Arvien vairāk darba meklētāju no Latvijas Spānijā paliek bez iztikas līdzekļiem

Latvijas Avīze  / LETA  05/05/09    Arvien vairāk darba meklētāju, kas no Latvijas devušies strādāt uz Spāniju, šajā Eiropas valstī paliek bez pajumtes un iztikas, šodien raksta "Latvijas Avīze".

"Pēdējā pusgada laikā tādu gadījumu skaits, kad palīdzību lūdz cilvēki, kuri devušies strādāt uz Spāniju, bet palikuši bez pajumtes un iztikas, ir ievērojami pieaudzis," atzīst Latvijas vēstniecības Spānijā pārstāve Kitija Kupše.

Pārsvarā uz vēstniecību zvana no Valensijas un Mūrsijas - reģioniem, kur visplašāk nodarbojas ar apelsīnu audzēšanu. Zvanītāji sūdzas, ka cietuši no negodīgiem starpniekiem - darbā iekārtotājiem. Ar dažiem, izmantojot situāciju, ka viņi ir bezizejā un gatavi darīt jebko, negodīgi apgājušies spāņi, uz dažām nedēļām bez līguma smagi nodarbinot un tad atlaižot, skaidroja vēstniecībā.

Latvijas vēstniecībā Spānijā ir neizpratnē, kādēļ latvieši neņem galvā ziņas par milzīgo bezdarba līmeni Spānijā un joprojām uzķeras uz krāpnieku darba piedāvājumiem

Taču lielākoties pievīluši Latvijas darbā iekārtotāji - paņēmuši naudu un pazuduši, stāsta Kupše. Krāpnieku upuri lūdz vēstniecību palīdzēt tikt mājās, taču tās budžetā nav līdzekļu, ar kuriem varētu segt ceļa izdevumus. "Tādēļ cenšamies līdzēt citos veidos: meklējam radus, draugus, tuviniekus Latvijā, kuri varētu iemaksāt naudu," teic Kupše. Tuvinieki gan spēj palīdzēt visai reti. "Diemžēl daudzi atbraukušie jau pirms došanās ceļā ir aizņēmušies visos iespējamos avotos, lai samaksātu par transportu un darbā iekārtošanu, cerēdami, ka parādus atdos no pirmās algas. Tādēļ nav vairs no kā aizņemties."

Tad neveiksmīgie darba meklētāji nonāk neapskaužamā situācijā: spiesti nakšņot parkos, dzelzceļa stacijās, lidostā un maltītes ieturēt bezmaksas zupas virtuvēs, stāsta Kupše: "Bez pajumtes palikušos mēģinām iekārtot kādā no sociālās aprūpes centriem, bet reti gan izdodas, jo tipiskais viesstrādnieks ir trīsdesmit piecus gadus vecs vīrietis bez veselības problēmām, un tādiem it kā nebūtu pamata tur uzturēties."

Otrkārt, sociālie centri ir pārpildīti, jo "arī paši spāņi paliek uz ielas". Šā gada pirmajā ceturksnī reģistrētais 17,4% bezdarba līmenis Spānijā esot skaudri jūtams: "Turklāt bezdarbs turpina palielināties: tiek prognozēts, ka drīz Spānijā būs četri miljoni bezdarbnieku. Ja kāds jāatlaiž, pirmos atbrīvo tieši viesstrādniekus, jo spāņus atlaist ir ļoti dārgi prāvo atlaišanas kompensāciju dēļ," skaidro Kupše. Visdramatiskākā situācija esot "būvniecībā, kas ir pilnīgi apstājusies. Otra dziļākā krīze ir lauksaimniecībā - pienu lauksaimnieki lej sētā, jo ievērojami samazinājusies iepirkuma cena, kokos atstāj apelsīnus, jo neatmaksājas novākt".

"Manuprāt, ja prātīgi meklē, darbu Spānijā var atrast," tomēr ir pārliecināts Didzis Brosovs, kurš nesen atgriezies no divus mēnešus ilgas strādāšanas Spānijā, kur lasījis apelsīnus un mandarīnus: "Spāņi par spīti darba trūkumam ir izlepuši un negrib strādāt smagos lauksaimniecības darbus, pat ja ir bezdarbs."

Arī Latvijas interneta portālos joprojām atrodami darba piedāvājumi Spānijā. Turklāt tieši krīzes skartajā lauksaimniecībā. "Bez maksas iekārtošu darbā Spānijā. Vajadzīgi nopietni vīrieši vecumā no 23 līdz 45 gadiem un sievietes 30 - 50 gadus vecas," interneta sludinājumā aicina Agnese. "Darbs smags, alga nav liela. Varēs nopelnīt ap tūkstoti eiro mēnesī. Ja jums ir daudz kredītu kaklā, varbūt nemaz nav vērts braukt," viņa brīdina. Jāstrādā būšot apelsīnu laukos: "Apelsīnu raža gan ir beigusies. Tagad būs jāapgriež krūmi un jākopj lauki." Ja pieticīgi dzīvošot, pārtikai mēnesī man varētu pietikt ar 200 eiro, vēl vajadzēšot norēķināties par dzīvesvietu, tādēļ "maksimums, ko mēnesī varēs iekrāt, ir 350 latu".

Kā raksta avīze, no likuma viedokļa interneta sludinājumu autori gan uzskatāmi par nelegāliem darbā iekārtotājiem, jo šādu pakalpojumu drīkst piedāvāt tikai tie darbiekārtotāji, kas saņēmuši Nodarbinātības valsts aģentūras licenci darbā iekārtošanai Spānijā. Patlaban licences ir tikai divām firmām: SIA "Amiks group", kur atbild, ka "pašlaik Spānijā darba nav un tuvākajā laikā nebūs", kā arī SIA "Jauniešu un studentu starptautiskā informācijas no nodarbinātības aģentūra". "Darbs Spānijā būs tikai rudenī, kad sāksies salātu griešana," sola firmā.

Tātad jāsecina, ka legālus darbiekārtošanas pakalpojumus Spānijā pašlaik Latvijā nepiedāvā neviens.

Pēc Spānijas Darba un migrācijas ministrijas datiem, līdz 2009.gada sākumam ar derīgām uzturēšanās atļaujām (tāda jāiegūst, ja Spānijā uzturas vairāk nekā trīs mēnešus) Spānijā reģistrēti 2965 Latvijas valsts piederīgie.

 

Almunja pauž optimismu par Latvijas spēju atjaunot ekonomisko izaugsmi

LETA  05/06/09    Eiropas Savienības ekonomikas un monetāro lietu komisārs Hoakins Almunja šodien pēc tikšanās ar premjeru Valdi Dombrovski (JL) pauda optimismu par Latvijas spēju atjaunot ekonomisko izaugsmi.

Pēc Almunjas teiktā, Latvijai ir svarīgi īstenot iepriekš noslēgtajā ekonomikas stabilizācijas programmā paredzētās darbības, kā arī īstenot strukturālās reformas, piemēram, izglītības un veselības nozarēs.

Pēc viņa teiktā, Latvijai ir visas iespējas atjaunot ekonomikas dinamiku un konkurētspēju, kā arī samazināt bezdarbu un kontrolēt inflācijas rādītājus.

Reformu rezultātā līdz 2011.gadam Latvijas makroekonomiskajiem rādītājiem vajadzētu atbilst Māstrihtas kritērijiem, lai 2012.gadā Latvija sasniegtu izvirzīto mērķi un pievienotos eirozonai.

Almunja pagaidām žurnālistiem neatklāja, vai varētu piekrist tam, ka Latvija veido šā gada budžeta grozījumus, paredzot 7% deficītu no iekšzemes kopprodukta. Komisārs uzsvēra, ka šodien viņam ir paredzēta tikšanās ar valdības ministriem, Saeimas deputātiem un sociālajiem partneriem, un preses konferencē pēcpusdienā uz šo jautājumu viņš būšot gatavs atbildēt.

Savukārt Dombrovskis, īsi rezumējot šī rīta tikšanos, informēja, ka sarunas laikā puses pārrunājušas Latvijas progresu ekonomikas stabilizācijas plāna īstenošanā, budžeta grozījumu sagatavošanas gaitu un strukturālās reformas, kas tiek īstenotas.

Valsts kancelejas Komunikācijas departamenta konsultante Zanda Šadre informēja, ka tikšanās laikā ar premjeru pārrunāts Latvijas progress ekonomikas stabilizācijas plāna īstenošanā, budžeta grozījumu un strukturālo reformu izstrādē.

Dombrovskis pēc tikšanās ar komisāru bijis gandarīts par Almunjas sniegto vērtējumu valdības uzsāktajam darbam pie budžeta grozījumu sagatavošanas un strukturālajām reformām, kas apliecina, ka Latvija ir uz pareizā ceļa ekonomikas stabilizēšanā un ilgtspējīgas reformu politikas veikšanā.

"Kā zināms, pagājušā gada nogalē ar Latviju tika panākta vienošanās par starptautiskā finansējuma piešķiršanu un nepieciešamajām reformām. Eiropas Komisija vēlas iedrošināt un atbalstīt Latvijas valdību budžeta grozījumu izstrādes procesā un nepieciešamo reformu īstenošanā, ko paredz ekonomikas stabilizācijas programma. Mēs atbalstām valdības darbu valsts finanšu stabilizēšanā un reformu īstenošanā būtiskākajās jomās - valsts pārvaldē, veselības un izglītības jomā. Ir svarīgi, lai šim darbam būtu arī sabiedrības atbalsts," sacīja Almunja.

Pēc komisāra teiktā, Latvijai šobrīd ir svarīgi sasniegt izvirzīto mērķi - atjaunot ekonomisko izaugsmi un mazināt bezdarbu. "Tas ir iespējams, ja tiks īstenotas nepieciešamās reformas un ja valsts finanses tiks stabilizētas. Lai Latvija 2011.gadā varētu pievienoties eiro zonai, nepieciešams veikt budžeta grozījumus un samazināt inflāciju," uzsvēra Almunja.

Komisārs aicina Latvijas parlamentu, politiskās partijas un sociālos partnerus ieguldīt pūles izvirzīto mērķu sasniegšanā, lai rezultātā Latvijā atjaunotos ekonomiskā izaugsme, sociāla attīstība un Latvija pievienotos eiro zonai, kas garantē ilgstošu politisko un sociālo stabilitāti.

Jau ziņots, ka vizītes noslēgumā šodien plkst.16.30 paredzēta Almunjas preses konference.

Savā paziņojumā 19.-20.marta Eiropadomes sanāksmei Eiropas Komisija aicināja dalībvalstu līderus saglabāt vienotību krīzes situācijā. Latvijai un citām dalībvalstīm jāveic izšķirīgi pasākumi, lai pārvarētu ekonomisko lejupslīdi. Tikai ar solidāru darbību iespējams pārvarēt šībrīža sarežģījumus un panākt ilgtspējīgu ekonomikas atdzimšanu Latvijā un visā Eiropas Savienībā.

 

SVF labo kļūdas finanšu pārskatā par Austrumeiropu

LETA  05/07/09    Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) labos globālā finanšu pārskatā pieļautās kļūdas par krīzes skarto Austrumeiropas valstu ārējo parādu līmeņiem, raksta "Financial Times".

Savā aprīlī publiskotajā jaunākajā Globālās finanšu stabilitātes pārskatā (Global Financial Stability Report) SVF sniedza galvenos skaitļus par 38 atsevišķām attīstības valstīm, arī par šo valstu vajadzībām 2009.gadā ārējā parāda refinansēšanā attiecībā pret to ārvalstu valūtas rezervēm.

Taču, kad skaitļus par dažām valstīm apstrīdēja to centrālās bankas, analītiķi un žurnālisti, SVF pārskatīja datus un sāka publicēt jaunus skaitļus par ārējā parāda attiecību pret valūtas rezervēm dažās Austrumeiropas valstīs.

Šī attiecība Čehijai tika samazināta no 236% līdz 89% un Igaunijai - no 210% līdz 132%. Šis skaitlis Ukrainai tiek samazināts no 208% uz 116%, Lietuvai var tikt pārrēķināti tai minētie 425% un pārrēķini var sekot arī citām valstīm, norāda "Financial Times".

SVF trešdien paziņoja, ka tas pārbaudīs datus un publicēs pareizos skaitļus savā interneta lapā, tiklīdz tie būs pieejami. "Mēs nožēlojam neskaidrību, kas varēja rasties mūsu kļūdaino skaitļu publicēšanas rezultātā."

Fonds piebilst, ka tagad tas pārbauda, kā šī kļūda radās, un "grozīs SVF iekšējās procedūras saskaņā ar gūto mācību".

Kļūda skaitļos par Čehiju radās "datu ievadīšanas kļūdas dēļ", norāda SVF. Citos gadījumos īstermiņa parādu maksājumi "esot nejauši pieskaitīti divreiz".

Datu pārskatīšana notiek Centrāleiropai un Austrumeiropai delikātā laikā, kad tās īpaši paļaujas uz ārējā parāda finansēšanu salīdzinājumā ar attīstības valstīm citos reģionos.

Pat pēc samazināšanas 2009.gada ārējā parāda refinansēšanas un valūtas rezervju attiecība Austrumeiropā ir daudz lielāka nekā Āfrikā, Latīņamerikā un Āzijā. Dienvidkorejai tā ir lielākā ārpus Austrumeiropas un sasniedz 93%.

Nīderlandes bankas ING galvenais ekonomists attīstības valstu jautājumos Čārlzs Robertsons savā ziņojumā klientiem norāda: "Tas nozīmē, ka Austrumeiropa neizskatās tik riskanta kā pirms pāris nedēļām publiskotajā ziņojumā."

"Mēs esam gandarīti, ka SVF detalizēti izskatīja šo lietu, kas noveda pie citādiem secinājumiem," teica Čehijas Nacionālās bankas pārvaldnieks Zdeneks Tuma.

Austrumeiropas datos pielaistās kļūdas ir otrā reize nepilna mēneša laikā, kad SVF ir spiests labot publicētus datus. Fonds samazināja savus aprēķinus par Lielbritānijas banku zaudējumiem no 13,4% uz 9,1% no iekšzemes kopprodukta pēc tam, kad Lielbritānijas Finanšu ministrija paziņoja, ka sākotnējais skaitlis ir kļūdains.

 

Viedoklis: Eiro ir Latvijas stabilitātes garants

Juris Paiders,  NRA  05/09/09    Ekspremjers Andris Šķēle, piedaloties 6. maija DnB Nord Eirobarometra aptaujas prezentācijā, centās izkliedēt optimistisko noskaņojumu par Latvijas situācijas uzlabošanos.

Tas, ka pavasarī iestājies optimistiskāks noskaņojums, nenozīmē, ka krīze tagad ir galā. Šobrīd Latvijā ir 110 tūkstoši bezdarbnieku, no kuriem lielākā daļa saņem bezdarbnieka pabalstu., bet jau rudenī Latvijā būs 140 tūkstoši bezdarbnieku, no kuriem bezdarbnieka pabalstu saņems tikai daži desmiti tūkstošu. Turklāt valsts sektors mazinās algas un strādājošo skaitu vēl un vēl.

Latvijas ekonomiskajā strupceļā bijušais Ministru prezidents vainoja Latvijas Bankas monetāro politiku, trāpīgi piebilzdams, ka likums nosaka Latvijas Bankas atbildību par cenu stabilitāti, bet Latvijas Bankas vadība ir izvēlējusies sev likumam neatbilstošu mērķi – lata kursa mākslīgu uzturēšanu. Cita starpā, arī Eiropas Savienības centrālās bankas galvenais uzdevums ir nevis eiro kursa nemainīga uzturēšana kaut kādā fiksētā attiecībā pret dolāru, bet gan cenu stabilitāte, ECB, lai uzturētu cenu stabilitāti eirozonā, ļauj eiro svārstīties pret dolāru ļoti plašā diapazonā.

Jau nākamajā dienā pēc Andra Šķēles kritikas Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs Latvijas Radio uzstājās un paziņoja, ka tie, kas runā par nepieciešamību devalvēt latu, tādējādi vēlas nopelnīt: "Es domāju, ka šiem cilvēkiem ir lieli eiro [krājumi], ka viņi būtu laimīgi, ja viņiem būtu tāda iespēja uz šo devalvāciju nopelnīt, jo viņi nekad, ja būtu manā vietā, neko tādu nedarītu."

Latvijas Bankas prezidents maldina sabiedrību. Jautājumā par visu komentētāju un ekspertu motivāciju analizēt Latvijas Bankas izvēlēto ekonomisko kursu Ilmārs Rimšēvičs demonstrē apbrīnojamu nekompetenci. Es nezinu, cik lieli ir Andra Šķēles naudas krājumi, bet es esmu viens no tiem, kas lietoja vārdu "devalvācija", neraugoties uz arestiem. Un man nav lielu citu valūtu krājumu. Ne šogad, ne pērn es bez vajadzības (ārzemju braucieni) neesmu mainījis savus latu uzkrājumus pret eiro.

Taču arī bez lieliem eiro krājumiem un labi zinot, ka es no devalvācijas noteikti neiegūšu, bet pat zaudēšu, uzskatu, ka devalvācija bija labāks risinājums nekā tas ekonomikas un bezcerības strupceļš, kurā mūs iegrūda Parex pārņēmēji un Latvijas Bankas monetārā politika. Lielbritānija, Zviedrija, Norvēģija, Krievija, Kazahija, Polija, Islande, Baltkrievija, Ukraina utt. izvēlējās devalvācijas ceļu.

Es noteikti nebūtu un nebūšu laimīgs, ja lats tiktu/tiks devalvēts, taču ja es būtu Rimšēviča vietā, tad es censtos Latvijas Bankas monetāro politiku noteikt atbilstoši Likumam par Latvijas Banku, izvirzot kā galveno mērķi cenu stabilitāti. 2008. gada ekonomiskajā situācijā Latvijas Bankai bija jāatver lata piesaistes koridors, ļaujot, lai pieprasījums un piedāvājums, respektīvi, tirgus ekonomika, nosaka lata un eiro attiecību. LB neatļāva pieprasījumam un piedāvājumam noteikt nacionālās valūtas patieso vērtību. Polijā bija atvērts zlota piesaistes koridors, un Polijas IKP tagad ir ar pozitīvu pieaugumu – pretstatā tai bedrei, kurā esam mēs.

Rimšēvičs aicināja, ka tā vietā, lai runātu par iespējamu lata devalvāciju un musinātu cilvēkus, būtu nepieciešams konsolidēt spēkus, lai Latvijas tautsaimniecību nostādītu uz stabilas attīstības ceļa, kas nākotnē dotu jaunas darba vietas un izeju no krīzes. "Dažiem cilvēkiem gribas pārbūvēt šo makroekonomisko kārtību un nojaukt vēl pēdējo stabilitātes bastionu, kas šajā valstī pastāv," uzsvēra LB prezidents.

Pirms tam LB prezidents sūkstījās par tiem, kas nopelnītos latus steidz mainīt pret eiro, un vainoja valdību, ka tās bezdarbības dēļ LB atvadās no valūtas rezervēm.

Ja tas ir tā, tad lats jau vairs nav stabilitātes bastions. Lats ir nepieciešamība. Latos maksā algas, latos jāmaksā nodokļi un jāmaksā par Latvijā pirktajām precēm un pakalpojumiem.

Lats sen vairs nav stabilitātes garants, jo procentu likmes par kredītiem latos ir padsmit vai pat 20 procentu gadā. Ikviens uzņēmējs bēg no šāda stabilitātes garanta par labu eiro, kura bāzes likme tagad ir 1% gadā.

Tagad ir pilnīgi skaidrs, ka atšķirībā no citām valstīm Latvijas valdība ir izvēlējusies nevis stabilizāciju, bet ekonomisko katastrofu. Valsts turpina ripot lejup uz bezdibeni.

Turpinot kā pašlaik, jau oktobrī vai novembrī mūs sagaida nākamais budžeta samazinājums. Varbūt pietiek uzturēt svētās govis un ir laiks radikāli mainīt valsts ekonomisko ceļu.

 

Zviedrijas premjers: Latvijas ekonomikas atveseļošanai labas izredzes

Diena  05/11/09    Zviedrijas premjerministrs Frederiks Reinfelts  pēc šodienas tikšanās ar Latvijas valdības vadītāju Valdi Dombrovski (JL) uzsvēris, ka Latvijai ilglaicīgā perspektīvā ir ļoti labas izredzes ekonomikas atveseļošanai un krīzes pārvarēšanai, informē V.Dombrovska preses sekretāre Līga Krapāne. F.Reinfelts sacījis, ka Zviedrija ar ļoti lielu interesi seko procesiem Latvijā un izprot Latvijas sarežģīto situāciju, kā arī atbalsta Latvijas valdības rīcību un centienus stabilizēt ekonomisko situāciju.

Tikšanās laikā no Zviedrijas puses saņemts solījums, ka Zviedrija, izprotot Latvijas situāciju, aktīvāk iesaistīsies Eiropas Savienības iekšējās diskusijās, aizstāvot Latvijas pozīcijas. Zviedrijas premjerministrs arī piedāvājis Latvijai divpusējo tehnisko palīdzību, kas saistīta ar starptautiskā aizdevuma saņemšanu.

Runājot par zviedru banku darbību Latvijā un turpmāko politiku attiecībā uz tām, F.Reinfelts uzsvēris, ka svarīgi ir sekmēt reālu divpusēju sadarbību, atbalstot projektus jaunā kvalitatīvā līmenī. „Ir svarīgi finansēt tādu uzņēmējdarbību, kas vērsta uz pievienotās vērtības radīšanu, nevis turpināt finansēt patēriņu un veicināt nekustamā īpašuma burbuli”, norādījis Zviedrijas valdības vadītājs. Lai diskutētu par šādiem projektiem, līdz ar Ministru prezidentu V.Dombrovski Zviedrijā uzturas arī Latvijas Darba devēju konfederācijas darba grupa.

Sarunas laikā apspriesti vairāki jautājumi, kas saistīti ar gaidāmo Zviedrijas prezidentūru Eiropas Savienībā – Eiropas Savienības stratēģija Baltijas jūras reģionam, Baltijas enerģētikas tirgus starpsavienojums, Austrumu partnerības līgums, Lisabonas līgums, Eiropas Savienības paplašināšanās, kā arī Eiropas Savienības un ASV saiknes stiprināšana.

V.Dombrovskis norādīja, ka Baltijas jūras reģiona stratēģijas ietvaros Latvijai īpaši svarīga ir Baltijas jūras austrumu krasta konkurētspējas palielināšana, līdzsvarota tā attīstība, Baltijas elektrības pārvades tīkla vienotā operatora izveide. Ministru prezidents norādīja, ka katra projekta finansēšanas avots būtu jāizvērtē atsevišķi.

 V.Dombrovskis uzsvēris, ka viena no Latvijas prioritātēm ir elektrības tirgus harmonizēšana, Baltijā izveidojot kopīgu elektrības operatoru sistēmu. Nozīmīga ir arī Baltijas un esošā Eiropas Savienības elektrotīkla starpsavienojuma attīstīšana. Trīs Baltijas valstis jau parakstījušas kopīgo deklarāciju par vienota Baltijas enerģētikas tirgus izveidi.

Jau jūnijā Eiropadomē varētu tikt pieņemti secinājumi par Baltijas enerģētikas tirgus starpsavienojuma plāna ieviešanu ar atsauci uz Augsta līmeņa darba grupu, kas iesaistīta Baltijas enerģētikas tirgus starpsavienojuma plāna izstrādē, bet tālākais plāns būtu operatoru ziņā. Zviedrijas puse norāda, ka pēc plāna pieņemšanas Augsta līmeņa darba grupai būtu jāpiedalās Eiropas Savienības stratēģijas Baltijas jūras reģionam rīcības plāna sastādīšanā.

Abas puses sarunā skārušas arī klimata pārmaiņu jautājumu un iecerēm Zviedrijas prezidentūras laikā. Latvijas Ministru prezidents aicinājis diskusijās par šo politiku paredzēt iespēju jaunattīstības valstīm brīvprātīgu dalību, ņemot vērā grūtības uzņemties jaunas finansiālas saistības.

Preses konferences laikā Zviedrijas mediju pārstāvji interesējās par Zviedrijas banku darbību Latvijā. V.Dombrovskis uzsvēris, ka Latvijā ļoti rūpīgi seko līdzi tām metodēm un pieejām, ko Zviedrijas bankas izmanto, atgūstot kredītus. Tajā pašā laikā V.Dombrovskis atkārtoti norādīja, ka izskanējusī ziņa par policijas iesaistīšanos banku darbības izmeklēšanā neatbilsts patiesībai un ir kļūdaina. V.Dombrovskis arī sacījis, ka Latvijas ekonomikas atveseļošanas plāns balstās uz lata stabilitāti un runām par lata devalvāciju nav pamata.

Latvijas premjers informējis, ka pēc viņa iniciatīvas tiek veidota augsta līmeņa darba grupa, kas diskutēs par Latvijas attīstības īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa mērķiem, lai sekmīgi pārvarētu pašreizējo valsts ekonomisko situāciju un fundamentāli pārskatītu ekonomikas struktūru un konkurētspēju. Šajā darba grupā darbosies arī Zviedrijas pārstāvji – bijušais „Riksbank” vadītājs, pašreizējais „East Capital” investīciju grupas padomnieks Bengts Deniss, Stokholmas lēņa gubernators Pērs Unkels un Stokholmas Ekonomikas augstskolas un Hārvarda universitātes Stratēģijas un konkurētspējas institūta pētnieks Kristians Ketels.

 

Latvijas viesstrādnieki Norvēģijā dzīvo neatbilstošos apstākļos

LETA  05/11/09    Grupa Latvijas viesstrādnieku Norvēģijā dzīvojuši neatbilstošos apstākļos, šodien ziņo laikraksts "Diena" atsaucoties uz Norvēģijas lielāko dienas laikrakstu "Aftenposten".

Norvēģu laikraksts divas dienas pēc kārtas lielu uzmanību veltījis latviešu strādnieku dzīves apstākļiem norvēģu būvuzņēmumā "Maxbad", kura specifika ir vannasistabu remonts. 20 kvadrātmetru lielā telpa kādā pagaidu barakā kalpojusi kā virtuve un dzīvojamā telpa 10-18 strādniekiem, uz tualeti un dušu viņiem bija jāiet 50 metru, kur labierīcības ir ierīkotas "Maxbad" īpašniekam Odem Erikam Fangholam piederošajā stallī.

Dzīves apstākļi neatbilst Norvēģijas nolikumiem par ugunsdrošības un sanitārajiem apstākļiem strādnieku dzīvojamajās telpās. To apstiprina attiecīgo kontrolējošo iestāžu pārstāvji - ūdens un kanalizācija ievilkti nelikumīgi. Vispārējā kopaina ir tāda, ka barakās, kādas tās ir, nav iespējams dzīvot.

Nepatīkamo smaku telpās žurnālisti var tikai aprakstīt, jo foto atklāj vien šaurību, nekārtību un netīrību. Neviens no strādniekiem nav sūdzējies par aukstumu, kaut arī laikrakstam kļuvis zināms, ka elektrība un līdz ar to apsildīšana barakās vakaros tikusi atslēgta. Pēc raksta pagājušās ceturtdienas izdevumā visi "Maxbad" Latvijas viesstrādnieki esot pazuduši, domājams, aizsūtīti atpakaļ uz Latviju, arī īpašnieks vairs neatbildot uz jautājumiem.

Kā liecina Uzņēmumu reģistra dati, kas atrodami "Lursoft" datu bāzē, Latvijā "Maxbad" īpašniekam pieder SIA "Baltic Viking", kas nodarbojas ar autotransporta līdzekļu pārdošanu, bet pagājušā gada augustā sākta firmas likvidācija. Tajā pašā mēnesī viņš reģistrējis citu firmu, vēsta "Diena".

Ja "Aftenposten" rīcībā esošo darba līgumu kopijās minētās summas atbilst patiesajām izmaksām, tad viesstrādnieki Norvēgijā saņēmuši ap 900 latu mēnesī, kas Latvijas apstākļiem būtu labs atalgojums, bet ir vismaz uz pusi mazāk nekā norvēģu strādnieku alga līdzīgā amatā.

Par spīti tam, ka daudzi baraku kaimiņi par aizdomīgo "kopmītni" bija vairākkārt ziņojuši Nannestādes pašvaldības darba drošības uzraudzības inspekcijai un pat policijai, neviens par latviešu strādniekiem nebija licies zinis, pirms par šo apspiešanu neparādījās raksts "Aftenposten" pirmajā lapā. Pēc raksta kontrolieri devās apsekot viesstrādnieku dzīves apstākļus, bet tad jau viņu ierašanās bija novēlota.

 

Komentārs: Zūdošā ietekme

Askolds Rodins,  Diena  05/11/09    Tūlītēju augļu nebūs. Ceturtdien Čehijas galvaspilsētā Prāgā tika likti projekta Austrumu partnerība pamati. Tas paredz plašāku un atvērtāku Eiropas Savienības (ES) sadarbību ar sešām Neatkarīgo Valstu Savienības (NVS) valstīm — Ukrainu, Baltkrieviju, Moldovu, Gruziju, Armēniju un Azerbaidžānu. Krievijai projektā tika piedāvāts novērotāja statuss, kuru tā nepieņēma.

Austrumu partnerības projektu pirms gada Eiropadomē iniciēja Zviedrija un Polija. Papildu stimulus tā īstenošanai deva Krievijas militārā agresija pret Gruziju un Krievijas un Ukrainas "gāzes karš", kura dēļ janvārī pilnīgi vai daļēji bez dabasgāzes palika turpat divdesmit Eiropas valstis.

Samitā pieņemtā deklarācija acīmredzot lika vismaz nedaudz vilties Gruzijai un Azerbaidžānai, jo tajā nebija nepārprotami pateikts, ka jārespektē valstu teritoriālā integritāte. Gruzijai ir problēmas ar Abhāziju un Dienvidosetiju, Azerbaidžānai — ar Kalnu Karabahu. Droši vien visas sešas ES neietilpstošās valstis vairāk gaidīja bezvīzu režīma ieviešanas jautājumā. Varbūt ne gluži "rīt ap brokastu laiku", taču jau tuvākajos gados. Sākotnējais formulējums, kas paredzēja vīzu režīma liberalizāciju, pārtapa, un galu galā bezvīzu režīms tika apzīmēts kā ilgtermiņa uzdevums. Projektu sāks īstenot nākamajā gadā, un tā pirmais posms ilgs līdz 2013.gadam. Pirmās jauno partneru sarunas gaidāmas par brīvās tirdzniecības zonu veidošanu un vīzu režīma atvieglošanu noteiktām personu grupām. Protams, projekts pašlaik ir tikai sadarbības paplašināšanas pieteikums, taču, ja tas realizēsies sekmīgi, visām sešām valstīm ilgtermiņā pastāv iespēja tikt pie ES asociēto valstu statusa.

Ukraina un Gruzija ir izvirzījušas sev mērķi integrēties Eiroatlantiskajās struktūrās, taču Baltkrievija un Armēnija allaž sludinājušas, ka to stratēģiskais partneris ir Krievija. Viskutelīgākajā situācijā nonākusi Baltkrievija, kas nu jau vairāk nekā desmit gadu "veido" kopīgu valsti ar Krieviju. Ir tikai viens jautājums, kurā autoritārais Aleksandra Lukašenko režīms faktiski ir vienisprātis ar visai raibo opozīciju: Baltkrievijai nevajadzētu kļūt par Krievijas provinci, astoto federālo apgabalu. Pats "Bruts" Lukašenko Prāgā gan neieradās, atbrauca premjers. Diezin vai atrastos daudz ES dalībvalstu līderu, kas būtu ar mieru spiest roku "Eiropas pēdējam diktatoram". Tāpat mājās palika Moldovas prezidents Vladimirs Voroņins, kas tuvākajā laikā atstās amatu.

Krievija Austrumu partnerību uzskata par izaicinājumu tās ģeopolitiskajām ambīcijām. Ar gariem zobiem "atdevusi" Rietumiem Baltijas valstis (nogriezts rieciens), tā pārējās pēc PSRS sabrukuma izveidojušās valstis uzskatīja par savu īpašo interešu zonu, kuru tām nav atļauts atstāt. Ietekmes sfēras un to respektēšana — tā ir XIX gadsimta domāšanas palieka, taču Krievijā tā diemžēl ir laidusi pamatīgi sazarotas saknes. "Sadumpojusies" Ukraina ir pārāk liela, lai mēģinātu to tieši ietekmēt, nākas lāpīties ar iekšpolitikas ietekmēšanas centieniem, taču Gruzijai "dumpis zonā" maksāja zaudētu karu un zaudētas teritorijas, kuras reāli atgūt būs krietni grūtāk, nekā tas bija iespējams pirms kara.

Pēdējos gados Krievijai bijis ne mazums ambiciozu plānu, kas kaut kā miruši dabiskā nāvē. Pilnībā nodots aizmirstībai patiesībā visai grandiozais projekts, kas paredzēja, ka Krievija kopā ar Ukrainu, Kazahiju un Baltkrieviju izveidos vienotu ekonomisko telpu. Tagad varbūt ir nedaudz netaktiski atgādināt, taču nav pagājis necik ilgs laiks, kopš Maskava pielaikoja "enerģētikas lielvalsts" kroni un loloja sapni kļūt par vienu no pasaules finanšu centriem, rublim atvēlot rezerves valūtas funkcijas. Izgaisis arī iespējamais "dabasgāzes valstu OPEC".

Toties, pateicoties jau minētajam Krievijas un Ukrainas "gāzes karam", otro elpu atguvis gāzes cauruļvada Nabucco projekts, kas paredz dabasgāzes piegādi Eiropas valstīm, apejot Krieviju. Tas nozīmē, ka kontinentālajā Eiropā Krievija jau pēc dažiem gadiem varētu zaudēt dominējošā gāzes piegādātāja lomu un līdz ar to iespēju runāt no spēka pozīcijām. Turpat Prāgā vienošanos par piedalīšanos cauruļvada izbūvē parakstīja ES valstu un Azerbaidžānas, Ēģiptes, Gruzijas un Turcijas vadītāji. Ēģipte piesaistīta, lai Azerbaidžāna nebūtu vienīgā dabasgāzes ieguves valsts. Gruzija un Turcija tāpēc, ka gāzesvadu būvēs to teritorijā. Pretēji cerētajam pievienoties atteicās dabasgāzi iegūstošās Vidusāzijas valstis. Tikai Krievijai tā ir Pirra uzvara. Lukašenko arī vēl nesen likās bezgala uzticams sabiedrotais — līdz kapa malai. Pat uzticamāks par šobrīd "Krievijas kanti" turošajiem Vidusāzijas diktatoriem.

 

Notiek ikgadējās Ārlietu ministrijas valsts sekretāra politiskās konsultācijas Vašingtonā

NRA  05/12/09    12. un 13.maijā Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Andris Teikmanis uzturas Vašingtonā, lai politisko konsultāciju ietvaros tiktos ar Amerikas Savienoto Valstu (ASV) administrācijas, nevalstisko organizāciju un pētniecisko institūtu pārstāvjiem, vēstī Ārlietu ministrijas preses dienests.

Tikšanos laikā A.Teikmanis plāno apspriest ES Austrumu partnerības jautājumus un iespējas ciešākai Latvijas un ASV sadarbībai šajā reģionā, kā arī apmainīsies viedokļiem par ES un ASV sadarbības jautājumiem.

Divpusējo attiecību kontekstā A.Teikmanis plāno uzsvērt Latvijas ieinteresētību sadarboties ar ASV tīrās enerģijas tehnoloģiju attīstībā un ieviešanā, kā arī enerģijas efektivitātes un citu enerģētikas inovāciju izpētē un attīstībā.

Politiskajās konsultācijās ar ASV plānota viedokļu apmaiņa par aktuālajiem drošības politikas jautājumiem un tālākām divpusējās sadarbības attīstīšanas iespējām. Sarunās paredzēts pārrunāt starptautiskās sabiedrības kopīgos militāros un civilos centienus Afganistānas stabilizēšanā, NATO vadītās Starptautisko drošības spēku (International Security Assistance Force – ISAF) operācijas darbību un sadarbību ar citām iesaistītajām organizācijām, kā arī Latvijas un ASV militāro sadarbību Afganistānā.

Politisko konsultāciju noslēgumā A.Teikmanis uzstāsies ar uzrunu Apvienotās Baltijas – Amerikas Nacionālās komitejas rīkotās konferences "Baltijas reģiona drošība – bijušie draudi un jaunie izaicinājumi" paneļdiskusijā ar nosaukumu "Nodrošinot stabilitāti: stratēģiskie risinājumi un reģionālā partnerība".

ASV ir Latvijas stratēģiskais partneris un sabiedrotais, tādēļ viedokļu apmaiņa par divpusēji svarīgiem un starptautiski aktuāliem jautājumiem Ārlietu ministrijas valsts sekretāra līmenī ir kļuvusi par ikgadēju praksi.

 

Latvija padziļina attiecības ar Latīņamerikas valstīm

NRA  05/12/09    12. un 13.maijā Ārlietu ministrijas parlamentārais sekretārs Ēriks Zunda piedalīsies XIV ES-Rio grupas ministru sanāksmē Prāgā, Čehijā. Šī gada sanāksmes darba kārtībā ir divas tēmas: "Atjaunojamās enerģijas avoti.

Ilgtspējīga pieeja enerģijas drošības un klimata pārmaiņu jautājumiem" un "Finanšu sistēmas stabilitātes atjaunošana un pasaules ekonomikas izaugsme". Latvijas intereses XIV ES-Rio grupas ministru sanāksmes sakarā ir veicināt Latvijas atpazīstamību reģionā, lai stiprinātu politisko dialogu un ekonomisko sadarbību. ES dialogā ar Rio grupu Latvija nozīmīgu vietu piešķir energoefektivitātei un klimata pārmaiņu ietekmes samazināšanai.

Sanāksmes ietvaros Ārlietu ministrijas parlamentārais sekretārs Ēriks Zunda un Peru Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks daudzpusējo attiecību jautājumos vēstnieks Antonio Garsija Revija (Antonio García Revilla) parakstīs Latvijas un Peru Saprašanās memorandu par Ārlietu ministriju politiskajām konsultācijām.

Latīņamerika ir nozīmīga ES partnere, abus reģionus vieno dziļa vēsturiska un kultūras saikne, kopējas vērtības, kā arī multilaterālisma nozīmes uzsvēršana pasaulē. ES turpina būt par nozīmīgāko starptautisko donoru Latīņamerikā un atsevišķām Latīņamerikas valstīm ES ir arī nozīmīgākais tirdzniecības partneris. ES-Rio grupas ministru sanāksme ir otrs svarīgākais ES sadarbības formāts ar Latīņamerikas valstīm. Rio grupā ietilpst 23 no 33 Latīņamerikas un Karību valstīm. Sanāksmē piedalās arī Kuba, kura ES – Rio grupai pievienojās pērn novembrī. ES-Rio grupas ministru sanāksmju formāts tika izveidots 1991.gadā, lai veicinātu domu apmaiņu un diskusijas par tēmām, kas bija svarīgas Eiropas Kopienai un Rio grupas valstīm. Latvija ir piedalījusies divās pēdējās ES-Rio grupas sanāksmēs – 2005.gadā un 2007.gadā.

 

Viedoklis: Unikāla valsts?

Pauls Raudseps,  Diena  05/12/09    Pēdējā laikā bieži nākas dzirdēt pieminam rakstu amerikāņu žurnālā Vanity Fair, kurā aprakstīts Īslandes šausminošais kritiens — no zemes, kura ieņēma pirmo vietu Apvienoto Nāciju attīstības indeksa rangu tabulā, līdz valstij, kuras finanšu sistēma ir pilnīgi sabrukusi. Tiem, kuri interesējušies par Īslandes bēdīgo likteni, stāsts pamatā jau būs zināms: pēc banku sistēmas privatizācijas 2001.gadā Īslandes trīs galvenās bankas ārzemēs aizņēmās naudas summu, kura bija kādas piecas reizes lielāka nekā valsts iekšzemes kopprodukts. Sākās finanšu bakhanālijas — pašā Īslandē nekustamo īpašumu vērtība trīskāršojās, Īslandes bankas ārzemēs sāka pirkt visu, kas bija pa rokai, paši īslandieši aizņēmās Japānas jenas un Šveices frankus, lai pirktu luksusa auto… Bet 2008.gada rudenī naudas geizeri pēkšņi izsusa. Rezultāts: visas bankas nacionalizētas; kronu var mainīt tikai ierobežotos daudzumos un Īslandē ieguldītos līdzekļus nedrīkst izvest no valsts; imports stingri ierobežots, jo trūkst konvertējamas valūtas, un tā pati nāk tikai no Starptautiskā Valūtas fonda; eksportētājiem piespiedu kārtā ienākumi konvertējamās valūtās jāpārvērš kronās; valsts parāds gada laikā varētu teju četrkāršoties no 29 līdz 109% no iekšzemes kopprodukta. Vārdu sakot, murgs.

Pat mūsu ekonomiskā bedre nav tik dziļa un ar tik stāvām sienām. Mēs vienkārši nepaspējām tik daudz aizņemties. Dažam labam lasītājam ar to vien pietiks, lai gūtu psiholoģisku gandarījumu — re, ka citur ir vēl sliktāk. Ne vienam vien trekno gadu politiķim tas pat ir izdevīgi. Ne jau velti nesenā intervijā Latvijas Avīzē Andris Šķēle izmantoja Īslandi kā vairogu, lai aizsargātu savējos: "Mums nevajadzētu sludināt, ka Latvijas tautas ieceltie, augstajos amatos esošie cilvēki ir tie sliktie ļaudis, kā saka, nelieši, kuri plānveidīgi ir noveduši valsti līdz kliņķim. (..) Īslande bija pasaules attīstītākā valsts labklājības ziņā uz vienu iedzīvotāju. Numur viens! Ar visnekorumpētāko un atklātāko valsts pārvaldi, draudzīgāko sabiedrību — kā paradīze zemes virsū. Kur Īslande kritusi? Līdz reālam bankrotam."

Vārdu sakot — ne jau mūsu pašu kļūdas, bet ļaunais liktenis mums izdarījis gauži. Kalvītim, Šleseram un Co. nav ko pārmest, jo pat attīstītās valstīs bez korupcijas viss sagāja grīstē, ko tad varam sagaidīt no mūsu politiķiem. Katrā ziņā viņi valsti līdz kliņķim noveda ne jau plānveidīgi. Tas noticis it kā pats no sevis.

Tomēr Vanity Fair raksts ir sevišķi interesants, jo cenšas atklāt šo Īslandes posta ziedu psiholoģiskās saknes, un lasītāju Latvijā gluži neviļus var pārņemt tāda kā déj? vu sajūta, it kā Īslandes un Latvijas politiķi būtu apmeklējuši tos pašus sabiedrisko attiecību kursus. Tā, piemēram, bijušais Īslandes premjerministrs Geirs Horde, runājot ar Vanity Fair korespondentu Maiklu Luisu, arī nelokāmi pastāv uz versiju, ka Īslandei vienkārši baigi nepaveicās — kad pagājušā gada 15.septembrī sabruka amerikāņu investīciju banka Lehman Brothers, pasauli pārskaloja finanšu cunami, vietējās bankas vairs nespēja pārfinansēt savus īstermiņa aizdevumus, un tā arī viss beidzās. Taču neatbildēts paliek korespondenta jautājums — kāpēc tas finanšu cunami tik smagi skāra tieši Īslandi, nevis, teiksim, Tongu. Mūsu gadījumā nav pat jāmeklē salīdzinājums Āfrikā, jo tepat blakus ir valsts, kurai, neskatoties uz finanšu krīzi, ne tikai nebija jāvēršas pēc palīdzības Starptautiskajā Valūtas fondā, bet kura pat spēja piedalīties Latvijas glābšanas programmā kā donors — Igaunija.

Taču vēl zīmīgāks ir apraksts par īslandiešu attieksmi pret tiem, kuri "treknajos gados" brīdināja, ka ekonomikā brīnumi nenotiek un pārstraujai izaugsmei būs sāpīgas sekas. Danske Bank analītiķis Larss Kristensens 2006.gada pavasarī uzrakstīja analīzi par Īslandes gaidāmo krahu un pēc tam nolasīja par šo tēmu lekciju Reikjavīkā. Kristensens atceras īslandiešu reakciju: "Man teica: "Tu esi dānis, un tev ir dusmas uz Īslandi, ka tai tik labi iet." (..) Viņu reakcija nebija teikt: "Varbūt šiem puišiem ir taisnība." Tā bija: "Nē! Tā ir sazvērestība. Viņiem ir ļauni nodomi." Dāņi vienkārši esot greizsirdīgi!"

Interesantā kārtā tikai nedaudz vēlāk tas pats Kristensens sāka publiski izteikt šaubas par Latvijas ekonomikas perspektīvām. Reakcija Latvijā bija gandrīz identiska — no vietējiem politiķiem un finansistiem nācās dzirdēt visādas sazvērestības teorijas par to, kas aiz tā visa stāv un kam tas ir izdevīgi. Tai skaitā, ka skandināviem, lūk, skaužot.

Un tad vēl skaidrojumi, kāpēc tieši Latvija/Īslande ir izredzēta! Tāpat kā Kalvītis mīlēja stāstīt, ka mēs esot unikāla maza, atvērta ekonomika, kuru ārzemnieki diezin kāpēc nespējot saprast, tāpat arī Īslandes prezidents labprāt uzskaitīja īslandiešu priekšrocības, kuras esot ļāvušas šai reti apdzīvotajai zvejnieku salai dažu gadu laikā pārtapt par banku lielvalsti: "Mūsu neformālie saziņas kanāli un spēja ātri pieņemt lēmumus."

Pārāk līdzīgi mēs tomēr esam bijuši īslandiešiem savā gatavībā ļauties glaimojošām pasaciņām un noriet jebkuru, kurš centās mūs brīdināt par šā pašapmāna neizbēgami bīstamajām sekām. Kāpēc tieši šajā vēsturiskajā brīdī gan īslandieši, gan latvieši izrādījās sevišķi atsaucīgi finanšu burbuļmirāžai, lai pēta antropologi. Svarīgākais tagad ir pamosties un neļauties to pašu apvārdotāju jaunajiem blēņu stāstiem.

 

Maskava piešķir piecus miljonus rubļu Kononova aizstāvībai pret Latviju

LETA  05/12/09    Maskavas valdība nolēmusi piešķirt piecus miljonus rubļu (80 000 latu) Latvijā par kara noziegumiem notiesātā Vasilija Kononova tiesiskai aizstāvībai lietā "Kononovs pret Latviju", kuru skatīs Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) Lielajā palātā, ziņo "Newsru.com".

ECT Lielā palāta lietu skatīs 20.maijā, liecina tiesas mājaslapā pieejamā informācija.

Jau ziņots, ka ECT 2008.gada 24.jūlijā tikai ar vienas balss pārsvaru pieņēma Latvijai nelabvēlīgu spriedumu Kononova lietā. Latvijai tika uzdots maksāt 30 000 eiro (21 084 latu) morālo kompensāciju Latvijā par kara noziegumiem notiesātajam Kononovam.

ECT savā spriedumā atzina, ka Latvija pārkāpusi Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 7.pantu, kas noteic, ka nav pieļaujama sodīšana bez tiesas.

Latvija iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu, un ECT nolēma lietu nodot izskatīšanai tiesas Lielajā palātā.

Kononovs pieteikumu tiesā iesniedza 2004.gadā, sūdzoties par vairāku Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas pantu iespējamo pārkāpumu. Prasības iesniedzējs uzskata, ka ir ticis notiesāts par nodarījumiem, kuriem to izdarīšanas brīdī nebija paredzēta kriminālatbildība ne starptautiskajos, ne nacionālajos tiesību aktos. Tomēr ECT Latvijas valdību lūdza sniegt komentārus tikai par iespējamo konvencijas 7.panta pārkāpumu.

Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta 2004.gada 30.aprīlī atzina Kononovu par vainīgu kara nozieguma izdarīšanā - viņa vadītā partizānu grupa 1944.gadā Mazo Batu ciemā nežēlīgi nogalināja vairākus civiliedzīvotājus un nodedzināja viņu mājas.

Partizāni viņa vadībā nogalināja Krupņiku ģimeni - Mihailu un viņa sievu Teklu, kura bija grūtniecības pēdējā mēnesī, kā arī Mihaila māti Veroniku. Šos cilvēkus dzīvus sadedzināja pašu mājā. Tekla bija mēģinājusi bēgt, taču partizāni viņu panākuši un pa logu iesvieduši degošajā mājā. Uzbrukumā nogalināti vēl vairāki cilvēki.

Kononovs tika arestēts 1998.gadā un atradās apcietinājumā līdz 2000.gadam, kad notiesāts, piespriežot pusotru gadu ilgu cietumsodu. Pēc sprieduma pasludināšanas viņš atbrīvots, jo piespriesto soda termiņu bija jau izcietis pirmstiesas apcietinājuma laikā. Pēc atbrīvošanas Kononovs pieņēma Krievijas pilsonību.

2001.gadā Latvijas tiesa, atkārtoti izskatot Kononova lietu, atzina viņu par vainīgu kara noziegumos un piesprieda sešus gadus cietumā. Kononovs spriedumu pārsūdzēja, un lieta nosūtīta prokuratūrai papildu izmeklēšanai, viņu pašu atbrīvojot no ieslodzījuma saistībā ar slikto veselību.

2003.gadā Latgales apgabaltiesa Kononovam izvirzīto apsūdzību pārkvalificēja, atzīstot viņu par vainīgu bandītismā un atbrīvojot no piespriestā soda izciešanas saistībā ar noilguma iestāšanos.

Spriedumu pārsūdzēja prokurors, un Latvijas Augstākās tiesas Krimināllietu kolēģija atzina viņu par vainīgu kara noziegumos, piespriežot gadu un astoņus mēnešus ilgu cietumsodu. Izskatot Kononova lietu kasācijas kārtībā, Augstākās tiesas Senāts 2004.gada 28.septembrī spriedumu atstāja negrozītu.

 

Latvijas dramatiskie ekonomikas krituma rādītāji nonāk pasaules uzmanības centrā

LNT  05/12/09    Latvija ar dramatiskajiem ekonomikas krituma rādītājiem nonākusi pasaules uzmanības centrā. Ārzemju mediji plaši atspoguļo Centrālās statistikas pārvaldes paziņojumu ka iekšzemes kopprodukts ir kritis par 18 procentiem.

Latvija nokrīt no klints, - tā raksta ietekmīgais izdevums "Forbes". Tas norāda, ka straujā valsts ekonomikas lejupslīde turpina šokēt ekspertus, turklāt vēl satraucošāk esot tas, ka tautsaimniecības kritums joprojām nav sasniedzis zemāko punktu.

Starptautiskie analītiķi prognozē vēl dziļāku kritumu un uzskata, ka jebkuras cerības uz tūlītēju ekonomikas atlabšanu ir nevietā. Latvijas ekonomikas kritums varētu turpināties pat tad, kad pasaules ekonomika sāks atlabt 2010. gadā.

Arī respektablais laikraksts "Financial Times" norāda, ka Latvijā ir lielākā recesija Eiropas Savienībā un tā turpina padziļināties.

 

"Deutsche Bank" iesaka Baltijas valstīm devalvēt nacionālās valūtas

LETA  05/13/09    Vācijas lielākās bankas "Deutsche Bank" analītiķi ekonomiskās krīzes pārvarēšanai Baltijas valstīm iesaka pārkonvertēt privātā sektorā ārzemju valūtās ņemtos kredītus uz vietējām valūtām un pēc tam veikt nacionālo valūtu devalvāciju, ziņo BBN.

Kredītu denominācija dotu iespēju devalvēt nacionālo valūtu, kas uzlabotu Latvijas, Lietuvas un Igaunijas konkurētspēju un ekonomiskās izaugsmes iespējas.

Otra alternatīva ir piespiest Latviju devalvēt savu nacionālo valūtu, kas skartu arī Igaunijas un Lietuvas fiksētos valūtu kursus un ietekmētu Baltijas valstīs strādājošās Rietumvalstu bankas, uzskata bankas analītiķi. Šāds notikumu scenārijs atgādinātu reģionā strādājošām bankām par riskiem un būtu trieciens Centrālās un Austrumeiropas valstu ekonomiskajai aktivitātei.

Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) šā gada pirmajā ceturksnī samazinājies par 18%, Igaunijas - par 15,6%, bet Lietuvas - par 10,2%.

"Deutsche Bank" prognozē, ka Baltijas valstu ekonomiskā lejupslīde šogad var sasniegt 20%.

Banka arī apšauba, vai Igaunija spēs noturēt budžeta deficītu 3% no IKP robežās.

Pēc analītiķu novērtējuma, Baltijas valstu galvenās problēmas ir pārmērīgais kredītu slogs privātajā sektorā, vājā konkurētspēja un pārāk maigā budžeta politika.

Vissmagākā problēma ir privātpersonu pārmērīgie kredīti. Aizņēmumu apjoms pieauga pārāk strauji, kredītu nosacījumi kļuva vājāki, un tas radīja pamatu nekustamo īpašumu tirgus "burbuļa" pārplīšanai.

Grūtības rada arī visu trīs Baltijas valstu vājā konkurētspēja, pie kā vainojams straujais algu pieaugums, inflācija un piesātinātais darba tirgus. Atšķirībā no pārējās Austrumeiropas vai Zviedrijas, kas ļāva savai valūtai devalvēties, Baltijas valstis neizmantoja šo iespēju uzlabot savu konkurētspēju.

Trešais iemesls ir vājā budžeta politika, tomēr, pēc "Deutsche Bank" domām, tas nav tik svarīgs faktors kā pirmie divi. Līdz krīzes sākumam Baltijas valstu nacionālā parāda līmeņi bija ļoti zemi.

"Deutsche Bank" norāda, ka šajā gadījumā grūti smelties pieredzi no vēstures, jo tik dramatiski notikumi kā pašlaik Baltijas valstīs vēsturē nav atrodami. Pēc ekonomikas teorijas, vislabākais risinājums būtu valūtas devalvācija, lai uzlabotu konkurētspēju, taču, ņemot vērā lielo parādsaistību apjomu ārvalstu valūtās, Baltijas valstīs, Centrāleiropā un pārējā Austrumeiropā tas nebūtu vienkāršs solis.

Tāpēc labākais risinājums būtu ārvalstu valūtās ņemto privātā sektora kredītu pārkonvertēšana vietējās valūtās, valdībām uzņemoties kredītu denominācijas izmaksas. Šis solis ļautu devalvēt nacionālās valūtas, nenovedot kredītņēmējus bankrota priekšā.

"Deutsche Bank" analītiķi uzskata, ka Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) un Eiropas Savienība varētu atbalstīt šādu operāciju.

Tomēr šāds solis rada arī dažus kritiskus jautājumus. Pirmkārt, kāpēc visiem nodokļu maksātājiem jāmaksā par bezatbildīgu kredītņēmēju problēmām. Atbildē bankas analītiķi norāda, ka valdības iepriekš neko nav darījušas, lai ierobežotu pārmērīgo kredītu ņemšanu un aizņēmumus ārvalstu valūtās. Turklāt vilcināšanās sniegt palīdzību var novest pie lielākām sociālajām problēmām.

Šāda operācija Baltijas valstīm būtu jāveic ciešā savstarpējā sadarbībā un kopā ar ārzemju kredītinstitūcijām, norāda "Deutsche Bank".

Banka arī atgādina, ka vairākas ārvalstis jau ir paudušas gatavību palīdzēt Baltijas valstīm. Zviedrijas centrālā banka "Riksbank" piekritusi Igaunijas Centrālajai bankai nodrošināt desmit miljardu zviedru kronu (660 miljonu latu) kredītlīniju, bet Somija, Zviedrija, Norvēģija un Dānija piedalās SVF vadītajā aizdevuma plānā Latvijai.

"Deutsche Bank" atzīst, ka šāda operācija Baltijas valstu valdībām, nodokļu maksātājiem un finanšu institūcijām izmaksātu dārgi, bet alternatīvie notikumu scenāriji var būt daudz sliktāki.

Banka arī prognozē, ka SVF nekas cits neatliks, kā izmaksāt Latvijai nākamo aizdevuma maksājumu, kaut arī fonds nav apmierināts ar Latvijas reformu tempu. SVF aizdevuma nākamās summas pārskaitīšana Latvijai arī mazinās spiedienu uz Igaunijas un Lietuvas ekonomikām.

 

Baltkrievija varētu iegādāties banku ārvalstīs, iespējams, "Parex banku"

LETA  05/13/09    Baltkrievijas varas iestādes kopā ar lielākajām komercbankām šobrīd izvērtē iespēju iegādāties vienu vai vairākas bankas kaimiņvalstīs - Krievijā, Ukrainā un Baltijas valstīs -, un kā viens no variantiem tiek izskatīta Latvijas "Parex bankas" iegāde.

Par to, atsaucoties uz anonīmu informācijas avotu Baltkrievijas banku nozarē, ziņo aģentūra "Interfax".

"Projekts iegādāties banku ārvalstīs balstās uz to, lai atjaunotu Padomju Savienības laikā strādājušās bankas "Sovzagranbank" mehānismus attiecībā uz eksporta un importa operāciju apkalpošanu," norādīja avots.

Kā reālākā kandidāte uz kādas Krievijas bankas iegādi tiek minēta Baltkrievijas banka "Belarusbank", kura kontrolē vairāk nekā pusi Baltkrievijas banku sistēmas aktīvu.

Informācijas avots arī uzsvēra uz eksportu balstītās Baltkrievijas ekonomikas atvērtību un nepieciešamību pēc uzticamiem eksporta finansēšanas avotiem valstīs, kas ir Baltkrievijas ārējās tirdzniecības galvenās partneres.

Tajā pašā laikā avots arī norādīja uz to, ka globālās finanšu krīzes apstākļos lielākajā daļā valstu ir samazinājusies banku aktīvu vērtība.

Avots uzsvēra, ka patlaban Krievijā, Ukrainā vai Baltijas valstīs banku iespējams iegādāties par cenu, kas nepārsniedz bankas kapitālu, un tie esot izdevīgi nosacījumi tām Baltkrievijas bankām, kuru rīcībā ir ievērojami resursi.

 

Zatlers un Klintone tikšanās laikā uzsver Latvijas un ASV ciešās attiecības

LETA  05/14/09    Valsts prezidents Valdis Zatlers un ASV valsts sekretāre Hilariju Klintoni šodien tikšanās laikā Vašingtonā uzsvēruši Latvijas un ASV ciešās un pozitīvās divpusējās attiecības, informēja Prezidenta preses dienestā.

ASV vienmēr bijusi lielisks Latvijas draugs, sacīja Zatlers. "Mēs ļoti novērtējam Jūsu draudzību. Latvija un ASV ir bijuši stratēģiskie sabiedrotie kopš mūsu neatkarības atgūšanas, un mēs ceram uz turpmāku ilgstošu sadarbību un būsim lielisks sabiedrotais."

Savukārt Klintone norādīja, ka viņai ir liels gods uzņemt Zatleru, jo ASV ar Latviju ir ļoti ciešas un svarīgas attiecības.

"Tā ir valsts, kuru mēs apbrīnojam. Latvijas pūles un sasniegumi, pārvarot grūtības pēdējās desmitgadēs, tās demokrātija, brīvība un mērķtiecība virzībā uz labāku nākotni ir iedvesmojoša. Mums ir ļoti pozitīvas divpusējās attiecības. Mēs cieši strādājam, risinot reģionālus un pat globālus jautājumus," sacīja Klintone.

Kā ziņots, Zatlers šodien tikās arī ar ASV Kongresa Pārstāvju palātas spīkeri Nensiju Pelosi, Pārstāvju palātas Ārlietu komitejas Eiropas jautājumu apakškomitejas vadītāju Robertu Veksleru un "Baltic Caucus" pārstāvjiem, kā arī senatoriem Džonu Makkeinu un Džordžu Voinoviču.

Valsts prezidents sacīja atklāšanas uzrunu ASV-Baltijas fonda biznesa seminārā un viesosies Latvijas vēstniecībā ASV, kur tiksies ar vēstniecības darbiniekiem un apskatīs izstādi "Latvian Dimensions: Contemporary Installations and Sculpture". Vēlāk Zatlers piedalīsies Latvijas vēstnieka ASV rīkotajā pieņemšanā, kur pasniegs valsts augstākos apbalvojumus.

Kā ziņots, Ordeņu kapituls piešķīris otrās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni bijušajam ASV Tēvzemes drošības departamenta sekretāram Maiklam Čertofam un ASV senatoram Džordžam Voinovičam. Trešās šķiras Triju Zvaigžņu ordenis piešķirts ASV Tēvzemes drošības departamenta sekretāra vietniekam politiku veidošanas jautājumos Ričardam Bārtam, bijušajam ASV vēstniekam Latvijā Čārlzam Larsonam un bijušajam ASV Nacionālās drošības padomes Eiropas jautājumu ģenerāldirektoram Deimonam Vilsonam.

Rīt, 15.maijā, prezidents tiksies ar Brūkinga institūta viceprezidentu Karlosu Paskuālu un institūta rīkotā pasākumā teiks uzrunu "Opportunities and Challenges Beyond 2009: The Role of Transatlantic Partnership in a Post-Economic Crisis World" ("Iespējas un izaicinājumi pēc 2009.gada: Transatlantiskās partnerības loma pasaulē pēc ekonomiskās krīzes").

Vēlāk Zatlers tiksies ar ASV aizsardzības ministru Robertu Geitsu, kā arī teiks uzrunu pieņemšanā par godu ASV-Baltijas fonda gala pasākumam.

16.maijā Zatlers teiks atklāšanas runu Amerikas Baltiešu apvienotās nacionālās komitejas (JBANC) konferencē "2009 Baltic Security Conference: New Challenges" ("2009 Baltijas drošības konference: Jaunie izaicinājumi"). Tāpat prezidents uzrunās ASV-Baltijas fonda gala pasākuma dalībniekus.

17.maijā prezidents tiksies ar latviešu svētdienas skolas pārstāvjiem, apmeklēs dievkalpojumu latviešu luterāņu baznīcā un tiksies ar latviešu kopienas pārstāvjiem.

Savukārt 18.maijā prezidenta darba vizīte ASV turpināsies Sietlā. Zatlers apmeklēs Vašingtonas universitāti, kur teiks uzrunu augstskolas profesoriem un studentiem, tiksies ar universitātes prezidentu Marku Emmeretu, Skandināvijas departamenta mācībspēkiem un Baltijas studiju programmas studentiem.

Vēlāk Sietlas Latviešu namā paredzēta tikšanās ar latviešu kopienas pārstāvjiem.

Vizītes pēdējā dienā, 19.maijā, Zatlers apmeklēs uzņēmumu "Microsoft", tiksies ar iestādes vadītāju Stīvu Balmeru, kā arī ar Bila un Melindas Geitsu fonda Globālās attīstības programmas prezidenti Silviju Burvelu. Tāpat prezidents teiks uzrunu starptautisko attiecību analīzes organizācijā "World Affairs Council".

Kā aģentūru LETA informēja Prezidenta preses dienesta vadītājas vietniece Elīna Lazdāne, prezidentam līdzi uz ASV dodas kancelejas vadītājs Edgars Rinkēvičs, ārlietu padomnieks Andris Pelšs un preses sekretāre Ilze Rassa. Zatleru darba vizītē arī pavada kundze Lilita Zatlere. Neformāli līdzi dodas arī dēls Kārlis Zatlers.

Lazdāne skaidroja, ka dēla ceļa un uzturēšanās izdevumus sedz viņa vecāki, nevis nodokļu maksātāji. Lai arī prezidenta dēls dzīvos vienā viesnīcas numurā ar vecākiem, tas nepalielinot izdevumus, jo viesnīcas numurs, pēc Lazdānes teiktā, jebkurā gadījumā tiktu izraudzīts tāds pats neatkarīgi no tā, vai dēls dodas līdzi prezidentam vai nē.

Lilitai Zatlerei vizītes laikā paredzēta arī atsevišķa programma. Vašingtonā viņai būs iespēja iepazīties ar "Ronald McDonald House Charitities" Mobilā aprūpes centra pārstāvjiem un apskatīt Mobilās aprūpes autobusu. Šo projektu drīzumā ir iecerēts realizēt arī Latvijā.

Ņemot vērā, ka Zatleres kundze ir patronese Valmieras vājdzirdīgo internātskolai-attīstības centram, ASV vizītes laikā viņas mērķis ir iepazīties ar līdzīgām skolām un to mācību programmu Vašingtonā. Tāpēc Valsts prezidenta kundze viesosies Kī pamatskolā, kurā veiksmīgi tiek integrēta skolēnu ar īpašām vajadzībām apmācība, kā arī plānots apmeklēt "Gallaudet" universitāti, kurā ir izveidota īpaša studiju programma nedzirdīgajiem un vājdzirdīgajiem bērniem.

Vizītes laikā Zatleres kundzei ir iecerēts apmeklēt arī Ziņu muzeju, lai pasniegtu Latvijas Okupācijas muzeja dāvinājumu - grāmatu "Latvija zem Padomju Savienības un nacionālistiskās Vācijas varas 1940-1991", kā arī viesoties ASV Holokausta piemiņas muzejā.

Kopā ar Valsts prezidentu Zatleres kundze piedalīsies ASV-Baltijas fonda ikgadējā pasākumā, tiksies ar latviešu kopienas pārstāvjiem gan Vašingtonā, gan Sietlā un viesosies informācijas tehnoloģiju un komunikāciju uzņēmumā "Microsoft".

 

Lietuvas prezidenta vēlēšanās uzvar Grībauskaite

Diena  05/18/09    Svētdien notikušajās Lietuvas prezidenta vēlēšanās pārliecinošu uzvaru izcīnīja līdzšinējā Eiropas Savienības finanšu un budžeta komisāre Daļa Grībauskaite. Par viņu nobalsoja 68,17% jeb vairāk nekā divas trešdaļas vēlētāju. D.Grībauskaite ievērojami apsteidza savu tuvāko konkurentu, sociāldemokrātu Aļģirdu Butkeviču, kurš saņēma 11,7% balsu. Balsošanā piedalījušies 51,66% vēlētāju, līdz ar to ir pārsniegta likumā noteiktā 50% robeža, un vēlēšanu otrā kārta nav jārīko.

Latvijas Valsts prezidents Valdis Zatlers nosūtījis apsveikumu jaunievēlētajai Lietuvas Republikas prezidentei. Apsveikumā Valsts prezidents Gribauskaites kundzei novēlējis degsmi lietuviešu tautas un Lietuvas valsts interešu aizstāvēšanā un realizēšanā, kā arī spēku un izturību vadīt valsti kā veiksmīgos, tā grūtos brīžos. Atzīmējot Latvijas un Lietuvas labās attiecības, Valsts prezidents uzsver: „Es ceru, ka arī Jūsu vadībā turpināsies izcilā sadarbība ne tikai starp abām valstīm, bet arī starp prezidentiem.”

D.Grībauskaites uzvara nav nekāds pārsteigums, jo pirms vēlēšanām visas aptaujas liecināja, ka viņai ir daudz vairāk atbalstītāju nekā visiem pārējiem kandidātiem kopā. Prezidenta amatā D.Grībauskaite aizvietos līdzšinējo prezidentu Valdu Adamku, kurš valsts galvas pienākumus pildījis divus pilnus termiņus. D.Grībauskaite stāsies prezidenta amatā 12.jūlijā. Pirmdien viņa dosies uz Briseli, lai nokārtotu formalitātes, kas saistītas ar aiziešanu no ES komisāres amata, ziņo BNS. Lietuvai viņas vietā jāizvirza cits komisārs, tiesa gan, pašreizējās Eiropas Komisijas pilnvaras beidzas jau šā gada oktobrī.

53 gadus vecā D.Grībauskaite būs pirmā sieviete Lietuvas prezidenta amatā. Lietuvas prese secina, ka viņai būs jāuzņemas nācijas glābējas loma. D.Grībauskaite, kurai ir melnā josta karatē, ar vienu sitienu sakāvusi savus konkurentus, bet tagad viņai būs jāķeras pie ekonomikas krīzes risināšanas. Paredzams, ka premjera amatā D.Grībauskaite paturēs līdzšinējo valdības vadītāju Andru Kubiļu, bet valdības sastāvā iespējamas izmaiņas.

 

Latviešu ģimene no Kubas vēlas atgriezties Latvijā

Sanita Jemberga,  Diena  05/18/09     29 gadus Kubā dzīvojusi latviete ar saviem trim dēliem vēlas aizbraukt no ārpasaulei slēgtās valsts un atgriezties Latvijā. Latvijas valdība slepeni nokārtojusi dokumentus, lai visa ģimene būtu pilsoņi un varētu braukt atpakaļ uz Latviju, taču stāstam vēl nav laimīgu beigu.

Neimaņu ģimenes sarežģīto likteni, nabadzības žņaugto ikdienu "sociālisma paradīzē" un riskanto vēlmi to pamest svētdienas vakarā filmā Bēgšana no Kubas Latvijai pavēstīja TV3 raidījums Nekā personīga.

"Es negribu darīt tā, kā darījuši tūkstošiem kubiešu, kas bēguši laivās un gājuši bojā okeānā. Es gribu palikt dzīvs un palīdzēt savai ģimenei," intervijā žurnālistei Oditai Krenbergai saka vecākais ģimenes dēls Linards. "Es prasīšu, lai man kā Latvijas pilsonim ļauj pamest šo zemi. Tas būs grūti. Mani pazeminās darbā, kā ideoloģiski neuzticamam neļaus strādāt ar studentiem. Draugi novērsīsies, jo baidīsies no represijām. Bet es esmu tam gatavs."

Odita kopā ar operatoru šajā stāstā spēlē lielāku lomu nekā žurnālistam parasti atvēlēta, — dokumentē notiekošo. TV komanda ģimenei nogādāja visus nepieciešamos dokumentus, lai valdība varētu lemt par pilsonības piešķiršanu Diānas Neimanes dēliem, kas ļautu viņiem legāli pamest salu un atgriezties Latvijā. TV cilvēki dokumentus pēc tam nodeva kādas ES valsts vēstniecībai Havanā (tuvākā Latvijas vēstniecība ir Kanādā), kas tos kopā ar videokasetēm nogādāja Rīgā. Odita stāsta, ka šoreiz Latvijas iekšlietu un ārlietu iestādēm jāsaka paldies, jo tās darījušas visu, kas viņu spēkos.

Par ģimeni Latvijā uzzināja tā, kā parasti notiek tikai filmās. Grupa deputātu 2007.gadā devās vizītē uz Kubu, kas izskatījās pēc atpūtas brauciena par valsts naudu. Vienam, Vjačeslavam Stepaņenko, pēc Rīgā nesen izdarītas operācijas Kubā kļuva slikti. Viņš nonāca slimnīcā. Par pacientu uzzināja kāds gaišmatains, zilacains ārsts, kura māte izrādījās latviete. Diānai izdevās sarunāt tikšanos ar deputātiem.

Oficiālais pavadonis latviski nesaprata.

Diāna lūdza deputātu palīdzību izbraukšanai no Kubas. Tur viņa bija nonākusi, jaunībā apprecēdamās ar Rīgā studējošu kubiešu jūrnieku. Viņa gribēja aizbraukt pēc PSRS sabrukuma, kad Kuba vairs nesaņēma palīdzību. "Viņi dzīvoja bez maizes, bez nekā, pārtika gandrīz no cukurūdens. Viņai pašai bija izdevies kādu reizi izrauties uz Rīgu un nokārtot pilsonību, bet tās nebija bērniem. Vīrs bija pateicis — vari braukt, bet līdzi varēsi ņemt tikai vienu. Kurš brauktu?" saka Odita.

Diāna izšķīrās no vīra. Pēc tēva nāves viņas māte Rīgā pārdeva dzīvokli un aizbrauca pie meitas, lai ģimenei būtu no kā iztikt. Kad nauda beidzās, viņa atgriezās Latvijā un tagad dzīvo pansionātā, gaidīdama ģimenes atkalapvienošanos.

Sakrita, ka pēc deputātu vizītes uz Kubu grasījās braukt TV3 komanda, lai gatavotu filmu, kāda ir dzīve valstī — sociālisma eksperimentā, kuras vadonis kļūst arvien vārgāks. Viņi uzmeklēja Diānu.

Diānas ģimene bija pateikusi kaimiņiem, ka pie viņiem brauc radi no Latvijas. Tādējādi filmēšanas grupa, tēlodama tūristus, ar mazo kameru netika pieķerta. Nosūdzēšanas sistēma Kubā darbojas lieliski — vienā dienā nolēmuši ierakstīt interviju ar automehāniķi, kas labo mašīnas — graustus, nākamajā pie viņiem viesnīcā atskrējuši vīrieša kaimiņi ar viņa lūgumu safilmēto nekur nerādīt, jo jau iepriekšējā vakarā viņš piedzīvojis drošībnieku vizīti.

