdevumi ir lielākais IKP motors. Tātad, ja valdība samazina budžeta izdevumus par 10 procentiem, tad IKP lielums tieši tādēļ samazinās vismaz par pieciem procentiem. Tiklīdz samazinās IKP prognoze, jāpilda valūtas fonda normatīvs, un tas nozīmē atkal samazināt valsts budžeta izdevumus, kas atkal izraisīs IKP samazinājumu, un tā var turpināt līdz pilnīgai valsts iznīcināšanai. Turklāt noteiktā prasība, ka valsts budžeta deficīta apjoms nedrīkst pārsniegt 5% no IKP, ir trekno gadu atrauga un Latvijas diskriminācija. Īrijā šogad valsts budžeta deficīta apjoms būs 9% no IKP, un krīzes laikā tas ir normāli. Somija, lai pārvarētu ekonomisko krīzi pēc PSRS sabrukuma, bija spiesta īsu brīdi darboties ar padsmit procentu lielu deficītu, un krīze tika pārvarēta. SVF noteikumi ir nereāli un globālās ekonomikas krīzes apstākļiem nepiemēroti. Tie rada vēl lielāku krīzi. Un vispār, ja nebūtu Parex afēras, mēs pilnīgi iztiktu bez SVF un mums pietiktu ar EK palīdzību.

Latvijai tagad ir vajadzīga valdība, kas pārcirtīs SVF Gordija mezglu. SVF līgums ir bezcerīga ekonomikas iznīcināšana. Latvijai ir jāatsakās no līguma ar valūtas fondu un jāveido patstāvīga programma, neskaņojot to ar banku lobijiem. Latvijai ir jāveido patstāvīga finanšu politika, izvirzot konkrētu skaitlisku deficīta lielumu un atrodot ienākumus, lai segtu deficītu. Latvijai ir jāatrod veids, kā apturēt lejupslīdi. Ienākumi var būt iekšējais aizņēmums. Ja valstij nav naudas pensiju izmaksām, tad pensijas var nevis samazināt daļēji, bet 10–15% apjomā izmaksāt valsts obligācijās, kuras varēs pārvērst naudā pēc trim gadiem utt.

Lai finansētu budžeta deficītu un samazinātu privāto patēriņu, jāievieš progresīvais (krīzes) nodoklis utt. Latvijas bankrota draudu laikā cilvēki būs gatavi pieciest daudzas nepatīkamas lietas. Taču, ja politiskie biznesa projekti tiek dzīti kā treknajos gados (vēja enerģijas, biogāzes, bibliotēku celtnes utt., utt., utt.), ja elektrostaciju vietā tiks celtas superdārgas koncertzāles un lāzeršovi, tad iegūt atbalstu nepopulāriem lēmumiem būs neiespējami.

 

Skandināvu masu mediji brīdina lasītājus par riskiem Rīgas apmeklējuma laikā

LETA  04/27/09     Pēdējo nedēļu laikā vairāki Skandināvijas masu mediji ir brīdinājuši lasītājus par iespējamām nepatīkamām situācijām, ar kurām ārvalstu tūristi var saskarties ceļojuma laikā uz Rīgu, aģentūru LETA informēja "airBaltic" korporatīvo komunikāciju viceprezidents Jānis Vanags.

Somijas "Helsingin Sanomat" pagājušās nedēļas nogalē Rīgu pat nodēvējusi par somu tūristam visbīstamāko galamērķi. Laikraksts atsaucas uz likumsargiem, kuri norāda, ka "nevienā citā pilsētā somu tūristi tik sistemātiski nekļūst par noziedzīgu nodarījumu upuriem".

Skandināvu mediji kopumā savus lasītājus brīdina uzmanīties taksometros, naktsklubos, bāros, restorānos, kā arī sargāt savu kredītkaršu datus.

"airBaltic" prezidents un izpilddirektors Bertolts Fliks sacījis, ka uzņēmumu "ļoti apbēdina fakts, ka dažu negodīgu uzņēmēju dēļ tik ļoti cietusi Rīgas un Latvijas reputācija. Rīgas dome ir atbildīga gan par iedzīvotāju, gan arī ārvalstu viesu drošību pilsētā, kas šobrīd ir apdraudēta. Diemžēl daži tūkstoši latu, ko negodīgie darboņi nokrāpj tūristiem, var Rīgai izmaksāt miljonus aizbiedētu pilsētas viesu dēļ".

 

Pasaules banka brīdina par cilvēcisko katastrofu

Inga Paparde, no Vašingtonas  04/28/09    Pasaules banka (PB) un Starptautiskais valūtas fonds (SVF) pavasara sesijas noslēgumā pievērsušies cilvēciskajām vērtībām un secinājuši, ka globālā ekonomiskā krīze izvēršas "cilvēciskā katastrofā".

Tāpēc PB aicina dalībvalstis paātrināt solītās palīdzības sniegšanu un dot vairāk neaizsargātām valstīm. Rādot labu piemēru, PB paātrināti piešķirs cūku gripas plosītajai Meksikai vairāk nekā 200 miljonus ASV dolāru, lai palīdzētu cīniņā pret jauno slimību.

"Laikā, kad Meksika dara visu, lai ārstētu saslimušos cilvēkus, kā arī ierobežotu vīrusa izplatību, mēs esam nolēmuši sniegt ārkārtas palīdzību naudas izteiksmē – divus miljonus ASV dolāru, lai nodrošinātu visu nepieciešamo cīņā pret cūku gripu," Vašingtonā sacīja PB prezidents Roberts Zeliks, "svarīgi, lai Meksikai nevajadzētu tagad domāt, kur ņemt papildu naudu, kādos izdevumos to norakstīt."

SVF un PB pavasara sesija norisinājās Vašingtonā aizvadītās nedēļas nogalē. "Pasaules ekonomika ir dramatiski pasliktinājusies. Vissmagāk sekas jūtamas tieši jaunattīstības valstīs, kur finanšu un ekonomiskā krīze izvēršas cilvēciskā katastrofā," teikts PB un SVF kopīgajā paziņojumā. Pēc PB vadītāja R. Zelika sacītā, globālā lejupslīde ir iedzinusi galējā nabadzībā vairāk nekā 50 miljonu cilvēku, tāpēc šīm starptautiskajām organizācijām ir jāmīkstina krīzes ietekme uz jaunattīstības valstīm un jāatvieglo to iesaistīšanās globālajā atgūšanās procesā. PB uzsver, ka valstīm jāpilda palīdzības solījumi, arī tie, ko deva G20 šā mēneša sākumā notikušajā Londonas samitā. Tieši jautājums par to, kā palīdzēt valstīm pārvarēt smagāko ekonomisko lejupslīdi kopš pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu lielās depresijas, bija galvenais, par ko runāja PB Rīcības komiteja. Tās paziņojumā sacīts, ka "mēs mudinājām visus donorus paātrināt saistību izpildi un palielināt palīdzību, arī apsvērt iespēju pārsniegt uzņemtās saistības. Proti, galvenais jautājums – kur ņemt naudu šai palīdzībai.

SVF direktors Dominiks Štrauss-Kāns pastāstīja, ka SVF Finanšu komiteja izskatījusi arī iespēju pārdot SVF obligācijas dalībvalstīm, lai iegūtu papildu līdzekļus. Fonda noteikumi atļauj šādu rīcību, taču tā vēl nekad nav tikusi izmantota. Obligāciju pārdošana ir saistīta ar jautājumu par SVF kvotām un akceptēta, taču vēl nav īstenotas reformas, kas dotu jaunattīstības valstīm lielākas balsstiesības institūcijā, kurā pēc tradīcijas dominē ASV un citas attīstītās valstis. SVF apstiprināja fonda kreditēšanas resursu ievērojamu palielināšanu. Arī ASV finanšu ministrs Timotijs Geitners paziņojis, ka Vašingtona ir gatava izpildīt solījumu līdz nākamajam gadam divkāršot palīdzību Āfrikas valstīm dienvidos no Sahāras tuksneša un palielināt cita veida palīdzību. Tomēr vairāk par tiem solījumiem, kurus pasaules attīstītās valstis apliecināja G20 samitā Londonā, PB un SVF nav doti.

SVF paziņojumā arī teikts, ka tas apņemas sniegt palīdzību finanšu sektoram Austrumeiropas valstīs. Uzstājoties Vašingtonas Nacionālajā preses klubā, finanšu ministrs Einars Repše uzsvēra, ka Latvijai pašlaik nav problēmu izpildīt Māstrihtas kritērijus, lai pievienotos eiro zonai, izņemot vienu kritēriju – fiskālo. "Ko valdība plāno darīt? Mēs noteiksim 7% budžeta deficītu šogad – augsts, bet adekvāts šodienas situācijai. Tas nav viegli, bet mēs to izdarīsim. Nākamgad budžeta deficīts plānots 3%, kā arī veiksim strukturālas reformas," sacīja E. Repše. Viņš norādīja, ka šis plāns ir darīts zināms SVF, un bija visai pārliecinošs savā uzskatā, ka Latvija ir saprasta.

 

Krievijas parāds Latvijas videi – vismaz 356 miljoni latu

Imants Vīksne,  NRA  04/28/09     Pētnieki izrēķinājuši pirmos skaitļus, kas varētu kalpot par pamatu kompensācijas pieprasīšanai no Krievijas par padomju okupācijas režīma nodarījumu Latvijas valstij.

Saskaņā ar Valsts kancelejai iesniegto atskaiti Latvijas videi nodarītie zaudējumi lēšami vismaz 356 miljonu apmērā, savukārt kopējais pāridarījums – dabai, ekonomikai, cilvēkiem – pēc Lietuvas aprēķinu analoģijas var pārsniegt 10 miljardus latu. Kamēr politiķi šobrīd nodarbojas galvenokārt ar ekonomikas krīzes apcerēšanu un par 2005. gadā pašu pieņemto deklarāciju aizmirsuši, ierēdņi, kā arī viņu algotie pētnieki turpina pildīt saņemto uzdevumu un rēķina zaudējumu kompensāciju. Deklarācija Par Latvijā īstenotā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības totalitārā komunistiskā okupācijas režīma nosodījumu līdztekus emocionālam atskatam uz vēsturiskiem notikumiem noteica arī praktiskus darbus. Tostarp – izveidot komisiju, kas aprēķinātu režīma nodarītos zaudējumus Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem. Pēc tam atprasīt šo naudu PSRS mantiniecei – Krievijai. Komisijas vadītājs Edmunds Stankevičs Neatkarīgajai skaidro, ka pēdējos mēnešos nodarbojas galvenokārt ar cilvēku pārliecināšanu – par mazu naudu darīt lielu darbu, jo šis piecos gados veicamais projekts apcirpts uz pusi, tātad 500 tūkstošiem latu. Tomēr pētījumi turpinoties, un pie galīgā pieprasāmās kompensācijas skaitļa Latvija varētu nonākt nākamgad. Tiesa gan, ar atrunu, ka naudas trūkuma dēļ šis skaitlis ir nepilnīgs.

Pirmā videi nodarīto zaudējumu apkopojuma atskaite tika iesniegta pirms pusotra gada, un tajā kaitējums aprēķināts 800 piesārņotām teritorijām (izgāztuvēm, noliktavām, darbnīcām u.c.), 369 degvielas stacijām, 140 katlumājām un 58 militāriem objektiem.

Pērnā gada beigās valsts uzņēmums Vides projekti pabeidza skaitīt tieši Padomju Savienības un Krievijas armijas nodarījumus Latvijas videi, iegūstot skaitli 145 590 929. Kā atzīst projektu direktors Ivans Semjonovs, diskutēt var par aprēķinu metodiku, jo tajā ietverta visu darbu cena, lai piesārņotās vietas savestu kārtībā – novāktu gružus, attīrītu grunti, izraktu lādiņus, uzsētu pa virsu zāli. Taču soda naudas vai jau pēcpadomju gados ieviestie nodokļi vides jomā te nav iekļauti. Okupācijas karaspēks Latvijā pēc sevis atstāja 679 militāros objektus un vēl mīnām un ķīmiskajiem ieročiem piekaisītu jūru. Kompensācijas aprēķinos iekļauta maksa par 33 jau izpētītu objektu sanāciju, kas jau ir veikta (kā, piemēram, Skrundas lokatora nojaukšana) vai tikai būtu jāveic. Zvārdes poligona atmīnēšana un pilnīga sanācija izmaksātu virs 100 miljoniem latu. Vairumā objektu ir piesārņota grunts. Gadu desmitiem tā piesūcināta ar pavirši apsaimniekotu degvielu, jo kādreiz tai nebija nekādas vērtības.

Atsevišķs stāsts ir par sprādzienbīstamo priekšmetu iznīcināšanu jūrā, kas varētu izmaksāt ap 308 miljoniem, un vēl aptuveni 40 000 tonnām ķīmisko ieroču, kas pēc kara izgāztas ūdenī. Problēma ir tai apstāklī, ka ASV un Anglija joprojām slēpj, kur īsti izgāza ieroču arsenālu. Tāpēc teorētiski var izrādīties, ka kompensācija par pēckara laikā piegānīto jūru būtu jāprasa ne tikai no Krievijas, bet arī citiem toreizējiem sabiedrotajiem.

J. Semjonovs skaidro, ka pētījumā iekļauti tikai tie objekti, par kuriem izdevies savākt pilnīgi ticamu un dokumentāri pierādītu informāciju. Tā arī galvenokārt izpaudies pētīšanas darbs – kā sēdēšana dažādos arhīvos. Praktisku palīdzību sniedzis Ilgonis Upmalis, kurš savulaik vadīja krievu karaspēka izvešanu no Latvijas. Vairākus objektus viņš apsekoja dabā. Jaunnedēļ Okupācijas muzejā notiks seminārs, kurā viņš vēstīs par uzzināto un secināto.

Politiķu sākotnēji deklarēto mērķi saņemt kompensāciju par Latvijas zaudējumiem J. Upmalis atzīst par reālu: "Domāju, ka šāds brīdis pienāks. Zaudējumus ir iespējams aprēķināt, bet cits jautājums – kas būs maksātājs." Ticamāka versija, ka kompensācijām var piesaistīt Eiropas Savienības līdzekļus.

Šādai iespējai piekrīt arī galvenais okupācijas seku vērtētājs – komisijas vadītājs E. Stankevičs. Vides sanācijas izmaksas, ja tās ir pierādāmas, Eiropai var prasīt. Taču cilvēku dzīvības un Sibīrijas lēģeros pavadītie gadi gan attiecas vienīgi uz neeksistējošo PSRS un tās mantinieci Krieviju. Pagaidām formula cilvēka dzīves vērtības aprēķināšanai praksē nav izmantota. Kad tas tiks izdarīts, padomju okupācijas režīma zaudējumu bilance krietni pieaugs. Atklāts paliek vien jautājums, vai šie pētījumi būs noderīgi kam citam, kā vien pašu traģiskās vēstures apzināšanai un diplomātu īstenotam aukstajam karam.

 

Starptautiskais Valūtas fonds piekritis 7% budžeta deficītam

LETA  04/30/09    Starptautiskais Valūtas fonds Latvijai devis atkāpes un piekritis, ka šā gada valsts budžetu kopā ar pašvaldību budžetiem valdība var veidot ar 7% deficītu. Šāds deficīts līdzvērtīgs gandrīz miljardam latu

Par šodien ziņo laikraksts "Diena".

Kā laikrakstam "Diena" apstiprināja finanšu ministrs Einars Repše (JL), valsts budžeta deficīts var veidot 6% no iekšzemes kopprodukta, savukārt kopējais visu pašvaldību budžetu deficīts nedrīkst pārsniegt 1% no iekšzemes kopprodukta.

Pēc Repšes teiktā, vienošanās ar Starptautisko Valūtas fondu nozīmē strukturālo reformu realizēšanu, stingru budžeta tēriņu samazināšanu. Repše arī atzina, ka šodien speciāli budžeta grozījumu izskatīšanai sasauktajā valdības ārkārtas sēdē Finanšu ministrija izskatīšanai valdībā piedāvās budžeta izdevumu mērķa griestus, kuros būs jāiekļaujas, gatavojot grozījumus.

Ministriem tikšot dota vēl aptuveni nedēļa, lai sagatavotu grozījumu priekšlikumus, kas iekļaujas noteiktajos izdevumu griestos. No ministra sacītā izrietēja, ka kopumā budžeta grozījumu sagatavošana varētu aizņemt vēl pāris nedēļu. To iesniegšana Saeimā plānota maija beigās.

Kā ziņots, šodien plkst.11 sāksies valdības ārkārtas sēde, kurā plānotas diskusijas par šā gada valsts budžeta grozījumiem un īpašu pilnvaru piešķiršanu finanšu ministram Einaram Repšem (JL).

Valdības darba kārtībā iekļauti vairāki jautājumi - labklājības ministra Ulda Auguļa (ZZS) ziņojums par bezdarbnieku pabalsta sistēmas optimizēšanu, finanšu ministra jautājums par likumprojektu "Grozījumi likumā "Par valsts budžetu 2009.gadam"", veselības ministra Ivara Eglīša (TP) virzītais Veselības ministrijas padotībā esošo valsts pārvaldes iestāžu funkciju optimizācijas projekts, kā arī Veselības aprūpes sistēmas reformas ieviešanas plāns 2009.-2011.gadā.

Kā aģentūru LETA informēja Finanšu ministrijā, ministrijas speciālisti ir tikušies ar visu nozaru ministriju pārstāvjiem un pārrunājuši ministriju iesniegtos izdevumu samazinājumu priekšlikumus un piedāvājumus par strukturālajām reformām.

Šodien valdības sēdē varētu tikt diskutēts par ministriju piedāvātajām reformām, kuru īstenošana var radīt būtisku sociālo ietekmi. Tāpat varētu tikt spriests par to, kuri budžeta izdevumi atzīstami par samazinājumam nepakļaujamiem.

Dienas kārtībā būs arī jautājums par finanšu ministra pilnvaru paplašināšanu. Valdība lems par grozījumiem likumā par budžetu un finanšu vadību, ar tiem finanšu ministram paredzēts piešķirt papildu pilnvaras gadījumos, kad novērojams būtisks valsts budžeta likumā prognozēto ieņēmumu kritums vai straujš budžeta deficīta pieaugums.

Labklājības ministrija (LM) rosinās ar 1.jūliju ieviest izmaiņas bezdarbnieka pabalsta izmaksā, paredzot, ka visi bezdarbnieki pabalstu saņems deviņus mēnešus, taču atšķirsies izmaksātā pabalsta apmērs.

Atgriežoties pie 2007.gada normām, pabalstu ikvienam bezdarbniekam maksās šādā kārtībā: pirmos trīs mēnešus pilnā apmērā no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta apmēra, nākamos trīs mēnešus 75% no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta apmēra, bet pēdējos trīs mēnešus - 50% no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta apmēra.

Veselības ministrijas (VM) padotībā esošo valsts pārvaldes iestāžu funkciju optimizācijas plāns paredz, ka veselības aprūpes sistēmas reorganizācijas rezultātā VM pakļautībā paliks četras iestādes un tiks atbrīvoti 327 strādājošie.

Tiks izveidotas Veselības inspekcija, Zāļu valsts iestāde, Veselības ekonomikas iestāde un Sabiedrības veselības iestāde. Daļu aģentūru plānots reorganizēt, izveidojot valsts SIA Latvijas Infektoloģijas centra, Tuberkulozes un plaušu slimību valsts aģentūras, Sporta medicīnas valsts aģentūras gadījumā.

Turklāt, veicot veselības aprūpes sistēmas reformu, līdz 2011.gadam VM rosina līdzšinējo 59 slimnīcu vietā atstāt 24 slimnīcas, slimnīcās samazinot gultu skaitu, kā arī ieviest vienotu neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu un sakārtot primārās veselības aprūpi.

Kā ziņots, Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) šogad varētu būt nedaudz zem 2007.gadā sasniegtā līmeņa, liecina aģentūras LETA aprēķini, vērtējot Finanšu ministrijas (FM) aktuālās makroekonomikas prognozes, kas tiks ņemtas par pamatu šā gada valsts budžeta grozījumu izstrādē.

FM sagatavotie galvenie makroekonomiskie rādītāji liecina, ka Latvijas IKP šogad tiek prognozēts 14,14 miljardu latu apmērā. Salīdzinājumam - 2008.gadā IKP bija 16,24 miljardi latu, 2007.gadā - 14,78 miljardi latu, bet 2006.gadā - 11,17 miljardi latu.

IKP samazinājums faktiskajās cenās prognozēts 12,9%, bet salīdzināmajās cenās - 12% apmērā. IKP deflators (gads pret gadu) tiek prognozēts mīnus 1%.

Inflācija, rēķinot gadu pret gadu, tiek prognozēta 3,3% apmērā, bet, rēķinot decembri pret decembri, tiek prognozēta deflācija mīnus 1,1%.

Gada vidējais bezdarba līmenis tiek prognozēts 12,7%.

 

Repše noliedz, ka panākta vienošanās ar SVF par budžeta deficītu 7% apmērā

LETA  04/30/09    Finanšu ministrs Einars Repše (JL) šodien noliedza izskanējušo informāciju, ka Latvija ir panākusi vienošanos ar Starptautisko Valūtas fondu (SVF) par valsts budžeta grozījumiem ar deficītu 7% apmērā.

Pēc Repšes teiktā, "tā ir atsevišķa žurnālista neprofesionāla un kļūdaina interpretācija".

Šobrīd ir panākta tikai vienošanās, ka Latvija SVF iesniegs savus priekšlikumus un redzējumu par valsts budžeta grozījumiem un tikai tad SVF pieņems lēmumu.

Budžeta veidošana ar 7% deficītu patlaban ir Latvijas valdības pozīcija, kuru tā centīsies īstenot, skaidroja Repše.

Laikraksts "Diena" šodien rakstīja, ka SVF Latvijai devis atkāpes un piekritis, ka šā gada valsts budžetu kopā ar pašvaldību budžetiem valdība var veidot ar 7% deficītu. Šāds deficīts līdzvērtīgs gandrīz miljardam latu. Pēc laikraksta ziņotā, finanšu ministrs apstiprinājis, ka valsts budžeta deficīts var veidot 6% no iekšzemes kopprodukta, savukārt kopējais visu pašvaldību budžetu deficīts nedrīkst pārsniegt 1% no iekšzemes kopprodukta.

 

Viedoklis: Eiropas piecgade – alternatīvu nav

Juris Paiders,  NRA  04/30/09    Šogad 1. maijā aprit pieci gadi, kopš Latvija iestājusies ES.

Es piederu pie to ļaužu grupas, kas kritizēja Latvijas iestāšanos ES. Manas pārdomas par Latvijas attīstības virzienu tika izteiktas grāmatā Nē! Eiropai, kas iznāca 2002. gadā.

Man ir gadījies dzirdēt daudzas atsauksmes par manu grāmatu, taču ar ļoti retiem izņēmumiem ļaudis vērtēja grāmatu, tikai izlasot tās nosaukumu, nevērtējot, kas tur pateikts un kādi ir grāmatas secinājumi.

Vispirms par grāmatas iznākšanas mērķi. Grāmata nebija iecerēta kā propagandas materiāls referendumam par Latvijas iestāšanos ES. Grāmata nesaņēma nekādu finansējumu no ārpuses un tika finansēta no maniem personiskajiem līdzekļiem. Grāmatas pamatne radās pēc tam, kad Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs ierosināja man sagatavot un nolasīt Latvijas Bankas padomei un valdei ziņojumu par Latvijas ekonomiskās attīstības scenārijiem (alternatīvām), paliekot ārpus ES. Pēc tam, kad bija zudušas ilūzijas par ES fondu pieejamību, kad eiforija no iestāšanās ES pārauga darbaspēka izmaksu kāpuma paģirās, daudzi uzņēmēji ar nostalģiju atcerējās manu publicēto scenāriju Latvijas ekonomikas attīstībai: palikt ārpus ES – ar nosacījumu, ka Igaunija un Lietuva iestājas ES. Kas tā būtu par iespēju zemi (scenārijs Eiroveikals)!!!

Ziņojums tika sagatavots un iesniegts Latvijas Bankas prezidentam un finanšu ministram kā privāta rakstura ierosinājums, taču ar to valsts varas interese par to izbeidzās. Un tikai tad ziņojuma papildinātais un paplašinātais variants pārtapa grāmatā ar nosaukumu Nē! Eiropai. Tuvojoties 2003. gada referendumam, nekādas citas zīmīgas alternatīvas neradās, tāpēc vienbrīd kļuvu par vienu no slavenākajiem Latvijas eiroskeptiķiem.

Tagad no septiņu gadu distances, pārlasot grāmatu, man pašam sanāca nedaudz pavīpsnāt par savu tālaika naivumu, tomēr kopumā man nav jākaunas par to, kas uzrakstīts. Pat pretēji! Mani visļaunākie secinājumi piepildījās visai kroplīgās un pat nejaukākās formās, nekā tiku uzrakstījis pirms septiņiem gadiem.

Lasītāju uzmanībai – grāmatas nobeigums un galvenie secinājumi (209.–211. lpp.):

"Ar pašreizējiem noteikumiem Latvijai vajadzētu palikt ārpus ES lauksaimniecības un pārtikas ražošanas sistēmas uz pārejas periodu – vismaz desmit gadiem.

Šādu Eiropas paplašināšanas modeli nedz Latvijas, nedz citvalstu pārstāvji nevēlas izskatīt. Lai gan ES dalībvalstis nevēlas maksāt uzreiz 100 procentus jaunajām dalībvalstīm, tomēr tās nekautrējas pieprasīt visus maksājumus uz ES veikt kārtīgi un regulāri. Ja ES nevēlas maksāt pilnā apjomā to, ko saņem lauksaimniecības un pārtikas ražotāji vecajās dalībvalstīs, tad varbūt saprātīga izeja ir atlikt jauno dalībvalstu iekļaušanos ES kvotu un sanitāro normu sistēmā uz desmit gadiem līdz brīdim, kamēr vecās ES dalībvalstis pašas neveiks savas neefektīvās lauksaimniecības reformu.

Vēl kādu laiku varbūt varēs cīkstēties ar Briseli, mēģinot mīkstināt iestāšanās nosacījumus, taču, ja Brisele nepiekāpjas, ko Latvijai vajadzētu darīt???

Šeit izteiktās ekonomiskās idejas, kā Latvijai vajadzētu attīstīties bez ES, tika publicētas laikrakstā Dienas Bizness 2002. gada aprīlī. Kā uzsvēra kritiķi, lai realizētu projektu Eiroveikals, jātiek galā ar tādu vērā ņemamu lietu kā Latvijas tirgotāju alkatība. Cenšanās raust lielu peļņu tūlīt, atpelnīt tirdzniecības platībās investēto vienā gadā var degradēt jebkuru ekonomisko ideju.

Taču Latvijas tirgotāju alkatība ir tikai viens šķērslis. Daudz lielāks un nopietnāks šķērslis ir Latvijas politiķu mazspēja. Varas partijās nav tādu cilvēku un tādas komandas, kura spētu realizēt ilgtermiņa stratēģiju kādā nozarē. Visa partiju enerģija aiziet cīņā, lai izrautu no valsts budžeta pēc iespējas lielāku kumosu. Dažādas partijas pārstāv dažādus ekonomiskos grupējumus, kuri lielāko daļu laika tērē, cenšoties apkarot un mazināt konkurentu ietekmi, nevis rūpēties par to, kā panākt vispārēju labumu. Eiroveikala projekts izskatās skaisti uz papīra, bet pašreizējās vadošās partijas nav spējīgas to konsekventi realizēt. Ja šāds projekts sāks veikties un tam radīsies pretdarbība transnacionālajās korporācijās, tad Latvijas korumpētā vide radīs visus apstākļus, lai ar kukuļu palīdzību deputāti to izgāztu vai apturētu. Lai šādu projektu realizētu, ir vajadzīga politiķu komanda, kas ir gatava un spējīga īstenot drosmīgas politiskas un ekonomiskas idejas. Šajos pretargumentos arī ir atbilde, kāpēc ļoti daudzi, kuri nesaredz konkrētu labumu no iestāšanās ES, tomēr atbalsta iestāšanos ES. Eiropas Savienībā tiek saskatīta alternatīva Latvijas korumpēto politiķu pārlieku lielai alkatībai. Lielā mērā ES direktīvas būs bremze Latvijai, Saeimas korumpantiem, kas pieņem likumus tikai vienas vai dažu firmu interesēs. Jau šobrīd iespējas pārsūdzēt Latvijas tiesu nedaudzus bezkaunīgākos spriedumus Strasbūras Cilvēktiesību tiesā disciplinē Latvijas tiesu sistēmu. Tāpēc daudzi uzskata, ka pēc iestāšanās ES būs lielāka stabilitāte, jo ES direktīvu un normatīvo aktu regulējumu dēļ sašaurināsies tās sfēras, kurās līdz šim uzdarbojās politiskie korumpanti. Kamēr Latvijā valsts pārvaldē netiks ievēlēti vismaz normāli cilvēki, kamēr pie varas būs korumpantu un afēristu kliķe, tikmēr dalība ES ir vienīgā cerība, kā mazināt šīs bandas ietekmi. Tāpēc arī daudzi uzņēmēji, apzinādamies ES iestāšanās ekonomisko neizdevīgumu, tomēr ir par dalību ES, jo varēs ierobežot korumpēto politiķu apetīti un iespējas.

Jāteic gan, ja lobēšanai vai korupcijai Eiropā vajadzēs vairāk līdzekļu nekā Latvijas politiķiem, tad šis arguments par labu ES varētu arī stipri vājināties tālākā nākotnē.

Šo problēmu ir visai spilgti iezīmējis Eduards Stiprais, iestāšanās ES sarunu delegācijas dalībnieks: "Tikai pēc iestāšanās ES teritorijā darbosies Luksemburgas tiesu vara, kur var pārsūdzēt katru apšaubāmu nacionālās valdības lēmumu. Valsts kļūs prognozējama, un tas investīcijām ir pats svarīgākais. Tādējādi ES darbosies kā uzraugs, kas sitīs pa pirkstiem tiem, kuri, tautas valodā runājot, vēl mēģinās prihvatizēt to, kas valstī nav izpārdots. Piemēram, ierobežojumi pretendentu godīgākai atlasei valsts pasūtījuma izpildē no šā gada sākuma tika pieņemti ES spiediena ietekmē..." Te ir arī meklējama atbilde. Latvijas politiskajā elitē pie varas ir tikuši mazdūšīgi, alkatīgi, korupcijas caurēsti cilvēciņi. Kamēr pie varas būs šādi politiķi, tikmēr vienīgais spēks, kurš tos varētu atturēt, iebiedēt, ir Briseles birokrātija, tiesu un sodu sistēma. Latvijas seklā, garlaicīgā politiskā kliķe, kura bija pie varas pēdējos desmit gadus, nav spējīga drosmīgi vadīt Latvijas ekonomiku, īstenojot neatkarīgas valsts politiku. Ar šādiem vadītājiem mums nav citas izvēles kā vienīgi Eiropas Savienība."

Grāmatā galīgais secinājums bija aicinājums balsot par iestāšanos ES.

Grāmatā tika izklāstītas sekas, kuras Latviju piemeklēs iestājoties – cenu kāpums (inflācija), kā arī tas, ka Austrumeiropa un Latvija ES vecajām dalībvalstīm ir vajadzīga kā lēta darbaspēka rezervuārs, tāpēc no šādām pozīcijām nav jāveicina Latvijas attīstība, jo ES ir vairāk vajadzīgas Latvijas darba rokas nekā mūsu rūpniecības produkcija.

Tas ir noticis. Cenu kāpums pārsniedza visas iespējamās, pat vispesimistiskākās prognozes. Tomēr man joprojām ir liela mīkla, kāpēc bija tik liels cenu kāpums. Jā! Cenām vajadzēja izlīdzināties starp Latviju un ES, bet tagad, 2009. gada aprīlī, Rīgas supermārketos cenas uz tikpat kā visu ir divas (!!!!!) reizes lielākas nekā Berlīnes veikalos. Kur solītā brīvo preču kustības radītā konkurence, kur labumi no iestāšanās???

Prognoze par Latviju kā darbaspēka resursu vecajai Eiropai piepildās arvien skaudrāk. Lai gan jaunajām ES dalībvalstīm darbaspēka tirgus tika pilnīgi atvērts sākumā tikai dažās valstīs, teju vai 100 000 Latvijas iedzīvotāju devās darba gaitās Īrijā, Lielbritānijā un citur.

Par Latvijas valdības un politiskā augšgala mazspēju veidot konsekventu un valsts interesēm atbilstošu politiku nav ko runāt. Kalvīša valdība piepūta burbuli, ka noslēdzās ar miljarda valsts naudas pazušanu Parex melnajā caurumā Godmaņa valdības laikā.

Paradoksālā kārtā arī arguments par labu iestājai ES, ka lielākās blēdības valdības līmenī var apturēt tikai ES iejaukšanās, piepildījās tieši šoziem.

Latvijas valdība bija sagatavojusi pilnīgi kriminālu valūtas fonda un Eiropas Komisijas kredītu tērēšanas plānu, proti, izmantot pāris miljardus eiro no kredītiem, lai atpirktu no Latvijas lielākajām komercbankām sliktos kredītus. Kad plāns jau tuvojās saskaņošanas stadijas beigām, komercbankas pēkšņi sāka masveidā atteikt sanācijas un tikai dzina uzņēmumus uz bankrotiem, jo bezcerīgos kredītus solīja pilnībā kompensēt, bet sanācija nav bezcerīgs pasākums. Faktiski šajā brīdī Eiropas Komisija bija tā, kas pateica "nē" Latvijas valsts izzagšanai. Ka šāds plāns neies cauri.

Tāpēc arī secinājumi par Eiropas Savienības piecgadi ir tādi paši, kā grāmatā Nē! Eiropai. Ar tādiem politiķiem un tādu valdību, kāda Latvijā ir tagad, labākais, ko varējām darīt, bija iestāties ES. Šādu politisko kliķi strādāt sabiedrības interesēs var piespiest tikai ārēja vara. Varas slānim ir vajadzīga runga Eiropas Komisijas vai valūtas fonda izskatā. Ar tādu politisko eliti Latvijai nebija cerības būt neatkarīgai, jo tikai ārpuses spiediens var paglābt mūs no mūsu pašu demokrātiski ievēlēto kaklakungu alkatības un nemākulības.

Šis ir apstāklis, kāpēc Latvijas sabiedrībai, ja tā nespēj izraudzīties un atrast savām interesēm atbilstošus līderus, ir jāiestājas par varas atņemšanu no nacionālajām valdībām par labu ES struktūrām (Lisabonas līgums), jo tā ir vienīgā alternatīva, kā mazināt politisko apstulbumu, kas pārņēmis Latvijas politiskās elites augšgalu.

 

Par godu iestājai ES piektdien Rīgā virkne pasākumu

Diena    04/30/09     1.maijā aprit pieci gadi kopš Latvija pievienojusies Eiropas Savienībai. Lai atzīmētu šo notikumu, Rīgā notiks daudz pasākumu. Pasākumi notiks ne tikai Rīgā, bet arī citās Latvijas pilsētās. Galvaspilsētā visas dienas garumā Vērmanes dārzā notiks Dārza svētki - būs dziesmu un deju priekšnesumi, tiks uzslietas informatīvās teltis, organizētas spēles. Par visiem pasākumiem un to sākuma laikiem sīkāk varat uzzināt īpaši izveidotā mājas lapā www.es.gov.lv

 

RD piekodina pacelt valsts karogu maija svētkos

DELFI  04/30/09     Piektdien, 1. maijā un pirmdien, 4. maijā valsts karogs jāpaceļ pie visām iestāžu, uzņēmumu un organizāciju ēkām, kā arī pie dzīvojamajām mājām, atgādina Rīgas pilsētas izpilddirektors Andris Grīnbergs.

To nosaka likums par Latvijas valsts karogu, saskaņā ar kura 2. pantu, karogs paceļams gan 1. maijā, Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas dienā, gan 4. maijā, Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienā.

 

Krīzes retorika kaimiņos

Bens Latkovskis, Žurnāls "Nedēļa" 04/30/09     Globālā ekonomiskā krīze, kura lielos vilcienos tikai nupat sākusies, skars lielākā vai mazākā mērā gandrīz visas pasaules valstis. Taču, ja ekonomiskie procesi visās šajās valstīs noris samērā līdzīgi, tad to pašu nevar teikt par publisko retoriku.

Ja mājā notiek nelaime, katrs uzvedas citādi – viens krīt panikā, otram uznāk raudāšanas lēkme, cits savās ķibelēs vaino visu pasauli, tikai sevi ne, vēl kāds izliekas, ka nekādas nelaimes nav, bet cits aukstasinīgi domā, kā no nelaimes vēl gūt sev kādu labumu. Sākoties ekonomiskajai krīzei, Latvijas sabiedriskā doma bija neapskaužamā situācijā. Par spīti nepieredzētai ekonomiskajai izaugsmei, straujam algu palielinājumam, lielākā sabiedrības daļa bija svēti pārliecināta, ka valstī jau vairākus gadus plosās smaga ekonomiskā krīze un dzīvot ar katru dienu kļūst grūtāk. Šī nesatricināmā pārliecība balstījās uz vienu ekonomiskās veselības indikatoru – inflāciju, kas patiešām bija salīdzinoši augsta. Tas, ka sabiedrība situāciju redzēja drūmākās krāsās, nekā tā bija realitātē, būtu vēl pusbēda, taču arī valdības vadītājs Ivars Godmanis bija no to dramatisko aktieru pasugas, kuri pamanās saviebt traģisku sejas izteiksmi, pat stāstot anekdotes. Diemžēl Godmanim nenācās vis stāstīt anekdotes, bet gan skaidrot nepieciešamību glābt Parex banku un aizņemties miljardus no Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) un citiem ārvalstu aizdevējiem.

Kopš rudens Latvijā ir ļoti smaga ekonomiskā situācija, un tajā Godmaņa traģismu var vērtēt divējādi. No vienas puses, dramatisms viņa balsī sabiedrībai lika apjaust krīzes dziļumu un iespējamos draudus, līdz ar to vieglāk samierināties ar nenovēršamo dzīves līmeņa pazeminājumu, no otras – pesimisms vadības vadītāja balsī sabiedrisko noskaņojumu padarīja vēl drūmāku. Manuprāt, Godmaņa aizvākšana no TV ekrāniem, kur viņš uzstājās biežāk nekā jebkurš cits televīzijas "stārs", bija absolūti nepieciešama kaut vai no sabiedrības apziņas veselības viedokļa.

Ja Latvijā ekonomiskās krīzes dziļums un sabiedriskās domas reakcija ir puslīdz skaidra, tad paskatīsimies, kāda situācija ir mūsu kaimiņos.

Lietuvā nav krīzes, tikai sarežģījumi

Kad Latvijā iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums bija 11% gadā, politiķi un sabiedrisko procesu komentētāji vietā un nevietā piesauca – krīze, savukārt Lietuvā, kad IKP kritums pēc vispiesardzīgākajām prognozēm šogad tiek lēsts 10,5%, valsts prezidents Valds Adamkus apgalvo, ka nekādas krīzes neesot, esot vien sarežģīti laiki, kādus ne reizi vien Lietuvai nācies pārdzīvot. Var, protams, pasmīkņāt par lietuviešu tradicionālo plātību un nevēlēšanos atzīt pašu problēmas, taču šāda nostāja ļauj vieglāk pārvarēt grūtības nekā nemitīga biedēšana – būs vēl sliktāk un tas, kas notiek tagad, ir tikai ziediņi. Viena lieta, kad ar baidīšanu nodarbojas kādas reģionālās augstskolas mācībspēks, pavisam cita – ja valsts vadītāji.

Lietuvā pērnruden notika vēlēšanas un ne pārāk mīlēto Ģedimina Kirkila sociāldemokrātu valdību nomainīja labējās Tēvzemes savienības līdera Andrjus Kubiļus vadītā valdība. Jauno valdību apstiprināja Seimā ar lielu balsu vairākumu – 89 no 141 deputātiem atbalstīja viņa kandidatūru. Taču, neraugoties uz it kā lielu sabiedrības atbalstu, jau janvāra vidū, dažas dienas pēc nemieriem Vecrīgā, līdzīgas pret valdību vērstas protesta akcijas notika Viļņā. Attieksme pret tām gan bija diezgan atšķirīga. Ja Latvijā sabiedrība samērā iecietīgi izturējās pret šiem grautiņiem, tad Lietuvā amatpersonas pat iebilda pret termina "nemieri" lietošanu. Tur oficiāli tika atzīts vienīgi termins "vandaļu ārdīšanās" un vainīgie meklēti aiz robežām.

14. aprīlī sniedzot Lietuvas Seimā valdības pārskatu par situāciju valstī, premjerministrs Andrjus Kubiļus visās nelaimēs vainoja iepriekšējo sociāldemokrātu valdību, kura neesot ierobežojusi valsts tēriņus un audzējusi valsts parādu. Rezultātā radušās ne tikai ekonomiskās, bet arī garīgās problēmas – palielinoties to cilvēku skaits, kuri jūtas nedroši par rītdienu un ir vīlušies. "Ja cilvēki ir vīlušies paši savā valstī, tas rada draudus nacionālajai drošībai, un valsts varai jārīkojas ļoti enerģiski," uzsvēra Kubiļus un piebilda: pateicoties neatliekamai un izlēmīgai viņa vadītā kabineta rīcībai, "ekonomiskās krīzes izraisītie izaicinājumi pēc būtības ir pārvarēti!".

Taču par spīti bravūrīgajai retorikai, ir pilnīgi skaidrs, ka arī Lietuva saskarsies ar ievērojamu tēriņu apcirpšanu un algu samazinājumu. Tas gan varētu gala rezultātā nebūt tik smags process divu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, ekonomiskā krīze līdz šim Lietuvu skārusi krietni mazāk nekā Latviju un Igauniju. Lietuva bija vienīgā Baltijas valsts, kurai pērn bija pozitīvs IKP pieaugums – 3,1%, kamēr Latvijas IKP samazinājās par 4,6%, bet Igaunijā – par 3,6%. Arī 2008. gada 4. ceturkšņa rādītāji Lietuvā izskatās daudz pieklājīgāki uz tās ziemeļu kaimiņu fona. Lietuvā IKP 4. ceturksnī samazinājās tikai par 2,3%, kamēr Igaunijā – par 9,7%, bet Latvijā – par 10,5%. Nav nekādu indikāciju, kas liecinātu, ka ekonomikas kritums Lietuvā būtu kļuvis straujāks nekā abās pārējās Baltijas valstīs. Piemēram, rūpnieciskās ražošanas apjomi Lietuvā februārī samazinājušies par 15,3%, Igaunijā – par 30,3%, Latvijā – par 24,2%.

Otrkārt, Lietuvā iedzīvotājiem ir ievērojami mazāks hipotekāro parādu slogs. Ja Latvijā un Igaunijā hipotekārie kredīti kopumā sastādīja gandrīz 40% no IKP, tad Lietuvā to bija krietni mazāk – tikai ap 18% no IKP. Jāatzīmē, ka arī kopējais valsts (ieskaitot valdības, iedzīvotāju, uzņēmumu) parāds Lietuvā saskaņā ar Ņujorkas bankas Brown Brothers Harriman & Co datiem ir 70% no IKP, salīdzinājumā ar 108% Igaunijā un 130% Latvijā. Ja Latvijā vēl pērn bija neiespējami izvairīties no reklāmām, kuras piedāvāja kredītus ne tikai nekustamo īpašumu, automašīnu vai sadzīves tehnikas iegādei, bet pat ceļojuma tēriņu apmaksai atvaļinājumu laikā utt., tad Lietuvā kreditēšanas bums bija krietni mērenāks.

Jau tuvākajā nākotnē tieši mazākas iedzīvotāju kredītsaistības var izrādīties ļoti būtiskas. Cilvēki samērā viegli adaptējas un var izdzīvot ar ievērojami mazāku patēriņu, nekā ierasts, taču viņi ir pilnīgi bezspēcīgi, ja ienākumi sarūk tiktāl, ka gluži fiziski nav iespējams samaksāt banku parādus. Tieši šīs visaptverošās parādsaistības ir tās, kas apgrūtina dažādu ar izdevumu samazināšanu saistītu lēmumu pieņemšanu. Ņemot vērā Latvijas parādsaistību apjomus, hronisko budžeta deficītu (jebkādu uzkrājumu neesamību) un ekonomikas pikējošo gāšanos bezdibenī, jākonstatē, ka esam visneapskaužamākajā situācijā.

Igaunija no mūsu problēmām norobežojas

Lai gan parasti baltiešus dēvē par diezgan atturīgiem, kuri nav tendēti uz ārišķīgu dižošanos, paklausoties vienu otru igauņu valstsvīru, rodas gluži cits priekšstats. Igaunijā pat piederība Baltijas valstu saimei tiek uzskatīta par nepiedienīgu, un no abām pārējām kaimiņienēm igauņi cenšas norobežoties kā no nabaga radiniecēm un sevi saradot ar bagātajām ziemeļvalstīm. Laikā, kad Latvijā tiek runāts par mērķa un valstiskās vīzijas trūkumu, Igaunija šo mērķi ir uzstādījusi – kļūt par valsti, kuru pasaule uztver kā līdzvērtīgu ziemeļvalstu saimes locekli.

Laikā, kad Latvijas toreizējais premjers Aigars Kalvītis runāja par septiņiem "treknajiem gadiem", viņa Igaunijas amata līdzinieks Andruss Ansips apsolīja valsti ierindot piecu (!) Eiropas bagātāko valstu vidū. Bezkaislīgi paraugoties uz ekonomiskajiem rādītājiem, šāds solījums ir bravūrīgāks par bijušā satiksmes ministra Aināra Šlesera solījumiem panākt lidostā Rīga 30 miljonu pasažieru apgrozījumu gadā. Taču Ansipa lielmanīgo bravūru Igaunijas iedzīvotāji uztvēra kā pašsaprotamu.

Interesanti, ka saistībā ar vēlmi sevi pieskaitīt ziemeļvalstu pulkam Igaunijā daudz mierīgāk uztver runas par iespējamo kronas devalvāciju.

Kopumā ņemot, Igaunijas ekonomiskā situācija ir līdzīgāka Latvijā esošajai nekā Lietuvā, kaut Igaunija vēl pērn ar plašu roku piedāvāja Latvijai 30 miljonu eiro aizdevumu. Igaunijai patiesi ir aptuveni 14 miljardu kronu (630 miljoni latu) uzkrājumi nebaltai diena. Šī nebaltā diena nu ir klāt. Taču šī nauda var izrādīties pārāk niecīgs ielāps strauji augošajam budžeta caurumam.

Jau janvārī Igaunijas Finanšu ministrija sāka gatavot budžeta grozījumus, kas vērsti uz izdevumu samazināšanu. Pirmajā tēriņu apgriešanas vilnī februārī izdevumi tika apcirpti par astoņiem miljardiem kronu (360 miljoni latu) jeb vairāk nekā par 3% no IKP. Taču nodokļu ieņēmumi rāda, ka ekonomikas kritums ir krietni lielāks, nekā sākotnēji prognozēts. Jāatzīmē, ka Igaunija ir izvēlējusies maigāku sabiedrības informēšanas taktiku nekā Latvija. Ja pie mums nepieciešamību samazināt izdevumus pamato ar iespējamo valsts bankrotu un draudiem pārtraukt kārtējās algu, pensiju un citus maksājumus, tad Igaunijā budžeta samazināšana tiek pamatota ar tādām gaisīgām un ar praktisko ekonomiku maz saistītām lietām kā vajadzību iekļauties 3% budžeta deficīta Māstrihtas kritērijos. Savukārt runas par nepieciešamību aizņemties starptautiskajās finanšu institūcijās tiek maskētas ar nepieciešamību aizņemties līdzekļus valsts investīciju programmas finansēšanai. Atcerēsimies, ka arī mums sākotnēji aizņēmumi no SVF tika solīti uzņēmējdarbības veicināšanai, taču galu galā izrādījās – banku sistēmas glābšanai un budžeta caurumu lāpīšanai.

Ja Lietuvas Finanšu ministrija šā gada IKP samazinājumu plāno par 10,5%, tad gan Latvijai, gan Igaunijai jārēķinās ar vismaz 15% kritumu, jo, lai ko Igaunijā runātu par uzkrājumiem un dāsniem aizdevumiem nabaga latviešiem, neviens tekošais ekonomiskais rādītājs viņiem nav būtiski labāks par Latviju, nemaz nerunājot par Lietuvu.

Igaunijas Finanšu ministrija jau šobrīd strādā pie izdevumu apciršanas otrā viļņa, kas paredzēts vasarā, un izdevumi tiks samazināti vēl par sešiem miljardiem kronu (270 miljoni latu). Ņemot vērā mūsu pašu pieredzi, var jau šobrīd apgalvot, ka tās nebūs pēdējās "dzirkles" un vēl nesenie igauņu politiķu sapņi par vidējo algu sabiedriskajā sektorā – 25 000 kronu (1125 lati) mēnesī – būs izsapņoti un jāķeras pie sāpīgās pašreizējās vidējās algas 13 000 kronu (585 lati) apšķērēšanas.

Tikmēr Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess, ar vienu roku piekārtojot nedaudz sašķiebušos izsmalcinātu zīda tauriņu, televīzijas kamerām demonstrē platu smaidu un apsola Latvijas bēdu sagrauztajam prezidentam Valdim Zatleram 30 miljonu eiro aizdevumu krīzes pārvarēšanai. Te gan vietā atcerēties, ka pie mums arī bija viens izsmalcinātu tauriņu cienītājs un miljonu piešķīrējs, kurš gan bija spiests savu banku pārdot par latu.

 

Afganistānā nogalināti divi latviešu karavīri; vēl divi ievainoti

LETA  05/01/09    Starptautiskajā operācijā Afganistānā kaujas laikā ir gājuši bojā divi Latvijas karavīri - seržants Voldemārs Anševics un dižkareivis Andrejs Merkuševs.

Uzbrukums noticis ap plkst.3 pēc Latvijas laika Kunāras provincē. Uzbrukumā ievainoti vēl divi Latvijas karavīri. Viena ievainotā veselības stāvoklis tiek raksturots kā smags, bet stabils.

Šīs kaujas laikā gājuši bojā arī trīs ASV, trīs NATO un trīs Afganistānas nacionālās armijas karavīri. Iespējams, starptautiskās operācijas Afganistānā karavīriem ir uzbrukuši "Taliban" kaujinieki. Nemiernieku uzbrukuma atvairīšanā tika iesaistīti sabiedroto spēki, izmantojot artilērijas un aviācijas atbalstu.

Par traģēdiju Nacionālo bruņotie spēki ir informējuši bojā gājušo radiniekus un izteikuši viņiem līdzjūtību, bet aizsardzības ministrs Imants Lieģis (PS) ir paziņojis par vizītes pārtraukšanu Spānijā, lai atgrieztos Latvijā.

ISAF sastāvā atrodas 164 NBS karavīri, no kuriem 30 karavīri dienesta pienākumus pilda kopējā Latvijas un ASV Operacionālās sadarbības padomnieku grupā.

Šī ir otrā reize, kad Afganistānā, pildot dienesta pienākumus, dzīvību zaudējis kāds Latvijas karavīrs. Pērnā gada augustā, sprāgstot improvizētam spridzeklim Afganistānas ziemeļu pilsētā Meimenē, no gūtajiem ievainojumiem dzīvību zaudēja Nacionālo bruņoto spēku dižkareivis Edgars Ozoliņš. Vēl trīs karavīri guva dažāda smaguma ievainojumus.

Ministru prezidents Valdis Dombrovskis un Valsts prezidents Valdis Zatlers izsaka visdziļāko līdzjūtību Afganistānā bojā gājušo Latvijas karavīru tuviniekiem. Valdība bojā gājušo karavīru ģimenēm sniegs visu iespējamo atbalstu.

 

Mūrniece rosinās nekavējoties izvest no Afganistānas Latvijas karavīrus

LETA  05/01/09    Iekšlietu ministre Linda Mūrniece (JL) rosinās valdību nekavējoties no Afganistānas izvest Latvijas karavīrus.

Kā aģentūrai LETA sacīja bijusī aizsardzības un tagadējā iekšlietu ministre, jau no finanšu viedokļa Latvijai vajadzējis apsvērt iespēju par misijas uzturēšanu Afganistānā, taču pēdējie traģiskie notikumi pierāda, ka Latvijai sava misija no Afganistānas ir jāved prom. "Latvija nevar atļauties tik lielus zaudējumus," sacīja Mūrniece.

Jau ziņots, ka starptautiskajā operācijā Afganistānā kaujas laikā šorīt agri no rīta ir gājuši bojā divi Latvijas karavīri - seržants Voldemārs Anševics un dižkareivis Andrejs Merkuševs.

 

Lieģis: Latvijas misija Afganistānā ir jāturpina

LETA  05/01/09    Aizsardzības ministrs Imants Lieģis (PS) uzskata, ka, neraugoties uz šīsdienas traģiskajiem notikumiem Afganistānā, Latvijai ir jāturpina sava misija Afganistānā.

LETA jau ziņoja, ka starptautiskajā operācijā Afganistānā kaujas laikā šorīt agri no rīta ir gājuši bojā divi Latvijas karavīri - seržants Voldemārs Anševics un dižkareivis Andrejs Merkuševs.

"Mūsu pienākums ir kopā ar mūsu sabiedrotajām NATO dalībvalstīm piedalīties operācijā Afganistānā, kur mēs aizstāvam demokrātiju un brīvību," aģentūrai LETA sacīja Lieģis, "mūsu karavīri tur ir pēc savas gribas, un es augsti vērtēju viņu līdzdalību."

Tomēr aizsardzības ministrs nenoliedz, ka situācija Afganistānā ir bīstama, īpaši Austrumu reģionā, kur dienē un turpinās dienēt Latvijas, ASV un afgāņu karavīri.

Ministrs izsaka visdziļāko līdzjūtību gan Latvijas, gan ASV un Afganistānas bojāgājušo karavīru tuviniekiem un gatavojas apmeklēt Afganistānu, lai izteiktu atbalstu bojāgājušo karavīru cīņu biedru pašaizliedzīgajam darbam.

"Sešus gadus Nacionālie bruņotie spēki kopā sabiedrotajiem no 39 valstīm piedalās NATO vadītajā operācijā, lai nodrošinātu stabilitāti karu izpostītajā Afganistānā. Visu šo laiku Latvijas karavīri teicami pilda savus pienākumus - rūpējas par drošību un sniedz savu ieguldījumu valsts atjaunotnē. Tomēr mūsu kopīgie centieni sastopas ar fanātiskiem mēģinājumiem apturēt miera procesu Afganistānā. Šodien mums ir jāatzīst smags zaudējums," sacīja ministrs.

"Savā un Aizsardzības ministrijas vārdā izsaku visdziļāko līdzjūtību bojā gājušā ģimenēm, tuviniekiem, draugiem, Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, kā arī Afganistānas un ASV karavīriem, kuri cietuši zaudējumus šajā kaujā. Šajā smagajā brīdī savās domās un lūgšanās mēs esam kopā ar jums," līdzjūtību izteica politiķis.

Kā ziņots, uzbrukums noticis ap plkst.3 pēc Latvijas laika Kunāras provincē. Uzbrukumā ievainoti vēl divi Latvijas karavīri. Viena ievainotā veselības stāvoklis tiek raksturots kā smags, bet stabils.

Šīs kaujas laikā gājuši bojā arī trīs ASV un trīs Afganistānas nacionālās armijas karavīri. Iespējams, starptautiskās operācijas Afganistānā karavīriem ir uzbrukuši "Taliban" kaujinieki.

Par traģēdiju Nacionālo bruņotie spēki ir informējuši bojā gājušo radiniekus un izteikuši viņiem līdzjūtību, bet aizsardzības Lieģis ir paziņojis par vizītes pārtraukšanu Spānijā, lai atgrieztos Latvijā.

 

Afganistānas kara veterāns: politiķiem jāskaidro Latvijas atrašanās iemesli Afganistānā

BNS  05/02/09    Afganistānas kara veterāns un bijušais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Speciālo uzdevumu vienības vadītājs Jānis Kušķis cer, ka pēc nupat notikušās karavīru bojāejas politiķi skaidros kamdēļ Latvijas karavīri atrodas Afganistānā.

Kušķis, vaicāts, vai Latvijai tagad nevajadzētu pārskatīt dalību šajā operācijā, norādīja, ka viņš nav politiķis un nepieņem lēmumus, uz kuru valsti sūtīt karavīrus. Kareivja pienākums ir izpildīt pavēli un, ja pavēl, tad ir jādodas tur, kur sūta.

"Protams, ka no cilvēkresursu viedokļa mēs nevaram šķiest savu karavīru dzīvības teiksim tā - tādā aktīvā karadarbībā, mēs varam savādāk atbalstīt starptautiskas sankcijas, kas vērstas uz miera uzturēšanu un tamlīdzīgi," sacīja Kušķis.

"Es tikai gribu uzsvērt, ka negribu jaukties politikā un negribu spriest politiķu vietā. Es varu pateikt, kā cilvēks no malas, kas nespriež par lielām politiskām lietām, bet, tā kā es dzīvoju Latvijā, uz mani attiecas viss, kas notiek valstī," sacīja Afganistānas kara veterāns.

Lēmumu pieņemšanas laikā, kad bija iespēja izvēlēties, tad, protams, vajadzēja pārdomāt visas nianses, turklāt ir izskanējuši arī pretēji viedokļi par Latvijas dalības nepieciešamību šajā austrumu valstī, spriež Kušķis, tomēr uzsverot: "Es, būdams militārs cilvēks, varu teikt - ja ir pieņemts lēmums, tad viņš ir jāizpilda."

Bet, pieņemot lēmumu, ir jārēķinās ar zaudējumiem un, ja ir pieņemts tāds lēmums, tad būs jārēķinās ar to, ka būs jāskaidro sabiedrībai, kāpēc cilvēki iet bojā. "Ja tu esi rēķinājies, pieņemot lēmumu, un gudram cilvēkam, kas ir militārās politikas menedžeris, ir jāskaidro, kas notiks un kāpēc notiks vai turpināsies tālāk. Lai sabiedrība zina," minēja bijušais kareivis.

Kušķis piekrīt domai, ka politiķiem tagad vajadzētu sabiedrībai skaidrot, kamdēļ un par ko krituši Latvijas karavīri, un kāds labums ir no tā, ka Latvijas kontingents atrodas Afganistānā. "Un tad mēs varam izsvērt. Es kā nodokļu maksātājs varu izsvērt, vai tas upuris ir tā vērts vai nē. Tas viss ir jārēķina, un par to mēs politiķus ievēlējām," viņš norādīja.

"Ja mūsu sabiedrotie garantē mūsu drošību un mēs it kā ziedojam savu resursu - vienalga vai tas ir materiālais vai cilvēkresursi, tad mums ir jāzina, kas ir kas. Parasts iedzīvotājs jau ikdienā neaizdomājas par tādām lietām, bet acīmredzot cilvēks, kurš pārvalda šos drošības resursus, viņam ir jāatskaitās ik pa laikam, īpaši tādos traģiskos negadījumos kā šis," Kušķis skaidroja. "Ik pa laikam vajag cilvēkiem atgādināt, lai cilvēki būtu pārliecināti, kas darām pareizi, ka mēs tur esam. Vai arī tieši otrādi - ja nav ko skaidrot, tad acīmredzot jāpārskata tas lēmums un jādara loģiski, sakarīgi vai atbilstoši apstākļiem."

Kušķis, kurš iespēju robežās seko arī līdzi notikumiem Afganistānā un savulaik tur pabijis, domā, ka sabiedrotie ir šajā zemē iestrēguši uz ilgu laiku.

Afganistānas kara veterānam gan grūti spriest, kas precīzi notika piektdienas nakts kaujā, taču, ja tur bijusi aktīva pretdarbība, "tad kaut kas svarīgs tur ir". Province Kunāra, kurā notika kauja, ir austrumafganistānas daļa, kas diezgan svarīga bijusi visos laikos, arī padomju laikos, piebilda Kušķis.

Aģentūra BNS sazinājās arī ar Nacionālo bruņoto spēku karavīru, kurš gan nevēlējās atklāt savu vārdu un dienesta pakāpi, bet kurš jūnijā dosies dienēt uz Afganistānu. Lai arī krituši dienesta biedri, karavīram nav bail doties uz šo nemierīgo valsti. "Mani tas uztrauc, bet bail nav," viņš atzina.

Savu lēmumu karavīrs nemainīšot, pat neskatoties uz upuriem, jo, ja visi sākšot baidīties un misija tiks atsaukta, tad līdz šim ieguldītais darbs un upuri būs veltīgi.

"Protams, es saprotu, ka tas ir karš un tā ir sava veida loterija," sacīja kareivis, piebilstot, ka Latvijas kontingenta karavīri ir profesionāli cilvēki, taču tas nedod garantu, ka viņi būs pasargāti no uzbrukumiem un apšaudēm.

Jau ziņots, ka piektdienas naktī Afganistānā gājuši bojā divi Latvijas karavīri, vēl divi ievainoti.

 

Latvija svin Neatkarības deklarācijas pasludināšanas 19.gadadienu

NRA  05/04/09    Šodien visā valstī un arī ārpus tās robežām tiek svinēta Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas 19.gadadiena.

Šodien plkst.12 notiks Saeimas svinīgā sēde, kas veltīta Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas 88.gadadienai un Neatkarības deklarācijas pasludināšanas 18.gadadienai. Lai arī Satversmes sapulces sasaukšanas gadadiena tiek svinēta 1.maijā, svinīgā sēde jau tradicionāli notiek 4.maijā.

Svinīgajā sēdē uzrunu teiks Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze (ZZS). Sēdē piedalīsies arī Valsts prezidents Valdis Zatlers un Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (JL).

Savukārt plkst.14 valsts augstākās amatpersonas svinīgi noliks ziedus pie Brīvības pieminekļa.

Visas dienas garumā visā Latvijā paredzēti dažādi svētku pasākumi.

Atgādināsim, ka 1990.gada 4.maijā 134 Augstākās padomes deputātiem balsojot par pieņēma deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu". Augstākā padome noteica valsts varas "de facto" atjaunošanai pārejas periodu, kas beidzās ar Latvijas Republikas 5.Saeimas sasaukšanu.

1990.gada 4.maijā visu dienu pie parlamenta ēkas stāvēja cilvēku tūkstoši, kas sekoja līdzi balsojumam. Deputāti, kas pēc balsojuma par Latvijas neatkarības atjaunošanu devās uz mītiņu Daugavmalā, tika sveikti ar ziediem un skaļām gavilēm. Komunisti un interfrontieši, kas atteicās piedalīties balsošanā, parlamenta namu atstāja pa sētas durvīm.

1990.gada 4.maijā Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs nosūtīja vēstījumu PSRS prezidentam Mihailam Gorbačovam, kurā teikts, ka Latvijas Republika sāk pārejas periodu. Šāds vēstījums tika nosūtīts arī pasaules valstu valdībām un PSRS tautām un demokrātiskajām kustībām.

 

Šodien svētkus ar dažādiem pasākumiem svin visā valstī

Diena   05/04/09    4.maijā, kad Latvija atzīmē Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas 19.gadadienu, svinības plkst.12 aizsāks Saeima ar svinīgo sēdi. Dažādi svētku pasākumi vairākās vietās valstī turpināsies visu dienu.

Rīgā 13.00 Esplanādē sākas dažādas radošas aktivitātēs - iespēja iet dančos kopā ar Rīgas Danču klubu, iesaistīties improvizācijas teātru sacensībās, vērot akrobātu un cirka studijas priekšnesumus, kā arī lidmodeļu paraugdemonstrējumus

Vienlaikus Vērmanes dārza teritorijā darbojas dažādu amatu prasmju meistari un kultūras biedrību radošās grupas, demonstrējot savas tautas tradīcijas un aicinot cilvēkus iesaistīties rotaļās un dažādu prasmju apgūšanā. Bērni var piedalīties mākslinieka Jāņa Anmaņa zīmējumu darbnīcā. Uz Vērmanes dārza estrādes uzstājas bērnu popgrupas, pūtēju orķestri, folkloras kopas un jauniešu grupas. Brīvības bulvārī, tiek atklāta pirmā lielformāta plakātu izstāde pilsētvidē "Diagnoze".

Plkst. 13.45 Valsts prezidents Valdis Zatlers un Ministru prezidents Valdis Dombrovskis piedalās svinīgā ziedu nolikšanas ceremonijā pie Brīvības pieminekļa.

Daugavpilī plkst.15 Latviešu kultūras centra lielajā zālē sākas svētku koncerts, kurā piedalās Daugavpils kamerorķestris, profesionālais pūšamo instrumentu orķestris "Daugava", akordeonistu orķestris, tautas mūzikas ansamblis "Rakari", jauktais koris "Daugava", Latvijas Nacionālās operas soliste mecosoprāns Ilona Bagele un baritons Andris Baltacis

Arī Liepājā trijos dienā Liepājas Sv.Trīsvienības katedrālē notiek Latvijas Neatkarības Deklarācijas pasludināšanas gadadienai veltīts klasiskās mūzikas koncerts. Piedalās ērģelnieks Tālivaldis Deksnis, Latvijas Nacionālās operas soliste Evita Raituma un jauktais koris "Laiks". Uzrunu saka Liepājas diecēzes bīskaps Pāvils Brūvers.  

Valmierieši uz svētku koncertu "Skani mana tēvu zeme..." Valmieras kultūras centrā aicināti 16.00.

Četros dienā Rīgas pils Ģerboņu zālē Valsts prezidents Valdis Zatlers svinīgā ceremonijā pasniegs valsts apbalvojumus.

Puspiecos Rīgā kinoteātrī "Rīga" notiek Latvijas filmu maratons - jau piekto gadu Rīgas Kinomuzejs kopā ar Nacionālo kino centru rīko Latvijas filmu maratonu kinoteātrī "Rīga".

Septiņos vakarā visi aicināti uz koru sadziedāšanos "Tuvāk saulei, tuvāk mīlestībai" Vērmanes dārzā.

 

 

 

 Saimniecībā un politikā...

 

 

 Valdībai drūmākas prognozes par ekonomikas kritumu šogad

LETA  04/06/09    Valdības pārstāvji ir pārskatījuši prognozes par ekonomikas kritumu šogad, un patlaban iekšzemes kopprodukta (IKP) samazināšanās tiek paredzēta 13% apmērā.

Kā šodien žurnālistiem norādīja finanšu ministrs Einars Repše (JL), ar šādu IKP kritumu valdība rēķinās, strādājot pie šā gada budžeta grozījumiem.

Līdz šim valdība rēķinājās, ka IKP šogad kritīsies par 12%.

Ministrs arī atzina, ka esošajā situācijā esot grūti pateikt, vai IKP kritums gada beigās nebūs vēl lielāks.

Darbā pie budžeta grozījumiem ministrijām savi izdevumu samazināšanas priekšlikumi jāiesniedz līdz 17.aprīlim, kad arī tiks uzsāktas politiskas diskusijas par turpmāko valsts funkciju īstenošanu un tām nepieciešamo finansējumu.

Repše ļoti cer, ka ministrijas neatbildēs ar "tipveida vēstuli", ka neredz iespējas izdevumu samazināšanai.

Ministrs apliecināja, ka viņa vadītā ministrija strādā pie savu izdevumu samazināšanas un noteiktajā laikā tikšot piedāvāti vairāki izdevumu samazināšanas varianti.

LETA jau ziņoja, ka valdība pagājušajā nedēļā pēc ilgām diskusijām vienojusies par turpmāko darbu budžeta grozījumu izstrādē, kas paredzēs būtisku izdevumu samazinājumu un strukturālo reformu veikšanu.

Kā preses konferencē informēja premjers Valdis Dombrovskis (JL), ministriem uzdots sagatavot priekšlikumus vidējam atalgojuma samazinājumam par 20%, ņemot vērā jau iepriekš veiktos atalgojuma samazinājumus, samazinājumu aprēķinot no sešiem mēnešiem plānotā vidējā finansējuma.

Tāpat uzdots izstrādāt strukturālas reformas, kuru rezultātā ar budžeta izdevumu samazinājumiem jāpiedāvā trīs scenārija varianti, piemērojot tiem 20%, 30% un 40% samazinājumu.

"Veicot iecerētās strukturālās reformas, ietaupījums 2010.gada valsts budžetā būs divas reizes lielāks nekā šā gada budžetā," sacīja premjers.

Lai nodrošinātu taupības pasākumus, ministrijām un citām centrālajām valsts iestādēm šie priekšlikumi jāsagatavo un līdz šā gada 17.aprīlim jāiesniedz Finanšu ministrijā.

Aprīļa beigās Latvijā ieradīsies Starptautiskā Valūtas fonda tehniskā misija, ar kuru arī tiks sāktas sarunas par valdības piedāvāto redzējumu budžeta grozījumu veidošanā.

Kā uzsvēra Dombrovskis, izejas punkts būs 2011.gadā nodrošināt 3% budžeta deficītu un šim mērķim arī tiks pakārtotas turpmākās darbības.

 

Intervija ar Valdi Zatleru: Mums jānokaunas, jāsaņemas un jāizdara

Viktors Avotiņš, Agnese Margēviča,  NRA  04/06/09

– Cik lielās nepatikšanās mēs visi esam, prezidenta kungs?

– Jūs domājat par valsts ekonomiskajām nepatikšanām? Tās ir ļoti nopietnas. Ekonomika un finanses ir skaitļi, kurām nav nekādu emociju, kas parāda lietu reālo stāvokli. Un pirmie dati, kas ir par mazumtirdzniecības patēriņu, rāda, ka tas ir krities par 30%, budžeta ieņēmumi arī ir kritušies ievērojami. Tātad mēs joprojām esam lejupejošā spirālē. Pats galvenais šobrīd ir visiem ļoti, ļoti koncentrēties, lai mēs panāktu budžeta grozījumus pēc iespējas ātrāk.

– Jūs runājat par cipariem, bet, vai jūs spējat novērtēt, kādā situācijā ir cilvēki un kas sociālā ziņā draud turpmāk?

– Šobrīd katra ģimene sajūt konkrētas sekas – algas samazinājumu, kādu ģimenes locekli – bezdarbnieku. Kā mēs redzam, bezdarbs pieaug par caurmērā 1% mēnesī, jau esam sasnieguši gandrīz 11% – tas ir, plānoto skaitli, kuram bija paredzēti bezdarbnieka pabalsti šim gadam. Tātad valdībai būs steidzami jāpieņem lēmumi, kā atbalstīt cilvēkus arī turpmāk, jo kritiskie mēneši vēl ir priekšā, bezdarbs vēl pieaugs. Ir jāatbild uz jautājumu, vai tiks pagarināts bezdarbnieka pabalsta [saņemšanas] termiņš, vai samazinātas tā summas, lai nosegtu pēc iespējas lielāku cilvēku skaitu, kam valsts var palīdzēt ar iztikas līdzekļiem. Tie ir lēmumi, kas jāpieņem ļoti, ļoti ātri. Šobrīd mēs esam tajā situācijā, kad ļoti ātri īstermiņa mērķi un rīcība ir vissvarīgākais, lai mēs pārtrauktu kritisko lejupslīdi, vismaz izlīdzinātos un ietu tālāk.

– Jūsu 31. marta runā skaidri iezīmējās līnija prezidents un tauta, ka jūs esat tautas pusē. Kā jūs parādīsiet, ka esat kā cilvēks solidārs ar tautu šajā ļoti grūtajā laikā?

– Personiskais piemērs ir liels ierocis. Tas, ko es [runā] teicu, par [politiķu] nedzirdēšanu, neklausīšanos... man ir jāuzklausa dažādas iedzīvotāju grupas dažādās pilsētās, gan lielās, gan mazās, jānones viņu reālās problēmas un bieži vien risinājumi, kurus cilvēki redz, līdz valdībai un līdz realizācijai valdībā. Otra lieta, kas obligāti ir jāpanāk, lai katrs deputāts Saeimā saprastu stāvokļa nopietnību, ka tās nav īslaicīgas grūtības, no kurām varēs paslēpties aiz citu mugurām, kuras pašas no sevis pāries, ka varēs saglābt kādu popularitāti, solot, pieņemsim, lielākus ienākumus valstī, kas ir pilnīga avantūra – nebūs lielāku ienākumu. Ir svarīgi, lai šie deputāti saprastu, jo tieši no viņu balsojuma par budžeta grozījumiem būs atkarīgs, vai valsts stabilizēsies vai ne un vai mēs būsim izpildījuši Starptautiskā valūtas fonda nosacījumus vai ne. Divi uzdevumi – valsts budžets ar 5% deficītu un nekavējoši sāktas strukturālās izmaiņas, optimizācija, efektivizācija valsts pārvaldē, veselības aprūpē un izglītības sistēma – ir tie, kuri vēl tā pa īstam nav sākti pildīt, bet termiņi nāk aizvien tuvāk un tuvāk. Un, ja pēc pirmajiem trim mēnešiem mums vēl tapa piedots [no SVF puses], tad pēc nākošajiem trim mums vairs netiks piedots.

– Vai jūs tiešām domājat, ka pēc 14. janvāra politiskā situācija ir mainījusies? Kādas ir būtiskākās izmaiņu pazīmes, un kas raksturo jūsu minēto pozitīvo lūzumu?

– Situācija ir nedaudz mainījusies uz labo pusi, tā ir cita situācija, nekā tā bija janvāra vidū. Tai pašā laikā runāt par politiskās vides kvalitāti, ka būtu samazinājusies atsvešinātība starp varu un tautu, ir krietni, krietni pāragri. Es domāju, ka mēs labākajā gadījumā to varēsim panākt uz nākamajām Saeimas vēlēšanām. Šis ir viens no maniem uzdevumiem, ko minēju savā runā – jāpanāk, lai nākamajās vēlēšanās sabiedrība, katrs vēlētājs sajustu, ka vēlēšanas ir notikušas godīgi un viņu griba ir respektēta.

Bet arī šobrīd ir pārmaiņas – šobrīd, kad mums ir nepieciešams balsojums par nepopulāru budžetu, ir tomēr divu trešdaļu, ne vairs tik tikko 50% deputātu atbalsts. Tomēr mūsu partijas ir sākušas diskutēt Saeimā, arī medijos, bet nav vairs diskusijas ielās – visu laiku bija tendence vilkt diskusijas laukā no Saeimas zāles laukumos un ielās. Nav vairs neviena partija, kas iestājas par neatliekamām pirmstermiņa vēlēšanām. Valdība bauda salīdzinoši lielāku tautas uzticību nekā Godmaņa valdība. Nekas iepriecinošs jau nav – no 89% neapmierināto uz 51% neapmierināto, bet tomēr ir cerība. Jaunā valdība mums jāuztver kā cerība.

– Manuprāt, cilvēki kļūst pasīvāki pret Saeimas atlaišanu un tāpēc arī jūs nevarējāt par to izšķirties, ka aiz šīs atlaišanas nav redzama gaisma. Kur šī kvalitāte radīsies?

– Mums jāmēģina strādāt divos virzienos – viens ir likumdošana, otrs ir sabiedrības iesaistīšana. Mums tomēr jāskatās, ko vēl uzlabot un mainīt vēlēšanu likumā, priekšvēlēšanu aģitācijas likumā, mums nav neviena likuma, kas regulē priekšvēlēšanu aģitāciju pirms referendumiem. Otrs virziens ir sabiedrības iesaistīšana, un šeit es esmu konkrēti sācis ar Stratēģiskās analīzes komisijas aktivitātēm. Vispirms ir ekspertu, viedokļu līderu apaļie galdi par ekonomiku, sociālo politiku, par politiskās vides uzlabošanu, par priekšvēlēšanu aģitāciju jau ir notikuši, vēl būs par kultūru. Šiem apaļajiem galdiem pēc tam ir jāpāraug sabiedriskā forumā, kur cilvēki varētu iesaistīties, diskutēt un caur forumu arī būtu jāizaug jauniem politiķiem. Šobrīd jaunie cilvēki neredz sevi vecajās politiskajās partijās, un mēs nezinām, ar ko beigsies mēģinājumi dibināt jaunas partijas. Pirmkārt, ir vajadzīgi cilvēki, kas vēlas iesaistīties politikā un kas paudīs savu viedokli par to, kādu viņi redz turpmāko Latvijas politisko sistēmu un kur viņi redz sevi šajā sistēmā. Un tas ir uzdevums, kas būtu jāizdara pašai sabiedrībai līdz nākamajām vēlēšanām.

– Vai sasniegtā politiskā stabilitāte jums šķiet tik vērtīga un produktīva, ka jūs piedāvājat ar to auklēties kā ar jēlu olu? Kam krīzes laikā vajadzīga bezproduktīva stabilitāte? Budžeta grozījumi ir represīvs instruments, ar kuru tiks panāktas valūtas fondam un arī varai nepieciešamās prasības. Krīzē būtu nepieciešami mobilizējoši, nevis tikai represējoši instrumenti, kas tad radītu stabilitāti pēc būtības!

– Mums nav nekādas garantijas par politisko stabilitāti nākotnē, jo mums pat nav kārtīga instrumenta, lai šo aizdevumu saņemtu, bet mēs jau sākam runāt par atdošanu...

– ...kurš nezina, kā atdot, neaizņemas...

– ... mums ir alternatīva dzīvot no tiem izdevumiem, kurus valsts var atļauties, un tas vairs nav budžets, par kuru tagad ir karsti strīdi un politiski kompromisi, tas ir daudz, daudz zemāku izdevumu budžets – cik ieņemam, tik tērējam ar sekojošu ekonomisku nestabilitāti, nedrošību uz ilgāku laiku. Aizņēmums ir ņemts, lai mēs spētu labāk iziet no krīzes, jo kreatīva krīze kļūs brīdī, kad mēs lūzuma punktā sāksim attīstību.

– Ko jūs domājāt, Kas notiek Latvijā teikdams, ka "elposiet varai pakausī"? Kāds atkal izdauzīs kroņa mājai logus un jūs atkal teiksiet ultimātus tiem, kas tajā mājā sēž?

– Regulāra kontrole, regulāri atgādinājumi par to, ka uzdevumi ir jāizpilda, jo man nav reālas pārliecības šodien, ka šīs nozares – gan valsts pārvalde, gan veselības aprūpe un izglītības nozare ir gatavas radikālām reformām. Jo katrā no tām jau "reformas reformu pēc" ilgst gadiem un bez rezultātiem. Sastopoties reālajā dzīvē, mēs redzam kliedzošas lietas – 10 kilometru attālumā esošas skolas, kur vienā ir 39 skolnieki, otrā 600, un izmisuma pilnās acis, ko darīt šajā skolā ar 39 skolniekiem un tajā pašā laikā arī nedrošība par nākotni tajā, kurā ir 600. Būs jāelpo pakausī, lai tieši tagad, viskritiskākajā brīdī visu to izdarītu. Jo reformas nesīs pozitīvu rezultātu tikai nākamgad, varbūt pat aiznākamgad. Un tad tālāk jau mēs pārejam uz vidēja termiņa mērķiem – panākt budžetu ar 3% deficītu, sabalansētu budžetu, Māstrihtas kritēriju izpildi un eiro ieviešanu.

– Līdz šim, lasot Satversmi, es domāju, ka galvenais "pakausī elpotājs" ir varas suverēna pārstāvis Saeima, bet reālajā dzīvē izrādās, ka Saeima mums ir tikai priekš tam, lai akceptētu valdību un pēc tam to apkalpotu. Jūs tādā gadījumā uzņematies varas suverēna tiešos pienākumus.

– Vara ir deleģēta Saeimai, konkrētiem 100 deputātiem, bet pašreiz ir situācija, ka kādam ir jāelpo viņiem pakausī, lai tie lēmumi tiktu pieņemti ātri. Un to pierādīja arī 14. janvāra uzdevumi – paši par sevi saprotami uzdevumi, kas cits gadu, cits pusgadu, cits pusotra gada muļļāti pa Saeimas komisijām, un tagad tie ir realizēti divarpus mēnešu laikā. Tātad ir vajadzīgs kāds Saeimai, kas elpo viņai pakausī.

– Bet galvenais iemesls, kādēļ jūs izšķīrāties neatlaist Saeimu, jau nebija šo uzdevumu izpilde, bet tas, ka ir šī jaunā cerības viesošā valdība. Un tas, ko saka daži politiskās elites pārstāvji, ka nevis Zatlers izlēma neatlaist Saeimu, bet viņi paši ar savu lēmumu nogāzt Godmaņa valdību izglāba Saeimu no atlaišanas.

– Katru situāciju var dažādi traktēt. Katrā ziņā, pirms 14. janvāra valdošajā koalīcijā neviens nedomāja par valdības gāšanu, bija daudzas citas runas par to, ka šī valdība varētu nostrādāt līdz kārtējām Saeimas vēlēšanām, un visi bija ļoti apmierināti ar to, ka Godmanis ir uzņēmies atbildību par visu. Ja mēs paskatīsimies tā pēc būtības, tad valdība krita tāpēc, ka pasliktinājās ekonomiskā situācija. Pēc dziļākās būtības, valdība sabijās no atbildības, kas tajā brīdī tai bija jāuzņemas. Un šobrīd ir ļoti svarīgi, lai Dombrovska valdība nesabītos no atbildības un lai deputāti nesabītos no atbildības atbalstīt Dombrovska valdību.

– Bet šis jūsu arguments par cerības viesošo Dombrovska valdību ir ļoti trausls, jo šai valdībai būs jāpieņem nevis vienkārši ļoti nepopulāri lēmumi, bet lēmumi, kas pielīdzināmi dzīvas miesas griešanai. Vai šādā gadījumā jūs reāli apsverat Saeimas atlaišanu kā tvaika nolaišanas mehānismu?

– Nav runa par "nolaist tvaiku īstajā brīdī". Ir runa par to, ja valsts tuvojas maksātnespējai un Saeima rīkojas bezatbildīgi, tad acīmredzot tā ir izsmēlusi jebkuru uzticības kredītu. Šie nākamie divi līdz trīs mēneši ir ļoti svarīgi Latvijas valstij, svarīgi katram Latvijas iedzīvotājam. Tās nav varas spēlītes, tā ir reāla atbildība par tautu, par katru pilsoni, par katru iedzīvotāju Latvijā.

– Tas nozīmē, ka nākamais jūsu kritērijs Saeimas atlaišanai vai neatlaišanai būs šo te budžeta grozījumu pieņemšana?

– Ar lielu varbūtību.

– Kādēļ tik ļoti tiek uzsvērta reformu nepieciešamība izglītībā un veselības aprūpē, bet gandrīz nemaz netiek runāts par vajadzīgās naudas dabūšanu, apkarojot kontrabandu un ēnu ekonomiku, kā dēļ valsts kasei garām ik gadu aiziet miljards?

– Runa nav par naudas paņemšanu no veselības un izglītības sistēmām, runa ir par to, ka krīzes apstākļos ir pienācis brīdis, kad abas sistēmas ir jāreformē, lai nākotnē tās būtu izmaksu efektīvas, tai pašā laikā sniegtu iedzīvotājiem to, ko viņi vēlas – pieejamu un augsti kvalitatīvu izglītību un veselības aprūpi. Nav runa par to, ka uz viņu rēķina atņem naudu, runa ir par to, ka sistēma jau ilgstoši ir izmaksu neefektīva un mēs nekad neizkļūsim no krīzes, ja šīs sistēmas nereformēsim.

– Sabiedrība grib saņemt atbildi, kādēļ krīzes slogs vissmagāk proporcionāli gulst uz sabiedrības slāņiem, kuri pie krīzes cēloņiem ir vismazāk vainojami?

– Es piekrītu jums. Tieši tā arī ir, jo ne jau skolotājam, policistam, medmāsai vai ārstam būtu jāreformē sistēma. Tas ir jādara politiķiem un ierēdņiem, un tas nav darīts, politiskie lēmumi nav pieņemti, un tagad tas notiek nevis iekšējas nepieciešamības dēļ, bet mūs kāds ir piespiedis no ārpuses beidzot to darīt. Mums reizē būtu jānokaunas, jāsaņemas, bet tomēr jāizdara.

– Jūs pats saredzat prezidenta institūcijas transformāciju?

– Katrai prezidentūrai ir savs vēsturiskais konteksts, savi uzdevumi un arī savas grūtības, kas arī nosaka to, kāda ir prezidentūra. [Manai] prezidentūrai ir sava loma, lai pirmkārt būtu atgriezeniskā saite ar sabiedrību, lai sabiedrību iedvesmotu, censtos sabiedrības vēlmes novest līdz izpildvarai un likumdevējvarai. Tās ir funkcijas, kas varbūt nebūtu nepieciešamas, ja mūsu dzīve ietu augšup. Ir jārada arī nākotnes vīzijas ceļš un jārada spēks, lai pārvarētu šāsdienas grūtības. Bet visam tam jānotiek parlamentāras republikas Satversmes ietvaros, un viss, kas jādara prezidentam, ir faktiski pateikts viņa zvērestā.

– Es domāju, ka jūs savu pozīciju par prezidenta institūtu paskaidrojāt tajā Satversmes grozījumu daļā, kura skar prezidenta pilnvaras un kuru Saeima nolika malā. Kāpēc to nolika malā?

– Saeima nebija gatava nobalsot par šādām izmaiņām Satversmē, bet es domāju, ka arī šī mēneša notikumi parāda, ka izmaiņas ir nepieciešamas, jo mēs varam nonākt kritiskā situācijā, kad vajadzīgs jauns mandāts likumdevējam, kas nepieciešams nepopulāru reformu veikšanai. Kad vēršas pie tautas un pajautā, vai tieši šie cilvēki būs tie, kam jūs uzticaties grūtajos laikos. Tātad ārkārtas vēlēšanas kaut kādā konkrētā politiskā, sociālā un ekonomiskā situācijā. Mums nav šāda mehānisma. Mums ir unikāls mehānisms, salīdzinot ar citu valstu konstitūcijām, kad pa priekšu ir sodīšana, tātad atlaišana, tad tauta padomā, kuru sodīt vairāk – prezidentu vai Saeimu, un pēc tam tik nāk otra kampaņa – , kurus tad vēlēt.

Mēs varam rēķināt, kā gribam, bet pie jaunas valdības var tikt tikai sešu mēnešu laikā. Tas nav krīžu mehānisms. Un domāju, ka, izanalizējot pēdējo mēnešu situāciju, deputāti nāks pie slēdziena, ka šāds mehānisms ir jāiestrādā Satversmē. Saeima to ir nolikusi malā kā tādu karstu kartupeli, jo saskata tajā prezidenta pilnvaru pieaugumu. Es drīzāk tajā saskatu pat varbūtēju prezidenta pilnvaru sašaurināšanu, jo ir parādījušies nosacījumi un skaidras situācijas, kad šādas ārkārtas vēlēšanas būtu organizējamas. Ja tiks pieņemts tautas mehānisms Saeimas atlaišanai (un es esmu pārliecināts, ka Saeima par to nobalsos), tad šobrīd būtu modernizējams arī prezidenta mehānisms. Ir jāpaceļas nedaudz augstāk un jāsaprot, ka valstij tas var būt nepieciešams nākotnē. Ja būtu mehānisms, kas ļautu jau mēneša laikā ievēlēt jaunu Saeimu, varbūt tas jau būtu izmantots daudz, daudz ātrāk un pat šogad.

– Prezidenta kungs, kas ir tas personu loks un vai tāds ir ārpus jūsu padomnieku loka, kuru viedoklī jūs ieklausāties un kuri ietekmē jūsu viedokli?

– Pirmām kārtām es cenšos diezgan daudz tikties ar iedzīvotājiem dažādās pilsētās. Parasti es tiekos ar skolotājiem, pašvaldībās, uzņēmēju vidē un tiekos arī uz ielas. Tā ir pietiekami laba atgriezeniskā saite, lai sadzirdētu, saprastu, ko cilvēki vēlas, ar ko viņi ir neapmierināti, kādi ir viņu mērķi. Tā ir diezgan plaša informācija, kas tiešām ietekmē daudzus manus lēmumus. Turklāt mana iepriekšējā profesija man deva vismaz 100 tūkstošus draugu un paziņu, kurus nejaušas izlases veidā satieku, kuri man uzraksta kādu epastu, ziņo un zvana. Tā arī ir atgriezeniskā saite bez kādām konkrētām interesēm, bet, kura parāda tomēr dažādu sabiedrības slāņu viedokļus, kurus es mēģinu sintezēt.

Katrā ziņā padomnieki ir tie, ar kuriem es apspriežu savus galīgos lēmumus, mērķus un konsultējos, jo es augstu vērtēju kolektīvo intelektu. Nosaukt kādu konkrētu cilvēku, uz kuru es paļaujos, tāda cilvēka nav. Tad jau drīzāk jāsaka, ka šobrīd lasu Lennarta Meri Politisko testamentu, un tas mani varbūt ietekmēs daudz, daudz vairāk nekā jebkurš cits šobrīd dzīvs politiķis.

– Jums nepietrūkst politiski rūdītu padomdevēju? Es pieņemu, ka neformālās sarunās jums tādi padomdevēji noteikti uzrodas.

– Man ir pietiekoši daudz šādu politiski rūdītu cilvēku starp maniem paziņām.

– Nosauciet viņus!

– Visplašākais spektrs. Jo starp tiem 100 tūkstošiem ir pavisam vienkārši cilvēki, kas dara savu ikdienas darbu un, satiekot mani, pastāsta savu vērtējumu, kas ir pārsteidzoši precīzs, līdz tādiem cilvēkiem, kurus sauc par politikas vērotājiem un komentētājiem, un tādiem, kas kādreiz ir bijuši profesionāli politiķi.

– Jums šķiet, ka jūs tagad saprotat politiku?

– Es nekad nebūšu tik pašpārliecināts, lai teiktu, ka saprotu kādu lietu pilnīgi un galīgi. Ja politika ir balstīta uz ideāliem un vērtībām, tad šo politiku es saprotu, ja politika ir balstīta uz liekulību, nelietību un alkatību, tad tādu politiku es nesaprotu.

– Tas jau atkarīgs no vērtībām, bet jums jāsaprot arī netīrie gājieni.

– Saprast nenozīmē pieņemt.

 

Bezdarbnieku skaits mēnesī pieaug par 13 tūkstošiem

Diena   04/07/09    Reģistrētā bezdarba līmenis valstī 2009.gada marta beigās sasniedzis 10,7%. Februārī bezdarba līmenis Latvijā bija 9,5%, informē Nodarbinātības valsts aģentūra (NVA).

BEZDARBA LĪMENIS MARTĀ

Augstākais bezdarba līmenis:

• Rēzeknes rajonā – 23,1%

• Ludzas rajonā – 19,0%

• Rēzeknes pilsētā - 17,8%

• Balvu rajonā – 17,0%

• Dobeles rajonā – 16,7%

• Preiļu rajonā – 16,5%

• Krāslavas rajonā – 15,3%

• Kuldīgas rajonā– 14,2%

• Aizkraukles rajonā – 13,7%

• Jēkabpils rajonā – 13,5%

• Liepājas pilsētā – 13,0%

• Liepājas rajonā – 12,9%

Zemākais bezdarba līmenis martā reģistrēts:

• Tukuma rajonā – 7,1 %

• Rīgas pilsētā - 8,2%

• Jūrmalas pilsētā – 8,4%

• Daugavpils pilsētā – 9,2%

• Jelgavas pilsētā – 9,6%

• Ventspils rajonā – 9,7%

• Talsu rajonā – 10,1%

• Valmieras rajonā – 10,1%

• Ventspils pilsētā – 10,2%

• Jelgavas rajonā – 10,3%

• Limbažu rajonā – 10,5%

Bezdarbnieku skaits mēneša laikā ir palielinājies par 13 037 cilvēkiem. NVA marta sākumā bija reģistrējušies 103 731 cilvēks, kas bija bez darba, bet marta beigās - 116 768 bezdarbnieki. Bezdarbnieku statuss martā tika piešķirts 21 310 cilvēkiem, tas ir par 7% vairāk nekā iepriekšējā mēnesī.

Bezdarbnieku rindās visvairāk ir bijušo palīgstrādnieku, mazumtirdzniecības veikalu pārdevēju, celtnieku un autovadītāju. Kā darba zaudēšanas iemesls visbiežāk tiek minēta darbinieku skaita samazināšana, strukturālās izmaiņas vai darba procesa optimizēšana, ražošanas apjoma sarukšana. Marta beigās NVA datu bāzē bija reģistrētas 1895 aktuālas vakances, vispieprasītākie ir intervētāji, pārdošanas konsultanti, gāzmetinātāji, kuģu remontatslēdznieki, tirdzniecības aģenti, pavāri un montāžas darbu atslēdznieki, stāsta NVA direktore Baiba Paševica.

26,5% no bezdarbnieku kopskaita martā bija tie bezdarbnieki, kuru vecums ir no 45 līdz 54 gadiem, 22,7% - vecumā no 25 līdz 34 gadiem un 22,2% - vecumā no 35 līdz 44 gadiem.