Par pilsonības piešķiršanu Diānas dēliem (nav šaubu, ka viņiem tā pienācās, jo ir arī abiem vecvecākiem) slēgtā sēdē lēma Ivara Godmaņa valdība. Tad arī atmests agrākais plāns mēģināt bēgt, piemēram, no Venecuēlas, kur Linards kā ārsts varētu tikt nosūtīts strādāt. Latvijas pilsoņi tagad oficiāli lūguši Kubas varas iestādes ļaut viņiem aizbraukt no valsts. Odita domā, ka pozitīvu rezultātu varētu nodrošināt fakts, ka ģimene ir ES valsts pilsoņi. Tā atšķirībā no ASV ir atcēlusi tirdzniecības ierobežojumus, un tas varētu komunistisko režīmu atturēt no skandalēšanas un attiecību bojāšanas. Uz atbildi ģimene cer jūnijā.

 

ASV žurnāliste Latvijā redz zivju galvas un milzīgu krīzi

LETA  05/19/09    Divi žurnālisti no ASV, kuri ar Pulicera centra finansiālu atbalstu pusotru nedēļu viesojās Latvijā, lai ziņotu par ekonomiskās krīzes sekām, situāciju ataino kā ļoti kritisku.

Saite uz rakstu:

http://pulitzercenter.typepad.com/untold_stories/2009/05/latvia-sobering-lessons-in-unregulated-lending.html#more/

Strauji pieaug bezdarbs, skolas un slimnīcas tiek slēgtas, cilvēki zaudē mājas, atalgojums samazinās, noziedzības līmenis aug un cerību uz ātru ekonomikas atgūšanos ir ļoti maz.

Latviešu izcelsmes žurnāliste no Sanfrancisko Kristīne Rizga Pulicera centra mājaslapā publicēto reportāžu no Latvijas sāk ar vērojumu, ka Rīga ir neparasti klusa un tumša.

Izvaicātie latvieši stāstījuši, ka Rīgas ielās ir par 50% mazāk automašīnu nekā pagājušajā pavasarī, jo cilvēki nespējot samaksāt par līzingā ņemtajiem spēkratiem un bankas tos atņem.

Naktī žurnālisti pārsteigusi tumšā pilsēta - degusi tikai puse ielas apgaismojuma, simtiem veikalu bankrotējuši vai arī vairs neizgaismo skatlogus un pat Brīvības piemineklis grimis pustumsā.

Tumšās ielas veicinot noziedzības pieaugumu. Teju visas sievietes, ar ko žurnāliste runājusi, esot atminējušās kādu draudzeni, kurai uz ielas nolaupīta rokassoma. Kāda sieviete pat pašreizējo situāciju salīdzinājusi ar laiku pēc PSRS sabrukuma, kad valdījis "haoss un nelikumība".

Vienīgo rosību žurnāliste novērojusi Vecrīgā, kur krītošo cenu pievilinātie tūristi joprojām nodrošina gaismu krogu un viesnīcu logos. Pēc žurnālistes novērojumiem, pinte alus Vecrīgā maksājot divus ASV dolārus (aptuveni latu), salīdzinot ar 7-10 dolāriem pēdējos gados.

Lai ilustrētu situāciju, žurnāliste iztaujājusi gan izklaides vietu darbiniekus, gan apmeklējusi tirgu, kur novērota pirktspējas samazināšanās. Publikācijai pievienotajā fotoreportāžā vienā no attēliem, piemēram, redzama zivju galvu tirdzniecība tirgū, bet bildes paraksts vēsta, ka šo dzīvniekiem paredzēto barību arvien biežāk izmanto arī zupas pagatavošanai.

Publikācijā aprakstīta bundzinieka Oskara Kurdenko pieredze, ņemot kredītu bankā dzīvokļa iegādei, un viņa pašreizējās grūtības to atdot.

Vispirms tiek atgādināts par banku agresīvajām reklāmām, kas pirms dažiem gadiem aicināja ņemt kredītus, piemēram, reklāma, kurā ģimene ierodas "Mc'Dolalds" ātrās apkalpošanas ēstuvei līdzīgā bankā un klerkam pasūta dažādus kredītus - vienu automašīnai, vienu dzīvoklim un vēl vienu ceļojumam uz Ēģipti.

Kudrenko tolaik bija 23 gadus vecs, ar labiem ienākumiem, spēlējot vairāk nekā 25 koncertus mēnesī, un domāja, ka tā būs arī turpmāk. Viņš dzīvokļa iegādei ņēmis vairāk nekā 130 000 latu kredītu bez pirmās iemaksas. Kudrenko ikmēneša maksājums ir aptuveni 750 lati, kas ir daudz vairāk, nekā viņš patlaban nopelna, jo viņa ienākumi samazinājušies par 70%.

Ja banka atņems dzīvokli, to varēs pārdot par 30% no 2007.gada vērtības, bet Kudrenko būs jāturpina apmaksāt starpība. Līdz ar to, ja viņš atradīs darbu, banka ieturēs lielāko daļu no viņa ienākumiem. Tādēļ daudzi jaunieši žurnālistei stāstījuši, ka meklēs darbu, kur algu maksās skaidrā naudā - gan lai ekonomētu uz nodokļu rēķina, gan lai paši pārvaldītu savus ienākumus.

Žurnāliste secina, šādi apstākļi tikai vēl vairāk veicinās nelegālo nodarbinātību, valsts nesamaksātajos nodokļos zaudēs milzu naudas summas, kas liks slēgt vēl vairāk skolu un slimnīcu. Tas nesolot cerības uz ātru ekonomikas atgūšanos.

Rizga un fotogrāfs Akims Aginskis saņēma Pulicera centra finansējumu - 3500 dolārus (aptuveni 1750 latus), lai viesotos Latvijā un atspoguļotu krīzes sekas. Pulicera centra mājaslapā reportāža par Latviju ievietota līdzās stāstiem no dažādām Āfrikas valstīm, Kosovas, Latīņamerikas u.c.

 

Krievijā izveidota komisija cīņai pret "vēstures viltošanu"

NRA  05/19/09    Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs izveidojis komisiju, lai "pretotos mēģinājumiem falsificēt vēsturi, kaitējot Krievijas interesēm". Šodien Medvedevs parakstīja dekrētu par komisijas izveidošanu, ziņo aģentūra Rianovosti.

Par komisijas priekšsēdētāju iecelts prezidenta administrācijas vadītājs Sergejs Nariškins, pavisam komisijā būs 28 cilvēki, kas izvēlēti gan no prezidenta administrācijas,gan Ārlietu ministrijas, reģionu attīstības ministrijas, Tieslietu ,Kultūras un Aizsardzības ministrijas, Valsts domes, Krievijas arhīva kā arī Zinātņu akadēmijas.

Iepriekš Krievijas prezidents vairākkārt tika norādījis uz "nepieļaujamību falsificēt vēsturi", arī Lielā Tēvijas kara vēsturi. Savā 8.maija videoblogā viņš paziņoja, ka falsifikācijas mēģinājumi "kļūst aizvien noteiktāki, ļaunāki un agresīvāki".

Pazīstamais vēsturnieks Rojs Medvedevs uzskata, ka šāda komisija ir nepieciešama, taču tai jānodarbojas tieši ar vēstures pētīšanu, nevis ar politiku.

Rojs Medvedevs piebilda, ka vēstures zinātnei vēl aizvien raksturīgi informācijas kari. Nereti pētījumi tiek rakstīti, kaitējot tās vai citas valsts interesēm.

 

Somijas avīze: Baltijas valstis nedevalvē savas valūtas, lai pasargātu eliti

BNS  05/19/09    Baltijas valstu valdības nevēlas devalvēt savas nacionālās valūtas, jo šādi grib pasargāt sabiedrības elites pārstāvjus, kuri aizņēmušies milzīgus līdzekļus ārzemēs un ir vainojami Latvijas, Lietuvas un Igaunijas ekonomiku sagraušanā, otrdien apgalvots Somijas biznesa avīzes "Kauppalehti" ievadrakstā.

"Baltijas valstu valdības apgalvo, ka devalvācija saniknos ārvalstu investorus un sadusmos Eiropas Savienību. Taču patiesais iemesls ir tāds, ka nacionālo valūtu kursu pazemināšana radīs lielas izmaksas turīgajiem ļaudīm, kuriem ir liela ārvalstu parāda nasta, vai elitei, kas nolaida no sliedēm Baltijas ekonomikas," apgalvo laikraksts.

Nacionālo valūtu devalvācijas vietā Baltijas valstu valdības ir devušas priekšroku tā dēvētajai iekšējai devalvācijai, apcērpot budžeta tēriņus. Šāda rīcība galvenokārt sāpīgi sit pa sabiedrības nabadzīgāko daļu - ģimenēm ar vairākiem bērniem, pensionāriem un invalīdiem, kā arī ļaudīm, kuriem algu maksā no valsts budžeta, tostarp ierēdņiem, skolotājiem, policistiem, secina izdevums, norādot, ka šādi tiek pārbaudīts mazāk turīgo baltiešu pacietības mērs.

"Kauppalehti" secina, ka situācija Baltijas valstīs arvien vairāk ietekmē Zviedriju, kuras bankām ir liela ekspozīcija uz Latviju, Lietuvu un Igauniju.

Laikraksts arī uzsver, ka Latvijas lata devalvāciju atbalstot zviedru konsultants Bengts Denniss, kurš vadīja Zviedrijas centrālo banku "Riksbank", kad 1992.gadā tika devalvēta zviedru krona. Pēc avīzē teiktā, viņš arī esot kritizējis Zviedrijas valdību, ka tā cenšoties aizsargāt zviedru bankas uz Latvijas iedzīvotāju rēķina, bet pati īstenojot ļoti stingru fiskālo politiku.

Latvijas, Lietuvas un Igaunijas amatpersonas ir vairākkārt kategoriski noraidījušas devalvācijas iespējamību, uzsverot, ka Baltijas valstu nelielajām un atvērtajām ekonomikām tā nodarīs daudz vairāk ļaunuma nekā labuma.

 

Ekonomiste Karnīte: Latvijai vairāk uzmanības jāvelta imigrācijas politikas izstrādei

BNA Latvia,  05/21/09    Latvijai būtu ieteicams veidot efektīvu, valsts ekonomiskajām interesēm atbilstošu migrācijas politiku, īpašu uzmanību pievēršot imigrācijas jautājumiem – tā, vakar prezentējot ar Eiropas Komisijas pārstāvniecības atbalstu tapušo SIA "Ekonomikas prognozēšanas centrs" pētījumu par migrācijas ietekmi uz tautsaimniecību, norādīja tā autore, akad. Dr. ekon. Raita Karnīte.

"Dziļa pārliecība, kas man radās pēc literatūras studēšanas, ir – ārvalstu pieredze liecina, ka emigrācija nav novēršama. Nav tāda ekonomiskās attīstības līmeņa, kas apturētu emigrāciju – aizbrauc arī no vecajām Eiropas Savienības valstīm, un tur tā ir pietiekami nopietna problēma. Pēc intensitātes emigrācija tur ir daudz lielāka, nekā Latvijā. Tāpēc attīstītajās valstīs ir klusa vienošanās, ka emigrāciju regulēt nav vērts – cilvēku brīvība ir izvēlēties un dzīvot un strādāt, kur viņi grib. Tas ir jākompensē ar imigrāciju un ar dzimstību. Lielākajā daļā valstu emigrāciju kompensēt ar dzimstību neizdodas, tāpēc papildus dzimstības veicināšanas politikai ir nepieciešama arī dzimstības politika," sacīja R.Karnīte. Pētījumā viņa secinājusi, ka Latvijā daudz vairāk uzmanības pievērsts emigrācijas jautājumiem, bet par imigrāciju domāts mazāk un tā lielākoties vērtēta negatīvi. "Latvijā ir stingri ierobežojoša imigrācijas politika, un ekonomisku mērķu tai nav," teica R.Karnīte, uzsverot, ka, pretēji sabiedrībā izplatītam viedoklim, kontrolēta imigrācija ir ekonomiski izdevīga.

"Mums joprojām trūkst izpratnes, kāds ir migrācijas makroekonomiskais efekts uz Latvijas tautsaimniecību. Piemēram, krīze, kurā mēs pašlaik esam, nebūtu tik dziļa, ja būtu bijusi atļauta imigrācija no trešajām valstīm – ekonomika būtu atdzesēta, algu kāpums, it īpaši celtniecībā, nebūtu tik straujš, un mēs tagad nebūtu situācijā, kad algu un cenu līmenis ir pārāk augsts, lai šī valsts būtu konkurētspējīga" diskusijā pēc pētījuma prezentācijas sacīja Baltijas Starptautiskā ekonomikas politikas studiju centra pētnieks Dr. Vjačeslavs Dombrovskis.

"Pētījums ir ļoti labs mēģinājums neitrāli un ekonomiski paskatīties, kādas ir emigrācijas un imigrācijas sekas. Latvijā šāda vērtējuma ļoti trūkst, un diskusija vai nu nav notikusi vispār, vai arī notikusi šauros pulciņos augstās, emocionālās gammās," vērtēja sabiedriskās politikas centra "Providus" pētniece Dace Akule.

Trešdien R.Karnīte iepazīstināja ar sava pētījuma "Iedzīvotāju starpvalstu ilgtermiņa migrācijas ietekme uz Latvijas tautsaimniecību" pirmo etapu, kuru nākotnē paredzēts papildināt ar otro – ekonomiski matemātisku modeli migrācijas ietekmes analīzei, kas ļaus veikt migrācijas ietekmes aprēķinus.

 

Saeima noraida karavīru atsaukšanu no Afganistānas

DELFI  05/21/09    Saeima ceturtdien noraidīja apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā”(PCTVL) iesniegtos grozījumus likumā, kas paredzētu atsaukt Latvijas karavīrus no misijas Afganistānā.

Par šī PCTVL priekšlikuma nodošanu skatīšanai komisijās balsoja 19, pret 68, bet atturējās viens parlamentārietis.

PCTVL iesniegtie grozījumi likumā paredzēja, ka Latvijas bruņotajiem spēkiem ir tiesības piedalīties starptautiskajās operācijās tikai Eiropas Savienības dalībvalstu teritorijās.

PCTVL likumprojekta anotācijā norādīja, ka starptautiskajā operācijā Irākā kopš tās sākuma līdz 2008. gadam ir piedalījušies 1158 Latvijas NBS karavīri. Misijā Afganistānā šobrīd ir iesaistīti 163 Latvijas kontingenta karavīri. Diemžēl dienests šajos „karstajos punktos” nepalika bez sekām un dzīvību zaudēja seši Latvijas karavīri.

PCTVL uzskata, ka “Latvija nevar atļauties ziedot savu cilvēku dzīvības un piedalīties dārgās militārās operācijās svešās zemēs, tālu prom no Eiropas Savienības robežām”.

 

Krasts: vairākums Latvijas «veco partiju» vēlas federatīvu Eiropu

Apollo  05/21/09    Lai gan vārdos neviens politiskais spēks to neatzīst, vairākums tā saukto Latvijas veco partiju atbalsta Eiropas kā federatīvas valsts ideju, portāla «Apollo» politiskajā videočatā sacīja eiroparlamentārietis Guntars Krasts («Libertas.lv»).

Viņš norādīja, ka šādu uzskatu pārstāv vairākums Latvijas «veco partiju», ieskaitot «Jauno laiku». Politiķis gan pieļāva iespēju, ka izņēmums varētu būt apvienība «Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK.

Krasts atzina, ka federatīvas Eiropas ideju atbalsta politiskie spēki, kuri pieder Eiropas Parlamenta sociālistu, liberāļu, zaļo un daļēji arī Eiropas Tautas partijas grupām.

Eiroparlamentārietis klāstīja, ka starptautiskā politiskā kustība «Libertas.eu» nav eiroskeptiķi, bet vienlaikus arī «stāv pret Briseles diktātu». «Nacionāla valsts jāsaglabā mūžīgi mūžos kā Eiropas vērtība,» videočatā pauda deputāts. Pēc viņa domām, nedrīkst ļaut Eiropas Savienībai pieņemt lēmumus, ignorējot atsevišķu Eiropas Savienības valstu vēlmes.

Savukārt oligarhijai, kas patlaban veido Eiropas politiku, ir pieņemams federatīvas Eiropas modelis, norādīja Krasts.

 

 

 

 

Politikā, tiesu lietās un saimniecībā...

 

 

Atklātā vēstule Valsts vadītājiem un Rīgas mēram

05/05/09    Latvijas Republikas prezidentam Valdim Zatlera kungam, Latvijas Republikas Ministru prezidentam Valdim Dombrovska kungam, Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājam Gunāram Daudzes kungam, Rīgas pilsētas domes priekšsēdētājam Jānim Birka kungam.

23. aprīlī Latvijas presē parādījās detalizēta informācija par to, ka īsi pirms 9. maija ar Maskavas pilsētas finansiālu atbalstu un Rīgas Pieminekļu padomes akceptu tiek atjaunots uzraksts Uzvaras piemineklim Rīgā, Pārdaugavā, kas vēstīs, ka piemineklis celts "Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem".

Pieminekļu padome, par spīti Rīgas domes priekšsēdētāja Jāņa Birka iebildumam, ka uzraksta atjaunošana aizskars tūkstošiem latviešu nacionālās jūtas, savu akceptu argumentē ar vārdiem, ka pieminekļiem jātiek atjaunotiem to vēsturiskajā izskatā un nav būtiski, kāda ideoloģiskā slodze šim uzrakstam ir konkrētajā laikā.

Kaut arī pēdējo mēnešu notikumi Latvijas ekonomikā un politikā šķiet daudz satraucošāki un ar tālejošākām sekām neatkarīgās Latvijas pastāvēšanā, kad ekonomiskajam bankrotam var sekot arī politiskais, Maskavas pilsētas vadības un Latvijā dzīvojošo krievu simboliski iecerētais demonstratīvais solis nav tik nevainīgs, par kādu to uzdod Rīgas pieminekļu padome.

Pirmkārt, tā ir apzināta provokācija nacionālo jūtu kurināšanai, lai saasinātu jau tā trauslo līdzsvaru divu lielu nacionālu kopienu līdzās pastāvēšanā vienā teritorijā. Turklāt šī provokācija tiek organizēta, iesaistoties citas valsts oficiālām varas iestādēm, tādējādi tā uzlūkojama par iejaukšanos otras valsts iekšējās lietās. Otrkārt, ar šo rīcību tiek norādīts, kam ir reālā vara un ietekme gan Rīgā, gan Latvijā un kas finansē ne tikai pieminekļu atjaunošanu. Pamatoti rodas jautājums, kāds varētu būt nākamais projekts padomju laika piemiņas atjaunošanai un heroizācijai. Treškārt, Rīgas Pieminekļu padomes lēmums liek domāt arī par pašu latviešu bezprincipiālu attieksmi jautājumā par Latvijas okupāciju – okupētājas varas atgriešanos okupētajā teritorijā 20 gadus pēc okupācijas beigām nosaukt par "atbrīvošanu" ir politisks, nevis estētisku uzskatu diktēts lēmums.

Uzskatām, ka Latvijas Republikas vadībai, par spīti citu svarīgu jautājumu risināšanai, bija jāaizstāv Rīgas mēra Jāņa Birka nostādne un jāietekmē Rīgas Pieminekļu padomes lēmums, apturot tā realizāciju un nododot šo jautājumu plašam speciālistu vērtējumam.

Pēteris Vasks, Dzintra Geka, Franks Efrajims Gordons, Jānis Rokpelnis, Māra Zālīte, Uldis Bērziņš... seko vēl 326 paraksti

 

Bankām jāvienojas ar tautu

Bens Latkovskis, NRA  05/05/09    Latvija ir nonākusi grūtā situācijā. Valsts atrodas uz bankrota sliekšņa.

Cilvēkus māc bažas par nākotni, dzīve viņus dzen izmisumā, ar katru dienu pieaug niknums un dusmas. Neapzināti pieaug nepieciešamība pēc solidaritātes. Pleca sajūtas. Atbalsta.

Televīzijas raidījumā Kas notiek Latvijā? izskanēja aicinājums uz sabiedrības izlīgumu. Uz nepieciešamību vienoties kopējo grūtību pārvarēšanai. Tas nozīmē, ka var sākt meklēt stūrakmeņus, uz kuriem būvēt šo vienošanās ēku. Vispirms jāsāk ar to, ka jānoskaidro, kas ar ko vienosies un kāpēc? Šis jautājums ir daudz sarežģītāks, nekā pirmajā brīdī var likties, jo Latvijas sabiedrība gadu gadiem ir bijusi pakļauta ļoti intensīvai ideoloģiskai apstrādei. Rezultātā publiskajā telpā realitātes atspoguļojumu aizstāj primitīvas karikatūras.

Jāaizņemas, lai citi varētu atdot parādus

Politikā ļoti reti tiek nosaukti kādas rīcības patiesie iemesli. Ja nepieciešams aizņemties naudu finanšu sistēmas stabilizācijai, tad netiek teikts, ka tas tiek darīts, lai glābtu bankas, to īpašniekus un banku darbiniekus, bet gan runāts par ekonomiskās sistēmas asinsriti, ietekmi uz visu sabiedrību un galu galā parasto iedzīvotāju iespējām bezrūpīgi dzīvot kā līdz šim.

Sabiedrība tiek aicināta atbalstīt aizņēmumu vairāku simtu miljonu latu apmērā, lai šo naudu pa taisno atdotu starptautiskajam banku sindikātam, kurš savulaik bezrūpīgi aizdeva simtiem miljonu Parex bankai. Kaut kāda banku sindikāta problēmas esam uzņēmušies mēs, parastie Latvijas iedzīvotāji – nodokļu maksātāji. Faktiski prātam neaptverama nekaunība. Iedziļināsimies lietas būtībā bez nevajadzīgiem aizspriedumiem un, galvenais, iepriekšējiem pieņēmumiem. Ko mēs redzam?

Banku sindikāts ar vieglu roku aizdod citiem baņķieriem lielas naudas summas, tie savukārt tikpat vieglprātīgi šo naudu izšķērdē, pa labi un kreisi izsniedzot kredītus, spekulējot vērtspapīru tirgos un vēl nezin kur, bet, tiklīdz rodas problēmas, tad par šiem zaudējumiem jāmaksā tiem, kuriem ar to visu nav ne mazākā sakara – Latvijas nodokļu maksātājiem. Absurds. Taču vēl lielāks absurds, ka politiķi, mediji, dažādi eksperti šo soli apsveic un uzskata par vienīgo pareizo, jo tas glābšot Latvijas ekonomiku no pilnīga kraha. Atzīšos, arī es ilgu laiku biju šīs vispārējās hipnozes varā un visos iespējamos veidos atbalstīju valdības lēmumu glābt Parex banku.

Līdz, iestājoties pavasarim, brīvdienās pabraukāju pa Latviju. Mūsu reģionālās pilsētas ir sakoptas un skaistas, taču it visās līdztekus sakoptām ielām un ēkām turpat blakus atrodamas arī bedrainas ielas, apdrupušas māju fasādes, nolaisti iekšpagalmi. Gandrīz katrā mazpilsētā kā spīdīgā papīrītī iesaiņota konfekte atrodama nevainojami glezna Swedbank, SEB vai Parex bankas ēka.

Man nepiemīt ne kripatas skaudības. Būtu pilnīgi absurdi iedomāties, ka bankām jāmitinās aplupušās, nolaistās ēkās, taču banku ēku greznība uzskatāmi demonstrē sabiedrības hierarhisko struktūru. Mūsu valstī vissvarīgākais struktūrelements ir bankas. Ne Darba devēju konfederācija, ne arodbiedrības un pat ne valdība. Trīspusējā sadarbības padome ir fikcija, butaforiska institūcija, kuras vienīgais uzdevums ir radīt ilūziju par dažādu interešu pārstāvniecību. Ja valstī ir kāds patiesi ietekmīgs spēlētājs, tad tās ir bankas. Tas arī netiek noliegts, un sabiedrība ir to pieņēmusi. Taču, ja tā, tad skaidrs, ka tieši bankas ir tās, ar kurām jāatrod vienošanās. Sabiedriskais izlīgums jāslēdz, no vienas puses, ar tautu un, no otras puses, ar bankām.

Budžets jālāpa, lai glābtu bankas

Veidojas milzīgs budžeta caurums. Fakts ir tāds, ka tērējam daudz vairāk, nekā varētu atļauties. Lai saglabātu tēriņus, atkal jāaizņemas. Te parādās kāds interesants paradokss. Tiek skaidrots, ka jāaizņemas, lai valstij būtu ko izmaksāt pensionāriem pensijas, skolotājiem, medicīnas darbiniekiem, policistiem algas, bezdarbniekiem, maznodrošinātajiem, jaunajām māmiņām pabalstus. Lai aizņemtos, mums jādemonstrē augsta finanšu disciplīna un jāpilda visas saistības pret jau minētajiem banku sindikātiem, starptautiskajām finanšu institūcijām utt. Paga, paga. Te kaut kas nav tīrs. Vēlreiz paanalizēsim, kāpēc mums jāaizņemas, lai aizlāpītu budžeta caurumu?

Tiek apgalvots, ka jebkuros apstākļos netiks samazinātas pensijas, pabalsti, mazās algas. Vienkārši aprēķini liecina, ka šiem nolūkiem naudas pietiek un aizņemties ne 7,5 miljardus un pat ne 1,5 miljardus nevajag. 2008. gada 4. ceturksnī vidējā darba alga sabiedriskajā sektorā bija 605 lati uz papīra jeb 440 latu uz rokas. Vidējam algu līmenim sabiedriskā sektorā samazinoties līdz 350 latiem uz papīra un 250 latiem uz rokas, aizņemties neko nevajag.

Par šādu naudu izdzīvot nav iespējams, ne viens vien skaļi nokliegsies. Ir iespējams izdzīvot, un vēl kā. Šādas bija vidējās algas valstī tikai pirms dažiem gadiem. Par šādu algu nevar izdzīvot, ja ir banku hipotekārie kredīti. Un te nu atklājas, kā interesēs ir nepieciešams aizņemties un lāpīt budžeta caurumu 7% un vairāk procentu apmērā no IKP.

Latvijas mājsaimniecības bankām vien ir parādā 6,5 miljardus latu, neskaitot parādus līzinga kompānijām un kaktu kredītiestādēm, kas nepakļaujas FKTK. Iemesls, kāpēc valdība staigā pa pasauli ar izstieptu cepuri, ir vēlme vai, pareizāk sakot, politiķu patieso saimnieku dotais uzdevums glābt bankas, kuras sagrūs tajā pašā mirklī, kad iedzīvotāji vairs nespēs turpināt maksāt par saņemtajiem kredītiem. Lai sabiedrība akceptētu šos uzdevumus, tā tiek baidīta ar apokaliptiskām ainām, ja Latvijas tauta sāks spuroties pretī un nepiekritīs globālajam banku diktātam. Ja mēs abstrahējamies no burtiski nebeidzamās propagandas lavīnas, kura ik dienas kilometru bieziem slāņiem gulstas uz mūsu apziņu, tad redzam, ka visas mūsu valsts vadītāju darbības ir vērstas uz to, lai tikai sausi no ūdens izietu ne jau pensionāri, skolotāji vai medmāsas, bet gan bankas. Ar saukļiem par parastā iedzīvotāja labklājību tiek maskētas visprimitīvākās darbības, lai tikai, nedod, die"s, kāda banka neaizietu pa pieskari. Tad būšot pasaules gals, un dzīve apstāsies. Dažām bankām varbūt un dažām noteikti, bet ne Latvijas valstij un latviešu tautai.

Banku analītiķi muldoņas

Atgriezīsimies pie sabiedrības vienošanās principiem. Es šos principus redzu šādus. Latvijas bankas solidāri uzņemas vainu par nepamatoto kreditēšanas bumu. Tās atzīst, ka konkurences cīņā ir vieglprātīgi aicinājušas iedzīvotājus ņemt kredītus un devušas tos pagalam vieglprātīgi, neizsverot visus iespējamos riskus, kā rezultātā valsts ir nonākusi ļoti smagā finanšu situācijā. Labi algotie banku finanšu analītiķi ir izrādījušies absolūti nekompetenti, kļūdījušies savās prognozēs, tāpēc ir līdzatbildīgi par situāciju valstī. Visi šie finanšu eksperti, kuri gadu gadiem ar gudrām runām dižojās televizoru ekrānos, publicēja savus analītiskos komentārus preses slejās un uzstājās dažādās reprezentablās konferencēs, ir tikpat kompetenti analītiķi kā svētdienas šahists Saša Vērmaņdārzā vai Veltas tante Centrāltirgus zivju paviljonā. Un, ja tā, tad nav ko viņiem par tukšu muldēšanu saņemt tūkstošus, bet lai apmierinās ar pārsimt latiem mēnesī, kā tas jādara tiem, kuri noticējuši šiem "ekspertiem" un labticīgi paņēmuši kredītu savam vienīgajam mājoklim. Tā kā bankas ir ievilinājušas kredītu slazdos lielu skaitu labticīgu kredītņēmēju, tad bankām kopā ar valdību ir jāizstrādā mehānisms, kā atrisināt radušos situāciju, lai cietēji nepaliktu vienīgi labticīgie kredītņēmēji un pilnīgi nevainīgie nodokļu maksātāji, bet jostu savilkšanas grūtības izjustu arī pašas bankas, to īpašnieki un darbinieki. Parādniekiem jādod iespēja iesaldēt vai samazināt maksājumu apmērus, nepalielinot kopējo parādu slogu. Vienkāršāk izsakoties, bez "skaitītāja" ieslēgšanas.

Kas tiek piedāvāts no sabiedrības puses? Ļaut bankām turpināt darbu. Pretējā gadījumā, ja bankas nevēlas iet sabiedrībai pretī un solidāri uzņemties atbildību par radušos situāciju, tad sabiedrībai bankām ir skaidri jāpasaka: tieciet galā paši ar savām maksātspējas problēmām un nebaidiet mūs ar sistēmas kolapsu. Bez mums jūs esat tukšas vietas. Tukši uzpūsti baloni, kuros spiedienu uztur vienīgi mūsu ikdienišķās naudas iemaksas. Tiklīdz tās apsīks, tā ātri vien atklāsies visu šo "baņķieru" patiesās "profesionālās" iemaņas. Citādi izskatās, ka, kamēr citur tiek pārvērtēts katra darbinieka reālās kvalifikācijas līmenis, bankās visi iepriekšējie eksperti un speciālisti turpina vadīt savus departamentus, it kā nekas nebūtu noticis.

Protams, ja sabiedrība turpinās zelēt veco, taču tik ierasti nomierinošo oligarhu vai, vēl smieklīgāk, – sorosa knupīti, tad bankas turpinās mūs dīrāt un slaukt. Bet latvieši vienmēr bijuši ļoti labticīgi un, visticamāk, turpinās izgāzt dusmas uz virtuāliem, par banku naudu uzkonstruētiem ienaidnieku tēliem un apzinīgi pados pretī savas rociņas, lai starptautiskās finanšu institūcijas tās iekaļ mūžīgajās parādsaistību važās.

 

Intervija ar Andri Jaunsleini: Vairāk uzticības, atbildības un finanšu pašvaldībām

Baiba Lulle  05/06/09    Atšķirībā no centrālās varas, kam ekonomikas lejupeja un dažādu budžeta pozīciju samazināšana pārsvarā nozīmē izmaiņas ekseļa tabulā, pašvaldībās tie parādās kā reāli cilvēki, kam vajag izlīdzēt ar pajumti, iztiku, izglītības pieejamību, garantēt drošību.

Par to, kā pašvaldības ar to tiek un tiks galā samazināto ieņēmumu apstākļos, Neatkarīgā taujāja Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) vadītājam Andrim Jaunsleinim.

Neatkarīgā: – Diskutējot par administratīvi teritoriālo reformu (ATR), pērnā gada nogalē teicāt: "Ja cilvēku ienākumi būtu lielāki, daudzas problēmas šajā reformēšanas procesā neparādītos vai parādītos citādi." Kādas papildu problēmas parādās tagad, kad ienākumi – cilvēku, valsts, pašvaldību – strauji krītas un kritīsies vēl?

Andris Jaunsleinis: – Tā īsti to mēs ieraudzīsim pēc vēlēšanām, bet tie pašvaldību vadītāji, kas pašlaik strādā savās teritorijās, jau saskaras ar milzīgo bezdarba pieaugumu, sekām, ko rada samazinājumi valsts budžetā, kas viss nonāk uz pašvaldību pleciem, uz ko pārcelsies arī problēmas, ko radīs reformas izglītības sistēmā, medicīnā. Cilvēkiem, kas jau tagad nevar samaksāt par ārstēšanos, kam nevar palīdzēt arī radinieki, vienīgā cerība paliek – pašvaldība. Jautājums ir, kādā apjomā tā spēs palīdzēt. Ļoti slikti tas, ka blakus visām šīm problēmām, kas sagāzīsies, mēs vēl veicam strukturālās izmaiņas pašvaldībās. Valsts pārvaldē šīs izmaiņas pagaidām ir vairāk teorētiskas, bet pašvaldībās – pilnīgi reālas, jo sakarā ar novadu izveidi mainās visa struktūra.

– Šī struktūra jau reāli mainās vai tā arī gaida 6. jūniju?

– Iestrādes ir, bet nav jau lēmumu pieņēmēju. Esošās pašvaldības var sagatavot iespējamos variantus, bet tajās pašvaldībās, kur bija negatīva nostāja pret apvienošanu, domāju, tās netiek gatavotas.

– Lai gan oficiāli Finanšu ministrija ziņo, ka martā pašvaldību budžetā bija pārpalikums (49,75 miljoni latu), dzirdēts, ka dažkārt Rīgā, Pierīgā tas tiek tērēts uz nebēdu ar domu – nodzīvot līdz 6. jūnijam. Citas pašvaldības žēlojas, ka sociālajiem pabalstiem atvēlēto līdzekļu pietikšot labi ja dažiem mēnešiem. Vai nevar izrādīties, ka jaunās novadu domes attapsies pie sasistas siles?

– Budžets ir apstiprināts, un vairāk par to nevar iztērēt, turklāt nav tā, ka gada sākumā ir pieejama visa budžeta nauda, tā jau ienāk katru mēnesi no nodokļu maksājumiem. Tāpēc pat gribēdams nevar visu iztērēt.

– Bet var uzņemties nākotnes saistības.

– Tās, protams, var.

– Redzat šādu tendenci?

– Man nav tādas konkrētas informācijas, bet pats priekšvēlēšanu laiks, vēlēšanas, protams, atstāj iespaidu uz budžeta izlietošanu. Būtu muļķīgi teikt, ka tā nav. Bet tagad jau paši naudas resursi ir ierobežoti. Pašvaldību budžeti, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, samazināti vidēji par 30%, un gada otrajā pusē plānots vēl viens samazinājums ar budžeta grozījumiem, iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) prognoze ir vēl par 10% mazāka.

– Tad arī no pašvaldību puses varētu sekot lielākas štatu samazināšanas un nepopulārāki lēmumi, kurus varbūt šodien baidās vai nevēlas pieņemt?

– Ir jau tagad pašvaldības, kas pieņēmušas lēmumus par saīsinātiem darba laikiem. Perspektīva nav spīdoša. To, citastarp, ietekmē arī, piemēram, skolotāju skaita un atalgojuma samazināšana, jo tādējādi samazinās IIN ieņēmumi pašvaldību budžetā. Arī ekonomika nerāda nekādas augšupejas pazīmes.

– Esat no valdības guvuši atbildi uz jautājumu, kā kompensēs IIN ieņēmumu kritumu (par 27,7%) pašvaldībās?

– Par to runājām ar valdību, jo visai drīz varam nonākt līdz tai kritiskajai robežai, kad vienkārši nebūs līdzekļu, lai veiktu pašvaldībām uzticētās funkcijas, nenoliktu zem riska izglītību, sociālo sfēru.

– LPS bija aprēķinājusi, ka ar esošo, vēl nesamazināto budžetu pašvaldības spēs pildīt to pastāvīgās funkcijas ne vairāk kā par 48%. Labi, tostarp ir arī birokrātiskas prasības, no kurām varbūt varēja atteikties, bet vai necietīs arī kādas vitāli svarīgas lietas?

– Nāksies jaunajiem novadiem to pārskatīt. Tikko parakstīju vēstuli finanšu ministram, kurā prasām sākt no otra gala – vispirms nodrošināt vitāli svarīgās funkcijas un tad skatīt, kur, cik griezt.

FM izveidotā darba grupa savukārt tikai piedāvā samazinājumu par 20, 30, 40%, bet tās jau nav strukturālas reformas! No tā, ka tikai griezīsim, griezīsim, neizdzīvosim.

– Japānas premjers esot Latvijas amatpersonām paudis, ka krīzes laikā vienīgā reālā izeja ir uzticēt atbildību pašvaldībām. Latvijā pašvaldības būtu tam gatavas?

– Jā, bet Japānā viņi tam dod naudu, lai cilvēkus, kas ir bez darba, nodarbinātu pašvaldībai derīgos darbos, lai noņemtu sociālo spriedzi līdz brīdim, kamēr ekonomika, ražošana atdzīvosies un cilvēki atkal aizies uz rūpnīcām atpakaļ. Mēs slogu uz pašvaldībām pārcelsim, bet pagaidām nav izdevies pārliecināt, ka tam līdzi jādod arī kaut kāds resurss situācijā, kad jau mūsu esošie resursi ir zem riska.

– IZM jau paudusi, ka grasās visu 2009.–2011. gadam paredzēto finansējumu un funkcijas, kas saistītas ar vispārējās izglītības iestāžu darbību – mērķdotācijas pedagogu darba samaksai, tālākizglītībai grāmatu iegādei –, nodot pašvaldībām. Kā pašvaldības to uztver?

– Tas ir ļoti konceptuāls jautājums. Tad nauda jāieplūdina pašvaldību budžetos, jāmaina virkne normatīvo aktu, jādod lielas tiesības skolu direktoriem, lai kopā ar pašvaldību lemj, jāatsakās no nevajadzīgas reglamentēšanas, galvenais – lai viņi atbild par rezultātu, ka bērni var nokārtot centralizētos eksāmenus. Līdzšinējās vispārējās izglītības sistēmas mīnuss ir tas, ka atbildība tika sadalīta starp diviem: valsts maksāja skolotāju algas, pašvaldības – uzturēja skolas. Nebija viena saimnieka.

– Izšķiršanās – saglabāt vai slēgt skolu – virknei pašvaldību būs arī līdz ar principa nauda seko skolēnam ieviešanu. Kādu cenu pašvaldības gatavas maksāt, lai tikai saglabātu savu skolu?

– Princips, ka nauda seko skolēnam, varbūt skan populāri, bet jau ir piemērs – savstarpējie pašvaldību norēķini, kuros arī nauda sekoja skolēnam. Laiks pierādīja, ka tie nedod nekādu efektu.

Tāpēc arī par šo reformu man ir ļoti lielas bažas.

Visus izglītībai domātos naudas resursus vajadzētu ieplūdināt pašvaldību budžetā, taču nevis kā skolotāju algas, bet vienkārši budžetā.

– Tai nevajadzētu būt iezīmētai naudai?

– Ja tā būs iezīmēta, tad rezultāta nekāda nebūs, tam nav jēgas. Tad jau lai strādā vecā sistēma! Jēga ir tad, ja nauda nav iezīmēta, bet vienlaikus jāatsakās no centralizētās regulēšanas, jādod tiesības un pienākumi pašvaldībai, skolu direktoriem atbildēt par rezultātu. Kā viņi to izglītību organizē, ir viņu kompetencē – vai ved kaut kur, vai māca tajā pašā skolā, vai apvieno skolu ar vēl kaut ko, lai būtu ekonomiska, – galvenais, lai būtu rezultāts.

– Vai jaunizveidotie novadi kaut daļēji kompensēs nevienlīdzīgās attīstības, noslāņošanās tendenci?

– To kompensēt var tikai tad, ja investē reģionālo atšķirību likvidēšanā, bet mēs tur neko neinvestējam. Mēs uz 17 pilsētām novirzām ES struktūrfondus, tādējādi palielināsies atšķirība starp šīm 17 un pārējām pašvaldībām.

Reģionālā ilgtermiņa politika mums nemaz nav bijusi. ES struktūrfondu līdzekļi lielā mērā bija paredzēti tieši reģionālo atšķirību samazināšanai, bet neviens rādītājs neliecina, ka tas izdarīts – nezinu, kā valsts par to Eiropai atskaitīsies. Ja ekonomika pārņem politiku, ja politiskiem paņēmieniem visu risinām, nevar gaidīt rezultātu.

– Bet arī biznesam, liberālajai tirgus ekonomikai nevar atstāt visu. Tagad redzam, ka arī sfēras, kas līdz šim tai netika atdotas pilnībā, arvien tiek pakļautas biznesa tipa domāšanai – izglītībā – nauda seko skolēnam, zemkopībā – ražošanai, veselības aprūpē – kas maksā, tas ārstējas, viss koncentrējas Rīgā (60% slimnīcu gultu), lauku slimnīcas slēdz ciet u.tml. Vai kādam jādomā par to, lai lauki vispār paliktu apdzīvoti, lai saglabātu šo dzīvesveidu, kultūru, apdzīvotību laukos, lai varētu uzturēt infrastruktūru, ainavu?

– Tā ir nepareizi. Būtu jāatzīst, ka liberālās politikas uzstādījumi, ka tirgus visu atrisinās, ir bankrotējuši gan Latvijā, gan citviet pasaulē. Bet Latvijā brīvais tirgus tika atstāts pašplūsmā. Klasisks piemērs – kreditēšanas tirgus – pilnīgā pašplūsmā. Tāpēc jau sabiedrība veido valsti, lai tā pārstāvētu sabiedrības kopīgās intereses, tostarp risinātu minētos apdzīvotības, sociālos jautājumus, veidotu un uzturētu infrastruktūru, izglītības sistēmu. Ja valsts to nedarītu, tad jau varētu nemaksāt nodokļus un dzīvot katrs pats par sevi, visas valsts funkcijas veikt individuāli, sākot no ārlietām un beidzot ar aizsardzību.

– Varbūt lauku attīstīšana un mākslīga subsidēšana ir trekno gadu greznība, ko liesajos nevaram atļauties?

– Domāju, ka tā tomēr ilgtermiņā jāpatur acīs kā viena no prioritātēm un uz tiem resursiem, ko novirzām uz laukiem, tā arī jāskatās. Jo jautājums numur viens ir, vai te dzīvos cilvēki un vai šeit būs latvieši. Ja paskatāmies ilgtermiņa demogrāfiskās un migrācijas prognozes, ja nekas netiek darīts, ja šai valstij nāk pāri migrācija, tās pastāvēšana ir tikai laika jautājums.

Ja Latvijā dzīvotu nevis vairs tikai 2,2 miljoni, bet būtu kādi 8 vai 10 miljoni, tad mums būtu pavisam citas problēmas, citi nodokļu ieņēmumi. Bet šodien 2000 m2 mājā dzīvo divi cilvēki, izmaksas uz cilvēku ir milzīgas, līdzīgi valstī. Un tad atnāk SVF un saka: vajag optimizēt. Ko tad tur optimizēs? Pusi graus nost? Īrnieku ņems? Domāju, jautājums numur viens ir atbalsts jaunajām ģimenēm, lai dzimst bērniņi – tā būtu pēdējā lieta, kam varētu noņemt naudu. Valstij vajadzētu skaidri pateikt, ka bērni ir visaugstākā prioritāte.

– Veselības ministrija grasās par vairāk nekā trešdaļu samazināt slimnīcu skaitu, jau ar 13 aprūpes slimnīcām Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūrai nav līgumu par stacionāro pakalpojumu sniegšanu. Daudzām slimnīcām piedāvāts samazināt finansējumu par 50–60%. Ko tas nozīmē pašvaldībām?

– Īsti nav skaidrs, kāpēc tika veidota viena veselības politika, attīstīts slimnīcu tīkls, finansētas iekārtas, un tagad pateikts, ka slimnīcas nav īstais risinājums, lētāka ir ambulatorā aprūpe. Un ko tagad iesāksim ar ēkām, iekārtām, kas sapirktas uz kredīta, kas būs jāatdod no nodokļu maksātāju naudas?

– Vai pašvaldībām nevajadzēja laikus iekrāt ko nebaltai dienai? Vai ir kādas pašvaldības, kur šādi par nākotni domāts?

– Tā saucamajos treknajos gados tie pašvaldību ieņēmumi nebija tik trekni kā valsts daļā, kur pieaugums bija stipri lielāks, jo daļa pati par sevi ir daudz lielāka, un neviens jau ļoti nemetās dalīties ar pašvaldībām. Turklāt pašvaldību rīcībā esošā daļa, salīdzinot ar pienākumiem, ko tās veic, ir par mazu. Savukārt attīstībai budžetā naudu varēja atrast labi ja Rīga un atsevišķas lielās pilsētas. Attīstība notika faktiski tikai uz kredīta.

Otrs iemesls – pēc neatkarības atgūšanas bija sakrājies daudz risināmo lietu. Vairāk vai mazāk pašvaldībās sakārtotas ielas, skolās ļoti daudz investēts, sabūvētas sporta zāles, stadioni sakārtoti, daudz investēts brīvā laika pavadīšanai, kultūras nami renovēti, atbalstīta kultūras dzīve. Ja nebūtu pašvaldību atbalsta, tā kultūras dzīve tāda nebūtu, arī dziesmu svētki ne. Kolektīvi jau visu laiku ir jāuztur.

Pērn, jūtot, ka būs slikti laiki, kaut kādi uzkrājumi pašvaldībām bija, bet tie tika veidoti konkrētiem projektiem. Un tas radīja problēmas valdībai sarunās ar SVF. Salīdzinot 1. janvāri 2008. un 2009. gadā, budžeta starpība ir apmēram 170 miljoni, bet pašvaldības jau neslēdz budžetu janvārī. Ja nauda ir, tā pāriet uz nākamo gadu. Mēs noziņojām SVF, ka šādi uzkrājumi nebūs, man nesaprotamu iemeslu dēļ, un tad janvārī bija milzīgs šoks, ka šie 170 miljoni ir. Bet uzkrājums valstī veido deficītu. Un tagad pašvaldībām saka, ka tās nedrīkst uzkrājumu lietot, ka tas jāsaglabā uz nākamo gadu. Bet kā to paskaidrot sabiedrībai? Ir uzkrājums, ieņēmumi samazinās, jārisina sabiedrībai aktuālas lietas, nauda ir, bet to nedrīkst lietot, lai saglabātu labu fiskālo situāciju? Kā to paskaidrot cilvēkiem?

– Jau kā kļūda novērtēts tas, ka, pieņemot lēmumus par SVF aizdevuma nosacījumiem, nav piedalījušies pašvaldību drēbes lietu speciālisti. Tagad, kad Vašingtonā Latvijas pārstāvji atkal tikās ar SVF un Pasaules bankas kreditoriem, atkal nebija neviena drēbes zinātāja. Jūs gan kaut kādos sarunu posmos piedalījāties.

– Glābām, ko varējām. Var jau būt, ka ātruma dēļ, kādā sākotnējās sarunas notika, vienošanās no Latvijas puses bija kļūdaina gan attiecībā uz saistībām par atalgojumu, gan jau minētajiem budžeta atlikumiem. Turklāt jautājumi netika izrunāti, tostarp par valsts dotāciju samazinājumu pirmsskolas pedagogiem 22,9 miljonu latu apjomā, kas ar 1. janvāri vienkārši tika izņemti ārā.

Pašlaik esam vienojušies, ka pēc decembrī pieļautajām kļūdām sarunās ar SVF tiks pieaicināti arī LPS speciālisti. SVF esam izskaidrojuši, ka nevar negarantēt noteiktu pašvaldību ieņēmumu līmeni, pretējā gadījumā pie noteikta ieņēmumu krituma mēs nevarēsim sniegt pakalpojumus. Tāpat izskaidrojām to, ka pašvaldību darbiniekiem lauku pašvaldībās nemaz nebija nekādas prēmijas un lielās algas, ko prasīja samazināt. Lēmumi tika pieņemti, balstoties uz pieredzi kas neatspoguļoja patieso situāciju visā valstī. Arī PVN palielināšana bija kļūda.

– Arī LPS sanākšanās dzirdēts, ka mēs jau tikai līdz 6. jūnijam, tad nāks citi. Ir tik liela neticība pārvēlēšanai? Tāpēc, ka no četriem ar pusi tūkstošiem paliks tikai 1765, uz ko tēmē vairāk nekā 9000 kandidātu, tāpēc, ka tikai 37 pašvaldībās varēs palikt vēlēšanu saraksti, vai vēl kādi citi iemesli?

– Domāju, iemesli ir dažādi. Iepriekšējās vēlēšanās bija laimīgs tas, kuru ievēlē, šajās būs laimīgs tas, kuru neievēlē. Pašvaldībās strādājošie ļoti labi apzinās to problēmu apjomu, un nav skaidrs, kā tās atrisināt, jo resurss būs ļoti ierobežots. Nav skaidrs, kāds tas būs gada otrajā pusē, vēl mazāk skaidrības par nākamo gadu, lai gan budžets SVF jāizveido uz trim gadiem.

Kad nāca ar ideju par ATR, teica, ka valsts nāks palīgā, mēģinās atrisināt tās problēmas, kas pie jaunās administratīvās struktūras uzpeldēs. Šodien ir pilnīgi skaidrs, ka nekādas palīdzības nebūs, dod, Dievs, saglabāt esošos līdzekļus, bet, izskatās, arī to būs mazāk, bet jāveido jauna struktūra, jārisina problēmas, ko rada bezdarbs, valsts budžeta līdzekļu samazinājums dažādās jomās, izglītībā, veselības aprūpē, ekonomiskās problēmas, drošība...

– Tomēr ir cilvēki, kas kandidē. Kādam jābūt pašvaldības politiķim šodien? Jaunās paaudzes, jaunās domāšanas, zināšanu pārstāvim ar biznesa skatu vai lādzīgam večukam, kas visus uzklausīs?

– Viņam prioritāri jāredz cilvēki ar visām viņu problēmām. Bīstamība jaunajos novados ir tā, ka vara ir tālāk prom no cilvēka, bet tikai deputāti ir lēmēji, pārējie – izpildītāji.

– Jūsuprāt, optimāli ir, ka jaunajā novadā tiek ievēlēti pārstāvji no katra novada un tad katrs velk deķīti uz savu pusi, bet, kā jūs sakāt, redz cilvēku, vai labāk, ka dome veidojas pēc kādiem citiem principiem?

– Diemžēl tur deķīti nevarēs vilkt uz savu pusi, jo deķītis būs par mazu priekš novada, un būs jādomā, kā ar to apsegt tos, kam tas visvairāk vajadzīgs.

– Bet jūs gatavojat kaut kādu plānu B, redzot, ka naudu neiedos, ka deķītis par mazu un par plānu? Bet ko reāli darīt?

– Plānam B jābūt tādam – redzot, ka situācija tuvojas kritiskajai robežai, valstij jānāk palīgā. Cita varianta nav. Jautājums, kā tajā brīdī izdosies pārliecināt valdību un valsti, ka nevar tā vienkārši aizvērt acis un izlikties, ka problēmu nav, jo tad tās no vietējām var pārvērsties par valsts problēmu.

90. gados pašvaldības veiksmīgi tika galā ar daudz smagākām problēmām, gan ekonomiskām, gan politiskām. Tad gan nebija tādas birokrātijas – aparāts un kaudze ar normatīviem kā tagad, pašvaldību deputātiem bija tiesības pieņemt lēmumus. Paanalizējot šo laiku līdz 1994. gadam, kas bija vissmagākais, neredzam tādus kļūdainus lēmumus. Pašvaldības tomēr nodrošināja stabilitāti un elementārās cilvēku vajadzības. Arī tagad pašvaldībām vairāk jāuzticas un jādod tiesības pieņemt lēmumus un atbildēt par tiem. Pieeja – vienam gudrajam no centra mācīt, kā visiem jādzīvo – ir bankrotējusi. Ja mēs to nespēsim mainīt, nevienam neuzticēsimies, būs grūti.

 

Rimšēvičs: Lata devalvācija sagrautu Latvijas ekonomiku vienā naktī

LETA  05/06/09    Lata devalvācija sagrautu Latvijas ekonomiku vienā naktī, - tādu viedokli šodien Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdē pauda Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs.

Rimšēvičs vēlreiz uzsvēra, "cik neloģiskas, bezatbildīgas un muļķīgas" ir dažu ekonomistu runas par lata devalvācijas lietderību un Latvijas Bankas "ietiepību" šajā jautājumā.

Lata devalvācija, pēc Rimšēviča domām, sagrautu vēl atlikušo uzticības mazumiņu Latvijas finanšu sistēmai un veicinātu strauju naudas aizplūšanu no Latvijas bankām. Lata devalvācija sadārdzinātu importējamās izejvielas un enerģiju, palielinātu inflāciju un mazinātu Latvijas uzņēmumu konkurētspēju. Iedzīvotāji nespētu atmaksāt savus parādus, grūtības rastos arī uzņēmējiem, kuri kredītus ņēmuši eiro, bet ienākumus gūst latos.

Patlaban valdības realizētā izdevumu samazināšana, pēc Latvijas Bankas prezidenta domām, ir pareiza taktika, jo "dod iespēju iegūt laiku". Tas veicina arī privātajos uzņēmumos veikt strukturālas reformas, pārskatīt uzņēmumu attīstības stratēģiju.

Kā ziņots, gan premjers Valdis Dombrovskis (JL), gan finanšu ministrs, bijušais centrālās bankas vadītājs Einars Repše (JL) iepriekš kategoriski uzsvēra, ka lats netiks devalvēts.

 

Finansējums samazinās arī vides aizsardzības projektiem

Sallija Benfelde, Žurnāls "Nedēļa"   05/06/09    Konkursus dažādiem zaļiem projektiem un to finansēšanu Latvijā veic Latvijas Vides aizsardzības fonds, kura finansējums šogad jau samazināts gandrīz uz pusi un nākamais gads pagaidām nesolās būt vieglāks.

Fonda likums paredz, ka Latvijas vides aizsardzības fonds (LVAF) ir valsts budžeta līdzekļu kopums vides aizsardzības pasākumu un projektu īstenošanai un tā administrācija ir Vides ministrijas pakļautībā esoša tiešās pārvaldes iestāde. Fonda mērķis ir veicināt ilgtspējīgu tautsaimniecības attīstību, integrējot vides aizsardzības prasības visās tautsaimniecības nozarēs, lai nodrošinātu iedzīvotāju tiesības dzīvot kvalitatīvā vidē saskaņā ar valsts vides politikas pamatnostādnēm, kā arī pietiekamus pasākumus bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un ekosistēmu aizsardzībai. Projektu konkursi tiek sludināti ne tikai ūdeņu aizsardzībai, notekūdeņu savākšanas un attīrīšanas infrastruktūras uzlabošanai, jūras krasta erozijas monitoringam, gaisa piesārņojuma ietekmes uz ekosistēmām monitoringam un līdzīgām lietām, bet viena no vadlīnijām ir arī vides izglītība un audzināšana, kas sevī ietver gan akciju, talku organizēšanu, informatīvo materiālu izdošanu, konkursu rīkošanu un semināru, konferenču organizēšanu, gan vides izglītības nometņu organizēšanu bērniem un jauniešiem.

Gandrīz uz pusi mazāk

LVAF direktore Sandra Bērziņa teic, ka sākotnējais fonda budžets bija 9 343 224 lati, bet jau pēc pirmajiem budžeta grozījumiem pagājušā gada decembrī tas tika samazināts līdz 6 951 279 latiem. Pašlaik atkal notiek visu izdevumu apcirpšana, ministrijai ir iesniegts fonda budžeta samazinājuma projekts, un tas rāda, ka gada finansējums varētu būt nepilni pieci miljoni latu. Protams, par konkrētiem skaitļiem pašlaik vēl grūti runāt, bet ir skaidrs, ka finansējums nepakāpsies virs minētajiem pieciem miljoniem. Protams, LVAF budžeta samazinājums ir skāris ne tikai projektu finansējumu, bet arī fonda darbinieku atalgojumu un citus izdevumus.

"Runājot par prioritātēm, jāteic, ka mūsu situācija ir specifiska, jo konkursi projektiem nākamajam gadam tiek izsludināti iepriekšējā gada nogalē, lai projektiem, kuri jāīsteno nākamajā gadā, varētu laikus noslēgt līgumus. Tādēļ gada beigās, kad budžets vēl bija deviņi miljoni, bija izsludināts konkurss un nauda tika piešķirta plašsaziņas līdzekļiem – radio un televīzijas raidījumiem un žurnāliem un ūdeņu aizsardzības projektiem un monitoringiem. Ūdeņu aizsardzība vienmēr ir bijusi viena no LVAF prioritātēm, lai mazās pašvaldības varētu sakārtot savu ūdenssaimniecību gan attiecībā uz dzeramo ūdeni, gan notekūdeņiem un kanalizāciju. Vēl bija projekti, kuriem vajadzēja turpināties, jo tie bija iesākti iepriekšējā gadā vai gados un tiem ir dažādas saistības. Finansējums tika piešķirts arī bērnu un jauniešu izglītībai – vasaras nometnēm. Naudiņa tika sadalīta, bet tagad to samazina un samazina, tāpēc konkursus šim gadam vairāk nesludinām. Katrā gadījumā varēsim lemt, ko darīt tālāk, kad precīzi būs zināms, cik naudas šogad paliek," stāsta Sandra Bērziņa.

Taisnība, LVAF mājaslapā jau ir ievietots februārī pieņemts lēmums par vairāku projektu konkursu neizsludināšanu: "Latvijas Vides aizsardzības fonda administrācija informē, ka Latvijas Vides aizsardzības fonda padome, ievērojot valsts budžeta līdzekļu taupīšanas pasākumus un izvērtējot Fondam piešķirto valsts budžeta dotācijas apjomu un līdzekļu izlietojuma prioritātes, pieņēma lēmumu šogad neizsludināt vides izglītības projektu konkursus vadlīnijā Vides izglītība un audzināšana, kas paredz akciju, talku organizēšanu, informatīvo materiālu izdošanu, konkursu rīkošanu un semināru, konferenču organizēšanu.

Fonda līdzekļi ik gadu tiek piešķirti dažādiem vides izglītības un audzināšanas projektiem, kuru mērķis ir attīstīt bērnos un jauniešos spēju prasmīgi izanalizēt situāciju un pieņemt tādus lēmumus, kas sekmētu vides kvalitātes uzlabošanos un sabiedrības labklājību. Tādēļ, lai Fonda iespēju robežās veicinātu vides izglītības aktivitātes Latvijā, tiek izsludināts projektu konkurss, kas paredz vides izglītības nometņu organizēšanu bērniem un jauniešiem." Droši vien vietā ir paskaidrot, ka dažādām aktivitātēm, akcijām, bukletu izdošanai un arī bērnu nometnēm konkursi tika sludināti arī uz esošo gadu vairākas reizes gadā, bet LVAF informē, ka šogad šā gada projektiem vairāk nekādu konkursu nebūs. Šogad jau notikušajam un pēdējam konkursam par bērnu nometnēm, kas pieminēts citātā no fonda administrācijas paziņojuma, tika iesniegti 73 projektu iesniegumi, no kuriem 62 projekti, kas bija atbilstoši konkursa nolikumā noteiktajiem administratīvajiem kritērijiem, tika virzīti tālākai vērtēšanai ekspertiem un Latvijas vides aizsardzības fonda konsultatīvajā padomē.

9. aprīlī LVAF padomes sēdē tika pieņemts lēmums atlikt projektu vadlīnijas Vides izglītība un audzināšana aktivitātē Nometņu organizēšana bērniem un jauniešiem iesniegto projektu iesniegumu izskatīšanu uz nākamo fonda padomes sēdi. Konkursa tālākā vērtēšana tika atlikta, jo tomēr nav zināms, cik tās budžetā paliks, lai gan tiek cerēts, ka summa nesamazināsies vēl. Uzreiz jāpiebilst, ka taupības apstākļos fonds nevar izmaksāt projektiem paredzēto naudu uzreiz, bet tikai avansā, kurš nedrīkst pārsniegt 20% no visas projektam paredzētās summas. Savukārt tas nozīmē, ka projektu īstenotājiem var rasties zināmas problēmas, jo, piemēram, par bērnu nometņu organizēšanu, telpām, ēdināšanu un vēl citām lietām samaksāt būtu iespējams tikai pēc tam, kad nometne jau notikusi. Katrā ziņā arī vispedantiskākajiem un rūpīgākajiem projektu īstenotājiem pašlaik neklājas viegli.

Par LVAF nākamā gada plāniem atliek sacīt – protams, kad būs zināms nākamā gada budžets, padome lems par prioritātēm, bet nav pamata cerēt, ka nākamais gads būs dāsnāks par šo. Tiesa gan, visticamāk, ka dažādajiem ūdeņu projektiem nauda tiks dota, jo vides tīrība ir prioritāte, ja šādus projektus salīdzina ar mazāk populārajiem radio vai televīzijas raidījumiem vai arī žurnāliem.

Kā vērtēt padarīto?

Ir projekti, kuru vērtējuma kritēriji ir skaidri un saprotami, var teikt, ka tie ir fiziski aptaustāmi un izmērāmi. Pārbaudot dažādas būves un ietaises, kas saistītas ar ūdeni, tiek ņemtas arī ūdens analīzes, jo pastāv zināmi kritēriji un standarti, kuru dēļ vispār tiek veikta ūdenssaimniecības sakārtošana. Jau grūtāk ir novērtēt dažādus pasākumus un plašsaziņas līdzekļus, jo ne velti mēdz teikt, ka vienam patīk māte, otram meita. Tiesa gan, ir viens veids, ar kuru var pārbaudīt, kā apsaimniekota piešķirtā nauda un vai tās izlietojums atbilst mērķim, kura dēļ tā dota. Bērziņa skaidro, ka pagājušajā gadā ir veiktas 22 projektu kontroles. Būtiski pārkāpumi nevienā projekta īstenošanā neesot atklāti, bijušas atsevišķas kļūdas. Nav bijis gadījuma, kad kādam īstenotājam nācies atmaksāt visu projektam piešķirto naudu, bet sešu projektu īstenotāji atmaksājuši naudu (kopējais apjoms 704,91 lats) par neatbilstoši veiktiem maksājumiem, kas tika konstatēti. Protams, pārbaudes notiek arī šogad, un arī šogad ir lemts par līdzekļu atmaksu, bet par to konkrēti varēs runāt gada beigās.

Lai cik smaga ir budžeta situācija, atliek cerēt, ka LVAF netiks slēgts, jo dažādie ar ūdeņiem un monitoringu īstenotie projekti nes patiesu labumu, tāpat kā bērnu un jauniešu, arī pieaugušo izglītošana. Starp citu, fonda mājaslapā katram interesentam ir atrodams pētījums Atjaunojamo energoresursu izmantošanas iespēju izvērtējums Latvijā līdz 2020. gadam, kas tika īstenots fonda finansētā projektā, un pētījumu veica Rīgas Tehniskā Universitāte.

 

Gaismas pils pamatos norakti miljoni

Kristaps Kārkliņš,  NRA  05/07/09    Kopš LNB būvdarbu sākšanas 2008. gada jūnijā tam jau izlietoti 21 291 468,86 lati, ieskaitot 13 miljonus latu avansa maksājumus (mobilizācijai būvlaukumā, tā iekārtošanai un būvdarbu uzsākšanai, priekšapmaksai materiālu pasūtīšanai), taču neviens nespēj atbildēt, kad sāksies jaunās LNB ēkas izmaksu samazināšana.

Pirms pusotra mēneša, kad Gaismas pils būvlaukumu apmeklēja jaunais kultūras ministrs Ints Dālderis, būvnieki stāstīja, ka sabiedrībai publiski ir pieejami pārskati par visiem izlietotajiem līdzekļiem. Neatkarīgā noskaidroja, ka nav nevienas atskaites, kur būtu redzams LNB piešķirto līdzekļu izlietojums. Tikai pēc ilgstošas uzstājības izdevās noskaidrot, ka līdz 1. aprīlim būvnieki no valsts aģentūras Jaunie Trīs brāļi (J3B), kas ir šā projekta pasūtītājs, esot saņēmuši jau 21 miljonu latu.

J3B komunikācijas nodaļas vadītāja Elīna Bīviņa saka: "Būvdarbu veikšanas koptāmes un būvdarbu veikšanas kopsavilkuma aprēķini, kas publicēti J3B mājaslapā, ir visu kopējo ēkas būvniecības izmaksu galvenais atskaites punkts."

Faktiski tas nozīmē, ka LNB celtniekiem, lai arī izmaksas būvniecības nozarē ir ievērojami samazinājušās, joprojām tiek maksāts pēc 2008. gada pirmajā pusē tapušiem aprēķiniem. Tam gan nepiekrīt Gaismas pils pasūtītāji.

"Šīs tāmes, kas ir būvdarbu līguma pielikums, tiek ņemtas par pamatu, reizi ceturksnī veicot izmaksu indeksāciju atbilstoši Centrālās statistikas pārvaldes datiem par faktiskajām cenām/izmaksām būvniecības nozares pamatkategorijās: darba algas, materiāli un mašīnu/mehānismu izmaksas. Samazinoties kopējiem finanšu rādītājiem būvniecības nozarē, ir nodrošināta finanšu līdzekļu ekonomija LNB ēkas būvniecībā," skaidro E. Bīviņa.

Neoficiāla informācija liecina, ka deflācija būvniecības izmaksām šā gada pirmajā ceturksnī varētu būt 5,8 procenti, tātad par šādu summu J3B nāktos samazināt turpmākos maksājumus būvniekiem. "Balstoties uz šo rādītāju, mēs modelējām būvniecības izmaksas un secinājām, ka projekta kopējās izmaksas varētu samazināties no 114 miljoniem latu līdz 86 miljoniem latu," apgalvo J3B vadītājs Zigurds Magone.

Būvnieki šogad paredzējuši Gaismas pils būvlaukumā veikt darbus par nepilniem 27 miljoniem latu. Gadījumā, ja nolemtu iesaldēt LNB būvniecības projektu, tieši šādu summu nāktos maksāt būvniekiem par būvdarbu pārtraukšanu. Neatkarīgā jau vairākkārt ir rakstījusi, ka J3B speciālisti, kuri sagatavoja līgumu par LNB būvdarbu veikšanu, tajā nav iekļāvuši punktu par būvdarbu apturēšanu.

 

Par likuma varu valstī

Jānis Urbanovičs, Saskaņas centrs, NRA  05/07/09    Pēdējās dienās mūsu valdošās koalīcijas runasvīri nākuši klajā ar visai oriģināliem paziņojumiem: tā premjers V. Dombrovskis tautai piedāvā atteikties no tiesiskās paļāvības principa un "vēl visādiem citiem principiem", vēl citi ar varu apveltītie rosina valstī ieviest "ārkārtas stāvokli finanšu jomā".

Par šiem juridiski dīvainajiem izteikumiem varētu vienīgi pasmaidīt, ja vien tie netiktu realizēti dzīvē. Tā Saeimas vairākums nepilna mēneša laikā pensiju jomā pieņēma divus likuma grozījumus, kuru prettiesiskumu nenoliedz paši balsotāji. Bet tik un tā nobalsoja "par", jo "tā vajag". Šī ir ļoti bīstama tendence, kas grauj pašus valsts pamatus.

Tiesiskās paļāvības princips, ko neatzīst V. Dombrovskis, nav tikai abstrakts princips, bet būtiska Satversmes 1. panta sastāvdaļa. "Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika," saka Satversmes 1. pants. Šie lakoniskie vārdi pēc Satversmes tiesas un daudzu valstu konstitucionālo tiesību speciālistu atzinuma satur vairākus tiesību pamatprincipus: bez tiesiskās paļāvības principa arī samērīguma principu, tiesiskas valsts principu, sociālas valsts principu, labas pārvaldības principu un citus. Piedāvājot atteikties no tiesiskās paļāvības principa, V. Dombrovskis faktiski piedāvā sašaurināt Satversmes 1. panta saturu. Lai cik varens pats savās acīs sev šķistu premjers, tādas tiesības ne viņam, ne Saeimai nav dotas. Satversmes 1. pantu var grozīt vienīgi tautas nobalsošana. Šie prettiesiskie lēmumi pensiju jomā (pensiju indeksācijas atcelšana, sociālā budžeta līdzekļu pārdale) tiek pamatoti ar valdības solījumiem starptautiskajiem aizdevējiem. Bet saskaņā ar Satversmes 1. pantu Latvija ir ne tikai demokrātiska, bet arī neatkarīga republika, kas pati pieņem un pilda savus likumus, nevis akli pakļaujas ārvalstu diktātam.

Lai atteiktos no šīs apgrūtinošās likumu varas, mūsu valdošajiem dzimst idejas izsludināt valstī "ārkārtas stāvokli", kas ļautu valdībai darīt, ko grib, bez apgrūtinošajiem likumības pinekļiem. Dažus soļus šajā virknē jau spēra I. Godmaņa valdība (pēkšņā PVN likmes paaugstināšana, īpaša darba samaksas kārtība 2009. gadam), tagad šo procesu gatavojas turpināt arī V. Dombrovska valdība.

Jāsaka gan, ka nekādu "ārkārtas stāvokli" Latvijas likumdošana nepazīst. Satversmes 62. pants gan runā par izņēmuma stāvokli, kuru Ministru kabinets ir tiesīgs izsludināt, "ja valsti apdraud ārējais ienaidnieks vai ja valstī vai tās daļā ir izcēlies vai draud izcelties iekšējs nemiers".

Varbūt pasaules finanšu krīzi arī varētu mēģināt nosaukt par Latvijas ārējo ienaidnieku, bet diezin vai šādam apzīmējumam piekritīs konstitucionālo tiesību speciālisti, jo faktiski šis ienaidnieks slēpjas nevis kaut kur ārpusē, bet gan mūsu pašu galvās un nepārdomātajos lēmumos.

Paldies Dievam, līdz iekšējam nemieram mēs vēl neesam nonākuši, lai gan valdības solītās dramatiskās reformas (samazināšanas) veselības aprūpes un izglītības jomā varētu izraisīt arī šādu rezonansi. Tātad arī izņēmuma stāvoklim valstī nav tiesiska pamatojuma. Un, ja arī tāds būtu, likums Par izņēmuma stāvokli valdībai nebūt nedod tiesības brīvi pārkāpt Satversmi un likumus, bet atļauj vienīgi noteikt īpašu pārvaldes kārtību valstī vai tās daļā.

Tādējādi grozi, kā gribi, bet ar Satversmes revidēšanu un likumu darbības apturēšanu mūsu valdošajiem nekas nesanāks. Ja tomēr šādi mēģinājumi būs, tad Saskaņas centrs kā Saeimas opozīcija lūgs Saeimai un valdībai izrakstīt pastāvīgu caurlaidi uz Satversmes tiesas namu, jo mēs nepieļausim likuma varas graušanu valstī, kam nekāda krīze nedod attaisnojumu.

 

Par politisko psiholoģiju pirms vēlēšanām

Sallija Benfelde, Žurnāls "Nedēļa"   05/07/09    Agrāk vai vēlāk pēc vēlēšanām gandrīz katrs sev uzdod jautājumu, kā varējis noticēt to politiķu solījumiem, par kuriem nobalsojis? Nedēļa piedāvā īsu ieskatu politiskās psiholoģijas nozarē, kura analizē politiskos procesus sabiedrībā no psiholoģijas viedokļa.

Patiesībā Latvijā politiskā psiholoģija nav svešs jēdziens, jo ar to – varbūt aiz slēgtām durvīm – nodarbojas ne tikai sabiedrisko attiecību speciālisti un polittehnologi. RPIVA profesore Guna Svence ir uzrakstījusi grāmatu Ievads politiskajā psiholoģijā. Tās ievadā par šo psiholoģijas nozari rakstīts: "Kas ir politiskā psiholoģija un kas ir tās pētījuma priekšmets? Politiskā psiholoģija ir jauna psiholoģijas apakšnozare Latvijā un Eiropā. Psiholoģijai kā zinātnei vispār šobrīd ir tendence dalīties jaunās apakšnozarēs. Tā nu radusies jauna apakšnozare, par ko vēl zinātnieki strīdas, kas tā īsti ir un kā tajā ir vairāk – politikas vai psiholoģijas.

Pirmās publikācijas politiskajā psiholoģijā parādījās ASV jau 70. gados, Eiropā, vismaz spriežot pēc zinātnisko psiholoģijas kongresu referātu un darba grupu nosaukumiem, relatīvi nesen – 90. gadu beigās, Krievijā – jau 80. gados."

Ja ir vēlme ielūkoties cilvēka rīcības motīvu dziļumos, interesanti ir lasīt psihoterapeita Artūra Utināna grāmatu DNS, matrice un cilvēka uzvedība. Tiesa gan, šajā darbā lasāmais ir visai šokējošs. "Zemapziņas analīzes pētnieks Zigmunds Freids rakstījis, ka cilvēce ir saņēmusi trīs triecienus savam narcisismam (iedomīgajai patmīlībai): pirmo triecienu sagādāja Koperniks, pasakot, ka Zeme nav pasaules centrs; otro triecienu deva Darvins, pasakot, ka cilvēks nav dievišķs, bet cēlies no pērtiķa; trešo triecienu devis viņš pats, Freids, atklājot, ka cilvēku vada instinkti pēc baudas. Cilvēks ir tikai bezpalīdzīgs jātnieks uz mežonīga zirga – instinkta – muguras. Tomēr Freids nezināja, ka dabaszinātnes ir sagatavojušas ceturto triecienu cilvēces iedomībai, ka instinkti it kā domāti indivīda baudai. Patiesība ir daudz briesmīgāka. Bet ne mazāk interesanta," raksta Utināns savā grāmatā.

Protams, psihoterapeitam var piekrist vai nepiekrist, un sīkāk par šo grāmatu šoreiz netiks rakstīts. Pavisam vienkārši, neiedziļinoties detaļās un precīzos zinātniskos formulējumos, var teikt, ka tās autors apgalvo, ka vienīgā dzīvības jēga ir tās turpinājumā jeb vairošanās procesā. Bauda, par ko cilvēki gadsimtu gaitā ne mazums rakstījuši un apsprieduši, ir vien līdzeklis sekmīgam dzīvās būtnes vairošanās procesam, un visu instinktu dziļākā un vienīgā jēga ir vairošanās. Tiesa, šī ziņa ir dziļi noslēpta cilvēka zemapziņā, un viņš patiesībā lielāko tiesu pat nenojauš, ka viņa darbību lielā mērā regulē un nosaka vairošanās instinkts, kurš bieži aizsedzas ar dažādām citām vēlmēm. Vienkāršoti var sacīt, ka indivīds, kuram kaut kādā mērā ir problēmas, kas saistītas ar vairošanos, bieži mēdz būt valdonīgs, despotisks, uzkrītošs vai pat ļoti izaicinošs, tādā veidā neapzināti kompensējot kādus trūkumus. Protams, vēlētāji var priecāties un uzjautrināties par viņiem netīkamiem politiķiem, piedēvējot tiem problēmas vairošanās procesā, bet tas, protams, būtu pavisam primitīvs skaidrojums. Lai kā, šoreiz nedaudz vairāk par politisko psiholoģiju un dažiem tās pamatpostulātiem.

Kad sākas politika?

Savā grāmatā profesore Svence raksta, ka politika veidojas tad, kad rodas sasprindzinājums, kad konflikts, pretrunas starp apzināto un nepazināto, starp harmonijas iespēju un cīņu. Politikas rašanās nosacījumi ir: 1) grupa, kura sevi apzinās; 2) grupa sevi atdala no citām grupām (mēs un nemēs) ar saviem simboliem un rituāliem; 3) kāds, kādi sevi apzinās grupā kā atšķirīgus; 4) ir acīmredzama atšķirība grupā, kuri ir valdošie un kuri ir pakļautie; 5) ir likumīgi apstiprināta vara – grupas vairākums to brīvprātīgi atzinuši un pakļaujas tai; 6) ir apzināta varas un spēka izmantošana, lai valdītu; 7) grupā ir noteiktas normas un prasības.

Tātad politikas primārais nosacījums ir grupa kā tāda – noteikts cilvēku daudzums (lai dibinātu partiju – 200), kurus vienotu līdzīga domāšana jeb zemapziņas tēli, vēlmes, ideāli, līdzīga uzvedība, kas izpaužas rituālos un simbolos (arī runas maniere, verbālā un neverbālā komunikācija ir simboliska) ikdienā un reklāmās. Piemēram, tēvs Sergijs izdomāja dibināt partiju Atmoda. Kāds ir rituāla fons? Viens pats viņš stāv uz Dailes teātra skatuves un dzied, zālē sēž septiņi cilvēki, no kuriem pieci ir žurnālisti. Partiju nenodibināja. Bez grupas partiju nodibināt nav iespējams.

Pazīme, kad grupā kāds sevi apzinās kā atšķirīgu, ir būtiska, tā nodrošina politikai nepieciešamo sasprindzinājumu, jo bez tā nav politikas. Ja nav ārēja ienaidnieka, uz ko atsaukties, var mākslīgi radīt vai var spontāni rasties iekšējais ienaidnieks, kad vienā partijā saplēšas divi vadoņi.

Tikpat nozīmīga ir pazīme, kad grupa sevi apzinās kā atšķirīgu citu grupu vidū, tas izpaužas izjūtā MĒS un CITI. Politikā šīs atšķirības demonstrēšanai ir liela nozīme, lai tevi pamanītu. Acīmredzamā atšķirība, kuri ir padotie un kuri ir valdošie, arī rada politiskās psihoanalīzes fonu – tad, nu, ir iespēja izcelties, demonstrēt, kurš ir kurš, un izjust konkurenci, vēlmi identificēties un īstenot ambīcijas, bez kā politika nav iespējama. Ambīcijas arī var uzskatīt par libido enerģijas uzkrājumu.

Nozīmīgi ir arī apzināti – ar gribu – realizēt varu grupā, bez tā nevar norisināties politiskie procesi: ja neviens nepiesakās uz procesa pārvaldīšanu, grupas savākšanu un idejas īstenošanu, stratēģijas izstrādāšanu un cīņas metožu izvēli, tad politiskais process sāks atgādināt atbalsta vai psihoterapijas grupu psiholoģijā, kur visi kā viens un viens par visiem, nav vadoņu, ir tikai atkarīgie no pašplūsmā ejošā spontānā procesa. Kādam ir jāgrib realizēt varu, lai sāktos politika.

Bārenis jeb Mazais cilvēks

Latvieši sevi parasti nesauc par "mazajiem cilvēkiem", kā to dara psihologi, runājot par konkrētu cilvēka tipu, bet runā par bāreņu tautu, tātad par tautu, kurai nodarīts pāri un atņemts tas, kas pienākas katram cilvēkam, – māte. Mātes vārds, protams, šajā gadījumā nozīmē Dzimteni, Latviju. Mūsdienās, ar krietnu ironijas piedevu, aiz kuras tas pats aizvainotais bārenis ir paslēpies, populāri ir kļuvuši dažādu politiķu dažādi izteicieni un apzīmējumi: reņģēdāji, muļķu zeme, pingvīni.

Interesants ir profesores Svences piedāvātais ieskats Mazā cilvēka tieksmē pēc varas, atzīšanas, mazvērtības izjūtas kompensācijas, jo uz ikdienas politiskās skatuves šādi cilvēki ir manīti arī Latvijā: "Runājot par Mazā cilvēka neirotisko tiekšanos pēc sava nozīmīguma izcelšanas un varas, lai kompensētu savu mazvērtības izjūtu, var izmantot Junga jēdzienu "psihiskā inflācija". Tas ir psihisks fenomens, kad cilvēks, dzīvojot un sevi priekšstatot iztēlē, paplašina savas individualitātes robežas un iedomās piepilda savu telpu, kuru parastā veidā nespēj piepildīt. Tā rezultātā viņš sevi sāk izjust kā pārcilvēku vai "dieviem līdzīgo".

Līdzīgs process var notikt ar kādu nāciju vai grupu, kad viņi sāk sevi izjust kā dieva vietniekus zemes virsū vai īpašākus par citiem. Dzīvojot šādā sabiedrībā, kur šī apziņa tiek iepotēta jau no mazām dienām zemapziņā, indivīds var pazaudēt individuālo arhetipu un sevi identificēt tikai ar kolektīvo apziņu. Līdzīgi arī ikdienā kāds var sevi identificēt ar oficiālo titulu vai amatu, aizstājot savu ES ar kolektīvā definēto vērtību, ar kolektīvo identitāti. Rezultātā var notikt indivīda personības atrofēšanās, līdz ar to cilvēks dzīvo nevis kā ES, bet kā noteikts Amats, Tituls. Ja zudīs amats, zudīs dzīves jēga. Var identificēties ne tikai ar amatu vai titulu, bet arī ar kādu propagandētu ideju, tad veidojas politiskais fanātisms – kad cilvēks vairs nepārstāv sevi, bet ideju, EGO vietā ir stājusies ideja. Ar šādiem cilvēkiem, īpaši, ja viņu ir daudz – masā –, var visvieglāk manipulēt, jo, sagraujot vai atslābinot EGO spēku, var to aizvietot ar Super Ego (sabiedriskā norma, politiskā ideja). Kā piemēru var minēt Hitlera armijas (tikpat labi arī citu totalitāro režīmu armiju) propagandu, ka viņi būs pasaules kungi un pat Dievs ir ar jums (uzraksts uz jostas sprādzes).

Ja šāds Mazais cilvēks kļūst par vadītāju vai līderi kādā grupā, var sākties hipertrofētas kompensācijas. Tas var izpausties divējādi: 1) ekstrauz āru demonstrējot savu varu, pie tam bez mokošiem sirdsapziņas pārmetumiem, 2) introslēptā varas vēlme, ārēji var likties kluss un inteliģents (stereotips: ar brillītēm un necili pelēks), bet iekšējā vēlme iegūt varu ir neirotiskāka – neizrādot vēlmes, sasprindzinājums pieaug. No šādiem pelēkajiem kardināliem visbiežāk veidojas tirāni, despoti un manipulatori.

Visus neirotiskos potenciālos vai esošos tirānus vieno bērnībā pārdzīvotā emocionālā vai pat fiziskā vardarbība, šis cilvēks, iespējams, ilgstoši ir izjutis bailes no kāda Lielā cilvēka, izjutis izmisumu un bezspēcību. Tālākajā dzīvē viņš centīsies atriebties, vai nu identificējoties uz kādu laiku ar kādu blakus esošu priekšnieku, to kopējot un pielūdzot, vai noliedzot viņu un vērpjot intrigas. Iegūstot reālu varu, viņš, iespējams, tiranizēs un vērps intrigas tikpat klusām un ārēji inteliģenti.

Politiskajā sfērā iekļuvis līderis ar uzpūsto personības nozīmīgumu, izjūt pašpārliecinātību, varaskāri, visvarenību un var iekrist megalomānijā, kad arī citiem liek atzīt savu "dievišķumu". Īstenībā viņš kompensē dziļi slēpto bezspēcību, un, pieaugot bezspēcībai, pieaug tirānijas spēks.

 

150 miljonu kredīti slimnīcām var izrādīties ņemti bezjēdzīgi

Liene Barisa,  NRA  05/11/09    Treknajos gados ar strauju uzrāvienu sāktā ārstniecības iestāžu renovācija un celtniecība, kurai ar valsts galvojumu ņemti kredīti par kopējo summu vairāk nekā 150 miljonu latu apmērā, tagad var izrādīties pārsteidzīga un pat bezjēdzīga.

Turklāt ne tikai tāpēc, ka ir slimnīcas, kas ar saviem kredītmaksājumiem vairs galā netiek un atsevišķos gadījumos valstij kā galvotājam jau bijis jāiesaistās kredīta atmaksā, bet arī tādēļ, ka nav zināms, vai par šiem miljoniem izremontētās ēkas vispār kādam būs vajadzīgas.

"Es neesmu tik vecs, bet man sirds neizturētu, ja man vajadzētu visas šitās lampas, visas jaunās gultas un operāciju galdus skrūvēt un pa puscenu kādam pārdot," sarunā ar Neatkarīgo izteicās Ludzas slimnīcas vadītājs Juris Atstupens. Šī ārstniecības iestāde jau saskārusies ar maksājuma problēmām, un Finanšu ministrijai nācies divas reizes maksājumu bankai – katrā reizē aptuveni pa 100 000 latu – nomaksāt slimnīcas vietā. J. Atstupens ir pārliecināts, ka slimnīca noteikti atgūtos un finansiālā situācija nostabilizētos, ja tik ļautu ar pilnu jaudu strādāt. Taču viss nenotiek, kā cerēts. Šogad pirmajā ceturksnī valsts piešķirtās kvotas jeb pieejamais finansējums bija 85 procenti no iepriekšējā gada. Otrajā ceturksnī vienubrīd – jau tikai 48,6% no pērnā gada summas, bet tagad, nedaudz palielinot finansējumu, – 58 procenti.

Ministrija pati akceptēja

"Mēs uzcēlām slimnīcu, esam gatavi sniegt pakalpojumus – tos pašus, ko mēs sniedzām, tikai daudz labākā kvalitātē, ieskaitot operācijas un dzemdniecības pakalpojumus. Taču tagad no ministrijas noprotams, ka Ludzas slimnīcai vairāk jāvirzās uz sociālās aprūpes pusi," sacīja J. Atstupens. Slimnīca par 2006. gadā ņemto kredītu ir izremontēta, uzcelts jauns korpuss, katlumāja, malkas noliktava, skābekļa stacija, helikoptera laukums. Nopirktas jaunas gultas un iekārtas. Bez kredīta ieguldīti arī pašas slimnīcas līdzekļi – 259 000 latu, valsts un

pašvaldības finansējums 1 750 000 latu apmērā. Kopumā tas viss izmaksāja gandrīz septiņus miljonus latu.

Slimnīcas vadītājs teic, ka saprastu, ja renovācija būtu notikusi pašiem uz savu galvu. "Tagad bieži no ministrijas dzird – jūs paši ņēmāt, paši tagad ziniet, kā tikt galā. Jā, mēs ņēmām. Bet katrs solis bija saskaņots ar [Veselības ministrijas] finanšu departamentu, konkursus rīkoja ministrija, atlasi uz finansēšanas avotu – ministrija," stāsta J. Atstupens. Viņš turklāt joprojām ir pārliecināts, ka toreiz arī tika pareizi darīts, ka tika ņemts kredīts. "Kāpēc [bijušais veselības ministrs Gundars] Bērziņš mūs izvēlējās – ne es tajā partijā, ne ko... Eiropas Savienības kartē mēs esam pierobežā pa vidu divām valstīm. Bērziņš jau teica – visi pierobežā sacēluši slimnīcas, un mums bija, goda vārds, kauns, ja mums kādu no ārvalstīm te ieveda – 19.–20. gadsimts! Tāpēc Ludza tika izvēlēta," viņš atgādināja.

Procenti jāmaksā, celt nevar

Ar līdzīgām problēmām saskārušās vēl vairākas Latvijas slimnīcas. Saskaņā ar Finanšu ministrijas sniegto informāciju pēc valsts finansiālās palīdzības kredīta maksājumu segšanai gan vērsusies vēl tikai Kuldīgas slimnīca. Taču neskaidrība par nākotni bažīties liek arī citiem. Piemēram, 2007. gadā līgums ar Ziemeļu investīciju banku par 26,3 miljonu eiro jeb 18,5 miljonu latu kredītu noslēgts Rīgas psihoneiroloģiskajai slimnīcai. Reāli šo naudu pat nav pagūts izlietot paredzētajiem mērķiem, jo plāni iesaldēti ministrijas nodoma dēļ slimnīcu pārcelt uz citu vietu, pievienojot Austrumu slimnīcai. Taču kredīta procenti bankai jau jāsāk atmaksāt, ko slimnīca arī dara. Turklāt reorganizācijas gadījumā bankai būs tiesības atprasīt visu parādu un procentu maksājumus uzreiz – neizpildīta līguma dēļ, jo kredītu var izlietot tikai paredzētajiem mērķiem paredzētajā vietā.

Jāpiebilst, ka arī gadījumā, ja tiek lūgta valsts palīdzība, lai maksājumus segtu no valsts budžeta līdzekļiem, tas nenozīmē, ka ārstniecības iestāde tikusi vaļā no sloga. Parāds, turklāt ar procentiem, dažu gadu laikā jāatmaksā arī valstij.

Lielās pagaidām nesūdzas

Vairākās aptaujātās slimnīcās Neatkarīgajai teica, ka lielu problēmu ar maksājumiem neesot. "Valsts finansējumu jau nepiešķir kā iestādei, finansējums nāk pēc pacienta, un mums ir daudz pacientu grupu, kurām citur veselības aprūpes pakalpojumus nesniedz – tā pati onkoloģija, ķīmijterapija, apdegumu centrs, mikroķirurģija. Ja šos pacientus turpina Latvijā finansēt, tad ar šo naudas plūsmu mēs varam rēķināties," pastāstīja Rīgas Austrumu slimnīcas valdes priekšsēdētājs Viesturs Boka. Viņš gan piebilda – ja būtiski samazināšot šo finansējumu, tad gan grūti paredzēt, kas notiks. Tomēr šobrīd kredīta dēļ neesot pamata naudu taupīt citur.

Pagaidām problēmas ar kredītu atmaksu nesaredz arī Bērnu klīniskā universitātes slimnīca. Šobrīd gan celtniecības darbi, gan kredīta maksājumi tiekot veikti, ievērojot laika grafiku, apliecināja slimnīcas sabiedrisko attiecību speciāliste Romēna Namniece. Taču arī šajā slimnīcā problēmas varētu rasties, ja tiks samazināts slimnīcas budžets. No kredīta piešķiršanas 2006. gada 1. novembrī līdz šim brīdim jau samaksāti 29 498 eiro par kredīta līdzekļu rezervēšanu, kā arī tiek veikti procentmaksājumi no izmantotās kredīta daļas. Bet kredīta pamatsumma esot jāsāk atmaksāt no 2011. līdz 2040. gadam.

Valsts galvotie kredīti no 2006. gada ārstniecības iestāžu renovācijai

Ēku un infrastruktūras rekonstrukcijai un renovācijai

• Ģintermuiža 10 457 110 latu (Depfa banka plc)

• Strenču psihoneiroloģiskā slimnīca 1 884 120 latu (Ziemeļu Investīciju Banka)

• Bērnu psihoneiroloģiskā slimnīca Ainaži 1 270 400 latu (Ziemeļu Investīciju Banka)

• Daugavpils psihoneiroloģiskās slimnīca 10 336 140 latu (Depfa banka plc)

• Aknīstes psihoneiroloģiskā slimnīca 3 312 230 latu (Ziemeļu Investīciju Banka)

Jaunuzceltā korpusa nodošana ekspluatācijā

• Ludzas rajona slimnīca 4 000 000 latu (Ziemeļu Investīciju Banka)

Jaunā korpusa rekonstrukcijai, celtniecībai un medicīniskā aprīkojuma iegādei

• Bērnu klīniskā universitātes slimnīca 18 350 000 latu (Depfa banka plc)

Infrastruktūras sakārtošanai

• P.Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca 46 400 000 latu (Depfa banka plc)

• Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs 18 514 000 latu (Ziemeļu Investīciju Banka)

• Rīgas Austrumu slimnīca 39 056 000 latu (Depfa banka plc)

• Kopā valsts galvojusi kredītus slimnīcām 153 580 000 latu apmērā

 

Grūtups: Latvijā nepieciešams ieviest prezidentālu valsts pārvaldi

LETA  05/11/09    Latvijā ir nepieciešams mainīt valsts pārvaldes formu un pāriet uz prezidentālu valsti, šādu viedokli intervijā "Latvijas Avīzei" paudis jurists Andris Grūtups.

"Ne pirmo reizi saku, ka pastāvošā politiskā sistēma, politiķu ķīviņi un nestabilās valdības nespēj nodrošināt valsts ekonomisko un politisko kursu. Līdzšinējā sistēma, kurā mēs apkarojam viens otru, ir postoša Latvijai un ir pierādījusi, ka nespēj vadīt valsts ekonomisko un ideoloģisko politiku. Tāpēc mums vajadzētu veidot prezidentālu valsti, kur tauta ievēlētu prezidentu un viņam būtu tiesības izraudzīties valsts pārvaldes aparātu. Prezidents noteiktu arī valsts politisko un ekonomisko virzienu, bet parlamentam tiktu saglabāta likumdošanas un izpildvaras kontroles funkcija, kā tas ir daudzās pasaules valstīs," teicis Grūtups.

"Jāatzīst, zemapziņā prezidentālo varu saistām ar autoritārismu, jo Latvijā šāda pieredze ir. Taču no tā nebūtu jābaidās, jo autoritārisms ekonomiskajā ziņā nes tikai labumu, un tā nebija tautas vaina, ka Kārlis Ulmanis bija tik gļēvs un 1940.gadā pieļāva valsts okupāciju," argumentējis advokāts.

"Bija viena doma - ātrāk sagraut veco, sociālistisko, un radīt jaunu sistēmu, kas visu atrisinās. Dzīve pierādīja, ka mēs bijām pārāk pārsteidzīgi "revolucionāri", pārņemti ar vienu liberālisma ideju, tāpēc nebūšu grēkojis, ja atzīšos, ka savu viedokli esmu mainījis. Dzīve ir parādījusi, ka tas nav bijis visai pareizs un ka liberālisms visu neatrisina. Latvijā lielākā daļa cilvēku ir jāorganizē, jo par uzņēmējiem spējīgi būt tikai četri līdz seši procenti no sabiedrības. Pārējiem darba vietas ir jāsagādā. Ja to nedarīsim, panāksim, ka valsti pametīs arvien lielāka sabiedrības daļa," uzsvēris Grūtups.

Grūtupa skatījumā, izglītībā esot laiks atgriezties pie "absolūti patriotiskām idejām, audzinot tās jau pirmajā klasē, uzsverot, ka Latvijas valsts ir augstākā vērtība". "Valsti nodibinājām tāpēc, ka, pirmkārt, bijām nobrieduši savai valstij un, otrkārt, apzinājāmies, ka bez savas valsts latviešu nācija nevar pastāvēt. Šīs patiesības ir jāpaceļ valsts ideoloģijas līmenī, mērķtiecīgi to propagandējot."

"Mani uztrauc arī tas, ka nav dzirdama valdošo spēku iedvesmojoša un organizējoša balss tautsaimniecības atdzīvināšanai, pirmkārt, rūpniecības atjaunošanai. Pirmskara Latvijā taču darbojās valsts elektromehāniskā rūpnīca VEF. Liberāļu uzskats, ka valstij nevajag nodarboties ar saimnieciskām lietām, ar uzņēmējdarbību, ir ļoti vienpusējs un neatspoguļo pastāvošo dzīves daudzpusību," piebildis advokāts.

 

Intervija ar Andri Grūtupu: «Latvijā lielākā daļa cilvēku ir jāorganizē!»

Māra Libeka,  Latvijas Avīze      05/11/09   Pazīstamais advokāts un vairāku grāmatu autors ANDRIS GRŪTUPS atnāca uz redakciju, būdams ļoti nobažījies par jauniešu aizplūšanu no Latvijas, ko saista ar vadošo politiķu mazspēju nacionāli patriotiskās audzināšanas un nacionāli patriotiskas ideoloģijas veidošanā. Ar A. Grūtupu tikās žurnālisti Voldemārs Krustiņš, Viesturs Serdāns un Māra Libeka.

A. Grūtups: – Mani, tāpat kā daudzus Latvijas pilsoņus, satrauc pieaugoša jaunatnes došanās uz ārzemēm. Rodas sajūta, ka valsts augstākās amatpersonas pārāk maz dara un pat ne visai pilnīgi novērtē šā procesa nozīmību. Neesmu dzirdējis ne Valsts prezidenta, ne citu augstāko valsts amatpersonu skaidru pozīciju šajā jautājumā. Nevajadzētu kautrēties un nepārprotami pateikt, ka valsts uzdevums ir audzināt patriotus, gādāt par jauniešiem, jo Latvija visiem kopīgi jāceļ, nevis jāmeklē laime ārpusē. Ir nepieņemami, ka Valsts prezidents aizbrauc uz Īriju un taisnojas, ka mēs, lūk, jums nevaram Latvijā sagādāt pienācīgus apstākļus. Tā ir nepareiza pieeja. Valsts taču pieder mums visiem kopā, un kopā mums tā ir jābūvē.

Tāpēc arī izglītībā ir laiks atgriezties pie absolūti patriotiskām idejām, audzinot tās jau pirmajā klasē, uzsverot, ka Latvijas valsts ir augstākā vērtība. Valsti nodibinājām tāpēc, ka, pirmkārt, bijām nobrieduši savai valstij un, otrkārt, apzinājāmies, ka bez savas valsts latviešu nācija nevar pastāvēt. Šīs patiesības ir jāpaceļ valsts ideoloģijas līmenī, mērķtiecīgi to propagandējot.

Mani uztrauc arī tas, ka nav dzirdama valdošo spēku iedvesmojoša un organizējoša balss tautsaimniecības atdzīvināšanai, pirmkārt rūpniecības atjaunošanai. Pirmskara Latvijā taču darbojās valsts elektromehāniskā rūpnīca VEF. Liberāļu uzskats, ka valstij nevajag nodarboties ar saimnieciskām lietām, ar uzņēmējdarbību, ir ļoti vienpusējs un neatspoguļo pastāvošo dzīves daudzpusību.

Un visbeidzot ir nobriedis risināšanai jautājums par valsts pārvaldes formas maiņu. Ne pirmo reizi saku, ka pastāvošā politiskā sistēma, politiķu ķīviņi un nestabilās valdības nespēj nodrošināt valsts ekonomisko un politisko kursu. Līdzšinējā sistēma, kurā mēs apkarojam viens otru, ir postoša Latvijai un ir pierādījusi, ka nespēj vadīt valsts ekonomisko un ideoloģisko politiku. Tāpēc mums vajadzētu veidot prezidentālu valsti, kur tauta ievēlētu prezidentu un viņam būtu tiesības izraudzīties valsts pārvaldes aparātu. Prezidents noteiktu arī valsts politisko un ekonomisko virzienu, bet parlamentam tiktu saglabāta likumdošanas un izpildvaras kontroles funkcija, kā tas ir daudzās pasaules valstīs. Jāatzīst, zemapziņā prezidentālo varu saistām ar autoritārismu, jo Latvijā šāda pieredze ir. Taču no tā nebūtu jābaidās, jo autoritārisms ekonomiskajā ziņā nes tikai labumu, un tā nebija tautas vaina, ka Kārlis Ulmanis bija tik gļēvs un 1940. gadā pieļāva valsts okupāciju.

V. Krustiņš: – K. Ulmanim nevajag šo grēku piesiet. Valsti ieņēma ar karaspēku, pakļāva ar varu. Bet daudzi jums iebilstot sacīs, ka tieši jūs bijāt privatizācijas tēvs un sarakstījāt tādus likumus, kas iznīcināja daudzus uzņēmumus. Vai jūs tagad atzīstat, ka nerīkojāties pareizi?

– Atzīstu, ka dzīvē nekas nestāv uz vietas un ka toreiz mēs atradāmies liberālās ekonomikas uzskatu valgos. Tomēr bija viena doma – ātrāk sagraut veco, sociālistisko, un radīt jaunu sistēmu, kas visu atrisinās. Dzīve pierādīja, ka mēs bijām pārāk pārsteidzīgi "revolucionāri", pārņemti ar vienu liberālisma ideju, tāpēc nebūšu grēkojis, ja atzīšos, ka savu viedokli esmu mainījis. Dzīve ir parādījusi, ka tas nav bijis visai pareizs un ka liberālisms visu neatrisina. Latvijā lielākā daļa cilvēku ir jāorganizē, jo par uzņēmējiem spējīgi būt tikai četri līdz seši procenti no sabiedrības. Pārējiem darba vietas ir jāsagādā. Ja to nedarīsim, panāksim, ka valsti pametīs arvien lielāka sabiedrības daļa.

– Jūs pats piederat pie tiem četriem līdz sešiem procentiem. Cik plaši izplatīts, pēc jūsu domām, ir līdzīgs viedoklis jautājumā par prezidentālu valsti?

– Ja cilvēks redz, dzird un saož, tad viņam agrāk vai vēlāk vajadzētu nonākt pie pārliecības, ka jāmaina valsts pārvaldes sistēma.

– Jūs labi pazīstat intelektuālās aprindas, jo apgrozāties Latvijas intelektuāļu un juridiskās aprindās. Vai tās ir ieinteresētas ko darīt šajā virzienā?

– Cilvēktiesību attiecība pret nācijas tiesībām ir pamatīgi pārspīlēta, jo esam aizmirsuši, ka nācijas tiesības ir tikpat svētas un respektējamas kā vispārējās cilvēktiesības. Kamēr viena daļa kultivē bezrobežu vispārīgās cilvēktiesības, vesela rinda masu informācijas līdzekļu pauž klaju krievu nacionālismu, arī apelējot pie cilvēktiesībām. Minēšu tikai vienu piemēru. Sākoties hokeja čempionātam Šveicē, laikraksta "Vesti segodņa" pirmajā lapā bija publicēts liels PSRS hokejista Tretjaka fotoattēls un blakus milzīgs uzraksts ar viņa sacīto par Krievijas izlasi "Neapkaunosim impēriju". Bet lapas apakšā, tā starp citu, sīkiem burtiņiem atzīmēts, ka "Vesti segodņa" jūt līdzi arī Latvijas hokejistu izlasei. "Vesti", dzīvodami šajā valstī, elpodami Latvijas gaisu un ēzdami valsts maizi, nekaunīgi plātās ar savām simpātijām Krievijai. To neredzēt un nesaprast, kultivējot teorijas par visaptverošām cilvēktiesībām un nerespektējot nācijas intereses, ir tuvredzība un muļķība.

– Diemžēl mūsu valsts jaunatni neorientē uz darbu, runā vien par naudu un karjeru. Izklaide un atpūta.

– Tas, ka vienmēr kāda nācijas daļa strādās Eiropā un vēlēsies taisīt karjeru, pats par sevi nav slikti. Bet šo principu nedrīkst attīstīt par valsts ideoloģiju, sak, ražosim tik darbaspēku citām valstīm.

– Jūs jau pats atklājāt, ka politiskais pamats tam ir liberālisma daudzināšana un izglītības sistēmas pielāgošana tā idejām. Tomēr ir arī citi, piemēram, jauniešu partija "Visu Latvijai!", kuri ir nacionālu vērtību daudzinātāji.

– Šķiet, ka ekonomiskā situācija piespiedīs manīt savu viedokli gan partijām, kas joprojām pēc inerces propagandē liberālu politiku, gan arī liberālās politikas ideologiem.

Latvijā ir maz tādu cilvēku, kas pārzina ekonomisko procesu drēbi. Es uzskatu, ka "Visu Latvijai!" patiešām ir nākotne.

Augstākās Padomes laikā bija izstrādāts precīzs nacionālās politikas kurss visos virzienos. Tiesa, mēs ne visu sapratām un spējām novērtēt, tāpēc ekonomikā izdarījām daudz ko tādu, ko nevajadzēja darīt. Dzīve jau tāpēc ir dzīve, ka daudz ko tajā var mainīt.

– Vai ir kādas pazīmes jeb indikācijas, kā tagad smalki saka, kas rādītu, ka kaut kas var mainīties? Uz ko jūs cerat?

– Atcerēsimies kaut vai 1949. gadu, kad daudzi cilvēki, kas saprata notiekošo, bija ļoti nomākti. Droši vien arī toreiz daudziem šķita, ka latviešu nācija nekad vairs neatdzims. Tomēr viņi kļūdījās, un nācija atdzima. Arī patlaban nevajag ļauties pesimismam, jo nācijas tik vienkārši pasaulē neizzūd. Latviešiem ir pietiekami daudz spēka un izturības. Ka tikai būtu padoms un prāts! Diemžēl mēs bieži uzklausām viltus padomus un nereti mums nepietiek prāta un uzņēmības.

– Mēnesis atlicis līdz Rīgas pilsētas domes vēlēšanām. Vai jūs piekrītat, ka vēlēšanu iznākums Rīgā var ietekmēt politisko situāciju Latvijā?

– Domāju, ka jā.

– Kāds ir jūsu redzējums par šo vēlēšanu iznākumu?

– Krieviskās partijas varētu gūt prioritāti, kas, protams, negatīvi ietekmētu arī valsts attīstību. Šis periods būs jāpārdzīvo. Vislabākais, ko mēs varētu darīt, ir uzkrāt garīgos, morālos un materiālos spēkus, lai lēnām un pamatīgi iedarbinātu normālu ideoloģijas mašīnu. Grūtais laiks ir jāizmanto lietderīgi, lai nāciju organizētu darbam uz nacionālām vērtībām un gatavotos nākamajām vēlēšanām. Cita ceļa nav.

– Kas, jūsuprāt, varētu nokļūt Rīgas priekšgalā?

– Kāds kosmopolīts ar lielāku vai mazāku vēlmi simpatizēt Krievijai.

– Vai jūs Šlesera kungu arī pieskaitāt pie tādiem kosmopolītiem?

– Atturēšos saukt konkrētus uzvārdus.

– Ja jau reiz kā advokāts tik uzmanīgi staigājat ap to karsto podu, varbūt varētu ieteikt citiem, par ko vajadzētu balsot?

– Iesaku padomāt par kādu nacionālu spēku. Jūs pieminējāt "Visu Latvijai!", kas arī man ir dziļi simpātiska partija.

– Pirms vēlēšanām visi piekrāsojas par tādiem spēkiem, "kā vajag". Uz vaibstiem parādās arī sarkanbaltsarkanas svītras. Arī Tautas partija reizēm izšauj, ka esot nacionāli konservatīvs spēks. Kaut advokāts Segliņš, būdams iekšlietu ministrs, nacionāli konservatīvas partijas priekšsēdētājs, lika saņemt ciet cilvēkus, kas bija iebraukuši 16. martā nolikt vainagus pie Brīvības pieminekļa. Ko jūs teiksiet par šo priekšsēdētāju?

– Tas parāda vien to, cik mēs, latvieši, esam tuvredzīgi un maz izglītoti un, pakļaujoties krievu puses konjunktūras bļāvējiem, pieņemam kļūdainus lēmumus. Tas parāda, ka ne partijai, ne valstij nav konkrētas ideoloģijas un mezglu punktu, kurus nedrīkstētu pārkāpt, jo tie ir svēti. Ja nav iedzīvināta šāda ideoloģisku mezglu sistēma, mēs vienmēr pakļausimies tuvredzīgiem konjunktūras lēmumiem.

M. Libeka: – Iepazīstoties ar politiķu reitingiem, kas tapuši pēc sabiedrības aptaujām, var pārliecināties, ka augstāku iegūst tas, kas piedalījies kādā telešovā vai izrādījies citā veidā, tikai ne ar lieliem darbiem. Baidos, ka, arī tautai vēlot prezidentu, tie kritēriji būs zemi, vairāk balstīti uz ārišķībām, nevis intelektu.

– Ja šī iespēja būtu atmodas sākumā, tad, visticamāk, tauta par prezidentu ievēlētu Anatoliju Gorbunovu un, iespējams, valsts attīstītos līdzsvarotāk un labāk, jo Gorbunovs ir vispusīga persona ar plašu redzesloku.

V. Serdāns: – Toreiz uzskatīja, ka amatus nevar dot tiem, kas bijuši vadošos kompartijas amatos, bet patlaban valda viedoklis, ka nedrīkst dot tiem, kas atbilstoši konkrētā brīža likumdošanai kļuvuši turīgi.

– Te ir runa par nācijas izpratnes mezglu punktiem. Man nereti pārmet, ka savās grāmatās cilāju ebreju tēmu. Bet ebreju avotos ir ļoti precīzi nodefinētas nācijas intereses daudzos ļoti sīkos punktos. Tajā skaitā ir tēze, ka jāciena gan nabagais, gan bagātais. Tas tiek ieaudzināts no mazotnes. Latviešiem trūkst šādas kopības sajūtas. Galu galā mēs saņemam to, ka visi, kas kļuvuši bagāti, ir ienaidnieki. Pēdējās nedēļās masu informācijas līdzekļos tika skaitīts, cik kurš nopelnījis. Tiesa, krīzes laikā visiem ir jāsavelk josta, bet reizē tas parāda to nenovīdības līmeni, ka nācija nav spējīga ne par ko citu diskutēt kā tikai par cenām un algām.

M. Libeka: – Ja viena amatpersona, tautā saukta par zivju bendi, pat bez augstskolas izglītības no nodokļu maksātāju naudas "savāc" vairāk nekā 88 tūkstošus latu gadā, tad šādām diskusijām tomēr ir pamats.

V. Krustiņš: – Latvijā augstskolu rektori esot par dārgiem. Tiesa, varbūt viens otrs patiešām ir par dārgu, tieši tāpat kā varētu iztikt bez vienas otras augstskolas. Nevajadzētu gan aizmirst, ka parasti rektori nav ierēdņi, bet biežāk zinātņu autoritātes, tāpēc ķeršanās klāt visam bez apdoma var kļūt bīstama.

M. Libeka: – Klausoties vidusskolu absolventu stāstos, kāpēc viņi dosies studēt uz ārvalstīm, nereti izskan, ka tur ir labākas augstskolu programmas, kas labāk sagatavo praktiskajai dzīvei, ka ir valstis, kur augstāko izglītību var iegūt bez maksas, bet Latvijā jāmaksā tūkstoši vai pārāk daudzās vietās tos diplomus pārāk viegli pasniedz... Labi, ka daļa no šiem jauniešiem tomēr lolo sapni pēc studijām atgriezties Latvijā.

A. Grūtups: – Mums nav nevienas augstas valsts amatpersonas, kas skaidri pateiktu, ka, būvējot valsti, mēs ņemsim vērā jūsu intereses, tāpēc nebrauciet projām. Mēs dzīvojam naivā pārliecībā, ka valsts vairs nav nekas, jo mums ir Eiropas Savienība ar brīvo tirgu. Diemžēl nācija bez valsts nevar pastāvēt, un tas būtu jāmāca no pirmās klases. Integrācijas politikas vietā būtu jāizvirza atklāta latviskošanas politika.

V. Krustiņš: – Kas, jūsuprāt, ir nacionālā ideoloģija?

– Nacionālas ideoloģijas stūrakmens ir latviešu nācijas kvantitatīvs un kvalitatīvs pieaugums. Gan latviešu skaita, gan kvalifikācijas palielināšana.

– Grūtupa kungs, jūs pēdējā laikā, pateicoties savai literārajai daiļradei, esat kļuvis manāmi populārs intelektuālajās aprindās. Kā jūs vērtējat mūsu inteliģenci – vai saredzat, ka tajā varētu būt kādi spēki, vadoņi, idejas nesēji tajā virzienā, par ko jūs pats patlaban iestājaties?

– Inteliģence ir tāda pati kā visa sabiedrība – tur atrodas gan liberālo, gan nacionālo ideju šūpulis. Jācer, ka nacionālo ideju nesēju būs arvien vairāk. Arī patlaban viņu netrūkst, to jūtu, pievēršoties literārajai darbībai. Tomēr pareizāk būtu to dēvēt par juridisko darbību, jo literāts skan pārāk skaļi. Jūtu atbalstu no diezgan plašas sabiedrības daļas.

– Jūs gribat teikt, ja jūsu ideju atbalstītāji ir juristu aprindās?

– Par juristu aprindām man grūti spriest, jo juristi ir diezgan formāli domājošas profesijas pārstāvji, starp kuriem ir maz īstu ideologu. Juristi ir likumu izpildītāji, un viņiem, tāpat kā daudziem, ir vajadzīgi ideologi, kas pasaka, kādā virzienā iet. Likumus jau pēc tam nav grūti uzrakstīt.

– Vēsturiski mūsu valsts priekšgalā bijuši tieši juristi: Čakste, Zemgals, Kviesis... Starpkaru brīvajā Latvijā universitātes spēki lielā mērā bija vismaz šīs ideoloģijas propagandisti, ja ne radītāji. Vai jūs patlaban redzat tādu augstskolas spēku, kas iestātos par nacionālu ideoloģiju? To vaicāju vēl jo vairāk tādēļ, ka viņi augstskolā veido mūsu jauno paaudzi.

– Lielā mērā viņi atrodas liberālo ideju gūstā, tāpēc nav patstāvīgi domājoši. Šajās aprindās ir apjukums, ko var konstatēt, kaut vai paklausoties augstskolu spēku publiskos komentārus.

Daudz lielāku lomu nekā augstskolu mācībspēki ir ieguvuši tā saucamie politologi, kuri parasti gan komentē šauras konjunktūras lietas. Tiesa, arī žurnālisti maz uzklausa gudrus cilvēkus, bet daudz vairāk politologus un ierēdņus, kas nereti izsakās šauri un tuvredzīgi. Tas apliecina vien to, ka valstī ir nepieciešama ideoloģija un tās nesēji. Valdošajiem politiskajiem spēkiem ir jārūpējas, lai masu medijos skanētu valsts ideoloģijas balss.

– Valsts sagatavo politologus, bet ne jau visi no viņiem strādā nacionālas valsts interesēs. Parādās tādi, kas apkalpo pavisam citas intereses, gluži vai pretējas valstiskajām.

– Tas ir ļoti šaurs cilvēku loks, kas iekarojis ētera laiku un runā par samērā šaurām konjunktūras lietām. Bet viņus uzklausa, un viņi zināmā mērā veido ideoloģisko klimatu. Te nav bez vainas masu informācijas līdzekļi, kas nesaprot, ka tautai vajadzētu iedot daudz plašāku redzējumu. Vāroties ikdienas sulā, tiek palaistas garām lielas lietas. Es gan nevēlos mest akmeni "Latvijas Avīzes" dārzā, jo jūs diezgan konsekventi īstenojat nacionālās politikas virzienu.

– Kādā veidā jūs to savu ideju nesīsiet sabiedrībā? Ar vienu interviju vien nepietiks.

– Latvijā ir nepieciešams jauns raidījums "Kas notiek Latvijā?". Tāds, kurš neaprobežojas tikai ar reaģēšanu uz iepriekšējās dienas notikumiem, bet ir stratēģisks raidījums, kurā runā par tautas eksistencei svarīgām lietām – kur mēs virzāmies, ko vēlamies sasniegt. Atmodas laikā ēterā vairāk redzējām akadēmiķus, profesorus, visas nācijas tā brīža labākos spēkus. Patlaban viņi netiek celti gaismā, jo jaunie žurnālisti viņus nepazīst un nesaprot. Vieglāk taču piezvanīt kādam trešās šķiras politologam, lai pavaicātu par vienu vai otru partiju. Notiek cilvēku tracināšana, nekas vairāk. Turklāt ekrānā nokļūst daudz depresīvu personu, kas savas depresīvās izjūtas novada tūkstošiem skatītāju. Krīzes laikā šādu depresīvu, žēlabainu cilvēku parādīšanos vispār vajadzētu ierobežot. Vaimanātāju valstī nekad nav trūcis, bet laikā, kad nācijai jākoncentrējas, vajadzētu izvairīties no šādu cilvēku palaišanas ēterā, lai nedezorientētu, bet gan mobilizētu ļaudis.

V. Serdāns: – Kur būtu tas centrs, morālās autoritātes, ap kurām varētu veidoties nacionāli patriotiskā ideoloģija?

– Ja mainītos valsts pārvaldes sistēma, šīs autoritātes parādītos. Sabiedrība jau redz tikai tos, kas tiek televīzijā un citos masu medijos. Bet daudz gudru un izglītotu cilvēku nav ekrānos.

Kaut gan patlaban nav populāri tā runāt, tomēr domāju, ka ar laiku valstī vajadzētu izveidot informācijas vai kāda cita nosaukuma ministriju vai aģentūru. Kompakta valsts informācijas aģentūra varētu konsekventi īstenot valsts intereses.

Ja tauta spētu ievēlēt Valsts prezidenta postenī cilvēku, kas redz, dzird un saprot latviešu nācijas pašreizējo situāciju, tad prezidenta paspārnē varētu tapt institūcija, kas risina ideoloģiskos jautājumus.

V. Serdāns: – Vai nebūtu pienācis pēdējais laiks izstrādāt krīzes likumu, nevis nepārtraukti labot vai grozīt pieņemtos likumus? Tajā būtu visiem saprotamā valodā jāpasaka, kas ir krīze, cik ilgi tā būs un cik ilgi likums darbosies. Visi līdzšinējie likumi tad būtu spēkā tiktāl, cik tie nebūtu pretrunā ar krīzes likumu.

– Es tam piekrītu. Atklāta cilvēcīga saruna par krīzi nav bijusi. Mēs jau esam paspējuši izdarīt vairākas kļūdas, un tās nebūs vienīgās.

Krievijas televīzijas ziņu raidījumā noklausījos Krievijas premjera Putina runu, ko viņš teica Krievijas Valsts domē. Putins skaidri un nepārprotami norādīja, ka krīzes laikā netiks paaugstināts neviens nodoklis. Latvijas politiķi bez kādām diskusijām paaugstināja PVN. Nupat sākuši runāt, ka bērni esot par daudz resni, tāpēc saldumi jāapliek ar akcīzes nodokli. Tāpēc būtu nepieciešams krīzes likums, lai novērstu šādas politiķu patvaļas iespējas. Sabiedrībai procesi ir jāskaidro cilvēcīgā valodā, nevis atsaucoties, piemēram, uz "māsterplānu" vai citiem terminiem, kas lielākajai sabiedrības daļai ir nesaprotami.

V. Krustiņš: – Kādi ir jūsu radošie plāni? Vai jau top nākamā grāmata?

– Esmu nolēmis iedziļināties 30. gadu nacionālajās tēmās, bet nekādas konkrētas lietas vēl nav.

 

Iekšzemes kopprodukts samazinājies par 18%

LETA  05/11/09    Saskaņā ar CSP ātro novērtējumu, 2009.gada pirmajā ceturksnī iekšzemes kopprodukta (IKP) apjoms, salīdzinot ar 2008.gada atbilstošo periodu, ir samazinājies par 18%.

2009. gada pirmajā ceturksnī turpinās ekonomiskās attīstības lejupslīde ražošanas un pakalpojumu nozarēs. Apjomi rūpniecībā kritušies par 22%, mazumtirdzniecībā – par 25%, viesnīcu un restorānu pakalpojumos – par 34%. Turpina samazināties arī iekasēto produktu nodokļu apjoms.

Vēl pagājušā gada ceturtajā ceturksnī, salīdzinot ar 2007.gada attiecīgo periodu, IKP samazinājās par 10,3%, bet pērn kopumā Latvijas IKP samazinājās par 4,6%.

"Nordea Markets" eksperts Andris Lāriņš atzīst, ka jau iepriekš publicētie ekonomikas dati norādīja, ka jārēķinās ar diezgan būtisku IKP rādītāja pasliktināšanos. Taču, lai analizētu ko vairāk, nekā tikai vainotu patēriņu un ražošanu, ir jāsagaida 9.jūnijs, kad tiks publicēti precizētie un izvērstie dati.

"Pēdējā laikā ļoti aktīvi tiek diskutēts par to, vai Latvija vasarā saņems vai nesaņems kārtējo Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) aizdevumu, kas nepieciešams, lai kompensētu ieņēmumu samazināšanos. Tādēļ uzmanības centrā ir budžeta deficīta jautājums. Budžeta deficītu plānots mazināt ar izdevumu samazināšanu un reformām. Izdevumu mazināšana parasti mazina ieņēmumus un atkal atstāj negatīvu ietekmi uz IKP. Tas veido "apburto loku"," norāda eksperts.

Pēc viņa domām, samazinoties IKP, mainās budžeta deficīta rādītājs pret IKP. Līdz ar to budžeta deficīts ir tikai cipars, kuru noturēt konstantā līmenī lejupslīdošas ekonomikas apstākļos faktiski ir gandrīz neiespējami, tādējādi svarīgākas par šo ciparu ir reālas reformas un ilgstoši dzīvotspējīgas ekonomikas modeļa veidošana.

"Reformas, reorganizācija, vai vienalga kā to sauc, nozīmē efektīvāka un lētāka modeļa jeb sistēmas radīšanu - pašreizējos apstākļos nekādi nevar iztikt bez darba vietu skaita samazināšanas jeb bezdarba līmeņa pieaugšanas. Bezdarba pabalsts nav bezgalīgs, tādēļ arvien svarīgāk ir paralēli cīņai par kārtējā SVF aizdevuma saņemšanu strādāt pie risinājumiem, kuri veicinātu uzņēmējdarbību, kas radītu jaunas darba vietas. Jau šobrīd ir nepieciešams skaidrs plāns, ko darīt ar tiem bezdarbniekiem, kuriem beidzies pabalsta saņemšanas termiņš. Un šajā jautājumā ļoti būtiska loma ir valdības komunikācijai ar sabiedrību - jākomunicē ne tikai fakts par darba vietu samazināšanu, bet arī par tālākiem soļiem," uzsver Lāriņš.

Viņš arī pasvītro, ka SVF aizdevuma saņemšanai un budžeta deficīta piegriešanai pēc šablona nevajadzētu kalpot par galveno Latvijas mērķi, jo aizdevums ir tikai līdzeklis, ar kuru pārdzīvot grūtos laikus, kamēr ekonomika tiek nostādīta uz kājām. "Jo mazāk mēs aizņemsimies un prātīgāk šo naudu investēsim, jo mazāk būs jāatmaksā un vieglāk to būs izdarīt," piebilda eksperts.

LETA jau ziņoja, ka IKP 2007.gadā pieauga par 10,2%. Gadu iepriekš - 2006.gadā - bija straujākais gada kopējais IKP pieaugums Latvijas vēsturē pēc neatkarības atjaunošanas - 11,9%.

Precizēts un izvērsts šī gada pirmā ceturkšņa IKP pieauguma temps un vērtība tiks publiskoti 9.jūnijā.

 

Eksperti: izmaksu samazināšana bez reformām tikai atdzesēs ekonomiku

Diena   05/11/09    Eksperti, komentējot jaunākos iekšzemes kopprodukta (IK) datus, atzīst, ka tie nav pārsteidzoši, ņemot vērā iepriekš izskanējušos datus par rūpniecību un mazumtirdzniecību. Taču viņi vērš uzmanību uz to, ka valdības plānotā izdevumu samazināšana vēl vairāk atdzesēs ekonomiku. Pēc analītiķu domām, tagad ir svarīgi veikt reālas reformas, nevis tikai mehāniski apcirpt izdevumus.

Lai analizētu ko vairāk, nekā tikai vainotu patēriņu un ražošanu, ir jāsagaida, kad tiks publicēti precizētie un izvērstie dati, saka Nordea Markets eksperts Andris Lāriņš. Tomēr viņš norāda, ka IK rādītājs tikai apstiprina jau zināmās ekonomikas problēmas - patēriņš, ražošana, valsts ieņēmumu samazināšanās.

Pēdējā laikā ļoti aktīvi tiek diskutēts par to, vai Latvija vasarā saņems kārtējo Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) aizdevumu, kas nepieciešams, lai kompensētu ieņēmumu samazināšanos, tādēļ uzmanības centrā ir budžeta deficīta jautājums. "Budžeta deficītu plānots mazināt ar izdevumu samazināšanu un reformām. Izdevumu mazināšana parasti mazina ieņēmumus un atkal atstāj negatīvu ietekmi uz IK. Tas veido "apburto loku". Samazinoties IK, savukārt mainās budžeta deficīta rādītājs pret IK. Tātad budžeta deficīts ir tikai cipars, kuru noturēt konstantā līmenī lejupslīdošas ekonomikas apstākļos praktiski ir gandrīz neiespējami, līdz ar to svarīgākas par šo ciparu ir reālas reformas un ilgstoši dzīvotspējīgas ekonomikas modeļa veidošana," uzsver A.Lāriņš.

Reformas savukārt nozīmē efektīvāka un lētāka modeļa jeb sistēmas radīšanu - pašreizējos apstākļos nekādi nevar iztikt bez darba vietu skaita samazināšanās jeb bezdarba līmeņa pieaugšanas, bet bezdarba pabalsts nav bezgalīgs, tādēļ arvien svarīgāk ir paralēli cīņai par kārtējā SVF aizdevuma saņemšanu strādāt pie risinājumiem, kuri veicinātu uzņēmējdarbību, kas radītu jaunas darba vietas, norāda eksperts. Viņš uzskata, ka jau tagad ir nepieciešams skaidrs plāns, ko darīt ar tiem bezdarbniekiem, kuriem beidzies pabalsta saņemšanas termiņš. Un šajā jautājumā ļoti būtiska loma ir valdības komunikācijai ar sabiedrību - jākomunicē ne tikai fakts par darba vietu samazināšanu, bet arī par tālākiem soļiem, spriež eksperts.

Viņš domā, ka SVF aizdevuma saņemšanai un budžeta deficīta piegriešanai pēc šablona nevajadzētu kalpot par galveno Latvijas mērķi, jo aizdevums ir tikai līdzeklis, ar kuru pārdzīvot grūtos laikus, kamēr ekonomika tiek nostādīta uz kājām. Un, jo mazāk mēs aizņemsimies un prātīgāk šo naudu investēsim, jo mazāk būs jāatmaksā un vieglāk to būs izdarīt. "SVF nauda nav izpletnis. Tas ir matracis, par izpletni jākļūst pārdomātām un efektīvām reformām. Bez izpletņa matracim nav lielas jēgas," saka eksperts.

DnB NORD Bankas Ekonomisko pētījumu grupas speciāliste Ieva Vēja norāda, ka kopumā Latvijas IK straujais kritums nav pārsteigums, tas sasaucas gan ar kaimiņvalstu rādītājiem - ekonomikas samazināšanos par 12,6% Lietuvā un prognozēto 14-16% kritumu Igaunijā -, gan ar situāciju pasaules ekonomikā, kur lejupslīdi piedzīvo visas lielākās pasaules valstis un no pieprasījuma krituma cieš faktiski visi nozīmīgākie pasaules tirgi. Latvijai šī situācija gan ir divkārši nepatīkama, jo globālā recesija tikai papildinājusi iekšējo faktoru izraisīto lejupslīdi, strauji krītoties vietējam pieprasījumam, atzīst eksperte.

"Un, ja uz vietējo patēriņu balstīto pakalpojumu nozaru kritums jau iepriekš bija prognozējams un vairāk vai mazāk gaidīts, globālā krīze un eksporta tirgu apsīkums, kas smagi skāra jau tā nīkuļojošo Latvijas apstrādes rūpniecību, tomēr nāca salīdzinoši negaidīti," spriež I.Vēja.

Viņa piebilst, ka arī lejupslīdes apstāšanos un izaugsmes atjaunošanos Latvijai pašlaik nākas saistīt ar situācijas uzlabošanos pasaules ekonomikā. Jau ir manāmi signāli, kas liecina par pozitīvu virzību, proti, jau vairāk nekā mēnesi vērojamais kāpums pasaules akciju tirgos, biznesa un patērētāju noskaņojuma indeksu paaugstināšanās, izejvielu cenu paaugstināšanās, aktualizējoties prognozēm par pieprasījuma palielināšanos. Tas vedina domāt, ka zemākais punkts jau varētu būt sasniegts un gada beigās vai nākamā gada sākumā pasaules nozīmīgākajos tirgos var atsākties izaugsme.

Tomēr I.Vēja uzsver, ka uz Latviju, kur uzmanības centrā pašlaik ir budžeta izdevumu apcirpšana, lai izpildītu SVF noteiktās prasības, tas var arī neattiekties. Proti, ja notiek vienkārši mehāniska izdevumu samazināšana, kas vēl tālāk atdzesē ekonomiku, bet netiek veiktas pamatīgas strukturālas izmaiņas, īpaši valsts sektorā.

 

Kalvītis kļūst par ‘Lattelecom’ padomes priekšsēdētāju

DELFI  05/11/09    Bijušais premjers un Tautas partijas līderis Aigars Kalvītis pirmdien kļuvis par uzņēmuma „Lattelecom” padomes priekšsēdētāju, liecina „Lursoft” dati.

Padomes locekļa vietas padomē zaudējis Tautas partijas sabiedrisko attiecību speciālists Arno Pjatkins. Tāpat padomes priekšsēdētāja vietu zaudējis arī Gundars Strautmanis.

Savukārt padomē no Latvijas puses turpinās strādāt satiksmes ministra Kaspara Gerharda (TB/LNNK) pārstāve Inga Spriņķe, kā arī RTU Rīgas Biznesa Skolas rektors Jānis Grēviņš un Kārlis Krēsliņš.

Jau vēstīts, ka uz Kalvīti kā padomes priekšsēdētāju koalīcijas sarunās uzstāja Tautas partija. Savukārt vēl nesen no piedāvājuma strādāt „Lattelecom” padomē atteicās uzņēmējs Jānis Bergs, kā arī finansists Uģis Zemturis.

 

Turpina sarukt ārējās tirdzniecības deficīts

DELFI  05/11/09    Latvijas ārējās tirdzniecības deficīts martā bijis 124,6 miljoni latu, kas ir zemākais rādītājs pēdējā gada laikā, vēsta Centrālā statistikas pārvalde.

Deficīts veidojies, eksportam sasniedzot 412,6 miljonus latu, savukārt, importam – 288 miljonus latu, portālam „Delfi” norāda pārvalde. Kopējais apgrozījums bijis 700,6 miljoni latu, kas ir par 8,3% jeb 53,7 miljoniem latu vairāk nekā iepriekšējā mēnesī un par 29,7% jeb 296,3 latu mazāk nekā pērn martā.

Martā nozīmīgākās Latvijas eksporta preces bija lauksaimniecības un pārtikas preces - 17,7%, koks un tā izstrādājumi – 15,7%, metāli un to izstrādājumi – 14,7%, kā arī mehānismi un ierīces – 13,9%.

Toties visvairāk ievesto preču vidū visvairāk bija minerālprodukti – 18,7%, lauksaimniecības un pārtikas preces – 16,2%, kā arī mehānismi un elektroierīces – 15,2%.

Valstu vidū Latvijas eksportā svarīgākie partneri bija Igaunija 13,3%, Lietuva 13%, Vācija 10,2%, Krievija 8,7% un Zviedrija 7,2%.

Toties importa vislielākā loma bijusi Krievijai – 14,9%, jau mazāka Lietuvai – 14,3%, Vācijai – 11,3%, Polijai – 8% un Igaunijai – 6,8%.

Marts bija ceturtais mēnesis pēc kārtas, kad ārējās tirdzniecības deficīts samazinājās.

 

Valdība vienojas par vecāku pabalstu samazināšanu

NRA  05/12/09    Šodien pēc vairāku stundu ilgām diskusijām Ministru kabineta sēdes slēgtajā daļā valdība panākusi vienošanos par vecāku pabalstu samazināšanu, un plānots, ka no 1.jūlija vecāki pabalstus saņems 50% apmērā.

Kā pēc valdības sēdes žurnālistus informēja labklājības ministrs Uldis Augulis (ZZS) šie valdības akceptētie grozījumi šā gada valsts budžetā attieksies uz vecākiem, kuru bērni piedzims pēc 1.jūlija.

Tāpat vecāku pabalstu griesti tiks noteikti 500 latu apmērā, sacīja Augulis.

No 1.jūlija ģimenes valsts pabalsts netiks maksāts par bērniem līdz viena gada vecumam, kā arī par bērniem, kuri sasnieguši 19 gadu vecumu.

Tāpat valdība vienojusies no 1.jūlija pagarināt bezdarbnieku pabalstu izmaksas laiku līdz deviņiem mēnešiem, paredzot, ka šajā pagarinātajā laikā pabalsts tiek maksāts 45 latu apmērā.

Kopumā ar šīm reformām Labklājības ministrija plāno ietaupīt 20 miljonus latu.

Lai grozījumi šā gada valsts budžetā stātos spēkā, tie vēl jāpieņem Saeimai.

Kā ziņots, Augulis pirms valdības sēdes vecākiem, kuri pulcējušies pie valdības ēkas, solīja aizstāvēt viņu intereses. Augulis solīja savu iespēju robežās atbalstīt vecākus, taču arī norādīja, ka bezdarbnieki ir īpaši neaizsargāti, jo pēc pabalsta izmaksas termiņa paliek bez jebkādiem līdzekļiem.

Tai pat laikā ministrs uzsvēra, ka arī viņa interesēs ir atbalstīt tos, kuriem šai laikā ir vissmagāk.

Arī valdības sēdes sākumā labklājības ministrs informēja valdību par piketu pie valdības ēkas un lūdza ņemt vērā vecāku viedokli un arī šajā sociāli sarežģītajā situācijā atbalstīt vecākus.

Kā ziņots, šodien pie valdības ēkas vairāk nekā 100 māmiņas ar bērniem piketēja pret bērnu un ģimenes pabalstu samazināšanu.

 

Viedoklis: Ai, divkosības pinekļi...

Baiba Lulle  NRA  05/12/09    Partija, kuras "darbības pamatprincipi" ir "godīgums, profesionalitāte un atklātība", kārtējo reizi sapinusies savas divkosības tīklos.

Necik sen – pirms un pēc bēdīgi slavenajiem 13. janvāra grautiņiem Vecrīgā – Jaunais laiks, kas toreiz atradās opozīcijā, bija vieni no uzstājīgākajiem Saeimas atlaišanas pieprasītājiem. Esošā "tautas uzticību zaudējušā" parlamenta atlaišana un jaunas vēlēšanas esot vienīgā izeja no sabiedrības uzticības un ekonomiskās krīzes. Kā pēc burvja mājiena tā pazuda no partijas postulātiem, līdzko tās pārstāvis Valdis Dombrovskis tika izvirzīts par premjera amata kandidātu. "Atklātību" mīlošās partijas pārstāvis Dombrovskis to arī atklāti apstiprināja publiskajās debatēs.

Nu JL iekritis pats savās lamatās arī jautājumā par uzņēmumu padomēm un valdēm. Arī šo institūciju pārstāvju līdzšinējo izvēli pēc politiskās piederības, ne profesionalitātes kritērijiem, asi kritizēja gan Dombrovskis, gan citi viņa partijas kolēģi, sauca tās par partiju barotnēm un citādi. Ideālistiskās partijas tagadējais frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis Neatkarīgās diskusijā pērnā gada 27. oktobrī iezīmēja redzējumu, ka "valdē jābūt profesionāļiem, kas vada uzņēmumu, padomei vairāk jābūt institūcijai, kas to uzrauga un seko konceptuālajām lietām", bet praksē viss esot citādi. Valdē, pieņemot kadrus, vēl kaut cik skatoties, lai cilvēks būtu amatam atbilstošs, bet padomes esot "izveidojušās kā partiju cilvēku nodarbinātības segments".

Ticis pie varas pīrāga vai, kā JL līderiem labpaticis teikt, "pie siles", JL ne tikai nav iebildis pret šīs padomju un valžu pārstāvju politiskās izvēles turpināšanu, bet pats kļuvis par tās flagmani.

Ekonomikas ministrs Artis Kampars, kurš neesot redzējis Jāņa Straumes (TB/LNNK) pienesumu Rīgas brīvostas pārvaldē, bija gatavs rosināt viņa atbrīvošanu no amata. Vīrs un vārds – tas arī tika izdarīts. Ar vienu roku. Ar otru Kampars kā valdības loceklis nobalsoja par viņa apstiprināšanu šajā pašā valdē – nu jau kā par tēvzemieša Kaspara Gerharda vadītās Satiksmes ministrijas virzītu pārstāvi. It kā mainoties administratīvajam jumtam, viņa pienesums pats no sevis mainītos.

Acīmredzot šī rokāde bija vajadzīga, lai JL amatā ieliktu savu profesionāli – Rīgas domnieku Olafu Pulku. Nedz viņa oficiālais, nedz neoficiālais CV neliecina par viņa līdzšinējo pieredzi specifiskos ostas attīstības un tās biznesa jautājumos. Vēl varbūt varētu pievilkt argumentus aiz matiem un kaut kādu sabiedrībai acīs pūšamu migliņu ģenerēt, ja viņš būtu padomes loceklis, bet valdē taču jābūt profesionāļiem! Nez vai kāds privāts uzņēmums, jo īpaši šādā ekonomiskās darbības izaicinājumu laikā, atļautos šādu avantūru! Turklāt šoreiz atklātības bastiona pārstāvji valdībā mīklaini klusē, taujāti par šādas rīcības argumentāciju.

Te nav jautājums tik daudz par Pulku, kurš protot intensīvi strādāt droši vien visur, kur viņu ieliek, par politisko (bez)kultūru un partiju, kas izliekas svētāka par Indijas govi, lai gan patiesībā ir tāda pati rausēja, administratīvā resursa, valsts izmantotāja savtīgām vajadzībām kā tie, kurus tā aprej un dzen nost no siles, kamēr pati nav dabūjusi. Nav jau tā, ka partija nemaz nedomātu, ko par tamlīdzīgiem izlēcieniem teiks sabiedrība, vēlētāji. Tautas dusmu potenciālā cena tiek izsvērta vienmēr, vētījot, ko partija vai tās cilvēki iegūst, rīkojoties negodprātīgi, divkosīgi. Tad jājautā, ko tādu JL iegūst, tikai neilgi pirms vēlēšanām sperot šādu soli, šādi riskējot ar Rīgas domes mandātiem? Bet varbūt tieši otrādi – Pulkam tā paredzēts pelnīt reitinga punktus, nākot klajā ar brīvostu superbuper atmaskojošiem vēstījumiem? (Hm, seriālu par tēmu jau sācis veidot raidījums Nekā personīga.) Arī tā būtu administratīvā resursa izmantošana, kas, izskatās, būs viens no galvenajiem instrumentiem, uz ko spiedīs partijas to priekšvēlēšanu kampaņā.

 

ES atbalsts – cik un par ko maksās

Iveta Tomsone,  Latvijas Avīze    05/12/09    Vēl līdz nedēļas beigām var pieteikties ES platību maksājumiem 2009. gadam.

Kādas ir šā gada atbalsta likmes un kā jāsaimnieko, lai atbalstu saņemtu, skaidro Zemkopības ministrijas eksperti.

Vienotais platību maksājums

Šā gada vienotā platības maksājuma (VPM) likme būs provizoriski 57 eiro/ha jeb 40 Ls/ha. To piešķir par lauksaimniecībā izmantojamo zemi, kas ir bijusi labā lauksaimniecības stāvoklī 2003. gada 30. jūnijā un kurā nav krūmu un latvāņu, tā nav pārpurvojusies un nav sākusi apmežoties un arī līdz šim ievēroti laba lauksaimniecības un vides stāvokļa nosacījumi.

Papildu valsts tiešie maksājumi

Papildu valsts tiešo maksājumu (PVTM) likme par laukaugu platībām būs provizoriski 39 eiro/ha (27,37 Ls/ha). Atbalstu varēs saņemt, ja zeme atbilst VPM saņemšanas nosacījumiem un laukaugu sējumi tiek iesēti līdz 15. jūnijam.

PVTM likme par lopbarības platībām šogad būs apmēram 7 eiro/ha jeb 4,9 Ls/ha. Lai saņemtu šo atbalstu, arī lopbarības platībām jāatbilst VPM saņemšanas nosacījumiem. Zeme jāizmanto lopbarības iegūšanai vai dzīvnieku ganīšanai (zāli nogana un appļauj vai vismaz vienu reizi nopļauj un novāc līdz kārtēja gada 1. augustam).

PVTM likme par nokautiem vai eksportētiem liellopiem šogad būs 32 eiro jeb Ls 22,4 par dzīvnieku. Lai atbalstu saņemtu, lauksaimniekam jāreģistrē tam piederošie dzīvnieki un regulāri jāsniedz informācija. Nokautiem vai eksportētiem liellopiem jābūt vecākiem par astoņiem mēnešiem un jākauj PVD uzraudzībā esošā vai EK teritorijā atzītā kautuvē.

PVTM likme par zīdītājgovīm būs provizoriski 184 eiro jeb 129 lati par dzīvnieku. Atbalsta saņemšanai lauksaimniekam jāreģistrē tam piederošie dzīvnieki un regulāri jāsniedz informācija. Lauksaimniekam līdz kārtējā gada 31. decembrim jādeklarē govis un telītes Lauksaimniecības datu centrā kā zīdītājgovis un jāsaglabā ganāmpulkā minēto dzīvnieku skaits un to proporcija vismaz sešus mēnešus pēc iesnieguma iesniegšanas dienas.

PVTM likme par aitu mātēm šogad būs 14 eiro jeb 9,8 lati par dzīvnieku. Lai atbalstu saņemtu, dzīvniekiem jābūt reģistrētiem un uz 1. jūliju ganāmpulkā jābūt ne mazāk par 10 aitu mātēm, kuras ir vienu reizi atnesušās vai vecākas par gadu. Lauksaimniekam jāsaglabā ganāmpulkā dzīvnieki vismaz 100 dienas, skaitot no kārtējā gada 16. jūlija.

PVTM likme par kartupeļu cieti būs 66 eiro jeb 46,2 lati par tonnu. Lai atbalstu saņemtu, jābūt noslēgtam kartupeļu audzēšanas līgumam ar cietes ražotāju par noteikta kartupeļu daudzuma piegādi un šīs līguma saistības arī jāizpilda.

Atdalītais PVTM par platībām būs apmēram 35 eiro jeb 24,5 lati par references hektāru.

References hektāri ir platības, kas 2006. gadā apstiprinātas kā atbilstošas PVTM par laukaugu platībām.

Atdalītais PVTM par pienu ir 30 eiro jeb 21 lats par references tonnu. Maksājumu piešķir par 2006./2007. kvotas gada ietvaros realizētajām piena tonnām. Jaunie piena ražotāji maksājumu saņem par piešķirtajām piena tonnām no restrukturizācijas rezerves 2006./2007. kvotas gadā.

Atdalītais PVTM par nokautiem vai eksportētiem liellopiem būs 43 eiro jeb 30 latu par references dzīvnieku. Atbalstu piešķir par liellopu skaitu, par kuru 2006. gadā saņemts PVTM par nokautiem vai eksportētiem liellopiem. Maksājumu piešķir arī par liellopiem, kas saskaņā ar LDC centra datiem ienākuši ganāmpulkā no 2007. gada 1. janvāra līdz 2007. gada 1. martam un ganāmpulkā turēti vismaz divus mēnešus.

Atdalītais PVTM īpašos gadījumos jaunajiem lauksaimniekiem ir apmēram 27 eiro jeb 18,9 latu par references hektāru. Lai jaunais lauksaimnieks šo atbalstu saņemtu, viņam laikā no 2006. gada 15. maija līdz 2008. gada 1. martam jābūt reģistrētam komercreģistrā kā personai, kas veic lauksaimniecisko darbību, maksājumu var saņemt par to ha skaitu, kas ir apstiprināts kā atbilstošs VPM saņemšanas nosacījumiem pirmajā pieteikšanās gadā.

Citi maksājumu veidi

Atsevišķais maksājums par cukuru ir 16 eiro jeb 11,2 lati par tonnu. Šo atbalstu saņem bijušie cukurbiešu audzētāji.

Atbalsts par pārstrādei paredzētajām aveņu un zemeņu platībām ir provizoriski 400 eiro jeb 280,8 lati par ha. Lai saņemtu atbalstu, lauksaimniekam līdz 15. maijam jābūt noslēgtam līgumam par aveņu un zemeņu piegādi ar atzītu savācēju vai pirmo pārstrādātāju. Lauksaimniekam jāpiegādā visu aveņu vai zemeņu apjoms no līgumā noteiktās platības, bet ne mazāk kā 4,1 t/ha zemeņu un 2,0 t/ha aveņu.

Šogad turpinās pieteikumu pieņemšana par saimniekošanu mazāk labvēlīgajos apvidos. Atbalsta likme par saimniekošanas 1. kategorijas platībām – 25 eiro/ha (18,9 Ls/ha), par 2. kategorijas platībām – 40 eiro/ha (28 Ls/ha) un 3. kategorijas platībām – 58 eiro/ha (40,7 Ls/ha).

Agrovides maksājumi

ZM ziņo, ka iepriekš uzņemtās maksājumu saistības par atbalstam pieteiktajām platībām valsts varēs paplašināt līdz 10%. Sākotnēji šo nosacījumu pārbaudīs valsts līmenī katrā atbalsta apakšpasākumā. Ja kādā no apakšpasākumiem maksājumam pieteiktās platības būs palielinājušās vairāk nekā par 10% salīdzinājumā ar 2008. gadu, tad LAD sameklēs tos maksājuma saņēmējus, kuru atbalstam pieteiktās platības pārsniegušas 10% pieaugumu un par tām maksājumu nepiešķirs.

Bioloģiskās lauksaimniecības attīstības (BLA) atbalstā jaunas maksājumu saistības no 2009. gada tiks uzņemtas tikai par tām platībām, par kurām noslēdzies saistību periods, kas uzņemts no 2004. līdz 2006. gadam vai 2008. gadā uzņemto saistību platība tiek palielināta vairāk nekā par 20% (ar nosacījumu, ja netiek pārsniegts platību palielinājums valsts līmenī). Saistības, kas uzņemtas 2008. gadā, tiek turpinātas un var paplašināt, ievērojot nosacījumu par saistību paplašināšanos valsts līmenī.

BLA atbalsta saņēmējiem jānodrošina minimālie ieņēmumi no lauksaimniecības produkcijas pārdošanas, ko aprēķinās, ņemot vērā iepriekšējā gadā bioloģiskās lauksaimniecības atbalstam apstiprinātās platības. ZM informē, ka minimālie ieņēmumi no hektāra ir samazināti.

Bioloģiskās lauksaimniecības atbalstu par pastāvīgām pļavām un ganībām varēs saņemt tikai tad, ja saimnieks nodrošina, ka bioloģiski audzētu lopu blīvums uz vienu hektāru ir vismaz 0,2 liellopu vienības. Ja lopu nav, tad pastāvīgo pļavu un ganību platības attiecība pret saimniecības lauksaimniecībā izmantojamās zemes platību nevar pārsniegt 10%. Bioloģiskais biškopis savukārt atbalstu saņems, ja kārtējā gada 1. jūlijā būs reģistrējies Pārtikas un veterinārā dienesta uzraudzībai pakļauto uzņēmumu reģistrā kā biškopības produktu primārais ražotājs (fiziska vai juridiska persona) vai medus iepakošanas uzņēmums. Atbalstu var saņemt arī ārstniecības tēju gatavotāji, ja kontroles institūcija apliecina, ka attiecīgā pastāvīgo pļavu un ganību platību izmanto ārstniecības augu ievākšanai.