NVA informē, ka nodarbinātības pasākumos martā iesaistīti 25 649 bezdarbnieki: profesionālajā apmācībā, pārkvalifikācijā vai kvalifikācijas paaugstināšanā 1 652 cilvēki; algotos pagaidu darbos - 1 650, konkurētspējas paaugstināšanas pasākumos - 20 876; pasākumos noteiktām personu grupām - 1 449 cilvēki; apmācībā pie darba devēja - 2 cilvēki; pasākumā komercdarbības vai pašnodarbinātības uzsākšanai - 20 cilvēki. Karjeras konsultācijas martā saņēmuši 7 543 cilvēki, no tiem 5006 bezdarbnieki un darba meklētāji, informē aģentūra.

Ekonomikas ministrijas un Finanšu ministrijas prognozes liecina, ka šogad bezdarba līmenis Latvijā varētu sasniegt 13,6% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem vai pat būt nedaudz lielāks, vēsta BNS.

 

Striķis ap kaklu nav līdzeklis

Iveta Tomsone, Latvijas Avīze   04/08/09    Palīdzību lūgušas 90 zemnieku saimniecības. To parādi sasniedz 14 miljonus.

Striķi ap kaklu un uz mežu kārties. Tādas domas galvā iešāvušās ne vienam vien zemniekam, uzzinot, ka par piena kilogramu viņam vairāk par desmit santīmiem nemaksās, turklāt nav zināms, kad tos saņems. Bet pagalmā blakus vecajam belorusam stāv 140 zirgspēku jaudīgs 50 tūkstošu latu vērts traktors, par kuru jāmaksā kredīts, un kūtī mauj 48 govis, bet naudas barības iepirkšanai nav. Par īstenoto ES projektu saņemtie 30 tūkstoši latu diemžēl pilnībā netika atdoti bankai 100 tūkstošu kredīta atmaksai, jo vajadzēja nopirkt kārtīgu braucamo – džipu. Arī sievai tādu vajadzēja. Otru auto paņēma līzingā, tagad tas jāatdod atpakaļ auto tirgotājam, jo naudas līzinga maksājumam nav. Traktoru pārdot nevar, jo tā pirkšanai rakstīts ES projekts un tas nozīmē – piecus gadus traktoram jāatrodas saimniecībā. Tiesa, tik jaudīgu traktoru 60 hektāriem zemes nemaz nevajadzēja, taču visu mūžu par tādu bija sapņots. Un tehnikas tirgotājs pārliecināja, ka vajag.

Šādus un vēl 90 citus stāstus par neveiksmīgu saimniekošanu uzklausa tie Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) konsultanti, kuri kopš

6. februāra iesaistīti LLKC pasākuma "Ražošanas plāna izstrāde un ieviešana saimnieciskās darbības stabilizēšanai" īstenošanā. Konkrētāk – pieņem pieteikumus no to saimniecību īpašniekiem, kuri nonākuši maksātspējas grūtībās.

Šobrīd LLKC pēc palīdzības pieteikušās nepilns simts saimniecību. Tās ir ļoti dažādas. Dažas ir tādas, kas nav ņēmušas kredītus, taču nespēj savilkt galus ar 40 govīm un 180 ha zemes. Samērā neliels skaits ir mazo saimniecību, kur ir līdz 20 govīm, saimnieko vidēji uz 45 hektāriem un kredītā ņemti līdz 30 tūkstošiem latu.

Nākamā kategorija, kas ir vairākums – 40 līdz 100 govis, 100 līdz 200 ha zemes un kredītu summa no 100 līdz 200 tūkstošiem latu.

Taču ir arī nopietnas saimniecības, kur govju skaits ir ap 500 un kredītu summa pārsniedz 300 tūkstošus latu. Pieteikušās arī divas saimniecības, no kurām vienai kredītu summa sasniedz 1,3 miljonus, otrai – 2,8 miljonus latu. No kopējā skaita 60% ir tādas, kas izmantojušas ES fondu un īstenojušas projektus, 90% ņēmušas kredītus bankās. Nulle procentu ir to, kas par savām nedienām vēlas runāt publiski. Par tām gatavs stāstīt vienīgi LLKC direktors Mārtiņš Cimermanis.

Kur ir nauda?

Sākumā, februārī, nāca tādas, kur audzē vidēji 50 govis. Tagad konsultāciju palīdzībai piesakās arī ļoti nopietnas saimniecības, kuras uz LLKC atsūtījušas bankas ar rekomendācijām ar tām arī nopietni strādāt, lai saglābtu.

M. Cimermanis: "Sākumā daudzi, kas nāca pie mums pēc palīdzības, cerēja, ka LLKC kaut kur kaktā stāv naudas maiss, no kura tad arī dabūs naudu parādu segšanai. Mūsu zemnieki, kolīdz padzird vārdu "palīdzība", domā, ka tā ir iespējama tikai naudas veidā. Viens otrs pat tieši pavaicāja, kad ieradāmies saimniecībā: "Kur ir tā nauda, ko varam tērēt?" Nekādas naudas nav. Mēs zemniekam palīdzam sagatavot saimniecības re-

stukturizācijas plānu, norādot, kuras izmaksu pozīcijas var samazināt un kur var palielināt ieņēmumus. Mēs redzam, ka faktiski visas saimniecības ir saglābjamas, tiesa ar nosacījumu, ka piena iepirkuma cena turas saprātīgā līmenī. Šobrīd gatavojam plānus, lai zemnieks var izdzīvot ar desmit līdz 12 santīmiem par piena kilogramu, plānojam arī izdzīvošanas modeli ar astoņiem santīmiem. Ja cena krīt zemāk, izdzīvot nav iespējams."

Tūlīt jāpiebilst, ka saimniecību izdzīvošana ir atkarīga no tā, vai kredītu devēji – bankas – piekrīt LLKC un saimniecību sagatavotajiem glābšanas plāniem. Bankas esot gana pretimnākošas, plāniem piekrīt, jo tām paputējušas fermas un traktori nav vajadzīgi. Tām vajadzīgi kaut cik maksātspējīgi klienti, kuriem ir vēlme tikt galā ar savām saistībām.

Zemkopības ministrs Jānis Dūklavs un M. Cimermanis ir ticies ar Latvijas lielākajām bankām, un no tām dzirdēti solījumi apzināti saimniecības neizputināt.

Nopietnās slimības vēstures

Pamatu pamatā lielākās problēmas šobrīd radījusi tieši krīze piena nozarē. Ar piena iepirkuma cenu seši, astoņi vai desmit santīmi par piena kilogramu, ko ar vairāku mēnešu novēlošanos maksā lielākie piena pārstrādes uzņēmumi daudziem zemniekiem, izdzīvot nevar pat ar vismeistarīgāko un efektīvāko saimniekošanu. Taču krīzes ietekme nebūtu tik liela, ja viens otrs saimnieks būtu saimniekojis saprātīgāk. Kādi tad ir galvenie iemesli saimniecību maksātspējas problēmām?

LLKC vadītājs stāsta, ka februārī līdz ar konsultāciju programmas atvēršanu nākuši daudz tādu saimnieku, kuriem problēmas vēl nebija nopietnas. Taču kolīdz martā pārstrādes uzņēmumi paziņoja jaunajām piena cenām, situācija mainījusies.

M. Cimermanis: "Problēmu klāsts ir ļoti garš. Zemniekiem ir ļoti vājas finanšu vadības zināšanas. Zināšana par finansēm zemniekam beidzas ar to – kontā ir nauda, tad ir labi. Nav izsvērtas naudas plūsmas. Nav skaidri salikti ieņēmumi un izdevumi pa mēnešiem, kad zemnieks precīzi zinātu, kas notiek ar PVN, vai var ko no valsts paprasīt atpakaļ, kas notiek ar nodokļiem. Sekošana līdzi, plānošana, praktiski nenotiek. Grāmatvedība tiek gatavota galvenokārt tādēļ, lai tiktu galā ar VID, nevis lai vadītu saimniecību."

Grāmatvedības dati netiekot izmatoti, lai analizētu izmaksas. Netiek vērtēts, kur nauda tiek zaudēta, un nevērtē, kur naudu vairāk varētu ieņemt.

Daudziem palīdzības lūdzējiem ir sākti vai jau pabeigti lieli modernizācijas projekti, kā rezultātā lielu slogu rada kredītu maksājumi, kurus nevar optimizēt vai samazināt. Turklāt daudzi modernizācijas projekti ir sākti, bet bankas atsaka finansēt projektu pabeigšanu. Tātad fermas būvniecība sākta, bet pabeigt to nevar.

Tā kā jātiek galā ar kredītiem, veidojas parādi piegādātājiem par izejvielām un materiāliem par 2008. gada sezonu.

M. Cimermanim pārsteigumu radījis fakts, ka lielās investīcijas daudzās saimniecībās nav radījušas straujus uzlabojumus ražošanā – tas, ka uzbūvēta liela un labi aprīkota ferma, vēl nenozīmē, ka piena ražošanas pašizmaksa samazinās.

Nākamā problēma – vāji finanšu aprēķini un pārāk optimistiski projektu atmaksāšanas termiņi. Pie tām piena iepirkuma cenām, kas bija vēl pirms gada, optimismam bija objektīvs pamats – cena sasniedza 28 santīmus par piena kilogramu. Jau pirms diviem gadiem ZM ekspertu brīdinājumā, gatavojot ieguldījumu projektus fermās, nerēķināties ar iepirkuma cenu virs 16 santīmiem par kg reti kurš klausījās.

Vēl viens aspekts, ko zemnieki nav vērtējuši: kā mainās saimniecības ražošana, palielinot lopu skaitu, kas vienlaikus samazina zemes platību augkopībai.

M. Cimermanis: "Man bija zināms pārsteigums, ka veiktas nelietderīgas investīcijas, pēc kurām nav bijusi nepieciešamība. Tas ir – saimnieks nav pircis tādu tehniku, kas viņa apjomiem būtu vajadzīga. Uz 50 līdz 80 ha nav nepieciešams 140 zirgspēku traktors, kas gadā strādā divas līdz četras nedēļas. Turklāt tad, kad tiek nopirkts milzīgs traktors, tam klāt jāpiepērk tieši tik jaudīgai tehnikai domāti agregāti – attiecīgi arkli un pārējais.

Runāju ar Polijas konsultantiem, viņi atzina, ka tur mazās saimniecības šķērdējušās vēl trakāk – katram pagalmā stāv milzīgs traktors."

Zemnieki bieži vien nav padomājuši, kā kredītus atmaksāt. Bijuši gadījumi, kad naudu, ko saņēma no Lauku atbalsta dienesta par īstenoto projektu, notērēja, pērkot automašīnas, nevis ieplānojot to naudas plūsmā, paredzot maksājumus bankai.

Pārāk īsi bijuši arī kredītu termiņi – tie ņemti uz septiņiem līdz desmit gadiem. Fermas būvniecībai optimālais kredīta atmaksas laiks būtu bijis 20 gadi.

Taču esot gadījumi, ka zemnieki, kaut arī lūdz konsultantu palīdzību, saimniecību rādīt negrib. Kad konsultants tomēr uz saimniecību aizbrauc, piens nav pārdodams, tas jālej cūkām, dzīvnieku veselība slikta, labturība netiek ievērota un ir citas neskaitāmas saimniekošanas kļūdas. Pie vainas ir elementāru zināšanu trūkums.

M. Cimermanis: "Esmu kļuvis nepopulārs ar izglītības lobēšanu. Esmu vairākus gadus strādājis praksē Vācijā, arī Dānijā, es brīnījos, cik nopietni viņi izturas pret zemi. To viņi uzskata par ražošanas līdzekli, kuru nevar dot nejēgām sabojāšanai. Tas ir līdzīgi kā ar automašīnu – pie stūres tu vari sēsties tikai tad, kad zini, kā braukt, un zini satiksmes noteikumus. Tas pats ir ar lauksaimniecības zemi. Vienalga, vai tu manto zemi vai pērc, pret zemnieku ir izvirzītas prasības par izglītību."

Mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties

"Mēs varam tikai izvērtēt saimniecības problēmas, dot padomu, bet lēmums par to, kā rīkoties, jāpieņem pašiem saimniekiem," saka M. Cimermanis. LLKC palīdz sagatavot pareizu naudas plūsmu, izvērtē, kādi parādi kādos termiņos ir jāatmaksā. LLKC sagatavo jaunos priekšlikumus bankai, un zemnieks uz banku var iet pats, ko lielākā daļa arī dara, vai arī kopā ar LLKC konsultantu.

M. Cimermanis: "Pozitīvi, ka no banku puses ir sapratne. Ja zemnieks pats saprot savas problēmas, neslēpjas un sāk runāt, tad arī banka ir pretimnākoša. Mēs tomēr gribam saprast, kāds būs šis gads. Ideāli būtu, ja bankas saimniecību stabilizācijai dotu laiku piecus gadus. Tādā laikā varam panākt, ka saimniecības var turpināt darbu ar iepirkumu cenu 14 santīmi par kilogramu. Pašlaik lēšam, ka piena pašizmaksa vidēji ir 16 santīmi."

Lēmums par dzīvotspēju ir jāpieņem pašam zemniekam. Sarunas ar bankām varot būt ar labu rezultātu, ja saimnieks strikti ievēro LLKC plānu.

Tieši tādēļ M. Cimermanis kārtējo reizi atgādina – zemniekiem ir jāmācās. Arī tad, ja šķiet – viss ir zināms.

M. Cimermanis: "Tās zināšanas, kas nepieciešamas problēmās nonākušajām saimniecībām, līdz šim bija maz pieprasītas. Neviens nerēķināja ēdināšanas plānus, neanalizēja labturības prasības, nemaz nerunājot par lauku vēsturi, augu maiņu un citām augkopības bloka elementārajām lietām. Šīs lietas ir aizgājušas tirgotāju pavadā. Tie diktēja, kā darīt, ko darīt un cik darīt. Esmu prasījis zemniekiem, par cik lielu cenu viņi pērk minerālmēslus, viņi atbild, ka nezina. Norēķinoties rudenī ar graudiem. Kāda te runa par finanšu vadību, ja zemnieks nezina, cik kas maksā."

Pirms četriem gadiem Latvijas zemniekiem bija lielas priekšrocības – bija lētāks darbaspēks un arī resursi bija lētāki nekā vecajās ES valstīs. Šīs priekšrocības izmantotas netika, daudzviet veiktas nepareizas investīcijas, vienlaikus līdz ar ES naudas ienākšanu savu peļņu gribēja dabūt ne tikai zemnieki, bet arī lauksaimniecības ķīmijas, minerālmēslu un tehnikas tirgotāji. Cenas auga, un zuda priekšrocības, ko varējām gūt ar lētākiem resursiem. Tagad lopbarības ražošana Latvijā izmaksā četras reizes dārgāk nekā Holandē. Šobrīd liela nauda tiek zaudēta, pērkot lopbarības koncentrātus. Koncentrātu tirgotāji stāsta, ka lielus izslaukumus – 10 līdz 12 tūkstošus kilogramu no govs gadā – var dabūt, izmantojot tikai viņu piegādāto preci. Rezultātā cieš dzīvnieka veselība un govs tiek zaudēta ātrāk nekā tad, ja būtu barota ar mazāku koncentrātu daudzumu un iegūtu zemākus izslaukumus.

M. Cimermanis: "Mūsu vājā vieta ir tā, ka valsts pateica – konsultantiem naudu nedot, viņiem pašiem tā jāpelna. Tajā pašā laikā tirgotāji bez maksas gatavoja lopu ēdināšanas plānus. Mūsu pakalpojums maksā 50 latus plus vēl transporta izdevumi, kas konsultantam jātērē nonākšanai līdz konkrētajai zemnieku saimniecībai. Zemnieks pasaka – jāmaksā? Nē, re, kur man ir tirgotāju piedāvātais plāns bez maksas.

Dāņiem bija datorpro-

gramma, kā aprēķināt traktoru jaudas konkrēta lieluma saimniecībai. Mūsu konsultants Jānis Kažoknieks staigāja apkārt melnu muti, piedāvādams izmantot šo programmu. Zemnieki viņu "atšuva" – lai nestāstot muļķības. Tā lieta nevienam nebija vajadzīga."

Kā strādāt tālāk? Zemkopības ministrs Jānis Dūklavs ar preses un sabiedrisko attiecību daļas vadītājas Dagnijas Mucenieces starpniecību darīja zināmu – LLKC palīdzības programma tiks turpināta tik ilgi, kamēr pēc tās būs nepieciešamība, protams, ar noteikumu, ka tai jādod labums. Tas ir – jāpierāda, ka ar konsultantu palīdzību saimniecības tiešām tiek saglābtas. Šobrīd reāli glābšanas plāni izstrādāti tikai 20 saimniecībām. Iemesls – šajā programmā nodarbināti pārāk maz LLKC speciālistu.

***

UZZIŅA

- Pieteikumus saimniecību glābšanai var nosūtīt uz LLKC pa pastu, faksu, aizpildīt LLKC mājas lapā ievietoto pieteikuma anketu.

- Līdz aprīļa sākumam saņemti 17 pieteikumi no Latgales, 10 no Zemgales, 18 no Kurzemes, 8 no Pierīgas rajoniem, 15 no Viduslatvijas rajoniem.

- LLKC pieteikušās saimniecības apsaimnieko 21 319 ha lauksaimniecības zemes, ir 5433 slaucamo govju.

- Saimniecībās apstiprināto ES projektu kopējā vērtība ir 7,6 miljoni latu, kopējās kredītsaistības – 14 miljoni latu.

- Konsultanti palīdzību sniedz bez maksas, ierodoties saimniecībā un sākotnēji to izvērtējot. Pēc tam izstrādā naudas plūsmu 2009. un 2010. gadam.

- Konsultanti sagatavo ražošanas plāna izstrādi trīs attīstības modeļiem, kas ietver finanšu plānu, mēslošanas plānu, ēdināšanas plānu, ieteikumus un konsultācijas citos jautājumos.

- Lēmums par plāna īstenošanu jāpieņem zemniekam, LLKC īstenošanu neuzraudzīs.

 

Saeimas komisija vērtē Latvijas finanšu tirgus veselību

NRA  04/08/09    Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisija turpina uzraudzīt valsts amatpersonu veikumu, meklējot risinājumus Latvijas ekonomikas atveseļošanai. 8.aprīlī deputāti uzklausīja Latvijas Bankas, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK), kā arī Finanšu ministrijas pārstāvju viedokli un ziņojumus par situāciju banku sektorā un nodokļu politikā, vēstī Saeimas ES informācijas centrs.

Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāja vietnieks Uldis Rutkaste informēja, ka, lai gan finanšu tirgos iestājies tāds kā pamiers pēc satricinājumiem un Latvijā situācija pēc vienošanās ar starptautiskajiem aizdevējiem ir samērā stabila, tomēr globālais konteksts saglabājas un turbulences var atkārtoties.

Patlaban Latvijas Banka veic uzlabojumus tā dēvētā stresa testa metodoloģijā. Stresa testu nolūks ir palīdzēt finanšu tirgu regulējošām institūcijām apzināt strukturālās ievainojamības avotus, kā arī risku koncentrāciju sistēmā un tās spēju turpināt pildīt savas funkcijas lielu ekonomisko satricinājumu apstākļos.

„Latvija nav izgājusi normālu ekonomiskās attīstības ciklu ar kāpumiem un kritumiem. Taču esam pieredzējuši būtiskas strukturālas pārmaiņas,” uzvēra Uldis Rutkaste.

FKTK priekšsēdētāja Irēna Krūmane informēja, ka visas bankas ir iesniegušas starptautisku auditoru ziņojumus un komisija paredzētajā termiņā Starptautiskajam Valūtas fondam ir nosūtījusi pārskatu par banku sektora likviditāti un maksātspēju. Visas Latvijas komercbankas šogad prognozē kapitāla samazinājumu, atzina Irēna Krūmane.

Savukārt Finanšu ministrijas Valsts sekretāra vietnieks nodokļu, muitas un grāmatvedības jautājumos Dāvids Tauriņš deputātiem norādīja, ka patlaban Latvijā nodokļu slogs uzņēmējiem ir samazināts un ir zemākais Eiropas Savienībā.

Viņš arī atzina, ka ministrijas plānos nav ne paaugstināt, ne arī pazemināt nodokļu likmes. Viņaprāt, pievienotās vērtības nodokļa paaugstināšana gada sākumā tomēr ir ļāvusi izvairīties no vēl smagāka budžeta ienākumu krituma.

Publisko izdevumu un revīzijas komisijas priekšsēdētājs Andris Bērziņš Finanšu ministrijas pārstāvjiem aizrādīja, ka trūkst precīzas un apkopotas informācijas par visu uzņēmējiem pieejamo finanšu atbalsta apjomu. Līdzīga situācija ir arī ar ES struktūrfondu finansējumu. Tādēļ komisija un sabiedrisko organizāciju pārstāvji vēlreiz aicināja valdību apkopot šāda veida informāciju un ne tikai iesniegt to izskatīšanai parlamenta komisijā, bet arī informēt plašāku sabiedrību, tostarp uzņēmējus, kam tā var izrādīties vitāli svarīga.

 

Turpina samazināt Latvijas kredītreitingu

DELFI  04/08/09    Trešdien kārtējo reizi samazināts Latvijas kredītreitings – šoreiz starptautiskā kredītreitingu aģentūra „Fitch Ratings” samazinājusi Latvijas kredītreitingu līdz BB+, savukārt īstermiņa uz B, portālu „Delfi” informēja Finanšu ministrijā.

Pēc tās paustā, šādu soli „Fitch Ratings" spērusi, lai samazinātu valsts budžeta deficītu, ņemot vērā IKP prognozēto samazinājumu.

Kredītreitings no BBB- uz BB+ pazemināts Latvijas sliktās ekonomiskās perspektīvas dēļ, kā arī valdības ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes atjaunošanas programmas ieviešanas risku. Tāpat analītiķi pauduši bažas, ka līdz ar valdības maiņu ir iekavējušās starptautisko aizdevēju programmas ieviešana, liedzot tālākus starptautiskus aizdevēju maksājumus.

Savukārt ministrija norāda, ka kredītreitinga samazinājums neietekmēs darbu pie ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes atjaunošanas pasākumiem.

Ministrija gan atzīst, ka valsts kredītreitinga iekļaušana spekulatīvajā kredītreitinga līmenī varētu mazināt jaunu ārvalstu tiešo investīciju ieplūšanu Latvijā, kā arī ārvalstu aizdevumus Latvijā, tostarp, bankām un uzņēmumiem.

Jau vēstīts, ka jau vairākus mēnešus pēc kārtas Latvijas kredītreitingu samazina ne tikai „Fitch", bet arī citas starptautiskās kredītaģentūras.

 

Dālderis: Vienīgais Latvijas eksportspējīgais produkts šobrīd ir mūzika

Latvijas Avīze   / LETA  04/09/09     Pašlaik vienīgais eksportspējīgais un pasaulē pazīstamais Latvijas produkts ir mūzika, šādu viedokli intervijā "Latvijas Avīzei" paudis kultūras ministrs Ints Dālderis (TP).

"Ņujorkas Metropolitēnā patlaban ir pilnīga latviešu solistu invāzija. Pārdotākais akadēmiskās mūzikas disks Eiropā šomēnes ir Elīnas Garančas jaunais ieraksts. Es uzskatu, cilvēku ziņā tik mazai valstij un kultūrai tas ir milzīgs sasniegums, ļoti būtiski, lai mēs par to runātu un saprastu, ko pazīstamība var dot valsts reklamēšanai. Manuprāt, tā nav pietiekami izmantota," sacījis ministrs.

Dālderis atzinis, ka, iespējams, pazīstamība neienes naudu tiešā veidā, "bet rada priekšstatu, ka šeit ir kulturāla vide, tātad te var investēt. Kultūra ir ekonomikas sastāvdaļa - šī ķēdīte jāsaprot, jo nekā cita mums īsti patlaban nav. Varbūt ģeogrāfiskais stāvoklis, bet arī to nevar tik viegli pārdot kā Grieķijas gandrīz pusotru tūkstoti salu...".

Ministrs uzsvēris, ka tuvākās nedēļas visā valstī būs ārkārtīgi izšķirīgas, jo ir jāpārvērtē pilnīgi viss, ko valsts atbalsta, arī kultūrā. "Tā ir liela atbildība, ļoti smagi lēmumi, kuriem jābūt pamatotiem, izsvērtiem un tajā pašā laikā straujiem. Šobrīd esam skaitļus sarēķinājuši matemātiski, tagad sāksim skatīties detaļās: cik ir naudas un kādas funkcijas varam nodrošināt. Ne vairs tā, ka institūcija darbojas, tādēļ jāfinansē."

"Prioritātes, es uzskatu, vispirms ir institūcijas, kas raksturo valsti un bez kurām mēs iztikt nevaram, - iestādes, kurām vārds "nacionāls" ielikts nosaukumā. Protams, trīs augstskolas. Arī nemateriālais mantojums. Kaut gan šajā jomā briest diezgan lielas pārmaiņas, tas noteikti nepieciešams nacionālas valsts pastāvēšanai. Citādi valsts pārvēršas vienkārši par teritoriju, kurā dzīvo kaut kādi cilvēki," sacījis politiķis.

"Runājot globāli, es diemžēl šobrīd neredzu vietu, kur valdībā runāt par to, kādu īsti mēs gribam redzēt valsti. Mēs runājam, ka jāsamazina valsts izdevumu deficīts, bet tas spēcīgi ietekmēs valsts attīstību. Esmu aicinājis gan formāli, gan neformāli izdiskutēt, kādas funkcijas valsts varēs uzņemties, ko nevarēs, un skaidri cilvēkiem pateikt: skolēnu skaits uz vienu skolotāju būs tik, slimnīcu - tik. Patlaban katra ministrija kaut ko rēķina pie sevis. Neredzu skaidru vīziju valsts nākotnei. Ar ko pelnīsim naudu - vai tas būs intelektuālais potenciāls, lauksaimniecība, varbūt tranzīts, viss kopā pa drusciņai. Ja to zina, ar budžeta līdzekļiem var veidot politiku," piebildis ministrs.

Dāldera vērtējumā, pagaidām šķiet, katrs ieņēmis prātā ko citu, katrs veido politiku uz savu pusi. "Domāju, no tā izriet arī visi pārējie jautājumi: ja savu valsti gribam tikai kā teritoriju, kas varbūt ir pietiekami attīstīta un bagāta, bet bez sevišķas nacionālas piederības, tad tā ir viena veida politika. Bet, ja vēlamies saglabāt nacionālu valsti, kurā cilvēki dzīvo ne tikai Rīgā, bet arī laukos, tad vajadzīga pilnīgi cita politika, arī budžeta veidošanas principos. Tas man šķiet ļoti būtisks jautājums."

"Turklāt, domāju, ne tikai valdībai un ministriem, bet visiem latviešiem kopā jāsaprot, ko īsti gribam. Tas varbūt ir viens no krīzes iemesliem: ikviens vēlējies valsti redzēt citādu, bijis patiess un gribējis labu, bet nav panākta vienošanās un nu mēs esam, kur esam. Vajadzētu mudināt cilvēkiem saprast, kas ir būtisks, svarīgs un kā mums tālāk dzīvot," teicis ministrs.

 

Aizsardzības īpašumu valsts aģentūra izsaimnieko 300 000 latus

NRA  04/10/09    Gatavojot pārskatu par 2008.gada budžeta izlietojumu, Aizsardzības ministrijas pārbaudes grupa konstatējusi, ka Aizsardzības īpašumu valsts aģentūrā pārkāpti normatīvie akti par finanšu līdzekļu taupības pasākumu ieviešanu.

Aizsardzības ministrijas (AM) pārbaudes grupa atklāja, ka 2008. gada nogalē AĪVA izmaksātas naudas balvas un prēmijas, ka arī organizēti pasākumi darbinieku bērniem par valsts līdzekļiem, kopumā ap 300 tūkstoš latu apmērā, nra.lv informēja .

AM pārbaudes grupa ir apkopojusi konstatētos pārkāpumus ziņojumā aizsardzības ministram Imantam Lieģim, ar kuru viņš tiks iepazīstināts nākamajā nedēļā AĪVA darbinieku un vadības rīcības izvērtēšanai un turpmāku lēmumu pieņemšanai.

"AĪVA rīcība valdības noteikto valsts budžeta tēriņu ierobežojumu laikā ir absolūti nepieņemama un ir sodāma. Šobrīd, kad valsts pārvaldē tiek rosinātas strukturālas pārmaiņas, ir nepieciešams rast risinājumus, kas turpmāk dotu iespēju novērst valsts līdzekļu izsaimniekošanu," uzsver AM valsts sekretārs Jānis Sārts.

 

Bezdarba līmenim sasniedzot 12,7% vēl būs nepieciešami 70 miljoni latu

LETA  04/10/09    Ja vidējais bezdarba līmenis šogad sasniegs 12,7%, tad bezdarbnieku pabalstiem papildu būs nepieciešami aptuveni 70 miljoni latu, informēja Labklājības ministrijā (LM).

Kā norāda LM speciālisti, ministrija pieļauj iespēju, ka bezdarba līmenis varētu sasniegt Ekonomikas ministrijas prognozes - 13,6%, taču šajā gadījumā konkrēti aprēķini par nepieciešamajiem naudas līdzekļiem nav veikti.

Ņemot vērā, ka ministrija rosinās pagarināt bezdarbnieka pabalsta izmaksāšanas laiku, papildu būšot nepieciešami vēl aptuveni 10 miljoni latu.

Ministrijas pārstāvji uzsver, ka papildu līdzekļus bezdarbnieku pabalstu izmaksā plānots ieguldīt no tiem 106 miljoniem latu, kas tiks iegūti, samazinot 2.pensiju līmeņa iemaksu likmi no 8% uz 2%.

Kā ziņots, bezdarbs 2009.gadā būtiski palielināsies un var sasniegt 13,6% vai pat nedaudz vairāk, prognozēts Ekonomikas ministrijas (EM) sagatavotajā informatīvajā ziņojumā par makroekonomisko situāciju valstī.

Kā liecina EM veiktā aptauja, kopējā pieprasījuma samazinājuma rezultātā uzņēmumi paredz būtisku strādājošo skaita samazinājumu. Vairums uzņēmumu pašreizējā situācijā cenšas samazināt atalgojuma fondu, nevis strādājošo skaitu. Situācijai turpinot pasliktināties, pastāv arī risks, ka mazie uzņēmumi varētu no legālās nodarbinātības pāriet uz nelegālo.

Situācijā, kad strauji pieaug bezdarbs, uzņēmumi atzīst, ka tiem joprojām pietrūkst atbilstoši augsti kvalificēti speciālisti, kā arī ir ļoti problemātiska jauno speciālistu piesaiste.

Daļa uzņēmumu norāda, ka strādājošo skaita optimizācija jau ir veikta un, palielinoties ražošanas apjomiem, proporcionāli tiks palielināts strādnieku skaits. Tomēr, ja apjomi būtiski samazināsies zem plānotā, nāksies vēl papildus samazināt kā esošo darbinieku tiešo atalgojumu, tā arī darbinieku skaitu.

Ekonomiskās lejupslīdes apstākļos nodarbinātības rādītāji 2009.gadā pasliktināsies. Bezdarbs 2009.gadā būtiski palielināsies un var sasniegt 13,6% vai pat nedaudz vairāk, prognozē EM speciālisti.

 

 Banku un kredītņēmēju medusmēneša beigas

Bens Latkovskis, Žurnāls "Nedēļa"   04/12/09    Kredītņēmēju un banku medusmēnesis beidzies. Sākusies ikdiena. Saeima otrajā lasījumā atbalstījusi grozījumus Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, lai aizsargātu hipotekāro kredītu ņēmējus pret nepamatotām kredītdevēju prasībām.

Pēdējos piecus gadus bankas un kredītņēmēji Latvijā dzīvoja gluži kā iemīlējies pārītis pirms laulībām. Viens otru apveltīja ar dažādiem vilinājumiem, uzmanības apliecinājumiem un solījumiem. Var tikai apbrīnot, kāds sīrupiņš lija no neskaitāmajām reklāmām, kas aicināja dzīvot jau šodien, bet maksāt rīt. Nu ir pienākusi šī rītdiena, kad jāmaksā.

Ekonomiskās krīzes apstākļos ne vienam vien platā ienākumu straume pārvērtusies par sīku strautiņu, bet dažiem izsīkusi pavisam. Taču kredītu slogs palicis. Arī bankas pārdzīvo ne jau tos labākos laikus un cenšas papildus nodrošināties, mainot kreditēšanas nosacījumus. Patiesībā tās neko pretlikumīgu nedara, vienīgi izmanto likumdošanas nepilnības un līgumos iekļautās normas, kurām "treknajos" gados kredītņēmēji nepievērsa uzmanību. Normas, kuras tobrīd šķita nenozīmīgas.

Kopš ekonomiskās krīzes saasinājuma arvien biežāk publiskajā telpā dzirdams par gadījumiem, kad bankas it kā piespiež kredītņēmējus parakstīt jaunus kredīta atdošanas nosacījumus. Visbiežāk tas notiek tādējādi, ka bankas paziņo kredītņēmējam, ka tas ir pārkāpis kredītlīguma nosacījumus. Parasti šis pārkāpums ir formāls, taču uzliktā sodanauda ne tuvu nav formāla un mērojama tūkstošos latu. Visbiežāk sastopamais līguma noteikumu pārkāpums ir vēl kāds kredīts citā kredītiestādē. Parasti uz līzinga nopirkta prece.

Kā norāda banku pārstāvji, ir izveidojies zināms iedzīvotāju slānis, kurš nosacīti kļuvis atkarīgs no līzinga un uz kredīta iegādājas arvien jaunas un jaunas preces, neaizdomājoties, ka ekonomiskās krīzes apstākļos ierastie ienākumi var pēkšņi būtiski samazināties. No banku viedokļa – jebkuru papildu kredītu var traktēt kā ļaunprātīgu finansiālā stāvokļa pasliktināšanu un uzlikt sodu. Sodanaudas vietā kā alternatīvu klientam var piedāvāt noslēgt papildvienošanos, kura gandrīz vienmēr ir vienpusēji izdevīga bankām. Arī nereti pieminētās kredītbrīvdienas visbiežāk tiek piešķirtas tikai kombinācijā ar papildvienošanos, kura nekādā gadījumā neuzlabo klienta noskaņojumu. Ja klients atsakās slēgt šādas papildvienošanās, tiek piedraudēts lauzt līgumu jeb, citiem vārdiem, atbrīvot ieķīlāto dzīvojamo platību.

Uz grūtībās nonākušajiem kredītņēmējiem tiek izdarīts spiediens, un ir gadījumi, kad bankas iesaka ņemt īstermiņa aizdevumus citās kredītiestādēs, lai veiktu kārtējos maksājumus. Proti, bankas dzen klientu arvien dziļākā parādu purvā. Diemžēl, pat pildot visas saistības, kredītņēmējs nevar būt drošs, ka nevar tikt mainīti kredītnosacījumi, piemēram, mainītas procentu likmes vai pieprasītas papildu ķīlas vai galvojumi.

Politiķi steidz uzmesties par aizstāvjiem

Latvijā līdz šim saulainās kredītiestāžu un kredītņēmēju attiecības saasinājušās tikai pavisam nesen, un situācija šajā jomā ir gluži jauna lieta, par spīti gandrīz divdesmitgadīgajai komercbanku eksistencei. Gada sākumā par kredītņēmēju aizstāvību atcerējās politiķi un radās dažādi priekšlikumi, kā aizstāvēt kredītņēmējus pret bankām. Šajā laikā Saeimā jau bija iesniegts un pirmajā lasījumā izskatīts likumprojekts par grozījumiem Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, kurā gan par kredītņēmēju un banku attiecībām nebija ne vārda. Taču uz otro lasījumu LPP/LC un Ekonomikas ministrija iesniedza pavisam jaunus grozījumus, kuri bija vērsti uz to, lai aizsargātu kredītņēmējus no nepamatotām banku prasībām un draudiem. Šie priekšlikumi otrajā lasījumā tika pieņemti vienbalsīgi bez debatēm. Tomēr nedz kredītņēmēji, nedz arī bankas ar tiem gluži apmierināti nav.

Latvijas kredītņēmēju apvienības konsultante, zvērināta advokāte Evita Ostrovska uzsver, ka Saeimā otrajā lasījumā atbalstītie grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā aizsargās tikai tos kredītņēmējus, kuru maksātspēja nav pasliktinājusies. Citiem vārdiem, tikai tos, kas spēj pildīt visas kredītu atmaksas saistības. Atbilstoši likumprojekta redakcijai, kredītņēmējs zaudē šā likuma aizsardzību, ja kredīta atmaksas vai procentu samaksas maksājumu kavēšana ir ilgāka par 60 dienām vai biežāk nekā trīs reizes gadā, katru reizi ilgāk par 30 dienām.

Ostrovska arī atzīmē, ka kredītņēmēji ar likumu būs pasargāti tikai pēc tā stāšanās spēkā, kaut gan jau līdz šim daudzi ir parakstījuši nevienlīdzīgas papildvienošanās, kas būtiski pasliktina viņu stāvokli. Advokātei nepiekrīt Latvijas Krājbankas valdes loceklis Dzintars Pelcbergs, kas norāda, ka, pieņemot likumprojektu pašreizējā redakcijā, notiek tiesiskās paļāvības principa pārkāpšanas: "Būtiski ir tas, ka šajā likumprojektā ietvertās normas ir attiecināmas ne vien uz līgumiem, kas tiks noslēgti nākotnē, bet arī uz šobrīd noslēgtajiem. Tādējādi valsts, veicot izmaiņas likumdošanā, iejaucas jau pastāvošajās bankas un klientu savstarpējās attiecībās. Ja izmaiņas tiktu ieviestas nākotnē, bankām būtu laiks un iespējas pārorientēties un pārskatīt esošās kredītpolitikas."

No banku viedokļa visnepieņemamākais grozījumos ir punkts, kurš aizliedz pieprasīt izsniegtā kredīta papildu nodrošinājumu, pamatojoties uz to, ka kredīta nodrošinājumā esošā nekustamā īpašuma vērtība ir samazinājusies nekustamā īpašuma tirgus izmaiņu dēļ. SEB bankas Juridiskās pārvaldes vadītāja Ligita Sakniņa, kopumā atbalstot nepieciešamību uzlabot likumdošanas bāzi, kategoriski iebilst pret tādiem likuma grozījumiem, kas būtiski maina jau izsniegto kredītu lietošanas noteikumus. Piemēram, kredīta galviniekus pielīdzinot patērētājiem, kas esot pilnīga pretruna ar Civillikuma normām, vai nosakot tādus obligātus pienākumus bankai, kādi nebija paredzēti, uzsākot kredīta darījumu. Pēc Sakniņas domām, šāda veida grozījumi grauj jebkādus tiesiskās paļāvības principus ilgtermiņa darījumiem mūsu valstī. Viņasprāt, ir pilnīgi nepieņemami, ka grozījumi attieksies arī uz jau noslēgtiem darījumiem: "Ja šādi likuma grozījumi attiektos tikai uz hipotekāriem kredītiem, kas tiks izsniegti pēc likuma grozījumiem, tad bankas varētu izvērtēt šos jaunos noteikumus, noteikt riskus un pieņemt attiecīgus lēmumus par iespējām piedalīties šajā jaunajā hipotekāro kredītu tirgū." Mēģinājumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā iestrādāt noteikumus, kas regulē bankas un kredītņēmēja savstarpējās saistības ilgtermiņa hipotekāro kredītu darījumos, ir aplami pašos pamatos. "Iegādāties nekustamo īpašumu kredītā, kas rada saistības uz 20 vai 30 gadiem, būtībā ir ļoti atšķirīgs darījums, salīdzinot ar kredītu patēriņa preču iegādei. Tāpēc būtu nepieciešams atsevišķs likums par hipotekāriem kredītiem," uzskata Sakniņa.

Swedbank sociālekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš piebilst, ka līgums starp banku un kredīta ņēmēju ir divu pušu brīvprātīga vienošanās, kura var tikt mainīta tikai tik lielā mērā, cik tam piekrīt abas puses. Tiesiskā valstī nevienam nav tiesības likumdošanas ceļā mainīt citu personu noslēgtu līgumu nosacījumus.

Šeit gan izvirzās jautājums – vai šīs puses ir vienā juridiskajā svara kategorijā? Nav šaubu, ka bankas, izstrādājot līgumu tekstu, ir par savām interesēm parūpējušās, cik vien to atļāva tā brīža likumdošana. Strautiņš brīdina, ka, pieņemot lēmumus, kas pasliktina vienas darījumā iesaistītās puses stāvokli, tas ir, mainot noteikumus spēles gaitā, investīciju vide tiktu pasliktināta. "Mūsu valsts spēja pārvarēt ekonomisko krīzi ir lielā mērā atkarīga no spējas piesaistīt ārvalstu investīcijas," uzsver Strautiņš.

Atšķirīgu viedokli pauž Nordea kredītu analīzes daļas vadītājs Rasmuss Pētersons: "Mēs atbalstām šos grozījumus, jo tie skaidrāk nosaka bankas un klienta labas prakses sadarbības pamatus. Mums šā likumprojekta normas nav jaunums, jo šādas normas Nordea praktizē arī līdz šim. Piemēram, Nordea nepieprasa papildu nodrošinājumu, ja ķīlas vērtība ir kritusies, bet aizņēmējs godprātīgi pilda savas kredītsaistības." Arī viņš izsaka bažas, ka, pieņemot likumus, jāizvairās no kardinālas spēles noteikumu maiņas un jaunu normu piemērošanas uz jau noslēgtiem darījumiem. "Tas ir līdzīgi kā PVN likmes palielināšana viesnīcām, ja viesnīca noslēgusi līgumu ar sadarbības partneri, pieņemot, ka PVN likme ir 5%, tad, palielinot to, nav pareizi to piemērot jau noslēgtajam darījumam, jo sanāk, ka uzņēmējam šī starpība jāsedz no savas kabatas," savu domu ilustrē Pētersons.

Atbalsta programmas tikai atsevišķām grupām

Šobrīd ļoti populāri ir dažādi saukļi, kas aicina valstij uzņemties to kredītņēmēju saistības, kuri kredītu slogu vairs nespēj pavilkt. Pētersons brīdina, ka ir jābūt ļoti uzmanīgiem un nedrīkst pārlieku aizrauties ar valsts palīdzības piesaukšanu visos gadījumos: "Kredīta atmaksas problēmas risinājums pašos pamatos balstās uz godprātīgu un abpusēji ieinteresētu sadarbību starp konkrēto banku un konkrēto klientu. Mēs apzināmies, ka kādas atbalsta programmas varētu būt nepieciešamas īpašām grupām, piemēram, ģimenēm, kas kredītu ņēmušas sava vienīgā mājokļa iegādei. Tomēr nedrīkst ieslīgt populismā un dot nepamatotus solījumus. Jāsaprot, ka aizņemtā nauda jebkurā gadījumā būs jāatdod, un, jo laicīgāk mēs ar klientu kopīgi apzināsim kredītu atmaksas grūtības, jo labākus risinājumus spēsim sameklēt. Galu galā, ja mēs visu uzveļam uz valsts pleciem, tad kādam par to tāpat būs jāmaksā, un tie būs visi nodokļu maksātāji."

Pelcbergs uzskata, ka valstij būtu jākoncentrējas uz preventīvu pasākumu veikšanu, jo likumprojekts, kas pieņemšanas gadījumā stāsies spēkā, neatrisinās kredītņēmēju grūtības atmaksāt paņemtos kredītus: "Šobrīd, kad valsts un tās iedzīvotāji piedzīvo sarežģītus ekonomiskos apstākļus, valdībai vajadzētu strādāt pie ekonomiskās aktivitātes atjaunošanas. Būtu svarīgi izstrādāt un īstenot garantiju sistēmu, lai sekmētu šobrīd finansiālās grūtībās nonākušo kredītņēmēju maksātspējas atjaunošanos tuvākajos divos trijos gados.

Jau ir izskanējuši konkrēti piedāvājumi par to, ka valstij vajadzētu garantēt papildu risku, ko uzņemsies bankas, atliekot piespiedu parādu piedziņu gadījumos, kur attiecīgā kredītņēmēja maksātspēja ir pasliktinājusies valsts ekonomiskās recesijas rezultātā un nodrošinājuma (publiskā hipotēka, ķīlā likvīds īpašums) vērtība šajā brīdī ir strauji samazinājusies. Ja valsts garantētu šos riskus, bankām nevajadzētu veidot uzkrājumus uz kavētajiem kredītiem un banku kredītspēja pieaugtu. Šādi pasākumi radītu stabilitātes sajūtu gan kredītņēmējiem, kas, iespējams, nonākuši grūtībās, gan bankām, kas ieinteresētas atgūt aizdotos finanšu līdzekļus, nevis klienta īpašumus." Līdzīgas atbalsta programmas jau ir ieviestas citās valstīs (Lielbritānijā, ASV), kur tās sniedz atbalstu problēmās nonākošajiem kredītņēmējiem un vienlaikus kalpo kā atbalsts banku sistēmas darbības nodrošināšanai.

Arī Sakniņa domā, ka valdībai jāizstrādā īpašas programmas kredītņēmēju aizsardzībai, jo "tas būtu daudz efektīvāk nekā nepārdomāti un nesistematizēti likumu grozījumi, kas būtībā neko nepalīdz konkrētai kredītņēmēju grupai, kam tiešām būtu nepieciešams atbalsts".

Strautiņš teic, ka šobrīd šādu atbalsta programmu izstrādā komercbankas kopā ar Finanšu ministriju un FKTK. Tās pamatideja – nepieciešamības gadījumā bankas ļauj kredītņēmējam atlikt ne tikai pamatsummas (kura ir standarta procedūra, kas jau bieži tiek lietota šobrīd), bet arī procentu maksājumus. Tie tiktu pievienoti pamatsummai (kapitalizēti), un valsts garantētu bankām šo parādsaistību pieauguma daļas atgūšanu. Ieguvumi valstij šajā gadījumā būtu – labvēlīga ietekme uz nekustamo īpašumu tirgu un sociālās spriedzes mazināšana; ieguvumi kredītņēmējiem – iespēja paturēt savā īpašumā mājokli un izvairīties no bankrota. Tiek lēsts, ka grūtībās nonākušo kredītņēmēju atbalstam triju gadu laikā no valsts varētu būt nepieciešamas garantijas bankām atliktajiem kredīta procentu maksājumiem apmēram 200 miljonu latu apmērā.

Iedzīvotāju masveida izlikšana uz ielas nenotiks

Laiku pa laikam sabiedrība tiek biedēta, ka tūlīt, tūlīt sāksies masveida kredītņēmēju izlikšana uz ielas. Strautiņš šīs bažas noraida kā maz ticamas: "Bankas nav ieinteresētas izlikt savus klientus no mājām. Taču, ja bankām tiek liegta iespēja pārņemt ķīlu, tām zūd iespējas disciplinēt kredītņēmējus, un rastos riski, ka veikt maksājumus pārstātu arī tie, kuru finansiālā situācija ļauj to turpināt darīt. Daļa grūtībās nonākušo ir tādi, kas kredītu ņēmuši sava vienīgā mājokļa iegādei, pret banku izturējušies godprātīgi – snieguši par sevi patiesu informāciju un iespēju robežās kārtojuši saistības. Pret viņiem mums ir pavisam cita attieksme nekā pret spekulantiem, kuri melojuši par saviem ienākumiem un neinformējuši banku par citām saistībām. Nereti visskaļākās sūdzības sabiedriskajā telpā par "ļaunajām bankām" izskan tieši no pēdējiem."

Arī Pētersons atzīst, ka kredītu kavējumu problēma ir aktuāla un tā vērojama arī ikdienā, kad uz banku nāk klienti runāt par atvieglojumiem. Risinājumi iespējami tikai, ja klients godprātīgi ar banku risina problēmu. Diemžēl mēs novērojam arī tā sauktās strausa taktikas, kad klients problēmu ignorē un slēpjas no bankas. Beigās zaudētājs ir pats klients. Šobrīd šādi gadījumi mums ir saskaitāmi uz rokas pirkstiem, bet domāju, ka nākotnē to daudzums pieaugs.

To, ka bankas nav ieinteresētas, lai cilvēki zaudētu savus mājokļus nespējas nomaksāt savu hipotekāro kredītu dēļ, uzsver arī Sakniņa, tāpēc kopā ar klientiem tiek meklēti daudz un dažādi risinājumi. Viņa gan brīdina, ka kreditori būs ar mieru gaidīt, ja vien netiks pieņemti tādi likumi, kas būtiski ierobežos kreditoru tiesības atgūt parādu.

 

Rīgas Ekonomikas augstskolā diskutēs par iekšējo un ārējo devalvāciju

LETA  04/13/09    21.aprīlī plkst.14 Rīgas Ekonomikas augstskolas Sorosa auditorijā notiks seminārs par iekšējo un ārējo devalvāciju "Divas izejas no krīzes: iekšējā vai ārējā devalvācija - plusi un mīnusi", aģentūru LETA informēja Amerikas Tirdzniecības palātā Latvijā.

Seminārā uzstāsies Latvijas Bankas vadītājs Ilmārs Rimšēvičs, Stokholmas Pārejas ekonomiku pētniecības institūta, kas atrodas Rīgas Ekonomikas augstskolā, direktors Torbjorns Beckers un Rīgas Ekonomikas augstskolas Ekonomikas nodaļas vadītājs Mortens Hansens.

Diskusiju vadīs laikraksta "Diena" komentāru lapas redaktors Pauls Raudseps.

Semināru organizē Amerikas Tirdzniecības palāta Latvijā sadarbībā ar Rīgas Ekonomikas augstskolu un Ārvalstu investoru padomi Latvijā.

 

Repše: izdevumi būs jāsamazina par miljardu latu

DELFI  04/14/09    Šogad budžeta ieņēmumi varētu samazināties par aptuveni miljardu latu, un attiecīgi, par tikpat lielu summu vajadzētu samazināt valsts budžeta izdevumus, otrdien žurnālistiem atzina finanšu ministrs Einars Repše.

Viņš pauda, ka pat tādā gadījumā Latvija "knapi knapi" izpildīs Starptautiskā valūtas fonda (SVF) prasības. Latvija arī nevar atteikties no šī izdevuma samazinājuma, jo tad nākotnē valstij būs jārēķinās ar vēl krasāku budžeta samazinājumu.

"Ja mēs neierakstīsimies šajā budžeta samazinājumā, tad nākotnē budžeta samazinājums būs vēl daudz radikālāks un skaudrāks," sacīja Repše.

Viņš atgādināja, ka ministrijām būs jāsamazina savi tēriņi par 20%, 30% un līdz pat 40%, piebilstot, ka 40% samazinājums ir tā robeža, kurā ir jāiekļaujas. Viņš uzsvēra, ka tagad samazinājums nebūs veikts uz atalgojuma, bet uz citu izdevumu rēķina.

Premjers Valdis Dombrovskis (JL) skaidroja, ka vēl joprojām ministrijas var iesniegt savus priekšlikumus budžeta smazinājumam gan 20, gan 30, gan 40% apmērā. Tikmēr līdz gaidāmajiem budžeta grozījumiem, kurus pieņems jūnijā, ministrijām ir uzlikti daži ierobežojumi, kas paredz dažādus ietaupījumus.

Paredzams, ka jau nākamnedēļ valdība sāks izskatīt šī gada budžeta grozījumus, kuri būs jau otrie grozījumi šā gada budžetā.

 

Budžeta deficīta sarežģītā aritmētika

Bens Latkovskis, Žurnāls "Nedēļa"    04/15/09    Latvijas ekonomikai draud sabrukums. Nepieciešams taupīt, griezt un cirpt visur un visus. Vienlaikus vajagot aizņemties vēl un vēl. Cik griezt, cik aizņemties, skaidrības nav.

Latvijas sabiedrībai tiek skaidrots, ka nepieciešams samazināt budžeta izdevumus, lai saņemtu starptautiskos aizdevumus, kas savukārt nepieciešami, lai valsts nebankrotētu. Jau pusgadu dažādi finanšu eksperti, sākot no Slaktera un Repšes un beidzot ar Godmani, Rimšēviču un Dombrovski, nenogurstoši televīzijas ekrānos un preses slejās piesauc miljonus, miljardus un procentus no IKP. Iespējams, ka viņi šajos skaitļos orientējas kā zivis ūdenī, taču pilnīgas pārliecības par to nav, par spīti ārkārtīgi nopietnajām sejas izteiksmēm, ar kādām tiek saukti šie skaitļi. Kas ir šo šaubu pamatā?

Pirmām kārtām minēto skaitļu fragmentārisms. Proti, netiek ar konkrētiem skaitļiem iezīmēta pilna aina. Tā vietā izgaismots viens šīs kopējās gleznas fragments. Tas, uz kuru attiecīgā brīdī krīt sabiedrības uzmanības starmetis. Taču vēl dīvaināks ir amatpersonu visai atšķirīgais situācijas novērtējums. Jau kopš paša krīzes sākuma tiek saukti visdažādākie skaitļi un procenti. Bijušais finanšu ministrs miljardos putrojās vēl trakāk nekā savās angļu valodas zināšanās, līdz beigu beigās kopā ar citiem ekspertiem nonāca līdz pašreizējiem 7,5 miljardiem eiro.

Taču joprojām nav konkrētības, cik vēl vajag griezt, cik aizņemties un ko gribam sasniegt? Vai gribam kaut kā izvilkt šo gadu un tad jau redzēs, vai arī gribam jau 2011. gadā sasniegt tādus finanšu disciplīnas rādītājus, lai varētu sākt sarunas par pievienošanos eirozonai? Mēģināsim gūt skaidrību paši – kas pēdējā pusgada laikā noticis ar Latvijas valsts budžetu, finansēm un kas paredzams nākotnē.

Ekonomikas sabrukums bija negaidīts

Pērnā gada 8. oktobrī valdības sēdē tika apstiprināts Finanšu ministrijas izstrādātais 2009. gada valsts budžets. Tajā Valsts konsolidētā budžeta ieņēmumi tika prognozēti 5461,6 miljoni, bet izdevumi – 5791,3 miljoni latu. Tādējādi 2009. gadā valsts budžetā tika plānots deficīts 1,85% apmērā no iekšzemes kopprodukta (IKP). Šie plāni balstījās uz šādām 2009. gada makroekonomiskās attīstības prognozēm: IKP pieaugums (!) – 2%, gada vidējā inflācija – 7,6%, bet darba meklētāju īpatsvars – 8,1%. Pēc nepilna mēneša – 14. novembrī – Saeima skatīja šo budžeta projektu galīgajā lasījumā. Apspriešanas gaitā IKP prognoze jau bija mainījusies uz negatīvu – 1% no IKP. Līdz ar to plānotie ieņēmumi tika samazināti par 145 miljoniem latu, bet uzsākto taupības pasākumu dēļ arī izdevumi tika sarucināti par 227,7 miljoniem latu. Tā kā Latvijas Bankas (LB) prezidents joprojām aicināja pieņemt bezdeficīta (!) budžetu, deputāti viņam piekāpās tikai daļēji un kopējā deficīta līmeni samazināja līdz 1,5% no IKP.

No šodienas skatu punkta raugoties, var padomāt, ka valdībā sēdējuši vieni muļķīši, kas balstījušies uz tik bezrūpīgām prognozēm, par spīti tam, ka tobrīd jau bija sākusies globālā ekonomiskā krīze un valdība jau bija uzsākusi Parex bankas pārņemšanu. Regulāri sekojot līdzi ekonomiskajai domai valstī, varu teikt, ka toreiz šādas prognozes tika uztvertas pat kā pārlieku pesimistiskas un uz taupību orientētajam budžetam tika piekārta kārtējā Godmaņa sabiedrības biedēšanas birka. Tagad viegli būt gudram ar atpakaļejošu datumu, bet pērnruden pat pēc Īslandes bankrota vistrokšņainākie valdības kritizētāji valdību pēla ne jau par centieniem kaut ko taupīt, bet gan par nevēlēšanos paaugstināt algas atsevišķām darbinieku kategorijām. Atcerēsimies vien arodbiedrību līderu – Krīgera, Cera, Sūnas – izteikumus.

Ekonomiskās katastrofas lavīna pērn novembrī pār Latviju vēlās ar tādu sparu, ka jau nepilnu mēnesi pēc 2009. gada valsts budžeta pieņemšanas kļuva skaidrs, ka tas nav izpildāms. Naktī uz 12. decembri Saeimā starplaikos starp dziedāšanu un bufetes apmeklējumiem tika pieņemti budžeta grozījumi. 2009. gada valsts budžeta ieņēmumi toreiz tika ieplānoti 4,407 miljardi, bet izdevumi – 5,112 miljardi latu. Budžeta deficīts tika paredzēts 705 miljoni latu, kas pie plānotā IKP apjoma – 15,1 miljards latu – veidoja 4,7% no IKP budžeta deficītu. Budžeta aprēķini tika izdarīti, balstoties uz pieņēmumu, ka IKP kritums šogad būs 5%, patēriņa cenu gada vidējā inflācija – 5,9%, bet reģistrētais bezdarbs palielināsies līdz 10% no ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaita. Lai arī šie budžeta grozījumi, it īpaši dramatiskie izdevumu daļas samazinājumi, izsauca dziļu satraukumu, ko pastiprināja valdības vadītāja nemitīgi sarauktā piere, patiesībā tie izrādījās nepamatoti maigi. Jau janvāra otrajā pusē kļuva skaidrs, ka ekonomikas sabrukums ir daudz katastrofālāks, nekā to spēj attēlot allaž dramatisma pilnais Godmaņa vaigs.

Valdībai nav vienotas nostājas

Bezdarba līmenis jau sasniedza to, ko prognozēja gada beigās, bet IKP vēl 2008. gada ceturtajā ceturksnī nokrita par 10,4% salīdzinājumā ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu. Šogad nepārprotami IKP kritums tikai padziļināsies. Kļuva skaidrs: lai iekļautos plānotajos un ar Starptautisko Valūtas fondu (SVF) saskaņotajos budžeta deficīta rāmjos, būs nepieciešams vēl vairāk samazināt izdevumus. Kaut gan opozīcijas politiķi un mediji lielas taupīšanas iespējas saskatīja lielo algu apgriešanā un atsevišķu amatu likvidēšanā, patiesībā šāda veida ietaupījumi ir tikai piliens jūrā, pareizāk sakot, budžeta deficīta caurajā mucā. Lai kaut ko glābtu, nepieciešams ķerties pie radikālākiem līdzekļiem un jāgriež atalgojums plašiem iedzīvotāju slāņiem. Pēc būtības gandrīz visiem, ieskaitot skolotājus, medicīnas darbiniekus, policistus, ierēdņus un visus pārējos, kuri saņem algu no valsts budžeta. Godmaņa valdība diez cik augstu popularitāti nebaudīja arī pirmskrīzes laikos, tāpēc turpmāku algu apcirpšanu tai uzticēt vienkārši nevarēja. Politiskā loģika lika iedzīvotāju ienākumu samazināšanu uzticēt kādam citam.

Diemžēl jaunā Valda Dombrovska valdība nevarēja izvairīties no Latvijā ierastās publiskās domstarpību izrādīšanas. Šī pārprastā atklātība, kas drīzāk dēvējama par puicisku mēles nesavaldīšanu, tagadējam finanšu ministram Einaram Repšem raksturīga kopš ienākšanas lielajā politikā. Cik viņš bija kluss un nemanāms, būdams LB prezidents, tik par visu runāt gribošs politiķa statusā. Nav jābūt Mario Pjuzo fanam un par paraugu jāņem viņa romāna Krusttēvs galvenā varoņa atziņa, ka nekad nedrīkst ģimenes iekšējās nesaskaņas iznest uz āru, lai saprastu, ka nevar iet uz sarunām ar SVF bez vienotas, kabinetu klusumā izstrādātas pozīcijas. Kas tās par sarunām, ja premjerministrs publiski saka vienu – budžeta deficīts jāpalielina līdz 7%, bet finanšu ministrs kameru priekšā spriedelē pavisam ko citu. Stāsta, ka diez vai SVF tam piekritīs un jāmēģina tomēr izdevumus samazināt, lai deficīts nepārsniegtu iepriekš runātos 5%. Fonā LB prezidents Ilmārs Rimšēvičs vēl pauž savu no valdības vadītāja atšķirīgo viedokli, un situācija kļūst pavisam neskaidra. It kā nebūtu nekādas mācības no bēdīgi slavenās Rimšēviča vēstules valdībai par Parex bankas sindicēto kredītu atdošanas nosacījumiem, kuras nonākšana atklātībā, visticamāk, mūsu valstij izmaksāja ne vienu vien desmitu miljonu latu. Var tikai pabrīnīties par mūsu drošības struktūru kūtrumu, (ne)izmeklējot apstākļus, kādā veidā šī vēstule nonāca publiskajā telpā.

Jādomā, redzot šo haotisko raustīšanos un norakstot to uz jaunās valdības pieredzes un laika trūkumu rūpīgi iedziļināties visas problemātikas dziļumā, SVF piekritis budžeta grozījumus atlikt līdz jūnijam. Sabiedrībai jau sāk šķist, ka budžeta grozījumi ir kaut kas virtuāls, ar katru konkrētu Latvijas iedzīvotāju nesaistīts pasākums, gluži kā G-20 samits Londonā, kur politiķiem savas spēlītes uzspēlēt. Te vietā atgādināt, ka mēs joprojām dzīvojam atbilstoši tam likumam par valsts budžetu, kurš veidots, pamatojoties uz IKP samazinājumu par 5%. Nodokļu ieņēmumi katru nedēļu ir aptuveni 90% no plānotajiem. Nav ne mazāko indikāciju, ka tie varētu palielināties. Tas nozīmē, ka šogad valsts ieņēmumi no nodokļiem nepārsniegs 3,5 miljardus latu. Budžetā plānots pusmiljards latu iegūt kā ārvalstu palīdzību, tas ir, ES fondu naudu. Tas nozīmē, ka šogad ieņēmumi valsts budžetā nepārsniegs četrus miljardus latu. Tajā pašā laikā vismaz līdz jūnijam mēs dzīvosim pie tādiem budžeta izdevumiem, kas paredz 5,1 miljarda latu izdevumus. Tas ir, budžeta deficītu 1,1 miljards latu, kas pie reālā IKP apjoma zem 14 miljardiem latu nozīmētu aptuveni 9% no IKP budžeta deficītu, par ko laiku pa laikam dzirdamas runas.

Māstrihtas kritēriji – 300 latu "uz rokas"

Tajā pašā laikā nerimst runas, ka 2011. gadā budžeta deficīts jāsamazina līdz 3% no IKP, lai varētu sākt sarunas par iestāšanos eirozonā. Nav pamata uzskatīt, ka budžeta ieņēmumi varētu līdz 2011. gadam palielināties. Pat pie visoptimistiskākajām prognozēm labākais, uz ko varam cerēt, ir 2011. gadā atgriezties 2009. gada līmenī. Lai sasniegtu budžeta deficītu 3% no IKP apjomā, algu līmenim sabiedriskajā sektorā jāsamazinās vismaz līdz 2007. gada līmenim, bet, ņemot vērā, ka tuvākajos gados pieaugs valdības parāda apkalpošanas izdevumi (par saņemtajiem aizdevumiem jāsāk būs maksāt), tad drīzāk 2006. gada otrās puses līmenim. Proti, vidējai darba algai sabiedriskajā sektorā jāsamazinās līdz 400 latiem "uz papīra" jeb 300 latiem "uz rokas". Visas runas par kaut kādām citu veidu izdevumu samazināšanas iespējām ir no tās pašas sērijas – likvidēsim politizētās padomes un valdes un nevajadzīgās aģentūras. Proti, populistiskas spekulācijas. Tur strādājošie cilvēki jau nekur nepazudīs, un arī viņiem būs jānodrošina darbs ar tiem pašiem 300–400 latiem mēnesī. Redzot šos skaitļus, ir saprotams, kāpēc Dombrovskis ir tik piesardzīgs, runājot par budžeta deficīta samazināšanas iespējām. Bet Repšem un Rimšēvičam gan būtu skaidri publiski jāpasaka, ko strādājošajiem nozīmētu viņu ieteiktie drastiskie budžeta izdevumu samazināšanas plāni.

 

Viedoklis: Korupcijas politika

Juris Paiders,  NRA  04/16/09     Latvijas valdība sākusi nopietni degradēt Latvijas valsts uzņēmumu pārvaldi. Latvijas valstij, par spīti valsts īpašuma izzagšanas bakhanālijai deviņdesmitajos gados, joprojām pieder uzņēmumi, kas ir ekonomikas struktūru veidojoši.

Tie ir Latvijas pasts, Latvijas valsts meži, Latvenergo, Latvijas dzelzceļš u.c. Šie uzņēmumi netika privatizēti, lielā mērā pateicoties vēlētāju protestiem. Latvenergo gadījumā par privatizācijas atcelšanu pat tika savākts daudzkārt lielāks parakstu skaits, nekā bija nepieciešams, lai ierosinātu referendumu. Deviņdesmito gadu beigu panākums bija masveida korupcijas izskaušana no valsts uzņēmumiem, panākot, ka Latvijas valsts uzņēmumi darbojas Komerclikuma ietvaros. Turklāt daudzi valsts uzņēmumi darbojas vidē ar augstu konkurenci. Latvijas dzelzceļam ir jākonkurē ar citiem tranzīta virzieniem. Latvijas valdība pasteidzās atvērt Latvijas elektroenerģijas tirgu, pirms līdzīgu soli spēra Latvijas kaimiņvalstis. Tagad Latvenergo izjūt spēcīgu Eesti energia konkurences spiedienu. Latvijas pasts labu laiku nav monopolstāvoklī, bet "treknajos gados" pelnošākajās pasta piegādes vietās – lielajās pilsētās – pastu izspieda konkurenti.

Pirms dienām uzklausīju pirmā privatizācijas viļņa veterānu, kurš pauda prieku par Ivara Kraukļa aiziešanu no Latvijas pasta. Cita starpā Ivara Kraukļa un pasta valdes 2008. gada atalgojums bija adekvāts vai pat nepietiekams, novērtējot, cik dramatiskā finanšu situācijā tika pārņemta vadība LP un cik ātri tika sakārtotas uzņēmuma pārvalde un finanses. Privatizācijas veterāns pauda gatavību strādāt pasta priekšnieka vietā pat par minimālo algu, pat bez algas, pat piemaksājot ik mēnesi skaidrā naudā Kraukļa bijušās algas lielumu tam, kas viņu šajā amatā ieceltu. "Tu padomā," veterāns skaidroja, "ja tev ikdienā ir jāslēdz līgumi par miljoniem, tad lai nemaksā algu vispār!"

Privatizācijas veterānam ir taisnība. Neadekvāti zems atalgojums cilvēkiem, kuriem jāpieņem lēmumi par miljoniem latu, ir apstākļu izveide korupcijas uzplaukumam. Minimālā alga valdes loceklim, kam jāpieņem lēmums par atomenerģijas projektu miljarda eiro lielumā, ir korupcijas veicināšanas apstākļi. Tas ir solis korupcijas un banānu republikas virzienā. Deviņdesmito gadu sākumā Latvijā jau bija šādi apstākļi. Tolaik direktori, kas valsts uzņēmumos saņēma 50 dolārus mēnesī, taisīja ar valsts naudu tādus trikus, ka nepietiktu ar desmit KNAB, lai apturētu to korupcijas ikdienu, kas tolaik valdīja. Tālaika korupcijas aisberga redzamā virsotne izpaudās bēdīgi slavenajā Latvenergo 3 miljonu lietā, kas noslēdzās ar nāvi sējošu lapseņu uzlidojumu valsts uzņēmumu vadībai.

Pat krīzes apstākļos nedrīkst valsti iegrūst atpakaļ korupcijas apstākļos. Valsts uzņēmumi ir jāvada labi atalgotiem profesionāļiem, nevis alkatīgiem politiķiem, kuru parādi desmitiem reižu pārsniedz legālos ienākumus.

Bez korupcijas riska ir otra problēma. Kuluāros jau sen tiek baumots, ka slepenā punktā Starptautiskajam valūtas fondam ir solīts kredītus atdot ar lielo valsts uzņēmumu kapitāla daļām. Valdības politika Latvijas labākajiem valsts uzņēmumu valdītājiem, kuri prata strādāt ar peļņu, kas lielāka nekā daudzos privātajos uzņēmumus, nemaksāt adekvātu algu ir solis, lai piedabūtu šos ļaudis rosināt un piekrist lielo

valsts uzņēmumu privatizācijai. Lai Latvijas valsts uzņēmumu vadītāji būtu motivēti piekrist valsts izzadzēju jaunajiem plāniem. Valsts jums nemaksās neko, bet ja privatizēsieties, tad saņemsiet normālas algas. Piekrītiet privatizācijas shēmām, un zogam kopā! Faktiski pašreizējā valdības politika izskatās pēc jauna valsts nozagšanas afēras sākuma.

Paradoksālā kārtā šādas shēmas sāka ieviest tieši tie politiskie spēki, kuri kā savu galveno priekšvēlēšanu karogu pacēla cīņu pret korupciju.

Jā! Vairāku uzņēmumu pārvaldē bija zināmas pārmērības atalgojumā. Ir jābūt sistēmai, kas to nepieļauj. Taču ilgtermiņā Latvijas valsts uzņēmumu vadītāju (valžu locekļu) atalgojuma sistēmai jābūt proporcionālai nevis minimālajai algai, bet gan uzņēmuma ekonomiskajam potenciālam un sasniegtajiem finanšu rādītājiem.

Valsts uzņēmumos Latvijai nav nepieciešami kādai vienai partijai uzticīgi ierēdņi, kas strupi pilda valdības ministru iegribas, bet gan ļaudis, kas spēj vadīt uzņēmumu konkurences apstākļos.

 

Arī Repše pūta algu burbuli

Kārlis Stūris, skolotājs,   Diena   04/16/09     Jautāts par to, cik pamatots ir algu pazeminājums augstākajām amatpersonām, Ministru prezidents Valdis Dombrovskis atbildēja, ka neredzot pamata tās nesamazināt. Kā zināms, zemākos ierēdņus un valsts uzņēmumos un iestādēs strādājošos algu samazināšana skāra jau iepriekš.

Dombrovskim pieder arī paziņojums par ministru algu samazinājumu par 20%.

Premjera partija Jaunais laiks algu samazināšanu skaidro kā iepriekšējo valdību treknajos gados pārmērīgas algu paaugstināšanas un līdzekļu šķiešanas seku novēršanu.

Tomēr ir kāds apstāklis, kas uz Jauno laiku liek paraudzīties ne tikai kā uz nelaimīgu apkopēju, kam tagad uzticēts nepateicīgais uzdevums likvidēt citu vaļīgas uzvedības dzīrotāju atstāto mantojumu, bet gan kā uz algu paaugstināšanas iniciatoru un ideologu, kurš savulaik par muļķiem, nejēgām un skopuļiem iztēloja politiķus, kuri bija «noskauduši» algas ierēdņiem un politiķiem.

Atcerēsimies, ka Jaunā laika dibinātājs Einārs Repše vēl pirms 8.Saeimas vēlēšanām 2001.gada 21.augustā aģentūrai LETA paziņoja, ka vēlas būtiski palielināt valsts sektorā strādājošo algas.

Jaunajai partijai Jaunais laiks esot valsts sektoru jāpadara konkurētspējīgu ar privāto sektoru, būtiski palielinot algas valsts sektorā strādājošajiem. «Manā skatījumā nav pieņemams, ka valsts sektorā strādājošie - policisti, muitnieki, skolotāji, ārsti - saņem tik niecīgu atalgojumu kā pašreiz,» sacīja Repše.

Pēc politiķa domām, par tik nepieņemamu atalgojumu, kādu maksā valsts darbiniekiem, strādā vai nu entuziasti, kas ir mazākā daļa, vai nu tie, kas privātajā sektorā nespēj atrast darbu, vai arī tie, kas strādā savtīgu interešu dēļ.

Repše arī atzina, ka gadījumā, ja viņš nāktu pie varas, tiktu pārskatītas arī ministru, premjera un citu valsts amatpersonu algas. «Tas, cik saņem premjerministrs - cilvēks, kurš vada valsti, nav normāli,» sacīja Repše. Grāmatā 100 gudrās galvas un citi zvēri minēts līdzīgs Repšes izteiciens: «Vadīt valsti ar sešsimt latu algu nav iespējams. Ar šādu algu pat normālu uzvalku nopirkt nav iespējams.» Jāatgādina, ka toreiz Ministru prezidenta alga bija 600 lati pirms nodokļu nomaksas.

Politiķis nenoliedza, ka, kļūdams par Ministru prezidentu, varētu palielināt premjera algu toreizējās LB prezidenta algas līmenī. «Netaisos strādāt pliks un izbadējies,» toreiz vaļsirdīgi norādīja Repše, kurš drīz vien izcēlās ar mēģinājumu kā ziedojumu savākt miljonu, lai tad nu varētu pilnībā nodoties valsts darbam.

Atzīmēsim, ka Repše vismaz vienā jomā vārdu turēja un 2003.gada janvārī vienā rāvienā panāca premjera un ministru algu trīskāršošanu, Latvijas Radio paziņojot, ka pilnībā uzņemoties atbildību par šo lēmumu un tā sekām. Tiesa, Latvijas Bankas prezidenta algas līmeni gan neizdevās sasniegt. Repše paziņoja, ka tālākā nākotnē ministru algu palielināšana «attaisnosies un parādīs savas priekšrocības», situācija ar valsts struktūru darbinieku atalgojumu pirms algu paaugstināšanas esot bijusi «kropla un neadekvāta», bet valdības lēmums ļāvis sakārtot valsts augstāko amatpersonu atalgojumu.

Ar strādāšanu tik labi nevedās, traucēja meitenes, motocikli, internets un citi kārdinājumi. Arī ziedojums laimi nenesa. Tāpat Repše pielika roku aicinājumiem pūst nekustamo īpašumu burbuli, aicinot latviešus iegādāties «zemīti» un pats mezdamies šajā biznesā, kā rezultātā pierādīja, ka pat burbuļa laikā iespējams iekulties pamatīgos parādos.

Bet izdevumu palielināšanu, starp kuriem algas nebūt nebija vienīgā pozīcija, bezatbildīgi turpināja citi trekno gadu premjeri – Emsis un Kalvītis. Ironiski, ka tagad pašam trekno gadu aizsācējam un ideologam kā finanšu ministram jānopamato, cik svarīgi samazināt algas tiem pašiem valsts sektorā strādājošajiem - policistiem, muitniekiem, skolotājiem, ārstiem, kuri nudien neko tādu nav pelnījuši un joprojām par savu algu nespēj nopirkt Repšes izpratnē kārtīgu uzvalku.

Loks ir noslēdzies. Un neatbildēts palicis jautājums, kā tad būs ar valsts sektorā strādājošo konkurētspēju ar privāto sektoru? Par Repšes politisko atbildību labāk nerunāsim.

 

Intervija ar Arti Kamparu: Soli pa solim, bet ātri

Sallija Benfelde, Žurnāls "Nedēļa"   04/16/09     Uz sarunu par to, kā atdzīvināt ekonomiku un kā tikt pie vajadzīgās elektroenerģijas, nepadarot Latviju vēl atkarīgāku no ārējiem resursu piegādātājiem, Nedēļa aicināja jauno ekonomikas ministru Arti Kamparu.

Politikā Artis Kampars ienāca ar partiju Jaunais laiks, 2002. gada oktobrī kļūstot par 8. Saeimas deputātu no šīs partijas saraksta. Deputāts tika ievēlēts arī 9. Saeimā, un palika Jaunā laika biedrs arī pēc tam, kad daļa ievēlēto deputātu no partijas aizgāja un izveidoja Pilsonisko savienību. Ārpus kārtas kongresā toreiz viņš tika ievēlēts par domes priekšsēdētāju. Ministram ir Rīgas Tehniskās Universitātes Mašīnbūves fakultātē iegūtais inženiera diploms un pieredze uzņēmējdarbībā pirms politiķa gaitu sākšanas.

− Jūsu pirmajās darba dienās presē izskanēja ziņa, ka, jūsuprāt, ogļu stacijas vietā labāk celt koģenerācijas stacijas. Vai tas nozīmē, ka konkurss tiks apturēts? Kā nodrošināsim bāzes jaudas pēc Ignalinas AES slēgšanas, jo citu projektu sākšana prasa laiku?

− Gribu teikt, lai reizi pa visām reizēm būtu skaidrs: nekad neesmu apgalvojis, ka kaut kas tiks apturēts vai jau ir apturēts. Jūsu minētā ziņa ir neprecīzs un aptuvens manis sacītā atstāstījums. Kontekstā ar ogļu staciju esmu runājis par to, ka mums ļoti nopietni jādomā par krietni lielāku vietējo resursu īpatsvaru enerģijas ražošanā. Tas, manuprāt, ir pilnīgi neapšaubāmi, jo tādējādi mēs palielinām gan vietējā darbaspēka iespējas strādāt un nopelnīt, gan papildu nodokļu ienākšanu valsts budžetā, gan dažādu koksnes pārstrādes blakusproduktu, kas šobrīd tiek eksportēti, izmantošanu Latvijā, un visbeidzot – nepalielinot mūsu valsts atkarību no ārējiem resursu piegādātājiem.

Koksnes daudz plašāka un efektīvāka izmantošana ir iespējama, to apliecina gan kokrūpnieki, gan zinātnieki, vienīgi rūpīgi jāpārskata elektroenerģijas nākotnes patēriņa prognozes – vai paredzētais daudzums nesamazināsies, kas notiks pēc Ignalinas slēgšanas un kā virzīsies projekts par elektrotīklu starpsavienojuma kabeli ar Zviedriju un Latviju vai Lietuvu. Ir vajadzīgs ļoti nopietns vērtējums, un no manas puses šajā jautājumā voluntāru lēmumu nebūs. No manas puses ir politiska vēlme palielināt vietējā energoresursa īpatsvaru enerģētikā.

− Kādi konkursi attiecībā uz enerģijas ražotājiem šobrīd ir izsludināti?

− Ir izsludināts konkurss par vēja staciju elektroenerģijas iepirkumu no valsts. Ir atvērts konkurss par līdzfinansējumu koģenerācijas stacijas būvniecībai, šī stacija darbosies ar vietējo kurināmo. Par ogļu staciju ir pieņemts Ministru kabineta lēmums procesa uzsākšanai, bet vēl neesmu paspējis ar ogļu stacijas jautājumu iepazīties detalizēti. Manuprāt, tajā varētu parādīties korekcijas attiecībā uz bāzes enerģijas daudzumu, jo Lietuvā jautājums par jauno Ignalinas AES pašlaik virzās ļoti lēni.

− Kādēļ ir izsludināts konkurss par elektroenerģijas valsts iepirkumu no vēja stacijām? Latvijas likumdošana šobrīd vēl nekādā veidā neregulē kontinentālā šelfa teritorijas nomu, lai vēja stacijas varētu celt jūrā, tātad tās no konkursa automātiski tiek izslēgtas.

− Konkurss arī man šķiet saistošs pasākums, par kuru ir vērts painteresēties tuvāk. Bet runāšu par visu pēc kārtas.

Vēja enerģija ir viena no Eiropas Savienības prioritātēm, jo atjaunojamo energoresursu izmantošana ir viens no tiem jautājumiem, kam tiek pievērsta liela uzmanība. Tomēr jāatzīst, ka šo energoresursu sarakstā vēja enerģija ir viena no dārgākajām. Ir lielas investīcijas ģeneratoros, kuru kalpošanas laiks nav pārāk ilgs, tāpēc Eiropas Savienībā tā tiek dotēta no valsts. Tātad maksa par vēja enerģiju tiek iekļauta Latvenergo tarifā un enerģijas tērētājs maksā par vēja staciju esamību. Tāpēc šīs stacijas man šķiet jautājums, par kuru jādiskutē – ne par to, ka tādas mums vajadzīgas, bet par to, kādu elektroenerģijas apjomu tās mums dos, par kuru maksāsim vairāk.

− Ministrija ir izsludinājusi konkursu par to apjomu, kuru valsts ir gatava līdzfinansēt, jeb par iepirkuma apjomu. Pieteikties var jebkurš interesents, nav prasības par jau esošu un elektroenerģiju ražojošu staciju. Pirmajā konkursā pieteicās firmas, kuru piedāvājums pat desmitkārt pārsniedza noteikto apjomu, un bija arī dzīvokļos reģistrēti uzņēmumi, kas norādīja, ka ir bijušas sarunas ar vēja ģeneratoru ražotājiem.

− Vēl neesmu izpētījis visu informāciju saistībā ar šiem konkursiem, bet ir dažas lietas, kas manī jau ir raisījušas šaubas. Turklāt pašlaik saņemu dažādu informāciju par vēja stacijām un šo konkursu, tāpēc visa šī lieta būtu pētāma, un mēs to arī darām. Starp citu, jūsu pieminētais likumdošanas trūkums attiecībā uz vēja stacijām kontinentālajā šelfā liecina par to, ka šobrīd attiecībā uz vēja enerģiju Latvijā ir vairāk jautājumu nekā skaidrības.

− Kurus no atjaunojamiem energoresursiem Latvijā, jūsuprāt, vajadzētu visvairāk izmantot?

− Man vispieņemamākais ir skandināvu modelis, kurā paralēli lielajām bāzes stacijām ir daudz ļoti efektīvu koģenerācijas staciju, kurās tiek ražots gan siltums, gan elektrība. Latvijā tāds modelis palīdzētu arī uzlabot elektroenerģijas importa un eksporta bilanci, dotu darba vietas laukos un ļautu izmantot tos kritušos kokus, kas joprojām atrodami mežos un iet bojā. Šobrīd ir pieejamas pietiekami efektīvas tehnoloģijas koksnes lietošanai koģenerācijas stacijās, un skandināvi negrasās slēpt tās no mums, viņi būtu ieinteresēti tās ieviest Latvijā, un ir uzņēmēji, kas ir gatavi ar to nodarboties. Kamēr saules un vēja enerģija ir tik dārga, manuprāt, galvenais virziens atjaunojamo energoresursu jomā ir koģenerācijas stacijas.

− Tātad bāzes ogļu stacija būs kā bāzes stacija – vai tajā tiks izmantota arī biomasa?

− Protams, es gribētu, lai biomasas procents ir pēc iespējas augstāks. Dānijā, piemēram, tiek kurināti arī sasmalcināti atkritumi, bet tas nozīmē, ka tie ir jāsavāc, jāsamaļ, jāved, tāpēc šis jautājums ir pētāms, ir vajadzīgi aprēķini. Mums jāskatās, kāds ir pašreizējais tarifs. Iedzīvotājus neinteresē, kā un ko mēs ražojam, viņus interesē divas lietas: tarifs un pēc iespējas lielāka neatkarība, izvēloties enerģiju, ja Krievija mēģinās izdarīt politisku spiedienu, izmantojot energopiegādes. Tie ir tā sauktie atslēgas jautājumi.

− Trešais jautājums, kas varbūt iedzīvotājus interesē mazāk, bet valdība to nevar ignorēt, ir vides ekoloģija.

− Protams, valdība nevar un neignorēs vides ekoloģijas jautājumus. Tomēr mums jāmeklē veids, kā tarifu ļoti nesadārdzināt. Mēs jau varētu uzbūvēt daudz vēja parku visā Latvijā un kontinentālajā šelfā, tā būtu elektroenerģija no atjaunojamiem energoresursiem, bet cik tas maksās? Tāpēc jāmeklē kompromisi, samērojot pareizos risinājumus, kas ir pietiekami ekoloģiski, izmanto Latvijā pieejamos resursus un nav pārāk dārgi.

− Jūsu sacītais liecina, ka jāpārlūko iesāktie konkursi un projekti, bet tas jādara ātri, jo elektroenerģiju mums vajadzēs jau nākamgad.

− Jau sacīju – nekas nav apturēts. Ogļu stacijas projekts virzās uz priekšu, bet ir jautājumi, kurus var un vajag apspriest – vai ir vajadzīga ieplānotā jauda vai arī varētu pietikt ar mazāku, jo tad stacijas izmaksas būtu mazākas, un cik procentu biomasas šādā stacijā varētu būt. Paralēli ogļu stacijas būvei ir jāsāk risināt koģenerācijas staciju celtniecība, jo interese no Latvijas uzņēmēju puses ir.

− Visu laiku tiek runāts par ekonomikas stimulēšanu un uzņēmēju atbalstīšanu – kā tas izpaudīsies tuvāko mēnešu laikā pavisam konkrētos pasākumos?

− Man jāsaka savā ziņā paradoksāla lieta: mums ir pienācis laiks tūlīt pat domāt par aktuāliem īstermiņa risinājumiem, jo pretējā gadījumā ilgtermiņā vairs nebūs ko atbalstīt, jo uzņēmumu vienkārši vairs nebūs.

Pirmā lieta ir eksporta garantiju sistēma, un mēs esam vienojušies par laiku, par procedūrām, atbildīgajām personām, un esmu izdevis rīkojumu, ka gala rezultātam jābūt gatavam 1. jūnijā. Noteikumi ir iesniegti Ministru kabinetā, un paralēli tie ir aizsūtīti uz Eiropas Komisiju saskaņošanai. 1. jūnijs ir reāls datums, kurā Latvijas uzņēmējs, kas atbildīs kritērijiem, Garantiju aģentūrā varēs saņemt savu eksporta garantiju.

Otra, tikpat svarīga lieta ir māju siltināšanas programma. Man ir pamats runāt par lielāku finansējumu, nekā līdz šim – tas varētu būt vairāk nekā 100 miljonu latu no valsts un no Eiropas struktūrfondu pārdales. Valsts naudu iegūs no CO2 kvotu pārdošanas. Mums jau ir noslēgti divi līgumi, un maija sākumā saņemsim 35 miljonus eiro no Austrijas, un gada laikā šī summa palielināsies vēl par 65 miljoniem. Visa šī nauda tiks novirzīta siltināšanas programmām. Esmu pārliecināts, ka tas ir ļoti svarīgi, jo iegūsim siltinātas mājas, kas gan patērēs mazāk siltuma, gan, ceru, uzlabos māju vizuālo izskatu, gan arī stimulēs siltumizolācijas, būvmateriālu ražošanu. To jutīs gan valsts budžets, gan iedzīvotāju maciņi. Cilvēki, kas līdz šim gaidīja, kad atkal būvniecībā būs darbs, to varēs iegūt. Savukārt ar 1. aprīli stājās spēkā valsts garantijas – galvojums 100 miljonu latu apjomā, kas uzņēmējiem dos iespēju saņemt bankās kredītu vai pārkreditēties.

− Ko uzņēmējam nozīmē eksporta garantija?

− Ja uzņēmums noslēdz līgumu ar kādu trešo valsti par sava pakalpojuma vai produkcijas piegādi, apmaksas laiks var būt no 60 dienām līdz pat gadam atsevišķos gadījumos. Protams, ka produkta vai pakalpojuma saņēmējs vienmēr grib labākus noteikumus, un arī valstis savstarpēji ir konkurentes, tāpēc uzņēmējs bieži ir spiests šādus līguma nosacījumus piedāvāt, bet rezultātā samaksu nākas ilgi gaidīt. Garantiju aģentūrā, ja uzņēmējs atbilst izvirzītajiem kritērijiem, viņš iegūst garantiju par veikto darījumu līdz pat 80% no tā summas. Pēc tam tā jau ir uzņēmēja izvēle, kā tālāk rīkoties. Ja ir problēmas ar apgrozāmajiem līdzekļiem un gaidīt naudas apmaksu nav iespējams, uzņēmējs var bankā saņemt kredītu, kura atdošanu bankai garantējusi valsts. Tāda garantiju sistēma darbojas Eiropā, bet pie mums tā līdz šim nebija izstrādāta, jo ilgu laiku nebija iespējams vienoties, kas ietilpst valsts un Garantiju aģentūras pienākumos un cik daudz aģentūra spēj šos procesus kontrolēt.

Man ir izdevies panākt kompromisu starp uzņēmējiem, kuri vēlas šīs garantijas plašākas un brīvākas, un valsti, kuras interesēs ir, lai aizņemtā nauda netiktu izšķērdēta. Protams, katrā jaunā sistēmā var būt kaut kādas problēmas – ja tādas būs, sistēma soli pa solim tiks mainīta. Šobrīd mums pats galvenais ir iedarbināt šo eksporta garantiju sistēmu.

− Runājot par valsts galvojumu uzņēmēju kreditēšanai, gribu vaicāt, vai tas būs izmantojams arī Eiropas struktūrfondu projektos? Kā zināms, ir bijuši gadījumi, kad banka pēkšņi atsaka tālāko kredītu jau apstiprinātam un uzsāktam projektam otrajā vai trešajā kārtā, tādā veidā pilnībā to apstādinot.

− Jā, garantiju programma darbosies arī šādos gadījumos. Var saprast, ka atsevišķas bankas bažījas par to, vai pirms gada vai diviem apstiprināts projekts šobrīd, recesijas apstākļos, ir dzīvotspējīgs, jo bankas riskē ar depozītu noguldītāju naudu. Ja valsts ar savu garantiju šīs bažas novērš, situācija tiek atrisināta. Noteikumos ir definēts, kas nevar kvalificēties šīm garantijām – diemžēl to nevar izdarīt tirdzniecības uzņēmumi, jo ražotājiem ir grūta situācija tāpēc, ka atsevišķi tirgi ir aizvērušies. Ražotāji ir atbalstāmi prioritāri, lai gan neuzskatu, ka mums tirdzniecība nebūtu vajadzīga un tai nav vajadzīgs atbalsts. Tomēr valsts maciņš nav bezgalīgi ietilpīgs, tāpēc ražošanai ar augstu pievienoto vērtību ir prioritāte pret, piemēram, celtniecību vai nekustamā īpašuma tirgu.

Pašlaik atbalsts ražotājiem ir iespējams, jo Garantiju aģentūrai līgumi ar lielākajām komercbankām jau ir noslēgti, un uzņēmējdarbības kreditēšanai, it īpaši pārkreditēšanai, aprīļa mēneša laikā ir jāatsākas. Tātad, kā jau teicu, eksporta garantijām un garantijām kredītiem kopējā atvēlētā summa ir 100 miljoni latu, un mēs cīnāmies, lai šo summu palielinātu.

− Kādu atbalstu vēl valsts sniegs mūsu ražotājiem?

− Biznesā ir daudz traucējošu, birokrātisku šķēršļu, un reizēm kontroles institūciju dažās jomās, šķiet, ir pat vairāk nekā pašu kontrolējamo uzņēmumu. Mums ir projekts – ministrijai līdz aprīļa beigām jāapkopo visa informācija par konkrētajiem birokrātiskajiem šķēršļiem. Mums būs to saraksts, blakus tam likumi un noteikumi, kuros tie paredzēti, un vēl trešajā ailītē būs grozījumi, kas vajadzīgi minētajos likumos un noteikumos, lai tie nebūtu par traucēkli uzņēmējdarbībai. Sagatavosim grozījumu paketi un aicināsim gan valdību, gan Saeimu grozījumus pieņemt steidzamības kārtībā. Manuprāt, šie grozījumi jāpieņem Saeimas pavasara sesijā, un ceru, ka deputāti sapratīs, ka šajā jautājumā ļoti garām diskusijām un debatēm nebūtu laika un vietas.

− Vai šajā grozījumu paketē ietilps arī visi tie noteikumi, par kuriem lauku tūrisma konferencē tika teikts, ka 51 gadījumā Eiropas regulu ieteikumi un rekomendācijas ir pārvērstas par obligātām prasībām, turklāt lauku viesu mājas var kontrolēt 14 institūcijas, ko tās arī dara?

− Protams, ka šī pakete attiecas arī uz lauku tūrismu. Vienā gadījumā grozījumi tiks izdarīti vēl agrāk – tas ir kliedzošs gadījums, un sākumā es pat neticēju, ka tā var būt. Proti, lauku viesu mājas īpašniekam 24 stundu laikā jāpaziņo par viesa no trešajām valstīm ierašanos viņa mājās! Tas ir kā policejiskā valstī. Jau esmu runājis ar iekšlietu ministri, un viņa piekrita, ka šie noteikumi tūlīt tiks grozīti. Eiropas Savienība neko tādu neprasa, mūsu kaimiņos Lietuvā un Igaunijā arī nekas tāds nenotiek. Šie noteikumi ir tik absurdi, ka tie jāmaina uzreiz.

Ja runājam par birokrātisko pasākumu novēršanu, tad pirmajā reizē droši vien neizdosies novērst visus uzreiz, bet vismaz pavasarī gribam mainīt kliedzošākās aplamības. Ļoti ceru, ka arī sabiedrība to ievēros un piedalīsies, jo Ministru kabineta mājaslapā ir iespēja mūs informēt par ačgārnībām, kuras paši neesam vēl pamanījuši. Domāju, ka muļķību novēršana varētu kļūt pat tradīciju un katrā Saeimas sesijā būtu viena likumu grozījumu pakete, kas samazinātu birokrātisko slogu.