Integrētās dārzkopības ieviešana un veicināšana – šajā atbalsta veidā no 2009. gada jaunas saistības valsts uzņemties nevar, tātad – jaunus pieteikumus nepieņems, atbalsts tiks maksāts tiem, kas pieteikušies iepriekšējos gados. Saistības, kas uzņemtas 2008. gadā, tiek turpinātas un var paplašināt, ievērojot nosacījumu par saistību paplašināšanos valsts līmenī.

Likme par bioloģiskās daudzveidības uzturēšanu zālājos ir 123 eiro/ha (86,3 Ls/ha). No 2009. gada jaunas maksājumu saistības tiks uzņemtas tikai par tām platībām, par kurām saistības uzņemtas no 2004. līdz 2006. gadam vai 2008. gadā uzņemto saistību platība tiek palielināta vairāk nekā par 20% (ar nosacījumu, ja netiek pārsniegts platību palielinājums valsts līmenī).

Maksājuma likme par rugāju lauku ziemas periodā ir 87 eiro/ha (60,9 Ls/ha). No 2009. gada jauni atbalsta pretendenti saistības nevar uzņemties. Saistības, kas uzņemtas 2008. gadā, tiek turpinātas un var paplašināt, ievērojot nosacījumu par saistību paplašināšanos valsts līmenī.

Likme par buferjoslu ierīkošanu atkarībā no buferjoslas veida ir 0,099 – 0,248 eiro/ha. Jaunas saistības var uzņemties bez izmaiņām.

Atbalsta pasākumā "Lauksaimniecības dzīvnieku ģenētisko resursu saglabāšana" par starptautiski atzītu ģenētisko resursu dzīvnieku uzturēšanu likme ir no 75 līdz 200 eiro par dzīvnieku (Ls 52,5 – 140,4). Jaunas saistības var uzņemties bez izmaiņām.

Ja pasākumu "Bioloģiskās lauksaimniecības attīstība", "Bioloģiskās daudzveidības uzturēšana" un "Buferjoslu ierīkošana" ietvaros tiek paplašināta saistību platība kaut vai par 0,01 ha, tad pretendentam sākas jauns piecu gadu saistību periods atbilstoši "Agrovides" 2007. – 2013. gada nosacījumiem.

Pasākumā "Erozijas ierobežošana" jaunas saistības netiek uzņemtas un atbalsts par papildus pieteikto platību netiek piešķirts.

***

UZZIŅA

Bioloģiskās Lauksaimniecības atbalsta likmes

• Par pastāvīgajām pļavām un ganībām, kā arī nektāraugiem – 138 eiro/ha (96,8 Ls/ha)

• Par laukaugiem, aramzemē sētiem ilggadīgiem zālājiem, zālājiem sēklu iegūšanai, papuvi – 108 eiro/ha (75,8 Ls/ha)

• Par dārzeņu, garšaugu un piemājas dārzu platībām – 357 eiro/ha (Ls 250,6 Ls/ha).

• Kartupeļi, cietes kartupeļi – 318 eiro/ha (223 Ls/ha)

• Augļu koki, ogulāji – 419 eiro/ha (294 Ls/ha)

Atbalsta likmes dārzkopjiem

• Ābeles, bumbieres – 390 eiro/ha (273,78 Ls/ha)

• Ķirši, plūmes, avenes, upenes, jāņogas, mellenes, dzērvenes, zemenes, ērkšķogas, krūmcidonijas – 27 eiro/ha (18,95 Ls/ha)

• Kāposti – 24 eiro/ha (16,84 Ls/ha)

• Ziedkāposti, burkāni, galda bietes, lauka gurķi, sīpoli, ķiploki – 70 eiro/ha (49 Ls/ha)

 

Viedoklis: Kas mainīsies pēc 6.jūnija?

Māris Zanders, Radio SWH   05/12/09    Pēdējā laikā rodas sajūta, ka politiskā elitei ir izdevies – pašai to gribot vai negribot – radīt cilvēkos viedokli, ka daudzi lēmumi tiek novilcināti, lai neietekmētu pašvaldību vēlēšanu rezultātu. Tā teikt, paies 6.jūnijs un tad būs radikāla rīcība, patieso nodomu atklāšana, budžeta grozījumi utt. Vieni šo simbolisko 7.jūniju gaida ar bažām, citi ar tādu kā drūmu apņēmību, ka „lai vismaz ir skaidrība”.

Neapšaubu, ka politiķi tiešām ir īpaši piesardzīgi priekšvēlēšanu periodā, tomēr nedomāju, ka pēc vēlēšanām kaut kas būtiski mainīsies. Jo tam īsti nav priekšnoteikumu.

Kāpēc lai būtu izmaiņas valdības politikā? Nedomāju, ka kāda no valdošās koalīcijas partijām pašvaldību vēlēšanās piedzīvos tik grandiozus panākumus vai tik grandiozu sakāvi, lai mainītos valdība. Nedomāju arī, ka tuvāko mēnešu laikā ekonomiskā situācija būtiski uzlabosies vai pasliktināsies. Attiecīgi, manuprāt, vismaz līdz rudenim Dombrovska valdība strādās ierastā stilā.

Tad varbūt izmaiņas būs pašvaldībās? Pašvaldību vēlēšanu analizētāji saka, ka parasti šajās vēlēšanās nomainās tikai 1/3 no pašvaldību vadītājiem. Tam ir savi plusi un mīnusi, bet tā nu iegājies. Zinātāji saka, ka šogad vēlēšanu iznākums ir krietni grūtāk prognozējams, respektīvi, var gadīties, ka nomaiņa ir vērienīgāka. Arī tam ir savi plusi, bet skaidrs, ka tas nozīmē arī zināmu periodu, kamēr jaunā vara apzinās saņemto mantojumu un reālos darāmos darbus. Tātad gaidīt būtiskas pārmaiņas nevajadzētu.

Cits iemesls skepsei ir tas, ka virkne no labajiem solījumiem, ar kuriem pēdējā laikā saskaramies, vienkārši fiziski nav izdarāmi šogad. Minēšu konkrētu piemēru. Šodien Vecrīgā pie kādas partijas aģitācijas telts paņēmu attiecīgās partijas kandidātu sarakstu un ar patiesu interesi izlasīju, ka minētā partija Rīgā sola „par vismaz 40% samazināt domes administratīvos izdevumus, to skaitā deputātu skaitu”. Pilnīgi nejauši satiku vienu no partijas līderiem un noprasīju, par cik tad to deputātu skaitu samazināsiet. No 60 uz 40. Sāku jau pilsonim sist pa plecu, bet tad viņš saka: tas jau vienalga uz šo domi neattieksies, uz nākamo. Nu, jā – skaidrs, ka nevar ievēlēt 60 un pēc tam 20 palūgt iet mājās, tomēr tikpat skaidrs, ka pēc ievēlēšanas solījums var aizmirsties. Respektīvi, ja jūs izlasāt pat ļoti konkrētu solījumu, jāmēģina saprast, vai to vispār var izpildīt.

Lasu attiecīgās partijas programmā tālāk: „visas atļaujas, nodevas un citas birokrātiskās procedūras, kas nav fundamentāli nepieciešamas sabiedrības interešu ievērošanai, atcelsim jau tuvākā gada laikā”. Ahā, tuvākā gada, konkrēta lieta. Prasu partijas cilvēkam, lai pačukst, kuras nodevas tiks atceltas. Un saskaros ar vienu plaši izplatītu ķezu Latvijā, proti, ka likumdošanas, pieņemto lēmumu bāze ir vāji apzināta. Cienījamais kungs pilnīgi adekvāti izstāsta, cik tas ir nejēdzīgi, ka, lai uzrīkotu t.s. zaļo tirdziņu, ir nepieciešamas ntās atļaujas. Taisnība, bet uz paša vai paziņu empīriskās pieredzes vien būs grūti balstīt šādu reformu. Tad būs tā: ja deputātam būs iekritusi acīs kāda nejēdzība, viņš varbūt to rosinās atcelt, ja nebūs – paslīdēs garām un nekas nemainīsies. Varbūt vajadzētu tā: savlaicīgi izkārtot visu nodevu, procedūru sarakstu un tad veikt to revīziju. Respektīvi, man ir sajūta, ka – pat ja neesam aizdomīgi un kaut cik paļaujamies uz politiķu solījumiem – viņiem trūkst sistēmiskuma.

Ir labas idejas, bet tās ir neizstrādātas. Piemēram, minētā partija vēlas piemērot 50% nekustamā īpašuma nodokļa atlaidi uzņēmumiem par telpām, kurās notiek ražošana. Izklausās pareizi, vai ne? Bet kas ir „ražošana”? Un vai ir nepieciešams, ka arī Rīgas centrā kāds ražo, nezinu, spuldzītes vai dakstiņus? Kādi būs zaudējumi pilsētas budžetam? Citiem vārdiem sakot, pat ja ir saskaitāmo summa “normāls politiķis + normāla ideja”, bet, ja ideja nav izstrādāta, to neizdosies ieviest.

Katram no mums ir savas politiskās simpātijas, tāpēc te nav runa par kādu konkrētu partiju. Runa ir par to, ka arī uzticoties paša izvēlētās partijas cilvēkiem, uzskatot viņus par salīdzinoši adekvātiem utt., nevajadzētu lolot pārāk lielas cerības par to, ko jūsu favorīti var reāli izdarīt tuvākā pusgada periodā. Lai viņi strādā, lai viņiem veicas, bet risinājumus tieši tuvākā perioda problēmām es partiju programmās neredzu.

 

Mūrniece padzen Iekšlietu ministrijas valsts sekretāru Lieljuksi

Viesturs Radovics,  NRA  05/13/09    Iekšlietu ministre Linda Mūrniece nolēmusi atbrīvot no amata nesen iecelto ministrijas valsts sekretāru Aldi Lieljuksi, viņa vietā virzot pašreizējo Lieljukša vietnieci Ilzi Pētersoni.

Mūrniece nra.lv apstiprināja, ka rīkojumu par rotāciju valdībā paredzēts skatīt nākamotrdien. „Šajos grūtajos apstākļos man ir vajadzīgs cilvēks, kurš ātri domā un dara, nevis gari un teorētiski runā par problēmām,” sacīja iekšlietu ministre. Lieljuksi paredzēts rotēt uz Policijas akadēmiju, kur, kā uzskata Mūrniece, viņam būtu īstā vieta.

Ministre jau apspriedusi gaidāmo rotāciju ar partijas un koalīcijas partneriem, kuri pret šādu kadru maiņu neiebilst.

Iekšlietu ministres virzītā valsts sekretāra amata kandidāte Ilze Pētersone no 1999 līdz 2000.gadam viņa bija Iekšlietu ministrijas Juridiskā departamenta ES likumdošanas saskaņošanas nodaļas vadītāja, līdz 2004.gadam bijusi Iekšlietu ministrijas Eiropas lietu un starptautiskās sadarbības departamenta direktora vietniece, bet pēc tam kļuvusi par Eiropas lietu un starptautiskās sadarbības departamenta direktori.

2005.gada septembrī Pētersone kļuvusi par Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieci, bet 2007.gada decembrī - par premjera Ivara Godmaņa padomnieci ES jautājumos.

 

KNAB dāsni prēmējis savus darbiniekus

LETA  05/13/09    Valsts kontrole (VK) revīzijā par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) 2008.gada finanšu pārskata sagatavošanas pareizību atklājusi pārkāpumus biroja amatpersonu un darbinieku prēmēšanā.

VK norāda, ka prēmiju piešķiršanas kārtība pārskata gadā nav bijusi caurskatāma un pastāv risks, ka KNAB amatpersonas un darbinieki pārskata gadā tika prēmēti, neņemot vērā konkrētās KNAB amatpersonas un darbinieka ieguldījumu KNAB darba rezultātu sasniegšanā, jo KNAB amatpersonām un darbiniekiem 2008.gadā bez dokumentāliem principiem un kritērijiem piešķirtas prēmijas no 20% līdz 120% apmērā no mēnešalgas.

Arī 2009.gadā izstrādātajā iekšējā tiesību aktā nav noteikts, kā, izmantojot prēmiju piešķiršanas kritērijus, tiek noteikts prēmiju apmērs. VK secinājusi, ka par ieguldījumu 2008.gada janvāra, februāra, marta, aprīļa un maija KNAB darba rezultātu sasniegšanā KNAB amatpersonas un darbinieki tikuši prēmēti atkārtoti. Turklāt KNAB savlaicīgi neieviesa VK ieteikumu iekšējos normatīvajos aktos noteikt konkrētus kritērijus prēmiju piešķiršanai un to apjoma noteikšanai.

2008.gada decembrī apbalvojot 133 KNAB amatpersonas un darbiniekus ar dāvanu kartēm vērtībā līdz 160 latiem, kopumā apbalvošanai izlietojot 20 560 latus, KNAB nav ievērots Ministru kabineta protokollēmuma mērķis - nodrošināt valsts budžeta izdevumu racionālu un taupīgu izlietošanu, un KNAB priekšnieka vietnieks nav rīkojies atbilstoši normatīvajā aktā noteiktajam.

Revīzijas ziņojumā arī norādīts uz to, ka KNAB nav izveidota vērtēšanas komisija, kas novērtētu KNAB amatpersonu un darbinieku darbību un tās rezultātus, kā arī nav noteikta novērtēšanas un vērtēšanas komisijas izveidošanas kārtība, kā to paredz normatīvais akts, kā rezultātā KNAB amatpersonu un darbinieku pārcelšanas citā amatā un amatalgas noteikšanas process nav caurskatāms un balstīts uz vienotiem principiem.

Izlasē iekļautajām 23 KNAB amatpersonām un darbiniekiem pārskata gadā noteiktā mēneša amatalga veidoja vidēji 63% no kopējā atalgojuma, savukārt piemaksas - vidēji 16%, prēmijas - vidēji 19% no kopējā atalgojuma, kā rezultātā atalgojuma sistēma nav caurskatāma un sabiedrība negūst skaidru un patiesu priekšstatu par nodarbināto kopējo mēneša atalgojumu, atzīmē VK.

Tāpat 28 no izlasē iekļautajiem 38 gadījumiem KNAB nav ievērots rīkojumā noteiktais struktūrvienību vadītājiem sagatavot KNAB priekšniekam dienesta ziņojumus par piemaksas par amata vai darba pienākumu pildīšanu paaugstinātas darba intensitātes apstākļos noteikšanu amatpersonai/darbiniekam, kā rezultātā piemaksas par amata vai darba pienākumu pildīšanu paaugstinātas darba intensitātes apstākļos noteikšanas kārtība nav caurskatāma un pastāv risks, ka pretrunā ar normatīvajā aktā noteikto KNAB amatpersonas un darbinieki par vienu un to pašu amata vai darba pienākumu pildīšanu vienlaikus ir saņēmuši piemaksu gan par papildu pienākumu pildīšanu, gan par amata vai darba pienākumu pildīšanu paaugstinātas darba intensitātes apstākļos.

VK revīzijā arī atklājusi citas nepilnības, lai gan būtiski pārkāpumi neesot konstatēti. Attiecībā uz ilgtermiņa ieguldījumu uzskaiti VK secinājusi, ka KNAB netiek nodrošināta pietiekama iekšējā kontrole. Birojam sniegts ieteikums izvērtēt ilgtermiņa ieguldījumu sastāvā iekļautās materiālās vērtības un to uzskaites principus, lai realizētu ilgtermiņa ieguldījumu uzskaiti atbilstoši normatīvajā aktā noteiktajam, nodrošinot, ka ilgtermiņa ieguldījumu sastāvā atbilstošajos kontos tiek uzskaitītas ekspluatācijā nodotas materiālās vērtības.

Tāpat konstatētās nepilnības KNAB realizētajā krājumu uzskaitē, radot informācijas atklāšanas risku, jo krājumu sastāvā netiek uzrādīts degvielas atlikums uz pārskata gada beigām, kā rezultātā pārskata gada materiālu izdevumi ir uzrādīti lielāki nekā patiesībā un krājumi uz 2008.gada 31.decembri ir uzrādīti mazāki nekā patiesībā. VK ieteikusi KNAB pilnveidot iekšējos normatīvos aktus, izveidojot iekšējās kontroles procedūras, lai nodrošinātu, ka krājumu uzskaite atbilst normatīvā akta prasībām.

VK arī konstatējusi, ka KNAB jau 2008.gada novembrī veica maksājumus 17 159 latu apmērā, kas bija veicami 2008.gada decembrī, kas liecina, ka KNAB valsts pamatbudžeta izdevumi 2008.gada decembrī, neievērojot Ministru kabineta attiecīgā protokollēmumā noteikto, faktiski būtu pārsnieguši vienu divpadsmito daļu no 2008.gadam plānotā izdevumu apjoma.

Revīzijas laikā izlases veidā tika pārbaudīts KNAB 2008.gada finanšu pārskats, veicot pārskata sakarību pārbaudi un pārskata datu atbilstības pārbaudes grāmatvedības uzskaites datiem, kā arī pārbaudīta iepriekšējā VK revīzijā konstatēto kļūdu un nepilnību novēršana. Finanšu pārskats neietver informāciju par lietiskiem pierādījumiem KNAB vesto kriminālprocesu ietvaros.

 

Projekts eiroparazīts

Juris Paiders,  NRA  05/13/09    Ziņa, ka Latvijas IKP pirmajā ceturksnī krities par 18%, nošokēja daudzus, taču galvenokārt ārzemniekus, kuru darba pienākumos ir interesēties par Latvijas notikumiem.

Trakākais, ka visvairāk šokēja nevis pats fakts, ka ekonomika nokrita par 18%, bet gan tas, ka pēc iepriekšējā skaļi izziņotā IKP krituma 2008. gada decembrī nav bijusi nekāda nopietna valdības komunikācija ar sabiedrību, ka nav nekādu signālu, ka valdība ir ieinteresēta stāvokli uzlabot. Pirmais jautājums, ko uzdod ārzemnieki, ir: kas pie jums tur notiek?

Kā izskaidrot notiekošo ekonomisko krahu un politiskās elites bezdarbību?

Visticamāk, ka iepriekšējā valdība slepus izvēlējās pilnīgi oriģinālu stratēģiju, kā sasniegt eirozonu un uzsēsties uz kakla Eiropas Savienībai. Kad Parex banka sabruka un bija skaidrs, ka ekonomikā būs pilnīga tinte, bija saprotams, ka, lai iekļūtu eirozonā godīgi, būs smagi un grūti jāveic valsts pārvaldes reformu darbs. Tad nevarēs tikai zagt, piedodiet, dalīt saviem draugiem, valsts pasūtījumus. Tad jāizvēlas pilnīgi cits ceļš, cita stratēģija: iekļūt eirozonā, panākot lielāku žēlumu pret Latviju. Kad situācija Latvijā būs novesta līdz pilnīgam kliņķim, kad te būs totāls krahs, pilnīgs dizasters, tad humānai Eiropai sirds nodrebēs un, cēlas misijas vadīti, komisāri iežēlosies par mums un mūs, mazos nabadziņus, uzņems eirozonā bez mājasdarbu izpildes. Ļoti laba stratēģija, tikai tad jārealizē pilnīgi cits valsts attīstības modelis. Jo trakāk, jo labāk, jo lielākas ziepes, jo lielāka ir varbūtība, ka Eiropa steigsies mūs glābt.

Kuģim ir sūce, un kuģis piepildās ar ūdeni, ja mēs visi kopā pumpēsim ūdeni laukā un mūsu darbam būs panākumi, tad no mums pieprasīs ievērot visus Māstrihtas kritērijus un visus mājasdarbus. Taču, ja kuģim ir sūce un kuģis piepildās ar ūdeni, bet mēs ar veseri sitīsim dibenā jaunus caurumus un imitēsim, ka sūknējam, tad, to nezinot, citi kuģi steigsies mums palīgā un uzcels mūs uz lielā glābšanas kuģa klāja, un mums nevajadzēs vairākus gadus truli sūknēt ūdeni un lāpīt caurumus.

Ja pēc šāda plāna vadās valdība, tad nav jāglābj ekonomika. Tad, jo lielāka summa tiek iepumpēta Parex spekulantu midzenī, jo labāk, tad vajag klusi sabotēt jebkuru eksporta atbalsta programmu un trīskāršot vēja enerģijas tarifus. Viss ir kārtībā! Bedre kļūs tik liela, ka Eiropa mūs izglābs un samaksās par visu.

Tāpēc arī ar Starptautisko valūtas fondu jānoslēdz nereāls līgums. Līgums, kuru pildot problēmas un krīze tikai pieaugs.

Lai Eiropa mūs glābtu, nepatikšanām jābūt ievērojamām.

Ir tikai viens mazs sīkums. Eiropā visi nav tādi muļķi, kā pieņemts uzskatīt tumšajos kabinetos. Jau par pirmo Eiropas Komisijas miljardu lielo aizdevumu bija stingras balsis pret, jo tika aizrādīts, ka Eiropai nav jāatbalsta parazītu valdība. Latvija riskē, ka tai ierādīs īpašu eiroparazīta statusu vai pat ierosinās izslēgt šādu valsti no ES. Latviju tikpat labi var nevis glābt, bet sodīt, lai citas valstis neiedomātos šādi aptamborēt Eiropas Savienību.

Tagad pirmais uzdevums Dombrovska valdībai ir parādīt, ka Latvija atsāks atteikties no eiroparazīta programmas, un pirmais solis būtu atteikties no līguma ar valūtas fondu.

Pat komercbanku banku analītiķi jau secina, ka SVF memoranda ievērošana ir ceļš uz krahu. Nordea markets eksperts Andris Lāriņš atzīst: "Pēdējā laikā ļoti aktīvi tiek diskutēts par to, vai Latvija vasarā saņems vai nesaņems kārtējo Starptautiskā valūtas fonda (SVF) aizdevumu, kas nepieciešams, lai kompensētu ieņēmumu samazināšanos. Tādēļ uzmanības centrā ir budžeta deficīta jautājums. Budžeta deficītu plānots mazināt ar izdevumu samazināšanu un reformām. Izdevumu mazināšana parasti mazina ieņēmumus un atkal atstāj negatīvu ietekmi uz IKP. Tas veido apburto loku. Samazinoties IKP, mainās budžeta deficīta rādītājs pret IKP. Līdz ar to budžeta deficīts ir tikai cipars, kuru noturēt konstantā līmenī lejupslīdošas ekonomikas apstākļos faktiski ir gandrīz neiespējami, tādējādi svarīgākas par šo ciparu ir reālas reformas un ilgstoši dzīvotspējīgas ekonomikas modeļa veidošana."

Valdībai ir jāvienojas ar Eiropas Komisiju par reālistisku veidu, kā pārvarēt krīzi. Pašlaik valsts nevar veidot nekādu ilgtermiņa politiku, jo budžeta deficīta lielums, kas atkarīgs no IKP procentiem, nav prognozējams. Valsts budžeta deficīta maksimālais lielums krīzes periodam ir jānosaka fiksētā summā latos. Tas arī ir jānotur.

Tagad par apstākļiem atbilstošu ir jāvērtē Dombrovska nesteidzība ar budžeta grozījumiem. Pilnīgi pretēji Godmaņa un Rimšēviča kritikai! Dombrovska nesteigšanās bija visprātīgākā reakcija uz to bezdibeni, kurā vēlās Latvija. Ikviens budžeta samazinājums nekavējoties izraisa vēl lielāku IKP kritumu, un valūtas fonds tūdaļ izvirza prasību vēl vairāk samazināt izdevumus.

Ja Dombrovskis sekotu Godmaņa un Rimšēviča padomiem, tad ekonomiskā situācija vēl vairāk pasliktinātos un ar katru izdevumu samazinājumu sekotu IKP kritums un arī kārtējais valdības popularitātes kritums.

 

Intervija ar prokuroru : Prokuratūra ieslīgusi tiesiskā un morālā pagrimumā

Ritums Rozenbergs, speciāli NRA  05/13/09    Bijušais prokurors un tieslietu ministra padomnieks Guntis Akmeņkalns bija viens no pirmajiem, kurš prognozēja kaunpilnu prokuratūras izgāšanos tiesā Grinbergu lietā. Intervijā Neatkarīgajai viņš analizē iemeslus, kāpēc tiek fabricētas Grinbergu un tām līdzīgas krimināllietas.

– Kāds ir jūsu viedoklis par nepieciešamību likumdošanā pastiprināt prokuroru atbildību?

– Piekrītu, ka jāveic izmaiņas arī Prokuratūras likumā, nosakot, ka prokurors saucams pie kriminālatbildības, ja viņa darbība izraisījusi smagas sekas. Tomēr jocīgi, ka no prokuroriem jau tagad netiek prasīta atbildība. No likumiem taču nav zudusi uz amatpersonām, tostarp prokuroriem, attiecināmā disciplināratbildība un arī kriminālatbildība. Tomēr, ņemot vērā notiekošo, būtu vērts Prokuratūras likumā papildus iestrādāt normu, ka prokurors ir saucams pie kriminālatbildības, ja viņa darbība izraisījusi būtisku kaitējumu sabiedrības vai personu interesēm.

Atsevišķu prokuroru izpratne, zināšanu līmenis, profesionalitāte ir atbaidoši zema.

– Ar ko tas skaidrojams?

– Ar to, ka atsevišķi, tostarp augsti stāvoši, prokurori uzskata, ka viņi nenes kriminālatbildību, jo Krimināllikuma 28. pantā iekļauts kriminālatbildību izslēdzošs apstāklis – attaisnojams profesionālais risks. Visticamāk, šie prokurori uzskata, ka viņi vienmēr darbojas attaisnojama profesionālā riska ietvaros, un nav izlasījuši Krimināllikuma 33. pantu, kurā noteikts, ka kriminālatbildība neiestājas par kaitējumu, kas nodarīts ar profesionālu darbību, kurai ir noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes, tikai gadījumā, ja šīs darbības izdarītas, lai sasniegtu sociāli derīgu mērķi, kuru nebija iespējams sasniegt citādā veidā. Dažreiz rodas iespaids, ka prokurori nav izlasījuši arī Krimināllikuma 34. pantu, kurā noteikts, ka noziedzīgas pavēles vai rīkojuma izpildīšana personai, kas to izpildījusi, ir attaisnojama tikai tādos gadījumos, ja šī persona nav apzinājusies pavēles vai rīkojuma noziedzīgo raksturu un tas nav bijis acīm redzams.

– Bet ģenerālprokurors Neatkarīgajai vairākkārt ir apgalvojis, ka prokurori lēmumus vienmēr pieņem patstāvīgi. Tas nozīmē, ka viņiem nekādi augstākstāvoši rīkojumi nav jāpilda. Vai tad ģenerālprokurors melo?

– Iespējams, ka tomēr melo, kaut vai, ja aplūkojam Grinbergu lietu. Kad KNAB nosūtīja materiālus Ģenerālprokuratūrai Lemberga kriminālvajāšanas uzsākšanai, pieredzējuši juristi, ieskaitot mani, plašsaziņas līdzekļos sniedza publiskus skaidrojumus, ka Grinbergiādē nav krimināla nodarījuma. Kad prokuratūra uzrādīja Lembergam apsūdzību, arī tad juristi šo lietu publiski apsprieda un norādīja, ka Lemberga darbībās nav noziedzīga nodarījuma sastāva. Ģenerālprokurors intervijā Neatkarīgajai skaidroja, ka cilvēki, kuri kritizē prokuratūru, nav iepazinušies ar lietas materiāliem. Vēlāk atklājās, ka arī prokuratūrā par šo lietu pastāvējuši dažādi viedokļi. Izrādās, Ģenerālprokuratūras virsprokurors, Jāņa Maizīša kreisā roka Juris Pēda bija nosūtījis valdībai vēstuli, kurā pamatoti norādīja, ka tās rīkojums par Grinberga iecelšanu amatā neatbilst likumam, un lūdza Ekonomikas ministriju šo rīkojumu sakārtot, iekļaujot tajā datus, kas ļautu identificēt amatā ieceļamo personu – Grinbergu. Neraugoties uz šādu virsprokurora viedokli, zemākstāvošs prokurors Jānis Ilsters ierosināja kriminālprocesu, bet prokurors Māris Leja sāka savu lielo cīņu tiesās. Virsprokurora Pēdas nostāja, par kuru zināja arī ģenerālprokurors, izčabēja kā nebijusi. Šie apstākļi norāda, ka tieši prokuratūras sienās ir notikusi kaut kāda spēle, un tas trakākais, ka, iespējams, tieši ar ģenerālprokurora ziņu. Protams, es nevaru un negribu apgalvot, ka te noticis kāds amatnoziegums, bet skaidrs ir viens – lai noskaidrotu, kāpēc prokuratūrā mainījās viedokļi un kāpēc tika izvirzīta šī absurdā, bezjēdzīgā, acīm redzami nepamatotā apsūdzība, nepieciešama nopietna pārbaude, kuras ietvaros būtu ļoti nopietni jāstrādā ar visiem Grinbergu lietā iesaistītajiem prokuroriem.

– Kuram būtu jārosina šī izmeklēšana – pašam ģenerālprokuroram?

– Jā, ģenerālprokuroram, jo Latvijā nav citas amatpersonas, kas būtu tiesīga šādu pārbaudi ierosināt. Ja ģenerālprokurors būtu godprātīgs, tad, redzot šo iznākumu Grinbergu lietā, šāda pārbaude jau sen būtu ierosināta, kaut vai dienesta izmeklēšana. Prokuratūras likuma 40. pantā teikts, ka prokuroru var atlaist no amata par tīšu likuma pārkāpumu vai nolaidību. Attaisnojošs spriedums par abiem smagajiem apsūdzības pantiem Grinbergu lietā un tiesas viennozīmīgs slēdziens, ka te nav kriminālnozieguma sastāva, nepārprotami liecina, ka prokurori, pildot savus pienākumus, ir pieļāvuši nolaidību, neattaisnojamu profesionālo risku.

– Apzinātu vai neapzinātu?

– Tas tad arī būtu dienesta izmeklēšanas priekšmets. Veicot dienesta izmeklēšanu, vērtējot katra prokurora konkrēto rīcību šajā lietā, būtu jāvadās no sekām, kādas iestājušās, un, protams, jāizlemj, vai te nav pamats sākt kriminālprocesu par patvarību vai par personas saukšanu pie kriminālatbildības, zinot, ka tā nav vainīga, vai par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, vai valsts amatpersonas bezdarbību. Apsūdzēt cilvēku uz labu laimi, sava prieka vai citāda untuma dēļ prokuroriem neatļauj ne Satversme, ne Krimināllikums, ne Prokuratūras likums, ne Kriminālprocesa likums, ne ētikas kodeksi, ne tiesu prakse, ne starptautiskās tiesības.

– Ar ko, jūsuprāt, tika motivēta prokurora pārliecība, lai viņš celtu apsūdzību Grinbergu lietā, – ar ekonomiskām vai politiskām svirām?

– Nezinu. Motīvi, kāpēc prokurors šādi rīkojies, var būt arī personiski. Piemēram, tas var būt karjeras motīvs. Grinbergu lieta bija pietiekami skaļa, ar tās palīdzību jebkurš prokurors var tikt pamanīts. Daudzus prokurorus pazīstu, jo esmu ar viņiem kopā strādājis. Piemēram, Jānis Ilsters un Māris Leja – abi jauni puiši, zinoši juristi. Varbūt viņus vadīja vēlme gūt panākumus un atpazīstamību? Nezinu. Tomēr Grinbergu lietā viss nav tik vienkārši. Zemāk stāvošs prokurors nevar tā vienkārši pabīdīt malā virsprokuroru, sakot, ka tas viss ir nieks, un uz savu galvu sākt lietu. Virsprokurora Pēdas vēstule ministrijai apstiprina, ka sākotnēji Grinbergu lietā privātas vai cita veida ambīcijas nav bijušas. Par to, kāpēc viss tā attīstījās, dzirdētas dažādas baumas.

– Kādas?

– Politiķu netīrās spēles, centieni pārdalīt biznesus, augstāko valsts amatpersonu personiska nepatika, ārvalstu specdienestu darbība, dezinformācija, apmelojumi, neizglītotība. Uzdodiet šo jautājumu Maizītim, Kažociņam, Vairai Vīķei-Freibergai, Kariņam! Man ticamāka šķiet juristu vidū cirkulējošā bauma, ka tieši ģenerālprokurora vājuma dēļ prokurors Ilsters ierosināja šo kriminālprocesu, kuru pēc tam tālāk virzīja prokurors Leja. Konkrētajā gadījumā ģenerālprokurora neprofesionalitāte, iespējams, bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc cilvēks tika tiesāts pilnīgi ne par ko. Varbūt tā bija apzināta rīcība pret politiķi ar mērķi nevis notiesāt, bet gan nomelnot visas valsts un sabiedrības priekšā. Pat pēc Augstākās tiesas sprieduma pasludināšanas prokurors Leja atļāvās televīzijā apgalvot, ka Lembergs tomēr ir vainīgs, tādējādi uzturot Ģenerālprokuratūras viedokli un ieminot dubļos tiesas un tiesnešus. Pēc tik nepārprotami un pamatoti zaudētas lietas vēl atļauties tiešā veidā mest ēnu uz tiesu, mēģinot netieši paust viedokli, ka Lembergs tomēr ir izdarījis noziegumus, un liekot mums domāt, ka Lembergs varbūt nopircis visas trīs tiesu instances, kopumā septiņus pieredzējušus tiesnešus, vai domāt vēl nezin ko – nu, piedodiet, kur vēl tālāk varam aiziet!

Šodienas situācija rāda, ka Ģenerālprokuratūrā valda pilnīgs morāls pagrimums. Prokuratūra ir izgāzusies, bet tā mēģina radīt viedokli, ka vainīga ir tiesa. Prokuratūra ir pieļāvusi smagas kļūdas, nodarījusi personai būtisku kaitējumu, bet atvainošanās neseko. Rodas sajūta, ka Ģenerālprokuratūrā, vismaz vadības līmenī, morāle un ētika vairs neeksistē, un, ja tas ir tā, tad te vairs nevar līdzēt ne Satversme, ne likumi, ne ētikas kodeksi, ne publikācijas presē.

– Pašlaik Lembergs tiek tiesāts par citām ne mazāk dīvainām apsūdzībām kā Grinbergu lietā. Viņš no vairākiem Latvijas naudasmaisiem deviņdesmito gadu sākumā esot izspiedis kukuļus. Jums par šīm apsūdzībām ir savs viedoklis?

– Nezinu lietas materiālus. Cik nojaušams no publikācijām presē, šis kriminālprocess, iespējams, tiek izmantots personīgu rēķinu kārtošanai starp uzņēmējiem. Sajūta tāda, ka notiek netīra spēle un ka šī spēle jau ir izgājusi ārpus likuma rāmjiem.

– Pirmā civiltiesas instance jau atzinusi, ka Finanšu ministrijai būtu jāatmaksā Lembergam prokuratūras nodarītais kaitējums. Vai nebūtu loģiski, ja Finanšu ministrija regresa kārtībā vērstos pret vainīgajām amatpersonām un no tām piedzītu šo kompensāciju?

– Konkrētajā gadījumā prokuroriem būtu jāatlīdzina valstij nodarītie zaudējumi, proti, jāatmaksā tā summa, kuru A. Lembergs piedzīs no prokuratūras. Šajā lietā ir iesaistīti vairāki prokurori, viņiem tā naudiņa ir jāsamet un jāatmaksā. Ceru, ka ģenerālprokurors šo jautājumu nokārtos, negaidot regresa prasības no Finanšu ministrijas puses. Kaitējums ir jāatlīdzina – šādu rīcību paģēr ne tikai likumi, bet arī morāle, ētikas kodeksi. Turklāt ir arī jāatvainojas.

– Kurām personām prokuratūrai jāatvainojas – Krišjānim Kariņam par prokuroru nespēju panākt notiesājošu spriedumu Lembergam vai Lembergam par viņam nodarīto kaitējumu?

– Prokuratūrai, kuras vārdā kaut ko tiesīgs teikt ir tikai ģenerālprokurors, ir jāatvainojas Lembergam un pie viena arī visām tām personām, un to nav mazums, kuras tiesa attaisnojusi noziegumu sastāvu neesamības dēļ. Arī Kariņam būtu jāatvainojas Lembergam par nodarīto kaitējumu. Tieši šī amatpersona radīja visu šo jucekli, tieši Kariņš vistrakāk brēca pēc Lemberga tiesāšanas. Atvainošanās būtu tikai un vienīgi apliecinājums, ka šajos cilvēkos vēl ir morāle un ētika. Ja atvainošanās neseko, tad mums nāktos atzīt, ka šajos cilvēkos morāle ir mirusi, bet prokuratūru skāris visaptverošs pagrimums.

– Kurš no šā pagrimuma var izvest?

– Ceru, ka būs cits ģenerālprokurors, kurš būtiski reorganizēs Ģenerālprokuratūras departamentus un sakārtos atbildības jautājumus, kurš spēs saliedēt visus prokurorus kopīgam atbildīgam darbam, un man, satiekot savus bijušos kolēģus prokurorus, vairs nebūs jādzird par nepanesamo iekšējo klimatu prokuratūrā, savstarpējām necilvēcīgajām attiecībām un darbu kā vilku bedrē.

– Kā tas izpaužas?

– Viens otru uzmana, izseko, neuzticas, apmelo, nomelno, pin intrigas.

– Cits par citu stučī priekšniecībai?

– Jā, viens par otru stučī, valda savstarpēja neuzticība un nepatika. Piemēram, prokuratūras ēdnīcā ir galdiņš, pie kura parasti sēž un ēd tikai prokuratūras vadība. Šis galdiņš tiek saukts par astoņkāji. Šī iesauka galdiņam liecina par zemākstāvošo prokuroru attieksmi pret augstākstāvošajiem virsprokuroriem un ģenerālprokuroru. Jācer, ka klimats iestādē mainīsies, kad darbu sāks cits ģenerālprokurors. Kolektīvā, kurā valda intrigas, ir pagrimums, nebrīve, meli un nodevība, no kopīga darba nav ne smakas.

– Vai varat nosaukt kādu kandidātu?

– Es varu nosaukt virkni personu, kas varētu būt ļoti labi ģenerālprokurora amata kandidāti, ģenerālprokurori. Nav šaubu, Latvijā ir daudz izcilu juristu ar augstiem ideāliem un nevainojamu reputāciju, juristi, kas nemeklētu kaut kādu abstraktu patiesību, kā to dara Maizītis, bet gan kalpotu likumam un tikai likumam. Diemžēl var izrādīties, ka ietekmīgi politiski spēki par katru cenu mēģinās panākt Maizīša kunga pārvēlēšanu amatā uz trešo periodu. Ja tā notiks, tad nav pat cerību, ka kaut kas varētu mainīties.

– Konkrēti – kuri politiskie spēki?

– Atļaujiet man tos nenosaukt. Nevienam, kurš seko līdzi politikai, nav noslēpums, ka ģenerālprokurors cita starpā šad un tad nodarbojas ar politiku. Piemēram, viņš publiski vairākkārt paziņojis, ka viņš nerunā ar Saeimas deputātiem; ja nu galīgi apstākļi spiež, tad tikai savā kabinetā. Šāds paziņojums ir politisks paziņojums. Šāds paziņojums grauj Satversmes būtību un Latvijas parlamentāro iekārtu. Tas ir Satversmes noliegums. Šāds paziņojums ir kā medusmaize virknei politiķu, tas nekavējoši tiek izmantots politiskajā cīņā, un tieši šā iemesla dēļ šāda ģenerālprokurora rīcība ir vistīrākā nodarbošanās ar politiku. Turklāt, ja jau ģenerālprokurors publiski paziņo, ka viņš nerunā ar Saeimas deputātiem, tad mums atliek domāt, ka deputāti ir teju noziedznieki. Bet tā nav! Es personīgi pazīstu 70% parlamenta locekļu. Katrā frakcijā strādā godprātīgi cilvēki, kas mēģina īstenot savu vēlētāju intereses – dažreiz veiksmīgi, dažreiz neveiksmīgi un kļūdaini. Bet ģenerālprokurors šādu politisku paziņojumu rezultātā gūst sev politiskas dividendes, un tas ir vairāk nekā nožēlojami. Piemēram, ģenerālprokurora nesenais uzbrukums Saeimas deputātam Mārtiņam Rozem. Ģenerālprokurora publiska vēršanās pret Saeimas deputātu arī ir politiska darbība. Jebkurš Saeimas deputāts var iesniegt savus priekšlikumus likumu grozījumiem. Ja ģenerālprokurors atļaujas kritizēt parlamenta locekli par viņam nevēlamu likuma grozījumu iesniegšanu, tad tā faktiski ir politiska darbība, kuru strikti aizliedz likums. Ģenerālprokurors nedrīkst nodarboties ar politiku, viņš nedrīkstēja publiski kritizēt deputātu Rozi, jaukties deputāta darbā, nomelnot viņu sabiedrības acīs. Ļaunums, kuru nes ģenerālprokurora politiskie paziņojumi, ir tik šausmīgs, ka to pat grūti novērtēt. Diemžēl Latvijā nav amatpersonas, kas drīkstētu ģenerālprokuroram ko aizrādīt.

– Par uzdrīkstēšanos piedāvāt grozīt Prokuratūras likumu Rozi kritizēja ne tikai ģenerālprokurors. Rezultāts ilgi nebija jāgaida – Roze no saviem priekšlikumiem atteicās. Tomēr jautājums palicis neatrisināts. Vai prokuroriem nav jāuzņemas atbildība par cilvēktiesību pārkāpumiem?

– Prokuratūras likumā noteikti būtu jāparedz, ka prokurors nes atbildību arī par cilvēktiesību pārkāpumiem. Tāpat pareizs un loģisks bija Rozes kunga priekšlikums par ģenerālprokurora kandidātu loka paplašināšanu. Gan advokāti, gan notāri, gan citi ar tiesu varu saistīti juristi var profesionāli pildīt ģenerālprokurora pienākumus, ja viņi ir augstas klases juristi, kuri pārzina likumus. Ģenerālprokuroram ir jābūt labam juristam, ar to būtu jāsāk, jo ģenerālprokurors ir vienīgā amatpersona valstī, kas var novērst zemākstāvošo, nepieredzējušo prokuroru kļūdas, atcelt šo prokuroru nelikumīgos lēmumus, novērst cilvēktiesību pārkāpumus, kas var rasties no prokuroru darbības.

– Jūs nesen minējāt, ka ģenerālprokurors drīkstētu būt amatā ne vairāk kā divus termiņus – līdzīgi kā Valsts prezidents.

– Noteikti šis princips būtu jāiestrādā arī Prokuratūras likumā. Pieļauju, ka politiski motīvi atkal izraisīs milzīgu stīvēšanos ap ģenerālprokurora amata kandidātu. Ja būtu šāda norma, problēma atkristu. Kandidētu jauns cilvēks ar jaunu skatījumu un jaunām idejām. Cilvēkos rastos cerība, ka kaut kas mainīsies. Ģenerālprokurors, kurš desmit gadus nostrādājis šajā amatā, ir apaudzis ar stereotipiem, savām simpātijām, antipātijām. Viņš ir kā vecs koks, kas apaudzis ar piepēm, kuras vajadzētu, bet nevar nokratīt.

– Ja jūs būtu parlamenta loceklis Rozes kunga vietā, kā jūs rīkotos šādā situācijā?

– Ja ģenerālprokurors būtu atļāvies iejaukties manā deputāta darbā, es būtu nekavējoši sācis nepieciešamo deputātu parakstu savākšanas procedūru, lai ierosinātu ģenerālprokurora darbības izvērtēšanu Augstākajā tiesā. Visiem parlamenta locekļiem būtu jāsaprot, ka tikai viņi paši var nepieļaut nelikumīgu iejaukšanos parlamenta darbā. Es nepieļautu, ka pa manu galvu prettiesiskā veidā staigā ģenerālprokurors – amatpersona, kurai arī es esmu uzticējis gādāt par tiesiskumu un kārtību valstī. Domāju, ka pēc šādas manas reakcijas otrreiz ģenerālprokurors šādu soli vairs neatļautos.

– Nebaidāties, ka pēc šīs intervijas publicēšanas prokuratūra pret jums vērsīs represijas?

– Nē! Esmu godīgi atbildējis uz jūsu jautājumiem, paudis savus uzskatus, izmantojis Satversmē noteiktās un garantētās brīvības. Paldies Dievam, Satversmes 100. pants vēl mani sargā un katram cilvēkam šajā valstī ir tiesības brīvi teikt to, ko viņš domā!

 

Eksperti: Dombrovska valdība pieļauj vecās kļūdas, bet ir arī pozitīvas iezīmes

LETA  05/13/09    Ministru prezidenta Valda Dombrovska (JL) valdība atkārto iepriekšējo valdību kļūdas, tomēr vērojamas arī pozitīvas iezīmes, uzskata aģentūras LETA aptaujātie eksperti.

Politologs Andris Runcis sacīja, ka Dombrovska vadītā valdība pieļauj tās pašas kļūdas kā Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdība, proti, tiek samazināti izdevumi, bet netiek domāts par to, kā "to naudu var pelnīt".

Tāpat no valdības ministriem brīžiem izskanot "īpatnēji paziņojumi", kas balstīti uz emocijām un nedod labu signālu par mūsu valsti starptautiskā mērogā. Kā šādu piemēru Runcis minēja finanšu ministra Einara Repšes (JL) iepriekš teikto, ka nekas ļauns nenotiks, ja Latvija nesaņems nākamo starptautiskā aizdevuma daļu.

Sabiedriskās politikas centra "Providus" pētniece Iveta Kažoka uzskata, ka no jaunās valdības daudz tika gaidīts jaunu politikas tradīciju izveidē, ko tā diemžēl nav izdarījusi, piemēram, saglabātas pārlieku politizētās lielo valsts uzņēmumu valdes.

"Jo vairāk valdība atļausies šādus gājienus "vecajā" stilā, jo mazāka būs sabiedrības tolerance pret tiem nepopulārajiem un sāpīgajiem lēmumiem, kas Dombrovska valdībai vēl tuvākajā laikā jāpieņem," teica eksperte, norādot, ka šo iemeslu dēļ pastāv risks, ka drīz varētu sākt rukt partijas "Jaunais laiks" salīdzinoši augstie popularitātes rādītāji un līdz ar tiem arī sabiedrības atbalsts valdībai.

Runcis kā pozitīvu iezīmi pašreizējās valdības darbā minēja, ka atšķirībā no Godmaņa, kurš gribēja viens pats risināt visus jautājumus, Dombrovskis liek strādāt nozaru ministriem. Vienlaikus, eksperta vērtējumā, ministri turpina lietot emocionālus paziņojumus, piemēram, "par asins garšu mutē", taču reālus darbus neveic.

Savukārt, Kažokas vērtējumā, valdības darbs ir kļuvis atvērtāks un pret iedzīvotāju ierosmēm atsaucīgāks. "Kā ļoti veiksmīgu vērtēju ierosmi lūgt iedzīvotājiem sūtīt savus priekšlikumus birokrātiskā sloga mazināšanai, kā arī premjera gatavību runāt dažādās konsultatīvās padomēs un neformāli tikties ar mediju pārstāvjiem," sacīja eksperte.

"Providus" pētniece uzskata, ka pozitīvi vērtējama ir arī valdības gatavība veikt pārdomātas reformas, nevis mehāniski cirpt izdevumus. Tāpat Latvijai neraksturīgi esot tas, ka premjers vismaz pagaidām nav izmantojis savu amatu priekšvēlēšanu aģitācijai.

Runcis kā galveno apgrūtinošo faktoru valdības pašreizējā darbā minēja gaidāmās vēlēšanas. Savukārt Kažoka norādīja, ka uz Godmaņa valdības "pēdējo mēnešu histēriskās aktivitātes fona" Dombrovska valdību var raksturot ar vārdu "miegaini".

"Atsaucot atmiņā valdības pēdējo divu mēnešu darbus un paziņojumus, rodas iespaids, ka jaunajam koalīcijas sastāvam nav kur steigties. Šajā ziņā īpaši raksturīgs ir stāsts par budžeta grozījumiem," vērtēja eksperte.

Pirms diviem mēnešiem 12.martā Saeima ārkārtas sēdē apstiprināja Dombrovska veidoto valdību. Tajā ietilpst partija "Jaunais laiks", Tautas partija, Zaļo un zemnieku savienība, "Pilsoniskā savienība" un apvienība "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK, kurām kopā Saeimā ir 64 balsis.

12.martā, vēl būdams premjera amata kandidāts, Dombrovskis no Saeimas tribīnes aicināja deputātus atbalstīt viņa izveidoto Ministru kabinetu un norādīja, ka balsojums par valdības un tās darāmo darbu apstiprināšanu ir līdzvērtīgs lēmumam par samilzušās krīzes pārvarēšanu Latvijā. "Jūsu šodienas balsojums par valdības un tās darāmo darbu apstiprināšanu ir arī lēmums par to, kā valstī pārvarēt samilzušo ekonomisko un politisko krīzi," apgalvoja Dombrovskis.

 

Godmanis: īpašas pilnvaras finanšu ministram "var saārdīt valdību"

LETA   05/13/09    Īpašu pilnvaru piešķiršana finanšu ministram, kas dotu viņam tiesības dot rīkojumu Valsts kasei noteiktam periodam piemērot konta lietošanas ierobežojumus, ja šim rīkojumam nebūs "valdības zīmoga", "var saārdīt valdību", šādu viedokli šodien Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēdē pauda deputāts Ivars Godmanis (LPP/LC).

Rīt Saeima lems, vai nodot izskatīšanai komisijām valdības iesniegtos grozījumus likumā par budžetu un finanšu vadību, kurā paredzēts noteikt, ka finanšu ministram ir tiesības dot rīkojumu Valsts kasei noteiktam periodam piemērot konta lietošanas ierobežojumus.

Ierobežojumus varēs noteikt, ja triju mēnešu periodā valsts budžeta nodokļu un nenodokļu faktiskie ieņēmumi attiecībā pret plānotajiem ieņēmumiem samazinās par vairāk nekā 0,2% no gadskārtējā valsts budžeta likumā noteiktās iekšzemes kopprodukta prognozes, faktiski uzkrātais valsts budžeta deficīts triju mēnešu periodā pārsniedz plānoto budžeta deficītu par vairāk nekā 0,2% no gadskārtējā valsts budžeta likumā noteiktās iekšzemes kopprodukta prognozes vai ja finanšu ministram ir iesniegts Valsts kases ziņojums par resursu nepietiekamību saistību izpildes nodrošināšanai.

Finanšu ministram par savu rīkojumu būs jāinformē Ministru kabinets un Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija. Savukārt Valsts kase saskaņā ar finanšu ministra rīkojumu noteiks konta lietošanas ierobežojumus noteiktam periodam un informēs par to ministrijas.

Godmanis sarēķinājis, ka 0,2% no valsts budžeta ir 28 miljoni latu, un pauda šaubas, ka tādas summas dēļ vajadzētu kādai ministrijai "uzreiz taisīt kontu ciet".

Deputāts Kārlis Leiškalns (TP) prognozēja, ka tāds finanšu ministra lēmums varētu mudināt ministrus "veidot blokus" un valdības sēdes tad pārvērstos par "bloku cīņām".

Atis Slakteris (TP) pastāstīja, ka "ar šo ideju nēsājās apkārt kāds Starptautiskā Valūtas fonda eksperts, kas nāk no prezidentālas valsts", bet "demokrātiskā valstī tā nestrādā". Pēc Slaktera domām, "valdībai nav problēmu vajadzības gadījumā sanākt uz sēdi un kolektīvi lemt par konta lietošanas ierobežojumiem".

Godmanis rosināja deputātu šaubas par šī likumprojekta lietderību pārrunāt ar Ministru prezidentu Valdi Dombrovski (JL), bet Leiškalns rosināja komisijā izstrādāt alternatīvu likumprojektu. Likumprojektu pilnībā atbalstīja tikai deputāts Imants Kalniņš (TB/LNNK), kurš norādīja, ka šāds regulējums ir nepieciešams pašreizējā valsts situācijā un ka lēmumu par konta lietošanas ierobežojumiem var pieņemt tikai vienpersoniski.

 

Rimšēvičs: IK var sarukt par 16,5%, budžeta deficīts draud sasniegt 12%

Anna Novicka,  Diena    05/13/09    Neveicot papildu tēriņu samazinājumu, šā gada budžeta deficīts var sasniegt nevis 7%, kā plānots patreiz, bet gan 12%, trešdien žurnālistiem paziņoja Latvijas Bankas (LB) prezidents Ilmārs Rimšēvičs. Viņš skaidroja, ka šāds scenārijs ir saistīts ar straujāku iekšzemes kopprodukta (IK) kritumu - tagad tiek paredzēts, ka IK saruks par 16,5%. Tātad, ja tēriņus necirps vēl, deficīts šogad var būt lielāks par miljardu latu.

Valdība patlaban prognozē, ka IK šogad samazināsies par 12,9%.

Centrālās bankas vadītājs arī pauda viedokli, ka ir ārkārtīgi svarīgi veicināt uzņēmējdarbību, tai skaitā, arī kreditēšanu, ieviešot uzņēmumu eksporta garantijas, jo citādi nodokļu apjoms saruks vēl vairāk, tēriņi būs jāgriež vēl skaudrāk un tas dzīs tautsaimniecību vēl lielākā pagrimumā.

Spēja papildus samazināt izdevumus kļūs izšķiroša rudenī, kad Latvijai būs jāsaņem kārtējā starptautiskā aizdevuma porcija, norādīja I.Rimšēvičs.

LB inflācijas prognoze pagaidām paliek iepriekšējā līmenī - gada vidējā inflācija šogad būs 2,5-3,5% robežās.

Toties ir uzlabojušies Latvijas maksājumu bilances rādītāji. Pirmajos divos mēnešos tekošā konta pārpalikums veidoja 1,2 miljonus latu, kas ir straujš uzlabojums, vērtēja I.Rimšēvičs.

Viņš arī vērsa uzmanību uz to, ka samazinās bezdarba pieauguma temps. Ja iepriekšējos mēnešos bezdarbs auga par aptuveni 1,2 procentpunktiem, tad aprīlī šis rādītājs bija tikai 0,3 procentpunkti, arī uzņēmēji kļuvuši optimistiskāki attiecībā uz darba tirgus tendencēm. Taču globālie notikumi neļaujot būt pārāk optimistiskiem par Latvijas ekonomikas perspektīvām. Vienlaikus I.Rimšēvičs atzina, ka pie labvēlīga scenārija atkopšanās pazīmes Latvijas ekonomika var uzrādīt jau šā gada pašās beigās, taču to, vai tas notiks, izšķirs valdības rīcība.

LB padome ceturtiden nolēmusi samazināt refinansēšanas likmi no 5% uz 4%. Likmes aizdevumu iespējai uz nakti un noguldījumu iespējai uz nakti centrālajā bankā netika mainītas. Lēmums pieņemts, ņemot vērā tālāku ekonomiskās aktivitātes kritumu, inflācijas kritumu un vājo kreditēšanas aktivitāti. Likmes mazināšana dotu papildu stimulu starpbanku latu naudas tirgus aktivitātes veicināšanai un motivētu bankas pieejamos resursus novirzīt tautsaimniecības kreditēšanai, norāda LB.

 

Pieļauj, ka Latvijas ekonomika ir tuvu zemākajam punktam

Diena  05/13/09    Pēdējās dienās arvien biežāk izskan viedoklis, ka vairāku valstu ekonomika - tai skaitā, Latvijas - ir tuvu zemākajam punktam.

Ņemot vērā straujo ekonomikas lejupslīdi, ir cerības, ka esam samērā tuvu dibenam, tā trešdien no rīta intervijā raidījumā Labrīt, Latvija! teica Parex Asset Management (PAM) vadītājs Roberts Idelsons. "Tas, kas noticis Latvijā, krīzes temps visu laiku ir paātrinājies, ja redzam iekšzemes kopprodukta ciparus, ar katru mēnesi, ceturksni kritums paliek arvien straujāks," savus secinājumus pamatoja PAM pārstāvis. Savukārt pēc tam, viņaprāt, varētu sagaidīt nevis kādu pakāpenisku izaugsmi vai stagnāciju, bet ieraudzīt straujāku ekonomikas atveseļošanos.

Līdzīgu viedokli izteikuši arī Latvijas politiķi.

Savukārt Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) prezidents Tomass Mirovs otrdien izteicies, ka lielākajā daļā no 30 valstīm, kurās banka investē, recesija vairāk vai mazāk tuvojas zemākajam punktam, ziņo Bloomberg.

Pēdējos divos ceturkšņos lejupslīde bijusi tik strauja, ka ERAB nācies pārskatīt vidējo prognozei 2009.gadam, paredzot kritumu par vairāk nekā 5%. Vēl janvārī tika prognozēta pozitīva izaugsme. Bankas vērtējumā izaugsme atgriezīsies nākamgad un būs 1,4%.

T.Mirovs norādīja, ka piedzīvoti "divi briesmīgi" ceturkšņi. Uz 2010.gadu banka raugoties ar piesardzīgu optimismu, taču norāda, ka bez starptautiskas atgūšanās arī Austrumeiropas reģions neatdzīvosies. Viņš uzskata, ka ekonomikas atgūšanās nebūs ļoti iespaidīga kāpuma veidā.

ERAB prezidents otrdien arī paziņojis, ka viņa pārstāvētā banka turpināšot nākamgad investēt Austrumeiropā, lai palīdzētu bankām nodrošināt vairāk līdzekļu attiecīgo valstu ekonomikām, kas cīnās ar globālās recesijas radīto satricinājumu.

Paredzams, ka banka reģionā nākamgad investēs 7-8 miljardus eiro. ERAB fokusējoties uz 12 sistēmiski svarīgajām Rietumu mātesbankām, piemēram, Itālijas UniCredit, kā arī dažām sistēmiski svarīgajām vietējām bankām, piemēram, Latvijas Parex banku un Ungārijas OTP Bank.

Latvijas ekonomika šā gada pirmajā ceturksnī piedzīvoja smagu kritumu, kas salīdzinājumā ar pērnā gada attiecīgo laiku sasniedza 18%. Valdība kopumā šim gadam paredz iekšzemes kopprodukta samazinājumu par 12,9%, taču pieļauj, ka būs jārunā arī par šīs prognozes maiņu.

Biznesa pārstāvju viedokļi par to, vai, viņuprāt, Latvijā ekonomika ir sasniegusi zemāko punktu, ir atšķirīgi, liecina laikraksta Dienas Bizness veikta aptauja. Piemēram, būvkompānijas LEC valdes priekšsēdētājs Pēteris Dzirkals norāda, ka Latvijas ekonomikā ir daudz nepareizu strukturālu lēmumu, tāpēc viņš neesot optimists un pauž viedokli, ka priekšā ir vēl grūtāki laiki. "Neuzskatu, ka valdības pašreizējā darbība ir tā pareizākā. Nesaskatu pamatu izaugsmei un tāpēc neredzu uzlabojumu," saka uzņēmuma vadītājs. Viņš gan piebilst, ka globālajā ekonomikā ir jūtamas atveseļošanās pazīmes un tas ir būtisks faktors.

Savukārt SIA Sakret Plus Ražošanas daļas vadītājs Valentīns Kokorēvičs domā, ka var teikt, ka ir sasniegts zemākais punkts. Tomēr par ekonomikas atveseļošanās sākumu, viņaprāt, varēs runāt uz rudeni - septembris, oktobris varētu būt laiks, kad vairs nevajadzētu gaidīt relatīvu kritumu pret iepriekšējiem gadiem. Arī asociācijas Latvijas koks izpilddirektors Andris Plezers domā, ka kokrūpniecībā ir sasniegts zemākais punkts - tas bijis jau decembrī-janvārī. Aprīlī priecējot tas, ka rezultāti uzlabojas, apjomi aug. "Tiesa, šobrīd situācija vēl joprojām ir ļoti grūta, mēs vēl atrodamies zemākajā punktā, taču tas tiek pārvarēts un situācija mazliet uzlabojas," saka A.Plezes. Viņš gan atzīst, ka ir grūti teikt, vai tas ir arī zemākais punkts ekonomikai. Tomēr viņš uzskata - "nu vai tad tomēr tā bedre nav jau mums garām, gan jau sāk parādīties zināma virzība uz augšu".

Nordea Markets, kas trešdien prezentēja sava jaunākā apskata secinājumus, norāda: lai gan parādās pirmās ekonomikas atveseļošanās pazīmes, tās sākas no ļoti zemiem attīstības līmeņiem. Viņi spriež, ka ekonomikas stabilizēšanās notiek, galvenokārt pateicoties ekonomikas politikas būtiskiem atvieglojumiem gandrīz visā pasaulē, taču ekonomiskā krīze joprojām var padziļināties, ja netiks atjaunots privātā sektora patēriņš un investīciju aktivitātes. "Tādēļ esam nonākuši krustcelēs. Ekonomikas attīstība joprojām var notikt abos virzienos," uzskata analītiķi.

Nordea Markets vecākais analītiķis Rodžers Vesmans uzskata, ka Latvijas ekonomikas krīze padziļinās, lai arī lēnākā tempā nekā līdz šim. Viņaprāt, nākotnes izredzes ir vēl drūmākas nekā līdzšinējā ekonomikas uzvedība. Tomēr analītiķi prognozē, ka iekšzemes kopprodukts šogad samazināsies par 12%.

 

Viedoklis: „Vājais punkts Einars”

Māris Zanders, Radio SWH   05/13/09    Saeima šodien nodarbojās gan ar niekiem, gan būtiskiem jautājumiem. Par niekiem. Nedomāju, ka šobrīd lietderīgi ir mainīt Labklājības ministrijas nosaukumu uz Labklājības un ģimenes lietu ministriju, jo, redz, kā apgalvo parlamenta Cilvēktiesību un sabiedrības lietu komisijas deputāti, šāds jauns nosaukums „dotu pārliecību un stiprinātu drošības sajūtu sabiedrībā, ka ģimenes lietas tomēr saglabā būtisku nozīmi un ka tā ir valsts prioritāte”.

Pirmkārt, šāds paziņojums ir diezgan liela nekaunība laikā, kad valsts dara tieši pretējo. Tomēr vēl būtiskāki ir prāvie izdevumi, ko nozīmē jaunā ministrijas nosaukuma sadrukāšana uz veidlapām, vizītkartēm utt.

Par būtisko. Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija apstiprināja grozījumus Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, kas paredz: ja hipotekārā kredītā ņēmējs nebūs pieļāvis būtiskus līguma pārkāpumus, bankai turpmāk nebūs tiesību pieprasīt kredīta pirmstermiņa atmaksu vai papildu nodrošinājumu. Domāju, ka grozījumi ir normāls kompromiss starp viedokli, ka banku darbību ierobežot nedrīkst un viedokli, ka bankas ir kārtīgi „jāpiežmiedz”.

Interesants ir jautājums par finanšu ministra ārkārtas pilnvarām, par kurām šodien sprieda Budžeta un finanšu komisija. Ekspremjers, tagad deputāts Ivars Godmanis faktiski torpedēja ieceri dot finanšu ministram pilnvaras dot rīkojumu Valsts kasei noteiktam periodam piemērot valsts iestāžu konta lietošanas ierobežojumus – šādas pilnvaras “saārdīšot valdību”.

No vienas puses, šādas pilnvaras finanšu ministram būtu loģiskas. Mēs redzam, cik grūti valdībai padodas budžeta grozījumu izstrāde par spīti ekonomiskās situācijas un starptautisko aizdevēju karstajai elpai pakausī. Līdz ar to nav pamata cerēt, ka, ja rastos nepieciešamība – budžeta ieņēmumi ir mazāki nekā plānots vai deficīts lielāks nekā plānots –ministri spētu operatīvi pieņemt lēmumus par savu iestāžu tēriņu ierobežošanu.

No otras puses, nav īsti skaidrs, kā finanšu ministrs pilnvaras izmantos. Pieņemsim, ka ir situācija X, kad Valsts kase noziņo ministram, ka var pietrūkt naudas valsts funkciju veikšanai. Ministrs, tēlaini izsakoties, velk no atvilknes savas īpašās pilnvaras un ... jā, bet kuru ministriju kontiem ierobežojumi tiks uzlikti? Visiem vienādi? Vai tām, kurām lielākie tēriņi? Es nezinu, kā būtu pareizi.

Un te mēs nonākam pie personālijām, proti, pie fakta, ka finanšu ministrs ir tieši Einars Repše, kuru Godmanis pamanījies nodēvēt par “vājo punktu”. Lai gan pats Repše vairākkārtīgi ir apgalvojis, ka vairs nav tik kareivīgs kā savulaik, koalīcijas partneri šai pārvērtībai laikam netic un baidās, ka Repše pilnvaru izmantošanā uzvedīsies kā zilonis trauku veikalā. Man grūtu spriest par 2009.gada Repšes raksturu, tomēr koalīcijas partneru bažas varētu komentēt tā: varbūt nevajag šo pilsoni pašiem provocēt un tad viņš brīnumus nesastrādās. Ko saprotu ar provocēšanu? Paņemam krieviski iznākošā laikraksta “Vesti Segodnja” šodienas numuru un ieskatāmies intervijā ar veselības ministru, Tautas partijas pārstāvi Ivaru Eglīti. “Ministra kungs, kurš ir iniciators veselības aprūpes budžeta samazināšanai – vai to prasa SVF? – To prasa mūsu valdības vadītājs un mūsu Finanšu ministrija, Valūtas fonds tieši ir pret...”. Eglītis taču labi zina, ka nerunā gluži taisnību, attiecīgi vicina sarkanu lupatu Repšem gar degunu. Respektīvi, ja Tautas partija virzīsies uz konfrontāciju koalīcijā – un pēdējās dienās liekas, ka tas tā notiek – tad bažas, ka Repše var atspēlēties, ir pamatotas. Ja TP netēlos iekšējo opozīciju Dombrovska valdībā, tad ticamāk, ka arī Repše uzvedīsies atbildīgi, un pie jautājuma par ārkārtas pilnvarām finanšu ministram ir vērts atgriezties, diskutējot par niansēm (piemēram, iespējams, ka sākotnējais variants trauksmes pogas iedarbināšanai paredzēja salīdzinoši pārāk nelielas reālā budžeta atkāpes no plānotā).

 

Latvijas Bankai brūk fasāde un bilance

Arnis Kluinis,  NRA  05/13/09    Latvijas Bankas tēlu vairāk nekā izdrupusi fasāde bojā iestādes vadītāju algu neatbilstība viņu darba apjomam un rezultātiem.

Latvijas Banka vakar sāka tikai savas ēkas fasādes remontdarbus K. Valdemāra ielā 2a. "Fasādei pēdējos divdesmit gados veikti tikai neatliekamie remontdarbi," šo rosību izskaidroja bankas preses sekretārs Mārtiņš Grāvītis. Pa pārdesmit gadiem no ēkas esot atdalījušies lieli laukumi sienu apmetuma, un sākusi drupt dzegu apakšmala. Izrūsējuši ēkas apdares metāla stiprinājumi, un garāmgājēju galvas apdraudot arī izkustējušies ķieģeļi. Visas šīs briesmas uzņēmusies novērst celtniecības firma RBS Skals, kurai darba pietikšot līdz novembrim.

Celtniekiem gan vajadzētu painteresēties, vai Latvijas Banka novembrī vairs spēs ar viņiem norēķināties, ja tā jau nav samaksājusi viņiem par darbu uz priekšu valūtā vai latos, kamēr tiem vēl ir valūtas segums. Pagājusī nedēļa bija jau desmitā šajā gadā, kad Latvijas Bankai nācās tērēt savus valūtas krājumus, atpērkot pašas emitētos latus par pašas noteikto augsto kursu. Pagājušajā nedēļā banka šim mērķim izdeva mazliet virs 22 miljoniem eiro. Tas it kā nav daudz attiecībā pret LB krājumiem. Bankas bilancē uzrādīts, ka tās rīcībā aprīļa beigās bija palikusi ārvalstu konvertējamā valūta 2 022 047 tūkstošu (2,02 miljardu) latu vērtībā. Pārejot uz latu ekvivalentu eiro, tiek iegūta naudas summa, ar kuru LB teorētiski spētu atpirkt latus vēl 147 nedēļas jeb 12 gadus katru nedēļu pa 20 miljoniem eiro. LB rīcībā ir arī zelts u. c. resursi, ar kuriem apmierināt valūtas tīkotājus. Diemžēl 20 miljoni eiro nedēļā nav nekāds valūtas aizplūdes slieksnis. Pirmssvētku nedēļā starp 27. aprīli un 1. maiju latu īpašnieki pamanījās izķeksēt no LB 63 miljonus eiro, nedēļu pirms tam – 77,5 miljonus eiro. Šogad sasniegtais eiro aizplūdes maksimums pārsniedz 100 miljonus vienā nedēļā.

Nepieciešamība atpirkt latus nav vienīgais cēlonis, kas padara LB bilanci katastrofālu. Triju mēnešu laikā starp 28. februāri un 30. aprīli tās aktīvi ir sarukuši no 3,76 miljardiem latu līdz 2,46 miljardiem latu. "Galvenais krituma cēlonis ir valdības tēriņi – tā turpinājusi tērēt Latvijas Bankas kontā ieskaitīto starptautisko donoru naudu," šo situāciju Neatkarīgajai skaidroja M. Grāvītis.

Atklāsme par to, ka LB reālā funkcija tagad ir valsts aizlienētās naudas glabāšana, liek jautāt, vai tiešām naudas glabātāju kantorim ir vajadzīgi četrpadsmit priekšnieki, kas pagājušajā gadā samaksājuši sev vai cits citam kopumā gandrīz pusotru miljonu latu.

Nepieciešamība glabāt valdības aizlienēto naudu Latvijai radās tikai iepriekšējā gada beigās, kad bankas apturēja privāto aizdevumu ieplūdināšanu Latvijā. Pirms tam LB lepojās ar savu spīdošo saimniecisko darbību, kas attaisnojot LB prezidenta Ilmāra Rimšēviča lielo un dažu viņa kolēģu vēl lielāko algu. M. Grāvīša ieteikums tad bija atšķirt LB gada pārskatu, no kura kļūšot skaidrs, ka "Latvijas Bankas padomes un valdes locekļi veikuši savus pienākumus". Ieteikums arī tad bija apstrīdams, atšķirot likumu Par Latvijas Banku, kura 3. pants nosaka, ka "Latvijas Bankas galvenais mērķis ir saglabāt cenu stabilitāti valstī". Šo uzdevumu LB I. Rimšēviča vadībā nekad nav veikusi un neveic arī tagad, jo deflācija nebūt nenozīmē cenu stabilitāti. Šajā gadījumā jāizsaka komplimenti BL iepriekšējam prezidentam Einaram Repšem, kurš pameta šo amatu, kad saprata, ka likuma prasības izpildīt nespēs. Proti, LB bija bezspēcīga pret Latvijas valdību vēlmi dzīvot uz parāda, būvējot dažnedažādas naudas aizņemšanās piramīdas. I. Rimšēviča un viņa kolēģu atalgojums tādā gadījumā kļuva par līdzekli viņu apklusināšanai, lai viņi neizpaustu Latvijas patieso ekonomisko situāciju investoriem un sabiedrībai.

Ekonomiskā krīze atklāj iepriekš slēpto un izvirza arī jautājumu, vai Latvijai vispār vairs ir vajadzīga Latvijas Banka – vai ārzemēs saņemto bezskaidro naudu nevar glabāt Valsts kase. Ja monētu kalšanas pasūtīšanai būtu vajadzīga speciāla iestāde, tad tā noteikti var iztikt bez savas tagadējās samudžinātās pārvaldes struktūras. LB nav vajadzīgi ne atsevišķi prezidents ar vietnieku un valdes priekšsēdētājs ar vietnieku, ne arī lēmumu pieņemšanas dalīšana starp valdi un padomi.

 

Treknie gadi korupcijas apkarošanā

Anita Daukšte,  NRA  05/14/09    Valsts kontroles nule publiskotais revīzijas pārskats par KNAB finansēm 2008. gadā atklāj, ka laikā, kad valsts jau sāka pielaikot taupības jostu un iedzīvotāji sāka apcerēt, vai pilnībā nepāriet uz naturālo saimniecību, KNAB darbiniekiem ir drīzāk bijis jādomā, vai ēst melnos ikrus vai nē.

Šeptēšanās ar dāvanu kartēm, kur no valsts aizgājuši 20 tūktoši latu, prēmiju piešķiršana bez norādīta iemesla – dažiem pat 120% apmērā no mēnešalgas(!), algu palielināšana bez norādīta pamatojuma par vairākiem desmitiem procentu! Un kur vēl "nepietiekamā kontrole" pār ilgtermiņa ieguldījumiem un kaut kur mistiski pareizi neiegrāmatotais degvielas atlikums – šo birokrātiskajā valodā rakstīto var saprast ļoti dažādi – sākot no vienkāršiem pārpratumiem ar materiālo labumu reģistrāciju un uzskaiti un beidzot ar šo labumu lietošanu tam neparedzētiem mērķiem. Bet, protams, visam ir konfidencialitātes un valsts noslēpuma migliņa pāri.