− Teorētiski ir lietas, kas vairāk attiecas uz Zemkopības ministriju, tomēr valstij ekonomika un tautsaimniecība ir viena, tāpēc vēlētos uzzināt, kas notiks ar zemniekiem solītajām garantijām un piešķirtajiem 27 miljoniem latu?

− Nav tā, ka zemnieki ir tikai un vienīgi Zemkopības ministrijas pārziņā un ministram ir monopols uz šiem jautājumiem, un nevienam citam tur nekas nav sakāms. Runājot par piešķirtajiem miljoniem, jāteic, ka situācija bija neordināra. Visā Eiropā piensaimniekiem bija straujš kāpums un pēc tam tikpat straujš kritums. ES piena produktu tirgus ir dotēts, un mūsu piensaimniekiem nākas konkurēt ar citu valstu produkciju, kura tiek dotēta vairāk. Ja mēs naudu piensaimniekiem nebūtu atraduši, pēc kāda laika mēs attaptos, ka Latvijā fermu vairs nav. Tāpēc valdības rīcība bija pareiza.

Ceram, ka eksporta kredīta jautājumi, kas attiecas uz lauksaimniekiem, tiks ievirzīti normālākā gultnē. Mēs koriģējām Ministru kabineta noteikumu projektu, iekļaujot īpašu atrunu par lauksaimniekiem, jo eksporta garantijas uz viņiem taču attiecas vistiešākajā veidā. Tāpēc lauksaimniekiem nosacījumi būs vienkāršāki, lai viņi varētu šo projektu izmantot. Mums ir tradīcijas, mums ir labi apstrādājama zeme – mūsu lauksaimniecības produktu ražotājiem ir pamats un tiesības atrasties un strādāt Latvijā. Ir vajadzīgs tikai atbalsts no institūcijām, kas dotē lauksaimniecību, – no valdības un no Eiropas Komisijas. Eiropā nav brīvā lauksaimniecības produkcijas tirgus, tas tiek dotēts. Mūsējiem vajag tādus pašus noteikumus.

− Savukārt nodokļi ir Finanšu ministrijas pārziņā, tomēr par PVN nav skaidrības teorētiskā ziņā – vispirms tika apgalvots, ka bija nepareizi paaugstināt PVN, bet tagad publiski no ekspertiem jau izskan viedoklis, ka PVN nedrīkst pazemināt, jo tas palielinās patēriņu. Vai varat viest kādu skaidrību šajā jautājumā?

− Pēc manām domām, tie ekonomikas plānotāji, kas ieteica Godmanim paaugstināt PVN, tā palielinot ienākumus valsts kasē, radīja situāciju ar mīnus zīmi. Pirmkārt, valsts kasē ieplūst daudz mazāka nauda no PVN. Otrkārt, tika veidota uzņēmēju neuzticēšanās valstij, pilnīgi ignorējot viņu viedokli šajā jautājumā. Tas, vai uzņēmējs pret valsti ir lojāls, ir ļoti svarīgi, it īpaši grūtās situācijās. Pienāk brīdis, kad uzņēmēju attieksme ir aptuveni tāda: jūs ar mums izdarījāt tā, tad nu mēs arī atradīsim iespējas, kā nemaksāt nodokļus. To nevajag novērtēt par zemu! Tāda uzņēmēju psiholoģija ir bijusi visur un visos laikos.

Mūsu valdības politika šobrīd ir – nemēģināt šo situāciju destabilizēt, vienalga kurā virzienā. Esam skatījuši jautājumu par PVN samazināšanu atsevišķās kategorijās, bet neesam raduši pārliecību, ka iegūsim PVN naudas masas palielinājumu. Katrā ziņā Latvijā pašlaik nav tādu analītiķu, kuri spētu to noformulēt, pamatot un pēc tam par to arī atbildēt. Diemžēl. Turklāt mums ir budžeta plānošana ar strauji krītošiem ieņēmumiem un ir Starptautiskā Valūtas fonda prasības attiecībā uz budžeta deficītu. Pašlaik jau vairs nav runas par pieciem vai septiņiem procentiem budžeta deficīta, aizbraucot fonds teica, ka grib redzēt nevis mūsu iekšējos strīdus par budžeta deficīta procentu, bet strukturālas reformas, kas mainītu uzpūsto pārvaldes aparātu, no valsts līdzekļiem apmaksāto struktūru darbu un atalgojuma principus.

Ja runājam par to, vai valsts stimulēs vai ne patēriņa pieaugumu un vai tas varētu atdzīvināt ekonomiku, pirmais solis ir samazināt valsts aparāta izdevumus. Var teikt, ka, atņemot naudu, tiek slāpēts patēriņš, bet mums nav citas iespējas. Patēriņu jāstimulē citā veidā – atbalstot uzņēmējdarbību, piemēram, ar māju siltināšanu.

 

Zatlers sasauc valdības ārkārtas sēdi

NRA  04/17/09    Izmantojot savas Satversmē un Ministru kabineta iekārtas likumā noteiktās tiesības, Valsts prezidents Valdis Zatlers nolēmis nākamnedēļ, 24. aprīlī sasaukt valdības ārkārtas sēdi.

Valsts prezidents sēdei noteicis šādu darba kārtību:

1. Ministru prezidenta Valda Dombrovska ziņojums par valsts pārvaldes strukturālo reformu.

2. Izglītības un zinātnes ministres Tatjanas Koķes ziņojums par izglītības sistēmas strukturālo reformu.

3. Veselības ministra Ivara Eglīša ziņojums par veselības aprūpes sistēmas strukturālo reformu.

4. Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisijas priekšlikumi par neatliekamu strukturālo reformu, ekonomikas veicināšanas un sociālās drošības pasākumu īstenošanu.

Valsts prezidents savā 31. marta uzrunā uzsvēra, ka viņš ir zvērējis strādāt Latvijas tautas labumam un tāpēc izmantos visas Valsts prezidenta pilnvaras, lai veicinātu sabiedrības interešu ievērošanu, nra.lv informēja Valsts prezidenta kancelejā.

 

Intervija ar Uldi Auguli: Pensijas samazināt nedrīkst

Inga Paparde,  NRA  04/17/09    Jaunais labklājības ministrs Uldis Augulis (ZZS) stājies amatā brīdī, kad ir samilzušas sociālās problēmas un no labklājības ministra tiek gaidīta konkrēta rīcība, kā palīdzēt cilvēkiem.

Intervijā Neatkarīgajai viņš saka – laikā, kad visās jomās runā par krasu izdevumu samazināšanu, mans uzdevums ir noturēt sociālo atbalstu iedzīvotājiem tādā līmenī, kāds tas bijis līdz šim. Kā tas ministram izdosies laikā, kad premjers Valdis Dombrovskis (JL) norāda uz nepieciešamību samazināt arī pabalstus, to sabiedrība uzzinās visai drīz.

– Kādā sarunā jūs sacījāt, ka pašvaldības vadītāja amats pēc būtības nav tālu no labklājības ministra amata, no sociālās jomas kopumā, jo pašvaldības vadītājs saskaras ar visu pagasta vai pilsētas sociālo dzīvi.

– Pašvaldības vadītājam, sevišķi pagasta vadītājam, cilvēks, lauku iedzīvotājs, ir vistuvāk, un arī iedzīvotājam pagasta vadība ir vistuvākā, pie kuras vērsties problēmu gadījumos. Pašvaldība ir tā, kas var visātrāk palīdzēt atkarībā no konkrētās situācijas – vai tie būtu sociālie pabalsti, medikamenti vai GMI (garantētais minimālais ienākums – I. P.). Pašvaldības sociālajam dienestam jābūt pietiekami elastīgam, lai varētu palīdzēt cilvēkam krīzes situācijā. Pašreizējā sociāli un ekonomiski grūtajā situācijā labklājības ministra uzdevums ir pacelt sociālās problēmas daudz augstāk, aktualizēt tās un parādīt iespējamos risinājumus. Mans kā ministra uzdevums ir noturēt sociālo atbalstu tādā līmenī, kāds tas ir bijis, saglabāt to. Protams, man patiktu, ja varētu kaut ko pēc iespējas vairāk darīt, bet speciālajā sociālajā budžetā situācija ir tāda, ka mēs vairs neuzkrājam, bet dzīvojam ar deficītu. Pēdējos piecus gadus tā nav bijis. Tagad, gatavojot strukturālās pārmaiņas, pārvērtējam, no kā mēs varam atteikties – ne pabalstu ziņā, bet no kā atteikties funkciju veikšanā. Iespējams, mazāk kaut ko kontrolēt, mazāk birokrātijas, bet novirzīt naudu tur, kur, mūsuprāt, varētu trūkt...

– Runājot par izdevumu samazināšanu sociālajā jomā – pie kā esat apstājušies? Vai ir izlemts, kā samazināt izdevumus? Līdz šim izskanējušas vairākas versijas par vecāku pabalsta ierobežošanu, ģimenes valsts pabalsta atcelšanu bērna pirmajā dzīves gadā un citas, kas vairāk vai mazāk skar neaizsargātāko sabiedrības daļu.

– Strukturālās reformas veicot, vērtēsim, vai mums ir nepieciešams samazināt vai drīzāk pārkārtot kādu pabalstu. Jā, sākotnējā ideja bija nedublēt divus pabalstus bērna pirmajā dzīves gadā, tas ir, kamēr vecāki saņem vecāku pabalstu, nemaksāt ģimenes valsts pabalstu, taču redzam, ka demogrāfiskā situācija nav pietiekami stabila. Tad skatījāmies uz ģimenes valsts pabalstu par tiem bērniem, kuri principā jau ir pieauguši, kuriem ir vairāk nekā 18 gadu, taču tur arī situācijas ir dažādas. Ģimenes ir dažādas. Ir ģimenes, kurām ļoti svarīgs šis pabalsts.

– Tātad galīgais lēmums vēl nav pieņemts.

– Pagaidām vēl nekas nav nolemts, viss būs kopā ar budžeta grozījumiem, kurus paredzēts pieņemt līdz 1. jūlijam. Runājot par piemaksām pie bērna piedzimšanas pabalsta – tas ir labi, ja valsts var atļauties šīs piemaksas, bet pašlaik naudas nav un piemaksu pie pabalsta laikam nevaram atļauties. Taču bezatbildīgi būtu arī tā vienkārši noņemt visu nost, tāpēc domājam, kā to sakārtot. Viena no idejām ir, atceļot piemaksu, palielināt pašu piedzimšanas pabalstu. Cenšamies, domājam, lai tās izmaiņas, ko mēs veiksim, pēc iespējas mazāk sāpīgi skartu cilvēkus. Speciālais sociālais budžets ir ļoti noslogots, un tā ir viena no kļūdām sistēmā. Daudzas lietas vajadzētu finansēt no pamata budžeta – visus tos pabalstus, kas nav atkarīgi no sociālajām iemaksām. Visus labās gribas pabalstus vai piemaksas.

– Vai pensiju piemaksas netiks atceltas? Arī tās var uzskatīt par labo gribu, lai būtu kompensācija cilvēkiem ar lielu darba stāžu, kas uzkrāts vēl padomju laikos, bet par ko netika veiktas personalizētas sociālās iemaksas.

– Piemaksas nav paredzēts noņemt, vismaz ne šogad. Protams, ja mums nesāks sagāzties visa valsts.

– Tādas runas dzirdamas. Vasarā būšot tik liela krīze, ka nāksies ķerties klāt speciālajam sociālajam budžetam un tieši pensijām, kas veido vienu no lielākajām sadaļām šajā budžetā...

– Nu, es kā labklājības ministrs nevaru teikt, ka šajā sarežģītajā situācijā varētu samazināt pensijas vai bezdarbnieku pabalstus. Neviens jau no šiem ekspertiem, kuri tagad prognozē, kādā mēs krīzē būsim vasarā, pirms gada vai diviem neko nevarēja prognozēt... Tagad vairāk jārunā par to, no kādām valsts funkcijām varētu atteikties, ko krīzes situācijā nepildīt...

– Piemēram, kādām?

– Piemēram, kontroles funkcijas, izņemot Valsts darba inspekciju vai Valsts ieņēmumu dienestu. Šie dienesti, gluži otrādi, pašlaik ir jāstiprina, lai tiktu kontrolēta arī nodokļu nomaksa, tas, cik godprātīgi cilvēki, darba devēji pilda savus pienākumus, maksājot nodokļus. Mazāk jāpievērš uzmanība tādiem jautājumiem kā kabineta platība uz vienu darbinieku vai higiēnas normas.

– Par Sociālo pakalpojumu pārvaldi zināms, ka tā tiek reorganizēta.

– Mums ir jāturpina darbs arī šajā jomā. Bet šajā brīdī viens starpnieks, kas pārskaita naudu no vienas kabatas citās, acīmredzot nav vajadzīgs. Daļa darbinieku pārcelsies uz ministriju. Pārējās iestādēs – esam gājuši pa priekšu – visur jau veiktas strukturālas izmaiņas. Pēc Valsts kancelejas apkopotajiem datiem redzam, ka Labklājības ministrijas centrālais aparāts ir zem 2006. gada atalgojuma līmeņa. Nevar būt tā, ka visiem pasaka – samazinām vienādi, neņemot vērā to, cik lielas cilvēkiem ir tās algas un cik strauji vai, gluži otrādi, lēni tās pēdējos gados kāpušas.

– Sarunu sākām par pašvaldībām. Jūs sacījāt, ka pašvaldība ir tuvāk cilvēkam, un tā arī ir. Piemēram, cilvēks, kas palicis bez darba un kuram vairs nepienākas bezdarbnieka pabalsts, palīdzību var lūgt pašvaldībai... Taču pašvaldības jau ir tā pati valsts – tie paši ieņēmumi no cilvēku maksātiem nodokļiem. Vai neesat saņēmis trauksmes zvanus no pašvaldībām par to, ka tās nevarēs vairs sniegt sociālo palīdzību?

– Zinām, ka pašvaldību budžeti samazinājušies par 30–50 procentiem. Ir parādījušās problēmas ar pašvaldību sociālās aprūpes centriem, novadi šaubās, vai varēs tos uzturēt. Te parādās ļoti cieša saikne ar mūsu kā labklājības nozares pieņemtajiem lēmumiem. Ja mēs kādu pabalstu samazinām, tad jādomā, kas notiks ar šo cilvēku. Viņš ies uz pašvaldību pēc palīdzības, un tas nozīmē, ka nauda sociālajai palīdzībai tāpat būs nepieciešama, tikai tā ies caur citu maciņu. Tāpēc, ja runājam par bezdarbniekiem, esam jau pieņēmuši lēmumu, ka bezdarbnieka pabalsts jāmaksā ilgāk – deviņus mēnešus. Jebkura sociālā pabalsta apcirpšana momentā atstās ietekmi uz pašvaldībām.

Pašvaldības plāno lielākus izdevumus sociālajai jomai. Protams, ja iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi nepildīsies tā, kā tas ir prognozēts, tad paredzu, ka pašvaldībām būs ļoti grūti palīdzēt saviem iedzīvotājiem. Tāpēc nedrīkst domāt, ka pašvaldības ir atrautas no valsts. Visādā ziņā es kā ministrs esmu pilnīgi pārliecināts, ka ar pašvaldībām jāveido dialogs. Nevar teikt, ka tās ir pašvaldību funkcijas, un viss. Gatavojot strukturālās pārmaiņas, runāšu ar pašvaldībām. Kopīgi jādomā, kā risināt problēmas, ko varam darīt savādāk, kā nodot funkcijas pašvaldībai, varam to vai nevaram.

Mēs zinām, ka sociālajā jomā ir bijuši vairāki tiesas spriedumi, kas pierāda, šeit lēmumus nedrīkst pieņemt strauji, neizvērtējot sekas. Bet šobrīd sociālajā sfērā ievērot tiesisko paļāvību ir ļoti grūti. Piemēram, ģimenes noteikti ir rēķinājušās, ka saņems ģimenes valsts pabalstu, taču, no otras puses, iespējams, šis pabalsts daudziem nespēlē būtisku lomu bērna pirmajā dzīves gadā, kad vecāki saņem vēl citus pabalstus.

– Daļēji jums piekrītu. Šo saņem arī ģimenes, kurās vecākiem ir bijis labi atalgots darbs. Bet ļoti daudz jauno vecāku saņem pabalstu minimālā apmērā, kas ir 56 lati mēnesī, vai bērna kopšanas pabalstu, ko saņem tie vecākie, kuri nav bijuši nodarbināti pirms bērna piedzimšanas, un tas ir tikai 50 latu mēnesī. Šiem vecākiem ģimenes valsts pabalsts, lai arī tikai astoņi lati, ir nozīmīgs.

– Sociālajā jomā tā ir – lai kaut ko mazinātu... Pielikt klāt ir vienkārši... Tās situācijas ir pilnīgi dažādas. Ļoti viegli būtu strādāt, ja mēs visi būtu pilnīgi vienādi. Lai veiktu izmaiņas un visas sociālās grupas būtu apmierinātas – tāds ministrs laikam vēl nav dzimis.

– Tomēr sociālajā jomā taču ir noteikts, ka jāpalīdz tam, kas nonācis grūtībās... Ir kritēriji, pēc kuriem izvērtē, vai pienākas palīdzība. Lai gan ģimenes valsts pabalsts ir universālais pabalsts, proti, tiek maksāts visām ģimenēm neatkarīgi no tā, kādi ir ienākumi...

– Bija mums doma ģimenes valsts pabalstu administrēšanu novirzīt pašvaldībām un maksāt, izvērtējot ienākumus, jo no Rīgas jau nevaram to izdarīt. Taču nolēmām, ka tik strauji šo sistēmu mainīt nav iespējams, tas uzliks būtisku papildu slogu pašvaldībām, kurām būtu jāizvērtē visas ģimenes.

– Pirms jūs apstiprināja par ministru, jūs sacījāt, ka nebūsiet ministrs, ja atcels pensiju indeksāciju. Kas lika mainīt šo uzstādījumu?

– Es teicu ne tikai to, ka nebūšu ministrs, ja nebūs indeksācijas, bet nebūšu ministrs pie diviem nosacījumiem. Otrs uzstādījums bez pensiju indeksācijas bija – nesamazināt pensijas. Kāpēc tad piekritu? Tāpēc, ka jānotur pensijas, nevar tās samazināt. Uzskatu, ka tas ir mans uzdevums.

– Īsti nevar saprast, kāpēc valdība iekļāvusi šo frāzi iesaldēt pensijas vienošanās protokolā ar starptautiskajiem naudas aizdevējiem. Cik zināms, no viņu puses nebija stingras prasības pensijas neindeksēt...

– Šis jautājums būtu jāuzdod tiem, kuri rakstīja šo dokumentu, taču es saprotu, kāpēc tas tika darīts. Ja ir redzams, ka speciālais budžets pie lielā bezdarba līmeņa ir deficītā, ka mazinās sociālo iemaksu ieņēmumi, acīmredzot, lai varētu vispār nodrošināt pensiju un pabalstu izmaksas, tas tika piedāvāts.

– Satversmes tiesā ir iesniegta prasība par pensiju indeksāciju, apstrīdot tās nelikumīgo atcelšanu. Satversmes tiesa vērtē, vai šo jautājumu izskatīt.

– Es uzskatu un uzskatīju, ka pensiju indeksācijai ir jābūt, jo tā bija plānota kā kompensācija par aizgājušu periodu. Neņemšos mācīt Satversmes tiesu.

– Jūsu priekštecei amatā Ivetai Purnei ir sociālā darba izglītība un pieredze. Kā jums šķiet, vai tas, ka jums sociālajā jomā, iespējams, ir mazāk pieredzes, nebūs traucēklis, lai pieņemtu lēmumus?

– Vai mums kaut kur augstskolās māca ministrus? Vai premjerus un prezidentus? Neesmu dzirdējis. Katram cilvēkam, kas uzņemas šo amatu, jācenšas apgūt un vadīt šo jomu.

– Tātad galvenais ir vadītāja dotības?

– Jā. Vienas no galvenajām.

– Tas, kā sabiedrība uztver kāda ministra vai ministrijas pieņemtos lēmumus, atkarīgs no ministra spējas cilvēkiem paskaidrot konkrēta lēmuma nepieciešamību.

– Tieši tā. To arī esmu uzsvēris ministrijas darbiniekiem – jāmēģina cilvēkiem izskaidrot situāciju. Mana doma – mazāk operēt ar tehniskiem un sarežģītiem terminiem, bet skaidrot vienkāršā valodā, lai būtu saprotams. Atzīstu, mums bija problēmas izskaidrot, kāpēc jāpieņem lēmums par līdzekļu pārdali starp pirmo un otro pensiju līmeni. Parādījās informācija, ka cilvēki nākotnē zaudēs, taču tas neatbilst patiesībai. Mēs redzam to, ka tā naudas plūsma, kas pašlaik aiziet uz otro pensiju līmeni, nemaz nedod to ienesīgumu, kas bija plānots. Tajā pašā laikā pirmais pensiju līmenis strādā ar ienesīgumu. Pārdalot šo kapitālu, tas saglabājas. Uz diviem gadiem, īpaši situācijā, kad otrais pensiju līmenis strādā ar zaudējumiem, šādas pārmaiņas ir pareizais solis. Cilvēki noteikti nezaudēs. Nākotnē, protams, demogrāfiskā situācija būs tāda, ka tikai valsts nevarēs nodrošināt pensijas, tāpēc pēc diviem gadiem otrajam pensiju līmenim atkal tiks novirzīti 6% no sociālajām iemaksām.

– Kādā sarunā sacījāt, ka palīdzat savai mammai, kas saņem pensiju, un atsaucāties uz Civillikumu, saskaņā ar kuru bērniem jāpalīdz vecākiem. Vai tomēr cilvēkam, kas maksā nodokļus un nākotnē gatavojas iet pensijā, jādomā šādās kategorijās, gaidot, ka vecumdienās palīdzēs bērni? Šis cilvēks tagad strādā un maksā nodokļus, audzina valstij nākamos darba spējīgos iedzīvotājus, bet viņš nevar pat cerēt uz normālu pensiju?

– Varu teikt, ka ir dažādas situācijas. Protams, cilvēkam ir jāmaksā nodokļi, lai viņš varētu nākotnē saņemt pensiju. Taču pašreizējie pensionāri dzīvoja citā iekārtā, kur nevarēja apelēt, lai viņi to godprātīgi darītu, tāpēc jāpalīdz. Drīzāk es aizdomājos par tiem, kuri tagad strādā un nemaksā nodokļus. Tikai puse bezdarbnieku saņem pabalstu. Daļai ir beidzies pabalsta saņemšanas termiņš, taču pārējiem nav tiesību to saņemt.

– Bet ko tas liecina par valsti – tik liels skaits cilvēku darbspējīgā vecumā ir zaudējuši darbu un, kā izrādās, nav maksājuši nekādus nodokļus?

– Jā, bet ko tas liecina par cilvēkiem? Par cilvēku apzinīgumu, par izpratni, kāpēc ir jāmaksā nodokļi? No otras puses, ir jautājums par atbildīgo dienestu – Darba inspekcijas, Ieņēmumu dienesta – darbu. Ir panākta vienošanās par to, lai valsts un pašvaldību iepirkumos nevarētu piedalīties uzņēmumi, kas pieķerti nodarbinām cilvēkus bez darba līgumiem, bez nodokļu nomaksas.

– Jūs esat teicis, un šī ideja nav jauna, ka nepieciešams palielināt pensionēšanās vecumu. Vai jūs nāksiet klajā ar šo priekšlikumu?

– Tikai un vienīgi ideju līmenī – ne šogad, ne nākamgad tas nav plānots. Mēs redzam, ka Eiropas valstīs ir 65 gadi un vēl lielāks pensionēšanās vecums, un mums agri vai vēlu pie šā jautājuma būs jānonāk. Nav tik liela krīze, arī demogrāfiskā, lai šogad šādu lēmumu pieņemtu.

– Vai pašreizējiem trīsdesmitgadniekiem ar to jārēķinās?

– Jā, tā varētu būt.

– Tagad ir tāds teiciens sarkanā līnija, runājot par izdevumu samazināšanu no budžeta. Vai jums tāda ir?

– Jā, pensijas nedrīkst samazināt. Tas ir ierakstīts arī valdības deklarācijā.

– Vai pie jums var pieteikties uz tikšanos? Vai ir interesenti?

– Jā, cilvēki ir pieteikušies, bet tas kalendārs (ministrs rāda mazu piezīmju blociņu, kurā atzīmēti tikšanās laiki – I. P.) ir saraibināts. Es cenšos tikties ar visām sociālajām grupām – arodbiedrībām, darba devējiem, cilvēkiem ar invaliditāti un citiem, lai izzinātu problemātiskos jautājumus. Esmu jau arī saplānojis braucienus uz sociālās aprūpes centriem. Bet tā nav, ka nekur neesmu bijis, kā parlamentārais sekretārs braucu daudz kur.

– Šogad, kad bezdarbnieku skaits pārsniedz 120 000 cilvēku, aktīvajiem nodarbinātības pasākumiem ir tikai nedaudz lielāks finansējums nekā pērn, kad bija divreiz mazāk bezdarbnieku. Izpētot datus, cik bezdarbnieku plānots iesaistīt, piemēram, pārkvalifikācijas pasākumos, mulsina skaitļi – nedaudz vairāk par 3000 cilvēku. Jūsuprāt, tas ir adekvāti pašreizējai situācijai?

– Lielākā daļa finansējuma ir no Eiropas Sociālā fonda. Pašlaik valdības darba kārtībā ir jautājums par projektu atsaldēšanu, lai būtu iespējams piesaistīt papildu finansējumu aktīvajiem nodarbinātības pasākumiem. Tas nozīmē, ka būs vēl papildu nauda. Pēc iespējas ātrāk tie ir jāiekustina, gan nodrošinot algotos pagaidu darbus reģionos, gan karjeras konsultācijas, gan pašnodarbinātību. Mums ir arī paredzēts jauns pasākums – apmācību kupons, ar kuru bezdarbnieks varētu pats doties uz izvēlēto mācību iestādi. Pēc karjeras konsultācijām cilvēkam jāsaprot, ko viņš ar savām spējām un vēlmēm gribētu darīt. Šobrīd mums arī pārmet, ka mācām, piemēram, metinātājus, taču to darām pēc darba devēju pieprasījuma... Daudz bezdarbnieku ir ar vidējo vai pamata izglītību, kas nozīmē, ka viņi no skolas uzreiz aizgājuši strādāt uz būvobjektiem pienest ķieģeļus, tā īsti neko citu nemākot. Kaut kādas prasmes šim cilvēkam ir jāiedod.

– Stratēģiskās analīzes komisija iesaka izstrādāt visaptverošu minimālo garantēto sociālās palīdzības programmu.

– Manuprāt, tas jau ir noteikts likumos, kas cilvēkam pienāktos krīzes situācijā, kāda sociālā palīdzība, kādi pabalsti. Tagad arī bezdarbnieku pabalsta saņemšanas ilgumu nolemts pagarināt līdz deviņiem mēnešiem, kas ir solis, lai mazinātu krīzes sekas. Sekojot situācijai, vērtējam, ko vēl vajadzētu mainīt.

– Gandrīz visi jūsu iepriekšējie amati, varbūt izņemot zemnieku saimniecību, ir saistīti ar partiju, konkrēti – ZZS.

– Jā, es tajā iestājos 1996. gadā. ZZS (tolaik Latvijas Zemnieku savienība – I. P.) Dobeles nodaļa aicināja piedalīties pašvaldību vēlēšanās. Tā es kļuvu par Bērzes pagasta deputātu.

– Kāpēc iestājāties partijā? Lai piepildītu savas ambīcijas?

– Ambīcijas arī, protams, pozitīvā nozīmē ir svarīgas. Saredzēju, ka tas varētu būt atbalsts pašvaldības attīstībai. Tajā brīdī Zemnieku savienības Saeimā nemaz nebija. Katram ir kaut kādā veidā jāpozicionējas, un es to izdarīju.

– Tātad esat nolēmis nekandidēt Dobeles novadā pašvaldību vēlēšanās, ja piekritāt ministra amatam?

– Visdrīzāk, tomēr kandidēšu.

– Ja jūs ievēlēs, tad atteiksieties no ministra amata?

– Tad būs jābrauc mājās. Pašvaldību lieta man tuvāka.

 

Politiskā atkritumu apsaimniekošana

Sallija Benfelde, Žurnāls "Nedēļa"   04/20/09     Mūsu žurnāls jau vairākas reizes ir rakstījis gan par atkritumu apsaimniekošanas principiem, gan par kaislībām Rīgas domē ap jauno atkritumu apsaimniekošanas koncepciju. Šoreiz par šo problēmu no nedaudz cita skatu punkta un par to, ka šo lietu var iemācīt jebkuram, ja vien politiķi patiesi to vēlas.

Vērts atgādināt, ka zinātnieki un praktiķi pasaulē jau labu laiku ir atraduši vislabāko atkritumu apsaimniekošanas shēmu: atkritumi tiek savākti, sašķiroti, daļa nodota otrreizējai pārstrādei (un tai var pieskaitīt arī biogāzes iegūšanu no organiskajiem atkritumiem), daļa drazu sadedzināta speciāli tam paredzētās rūpnīcās, bet atlikušo, ar kuru nekas cits nav pasākams, deponē jeb noglabā uz laiku laikiem.

Protams, mūsdienās ik pa laikam ar šo jomu rodas nopietnas problēmas dažādās pasaules valstīs, un to iemesls ir nauda, kura vispirms jāatrod un pēc tam prasmīgi jāiegulda. Ja vēl atceras, ka atkritumu apsaimniekošanā tiek iesaistītas gan pašvaldības, gan privātie uzņēmēji, tad kļūst skaidrs, ka visā šajā procesā piedalās atšķirīgu finanšu interešu grupas, bet tas neizbēgami rada konfliktus, pārpratumus un pat aplamus risinājumus. Gan jau Rīgas domē nauda nespēlē pēdējo lomu strīdos par to, vai koncepcija laba vai slikta. Katrā ziņā cilvēkam, kurš šajos jautājumos nav speciālists, šķiet, ka ar koncepciju viss kārtībā.

Padomju laika domāšana

Latvijas Atkritumu saimniecības asociācijas (LASA) valdes priekšsēdētāja, Dr. Phys. Rūta Bendere, lūgta izteikt savu vērtējumu Rīgas domes pieņemtajai koncepcijai, saka visai skarbi: "Mēs vēl esam pārāk iestiguši padomju laika domāšanā tajā nozīmē, ka mūsos ir palicis priekšstats, ka gan politisko, gan ekonomisko dzīvi vada partija. Agrāk tā bija viena, komunistiskā partija, kas savus vadītājus speciāli skoloja, un pēdējie padomju varas gadi nebija tādi paši kā pirmie, kad par vadītāju atsūtīja neizglītotu partijas biedru. Vēlāk vadītājiem tomēr bija speciālas augstskolas.

Mēs esam sākuši atkal no pašā sākuma, kad pietiek, ja esi partijas biedrs. Protams, mums nav vienas, mums ir vairākas, demokrātiskās vēlēšanās ievēlētas partijas, kuru pārstāvji arī ir izvēlējušies iet to pašu ceļu: viņi vada un nosaka visas tautsaimniecības jomas, nepieaicinot speciālistus, kas konkrētajā nozarē darbojas un visu pārzina līdz detaļām. Protams, tad rodas tādas kļūdas, ka, lasot gatavo dokumentu – Rīgas atkritumu apsaimniekošanas koncepciju –, speciālists ir šokēts jau par to vien, ka kaut ko tādu vispār varēja uzrakstīt. Ja tiktu saaicināti kopā nozares speciālisti – ne to firmu pārstāvji, kuras pēc tam rakstīs biznesa projektus, bet tiešām eksperti –, tad politiķiem pēc tam no speciālistu piedāvātā atliktu izvēlēties konkrētajai apdzīvotajai vietai piemērotāko piedāvājumu, raugoties gan no finanšu pieejamības, gan no dažādo, arī starptautisko prasību viedokļa. Atbilstošākais risinājums atkritumu savākšanai vai tilta celšanai nav jāizstrādā politiķiem. Protams, dome var uzņemties darba koordināciju un tamlīdzīgas lietas, bet nevar risināt specifiskus profesionālus jautājumus."

Šķietami gludi

Pagājušā gada beigās Imants Stirāns, koncepcijas darba grupas vadītājs, CSA poligona Getliņi valdes priekšsēdētājs, stāstīja par atkritumu apsaimniekošanas iecerēm un piedāvāja ieskatu koncepcijas kopējās nostādnēs: "Par to, ka Rīgā atkritumu savākšanai ir jāmainās, liecina kaut vai Pierīgas meži, kuri ir piedrazoti. Tāpat arī pa vienu ielu brauc trīs operatori, un vienā pagalmā ir vairāku operatoru konteineri. Igaunijā vienu brīdi gāja vēl trakāk: bija desmit operatoru, pagalmi tika piebāzti ar konteineriem un savstarpējā konkurences cīņā konteinerus cits citam pat dedzināja. Mums darba grupā principiāli ir jāvienojas par piecām lietām:

1. Par naudu jeb par maksāšanas sistēmas principiālu maiņu.

2. Par atkritumu uzskaites mērvienību – vai tās būs tonnas vai kubikmetri.

3. Par Rīgas zonējumu, lai nebūtu tā, ka visi brauc kur grib, un, piemēram, vienā mājā ir vairāki veikali un katram cits operators.

4. Kam Rīgā pieder konteineru parks – pašvaldībai vai privātajam uzņēmējam.

5. Par atkritumu šķirošanu.

Pašlaik Rīgā apmaksas sistēma ir tāda, ka iedzīvotāji maksā operatoram jeb atkritumu savācējam un vedējam. Savukārt operators aizved atkritumus uz Getliņiem un samaksā tur par atkritumu glabāšanu. Principiālā atšķirība starp esošo un darba grupas piedāvāto koncepciju ir tā, ka iedzīvotāji maksās pašvaldībai. Poligona tarifu noteiks Regulators, bet operatora izmaksas – pašvaldība. Šīs summas saskaitot, veidosies tarifs par atkritumu apsaimniekošanu, kas iedzīvotājiem būs pašvaldībai jāmaksā.

Atklāti jāteic, ka elektrība, gāze un siltums mums jau ir vai tuvojas pasaules cenām, bet par atkritumiem iedzīvotāji maksā tik maz, ka pat nenojauš, cik tas patiesībā izmaksā. Latvijas iedzīvotāji vidēji maksā septiņas reizes mazāk nekā Eiropā, bet visas prasības, arī attiecībā uz vidi, ir tieši tādas pašas kā Eiropā, turklāt mēs šīs prasības ievērojam. Šobrīd rīdzinieki par vienu ievesto atkritumu tonnu Getliņos maksā desmit latu un 40 santīmu. Latgalē maksā 20 latu par tonnu, Igaunijā – 30 latu, bet Lietuvā par tonnu maksā 25 latus. Eiropā par tonnu maksā vidēji 70 latu. Tātad mēs, Getliņi, esam divas reizes lētāki nekā Rēzekne un Daugavpils.

Var jautāt – kāpēc jāmaksā pašvaldībai? Atbilde ir vienkārša: kad operators saņem savu naudu no iedzīvotājiem, gadās, ka viņam ir vienalga, uz kurieni atkritumus aizvest, jo viņš savu naudu jau dabūjis, turklāt daļa šīs naudas viņam jāsamaksā atkritumu poligonam par atvesto atkritumu noglabāšanu. Tāpēc jau Pierīgas meži vietām atgādina atkritumu izgāztuvi, tāpēc jau eksistē puslegālās atkritumu izgāztuves Mārupē, Ķīlupē un Priedainē. Tiesa gan, lielie operatori tā nerīkojas, jo atkritumu savākšana un aizvešana ir viņu nopietnais bizness.

Tomēr – ja iedzīvotāji naudu maksās pašvaldībai, operators to saņems tikai tad, kad varēs parādīt izziņu no Getliņiem par to, cik atkritumu ir aizvedis uz poligonu. Teorētiski operatoram pat būtu interese braukt uz mežu un savākt tur izsviestos atkritumus un nodot poligonā, jo par to viņš varēs dabūt naudu. Būs arī skaidrs, cik atkritumu pavisam ir, cik mēs sašķirojam, cik noglabājam un tamlīdzīgi, jo šobrīd skaidrības nav nekādas – pie mums poligonā visi operatoru izvestie atkritumi nenonāk.

Operatori arī iebilda, ka viņi daļu atkritumu sašķiro un nodod, tāpēc uz poligonu visu neatved un naudu saņemšot mazāk. Šī iebilde kritiku neiztur, jo operatoriem tiešām ir savas šķirošanas līnijas, bet sašķiroto viņi nodod otrreizējai pārstrādei un par to saņem naudu. Atkritumus var uzskaitīt tonnās vai kubikmetros."

Koncepcija bez pamata

Rūta Bendere, vaicāta, kas tad izstrādātajā atkritumu apsaimniekošanas koncepcijā ir aplams, teic, ka jāsāk būtu ar to, vai vispār ir zināms, cik un kādus atkritumus gada laikā sagādā uzņēmumi, veikali, biroji un iedzīvotāji: "Ir skaidrs tas, ka oficiālajā datu bāzē nav redzams, kādi atkritumi tiek radīti, kas un cik tiek savākts, jo datu bāze tiek aizpildīta tikai no A un B kategorijas uzņēmumu atskaitēm, bet tie atkritumi, kas nav videi bīstami un sastāda daudzas reizes lielāku atkritumu masu, neparādās atskaitēs. Rīgas dome nevar sekot šiem skaitļiem, jo nešķirotos atkritumus vāc arī mazas firmas, kuras tos ņem no konkrētām fiziskām vai juridiskām personām, tad tos varbūt arī sašķiro, bet jāatceras, ka, atkritumus šķirojot, vienmēr kāda daļa paliek pāri, kuru nevar nodot pārstrādei. Ir firmas, kuras vāc celtniecības atkritumus, ko aizved uz Getliņiem noglabāt, bet reāli puse šo atkritumu nav celtniecības.

Ja datu uzskaite jau pašā sākumā notiek tik neprecīzi un pilsēta tos visus arī nesaņem, pilsētai nemaz nav iespējams organizēt atkritumu apsaimniekošanu. Kā speciāliste neuzskatu, ka ir nepareizi, ja Rīgas dome uzņemas organizēt un koordinēt atkritumu apsaimniekošanas darbu un iekasē naudu no iedzīvotājiem, lai pēc tam to samaksātu atkritumu savācējam. Eiropas valstīs pašvaldība parasti ir tā, kas uzņemas koordinatora lomu. Lielāko tiesu Eiropā pašvaldības iekasē speciālu nodokli, lai tām būtu tīra un sakopta vide.

Patiesībā šajā Rīgas koncepcijā ir ļoti daudz "balto laukumu". Ja maksās par Getliņos nodotajiem atkritumiem, tad kā būs ar lietu pielijušajos konteineros, kuru svars dubultosies? Kādi plāni ir attiecībā uz biodegradablajiem atkritumiem? Getliņos iegūst tikai trešo daļu tās biogāzes, ko šie atkritumi var dot, jo pilnīgākai izmantošanai vajag speciālu rūpnīcu, kurai šie atkritumi tiek sagatavoti. Pie mums būtu jārīkojas tāpat kā Eiropā – par konteineriem, kas stāv pie mājas, maksā "liekā balasta" radītājs. Ja tie ir nešķiroto drazu konteineri, maksa par tiem ir divas reizes augstāka. Savukārt sašķiroto atkritumu konteineri nav pie katras mājas, jo tad tas būtu ļoti neizdevīgi dārdzības dēļ. Savukārt, ja par atkritumiem maksā tikai tad, kad tie tiek nodoti poligonā, iznāk, ka par sašķirotajiem to veidotājs neko nemaksā. Sašķirotos atkritumus parasti nodod pārstrādātājam, kas samaksā tam, kas tos nodod."

Patiesībā jāteic, ka saruna pat Rīgas domes atkritumu koncepciju rādās esam gara un nepavisam ne vienkārša, tāpēc droši vien vissaprātīgāk būtu nosēdināt politiķus un speciālistus pie viena galda un soli pa solim pārskatīt visu koncepciju.

Ja grib, var iemācīt un izdarīt

Sarunas nobeigumā Bendere pastāsta, ka LASA ir piedalījusies kādā Eiropas Savienības finansētā projektā Krievijā, Pleskavas apgabala Porhovā. Tas paredzēja izstrādāt atkritumu apsaimniekošanas koncepciju un to īstenot. Porhova nav ne bagāta, ne īpašas ievērības cienīga apdzīvota vieta, bet vietējā pašvaldība bija nolēmusi sakārtot atkritumu saimniecību un par partneriem izvēlējās LASA. To, cik drūms skats Porhovā un tās apkārtnē bija pirms projekta īstenošanas un pēc tās, labi var redzēt fotogrāfijās. Bendere teic, ka iedzīvotāju izglītošanu sākuši ar lekcijām skolotājiem un skolas bērniem, kuri pēc tam dzirdēto stāstījuši mājās un kļuvuši par pieaugušo skolotājiem. Arī pārējiem iedzīvotājiem sagatavoti bukleti un skaidrots, kāpēc vajadzīga atkritumu šķirošana. Tagad Porhovā atkritumi tiek apsaimniekoti pēc Eiropas standartiem, tie tiek šķiroti, un iedzīvotāji paši jūtas lepni un priecīgi, ka viņu dzimtā vieta ir kļuvusi daudz tīrāka un jaukāka. Pašvaldībai esot bijusi tikai viena interese – visu sakārtot, tāpēc tā aicinājusi palīgos speciālistus, un beigās visi bijuši apmierināti.

Jāpiebilst, ka, klausoties par Porhovā notikušo, tās pašvaldību un iedzīvotājiem, prātā nāca arī kāds cits stāsts, kuru pastāstīja Roberts Ķīlis, stratēģijas 2030 darba grupas vadītājs, Rīgas Ekonomikas augstskolas asociētais profesors un sociālantropologs: "Te ir līdzība ar kultūru: cilvēks apmeklē dažādus kultūras pasākumus – teātrus, koncertus, izstādes –, ja ir pie tā pieradināts. Diez vai, pirmoreiz aizejot uz operu, cilvēks gūst lielu baudījumu un spēj novērtēt mūziku, dziedātājus, orķestri. Lai prastu kultūru novērtēt un būtu gatavs par to arī maksāt, pilnīgi obligāts ir audzināšanas darbs šajā jomā. Attiecībās ar dabu ir līdzīgi. Tas ir audzināšanas jautājums, kas ir saistīts ar ilgtspējīgu dzīvesveidu. Un, ja runājam par ilgtspējīgu dzīvesveidu, tad jautājums tik daudz nav par informēšanu, kā par to, lai cilvēkiem to padarītu ērtu.

Atkal minēšu piemēru, pavisam vienkāršu – atkritumu šķirošana. Var taču ražot virtuves mēbeles, kurām ir paredzēts nevis viens, bet trīs pie durtiņām piestiprināti atkritumu maisiņi, jo tad atkritumus varētu sašķirot jau dzīvoklī. Vai arī konteineriem būtu jābūt nevis aiz trim kvartāliem, bet tuvu mājām. Attieksmes maiņai nepietiek tikai ar informēšanu, ir jāpalīdz attieksmi īstenot dzīvē. Attieksme pret vidi nav tikai morāles un ētikas jautājums, tā ir arī pieraduma veidošana, pamatojoties uz ekonomisku ērtumu, izdevīgumu.

Šovasar kopā ar ģimeni divus mēnešus dzīvoju Kembridžā, jo rakstīju grāmatu, man bija vajadzīga turienes bibliotēka un miers. Tur ir ieviesta atkritumu šķirošana, un citādi nemaz nav iespējams, jo nav kopējā atkritumu konteinera, parastas miskastes tur vienkārši neved ārā regulāri, labi ja reizi divās nedēļās. Lai mājās neveidotos atkritumu poligons, ir jāšķiro. Principā cilvēks ir spiests šķirot un pie tā pierod, tas kļūst ērti un vienkārši. Atgriezāmies mājās un turpinām šķirot atkritumus, jo esam pieraduši tā darīt, kaut arī šeit tas ir grūtāk, nav izveidota tik ērta sistēma. Bet mums ir izveidojies pieradums, mums tas vairs nav grūti, lai gan ārā pie mājas konteineru nav. Šādi ieradumi kļūst par sociālās uzvedības normu.

 

Valdība piešķir 20 milj. Eiropas fondu finansējumu nodarbinātības veicināšanai reģionos

NRA  04/22/09     Lemjot par Eiropas struktūrfondu finansējuma pārdali, valdība ir akceptējusi papildus finansējuma 20 milj, apmērā piešķiršanu Labklājības ministrijai (LM) nodarbinātības veicināšanai reģionos.

Tāpat valdība nolēma nodot īstenošanai LM iepriekš Izglītības un zinātnes ministrijas pārziņā esošo Eiropas Sociālā fonda (ESF) aktivitāti mūžizglītības politikas pamatnostādņu ieviešanai. Šim nolūkam LM piešķirti 5 milj. latu. Savukārt darba tirgus prognozēšanai LM turpmāk varēs ieguldīt ESF finansējumu 1 milj. latu apmērā.

Labklājības ministrs Uldis Augulis norāda, ka „valdības lēmums ir ļoti būtisks labklājības nozarei, ņemot vērā nepieciešamību līdzsvarot attīstību reģionos krīzes apstākļos. Šis lēmums ļaus pašvaldībām pašām izvērtēt konkrētā reģiona nepieciešamību pēc darba spēka kvalifikācijas sagatavošanas un nodarbinātības veicināšanas."

Ar ESF atbalstu nodarbinātības veicināšanai reģionos paredzēti tādi pasākumi kā auklīšu un asistentu nodrošināšana cilvēkiem, kas nespēj par sevi rūpēties, īslaicīgi nodarbinātības pasākumi, kā arī reģionālās mobilitātes veicināšanas pasākumi, piemēram, transporta nodrošināšana un pasākumi pašvaldību sadarbības veicināšanai.

ESF atbalstīto projektu ietvaros bezdarbnieki, darba meklētāji, potenciālie bezdarbnieki un ekonomiski neaktīvie cilvēki varēs apgūt darba tirgum nepieciešamās zināšanas, tās vēlāk pielietojot un papildinot subsidētā praksē pie darba devēja, uzsākot komercdarbību vai kļūstot par pašnodarbināto.

Tie pašvaldību iedzīvotāji, kuri nespēs strādāt, jo ir jāpieskata bērns vai jāaprūpē cilvēks ar invaliditāti, varēs izmantot aukļu vai asistentu pakalpojumus. Savukārt darbinieki, kuru darba vieta atradīsies citā pašvaldībā, varēs pretendēt uz reģionālās mobilitātes atbalsta pasākumiem.

Lai saņemtu finansējumu un īstenotu projektus, pašvaldībām būs jāizstrādā vietējie nodarbinātības plāni, norādot savam apvidum nepieciešamos pakalpojumus un specifiskās vajadzības. Atbalsts paredzēts tieši pašvaldībām, jo tās spēj operatīvāk reaģēt uz pārmaiņām un pārzina iedzīvotāju vajadzības.

Projektus pašvaldības īstenos sadarbībā ar Nodarbinātības valsts aģentūru (NVA).

Savukārt LM ar ESF atbalstu varēs veikt pētījumus, lai noteiktu īstermiņa un ilgtermiņa darba tirgus prognozes. Šāda veida pētījumi jāveic, lai prognozētu nepieciešamās apmācību jomas un virzienus tuvākā un tālākā nākotnē bezdarbnieku, darba meklētāju un bezdarba riskam pakļauto personu atbalstam.

Savukārt, lemjot par pārējām apturētajām, LM pārziņā esošajām aktivitātēm, valdība nolēma līdz 2010.gadam atlikt jaunās invaliditātes sistēmas ieviešanu, bet līdz 2013.gadam - dzimumu līdztiesības veicināšanas pakalpojumus darba tirgū. Aktivitātes apturētas, ņemot vērā ekonomisko situāciju valstī.

 

VID: situācija ar aplokšņu algām patlaban valstī ir dramatiska

BNS  04/22/09    Valsts ieņēmumu dienests (VID) cīņā pret aplokšņu algām pēdējos trīs gados bija sasniedzis vērā ņemamus rezultātus, taču pašlaik dienests situāciju raksturo kā dramatisku, norādot, ka tā atgriezusies pagājušā gada janvāra līmenī.

VID Komunikāciju daļā informēja, ka dienests 2007.gadā legalizējis 20 tūkstošus strādājošo, bet pērn - deviņus tūkstošus. "Tie ir uzņēmēji, kurus varēja pārliecināt ar preventīvām metodēm. Patlaban tādu uzņēmumu ir atlicis maz," norādīja VID, atzīstot, ka pašreizējie rādītāji liecina, ka situācija ir atgriezusies pagājušā gada janvāra līmenī, kam par iemeslu ir sliktā ekonomiskā situācija valstī.

VID atklāj, ka nodarbināto sadalījumā pēc algas lieluma pēdējo mēnešu laikā ir vērojamas būtiskas korekcijas. Ja vēl decembrī nodarbināto skaits ar algu lielāku par 500 latiem bija 306 tūkstoši, kas ir 34% no nodarbinātajiem, tad tagad situācija atgriezusies 2007.gada līmenī - līdz 258 tūkstošiem, kas ir 29%. Patlaban mazās algas no 160 līdz 200 latiem saņem 12% nodarbināto, bet pirms gada - 20%.

"Protams, ja no šīs grupas notiktu pāreja uz to grupu, kur algas ir lielākas, varētu uzskatīt, ka tendence ir pozitīva. Taču diemžēl notiek pretējais, tas ir, darba ņēmēji pāriet uz grupu, kur algas ir zem šīs robežas," uzsvēra dienestā.

VID rīcībā esošā statistika par algām arī liecina, ka pērn janvārī darba devēju grupā, kur algas ir virs 1000 latiem un kur nevajadzētu būt maksājumiem aploksnēs, bija 1029 darba devēji un 2008.gada laikā to skaits pakāpeniski pieauga. Šogad janvārī savukārt šādu darba devēju skaits atkal ir samazinājies līdz pagājuša gada janvāra līmenim.

Algu skalā no 500 līdz 1000 latu pagājušā gada janvārī bija 3600 darba devēju, un gada laikā to skaits pieauga līdz 4000, bet šogad samazinājies līdz iepriekšējā gada janvāra līmenim.

Latvija pēdējos gados pēc straujas ekonomikas izaugsmes piedzīvo lejupslīdi, ko būtiski ietekmējusi arī pasaules finanšu un ekonomikas krīze.

 

Ministri ir samulsuši un pārbijušies. Par sevi vai par valsti?

Toms Ostrovskis, TVNET  04/22/09     Piedāvājam jūsu vērtējumam īsu LNT ziņu sižetu ar trīs ministru citātiem. Aplūkojiet tos kārtīgi un izseciniet paši, vai ministri ir samulsuši, varbūt izbijušies par savu krēslu un partiju izredzēm 6.jūnija pašvaldību vēlēšanās, vai varbūt viņi nevēlas saprast, kādā stāvoklī ir Latvijas valsts budžets? Vai kāds no šiem trim ministriem un valdība kopumā jūs pārliecina, ka, lai arī nākotne būs grūta un smaga, tas ir mazākais iespējamais ļaunums?

Minētie citāti ir ņemti no īsām ministru atbildēm, kā viņi redz 20-40% budžeta samazinājumu savām nozarēm. Sižeta garums ir aptuveni 1 minūte un 30 sekundes. Pievērsiet uzmanību šīm frāzēm:

"mums liek samazināt",

"mēs to nedarīsim",

"20% samazinājums jau nav izpildāms",

"tas nav realizējams",

"mēs skatīsimies, vai tas vispār no tiesiskā viedokļa ir iespējams",

"es par to nemaz negribu runāt",

"mēs nāksim ar tādu ziņojumu, ka tas nav iespējams un ka to nedrīkst darīt"...

Uzmanības vērti ir ne tikai ministru uzvārdi, bet tieši partijas, kuras ir līdzatbildīgas par savu ministru darbiem un nedarbiem.

Trīs ministriju vadītāji - Ivars Eglītis, Tatjana Koķe, Uldis Augulis, kuru partiju pārvaldījumā esošajās ministrijās problēmas ir radušās ne jau tikai pēdējā gada laikā un vēl jo mazāk - tikai pasaules ekonomiskās krīzes iespaidā. Ja paskatāmies uz partiju pārstāvniecību šajās ministrijās, varam atrast visas pašreiz Saeimā esošās varas partijas. Bet, kaut gan visām parlamenta partijām beidzot vajadzētu sākt strādāt, lai labotu savas pagātnes kļūdas, tās vairāk gaužas, spurojas un pretojas tam, kas jau bija jāizdara iepriekšējos gados. Kādēļ? Viens no iemesliem ir visai triviāls - viņi nezina, ko darīt, kā to izdarīt un kāpēc tas vispār būtu jādara. Vai jums ir citas versijas?

Veselības ministri

Kopš 2004.gada veselības ministrija ir Tautas partijas paspārnē: tās vecbiedrs Gundars Bērziņš, kurš šogad kandidē uz Rīgas domi, bija veselības ministrs no 2004. līdz 2007. gadam; nākamais bija spožais Vinets Veldre, no 2007.gada sākuma līdz tā paša gada beigām; Ivars Eglītis - kopš 2007.gada beigām. Pēdējais pārzina veselības nozari jau vairāk kā divus gadus. No 2003.gada līdz 2004.gadam veselības joma bija Jaunā laika pārziņā, to vadīja ne mazāk odiozas personības - Āris Auders, vēlāk Ingrīda Circene.

Izglītības un zinātnes ministri

• 1998.-1999.gads - Jānis Gaigals no Latvijas ceļa

• 1999.-1999.gada decembris - Silva Golde, Tautas partija (TP)

• 1999.-2000.gads - Māris Vītols, TP

• 2000.-2002.gads - Kārlis Greiškalns, TP

• 2002.-2204.gads - Kārlis Šadurskis, Jaunais laiks 2004.-2004.gada decembris - Juris Radzevičs, Latvijas Pirmā partija

• 2004.-2006.gads - Ina Druviete, Jaunais laiks

• 2006.-2007.gads - Baiba Rivža, ZZS

• Kopš 2007.gada - Tatjana Koķe, ZZS

Labklājības ministri

• 1995.-1999.gads - Vladimirs Makarovs, TB/LNNK

• 1999.-2000.gads - Roberts Jurdžs, TB/LNNK

• 2000.-2002.gads - Andrejs Požarnovs, TB/LNNK

• 2002.-2002.gads - Viktors Jaksons, TB/LNNK

• 2002.-2007.gads - Dagnija Staķe, ZZS

• 2007.-2009.gads - Iveta Purne, ZZS

• No 2009.gada 12.marta Uldis Augulis, ZZS

Šoreiz tikai informācija pārdomām, viedokļus gaidām komentāros.

 

Novadu ceļu sakārtošana izmaksātu 300 miljonus latu

DELFI  04/23/09    Jaunveidojamo novadu vajadzībām nepieciešamo autoceļu posmu sakārtošana izmaksātu aptuveni 300 miljonus latu, ja nemaina grants segumu, un 660 miljonus latu, mainot grants segumu pret asfalta segumu, liecina RAPLM aplēses. Pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns (TP) aicina Satiksmes ministriju iespēju robežas vispirms sakārtot pašus nepieciešamākos ceļa posmus.

Zalāns nosūtījis satiksmes ministram informāciju par jaunveidojamo novadu vajadzībām atbilstoša autoceļu posmu attīstību, aicinot prioritāri atbalstīt šo ceļu sakārtošanu, lai reģionu iedzīvotājiem būtu nodrošināta ērta piekļuve valsts un pašvaldību pakalpojumiem, portālu “Delfi” informēja ministra pārstāve Dace Kārkliņa.

RAPLM apkopotā informācija liecina, ka 2204 kilometru garumā nepieciešams sakārtot grants segumu, bet 1132 kilometru garumā – sakārtot asfaltētā seguma ceļus.

Aptuveni aprēķini liecina, ka minimālās izmaksas, ja nemaina grants ceļu segumu, balstoties uz Satiksmes ministrijas datiem, šiem darbiem būtu nedaudz virs 300 miljoniem latu, bet, mainot grants segumu ar asfalta segumu – virs 660 miljoniem latu.

Izprotot to, ka viena gada laikā visus pašvaldībām svarīgos ceļu posmus sakārtot nav iespējams, ministrs Zalāns aicina Satiksmes ministriju, plānojot ceļu tīkla sakārtošanu, prioritāri atbalstīt to ceļu posmu sakārtošanu, kas sekmēs lielo novadu un līdz ar to reģionu attīstību.

Daudzas pašvaldības, apzinoties iedzīvotāju interesēm atbilstoša ceļu tīkla nozīmīgumu, to attīstībā ieguldījušas valsts dotāciju novadu infrastruktūras attīstībai.

„Sarunās ar pašvaldību vadītājiem un iedzīvotājiem sliktais autoceļu stāvoklis gandrīz vienmēr tiek minēta kā galvenā problēma, kas kavē gan iedzīvotāju pārvietošanos, gan ekonomisko aktivitāti reģionos. Tieši tāpēc mēs apkopojām informāciju par tiem ceļu posmiem, kas būtu jāsakārto prioritāri,” norāda ministrs Zalāns.

Lai identificētu attīstāmos ceļu posmus, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija (RAPLM) izmantoja trīs kritērijus - jānodrošina nokļūšana no katras pagasta vai pilsētas pārvaldes (jeb pašreizējā pagasta centra) uz jaunveidojamā novadu centru; jānodrošina nokļūšana no novada pagasta vai pilsētas pārvaldes uz maģistrālajiem ceļiem un jānodrošina ceļu sakārtošana novados uz apdzīvotām vietām ar lielu iedzīvotāju skaitu, kā arī uz vietām, kur atrodas skolas vai citi sociāli nozīmīgi objekti.

 

Eglītis: Mediķiem jārēķinās ar 20% atalgojuma samazinājumu

LETA  04/23/09     Veselības ministrs Ivars Eglītis (TP) ir atkāpies no uzstādījuma, ka medicīnas darbiniekiem atalgojumu samazinās tikai par 10% - mediķiem jābūt gataviem uz 20% samazinājumu.

To šodien pēc valdības ārkārtas sēdes žurnālistiem sacīja ministrs, norādot, ka par to informējis arī nozares pārstāvjus.

Eglītis aicināja veselības nozarē strādājošos uz lielāku solidaritāti šajā jautājumā.

Kā ziņots, 2013.gadā Latvijā līdzšinējo 59 stacionāro iestāžu vietā vietā būs 24 slimnīcas, liecina ziņojumā par veselības aprūpes sistēmas strukturālo reformu ietvertā informācija. Tas nozīmē, ka Latvijā būs trīs universitātes slimnīcas Rīgā, sešas reģionālās slimnīcas, astoņas lokālās slimnīcas un septiņas specializētās stacionārās iestādes.

Plānots, ka šogad izmaiņu slimnīcu skaita ziņā nebūšot, taču jau nākamgad pārprofilētas tiks astoņas stacionārās iestādes, 2011.gadā - trīs slimnīcas, bet līdz 2013.gadam - pārējās 24 slimnīcas.

Slimnīcās, sākot ar šo gadu, pakāpeniski tiks samazināts gultu skaits.

 

Zatlers: Ārkārtas sēde izkustināja strukturālās reformas no "nulles punkta"

LETA  04/24/09    Valsts prezidenta Valda Zatlera sasauktā valdības ārkārtas sēde, esot izkustinājusi strukturālās reformas no "nulles punkta", - šādu pārliecību pēc valdības sēdes šodien pauda pats prezidents.

Prezidents vien minēja, ka 1.septembra izglītības nozarē stāsies spēkā princips "nauda seko skolēnam", bet veselības aprūpē pirmo reizi strukturālās reformas tiks veiktas tieši nozares administratīvajā vadībā.

"Katram uzdevumam apakšā ir konkrēti skaitļi un termiņi," apgalvoja prezidents, piebilstot, ka izglītības un veselības ministru ziņojumos iezīmējušies sociālās drošības garantēšanas mehānismi, savukārt Stratēģiskās analīzes komisijas ziņojums esot kā valdības un zinātnieku vīzijas salīdzinājums par situācijas risinājumu.

Zatleram vairākkārt tika jautāts, ko pēc valdības ārkārtas sēdes viņš varēs pastāstīt lauku iedzīvotājiem, kuri, pēc paša prezidenta vārdiem, viņu apberot ar jautājumiem par valsts nākotni, uz ko valsts galva sniedza izvairīgu atbildi, norādot, ka šobrīd ir Ministru kabineta lēmums ar konkrētiem darbiem un termiņiem, kurus viņš tomēr nekonkretizēja.

Pēc Zatlera teiktā, par izmaiņām sociālajos pabalstos valdība lemšot ārkārtas sēdē 30.aprīlī.

Ministru kabineta locekļi vienojušies saskaņā ar Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) rekomendācijām lemt par lielākām finanšu ministra pilnvarām budžeta kontrolē, kā arī nozaru ministru pilnvarām sava resora budžeta izlietošanā.

Iespējams, ministri paši varētu veikt pārdali sava resora budžeta programmās. Par šo jautājumu gan vēl tiks gatavoti priekšlikumi un par to tiks lemts valdībā.

Kā iepriekš ziņoja "TV3" raidījums "Nekā personīga", SVF ir ieteicis ne tikai uzlabot Finanšu ministrijas (FM) darba efektivitāti, bet piešķirt Einara Repšes (JL) vadītajai iestādei arī daudz lielāku atbildību nekā līdz šim.

SVF ir rekomendējis finanšu ministram piešķirt ārkārtas pilnvaras, lai nodrošinātu finanšu disciplīnas izpildi, ieskaitot iedarbīgas veto tiesības uz lēmumiem, kam ir fiskāla ietekme vai saistība ar to.

Finanšu ministrijai esot jāļauj kontrolēt valsts pārvaldes algu sistēmas centralizēšanu un racionalizēšanu, jāpiešķir pieeja visām maksājumu saistībām, tostarp valsts un privātās partnerības projektiem, jāļauj pilnveidot uzraudzību pār pašvaldību finansēm un tāmēm un jādod tiesības slēgt atlikušos ārpusbudžeta fondus, uzskata SVF.

Premjers Valdis Dombrovskis (JL) pēc valdības ārkārtas sēdes norādīja, ka viņa valdībai patlaban nākas īsā termiņā veikt tās strukturālās reformas, kuras iepriekšējās valdības nav veikušas vairākus gadus.

Būtisku jaunumu šodien apspriestajās strukturālajās reformās neesot, jo gan Pasaules Bankas pētījums par izglītības nozari Latvijā, gan māsterplāns reformām veselības nozarē bija zināms iepriekš.

Ministru prezidents uzsvēra, ka strukturālās reformas nav iespējas skatīt atrauti no budžeta grozījumiem un tās būs jāieliek konkrētos finanšu rāmjos.

Zatlers pēc sēdes vēlreiz pauda pārliecību, - ja valdības sēde būtu bijusi atklāta, tā nebūtu devusi tādus rezultātus. Prezidents savu lēmumu salīdzināja ar lūgumu izslēgt mobilos telefonus pirms koncerta, lai gan māksliniekiem, gan skatītājiem būtu iespējams koncentrēties.

 

Raita Karnīte: var notikt Latvijas valsts pārņemšana

TVNET  03/24/09     23. aprīlī Valmierā notika Eiropas Komisijas (EK) pārstāvniecības Latvijā organizētā diskusija ciklā „Eirodzīve – kāpēc?”, kurā Valmieras iedzīvotāji un pieaicinātie eksperti diskutēja par Latvijas izdzīvošanas iespējām.

Sarunu vadīja filozofs prof. Igors Šuvajevs un tajā piedalījās ekonomiste Raita Karnīte un Latvijas Universitātes Senāta priekšsēdētājs, Sociālo zinātņu fakultātes profesors Juris Rozenvalds, kā arī Valmieras pašvaldības iestāžu pārstāvji un iedzīvotāji, kuri bija ieradušies, lai uzklausītu ekspertu viedokli un dalītos savās pārdomās.

„Katrs atsevišķi mēs gan jau kaut kā izdzīvosim, bet kā ir ar Latvijas valsti – vai tā pārdzīvos šo krīzi un varbūt tai jau ir pielikts punkts?” sākot diskusiju, jautāja I.Šuvajevs.

Varam zaudēt savu valsti

„Jautājums ir par attieksmi – vai pašreizējo ekonomisko lejupslīdi mēs uztveram kā normālu ekonomikas parādību, ko izraisījis iepriekšējo gadu trakais skrējiens, vai kā traģēdiju. Mēs to uztveram kā traģēdiju un nespējam konstruktīvi to risināt. Tādēļ pastāv risks, ka mēs savu valsti varam zaudēt, un, manuprāt, mēs to arī zaudēsim. Manuprāt, šis ir tas brīdis, kad valsts tiek pārņemta,” norādīja R.Karnīte.

„Pastāv risks, ka Latviju pārņems Rietumu kapitāla pārstāvji. Protams, Latvija ir Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts, tādēļ ar svešām rokām politisko sistēmu nomainīt nevar. Taču sabiedrības neapmierinātība var līdz tam novest. Sabiedrība tiek turēta neziņā, cilvēkiem tiek stāstīts, ka viss ir slikti, un viņi tam labprāt tic. Uz šīs bāzes šobrīd tiek radīti neciešami sociālie apstākļi, kuru rezultāts būs sociālais sprādziens, neapmierinātība. Un uz šā fona var nākt jaunie spēki un radīt šeit savu kārtību,” uzskata ekonomiste.

Trūkst politiskās konkurences

„Tāpat kā ekonomikā, arī lai politiskā sistēma efektīvi darbotos, tajā ir nepieciešama konkurence. Diemžēl jāsecina, ka mūsu izvēlētie līderi un politiķi ir bijuši viduvējības. Manuprāt, ja mēs pašlaik neatrisināsim attiecības starp divām lielajām kopienām, kas veido Latvijas sabiedrību, mēs no šīs krīzes neizkļūsim. Vēl viens nopietns šķērslis ir tas, ka mūsu sabiedrībai trūkst mērķa. Esam iestājušies ES un NATO – ko tālāk? Ir nepieciešams jauns mērķis, un tas nedrīkst būt etnisks – tam ir jāapvieno visa sabiedrība,” norādīja J.Rozenvalds.

„Manuprāt, pozitīvais aspekts ir tas, ka beidzot mēs ķeramies klāt saviem tabu – Satversmei un vēlēšanu sistēmai. Latvija ir vienīgā postkomunistiskā valsts, kurā nav bijušas nopietnas diskusijas par vēlēšanu sistēmu. Proporcionālā vēlēšanu sistēma veicina mazu partiju veidošanos – tas politikas teorijā un praksē ir pierādīts. Tādēļ varbūt nepieciešams domāt par mažoritārās sistēmas elementu ieviešanu? Pirmie soļi pareizajā virzienā jau ir sperti – „lokomotīvju” principa izskaušana,” klātesošajiem skaidroja J.Rozenvalds.

Kā izkļūt no krīzes?

„Pozitīvā ziņa ir tā, ka, vienalga, kas valdīs šajā valstī, šeit dzīvojošo cilvēku labklājībai un materiālajam stāvoklim ir jāuzlabojas. Latvijas ģeogrāfiskais stāvoklis ir ļoti pievilcīgs un interesants investoriem, tādēļ agri vai vēlu investīcijas atgriezīsies – par to man nav šaubu,” uzsvēra R.Karnīte.

Atbildot uz valmieriešu jautājumiem par iespējām izkļūt no pašreizējās krīzes, ekonomiste norādīja, ka vienīgā iespēja ir atjaunot ražošanu. „Lai ekonomika atveseļotos, ir jāražo. Lai varētu ražot, vajag naudu, lai varētu ražot, un tirgu, kur pārdot saražoto. Bankas šobrīd naudu nedod. Tādēļ, manuprāt, valstij ir jāpanāk vienošanās ar bankām par kreditēšanas atsākšanu,” norādīja ekonomiste.

 

Premjers: bezatbildīgas politikas dēļ zaudēti miljardi

DELFI  04/24/09     Pēc premjera Valda Dombrovska (JL) domām iepriekšējo valdību neefektīvā ekonomikas politika un pēdējā gadā pieļautās kļūdas radījušas miljardiem latu lielus zaudējumus.

Intervijā laikrakstam “Telegraf” premjers atzinis, ka, izvērtējot makroekonomiskās sekas, ko izraisīja ekonomikas pārkāršanas, pretinflācijas pasākumu aizkavēšanas un nekontrolējamā kreditēšanas buma pieļaušana, būtu iespējams aplēst zaudējumus.

“Ja par pamatu ņem IKP rādītājus un aprēķina visas pēdējā gadā pieļautās kļūdas, tad zaudējumi būtu mērojami miljardos latu,” atzinis premjers.

Viņš arī paudis, ka pēc juridiskiem un tiesiskiem principiem nevar noteikt atbildību par bezdarbību makroekonomiskās politikas realizācijā. “Ja nav pierādīts konkrētu normatīvo aktu pārkāpuma fakts, nevar piemērot sodus. Par bezatbildīgiem lēmumiem un rīcību var saņemt tikai politisku sodu, kuru piespriedīs paši vēlētāji,” atzinis Dombrovskis.

 

Stāsts par Latvijas nāvi

Arno Jundze,  NRA  04/25/09    Jūs visu izlasījāt pareizi, šī patiesi ir sleja par Latvijas nāvi. Nu ja – jūs sacīsiet – autors atkal zāli sapīpējies un kladzina te par latvju kultūras darbinieku grūto mūžu. Savējie jāaizstāv. Zinām jau, zinām!

Patiesībā negrasos nevienu aizstāvēt, un jautājums par Latvijas kā valsts pastāvēšanas jēgu nav nedz manis izgudrots, nedz manis uzdots. Par to pēdējās nedēļās runā gan filozofi, gan politologi. Fakts numur viens, ko 2009. gada aprīļa pēdējā sestdienā var konstatēt, īpaši nepiepūlot smadzenes, ir tāds, ka esam nodzīvojušies līdz brošai. Fakts numur divi, kas izriet, lasot dažādu ministriju plānus A un B, un C par to, ko nogriezt, likvidēt vai citādi nozūmēt, arīdzan ir pietiekami skarbs – pilnīgi skaidri redzams, ka Latvijas valsts kuģis, runājot sen miruša dzejnieka vārdiem, ir pamatīgi piedzēries un potenciālie stūrmaņi groza tā kloķus pēc tautas parunā precīzi definētā principa – kā es māku, tā es maunu...

Negrasos biedēt lasītājus ar apokaliptiskām pasaules gala ainiņām, tomēr būsim reālisti, paskatīsimies nesenā vēsturē, kurā mūsu valsts šobrīd par katru makti laužas atgriezties, proti, skarbajos deviņdesmitajos gados. Lai arī tobrīd uzplauka ne viena vien tagadējā Latvijas miljonāra pirmie godīgā prihvatizācijā nopelnītie ļimoni, sabiedrībai kopumā tas nudien bija skarbs un nepatīkams brīdis. Totāla noslāņošanās, bandīti treniņbiksēs, pēc bankas Baltija zaudētā ticība un lepnums par valsti, pirmais Īrijas un Vācijas braucēju vilnis, fermas ar izsistiem logiem kā Latvijas lauku ainavas laika zīme... Un pāri visam minētajam un nenosauktajam totāla sabiedrības atradināšana no pašsaprotamām kultūras vērtībām: kinoteātru un kultūras namu likvidācija, teātru apmeklētības kritums, grāmatu lasīšanas ēras beigas ar simtkārt sarukušām tirāžām... Daudz kas tobrīd notika eksistenciālas un skaudras izdzīvošanas vārdā.

Toreiz likās – gan jau mēs to pārcietīsim, gan jau viss būs kārtībā, bet brīdī, kad dzīve iegāja puslīdz normālās sliedēs, atklājās, ka senāk pašsaprotamais kultūras izmantojums nemaz nav nedz tik dabisks, nedz vitāli nepieciešams. Desmit gados izveidojās sabiedrība, kurai vairs nebija ieraduma un vajadzības pēc kultūras patēriņa. Izrādījās, bez tā var ļoti labi iztikt! Protams, tam var likt pretī jaunas iespējas un jaunas intereses, tomēr ļaunākais ir tas, ka šajā desmitgadē degradējās tas, ko agrāk dēvēja par inteliģenci. Vecie nogāja no skatuves, jaunie aizgāja biznesā. Palika leģenda par dziedošo revolūciju un tautas fronti. Tomēr inteliģence vai, ja jums labāk patīk šis apzīmējums – intelektuāļi, Latvijai ir nepieciešami ne jau kā pāva spalvas parādes mundierī, bet gan kā reāls ideju ģenerators.

Sliktākais 2009. gada situācijā nav vis kāda valdošās politikas vai pasaules ekonomikas krīze, bet gan tas, ka inteliģence/intelektuāļi šobrīd nespēj ģenerēt neko sakarīgu un atražo pupu mizas par veco un nodrāzto Latvijas nokijas tēmu. Ir grūti saprast, kas notiek ar kultūras darbiniekiem, kuri šobrīd brīvā valstī, demokrātiskā sabiedrībā kaut ko nikni burkšķ virtuvē, bet, tiklīdz tiek aicināti izteikties, tā klanās, ka piere pret zemi būkšķ gan valdošo partiju un labā premjera, gan mīļo ierēdņu virzienā.

Var, protams, saprast, ka vispārējā iebiedēšanas kampaņā, ko meistarīgi īsteno pēdējās divas valdības, solot darba vietu likvidāciju, katrs grib saglabāt kaut vai kādu eksistences pamatu, bet ir pilnīgi skaidrs, ka tagadējā trīsdesmitgadnieku un četrdesmitgadnieku paaudze šobrīd tiek uzmesta tikpat ciniski, kā savulaik uzmeta tagadējos pensionārus, un nekāda klanīšanās te nelīdzēs.

No visa tā izriet visnotaļ nepatīkamas konsekvences. Ja kuģis turpinās peldēt, kur pagadās, agri vai vēlu atskanēs sauciens – glābjas, kas var. Draudošā kultūras pie-ejamības samazināšana pat par 50 procentiem ir bīstama ne tik daudz kādu sociālu deformāciju dēļ – tas ir totāla ideju trūkuma priekšvēstnesis. Ja ideju nebūs, šīs valsts nāve iestāsies jau tuvāko desmit piecpadsmit gadu laikā.

 

Saņemti jau 180 iedzīvotāju priekšlikumi birokrātijas mazināšanai

NRA  04/27/09     Kopš 31.marta Valsts kanceleja ir saņēmusi jau 180 iedzīvotāju un nozaru nevalstisko organizāciju priekšlikumus birokrātijas mazināšanai un valsts pārvaldes optimizēšanai, informē Valsts kancelejas Komunikācijas departamenta vadītāja vietniece Laine Kučinska.

Visvairāk iedzīvotāji vērš uzmanību uz nepieciešamību optimizēt līdzīgu atskaišu sniegšanu dažādam valsts pārvaldes iestādēm un izziņu pieprasīšanu no vienas valsts un pašvaldību iestādes otrai. Kāds iedzīvotājs raksta, ka „pilsoņiem nevajadzētu strādāt par kurjeriem”. Savukārt advokāte savos priekšlikumos norāda: „..tas prasa ieviest fundamentālas izmaiņas domāšanā. Iedzīvotājiem ir pašiem jāatbrīvojas no ieradumiem visur iet ar neskaitāmām izziņām un izdrukām. Un ierēdņus jeb papīru saņēmējus ir jāizglīto, ka tos nevar prasīt.”

Vairāki uzņēmēji un nevalstisko organizāciju pārstāvji raksta, ka līdzīgas atskaites un gada pārskati ir jāiesniedz gan Valsts ieņēmumu dienestam, gan Uzņēmumu reģistram. Kāds uzņēmējs norāda, ka „jābūt vienotai sistēmai, lai atskaites var iesniegt vienā iestādē”. Daudz sabiedrības priekšlikumi ir saņemti par Valsts ieņēmuma dienesta (VID) darbību. Vairāki iedzīvotāji norāda, ka gada ienākumu deklarāciju nevajadzētu sniegt valsts iestādēs un pašvaldībās strādājošiem, jo šī informācija jau ir VID rīcībā, aicinot izmanot Igaunijas un Dānijas praksi: „Dānijā valsts iestāde izsniedz nodokļu maksātājām deklarāciju, kurā pilsonis redz VID datus un tikai paraksta deklarāciju, ja nav nekas papildināms vai kādas pretenzijas.”

Daudz iedzīvotāju norāda, ka valsts un pašvaldību iestādes nepietiekami izmanto informāciju no datu bāzēm, kā arī nepietiekami sadarbojas savā starpā, lai nodrošinātu pakalpojumus. „..ir ļoti neveikla sadarbība starp dažādām valsts institūcijām, kā arī starp valsti un pašvaldībām. Spilgts piemērs ir zemes īpašuma jomā, kur ir jāskrien no kantora uz kantori ar „papīrīšiem”, jābrauc uz rajona pilsētām, jāstāv rindās, jāmaksā, jo valsts un pašvaldības neprot dalīties ar informāciju”. Ir saņemti vairāki priekšlikumi par Valsts Sociālās Apdrošināšanas aģentūras (VSAA) pieteikšanās kārtību dažādiem pabalstiem. Kāds iedzīvotājs informēja par noteiktu gadījumu, kad tika uzrakstīts iesniegums par bērnu piedzimšanu un kopā ar dzimšanas apliecības kopiju nosūtīts uz VSAA. Tomēr VSAA pieprasīja uzrādīt apliecības oriģinālu. „..dati par dzimšanu ir pieejami PMLP datu bāzē (Iedzīvotāju reģistrā). ..valsts pati nevar „redzēt” savas datu bāzes un nav īsti izdomājusi, ko īsti prasīt no cilvēkiem un kāpēc.” Iedzīvotāji norāda, ka lai noformētu bezdarbnieka pabalstu, iedzīvotājam ir jāreģistrējas gan Nodarbinātības valsts aģentūrā, gan VSAA. „Lieks iedzīvotāju un valsts institūciju darba un laika patēriņš. NVO, VID un VSAA datu bāzes ir jau saslēgtas vienotā tīklā.”

Iedzīvotāji iesaka būtiski attīstīt e-pakalpojumus un nodrošināt dažādu datu bāzu savietojamību. Lai ietaupītu valsts pārvaldes izdevumu, darbam valsts pārvaldes iestādes iestādē tiek ieteikts izmantot atvērtā tipa programmatūras.

Vairāki iesūtītie priekšlikumi ir par obligātajām ārstu komisijām dažādu tiesību (autovadītāju, ieroču glabāšanas/ lietošanas medniekiem un ārrindas zemessargiem) iegūšanai. Iedzīvotājs raksta, ka „..valdība varētu apvienot visas šīs dažādās ārstu komisijas, izvirzot tām vienotus kritēriju. ..tādejādi tiktu ietaupīti visai lieli līdzekļi, unificējot ārstu komisiju sistēmu.”

Iedzīvotāji savos priekšlikumos iesaka optimizēt valsts pārvaldes reģionālas filiāles un reorganizēt vairākās ministriju padotības iestādes, piemēram, Latvijas valsts arhīvu ģenerāldirekciju un citus arhīvus, Maksātnespējas administrāciju, Tiesu administrāciju, Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrāciju, dažādas izglītības nozarē darbojošās aģentūras un citas.

Savos priekšlikumos iedzīvotāji izsaka atbalstu valsts un pašvaldību pārvaldes kontroles funkciju būtiskai samazināšanai, mazo skolu, pašvaldību un tiesu likvidācijai un aicina profesionālās izglītības iestādes izmantot bezdarbnieku pārkvalifikācijā.

Visi nozīmīgākie ierosinājumi ir apkopoti un pieejami Ministru kabineta tīmekļa vietnē: http://www.mk.gov.lv/lv/vk/funkciju-audita-komisija/priekslikumi/  . Iedzīvotāju iesūtītie priekšlikumi tiek izmantoti Funkciju audita komisijas darbā. Joprojām ikviens sabiedrības pārstāvis ir aicināts sūtīt priekšlikumus pārvaldes birokrātijas mazināšanai un savu redzējumu par valsts pārvaldes sistēmas vienkāršošanu uz e-pastu: priekslikumi@mk.gov.lv vai zvanīt uz Valsts kancelejas informatīvo tālruni 67082800.

 

Miķelsons: "Latvenergo" pēta iespēju būvēt atomelektrostaciju

BNS  04/27/09     Latvijas energoapgādes uzņēmums "Latvenergo" pēta iespēju Latvijā būvēt atomelektrostaciju, intervijā aģentūras BNS biznesa informācijas portālam "Baltic Business Service" sacīja "Latvenergo" valdes priekšsēdētājs Kārlis Miķelsons.

Viņš pastāstīja, ka "Latvenergo" pēta iespējas Latvijā būvēt atomelektrostaciju, bet tas nenozīmē, ka kompānija tūdaļ arī to vēlas realizēt un būvēt.

"Mēs lūkojamies uz tehnisko pusi - kādām vajadzētu būt izmantotajām tehnoloģijām. Es melotu, ja paziņotu, ka mēs jau 2035. vai 2045.gadā plānojam īstenot savu projektu, bet par šīm lietām ir jādomā. Mēs par tām nedrīkstam nedomāt un aizmirst par attiecīgo speciālistu izglītošanu un sagatavošanu. Tomēr es vēlreiz atkārtoju - mums nav iezīmēts projekts, ka mēs jau 2035.gadā sākam būvēt savu atomelektrostaciju," pauda Miķelsons.

"Latvenergo" vadītājs klāstīja, ka kompānijas speciālisti nepārtraukti seko līdzi jaunākajām tehnoloģijām. "Ja mēs runājam par reaktoru tipiem un to eventuālajām jaudām, tad mūsu cilvēki tām pastāvīgi seko līdzi, lai brīdī, kad šo elektrostaciju vajadzēs, mēs šajā projektā varētu profesionāli piedalīties," viņš teica.

Miķelsons piebilda, ka atomelektrostacijas iecerei pamatā ir 2006.gadā Baltijas valstu premjeru parakstītais Traķu komunikē. "Līdz tam par atomenerģētiku Latvijā bija visai riskanti runāt. Politiķis tādējādi varēja zaudēt politiķa statusu, bet amatpersona savu darbu," atzina Miķelsons un minēja, ka uzņēmums jautājumu par savu atomelektrostaciju no darba kārtības nav noņēmis un ar to nodarbojas kopš Traķu komunikē parakstīšanas.

Miķelsons uzskata, ka Latvijas apgādei ar elektroenerģiju ilgtermiņā labākais risinājums ir atomenerģija. "Ilgtermiņā ir tikai viens risinājums - tā ir atomenerģija," viedokli pauda Miķelsons, atzīstot, ka šo projektu Latvija nevarēs īstenot ne 2020.gadā, ne 2030.gadā, tādēļ pašlaik būtiski ir pārņemt zināšanas no atomenerģētikas speciālistiem, lai šīs ieceres īstenotu nākotnē.

"Tā zinātnieku paaudze, kura kaut ko šajā jomā varētu darīt, savu darba mūžu teju ir aizvadījusi, tāpēc pašlaik ir pēdējais laiks, lai pārņemtu viņu zināšanas un veidotu padziļinātas mācību programmas jaunajiem speciālistiem. Patlaban ir svarīgi, lai mēs nepazaudētu tās zināšanas, kuras mums kādreiz bija Salaspilī un no kurām mācījās arī Ignalinas atomelektrostacijas speciālisti. Tāds risinājums Latvijai ir nepieciešams ilgtermiņā," pavēstīja Miķelsons.

Jautājums par jaunu elektroenerģijas jaudu nepieciešamību Latvijā ir aktualizējies, jo šogad plānots pilnībā slēgt pašreizējo Ignalinas atomelektrostaciju Lietuvā. Pašlaik Latvijas energokompānija "Latvenergo" elektrību ražo divās termoelektrocentrālēs Rīgā un trīs hidroelektrostacijās uz Daugavas. Daļu no valstij nepieciešamās elektrības "Latvenergo" importē no Igaunijas, Krievijas un Lietuvas. "Latvenergo" pieder valstij.

 

Intervija ar Tāli Tīsenkopfu: Latvijas varas elite apdraud mūsu valsti

Sallija Benfelde, Žurnāls "Nedēļa"   04/27/09     Par to, kas ar mums visiem notiek, Nedēļa aicināja uz sarunu Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesoru, sociologu Tāli Tīsenkopfu.

Saruna notika dienā, kad plašsaziņas līdzekļos izskanēja ziņa, ka puse Latvijas iedzīvotāju ir gatavi pamest valsti un tikai 20% aptaujāto latviešu respondentu (16% cittautiešu) uzskata, ka jebkurā gadījumā jāstrādā un jādzīvo Latvijā.

– Cik lielā mērā to, kas notiek ar cilvēkiem, nosaka pieejamā informatīvā telpa? Bieži tiek apgalvots, ka plašsaziņas līdzekļi krīzi tikai saasina, jo pārāk skarbi ataino dzīves īstenību?

– Informatīvā telpa pati par sevi bezdarbu nekāpina un nerada iekšzemes kopprodukta sarukumu. Neesmu pārliecināts, ka par šīm lietām tiek runāts "par traku". Ja paskatāmies savu paziņu lokā, tad daudzi cieš, un, pēc manām aptuvenām aplēsēm, cilvēku reālie ienākumi ir samazinājušies līdz pat 70–80%. Bez darba jau ir palikuši vairāk nekā 11% iedzīvotāju darbspējīgajā vecumā. Ko šajā situācijā var mainīt plašsaziņas līdzekļi?

– Vai ar sabiedrisko domu nevar manipulēt? Ja informatīvā telpā būtu vairāk optimisma, varbūt tas palīdzētu cilvēkiem tikt galā ar krīzi?

– Optimisms daļēji noteikti varētu palīdzēt. Viens no piemēriem ir TV Panorāmas iniciatīva Šeit ir darbs!. Tas ir viens no ļoti retajiem pozitīvās informācijas piemēriem. Ja paskatās uz indivīdu dzīves praksēm jeb stratēģijām salīdzinājumā, ko viņi ir darījuši līdz šim un ko dara krīzes laikā, tad ir notikušas pārmaiņas. Nesen sagatavoju publikāciju par indivīdu dzīves uzlabošanas stratēģijām 2005. un 2008. gada novembrī, kad krīze jau bija sākusies, bet vēl pilnībā nebija apzināta.

Bija piecas stratēģijas, kurās darbības sakrita, "salipa" kopā vai arī rīcība atšķīrās. Pirmā bija patēriņš – ātri tikt pie naudas un ātri to notērēt. Šī stratēģija bija ļoti stipri izteikta 2005. gadā, un arī pagājušā gada novembrī tā joprojām bija spēcīga un vēl vairāk sazarojusies. Kā svarīga rīcība parādījās kredītu ņemšana, kas patiesībā ietekmēja vairākas stratēģijas. Otrā stratēģija bija pelnīt, un tā relatīvi nebija mainījusies. Naudas iegūšana joprojām bija būtiska arī tad, ja ar biznesu viss bija kārtībā. Trešā bija biedrošanās un komunikācija, un 2008. gadā cilvēki vairāk sliecās uz individuālisma pusi, šī stratēģija bija sašaurinājusies, bet klāt bija nākusi tendence vairāk laika veltīt atpūtai. Ceturtā stratēģija bija mīlēt sevi un tuvākos. Šī stratēģija nav būtiski mainījusies, tā ir kā izeja no krīzes: vairāk domāt par savu veselību, pārtiku, atpūtu, rūpējoties par savu labsajūtu vismaz tādā veidā. Vēl viena stratēģija bija pārcelšanās, aizbraukšana prom no Latvijas, kas vēl novembrī bija palikusi nemainīga.

Kopumā var teikt, ka tērēšanu krīze tomēr ir nobremzējusi, bet likusi vairāk mīlēt sevi un tuvākos. Kaut arī pelnīšanas iespējas ir sarukušas, cilvēki joprojām par tām domā, un biedrošanās ir gājusi mazumā. Klāt ir nākusi taupīšana, un, manuprāt, mediji varētu vairāk par to stāstīt – ko katrs ir izdomājis, lai ietaupītu un izdzīvotu. Varētu stāstīt kaut vai par piemājas dārziņa rušināšanu, pie kā cilvēki tagad atkal atgriežas. Vai stāstīt, kā papīru izmantot otrreiz – piemēram, es tagad esmu sācis visu drukāt uz jau izmantoto papīra lapu otrās puses, ko līdz šim nedarīju. Starp citu, esmu arī sācis nodarboties ar sportu, skrienu un gatavojos maratonam. Tās ir mazās, bet pozitīvās lietas, kas palīdz krīzes laikā.

– Man aizvien biežāk gadās dzirdēt divus iespējamos krīzes risinājuma scenārijus – ir jāizdzīvo un jāsaglabā vismaz kaut kāds jumts virs galvas. Tādēļ vai nu kopā ar draugiem un paziņām jābrauc uz laukiem, ja kādam ir zeme, un jāaudzē dārzeņi vismaz savai iztikai. Vai arī kopīgi jādodas strādāt uz citu valsti, jo par "melno" darbu Latvijā neko nemaksā, bet cita darba vairs nav. Ja, piemēram, Anglijā var kopīgi noīrēt dzīvesvietu, tad ar minimālo algu pietiek, lai izdzīvotu.

– Tādas domas cilvēkiem droši vien ir, jo līdzīgas sarunas nākas dzirdēt – no malas, pa gabalu. Sociālie pētnieki un varbūt arī žurnālisti ir palaiduši garām to, kas notiek ārpus noteiktas vides, kuru viņi pazīst labāk. Rīcības stratēģijas ir dinamisks process, un ir jāapzinās, kādas ir tās, kas veidojas tagad, no jauna. Jauno stratēģiju pētīšanas mērķis ir apzināties, ko iespējams darīt, lai cilvēki risinājumu savai dzīvei varētu atrast tepat, Latvijā. Krīze cilvēkus "aizdzen" no Latvijas, un viņi var pazust, neatgriezties.

Es iespēju kaut ko darīt saskatu kooperācijā – sākot no mājsaimniecību un beidzot ar zemnieku kooperāciju. Tiks patērēts laiks, kura tagad mums netrūkst, jo darba lāgā nav, bet varbūt saražosim produkciju ziemai kaut vai par 100 latiem. Atcerēsimies, kā rudenī konservē dārzeņus ziemai, apvienosim savas pūles – varētu teikt, ka mājsaimniecībām "jāčupojas". Tiesa gan, runājot par ekonomiku, neesmu drošs, vai tur var notikt tāda "čupošanās" un vai tā var ekonomiku glābt. Katrā ziņā ir jābūt mazliet kapitālam, prasmei, idejai un uzņēmībai. Un vēl paliek jautājums – kur tad ir tā ekonomika, kurā biedroties? Rūpnieciskā ražošana ir aptuveni procenti 12 no visa IKP. Pārējos sektoros notiek bankroti.

– Šķiet, ka sāk skanēt sauklis, ko vecāki saka saviem pieaugušajiem bērniem: "Glābieties! Mēs esam par vecu, bet jūs to vēl varat. Brauciet prom!"

– Patiesībā tas skan, kā 1944. gadā skanēja Kurzemes "laivu sauklis" – glābieties, kas var, brauciet prom! Savukārt biedrošanās un kooperēšanās mājsaimniecībām, kopīgu mitekļu īrēšana, pārtikas audzēšana un glabāšana ziemai nozīmē aiziešanu nemonetārā ekonomikā, tā ir aiziešana no tirgus, jo tirgus nefunkcionē, tam ir krīze. Mēs meklējam dzīves un dzīvošanas pamatu ārpus tirgus vides. Tā var izdzīvot, bet tas nav modernās pasaules risinājums. Tā dzīvoja mūsu vecvecāki. Mums tomēr prasības ir citas, mēs sagaidām naudu no ekonomikas, kur varam strādāt. Kā iedarbināt cilvēku potenciālu un kooperēšanos ekonomikas atdzīvināšanai, man trūkst padoma. Ir vajadzīga valdības vīzija un rīcība. Ja es būtu ekonomikas ministrs, es domātu, kā izmantot Latvijas iedzīvotāju, kuri ir bez darba, kolektīvo cilvēkkapitālu produktīvās nozarēs.

– Kas notiks ar sabiedrību? Vai var gaidīt, ka ekonomika pati no sevis atdzīvosies, ja cilvēki nodarbojas katrs ar savu glābšanos un domā, kā fiziski izdzīvot?

– Daudziem tiešām nāksies pārdzīvot lielu ekonomisko un kultūras traumu, arī identitātes definēšanu no jauna. Droši vien daudziem kritiski būs jāpārlūko tas, ko viņi ir darījuši līdz šim – sākot no sabiedrisko attiecību sektora līdz visiem citiem starpniecības un pakalpojumu sektoriem, no sektoriem, kuri tomēr it kā jaunu vērtību neradīja. Tie darbojās kā postmoderna ekonomika, kas kaut ko paņem no visiem citiem apkārtējiem sektoriem, pārciklē no jauna un nosauc par savu pievienoto vērtību, uzliek kārtīgu cenu un pārdod. Kamēr nauda ienāca, bija, kas šo produktu pērk. Tagad šiem cilvēkiem ir jāatbild uz jautājumiem: kas es esmu, ko es protu un kā es varu pelnīt naudu? Ja Latvijā es nevaru nopelnīt naudu, vai varu darīt ko citu? Vai varu to izdarīt viens pats vai kopā ar citiem? Bet varbūt aizbraukt? Domāju, ka šie jautājumi skars daudzus un daudziem no jauna liks domāt par savu identitāti.

– Vai šie procesi sabiedrībā neapdraud valsti? Vai patiesībā pašlaik nenotiek valsts bojāeja?

– Nē, ir divas citas lietas, kas apdraud mūsu valsti. Cilvēku situācija krīzē valsti neapdraud. Kā šodien (16. aprīlī. – Aut.) teica Repše, mēs ļoti ātri un varbūt ļoti svētīgi pavisam drīz, jau rudenī, varam nonākt līdz valsts maksātnespējai. Būsim spiesti izdzīvot no tā, kas ir, un tad vienā dienā tiks slēgtas skolas, slimnīcas un darbavietas. Nonāksim līdz absolūtajam zemākajam punktam, un cietīs ne vairs simts vai divsimts tūkstoši cilvēku, bet varbūt pat puse iedzīvotāju nonāks nemonetārajā eksistencē. Vairs nebūs, kur krist, varēs iet tikai uz augšu.

Tomēr tas, kas dramatiski notiek ar cilvēkiem, kā jau teicu, manuprāt, valsti neapdraud. Valsti apdraud ekonomikas struktūras mazspēja – tā ir neražojoša, neražīga un neradoša. Ja atmetam visus ātrās un ārējās naudas radītos ekonomikas sektorus un paskatāmies, ko Latvijā rada tādu, uz ko var būvēt dzīvi, tad tas pamats ir ārkārtīgi šaurs un nestabils. Otra lieta, kas apdraud mūsu valsti, ir elite, kas nozagusi visu valsti un izmanto jebkuru iespēju, lai visu pievāktu un izmantotu savām savtīgajām interesēm tā vietā, lai rūpētos pat tautas un valsts interesēm. Turklāt šī varas elites nostāja rada cilvēkos apātiju un vispārēju neticību. Politiskās elites nodevība, valsts nozagšana Latviju kā valsti nopietni apdraud.

Katru dienu taču mēs uzzinām, ko jaunu viņi ir izdomājuši un ko atkal dara – gan vēja stacijas ceļ tā, lai visa tauta maksātu par viņu biznesu, gan padomēs un valdēs "slauc" naudu sev un savām partijām. Ja elite zog, tad viņus pašus var nozagt un pievākt. Kremlis viņus var iebāzt savā kabatā, jo mazos zagļus vienmēr nozog un pārpērk lielāki zagļi. Ja elite ir zagļi, korumpēti un morāli sagruvuši, tad viņus arī nozog. Ja arī ekonomika ir vāja, tad te ienāk, kas grib, un ar kāju izspārda, ko grib, un nekādas vietējās ekonomikas nav, nav ilgtspējas un nav pretestības.

Paskatieties, kas notiek! Latvijā ir bijušas simtiem pienotavu, kas ražoja vietējo produkciju. Kooperējoties zemnieki varēja nodarboties ar piena lopkopību, kas Latvijā ir vienmēr bijusi. Ja ienāk viens lielais spēlētājs, kurš var izspārdīt visas pienotavas un vietējos ražotājus, tad var atvest savu piena pulveri līdz robežai, pieliet tam ūdeni un, lūdzu, – piens Latvijai ir gatavs!

– Kādā veidā mēs varam kaut ko mainīt? Vai katrs no mums to spēj?

– Es nezinu, vai mūsu paaudze ir gatava biedroties un kaut ko kopīgi darīt. Es tam neticu. Mūsos dzīvo tāda trauma, ka savstarpēji neticam cits citam un neticam valstij. Varbūt jaunā paaudze būtu tam gatava. Kas attiecas uz biedrošanos, parasti runājam par nevalstiskām organizācijām, par pilsonisko sabiedrību, bet biedrošanās jau var notikt arī ekonomikā kā kooperācija. Biedrošanās notiek arī, veidojot ekonomiskus klāsterus, kas nav tik atklāts process kā kooperācija, bet arī tur notiek biedrošanās un "tīklošanās", kas kopumā nāk par labu visai ekonomikai. Neesmu drošs, ka mūsu paaudze to spēj. Jaunā paaudze to spētu, uz to var cerēt.

– Vai jaunā paaudze nav kosmopolītiskāka par mums, jo viņiem ir cita izglītība, cita pieredze un arī plašākas valodu zināšanas?

– Jā, viņi ir vairāk atvērti uz āru. Patiesībā nonāku pretrunās ar to, ko nupat sacīju. Sarunas ar studentiem, mani vērojumi patiesībā liecina, ka viņi arī nemaz tā īsti netic varai un valstij, viņi ir lieli individuālisti. Varbūt pat ir tā, ka agrīnajiem divdesmitgadniekiem, kuri ir dzimuši reizē ar Latvijas neatkarību, ir auguši kopā ar to un redzējuši šo vientulīgo amoka skrējienu, runas par pilsonisko sabiedrību un sadarbošanos ir visai tālas. Man bija seminārs ar studentiem, kurā notika diskusija, un, kad nonācām līdz šiem jautājumiem, studenti teica, ka viņi esot diezgan izolēti no pārējās sabiedrības. Viņi arī savā starpā ir diezgan tālu cits no cita, jo nav laika – mācības, darbs. Viņi jūt, ka šī sabiedrība it kā jau ir gatava – tajā nozīmē, ka jaunie mūsu sabiedrību uztver kā jau formatizētu, kur viņiem nav teikšanas un lāgā nav arī vietas. Šajā sabiedrībā viņi var censties iekļūt, iefiltrēties tikai pa vienam, viņi nejūtas īpaši piederīgi, ne kā patrioti, ne kā speciālisti – vismaz man pēc semināra palika tāda sajūta. Mūsu paaudze ir pieredzējusi gan padomju laikus, gan neatkarības atjaunošanu un visas nebūšanas, un mums tomēr ir saglabājusies sajūta, ka esam piederīgi un varam piedalīties. Jaunie ir atsvešinātāki. Var cerēt, ka jaunā paaudze kaut ko mainīs, bet ir jābūt piesardzīgiem – tas var arī nenotikt.

– Psihoterapeits Viesturs Rudzītis intervijā teica, ka latvieši nav gatavi pārvaldīt savu valsti, jo pārāk dziļi mūsos sēž bāreņa sindroms, gaidot kādu, kas visu izdarīs un vadīs mūs uz gaišo nākotni.

– Lielā mērā tam varētu piekrist. Acīmredzot kādam ir jāuzņemas atbildība par valsti. Pirmām kārtām tas būtu jādara politiskajiem valdītājiem, lai gan arī katram no mums ir sava atbildības daļa. Inteliģence, kas veidoja Atmodu, bija spējīga radīt valsti, bet pēc tam tā it kā tika atstumta, izolēta, un pašlaik skolotāji, mediķi, izglītoti cilvēki jeb inteliģence ir vislielākie cietēji. Vai politiskā elite, kas nāca inteliģences vietā, spēj mūsu valsti nest plašā atbildības izpratnē? Nē, viņi visu zaga, nodarbojās ar pašlabuma raušanu un valsts nozagšanu. Kas var būt vieglāk, kā nozagt publisko īpašumu, lai tiktu pie bagātības? Nav jāstrādā, nav jāražo, nav jānodarbojas ar inovācijām, nav jāeksportē. Ir tikai jānozog tas, kas pieder visiem – tu nozodz jūru, salu, ezeru, nozodz vēju, kas pūš pāri Latvijai, turklāt liec iezemiešiem trīskārši maksāt par savu zādzību.

Politiskā elite visus šos gadus to ir darījusi. Latvijas politiskā elite būtībā ir mirusi. Pozitīvais, ko rāda krīze: šai politiskajai elitei ir jāaiziet un jāaiziet ar skaļām tiesas prāvām. Bruģakmeņi Saeimas logos bija, ir jāseko arī tiesas prāvām. Cilvēki to saprot, jo vairs nav gatavi ciest. Elite daļēji to saprot, jo šo to sāk darīt – likvidē padomes, kuru locekļi saņem vairāk nekā ASV prezidents, pārskata atsevišķos zagšanas mēģinājumus, piemēram, kā nozagt Rīgas lidostu uz 99 gadiem, pārskata mēģinājumu nozagt rietumu vēju pāri Latvijai. Vai vispār cilvēks var iedomāties kaut ko tādu – nozagt vēju? Varbūt mūsu politiskajai elitei to vajadzētu patentēt pasaules intelektuālā īpašuma aizsardzības organizācijā?

– Ja cilvēki ir sapratuši, ka šai politiskajai elitei ir jāaiziet, vai viņi ir gatavi balsot par citiem? Tiek uzskatīts, ka citu nav, tāpēc nav vērts neko darīt.

– Ir divi jautājumi – pirmais, kas notiek pašā politiskajā elitē? Ir skaidrs, ka, lielās līnijās raugoties, viņi ir noziedznieki. Tomēr pilnīgi visus līdz galam nevajag norakt, jo gandrīz katrā partijā ir tās biedri, kuri ir kārtīgi un godīgi cilvēki un var partiju no iekšpuses reorganizēt. Saeimas "vecās" partijas gan laikam ir pavisam bezcerīgas, un mani mulsina šo partiju bosu drausmīgais cinisms, viņi joprojām iet kā tanki savā savtīgumā. Partijas viņiem ir šleife un oreols, instruments rīcībai savā labā. Cik ilgi vadošo partiju bosi var iet uz tik cinisku konfrontāciju ar tautu?

Otrs jautājums ir par sabiedrību – vai būs jauns Piektais gads? Muižniecības cinisms toreiz pret latviešu tautu bija absolūts, viņi uzskatīja, ka latvieši ir vergi pēc definīcijas un tā arī izturējās – gluži tāpat, kā šodien to dara vairākas partijas. Ko darīs tauta? Ja cilvēkus "čakarē" ļoti ciniski un ļoti ilgi, viņi vai nu padodas, vai saceļas. Ja nāciju izvaro, apzog un pazemo ilgi un ar pārliecību, daļa cilvēku var padoties. Un tas gan var apdraudēt valsti un nāciju.

– Tātad secinājums ir vienkāršs – ir jāiet uz vēlēšanām un jābalso nevis par vecajām varas partijām, bet par citiem sarakstiem, jo šī tiešām ir tā reize, kad visu noteiks vēlētāji?

– Jā, tā ir, un es ceru, ka cilvēki izdarīs savu izvēli, un pašreizējai politiskajai elitei būs jāaiziet.

 

Saruna ar Aivaru Lembergu: "Valsts vadība šobrīd ir pilnīgi apstulbusi"

Uldis Dreiblats,  NRA  04/28/09     Ventspils mērs Aivars Lembergs sarunā ar Neatkarīgo uzsver, ka valdības galvenais uzdevums šobrīd ir izveidot krīzes pārvarēšanas vadības mehānismu. Ja tāds mehānisms netiks izveidots, tad Latvijā ir jārīko ārkārtas Saeimas vēlēšanas vai arī atkārtosies trīsdesmito gadu vēsturiskais scenārijs.

– Dziļās ekonomiskās krīzes dēļ dominējošā pozīcijā valdībā atgriezusies partija Jaunais laiks, ar kuru jums ir sarežģīta attiecību vēsture – ir bijusi gan sadarbība, gan konfrontācija, piemēram, Grinbergu dēļ. Kā vērtējat Valda Dombrovska valdības apstiprināšanu?

– Jā, tiešām. Es atbalstīju Jaunā laika rašanās procesu, un arī citi ventspilnieki to atbalstīja. Ventspilnieki sākotnēji deva trešdaļu no visiem šīs partijas finanšu resursiem. Bet pirms nokļūšanas pie varas Jaunais laiks jau nepaziņoja, ka viņi darbosies pret. Viņi teica, ka darbosies par, īstenojot kādu politiku. Diemžēl sākotnējā periodā viņu darbošanās galvenais motīvs bija iznīcināt savus politiskos konkurentus. Diskreditēt, ja var, tad ielikt cietumā, ierosināt kriminālprocesus un apsūdzības. Tāpēc arī mana attieksme pret viņiem mainījās. Es, protams, nevarēju arī paredzēt, ka tik ļoti viņu interesēm kalpos un viņu pasūtījumus pildīs ģenerālprokurors Jānis Maizītis.

Šis ir otrais Jaunā laika uznāciens. Šobrīd es redzu, ka viņi domā, ko darīt. Pagaidām nav redzams, ka viņi pieturētos pie vecā mērķa – salikt savus politiskos pretiniekus cietumā. Bet, lai varētu runāt par Dombrovska valdību, daži vārdi ir jāpasaka par Kalvīša un Godmaņa valdībām. Man liekas, ka Kalvītis pazaudēja tautsaimnieciskās realitātes izjūtu. Faktiski sākotnējais Kalvītis stipri atšķīrās no beigu Kalvīša. Beigās varēja just, ka tiek īstenots princips – valstij jākalpo vienas partijas interesēm. Ne jau materiālām, bet politiskām interesēm.

– Tas šai partijai atspēlēsies?

– Nē, es domāju, ka pašvaldību vēlēšanās būs tieši otrādi. Viņi plūks laurus. Bet par Godmani runājot – ja man būtu bijusi tāda iespēja, es viņu būtu mēģinājis atrunāt, lai viņš neuzņemtos premjera amatu. Tāpēc, ka viņam Dievs nav devis talantu būt par vadītāju, kurš pirmām kārtām ir organizators. Dievs no viņa ir novērsies tādā ziņā, ka Godmanis nav organizators. Ja Staļins uzticētu nevis Berijam, bet Godmanim uzbūvēt atombumbu, tad krieviem vēl šodien atombumbas nebūtu. Jo Godmanis viens pats to arī taisītu. Protams, Godmanim nekādā gadījumā nevar pārmest ne darbaspēju, ne atbildības, ne uzņēmības, ne pašaizliedzības trūkumu.

Man liekas, ka Jaunais laiks ar Dombrovski priekšgalā nebija gatavi, ka viņiem radīsies iespēja atgriezties pie varas un iegūt vēl arī finanšu un ekonomikas ministru amatus. Viņiem jau sen vajadzēja darboties ēnu kabineta režīmā atbildīgākajās nozarēs. Bet izrādās, ka viņi atrašanos opozīcijā neuztvēra kā pienākumu meklēt labāku vai alternatīvu risinājumu attīstības problēmām. Tas man faktiski ir pārsteigums. Bet rezultāts ir tāds, ka no novembra valstī nekas nenotiek, ja neskaita aritmētiskas darbības. Iemesls ir skaidrs – ja tu neesi gatavojies vadīt valsti, tad ielēkt iekšā šajā darbā ir ļoti grūti. Tāpēc mēs redzam, ka augstākā valsts vadība šobrīd ir pilnīgi apstulbusi. Un paralizēta savā domāšanā un rīcībā. Vai paralīze beigsies – šobrīd nekādu pārliecinošu signālu nav.

– Vērtējot milzu aizdevumu, kas tika lūgts pagājušā gada beigās, un mūsu valsts augstāko amatpersonu solījumus, lai šo aizdevumu saņemtu, jūs viens no pirmajiem skarbi pateicāt: "Latvijas neatkarība ir zaudēta, vara pieder kreditoram." Vai no šā viedokļa nav vienalga, vai nespējīgo valdību vada Godmanis, Dombrovskis, Kalniņš, Bērziņš?

– Vai Kirhenšteins, vai Lācis?

– Nē, nē. Tie gan vairs ne.

– Es neteiktu, ka tas ir vienalga. Piemēram, ja māte liek dēlam: "Tava māsa precas, tev jānoorganizē kāzas un tev jābūt kāzu vadītājam", tad arī šajā gadījumā uzdevumus dod kāds cits no malas. Bet tās kāzas var ļoti dažādi noorganizēt. Var būt ļoti veiksmīgas kāzas, un var būt pilnīga izgāšanās. Tāpat mēs varam vilkt vēsturiskas paralēles un salīdzināt Latviju ar Lietuvu padomju laikos. Arī tad tika dotas vienas un tās pašas komandas no Maskavas, bet tomēr rezultāts bija ļoti dažāds.

Ko darīt, to šobrīd saka priekšā citi, bet tos uzdevumus var izpildīt dažādi. Ir viens aspekts, par kuru pie mums nav pieņemts runāt. Tas ir organizatora talants. Tā ir iedzimta lieta. To var izkopt, bet nevienā skolā to neiemācīs. Šāda krīze prasa, pirmkārt, lai tiktu izveidots krīzes pārvarēšanas vadības mehānisms. Tas prasa arī restrukturizēt valsts pārvaldi. Restrukturizēt, lai vadītu krīzes procesu, padarītu pārvaldi efektīvu un pieejamu. Daudzas demokrātijas vēsturiski ir pārstājušas eksistēt tāpēc, ka attiecīgā brīža politiskā vadība nebija spējīga reformēties, lai pārvalde atbilstu krīzes pārvarēšanas vadības prasībām. Piemēram, fašistiskā Vācija vai Ulmanis Latvijā. Arī Latvijas pašreizējā vadība demonstrē to pašu, kas trīsdesmitajos gados noveda pie Ulmaņa. Ja jums nav vadības centra, štāba, komisijas, komitejas – sauciet, kā gribat –, tad jūs nevarat pārvarēt neko. Jūs nevarat vadīt procesu. Ja es būtu bijis prezidents un stādītu ultimātu, tad tā man būtu pirmā prasība šajā ultimātā. Ja vadības mehānismu neizveido, tad tāds parlaments ir jāpadzen, jo citādi nāks New Ulmanis. Ja grib valsti glābt, tad nespējīga parlamenta vietā jānāk New Ulmanim. Jānāk tādam, kas šitos visus padzen un saka: "Es uzņemos atbildību." Es brīnos, ka vadības organizācija nav prasīta pat Valūtas fonda memorandā. Tagad tiek runāts tikai par kaut kādu komiteju Finanšu ministrijas paspārnē – bet tas jau nav risinājums.

– Kas būtu jādara, lai izveidotu krīzes pārvarēšanas vadību?

– Es domāju, ka Satversme nav jāmaina, bet valsts iekārtas likums gan ir jāmaina.

– Divas lietas, kas valdības darbā ir acīmredzamas. Pašreizējā valdība pirms pašvaldību vēlēšanām netaisa straujus budžeta grozījumus, lai gan starptautiskais kreditors to kategoriski pieprasa. Savukārt finanšu ministrs Einars Repše pārņēmis Godmaņa un Slaktera stilu un baida sabiedrību, ka tūlīt izdevumi būs jāsamazina par 40% un vairāk.

– Pašlaik tiek stādīts uzdevums numur viens – nožņaugt Latvijas tautsaimniecību. Latvijas valsts politiskā vadība veltī milzu pūles, lai šo uzdevumu izpildītu. Griež nost skābekli tautsaimniecībai, un aizokeāna gudrinieki dod padomus, kā to izdarīt pēc iespējas straujāk. Nodokļus paceļ, tautsaimnieciskās aktivitātes nožņaudz, Eiropas naudu ņem pretī gariem zobiem. Papīru noformēšana te aizņem no pieciem līdz sešiem mēnešiem – vai tad tā nav visīstākā naudas atraidīšana?

Es esmu pārliecināts, ka nevienā no tuvākajām valdības sēdēm neviens nerunās par to, kā atdzīvināt tautsaimniecību, iepūst tajā papildu skābekli. Jo visi ir aizņemti ar to, kā ātrāk nožņaugt mūsu valsts tautsaimniecību. Vieni saka – jūs žņaudziet kaut kā saudzīgāk, citi saka – ātrāk atpogājiet kreklu, man tas traucē žņaugšanai.

Protams, ir vajadzīga arī budžeta izdevumu optimizācija, bet tai būtu jānāk kopā ar valsts pārvaldes optimizāciju.

Vēl ir viena būtiska lieta – pirms pieciem gadiem Latvijas politiskā elite ar Vairu Vīķi-Freibergu priekšgalā kā augstāko uzdevumu stādīja iestāšanos Eiropas Savienībā. Viņi tiecās uz to kā uz Sociālistiskā darba varoņa ordeņa pasniegšanu. Notikums neapšaubāmi vēsturisks. Urrā! Bet es to redzu pilnīgi citādi. Eiropas Savienība ir instruments, kā Latvija un Latvijas tauta var kļūt bagāta. Plašā nozīmē bagāta. Nav runa tikai par desu, bet par to arī jārunā, neapšaubāmi. Arī iestājoties NATO – arī tur būtu jābūt tādam pašam uzdevumam. Aizsardzība – tas arī ir liels un sarežģīts bizness. Kāpēc Latvijā nevarētu būt viena rūpnīca, kas ražotu strēlnieku ieročus? Vai patronas? RAF rūpnīcā mēs varētu ražot bruņutransportierus NATO vajadzībām. Mēs esam NATO dalībvalsts, tātad mums var uzticēties. Citādi mēs esam tas pats, kas kādi pieci ASV aviācijas bāzes kuģi. Ja mēs esam formāli uzņemti NATO, tad vajag mūs uzņemt pilntiesīgi un iesaistīt NATO militāri rūpnieciskajā kompleksā.

Bet valsts politiskā vadība visu iestāšanās procesu virzīja uz galveno mērķi – iestāties par katru cenu un ar jebkuriem noteikumiem –, un mēs to arī izdarījām. Un iestājāmies stipri vien sapīti. Galvenais, mēs uzņēmāmies saistības, kas mūs žņaudz nost, tādus normatīvus, kas ir dārgi, tautsaimnieciski neefektīvi, nosūc asinis. Lai likvidētu kādu uzņēmēju, nekas daudz nav vajadzīgs. Vajag tikai pieprasīt, lai viņš izpildītu pilnīgi visus normatīvus, un viņš būs pagalam. Tā var slēgt arī jebkuru skolu, bērnudārzu, muzeju, rūpnīcu, valsts iestādi.

– Miniet kādu piemēru.

– Lūdzu. Es esmu makšķernieks. Ir tādi aerosoli, kuri, uzpūšot ēsmai, it kā pievilina zivis. Es ieeju makšķernieku veikalā un prasu to aerosolu pārdevējam. Viņš saka: "Man nav." Es prasu: "Kas tad tev par veikalu, ka tev nav?" Viņš atbild: "To nedrīkst tirgot, jo tā esot pārtikas prece. Man atnāks inspektors un uzliks 200 latu sodu, man tas vairs nav ekonomiski izdevīgi." Iedomājieties – aerosolu zivīm nedrīkst pārdot kopā ar āķiem, pludiņiem un makšķerēm! Eiropas Savienības normatīvs! Aizbrauciet uz Rietumiem, ieejiet viņu makšķernieku veikalā, jūs šo aerosolu nopirksiet. Vai viņi Eiropas Savienībā nav iestājušies? Tas ir viens sīkums, bet ir arī daudz ievērojamākas lietas. Ar normatīviem var noslepkavot pilnīgi visu.

– Mediji, kuri atbalsta Sorosa idejas, ir pauduši neviltotu prieku par to, ka līdz ar milzu aizdevuma pieņemšanu Latvijas valdība kļuvusi lemt mazspējīga. Vai tādējādi nav sasniegts ārpusparlamenta opozīcijas ideāls, par ko viņi ilgstoši cīnījās?

– Protams. Šie pretvalstiskie spēki, kurus es saucu par Sorosa politisko apvienību, šobrīd ir ārkārtīgi gandarīti par to, ka Latvijas suverēnā valsts ir pārstājusi eksistēt. Protams, sorosieši arī var teikt – paši vainīgi. Šajā ziņā viņiem būs taisnība – ja valstsvīrs domā nevis par valsti, bet par sevi, lai viņam vienā vai otrā vēstniecībā uzsistu uz pleca, tad, protams, cita rezultāta nemaz nevarēja būt. Tomēr es esmu optimists. Šī situācija nav bezcerīga. Manevra iespējas Latvijai vēl ir pietiekami lielas. Katrā ziņā tās nav mazākas, kā bija padomju laikā.

– Vairākas Eiropas valstis šajā krīzes situācijā ir izšķīrušās par ārkārtas parlamenta vēlēšanām. Turpretī Latvijas Saeimas deputāti ir gatavi paciest jebkādus pazemojumus, apstiprināt jebkādus no malas piespēlētus lēmumus, lai tikai saglabātu savus labi apmaksātos amatus. Vai simt un viena gudrākā galva šobrīd nav kļuvusi par būtiskāko valsts attīstības traucēkli?

– Krīzes situācija prasa radikālu pārvaldes sistēmas pārkārtošanu, kas nav izdarīts. Es personīgi esmu parlamentāriešiem teicis – var kliegt, ko grib, bet vēlētājs varu ir iedevis 100 deputātiem un viņiem nav tiesību atteikties no šīs varas. Bet trakākais ir tas, ka viņi nav gatavi uzņemties šo varu. Jo viņi zina – ja viņi centīsies atjaunot konstitucionālo kārtību un ņems varu, izpildot vēlētāju uzlikto pienākumu pārvaldīt valsti, tad viņus nories Sorosa politiskā apvienība. Viņus sauks uz vēstniecībām, kur stāstīs, cik viņi nepareizi dara.

– Es jau tieši to arī jautāju – vai viņi šobrīd nav traucēklis?

– Es atbalstīju to Tautas partijas priekšlikumu, ka Saeima pati sevi atlaiž. Kāpēc Saeima pati sevi nevar atlaist? Tas ir tikai normāli, ka darba ņēmējs jebkurā brīdī var iesniegt atlūgumu. Ārkārtas vēlēšanas bija mērķtiecīgi organizēt politisku mērķu dēļ – lai nolaistu tvaiku. Citādi šajā krīzes situācijā nav laika vēlēšanām. Bet ja nevar izpildīt manu pirmo nosaukto uzdevumu, tad gan ir jāatlaiž.

– Politikas smagsvari sataisījušies uz pašvaldību vēlēšanām, pirmām kārtām jau Rīgas. Vai tas nenozīmē, ka vara virzās no centra uz pašvaldībām?

– Nē. Bet šis nav tas labākais laiks, kad valdīt centrā. Politiķi saskata, ka pašvaldību darbs vairāk vērsts uz praktisku rezultātu. Turklāt šis laiks rada unikālas iespējas attīstībai. Es 20 gadu vadu pašvaldību, un šajā laikā nekad nav bijis tā, ka, ieguldot tikai 10% no projekta vērtības, 90% var saņemt kā dāvinājumu. Tā nekad nav bijis. Iepriekš tu varēji būt laimīgs, ja saņēmi no valsts 50% līdzfinansējumu. Tik plašas iespējas kā tagad visās nozarēs – tas ir unikāli. To rezultātu, kuru sasniegt pirms 10 gadiem bija gandrīz neiespējami, šobrīd var sasniegt ļoti viegli. Piemēram, Ventspilī mēs tikko uzsākām Skolēnu jaunatnes centra būvniecību, kas izmaksās 4 miljonus latu – šādu projektu mēs pirms 5 gadiem nevarētu atļauties, bet šobrīd no pašvaldības tas prasa tikai 10% līdzfinansējuma. Nu, kur vēl karaliskāk?

– Latvijas sabiedrība ir pieradusi pie Godmaņa tēzes, ka "būs vēl sliktāk", vai pašreizējā finanšu ministra tēzes – "kurš izdevumus apcirps vairāk?" Jūsu optimisms disonē ar valdības vīru propagandēto pesimismu.

– Atgriezt sabiedrībai optimismu var tad, ja ir pozitīvas pārmaiņas. Bet ļoti svarīga ir arī sabiedrības informēšana par pozitīvām lietām. Diemžēl mūsu valstī tiek noliegta sabiedrības informēšanas vajadzība. Ventspilī nesen nodeva ekspluatācijā rūpnīcu, kurā ieguldīti 80 miljoni eiro un kuras jauda ir 2% no Latvijas kopējā eksporta. Tas nevienu neinteresēja. Ja tā ir laba ziņa, tad par to nav intereses! Privātie lai dara, kā grib, bet valsts medijiem labo ziņu izplatīšanai vajadzētu būt valsts pasūtījumam. Es teiktu – medijiem ir jāizplata progresa ziņojums. Bet ir arī viens liels mierinājums – krīze pie mums agri vai vēlu beigsies, vai mēs gribam to vai negribam. Jo tie, kas mūs lielā mērā šajā krīzē iecēla, tie mūs no turienes arī izvilks. Pirmām kārtām tās ir ASV un Rietumeiropas valstis.

– Centrālā vara, lai arī mazspējīga, spēj pieņemt lēmumus, piemēram, lai pārdalītu nodokļu naudu pašvaldībām par sliktu. Vai pašvaldībām ir pret to zāles?

– Zāļu nav. Jebkurā brīdī var pieņemt likumu, un viss. Bet pašvaldība var eksistēt tikai tad, ja tai ir neatkarīgi finanšu ienākumu avoti. Ja ienākumi atkarīgi no valsts, tad tās nav pašvaldības, bet gan padomju laiku vietējās padomes. Normālā valstī vairāk virzās uz pašvaldībām, deleģē funkcijas uz leju. Atbilstīgi nosaukumam – paši valda. Turpretī Latvija tieši pretēji virzās uz vietējāmpadomēm.

– Dombrovska valdība tika apstiprināta vienā dienā ar stukaču likuma pieņemšanu. Varbūt vienai partijai prioritāte bija stukaču likums, citai partijai – kāds amats, līdz ar to politiskais tirgus varēja notikt?

– Es par to nemaz nešaubos. Šis pants radikāli maina tiesisko sistēmu un, manuprāt, ir pretrunā ar Satversmi. Kā gan šeit runāt par taisnīgu tiesu? Es gan to nesauktu par stukaču likumu. Es to sauktu par apmelotāju aizsardzības pantu. Pants radīts tādēļ, lai īstenotu šādu mehānismu – prokurors saka: "Ja tu liecināsi, kā man vajag, tad es tev šito pantu piemērošu. Ja tu apmelosi, piemēram, Lembergu, tad tev viss būs kārtībā." Manā gadījumā jau daudzi cilvēki tādā situācijā nonāca – kurš izturēja, kurš padevās. Tāds likums ir loģisks totalitārai valstij, jo tas bāzējas uz to, ko plaši propagandēja PSRS ģenerālprokurors Višinskis – atzīšanās ir pierādījumu karaliene. Tādējādi apmelošanas būtība ir šāda – es pats atzīstos un apmeloju vēl kādu citu. Tā kā kāds ir atzinies un apmelo vēl kādu citu – tad tas ir neapgāžams pierādījums. Ar to pietiek, lai ietu uz tiesu.

Maizītis ir ļoti labs Višinska skolnieks. Maizītim vajadzētu piešķirt Višinska stipendiju. Par to, ka šis pants ir pieņemts speciāli man, arī nav nekādu šaubu. Tas ir kārtējais antilemberga pants. Savā ziņā var jau lepoties, jo es ar to ieeju tiesību vēsturē ,un tas arī ir brīnišķīgs apliecinājums, ka lietas pret mani tiek safabricētas. Tomēr ir skumji, ka juristu saime šo pantu uztver kā normālu parādību.

– Nē, tā gan nav. Mūsu avīzē vesela rinda augsti profesionālu juristu izvērsti argumentēja, kāpēc šādu likumu pieņemt nedrīkst. Patiesībā nebija neviena, kurš teiktu, ka šādu likumu pieņemt drīkst.

– Tomēr tas izrādījās par maz. Daudzi bija pasīvi. Vēl viena ļoti būtiska lieta. Cik daudz ir cilvēku, kuri var atļauties tā tiesāties, kā es tiesājos? Kurš skolotājs, kurš ārsts vai policists to var atļauties? Neviens. Vienā pusē ir valsts ar 600 prokuroriem, otrā pusē – vienkāršs Latvijas pilsonis ar, piemēram, 400 latu algu. Ko viņš var? Neko viņš nevar. Ja man izdosies šo cīņu vinnēt – un, ja nebūs nopirkti vai administratīvi ietekmēti cilvēki, tad es domāju, ka izdosies vinnēt –, tad varbūt kaut kas mainīsies. Vēl kāds aspekts – ja cilvēks apguļas Rīgā zālienā, tad viņš tiek administratīvi sodīts. Ja prokurors pārkāpj cilvēktiesības un par to valstij Eiropas Cilvēktiesību tiesa piespriež maksāt kompensāciju – prokuroram par to nav nekādas atbildības. Par cilvēktiesību pārkāpumiem Latvijā ir mazāka atbildība nekā par saulespuķu sēkliņu spļaušanu uz ielas. Tas, ka turpināsies likumu izmaiņas, kas vērstas pret mani personīgi – par to man nav šaubu. Jo antilemberga likumdošanā, protams, nav ieinteresēts tikai viens pats Jaunais laiks. Pie Lemberga politiskā līķa krokodila asaras labprāt pabirdinātu ne viena vien pie varas esoša vai neesoša partija.

 

Magone: "Gaismas pils" būvniecības izmaksas varētu samazināties par 30 miljoniem

LETA  04/28/09    Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) jaunās ēkas "Gaismas pils" būvniecības izmaksas deflācijas dēļ varētu samazināties aptuveni par 30 miljoniem latu.

Par to ziņu aģentūrai LETA pastāstīja valsts aģentūras "Jaunie trīs brāļi" (J3B) vadītājs Zigurds Magone.

Kā norādīja Magone, pagaidām neoficiāla informācija liecina, ka deflācija būvniecības izmaksām šā gada pirmajā ceturksnī varētu būt 5,8%. "Balstoties uz šo rādītāju, mēs modelējām būvniecības izmaksas, un nācām pie secinājuma, ka projekta kopējās izmaksas varētu samazināties no 114 miljoniem latu līdz 86 miljoniem latu."

J3B vadītājs atzina, ka izmaksas samazināties varētu vēl vairāk. "Šogad izmaksas vēl kritīsies, bet mūžīgi tas nenotiks, tādēļ būvniecību nevajadzētu pārāk ievilkt. Pašlaik visā valstī būtu izdevīgi daudz ko būvēt," sacīja J3B vadītājs.

Magone norādīja, ka būvniecības līgumā iestrādātās prasības jau tagad strādājot valsts labā - ietaupīti esot jau ap diviem miljoniem latu.

Ar "Gaismas pils" būvniecības gaitu šodien izbraukuma sēdē iepazinās Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija.

J3B vadītājs komisiju informēja, ka līdz šā gada sākumam būvniecībai izlietoti 26 miljoni latu. Šogad sākotnēji bija paredzēts izlietot ap 30 miljoniem latu, bet valsts galu galā pēc vairākām "apcirpšanas" reizēm šo summu samazinājusi līdz 22,5 miljoniem latu.

Būvnieki šogad paredzējuši veikt darbus par 26,9 miljoniem latu, tādējādi izveidosies 4,4 miljonu latu deficīts. "Tomēr saistībā ar deflācijas radīto ekonomiju mēs varētu šo deficītu dzēst," pieļāva Magone.

Magone norādīja, ka tagad esot paveikti ap 55% "nulles cikla" jeb pamatu izbūves darbu. "Šogad plānojam ātrā tempā tikt ārā no zemes". Tas nepieciešams, lai varētu aizbērt būvbedri, izņemt rievsienas un beigt gruntsūdens atsūknēšanu - tās ir ļoti lielas izmaksas."

Nākamgad valstij būvdarbu veikšanai vajadzētu piešķirt 40 miljonus latu. "Neredzu īpašu pamatu satraukumam, ja būvdarbu termiņi tiktu pagarināti. Tomēr jābūt uzmanīgiem, jo tas var palielināt izmaksas," sacīja Magone.

Komisijas deputāti būvlaukumā padarīto vērtēja atzinīgi un vairums norādīja, ka termiņus pagarināt un būvdarbus kavēt nevajadzētu.

LETA jau ziņoja, ka LNB projekta īstenošanas uzraudzības padome, kuru vada finanšu ministrs Einars Repše (JL), uzdevusi izvērtēt ēkas būvniecības izmaksas un termiņus.

Kā aģentūru LETA informēja Kultūras ministrijā, projekta īstenošanas uzraudzības padome atbalsta bibliotēkas ēkas būvdarbu turpināšanu, taču, ņemot vērā sarežģīto ekonomisko situāciju, Kultūras ministrijai un par projekta īstenošanu atbildīgajai valsts aģentūrai "Jaunie "Trīs brāļi"" uzdots sagatavot izvērtējumu par iespējām pārskatīt bibliotēkas ēkas būvniecības termiņus kontekstā ar būvdarbu izmaksu optimizāciju.

Pēc šī izvērtējuma saņemšanas uzraudzības padome lems par turpmāko projekta virzību.

Finanšu ministrijas Komunikācijas departamenta direktora vietnieks Aleksis Jarockis aģentūru LETA informēja, ka Repše kā padomes priekšsēdētājs konstruktīvā dialogā aicinājis Kultūras ministrijas pārstāvjus rūpīgi izvērtēt iespējas samazināt projekta kopējo cenu un projekta finansējumu 2009.gadā, vienlaikus nemazinot būvniecības kvalitāti.

"Ņemot vērā fiskālo un ekonomisko situāciju valstī, kā arī cenu kritumu būvniecības sektorā, pasūtītājam, tas ir, valstij, ir jāizvērtē iespējas uzsākt sarunas ar būvniekiem par izdevumu samazināšanu. Šis ir valstiski nozīmīgs projekts, taču taupības pasākumiem ir jāattiecas arī uz šo nozari," sēdes laikā norādījis Repše.

Tāpat ministrs aicināja padomes locekļus izvērtēt iespēju pārskatīt projekta īstenošanas termiņa pagarinājumu, pamatojoties uz pašreizējo valsts budžeta grozījumu sagatavošanas tempu.

Bibliotēkas ēkas būvniecība tika sākta pagājušā gada jūnijā. Saskaņā ar būvdarbu grafiku patlaban notiek bibliotēkas ēkas nulles cikla jeb pamatu izbūve, bet šoruden tiks sākta celtnes virszemes daļas, kā arī inženierkomunikāciju tīklu būvniecība.

LNB būvdarbus veic "Nacionālā būvkompāniju apvienība", ko veido būvkompānijas "Re&Re", "RBSSKALS" un "Skonto būve".

 

Intervija ar Arti Kamparu: «Esmu ekstrēmi uz mērķi virzīts cilvēks»

Iveta Tomsone,  Latvijas Avīze  ,  04/28/09     Ar ekonomikas ministru ARTI KAMPARU "Latvijas Avīzes" redakcijā sarunājās žurnālisti Voldemārs Krustiņš, Iveta Tomsone un Māra Libeka.

– Ir divi cilvēki, kas vāc valdībai naudu, – viens ir finanšu ministrs Repše, otrs naudas pelnītājs esat jūs. Jums nauda jāvāc ar patīkamām metodēm – veicinot ekonomiku. Pašlaik ar šo pozitīvo pusi mēs un, domāju, arī jūs nevaram būt apmierināti. Neesmu dzirdējis, ka kaut viens valdības vadonis būtu aicinājis uz sēdi Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektoru. Man tas šķiet dīvaini. Viņš ir galvenā persona. Manuprāt, tas ir pirmais jautājums – kāpēc mēs naudu neiekasējam?

A. Kampars: – Neapgalvošu, ka Jakāna kunga darbošanās ir tā iespējami labākā. Arī situācija Latvijas ekonomikā cilvēkiem, kas maksā nodokļus un veido pievienoto vērtību, ir ļoti sāpīga. Ļoti retā nozarē var runāt par stabilu darbu ar stabiliem ienākumiem. Gandrīz visām nozarēm ir izdzīvošanas situācija. Ja mēs politiski teiktu, ka mūsu pirmais darbs ir iet uz Valsts ieņēmumu dienestu, sacelt to kājās un dot uzdevumu vēl vairāk terorizēt nabaga cilvēkus, kuriem jau tā ir grūti, – tas nebūtu pareizi. Pareizi būtu meklēt vietas, kur nodokļi nekad nav maksāti vai maksāti maz. Un tādas vietas ir.

"Jaunais laiks" jau kopš dibināšanas ir runājis par nulles deklarācijām vai par jēdzienu "legālā prezumpcija". Ko tas nozīmē? Cilvēkam, kurš brauc ar džipu un skaitās bezdarbnieks, nav jāpierāda, ka viņam nekas nepieder. Otrādi – šim džipa īpašniekam, kuram pieder trīs mājas, jāpierāda, no kurienes viņš šos ienākumus ir ņēmis. Tāda nulles deklarācijas koncepcija ilgstoši ir bijusi, taču tā vienmēr tikusi politiski izkropļota un noraidīta. Šādu cilvēku, kas nemaksā nodokļus, bet ieņem lielas naudas summas, joprojām ir daudz.

Bet tos 90% uzņēmēju, kam klājas ļoti grūti, ar pārbaudēm, kontrolēm un papildu lietām vēl apgrūtināt būtu nepareizi un nevalstiski.

M. Libeka: – Valsts kontroles ziņojumā ir minēts, ka atsevišķos Latvijas rajonos nodokļu inspektori piesedz šos nemaksātājus. Ir pat zināmi uzvārdi. Vai kaut kas tiek darīts lietas labā?

– Ar savām četrām vietām parlamentā mēs neesam spējīgi atvērt visas frontes līnijas. Mēs zinām, ka atsevišķi VID darbinieki piesedz PVN atmazgāšanas shēmas. Diemžēl cilvēki šajās iestādēs strādā vertikālā pakļautībā. Vidēja un pat augsta līmeņa vadītāji ne vienmēr ir amatam atbilstošākie. Vai mēs šajā grūtajā budžeta un ekonomiskajā situācijā esam gatavi iet un cīnīties ar konkrētiem pieciem, desmit vai divdesmit cilvēkiem, kad pierādījumu masa tomēr nav īsti skaidra? Mums tam spēka ir par maz.

V. Krustiņš: – Mēs katru vakaru dzirdam, ka jātaupa, nedrīkstam šķērdēt. Tas jau kļuvis apnicīgi. Bet tajā pašā laikā laikraksti ziņo, ka, piemēram, aizsardzības ministrs pieņēmis padomnieku par 800 latiem mēnesī, kas viņam sniegs padomus korupcijas apkarošanā. Vai tiešām ministrijas un paši ministri jāauklē kā mazi bērni, vai ir jāpieņem padomnieki ar karaliskām algām? Veselības ministrs Eglītis vaimanā, ka viņam ņem nost naudu. Visi valdībā runā, ka jātaupa, bet, izejot no valdības mājas, ministri sola savu nozaru cilvēkiem, ka viņus nepametīšot, par viņiem cīnīšoties. Visiem taču pie valdības galda ir skaidrs, ka pašiem naudas nebūs.

– Es negribētu pārmest kolēģiem, kas ilgi strādājuši savā nozarē un patiešām pārdzīvo šo situāciju. Taču mums ir skaidrs, ka valdībai ir jābūt ļoti stiprai komandai ar kopīgu izpratni par to, kādi ir ieņēmumi un cik lietderīgi ir valsts izdevumi. No plānotajiem ieņēmumiem mums ir tikai 60%, ko esam iekasējuši no uzņēmējiem. Veselības nozare spēj emocionāli argumentēt, kādēļ tai nevar samazināt finansējumu, bet nevienam nav priekšlikumu, kurai nozarei vairāk samazināt finansējumu, lai veselībai tiktu vairāk. Ekonomikas ministrijai nav šīs sociāli jūtīgās aizmugures, nav liels skaits cilvēku, kas mūsu resora ietvaros saņem algu kā, piemēram policisti vai ārsti. Tādēļ mēs esam gatavi samazināt izdevumus par maksimālo apjomu – 40%. Mēs to darīsim nevis lineāri, bet pārstrukturējot sistēmu, kas nav bijusi efektīva. Piemēram, apvienojot Privatizācijas aģentūru, kas sen jau savu uzdevumu ir izpildījusi, ar Būvniecības, enerģētikas un mājokļu aģentūru.

– Varbūt arī šo aģentūru vajag likvidēt?

– Daudzas šo abu aģentūru funkcijas pārklājas. Apvienojot divas lielas aģentūras, mēs iegūsim milzīgu ekonomiju gan uz administratīvo izdevumu, gan funkciju, telpu, apkures, elektrības un automašīnu rēķina. Un netiks zaudēts nekas no šo abu aģentūru funkcijām. Tā ir domāšana, ar kādu būtu jāstrādā katram ministram, strukturāli pārdomājot, vai tas ceļš, kā pildītas funkcijas, ir bijis pats lietderīgākais. Reformas var īstenot, pieņemot pat ekstremālākos lēmumus, par kādiem līdz šim neviens nav iedomājies.

Viena ideja, kas man patīk, ir visu valsts elektronisko datu bāzu apsaimniekošanu un uzturēšanu ar skaidriem noteikumiem deleģēt privātajam sektoram. Tas, protams, ņems naudu. Šobrīd valstī ir neskaitāms daudzums datu bāzu, kam īsti neviens netiek klāt, un par tām ir jāmaksā. Deleģējot datu bāzu apsaimniekošanu privātajam sektoram, mēs iegūtu efektīvāku sistēmu, kas cilvēkiem ir pieejama. Turklāt valstij būtu jātērē mazāk naudas datu bāzu uzturēšanas funkcijai. Tas ir tikai piemērs.

– Es gan nezinu, vai, atdodot šo lietu privātam monopolistam, pakalpojums būtu lētāk pieejams klientam.

– Mums ir saruna ar Informācijas tehnoloģiju asociāciju, kurā apvienojušies lielākie nozarē strādājošie uzņēmumi. Šī asociācija ir gatava uzņemties šo pienākumu. Turklāt asociācijai ir zināms, ka šim mērķis pieejamās budžeta naudas būs krietni mazāk nekā līdz šim.

I. Tomsone: – Ne mazākas reformas nepieciešamas Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrā, Tūrisma attīstības valsts aģentūrā un vēl citās ministrijas pakļautības iestādēs.

– Arī šeit būs pārmaiņas. Līdz šim Tūrisma attīstības valsts aģentūra pusi no finansējuma tērēja administratīvajām izmaksām. Tātad – no viena miljona latu šiem izdevumiem tērēja 500 tūkstošus latu. Tas bija liels jaunums pašiem nozarē strādājošajiem.

V. Krustiņš: – Kur tad tērēja šo pusmiljonu?

– Telpām, automašīnu īrēšanai, pakalpojumiem. Ja viņiem prasa, kur tērētā nauda, TAVA vienmēr spējusi pierādīt izdevumu lietderīgumu.

Mūsu risinājums paredz pusmiljonu latu tērēt patiešām nepieciešamu programmu īstenošanai. Piemēram, valsts apmaksās konkrētus reklāmas un mārketinga pasākumus, lai tūristus aicinātu uz Latviju. Otru pusmiljonu latu izdevumu administratīvajām vajadzībām mēs būtiski samazināsim un iedosim vai nu nozares pārstāvjiem, kas spēj šīs funkcijas veikt, vai arī liekam viņiem kontrolēt aģentūru. Šobrīd esam vienojušies, ka no pusmiljona latu TAVA tērēs tikai 170 tūkstošus latu. Tāpat arī ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru (LIAA), kurai ir daudz nevajadzīgu funkciju. Mums ir skaidrs risinājums, ko darīt ar aģentūras ārvalstu pārstāvniecībām. Ar Ārlietu ministriju esam vienojušies, ka, apvienojot LIAA un TAVA birojus, kas strādā konkrētās valstīs, tos nosēdināsim Latvijas vēstniecību ēkās. Šie cilvēki nebūtu diplomāti, bet gan pašu uzņēmēju deleģēti pārstāvji. Protams, ne visās valstīs vajag šādus pārstāvjus, taču tur, kur viņi ir vajadzīgi, tiem tiktu izīrētas telpas vēstniecībās.

– Ministra kungs, jūs esat pārāk liberāls. Kādā krievu valodā iznākošā avīzē esat izteicies, ka par galvenajām personām ekonomiskajā sistēmā esat gatavs padarīt uzņēmējus. Viņiem esot jādiktē politika ekonomikas nozarē. Jūs esat pārmetis, ka nedrīkst vadīt valsti kā uzņēmumu. Te jūs pats uz to aicināt. Esat teicis, ka ierēdņiem ir jāpalīdz īstenot tos priekšlikumus, ko izteikuši darījumu cilvēki. Iznāk, ka visa Ekonomikas ministrija ir biznesa izpildu komiteja. Jūs, manā izpratnē, esat nonācis līdz galējai, pat bīstamai liberālisma pakāpei. Valsts intereses ne vienmēr var sakrist ar biznesa interesēm.

– Es no tā negribētu atkāpties un varu paskaidrot, ko ar to esmu domājis. Lielai cilvēku daļai šobrīd svarīgākā ir iespēja saņemt cilvēcīgu algu. Mums ir jāatrod metode, kā to nodrošināt ar šo valsts budžetu. Vienīgais veids, kā budžets algu var nodrošināt, ir ieņemt naudu no biznesa, no pievienotās vērtības radītāju maksājumiem. Nav tā, ka atsevišķi biznesmeņi nāktu uz ministriju un kaut ko diktētu. Nozaru asociācijas, piemēram, mašīnbūves un metālapstrādes, lauksaimniecības, informācijas tehnoloģiju un citas, var atnākt un pateikt, ka tās ir gatavas palielināt ražošanu, maksāt vairāk nodokļus, ja valsts izdara to vai citu lietu. Es uzskatu, šis ir pats aktuālākais uzdevums, kas Ekonomikas ministrijai būtu jādara, un no saviem vārdiem neatkāpšos.

– Vai kā uzņēmējs, kas esat bijis, esat par to, lai uzņēmējiem noņemtu nost kādus nodokļus un uzliktu tos patērētājiem?

– Nē. Par piemēru varu minēt daudz skarto eksporta garantiju tematu. Lai pieņemtu lēmumus, mēs nedēļas laikā sasaucām atbildīgos cilvēkus gan no Garantiju aģentūras, gan ministrijas, gan no apdrošinātājiem, gan bankām, gan biznesa nozarēm. Mēs atradām veidu, kā soli par solim no 1. jūnija sākt nodrošināt eksporta garantijas Latvijas eksportētājiem.

I. Tomsone: – Gan eksporta, gan kredītu garantijām uzņēmējiem, pēc iepriekšējās valdības lēmumiem, bija jābūt pieejamiem jau marta sākumā. Arī saprašanās memorandā ar Eiropas Komisiju norādīts, ka uzņēmēju atbalsta mehānismiem ir jābūt ieviestiem jau gada sākumā. Tas ir viens no nosacījumiem, lai varētu saņemt nākamo starptautiskā aizdevuma summu.

– Es esmu par ekstrēmo pieeju uzņēmējdarbības atbalstam. Es,12. martā stājoties amatā, saņēmu šo konkrēto pasākumu izpildes termiņus. Lai tos ieviestu, nekas nebija pakustējies uz priekšu – nekādi valdības noteikumi valdībai nebija iesniegti. Es saņēmu ministriju, kur nekas nebija izdarīts. Tas, kas bija iekustināts, kur vajadzēja tikai piešķirt naudu, bija kredītu garantiju sistēma. Savukārt eksporta kreditēšanas kārtība jau vairāk nekā gadu bija iesaldēta valdībā.

V. Krustiņš: – Vai valdība ir vienota eksporta kreditēšanā?

– Mēs esam panākuši pretī pārtikas ražotāju prasībām un kopīgi ar zemkopības ministru Dūklava kungu esam piekoriģējuši noteikumus, lai šī ražotāju grupa būtu apmierināta. Eksporta garantiju ieviešanas mehānisms nav viegls. Tas ir jāsaskaņo ar Eiropas Komisiju, kas atļauju nule kā devusi.

A. Kampars: – Nākamais – Valsts garantiju aģentūrai ir jābūt informācijai par garantiju saņēmējiem. Mēs nevaram zināt, piemēram, visas firmas Turkmenistānā, kas būs Latvijas preces saņēmējas. Tādēļ mums jāslēdz līgums ar privātām kompānijām, kas mums piegādās informāciju. Ir vēl virkne soļu, kas jāizdara, tādēļ, agrākais, kad garantijas varēs saņemt, ir 1. jūnijs.

I. Tomsone: – Kredītu garantiju sistēma it kā ir iedarbināta, taču uzņēmēji sūdzas, ka bankās aizņēmumus dabūt nevar.

– Šī sistēma ir iedarbināta. Protams, ne katram darījumam un ne visās nozarēs garantijas izsniedz. Diemžēl naudas nepietiek, lai izsniegtu garantijas būvniecībai un tirdzniecībai. Mēs gribētu visiem, taču esam gatavi atbalstīt tikai tos, kas šobrīd spēj kaut ko pārdot ārpus valsts.

Garantiju aģentūra ir noslēgusi līgumus ar lielākajām bankām, un nauda aģentūras kontā ir. Valsts traucējošās procedūras šeit ir noņēmusi, un nauda ir iedota. Protams, katra banka vērtē, vai uzņēmēju projekti ir dzīvotspējīgi, neskatoties uz to, ka valsts sniedz garantijas. Arī bankas uzņēmās risku. Šajā grūtajā laikā Latvijā un visā pasaulē nav daudz tādu virzienu, par kuriem var teikt – jā, tas ir stabils un plaukstošs turpmākos piecus gadus.

V. Krustiņš: – Es saprotu, ka eksportu vajag veicināt un eksporta garantijas ir nepieciešamas. Vai nedraud, ka pāri robežām preci ar garantiju palīdzību aizdabūsim, bet kas notiks tur?

– Šis ir galvenais jautājums, kādēļ eksporta garantiju ieviešana kavējas. Piesardzība no Valsts garantiju aģentūras ierēdņu puses, kuri arī gatavo noteikumus, ir galvenais iemesls, kādēļ šis process nav iedarbināts. Vai nu esam tik piesardzīgi, ka labāk neko nesākam, vai tomēr atrodam risinājumu un procesu iedarbinām. Būs padome, kas reizi mēnesī sekos līdzi šim procesam. Mēs zinām, ka postpadomju telpā cilvēki ir ļoti veikli uz naudas vai preču izkrāpšanu. Ja manīsim kaut ko tādu, noteikumus grozīsim.

– Viens no lielākajiem eksportētājiem ir a/s "Latvijas finieris". Kā jūs attiecaties pret šādu eksportētāju, kam ir liels apgrozījums un eksports virs 50 miljoniem latu? Vai jums ir noteiktas prioritātes, kādu ražošanu protežēsiet?

– Garantiju apjoms atkarībā no riska pakāpes būs 50 – 80% no eksportējamās preces cenas. Cik daudz garantijās izsniegs, būs atkarīgs no informācijas, ko mums piegādās šīs visā pasaulē strādājošās kompānijas par preces pircēju. Protams, pašai aģentūrai būs jāvērtē arī dokumenti, ko iesniegs eksportētājs. Latvijā ir atsevišķi veiksmes stāsti, un viens no tiem ir "Latvijas finieris". Tomēr mēs nevaram sēdēt tikai uz tiem panākumiem, kas Latvijā radīti, būsim godīgi, astoņdesmitajos un septiņdesmitajos gados. Mums jārada iespēja rasties jauniem uzņēmumiem. Es negribētu noteikt, ka atbalstīsim tikai metālapstrādi, kokrūpniecību un farmāciju, jo tur mums bijuši lieli panākumi, bet, piemēram, plastikāta vai kartona kastu ražošanu neatbalstīsim. Šis ir brīdis, kad biznesam pašam jāatrod, ko Latvija globālā tirgus un konkurences apstākļos spēj saražot. Visticamāk, ka bērnu rotaļlietu un apģērbu ražošanā mēs nespēsim konkurēt ar Ķīnu. Bet mašīnbūve un poligrāfija pēdējos gados Latvijā ir augusi – uzņēmumi iepirkuši jaunas iekārtas, ko cilvēki prot apkalpot. Krīze diemžēl ir situsi arī šos uzņēmumus un viņi, tādēļ ka ārvalstu partneri piebremzējuši iegādes, spiesti darboties ar pusjaudu. Pieļaut deviņdesmito gadu sākuma situāciju, kad, piemēram, no uzņēmuma "Alfa" par smieklīgu cenu izsaimniekoja augsta līmeņa tehnoloģijas, es negribētu. Mums ir jāpārziemo, jāsaglabājas un jātop gudrākiem un pieredzējušākiem. Pēc tam Latvijas mazajai ekonomikai būs vieglāk atdzīvoties.

– Mēs visu laiku gaidām, kad būs kaut kas labs. Jūs esat izteicies, lai valsts izietu no krīzes, nepieciešami lēmumi, kas pierādīs milzīgās atšķirības starp veco un jauno valdību. Kur ir tā būtiskā atšķirība starp veco un jauno valdību?

– Es vienmēr esmu bijis ekstrēmi uz mērķi orientēts cilvēks. Es ļoti gribētu, lai manu darbu pēc kāda laika vērtētu pēc konkrētiem padarītiem darbiem. Tā ir atšķirība. Kad eksporta garantijas 1. jūnijā sāks darboties, man gribētos, lai teiktu – redz, Kamparam tas izdevās.

Nākamā lieta – namu siltināšana. Tas notiks nevis par 16,2 miljoniem latu, ko valdība šobrīd ir nodrošinājusi, bet par krietni lielāku summu. Man ir pamats domāt, ka šim mērķim mēs apstiprināsim 58 miljonus latu no ES fondiem. Ceru, ka līdzīgu summu iegūsim arī no citiem avotiem, piemēram, no CO2 kvotu pārdošanas.

Mans mērķis ir jau šajā vasarā, samazinot visas birokrātiskās bremzes, atļaut latviešu uzņēmējiem nosiltināt Latvijas iedzīvotāju mājas. Mēs iegūsim labāku vidi, siltākas mājas, mazāku enerģijas patēriņu, mazāku atkarību no Krievijas gāzes un 150 miljonus latu Latvijas tautsaimniecībai. Mums ir gan siltumizolācijas materiālu ražotāji, celtnieki, apdares materiālu ražotāji un viss pārējais. Mans uzdevums ir panākt, lai šis darbs tiktu paveikts. Līdz šim šādi darbi tika vilkti garumā. Šīs valdības atšķirībai jābūt tādai, ka darbus padarām īsā laikā.

– Cik īsā?

– Šajā vasarā māju siltināšanas procesam ir jābūt redzamam katram cilvēkiem.

– Kā tad būs ar Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas vadītāju Andrejevas kundzi, kurai arī ir kāds sakars ar siltumu namos un to, cik tas maksā?

– Šis nav viegls jautājums. Diemžēl man nav nekādu likumisku iespēju ietekmēt Andrējevas kundzes atrašanos amatā. Saeimas apstiprinātais likums ir precīzi noteicis, ka viņu atsaukt ir gandrīz neiespējami, – tikai tad, ja viņa izdarījusi kādu kriminālnoziegumu. Nav definēta pat atsaukšanas shēma.

Mēs siltuma tarifu problēmu piedāvājam risināt, nosakot, ka regulatoram pašam būtu aktīvi jāreaģē uz pārmaiņām un jāprasa uzņēmumiem attiecīgu tarifu samazināšana. Regulatoram jāziņo "Latvenergo", ka "Nordpool" tīklā elektrības cena kritusies divas reizes, un jālūdz pamatot, kādēļ tam nepieciešams tik augsts elektroenerģijas tarifs. Ekonomikas ministrija ir pārraudzības iestāde, mēs varam tikai pamatot, lūgt un rakstīt vēstules.

– Jūs pārstāvat politisku partiju, jūs varat likumus grozīt. Groziet likumus par regulatora vadības iecelšanu un atcelšanu.

– Mēs esam gatavi to darīt. Mēs plānojam apvienot Konkurences padomi ar SPRK. Jo abu iestāžu analītisko daļu funkcijas pārklājas. Ietaupīsim arī uz telpām un to apsaimniekošanas rēķina. Atšķirīgas ir tikai dažu departamentu funkcijas. Pētot citu valstu pieredzi, esam konstatējuši, ka šīs iestādes var apvienot, mainot arī finansēšanas shēmu, paredzot tā uzturēšanu no budžeta. Līdz šim regulators finansējumu saņēma no regulējamajiem uzņēmumiem. Apvienošanu plānojam no nākamā gada 1. janvāra.

 

Ekonomikas kritums pirmajā ceturksnī var sasniegt 18%

DELFI  04/28/09     Latvijas ekonomikas kritums pirmajā ceturksnī var sasniegt 18%, prognozē biznesa informācijas portāla "Nozare.lv" aptaujātie eksperti.

Stagnācija globālajā ekonomikā, kreditēšanas faktiska apstāšanās un tai sekojošs iekšzemes patēriņa kritums gada pirmajā ceturksnī Latvijas ekonomiku varētu būt samazinājis pat par piektdaļu salīdzinājumā ar šo periodu iepriekšējā gadā.

Kā norāda "DnB Nord bankas" Ekonomisko pētījumu grupas speciāliste Ieva Vēja, iekšzemes kopprodukta (IKP) kritums pirmajā ceturksnī, salīdzinot ar pagājušā gada attiecīgo ceturksni, varētu būt 17%-18% līmenī. Par tik strauju kritumu liek domāt krasais samazinājums tādās nozarēs kā iekšzemes tirdzniecība un apstrādes rūpniecība, kur, kā rāda mēnešu dati, kritums jau sasniedzis un pārsniedzis 25% un kopējā daļa ekonomikā ir tuvu vienai trešdaļai.

"Latvijas Krājbankas" Investīciju pārvaldes galvenā analītiķe Olga Ertuganova norāda, ka esošie operatīvie dati un aprēķini ļauj prognozēt, ka IKP kritums šī gada pirmajā ceturksnī varētu būt ap 18%, salīdzinot ar iepriekšējā gada attiecīgā perioda rādītājiem.

"Tā kā ekonomika turpināja brīvo kritumu gan Latvijā, gan pasaulē, bet nekādi tās aktivizācijas pasākumi netika veikti, tad kritums pirmajā ceturksnī varēja pieaugt līdz 14%-15%. Liels nezināmais ir tas, cik daudz biznesa iegāja pelēkajā zonā," uzsver "SEB bankas" galvenais ekonomists Andris Vilks.

"Latvijas Hipotēku un zemes bankas" Finanšu vadības departamenta analītiķis Aleksejs Marčenko prognozē, ka šā gada pirmajā ceturksnī IKP samazinājums pret iepriekšējā gada attiecīgo periodu varētu būt aptuveni 12%-13%.

Vērtējot, kuras tautsaimniecības nozares piedzīvojušas vislielāko kritumu, Vēja min būvniecību un finanšu starpniecību. Vismazākais samazinājums varētu būt transporta un sakaru nozarē. No izlietojuma puses lielākais kritums skāris privāto patēriņu un investīcijas, kas arī, visticamāk, pārsniedz 20% līmeni, bet nedaudz mazāk samazinājies valdības galapatēriņš un arī eksports.

Kā akcentē Ertuganova, straujš bezdarba kāpums un vājš pieprasījums izraisa arvien dziļāku patēriņa kritumu, vispārējs iedzīvotāju un uzņēmēju pesimisms attiecībā uz valsts ekonomisko stāvokli liek un tuvāko gadu laikā liks taupīt arī tai sabiedrības daļai, kura vēl nav tik krasi izjutusi krīzes finansiālo ietekmi. Rezultātā uz patēriņu orientēti sektori, kas vēl nesen bija galvenie ekonomikas buma dzinējspēki, piemēram, mazumtirdzniecība un būvniecība, ir dziļos mīnusos.

"Skaidrs, ka smaga ekonomiskā lejupslīde ir novērojama citās Eiropas valstīs un arī NVS reģionā, kas negatīvi ietekmē pieprasījumu pēc eksporta. Tādējādi apstrādes rūpniecība cieš iekšējā un ārējā patēriņa sabrukuma dēļ, vēl joprojām augsto energotarifu dēļ un arī tādēļ, ka lats nostiprinās pret atsevišķu tirdzniecības partnervalstu valūtām. Rezultātā pēdējā gada laikā apstrādes rūpniecība būs pieredzējusi pievienotās vērtības kritumu par ceturtdaļu. Diemžēl starp krituma līderiem atradīsies arī Latvijas transporta nozare. Nav pamata cerēt, ka kāda no Latvijas tautsaimniecības nozarēm būs pabeigusi pirmo ceturksni plusā," brīdina eksperte.

Vilks prognozē, ka 20% un lielāks kritums būs rūpniecībā, tirdzniecībā, finanšu pakalpojumos, tūrismā un sabiedriskā ēdināšanā. Virs 10% kritums būs būvniecībā, iespējams, mazāks komercpakalpojumos un individuālajos pakalpojumos, lauksaimniecībā. Vienīgā nozare, kur būs minimāls kritums, varētu būt transports un sakari, pateicoties stabilai tranzīta kravu plūsmai.

Marčenko norāda, ka lielākais kritums varētu būt nozarēs, kas iepriekšējos gados piedzīvoja vislielāko pieaugumu, - mazumtirdzniecībā, celtniecībā, finanšu pakalpojumos, tūrismā, kā arī nozarēs, kas orientētas uz iekšēja pieprasījuma apmierināšanu.

Vismazākais kritums būs informācijas tehnoloģiju nozarē, kā arī uzņēmumos, kas specializējas uz ārpakalpojumu sniegšanu un ir dziļi integrēti ārvalstu kompāniju darbībā. Iespējams, salīdzinoši laba situācija būs Latvijas uzņēmumiem, kas ražo vai tirgo kosmētiku un alkoholu, jo tās ir "emocionālā patēriņa" preces, un krīzes apstākļos šo nozaru apgrozījums var pat palielināties.

Vērtējot, kad Latvijas ekonomika varētu atgūties, Vēja skaidro - ja nenotiek jauni satricinājumi, ASV un pasaules ekonomikā šā gada beigās atsākas izaugsme un valsts budžeta izdevumu krasā apgriešana nav smagi pasliktinājusi Latvijas ekonomikas stāvokli, ekonomiskā aktivitāte varētu sākt palielināties nākamā gada pavasarī, vasarā.

Ertuganova uzsver, ka turpmākā IKP dinamika ir atkarīga no vairākiem faktoriem. Pirmkārt, no tā, kādā veidā un cik radikāli valdība samazinās budžeta izdevumus un vai veiks kādas būtiskas strukturālās izmaiņas. No vienas puses, pašlaik ir svarīgi izpildīt starptautiskās finansējuma piešķiršanas nosacījumus, lai saņemtu aizdevuma daļas, tomēr, no otras puses, jāsaprot, ka nepieciešamā izdevumu un valsts funkciju apcirpšana nevar nepaātrināt Latvijas ekonomikas kritumu.

Kā akcentē eksperte, otrkārt, Latvijas ekonomikas atveseļošana var atsākties tikai pēc ārējo tirgu atgūšanās. Tādējādi, ja Eiropas ekonomika nesāks demonstrēt pieaugumu nākamā gada sākumā, kā to pagaidām sagaida Eiropas Savienības amatpersonas, tad brīdis, kad valsts varētu iznākt no krīzes, būs atlikts arī Latvijā.

Vilks atzīst, ka diemžēl nav nekādu pozitīvu signālu ne Latvijā, ne ārpus tās, kas liktu domāt, ka kritums šā gada otrajā ceturksnī mazinātos. Tas būs lielāks nekā pirmajā ceturksnī, jo brīvais kritums ekonomikā turpinās.

"Ja tiks veikti sāpīgie, bet ļoti vajadzīgie valsts pārvaldes un budžeta restrukturizācijas pasākumi un nodrošināta ārvalstu palīdzības stabila saņemšana, kā arī darīts viss, lai ekonomiku kaut cik aktivizētu, kritums pierimsies gada otrajā pusē. Tiesa, IKP paliekot lielos mīnusos (7%-10%), bet ne vairs 15%-20%," uzsver eksperts.

"Ja valsts vēlas nostāties uz stabilām kājām, tad visi nepopulārie, bet vajadzīgie pasākumi ir jāveic tagad, kas kopā ar visas pieejamās naudas (fondi, valsts investīcijas, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka, cita palīdzība) apguvi radītu konkurētspējīgu biznesa vidi un efektīvu valsts pārvaldi jau pēc kādiem 12 mēnešiem. Tad jau varētu teikt, ka ekonomiskā aktivitāte visai strauji pieaugs 2010.gada otrajā pusgadā. Domājams, ka pasaules ekonomika sāks atgūties 9-12 mēnešu laikā, un uz šo brīdi Latvijai ir jābūt konkurētspējīgai."

Marčenko norāda, ka Latvijas ekonomikas atgūšanās būs atkarīga no situācijas ārpus Latvijas.

Lai ekonomikas samazinājuma tempi kristos, Latvijā jāieplūst naudai no ārpuses - tiešo investīciju, aizdevumu vai noguldījumu veidā. Tādā gadījumā pieaugs pieprasījums pēc aktīviem Latvijā un varētu veidoties iekšējais pieprasījums, pateicoties kuram, Latvijas ekonomika varēs stabilizēties.

Savukārt pieprasījums pēc Latvijas eksportprecēm ir atkarīgs no situācijas pasaulē. Tātad, lai sāktos Latvijas ekonomikas stabilizācija, nepieciešams, lai sāktos izaugsme attīstītās valstīs. Izaugsmi attīstītajās valstīs prognozē ne agrāk par 2010.gadu, līdz ar to prognoze Latvijai uz 2009.gada atlikušo daļu ir diezgan slikta, norāda eksperts.

Latvijas ekonomikas samazinājuma tempi tuvākajā laikā - 2-3 ceturkšņu perspektīvā - varētu piebremzēties, tikai pateicoties tam, ka pieprasījums samazināsies līdz minimālajam līmenim un tā tālāka samazināšana apdraudēs privātpersonu un valsts organizāciju spēju nodrošināt sevi ar izdzīvošanai nepieciešamām lietam, uzskata Marčenko.

 

Kalvīšgodmanis kvadrātā

Māris Krautmanis,  NRA  04/29/09    Krīze, finanšu dižķeza, recesija vai kā vēl simt vārdos šo pašu ķibeli varētu nosaukt, turpina žņaugt, spiest un stumt lejup Latvijas ekonomikas potenci, no kā ļenganā mazspējā sačib un sačurn gan privāti, gan valstiski sektori.

Tas arī nav nekāds brīnums, jo tirgus ekonomikā tā gadās – tāpat kā Āfrikas savannā te mijas zaļas plauksmes periodi ar sausumu un badu. Lēcieni un kritieni ir bijuši visu laiku, taču sen nav atgadījies tāds noblieziens lejup kā pašlaik, kad situācija salīdzināma ar kādu nāvējošas gripas pandēmiju, no kuras ļaudis cieš vai uz visa globusa.

Protams, nevis Kalvītis, Godmanis vai Dombrovskis ir vainojami pie globālās krīzes – tā sākās ASV no pārmērīgas spekulēšanas ar neesošām vērtībām akciju tirgū. Ekonomikas kokteiļa virspuses jautrajās putās uzpūtās milzīgi burbuļi, un tautām, tāpat kā to valdībām, zustin zuda izpratne par lietu, papīru, ideju, īpašumu patieso vērtību attiecībā pret darbu ar tam raksturīgajiem sviedriem un tirgu, kurā kaut ko var pārdot.

Latvju zemei šajā pirmsķibeles periodā bija aktuāla viegla kredītu pieejamība, kuras rezultātā nekustamo īpašumu cenas Ķīpsalā saslējās augstākas nekā Kīvestā.

Tagad ar to visu ir dimbā, bedrē un dibenā, un vēl nemaz nav teikts, ka ir sasniegta bedres apakša, jo šī vasara, rudens un, ak, ziema, solās būt vēl čābīgāka. Kaut ko labāku pat visoptimistiskākie pareģi nesola agrāk kā pēc gadiem diviem. Kāda piektdaļa ļaužu, kā izpētījuši sociologi, jau gudro, ka derētu laisties no šīs valsts projām uz kādu saulaināku citurieni, ja vien nebūtu bažu, ka arī šajā citurienē nevaid ekonomikas slimuma diloņi.

Jāteic, ka vaid gan, jo sevišķi tādās valstīs, kam iepriekšējā pirmsķezas dzīve ir bijusi pārbiezā pārticībā un neprātīgā izaugsmē, kā Islandē, bet tad ir sekojusi spēja lejupkrišana. Latvju zemei līdz Islandei bija tālu, un arī kritiens tāpēc ne tik spējš, taču vienalga diez kas nav.

Aigars Kalvītis un Ivars Godmanis ir projām, un tagad ir Valdis Dombrovskis, taču pagaidām nav īsti skaidrs, vai Dombrovskis vispār maz ir tas, par ko uzdodas – īstais šīs valdības vadītājs. Spriežot pēc milzu pilnvarām, kādas savos maigajos ieteikumos ir paģērējis Starptautiskais valūtas fonds priekš latvju zemes finanšu ministra, jāsāk domāt, ka uz kādu laiku svarīgāka figūra, runātājs ar citzemju monetāro institūciju sūtņiem ir finanšu ministrs jeb Einars Repše.

Repše nodod stružku, ka visiem valsts uzņēmumiem, valsts aģentūrām un to meitasuzņēmumiem jāprasa atļauja Repšem slēgt jebkuru darījumu, kas pārsniedz 100 000 latu apmēru; Repše ir tas, kurš visautoritatīvāk filozofē medijos par variantiem, kādi sagaida Latviju, ja SVF aizdevums tiks saņemts vai – kas, apžēliņ, arī var atgadīties – ja netiks saņemts.

Lai kā būtu ar Repši vai Dombrovski, pašlaik nav manāms, ka jaunā valdība kaut ko nebūt vispār spētu darīt pati ar savu galvu bez atskatīšanās uz kādiem ārējiem – iekšējiem vai ārzemju – vektoriem. Viens spēka vektors ir SVF, bet otrs ir 6. jūnijs, kad paredzamas pašvaldību un eiroparlamenta vēlēšanas un kas pa valdošo ļaužu smadzenēm bliež burtiski paralizējoši. Tagad Saeima ne vairs budžeta grozījumus spēj pieņemt, ne ko citu valstisku lemt, jo viss tagad atlikts uz pēcvēlēšanu laiku, pēc kā tad gan jā – atrotīs piedurknes un sāks.

Interesanti tikai, ko sāks, ja būs jau atnākušas beigas? Ap jūniju var atgadīties, ka naudas būs nevis vairs maz, bet tās nebūs nemaz – nebūs ko maksāt ierēdņiem, mediķiem, skolotājiem un pensionāriem.

No uzņēmējdarbības viedokļa šī valdība ņirdz tai pretī ar baltiem zobiem – nieks vēl būtu par nodokļiem, kurus pacēla Godmanis. Tagad tiek laisti ārā valsts vērtspapīri, kas Latviju atgriež atpakaļ pirmsšķēles kredītsasaluma laikmetā, kad komercbankas bija izlaidušās, pelnot uz valsts rēķina, un privāto sektoru tām kreditēt nebija nepieciešamības. Tagad ir skaidrs, ka mazā un vidējā uzņēmējdarbība nevis vienkārši neredzēs kredītus, bet neredzēs tos kā savas ausis.

Ja atskatās uz Kalvīti, tad viņa trūkums laikam bija ļaušanās plūdumam, kad vajadzēja airēties. Godmanis atkal darīja citādi – nevis ļāvās straumei, bet sparīgi stūrēja. Taču nelaime, ka visus ministrus viņš bija pastūmis malā un stūrēja viens pats. Dombrovskim un viņa valdībai tagad it kā būtu iespēja mācīties no priekšgājēju kļūdām un darīt kaut ko kā nebūt citādi. Taču vismaz pagaidām izskatās, ka jaunā valdība grasās nevis tikai sasummēt, bet sareizināt Kalvīša un Godmaņa slikto mantojumu un kļūt par Godmaņkalvīti kvadrātā, bet Saeima grasās šajā procesā piepalīdzēt kā ideāls katalizators.

No vienas puses, redzam ļengu iztapšanas kūkumu ārzemju konsultantu un kreditoru priekšā. Tajā pašā laikā iztapšana tiek veikta kaut kā kleini, novēloti, jo tā kā vēlēšanas nāk. No varas puses skan draudīgi teksti, bet tajā pašā laikā reāla galvu ripošana vēl nenotiek un tiek atlikta uz pēcāku laiku, aste tiek asiņaini cirsta pa gabaliņam. Kopā sanāk nepievilcīgu pazīmju komplekts – ne šis, ne tas – tādi kā ārzemju firmas dīleri, kas gan uzņemas visu ko darīt, bet lāgā to neprot.

 

Viedoklis: Izspiest un aizmirst?

Viktors Avotiņš,  NRA  04/30/09     79 procenti Latvijā izjūt ekonomiskās krīzes ietekmi. 50 procenti domā, ka eiro nepasargās no krīzes. Veselības ministrs grib Latvijā vislētāko un visefektīvāko veselības aizsardzības sistēmu Eiropā.

Nu un tad, ka viņi izjūt, domā un grib? Ko šādas un tamlīdzīgas vēstis nozīmē, kāda tām jēga? Abas pirmās raksturo kādus pesimisma sliekšņus, trešā – amatpersonas intīmos sapņus? Ja būtu teikts, ka 50 procenti monetārās politikas, ekonomikas ekspertu uzskata – eiro nav izeja no krīzes, tad tā nebūtu vien ālava, pesimismu vairojoša informācija. Jo tad tā saturētu viedokļa pamatojumu. Ja 79 procenti krīzes skarto atklātos caur mājsaimniecību stāvokļa dinamiku, nabadzības sliekšņa svārstībām, izglītības un veselības nepieejamības ainu, tad tā būtu informācija rīcībai. Nevis vien paviegla, bezatbildīga laišana pa virsu. Ja ministrs pamatotu, ka viņa vadītās ministrijas reformu politika tuvina Latvijas ļaudis tieši šim viņa sapnim, tad tā būtu atbildīga runāšana, nevis sapņošana vai, kas sliktāk, blefošana. Šādas ālavas informācijas, aptauju un arī pētījumu, kuru autori pat nevīžo definēt secinājumus, kas izriet no viņu iegūtās ainas, ir vai cik. Iespējams, tā uz sociālekonomisku izpēti pretendējošiem ļaudīm tik tāda no izklaides industrijas aizgūta spēle, kur jāskaidro, cik ļaužu domā, ka krokodils ir garš, un cik, ka plats.

Bet, ja tā nav spēle, tad varētu sacīt, ka nopietna sabiedrības noskaņojumu izzināšana šobrīd būtu ļoti nepieciešama. Tāpēc, lai vara varētu iespējami precīzi amortizēt savu "reformu" negatīvās sekas. Tāpēc, lai precīzāk būtu prognozējama noziedzības, pašnāvību... dinamika un labāk izmantojami šādas lietas bremzējoši sociālās kompensācijas mehānismi, kuri var būt arī nemateriāli. Tāpēc, lai adekvātāk un valstij par labu varētu iespaidot iekšējās un ārējās migrācijas tendences. Utt. Turklāt pagaidām ij Godmaņa, ij Dombrovska valdību krīzes laika darbību komplekss vēl krasāk nekā iepriekš tehnokratizē varas attieksmi pret sabiedrību. Uztver un pataisa to par kontingentu. Sabiedrības iespējamās kontrreakcijas, motivāciju dinamika nav (izņemot varas bailes no sabiedrības) pretkrīzes pasākumu uzmanības lokā. Var teikt, ka pagaidām vara lāpa krīzi ar sabiedrību. Tērē, nevis uztur tās jaudu. Pie šāda stila, ja daudz nekaunēties, varbūt varētu jau šogad nodrošināt pat bezdeficīta budžetu. Piemēram, ja oficiāli pasludinātu skolotājus par vainīgiem jaunatnes izlaidībā, ārstus – mirstības ainā, kultūras darbiniekus – tikumu devalvācijā un ja apgādātos ar attiecīgiem likumiņiem, tad taču rastos iemesls šos visus nodarbināt tikai par paiku. Par katru nesekmīgu atzīmi vai katru varas noteiktā laikā neizārstētu slimnieku samazinot paiku vai liedzot to. Kāda ekonomija tad būtu! Kādas gan citādas asociācijas lai rodas, ja sabiedrība, lai cik grūti laiki, varas attieksmē tiek uztverta vien kā ekonomiskas ekspluatācijas objekts?

Latvijas sabiedrība ir diferencēta, sašķelta, augsts noslāņošanās (Džini) koeficients, visai liels to skaits, kas dzīvo "stagnatīvā" vai "nolemtā" nabadzībā... Bez cerībām. Laukos bērni un mazbērni, kuru vienīgais stabilais iztikas avots ir vecvecāku pensija, nav retums. U. tml. Krīze nav šā stāvokļa iemesls. Mūsu krīzes projektētāji ar to diez ko vis nerēķinās. Piemēram, nav jēgas domāt par obligāto veselības apdrošināšanu pie tik lielas sociālas noslāņošanās, kad starpība starp lielākajām un mazākajām algām tuvojas simtam reižu. Bet – krīze varētu būt iespēja to mainīt. Viens no normālas krīzes politikas pamatuzdevumiem būtu padarīt sabiedrību no sociāli slimas par sociāli perspektīvu. Sociālajiem liftiem, kuri katrā jomā uzved augšā talantīgos, perspektīvos, vitālos, meistarīgos, tagad būtu jādarbojas pilnā sparā. It kā tas dabiski jānosaka gribai tikt laukā no krīzes labākam. Kur varai stāv šī griba? Normālai krīzes politikai būtu jāveicina normāla sociālā mobilitāte, dažādu slāņu sajaukšanās, nevis par varītēm jāuztur šajā ziņā pārkaļķojusies sociālā shēma, kas acīmredzot tuva Latvijas varas "filozofijai". Tās dēļ Latvijas labklājības simbols ir žogs, nevis kvalitatīva sociāla vide. Ja darba ražīguma atpalikšana no darba apmaksas ir viens no iekšējiem krīzes iemesliem, tad kāpēc nevis darba ražīgums tiek pievilkts darba apmaksai, bet darba apmaksa apzināti pielāgota zemam darba ražīgumam? Normāla krīzes politika pat tad, ja vara grib vienīgi "pingvīnu saspiešanos", paredz, ka neviens netiks aizmirsts un nepaliks bez cerībām. Kad 79 procenti te jutīs krīzi šādas politikas kontekstā, tad tā būs laba, lai arī bezjēdzīga ziņa. Tagad tā ir tikai bezjēdzīga.

 

Stājas spēkā Laventu un Freimani notiesājošs spriedums "Bankas Baltija" krimināllietā

LETA  04/30/09    Līdz ar Augstākās tiesas (AT) Senāta Krimināllietu departamenta šodien pieņemto lēmumu stājies spēkā spriedums tā dēvētajā "Bankas Baltija" (BB) krimināllietā.

Ar šo spriedumu par vainīgiem daļā viņiem inkriminēto noziegumu atzīti bijušais likvidējamās bankas Uzraudzības padomes priekšsēdētājs Aleksandrs Lavents un bijušais bankas prezidentu Tālis Freimanis.

Kā aģentūru LETA informēja AT preses sekretāre Linda Priedīte, šodien pieņemtais lēmums nav pārsūdzams.

Senāts šodien rakstveida procesā izskatīja krimināllietu sakarā ar Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta virsprokurora Jura Pēdas kasācijas protestu, kā arī apsūdzētā Freimaņa kasācijas sūdzību par AT Krimināllietu tiesu palātas 2007.gada 20.novembra spriedumu. Vienlaikus Senāts arī skatīja Laventa sūdzību par AT Krimināllietu tiesu palātas tiesneses 2009.gada 28.janvāra lēmumu, ar kuru tā bija atteikusi Laventam nokavētā procesuālā termiņa atjaunošanu kasācijas sūdzības iesniegšanai.

Senāts nolēma noraidīt apsūdzētā Laventa sūdzību par 28.janvāra lēmumu, kā arī Ģenerālprokuratūras virsprokurora kasācijas protestu. Tomēr Senāts atcēla AT Krimināllietu tiesu palātas 2007.gada 20.novembra spriedumu daļā par Tāļa Freimaņa atzīšanu par vainīgu un sodīšanu pēc Kriminālkodeksa (KK) 17.panta 6.daļas un 144.panta 4.daļas un galīgā soda noteikšanu pēc noziegumu kopības. Šajā apsūdzības daļā kriminālprocesu Senāts nolēma izbeigt, bet pārējā daļā apelācijas instances tiesas spriedums atstāts negrozīts, savukārt apsūdzētā Freimaņa kasācijas sūdzība noraidīta.

Kā ziņots, AT Krimināllietu tiesu palāta ar minēto spriedumu 2007.gada nogalē Laventu un Freimani atzina par vainīgiem lielākajā daļā viņiem inkriminēto noziegumu. Abiem tika piespriesti reāli cietumsodi, taču apsūdzētajiem netika piemērota prokurora prasītā mantas konfiskācija. Bijušais SIA "Birojs L&A" direktors Alvis Līdums, kurš bija apsūdzēts par naudas piesavināšanos grupā ar Laventu, tika pilnībā attaisnots.

Laventam AT negrozīja iepriekš Rīgas apgabaltiesā piespriesto septiņu gadu un septiņu mēnešu cietumsodu. Viņam arī piemērots aizliegums piecus gadus nodarboties ar uzņēmējdarbību.

Freimanim AT cietumsodu toreiz nedaudz samazināja, piespriežot piecu gadu un sešu mēnešu brīvības atņemšanu un aizliegumu trīs gadus nodarboties ar uzņēmējdarbību.

Tiesa apmierināja divas civilprasības pret Laventu par kopumā 20 miljoniem latu. Par labu AS "Latvenergo" no Laventa tiks piedzīti astoņi miljoni latu un par labu AS "Latvijas Kuģniecība" (LK) - 12 miljoni latu.

Prokurors Pēda jau uzreiz pēc sprieduma pasludināšanas žurnālistiem pieļāva, ka to varētu pārsūdzēt. Par sprieduma pārsūdzēšanu toreiz solīja lemt arī notiesāto aizstāvji.

Prokurors norādīja, ka Lavents kopumā apcietinājumā, tostarp atrodoties mājas arestā, pavadījis septiņus gadus un septiņus mēnešus, kas nozīmē, ka saskaņā ar šo spriedumu ne Laventam, ne Freimanim reāls cietumsods vairs nedraud.

Lavents ar tiesas spriedumu tika atzīts par vainīgu pēc KK 144.panta 4.daļas par mantas piesavināšanos, pēc KK 161.panta ar indeksu septiņi 2.daļas par uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības novešanu līdz maksātnespējai vai bankrotam, pēc KK 17.panta 4. daļas, kas noteic fiziskās personas kā juridiskās personas pārstāvja atbildību un arī līdzdalību noziegumā, un 147.panta ar indeksu 3 par apzinātu grāmatvedības datu sagrozīšanu vai slēpšanu.

Freimani AT 2007.gada novembrī atzina par vainīgu pēc KK 17.panta 6.daļas par līdzdalību un 144.panta 4.daļas par mantas piesavināšanos, pēc KK 161.panta ar indeksu septiņi 1.daļas par nodarbošanos ar aizliegtiem individuālās nodarbošanās veidiem. Viņš attaisnots apsūdzībā pēc KK 161.panta ar indeksu četri 2.daļas par fiktīvu uzņēmējdarbību un 147.3.panta par apzinātu grāmatvedības datu sagrozīšanu vai slēpšanu.

Šodien Senāts izbeidza kriminālprocesu daļā par Freimaņa apsūdzību pēc KK 17.panta 6.daļas un 144.panta 4.daļas. Līdz ar to Freimanim kā galīgais sods tagad noteikta brīvības atņemšana un trim gadiem, atņemot tiesības tikpat ilgu laiku veikt uzņēmējdarbību.

Līdumu ar AT Krimināllietu tiesu palātas 2007.gada novembra spriedumu attaisnots pret viņu celtajā apsūdzībā pēc KK 144.panta 4.daļas par mantas piesavināšanos.

Jautājumā par mantas konfiskāciju KK 144.panta 4.daļa paredzējusi mantas konfiskāciju, savukārt sekojošie grozījumi, kas bija spēkā no 1995. līdz 1998.gadam, neparedzēja mantas konfiskāciju. Likumdevēja vainas pēc stājies spēkā labvēlīguma princips, kad tiesa nevar piemērot mantas konfiskāciju, ja tāda kādu laiku nav bijusi paredzēta.

Kā ziņots, prokurors Pēda iepriekš pauda pārliecību, ka BB vadītāju darbības bija vērstas uz to, lai piesavinātos noguldītāju naudu. Prokurors uzsvēra, ka BB vadītāji vērsušies pie tā laika valdības, cenšoties panākt lata devalvāciju.

Pēda lūdza Laventam piemērot 13 gadu brīvības atņemšanu, bet Freimanim - deviņu gadu cietumsodu. Kā papildu sodus abiem prokurors prasīja piemērot mantas konfiskāciju un aizliegumu piecus gadus nodarboties ar uzņēmējdarbību. Līdumam prokurors prasīja piespriest sešu gadu brīvības atņemšanu, konfiscējot mantu.

Civilprasītāji - "Latvenergo" un LK - uzturēja prasību par attiecīgi desmit miljonu latu un 12 miljonu latu piedziņu no apsūdzētajiem. Lavents LK līdzekļu pārskaitīšanai 1995.gadā norādījis viņam piederošās "Finhold" kontu, teikts civilprasītāja sūdzībā. LK veiktā maksājuma saņemšana netika uzskaitīta BB grāmatvedībā.

LETA jau ziņoja, ka 2005.gada 6.maijā Rīgas apgabaltiesa Laventam piesprieda septiņu gadu un septiņu mēnešu brīvības atņemšanu un kā papildu sodu noteica mantas konfiskāciju. Freimanim tiesa piesprieda sešu gadu brīvības atņemšanu, bet Līdumam - trīs gadu un trīs mēnešu brīvības atņemšanu. Freimanim un Līdumam arī tika piemērota mantas konfiskācija.

Protestu pret šo spriedumu iesniedza Pēda, kurš uzskatīja, ka tiesa nepamatoti attaisnojusi Laventu un Freimani apsūdzībā par kaitniecību, kā arī noteikusi nepamatoti mīkstu sodu visiem trim tiesājamiem. Savukārt apelācijas sūdzības iesniedza Lavents, Freimanis, Līdums un viņu aizstāvji, kas lūdza attaisnošanu. Apelācijas sūdzību iesniedza arī LK, kuras pieteikto civilprasību apgabaltiesa noraidīja.

2005.gada maijā tika pasludināts jau otrais apgabaltiesas spriedums BB lietā. Iepriekš apgabaltiesa BB krimināllietu skatīja ilgāk nekā četrus gadus, un tai nomainījās trīs tiesas sastāvi. Krimināllietu visbeidzot izskatīja tiesneses Ināras Šteinertes sastāvs, kurš Laventam piesprieda deviņu gadu brīvības atņemšanu, Freimanim - sešu gadu brīvības atņemšanu, bet Līdumam - trīs gadu un trīs mēnešu brīvības atņemšanu.

Pēc sprieduma pasludināšanas Lavents iesniedza sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT), kas atzina, ka pārkāptas viņa tiesības pēc vairākiem Cilvēktiesību konvencijas pantiem. Pēc ECT sprieduma paziņošanas AT Senāts nolēma nodot BB krimināllietu atkārtotai izskatīšanai Rīgas apgabaltiesā.

Jaunā sastāvā tiesa atkārtoti sāka skatīt lietu 2003.gada 20.oktobrī. To skatīt tika uzticēts tiesneša Guntara Kveskas sastāvam. Spriedums tika pasludināts 2005.gada 6.maijā.

Jau ziņots, ka Rīgas apgabaltiesa bija apturējusi tiesvedību BB likvidatoru prasībā pret Latvijas Banku par 185,6 miljonu latu piedziņu līdz brīdim, kad AT pabeigs skatīt krimināllietu. Šodien krimināllietā stājies spēkā galīgais spriedums.

 

 

 

Citur politikā un tiesu lietās...

 

  

Aloizs Vaznis: "Prokurors grib uzurpēt visu varu"

Ritums Rozenbergs, Uldis Dreiblats,  speciāli NRA  04/07/09    Bijušais iekšlietu ministrs, zvērināts advokāts Aloizs Vaznis gan juristu aprindās, gan arī plašākai sabiedrībai zināms kā cilvēks, kas neklusē par notiekošajām nejēdzībām valstī. Intervijā Neatkarīgajai viņš pauž satraukumu par apdraudējumu valsts tiesiskumam, uzsverot, ka valstī varu pārņem KNAB un prokuratūra.

– Jūs esat viens no tiem advokātiem, kas publiski pauž ļoti kritisku viedokli par Latvijas valsts tiesisko sistēmu. Kas ir būtiskākā tiesiskuma problēma valstī?

– Diemžēl mūsu valstī nav nevienas iestādes, kura uzrauga likumu ievērošanu.