No VK atzinuma ir skaidrs tikai tas, ka par valsts līdzekļiem ir dzīvots zaļi un, ja var pārmest politiskajai elitei dzīvošanu trekno gadu eiforijā, tad tikpat labi to var attiecināt arī uz KNAB. Saskatījušies, vai? Īpašais statuss un specifiski neaizskaramā aura bijusi tik spēcīga, ka šķita – pēc mums kaut vai grēku plūdi? Dāsnā prēmēšanās, cik noprotams, notikusi arī gada pēdējos mēnešos, kad iepriekšējā priekšnieka Loskutova vairs nebija, bet jaunā – Vilnīša – vēl ne. Izrādās, ka ir priekšnieks vai nav – tikumi paliek tie paši. Tātad ne jau priekšniekā tā problēma – vienkārši darba stils tāds un skatījums uz valsts līdzekļu izmantošanu. Prēmijas – sešas reizes gadā! Vai tā bijusi kāda valsts iestāžu sociālistiskā sacensība, kurš vairāk pagrābs prēmijās? Arī Augstākajai tiesai šai jomā radušās uzskaites problēmas.

Taču KNAB, šādā stilā dzīvojot, var kā ūdeni mutē ieņēmuši lūkoties uz, piemēram, 27 miljonu latu nodokļu maksātāju naudas izkūpēšanu Dienvidu tilta konstrukcijās, bet ar skaļu bļāvienu par galveno prēmijkorumpantu iztaurēt Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāju Arni Cimdaru. Drīkst trīs reizes minēt, no kurām minētajām korupcijas apkarotāju (ne)darbībām sabiedrībai rodas priekšstats, ka mūsu valstī tiešām ir iestāde, kurai rūp šā noziedzīgā netikuma izskaušana institucionālā līmenī? Ja vēl ņem vērā, ka par Cimdaru prokuratūra bija citās domās nekā KNAB. Vai prokuratūra vienkārši neoficiāli pateica knabistiem – eu, paskatieties paši uz sevi, savām algām, prēmijām un dāvanu kartēm?

Uz šīs revīzijas fona traģikomiski izskatās KNAB priekšnieka Normunda Vilnīša vakardienas izteikumi, ka algu samazināšanas dēļ KNAB varētu atstāt darbinieki. Uz kurieni, piedodiet, šie izcili vērtīgie darbinieki varētu doties? Valstī ir vēl kāda iestāde, kur prēmijas ir un tiks maksātas nevis sešas, bet astoņas vai pat divpadsmit reizes gadā? Tam nevar noticēt, ja aizvakar teju, teju izcēlās un uzreiz gan noplaka skandāls, ka policistiem maijā nav 800 tūkstošu latu, ko izmaksāt algās.

Uz šāda fona Vilnīša gaušanās ne par ko nepārliecina, jo ir skaidrs, ka tā ir koķetērija ar valsts budžeta samazinājumu, nevis patiess līdzekļu trūkums. Ja kaut kur ir vajadzīgs noliesēt pēc treknajiem gadiem, tad tas ir KNAB. Pēdējais laiks KNAB darbiniekiem atcerēties savu devīzi – "Gods pār varu", jo, kā vēsta KNAB oficiālā mājaslapa, "ar šo ir pateikts, ka gods ir augstāks par visu; atbildīga rīcība, taisnīgums, caurspīdīgums un viens likums visiem, tā ir goda lieta".

 

Magone: "Gaismas pils" celtniecība ieilgs līdz 2013.gadam

LETA  05/14/09    Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) jaunās ēkas "Gaismas pils" celtniecība nepietiekamā finansējuma dēļ var ieilgt līdz 2013.gadam, šodien sabiedrības par atklātību "Delna" organizētajā publiskajā diskusijā "Kāda būs "Gaismas pils" patiesā cena?" pieļāva valsts aģentūras "Jaunie trīs brāļi" direktors Zigurds Magone.

Pēc Magones teiktā, "Gaismas pils" projektā līdz 2008.gadam iztērēts jau 26,061 miljons latu. 2003.gadā no privatizācijas līdzekļiem "Gaismas pils" projektam izlietoti 2,44 miljoni latu, 2004.gadā - 6,901 miljons latu un no Latvijas Bankas maksājumiem - 4,049 miljoni latu, 2005.gadā - 0,987 miljoni lati, 2006.gadā - 2,918 miljoni latu. 2007.gadā, kad LNB projektu sāka finansēt no valsts budžeta, tika piešķirti 9,605 miljoni latu, 2008.gadā - 6,97 miljoni latu, 2009.gadā - 26,488 miljoni latu.

Valdība ir apņēmusies 2010.gadā piešķirt 41,248 miljonus latus, 2011.gadā - 49,715 miljonus latu, un turpmākā plānā līdz projekta īstenošanai paredzēti vēl 23, 478 miljoni latu.

Kopumā paredzēts LNB projektam piešķirt 157,504 miljonus latu.

Magone atzina, ka tik lielas summas valdība, visticamāk, nepiešķirs, tāpēc "Gaismas pils" būvniecība ieilgs. Līdz šim tika solīts LNB jauno ēku uzcelt līdz 2012.gada 18.novembrim.

LNB ēkas aprīkojumam būs nepieciešami 20,174 miljoni latu, no šīs summas grāmatu plauktu iegādei paredzēts atvēlēt 3,37 miljonus latu, mēbelēm, aprīkojumam un iekārtām - 8,314 miljonus latu, informācijas un komunikācijas tehniskajām iekārtām - 8,491 miljonu latu.

Magone pastāstīja, ka ir divas reizes ticies ar finanšu ministru Einaru Repši (JL), kurš apsolījis, ka "Gaismas pils" būvniecība netiks apturēta.

Runājot par iespējām samazināt "Gaismas pils" būvizmaksas, Magone pastāstīja, ka šā gada pirmajā ceturksnī būvdarbu izmaksas esot samazinājušās par 280 000 latu. Izmaksu kritums par 5% ceturksnī, pēc Magones teiktā, esot nopietni satraucis būvniekus. Magone "neredz iespēju" revidēt līgumā norādīto materiālu vienību cenu, jo tas radīšot "kašķi ar būvniekiem, tiesvedību un pat atteikumu turpināt būvdarbus".

Savukārt "Delnas" padomes priekšsēdētāja Lolita Čigāne atzina, ka ""Delna" nevar būt LNB būvnieku godīguma garants".

"Delnas" projekta vadītāja Vineta Kleinberga savukārt norādīja uz vairākām problēmām, kas rada bažas par atklātumu un godīgumu "Gaismas pils" projekta realizācijā. Kleinberga pauda šaubas, vai 135,2 miljoni latu ir pilnā LNB jaunās ēkas cena, - kopā ar iekārtām un apkārtnes iekārtošanu izmaksas varētu pieaugt līdz 210,5 miljoniem latu.

Dažādas summas tiek minētas arī, stāstot, cik varētu izmaksāt "Gaismas pils" būvniecības apturēšana. "Jaunie trīs brāļi" saka - 6-8 miljonus latu, TV3 raidījumā "Nekā personīga" tika nosaukta cita summa - 26,5 miljoni latu, atzīmēja "Delnas" pārstāve.

Klāstot, ka "Gaismas pils" būvniecība nekādi nav apturama, pēc Kleinbergas domām, "sabiedrība tiek nostādīta ķīlnieka lomā", jo cilvēku "līgumi ar valsti" tiek lauzti un pārskatīti - cilvēki tiek masveidā sūtīti bezalgas atvaļinājumā.

"Delnu" arī mulsina LNB būvprojektā paredzētie "virsizdevumi" - 17,5% no būvdarbu tāmes - un necaurspīdīgie līgumi ar apakšuzņēmējiem, kuru summas, aizbildinoties ar komercnoslēpumu, netiek publiskotas.

"Delna" arī ir aicinājusi "Jaunos trīs brāļus" izvērtēt SIA "Nacionālā būvkompāniju apvienība" ietilpstošās SIA "Skonto būve" reputāciju, uz kuras pārkāpumiem Valsts kontrole ir norādījusi trijās revīzijās - par Ārlietu ministrijas ēkas rekonstrukciju, Iekšlietu ministrijas kompleksa un Dienvidu tilta celtniecību.

"Nacionālās būvkompāniju apvienības" valdes loceklis Māris Vidauskis savas uzstāšanās laikā apgalvoja, ka virsizdevumi ir mazāki - tikai 11,4 miljoni latu bez pievienotās vērtības nodokļa. 40 cilvēki tiek algoti bar būvlaukuma uzraudzību, 0,7% summas iztērēti divu tenderu sagatavošanai, no kuriem viens bija neveiksmīgs, 0,6% tiekot tērēti telefonsarunām, 2% tiekot nodoti Nacionālajā būvkompāniju apvienībā ietilpstošo "Re&Re", "RBSSKALS" un "Skonto būve" vadībai, kurai taču arī esot jāvada tik dārga projekta realizācija, skaidroja Vidauskis.

Šo līdzekļu sadalījums radīja izbrīnu pat kādam ekonomistam no Luksemburgas.

Diskusijā vairākkārt izskanēja viedoklis, ka "Gaismas pils" var kļūt par nacionālo lepnumu tikai tad, ja tās būvniecība neradīs šaubas par godīgumu un tēriņu caurspīdīgumu, pretējā gadījumā tā kļūs par pieminekli "trekno gadu" izšķērdībai. Šim viedoklim piekrita arī kultūras ministrs Ints Dālderis (TP).

 

Komentārs: Viss «piķis»

Aivars Ozoliņš,  Diena  05/14/09    Latvijas Pirmā partija/Latvijas ceļš jeb "mācītāji" šīm pašvaldību vēlēšanām izvēlējušies saukli Laiki mainās. Darbi paliek. Bet savulaik šī partija ienāca politikā ar saukli Vīrs un vārds. Kad jau, tad jau — uzskatīsim, ka mums ir apsolīts turpināt strādāt tāpat, kā līdz šim. Tāpēc ir jāatgādina, kā tieši.

"Manā, Aināra Šlesera, vadībā LPP/LC nāk ar pilnīgi jauna līmeņa pārvaldi Rīgai," buldozers un tagad arī atombumba sola. Ticis par Rīgas mēru, viņš kļūšot par patronu visiem būtiskajiem projektiem, kuri saistīti ar investīciju piesaisti, un izveidošot "birokrātijas apkarošanas centru", uz kuru ikviens varēšot piezvanīt un pasūdzēties, "ja gadījumā kāds no pašvaldības darbiniekiem pieprasīs kukuli". Tad "es kā mērs uzņemšos reaģēt nekavējoties".

Investīciju un kukuļu naudas vienpersoniska kontrole ir ļoti saprotams mērķis, ņemot vērā iepriekšējo pašvaldību vēlēšanu pieredzi. (Tāpat arī tas, ka telefons palikšot galvenais pārvaldes līdzeklis.) Nepietiekama centralizācija un pārāk daudzu aktīvistu pašdarbība traucēja sasniegt vēlamo rezultātu iepriekšējās vēlēšanās Šleseram svarīgākajā pašvaldībā — Jūrmalā. Pateicoties KNAB, kas Šlesera, Šķēles un viņu izsūtāmo zēnu sarunas noklausījās, un vēlāk par kukuļdošanu notiesātajam Harijam Volbrugam, kas tās nodeva presei, zinām, kā šī "jaunā līmeņa pārvalde" varētu strādāt Rīgā.

Tikai daži fragmenti no intensīvajām telefonsarunām 2005.gada 18.martā pirms Jūrmalas mēra vēlēšanām, kurās LPP kandidātam Jurim Hlevickim trūka vienas balss un tika mēģināts nopirkt deputātu Ilmāru Ančānu.

Plkst.13.05, Volbrugs zvana Ančānam: "No mūsu puses viss, Ilmār, būs kārtībā. (..) Tev vēl divdesmit — desmit plus desmit…"

Plkst.13.17, vēlāk arī notiesātais Leonīds Lasmanis zvana vēlāk notiesātajam Germanam Milušam: "Paklau, man būs viss "piķis" vajadzīgs. (..) Viņam pēc pusstundas sākas. Nu, es teicu, ka tad, kad visu izdarīs, tad arī dabūs visu reizē."

Plkst.13.22, Milušs piezvana netiesātajam Šķēlem, ka "Andri, mēs saņēmām vienu signālu, ka viens, iespējams, ir piekritis. (..) Mēs ejam "uz visu banku"!". Un saņem atļauju: "Nu, lai notiek."

Plkst.13.31, Milušs zvana līdz šim arī netiesātajam Šleseram: "Ainār, izskatās, ka viens ir piekritis, es lidoju uz Jūrmalu. Tā teikt, mēs ejam "uz visu banku"." Šlesers viņu paskubina: "Nevajag atlikt, davai. (..) Nu, tad strādā un zvani."

Dažas minūtes pirms balsojuma Volbrugs domes atejā iebāž Ančānam kabatā aploksni ar divdesmit tūkstošiem eiro, kuru tas nodod KNAB un nobalso par otru kandidāti Inesi Aizstrautu.

Plkst.14.48, Milušs zvana Šleseram: "Nu, uzmeta mūs, Ainār! (..) Ančāns paņēma. Un nobalsoja pret mums. (..) Nē, nu ko... Nu, strādāsim tālāk." Vēl pēc minūtes viņš informē arī Šķēli, ka Ančāns paņēma un "uzmeta".

Tālaika LPP Jūrmalas domes priekšsēdētāja amata kandidāts Hlevickis sēž cietumā, bet darbi paliek — partijas priekšsēdētājs Šlesers droši vien rūpīgi izvērtējis iepriekšējo vēlēšanu pieredzi un tagad grib sēdēt Rīgas domē. Nu, strādāt tālāk. "Es apsolu: Šlesera vadībā strādās visi. Ar 100% atdevi," viņš apsola.

To viņam novēl arī itin daudzi rīdzinieki. Latvijas faktu maija sākumā veiktajā aptaujā Šlesers ir pirmajā vietā — par viņu Rīgā balsotu 23,5%, bet par viņa partiju — 9,3% vēlētāju.

Jāšaubās, vai visi, kuri pošas balsot par Šlesera solīto pārvaldes modeli, ir kukuļdevēji, kuri cer kārtot darīšanas ar domes priekšsēdētāju "pa tiešo" un nosūdzēt viņam pašvaldības ierēdņus, kuri prasītu kaut ko arī sev. Sabiedriskās domas un tirgus izpētes uzņēmuma Euro Data aprīļa beigās veiktajā aptaujā uz jautājumu — Kuram no mēra kandidātiem jūs būtu gatavi aizdot savu naudu? —, tikai viens procents aptaujāto pateica, ka būtu gatavs to aizdot Šleseram.

Toties 63 procenti aptaujāto atbildēja, ka uzskata Šleseru par vismantkārīgāko no visiem mēra amata kandidātiem. (Citi kandidāti atpaliek bezcerīgi — otrās vietas ieguvēju, pašreizējo mēru Jāni Birku (TB/LNNK) par mantkārīgu atzinuši tikai 16,6 procenti, bet Andri Ārgali par tādu uzskata Tautas partijai apkaunojoši maz — pieci procenti aptaujāto; pārējie kandidāti nav tikuši pāri 5% robežai.) Bet savu naudu vislabprātāk aizdotu bijušajam KNAB priekšniekam, Sabiedrības citai politikai kandidātam Aleksejam Loskutovam — 14 procenti aptaujāto —, kaut gan vairākums, 61 procents, to neaizdotu nevienam no kandidātiem.

Varbūt tie, kuri uzskata Šleseru par vismantkārīgāko no kandidātiem un nekādā gadījumā neaizdotu viņam savu naudu, tomēr gribētu redzēt viņu iesēžamies Rīgas mēra krēslā, uzskata par savu naudu tikai to, kuru var aptaustīt maciņā, bet to, kuru samaksā nodokļos, neuzskata par savu? 2009.gada Rīgas pašvaldības budžetā plānoti 315 miljonu nodokļu ienākumi, vēl 62 miljonus paredzēts saņemt kā mērķdotāciju un maksājumus no valsts budžeta, kas arī būs iedzīvotāju nodokļos samaksāta nauda.

Pārfrāzējot teicienu — ja jūs neinteresējaties par politiku, politika interesēsies par jums —, var teikt: ja jūs nodokļos maksāto neuzskatīsiet par savu naudu, Šlesers to uzskatīs par savējo. Jeb, kā teiktu no piespriestā cietumsoda bēguļojošais Šlesera koptās "jaunās pārvaldes" funkcionārs Milušs: "Man būs viss "piķis" vajadzīgs!" Laiki mainās, darbi paliek. Vīrs un vārds!

 

«Lido» sāk būvniecības biznesu

Uldis Graudiņš,  Latvijas Avīze    05/15/09    Ķirsons Eiropas pircējus aicina stāties rindā.

Pērn maijā izveidotā SIA "Lido dizaina rūpnīca" pavisam drīz sāks privātmāju ražošanas biznesu, tostarp eksportu, piedāvājot ikvienam cilvēkam četru mēnešu laikā tikt pie savas mājas no masīvkoka un saplākšņa. Atšķirībā no citiem ražotājiem "Lido" uzņemas māju salikt un nodrošina arī ar elektrības un kanalizācijas tīklu. "Pirmie desmit pircēji šādu piecistabu māju ar visām mēbelēm un ievilktu elektrības un kanalizācijas tīklu varēs nopirkt par 110 000 latu, bet nākamajām mājām cena nepārsniegs 150 000 latu," sacīja SIA "Lido" īpašnieks Gunārs Ķirsons.

"Dzīvojamā platība privātmājā ir 193 kvadrātmetri. Parūpēsimies, lai -20 grādu temperatūrā par apkuri ik mēnesi nebūtu jāmaksā vairāk nekā 100 lati. Šai mājai būs ES prasībām atbilstoši garantijas dokumenti," vakar žurnālistiem un sadarbības partneriem rādot pirmās ģimenes mājas maketu dabiskā lielumā, sacīja SIA "Lido" īpašnieks Gunārs Ķirsons. Viņš arī piebilda, ka pirmais masīvkoka mājas modelis nosaukts viņa mātes Esteres vārdā – "Villa "Estere"".

Mājas būvēs no sagatavēm, kas veidotas no Latvijas zāģmateriāliem un Krievijā ražotā ekoloģiskā saplākšņa. Krievijā ražotais saplāksnis izvēlēts cenas dēļ, pastāstīja rūpnīcas būvniecības projektu vadītājs Mārtiņš Saulītis. Protams, siltināšanai izmantos arī būvniecības vati. Ja lasītāju Ķirsona kunga piedāvājums ir ieinteresējis, tad būs gan vēl kādu laiku jāpaciešas. Vien jūlija vidū, kad Rīgā Krasta ielas "Lido" kompleksā izstādīs pirmo oriģinālo "Lido Dizaina rūpnīcā" ražoto māju, varēs pieteikties tās pirkšanai. Varēs pasūtīt arī mēbeles, flīzes un pat gaismas ķermeņus, kas esot iekļauti mājas cenā. Rūpnīcas direktors Ervīns Kancēvičs precizē, ka pircējam papildus būs jāmaksā par mājas pamatu liešanu un tās piesaistes projekta konkrētai vietai izveidi, tostarp ģeoloģisko izpēti. Viņš sola – ikviens pircējs, ja vien viņš neatrodas Āfrikas kontinentā, četru mēnešu laikā kopš līguma noslēgšanas var rēķināties ar mājas uzstādīšanu savā īpašumā. "Lido" nodarbosies vien ar mājas sastāvdaļu ražošanu, bet ar salikšanu nodarbosies partnerfirmas.

G. Ķirsons teic, ka pirmajā darbības gadā iecerēts ražot 20, bet nākamajos – 400 mājas ik gadu. "Patlaban tādas rūpnīcas kā mūsējā Eiropā nav. Ik gadu cilvēkiem visās Eiropas valstīs par pievilcīgu cenu piedāvāsim divus dažādus māju modeļus. Vēl nezinām iespējamos pircējus, bet jau patlaban viņus aicinām stāties rindā, jo cena būs laba," aģitēja G. Ķirsons.

"Lido Dizaina rūpnīca" iecerējusi nodarboties arī ar atpūtas māju būvniecību. Ģimenes māju platības diapazons ir 130 – 250 m2, bet atpūtas mājām tas ir 80 – 150 m2. Atpūtas māju pilotprojektu uzņēmums iecerējis īstenot savā atpūtas kompleksā Vestienas pagastā ar mērķi ieinteresēt cilvēkus, kas, pavadot brīvdienas izvēlētajā atpūtas mājā, vienlaikus varēs to novērtēt.

Pie ieceres par privātmāju un atpūtas māju būvniecību "Lido" nonācis pēc tam, kad saņemts atteikums par vairāku lielu projektu īstenošanu, tostarp par 30 miljonu eiro lielā kompleksa izveidi Kazahstānas galvaspilsētā Astanā.

Latvijā patlaban līdzīgā biznesā darbojas arī citi uzņēmēji. Piemēram, aizvadītā gada oktobrī Ieriķos darbību sāka viena no modernākajām Eiropā guļbūvju ražotnēm "Dores", kurā Latvijas uzņēmēji ieguldīja septiņus miljonus eiro.

***

Uzziņa

"Lido Dizaina rūpnīca":

• darbību sāka 2008. gada maijā;

• ieguldījumi būvniecībā 10 miljoni latu;

• darbības veidi: bistro tīkla eksports, koka māju būvniecība, mēbeļu ražošana;

• iecerēts izveidot mēbeļu un interjera priekšmetu salonu, "Estere" ir pirmais tā eksponāts;

• patlaban strādā 60, bet nākamajos gados nodarbinās 200 darbiniekus.

"Lido" dizaina ģimenes māja "Estere":

• veidota no masīvkoka un saplākšņa,

• divstāvu mājas kopējā dzīvojamā platība ir 193, bet jumta seguma kopplatība – 250 m2,

• pirmā stāva platība ir 99,5 m2, kuros ietilpst priekšnams, sanitārais mezgls, tehniskā telpa, virtuve un kabinets, kas izmantojams kā viesu istaba, kā arī atvērta plānojuma dzīvojamā istaba, kas savienota ar augšstāvu,

• pirmā stāva griestu augstums 2,90 m,

• otrā stāva platība 93,4 m2, tajos izvietotas trīs guļamistabas, labierīcību telpa ar vannu un galerija,

• energoefektivitāte pārsniedz Latvijas apstākļu prasības,

• cena akcijas laikā 110 000, bet pārējā laikā ne vairāk kā 150 000 latu.

 

JL un TP uzskata, ka sabiedriskie mediji jāfinansē no valsts budžeta

LETA  05/17/09     Partija "Jaunais laiks" (JL) un Tautas partija (TP) uzskata, ka sabiedriskie mediji jāfinansē no valsts budžeta līdzekļiem, jo šādu viedokli par Elektronisko mediju likumprojektu no visām Saeimas frakcijām līdz 15.maijam bija sniegušas tikai JL un TP.

JL atzinumā norāda, ka atbalsta sabiedrisko mediju finansēšanas modeli, kas paredz finansēt sabiedriskās raidorganizācijas no valsts dotācijas un pašu ieņēmumiem. Tam savā atzinumā piekrīt TP, norādot, ka paredzētajam finansējumam ir jāatbilst sabiedriskā pasūtījuma apjomam attiecīgajā periodā, kādā tiek plānots valsts budžets, t.i., viens līdz trīs gadi.

TP arī uzsver, ka neatbalsta priekšlikumu noteikt finansējumu sabiedriskajiem medijiem procentuāli no iekšzemes kopprodukta vai abonentmaksas ieviešanu.

Partijām atšķiras viedokļi par iespējamo sabiedrisko mediju juridisko statusu. JL piedāvā noteikt medijiem atvasinātas publiskas personas statusu, savukārt TP atbalsta likumprojektā piedāvāto statusu - valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību (SIA). Vienlaicīgi TP pieļauj diskusijas par citām juridiskā statusa formām.

TP uzskata, ka likumprojektā iestrādātais jaunveidojamās Nacionālās elektronisko mediju padomes statuss neatkarīgas institūcijas veidā ir atbilstošs Eiropas Padomes rekomendācijām, turklāt šāds statuss ir iespējams un tā nostiprināšana Satversmē nav nepieciešama.

JL savukārt nenorāda jaunveidojamās institūcijas formu, toties atzinumā rosina plašu diskusiju par to, kam un kā būtu jāizvēlas personas, kuras darbotos sabiedrisko raidorganizāciju uzraudzības institūcijā, lai nodrošinātu maksimāli neatkarīgu šīs institūcijas darbu.

Kā ziņots, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija iepriekš nolēma uzdot Nacionālajai radio un televīzijas padomei (NRTP) kopā ar Saeimas Juridisko biroju un Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas pārstāvjiem novērst neskaidrās juridiskās lietas Elektronisko mediju likumprojektā.

Pēc Saeimas Juridiskā biroja vadītāja Gunāra Kusiņa ieteikuma, šajā laika posmā kopīgi tika precizētas juridiskās lietas, lai likumprojektu varētu virzīt uz pirmo lasījumu, pretējā gadījumā Saeimas Juridiskajam birojam uzreiz būtu jāiesniedz vairāk nekā 100 priekšlikumu, kas ievērojami apgrūtinātu komisijas darbu un kavētu likuma pieņemšanu Saeimā.

Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas deputāti atzinīgi novērtēja NRTP un nozares ekspertu izstrādāto Elektronisko mediju likumprojektu un ieguldīto darbu tā izstrādē, taču, lai komisija uzņemtos likuma tālāku virzību Saeimā, ir nepieciešami būtiski juridiski precizējumi. Tāpat vēl ir strīdīgie jautājumi par sabiedrisko mediju finansēšanas mehānismiem, to juridisko statusu, kā arī jaunveidojamās Nacionālās elektronisko mediju padomes statusu.

Likumprojekta pašreizējā redakcija paredz nodrošināt finansējumu sabiedriskajiem medijiem 0,3% apmērā no iekšzemes kopprodukta (IKP), sabiedriskajiem medijiem noteikt jaunu juridisko statusu - valsts SIA, savukārt Nacionālo elektronisko mediju padomi izveidot kā neatkarīgu institūciju, kas prasītu šī statusa nostiprināšanu Satversmē.

Par likumprojektā iekļauto sabiedrisko mediju un jaunās padomes juridisko statusu iebilsts Tieslietu ministrija.

Likumprojektā ierakstīts, ka NRTP būs neatkarīga institūcija. Taču, lai tā būtu, ir jāveic izmaiņas Satversmē un šis statuss jānostiprina, kā tas ir, piemēram, ar Valsts kontroli vai Latvijas Banku, kuras ir ierakstītas Satversmē. Pašreizējais NRTP statuss nav antikonstitucionāls, taču, ja taisa jaunu likumu, šo jautājumu būtu vēlams sakārtot.

Savukārt sabiedriskajiem medijiem likumprojektā tiesiskais statuss uztaisīts, saliekot kopā atvasinātas publiskas personas un valsts kapitālsabiedrības pazīmes. Tieslietu ministrija uzskata, ka ir jānosaka precīzs sabiedrisko mediju statuss - vai nu tie ir valsts kapitālsabiedrības, kā šobrīd, vai atvasinātas publiskas personas, kādas, piemēram, ir valsts augstskolas, aģentūrai LETA skaidroja Tieslietu ministrijas Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Jana Saulīte.

Savukārt Finanšu ministrija nevar atbalstīt patlaban likumprojektā izstrādāto sabiedrisko mediju finansēšanas modeli. Finanšu ministrijas pārstāve šodien komisijas deputātiem sacīja, ka ministrija nevar atbalstīt sabiedrisko raidorganizāciju finansējuma piesaisti no IKP, jo šā brīža apstākļos tas ir ievērojams finansējuma pieaugums, pat tad, ja 2010.gadā nosaka 0,15% no IKP.

NRTP sagatavojusi Elektronisko mediju likuma projektu, jo šobrīd spēkā esošais Radio un televīzijas likums vairs nenodrošina nozares regulējumu atbilstoši šī brīža prasībām un tajā nav iestrādāta mediju darbība jaunās komunikācijas platformās. Turklāt jaunajā likumprojektā ir iestrādātas tās Eiropas Savienības direktīvas normas, kas Latvijai ir jāievieš līdz 2009.gada beigām.

Darbs pie Elektronisko mediju likumprojekta precizētas redakcijas vēl turpināsies Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā.

Jaunais Elektronisko mediju likumprojekts ir ievietots mājaslapā "www.nrtp.lv".

 

Sudraba: valstī nelietderīgi iztērēti miljoni

Diena  05/18/09    Valsts kontrole pēc revīziju veikšanas valsts pārvalžu iestādēs kopumā prokuratūrai nosūtījusi materiālus par 51 institūciju, kur pēc tās domām ir nelikumīgi iztērēti valsts budžeta līdzekļi. Taču daudz vairāk gadījumos valsts kontrolieres Ingunas Sudrabas ieskatā ir tādi gadījumi, kur ir nelietderīgi vai neekonomiski izterēti līdzekļi - to mērogs ir miljonos latu, viņa sacīja intervijā Latvijas Radio.

"Cinisma pakāpe nav palikusi mazāka, lietas ir kļuvušas rafinētākas," secina I. Sudraba. Nelietderīgi un pat nelikumīgi ir izterēti miljoni, uzskata I. Sudraba. “Redzot no tā vien darba apjoma, ko mēs esam izdarījuši, viennozīmīgi varu teikt, ka tie ir miljoni,” teic I. Sudraba. Lauvastiesa šo līdzekļu ir saistīta ar atalgojumu un prēmiju izmaksu. Tāpat neekonomiska rīcība gada beigās konstatējama daudzās iestādēs, avansā norēķinoties par pakalpojumiem, piemēram, Zemkopības ministrijas paspārnē esoša iestāde pārskaitīja avansa līdzekļus par pasākumiem, kas notiks tikai 2010. gadā. Mērogu ziņā izceļas Veselības ministrija, kura gada beigās ir pārskaitījusi apjomīgas summas, piedevām sagrozot arī grāmatvedības datus, kas ir vēl smagāks noziegums.

Pastiprināti revīzijās pievērsta uzmanība gada pēdējos mēnešos, kad bija izdoti rīkojumi par tēriņu ierobežošanu un izsludināta taupība. Viņa norāda, ka pat tad, kad ir izdoti speciāli rīkojumi par tēriņu ierobežošanu, tiek veikti nelietderīgi izdevumi, tātad likumi nav vainīgi, bet gan domāšana. "Diemžēl, domāšanas veids vairumā institūciju jau ir vienāds - atrast iespējas traktēt likumu ļoti, ļoti burtiski, galvenais kā rīkoties ar līdzekļiem savās interesēs, nevis nodokļu maksātāju vai sabiedrības interesēs," sacīja Sudraba.

Viņa ļoti gaida, kad beidzot Latvijā izveidosies tiesu prakse par nelietderīgi iztērētiem valsts budžeta līdzekļiem. “Lai nāk arī šis praktiskais nosodījums. Varbūt tāda stingra, asa pātaga vienreiz sāks cilvēkiem mainīt domāšanu. Vai arī lai nāk citi cilvēki ar citu domāšanu, kas spēj lietas darīt patiešām godprātīgi, valsts labā. Bet ne ar šādu sauso cinismu savās interesēs," teic I. Sudraba.

Tāpat viņa prognozē, ka šogad tērēs mazāk, jo ir mazāk līdzekļi, taču viņa netic, ka no tā vienkārši mainīsies domāšana - no tā vien, ka cilvēki paliek mazāk, nemainās cilvēku attieksme. “Ja neizmainīs darbu pēc būtības, mēs varbūt ieraudzīsim vēl nekvalitatīvāku, vēl gausāku valsts pārvaldi,” reformu mērķi uzsver I. Sudraba.

 

Intervija ar Aigaru Freimani: Jābūt sociālās aizsardzības mehānismam

Baiba Lulle,  NRA  05/18/09    Par budžeta grozījumu iespējamo atsaukšanos uz partiju rezultātiem vēlēšanās Neatkarīgā iztaujāja "Latvijas Faktu" direktoru Aigaru Freimani.

Neatkarīgā: Asas diskusijas valdībā un sabiedrībā radījis lēmums samazina māmiņu/tētiņu algas jauno 1. jūlija. Vai tajā, ka jaunie vecāki ir vienīgie no sociālā budžeta saņēmējiem, uz kura rēķina plānots ietaupīt nepieciešamo 31 miljonu latu, jūtamas arī partiju kalkulācijas par to, kādu iespaidu izmaksu samazināšanai vienai vai otrai grupai varētu uz vēlēšanām? Pensionāru tomēr ir daudz vairāk un viņi ir aktīvāki vēlētāji kā jaunās māmiņas.

Aigars Freimanis: Varbūt, domāts arī par šo aspektu, bet nedomāju, ka tas bijis svarīgākais arguments. Manuprāt tieši māmiņu algas izraudzītas par mērķi vairāku iemeslu dēļ. Viens varētu būt tas, ka uz tām bijusi norāde no starptautisko aizdevēju puses - es īsti negribu ticēt, ka tik idejiski bagāta ir šī valdība lēmumos par griešanu. Vērojot to ļoti nervozo un neizlēmīgo procesu, tā interpretāciju, ir sajūta, ka kāds to pasaka priekšā, un tad lēnās diskusijās valdība nonāk pie kaut kādiem grūti izskaidrojamiem, ne gluži akceptētiem lēmumiem no sabiedrības puses. Otrs apstāklis varētu būt pieņēmums, ka jaunajiem vecākiem ir alternatīva. Ik pa laikam tā pusčukstus pavīd versijas vēstuļu, angažētu interneta komentāru veidā, kur figurē viens arguments: māmiņu algas ir samērā nesen parādījies sociālā pabalsta veids, līdz tam nekā nebija, padomju laikos vispār nekā tāda nebija, cilvēki tikai domāja, kā strādāt. Tas viss ir propagandas elementiem, kam cauri spīd sajūta, ka šāds lēmums pieņemts ar domu, ka tās māmiņas ir ar kaut kādu alternatīvu - neizvērtējot, neanalizējot, bet nojaušot, ka tā varētu būt, jo tie ir gados jaunāki cilvēki, nu, gan jau viņi kaut kā tās problēmas atrisinās.

− Kur liksies?

− Jā. Turpretī pensionārs faktiski ir bezizejā, viņam alternatīvas vairs nav tā realizējamas. Domāju, šis apstāklis arī savu lomu ir spēlējis, izraugoties kura no sociālajām grupām būs tā, no kuras ņemt, mēģinot saprast ieguvumu un zaudējumu apjomu.

− Tikai raugoties no cilvēciskā viedokļa, vai arī, rēķinot politiskās dividendes? Parasti gadu pirms vēlēšanām pensionāriem neko neko nost neņem, sāk kaut ko papildu indeksēt, pacelt, jo apmēram trešdaļa vēlētāju tomēr ir pensionāri. Ir kādas partijas, kam vēlētājs ir izteikti vecāks?

− Izteikti gados vecāks vēlētājs ir TB/LNNK un PCTVL. Arī lojālais vēlētājs biežāk ir vecāks nekā jauns, un tas tā ir faktiski visām partijām, kurām kaut minimāla elektorālā bāze ar kaut kādiem lojalitātes elementiem. Summāri to lojālo vēlētāju ir ļoti maz, un tas politisko procesu padara tādu dīvainu, haotisku un neprognozējamu. Jūtams, ka pensionāri, redzot to, kas šobrīd notiek ar valsts budžetu, tomēr jūtas salīdzinoši drošāk, viņiem vismaz ir stabils ienākums, kas šobrīd netiek skarts atšķirībā no citām sociālajām un demogrāfiskajam grupām, kurām problēmas ir nepārtraukti. Šī lielākā drošības ilūzija arī bremzē potenciālās viņu aktivitātes.

− Koalīcijā notiek strīdi par to, kas budžeta grozījumus pieņemt valdībai, Saeimai – vēl pirms vēlēšanām, vismaz valdībai un Saeimai 1. lasījumā, vai pēc tām. Cik lielā mērā budžeta grozījumi var ietekmēt pašvaldību un EP vēlēšanu rezultātu?

− Ja tie tiek pieņemti pirms vēlēšanām, ietekme noteikti kaut kāda varētu būt, bet nevar viennozīmīgi pateikt, kurā virzienā. Sāpīgiem lēmumiem ir viena īpatnība – to uztvere un akceptēšana sabiedrībā lielā mērā ir atkarīga no pasniegšanas veida, kā arī no tā, vai uz politiskās skatuves ir kāds, kas piedāvā citu risinājumu, kas nav absurds pēc būtības, ar bļāvienu: neko nesamazinām, spļaujam visam virsū, kam sabiedrība neticēs, jo visi apzinās, ka tā ekonomiskā situācija nav tik pievilcīga. Protams, ir jautājums, cik solidāri notiek šīs budžeta izmaiņas, tā ir pamatproblēma. Ja tās būtu solidāras, varbūt cilvēki vismaz censtos saprast kādu laiku. Protams, jābūt arī paralēlam tā saucamajam civilizētās lumpenizācijas mehānismam, par kura veidošanu neviens nerunā.

− Kā tas izpaustos?

− Politiķiem, ierēdņiem vajadzētu atzīst to, ka rudens pusē būs cilvēki, daudzi desmiti tūkstoši bezdarbnieki, kuriem beidzies pabalsts un kuriem vienkārši nav iztikas līdzekļu, kuri paļāvās ekonomiskajai situācijai un ņēma kredītus, pirmkārt, hipotekāros, un kuriem nebūs ienākumu. Tur ir jābūt kaut kādam aizsardzības mehānismam. Tas var būt ļoti primitīvs, kaut vai ar pārtikas taloniem, publiskajiem, sabiedriskajiem darbiem, bet jābūt gatavai sistēmai. Tas modelis nebūt nav dārgs, un pastāv un pastāvējis vēsturiski krīzes situācijās daudzās kapitālistiskajās sabiedrībās, kad cilvēkam paliekot bez reāliem ienākumiem, tomēr ir kaut kāds sociālās aizsardzības mehānisms, lai viņš vienkārši nesāk degradēties, asocializēties, lai netiek izsviests no sabiedriskās aprites. Ko tad tam cilvēkam darīt – kā mēs dzirdam padomus - būt varonīgam, un uzsākt uzņēmējdarbību, vai turpināt klausīties pārmetumus, ka visi slinki, paši domājat un darāt? Tad pirmā reakcija ir: kam tad man tā valsts ir vajadzīga?

− Sakāt, ka sabiedrība vismaz centīsies saprast, ja budžeta griešana būs solidāra. Cik solidāri ir tas, ka no visiem sociālā budžeta saņēmējiem ņem tikai vieniem nost, cik solidāri ir tas, ka citas ministrijas taupa uz tā rēķina, ka uzgrūž Labklājības ministrijai savus atlaistos darbiniekus, cik solidāri ir finanšu ministra izteikumi, ka tā ir Auguļa problēma, izdomāt, kam atņemt savas ministrijas ietvaros?

− Es to solidaritāti domāju aspektā, kā to uztver pilsonis. Ja viņš, piemēram, atverot avīzi vai skatoties ziņas, vienā dienā saņem vienu ziņu, kā tas bija pirms pāris dienām, ka māmiņu algas tiek samazinātas, un blakus ziņu, ka Augstākajā tiesā, Latvijas Bankā izmaksātas daudzu tūkstoš latu lielas prēmijas, protams, nekās solidaritates jūtas viņā nemostas. Turklāt tas tiek darīts ar konkrētu iestāžu lēmumiem! Un pateikt, ka to nevar atrisināt, ka tas viss notiek likumīgi, ka tur neko nevar darīt, ir murgs. Murgs! Prēmijas varēja aizliegt ar vienu lēmumu, ko varētu attiecināt to uz visa veida aģentūrām, valsts pārvaldes iestādēm, un tas būtu veids, kā pelnīt mazos punktus sabiedrības uzticības virzienā, ļautu gaidīt no sabiedrības atbalstu arī negatīvajām reformām, izmaiņām, konsolidētu sabiedrību. Bet, ja notiek tā, kā notiek, katrs varas lēmums tiek uztverts kā vardarbīgs mēģinājums atņemt vai strauji samazināt iztikas līdzekļus tiem cilvēkiem, kas ir rēķinājušies ar valsts un tās dažādu institūciju solījumiem, garantijām, vilinājumiem.

− Lai gan teju katru dienu varētu sašust par kādiem varas lēmumiem, agresīvu, aktīvu protesta izpausmju tomēr ir visai maz. Vai sabiedrības dusmas jau nav kļuvušas bezspēcīgas un tās nepārvēršas apātijā, kuras viena no izpausmēm varētu būt ļoti zema vēlēšanu aktivitāte?

− Domāju, ka te tie sabiedrības nosakņojumi ir vērsti pretējos virzienos: no vienas puses ir kaut kas apātisks, no otras – ar agresīva protesta iezīmēm, kas sevišķi asas krīzes situācijas, kad skarti reālie iedzīvošanas nosacījumi, var būt pat ir pamanāmākas, dominantākas. Un izskatās, ka politiķi ir tā aizrāvušies ar to dienaskārtību, ko piedāvājis Starptautiskais valūtas fonds, ka nepamana vai nerespektē to protesta gaisotni, kas pamazām krājās. Un neviens nemēģina to novērst vai pat apzināt. Apātija vairāk izpaužas laikā, kad nabadzības stabilitāte ir ilga un tai neredz nekādu izeju, bet te ir nabadzība vai izdzīvošanas nosacījumu aizskārums pēc relatīvi labvēlīga laika perioda, kurš beidzies ļoti strauji, tas ir vēl viens aspekts, kas protestējošo attieksmi varētu pastiprināt.

− Kādi ir pēdējie rādītāji, cik cilvēku varētu nepiedalīties vēlēšanās?

− To vēl grūti prognozēt, jo priekšvēlēšanu kampaņa vēl ir tikai aizmetņos, neviens negrib būt pirmais, kas sāk strauji šaut ārā, saprotot, ka tas ir saistīts ar izmaksām, attieksmi pret tām un vēl daudz ko citu. Aktīvā kampaņa var būt liels pamudinājums iet un piedalīties, vai tieši otrādi – nepiedalīties. Šodien apgalvot, ka politiskā līdzdalība vēlēšanās būs galēji zema, es tomēr neriskētu. Man šķiet, ka tie līdzdalības pasākumi, kas bijuši pēdējo gadu laikā – pērn divi referendumi, kam nebija tiesiskas sekas, var stimulēt piedalīšanos vēlēšanās, jo tās jebkurā gadījumā ir ar sekām. Šie pilnīgi pretējie vektori sabiedrības noskaņā savstarpēji konkurē, un grūti spriest, uz kuru pusi tie var pavērsties.

 

Latvijas Bankas vadītājs mierina Latvijas lauksaimniekus

NRA  05/18/09    Ja lats paliek tikpat stabils kā līdz šim, tad lauksaimniekiem nav problēmu kreditēties eiro, vēstī izdevums "Dienas bizness".

Tā šodien pēc tikšanās ar Latvijas Bankas prezidentu Ilmāru Rimšēviču Db sacīja Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas (LLKA) valdes priekšsēdētājs Indulis Jansons. Tikšanās laikā lauksaimnieki saņēmuši LB prezidenta solījumu, ka lats netiks devalvēts. ”Tā ir lieta, kur mūsu viedokļi sakrīt, ka lata devalvācijai nav jēgas, jo ar to pelnītu spekulanti un pseidoekonomisti, bet zaudētāji būtu Latvijas iedzīvotāji,» tā I. Jansons. Tikšanās ar LB prezidentu iemesls bija Latvijas lata nekonkurētspēja kā kredīta valūtai sakarā ar augstajām RIGIBOR likmēm. Situāciju arī negatīvi ietekmējušas regulārās diskusijas par iespējamo lata devalvāciju. Ņemot vērā, ka pieprasījums pēc latiem samazinās, jo lielākā daļa Latvijas uzņēmēju kredītsaistības ir eiro, RIGIBOR likmēm vajadzētu samazināties, taču notiek pretējais, tāpēc LLKA valde aicināja I.Rimšēviču skaidrot radušos situāciju.

LLKA iepriekš atzina, ka Latvijas Banka ar savām darbībām apgrūtinājusi darījumu kārtošanu Latvijas nacionālajā valūtā, tādēļ tikšanās laikā plānots pārrunāt izveidojušos situāciju, kā arī saņemt informāciju par Latvijas Bankas monetārās politikas īstenošanas gaitu un sasniegtajiem rezultātiem. Papildus tikšanās laikā bija plānots pārrunāt Latvijas Bankas lomu problēmas novēršanā, kas saistīta ar Latvijas komercbankas īstenoto agresīvu politiku attiecībā pret saviem klientiem – lauksaimniecības uzņēmumiem, būtiski pasliktinot līguma nosacījumus kredītņēmējiem.

 

Maija vidū bezdarba līmenis sasniedzis 11,2%

LETA  05/18/09    Maija vidū bezdarba līmenis valstī sasniedzis 11,2%, liecina Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) apkopotā operatīvā informācija.

NVA direktore Baiba Paševica pastāstīja, ka patlaban valstī reģistrēti 125 137 bezdarbnieki. Aprīļa beigās Latvijā bija 123 127 reģistrētie bezdarbnieki.

Paševica skaidro, ka bezdarbnieku skaits valstī turpina pieaugt, taču ne tik strauji kā šā gada pirmajā ceturksnī.

Vēl joprojām augstākie bezdarba līmeņa rādītāji ir Rēzeknes un Ludzas rajonos, kā arī Rēzeknes pilsētā, kur attiecīgi bezdarba rādītāji sasnieguši 24,1%, 20,2% un 18,9% atzīmi.

Zemākie bezdarba rādītāji ir Daugavpilī un Jūrmalā - 9,2%, kā arī Rīgā - 8,9%.

Viszemākais reģistrētais bezdarbs ir Tukuma rajonā - 7,2%, kā arī Ventspils rajonā - 7,7%.

Uz 18.maija rītu NVA datubāzē bija reģistrētas 2219 vakances, taču Paševica uzsver, ka vakances ātri aizpildās un brīvo darba vietu kustība ir ļoti strauja. "Darba devēji informē par brīvajām vakancēm, taču dažkārt ļoti ātri, pat dienas laikā informē, ka vakance jau aizpildīta," skaidro NVA direktore.

Paševica arī stāsta, ka darba devēji aprīlī un maijā ievērojami retāk nekā gada pirmajos mēnešos informējuši par darbinieku atlaišanu, kas norāda uz pozitīvākām tendencēm, taču šie skaitļi ir apkopoti, neņemot vērā valsts pārvaldē plānotās atlaišanas.

Tāpat NVA direktore aģentūrai LETA pastāstīja, ka šobrīd dažādos nodarbinātības pasākumos NVA iesaistījusi jau 50% no gada laikā plānotā bezdarbnieku skaita. Taču tai pašā laikā valdība jau ir lēmusi par Eiropas struktūrfondu pārdali par labu nodarbinātības veicināšanai valstī, tādā veidā ļaujot vairāk bezdarbnieku un darba meklētāju, kā arī potenciālos bezdarbniekus iesaistīt apmācībā, kā arī algotajos darbos.

Kā ziņots, aprīlī bezdarbnieka statuss Latvijā piešķirts 15 920 cilvēkiem, bet bezdarba līmenis sasniedza 11%.

Kā norāda NVA, bezdarbnieka statuss tika piešķirts par 5390 cilvēkiem jeb 25,3% vairāk nekā martā, bet bezdarbnieku skaits valstī mēneša laikā ir palielinājies par 6359 cilvēkiem jeb 5,4%.

3531 NVA reģistrētais bezdarbnieks aprīlī iekārtojās darbā.

Zemākais bezdarba līmenis aprīlī reģistrēts Tukuma rajonā, kur tas sasniedza 7,1%, Ventspils rajonā - 7,7%, Rīgas pilsētā - 8,7%, Jūrmalas pilsētā - 9%, Daugavpils pilsētā - 9,2%, Jelgavas pilsētā - 9,5%, Jelgavas rajonā - 10,1%, Limbažu rajonā - 10,2%, Ventspils pilsētā - 10,2%, Talsu rajonā - 10,5%, Valmieras rajonā - 10,7%.

Augstākais bezdarba līmenis reģistrēts Rēzeknes rajonā - 23,6%, Ludzas rajonā - 19,7%, Rēzeknes pilsētā - 18,7%, Balvu rajonā - 16,5%, Dobeles rajonā - 16,6%, Preiļu rajonā - 16,3%, Krāslavas rajonā - 16,4%, Kuldīgas rajonā - 15%, Aizkraukles rajonā - 14,1%, Jēkabpils rajonā - 14%, Liepājas pilsētā - 13,8%, Liepājas rajonā - 12,5%.

 

Pret Lieljuksi uzsākta dienesta pārbaude

LETA  05/19/09    Šodien Ministru kabinets nolēma atbrīvot no amata Iekšlietu ministrijas (IeM) valsts sekretāru Aldi Lieljuksi. Iekšlietu ministre Linda Mūrniece atzina, ka iepriekš izdarījusi kļūdu, viņu pieņemot darbā.

Lieljuksis no amata tiek atbrīvots saskaņā ar normatīvajos aktos paredzēto iekšlietu sistēmas amatpersonu rotāciju. Lieljuksim piedāvāts Latvijas Policijas akadēmijas prorektora zinātniskajos jautājumos amats, un viņš esot piekritis rotēt uz minēto mācību iestādi, teikts ministrijas sagatavotajā rīkojuma projektā.

Lieljukša vietā iecelta līdzšinējā valsts sekretāra vietniece Ilze Pētersone.

Iekšlietu ministre Linda Mūrniece (JL) šodien valdības sēdē paziņoja, ka Valsts policijā sākta dienesta pārbaude. Pēc tās beigām, visticamāk, Lieljuksim nāksies pamest dienestu pavisam. Ministre atzina, ka ir pieļāvusi kļūdu, pieņemot viņu darbā.

"Lieljuksis, ieņemot Valsts policijas priekšnieka amatu, ir pieļāvis vairākas būtiskas kļūdas, un nav garantijas, ka viņš tās neatkārtos. Tāpat šajos grūtajos apstākļos ir vajadzīgs cilvēks, kurš ātri domā un dara, nevis gari un teorētiski runā par problēmām," savu lēmumu par iecerētajām izmaiņām IeM vadībā iepriekš skaidroja Mūrniece.

Ministre aģentūrai LETA iepriekš sacīja, ka viņu nav apmierinājis Lieljukša darba stils un metodes. Lēmumu par viņa atbrīvošanu no IeM valsts sekretāra amata Mūrniece pieņēmusi, jo uzzinājusi "daudzus jaunus faktus", proti, Lieljuksis kā toreizējais Valsts policijas priekšnieks pieļāvis nepareizu šā gada Valsts policijas budžeta aprēķināšanu, paredzot mazāk līdzekļu, nekā tas reāli bijis nepieciešams.

"Man nav pārliecības, ka tie fakti, ko es esmu atklājusi saistībā ar viņa darbību Valsts policijā, netiks atkārtoti iekšlietu sistēmā, kas principā varētu būt tai nāvējoši," uzsvēra Mūrniece, kura ir pārliecināta, ka Lieljuksis kā iestādes vadītājs ir pilnībā atbildīgs par finansistu aprēķiniem.

Lieljuksi tikai pirms nepilniem diviem mēnešiem Ministru kabinets apstiprināja IeM valsts sekretāra amatā. Pirms tam viņš pildīja Valsts policijas priekšnieka pienākumus.

IeM valsts sekretāra amata kandidāte Pētersone sākotnēji bija atbildīga par Eiropas Savienības (ES) likumdošanas saskaņošanu iekšlietu jomā Latvijas iestāšanās procesā ES. Vēlāk Pētersone turpināja darbu kā atbildīgā par Latvijas pievienošanās procesu Šengenas telpai.

No 2005.gada Pētersone kļuva par IeM valsts sekretāra vietnieci un no 2007.gada decembra līdz šā gada martam pildīja bijušā Ministru prezidenta Ivara Godmaņa (LPP/LC) padomnieces pienākumus ES jautājumos.

Pēc valdības maiņas Pētersone atgriezās iekšlietu sistēmā, kur turpināja pildīt valsts sekretāra vietnieces pienākumus.

2008.gada 12.novembrī Pētersone apbalvota ar trešās šķiras Atzinības krustu, savukārt 2003.gada 10.jūnijā - ar IeM Zelta goda zīmi.

Ministre jau apspriedusi gaidāmo rotāciju ar partijas un koalīcijas partneriem, kas pret šādu kadru maiņu neiebilst.

 

Repše: krīzi "ar dievpalīgu" būsim pārvarējuši

BNS  05/19/09    Šo ekonomikas krīzi "ar dievpalīgu" Latvija būs pārvarējusi, otrdien Saeimas budžeta komisijā sacīja finanšu ministrs Einars Repše.

"Šo krīzi ar dievpalīgu tūlīt būsim pārvarējuši, vai vismaz esam ceļā uz to," sacīja Repše. Viņš gan arī atzina, ka ekonomiskā krīze, ko šobrīd piedzīvo Latvija, visticamāk nebūs pēdējā.

"SEB bankas" makroekonomikas eksperts Dainis Gašpuitis aģentūrai BNS atzina, ka, ņemot vērā makroekonomisko datu atskaites punktu, ekonomikas zemākais punkts Latvijā varētu būs sasniegts šā gada otrajā ceturksnī, taču viņš arī vērsa uzmanību - pēc otrā ceturkšņa ekonomikas kritumam vajadzētu kļūt mērenākam, taču "mīnusi" saglabāsies arī nākamgad.

"Tas iespējams, īstenojoties scenārijam, ka palēnām ārējie tirgi sāk atkopties, valdība turpina reformas, tiek veiksmīgi iedzīvināti ekonomiku sildošie pasākumi. Jāņem vērā arī bāzes efekts, jo iekšzemes kopprodukts (IKP) gada otrajā pusē strauji iegāja mīnusā. Tādēļ IKP kritumam otrajā pusgadā jābūt mazākam salīdzinājumā ar pirmo pusgadu. Tādēļ pašreizējā prognoze ir, ka pēc otrā ceturkšņa mīnusiem ir jākļūst mērenākiem. Taču tie saglabāsies arī nākamgad. Pie pesimistiskākā scenārija krituma inerce var turpināties arī trešajā un ceturtajā ceturksnī," klāstīja Gašpuitis.

"Raugoties no sabiedrības viedokļa, ekonomikas zemākais punkts sagaidāms uz gada beigām, kad sabiedrība sāks izjust valsts pārvaldes restrukturizācijas sekas un tiks sasniegts bezdarba augstākais līmenis, kā arī lielai daļai bezdarbnieku sāks beigties pabalstu saņemšanas laiks. Tā ietekmē spriedze sabiedrībā būs ļoti augsta. To pastiprinās sarežģījumi veikt nomaksu par mājokli u.c. Ja skaitliskā izteiksmē zemākais IKP krituma punkts būs aiz muguras, tad spriedze sabiedrībā sāks mazināties vien ar laika nobīdi, kad sāks uzlaboties situācija darba tirgū. Taču uzlabojumi darba tirgū notiks ļoti pakāpeniski, nav sagaidāma strauja izaugsme. Šādā griezumā jautājums par to, kad nodarbinātība sāks jūtami pieaugt, ir atklāts. Jāpiebilst, ka liela loma būs valsts nodarbinātības un ekonomikas sildīšanas pasākumu efektivitātei," pastāstīja "SEB bankas" speciālists.

Gašpuitis rezumējot sacīja, ka ekonomikas zemāko punktu būs iespējams noteikt vien tad, kad tas būs aiz muguras. Taču jau tagad ir jāsāk domāt, kādā virzienā tiks attīstīta ekonomika pēc krīzes. "Šodien izjūtam to, ko esam paveikuši vakar, bet šodienas darbi nerada pārliecību, ka rīt varam gaidīt pozitīvas pārmaiņas," uzsvēra eksperts.

Latvija pēc izaugsmes buma patlaban piedzīvo strauju lejupslīdi. Lai palīdzētu stabilizēt makroekonomisko situāciju, starptautiskie donori vienojušies Latvijai aizdot līdz 7,5 miljardiem eiro.

 

Krasi rūk būvniecības apjomi

DELFI  05/21/09    Viena no “trekno gadu” ekonomikas stūrakmeņu – būvniecības – apjomi šī gada pirmajā ceturksnī, salīdzinot ar pagājušā gada pirmo ceturksni, mazinājušies par 29,8%, portālam „Delfi” pavēstīja Centrālā Statistikas pārvalde.

Tā skaitā ēku būvniecības apjomi samazinājušies par 42,7%, toties inženierbūvju būvniecības apjomi palielinājušies par 7,5%.

Pārvalde skaidro, ka samazinājums ir bijis vērojams lielākajā daļā būvniecības un remontdarbu sektoros. To vidū lielākais kritums bijis dzīvojamu ēku būvniecībā – par 64,6% - un rūpnieciskās ražošanas ēku un noliktavu būvniecībā – par 59%. Ne tik liels samazinājums bijis šoseju un ielu būvniecībā, kā arī administratīvo ēku būvniecībā – par 35,7%.

Toties apjomi ir pieauguši maģistrālo cauruļvadu, komunikācijas un spēka līniju par 76,6%, sporta ēku būvniecībā - 45,1% vietējo cauruļvadu un kabeļu būvniecībā – par 15,5%, kā arī mazumtirdzniecības un vairumtirdzniecības ēku būvniecībā – par 12,1%.

Pārvalde arī piebilst, ka salīdzinājumā ar aizvadītā gada pēdējiem trim mēnešiem būvniecības apjomi ir sarukuši par 8,3%, kuru vidū ēku būvniecība un inženierbūvju apjomi samazinājušies attiecīgi par 8,5% un 1,2%.

 

Viedoklis: Šamanis Einars

Māris Zanders, Radio SWH   05/19/09    „Šo krīzi ar dievpalīgu tūlīt būsim pārvarējuši, vai vismaz esam ceļā uz to,” šodien Saeimas budžeta komisijā sacīja finanšu ministrs Einars Repše. Protams, apsveicami, ka ministrs nenodarbojas ar publikas biedēšanu un, tieši pretēji, cenšas mūs iedrošināt, tomēr Repšes optimisms liekas pārsteidzīgs.

Zināmā mērā ir pat nelietderīgi atgādināt un uzskaitīt n-tos ekspertu un pašu politiķu atzinumus, ka krīze ilgs vismaz tuvākos 12 mēnešus, ka rudenī būs jauni pārbaudījumi utt. Varētu tikai pieminēt, ka vakar Igaunijas valdība sprieda par iespēju samazināt ar nodokļiem neapliekamo minimumu (no 2250 EEK mēnesī uz 2000 EEK vai 128 eiro) un par vienu procentu palielināt iedzīvotāju ienākumu nodokli. Respektīvi, igauņi gatavojas nākamajam krīzes vilnim, mums, kā domā Repše, smagākais posms ir jau sasniegts. Bez komentāriem.

Tādēļ Repšes izteikums ir ne tik daudz jāapgāž, cik jāmēģina saprast, kas šim Latvijā šobrīd vienam no ietekmīgākajiem politiķiem (patīk Repše vai nepatīk, tas cits jautājums) notiek, ja tā drīkst teikt, galvā.

Par kādu krīzi Einars runā?

Pirmais variants: viņš ir pārliecināts, ka budžeta grozījumu tiks pieņemti, starptautiskais aizdevums piešķirts, kas savukārt nozīmē, ka nenāksies pāriet uz vēl skarbāko valsts dzīves modeli "izmaksājam tik, cik ienāk nodokļos". Ja runa ir par šādu krīzi, tad ministram ir zināma taisnība, tikai nelaime tā, ka valsts finanšu nolīdzsvarošana vēl nenozīmē ekonomikas atveseļošanos.

Otrais variants: Repše ir priecīgs, ka sāpīgā budžeta izdevumu samazināšana pagaidām notiek bez reāliem sociāliem nemieriem un, liekas, nav arī sevišķi ietekmējusi „Jaunā laika” reitingus vēlēšanu priekšvakarā. Respektīvi, runa ir par politisko krīzi - partijai ir izdevies pārdzīvot pirmo smago periodu un jaunlaicēniem ir parādījušās cerības saglabāt varu. Var jau būt, bet ar kopējo krīzi šim šauri partejiskajam priekam maz sakara.

Trešais variants. Varbūt finanšu ministrs uzskata, ka valdībā akceptētās valsts pārvaldes, veselības un izglītības sistēmu reformas rada atspēriena punktu krīzes pārvarēšanai. Protams, labi, ka reformu mēģinājumi notiek, bet sekas vēl grūti prognozēt.

Ceturtais un ticamākais. Repše domā, ka turpmāk IKP kritums nebūs tik dramatisks, piemēram, trešajā ceturksnī tas turpināsies, salīdzinot ar 2008.gada trešo ceturksni, bet vairs ne par 16%, bet, teiksim, 13%. Pieņemsim, ka tā, tikai tas maz ko izteiks bezdarbniekiem un pieprasījuma krituma nomocītiem uzņēmējiem. Ja finanšu rezerves ir izsīkušas, tad fakts, ka kopumā valstī ir tikai slikti, bet ne ļoti slikti, individuālajam pilsonim maz ko dod.

Varētu jau teikt, ka lai Repše domā un runā, ko grib. Tomēr viņš ir reālu lēmumu pieņēmējs un būtu ļoti svarīgi, lai viņa vektors sakrīt ar, piemēram, komercbanku un patērētāju izjūtu par notiekošo. Pretējā gadījumā Einars pasludinās rītausmu, bet bankas kredītus joprojām nedos un cilvēki gaidīs cenu tālāku kritumu.

Zināmā mērā ir skumji, ka jārunā par tik elementārām lietām: ja ministri tikai kā pozitīvo mantru bubinās tekstus par gaismu tuneļa galā, zemākā punkta sasniegšanu utt., bet tālāk par šo mēģinājumu nodarboties ar masu pašsuģestiju netiks, tad cilvēki, paskatoties apkārt, nenoticēs. Labām domām, cerībām, tam, kas notiek cilvēku prātos, neapšaubāmi ir ietekme uz ekonomiskajiem procesiem, tomēr pagaidām šī metode nedarbojas un rada tikai divus secinājumus: a) vai nu “Jaunais laiks” vienkārši pozicionējas pret citām partijām (“viņi krīzi izraisīja, mēs no tās izvedām”), b) politiķi joprojām īsti nesaprot, kā dzīvo “reņģēdāji”.

 

Viedoklis: Garlaicīgās vēlēšanas?

Pauls Raudseps,  Diena  05/19/09    Ir palikušas mazāk nekā trīs nedēļas līdz pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanām, bet tradicionālās priekšvēlēšanu kampaņas vēl aizvien tā īsti nav manāmas. Ja nu vienīgi buldozers Šlesers, kurš paspēj pat gandrīz katru dienu iestumties krievu valodā iznākošajās avīzēs. Citu partiju un kandidātu sīkās dzīvības pazīmes ir pārsvarā nepārliecinošas. Braucot pāri Vanšu tiltam, var redzēt Tautas partijas plakātiņus ar dažādiem priekšmetiem, tai skaitā arī sarkanu lietussargu. Vai beidzot arī oranžie ir par tādām "sarkanām" vērtībām kā godīga politika? Tēvzemieši sakāra milzīgus dzeltenus palagus ar grūti salasāmiem burtiem uz Preses nama, bet sadusmoja Vēja māti, tā nopūta reklāmiņu. Diezin vai "skrandas vējā" bija simboliskais efekts, kuru TB/LNNK vēlējās sasniegt. Jaunais laiks svētdien Rīgas maratona skrējējiem dalīja pīrāgus un bulciņas — paši vainīgi, ja nolēma pēc tam turpināt skriet ar pilnu vēderu. Daudzviet Rīgas sabiedriskā transporta pieturās steigā salipināti mazi zaļplankumoti kvadrātiņi ar Pilsoniskās savienības saukli "Rīgas birokrātiem armijas disciplīnu!", taču šāds sīks huligānisms kaut kā nelīmējas kopā ar tā saucamo profesoru partiju. Uz dzelzceļa tilta netālu no Brasas cietuma Tatjana Ždanoka sevi piesaka kā "Naš čelovek v Brjuseļe" ("Mūsu cilvēks Briselē"). Iedvesmojoši.

Jaunajā medijā — internetā — gan ir jautrāk. Piemēram, kādā Stendzenieka reklāmas biroja darbinieces izveidotā klipā, kurš nesen "virāli" izplatījās internetā, Godmanis (LPP/LC) pavīpsnā par britu "štrunta" ekonomiku, kur "defolts būs ātrāk nekā mums", tad precizē Ēģiptes (kur nesen bijis atvaļinājumā) iedzīvotāju skaitu: "Viņi lēš, ka viņiem ir simts miljoni iedzīvotāju. Es domāju, ka viņiem ir astoņdesmit pieci", un vēl netieši pasaka, ka viņa partijas līdzpriekšsēdētājs, lēto avioreisu patrons, ir muļķis: "Kāds te [Latvijā] tūrisms?! Ko te muldēt? Mute jātur ciet!" Tiešām būs žēl, ja Godmanis pārcelsies uz Strasbūru — otra tāda mums nav.

Tad vēl no Mežonīgajiem Rietumiem — no Liepājas — ar YouTube palīdzību atjāj "jaunais šerifs", viesnīcas Fontaine īpašnieks dānis Stens Lorencs (SCP), kurš ar pistoli vienā rokā un viskija glāzi otrā no pilsētas domes sola izdzīt visus "seskus".

Bet kā ar partiju programmām? Ak, jā, par tām cītīgi ziņo televīzijas, radio un avīžu ziņu dienesti, un ar tām ir noteikti jācenšas iepazīties. Tomēr pietrūkst priekšvēlēšanu kampaņas reklāmu un aktivitāšu. Pat ja dažkārt kaitina, samērīgā daudzumā tās tomēr arī mudina iesaistīties, formulēt viedokli un piedalīties. Garlaicība ir tuvos rados ar vienaldzību, un tā demokrātijai nenāk par labu.

 

Maija sākumā nodokļu ieņēmumi bijuši par 54% mazāki, nekā plānots

LETA  05/19/09    Maija pirmajā nedēļā nodokļu ieņēmumi bijuši 9,64 miljoni latu, kas ir par 54% mazāk, nekā iepriekš plānots, liecina Finanšu ministrijas sniegtā informācija par centrālās valdības budžeta izpildi.

Iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi maija pirmajā nedēļā bijuši 3,5 miljoni latu jeb 158,6% no iecerētā nedēļas plāna, pievienotās vērtības nodokļa ieņēmumi - 798 100 lati jeb 18,8% no maija pirmajā nedēļā paredzētajiem ieņēmumiem, akcīzes nodokļa ieņēmumi bijuši divi miljoni latu jeb 25% no plāna, savukārt uzņēmumu ienākuma nodokļa ieņēmumi maija pirmajā nedēļā bijuši 3,31 miljons latu, un tas ir 56,3% no sākotnēji plānotajiem ieņēmumiem.

Valsts pamatbudžeta ieņēmumi maija pirmajā nedēļā bijuši 21,14 miljoni latu jeb 63,3% no iecerētā nedēļas plāna, tostarp ārvalstu finanšu palīdzība 4,5 miljonu latu apmērā. Valsts speciālā budžeta ieņēmumi bijuši 27,69 miljoni latu jeb 79,2% no iecerētā nedēļas plāna, savukārt konsolidētā budžeta ieņēmumi bijuši 48,83 miljoni latu jeb 71,4% no iecerētā nedēļas plāna.

Valsts konsolidētā budžeta izdevumi maija pirmajā nedēļā bijuši 158,46 miljoni latu, līdz ar to finansiālā bilance bijusi negatīva un valsts budžeta izdevumi par 103,9 miljoniem latu pārsnieguši ieņēmumus. Tomēr izdevumi maija pirmajā nedēļā bijuši par 11,89 miljoniem latu mazāki, nekā iepriekš plānots.

Kā ziņots, saskaņā ar Valsts kases operatīvajiem datiem par valsts budžeta izpildi šā gada pirmajos četros mēnešos valsts pamatbudžeta un speciālā budžetā izdevumi pārsniedz ieņēmumus, tādēļ valsts budžeta deficīts pirmajos četros mēnešos ir 387,77 miljoni latu.

 

Dzīres mēra laikā

Baiba Lulle,  NRA  05/20/09    Laikā, kad 19. gadsimta nogalē ASV ekonomika slīga depresijā, Ņujorkas augstākā sabiedrība ar granddāmu Kerolainu Astoru priekšgalā rīkoja tādas balles, par kurām sava statusa pierādīšanai izsvieda simtiem tūkstošu dolāru par vienu pasākumu, nemaz nerunājot par fundamentālajiem ieguldījumiem piļu un citu statusa ēku būvniecībā.

Lai arī ne tādā apmērā, bet pēc būtības līdzīgi dzīres mēra laikā rīkojušas arī vairākas valsts pārvaldes iestādes, kuras pamanījušās ne tikai pārkāpt premjera rīkojuma garu, bet arī burtu par prēmiju nemaksāšanu, uzspļaujot ne tikai valdības vadībai, bet arī līdzpilsoņiem.

Pagājušā gada nogalē viena pēc otras atklātībā nāca ziņas, ka, jau zinot par sliktajām budžeta prognozēm un gaidāmo toreizējā premjera Ivara Godmaņa rīkojumu pārstāt prēmiju un naudas balvu izmaksu valsts iestādēs un uzņēmumos, tās steigušās izmaksāt un iztērēt, ko vien vēl var. Rīkojums tika izdots oktobrī, bet vēl septembrī Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūra prēmijās izmaksāja 124 000 latu, Finanšu ministrija – 44 000 latu, Zemkopības ministrija – 152 000 latu, Ekonomikas ministrija no augusta līdz novembrim – 45 000 latu, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija – 92 000, Vides ministrija – vairāk nekā 76 000, KNAB – 100 483 latus, Pārtikas un veterinārais dienests – 862 000, Valsts ieņēmumu dienests – gandrīz 450 000.

Tagad izrādās – prēmēšanos nav spējusi apturēt nedz rīkojuma juridiska spēkā stāšanās, nedz ik dienu sabiedrību šaustošās ziņas par to, kādus sāpīgus upurus līdzekļu trūkuma dēļ nāksies nest mediķiem, slimniekiem, pedagogiem, bērniem, sociālo pabalstu saņēmējiem un citām grupām. Valsts kontroles veiktā revīzija atklāj, ka virkne ministriju, pat Ministru kabineta institūcijas un tiesībsargājošās iestādes, vienkārši uzspļāvušas šim rīkojumam. Jau pēc rīkojuma izdošanas, to ignorējot, prēmijas izmaksātas Aizsardzības ministrijas Aizsardzības īpašumu valsts aģentūrā (Ls 237 865), Iekšlietu ministrijas Valsts robežsardzē (Ls 100 258), Labklājības ministrijas Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā (Ls 7460), Ministru kabineta ES informācijas aģentūrā (Ls 1475), Īpašu uzdevumu ministra elektroniskās pārvaldes lietās sekretariātā (Ls 49 893), Elektronisko iepirkumu valsts aģentūrā (Ls 7015), Valsts kancelejā un Valsts administrācijas skolā (Ls 12 510), Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (materiālas balvas par Ls 20 560), Valsts augu aizsardzības dienestā novembrī prēmijas izmaksātas 89 095 latu apmērā, Valsts meža dienesta Konsultāciju pakalpojumu centrā decembrī – 15 008 latu apmērā. Veselības ministrijas padotības iestādes (Ls 368 134) un trīs Zemkopības ministrijas padotības iestādes (Ls 105 303) vismaz pacentušās prēmiju izmaksāšanu slēpt, sagrozot grāmatvedības datus.

Sīkāka tēriņu izpēte atklājusi arī cita veida valsts aparāta šķērdēšanos, sākot no jau daudz aprunātā milzīgā, Ferrari cienīgā degvielas patēriņa ierēdņu automašīnām un beidzot ar šķietami sīku šmaukšanos – zemenēm par deviņiem latiem, ķiršiem par 11 latiem un Jāņu sieru – 18 latiem kilogramā, konferencēm ar šikām pusdienām, kam varētu neveltīt tik lielu uzmanību, ja kopumā nelietderīgie tēriņi nesniegtos miljonos un ja tas neatspoguļotu varas attieksmi par valsts naudu. Valsts kontroliere Inguna Sudraba to pamatoti sauc par cinismu, zemkopības ministrs Jānis Dūklavs – par vispārpieņemtu priekšstatu par valsts naudas tērēšanu, ko gan viņš neatbalstot. Ja ZM ierēdņi tā nešķērdētos, viņi tiktu uzskatīti par "tādiem nedaudz jocīgiem".

Varas uzurpēšana, ierēdniecības patvaļa, politiskās kontroles mazspēja vai nevēlēšanās, padomistiska domāšana, politiskā un individuālā bezatbildība, tiesiskais un morālais nihilisms, savtība... Iemesli šādai rīcībai varētu būt vairāki, bet ne attaisnojoši. Nu kā lai sabiedrība notic, ka tuvējā skola jāslēdz, jo valstij un pašvaldībai nav naudas? Ka nevar salabot ceļus, izmaksāt pietiekami ilgi bezdarbinieku pabalstus, jo valstij nav naudas? Ka ārstēšanās slimnīcā augstā līdzmaksājuma dēļ kļuvusi neiespējama, jo valstij nav naudas? Ka jāķeras klāt pat pie bērna kopšanas pabalstiem, invaliditātes pensijām, liliputu, invalīdu vecuma pensijām, jo valsts ir defolta priekšā? Šķiet, politiskā un administratīvā vara dzīvo citā realitātē, kuru pamanīs varbūt tikai tad, kad tās logos ielidos akmeņi?