– Ar to it kā vajadzētu nodarboties prokuratūrai.

– Prokuratūra jau it kā uzrauga. Taču prokuratūra ir arī procesa virzītājs, bet kādam jau ir jāuzrauga arī procesa virzītājs. Tas nozīmē, ka prokuratūra uzrauga pati sevi. Tā ir tāda kā sirdsapziņas uzraudzība. Ko viņi vēlas, to uzrauga, ko nevēlas, to neuzrauga.

– Bet prokuratūrā jau ir speciāla pirmstiesas izmeklēšanas uzraudzības nodaļa.

– Iestāde pati pret sevi nekad necīnīsies. Prokuratūrai vajadzēja būt likumu uzraudzības funkcijām. Tā būtu jāatbrīvo no procesa virzītāja funkcijām. Tad sāktos veselīgas attiecības šajā jomā.

– Tā kā tas ir citās valstīs?

– Jā. Piemēram, tiklīdz no Krievijas prokuratūras izdalīja izmeklēšanas pārvaldi un ģenerālprokurora pirmo vietnieku iecēla par izmeklēšanas pārvaldes priekšnieku, tā uzreiz starp izmeklēšanas un uzraudzības pārvaldi sākās konflikti. Ģenerālprokuratūras galvenajai funkcijai jābūt likuma ievērošanas uzraudzībai. Latvijas prokuratūrai galvenais šobrīd ir izmeklēšana, pie kam prokuratūra par savu rīcību nenes nekādu atbildību. Atminēsimies bijušā lauksaimniecības ministra Daiņa Ģēģera krimināllietu, ko muļļāja 16 gadus. Šai laikā viņš tika iznīcināts kā personība, kā speciālists, gan morāli, gan fiziski. Radītais nervu stress bija iemesls viņa sievas pāragrai nāvei. Krimināllietu izmeklēja prokurors Edvīns Piliksers. Tiesa beigu beigās atzina, ka Ģēģers nav vainīgs, taču Piliksers par savu brāķi pat aizrādījumu nav saņēmis.

– Prokuratūra pat pēc tiesas attaisnojoša sprieduma mēdz apgalvot, ka persona tomēr ir vainīga – līdzīgi, kā tas bija pēc Augstākās tiesas Senāta lēmuma Grinbergu lietā. Kādēļ tāda pašpārliecinātība?

– Tas var patikt vai ne, bet tiesas spriedums ir jārespektē vai jāpārsūdz. Mums ir trīs pakāpju tiesa un pēc tam vēl iespējas panākt savu taisnību Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Ietiepīgi aizstāvēt savas kļūdas ir nedaudz nekorekti.

– Prokuratūra mērķtiecīgi turpina cīņu par pilnvaru palielināšanu, par tiesas funkciju uzurpēšanu. Kādēļ likumdevēji pakļaujas prokuratūras iegribām?

– Likumdevēji ir 100 deputāti. Lai izvērtētu likumprojektu, vajag tajā iedziļināties. Tam nepieciešamas priekšzināšanas un saprašana. Es nesaku, ka tiem simts cilvēkiem nav saprašanas, bet katrā juridiskā jautājumā ir sava specifika. Visu cieņu aktieriem, komponistiem, inženieriem un pārējo profesiju pārstāvjiem. Jautājums, cik pamatīgi viņi spēj iedziļināties juridiskajos jautājumos. Konkrēto likumu pieņemšanas nepieciešamību deputātiem demagoģiski izskaidro ģenerālprokurors, kurš saka, ka izmaiņas likumos vajadzīgas tādēļ, lai apkarotu noziedzību. Kurš deputāts tad ir pret noziegumu atklāšanu?

– Piemēram, pirms stukaču likuma pieņemšanas presē izskanēja bezgaldaudzi augsti kvalificētu juristu viedokļi, ka tādu likumu nedrīkst pieņemt. Neraugoties uz to, deputāti nobalsoja par tiesas funkcijas deleģēšanu prokuroram. Kā to izskaidrot?

– Ģenerālprokurors grib uzurpēt visu varu, arī tiesu varu. Es piekrītu, ka tas ir kategorisks nonsenss. Bet ko lai dara? Diemžēl likumi tiek pieņemti politiskas andeles iespaidā, bet ne tautas labā.

– Vai neveidojas pretruna ar Satversmi, kur teikts, ka tiesu spriež tiesa?

– Par šo jautājumu esmu runājis ar Gunāru Kūtra kungu. Viņš saka, ka galvenā lieta – vajag atklāt noziegumus. Es it kā nevaru atsaukties uz šīm privātajām sarunām, jo tas jau nav Kūtra kā Satversmes tiesas priekšsēdētāja slēdziens. Tomēr entuziasmu šajā jautājumā no viņa puses nejutu. Ir arī citi aktuāli jautājumi, kur iezīmējas totalitārisma tendences. Piemēram, ir Operatīvās darbības likums, kur teikts: ja operatīvās darbības subjekta rīcībā ir pārliecinoša informācija, ka persona ir saistīta ar noziegumu, tad ir pamats doties uz Augstāko tiesu un lūgt sankciju operatīvai darbībai – veikt noklausīšanos, iekļūšanu telpās un tamlīdzīgi. Tajā pašā laikā Kriminālprocesa likumā rakstīts – ja ir iemesls un pamats kriminālprocesa uzsākšanai, tad tas ir nekavējoties jāuzsāk. Ja kriminālprocess ir uzsākts, tad procesa virzītājs ar konkrētiem materiāliem iet pie izmeklēšanas tiesneša, kurš izskata šos materiālus un pieņem rakstisku motivētu lēmumu par to, ka ir pamats noklausīties. Šis lēmums paliek krimināllietā. Kad krimināllieta ir izmeklēta un nosūtīta tiesai, jūs varat redzēt, ka esat noklausīti un šīs darbības veiktas uz motivēta lēmuma pamata. Ja uzskatāt, ka nebija pamats jūs noklausīties, jūs varat sūdzēties. Turpretim, ja jūs ir noklausījies operatīvās darbības subjekts, pamatojoties uz Operatīvās darbības likumu, tad tas nozīmē, ka jūs nekad neuzzināsiet, kurš pie kāda Augstākās tiesas tiesneša gāja un vai vispār gāja, un vai noklausīšanās vispār bija sankcionēta. Jums nav nekādu iespēju redzēt, vai noklausīšanās bija pamatota vai nepamatota. Jums jau nav nekādas iespējas sūdzēties. Vienīgais, no prokuratūras īpašās nodaļas varat iegūt atbildi, ka jūsu sarunas noklausījās likumīgi.

Tā ir formāla pieeja.

– Varbūt ir kāds konkrēts piemērs?

– Jā. Apsūdzētais lūdza prokuratūru atbildēt, vai viņš bija likumīgi noklausīts. No prokuratūras tika saņemta atbilde, ka ar Augstākās tiesas tiesneša sankciju no tāda līdz tādam datumam notika noklausīšanās. Ar apsūdzēto noslēdzu vienošanos par aizstāvību. Pagāja vairāki mēneši, un es pievērsos šim pašam noklausīšanās jautājumam. Tad arī es saņēmu no prokuratūras atbildi – tikai ar citiem noklausīšanās datumiem. Tas manu pārliecību par godīgumu noklausīšanās lietās nevairoja, bet gan tieši otrādi.

– Tātad arī šajā jomā notiek rupji cilvēktiesību pārkāpumi?

– Jā! Tas vēl nav viss. Pieņemsim, jūs notiesā un jūs vēršaties apelācijas un kasācijas instancēs līdz pat Augstākajai tiesai. Taču jums nav un nevar būt ne mazākās pārliecības, ka kasācijas sūdzību neizskatīs tas pats tiesnesis, kurš deva atļauju jūs noklausīties. Ja jau viņš deva atļauju jūs noklausīties, tad viņš jau bija pārliecināts, ka jūs esat saistīts ar noziegumu. Pie šādiem apstākļiem tiesnesis, skatot jūsu lietu, nevar būt objektīvs. Taču jūs tiesnesi nevarat noraidīt, jo jūs taču nevarat uzzināt, kurš no tiesnešiem deva sankciju.

– Ir zināms viens gadījums, kad tika atklāts tiesneses Goldšmites vārds.

– Viņas vārds kļuva zināms tikai tādēļ, ka to vēlējās ģenerālprokurors Maizītis. Uzskatu, ka tā bija nodevība pret tiesnesi Goldšmiti, kas ir godprātīgi ilgus gadus kalpojusi Latvijas justīcijai. Bijušais Augstākās tiesas priekšsēdētājs, tagad senators Andris Guļāns ar ģenerālprokurora Maizīša kunga svētību tiesnesi Goldšmiti vienkārši pameta saplosīšanai, lai radītu iespaidu, ka viņi aktīvi cīnās par likumības ievērošanu.

– Vai tiesneša vārda atklāšana nav likuma par valsts noslēpumu pārkāpums?

– Formāli Goldšmites gadījumā tā tas ir. Bet valsts noslēpums – tas nav vienkāršs jautājums. Bija uzsākts kriminālprocess pret Ruslanu Dervanu – policijas majoru. KNAB viņu aicināja sniegt liecības pret VID Kriminālizmeklēšanas pārvaldes priekšnieku Vladimiru Vaškeviču. Piedāvāja sekojošo: vai nu Dervans sniedz pret Vaškeviču liecības, vai arī veiks kratīšanu viņa mājās un darba vietā. Dervans spiedienam nepakļāvās. Pret viņu uzsāka kriminālprocesu. Ilgi un gari viņu pratināja, rakstīja viņa telefona sarunas, arī parastās sarunas. Beigās viņam inkriminēja dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Mēs lūdzām, lai prokuratūra mums paskaidro, kā konkrēti ir izpaudusies šī dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošana. Saņēmām noraidījumu. Tad mēs paziņojām – nedosim liecības un atsakāmies sarunāties ar prokuratūru līdz brīdim, kamēr mums paskaidros, kas konkrēti ir pārkāpts.

– Bet apsūdzētajam taču ir tiesības zināt, par ko viņš tiek apsūdzēts. Vai tas nav cilvēktiesību pārkāpums?

– Beidzās ar to, ka 2008. gada 11. jūlijā KNAB izmeklētājs Ragžes kungs pieņēma lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu nozieguma sastāva trūkuma dēļ. Izmeklētājs lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu uzrakstīja uz 20 lapām, un šajā lēmumā viņš pārrakstīja visus Dervana telefona sarunu atšifrējumus un nodeva to masu informācijas līdzekļu rīcībā. Tūlīt pēc tam Dienā bija publicēts liels raksts ar atšifrētajām sarunām. Mēs uzrakstījām sūdzību Ģenerālprokuratūrai un lūdzām uzsākt kriminālprocesu pret izmeklētāju par to, ka viņš pārkāpis likumu. Mums atbildēja, ka neesam pareizi atsaukušies uz likuma pantiem. Šīs sarunas noklausītas nevis speciālo izmeklēšanas darbību, bet gan operatīvās darbības rezultātā, līdz ar to nekādu pārkāpumu neesot. Tas nozīmē – ja sarunas noklausītas ar Augstākās tiesas tiesneša sankciju, tās drīkst publicēt.

– Vai tad operatīvās darbības rezultātā iegūtās ziņas nav valsts noslēpums?

– Jā, tas ir valsts noslēpums, taču izmeklētājs tās atslepenoja.

– Tātad visu operatīvo informāciju drīkst publiskot, ja vien tam piekrīt prokuratūra?

– Jā. Tā sanāk.

– Vai tad šim KNAB izmeklētājam nav jānoņem pielaide par valsts noslēpuma izpaušanu?

– Ar attiecīgu iesniegumu jau vērsāmies prokuratūrā. Te jau ir tā problēma, ka Latvijā nav iestādes, kura nodarbotos ar likumu ievērošanas uzraudzību. Diemžēl prokuratūra ar to nenodarbojas. Gluži otrādi. Prokuratūra uzskatīja, ka viss ir okei.

– Kā zināms, Ventspils mērs Aivars Lembergs vērsies ar civilprasību pret prokuroriem par nodarītajām pārestībām. Vai arī jūsu klients izvērtē tādu iespēju?

– Nē, tādēļ ne, ka tas ir ļoti darbietilpīgs un dārgs process.

– Vai esat mēģinājis pievērst Latvijas tiesībsarga uzmanību cilvēktiesību pārkāpumiem?

– Manuprāt, Latvijā tiesībsargs ir formāla institūcija. Šajā iestādē esmu vairākkārt griezies ar konkrētiem faktiem un esmu saņēmis izskaidrojošu atbildi, kur man ir jāgriežas un kur ko es varu pārsūdzēt. Bet es jau pats to zinu, kur es varu griezties un kur ko pārsūdzēt; man vajadzīga palīdzība, nevis konsultācija.

– Jūs minējāt, ka ir iezīmējušās totalitārisma tendences. Atminamies, ka totalitārismā vara piederēja un labumu guva kompartijas elite, bet prokuratūra bija tikai un vienīgi instruments tās rokās. Kurš mūsu valstī ir labuma guvējs, kam pieder vara?

– Rodas iespaids, ka varas nav ne Saeimai, ne Ministru kabinetam, bet tā ir KNAB un prokuratūrai.

– Kā interesēs viņi šo varu realizē?

– Nezinu. Viņi nostāda, ka KNAB un prokuratūrai jābūt neatkarīgiem no Saeimas, no valdības, no visiem. Bet, ja jau mēs neuzticamies valdībai, tad tāda valdība ir jāņem nost un jāliek cita. Mēs apriori pieņemam, ka gan Saeimā, gan valdībā sēž žuļiki, ar kuriem ir jācīnās. Jautājums: kādā iekārtā dzīvojam, kādā grāvī esam iebraukuši?

– Vai tad likumdevēji neredz, ka KNAB un prokuratūra stāv pāri visiem?

– Viņi jau to redz, bet tās simts galvas jau arī nav vienots mehānisms. Bez tam ir visādas organizācijas kā Sorosa fonds un dažu valstu vēstniecības, kuras diktē, kā deputātiem jāuzvedas, kas un kā viņiem jādara. Jūs taču atceraties, kā uzstājās vēstniece Beilija un mācīja, kas ir jādara valdībai un Saeimai...

– Viņa pat tiesai pieprasīja atskaitīties par spriedumu.

– Mēs braucam kaut kur iekšā. Es pat nesaprotu, kur. Kā jums patīk tas, ka Augstākā tiesa nodarbojas ar operatīvo darbību, sankcionējot noklausīšanos ārpus kriminālprocesa? Te sākas totalitārisms. Kāda noklausīšanās bez kriminālprocesa? Tādēļ nav jābrīnās, kas notiek ar krimināllietām – no 18 sējumiem 15 aizpildīti ar noklausītām telefona sarunām.

– Tas nozīmē, ka klasiskos pierādījumu vākšanas paņēmienus pamazām aizstāj ar telefonsarunu noklausīšanos?

– Kādēļ pamazām? Pilnībā aizstāj! Esam runājuši gan ar prokuratūru, gan ar tiesu, arī ar Satversmes tiesas pārstāvjiem. Viņi saka: noziegumus vajag atklāt. Mēs sākam: labi, bet neliekuļojam, un no Satversmes tad metam ārā vairākus pantus par cilvēktiesībām, korespondences noslēpumu, par personīgās dzīves noslēpumu. Tad mēs zināsim, ka drīkst noklausīties. Kādēļ jāliekuļo un jāstāsta, ka ievērojam cilvēktiesības, bet patiesībā tās rupji pārkāpjam?

– Klausoties jūsu teiktajā, rodas iespaids, ka Latvija cilvēktiesību neievērošanas jomā jau tagad neatpaliek no dažām totalitārām valstīm?

– Padomju laikā telefona sarunas arī noklausījās, taču iekšlietu sistēmas darbiniekiem to nebija iespējams darīt. To, līdzīgi kā mūsdienās Satversmes aizsardzības birojs, toreiz drīkstēja VDK. Iekšlietu sistēmai bija limits – septiņi telefona numuri vienlaicīgi uz visu Latviju. Lai noklausītos konkrētu telefona numuru, iekšlietu darbiniekam bija jāuzraksta speciāls pieprasījums, tad viņam bija jāiet pie iekšlietu ministra, kurš to parakstīja. Iesniegums bija adresēts VDK priekšsēdētājam. Tad ar to bija jāiet uz VDK, kur tās priekšsēdētājs pieņēma lēmumu. Ja pieņēma lēmumu, ka drīkst noklausīties, tad notika noklausīšanās, VDK darbinieks sarunas atšifrēja, tad pazvanīja noklausīšanās iniciatoram iekšlietu darbiniekam un aicināja uz VDK izlasīt šo noklausīto sarunu atšifrējumu. Iekšlietu darbinieks izlasīja atšifrējumu operatīvajām vajadzībām, un viss. Atšifrējumu nevarēja citur izmantot.

– Kādēļ prokuratūrai vajag stukaču likumu?

– Tādēļ, ka, ja pie kriminālatbildības sauc Lembergu, tad viņiem būtu jāsauc arī citi, piemēram, Oļegs Stepanovs. Mans pieņēmums ir tāds: šajā jautājumā ir stipri ieinteresētas divas lielvaras – ASV un Krievija.

– Tādēļ prokuratūra ir ieinteresēta iesēdināt Lembergu?

– Jā! Ir ieinteresēta. Acīmredzot prokuratūru spiež to darīt. Manuprāt, zināmas Latvijas aprindas ir ieinteresētas, lai Lembergs pārdod tranzītbiznesa sistēmu. Lembergs to negrib pārdot, bet viņa oponenti grib.

– Vai tas nozīmē, ka Latvijas tiesu varas elementi kalpo svešām lielvarām?

– Jā! Un Lembergs tām traucē. Lielvaras grib pārņemt tranzītsistēmu, bet Lembergs nevēlas to pārdot.

– Kāds ir jūsu pieņēmums, kādu atalgojumu prokuratūra saņems, ja novērsīs Lemberga nevēlēšanos pārdot Latvijas tranzītbiznesu?

– Domāju, ka šis process nenobeigsies. Ja nobeigsies, tas nozīmē, ka mums galīgi viss ir ripā. Tas nozīmēs, ka mums nav pat tiesiskas valsts pazīmes.

– Jūs ticat, ka mums ir tiesiska valsts?

– Es neteiktu, ka mums ir tiesiska valsts, bet domāju, ka ir centieni iet uz tiesisku valsti. To pierāda tas, ka mums ir vairums objektīvu tiesnešu, kuri nav iespaidojami no varas. Kamēr būs objektīvi tiesneši, būs arī priekšnoteikumi tiesiskai valstij.

 

Valdība neņem vērā veselības ministra priekšlikumus

Baiba Rulle,  NRA  04/07/09     Valdība otrdien neņēma vērā veselības ministra Ivara Eglīša (TP) priekšlikumu veselības aprūpes izdevumus pakļaut mazākai finansiālai samazināšanai nekā citas nozares. Ministrs atzina, ka līdz ar to diemžēl turpinās strādāt pie budžetā veselības aprūpei un ārstniecības programmām atvēlēto izdevumu samazināšanas atbilstoši valdības uzstādījumam tos apcirpt par 20% - 40%. Viņš gan uzskata, ka arī 20% samazinājums ārstniecības programmām ir neiespējams, jo tas nozīmē, ka "katrs piektais pacients - grūtnieces, onkoloģiskie slimnieki, gūžu locītavu slimnieki, negribu būt demagoģisks, bet būs jāsvītro no veselības aprūpes".

I.Eglītis centies valdībā argumentēt, ka līdzekļu samazināšana ārstniecības programmām nav iespējama, jo budžeta krīze nenozīmē, ka samazinājies arī pacientu skaits.

Veselības ministrs valdībai arī norādījis, ka uz ārstniecības iestāžu personālu nebūtu attiecināmi valdības plāni samazināt algas par 20%, jo ārstniecības iestāžu budžeti jau līdz šim ir samazināti par 15%-20% un attiecīgi sarukušas arī personāla algas. I.Eglītis sacīja, ka samazinot vēl atalgojuma kritums būtu lielāks nekā 20%.

Finanšu ministrs Einars Repše pēc valdības sēdes atzina, ka ministrs Eglītis nav vienīgais, kas runā par nespēju samazināt izdevumus. To saka arī iekšlietu ministre, atsaucoties uz valsts drošību un izglītības ministre. "Jebkurš ministrs runā par savām jomām, tāpēc nolēmām tagad pārsteidzīgi neatbalstīt nekādus budžeta grozījumu priekšlikumus, kādā konkrētā jomā." E.Repše piebilda, ka Eglītis rosinājis nesamazināmos veselības aprūpes izdevumus budžetā palielināt līdz 470 miljoniem latu, taču Finanšu ministrija kā nesamazināmo daļu iezīmējusi tikai 78,5 miljonus.

E.Repše jautāts, vai Eglītis, pasteidzoties ar saviem priekšlikumiem, nav rīkojies nekorekti, atbildēja: "Katrs ministrs domā un strādā par savu nozari, to var apsveikt."

Premjers Valdis Dombrovskis sacīja, ka ministri tomēr vienojušies, ka budžeta grozījumus skatīs kompleksi, lemjot par priekšlikumiem kopumā. Valdības ārkārtas sēde par tiem sasaukta 21.aprīlī.

 

Partijas izlozē sarakstu numurus EP vēlēšanās

Ināra Egle, Barbara Ālīte,  Diena   04/07/09    Partijas otrdien izlozēja deputātu kandidātu sarakstu numurus Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Kopumā vēlēšanām ir iesniegti 17 deputātu kandidātu saraksti, kuros pieteikti 186 kandidāti, iepriekš informēja Centrālās vēlēšanu komisija (CVK). Kā pirmie sarakstu CVK iesniedza tēvzemieši, kas šodien izlozēja pēdējo numuru - 17., bet pirmais numurs tika politiķa Guntara Krasta pārstāvošajai partiju apvienībai.

Izlozes rezultāti:

1. "Libertas.lv"

2. "LPP/LC"

3."Tautas partija"

4. Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija

5. PCTVL - Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā"

6. "Pilsoniskā savienība"

7. Osipova partija

8. Visu Latvijai

9. "Jaunais laiks"

10. "Par Dzimteni!"

11. "Saskaņas Centrs"

12. "Sabiedrība citai politikai"

13. Rīcības partija

14. Zaļo un Zemnieku savienība -

15. "Latvijas Atdzimšanas partija"

16. "Kristīgi demokrātiskā savienība"

17. "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK.

Izlozētos numurus partijas un partiju apvienības parasti izmanto priekšvēlēšanu aģitācijā, lai veicinātu saraksta atpazīstamību, kā arī šo numuru secībā, sākot ar pirmo un beidzot ar pēdējo, vēlēšanu iecirkņos tiek sagrupētas visu kandidātu sarakstu vēlēšanu zīmes, atgādina CVK.

EP vēlēšanas Latvijā notiks vienlaikus ar pašvaldību vēlēšanām šā gada 6.jūnijā

 

Intervija ar Intu Dālderi: No vannas kopā ar ūdeni neizliet arī bērnu

Sallija Benfelde, Žurnāls "Nedēļa"   04/07/09    Uz sarunu par kultūru un naudu "Nedēļa" aicināja jauno kultūras ministru Intu Dālderi. Mūsu saruna notika dienā, kad ministrs tikās ar Latvijas Grāmattirgotāju asociācijas, Latvijas Grāmatnieku ģildes un Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas pārstāvjiem, lai pārrunātu aktuālos jautājumus, kas saistīti ar PVN likmes noteikšanu grāmatām. Šā gada pirmajos trīs mēnešos apgrozījums grāmatnīcās ir dramatiski samazinājies, liecina Latvijas Grāmatnieku ģildes apkopotie dati. Jau šā gada divās pirmajās nedēļās izdevniecības noraidījušas 99 jaunus projektus, uz nenoteiktu laiku iesaldējušas ap 70, un tas esot tikai sākums.

Iepazinies ar grāmatniecības nozares pārstāvju sniegto situācijas analīzi, Dālderis atzina, ka pašreizējā budžeta deficīta apstākļos vienīgā iespēja saglabāt grāmatniecības nozari ir pazeminātas PVN likmes atjaunošana. Par to liecina fakts, ka PVN paaugstināšana grāmatām no 5% līdz 21% ir samazinājusi apgrozījumu grāmatnīcās pat par 40%, kas krietni pārsniedz vispārējos ekonomikas lejupslīdes tempus. Arī finanšu eksperti atzīst, ka "lasīšanas nodoklis" nav devis gaidītos ieņēmumus valsts budžetā; pašreizējie aprēķini rāda, ka ienākumi no grāmatu tirdzniecības būtu lielāki, ja būtu saglabāta 5% PVN likme.

Tomēr grāmatnieki nav vienīgie, kurus krīze var apturēt pavisam, tāpēc Nedēļa vēlējās uzzināt, kas kultūras jomā tiks samazināts un kā jaunais ministrs redz kultūras un mākslas nākotni Latvijā. Un, protams, arī jautājums – kas pamudināja mūziķi Intu Dālderi izvēlēties politiku?

−  Kas jūs mudināja pieņemt šādu piedāvājumu un iet politikā, riskējot ar savu dzīvi un mākslinieka karjeru?

−  Jāatzīst, ka tas ir precīzs uzstādījums – es tiešām riskēju ar visu savu dzīvi un mākslinieka karjeru. Kādēļ? Domāju, ka šis ir mums visiem svarīgs laiks. Patētiski runājot, varētu pat sacīt, ka tieši tagad ir nācijas dzimšanas brīdis. Ja man ir iespēja kā savas valsts patriotam būt klāt tādā brīdī un piedalīties vistiešākajā veidā, uzskatu, ka ir nepareizi paiet malā un ir gļēvulīgi baidīties riskēt ar savu personīgo labumu, noskatoties, kā citiem izdodas.

−  Vai jūs jau esat iestājies Tautas partijā?

−  Jā, aizvakar (Saruna notika 25. martā. – Aut.) ar partijas valdes lēmumu tiku uzņemts Tautas partijā.

−  Kāpēc izvēlējāties partiju, kura vēlētāju acīs ir zaudējusi uzticamību un cieņu?

−  Tie paši vēlētāji gan kādreiz par šo partiju ir balsojuši. Protams, mēs varam runāt par tās veiksmīgu vai neveiksmīgu politiku, bet partijas programmas pamatuzstādījumi sakrīt ar maniem uzskatiem. Mēs tagad runājam par ASV prezidentu Obamu, bet neatceramies visas tās kļūdas un sarežģījumus, kuriem Demokrātu partija ir gājusi cauri, un tos grēkus, par kuriem partija savulaik tika sodīta no vēlētāju puses. Tam, kurš šobrīd Latvijā nonāk augstā amatā, ir iespēja vai nu dibināt jaunu sīkpartiju, vai pievienoties kādai no esošajām. Protams, svarīgi bija tas, ka mani uzrunāja tieši Tautas partija.

−  Vai cerat uz Tautas partijas attīrīšanos un atdzimšanu?

−  To redzēsim, domāju, ka partijas potenciāls nav izsmelts, cilvēki ir dažādi.

−  Kāda ir finanšu samazinājuma struktūra Kultūras ministrijā – cik procentu samazinājums gaidāms administrācijā un cik ministrijas darbiniekiem, mūziķiem, aktieriem, bibliotekāriem?

−  Samazinājuma galvenie principi valdībā ir izdiskutēti, un tas pašlaik tiek rēķināts 7% budžeta deficītam. Pozīcijas ir noteiktas ļoti skaidri: par 20% jāsamazina atlīdzība, par 10% – subsīdijas un dotācijas, par 50% – kapitālieguldījumi un par 20% – preces un pakalpojumi. Šie principi jāievēro arī mūsu ministrijai. Protams, ja Starptautiskais Valūtas fonds pieprasīs 5% budžeta deficītu, skaitļi mainīsies.

−  Ir skaidrs, ka ir liela starpība, vai par 20% tiek samazināta alga darbiniekam, kuram pirms nodokļu samaksas tā ir 250 vai 600 latu. Vai ievērosiet principu, ka proporcionāli vairāk tiek nogrieztas lielākās algas?

−  Manuprāt, veicot šīs reformas, jāatceras par to mērķiem, un viena no problēmām ir zemais darba ražīgums. Automātiski visiem samazinot algas par 20%, šī problēma nekādā veidā netiek atrisināta, kaut arī tā ir viena no krīzes iemesliem. Tāpēc funkcijas nāksies pārdalīt, un cilvēkiem par to pašu algu, kas bija līdz šim, darāmā būs vairāk. Protams, tas ir katra institūcijas vadītāja ziņā, samazinājums nenozīmē, ka algas tiks apcirptas pilnīgi visiem, jo kopējais samazinājums ir par šiem procentiem. Tātad kādam alga paliks tāda pati, bet darba būs vairāk, kādam tā netiks mainīta. Valdēm un lielo kultūras iestāžu vadītājiem atalgojums ir nogriezts ļoti ievērojami – pat līdz 45%.

−  Kā var paaugstināt aktiera vai bibliotekāra darba ražīgumu, vai tas ir izmērāms tāpat kā, piemēram, celtniekam? Vai var prasīt, lai aktieris katru darbadienu strādā astoņas stundas tieši tāpat, kā to dara ierēdnis vai ražotnes strādnieks?

−  Katrā vietā ir ļoti konkrēti jāskatās, kāda ir situācija, bet domāju, ka droši vien ir darbavietas, kurās, piemēram, darbu vienlaikus varētu paveikt nevis trīs, bet divi bibliotekāri. Protams, simfoniskajā orķestrī ir jābūt noteiktam skaitam mūziķu, viens nespēlēs vairākus instrumentus. Tomēr ir jāraugās, vai kultūras iestādēs cilvēki ir nodarbināti pilnu darba laiku, varbūt ir iespējama optimizācija. Piemēram, aktieri – cik bieži šie cilvēki ir uz skatuves, cik iestudējumos spēlē, vai tiešām viņiem ir jābūt štata sarakstā? Saprotu, ka tās ir smagas strukturālas izmaiņas, bet mums bez tām neiztikt.

−  Vai ir kritēriji, pēc kuriem mērīt garīgo darbu? Varbūt aktierim ir divas lomas sezonā, bet tās ir ļoti nopietnas un smagas, prasa lielu atdevi.

−  Loģiski, ka mākslinieku darbam galvenais kritērijs nav rēķināms tikai stundās, taču nekāds divritenis nav jāizgudro. Pasaulē ir izstrādāti savi standarti šai jomai, ir pieredze, un mēs nebūt neesam unikāli šajos jautājumos. Dabiski, kaut ko mainīt ir sāpīgi, un daudzviet mākslā mēs joprojām strādājam pēc vecajiem padomju kritērijiem. Tikko notiks izmaiņas šajos kritērijos, tiks runāts par kultūras vērtībām – un tādas tās neapšaubāmi arī ir. Šobrīd ir vajadzīga izmaksu optimizācija, bet svarīgi ir nepazaudēt kvalitāti, cilvēku motivāciju strādāt mākslas un kultūras nozarē. Būtiska ir kultūrizglītība, un diemžēl jaunieši pašlaik īpaši nevēlas strādāt kultūras un mākslas profesijās, kuru izglītības programmām tērējam ļoti lielu naudu. Patiesībā ar izglītību šajā jomā mēs esam unikāli, jo nekur šīm profesijām tāda nauda netiek tērēta. Vēl vairāk – pašlaik mūzika ir vienīgā mūsu īstā un konkurētspējīgā eksportprece, kura patiesi ir ļoti augstā, pasaules līmenī. Mēs tērējam lielus līdzekļus, bet atdeve kļūst mazāka.

−  Kādēļ jaunieši, jūsuprāt, aizvien retāk izvēlas ar kultūru un mākslu saistītas profesijas?

−  Ļoti svarīgs ir atalgojums. Pat ja jaunietis iegūst izglītību kādā no šīm jomām, ne vienmēr viņš to izvēlas kā profesiju visai dzīvei. Iedomājieties, cilvēks ir veltījis savas profesijas apguvei septiņpadsmit gadu, bet var nopelnīt latus četrsimt. Ja tajā pašā laikā taksometra šoferis arī var nopelnīt tādu naudu, tiks nopietni domāts, vai ir vērts sevi veltīt, piemēram, mūzikai. Tāpēc mans uzdevums ir, par spīti finansējuma samazinājumam, nepazaudēt konkurētspējīgu atalgojumu svarīgākajās pozīcijās. Latvijas simfoniskajos orķestros jau spēlē kādi desmit ārzemju mūziķi, jo, neraugoties uz lielajiem ieguldījumiem izglītībā, mēs nespējam sagatavot vajadzīgo mūziķu daudzumu ar pietiekami augstu profesionālo līmeni.

−  Vai ārzemju mūziķus apmierina mūsu algas?

−  Viņu algas ir tādas pašas kā mūsējiem, un viņi ir ar mieru spēlēt, jo viņiem ir liela konkurence. Bet ārzemju mūziķi ir labāk sagatavoti. Mums ir jāuzlabo kvalitāte izglītības sistēmā, jāmaina mācību programmas. Jau sacīju, ka lielā mērā mums kultūrizglītībai ir palikusi tā pati struktūra un vecās, mūsdienām vairs neatbilstošās programmas, kas bija padomju laikos. Kultūrizglītības sistēma nesagatavo konkurētspējīgus cilvēkus.

−  Vai tas nozīmē, ka mums, piemēram, nav cerību kaut vai uz pasaules līmeņa mūziklu iestudējumiem?

−  Mēs nekad Latvijā nevarēsim iestudēt lielos pasaules līmeņa mūziklus – Loidu Vēberu, piemēram, visaugstākajā mākslinieciskajā kvalitātē. Ir tikai dažas pasaules lielās pilsētas – Ņujorka, Berlīne, Parīze un Londona –, kuras to var izdarīt, jo tur ir cits tirgus, cita nauda un milzīga konkurence, kas ļauj izvēlēties labākos no vislabākajiem. Mēs to nevaram, bet vai mums tas ir vajadzīgs? Mums ir savas nacionālās kultūras vērtības, kādu nav nevienam un nekur citur – piemēram, koris Kamēr, Dziesmu svētki. Jā, kāds kaut kur var iestudēt ļoti augstvērtīgu Loida Vēbera mūzikla uzvedumu, bet nekad nespēs izveidot kori Kamēr. Mums ir Latvija, unikāla vieta uz zemes, kur dzīvot latviešiem ar savām kultūras vērtībām, kuras citi neatkārtos. Kāpēc mums jācenšas izveidot savus Vīnes filharmoniķus, ja mēs to nespējam un mums ir savas mākslas vērtības?

−  Pieminējāt teātrus – vai ir iecerēta reorganizācija, kas paredz tā saukto štata vietu likvidēšanu, kad katram iestudējumam ir savs aktieru sastāvs, ar kuru tiek slēgts līgums par konkrēto izrādi? Vai režisori, teātru mākslinieciskie vadītāji, direktori tiks pieņemti pastāvīgā darbā vai arī viņiem būs līgums uz noteiktu laiku?

−  Šis ir viens no maniem prioritārajiem jautājumiem. Savā amatā esmu tikai divas nedēļas un vēl nevaru atbildēt skaidri un viennozīmīgi, kas un kā tālāk notiks. Šie jautājumi vēl jāpārrunā ar institūciju vadību, ir vajadzīgas diskusijas. Mums ir jāatrod profesionālās mākslas finansēšanas modelis – caurspīdīgs un tik demokrātisks, cik nu mākslā tas ir iespējams.

Man ir padomā vairākas lietas, lai vērtējums būtu politiski neatkarīgs, bet mākslinieciskās kvalitātes ziņā ļoti prasīgs. Gan administratīvajiem, gan mākslinieciskajiem institūciju vadītājiem būtu jāzina, ka tā nav pozīcija uz mūžu, ka viņiem nepārtraukti ir jāatskaitās sabiedrībai par to budžeta naudu, kas tiek tērēta, par to, vai rezultāts ir mākslinieciski augstvērtīgs un tā tālāk. Modeļi ir izstrādāti, tie citur jau eksistē, un mums ir jāizveido tāds finansēšanas un vērtēšanas modelis, kas atbilstu Latvijas apstākļiem. Tas, ko jūs minējāt savā jautājumā, vairāk ir noderīgs lielam tirgum, bet tikpat skaidrs ir arī tas, ka pašreizējais modelis īsti neder. Mūsu modelis varētu būt kaut kur pa vidu starp Latvijā esošo un lielu valstu lielo tirgu modeļiem. Mēs nevaram savu izcilāko aktieru un talantīgāko mūziķu atalgojumu nolīdzināt līdz ar zemi – tad mūsu kultūrai un mākslai nākotnes nebūs, jo neviens negribēs šīs profesijas apgūt. Tajā pašā laikā gribu sacīt – būsim atklāti, tādu finansējuma pieaugumu kultūrā un mākslā, kāds bija pēdējā laikā, mēs tuvākajos gados nesagaidīsim. Tāpat ir arī skaidrs, ka būs jāveic sāpīgas un nepatīkamas strukturālas pārmaiņas. Mēs diskutēsim, pārrunāsim visus šos jautājumus, bet pēc tam būs jāveic reformas – tas ir neizbēgami.

−  Par aģentūru Jaunie "Trīs brāļi" tika runāts, ka tā tiks likvidēta. Kurai aģentūrai to pievienos, un cik darba vietu tiks likvidētas?

−  Aģentūrai ir savas funkcijas, kuras laika gaitā ir ļoti sazarojušās – no būvniecības projektu virzīšanas un celtniecības projektu uzraudzības līdz mākslas darbu iepirkšanai. Ir noslēgti līgumi, kas aģentūrai ir saistoši un par ļoti lielām summām. Es ar šo jautājumu negribētu steigties, lai tikai parādītu, ka aģentūra tiek likvidēta, lai gan gribu arī teikt, ka tādā veidā, kā pašlaik, aģentūra noteikti nepaliks.

Esmu lūdzis ministrijas Juridiskajam departamentam veikt analīzi par aģentūras saistībām un līgumiem, lai varam lemt, kuras funkcijas kurai institūcijai pievienot vai atdot. Šobrīd nevaru precīzi pateikt, kā tas notiks, ir vajadzīga līdzšinējā aģentūras darba analīze. Katrā ziņā jau šobrīd aģentūrai ir ievērojami sarukuši administratīvie tēriņi, algas nogrieztas par ceturtdaļu, ir samazināts darbinieku skaits. Mums ir vēl viena aģentūra – Kultūras informācijas sistēmas, par kuru lemsim, ko darīt.

−  Esat teicis, ka tiek meklēti risinājumi, lai padarītu lētāku Nacionālās bibliotēkas būvi. Vai noslēgtie līgumi to vispār atļauj?

−  Vispirms tomēr gribētu uzsvērt, ka Nacionālā bibliotēka ir vajadzīga mums visiem, neatkarīgi no tā, kādu politisko partiju vai kādus uzskatus katrs no mums pārstāv. Gan tāpēc, ka bibliotēka ir vajadzīga, gan tāpēc, ka dīkstāves, ko izraisītu celtniecības apturēšana, valstij izmaksātu pārāk dārgi, jautājums ir par to, vai būvniecības izmaksas var samazināt un vai to drīkstam darīt. Iepazīstoties ar visu tuvāk, ir kļuvis skaidrs, ka līgums nav tik drakonisks, kā sākotnēji tas varēja šķist un kā par to tika runāts. Līgumā ir iestrādāts celtniecības cenu indekss, ko katru ceturksni dod Statistikas pārvalde. Pielikumā ir fiksēta gala summa, kuru nedrīkst pārsniegt, un celtniekiem pašiem ir jāatrod, kā iekšēji kompensēt PVN paaugstinājumu. Kad aprīlī būs pieejami pirmā ceturkšņa dati, varēs skatīties, kas ir darāms, un tas kā aģentūras vadītājam ir uzdots Zigurdam Magonem.

−  Kas notiek ar iecerēto koncertzāli?

−  Mans viedoklis par koncertzāli ir tāds, ka pavisam šo projektu aizmirst nevajadzētu, jo Rīgai koncertzāle ir vajadzīga, un projekts ir interesants un labs. Šobrīd meklējam iespējas, lai minimālā līmenī šo projektu turpinātu attīstīt, bet skaidrības šajā jautājumā nav. Tomēr būvniecība tuvākajā laikā nebūs iespējama, to diemžēl var teikt droši.

−  Vai varat droši teikt, ka nebūsiet subjektīvs un necentīsieties kultūrā un mākslā atbalstīt tikai tos, kas jums patīk un ir labi pret jums?

−  Mēs visi mēdzam būt un esam subjektīvi, tāpēc esmu pārliecināts, ka valsts institūcijām, kam piešķir naudu no budžeta, ir jābūt savām sabiedriskajām padomēm, kas skatās, kā tā tiek tērēta un tamlīdzīgi. Katrā ziņā centīšos nekļūt subjektīvs. Esmu strādājis Kultūrkapitāla fondā, un varat tur droši jautāt, vai manā darbībā bija saskatāmas kaut kādas subjektīvisma pazīmes. Domāju, ka neatbalstīju draugu un savējo būšanas. Diemžēl kultūras jomā subjektīvisms ir visai parasta lieta. Ziniet, austrieši man ir stāstījuši, ka pie viņiem savējo padarīšana ir ļoti populāra – ja institūcijas vadītājs ir labos draugos ar valdošajiem politiķiem, tad finansējums ir daudz lielāks. Esmu domājis par finansēšanas modeļiem, lai nebūtu šīs draugu būšanas, vienīgi varu sacīt, ka pieeja "visiem pa drusciņai" arī ne pie kā laba nenoved, ir vajadzīga kvalitāte. Izcilības moments mākslā ir ārkārtīgi būtisks.

 

Intervija ar Intu Dālderi: Grāmatas – tas ir izņēmums

Arno Jundze,  NRA  04/08/09    "Lasīšana ir spēja aptvert lietas kompleksi, un tikai izglītots cilvēks spēs radīt vērtības, ar kurām Latvija konkurēs pasaulē," apgalvo kultūras ministrs Ints Dālderis, kurš pēc nesenās apstiprināšanas amatā jau nācis klajā ar vairākiem savu pozīciju skaidrojošiem paziņojumiem, kas pašreizējā politiskajā kontekstā nešķiet populistisks triks.

Ministrs ir apņēmības pilns aizstāvēt gan sabiedrībā, gan politikas vidē nebūt ne ar nedalītu sajūsmu uztvertās ekonomiskās prasības samazināt pievienotās vērtības nodokli (PVN) grāmatniecībā.

– Jūsu pirmais publiskais iznāciens ministra amatā bija saistībā ar PVN likmi grāmatniecībā. Kāpēc laikā, kad ir populāri runāt par to, kur varētu vēl kādas papildu naudas iekasēt, paudāt savu atbalstu nodokļa samazināšanai?

– Amatā nonācu diezgan pēkšņi, tāpēc, iepazīstoties ar lietām, gribēju noskaidrot, kas ir visaktuālākais, ko vajadzētu darīt, ar ko vajadzētu sākt. Ministrijas speciālistu viedoklis bija – šī ir ļoti aktuāla un degoša problēma, tāpēc mana pirmā tikšanās bija ar grāmatniecības nozares pārstāvjiem. Man bija jautājumi, mums izvērsās diskusija, jo izskatās, ka grāmatniecībā ir arī savas iekšējas problēmas, tomēr pilnīgi skaidrs ir tas, ka nedrīkstam aizlaist šo nozari, turklāt paaugstinātais PVN faktiski neko nedod arī valsts budžetam. Grāmatas pērk, bet tās pērk mazāk, turklāt Latvijā izdotajām grāmatām kritums ir milzīgs. Protams, ir arī bezgala daudz citu aktuālu lietu, bet šī ir tā, kur varam mēģināt kaut ko panākt jau tūlīt saistībā ar gaidāmajiem budžeta grozījumiem. Valdībā par to runājām vēl šodien (intervija notiek 6. aprīlī – A.J.), arī citi ministri to atbalsta.

– Vai šajā situācijā – tādā, kāda tā ir – pastāv cerība, ka apstākļi varētu reāli mainīties jau šogad?

– Šis jautājums tiks skatīts gaidāmo budžeta grozījumu kontekstā. Visi saprot, ka grāmatas – tas ir liels izņēmums. Protams, ir diskusija, ka varbūt vajag tikai latviešu grāmatas, ka varbūt tikai mācību grāmatas, bet visi saprotam – būs grūti definēt robežas, kur vienas sākas, kur otras beidzas. Lai neveidotos tādi brīnumi, ka pēkšņi visas grāmatas mums kļūs izglītojošas, PVN jāsamazina vienādi. Bija idejas, ka varbūt varētu izveidot īpašas dotācijas kādām noteiktām grāmatu grupām, bet, manuprāt, tādu dotāciju administrēšana varētu izvērsties visai sarežģīta, dārga un neveiksmīga. Aprēķini rāda – budžets no paaugstinātā PVN grāmatām neko nav ieguvis, Finanšu ministrijai gan ir nedaudz citi aprēķini, viņi pieņēma, ka grāmatu nozarē krituma nebūs, bet tas ir. Tāpat, kā saprotu, īsti nav attaisnojusies PVN paaugstināšana kopumā. Situācija tomēr ir tāda, kāda tā ir, visu pārskatīt nav iespēju, tomēr grāmatām un periodikai tas ir jādara. Koalīcijā šī izpratne, manuprāt, ir. Protams, kā pamatoti teica finanšu ministrs, ja atveram jautājumu par PVN samazināšanu, tad spiediens no visām pusēm būs milzīgs. Katrs gribēs savai nozarei ko panākt. Tas jāapzinās, bet grāmatu jautājums ir īpašs. Neesmu pieredzējis politiķis, bet uzskatu, ka šī ir taisna lieta, par kuru jācīnās.

– Sestdien par PVN lietām tika debatēts Latvijas Rakstnieku savienības pilnsapulcē. Pamanīju, ka oratori ne tik daudz iestājas par saviem honorāriem vai iespēju publicēties. Viņi solidāri iestājās par nozari, piemēram, rakstniece Māra Svīre un literatūras pētniece Astrīda Skurbe pauda satraukumu, ka paaugstinātais PVN iznīcina visu kompleksu: izdevniecības, redaktorus, poligrāfijas uzņēmumus un poligrāfijas speciālistus. Tas aiziet kā pa ķēdīti – sākas ar vienu autoru, beidzas ar uzņēmumiem, kas maksā pamatīgus nodokļus un nodarbina simtiem darbinieku. Kultūras darbinieki vienkārši ceļ lielāko trauksmi.

– Kad tikos ar izdevējiem, runājām, ka šai nozarē viss notiek ļoti solidāri – kultūra iet blakus ekonomikai. Tas ietekmē pat transporta firmas, kas iesaistītas kopējā ķēdē. Varbūt Ekonomikas ministrijas darba kārtībā šobrīd tas arī nav pats sāpīgākais jautājums, jo ekonomikā pēc palīdzības sauc visas nozares. Kultūras kontekstā, ja vispār gribam runāt par latviešu valodas saglabāšanu, tas ir ārkārtīgi principiāli.

Ja gribam runāt par Latviju kā valsti – ar ko tad mēs atšķiramies no citām valstīm? Ar to, ka runājam latviešu valodā. Tas ir pamats. Ja šo atšķirību nonivelējam vai uzskatām to par mazsvarīgu, tad domāju, ka nāktos pārskatīt ļoti daudz svarīgu politisku lietu. Manuprāt, mēs tomēr esam sev definējuši – te ir Latvijas valsts. Tātad ar visām no tā izrietošajām sekām. Valoda ir mūsu galvenā atšķirība.

– Ja paskatāmies uz periodiku šaurākā kontekstā, par tiem specializētajiem izdevumiem, pamatā žurnāliem, kurus dotē Valsts Kultūrkapitāla fonds (VKKF), zinātāji spriež – ja kaut kas nemainās, šis var kļūt par šo izdevumu pēdējo dzīves gadu – tirāžas mazas, pašu peļņa neliela.

– Protams, situācija ir ļoti smaga, bet man ļoti negribētos, lai šie kultūras izdevumi pilnībā pazustu. Nauda līdz šim tiem tika piešķirta konkursa kārtībā VKKF. Daudz ko izšķirs paša fonda iekšējā diskusija, arī es savu viedokli izteikšu, bet samazinājums šogad būs, tas ir pilnīgi skaidrs. Neņemos tagad precīzi pateikt, cik un kā, bet man liekas, ka sadaļa par atbalstu periodikai ir noteikti jāsaglabā.

Mūzikas nozarē ir viens šāds izdevums – žurnāls Mūzikas Saule. Savulaik, kad pats biju mūzikas padomes eksperts, mēs izveidojām samērā optimālu finansējuma modeli – dotācija tika piešķirta reizi gadā, un nākamā gada darbu izdevums varēja laikus izplānot. Kā būs tagad, nemāku spriest. Domāju, ka varbūt arī šī situācija, kad finansējums ir garantēts, nenāk īsti par labu, jo tā nedod stimulu attīstīties. Varbūt jāmeklē formas, lai piesaistītu ne tikai šauru ekspertu un speciālistu loku, varbūt ir laiks, kad jātop kādam universālākam izdevumam, kurš aptver vairākas sfēras. Iespējams, tā ir izeja šai situācijā.

– Pēdējo mēnešu sabiedriskajā diskusijā, kas izvērsusies ap PVN grāmatniecībai un periodiskajiem izdevumiem, nereti tiek ironizēts, ka tad, kad izdevējiem tas ir izdevīgi, viņi ir biznesa cilvēki, bet kad izdevīgi – kultūras darbinieki. Vai te vispār kaut ko stingri var nodalīt, novilkt robežu: te – bizness, tur – kultūra?

– Ļoti grūti. Ir Finanšu ministrijas uzskats, ka tas ir tāds pats privāts bizness kā visi citi. Piemēram, mācību grāmatu izdošanai, kas cieši saistīta ar valsti, jābūt krietni caurspīdīgākai. Ir problēmas, bet domāju, ka nodalīt – tā grāmata ir kultūras vērtība, bet tā nav vai ir tikai daļēja kultūras vērtība – nav iespējams. Varbūt var mēģināt veidot komisijas, administrēt, bet tad mēs drīz vien nonāksim pie lieliem skandāliem. Iespējams, apgāds izdod lubu literatūru, lai ar to nopelnītu un par šo naudu izdotu kultūras vērtības. PVN likmei jābūt vienādai visai produkcijai, lai apgādi varētu sevi iekšēji regulēt un dotēt. Valstij, protams, pamatā jāatbalsta oriģinālliteratūra, bet arī būtiski un kultūrai nozīmīgi tulkojumi.

Šis laiks – dažas nākamās nedēļas, mēnesis – mūsu valstij ir ļoti būtisks, jo mums ārkārtīgi straujā tempā jāizlemj, kā dzīvosim turpmākos desmit gadus. Lēmumi par grāmatu izdošanu, līdz ar to arī par grāmatu lasīšanu, būs ārkārtīgi skaidrs signāls, ka savu valsti mēs redzam kā izglītotu, spējīgu radīt produktus ar augstu pievienoto vērtību. Tāpat kā bibliotēkas būvniecība, šis ir ļoti svarīgs signāls par to, ka nebūsim lētā darbaspēka un palīgražotņu zeme, bet gan valsts, kas spēj radīt jaunus produktus un pievienoto vērtību. Cita ceļa mums nav.

***

VIEDOKĻI

Juris Visockis, izdevējs:

Publiskajā telpā izskanējusī informācija par šogad grāmatām paaugstinātās PVN likmes graujošo ietekmi uz grāmatniecības nozari diemžēl ir patiesa, jo 2009. gada pirmais ceturksnis ikvienā izdevniecībā uzrāda samazinājumu – nosaukumu skaita, tirāžu, uzsākto jauno projektu, noslēgto līgumu, pārdoto grāmatu un, iespējams, arī darbinieku. Vienīgās pozīcijas, kas, salīdzinot ar pērno gadu, ir augušas – PVN maksājumi (kas notiek arī uz citu nodokļu rēķina) un atlikto projektu skaits. Diemžēl vēl nav iespējams uzrādīt kaitējumu, kas radīsies sabiedrībai, jo tikai ilgtermiņā būs redzams, vai bibliotēku, skolu un izdevēju pūliņi veicināt lasīšanu nebūs cietuši sakāvi brīdī, kad latviešu valodā izdoto grāmatu skaits būs neglābjami sarucis, zudusi saturiskā dažādība un grāmata vairs nespēs konkurēt ar daudz vieglāk pieejamajām informācijas ieguves formām un izklaides iespējām...

Papildu problēma izdevējiem radusies, arī apmaksājot PVN par grāmatu, pirms to kāds ir nopircis, jo izdevniecība maksā nodokli par katru grāmatu, kas nokļūst veikala plauktā. Līdz brīdim, kad grāmatu nopērk, paiet krietni ilgs laiks, kas mērāms mēnešos. Reizēm grāmata nepārdota atgriežas pie izdevēja...

Grāmatnīcās sarucis pircēju skaits. Apkopotā informācija liecina, ka grāmatas pērk par 30–40% mazāk nekā pagājušajā gadā. Grāmatu tirgotāji atzīst, ka, grāmatām kļūstot dārgākām, grāmatnīcās aktīvāk tirgo kancelejas preces, apsveikuma kartītes, veic dāvanu noformēšanas pakalpojumus. Palielinājies gan apgrozījums, gan sortiments precēm, kas agrāk bija kā papildu preces. Šī tendence ir likumsakarīga, taču vienlaikus draudīga, jo veido nākotnes vīziju par kanceleju preču veikaliem, kuros kādā stūrītī tiktu tirgotas arī grāmatas... Vai esam gatavi atteikties no grāmatu veikaliem – grāmatnīcām?

Knuts SKUJENIEKS, dzejnieks:

Es saprotu, kas ir krīze. Es saprotu arī, kas ir taupība. Taču es nesaprotu mēģinājumu ietaupīt uz latviešu grāmatas rēķina, vismaz uz tik drastisku pievienotās vērtības nodokļa pacelšanu.

Latviešu grāmata ir tikpat nepieciešama kā Latvijas pārtika, Latvijas gaiss un ūdens. Neraugoties uz tā jau augstajām cenām un pieticīgajām tirāžām, grāmata nav luksusa prece. Latvijas kultūras eksports pēdējos gados paplašinās, un īpašu vietu šajā eksportā sāk ieņemt literatūra. Apgrūtināt tik svarīgu nacionālās identitātes apliecinājumu nudien nebūtu prāta darbs.

Līdz šim rakstnieki par savām grāmatām saņem visai pieticīgus honorārus. Viņi ir gandarīti par to, ka grāmata iziet tautās. Tagad daudziem publicēšanās iespējas būs visai problemātiskas, jo samazinās arī Valsts Kultūrkapitāla fonda finansējums.

Arī sajožot jostas, nevajadzētu aizmirst par vērtībām, kuras, kaut arī ilgtermiņā, nes lielu peļņu.

 

Satversmes grozījumi: dāvana ar vilšanos

Baiba Lulle,  NRA  04/08/09    8. aprīlī Saeima beidzot pieņems grozījumus Satversmē, kas dos tautai tiesības atlaist Saeimu, bet nez vai deputātus pie parlamenta namdurvīm sagaidīs pateicīgo fanu pulks.

Satversmes grozījumu dedzīgākie piekritēji vairāk atgādina mazu bērnu, kas ļoti gaidījis dzimšanas dienu un ciemiņus ar dāvanām, par to vien ilgu laiku runājis, bet īsi pirms viesu ierašanās aizmidzis.

Arī dāvanas tādas – it kā labas un saimniecībā noderīgas, bet ne bērnam ar ko spēlēties, turklāt tās vēl nav lietojamas, bet noliekamas plauktā, kamēr bērns līdz tām izaugs. Grūti iedomāties, kā sagādāt vēl lielāku vilšanos par dzimšanas dienu, tāpēc labāk par to aizmirst.

Dāvinātāji gan priecīgi: fu, nost no kakla!

Satversmes grozījumi muļļāti tik ilgi, ka daudziem jau aizmirsies, kad un ar ko viss sākās. Bet sākās viss ar arodbiedrību neapmierinātību par "valdības nekonstruktīvo darbu pie valsts budžeta projekta" 2007. gada septembrī. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS) ziņoja, ka tā "kategoriski nepiekrīt neargumentētajai darba algu iesaldēšanai un sociālo pabalstu ierobežošanai", un oktobra sākumā pavēstīja, ka to "prasību neizpildes un priekšlikumu ignorances gadījumā organizēs referendumu par Saeimas atlaišanu". No šodienas skatpunkta raugoties, valdība mēģināja labot iepriekš pieļauto kļūdu – straujo algu palielināšanu, kas neatbilda darba efektivitātes pieaugumam. Šodien tāda soļa nepieciešamība netiek apšaubīta, algas ne tikai tiek iesaldētas, bet pat samazinātas, darbinieki atlaisti, turklāt sociāli jutīgās nozarēs. Bet, tā kā tas notiek ar starptautisko aizdevēju sankciju, Saeimas atlaišanu vairs neprasa arī misters Ultimāts.

Plašās LBAS populistiskās kampaņas rezultātā, kas raisīja arī bažas par tās finansētājiem un to patiesajiem mērķiem, izdevās savākt nepieciešamo parakstu skaitu referenduma rīkošanai par LBAS rosinātajiem grozījumiem Satversmē, kuros bija noteikts tik zems kvorums un balsu skaits Saeimas atlaišanai, ka teju katra ar vēlēšanu rezultātu neapmierināta partija vai ekonomiskais grupējums, nedaudz pastrādājot un patērējoties, varēja panākt Saeimas atlaišanu. Proti, LBAS gribēja, lai "lēmums par Saeimas atlaišanu ir pieņemts, ja balsotāju skaits ir vismaz puse no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita un ja vairākums ir balsojis par likumprojekta pieņemšanu". Kā analizēja politiķi un nepolitiķi, būtībā 15% vēlētāju varētu atlaist Saeimu, ko ievēlējuši 60% balsstiesīgo. Spriežot pēc vēlētāju izteikumiem, daudzi, arī nepiekrītot juridiskajam formulējumam, tomēr balsoja par šiem grozījumiem, jo neapmierināja politiķu citi lēmumi vai bezdarbība. Rezultātā 2008. gada 2. augusta referendumā piedalījās 42% balsstiesīgo, no kuriem 608 847 jeb 96,78% atbalstīja Satversmes grozījumus.

Pēc referenduma partijas kvēli solījās respektēt šīs tautas daļas gribu, pieņemt grozījumus, bet kvalitatīvākus. Pēc lielākas pauzes, kuras laikā nomainījušās jau divas valdības, grozījumi beidzot pieņemti. Idejiski tieši tādi, kādus tos iesniedza Valsts prezidents sadaļā par Saeimas atlaišanu (sadaļas vētīšana par prezidenta tiesību paplašināšanu atlikta): ar solīdāku kvorumu un nosacījumiem, kad Saeimu nedrīkst atsaukt. TP, LPP/LC, ZZS sākotnēji atbalstīja kvorumu puse no balsstiesīgajiem, JL, Pilsoniskā savienība, Saskaņas centrs, PCTVL, Sabiedrība citai politikai – puse no pēdējās vēlēšanās balsojušajiem. Nu visi, izņemot TB/LNNK, kas vispār neatbalsta grozījumus, vienojušies par kompromisu: divas trešdaļas no iepriekšējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita un vairākuma no balsotājiem. Lai to, cik saskanīgi ar Satversmes garu un būtību, kad par atskaites punktu tiek ņemti nevis visi pilsoņi, kuriem ir tiesības savu attieksmi paust, arī nepiedaloties vēlēšanās, vai tie, kas piedalījās iepriekšējās vēlēšanās, interpretē politiķi un tiesību eksperti. Par to var strīdēties vēl ilgi, un visus tāpat nepārliecinās. Bet dažas aplēses gan liek padomāt. Būtībā, ja visi tie vēlētāji, kas pērn balsoja par Satversmes grozījumiem, būtu pēc jaunajiem nosacījumiem balsojuši arī par Saeimas atlaišanu, tad tā būtu atlaista! 9. Saeimas vēlēšanās piedalījās 908 979 vēlētāji, no kuriem divas trešdaļas ir 605 986 vēlētāji, kas ir par nepilniem 3000 mazāk nekā par Satversmes grozījumiem augustā nobalsojušo skaits.

Iespējams, ne visi grozījumus atbalstījušie vēlētāji balsotu arī par šīs Saeimas atlaišanu, bet aprēķins rāda, ka tēvzemiešu bažas par to, ka grozījumus varēs izmantot populistiskiem vai valsts destabilizēšanas mērķiem, nav no pirksta izzīstas. Pat, ja netiek savākts Saeimas atlaišanai nepieciešamais balsu skaits, pati referenduma rīkošana vien var tikt izmantota minētajiem nolūkiem.

Tagad bumba ir vēlētāju pusē: papildu tiesības prasa arī papildu atbildību, neļaušanos manipulācijām, ko var sekmēt politiskā, sociālā aktivitāte un izglītotība. Bet šīm mācībām politiķi labprāt atvēlējuši laiku, dodot tiesības atlaist tikai nākamo, bet ne šo Saeimu, lai gan jautājumu aktualizēja tieši šī Saeima, nevis nākamā. Kur garantija, ka nākamā Saeima nemaina pieņemtos grozījumus? Tāda rezervācija bez apmaksas vien sanāk.

***

VIEDOKĻI

Vineta Muižniece, Juridiskās komisijas vadītāja (TP):

– Apjomīga darba un plašu diskusiju rezultātā no sākotnēji ārkārtīgi atšķirīgajiem viedokļiem esam nonākuši pie veiksmīga kompromisa, kas nedeformē Satversmi un ir arī darboties spējīgs. Komisijas piedāvātā grozījumu redakcija netika mainīta divos lasījumos, un nav šaubu, ka tiks atbalstīta arī 3. lasījumā. Piedāvājums pilnībā atbilst Satversmes garam un garantē, ka patiešām vairākums no tiem, kas ievēlēja Saeimu, var pateikt, ka tai jāiet. Piedāvājums ir tāds, kas dod visas iespējas rosināt Saeimas atlaišanu, tajā pašā laikā nepamatoti ierosinājumi tik lielu atbalstu nevarēs gūt.

Piedāvājums attieksies uz 10. un nākamajām Saeimām – mēs ievērojām principu, ka parlaments nelemj par savu un esošā prezidenta tiesību izmaiņām, bet ļauj tiem strādāt ar tādiem nosacījumiem, ar kādiem sāka strādāt, tas ir vispārpieņemts princips.

Valsts prezidenta pilnvaru maiņas izskatīšana ir atlikta, šie nav saistīti jautājumi. Komisija gan sagatavoja viedokli, bet tam nav pietiekama balsu vairākuma, tāpēc būtu nepieciešama izvērsta diskusija – būtu priecīga, ja atsauktos tiesību speciālisti. Komisija prezidenta tiesības atlaist Saeimu atbalsta tikai ar skaidriem nosacījumiem, piemēram, nespēja sanākt uz sēdēm, izveidot valdību, pieņemt valsts budžetu noteiktā laikā, kad ar konkrētiem faktiem pierādāms, ka parlaments nav darboties spējīgs, nevis ļautu prezidentam atlaist Saeimu tikai tāpēc, ka viņam ir slikts garastāvoklis un viņš izdomā, ka parlaments pie tā ir vainīgs. Tas ļautu patiešām nopietnas krīzes apstākļos pietiekami īsā laikā to atrisināt ar prezidenta lēmumu un bez referenduma radītiem izdevumiem. Tā būtu zināma alternatīva TP piedāvājumam par Saeimas pašatlaišanos, ko Saeima neatbalstīja, un tas nozīmē, ka šajā Saeimā ar šādu piedāvājumu vairs nākt nevaram.

Dzintars Rasnačs, Juridiskās komisijas deputāts (TB/LNNK):

– Šādu mehānismu nav nevienas ES dalībvalsts konstitūcijā, ar dažādiem kvorumiem ir tikai Lihtenšteinā, Šveicē un četrās Vācijas pavalstīs. Mēs būsim izmēģinājuma trusīši. Ar grozījumiem tiks mazināta parlamenta nozīme. Tie apgrūtinās tādu lēmumu pieņemšanu, kas nepieciešami sabiedrībai nākotnē, bet liks vairāk orientēties uz lēmumiem, kas var izskatīties pozitīvi īstermiņā, bet dos negatīvu rezultātu ilgtermiņā. Tas ir ļoti netālredzīgs, populistisks politiķu solis.

Referenduma rosinātāji būs revanšistiski politiskie spēki – jau tagad var paredzēt, ka pēc 10. Saeimas vēlēšanām tas tiks darīts. Turklāt nav arī reglamentēta referenduma finansēšana: to var organizēt, finansēt no jebkuras pasaules malas, jebkurš, sākot ar Sorosu un beidzot ar Abramoviču vai Putinu, var radīt nestabilitāti valstī. To var izdarīt ikviens, kam ir nauda kampaņai, parakstu vākšanas organizēšanai un māka sabiedrību emocionāli iekustināt. Deputāti to ar vieglu roku akceptē tāpēc, ka tas neskar viņus pašus. Domāju, ka iespēju rosināt referendumu izmantos arī politiskie spēki sava reitinga noturēšanai kā politisku instrumentu savstarpējā cīņā.

Gundars Daudze, Saeimas priekšsēdētājs, Juridiskās komisijas deputāts (ZZS):

– Juridiskā komisija faktiski izstrādāja jaunu likumprojektu, sadalot prezidenta projektu divās daļās un izveidojot jaunu redakciju. Sākotnēji viedokļi atšķīrās diezgan radikāli, bet tagad ir panākts kompromiss gan par kvorumu, gan par grozījumu spēkā stāšanos, gan par to, kad Saeima nav atlaižama, lai izslēgtu iespējamību, ka uz kādu brīdi valsts paliek gan bez parlamenta, gan bez prezidenta. Ļoti ceru, ka Saeimas atlaišanas iespēja tiks izmantota ļoti reti. Tā ir iespēja, kas liek politiķiem būt vēl atbildīgākiem nekā līdz šim, tajā pašā laikā neuzskatu, kas tas būtu mehānisms, ko mums vajadzētu izmantot regulāri. Tas nekādā gadījumā nedrīkst būt pašmērķis vai līdzeklis savtīgu politisko mērķu sasniegšanai. Jo mazāk mēs spekulēsim ar šo iespēju, jo labāk būs Latvijai.

Prezidenta iesniegtie priekšlikumi par prezidenta pilnvarām ir diezgan strīdīgi, vismaz atsevišķi punkti, tāpēc, lai nekavētu laiku, izskatīšana tika sadalīta vēlētāju tiesību un prezidenta tiesību daļā.

Solvita Āboltiņa, Juridiskās komisijas deputāte, JL vadītāja:

– Priecājos, ka manis jau pagājušā gada beigās piedāvātais kvorums ir akceptēts un ka jautājums, kas politikas dienas kārtībā bija vairāk nekā divus gadus, beidzot atrisināts. Tas tiešām ir kompromiss, kas dod reālu iespēju atlaist Saeimu un vienlaikus nav izmantojams populistiskiem mērķiem, jo kvorums divas trešdaļas no iepriekšējo Saeimu ievēlējušajiem ir pietiekami augsts. Kā partija, kas aicinājusi uz referendumu, vērtējam šo kā saprātīgu variantu kopā ar ierobežojumiem, kad nedrīkst atlaist Saeimu. Tas ir saprātīgs kompromiss. Tiesības atlaist Saeimu ir vairāk pātagas mehānisms, lai politiķi domātu par to, ka atbildība vēlētāju priekšā ir visus četrus gadus, un šī redakcija pieņemta.

Jautājums par prezidenta paplašinātām tiesībām krīžu gadījumos nav noņemts no dienas kārtības, un Juridiskā komisija turpinās meklēt kompromisu – pašlaik prezidenta iesniegtā redakcija deputātos raisa neviennozīmīgu attieksmi.

Bija ļoti svarīgi sadalīt šo projektu un atrisināt vismaz ilgi debatēto daļu par tautas tiesībām atlaist Saeimu.

 

Saeima apstiprina vēlētāju tiesības atsaukt parlamentu

NRA  04/08/09    Saeima šodien trešajā lasījumā pieņēma Satversmes grozījumus, kas paredz vēlētājiem tiesības atsaukt Saeimu. Par Satversmes grozījumiem balsoja 85 deputāti, pret – 3 deputāti.

Likumprojekta 3.lasījumam nebija iesniegts neviens priekšlikums, un Saeima apstiprināja tieši tādu likuma redakciju, kāda tika atbalstīta jau 1.lasījumā, nra.lv informēja Saeimas Preses dienestā.

Likumprojekts paredz, ka ne mazāk kā vienai desmitajai daļai vēlētāju ir tiesība ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atsaukšanu. Saeima uzskatāma par atsauktu, ja par to tautas nobalsošanā nobalso vairākums no balsotājiem un vismaz divas trešdaļas no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita.

Tiesību ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atsaukšanu nevar izmantot gadu pēc Saeimas sanākšanas, gadu pirms Saeimas pilnvaru beigām, Valsts Prezidenta pilnvaru pēdējo sešu mēnešu laikā, kā arī agrāk par sešiem mēnešiem pēc iepriekšējās tautas nobalsošanas par Saeimas atsaukšanu.

Par likumprojekta sagatavošanu atbildīgās Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Vineta Muižniece iepriekš pauda gandarījumu, ka, neskatoties uz sākotnēji atšķirīgajiem viedokļiem, komisijai ir izdevies izveidot tādu likumprojekta redakciju, kurā kopš pirmā lasījuma nav mainīts neviens vārds. Lielais deputātu atbalsts liecina par labu likumprojekta kvalitāti, un šeit liela loma bijusi nesasteigtai un vispusīgai diskusijai. Tagad ir pārliecība, ka šie pamatlikuma grozījumi būs dzīvotspējīgi un piemērojami. Ir skaidrs, kā grozījumi darbosies un kā tie saskan ar citām Satversmes normām, norādīja V.Muižniece.

Likums stāsies spēkā ar 10.Saeimas sanākšanu.

 

Komentārs: Pravieša atgriešanās

Aivars Ozoliņš,  Diena   04/08/09    Tautas partija vēl nav gluži tik ļoti nekāda kā Zaļo un Zemnieku savienība, kas savu biedru rindās vairs nespēj sagrabināt kandidātus pat ministru amatiem, bet pašvaldību vēlēšanās Rīgā saraksta galvgalī likšot Ingmāru Līdaku, kurš pats vēl neesot izlēmis, vai vispār kandidēs. Nav arī gluži kā LPP/LC, kurai sarakstā ir viens vienīgs Šlesers Pirmais, bet pārējos varētu savākt kaut vai no netīšiem pasta apmeklētājiem vai viņu dēliem. Tomēr "oranžie darītāji" izskatās piekusuši. Šlāgerdziedātājs Normunds Rutulis kandidātu sarakstā nav gluži Raimonds Pauls, un, kaut arī Gunārs Binde ir labāks fotogrāfs nekā bijušais zemkopības ministrs Mārtiņš Roze (ZZS), pat kopā ar vēl kādiem sportistiem, kurus partija piesola vēlētājiem, sanāk labi ja knapas drezīnas, nevis lokomotīves.

Paziņojis par savu lēmumu "aiziet no politikas", trekno gadu garants Aigars Kalvītis marta beigās pauda, ka "ir ļoti svarīgi dot ceļu politikā jauniem cilvēkiem, kuri ar jaunu enerģiju, ar jaunu spēku un ar jaunu degsmi varētu risināt tās problēmas, kas Latvijas valstij visvairāk ir vajadzīgas". Vai tā ir vai nav valstij visvajadzīgākā problēma, taču otrdien uzzinājām, ka šāda "jauna seja" Rīgas domes kandidātu sarakstā būs TP vecbiedra titula valkātājs un vienkārši gaišreģis Gundars Bērziņš no Jēkabpils pagasta Variešu pagasta zemnieku saimniecības, kas mēdz satricināt Latviju ar pareģojumiem, kuri nepiepildās. (Piemēram: "Jānis Birks nebūs Rīgas mērs un Tēvzeme nebūs Rīgas vadībā" (pērnvasar), bet prezidents Valdis Zatlers šopavasar atlaidīšot Saeimu "personīgu ambīciju dēļ" - tas pērnruden.) Tātad partijai, kas bija pareģojusi septiņus treknus gadus, Bērziņš ir "pietiekami pieredzējusi persona", kā viņa iekļaušanu sarakstā pamato partijas priekšsēdis Mareks Segliņš, turklāt "viņš ir bijis publiskajā telpā un nav aizmirsts", kā viņu atgriežamies sveicina Saeimas deputāts Jānis Lagzdiņš, kura citi sveicieni arī nav aizmirsti. Nezin kā būs ar enerģiju, degsmi un spēku, taču drīz varbūt dzirdēsim piensaimnieka pravietojumus, ka Rīga jau gatava, toties Tautas partija dzīvos Saules mūžu.

 

Viedoklis: nākamā Rīgas dome būs īpatnēja

Māris Zanders, Radio SWH   04/09/09    Darba nedēļa beidzas ar presē apspriestu ziņu, ka, atbilstoši „Latvijas faktu” šomēnes veiktajai aptaujai, visstiprākās pozīcijas Rīgā divus mēnešus pirms pašvaldību vēlēšanām ir „Saskaņas centram” (SC), par kuru balsis gatavi atdot 32,4% pilsoņu. Ja šim „ciparam” pieskaita 5,8% PCTVL atbalstītāju, tad pirmais secinājums ir, ka nākamo Rīgas domi vadīs t.s. krievu partijas un Rīgas mēra krēslā redzēsim Nilu Ušakovu.

Protams, var mēģināt skaitīt citādi: ja skatāmies uz Dombrovska valdību, tad „Jaunā laika” 21,5% Rīgā vismaz teorētiski vajadzētu pieskaitīt Tautas partijas, ZZS un Pilsoniskās Savienības atbalstītājus (eksperti lēš, ka šīs partijas domē iekļūs), un tad kopējo summu aritmētiski iegūstam līdzīgu.

Un te nu nonākam pie atzinuma, ka situāciju var izšķirt tas, kuram blokam par labu nosvērsies Ainars Šlesers & Co., kuru vietas domē var būt izšķirošas tādas vai citādas koalīcijas izveidošanai.

Protams, iespējama arī cita kombinācija – vēl šonedēļ Tautas partijas līderis Mareks Segliņš publiski atzina, ka Šlesera LPP/LC un SC ir gluži adekvāti un pat vēlami politiskie partneri, attiecīgi valdošā koalīcija Rīgā var izveidoties kā SC + LPP/LC + TP + ZZS. PCTVL paskaidros, ka viņu atrašanās pilsētas amatpersonu galvgalī nevajadzīgi provocēs konfrontāciju ar centrālo valdību un mierinājumam iedos kādus mazākus amatus un ietekmes sfēras. Un tā kā centrālā valdība kaut vai ar nodokļu pārdales instrumentu patiešām spēj ietekmēt Rīgas budžetu, PCTVL arī daudz nespirināsies pretī un vadīsies pēc vecā labā principa par zīli rokā. Tālākais jau ir atkarīgs no SC ambīcijām – vai viņi paši gribēs mēra amatu, vai tomēr palaidīs priekšgalā Šleseru kā vienotāju un „saimnieku”. Pieļauju, ka viņiem mēģinās paskaidrot, ka, ja viņi šajā situācijā „labi uzvedīsies”, tad vieta nākamajā centrālajā valdībā viņiem garantēta. Tā teikt, parādiet sevi vispirms lielākās pašvaldības līmenī, lai sabiedrība pierod, un tad jau...

Tiesa, ja JL par spīti gluži labiem rezultātiem paliek ārpus pozīcijas Rīgas pašvaldībā, tad attiecībās ar Šlesera vadīto domi valdībai var veidoties dažādi negludumi, tomēr tas laikam gan TP un ZZS neuztrauc.

Subjektīvi visā šajā stāstā visvairāk mulsina un dara bažīgu mūsu labiešu loģika, kas jūtama neoficiālās sarunās. Viņu nostāja ir apmēram tāda: valsts līmenī naudas, ko „apsaimniekot” tā īsti vairs nav, bet Rīgā atradīsies.

Pārsteidz nevis šāds cinisms, bet pārliecība par naudas esamību. Protams, pieļauju, ka nezinu dažādus naudas avotiņus galvaspilsētā, tomēr elementāra loģika liek domāt, ka Rīgas ekonomika nav atrauta no Latvijas, tātad panīkums ir arī šeit. Ko tad tik braši „apsaimniekos”? Un kāpēc ir tāda pārliecība, ka, ja starptautiskie aizdevēji tik enerģiski rausta centrālo valdību, viņi piemiegs acis uz pilnīgām nejēdzībām veidojumā, kas ir gandrīz puse Latvijas?

Respektīvi, mani subjektīvi ne tik daudz uztrauc t.s. krievu partiju labās pozīcijas, jo mazliet šaubos, ka no tām izriet 9.maija svinēšana ar pilsētas atbalstu vai ielu nosaukumu parādīšanās krievu valodā – pret šādām iniciatīvām var vērsties tiesā. Lielākas bažas rada tas, kā rīkosies mūsu lielie kombinatori, ja, tikuši pie varas, konstatēs, ka pīrāgs ir mazāks nekā cerēts.

Vēlēšanās iztērētā nauda taču kaut kā, bet vēlams ar uzviju, būs jāatpelna, bet kase pustukša. Man nav ne mazāko šaubu par mūsu politiķu prasmi uzrīkot lielus būvprojektus vai gardus pasūtījumus, bet neviens jau tos nekreditēs – nedz bankas, nedz budžets, nedz starptautiskie aizdevēji. Vai politiķu ambīcijām un apetītei pietiks ar ES fondiem? Vai tomēr ķersies pie pašvaldības uzņēmumu privatizācijas? Un pat ja privatizēs, vai pilsētnieku maksātspēja tuvākajos gados būs pietiekoša, lai šie manevri attaisnotos?

Komentārs: Padarīts darbs

Aivars Ozoliņš,  Diena   04/09/09    Veiksmīgie grozījumi Satversmē atgādina, ka demokrātija prasa pastāvīgu darbu.

Atlaist Saeimu? To var tikai tauta, kas Saeimu ievēl. Līdz šim vienīgi Valsts prezidents varēja ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu. Turpmāk, sākot ar nākamo Saeimu, to varēs ierosināt arī tauta pati - šādus grozījumus Satversmē, pret ko vēl pavisam nesen kategoriski iebilda valdošais vairākums, parlaments trešdien pieņēma lielā vienprātībā.

Saeimas atlaišanu varēs ierosināt ne mazāk kā viena desmitā daļa vēlētāju, un Saeima būs atlaista, ja par to nobalsos vairākums no balsotājiem un vismaz divas trešdaļas no pēdējās vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita. Taču šādu tautas nobalsošanu nevarēs ierosināt gadu pēc Saeimas sanākšanas un gadu pirms tās pilnvaru beigām, Valsts prezidenta pilnvaru pēdējo sešu mēnešu laikā, kā arī agrāk par sešiem mēnešiem pēc iepriekšējās nobalsošanas par Saeimas atlaišanu.

Ne tuvu nebūs tā, ka varēs sasaukt mītiņu, korī pakliegt "atlaist Saeimu!", un ar to pietiks. Būs jāpastrādā gan tiem, kuri to ierosinās, gan tiem, kuri atbalstīs. Taču šāda iespēja būs, un tautas priekšstāvjiem nāksies rēķināties, ka vēlētāji viņus var paši arī pieprasīt atlaist un to izdarīt. Jau tas vien vairos politiķu atbildību vēlētāju priekšā un līdz ar to uzlabos politiskās vides kvalitāti, tā ka vislabākais jauno Satversmes grozījumu iespaids būtu - ka tos nevajadzēs izmantot.

Gan šajos grozījumos paredzētā Saeimas atlaišanas procedūra, gan arī pašu šo grozījumu tapšana atgādina, ka politika ir process, kas nenotiek pats no sevis, ka demokrātija ir labākā valsts iekārta, taču prasa pastāvīgu darbu. Politiskām pārmaiņām vajag laiku un pūliņus - ir jārēķinās, ka tām būs pretestība, un ir jābūt gataviem ilgstošai piepūlei, lai tās panāktu.

Šie grozījumi Satversmē bija viens no trim uzdevumiem, kurus prezidents Valdis Zatlers 14.janvārī izvirzīja Saeimai, piesolīdams ierosināt tās atlaišanu, ja tie netiks izpildīti līdz 31.martam. Taču pirms tam - pērnā gada augusta sākumā - notika referendums par līdzīgiem grozījumiem Satversmē, kurus atbalstīja vairāk nekā 600 tūkstošu vēlētāju, ar ko tomēr nedaudz pietrūka, lai tie stātos spēkā. (Starp citu - ar to pietiktu, lai atlaistu Saeimu atbilstoši trešdien pieņemtajiem grozījumiem.) Vēl pirms tam Centrālā vēlēšanu komisija bija savākusi vienas desmitās daļas vēlētāju parakstus šāda referenduma rīkošanai - pēc tam, kad Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība bija savākusi desmit tūkstošus notariāli apstiprinātu parakstu ar šādu prasību.

Pēc grozījumu pieņemšanas trešdien galīgajā lasījumā Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Vineta Muižniece (TP) gan pauda gandarījumu, cik labi viss izdevies, gan brīdināja, ka "Saeimas atlaišanas jautājums nedrīkstētu kļūt par ikdienas politiskās un ekonomiskās cīņas ieroci".

Tādā redakcijā, kādā šie grozījumi būs spēkā, tos nevarēs izmantot ikdienā, taču pēdējos mēnešos tieši Tautas partija bija visnekaunīgāk mēģinājusi "Saeimas atlaišanas jautājumu" izmantot par ikdienas politisko ieroci - bija iesniegusi Saeimā Satversmes grozījumus, kuri ļautu parlamentam pašam sevi atlaist, turklāt šīs tiesības būtu jau šai Saeimai, nevis tikai nākamajai, kā tam ar pamatlikuma grozījumiem būtu jābūt. Pat tad, kad Mužnieces pašas vadītās komisijas vairākums bija tos noraidījis, TP, kas acīmredzot bija izkalkulējusi plusus sev, ja ārkārtas vēlēšanas notiktu nekavējoties, uzstāja, lai Saeima par tiem tomēr balso. Februārī tos noraidīja arī Saeima.

TP un iepriekšējai četru partiju valdošajai koalīcijai, kura uzreiz pēc šīs Saeimas vēlēšanām bija pasludinājusi, ka tās esot bijušas "referendums" par uzticību tieši šādai koalīcijai, patiesībā pienākas lielākie nopelni pašreizējo grozījumu tapšanā. Tās pilnīgā nerēķināšanās ar "kvaukšķiem" un atklāta vēršanās pret tiesiskumu Latvijā (var atgādināt mēģinājumus grozīt drošības likumus un sagraut KNAB) izraisīja protestu vilni, kura virsotnes bija vispirms lietussargu revolūcija aizpērn, pēc tam referendums par Satversmes grozījumiem pērn, kuru Aigars Kalvītis bija nodēvējis par "politisku izrādi, kuras rezultātā tiek grauti valsts konstitucionālie pamati". Bet Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze (ZZS) pat bija brīdinājis, ka "nākamajā rītā mēs pamodīsimies pavisam citā Latvijā" - viņam rēgojās teju vai krievu tanki. Referenduma neizdošanos koalīcijas kungi apsveica kā savu "uzvaru" un viņu piesaukto pamatu graušanas "izgāšanos".

Tomēr trešdien par grozījumiem Satversmē balsoja 85 deputāti.

Valsts konstitucionālie pamati nav vis sagrauti, bet gan ir nostiprināti, un turklāt Saeima rīkojās prātīgi, pagaidām nolikdama plauktā citus Valda Zatlera ieteiktos grozījumus, kuri paredzēja Valsts prezidenta pilnvaru paplašināšanu - tiesības atlaist Saeimu uz vairāku nosacījumu pamata. Tas varētu jūtami izmainīt pašreizējo līdzsvaru starp parlamentu, valdību un prezidentu un virzīt Latviju no parlamentāras uz prezidentālu valsti. Kā parādīja Zatlera "ultimāts" Saeimai un valdībai, prezidentam jau tagad Satversme dod iespējas itin būtiski ietekmēt politikas virzību. Pirms diskutēt par vēl lielākām, būtu jāpadzīvo ar nupat pieņemtajiem grozījumiem; iespējams, ka tiesības rosināt Saeimas atlaišanu ne tikai prezidentam, bet arī tautai būs gana efektīvs mehānisms parlamenta atbildības nodrošināšanai, un vēl radikālāku nevajadzēs.

Bet ar pamošanos ir tā, ka mēs katru dienu pamostamies tādā Latvijā, kādu paši ar saviem darbiem iepriekšējā dienā esam veidojuši, un diezin vai gribētu pamosties tādā, ko citi mainījuši bez mūsu ziņas. Tā tam jābūt arī turpmāk.

 

Segliņš: Demakova darbu TP valdē varētu atsākt vasarā

BNS  04/10/09    Bijusī kultūras ministre Helēna Demakova Tautas partijas (TP) valdē varētu atgriezties vasaras vidū, bet par turpmāko darbību aktīvajā politikā un iespējamo kandidēšanu nākamajās Saeimas vēlēšanās viņai pēc tam pašai jāpieņem lēmums. To intervijā pastāstīja TP līderis Mareks Segliņš.

«Mums ar Helēnu [Demakovu] ir bijusi saruna par viņas turpmāko iespējamo darbību partijā. Es zinu, ko mēs esam vienojušies - ja nekas nav mainījies, tad Helēna pēc tam, kad būs savedusi kārtībā veselības lietas, atgriezīsies un darbosies Tautas partijas valdē, bet tas varētu būt jūnijs, jūlijs,» TP vadītājs norādīja un piebilda, ka patlaban bijusī kultūras ministre darbu partijā ir apturējusi uz sešiem mēnešiem.

Savukārt uz jautājumu, vai nākotnē partija atkārtoti Demakovu varētu virzīt darbam Saeimā un valdībā, Segliņš vien atbildēja, ka lēmums par dalību aktīvajā politikā bijušajai ministrei vispirms jāpieņem pašai.

«Pašā tuvākajā laikā nē, bet vienmēr arī ir jautājums par motivāciju - ļoti daudz izšķirs pati Helēna, vai viņai ir motivācija darboties vēl politikā.. Politika ir tāda nodarbe, kur arī kādā brīdī var tas viss ļoti apnikt un vairs negribēties būt nekādā sakarā ar politiku.. Tādēļ Helēnai pašai jālemj, vai viņa vēl grib startēt vēlēšanās,» viņas partijas biedrs atzina.

Jau vēstīts, ka Demakova no amata atkāpās janvāra vidū, kad asu kritiku izpelnījās aģentūras Jaunie Trīs brāļi (J3B) gada nogalē noslēgtais vairākus miljonus latu vērtais līgums par Rīgas koncertzāles būvprojekta izstrādi. Demakova amata pamešanu skaidroja ar veselības problēmām, kas viņai traucētu pildīt ministra pienākumus.

Savukārt Neatkarīgā Rīta Avīze iepriekš vēstīja, ka bijusī kultūras ministre atradusi jaunu nodarbi, pievēršoties akadēmiskajam darbam - patlaban viņa lasa lekcijas Latvijas Mākslas akadēmijā, kur topošos mākslas speciālistus apmāca mākslas menedžmenta jautājumos.

Jau pirms kļūšanas par ministri viņa lekcijas lasīja arī Latvijas Universitātes (LU) Vēstures un filozofijas fakultātē. Demakova ir bijusi LU Svešvalodu fakultātes kultūras vēstures pasniedzēja, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Kultūras un mākslas zinātniskās informācijas daļas vecākā redaktore un savulaik Ārzemju mākslas muzejā strādājusi par apkopēju.

 

Loskutovu uzņem advokatūrā

LETA  04/14/09    Zvērinātu advokātu padome šodien nolēma uzņemt advokatūrā bijušo Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieku Alekseju Loskutovu, informēja padomes loceklis Saulvedis Vārpiņš.

Kā pastāstīja Loskutovs, par viņa uzņemšanu advokātu rindās nobalsoja septiņi no klātesošajiem padomes locekļiem, bet pret bija viens. Padomes balsojums nav bijis atklāts.

Pirms praktizēšanas sākšanas Loskutovam vēl būs jānodod advokāta zvērests.

Kā norādīja bijušais KNAB priekšnieks, viņš plānojot praktizēt krimināllietās.

Jau ziņots, ka par Loskutova uzņemšanu advokātu saimē iepriekšējā sēdē netika izlemts tāpēc, ka padome bija saņēmusi vairāk nekā desmit kolēģu iebildumus pret bijušā KNAB vadītāja apstiprināšanu advokatūrā.

Kā ziņots, Loskutovs Zvērinātu advokātu padome bija iesniedzis lūgumu uzņemt viņu advokatūrā. Viņam ir doktora grāds tiesību zinātnēs, tādēļ advokāta eksāmens bijušajam KNAB priekšniekam vairs nav jākārto.

Advokatūras likums nosaka, ka to personu sarakstu, kas iesniegušas dokumentus par uzņemšanu zvērinātu advokātu skaitā, Zvērinātu advokātu padome izliek savās telpās, kā arī izsūta katras tiesas darbības teritorijā praktizējošo zvērinātu advokātu vecākajam un Tiesu administrācijai uzaicinājumu un aicina mēneša laikā sniegt atsauksmi par šīm personām.

Kā ziņots, Loskutovs no KNAB priekšnieka amata tika atbrīvots pagājušā gada 29.jūnijā. Aptuveni tajā pašā laikā viņš saņēma piedāvājumu strādāt prokuratūrā, tomēr to nepieņēma.

Šā gada februāra sākumā Loskutovs pievienojās politiskajai apvienībai "Sabiedrība citai politikai" (SCP) un tika iecelts SCP Valsts pārvaldes darba grupas vadītāja amatā.

 

Kultūras ministrs organizēs atklātu diskusiju par Gaismas pils būvniecību

Diena   04/16/09     Lai nodrošinātu sabiedrības informēšanu par Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunās ēkas jeb Gaismas pils būvniecības izmaksām un to izlietojumu, ir jārīko publiskā diskusija, secinājis kultūras ministrs Ints Dālderis pēc sarunas ar „Sabiedrības par atklātību – Delna”.

Diskusija notiks maija otrajā nedēļā aģentūras „Jaunie Trīs brāļi” telpās, un tajā varēs iesaistīties visi interesenti. Datums vēl tiks precizēts.

„Parasti šādu celtņu būvniecība rada tautas vienotības sajūtu; ir valstis, piemēram, Horvātija, kur pat kara laikā bibliotēkas būvniecība netika apturēta, tādējādi saglabājot tautā apziņu – mēs dzīvojam un ticam nākotnei, lai arī šobrīd klājas slikti. Pie mums Latvijā mēdz dominēt negatīva nostāja, tādēļ esmu pārliecināts, ka jāpilnveido informācijas pasniegšanas process, lai ikvienam, kuram tas interesē, būtu iespēja uzdot savus jautājumus un saņemt godīgas, izsmeļošas atbildes gan par bibliotēkas projekta finansējuma apmēriem un izlietojumu, gan ēkas un tās apkārtnes infrastruktūras saimnieciskās darbības iespējām, kas radīsies, tiklīdz bibliotēka būs uzcelta,” uzskata I.Dālderis.

Atgādinām, ka pēdējo reizi diskusijas raisīja Gaismas pils maketa būvniecība divstāvu mājas augstumā, kas izmaksās 25 tūkstošus latu.

 

TB/LNNK biedē ar krievvalodīgo nākšanu pie varas

Diena   04/17/09    TB/LNNK kongresā piektdien tagadējais Rīgas mērs Jānis Birks paziņoja, ka “Šlesers nekad nekļūs par Rīgas mēru. Viņš ir vēl viens simbols varas kāram populismam”. J.Birks arī norādīja, ka krīze nedrīkst būt par iemeslu latviešu Rīgas zaudēšanai. Latviešiem vajadzētu krīzi uztvert kā iespēju būt vienotiem.

Arī Emīls Jakrins sacīja, ka pastāv ļoti liels risks, ka Rīgā vara var pāriet krievvalodīgo rokās. Viņš norādīja, ka atšķirībā no latviešiem, krievi ir vienoti, lai sasniegtu savu mērķi iegūt varu. Ja tas notiks, tad tas notiks demokrātiski un “ar latviešu rokām, kamēr mēs ceļamies un plēšamies”, viņš sacīja. E.Jakrins, tāpat, kā vēl vairāki delegāti norādīja, ka Ainārs Šlesers ir izteicis gatavību sadarboties ar Saskaņas centru.

“Latviešu pārsvars domē var izrādīties ļoti trausls un pietiktu ar vienu latviešu nodevēju,” lai Rīgu zaudētu, tā sacīja pašreizējais pilsētas galva J.Birks. Arī viņš uzsvēra, ka krievi balsos par savējiem, kamēr latviešu škeļas un kašķējas. Viņš atgādināja, ka Rīgā dzīvo 59% cittautiešu un 41% latviešu. “Mūsu mērķis kampaņā ir latviska Rīga,” viņš uzsvēra.