 

Segliņš: Tautas partija nav pašapmierināti runči

Diena  05/20/09    "Mēs katrā valdes sēdē analizējam situāciju, kas ir labi un kas nav. Ticiet man, mēs neesam tik iedomīgi, lai būtu kā pašapmierināti runči par situāciju, kas ir," Tautas partijas līderis Mareks Segliņš trešdien Latvijas televīzijas 100.pantam komentēja partijas reitingu.

Uz jautājumu, kāpēc Tautas partija atklāti nepateica, ka vēlas, lai Aigaram Kalvītim tiktu amats Lattelecom padomē, M.Segliņš apgalvoja, ka viss tika panākts partiju sarunās.

"Tās notika Saeimas telpās. Vai mēs nesarunājoties varam nonākt pie kādas vienošanās? E-pastus vai vēstules sūtīt? Tā ir matu skaldīšana."

Uz jautājumu, kāpēc nepateica atklāti par šīm interesēm, M.Segliņš solīja: "Ja būs vēl viena valdība, televīzijā taisām sarunas."

Šoreiz gan viņš neslēpa, ka Tautas partijai būs savs kandidāts eirokomisāra amatam. Viņaprāt, Māris Riekstiņš ir veiksmīgs ārlietu ministrs, kura kompetenci nav apšaubījis neviens. Taču viņš uzsvēra, ka "mēs nonākam atkal pie sarunām".

 

Saruna ar Ati Lejiņu: "Latvieši zaudējuši drošības orientāciju"

Latvijas Avīze  05/20/09    Tā saka bijušais Latvijas Ārpolitikas institūta vadītājs Atis Lejiņš, kurš līdz šim politiku vairāk novēroja no malas, tagad ir LSDSP saraksta pirmais numurs Eiroparlamenta vēlēšanās. Kā pats uzsver – lai apturētu Rubiku. Ar A. Lejiņu sarunājās "Latvijas Avīzes" žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.

 V. Krustiņš: – Eiroparlamenta vēlēšanu rezultāti, visticamāk, būs atkarīgi nevis no tā, kas notiek Briselē, bet no situācijas Latvijā. Un te brīžiem rodas iespaids, ka sākusies sacensība, kurš kaut ko sliktāku pateiks par valsti. Latviju sauc par visnetaisnīgāko valsti ar vissliktākajiem politiķiem. Nupat avīzē "Vesti segodņa" publicēta politologa Ivara Ijaba intervija ar virsrakstu "Latvija – neizdevies projekts". Bet ko jūs teiksiet uz visa šā fona?

– Es nupat par to runāju, tiekoties ar vēlētājiem Cēsīs. Es esmu dzīvojis dažādās valstīs, trīs reizes pieredzējis ekonomiskās lejupslīdes gan Zviedrijā, gan Amerikā, un zinu – ja mēs to visu izturēsim, varam no krīzes iziet ārā daudz stiprāki, nekā iepriekš bijām. Arī Amerikā savulaik divus gadus bija liels bezdarbs, nācās meklēt gadījuma darbus. Bet Zviedrijā man par savu mazo dzīvoklīti bankas aizdevumam bija 18,5 procenti. Latvijā tik augstas likmes pagaidām nav. Cik dziļa mums būs šī krīze un cik veiksmīgi spēsim tikt ārā – tas lielā mērā atkarīgs no valsts politikas. Cilvēkus tas, protams, ļoti satrauc. Bet Cēsīs es pateicu – kandidējot uz Eiroparlamentu, es nesolīšu atrisināt šīs lietas. Es eju politikā pirmkārt tāpēc, lai nepieļautu, ka Rubiks nonāk EP Sociāldemokrātu grupā.

Es domāju, pie mums tiek īpaši "piestrādāts", lai mazinātu uzticību Eiropas Savienībai. Latvijā ES atbalsta tikai 22 procenti, un tas mani ārkārtīgi biedē. Pirmo reizi vēsturē mēs esam nonākuši šādā miera un drošības ostā, bet daudzi grib no tās atteikties un atgriezties atpakaļ pelēkajā nedrošības zonā starp Rietumiem un Krieviju, kādā bijām 1939. gadā. Kāpēc Igaunijā un Lietuvā atbalsts ES ir daudzkārt augstāks? Latvieši ir zaudējuši savu drošības orientāciju, ka mēs piederam pie Rietumu politiskās kultūras. Tad nav jābrīnās, ka tik daudzi jaunieši vēlas pamest valsti! Latvijas krievi nevēlas ES, viņi arī referendumā balsoja pret, bet tagad daudzi saka, ka mums jābūt pie Krievijas. Man viens paziņa stāstīja, ka viņš bijis uz tikšanos kādā arodskolā Daugavpils pusē. Zālē puse bija krievu jaunieši, puse latvieši, un attiecīgi – latvieši atbalstīja ES, krievi – Krieviju. Toties Ventspilī, kur bija tikai krievu klausītāji, viņi visi tomēr nebija tik izteikti Krievijas atbalstītāji, domas dalījās. Tā ka te ir arī ietekme reģionam. Bet jāsaka skaidri – ja mēs zaudēsim rietumniecisko orientāciju, mums ir "vāks".

Toties latviešu un krievu oligarhi, man šķiet, gan savā starpā labi saprotas. Protams, sarunājoties krieviski... Un krieviskās partijas, kas sauc sevi par kreisām, patiesībā nekādas kreisās nav. It kā šobrīd tiek sludināts, ka viņi nav bijuši klāt pie tās šmuces, kas pēdējos gados notikusi. Taču viņi atbalstīja, piemēram, "mutatis mutandis" likumu, ko Valsts prezidents atmeta atpakaļ. Tā ka arī aiz šīm partijām stāv oligarhi. Domāju, par visu to arī Ivars Ijabs runāja, sakot, ka Latvija ir "neizdevies projekts". Protams, tas bija ļoti skarbi, un īpaši, ja to pasaka krievu avīzei, taču tāda sajūta cilvēkiem ir. Tautai ir milzīgas dusmas, taču tāpēc nav jāatsakās no Latvijas. Šobrīd mums ir vajadzīga pareiza politika. Es nebaidos pateikt, ka atbalstu Valdi Dombrovski un viņa īstenotās reformas. Un Einars Repše ir īstais, ko sūtīt uz sarunām ar Starptautisko valūtas fondu, nevis tādi "antiņi" kā viņa priekštecis. Stingro roku gan Latvijai nevajag, jo tad būs vēl sliktāk. Atcerēsimies, Kārlis Ulmanis Latviju atdeva bez neviena šāviena, un par to mēs šodien maksājam. Un tagad atkal līdzīga situācija – latvieši gatavi, lai uz Eiroparlamentu brauc Rubiks. Daži saka, tas ir protests pret valdošo politiku. Bet tas man atgādina vienu angļu teicienu: "Spītējot sejai, es nogriežu sev degunu." Taču seja no tā skaistāka nekļūs.

– Jūs esat Ārlietu ministrijas padomes loceklis...

– Šīs padomes sēdes sen nav notikušas.

– Tomēr oficiāli padome nav likvidēta. Bet vai jūs nejutāt, ka ministrijas nosliece arī bieži ir tieši uz Krievijas pusi, par ko jūs tik ļoti satraucāties?

– Tā gluži nevar teikt. Piemēram, Gruzijas kara laikā Latvija uzreiz pauda nepārprotamu nostāju. Un Godmanis aizbrauca uz Tbilisi.

– Bet Godmaņa partijas biedrs un viņa valdības ministrs Šlesers gan izrunājās kaut ko pavisam citu.

– Vienkārši ir liela vēlme Latviju ievilkt atpakaļ "pelēkajā zonā" un tiek meklēts, ar kurām rokām to izdarīt. Lai gan, protams, Krievijai ir arī lielākas intereses. Mēs esam sīka vienība, ja salīdzina, kāds "ķēriens" Maskavai bija bijušais Vācijas kanclers Gerhards Šrēders. Vācija ir valsts, kurai ir milzīga ietekme Eiropas Savienībā. Es atceros, kā Krievijas specdienesti mēģināja tikt klāt pie kanclera Villija Branta. Toreiz viņiem izdevās savervēt kanclera sekretāru, bet šoreiz "nagos" krita pats kanclers. Šrēders ar Putinu tikās vairāk nekā 40 reizes, arī pirtī bez tulkiem. Vēlāk nāca Merkele un viss pamazām nostājās savās vietās. Bet tā ir viena liela spēle – ES un Krievijas attiecības, kura nebūt nav vienkārša.

– Kas, jūsuprāt, pēc vēlēšanām notiks ar Rīgu?

– Patiesībā latvieši paši ir vainīgi, ka par to tagad tik ļoti jāuztraucas. Mēs vairojamies caur šķelšanos. Piemēram, Zviedrijas sociāldemokrātu partijas iekšienē notiek lieli strīdi. Tur ir labējais, kreisais un centriskais spārns. Atceros, pats piedalījos viņu konferencēs un apbrīnoju, kā Ulofam Palmem izdodas šos dažādi domājošos partijas biedrus saturēt kopā. Tas bija meistardarbs! Tāpat ASV republikāņi un demokrāti ir milzīgas partijas ar dažādiem viedokļiem, tomēr viņiem ir svarīgi būt kopā vienā partijā. Hilarija Klintone neaizgāja prom, kad viņu neizvirzīja par prezidenta kandidāti, un tagad viņa ir augstā amatā Baraka Obamas administrācijā. Bet pie mums? Sašķeļas tēvzemieši, sašķeļas "Jaunais laiks", ik pa laikam top kāda jauna partija. Kam tas viss ir vajadzīgs? Kāpēc cilvēki nevar vienoties vienā partijā, cītīgi darboties un demokrātiski gūt atbalstu savām idejām? Sociologs Arnis Kaktiņš izteicās, ka mums gēnos ir nespēja rast kompromisu, tāpēc daudzi alkst pēc vadoņa un diktatūras. Ja latviešiem nebūtu tik daudz partiju, tad "Saskaņas centram" nebūtu nekādu izredžu pārņemt varu Rīgā.

Tāpēc es pievienojos LSDSP, kas dibināta 1904. gadā, lai uzsvērtu, ka mums nevajag jaunas partijas. Jāstrādā ar tām, kas jau ir.

M. Antonevičs: – Jūs teicāt, ka cīnīsieties, lai nepieļautu Rubika pievienošanos Eiropas Sociālistu grupai. Kā jūs to praktiski domājat panākt?

– Jā, to nedrīkst pieļaut, jo tas būtu sākums beigām, jo Rubika nostāja – nekāda okupācija nav notikusi, Latvijai ir jāizstājas no ES un NATO. Viss atkarīgs, kā latvieši balsos – ja es dabūšu balsu vairākumu, Rubika tur nebūs.

– Vai jūs domājat, ka jums un Rubikam varētu būt vieni un tie paši atbalstītāji? Vai tie tomēr nav cilvēki ar pilnīgi atšķirīgu politisko nostāju?

– Daudzi latvieši ir izteikušies, ka viņi balsos par Rubiku. Kad es sāku ar viņiem runāt, man daudzus izdodas pārliecināt tā tomēr nedarīt. Domāju, sociāldemokrāti varētu piesaistīt arī daudzus krievu vēlētājus. Mēs noteikti šodien varētu cīnīties, ja sociāldemokrāti kopš 1991. gada tik cītīgi nebūtu noniecināti. Salīdzinājumam – Igaunija iepriekšējās Eiroparlamenta vēlēšanās sociāldemokrātu frakcijā ievēlēja trīs deputātus, ieskaitot pašreizējo prezidentu Ilvesu.

– Bet vai Eiropas sociāldemokrātu viedoklis reizēm nav pietuvināts Rubika un viņu domubiedru uzskatiem? Piemēram, kad nesen Eiroparlamentā tika lemts par totalitārā komunisma nosodīšanu, sociāldemokrātu grupa ļoti centās to mīkstināt. Vai tā nav cenšanās izdabāt Krievijai?

– Grupā, protams, ir ļoti dažādi cilvēki. Tur ir arī itālietis Džuljeto Kjeza, kas tagad balotējas Ždanokas sarakstā. Taču Eiropas sociāldemokrāti visaktīvāk iestājas par enerģētisko neatkarību no Krievijas. Iespējams, dažreiz piesardzība un cenšanās neaizkaitināt Krieviju ir pārāk liela, bet tāpēc jau mums tur jābūt, lai par to varētu runāt.

V. Krustiņš: – Jūs runājāt par vienotības trūkumu. Bet kas tie par sociāldemokrātiem, kas nesen aizgāja pie Urbanoviča un Ušakova? Kāpēc viņi nenāca pie jums?

– Jā, tie jau agrāk pameta LSDSP. Viņi nāca arī pie Dineviča ar piedāvājumu apvienoties, taču prasības bija pārāk augstas. Tad viņi pievienojās "Saskaņas centram", nezinu, kādi tur darījumi notika. Tāpat pie mums vairs nav Gundara Bojāra, Jāņa Ādamsona. LSDSP ir palikusi vecā paaudze un vienīgā cerība ir jaunatne. Tieši redzot viņu aktivitāti, es nolēmu pievienoties partijai, lai gan pirms tam gadu domāju, vai to darīt.

– Kurā komisijā jūs EP gatavojaties darboties?

– Tur būs baigā klope par vietām komisijās, taču es nesamierināšos ar kaut kādu formālu vietu. Protams, mani interesē Ārlietu komiteja. Arī enerģētikas politika – es īpašu uzsvaru lieku uz alternatīvo enerģiju. Tas nozīmēs vairāk darba vietu Latvijā un mazāku Krievijas gāzes importu, kas savukārt nozīmēs lielākas iespējas atmaksāt ārējo parādu. Monopoliem, piemēram, "Latvijas gāzei", tas, protams, nepatīk. Vispār es sevi iedomājos kā līdzīgu Tālavas taurētājam – brīdināt, ka te notiek monopolu cīņas pret Latvijas neatkarību, drošību.

 

Gada pirmajā ceturksnī – 13,9% bezdarbnieku

DELFI  05/20/09    Šī gada pirmajā ceturksnī Latvijā bija 168,8 tūkstoši bezdarbnieku, kas ir 13,9% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem, portālu „Delfi” informēja Centrālā Statistikas pārvalde.

Tā uzsver, ka gada pirmajos trīs mēnešos darba meklētāju skaits, salīdzinot ar pagājušā gada pirmo ceturksni, palielinājies par vairāk nekā pusi, savukārt ar pērnā gada pēdējo ceturksni – par vairāk nekā trešdaļu. Proti, 2008. gada pirmajos mēnešos bija 6,5%, savukārt pēdējos – 9,9%.

Vairāk bezdarbnieku šī gada sākumā bijis vīriešu vidū – 16,9%, kamēr sieviešu – 10,8%. Turklāt gandrīz ceturtā daļa – 24,8% - bijuši ilgstošie bezdarbnieki.

Pārvalde norāda, ka nav zināmi bezdarba dati pirmajā ceturksnī Igaunijā un Lietuvā, tomēr pērn tie bijuši mazāki nekā Latvijā.

Jau vēstīts, ka bezdarbs pēdējā pusgada laikā ir strauji audzis un kļuvis par vienu no lielākajām Latvijas ekonomiskajām un sociālajām problēmām.

 

Viedoklis: Valdībai – izspiešanas, ne attīstības stratēģija

Baiba Lulle,  NRA  05/21/09    Ja jaunā dzīvojamās platības nodokļa plānotāji atzīst, ka ar ierobežotajiem resursiem nevarēs ieviest taisnīgu nodokļa aprēķina kārtību, tad kāpēc vispār tā jānopūlas ar nodokļa argumentāciju? Tad jāpasaka, ka katrai galvai vienkārši jāmaksā valsts nodeva, un miers! Kā dzimtbūšanas laikos.

Nebūs nedz dārgas administrēšanas, nedz pusgadu ilgas vētīšanas, pētīšanas, koncepciju, likumu rakstīšanas un to stumšanas tikai un vienīgi pa varas gaiteņiem, jo izskatās, ka ar sabiedrību, līdzīgi kā citas lietas, šī apspriesta netiks.

Meklējot līdzekļus valsts budžeta lāpīšanai, vara meklē nevis tajā virzienā, kas saucas ekonomikas, eksporta balstīšana, importa aizvietošana, bet – mehāniska izdevumu griešana, neraugoties uz prioritātēm, un nu jau arī cilvēku slaukšana. Pērn pretēji visiem ekonomikas stimulēšanas likumiem valsts nevis samazināja, bet palielināja PVN, tagad jau domā par jaunu nodokļu ieviešanu. Dzīvojamās platības nodokļa ieviešanas ideja izraisījusi sašutuma pilnu komentāru lavīnu interneta portālos - dzīvojamās platības nodoklis plānotajā versijā ir absurds.

Ar nodokli neapliekamās dzīvojamās platības noteikšana – 40 kvadrātmetru dzīvokļiem, 80 kvadrātmetru privātmājām – un vēl nezināma apjoma nodokļa piemērošana par virsplatību neatkarīgi ne no kādiem citiem rādītājiem kā bumerangs var trāpīt arī tām sabiedrības grupām, kuras jau tā ir grūtā situācijā. Lielās mājās un plašos dzīvokļos dzīvo ne tikai jaunbagātnieki, dārgo Jūrmalas un prestižo Pierīgas rajonu villu īpašnieki. Tā ir arī elementāra nepieciešamība ģimenēm ar vairākiem bērniem; ģimenēm, kur pieaugušie bērni dzīvo kopā ar vecākiem, viņus uzturot, nevis vedot uz pansionātiem; jaunajām ģimenēm, kuras vēl tikai iecerējušas plašāku ģimenes pieaugumu un par tam atbilstošu dzīves telpu domā jau laikus; jau tā kredītu nastas nomāktajiem cilvēkiem, kas ņēmuši hipotekāro kredītu; cilvēkiem laukos, kur lielas mājas ir mantotas. Iedomājos, piemēram, par savu vecvecāku mājām dziļos laukos Balvu rajonā – tipiska 20. gadsimta sākumā celta viensēta ar lielu lauku māju saimei un tolaik piecu bērnu ģimenei, kā arī palīgiem saimniecībā, kur tagad – tā nu sanācis – vairs dzīvo vien pati teju 80 gadu veca dzimtas pārstāve. Cik daudz viņai no pensijas būs jāatdod par to, ka viņa nepamet nebūtībā šo dzimtas māju un nepārvācas uz pilsētas dzīvoklīti vai pansionātu?

Neba šis ir vienīgais gadījums, kas atklāj gan šāda, gan cilvēku skaitam piesaistīta dzīvojamās platības nodokļa absurdumu, ja tas netiek saistīts vēl ar citiem rādītājiem, piemēram, strādājošo skaitu, mājokļa ģeogrāfisko atrašanās vietu, varbūt arī tā izmantošanas mērķiem. Piemēram, lauku tūrismu, kas jau tā velk savu kailo dzīvību, nodoklis – protams, atkarībā no tā apmēra – varētu piebeigt galīgi. Kā nesen intervijā Neatkarīgajai teica Latvijas Pašvaldību savienības vadītājs Andris Jaunsleinis, tas, ka šodien milzīgā mājā, kuras uzturēšanas izmaksas ir ļoti lielas, dzīvo tikai divi cilvēki, ir nevis untums vai šiks, bet Latvijas zemās apdzīvotības problēma. Apdzīvotība ir objektīva lieta, kuras rādītāja pazemināšanos turklāt sekmējusi pašas valsts nemākulīgā politika, piespiežot cilvēkus doties ekonomiskajā emigrācijā. Dzīvojamās platības nodoklis ir audzinošs un loģisks teritorijās, kur ir augsts iedzīvotāju blīvums, pārapdzīvotība, ar ko Latvija neizceļas.

Tieslietu ministrijas valsts sekretārs Mārtiņš Lazdovskis Latvijas Avīzei ir stāstījis, ka, piemēram, Zviedrijā apdzīvojamās platības nodokļa rēķinos ņem vērā pastāvīgi dzīvojošo skaitu, cik no viņiem ir strādājošo, cik ir pensijas vecumā, cik nepilngadīgo, cik pilngadīgo, kas vēl nepelna un dzīvo kopā ar vecākiem. Bet Latvijā pusgadā laikā un ar ierobežotiem naudas resursiem tik sarežģītu sistēmu ieviest nevarēs.

Ja nevar ieviest pamatotu, loģisku sistēmu, tad labāk to neieviest vispār. Ja mērķis ir līdzekļu pārdale no turīgajiem uz nabagajiem, tad tam nevajag izgudrot velosipēdu, tad nevajag valdībai, kas sevi dēvē par labējo, atzīt piekritību kreisās filozofijas atbalstītajam progresīvajam ienākuma nodoklim šādā vai tādā modifikācijā, luksusa preču nodoklim. Bet vēl labāk būtu valdībai pavērst skatus uzņēmēju virzienā un ieklausīties viņu priekšlikumos par to, kā stimulēt ekonomiku, kā veiksmīgāk izmantot ģeogrāfisko stāvokli tranzītā, tūrismā, kā palīdzēt pievienot vērtību eksportprecei, kā aizstāt importu.

 

Saeima konceptuāli atbalsta lielākas pilnvaras Repšem

Diena  05/21/09    Saeima ceturtdien pirmajā lasījumā atbalstīja tiesību došanu finanšu ministram uz laiku apturēt Valsts kases konta maksājumus. Iepriekš finanšu ministrs Einars Repše (JL) pauda, ka tas nepieciešams, lai Finanšu ministrijai (FM) būt iespēja "piespiest bremzes", ja ar finansēm ir kādas problēmas. Lēmums apturēt maksājumus pēc tam būtu jāapstiprina valdībai, paredz likumprojekts.

Par šādu tiesību došanu finanšu ministram nobalsoja 54 deputāti, pret 15. Likumprojekts atbalstīts pirmajā lasījumā. Saeima to izskatīs steidzamības kārtībā.

Grozījumi paredz, ka finanšu ministrs varēs aizkavēt vai samazināt asignējumus, ja triju mēnešu periodā valsts budžeta faktiskie ieņēmumi attiecībā pret plānotajiem samazinās vairāk nekā par 0,5% un ja valsts budžeta deficīts pārsniedz plānoto deficītu par vairāk nekā 0,5% no iekšzemes kopprodukta prognozes, vēsta BNS.

Daudzi deputāti iestājās pret šādu tiesību došanu finanšu ministram.

Likums ir pārāk neordinārs un šāds likums varētu strādāt Francijā vai Anglijā, kas konstitucionāli uzbūvētas citādi un kur valdību neveido koalīcija, debatēs uzsvēra LPP/LC deputāte Karina Pētersone. Pēc viņas uzsvērtā viens ministrs, nostājoties pret koalīcijas partneriem, var radīt nesaskaņas valdībā un nestabilitāti visā valstī. Arī Sandra Kalniete (PS) pauda, ka ārkārtas pilnvaru došana nav nekas labs. Par tādu soli valsts izšķiroties ārkārtas situācijā.

Krišjānis Kariņš (JL), kas pārstāv finanšu ministra Einara Repšes partiju, sacīja, ka likumprojekts vēršas pret birokrātu patvaļu tērēt valsts līdzekļus. Viņš atsaucās un pērnā gada Valsts kases datiem, kad toreizējais premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) aizliedza izmaksāt prēmijas, taču gada pēdējos mēnešos nauda tikusi izšķērdēta un prēmijas izmaksātas. “Šis likumprojekts finanšu ministra personā iedos Ministru kabinetam zobus apturēt birokrātu patvaļu.”

“Ja tas dos finanšu ministram zobus, kur tad ir palikuši Dombrovska zobi. Kāpēc Ministru prezidents nespēj kontrolēt savus ministrus, kā viņi tērē budžetu? Vai tādus ministrus vienkārši nevajag atlaist. Esiet tik mīļi un sakārtojiet koalīcijā darbu, lai vienam finanšu ministram nav jāuzņemas smagums, ko plānojat uz viņa pleciem uzvelt,” teica Andris Bērziņš (LPP/LC).

Savukārt Aigars Štokenbergs (SCP) debatēs sacīja, ka no likumprojekta šobrīd nav saprotami minētie 0,5%. “Mēs ar šo balsojumu iedodam finanšu ministram pilnvaras drastiski rīkoties, ja plānotie ieņēmumi vai deficīts pieaudzis par 700 tūkstošiem latu. Manuprāt, tas nav samērīgi,” viņš sacīja. Viņš pieļāva, ka likumdevēji vēlējušies pateikt ko citu.

Atbildīgās komisijas vadītājs uzsvēra, ka komisijas piedāvātajā likumprojektā finanšu ministra lēmums pēc tam septiņu dienu laikā būs jāapstiprina valdībai un šo lēmumu finanšu ministrs nepieņems vienpersonīgi. Deputāti līdz nākamajam lasījumam var iesniegt papildus priekšlikumus.

 

Šlesers norobežojas no Godmaņa teiktā, ka par tūrismu «mute jātur ciet» 

Aleksis Zoldners, Apollo  05/21/09    Partijas LPP/LC kandidāts uz Rīgas mēra amatu Ainārs Šlesers neatbalsta savas partijas līdzpriekšsēdētāja ekspremjera Ivara Godmaņa nesen paustajam kategoriskajam viedoklim, ka par tūrisma attīstību Latvijā «mute jātur ciet», jo tūristiem nav intereses apmeklēt mūsu valsti.

Šomēnes interneta portālā «Collective Memory» ievietotajā video Godmanis pauda ļoti skeptisku attieksmi par tūrisma attīstības iespējām Latvijā: «Tu netaisi te nekādas reklāmas par kaut kādu tūrismu šeit! Tad tu esi idiots pēdējais, ja tu to dari! Jo šī nav tā vieta, kur tūristam braukt, ja!» Pēc ekspremjera domām, pēdējie tūristi uz Latviju braukuši tad, kad vēl bija augsts britu mārciņas kurss. «Pasak’, kāds te tūrisms? Ko te muldēt? Te mute jātur ciet!» sacīja Godmanis.

Tajā pašā laikā ekspremjera partijas biedrs Šlesers gan priekšvēlēšanu reklāmas klipos, gan paziņojumos presei sola attīstīt tūrisma industriju Rīgā un Latvijā. Lūgts komentēt šo pretrunu, Šlesers portālam «Apollo» sacīja: «Domāju, ka Godmanis pašreiz vairāk koncentrējas uz jautājumiem, kas ir aktuāli Eiropas Parlamentā un viņam kā nākamajam Eiropas Parlamenta deputātam ir savas prioritātes. (..) Šajā gadījumā jautājums par Godmani ir nevietā,» piebilda Šlesers, norādot, ka Godmanis Eiroparlamentā nenodarbosies ar jautājumiem par tūrismu.

Šlesers atklāja: viņam ir pilnīgi skaidrs, kā attīstīt Rīgu un veicināt galvaspilsētā tūrismu. Viņš pauda uzskatu, ka jāveido vienota struktūra, kas tūrisma industriju attīstīs kopā ar nozaru pārstāvjiem, lidostu, aviokompānijām, viesnīcu biznesa pārstāvjiem utt.

«Tas, kā pietrūkst, ir pozitīvā reklāma, kāpēc tūristam jābrauc uz Rīgu. (..) Ja mēs gribam šeit organizēt konferenču biznesu, pie tā aktīvi jāstrādā gan valdībai, gan pašvaldībai. Ja mēs gribam organizēt izstāžu biznesu, jāpiesaista Eiropas strukturālie fondi, privātās investīcijas, lai būtu viena liela izstāžu zāle, kur mēs tos pasākumus rīkosim,» klāstīja Šlesers. Pēc viņa domām, ir svarīgi, lai Latvijā notiktu arī daudzi starptautiski pasākumi.

«Man plāns ir skaidrs, neraugoties uz to, ka šodien viesnīcas nav pienācīgi piepildītas. Mēs strādāsim arī pie tā, lai tiktu būvētas jaunas viesnīcas — lielas viesnīcas, kuras piedāvā biznesa telpas dažādām konferencēm, biznesa forumiem, kur ir labi restorāni, labi atpūtas klubi, SPA centri un tā tālāk. Tas viss jādara šodien, krīzes laikā,» uzskata Šlesers.

 

Problemātiskie kredīti sasniedz 14,1% no kredītportfeļa

LETA  05/22/09    Šā gada marta beigās Latvijas banku kopējā kredītportfelī problemātiskie kredīti - pārstrukturēti, ar mainītu pamatsummas vai procentu atmaksas termiņu vai kas jau ir atgūšanas procesā - sasniedza 14,1% jeb 2,3 miljardus latu, informēja Finanšu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētājas biroja padomniece Ieva Upleja.

Savukārt problēmu kredītu skaits marta beigās vidēji bija 2,9% no visiem izsniegtajiem kredītiem, tostarp no privātpersonām izsniegtajiem kredītiem - 2,6% un 8% no juridiskām personām izsniegtajiem kredītiem.

Jau 2008.gada trešajā ceturksnī, straujāk pasliktinoties izsniegto kredītu kvalitātei, tādu kredītu apjoms, kuri ir pārstrukturēti, ar mainītu pamatsummas vai procentu atmaksas termiņu vai kas jau ir atgūšanas procesā, dubultojās gan juridiskām, gan privātpersonām.

Divas trešdaļas no visa problemātisko kredītu apjoma jeb 1,5 miljardi latu ir kredīti juridiskām personām, bet no problēmu kredītu skaita 86% ir kredīti, kas izsniegti fiziskām personām. Vidējais viena problemātiskā kredīta apmērs juridiskām personām marta beigās sasniedza 376 400 latu, savukārt fiziskām personām - 22 200 latu.

Kopējais problemātisko kredītu skaits 2009.gada pirmā ceturkšņa laikā palielinājās par 12 300, līdz marta beigās sasniedza 38 800, tostarp juridiskām personām - 4100, bet fiziskām - 34 700. Vairums no kopējā problemātisko kredītu skaita jeb 27 800 bijuši atgūšanas procesā esoši kredīti.

Lielākā problemātisko kredītu grupa ir kredīti, kas ir nodrošināti ar nekustamo īpašumu, marta beigās sasniedzot 83%, un šo problēmu kredītu nodrošinājuma vērtība pārsniedz problēmu kredītu apjomu vidēji 1,7 reizes un izveidotais uzkrājumu apmērs šiem kredītiem sasniedz vidēji 11% no problēmu kredītu apjoma.

Kredītiem, kas atrodas atgūšanas procesā, pēc banku aplēsēm, kredītu atgūstamā vērtība ir 80% no kredītu atlikuma. Tāpēc šai kredītu grupai ir izveidoti ievērojami uzkrājumi 20% apmērā.

 

 Komentārs: Postošie solījumi

Pauls Raudseps,  Diena  05/23/09     Diskusijās par veidiem, kā budžeta deficītu iespīlēt Starptautiskajam Valūtas fondam (SVF) pievilcīgā korsetē, ļoti maz uzmanības pievērsts faktam, ka SVF vērtēs ne jau tikai centrālās valdības skaitļu smuidrumu. Maģiskais skaitlis — 5% vai 7% no iekšzemes kopprodukta (IK) — tiek rēķināts, ņemot vērā arī visu Latvijas pašvaldību budžetu un to deficītu. Patlaban valdība plāno, ka visas Latvijas pašvaldības kopā drīkstēs šogad tērēt 1% vairāk no IK nekā tās ieņem. Sašutums par šādu savas fiskālās brīvības ierobežošanu lika pašvaldību vadītājiem jau martā Latvijas Pašvaldību savienības kongresā nākt klajā ar paziņojumiem, ka viņi ir gatavi pasludināt savus lēmumus par augstākiem nekā Saeimā pieņemtie likumi, respektīvi, rīkot valsts apvērsumu. Par laimi, nav te nekāds septiņpadsmitais gads, un sauklis "visu varu pagastvečiem" skan drīzāk smieklīgi nekā draudoši.

Tomēr, neskatoties uz šīm neadekvātajām izpausmēm, konflikts starp centrālo — Ministru kabinetu un Saeimu — un vietējo varu nekur nav pazudis, un tas noteikti tikai pastiprināsies pēc pašvaldību vēlēšanām 6.jūnijā. Lai saņemtu nākamo naudas pārskaitījumu no SVF un Eiropas Komisijas, Latvijas valdībai ir jāspēj sagatavot ticamu budžeta tēriņu samazināšanas plānu. Taču valdība līdz šim lāga pat nespēj izkontrolēt ministriju tēriņus (sk. zemākā līmeņa ierēdņu bezbēdīgo sevis prēmēšanu pagājušā gada beigās, kad Godmanis jau bija pasludinājis totālu krīzes režīma taupību) un tāpēc ir spiesta pieprasīt finanšu ministram papildu pilnvaras ārkārtas situācijā ierobežot izdevumus. Ministru kabineta spējas izsekot, kur nu vēl savaldīt pašvaldību naudas plūsmas ir vēl krietni mazākas. Jau otrdien valdība norakstīja 17 pašvaldību parādus Valsts kasei ar kopējo vērtību 1,74 miljoni latu, un tuvākajos mēnešos noteikti atklāsies vēl daudzas pašvaldību saistības, gan jaunas, gan vecas, ar kuru segšanu valdība nebūs rēķinājusies, gatavojot budžeta grozījumus.

Tomēr valdības pašreizējās problēmas var izrādīties nieks, salīdzinot ar politiskajām problēmām, kuras radīsies, ja piepildīsies Aināra Šlesera (LPP/LC) draudi un viņš kļūs par Rīgas mēru. Lapās, kuras pēdējās dienās iekrīt rīdzinieku pastkastītēs, redzami viņa investīciju plāni Rīgai, kuros savākti visi iespējamie un neiespējamie Rīgas megaprojekti. Transporta tunelis zem Daugavas krastmalas pie Vecrīgas, Ziemeļu koridors, Rietumu maģistrāle, Lucavsalas komplekss, Rīgas administratīvā centra pārcelšana uz Torņakalnu, lidostā Rīga jauns terminālis ar kapacitāti 30 miljoni pasažieru gadā, jauna dzelzceļa līnija lidosta—Centrālā stacija, divlīmeņa krustojumi, kur tik vien ienāk prātā (Sarkandaugavā, Šķirotavā, trijās vietās Ulmaņa gatvē). Brīnums, ka tur neparādās metro, bet gan jau Saskaņas centra rubikieši arī to vēl atcerēsies.

Kā to visu finansēt? Šlesers sola piesaistīt miljardu latu investīcijas Rīgai katru gadu — šis skaitlis, kā visi viņa solījumi, ir izvēlēts pēc iespējas bezkaunīgi apaļš un liels. Miljards latu aptuveni ir summa, kuru visa Latvija piesaistīja ārzemju investīcijās pasaules kredītburbuļa pašos treknākajos gados. Tagad, pasaules ekonomiskās krīzes laikā, kad ne jau tikai Latvijas bankas maksimāli ierobežo kreditēšanu un jebkurš investors nomērīs nevis septiņas, bet septiņdesmit septiņas reizes, pirms jebkurā valstī ieguldīt savu naudu, šāda summa ir pilnīgi nereāla. Turklāt Latvija nav "jebkura valsts" — tieši Šlesera "gāzi grīdā" politikas dēļ pasaules ekonomiskā krīze mūs ir skārusi krietni smagāk nekā citas valstis, un nedrošība par mūsu tautsaimniecības nākotni padarīs potenciālos investorus vēl piesardzīgākus un skeptiskākus.

Taču, pat ja atrastos viens vai divi investori, kuri ar bieži piesauktās "privātās un publiskās partnerības" (PPP) palīdzību tiktu pievilināti, tā arī nebūtu nekāda panaceja. Politiķi mīl radīt iespaidu, ka PPP ir burvju nūjiņa, kura ļauj valstij vai pašvaldībai pasūtīt ēkas vai ceļus, kamēr citi par tiem maksā. Patiesībā nodokļu maksātājiem tā vai tā ir jāmaksā — valsts vai pašvaldība slēdz līgumu par objekta izmantošanu ar tā cēlēju un apsaimniekotāju un katru gadu pārskaita par to naudu. Cik šāda PPP shēma ir caurspīdīga, efektīva un lēta, rīdziniekiem jau ir bijusi iespēja pārliecināties, vērojot etalona ieviešanu, kurā cita starpā nozīmīgu lomu spēlējis arī Šlesera partijas biedrs Aleksandrs Brandavs. Tāpat kā kredītmaksājumi, PPP projekti uzliek pašvaldībai finanšu saistības daudzu gadu garumā, un ir praktiski neiespējami, ka Rīga spēs atļauties tuvākajos gados savus budžeta izdevumus tik ļoti palielināt, lai izpildītu Šlesera megasolījumus.

Šleseram būs vieglāk izvairīties no pārmetumiem, ja pārējās partijas tomēr nedos viņam iespēju kļūt par Rīgas Lužkovu. Bet, ja Šlesers tiešām iesēdīsies mēra krēslā, viņš savus solījumus izpildīt nevarēs. Vainīgo paša neveiksmē viņš atradīs ātri — "ļauno valdību", kura, cenšoties izvilkt Latviju no grāvja, kurā pats Šlesers to ietriecis, būs spiesta cīnīties pret pašvaldību šķiešanos ar līdzekļiem. Un tā pēc 6.jūnija vēlēšanām Šleseram var rasties gan spēcīga vajadzība, gan lieliska tribīne Latvijas finanšu sakārtošanas centienu apkarošanai. Šlesers — atombumba — draud uzsprāgt otrreiz.

 

Komentārs: Ģenerāļa Lieljukša otrā krišana

Ervīns Cīrulis, Latvijas Avīze    05/23/09    ''Godmaņa cilvēks'', ''teorētiķis, nevis praktiķis'', ''komunikabls un patīkams'', ''cilvēks ar raksturu un īstajā vietā''

Kā liftā – augšā, lejā – nu jau bijušajam Valsts policijas (VP) priekšniekam, tagad arī bijušajam Iekšlietu ministrijas valsts sekretāram Aldim Lieljuksim virzījusies viņa darba biogrāfija. Jau divas reizes, būdams iecelts par VP priekšnieku, A. Lieljuksis šo amatu zaudējis, iespējams, politiskās konjunktūras dēļ – vismaz tā domā liela daļa aptaujāto.

''Godmaņa cilvēks'', ''teorētiķis, nevis praktiķis'', ''komunikabls un patīkams'', ''cilvēks ar raksturu un īstajā vietā'' – spriedumi par A. Lieljuksi ir dažādi. No VP priekšnieka amata viņš nostumts jau otru reizi – pirmo reizi 1998. gadā viņu no šā amata atbrīvoja toreizējais iekšlietu ministrs Ziedonis Čevers, un tas notika saistībā ar sprādzienu pie Rīgas sinagogas. Līdz tam jau piecus gadus A. Lieljuksis bija vadījis VP.

Straujā augšupeja un aizdomu ēna

1992. gadā bija nolemts iecelt jaunu VP priekšnieku. Jau kopš 1992. gada toreizējā premjera Ivara Godmaņa padomnieks bija toreizējais Rīgas rajona Saulkrastu policijas daļas priekšnieks A. Lieljuksis. Apstiprināšanai VP priekšnieka amatā A. Lieljuksi 1993. gadā virzīja toreizējais iekšlietu ministrs Ģirts Valdis Kristovskis: ''Tajā laikā man viņš šķita jauns un darba spējīgs.'' Kristovskis uzreiz gan bilst, ka par A. Lieljuksi viņam ir pretrunīgs vērtējums:

''Nenoliegšu, ka enerģiskais jaunais policijas priekšnieks bija gatavs reformām un tās arī veica, tomēr, raksturojot Lieljukša kungu, pirmām kārtām diemžēl prātā nāk kāds gadījums, kas man liek viņu uztvert kā konjunktūristu.

No Interpola saņēmām informāciju par to, ka viņa vietnieks, kriminālpolicijas vadītājs Laimonis Liepiņš savā īpašumā ieguvis ar ekstrām apgādātu ''Mercedes Benz'' mašīnu, ko caur Latvijas muitas robežu kā avarējušu no Rietumeiropas kriminālpolicijas šefam nogādāja tā saucamā kriminālā autoritāte. Mašīnai nebija ne vainas, bet muitas nodoklis mākslīgi pazemināts.

Liepiņš no darba bija metams ar pantu, tomēr viņš aizgāja šampaniešu salūtu pavadījumā. Lieljuksis man vēlāk skaidroja, ka tajā lietā ''jau nekā nebija''. Diemžēl šis gadījums ir pirmais, kas man nāk prātā, runājot par Lieljuksi. Pats Lieljuksis teic, ka šādu gadījumu konkrēti neatceras.

Sprādziens pie sinagogas

Līdz 1998. gadam A. Lieljukša vadībā bija izveidota Valsts policija, kāda tā ir tagad. A. Lieljuksim tolaik veltītās publikācijas bieži vien bija kritiskas. Tika iesāktas arī pārbaudes par viņa darbību. Nekādus tīšus pārkāpumus ģenerālprokuratūra nekonstatēja. Tomēr no sava amata viņam nācās šķirties, kad noskanēja sprādziens pie Rīgas sinagogas. Lēmumu pieņēma toreizējais iekšlietu ministrs Ziedonis Čevers.

''Tas toreiz bija politiski diktēts lēmums. Pēc sprādziena pie sinagogas, kas izraisīja plašu starptautisku rezonansi, Lieljukša kunga demisiju pieprasīja Nacionālās drošības padome. Es kā iekšlietu ministrs pieņēmu lēmumu par viņa atbrīvošanu. Šobrīd domāju, ka ģenerālis toreiz bija apstākļu upuris: nekādu nopietnu domstarpību mums tolaik nebija,'' atceras Z. Čevers.

''Manuprāt, par šo pirmo atlaišanu kaunu vajadzētu prasties ne jau Lieljuksim, bet dažam labam citam,'' spriež kādreizējais Smago noziegumu atklāšanas un koordinācijas biroja priekšnieks Sandris Plaudis, kurš ilgu laiku strādājis A. Lieljukša vadībā. Pēc S. Plauža domām, A. Lieljuksis ir cilvēks, kurš ''pazīst drēbi'' un nepakļaujas politiskam spiedienam.

Arī ģenerālis Aloizs Blonskis, kurš A. Lieljukša pirmajā vadīšanas reizē bijis Latvijas kriminālpolicijas šefs, uzskata, ka A. Lieljuksis raksturojams no labākās puses – kā cilvēks, kurš nelocīsies politisko vēju ietekmē. "Policijas vadītājam, par nožēlu, jārēķinās ar to, ka mainās ministri un katrs uzskatīs, ka nepieciešama reorganizācija. It kā vajadzētu prast katram iztapt, tomēr Lieljuksis tāds nav," saka A. Blonskis.

''Lieljuksis viennozīmīgi bija savā vietā. Ģenerāli atceros kā domu ģeneratoru. Var uzskatīt, ka viņš bija teorētiķis, bet, nezinot praksi, nekāda teorija nesanāks. Diemžēl politika ir noēdusi policiju tiktāl, ka ar katru jaunu ministru jāgaida, kādas reorganizācijas gaidāmas. Man liekas, ka Lieljuksis pārvērtēja savus spēkus, otrreiz piekrītot būt par Valsts policijas priekšnieku,'' domā S. Plaudis.

Trimda vai vaļa zinātniskai darbībai?

Pēc izmešanas no Valsts policijas priekšnieka amata A. Lieljuksis rīkojumu par atlaišanu no amata pārsūdzēja un tiesā uzvarēja. Tomēr iepriekšējā darba vietā neatgriezās, lai gan ar tiesas lēmumu amatā bija atjaunots. Viņš pārgāja strādāt par Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta priekšnieka vietnieku. Šī dienesta priekšnieks Viesturs Burkāns saka, ka A. Lieljuksim bija lieli nopelni dienesta izveidošanā. ''Mēs sākām no nulles. Lieljukša kungam spēcīgākā noteikti ir teorētiskā puse.'' A. Lieljuksis tolaik aktīvi piedalījās arī KNAB likuma izstrādē un faktiski bija tā autors. Ģenerālis kandidēja arī uz KNAB vadītāja vietu, tomēr konkursā neuzvarēja.

Atgriešanās. Un aiziešana?

2006. gada nogalē toreizējais iekšlietu ministrs Ivars Godmanis savu kādreizējo padomnieku uzaicināja atkārtoti vadīt Valsts policiju, un A. Lieljuksis piekrita. Tomēr bija vērojamas nesaskaņas ar iekšlietu ministru Mareku Segliņu, ko sarunā ar ''LA'' nenoliedza arī pats A. Lieljuksis. Kārtējo reizi mainoties valdībai, jaunā iekšlietu ministre L. Mūrniece, veicot tā saucamās rotācijas, A. Lieljuksi aizrotēja par IeM valsts sekretāru, bet pēc tam par Latvijas Policijas akadēmijas prorektoru. Pamatarguments viņa atbrīvošanai bija disciplinārlietas ierosināšana par nepareizu šā gada valsts policijas budžeta aprēķināšanu. "Lieljuksis, ieņemot Valsts policijas priekšnieka amatu, ir pieļāvis vairākas būtiskas kļūdas, un nav garantijas, ka viņš tās neatkārtos. Tāpat šajos grūtajos apstākļos ir vajadzīgs cilvēks, kurš ātri domā un dara, nevis gari un teorētiski runā par problēmām," skaidroja L. Mūrniece.

''Laikam man uzreiz vajadzēja aiziet – kā to darīja vairāki policijas sistēmas darbinieki –, kad pie varas nāca jaunā iekšlietu ministre,'' saka A. Lieljuksis, ar kuru sazinos brīdī, kad viņš pako savas mantas IeM valsts sekretāra kabinetā.

 

 

 

 

9. maijā un Draudzības dienā...

 

 

Intervija: II pasaules karš. Cita versija

Elita Veidemane,  NRA  05/08/09    Intervija ar Latvijas Universitātes profesoru, vēstures zinātņu doktoru, akadēmiķi Inesi Feldmani: par Otrā pasaules kara gaitu un rezultātiem, par vairākus gadu desmitus eksistējušo uzvarētāju versiju, kuras pamatā ir šķietamā aksioma – labā komunistiskā Padomju Savienība uzvarējusi ļauno nacistisko Vāciju. Taču ir arī cita versija.

1945. gada 8. maijā beidzās Otrais pasaules karš, kurā tika sakauta nacistiskā Vācija – tiktāl viss pareizi. Taču tā saucamā uzvarētāju versija, kas bijusi vienīgā un noteicošā daudzus gadu desmitus, ir izveidojusi pilnīgi neadekvātu skatījumu uz šo karu, arī šodien mūsu vēsturniekiem jācīnās ar šīs uzvarētāju versijas recidīviem daudzu valstu historiogrāfijā. Tāpēc ir radīta cita versija.

– Kādi, jūsuprāt, ir uzvarētāju versijas pamatpostulāti?

– Lai to izskaidrotu, mazliet jāatceras vēsture. Par Otrā pasaules kara sākumu mēs tradicionāli uzskatām 1939. gada 1. septembri, un šo karu izraisīja divas lielvalstis – komunistiskā Padomju Savienība un nacistiskā Vācija. Bez Molotova–Ribentropa pakta, kas tika parakstīts tā paša gada 23. augustā, nebūtu iespējams Vācijas uzbrukums Polijai un pēc 16 dienām – PSRS uzbrukums šai pašai valstij. Pakts iezīmēja Vācijas un PSRS sadarbības periodu, kas ilga 22 mēnešus, un šajos mēnešos abas šīs agresīvās valstis pamanījās likvidēt 12 (!) Eiropas valstu nacionālo neatkarību, bet divām Eiropas valstīm atņemt ievērojamas teritorijas. Pēc 1941. gada 22. jūnija, kad Vācija uzbruka Padomju Savienībai, abu valstu attiecības ieguva jaunu dimensiju: Otrais pasaules karš pārvērtās par nedabisku parādību, jo Rietumu demokrātijas – Lielbritānija un ASV – vienojās sadarbībā ar Padomju Savienību, kas jau bija veikusi neskaitāmus starptautiskus noziegumus. Šo savienību vēsturnieki jau nodēvēja par dīvaino. Padomju Savienības sadarbība ar britiem un amerikāņiem gadu desmitiem pēc kara ļāva notušēt daudzus PSRS kara noziegumus, un Rietumu līderi nebija ieinteresēti bakstīt Staļinam acīs par viņa noziegumiem. Šāda dīvainās savienības izveide un esība ļāva stabilizēt uzvarētāju versiju. Viens no galvenajiem tās postulātiem bija tas, ka notikumi Otrajā pasaules karā jāskata tikai caur nacisma kā vienīgā ļaunuma prizmu, līdz ar to PSRS paveiktie kara noziegumi, kas bija ne mazāk šausmīgi kā nacistu noziegumi, tika notušēti un nolikti otrajā plānā – ar pamatojumu, ka PSRS devusi neatsveramu ieguldījumu nacisma sagrāvē. Diemžēl šī uzvarētāju versija atstājusi ļoti lielu ietekmi uz pasaules sabiedrisko domu, tāpēc to bija un ir grūti apstrīdēt. Turklāt katra uzvarētājvalsts vienmēr ir vēlējusies aizstāvēt savas pozīcijas un neatzīt savas kļūdas. Piemēram, Lielbritānija joprojām nevēlas atzīt, ka Vācijas pilsētu – Drēzdenes un Hamburgas – bombardēšana bija kara noziegums. Tāpat amerikāņi negrib atzīt, ka nebija nekādas vajadzības nomest atombumbas uz Hirosimu un Nagasaki. Šie noziegumi bija vērsti pret civiliedzīvotājiem, līdz ar to kara noziegumu problēma joprojām ir aktuāla. Un visi kara notikumi jāskata caur nacisma un komunisma ļaunuma prizmu.

– Kurš ļaunums Latvijai bija mazākais?

– Vēsturnieku rīcībā ir pietiekami daudz faktu, lai secinātu, ka latvieši vāciešus uztvēra kā mazāko ļaunumu. Padomju Savienība latviešu acīs bija lielākais ļaunums, pretējā gadījumā būtu grūti izskaidrot latviešu stāšanos leģionā – viņuprāt, tā bija iespēja cīnīties pret PSRS, kas bija paspējusi Latvijā nodarīt daudz ļaunuma. Skaidrojot vēstures notikumus, vajag ņemt vērā latviešu tautas noskaņojumu, jo tas ir svarīgs izpratnes elements.

– Kara sākumā latviešu noskaņojums, šķiet, bija labvēlīgs pret vāciešiem.

– Un tomēr tas neturpinājās ilgi: vācieši diezgan brutāli realizēja savu politiku. Sākot ar 1942. gadu, latviešu attieksme mainījās. Tā bija nosacīta robežlīnija, jo kļuva zināms, kā nacisti rīkojas ar Latvijā palikušajiem ebrejiem, un tāda politika latviešu lielākajā daļā nekādas simpātijas neizraisīja. Latviešiem arī nebija pieņemama vāciešu ekonomiskā politika: zuda cerības, ka tiks atdoti krievu nacionalizētie īpašumi.

Bet pats galvenais, ko gaidīja latvieši – ka vācieši ļaus atjaunot Latvijas neatkarību. Latvieši bija gatavi sadarboties ar vāciešiem tikai šā mērķa dēļ.

– Rietumos daudzi nesaprot, kā baltieši varēja uztvert nacistus kā savus atbrīvotājus.

– Jā, piemēram, latvieši 1941. gada 1. jūlijā ar ziediem sagaidīja vāciešus pie Brīvības pieminekļa. To rietumniekiem tiešām grūti saprast, jo viņus iespaidojusi uzvarētāju versija. Taču, ja mēs paskaidrotu, kāds un kāpēc bija tautas noskaņojums, viss nostātos savās vietās.

– Kas vēl ietilpst jūsu versijā par karu?

– Runājot par Otro pasaules karu, tiek lietoti noteikti jēdzieni, piemēram, pretošanās kustība, kolaboracionisms. Bet nelaime ir tā, ka izpratni par šiem jēdzieniem ir noteikusi daudzus gadus valdījusī uzvarētāju versija, līdz ar to šo jēdzienu saturs ir pilnīgi neatbilstošs vēsturiskajai realitātei. Šodien nepieciešams šos jēdzienus precizēt, no jauna definēt. Latvija piedzīvoja vairākas okupācijas, tāpēc, ja skatāmies uz pretošanās kustību no Latvijas valsts un tautas viedokļa, mēs pretošanās kustībā drīkstam ietvert tikai tās grupas, kas cīnījās par Latvijas valsts neatkarības atgūšanu. Bet kāds gan sakars ar pretošanās kustību ir tām grupām, kuras cīnījās par padomju varas atjaunošanu Latvijā? Viens otrs gan iekļauj pretošanās kustībā, piemēram, tā sauktos padomju partizānus, no kuriem daudzi bija iesūtīti no PSRS pāri frontes līnijai un karoja pret vāciešiem. Šos partizānus jāsauc par diversantiem. Mēs no Latvijas valsts viedokļa nevaram vienādi novērtēt, piemēram, Konstantīna Čakstes grupu, kuras mērķis bija neatkarīga Latvija, un kaut kādu Sarkano bultu, kas cīnījās par pirmās – padomju – okupācijas atjaunošanu.

– Daudz apspriesta ir arī kolaboracionisma tēma – par latviešu sadarbību ar vāciešiem un krieviem.

– Attiecībā uz sadarbību ar vāciešiem es nelietotu šo terminu. Šķiet, 2005. gadā par to jau runāja Amerikā dzīvojošais vēsturnieks Andrievs Ezergailis. Šis jēdziens nav piemērojams valstīm, kuras piedzīvojušas vairākas okupācijas. Tas tāpēc, ka kolaborācijas jēdziens ietver divas lietas: lojalitāti un nodevību. Ja mēs to gribam attiecināt uz Latviju, tad sanāk paradoksāla situācija. 1941. gadā daļa latviešu sadarbojās ar vāciešiem, bet tad rodas jautājums – pret ko tad latviešiem vajadzēja būt lojāliem? Tā kā kolaborācijas jēdziens bija nostiprinājies caur uzvarētāju versiju, tas nozīmēja, ka latviešiem vajadzētu būt lojāliem pret iepriekšējo varu, respektīvi – pret padomju varu. Kā gan var prasīt, lai latvietis būtu pret to lojāls? Tas ir absurds. Lielākā daļa latviešu bija saglabājuši lojalitāti pret padomju okupācijas rezultātā iznīcināto Latvijas valsti.

– Bet kā ar kolaboracionismu padomju laikā?

– Situācija 1940. un 1941. gadā Latvijā bija visai sarežģīta, un attiecināt vārdu kolaborants ir daudz vieglāk, piemēram, uz iekšlietu tautas komisāru un rakstnieku Vili Lāci nekā uz prezidentu Kārli Ulmani. Ja katru no šiem cilvēkiem mēs analizējam pēc vienādiem principiem, lielākais 1940. gada kolaborants bija mūsu mīļais Latvijas Valsts prezidents Kārlis Ulmanis. Pret šo atzinumu grūti kaut ko iebilst, jo Kārlis Ulmanis palika Valsts prezidenta amatā, sadarbojās ar okupācijas varu, parakstīja vairāk nekā 50 likumu, kas iznīcināja Latvijas valsti. Kāds var iebilst, sak, daži latvieši sadarbojās ar okupācijas varu, piedalīdamies represijās pret mierīgajiem iedzīvotājiem. Taču šie cilvēki nav kolaboranti, tie ir kriminālnoziedznieki. Ja mēs pilnībā gribam atteikties no uzvarētāju versijas, tad mums jāatsakās no kolaboracionisma un pretošanās kustības jēdzienu lietošanas nevietā.

– Krievijā grasās pieņemt likumu: draudēs kriminālatbildība par mēģinājumiem reabilitēt nacismu, turklāt tas attiekšoties ne tikai uz Krievijas, bet arī citu valstu pilsoņiem.

– Aiz šāda likuma bīdīšanas slēpjas vēlme padarīt uzvarētāju versiju par mūžīgu un neapstrīdamu. Tā vietā, lai Krievija brīvi atvērtu savus arhīvus, lai vēsturnieki beidzot pārliecinātos, kas ir kas, un uzrakstītu visu patiesību par Otro pasaules karu, viņi grib savu iedomāto vēsturi aizstāvēt ar kriminālkodeksa palīdzību. Otrā pasaules kara vēsturi var izvērtēt tikai no zinātniskās patiesības redzes viedokļa. Tas, ka šāds likums tiek virzīts, atspoguļo nopietnu problēmu, ar kuru netiek galā nedz Krievijas sabiedrība, nedz arī tie krievi, kas dzīvo Latvijā: jau kopš Staļina laikiem cilvēkos tikusi potēta uzvarētāju versija, cilvēki nemitīgi tikuši baroti ar puspatiesībām un klajiem meliem par Otro pasaules karu, tāpēc viņi svēti tic šiem murgiem. Krievu rakstnieks Viktors Astafjevs reiz teica: krievi izturēja Otrā pasaules kara pārbaudi, bet vai krievi izturēs visu patiesību par Otro pasaules karu?

– Šis likums acīmredzot nozīmēs: ja, piemēram, es Latvijā publicēšu kādu rakstu, kurā aizstāvēti latviešu leģionāri, kas – pēc krievu domām – ir nacisti, mani, iebraucot Krievijā, varēs arestēt.

– Jā, tā varētu būt. Esmu līdzīgā situācijā. Krievijā jūlijā tiek organizēta konference par Ribentropa–Molotova paktu, man arī tur vajadzētu būt, taču tagad domāju: vai ir vērts riskēt un uz turieni doties? Šāds likums ir pilnīga aizvēsture un barbarisms.

– Ja Krievijā šis likums tiek pieņemts, tad likumsargiem tūdaļ pat vajadzētu ķerties pie to tūkstošu neonacistu arestēšanas un tiesāšanas, kuri Krievijā šobrīd dzīvo, cepuri kuldami.

– Manuprāt, šis likums būs vairāk vērsts ne tik daudz pret neonacistiem, cik pret Krievijas vēsturniekiem. Viņi raksta ļoti dažādi, un viena otra vēsturnieka darbus tiešām prieks lasīt. Lai aiztaisītu muti progresīvajiem vēsturniekiem, kuri neseko Kremļa oficiālajai nostājai un propagandai par Otro pasaules karu, šāds likums būs īsti vietā. Tas apturēs vēstures pētījumu pozitīvo tendenci, bet oficiālā tendence ir skaidra jau kopš Putina nākšanas pie varas – jāatgriežas Staļina vēsturiskajās nostādnēs.

– Krievijas oficiālā propaganda allaž ir mētājusies ar milzīgiem, ne ar ko nepierādāmiem skaitļiem, kurus viņi parasti uzbur Otrā pasaules kara sakarā. Kas jauns šajā aspektā?

– Padomju varas iestādes fabricēja dokumentus par vācu okupācijas laiku arī Latvijā – tas galvenokārt attiecās uz upuru skaitu. Pēc kara Latvijā darbojās ārkārtējā komisija. Tās uzrādītie skaitļi ir nenormāli pārspīlēti. Kāpēc jāapgalvo, ka gājuši bojā tik daudzi cilvēki, ja viņu ir nesalīdzināmi mazāk? Vienā otrā Krievijā iznākušā grāmatā, kas balstās uz šiem ārkārtējās komisijas pārspīlētajiem skaitļiem, rakstīts, ka Latvijā nogalināti vairāk nekā 313 000 civiliedzīvotāju un plus vēl arī 330 000 karagūstekņu. Piedodiet, bet kur tad atrodas šie milzīgie masu kapi? Kam bija vajadzīgi šādi meli? Atbilde ir skaidra: Nirnbergas procesā vajadzēja parādīt, cik briesmīgi bija vācieši. Krievu tendence: pieckāršot, desmitkāršot vācu nogalināto cilvēku skaitu.

– Tad jau sanāk, ka Nirnbergas procesā tika izmantoti arī falsificēti dokumenti.

– Protams, tika. Tas attiecās uz padomju puses meliem par noziegumiem Katiņā un citviet, par nogalināto civiliedzīvotāju skaitu un citiem pieņēmumiem.

– Arī Rīgā 1946. gadā bija paraugprāva, kurā tika notiesāti vairāki vācu armijas ģenerāļi.

– No viņiem vienīgais, ko varēja un vajadzēja tiesāt, bija ģenerālis Jekelns, uz kura sirdsapziņas bija ebreju masveida slepkavības Rīgā. Pārējie bija sīki gariņi, kurus nenotiesātu neviena Rietumu tiesa. Piemēram, pēc Nirnbergas procesa, kurā uz nāvi tika notiesāts ģenerālpulkvedis Alfrēds Jodls, kurš nepieņēma nevienu politisku lēmumu, tikai štābā zīmēja kartes, 1953. gadā Vācijā tika sarīkots vēl viens tiesas process, kurā Jodlu pilnībā attaisnoja. Taču Jodlam nāvessods tika izpildīts jau Nirnbergā. Šodien jau daudzi vēsturnieki sāk ļoti atklāti runāt par Nirnbergas prāvu, kas viennozīmīgi bija uzvarētāju prāva. Tajā notiesāja un pēc tam pakāra arī kādu austriešu antisemītu Jūliusu Štreiheru. Un interesanti ir palasīt, ko propagandēja Štreihers un ko – padomju militārais propagandists Iļja Ērenburgs. Vācu pētnieks Hofmans raksta: ja Štreiheru notiesāja par kūdīšanu pret ebrejiem, tad būtu nepieciešams Ērenburgu nosaukt par galveno kūdītāju pret vāciešiem. Tiešām – Ērenburga naids pret vāciešiem daudzviet pārspēja Štreihera izpaudumus. 1942. gadā padomju armijas avīzēs tika publicēts Ērenburga uzsaukums Nogalini: "Vācieši nav cilvēki. No šā brīža "vācietis" mums skan kā lāsts. No šā brīža "vācietis" mums liek strādāt šautenes aptverei. Nerunāsim, nav vērts. Nesatrauksimies. Nogalināsim. Ja neesi dienā nogalinājis kaut vienu vācieti, tā tev ir zudusi. (..) Ja tu esi nogalinājis vienu vācieti, nosit arī otru. Mums nav nekā uzjautrinošāka par vācu līķiem." Un tā tālāk. Tieši šādi aicinājumi uzkurināja padomju armijnieku zemiskākos instinktus, un tad, 1944. gada oktobrī, kad padomju armija ienāca Austrumprūsijā, kas bija pirmā Vācijas zeme, šī armija veica prātam neaptveramus noziegumus pret civiliedzīvotājiem, no kuriem lielākā daļa bija sievietes, bērni un sirmgalvji. Šo zvērību priekšā nobālētu pat mongoļu ordu izdarības 12. un 13. gadsimtā. Vairāki amerikāņu militārie vadītāji un politiķi, piemēram, diplomāts Džordžs Kenans, savās atmiņās padomju karaspēka rīcību pret vācu civiliedzīvotājiem salīdzina tieši ar aziātisko ordu darbību. Tikpat tiešs ir britu karaspēka komandieris feldmaršals Bernards Montgomerijs, kura memuāros varam lasīt, ka "krievi tik tiešām bija necivilizēti aziāti", kuru "rīcība izsauca mūsos riebumu". Bet tas jau ir cita raksta temats.

 

Vairāki tūkstoši cilvēku noliek ziedus pie pieminekļa Uzvaras parkā

TVNET /LETA  05/09/09    Pašlaik jau vairāki tūkstoši cilvēku pulcējušies, lai noliktu ziedus pie pieminekļa Uzvaras parkā. Patlaban pieminekļa priekšlaukumā sanākuši tik daudz cilvēku, ka ir pat grūti pārvietoties un piekļūt piemineklim, lai noliktu ziedus.

Pasākuma dalībniekus uzrunāja Alfrēds Rubiks, klātesošiem norādot, ka šī diena, 9.maijs, ir nozīmīga katra Latvijas iedzīvotāja dzīvē un ģimenē. Nav neviena ģimene, kas nebūtu skarta Otrajā pasaules karā, teica Rubiks.

Diena.lv savukārt ziņo, ka par neatļautas simbolikas izmantošanu pasākumā pie Uzvaras pieminekļa policija šodien aizturējusi trīs cilvēkus, arī nacionālboļševiku Vladimiru Lindermanu. Vēl nav skaidrs, kādu aizturēšanas iemeslu viņiem uzrādījusi policija.

Pie paša pieminekļa kādu brīdi bijuši redzami sarkani karogi ar sirpi un āmuru un plakāti. Grupai cilvēku aizturēšanas brīdī izraisījusies sadursme ar policistiem, kas bija tērpušies specapģērbā un ķiverēs.

Starp pasākuma dalībniekiem ir arī Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs, kā arī kreisā spārna politiķi no Saeimas, piemēram, Jakovs Pliners un Rīgas domes, piemēram, Leonīds Kurdjumovs un Viktors Gluhovs, kā arī citi, arī apvienības "Par Dzimteni" līderis Juris Žuravļovs.

Pasākuma norises kārtībai seko daudzi jaunieši, kas savāc izmētātos atkritumus, konteinerā izber pārpildītās atkritumu tvertnes, kā arī aicina cilvēkus parkā nesmēķēt. Ir pat izvietotas informatīvi uzraksti "lūdzam parkā nesmēķēt".

Norises vietā dežūrē policisti un neatliekamās palīdzības brigāde.

Pasākumā valda laba atmosfēra, mākoņi sāk izklīst, lietus nelīst, bet nelielas problēmas tirgoņiem rada spēcīgais vējš, kas apgāza vairākas tirdzniecības nojumes.

Jau ziņots, ka pasākuma dalībniekiem tiek dalīti aģitācijas laikraksti, apvienības "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" un "Saskaņas centra" karodziņi, oranži melnās Svētā Jura lentītes, kā arī jaunieši pasniedz ziedus veterāniem.

No skatuves tiek teiktas kvēlas runas un skan padomju laika dziesmas.

Pieminekļa apkaimē ir izvietoti vairāki kara tehnikas eksponāti.

Cilvēkiem Uzvaras parkā ir iespēja iegādāties gan dzērienus, gan arī ēdienu, pasākums ir labi nodrošināts ar pārvietojamām tualetēm.

Kā ziņots, šodien no plkst.10 līdz 23 Uzvaras parkā apvienības "Saskaņas centrs" izveidotā biedrība "9. maijs.lv" rīko "Fašisma sagrāves dienai veltītu svētku koncertu".

 

9.maija svinību laikā Rīgā aizturētas 136 personas

LETA  05/10/09    Vakar, 9.maijā, policija visas dienas garumā galvenokārt Uzvaras parka apkārtnē par dažādiem administratīviem pārkāpumiem aizturēja kopumā 136 personas.

Par to aģentūru LETA informēja Valsts policijas Preses un sabiedrisko attiecību biroja priekšniece Ieva Rekšņa.

Cilvēki tika aizturēti par ļaunprātīgu nepakļaušanos policijas darbinieku prasībām, par alkoholisko dzērienu vai citu apreibinošo vielu lietošanu sabiedriskā vietā un atrašanos sabiedriskā vietā reibuma stāvoklī, par publisko pasākumu norises kārtības pārkāpšanu, par taksofonu, telefona kabīņu un citu elektronisko sakaru un pasta iekārtu bojāšanu, kā arī par dzīvošana bez pases vai bez deklarētas dzīvesvietas.

Vērtējot savu darbu, policija uzskata, ka tā ir savu paveikusi un sabiedriskās kārtības traucējumi tika novērsti. Tomēr policijas vadība uzsver, ka aizturēto skaits tik nelielā teritorijā ir pārāk liels, un tas ļauj izdarīt attiecīgus secinājumus.

Policija uzskata, ka turpmāk jādomā par šādu pasākumu atļaušanu, jo pasākuma jēga zūd jau dienas pirmajā pusē, un pēc tam visas dienas garumā notiek liels pikniks.

Policija domā, ka šāda veida piknikam Rīgas centrs nav īstā vieta.

Kā novēroja aģentūra LETA, vakar pēc pēc plkst.23 Uzvaras parka apkaimi un gar Uzvaras parku kursējušo sabiedrisko transportu piepildīja skaļi trokšņojoši, iereibuši krieviski runājoši jauni cilvēki. No Uzvaras parka nākošo pasākuma dalībnieku rokās bija redzami Krievijas karogi.

Savukārt šorīt tiek sakopta pieminekļa Uzvaras parkā pakāje. Kā novēroja LETA, pieminekļa pakāji klāj ziedu paklājs, bet starp ziediem sasprausti daudzi "Saskaņas centra" un apvienības "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" karodziņi. Ap plkst.9 zālienā pieminekļa apkaimē vēl mētājas papīri un dažādas drazas, taču notika sakopšanas darbi.

LETA jau ziņoja, ka vakar galvaspilsētā rīkoto pasākumu laikā tika aizturēts gan Latvijas nacionālboļševiku līderis Vladimirs Lindermans un "neļķu Alīna" jeb Alīna Ļebedeva, gan arī "Tēvzemes nacionālo spēku savienības" līderis Viktors Birze un labēji noskaņotais aktīvists Igors Šiškins.

Vakar Pārdaugavā, Uzvaras parkā pie pieminekļa Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no nacistiskajiem iebrucējiem, no plkst.10 līdz plkst.23 apvienības "Saskaņas centrs" izveidotā biedrība "9. maijs.lv" rīkoja "Fašisma sagrāves dienai veltītu svētku koncertu", ko visu dienu apmeklēja tūkstošiem cilvēku.

Savukārt visā Latvijā, neskaitot galvaspilsētu, 9.maija pasākumos piedalījušies nepilni 10 000 cilvēku

9.maija pasākumi ārpus galvaspilsētas sestdien noritējuši bez nekārtībām, aģentūru LETA informēja Rekšņa.

 

Intervija ar pulkvedi: Visgudrākie tagad tie, kas nav oduši pulveri

Viktors Avotiņš,  NRA  05/09/09    Atvaļinātais pulkvedis, 121. gvardes Latviešu strēlnieku Rīgas pulka komandieris Igors BRIEŽKALNS 1940. gadā bija Latvijas armijas 7. Siguldas kājnieku pulka brīvprātīgais. Sakaru rotas telegrāfists.

201. un pēc tam 308. latviešu strēlnieku divīzijas sastāvā izgājis karu kā kaujas virsnieks no Maskavas līdz Kurzemei. Līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu aktīvi piedalījies tās Nacionālo bruņoto spēku pirmo reglamentu un citu normatīvo dokumentu izstrādē. Viņa jaunākais brālis Georgs Briežkalns 1944. gadā iesaukts leģionā, ieskaitīts 15. SS ieroču divīzijas sastāvā, kritis 1945. gada 3. februārī kaujā pie Flederbornas. Nupat Latviešu strēlnieku apvienība izdevusi kara vēsturnieka un militārā analītiķa Igora Briežkalna grāmatu No Narofominskas līdz Imulai, kuru autors veltījis brālim.

– Kā jūs tikāt Sarkanajā armijā?

– Tāpat kā liela daļa Latvijas armijas. Atnāca krievi, vispirms nosauca to par Tautas armiju, tad izveidoja 24. strēlnieku korpusu. Lielu daļu atvaļināja, bet liela daļa sagāja korpusā. Mans pirmais dienests nebija latviešu daļās. Bet septembrī, kad Gorohoveckā sāka formēt latviešu divīziju, mūs salasīja pa visām daļām. Galvenais amats man tur bija – strēlnieku rotas komandieris. Ar to arī aizbraucu uz fronti. Karoju, tiku ievainots... Pēc ievainojuma septiņus mēnešus nodzīvoju pa slimnīcām. Man bija sadragāts ceļgals. Kaulu, dzīslu putra un iekšā čuguna gabals puses sērkociņu kastītes lielumā. Visvairāk žēl, ka to čuguna gabalu nozaga. Braucu no slimnīcas, bija mantu maisiņš... Par citām mantiņām nospļauties, bet... fotogrāfijas, 7. Siguldas kājnieku pulka krūšu nozīme un tas čuguna gabals...

– Karot totalitāri noskaņotu valstu okupācijas armijās par brīvu Latviju – tas man nešķiet sevišķi ticami. Ne trešā reiha, ne PSRS gadījumā. Cerības, bet ne vairāk. Kādi bija to latviešu motīvi, kuri karoja Padomju armijā?