TB/LNNK ģenerālsekretāra vietnieks vēlēšanu kampaņas jautājumā E.Jakrins piektdien notiekošajā partijas kongresā paziņoja, ka tēvzemieši ir nodrošinājusi sev iespēju izvietot priekšvēlēšanu vides vides reklāmu uz Preses nama ārējās fasādes. Tas nozīmē, ka reklāmu varēs redzēt gan no Vecrīgas gan no Pārdaugavas puses.

Piektdien sasauktais TB/LNNK kongress acīmredzami tiek izmantots priekšvēlēšanu kampaņu vajadzībām, jo norises vieta izrotāta ar plakātiem dzeltenos toņos, partijas simboliku un priekšvēlēšanu kampaņas moto – Atbalsti savējos. Viss notiekošais tiek arī filmēts, kas tiks izmantots pirmsvēlēšanu laika materiālos.

 

'Pilsoniskās savienības' vadībā Kalnieti nomaina Kristovskis

LETA  04/19/09     "Pilsoniskās savienības" (PS) kongresā svētdien tika nomainīta partijas vadība - no partijas vadības atkāpās Saeimas deputāte Sandra Kalniete, bet viņas vietā tika ievēlēts otrs partijas līderis, Eiropas Parlamenta deputāts Ģirts Valdis Kristovskis.

Par Kristovska ievēlēšanu partijas vadībā šodien nobalsoja 279, bet pret bija 12 kongresa delegāti.

Kalniete, kura kandidēs Eiropas Parlamenta vēlēšanās un acīmredzami jau ir pārliecināta par savu ievēlēšanu, atkāpšanos no amata pamatoja ar to, ka pilnvērtīgu partijas vadību no Briseles īstenot nebūšot iespējams. Kalnietes vietā tika ievēlēts Kristovskis, kurš savukārt vasarā gaidāmajās vēlēšanās no Eiropas Parlamenta ir iecerējis pārcelties uz Rīgas domi un ir PS kandidāts galvaspilsētas mēra amatam.

Kalniete uzrunā kongresā aicināja visus būt aktīviem Eiropas Parlamenta vēlēšanās un nepieļaut promaskavisko pārstāvju iebalsošanu. "Mēs esam Eiropas valsts un uz turieni arī turams ceļš," sacīja politiķe.

Savukārt Kristovskis pauda pārliecību, ka PS pārstāvju skaits Saeimā ir nepietiekams. "Pirmā darbības gada laikā esam spējuši apliecināt savu prasmi izmantot iespējas politikā un pozitīvi ietekmēt Latvijas valstij izšķirīgu notikumu gaitu," tomēr uzskata Kristovskis.

Kristovskis domā, ka partijai enerģiski jāizvirza prasības tiem, kas vada Latviju, jo ekonomiskās krīzes risināšanas veiksme vai neveiksmes noteiks 10.Saeimas vēlēšanu rezultātus. Viņš akcentēja, ka nākamajā Saeimā PS jāiegūst visvairāk deputātu mandātu, jo tas noteiks izredzes mainīt valsti, risināt problēmas, mainīt stagnējošos procesus valstī un sabiedrībā.

"Es uzskatu, ka Latvijas valdībai, lai nodrošinātu attīstību un konkurētspējīgu sabiedrību, bija, ir un būs jārīkojas agresīvi," teica politiķis.

Kristovskis pauda viedokli, ka iepriekš nav veicināta mērķtiecīga tautsaimniecības attīstība, nav izveidota ilgtspējīgas tautsaimniecības struktūra, nav ticis stimulēts radošums un taisnīga konkurence. Izaugsme panākta ar citu valstu ievesto preču tirdzniecību un iekšējo patēriņu, kā rezultātā pieauga inflācija. Inflācijas apkarošanai netika sperti nekādi soļi, lai to saprātīgi ierobežotu.

Tagad ilgtspējīgas tautsaimniecības struktūra jāveido finanšu trūkuma, nabadzības, ekonomiskā kraha un tautsaimniecības sasaluma apstākļos, uzsvēra politiķis. "Par šo nolaidību samaksā tie, kuriem samazina atalgojumu vai kuri palikuši bez darba un spiesti dzīvot uz nabadzības robežas," norādīja Kristovskis.

PS priekšsēdētājs asi kritizēja iepriekšējo valdošo koalīciju, nosaucot viņus par populistiem. "Pirms vairāk nekā diviem gadiem es aicināju par Latvijas ekonomiku atbildīgo ideologu Robertu Zīli (TB/LNNK) izbeigt turēšanos Kalvīša brunčos. Viņa valdība un Zīles līdzdalība izlaupījusi ļaužu kabatas."

Kristovskis sacīja, ka miljards eiro, kuru valdība pašreiz mēģina atrast, nemaz nebūtu pazemīgi un apkaunojoši jāizprasa no starptautiskām finanšu institūcijām, ja šie līdzekļi nebūtu organizēti slēpti un izzagti.

Kristovskis sevi saskata Rīgas mēra amatā, pirmkārt uzsverot savu pieredzi valsts drošības un aizsardzības, kā arī ārlietu jomās. "Es esmu bijis efektīvs visos laikos, arī krīzē. Manā vadībā Dienvidu tilts nebūtu jābūvē par dubultu cenu," izteicās Kristovskis un solīja atrast atbildīgos. "Rīgas birokrātiskajam aprātam jāpiemēro armijas disciplīnu," piebilda Kristovskis.

Kongresa dalībnieki pauda uzskatu, ka izmaksas valstī nepieciešams samazināt apdomīgi, rodot iespēju arī sniegt atbalstu izaugsmei, jo Latvija pašlaik atrodas pirmsattīstības posmā.

Kongresā arī izskanēja aicinājums vārdu krīze nomainīt ar "dižķibele", jo tas esot atbilstošāks Latvijas esošajai situācijai.

Kā aģentūru LETA informēja PS preses sekretāre Dace Balode, gada laikā PS biedru skaits ir pieaudzis divarpus reizes. Ja partijas pirmajā kongresā pērnā gada 26.aprīlī partijai bija 216 biedri, kas balsoja par tās dibināšanu, tad otrā kongresa priekšvakarā partijā bijuši 537 biedri, kas izveidojuši 34 nodaļas visā Latvijā. 65% partijas biedru dzīvo Latvija novados, 2% - ārvalstīs, bet pārējie ir rīdzinieki.

PS ir septiņi deputāti Saeimā, divi deputāti Rīgas domē, divi deputāti Eiropas Parlamentā un 29 deputāti dažādās Latvijas pašvaldībās.

Sagaidot pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanas partija ir izveidojusi 42 sarakstus pašvaldībās un Centrālajā vēlēšanu komisijā iesniegusi arī deputātu kandidātu sarakstu Eiropas Parlamenta vēlēšanām.

Kā uzsver Balode, partiju uztur biedri, maksājot biedru naudu 2% apmērā no saviem ienākumiem. Biedru naudas partijas budžetā pirmajā darbības gadā ir devušas 39 589 latus.

 

KNAB rosina saukt pie kriminālatbildības Cimdaru

NRA  04/20/09     Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) nosūtījis Ģenerālprokuratūrai krimināllietas materiālus, rosinot saukt pie kriminālatbildības Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) amatpersonu par pretlikumīgu CVK locekļu prēmēšanu.

Kriminālprocesa materiāli liecina, ka laika posmā no 2002. līdz 2006.gadam CVK amatpersona pārsniegusi normatīvajos aktos noteikto pilnvaru apjomu, apstiprinot nolikumus, kuros paredzēta arī CVK locekļu prēmēšana, kā arī parakstot rīkojumus par CVK locekļu, tai skaitā arī sevis prēmēšanu, nra.lv informēja KNAB pārstāvis Andris Vitenburgs.

Saistībā ar nelikumīgo prēmēšanu iepriekš Valsts kontroles ziņojumus izskanēja CVK vadītāja Arņa Cimdara vārds. 2007. gadā Valsts kontroliere Inguna Sudraba Neatkarīgajai uzsvēra, ka A. Cimdara lēmumi, ar kuriem viņš sev pēdējos piecus gadus ir piešķīris prēmijas vairāk nekā 26 000 latu kopsummā, ir nelikumīgi, tomēr iemesls tam, visdrīzāk, esot sistēmas nesakārtotība, nevis ļaunprātība. Prēmijas un piemaksas lielos apmēros piešķirtas arī CVK locekļiem un darbiniekiem, un tas atainojot valsts pārvaldē izplatīto sistēmu – normatīvi noteiktā alga darba tirgū nav konkurētspējīga, un šī atšķirība tiek kompensēta ar dažādām piemaksām, prēmijām vai vadības līgumiem.

KNAB pirmstiesas izmeklēšanā tika konstatēts, ka nevienā no tiem nav paredzēts, ka CVK amatpersonas un locekļi varētu tikt prēmēti. Līdz ar to arī nolikumā nevarēja paredzēt iespēju CVK locekļiem piešķirt prēmijas un veikt to izmaksu.

Kopumā no 2002.gada līdz 2006.gadam CVK locekļiem pretrunā ar likumu piešķirtas un izmaksātas prēmijas 73 235 latu apmērā, t.sk. vienpadsmit reizes CVK amatpersona parakstījusi rīkojumus, ar kuriem arī pati saņēmusi prēmijas kopumā 25 445 latu.

Pirmstiesas izmeklēšanā secināts, ka CVK amatpersona izdarījusi tīšas darbības, kas acīmredzami pārkāpj tai ar likumu piešķirto pilnvaru robežas un kuru rezultātā valsts un sabiedrības interesēm radīts būtisks kaitējums, nodarot mantisku zaudējumu kopumā 73 235 latu apmērā un graujot CVK prestižu un sabiedrības uzticēšanos.

Uzskatot, ka pirmstiesas izmeklēšanas laikā ir savākti pietiekami pierādījumi, KNAB izmeklētājs ierosina saukt pie kriminālatbildības CVK amatpersonu par dienesta pilnvaru pārsniegšanu pēc Krimināllikuma 317.panta pirmās un otrās daļas.

 

Cimdars: šobrīd atkāpties būtu bezatbildīgi

Ivo Leitāns,  Diena   04/20/09     Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) nosūtījis Ģenerālprokuratūrai krimināllietas materiālus, ierosinot saukt pie kriminālatbildības Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) vadītāju Arni Cimdaru par dienesta pilnvaru pārsniegšanu saistībā ar pretlikumīgu CVK locekļu prēmēšanu.

A.Cimdars teica, ka piektdien saņēmis vēstuli par to, ka ir pieņemts lēmums par viņa atzīšanu par aizdomās turēto. Taču viņš norādīja, ka jau iepriekš skaidrojis savu viedokli, proti, viņš norāda, ka neko tīši nav pārkāpis. Tāpēc līdz brīdim, kad savu lēmumu pieņems prokurors, A.Cimdars no amata pats atkāpties negrasās. Pēc viņa domām, divus mēnešus pirms vēlēšanām tas būtu bezatbildīgi.

Kriminālprocesa materiāli liecina, ka laika posmā no 2002. līdz 2006.gadam minētā CVK amatpersona pārsniegusi normatīvajos aktos noteikto pilnvaru apjomu, apstiprinot nolikumus, kuros paredzēta arī CVK locekļu prēmēšana, kā arī parakstot rīkojumus par CVK locekļu, t.sk. sevis prēmēšanu, informē KNAB.

Analizējot normatīvos aktus, pirmstiesas izmeklēšanā tika konstatēts, ka nevienā no tiem nav paredzēts, ka CVK amatpersonas un locekļi varētu tikt prēmēti. Līdz ar to arī nolikumā nevarēja paredzēt iespēju CVK locekļiem piešķirt prēmijas un veikt to izmaksu.

Kopumā no 2002.gada līdz 2006.gadam CVK locekļiem pretrunā ar likumu piešķirtas un izmaksātas prēmijas 73 235 latu apmērā, t.sk. vienpadsmit reizes CVK amatpersona parakstījusi rīkojumus, ar kuriem arī pati saņēmusi prēmijas kopumā 25 445 latu.

Pirmstiesas izmeklēšanā secināts, ka CVK amatpersona izdarījusi tīšas darbības, kas acīmredzami pārkāpj tai ar likumu piešķirto pilnvaru robežas un kuru rezultātā valsts un sabiedrības interesēm radīts būtisks kaitējums, nodarot mantisku zaudējumu kopumā 73 235 latu apmērā un graujot CVK prestižu un sabiedrības uzticēšanos.

Uzskatot, ka pirmstiesas izmeklēšanas laikā ir savākti pietiekami pierādījumi, KNAB izmeklētājs ierosina saukt pie kriminālatbildības CVK amatpersonu par dienesta pilnvaru pārsniegšanu pēc Krimināllikuma 317.panta pirmās un otrās daļas.

Saeimā pārstāvēto koalīcijas partiju politiķi ir piesardzīgi izteikumos par A.Cimdara iespējamo atbildības izvērtēšanu par sevis un padoto prēmēšanu, vēsta LETA. Piemēram, partijas Jaunais laiks (JL) valdes priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa uzskata, ka par konkrēto gadījumu nepieciešams saņemt vairāk informācijas un pēc tās izvērtēšanas Saeimai kā A.Cimdaru CVK ievēlējušai institūcijai būtu jāizvērtē, vai CVK priekšsēdētājs var turpināt darbu.

"CVK vadītājam ir ļoti augsta atbildība un ētiskās prasības," teikusi S.Āboltiņa, pieļaujot iespējamību, ka Cimdaram vismaz uz laiku būtu pašam sevi jāatstādina, kamēr Saeima šajā jautājumā pieņem lēmumu.

Tautas partijas (TP) frakcijas vadītājs Māris Kučinskis tomēr atzīmējis, ka lūgt saukt pie kriminālatbildības ir diezgan vienkāršoti un šāds process pats par sevi vēl nepasludina attiecīgo personu par vainīgu. "Izmeklēšana droši vien noskaidros - lai izvērtē, bet ņem vērā to, ka algu sistēma valsts pārvaldē vispār ir jautājums, kas prasa sakārtošanu," teicis M.Kučinskis, atgādinot par līdzīgiem gadījumiem Satversmes tiesā (ST) un Augstākajā tiesā (AT). M.Kučinskis arī norādīja, ka prēmēšanas problēmas CVK Cimdars skaidrojis pirms viņa pārvēlēšanas komisijas priekšsēdētāja amatā 2007.gadā.

Arī partijas Pilsoniskā savienība (PS) bijusī valdes priekšsēdētāja Sandra Kalniete uzskata, ka būtiskākā problēma ir valsts pārvaldes atalgojuma sistēmā. "Nav pareizi, ka CVK var sevi prēmēt, bet arī citās valsts iestādēs ir bijusi šī problēma," arī S.Kalniete atgādināja par ST un AT problēmām šajā jautājumā. "Tas liecina, ka mums normatīvie akti nav sakārtoti tā, lai amatpersonas, vadot iestādi, nenonāktu interešu konfliktā," teikusi politiķe.

LETA atgādina, ka saskaņā ar likumu "Par Centrālo vēlēšanu komisiju" Saeimas ievēlēto CVK locekli Saeima var atsaukt no komisijas, ja to pieprasa ne mazāk kā desmit Saeimas deputāti vai ja Saeima ir saņēmusi attiecīgā CVK locekļa iesniegumu par darbības izbeigšanu komisijā.

 

Zatlers cer, ka Satversmes grozījumi neieguls parlamenta arhīvos

BNS  04/20/09     Valsts prezidents Valdis Zatlers cer, ka viņa iesniegtā Satversmes grozījumu projekta otrā daļa un Konstitucionālo tiesību komisijas priekšlikums par to, ka prezidentam tiek paredzētas patstāvīgas tiesības atlaist Saeimu un izsludināt jaunas vēlēšanas, neieguls Saeimas arhīvos.

Valsts prezidents pirmdien, uzstājoties Latvijas Juristu biedrības rīkotajā konferencē par Satversmes un vēlēšanu sistēmas reformas nepieciešamību, atgādināja, ka Satversme ir grozīta jau 11.reizi, tāpēc esot jāsaprot, ka tik svarīgā jautājumā kā Satversmes grozījumi lēmumiem vienmēr jāizriet no juridiski pamatotiem argumentiem, nevis īstermiņa popularitātes meklējumos balstītiem politiskiem saukļiem.

Satversmi nedrīkstot grozīt ar motivāciju izteikt politisku protestu, bet ir nepieciešama ekspertu diskusija par grozījumu būtību kontekstā ar demokrātiskas valsts attīstību.

Prezidents vienmēr esot konsekventi iestājies par to, ka Satversmē paredzētais Saeimas atlaišanas un priekšlaicīgu vēlēšanu sarīkošanas mehānisms ir jāpilnveido. Balstoties uz Konstitucionālo tiesību komisijas sagatavoto viedokli par Saeimas priekšlaicīgu vēlēšanu mehānisma pilnveidošanu, 2008.gada vasarā Saeimā viņš iesniedzis divas likumdošanas iniciatīvas vēstules un šogad arī konkrētu Satversmes grozījumu projektu.

«Esmu patiesi gandarīts, ka Saeima ir sadzirdējusi savu vēlētāju gribu. Jau no 10. Saeimas sanākšanas brīža tauta - Saeimas darba devējs - iegūs tiesības lemt par savu priekšstāvju darbu arī laikā starp vēlēšanām. 8.aprīlī Saeimā galīgajā lasījumā pieņemtie Satversmes grozījumi ir nozīmīgs ieguldījums tiešās demokrātijas nostiprināšanā,» sacīja prezidents.

Zatlers gan cer, ka arī viņa iesniegtā Satversmes grozījumu projekta otra daļa un Konstitucionālo tiesību komisijas priekšlikums par to, ka prezidentam, lai risinātu parlamentāru krīzi, tiek paredzētas patstāvīgas tiesības atlaist Saeimu un izsludināt jaunas Saeimas vēlēšanas, neieguls parlamenta arhīvos.

«Publiskā telpā arvien izskan apgalvojumi, ka šie priekšlikumi ir solis prezidentālas republikas virzienā. Taču jums, godātie juristi, labāk kā nevienam citam ir zināms, ka Valsts prezidentam šādas tiesības ir paredzētas lielākajā daļā parlamentāro valstu, jo īpaši Eiropā,» norādīja Zatlers.

Patlaban arī pēc 8.aprīlī pieņemtajiem Satversmes grozījumiem jaunas pirmstermiņa Saeimas vēlēšanas iespējams sarīkot divu mēnešu laikā pēc tautas nobalsošanas par parlamenta atsaukšanu. Kopumā gan tautas nobalsošanas, gan ārkārtas vēlēšanu sarīkošana ir ilgs process, līdz jaunas Saeimas sanākšanai jāgaida līdz pat pusgadam un, visticamāk, šis process ietver arī divas politiskās aģitācijas kampaņas.

«To nevar atzīt par efektīvu risinājumu parlamentāras krīzes situācijās,» teica Zatlers.

Mehānisms, kas Valsts prezidentam paredz tiesības atlaist parlamentu un izsludināt jaunas vēlēšanas, parlamentārajās demokrātijās tiek uzskatīts par efektīvu, lai atrisinātu parlamentāru krīzi un visus spēkus veltītu jaunām vēlēšanām.

Tomēr valstu konstitūciju regulējums detaļās atšķiras. Konstitucionālo tiesību komisija savā viedoklī atzinusi, ka parlamentāru krīžu situācijas izsmeļoši aprakstīt nav iespējams un nosacījumu ietveršana konstitūcijā ierobežotu valsts galvas iespēju ātri un efektīvi rīkoties.

Prezidents klātesošajiem atgādināja, ka šogad sperti vairāki soļi arī vēlēšanu sistēmas pilnveidošanas virzienā, proti, panākta atteikšanās no lokomotīvju principa Saeimas vēlēšanu likumā, ir paplašinātas KNAB pilnvaras partiju tēriņu procesa uzraudzīšanā un ir stājušies spēkā grozījumi likumos par priekšvēlēšanu aģitāciju.

Taču ar šiem soļiem vien nepietiek, norādīja prezidents un piebilda, ka šis ir vēlēšanu gads, tādēļ ir jāturpina darbs pie vēlēšanu sistēmas pilnveidošanas. Tas attiecas gan uz priekšvēlēšanu aģitācijas regulējumu, gan uz politiskās reklāmas ierobežošanu, gan uz partiju atkarības mazināšanu no viņu finansētājiem, gan uz efektīvu sodu mehānismu izveidošanu par partiju finansēšanas pārkāpumiem.

Pēdējā laikā arvien biežāk izskan proporcionālās vēlēšanu sistēmas kritika un vēlme šo sistēmu mainīt. «Tāpēc ir svarīgi vēlreiz atkārtot, ka vispārīgu, vienlīdzīgu, tiešu, aizklātu un proporcionālu vēlēšanu principi nostiprināti Satversmē. Jebkādi grozījumi mūsu valsts pamatlikumā ir ļoti nopietns jautājums. Ekspertīzei un profesionāļu diskusijai ir jābūt priekšnoteikumam, lai rosinātu vēlēšanu sistēmas maiņu,» uzsvēra Zatlers.

 

Daļēji apmierina Lemberga prasību Grinberga lietā

LETA  04/22/09     Rīgas apgabaltiesa šodien nolēma daļēji apmierināt Aivara Lemberga prasību pret valsti par morālā kaitējuma kompensāciju saistībā ar attaisnojošu spriedumu tā dēvētajā Grinberga lietā.

Lai gan Lembergs bija prasījis no valsts Ģenerālprokuratūras un Finanšu ministrijas personā piedzīt vienu miljonu latu, tiesa nolēma prasību par morālā kaitējuma kompensāciju apmierināt daļēji, piedzenot no valsts par labu Lembergam morālā kaitējuma atlīdzību 10 000 latu apmērā, kā arī tiesas izdevumus, proti, Lemberga samaksāto valsts nodevu par prasības pieteikuma iesniegšanu tiesā 330 latu apmērā un izdevumus advokāta palīdzības samaksai 500 latu apmērā.

Līdz ar to par labu prasītājam Rīgas apgabaltiesa no valsts nolēma piedzīt kopumā 10 830 latus, bet pārējā daļā Ventspils mēra prasība tika noraidīta.

Tiesa noteica FM termiņu sprieduma labprātīgai izpildei - desmit dienas no brīža, kad spriedums stāsies likumīgā spēkā.

Šodien pasludināto spriedumu apelācijas kārtībā varēs pārsūdzēt AT Civillietu tiesu palātā 20 dienu laikā no datuma, kad būs pieejams pilns sprieduma teksts, - sākot ar 7.maiju.

Lembergs pēc saīsinātā sprieduma pasludināšanas tiesas zālē izskatījās gandarīts. "Tiesa ir atzinusi, ka man Ģenerālprokuratūra ir nodarījusi morālo kaitējumu, un tas ir pats galvenais šajā lēmumā. Summa šai gadījumā ir stipri otršķirīga lieta," sacīja Ventspils mērs.

Saskaņā ar spriedumu piedzītā summā viņam došot iespēju segt advokātu pakalpojumu izmaksas gan šajā lietā, gan daļēji arī tā dēvētajā Grinberga lietā, taču Lembergs atgādināja, ka gadījumā, ja viņam būtu izdevies piedzīt vairāk naudas, viņš to būtu ziedojis Ventspils jaunā bērnunama celtniecībai, taču pagaidām tas nebūšot iespējams.

Lembergs atklāja, ka viņš iesniedzis prasību tiesā arī pret Tieslietu ministriju, jo tā nesedza viņa prasītos izdevumus, kas bija saistīti ar aizstāvību Grinberga lietā. "Es biju prasījis vairāk nekā 100 000 latu. Tieslietu ministrija atzina, ka mana prasība ir pamatota, bet piešķīra tikai 2400 latus, kaut gan pievienotās vērtības nodoklis, ko es nomaksāju no šiem maksājumiem advokātiem vien, veidoja vairāk nekā 18 000 latu, tā kā iznāk valstij tas tāds labs bizness - nepamatoti apsūdzēt un tā," sacīja Ventspils mērs, piebilstot, ka vēlas, lai viņam tiktu atgriezta vismaz tā nauda, kuru viņš ir nomaksājis nodokļos.

Lembergs pauda cerību, ka no valsts piedzīto summu "samaksās ģenerālprokurors Jānis Maizītis no savas algas".

Kā ziņots, Lemberga prasību pret valsti par morālā kaitējuma kompensāciju saistībā ar attaisnojošu spriedumu tā dēvētajā Grinberga lietā apgabaltiesa pēc būtības izskatīja jau 8.aprīlī. Lemberga advokāti Armands Šūmanis un Gunta Kuzmane tiesu debatēs lūdza apmierināt iesniegto prasību, savukārt atbildētāji - pilnībā noraidīt.

LETA jau ziņoja, ka Lembergs prasības pieteikumu tiesā iesniedza pagājušā gada 8.septembrī. Pieprasītās kompensācijas apmērs, pēc advokāta Šūmaņa iepriekš teiktā, tika aprēķināts, ņemot vērā prokuratūras darbinieku "nepamatotās darbības", spēkā esošās tiesību normas un judikatūru līdzīgu lietu izskatīšanā citur pasaulē.

Kā atbildētāja lietā tika pieaicināta gan prokuratūra, gan FM. "Tā kā prokuratūras īpašumā nav savas mantas un tās finansējums neveidojas no pašas ienākumiem, bet prokuratūra vienmēr rīkojas valsts vārdā, kā atbildētāja ir pieaicināta arī FM," iepriekš skaidroja Šūmanis.

Prasības pieteikumā tika detalizēti izklāstīta Grinberga lietas kriminālprocesa virzības gaita kopš tā sākuma 2005.gada 29.decembrī, kā arī "ar konkrētiem apstākļiem un faktiem pierādīts, ka ierosinātais kriminālprocess bija nepamatots un tā ierosināšana un virzība - politiska afēra", iepriekš norādīja Lemberga advokāts.

Iepriekš Ventspils mērs bija izteicies, ja viņam izdosies piedzīt no valsts miljonu latu, tad daļu no šīs naudas viņš izmantošot tiesāšanās izdevumu segšanai, savukārt lielāko daļu - ziedošot Ventspils jaunā bērnunama celtniecībai.

LETA jau ziņoja, ka saistībā ar nepamatotu saukšanu pie kriminālatbildības šajā pašā lietā Tieslietu ministrija pērn rudenī nolēma daļēji atlīdzināt Lembergam nodarītos zaudējumus. Ventspils mēra prasīto 104 450 latu vietā ministrija nolēma viņam izmaksāt 2400 latu kompensāciju.

Rīgas apgabaltiesā patlaban tiek izskatīta krimināllieta, kurā līdzās Lembergam par dažādiem noziegumiem apsūdzēts arī viņa dēls Anrijs un uzņēmējs Ansis Sormulis.

 

Viedoklis: Kriminālcunduri pret Cimdaru

Māris Krautmanis,  NRA  04/22/09     Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) nosūtījis Ģenerālprokuratūrai krimināllietas materiālus, ierosinot saukt pie kriminālatbildības Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) priekšsēdētāju Arni Cimdaru par dienesta pilnvaru pārsniegšanu saistībā ar pretlikumīgu CVK locekļu prēmēšanu.

Cimdara šaušalīgais noziegums ir tas, ka CVK locekļiem izmaksātas prēmijas 73 235 latu apmērā. Nevis kādas tur dažas, bet veselas 11 reizes Cimdars parakstījis rīkojumus par sevis paša prēmēšanu kopumā 25 445 latu apmērā.

Te gan ir viena tāda sīka nianse. 11 reizes ar 25 445 latiem un 73 235 latiem nav atgadījušās nedz vakar, nedz pagājušajā nedēļā, bet laika periodā no 2002. līdz 2006. gadam. Tātad veselus trīs gadus Cimdars, šis pārkāpējs un nedarbnieks, ir turpinājis vadīt CVK – šo tautai, valstij un tās demokrātijai tik svarīgo iestādījumu, kas skaita, pārskaita un saskaita visu mūsu, politiski aktīvo Latvijas Republikas pilsoņu, nodotās balsis pašvaldību, Saeimas un Eiroparlamenta vēlēšanās. Kā tad tā? Kur bija augstā KNAB darbinieku principialitāte, kad viņi redzēja šo šaušalīgo nepareizību?

Visu laiku neredzēja, bet nu piepeši ieraudzīja?

Un kā tā kaut kā jocīgi ir sagadījies, ka tieši tagad, kad līdz pašvaldību vēlēšanām 6. jūnijā palicis vairs pavisam neliels laika strēķītis, Cimdars tomēr piepeši ir kļuvis no cienījama augsta amatvīra par gauži necienījamu un kriminālnovajātu slikto? Bet var jau būt, ka ar to KNAB demonstrē savu absolūto apolitiskumu, objektivitāti, stāvēšanu pāri partiju ķīviņiem? Varbūt tad KNAB ir pat tik nepolitiska iestāde, ka tās darbinieki nemaz nezina, kas tās vēlēšanas tādas un kad tās būs?

Kaut kā neviļus prātā nāk, ka savulaik bija tāds Aivars Endziņš, Satversmes tiesas priekšsēdētājs. Un vēl bija tāds Andris Guļāns, Augstākās tiesas priekšsēdētājs. Ak, bet nu jā – Guļāns savas prēmijas saņēma, nevis pats parakstot, bet dodoties tādās kā brīvdienās vai komandējumos, lai par viņa prēmēšanu viņa īslaicīgās prombūtnes laikā oficiāli varētu parakstīties vietnieks. Tas ir kā anekdotē. – No kurienes nauda? – No kumodes. – Kas naudu ielika kumodē? – Sieva. – Kur sieva ņēma naudu? – Es iedevu. – Kur tu ņēmi naudu? – No kumodes.

Tikmēr Endziņš gan ar šādu juridisku māžošanos, lai paliktu tīrs, nenoņēmās un gan parakstījās, gan saņēma. Taču vēsture neglabā nekādas ziņas, ka KNAB būtu mēģinājis kriminālnoplēst ādu Endziņam.

Jo, raugi, kas nav atļauts vērsim, tas ir atļauts Jupiteram. Ir amatpersonas, pret kurām nekāds KNAB neko neceļ. Ja amatpersona ir, piemēram, Endziņš, visu latvju zemes gaišo spēku kandidāts savulaik Valsts prezidenta amata krēslam, kuru gan morāli, gan varbūt ne tikai morāli atbalstīja lietussargu revolūcijas vētrasputni, Sorosa fonds un Ventspils tranzītbiznesa oponentu aprindas, tad viņš var būt parakstījis pilnīgi jebko un par jebkādu darbinieku prēmēšanu vienalga cik lielā apmērā.

Vispār jau to pašu darīja arī Cimdars, taču laika gaitā zem deķa kaut kas ir noticis un Cimdars ir piepeši kļuvis par slikto. Kādās parastam mirstīgajam neredzamās spēlēs Cimdars kaut ko nav izdarījis pareizi – vai nu kādam runājis pretī, vai kaut ko nepareizi saskaitījis, vai varbūt vienkārši ir cits kandidāts uz viņa krēslu. Un tad šā kandidāta vēsturiskā misija būs vēlētāju balsis saskaitīt labāk, nekā to spētu Cimdars. Jo, raugi, kā ļaudis smējās jau Josifa Staļina laikā, nav svarīgi, kas nobalso, bet ir svarīgi, kas skaita balsis... KNAB vēsturiskā misija tad nu ir pareizajā laikā izpildīt politiskās situācijas konjunktūras pasūtījumu un Cimdaru norakt.

Žēl tikai, ka KNAB priekšgalā vairs nav Alekseja Loskutova un Cimdara norakšanas pasākumam vairs nav Honkongas korupcijas apkarošanas metožu šarma. Varēja taču KNAB nevis izsūtīt plašsaziņas līdzekļiem nožēlajamu, sausu ziņu par kriminālprocesuāliem darbiem pret Cimdaru, bet ar lielu troksni iebrukt CVK ēkā tieši komisijas sēdes laikā, nogāzt Cimdaru gar zemi un uzlikt viņam roku dzelžus, papriekšu paaicinot uz šovu ne tikai vietējo televīziju žurnālistus, bet vēl arī CNN un BBC. Vai nebūtu krāšņi, ja nežēlastībā kritušās amatpersonas arests notiktu tieši brīdī, kad tiek izlozēti numuri, ar kādām partijas startēs Eiroparlamenta vēlēšanās? Ak, bet šī iespēja jau ir palaista garām.

 

Latvijas sociālā politika – šoks bez terapijas

Iveta Mediņa,  NRA  04/22/09    Ik brīdi kāds, "vilka pasi" no darba devēja saņēmis, nopūšas: varētu izturēt, ja vien redzētu gaismu tuneļa galā... Bet neredz – krīze lampiņu izskrūvējusi. Savukārt valdība nesola, ka tuvākajā laikā to ieskrūvēs. Vai Latvijas sociālā politika ļaus pārdzīvot krīzi un izdzīvot? Uz ko mēs varam cerēt? To jautājām LU profesorei Tatjanai Muravskai, Vidzemes augstskolas asociētajai profesorei Feliciānai Rajevskai, kā arī Rīgas domes priekšsēdētāja vietniekam (LSDSP) Jānim Dinevičam.

– LU Eiropas un sabiedrības attīstības studiju akadēmiskais centrs sadarbībā ar Eiropas Komisijas pārstāvniecību Latvijā veicis pētījumu Sociālās politikas īstenošana Latvijā pēc pievienošanās Eiropas Savienībai (ES). Tajā izvērtēta Latvijas sociālās politikas attīstība pēdējos piecos gados un piedāvātas rekomendācijas sociālās aizsardzības, integrācijas un pensiju politikas jomā. Viena no pētījuma autorēm ir profesore Tatjana Muravska. Tāpēc vispirms jautājums viņai: ko saprot ar jēdzienu "sociālā politika"?

T. Muravska: – Vienotas definīcijas nav, bet pastāv viedoklis, ka pamatā tā ir cilvēku sociālā drošība, garantijas, un, kas ir īpaši raksturīgi ES – sociālā kohēzija. Ko garantē valsts? Piemēram, dažāda veida pabalstus: slimību, bērna kopšanas, bezdarbnieka pabalstu, palīdzību trūcīgām ģimenēm, pensijas un tamlīdzīgi.

Pētījuma mērķis bija izpētīt un saprast, kā mainījusies situācija sociālajā sfērā pēc iestāšanās ES, ko Latvija ieguvusij, ņemot vērā, ka ES ir vienoti mērķi, bet nav vienotas sociālas politikas (katrai valsti tā ir sava, bet pastāv kopējas rekomendācijas). Tika izvērtēta un salīdzināta likumdošana sociālajos jautājumos, kā arī sniegtas rekomendācijas sociālās politikas veidošanai globālās krīzes apstākļos.

– Diemžēl katras valsts sociālās politikas kvalitāti visefektīvāk testē krīzes situācija. Kāds ir jūsu secinājums: vai Latvijā tā izturēs pārbaudījumu?

T. M. – Sociālas politikas īstenošanai ir nepieciešamas divas lietas: pietiekams budžets un inovatīva domāšana. Situācijā, kad valsts budžetā nav visu nepieciešamo līdzekļu, ir grūti runāt par tādu sociālo politiku, kura var nodrošināt vēlamo labklājības līmeni un cilvēku sociālo iekļaušanu.

– Vai Latvijā sociālā politika ir orientēta pēc noteiktiem kritērijiem?

T. M.: – Jā. Latvija ir integrējusies starptautiskajās institūcijās, tādēļ mums jāpielāgojas ieteiktajiem principiem un normām. Par to sākām runāt 90. gados, pārejot uz tirgus ekonomiku. Būtiskākais jautājums toreiz bija: vai grūtajos pārmaiņu laikos mums katram pašam ir jānodrošina iespējas izdzīvot, vai tomēr var paļauties uz valsti? Pirms iestāšanās ES jau diezgan daudz tika paveikts, jo bija jāizpilda visi prasītie Kopenhāgenas kritēriji – to skaitā jāievēro sociālās drošības sistēmas stabilitāte, kas neparedz biežas izmaiņas likumdošanā. Šobrīd ir svarīgi izpildīt Māstrihtas kritērijus, kas ir ilgtermiņa izaugsmes garants, tomēr to izpilde ierobežo vēlamās sociālās politikas īstenošanu.

F. Rajevska: – Sociālās politikas mērķis ir uzturēt stabilitāti sabiedrībā, lai koriģētu sociālo nevienlīdzību un nepieļautu spriedzi sabiedrībā. Kādu laiku šis uzdevums tika pildīts puslīdz labi. Savukārt patlaban visās valstīs svarīgākā šīs politikas funkcija ir investēt cilvēkos: izglītībā, veselības aprūpē. Šo uzdevumu Latvijas sociālā politika pildījusi minimāli – pat treknajos gados.

– Kas par vainu? Likumdošana nestrādā?

F. R.: – Ar likumdošanas normām Latvijā viss ir kārtībā. Vienkārši super! Taču, tikko nonākam līdz to īstenošanai, sākas problēmas. Kāpēc? Tāpēc, ka, stājoties ES, pārrunas par sociālās politikas jomu bija ļoti īsas. Jau pēc dažiem mēnešiem Latvijai deva zaļo gaismu. Mūsu ierēdņi – gods un slava – prot sarakstīt vajadzīgos likumus. Visi prasītie normatīvie akti mums ir: garantēts minimālais ienākums, noteikts trūcīguma līmenis, valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts – vārdu sakot, gandrīz viss, ko prasa Eiropas Sociālā harta. Taču jautājums, vai šis garantētais minimālais ienākums ļauj cilvēkam arī garantēti izdzīvot. Izrādās – sorry! – nevar. Tad man parasti ārzemju kolēģi prasa: kolēģe Rajevska, ko jūs tur rakstāt?! Latvijā taču pensija nesasniedz iztikas minimumu! Kas piemaksā starpību? Kā – nu, neviens nepiemaksā. Bet jūs sakāt – valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts, ko tad tas nodrošina...? Visos treknajos gados, kad algas auga griezdamās, tas palika stabils kā klints – 45 lati. Viss pa šo laiku mainījies – tikai ne valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts. Domājat, naudas nebija? Bija – turpat vai miljards. Man ir dziļa pārliecība: ja valstī regulāri tiktu celts sociālās nodrošināšanas pabalsts, nebūtu vajadzīgs referendums par pensiju lietām. Šie jautājumi risinātos dabiskā ceļā. Jo kāds tad ir sociālās politikas uzdevums? Nodrošināt sabiedrības normālu atražošanas procesu no paaudzes paaudzē. Kas notiek Latvijā? Sākot no 1991. gada, visu laiku esam mīnusos. Ik gadu no kartes pazūd viena neliela pilsētiņa.

T. M.: – Piekrītu, bet vēlos piebilst: kad primārais uzdevums, integrējoties ES, bija strauja ekonomiskā izaugsme, vienlaikus nevarējām nodrošināt līdzvērtīgu sociālo politiku. Latvija nav bagāta valsts, lai varētu atļauties to darīt. Kaut arī iekšzemes kopprodukta (IKP) izaugsmes rādītāji bija augsti, reāli ekonomika nebija tik liela, lai nodrošinātu pietiekamu budžetu sociālajām vajadzībām. Latvija no IKP tām tērē daudz mazāk līdzekļu nekā vairums citu ES valstu. Mēs sociālajam budžetam vidēji atvēlam 12–13%, attīstītās valstis – 30%. Valstij nepārtraukti jābalansē izdevumi starp ilgtermiņa investīcijām ekonomikā un sociālo nodrošinājumu patēriņam. Šie mērķi parasti ir konfliktējoši.

– Varbūt tāpēc, ka Latvijā pie varas vienmēr bijušas partijas, kurām sociālie akcenti nav prioritāte?

F. R.: – Tieši tā. Latvija visā postsociālistiskajā telpā ir unikāla valsts. Sākot no neatkarības atgūšanas, pie varas ir bijušas tikai labējās partijas. Piekrītu kolēģei, ka visu to nosaka ekonomiskā efektivitāte, bet mans izskaidrojums ir tāds: no šā faktora vien neizaugs sociālā politika. Ja politiķiem nav vēlmes stabilizēt sabiedrību, mēs redzam, kas notiek – nemitīgi aug sociālā plaisa starp ļoti turīgajiem un trūcīgajiem. Diemžēl tā ir konsekventa tendence.

T. M.: – Katru gadu šis nevienlīdzības koeficients palielinās par 1%, jo Latvijai bijis raksturīgs neoliberālisms sociālās politikas īstenošanā. Pieņemot lēmumu integrēties starptautiskajās struktūrās, bija jārēķinās ar pasaules vadošo institūciju prasībām. Tomēr ir nepieciešams pamatojums un caurspīdīgums, lai šīs prasības būtu saprotamas plašākai sabiedrībai.

F. R.: – 1992. gadā, kad parakstījām pirmo memorandu ar Starptautisko valūtas fondu (SVF), tur bija rakstīts melns uz balta, ka mēs kā valsts apņemamies iesaldēt visas algas. SVF neinteresēja sociālā politika. To interesēja tikai makroekonomiskie rādītāji. Ar šādiem drastiskiem pasākumiem 90. gados apturēja hiperinflāciju. Tā bija superdārga cena ar nosaukumu "šoka terapija". Jā, šoks ta" bija, bet cik efektīva bija "terapija"? Vot, tur tas joks.

T. M.: – Šoks bija vērsts uz izaugsmi, kas tikai ar laiku var veicināt sabiedrības labklājības paaugstināšanos. Diemžēl situācija būtiski un strauji pasliktinājās sakarā ar globālo krīzi.

J. Dinevičs: – Mēs te runājam par valsts sociālo politiku, par tās kvalitāti, taču kontekstā netika pieminēta pašvaldību loma.

– Jā, lielā mērā sociālo spriedzi rāmjos notur tieši pašvaldības ar saviem pabalstiem un līdzfinansējumu.

J. D.: – Diemžēl patlaban nav sadalītas kompetences, kurus jautājumus risina pašvaldības, kurus – valdība. Tā savas grūtības mēdz uzvelt uz pašvaldību pleciem.

– Eksperti secinājuši, ka ekonomiskā augšupeja neatsāksies ātrāk kā pēc pusotra gada. Vai Latvijas sociālā politika (ar šī brīža kapacitāti) var darboties kā palīginstruments krīzes seku pārvarēšanai?

J. D.: – Tā ir finanšu krīze, ekonomiska recesija, kas nav risināma ar šādiem paņēmieniem. Sociālā politika ir tikai caurumu lāpīšana. Tagad jārisina komunālās problēmas, bet, nespējot to izdarīt, tās aizstāj ar sociāliem risinājumiem. Absurds, jo notiek cīņa ar sekām, nevis cēloņiem.

– Jūs esat vicemērs, kura pārraudzībā ir sociālās politikas joma. Kā jūs raksturotu esošo situāciju?

J. D.: – Ja kāds patlaban Latviju glābj no krīzes, tad tā ir Rīga, jo tieši tur koncentrējas aptuveni 60% no visa ekonomiskā potenciāla. Ja runājam atklāti, manuprāt, Rīgu ekonomiskās recesijas sekas pa īstam vēl nemaz nav skārušas. Domāju, tas notiks otrajā pusgadā.

– Latvijā bezdarbs palielinās visstraujāk no Viduseiropas un Austrumeiropas valstīm. Nozīmīga Latvijas iedzīvotāju daļa – 14% (150 000–200 000 cilvēku) paliks bez darba tuvākajos mēnešos. Ļaudis krīt panikā, domājot par brīdi, kad būs beidzies bezdarbnieka pabalsts.

J. D.: – Pirmos 4–9 mēnešus bezdarbnieku pabalstus maksā valsts, bet tad, kad šis termiņš beigsies, daudzi cilvēki gāzīsies uz Rīgu. Te tika pieminēts SVF un mūsu mīļā, labā valdība. Ar ko ir beigusies abu tirgošanās? Ar to, ka likumā tika ierakstīts aizliegums pašvaldībām uzņemties jebkādas ilgtermiņa saistības.* Tāpēc Rīgā ir apturēta mājokļu celtniecība un iespēja pirkt jaunus dzīvokļus – tās visas ir ilgtermiņa saistības. Patlaban vēl pilsētas būvlaukumos strādā 1500 celtnieku. Viņi pabeigs iesāktos objektus un kļūs par bezdarbniekiem. Tad par kādu SVF palīdzību mēs runājam, ja viņi ļauj aizbāzt finanšu caurumus, bet neļauj ekonomiski attīstīties pilsētai un valstij?! Šobrīd ir jāpaklanās katram privātam investoram, kas šajā laikā ir gatavs kaut ko pilsētā darīt. Tās taču ir algas un nodokļi budžetā – iespējas attīstīt citas tautsaimniecības nozares. Svarīgākais šobrīd ir saglabāt esošās un radīt jaunas darbavietas.

– Tas jebkuram ir saprotams, bet vai dome spēj to realizēt?

J. D.: – Realizēt? Pērn domes investīciju budžetā bija 120 miljoni. Pēc visa šā jaunā gājiena mums palikuši tikai 30 miljoni.

– Par 20–25 procentiem ir pieaudzis Latvijas sociālo dienestu klientu skaits. Cik ilgi Rīgas domei pietiks līdzekļu, lai palīdzētu trūcīgajiem?

J. D.: – Šā gada pirmajā ceturksnī pēc palīdzības (visiem iespējamiem pabalsta formātiem) vērsušies 31 648 cilvēki. Salīdzinājumam: pagājušā gada pēdējā kvartālā šis skaitlis bija 28 000. Gada garumā skaitļi vēl augs.

– Vai dome šo tendenci paredzēja?

J. D.: – Veidojot gada budžetu, ar to rēķinājāmies. Tā bija vienīgā pozīcija, kurā tika saglabāts iepriekšējais finansējums. Visās citās pozīcijās to pamatīgi apcirpa, taču sociālos pabalstus šogad plānots saglabāt iepriekšējā gada līmenī. Šai jomai tiks tērēti 15 miljoni latu.

– Vai pabalstus saņem visi, kam tie nepieciešami?

J. D.: – Nē, ir viena neatrisināta problēma. Jāpaplašina cilvēku loks, kuri var pretendēt uz sociālās palīdzības formām. Patlaban tas ir pārāk ierobežots, kaut gan nodokļus maksā visi. Daudzi ņēmuši bankās kredītus, bet tagad zaudējuši darbu. Trakākais, ka šā kredīta dēļ cilvēks nevar vērsties pēc palīdzības domē. Rīt sociālajā komitejā lemsim par 84. saistošo noteikumu mainīšanu. Tie reglamentē iespējas prasīt pabalstus. Tāpēc jāņem ārā šis uzstādījums. Vienā no tuvākajām sēdēm par to balsos Rīgas dome.

– Vai pašvaldība ir domājusi, kā atvieglot cilvēku ikdienu?

J. D.: – Diemžēl uzstādījumi ir ļoti dažādi...

F. R.: – Pirmsvēlēšanu laikā...?

J. D.: – Pirmsvēlēšanu laikā Rīgas domē ir iestājusies stagnācija, jo neviens neuzdrošinās pieņemt atbildīgus lēmumus.

– Arī vicemērs Dinevičs? Kādu atbildīgu lēmumu pieņemtu jūs?

J. D.: – Es ierosinātu veidot pašvaldību banku, kas apkalpotu domes budžetu. Tas būtu milzīgs ieguldījums krīzes pārvarēšanai. Rīgas budžets ir praktiski pusmiljards latu. Ja tur nāktu iekšā pilsētas lielās kapitālsabiedrības, tāda kā Rīgas satiksme (kurai pašvaldību dotācija jau vien ir 10 miljoni) plus vēl Eiropas nauda, piemēram, māju siltināšanai – tie būtu simtiem miljonu latu. Šāda banka būtu nopietns spēlētājs finanšu tirgū. Atšķirībā no privātas komercbankas tās uzdevums nebūtu maksimāli pelnīt. Tai vajadzētu būt pakalpojumu sniedzējai ar ierobežotu peļņu.

– Atvainojiet, kāds labums no tās būtu rīdziniekiem?

J. D.: – Piemēram, šobrīd jūs komercbankā maksājat komunālo rēķinu par pieciem latiem, bet tā jums iekasē komisijas naudu 50 santīmus. Redziet, Pašvaldību bankā maksa būtu simboliska: 3–4 santīmi.

– Dažu santīmu dēļ dibināt banku... Vai ir vērts?

J. D.: – Ja ir sava banka, ar to iespējams risināt arī nopietnus investīciju projektus.

– Vai rīdzinieki no tās varētu dabūt arī kredītus mājokļu iegādei?

J. D.: – Domāju, ka jā. Paskatieties, kas notiek patlaban: cilvēkiem draud masveida izlikšana uz ielām – kur nonāks atņemtie dzīvokļi? Privātbanku rokās. Taču, ja kredītus būtu devusi pašvaldību banka, mājokļi paliktu apritē pašvaldībai. Manuprāt, tūlīt pēc vēlēšanām domes jaunajam sasaukumam jāveido darba grupa, lai sāktu šo jautājumu risināt. Krīze turpināsies (kā minimums) trīs četrus gadus. Pa šo laiku pašvaldību banka spētu izdarīt lielas, labas lietas.

– Valdība ir spiesta pazemīgi diedelēt naudu starptautiskajām finanšu institūcijām, kuras uzstājīgi prasa arī turpmāk samazināt valsts budžeta tēriņus. Šo prasību īstenošana nozīmē bez atsāpināšanas veikt operāciju, kuras laikā visvairāk cieš sociāli jutīgākās jomas. Tā ir viena nelaime, bet otra – sabiedrības katastrofāli zemā uzticība valsts pārvaldes institūcijām: ikviens nepopulārs lēmums tiek uztverts kā valdošās elites patvaļa vai iztapība ārvalstu kreditoru diktātam. Ja ir tik nelabvēlīga apstākļu sakritība, parasti rodas konflikti, kas var izvērsties nekontrolējamās un stihiskās masu nekārtībās.

T. M.: – Valdībai saprotami jāskaidro ne tikai tas, ka budžets jāsamazina vēl par 40 procentiem, bet arī, kā palīdzēt cilvēkiem, kuriem tas visvairāk nepieciešams. Vārdu sakot, jāveido konstruktīvs sociālais dialogs: saruna starp valdību, nevalstiskām organizācijām, arodbiedrībām, darba devējiem. Visām ieinteresētajām pusēm kopīgi jāmeklē risinājumi, arī neordināri.

– Vai jums šķiet, ka atbildīgās institūcijas saprot situācijas nopietnību ilgtermiņā?

F. R.: – Es nevarētu teikt, ka atbildīgās institūcijas to nesaprot. Tomēr valda zināms apjukums. Saprotiet, sociālajā politikā visos modeļos (bet īpaši jau liberālajā, kuram esam pietuvojušies) viens no galvenajiem principiem ir pašpalīdzības veicināšana. Proti, iedot nevis zivi, bet makšķeri. Šis ir viens no resursiem, ko patlaban vairāk vajadzētu likt lietā. Saviem studentiem sociālās politikas kursā lieku lasīt Arnolda Aizsilnieka grāmatu Latvijas saimniecības vēsture. Tajā stāstīts par 1. pasaules karu un pēckara gadiem. Toreiz situācija bija daudz trakāka – šodien to pat nevaram iedomāties. Es pievēršu uzmanību tam, cik 20. gadsimta pirmajos gadu demitos bija liels pašpalīdzības potenciāls. Bēgļu gaitās izmētāti pa visu bijušo carisko impēriju, latvieši lieliski spēja pašorganizēties: darbojās skolas, visu veidu pašpalīdzība – gan finansiāla, gan materiāla. Lūk, arī šobrīd šis potenciāls būtu efektīvāk jāizmanto. Ir saglabājies bibliotēku tīkls, ko cilvēki apmeklē arvien vairāk. Tieši caur to jārod iespēja ļaudis informēt, izglītot un saliedēt.

– Kādi, jūsuprāt, ir tūlītēji veicamie uzdevumi sociālās politikas jomā, ja negribam vēlreiz un vairākreiz piedzīvot 13. janvāra grautiņus?

F. R.: – Lai nepiedzīvotu 13. janvāra grautiņus, nevajag provocēt cilvēkus. Ieteikumi? Pirmkārt, neskatoties uz dramatisko situāciju, vajadzētu palielināt pabalstus.

– Uz kā rēķina?

F. R.: – Valdība atradīs. Joprojām ar lielu sašutumu lasu, ka uzņēmumu padomju locekļi saņem 14 000 latu mēnesī. Nabadziņi... Sociālā nodrošinājuma pabalsts ir 45 lati. Tā ir tik dziļa netaisnība, ka aizvaino ikvienu. Šajos apstākļos tā ir tīša provocēšana uz protestiem. Otrkārt, nekavējoties vajadzētu maksāt deviņu mēnešu pabalstu visiem bezdarbniekiem.** Vajadzētu turpināt arī pensiju indeksēšanu – vismaz zemāko. Treškārt, nedrīkst apcirpt Veselības ministrijas budžetu. Tad jau labāk noņemt tās apdrošināšanas, kas ir valsts pārvaldes iestādēs strādājošajiem – Saeimā, ministrijās. Tur taču arī aiziet miljoni.

T. M.: – Latvijai smags izaicinājums ir ne tikai ekonomiskā krīze, bet arī demogrāfiskā situācija – jo īpaši tās attīstības prognozes. Tas jāņem vērā, veidojot sociālo politiku nākotnē. Starptautisko institūciju prasības pēc sociālas aizsardzības ir jāpielāgo konkrētai ekonomiskajai un sociālajai situācijai mūsu valstī. Ir jāuzlabo pārvalde, jāievieš lielāks caurspīdīgums un sabiedrības iesaiste. Nevaram koncentrēties tikai uz īstermiņa situācijas glābšanu, ugunsgrēka dzēšanu. Jāturpina ilgtermiņa sociālo mērķu attīstība. Krīzes situācijā nedrīkst aizmirst par sociālā riska grupām, jo tām jānodrošina cilvēka pamattiesības, solidaritāte un taisnīgums.

*Ar grozījumiem likumā Par valsts budžetu 2009. gadam būtiski ierobežotas pašvaldību tiesības ņemt aizņēmumus un sniegt galvojumus. Rezultātā tās nespēs līdzfinansēt valsts investīciju projektus, tām nebūs iespējams piesaistīt resursus publiskās un privātās partnerības projektu veidā, slēgt nomas līgumus vai līzinga līgumus par iekārtu piegādi. Pastāv risks, ka lielai daļai pašvaldību praktiski nebūs iespēju veikt ieguldījumus infrastruktūras sakārtošanai un attīstībai.

**No šā gada 1. jūlija paredzēts visiem pagarināt bezdarbnieka pabalsta izmaksas laiku līdz deviņiem mēnešiem, atšķirībā no pašreizējās sasaistes ar darba stāžu (pabalsts četriem, sešiem vai deviņiem mēnešiem, ja stāžs ir attiecīgi līdz deviņiem, 19 vai lielāks par 20 gadiem).

 

Viedoklis: Zatlers var pakļūt zem iekustinātā vezuma

Agnese Margēviča,  NRA  04/25/09    "Reformas ir izkustējušās no nulles punkta," pēc paša sasauktās valdības ārkārtas sēdes piektdienas vakarā paziņoja Valdis Zatlers.

Prezidentam tas nozīmē arī uzņemties daļu atbildības par smagajiem lēmumiem reformēt jau tā krīzes iedragātās veselības aprūpes un izglītības sistēmas.

Citiem vārdiem, labajai ziņai par strukturālo reformu iekustināšanu nāk līdzi arī sliktā, jo ar to ir iekustināts process, kurā darbu zaudēs līdz pat 4000 skolotāju, tiks slēgtas 25 no 59 Latvijas slimnīcām. "Tik traki jau mēs neesam, lai nezinātu, ar ko šī iekustināšana draud," bija dzirdams no prezidenta cilvēkiem. Tas, kādēļ V. Zatlers gājis uz šo politiski riskanto soli, varētu būt apziņa, ka, dažu nedēļu laikā neuzliekot uz starptautisko aizdevēju galda detalizētu strukturālo reformu plānu, valsts var nesaņemt tālāko kredīta daļu, spriež informēti cilvēki. Tas draud ar valsts maksātnespēju un dažu mēnešu laikā pat lata devalvāciju, kas atstātu dramatiskas sekas vairākumam iedzīvotāju.

Piektdien no finanšu ministra Einara Repšes (JL) sarunām ar Starptautiskā valūtas fonda amatpersonām Vašingtonā tapa skaidrs, ka, kamēr valdība neuzliks uz galda strukturālo reformu plānu, Latvija negūs skaidrību, vai turpinās saņemt naudu no starptautiskajiem aizdevējiem, ja budžeta deficītu nespēs samazināt vairāk nekā zem 7%. Prezidenta sasauktā valdības ārkārtas sēde lika Veselības un Izglītības ministrijām pasteigties un uzlikt uz papīra resoru gaiteņos jau lielos vilcienos zināmos nepieciešamo reformu plānus. Tādēļ to var uzskatīt par pretargumentu tiem valdības ministriem, kuri ārkārtas sēdes laikā, viņuprāt, nelietderīgi nosisto laiku īsināja, rakstot darba un privātos e-pastus un apmeklējot dažādus ziņu un izklaides portālus internetā. Par to, ka tā notika, aiz slēgtajām durvīm sēdošajiem žurnālistiem neslēpa ne atsevišķi ministri, ne citi sēdes dalībnieki.

Prezidents uzskata, ka vismaz piektdienas sēdē valdība parādījusi "dinamisku attieksmi un arī izlēmību", jo par daudziem vakardienas lēmumiem jau vairākus gadus ticis runāts, bet nav lemts. Viņš atgādināja, ka par nepieciešamību veikt strukturālas reformas ar Starptautisko valūtas fondu parakstītajā memorandā jau pērnajā gadā vienojusies iepriekšējā valdība, bet tikai 24. aprīļa ārkārtas sēdē "sākās paātrinājums šiem procesiem, sākās reāla darbība". Tas V. Zatleram dodot "diezgan lielu optimisma devu vismaz uz tuvāko nākotni", atzina prezidents, atbildot uz jautājumu, cik drošs viņš ir, ka šī valdība spēs valsti izvest no krīzes.

V. Zatleram bijis svarīgi, lai strukturālajām reformām sekotu "zināmi plāni, kas nodrošinātu to cilvēku sociālo nodrošinājumu, pārkvalifikāciju, kas šajā reformu gaitā, iespējams, zaudēs darbu", un šādi plāni iezīmējušies gan izglītības, gan veselības ministru ziņojumos. Pēc prezidenta domām, "svarīgākais ir, lai strukturālās reformas apmierina mūsu iedzīvotājus", ne tikai tas, lai tās atzinīgi novērtētu starptautiskie aizdevēji. V. Zatlers solīja, ka ik gadu tiks mērīta iedzīvotāju apmierinātība, kā vienu no svarīgākajiem aspektiem paturot prātā izglītības un veselības aprūpes pieejamību, "vai šī reforma dod labāku iespēju nokļūt pie ārsta, vai šī reforma dod labāku izglītību mūsu bērniem".

 

Komentārs: Salauzto siržu klubiņi

Monika Zīle,  Latvijas Avīze    04/26/09     Politikas vērtētāji un vērotāji labprāt un plaši izsakās par daudz ko, taču kļūst mazvārdīgi, prognozējot aktivitāti pašvaldību un Eiroparlamenta deputātu vēlēšanās. Pašu balsotāju noskaņojums lielākajos interneta portālos ir grozīgs: aicinājumus uzrotīt piedurknes un apmaisīt politiskās vides sastāvējušos rasolu ritmiski caurvij pesimistiski spriedelējumi par tēmu vienalga atkal būs tie paši (vēži, purni, mūļi utt.). Ja pieņemam, ka šos komentārus diendienā raksta tīmekļa atkarībā nonākušo grupa, arī tad prasās secināt: Latvijas sabiedrības lielākajai daļai ir visai miglains priekšstats gan par politiķa sūtības šķautnēm, gan spēles noteikumiem politiskajā vidē.

Šķiet, kein Ahnung* šajās jomās pat neseno protesta akciju organizatoriem, kuri – ja vien tīšām neizliekas aprobežoti – savos programmatiskajos uzstādījumos turpina attīstīt vidusmēra latvieša sirdij tīkamo definīciju: politiķim jādomā par tautu. Masas skaļi uzgavilē populārajam viedoklim un piekrīt esošos varnešus veicīgi nomainīt ar gluži abstraktām būtnēm, kuras par mums domās. Kā īsti šī darbība izpaudīsies un ar kādu ierīci būs iespējams mērīt tautas tēmai veltīto īpatsvaru jaunā tipa politiķu domu podiņā, vilks ta" viņu sazin. Nu, bet nav svarīgi – galvenais, ka parādīsies jaunas sejas. Tas ir nākamais zvārgulītis, kuru skandina gan tīmekļa aktīvisti, gan uz panākumiem vēlēšanās nupat sacerējušies.

Nezinu, vai pārskatāmā nākotnē kādam pietiks drosmes iemest šajā ķīselī vienu saprāta graudu: proti, ka politiķis taču ir profesija, kas Latvijā par tādu vēl nav pieņemta dažādu apstākļu pēc. Pirmkārt, mūsu valsts neatkarības laiks, kurš te pašiem liekas jau ļoti garš, patiesībā ir nepietiekams profesionālu politiķu slāņa nobriešanai. Tam veidojoties, cerams, augs arī sabiedrība, kas politiķi darbam varas plauktos deleģēs, nevis pēc mistisku domu kritērija vadoties, bet vērtēs viņa lietišķās īpašības un prasmes.

Viena no tām un varbūt pati galvenā ir kompromisa māksla, kuru tagad Latvijas vēlētājs pārsvarā uzlūko negatīvi. Šā viedokļa pavadā vai dažreiz aiz pārliecības – ne soli atpakaļ! – soļo arī mūsu valsts likteņu lēmēji, nodrošinot telpu nebeidzamiem kašķiem un sīkmanības tirgum. Tajā daudzi ilgi šurpu turpu mētāti nopietnas izlemšanas cienīgi priekšmeti iznākumā pārtop bezvērts čikā, tikai vairojot sabiedrības pesimismu un aizvainojumu politiķos, kuri jūtas daudz pūlējušies un nav gaidījuši nievas. Abpusējās publiska sarūgtinājuma izpausmes arvien vairāk atgādina salauzto siržu klubiņos pludojošās žēlabas: es ticēju, ka mani mīl, un atdevu pašu dārgāko, bet viņš izrādījās nelietis tāds, ak, dzīve ir bēdu leja!...

Ekonomiskā krīze mūsu valsts pārvaldes mehānismu tagad izvedusi uz Eiropas skatuves, kur, bez emocijām aplūkots, tas saņem vērtējumu – neefektīvs. Ar piebildi: sabiedrība, izvairoties iesaistīties politikā, ļauj partijām darboties kā biznesa kantoriem, kuru lokālās intereses bremzē valsts nākotnes attīstības vīzijas izstrādāšanu. Tas savukārt nozīmē, ka lozunga "Kurp ej, Latvija?" histēriska tiražēšana neko negrozīs. Situāciju var mainīt tikai cilvēku apvienošanās grupās un nevalstiskajās organizācijās, kas lietpratīgi sekotu kantoru darbam, tādā veidā palīdzot izaugt jaunam politiķu slānim.

Protams, varas paaudzēm ir jānomainās. Tomēr pārmēru kvēlajiem jauno seju kārotājiem der atcerēties, ka politika vienmēr un visur izpaužas grupu interesēs. Lai atceramies kaut vai bijušo ASV vēstnieci Ketrīnu Todu-Beiliju, kura Latvijā šajā rangā ieradās 2004. gadā bez diplomātiskas pieredzes, amatu saņemot kā pateicību par dāsnajiem ziedojumiem visu līmeņu republikāņu priekšvēlēšanu kampaņās. Īpaši lielu naudu vienas labdarības organizācijas dibinātāja un divu asociāciju ierindas konsultante ieguldīja Džordža Buša uzvaras gājienā uz Balto namu. Tas bija izlasāms viņas publiskajā CV, kalpojot arī par pašsaprotamu pamatu vēstnieces kandidatūras izvēlei: prezidents pulcē sev uzticamos, kā gan citādi.

Cik ciniski!... – saviebsies sirdsšķīsti naivais Latvijas elektorāts, piesaucot mūsu valsts uzņēmumu padomju locekļu cieši piebāztos makus. Uz miglainu noteikumu pamata tur sagūlušās summas liek latvietim atkārtot, ka politikas dīķis ir šmucīga padarīšana. Taču, ja latvietis tikai stāvēs šīs tilpes malā, ar savām tīrajām rociņām lepodamies, ūdeņi paliks duļķaini vēl ilgi, ilgi.

*nav nojausmas ( vāc.).

 

Intervija ar Arni Cimdaru: "Neesmu neko izlaupījis"

Elita Veidemane,  NRA  04/27/09     KNAB uzsācis kriminālprocesu par to, ka Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) priekšsēdētājs Arnis Cimdars ir izmaksājis sev un CVK locekļiem prēmijas 73 235 latu apmērā (tajā skaitā 25 445 lati tika "parakstīti" pašam sev), un tas noticis laikā no 2002. līdz 2006. gadam.

Nesakārtotā likumdošana deva iespēju tā rīkoties, un tas nebija nekas neparasts vai nosodāms, jo līdzīgā situācijā atradās arī citas valsts institūcijas. Šobrīd neatkāpjas uzmācīgā izjūta, ka Arnis Cimdars izraudzīts par gana labu upurjēru uz lielo politisko batāliju altāra.

– Lūdzu, izskaidrojiet lasītājiem, par ko īsti KNAB vēlas jūs saukt pie kriminālatbildības?

– Strīda sāls parādījās 2006. gadā par to, kā traktējama likuma norma par Centrālo vēlēšanu komisiju. Toreiz, Valsts kontrolei veicot ikgadējo pārbaudi, tika burtiski izlasīta norma, ka likumā nekas nav rakstīts par CVK locekļu prēmēšanu, līdz ar to automātiski uzskatot, ka prēmijas nav saņemamas. Taču vēsture iestiepjas daudz tālākā pagātnē. Līdz 2002. gadam CVK darbinieki un locekļi saņēma atalgojumu un prēmijas saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem. Un toreiz saskaņā ar tiem CVK priekšsēdētājs bija tā amatpersona, kas lemj par prēmiju apjomu un daudzumu. 2002. gadā mainījās likums par CVK, un tās locekļu atalgojums tika noteikts jau likumā: aprēķinot atalgojumu, tika izmantots tāds pats algoritms, kāds ir Saeimas deputātiem – vidējā alga plus koeficients. Tas vairs nebija Ministru kabineta kompetencē. Skaidri atceros, ka, grozot šo likumu, nebija runa par to, ka jāliedz saņemt prēmijas CVK locekļiem, bet gan par to, ka jāpalielina CVK neatkarība. Savukārt darbinieki palika piesaistīti MK noteikumiem. Likumā tika izdarītas izmaiņas attiecībā uz darbiniekiem, tur tika iekļautas normas saistībā ar ierēdņiem – ir viņiem prēmijas vai nav, kad ir pabalsti sakarā ar slimību, bērna piedzimšanu vai tuvinieka nāvi. Tika iekļauta arī rindkopa par CVK. Likumā nav ierakstīts, ir vai nav komisijas locekļiem paredzētas prēmijas, atvaļinājums un citas lietas. No 2002. līdz 2006. gadam prēmijas tika izmaksātas gan CVK darbiniekiem, gan locekļiem, pamatojoties uz nolikumu, kuru saskaņā ar likumu pieņēma CVK priekšsēdētājs. Nebija tā, ka man pēkšņi ienāca prātā – prēmēsim! Bija iekšējais normatīvais dokuments, kas noteica prēmēšanas sistēmu, tas bija pieejams kontrolētājiem, viņi arī izteica priekšlikumus, kas šajā nolikumā būtu jāmaina. Kad tika norādīts, ka nav labi, ja priekšsēdētājs pats sev paraksta prēmijas piešķiršanu, šis nolikums tika grozīts. Izveidojām prēmēšanas komisiju ar trim cilvēkiem, pats atteicos tajā iekļauties. Viss notika līdz 2006. gadam, kad Valsts kontrole konstatēja, ka prēmijas nav pieminētas likumā, līdz ar to nav maksājamas.

– Bet pirms tam Valsts kontrole taču arī veica pārbaudes.

– Jā. Tos trūkumus, ko tā konstatēja un uzrādīja, esam novērsuši prasītajos termiņos. 2006. gadā, kad tika pieņemts šāds konceptuāli jauns redzējums, mēs likumā paredzētajā kārtībā iesniedzām sūdzību Valsts kontrolei, ka nepiekrītam šādam likuma traktējumam. Taču Valsts kontrole atstāja mūsu sūdzību bez izskatīšanas, pamatojoties uz tajā laikā spēkā esošo likuma normu, ka var atstāt sūdzību bez izskatīšanas, ja lēmums, kas tiek apstrīdēts, neaizskar kādas personas intereses. Ja VK būtu mūsu sūdzību noraidījusi, mēs vērstos tiesā, lai tā izspriestu, ko likumdevējs ir vēlējies pateikt ar šo likuma normu. Taču mums netika dota šāda iespēja. Uzskatu, ka tas ir nedemokrātiski. 2006. gadā tika uzsākta pārbaudes lieta par šo prēmiju piešķiršanu. Bet konceptuālais jautājums – drīkstēja vai nedrīkstēja piešķirt prēmijas – joprojām nav izskatīts.

– Tātad jūs parakstījāt prēmijas arī pats sev?

– Jā. Tad, kad eksistēja kārtība, ka Ministru kabineta noteikumos vienā maisā atradās gan CVK locekļi, gan darbinieki, bija noteikts, ka CVK priekšsēdētājs lemj par prēmiju lielumu un apjomu, un nebija tā, ka par priekšsēdētāju lemtu kāds cits. Tas būtu dīvaini, ja priekšsēdētājs mēģinātu izlikties, ka prēmiju listes parakstīšanas brīdī viņš atrodas prombūtnē. Man tik un tā ir jāatbild par visu, un es nevaru pieņemt nesaprātīgus lēmumus. Piešķirot prēmijas, tika izmantots samērīguma princips – viss bija atkarīgs no tā, cik daudz darba ieguldījis darbinieks vai komisijas loceklis, cik liela bijusi viņu atbildība.

– Savulaik Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš arī pats sev parakstīja prēmijas. Augstākās tiesas priekšsēdētājam Andrim Guļānam parakstīja vietnieks. Taču es kaut kā neatceros, ka viņi būtu atzīti par aizdomās turamajiem kāda kriminālprocesa ietvaros.

– Ja arī formāli būtu parakstījis kāds cits, vadītājs tik un tā būtu par to atbildīgs. Jautājums vienīgi, cik samērīgs ir šis prēmijas apjoms. Taču Endziņa un Guļāna gadījumus nevaru komentēt, neesmu ar tiem kārtīgi iepazinies.

– Klausoties cilvēku komentāros par šo lietu, izkristalizējās viens jautājums: kāpēc CVK locekļiem un darbiniekiem vispār vajadzēja saņemt prēmijas, sak, vai tad viņi ir izdarījuši kaut ko vairāk par to, kas no viņiem tika prasīts?

– Viss jāskatās kontekstā. Šodien jau varētu būt citi nosacījumi. Bet jāņem vērā CVK specifika. Mums ir divi periodi – viens ir starpvēlēšanu periods, kad mēs nepieņemam nekādus lēmumus, un man nav jāatbild par lēmumiem, kas ietekmētu valsts stabilitāti. Otrs – vēlēšanu periods. Ja vēlēšanas beidzas ar lēmumu, ka tās nav notikušas administratīvo procedūru dēļ, valstī iestājas diezgan liels haoss. Atcerēsimies, kas notika Ukrainā pēc otrās kārtas prezidenta vēlēšanām – apstājās lēmumu pieņemšana no augšas līdz apakšai. Līdz ar to CVK lēmumi ir divu veidu: ar augstu atbildības pakāpi vēlēšanu laikā un ar ne tik augstu – ekspertu uzturēšanas laikā. Ja atalgojums tiek krasi pazemināts, var gadīties, ka cilvēki atsakās strādāt. Šobrīd vēlēšanu finansējums netiek samazināts – tās izmaksās aptuveni divus miljonus latu. Bet nav jau teikts, ka nevarētu vēlēšanas sarīkot par divreiz mazāku summu. Ja atteiksimies no tiem cilvēkiem, kuri ir izglītoti un apzinīgi un kuri zina, kādu atbildību no viņiem sagaida, var izveidoties situācija, ka viņu vietā nāks citi, bet vai viņi būs spējīgi veikt to darbu, ko dara pieredzējušie komisiju locekļi? Ja kļūdās vēlēšanu komisija, izceļas strīds: šī kļūda kādam no politiskajiem spēkiem ir bijusi liktenīga, līdz ar to vēlēšanu rezultāti ir apstrīdami. Tas ir svarīgi, jo parlamenta vēlēšanās mums vidēji ir astoņi gribētāji uz vienu vietu, Eiropas Parlamenta vēlēšanās – 20 gribētāji. Novirzoties no procedūras, rodas zināmas sekas, un vienmēr būs kāds, kas šīs sekas uztvers kā sev nelabvēlīgas. Taču tajā pašā laikā šis darbs vairāk vai mazāk ir sabiedrisks pasākums: mums nav iespēju vēlēšanu iecirkņu cilvēkus ikdienā trenēt, mēs tos nokomplektējam mēnesi pirms vēlēšanām un izstāstām, kas darāms. Un atalgojumam šajā gadījumā ir nozīme. Iecirkņu cilvēki saņem divus latus stundā, taču tā ir tikai viena diena, kad viņi strādā: kad tiek balsots un kad tiek skaitītas balsis.

– Kā jūs vērtējat tik negaidītu vēršanos pret sevi?

– Krimināllikuma panti, kas man tiek inkriminēti, ir ļoti smagi, taču es kategoriski noraidu pieļāvumus, ka šeit būtu notikusi nesaimnieciska darbība vai izlaupīšana. Tika maksātas prēmijas uz tajā laikā spēkā esoša nolikuma pamata, publiska informācija par to ir pieejama, nodokļi nomaksāti, deklarācijās tas ir iekļauts, ik gadu tas viss ir pārbaudīts, un tiesiskā paļāvība man ļāvusi katru nākamo gadu izmantot tādu pašu prēmēšanas kārtību kā iepriekšējā. Līdz ar to es noraidu apgalvojumus, ka es kaut ko būtu izlaupījis, ka būtu ļaunprātīgi izmantojis dienesta stāvokli, turklāt mantkārīgos nolūkos. Ļoti slikti ir arī tas, ka ar šo skandālu tiek grauts CVK prestižs.

– Tas, ka šis kriminālprocess sācies mazliet vairāk nekā mēnesi pirms vēlēšanām, izskatās diezgan zīmīgi.

– Nezinu, bet KNAB ik pa laikam mani sauca sniegt liecības – pirmoreiz 2006. gada vasaras beigās, pēc tam 2007. gada sākumā, pēc tam 2008. gada sākumā un tagad – 2009. gada aprīlī. Taču galvenais ir tas, ka joprojām nav saprotams, kāds bija likumdevēja mērķis, grozot CVK likumu. Ja taisnība ir Valsts kontrolei, tad mana rīcība varētu būt prettiesiska, bet ne ļaunprātīga. Prēmēšana tāpat kā, piemēram, atvaļinājums attiecas uz visiem, bet tad, ja kādam kaut kas tiek aizliegts, tas tiek ierakstīts likumā.

– Tas viss kopā ļoti izskatās pēc spiediena, kas skaidri signalizē: jums jāatkāpjas.

– Ja es atkāptos, tad uzņemtos atbildību par to, ka likumu sistēma valstī nav sakārtota.

– Cik ilgi strādājat šajā amatā?

– Divpadsmito gadu.

– Vai jūsu amats ir iekārojams?

– Nedomāju, ka CVK priekšsēdētāja amats būtu īpaši iekārojama vieta. Kaut gan... Kāpēc lai kāds negribētu to iegūt?

– Nu, labi, es saprastu, ja kāds iekārotu, piemēram, naftas caurules direktora amatu vai ostas pārvaldnieka krēslu, bet Centrālā vēlēšanu komisija taču neko neražo, tā nenodarbojas ar biznesu, līdz ar to nav nekādu iespēju gūt arvien lielāku peļņu. Tad kas ir šīs iekāres pamatā?

– Es gribētu noraidīt pieņēmumu, ka ir cilvēks vai cilvēki, kas vēlas ieņemt manu amatu. Šeit nav iespēju, balstoties uz savu talantu, uzlabot savu materiālo stāvokli. Un 2006. gadā, kaut arī nebija līdz galam izskatīts strīds par to, kam taisnība – mums vai Valsts kontrolei –, mēs, izrādīdami savu labo gribu, atteicāmies no prēmiju saņemšanas. Vēlēšanu komisijas locekļi saņēma visai nelielu algu, jo tas, ja tā var teikt, bija izmērāmais lielums, bet tas, ko viņi saņēma prēmijās, bija pateicība par to, ka vēlēšanu kampaņa pabeigta veiksmīgi, par to, ka starptautiskie novērotāji, kas runājuši ar politiskajām partijām, vietējām komisijām un vēlētājiem, ir vienbalsīgi atzinuši, ka vēlēšanas noorganizētas augstā līmenī.

– CVK pārziņā ir pašvaldību un Saeimas vēlēšanas, referendumi un citāda veida nobalsošanas. Kā jūs varētu raksturot šos pasākumus?

– Sanatorija jāmeklē tūlīt pēc pašvaldību vēlēšanām. Ir daudz komisiju, kurām ir autonomas darbības. Ja tur kāds kaut ko izdara nepareizi, izeja jāmeklē mums un atbildība arī ir mūsējā.

– Balvu rajona Kubulu pagasta Saeimas deputāta kandidāts Juris Boldāns tika vainots vēlēšanu rezultātu viltošanā, bet nepatīkamās atskaņas kāpa līdz pat Centrālajai vēlēšanu komisijai, sak, kur tā skatījās?

– Jā, tā bija. Taču visnervozākie mums ir referendumi, jo tajos nav tik daudz aktīvo spēlētāju un visas negācijas – pelnītas vai nepelnītas – nāk pār vēlēšanu administratora galvu. Taču visatbildīgākās bija vēlēšanas par iestāšanos Eiropas Savienībā. Mani tajā laikā satrauca tikai viena lieta: nedod dievs, ka kāds no vēlēšanu administratoriem nesastrādā kaut ko tādu, ka pēc tam nākas paziņot – referendums uzskatāms par nenotikušu. Es toreiz apņēmos atmest smēķēšanu, ja viss notiks tā, kā likumā noteikts. Nākamajā dienā tiešām atmetu un nesmēķēju vēl šobaltdien.

– Izskatās, ka KNAB lēmums jums nāca kā zibens no skaidrām debesīm?

– Patiesību sakot, jā. Jo tajās reizēs, kad tiku aicināts sniegt liecības, visas manas atbildes bija korekti piefiksētas, viss bija skaidrs, un man bija izjūta, ka ar to tas viss arī beigsies. Bet izmeklētājs acīmredzot šajās liecībās saskatīja, ka man bijis mantkārīgs nolūks un ļaunprātīga izmantošana, un man tas tiešām bija pārsteigums. Savulaik samaksas sistēma bija ļoti nesakārtota, ministrijas izcēlās ar tā sauktajiem vadības līgumiem, regulārās piemaksas pie algām bija 20–40% apmērā. Prēmēšana visā valstī vienmēr bijusi tradicionāla, un tā ietilpa kopējā darba algu fonda veidošanā. Tagad tiek veidota jauna pieeja valsts institūciju vadītāju atalgojuma noteikšanā – vienota pieeja, vienādi un saprotami noteikumi. Un tas ir pareizi: nevar būt tā, ka, piemēram, valsts sekretāram ir lielāka alga nekā ministram, bet Valsts prezidentam – zemāka nekā ministram.

– Kādas ir jūsu prognozes – kas ar jums notiks tālāk?

– Neviens nekad nezina visa stāsta beigas... Es varētu runāt par to, kā vajadzētu attīstīties mūsu institūcijai, bet es varētu runāt arī par sevi. Un es ceru, ka prokurors, pirms pieņems lēmumu, vispusīgi izvērtēs notikumu virkni. Ja uz prēmēšanas faktu skatās atrauti no konteksta, tad jautājums ir tikai tāds – kādu pantu piemeklēt? Taču to vajag skatīties kontekstā. Ja jautājums nonāks tiesā, mēs jebkurā gadījumā nonāksim pie tiesiska risinājuma ar tiesas procedūru – tas gan nebūs strīds starp divu uzskatu paudējiem, bet strīds par manu lomu prēmiju izmaksāšanā CVK locekļiem.

– Un tomēr – ja jums nāksies atkāpties, ko tad?

– Es tomēr negribētu to darīt. Esmu šeit apēdis pudu sāls, esmu pamatīgi iepazinis vēlēšanu sistēmu ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs, šobrīd jūtos droši kā eksperts arī starptautiskajā apritē, un mans viedoklis tiek respektēts, tāpēc vēlos turpināt savu karjeru šajā jomā. Ja man nāktos atkāpties, tas nozīmētu, ka manam ceļam jāgriežas citā virzienā. Ja tā, tad daudz kas mainītos manā dzīvē, tostarp arī tas, ka vienmēr esmu atturējies paust savas domas par politiskas dabas jautājumiem. Bet tas, protams, nenozīmē, ka man šo domu nav.

 

Policija uzsāk kriminālprocesu par Dienvidu tilta būvniecību

Kristaps Kārkliņš,  NRA  04/27/09     Valsts policija pagājušajā nedēļā sākusi kriminālprocesu saistībā ar Dienvidu tilta būvniecību. Iespējamos aizdomās turamos policija gan pagaidām nenosauc.

Ģenerālprokuratūra iepriekš nodeva Valsts kontroles materiālus Valsts policijai, lai tā izlemtu, vai ir pamats sākt kriminālprocesu saistībā ar Dienvidu tilta būvniecību.

Pagājušajā nedēļā Ekonomikas policijas pārvaldē sākts kriminālprocess pēc Krimināllikuma 24. nodaļas - par noziedzīgiem nodarījumiem valsts institūciju dienestā, nra.lv informēja Valsts policijas Preses nodaļas priekšniece Sintija Virse

Kriminālprocess ir sākts par iespējamiem tiesību normu pārkāpumiem Rīgas pilsētas pašvaldībā, veicot Dienvidu tilta būvniecības projekta iepirkumu organizēšanu, finansējuma piesaistīšanu un būvniecību.

Kriminālprocess sākts pagaidām par faktu un pagaidām nav arī aizdomās turēto.

S. Virse pagaidām atturas minēt konkrētu laika termiņu, kad varētu tikt izvirzīta apsūdzība, vien piebilst, ka "tā būs laikietilpīga, jo kriminālprocess uzsākts par iespējamiem tiesību normu pārkāpumiem, kas izdarīti laika posmā no 2002. gada 1. janvāra līdz 2008. gada 30. septembrim".

nra.lv jau rakstīja, ka, saskaņā ar Valsts kontroles revīzijas atzinumu, Rīgas dome Dienvidu tilta būvniecībā izšķērdējusi 27 miljonus latu.

Rīgas pilsētas pašvaldības neprasmīgas projektu vadības un neekonomiskas rīcības dēļ Dienvidu tilta būvniecības izmaksas no plānotajiem 108,84 miljoniem latu (pirmajai kārtai 64,79 miljoni latu, otrajai kārtai 44,05 miljoni latu) kopumā ir pieaugušas līdz 570,14 miljoniem latu.

Revīzijā konstatēts, ka lielāko daļu sadārdzinājuma veido pašvaldības izvēlētais būvdarbu finansēšanas modelis, kas paredz tilta būvniecībai ņemtā aizņēmuma atlikto maksājumu līdz 2010. gadam, tādējādi Dienvidu tilta būvniecības izmaksas palielinot par 264 miljoniem latu jeb par 87%.

Tāpat arī revīzijā noskaidrots, ka, pašvaldība vienojoties ar tilta būvnieku par izmaiņām norēķinu kārtībā, tilta būvniecības laikā ir pretlikumīgi saskaņojusi ekonomiski nepamatotus būvdarbu izmaksu sadārdzinājumus, tādējādi izšķērdējot pašvaldības finanšu līdzekļus 27 miljonu latu apmērā.

Valsts kontrole konstatēja, ka, jau uzsākot Dienvidu tilta būvniecības projekta izstrādi, nav veikta saprātīga plānošana. Pirms lēmuma pieņemšanas par tilta būvniecības uzsākšanu pašvaldība nav noteikusi ne projekta īstenošanas gaitu, ne termiņus, ne sasniedzamos rezultātus.

Tāpat tā nav veikusi atbilstošus un pietiekamus pētījumus par projektam izvirzāmajām prasībām un to ietekmi uz transporta kustības problēmu risināšanu Rīgā, kā arī nav izstrādājusi projekta tehniski ekonomisko pamatojumu, lai varētu pretendēt uz Eiropas Savienības struktūrfondu līdzfinansējumu.

Revīzijā tika konstatēts, ka iepirkumi Dienvidu tilta projektēšanai un būvniecībai veikti neatbilstoši normatīvo aktu prasībām. Konkursa rezultātā ir noslēgti pašvaldībai neizdevīgi būvniecības līgumi.

Tā, piemēram, pašvaldība, neievērojot konkursa nolikuma prasību, ka līgumcena būvdarbu apjoma palielināšanās gadījumā var tikt palielināta tikai 10% apmērā, ir noslēgusi līgumu, tajā iekļaujot nosacījumus, kas ļauj neierobežoti palielināt līgumcenas sadārdzinājumu.

 

Birks: plāksnes pie Uzvaras pieminekļa nebūs

Diena   04/28/09    Rīgas domes priekšsēdētājs Jānis Birks (TB/LNNK) paziņojis, ka Uzvaras pieminekļa vēsturisko burtu uzlikšana  nebūtu likumīga. „Uzvaras pieminekļa plāksnes izvietošana ir nepieļaujama un nenotiks. Ja kāds mēģinās nelikumīgi šo plāksni piestiprināt, - tas netiks pieļauts!” paziņojumā paudis Rīgas mērs.

Diena jau vairākkārt ir rakstījusi, ka burtu nomaiņa ir saskaņota Rīgas pieminekļu padomē, kas uzskata, ka jebkurš piemineklis jāsaglabā tāds, kāds tas ir būvēts un bez deformācijām. Mēra pārstāve K.Liepa paskaidroja, ka Rīgas pilsētas būvvaldē burtu uzlikšana nav saskaņota un tāpēc šāda rīcība būtu nelikumīga. Rīgas Pieminekļu padome var tikai rekomendēt, nevis atļaut vai neatļaut, viņa  uzsvēra.  "Attiecīgajiem dienestiem jau dots uzdevums pastiprināti kontrolēt pieminekļa apkārtni, lai tiktu “ievērota kārtību, kas attiecas uz visiem”. Būvvaldes sabiedrisko attiecību speciāliste Kristīne Pētersone aģentūrai LETA apstiprināja ka plāksnes izskats līdz šim nav iesniegts saskaņošanai.

J.Birks pārstāvētā TB/LNNK nav vienīgā partija, kas uzskata, ka pieminekļa burtu atjaunošana nav pareiza. Tā uzskata arī Pilsoniskās savienības kandidāts uz Rīgas domi - Ģirts Valdis Kristovskis. Viņš iepriekš paudis, ka Rīgas Pieminekļu padomes atbalsts Maskavas finansētajam projektam jaunnedēļ atjaunot uzrakstu Uzvaras piemineklim "Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem" ir vērtējams kā nacionālās pašcieņas trūkums. J.Birks savukārt paziņojis, ka Rīgai nav nepieciešams īpaši kopt liecības par okupācijas gadiem, tkas "diemžēl, tāpat jau ir atstājušas neizdzēšamu iespaidu uz ikvienu latviešu un rīdzinieku ģimeni".”

Diena jau rakstīja, ka noslēgumam tuvojas Uzvaras pieminekļa kādreizējā uzraksta - “Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem” – atjaunošana un jaunos burtus paredzēts uzstādīt īsi pirms 9.maija, par to informēja sabiedriskās organizācijas Memoriāls vadītājs Jurijs Sediševs, kurš organizē restaurācijas darbus. 

 

Rīgas pašvaldība atļauj 9.maijā rīkot pasākumus Uzvaras parkā, bet aizliedz gājienu

LETA  04/29/09     Rīgas pašvaldība šodien nolēma atļaut pieteiktos 9.maija pasākumus Pārdaugavā, Uzvaras parkā, bet nolēma aizliegt pieteikto gājienu no Strēlnieku laukuma līdz Uzvaras piemineklim.

Rīgas mērs Jānis Birks (TB/LNNK) ir gandarīts par Sapulču, gājienu un piketu pieteikumu izskatīšanas komisijas lēmumu aizliegt Rīgas domē pieteikto gājienu no Strēlnieku laukuma līdz Uzvaras piemineklim, aģentūru LETA informēja mēra preses sekretāre Kristīne Liepa.

Tomēr Birks izsaka nožēlu par Publisku pasākumu pieteikumu izskatīšanas komisijas pieņemto lēmumu atļaut pasākumu rīkošanu pie Uzvaras pieminekļa, uzsverot, ka "arī šajā pasākumā ir sagaidāmas provokācijas. Turklāt ir nožēlojami, ka tiesībsargājošās institūcijas saskata draudus latviešu sirmgalvjos 16.martā, bet nesaskata draudus krievu ekstrēmistos".

"Tiesībsargājošās iestādes ar šo ir uzņēmušās pilnu atbildību par to situāciju, kāda būs Rīgā 9.maijā," norāda Rīgas mērs.

Birks jau iepriekš paudis uzskatu, ka "kopš 13.janvāra, kad Rīgā kreisi noskaņoti spēki viegli sarīkoja grautiņus, situācija nav mainījusies un nav nekādas informācijas par to, ka šo grupējumu aktivitāte būtu izskausta. Situācija ir sakaitēta, un būtu vieglprātīgi to ignorēt."

Birks šodien aicināja Publisku pasākumu pieteikumu izskatīšanas komisiju un Sapulču, gājienu un piketu pieteikumu izskatīšanas komisiju aizliegt Rīgas domē pieteiktos pasākumus 9.maijā Pārdaugavā, jo tie draudot izvērsties par nekārtībām pilsētā, kuru sekas būs grūti prognozējamas.

Komisijās ir Rīgas domes deputāti, Rīgas domes dažādu struktūrvienību pārstāvji, kā arī pārstāvji no tiesībsargājošām iestādēm.

LETA jau ziņoja, ka, ņemot vērā drošības struktūru ieteikumus, Rīgas domes Sapulču, piketu un gājienu pieteikumu izskatīšanas komisija nolēma aizliegt 16.martā rīkot jebkādus pasākumus pie Brīvības pieminekļa. Šo aizliegumu atstāja spēkā arī Administratīvā tiesa.

Savukārt partijas "Jaunais laiks" (JL) Rīgas domes frakcija pēc tam aicināja pašvaldības vadību būt konsekventai un, ja to noteiks drošības apsvērumi, arī 9.maijā aizliegt visus pasākumus Uzvaras parkā.

Kā ziņots, vairākas organizācijas pieteikušas pasākumus 9.maijā pie pieminekļa Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no nacistiskajiem iebrucējiem Uzvaras parkā. Pati pirmā publisku pasākumu 9.maijā Uzvaras parkā pieteikusi apvienības "Saskaņas centrs" veidota organizācija "9.maijs.lv".

Pagājušā gada vasarā slāvu kultūras biedrība "Harmonika" pieteikusi rīkot pasākumu pie pieminekļa no 8.maija plkst.19 līdz 9.maija plkst.23. Naktī tradicionālajā sardzē plāno stāvēt vairāki dalībnieki, bet dienā, pēc organizatoru aplēsēm, pasākumā varētu piedalīties 200 dalībnieku un 500 skatītāju.

Pasākumu Uzvaras parkā pieteicis arī "9.maija fonds", kas no plkst.11 līdz 23 plāno rīkot svinīgu pasākumu. Dienas laikā koncertu varētu apmeklēt 2500 cilvēku. Tāpat jau tradicionālu gājienu no Strēlnieku laukuma līdz Uzvaras parkam pagājušā gada oktobrī pieteikusi biedrība "Rodina", kas plāno savas aktivitātes veikt no plkst.17 līdz 18.30.

Šā gada 19.janvārī pieteikumu pasākuma rīkošanai pie pieminekļa Uzvaras parkā iesniegusi arī partija "Visu Latvijai!". Pasākuma mērķis esot "vērst sabiedrības uzmanību uz vēl neatrisinātajiem jautājumiem - Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju". Pasākumu plānots rīkot 9.maijā no plkst.9 līdz 22. Pēc organizatoru aplēsēm, pasākumā varētu piedalīties 1000 dalībnieku.