– Protams, lai cilvēks ņemtu ieroci un līstu frontes ellē, motivācijai ir jābūt. Stiprai motivācijai. Protams, arī starp mums bija dažādi cilvēki. Bija tādi, kuri ticēja marksistu idejām par komunistisko paradīzi. Savs iespaids bija padomju propagandai, kura bazūnēja par hitleriešu briesmu darbiem. Ne bez pamata. Bet pirmais un galvenais – mēs sapņojām par to, kā nokļūt atpakaļ savā tēvu zemē, kur palika mūsu tuvinieki, tas, kas cilvēkam tuvs un dārgs. Iespēja bija viena – nerēķinoties ar nāves briesmām, sagraut to, kas stāv ceļā – Hitlera karaspēku. Zināms iedvesmas avots mums bija tas, ka cīnāmies kopā ar cilvēces progresīvo daļu – angļiem, amerikāņiem, citām hitleriešu nomāktām tautām. Vēl viens morāls stimuls bija solidaritāte ar krievu tautu tās nelaimē. Godīgs cilvēks nevarēja vienaldzīgi skatīties, kā pa Krievijas ceļiem klīst nelaimīgi, morāli sagrauti cilvēki ar badā izvārgušiem bērniem. Es jautāju: angļi un amerikāņi sita Hitleru – tas bija labi vai slikti? Kurš teiks, ka tas bija slikti, ka nevajadzēja to darīt? Vajadzēja! Un mēs darījām to pašu. Mēs bijām vienā ierindā.

– Bet, ja jūs toreiz būtu lasījuši šodienas avīzes un vēsturniekus, tad gan droši vien rīkotos gudrāk.

– No šīs dienas pozīcijām vērtēt tos cilvēkus ir absolūtas muļķības. Vēlreiz saku – vai tas bija slikti, ka darījām to pašu, ko darīja mūsu tagadējie sabiedrotie? Un tajā laikā neviens nevarēja zināt, kāda būs Latvijas nākotne, visi cerēja uz to labāko. Mēs tolaik nezinājām par noziedzīgo, agresīvo lielvaru tumšajiem aizkulišu darbiem, par intrigām ap Eiropas pēckara nākotni.

– Bet tā jau arī nebija, ka reālo notikumu kopums neatklātu kaut kādu politisku bildi. Kā šajā bildē izskatās latvieši lielvaru karā?

– Latviešu strēlnieku divīziju izveidošana Sarkanās armijas sastāvā bija tāda pati latviešu tautas nelaime kā SS leģiona divīziju formēšana Hitlera armijas sastāvā. Tas noveda pie latviešu tautas labākās daļas iznīcināšanas zem svešiem karogiem par latviešu tautai naidīgu varu interesēm. Šajos notikumos nebija ne strēlnieku, ne leģionāru vainas.

Objektīvi vērtējot, ne vieni, ne otri nelēja savas asinis par Latvijas neatkarību. Vistuvāk patiesībai šķiet atziņa: "Ne strēlnieki, ne leģionāri Otrajā pasaules karā necīnījās zem pareizajiem karogiem un pareizajā pusē, bet ienaidnieks kā vieniem, tā otriem bija pareizs! Un nemeklēsim ne varoņus, ne ienaidniekus tur, kur to nebija. Tā nav latviešu karavīru vaina, ka Otrajā pasaules karā latvieši cīnījās zem dažādiem karogiem, atbildība par to pilnībā gulstas uz to dienu tuvredzīgajiem Latvijas un abu pārējo Baltijas valstu politiķiem."

Toties man tagad jautri, ja vēsturnieki nevis vērtē, bet iesaka, kura okupācijas armija labāka.

Tas ir viens. Otrs – armija ir tikai instruments varas rokās. No armijas nav atkarīgs – okupēt Latviju vai neokupēt. Ja 1945. gadā būtu Staļina pavēle, tad Sarkanā armija aizvāktos agrāk nekā aizgāja 1994. gadā. Tā ka vainot karavīrus un armiju vispār – tas ir pilnīgi...

– Jūs atsaucaties uz Vasiliju Savčenko kā vēsturnieku, kas padomju laikā spējis visobjektīvāk aprakstīt latviešu strēlnieku kara gaitas. Esmu lasījis kādas tolaik publicētas strēlnieku atmiņas. Bet kas liedza pašiem strēlniekiem parūpēties par savu vienību vēsturi?

– Sešdesmito gadu sākumā bijušā 130. latviešu strēlnieku korpusa komandiera ģenerālleitnanta Detlava Brantkalna dzīvoklī sapulcējās vairāki korpusa augstākie virsnieki. Tika lemts, ka jāuzraksta korpusa vēsture. Lai uzsāktu nopietnu darbu, vajadzēja izveidot komisiju, vajadzēja līdzekļus komandējumiem uz Padomju armijas centrālo arhīvu Podoļskā un citām vietām... To nevarēja atrisināt bez augstāko varas iestāžu atļaujas un atbalsta. Apspriedē pie ģenerāļa Brantkalna tika nolemts, ka ģenerālis Pēteris Baumanis ar priekšlikumiem par 130. LSK vēstures rakstīšanu dosies pie LKP CK sekretāra Arvīda Pelšes. Pelše pateica tikai vienu vārdu: "Ņesvojevremenno..." (nelaikā). Arvīds Janovičs bija gudrs un veikls vīrs. Ne velti 1937.–1938. gadā, kad Padomju Savienībā šāva latviešus, sākot ar ģenerāli un vadošu partijas darbinieku, beidzot ar sādžas kalēju, Pelše palika neskarts. Viņa domu gaita bija saprotama. Latviešu strēlnieki bija savu izdarījuši pie Narofominskas, Demjanskas, Staraja Rusas, Novosokoļņikiem, Veļikije Lukiem, Latgalē, Vidzemē, Kurzemē. Tagad atļaut viņiem aprakstīt savas varoņgaitas? Viņi un viņu pēcnācēji vēl iedomāsies, ka latvieši karojuši labāk par vecāko brāli! Tas var kaitēt Latvijas kolonizācijai, kura jau risinājās pilnā gaitā.

– Man liekas, ka Pelšes smaka nav pilnībā pazudusi. Šķiet, ka vēsturniekiem, izņemot dažus, strēlnieki liekas nevis vēstures fakts, bet nepatīkams plankums Latvijas biogrāfijā, kam labāk aplaipot apkārt vai noklusēt. Vai tā?

– Tagad braucam otrā grāvī. Zināmā mērā var teikt, ka padomju vēsturniekiem pārmestā "spēle vienos vārtos" vai dubultstandartu izmantošana te nav aizmirsta. Arī šodien vērojama tendence dalīt latviešus "pareizajos" un "nepareizajos".

Pagājušajā gadā iznāca grāmata Latvija Otrajā pasaules karā. 580 lappuses. Par apmēram 80 000 strēlnieku, kas četrus gadus karojuši, – divas ar pusi lapas visā grāmatā. Strēlnieku korpuss sāka karot 1941. gada decembrī un beidza 1945. gada 8. maijā. Turklāt četros momentos teksts ir tendenciozs. Milzīgi zaudējumi... Bet, ka tie būtu ieņēmuši kādu pilsētu, neviena vārda.

– Un kā jūs pats vērtējat strēlnieku kaujas spējas? Esmu lasījis, ka nacionālie formējumi likti tur, kur smagāk, asiņaināk.

– Tā varēja just. To pašu mūsu korpusu – tur, kur viņu grūda, zināja, ka būs panākumi. Tātad augstākai priekšniecībai būs ordeņi. Bet tas, ka tur daudz karavīru kritīs... tos jau daudz nežēloja.

Šā kara latviešu strēlnieku galvenais kara darbības veids bija uzbrukuma kauja. Bet uzbrukuma kauja ir arī vissarežģītākais kaujas darbības veids. To jāprot veiksmīgi organizēt un vadīt. Daudzie strēlnieku veiktie pasaules labākās armijas pozīciju un nocietinājumu pārrāvumi apliecināja viņu kaujas spējas. Bet sīki aprakstīt strēlnieku kauju ceļus varbūt negribas tāpēc, ka salīdzinājumā ar leģionāru kauju ceļiem tie izskatītos nomācoši. Tāpēc labāk nerakstīt.

– Vai frontē stāvējāt ar leģionāriem viens otram pretī?

– Jā, pirmoreiz 1944. gada decembra kaujās.

– Katlā?

– Nebija nekāda katla. Vācu jūras transports darbojās nepārtraukti. No Kurzemes tika izvestas vairākas divīzijas, tanku divīzijas ieskaitot, ar visu bruņojumu un kaujas tehniku. Padomju aviācijas un flotes gandrīz netraucēta, notika nepārtraukta vācu karaspēka apgāde ar visu nepieciešamo. Nebija arī nekāda cietokšņa. Esmu piedalījies visos vācu frontes pārrāvumos Kurzemē. Visur strēlnieki sastapa tikai labāk vai sliktāk iekārtotus parastos lauka nocietinājumus. Abi šie jēdzieni ir nepamatoti un ir propagandistu izgudrojums.

– 1993. gadā pirms vēlēšanām jūs, latviešu karavīri, bijāt spējīgi izdot kopīgu paziņojumu. I Latviešu strēlnieku apvienība, i Latvijas nacionālo karavīru biedrība, i Daugavas vanagu apvienība... Tajā jūs pārmetoši fiksējāt "vienādi domājošo sadalīšanos vairākās partijās un sarakstos". Bijušais tad it kā stāvēja tuvāk nekā tagad. Tagad kopīgs paziņojums nešķiet iespējams. Kāpēc?

– Tagad tas nav iespējams tāpēc, ka mūsu gandrīz vairs nav. Man februārī palika 89 gadi. Un Rīgā es nezinu vairs neviena, ar ko būtu karojis vienā pulkā. Es domāju, ka tā lieta sen palaista garām. Bet nevar teikt, ka mēs neko nedarījām. Strēlniekiem bija priekšlikums: izbeigt šo te dalīšanos un taisīt kopīgus sarakstus. Tikai tādu cilvēku, kas karojuši frontē, kas nav piedalījušies nekādās represijās u.tml. Nosaukt – Otrā pasaules kara dalībnieki. Apliecību, krūšu nozīmīti... Tas negāja cauri. Baumu līmenī tiek teikts, ka pret to bija leģionāri. Parādījās arī tādi, kuri teica: mēs sarkanajiem strēlniekiem roku nespiedīsim. Bet mēs bijām par to, ka, ja gribam Latvijas labā kaut ko darīt, mums ir jāvienojas un jāaizmirst tas, kas mūs kādreiz šķīra. Jo tolaik visi bijām vienādi. Vienādas Latvijas skolas beidzām. Un bijām vienādi Latvijas patrioti. Nenormāli ir tas, ka 65 gadus pēc kara mēs atkal sākam dalīties. Visgudrākie tagad ir tie, kas nav oduši pulveri.

– Kā tas vienā cilvēkā atsaucas – kara beigas?

– Kara laikā organisms bija ietrenēts pašaizsardzībai. Dzirdi kādu aizdomīgu troksni – nokrīti, aizspiedies aiz stūra... Kara laikā vienmēr kaut kur – tuvāk tālāk – nepārtraukti bija kaut kāds fons, kaut kas rūc, sprāgst... 8. maijā, pusstundu pēc tam, kad saņēmām no pulka komandiera ziņu, ka jāpārtrauc karadarbība, ka noslēgts pamiers, mēs to prieku atzīmējām, iedzērām šņabi... Lai arī pirms nedēļas bija ieņemta Berlīne. Visiem bija skaidrs – ja ne šodien, tad rīt karam jābeidzas. Gāju no tās mājas ārā un... pieplaku. Sāku gudrot – kas tad nu ir. Nekā nedzird. Tad pašam uznāca smiekli. Taisni tas, ka neko nedzird... Bija skaista diena un lielas pienenes cita pie citas. Kā mazas saulītes. Pilnīgi dzeltens tas lauks. Domāju – vēl pirms pusstundas es minos ar kājām pa tām un neredzēju. Bet tagad....

Taču teikt, ka bija kaut kāda baigā eiforija.... Nesen bija krituši draugi. Par brāli neko nezināju. Karojām Kurzemē. Jau bija ziņas par otrās pakāpes brālēnu. Čekisti sāka ieviest Latvijā kārtību no tā gala, kas bija ieņemts. Tad sākām domāt – kas būs tālāk? Ar draugiem šņabi dzerot, bija runas – nē, nu angļi, amerikāņi.... Pirmskara latviešiem bija tā angļu slimība. Tie mūs neatdos! Bet viņiem bija pie vienas vietas. Sen mēs bijām iztirgoti. Jaltā vai Teherānā. Tās bija lielo valstu darīšanas. Bet komunisti slaktēja savējos. Pulkveži un ģenerāļi, kas pieminēti manā grāmatā, tikuši 1937.–1938. gadā represēti.

– Dzirdēju stāstām, ka korpusa komandieris Brantkalns teicis: "Man olu nav, man ir omlete." Jo viņš, kad nav parakstījis, kas gribēts, nogāzts zemē, paplestas kājas, divi sēdušies uz kājām, divi uz krūtīm un viens spēris pa kājstarpi.

– Es grāmatā pieminu viņu spīdzināšanu. Detlavu Brantkalnu, Valdemāru Dambergu, manu pulka komandieri Augustu Ārendu.... Viņiem prasīts, lai paraksta visādus mēslus... ka ir spiegi u.tml. Viņi visi atteikušies tādus papīrus parakstīt. Šaujiet, ja vajag...

– Ja parakstītu, būtu lāgeros...

– Nošauti būtu. Ko, traks – valsts nodevība, spiegs... Kas viņiem bija uz sirds, to es nezinu. Bet karoja viņi labi un drošsirdīgi.

– Kā jūs skatāties uz to, kas te notiek ap 9. maiju?

– Mēs, frontes karavīri, visu laiku atzīmējām astoto. Jo astotajā no rīta mēs karojām, pusdienā pienāca komanda pārtraukt karu. Devītajā tur nekas nenotika. Es domāju tā: ja būtu gudri cilvēki, tad visprātīgāk būtu nepievērst uzmanību. Lai veči iet un dzied savas dziesmas, lai iedzer savu šņabi. Es viņus neaiztiktu. Viņos vairs neko neizmainīs.

– Bet ne jau veterāni arvien tur karu kā skabargu pakaļā.

– Visvairāk kremt pūles dalīt šito mazo tautiņu, kura ir uz iznīcības sliekšņa, "pareizajos" un "nepareizajos". Tas ir idiotisms. To dara politiķi, kas vispār nav pulveri oduši un nezina, kas ir karš. Tie tagad sāk zortēt.

Un vēl. Literatūra par šo karu jaunatni neinteresē. Mana mazmeita mācās 11. klasē. Ar viņu runājam, ar viņas paziņām. Un es viņus saprotu. Mums viņu vecumā bija ar ko lepoties. Mēs zinājām vēsturi. Mēs zinājām, ka komunisti no Latgales aizdzīti, ka Bermonts sakauts. Mēs bijām lepni par savu armiju. Un arī dzīve visu laiku kaut ko piedāvāja. Skaties, avīzē uzrakstīts, ka uzcelta cukurfabrika, no tāda punkta līdz tādam dzelzceļš gatavs, Ķeguma spēkstacija... Tagad... Ko es jauneklim vai jaunietei tagad varu pateikt?

– Kā tas labojams?

– Lai vismaz uz priekšu tā neturpinātos, varbūt ceturtā vara var panākt, ka tiek izveidota komisija (kaut vai ar prezidentu priekšgalā) mūsu atjaunotās neatkarības perioda, šitās trakās tautas apkrāpšanas izvērtēšanai.

 

9. maijs izvēršas par krievvalodīgo solidaritātes pikniku

Viesturs Radovics,  NRA  05/11/09    Krievijas Federācijas karogi, krekli ar uzrakstiem Rossija un SSSR, padomju armijas dziesmas un daudz, daudz alkohola – 9. maija svinības Rīgā pārvērtās par grandiozu vietējo krievu pikniku Uzvaras pieminekļa apkaimē.

Sirmajam Jegoram sestdien pie Uzvaras pieminekļa pat nebija laika parunāties ar cīņubiedriem – ik pēc brītiņa jaunieši padomju armijas kapteinim deva ziedus un apsveica svētkos. "Tagad varēšu tos visus nest uz tirgu," smīn Jegors, bet žigli piebilst, ka tas tik joks. Neatkarīgajai viņš klusi stāsta – kara laikā nekādus varoņdarbus neesot veicis, bet fronti tomēr redzējis. Daudz laika stāstīt par kara piedzīvojumiem viņam gan nav, jo biedrs sirmo vīru nemitīgi rausta aiz piedurknes un aicina iedzert kādu malku no līdzatnestās blašķes.

Šādu ļaužu plūsmu un pulcēšanos iepriekš Rīga, iespējams, piedzīvoja vien pērn Dziesmu svētkos – jau no agra sestdienas rīta pulciņos un pa vienam krievvalodīgie devās uz Uzvaras pieminekļa pakāji Pārdaugavā. Blīvā auto plūsma izraisīja pat pamatīgu sastrēgumu. Daudzus spēkratus rotāja patriotiskas uzlīmes Na Berļin, Mi gordimsa un T34.

Gandrīz ikvienam 9. maija svinētājam līdzi bija puķes, no kurām pieminekļa pakājē izveidojās milzīgs ziedu paklājs. Iesākumā svinētāji čakli apsveica veterānus, dziedāja padomju laiku dziesmas un aktīvi vēroja koncertu, bet dienas otrajā pusē svinētāji palēnām izklīda pa Uzvaras parka zālieniem un sarīkoja pamatīgu pikniku. Vislielāko atzinību svinētāju vidū izpelnījās ordeņotie padomju armijas veterāni, kuri saņēma ziedu klēpjus, un gandrīz katrs svinētājs vēlējās ar viņiem nofotografēties.

Nikolajs, kura krūtis vakar rotāja Otrajā pasaules karā izcīnītā medaļa Par drosmi, kara pēdējo dienu atceras kā mierīgu un saulainu. "Es biju kājniekos, piedalījos vairākās kaujās, un to, kas ir karš, zinu ne tikai pēc nostāstiem. Kara beigās mēs bijām Kurzemes katlā, 8. maijā no rīta vēl lidoja bumbvedēji, bet tie bumbu vietā meta skrejlapas. Berlīnē jau viss bija beidzies, un arī mēs zinājām, ka karam ir pienācis gals," atceras Nikolajs. Padomju armijā viņš iesaukts 1943. gadā, pēc kara nolēmis palikt dzīvot Latvijā.

Gandrīz nemanītas svinību vidū pie Uzvaras pieminekļa ziedus nolika Tēvzemes nacionālo spēku savienības pārstāves – tā dēvētās Gardas meitenes Līga Muzikante un Liene Apine.

Svētku pasākumu cītīgi izmantoja kreisi orientētās politiskās partijas, kuras pie Uzvaras pieminekļa aktīvi izvērsa savu aģitāciju. Pie pieminekļa bija saceltas vairāku partiju teltis, aktīvisti dalīja karodziņus un bukletus, bet partiju līderi klātesošajiem stāstīja, par ko jābalso. Vairāki Neatkarīgās aptaujātie 9. maija svinētāji gan nebija īsti apmierināti ar politiķu aģitāciju, jo "šī diena nepavisam nav saistīta ar politiku".

Uzvaras pieminekļa parka malā sestdien dežurēja pēdējā laika masu pasākumos jau pierastā policijas specvienība, kuras vīri garlaikojās ielas malā novietotajos satiksmes autobusos. Darba netrūka tiem policistiem, kuri patrulēja svinību norises vietā. Rīgas Pašvaldības policija 9. maijā atrada piecus bērnus, kuri savus iesilušos vecākus bija pazaudējuši Uzvaras dienas svinību laikā.

Valsts policijas darbinieki no noslīkšanas ūdens tilpnē Uzvaras parkā aiz pieminekļa izglāba kādu svinību dalībnieku – divi likumsargi pilnā ekipējumā ielēca baseinā, lai no tā izceltu pārsvinējušos pensionāru. Policija noskaidrojusi, ka 1930. gadā dzimušais svinību dalībnieks ir ļoti ievērojamā reibumā.

9. maijā policija visas dienas garumā galvenokārt Uzvaras parka apkārtnē par dažādiem administratīviem pārkāpumiem aizturēja 136 personas, tai skaitā gan Latvijas nacionālboļševiku līderi Vladimiru Lindermanu un neļķu Alīnu jeb Alīnu Ļebedevu, gan arī Tēvzemes nacionālo spēku savienības līderi Viktoru Birzi un labēji noskaņoto aktīvistu Igoru Šiškinu.

Cilvēki tika aizturēti par ļaunprātīgu nepakļaušanos policijas darbinieku prasībām, par alkoholisko dzērienu vai citu apreibinošo vielu lietošanu sabiedriskā vietā, par publisko pasākumu norises kārtības pārkāpšanu, par taksofonu, telefona kabīņu un citu elektronisko sakaru un pasta iekārtu bojāšanu, arī par dzīvošanu bez pases vai bez deklarētas dzīvesvietas.

Vienlaikus pie Uzvaras pieminekļa sestdien bija aptuveni 10 tūkstoši svinētāju, liecina policijas aprēķini. Valsts policijas Preses un sabiedrisko attiecību biroja priekšniece Ieva Rekšņa pastāstīja, ka sestdienas pasākums apmeklētāju skaita ziņā nebūt nav lielākais pēdējos gados. Piemēram, pērn Liepājā, Baltic Beach Party vienuviet bijis daudz vairāk (55 tūkstoši – V. R. ) cilvēku.

Policija gan uzskata, ka Rīgas domei un pasākuma organizētājiem vajadzēja ierobežot svinību laiku, lai piemiņas pasākums nepārvērstos par "masu pikniku" dienas garumā. "Rīgas centrs tomēr nav tā vieta, kur rīkot publiskus ēšanas un dzeršanas pasākumus. Mūsuprāt, labāk būtu bijis organizēt tikai koncertu un ziedu nolikšanu, bet ēšanu lai vēlāk rīko veterānu organizācijas slēgtās telpās," Neatkarīgajai sacīja I. Rekšņa.

 

Impērisks krievu pikniks Rīgā

Artis Drēziņš, Latvijas Avīze    05/11/09    Policija 9. maijā aizturējusi 136 personas.

9. maijs. Pusdesmit no rīta. Vecrīgā pie kāda kroga pulciņš ļaužu dzer un dzied padomju kara dziesmu "Katjuša" – pavadījumu spēlē tas pats akardeonists, kas 16. martā leģionāriem uzlaiž arī pa smeldzīgai latviešu melodijai... 11. novembra krastmalā plīvo Latvijas Republikas karogi. Uzvaras pieminekļa virzienā aizbrauc policijas mašīnas, vairākas no tām – restotiem logiem, domātas cilvēku savākšanai. Akmens tiltu no abiem galiem apsargā policisti, bet pa to plūst cilvēki ar ziediem un oranži melnajām Svētā Jura lentītēm – ar tām rotāta arī liela daļa automašīnu, kas virzās Pārdaugavas virzienā. Cilvēkus nevar saskaitīt – daudz. Uz ielām tirgo puķes – arī latvieši nav palaiduši garām iespēju piepelnīties. Tuvojoties Uzvaras parkam, veidojas sastrēgumi gan uz ceļiem, gan ietvēm. Runa ir ne par simtiem, bet par vairākiem tūkstošiem cilvēku. Iespējams, tik daudz cilvēku 9. maijā pie Uzvaras pieminekļa nav bijis nekad – dienas gaitā izskan skaitlis desmit tūkstoši un pat vairāk.

Te nav Latvijas

Pulkstenis ir desmit. Fašisma sagrāvei veltītais koncerts ir sācies. Uzbūvēta moderna estrāde un liels ekrāns. Fonā uz trijiem no 15 karoga mastiem, kuros savulaik plīvoja PSRS brālīgo republiku karogi, ir Latvijas Republikas karogi. Ja neskaita vienu uzrakstu "Latvia" uz treniņtērpa kādam puisim, tie ir vienīgie Latvijas valsts nacionālie simboli, kurus četru stundu laikā redzu pasākuma laikā. Protams, ja neskaita alus brūžu "Lāčplēsis" un "Aldaris" teltis, kurās privātfirmas tirgo ēdamo un dzeramo. Alkoholu nepārdod – tikai bezalkoholisko alu un kvasu. Kādi jau pa kluso kaut kur iešņabo, bet neuzkrītoši. Daudz "PCTVL", "Saskaņas centra" un Sociālistiskās partijas reklāmu. Gaisā baloni, kas slavina 9. maiju, – tie gan ik pa laikam lielajā vējā ar skaļu būkšķi pārplīst. Pasākums tiek vadīts krievu valodā, latviešu valoda atskan reti. Redzami Krievijas karogi un cilvēki Krievijas sporta treniņtērpos. Daži ģērbušies padomju laika desantnieku tērpos. Protams, ir sirmgalvji karavīru medaļotos tērpos.

Rubiks, Dolgopolovs, Pliners runā frāzēs, slavinot padomju lielo uzvaru un fašisma sagrāvi. Par Latvijas valsti un latviešiem neko sliktu nesaka.

Uzdarbojas nacionālisti

Īsi pirms vienpadsmitiem sarkano karogu ar sirpi un āmuru atritina nacionālboļševiks Lindermans. Pie viņa atskrien ar stekiem un vairogiem bruņojušies policisti, kas karogu atņem un aizved Lindermanu rakstīt protokolu. Citus cilvēkus ar tikai sarkaniem karogiem sākumā neaiztiek, taču pēc laiciņa arī šos karogus liek saritināt. Tomēr ik pa laikam sarkanie karogi te parādās, te pazūd. Daļa no policistiem ir krievvalodīgie, kas starp svinētājiem satiek paziņas un sveic viens otru svētkos. Policistu ir daudz, un viņi strādā profesionāli. Viņiem palīdz organizētāju nolīgtā apsardzes firma "Strong", ir arī brīvprātīgie, meitenes parkā vāc atkritumus un vēja nestās drazas. To nav daudz – vismaz dienas pusē svinētāji cenšas uzvesties kulturāli un tīrīgi. Ik pa laikam pasākuma vadītājs atgādina labi uzvesties: kā pieklājas kulturālajai un pareizticīgajai krievu tautai.

Pusdivos Uzvaras parkā partijas "Visu Latvijai!" vadītājs Imants Parādnieks aizrāda kādam par aizliegtās PSRS simbolikas lietošanu. Izraisās konflikts, pēc I. Parādnieka iniciatīvas tiek piesaistīta policija un abus aizved rakstīt paskaidrojumus. Tēvzemes nacionālo spēku savienības līderi Viktoru Birzi ar dzeloņstiepļu vainagu policisti aiztur jau Rīgas centrā pie Ulmaņa pieminekļa, līdz kurienei viņš paspējis noiet no Krievijas vēstniecības. Dažādās vietās pa ceļam uz Uzvaras parku aiztur lielāko daļu no aptuveni 30 nacionālistiem. Līdz Uzvaras piemineklim izdodas tikt aptuveni desmit nacionālistiem. Tā saucamajām Gardas meitenēm Lienei Apinei un Līgai Muzikantei izdodas pat pie Krievijas vēstnieka liktā vainaga nolikt baltas neļķes ar melnu lenti un savu laikrakstu "DDD". Pēc brīža gan "smalkā nelietība" tiek atklāta, meitenes nolamātas, neļķes un avīzes iemestas miskastē. Meitenes ar saviem pavadītājiem pēc tam netraucēti no Uzvaras parka izkļūst.

Svētki turpinās līdz vēlai naktij. Policija izglābj kādu dīķī iekritušu piedzērušos svinētāju. Nākamajā dienā uzzinu, ka policija par dažādiem pārkāpumiem aizturējusi 136 personas, kas, pēc policijas domām, esot daudz. Cilvēki aizturēti par ļaunprātīgu nepakļaušanos policijas darbinieku prasībām, par alkoholisko dzērienu vai citu apreibinošo vielu lietošanu sabiedriskā vietā, atrašanos reibuma stāvoklī, par publisko pasākumu norises kārtības pārkāpšanu, par taksofonu, telefona kabīņu un citu elektronisko sakaru un pasta iekārtu bojāšanu, kā arī par dzīvošana bez pases vai bez deklarētas dzīvesvietas.

Apspļauda Okupācijas muzeju

Pulkstenis ir pieci pievakarē. Sākas biedrības "Rodina" mītiņš uz Okupācijas muzeja kāpnēm, kaut arī pieteikts tikai gājiens uz Uzvaras parku un arī tas no Strēlnieku laukuma. Uz Okupācijas muzeja liela plakāta "4. maijs – Latvijas Republikas Neatkarības pasludināšanas diena" un norādes par 1940. – 1991. gada okupāciju fona meitenes tur plakātu krievu valodā "Krievi nepadodas", plīvo Krievijas un apustuļa Andreja baltais karogs ar zilām diagonālām svītrām, skan runas krievu valodā par krievu brīvību, tiesībām un "mūsu Rīgu". Ļaudis bravūrīgi pozē un fotografējas uz Krievijas karogu fona. Vairāk nekā 100 cilvēku sastājas kolonnā un aizmaršē uz Uzvaras parku.

Jau no paša rīta sajutu, ka šī nav mana diena un mana Rīga. Un ir milzīgs kauns par to, ka krievu nacionālistiem, šovinistiem un padomju laiku slavinātājiem atļāva dižoties Okupācijas muzeja pakājē.

***

viedoklis

Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes priekšnieks Ints Ķuzis: "Ļoti labi pasākuma laikā nostrādāja policisti. Mums bija ļoti labs kontakts ar pasākuma organizatoriem, kuri bija uztraukušies un gribēja, lai viss noritētu bez pārkāpumiem. Atļaut vai neatļaut šādus pasākumus – tas ir jālemj politiķiem. Manuprāt, tas varētu būt īsāks – bez publiska piknika Rīgas centrā."

 

Vairums domnieku aicina neatļaut rīkot geju un lesbiešu gājienu Vērmanes dārzā

LETA  05/12/09    Šodien vairāk nekā puse jeb 34 Rīgas deputāti parakstījuši vēstuli Rīgas pilsētas izpilddirektoram Andrim Grīnbergam, aicinot sasaukt atkārtotu komisijas sēdi un atcelt pieņemto saskaņojumu lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienībai "Mozaīka" gājiena rīkošanai Vērmanes dārzā 16.maijā.

Vēstules iniciatori bija Rīgas vicemērs Almers Ludviks (LPP/LC), kā arī domnieces Ainas Krūkle (LPP/LC) un Helmī Stalte (TB/LNNK), aģentūru LETA informēja Ludvika preses sekretāre Kitija Grīnšteina.

"Interesanti, vai domniekus ierēdņi turpinās kā lēmējvaru ignorēt arī pēc parakstu vākšanas? Pašreiz ierēdņi neredz tikumības un drošības apdraudējumu pilsētā, bet to saskata deputāti," norādīja Ludviks.

"Komisijā pieņemtais lēmums ir pretrunā ne tikai vēstulē uzskaitītajiem normatīvajiem aktiem, bet arī rīdzinieku interesēm, kuras tie pauduši iesūtītajās vēstulēs pret praida gājienu un sapulces rīkošanu Rīgas pilsētā. Pieprasām atkārtoti sasaukt komisiju un atcelt komisijas pieņemto saskaņojumu 16.maijā pieteiktajam gājienam Rīgas ielās un pulcēšanos Vērmanes dārzā, pamatojoties uz reālu sabiedrības drošības un tikumības apdraudējumu," teikts domnieku parakstītajā vēstulē.

"Rīgas ierēdņu balsojums 8.maijā, kurš bija par praida gājienu, jāuzskata par nekorektu, jo nepārstāvēja Rīgas iedzīvotāju intereses - kaut vai tāpēc vien, ka deputāti balsoja pret, bet ierēdņi - par gājienu," norādīja Ludviks. "Lai arī izskanējis, ka lēmumu pieņēmusi Rīgas dome, gribu vēlreiz uzsvērt, ka lēmumu pieņēmēji bija pret gājienu, bet izpildvara komisijā balsoja par."

Pēc Ludvika domām, balsojums esot absurds arī tāpēc, ka gājiena laikā jāslēdz satiksme pilsētas ielās. "Tātad Rīgas dome algos policistus, liks barjeras, traucēs ikdienas kārtību pilsētā, un tas viss, lai finansiāli atbalstītu praidu laikā, kad ir krīze un līdzekļu katastrofāli trūkst," uzsvēra vicemērs.

LETA jau ziņoja, ka Rīgas domes Sapulču, gājienu un piketu pieteikumu izskatīšanas komisija 8.maijā nolēma atļaut lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienībai "Mozaīka" 16.maijā rīkot gājienu Vērmanes dārzā.

Kā kompromisa risinājums tika pieņemts lēmums, ka gājiena dalībnieki varēs iziet ārā no Vērmanes dārza pa Elizabetes ielu, Tērbatas ielu un atgriezties Vērmanes dārzā.

Pasākums notiks no plkst.12 līdz 16, bet gājiens reāli varētu sākties plkst.13.

"Mozaīkas" pārstāvji nepiekrita sākotnējam pilsētas izpilddirektora Andra Grīnberga piedāvājumam gājienu rīkot tāpat kā pērn 11.novermbra krastmalā.

Savukārt pašvaldības un policijas pārstāvji nepiekrita, ka gājienu varētu rīkot garākos ielu posmos.

Pieņemot lēmumu, komisijas domas dalījās, pieci komisijas locekļi bija par, bet divi pret.

Kā ziņots, šīs nedēļas nogalē, no 15.maija līdz 17.maijam, Rīgā notiks Draudzības dienas pasākumi, aģentūru LETA informēja "Mozaīkas" pārstāvji. 16.maijā ieplānots gājiens Vērmanes dārzā.

 

Par Draudzības dienu gājienu tomēr lems vēlreiz

Ivo Leitāns,  Diena  05/13/09    Kaut gan vēl pēcpusdienā Rīgas Domes izpilddirektors Andris Grīnbergs uzskatīja, ka nav pamata atkārtoti skatīt jautājumu par Draudzības dienu gājiena norisi Vērmanes dārzā, situācija ir mainījusies. Ceturtdien no rīta atkārtoti sasaukta Sapulču, gājienu un piketu pieteikumu izskatīšanas komisijas sēde, lai vēlreiz lemtu par gājienu. Komisijas loceklis Valsts policijas priekšnieks Valdis Voins apstiprināja, ka saņēmis uzaicinājumu ierasties uz sēdi.

A. Grīnberga pārstāvis Uģis Vidauskis sacīja, ka komisiju izpilddirektors sasaucis atkārtoti, lai izvērtētu domes deputātu vēstulē minētos argumentus. No sīkākiem komentāriem A. Grīnbergs līdz sēdei atsakās. Neoficiāli zināms, ka iespējamais scenārijs rīt varētu būt šāds - ja pēc komisijas sēdes gājiens vēl joprojām būs atļauts, RD varētu sasaukt ārkārtas sēdi, lai to aizliegtu. Vairāki avoti Diena.lv atzina, ka A. Grīnbergs ticis politiski piespiests sasaukt šo sēdi, jo juridiska pamatojuma tam šobrīd nav.

Mozaīkas valdes priekšsēdētāja Linda Freimane sacīja, ka šis ir "tīrs priekšvēlēšanu cirks, jo deputātiem ir skaidrs, ka aizliegt gājienu nav nekāda juridiska pamata". Viņa norādīja, ka A. Grīnbergam nav bijusi nekāda izvēle, "ja ir dota nepārprotama pavēle no augšas", domājot vicemēra Almera Ludviga (LPP/LC) ultimātu sniegt atbildi līdz ceturtdienai plkst. 16. Viņa pieļāva, ka domes sēde varētu notikt vēlā pēcpusdienā. Tā kā vēstuli parakstījuši domes vairākums, gājienu varētu arī aizliegt. Tādā gadījumā Mozaīka to nekavējoties pārsūdzēs Administratīvajā rajona tiesā. Viņa ir pārliecināta, ka tiesa gājienu atļaus.

L. Freimane arī pauda nožēlu, ka šādā veidā atkal tiek pievērsta negatīva publicitāte Latvijai, jo arī Maskavā šajā sestdienā bija paredzēts praids, kas tika aizliegts. "Līdz ar to Latvija var tikt asociēta kā valsts par tādu pašu izpratni par cilvēktiesībām kā Krievijā," pieļauj L. Freimane.

Jau vēstīts, ka domes deputātu vairākums otrdien parakstīja vēstuli, aicinot pārskatīt komisijas lēmumu par gājiena atļaušanu.

Aizliegumu, ņemot vērā likumā formulētos sabiedriskās drošības apdraudējumus, pašvaldība drīkst izdot ne vēlāk kā piecas darba dienas pirms plānotā pasākuma. Izņēmuma gadījumos, ja šo piecu dienu laikā tiek saņemta jauna informācija par sabiedriskās drošības apdraudējumu, likumā ļauts pašvaldībai atkārtoti lemt par konkrēto pieteikto pasākumu. Vēl no rīta izpilddirektors izplatīja preses paziņojumu, uzsverot, ka viņa rīcībā nav kāda jauna informācija, lai atkārtoti sasauktu sēdi.

V. Voins Diena.lv skaidroja, ka no Valsts policijas par Draudzības dienu gājienu "nekādu jaunu ziņu par jauniem riskiem drošībai mums nav". Iniciatīva par sēdes sasaukšanu nākusi no izpilddirektora puses. Arī Drošības policijas pārstāve Kristīne Apse-Krūmiņa apstiprināja, ka nekāda jauna informācija saistībā ar gājienu tai nav.

Savukārt Kaspara Dimitera sieva Līga trešdien izplatījusi aicinājumu visas Latvijas, Lietuvas un Igaunijas mātes nostāties pret gājienu. "Mātēm ir jāglābj bērnu dvēseles no sodomītiem, kas ar “Baltijas Praidu” grib svinēt savas lepnības “uzvaras dienu”. Manas valsts vadība to ir pieļāvusi un bērnus no šīs nešķīstības pasargāt atteikusies," raksta L. Dimitere.  Viņa aicina apsiet ap galvu koši baltus lakatiņus kā šķīstības, cerības un gaismas simbolu un iziet ielās - gājiena laikā no Kristus Piedzimšanas Katedrāles doies uz Vērmanes dārza vārtiem.

 

Līgas Dimiteres uzsaukums "Baltais Lakatiņš"

Kaspars Dimiters,  NRA  05/13/09    Ar Rīgas un Visas Latvijas Metropolīta Aleksandra svētību vairākas nedēļas visos Latvijas pareizticīgo dievnamos pret sodomītu ieplānoto Rīgas “Baltijas Praidu 2009″ tika vākti ļaužu paraksti. Visvairāk parakstījās mātes.

To vārdā es, Līga (Anna) Dimitere, aicinu visas pie vesela saprāta esošas Latvijas, Lietuvas un Igaunijas mātes nostāties PRET izsludināto “Baltijas Praida” gājienu, kas ieplānots sestdien 2009.gada 16.maijā Vērmanes dārzā Rīgā 12.00.

Mātēm ir jāglābj bērnu dvēseles no sodomītiem, kas ar “Baltijas Praidu” grib svinēt savas lepnības “uzvaras dienu”. Manas valsts vadība to ir pieļāvusi un bērnus no šīs nešķīstības pasargāt atteikusies.

Kad Ņujorkā dega viens no Dvīņu torņiem, caur biezu dūmu mākoni, tuvu brūkošajai virsotnei, iemirdzējās kādas sievietes roka, kas māja ar sniegbaltu lakatiņu. Šis cerību pilnais mājiens pasaules atmiņā paliks vienmēr.

Baltā krāsa ir šķīstības, cerības un gaismas simbols. Apsiesim savas galvas koši baltiem lakatiņiem un iziesim ielās.

Pulcēsimies Rīgā sestdien 16.maijā laikā no 10 līdz 11 pie Kristus Piedzimšanas Katedrāles Brīvības bulvārī 23, lai baltos lakatiņos dotos uz Vērmanes dārza vārtiem.

Divu dēlu māte

Līga (Anna) Dimitere

12.05.2009. Rīgā

 

"NoPride" neplāno rīkot pret Draudzības dienu pasākumiem vērstas protesta akcijas

LETA  05/14/09    Biedrība "NoPride" patlaban neplāno nedēļas nogalē rīkot protesta akcijas, kas būtu vērstas pret geju un lesbiešu rīkotajām Draudzības dienām.

Kā aģentūru LETA informēja biedrības "NoPride" vadītājs Igors Masļakovs, nekādu akciju rīkošana netiek plānota, taču rīt, 15.maijā, plānots piedalīties tiesas sēdē, kurā tiks izskatīts lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienības "Mozaīka" lūgums atcelt Rīgas domes aizliegumu rīkot geju un lesbiešu gājienu un pasākumu Vērmanes dārzā 16.maijā.

Iespējams, ka bez Masļakova tiesā piedalīsies arī Romas katoļu baznīcas kardināls Jānis Pujats un bijušais Saeimas deputāts Jānis Šmits.

"Es neesmu praida dalībnieks, un es neiešu protestēt pret viņiem. Šobrīd situācija ir izvērtusies tā, ka gan vieni, gan otri kļūst par viena pasākuma dalībniekiem. "Mozaīkai" varbūt vajag, lai vairāk protestētāju aiziet, nekā no tā vispār ir kāds labums, jo, ja nebūtu protestētāju, tad praida dalībniekiem nebūtu iemesls sabiedrībai parādīt, ka visi ir ļaunie. Principā šajā dienā viņi izprovocē sabiedrību, tieši tādēļ domāju, ka praida dienā nevajag piedalīties, jo "Mozaīka" gaida, ka kāds atnāks," savu nostāju aģentūrai LETA pauda biedrības "NoPride" vadītājs.

Ja tiesa atļaus iepriekš plānoto geju un lesbiešu pasākumu, tad Masļakovs rosina cilvēkus nevis doties uz pasākuma norises vietu, bet gan piedalīties citos pasākumos.

"Ja tiesas un valdības sistēma nonākusi līdz tādai stadijai, ka pilnībā ignorē Latvijas iedzīvotāju intereses, jo tā ir tautas izveidota un tautas ievēlēta, kas gan mūs vairs nepārstāv, tad nav jēgas iet un cīnīties pret homoseksuālistiem, bet tad ir jāvēršas tieši pret valdību," sacīja Masļakovs.

Tiesa pieteikumu pieņēmusi un ierosinājusi administratīvo lietu, ko plānots izskatīt piektdien, 15.maijā, plkst.10.

 

"Mozaīka" pārsūdz domes lēmumu aizliegt praidu [video]

Edgars Gertners,  LETA  05/14/09    Lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienība "Mozaīka" Administratīvajā rajona tiesā iesniegusi pieteikumu, lūdzot atcelt Rīgas domes lēmumu, ar kuru šodien aizliegts sestdien plānotais gājiens Vērmanes dārzā.

Biedrības Mozaīka vadītāja Linda Freimane šodien iesniedza tiesā apelācijas sūdzību, jo uzskata, ka nav juridiska pamata Baltijas praidu aizliegt: "Manuprāt, mums ir lielas iespējas tiesā uzvarēt, jo arī iepriekšējos gados tiesa lēma par labu gājiena atļaušanai. Vienīgais arguments, ko varētu izvirzīt dome, ir drošības apsvērumi, bet cik man zināms, kopš brīža, kad mums gājienu atļāva, nekas nav mainījies. Pasākumā piedalīsies aptuveni 600 cilvēku."

Tiesa pieteikumu pieņēmusi un ierosinājusi administratīvo lietu, ko plānots izskatīt piektdien, 15.maijā, plkst.10.

Kā žurnālistiem teica Rīgas pilsētas izpilddirektors Andris Grīnbergs, šodien komisija pārskatījusi 8.maijā pieņemto lēmumu, kas paredzēja atļaut rīkot gājienu Vērmanes dārzā un tam piegulošajās Elizabetes un Tērbatas ielās.

Grīnbergs norādīja, ka atkārtota komisijas sēde sasaukta, konsultējoties ar policijas pārstāvjiem, jo parādījušies jauni apstākļi. "Saņemts 34 deputātu iesniegums, sabiedrībā arī mainījies noskaņojumus - tiek solītas protesta akcijas, internetā tiek izplatīti aicinājumi uz vardarbību, savu viedokli paudusi arī Francijas vēstniecība," sacīja izpilddirektors, piebilstot, ka pēc 13.janvāra grautiņiem arī krasi mainījusies sabiedrības attieksme.

Komisija un policijas pārstāvji biedrībai "Mozaīka" piedāvājuši rīkot pasākumu 11.novembra krastmalā vai arī tikai Vērmanes dārza teritorijā, neizejot ielās. Biedrība šādiem piedāvājumiem nav piekritusi, tādēļ komisija nolēmusi pasākumus Vērmanes dārzā aizliegt.

"Rīgas dome pasākumu negribēja aizliegt, bet tikai ierobežot drošības apsvērumu dēļ. Lai tiesa izšķir šo jautājumu," sacīja Grīnbergs.

Izpilddirektors nenoliedza, ka pret viņu izdarīts liels spiediens. Grīnbergs pat izvērtējis iespēju atkāpties no amata.

"Priekšvēlēšanu laikā grūti pieņemt izsvērtus lēmumus, jo partijas cīnās par vietām nākamajā domē," norādīja Grīnbergs.

Rīgas izpilddirektors atzina, ka viņam pret šādiem gājieniem esot negatīva nostāja, jo viņš uzskata, ka šādi pasākumi jārīko slēgtās teritorijās, neuzspiežot citiem savu viedokli.

Biedrības "Mozaīka" vadītāja Linda Freimane žurnālistiem norādīja, ka šis esot partijas LPP/LC mēģinājums "atkarot" Vērmanes dārzu, kur 16.maijā sekta "Jaunā paaudze" vēloties rīkot Ģimenes svētkus.

Freimane uzsvēra, ka komisijai neesot bijuši juridiski pamatoti argumenti 8.maija lēmuma pārskatīšanai. "Neviens nespēja paskaidrot, kā mēs būtu mazāk "netikli" 11.novembra krastmalā," sacīja Freimane.

"Mozaīkas" vadītāja norādīja, ka uz pilsētas izpilddirektoru izdarīts liels politiskais spiediens un viņš esot šantažēts, draudot ar atlaišanu no amata. "Grīnbergs saņēma ultimātu no vicemēra Almera Ludvika (LPP/LC), ka šodien līdz plkst.16 gājiens ir jāaizliedz. Savukārt policija uzskata, ka nekas nav mainījies," skaidroja Freimane.

Uz komisijas sēdi bija ieradies Romas katoļu baznīcas Latvijā kardināls Jānis Pujats un bijušais Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājs, LPP/LC pārstāvis, mācītājs Jānis Šmits.

Tomēr viņiem šodien tika liegta iespēja piedalīties komisijas sēdē. Kā žurnālistiem norādīja Pujats, tas esot jocīgi, jo viņš jau neejot strīdu celt, bet ejot, lai tiktu uzklausīts.

Savukārt komisijas sēdē tika ielaisti geju un lesbiešu pārstāvji. Kā norādīja Grīnberga preses sekretārs Uģis Vidauskis, komisija nobalsojusi, ka sēde būs slēgta, bet geju un lesbiešu pārstāvji pieaicināti kā iesaistītā puse.

Pujats šodien pašvaldībā iesniedza 7000 cilvēku parakstu pret gājiena rīkošanu. Kā norādīja kardināls, šie paraksti esot savākti spontāni. "Vai homoseksuālisti varētu savākt tik daudz?" viņš jautāja.

Pujats uzsvēra, ka homoseksuālisms esot pārejoša parādība un ar balsojumu parlamentā tikumību izmainīt nevarot. "Kā būtu, ja ar likumu noteiktu narkomāniju un alkoholismu, nevis pret to cīnītos? Ar likumu nedrīkst uzspiest netikumiskas parādības."

Kardināls norādīja, ka homoseksuālistu provokācijas esot pirmie soļi, lai tautu pieradinātu pie netikumības un pēc tam šīs normas ieviestu likumdošanā. "Būtu apkaunojoši, ka kristīgā Eiropa pieņemtu šīs perversās parādības," sacīja Pujats.

Šmits par šo komisijas lēmumu viņus nepielaist jautājuma izskatīšanā pauda sašutumu, norādot, ka esot jāuzklausa abas puses. Viņam esot liegtas tiesības paust savu viedokli. Šmits norādīja, ka Grīnbergam būtu jāatkāpjas un jāatzīst sava nekompetence. "Kas tad domē lemj - deputāti vai kaut kādi ierēdņi," sašutumu pauda Šmits.

Šmits arī norādīja, ka šāda gājiena atļaušana krīzes laikā rīdziniekiem izmaksātu no 70 000 līdz 90 000 latu.

"Kaut kādi ārzemnieki atbrauca, lai popularizētu pretdabisku dzīvesveidu, un tas būs jāmaksā no rīdzinieku kabatām?" sacīja Šmits.

Kā ziņots, vakar Grīnbergs izplatīja paziņojumu, ka lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienības "Mozaīka" plānoto gājienu Vērmanes dārzā Rīgas pašvaldība ir stingri saskaņojusi ar likuma normām. Tomēr šodien tika sasaukta atkārtota sēde.

Kā ziņots, šīs nedēļas nogalē, no 15.maija līdz 17.maijam, Rīgā tika plānoti Draudzības dienas pasākumi, aģentūru LETA informēja "Mozaīkas" pārstāvji. Savukārt 16.maijā tika plānots gājiens Vērmanes dārzā.

 

Latvijas Cilvēktiesību centrs sašutis par Rīgas domes lēmumu aizliegt Draudzības dienu pasākumus

NRA  05/14/09    Latvijas Cilvēktiesību centrs pauž sašutumu, ka Latvijā vēl arvien notiek politiķu centieni klaji ignorēt cilvēktiesības un Satversmē garantētās pamatbrīvības, aizliedzot rīkot Draudzības dienu pasākumus.

Cilvēktiesību centrs pauž neizpratni, ka šāda attieksme ir iespējama arī 18 gadus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas un piecus gadus pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, kā arī pēc ikgadējām ar Rīgas praidu saistītām tiesu lietām.

Cilvēktiesību centrs uzsver, ka Rīgas domes deputāti ar savu attieksmi izrāda totālu neizpratni par pamatprincipiem, bez kuru ievērošanas demokrātija nav iedomājama. Šajā gadījumā tās ir: pulcēšanās brīvība, izteiksmes brīvība un diskriminācijas aizliegums.

Pulcēšanās un izteiksmes brīvības ir tik cieši saistītas ar demokrātiju tāpēc, ka tās garantē ikviena tiesības pulcēties un izteikt savu viedokli pat tad, ja daļa sabiedrības to uztver kā šokējošu, uzsver cilvēktiesību aizstāvji. Šīs brīvības kļūst bezjēdzīgas, ja pulcēties atļauj tikai tiem, ar kuriem Rīgas domei un sabiedrības vairākumam sakrīt uzskati.

Baltijas Draudzības dienu gājiena aizliegšana pārkāpj ne vien gājiena dalībnieku tiesības, bet visas sabiedrības un ikviena tās locekļa demokrātijas garantijas, norādīts Latvijas Cilvēktiesību centra paziņojumā.

Ņemot vērā Satversmē noteiktos personas tiesības ierobežojošos pamatus, vienīgais leģitīmais pamats aizliegt šo pasākumu varētu būt tieši un specifiski draudi sabiedrības drošībai, ja tie būtu tik nopietni un tādā mērogā, ka tiesībsargājošās iestādes ar tiem nevarētu tikt galā. Taču Valsts policijas un Drošības policijas paustie viedokļi liecina par to, ka tiesībsargājošajām iestādēm nav šaubu, ka spēs nodrošināt kārtību un drošību Baltijas Draudzības dienu gājiena laikā, uzsver Latvijas Cilvēktiesību centrs.

Arī Eiropas Savienības nodarbinātības un sociālo lietu komisārs Vladimirs Špidla aģentūrai LETA pauda nožēlu, ka Rīgas pilsētas varas iestādes atsaukušas atļauju Draudzības gājienam.

"Lēmums aizliegt gājienu, atsaucot atļauju, kas iepriekš tika dota, dod negatīvu signālu par toleranci un dažādību," sacīja Špidla. "Es patiesi nosodu visas homofobijas formas, kas nav savienojamas ar principiem, saskaņā ar kuriem dibināta Eiropas Savienība, un kuras aizskar cilvēka cieņu. Eiropas Savienība ir cieši apņēmusies cīnīties pret homofobiju visās dalībvalstīs, līdzko jautājums skar Kopienas kompetenci. Šajā sakarā Eiropas Komisija cenšas novērst diskrimināciju pēc seksuālās orientācijas pazīmēm un garantēt vienādas tiesības tādās jomās kā nodarbinātība un piekļuve precēm un pakalpojumiem, kā tas ir noteikts ES līguma 13.pantā."

 

Praida gājiens norit mierīgi un bez starpgadījumiem

DELFI  05/16/09    Vērmanes dārzā, kur sestdien notika lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienības "Mozaīka" Draudzības dienu pasākums, gājiens noritēja mierīgi bez lieliem ekscesiem. Pagaidām nav informācijas, vai kāds no protestētējiem ir arī aizturēts.

Pulksten 13 - stundu vēlāk kā sākotnēji plānots - praida gājiens sākās. Tas tika pavadīts ar skaļiem svilpieniem un dažādiem saukļiem no protestētāju puses. Praida dalībnieku rokās manāmi vairāki plakāti, piemēram, „Naids nav ģimenes vērtība” un „Pasaule nav melnbalta, pasaule ir krāsaina”. Uzraksti ir gan latviešu, gan lietuviešu, gan igauņu valodā.

Praida gājienā devās aptuveni 200 cilvēki, bet protestētāju skaits tuvējā apkārtnē bija krietni lielāks. Pēc gājiena beigām protestētāji sāka izklīst, taču daudzi vēl palika Vērmanes dārza apkārtnē.

Pie viesnīcas "Reval Hotel Elizabete" gājienu uz vairākām minūtēm apturēja Līga Anna Dimitere, kura apstājās praida dalībnieku ceļā. Pēc tam gājiena dalībnieki apgāja Dimiteri un turpināja savu gājienu.

Ap pulksten 13:35 praida dalībnieki gājienu pabeidza un atgriezās Vērmanes dārzā. Jāpiebilst, ka arī gājiena dalībnieki izkliedza saukļus "Respect human rights", u.c., bet citi dalībnieki veltīja protestētājiem gaisa bučas, tādējādi vēl vairāk uzkurinot protestētājus. Pēc tam praida dalībnieki veica gājienu jau Vērmanes dārza teritorijā, izraisot vēl skaļākus protestus no žoga otrā pusē esošajiem cilvēkiem. daži no praida dalībniekiem atļāvās pieiet pie Vērmanes dārza žoga un iedot puķes protestētājiem, tādējādi izraisot vēl lielāku protestu vilni.

Jau ziņojām, ka pirms pasākuma pie ieejas Vērmanes dārzā visus cilvēkus rūpīgi pārbaudīja policijas darbinieki, kuri notikumu tuvējās ielās ir ļoti lielā daudzumā. Notikuma vietā dežūrē arī ugunsdzēsēju mašīna un arī ātrās palīdzības mašīnas. Tuvējā apkārtnē manāmas arī daudzas policistu mašinas, kurās ir vēl lielāks skaits policistu.

Tuvējās ielas ir norobežotas, mašīnu kustība ir liegta, bet cilvēku kustība ir atļauta. Tiesā, vēlāk Tērbates ielas un Ģertrūdes ielas posmi tika slēgti arī cilvēku kustībai.

Par notiekošo liela interese ir ne tikai Latvijas, bet arī ārvalstu masu medijiem. Tāpat Vērmanes dārzā portāls „Delfi” manīja daudzus ārvalstu organizāciju pārstāvjus un vienkārši praida aktīvistus no ārzemēm. Vairāki no viņiem, piemēram, no Londonas atbraukušie, sēdējā tuvējās vasaras kafejnīcās un malkoja alu.

Pie netālu esošās tiesas ēkas pulcējās praida gājiena protestētāji, kuri vēlāk uzsāka gājienu apkārt Vērmanes dārzam. Gājiena priekšgalā tika nests Latvijas karogs, tā dalībnieki, rokās turēdami Bībeles, izkliedza pret praidu dalībniekiem vērstus saukļus, bet kopumā viņi uzvedās mierīgi.

Vēlāk protestētāji gājiens tika apstādināts pie Augstākās tiesas nama. Tā dalībniekus uzmanīja aptuveni 10 speciālās vienības policisti.

Protestētāji pie Ausgtākās tiesas sarīkoja tādu kā nelielu mītiņu, teica pret praida dalībniekiem vērstas runas, kuras tika uztvertas ar skaļām ovācijām. Kā novēroja "Delfi", starp ptotestetējiem lielākā daļa ir krievvalodīgie.

 

 

 

 

Zinātnē un izglītībā...

 

 

 

Latvijas skolotāji sašutuši par ministres Koķes rīcību

NRA  05/11/09    Latvijas Skolotāju kongresa (LSK) organizatori sašutuši par izglītības un zinātnes ministres Tatjanas Koķes (ZZS) izteikumiem un rīcību, neapmeklējot skolotāju kongresu, kā arī atsakoties apmeklēt skolas, vēstī portāls "Delfi".

LSK atklātā vēstulē atzīst, ka LSK un Izglītības un zinātnes ministrijai “ir jāsarunājas, tāpēc jo nesaprotamāka ir ministres vēlme ignorēt pedagogus, neierodoties uz kongresu un nedodoties pie pedagogiem uz skolām, par ko arī kongresā nācās uzklausīt ne mazums pārmetumu”.

LSK uzskata, ka kongresa nosūtītās atklātās vēstules Valsts prezidentam un citām augstākajām amatpersonām “ir izsaukusi IZM ministres Tatjanas Koķes (ZZS) neiecietību un medijos izteiktos apmelojumus kongresam.”

LSK min vairākus gadījumus, kad ministre publiski atļāvusies “ bezatbildīgi paziņot, ka nevar pieņemt ne kongresā izskanējušo kritiku, ne veidu, kādā kongress tika organizēts, ka kongresam esot piedāvāta ministres runa, kā arī faktu, ka kongress nav devis vārdu ministrijas Profesionālās izglītības un vispārējās izglītības departamenta direktoram Jānim Gaigalam”. LSK noraida pārmetumus, tos dēvējot par melīgiem.

Jau vēstīts, ka 29.aprīlī LSK pulcējās vairāk nekā 430 pedagogu, kas asi kritizēja izglītības sistēmu un prasīja radikālas reformas. Tāpat pedagogi pieprasīja Izglītības un zinātnes ministrijai atteikties no skolu slēgšanas. Lai arī kongresu atklāja Valsts prezidents Valdis Zatlers, Koķe šo pasākumu nav apmeklējusi.

 

Latvijas zinātniece ieguvusi zelta medaļas starptautiskā konkursā Dienvidkorejā

NRA  05/12/09    Rīgas Tehniskās universitātes vadošā pētniece inženierzinātņu doktore Inga Ļašenko ar saviem izgudrojumiem izpelnījusies atzinību Dienvidkorejā, iegūstot divus nozīmīgus apbalvojumus, informēja augstskolā.

Ļašenko prezentētie kompresijas izstrādājumi ar sudraba pavedienu un kompozītie dzintara pavedieni konkursā guva milzu interesi un nedalītu ievērību, un no konkursa viņa atgriezās ar divām sīvā konkurencē izcīnītām zelta godalgām – Pasaules intelektuālā īpašuma organizācijas Zelta medaļu par inovāciju un Zelta medaļu par zinātniskumu.

Korejas Starptautiskais sieviešu inovatoru konkurss Dienvidkorejas galvaspilsētā Seulā norisinājās no 1. līdz 4.maijam, bet no 5. līdz 9.maijam norisinājās starptautiskais zinātnieču kongress.

Latvijas Zinātņu akadēmija Korejas Starptautiskajam sieviešu inovatoru konkursam bija izvirzījusi divas Latvijas zinātnieces - Latvijas Organiskās sintēzes institūta Farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorijas vadītāju farmakoloģijas doktori Maiju Dambrovu un inženierzinātņu doktori Ingu Ļašenko.

 

Krīze nav priekšnoteikums finansējuma samazināšanai zinātnei

NRA  05/14/09    Eiropas Savienības (ES) zinātnes un pētniecības komisārs Janezs Potočniks uzskata, ka ekonomiskā krīze nav priekšnoteikums tam, lai zinātnei tiktu atņemts finansējums, un šādu rīcību viņš vērtē kā kļūdu.

Kā šodien ES aktivitātes "Women and science" 10.gadadienai veltītā pasākuma preses konferencē uzsvēra Potočniks, valsts vadītājiem ir jāsaprot, ka krīze reiz beigsies un ieguldījumi zinātnē ir ilgtermiņa ieguldījumi, un joprojām pastāv problēmas, kas zinātnei ir jārisina veselībā, drošībā, pārtikas ražošanās un citās nozarēs.

"Ir jāapzinās, ka zinātne nav greznība," sacīja komisārs.

Vienlaikus viņš akcentēja nepieciešamību pēc pārmaiņām zinātnē, iesaistot tajā vairāk sievietes, gan arī jaunus cilvēkus kopumā, jo, pēc viņa domām, daudzi no minētajiem pašreizējā situācijā neizmanto savu intelektuālo potenciālu, par ko liecina arī Eirobarometra dati - 60% no Eiropas universitāšu absolventiem ir sievietes, taču pētniecībā strādājošo sieviešu īpatsvars valsts sektorā nepārsniedz 29% un privātajā sektorā - 18%.

Kā uzsvēra Potočniks, jaunu cilvēku piesaiste zinātnei nepieciešama ne tikai tādēļ, lai tie nākotnē veidotu lielāku īpatsvaru darba tirgū, bet lai iemācītu Eiropas iedzīvotājiem novērtēt zinātnes vērtību. Turklāt, pēc ES komisāra domām, šinī ziņā dalībvalstīm ir jārīkojas ātri, mainot ne tikai zinātnes, bet arī izglītības un dzimumu līdztiesības politiku.

Lai spriestu par šķēršļiem, kas attur jaunus cilvēkus un sievietes no iesaistīšanās zinātnē, uz šodien notiekošo pasākumu pulcējās zinātnisko un valsts pārvaldes institūciju darbinieki, daloties pieredzē par to, ar kādiem paņēmieniem piesaistīt zinātnei gados jaunus cilvēkus un padarīt jauniem darbiniekiem pieejamākas dažādas zinātniskās institūcijas.

 

Intervija ar Juku Rislaki. “Vēl ticu, ka latvieši ir kultūras tauta”

Zane Radzobe, Sestdiena  05/16/09    Ja paskatāmies, kas te, Baltijā, ir noticis, brīnums, ka latvieši šeit vēl dzīvo, atzīst Juka Rislaki

Precīzākais spogulis reizēm ir skats no malas, ja tam uzstādīts pareizais asums. Somu publicists Juka Rislaki šogad izdevis pērn zīmēto karikatūru izlasi un tikko saņēmis Atzinības krustu. Intervijā viņš stāsta par to, kādu šopavasar redz Latviju un cik nozīmīgi šodienas Eiropā zināt vēsturi.

—  Lasīju, ka katra diena jums piedāvājusi pat vairākas tēmas karikatūrām.

—  Jā, Somijā karikatūristiem nav tik viegli. Es gan neesmu profesionālis. Gribēju rakstīt, bet tā kā avīzēm iet grūti, nav vietas, domāju — labā karikatūrā var pateikt tikpat daudz kā tūkstoš vārdos. Zīmēju par Jūrmalas lietām, Latvijas politiku un ekonomiku. Neesmu Latvijas pilsonis, bet man ir tiesības balsot pašvaldības vēlēšanās ,un uzskatu, ka varu teikt, ko domāju. Aizvien vairāk skatos no iekšpuses. Protams, man ir Somijas pieredze, esmu daudz strādājis ārzemēs kā žurnālists un varu salīdzināt. Varbūt tieši to es varu dot latviešiem.

Pašreizējās valdības laikā man vairs nav tik daudz ideju. Bet šogad sākšu rakstīt grāmatu par Albertu Kronenbergu. Tikko biju Amerikā, vācu materiālus jaunai grāmatai somu valodā Atombumba, Aukstais karš un Somija. Tomēr vēl vajadzētu uzzīmēt ko par pašvaldību un eiroparlamenta vēlēšanām. Esmu drusku bēdīgs, ka latviešus tās neinteresē. Ievēlēs Ždanoku un Rubiku, varbūt vēl kādu, un ja pašiem latviešiem neinteresē, kas tur būs — Latvijas ienaidnieki vai draugi — tad neko nevar darīt.

—  Tas ir nogurums, nacionālā īpatnība vai politiskās dzīves pieredzes trūkums?

—  Jāsaka, latvieši ir pasīvi un ļoti mierīgi. Šeit nav demonstrāciju, nav NVO. Lasīju interviju ar Šimku. Viņš teica, ka Latvijas tauta nav dzīvotspējīga. Taču tā nav! Ja paskatāmies, kas te, Baltijā, ir noticis, brīnums, ka latvieši šeit vēl dzīvo, ka valoda dzīva. Tāpēc man ir ticība, ka arī nākotnē dzīvos.

Arī Somijā bija karš, simtiem tūkstoši somu emigrēja. Pēdējā karā nomira gandrīz simts tūkstoši somu, tomēr tagad mūsu zemē dzīvo 5,3 miljoni cilvēku, gandrīz divreiz vairāk nekā XIX gadsimta beigās. Bet kā somam man diemžēl jāteic, ka latvieši no Īrijas gan nekad neatgriezīsies. Pirms četrdesmit gadiem tūkstošiem somu emigrēja uz Zviedriju. Strādāt, jo Somijā bija grūti laiki. Gandrīz neviens neatgriezās.

—  Ja runājam par Latviju un Somiju, kur saskatāt līdzības, kur — atšķirības?

—  Kara laikā Somijas situācija bija cita. Somiju bija vieglāk aizstāvēt — mums bija lielāka, stiprāka armija, bija demokrātija un visa tauta bija gatava cīnīties. Bet ir arī daudz kopīga. Piemēram, tas, ka mums ļoti nozīmīga valoda un literatūra. Un daba. Ja vajag, esam karavīri, bet principā esam miermīlīgi. Es vēl tagad ticu, ka latvieši ir kultūras tauta, kaut zinu, ka šeit politiķi lepojas ar to, ka nelasa grāmatas. Un arī par preses likteni esmu bēdīgs. Žurnālisti šeit saka — pēc pāris gadiem Latvijā vairs nebūs drukāto avīžu, tikai internets. Tas nav demokrātiski. Visiem latviešiem nekad nebūs iespējams lasīt avīzes internetā. Un kurš maksās žurnālistiem? Avīzes pašas rok sev kapu.

—  Kādām, pēc jūsu domām, vajadzētu būt Latvijas avīzēm?

—  Ideāli būtu, ja avīzes vairāk rakstītu par ārzemēm. Jums gandrīz nav korespondentu ārzemēs, varbūt tāpēc latvieši īsti nesaprot, ko dara Eiropas Savienība. Par Krieviju jums vajadzētu daudz vairāk rakstīt, arī par citām zemēm. Vajadzīgi ne tikai tūristu raksti par to, kā spīd saule, ka viss kārtībā. Tā nav īstenība. Un vismaz dažiem žurnālistiem vajag daudz vairāk laika pētīt lietas. Tā kā, piemēram, televīzijā Nekā personīga. Vairāk vajadzētu rakstīt par ekonomiku. Ja nelasa Dienas Biznesu, nepietiek.

—  Vai no tā, ko raksta dienas prese, var spriest par to, ko lasītājs vēlas, kāds tas ir?

—  Visur pasaulē cilvēki grib vieglumu. Bet ir arī daļa lasītāju, kas grib nopietni zināt, kas notiek sabiedrībā. Vajag domāt arī par viņiem. Diena, manuprāt, ir šeit labākā avīze. Nupat biju Amerikā, tikos ar ārlatviešiem un vienmēr teicu — ja gribat zināt, kas notiek Latvijā, lasiet Dienas komentārus. Ārlatviešiem ļoti interesē viss, kas Latvijā notiek, bet viņi arī daudz ko nesaprot. Piemēram, viņi daudz runā par to, cik šausmīgas lietas krievi darījuši Latvijai. Piedodiet, bet cik krievu ministru ir bijis Latvijas valdībā kopš 1991.gada? Latvieši paši ir spējīgi izjaukt lietas.

—  Cik aktuāla krievu kā iekšējo ienaidnieku mitoloģija pašlaik ir Latvijā?

—  Nerunāju par krieviem kā par ienaidniekiem principā, bet daži krievi tādi ir. Man bail, ka tieši viņi būs Eiropas parlamentā. Zinu, ka krievu vidū ir daudz Latvijas patriotu. Bet kad 9.maijā pie mums bija igauņu draugi, viņiem mute palika vaļā, redzot, cik daudz krievu Uzvaras laukumā. Varbūt tas nav nekas slikts — latviešiem ir savi Dziesmu svētki, lai krieviem arī vienreiz gadā būtu savi svētki. Bet tā dubultmorāle! Kad latviešu veterāni 16.martā iet pa Rīgu, attieksme ir ļoti negatīva. Kad 9.maijā maršē cilvēki ar Krievijas karogiem, cilvēkiem tas neliekas nekas īpašs. Tāpēc es rakstīju Maldināšanu: Latvijas gadījumu.

—  Pie kāda secinājuma attiecībā uz minoritāšu jautājumiem nonācāt?

—  Atkal gribu runāt par Somiju. Mums bija ļoti stipra komunistiskā partija, vēl 50.gados, bet somi viņus prata integrēt — deva viņiem atbildību, valdībā bija komunistu ministri... Un viņi vairs nebija revolucionāri. Tieši otrādi — beigās viņi bija par Somijas neatkarību. Varbūt ko tādu vajadzētu arī šeit. Latvieši ir daļēji vainīgi, ka minoritātes nav integrējuši, bet tās arī dzīvo citā realitātē — lasa Krievijas presi, skatās krievu televīziju.

—  Kā šo plaisu pārvarēt?

—  Vajag mierīgi gaidīt. Cerēt, ka jaunā paaudze būs citāda, ka latviešu skolās skolotāji varēs paskaidrot, kāda ir vēsture. Vēsturi vajag zināt. Vajaga labas vēstures grāmatas, arī tādas grāmatas, ko jaunatne varētu lasīt. Un nevis tikai par Latvijas vēsturi, bet Latviju Eiropā. Varbūt latvieši vēl īsti nesaprot, ka Latvijas liktenis vienmēr bijis atkarīgs no citām Eiropas valstīm. Mīti ir, un ļoti dzīvotspējīgi. Bet varbūt tos arī vajag. Ir, piemēram, mīts par Ulmaņlaikiem, bet ja tā nebūtu, varbūt latvieši būtu gājuši bojā. Bija tik grūti laiki, ka latviešiem šo mītu vajadzēja.

Starp citu, vajag lasīt manu grāmatu. Ir nodoms to tulkot arī krievu valodā. Politiķiem nepatīk tas, ko rakstu par Latvijas politiku, ka rakstu ne tikai "viss ir kārtībā, latvieši ir gudri, bet citi — muļķi".

—  Kā latvieši paši uz sevi skatās?

—  Ir minoritātes komplekss. Somiem arī bija, īpaši pirms Nokia — ka mēs esam maza tauta, kas neko nevar. Tagad, izrādās, tomēr var. Tāpēc varbūt arī katrs sēž mājās un gaida, kaut varētu iet, piemēram, NVO. Man daudzi cilvēki saka — burvīgi, jūs tik aktīvi aizstāvat Jūrmalu. Bet nākt līdzi? Nē, ko nu mēs.

Varbūt tas ir padomju mantojums, bet latvieši tik daudzreiz vīlušies, arī tagad Latvijas laikā. Atmodas laikā bija tik daudz cerību, tad privatizācija, sliktas valdības, negodīgi politiķi, un varbūt ir normāli, ka cilvēki domā — vienalga, par ko balso, būs sliktāk. Ja lietas nemainīsies, nezinu, vai cilvēkiem vēl ilgi būs spēka cīnīties.

—  Vai jūs redzat potenciālu pārmaiņām?

—  Dažas jaunas partijas. Jaunais laiks ir populārs. Bet, piedodiet, zaļie zemnieki... Kā viņi gadiem ilgi var piedāvāt premjeru, kas apsūdzēts nopietnās krimināllietās? Kur vēl Eiropā varētu kaut kas tāds notikt? Varbūt Itālijā.

—  Viens no pamatojumiem ir — lai zog, vismaz dara to atklāti un arī strādā.

—  Jā, daži cilvēki ir gatavi balsot par tiem, kas zog, ja viņi nezog tikai sev, bet dod ko citiem arī.

—  Vai modernajā politikā, ņemot vērā reālo, ne ideālo situāciju, var piemērot morāles kritērijus? Kur ir robeža, kad sākas kompromiss?

—  Protams, vajadzētu būt pilnīgi skaidram, kas ir morāle, ētika, kur ir robeža. Bet kad vadošie cilvēki rāda, ka viņiem vienalga, cilvēki sāk domāt, ka viņiem arī vienalga. Kāpēc cilvēki ir vīlušies? Pirms katrām vēlēšanām dzimst jauna partija, cilvēkiem ir lielas cerības, tomēr nekas nemainās. Šeit ir ļoti lielas svārstības politikā. Igaunijā, piemēram, par jaunu partiju var nobalsot ceturtdaļa iedzīvotāju. Somijā, ja mainās 1%, tā ir ziņa.

—  Kā jūs to skaidrojat?