 

Intervija ar Romānu Apsīti: Karogu lietu Apsītis nav parakstījis

Ināra Mūrniece,  Latvijas Avīze   04/30/09     Masu medijos izskanējis, ka tiesībsarga atzinumā par karoga pacelšanas kārtību secināts: karoga pacelšanas pienākums pie privātpersonām piederošajām ēkām pārkāpjot iedzīvotāju cilvēktiesības. Par to saruna ar tiesībsargu Romānu Apsīti.

– Tiesībsarga biroja elektronisko mājas lapu simboliski ievada jūsu doma "Brīva ir tikai tā valsts, kurā ikvienam cilvēkam tiek garantētas viņa tiesības un brīvība". Kā jūs to domājat? Un kur paliek cilvēka pienākums pret savu valsti?

R. Apsītis: – Dzīve ikvienā valstī ir tā iekārtota, ka tās iedzīvotājiem ir ne tikai tiesības un brīvības, bet arī pienākumi. Šie pienākumi dažkārt ir noteikti likumos, dažkārt ne, bet, jo cilvēks ir izglītotāks, kulturālāks, ar lielāku inteliģenci – lai gan ne vienmēr izglītība sakrīt ar inteliģenci –, jo labāk viņš apzinās savus pienākumus. Tā ka nepietiek ar to, ko esmu teicis citātā par brīvībām, un ir jārunā arī par pienākumu.

– Kāds tad, jūsuprāt, ir cilvēka pienākums pret valsti?

– Cilvēka pienākums ir arī pret valsti izturēties ar zināmu cieņu; vienam tā var būt lielāka, citam ne tik liela. Ja cilvēks ir izvēlējies dzīvot Latvijā – un daudzi no Latvijas iedzīvotājiem te nav dzimuši, bet gan ir apzināti izvēlējušies te dzīvot, tad mēs gaidītu, ka arī viņi pret Latvijas valsti izturēsies ar cieņu. Tāpat gaidām, ka viņi cienīs tos, kuri Latvijā ir dzimuši un auguši. Par cieņu var runāt tad, ja šī iedzīvotāju daļa apgūst Latvijas valsts valodu, nevis cenšas ar mums, pamattautu, sarunāties tikai savā mātes valodā. Šī mūsu vēlme tā īsti vēl nav piepildījusies. Tas tikai ir viens piemērs.

– Vai pienākums ir arī izrādīt cieņu valsts simboliem?

– Jā. Vajadzētu ievērot likumus par mūsu valsts simboliem un arī lietot šos simbolus vismaz tad, kad likums to prasa. Es ar to domāju Latvijas valsts ģerboni, karogu, tāpat valsts simbols ir arī tās himna.

Runājot par valsts karogu, domas ir dažādas, jo nav jau kā akmenī iecirsta viena noteikta karoga lietošanas kārtība, kas mūžam netiks mainīta.

– Kam īsti ir šīs dažādās domas par karoga pacelšanas kārtību?

– Es to domāju ļoti plašā nozīmē. Ar to domāju ne tikai Latviju, bet arī citas pasaules valstis un praksi, kāda tur pastāv, un attieksmi pret šo valstu karogiem. Šī kārtība sakņojas ne tikai likumdevēja gribā, bet arī tautas un valsts tradīcijās. Dažkārt par to, kas vienā valstī atzīts par pieņemamu, citur brīnās. Piemēram, ASV skolās rīts sākas ar to, ka skolēni nodzied valsts himnu. Un tā katru dienu. Latvijas skolās tā nav pieņemts. ASV valsts himna ir jādzied visiem – gan tiem, kuri tur dzimuši un skolojas, gan arī iebraucējiem – no Meksikas vai kādām citām valstīm. Un šī norma nebūt netiek uzskatīta par cilvēktiesību pārkāpumu.

– Kāpēc Tiesībsarga birojs pēkšņi nolēma izskatīt Latvijas valsts karoga pacelšanas kārtību? Kas jūs uz to pamudināja?

– Mēdz teikt, ka ne no kā nekas nerodas... 2008. gada 11. novembrī Latvijas Sarkanā Krusta prezidents Olafs Brūvers nosūtījis tiesībsargam vēstuli, kurā uzdoti trīs jautājumi. Pirmais: "Vai valsts varas uzspiestā prasība minētajā gadījumā nepārkāpj cilvēka politiskās tiesības un brīvības?" Te ir runa par karoga pacelšanu pie privātpersonu savrupmājām. Dzīvojamo ēku īpašnieki, kas neievēro šo prasību, zināmos gadījumos tiek sodīti administratīvi ar naudas sodu. Otrais jautājums: "Vai valsts vara drīkst pieprasīt no privātpersonas vai privātpersonām ar varu uzspiestu politiskās lojalitātes apliecināšanu un nepakļaušanās gadījumā pat sodīt?" Trešais jautājums: "Kā šī norma – valsts karoga izkāršana – tiek piemērota pret privātpersonām, dzīvojamo māju īpašniekiem un citiem Eiropas Savienības valstīs? Vai Eiropas Savienībā vēl ir valsts, kas rīkojusies kā Latvija?"

Pētot mūsu kaimiņvalstu un citu ES valstu praksi, neesmu konstatējis, ka cienīt attiecīgās valsts karogu un to pacelt, ja likums to prasa, būtu uzspiesta prasība. Šāda prasība nepārkāpj cilvēku politiskās tiesības un brīvības. Demokrātiska valsts var prasīt, lai tās pilsoņi būtu lojāli pret šo valsti, un karoga pacelšana ir simboliska lojalitātes izpausme. Nozīme ir arī vizuālajam pilsētas tēlam. Labi, sabiedrībā var būt dažādi uzskati, bet, ja cilvēks redz, ka pie visiem namiem plīvo sarkanbaltsarkanie karogi, tad ar laiku daļā cilvēku, kas turas pie citas pārliecības, var rasties lojalitāte pret šo valsti. Karoga pacelšana rada arī iespaidu, ka vismaz būtiskākajā jautājumā – par Latvijas valsts atzīšanu – sabiedrībā ir vienprātība. Tomēr šo simbolisko karoga pacelšanu var uzlikt par pienākumu visiem sabiedrības locekļiem neatkarīgi no viņu individuālās vai politiskās pārliecības, un cilvēkam jārīkojas tā, kā prasa likums.

No atzinuma, kas manā vārdā nosūtīts Brūvera kungam un Sarkanajam Krustam šā gada 6. aprīlī, gan secināms gluži kas cits... Gribu uzsvērt, ka šo atzinumu es neesmu parakstījis un tas ir nosūtīts bez manas ziņas. Par to man bija ļoti nopietna saruna ar sava biroja darbiniekiem. Mēs vienojāmies, ka turpmāk saistībā ar šādiem valstij ļoti jūtīgiem jautājumiem kā pilsonība, valsts valoda un valsts simboli jārīkojas tā, lai tiesībsargs netiktu apiets, lai ar viņa vārdu netiktu publicēti apgalvojumi, kas viņam nepieder. Šoreiz diemžēl sanācis citādi... Ar mani tika saskaņota vienīgi īsa informācija – anotācija no šīs septiņu lappušu garās atbildes Olafam Brūveram.

Šobrīd tiek izstrādāts jaunskaroga likums, un tas notiek pēc Ārlietu ministrijas iniciatīvas. Šis dokuments nav mats matā tāds pats kā līdzšinējais. Dzīve iet uz priekšu, un mūsu attieksme un uzskati par karoga pacelšanas kārtību ir mainījušies.

Atbildot uz Brūvera kunga uzdoto jautājumu, gribu uzsvērt, ka sodīt par karoga nepacelšanu noteiktā dienā valsts drīkst, bet sodam jābūt samērīgam. Šobrīd sods ir tāds, par kuru vēl var diskutēt.

– Vai uzskatāt, ka naudas sods par karoga nepacelšanu noteiktajās dienās – līdz 50 latiem – būtu nesamērīgs? Kāds tad būtu samērīgs sods? Likums taču ļauj sodīt dažādi, piemērot arī mazāku summu, rīkoties atkarībā no situācijas.

– Es jums lielā mērā piekrītu, un te nav ko rēķināt latos. Jāskatās uz apstākļiem, kādos tas noticis, arī uz to, kāds ir šis vainīgais cilvēks. Piemēram, varbūt viņš ir fiziski nespēcīgs vai slims un nevar paņemt trepītes un uzkāpt, lai paceltu karogu, varbūt karogs nav pacelts tāpēc, ka ziemā šajā mājā neviens nedzīvo. Cik zinu, policija, tajā skaitā arī ceļu policija, parasti grib piemērot lielāko iespējamo sodu un negrib ieklausīties cilvēkā.

– Vai jums ir ienākušas ziņas, ka par karoga neuzvilkšanu patiesi būtu sodīti vientuļi, fiziski nespēcīgi cilvēki? Vai Tiesībsarga birojam cilvēki bieži sūdzējušies par to, ka sods par karoga nepacelšanu būtu nesamērīgi liels?

– Visādi kuriozi jau dzīvē gadās... Tomēr man šādas plašākas informācijas par neadekvātiem sodiem vai tamlīdzīgu sūdzību nav. Es tikai pieļauju, ka tādi gadījumi varētu būt...

Tomēr es nevaru piekrist arī tiem, kas uzskata, ka veciem un fiziski nespēcīgiem cilvēkiem vispār nevajadzētu gādāt par to, lai pie viņu mājas uzvilktu karogu. Ja likums to prasa, tad likums ir jāpilda. Bet, ja cilvēks šajā mājā dzīvo viens un nevar rēķināties ne ar radu, ne kaimiņu palīdzību, tad viņu par likuma pārkāpšanu nevajadzētu sodīt ar naudas sodu.

Runājot par Brūvera kungam nosūtīto atzinumu, kas aizgājis, kā vēlreiz uzsveru, bez mana paraksta, es nevaru piekrist kategoriskumam, kāds strāvo gandrīz no katras tā lappuses, un nostājai, ka prasība pacelt karogu pie privātpersonu mājām it kā būtu cilvēktiesību pārkāpums un līdz ar to uzskatāma par nesamērīgu un nepieņemamu prasību. Nu kur šāds kategoriskums? Manuprāt, pie tā vainojama nelaime, kas nāk līdzi no padomju laikiem: neprasme un nevēlēšanās domāt elastīgi, interpretēt noteiktas situācijas un likumus.

– Vairākums Tiesībsarga biroja darbinieku ir gados jauni cilvēki. Es domāju, ka te drīzāk vainojama pārspīlēta cilvēktiesību izpratne.

– Es tam piekrītu. Cilvēktiesības ir ļoti būtiskas, tāpēc jau arī ombuda institūcijas pastāv tik daudzās valstīs. Bet valsts jau nepastāv, tikai balstoties uz cilvēktiesībām. Nedrīkst aizmirst arī par citām tiesību nozarēm, teiksim, valststiesībām jeb konstitucionālajām tiesībām. Arī tās ir jārespektē.

Tāpat jārespektē valsts vēsture un noteikti vēsturiskie apstākļi. Jārunā arī par vēstures saskarsmi ar tiesībām, par tiesību vēsturi. Es ar šo jomu esmu bijis cieši saistīts 40 gadus, strādājot universitātē. Tieši Latvijas vēsture arī lielā mērā veidojusi un iespaidojusi mūsu uzskatus. Mēs nedrīkstam norobežoties no vēstures, no konkrētajiem vēsturiskajiem apstākļiem un balstīties vienīgi uz kailām cilvēktiesību normām, kuras pēc savas būtības ir kosmopolītiskas. Ja mēs tā darītu, tad drīz vien visas valstis kļūtu cita citai ļoti līdzīgas un mēs pazaudētu to, kas ir raksturīgs tikai Latvijai un latviešiem.

– Vecajām ES valstīm, piemēram, Francijai, Vācijai, Itālijai un citām, runājot par pilsonības, valodas un integrācijas jautājumiem, šāda pārspīlēta un maksimalizēta cilvēktiesību interpretācija gan nav raksturīga. Drīzāk ir tieši pretēji. Piemēram, Francija jau pieprasa cilvēkam apgūt franču valodu, pirms vēl viņš pārceļas tur uz pastāvīgu dzīvi. Varbūt Latvijas cilvēktiesību speciālistiem būtu jāsarīko kursi par cilvēktiesību izpratni?

– Var būt, ka kursi patiesi jārīko. Bet es domāju, ka cilvēktiesību izpratnē daudz ko arī nosaka dzīve un dzīves pieredze. Es Tiesībsarga birojā esmu gados vecākais – man ir 70 gadi, un dzīves pieredze man ir vislielākā.

Es piekrītu, ka cilvēktiesību traktējumam tikai ar augstskolas pabeigšanu ir par maz. Augstskolā mācās, galvenokārt balstoties uz vispārīgiem tiesību avotiem. Cilvēktiesību normas jau nav pielāgotas vienas vai otras valsts vajadzībām, tās ir tādas, kas lielākā vai mazākā mērā der visām valstīm. Gadās, ka mūsu cilvēki kādreiz, ļoti cenšoties, arī pārcenšas...

Es uzskatu, ka bez latviešu valodas un latviskajām tradīcijām Latvija pastāvēt nevar. Citas valstis prot aizstāvēt savu valodu un tradīcijas; Latvijas amatpersonas un politiķi ir dažkārt pārāk pakļāvīgi un mīkstčaulīgi.

– Jāsecina, ka šādi kursi pirmām kārtām laikam būtu vajadzīgi Tiesībsarga biroja darbiniekiem, jo tieši viņi plaši strādā ar cilvēktiesību jautājumiem un sniedz atzinumus par cilvēktiesību ievērošanu Latvijā. Galu galā tiesībsarga vārdam Latvijā ir svars.

– Jā. Ja grib mācīt citus, bet lielākas dzīves pieredzes nav... Var būt, ka par to jādomā. Gribu piebilst, ka Latvijas valsts pienākums ir arī kopt latvisko identitāti, un to nevar izkopt ar kosmopolītiskām normām.

– Saistībā ar minēto atzinumu radusies dīvaina situācija: jūs to neesat parakstījis, bet tajā pašā laikā parādījās informācija, ka tas publicēts Tiesībsarga biroja mājas lapā. Pēc tam parādījās informācija, ka mājas lapā tas nav ievietots. Sakiet, vai šis atzinums, kas nosūtīts O. Brūveram, joprojām ir spēkā? Vai arī tiks izsludināts jauns, tiesībsarga parakstīts atzinums par valsts karoga pacelšanas kārtību?

– Šis Brūvera kungam nosūtītais atzinums bija ievietots Tiesībsarga biroja mājas lapā un pēc vienas dienas tika no turienes izņemts. Mēs pagaidām esam šo lietu nolikuši malā, jo tā nav steidzamākā no lietām, pie kurām strādājam. Šodien daudz domājam par to, kā birojs nākotnē varētu strādāt, par štatu samazināšanu, par darbinieku algām. Varbūt pie karoga pacelšanas jautājuma atgriezīsimies vēlāk.

– Ja šim neparakstītajam atzinumam nepiekrītat, tad kāpēc to neesat atsaucis? Nav atsaukta arī informācija presē, ka tiesībsargs it kā uzskata, ka prasība privātpersonām pacelt valsts karogu pārkāpjot viņu cilvēktiesības.

– Neesam atsaukuši, jo atzinumā paustie fakti principā ir pareizi. Cita lieta, ka šis atzinums ir vienpusīgs un nepilnīgs. Pie slēdzieniem, uz kādiem tas vedina, varētu nenonākt, ja tajā būtu plašāk pētīta citu valstu pieredze. Zināma analīze minētajā atzinumā jau ir izdarīta: ir pieminētas mūsu kaimiņvalstis – Lietuva, Igaunija, Zviedrija un Vācija. Pēdējās trijās nosauktajās valstīs karoga pacelšana pie privātpersonu ēkām nav noteikta ar likumu: gribi pacel, negribi – ne. Tie ir fakti, kuriem var piekrist, un atzinumā tādu nav maz. Drīzāk varētu teikt, ka es nevaru piekrist atzinuma skanējumam, tā interpretācijām, vārdos tieši neuzrakstītajai domai – zemtekstam, kas tajā izskan.

Birojā par šo lietu savus secinājumus mēs esam izdarījuši. Ja mēs birojā sasparotos, to otru atzinumu varētu uzrakstīt. Bet es domāju, ka pietiks, ja es ar Brūvera kungu mutiski izrunāšos par šo lietu, jo mēs dzīvojam kaimiņos.

– Mutisks vārds viegli pazūd gaisā, bet rakstisku dokumentu jebkurā brīdī var celt galdā un, iespējams, izmantot politiskiem mērķiem.

– Varēt jau var. Es pārdomāšu, ko šajā sakarā darīt. Iespējams, ka pietiks ar šīs intervijas publicēšanu "Latvijas Avīzē".

 

Neļaus vājināt valodas inspekciju

Ināra Mūrniece,  Latvijas Avīze    04/30/09  Valsts valodas centram jāpaliek Tieslietu ministrijas pārraudzībā – ar šādu secinājumu beidzās "TB"/LNNK Saeimas frakcijas sēde, uz kuru bija aicināti Valsts valodas centra, Tieslietu ministrijas un Izglītības ministrijas pārstāvji.

Šobrīd ir uzsākta Tulkošanas un terminoloģijas centra (TTC) pievienošana Valsts valodas centram (VVC) – šāda iecere radās vēl tieslietu ministra Gaida Bērziņa ("TB"/LNNK) laikā. Abās iestādēs paredzēts veikt arī inventarizāciju. Tajā pašā laikā Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) spriež par divu savu pārraudzības iestāžu – Valsts valodas aģentūras (VVA) un Latviešu valodas apguves valsts aģentūras (LVAVA) apvienošanu.

Neraugoties uz to, ka šis darbs turpinās un TTC un VVC apvienošana jāpabeidz līdz 1. jūlijam, tieslietu ministrs Mareks Segliņš (Tautas partija) iešāvis eļļu ugunī, izsakot pieļāvumu, ka Valsts valodas centru varētu nodot Izglītības ministrijas pārziņā. Tas nozīmētu, ka VVC varētu pievienot abām IZM valodas aģentūrām.

Savu artavu sajukumā ar valodas iestāžu reorganizāciju ienesusi arī Valsts kanceleja. Vēl Ministru prezidenta Ivara Godmaņa laikā tā nāca klajā ar savu skatījumu, ko iesākt ar valodas iestādēm. Proti, tās apvienot vienā kopīgā iestādē, atbildību par valodas jomu pilnībā nododot izglītības ministra rokās. Izglītības ministrijas parlamentārais sekretārs Rolands Broks apliecināja: joprojām ir spēkā Ministru kabineta protokollēmums, kas abām iesaistītajām ministrijām liek izvērtēt šādu iespēju.

"Izglītības ministrijas kompetence valodas jomā ir valodas mācīšana skolās, latviešu diasporai ārvalstīs, tās popularizēšana, bet ne kontrolēt valodas zināšanas ļoti plašai sabiedrības daļai – tiem, kas nepiedalās izglītības procesā," uzsver R. Broks. Valodas centra pienākumi ir daudz plašāki, nekā tie noteikti IZM, līdz ar to Valsts valodas centra "ieaudzēšana" IZM struktūrā nebūtu loģiska.

Uztraucošāks ir jautājums, vai pēc budžeta samazināšanas Valsts valodas centrs spēs pildīt valodas inspekcijas uzdevumus. "Arī pēc Valodas centra un Tulkošanas un terminoloģijas centra apvienošanas tā nebūs finansiāli spēcīga iestāde," saka TM valsts sekretāra vietniece stratēģijas jautājumos Inga Skujiņa. Līdz ar to ekonomēt drīkst vienīgi administratīvajā jomā: apvienojot telpas, no darba atbrīvojot vairākus administratīvos darbiniekus. "Bet nevar būt ne runas, ka varētu tikt atbrīvoti darbinieki, kas strādā ar valodas jautājumiem," apliecināja I. Skujiņa.

 

Viedoklis: Stāsts par 19 zaudētiem gadiem

Juris Paiders,  NRA  05/02/09    Jūnijā gaidāmas eiroparlamenta vēlēšanas, un tagad visādos veidos notiek diskusijas gan par to, ko darījuši Latvijas eiroparlamentārieši, gan par to, kas tiem būtu jādara nākamajā sasaukumā.

Vienā radio diskusijā, kad tika taujāts par taustāmiem sasniegumiem no Latvijas dalības Eiropas parlamentā, viens eksperts apgalvoja, ka galvenais Latvijas deputātu sniegums ir tas, ka nepārtraukti no augstās tribīnes ir atgādināts okupācijas fakts. Tagad visi ietekmīgie ļaudis no Itālijas un Spānijas, kas līdz šim barojās tikai ar Krievijas propagandu, zina, ka visu Latvijas problēmu cēlonis ir okupācijas sekas. Kaut ko līdzīgu žurnālistiem Briselē klāstīja arī eirodeputāts Ģirts Valdis Kristovskis.

Eiropa ir atvērusi acis un tagad var pieņemt rezolūcijas par komunisma noziegumu nosodījumu, un tagad Eiropa saprot, kādi ir Latvijas problēmu galvenie cēloņi...

Mēs parīt svinēsim ceturtā maija 19. gadskārtu. Faktiski viena paaudze jau ir izaugusi bez okupācijas. Ja tagad Latvijas politiķi joprojām klāsta, ka visu mūsu ekonomisko problēmu galvenais cēlonis ir okupācija, tad gribas kliegt. Ne jau mēs vienīgie bijām okupēti vai smakām zem PSRS jūga. Čehija tagad var aizdot miljardu Starptautiskajam valūtas fondam. Taču 1968. gadā to kārtējo reizi okupēja padomju tanki, apturot Prāgas pavasari. Slovākija bija PSRS satelīts, bet, par spīti PSRS ietekmei, pratusi iekļūt eirozonā, nevis izlūdzoties žēlastību un atlaides, bet izpildot visus Māstrihtas normatīvus. Latvijai okupācijas sekas neatļauj veidot racionālu saimniecību.

Igaunija bija tikpat ilgi okupēta kā mēs, bet nedienu apjoms tur ir daudzkārt mazāks nekā Latvijas bēdu ielejā. Tagad visās ekonomiskajās nedienās vainot okupācijas smago mantojumu nozīmē bezkaunīgi melot sev un visai Eiropai.

Jā, bija okupācija, taču mums visiem bija gandrīz divi gadu desmiti, lai tiktu tam pāri. Latvijas 4. maija svinības apēnos skaudra izpratne, ka neokupācijas laiku Latvija ir zaudējusi.

Pašreizējais krahs, kurā valdības ieveda Latvijas valsti, atgādina PSRS sabrukumu. PSRS sākumā sabruka ekonomiski ar pilnām noliktavām preču, kuras nevienam nevajadzēja, un ar tukšiem veikalu plauktiem.

1990. gada maijā, kad tika pieņemta Neatkarības deklarācija, prese aprakstīja anekdotisku atgadījumu. Tolaik notika PSRS karavīru atraitņu brauciens uz vīru bojāejas vietu. Brauciens, kuru finansēja Vācija, vairs neatceros, kura – VDR vai VFR. Viss bija labi, kamēr sirmās kundzes izbēra dzimtās zemes sauju uz brāļu kapu kopiņām. Pirms došanās atpakaļceļā viņas tika ielaistas VDR veikalā iztērēt valūtu. Viena no kundzēm, ieraugot VDR veikala preču pārpilnību, noģība, bet atjēgusies tikai izdvesa: "Kak tak – mi že ih pobedili...(Mēs taču viņus uzvarējām, kā tad tā?)" Tolaik šo epizodi viens no Krievijas TV žurnālistiem nokomentēja skaudri. PSRS uzvarēja karu, bet zaudēja miera periodu. PSRS spēja uzvarēt kaujās, bet PSRS nespēja pārspēt Rietumu pasauli miera laikā. Ar Latviju šajos 19 brīvības gados ir noticis kaut kas ļoti līdzīgs. Mēs uzvarējām okupāciju. Mēs saglabājām latvietību okupācijas laikā. Mēs masveidā neaizbraucām peļņā uz Krievijas ziemeļiem. Mēs nosargājām Latvijai savienotās republikas statusu, ko nespēja karēļi. Karēļu-Somu PSR tika degradēta par autonomo republiku un tagad ir izkususi Krievijas Federācijā bez jebkādām cerībām uz neatkarību. Mēs uzvarējām okupāciju!

Taču tagad, kad atklājas, ka 50% jauniešu vēlas aizbraukt no Latvijas, kļūst skaidrs, ka pašreizējā politiskā kliķe panāca to, ko 50 gados nespēja panākt okupanti. Mūsu jaunatne vēlas masveidā pamest šo valsti.

Tagad atkal tiek cilāts jautājums par kompensācijas piedziņu no Krievijas par okupācijas nodarīto postu. Pret Latvijas valsti un latviskumu neokupācijas laika posmā ir notikusi vēl lielāka degradācija nekā okupācijas laikā. Ja ir taisnīgi pieprasīt no PSRS bijušajām republikām (īpaši no Gruzijas, jo par Staļina un Berijas noziegumiem mums vēl neviens nav pat atvainojies un Gruzija nav atzinusi Staļina un Berijas vainu genocīdā pret Latviju) 10 miljardus lielu kompensāciju, tad ir taisnīgi pieprasīt no Latvijas politiskās elites vēl lielāku kompensāciju par neokupācijas laika zaudējumiem. Par jaunatnes pārangliskošanu, par iznīcināto rūpniecību, par latviskuma degradāciju utt., utt., utt. Rēķinam vajadzētu būt ne mazākam par tām summām, kas jau iezīmētas kompensācijās par PSRS laika okupāciju.

Latvija ir zaudējusi neokupācijas laiku. Kas atliek?

Atliek cerība, ka Rīgas un Latvijas priekšniekos reiz atmodīsies sirdsapziņa, ka Latvijas sabiedrība varbūt iemācīsies valsts amatos virzīt tos, kas pelnījuši vadīt Latviju, nevis svešzemju pakalpiņus un seklus korumpantus.

 

Viedoklis: Šī nav mana Latvija

Arno Jundze,  NRA  05/02/09    Maijs klāt, bet skaidrības nekādas – ne, kā veči teiktu, bez polša, ne ar polšu.

Nedēļa priecēja ar kārtējiem murgainiem solījumiem: atlaidīs te 2000 skolotāju, te 6000 skolotāju; likvidēs visas slimnīcas vai varbūt dažas tomēr atstās. Tādā garā varētu malt vēl labu brīdi, bet sviests, kas dāsni biris pār politiķu lūpām, kopā salikts, atgādina ainiņas no romāna par brašā kareivja Šveika dēkām trakonamā. Allaž esmu brīnījies par to, vai tiešām šīs labdzimušās ministru kundzītes un kundziņi absolūti nekontrolē, ko viņi publiski pauž sabiedrībai? Brīžam tāda sajūta – cik ministru, tik valdību, bet skaļākās un presei draudzīgākās ir tās amatpersonas, kurām nāksies veikt galvenos melnos darbus. Tā, it kā viņi nesaprastu, ka solītās nez cik tūkstošus lielās darba vietu ekonomijas ir viņu kā politiķu nāve, ka moris pēc savu pienākumu veikšanas varēs būt brīvs. Brīvs ar tik saķēzītu reputāciju, ka būs ilgi jādomā, lai atrastu kādu puslīdz jēdzīgu nodarbi pat privātā biznesa lauciņos. Dievs ar politiķiem! Māc žēlums un arī dusmas uz kultūras un izglītības darbiniekiem. Tā taču ir absolūta teļu padevība un kaujamu lopiņu lojalitāte, kas te tagad tiek izrādīta. Jūs tūdaļ likvidēs, izmetīs uz ielas, un pēc deviņiem mēnešiem, kad beigsies bezdarbnieku pabalsts, jūs šajā valstī būsiet absolūts nekas! Jā, un tieši "šajā valstī", pat ja kāds patriotisks un tāpēc anonīms plātīzeris izpaudās komentāros, ka esot jāraksta nevis "šī valsts", bet "mana valsts", es sevi nespēju nedz asociēt, nedz identificēt ar tām cūcībām, kas šobrīd notiek. Neesmu izšķiedis nedz 30 miljonus par tiltu celtniecību, nedz notrallinājis kādas komercbankas kapitālus, nedz iedzinis Latviju parādu jūgā, pelnīdams ātros miljonus, spēlējot nekustamā īpašuma piramīdās. Ja pasaku, tā ir "mana valsts", tad man ir jāsēžas uz apsūdzēto sola kopā ar tiem, kas, spekulējot uz tautas patriotismu, piedzina sev kabatas un nolaida Latviju līdz kliņķim. Es netaisos to darīt un uzskatu, ka visi šie prātuļojumi par vainīgo nemeklēšanu un konsolidāciju nāk no politiski un ekonomiski uzpirktu inteliģentu mutēm, kas labi zina, ko paši ēduši. "Manā valstī" un manā Latvijā viņiem nav nedz vietas, nedz teikšanas, un negrasos kaut kādu vāvuļu dēļ liet virsū mēslus savai Latvijai.

To, ka "šī valsts" nav dzīvotspējīga un demonstrē absolūtas ciniskas divkosības paraugstundu, apliecina nedēļas trauksmes zvans par Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas iespējamo likvidāciju. Divkosība tāpēc, ka visi politiķi, tikuši TV ekrānos, to vien dara kā gudri runā par Latvijas nokijām, par idejām ar pievienoto vērtību, bet reāli paši mēģina nokaut Latvijas zinātnes galveno intelektuālo barotni, vietu, kur tapis un veidojies valsts intelektuālais potenciāls. Ja var pieķerties bibliotēkai, kurā tapušas liela daļa Latvijā sarakstīto disertāciju; kas ir dibināta 1524.(!) gadā, kurā glabājas tik unikāli izdevumi, kādi visu apkladzinātajai Gaismas pilij pat sapņos nav rādījušies un kurus reāli Rietumu bukinistu izsolēs varētu tirgot par summām, kas sasniedz vismaz sešciparu skaitli, ja var plānot aizslaucīt mēslainē unikālo Rīgas pilsētai dāvināto bibliofila Misiņa kolekciju, kuras vērtība materiālā ziņā arīdzan rakstāma ar daudzām nullēm, tad ko te vēl komentēt! To neuzdrošinājās zviedru karaļi, to neatļāvās krievu cari, tai neķērās klāt nedz Staļins, nedz Hitlers, bet Dombrovska kunga valdība un tās sabiedrotie vienkārši rullē, demonstrējot savu absolūto analfabētismu.

Nē, neredzu nevienu iemeslu, kālab lai nojauktu robežu, ko domās esmu novilcis starp "šo valsti" un manu Latviju. Ja kādam gribas just mazohistisku atbildību un ciest par citu melniem darbiem, tā ir viņa darīšana, bet, manuprāt, nav ko te tēlot mazus jēzuliņus un tīksmināties par mocekļa oreolu. Gribu tikai piebilst – "šai valstij" nav nākotnes.

 

Intervija ar Ģirtu Valdi Kristovski: "Nepieļaušu nacionālo vērtību devalvāciju"

Ģirts Zvirbulis,  Latvijas Avīze    05/02/09     Ar partijas "Pilsoniskā savienība" izvirzīto Rīgas domes priekšsēdētāja amata kandidātu ĢIRTU VALDI KRISTOVSKI sarunājas "Latvijas Avīzes" žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Ģirts Zvirbulis.

V. Krustiņš: – Aptaujas rāda, ka rīdzinieku vidū populārākie galvaspilsētas mēra amata kandidāti esot Nils Ušakovs un Ainārs Šlesers, bet jūs esat palicis tikai ceturtajā vietā. Kā tad tā?

Ģ. V. Kristovskis: – Pašreizējās aptaujas vēl ir diezgan neprecīzas, jo ļaudīm vēl nav bijis iespēju pilnvērtīgi izvērtēt kandidātus. Pieļauju, ka Ušakova iespējamais balsu vairākums varētu būt diezgan ticams, jo "Saskaņas centram" ir konsolidēta vēlētāju bāze, bet citu partiju rezultāti tomēr būs atšķirīgi no aptaujā redzamajiem. Kaut vai tā iemesla dēļ, ka man vēlētāju atbalsts pieaugs.

Ģ. Zvirbulis: – Ja prognozes piepildīsies, tad "SC" domē būs pārstāvēts tādā skaitā, ar kuru būs grūti nerēķināties. Vai pieļaujat iespēju, ka PS un "SC" varētu sastrādāties vienā koalīcijā?

– Es tiešām esmu pārliecināts, ka man atbalsts pieaugs, jo kampaņa mums tikai sāksies. Ņemot vērā, ka pēdējos gadus esmu strādājis ārpus Latvijas, Eiropas Parlamentā, 11,8% atbalsta ir labs sākums. Mēs noteikti būsim Rīgas domē, tāpēc cīnīsimies par iespējami labāko rezultātu. Par koalīcijas sastāvu domāsim tad, kad vēlētāju balsis būs saskaitītas. Taču vēlos uzsvērt, ka PS jau ir partneri, ar kuriem mēs esam līdzīgās domās par valsti, nostājā pret korupciju. Šeit es domāju "JL" un "SCP", ar šiem spēkiem pirmkārt rēķinos kā potenciāliem partneriem domes koalīcijā.

– Bet tomēr iespēju piesaistīt "SC" jūs neizslēdzat?

– Es tomēr teiktu citādi – Rīgas pilsētai ir jautājumi, kuru risinājumi ir visu interesēs, arī "SC". Tā ir objektīva situācija. Bet, kas attiecas uz koalīcijas sastāvu, es pirmkārt gribētu runāt par jau pieminētajiem spēkiem.

V. Krustiņš: – Nesen runājām ar vēl vienu iespējamo "SC" mēra kandidātu Sergeju Dolgopolovu, un viņš apgalvoja, ka Rīgas domei nepieciešams labs diriģents. Savukārt par "cilvēku orķestri" dēvētais Ainārs Šlesers sevi faktiski pasludinājis par vēlēšanu uzvarētāju.

– Smaidot teikšu, man ir pārliecība, ka es būtu redzami labāks šā orķestra diriģents, jo pārzinu arī valsts, pašvaldību un starptautiskās lietas. Manas zināšanas, pieredze ir plašāka un dziļāka. Šlesers būtu piemērots tikai primitīvāko instrumentu spēlēšanai. Viņam varētu ļaut pa reizei uzsist pa bungām, bet ne vadīt orķestri. Rīdziniekiem nevajadzētu to pieļaut, jo tādā gadījumā šis orķestris pārvērstos par nebaudāmu troksni, kur netiek ievērotas ne notis, ne taktis, tiek jaukti mūzikas stili. Viņš jau ir paziņojis, ka pirmo vijoli atkal uzticēs "šofera dēlam". Katram jādara savs atbilstoši sagatavotībai un aicinājumam. Būšu mērs, Šleseram būs viegli būt uzņēmējam taisnīgas konkurences apstākļos.

– Bet viņš atšķirībā no daudziem citiem jau ir nācis ar konkrētu solījumu radīt jaunas darba vietas.

– Es arī piedāvāju darba vietas un ne mazāk! Turklāt atšķirībā no Šlesera es nerunāju par lētu izpriecu tīkotāju apkalpošanu, bet gan par zināšanu ietilpīgu ražošanu. Vērts atgādināt, ka tieši Šlesers pirms Saeimas vēlēšanām solīja visiem 500 latu algu, pensijas. Viņa solījumi ir izgāzušies, tā vietā bankroti, algu samazināšanas, kredītu parādi un izpostītas dzīves.

Es saprotu un spēju runāt ar uzņēmējiem un zinātniekiem, nevis tos šantažēju. Esmu apmeklējis Rīgas tehnoloģiskos parkus un zināšanu centrus, kur pārliecinājos, ka mums ir pietiekama pieredze, lai radītu inovatīvus un konkurētspējīgus produktus. Bet valsts un pašvaldības kūtrums liedz šos projektus realizēt. Protams, arī mēs attīstīsim ostu, sabalansējot uzņēmēju intereses, iedzīvotāju vajadzības un vides aizsardzību. Šlesera vadībā ostas attīstība ir iesprūdusi tiesu procesos.

– Visi mēra kandidāti tagad runā tikai skaistas frāzes. Katrs mazais bērns zina, ka šobrīd ir moderni runāt par ražošanu ar augstu pievienoto vērtību. Bet vai jūs tagad nebraucat valdības lauciņā? Kurš tad pašvaldību vietā rūpēsies par vienkāršām iedzīvotāju vajadzībām – salabot ielas, novērst satiksmes sastrēgumus?

– Valsts un pašvaldības intereses nav nodalāmas lietas. Pašvaldībai ir nepieciešama cieša sadarbība ar valsti, lai abas varētu attīstīties. Es skatos uz lietām valstiski. Valstij nav jācīnās ar Rīgu vai Rīgai – ar perifēriju.

Lai nodrošinātu finansējumu visām interesēm un vajadzībām, vispirms jāsaražo un jāpārdod savas preces. Rīga ir Latvijas tautsaimniecības nesošā ass, un tā ir liela atbildība. Protams, jānodrošina komunālie pakalpojumi, sociālie pabalsti, bet, ja Rīga nepiedalīsies ekonomikas procesā, tad pilsēta un Latvija nekad neatkopsies, jo tieši šeit ir sakoncentrēts valsts intelektuālais spēks.

Cilvēki būs apmierināti tikai tad, kad varēs normāli strādāt, pelnīt, nomaksāt komunālos maksājumus, nodrošināt bērniem izglītību un vēl atlicināt kaut ko dzīves baudīšanai – kultūrai, sportam. Ja pilsētniekiem būs darbs, tad arī pašvaldībai būs ienākumi, par ko remontēt ielas un maksāt pabalstus.

Pilsētas kasē ir jābūt pašu nopelnītai naudai, tā nevar pastāvīgi nākt no citām valstīm, kā tas bijis pēdējā laikā. Strādājot Eiropas Parlamentā, mēs panācām Latvijai vairāk finanšu līdzekļu, ko vietējie politiķi nav spējuši mērķtiecīgi izmantot. Rīgas attīstība joprojām nepārliecina. Galu galā jūsu minētās ielas, iekšpagalmi netiek pienācīgi uzturēti. Es saprotu, par ko runāju, jo esmu būvinženieris, kā arī juridisko zinātņu maģistrs.

– Joprojām tikai skaistas runas. Šlesers toties konkrēti solīja atjaunot Rīgas Centrāltirgus darbību – izdzīt ārā visus tos lupatniekus un tirgot tikai Latvijas produkciju...

– Atcerēsimies – Šlesers ir tirgojis importēto. Mums ir konkrētas apņemšanās. Arī mēs tirgu sakārtosim. Viena no vajadzībām PS Rīgas programmā ir VEF koncepta atjaunošana. Tas nenozīmē fiziski atgriezties pie tāda VEF, kāds tas bija pirmskara Latvijas vai padomju laikā, bet gan attīstīt mūsdienīgu ražošanu. Latvijai ir virkne spējīgu nelielu uzņēmumu informācijas tehnoloģiju jomā, mums ir tradīcijas un speciālisti, kas spētu saražot konkurētspējīgus piedāvājumus… Viņi ir jāsakooperē un jāatbalsta.

– Kādus produktus tad jūs tur ražosiet?

– Šobrīd nav būtiski pateikt, vai ražos tieši telefonus, mikrofonus, skaņas stabilizatorus vai ko citu. Gribu atbalstīt mūsu gaišos prātus, lai viņi varētu veiksmīgi strādāt un konkurēt pasaulē.

Tam būs nepieciešama mērķorientēta izglītības sistēma, lai sagatavotu atbilstošus inženierus, tehniķus. Katrā ziņā apzinos, ka rezultātu nevar sasniegt vienā dienā, līdzīgi kā bedri aizberot. Bet pēc pieciem vai desmit gadiem mums jau varētu būt radīts jauns VEF, kas ražo pasaules līmeņa produkciju.

Jums taisnība, ka par ražošanu ar augstu pievienoto vērtību runāts jau sen, bet diemžēl nav darīts pietiekami. Piemēram, pērn Latvija lietišķajiem pētījumiem veltīja aptuveni 0,61% no IKP, bet Skandināvijā šiem mērķiem tiek veltīti 3 līdz 4% no IKP.

– Nu viņiem varbūt ir vairāk zinātnieku, kam to dot.

– Ja Rīgas vadību tas neinteresē, tad mums radošu zinātnieku nebūs ne tagad, ne nākotnē. Turklāt zinātni, inženierdomu varēja atbalstīt, dodot tiem konkrētus pasūtījumus. Man nav saprotams, kāpēc miljardu vērts projekts par zemās grīdas tramvaju tiek uzticēts citu valstu uzņēmumiem? Rīgā šajā jomā ir tradīcijas un speciālisti, uzņēmumi un tehnoloģijas. Esmu pārliecināts, ka arī etalonu varēja ieviest vietējie speciālisti, bet pašvaldība izvēlējās to iegādi ārzemēs, turklāt par trīs vai četras reizes augstāku cenu, nekā tas izdarīts citās Eiropas galvaspilsētās. Jājautā pašreizējam mēram Birka kungam un eksmēram Ārgalim, citiem Rīgas kungiem – vai tāda ir tā saimnieciskā domāšana, ar ko viņi mīl dižoties?

– Gan jau mēs arī ar viņiem parunāsim. Bet tagad par iespējamajām koalīcijām Rīgas domē. Vai pieļaujat iespēju, ka gudri krievu politiķi labprāt domes priekšgalā redzētu Šlesera kungu, nevis kādu citu?

– Protams, jo viņi ideoloģiski stāv tuvu. Šleseram diemžēl nepiemīt nekāda nacionālā pašcieņa. Rubļa dēļ notirgos jebko. Viņa politika ir vienkārša – peļņa šauram savējo lokam. Latvijas un Rīgas gadījumā šāds mērs būtu bīstams precedents, jo, naudas dzīts, viņš pieņems dažādus slidenus priekšlikumus.

Lai gudru krievu politiķu darījumi nebūtu iespējami, Pilsoniskā savienība uzskata, ka Rīgas mēra ievēlēšana būtu jāuztic pašiem rīdziniekiem. Tad pilsētas galva par savu darbu būtu tieši atbildīgs vēlētāju priekšā, nevis pildītu zoodārza sanāksmē solīto.

Ģ. Zvirbulis: – Jūsu programmā ir šāds teikums: "Mūsu Rīga ir nacionālas valsts sirds, kurā nav vietas totalitārai ideoloģijai un impērijas propagandai. Mēs spēsim aizstāvēt savas vērtības, savu valodu, vēsturi un kultūru." Dažādas krievu organizācijas jau ir paziņojušas, ka nākamgad plaši atzīmēs 9. maija pasākumus visa gada garumā. Diez vai tur iztiks bez impērijas propagandas. Kāda būs jūsu kā Rīgas domnieka nostāja pret šiem pasākumiem?

– 9. maija pasākumu mērķis tikai daļēji ir kritušo cīņu biedru piemiņa. Tā arī būs izaicinoša Krievijas interešu demonstrēšana. Diemžēl Latvijā turpinās divu ideoloģiju sadursme. Tā teikt, turpinās Otrais pasaules karš, kas nav normāli, un tam reiz jādara gals. Tāpēc, strādājot EP, es veicu izpēti un Eiropas Komisijā pieteicu nepieciešamību izmantot starptautisko tiesību instrumentus, Nirnbergas tiesas pieredzi, vērtējot Austrumeiropas, Latvijas nonākšanu komunistu nagos. Darbs ir iesākts un jāturpina.

Ja es būšu Rīgas mērs, tad nesenās totalitārās vēstures patiesības jautājumi netiks atstāti pašplūsmai. Sadarbībā ar Pilsoniskās savienības deputātiem Eiropas Parlamentā turpināsim cīņu, lai Eiropas normatīvie dokumenti atspoguļotu Otrā pasaules kara patiesu notikumu un seku izvērtējumu. Tas mums dos juridisku bāzi, lai šī dezorientētā publika nevarētu kropļot vai izsmiet Latvijas neseno vēsturi.

– Tādai pārliecināšanai gan vajadzēs vairāk nekā viena domes sasaukuma laiku.

– Jā, bet esmu apņēmies runāt ar krievu sabiedrību, veltīt tam spēkus, pieaicināšu speciālistus. Esmu pārliecināts, ka civilizētā sarunā vismaz daļu no viņiem mums izdosies pārliecināt, ka viņi dzīvo Latvijā, ka Padomju Savienība neatgriezīsies, ka viņiem jāglābjas no padomju gūsta, kurā viņi joprojām atrodas.

V. Krustiņš: – Bet varbūt šie ideoloģiskie pretinieki nākamajā domē iegūs vairākumu un jūs nemaz nevarēsiet viņiem traucēt.

– Tas atkarīgs no vēlētāju izvēles. Ja viņi sev šo postu sagādās un atdos balsis par naidīgu ideoloģiju, tad nacionālās pašcieņas graušana pieņemsies spēkā. Neatkarīgi no tā, vai būsim pozīcijā vai opozīcijā, PS deputāti darīs visu, lai to nepieļautu.

Turklāt mēs celsim nacionālo pašapziņu, nodrošinot kvalitatīvu valsts un pašvaldības pārvaldi. Ja Rīgā pašreiz nebūtu pārkāpums pēc pārkāpuma, nesaimnieciskums pēc nesaimnieciskuma, tad nevienam nebūtu iemesla par latviešu valdīšanu smīkņāt un arī cittautieši jau sen būtu pieņēmuši mūsu tautas vadošo lomu Latvijā. Taču pārvaldība ar sliktu slavu, kāda Rīgā bijusi līdz šim, dod argumentus cilvēkiem, kas neatzīst latvisko.

Ģ. Zvirbulis: – Noslēgumā gribēju pajautāt jums kā bijušajam aizsardzības un iekšlietu ministram. Nedrošība un nekārtība Rīgā nomāc daudzus pilsētniekus. Turklāt ekonomisko problēmu laikā parādījusies tendence, ka "viesi" no lauku rajoniem brauc uz galvaspilsētu laupīt. Kā jūs "diriģēsiet" šo sfēru?

 

Sociālpsihologs latviešu attieksmē saskata šizofrēnijas pazīmes

BNS  05/04/09    Plaisas mazināšanai starp valsti un sabiedrību ir nepieciešama nepārtraukta diskusija par valsts lomu un nozīmīgākajām valsts vērtībām, intervijā aģentūrai BNS pavēstīja Latvijas Universitātes asociētais profesors, sociālpsihologs Ivars Austers. «Latviešiem šobrīd piemīt drusku tāda šizofrēnija - Latvija ir laba, es kā latvietis arī esmu tīri jēdzīgs, bet ar to valsti kaut kas īsti nav kārtībā,» sabiedrībā izplatīto attieksmi pret valsti raksturo sociālpsihologs.

Pēc Austera domām, cēloņi šādai attieksmei ir meklējami varas līmenī definētajās nacionālajās vērtībās, kas lielākoties bāzējas valsts dibināšanas laika politiskajā ideoloģijā, kuras centrā bija valoda un etniskums kā galvenās nacionālās piederības iezīmes.

«Ja mēs pārceļam šo laiku ideoloģiju uz šodienu, tad daudzas lietas vienkārši var šķist dīvainas un pārāk formālas, lai viņām piekristu,» skaidro Austers. Viņš uzsver, ka etniskums kā valstiskās piederības simbols rietumu pasaulē un arī daudzu cilvēku prātos aizvien vairāk zaudē savu lomu, vietu atvēlot valstiskajai pilsonībai. Pārnesot šīs vērtības uz mūsdienu sabiedrību, cilvēku prātos tad arī veidojas atsvešinātība no valsts, ir pārliecināts eksperts.

Tas gan nenozīmējot, ka piederības izjūta Latvijas valstij nepastāv, un spilgtākais piemērs tam ir hokeja fanu aktivitātes.

«Visi tie hokeja fanu izgājieni un tas, kas notiek ap Latvijas hokeja izlasi - tur ir šī nacionālā ideja rietumu izpratnē, kad nacionalitāti definē nevis etniskums, bet valstiskā pilsonība. Tur tas viss pastāv,» ir pārliecināts sociālpsihologs.

Sociālpsihologs uzsver, lai mazinātu plaisu starp cilvēku un valsti, ir nepieciešama nepārtraukta diskusija par to, kas ir Latvijas valsts un kāpēc tā ir vajadzīga. Tāpat, iespējams, ir nepieciešama nacionālo vērtību pārdefinēšana.

«Kas notiktu, ja tagad kāds pavēstītu, ka nacionāli vislojālākais ir tas cilvēks, kas maksā nodokļus, un ka tā ir minimālā lojalitātes izpausme, ar ko pilnīgi jāpietiek, lai cilvēks varētu piederēt šai valstij,» retoriski vaicā eksperts.

Pašreiz tādas demokrātiskas diskusijas starp sabiedrību un valsti iztrūkst, norāda Austers.

«Latvijā ir skaidrs, kā vienam normālam, nacionāli noskaņotam cilvēkam būtu jādomā,» vēsta sociālpihologs, uzsverot, ka īsti demokrātiskā sabiedrībā ir definēti diskusijas pamatprincipi, bet ne tās gala rezultāts.

 

 

 

Veselībā, kultūrā, ticībā un izglītībā...

 

 

Viedoklis: Par principu nauda seko skolēnam, lūdzu, bez bla bla bla

Viktors Avotiņš,  NRA  04/07/09     Izglītības un zinātnes ministrei (Neatkarīgā, 31. 03. 2009.) un viņas klerkiem liekas, ka izglītības sūtība ir – "kvalitātes un atbilstoša pedagoģiska procesa nodrošināšana".

Ja tā tiešām ir IZM sūtība, tad nevajadzētu nemaz būt grūti masu avīzes slejās masu lasītājam, kurš savā vairumā ir ģimenes loceklis un šā vai tā saistīts ar skolu vai pats ir skolotājs, pieejamā konkrētā valodā paskaidrot, kā ministrijas iecerētais pasākumu kopums garantēs šo sūtību ij bērniem, kuriem skola būs tuvu, ij bērniem, no kuriem tā attālināsies. Ij pilsētās, ij laukos. Kā valdības un ministrijas iecerētās "pretkrīzes" manipulācijas ar skolām un skolotājiem garantēs pēdējo atdevi minētajai sūtībai pēc labākās sirdsapziņas. Ar ko psiholoģiski, profesionāli, izglītības politikā tiks kompensēts skolotāju materiālā stāvokļa pasliktinājums? Ar kādiem pasākumiem IZM likvidēto skolu bērniem tiks kompensēts šīs likvidācijas dēļ uzpampušais "cilvēciskā faktora" deficīts? Kas attaisno ministrijas apiešanos ar skolotāju kā ar valsts īpašumu? Proti – kas ļauj tai veikt manipulācijas ar skolotāja atalgojumu un darba vidi pat bez savlaicīga un atbilstoša šo manipulāciju tiesiska nodrošinājuma (piemēram, likums par atalgojumu valsts sektorā 2009. gadā, manuprāt, ir viens visai nelikumīgs papīrs)? Skolotāju patriotisma jūtas? Līdzatbildība par valsts grūto stāvokli? To varētu prasīt vara, kurai šīs lietas būtu bijušas valsts politikas pamatprincips. Šī vara to prasīt nevar. Jo tās uzsvērts pamatprincips, kārtojot attiecības ar sabiedrību, ar tās pārstāvjiem katrā nozarē, bijis – darījums. Tā visiem spēkiem centusies, lai ne izglītība, ne medicīna, ne arī kultūra te nebūtu it nekas vairāk kā darījums, pakalpojums... Tad – kādas tiesības varai, kura pati attiecības ar sabiedrību kārtojusi nevis kā ar cilvēkiem, bet kā ar algotņiem, nu pēkšņi prasīt no cilvēkiem ko vairāk kā algotņu attieksmi – "tu maksā, es daru"? Protams, var šo normālo attieksmi gribēt, un skolotāju vidē tā ir vēl, paldies Dievam, krietni dzīvāka nekā, spriežot pēc oficiāli tiražēto viedokļu "plastmasas" kvalitātes, ministrijas vidē. Taču, lai to gribētu ministrija, visupirms tai pašai jāpārslēdzas no direktīvas vismaz uz profesionālu (proti, tādu, kas valsts mērogā uzlabo, nevis gadiem ilgi brucina izglītības sūtībai būtiskos parametrus), ja ne cilvēcīgu attieksmi ij pret nozarē strādājošajiem, ij pret nozares misiju.

Pirmkārt, ja jau, kā ministre apgalvo, veikti aprēķini par jaunveidojamo novadu izglītības iestāžu attīstības (!) perspektīvām, tad kāpēc šie aprēķini (protams, pamatoti caur projekciju izglītības sūtībā, caur tās kvalitātes, pieejamības, pedagoģiskā procesa nodrošināšanas attīstību (!)), nav publiskas diskusijas produkts? Tad, kad konkrētas aplēses, konkrēti konkrētai videi veltīti pārliecinoši argumenti stāv pretī cilvēku iedomām, atkrīt vajadzība vaimanāt par ļaužu, tostarp žurnālistu, spekulācijām ap principu Nauda seko skolēnam. Jo tad ir, ko komentēt. Šobrīd ministrija pati publiskajā telpā tiražē tik informācijas, lai būtu iespējama vien attieksme, nevis vērtējums. Minētais ministres raksts nav izņēmums.

Otrkārt, rakstā teikts, ka "mūsu valstī līdzās izglītības sistēmai pastāv arī sociālā, kultūras un ekonomikas un citas sistēmas", kuras katra atbild par savu. Re, cik labs valsts politikas pašraksturojums. Atzīšanās, ka izglītība te ir resora produkts, ceļi – cita resora produkts u. tml. Būtībā valdības valstī nav, ir tikai resoru ministru kompānija. Proti – nav instrumenta, kas vērtētu, nodrošinātu resorisko lēmumu valstiskumu, to, tā teikt, sabiedrisko labumu. IZM arī, šķiet, negrasās būt atbildīga valstiskā līmenī. Jo tad zūd skaistā iespēja resoriem stumt atbildību no cita pie cita. Bet kāda tā vai cita principa valstiskā, pat resoriskā kvalitāte gan gaidāma, ja pirms (!) tā ieviešanas netop no visiem ar to saistītajiem resoriem kopīgi publiski paziņots: jā, mēs esam savstarpēji vienojušies un garantējam, ka infrastruktūra (ceļi, transports) būs tādā stāvoklī, lai bērni tiktu līdz skolām bez stresa jebkurā gadalaikā un ikvienos laika apstākļos? Mēs kopā garantējam, ka princips Nauda seko skolēnam nozīmēs līdzekļu mērķtiecīgāku veltīšanu izglītības sūtībai un nepalielinās vecāku sociālo, ekonomisko noslodzi. Galu galā – mēs kopā garantējam, ka mūsu piekoptā politika neveicinās turpmāku lauku infrastruktūras degradāciju un nākamo paaudžu aiziešanu no laukiem. Šādas garantijas ne IZM, ne RAPLM, ne SM, ne pašvaldību publiski pieejamajās izstrādēs es neredzu. Ja nav šādu garantiju, tad ar bērniem un skolotājiem top eksperimentēts.

Treškārt, pagaidām tā sauktie speciālisti publiski nodarbojušies pamatā ar principa Nauda seko skolēnam propagandu. Gribētos no tiem redzēt nevis vien ideālo principa pusi, bet kritisku tā analīzi. Koeficientu sistēma nenovērš principa trūkumus – segregācijas iespēju; tieksmi uz tādu klašu apjomu, kur individuāla pieeja pilnībā izslēgta; iespējas izmantot šo principu ne izglītības, bet tikai korporatīva "biznesa" apjomā... Kādus šo trūkumu kompensācijas mehānismus piedāvā IZM? Un, ja jau tagad visupirmais IZM sauklis ir "izglītības naudu – izglītībai", tad sākt ministrijai tomēr vajadzētu ne ar Skrudalienas skolu, kurā esot 11 tehniskie darbinieki, bet ar sevi. Apskatījies tikai resora pārvaldes funkcijas un struktūras, grasījos derēt ar Valsts kanceleju, ka bez ļaunām sekām izglītības sūtībai IZM štatu var samazināt par 50–70 procentiem, var likvidēt vairākus desmitus ar IZM šā vai tā saistītu kantoru. Utt. Izglītības naudu – izglītībai!

 

Veselības sistēmā tomēr būs būtisks samazinājums

LETA  04/09/09    Šodien premjera Valda Dombrovska (JL) un veselības ministra Ivara Eglīša (TP) tikšanās laikā panākta vienošanās par būtisku izdevumu samazinājumu veselības sistēmas pārvaldē.

Kā žurnālistiem sacīja premjers, panākta vienošanās, ka Veselības ministrijas (VM) un tās pakļautībā esošo valsts aģentūru sistēmā tiks veikti samazinājumi, lai administratīvais aparāts un tā atalgojums būtu 2006.gada līmenī.

Tāpat tiks sagatavoti priekšlikumi par tām veselības programmām, kuras ir ieviestas pēdējos gados un kurām valsts varētu samazināt finansējuma apmēru.

Sarunā pārrunāti trīs galvenie jautājumu bloki - VM un dažādu aģentūru administratīvie tēriņi, panākot vienprātību, ka štatu samazinājumi tiks veikti indikatīvi uz 2006.gada līmeni.

Puses vienojušās ka papildu analīze ir nepieciešama arī attiecībā uz kompensējamo medikamentu cenām, kur esot gan pozitīvas, gan atsevišķos gadījumos arī negatīvas tendences.

Tāpat pārrunāta situācija ar atsevišķām pakalpojumu cenām un atsevišķām ārstniecības programmām. Panākot vienprātību, zināms pakalpojuma cenu samazinājums tiks veikts, par kopējo līmeni runājot budžeta apstiprināšanas kontekstā.

VM vēl sagatavos un iesniegs analīzi par konkrētām ārstniecības programmām, kuras īpaši ieviestas un ievērojami paplašinājušās pēdējos gados, lai varētu lemt par to turpmāko nākotni.

Būs aģentūras, kuras tiks likvidētas vispār. Svarīgi, ka virzāmies uz administratīvo aparātu indikatīvi 2006.gada līmenī, "šos trekno gadu pieaugumus vienkārši ņemam nost", sacīja premjers.

Eglītis žurnālistus informēja, ka ministrija jau sagatavojusi priekšlikumus par VM centrālā aparāta un valsts aģentūru reformām. Pēc ministra teiktā, tās īstenojot, darbu var nākties zaudēt katram piektajam ierēdnim.

Tiks veikti arī atalgojuma samazinājumi.

"Mēs lēšam, ka aģentūru skaists mazināsies uz pusi, mazināsies arī funkciju apjomi," sacīja ministrs.

Būtiski tiks samazināts arī valsts aģentūru skaits un pārskatītas to veicamās funkcijas.

Šobrīd ir skaidrs, ka likvidētas tiks trīs aģentūras - Latvijas Medicīnas bibliotēka, Medicīnas profesionālās izglītības centrs un Veselības statistikas un medicīnas tehnoloģiju valsts aģentūra. Pārskatīta tiks arī citu aģentūru darbība.

Būtisks samazinājums skars Veselības obligātās apdrošināšanas aģentūru. Reformas skars Sabiedrības veselības aģentūru, Veselības inspekciju u.c.

Kā norādīja Eglītis, ministrija vērtēs un nāks klajā ar priekšlikumiem, kādas konkrētas veselības programmas valsts vairs nevarēs nopirkt iedzīvotājiem. Tas tikšot vērtēts ļoti rūpīgi, un īpaši revidētas tiks tieši pēdējos gados klāt nākušās programmas.

 

Augstskolu pasniedzējus sūta bezalgas atvaļinājumos

Zane Stankeviča,  NRA  04/09/09    "Tikai nerakstiet vārdu, citādi mani atlaidīs!" saka kāda Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) pasniedzēja. Laikā no 3. līdz 6. aprīlim šajā augstskolā darbs ir apstājies, jo visi darbinieki aizsūtīti bezalgas atvaļinājumā.

Pasniedzēji norāda, ka saprot nepieciešamību šādi rīkoties, taču protestē pret veidu, kā tas tiek darīts – vadība vienkārši noliek priekšā sarakstu, kas visiem jāparaksta, pretējā gadījumā tiek gatavots atlaišanas rīkojums. Kaut arī augstskolas apņēmušās saglabāt studiju kvalitāti arī dramatiskā finansējuma samazinājuma apstākļos, ne visām tas izdodas. Domājot par izdzīvošanu, ciest nākas arī prioritārajam resursam – pasniedzējiem. Visgrūtāk klājas tām augstskolām, kas visvairāk atkarīgas no valsts piešķirtā finansējuma.

Sākot ar maiju, LLU pasniedzējiem algas tiks samazinātas par 20%. Kā norāda pasniedzēja, kas savu vārdu nevēlējās publiskot, algu cirpšana būtu notikusi jau no 1. aprīļa, taču likumdošana paredz, ka par šādiem lēmumiem darba ņēmējs jābrīdina vismaz mēnesi iepriekš. Lai jau šomēnes varētu maksāt mazāk, pasniedzēji aizsūtīti bezalgas atvaļinājumā. Tas gan nenozīmē, ka mācībspēki šajās dienās laiski bauda saulīti, jo mācību process pavasarī ir īpaši aktīvs – studenti gatavo bakalaura un maģistra darbus, lūdz konsultācijas, kārto parādus, tāpēc lielākajai daļai pasniedzēju ir darba pilnas rokas arī piespiedu atvaļinājuma laikā.

"Pārsvarā visi ir sašauti, īpaši lektori un asistenti, jo tas būtiski ietekmē viņu ienākumus – viņiem nepaliek no kā dzīvot. Ja tiktu veiktas strukturālas izmaiņas, mēs tās atbalstītu, bet tagad liekas negodīgi. Izdevumus var samazināt arī citādi, racionālāk, nevis uz mācībspēku rēķina," saka pasniedzēja. Viņa arī norāda, ka darbinieki vēlētos no vadības sagaidīt labāku attieksmi. "Ja vēl būtu kādas uzrunāšanas, bet nē – ne izskaidro, ne motivē, bet vienkārši nostāda fakta priekšā: ja neparakstīs vienošanos, atlaidīs. Tas ir pazemojoši, ka darba devējs var izrīkoties sazin kā pēc savas sirds patikas."

LLU Preses daļas vadītājs Juris Kālis gan Neatkarīgajai norādīja, ka visi lēmumi tiek pieņemti demokrātiskā ceļā un iepriekš tiek izrunāti struktūrvienību sanāksmēs un rektorāta sēdēs. "Rektors nevar izrunāties ar katru darbinieku atsevišķi. Tā nav tiesa, ka viņiem piedraudēts, ka par sūdzēšanos atlaidīs, bet bailes var būt katram – tā ir ikvienā darbavietā," skaidro J. Kālis. Gan LLU, gan citas augstskolas norāda, ka ar esošo samazinājumu ir izdevies tikt galā, taču bažījas, ka nākotnē finansējums arī augstākajai izglītībai varētu tikt samazināts vēl vairāk.

Diemžēl līdzīga situācija ir arī Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU). Sākotnēji paredzēto 29 miljonu vietā augstskolai piešķirti vien 19 miljoni, tāpēc jau gada sākumā atlikušas tikai divas alternatīvas, ko piedāvāt darbiniekiem, – vai nu par trešdaļu samazināt algas, vai iet prom no darba. Šā iemesla dēļ atlūgumus iesnieguši un darbu pametuši gandrīz 40 cilvēku – lielākā daļa no tiem lektori, kuriem darbs augstskolā nav pamatnodarbošanās, ar citiem vienkārši nav pagarināts līgums.

"Mācību process nav vienkāršs – tas ir intensīvs, prasa daudz enerģijas, piepūles. Tiem, kas ir vecāki, mēs dodam mājienu ar sētas mietu, vai tie tomēr negrib prasties un iet pelnītā atpūtā. Ir pasniedzēji, kas paši izvēlas mierīgas vecumdienas, taču citi apņēmušies strādāt, kamēr vien veselība ļauj," atzīst RTU rektors Ivars Knēts. Pēc algu samazināšanas gan augstskola nevienu bezalgas atvaļinājumā sūtīt negrasās.

Tik dramatiskus soļus neplāno spert arī Latvijas Universitāte (LU), "ja vien Latvijas valsts plāni attiecībā uz augstākās izglītības finansējumu turpmāk nesola vēl kādus krasus pavērsienus", saka LU Attīstības un plānošanas departamenta Stratēģijas nodaļas vadītājs Juris Pūce. Tiesa, atsevišķās fakultātēs dažiem pasniedzējiem nācies pieņemt neapmaksātas brīvdienas janvāra beigās un februāra sākumā. Valsts piešķirtais finansējums tiek sadalīts pa programmām, tāpēc fakultātēs, kur mazāk studentu, nācies izšķirties par šādu soli. "Kopumā šāda sistēma nav plānota. Atsevišķos gadījumos samazināta darba samaksa, bet LU kā prioritāti izvirzījusi akadēmiskā personāla saglabāšanu," uzsver J. Pūce. Augstskola jau laikus spērusi soļus, lai samazinātu finansējumu atbilstoši piešķirtajiem līdzekļiem, tāpēc darbinieku atlaišana vai sūtīšana bezalgas atvaļinājumā netiek plānota.

 

Tikai nepilna ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju neesot grēkojuši

Diena   04/10/09    Tikai 22% Latvijas iedzīvotāju neesot ļāvušies nevienam no septiņiem nāves grēkiem, secināts pētījumu centra SKDS martā veiktajā aptaujā. Pētījumā secināts, ka visbiežāk grēkošanā atzīstas jaunieši, iedzīvotāji ar augstāko izglītību un augstiem ienākumiem.

Jau IV gadsimtā kristīgā baznīca uzskaitīja grēkus, kuri vēlāk tika nosaukti par nāves grēkiem. Laika gaitā grēku saraksts ir mainījies. Arī šobrīd nepastāv vienots šādu grēku saraksts. Taču jau daudzus gadsimtus kristīgā baznīca runā par septiņiem nāves grēkiem. Visbiežāk patlaban par nāves grēkiem tiek uzskatīti miesaskāre, negausība, alkatība, slinkums, dusmas, skaudība un lepnība.

Aptaujas dati liecina, ka tikai 22% aptaujāto apgalvo, ka nav ļāvušies nevienam no septiņiem uzskaitītajiem grēkiem. Visbiežāk atzītie grēki Latvijā ir slinkums (48%) un dusmošanās, niknums (46%), kam pēdējā gada laikā kaut reizi ir ļāvusies gandrīz puse iedzīvotāju. Retāk respondenti atzinuši, ka ir ļāvušies tādiem grēkiem kā lepnība (13%), negausība (12%), skaudība (11%) un miesaskāre, iekāre (8%), bet visretāk alkatībai un skopumam (6%). Taču tā kā cilvēkiem bieži ir raksturīgs nekritisks savas rīcības vērtējums, tad jādomā, ka visdrīzāk patiesais «grēcinieku» skaits ir lielāks nekā aptaujā atklātais.

Kopumā iedzīvotāju atbildes liecina, ka caurmērā visbiežāk grēkošanā ir atzinušies gados jaunākie aptaujas dalībnieki (vecuma grupā 18 līdz 24 gadi: 83%), respondenti ar augstāko izglītību (77%) un augstiem ienākumiem (77%). Aplūkojot dažādos reģionos iegūtos datus atklājas, ka visbiežāk grēkošanā ir atzinušies Latgalē dzīvojošie (78%), bet visretāk Kurzemes (57%) iedzīvotāji.

Aptaujas dati liecina, ka vidēji katrs grēcinieks pēdējā gada laikā ir ļāvies diviem dažādiem grēkiem.

Aptauja apklāj, ka kristieši salīdzinājumā ar pārējiem Latvijas iedzīvotājiem nedaudz biežāk ir atzinušies, ka pēdējā gada laikā ir ļāvušies tādiem grēkiem kā slinkums, dusmas un negausība. Pārējo četru nāves grēku minēšanas biežums abās grupās ir līdzīgs. Fakts, ka kristieši nedaudz biežāk ir atzinušies grēkošanā nekā pārējie iedzīvotāji, visdrīzāk ir saistīts nevis ar apstākli, ka šai grupai piederīgie biežāk grēkotu, bet gan ar to, ka tieši kristieši skaidrāk saprot, kas ir un kas nav grēks, kā arī tie savās atbildēs, jādomā, ir godīgāki (lai gan melošana netiek pieskaitīta pie septiņiem nāves grēkiem, tomēr arī tā ir grēks).

 

Vai notiks Dziesmu svētku «sadalīšana»?

Elmārs Barkāns, Žurnāls "Nedēļa"   04/10/09     Dziesmu svētku rīkotāji sākuši apspriest krīzes plānu X – kas notiktu gadījumā, ja naudas trūkuma dēļ lielkoncertus vairs nevarēs rīkot ne Mežaparkā, ne Daugavas stadionā. Tas nozīmē, ka lieluzvedumi tiks sadalīti vairākos mazākos koncertos un "izkaisīti" pa mazajām skatuvēm.

Viss notiek pēc grafika! Tā varētu teikt par gatavošanos X Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem, kuriem jānotiek nākamgad no 2. līdz 11. jūlijam. Tomēr Latvijā kārtējie Dziesmu svētki ir gluži negaidīta un stihiska nelaime, gluži kā ziemā, kad ne no šā, ne no tā uz ielām un ceļiem no skaidrām debesīm uzkrīt sniegs. Ne jau kā kultūras, bet gan kā saimniecisks fenomens...

Rīcības komiteja gatava!

Pagājušā gada 30. oktobrī Ministru kabinets izdeva rīkojumu Nr. 655, kurā melns uz balta rakstīts: "Saskaņā ar Dziesmu un deju svētku likumu (..) X Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki tiek rīkoti no 2010. gada 2. jūlija līdz 11. jūlijam Rīgā. (..) svētku rīkotājs ir Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Valsts jaunatnes iniciatīvu centrs (VJIC) sadarbībā ar X Latvijas skolu un jaunatnes dziesmu un deju svētku rīcības komisiju."

Pagājušās nedēļas otrdienas valdības sēdē arī tika apstiprināta šī Rīcības komiteja, kuras priekšgalā ir izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe.

Līdz šā gada sākumam IZM valdībai vajadzēja iesniegt projektu par svētku Rīcības komitejas "uzdevumiem". Tas arī tika izdarīts. Lielākā vai mazākā mērā ir izveidota svētku mākslinieciskā programma, un tagad bērni un jaunieši visā valstī to cītīgi apgūst un gatavojas lielajam svētku uznācienam uz Rīgas lielās svētku skatuves. Par to, ka dziedātāji un dejotāji nesnauž rokas klēpī salikuši, liecina pasākumu programma. Piemēram, viens no pēdējiem ievērojamākajiem svētku gatavošanās pasākumiem 20. martā notika Jelgavā – skolu pūtēju orķestru modelēšanas koncerta skate. Savukārt šā gada oktobrī ir paredzēts X skolu dziesmu un deju svētku lielais modelēšanas koncerts un seminārs.

Jubilejas gavilēšana

Ir izveidots arī svētku norises projekts. Vispirms svētku ieskaņas koncerti ieskanēsies visos Latvijas novados, un pēc tam Rīgā paredzēts pulcināt 35 000 labāko dziedātāju, dejotāju, mūziķu, lai, kā rakstīts VJIC mājaslapā, "ieskatītos dziesmu svētku vēstures lappusēs, piedalītos skatēs, sadziedātos, sadejotos, saspēlētos, lai visi kopā gavilētu koncertos un dotos krāšņajā svētku gājienā".

Jāuzsver, ka nākamgad svētku dalībniekiem būs jubilejas svētki, jo Latvijas skolu jaunatnes dziesmu svētki svinēs 50. gadadienu. Šo svētku tradīcija aizsākās 1950. gadā.

Tiktāl viss būtu tā kā saprotams – kas notiks un kā tam jānotiek. Savukārt tālāk informācijas un skaidrības ķēde apraujas. Nav skaidri zināms, kur svētki notiks un par kādu naudu tie tiks rīkoti.

Slepenais plāns X

Ir pieņemts, ka Dziesmu svētku galvenās norises vietas ir Mežaparka Lielā estrāde un Daugavas stadions. Bet tas ir tikai loģiski, nevis melns uz balta rakstīts. Valdības rīkojumā lasāms gluži kas cits: "Līdz 2009. gada 1. jūlijam iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā rīkojuma projektu, nosakot X Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku pasākumu norises vietas."

Tas nozīmē, ka lielāka vai mazāka skaidrība par svētku norises praktiskām pusēm radīsies labākajā gadījumā tikai tad, kad līdz vērienīgajam pasākumam būs palicis gads. Lieki arī teikt, ka svētku rīkošanai nav nedz rezervēti, nedz arī apsolīti finanšu līdzekļi. Tie būtu jāparedz nākamā gada budžetā, līdz kura sastādīšanai un apstiprināšanai vēl jāgaida diezgan ilgs laika sprīdis.

It kā, ja jau valdība ir piekritusi rīkot Dziesmu svētkus (IZM VJIC personā), tiem arī būtu jāatrod finansējums. Tomēr tā var šķist tikai no pirmā acu uzmetiena.

Nedēļas informācijas avoti atklāj diezgan drūmu ainu par skolu jaunatnes dziesmu svētku piecdesmitgadi. Ar svētku rīkošanu saistītās personas "slepenībā un kuluāros" apspriežot plānu X, ko darīt gadījumā, ja svētku rīkošanai līdz pēdējam tiek apcirpts budžets, un kā no situācijas izkļūt ar daudzmaz veselu ādu.

To, ka par svētku praktisko norisi nav konkrētas informācijas, apliecina fakts, ka Nedēļa, interesējoties sīkāk par skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku norisi, no IZM preses dienesta saņēma atbildi, ka ministrija ar lielāko prieku labprāt pastāstīs par svētku "māksliniecisko pusi", bet par praktisko un saimniecisko daļu varēs runāt tikai jūlijā, jo pagaidām par to nekas neesot skaidrs.

No svētkiem līdz skatēm

Kā Nedēļai pastāstīja ar IZM saistīts informācijas avots, pašlaik gan pedagogiem, gan skolēniem tiek stāstīts, ka gatavošanās svētkiem norit pēc plāna, notiek repertuāra apguve un dažādas skates. Kaut gan arī tas notiek ar lielām grūtībām, jo vairākumā skolu dziesmas un dejas nu ir tikai "entuziasma un brīvprātības princips". Vispārējās taupības apstākļos pirmām kārtām skolās nauda tika nogriezta interešu izglītībai, pie kuras arī pieskaitāmi pašdarbības kolektīvi. Daudzi pedagogi skolu korus nu vada, vienkārši labas gribas un patriotisma mudināti. Ja tagad skaļi pateikšot, ka skolēnu dziesmu svētki var arī nenotikt ieplānotajā vērienīgumā, dziesmas un dejas skolās var vispār iznīkt.

Tā kā svētku rīkotājiem nav pārliecības, ka šim pasākumam tiks atvēlēts pietiekams finansējums, lai no visas valsts Rīgā sasauktu tūkstošiem bērnu un īrētu gan Mežaparka Lielo estrādi, gan stadionu un citas pasākuma norises vietas, tiek apspriesta ideja, ka varētu nākties "lielos" svētkus sadalīt vairākos "mazākos". Tas ir – lielais kopkoris nesabrauks vis Mežaparkā, bet gan lielākajos novadu centros tiks rīkotas "mazās svētku skates".

Tomēr Dziesmu svētki latviešiem vienmēr ir bijusi "svēta lieta", un pat visgrūtākajos laikos tiem ir atrasti resursi. Tāpēc gribētos ticēt, ka tā būs arī šoreiz, bet... solīts makā nekrīt.

Nākamā gada skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus sākām gaidīt optimistiski, bet nu izrādās, ka tiek pat pieļauta iespēja, ka tie varētu tikt "samazināti".

Simboli grūst

Vēl pavisam nesen tika solīta gan jauna Dziesmu svētku estrāde, gan moderns stadions. Pirms pāris gadiem solījumi bira kā no pārpilnības raga, tagad tie ekonomiskās krīzes apstākļos ir kļuvuši vairāk nekā piezemēti.

Mežaparka Lielā estrāde Rīgas domei ir kā "mazie trīs brāļi". Pirms diviem gadiem ambiciozā un drosmīgā toreizējā kultūras ministre Helēna Demakova pat atteicās uzņemties Lielās estrādes "patroneses" lomu, "lai nesāktos partiju ķīviņi un līdzīga situācija kā ar Rīgas koncertzāli". Rūpes par estrādi valsts uzvēla uz galvaspilsētas vietvaras pleciem. Pašvaldība tad arī rīkoja vairākus arhitektūras konkursus, meklējot labākos projektus jaunas estrādes celtniecībai.

Jau pirms vairākiem gadiem virsdiriģenti vienbalsīgi atzina, ka Lielā estrāde ir ne tikai nožēlojamā tehniskā stāvoklī, bet kopš 1990. gada veiktās pārbūves vairs akustiski nav piemērotas Dziesmu svētku koncertiem. 2004. gada oktobrī virsdiriģentu sanāksmē tika pieņemta kategoriska rezolūcija, kurā tika apgalvots, ka Dziesmu svētkus Lielajā estrādē "nedrīkst rīkot".

Pērn arhitekts Juris Poga tika atzīts par uzvarētāju starptautiskajā metu konkursā par Lielās estrādes rekonstrukciju. Šā projekta īstenošanas gadījumā esošās estrādes vietā praktiski tiktu uzbūvēta jauna. Pagājušajā gadā nekādi lielie darbi gan netika uzsākti, tikai rekonstruēta esošā estrāde, lai tajā pagājušajā gadā varētu notikt Vispārējie dziesmu svētki.

2007. gada janvārī Kultūras ministrijas un Rīgas domes amatpersonu tikšanās laikā tika nospriests, ka 2008. gada Dziesmu un deju svētki notiks līdzšinējā estrādē, "kurā tiks veikti apjomīgi renovācijas darbi". Savukārt 2010. gada Skolēnu dziesmu un deju svētkiem jau jānotiek jaunajā estrādē. Tomēr iepriekš solītais netiks īstenots. Un pie vainas jau nav tikai pašreizējā globālā krīze. Arī laikā, kad finanšu nedienas nebija tik traģiskas kā pašlaik, bet gan vairāk vai mazāk pat spīdošas, ne valsts, ne pašvaldība neiesāka praktiskus darbus jaunas estrādes būvē – notika tikai dažādas tikšanās, semināri un projektu izstrādes vairāku gadu garumā.

Vēl 2008. gada februārī Rīgas vicemērs Andris Ārgalis solīja, ka jaunās estrādes būvniecība sākšoties šogad, toties jūlijā jau tika pieļauta termiņu nobīde. Pilsētas attīstības departaments noslēdza līgumu ar Arhitekta J. Pogas biroju, kas paredzēja, ka līdz šā gada pavasarim tiks izstrādāts estrādes rekonstrukcijas projekts. Savukārt pilsētas mērs Jānis Birks pieļāva iespēju, ka estrāde varētu tikt rekonstruēta jau līdz 2012. gadam.

Stadiona Daugava tribīnes iepriekšējos skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos 2005. gadā tika atzītas "par nedrošām", tāpēc deju lieluzvedums bija jārīko Skonto stadionā, kas, protams, svētku organizatoriem pamatīgi iesita pa kabatu, jo īre bija jāmaksā privātai firmai. Jāteic, gan pirms, gan pēc 2005. gada svētkiem dancotāju lieluzvedumi notika Daugavas stadionā, un tas vairs netika uzskatīts par nedrošu.

Pērn pirms lielajiem Dziesmu svētkiem valsts iztērēja ceturtdaļmiljonu latu, lai daudzmaz savestu kārtībā stadionu un tajā tomēr varētu notikt deju lieluzvedums. Tomēr tā bija tikai cauruma lāpīšana, jo tas, ka svētku rīkošanai ir nepieciešams jauns un moderns stadions, ir vairāk nekā skaidrs. Nākamgad atkal par to tiks spriests un... nekas konkrēts netiks nolemts.

Zīmīgi situāciju pērnvasar Latvijas Avīzē raksturoja Limbažu deju kolektīva Jampadracis vadītājs Andis Lēmanis: "Šis jautājums par stadionu izvirzās ne pirmo reizi. Kad pienāks 2010. gada Skolēnu un jauniešu dziesmu svētki, atgriezīsimies pie tā atkal. Nevajag stiprināt betona masas, valdībai jāpieņem lēmums par jauna stadiona celtniecību.

 

Šūpolēs bez strausa olām

Laila Pakalniņa,  NRA  04/11/09    Pastāv arī viedoklis, ka esam vienīgā Eiropas tauta, kas līdz šodienai saglabājusi šūpošanos kā senu auglības rituālu.

Aptaujas vēstī, ka 23 procenti Latvijas iedzīvotāju Lieldienās plāno apmeklēt dievkalpojumu, bet 57 procenti tic, ka šūpošanās Lieldienās pasargās no odu kodumiem vasarā. Šī latviešu ticēšanas statistika nāk prātā, kad dzirdu aicinājumu Lieldienās vienoties kopējā lūgšanā par mūsu tautas garīgo vērtību un ticības stiprināšanu.

Ir tā, kā ir: uz baznīcu kā vienmēr ies vairāk Latgalē nekā citur, ies vairāk sieviešu nekā vīriešu un kopumā ies daudz mazāk nekā neies. Un ja nu šīs Lieldienas ar kaut ko prognozējamu atšķirsies no iepriekšējām, tad ar to, ka vides dekoriem Rīgas parkos nauda tērēta netiks (2000 latu izlietos atsevišķos pasākumos, piemēram, Līvu laukuma lielajām šūpolēm) un veikali Maxima krīzes dēļ nepiedāvās strausu olas. Tādējādi var teikt, ka vides dekoru neesamība un strausu olu trūkums šogad zināmā mērā mums varētu palīdzēt sajust latviešu tradicionālo Lieldienu garu. Proti, Lieldienas bijušas visnabadzīgākie svētki, jo klēts jau iztukšota - Ne māmiņa raušus cepa,/ Ne vistiņa olas dēja.

Tiesa, mūsdienu latviešu klētīs jeb lielveikalos vistu olu gan netrūkst. Turklāt tirgotāji ir visai pārliecināti, ka tieši uz to rēķina iedzīvotāji taupīt nemēģinās. Tā Maxima sagaida apmēram tādu pašu rezultātu kā pērn - 3,3 reizes vairāk pirktu olu nekā ikdienā. Bet Elvi veikali šogad nodrošinājušies ar 420 000 balto olu, kas ir par 60 000 vairāk nekā pagājušogad. Savukārt Rimi veikalos par Lieldienu preci pasludinātas ne tikai olas, bet arī majonēze un ķilavas.

Par to, ka Latvijā olas ne vien pērk un krāso, liecina aptaujas rezultāti, kur 63 procenti iedzīvotāju atzīst, ka var apēst līdz trim olām dienā, 20 procenti - līdz sešām, deviņi procenti - līdz astoņām, bet trīs procenti - vairāk par deviņām olām. Turklāt sanāk, ka tirgotāji varētu cerēt arī uz palielinātu sāls noietu, jo, izrādās, 33 procenti iedzīvotāju atzīst, ka patiess varētu būt ticējums "Kas olas ēd bez sāls, tas melo".

Lai gan olas ēdam daudz un 91 procents iedzīvotāju tieši olu krāsošanu uzskata par Lieldienu tradīciju, statistika liecina, ka latviešus no cittautiešiem Lieldienās atšķir nevis olu apstrāde, ar ko nodarbojas daudzi, bet gan vēlme šūpoties. Latvijā Lieldienās šūpojoties 57 procenti latviešu un 19 procenti cittautiešu. Pastāv arī viedoklis, ka esam vienīgā Eiropas tauta, kas līdz šodienai saglabājusi šūpošanos kā senu auglības rituālu, taču aptaujas liecina drīzāk par to, ka rituālam izdevies saglabāties, pateicoties latvieša nepatikai pret insektu kodumiem (jāšūpojas, lai nekož odi). Protams, Latvijas demogrāfiskā un ekonomiskā situācija tomēr liek cerēt, ka rituāls savu jēgu nezaudē, ja šūpoļu uzsliešanai mūsdienu latvietim ir vienkārša un savtīga motivācija. Ka arī šūpodamies bailēs no odiem latvietis tomēr ir spējīgs palīdzēt ne tikai sev, bet arī, piemēram, saulei (iešūpoties un vieglāk uzkāpt debesu kalnā). Turklāt nav taču teikts, ka arī tas vairākums, kas Lieldienās tic vienīgi šūpolēm, nebūtu spējīgs, ja ne gluži lūgt, kā aicinājis Valsts prezidents, tad vismaz iedomāties ne vien par sevi, bet "Par ikvienu un visu cilvēci". Ne velti šūpoļu vietas izraudzīšanās bijusi (tātad - ir) tik svarīga - jo augstāks kalns, jo labāk. Proti, jo ātrāk pazūd īgnas un savtīgas domas un pārņem plašuma sajūta, ko varētu saukt arī par prieku. Un latvietis jau būtībā nemaz nav tik slikts, kā citiem latviešiem šķiet. Ja ne baznīcas grēksūdzē, tad vismaz SKDS aptaujā pirms Lieldienām viņš atzīst, ka no visiem nāves grēkiem visbiežāk ieslīdzis slinkumā (47,6 procenti) un vismaz reizi aizvadītajā gadā ļāvies dusmām un niknumam (46 procenti). Turklāt, ja var ticēt tam, ko mēs par sevi sakām, 22 procenti no mums negrēko vispār, bet alkatībai un skopumam ir padevušies tikai 6,3 procenti.

Nu, bet lai nu kā tajā augstā kalnā augstu uzšūpotās šūpolēs mums veiktos ar domāšanu par odiem, sevi, auglību un cilvēci, tieši tur mēs, protams, nedrīkstam aizmirst pirms Lieldienām izplatīto Sabiedrības veselības aģentūras speciālistu aicinājumu svētkos ievērot mērenību un piesardzību, kur rodams arī padoms: "Ja tomēr bērns izkrīt no šūpolēm, tad nekādā gadījumā nedrīkst ļaut bērnam tūlīt celties kājās, jo šūpoles, kas vēl kustas, bērnu var atkārtoti savainot." Šī ieteikuma loģiku ir grūti apstrīdēt, turklāt zināmā mērā tas sasaucas ar senu Lieldienu šūpošanās tradīciju - šūpolēm jāļauj lēnām nostāties, lai lēni un līgojoties nozied linu druva.

Turklāt kā tautai, kas tic šūpolēm, mums, protams, jāatceras, ka šūpoties drīkst vēl nedēļu pēc Lieldienām. Taču pēc tam šūpoles esot jānojauc un jāsadedzina. Un ne vien tādēļ, lai putniem izdotos perēšana un lai vārnas nenestu prom cāļus, bet arī tādēļ, lai mūsu Lieldienu šūpolēs vēlāk nešūpojas raganas.

 

Augstskolu rektori akcentē valsts izstrādātas stratēģijas trūkumu nākotnes speciālistu gatavošanai

LETA  04/12/09    Latvijas augstskolu rektori uzskata, ka pārmetumi saistībā ar to, ka Latvijā netiek gatavoti tautsaimniecības vajadzībām nepieciešami speciālisti, lielā mērā saistāmi ar faktu, ka valstij nav redzējuma un stratēģijas par nākotnē nepieciešamajiem speciālistiem.

Kā aģentūrai LETA norādīja rektori, pašlaik pieprasījumu pēc speciālistiem darba tirgū jāspēj paredzēt augstskolām pašām, turklāt piecus līdz septiņus gadus uz priekšu. Šis uzdevums ir sarežģīts, jo pat paši darba devēji, vadoties pēc pašreizējām darba tirgus prasībām, to nevar pateikt, norāda Banku augstskolas rektore un Latvijas Rektoru padomes priekšsēdētāja Tatjana Volkova.

Turklāt, kā norāda Liepājas Universitātes (LiepU) rektors Oskars Zīds, augstskolām arī pašām ir jāpēta savu absolventu pieprasījums no darba devēju puses un to noiets darba tirgū, jo neviena no valsts iestādēm to nedara. Līdz ar to pārmetumi no Valsts kontroles (VK) puses par to, ka Latvijas augstskolu studenti netiek gatavoti tautsaimniecības vajadzībām, ir bez pamata, ja tiem līdzās nav arī darba devēju viedokļa.

"Ja jau augstākās izglītības kvalitāte Latvijā tiek atzīta par zemu, kādēļ mūsu augstskolu beidzējus labprāt pieņem darbā ārzemēs un konkurences cīņā viņi nav sliktāki kā ārzemnieki?" retoriski vaicāja LiepU rektors. Vienlaikus viņš gan atzina, ka augstākā izglītība ir sava veida tirgus un jaunās programmas tiek gatavotas tur, kur ir pieprasījums no studentu puses.

Savukārt Rīgas Tehniskās universitātes rektors Ivars Knēts VK secinājumus daļēji atzīst par "dziesmu, ko mēs dziedam", jo, pēc viņa domām, Latvijā ir pārāk daudz sociālo zinātņu speciālistu, bet nepietiekošs skaits dabaszinātnieku, materiālpētnieku, inženieru un kvalificētu medicīnas darbinieku.

"To mēs esam izteikuši, un tas ir viens no iemesliem, kādēļ šogad pirmo reizi skolēniem ir obligātais centralizētais eksāmens matemātikā," uzsvēra Knēts, "lai jauniešiem, pabeidzot skolu, nebūtu jāsecina, ka viņi nav gatavi nākt uz fakultātēm, kas nodrošina valstij vajadzīgās izglītības programmas".

Knēts akcentēja arī vēl vienu būtisku problēmas aspektu - studentu tiesības par maksu mācīties to, ko paši vēlas, bet Latvijā par saviem līdzekļiem studē aptuveni trīs ceturtdaļas studentu. "Ja cilvēks ir gatavs maksāt un pats iet studēt sociālās zinātnes, tur nevar vainot ne valsti, ne ministriju, taču nevajag šajās jomās vēl ieguldīt valsts naudu," ir pārliecināts rektors.

Banku augstskolas rektore uzskata, ka situācijas risinājums iespējams, augstskolām studentu gatavošanā orientējoties nevis uz noteiktām tautsaimniecības nozarēm, bet vajadzībām, kādas būs jāapmierina tirgū, attīstoties jaunām tehnoloģijām.

 

Mācību gada sākumā 2598 skolas vecuma bērni nav gājuši nevienā skolā

LETA  04/13/09    2008./2009.mācību gada sākumā 2598 bērni Latvijā, kas sasnieguši obligāto izglītības vecumu, neapmeklēja nevienu no izglītības iestādēm, liecina Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) apkopotie dati.

Ministrija gan norāda, ka šos datus nevar uzskatīt par pilnīgi precīziem, ņemot vērā to, ka dati tiek salīdzināti reizi gadā un eksistē atsevišķas nepilnības reģistru sistēmā.

Datus par visiem bērniem vecumā no pieciem līdz astoņpadsmit gadiem ministrijā līdz 15.septembrim iesniedz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PLMP) reģistrs, savukārt republikas izglītības iestāžu vadītāji sagatavo informāciju par skolas vecumu sasniegušajiem bērniem, kuri ir attiecīgas izglītības iestādes sarakstos, bet to neapmeklē.

Rajona izglītības pārvalžu informācija tiek salīdzināta ar PLMP datiem un citu institūciju sniegto informāciju, un pēc bērna atrašanās vietas atrašanas tiek kārtots jautājums par to mācībām izglītības iestādēs.

Kā norāda IZM, lai arī Izglītības likums bērnu vecākus vai personas, kas realizē vecāku varu, padara par atbildīgiem bērnu obligātās izglītības nodrošināšanā, pieredze liecina, ka ne visi vecāki pret šo pienākumu izturas atbildīgi.

Lai veicinātu izglītības ieguvi bērnam, kas neapmeklē skolu, pašvaldībām jāiesaista sociālie darbinieki, bāriņtiesas un atsevišķos gadījumos arī vietējās sabiedrības un nevalstisko organizāciju pārstāvji.

Ministrija arī plānojusi ar nākamo gadu ieviest jaunu sistēmu, kuras datubāze darbosies tiešsaistē ar Iedzīvotāju reģistru un ļaus jebkurā brīdī pateikt, cik ir bērnu, kuri nav reģistrēti nevienā skolā.

Jau ziņots, ka, Saeimai 26.martā konceptuāli atbalstot grozījumus Izglītības likumā, Saeimas deputāts Jānis Dukšinskis (LPP/LC) pauda pārliecību, ka valstī nav neviena atbildīgā, kurš veiktu obligātā izglītības vecuma bērnu uzskaiti.

Viņš arī minēja, ka, piemēram, Igaunijā ir Pamatskolu un vidusskolu likums, kur konkrēti ir atrunātas ļoti speciālas un ļoti vajadzīgas normas. Igaunijā, ja skolēns neatnāk uz skolu, jau otrajā dienā ir jāziņo vecākiem un jānoskaidro, kas noticis ar bērnu.