—  Partiju sistēma vēl veidojas. Jums vajadzētu īstu sociāldemokrātisku partiju. Vajadzētu godīgu, nepopulistisku kreiso partiju. Ir daudz mazo partiju, kas nekā neatšķiras. Biznesmeņiem ir ļoti liela ietekme. Kamēr būs LTV un Diena, neesmu īpaši satraukts. Bet mierīgs es būšu, kad Šlesers sapratīs, kas ir vārda brīvība, ko presei vajadzētu darīt normālā sabiedrībā.

—  Ko presei vajadzētu darīt? Ir nemitīgas diskusijas, ka presei nevajadzētu tiražēt negatīvas ziņas.

—  Daži cilvēki negrib vairs lasīt avīzes, tā ir. Jā, ir daudz negatīvu ziņu, bet tā nav jūsu vaina. Šeit ir objektīvi daudz vairāk skandālu nekā Ziemeļzemēs.

—  Vai redzat ceļu, kā integrācija Latvijā varētu notikt nevis uz papīra, bet pēc būtības?

—  Vispirms vajadzētu darba vietas. Ja krieviem arī neatkarības sākumā būtu bijušas darba vietas, kas viņus būtu integrējušas... Bet tās tika iznīcinātas. Vajag labus skolotājus, lai minoritātes mācītos latviešu valodā. Un vajag mierīgi gaidīt, dot Latvijas krieviem tādus dzīves apstākļus, ka viņi negrib braukt uz Krieviju un negrib dzirdēt to, ko viņiem saka krievu propaganda. Daudzi jau tagad saprot, ka labāk ir šeit.

Somijā mums vēl nav tādas problēmas. Mums ir 50 tūkstoši krievu, un viņi vēl nerunā, ka Somijā krievu valodu vajadzētu kā nacionālo, bet, šķiet, tāpēc, ka viņiem ir labas darba vietas.

—  Divkopienu valsts veidojas arī emocionālā līmenī.

—  Jā, sākumā man bija ilūzijas, ka šeit ir mierīgi, ka viss ir labi. Bet tagad es saprotu, kas ir bailes. Var notikt tas, kas Tallinā notika pirms diviem gadiem. Nezinu, varbūt cerība ir jaunā paaudze, kuri laikam jau runā labāk latviski un kuriem nav tādas vēsturiskās nastas. Viņi neko nezina par kara laikiem.

—  Man radies iespaids, ka krievu jaunieši par kara laikiem zina daudz vairāk nekā latviešu jaunieši. Viņiem tiek uzturēta vēstures saite.

—  Jā, ģimenēs un arī televīzijā. Tik ilgi, kamēr viņi dzīvo tādā mediju vidē, varbūt nav cerību. Un es ļoti labi saprotu — ja vectēvs, vectēva tēvs ir bijis karā, viņi īsti nevar... Viņiem grūti domāt citādi. Nezinu, ko patriotiskās latviešu ģimenes stāsta bērniem. Varbūt neko. Daudzi latvieši man ir teikuši, ka manā grāmatā bija daudz jauna, lietas, ko viņi vispār nezināja. Latviešiem vajadzētu labāk zināt savu vēsturi.

—  Jūs runājāt par Latviju kā kultūras tautu.

—  Pagaidām. Tas, kas tagad notiek ar bibliotēkām, grāmatām, presi... Somijā Eiropas Savienības laikā literatūrai ir daudz vairāk naudas, daudz vairāk tulko Somijas literatūru svešvalodās. Mūsu valodas, arī latviešu, taču ir oficiālās ES valodas. Tas ir nopietni, jo ES nav tikai ekonomika, bet arī kultūra.

—  Daļa latviešu skatās uz Eiropas Savienību kā uz visa sliktā cēloni. Pastāv priekšstats, ka ES apdraud latviešu kultūru. Kāpēc?

—  Somijā ir politiskā partija, kuras sauklis ir — viss, kas ir slikti, nāk no Eiropas. Viņus atbalsta aizvien vairāk, kaut vairākums somu tomēr saprot, ka mūsu lauksaimniecībai, ceļu būvei būs nauda no Eiropas. Somi maksā ES vairāk nekā dabū, bet latvieši dabūs vairāk nekā maksā — to vajadzētu saprast.

—  Kas jebkuras kultūras izdzīvošanai ir svarīgi globalizācijas apstākļos?

—  Daudzām mazām tautām Eiropā tagad iet ļoti labi, arī kulturāli. Varbūt arī ES dēļ — kataloņi, baski, sāmi... Ir mazu tautu atmodas laiks, patriotisma laiks. Nebūs vienas kopējas Eiropas, bet Eiropa ar daudzām mazām tautām un valodām. Latvijai arī būs nākotne, un latviešu valodai. Vienā nozīmē globalizācija, protams, pastāv — ekonomikā. Bet tas nenozīmē, ka mēs visi būsim vienādi, līdzīgi. Ietekmes, protams, vajag, neviens nevar dzīvot tikai savā pasaulē. Arī latviešiem vajadzētu vairāk ieklausīties tajā, ko domā eiropieši. Ja, runājot ar latviešu politiķiem, somu politiķis dzird, ka lielākais drauds Latvijai ir homoseksuālisti un sorosieši, viņš domā — vai kāda skrūvīte nav izskrūvējusies? Bet tā latvieši runā.

—  Cik lokani domāšanā latvieši ir?

—  Vēsture ir laba mācība. Latvijas vēsturē ir tik daudz noticis, jūs esat mainījuši domāšanu vairākas reizes. Latvieši ir uzmanīgi, konservatīvi, piemēram, salīdzinot ar somiem, kuri vienmēr ir sajūsmā par jauno, kas ienāk no rietumiem. Latviešu domāšana nemainās tik ātri. Bet jo vairāk latvieši brauc pa pasauli, redz, kas notiek pasaulē, domāju būs jauna paaudze, kas domās citādi. Vai tas ir vienmēr labi, nezinu, jo pats esmu tradicionāls.

***

Juka Rislaki

Somu žurnālists un publicists.

Grāmatu Maldināšana: Latvijas gadījums, Kur beidzas varavīksne. Krišjānis Berķis un Hilma Lehtonena, Pingvīnu un kvaukšķu rokasgrāmata, Ar pedāli grīdā, Kluso slēpotāju zeme Somija autors

 

LU nākamajiem studentiem samazina studiju maksu vidēji par 130 latiem

Diena  05/19/09    Lai pēc iespējas plašākam studēt gribētāju lokam dotu iespēju iegūt izcilu un zinātnē balstītu augstāko izglītību, Latvijas Universitāte (LU) savā jubilejas gadā nolēmusi samazināt studiju maksas studentiem, kas mācības LU uzsāks šā gada 1.septembrī. Turklāt šāda studiju maksa saglabāsies un paliks nemainīga visu studiju laiku.

Vidējais LU studiju maksas samazinājums ir aptuveni 130 Ls vienā studiju programmā vienam studiju gadam. Vidēji studiju maksa bakalaura studiju programmā būs 1300 Ls gadā, bet maģistra studiju programmā - 1500 Ls gadā (šī gada LU bakalaura programmu absolventiem - 1150 Ls gadā). 

"Par godu LU 90 gadu jubilejai, papildu aptuveni 215 ikgadējām stipendijām šogad tiks pasniegtas arī 90 sociālās "Ceļamaizes" stipendijas, kas paredzētas jauniem un talantīgiem jauniešiem no maznodrošinātām ģimenēm. Vienlaikus LU ir pieņēmusi vienotu lēmumu samazināt arī studiju maksu, lai iespēja studēt un iegūt kvalitatīvu augstāko izglītību būtu pieejama plašākam cilvēku lokam," lēmuma pieņemšanu pamato LU rektors prof. Mārcis Auziņš.

LU ir vienīgā klasiskā tipa universitāte Latvijā, kas piedāvā visplašāko studiju programmu klāstu, aptverot gan dabaszinātnes, medicīnu, sociālās un humanitārās zinātnes, turklāt studiju kursu un programmu piedāvājums ar katru gadu tiek papildināts. Kopā ar visiem zinātniskajiem institūtiem LU ir ne tikai Latvijas lielākā izglītības, bet arī pētniecības iestāde.

"Pirms 90 gadiem Latvijas Universitāte kļuva par Latvijas intelektuālās dzīves centru, ieliekot stingrus pamatus mūsu valsts augstākās izglītības un zinātnes tradīcijām. Arī tagad, gandrīz pēc gadsimta, Universitātes galvenā misija nav būtiski mainījusies, tā joprojām ir un paliek - zinātnē balstīta, mūsdienīga un Eiropā konkurētspējīga augstākā izglītība," uzsver M.Auziņš.

 

Darbu varētu zaudēt līdz 10 000 pedagogu

LETA  05/20/09    Ja piepildīsies dramatiskākās prognozes par finansējuma samazinājumu izglītības nozarē un tiks palielināta pedagogu darba slodze, darbu var zaudēt līdz 10 000 pedagogu, šodien Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes sēdē sacīja Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretārs Mareks Gruškevics.

Sēdes dalībniekiem viņš uzsvēra, ka joprojām nav rasts kompromiss ar Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrību (LIZDA) par to, kā īstenot 25 miljonu latu samazinājumu pedagogu algām, un tiek apspriests variants par lineāru algas samazinājumu visiem par 20% vai arī pedagogu darba likmes palielināšanu no 21 līdz 27 kontaktstundām nedēļā.

Savukārt izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe (ZZS) uzsver, ka "Gruškevica sniegtā informācija neatbilst patiesībai, nav balstīta uz argumentētiem aprēķiniem, tā vairo sociālo spriedzi sabiedrībā un mācību gada noslēgumā maldina skolotājus".

Koķe akcentēja, ka, veidojot šī gada budžeta grozījumus, viņai izdevies panākt, ka Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM) līdzekļu samazinājums ir par desmit miljoniem latu mazāks, nekā iepriekš bija plānots. Tas dodot iespēju skolotāju darba samaksu saglabāt līdzšinējā apmērā līdz pat 2009.gada 1.septembrim, un skolotāji, dodoties atvaļinājumā, saņems to naudu, kas iepriekš plānota.

Pēc Gruškevica sacītā, ministrija tiecas atbalstīt otro variantu, norādot, ka lineāras algu samazināšanas gadījumā pastāv draudi, ka izglītības sistēmu pametīs labākie darbinieki, taču otro variantu asi kritizē arodbiedrība, norādot, ka neatbalsta skolotāju darba apstākļu pasliktināšanos komplektā vēl ar darba samaksas samazināšanu.

Kā liecina LIZDA aprēķini, ja pedagogu slodze tiks palielināta līdz 27 kontaktstundām, darbu var zaudēt 11 692 vispārizglītojošo skolu pedagogi, bet kopā ar profesionālo un interešu izglītības iestāžu darbiniekiem to skaits var sasniegt 13 692. Papildus tam skolotāju darba samaksa samazinātos par 22,8%-25%, bet nedēļā būtu jāstrādā 51 astronomiskā stunda līdzšinējo 40 vietā.

Sēdes laikā LIZDA priekšsēdētājas vietnieks Jānis Krastiņš norādīja, ka arodbiedrība varētu piekrist pedagogu darba likmes palielināšanai ne vairāk kā līdz 24 kontaktstundām nedēļā, noslēdzot ar valdību līgumu par šīs likmes pakāpenisku atgriešanu iepriekšējā līmenī pēc ekonomiskās krīzes beigām.

Līgums ar valdību būtu jāslēdz arī par to, ka pedagogu darba samaksas paaugstināšanas programma netiek atcelta, bet apturēta uz krīzes laiku, kā arī par sadarbības nosacījumiem ar valdību un IZM.

Nākampirmdien, 25.maijā, paredzēta kārtējā arodbiedrības tikšanās ar ministrijas pārstāvjiem, kuras laikā ar jau konkrētiem aprēķiniem abas puses mēģinās rast kompromisu par piemērotāko variantu pedagogu darba algas fonda samazināšanai.

 

Ministre: Gruškevics maldina skolotājus

Diena  , BNS  05/20/09    Izglītības ministre Tatjana Koķe (ZZS) paziņojusi, ka viņas vadītās ministrijas valsts sekretārs Mareks Gruškevics (TP) maldina sabiedrību. Viņš trešdien paziņoja, ka strukturālo reformu rezultātā darbu varētu zaudēt pat trešā daļa jeb 10 tūkstoši skolotāju.

"Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra Mareka Gruškeviča publiski paustā informācija, ka darbu varētu zaudēt 10 000 skolotāju, neatbilst patiesībai, nav balstīta uz argumentētiem aprēķiniem. Vienlaikus šāda rīcība vairo sociālo spriedzi sabiedrībā un mācību gada noslēgumā maldina skolotājus," paziņojumā komentējusi T.Koķe. Ministre uzsvērusi, ka skolotāju darba samaksa tiks saglabāta līdzšinējā apmērā līdz pat 2009.gada 1.septembrim, un skolotāji, dodoties atvaļinājumā, saņems to naudu, kas iepriekš plānota. Ministre nav precizējusi skolotāju skaitu, kurus nākamajā mācību gadā varētu atbrīvot no darba. Iepriekš viņa ir izteikusies, ka "varētu teikt paldies" skolotājiem pensijas vecumā.

Patlaban Latvijā ir aptuveni 30 tūkstoši pedagogu un darbu varētu zaudēt 10 tūkstoši, trešdien žurnālistiem teica M.Gruškevics. Desmit tūkstoši skolotāju darbu zaudētu skarbākajā reformu īstenošanas un izdevumu samazināšanas variantā, viņš paskaidroja.

Valsts sekretārs stāstīja, ka budžeta izdevumu samazināšana paredz arī par 25 miljoniem latu samazināt izdevumus pedagogu atalgojumam. Ministrija pašlaik piedāvā divus variantus, kā samazināt skolotāju algas. Pirmais variants paredz par 20% samazināt algas visiem skolotājiem vienādi. Gruškevics gan klāstīja, ka ministrija šādu variantu neatbalsta, jo tas nozīmētu, ka darbu skolā varētu pamest labākie speciālisti. Savukārt otrs variants paredz palielināt slodzes apmēru pedagogiem no 21 kontaktstundas līdz 27.

Piektdien Izglītības un zinātnes ministrijas speciālisti tiksies ar arodbiedrību pārstāvjiem, lai vienotos par kādu no šiem variantiem.

Latvijā patlaban ir 351 vispārizglītojošā skola, kurā skolēnu skaits ir zem simts.

Sākotnēji izglītības un zinātnes ministre T.Koķe norādīja, ka darbu varētu zaudēt aptuveni 4000 pedagogu, vēlāk šis skaitlis palielinājās - IZM valsts sekretārs prognozēja, ka pārmaiņu dēļ darbs būs jāzaudē apmēram sešiem tūkstošiem skolotāju. Savukārt Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības rīcībā bija nonākušas ziņas par 14,5 tūkstošiem pedagogu. Ministre šo informāciju noliedza.

 

Koķe izvairīga par Gruškevica izteikumu vērtēšanu

LETA  05/21/09    Neraugoties uz aso kritiku, ko izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe (ZZS) vakar veltīja Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) valsts sekretāra Mareka Gruškevica paziņojumam, ka darbu varētu zaudēt līdz 10 000 skolotāju, šodien ministres padomniece Agnese Korbe nekonkretizēja, vai Koķe gatavojas arī tālāk vērtēt Gruškevica izteikumus.

Trešdien Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes sēdē IZM valsts sekretārs paziņoja, ka gadījumā, ja piepildīsies dramatiskākās prognozes par finansējuma samazinājumu izglītības nozarē un tiks palielināta pedagogu darba slodze, darbu var zaudēt līdz 10 000 pedagogu.

Vēlāk vakarā Koķe paziņoja, ka kategoriski norobežojas no valsts sekretāra izteikuma un viņa paustā informācija "neatbilst patiesībai, nav balstīta uz argumentētiem aprēķiniem, vairo sociālo spriedzi sabiedrībā un mācību gada noslēgumā maldina skolotājus".

Koķes padomniece ceturtdien norādīja, ka konkrēti lēmumi par turpmāko rīcību šajā lietā vēl nav pieņemti, ņemot vērā to, ka informācija parādījusies tikai vakar vakarā.

Tikmēr IZM valsts sekretārs, atbildot uz ministres pārmetumu par to, ka viņa sniegtā informācija neatbilst patiesībai un nav balstīta argumentētos aprēķinos, sacīja, ka vakar minētie skaitļi tika prezentēti gan no ministrijas, gan arodbiedrības puses un šie skaitļi nav atšķīrušies. "Tā ir matemātika, to varu teikt," piebilda Gruškevics.

Arī Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētājas vietnieks Jānis Krastiņš atzina, ka vakar Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes sēdē nosauktie skaitļi nav bijis īpašs pārsteigums, jo arī arodbiedrības aprēķini liecina, ka, palielinot pedagogu darba likmes, darbu var zaudēt ap 11 700 vispārizglītojošo skolu pedagogi un 13 700 skolotāji kopumā.

Pēc arodbiedrības aprēķiniem, skolotāju skaits par 2000 saruks vien uz bērnu skaita samazināšanās rēķina, bet pāriešana no 21 un 27 kontaktstundām nozīmētu, ka par 28% jāsamazinās pedagogu skaitam, līdz ar to skolotāju skaits tiks samazināts par 13 700. Tie gan ir tikai teorētiski aprēķini, kas ir spēkā pie nosacījuma, ka skolās tiek atstāti tikai skolotāji, kas strādā uz pilnu slodzi.

Tomēr arodbiedrība kategoriski iebilst šādam scenārijam, kā kompromisa variantu piedāvājot pedagogu darba likmes palielināšanu ne vairāk kā līdz 24 kontaktstundām nedēļā, noslēdzot ar valdību līgumu par šīs likmes pakāpenisku atgriešanu iepriekšējā līmenī pēc ekonomiskās krīzes beigām.

 

ZZS grib Gruškevica atbrīvošanu no amata

Liene Barisa,  NRA  05/23/09    Izglītības ministres Tatjanas Koķes pārstāvētā Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) koalīcijā uzstās, lai Izglītības ministrijas valsts sekretāru, Tautas partijas biedru Mareku Gruškevicu atbrīvotu no amata.

"Mēs gribam, lai tiktu nomainīts valsts sekretārs Izglītības ministrijā," to apliecinot, sarunā ar Neatkarīgo neslēpa ZZS Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis, atzīstot, ka šī pozīcija šonedēļ darīta zināma arī M. Gruškevica partijai. Tautas partijā gan norāda – pašreizējais valsts sekretārs ir profesionāls ierēdnis, tāpēc piekāpties zaļo zemnieku prasībai uzreiz nedomā, tomēr arī uz kara takas tagad nekāpšot.

To, ka ZZS nav mierā, jo Izglītības un zinātnes ministrijā rosās Tautas partijas salikti cilvēki, neraugoties uz to, ka formāli politiskās atbildības portfelis ir zaļajiem zemniekiem, šā politiskā spēka pārstāvji likuši manīt jau sen. Signālus, ka ilgi tā nevarēs, no saviem partneriem koalīcijā bija saņēmusi arī Tautas partija, tomēr konkrēti soļi nesekoja. Taču, kad pretēji ministres klusēšanai M. Gruškevics paziņoja par iespējamo 10 000 skolotāju atlaišanu, vadzis esot lūzis. A. Brigmanis atzina, ka līdz šim ZZS bijuši "ļoti toleranti pret politisko valsts sekretāru Mareku Gruškevicu" un pret viņa pozicionēšanos ministrijā, taču nu pietiekot. "Kad ir izdevīgi aizbraukt uz Helifeksu hokeju paskatīties, Zemnieku savienības ministrei Koķei ir viņš jāpiesedz, kad jārunā par dārgiem sieriem un zemenēm, publiski atkal ministrei par to jārunā, kad ministre prasa [Gruškevicam] parādīt konkrētus līgumus ar Grūtupa firmu, par kuriem kaut kas ir rakstīts Valsts kontroles ziņojumā, un kad tos nenes pat pēc rakstiska rīkojuma... Un tad vēl iet publiskajā telpā stāstīt par 10 000 skolotāju, kas jāatlaiž, kam apakšā nav absolūti nekāda seguma..." nostāju pamatoja A. Brigmanis. Lai gan ZZS ar tautpartijiešiem jau sen cīkstējušies ap izglītības jomu, viņš gan arī uzsvēra, ka šoreiz tā nav vēršanās pret koalīcijas partneri Tautas partiju, bet gan pret konkrēto amatpersonu.

"Es nezinu, vai tur ir daudz tāda līmeņa cilvēku, kas to izglītības laukumu tomēr saprot," par M. Gruškevica nomaiņu gan izteicās Tautas partijas politiķis Māris Kučinskis. Tomēr uz konfrontāciju Tautas partija šobrīd nedomājot iziet, jo, pēc M. Kučinska teiktā, vismaz līdz budžeta pieņemšanai konflikti jānoliek malā. "Starp citu, mēs pašlaik ļoti daudz konfliktu vai nepatiku esam jau norijuši, pakārtojuši tam, kas jāizdara," viņš piebilda.

Pēc politiķa domām, zemnieku reakcija lielā mērā skaidrojama ar to, ka valsts sekretārs vien izjaucis šā politiskā spēka plānus – līdz vēlēšanām par skarbajiem lēmumiem klusēt. "Tuvojas ārkārtīgi saspringts periods, jāpieņem budžets, un žēl, ka izglītības ministres emocijas ir ņēmušas virsroku," viņš sacīja. Tāpēc Tautas partija pirmdien koalīcijas padomē aicināšot zaļos zemniekus vismaz līdz budžeta pieņemšanai konfliktus nolikt malā. Turklāt valsts sekretāra atstādināšanai ir nepieciešams Ministru kabineta lēmums, tāpēc lielā mērā svarīga būšot arī premjera Valda Dombrovska nostāja.

Jāpiebilst, ka M. Gruškevics Izglītības un zinātnes ministrijā strādā jau kopš 2000. gada, kad vēl Tautas partijas ministra Kārļa Greiškalna laikā viņu 21 gada vecumā iecēla par Finanšu un ekonomikas departamenta vadītāja vietas izpildītāju. Bet valsts sekretāra amatā viņu apstiprināja 2006. gadā.

 

Komentārs: Kāpēc aste luncina suni?

Baiba Lulle,  NRA  05/23/09    Jau vairāk nekā gadu sabiedrībai ir iespēja vērot izglītības un zinātnes ministres Tatjanas Koķes (ZZS) un ministrijas valsts sekretāra, Tautas partijas dibinātāja Mareka Gruškevica attiecību šovu.

Abu konflikti un publiski paustie atšķirīgie paziņojumi par nozari liek uzdot jautājumus: vai aste luncina suni vai otrādi? Kas patiesībā vada ministriju? Kas pat šajā lielajā tīrīšanas laikā ļauj ierēdnim justies tik visvarenam, kas viņš var pat publiski paņirgāties par ministri? Kādās shēmās un ar kādu aizmuguri viņš iesaistīts, ka ir tik neizkustināms? Cik spējīga tikt galā ar gaidāmajām reformām un problēmām izglītībā ir ministre, ja tā nespēj tikt galā ar vienu savas padotības ierēdni? Lielu publisko rezonansi nupat radīja Gruškevica izteikumi par to, ka, samazinoties finansējumam nozarē, darbu varētu zaudēt līdz 10 000 pedagogu. Pēc neatlaidīgas vajāšanas no mediju puses Koķe reaģēja ar sašutumu un virkni muļķīgu postulātu: viņa no Gruškevica izteikumiem norobežojoties, viņam vairs neuzticoties, viņš musinot un maldinot sabiedrību, tādu datu nemaz neesot, reformējot sistēmu, varot atlaist un varot neatlaist...

Interesanti, ka ministre nosauca skaitli – 2000 skolotāju, par kuru darba zaudēšanu esot "objektīvs pamats" runāt, lai gan jau pirms apmēram mēneša ministre pati runāja par 2000 līdz 4000 pedagogiem, kas darbu varētu zaudēt no septembra. Un atkal – trīs dienas vēlāk M. Gruškevics jau runāja par apmēram 6000 pedagogiem!

Un tālāk kā vairāksolīšanā – ministre rakstījusi Repšem par 8000 – 9000, Gruškevics arodbiedrībām teicis par 10 000... Kur pastāvīgi rodas šī starpība? Kāpēc divas augstākās ministrijas amatpersonas tā mētājas ar skaitļiem, ar tūkstošiem cilvēku? Valsts sekretāram ir detalizētāka informācija, ko ministrei bail skaļi pateikt? Vai varbūt valsts sekretārs šādi cenšas iegriezt ZZS vēlēšanās? Bet varbūt tieši otrādi – Gruškevics speciāli tiek laists pa priekšu ar ložmetēju, lai pēc tam ministre var iznākt ar dāvanām tautai, ka nemaz tik traki nav? Lai vai kā, nenoliedzami šī ir spēle uz plašāku publiku, par ko liecina tas, ka šaurākā lokā, nozarei Gruškevica nosauktie skaitļi nav pārsteigums. Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības aprēķini liecinot, ka, palielinot pedagogu darba likmes, darbu teorētiski var zaudēt ap 13 700 skolotāju kopumā.

Tā vietā, lai pēc abu izgāšanās ministre un ierēdnis vienotos par publiskojamo informāciju, riņķa dancis turpinās, un Gruškevics ar ironisku piebildi par ministres aizliegumu viņam komentēt šo un citus politiskus jautājumus vēlreiz būtībā apstiprina iepriekš teikto, tikai to pārfrāzējot: tā esot matemātika, un viņš būtu laimīgākais cilvēks, ja viņa prognozes nepiepildītos.

Līdzīgi gadu mijā ministre sašuta par Gruškevica izteikumiem par vairāk nekā 150 skolu potenciālu slēgšanu. Intervijā Neatkarīgajai ministre izteikumus komentēja šādi: "Brīnos par to bezatbildību, ka var atļauties kaut ko tādu pateikt. Pat ja tāds skolu skaits varbūt būs jāslēdz, tas droši vien notiks 20 gados, nevis vienā." Uz jautājumu, ko tad viņa darīs ar bezatbildīgo Gruškevicu, ministre atbildēja: "Neko. Lai dzīvo, strādā un mācās! Vai tad viņam kaut kas draud? Lai strādā, tagad ir izaicinājums ne pa jokam! Lai seko visām finanšu plūsmām mūsu daudzajās padotības iestādēs!" Tagad Valsts kontrole atklājusi, ka, "sekojot finanšu plūsmām", IZM pērn nelietderīgi izlietoti vismaz 167 264 lati, tostarp vasarā pirkti nu jau izslavētie ķirši par 11 latiem kilogramā. Ministre jau norādījusi uz valsts sekretāra atbildību, esot sākta ziņu izvērtēšana.

Bet par to, ka Gruškevicam varētu nākties atbildēt ar amata zaudēšanu, liek šaubīties ministres līdzšinējais maigums pret savu padoto. Ignorējot ministres liegumu doties uz pasaules hokeja čempionātu Helifeksā, Gruškevics turp tomēr devās, turklāt paķerot līdzi arī vēl savu čomu no TP – Oskaru Balodi. Sākotnēji Valsts civildienesta pārvalde Gruškevicu atzina par sodāmu saistībā ar rīkojuma nepildīšanu, savukārt vēlāk viedokli mainīja un komandējumu attaisnoja. To, ka valsts sekretāri apriori nav juridiski neizkustināmi, neaizskarami bastioni, skaidri parādījusi iekšlietu ministre Linda Mūrniece. Acīmredzot ir citi balsti un iemesli, kāpēc ministre ļauj sevi tā pazemot.

 

Durvis ver Sēlpils dainu skapis

Daiga Kalniņa,  NRA  05/23/09    Mazo pagastu gaidāmā iekļaušana lielākos novados, līdz ar to daudzu pagastu nosaukumu izzušana no administratīvi teritoriālās kartes dažviet dod spītīgu apdalīto pagastu iedzīvotāju pretsparu, radot jaunas lokālpatriotisma aktivitātes.

Viena no tām – Sēlpils dainu skapja izveidošana un atvēršana, kas nule kā notika Jēkabpils rajona Sēlpils pagasta Boļānos Latvijas Kultūras akadēmijas tradicionālās dziedāšanas grupas Saucējas un dziedātāju no Jēkabpils skandētu Sēlijas pavasara rotāšanas dziesmu pavadījumā.

Latvija, bet jo īpaši Sēlpils, kļuvusi par vēl vienu kultūrvēsturisku un tūrisma objektu bagātāka. Krišjāņa Barona Dainu skapis kopš 2001. gada 4. septembra kļuvis par pasaules kultūras sastāvdaļu, šajā datumā ierakstīts UNESCO Pasaules atmiņas (Memory of the World) sarakstā, un plašāks ļaužu loks to aplūko visbiežāk virtuāli, bet Sēlpils dainu skapis, stāstot par folkloras mantojumu, bet jo īpaši par Sēlpils devumu tradicionālajā kultūrā, šovasar stāvēs Sēlpils Boļānu sētas pagalmā zem speciāli tam gatavota jumtiņa. Skapis būs pieejams ikvienam Latvijas novadu apceļotājam un izzinātājam.

Kā Neatkarīgajai pastāstīja Boļānu saimniece Maija Daina Paegle, bijusi vēlme kompensēt senās Sēlpils, kurai aizvadītajā vasarā ar plašu pasākumu virteni tika svinēta 800. gadskārta, pievienošanu Salas novadam. Pati Sēlpils dainu skapja ideja radusies viņas jaunākajam dēlam, animācijas studijas Rija animatoram Didzim Paeglim. Palīdzējusi teju visa ģimene, vecākais dēls, būdams galdnieks, izgatavojis jumtiņu, vīrs Egīls – sētiņu, bet trešais no dēliem – Uģis – kā mākslinieks nācis talkā ar tekstu atrašanu un noformēšanu.

Skapja atvēršana ziedošu ābeļdārzu vidū tika ieskandināta ar Sēlpils jeb Sēlijas rotāšanas dziesmām. Tās ar burdona daudzbalsību ir īpašas folkloras mantojumā, Jurjānu Andreja vārdiem: "[..] ir skaistākā dziedāšana, kas latviešiem ir." Pavasara ziedoņa vakaros Sēlijas rotāšana no pakalna uz pakalnu un atbalsīs skan tā, kā neskan nevienā citā gadalaikā, atzina dziedātājas.

Atverot Sēlpils dainu skapja durvis, uzzinām, ka Sēlpils vien Latvju dainām devusi 3389 tautas dziesmas. Kā atzīmē folkloriste Māra Vīksna, te dzīvojuši un dziedājuši brāļi Blaubergi, kuru vārdi tālu izskanējuši gan ar Jurjānu Andreja, gan Emiļa Melngaiļa krājumiem. 1324 folkloras vienības ir Sēlpils Gercānu mājās dzīvojušā Kārļa Brauberga teiktās, savukārt viņa brālis Pēteris Braubergs no Sēlpils Beķerāniem Latvju dainām devis 111 tautasdziesmas par ozoliem. No 50 pierakstītām melodijām 22 Kārlis Braubergs dziedājis Jurjānu Andrejam. Starp tām arī pazīstamās tautasdziesmas Es karā(i) aiziedams, Kur tu skriesi, vanadziņ(i), Upe nesa ozoliņu un citas.

Boļānos apkārtnes takās atrodami neparasti akmeņi, Mežamātes tējnīca un viens no Strūves meridiāna loka ģeodēziskajiem punktiem. Boļāni ir ne vien sertificēta bioloģiskā saimniecība, bet arī Zaubergu un Paegļu dzimtas ligzda ar bagātu mājas vēsturi, kas pamato skapja atrašanos tieši šajā sētā. Sētas saimniece Maija Daina Paegle kļuvusi gan par dzimtas vēstures pūra, gan vietējā dainu skapja atslēgu turētāju. Viņa stāsta, ka pirms diviem gadiem, mācoties Tautas mākslas centra organizētos folkloras kursos un daudz uzzinot par Sēlpils folkloras mantojumu, bijis kauns, ka zinājusi tik maz. Radusies vēlme uzzināto aktualizēt. Izgatavojusi sev Krustpils tautastērpu un cieši apņēmusies palīdzēt sagādāt tautastērpus arī visām vedeklām. Un skapis, kas uz Boļāniem ap 1920. gadu atceļojis kā M. D. Paegles vīra vecāsmātes Minnas Zolbergas pūra skapis, tagad atdzimis jaunā veidolā, kļūstot par simbolu.

Boļānu saimniece stāsta, ka daudz palīdzējuši arī Jēkabpils un Sūnu pamatskolas mazpulcēni Spodras un Volda Purviņu vadībā, kuri Sēlpils 800. jubilejas gadā un Latvijas 90. gadskārtā iesaistījušies Valsts jaunatnes iniciatīvu centra akcijā Ozolzeme Latvija un, pieminot

P. Blauberga 111 tautasdziesmas par ozoliem, Boļānos pērn izveidotā ozolu takā iestādījuši ozoliņus. Kā Neatkarīgajai bilda Spodra Purviņa, mazpulcēni ar ekoloģisko saimniecību Boļāni sadarbību turpina, īstenojot kopīgu projektu Lauku sēta ir gudra. Daudzi bērni dzīvo Jēkabpilī, tāpēc pasākumos Boļānos praksē apgūst gan lauku darbus, gan latvisko dzīvesziņu, gan novada kultūrvēsturi. Jau tagad zināms, ka Rasas dienā, 20. jūnijā, mazpulcēni palīdzēs sagatavoties līgošanai, jo gatavošanās Jāņu svinēšanai slēpj sevī šo svētku dvēseli, tie ir pat lielāki svētki nekā pati līgošana, norāda M. D. Paegle.

 

 

 

 

Citādā ziņā...

 

 

 

Latvijā viens no ātrākajiem internetiem pasaulē

LETA  05/08/09    Latvijā ir viens no ātrākajiem internetiem pasaulē, šodien raksta laikraksts "Biznes&Baltija".

Kā liecina pētījumu kompānijas "Ookla Net Metrics" dati, Latvija patlaban ieņem 6.vietu pasaulē pēc lejuplādes (download) ātruma ar 10,11 megabitiem sekundē (Mbps), kā arī 8.vietu pēc augšuplādes (upload) ātruma ar 3,86 Mbps.

"Ookla Net Metrics" pētījumā par vidējo lejuplādes un augšuplādes ātrumu internetā izveidots 15 valstu saraksts, kurās ir ātrākais internets. Kā mērījuma instruments izmantota sistēma "speedtest.net".

Vadošā valsts pēc lejuplādes ātruma ir Dienvidkoreja ar 17,83 Mbps, savukārt pēc augšuplādes ātruma - Lietuva ar 8,08 Mbps. Lietuva Latviju apsteigusi arī pēc lejuplādes ātruma, ieņemot 4.vietu ar 11,28 Mbps.

Daudzu lielītā Igaunija sarakstā nemaz nav atrodama.

Kā prognozē eksperti, jau tuvākajā laikā Latvija vēl uzlabos savas pozīcijas šajā reitingā, jo pēdējā pusgada laikā trīs lielas kompānijas sākušas ātrgaitas interneta projektus.

 

Tiesībsargs divvalodības virzienā

Ināra Mūrniece,  Latvijas Avīze    05/12/09    Tiesībsargs Romāns Apsītis parakstījis atzinumu, kurā teikts, ka vairākām valsts un pašvaldību iestādēm un dienestiem būtu jāpiešķir tiesības iedzīvotājiem sniegt informāciju "mazākumtautību valodā" un "svešvalodā", proti – krieviski.

Šādu tiesībsarga iniciatīvu negatīvi vērtē valodnieki un valodas sargi, norādot: tās ieviešana valodas situāciju stumtu divvalodības virzienā.

Tiesībsarga birojā vērsies Rīgas domes deputāts Aleksandrs Kuzmins ("PCTVL"), lūdzot izvērtēt, vai Valsts valodas likuma 21. panta pirmajā daļā un atbilstošajā Administratīvo pārkāpumu kodeksa pantā, kurā noteikts sods par attiecīgā Valodas likuma panta pārkāpumu, nav saskatāmi cilvēktiesību pārkāpumi. A. Kuzmins sūdzējies par Valsts valodas likuma pantu, kas nosaka, ka valsts un pašvaldību iestādēm, tiesām, kā arī uzņēmumiem, kur lielākā kapitāla daļa pieder valstij vai pašvaldībai, informācija sabiedrībai jāsniedz tikai valsts valodā. Šis noteikums attiecas arī uz privātām iestādēm un uzņēmumiem, kas veic noteiktas publiskas funkcijas, ja informācijas sniegšana saistīta ar šo funkciju izpildi.

Un patiesi – tiesībsargs Romāns Apsītis ja ne gluži cilvēktiesību pārkāpumus, tad vismaz "dažādas neatbilstības" arī atradis! Lai gan atzinumā secināts, ka minētā Valsts valodas likuma panta mērķis ir valsts valodas aizsardzība un tās statusa nodrošināšana, tiek uzsvērts, ka likumam jānodrošina arī "mazākumtautību pārstāvju iekļaušanās Latvijas sabiedrībā, ievērojot viņu tiesības lietot dzimto valodu vai citas valodas".

"Ja valsts piekāpsies, tad nākamā prasība būs rakstīt vēlēšanu biļetenus divās valodās."

Un, lai gan "valsts ir tiesīga noteikt savu iestāžu darba valodu, tomēr valstij ir jānodrošina arī efektīva un praktiska cilvēktiesību realizācija", teikts atzinumā.

"Tiesībām ir jāatbilst sabiedrības vajadzībām un konkrētajai vēsturiskajai situācijai. Pašreizējā situācijā valsts suverenitātes apdraudējumi nav tik aktuāli, kā, piemēram, pirms desmit gadiem un līdz ar to arī pamatoti un samērīgi jāmaina normatīvais regulējums," teikts atzinumā. Secināts, ka iestādēm, kuru pamatfunkcija ir cilvēktiesību ievērošana un integrācijas veicināšana, kā, piemēram, pašam Tiesībsarga birojam, Labklājības ministrijai, pašvaldību sociālajiem dienestiem un citām iestādēm jāpiešķir tiesības "sniegt informāciju svešvalodā" bez konkrēta personas pieprasījuma. Likuma normas tulkojot, tas nozīmē: redzamās vietās birojā izvietot vai izplatīt iedzīvotājiem prospektus, bukletus, biļetenus, katalogus, vienlapes un citus iespiedmateriālus krievu (vai kādā citā svešvalodā), nenodrošinot to, ka šī informācija iedzīvotājiem pieejama arī valsts valodā. Ja ir "personas pieprasījums" sniegt informāciju kādā noteiktā valodā, iestādes ir tiesīgas rīkoties brīvāk.

Atgādināšu, ka šī nav pirmā A. Kuzmina cīņa pret valsts valodu. 2005. gada "PCTVL" Rīgas domes deputātu kandidātu listē viņš tika iekļauts kā aktīvs štābists, izglītības reformas pretinieks krievu skolās, tolaik vēl students. Pirmo rūdījumu ieguvis Latvijas "cilvēktiesību" komitejā – pie T. Ždanokas, V. Buzajeva, G. Kotova un viņu idejiskajiem cīņubiedriem. Iestājies pret krievu valodas "diskrimināciju" Latvijā, aicinājis "masveidā" atrisināt "nepilsoņu problēmu", pasākumos skandējis saukļus "Nē fašismam!" un "Tā ir arī mūsu zeme" un tamlīdzīgus.

A. Kuzminam ir 25 gadi, viņš Latvijas Universitātē ieguvis juridisko izglītību un, balstoties uz tiesībsarga atzinumu, sola sūdzēties Satversmes tiesā par to, ka attiecīgā Valsts valodas norma it kā neatbilstot Satversmei…

Cīņai par informācijas sniegšanu krievu valodā jau ir senāka priekšvēsture, un zīmīgi, ka arī tolaik pēdas veda tieši no Valsts Cilvēktiesību biroja – Tiesībsarga biroja priekšteča durvju priekšas. 2006. gadā Valsts valodas centrs biroju sodīja ar 25 latu naudassodu par informatīvu materiālu izvietošanu krievu un angļu valodā, bet ne latviešu valodā. Tolaik VCB vadīja Diāna Šmite, kas šobrīd ir tiesībsarga R. Apsīša vietniece. Tad arī cilvēktiesību birojs sāka plašāk sūdzēties, ka iedzīvotāju informēšanas noteikumi it kā neatbilstot Satversmei un cilvēktiesību principiem. Beigu beigās Aigara Kalvīša (Tautas partija) valdība ar īpašu protokollēmumu uzdeva toreizējam integrācijas sekretariātam un VCB izvietot informāciju, ka tur pēc iedzīvotāju lūguma pieejami arī izskaidrojoši materiāli "mazākumtautību valodās". Valodnieki šo soli nodēvēja par pārprastu lingvistisko toleranci, kas iedzīvotājiem liks domāt, ka bez valsts valodas var arī iztikt.

Diskusijās izskanēja arī arguments: nav iespējams valsts līmenī sniegt informāciju visu mazākumtautību valodās, bet krievu valodas plašāka izmantošana publiskajā saziņā nozīmētu atkal diskriminēt citas mazākumtautības.

Tagad, divus gadus pēc šīm debatēm, valodniekiem jaunais tiesībsarga atzinums, kas pēc būtības ir "tas pats vecais", sagādājis nepatīkamu pārsteigumu. Valsts valodas centra vadītājs Agris Timuška gan norāda, ka tiesībsarga atzinumam nav juridiska spēka – tas valodas izmantošanas normas publiskajā saziņā nespēj grozīt. Protams, cita lieta, ja uz šā atzinuma pamata tiktu grozīts Valodas likums vai attiecīgie Ministru kabineta noteikumi. Tomēr VVC šādai tiesībsarga ierosmei saka noteiktu "nē", norādot – tas negatīvi ietekmētu valsts valodu informatīvajā vidē, to velkot divvalodības virzienā.

Arī Valsts valodas komisijas vadītāja vietniece Daiga Joma tiesībsarga atzinumu sauc par vienu pakāpienu divvalodības veicināšanā. Viņa prognozē: ja šādu ierosmi atbalstītu, tad arī citas institūcijas pieprasītu sev plašākas tiesības izmantot svešvalodu publiskajā saziņā. Iedzīvinot tiesībsarga R. Apsīša ierosinājumu, tiktu paplašinātas krievu valodas sociolingvistiskās funkcijas, saka D. Joma, piebilstot, ka "šāda ierosme ir pretēja centieniem vienot sabiedrību un pretrunā integrācijas pamatnostādnēm, arī tai, ka valsts valoda ir integrācijas valoda. Ja nav nepieciešamība izmantot valsts valodu, tad cilvēkiem nav arī īpašas vēlmes un motivācijas šo valodu mācīties." "Rodas jautājums, cik ilgi pēc Latvijas neatkarības atgūšanas būs vēlme piekāpties prasībām dot īpašas tiesības krievu valodai?" vaicā D. Joma.

Tiesībsarga iniciatīva nav pieņemama arī Tulkošanas un terminoloģijas centra direktoram Mārim Baltiņam, jo tā veicina sabiedrības segregāciju pēc valodas principa. Viņš ironiski vaicā, kas tiesībsarga izpratnē šajā gadījumā ir svešvaloda: "Vai arī lietuvieši, baltkrievi, ukraiņi un citu tautību iedzīvotāji varēs pieprasīt informāciju valodā, kurā viņiem to uztvert ir ērtāk?" Ja valsts piekāpsies, tad nākamā prasība būs rakstīt vēlēšanu biļetenus divās valodās: krievu un latviešu, saka M. Baltiņš.

 

Latvijas iedzīvotāju skaits vēl aizvien turpina samazināties

TVNET  05/13/09    Centrālās statistikas pārvaldes apkopotie 2008. gada demogrāfiskās statistikas dati liecina, ka Latvijas iedzīvotāju skaits vēl aizvien turpina samazināties, TVNET informēja Centrālās statistikas pārvaldes Iedzīvotāju statistikas daļā.

2009.gada sākumā Latvijā dzīvoja 2 miljoni 261 tūkstotis cilvēku jeb par 9,6 tūkstošiem mazāk nekā pirms gada. Iedzīvotāju skaita samazinājuma temps 2008.gadā bija 0,42% salīdzinājumā ar 0,46% 2007. gadā.

Dabiskās kustības dēļ (mirušo skaitam pārsniedzot dzimušo skaitu) iedzīvotāju skaits samazinājās par 7,1 tūkstoti, bet ilgtermiņa migrācijas rezultātā - par 2,5 tūkstošiem. 2008.gadā Latvijā no citām valstīm ieradās uz dzīvi 3465 cilvēki, bet uz pastāvīgu dzīvi citās valstīs pārcēlās 6007 cilvēki.

2008. gadā laulību skaits salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu samazinājās par 16,4%, un to skaits uz 1000 iedzīvotājiem bija 5,7 (2007.gadā noslēgto laulību skaits uz 1000 iedzīvotājiem sasniedza augstāko rādītāju pēdējos 15 gados - 6,8). Pagājušajā gadā salīdzinājumā ar 2007. gadu par 16% samazinājās arī šķirto laulību skaits.

2008. gadā turpināja pieaugt laulībā stājušos vidējais vecums - 34 gadi vīriešiem un 31 gads - sievietēm. Pirmo laulību vīrieši noslēdza vidēji 29, bet sievietes - 27 gadu vecumā.

Dzimušo skaits 2008.gadā bija 23,9 tūkstoši vai par 675 bērniem vairāk nekā 2007. gadā. Uz 1000 iedzīvotājiem dzimstības līmenis pieauga gandrīz par 4%. Dzimušo skaits uz 1000 iedzīvotājiem bija augstākais rādītājs pēdējos 15 gados.

51,3% no dzimušajiem bija pirmie bērni ģimenē (2007.gadā - 52,1%). Otro bērnu īpatsvars jaundzimušo vidū 2008. gadā bija 33,3% salīdzinājumā ar 32,8% gadu iepriekš.

Pēc provizoriskiem aprēķiniem summārais dzimstības koeficients (vidējais bērnu skaits, kas varētu piedzimt sievietei viņas dzīves laikā, saglabājoties attiecīgā gada dzimstības līmenim) 2008.gadā salīdzinājumā ar 2007. gadu pieauga par nepilniem 3% un bija 1,45. Pašlaik tas nedaudz pārsniedz pusi no lieluma (2,1 - 2,2), kas nepieciešams paaudžu nomaiņai.

Jaundzimušā mātes vidējais vecums kopš 2000. gada pieaudzis par 1 gadu un 2008.gadā bija 28 gadi, bet mātes vidējais vecums, piedzimstot pirmajam bērnam, aizvadītajā gadā bija 25,6 gadi vai par 1,2 gadiem augstāks nekā 2000. gadā.

Mirušo skaits Latvijā 2008.gadā bija 31,0 tūkstotis vai par 2036 cilvēkiem mazāk nekā 2007.gadā. Mirstības vispārējais koeficients - 13,7 mirušie uz 1000 iedzīvotājiem samazinājās par 5,5%.

Pirmajā dzīves gadā nomira 161 bērns. Salīdzinājumā ar 2007. gadu mirušo zīdaiņu skaits uz 1000 dzīvi dzimušajiem samazinājās gandrīz par ceturto daļu.

Pēc provizoriskiem aprēķiniem 2008.gadā dzimušo iedzīvotāju vidējais paredzamais mūža ilgums bija 72,7 gadi, tai skaitā vīriešiem - 67,2 gadi, sievietēm - 77,9 gadi, kas, salīdzinot ar 2007. gadu, gan vīriešiem, gan sievietēm pieaudzis par 1,4 gadiem.

Mirstības un mūža ilguma tabulu aprēķini liecina, ka, piemēram, vīriešu, kuri 2008.gadā sasnieguši 60 gadu vecumu, vidējais turpmākās dzīves ilgums ir 16 gadi, bet šo pašu vecumu sasniegušajām sievietēm - 22 gadi.

Kopējais iedzīvotāju skaits Rīgā šā gada sākumā bija 713 tūkstoši, un tas gada laikā samazinājās par 4,4 tūkstošiem. Aizvadītajā gadā piedzima 8,1 tūkstotis un nomira 9,6 tūkstoši rīdzinieku. Salīdzinājumā ar 2007.gadu dzimstība uz 1000 iedzīvotājiem Rīgā pieauga par 2,7%, bet mirstība samazinājās par 4,9%.

Iedzīvotāju skaita pieaugums 2008.gadā bija vērojams tikai Rīgas (5342 cilvēki), Ogres (291) un Jelgavas (132) rajonos, kā arī Jūrmalā (290).

Visaugstākie dzimstības rādītāji uz 1000 iedzīvotājiem bija Rīgas rajonā - 13,1 dzimušie, Jelgavā - 11,9, Ogres un Bauskas rajonā, kā arī Liepājā un Rīgā - 11 dzimušie, viszemākā dzimstība bija Krāslavas un Ludzas rajonā - 7 jaundzimušie uz 1000 iedzīvotājiem.

Ludzas, Krāslavas un Daugavpils rajonā bija visaugstākā mirstība (18 - 20 mirušie uz 1000 iedzīvotājiem). Šāda situācija daļēji izskaidrojama ar lielāku gados vecāku iedzīvotāju īpatsvaru minētajos rajonos. Turpretī viszemākā mirstība bija Rīgas rajonā (11 mirušie uz 1000 iedzīvotājiem) un Jelgavā – arī 11. 2008. gadā, tāpat kā iepriekšējā gadā, mirušo skaits pārsniedza dzimušo skaitu gandrīz visās republikas pilsētās, izņemot Jelgavu (dzimušo skaits bija par 58 cilvēkiem lielāks nekā mirušo skaits), un gandrīz visos rajonos, izņemot Rīgas rajonu, kur pieaugums veidoja 370 cilvēku.

2009. gada I ceturkšņa dati liecina, ka mirstības samazinājuma tendence varētu saglabāties arī šogad (par 300 mirušiem mazāk nekā pagājušā gada pirmajos trīs mēnešos). Dzimušo skaits ir par apmēram 500 bērniem mazāks nekā pagājušā gada pirmajos trīs mēnešos. Turpina samazināties noslēgto laulību skaits, kas 2009. gada pirmajos trīs mēnešos bija 1,4 tūkstoši, turpretī pagājušā gada pirmajā ceturksnī - 1,8 tūkstoši.

 

Pētījums: Latvijā katrs piektais iedzīvotājs neēd brokastis

LETA  05/14/09    Latvijā apmēram piektā daļa iedzīvotāju neēd brokastis, liecina pētījumu aģentūras "Data serviss" veiktā aptauja kampaņas "Apēd sulu" laikā.

Kā informēja "Sulu ekspertu" padomes pārstāve Signe Znotiņa, lielākā daļa jeb 63% no aptaujātajiem respondentiem, kas neēd rīta maltītes, ir sievietes. Kā galvenos iemeslus brokastu izlaišanai respondenti min apetītes vai laika trūkumu.

Brokastis ir svarīga dienas sastāvdaļa, kas sagatavo organismu dienas fiziskajām un garīgajām aktivitātēm, nodrošina ar enerģiju. Tādēļ "Sulu ekspertu" padome tiem, kas nepaspēj vai nevēlas ēst brokastis, kā labāko risinājumu laika ekonomijai un apetītes trūkuma pārvarēšanai iesaka izdzert vismaz glāzi sulas.

"Visā pasaulē sulas tiek uzskatītas par veselīga uztura sastāvdaļu, kas ir bagātīgs cilvēka ķermenim nepieciešamo uzturvielu un vitamīnu avots. Pateicoties tās īpašībām, sulas vienlaicīgi ir arī ēdiens un tās var iekļaut lielākas maltītes sastāvā. Tai pat laikā sulas noteikti var būt arī kā neliela atsevišķa ēdienreize, it sevišķi gadījumos, kad dinamiskā dzīvesveida dēļ kādai ēdienreizei nepietiek laika vai spēka," iesaka "Sulu ekspertu" padomes pārstāvis, Latvijas Diētas ārstu asociācijas priekšsēdētājs Andis Brēmanis.

Visvairāk brokastu neēdāju ir tieši starp jauniem cilvēkiem vecuma grupā no 15 līdz 35 gadiem, kā arī cilvēkiem, kuriem ir augsti ienākumi. 52% neēdāju dzīvo galvaspilsētā.

Aptaujā piedalījās vairāk nekā 1000 respondentu Latvijā.

Latvijas Lauksaimniecības universitātē un Pārtikas un veterinārajā dienestā (PVD) veiktie pētījumi liecina, ka sulas pakās iespējams salīdzināt pat ar tādiem sabalansētā uzturā svarīgiem pārtikas produktiem kā gaļa, maize, piena produkti.

Gluži tāpat kā dažādus produktus, arī dažādas sulas var izmantot atšķirīgu uzturvielu uzņemšanā. Tādēļ, variējot ar sulām, piemēram, ik rītu brokastīs izvēloties savu, var vairāk uzņemt gan kalciju, gan dzelzi, gan kāliju, kā arī citas uzturvielas. Veiktie pētījumi rāda, ka ananāsu sulā ir četras reizes vairāk kalcija nekā cūkgaļā, tomātu sulā ir tikpat daudz kālija, cik rudzu maizē, vīnogu sulā ir četrreiz vairāk ogļhidrātu nekā jogurtā, liecina pētījumi.

Kā ziņots, lai stiprinātu sulu dzeršanas tradīcijas Latvijā, "Sulu ekspertu" padome rīko informatīvu kampaņu "Apēd sulu!", kuras uzdevums ir veicināt sabiedrības izpratni par sulu veselīgumu. "Apēd sulu!" mērķis ir izglītot sabiedrību par sulu sastāvu, uzsverot, ka tajās ir ne tikai vitamīni, bet arī barības vielas, kas tik ļoti nepieciešamas cilvēka organismam.

 

R. Apsītis: «Neatbalstu divvalodību.»

Romāns Apsītis, tiesībsargs,  Latvijas Avīze    05/19/09    Atsaucoties uz Ināras Mūrnieces publikāciju "Tiesībsargs divvalodības virzienā" ("Latvijas Avīze", 12. maijs, 2009), vēlos sniegt savu skaidrojumu par manis parakstītā atzinuma Rīgas domes deputātam A. Kuzminam jēgu un mērķi.

Vispirms vēršu uzmanību uz to, ka nekādā veidā neatbalstu divvalodības ieviešanu Latvijā. Tapušais atzinums A. Kuzmina kungam arī neaicina novērsties no valsts valodas un pieprasīt valsts pārvaldes iestādēm sarunāties svešvalodās vai atbildēt uz konkrētu personu iesniegumiem vai prasībām citā valodā.

Atzinuma jēga ir vērst uzmanību uz to, ka Latvijā dzīvo arī daudz tādu cilvēku, kuriem valstij ir jānodrošina pamattiesības, bet šis nodrošinājums nevar tikt realizēts, jo viņi nesaprot latviešu valodu. Latvijas likumdevējs ir skaidri noteicis Valsts valodas likuma 1. panta ceturtajā punktā, ka viens no šā likuma uzdevumiem ir ne tikai latviešu valodas kā valsts valodas aizsardzība, bet arī nodrošināt "mazākumtautību pārstāvju iekļaušanos Latvijas sabiedrībā, ievērojot viņu tiesības lietot dzimto valodu vai citas valodas".

Balstoties uz minēto, kā arī saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem, kas uzliek par pienākumu nodrošināt pamattiesības vienlīdzīgi, neatkarīgi no etniskās piederības un valsts piederības, uzskatu, ka tām valsts iestādēm, kuru viena no pamatfunkcijām ir cilvēktiesību ievērošanas un integrācijas veicināšana (piemēram, Tiesībsarga birojs, Labklājības ministrija, pašvaldību sociālie dienesti), nedrīkstētu aizliegt savas kompetences un kapacitātes ietvaros sniegt informāciju sabiedrībai (abstraktam personu lokam) par pamattiesībām svešvalodā, izplatot to ar masu mediju starpniecību, kā arī bukletu un citādu informatīvu materiālu veidā. Tas nenozīmē uzlikt par pienākumu, bet dot iespēju izdot un publicēt materiālus arī svešvalodās, lai nodrošinātu mazākumtautību pamattiesību īstenošanu.

Vēlos paust arī savu nožēlu, ka laikraksts nav pietiekami nopietni iedziļinājies šīs problēmas analīzē un radījis sabiedrībā iespaidu, ka esmu noskaņots atbalstīt divvalodības virzienu Latvijā. Mans uzdevums kā tiesībsargam ir vērst uzmanību uz nepilnībām likumos un normatīvajos aktos, kas kavē pilnvērtīgu cilvēktiesību īstenošanu valstī, arī tās sabiedrības daļas tiesības, kas nerunā latviski.

 

Tapis jauns likumprojekts par Latvijas valsts karogu

Ināra Mūrniece, Latvijas Avīze   05/19/09      Ārlietu ministrijā tapis jauns Latvijas valsts karoga likumprojekts, kas varētu aizstāt novecojušo un nepilnīgo pašreizējo likumu. Likuma mērķis ir noteikt vienotus valsts karoga lietošanas principus Latvijas Republikā. Šodien likumprojektu paredzēts skatīt valdības sēdē.

Nopietns simbols

"Mūsdienu pasaulē karogi redzami vai ik uz soļa – gan savas valsts, gan citu valstu karogi. Paplašinoties starptautiskajai sadarbībai, pasaule kļūst arvien "mazāka", un karogi tajā kļuvuši par zīmi, kas norāda uz mūsu saknēm un piederību noteiktai nacionālai grupai," lasām grāmatā "Valstis un karogi", ko rakstījis Somijas parlamentārietis un karogu lietpratējs Kimo Kiljunens.

Visiespaidīgākā valstu karogu rinda atrodas Ņujorkā pie ANO mītnes, un ikviens karogs šajā rindā liecina par to, ka valsts ir starptautiski atzīta. Arī valsts dzimšanas vai atdzimšanas priekšvēstnesis ir karoga pacelšana. Pirmsatmodas laikā slepus uzvilktie un paceltie sarkanbaltsarkanie karogi liecināja, ka ideja par neatkarīgu Latviju ir dzīva un gaida savu īsto piedzimšanas stundu.

Karogs ir nopietns simbols, pret to nedrīkst izturēties nevērīgi, uzsver K. Kiljunens. Kļūdas šajā ziņā var maksāt dārgi. Viņš pastāsta gadījumu, kad britu karakuģis, Portsmutā uzņemot Ķīnas admirāli Vu Fučunu, Ķīnas sarkanā un dzeltenzvaigžņotā karoga vietā pacēlis Taivānas sarkano karogu ar baltu sauli uz zila fona. Kļūdu vēl nepatīkamāku vērsis fakts, ka kopš Taivānas atdalīšanās no Ķīnas attiecības starp abām valstīm grūti nosaukt par labām… Lai arī britu puse vēlāk nosūtījusi atvainošanās vēstuli, vēsture klusē par to, vai tā admirāļa sirdi pilnībā atmaidzinājusi.

Skaidrāka izmantošanas kārtība

To, kā jāizmanto Latvijas valsts karogs, nosaka Ārlietu ministrijas (ĀM) Valsts protokola daļa un Valsts prezidenta institūcijas paspārnē strādājošā Heraldikas komisija. ĀM Valsts protokols konsultē valsts un pašvaldību iestādes jautājumos, kas saistīti ar ārvalstu delegāciju uzņemšanu un arī simboliku. Heraldikas komisija vajadzības gadījumā sniedz atzinumu par karoga atbilstību likumā noteiktajiem nosacījumiem.

Abām šīm institūcijām sadarbojoties, izstrādāts jaunslikumprojekts par Latvijas valsts karogu. Atšķirībā no spēkā esošā likuma jaunajā skaidrāk noteikta karoga pacelšanas un izmantošanas kārtība, izskaidrots, kur citu valstu karogu rindā jāatrodas sarkanbaltsarkanajam Latvijas karogam, kā karogs jāpaceļ un kas īsti darāms ar nolietotu karogu.

Ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (Tautas partija) stāsta – pirms kāda laika viņu pārsteidzis fakts, ka pie vairākām ministrijām neplīvojuši Latvijas karogi. Secināts: ministrijām atšķirībā no skolām un bērnudārziem ar likuma spēku Latvijas karogu pacelt nav likts un katra no tām rīkojas pēc savas saprašanas. Tomēr tā nav bijusi vienīgā likuma nepilnība. "Secinājām, ka ar likuma grozījumiem vien nepietiks. 1994. gadā pieņemtais likums ir novecojis un ļoti vispārējs," saka M. Riekstiņš.

Likumprojektā uzsvērts arī, ka aizliegts lietot bojātu, izbalējušu, netīru vai saburzītu karogu, kā arī pacelt pie ēkām, kas tiek remontētas vai ir avārijas stāvoklī. Te nu gan latvieši nav bijuši tik saimnieciski kā igauņi, kuri noteikuši, ka bojāts Igaunijas karogs jāsalāpa ar attiecīgas krāsas pavedienu, netīrs karogs jāiztīra…

Ar cieņu pret karogu

Likumprojektā ir skaidri norādīts, ka "Latvijas valsts karogs ir Latvijas Republikas valsts simbols", un tātad pret to jāizturas ar cieņu, nevis, teiksim, tajā jāslauka mute. Tomēr ar to vien ir par maz, un Heraldikas komisijas priekšsēdētāja vietniece administratīvajos jautājumos Ramona Umblija uzsver, ka jaunajā karoga likumā jāpastiprina Latvijas karoga aizsardzība. Pēc viņas teiktā, likuma norma, ka nav pieļaujama "Latvijas valsts karoga zaimošana vai klajas necieņas izrādīšana karogam", ir par skopu un likuma tekstā vismaz vispārēji jāpaskaidro, kas ar to domāts. "Kad likumprojektu virzīs uz Saeimu, mēs to vēlreiz ļoti strikti pieprasīsim. To, kas ir karoga zaimošana vai necieņa pret karogu, mēdz ļoti dažādi interpretēt, tajā skaitā – tieslietu institūcijās," norāda R. Umblija. Vēl detalizētāks necieņas izpausmju skaidrojums būtu jāsniedz karoga likumam piekritīgajos Ministru kabineta noteikumos.

"Jā, bet ir arī nianses, ko nekad nevienā likumā vai skaidrojošā dokumentā nevar noteikt, jo dzīvē var rasties ļoti dažādas situācijas. Ir cilvēki, kuri, skūpstot karogu, tam izrāda ārkārtīgi lielu cieņu: tas redzēts dokumentālās hronikās," piebilst R. Umblija. Te atgādināšu skandalozo gadījumu, kad deputāts N. Kabanovs noslaucīja seju Latvijas karogā un pēcāk taisnojās, ka viņš Latvijas karogu it kā esot skūpstījis…

Pērn gada nogalē nepatīkami pārsteidza Tautas partijas jauniešu rīcība, pēc piketa Latvijas karodziņus izmetot atkritumu konteinerā un mīdot kājām. Par valsts simbolu zaimošanu Drošības policija sāka kriminālprocesu. Tāpat bijuši gadījumi, kad Latvijas valsts karogus zaimojuši iereibuši ārvalstu tūristi.

"Aptuveni divus mēnešus pēc Tautas partijas jauniešu nodaļas biedru piketa Drošības policija Heraldikas komisijai atsūtīja vienu no šiem papīra karodziņiem un vaicāja, vai tas uzskatāms par Latvijas valsts karogu. Atbildējām – jā, nešaubīgi! – tas atbilst visām likumā noteiktajām prasībām," stāsta R. Umblija. Pēc viņas domām, Tautas partijas jauniešu rīcība liecina par to, ka nesen skolu beiguši cilvēki, šķiet, nesaprot, ko simbolizē karogs. "Ar likumu vien ir par maz, ir jādomā par jauno pilsoņu audzināšanu skolā," uzsver R. Umblija.

Jāiznīcina diskrētā veidā

Viens no jaunā likumprojekta plusiem ir tas, ka tajā izskaidrots, ko iesākt ar lietošanai nederīgiem karogiem, proti – karogs jāiznīcina diskrētā veidā, publiski nepieejamā vietā sadalot pa krāsu joslām.

"Jā, ir situācijas, kad nolietots karogs jāiznīcina, bet tam jānotiek ar cieņu un ne jau publiski, uz ielas! Pat ja karodziņš ir izmircis un saburzīts, tā iznīcināšanu nedrīkst pārvērst par publisku pasākumu. Arī karogs, kas ilgstoši pacelts pie kādas ēkas, ar laiku kļūst netīrs un izbalē. Protams, to pēc zināma laika noņem un iznīcina, piemēram, ieliek papīra turzā un sadedzina. Bet ne jau klātesošo acu priekšā plēš un izmet atkritumos!" ar sašutumu teic R. Umblija.

Pēdējā laikā sporta spēļu līdzjutēji sākuši pacelt ar dažādiem saukļiem aprakstītus valstu karogus. Te jo sevišķi aktīvi esot hokeja fani. Un, šķiet, kur tad nu vēl labāka iespēja "radoši izpausties" kā uz Latvijas karoga baltās joslas! R. Umblija: "Mums Heraldikas komisijā par to domas dalās. Es šajā ziņā esmu konservatīva un uzskatu, ka uz Latvijas valsts karoga rakstīt nedrīkst – karogs nav ne burtnīca, ne plakāts."

Ja sarkanbaltsarkans griež acīs…

Vairākās krievu avīzēs parādījās informācija, ka karoga likumprojektā it kā būšot samazināts dienu skaits, kad jāpaceļ valsts karogi. Pēc tam kad tika publiskots Tiesībsarga biroja atzinums, kurā teikts, ka prasība privātpersonām pie savām mājām pacelt valsts karogu it kā esot pretrunā ar cilvēktiesībām, "Telegraf" savus lasītājus musināja: sak, turpmāk "nepatriotiski iedzīvotāji" varēšot Latvijas karogu atceres dienās arī nepacelt! Tajā pašā laikā šie laikraksti popularizē "Georga lentīšu" akcijas un tamlīdzīgi.

Vēlāk gan tiesībsargs skaidroja, ka demokrātiska valsts var prasīt, lai tās pilsoņi būtu lojāli pret šo valsti, un karoga pacelšana ir simboliska lojalitātes izpausme. Arī ārlietu ministrs tiem, kam sarkanbaltsarkans griež acīs, nekādus "atvieglojumus" karoga pacelšanas ziņā nesola, un arī jaunajā likumprojektā valsts karoga pacelšanas dienas paliek līdzšinējās: gan pie publisko, gan privāto personu ēkām un gan patriotiskajiem, gan nepatriotiskajiem iedzīvotājiem. "Es kā cilvēks ar jurista izglītību šo likuma prasību tulkoju kā obligātu: karogs jāpaceļ norādītajās dienās. Bet, ja to noteikti cilvēki interpretē pa savam, tad likuma pantā varbūt vairāk jāuzsver, ka tā ir obligāta prasība," spriež M. Riekstiņš. "Kad biju Latvijas vēstnieks ASV, es ar atzinību vēroju, kā ASV iedzīvotāji godā savas valsts karogu un to plaši izmanto pasākumos, izkar pie savām mājām. Tas ir gan patriotisks solis, gan arī skaists skats, kad vējā visā pilsētā plīvo karogi," piebilst ministrs.

Arvien biežāk dažādu organizāciju saietos tiek pacelti nevis Latvijas, bet Krievijas impērijas, Krievijas vai pat bijušās PSRS karogi. Par spīti tam, ka Latvijas likums liedz demonstrēt bijušās PSRS un nacistiskās Vācijas simbolus "sapulcēs, gājienos un piketos". Krievijas karoga izmantošana 9. maijā un līdzīgos "krievvalodīgo" pasākumos, automašīnās, pēc R. Umblijas vērojumiem, "liecina par procesiem šodienas sabiedrībā. Ar karogiem publiskajā telpā tiek vizualizēta citas valsts – Krievijas – spēka klātbūtne. Piekrītu, ka integrācijas programma lielā mērā ir izgāzusies un cilvēki, kas Latvijā dažādos pasākumos iziet ar Krievijas karogiem, vēlas identificēties, tas ir, it kā pieslieties citai, lielai un spēcīgai valstij, lai kāda tā būtu. Latvijā viņi nejūtas kā savējie". Pie teiktā atliek vēl piebilst, ka bijušās impērijas un okupācijas valsts simbolu demonstrēšana aizvaino latviešus un pastiprina neuzticību svešu karogu nēsātājiem.

***

Latvijas valsts karoga vimpelis

Viena no jaunajām iecerēm karoga likumprojektā ir karoga vimpelis. Skandināvijā, arī Igaunijā un citās valstīs karogu vimpeļi ir ļoti populāri, tur tie plīvo pie mājām karogu mastos," saka M. Riekstiņš. Jāuzsver gan, ka vimpelis nav uzskatāms par karoga aizstājēju un likumā noteiktajās dienās jāpaceļ tieši karogs. Vimpeļa lietošana būs brīvprātīga. Privātpersonas karoga vimpeli var pacelt, kad vien vēlas: svētkos, kāzās, dzimšanas dienā, ciemiņu dienā un tamlīdzīgi. Tas, tāpat kā Latvijas karogs, var plīvot mastā pastāvīgi. Tomēr karoga vimpeli nedrīkstēs pacelt karoga kātā pie ēku fasādēm.

Vimpeļa izmērs varēs būt lielāks vai mazāks atkarībā no karoga masta un vietas, kur to paredzēts novietot. Tomēr būtiski, lai tiktu saglabātas apstiprinātās vimpeļa proporcijas.

 

S.Mihailovs: "Krievu informācijas lauka greizais spogulis"

Sergejs Mihailovs, īpaši Latvijas Avīzei   05/23/09    Ja kādu konkrētu notikumu un ierēdņa skaidrojumus krievu un latviešu prese atspoguļo citādi un gandrīz vai ar pretēju kontekstu, tad viens no šiem informatīvajiem spoguļiem noteikti ir greizs. Svaigs piemērs – Labklājības ministrijas izplatītais ziņojums krievu valodā par plānotajām izmaiņām pabalstu izmaksā. Kā "Latvijas Avīzei" (15.05.09.) paskaidrojusi LM komunikācijas nodaļas vadītāja Ilona Jurševska, krievu valodā rakstošie un raidošie mediji bieži vien nesaprotot ministrijas sniegto informāciju un interpretē to nepareizi, tāpēc vēlāk daudz laika jāveltī izskaidrošanai un informācijas labošanai. Bet, pēc viņas vārdiem, tas bija tikai izņēmuma gadījums, nevis pastāvīga ministrijas prakse. Tātad runa ir par zemo vietējo krievu mediju žurnālistu kvalifikāciju, kas piespieda ministrijas darbiniekus vienreiz pārkāpt Valsts valodas likumu. Pavisam ko citu Jurševskas kundze stāsta krievu avīzei "Vesti segodņa" (16.05.09.), protams, ja tās pārstāvji visu pareizi sapratuši. LM nodaļas vadītājas vārdus "VS" pārstāsta šādi: "Juridiskos terminus, ar kuriem ir piesātināta informācija, brīžiem ir sarežģīti saprast gan dzimtajā valodā, bet sociālas palīdzības nianses – no izmaiņām "māmiņu" pabalstos līdz pensiju indeksācijām – ir svarīgas visiem, tajā skaitā krieviem." Vienīgais, ko Jurševskas kundze "VS" atzinusi par savu kļūdu, ir informācijas izsūtīšana divās valodās vienlaikus. "Turpmāk mēs daudz uzmanīgāk ņemsim vērā adresātus un izsūtīsim latviešu presei – latviski, krievu – krieviski," viņas vārdus citē avīze.

Redz, latviešu un latviski protošo žurnālistu pulkam arī ir grūti saprast. Bet pavisam gali neiet kopā ar "izņēmuma gadījumu" un "turpmāko izsūtīšanu krievu valodā". "VS" beidz ar secinājumu: "Valsts valodas likums pavisam atklāti pārkāpj milzīga valsts iedzīvotāju skaita tiesības uz dzīvi, pārkāpj visas domājamās starptautiskās normas…" Un kāda varētu būt krievvalodīga lasītāja un televīzijas skatītāja nostāja pret Latvijas valsti un tās likumdošanu, ja laiku pa laikam viņu "informēs" par šādu "masveida dzīvības vai izdzīvošanas apdraudējumu" no likumu puses vai ko tamlīdzīgu? It sevišķi, ja nepastarpināti saņemt informāciju no valsts avotiem viņš nespēj un nespēs, kamēr neapgūs valsts valodu. Šeit ir tā dilemma, kas laikam spiež attiecīgo mediju "greizo spoguļu karaļvalsti" pie zināmas savas auditorijas "noskaņojuma grāda" noturēšanas. Jo cīnīties par "tiesībām uz dzīvi" ir ne tikai daudz vienkāršāk, bet šajā ziņā pat elektorāli izdevīgāk nekā panākt, lai cilvēki apgūtu tās zemes valodu, kur viņi dzīvo un strādā.

Principā morālas tiesības uzstāties Latvijā par krievu valodu varētu būt tikai tiem, kas perfekti pārvalda latviešu valodu. Pretējā gadījumā "valodas aizstāvjus", kas neprot latviski, faktiski interesē nevis Puškina valoda kā tāda, bet viņu iespēja dzīvot Latvijā, neapgūstot un nelietojot tās valsts valodu. Bet cittautiešu vairākumam, kas jau veiksmīgi integrējas vietējā vidē, dabiskā ceļā pazūd jebkāda interese par "PCTVL" un līdzīgo spēku kārotās "lingvistiskā tirgus" pārdales.