"Ja skola netiek apmeklēta ilgāk, jāceļ "troksnis" pašvaldībā, visās institūcijās. Latvijā bieži ir tā, ka skolēns neatnāk uz skolu un neviens neliekas ne zinis," piebilda deputāts.

 

Valmieras bāriņtiesa izjūt jauno emigrācijas vilni

LETA  04/13/09    Valmieras bāriņtiesa izjūt iedzīvotāju jauno emigrācijas vilni, kura ietekmē arvien vairāk Latvijas iedzīvotāju dodas strādāt uz ārvalstīm, aģentūrai LETA sacīja Valmieras bāriņtiesas priekšsēdētāja Ilze Polka.

"Jūtam, ka Valmieras pilsētas bērnu vecāki izbrauc darba meklējumos. Likumdošana nosaka, ka, pirms vecāki dodas uz ārvalstīm ilgāk par trīs mēnešiem, vecākiem ir jāatstāj kāda pilnvarota persona, kas viņu prombūtnes laikā ir atbildīga par bērnu. Pilnvaru var izsniegt ar bāriņtiesas akceptu, kas nozīmē, ka pirms izbraukšanas vecākiem ir jāierodas bāriņtiesā. Šogad ir izsniegtas septiņas šādas pilnvaras, taču reālais izbraukušo vecāku skaits varētu būt lielāks," pastāstīja Polka.

Valmieras rajona padomes Skolu pārvaldes speciāliste Daira Puķīte-Reinvalde aģentūrai LETA pastāstīja, ka apkopotie statistikas dati liecina, ka kopš pagājušā gada septembra mācības Valmieras rajona skolās pārtraukuši 19 bērni vecumā no pieciem līdz 18 gadiem. No šiem 19 bērniem 16 bērni uz ārzemēm aizbraukuši laika posmā no šā gada janvāra līdz martam.

Kā stāsta bāriņtiesas vadītāja, novērots, ka visbiežāk vecāki vēlas aizbraukt kopā ar saviem bērniem. Gadījumā, ja vecāki pirmo reizi brauc strādāt uz ārvalstīm, aizbraucot viņi vēl nezina, vai tur paliks un iedzīvosies. Ja tomēr tā notiek, tad viņi cenšas pēc iespējas ātrāk sev līdzi aizvest arī bērnus.

"Arī tad, kad vecāki atnāk uz bāriņtiesu un informē par savu lēmu doties strādāt uz ārvalstīm, viņi runā ar mūsu speciālistiem un izvērtē, vai tiešām tā ir labākā iespēja. Tāpat tiek izvērtēts, vai tiešām bērnu nav iespējams ņemt līdzi. Ja labākais risinājums ir bērnam palikt Latvijā, tiek izvērtēts, vai persona, kuras aprūpē tiks atstāts bērns, izprot attiecīgo vecumposmu, vai viņai ir pietiekamas zināšanas un izpratne par pienākumiem, kurus tā uzņemas," akcentēja Polka.

Šāda kārtība izstrādāta tādēļ, lai visas puses būtu informētas un zinātu, kur nepieciešamības gadījumā meklēt atbalstu. Bāriņtiesa par šo kārtību informē skolas un citos veidos šo informāciju nogādā līdz vecākiem. Neskatoties uz to, joprojām gadās, ka vecāki steigā aizbrauc un attopas, ka nevienam nav atstājuši juridisko pārstāvību pār bērnu.

"Juridiskā pārstāvība var noderēt visdažādākajās situācijas - bērnam ir nepieciešama medicīniskā palīdzība, viņam ir jāizbrauc ārpus valsts vai jāsaņem pase. Gadās arī nepatīkamas situācijas, piemēram, bērns nonāk saskarsmē ar policiju. Arī tad ir vajadzīgs kāds, kas ir par bērnu atbildīgs," skaidroja Polka.

LETA jau ziņoja par gadījumu, kad šā gada martā Valmierā trīs nedēļu laikā deviņus gadus vecs zēns skolasbiedriem nozadzis sešus mobilos telefonus. Zēna māte strādā ārzemēs un mājās atbrauks tikai uz Lieldienām. Līdz tam policija nevienam nevar noformēt protokolu un neviens nav atbildīgs par zaudējumu atlīdzināšanu cietušajiem.

Polka izsaka cerību, ka šādi gadījumi neatkārtosies un vecāki atcerēsies, ka pirms izbraukšanas jānokārto svarīgas juridiskas lietas bāriņtiesā. Tai pašā laikā viņa uzsver, ka nevar apgalvot, ka bērni, kuru vecāki devušies peļņā uz ārzemēm, izdara vairāk likumpārkāpumu nekā bērni, kuru vecāki dzīvo Latvijā.

"Emocionāli tas ir slikti, ka bērns paliek viens Latvijā, jo viņš jūtas pamests. Attālums šķir, un šajā gadījumā tieši bērns ir tas, kas cieš visvairāk. Esmu novērojusi arī to, ka bērniem, kuru vecāki atrodas ārvalstīs, ir lielāka motivācija labāk mācīties un uzvesties, lai vecāki ar viņiem varētu lepoties. Taču bērnam ir grūti gaidīt, cerēt un ilgoties, tādēļ vispirms ir rūpīgi jāapsver, vai aizbraukšana ir vienīgais un labākais risinājums," uzskata Polka.

 

Luteriskā baznīca piedāvā sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem savus īpašumus

LETA  04/14/09    Aprīļa sākumā Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca (LELB) izsūtījusi vēstules sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem, aicinot baznīcai ziedot, iegādāties vai nomāt kādu no LELB vai tās draudžu īpašumiem, tādējādi atbalstot jauno garīdznieku atalgojuma un sociālā nodrošinājuma projektu.

Vēstulei pievienots nekustamo īpašumu saraksts, kurā baznīca iegādei vai nomai piedāvājusi kopumā 123 īpašumus. Piedāvātas tiek gan mācītājmuižas, ēkas un namīpašumi, gan arī zemes apbūvei un lauksaimniecības zemes.

LELB piedāvāto mācītājmuižu tirgus cena ir amplitūdā no 40 000 līdz vairāk nekā 2,5 miljoniem latu. Dārgākā no sarakstā minētajām mācītājmuižām ir Grobiņas mācītājmuiža 6,84 hektāru platībā, kas tiek pārdota par 2 560 838 latiem. Lielākajai daļai pārējo muižu cena ir no 100 000 līdz 200 000 latu.

Savukārt nomai tiek piedāvātas trīs mācītājmuižas - Kandavas muiža, Sabiles mācītājmuiža un muiža Rendā Īvandas upes krastā, un to nomas cena mēnesī ir no 550 līdz 900 latiem.

Starp namīpašumiem un ēkām tiek piedāvāta daudzstāvu ēka Rīgas klusajā centrā, Elizabetes ielā 4, kuras tirgus cena noteikta 3 210 000 latu, kā arī namīpašums Vecrīgā, Kalēju ielā 8, ar tirgus cenu 1 200 000 latu. Par 500 080 latiem iespējams iegādāties namīpašumu Rīgas centrā, Zvaigžņu ielā 25, bet par 390 000 latu - namīpašumu Liepājas vecpilsētā.

LELB piedāvājusi arī 26 zemes īpašumus komercapbūvei, no kuriem lielākā daļa atrodas Dobelē, Cēsu rajona Straupes pagastā, kā arī Limbažu rajonā. Toties viena no dārgākajām zemēm atrodas Rīgas rajona Ķekavas pagastā, Salaspils apvedceļa malā, ar tirgus cenu 1 162 000 latu. Par 780 000 latu piedāvāts nopirkt zemi komercdarbībai Iecavā, bet par 569 999 latiem - Liepājā, Kolkas ielā 5/9.

No zemēm privātajai apbūvei liela daļa atrodas Rīgas rajonā - Ādažos, Garkalnē, Carnikavā, Ķekavā, Vangažos, Salas pagastā, Salaspilī un Baldonē. No tām dārgākā ir zeme privātai apbūvei 3,13 hektāru platībā Priedkalnē, kas tiek pārdota par 2 800 000 latu, bet otra dārgākā - privātapbūves zeme Gaujas krastā Carnikavā 8,24 hektāru platībā par cenu 1 500 009 lati.

Par 1 144 000 latu tiek pārdota apbūves zeme Piņķos pie Salienas 14,30 hektāru platībā, bet par 1 001 125 latiem tiek pārdota privātapbūves zeme Jelgavā, Stadiona ielā 53. Pārdoti tiek arī vairāki LELB un draudžu īpašumi Saldū, Grobiņā, Jelgavas un Limbažu rajonā un citur.

Vēstulē arī norādīts, ka tuvākā gada laikā plānots pateicības pasākums projekta atbalstītājiem, kura laikā notiks arī labdarības izsole, kuras galvenais objekts būs īpašums jūras krastā Kurzemē.

Kā aģentūrai LETA norādīja LELB Sabiedrisko attiecību komisijas vadītājs Ivars Kupcis, šāda vēstule pirms Lieldienām izsūtīta vairāk nekā 200 sabiedriski un ekonomiski aktīviem cilvēkiem, kuriem varētu būt iespēja atbalstīt LELB Garīdznieku atalgojuma sistēmas darbību ziedojot, iegādājoties vai nomājot kādu no LELB vai draudžu īpašumiem. Tomēr īpašumu saraksts ir brīvi pieejams jebkuram interesentam.

Viņš arī norādīja, ka LELB Īpašumu komisija līdz šim brīdim ir saņēmusi jau vairākus zvanus no potenciālajiem projekta atbalstītājiem, kas izrādījuši interesi šādā veidā projektā iesaistīties. Kopumā no LELB draudžu ziedotajiem īpašumiem līdz šim brīdim pārdota salīdzinoši neliela daļa reģionos, taču darījumu apmērus LELB neatklāj.

Jau ziņots, ka katra no draudzēm, kas pievienojusies centralizētajai Garīdznieku atalgojuma sistēmai, ziedojusi aptuveni trešo daļu no saviem īpašumiem, kurus paredzēts vai nu apsaimniekot atbilstošu ienākumu gūšanai vai arī pakāpeniski pārdot, iegūtos līdzekļus investējot starptautiskos finanšu tirgos.

Kā iepriekš norādījusi LELB, īpašumu pārdošanu ieplānots veikt piecu gadu laikā un ir paredzēts, ka īpašumu pārdošana notiks ar laika aizturi, tādēļ veikts aizņēmums trīs miljonu ASV dolāru (1,3 miljonu latu) apjomā no partnerbaznīcas Misūri Sinodes (ASV), kas jāatmaksā septiņu gadu laikā.

 

Zatlers: jauniešu MK – pirmā ēnu valdība

DELFI  04/14/09    Otrdien apstiprinot jauniešu Ministru Kabinetu (MK), Valsts prezidents Valdis Zatlers akcentēja, ka jaunieši ir izveidojuši pirmo ēnu kabinetu atjaunotās Latvijas Republikas vēsturē.

"Īstenībā Jūs esat pirmais ēnu kabinets," viņš sacīja, piebilstot, ka visi līdzšinējie mēģinājumi bijuši nesekmīgi.

Zatlers uzsvēra, ka jau pēc kāda laika, jaunieši par valsts pārvaldi zinās daudz vairāk, nekā šobrīd, "jūs kļūsiet par daudz lielākiem patriotiem [..], jūs mīlēsiet šo valsti".

Prezidents arī sacīja, ka pēc desmit nedēļām gaida jauniešus pie sevis Rīgas pilī, lai viņi ziņotu par padarīto. "Ieguvēji būs mūsu valsts, ieguvēji būs mūsu tauta," sacīja prezidents.

Premjers Valdis Dombrovskis (JL) savā uzrunā uzsvēra, ka jauniešu MK savu darbību sācis Latvijai izšķirošā laikā, jo no vienas puses Latvija var turpināt pēdējos gados iesākto neekonomisko attīstības ceļu, bet no otrās puses - veikt dažādus taupības pasākumus.

Dombrovskis pauda cerību, ka jaunieši spēs saredzēt tādus apstākļus, ko ministri paši līdz šim nav pamanījusi.

Savukārt jauniešu MK vadītājs Dzintars Kalniņš norādīja, ka savas darbības laikā jaunieši vētīs valsts pārvaldes darbu, dažādus projektus, ieklausīsies viedokļos par situāciju dažādās nozarēs, kā arī iesniegs priekšlikumus par rīcību katrā no tām. Jaunieši arī nodrošinās savu vienaudžu interešu aizstāvēšanu katrā nozarē.

Kalniņš norādīja, ka jauniešu vīzija par Latviju ir sabiedriski aktīvie cilvēki un valsts, kurā lēmumi tiek pieņemti, ieklausoties visdažādākos viedokļos. "Mēs esam 17 drosmīgi jaunieši, kas ir apņēmības pilni veidot savu nākotni," sacīja Kalniņš. Pēc viņa teiktā, nav pieļaujama situācija, ka Latvijā pie varas varētu nākt "kāds supervaroņis", kurš padarītu visu citu vietā.

Latvijas Jaunatnes padomes izveidotais Jauniešu Ministru kabinets darbosies kā valdības prototips, ik otrdienu pulcējoties atklātās sēdēs, sadarbojoties ar Ministru kabinetu, tiekoties ar ministriju darbiniekiem, Saeimas deputātiem un nevalstisko organizāciju pārstāvjiem un informējot par savām gaitām sabiedrību un medijus, kā arī piedāvājot savus risinājumus aktuālajiem jautājumiem Latvijas politikā.

Projekta ilgtermiņa mērķis ir veicināt jauniešu iesaistīšanos politikā - gan tieši, līdzdarbojoties partijās, gan pastarpināti, izsakot argumentētu viedokli, idejas un pilsoniski līdzdarbojoties lēmumu pieņemšanā - tādējādi, iespējams, nodrošinot paaudžu maiņu Latvijas politikā un jaunu līderu veidošanos gan politiskajās partijās, gan nevalstiskajā sektorā.

Projekta noslēgums paredzēts 18.jūnijā, kad ministri nodos atskaites par desmit nedēļās paveikto, secināto un radīto.

 

Prognozē, ka līdz 2018.gadam studentu skaits Latvijā saruks līdz astoņiem tūkstošiem

LETA  04/15/09    Ņemot vērā dzimušo skaitu 2007.gadā, Banku augstskolas rektore Tatjana Volkova prognozē, ka ap 2018.gadu Latvijā potenciālo studentu skaits varētu sarukt līdz 8000 vai pat vairāk, ņemot vērā sparu, ar kādu ārvalstu augstskolas cenšas piesaistīt studentus no citām valstīm, tostarp arī no Latvijas.

Tādēļ, ja valsts vēlas, lai augstskolas varētu sagatavot pietiekamā skaitā speciālistus, kas nodrošina tās attīstību, tai steidzami jāsāk domāt par augstākās izglītības kā pakalpojuma eksportu, piesaistot studentus no ārvalstīm vismaz 10% apmērā no kopējā studējošo skaita.

Pēc viņas domām, tas augstākajā izglītībā būtu ne tikai papildu finansējuma avots, bet arī palīdzētu noturēt Latvijā arī pašmāju studentus, kuriem būtisks arguments, dodoties studēt uz ārzemēm, ir arī iespēja uzlabot svešvalodu zināšanas.

Lai veiksmīgi piesaistītu ārvalstu studentus, nepieciešams ne tikai aktīvs mārketings un potenciālo studentu informēšanas kampaņa, bet pašai valdībai ir jāpozicionē Baltijas reģions kā vieta, kur tiek piedāvāta kvalitatīva izglītība, uzskata Volkova.

Pēc Volkovas domām, krīze ir īstais brīdis nepieciešamās stratēģijas veidošanai un līdzekļu meklēšanai, turklāt daudzus no Latvijas augstākās izglītības popularizēšanas aspektiem iespējams īstenot arī bez naudas.

Vienlaikus jādomā arī par birokrātisko šķēršļu mazināšanu ārvalstu studentu apmācībai, jo, piemēram, pašreizējā likumdošana paredz, ka augstskolas Eiropas Savienības oficiālajās valodās var īstenot ne vairāk kā vienu piekto daļu no studiju programmas kredītpunktu apjoma, savukārt, lai ārvalstu pasniedzēji varētu pastāvīgā darbā strādāt Latvijas augstskolās, tiem tiek prasītas latviešu valodas zināšanas.

Turklāt veiksmīgai ārvalstu studentu piesaistei būtiska ir ne tikai valdības, bet arī sabiedrības labvēlīga attieksme pret ārvalstu studentiem. "Tai jābūt sabiedrības apziņā, un sabiedrībai tam jābūt gatavai," uzsver rektore, norādot, ka Latvijā joprojām valda salīdzinoši daudz aizspriedumu pret ārzemniekiem.

Banku augstskolas zinātņu prorektore Velta Vikmane uzskata, ka, Latvijā ienākot internacionālai videi, pilnībā jāmaina arī studiju kultūra, pasniedzējam nevis vienkārši nododot savas zināšanas studentiem, bet kļūstot par to padomdevēju un ceļabiedru patstāvīgajā izziņas ceļā.

 

Notiks Valsts prezidenta un SAK diskusija par kultūras pieejamību Latvijā

NRA  04/15/09    Piektdien, 17.aprīlī, Valsts prezidents Valdis Zatlers un Stratēģiskās analīzes komisija (SAK) ir uzaicinājusi Latvijas kultūras jomas pārstāvjus un ekspertus uz apaļā galda diskusiju par kultūras pieejamību ekonomiskās lejupslīdes laikā.

Diskusijas mērķis ir dalīties redzējumā par virzieniem, kādos tuvāko gadu laikā mainīsies kultūras joma un tās patēriņš mūsu valstī, kā arī pārrunāt prioritāros pasākumus kultūras pieejamības saglabāšanai sociālekonomiskās situācijas kontekstā. Diskusijas laikā tās dalībnieki tiks aicināti sniegt ierosinājumus veiksmīgākas sadarbības īstenošanai starp valsti, kultūras jomas pārstāvjiem un privāto sektoru.

Apaļā galda diskusijā piedalīsies Valsts prezidents Valdis Zatlers, kultūras ministrs Ints Dālderis, Valsts prezidenta kancelejas vadītājs Edgars Rinkēvičs, Stratēģiskās analīzes komisijas locekļi: Stratēģiskās analīzes komisijas priekšsēdētājs, Rīgas Ekonomikas augstskolas asociētais profesors Roberts Ķīlis un sabiedriskās politikas centra PROVIDUS pētniece Marija Golubeva.

Uz diskusiju ir aicināti dažādu kultūras jomu eksperti: Laila Pakalniņa, kinorežisore; Imants Lancmanis, Rundāles pils muzeja direktors; Ilona Asare, biedrības „Culturelab” valdes priekšsēdētāja; Gunta Vaivode, LR3 Klasika direktore; Edgars Vērpe, Valsts Kultūrkapitāla fonda direktors; Evita Sniedze, Valmieras teātra direktore; Brigita Rozenbrika, Rīgas Kultūras aģentūras direktore; Laima Slava, izdevniecības “Neputns” galvenā redaktore; Māris Bērziņš, rakstnieks; Zigfrīds Muktupāvels, LR1 raidījuma „Kultūras Rondo” vadītājs; Haralds Burkovskis, LNT raidījuma TOP 10 vadītājs; Maija Andersone, SIA „Analītisko pētījumu un stratēģiju laboratorija” pētniece; Zane Kreicberga, Latvijas Jaunā teātra institūts; Daina Markova, LTV1 kultūras, izklaides un bērnu raidījumu satura redaktore; Ieva Rozentāle, "100 g kultūras" projekta vadītāja; Leonarda Ķestere, docētāja Latvijas Kultūras akadēmijas kultūrmenedžmenta maģistrantūras programmā.

 

Arhibīskaps Vanags: luterāņi, guliet mierīgi

Diena   04/15/09     „Ir kaut kas jauns iedomājams, bet es atsakos fantazēt, kā tas varētu izskatīties,” trešdienas vakarā Latvijas televīzijas raidījumā 100.pants pieņēmumu par iespējamo luterāņu un katoļu baznīcu apvienošanos komentēja arhibīskaps Jānis Vanags. Latvijas Luteriskās baznīcas arhibīskaps arī sacīja: „Mīļie luterāņu draudžu locekļi, guliet mierīgi, neviens jūs nekur nepievienos, viss būs labi.”

J.Vanags uzskata, ka baznīcu apvienošanās vai pievienošanās katoļiem nav iespējama, taču pāragri ir spriest, kāda konfesiju sadarbības forma tā varētu būt.

„Es noteikti varu pateikt, ka tā pilnīgi noteikti nebūs pievienošanās, jo tas nozīmētu, ka luterāņu baznīca pārstāj eksistēt. Apvienošanās nozīmētu atjaunot to stāvokli, kas bija pirms reformācijas, taču tas nav iespējams un nav arī vajadzīgs. To, iespējams, varēja izdarīt piecdesmit gadu pēc reformācijas, bet ne pēc tam, kad luterāņi kā pastāvīga baznīca ir eksistējusi piecsimt gadu.”

Vairāki skatītāju jautājumi bija par to, kāpēc pastāv vairākas baznīcas, ja dievs ir viens. Uztveram to kā nenormālu situāciju, kura ir jālabo, tam piekrita katoļu baznīcas pārstāvis Zbigņevs Stankēvičs. Uz jautājumu, kāpēc sarunas notiek tieši tagad, viņš atbildēja, ka ir sasniegta kritiskā masa, un „process tika iedarbināts”.

Mēs meklējam vienprātību uz svēto rakstu pamata, teica abu baznīcu pārstāvji, raksturodami par ko sarunās tiek runāts. Z.Stankēvičs uzsvēra, ka katrs saglabā savu identitāti.

Diena.lv jau rakstīja, ka Latvijas Televīzija (LTV) izplatījusi paziņojumu, kurā noraidīja publiskajā telpā izskanējušos pārmetumus, ka 12. aprīļa raidījumā „De Facto” ietvertais sižets par Latvijas Evaņģēliski Luteriskās un Romas katoļu baznīcas iespējamo apvienošanos būtu veidots kā tīša sensācija un „kliedzoša intriga”.

„De facto” redaktore Ilze Nagla uzsver, ka raidījuma veidotāju pienākums ir informēt sabiedrību par būtiskiem procesiem, kas notiek valstī un tos analizēt. "Mūsuprāt, strukturālās vienotības meklējumi starp Latvijas Evaņģēliski Luterisko baznīcu un Romas katoļu baznīcu ir Latvijas iedzīvotājiem svarīga ziņa, kuru ikvienam ir tiesības zināt, analizēt un vērtēt. Ņemot vērā lielo skatītāju atsaucību pēc svētdienas raidījumā ietvertā sižeta, varam droši secināt, ka daudzi mūsu skatītāji, kuru vidū ir gan luterāņi, gan katoļi par sāktajām sarunām un to iespējamo mērķi nav informēti,” pārliecināta I. Nagla.

LTV1 mājas lapā ( www.ltv1.lv ) iespējams noskatīties gan 12. aprīļa raidījuma „De Facto” minēto sižetu, gan intervijas fragmentus ar arhibīskapu Jāni Vanagu, kuros tiek runāts par iespējamo baznīcu apvienošanos.

 

IZM piedāvā sešus variantus, kādā veidā samazināt skolotāju algas

Diena   04/15/09    Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) piedāvājusi apspriešanai vairākus variantus atalgojuma samazināšanai. Kā zināms, visām ministrijām ir jāsniedz valdībā priekšlikumi, kā samazināt izdevumus. Valdības uzstādījums ir samazināt valsts iestādēs strādājošo atalgojumus par 20%.

IZM piedāvā par 20% samazinot darba samaksu par 1 likmi (21 kontaktstundu), atsakoties no pēdējos gados paveiktā – papildu pienākumu apmaksas (konsultāciju stundas, rakstu darbu labošana, gatavošanās stundām, klases audzināšana), tiek apspriesta arī 1 likmes palielināšana no 21 uz 27 kontaktstundām nedēļā, kvalitātes piemaksas samazināšana, iespēja doties bezalgas atvaļinājumā vasarā, skolotāju skaita samazināšana. Viens no variantiem likmi paredz paaugstināt līdz 31 kontakstundai, par kuru tiktu maksāti 415 latu, un šajā summā ietilptu arī samaksa par konsultācijām, rakstu darbu labošanu, gatavošanos stundām un klases audzināšanu.

Priekšlikumi nosūtīti skolām un Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrībai, kas nesen rīkoja plašu protesta akciju. Tuvākajā laikā partneriem jāvienojas, kuru no sešiem variantiem atzīt par piemērotāko.

 

Skolotāji bažījas par turpmāko mācību satura reformu likteni

LETA  04/15/09    Trīs skolotāju asociācijas nosūtījušas atklātu vēstuli Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim (JL), finanšu ministram Einaram Repšem (JL) un izglītības un zinātnes ministrei Tatjanai Koķei (ZZS), kurā pauž bažas par turpmāko mācību satura reformu likteni dabaszinātnēs un matemātikā.

Vēstulē uzsvērts, ka pēdējo gadu laikā šo reformu īstenošanā ieguldīts daudz resursu, taču reālas reformas skolu dzīvē sāktas tikai šajā mācību gadā un joprojām nepieciešami modernizēti mācību līdzekļi arī pamatskolu 7.-9.klases skolēniem, taču valda neziņa par to, kad tiks turpināts iesāktais darbs to izstrādē.

"Uztraukumu rada tas, ka valstiskā mērogā netiek koordinēts metodiskais darbs, lai īstenotu mācību satura un metožu saskaņošanu starp priekšmetiem," teikts vēstulē, "tieši pretēji - īstenojot administratīvi teritoriālo reformu, uzsākta rajonu skolotāju metodisko apvienību likvidācija, bet nav skaidrs, kādas alternatīvās struktūras tiks izveidotas jaunajos novados."

Līdz ar to skolotāju asociācijas aicina nodrošināt koordinētu metodiska atbalsta sistēmu skolotājiem uzsākto reformu turpināšanai un nekavēties ar solīto Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļu piešķiršanu uzsākto dabaszinātņu un matemātikas mācību priekšmetu reformu turpināšanai.

Vēstuli parakstījusi Latvijas Fizikas skolotāju asociācijas prezidente Biruta Šķēle, Matemātikas skolotāju apvienības vadītāja Rudīte Andersone un Bioloģijas skolotāju asociācijas vadītāja Maruta Kusiņa.

 

LLU būs jāatlaiž 50% pasniedzēju

LETA  04/16/09    Latvijas Lauksaimniecības universitātē (LLU), īstenojot pieprasīto finansējuma samazinājumu, būs jāatlaiž puse pasniedzēju, līdz ar to apdraudot vairāku tautsaimniecības nozaru attīstību, informēja LLU preses daļas vadītājs Juris Kālis.

Veicot Finanšu ministrijas pieprasītos no valsts budžeta līdzekļiem finansētu augstākās izglītības studiju piedāvājuma iespējamā krasa samazinājuma aprēķinus visās studiju jomās un līmeņos, LLU vadība secinājusi, ka tas apdraud ne vien studiju kvalitātes nodrošinājumu, bet arī vairāku tautsaimniecībā svarīgu nozaru attīstību nākotnē.

Apdraudējums nozarēm, pēc LLU vadības aplēsēm, iespējams tāpēc, ka no visām piedāvātajām studiju programmām 39 ir tādas, ko Latvijā iespējams apgūt tikai un vienīgi Lauksaimniecības universitātē, un tās skar tādas svarīgas nozares kā lauksaimniecība, mežsaimniecība, kokapstrāde, veterinārmedicīna, pārtikas pārstrāde, vide un ūdenssaimniecība u.c.

Kaut arī vairāk nekā 12,4 miljonu latu 2009.gadam plānotais budžets pēc veiktajiem grozījumiem likumā gada sākumā jau tika samazināts par 25%, valdība piedāvājusi izskatīt trīs scenārijus nākamajam samazinājumam - 20%, 30% un 40% apmērā.

LLU rektors Juris Skujāns pēc trešdien, 8.aprīlī, notikušās sarunas ar zemkopības ministru Jānu Dūklavu sapratis, ka, neraugoties uz lielām iestādes izdzīvošanas grūtībām, kas rastos, pat samazinot budžetu papildus 20% apmērā, ministrija savos aprēķinos noskaņota uz sliktākā - trešā scenārija īstenošanu, kas paredz valsts finansējuma kārtējo samazinājumu 40% apmērā.

Lauksaimniecības universitātē tādējādi nāksies likvidēt 484 amata vietas, proti, gandrīz pusi no visiem mācībspēkiem. Tā kā universitāšu budžeta struktūra atšķirībā no citām valsts institūcijām ir ļoti viendabīga, izdevumu samazinājums iespējams vien uz darbinieku atlīdzības un amata vietu samazinājuma rēķina.

LLU budžeta izdevumu struktūrā, piemēram, darbinieku atlīdzībai nākas tērēt 85% no visiem izdevumiem. Tādējādi, īstenojot līdzekļu samazinājuma trešo scenāriju, gadam plānotie atlīdzības izdevumi Lauksaimniecības universitātē reāli saruks par aptuveni 55%.

Augstskolas rektors Juris Skujāns prognozēja, ka būtisks darbinieku skaita samazinājums radīs arī par valsts budžeta līdzekļiem sagatavoto studentu skaita samazinājumu un nešaubīgi kritīsies iegūtās izglītības kvalitāte. Turklāt naudas resursu deficīta dēļ apdraudēta būs Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļu apguve, jo universitāte nespēs nodrošināt paredzēto līdzfinansējumu 7,83% apmērā no projektu ieviešanas attiecināmajām izmaksām, kas savukārt bremzēs augstskolas materiāli tehniskās bāzes modernizāciju un tālāko attīstību.

LLU ir aprēķināts, ka, īstenojot gaidāmo budžeta samazinājumu, augstskola savā attīstībā būs atsviesta atpakaļ 2004.gada finansējuma līmenī, neraugoties uz pieaugušajiem iestādes uzturēšanas izdevumiem.

Savukārt mācību prorektors Arnis Mugurēvičs paredz, ka šādu finansiālo žņaugu apstākļos LLU nevarēs īstenot dažu labu valstī unikālu studiju programmu, kam būs arī nopietnas juridiskas sekas, jo pašreizējie studenti ar universitāti kā valsts dibinātu augstskolu ir noslēguši studiju līgumu. Bet, kas attiecas uz studiju kvalitāti, tā cietīs jau šajā studiju gadā, jo daudziem mācībspēkiem ar maiju, samazinot atlīdzību 20 procentu apmērā, ir samazināta arī darba slodze.

Ar prorektora teikto saskan arī vairāku struktūrvienību vadītāju paustie apgalvojumi.

Tā, piemēram, Veterinārmedicīnas fakultātes dekāns Gunārs Pētersons norāda: lai īstenotu Eiropas Savienībā reglamentētās profesijas - veterinārārstu sagatavošanu, stingri jāievēro attiecīgas direktīvas prasības, kuru izpildi uzrauga Eiropas Veterināro augstskolu asociācija un Veterinārārstu federācija. Tādējādi tā jau nepietiekamā mācību spēku skaita samazinājums fakultātē oktobrī gaidāmajā studiju programmas starptautiskajā ekspertīzē var izrādīties par nopietnu šķērsli pozitīva atzinuma saņemšanai.

Savukārt Meža fakultātes dekāns Dagnis Dubrovskis skaidro, ka mācību spēku vidū ir virkne LLU doktorantu, kuri nākotnē varētu nomainīt pašreizējos 60 gadu vecumu pārsniegušos pasniedzējus, kuru īpatsvars fakultātē pārsniedz 50%. Tāpēc darba vietu samazinājums uz jaunāko mācībspēku rēķina nav pieļaujams, pretējā gadījumā pēc dažiem gadiem Meža fakultātes pastāvēšana vairs nebūs iespējama.

Līdzīgās domās ir Tehniskās fakultātes dekāns Māris Ķirsis, kurš palikušo mācībspēku pārslodzes dēļ pieļauj jaunās studiju programmas - Mašīnu projektēšana un ražošana - slēgšanu, kas nebūtu prāta darbs, jo programmu nesen atvēra, pamatojoties uz ražotāju pieprasījumu.

LLU Meža fakultātes pirmā kursa students Juris Metums, paužot Studentu pašpārvaldes viedokli, uzsver, ka, iepazīstoties ar šādiem valdības plāniem, rodas iespaids, ka augstākā izglītība, kas ir valsts attīstības un nākotnes iespēju stūrakmens, ir pēdējā prioritāte, uz kuras rēķina tiek aizlāpītas citu nozaru finansiālās neveiksmes.

LLU studenti ir sašutuši par finansējuma samazināšanu lineāri visām valsts iestādēm, nevērtējot to ieguldījumu un nozīmi valsts attīstībā. LLU Studentu pašpārvalde kopā ar Latvijas Studentu apvienību ir gatava aizstāvēt studentu intereses un paust savu neapmierinātību masu demonstrācijās un protesta akcijās.

 

Otro reizi visā Latvijā notiks Lielā talka

LETA  04/18/09    Sestdien jau otro reizi visā Latvijā norisināsies Lielā talka, kuras laikā plānots sakopt apkārtni visos Latvijas rajonos.

Lielās talkas rīkošanai kopumā atsaukušies 798 koordinatori, tostarp 369 pašvaldības, 265 skolas, 12 augstskolas un vairāk nekā 100 organizācijas, valsts iestādes un uzņēmumi. Daudz talcinieku un domu biedru grupu arī plāno individuālus pasākumus, sakopjot privātās vai pašvaldību nenozīmētās teritorijas.

Skaitliski lielākā talkas organizatoru aktivitāte vērojama Rīgā un Rīgas rajonā, kur pieteikušies 172 koordinatori, kā arī Liepājā un Liepājas rajonā, kur atsaukušies 47 koordinatori. Talkas organizatori lēš, ka talcinieku skaits varētu sasniegt cerētos 100 000.

Organizēta atkritumu izvešana tiks nodrošināta no Lielajai Talkai pieteiktajām publiskajām vietām, saskaņojot to ar savu pašvaldību, un tie tiks pieņemti bez maksas no 18.aprīļa līdz 21.aprīlim.

Lielās Talkas organizētāji aicina ikvienu talkas dalībnieku uz pasākumu ierasties labā noskaņojumā, piemērotā apģērbā un, līdzi ņemot talkas inventāru. Bezmaksas maisu un cimdu pāri vēl iespējams saņemt "Rimi" un "Supernetto" veikalos, kā arī 36 "Tele2" klientu apkalpošanas centros Latvijā.

Lielās talkas aicinājumam atsaukušies arī valsts valdītāji, ministri un ministriju darbinieki, sabiedrībā pazīstami cilvēki, sportisti, uzņēmumi, iestādes. Valsts prezidents Valdis Zatlers kopā ar skolēniem sakops Jelgavas 1.sanatorijas internātpamatskolai līdzās esošo parku, bet premjers Valdis Dombrovskis (JL) talkos Bābelītes ezera apkārtnē Juglā.

Rīgas mērs Jānis Birks (TB/LNNK) šodien piedalīsies Mežaparka sakopšanas darbos, bet vicemērs Andris Ārgalis (TP) - Šampētera meža sakopšanā.

Vides ministrs Raimonds Vējonis (ZZS) piedalīsies Mārupītes apkārtnes sakopšanā, bet satiksmes ministrs Kaspars Gerhards (TB/LNNK) talkos ceļa nomales posmā no Garkalnes līdz Sēnītei.

Savukārt aizsardzības ministrs Imants Lieģis kopā ar Nacionālo bruņoto spēku komandieri Juri Maklakovu sakops Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja apkārtni. Plānots, ka no Latvijas armijas talkā piedalīsies vairāk nekā 1800 karavīru un zemessargu.

 

Lielajā talkā piedalījušies aptuveni 100 000 cilvēku

LETA  04/18/09     Lai arī dažās vietās lielā talka jau ir beigusies, cilvēki vietām joprojām turpina pievienoties talkai, informēja Lielās talkas organizatore Vita Jaunzeme. Visticamāk, talkā piedalījušies vairāk par prognozētajiem 100 000 cilvēku.

Daudzviet beigušies talkai sagādātie atkritumu maisi, un koordinatori paši pirkuši maisus, lai talka turpinātos.

Lielākās talkas šodien notikušas Jelgavā, kur pirms pusdienas laika piedalījušies ap 1 700 cilvēku, bet Mežaparkā bijuši 700 talcinieku. Pie Alūksnes snidzis slapjš sniegs, tomēr cilvēki piedalījušies talkā, līdz krusas dēļ to tomēr pārtraukuši un pārcēluši uz citu dienu.

Daži krievu tautības cilvēki bijuši aizvainoti, ka informācija talkas mājas lapā nav ievietota arī krievu valodā, tāpēc savus pārmetumus telefoniski veltījuši Jaunzemei. Talkas organizētāja zvanītājiem atzina, ka šī ir organizatoru pieļauta kļūda, kā rezultātā daļa šo cilvēku teikuši - ja pret mums attiecas tik cilvēcīgi, tad mēs ejam talkot.

Lielajā talkā piedalījušies vairāk par 100 000 cilvēku, prognozēja talkas organizatore un informēja, ka pašvaldības ir bijušas pārsteigtas par cilvēku atsaucību. Talkā piedalās visu vecumu cilvēki, sākot no maziem bērniem līdz pensionāriem, kā arī ļoti daudz jauniešu un ģimeņu. Vidēji vienā talkas norises vietā piedalās no 50 līdz 200 dalībniekiem

"Rīkosim talkas desmit gadus, līdz tajās piedalīsies visi Latvijas iedzīvotāji un nebūs, kas met atkritumus. Tad taisīsim pļaušanas talkas, lai tiktu no kūlas dedzinātājiem vaļā," nākotnes plānus ieskicēja Jaunzeme, atzīstot, ka ir ļoti laimīga par šīsdienas talku.

"Nekur Latvijā nesolīja sauli, tomēr lielākajā Latvijas daļā ir labs laiks," sacīja organizatore, "mēs esam augšā saklausīti."

Šodien jau otro reizi visā Latvijā norisinās Lielā talka, kuras laikā plānots sakopt apkārtni visos Latvijas rajonos.

Lielās talkas rīkošanai kopumā atsaukušies 798 koordinatori, tostarp 369 pašvaldības, 265 skolas, 12 augstskolas un vairāk nekā 100 organizācijas, valsts iestādes un uzņēmumi. Daudz talcinieku un domu biedru grupu arī plāno individuālus pasākumus, sakopjot privātās vai pašvaldību nenozīmētās teritorijas.

 

No Valtaiķu draudzes izslēdz arhibīskapu Vanagu

DELFI  04/19/09    No Valtaiķu evaņģēliski luteriskās draudzes svētdien, 12.aprīlī, izslēgts arhibīskaps Jānis Vanags. Par šo lēmumu Lieldienu dievkalpojuma laikā paziņoja mācītājs Sigurds Sproģis, svētdien vēstīja LTV raidījums “De Facto”.

Kā informēja raidījums, Jāni Vanagu Valtaiķu draudzē mācītājs Sproģis ir gan kristījis, gan iesvētījis, un vēl līdz šim Vanags formāli piederējis šai draudzei. Dievkalpojumos gan Vanags jau ļoti sen nav manīts. „Pirms kādiem desmit gadiem viņš bija iebraucis, teica, ka tikai garām skrienot," saka draudzes priekšnieks Tālis Lagzdiņš.

Oficiālais iemesls Vanaga izslēgšanai no draudzes bija draudzes nodevas nemaksāšana.„Es palūdzu draudzes darbiniekus, lai apskatās, vai Vanags ir maksājis, lai gan es bez skatīšanās to zināju. Nekādu ierakstu par maksāšanu nebija. Uz tā pamata tika pieņemts lēmums, lai gan es savā dzīvē un savā kalpošanā to neesmu darījis."

Vanags pats savu izslēgšanu no Valtaiķu draudzes uzskata par joku: „Tas jau joks tāds drusku ir, jo es neesmu draudzē jau gadus 20 vai 25. Tagad esmu Rīgas doma draudzē, tā kā viņi būs velti pūlējušies. Bet nu fakts kā tāds, protams, ir, skumjš." Viņš gan piebilst, ka „kārtībai jābūt - ja nemaksā naudu, jāslēdz laukā, pat ja ir arhibīskaps."

Tomēr kā patieso iemeslu Vanaga izslēgšanai no Valtaiķu draudzes mācītājs Sproģis min ko citu. Pagājušajā rudenī Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca (LELB), kuras arhibīskaps ir Vanags, iesniedza tiesā prasību pret Valtaiķu autonomo evaņģēliski luterisko baznīcu, lai LELB savā īpašumā iegūtu baznīcas ēku un tai piederošo zemi. LELB uzskata, ka Valtaiķu draudze, kas atrodas ārpus LELB, nevar būt līdz karam eksistējošās Valtaiķu draudzes tiesību pārmantotāja. Deviņdesmito gadu sākumā, kad baznīcas veica pārreģistrāciju, Valtaiķu draudzes nosaukumā tika iekļauts vārds „autonomā", jo tā atradās ārpus LELB sastāva. Tas kalpoja kā viens no spēcīgākajiem LELB argumentiem un pirmās instances tiesa lēmusi par labu LELB. Sproģis gan vēl plāno šo spriedumu pārsūdzēt. Bet, ja tas paliks spēkā, Valtaiķu draudze vai nu paliks bez sava dievnama, vai tai turpmāk būs jāmaksā nomas maksa LELB jeb varbūt jādomā par iekļaušanos LELB sastāvā.

 

Par 2008. gada monētu kļuvusi "Laimes monēta"

NRA  04/20/09    Par Latvijas 2008.gada monētu ar 4593 balsīm no 8899 kļuvusi "Laimes monēta", informē Latvijas Banka.

"Laimes monētas" grafisko dizainu veidojis Arvīds Priedīte un plastisko veidojumu - Jānis Strupulis.

"Laimes monēta" tika kalta Somijas kaltuvē "Rahapaja Oy", tuvojoties pagājušā gada Ziemassvētkiem un gadu mijai. Skursteņslauķi tiek uzskatīti par laimes nesējiem. Ikdienā sastapt skursteņslauķi ir visai grūti, tāpēc 5000 laimīgie, kas tikuši pie monētas, var pogas vietā paberzēt monētu, kur nokvēpušais vīrs, cēli nostājies dūmeņa galā, lūkojas pāri pilsētai, un viņam līdzās vienīgie asistenti - nenogurstošais jumtu censonis kaķis un šalcošais vējš. Latvijas Bankā "Laimes monēta" vairs nav nopērkama.

Atgādināsim, ka par gada monētu 2004.gadā kļuva "Laika monēta", 2005.gadā - "Barons Minhauzens", 2006.gadā - "Ciparu monēta", 2007.gadā - "Laika monēta II".

Šodien, 20. aprīlī svinīgā pasākumā tika paziņoti aptaujas rezultāti, sumināti monētu autori un izlozētas balvas aptaujas dalībniekiem.

Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs pasākumā pateicās aptaujas dalībniekiem - māksliniekiem un balsotājiem: "Pagājušais gads, īpaši tā nogale, finanšu sistēmā un monetārajā politikā bija trauksmains, bet sešas monētas ir izdevušās lieliskas."

Balvā mākslinieki saņēma zeltā kalto Teodora Zaļkalna "Latvijas monētu", kas kļūs par tradicionālu balvu aptaujā.

Pasākumu ar savu klātbūtni pagodināja Skursteņslaucītāju amata brālības prezidents Varis Vilcāns, kurš savulaik rosināja iekalt monētā skursteņslauķi.

Viņš dāvāja Rimšēvičam sudrabā kaltu skursteņslauķa pogu. Toties otrs monētas tēls - kaķis - ir tas, kura dēļ mākslinieks Arvīds Priedīte bija sagaidījis lielu balsotāju atbalstu paša vairāku mēnešu darbā veidotajai monētai.

Televīzijas raidījuma "100 g kultūras" speciālbalvu saņēma Priedītes un tēlnieces Ligitas Franckevičas veidotā monēta "Dziesmu svētki", kurā viņi ar apbrīnojamu smalkumu ienesuši tautas un oriģināldzejas vārdus.

Aptauja "Latvijas gada monēta" šogad tika rīkota piekto reizi - laikā no 16.martam līdz 28.martam ikvienam bija iespēja drukātā vai elektroniskā anketā nosaukt monētu, kura katru individuāli uzrunā ar māksliniecisko risinājumu, ir emocionāla, oriģināla, tematiski saistoša.

 

IZM skolas grib nodot pašvaldībām

LETA  04/20/09    Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) gatavojas vērienīgām pārmaiņām izglītības politikas jomā, visas savā padotībā esošās izglītības iestādes nododot pašvaldībām, pastāstīja IZM valsts sekretārs Mareks Gruškevics.

Pie šāda uzstādījuma ministrija gatavojas pieturēties neatkarīgi no tā, cik liels būs budžeta samazinājums izglītības nozarē. Pašvaldībām plānots nodot gan profesionālās, gan sociālās korekcijas un speciālās izglītības iestādes, līdzi dodot šo iestāžu uzturēšanai paredzētos valsts budžeta līdzekļus.

Pēc ierēdņa domām, ieguvējas no šādas politikas maiņas būtu gan skolas, gan arī pašvaldības un ministrija, jo skolu pārstāvjiem pēc katra dokumenta un zīmoga nebūs jāiet uz ministriju, jautājumus risinot vietējā mērogā, savukārt pašvaldību vadītāji varēs veidot vienotu izglītības programmu piedāvājumu novadā, rēķinoties ar vietējo uzņēmēju pasūtījumiem.

Turklāt izglītības sektorā tas samazinātu valsts algoto darbinieku skaitu, jo, pašvaldībām pārņemot skolas, nebūtu nepieciešams vairs tik liels skaits inspekciju, centru un aģentūru, pārliecināts Gruškevics. Pati ministrija paturētu tikai kvalitātes novērtēšanas un eksaminācijas funkciju.

IZM gatavojas arī runāt ar Finanšu ministriju, lai pašvaldībām tiktu atstāta pēc iespējas lielāka nodokļu bāze, jo ministrija uzskata, ka pašreizējā kārtība, valstij pašvaldībām atņemot lielu daļu nodokļu un vēlāk to atdodot mērķdotāciju un dotāciju veidā, prasa lielus resursus, kas varētu tikt izmantoti lietderīgāk.

Pašvaldībām tiktu nodotas 79 profesionālās izglītības iestādes, Juglas sanatorijas internātpamatskola, sociālās korekcijas izglītības iestādes "Naukšēni" un "Strautiņi" un Murjāņu sporta ģimnāzija.

LETA jau ziņoja, ka IZM sākotnēji sagatavotais ziņojums, kas vēl nav iesniegts skatīšanai valdībā, paredzēja divu skolu - Kazdangas profesionālās vidusskolas un Apes arodvidusskolas - slēgšanu un 13 skolu nodošanu pašvaldībām.

Nākamajam mācību gadam sagatavotais uzņemšanas plāns paredz, ka rudenī profesionālajās izglītības iestādēs tiks uzņemti 7500 skolēni, kas ir par 1500 skolēniem mazāk, nekā to paredz savulaik pieņemtā IZM darbības stratēģija.

IZM gatavojas arī piedāvāt jaunu pieeju programmu īstenošanā, profesionālās izglītības bāzes programmu skaitu samazinot no aptuveni 400 uz 60, bet programmu skaitu no aptuveni 1800 uz 350, tās strukturējot atbilstoši ilgtermiņa tautsaimniecības struktūras prognozei, bet īstermiņa darba tirgus prasības apmierinot ar moduļa veida īsajām programmām, kurām tiks paredzēts zināms stundu skaits bāzes programmās.

 

Izglītības ministrija plāno atlaist vairākus tūkstošus skolotāju

Zane Stankeviča,  NRA  04/22/09    Sekojot Ministru prezidenta Valda Dombrovska uzstādījumam, arī Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) sagatavojusi trīs taupības scenārijus, samazinot izdevumus par 20, 30 un 40 procentiem.

Ļaunākajā variantā IZM izdevumi būtu jāsamazina par 28 miljoniem latu, taču šo mājasdarbu ministrijai nav izdevies izpildīt – griesti sasniegti pie 27 miljoniem latu. Taupības pasākumi ietver vērienīgas strukturālas reformas, darbinieku atlaišanu un palicēju atalgojuma samazināšanu. Pēc pagājušā nedēļā pieņemtā lēmuma pedagogu atalgojumu par vienu likmi samazināt par 20% jauni samazinājumi pagaidām netiek plānoti, taču vakar Ministru kabinetā vairākkārt izskanēja prognozes par skolotāju štata vietu ievērojamu samazināšanu, kas nozīmē, ka bez darba paliks pat vairāki tūkstoši skolotāju.

Izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe norāda, ka mērķdotācijas pašvaldībām ir atsevišķa finansējuma programma, kuru pārvalda ministrija, tāpēc pedagogu atalgojumam paredzētie 29,4 miljoni latu neietilpst IZM budžetā un 30 un 40% samazinājuma scenāriji uz tiem neattiecas. Pēc valdības pieprasījuma finansējums pedagogu atalgojumam samazināts par 20% – šim mērķim izveidotā darba grupa nākusi klajā ar piedāvājumu veikt lineāru samazinājumu visiem pedagogiem. Tomēr vakar ministre Neatkarīgajai norādīja, ka panāktā vienošanās viņu neapmierina. "Es nevaru piekrist variantam, ka visiem skolotājiem samazina par 20% algu, visiem slikti, un viss paliek pa vecam. Tas neatbilst reformas vajadzībām un prasībām – no tā izglītības sistēma nepaliks ne labāka, ne kvalitatīvāka. Reformas uzstādījums ir izglītības kvalitāte efektīvu resursu ieguldījumu rezultātā, līdz ar to otra alternatīva ir skolotāju skaita racionalizācija pret skolu skaitu," uzskata T. Koķe un atzīst: runa ir par vairākiem tūkstošiem skolotāju, kas paliks bez darba. IZM sola rūpēties par atlaistajiem skolotājiem, plānojot viņiem piedāvāt kursus ar mērķi nodrošināt iespēju iegūt pašnodarbinātas personas statusu. Šim nolūkam paredzēti 20 miljoni latu no Eiropas struktūrfondiem (ESF). Diemžēl skolotāju rindu retināšana no jauna raisa bažas par mazo lauku skolu izdzīvošanas izredzēm pēc principa "nauda seko skolēnam" iedzīvināšanas.

Vērienīgas reformas tiek plānotas arī profesionālajā izglītībā, kur paredzēts slēgt divas, bet reorganizēt 13 no 79 arodvidusskolām, pat neskatoties uz to, ka jau tuvāko pāris gadu laikā tā vainagosies ar kvalificēta darba spēka trūkumu valstī. Pēc T. Koķes teiktā noprotams, ka samazinājums skars arī augstāko izglītību. Ministre valdības sēdē norādīja, ka nepieciešams vērtēt augstskolu piedāvātās programmas, lai tās nepārklātos un lai novērstu fakultāšu dublēšanos. Šādu lēmumu pieņemšana ir pašu augstskolu rokās. Kaut arī par izglītības politikas veidošanu valstī ir atbildīga IZM, mūžizglītības programma ar tai sekojošo 5,4 miljonu latu ESF finansējumu nodota Labklājības ministrijas (LM) pārziņā.

Vienlaikus vērienīgas strukturālas pārmaiņas tiek plānotas arī pašā IZM.

 

Sāk atteikties no formālisma izglītībā

Elmārs Barkāns, Žurnāls "Nedēļa"   04/22/09     Latvijas arodizglītības sistēma "iegrimusi" formālisma žņaugos, no kuriem mūsu izglītības politikas veidotāji jau gadiem nespēj izkļūt ārā. Visu laiku tikai solījumi bez reāliem rezultātiem un Eiropas Komisijas pārmetumi par nespēju iedzīvināt darba devējiem un darba ņēmējiem pieņemamu kvalifikācijas atzīšanas programmu.

Marta beigās Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) izplatīja paziņojumu: Par neformālā veidā iegūtām zināšanām un prasmēm būs iespējams iegūt profesionālo kvalifikāciju. Lietas būtība ir tā, ka 26. marta valsts sekretāru sanāksmē tika izsludināts IZM sagatavotais likumprojekts Grozījumi Profesionālās izglītības likumā, kuriem it kā būtu jādod iespējas tiem, kas savas profesionālās zināšanas un prasmes ieguvuši ārpus Latvijas Republikā atzītās formālās izglītības sistēmas, saņemt profesionālo kvalifikāciju sertifikātu jeb diplomu. Līdz šim šāds izglītības veids oficiāli netika atzīts.

Ignorē kursus un praksē iegūto

Tomēr dažādos neformālos kursos, praksē pie darba devējiem, pašmācības ceļā iegūtās zināšanas un profesionālās iemaņas ir svarīgi atzīt arī formāli, jo daudzos normatīvos aktos konkrētam darbiniekam tiek pieprasīts arī konkrēts izglītības dokuments. Izveidojas situācija, ka bieži vien darba tirgū zaudētājs ir darbinieks, kurš savu kvalifikāciju ieguvis, gadiem veiksmīgi strādājot nozarē, un teoriju papildinājis desmitiem "neformālos" kursos, nevis cilvēks, kurš ar diegu uz pusēm piecus gadus "atsēdējis" Universitātes auditorijā.

Ko nozīmē neformālā veidā iegūtās zināšanas un vai vispār tām ir arī nepieciešama valstiska atzīšana? Ja Rietumeiropā un arī vienā otrā jaunajā ES dalībvalstī (piemēram, Rumānijā) šī sistēma ir visnotaļ izstrādāta un funkcionē, tad pie mums tā, vienkāršoti runājot, tiek ignorēta.

Pašlaik Latvijā oficiāli atzītu profesionālo izglītību var iegūt tikai valsts atzītās skolās (arodskolās un augstskolās), kā arī sertificētās programmās. Tomēr līdzās valsts programmām pastāv arī iespējas, kā atbilstošo izglītību iegūt ārpus šīs sistēmas. Jāteic, šīs iespējas atzīšana ir ļoti būtiska gan darba ņēmējam, gan darba devējam.

Varētu šķist, ka IZM izstrādātie Grozījumi Profesionālās izglītības likumā, kurus valdība ministrijai uzdevusi prezentēt līdz šā gada 1. jūnijam, tagad visu sakārtos. Tomēr tas tā nebūt nav, jo grozījumi, kas ir uzrakstīti uz vienas A4 formāta lappuses, tikai pieļauj iespēju, ka tā var būt, bet nepiedāvā mehānismu, kā to realizēt.

Diploms tikai caur valsts atzītu programmu

Praktiski neformālās izglītības atzīšanas sistēmai vajadzētu darboties tā, ka cilvēks, kurš pārvalda vienu vai otru darbības sfēru, savu prasmi pierāda neatkarīgas eksaminācijas komisijas priekšā un saņem attiecīgu (valstiski atzītu) dokumentu. Līdz šim Latvijā šāds mehānisms nav iedarbināts. Vairāki eksperti domā, ka tas tā ir tāpēc, ka politikā ir vērojama ļoti liela augstskolu lobiju ietekme. Ja tiks atzīta neformālā izglītība, tad "dienišķā maizīte" tiks atņemta augstskolām. Līdz ar to, iespējams, mūsu valstī ir izkropļota augstākās izglītības sistēma. Mēs varam lepoties ar to, ka Latvijā, salīdzinot ar kopējo iedzīvotāju daudzumu, ir ievērojams studentu skaits. Bet vai tas ir tautas intelektuālā potenciāla un mācīties gribēšanas rādītājs? Tik strikti to nemaz nevar vērtēt, jo Latvijā nepastāv alternatīvas profesionālās izglītības iespējas kā vien caur valsts atzītām izglītības programmām. Tev jāmācās noteiktos valsts akreditētos kursos vai studijās, un tikai pēc tam vari iegūt kvalifikāciju. Tu nevari vienkārši tāpat aiziet un nokārtot zināšanu eksāmenu, lai iegūtu konkrētas specialitātes diplomu, ja neesi apmeklējis valsts atzītu skolu.

Bet ļoti būtiski ir tas, lai cilvēks ar noteiktām prasmēm netiktu izstumts no darba tirgus, un arī darba devējam taču ir svarīgs konkrēts apliecinājums par darbinieka kvalifikāciju.

No teorijas pie prakses

Tā būtu teorija, bet lietas būtība konkrētāk ir saprotama, apskatot reālas situācijas. Lūk, daži piemēri:

Vispārējās "ekonomiskās optimizācijas un taupības apstākļos" ir likvidēta Rīgas 10. arodvidusskola, kas sagatavoja tramvaju un trolejbusu vadītājus. Elektrotransporta vadītāju sagatavošanas, mācību un eksaminācijas mehānisms tagad pāriet uzņēmuma Rīgas satiksme pārziņā. Taču tramvaji ir arī Liepājā un Daugavpilī, kuru elektrotransporta uzņēmumu pārstāvjiem nu vairs nav iespējas oficiāli apmācīt darbiniekus. Protams, Liepājas tramvajs var "pašmācības" ceļā mācīt tramvajniekus, bet, vai cilvēks par to dabūs attiecīgu dokumentu, tagad ir atkarīgs no Rīgas pašvaldības uzņēmuma Rīgas satiksme labvēlības. Un, ja nu liepājnieks pēkšņi pārceļas uz Daugavpili, kā viņš sevi var reprezentēt Daugavpils tramvajam?

Dilemma ir arī saistīta ar grāmatveža profesiju. Par grāmatvedi nedrīkst strādāt tas, kas nav beidzis valsts akreditētus grāmatvedības kursus. Pat cilvēkam ar divām augstākajām izglītībām – finansista un ekonomista bakalaura grādu – oficiāli ir jāmācās kaut vai neklātienē, grāmatvežu kursos, kaut gan praksē viņš ir, iespējams, augstākās raudzes grāmatvedis. Viņš nevar vienkārši aiziet un nokārtot grāmatvežu kursus, ja tajos nav mācījies.

Problēma attiecas arī uz viesstrādniekiem. Piemēram, tie, kas pirms gadiem septiņiem kā melnstrādnieki aizbrauca strādāt uz Īriju, bet tur laika gaitā, strādājot uzņēmumā un apmeklējot darba devēja rīkotus kursus, ir kļuvuši par profesionāliem celtniekiem, kuri pat var vadīt būvdarbus, Latvijā pēkšņi atkal nokļūst melnstrādnieka statusā, jo te valsts neatzīst viņa "neformālās" prasmes.

Šajā aspektā varam runāt ne tikai par praktisku darbu veicējiem, bet arī par radošo profesiju pārstāvjiem. Tu vari gadiem maksāt un algot mūzikas privātskolotājus gan no Konservatorijas, gan no Operas, bet, kad pēkšņi vēlēsies kļūt, piemēram, par kāda maza pagasta kultūras nama muzikālās daļas vadītāju, no tevis var paģērēt neesošo mūzikas skolas diplomu.

Viss dokumentos, bet ne dzīvē

Lai sakārtotu šo sistēmu, pie mums jau kopš pagājušā gadsimta 90. gadu beigām visu laiku tikai runā un spriež, ka tas jādara, bet reāli soļi kā nav, tā nav sperti. Tikko pie teikšanas nāk jauna "politiskā slota", tā kā jaunatklājumu un progresīvu ideju pasniedz to, ka nu beidzot ķersies vērsim pie ragiem un tiks leģitimizēta neformālā veidā iegūtā izglītība. Kam to darīt jau būtu. Kaut vai ņemot vērā to absurdo faktu, ka šogad maģistrantūras programmu Karjeras konsultants piedāvā piecas Latvijas augstskolas! Drīzāk tas izskatās pēc absurda, jo augstskolas producē speciālistus, lai karjeras izglītībā saglabātu savu monopolu.

Ieskatīsimies kaut vai tikai dažos valsts politikas dokumentos:

2004. gada maijā uzreiz pēc Latvijas iekļaušanās Eiropas Savienībā (ES) notika ES Izglītības, jaunatnes un kultūras ministru padomes sēde, kurā izskatīja projektu Par kopējiem Eiropas principiem neformālās izglītības noteikšanā un atzīšanā. Dokumenta satura konspekts ir šāds: "Mūžizglītības kontekstā neformālās izglītības noteikšanas un atzīšanas mērķis ir padarīt redzamas un novērtēt indivīda plaša loka zināšanas un kompetences. Rezultāts netiek atspoguļots sertifikātā vai diplomā, tomēr tas varētu būt pamats šādai formālai atzīšanai nākotnē. Atzīšana ir balstīta uz indivīda mācību iznākuma novērtēšanu un rezultātiem formālā sertifikātā vai diplomā."

Arī Latvijas valsts steidza formulēt savu pozīciju: "Latvija atbalsta Padomes secinājumu projekta pieņemšanu, jo secinājumos ietvertie jautājumi ir aktuāli arī Latvijā, it īpaši jauniešiem." Tātad pirms pieciem gadiem mūsu valsts atzina, ka nepieciešams leģitimēt neformālo izglītību. Un tas tiek formulēts arī vēlākos gados pieņemtos dokumentos.

2006. gada 27. septembrī Ministru kabineta apstiprinātajā Izglītības attīstības koncepcijā 2007.–2013. gadam rakstīts: "Izstrādāt metodiku neformālā veidā iegūto profesionālo prasmju vērtēšanai un atzīšanai. Paplašināt sabiedrības izpratni par neformālo izglītību, zināšanām prasmēm un iemaņām, ko tā attīsta, neformālās izglītības vērtību." Šajā koncepcijā ir pat sadaļa (7.14) Profesionāli orientētas pieaugušo un neformālās izglītības attīstība.

Tikko uzrakstītajā Valda Dombrovska valdības deklarācijā šī tēma atkal tiek pasniegta kā "jaunatklājums". Deklarācijas 10.7 punkts skan šādi: "Nodrošināsim tālākizglītības pieejamību ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kvalifikācijas paaugstināšanai un iekļaušanai darba tirgū, veidojot valsts pasūtījumu profesionālās pilnveides īstenošanai, ieviesīsim neformālā veidā iegūto zināšanu, prasmju un kompetenču atzīšanu."

Darba devēju atbildība

Latvijas Darba devēju konfederācijas izglītības un nodarbinātības eksperte Ilona Kiukucāne Nedēļai skaidroja: "Ideālos apstākļos profesionālās izglītības programmai būtu jāsastāv no vairākiem moduļiem: teorija iegūta tur un tur, bet prakse – tur un tur. Piemēram, tu sāc strādāt pie Mārtiņa Rītiņa par trauku mazgātāju, tad viņš jau tev atļauj griezt burkānus un tā tālāk – līdz pat katliem un pannām. Praktiski tu esi iemācījies ļoti daudz. Tev atliek tikai apgūt nelielu teorijas daļu, piemēram, apmeklēt franču valodas kursus, lai spētu saprast Parīzes ēdienkartē rakstīto. Kad esi savācis "kaudzi" ar kursiem, praktiski strādājis, bet tev nav diploma, tu aizej un nokārto teorētisku un praktisku pavāra prasmju eksāmenu un iegūsti tādu pašu kvalifikāciju kā cilvēks, kurš ir gājis 960 stundu ilgos kursos."

Rietumeiropā (Norvēģijā, Nīderlandē, Spānijā un citur) šādas amata prasmju eksaminācijas komisijas pastāv pie profesionālajām uzņēmēju asociācijām. Arī Latvijā ir virkne profesionālo asociāciju, bet tās nav attīstījušas eksaminācijas komisiju darbību. Iemesls tam varētu būt tas, ka valstiski nav atzīta to izsniegto dokumentu leģitimitāte. Kaut gan potenciāls tam ir, vajag vienīgi politisku akceptu. Piemēram, IT profesionālās nozares asociācijā jau tagad speciālisti var iegūt sertifikātu, kas kotējas arī starptautiski, bet Latvijā tas valstiski nav atzīts.

Latvijas Darba likumā ir ierakstīts, ka par darbinieku profesionālās kvalifikācijas celšanu ir atbildīgs darba devējs. Savukārt, piemēram, Francijā par to atbildību uzņemas visi sociālie partneri, arī valsts.

Tur uzņēmumi vienu procentu no darba algu fonda iemaksā nozares izglītības attīstībai, savu artavu piemet arī arodbiedrības, kā arī valsts. Tādējādi Francijā tiek sekmīgi īstenots mehānisms kā atzīt neformālo izglītību, ko finansiāli atbalsta arī valsts.

Tikai normatīvā bāze

"Valdības deklarācijā ir ierakstīts, ka nepieciešams atzīt neformālo izglītību, bet tajā pašā laikā no struktūrfondiem ar vieglu roku tiek svītrota ārā tā sadaļa, kas paredzēta neformālās izglītības daļas sakārtošanai, jo no tās neredzas tūlītēja atdeve. Tas arī ir viens no Eiropas Komisijas mūžīgajiem pārmetumiem Latvijai, kad runa ir par Lisabonas līguma vai Eiropas izglītības un apmācības programmas 2010 ieviešanu.

Ir taču brīži, kad cilvēki grib sakārtot savus izglītības dokumentus. Tā sistēma jau nav tik smagnēja, bet pie mums tā tāda izskatās tāpēc, ka neviens to nevēlas sakārtot. Latvijā kvalifikācijas iegūšana ir pārāk piesieta izglītības līmenim. Pat tiktāl, ka kādā diskusijā viens deputāts man atļāvās pateikt: "Man ir trīs bērni. Vai tas tagad nozīmē, ka es esmu ieguvis neformālo izglītību pedagoģijā?" Nu, nav tā, nevar tā vulgarizēt!

Profesionālās asociācijas ir gatavas ieviest šo eksamināciju, bet tikai tad ir jābūt atbalstam no struktūrfondiem. Pašreizējā Latvijas likumdošana pieļauj, ka var būt akreditēts privāts eksaminācijas centrs, kurš nepastāv pie skolas.

Jaunais grozījums Profesionālās izglītības likumā nemainīs attieksmi pret sistēmu – tas neparedz īstenošanas mehānismu, kuram būtu jābūt ļoti nopietnam, kas saistās arī ar grozījumiem nodokļu sistēmā. Tomēr pašreizējā situācijā mūsu valsts nemūžam nemainīs nodokļu sistēmu. Neraugoties uz visu, jāteic, ka šis nelielais grozījums ir viens mazs solītis pierādījumam tam, ka mēs ejam pareizā virzienā," radušos situāciju komentē Kiukucāne.

IZM uz jaunievedamo izmaiņu likumā gan skatās visai optimistiski: "Likums efektīvi koordinēs neformālās izglītības rezultātu atzīšanu, kas savukārt motivēs cilvēkus iegūt attiecīgo kvalifikāciju, lai veiksmīgi iekļautos darba tirgū. Neformālās izglītības rezultātu atzīšana palielinās iepriekšējās izglītības vērtību un taupīs laiku un naudu, mazinot vai likvidējot vajadzību no jauna mācīties kādreiz jau iemācīto vai apgūto."

Kad pienāks laiks, kad ārpus formālās izglītības sistēmas iegūtā kvalifikācija tiks valstiski atzīta, vēl grūti pateikt, jo IZM pati uzskata, ka likuma grozījums tikai "izveidos normatīvo bāzi neformālās izglītības atzīšanai".

 

Pētījums: Latvijas iedzīvotāji neatsakās no rupjmaizes

DELFI  04/22/09    Latvijā turpina samazināties maizes patēriņš, tomēr iedzīvotāji neatsakās no rupjmaizes ēšanas, secināts pētījumā, ko pēc Latvijas Maiznieku biedrības pasūtījuma veikusi SIA "Analītisko pētījumu un stratēģiju laboratorija" pagājušā gada beigās.

Vislielākais patēriņa kritums ir saldskābmaizei, kam seko baltmaize un graudu maize. Pēc Latvijas Maiznieku biedrības apkopotajiem datiem, pagājušajā gadā viens Latvijas iedzīvotājs gadā ir apēdis 50 kilogramus maizes.

Valsts agrārās ekonomikas institūta Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra vadītāja Ingūna Gulbe uzskata, ka maizes patēriņa samazinājumu ietekmē ne tikai ekonomiskās situācijas pasliktināšanās, bet arī modē esošās diētas, kurās iesaka uzturā nelietot maizi.

Rupjmaizi aptaujātie iedzīvotāji atzinuši arī par visveselīgāko maizi. Iedzīvotāji uzskata, ka veselīga ir arī graudu un sēklu maize, saldskābā maize un visbeidzot arī baltmaize.

Vērtējot maizes kvalitātes tendences, 23% aptaujāto iedzīvotāji uzskatīja, ka kvalitāte ir pasliktinājusies baltmaizei, 17% uzskata, ka gada laikā kvalitāte ir pasliktinājusies rupjmaizei, bet 16% uzskata, ka pasliktinājusies saldskābās maizes kvalitāte.

Vērtējot datus par baltmaizes kvalitāti, Latvijas Maiznieku biedrības valdes priekšsēdētājs Valdis Circenis teica, ka nav zināms, kura maizes cepēju baltmaizes kvalitāte ir pasliktinājusies. Viņš pieļāva domu, ka runa varētu būt par lielveikalos cepto baltmaizi, kuras cepšanas tehnoloģija ir ātra, un tā ir paredzēta tūlītējai apēšanai, jo jau nākamajā dienā maize ir sacietējusi un drūp. Patlaban lielveikalos ceptās maizes tirgus aizņem aptuveni 9% no kopējā maizes tirgus.

Latvijā 53% no aptaujātajiem iedzīvotājiem maizi iegādājas lielveikalos "Rimi", "Maxima", "Super Netto", 13% iedzīvotāju maizi pērk mazo veikalu tīklos "Lats", "Aibe" un citos, 12% iedzīvotāju maizi pērk veikalos "Elvi", "Nelda", "Mego", "Iki", 11% to iegādājas mazajos stūra veikaliņos.

Latvijas iedzīvotāji galvenokārt pērk lielajos maizes kombinātos cepto maizi. Mazajās maizes ceptuvēs cepto rupjmaizi pērk 23% iedzīvotāju, baltmaizi - 17%, saldskābo maizi - 15% iedzīvotāju. Pēdējā laikā aizvien populārāka kļūst maizes cepšana mājās. Salīdzinoši liels jeb vairāk nekā 15% iedzīvotāju nezina, kur tiek cepta maize, ko viņi pērk.

Galvenie kritēriji maizes iegādei ir cena, iepriekšējā pieredze jeb atkārtotais pirkums, ražotājs, derīguma termiņš un produkta vizuālais izskats. Pircējiem ir mazsvarīgs iepakojuma dizains.

Iedzīvotāji nepievērš būtisku uzmanību informācijai, kas ir uz maizes iepakojuma un etiķetes, jo izvēlas savu iecienīto maizi vai arī skatās tikai uz maizes cenu, derīguma termiņu.

Iedzīvotāji būtu gatavi palielināt maizes patēriņu, ja maize būtu lētāka un garšīgāka. Gulbe gan iebilda, ka maizes sortiments ir tik plašs, ka katrs iedzīvotājs var izvēlēties savām garšas īpašībām visatbilstošāko maizi.

Aptaujātie iedzīvotāji atzinuši, ka maize kā produkts viņiem asociējas ar brokastīm, maizes smaržu un garšu un maizes klaipiņu. Samērā izteikta spontānā asociācija par maizi ir arī kā par rupjmaizi.

Iedzīvotāji uzskata, ka ideāla iepirkšanās vieta patērētāju priekšstatos būtu neliels veikaliņš pie maizes ceptuves. Šo ideālu lielā mērā iemieso svaigas, uz vietas ceptas maizes pieejamība lielveikalos.

Daudzi iedzīvotāji ieteikuši, ka labprātāk pirktu maizi veselā klaipiņā, nevis sagrieztu šķēlēs. Circenis teica, ka pēdējā laikā tiešām maiznieki ir novērojuši, ka pircēji izvēlas pirkt vairāk veselus maizes klaipiņus, nevis jau sagrieztu maizi.

Gan Circenis, gan maizes ceptuves "Lāči" īpašnieks Normunds Skauģis atzina, ka rupjmaizes popularizēšana ir bijusi rezultatīva un, ja kopumā pēdējos četros gados maizes tirgus ir samazinājies gan naudas, gan apjoma ziņā, tomēr rudzu rupjmaizes realizācijas apjoms ir saglabājies stabils.

Skauģis atzina, ka ne lielās, ne mazās maizes ceptuves nevar sacensties ar lielveikalu ceptuvēm, kuru ražošanas tehnoloģija un produktu cenas ir iedalāmas citā segmentā.

Tomēr Circenis pauda cerību, ka pavasarī maizes pārdošanas apjomi atgriezīsies pagājušā gada līmenī.

 

Latvijā atgriežas bezdelīgas un dzeguzes

LETA  04/23/09    Lai arī pirmās bezdelīgas šogad Latvijā manītas jau marta beigās un aprīļa sākumā, lielākā daļa no tām, tāpat kā dzeguzes, šajās dienās atgriezīsies Latvijā, ziņo Latvijas Ornitoloģijas biedrība.

Pirmā bezdelīga šopavasar manīta 30. martā Rīgas rajona Sējas pagastā, bet 8. aprīlī bezdelīgas manītas arī Liepājā, virs Golodova dambja, un Rīgā, Daugavgrīvas liegumā. Savukārt viena no pirmajām dzeguzēm dzirdēta kūkojam Jaunpiebalgas pagastā, Cēsu rajonā, 12. aprīlī.

Pirmie gājputni, piemēram, mājas strazds un lauku cīrulis, kas pārziemo Eiropas dienvidu daļā, šogad Latvijā, kā ierasts, atgriezās februārī un martā. Februāra beigās Latvijā ieradās arī dzērves, kas ir īpaši agrs šo putnu novērojums mūsu valstī, tomēr kopumā pirmie gājputnu novērojumi šogad ir nedaudz vēlāki nekā pērn, ko ornitologi saista ar vēsajiem laika apstākļiem marta beigās.

Ceļā uz Latviju vēl ir griezes, svīres un vālodzes, kam jāceļo no Āfrikas dienvidiem. Tuvākajās dienās Latvijā atgriezīsies arī lakstīgalas.

Latvijas Ornitoloģijas biedrība aicina par putnu pirmajiem novērojumiem ziņot interneta lapās "www.springalive.net" un " www.dabasdati.lv ". Iegūtie dati ļaus ornitologiem spriest par putnu uzvedības pārmaiņām gadu gaitā, piemēram, klimata pārmaiņu dēļ.

 

1.septembrī darbu zaudēs aptuveni 4000 skolotāju

BNS  04/24/09    No nākamā mācību gada - no 1.septembra - darbu zaudēs aptuveni četri tūkstoši skolotāju. To pēc valdības ārkārtas sēdes piektdien žurnālistiem atzina izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe (Zaļo un zemnieku savienība).

Ministre norādīja, ka 1.septembrī darbu zaudēs vismaz divi tūkstoši skolotāju, piebilstot, ka "tas ir minimums". Savukārt uz jautājumu, kāds ir "maksimums", Koķe vien atbildēja: "Nebaidīsim sabiedrību."

Tomēr vēlāk viņa atzina, ka bez darba paliks vēl vismaz divi tūkstoši pedagogu. Tātad kopumā darbu zaudēs aptuveni četri tūkstoši skolotāju.

Turpretī atbildot, cik skolām 1.septembrī būs slēgtas durvis, Koķe vien uzsvēra, ka šis lēmums esot jāpieņem pašvaldībām, nevis viņai.

"Kad pašvaldības ieraudzīs, cik naudas ir pedagogiem, tās sapratīs..." viņa piebilda.

 

Bezdarba prevencijas pasākumos plāno iesaistīt vairāk nekā 8000 skolotāju

LETA  04/26/09    Eiropas Savienības (ES) fondu finansējumā pārdalītos 20 miljonus latu Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) iecerējusi izlietot, lai paaugstinātu konkurētspēju ap 8000 līdz 9000 vispārējās un profesionālās izglītības iestāžu pedagogu, kuriem pastāv risks zaudēt darbu skolā, informēja IZM Finansēšanas un projektu nodaļas projektu vadītāja Inga Misiņa.

Šajā nolūkā paredzēts izveidot jaunu aktivitāti ar mērķi novērst izglītības iestāžu optimizācijas rezultātā paredzamo nevienmērīgo pedagogu nodrošinājumu izglītības iestādēs un mazināt pedagogu bezdarba risku. Lielāko daļu - 17 miljonus latu - no aktivitātes publiskā finansējuma veidos ES fondu finansējums.

Atbalstu pedagogiem paredzēts sniegt, piešķirot apmācību stipendiju un nodrošinot nepieciešamo tālākizglītību, kvalifikācijas paaugstināšanu, pārkvalifikāciju par cita mācību priekšmeta skolotāju vai speciālistu vai kvalifikācijas ieguvi darbam izglītības iestādē.

Skolotāju apmācībām paredzēts finansējums 10,5 miljonu latu jeb 52,5% apmērā no aktivitātes finansējuma. Pēc ministrijas aprēķiniem, minētais finansējums ir pietiekams, lai 9000 pedagogu nodrošinātu četru mēnešu pilna laika apmācību kursus, vienam pedagogam vidēji atvēlot ap 1166 latiem.

Stipendijām finansējums paredzēts deviņu miljonu latu jeb 45% apmērā no aktivitātes finansējuma, rēķinot, ka viens pedagogs varētu saņemt ap 1000 latiem, bet kopumā šādas stipendijas varētu tikt piešķirtas 9000 cilvēku.

Līdzekļus stipendijām vispārējo izglītības iestāžu skolotājiem plānots sadalīt kā kvotu novadu pašvaldībām, kura attiecīgi stipendijas varētu piešķirt kā vienreizēju maksājumu pedagogam, kas apmeklē mācības.

Savukārt līdzekļi profesionālo skolu skolotājiem stipendijām varētu tikt sadalīti kā kvota reģionam, kura ietvaros skolotājam stipendiju piešķirtu kā vienreizēju maksājumu.

Atlikušo finansējumu pusmiljona latu apmērā iecerēts izlietot projekta administrēšanas izdevumiem, obligātajiem ES fondu informēšanas un publicitātes pasākumiem, kā arī rezervei neparedzētiem projekta izdevumiem, piemēram, pieaugot skolotāju skaitam, kas riskē ar darbu skolā.

Šādā veidā IZM cer izglītības sistēmā nezaudēt kvalificētus pedagoģiskos darbiniekus un izglītības iestādēm nodrošināt trūkstošos pedagogus atbilstoši nepieciešamībai un kvalifikācijas prasībām, skolotājiem reģionos un novados nodrošināt pietiekamu darba slodzi.

Tādējādi paredzēts arī skolotājiem nodrošināt darba vietas pēc iespējas tuvāk esošajai dzīves vietai, samazinot potenciālo bezdarbnieku plūsmu uz Rīgu labāk atalgota darba meklējumos.

Lai sāktu aktivitātes ieviešanu, IZM gatavojas pašvaldības un profesionālās izglītības iestādes aptaujāt par attiecīgajā novadā vai profesionālās izglītības iestādē esošajiem pedagogiem, kuriem pastāv risks zaudēt darbu skolā tuvākā pusgada, gada vai pusotra laikā, kā arī par pedagoģisko darbinieku vakantajām darba vietām un citiem ar pedagoģisko izglītību nepieciešamiem speciālistiem.

Kā uzsver Misiņa, šāds aktivitātes ieviešanas un īstenošanas modelis patlaban vēl ir tikai IZM vīzija, ko plānots apspriest ar izglītības darbiniekiem, kā rezultātā vairākas aktivitātes īstenošanas nianses vēl varētu mainīties.

 

LU rudenī mācāmos kursus noteiks studentu balsojumā

LETA  04/26/09     No 5.maija līdz 10.maijam Latvijas Universitāte (LU) rīkos studentu balsošanu par 2009./2010. akadēmiskajā gadā mācāmajiem izvēles - B un C daļas studiju kursiem, liecina informācija augstskolas interneta mājas lapā.

Noslēdzoties balsošanai, tās rezultātus izvērtēs katras studiju programmas direktors un nākamā gada plānā un nodarbību sarakstā iekļaus tikai tos studiju kursus, par kuriem būs balsojis noteikts studentu skaits - bakalaura un profesionālajās studiju programmās 25 studenti, maģistra un doktora studiju līmenī 10 studenti, valodu apguves praktiskajās nodarbībās 15 studenti un laboratorijas darbos 10 studenti.

Ja studenti nebūs izteikuši savu attieksmi, lēmumu par studiju kursu iekļaušanu nākamā gada nodarbību sarakstā pieņems studiju programmas direktors.

Pati balsošana notiks elektroniski LU informācijas sistēmā LUIS, studentam studiju kursa sarakstā atzīmējot tos kursus, kurus tas vēlētos apgūt nākamajā akadēmiskajā gadā. Turpmākajos gados balsošana notiks katra kārtējā pavasara semestra 12. nedēļas laikā.

Jau ziņots, ka LU finansējuma samazinājuma apstākļos sākusi izvērtēt vairāku studiju programmu realizācijas efektivitāti nelielā studējošo skaita dēļ.

14.janvārī LU rektors izdevis rīkojumu, kas paredz atsaukt uzņemšanu pilna laika studiju programmās, kuru ieņēmumi pēdējo trīs gadu laikā nav seguši tās izdevumus, piedāvājot pretendentiem studiju iespēju radniecīgā studiju programmā.

Tāpat paredzēts pārtraukt C daļā piedāvāto civilās aizsardzības studiju kursa pasniegšanu līdz laikam, kad tā īstenošanai tiks nodrošināta valsts mērķdotācija. Fakultāšu dekāniem arī uzdots aizstāt vai apvienot studiju kursu, kam ir tuvs saturs, docēšanu un sadarboties starp studiju programmām kursu docēšanā.

LU nolēmusi arī retāk organizēt uzņemšanu Vācu filoloģijas un Franču filoloģijas maģistra studiju programmās, kā arī Vides resursu pārvaldības maģistra studiju programmā. Tiek pārskatīta uzņemšana arī atsevišķos studiju programmu specializācijas virzienos, iepriekš pastāstīja augstskolas prorektors Juris Krūmiņš.

 

49% skolēnu savu nākotni saista ar dzīvi ārvalstīs

LETA  04/27/09     Aptuveni 49% skolēnu vecumā no 15 līdz 18 gadiem gatavojas pamest Latviju un savu nākotni saista ar dzīvi ārvalstīs, liecina basketbola skolas "Rīga" direktora Gunta Šēnhofa vadībā veiktā aptauja 12 Rīgas skolās.

Aptauja rāda, ka aptuveni trešdaļa pēc skolas beigšanas savas mācības plāno turpināt ārzemēs, bet gandrīz puse skolēnu gatavojas pēc mācību beigām dzīvot un strādāt ārzemēs.

Kā secinājuši aptaujas veicēji, šādas skolēnu atbildes liecina, ka jaunieši nejūtas piederīgi un vajadzīgi Latvijai, kas galvenokārt ir valsts attieksmes nopelns.

"Kā valsts attiecas pret bērniem un jauniešiem, tā jaunieši atbild - dodoties projām," uzsver Šēnhofs, "valstij ir steigšus jāveic pasākumi, lai atgūtu jauniešu uzticību, bērnu un jauniešu attīstības jautājumiem jākļūst par galveno valsts prioritāti."

Pēc viņa domām, valstij ir pietiekami daudz finansējuma, lai novērstu jauniešu aizceļošanu, taču tā izraudzījusies citas prioritātes un, neraugoties uz ekonomisko krīzi, turpina savus līdzekļus tērēt dārgiem projektiem.

Tādēļ skolu pedagogu, ārstu, sociālo darbinieku, nevalstisko organizāciju un juristu pārstāvji nākuši klajā ar atklātu vēstuli valsts amatpersonām, pašvaldībām, partijām un sabiedrībai, aicinot uz momentānu rīcību jauniešu aizceļošanas mazināšanai.

Kā pirmais no iespējamiem risinājumiem tiek piedāvāta pārdomāta un reāla skolu reforma, jo, kā uzsver Šēnhofs, kaut vai fakts, ka politiķu bērni dodas mācīties ārzemēs, liecina par Latvijā piedāvātās izglītības kvalitātes trūkumu.

Turklāt, neraugoties uz Izglītības un zinātnes ministrijas izziņotajām strukturālajām reformām nozarē, radikālas reformas neviens negrib veikt, apgalvo skolas direktors.

Valsts tiek aicināta atteikties no finansējuma samazināšanas jomā, kas skar jauniešu tiesības, pienākumus un intereses, bērnus audzināt nevis Eiropas Savienības, bet vispirms Latvijas patriotisma garā, nostabilizēt bērnu un vecāku tiesisko aizstāvību starptautiskā jomā, organizēt mērķtiecīgu jauniešu brīvā laika un fizisko aktivitāšu finansēšanu, garantēt bērnu un vecāku drošību.

Tiek norādīts uz nepieciešamību palielināt kriminālatbildību par atkarību izraisošo vielu izplatīšanu un pārkāpumiem izklaides industrijā, samazināt kriminālatbildības minimālo vecumu, izveidot atkarīgo bērnu rehabilitācijas iespēju tīklu, palielināt atbildību palielināšanu par bērnu tiesību pārkāpumiem un aktivizēt darbu ar nepilngadīgajiem mikrorajonos.

 

Skolotāju kongress pieprasa IZM atteikties no skolu slēgšanas

LETA  04/29/09     Latvijas skolotāju kongresa noslēguma plenārsēdē, pieņemot rezolūciju, vairākums kongresa dalībnieku vienojās par prasību Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM) atteikties no ieceres par skolu slēgšanu un līdz 15.maijam atcelt plānotās izglītības sistēmas reformas.

Kongresa dalībnieki arī vienojās, ka gadījumā, ja šī prasība tiks ignorēta, 1.jūnijā tiks rīkota plaša protesta akcija, kuras mērķis būšot vērsties "pret smagiem bērnu tiesību pārkāpumiem skolu tīkla optimizācijas rezultātā". Akcijā tiks aicinātas piedalīties dažādas nevalstiskās organizācijas, tostarp gan skolotāju, gan vecāku pārstāvji, kā arī zemnieki un citi sabiedrības pārstāvji.

Tāpat kongresa dalībnieki nobalsoja par Latvijas Nacionālās skolotāju savienības atjaunošanu un izraudzījās savienības padomi 70 cilvēku sastāvā. Tuvākajā laikā paredzēts ievēlēt savienības domi un valdi, kuras locekļi tiks izraudzīti no Latvijas skolotāju kongresa domes un valdes pārstāvju vidus. Tika izvirzīta prasība IZM stāties dialogā ar nodibināto savienību kā jaunu sociālo partneri.

Kongresā tika plānots balsot par nostāju jautājumā par IZM un Kultūras ministrijas iespējamu apvienošanu, taču pēc plašām kongresa dalībnieku debatēm šis jautājums tika izņemts no dienaskārtības.

 

Saeimas komisija iepazīstas ar strukturālām reformām kultūrā

NRA  04/29/09    Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas deputāti trešdien, 29.aprīlī, ar kultūras ministru Intu Dālderi diskutēja par kultūras nozarē plānotajām reformām.

Deputāti noskaidroja, ka budžeta samazinājumi visvairāk skars ministrijas centrālo aparātu, tāpat būtiskas izmaiņas gaidāmas kultūras izglītības jomā.

Kultūras ministrs apliecināja, ka gaidāmās reformas tiek aktīvi pārrunātas ar iesaistītajām profesionālajām organizācijām un šobrīd netiek pieļauta iespēja pilnībā likvidēt kādu muzeju vai skolu. Īstenojot reformas, tiks vērtēts kvalitātes, reģionālās pieejamības un finansiālā ietaupījuma aspekts, tomēr daudziem pieņemtie lēmumi būs sāpīgi, apliecināja I.Dālderis.

Šobrīd tiek plānots valstī saglabāt trīs mūzikas vidusskolas, kurās var apgūt plaša spektra mūzikas priekšmetus un mūzikas instrumentus. Tādas skolas paredzētas Rīgā un Liepājā, kā arī Latgales reģionā, kurā konkrēta pilsēta vēl nav izvēlēta. Pārējās deviņas mūzikas vidusskolas tiks reorganizētas tā, ka tajās audzēkņi apgūs tikai mūzikas priekšmetus, bet vispārizglītojošos priekšmetus mācīsies parastajās vidusskolās, pieļāva ministrs.

Deputātus interesēja, vai visās kultūras iestādēs tiek pārskatīti saimnieciskās darbības principi un reformas plānotas pēc būtības, nevis veicot mehānisku līdzekļu samazinājumu. I.Dālderis apliecināja, ka nozarē plānotas būtiskas strukturālas reformas, taču daudzas izmaiņas vēl ir procesā, jo jāsagaida budžeta izmaiņu apstiprināšana.

Pārrunājot 28.aprīļa izbraukumā sēdē gūtos iespaidus par Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvdarbiem, deputāti norādīja, ka būvniecības uzraudzība ir pārāk dārga. Uzraudzību veic valsts aģentūra „Jaunie „Trīs brāļi””, un par līdzīgu pienākumu veikšanu ārzemju uzņēmējiem šogad paredzēts samaksāt vēl 1,3 miljonus latu. Ministrs pauda viedokli, ka būvdarbu uzraudzības izmaksas ir pārlieku augstas un būtu jāpasteidzas arī ar aģentūras likvidāciju.

Uzrunājot Jauniešu Ministru kabineta kultūras ministru Viesturu Roziņu, komisijas deputāts Jakovs Pliners (PCTVL) vēlējās noskaidro viņa domas par valsts iespējām veicināt grāmatu lasīšanu. Jauniešu kultūras ministrs uzskata, ka lietderīga varētu būt atsevišķa valsts programma, tāpat liela loma ir masu medijiem, parādot, ka lasīt grāmatas ir stilīgi. Pozitīva nozīme būtu arī plašāk izplatītiem lasīšanas stūrīšiem grāmatu veikalos.

 

Izdevējs lejupslīdē redz iespēju paaugstināt žurnālistikas kvalitāti

BNS  05/04/09    Latvijas Preses izdevēju asociācijas (LPIA) valdes priekšsēdētājs Ivars Zariņš uzskata, ka ekonomikas lejupslīdes laiks, kad vairāki preses izdevumi ir beiguši pastāvēt, ir arī lieliska iespēja paaugstināt žurnālistikas kvalitāti Latvijā.

To Zariņš atzina intervijā aģentūras BNS biznesa informācijas portālam "Baltic Business Service".

Runājot par situāciju, ka Latvijā visvairāk pirktie ir izklaides žurnāli, viņš norādīja, ka savulaik izdevniecība "Santa" runājusi ar respektablā žurnāla "Newsweek" izdevējiem, kuri tā arī pateikuši, ka "Latvijā šādi žurnāli nevar eksistēt, jo Latvija ir pārāk maza un žurnālistu kvalitāte nekad neatbildīs tam līmenim, kāda ir viņiem nepieciešama".

Kopumā Latvijas žurnālistu kvalifikāciju Zariņš novērtēja kā vāju, jo žurnālistu apmācības sistēmā izpaliek ļoti būtiska lieta, kas bija, piemēram, padomju laikos, - prakses.

"Tā savulaik bija ļoti nopietna, pie spēcīgiem žurnālistiem, nopietnās avīzēs. Un atkarībā no tā, kā veicās, bija cerība vai nu tikt strādāt, piemēram, "Cīņā" vai "Ludzas Komunistā". Līdz ar to jaunā paaudze tika izaudzināta nopietni. Tas ir, pirmkārt. Otrkārt, bija arī nosacīti liela konkurence uz amatiem, jo mediju skaits bija ļoti ierobežots," sacīja Zariņš.

Viņš atzina, ka vēlāk brīvā tirgus apstākļos "situācija bija tāda, ka jebkurš, kurš bija mācījies žurnālistikas fakultātē divus gadus, sevi uzskatīja par absolūtu profesionāli žurnālistikā", jo kādu brīdi pieprasījums pēc žurnālistiem pārsniedza piedāvājumu.

"Tajā brīdī, kad pieprasījums pārsniedz piedāvājumu, tiek ņemts pretī produkts, kas ir arī nekvalitatīvāks. Tagad mums ir aptuveni 100 izdevumu, visiem vajag cilvēkus. Tā kā ekonomika ir maza, visi arī saņem nedaudz. Visi arī dabūja daudz lēta produkta," pauda preses izdevēju asociācijas priekšsēdētājs.

Līdz ar to viņš piekrita, ka krīze varētu palīdzēt celt arī žurnālistu profesionālo līmeni.

"Krīze jau ir laba ļoti daudzos aspektos. Tā ļoti daudzas lietas sakārto. Pasaules ekonomika bija greiza, un arī mūsu valsts ekonomika bija greiza. Nu nevar tā būt, ka cilvēks, kurš mācās septiņus gadus, saņem atalgojumu, kas ir divas reizes mazāks par to, kuram ir astoņas klases un kurš nes ķieģeļus. Tas neiet kopā. Tas pats arī ir žurnālistikā. Patlaban ir beiguši pastāvēt četri vai pieci mazie žurnāli. Tur strādāja cilvēki. Līdz ar to konkurence darba ņēmēju vidū palielinās. Izdevēji sāk izvēlēties labākos, un kvalitāte uzlabojas," piebilda Zariņš.